Amerikāņu dievi

fb2

Nīls Geimens

Amerikāņu dievi

No angļu valodas tulkojušas Vanda Tomaševiča un Dace Rudzīte

Mūsu senči pielūdza auglības, nāves un negaisa dievus.

Vai jums šķiet, ka tie uz mūžiem iemiguši sensenās upuru alās, putekļainu grāmatu sējumu lappusēs un tumšās muzeju zālēs?

Vai jūs domājat, ka mūsu pasaule ir caurcaurēm racionāla?

Jūs maldāties.

SENIE DIEVI JŪS VĒRO ARĪ ŠOBRĪD.

Nīla Geimena romāns "Amerikāņu dievi" (2001) ir dažādu literāro apbalvojumu rekordists un tiek dēvēts par visvairāk apspriesto grāmatu pēdējā desmitgadē.

Fascinējošs, neparasts, asprātīgs, poētisks šis romāns ir aizrāvis lasītājus visā pasaulē un tulkots vairāk nekā 20 valodās.

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

atsauksmes

"Šī grāmata maina cilvēkus. Tie, kuri lasīšanai bija atmetuši ar roku, atkal kļūst par kaislīgiem lasītājiem. Tie, kuri raksta paši, lielā degsmē notrauš putekļus no savām aizsākto romānu un stāstu kladēm vai atver klēpjdatoru un ļaujas mūzai. Geimens liek noticēt, ka uzrakstīt ģeniālu darbu ir viegli. [..] Taču tik izcilu grāmatu, kāda ir "Amerikāņu dievi", neuzrakstīs neviens."

Džo Hartlaubs, The Book Reporter Network

 Saturīgi, vietām komiski, bieži vien baisi, pastāvīgā kustībā un izaicinoši… Romānu "Amerikāņu dievi" caurauž noslēpumi un brīnumainas vīzijas. Grāmata apburs visus, kam šķiet, ka pasaule nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Spēcīgs un aizraujošs darbs, notikumu intensitāte dažkārt liek nolikt grāmatu un izbrīnā iesaukties. Jādomā, Geimena romāns apmierinās viņa jaunos lasītājus, bet uzticamos pārliecinās, ka rakstnieka rado­šais un profesionālais stils joprojām griež asi kā žilete.

USA Today

Aizraujošs stāsts… laiku pa laikam domīgs, pārgalvīgs, satraucošs, pacilājošs, baiss un baudāms dažkārt tas viss dīvaini neparastā veidā savijies. Tie, kas lasījuši Geimena iepriekšējos darbus, atradīs jauku pazīstamā autora pavedienu. Tie, kas lasa pirmoreiz, būs pārsteigti par viņa meistarību.

St. Louis Post-Dispatch

Geimens meistarīgi piņķerējas ar mitoloģiju. Labs un nepa­rasts stāstnieks.

New York Times Book Review

Grāmata "Amerikāņu dievi" zināmā mērā ir brīnums. Geimenam izdevies neparasti garu vēstījumu pasniegt tiešām satraucoši un ticami par spīti sižeta mītiskajam aspektam. Nozīmīgs, paliekošs darbs.

Džonatans Kerols

Ja "Gredzenu pavēlnieku" būtu sarakstījis Džeks Keruaks, tas, iespējams, atgādinātu Nīla Geimena jauno romānu. Spraigs, dinamisks vēstījums, kurā sīki apcerēta haosa nezūdamība un laikmetīgo uzskatu nestabilais pamats… Fantastisks trilleris, dziļāks, nekā varētu gaidīt.

Orlando Sentinel

Neparasti bieži godalgots… pārpārēm… spēcīgas tēlai­nības, meistarīgi veidotu raksturu pilns… Smalki izstrādāts, izcils un vērtīgs romāns ar dzejiskiem aprakstiem, asu kri­tiku un augstvērtīgu vēstījumu. Sagādā daudz prieka, izraisa apbrīnu, rosina domāt un paliek atmiņā.

Cleveland Plain Dealer

Saturīgs un aizraujošs alegorisks darbs… Valdzinošs ceļo­jums neizsmeļamajā Amerikas Savienoto Valstu izbijušo die­vību pasaulē… Geimens izveidojis kolorītu, intriģējošu tēlu galeriju.

Portland Oregonian

Baiss savā tiešumā.

Star Tribune

Mistērija, satīra, sekss, liriska proza "Amerikāņu dievos" liek lasītājam šķirt lapu pēc lapas… Ja jums patīk Džona Kraulija (fohn Crowley) "Mazais Lielais", Stīvena Kinga (Stephen King) "Pretošanās" vai Džonatana Kerola (Jonathan Carrol) smalko šausmu literatūra, nemaz nerunājot par paša Geimena "Smilšuvīru" vai Frenka Millera (Frank Miller) "Roninu", "Amerikāņu dievi" ir tieši laikā.

Washington Post Book World

Savdabīgi, aizraujoši un bezgala novatoriski. Gleznains ceļojums pa Ameriku ar varoņiem, kas ir vēl dīvaināki par tūristu atrakcijām ceļa malās.

Džordžs R. R. Mārtiņš

Brīnumaini mūslaiku "Haklberija Fina piedzīvojumi"… Grāmata pārsteidz mūs vai katrā lappusē, liekot noticēt ik vārdam. Lasīsiet līdz vēlai stundai, lai to pabeigtu, un nožēlo­siet, kad būs izlasīta.

Tims Pauerss

Romānā pārtvaicēta Amerikas būtība… Geimena darbi neieņem ērto stāsta vai fantāzijas nišu, lai gan "Amerikāņu dievos" ir gan viena žanra, gan otra žanra, tāpat arī trillera iezīmes, ceļojumi un Vidējo rietumu dzīves vinjetes. Viss ele­ganti sasaistīts piedzīvojumos, izmantojot mītus, kas veido Ameriku.

Seattle Post-Intelligence

Brīnišķīgi un neaprakstāmi… Stāsts, kurā absolūti neiespē­jamais konsekventi sastopas ar neizbēgamību, autoram liegi ložņājot cilvēka dvēseles labirintos.

Diāna Gabaldona

Fantastisks romāns! Grāmata "Amerikāņu dievi" ir patī­kami sarežģīta. [..] iepriecina arī tāpēc, ka novitātes sakārtotas labi organizētā struktūrā. Sižets tikšķ raiti kā pulkstenis un glāsmaini vijas gluži kā zīds vai siltā šokolāde.

The Independent

Komplicēti detalizēta tēlainība… Lasītājs gandrīz vai spēj aptaustīt un izbaudīt Nīla Geimena gleznotās ainas. Viņa pie­lūdzējiem noteikti patiks.

San Antonio Express-News

Caururbjoši vērīgi, robusti liriski, nežēlīgi laužot ceļu cauri mirušo dievu, mirušās naudas un mirušo jūtu kapsētām, romāns iezīmē ceļu atpakaļ uz rītausmu.

Stīvs Eriksons

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez apgāda rakstiskas atļaujas.

Promesošajiem draugiem Ketijai Akerei un Rodžeram Zelaznijam, un visiem pārējiem.

Viens jautājums mani allaž ir nodarbinājis: kur paliek pārdabiskās būtnes, kad imigranti atceļo šurp no tēvzemes? Amerikas īri atceras laumas, Amerikas norvēģi rūķus, Amerikas grieķi vrikolakas, bet tikai saistībā ar notikumiem, kas palikuši atmiņā no Vecās pasaules. Reiz, kad pajautāju, kāpēc šie dēmoni nav sastopami Amerikā, sarunu biedrs mulsi pasmaidīja un teica: Viņi baidās šķērsot okeānu, tas taču tik tālu, piebilzdams, ka Kristus un viņa apustuli arī nepārcēlās uz Ameriku.

Ričards Dorsons, amerikaņu folklorists un vēsturnieks. Amerikāņu folkloras vēsture (Univcrsity of Chicaco Press, 1971)

Paskaidrojums un brīdinājums ceļotājiem

Jūsu priekšā nav vis ceļvedis, bet daiļdarbs. Lai gan Ameri­kas Savienoto Valstu ģeogrāfija nav gluži izdomāta daudzus orientierus grāmatā varat sameklēt, pārstaigāt takas un iezī­mēt kartē ceļus -, tomēr esmu atļāvies brīvību. Mazāku, nekā varat iedomāties, tomēr brīvību.

Reālu vietu atveidei grāmatā atļauju nelūdzu, un neviens man to nedeva. Manuprāt, Roksitijas vai Klints mājas saim­nieki un mednieki, kam pieder motelis Amerikas centrā, būtu neizpratnē tāpat kā jebkurš cits, kas romānā ieraudzītu savu īpašumu.

Dažu objektu atrašanās vietu gan esmu nomaskējis, pie­mēram, Leiksaidas pilsētu un lauku mājas ar osi stundas brau­ciena attālumā uz dienvidiem no Bleksburgas. Ja vēlaties, varat pameklēt! Varbūt pat atradīsiet.

Un vēl: visi cilvēki dzīvie, mirušie un pārējie ir fantāzi­jas auglis vai ir attēloti izdomātā kontekstā. īsti ir tikai dievi.

Nīls Geimens

Amerikāņu dievi

PIRMĀ DAĻA Ēnas

.

PIRMĀ NODAĻA

Mūsu valsts robežas, ser? Nu, ser, ziemeļos robežojamies ar Polārzvaigzni, austrumos ar rītausmu, dienvidos ar ekvinokcijas gaitu, bet rietumos ar pastardienu.

AmerikAņu Džo Millera joku grAmata

Ēna jau trīs gadus sēdēja cietumā. Viņš bija gana plecīgs un izskatījās gana draudīgs, lai viņa galvenā problēma būtu laika nosišana. Ēna uzturēja sevi formā, apguva trikus ar monētām un domāja par to, cik ļoti mīl savu sievu.

Pats labākais cietumā pēc Ēnas domām, varbūt pat vie­nīgais ieguvums bija atvieglojuma izjūta. Proti, tu esi kritis tik zemu, ka tālāk vairs nav, kur krist. Nav jābaidās, ka tevi notvers, jo esi jau ietupināts. Viņš cietumā nemodās ar baiļu sviedriem klāts, nebaidījās, ko atnesīs rītdiena, jo vakardiena to jau bija atnesusi.

Ēna nolēma, ka nav nozīmes tam, vai esi notiesāts pēc nopelniem vai netaisnīgi. No pieredzes viņš zināja, ka cietumā visi ir par kaut ko sarūgtināti: priekšniecība allaž kaut ko pār­prata, piešuva tev, ko nemaz nebiji darījis, grūti bija tai iztapt. Galvenais bija tas, ka viņi tevi ir savākuši.

Pie šāda secinājuma Ēna nonāca jau pirmajās dienās, kad viss, sākot ar cietuma slengu un beidzot ar nebaudāmo ēdienu, bija jaunums. Tomēr, par spīti izmisumam un visaptverošajām ieslodzījuma šausmām, viņš atviegloti uzelpoja.

Kā varēdams, Ēna valdīja mēli. Apmēram otrā gada vidū viņš par savu teoriju ieminējās kameras biedram Lokijam Mel­kulim.

Lokijs, krāpnieks no Minesotas, savilka rētainās lūpas smaidā.

-    Nūja, viņš atsaucās, tik tiešām! Ja tev ir piespriests nāvessods, tas pat ir labāk. Tad nāk prātā jociņi par čaļiem ar kaklu cilpā, kuri sper pa gaisu savas tupeles, jo draugi taču mūždien solījuši, ka šie mirs ar tupelēm kājās.

-    Vai tas būtu joks? Ēna pajautāja.

-Kā tad, sasodīts! Karātavu humors. Labākais, kas vien var būt.

-    Kad šajā štatā pēdējo reizi kādu pakāra? Ēna painte­resējās.

-    Piķis un zēvele, kā lai es to zinu?

Gaiši rudos matus Melkulis bija nodzinis tik īsus, ka bija redzamas galvaskausa šuvju līnijas.

-    Klausies, ko tev saku. Tikko še beidza kārt, viss sāka iet uz galu. Nekādu karātavu joku. Nekādu karātavu darījumu.

Ēna noskurinājās. Nāvessodā nebija nekā romantiska.

Pēc Ēnas domām, ja vien neesi notiesāts uz nāvi, cietums labākajā gadījumā ir pagaidu patvērums no dzīves divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dzīve ielavās pat cietumā. Vienmēr var krist vēl zemāk. Dzīve iet savu gaitu, pat ja tā ir dzīve zem mikroskopa lupas vai dzīve sprostā. Otrkārt, ja tu vienkārši tur nosit laiku, reiz viņiem būs jālaiž tevi laukā.

Sākumā lielā pasaule šķita neiedomājami tālu. Vēlāk tuneļa galā parādījās cerības stariņš, un, ja cietumā pēkšņi gadī­jās kādi sūdi, kā notika bieži, Ēna domās atkārtoja: Arī tas reiz paies. Kādu dienu atvērsies burvju vārti un viņš pa tiem izies. Ik nodzīvoto dienu Ēna nosvītroja savā Ziemeļamerikas dziedātājputnu kalendārā: ķurķa bodītē varēja nopirkt vienīgi tādus. Saule norietēja, un viņš to neredzēja, saule uzausa, un ari tas gāja secen. Ēna mācījās trikus ar monētām no grāmatas, kuru atrada cietuma bibliotēkas pamestajā telpā. Vingrinājās, sastādīja prātā sarakstus ar darbiem, kas gaida brīvībā.

Ar laiku Ēnas saraksti kļuva īsāki. Pēc diviem gadiem tie saruka līdz trim punktiem.

Pirmkārt, būtu jānovannojas. Kārtīgi, nesteidzīgi jāizmērcējas putu vannā. Varbūt jāpalasa avīze, varbūt ne. Reizēm šķita, ka derētu, citreiz ne.

Otrkārt, pamatīgi jānorīvējas ar dvieli, jāuzvelk peldmētelis. Varbūt čības. Doma par čībām bija tīkama. Varētu uzpīpēt, bet viņš jau nesmēķēja. Pēc tam jāpaceļ uz rokām sieva (Kucēn, viņa iespiegsies tēlotās šausmās un neviltotā priekā, ko tu dari?). Jāaiznes viņa uz gultu un jāaizver aiz sevis durvis. Ja sagribēsies ēst, jāpasūta pica.

Treškārt, kad viņi ar Loru izies no guļamistabas, varbūt pēc pāris dienām, jādzīvo klusāk par klusu un līdz mūža galam jāturas pa gabalu no nepatikšanām.

-    Un tad tu būsi laimīgs? prasīja Lokijs Melkulis.

Todien abi strādāja cietuma darbnīcā, montēja putnu baro-

tavas tas bija mazliet interesantāk nekā štancēt mašīnu numurus.

-    Nesauc cilvēku par laimīgu, atbildēja Ēna, kamēr viņš dzīvs.

-    Hērodots, norūca Lokijs. Paklau, tu taču mācies!

-    Kas tas par Hērodotu, velns parāvis? sarunā iejaucās Leduscilvēks, kas spieda kopā barotavas sienas un padeva tālāk Ēnam, kurš tās cieši sastiprināja un saskrūvēja.

-    Miris grieķis, paskaidroja Ēna.

-    Mana pēdējā draudzene bija grieķiete, izmeta Ledus­cilvēks, viņas ģimene ēda beidzamos mēslus. Jūs neticēsiet. Lapās ievīstītus rīsus un tamlīdzīgi. Tādus, lūk, draņķus!

Leduscilvēka augums un siluets atgādināja kokakolas auto­mātu; viņam bija zilas acis un blondi, teju balti mati.

Savulaik viņš ne pa jokam bija iekaustījis čali, kas pieļāva kļūdu grābstījās ap viņa meiteni bārā, kurā viņa strādāja par dejotāju, bet Leduscilvēks par ārā sviedēju. Čaļa draugi izsauca policiju, kas Leduscilvēku aizturēja, pārbaudīja doku­mentus un atklāja, ka viņš pirms astoņpadsmit mēnešiem aizlaidies no brīvā nometinājuma.

-    Kas tad man atlika? Leduscilvēks rūgti prasīja, atklā­dams Ēnam savu bēdu stāstu. Teicu šim, ka tā ir mana meitene. Vai tad varēju ļaut, lai viņš mani tā pazemo? Vai tad varēju? Šis ap viņu gramstījās!

-    Pasaki to kādam citam, Ēna pielika sarunai punktu. Viņš jau sen bija sapratis, ka cietumā katrs atsēž savu laiku un atbild tikai par sevi.

Neizlec. Kas tev daļas gar citiem?

Pirms vairākiem mēnešiem Melkulis bija iedevis viņam apbružātu Hērodota vēsturi mīkstos vākos.

-    Nemaz nav garlaicīgi. Foršs gabals, viņš sacīja, kad Ēna aizbildinājās, ka vispār nelasa grāmatas. Izņem cauri, un tad pats teiksi, ka forša.

Ēna novaikstljās, tomēr sāka lasīt. Beigās nācās atzīt, ka pret savu gribu ir uzķēries uz āķa.

-    Grieķi, nicīgi izmeta Leduscilvēks. Un tas, ko par viņiem stāsta, nav patiesība. Piedāvāju draudzenei anālo seksu, bet šī man gandrīz acis izskrāpēja.

Tad Melkuli nezin kāpēc pārcēla kaut kur citur. Hērodota grāmatu viņš atstāja Ēnam. Tajā starp lapām bija paslēpti pieci centi. Monētas cietumā skaitījās kontrabanda: tās var uzasināt pret akmeni un kaujoties sagriezt otram seju. Bet Ēna negri­bēja ieročus, viņam tikai vajadzēja nodarbināt rokas.

Ēna nebija māņticīgs. Viņš neticēja nekam, ko nevarēja saskatīt savām acīm, taču pēdējās nedēļās jauta virs cietuma slīgstam nelaimi. Tāpat kā dažas dienas pirms laupīšanas. Kuņ­ģis aiz bailēm rāvās čokurā, un, lai kā viņš centās sev iestāstīt, ka tās ir tikai bailes no atgriešanās lielajā pasaulē, šis izjūtas neatkāpās. Viņu bija sagrābusi panika, spēcīgāka nekā parasti, kaut ari cietumā baiļu slieksnis ir visai augsts. Tikai tā tur var izdzīvot. Ēna kļuva vēl mazrunīgāks, vēl vairāk uzkavējās ēnās. Viņš attapās, ka uzmanīgi vēro sargu un citu ieslodzīto žestus, mēģinot uztvert nelaimes pavedienu. Ēna nešaubījās, ka tāda notiks.

Mēnesi pirms atbrīvošanas Ēna sēdēja dzestrā kabinetā iepretim maza auguma vīrelim, kam uz pieres rēgojās liela dzimumzīme portvīna krāsā. Abus šķīra tikai rakstāmgalds. Vīrietim priekšā bija nolikta Ēnas lieta, rokā viņš turēja lodīšu pildspalvu ar pretīgi apgrauztu galu.

-    Tev salst, Ēna?

-Jā, viņš atbildēja, mazliet.

Vīrietis nodrebinājās.

-    Tāda mums tā sistēma. Apkuri pieslēgs pirmajā decembrī. Pēc tam pirmajā martā atslēgs. Es jau likumus nerakstu. Viņš ar rādītājpirkstu pārvilka lapai, kas bija piesprausta mapes iekšmalā. Tev ir trīsdesmit divi gadi, vai ne?

-Jā, ser.

-    Izskaties jaunāks.

-    Veselīgs dzīvesveids, ser.

-    Te rakstīts, ka cietumā uzvedies priekšzīmīgi.

-    Šo to liku aiz auss, ser.

-Tiešām? vīrelis uzmeta viņam vērīgu skatienu. Dzi­mumzīme uz pieres noslīdēja zemāk.

Ēnam radās kārdinājums atklāt dažas tēzes no savas cie­tuma teorijas, taču viņš neko neteica, tikai apstiprinoši pamāja, kā varēdams, tēlojot grēku nožēlu.

-    Te ari rakstīts, ka tev ir sieva.

-    Viņu sauc Lora.

-    Nu, un kā šajā jomā?

-    Nu, tīri labi. Iesākumā viņa bija dusmīga, kad mani ares­tēja. Taču tagad Lora iespēju robežās mani apciemo jāmēro tāls ceļš. Sarakstāmies, pie izdevības piezvanu.

-    Ar ko viņa nodarbojas?

-    Strādā ceļojumu birojā. Sūta tautu pa visu pasauli.

-    Kā jūs iepazināties?

Kāpēc tāda izprašņāšana? Ēna gribēja vīrelim pateikt, ka tā nav viņa darīšana, tomēr…

-    Viņa ir mana tuvākā drauga sievas sirdsdraudzene. Šie sarīkoja mums aklo randiņu. Ar panākumiem.

-    Vai brīvībā tevi gaida darbs?

-Jā, ser. Draugam Robijam, kuru tikko pieminēju, ir "Mus­kuļu darbnīca". Strādāju pie viņa par treneri. Sola man veco vietu.

Vīrietis pacēla uzacis.

-    Ak tā?

-    Draugs domā, ka būšu lielais laimests. Piesaistīšu vecos klientus un arī jaunus ar krampi, kas grib vēl stiprāku krampi.

Priekšnieks šķita apmierināts. Pakošļājis pildspalvas galu, viņš pāršķīra lapu.

-    Ko teiksi par savu nodarījumu?

Ēna paraustīja plecus.

-    Biju muļķis, viņš godīgi atzinās.

Vīrelis ar dzimumzīmi nopūtās. Pievilcis sarakstā dažiem punktiem ķekšus, viņš pāršķirstīja visu lietu.

-    Kā tiksi mājās? Ar Greyhound autobusu?

-    Ar lidmašīnu. Ir labi, ja sieva strādā ceļojumu birojā.

Cietuma priekšnieks sarauca pieri, dzimumzīme sakustējās.

-    Viņa atsūtīja tev biļeti?

-    Nebija vajadzības. Pietiek ar apstiprinājuma kodu. Elek­troniskā biļete. Pēc mēneša jāierodas lidostā, jāuzrāda perso­nas apliecība, un viss.

Vīrelis pamāja, šo to pierakstīja, aizsita mapi un nolika pild­spalvu. Divas bālganas rokas gulēja uz pelēkā rakstāmgalda kā sārti zvēriņi. Pēc brīža viņš tās pacēla un salika kopā rādī­tājpirkstus, veidodams stīpu, ar duļķaini brūnajām acīm urb­damies Ēnā.

-    Tev nu gan veicas, viņš turpināja, ir, pie kā braukt, un arī darbs gaida. Pagātni varēsi norakstīt. Tev tiek piedāvāta jauna iespēja. Nepalaid to garām!

Ēna piecēlās, bet vīrelis roku atvadām nesniedza. Ēna to nemaz negaidīja.

Pēdējā nedēļa šķita vissmagākā. Zināmā mērā bija vēl ļau­nāk nekā trijos iepriekšējos gados kopā. Varbūt pie visa vainīgs bija laiks: spiedīgs, kā maisā, auksti. Šķita, ka tuvojas vētra, bet tā nesākās. Ēnu kratīja auksti drebuļi, kuņģī dedzināja: kaut kas būs sagājis grīstē. Sporta laukumā siroja vējš, gaisā jautās sniegs.

Ēna piezvanīja sievai, uz viņas rēķina. Telefonsakaru kom­pānijas plēsa trīs dolārus pa virsu par katru savienojumu ar cietumu. Tāpēc jau operatori vienmēr ir pati laipnība, viņš sprieda, viņi zina, kas šiem maksā algu.

-    Manuprāt, kaut kas nav lāgā, viņš teica Lorai. Protams, tas nebija pirmais teikums. Sarunu viņš iesāka ar Es tevi mīlu to pateikt ir visvieglāk, sevišķi, ja vārdi ir neviltoti, un viņš runāja no sirds.

-    Hallo! atsaucās Lora. Es arī tevi mīlu. Kas tad vainas?

-    Nezinu. Varbūt laiks. Šķiet ja beigās uznāks vētra, viss būs labi.

-    Pie mums gan burvīgi, Lora čaloja, kokos vēl turas pēdējās lapas. Ja neuznāks vētra, pats tās redzēsi, kad pārbrauksi.

-    Pēc piecām dienām, atmurmināja Ēnā.

-    Simt divdesmit stundas, un būsi mājās.

-    Pie jums viss labi? Nekas nav noticis?

-    Pa pirmo! Šovakar tiekamies ar Robiju. Izdomājām sagai­dīt tevi ar pārsteiguma ballīti.

-    Pārsteiguma ballīti?

-    Protams. Bet tu jau neko nezini, vai ne?

-    Pats par sevi saprotams.

-    Man tik ir vīriņš! Lora iesmējās, un Ēna juta, ka ari viņa lūpas savelkas smaidā. Jau trīs gadi cietumā, bet sieva vēl spēja izsaukt smaidu.

-    Mīlu tevi, lellīt, viņš teica.

-    Mīlu tevi, kucēn, atsaucās Lora.

Ēna nolika klausuli.

Pēc apprecēšanās Lora atzinās vīram, ka grib sunīti, bet namsaimnieks paziņoja, ka nomas līgums neparedz turēt dzī­voklī dzīvniekus.

-     Paklau, Ēna tolaik ierosināja, būšu tev kucēna vietā. Kas man jādara? Jāgrauž tev čības? Jāčurā virtuvē uz grīdas? Jānolaiza deguns? Jāaposta dibens? Varu saderēt, ka nebūšu sliktāks par jebkuru kucēnu.

Pēc tam, pacēlis sievu viegli kā spalviņu, viņš sāka laizīt tai degunu, nelikdamies ne zinis par ķiķināšanu un spiegšanu, un beigās aiznesa viņu uz gultu.

Ēdamzālē no sāniem pienāca klāt Sems Fetišists, smaidā atklādams vecos zobus. Apsēdies līdzās, viņš ķērās pie maka­roniem ar sieru.

-    Mums jāparunājas, viņš paziņoja.

Sems Fetišists bija viens no melnākajiem cilvēkiem, kādu Ēna bija redzējis. Ap sešdesmit gadu vecs. Tikpat labi viņam varētu dot astoņdesmit. Gan jāpiebilst, ka Ēna bija redzējis trisdesmitgadīgus narkomānus, kas izskatījās vecāki par Semu.

-Jā, Ēna atmurmināja.

-    Taisās uz vētru, Sems turpināja.

-Tā izskatās, attrauca Ēna. Varbūt drīz sagaidīsim sniegu.

-    Ne jau tāda vētra, kā tu domā. Daudz trakāka. Kad saku tev, Ēna, puis! Kad uznāks tā vētra, te klāsies labāk nekā uz ielas.

-    Savu esmu atsēdējis, piektdien būšu brīvs putns.

Sems Fetišists caururbjoši skatījās Ēnā.

-    No kurienes tu esi? viņš painteresējās.

-    īglpointa Indiānā.

-    Melo, ka ausis kust! Es domāju vispār. Kur tavas tēva mājas?

-    Čikāgā, atburkšķēja Ēna.

Ēnas māte jaunībā tur dzīvoja un ari nomira, jau labi sen.

-    Es jau teicu, ka taisās uz baigo vētru. Neizlec, manu zēn! Tas ir tikpat kā… Kā sauc to, kas bīda kontinentus? Kaut kādas plātnes, vai?

-    Tektoniskās? Ēna uz labu laimi minēja.

-    Pareizi. Tektoniskās plātnes. Iedomājies, ka tās saduras. Ziemeļamerika atsitas pret Dienvidameriku. Negribētos atras­ties vidū starp tām. Pielēca?

-    It nemaz.

Vecais vīrs lēnām piemiedza ar vienu brūno aci.

-    Pēc tam nesaki, ka nebrīdināju. Sems Fetišists cēla pie lūpām karoti ar trīcošu apelsīnu želeju.

-    Neteikšu.

Nakti Ēna pavadīja pussnaudā, ik pa brīdim pamodās un atkal iemiga, klausoties jaunā kameras biedra ņurdos un šņā­koņā tas gulēja uz apakšējās lāvas. Dažas kameras tālāk skanēja vaidi, gaudošana un tīri dzīvnieciska sēkšana. Laiku pa laikam kāds gulētājam uzbrēca, lai, pie joda, apklust. Ēna centās visu laist gar ausīm. Lai tukšās minūtes aizplūst gausi un vientuļi.

Palikušas vēl divas dienas. Četrdesmit astoņas stundas, kas sākas ar auzu tumi un cietuma kafiju, un sargu, vārdā Vilsons, kurš, uzsitis pa plecu stiprāk, nekā vajadzīgs, sauc:

-    Ēna? Tur!

Ēna aši pārlūkoja sirdsapziņu. Tīra. Taču tā nebija nekāda garantija, ka neiestigsi mēslos līdz ausīm. Cietumā tā gadās.

Viņi abi gāja, var teikt, līdzās, soļiem atbalsojoties metālā un betonā.

Ēna juta, ka rīkles galu aizžņaudz bailes, rūgtas kā veca kafija. Pienācis tas, no kā viņš baidījās. Tuvojas nelaime…

Prāta stūrītī skanēja balss, čukstēdama, ka spriedumam pieliks vēl gadu. Ietupinās karceri. Noraus rokas. Nocirtis galvu. Ēna centās sevi pārliecināt, ka tās ir muļķības, tomēr sirds dauzījās kā negudra, gatava izlauzties no krūtīm.

-    Es tevi, Ēna, nesaprotu, Vilsons ierunājās.

-    Kas tur ko nesaprast, ser?

-    Nesaprotu. Tu esi sasodīti kluss. Pārlieku pieklājīgs. Lēnīgs kā večuks, bet cik tad tev gadu? Divdesmit pieci? Div­desmit astoņi?

-    Trīsdesmit divi.

-    Bet kas tu esi? Meksikānis? Čigāns?

-    Nezinu teikt. Varbūt.

-    Varbūt sajaucies ar melnajiem? Vai tev ir melnā asinis, Ēna?

-    Iespējams, ser.

Ēna tik gāja, skatīdamies taisni uz priekšu. Galvenais tagad bija izturēt līdz galam.

-    Nuja. Bet es zinu tikai vienu: kaut kas man tevī nepatīk. Vilsonam bija gaiši smilškrāsas mati, gaiša smilškrāsas

seja un smilškrāsas smaids.

-    Tu drīzumā mūs pamet?

-    Es ceru, ser.

-     Tu atgriezīsies. Pēc acīm redzu. Tu esi sūdabrālis, Ēna. Ja man šeit būtu kāda teikšana, neviens no jums, mērgļiem, netiktu ārā. Iemestu jūs bedrē un aizmirstu uz visiem laikiem.

Iemestu kazemātā, nodomāja Ēna, bet neko neteica. Viņš bija apguvis izdzīvošanas likumus: nerunāt pretī, neuzsākt sarunu ar apsardzes vīriem, ne ar vienu neapspriest noziegumu nožēlošanu, atbrīvošanas vai recidīvisma rādītājus. Izvairīties no jokiem un gudrām piezīmēm un, ja bija jārunā ar cietuma amatpersonām, ja vien bija iespējams, labāk neteikt neko lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem. Runāt tikai tad, ja tev to liek. Atsēdēt savu laiku. Iznākt no cietuma. Braukt mājās. Izkarsēties vannā. Pateikt Lorai, ka mīli viņu. Uzcelt dzīvi no jauna.

Viņi gāja gar vairākiem sargposteņiem. Ik reizi Vilsons uzrādīja apliecību. Vēl augšā pa kāpnēm, un tad jau abi stāvēja pie galvenā cietumsarga kabineta durvīm, uz kurām melniem burtiem bija rakstīts priekšnieka vārds: G. Patersons. Pie dur­vīm karājās miniatūrs luksofors.

Tajā dega sarkana gaisma.

Vilsons nospieda pogu zem luksoforiņa.

Mirkli abi klusēdami gaidīja. Ēna domās atkārtoja, ka viss būs labi un piektdienas rītā viņš sēdēs lidmašīnā uz īglpointu, lai gan pats tam neticēja.

Sarkanā gaisma nodzisa, un iedegās zaļā. Vilsons atvēra durvis. Abi iegāja kabinetā.

Triju gadu laikā Ēna priekšnieku bija redzējis vairākas reizes. Vienreiz viņš vadāja pa zonu kādu politiķi. Otrreiz apspiežot cietumnieku dumpi, viņš uzrunāja ieslodzītos, kas bija sadzīti grupās pa simts cilvēkiem, un paziņoja, ka cietums ir pārpildīts un tāds arī paliks, tāpēc būs ar to jāsamierinās.

Tuvumā Patersons izskatījās sliktāk. Iegarena seja, sirmi, militārā ezītī apcirpti mati. Viņš smaržoja pēc Old Spice. Aiz priekšnieka muguras bija plaukts, pilns ar grāmatām. Katras nosaukumā bija vārds "cietums". Uz nevainojami tīrā rakstām­galda nebija nekā, izņemot tālruni un noplēšamo humoristisko kalendāru Far Side. Labajā ausī viņam bija dzirdes aparāts.

Lūdzu, apsēdies!

Ēna apsēdās, pārsteigts par pieklājību. Vilsons nostājās viņam aiz muguras.

Priekšnieks atvēra atvilktni, izņēma mapi un nolika uz galda.

-    Te rakstīts, ka tev piespriesti seši gadi par uzbrukumu un smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Nosēdēji trīs gadus. Piektdien tev bija jāiet laukā.

Bija? Pakrūtē kaut kas iestrēga. Cik tad ilgi vēl te jāpa­liek gadu? Divus? Visus trīs? Taču viņš neko nejautāja, tikai attrauca:

-Jā, ser.

Priekšnieks aplaizīja lūpas.

-    Ko tu teici?

-    Es teicu jā, ser.

-    Ēna, izlaidīsim tevi jau šopēcpusdien. Tu tiec atbrīvots dažas dienas pirms termiņa.

Priekšnieka balsī nebija priecīga toņa, izklausījās, it kā viņš nolasītu nāves spriedumu.

Ēna pamāja, gaidīdams, kas sekos.

Priekšnieks uzmeta skatienu lapai sev priekšā.

-    Te ir paziņojums no Džonsona slimnīcas īglpointā… Tava sieva. Nomira šīrita pirmajās stundās. Gāja bojā satiksmes negadījumā. Man tiešām žēl.

Ēna atkal pamāja.

Vilsons klusēdams aizveda viņu uz kameru. Atslēdza dur­vis, ielaida iekšā un tikai tad ierunājās:

-    Tikpat kā jociņš par labo un slikto ziņu, vai ne? Labā tiksi ātrāk brīvībā. Sliktā tava sieva ir mirusi.

Vilsons iesmējās, it kā tas tiešām būtu ģeniāls joks.

Ēna neteica ne vārda.

* * *

Apstulbis viņš kravāja savu mantību, lielāko daļu atstā­dams citiem. Hērodota vēsture palika kamerā, tāpat arī grā­mata par monētu trikiem, un, mirkli šaubījies, Ēna atstāja arī darbnīcā nočieptās tumšās, gludās, melnās metāla ripiņas, kas kalpoja monētu vietā, pirms viņš bija uzgājis Lokija monētas.

Brīvībā būs citas monētas, īstas monētas. Viņš noskuvās un pārģērbās civildrēbēs. Pēc tam izgāja pa vairākām durvīm, zinādams, ka nemūžam vairs pa tām neieies, un juzdams sirdī tukšumu.

Sāka līt. Un tad no pelēkajām debesīm pēkšņi gāza stin­dzinoši auksts lietus. Ledus adatiņas cirtās sejā, un lietus izmērcēja plāno mēteli īsajā gājienā līdz dzeltenajam savu­laik skolas autobusam, kam viņš bija jāaizved uz tuvāko pilsētu.

Līdz autobusam visi bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Astoņi devās projām, pusotrs tūkstotis palika. Ēna sēdēja auto­busā un drebinājās, līdz ieslēdzās apsildīšanas ierīce. Domās viņš pārlika, ko tagad darīs, kurp dosies.

Galvā nelūgti sāka drūzmēties rēgaini tēli. Iztēlē viņš pirms daudziem gadiem atstāja citu cietumu.

Veselu mūžību viņš bija turēts bez gaismas, apaudzis ar mežonīgu bārdu, sapinkātiem matiem. Sargi pa pelēku akmens kāpņu telpu aizveda viņu uz košu, krāsainu laukumu ar ļaudīm un precēm. Bija tirgus diena. Burzma un krāsas apžilbināja, liekot žmiegt acis gaismā, ko saule lēja pār laukumu. Viņš ieelpoja sāļo valgmi, kas piesātināja gaisu, un tirgus labumu smaržas, bet pa kreisi saulē vizuļoja ūdens…

Autobuss spēji apstājās sarkanā gaisma.

Visapkārt gaudoja vējš. Pa priekšstiklu turp un atpakaļ smagi švīkstēja slotiņas, izplūdinādamas pilsētas siluetu, pār­vēršot to dzeltenos pleķos un sarkanā neonā. Bija vēla pēcpus­diena, bet caur stiklu izskatījās, ka pienākusi nakts.

-Velns lai parauj! iesaucās vīrs, kas sēdēja Ēnam aiz muguras, slaucīdams apsvīdušo stiklu un noskatīdamies izmir­kušā stāvā, kas steidzās pa ietvi. Baigā čiepa!

Ēna norija siekalas. Negaidot iešāvās prātā, ka viņš nav vēl izraudājies, vispār neko nejūt. Nebija nedz asaru, nedz žēluma. Itin nekā.

Prātā ienāca pazīstams puisis, Džonijs Lārčs, pirmais cie­tuma kameras biedrs. Viņš bija stāstījis, kā savulaik, nosēdējis piecus gadus aiz restēm, ticis brīvībā ar simts dolāriem kabatā un biļeti uz Sietlu, kur dzīvoja viņa māsa.

Džonijs Lārčs aizkļuvis līdz lidostai, pasniedzis sievietei pār leti biļeti, bet viņa lūgusi uzrādīt autovadītāja apliecību.

Džonijs to parādījis. Tiesību derīguma termiņš bija beidzies pirms dažiem gadiem. Sieviete paziņojusi, ka dokuments neder. Viņš atbildējis, ka, iespējams, braukšanai neder, bet dokuments paliek dokuments, tur ir viņa foto, viņa garums un svars, tur­klāt kas gan, viņasprāt, viņš, velns lai parauj, ir, ja ne viņš?

Sieviete laipni lūgusi viņu runāt klusāk.

Džonijs pieprasījis nolādēto iekāpšanas karti, citādi viņa nožēlošot, un viņam taču pienākoties cieņa. Cietumā tu nevie­nam neļauj necienīt sevi.

Tad sieviete nospiedusi pogu. Pēc mirkļa bijuši klāt apsar­dzes viri, kas lūkojuši Džoniju Lārču pārliecināt, lai viņš klusi atstāj lidostu. Bet Džonijs neklausījis, un sācies skarbs strīds.

Beigās Džonijs līdz Sietlai nemaz nav ticis. Nākamās dienas pagājušas pilsētas krogos, bet, kad simts dolāri beigušies, viņš ar plastmasas rotaļu pistoli rokā uzbrucis degvielas uzpildes stacijai, lai tiktu pie naudas un turpinātu plītēt. Beigās Džoniju saņēmuši ciet par dabisko vajadzību kārtošanu uz ielas. Necik ilgi, un viņš atkal tupējis aiz restēm, izciezdams atlikušo ter­miņu vēl ar uzviju par uzbrukumu degvielas stacijai.

Džonijs Lārčs bija pārliecināts, ka no tā visa izriet mācība: netracini lidostas ļaudis!

-    Vai tev nešķiet, ka uzvedība, kas attaisnojas ekstrēmā vidē, tādā kā cietums, citur neder, vēl vairāk, var pat kaitēt? noklausījies visu stāstu, Ēna pajautāja.

-    Klausies taču, vecīt, ko tev saku, Džons Lārčs palika pie sava. Netracini lidostas kuces!

Ēna viegli pasmaidīja, atceroties šo sarunu. Viņa autovadī­tāja apliecība bija derīga vēl dažus mēnešus.

-    Autoosta! Visiem izkāpt!

Autoosta smirdēja pēc urīna un saskābuša alus. Iekāpis tak­sometrā, Ēna lūdza aizvest līdz lidostai. Šoferim viņš piesolīja uzmest piecus dolārus pa virsu, ja brauks klusēdams. Lidostu viņi sasniedza divdesmit minūtēs, un ceļā taksometra vadītājs nebilda ne vārda.

Ēna soļoja pa spoži apgaismotu termināli. Tomēr viņu māca bažas par elektronisko biļeti. Vieta bija rezervēta uz piekt­dienu; nez vai izdosies izlidot šodien? Viss, kas bija elektro­nisks, šķita maģisks, kas kuru katru mirkli var izgaist. Viņam patika lietas, ko varēja aptaustīt un paņemt rokās.

Lai nu kā, kabatas portfelis Ēnam vēl bija, atgūts pēc trim gadiem, ar dažām nederīgām kredītkartēm un Visa, kas (patī­kams atklājums!) derēja līdz janvāra beigām. Tāpat arī rezervācijas kods. Turklāt Ēna nezin kāpēc bija pilnīgi pārliecināts, ka mājās viss būs labi, vienīgi tur jānokļūst. Lora būs sveika un vesela. Varbūt tas bija veikls gājiens, lai dažas dienas ātrāk izrautu vīru no cietuma? Vai ari pārpratums no automašīnas vraka uz šosejas iznesa pavisam citu Loru Mūnu.

Ārā, aiz lidostas stikla sienām, plaiksnīja zibens. Ēna aptvēra, ka aizturētu elpu kaut ko gaida. Attālu dārdēja pēr­kons. Ēna izelpoja.

No letes otras puses uz viņu blenza nogurusi baltā sieviete.

-    Labdien! Ēna viņu sveicināja. Tu esi pirmā svešā sieviete, miesa un asinis, ar kuru es pēc trim gadiem runāju. Man ir elektroniskās biļetes kods. Lidojums paredzēts piektdien, bet man vajag šodien ģimenē bēres.

-    Mm. Izsaku līdzjūtību. Noklikšķinājusi datora tausti­ņus, sieviete ielūkojās monitorā un sāka sist pa taustiņiem. Nekādu problēmu! Pierakstīju jūs uz trijiem trīsdesmit. Vēt­ras dēļ lidojums var aizkavēties, sekojiet tablo! Bagāža būs?

Ēna pacēla savu plecu somu.

-    Tā taču nebūs jānodod, vai ne?

-    Nē, viņa attrauca. Viss kārtībā. Vai jums ir dokuments ar fotogrāfiju?

Ēna uzrādīja autovadītāja apliecību.

Lidosta nebija liela, tomēr Ēnu pārsteidza neskaitāmie cilvēki, kas to vien darīja kā staigāja. Skat dažs labs nevērīgi iegrūž maku aizmugures kabatā, cits pabāž zem krēsla somu un neliekas par to ne zinis. Beigās viņš attapās, ka te nav cietums.

Līdz vārtu atvēršanai vēl bija pusstunda. Ēna nopirka picas gabalu un ar karsto sieru apdedzināja lūpas. Sagrabinājis atli­kumu, viņš piegāja pie telefona automāta. Piezvanīja Robijam uz "Muskuļu darbnīcu". Klausulē atsaucās automātiskais atbil­dētājs.

-    Sveiks, Robij! Ēna sacīja. Man pateica, ka Lora mirusi. Palaida ātrāk. Braucu mājās.

Pēc tam (cilvēki taču bieži kļūdās, vai tad nav dzirdēts?) Ēna piezvanīja uz mājām un klausījās Loras balsī.

-    Sveiks! viņa sacīja. Manis te nav vai arī nevaru pieiet pie tālruņa. Atstājiet ziņu, un es piezvanīšu! Jauku jums dienu!

Ēna nespēja parunāt.

Apsēdies uz plastmasas krēsla pie vārtiem, viņš tik stingri satvēra somu, ka iesāpējās pirksti.

Prātā atausa pirmā tikšanās ar Loru. Toreiz Ēna nezināja pat viņas vārdu. Lora bija Odrijas Bērtones draudzene. Viņi ar Robiju sēdēja restorānā Chi-Chi. Lora ienāca soli aiz Odrijas, un Ēna nespēja atraut no viņas skatienu. Meitenei bija gari, kastaņbrūni mati un tik zilas acis, ka sākumā viņš maldīgi noturēja tās par tonētām kontaktlēcām. Lora pasūtīja zemeņu daikiri un uzstāja, lai ari viņš nogaršo. Ēna ierāva malciņu, un viņa priecīgi iesmējās.

Lorai ļoti patika, ka citi nogaršo to pašu, ko viņa.

Tovakar, novēlējis labu nakti, Ēna viņu noskūpstīja. Loras lūpas garšoja pēc zemeņu daikiri, un Ēnam nekad vairs negri­bējās skūpstīt kādu citu.

Sievietes balss paziņoja, ka sākas iekāpšana lidmašīnā. Pirmo izsauca Ēnas rindu. Viņa vieta atradās pašā aizmugurē, bet blakus sēdvieta bija tukša. Lietus bez stājas bungoja pa lidmašīnas sāniem. Ēna iztēlojās mazus bērnus, kas saujām met no debesīm sausus zirņus.

Lidmašīna pacēlās, un Ēna uzreiz aizmiga.

Visapkārt bija tumsa. Smirdošs, spalvains radījums ar bifeļa galvu lielām, valgām acīm skatījās Ēnā. Ķermenis viņam gan bija kā cilvēkam, taukaini spīdīgs.

-    Klāt pārmaiņu laiks, paziņoja bifeļa galva, nekustinā­dama lūpas. Būs jāpieņem noteikti lēmumi.

Uz alas mitrajām sienām noplaiksnīja zibens.

-    Kur es atrodos? Ēna pajautāja.

-    Zemē un apakš zemes, atbildēja bifeļcilvēks. Tur, kur gaida aizmirstie. Viņa acis spīdēja kā melnas marmora pogas, balss šķita dārdam no zemes dzīlēm. Smirdēja pēc miklas govs. Tici, turpināja bifeļcilvēks. Ja gribi izdzī­vot, tev jātic!

-Jātic? Kam? prasīja Ēna. Kam tad man jātic?

Skatīdamies Ēnā, bifeļcilvēks izauga milzīgs, viņa redzokļi liesmoja. Bifeļa siekalainā mute atvērās, sarkana, liesmaina viņa zemzemes iekšās vārījās uguns.

-    Visam! rēca bifeļcilvēks.

Pasaule sasvērās un sāka griezties un Ēna atkal sēdēja lidmašīnā. Tomēr viss vēl līgojās. Salona priekšgalā skaļi klie­dza kāda sieviete.

Visapkārt plaiksnīja žilbinošas zibens šautras. Interkomā kapteiņa balss ziņoja, ka viņš centīsies uzņemt augstumu un aizbēgt no vētras.

Lidmašīna šūpojās un drebēja. Vēsu prātu Ēna dīki apsvēra, vai maz paliks dzīvs. Tas var būt iespējams, viņš sprieda, tomēr mazticams. Pievērsies logam, viņš lūkojās apvārsnī, ko izgais­moja gaišas zibens šautras.

Pēc tam Ēna vēlreiz iesnaudās. Sapni viņš atkal bija cie­tumā, ēdamzālē stāvēja rindā pēc porcijas, un Lokijs čukstēja, ka par viņa dzīvību noslēgtas derības. Taču Ēnam nekādi neiz­devās izdibināt, kas un kāpēc tās noslēdzis; kad viņš atguvās, lidmašīna jau grasījās piezemēties.

Ēna izkāpa un, mirkšķinādams acis, atgriezās īstenībā.

Lidostas jau visumā izskatās vienādas, lai kur tās būtu. Flī­zes, gaiteņi, tualetes, vārti, laikrakstu kioski un fosforescējošas gaismas. Ari te bija kā lidostā. Vienīgā nelaime, ka šī lidosta nebija viņa galamērķis. Šī bija daudz plašāka, te bija daudz vairāk cilvēku, daudz vairāk vārtu.

Cilvēki izskatījās apstulbuši un noguruši tādi tie bija tikai lidostās un cietumos. Ja elle ir citi cilvēki, nodomāja Ēna, tad lidosta ir šķīstītava.

-    Atvainojiet, kundze!

Sieviete atrāva skatienu no papīriem.

-    Klausos.

-    Kas šī ir par lidostu?

Uzmetusi viņam pārsteigtu skatienu, it kā pārliecināda­mās, vai tas nav joks, sieviete beidzot atbildēja:

-    Sentluisa.

-    Bet es domāju, ka lidoju uz īglpointu.

-    Lidojāt. Pie mums reiss tika novirzīts vētras dēļ. Vai tad viņi to nepaziņoja?

-    Gan jau paziņoja. Biju iemidzis.

-Jums jārunā ar to cilvēku sarkanajā mētelī.

Darbinieks sarkanajā mētelī bija gandrīz Ēnas augumā. Līdzīgs papucītim kādā septiņdesmito gadu sitkomā. Noklik­šķinājis datora taustiņus, viņš Ēnam lika skriet skriet! līdz vārtiem termināļa otrā malā.

Ēna metās cauri lidostai, tomēr, ticis līdz mērķim, viņš ierau­dzīja, ka vārti veras ciet. Caur stiklu viņš noskatījās, kā lidmašīna attālinās. Tad viņš pie slēgtajiem vārtiem izklāstīja savu likstu aviolīnijas darbiniecei (mierīgā, pieklājīgā balsī, bez panikas), un viņa aizsūtīja Ēnu uz pasažieru apkalpošanas nodaļu. Tur Ēna izskaidroja, ka pēc ilgas prombūtnes ir ceļā uz mājām un auto­katastrofa ir gājusi bojā viņa sieva, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai viņš laikus nonāktu galamērķī. Laikus. Cietumu viņš nepieminēja.

Lidostas pasažieru palīgdienesta darbiniece (neliela auguma, ar brūnu ādu un dzimumzīmi deguna sānos) apspriedās ar citu sievieti un kādam piezvanīja (Nē, nav iespējams. Tas nupat atcelts.), un izdrukāja jaunu iekāpšanas karti.

-   Ar to jums pietiks, viņa solīja, piezvanīsim uz vārtiem un pateiksim, ka jūs jau nākat.

Ēna jutās kā vēja nests smilšu graudiņš, kā spēļu kārts, kuru izvelk no kavas. Viņš atkal auļoja cauri lidostai, lai atgrieztos gandrīz turpat, no kurienes nule bija atskrējis.

Neliela auguma vīrietis pie vārtiem paņēma Ēnas iekāpša­nas karti.

-Jā, mēs jūs gaidījām, viņš apstiprināja, noplēsdams iekāpšanas kartes talonu ar sēdvietās numuru 17D. Ēna ieme­tās lidmašīnas salonā, un durvis aiz viņa aizvērās.

Lidmašīnas sākuma daļā bija biznesa klase ar četrām vie­tām, no kurām viena vēl bija brīva. Blakus tukšajai sēdvietai sēdēja bārdains vīrietis palsā uzvalkā. Viņš pasmīnēja, kad Ēna iekāpa, pacēla delnu un ar pirkstu piesita pulkstenim.

Jā, jā, manis dēļ nokavēsi, Ēna domās pukojās. Tik vien tev tās nelaimes!

Viņš lavierēja tālāk starp sēdekļiem. Lidmašīna bija gan­drīz pilna, tiešām pilna, jo, beidzot ticis līdz savai vietai, Ēna sēdeklī ar numuru 17D ieraudzīja pusmūža sievieti. Viņš parā­dīja savu iekāpšanas kartes talonu, bet sieviete savējo. Abi bija pilnīgi vienādi.

-    Lūdzu, ieņemiet vietu! aicināja stjuarte.

-    Diemžēl, Ēna atbildēja, tas nav iespējams.

Noklakšķinājusi mēli, stjuarte salīdzināja abas kartes un

veda Ēnu uz salona priekšgalu. Viņa norādīja uz brīvo vietu biznesa klasē.

-    Jums šodien veicas, viņa sacīja. Vai nevēlaties kaut ko iedzert? Līdz izlidošanai pagūsiet. Un vēlāk, esmu pārliecināta, jums būs vajadzīgs vēl viens.

-    Lūdzu, alu, pasūtīja Ēna. Vienalga kādu.

Stjuarte aizsteidzās.

Blakussēdētājs palsajā uzvalkā piesita ar nagu melnam Rolex.

-    Tu kavējies, viņš, plati smaidīdams, paziņoja. Smaidā nebija ne kripatas no sirsnības.

-    Ko, lūdzu?

-    Teicu, ka tu kavējies.

Stjuarte Ēnam pasniedza alu.

Ēna mirkli apsvēra, vai blakussēdētājs nav jucis. Pēc tam nosprieda, ka vīrs laikam runā par viņu kā par pēdējo pasa­žieri, kuru nācās gaidīt.

-    Atvainojiet, ja jūs aizkavēju, Ēna pieklājīgi teica. Jūs steidzaties?

Lidmašīna spēji atrāvās no vārtiem. Atgriezās stjuarte un paņēma no Ēnas pusizdzerto alus glāzi. Vīrietis palsajā uzvalkā smaidīja:

-    Neuztraucieties, mīļā, gan jau es to labi nosargāšu!

Stjuarte atstāja svešajam glāzi Jack Daniel's, nepārliecinoši

iebilzdama, ka tiek pārkāpti aviolīnijas noteikumi ("Atļauj par to spriest man, mīļā!").

-    Laiks, protams, ir vērtība, turpināja vīrietis, bet ne jau tas šobrīd ir galvenais. Es uztraucos, ka nokavēsi lidmašīnu.

-    Jūs esat ļoti laipns.

Lidmašīna vēl nemierīgi dīdījās uz zemes, drebēdama nepacietībā. Dzinēji rēca, gatavi startam.

-    Laipnība naudu nemaksā, atrūca vīrietis palsajā uz­valkā. Ēna, es gribu tev piedāvāt darbu!

Dzinēji ierēcās vēl skaļāk. Mazā lidmašīna rāvās uz priekšu, un Ēna atkrita atpakaļ sēdeklī. Nākamajā mirklī viņi jau bija gaisā, un lidostas ugunis lejā palika arvien blāvākas. Ēna paraudzījās uz blakussēdētāju.

Rudi, iesirmi mati, gluži īsa, sirmi ieruda bārda. Stūraina, skarba seja, gaišpelēkas acis. Uzvalks izskatījās dārgs, pakusuša vaniļas saldējuma krāsā. Pieskaņota tumšpelēka zīda kaklasaite ar piespraudi sudraba koku ar stumbru, ar zariem un garām saknēm.

Lidmašīnas pacelšanās laikā svešais turēja rokā Jack Daniel's glāzi. No tās neizšļakstījās ne lāsīte.

-    Vai tad nejautāsi, kas tas par darbu? svešais nelikās mierā.

-    Kā jūs mani pazīstat?

Blakussēdētājs ieķiķinājās.

-    Ak, pasaulē nav nekā vieglāka kā uzzināt cilvēka vārdu! Mazliet pārdomu, mazliet veiksmes, mazliet atmiņu. Pajautā, kas tas par darbu!

-    Nē! Ēna atcirta. Stjuarte viņam atnesa vēl vienu glāzi alus, un Ēna malkoja dzērienu.

-    Kāpēc ne?

-    Es braucu mājās. Tur mani gaida darbs. Citu man nevajag!

Vīrieša kā akmenī cirstais smaids ārēji nemainījās, tomēr

šķita manāmi jestrāks.

-    Nekāds darbs tevi mājās negaida. Nekas tevi tur negaida! Bet es piedāvāju pavisam likumīgu darbu labu algu, zināmu drošību, ievērības cienīgus labumus. Piķis un zēvele, ja nodzī­vosi pietiekami ilgi, izstrādāšu pat pensijas plānu. Vai tiešām tas tevi neinteresē?

-    Gan jau izlasījāt manu vārdu uz somas sāna, Ēna bei­dzot aptvēra.

Vīrietis klusēja.

-    Lai kas jūs būtu, no kurienes zināt, ka lidoju ar šo reisu? Es pats to nezināju! Ja lidmašīna nebūtu novirzīta uz Sentluisu, manis te nebūtu. Laikam esat jokdaris. Vai krāpnieks! Manuprāt, labāk būtu, ja mēs pieliktu šai sarunai punktu.

Vīrietis paraustīja plecus.

Ēna paņēma aviolīnijas žurnālu. Mazā lidmašīna debesīs lēkāja, un bija grūti koncentrēties. Izlasītie vārdi Ēnas domās peldēja kā ziepju burbuļi un nākamajā mirklī izgaisa.

Blakussēdētājs, aizvēris acis, klusēdams sūca Jack Daniel's. Ēna pārskatīja transatlantisko reisu mūzikas kanālu sarakstu. Pēc tam viņš izpētīja pasaules karti ar aviolīnijas maršrutu sarkano līniju tīklu. Kad žurnāls bija izlasīts, Ēna to negribīgi aizvēra un ieslidināja sēdekļa kabatā.

Svešais atvēra acis. Dīvainas acis, Ēna nosprieda. Pelēkas, bet viena acs bija tumšāka. Vīrietis atkal pievērsās viņam:

-    Starp citu, Ēna, izsaku tev līdzjūtību saistībā ar sievas nāvi. Smags zaudējums.

Ēnam sāka niezēt dūres, tomēr viņš tikai smagi nopūtās. (Prāta stūrītī atsaucās Džona Lārča balss: Es taču teicu neērcini lidostas kuces, citādi, čalīt, tava nabaga pēcpuse atgriezīsies pie mums ātrāk, nekā pagūsi nospļauties!) Ēna noskaitīja līdz pieci.

-    Jā, viņš pamāja.

Vīrietis pašūpoja galvu.

-    Vajadzēja ar' tā notikt, viņš sacīja un nopūtās.

-    Gāja bojā autokatastrofā, Ēna atbildēja. Ir vēl ļaunā­kas iespējas, kā nomirt.

Sarunu biedrs atkal lēni pašūpoja galvu. Vienubrīd Ēnam šķita, ka blakussēdētājs izbāl lidmašīna it kā kļūst reālāka, bet svešinieks iluzorāks.

-    Klau, Ēna, tas nav nedz joks, nedz triks. Varu tev maksāt vairāk nekā jebkurā citā darbā, kuru atradīsi. Tu nāc pa taisno no cietuma. Darba devēji tevis dēļ rindā negrūstīsies!

-    Lai kas jūs, kungs, būtu, vācieties pie velna! Ēna centās pārkliegt dzinēju rēkoņu. Ne par kādu naudu pasaulē!

Svešinieka smīns kļuva vēl platāks. Ēna atcerējās PBS redzēto raidījumu par šimpanzēm. Tur stāstīja, ka pērtiķi un šimpanzes smaida tāpēc, lai atieztu zobus agresīvā pārsteiguma vai naida grimasē. Ja šimpanze smaida, tas ir drauds. Šis bija šimpanzes smaids.

-    Nāc strādāt pie manis! Protams, jārēķinās ar zināmu risku, tomēr, ja paliksi dzīvs, saņemsi visu, ko sirds kāros. Var­būt kļūsi par nākamo Amerikas karali. Kurš tev vēl tā maksās? Ko teiksi?

-    Kas jūs tāds esat? Ēna nepadevās.

-    Nūja. Informācijas laikmets. Jaunkundz, varbūt ieliesiet man vēl glāzi Jack Daniel's? Ledu pārāk daudz nelieciet! Jā, protams, cita laikmeta jau nav bijis. Informācija un zināšanas, lūk, divas valūtas, kas nekad neizies no modes!

-    Es prasīju, kas jūs esat!

-    Padomāsim! Tā kā šodien man ir liela diena, sauc mani par Trešdienu! Misters Trešdiena. Lai gan, ņemot vērā laikapstākļus, tikpat labi es varētu būt Ceturtdiena.

-    Kāds ir jūsu īstais vārds?

-    Pastrādā pie manis pietiekami ilgi un labi, svešais atbildēja, tad varbūt pateikšu. Tātad. Darba piedāvājums. Apdomā labi! Jāvārdu uzreiz negaidu. Galu galā tu nezini, vai nebūs jālec baseinā pie piraijām vai jāiet lāču krātiņā. Man nekur nav jāsteidzas.

Aizvēris acis, vīrietis atslīga sēdeklī.

-    Labāk jau ne, Ēna sacīja. Jūs man nepatīkat. Es negribu pie jums strādāt.

-    Kā jau teicu, svešais, neatvērdams acis, atsaucās, ne­steidzies! Apsver kārtīgi.

Lidmašīna, viegli palēkdamās, piezemējās, un vairāki pasa­žieri izkāpa. Ēna redzēja nelielu lidlauku nekurienes vidū. Līdz īglpointai vēl bija divas mazas lidostas. Viņš paskatījās uz vīrieti palsajā uzvalkā misteru Trešdienu? Laikam viņš bija aizmidzis.

Spēja impulsa dzīts, Ēna pielēca kājās un, paķēris somu, noskrēja pa lidmašīnas kāpnītēm uz mitrā asfalta. Raitā gaitā viņš devās uz termināļa gaismu pusi. Seju glāstīja maigs lietutiņš.

Pie termināļa durvīm Ēna pagriezās. Pēc viņa neviens neiz­kāpa. Darbinieki jau stūma nost kāpnītes, durvis aizvērās, un lidmašīna devās ceļā. Iegājis terminālī, Ēna noīrēja automa­šīnu vienīgajā autonomā, kas bija atvērta. Stāvvietā atklājās, ka tā ir maza, sarkana Toyota.

Izklājis sev blakus uz sēdekļa nomā saņemto karti, viņš atklāja, ka līdz īglpointai vēl aptuveni divsimt piecdesmit jūdzes.

Vētras jau būs pierimušas, ja vispār būs tikušas tik tālu. Nakts bija auksta, skaidra. Gar mēnesi slīdēja mākoņi, un brīdi nevarēja saprast, kas peld mākoņi vai mēness.

Pusotru stundu viņš brauca uz ziemeļiem.

Tuvojās nakts. Izsalcis kā vilks, Ēna pie nākamās ceļa zīmes pagriezās uz Notamunu (1301 iedzīvotājs). Uzpildījis degvielu pie Amoko, viņš garlaikotai sievietei pie kases aparāta pajau­tāja, kur var kaut ko ieēst.

-    Džeka Krokodilu bārā, sieviete atbildēja, uz rietu­miem no ceļa N.

-    Krokodilu bārā?

-    Jā. Džeks domā, ka krokodili piešķir bāram rozīnīti. Sie­viete aši uzzīmēja plānu uz violetas brošūras vāka, kas rekla­mēja ceptas vistas labdarības mērķim kādas meitenītes nieru transplantācijas operācijai. Viņam ir pāris krokodilu, čūska un viena no lielajām ķirzakām.

-Iguāna?

-    Tā pati vien būs.

Izbraucis cauri pilsētai un šķērsojis tiltu, Ēna pēc dažām jūdzēm apstājās pie zemas, stūrainas ēkas ar izgaismotu izkārtni Pabst.

Stāvvieta izskatījās patukša.

Bārs bija zilu dūmu pilns. Mūzikas automāts spēlēja Wal­king Afler Midnight. Aplaidis skatienu visapkārt, Ēna meklēja krokodilus, bet nekur tos nemanīja. Varbūt uzpildes stacijas darbiniece bija viņu izāzējusi?

-    Ko pasūtīsiet? bārmenis jautāja.

-    Vai Džeks?

-    Džekam šodien brīvdiena. Mani sauc Pols.

-    Sveiks, Pol. Jūsu alu un hamburgeru ar visām piedevām. Bez fri kartupeļiem.

-    Varbūt sākumam čili? Mums ir labākais štatā!

-    Izklausās labi, atbildēja Ēna. Kur jums ir tualete?

Vīrietis pamāja uz durvīm bāra stūrī. Uz tām rēgojās

izbāzta aligatora galva. Pagrūdis durvis, Ēna iegāja.

Tualete bija tīra, labi apgaismota. Ieraduma pēc viņš pa­meta skatienu visapkārt (Atceries, Ēna: kad čurā, tu nevari dot pretī, prāta stūrīti čukstēja Lokijs).

Piegājis pie pisuāra kreisajā malā, Ēna atrāva rāvējslē­dzēju un ar lielu atvieglojumu palaida garu strūklu, vienlaikus lasīdams ierāmētu, sadzeltējušu avīzes izgriezumu, kas bija pielikts pie sienas acu augstumā. Attēlā bija Džeks ar diviem aligatoriem.

Pie blakuspisuāra kāds pieklājīgi noņurdēja, lai gan tualetē neviens pēc viņa neiegāja.

Vīrietis palsajā uzvalkā bija garāks, nekā izskatījās lidma­šīnas sēdeklī. Viņi abi šķita viena auguma, un Ēna taču bija ražens vīrs. Svešais skatījās taisni uz priekšu. Nokārtojies viņš nopurināja pēdējās pilītes un aizvilka bikšu rāvējslēdzēju.

Pēc tam vīrietis plati uzsmaidīja: kā zaglīgs lapsa kūmiņš, kas izēdis sviesta podu.

-    Tev bija laiciņš padomāt, Ēna, viņš paziņoja. Nāksi pie manis strādāt?

KAUT KUR AMERIKĀ

Losandželosa, 23.26

Tumšsarkanā istabā ar sienām jēlu aknu krāsā stāv gara auguma sieviete, ģērbusies kā karikatūra: pārāk šauros zīda šortos, dzeltenā blūzē, kas sasieta zem izspīlētajām krūtīm. Sievietei ir melni, augšup uzķemmēti un mezglā savīti mati. Viņai blakus gaida neliela auguma vīrietis olīvkrāsas krekliņā un dārgos džinsos. Labajā rokā viņam ir naudasmaks un Nokia sarkanibaltigaišzilā ietvarā.

Sarkanajā istabā dominē gulta ar baltiem mākslīga satina palagiem un asinssarkanu pārvalku. Blakus tai stāv zems koka galdiņš, bet uz tā akmens statuete (sieviete ar platiem gur­niem) un svečturis.

Viņa sniedz vīrietim sarkanu svecīti.

-    Lūdzu, iededz!

-Es?

-    Jā. Ja tu mani gribi.

-    Varēji jau man atsūkāt mašīnā.

-Varēju. Vai tu mani vairs negribi? Sieviete pārlaiž plaukstas pār savu augumu, no gurniem līdz pat krūtīm, kā reklamēdama jaunu produktu.

Lampai stūrī ir uzmesta sarkana zīda šalle, tā piešķir ista­bai sārtu gaismu.

Uzmetis sievietei badīgu skatienu, vīrietis paņem sveci un ieliek to svečturī.

-    Vai tev ir šķiltavas?

Sieviete viņam pasniedz sērkociņu kārbiņu; vienu izņēmis, vīrietis aizdedz sveci. Mirkli raustījusies, liesmiņa nomierinās un sāk degt. Tādā gaismiņā statuete bez sejas, ar gurniem un krūtīm šķiet atdzīvojusies.

-    Noliec naudu zem statuetes!

-    Piecdesmit dolāri.

-Jā. Bet tagad nāc un mīli mani!

-    Kad tevi pirmoreiz ieraudzīju uz Sanseta bulvāra, es gan­drīz padomāju, ka tu esi vīrietis.

-    Bet man taču ir šīs, viņa lielās, atraisot dzeltenās blūzes mezglu un palaižot krūtis brīvībā.

-    Mūsdienās tādas ir arī vienam otram vīrietim.

Sieviete izstaipās un pasmaida.

Vīrietis atpogā džinsus un novelk olīvkrāsas T kreklu, bet sieviete ar saviem brūnajiem pirkstiem jau masē viņa baltos plecus, tad pagriež ar seju pret sevi un sāk mīlināties ar rokām, ar pirkstiem, ar mēli.

Vīrietim šķiet, ka sarkanā istaba satumst. Vienīgā gaisma nāk no sveces, kas deg ar gaišu liesmu.

-    Kā tevi sauc? viņš pajautā.

-    Bilkīza, sieviete atbild, ar k.

-    Ar ko?

-    Nav svarīgi.

Vīrietis jau elš.

-    Gribu tevi drātēt, viņš saka, man tevi jānodrātē.

-    Viss kārtībā, mīļumiņ. Tūdaļ ķersimies pie lietas! Bet vai tu pie reizes nevarētu man izdarīt pakalpojumu?

-    Paklau, vīrietis aizsvilstas. Es tev maksāju, vai zini!

Sieviete ar vienu kustību uzsēžas uz viņa jāteniski, čuk­stēdama:

-    Zinu, dārgais, zinu, ka tu man maksā, un, skatoties tevī, zinu, ka man būtu jāpiemaksā tev, jo man taču ir pavei­cies…

Vīrietis sakniebj lūpas. Slampas gvelšana viņu neietekmēs, viņu jau nu neizdosies apvest ap stūri, apžēliņ, galu galā tā taču ir tikai ielasmeita, bet viņš gandrīz producents! Viņš jau nu zina visu par izspiešanu vispiemērotākajā bridi. Taču sieviete neprasa naudu, tikai saka:

-    Mīļumiņ, kamēr tu mani drāzīsi ar savu lielo, cieto daiktu, vai tu varētu mani pielūgt?

-    Ko es varētu?

Sieviete jau dldās turp un atpakaļ, un peņa piebriedušais gals arvien spēcīgāk beržas pret valgajām kaunuma lūpām.

-    Vai tu varētu saukt mani par dievieti? Pielūgt mani? Atdot man godu ar savu miesu?

Vīrietis pasmaida. Tas ir tas, ko viņa vēlas? Lai jau, galu galā katram savas dīvainības.

-    Bet protams, viņš piekrīt.

Viņa pastiepj roku sev starp kājām un ieslīdina vīrieti sevī.

-    Vai ir labi, mana dieviete? viņš iesēcas.

-    Pielūdz mani, mīļumiņ, atbild padauza Bilkīza.

-Jā, čukst vīrietis. Es pielūdzu tavas krūtis, matus un tavu klitoru. Es pielūdzu tavus gurnus, acis un ķiršsarkanās lūpas…

-    Jā, sieviete atbild, viņu jādama kā laiva, ko vētras laikā svaida viļņi.

-    Es pielūdzu tavus krūtsgalus, no kuriem plūst dzīves piens. Tavs skūpsts ir medus, bet pieskāriens dedzina kā uguns, un es to dievinu. Vārdi plūst arvien ritmiskāk, uzsve­rot tempu, kurā šūpojas un lēkā abi augumi. No rīta dod man iekāri, bet vakarā gandarījumu un svētlaimi! Ļauj man neskar­tam klīst tumsā un atgriezties pie tevis, lai gulētu tev blakus un ar tevi atkal mīlētos. Es pielūdzu tevi ar visu, kas manī, ar visu, kas manās domās, ar visu, kur esmu bijis, ar sapņiem un manu… Vīrietis pēkšņi apraujas, tverdams pēc elpas. Ko tu ar mani dari? Tas ir satriecoši. Tik satriecoši… Un viņš pamet skatienu lejup uz gurniem, kur abi ir savienojušies, taču sie­viete pieskaras ar rādītājpirkstu viņa zodam un pagrūž galvu augšup. Vīrieša acis atkal skatās tikai viņas sejā un griestos.

-    Runā vien, mīļumiņ! Neklusē! Vai tev ir labi?

-    Savu mūžu nav bijis tik labi, vīrietis godīgi atzīstas. Tavas acis mirdz kā degošas zvaigznes, velns lai parauj, Visuma debesīs, tavas lūpas ir maigi viļņi, kas laiza smiltis, un es tās pielūdzu!

Viņš grimst sievietē arvien dziļāk, juzdamies uzlādēts, it kā visu ķermeņa apakšgalu būtu piesātinājusi seksuālā enerģija milzīga, visaptveroša, aizraujoša.

-    Sniedz man savu dāvanu, viņš murmina, vairs nejēg­dams, ko pats runā, īsto dāvanu. Dari, lai tā būtu vienmēr… Vienmēr… Es lūdzu… Es…

Bauda beidzot izlaužas orgasmā, uzspridzinādama saprātu. Vīrieša galva, personība, visa būtne ir pilnīgi iztukšota, viņš krīt arvien dziļāk sievietē, grimst arvien dziļāk…

Aizvērtām acīm, drebēdams transā, vīrietis izbauda mirkli, bet tad jūt grūdienu, un brīdi šķiet, ka viņš ir pakārts ar galvu uz leju, lai gan bauda neizsīkst.

Vīrietis atver acis.

Mirkli viņš atkal izmisīgi meklē notiekošā loģiku, iedo­mājas par dzemdībām, bet tad pēcseksa apskaidrības mirklī pārliek, vai tas, ko viņš redz, gadījumā nav ilūzija, taču nejūt nekādu baiļu.

Un, lūk, kas atklājas vīrieša acīm.

Viņš ir iestidzis sievietē līdz krūtīm un, tā skatoties un brī­noties, redz: sieviete, uzspiedusi abas delnas uz viņa pleciem, maigi grūž viņu sevī.

Vīrietis grimst aizvien dziļāk.

-    Kā tu spēj ar mani to izdarīt? viņš jautā vai vismaz domā, ka jautā, varbūt vārdi atbalsojas tikai paša prātā.

-    Tu jau pats, mīļumiņ, pats, atčukst sieviete.

Vīrietis jūt, ka sievietes kaunuma lūpas un maksts cieši sakļaujas ap viņa krūtīm un pleciem, saspiežas un aptver viņu arvien ciešāk. Interesanti kā abi tagad izskatās no malas un kāpēc viņam nav bail? Bet tad nāk apskaidrība.

-    Pielūdzu tevi ar savu miesu, vīrietis čukst, sievietei grūžot viņu arvien dziļāk sevi. Glumās kaunuma lūpas pārslīd pār viņa seju, un visapkārt ir tumsa.

Atlaidusies gultā kā milzu kaķis, sieviete nožāvājas.

-Jā, viņa saka, tu pielūdz.

Nokia elektroniski džinkst "Odu priekam". Sieviete paņem telefonu, nospiež atbildes taustiņu, pieliek mobilo pie auss.

Viņas vēders ir plakans, maksts maza un noslēgta. Uz pie­res un augšlūpas mirdz pa sviedru pilītei.

-    Jā, viņa saka. Nē, mīļumiņ, viņa te nav. Aizgāja.

Izslēgusi telefonu, viņa atkal iekrīt tumšsarkanās istabas

gultā, vēlreiz izstaipās, aizver acis un aizmieg.

OTRA NODAĻA

Aizveda viņu uz kapsētu Kadilaks liels un melns, Aizveda viņu uz kapsētu, Bet atpakaļ neved neviens.

Sena dziesma

-    Es atļāvos, iesāka Trešdiena, mazgādams rokas Džeka Krokodilu bāra tualetē, sev pasūtīt pusdienas uz tavu gal­diņu. Mums taču daudz kas jāpārrunā.

-    Nedomāju vis. Nosusinājis rokas, Ēna saburzīja papīra dvieli un iesvieda miskastē.

-    Tev vajag darbu, Trešdiena turpināja. Bijušo cietum­nieku neviens neņems pretī. Tādi kā jūs cilvēkos vieš neomulību.

-    Mani gaida darbs. Labs darbs.

-    Tu runā par "Muskuļu darbnīcu"?

-    Varbūt, Ēna atbildēja.

-    Nekā nebija! Negaida vis. Robijs Bērtons ir miris. Bez viņa ari "Muskuļu darbnīcai" beigas.

-    Tu esi melis!

-    Protams. Turklāt labs. Labāku nemūžam nesatiksi. Tomēr baidos, ka šoreiz nemeloju.

Izņēmis no kabatas salocītu laikrakstu, Trešdiena to pasnie­dza viņam.

-    Septītajā lapā! Ejam! Izlasīsi pie galdiņa!

Ēna atgrūda durvis un iegāja bārā. Gaisā griezās zili dūmi, no mūzikas automāta skanēja Dixie Cups dziesma Iko, Iko.

Dzirdot veco bērnu dziesmiņu, viņš tik tikko manāmi pasmaidīja.

Bārmenis pamāja uz galdiņu stūri. Vienā malā bija nolikta bļoda ar čili un burgers, otrā pusjēls steiks un bļoda ar fri kartupeļiem.

Paskat, mans karalis sarkanā viss,

Aiko aiko vis' dien',

Deram par piecīti nomušīs tevi,

Džokamo-fīna-nei!

Ēna apsēdās pie galda, nolikdams laikrakstu malā.

Mana pirmā maltīte brīvībā. Vispirms paēdīšu un pēc tam apskatīšos septīto lapu.

To pateicis, viņš paņēma hamburgeru. Labāks nekā cie­tumā. Arī čili pēc pirmā kumosa šķita baudāms, tomēr ne jau labākais štatā.

Lora gatavoja lielisku čili. Ņēma liesu gaļu, tumšās pupi­ņas, smalki sagrieztus burkānus, pievienoja apmēram pudeli tumšā alus, piebēra klāt svaigi sagrieztus asos piparus. Pēc tam uzlika pavārīties un tad pievienoja sarkanvīnu, citrona sulu un šķipsniņu svaigu diļļu, beigās mēriņu īpašā čili pulvera. Ne vienu reizi vien Ēna bija lūdzis atklāt receptes noslēpumu, noskatījās katrā sievas kustībā, sākot no sīpolu sagriešanas un iebēršanas olīveļļā, kas čurkstēja katla dibenā. Viss pat tika sīki pierakstīts, katra sastāvdaļa, un vienreiz viņš gatavoja Loras čili nedēļas nogalē, kad sieva izbrauca no pilsētas. Garšoja tīri labi, neapšaubāmi bija ēdams, taču Loras čili tas nebija.

Sludinājums septītajā lapā bija pirmais paziņojums par sievas nāvi, kuru Ēna izlasīja. Lora Mūna, kā norādīts, divdes­mit septiņus gadus veca, un Robijs Bērtons, trīsdesmit deviņus gadus vecs, atradās Robija automašīnā uz starpštatu šosejas.

Novirzījušies no braukšanas joslas, viņi ietriecās trīsdesmit divas tonnas smagā kravas furgonā. Lielais trieciens nogrūda Robija mašīnu no ceļa.

No vraka viņus izvilka glābēju vienība. Ceļā uz slimnīcu abi nomira.

Salocījis laikrakstu, Ēna to aizslīdināja pa galdu uz Trešdie­nas pusi, kurš kāri locīja iekšā steiku tik sarkani zilganu, it kā gaļa nebūtu redzējusi cepešpannu.

-    Lūdzu! Ņem atpakaļ! Ēna sacīja.

Tātad pie stūres sēdēja Robijs. Droši vien piedzēries, lai gan laikrakstā par to nekas nebija teikts. Ēna iztēlojās Loras seju, kad viņa aptvēra, ka Robijs ir pārāk iereibis, lai brauktu. Iztēlē uzausa visa aina, un apturēt to Ēna nespēja: Lora kliedz uz Robiju sauc, lai viņš nogriežas no ceļa, un tad mašīna būkšķēdama saduras ar kravas auto, stūre aiziet pa pieskari…

.. .mašīna stāv ceļmalā, saplīsušie stikli lukturu gaismās spīd kā kristāls vai dimants, zemāk līst asinis sarkanas kā rubīns. No vraka izvelk divus augumus un glīti noliek tos ceļmalā.

-    Ko teiksi? Trešdiena jau bija ticis galā ar steiku, aprijis to kā badā. Tagad viņš košļāja frī kartupeļus, durdams tos citu pēc cita uz dakšiņas.

-    Tev taisnība, Ēna atzina, darba man nebūs.

Izņēmis no kabatas divdesmit piecus centus, Ēna satvēra

monētu ar ērgli virspusē. Pametis gaisā, viņš zibenīgi to noķēra, radot iespaidu, ka monēta griežas, un tad piespieda ar plaukstu pie galda, zinādams, ka ērglim jābūt augšpusē.

-    Ērglis vai cipars? Ēna prasīja.

-    Kāpēc tev to vajag? Trešdiena rādīja pārsteigtu seju.

-    Nevēlos, lai mans darba devējs būtu lielāks neveiksmi­nieks par mani! Saki!

-    Cipars, Trešdiena atbildēja.

-    Par nožēlu, Ēna teica, pat nevīžodams uzmest monētai skatienu, ērglis! Es blēdījos!

-    Tieši tos, kas krāpjas, ir visvieglāk apspēlēt. Trešdiena pamāja ar strupo pirkstu. Apskaties kārtīgi!

Ēna paraudzījās lejup uz monētu. Virspusē bija cipars.

-    Droši vien ne tā pametu, viņš samulsa.

-    Nevaino sevi, Trešdiena plati pasmīnēja. Man vien­kārši paveicās! Nu gan sagadīšanās! Trakais Svīnij, vai sadzersi ar mums?

-    Man Southern Comfort ar kokakolu, Ēnam aiz muguras atskanēja balss.

-    Iešu pārmīt kādu vārdu ar bārmeni, Trešdiena piecēlies devās uz leti.

-    Vai nepajautāsi, ko dzeršu es? Ēna sauca nopakaļ.

-    Es taču zinu, ko, Trešdiena atsaucās, jau stāvēdams pie letes.

No mūzikas automāta atkal skanēja Petsijas Klainas Wal­king After Midnight.

Tas, kurš bija pasūtījis Southern Comfort ar kokakolu, apsē­dās blakus Ēnam. Vīrs ar rūsganu bārdiņu. Ģērbies džinsa jakā ar košiem, uzšūtiem ielāpiem. Zem jakas bija redzams notrai­pīts krekliņš ar uzdruku:

JA TO NEVAR APĒST, IZDZERT VAI IEŠŅAUKT, TAD…TO VAR IZDRĀZT!

Galvā viņam bija beisbola cepure ar uzrakstu:

VIENĪGĀ SIEVIETE, KURU ESMU MĪLĒJIS, BIJA CITA VĪRA SIEVA… MANA MĀTE!

Ar netīru nagu atvēris mīksto Lucky Strike paciņu, sve­šais izņēma cigareti un piedāvāja arī Ēnam, kas automātiski pastiepa roku. Ēna bija nesmēķētājs, tomēr cigareti varētu pret kaut ko iemainīt. Laikus attapies, ka vairs nav cietumā, viņš papurināja galvu.

-    Tātad esi nolīgts darbā? painteresējās bārdainis. Viņš bija iereibis, tomēr vēl ne piedzēries.

-    Tā izskatās, Ēna atbildēja. Bet ko dari tu?

Bārdainis aizdedzināja cigareti.

-    Esmu leprekons, viņš plati pasmīnēja.

Ēna nesmaidīja.

-    Tiešām? viņš jautāja. Vai tev nebūtu jādzer giness?

-    Ak, stereotipi. Tev no tiem jāatbrīvojas! teica bārdainis. Īrijā ir daudz kas vairāk par ginesu.

-    Tev nav īru akcenta.

-    Kvernu te jau daudz par ilgu.

-    Bet tavas saknes taču ir meklējamas Īrijā?

-    Es taču tev teicu! Esmu leprekons. Mēs tak no vella Mas­kavas nenākam!

-Jādomā gan.

Trešdiena atgriezās pie galdiņa, viegli nesdams savās ķet­nās trīs dzērienu glāzes.

-    Southern Comfort ar kokakolu tev, dullo trakuli Svīnij,Jack Daniel's man, bet tas tev, Ēna!

-    Kas tas būtu?

-    Nogaršo!

Dzēriens bija brūngani zeltains. Ierāvis malciņu, Ēna juta uz mēles dīvainu, skābeni saldu garšu. Alkohols un vēl kaut kas nepazīstams. Mazliet atgādināja cietuma brāgu, ko brūvē atkritumu maisā no puvušiem augļiem, maizes, cukura un ūdens, tikai šī dzira bija saldāka un vēl svešādāka.

-    Labi, Ēna sacīja. Nogaršoju. Kas tas ir?

-    Medalus, Trešdiena paskaidroja, medus vīns. Varoņu dzēriens. Dievu dzēriens.

Ēna kā šaubīdamies ierāva vēl. Jā, tik tiešām medus citu garšu vidū.

-    Gandrīz vai kā marināde, viņš secināja. Salds etiķis.

-    Garšo pēc piedzēruša diabētiķa čurām, Trešdiena pie­balsoja. Preteklība.

-    Kāpēc tad tu man to atnesi? Ēna nesaprata.

Trešdiena viņu uzlūkoja ar savām dažādajām acīm. Viena no tām ir stikla. Ēna nosprieda, bet ej nu sazini, kura.

-    Paņēmu medaļu tradīciju dēļ. Pienācis laiks tās ievērot, cik jau nu iespējams. Pie reizes apzīmogosim mūsu darījumu.

-    Mēs neesam noslēguši nekādu darījumu!

-    Noslēdzām gan! Tagad tu strādā manā labā. Esi mans sargs. Pavadīsi mani ceļojumos. Darīsi visu, ko likšu. Ārkārtas apstākļos, bet tikai ārkārtas, pielietosi spēku pret tiem, kas to pelnījuši. Manas nāves gadījumā tas gan mazticams vāķēsi manu līķi. Bet es no savas puses centīšos kā varēdams apmie­rināt tavas vajadzības.

-    Viņš krāpjas, Trakais Svīnijs brīdināja, braucīdams spu­raino, rūsgano bārdu. Viņš ir blēdis.

-    Tieši tā esmu blēdis, Trešdiena atzina, un tāpēc meklēju cilvēku, kas godam aizstāvētu manas intereses.

Mūzikas kastes dziesma beidzās, un uz bridi bārā iestājās klusums, pārtrūka pat sarunas.

-    Kāds man reiz teica, ka visi reizē apklust tikai bez div­desmit vai divdesmit minūtes pāri apaļai stundai, Ēna ieru­nājās.

Svīnijs pamāja uz pulksteni masīvā aligatora izbāžņa vien­aldzīgajos žokļos virs bāra letes. Tas rādīja 23.20.

-    Paši redzat, Ēna sacīja. Pats velns nezina, kāpēc tā.

-    Es zinu un varbūt arī kādreiz pateikšu. Bet varbūt arī ne, Trešdiena atsaucās. Dzer savu medaļu!

Ēna vienā garā rāvienā iztukšoja glāzi.

-    Ar ledu, šķiet, būtu labāks, viņš piebilda.

-    Varbūt jā, varbūt ne, Trešdiena teica. Pēdējais draņķis.

-    Tas tiesa, Trakais Svīnijs piekrita. Atvainojiet, kungi, bet man radās pēkšņa un neatliekama vajadzība mīzt.

Piecēlies viņš devās projām neticami gara auguma vīrs. Noteikti virs diviem metriem, Ēna nodomāja.

Viesmīle noslaucīja galdautu no vienas malas līdz otrai un savāca tukšās glāzes. Trešdiena lūdza atkārtot, vienīgi medaļu Ēnam pasūtīja ar ledus gabaliņiem.

-    Tas ir viss, Trešdiena ierunājās, ko no tevis prasu, ja strādāsi manā labā, ko tu, protams, darīsi.

-    To gribi tu. Vai nevēlies dzirdēt, ko gribu es? Ēna pa­jautāja.

-    Ar lielāko prieku.

Viesmīle atnesa dzērienus. Ēna atkal malkoja medaļu. No ledus bija maz labuma, tieši otrādi dzēriens šķita vēl skā­bāks, un pēc norīšanas mutē palika pēcgarša. Tomēr vismaz tīrs alkohols tas nebija. Negribējās piedzerties. Pagaidām ne.

Ēna dziļi ievilka elpu.

-    Labi. Mana dzīve, kas pēdējos trīs gadus nav bijusi jau­kākā pasaulē, pēkšņi kļuvusi vēl ļaunāka. Man šis tas jāno­kārto. Gribu aizbraukt uz Loras bērēm. Atvadīties. Ja pēc tam vēl gribēsi mani nodarbināt, es vēlētos sākt ar piecsimt dolā­riem nedēļā. Nosauktais atalgojums bija šāviens tumsā. Trešdienas skatiens bija neizdibināms.

-   Ja mūsu sadarbība pēc sešiem mēnešiem izrādīsies veik­smīga, Ēna turpināja, paaugstināsi manu algu līdz tūkstoš dolāriem nedēļā.

Viņš apklusa. Tā bija viņa garākā runa pēdējos trijos gados.

-    Tu teici, ka varbūt vajadzēs pielietot spēku. Norunāts, es piekrītu, bet ar šādu noteikumu: ja kāds gribēs pielietot spēku pret tevi. Tāpat vien vai iedzīvošanās vai izklaides dēļ cilvēkiem neuzbrukšu. Nevēlos atkal tikt cietumā. Man pietika ar vienu reizi.

-    To tev nevajadzēs darīt, Trešdiena apgalvoja.

-    Skaidrs, Ēna pamāja. Nevajadzēs.

Viņš iztukšoja glāzi. Vai tik mēli nebija atraisījis medalus? Vārdi no mutes šļācās kā ūdens no bojāta ugunsdzēšamā apa­rāta vasarā; pat gribēdams, Ēna nespētu klusēt.

-    Tu man nepatīc, mister Trešdiena, vai kā nu tevi sauc. Mēs neesam draugi, un man nav ne jausmas, kā tu, man nere­dzot, izkāpi no lidmašīnas un kā mani izsekoji. Taču šobrīd man klājas plāni. Tomēr tu mani pārsteidzi. Un strādā tu ele­ganti. Bet gribu, lai zini kad darbs būs galā, es pazudīšu uz karstām pēdām. Un, ja tu mani nokaitināsi, es arī nozudīšu. Līdz tam brīdim es strādāšu pie tevis.

Trešdiena plati smaidīja. Fascinējoši tie viņa smaidi, pie sevis nosprieda Ēna. Smaidā nebija ne humora, ne prieka, ne līksmes dzirksts. Tā vien likās, ka smaidīt Trešdiena bija mācī­jies pēc instrukcijas rokasgrāmatā.

Lieliski, Trešdiena norūca. Tātad pamiers. Līkop.

-    Lai jau notiek, Ēna attrauca.

Bāra otrā galā Trakais Svīnijs grūda mūzikas automātā divdesmit piecu centu monētas. Trešdiena, iespļāvis saujā, pastiepa roku. Paraustījis plecus, Ēna rikojās tāpat. Abi sita viens otram saujā. Trešdienas rokasspiediens bija stingrs, un Ēnas arī. Pēc dažām sekundēm Ēnam iesāpējās roka. Trešdiena, paturējis viņa delnu vēl brīdi, beigās to atlaida.

-     Labs ir, viņš sacīja. Labi. Lieliski! Pavisam īsu brīdi pavīdēja smaids, un Ēna prātoja, vai tik šajā smaidā neuzplaiksnīja patiesa prieka, humora atblāzma. Vēl tikai pēdējo glāzi velnišķīgi pretīgā, riebīgā medalus, lai apzīmogotu mūsu darījumu, un lieta darīta!

-    Man Southern Comfort ar kokakolu, piebalsoja Svīnijs, streipuļodams no mūzikas automāta, kas sāka atskaņot Velvet Underground dziesmu Who Loves the Sun?.

Savāda dziesma mūzikas automātam, Ēna nobrīnījās. Tīri vai neticami. Taču vakars jau arī kļuva arvien neticamāks.

Paņēmis no galda divdesmit piecus centus, kurus pirmīt bija metis gaisā, Ēna aptaustīja jauno, mirdzošo metālu un satvēra to ar labās rokas īkšķi un rādītājpirkstu. Bridi šķita, ka divdesmit pieci centi aši pārslīd kreisajā plaukstā, lai gan Ēna tos ar pirkstu iespieda delnas iekšpusē. Kreiso plaukstu ar šķie­tamo monētu viņš aizvēra. Pēc tam labajā rokā paņēma citu monētu, satverdams to ar pirkstu un īkšķi, un, izlikdamies, ka pārliek kreisajā plaukstā, atstāja labajā. Šķindoņa tikai apstip­rināja iespaidu, ka abas monētas ir kreisajā saujā, lai gan tās jau bija drošībā labajā plaukstā.

-     Monētu triki? pacēlis zodu ar spuraino bārdu, Svīnijs jautāja. Nu, ja mēs taisām monētu trikus, tad skaties!

Svīnijs paņēma no galda tukšu glāzi un tad, pastiepis roku, tikpat kā no zila gaisa pagrāba lielu, mirdzošu zelta monētu un iemeta glāzē. Pastiepies vēlreiz, viņš atkal paņēma no gaisa monētu un iesvieda glāzē, kur tā šķindēdama atsitās pret pirmo. Nākamo monētu Trakais Svīnijs izņēma no liesmas svecei pie sienas, vēl citu sev no bārdas, tad no Ēnas kreisās plaukstas un meta naudas gabalus citu pēc cita glāzē. Saliecis pirkstus virs glāzes, Svīnijs stipri uzpūta, un no viņa rokas glāzē sabira vēl septiņas. Lipīgās monētas viņš pārbēra savā kabatā un tad piesita tai ar roku, lai visi redz, ka tā ir tukša.

-    Lūdzu! viņš teica. Še tev īsts monētu triks!

Visu laiku uzmanīgi vērojis, Ēna pielieca galvu:

-    Man jāzina, kā tev tas izdevās.

-    Izdevās, un viss, Svīnijs atbildēja, kā atklādams lielu noslēpumu, ar gaumi un stilu. Lūk, kā, šūpodamies uz papēžiem, atiezis retos zobus smaidā, viņš klusi smējās.

-   Jā, Ēna piekrita, tieši tā. Tev būs mani jāpamāca. Esmu diezgan daudz lasījis par trikiem. Laikam jau paslēpi monētas rokā ar glāzi, kurā tās sameti, bet tik veikli, ka izskatījās tās ir labajā plaukstā.

-    Izklausās nāvīgi sarežģīti, Trakais Svīnijs sacīja, vieg­lāk taču vienkārši paķert tās gaisā!

Sarunu pārtrauca Trešdiena:

-    Ēna, tev medalus. Man atkal misters Jack Daniel's, bet mūsu liekēdim īru plencim…?

-    Pudeli alus, priekšroka tumšajam, Svinijis pabeidza.

-    Ak tad liekēdis?

Pacēlis glāzi ar pēdējām dzēriena lāsēm, viņš uzsauca Treš­dienām:

-    Lai vētra iet mums secen, lai esam sveiki, veseli, un izrāva glāzi tukšu.

-    Jauks vēlējums, Trešdiena sacīja, bet tā jau nebūs. Ēnam tika atnesta vēl viena glāze medalus.

-    Atkal jādzer?

-    Baidos, ka jā. Apzīmogosim mūsu darījumu. Trīs lietas labas lietas, vai ne?

-    Velns parāvis! Ēna noburkšķēja un norija dzeramo divos lielos malkos. Mute pildījās ar saldskābu medus garšu.

-    Tagad, Trešdiena paziņoja, tu esi mans cilvēks, manē­jais.

-    Tātad, ierunājās Svīnijs, gribi atklāt trika noslēpumu?

-    Jā, Ēna atsaucās. Vai paslēpi monētas piedurknē?

-    Piedurknē nebija nekā, Svīnijs sacīja. Nospurcies zem deguna, viņš šūpojās un līgojās kā izstīdzējis, bārdains vulkāns pirms izvirduma, kas tīksminās par savu krāšņumu. Vien­kāršākais triks pasaulē! Ja uzvarēsi mani kautiņā, es tev to atklāšu.

Ēna purināja galvu.

-    Labāk jau ne.

-Te nu bija, Svīnijs vērsās pie bāra apmeklētājiem.

-    Vecais Trešdiena nolīdzis sev miesassargu, kam bail pacilāt dūres.

-    Es ar tevi nekaušos, Ēna palika pie sava.

Svīnijs šūpojās un svīda, niekodamies ar beisbola cepures nagu. Beigās, atkal no gaisa pagrābis monētu, viņš nolika to uz galda.

-    īsts zelts, ja gribi zināt, viņš apgalvoja. Vinnēsi vai zaudēsi un tu zaudēsi -, monēta būs tava tāpēc vien, ka izkausimies! Tāds tēvainis kā tu kas gan būtu domājis, ka esi izrūnlts trusis?

-    Viņš taču jau teica, ka nekausies, Trešdiena iejaucās. -Ej projām, Trako Svīnij! Ņem savu alu un liec mūs mierā!

Svlnijs paspēra soli uz Trešdienas pusi.

-   Tu mani nosauci par plenci un liekēdi, vecais, iznīcibai nolemtais mērgli! Aukstasinīgais, kokā pakārtais, vecais cietsirdi! Svīnija seja pietvīka tumši, nikni sarkana.

Trešdiena mierinādams pacēla delnas augšup.

-    Pēdējās muļķības, Svīnij. Domā, ko runā!

Uzmetis viņam niknu skatienu, Svīnij s ar dzērājiem rakstu­rīgu nopietnību turpināja:

-    Tu esi nolīdzis gļēvuli. Kā tev šķiet, ko šis darīs, ja es tev uzbrukšu?

-    Man vienreiz pietiek, Trešdiena teica Ēnam, ķeries pie darba!

Ēna piecēlās un ar skatienu nomērīja Trakā Svīnija augumu: nez cik garš viņš varētu būt?

-    Tu mums traucē, tu esi galīgā ķitē. Manuprāt, tev laiks iet mājās!

Svīnija sejā lēni atplauka smaids.

-    Nu beidzot. Mazais vaukšķis ir gatavs cīnīties. Uzmanību visiem! viņš uzsauca apkārtējiem. Kāds tūlīt dabūs pēc nopelniem.

-    Sākam, viņš sacīja, atvēzēdams pret Ēnu lielo dūri.

Ēna atsprāga atpakaļ, un uzbrucēja dūre ķēra viņu zem

labās acs. Pašķīda dzirksteles, iesāpējās vaigs.

Un tā sākās kautiņš.

Svīnijs plosījās bez jēgas un taktikas, priecādamies par cīniņu un vicinādams smagās dūres, gan trāpīdams, gan pūdelēdams.

Ēna aizstāvējās, uzmanīgi atsizdams uzbrukumu vai ari vairīdamies. Visu bāra viesu uzmanība bija pievērsta kautiņam.

Izbrīvējot vietu kaušļiem, tika atvilkti galdi, kas protestēdami čīkstēja. Ēnam neatlaidīgi sekoja Trešdienas skatiens, Trešdie­nas saltais smīns. Tā acīmredzot bija pārbaude, bet kāda?

Cietumā Ēna bija piedzīvojis divu veidu kautiņus: plātī­šanās cīņas, lai ikdienā tevi liktu mierā kad galvenais bija izrādīties un palielīties ar spēku, un personiskos, īstos kauti­ņus, kas bija ātri, skarbi un nekaunīgi, tie vienmēr notika dažu sekunžu laikā.

-    Paklau, Svīnij, Ēna aizelsies sauca, par ko mēs īsti kaujamies?

-    Prieka pēc, Svīnijs atbildēja, jau būdams skaidrā, vis­maz ne tik manāmi iereibis. Urā, nolādētā prieka dēļ. Vai tad nejūti dzīslās ielīstam līksmi kā bērzu sulas pavasara dienā?

Svīnija lūpas asiņoja. Tāpat kā Ēnas pirksta locītava.

-    Kur tu izrāvi tās monētas? Ēna prasīja.

Strauji meties atpakaļ, viņš sviedās sāņus, saņemdams sitienu plecā, kas bija mērķēts sejā.

-     Es jau pirmīt tev teicu, Svīnijs ņurdēja. Bet neviens jau nav aklāks… au!… Labs sitiens! Par to, kas negrib dzirdēt!

Ēna metās ar dūrēm virsū Svīnijam, atspiezdams preti­nieku pret galdu, un tukšās glāzes un pelnu trauki šķindē­dami nolidoja uz grīdas. Tobrīd viņš mierīgi varēja svinēt uzvaru.

Ēna uzmeta skatienu Trešdienām, kurš pamāja, un tad paraudzījās lejup uz Trako Svīniju.

-    Beiguši? viņš noprasīja.

Bridi padomājis, Trakais Svīnijs pamāja. Atlaidis pretinieku, Ēna pāris soļu atkāpās. Svīnijs elsdams uzrausās stāvus.

-    Nekā nebija, velns ar ārā! viņš auroja. Kamēr neteikšu, ka beidzam, nebeigsim!

Pasmīnējis Trakais Svlnijis nāca virsū Ēnam kā mākonis. Bet tad viņam uz nokrituša ledus gabaliņa paslīdēja kāja un smīns pārvērtās neslēptās izbailēs. Zaudējis pamatu zem kājām. Trakais Svinijs nogāzās zemē uz muguras, pakausim dobji nobūkšķot pret grīdu.

Ēna piespieda ceļgalu pretiniekam pie krūtīm.

-    Jautāju otrreiz: vai esam beiguši cīniņu? viņš prasīja.

-    Var jau arī beigt, Svīnijs, pacēlis galvu no grīdas, atbil­dēja, cīņas prieks manī noplūdis kā puiškana čurās baseinā tveicīgā dienā.

Izspļāvis no mutes asinis, viņš aizvēra acis un sāka vareni, majestātiski krākt.

Kāds uzsita Ēnam pa plecu. Trešdiena ielika viņam rokā alus pudeli.

Alus bija gardāks par medaļu.

Ēna pamodās, ne pārāk ērti izstiepies sedana aizmugures sēdeklī. Rīta saule žilbināja, galva sāpēja. Neveikli uzslējies sēdus, viņš berzēja acis.

Trešdiena sēdēja pie stūres, dungodams zem deguna. Glā­zes turētājā stāvēja papīra trauciņš ar kafiju. Viņi brauca pa starpštatu maģistrāli. Pasažiera sēdeklis bija tukšs.

-    Kā jūties šajā jaukajā rītā? nepagriezis galvu, Trešdiena apjautājās.

-    Kur palika mana mašīna? Ēna prasīja. Es to biju noīrējis.

-     Trakais Svīnijs aizvedīs, kur vajag. Tas tika iekļauts darī­jumā, kuru vakar noslēdzāt pēc kautiņa.

-    Darījumā?

-    Darījumā pēc kautiņa.

-    Pēc kautiņa? Pielicis roku pie sejas, Ēna paberzēja vaigu un sāpēs saviebās. Jā, kautiņš nebija nosapņots. Viņš atcerējās garo rudbārdi un pūļa uzmundrinošo klaigāšanu un atzinības pilnos izsaucienus. Un kurš uzvarēja?

-    Pat to neatceries? Trešdiena uzjautrināts iesmējās.

-     Kaut ko, kā pa miglu. Prātā uzpeldēja vakardienas sarunu fragmenti, uzdzenot neomulību.

Ēnas prātā sarosījās nepatīkamās atmiņas par vakaru bārā.

-    Tev ir vēl kafija?

Parakņājies zem blakussēdekļa, lielais virs izvilka neat­vērtu ūdens pudeli.

-    Ņem! Droši vien tevi baigi kaltē. Šobrīd tas būs labāk par kafiju. Nākamajā uzpildes stacijā pieturēsim, tur varēsi paēst. Ari mazliet savedisi sevi kārtībā. Tagad tu izskaties pēc tāda, ko āzis atvazājis.

-    Kaķis, Ēna izlaboja.

-    Āzis, atkārtoja Trešdiena. Dižmanīgs, smirdīgs āzis ar retiem zobiem!

Atskrūvējis korķi, Ēna dzēra ūdeni. Žaketes kabatā kaut kas smagi nošķindēja. Iebāzis roku, viņš izvilka smagu, tumši dzeltenu monētu pusdolāra lielumā.

Monēta bija nedaudz lipīga. Ēna paslēpa to labajā plaukstā (klasisko triku plaukstā), tad lika monētai parādīties starp vidējo pirkstu un zeltnesi. Apaļā zelta ripa nokļuva tvērienā starp īkšķi un mazo pirkstiņu tā, ka skatītājam no aizmugures monēta kļuva neredzama, tad līgani pārslidināja to pāri rokas vidējiem pirkstiem, un monēta nemanāmi nonāca uz delnas pamatnes. Pārķēris monētu ar kreiso roku, viņš ieslidināja to kabatā.

-    Ko, pie velna, es vakar dzēru? Ēna lādējās. Nu viņš slīka vakardienas atmiņu gūzmā, taču tām trūka asuma un loģiska izskaidrojuma, tomēr Ēna vairs nešaubījās, ka notikumi bija īsti.

Trešdiena pamanīja ceļa norādi, kas vēstīja par pagrie­zienu uz benzīna uzpildes staciju, un sparīgāk piespieda gāzes pedāli. Tu neatceries?

-Nē.

-    Tu dzēri medaļu, Trešdiena paskaidroja, savelkot lūpas platā smaidā.

Medaļu.

Jā.

Ena iegrima dziļāk sēdekli un, kāri veldzējot slāpes no ūdens pudeles, kavējās vakardienas atmiņās. Lielāko daļu viņš

atminējās. Bet kaut kas bija zudis.

* * *

Uzpildes stacijā Ēna nopirka ceļojumu komplektu, kurā bija skuveklis, bārdas krēma tūbiņa, ķemme un vienreizlietojamā zobu birste ar pastas tūbiņu. Iegājis vīriešu tualetē, viņš aplūkoja sevi spoguli.

Zem acs rēgojās zilums, kas, aptaustot ar pirkstu, neganti sāpēja, ari apakšlūpa bija uztūkuši.

Mati bija sapinkojušies, un Ēna izskatījās tā, it kā pusi nakts būtu pavadījis kautiņā un otru pusi nogulējis uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa ar visām drēbēm mugurā. Fonā džink­stēja mūzika: pagāja bridis, un viņš to pazina Bītlu "Fool on the Hill".

Nomazgājis seju ar šķidrajām ziepēm, Ēna noskuvās un iztīrīja zobus. Pēc tam, samitrinājis matus, atsukāja tos atpa­kaļ. Noskalojis no sejas pēdējās ziepju un zobu pastas atlie­kas, Ēna cieši ieskatījās spogulī: tīrs un noskuvies, bet vēl aizvien sarkanām un pietūkušām acīm. Vecāks nekā jebkad agrāk.

Interesanti, ko teiktu Lora, ieraudzījusi viņu tagad, un tad Ēna apķērās, ka Lora vairs nekad neko neteiks. Sejas muskuļi spogulī notrīsēja, bet tikai īsu mirkli.

Ēna izgāja laukā.

-    Izskatos pēc suņa, viņš sacīja.

-    Bet protams, Trešdiena apstiprināja.

Izvēlējies dažādas sviestmaizes, Trešdiena gāja uz kasi, lai samaksātu gan par tām, gan par degvielu, taču divreiz pārdo­māja: maksāt ar kredītkarti vai skaidrā naudā, nokaitinādams jauniņo kasieri, kas zelēja košļeni. Ēna vēroja, kā viņa darba devējs kļūst aizvien uztrauktāks un nemitīgi atvainojas. Pie­peši Trešdiena izskatījās pavisam vecs. Meitene atdeva naudu un paņēma kredītkarti, izsniedza kvīti un tad atkal paņēma naudu, atkal to atdeva un paņēma citu kredītkarti. Šķita, ka Trešdiena jau ir tuvu asarām: bezpalīdzīgs večuks nepielū­dzamā modernās pasaules plastikāta ielenkumā.

Izejot no siltās telpas, gaisā varēja redzēt dvašu.

Viņi brauca tālāk. Gar abām pusēm slīdēja brūnganas pļa­vas. Kailie koki izskatījās miruši. No telegrāfa vadiem viņos nolūkojās divi melni putni.

-    Paklau, Trešdiena! -Jā?

-Ja nemaldos, tu par degvielu nemaz nenoreķinājies! -Jā?

-Ja man acis rādīja pareizi, meiča piemaksaja par labvē­lību, kuru izrādīji, ierodoties šajā uzpildes stacijā. Kā tev šķiet, vai viņa nav jau attapusies?

-    Tas nemūžam nenotiks.

-    Kas tad tu galu galā esi? Sīks blēdis?

-   Jā, viņš pamāja, laikam gan. Viens no maniem ama­tiem.

Viņš pārkārtojas uz blakusjoslu, lai palaistu garām kravas auto. Debesis bija drūmas un viscaur pelēkas.

-    Rādās, ka tūlīt snigs, Ēna sacīja. -Jā-

-    Bet Svīnijs? Vai tad viņš beigas man atklāja trika noslē­pumu?

-    Atklāja gan.

-    Nekādi nevaru atcerēties.

-    Gan jau atcerēsies. Tā mums bija gara nakts.

Vairākas sniegpārsliņas atsitās pret priekšējo stiklu un

acumirklī izkusa.

-   Tavas sievas mirstīgās atliekas izliktas Vendela bēru namā, Trešdiena paziņoja, pēcpusdienā viņu vedīs uz kap­liču izvadīt.

-    Kā tu to zini?

-    Kamēr biji mazmājiņā, piezvanīju. Vai zini, kur atrodas Vendela bēru nams?

Ēna pamāja.

Sniegpārslas acu priekšā virpuļoja kā apreibušas.

-    Te mums jānogriežas, viņš sacīja.

Nobraukusi no starpštatu maģistrāles, automašīna slīdēja garām moteļu rindai, uz ziemeļiem no īglpointas.

Bija pagājuši trīs gadi. Jā. "Super 8" moteļa vairs nebija, nojaukts, bet tā vietā dižojās hamburgeru ēstuve "Wendy's". Vairāk stopsignālu, neredzēti skatlogi. Kad viņi brauca garām "Muskuļu darbnīcai", Ēna lūdza samazināt ātrumu. SLĒGTS UZ NENOTEIKTU LAIKU, vēstīja ar roku.rakstīta zīme uz durvīm, SĒRAS.

Viņi pagriezās pa kreisi uz Meinstrītu, garām jaunam teto­vēšanas salonam un Bruņoto spēku iesaukšanas centram, un tad jau parādījās "Burger King" (pazīstams un nemainījies), Olsena sīkpreču veikals un beigās ari Vendela bēru nama dzel­teno ķieģeļu fasāde. Logā dega neona burti: MIERA NAMS. Zem šī uzraksta bija salikti kapakmeņi pasaulīgi un robusti.

Trešdiena iebrauca autostāvvietas nodalījumā.

-    Vai gribi, lai tev piebiedrojos?

-    Ne pārāk.

-    Labi.

Nozibsnīja bezhumora smaids.

-    Šo to nokārtošu, kamēr tu atvadīsies. Sarunāšu mums vietas motelī "America". Kad būsi beidzis, meklē mani tur!

Ēna izkāpa un, pavadījis mašīnu ar skatienu, iegāja bēru namā. Vāji apgaismotajā gaitenī smaržoja pēc puķēm un mēbeļu lakas, viegli arī pēc formalīna. Tā galā gaidīja kapliča.

Ēna juta plaukstā zelta monētu, viņš to neapzināti pār­cilāja augšup lejup, atkal un atkal. Monētas svars iedvesa pārliecību.

Gaiteņa tālajā galā pie durvīm uz papīra lapas bija viņa sievas vārds. Ēna iegāja kapličā. Lielākā daļa cilvēku bija pazīs­tami: Loras darbabiedri, dažas draudzenes.

Visi šeit Ēnu pazina. Tas bija redzams viņu sejās. Tomēr neviens viņam nesmaidīja, neviens viņu nesveicināja.

Telpas galā pacēlās paaugstinājums, uz kura stāvēja krēmkrāsas zārks, tam līdzās bija novietoti vairāki ziedu pušķi: spilgti sarkani, dzelteni, balti un tumši, indīgi sārti. Ēna spēra soli uz priekšu. Nu jau viņš labi redzēja Loras ķer­meni. Tuvoties zārkam negribējās, bet iet projām viņš neuz­drīkstējās.

Ēnu uzrunāja vīrietis melnā tērpā, acīmredzot bēru nama darbinieks. Viņš pamāja uz grāmatu ādas iesējumā, kas atvērta stāvēja uz galdiņa.

Ser? Vai nevēlaties parakstīties līdzjūtību grāmatā?

Savā skaidrajā rokrakstā uzrakstījis vārdu ĒNA un datumu, viņš nesteidzīgi pievilka klāt vārdu (KUCĒNS), novilcinādams brīdi, kad jādodas uz telpas malu, kur stāvēja cilvēki un krēmkrāsas zārks ar būtni, kas vairs nebija Lora.

Pa durvīm ienāca neliela auguma siēviete un apstājās uz sliekšņa. Mati viņai bija tumšsarkanā krāsā, un viņas drēbes bija elegantas un ļoti melnas. Tumšas lūpas. Atraitņu sēras, Ēna nodomāja. Viņš labi pazina šo sievieti. Tā bija Robija sieva Odrija Bērtone.

Rokās viņai bija vijolīšu pušķītis, sastiprināts ar sudraba foliju. Ēnam ienāca prātā, ka šādus pušķīšus bērni taisa pava­sarī. Taču šobrīd nebija vijolīšu sezona.

Odrija devās pār telpu pie Loras zārka. Ēna viņai sekoja.

Lora gulēja aizvērtām acīm, uz krūtīm sakrustotām rokām. Ieģērbta klasiski zilā, svešā tērpā. Garie, brūnie mati bija atglausti no acīm. Viņa Lora un tajā pašā laikā ne, Ēna iedo­mājās, ka visnedabiskākais ir viņas sastingums, jo Lora nekad negulēja mierīgi.

Odrija uzlika vijolītes mirušajai uz krūtīm. Tad, sakniebusi savas kazeņogu krāsas lūpas, viņa bridi sakrāja mutē siekalas un mērķtiecīgi iespļāva tās Loras nedzīvajā sejā.

Siekalas, atsitušās pret vaigu, slīdēja uz auss pusi.

Odrija jau devās uz durvīm. Ēna steidzās viņai nopakaļ.

-    Odrij! viņš iesaucās.

-    Ēna? Vai tu aizbēgi? Vai arī viņi tevi izlaida?

Ēna pārlika, vai sieviete nav lietojusi nervu zāles. Viņas balss skanēja vienaldzīgi un bezkaislīgi.

-    Vakar izlaida. Esmu brīvs cilvēks, viņš atbildēja. Bet paklau: kāda velna pēc?

Odrija apstājās tumšajā gaitenī.

-    Vijolītes? Tās taču no laika gala bijušas viņas mīļākās puķes. Bērnībā kopā lasījām.

-    Es nerunāju par vijolītēm.

-    A, tu par to?

Odrija notrauca no mutes kaktiņa kaut ko neredzamu.

-    Manuprāt, viss ir skaidrs.

-    Nejau man, Odrij.

-    Vai tad neviens tev nepateica? sievietes balss skanēja vienaldzīgi un salti. Tava sieva nomira ar mana vīra daiktu mutē. Tā, lūk, Ēna.

Viņš atgriezās kapličā. Kāds jau bija noslaucījis spļāviena pēdas.

# * *

Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās paskatīties Ēnam acīs. Tie, kas pienāca klāt, nomurmināja līdzjūtības vārdus un nodurtām acīm aši nozuda.

Pēc lenča Ēna paēda Burger King notika bēres. Krēmkrāsas zārks ar Loru tika aizgādāts uz nelielu visu konfe­siju kapsētu pilsētas nomalē: nelīdzenu meža pļavu bez žoga, kas bija kā nosēta ar melna un balta marmora kapakmeņiem.

Uz kapsētu viņš devās Vendela nama katafalkā kopā ar Loras māti. Misis Makeiba laikam uzskatīja, ka meitas nāvē vainojams Ēna.

-   Ja tu būtu šeit, viņa pārmeta, nekas tāds nenotiktu! Nezinu, kāpēc viņa ar tevi apprecējās. Es viņai teicu. Es viņai to malu un malu. Bet kura meita tad klausa māti, kura? Pie­klusuši viņa ieskatījās znota sejā. Tu kāvies?

-    Jā, viņš atzinās.

-    Barbars, Loras māte izmeta un aizvēra muti, paceldama zodu tik augstu, ka galva notrīsēja, un tad skatījās taisni uz priekšu.

Ēna pārsteigts ieraudzīja bērinieku vidū Odriju Bērtoni, kas turējās citiem aiz muguras. īsais aizlūgums bija galā, zārks nolaists aukstajā zemē. Cilvēki pamazām izklīda.

Ēna palika. Viņš tur stāvēja, sabāzis rokas kabatās, drebi­nādamies, lūkodamies kapa bedrē.

Debesis virs viņa bija tēraudpelēkas, neizteiksmīgas un plakanas kā spogulis. Joprojām sniga, rēgainās pārslas dīvaini virpuļoja.

Gribējās Lorai kaut ko pateikt, un Ēna bija gatavs palikt tik ilgi, līdz izdomās, ko. Pasaule pamazām zaudēja gaismu un krāsas. Kājas bija nosalušas stīvas, seja un plaukstas no auk­stuma sāpēja. Sildīdamies viņš sabāza rokas dziļāk kabatās, un pirksti sakļāvās ap zelta monētu.

Ēna piegāja pie kapa.

-    Tas tev, viņš nočukstēja.

Uz zārka jau bija uzmestas vairākas lāpstas zemes, bedre nebija aizbērta. Iesviedis monētu Lorai, Ēna aši uzbēra tai vairākas riekšavas zemes, lai paslēptu no mantrausīgo kapraču acīm. Notrausis zemi no plaukstām, viņš sacīja:

-    Arlabunakti, Lora… man tiešām žēl.

Pagriezies pret pilsētas ugunīm, Ēna sāka soļot atpakaļ uz īglpointu.

Līdz motelim bija krietnas pāris jūdzes, taču pēc trim gadiem cietumā viņš pie katras izdevības labprāt izlocīja kājas. Viņš varētu iet uz ziemeļiem un iegriezties Aļaskā vai arī uz dienvidiem un sasniegt Meksiku un vēl tālākas vietas. Vai ari iet uz Patagoniju un uz Tierra del Fuego.

Ugunszemi. Ēna pūlējās atcerēties teiksmu par to, kā Ugunszeme bija tikusi pie sava vārda. Vēl būdams zēns, viņš bija lasījis par mežonīgiem vīriem, kas kaili sildoties spiedās tuvāk pie ugunskura.

Blakus apstājās mašīna. Logs nolaidās.

-    Ēna, vai aizvest tevi? Odrija Bērtone jautāja.

-    Nē, viņš atbildēja, ne jau nu tu.

Ēna soļoja tālāk, bet Odrija brauca blakus ar ātrumu trīs jūdzes stundā. Mašīnas lukturu gaismā dejoja sniegpārslas.

-    Uzskatīju viņu par labāko draudzeni, Odrija nelikās mierā. Katru dienu runājāmies. Ja mēs ar Robiju sastrīdējā­mies, Lora par to uzzināja pirmā abas devāmies uz Chi-Chi pasērst pie Margaritas un pārrunāt, kādi lopi var būt vīrieši. Un visu šo laiku viņa man aiz muguras drāza Robiju!

-    Lūdzu, brauc prom, Odrij! Ēna neizturēja.

-    Gribu, lai tu zini, kāpēc tā rīkojos, un viss.

Viņš klusēja.

-    Paklau! Odrija iesaucās. Paklau! Es ar tevi runāju!

Ēna pagriezās.

-    Tu laikam vēlies, lai saku, ka tev bija tiesības spļaut Lorai sejā? Lai saku, ka man tas nesāpēja? Lai naids pret viņu būtu lielāks nekā ilgas? To tu nesagaidīsi, Odrij!

Viņa vēl bridi brauca līdzās Ēnam, neko neteikdama, un tad pajautāja:

-    Kā bija cietumā, Ēna?

Jauki, viņš atbildēja, tur tu justos kā mājās!

Odrija beidzot nospieda gāzes pedāli un, dzinējam rēcot, aizbrauca.

Bez mašīnas ugunīm pasaule kļuva tumša. Mijkrēslis pār­vērtās naktī. Ēna cerēja ejot sasildīties, domāja, ka siltums nokļūs līdz ledusaukstajām rokām un kājām, bet kas tev deva!

Cietumā Lokijs Melkulis kapsētiņu aiz slimnīcas reiz nosauca par kaulu dārzu, un šis tēlainais salīdzinājums Ēnam bija iespie­dies atmiņā. Tonakt viņš sapnī redzēja kaulu dārzu mēnesnīcā, baltus skeleta kokus, kam zaru vietā stiepās kaulainas rokas, bet saknes iesniedzās dziļi kapsētas zemē. Kaulu dārza koku zaros brieda augļi, un sapnī tie satrauca, bet pamodies viņš vairs neatcerējās, kas tie par augļiem un kāpēc tie šķita pretīgi.

Garām brauca mašīnas. Te nu gan derētu ietve. Paklupis uz kaut kā neredzama, Ēna iekrita ceļmalas grāvī, labā roka dziļi iegrima aukstajos dubļos. Uzslējies kājās, viņš noslaucīja rokas bikšu starā un brīdi apjucis stāvēja. Un tad blakus parā­dījās cilvēks, un pēkšņi mutei un degunam piespiedās kaut kas mitrs. Ēna juta indīgu, kodīgu smārdu. Tagad grāvī šķita silti un jauki.

* * *

Šķita, ka deniņi ir pienagloti galvaskausam ar namdara naglām. Rokas viņam bija aizsietas aiz muguras, laikam savilk­tas ar siksnu. Ēna atradās automašīnā uz mīksta ādas sēdekļa. Brīdi viņš pārlika, vai kaut kas nav sagājis grīstē ar dziļāko sajūtu kopumu, bet tad saprata, ka blakussēdeklis tiešām ir tālu.

Viņam blakus sēdēja cilvēki, bet Ēna nespēja pagriezt galvu, lai viņus apskatītu.

Resns jauneklis garā limuzīna otrā galā atvēra bāriņu un, izņēmis diētisko kokakolu, ar paukšķi to atkorķēja. Viņš bija tērpies garā, melnā mētelī no zīdaina auduma un izskatījās tikko kā izaudzis no pusaudža vecuma uz viena vaiga viņam spīdēja pūtīšu kolonija. Ievērojis, ka Ēna atguvies, resnītis pasmaidīja.

-    Sveiks, Ēna! viņš teica. Iesaku tev nelekties!

-    Labi, Ēna atbildēja. Nelekšos. Vai varat mani izmest pie moteļa America netālu no maģistrāles?

-    Iekausti viņu! resnītis teica kādam pa kreisi. Dūre trā­pīja saules pinumā, aizsitot elpu un saliecot augumu uz pusēm. Ēna lēnītēm atliecās atpakaļ.

-    Es brīdināju: ar mani labāk nelecies. Bet tu lecies! Atbildi īsi un konkrēti, vai ari tevi piebeigšu. Bet varbūt ne. Varbūt likšu puikām salauzt visus kauliņus tavā draņķa ķermenī. Viņu ir divsimt seši, tāpēc nelecies!

-    Skaidrs, Ēna atbildēja.

Griestu violeto gaismu mašīnā nomainīja zila, pēc tam zaļa un dzeltena.

-    Tu strādā Trešdienas labā, jaunietis turpināja.

-    Jā, Ēna atzinās.

-    Kas tam maitasgabalam padomā? Ko šis nodomājis darīt? Gan jau ir kāds plāns. Kas tas par plānu?

-    Es pie mistera Trešdienas sāku strādāt šorīt, Ēna sacīja. Par izsūtāmo.

-    Gribi teikt, ka neko nezini?

-    Gribu teikt, ka neko nezinu.

Puisis blenza uz Ēnu. Ierāvis malku no kokakolas skārdenes, viņš atraugājās un turpināja blenzt. Vai tu man pateiktu, ja to zinātu?

-    Visticamāk, ne, Ēna atzinās. Kā jau tu pats teici, es strādāju mistera Trešdienas labā.

Atpogājis žaketi, resnītis izņēma no iekškabatas sudraba cigarešu etviju, atvēra to un piedāvāja cigareti ari Ēnam.

-    Smēķē?

Ēna grasījās lūgt, lai vispirms atbrīvo viņa rokas, bet bei­gās iekoda mēlē.

-    Nē, paldies, viņš sacīja.

Izskatījās, ka cigarete ir roku darbs, un, kad resnītis to aizdedza ar melnām, matētām Zippo šķiltavām, dūmi, kas pie­pildīja limuzīnu, nebija tabakas dūmi. Zālīte arī tā nav, nolēma Ēna. Smirdēja pēc svilstošas elektroiekārtas.

Dziļi ievilcis dūmu, resnītis aizturēja elpu un tad, izlaidis no mutes dūmu strūkliņu, atkal ievilka to nāsīs. Izskatījās, ka viņš ir vingrinājies pie spoguļa, iekams sāka to demonstrēt sabiedrībā.

-   Ja būsi man melojis, balss skanēja kā no tāluma, es tevi, draņķi, piebeigšu. Ielāgo!

-    Tā jūs teicāt.

Resnais atkal ierāva pamatīgu dūmu.

-    Tu saki, ka esat apmetušies motelī America?

Viņš piebungoja pie aizsargstikla. Šoferis nolaida stiklu.

-Paklau, uz moteli America, pie starpštatu maģistrāles. Izlaidīsim mūsu viesi!

Šoferis pamāja, stikls pacēlās.

Mirgojošās, blāvās gaismiņas limuzīna salonā iededzās uz maiņām, to krāsas atkārtojās noteiktā secībā. Ēnam šķita, ka arī resnīša acis zaļi spīd kā veca datora monitors.

-    Trešdienām, vecais, pasaki, lūk, ko. Viņš ir pagātne. Visi viņu ir aizmirsuši. Viņš ir vecs. Saki, ka mēs esam nākotne un tādi kā viņš mums ir pie pakaļas. Viņa vieta ir Vēstures izgāztuvē, bet tādi kā mēs brauc limuzīnos pa nākotnes supermaģistrālēm.

-    Pateikšu, Ēna apsolīja.

Galva sāka griezties. Ka tik nebūtu jākorķē.

-    Saki viņam, ka esam, velns lai parauj, pārprogrammējuši īstenību. Pasaki, ka valoda ir vīruss, reliģija operatīva sis­tēma, lūgsnas draņķa mēstules. Pasaki viņam to, vai ari es tevi piebeigšu, resnītis dūmu mākonī dūdoja.

-    Skaidrs, Ēna atbildēja, te varat mani izlaist. Tālāk aiziešu kājām.

Resnais pamāja.

-    Jauki bija ar tevi parunāt, viņš sacīja, atmaidzis dūmos. Bet atceries: ja sadomāsim jūs piebeigt, vienkārši jūs izdzē­sīsim. Saprati? Viens klikšķis, un uzbliezīsim tev virsū nullītes un vieniniekus. Atsaukt darbību nevarēs. Viņš piebungoja pie šofera stikla. Viesis te izkāps.

Pēc tam viņš atkal pagriezās pret Ēnu un pamāja uz ciga­reti.

-    Sintētisko krupju āda, viņš paskaidroja, vai zini, tagad jau sintezē bufotenīnu.

Auto apstājās. Stāvs pa labi no Ēnas izkāpa no mašīnas un atvēra durvis, lai izlaistu Ēnu ārā. Izkāpšana bija neērta un neveikla, jo rokas joprojām bija sasietas aiz muguras. Ēna atskārta, ka tā arī nebija kārtīgi saskatījis nevienu no saviem nolaupītājiem, lai ari tie sēdēja viņam līdzās aizmugures sēdeklī. Vai tie bija vīrieši vai sievietes, jauni vai veci.

Kāds pārgrieza kaprona saites, ar kurām bija sasietas Ēnas rokas. Saites nokrita uz asfalta. Viņš pagriezās. Limuzīna salonā vijās un locījās dūmi, kuros gailēja divas gaismiņas šobrīd vara krāsā kā skaistas krupja acis.

-    Galvenais, velns parāvis, ir dominējošā paradigma, Ēna. Viss pārējais ir sūds. Un paklau izsaku līdzjūtību par tavu večiņu!

Durvis aizcirtās, un auto klusi aizslīdēja. Līdz motelim bija vēl gabaliņš, ko iet, un Ēna, elpodams auksto gaisu, sāka soļot garām sarkanām, dzeltenām un zaļām gaismām, kas reklamēja visneiedomājamākos ātro uzkožamo veidus, proti, hamburge­rus. Līdz motelim viņš tika bez starpgadījumiem.

TREŠĀ NODAĻA

Katra stunda tevi ievaino. Pēdējā nogalina.

Sens sakāmvārds

Motelī America aiz letes stāvēja kalsna gaišmate. Patei­kusi, ka draugs Ēnu jau ir piereģistrējis, jaunā sieviete viņam pasniedza stūrainu plastmasas atslēgu. Mati viņai bija blāvi gaiši, bet vaibstos jautās kas žurcisks šī iezīme izpaudās reizē ar aizdomīgumu, bet, kad viņa smaidīja, izgaisa. Uz Ēnu viņa lielākoties raudzījās ar aizdomīgumu. Meiča atteicās nosaukt Trešdienas istabas numuru, uzstājot, ka vispirms piezvanīs viņam pa iekšējo telefonu un informēs par viesa ierašanos.

Gaiteņa galā atvērās durvis, kurās parādījās Trešdiena un aicinoši pamāja.

-    Kā bēres?

-    Viss ir beidzies.

-    Tik sūdīgi, ko? Varbūt gribi izkratīt sirdi?

-    Nē, Ēna attrauca.

-      Labi, Trešdiena pasmīnēja. Mūsdienās visi par daudz pļāpā. Runā vienā runāšanā. Valstij klātos daudz labāk, ja cil­vēki iemācītos ciest klusēdami. Vai esi izsalcis?

-    Nedaudz.

-    Motelī restorāna nav. Bet var pasūtīt picu uz numuriņu.

Par to norēķināsimies, maksājot par istabu.

Pēc tam abi iegāja istabā, kas atradās pretī Ēnas numuram. Visapkārt bija kartes atvērtas, izklātas uz gultas, pielīmētas pie sienas. Trešdiena bija tās izraibinājis ar marķieri fluores­cējoši zaļos, kaitinoši rozā un atsvaidzinoši oranžos toņos.

-    Mani nolaupīja kāds resnītis, Ēna iesāka. Viņš teica, lai paziņojot tev, ka esi nolemts vēstures mēslainei, bet tādi kā viņš trauksies limuzīnos pa dzīves supermaģistrālēm. Apmē­ram tā.

-    Smurgulis, Trešdiena izmeta.

-Jūs esat pazīstami?

Trešdiena paraustīja plecus.

-    Es zinu, kas viņš ir. Vīrs smagi atkrita istabas vienīgajā krēslā un tad turpināja: Viņi neko nezina. Viņi neko nezina, velns parāvis! Cik ilgi tev vēl jāpaliek pilsētā?

-     Nezinu. Varbūt nedēļu. Jānokārto Loras lietas. Jāparūpē­jas par dzīvokli, jāatdod drēbes un tā tālāk. Sievasmāte kļūs traka, bet neko labāku viņa nav pelnījusi.

Trešdiena pamāja ar savu lielo galvu.

-    Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk mēs tiksim prom no īglpointas. Arlabunakti!

Ēna devās pāri gaitenim. Viņa istaba bija tieši tāda pati kā Trešdienām, ieskaitot pretīgo gleznas reprodukciju ar asiņaino saulrietu virs gultas. Pasūtījis picu ar sieru un gaļas frikadelēm, Ēna pielaida sev vannu, sagāzdams ūdenī visu šampūna pudelīšu saturu, lai tas putotu.

Viņa augums bija par lielu, lai vannā izstieptos, tāpēc neatlika nekas cits kā sēdēt, iespējami baudot svētlaimi. Vannu Ēna bija sev apsolījis uzreiz pēc iznākšanas no cietuma, un solījumus viņš turēja.

Picu atnesa drīz pēc vannas, un viņš to notiesāja, piedzer­dams klāt iesala dzērienu no skārdenes.

Ieslēdzis televizoru, viņš iesāka skatīties Džerija Springera šova sēriju, ko atminējās redzējis vēl pirms ieslodzījuma. Rai­dījuma tēma bija "Es vēlos kļūt par prostitūtu". Studijā iesoļoja vairāki potenciālie kandidāti (lielākā daļa sieviešu kārtas), un tad skatītāji zālē mēģināja vest šos pie prāta, skaļi izbļaujot savu viedokli. Studijā ienāca pieredzējis suteners zelta biksēs un piedāvāja darbu savā iestādījumā, tad izskrēja izbijusi vecā­kās profesijas pārstāve un lūdza gribētājus un gribētājas pār­domāt un atrast sev normālu darbu. Ēna izslēdza televizoru, pirms Džerijs izteica savu dienas atziņu.

Atgūlies Ēna sāka apcerēt pirmo dienu brīvībā, kas diemžēl nebija tik priecīga, kā viņš bija gaidījis. Viņš neaizvilka aizka­rus, lai pa logu varētu raudzīties mašīnu un ātro ēstuvju gais­mās, apmierināts, ka tur ir cita pasaule, kurā viņš var nokļūt, kad vien gribas.

Tikpat labi viņš tagad varētu būt mājās, savā un Loras dzīvoklī, savā un Loras gultā. Bet doma par dzīvi mājās bez Loras, kur visapkārt bija viņas mantas, smaržas un visa dzīve, šķita nepanesama…

Neļaujies šīm domām! Ēna sev pavēlēja un nolēma domāt par kaut ko citu. Par monētu trikiem. Burvju mākslinieka spēju viņam nebija, tāpat arī mākas pūst citiem miglu acīs, darboties ar kārtīm vai uzburt papīra ziedus. Ēnam patika tikai monētas un roku veiklība. Domās viņš sāka uzskaitīt tās reizes, kad triks bija izdevies, tad prātā ienāca sievas kapā iemestā monēta un Odrijas vārdi, ka Lora mirusi ar Robija daiktu mutē, un sirdī atkal iedzēla.

Katra stunda tevi ievaino. Pēdējā nogalina. Kur viņš to bija dzirdējis?

Bija pagaisis no prāta. Ēna sajuta, kā no sirds dzīlēm ceļas dusmu un sāpju vilnis, pakausī smeldza spriedze, un likās, ka galva deniņos tūlīt pārsprāgs. Ēna dziļi ieelpoja caur degunu un izelpoja caur muti, piespiezdams sevi atbrīvoties no sasprindzinājuma.

Atcerējies Trešdienas piezīmi, Ēna par spīti pasmaidīja: pārāk bieži bija dzirdēts, ka jādod vaļa jūtām un emocijām un tad sāpes rimstas. Viņš nosprieda, ka par emociju apspiešanu būtu daudz kas sakāms. Ja tās apspiež gana ilgi un spēcīgi, Ēna prātoja, visai drīz var nejust vairs neko.

Un tad, pašam to nemanot. Ēnu paņēma miegs.

Viņš soļoja…

Viņš soļoja pa zāli, kas bija lielāka par pilsētu. Visapkārt bija statujas, skulptūras, rupji tēsti akmeņi. Ēna apstājās pie sievietei līdzīga stāva ar kailām, plakanām un ļenganām krū­tīm, statujai ap vidukli karājās nogrieztu plaukstu virtene. Rokās viņa turēja asus nažus, bet galvas vietā būtnei uz kakla bija divas vienādas, savijušās čūskas, gatavas uzbrukt. Šis tēls izraisīja dziļu satraukumu, apziņu par vērienīgu un ļaunu nepareizību. Ēna uzgrieza tai muguru.

Viņš gāja tālāk. Tēlu grebtās acis (to, kuriem tās bija) vēroja katru viņa soli.

Sapnī atklājās, ka statuju priekšā uz grīdas deg vārdi. Vīrie­tis ar baltiem matiem, zobu krellēm ap kaklu un bungām rokās bija Leukotioss, sieviete ar platiem gurniem un briesmoņiem, kas krita laukā no platās kājstarpes, Hubura, bet vīrs ar auna galvu un zelta bumbu rokās Herišefs.

Sapnī Ēnu skaidri uzrunāja satraukta, noteikta balss, lai gan nevienu tuvumā nemanīja.

Tie ir dievi, kas ir aizmirsti un šobrīd, iespējams, jau miruši. Viņus varam satikt tikai bezkaislīgos vēstures sēju­mos. Viņi visi ir prom, prom, taču to vārdi un tēli joprojām ir ar mums.

Nogriezies gar stūri, Ēna atklāja citu, vēl plašāku telpu. Tai nebija nedz gala, nedz malas. Sev blakus viņš ieraudzīja brūnu, nopulētu mamuta galvaskausu un spalvainu okera apmetni. To visu uzraudzīja sīka sieviete ar sakropļotu kreiso plaukstu. Tālāk pacēlās liels granīta bluķis ar trim viduklī savienotām sievietēm. Viņu sejas nebija pabeigtas, tās izskatījās cirs­tas steigā, lai gan tēlu krūtis un dzimumorgāni bija precīzi atveidoti. Pēc tam viņa skatienu saistīja neredzēts putns bez spārniem, augumā divreiz lielāks par Ēnu, ar plēsoņas knābi, bet cilvēka rokām; un tā tālāk, un tā joprojām.

Balss atkal ierunājās, kā vērsdamās pie skolēniem klasē:

-    Šie dievi ir izgaisuši no mūsu atmiņas. Aizmirsti pat viņu vārdi. Cilvēki, kas tos pielūdza, arī aizgājuši pagātnē. Totēmi sen aizmirsti un izmesti. Pēdējie priesteri miruši, aiznesdami kapā visus noslēpumus. Dievi mirst. Un, kad viņi patiešām mirst, neviens par tiem nesēro, neviens tos neatceras. Idejas nogalēt ir daudz grūtāk nekā cilvēkus, bet beigās arī tās var iznīcināt.

Cauri telpai izskrēja tādi kā čuksti, kā čaboņa, likdami Ēnam sapnī drebēt neizprotamās bailēs un krist izmisumā. Viņu viscaur pārņēma panika tur, aizmirsto dievu dievu ar seju kā astoņkājis, dievu, kas bija vien iebalzamētas rokas, dievu krītošu akmeņu un dievu meža ugunsgrēku pla­šajās zālēs…

Ēna pamodās: sirds krūtis bungoja kā negudra, piere bija nosvīdusi, tomēr viņš acumirklī atguvās. Sarkanie pulksteņa cipari pie gultas rādīja trīs minūtes pāri vieniem. No ārpuses pa logu krita gaisma no moteļa America zīmes. Apjucis Ēna piecēlās un devās uz mazo vannas istabu. Neieslēdzis gaismu, viņš nokārtoja dabiskās vajadzības un atgriezās guļamistabā. Vēl būdams sapņa varā, Ēna nespēja saprast, kāpēc tas šķita tik šausmīgs.

Gaisma, kas krita caur logu, bija blāva, bet viņa acis bija pieradušas pie tumsas. Uz gultas malas sēdēja sieviete.

Ēna viņu pazina. Viņš to pazītu tūkstoš, pat simt tūkstošu liela cilvēku pūļa vidū. Sievietei mugurā bija tas pats tumš­zilais tērps, kurā viņa tika apbedīta.

Viņas balss bija čuksti, taču Ēnam ļoti pazīstami.

-    Droši vien tūlīt jautāsi, ko es te daru, Lora ierunājās.

Ēna klusēja. Apsēdies uz istabas vienīgā krēsla, viņš bei­dzot pajautāja:

-    Vai tā esi tu?

-    Jā, Lora atbildēja, man salst, kucēn.

-    Mīļā, tu taču esi mirusi.

-Jā, viņa pamāja, mirusi.

Uzsitusi pa gultu, Lora aicināja viņu apsēsties blakus.

-    Nē, labāk palikšu, kur esmu. Mums jāpārcilā viens otrs neatrisināts jautājums, Ēna teica.

-    Piemēram, tas, ka esmu mirusi?

-     Iespējams. Lai gan mani vairāk interesē, kā tu nomiri. Tu un Robijs.

-    Ak, Lora izdvesa, tas.

Ēna juta (bet varbūt tikai iedomājās) puvuma, ziedu un konservantu smārdu. Viņa sieva, bijusi sieva… nē, viņš domās precizēja, mirusī sieva sēdēja gultā un, acis nemirkšķinādama, skatījās viņā.

-     Kucēn, Lora turpināja, vai.tu varētu… vai tu, iespē­jams, varētu dabūt man… cigareti?

-    Cik zinu, tu smēķēšanu atmeti.

-Tas tiesa, Lora pamāja, bet es par veselību vairs neuztraucos. Turklāt man jānomierina nervi. Vestibilā redzēju automātu.

Uzģērbis džinsus un T kreklu, Ēna basām kājām devās pēc cigaretēm. Nakts dežurants, pusmūža vīrietis, lasīja Džona Grišama romānu. Nopircis automātā paciņu Virginia Slims, viņš palūdza dežurantam sērkociņus.

-    Jums ir nesmēķētāju numurs, vīrietis brīdināja. Neaiz­mirstiet atvērt logu!

To pateicis, viņš sniedza sērkociņus un plastmasas pelnu trauku ar moteļa America logo.

-    Sapratu, Ēna pamāja.

Kad viņš ienāca istabā, Lora bija atgūlusies uz sajauktās gultas. Atvēris logu, Ēna pasniedza viņai cigaretes un sērko­ciņus. Loras pirksti bija auksti. Viņa iededza cigareti, un tad viņš ievēroja, ka sievas nagi, savulaik tīri, tagad bija aplauzti un apgrauzti, un zem tiem melnēja dubļu svītriņa.

Iedegusi cigareti un ievilkusi dūmu, Lora nopūta sērkociņu un atkal ievilka dūmu.

-     Nekādas garšas, viņa sūrojās. Laikam nebūs nekādas jēgas.

-    Man ļoti žēl, Ēna teica.

-    Man arī, viņa atsaucās.

Kad Lora ievilka dūmu, cigarete iegailējās un Ēna ierau­dzīja viņas seju.

-    Tātad, viņa turpināja, viņi tevi izlaida. -Jā-

Cigaretes gals oranži iegailējās.

-    Vēl aizvien jūtos tev pateicīga. Nevajadzēja tevi iejaukt.

-    Nu, Ēna atteica, es piekritu. Varēju taču atteikties.

Ēna brīnījās, kāpēc nebaidās no viņas, kāpēc sapnis par

muzeja zālēm šausmināja, bet ar staigājošu līķi viņš tika galā bez bailēm.

-Jā, Lora sacīja, varēji gan. Tu, lielais lempi!

Dūmi vijās viņai ap seju. Pustumsā Lora izskatījās nepa­rasti skaista.

-    Vai gribi dzirdēt par mums ar Robiju?

-   Jā. "Tā taču ir Lora," viņš pie sevis nodomāja. "Dzīva vai mirusi es no viņas nespēju baidīties."

Lora iespieda izsmēķi pelnu traukā.

-    Tu biji cietumā, viņa iesāka, un man vajadzēja kādu, ar kuru parunāt. Plecu, uz kura izraudāties. Tevis nebija. Jutos kā izsista no sliedēm.

-    Man tiešām žēl.

Ēna manīja, ka sievas balss ir mainījusies, tikai nevarēja saprast, kā.

-    Zinu. Mēs tikāmies pie kafijas tases. Runājām par to, ko darīsim, kad tu atgriezīsies no cietuma. Par to, cik labi būs

atkal tevi redzēt. Tu taču zini, ka viņam ļoti patiki. Robijs gaidīt gaidīja, kad varēs piedāvāt tev veco darbu. -Jā-

-    Pēc tam Odrija uz nedēļu aizbrauca ciemos pie māsas. Ak kungs, tu jau biji projām trīspadsmit mēnešus!

Loras balss skanēja bezkaislīgi, katrs izteiktais vārds šķita plakans un truls kā oļi, kas cits pēc cita krīt dziļā akā. -Atnāca Robijs. Mēs piedzērāmies. Un tad uz guļamistabas grīdas… Bija tik labi. Tiešām labi.

-    Man nu gan tas nebūtu jādzird.

-    Nē? Atvaino. Kad esi miris, grūti atlasīt un izvēlēties detaļas. Tā ir kā fotogrāfija, vai zini. Vairs nešķiet tik svarīgi.

-    Man gan ir svarīgi.

Lora aizdedza jaunu cigareti. Plūstošām, prasmīgām kustī­bām, stīva jau nu viņa nebija. Ēna brīdi pārlika, vai sieva maz ir mirusi. Varbūt tas ir kāds smalks.triks?

-Jā, viņa turpināja, skaidrs. Labi, mums bija romāns, lai gan tā mēs to nesaucām, vispār nekādi nesaucām, un tā tas turpinājās gandrīz divus gadus.

-    Vai grasījies mani pamest un iet pie viņa?

-    Kāpēc lai es to darītu? Tu esi mans lielais lācis. Mans kucēns. To, ko tu izdarīji, tu izdarīji manis dēļ. Trīs gadus gai­dīju, kad tu atgriezīsies. Es tevi mīlu.

Ēna tik tikko noturējās, nepateicis Es arī tevi mīlu. To viņš vairs neteiks. Vairs ne.

-    Bet kas notika tovakar?

-    Kad gāju bojā? -Jā-

-    Nu, mes ar Robiju satikāmies, lai parunātu par pārstei­guma ballīti, ar kuru tevi sagaidīsim. Tas būtu tik jauki. Es pateicu, ka mums ar viņu viss ir cauri. Beigas. Ka tad, kad tu atgriezīsies, visam jābūt, kā vajag.

-    Nūja. Paldies, mīļumiņ!

-    Nav par ko, dārgais. Loras sejā uzausa rēgains smaids. Bet tad mēs kļuvām sentimentāli. Tas bija tik mīļi. Stulbums. Es pamatīgi piedzēros. Robijs gan ne. Viņam bija jābrauc. Braucot mājās, es paziņoju, ka viņam atsūkāšu, pēdējo reizi un ar kaismi, un tad atrāvu viņa biksēm rāvējslēdzēju un tā ar' izdarīju.

-    Nepiedodama kļūda.

-    Pati zinu. Ar plecu aizķēru ātrumu pārslēdzēju, un Robijs gribēja mani atgrūst, lai dabūtu mašīnu atpakaļ uz ceļa. Tad mēs kaut kur novirzijāmies, atskanēja skaļš blīkšķis, un, kā atceros, pasaule sāka griezties un šūpoties, un es vēl paguvu iedomāties: Tūlīt miršu. Pavisam bezkaislīgi. Skaidri atceros. Nobijusies nebiju. To, kas notika pēc tam, gan neatceros.

Nosmirdēja pēc degošas plastmasas. Ēna apķērās, ka ciga­rete nosvilusi līdz filtram. Viņa to pat nemanīja.

-    Ko tu šeit dari, Lora?

-    Vai tad sieva nedrīkst apciemot savu viru?

-    Tu esi mirusi. Šodien biju tavās bērēs. -Jā-

Lora pieklususi stingi blenza vienā punktā. Ēna piecēlās un piegāja viņai klāt. Izņēmis sievai no rokām gruzdošo filtru, viņš izmeta to laukā pa logu.

-Un?

Lora ar acim meklēja viņa skatienu.

-    Nezinu neko vairāk kā tad, kad biju vēl dzīva. Vairumu no visa, ko zinu, tagad es nevaru izteikt vārdos.

-    Cilvēki pēc nāves parasti paliek kapā, Ēna sacīja.

-    Tiešām? Tu tā domā, kucēn? Man ari savulaik tā šķita. Tagad gan es šaubos. Var jau būt.

Piecēlusies no gultas, Lora piegāja pie loga. Viņas seja moteļa izkārtnes apgaismojumā bija tik skaista kā vēl nekad. Tās sievietes seja, kuras dēļ viņš sēdēja cietumā.

Sirds krūtīs iesāpējās, it kā to kāds būtu saņēmis dūrē un žņaugtu.

-    Lora…?

Sieva nepagrieza galvu.

-    Ēna, tu esi iejaukts nelabā afērā. Ja kāds tevi nepieskatīs, būsi tintē. Es par tevi parūpēšos. Un paldies tev par dāvanu!

-    Kādu dāvanu?

Lora iebāza roku blūzes kabatā un izņēma zelta monētu, kuru Ēna bija iesviedis viņai kapā. Uz tās vēl bija melna zeme.

-    Varbūt pakāršu to ķēdītē. Tas bija tik mīļi no tavas puses.

-    Sīkums.

Pagriezusies viņa uzlūkoja Ēnu ar acīm, kas šķita gan redzam, gan ne.

-    Manuprāt, jāpiestrādā pie vairākiem mūsu laulības jau­tājumiem.

-    Mīļumiņ, Ēna iebilda, tu esi mirusi.

-    Tā acīmredzot ir viena no problēmām, viņa pieklusa un tad turpināja: Nu labi. Tagad došos projām. Būs labāk, ja iešu.

Lora dabiski viegli pagriezās un uzlika rokas Ēnam uz pleciem. Viņa pacēlās pirkstgalos, lai uz atvadām vīru no­skūpstītu kā vienmēr.

Ēna neveikli pieliecās, lai nobučotu sievu uz vaiga, taču Lora pēdējā mirklī pagriezās tā, lai abu lūpas saskartos. Viņas mute nedaudz oda pēc pretkožu tabletēm.

Ēnas mutē iešāvās auksta un sausa mēle, kas garšoja pēc cigaretēm un žults. Ja līdz šim viņš vēl apšaubīja sievas nāvi, tad tagad vairs ne.

Ēna atrāvās.

-    Es tevi mīlu, Lora vienkārši teica. Es tevi sargāšu.

Pēc tam viņa devās uz moteļa durvīm. Ēna juta mutē

dīvainu garšu.

-    Mazliet pagūli, kucēn, Lora teica. Un vairies no nepa­tikšanām!

Pēc tam viņa atvēra durvis. Fluorescējošā gaisma gaitenī bija skarba: tagad Lora izskatījās mirusi, bet kurš gan tādā gaismā izskatās dzīvs?

-    Varēji jau piedāvāt, lai palieku pie tevis pa nakti, viņa ledainā balsi izmeta.

-    Nedomāju, ka varu, Ēna atzinās.

-    Gan jau citreiz, viņa atbildēja, pirms viss būs galā, varēsi, mīļum.

Lora pagriezās un devās projām pa gaiteni.

Ēna noskatījās viņai pakaļ. Nakts dežurants vēl lasīja Džona Grišama romānu un, kad Lora gāja garām, pat nepacēla ska­tienu. Kurpes viņai bija aplipušas ar pamatīgu kapsētas dubļu kārtu. Un tad viņa bija prom.

Ēna smagi nopūtās. Sirds krūtīs dauzījās ar pārsitieniem. Viņš devās pāri gaitenim un pieklauvēja pie Trešdienas istabas durvīm. Klauvējot viņu pārņēma dīvaina sajūta: it kā noplīk­šķētu melni spārni un milzīga, melna vārna izlidotu tieši viņam cauri un aiztrauktos pa gaiteni tālāk pasaulē.

Trešdiena atvēra durvis. Viņam ap vidukli bija aptīts bal­tais moteļa dvielis, bet citādi vīrs bija kails.

-    Velns parāvis, ko tev vajag? viņš noburkšķēja.

-    Man tev kaut kas jāpaziņo, Ēna paskaidroja. Varbūt es sapņoju nē, tomēr ne, laikam būšu saelpojies resnīša sin­tētiskās krupjādas dūmus, bet varbūt vienkārši esmu sajucis…

-Jā, jā, tikai ātri, Trešdiena steidzināja, man kāds dar­biņš pusratā.

Iemetis skatienu istabā. Ēna ievēroja, ka no gultas kāds viņā noskatās, pārvilcis palagu pār mazajām krūtīm. Blāvi blondi mati, sejā kaut kas žurcisks. Reģistratūras meitene. Viņš pieklusināja balsi.

-    Es tikko redzēju sievu. Savā istabā.

-    Tu gribi teikt: rēgu? Tev spokojās?

-    Nē. Tas nebija spoks. Tā bija viņa pati. Tā bija Lora. Jā, mana sieva ir mirusi, bet nekāds spoks tas nebija. Es viņai pieskāros. Viņa mani noskūpstīja.

-    Skaidrs.

Trešdiena pameta skatienu atpakaļ uz sievieti gultā.

-    Tūdaļ atgriezīšos, mīļā, viņš uzsauca.

Viņi devās pa gaiteni uz Ēnas istabu. Ieslēdzis gaismu, Treš­diena nopētīja izsmēķi pelnu traukā. Krūtsgali viņam bija tumši kā vecam cilvēkam, spalvas uz krūtīm nosirmojušas. Pār vieniem sāniem stiepās balta rēta. Paošņājis gaisu, viņš paraustīja plecus.

-    Tātad uzradās tava mirusī sieva. Vai nobijies? Trešdiena pajautāja.

-    Mazliet.

-    Ļoti prātīgi. Miroņi mani allaž biedē līdz trakumam. Ko vēl teiksi?

-     Esmu gatavs kaut tūlīt braukt projām. Dzīvokļa jautā­jumu un visu pārējo var nokārtot Loras māte. Viņa tāpat mani ienīst. Kad teiksi, tad brauksim!

Trešdiena pasmaidīja.

-    Laba vēsts, manu zēn! Tad no rīta dosimies ceļā. Bet tagad mazliet pagūli. Man numurā ir skotu viskijs. Ja nevari aizmigt, saki. Norunāts?

-    Nevajag. Gan jau iztikšu.

-    Labi, tad vairs netraucē. Man priekšā gara nakts.

-    Arlabunakti!

-    Tieši tā! atsaucās Trešdiena un devās projām, aizvēr­dams aiz sevis durvis.

Ēna apsēdās uz gultas malas. Gaisā vēl vēdīja cigarešu dūmu un konservantu smārds. Ai, kaut varētu sērot: tas būtu dabiskāk nekā uztraukties par Loras ierašanos, turklāt Ēnam nācās atzīt, ka viņam tagad bija mazliet bail. Laiks sērot. Izslē­dzis gaismas, Ēna atgūlās un sāka domāt par Loru pirms viņa apcietināšanas. Viņš atcerējās laulības dzīvi, kad abi bija jauni, laimīgi un dumji un nespēja viens bez otra iztikt.

Veselu mūžību Ēna nebija raudājis, laikam pat bija aizmir­sis, kā tas ir. Viņš neraudāja pat tad, kad nomira māte.

Bet tagad viņš sāka raudāt, sāpīgi, aprauti elsojot. Viņš sēroja par Loru un laiku, kas nekad neatgriezīsies, un pirmo reizi kopš agras mazotnes Ēna aizmiga vienās asarās.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

813. g. pr. Kr.

Viņi kuģoja pa zaļgano jūru, vadoties pēc zvaigznēm un krasta līnijas, un, kad zeme palika tikai atmiņās, bet naktī debesis nomācās un satumsa, turējās pie ticības, saukdami Visa Tēvam, lai viņš palīdz tiem vēlreiz laimīgi sasniegt krastu.

Ceļojums bija smags, pirksti aukstumā stinga, visi bija nosaluši līdz kaulam, un tos nespēja sasildīt pat vīns. No rīta pamodušies, vīri redzēja, ka viņu bārdas ir skārusi sarma, un, iekams sāka sildīt saule, viņi izskatījās pēc večukiem, pāragri nosirmojušiem vīriem.

Kad beidzot pie apvāršņa rietumu pamalē parādījās zaļa zeme, viņu zobi mutēs kustējās un acis bija dziļi iekritušas dobumos. Vīri sacija:

-    Esam tālu jo tālu no mājām un pavarda, tālu no jūrām, kuras pazīstam, un zemes, kuru mīlam. Šeit, pasaules galā, dievi mūs aizmirsīs.

Vadonis, uzrāpies augstākajā klintī, tad pārmeta vīriem ticības vājumu:

-    Visa Tēvs radīja pasauli, viņš sauca. Ar savām rokām viņš uzcēla to no vectēva īmira izmētātajiem kauliem un mie­sas. īmira smadzenes viņš novietoja debesīs, kur tās pārvērtās mākoņos, bet sāļās asinis kļuva par jūrām, kuras šķērsojām. Saprotiet jel: ja viņš uzcēla pasauli, tad radīja ari šo zemi! Ja mirsim te kā vīri, neba dievs neuzņems mūs savā namā?

Vīri tad sāka priecīgi smieties un dedzīgi sāka celt namu no baļķiem un zemes, apjozdami to ar noasinātu mietu žogu, lai gan pašiem likās, ka neviena cita Jaunajā zemē nav.

Dienā, kad nams tika pabeigts, uznāca vētra: debesis pus­dienlaikā satumsa kā naktī, tās pāršķēla baltu liesmu strēles, bet pērkons dārdēja tik skaļi, ka daudz netrūka, lai visi būtu kļuvuši kurli, un pat kuģa kaķis, kas bija paņemts līdzi kā veiksmes talismans, paslēpās krastā zem apgāztās liellaivas. Vētra bija tik traka un neganta, ka vīri smējās un, sizdami cits citam uz pleca, sauca:

Pērkonu valdnieks ir kopā ar mums pat šajā tālajā zemē!

Visi pateicās un līksmoja, un piedzērās līdz nemaņai.

Tonakt nama blāvajā tumsā bards viņiem dziedāja senas dziesmas. Viņš dziedāja par Odinu, Visa Tēvu, kas upurējās tik­pat drosmīgi un cēli kā tie, kurus ziedoja viņam. Barda dziesma vēstīja par deviņām dienām, kad Visa Tēvs karājās pasaules kokā ar šķēpa cirstu, asiņojošu brūci sānos, vēstīja par to, ko Visa Tēvs uzzināja, mokoties agonijā: deviņus vārdus, deviņas rūnas un divreiz pa deviņi brīnumus. Dziedot par šķēpu, kas ietriecās Odina sānos, bards brēca sāpēs, tāpat kā Visa Tēvs agonijā, un vīri notrīsēja, iedomādamies viņa sāpes.

Nākamajā dienā vīri sameklēja skrelingu, un tā bija tieši Visa Tēva diena. Skrelings bija sīka auguma, ar gariem, mel­niem kā kraukļa spārns matiem, seja viņam bija tumša māla krāsā. No svešā valodas neviens nesaprata ne vārda, pat bards ne, kas bija kuģojis cauri Herkulesa pīlāriem un zināja Vidus­jūras tirgotāju mēli. Svešinieka apģērbs bija darināts no putnu spalvām un kažokādām, bet garajos matos bija iepīti smalki kauliņi.

Atveduši skrelingu uz savu apmetni, viņi piedāvāja tam ceptu gaļu un stipru dzērienu slāpju dzesēšanai. Kad ciemiņš sāka streipuļot un dziedāt, nespēdams vairs noturēt galvu taisni, visi nevaldāmi smējās. Paskat, ko dara nieka medalus rags! Vīri deva skrelingam iedzert vēl, un drīz vien viesis jau gulēja zem galda, apsedzis galvu ar roku.

Tad vīri pacēla skrelingu, satvēra katrs aiz sava pleca, katrs aiz savas kājas, turēja plecu augstumā, pa četriem pārvērzdami vīru astoņkājainā zirgā, un aiznesa līdz osim pakalnā, no kura pavērās skats uz līci; tur viņi apmeta skrelingam ap kaklu cilpu un pakāra viņu augstu kokā, godinot Visa Tēvu, karātavu dievu. Skrelinga augums šūpojās vējā, viņa seja satumsa, mēle izsprāga no mutes, acis izvalbījās un penis tā sacietēja, ka uz tā varētu pakārt ādas cepuri. Ziemeļzemes vīri tikmēr līksmoja un smējās, lepni par savu upuri debesīm.

Nākamajā dienā uz līķa nosēdās divi milzīgi kraukļi, katrs uz sava pleca, un sāka knābāt vaigus un acis, un vīri zināja, ka ziedojums ir pieņemts.

Ziema bija gara, trūka ēdamā, taču visus priecēja doma par pavasari, kad varēs sūtīt uz ziemeļzemi kuģi, kas atvedīs pārceļotājus un arī sievietes. Kļuva arvien aukstāks, dienas metās īsākas, un daži vīri devās meklēt skrelingu ciemu, cerēdami tikt pie ēdamā un sievietēm. Taču neko viņi neatrada, tikai ugunskuru pelnus vietās, kur bija bijušas mazas apmetnes.

Reiz ziemas vidū, kad saule bija tāla un vēsa, un trula kā sudraba monēta, vīri ievēroja, ka skrelinga atliekas no oša aiz­vāktas. Pēcpusdienā sāka lēni snigt milzīgām pārslām.

Ziemeļzemes vīri aizslēdza vārtus un patvērās aiz koka sienām.

Tonakt viņiem uzbruka skrelingu karotāji: piecsimt vīri pret trīsdesmit. Pārrāpušies pāri žogam, svešie slepkavoja sep­tiņas dienas no vietas, katrs nogalinādams trīsdesmit vīrus trīsdesmit dažādos veidos. Par jūrniekiem aizmirsa gan vēs­ture, gan viņu tauta.

Akmens sienas karotāji noplēsa, bet apmetnei pielaida uguni. Garo laivu, kas uz mutes stāvēja krastā, viņi nodedzi­nāja, cerēdami, ka bālģīmjiem pavisam ir tikai viena laiva un, kad tā būs pagalam, neviens cits ziemeļnieks šajā krastā nepiestās.

Pēc vairāk nekā simt gadiem zemi vēlreiz atklāja Leifs Lai­mīgais, Ērika Rudā dēls, dodams tai Vinzemes vārdu. Viņu šeit jau gaidīja viņa dievi: vienrocis Tīrs, sirmais karātavu dievs Odins un Tors pērkona dievs.

Viņi tur bija.

Viņi gaidīja.

CETURTĀ NODAĻA

Lai pusnakts īpašā Pār mani savu gaismu lej, Lai pusnakts īpašā

Pār mani savu mūžam mīlošo gaismu lej.

Tradicionālā Midnicht Spccial

Viņi brokastoja "Lauku virtuvē" ielas otrā pusē iepretī motelim. Pulkstenis rādīja astoņi no rīta, pasaule bija dūma­kaina un drēgna.

-Vai tiešām esi nolēmis atstāt īglpointu? Trešdiena pajautāja. Ja tā, man vēl šur tur jāpiezvana. Šodien ir piekt­diena. Piektdienas ir brīvdienas. Sieviešu dienas. Rīt sestdiena. Sestdien mums daudz darba.

-    Kaut tūlīt, Ēna atsaucās. Mani te nekas neaizkavē. Trešdiena dāsni salika sev šķīvī dažādus brokastu gaļas

ēdienus. Ēna izvēlējās meloni, kliņģeri un kausētā siera paciņu. Iegājuši kabīnē, viņi apsēdās.

-    Pagājušo nakti tu redzēji sapni, Trešdiena uzsāka sarunu.

-    Jā, Ēna atsaucās, redzēju sapni.

Kad viņš šorīt piecēlās, moteļa gaitenī uz paklāja vēl bija redzamas Loras dubļaino kurpju pēdas, kas veda no viņa ista­bas uz vestibilu un ārā.

-    Paklau, Trešdiena prasīja, bet kāpēc tevi sauc par Ēnu? Ēna paraustīja plecus.

-    Tāds vārds, viņš paskaidroja.

Dūmakainā pasaule otrpus spoguļstikla atgādināja grafiku: ducis dažādu pelēkās krāsas toņu ar šur tur uzšņāptiem elek­trizējoši sarkanā un sniegbaltā laukumiem.

-    Bet kā tu zaudēji aci?

Iestūķējis mutē brangu šķiņķa gabalu, Trešdiena to pakošļāja un tad ar delnas augšpusi noslaucīja no lūpām taukus.

-     Es to neesmu pazaudējis, viņš atbildēja, skaidri zinu, kur tā atrodas.

-    Un kāds ir plāns?

Trešdiena kļuva domīgs. Notiesājis vairākas sārtas šķiņķa šķēlītes, viņš izņēma no bārdas gaļas kriksi un ielika savā šķīvī.

-     Scenārijs ir, lūk, kāds. Rītvakar mēs tiksimies ar vairā­kiem cilvēkiem, zvaigznēm savā lauciņā neļauj, lai viņu izturēšanās tevi samulsina. Tiksimies vienā no nozīmīgākajām vietām valstī. Pēc tam mēs viņus ēdināsim un dzirdināsim. Man viņi jāsavervē savam pasākumam.

-    Un kur tā nozīmīgā vieta atrodas?

-     Es jau teicu viena no nozīmīgākajām, manu zēn. Par gaumi nestrīdas. Nosūtīju ziņu kolēģiem. Pa ceļam piestāsim Čikāgā, man jāpaņem mazliet naudas. Pasākumam, kāds mums paredzēts, vajag vairāk skaidras naudas, nekā man šobrīd ir uz rokas. Pēc tam dosimies uz Medisonu.

-    Saprotu.

-    Nē, nesaproti. Bet drīz tev viss taps skaidrs.

Trešdiena samaksāja rēķinu, un abi devās projām pāri ielai

uz moteļa autostāvvietu. Viņš pasvieda Ēnam mašīnas atslēgas.

Izbraukuši uz šosejas, viņi atstāja pilsētu aiz muguras.

-     Vai tev tās pietrūks? Trešdiena pajautāja, kārtodams mapi, kas bija pilna ar ceļu kartēm.

-     Pilsētas? Nē. Pārāk daudz atmiņu par Loru. Es jau te necik ilgi nedzīvoju. Bērnībā ari bieži pārcēlāmies, un šeit ierados, kad man bija ap divdesmit. Šī ir Loras pilsēta.

-    Cerēsim, ka viņa te ari paliks, Trešdiena izmeta.

-    Tas bija sapnis, Ēna atbildēja. Sapnis!

-    Tas labi, Trešdiena turpināja, tā ir veselīga attieksme pret dzīvi. Vai pagājušajā naktī viņu arī izdrāzi?

Ēna ievilka elpu un tad atcirta:

-    Velns parāvis, kas tev par daļu! Starp citu, nē.

-    Vai tev negribējās?

Ēna vispār neko neatbildēja. Viņi devās uz ziemeļiem, uz Čikāgu. Trešdiena nokāsējies sāka ņemties ar kartēm, vēra tās vaļā un taisīja ciet, ik pa brīdim ar milzīgu sudraba lodīšpildspalvu kaut ko ierakstīdams dzeltenā piezīmju grāmatiņā.

Beidzis rosīties, viņš nolika pildspalvu un kartes aizmugu­res sēdeklī.

-    Vislabākais štatos, uz kuriem dodamies, viņš iesāka,

-     Minesotā, Viskonsinā, to apkaimē ir sieviešu tips, kāds man patika, kad biju jaunāks. Bālas, zilām acīm, gaišiem, gandrīz baltiem matiem, ar vīnkrāsas lūpām, apaļīgām krūtīm, kurās manāmi asinsvadi kā labā sierā.

-    Vai tikai tad, kad biji jaunāks? Ēna painteresējās.

-    Manuprāt, arī vakar tev veicās tīri labi.

-Jā, Trešdiena pasmaidīja. Varbūt gribi zināt manu panākumu noslēpumu?

-    Tu viņām maksā?

-    Kur nu tik prasti! Nē, noslēpums ir mākā apburt. Vien­kārši un elementāri.

-    Tiešām? Ne velti mēdz teikt: kam ir, tam ir, un kam nav, tam nav.

-    Apburšanu var iemācīties, Trešdiena turpināja.

-    Uz kurieni tad mēs tagad dodamies? Ēna jautāja.

-    Pie sena drauga, ar kuru mums jāparunā. Viņš būs viens no mūsu saieta dalībniekiem. Nu jau vecs vīrs. Gaida mūs uz vakariņām.

Viņi turpināja ceļu ziemeļrietumu virzienā, uz Čikāgas pusi.

-    Vai tas, kas tagad notiek ar Loru, Ēna pārtrauca klu­sumu, vai tas ir tavs darbs?

-    Nē, Trešdiena noliedza.

-     Kā man limuzīnā sacīja tas puisis, vai tu man pateiktu, ja tā tas būtu?

-    Es esmu tikpat lielā neizpratnē, cik tu.

Ēna uzgrieza radiostaciju, kas pārraidīja vecu mūziku, un klausījās dziesmās, kas bija populāras jau pirms viņa dzimša­nas. Bobs Dilans dziedāja par stipru lietu, kas tuvojas, un Ēna prātoja, vai tas lietus ir jau nolijis vai ne. Ceļš priekšā bija tukšs, un ledus kristāli uz asfalta rīta saulē mirdzēja kā briljanti.

Ēna klusiņām sāka dungot līdzi dziesmai.

* * *

Čikāga sākās lēni kā migrēna. Vispirms garām slīdēja lauku ainavas, pēc tam miestiņi nemanāmi saplūda kopā, veidojot priekšpilsētas, līdz beidzot sākās pati lielpilsēta.

Viņi apstājās pie brūnas smilšakmens ēkas. Sniegs uz iet­ves bija notīrīts. Abi iegāja vestibilā. Trešdiena nospieda namruņa pogu. Nekas nenotika. Trešdiena nospieda to vēlreiz. Pēc tam eksperimentēdams sāka spaidīt visas pogas pēc kārtas, taču bez panākumiem.

-    Tas ir pagalam, čerkstēja izdēdējusi večiņa, nākdama lejā pa kāpnēm, nedarbojas. Zvanām pārvaldniekam, pra­sām, kad salabos, kad sakārtos apkuri, bet šim ne silts, ne auksts, ziemā savu plaušu dēļ aizbrauc uz Arizonu.

Sieviete runāja ar manāmu akcentu. Laikam austrumeiropiešu. Ēna nosprieda.

Trešdiena zemu palocījās.

-    Zarja, mana dārgā, vai drīkstu teikt, ka izskatāties neiz­sakāmi skaista? Starojoša būtne. Neesat novecojusi ne par dienu.

Vecenīte uzmeta viņam niknu skatienu.

-    Viņš negrib tevi redzēt. Es arī ne. Tu nes sliktas ziņas.

-    Tāpēc, ka bez pamata neierodos.

Sieviete novīpsnāja. Rokās viņai bija tukšs pīts tīkliņš, mugurā vecs, sarkans mētelis, aizpogāts līdz kaklam, bet uz sirmā matu cekula bija uztupināta zaļa samta cepure, kas izskatījās nedaudz pēc puķpoda, nedaudz pēc maizes klaipa. Viņa aizdomīgi nopētīja Ēnu.

-    Un kas ir šis garais vīrišķis? sieviete vērsās pie Trešdie­nas. Tavs kārtējais slepkavnieks?

-Jūs nu gan mani nenovērtējat, krietnā kundze. Džentl­meņa vārds ir Ēna. Jā, viņš ir mans darbinieks, bet strādā jūsu labā. Ēna, vai varu jūs iepazīstināt ar jauko misis Zarju Večerņaju?

-    Prieks ar jums iepazīties, Ēna teica.

Pieliekusi galvu kā putniņš, vecenīte viņu nopētīja.

-    Ēna, viņa teica, labs vārds. Kad ēnas garas, tas ir mans laiks. Un tu esi gara ēna. Nomērījusi ar skatienu Ēnu no galvas līdz kājām, sieviete pasmaidīja. Vari noskūpstīt man roku, viņa piedāvāja, pastiepdama vēsu roku uz viņa pusi.

Ēna pieliecās un noskūpstīja kalsno roku. Uz vidējā pirksta večiņai mirdzēja gredzens ar lielu dzintaru.

-    Labs zēns, viņa sacīja. Man jāiet nopirkt ēdamo. Vai zināt esmu vienīgā pelnītāja. Pārējās divas ar zīlēšanu neko daudz nenopelna. Tāpēc, ka saka patiesību, un to jau cilvēki negrib dzirdēt. Tas taču nekam neder, visi uztraucas un vairs nenāk. Bet es māku samelot, pateikt to, ko katrs grib dzirdēt. Tā nu es esmu galvenā apgādniece. Vai paliksiet arī uz vaka­riņām, ko?

-    Ceru, ka jā, Trešdiena sacīja.

-Tad esiet tik laipni un iedodiet man naudu, lai varu nopirkt vairāk, večiņa turpināja, esmu lepna, bet ne stulba. Citi ir lepnāki par mani, un viņš ir lepnākais no visiem. Tādēļ dodiet man naudu, bet viņiem gan nesakiet!

Atvēris maku, Trešdiena parakājās un izņēma divdesmit dolārus. Izrāvusi banknoti no viņa rokām, Zarja Večerņaja stā­vēja un gaidīja. Trešdiena izņēma vēl divdesmit dolārus.

-    Nu jau pietiks, viņa pamāja, pabarosim jūs kā prin­čus, kā miesīgu tēvu. Bet tagad ejiet augšā pa kāpnēm! Zarja Utreņņaja jau piecēlusies, bet trešā māsa gan guļ, tāpēc daudz netrokšņojiet!

Trešdiena un Ēna devās augšup pa tumšajām kāpnēm. Divus stāvus augstāk kāpņu telpa bija pilna ar melniem plast­masas atkritumu maisiem, te smirdēja pēc pūstošiem dārze­ņiem.

-    Vai viņi ir čigāni? Ēna painteresējās.

-    Zarja un viņas ģimene? Nepavisam ne romas. Krievi. Slāvi, ja nemaldos.

-    Bet viņa zīlē.

-    Daudzi paredz nākotni. Ari es pats ar to niekojos.

Pēdējā kāpņu laukumā Trešdiena aizelsās.

-    Neesmu formā.

Augšējā kāpņu telpas galā bija sarkani krāsotas durvis ar actiņu.

Trešdiena pieklauvēja. Neviens neatsaucās. Viņš piebungoja vēlreiz, jau skaļāk.

-    Labi jau, labi! Dzirdēju! Dzirdēju!

Noskrapstēja slēdzene, tika atvilkta bulta, nošķindēja ķēde. Sarkanajās durvīs pavērās sprauga.

-    Kas tur ir? atskanēja aizsmakusi veca pīpmaņa balss.

-    Vecs draugs, Černobog. Ar līdzbiedru.

Durvis atvērās, ciktāl atļāva ķēde. Ēna ieraudzīja pelēku seju pustumsā, kas viņus pētīja.

-    Ko tu gribi, Votan?

-    Vispirms jau tavu jauko sabiedrību! Un vēl man jāizstāsta kāda informācija. Kā to saka? Jā… Informācija var izrādīties abpusēji lietderīga.

Durvis atvērās līdz galam. Viņpus sliekšņa stāvēja neliela auguma vīrs noputējušā peldmētelī, ar tēraudpelēkiem matiem, rupjiem sejas pantiem. Ģērbies gaišās, svītrainās biksēs, kas aiz vecuma spīdēja, un čībās. Strupie pirksti turēja cigareti bez filtra, paslēptu saujā, un vecis ik pa brīdim ierāva dūmu kā cietumnieks, nodomāja Ēna, vai kareivis. Vīrs sniedza Trešdie­nām kreiso roku.

-    Nu tad nāc iekšā, Votan!

-    Tagad mani sauc Trešdiena, viņš precizēja, purinādams vecā vīra roku.

Veča mute pavērās tādā kā smīnā, atklājot dzeltenus zobus.

-    Jā, viņš teica, ļoti smiekligi. Un kas ir viņš?

-    Mans līdzbiedrs. Ēna, iepazīsties ar misteru Černobogu!

-    Sveiks. Černobogs paspieda viņa kreiso roku ar savu kreiso. Rokas vecajam vīram bija raupjas un tulznainas, pirkst­gali dzelteni kā izmērcēti jodā.

-    Kā jums te klājas, Černobog?

-    Kā jau vecumā. Iekšas sāp, mugura velk, no rītiem kāsēju, ka krūtis plist pušu.

-    Kāpēc stāvat durvīs? atskanēja sievietes balss.

Pametis skatienu Černobogam pār plecu, Ēna ieraudzīja

viņam aiz muguras vecu sievieti. Mazāku un trauslāku par māsu, ar gariem, vēl zeltainiem matiem.

-    Mans vārds ir Zarja Utreņņaja, sieviete teica. Nestā­viet taču gaiteni! Nāciet iekšā, apsēdieties! Pagatavošu jums kafiju.

Pārkāpuši pār slieksni, viņi iegāja dzīvoklī, kur oda pēc pārvārītiem kāpostiem, kaķu tualetes un svešādām bezfiltra cigaretēm, un tika vesti tālāk pa šauru gaiteni garām vairā­kām aizvērtām duram uz viesistabu gaiteņa galā, kur tika apsēdināti uz liela, veca, ar rupju drānu apvilkta dīvāna. Tur viņi iztraucēja vecīgu, pelēku kaķi, kas izstaipījās, piecēlās un aizsteberēja uz dīvāna tālāko galu, kur apgūlās un, nopētījis vienu, tad otru viesi, aizvēra vienu aci un aizsnaudās. Černobogs apsēdās klubkrēslā viņiem iepretim.

Zarja Utreņņaja sameklēja pelnu trauku un nolika Černoboga priekšā.

-    Kādu kafiju vēlaties? viņa uzrunāja viesus. Mēs dze­ram melnu kā nakts, saldu kā grēks.

-    Kāda būs, tāda būs laba, kundze, Ēna atbildēja. Pametis skatienu logā, viņš sāka pētīt namus ielas pretējā pusē.

Zarja Utreņņaja devās projām, un Černobogs pavadīja viņu ar skatienu.

-    Krietna sieviete, viņš teica. Ne tāda kā māsas. Viena ir harpija, otra guļ vienā gulēšanā.

Černobogs uzlika kājas ar visām čībām uz gara, zema kafi­jas galdiņa ar cigarešu izdedzinātiem traipiem un kafijas krūžu riņķiem. Galdiņa vidū bija nolikts šaha dēlis.

-Jūsu sieva? Ēna painteresējās.

-    Viņa nav sieva nevienam. Vecais vīrs bridi pieklusa, skatīdamies uz savām raupjajām plaukstām. Nē. Mēs esam radinieki. Atbraucām visi reizē, jau sen.

Černobogs izņēma no peldmēteļa kabatas cigarešu kārbu. Trešdiena izvilka šauras zelta šķiltavas un aizdedza viņam cigareti.

-     Sākumā mēs apmetāmies Ņujorkā, Černobogs stās­tīja. Visi mani tautieši dodas uz Ņujorku. Vēlāk pārcēlāmies uz šejieni, Čikāgu. Un tad laime no mums novērsās. Pat tēv­zemē visi par mani aizmirsa. Šeit esmu kā sliktas atmiņas, ko neviens negrib atcerēties. Vai zināt, ar ko es nodarbojos, kad pārcēlos uz Čikāgu?

-    Nav ne jausmas, Ēna atsaucās.

-     Dabūju darbu gaļas uzņēmumā. Kautuvē. Kad ganām­pulks uznāca uz rampas, es biju bliezējs. Vai zināt, kāpēc mūs tā sauca? Tāpēc, ka ņēmām veseri un ar to govis nobliezām zemē. Bladāc! Tur vajag spēcīgas rokas. Vai ne? Pēc tam lops pamatīgās ķēdēs tiek pacelts, un beigās tam pārgriež rīkli.

Vispirms nolaiž asinis, tad nogriež galvu. Mēs, bliezēji, bijām tie spēcīgākie.

Uzrotījis peldmēteļa piedurkni, vecais salieca roku, demon­strēdams, ka zem vecās ādas vēl ir muskuļi.

-    Bet ar spēku vien nepietiek. Jābūt arī ķērienam. Jāprot zvetēt. Citādi govs tikai sastingst vai kļūst nikna. Vēlāk, piec­desmitajos gados, dabūjām šaujamos. Pieliec pie pieres bladāc! Jūs domājat, ka kurš katrs spēj nogalināt? Nebūt ne. Vecais ar rokām parādīja, kā savulaik licis šauteni pie govs galvas. To vajag mācēt.

Atceroties viņš smaidīja, atklādams tēraudkrāsas zobus.

-    Nestāsti viņiem savus govju slaktēšanas stāstus!

Istabā ienāca Zarja Utreņņaja ar sarkanu koka paplāti,

uz kuras bija kafija košās emaljētās krūzēs. Nolikusi katram priekšā kafiju, viņa apsēdās blakus Černobogam.

-    Zarja Večerņaja aizgāja iepirkties, sieviete paskaidroja. Drīz atgriezīsies.

-    Satikāmies kāpnēs, Ēna atsaucās. Viņa mums pastās­tīja, ka nodarbojas ar zīlēšanu.

-   Jā, Zarja Utreņņaja pamāja. Mijkrēsli, melu stundā. Es saldi melot nemāku, tāpēc esmu slikta zīlniece. Bet māsa Zarja Polunočnaja vispār neprot melot.

Kafija bija vēl stiprāka un saldāka, nekā Ēna bija gaidījis.

Pēc tam, palūdzis atļauju, viņš devās uz vannas istabu, šauru kambari pie ieejas durvīm, kur sienas rotāja ierāmēti fotoportreti ar brūniem traipiem Viktorijas laikmeta pozās sastinguši vīrieši un sievietes. No gaiteņa atplūda balsu mur­doņa. Ēna mazgāja rokas ledusaukstā ūdenī ar saldeni pretīgi smirdošu rozā ziepju gabalu.

Izgājis no tualetes, viņš gaitenī ieraudzīja Černobogu.

-    No tevis vienas nepatikšanas! vecais kliedza. Nepatik­šanas un nepatikšanas! Neko negribu dzirdēt! Vācies projām no manām mājām!

Trešdiena joprojām sēdēja uz divāna, malkodams kafiju un glaudīdams pelēko kaķi. Zarja Utreņņaja stāvēja uz izdilušā paklāja, ar roku satraukti braucīdama garos, zeltainos matus.

-    Vai radušās problēmas? Ēna pajautāja.

-     Viņš ir problēma! brēca Černobogs. Viņš! Tu viņam pasaki, ka ne par kādu naudu nepalīdzēšu! Lai viņš lasās pro­jām! Abi lasieties!

-    Bet lūdzu, sarunā iejaucās Zarja Večerņaja, lūdzu, klusāk, jūs taču pamodināsiet Zarju Polunočnaju!

-     Tāda pati kā viņš, arī grib, lai piedalos viņa trakajos darī­jumos! Černobogs brēca. Šķita, ka vecais vīrs tūlīt sāks rau­dāt. No cigaretes gala uz gaiteņa nodilušā paklāja bira pelni.

Trešdiena piecēlās, pienāca pie Černoboga, uzlika roku viņam uz pleca.

-    Paklau, viņš nomierinošā balsī teica, pirmkārt, tas nav nekāds vājprāts. Tā ir vienīgā izeja. Otrkārt, piedalīsies visi. Tu taču negribēsi palikt aiz borta?

-    Tu zini, kas es esmu, Černobogs atbildēja. Zini, ko darījušas manas rokas. Tu jau gribi brāli, ne mani. Bet viņa te nav.

Gaiteņa durvis pavērās, un atskanēja samiegojusies sie­vietes balss.

-    Vai kāda nelaime?

-    Viss kārtībā, māsiņ, Zarja Utreņņaja mierināja. Ej gulēt!

Pēc tam viņa vērsās pie Černoboga:

-Redzi! Redzi, ko panāci ar bļaustīšanos! Ej atpakaļ un apsēdies! Apsēdies!

Brīdi šķita, ka Černobogs pretosies, bet tad viņa cīņas spars noplaka. Pēkšņi viņš izskatījās vārgs, vārgs un vientuļš.

Visi trīs atgriezās nabadzīgajā viesistabā. Sienas bija nobrūnējušas no nikotīna dūmiem, virs griestiem iezīmējot līniju kā ūdens robežu vecā vannā.

-    Runa jau nav par tevi vien, Trešdiena droši atbildēja,

-    ja tu cīnīsies par sevi, tu aizstāvēsi arī brāli. Šī ir viena joma, kurā jūs, duālisti, sitat mūs visus pušu, vai ne?

Černobogs klusēja.

-    Bet kā ar Belobogu, vai nav devis ziņu?

Černobogs papurināja galvu. Tad atbildēja, raudzīdamies padilušā paklāja rakstā. Neviens neko par viņu nav dzirdējis. Ari es esmu tikpat kā aizmirsts, tomēr šad tad mani vēl atceras

-    gan šeit, gan vecajā zemē. Tad Černobogs pievērsās Ēnam:

-    Vai tev ir brālis?

-    Nav, Ēna atbildēja. Cik zināms, nav.

-     Man ir. Ļaudis teic: kad esam kopā, tikpat kā viens cilvēks. Jaunībā viņam bija gaiši mati, pavisam gaiši, acis zilas, un cilvēki sacīja, ka viņš ir labs. Bet man mati bija tumši, tumšāki nekā tev, un cilvēki sauca mani par blēdi, saproti? Es biju tas sliktais. Bet laiks gāja uz priekšu, un mani mati nosirmoja. Arī brālis tagad droši vien jau sirms. Paskatoties uz mums abiem, neviens vairs nepateiks, kurš bija gaišais, kurš tumšais.

-    Vai jūs bijāt tuvi? Ēna jautāja.

-    Tuvi? Černobogs pārjautāja. Nē. Kur nu! Mums taču katram bija savas intereses.

Gaiteņa galā nodipēja soļi, un parādījās Zarja Večerņaja.

-    Pēc stundas būs vakariņas.

To pateikusi, viņa devās projām. Černobogs nopūtās.

-    Iedomājas sevi par labu pavāri, viņš izmeta. Kad viņa auga, pusdienas gatavoja kalpi. Bet tagad kalpu nav. Nekā vairs nav.

-    Kā nu nav, Trešdiena iebilda. Tā nemēdz būt, ka nav nekā.

-    Runā vien, runā, Černobogs attrauca, es tevī nemaz neklausos!

Viņš atkal uzrunāja Ēnu:

-    Vai dambreti tu spēlē?

-Jā, Ēna pamāja.

-    Labi. Tad mēs saspēlēsim, vecais virs sacīja un paņēma no kamīna malas kasti ar kauliņiem, kurus izbēra uz galda. Es spēlēšu ar melnajiem.

Trešdiena pieskārās Ēnas elkonim.

-    Brīdinu: tas nav tavs pienākums, viņš sacīja.

-    Nav ne vainas, es pats arī gribu, Ēna atbildēja.

Paraustījis plecus, Trešdiena paņēma vecu Reader's Digest

numuru no sadzeltējušu žurnālu kaudzītes, kas stāvēja uz palodzes.

Černoboga brūnie pirksti jau bija salikuši kauliņus uz šaha dēļa, un spēle sākās.

* * *

Turpmākajās dienās Ēna bieži atcerējās šo spēli. Pat vairā­kas reizes redzēja to sapnī. Viņš spēlēja ar plakaniem, apaļiem kauliņiem veca, netīra koka krāsā, nosacīti baltiem. Černobogs ar izbalējušiem melniem kauliņiem. Pirmo gājienu izda­rīja Ēna. Sapņos viņi spēlēja klusēdami, dzirdams bija tikai sitienu troksnis, pārceļot kauliņus, un koka berze pret koku, kauliņiem slīdot no kvadrāta uz blakuskvadrātu.

Pirmos gājienus abi veica no priekšējām rindām uz cen­tru, neaiztiekot kauliņus aizmugurējā rindā. Katram gājienam sekoja pieklājīga pauze kā šahā, kad spēlētāji vēro un domā.

Dambreti Ēna bija spēlējis cietumā, lai nosistu laiku. Arī šahu, tomēr viņa temperaments nebija piemērots šaha spēlei. Viņam nepatika neko plānot uz priekšu. Tad jau labāk izdarīt īsto gājienu īstajā laikā. Dambretē tas dažkārt izšķīra spēles iznākumu.

Černobogs ar troksni pacēla melno kauliņu un pārlika pāri baltajam. Paņēmis Ēnas kauliņu, Černobogs nolika to dēļa malā.

-    Pirmās asinis. Zaudēji, vecais paziņoja. Spēle galā!

-    Nav gan, Ēna iebilda. Līdz beigām vēl tālu!

-    Varbūt gribi noslēgt derības, joka pēc, lai būtu intere­santāk?

-     Nē, atsaucās Trešdiena, nepaceldams skatienu no armi­jas humora slejas. Nekādu derību nebūs!

-    Vecais, es spēlēju ar viņu, nevis ar tevi! Kā būs, mister Ēna, slēgsim derības vai ne?

-    Par ko jūs abi pirmīt strīdējāties? Ēna painteresējās.

Černobogs sarauca spurainās uzacis.

-    Tavs kungs grib, lai dodos viņam līdzi palīdzēt viņa bez­jēdzībās. Es drīzāk mirtu.

-    Esi gatavs derēt? Ja uzvarēšu es, brauksi kopā ar mums!

Vecais vīrs saknieba lūpas.

-    Varbūt, viņš padevās. Bet, ja zaudēsi, tev jāsaņem sods.

-    Un tas būs…?

Černoboga sejā nepakustējās ne vaibsts.

-Ja uzvarēšu es, tad izšķaidīšu tev smadzenes. Ar veseri. Vispirms tev būs jānokrīt ceļos. Un tad iezvelšu tā, ka tu vairs necelsies!

Uzmetis skatienu vecā vīra sejai, Ēna centās uzminēt, kas viņam prātā. Vecais nejokoja, acīs jautās tādas kā alkas pēc sāpēm, nāves vai atmaksas.

Trešdiena aizvēra žurnālu.

-    Pēdējā muļķība, viņš izmeta. Es kļūdījos, nevajadzēja nākt šurp. Gājuši, Ēna!

Pelēkais kaķis iztraucēts piecēlās kājās un uzkāpa uz galda blakus dambretes kauliņiem, nopētīja tos un nolēca uz grīdas, un tad, augstu pacēlis asti, cēli izgāja no istabas.

-    Nē! Ēna atbildēja. Nāve viņu nebiedēja. Galu galā kāda jēga dzīvot? Viss kārtībā. Esmu ar mieru. Ja uzvarēsi, tev būs iespēja ar vienu vesera zvēlienu izšķaidīt man sma­dzenes.

To pateicis, viņš pārbīdīja balto kauliņu uz blakuskvadrātu spēles laukuma malā.

Neviens vairs neko neteica, un Trešdiena atkal paņēma Reader's Digest. Viņa acis viena paša, otra stikla neizdibi­nāmi vēroja spēles gaitu.

Černobogs nocēla kārtējo balto kauliņu, bet Ēna divus mel­nos. No gaiteņa plūda svešāds ēdiena smārds. Nevarētu teikt, ka pārlieku kārdinošs. Ēna pēkšņi jutās izsalcis kā vilks.

Abi bīdīja kauliņus, melnos un baltos: viens, tad otrs. Divi melnie kauliņi pārvērtās dāmās, kas var pārvietoties ne tikai uz priekšu, bet ari sāņus, tāpat ari atpakaļ, un tas bija divkārt bīstami. Dāmas jau bija pēdējā rindā, iegūstot lielu brīvību. Černobogam bija trīs, bet Ēnam divas dāmas.

Vienu no tām vecais sāka bīdīt, nobloķējot baltos kauliņus, bet ar otro un trešo -, nokaujot baltās dāmas.

Ieguvis ceturto dāmu, Černobogs ķērās klāt pie abām Ēnas dāmām. Bez smaida vecais novāca abas. Spēle bija galā.

-    Tagad, Černobogs paziņoja, varu šķaidīt tev smadze­nes. Tev labprātīgi jākrīt ceļos. Skaisti.

Pastiepis vecišķo roku, viņš papliķēja viņam pa plecu.

-    Mums līdz pusdienām vēl laiciņš, Ēna atbildēja. Vai negribi uzspēlēt vēl? Ar tādiem pašiem noteikumiem?

Černobogs uzšvirkstināja sērkociņu un aizdedza kārtējo cigareti.

-    Kā var būt tie paši noteikumi? Gribi, lai piebeidzu tevi divreiz?

-    Tagad tu vari zvelt tikai vienu reizi. Pats teici, ka nepie­tiek ar spēku, vajag ķērienu! Ja tā, tad otrās uzvaras gadījumā varēsi sist man pa galvu divreiz.

Černobogs kļuva dusmīgs.

-    Pietiek ar vienu sitienu, vienu. Tā taču ir māksla!

Ar kreiso roku viņš piesita labajam augšdelmam tur, kur savulaik bija muskuļi, pie reizes birdinādams pelēkus cigarešu pelnus.

-    Tas taču bija jau sen. Ja būsi zaudējis prasmi, es tikšu cauri ar viegliem nobrāzumiem. Kad pēdējo reizi laidarā vici­nāji veseri? Pirms trīsdesmit gadiem? Četrdesmit?

Černobogs nebilda ne vārda. Viņa sakniebtās lūpas atgādi­nāja pelēku šķērssvītru. Ar pirkstiem viņš ritmiski bungoja pa koka galdiņa virsmu. Un tad salika divdesmit četrus kauliņus katru savā vietā.

-    Spēlēsim, viņš padevās, tu atkal ņemsi baltos. Es melnos.

Ēna izdarīja pirmo gājienu. Černobogs bīdīja uz priekšu melno kauliņu. Ēnam pēkšņi ienāca prātā, ka pretinieks mēģi­nās atkārtot spēli, kurā viņš uzvarēja un kura viņu ierobežos.

Ēna uzsāka pārgalvīgu spēli, tverdams sīkas izdevības, kauliņus bīdīdams bez domāšanas, ne bridi neapsvērdams nākamo gājienu. Turklāt pēc katra Černoboga gājiena viņa sejā atplauka arvien platāks smaids.

Pretinieks kauliņus pārcēla arvien skaļāk, sizdams pret koka galdiņu tik stipri, ka pārējie melnajos laukumos drebēja.

-    Lūdzu, Černobogs sacīja, noceldams balto kauliņu un smagi nolikdams melno, lūdzu! Ko teiksi?

Ēna neteica neko, tikai smaidīdams pārcēla savējo pāri melnajam, kuru pretinieks tikko bija nolicis, tad otro, trešo un ceturto, attīrīdams kaujas centru no melnajiem karotājiem. Paņēmis malējo balto kauliņu, Ēna iecēla to dāmas godā.

Pēc tam atlika tikai nocelt baltos kauliņus, vēl daži gājieni, un spēle bija galā.

Ēna sacīja:

-    Trīs lietas labas lietas?

Černoboga pelēkās acis kā pīķi urbās Ēnā, un tad viņš smie­damies uzsita viņam uz pleca.

-    Tu man patīc! vecais vīrs sauca. Vīrs ar aknām!

Zarja Utreņņaja pabāza durvīs galvu un paziņoja, ka pus­dienas jau gatavas, tāpēc spēle jābeidz un jāuzklāj galdauts.

-    Ēdamistabas mums nav, sieviete atvainojās. Diemžēl. Pusdienojam tepat.

Uz galda parādījās pusdienu trauki. Katrs saņēma mazu, krāsainu paplāti ar apsūbējušiem galda piederumiem, kas bija jātur klēpī.

Zarja Večerņaja paņēma piecas koka bļodas un katrā ielika ar visu mizu novārītu kartupeli, pēc tam bagātīgi ielēja neganti sarkanu boršču. Beigās zupā noplunkšķēja skābā krējuma karote un katrs saņēma savu devu.

-    Es domāju, ka esam seši, Ēna ierunājās.

-    Zarja Polunočnaja vēl guļ, paskaidroja Zarja Večerņaja. Viņai ēdienu turam ledusskapī. Kad pamodīsies, paēdis.

Borščs garšoja pēc etiķa un skābētām bietēm. Vārītais kar­tupelis bija miltains.

Otrajā ēdienā bija sīksts gaļas cepetis, izgreznots ar nezi­nāmiem zaļumiem; jāsaka gan, zaļumi bija pārcepti un pat cilvēks ar bagātu iztēli neuzminētu, ka tie ir zaļumi drīzāk jau brūnumi.

Pusdienas papildināja kāpostu lapas, pildītas ar maltu gaļu un rīsiem; kāpostu lapas bija tik cietas, ka šķita neiespējami tās sagriezt, neizbirdinot rīsus un gaļu uz paklāja. Ēna ēdamo slidināja pa šķīvi turp un atpakaļ.

-    Spēlējām dambreti, Černobogs stāstīja radiniecēm, uzdurdams uz dakšas cepeša gabalu. Jaunais cilvēks un es. Viņš uzvarēja, es uzvarēju. Tā kā uzvarēja viņš, man jābrauc kopā ar viņu un Trešdienu un jāpalīdz viņiem tajā vājprātā. Tā kā uzvarēju es, pēc tam, kad viss būs pabeigts, man jaunais cilvēks jānogalina ar āmura belzienu.

Māsas Zarjas drūmi šūpoja galvas.

-    Vai, cik žēl, Zarja Večerņaja teica Ēnam. Ja es jums zīlētu, es būtu teikusi, ka jums priekšā garš un laimīgs mūžs, bērnu pulciņš.

-    Tāpēc jau tu esi laba zīlniece, neizturēja Zarja Utreņņaja, kas izskatījās samiegojusies, it kā tik vēla stunda viņai būtu smags pārbaudījums. Tu tik skaisti melo.

Maltītes beigās Ēna vēl aizvien jutās izsalcis. Cietumā ēdi­nāja slikti, tomēr labāk nekā šeit.

-    Gardas pusdienas, uzslavēja Trešdiena, kas ar neslēptu prieku bija iztukšojis šķīvi. Paldies, kundzes! Bet tagad būšu spiests lūgt padomu: kur te tuvumā ir jauka viesnīca?

Zarja Večerņaja rādīja aizvainotu seju.

-    Kāpēc jums jāiet uz viesnīcu? viņa brīnījās. Vai tad mēs neesam draugi?

-    Es negribētu sagādāt jums neērtības… Trešdiena smaidīja.

-    Kas nu tās par neērtībām, Zarja Utreņņaja nožāvājās, ar roku plucinādama zeltainos matus.

-    Tu vari pārgulēt Beloboga istabā, Zarja Večerņaja pamāja Trešdienām, tā stāv tukša. Bet tev, jaunais cilvēk, es uzklāšu dīvānu. Galvoju, ka tur būs ērtāk nekā dūnu gultā.

-    Tiešām laipni no jūsu puses, Trešdiena sacīja. Esam ar mieru.

-    Turklāt tas jums izmaksās ne vairāk kā viesnīca, piebilda Zarja Večerņaja, uzvaroši pamezdama galvu. Simts dolāri.

-    Trīsdesmit, pārlaboja Trešdiena.

-    Piecdesmit.

-    Trīsdesmit pieci.

-    Četrdesmit pieci.

-    Četrdesmit.

-    Labi. Četrdesmit pieci dolāri. Zarja Večerņaja pār galdu pasniedza roku Trešdienām un tad ķērās pie trauku novākšanas.

Zarja Utreņņaja žāvājās tik izteiksmīgi, ka Ēna jau sāka uztraukties, ka viņa izmežģīs žokli. Paziņojusi, ka dodas gulēt, lai neiekristu ar degunu pīrāgā, viņa novēlēja visiem labu nakti.

Ēna palīdzēja Zarjai Večerņajai aiznest traukus uz mazo virtuvi. Pārsteigts viņš ieraudzīja zem izlietnes vecu trauku mazgājamo mašīnu, kurā salika traukus. Zarja Večerņaja, pametusi skatienu pār plecu, nošausminājās un pārlika koka bļodiņas izlietnē.

-    Tās gan izlietnē, viņa pamācīja.

-    Atvainojiet.

-    Viss kārtībā. Bet tagad ejam atpakaļ, mums vēl ir pīrāgs, viņa paziņoja.

Ābolu pīrāgs bija pirkts veikalā un uzsildīts un bija ļoti, ļoti gards. Visi četri baudīja to kopā ar saldējumu, bet pēc tam Zarja Večerņaja lika visiem iziet no istabas un sagatavoja Ēnam jauku guļvietu uz dīvāna.

Stāvot gaitenī, Trešdiena uzsāka ar Ēnu sarunu.

-    Tas ar dambreti tev izdevās, viņš sacīja.

-    Tiešām?

-    Tas bija labi. Pēdējā muļķība no tavas puses, tomēr bija labi. Saldu dusu!

Ēna iztīrīja zobus, nomazgāja seju ar aukstu ūdeni un devās pa gaiteni uz viesistabu, kur izslēdza gaismas, un, uzli­cis galvu uz spilvena, uzreiz aizmiga.

»* *

Sapnī Ēna dzirdēja sprādzienus: viņš ar kravas mašīnu brauca pa mīnu lauku, un abās pusēs sprāga bumbas. Priekšē­jais stikls saplīsa, pār seju tecēja siltas asinis.

Kāds šāva uz viņu.

Viena lode trāpīja plaušās, otra sašķaidīja mugurkaulu, vēl cita ietriecās plecā. Ēna juta katru lodi. Beigās viņš sabruka uz stūres.

Tumsā nogranda pēdējais sprādziens.

Tas viss ir tikai sapnis, Ēna domāja viens pats tumsā. Laikam tikko nomiru. No bērnības viņš atcerējās ticējumu un parunu: ja sapnī nomirsti, arī nomodā tevi gaida nāve. Bet viņš nejutās miris! Lai par to pārliecinātos, Ēna atvēra acis.

Nelielajā istabā ar muguru pret Ēnu pie loga stāvēja sie­viete. Viņa sirdij uz mirkli nojuka ritms.

-    Lora?

Mēnesnīcas apstarotais sievietes stāvs pagriezās.

-    Atvaino, viņa ierunājās, negribēju tevi pamodināt. Viņai bija liegs austrumeiropiešu akcents. Es nu iešu.

-    Nekas, neuztraucies, Ēna atsaucās. Tu mani nepamodināji. Es tikai redzēju sapni.

-Jā, viņa pamāja, tu kliedzi, vaidēji. Gribēju jau modi­nāt, bet beigās nospriedu, ka labāk ne.

Mēnesnīcā sievietes mati šķita palsi, bezkrāsaini. Ģērbu­sies viņa bija baltā katūna naktstērpā ar stāvu mežģīņu krā­dziņu, tērpa mala sniedzās līdz zemei. Ēna uzslējās pussēdus, pilnībā pamodies.

-Tu esi Zarja Polu… viņš nedroši iesāka. Māsa, kas gulēja.

-Jā, mans vārds ir Zarja Polunočnaja. Bet tu esi Ēna, vai ne? Tā man teica Zarja Večerņaja, kad pamodos.

-    Skaidrs. Ko tu tur pēti?

Sieviete uzmeta viņam skatienu, tad pamāja, aicinot pie loga. Kamēr Ēna vilka džinsus, viņa aizgriezās. Ēna devās pie viņas. Istaba bija maza, tomēr līdz logam šķita tālu.

Sievietes vecums nebija nosakāms. Sejas āda viņai bija gluda, acis tumšas, ar garām skropstām, baltie mati krita līdz viduklim. Mēnesnīca laupīja krāsas, visu pārvērzdama rēgos. Viņa bija garāka auguma nekā māsas.

Zarja Polunočnaja pamāja uz naksnīgajām debesīm.

-    Es skatījos tur, viņa rādīja Lielos Greizos Ratus. Redzi?

-    Lielie Greizie Rati, Ēna atsaucās. Lielais Lācis.

-Jā, tas ir viens skatījums, sieviete piekrita. Bet manā dzimtenē to sauc citādi. Iešu pasēdēt uz jumta. Vai negribi piebiedroties?

Pacēlusi logu, sieviete basām kājām devās uz avārijas kāp­nēm. Istabā ieplūda stindzinoši auksts gaiss. Kaut kas Ēnu satrauca, bet viņš nevarēja saprast, kas. Bridi vilcinājies, viņš uzrāva mugurā džemperi, uzvilka zeķes un kurpes un sekoja sievietei pa sarūsējušajām kāpnēm. Viņa gaidīja. No elpas auk­stajā gaisā cēlās garaiņi. Ar skatienu pakavējies pie sievietes basajām kājām uz ledainajām metāla kāpnēm, Ēna beidzot arī pats iznāca uz jumta.

Pūta auksts, brāzmains vējš, piekļaudams naktstērpu sie­vietes augumam, un Ēna jutās neveikli, redzēdams, ka zem tā nekā cita viņai mugurā nav.

-    Vai aukstums tevi nebiedē? viņš pajautāja, kad abi sasniedza kāpņu galu, bet vējš aiznesa vārdus projām.

-    Kā, lūdzu?

Sievietes seja pieliecās tuvāk. Viņas elpa patīkami smaržoja.

-    Es prasīju: vai aukstums tevi nebiedē?

Atbildes vietā Zarja Polunočnaja pacēla pirkstu: pagaidi! Viegli pārkāpusi pār norobežojumu, viņa jau stāvēja uz pla­kanā jumta. Ēna, lai ari ne tik izveicīgi, tomēr sekoja. Abus jau gaidīja koka soliņš, uz kura viņa apsēdās, un Ēna piemetās blakus. Ūdenstornis labi pasargāja no vēja, un viņš par to nopriecājās.

-    Nē, sieviete sacīja, no aukstuma man nav bail. Šis ir mans laiks: nakts man sagādā tādas pašas neērtības kā zivij ūdens dzelme.

-   Jā, tev nakts tiešām patīk, Ēna atbildēja, nožēlodams, ka nespēj pateikt neko gudrāku un dziļdomīgāku.

-    Mums katrai ir savs laiks. Māsai Zarjai Utreņņajai pieder rītausma. Mūsu zemē viņa cēlās pirmā un atvēra vārtus, lai tēvs var izbraukt ar… aizmirsu, kā to sauc, līdzīgs mašīnai, tikai ar zirgiem.

-    Ar pajūgu?

-   Jā, pareizi. Tēvs izbrauca ar pajūgu. Bet Zarja Večerņaja, kad viņš atgriezās, atvēra vārtus mijkrēsli.

-    Un tu?

Sieviete pieklusa. Lūpas viņai bija pilnīgas, bet ļoti bālas.

-    Es tēvu nekad neredzēju. Es gulēju.

-    Vai tā ir slimība?

Sieviete neatbildēja. Ja paraustīja plecus, tad nemanāmi.

-    Tātad. Tu gribēji zināt, ko es tur pētu.

-    Lielos Greizos Ratus.

Sieviete atkal pamāja uz zvaigznāju, un vējš piekļāva naktstērpu viņas augumam. Acumirkli kļuva redzami izcilni krūtsgali, katra zosādas kārpiņa bija kā uz delnas kā tumši plankumi pret balto katūnu. Ēna notrīsēja.

-    Manās vecajās mājās to sauc par Odina Ratiem. Bet ari par Lielo Lāci. Tur, no kurienes nāku, cilvēki uzskata šo zvaig­znāju par būtni, par nu, ne jau dievu, bet kaut ko tamlīdzīgu. Radījums ir ļauns un piekalts zvaigznēm. Ja viņš tiks brīvībā, tas aprīs visu pasauli. Taču ir trīs māsas, kurām dienu un nakti nepārtraukti jānovēro debesis. Ja ļaundaris izbēgs nu, tas, kas starp zvaigznēm, tad pasaulei beigas. PufJ Un beigas.

-    Vai tiešām cilvēki tam tic?

-    Ticēja. Senos laikos.

-    Un tu ar skatienu centies sameklēt zvaigznēs bries­moni?

-    Varētu tā teikt. Jā.

Ēna pasmaidīja. Ja nebūtu tik auksts, to visu varētu uzska­tīt par sapni. Viņš jutās kā sapnī.

-    Vai drīkstu pajautāt, cik tev gadu? Māsas laikam ir krietni vecākas.

Sieviete pamāja.

-    Esmu pastarīte. Zarja Utreņņaja dzimusi rītausmā, Zarja Večerņaja vakarā, bet es pusnaktī. Esmu pusnakts māsa Zarja Polunočnaja. Vai esi precējies?

-    Mana sieva ir mirusi. Gāja bojā avārijā pagājušajā nedēļā. Vakar apglabājām.

-    Man tiešām žēl.

-    Pagājušo nakti viņa mani apciemoja.

Tumsā, mēnesnīcā, to pateikt nebija grūti; dienas gaismā tas droši vien būtu neiedomājami.

-    Vai pajautāji, ko viņa vēlas?

-    Nē. Ne īsti.

-     Varbūt vajadzēja. Prātīgākais jautājums, ko var uzdot mirušajam. Dažreiz viņi pat atbild. Zarja Večerņaja teica, ka jūs ar Černobogu spēlējāt dambreti.

-    Jā. Viņš ieguva tiesības sašķaidīt man ar veseri galvas­kausu.

-    Senos laikos cilvēkus veda kalna virsotnē. Augstu kalnos. Un uz klintīm sašķaidīja viņiem galvas. Černoboga vārdā.

Ēna pameta skatienu visapkārt. Neviena cita uz jumta nebija.

Zarja Polunočnaja iesmējās.

-     Nebaidies, viņa te nav. Bet spēlē galu galā uzvarēji tu. Veseri viņš nedrīkst cilāt, iekams viss nav galā. Viņš tā solīja. Turklāt tu zināsi, kad. Tāpat kā govis pirms kaušanas. Lopiņi vienmēr zina. Ja ne, kāda tad jēga?

-    Tā vien šķiet, Ēna atbildēja, ka esmu nokļuvis pasaulē ar savu loģiku un likumiem. Tāpat kā sapnī, kad zini, ka ir likumi, kurus nedrīksti pārkāpt. Pat nenojaušot, kas tie par likumiem un ko tie nozīmē. Man nav nekādas sajēgas, par ko mēs te runājam vai kas te šodien notika, es vairs nesaprotu neko kopš brīža, kad iznācu no cietuma. Es ļauju notikumiem iet savu gaitu. Vai tu mani saproti?

-     Saprotu, sieviete atbildēja un paņēma viņa roku savā ledaini aukstajā plaukstā. Vienreiz tev jau tika dāvāta aiz­sardzība. Tev tika dota pati saule. Un tā ir pati dzīvība. Bet tu to pazaudēji. Atdevi. Es tev varu piedāvāt daudz vājāku aizsardzību, neko vairāk. Nevis tēva, bet meitas aizsardzību. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā, vai ne?

Dzestrais vējš svaidīja baltos matus viņai ap seju.

-    Vai mums tagad būtu jācīnās? Vai jāspēlē dambrete?

-    Tev nav mani pat jānoskūpsta, sieviete atbildēja. Vie­nīgi jāpaņem Mēness.

-    Bet kā?

-    Paņem Mēnesi.

-    Es nesaprotu.

-    Skaties, Zarja Polunočnaja sacīja.

Pacēlusi kreiso roku, viņa turēja to Mēness priekšā tā, lai īkšķis un rādītājpirksts spīdekli šķietami satvertu, un tad ar liegu žestu to paņēma. Brīdi šķita, ka sieviete tiešām nocēlusi Mēnesi no debesīm, bet tad Ēna ieraudzīja, ka tas tur vēl spīd. Tikmēr Zarja Polunočnaja atvēra delnu un parādīja viņam sudraba dolāru ar Brīvības statuju, kas atradās starp viņas rādītājpirkstu un īkšķi.

-    īsta māksla, Ēna atzina, es pat nemanīju, pa kuru laiku tu to paslēpi plaukstā. Nevaru pat iedomāties.

-    Bet es jau nepaslēpu, sieviete atbildēja. Es to paņēmu un tagad atdodu tev, lai cieši glabā. Lūdzu! Šo monētu gan nevienam neatdod.

Ielikusi dolāru Ēnas delnā, Zarja Polunočnaja sakļāva ap to viņa pirkstus. Monēta auksta gulēja viņa saujā. Pēc tam sieviete pieliecās uz priekšu, ar pirkstiem aizdarīja Ēnas acis

un viegli noskūpstīja viņu uz abiem plakstiņiem.

* * *

Ēna pamodās uz dīvāna pilnībā apģērbies. Pa logu krita šaurs saules stars, sijājot sīkus puteklīšus.

Izkāpis no gultas, Ēna piegāja pie loga. Dienas gaismā istaba izskatījās krietni mazāka.

Pametis skatienu lejup un pār ielu, viņš juta atgriežamies nakts bažas. Pie loga taču nebija avārijas kāpņu nedz lauku­miņa, nedz sarūsējušu metāla pakāpienu!

Lai nu kā, bet plaukstā viņš cieši turēja mirdzošu, spožu sudraba dolāru ar Brīvības statujas galvu gaismā varēja izla­sīt, ka tas kalts 1922. gadā.

A, jau augšā, durvīs parādījās Trešdienas galva. Labi. Vai gribi kafiju? Šodien dosimies aplaupīt banku.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

1721. gads

Lai saprastu Amerikas vēsturi, rakstījis misters Ibiss savā ādas vākos iesietajā dienasgrāmatā, noteikti jāzina, ka tajā viss ir izdomāts kā primitīvā, ar ogli uzmestā zīmējumā bērniem vai tiem, kam viss ātri apnīk. Amerikas vēsture lielākoties ir patvaļīgs, bez iztēles veidots, neapdomāts notikumu attēlo­jums, nevis paši notikumi. Kādā no mītiem viņš turpināja, uz bridi pārtraucis rakstīšanu, lai iemērktu spalvu tintē un sakopotu domas, Ameriku atklājuši svētceļnieki, meklēdami ticības brīvību, tie ieradušies un savairojušies tukšā zemē un piepil­dījuši to.

Īstenībā Amerikas kolonisti bija ne tikai patvēruma un sapņu zemes meklētāji, bet arī izraidītie. Amerika kalpoja par mēslaini, kur izmest traucēkļus, lai varētu aizmirst par tiem. Laikos, kad Londonas Taibernas karātavās varēja pakārt par divpadsmit peniju zādzību, Amerika kļuva par žēlsirdības simbolu un otrās iespējas zemi. To dēvēja par transportē­šanu: uz pieciem gadiem, desmit, uz visu mūžu. Tāds bija spriedums.

Tevi nodeva kapteiņa rīcībā, un tad sākās ceļojums uz Rietumindiju kuģī, kurā visi bija saspiesti kā vergi, un galamērķī kapteinis varēja tevi pārdot kādam, kas spēja noplēst kalpam nez cik ādu, līdz spriedums beidzās. Tomēr savs labums te bija: nebija jāgaida angļu cietumā, līdz tevi pakar (cietumā bija jāgaida, līdz tevi vai nu atbrīvo, vai izsūta, vai pakar, jo gadus tolaik nepiesprieda), turklāt Jaunajā pasaulē tu varēji izsisties uz augšu. Nevienam nebija aizliegts piekukuļot kapteini, lai varētu atgriezties Anglijā pirms izsūtījuma beigām. Ļaudis tā arī darīja. Gadījumā ja kādu pieķēra pirms izsūtījuma laika beigām (ja sens ienaidnieks vai vecs draugs ar nenokārtotiem rēķiniem, ieraudzījis tevi, paziņoja, kur nākas), tad, protams, bez vārda runas bija jāiet uz karātavām.

Tas manā atmiņā atsauc viņš turpināja pēc neliela pār­traukuma, kurā piepildīja tintnīcu ar tumšu tinti, ko izņēma no skapja Esiju Tregovanu no maza, vējaina klinšu ciema Anglijas dienvidrietumos Kornvolā. Viņas ģimene tur dzīvoja kopš neatminamiem laikiem. Meitenes tēvs bija zvejnieks, un baumoja, ka arīdzan marodieris no tiem, kas virs augstas klints vētras laikā izliek gaismas, lai ievilinātu kuģus klintīs un tos aplaupītu. Esijas māte bija pavāre skvaira namā, un ari meitene divpadsmit gadu vecumā sāka tur strādāt, tikai par trauku mazgātāju. Esija bija sīka būtne ar lielām, brūnām acīm un tumšbrūniem matiem, nekāda dižā strādniece jau viņa nebija, jo bieži nozuda klausīties stāstu vai pasaku, ja gadījās kāds stāstnieks: par elfiem un spriganiem, un melniem tīreļa suņiem, un sievietēm-roņiem jūras šaurumā. Lai gan skvairs par tādām pasaciņām tikai smējās, virtuves ļaudis gan pie virtuves durvīm uz nakti nolika elfiem Ķīnas porcelāna tasīti ar treknāko pienu.

Pagāja gadi, un Esija vairs nebija sīka būtne, bet nobriedusi un pilnīga kā paisums zaļajā jūrā: viņas brūnās acis smējās, bet kastaņbrūnie mati draiski cirtojās. Esija ieskatījās skvaira astoņpadsmit gadus vecajā dēlā Bartolomijā, kas bija atbraucis no Ragbi. Kādu nakti viņa devās uz stāvu akmeni mežmalā un, ietītu savā nogrieztajā matu cirtā, nolika pie tā maizes riecienu, ko Bartolomijs bija aizkodis. Jau nākamajā dienā Bartolomijs nāca viņai klāt un uzsāka sarunu, atzinīgi uzlūkodams meiteni savām acīm bīstami zilā debesu krāsā, kad tuvojas vētra: Esija tobrīd viņa guļamistabā tīrīja kamīna režģi.

Viņam nu gan ir bīstamas acis, Esija teica.

Bartolomijs drīz aizbrauca uz Oksfordu, un, kad Esijas stā­voklis kļuva acīm redzams, viņa tika atlaista no darba. Taču mazulis piedzima nedzīvs, un, izrādot labvēlību Esijas mātei, kas bija ļoti laba virēja, skvaira sieva pierunāja vīru atjaunot kalpu meiteni vecajā darbā.

Tikmēr Esijas mīlestība pret Bartolomiju pārauga naidā pret visu viņa ģimeni, un pēc gada viņa kaimiņos noskatīja sev līgavaini Džošuu Horneru vīru ar nelāgu reputāciju. Kādu nakti, kad skvaira ģimene jau gulēja, Esija piecēlās, atslēdza sētas durvis un ielaida mīlnieku. Kamēr visi gulēja, viņš siroja pa visu namu.

Aizdomas uzreiz krita uz savējiem, jo durvis taču bija atvēr­tas (un skvaira sieva skaidri atcerējās, ka bija tās savām rokām aizbultējusi), un kā gan laupītājs zināja, kur glabājas skvaira sudraba šķīvis, kurā atvilktnē noliktas sudraba monētas un vekseļi? Tomēr Esija, kas savu vainu pilnībā noliedza, netika tiesāta, iekams Ekseterā notvēra Džošuu Hornera kungu, kas mēģināja laist apgrozībā skvaira vekseļus. Skvairs tos atzina par saviem, un Homērs ar Esiju tika apcietināti.

Horneru tiesāja vietējie soģi, un, kā tālaika slengs ciet­sirdīgi un nevērīgi definēja, viņš tika nocirsts, bet Esiju viņas jaunības vai kastaņbrūno matu dēļ apžēloja viņai piesprieda septiņus gadus izsūtījumā. Esiju bija paredzēts izvest ar kuģi "Neptūns", kuru vadīja kapteinis Klārks. Tā nu Esija devās uz Karolīnu, un ceļā viņa uzsāka dēku ar to pašu kapteini, pieru­nājot viņu atgriezties Anglijā ar Esiju kā sievu. Viņa gribēja, lai kapteinis aizved viņu uz mātes māju Londonā, kur neviens to nepazīst. Atpakaļceļš, kad cilvēku krava apmainīta pret kokvilnu un tabaku, bija mierīgs un laimīgs laiks kapteinim un viņa jaunajai līgavai, abi bija kā dūjas vai tauriņi, kas viens otru aplido, apmainās ar dāvaniņām un mīlas apliecināju­miem.

Kad beidzot kuģis sasniedza Londonu, kapteinis aizveda Esiju uz mātes māju, kur pret viņu izturējās visnotaļ kā pret jaunu vedeklu. Pēc astoņām nedēļām "Neptūns" atkal pacēla buras, un glītā līgava ar kastaņbrūnajiem matiem māja ostā ardievas. Pēc tam viņa atgriezās vīramātes mājās, kur vecās sievietes prombūtnes laikā piesavinājās zīda auduma gabalu, vairākas zelta monētas un sudraba lādīti, kurā vecā kundze glabāja pogas, un ar visu guvumu pagaisa Londonas ielās.

Turpmākajos divos gados Esija pilnībā apguva garnadzes amatu, platajos svārkos slēpdama ne vienu vien grēku, gal­venokārt zagtu zīdu un mežģīnes, un baudīja dzīvi ar pilnu krūti. Par izglābšanos Esija pateicās visām būtnēm Ekseterā, par kurām bija dzirdējusi bērnibā, elfiem (elfu ietekmes sfēra, viņasprāt, noteikti sniedzās līdz pat Londonai), katru nakti liekot uz palodzes bļodiņu ar pienu, lai arī kā draudze­nes smējās. Bet visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais: draudzenes saķēra bakas vai gonoreju, bet Esija bija vesela kā rutks.

Gadu pirms divdesmitās jubilejas nāca likteņa trieciens. Esija sēdēja krodziņā "Sakrustotās dakšiņas" Flītstrītas galā, Bella laukumā, kad ieraudzīja ienākam un iekārtojamies pie kamīna jaunu vīrieti, kas tikko bija beidzis universitāti. Skaidrs! Balodītis gatavs cepetim, Esija nosprieda un apsēdās viņam bla­kus, un sāka mēļot, cik viņš jauks cilvēks, ar roku glaudīdama zēnam ceļgalu, bet ar otru (uzmanīgāk) meklēdama kabatas pulksteni. Te pēkšņi jauneklis ieskatījās Esijai sejā, un viņas sirds apmeta kūleni, kad bīstamās acis vasaras debesu zilgmes krāsā pirms vētras ielūkojās viņas acīs un Bartolomija kungs nosauca viņu vārdā.

Esiju aizveda uz Ņūgeitu un notiesāja par patvaļīgu atgrie­šanos no izsūtījuma. Atzīta par vainīgu, Esija, kā daudzas citas, lūdza apžēloties sava nedzimušā bērna dēļ, un divas pilsētas kundzes, kas izvērtēja šādas pretenzijas (parasti tās bija nepa­matotas), bija spiestas atzīt, ka Esija tiešām gaida bērnu, lai gan viņa atteicās atklāt tēva vārdu.

Nāvessods atkal tika aizstāts ar izsūtījumu, šoreiz uz mūžu.

Esija ceļoja ar "Jūras jaunavu". Uz kuģa bija divsimt izsū­tīto, kas bija saspiesti kā treknas cūkas ceļā uz tirgu. Visapkārt trakoja caureja un drudzis, nebija lāgā kur apsēsties, kur nu vēl atgulties. Kāda sieviete kuģa galā dzemdībās nomira, bet drūzma bija tik liela, ka miroņus iznest nevarēja, un viņa ar visu mazo līķīti tika izspiesta ārā pa gala iluminatoru tieši putojošajā, pelēkajā jūrā. Esija bija astotajā mēnesī brīnums, ka viņa saglabāja bērnu, bet tā tiešām bija.

Vēlāk dzīvē Esiju bieži vajāja murgi ainas no pārpildītā kuģa un viņa pamodās kliegdama, rīklē juzdama kuģa smir­doņu.

"Jūras jaunava" piestāja Norfolkā Virdžīnijā, un Esiju nopirka sīks plantators, tabakas audzētājs Džons Ričardsons, kura sieva bija mirusi dzemdībās, bet meitiņa palikusi dzīva, un Ričardsonam vajadzēja gan zīdītāju, gan kalponi visiem sīksaimniecības darbiem.

Esijas puisēns, kuru viņa nosauca par Antoniju, sacīdama, ka par godu mirušajam vīram un bērna tēvam (viņa zināja, ka neviens to apstrīdēt nevarēs, un ir taču iespējams, ka Esija tiešām pazina kādu Antoniju), zīda Esijas krūti kopā ar Filīdu Ričardsoni. Darba devēja mazulīte vienmēr tika pie krūts pirmā, tāpēc auga veselīga, liela un spēcīga, bet Esijas puika bija vārgs un nespēcīgs, jo pārtika no paliekām.

Kopā ar Esijas pienu bērni iezīda arī teikas par klauvētā­jiem un zilcepurēm, kas mīt ogļraktuvēs, par Bukku, lielāko šķelmi no visiem gariem, daudz bīstamāku par rudgalvjiem un strupdeguņiem elfiem, kuriem jāatstāj smiltīs pirmā zivs, bet ražas laikā uz lauka jānoliek svaigi cepta maize, lai iegūtu bagātu ražu. Esija stāstīja bērniem par ābeļu gariem vecām ābelēm, kuras, ja vien grib, sāk runāt un kurām jāpielabinās ar pirmo sidru no augļu ražas tas gadumijā jāuzlej kokam uz saknēm, lai nākamais būtu auglīgs. Savā liegajā kornvolietes dialektā Esija skaitīja vecu pantiņu, bridinot, no kuriem kokiem jāizvairās:

Goba domā, Ozols nīst, Vītoli mīl staigāt, Ja naktī laukā tu.

To visu Esija stāstīja, un bērni viņai ticēja, jo viņa pati ticēja.

Saimniecība zēla un plauka, un Esija Tregovana ik nakti pie sētas durvīm nolika elfiem Ķīnas porcelāna tasīti ar pienu. Pēc astoņiem mēnešiem Džons Ričardsons, klusi pieklauvējis pie Esijas guļamistabas durvīm, lūdza pakalpojumu, kādu sie­viete var sniegt vīrietim, bet Esija atbildēja, ka jūtas satriekta un aizvainota: nabaga atraitne, proti, nolīgta kalpone neesot labāka par verdzeni, ja jau viņu lūdz atdoties vīrietis, kuru viņa tik ļoti ciena, turklāt nolīgtai kalponei nav tiesību precēties. Kā gan viņam ienācis prātā mocīt nabaga izraidītu meiteni to viņas prāts nespējot aptvert. Esijas riekstu brūnās acis pildī­jās ar asarām, kas piespieda Ričardsonu atvainoties, un galu galā Džons Ričardsons tajā karstajā vasaras naktī nometās uz ceļgala gaitenī Esijas Tregovanas priekšā, solīdams lauzt kal­pones līgumu un piedāvādams laulības. Viņa piekrita, tomēr nebija ar mieru atdoties, iekams nebūs likumīga sieva un varēs pārcelties no mazās bēniņistabas uz kunga guļamistabu mājas priekšējā daļā. Lai gan vēlāk vairāki draugi un viņu sievas, satiekot uz ielas Ričardsonu, smīkņāja, lielākā daļa tomēr uzskatīja, ka jaunā Ričardsona kundze ir velnišķīgi glīta sieviete un Džonam Ričardsonam paveicies.

Pēc gada Esijai piedzima bērns, atkal zēns, gaišmatis, tāpat kā viņa tēvs un pusmāsa. Mazulis tika nosaukts tēva vārdā par Džonu.

Visi trīs bērni svētdienās gāja uz vietējo baznīcu klausī­ties ceļojošā sludinātāja sprediķi, tāpat arī uz vietējo skoliņu apgūt burtus un ciparus kopā ar citu sīko fermeru bērniem, savukārt Esija atklāja bērniem noslēpumus par elfiem, vis­svarīgākos noslēpumus pasaulē; par rudmatainiem cilvēkiem zaļā apģērbā un acīm tik zaļām kā upe; par strupdeguņiem, jocīgiem, šķielējošiem ļautiņiem, kas spēj novest tevi no ceļa, ja tev kabatā nebūs sāls vai maizes gabaliņa. Bērniem, uz skolu ejot, vienā kabatā vienmēr bija mazliet sāls, bet otrā maizes gabaliņš senie dzīvības un zemes simboli, lai viņi vienmēr tiktu mājās, un viņi allaž pārnāca.

Bērni Virdžīnijas kalnu leknajā vidē auga slaidi un spē­cīgi (lai gan Antonijs, Esijas vecākais dēls, allaž bija vārgā­kais, bālākais, uzņēmīgākais pret slimībām un kaprīzākais), un Ričardsoni bija ļoti laimīgi. Esija vīru mīlēja kā varēdama. Viņi bija precējušies jau desmit gadus, kad Džonu Ričardsonu sagrāba tik negantas zobu sāpes, ka viņš nokrita no zirga. Viņu aizveda uz tuvāko pilsētu, kur zobs tika izrauts, bet bija jau par vēlu Ričardsons mira no asins saindēšanās, ar tumšu seju un vaidēdams, un tika apbedīts zem sava mīļākā vītola.

Atraitne Ričardsone palika viena fermā, kuru vajadzēja pār­valdīt līdz laikam, kamēr abas Ričardsona atvases sasniegs piln­gadību. Gadu pēc gada Esija izrīkoja kalpus un vergus, novāca tabakas ražu, Jaunajā gadā lēja sidru uz ābeļu saknēm, ražas laikā lika druvā svaigi ceptas maizes riecienu, ne reizi neaizmirsdama nolikt tasīti ar pienu pie sētas durvīm. Saimniecība zēla un plauka, Ričardsona atraitne ieguva stingras saimnieces slavu, raža vienmēr bija laba, un darījumos viņa bija godīga.

Viss gāja labi vēl desmit gadus, bet tad nāca slikts gads: Esijas dēls Antonijs nonāvēja savu pusbrāli niknā strīdā par fermas nākotni un Filidas roku. Daži gan teica, ka tā bijusi nelaimīga nejaušība, muļķīgs sitiens, kas izrādījies pārāk spē­cīgs, bet citi gan tā nedomāja. Antonijs devās projām, un Esijai vienai vajadzēja apbedīt jaunāko dēlu blakus tēvam. Dažs labs baumoja, ka Antonijs aizbēdzis uz Bostonu, citi -, ka viņš devies uz Rietumiem, bet pati māte domāja, ka dēls iesēdies kuģī uz Angliju, pieteicies Džordža armijā, lai apspiestu dum­pīgos skotus. Bez dēliem saimniecība kļuva tukša un bēdīga, Filīda vārga un sēroja, it kā viņai būtu salauzta sirds, un pamāte nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēja panākt, lai Filīdas lūpas atkal atplaukst smaidā.

Lai nu kā bija ar to sirdi, bet fermai vajadzēja vīrieti, un Filīda apprecējās ar Hariju Soumsu. Viņš pēc amata bija kuģu būvētājs, un jūra viņam bija līdz kaklam. Soumss sapņoja par dzīvi laukos tādā saimniecībā kā Linkolnšīra, kurā bija uzau­dzis. Ričardsonu ferma ne tuvu nebija tāda, bet Soumss saska­tīja pietiekami daudz līdzību, lai justos laimīgs.

Filīdai ar Hariju bija pieci bērni, no kuriem trīs izdzīvoja.

Ričardsona atraitne skuma pēc dēliem un vīra, lai gan dzī­vesbiedru vairs atcerējās tikai kā jauku vīrieti, kas pret viņu bija laipns. Filīdas bērni nāca pie Esijas klausīties teikas, un viņa stāstīja par tīreļa melno suni, par drausmīgo plikgalvi, ābeles garu un asiņainajiem kauliem, taču bērni neizrādīja lielu interesi: viņi gribēja dzirdēt tikai par Džeku un garo pupu, par milžu bendi, vai par Džeku, viņa kaķi un karali. Esija mīlēja bērnus kā savu miesu un asinis, lai gan dažreiz sauca cilvēku vārdos, kuri jau sen bija viņsaulē.

Bija maija mēnesis, un Esija iznesa sakņu dārziņā krēslu, lai saulē izlobītu salasītās zirņu pākstis, lai cik dāsna būtu Virdžīnijas tveice, viņas kaulos bija iezadzies aukstums, tāpat kā matos sarma, un gribējās mazliet pasildīties.

Lobīdama ar vecajām rokām zirņus, Ričardsona atraitne sāka domāt, cik jauki būtu atkal pastaigāt pa tīreļiem un sāļajām klintīm dzimtajā Kornvolā, atceroties sevi kā mazu meiteni, kas sēž oļainā krastā un gaida, kad no pelēkās jūras atgriezīsies tēva kuģis. Esijas rokas, ar zilganām locītavām un neveiklas, vēra vaļā pākstis un spieda zirņus māla podā, bet tukšās pākstis viņa lika sev klēpī uz priekšauta. Un tad viņa atcerējās to, ko jau sen nebija cilājusi atmiņā, savu aiz­gājušo dzivi: kā viņas veiklie pirksti bija taustījuši makus un čiepuši zīdu, atminējās Ņūgeitas sargu, kas teica, ka tiesa būs labi ja pēc divpadsmit nedēļām un viņa var aizbēgt no karā­tavām, aizbildinoties ar grūtniecību, un cik viņa jauka. Esija bija pagriezusies pret sienu, pacēlusi svārkus (ienīzdama gan sevi, gan viņu, tomēr atzīdama, ka viņam taisnība). Pēc kāda laika sieviete juta, ka viņā sakustas dzīvība, tātad varēs atņemt nāvei vēl kādu laiciņu…

-    Esija Tregovana? atskanēja sveša balss.

Ričardsona atraitne pacēla skatienu, ar plaukstu aizklā­dama acis no maija saules.

-    Vai mēs būtu pazīstami? viņa prasīja.

Esija pat nemanīja, kurā brīdī svešinieks bija pienācis.

Vīrietis bija ģērbies no galvas līdz kājām zaļā: apputējušas zaļas, rūtainas bikses, zaļa žakete, tumšzaļš mētelis. Mati viņam bija burkānu krāsā, bet greizais smaids pletās no mutes līdz ausīm. Nezin kāpēc, uzlūkojot svešo, Esija jutās laimīga, lai gan iekšēja balss brīdināja par briesmām.

-    Tā varētu teikt, vīrietis atbildēja.

Viņš pašķielēja lejup uz Esiju, un viņa lūkojās apaļajā sejā, mēģinādama atcerēties, kas tas par cilvēku. Svešinieks bija jauns, Esijas mazbērnu gados, tomēr zināja viņas īsto vārdu, un neierastās izloksnes "r" atsauca atmiņā bērnību, klintis un tīreli tālajās mājās.

-    Vai esat kornvolietis? Esija pajautāja.

-    Esmu gan, brālēns Džeks, rudmatis atbildēja. Parei­zāk sakot, biju, jo tagad esmu Jaunajā pasaulē, kur neviens nenoliek pienu vai alu godīgam zellim, neaiznes maizes rie­cienu uz druvu ražas laikā.

Vecā sieviete satvēra zirņu bļodu ciešāk.

-   Ja esat tas, ko domāju, viņa sacīja, tad es negribētu ar jums strīdēties.

No mājas skanēja Filīdas balss. Viņa rāja pārvaldnieci.

-    Es ar jums ari ne, turpināja rudmatainais zellis, un viņa balss skanēja sērīgi, lai gan jūs atvedāt mani uz šejieni, jūs un tādi kā jūs, uz zemi, kurā nav laika burvestībām un vietas elfiem un līdzīgām būtnēm.

-Jūs man esat darījuši daudz laba, Esija sacīja.

-    Gan laba, gan ļauna, svešinieks piemiedza aci. Mēs esam kā vējš, pūšam gan no vienas puses, gan no otras.

Esija pamāja.

-    Vai sniegsiet man roku, Esija Tregovana?

To teikdams, svešais pasniedzās pēc viņas rokas. Viņa roka bija kā nosēta ar vasarraibumiem, un, lai gan Esijas redze bija kļuvusi vājāka, viņa tomēr saskatīja oranžas spalviņas delnas virspusē, kas pēcpusdienas saulē zeltaini mirdzēja. Viņa iekoda sev lūpā un tad vilcinādamās ielika mezgloto plaukstu viņa rokā.

Kad Esiju atrada, viņa vēl bija silta, lai gan dzīvība bija atstājusi viņas ķermeni un tikai puse zirņu bija izlobīta.

PIEKTĀ NODAĻA

Dzīves kundze plaukst un zied, Nāve blandās šur un tur. Dzīve mājās iet, Nāve apkārt klīst.

V. E. Henlijs.

"DziVES kundze plaukst un zied"

Tajā sestdienas rītā atvadīties no viesiem piecēlās tikai Zarja Utreņņaja. Saņēmusi no Trešdienas četrdesmit piecus dolārus, viņa uzstāja, ka jāizraksta rēķins, un to arī izdarīja plašā, cilpainā rokrakstā uz veca dzērienu atlaides talona. Rīta gaismā viņa izskatījās pēc lelles: vecā seja bija rūpīgi izkrāšļota, zeltainie mati uz pakauša glīti savīti augšup.

Trešdiena noskūpstīja viņai roku.

-    Paldies par viesmīlību, mīļā kundze! viņš pateicās. Jūs un jūsu māsas esat starojošas kā pašas debesis.

-Jūs esat vecs, samaitāts vīrs, Zarja Utreņņaja atbildēja, brīdinoši paceldama pirkstu un tad apskaudama Trešdienu. Neriskējiet, viņa turpināja, man negribētos dzirdēt, ka esat aizgājis uz visiem laikiem.

-    Tas sāpinātu ari mani, mīļā, Trešdiena atbildēja.

Pēc tam viņa sniedza roku Ēnam.

-    Zarja Polunočnaja jūs augstu vērtē, viņa teica. Es tāpat.

-    Paldies, Ēna atbildēja. Paldies par pusdienām!

Sieviete sarauca uzacis izbrīnā.

-    Vai tad jums garšoja? Tad apciemojiet mūs vēl!

Trešdiena un Ēna devās lejup pa kāpnēm. Ēna bija sabā­zis rokas žaketes kabatās. Plaukstā viņš juta auksto sudraba dolāru. Tik liela un smaga monēta viņam rokā bija pirmo reizi. Ēna to satvēra starp pirkstiem, cenzdamies roku turēt dabiski, un, kad monēta ieslīdēja plaukstā, iztaisnoja roku. Šķita, ka starp rādītājpirkstu un mazo pirkstiņu ir dolāra īstā vieta, un tas bija tikai viegli jāsaspiež.

-    Veikli, Trešdiena ierunājās.

-    Es tikai mācos, Ēna atbildēja. Tehniski varu daudz ko paveikt. Visgrūtākais ir pievērst cilvēku uzmanību tukšajai rokai.

-    Tiešām?

-    Jā, Ēna apstiprināja. To sauc par maldināšanu.

Paslidinājis vidējos pirkstus zem monētas, viņš iegrūda to

plaukstā un, lai gan tikai mazliet, bet kļūdījās. Dolārs izslīdēja no pirkstiem, šķindēdams nokrita uz kāpnēm un aizripoja pusstāvu zemāk. Trešdiena pieliecās un dolāru pacēla.

-    Pret dāvanām nedrīkst izturēties tik nevērīgi, viņš aiz­rādīja. Tās jāsargā kā acuraugs. Nemētā, kur pagadās!

Trešdiena sāka pētīt monētu vispirms ērgli, tad Brīvības statujas galvu.

-     A, Brīvības dāma! Skaista, vai ne? viņš pasmaidīja un pasvieda monētu Ēnam, kas, noķēris to gaisā, šķietami ielika kreisajā plaukstā, lai gan paturēja labajā, un beigās it kā ar kreiso ielika kabatā. Tikmēr monēta bija Ēnas labajā plaukstā. Sudraba dolāram piemita nomierinošs spēks.

-     Brīvības dāma, Trešdiena nevarēja rimties, tāpat kā daudzi citi amerikāņu mīlētie dievi, ir svešzemniece. Šajā gadījumā francūziete, lai gan, ņemot vērā amerikāņu jūtelību, franči, dāvinot statuju Ņujorkai, apsedza tās brīnišķīgās krūtis. Brīvība, viņš turpināja un sarauca degunu, kāpnēs ieraudzījis nomestu vecu prezervatīvu, un tad ar riebumu sejā paspēra to malā. Kādam taču uz tā varēja paslīdēt kāja. Būtu nolau­zis kaklu, Trešdiena burkšķēja, pārtraukdams monologu par Brīvības statuju. Tikpat kā uz banāna mizas, vienīgi ar bez­gaumības un ironijas piedevu.

Pēc tam Trešdiena atgrūda ārdurvis, un saules gaisma abus apžilbināja.

-    Brīvība, vecais vīrs rūca, iedams uz mašīnu, ir kuce, kas pārojas tikai uz līķu kaudzes.

-    Tiešām? Ēna brīnījās.

-    Citāts, Trešdiena paskaidroja. To teicis kāds francūzis. Lūk, kam ir veltīta statuja Ņujorkas līcī: kucei, kas giljotīnas laukumā meklējās uz līķu čupas. Turi savu lāpu, cik augstu gribi, mana dārgā, bet pa tava tērpa krokām ložņā žurkas un gar cisku tek auksta sperma.

Atslēdzis mašīnas durvis, viņš pamāja, lai Ēna kāpj blakus.

-    Man gan viņa šķiet skaista, Ēna iebilda, pētīdams monētu. Brīvības statujas sudraba seja mazliet atgādināja Zarju Polunočnaju.

-    Tā ir, Trešdiena turpināja, mūžīgā cilvēku muļķība. Dzīšanās pēc jaukās miesas, nesaprotot, ka tā ir tikai skaists kaulu ietērps. Tārpu barība. Naktīs tu berzējies pret tārpu barību. Lūdzu neapvainoties.

Ēna pirmoreiz dzirdēja Trešdienu runājam tik ekspansīvi. Acīmredzot viņā intensīvas klusēšanas fāzes mijās ar ekstravertajām fāzēm.

-    Vai tad tu neesi amerikānis? Ēna painteresējās.

-    Kurš tad vispār ir amerikānis, Trešdiena atrūca. Ar saknēm šeit. To es gribu teikt.

Viņš pameta skatienu pulkstenī.

-    Līdz banku slēgšanai mums vēl jānosit vairākas stundas. Vakar, starp citu, labi apstrādājām Černobogu. Es jau beigās viņu būtu kaut kā pielauzis, bet tu viņu dabūji mūsu pusē daudz vairāk, nekā es to jebkad būtu spējis.

-    Tāpēc vien, ka viņš pēc tam varēs mani piebeigt.

-    Vēl jau nav zvanīts. Tu jau pats vakar izmeti viedu piezimi, ka viņš ir vecs, un nav jau teikts, ka viņš tevi nositis, varbūt tiksi cauri, nu, teiksim, ar paralīzi. Būsi bezcerīgs inva­līds. Tā ka tev viss vēl priekšā arī tad, ja misters Černobogs pārdzīvos turpmākos pārbaudījumus.

-    Vai par to ir kādas šaubas? Ēna atdarināja Trešdienas runas stilu, sevi par to nicinādams.

-    Pie joda, ir gan, Trešdiena atsaucās, stūrēdams bankas autostāvvietā. Lūk, viņš rādīja, banka, kuru aplaupīšu. Līdz tās slēgšanai ir vairākas stundas. Ieiesim sasveicināties!

Viņš pamāja. Ēna negribīgi izkāpa no mašīnas. Ja vecais izdomājis darīt muļķības, kāda velna pēc novērošanas kame­rām jārāda savi ģīmji? Tomēr ziņkārība guva virsroku un Ēna sekoja. Bankā viņš nodūra skatienu, berzēja degunu, vārdu sakot, darīja visu, lai slēptu seju.

-    Kur lai meklēju iemaksu veidlapas, kundze? Trešdiena uzrunāja vientuļu bankas kasieri.

-    Tur, lūdzu.

-     Lieliski! Un ja man nepieciešams noguldīt naudu naktī…?

-    Tās pašas veidlapas. Sieviete viņam uzsmaidīja. Vai zināt, kur ir nakts automāts? Pa kreisi pie ārdurvīm ir uzraksts.

-    Paldiesiņ!

Trešdiena paņēma vairākas veidlapas, pēc tam uzsmaidīja kasierei, un viņi abi ar Ēnu devās projām.

Arā Trešdiena uz bridi apstājās, domīgi braucīdams bārdu. Pēc tam, aizgājis līdz bankomātam un nakts automātam pie sienas, rūpīgi visu izpētīja un tad veda Ēnu pāri ielai uz lielveikalu, kur nopirka sev šokolādes saldējumu ar augļiem, bet Ēnam tasi karstas šokolādes. Pie ieejas durvīm uz sienas, zem sludinājuma dēļa ar izīrējamām istabām, kucēnu un kaķēnu nodošanu labās rokās, bija maksas telefons. Trešdiena norak­stīja tā numuru. Pēc tam viņi atkal devās pāri ielai.

-    Šobrīd mums labi derētu, Trešdiena pēkšņi ierunājās, sniegs. Kārtīgs, irdens, kaitinošs sniegs. Padomā par sniegu manis dēļ, labi?

-    Kā tā?

-    Pilnībā koncentrējies uz mākoņu veidošanos te, mums virs galvas, rietumu pamalē. Iedomājies, ka tie kļūst arvien lielāki un tumšāki. Domā par pelēkām debesīm un trakojošu ziemeļvēju. Domā par sniegu…

-    Diez vai no tā būs kāds labums!

-    Nerunā muļķības! Vismaz nodarbināsi prātiņu, slēg­dams vaļā mašīnu, Trešdiena sacīja. Bet tagad uz Kinko! Pasteidzies!

Sniegs, Ēna domāja, sēdēdams mašīnā un malkodams kar­sto šokolādi. Milzīgas, reibinošas sniega pikas un plēksnes krīt lejā no gaisa; balti ielāpi tēraudpelēkās debesīs, sniegs pieskaras tavai mēlei auksts, kā jau ziemā, tad nedroši noskūpsta tev seju un beigās nosaldē līdz nāvei. Divdesmit piecus centimetrus bieza sniega vate pārvērš pasauli pasakā, un viss kļūst neredzēti skaists…

Trešdiena kaut ko teica.

-    Ko, lūdzu?

-Teicu, ka esam klāt, Trešdiena atkārtoja, bet tu jau biji citur.

-    Es domāju par sniegu, Ēna paskaidroja.

Kinko viņa priekšnieks ķērās pie bankas veidlapu pārkopēšanas. Kinko darbiniekam viņš palūdza izdrukāt divas vizītkartes desmit eksemplāros. Ēnam iesāpējās galva, starp lāpstiņām nepatīkami kņudēja laikam jau viņš miegā bija kļūmīgi sagriezies, bet varbūt tās joprojām bija paģiras no aizpagājušās nakts.

Apsēdies pie datora, Trešdiena uzdrukāja vēstuli un ar dar­binieka palīdzību izgatavoja tajā vairākas lielas zīmes.

Sniegs, prātoja Ēna. Augstu atmosfērā viz precīzi, mikro­skopiski kristāliņi, veidojot sīkus puteklīšus, un katrs no tiem ir daudzšķautņainu mežģīņu meistardarbs. Sniega kristāliņi salīp sniegpārsliņās un krīt lejup, pārklājot Čikāgu ar baltu segu, kas kļūst arvien biezāka…

-    Ņem. Trešdiena sniedza tasi Kinko kafijas, kurā peldēja pa pusei izšķīdis sintētiskā krējuma pulveris. Laikam jau pietiks, kā tu domā?

-    Kā pietiks?

-    Sniega. Vai tad gribi radīt pilsētā jukas?

Debesis jau atgādināja pelēku karakuģu floti. Drīz snigs. Snigs.

-    Bet es taču to neizsaucu? Ēna prasīja. Ne jau es. Vai ne?

-    Dzer kafiju! Trešdiena mudināja. Pēdējais draņķis, bet galvassāpes kaut cik noņems. Un tad piebilda: Labs darbiņš.

Par visu samaksājis, Trešdiena nesa zīmes, vēstules un vizītkartes uz mašinu. Atvēris bagāžas nodalījumu, viņš salika papīrus melnā koferi, kādu parasti nēsā apsardze, un aizvēra. Pēc tam pasniedza Ēnam vizītkarti.

-    Kas tas tāds? Ēna prasīja. A. Hedoks, "AI Drošības dienesta" direktors?

-    Tu pats!

-    A. Hedoks?

-    Nūja.

-    Ko nozīmē A?

-    Alfredo? Alfonso? Augustīns? Ambrozijs? Vari izvēlēties!

-    Hm, skaidrs.

-    Bet es tagad esmu Džeimss O'Gormans, Trešdiena pazi­ņoja. Draugiem vienkārši Džimijs. Re? Man arī ir vizītkarte. Viņi atgriezās automašīnā. Ja ar A. Hedoku tiksi galā tikpat veiksmīgi kā ar sniegu, mums būs daudz smukas naudiņas, ar kuru šovakar izmaksāt maltīti maniem draugiem.

-    Es negribu atkal tikt cietumā!

-    Tu tur nenokļūsi.

-    Manuprāt, mēs norunājām, ka neiešu pret likumu.

-    Bet tu jau neiesi! Varbūt palīdzēsi vai atbalstīsi mazliet sazvērestības, kuras rezultātā par atlīdzību saņemsi zagtu naudu, bet, tici man, no darījuma iznāksi laukā smaržīgs kā roze.

-    Vai tas būs pirms vai pēc tam, kad vecais slāvu Atlass ar vienu zvēlienu sašķaidīs man galvaskausu?

-    Vecajam ar redzi arvien švakāk, Trešdiena mierināja. Var gadīties, ka viņš nemaz tev netrāpīs. Paklau, bet mums vēl mazliet jānosit laiks sestdienās banku slēdz pusdienlaikā. Vai negribi kaut ko ieēst?

-    Labprāt, Ēna piekrita. Esmu izsalcis kā vilks.

-    Es zinu vienu labu vietiņu. Trešdiena braukdams dun­goja jautru dziesmiņu, tās nosaukumu gan Ēna nevarēja atce­rēties. Sāka pārslot sniegs, tieši kā viņa iztēlē, viešot dīvainu lepnumu. Loģiski spriežot, ar sniegu viņam nebija nekāda sakara, tāpat kā sudraba monēta kabatā nekad nav bijusi Mēness. Un tomēr…

Beigās viņi apstājās pie šķūnim līdzīgas ēkas. Pie durvīm bija izkārtne: Pie mums par 4,99 USD paēdīsi līdz sātam.

-    Esmu šo vietiņu iemīļojis, Trešdiena atzinās.

-    Garšīgi ēdieni? Ēna painteresējās.

-    Neteiktu gan, Trešdiena izmeta, taču gaisotne vien ir ko vērts!

Pēc maltītes, kurā Ēna notiesāja ceptu cāli, turklāt ar gardu muti, atklājās, ka gaisotne, kuru Trešdiena tik ļoti iecienījis, ir uzņēmums šķūņa dziļumos; karogs telpas centrā vēstīja, ka te ir bankrotējušu un likvidētu uzņēmumu preču noliktava un izpārdošana.

Trešdiena aizgāja uz mašīnu un atgriezās ar koferīti, kuru paņēma līdzi uz vīriešu tualeti. Sapratis, ka drīzumā tāpat kļūs skaidrs, kas priekšniekam padomā, Ēna sāka klīst gar bankrotējušo uzņēmumu preču rindām, pētīdams pārdošanai piedāvātās mantas: pircējus gaidīja kārbas ar kafiju tikai avio­līniju vajadzībām, lelles-mutanti, pusaugu bruņrupucēni nindzjas un karojošās karalienes Ksenas leļļu harēms, lācīši, kas, uzvilkti uz ksilofona atskaņoja patriotiskas melodijas, bundžas ar sautētu gaļu, galošas un dažnedažādas botes, marmelāde, rokas pulksteņi ar prezidenta Bila Klintona attēlu, miniatūras mākslīgās Ziemsvētku eglītes, sāls un piparu trauciņi dzīv­nieku veidolos, mākslīgas ķermeņa daļas, augļi un mūķenes, un saliekama sniegavīra komplekts "Pieliec tikai burkānu" ar plastmasas ogļu acīm, kukurūzas vālītes pīpi un plastmasas cepuri (sniegavīrs Ēnam patika vislabāk).

Interesanti gan, kā no Mēness var uzburt sudraba monētu un kas lika Lorai izkāpt no kapa un cauri pilsētai nākt pie viņa parunāties?

-    Vai nav brīnišķīga vieta? Trešdiena prasīja, izgājis no vīriešu tualetes, slaucīdams mitrās rokas kabatlakatā. Šiem beigušies papīra dvieļi, viņš paskaidroja.

Trešdiena bija pārģērbies tumšzilā žaketē ar pieskaņotām biksēm, adītu, zilu kaklasaiti, biezā, zilā džemperi, baltā kreklā, un kājās viņam bija melnas kurpes. Tikpat kā apsardzes virs, Ēna nodomāja un tā arī pateica.

-    Ko gan lai es saku, jaunekli? Trešdiena atbildēja, pacel­dams kārbu ar akvārijā peldošu plastmasas zivi (Nekad neizbālēs turklāt jums nebūs jādomā par barību!). Varu tikai jūs apsveikt: acīgs! Arturs Hedoks, ko teiksi? Arturs ir labs vārds.

-    Pārāk ikdienišķs.

-    Gan jau kaut ko izdomāsi. Labi. Tagad braucam atpakaļ uz pilsētu! Mums precīzi jāievēro bankas aplaupīšanas laiks, un tad man būs mazliet naudas tēriņiem!

-    Vairums cilvēku, Ēna pamācīja, vienkārši to izņemtu bankomātā.

-    Dīvaini, tieši to es domāju darīt.

Mašīnu viņi atstāja lielveikala autostāvvietā; pretējā ielas pusē bija banka. Trešdiena izcēla no bagāžnieka metāla koferi, mapi un roku dzelžus. Koferi viņš pieslēdza sev pie kreisās rokas. Vēl sniga. Uzlicis galvā zilu cepuri ar nagu, Trešdiena piestiprināja pie tās un krūšu kabatas emblēmu ar uzrakstu AI DROŠĪBAS DIENESTS. Pēc tam viņš salika mapē veidlapas un sakumpa. Izskatījās pēc atvaļināta policista, kas uzaudzējis vēderiņu.

-    Bet tagad, Trešdiena paziņoja, tev mazliet jāiepēr­kas pārtikas nodaļā, bet pēc tam jāpanīkst pie telefona. Ja kāds jautā, saki, ka gaidi zvanu no draudzenes, kurai salūzusi mašīna.

-    Kāpēc lai viņa man zvanītu uz šejieni?

-    Kā lai es to zinu?

Uzlicis uz ausim izbalējušus rozā sildītājus, Trešdiena aiz­vēra koferi. Uz viņa tumšzilās cepures un ausu sildītājiem krita sniegpārslas.

-    Nu un kā? viņš pajautāja.

-Jocīgi.

-Jocīgi?

-    Varbūt stulbi, Ēna piebilda.

-    Hm. Stulbi un jocīgi. Tas ir labi!

Trešdiena pasmaidīja. Ar ausu sildītājiem viņš izskatījās uzticams, smieklīgs un, jāatzīst, vienlaikus piemīlīgs. Pārgājis pāri ielai, Trešdiena devās uz bankas ēkām, bet Ēna iegāja liel­veikala zālē un sāka vērot.

Vispirms Trešdiena pielika bankomātam lielu, sarkanu norādi: NESTRĀDĀ. Pēc tam aizvilka sarkanu lenti nakts auto­māta priekšā un pielika tai klāt kserokopiju ar paziņojumu. Ēna uzjautrināts lasīja:

JŪSU LABĀ, tas vēstīja, MĒS VEICAM UZLABOJUMUS. ATVAI­NOJAMIES PAR PAGAIDU NEĒRTĪBĀM!

Pēc tam Trešdiena pagriezās ar seju pret ielu. Viņš izskatī­jās nosalis un saguris.

Pie bankomāta pienāca jauna sieviete, kas gribēja izņemt naudu. Trešdiena purināja galvu: bojāts. Sieviete nolamājās, atvainojās un aizskrēja.

Piebrauca mašīna, un no tās izkāpa vīrs ar pelēku maišeli un atslēgu. Ēna noskatījās, kā Trešdiena viņam atvainojas, pēc tam dod parakstīties mapē, pārbauda veidlapas, rūpīgi izraksta kvīti un beigās atver lielo, melno metāla koferi un ieliek tajā svešinieka pelēko maisu.

Vīrietis sniegā drebinājās un mīņājās, gaidot, kamēr vecais apsargs tiek galā ar birokrātiskajām bezjēdzībām; viņš būs visu ātri nokārtojis, beidzot nokļūs siltumā un varēs doties tālāk. Saņēmis kvīti, vīrietis ielēca siltajā mašīnā un aizbrauca.

Trešdiena atgriezās, nesdams rokās melno kasti, un lielveikalā nopirka sev kafiju.

-    Labdien, jauno cilvēk! iedams garām, viņš tēvišķīgi nobubināja. Pārāk silti tev nav, vai ne?

Šķērsojis ielu nez kuro reizi, Trešdiena saņēma pelēkus maišeļus un aploksnes no cilvēkiem, kas nāca noguldīt peļņu vai ieņēmumus tieši šajā sestdienas pēcpusdienā. Viņš bija jauks apsardzes vīrs ar jocīgiem rozā ausu sildītājiem.

Nopircis Turkey Hunting, People un, Sniega cilvēka attēla aizkustināts, Weekly World News, lai būtu, ko palasīt, Ēna tur­pināja vērot.

-    Vai varu jums palīdzēt? viņu uzrunāja pusmūža mel­nais ar baltām ūsām.

-    Paldies, kungs, nevarat vis! Gaidu telefona zvanu. Manai meitenei salūza mašīna.

-    Gan jau akumulators, veikala menedžeris teica. Cil­vēki aizmirsuši, ka tas kalpo trīs, varbūt četrus gadus. Nekādus zelta kalnus jau nemaksā.

-    Varējāt neteikt, Ēna atbildēja.

-    Nu tad turies, milzi! melnais uzsauca un atgriezās lielveikalā.

Sniegs bija pārvērtis ielu sniega lodes iekšdaļā, nevaino­jamā līdz pēdējam sīkumam.

Ēna skatījās kā apburts. Nespēdams dzirdēt sarunu ielas otrā pusē, viņš jutās kā smalkā mēmā kino izrādē, kur viss tiek izpausts ar žestiem un mīmiku: vecs sargs, skarbs un nopietns, varbūt mazliet neveikls, bet ļoti labvēlīgs. Visi atdod viņam naudu un aiziet laimīgāki nekā pirms tikšanās ar viņu.

Bet tad pie bankas piebrauca policijas mašīna un Ēnas sirds pamira. Trešdiena, uzmaucis cepuri dziļāk, aizčāpoja pie mašīnas, sasveicinājās, sarokojās caur atvērto logu, pamāja, pārmeklēja savas kabatas, atrada vizītkarti un vēstuli, pasnie­dza pa logu. Pēc tam viņš atkal devās malkot kafiju.

Sāka zvanīt telefons. Ēna pacēla klausuli un runāja tik gar­laikoti, cik vien spēja.

-    AI Drošības dienests, viņš atbildēja.

-    Vai varu palūgt A. Hedoku? policists viņpus ielas jau­tāja.

-    Andijs Hedoks pie klausules, Ēna atsaucās.

-Jā, mister Hedok, te policija, policists viņpus ielas turpi­nāja. Vai tas ir jūsu darbinieks, kas šobrīd strādā pie Pirmās Ilinoisas bankas uz Mārketstrītas un Otrās ielas stūra?

-    Bet protams! Tieši tā! Džimijs O'Gormans. Kas noticis, policista kungs? Vai Džimijs neuzvedas, kā pieklājas? Varbūt iereibis?

-    Nekādu problēmu, ser. Ar jūsu darbinieku viss ir kārtībā. Es tikai gribēju pārliecināties, vai viss ir saskaņots.

-    Policista kungs, pasakiet Džimijam: ja viņš vēl kaut reizi piedzersies, atlaidīsim viņu no darba. Skaidrs? Padzīsim! Pie velna mātes! "AI Drošības dienests" nav nekāda labdarības iestāde.

-    Es tiešām nezinu, ser, vai man tas viņam jāsaka. Cil­vēks godīgi veic savu darbu. Vienīgais, kas mūs satrauc: tādi uzdevumi jāuztic diviem darbiniekiem. Vienam neap­bruņotam cilvēkam ir riskanti darboties ar tik lielām naudas summām.

-    Varējāt to neteikt. Ziņojiet par to Pirmās Ilinoisas sko­puļiem! Es riskēju ar saviem cilvēkiem, policista kungs! Kārtī­giem cilvēkiem. Tādiem kā jūs.

Ēna jau bija iejuties priekšnieka ādā, iemiesojies Andija Hedoka lomā: noļuļķēts lētas cigaretes gals pelnu traukā, kau­dze papīru sestdienas vakarā, māja Šaumburgā un mīļākā dzīvoklītī pie Leikšoras ceļa. Vai zināt, jūs esat apķērīgs jau­neklis, policista kungs, kā jūs godāt…?

-    Maiersons.

-    Maiersona kungs, ja jums nedēļas nogalē vajag darbiņu vai kāda iemesla dēļ atstāsiet policiju, zvaniet! Kārtīgi cilvēki mums vienmēr vajadzīgi. Vai jums ir mana vizītkarte?

-Jā, ser.

-    Nepazaudējiet, teica Andijs Hedoks. Zvaniet man!

Policijas automašīna aizbrauca, un Trešdiena atkal stam­pāja pa sniegu viņš palīdzēja cilvēkiem, kas gaidīja rindā, lai atdotu savu naudu.

-    Vai viss kārtībā? apjautājās veikala menedžeris, pabā­zis durvīs galvu. Ar draudzeni?

-    Tiešām akumulators, Ēna atbildēja, tagad atliek tikai gaidīt.

-    Sievietes paliek sievietes, vīrs sūrojās. Ceru, ka jūsējo ir vērts gaidīt.

Pār zemi jau nolaidās ziemas nakts, vakars satumsa. Iede­gās gaismas. Vēl daži cilvēki atdeva Trešdienām naudu. Un tad pēkšņi, pēc nemanāma signāla, Trešdiena piegāja pie sienas, novāca zīmes NESTRĀDĀ un slampāja pāri sniega putrai uz autostāvvietu. Pagaidījis mirkli, Ēna viņam sekoja.

Trešdiena sēdēja aizmugures sēdeklī. Atvēris metāla koferi, viņš metodiski, glītās kaudzītēs lika uz sēdekļa laupījumu.

-    Brauc, viņš sacīja. Uz Pirmo Ilinoisas banku Steitstritā!

-    Atkārtot izrādi? Ēna jautāja. Vai nepiesauksim ne­laimi?

-    Nepavisam ne, atbildēja priekšnieks. Šoreiz mazliet noguldīsim.

Ēna sēdēja pie stūres, bet Trešdiena aizmugures sēdeklī plēsa no maišeļiem etiķetes, atstādams čekus un kredītkaršu kvītis, izņemdams no aploksnēm naudu, lai gan ne no visām. Naudu viņš sameta atpakaļ melnajā koferi. Ēna piebrauca un apstājās apmēram piecdesmit metrus no bankas, labu gabalu no kameru uztveres zonas. Trešdiena izkāpa un iegrūda aplok­snes nakts bankomāta spraugā. Pēc tam viņš atvēra nakts seifu un sameta tajā pelēkās somas. Beigās to aizvēra.

Nākamajā mirklī viņš jau sēdēja blakus.

-    Bet tagad uz 1-90, sekoja rīkojums. Vadies pēc zīmēm uz Medisonu.

Ēna iedarbināja automašīnu.

Trešdiena pameta skatienu uz banku viņiem aiz muguras.

-     Tā, manu zēn, viņš jautri turpināja, nojauksim pēdas. Ja gribi tikt pie tiešām lielas naudas, labākais laiks ir sestdien puspiecos no rīta, kad klubi un bāri nogulda peļņu. Nomērķē uz īsto banku, īsto zelli viņi parasti uzticas liela auguma, godīga izskata čaļiem, kurus dažkārt pavada divi miesassargi tie ne vienmēr ir inteliģenti, un beigās vari tikt pie ceturtdaļmiljona par vakara darbiņu.

-    Ja jau tik viegli, Ēna iebilda, kāpēc tā nedara visi?

-    Darbiņš jau nav bez riska, Trešdiena paskaidroja, jo īpaši tāpēc, ka notiek puspiecos no rīta.

-    Tu gribi teikt, ka pogainie vismodrākie ir puspiecos no rīta?

-    Nepavisam ne. Miesassargi gan. Un tad viss var aiziet pa pieskari.

Nošķīris žūksnlti piecdesmitnieku, pielicis klāt plānāku kaudzīti divdesmitnieku un pasvārstījis banknotes rokā, it kā sajūtot to svaru, Trešdiena beigās visu atdeva Ēnam.

-    Lūdzu, viņš sacīja, tava alga par pirmo nedēļu!

Ēna nepārskaitījis iebāza naudu kabatā.

-    Tātad tas ir tavs darbs? viņš jautāja. Naudas taisīšana?

-     Reti. Vienīgi, ja ātri vajag daudz skaidras naudas. Vispār jau es ņemu no tiem, kas nezina, ka nauda tiek paņemta, tāpēc nekur nesūdzas, un kas bieži gaida rindā, lai naudu nodotu, kad gados viņiem ceļā.

-    Tas čoms Svīnijs nosauca tevi par blēdi.

-    Viņam bija taisnība, lai gan tas nebūt nav galvenais. Un arī tu, Ēna, esi paredzēts kam lielākam.

* * *

Viņiem braucot tumsā, mašīnas lukturu un stikla priekšā virpuļoja sniegs. Aina bija gandrīz vai hipnotizējoša.

-Vienīgā valsts pasaulē, Trešdiena klusumā turpi­nāja, kas raizējas par savu esamību.

-    Kā, lūdzu?

-    Visas valstis taču zina, kas tās ir. Nevienam nav jāmeklē Norvēģijas sirds. Vai Mozambikas dvēsele. Visi zina, kur tās ir.

-    Nu un?

-    Es skaļi domāju.

-    Laikam esi apceļojis daudzas zemes?

Trešdiena neatbildēja. Ēna uzmeta viņam skatienu.

-    Nē, vecais vīrs beidzot nopūtās. Neesmu gan.

Viņi apstājās uzpildīt degvielu, un Trešdiena devās uz tualeti drošības dienesta tērpā un ar koferi rokā, bet laukā iznāca glītā, palsā uzvalkā, brūnās kurpēs un brūnā mētelī līdz ceļgaliem, varētu nodomāt, ka itāliešu.

-    Labi, uz Medisonu, un ko tad?

-    Nogriezies pa 14. maģistrāli uz Springgrīnu. Tikšanās paredzēta vietā ar nosaukumu Klints māja. Varbūt esi tur bijis?

-    Neesmu, Ēna atbildēja, bet norādes ievēroju.

Viņš tās bija manījis visās šīs pasaules malās: greizas, neskaidras, krustām šķērsām pār Ilinoisu, Minesotu un Viskonsinu, un Ēna sprieda, ka varbūt līdz pašai Aiovai, brīdi­not par Klints mājas eksistenci. Atlika tikai brīnīties. Vai tie­šām ēka atrodas bīstamā vietā klints malā? Kas tajā klintī tik īpašs? Un ar ko ievērojama māja? Dīki padomājis, viņš vairāk galvu nelauzīja, jo šādas ceļmalas izklaides vietas nebija radis apmeklēt.

Medisonā atstājuši starpštatu maģistrāli aiz muguras, viņi pabrauca garām kapitolijam kārtējai nevainojamai idillei ar krītošu sniegu fonā un devās tālāk pa lauku ceļiem. Apmēram pēc stundu ilga brauciena cauri pilsētiņām ar tādiem nosauku­miem kā Melnzeme, viņi iegriezās šaurā ceļā un slīdēja garām milzīgiem, apsnigušiem puķpodiem, kurus apvija ķirzakām radniecīgi pūķi. Koku ieskautā stāvvieta bija gandrīz tukša.

-    Drīz slēgs ciet, Trešdiena noburkšķēja.

-    Kas te īsti ir? Ēna painteresējās, iedams no stāvvietas uz zemu, necilu koka ēku.

-    Ceļmalas izklaides vieta, vīrs paskaidroja. Viena no smalkākajām. Vieta ar īpašu enerģiju.

-    Kā, lūdzu?

-    Viss ir pavisam vienkārši, Trešdiena atbildēja. Citās valstīs gadu gaitā ļaudis ir atklājuši vietas ar īpašu enerģiju. Dažkārt tas ir dabas veidojums, citreiz līdzenums, kurā noticis kas īpašs. Cilvēki zināja, ka tur risinājies kaut kas nozīmīgs un vietai piemīt koncentrēts spēks, tāpēc tā ir kā ceļš vai logs uz Mūžību. Vēlāk viņi tur sacēla tempļus vai katedrāles, akmens krāvumus… Nu jau tev kāds priekšstats būs, vai ne?

-    Bet dievnami taču ir visā Amerikā, Ēna iebilda.

-    Ik pilsētā, dažreiz pat kvartālā. Bet enerģētiskā līmeni tie ir tikpat nozīmīgi kā zobārstniecības kabineti. Tomēr Savieno­tajās Valstīs viens otrs vēl izjūt aicinājumu, dzird balsi no tran­scendentālā tukšuma, un, to godinot, no alus pudelēm ceļ sim­bolus vietām, kurās nekad nav būts, vai arī pielūdz sikspārņus tur, kur tie savu mūžu nav redzēti. Ceļmalas izklaižu objekti atrodas vietās, kurās cilvēks izjūt pievilkšanas spēku, vietās, kur, esot tālu prom no mājām, ir iespējams sajust savu patiesi transcendentālo būtību. Viņi nopērk hotdogu un pastaigājas, izjuzdami neizskaidrojamu apmierinājumu vienā līmenī un spēcīgu neapmierinātību vēl dziļākā līmenī.

-    Tev nu gan ir sarežģītas teorijas, Ēna piebilda.

-    Tur nav nekā teorētiska, jaunekli, Trešdiena nepiekrita.

-    Tev jau nu gan vajadzētu to saprast.

Strādāja tikai viens kases logs.

-    Biļetes tirgosim vēl pusstundu, meitene paziņoja.

-    Saprotiet paši: kamēr visu apstaigāsiet, paies vismaz divas stundas.

Trešdiena samaksāja skaidrā naudā.

-    Kur tad klints? Ēna prasīja.

-    Zem mājas!

-    Bet kur māja?

Trešdiena pielika pie lūpām pirkstu, un viņi devās uz priekšu. Mājā iekšā kaut kur spēlēja klavieres: kas līdzīgs Ravela "Bolero". Gaisotne atsauca atmiņā sešdesmito gadu vecpuiša mitekli sienas bez apmetuma, pūkaini paklāji, neglīti, netīri sēņveida stikla abažūri. Vītņu kāpnes veda augšup citā telpā, kas bija pilna ar greznumlietiņām.

-    Runā, ka māju būvējis Frenka Loida Raita sliktais dvī­ņubrālis Frenks Loids Rongs[1]. Trešdiena pasmaidīja par savu joku.

-    Esmu redzējis tādu uzrakstu uz T krekla, Ēna atsaucās.

Vairākas reizes kāpuši pa kāpnēm augšā un lejā, viņi iegāja

garā stikla telpā, kas kā adata izvirzījās virs melnbaltas lauku ainavas ar kailiem kokiem simts metrus zemāk. Ēna apstājies sāka vērot sniegpārslu juceklīgo rotaļu.

-    Un šī ir Klints māja? viņš samulsis jautāja.

-    Tā varētu teikt. Šobrīd atrodamies Bezgalības telpā, mājas daļā, kas tika piebūvēta vēlāk. Ja gribi zināt, draudziņ, mēs te vēl neko neesam redzējuši.

-    Pēc tavas teorijas, Ēna nelikās mierā, Disnejlendai vajadzētu būt svētākajai vietai Amerikā!

Trešdiena domīgi pabrauclja zodu.

-    Volts Disnejs nopirka dažas apelsīnu birzis Floridas vidienē un uzcēla tūristu pilsētu. Tajā vietā neslēpās nekāda maģija, lai gan, manuprāt, sākumā Disnejlendā varēja atrast ari ko īstu. Iespējams, tajā slēpās spēks, lai ari izkropļots un grūti pieejams. Tomēr daži Floridas stūrīši ir burvīgi. Vienīgi jātur acis vaļā. Ak, Vikivači nāras… Seko man, iesim tur!

Visapkārt skanēja mūzika: graboša, nejauka, džinkstoša un vecmodīga. Izvilcis no kabatas piecu dolāru banknoti, Treš­diena ielika to automātā, pretī saņemdams riekšavu monētu vara krāsā. Vienu viņš pameta Ēnam, kas to noķēra gaisā, un, manīdams, ka viņus vēro puišelis, satvēra starp rādītājpirkstu un īkšķi. Monēta šķita izgaistam. Puika aizskrēja pie mātes, kas pētīja vienu no visuresošajiem Santaklausiem MUMS TO IR VAIRĀK NEKĀ SEŠI TŪKSTOŠI! (tā tur bija rakstīts) -, un steidzīgi paraustīja viņu aiz mēteļa apakšmalas.

Izgājuši laukā, viņi, sekojot norādēm, devās uz Vakardienas ielu.

-    Pirms četrdesmit gadiem Alekss Džordans viņa seja ir uz žetona, kuru tu, Ēna, turi plaukstā, sāka celt māju augstas klints izvirzījumā uz zemes, kas viņam nemaz nepiederēja, un pats nezināja, kāpēc to dara. Tauta nāca skatīties, kā viņam sokas, ziņkārīgie un neizpratnē esošie, un tādi, kas nepiede­rēja ne vieniem, ne otriem un paši nezināja, kāpēc nāk. Un tad Džordans darīja to, ko darītu jebkurš saprātīgs viņa paaudzes amerikānis: sāka no skatītājiem ņemt naudu. Ne jau daudz, varbūt piecus centus. Vai divdesmit piecus. Būvniecība turpi­nājās, cilvēki nāca.

Ņemdams pa divdesmit pieciem vai pieciem centiem no skatītāja, viņš varēja būvēt jau kaut ko lielāku un neparastāku. Piemēram, ierīkoja noliktavas zem mājas, kurās saveda dažā­das lietas, ko rādīt ļaudīm, un viņi nāca tās aplūkot. Katru gadu te ierodas miljoniem cilvēku.

-    Bet kāpēc?

Trešdiena tikai pasmaidīja, un abi gāja tālāk pa vāji apgais­motajām Vakardienas ielām ar koku alejām. No pieputējušiem skatlogiem noraudzījās neskaitāmas Viktorijas laikmeta por­celāna lelles ar stīvām lūpām gluži kā no cienījamas šausmu filmas. Zem kājām bija bruģakmens, virs galvas tumšs jumts, fonā džinkstēja mehāniska mūzika. Viņi pagāja garām stikla vitrīnai ar salauztām lellēm un milzum lielai mūzikas lādei zem stikla kupola, zobārsta krēslam un sīkpreču bodītei (Impo­tences ārstēšanai! O'Līrija magnētiskā josta!).

Ielas galā stāvēja milzīga stikla vitrīna ar manekenu čigā­nieti zīlnieces tērpā.

-    Klau, Trešdiena pārkliedza mehāniskās mūzikas trok­sni, pirms uzsākt jebkādu lielu darbu, pieklājas konsultēties ar nornām. Varbūt iecelsim šo par Sibillu vai par Urdu, likteņa pareģi, ko?

To ierosinājis, viņš iemeta automātā vietējo Klints mājas monētu. Čigānietes manekens saraustīti, mehāniski pacēla roku un to nolaida, un no automāta izslīdēja papīra strēmele.

Trešdiena to paņēma, izlasīja, kaut ko pie sevis norūca un, salocījis papīru, ielika to kabatā.

-    Vai neparādīsi man arī? Es parādīšu tev savējo, Ēna sacīja.

-    Katrs ir pats savas laimes kalējs, Trešdiena skarbi atteica. Es tavējo neprasitu.

Ēna ielika automātā monētu. Saņēmis atbildi, viņš to izla­sīja.

KATRAS BEIGAS IR JAUNS SĀKUMS.

TEV NAV LAIMĪGĀ CIPARA.

TAVA VEIKSMES KRĀSA IR MIRUSI.

Devīze:

KĀDS TĒVS, TĀDS DĒLS.

Saviebies Ēna salocīja papīru un ielika iekškabatā.

Abi soļoja tālāk pa sarkanu gaiteni, gar istabām ar dau­dziem krēsliem, uz kuriem stāvēja vijoles, alti un čelli, kas paši spēlēja vai šķietami spēlēja, vajadzēja tikai automātā iemest monētu. Klavieru taustiņi spiedās paši, šķīvji šķindēja, stabu­les pūta presētu gaisu klarnetēs un obojās. Ēna jutās nepatī­kami pārsteigts, redzēdams, ka stīgu instrumentu lociņus velk mehāniskas rokas, kas stīgām nemaz nepieskaras, un ari stīgas bija izstieptas vai pārrautas. Vai tiešām visas skaņas radīja vējš vai sitamie instrumenti, bet varbūt tie bija ieraksti?

Viņi bija nogājuši, kā pašiem šķita, vairākus kilometrus, kad sasniedza telpu ar nosaukumu Mikado, kur pie vienas sienas bija uzstādīts skanošs pseidoaustrumniecisks deviņpadsmitā gadsimta murgojums mehāniski bundzinieki ar vaboļveida uzacīm sita pa cimbalām un bungām, blenzdami laukā no pūķu midzeņa. Šobrīd viņi cēli mocīja Sensansa "Nāves deju".

Pie sienas uz sola sēdēja Černobogs, ar pirkstiem bungo­dams mūzikas ritmā. Stabules pūta, zvani džinkstēja.

Trešdiena apsēdās viņam blakus. Ēna nolēma palikt stā­vam. Černobogs sniedza kreiso roku, sasveicinādamies ar Treš­dienu, pēc tam ar Ēnu.

-    Sveiki, viņš sacīja un atslīga atpakaļ vietā, acīm redzami baudīdams mūziku.

"Nāves deja" jau bija sasniegusi vētraino, nesaskanīgo finālu. Viltus instrumenti spēlēja greizi, piešķirot šai vietai vēl pārlaicīgāku noskaņu. Sākās jauns gabals.

-    Kā veicās ar bankas aplaupīšanu? painteresējās Černobogs. Viss kārtībā?

Viņš negribīgi piecēlās, acīm redzami negribēdams atstāt Mikado ar dārdoši džinkstošo mūziku.

-    Viss gāja kā smērēts, Trešdiena atbildēja.

-    Man no kautuves nāk pensija, Černobogs sacīja, ar to man pietiek.

-    Mūžīgi tā nebūs, Trešdiena brīdināja, nekas nav mūžīgs.

Atkal gaiteņi, atkal mūzikas automāti. Ēna pēkšņi iedo­mājās, ka viņi neiet pa tūristu taku, bet gan pa Trešdienas izstrādātu maršrutu. Viņi kāpa lejā pa nogāzi, un Ēna apmulsis domāja, ka šī vieta jau ir redzēta.

Černobogs sagrāba viņu aiz rokas.

-    Atri šurp, viņš čerkstēja, vilkdams Ēnu uz lielu stikla vitrīnu pie sienas.

Vitrīnā bija attēlota kapsētas aina ar aizmigušu klaidoni pie baznīcas durvīm. DZĒRĀJA SAPNIS, vēstīja uzraksts ar paskaidrojumu, ka tas esot deviņpadsmitā gadsimta automāts, sākumā bijis novietots kādā Anglijas dzelzceļa stacijā. Monē­tas sprauga bija pielāgota Klints mājas valūtai.

-    Iemet naudu, Černobogs mudināja.

-    Kāpēc? Ēna nesaprata.

-    Tev tas jāredz! Gribu tev parādīt.

Ēna beigās padevās. Kapsētas dzērājs pielika pie lūpām pudeli. Viens no kapakmeņiem noslīdēja malā, atklājot gār­dzošu mironi, pēc tam piemineklis pagriezās, un puķu vietā ņirdza galvaskauss. Pa labi no baznīcas parādījās spoks, bet pa kreisi kaut kas tik tikko saredzams, putnam radniecīgs nervozs ģīmis, blāvs, Boša gleznai līdzīgs murgs, tas viegli aizslīdēja no kapakmens ēnās un bija prom. Atvērās baznīcas durvis, un tajās parādījās mācītājs. Mošķi, rēgi un miroņi izgaisa kapsētā palika tikai mācītājs un dzērājs. Uzmetis dzērājam nievājošu skatienu, svētais tēvs atkāpās un iegāja atpakaļ dievnamā. Baznīcas durvis aizvērās, atstājot dzērāju vienu.

Mehāniskā aina Ēnu dziļi satrauca. Pārāk satraucoša, lai būtu pieejama publiskai apskatei. Ēna domāja.

-    Vai zini, kāpēc gribēju tev to parādīt? Černobogs vaicāja.

-    Nav ne jausmas.

-    Tā taču ir mūsu pasaule. īstā pasaule. Te, šajā kastē!

Viņi gāja tālāk pa asinssarkano istabu, kas bija piekrauta

ar vecām ērģelēm, milzīgām ērģeļu stabulēm un lielām vara vannām tās acīmredzot bija atvestas no brūža.

-    Uz kurieni mēs tagad ejam? Ēna vaicāja.

-    Uz karuseli, Černobogs atbildēja.

-    Bet mēs jau nez cik reižu esam pagājuši garām norādēm uz karuseli.

-    Mums ir savs ceļš. Pa spirāli. Pa visgarāko ceļu bieži vien var aiziet visātrāk.

Ēnam jau sāka sāpēt kājas, un viņš šaubījās, vai tā varētu būt.

Telpā ar neticami augstiem griestiem mehāniska ierīce atskaņoja "Astoņkāju dārzu". Centrā bija novietots melnam valim līdzīgs briesmonis, kas putuplasta mutē turēja laivu. Viņi gāja tālāk uz Ceļojumu zāli, kur stāvēja ar flīzēm noklāta automašīna un darbojās Rūba Goldberga vistu mehānisms, bet pie sienas karājās sarūsējušas Burma Shave reklāmas:

Dzīve neiet no rokas, Smags darbs un mokas. Bet no bārdas Tevi atbrīvot spēs Burma Shavel

Un:

Viņš nespēja tikt galā, Tāpēc pagāja malā. Tagad kapracis viņa draugs Un, protams, Burma Shave\

Nokāpuši zemāk, viņi ieraudzīja saldējuma kafejnīcu. Plāk­snīte pie durvīm vēstīja, ka tā ir atvērta, bet meitene, kas maz­gāja galdiņus, šķita nepieejama, tāpēc viņi nemaz negāja iekšā, bet devās tālāk uz picēriju, kurā bija tikai viens apmeklētājs: pavecs melnādainais košā, rūtainā uzvalkā un kanārijdzelte­nos cimdos. Sīks, par kādu parasti saka, ka uz vecumu cilvēks saraujas, un viņš ēda milzīgu saldējumu vairākas bumbas ar riekstiem un augļiem un piedzēra kafiju no milzum lielas krūzes. Pelnu traukā viņa priekšā gailēja melns cigarills.

-    Trīs kafijas, Trešdiena izmeta Ēnam un devās uz tualeti.

Ēna atnesa kafiju Černobogam, kas jau sēdēja blakus mel­najam, zagšus pīpēdams cigareti, it kā baidītos, ka viņu kāds pieķers. Melnais priecīgi našķojās ar saldējumu, nelikdamies ne zinis par cigarillu, taču, kad Ēna pienāca pie galdiņa, to paņēma un, ievilcis dūmu, izpūta divus riņķus pirmo lielu, otro mazāku, kas glīti izgāja cauri pirmajam, un tad plati pasmaidīja, it kā patīkami pārsteigts pats par sevi.

-    Ēna, tas ir misters Nansijs, Černobogs sacīja.

Melnais piecēlās kājās un novilka no labās rokas dzelteno

cimdu.

-    Patīkami ar jums iepazīties! Viņš žilbinoši pasmaidīja.

-    Manuprāt, es jau zinu, kas jūs esat. Vecā Vienača darbinieks, vai ne?

Viņa balsī jautās nazāla pieskaņa, raksturīga Rietumindijas dialektam.

-    Es tiešām esmu Trešdienas darbinieks, Ēna atbildēja.

-    Lūdzu, nestāviet kājās!

Černobogs, ievilcis dūmu, drūmi sacīja:

-    Es teiktu, ka cigaretes mēs, brāļi, mīlam tāpēc, ka tās atgādina ziedojumus sārtos, no kuriem cēlās dūmi, kas tika uzskatīti par labvēlības zīmi.

-    Man gan savu mūžu neviens neko tādu nav ziedojis, Nansijs atsaucās, es varēju cerēt tikai uz augļu grozu, varbūt kazas cepeti un aukstu dzērienu, ko lēni izsūkt, un babiņu ar augstu krūtežu sabiedrības uzturēšanai.

Smaidā atklājis baltu zobu rindu, melnais pamirkšķināja Ēnam.

-    Šajos laikos, turpināja Černobogs, taču nekā nav. -Jā, tiešām, es dabūju daudz mazāk augļu, nekā biju

radis. Mistera Nansija acis iemirdzējās. Tomēr pasaulē, vienalga, nekas nelīdzinās babiņai ar lielu krūtežu. Dažs labs, to dzirdot, teiks, ka vispirms jānoskata dibengals, bet es gan sacīšu, kā ir: aukstā rītā manu motoru arī tagad vislabāk uzkurbulē pupi. Nansijs aizrautīgi, dārdoši, labsirdīgi smējās, un Ēna attapās, ka vecais vīrs viņam tomēr ir iepaticies. Trešdiena, atnācis no tualetes, sarokojās ar Nansiju.

-    Ēna, varbūt gribi ēst? Picas šķēli? Varbūt sviestmaizi?

-    Neesmu izsalcis, Ēna atbildēja.

-    Atļaujiet man jums ieteikt, sarunā iejaucās misters Nansijs. Kas zina, kad būs nākamā maltīte. Ja piedāvā, ēdiet! Neesmu vairs no jaunajiem un zinu, ka nekad nevar laist garām izdevību pačurāt, paēst vai uz pusstundiņu iesnausties. Vai sapratāt?

-    Jā. Bet man tiešām negribas ēst.

-Jūs esat liela auguma, Nansijs turpināja, ar veca­jiem sarkankoka krāsas redzokļiem urbjoties Ēnas gaišajās acīs, ražens puisis, bet pārlieku sprigans gan neizskatāties. Man ir dēls tik stulbs, it kā savu stulbumu būtu pircis akcijā "Ņem divus, maksā par vienu!". Jūs man viņu atgādināt. -Ja neiebilstat, uzskatīšu to par komplimentu, Ēna sacīja.

-    To, ka esat tāds pats kā dulburis, kas aizgulējās torīt, kad dalīja smadzenes?

-    To, ka salīdzinājāt mani ar savas ģimenes locekli.

Nospiedis cigarilla galu, misters Nansijs notrauca iedo­mātu pelnu plēksnīti no dzeltenajiem cimdiem. Varbūt tomēr neesat sliktākā Vienača izvēle. Viņš uzmeta skatienu Trešdie­nām. Vai ir kaut nojausma, cik ļaužu te šovakar būs?

-    Paziņoju visiem, kurus varēju atrast, Trešdiena atbil­dēja, acīmredzot ne jau visi varēs atbraukt. Turklāt daži, viņš turpināja, varbūt to negrib. Tomēr uz dažiem dučiem, manuprāt, varam cerēt. Jaunumi taču lido vēja spārniem.

Viņi gāja garām bruņu izstādei (Viktoriāņu viltojums, Trešdiena teica pie stikla vitrīnas, mūsdienu viltojums, divdesmitā gadsimta bruņucepure pēc septiņpadsmitā gad­simta kopijas, kreisās rokas bruņucimds no piecpadsmitā gad­simta…), un tad Trešdiena izveda Ēnu un misteru Nansiju laukā un gāja apkārt ēkai (Neciešu ieejas un izejas, norūca Nansijs, neesmu vairs nekāds jaunais un esmu radis pie siltāka klimata). Beigās viņi iegāja ēkā un pa ietvi soļoja uz karuseļu zāli.

Kaliope trīcoši un brīžiem greizi atskaņoja Strausa valsi. Viņus sagaidīja simtiem senu karuseļu zirgu: daži prasīt pra­sījās pēc līmes vai krāsas, citus klāja putekļu kārta. Virs galvas šūpojās dučiem spārnotu eņģeļu; laikam tie bija pārveidoti veikalu skatlogu manekeni. Daži no tiem bija izriezuši atkaili­nātās bezdzimuma krūtis, citi bija pazaudējuši parūkas; truli un akli tie blenza lejup no tumsas.

Un tur jau bija pats karuselis.

Norāde vēstīja, ka tas ir lielākais pasaulē, atklāja karuseļa svaru un lustrās ieskrūvēto spuldžu skaitu gotiskajos plašu­mos, kā arī aizliedza sēsties dzīvnieku mugurās.

Tie tik bija dzīvnieki! Ēna nespēja atraut skatienu no sim­tiem dabiska lieluma zvēru, kas aplī bija piestiprināti platfor­mai. Gan dabā sastopami, gan fantastiski, tāpat ari vienlaikus gan reāli, gan fantastiski, un katrs no tiem bija unikāls. Sirēna un ūdensvīrs, kentaurs un vienradzis, ziloņi (viens milzenis, otrs sīks), buldogs, varde un fēnikss, zebra, tīģeris, mantikora un bazilisks, ratos iejūgti gulbji, balts vērsis, lapsa, dvīņu valzirgi, pat jūras čūska visi spilgti krāsaini un dzīvāki par dzīviem riņķoja līdz ar platformu, skanot valsim pēc valša. Karuselis ne brīdi nepalēnināja gaitu.

-    Kam tas ir vajadzīgs? Ēna gribēja zināt. Nu labi lie­lākais pasaulē, simtiem dzīvnieku, tūkstošiem spuldžu, riņķo bez apstājas, bet neviens taču tajā nekad nevizinās.

-    Šis karuselis nav paredzēts cilvēku vizināšanai, bet gan apbrīnošanai. Tā mērķis ir šeit būt, Trešdiena izsmeļoši paskaidroja.

-    Tāpat kā lūgsna, ko atkārto uz riņķi vien, Nansijs pie­bilda, uzlādēšanās avots.

-    Bet kur tad notiks pulcēšanās? Ēna jautāja. Tu teici, ka te, bet šeit neviena nav!

Trešdiena rēgaini pasmīnēja.

-    Ēna, viņš brīdināja, tu esi pārāk ziņkārīgs. Par to es tev naudu nemaksāju.

-    Es atvainojos.

-    Bet tagad nāc palīgā! Trešdiena sacīja un piegāja pie platformas malas, kur bija piestiprināts karuseļa apraksts un aizliegums to izmantot.

Ēna jau gribēja kaut ko teikt, bet tad pārdomāja un palī­dzēja visiem trim tikt augšā uz platformas malas. Trešdiena šķita neticami smags, Černobogs uzlīda pats, vien atbalstīda­mies uz Ēnas pleca, un Nansijs vispār bija viegls kā pūciņa. Tikuši augšā, vecie vīri palēkdamies devās uz priekšu.

-    Nu, Trešdiena uzrēja, vai tad tu nenāksi?

Bridi vilcinājies un pametis skatienu visapkārt, lai pār­liecinātos, ka tuvumā nav modra Klints mājas uzrauga, Ēna uzlēca uz pasaulē lielākā karuseļa malas. Mazliet pārsteigts, viņš aptvēra, ka daudz vairāk uztraucas par to, ka tiek pārkāpti

Klints mājas noteikumi, nekā toreiz par bankas aplaupīšanu. Večuki izvēlējās sev rikšotājus. Trešdiena uzlīda zelta vilkā, Černobogs bruņām klātā kentaurā, kam galvā bija bruņucepure, bet Nansijs ķiķinādams uzslīdēja milzīga, lēcienā sastinguša lauvas mugurā, kuru tēlnieks bija notvēris rēciena brīdī, un papliķēja dzīvnieka sānus. Skanot Štrausa valsim, viņi majestātiski devās ceļojumā.

Trešdiena smaidīja, Nansijs līksmi, vecišķi smējās, pat drū­mais Černobogs bija atplaucis. Ēnam šķita, ka no pleciem noveļas smagums: trīs večuki bauda dzīvi, traukdamies pasau­les lielākajā karuselī. Kas par to, ja viņus padzīs? Vai tas nebija tā vērts? Vēlāk taču varēsi palielīties, ka esi braucis pasaules lielākajā karuselī! Vai tad nav jauki riņķot pa apli brīnumaina nezvēra mugurā?

Nopētījis buldogu un kādu ūdens radījumu, pēc tam ziloni ar zelta baldahīnu, Ēna beigās uzkāpa būtnē, kurai bija tīģera ķermenis un ērgļa galva, un cieši tajā ieķērās.

Galvā ņirbēja, zvanīja un dziedāja valsis "Pie zilās Donavas", tūkstoš lustras mirdzēja un atstaroja gaismu, un uz mirkli viņš jutās kā bērns, kas laimīgs vizinās karuseli, mie­rīgi sēdēdams ērgļa-tīģera mugurā, centrā, ap kuru riņķo pasaule.

Cauri mūzikai Ēna dzirdēja sevi smejamies. Viņš bija lai­mīgs. Pēdējās trīsdesmit sešas stundas pagaisa, trīsdesmit trīs gadi pazuda, kā nebijuši, visa dzīve pārvērtās puišeļa sapnī, kas traucas Goldengeitas parka karuselī Sanfrancisko, pirmo­reiz dzīvē apbraucot Savienotās Valstis, maratonceļojumā pa jūru un zemi. Turpat blakus stāvēja māte, lepni nolūkodamās dēlā, kas laiza kūstošu saldējumu, cieši turēdams to rokā un cerēdams, ka mūzika nepārtrūks un karuselis turpinās gaitu, ka brauciens nekad nebeigsies. Viņš riņķoja, riņķoja un riņ­ķoja…

Bet tad iedegās gaisma, un Ēna ieraudzīja dievus.

SESTĀ NODAĻA

Mūsu vārti ir plaši vaļā un neapsargāti, Cauri tiem drūzma raibu raibā plūst. Volgas vīri, stepes tatāri, Pazemīgie ķīnieši, Malajieši, skiti, teitoņi, ķelti, slāvi, Vecajā pasaulē pametuši rūgtumu un nāvi. Tie līdzi ved svešus ritus, svešus dievus, Viņu tīģera kaisle izlaiž savus nagus, Ielās un alejās dzird svešas mēles, Mūsu ausīm bīstamas tās šķiet Kā atskaņas no pašas Bābeles.

Tomass Beiujs Aldrihs. "Neapsargātie vārti", 1882

Brīdi Ēna traucās pasaules lielākajā karuselī, ieķēries ērglītīģeri, bet jau nākamajā mirklī sarkanās un baltās gaismas izplūda, notrīsēja un apdzisa, un viņš krita cauri zvaigžņu okeānam, bet mehānisko valsi aizstāja cimbalu dārdi un rīboņa tāla okeāna krastā.

Gaisma nāca tikai no zvaigznēm, kas salti, skaidri izgais­moja ik sīkumu. Ērglis-tīģeris sarosījās, un Ēna kreisajā plaukstā juta siltu kažoku, bet labajā putna spalvas.

Jauks brauciens, vai ne? aiz Ēnas, viņa prātā un ausīs skanēja balss.

Ēna lēni pagriezās, un garām plūda mirkļi: sastinguši brīži, saskaldītas sekundes, un katra kustība šķita bezgalīga. Tēli, kas sasniedza prātu, likās bezjēdzīgi tas bija kā skatīties pasaulē ar spāres daudzšķautņu acīm, kad katra daļiņa vēro kaut ko citu, tāpēc trūkst kopainas un nevar saprast, ko īsti redz.

Ēna skatījās uz misteru Nansiju, veco, ūsaino melnādaino viru rūtainā sporta jakā un ar citrondzelteniem cimdiem, kas jāja karuseļa lauvā, celdamies augšup un krizdams lejup. Ēna vienlaikus redzēja mirdzošu dārgakmeņu zirnekli zirga lielumā ar smaragda acīm, kas cienīgi noskatījās no augšas, un ari neti­cami gara auguma vīrieti tīkkoka krāsā ar trim roku pāriem un plivojošā strausa spalvu cepurē, kura seja bija izkrāsota ar sarkanām svītrām un kurš jāja nikna zelta lauvas mugurā, ar divām rokām stingri ieķēries zvēra krēpēs; tāpat arī nēģeru bērnu skrandās ar sastrutojušu kreiso kāju, pa kuru rāpoja knišļi, un visbeidzot brūnu zirneklīti, kas slēpās zem savītušas, brūngani dzeltenas lapas.

To visu Ēna redzēja, atskārzdams, ka visas šīs būtnes ir viens un tas pats.

Aizver muti, ierunājās daudzās būtnes, kas bija misters Nansijs, citādi tajā ielidos vārna!

Ēna aizvēra muti un ar grūtībām norija siekalas.

Apmēram jūdzes attālumā viņu priekšā kalnā pacēlās koka būve. Visi četri aulekšoja uz tās pusi, zvēru pakaviem un kājām nedzirdami skarot sausās jūrmalas smiltis.

Černobogs sēdēja kentaura mugurā, skubinot viņš piesita pie būtnes pleca.

-Tas jau nav pa īstam, viņš sacīja Ēnam. Černobogs izklausījās nožēlojami. Viss ir tavā prātā. Labāk par to nedo­māt.

Ēnas skatienu piesaistīja vecs, sirms austrumeiropiešu imigrants ar vienu dzelzs zobu mutē, ģērbies papluinītā lietus­mētelī, un tajā pašā mirklī arī kaut kas melns, sakņupis, tum­šāks par tumsu visapkārt, kam acis kvēloja kā ogles. Pēc tam viņš redzēja princi ar gariem, viļņainiem, melniem matiem un garām, melnām ūsām, kuram seja un rokas bija vienās asinīs.

Princis jāja kails, ja neskaita plecos uzmesto lāčādu, uz radī­juma pa pusei cilvēka, pa pusei zvēra; prinča seju un augumu klāja zili tetovēti virpuļi un spirāles.

-    Kas jūs esat? Ēna prasīja. Kas jūs tādi esat?

Viņi rikšoja pa liedagu. Naksnīgajā pludmalē nepielūdzami plīsa un bangoja viļņi.

Trešdiena pagrieza vilku (nu jau milzīgu, ogļmelnu nezvēru ar zaļām acīm) uz Ēnas pusi. Ērglis-tīģeris metās sāņus, un Ēna mierinoši glāstīja būtnes kaklu, lai to iedrošinātu. Tīģera aste kareivīgi nošvīkstēja. Ēnam šķita, ka viņš redzēja vēl vienu vilku, Trešdienas vilka dvīņubrāli; tas skrēja tepat līdzās smilšu kāpās, vien mirkli aiz redzamā robežas.

-    Vai pazini mani, Ēna? Trešdiena prasīja, jādams vilkā augstu paceltu galvu. Labā acs viņam mirdzēja un plaiksnīja, bet kreisā bija blāva. Viņš bija ģērbies apmetnī ar lielu kapuci kā mūkam, seju paslēpis ēnā. Es reiz teicu, ka tu uzzināsi manus vārdus. Lūk, kā es tieku dēvēts: Kara prieks, Baigais, Izlaupītājs, Trešais. Esmu Vienacis. Vēl mani sauc par Augstāko un Patiesības noģidēju. Esmu Grimnirs un Vīrs ar kapuci. Esmu Visa Tēvs, tāpat arī Gondlirs, Zižļa nesējs. Vārdu man tikpat daudz, cik vēju, bet titulu tik, cik nāves veidu. Man ir kraukļi Hugins un Munins, Prāts un Atmiņa, mani vilki ir Freki un Geri, bet mans zirgs ir karātavas.

Divi rēgaini pelēki kraukļi kā caurspīdīgas putnu ēnas nosē­dās Trešdienām uz pleciem un iegrūda knābjus viņa galvā, kā nogaršodami smadzenes, un tad aizšvīkstēja tumsā.

Kam lai es ticu? Ēna domāja un tad izdzirdēja balsi, kas, rupji dārdēdama, nāca no pazemes dzīlēm: Tici visam!

-    Odins? Ēna jautāja, un vējš izrāva viņam vārdu no lūpām.

-     Odins, Trešdiena čukstēja tik skaļi, ka to nespēja apslāpēt jūras bangas, atsitoties pret galvaskausiem liedagā. Odins, viņš atkārtoja, izgaršodams vārdu mutē. Odins, viņš uzvaroši iesaucās, un no apvāršņa līdz apvārsnim nodu­nēja atbalss. Vārds samilza, auga un piepildīja pasauli, šalk­dams un pulsēdams kā asinis Ēnas ausīs.

Bet tad, tikpat kā sapnī, viņi pēkšņi apstājās. Mērķis bija sasniegts, rikšotāji piesieti nojumē blakus ēkai.

Nams bija liels, bet primitīvs. Salmu jumts, baļķu sienas. Istabas vidū dega uguns, dūmi koda acīs.

-    Mums vajadzēja ceļot manā, nevis viņa prātā, misters Nansijs pačukstēja Ēnam. Tad šeit būtu siltāk.

-    Mēs bijām viņa prātā?

-    Vairāk vai mazāk jā. Te ir Valaskjalfa. Vienača vecā mītne. Ēna atviegloti nopūtās, redzot Nansiju atkal kā večuku ar

dzelteniem cimdiem, lai gan viņa ēna uguns liesmās drebēja un trīsēja, visu laiku mainoties, bet ne tikai cilvēciskos vei­dolos.

Pie sienām bija nolikti koka soli, uz kuriem sēdēja vai arī tiem blakus stāvēja apmēram desmit cilvēki. Atstatu cits no cita, diezgan raiba sabiedrība: tumšādainie, cienījama dāma sarkanā sari, daži paputējuša skata uzņēmēji, bet pārējie stā­vēja tik tuvu ugunij, ka Ēna nespēja viņus skaidri saskatīt.

-    Kur tad viņi ir? Trešdiena nikni čukstēja Nansijam. Es prasu: kur viņi ir? Te taču vajadzēja būt dučiem! Bariem!

-Jūs bijāt tas aicinātājs, Nansijs atbildēja. Atklāti sakot, es brīnos, ka nav vēl mazāk. Kā jums šķiet: vai man sākumā nevajadzētu izstāstīt kādu pasaku? Trešdiena papurināja galvu:

-    Nekādā gadījumā!

-Viņi neizskatās pārāk draudzīgi, Nansijs turpināja.

-     Labs stāsts ir teicams veids, kā dabūt sabiedrotos. Turklāt jums nav barda, kas šiem uzdziedātu.

-    Nebūs nekādu pasaku, Trešdiena palika pie sava.

-    Tagad ne. Vēlāk, kad būs vairāk laika. Tagad ne.

-    Nekādu pasaku. Labi. Tad ķeršos pie iesildīšanas!

Sirsnīgi smaidīdams, Nansijs devās uz uguns pusi.

Zinu, kas jums tagad prātā, viņš iesāka, ko tas Kompe Anansi domā, nākdams pie mums runāt, ja mūs te sasauca Visa Tēvs? Saprotiet, kādreiz jau ļaudīm šis tas jāatgādina. Ienācis pametu skatienu visapkārt un nobrīnījos: kur tad pārē­jie, kur? Bet tad apķēros: kas par to, ka esam mazākumā, bet viņi vairākumā, mēs vārgi, bet viņi stipri, tas vēl nenozīmē, ka mēs esam zaudējuši!

Vai zināt, reiz redzēju pie ūdens tīģeri ar tik lieliem sēkli­niekiem kā nevienam citam zvēram, ar visasākajiem nagiem, ar diviem gariem un asiem kā asmens priekšzobiem. Es viņam teicu: "Brāli Tīģeri, ej mierīgi peldēt, es tikmēr pasargāšu tavas olas!"

Viņš ar tām ļoti lepojās. Tīģeris iegāja ūdenī peldēt, es paņēmu viņa olas, bet viņam atdevu savas zirnekļa oliņas. Vai zināt, ko es darīju pēc tam? Metos projām, ko kājas nes! Apstā­jos tikai nākamajā pilsētā. Un tur satiku Veco Pērtiķi.

"Tu nu gan izskaties varen labi, Anansi," Vecais Pērtiķis teica.

Es atbildēju:

"Vai zini, ko tajā pilsētā visi dzied?"

"Ko tad šie dzied?" viņš jautāja.

"Smieklīgu dziesmiņu," es sacīju un tad sāku dejot un dziedāt:

Tīģera olas, jā, Apēdu, lūk, kā,

Nekas vairs nespēs mani apturēt, Neviens nesaņems mani ciet, Jo apēdu Tīģera olas, Apēdu, apēdu tās!

Vecais Pērtiķis smējās kā kutināts, vēderu turēdams, trīsē­dams un lēkādams, un tad sāka dziedāt: Tīģera olas apēdu, lūk, kā, knakšķinādams pirkstus un griezdamies riņķī uz divām kājām.

"Jauka dziesmiņa," viņš teica, "dziedāšu to visiem drau­giem."

"Bet lūdzu," es atbildēju un devos atpakaļ pie ūdens.

Tur Tīģeris staigāja turp un atpakaļ, vēzēdams un mētā­dams asti, pieglaudis ausis, sabozis spalvu uz skausta līdz pēdējai iespējai, kampdams ik kukaini ar milzīgajiem zobu asmeņiem, acīm metot oranžus zibšņus. Viņš izskatījās ļauns, bīstams un liels, bet zvēra kājstarpē šūpojās sīkas oliņas tik mazā, melnā un krunkainā maisiņā, kādu pat nevarat iedo­māties.

"Klau, Anansi," mani ieraudzījis, šis saka. "Tev taču bija jāsargā manas olas, kamēr peldējos. Bet, iznācis laukā no ūdens, neatradu krastā neko, tikai melnās, nekam nederīgās zirnekļa oliņas, kuras tagad nēsāju."

"Darīju, ko varēju," es atbildēju, "bet vainīgi būs tie pērtiķi. Viņi atnāca un apēda tavas olas, un, kad gribēju šos patriekt, norāva arī manējās. Aiz kauna aizbēgu."

"Tu melo, Anansi," Tīģeris ierēcās, "es aprišu tavas aknas!"

Bet tad viņš saausījās, dzirdēdams, ka no savas pilsētas tuvojas pērtiķu bars. Ducis līksmu pērtiķu, kas palēkdamies skrēja pa taku, knakšķinādami pirkstus, un, cik vien skaļi varēdami, dziedāja:

Tīģera olas, jā, Apēdu, lūk, kā,

Nekas vairs nespēs mani apturēt, Neviens nesaņems mani ciet, Jo apēdu Tīģera olas, Apēdu, apēdu tās!

Tīģeris rēkdams ieskrēja mežā un metās virsū pērtiķiem, bet pērtiķi spiegdami pa galvu pa kaklu salēca augstākajos kokos. Tikmēr es kasīju savas jaukās, jauniegūtās olas, kas, velns parāvis, labi karājās starp manām kaulainajām kājām, un mierīgi gāju mājup. Tāpēc tīģeris līdz pat šai dienai tvarsta pērtiķus. Lieciet aiz auss: tas, ka esat mazi, nenozīmē, ka jums nav spēka!

Misters Nansijs pasmaidīja, pamāja ar galvu un iepleta rokas, pretī saņemdams aplausus un smieklus, un tad pagrie­zies devās atpakaļ pie Ēnas un Černoboga.

-    Bet es taču teicu, ka nebūs nekādu pasaku, Trešdiena norūca.

-    Kas tad tā par pasaku? Nansijs brīnījās. Mēles ielocīšana, nekas vairāk. Es tikai jūsu labā iesildīju ļaudis. Un tagad uz priekšu cīņā!

Trešdiena iznāca uguns gaismā, liels, vecs vīrs ar stikla aci, brūnā uzvalkā un vecā Armani mētelī. Nostājies viņš skatījās uz cilvēkiem un koka soliem, ilgi klusēdams. Ēna juta, ka iestā­jies neveikls, pārāk garš klusums.

-Jūs mani pazīstat, viņš beidzot iesāka, visi mani pazīstat. Dažiem ir iemesls mani nemīlēt, tomēr pazīstat visi, mīlat vai ne.

Ļaudis pustumsā sarosījās, soli iečīkstējās.

-    Esmu te ilgāk nekā vairums no jums. Tāpat kā jūs, es uzskatīju, ka varam iztikt ar to, kas ir. Laimei ar to nepietiek, bet izdzīvot var. Bet nu vairs tā nav. Tuvojas vētra, un ne jau mēs to izsaucām.

Trešdiena uz brīdi pieklusa un tad, paspēris soli uz priekšu, sakrustoja rokas uz krūtīm.

-    Kad cilvēki devās uz Ameriku, paņēma mūs sev līdzi. Atveda mani, Lokiju un Toru, Anansi un Lauvu dievu, tāpat ari leprekonus, koboldus un banšijas, Kuberu un frau Holli, Aštarotu un jūs visus arīdzan. Mēs atkuģojām cilvēku prātā un te iesakņojāmies. Ceļojām ar kolonistiem pār okeānu uz jauno zemi.

ŠI zeme ir plaša. Driz vien cilvēki mūs aizmirsa, atcerēda­mies mūs tikai kā būtnes no Vecās pasaules, kas tur palikušas un nav atceļojušas uz šejieni. Tie, kas mums tiešām ticēja, ■uzgāja viņsaulē vai ari beidza ticēt. Mūs pameta, un mēs izgaisām, tikām iebiedēti un atstumti, no ticības un pielūgsmes mums atlikušas tikai druskas. Mums bija jāiztiek ar to, kas ir.

Lūk, ko esam iemācījušies: iztikt ar to, kas ir, turēties malā, lai mūs mazāk ievēro.

Skatīsimies patiesībai acīs un atzīsim, ka lielas ietekmes mums vairs nav. Kaut ko nočiepjam, paņemam un kaut kā iztie­kam, atkailināmies, pārdodam miesu, pārāk daudz dzeram, nosūknējam degvielu, zogam, krāpjamies, eksistējam sabied­rības nomalē. Vecie dievi šeit, jaunajā bezdievju zemē.

Trešdiena pieklusa un uzmeta skatienu te vienam, te otram, drūmi un valdonīgi. Klausītāji bezkaislīgi lūkojās pretī sejas šķita neizdibināmas kā maskas. Nokremšļojies Trešdiena smagi nospļāvās ugunī. Tā nosprakšķēja un uzliesmoja, izgaismodama telpu.

Mums visiem, protams, ir bijušas neskaitāmas izdevības pārliecināties, ka Amerikā aug jauni dievi, kuri aizpilda ticības tukšumu: kredītkaršu un šoseju, interneta un telefona, radio, slimnīcu un televīzijas dievi, plastmasas, peidžeru un neona dievi. Lepni dievi, aptaukojušies un muļķīgi radījumi, piepū­tušies savas aktualitātes un svarīguma apziņā. Viņi zina par mūsu eksistenci, baidās no mums un mūs ienīst, Odins turpi­nāja, domādami, ka tā nav, jūs maldāties. Ja varēs, viņi mūs iznīcinās. Pienācis laiks apvienoties. Pienācis laiks darboties!

Uguns gaismā iznāca vecā sieviete sarkanajā sari. Uz pieres viņai mirdzēja mazs, tumšzils dārgakmens.

-Jūs sapulcinājāt mūs, lai paziņotu tādas muļķības? sieviete nosprauslājās, un viņas balsī skanēja gan uzjautrinā­jums, gan aizkaitinājums.

Trešdienas uzacis nolaidās.

-    Sasaucu jūs, jā. Tās nav muļķības, kā tu saki, Mamadži! Nebūt ne! Tas pat bērnam skaidrs.

-     Tātad esmu bērna prātā? Sieviete pamāja viņam ar pirkstu. Es biju veca jau Kaligātā, pirms tu vēl tiki nosapņots, muļķa vīrs! Es bērns? Nu tad lai esmu bērns, nekādas citas jēgas tevis sacītajā nav.

Ēna uz brīdi atkal redzēja dubultvīziju: večiņu ar laikazoba saēstu, nosodošu seju, bet viņai aiz muguras milzīgu, kailu sievieti, melnu kā jauna ādas jaka, ar lūpām un mēli košsārtu asiņu krāsā. Ap kaklu viņai karājās galvaskausu virtene, bet neskaitāmajās rokās zibēja naži, zobeni un nocirstas galvas.

-    Es neteicu, ka esi bērns, Mamadži, Trešdiena mēģināja nogludināt asumus. Taču man šķiet acīm redzams, ka…

-Acīm redzama ir tikai tava godkāre, sieviete atcirta, pamādama melnu pirkstu ar asu nagu (un tieši tādi paši melni pirksti pacēlās viņai aiz muguras, virs galvas un viņā iekšā). Mēs jau ilgi šajā zemē dzīvojam mierā un saticībā. Dažiem veicas vairāk, citiem mazāk, to es nenoliedzu. Man klājas labi. Indijā mana inkarnācija jūtas daudz, daudz labāk, bet lai nu paliek. Man neskauž. Esmu redzējusi, kā jaunie dievi ceļas un kā tie krīt.

Runātājas roka nokrita gar sāniem. Ēna redzēja, ka visi noskatās sievietē: klausītāju acis pauda gan cieņu, gan uzjaut­rinājumu, gan apjukumu.

-    Vēl gluži nesen dzelzceļš bija dievu kārtā. Bet tagad dzelzs dievi ir aizmirsti tāpat kā smaragdu zvejnieki…

-    Tuvāk pie lietas, Mamadži, Trešdiena aizrādīja.

-    Tuvāk pie lietas? Sievietes nāsis iepletās, mutes kaktiņi nolaidās. Es es taču, kā redzams, esmu tikai bērns es saku, ka jānogaida. Esam rāmi un mierīgi. Nav taču teikts, ka viņi mums darīs ļaunu.

-    Tu iesaki gaidīt, līdz viņi nakti atnāks un tevi nogalinās vai aizvedīs projām?

Sievietes seja pauda nicinājumu un uzjautrinājumu: viņas lupas, uzacis un deguns bija daiļrunīgāki par vārdiem.

-   Ja viņi ko tādu mēģinās, Mamadži atbildēja, tad atrast mani būs grūti, kur nu vēl nogalināt.

Drukns jauneklis, kas sēdēja viņai aiz muguras, nokāsējās, lai pievērstu sev uzmanību, un tad dārdošā balsi iesāka:

-    Visa Tēvs! Mani ļaudis ne par ko nesūdzas. Iztiekam ar to, kas ir. Ja jūsu iecerētais karš pavērsīsies pret mums, mēs zaudēsim visu.

-    Bet jūs jau esat visu zaudējuši! Es piedāvāju iespēju kaut ko atgūt! Trešdiena iesaucās.

Viņam runājot, uguns uzdzirkstīja spožāk, un liesmas izgaismoja klausītāju sejas.

Es tomēr tā īsti neticu, Ēna domāja, nespēju tam ticēt. Varbūt man vēl ir tikai piecpadsmit gadu. Mamma vēl ir dzīva, un es vēl pat neesmu saticis Loru. Viss, kas līdz šim noticis, ir ārkārtīgi skaidrs sapnis. Tomēr viņš neticēja ari tam. Ticēt var tikai savām sajūtām, pasaules uztveres rīkiem: redzei, taustei, atmiņai. Ja tie melo, tad ticēt vairs nevar nekam. Pat ja neticam, vienalga, mūsu vienīgais ceļš ir tas, kuru izgaismo mūsu sajūtas, un šis ceļš ir jānoiet līdz galam.

Uguns izdega, un Odina nams Vataskjalfa iegrima tumsā.

-    Ko tagad? Ēna čukstēja.

-    Tagad atpakaļ uz karuseļa zāli, murmināja misters Nansijs. Vienacis uzsauks mums pusdienas, dažus piekukuļos, nobučos kādu bērneli, un neviens vairs nepieminēs to vārdu, kas sākas ar "d".

-    Kas tas vēl par vārdu?

-    Dievi. Starp citu, zēn, kur tu biji todien, kad cilvēkiem dalīja smadzenes?

-    Kāds toreiz stāstīja, kā nozadzis tīģerim olas, un man vajadzēja gaidīt, lai uzzinātu, kā tas viss beidzās.

Misters Nansijs ieķiķinājās.

-    Bet nekas taču neatrisinājās. Neviens nekam nepiekrita.

-    Viņš apstrādās pamazām. Pieveiks vienu, tad otru. Pats redzēsi. Beigās kā likts piekritīs visi.

Nez no kurienes uzradies vējš sabužināja Ēnas matus, pie­skārās sejai, kaut kur vilka.

Viņi atkal stāvēja pasaules lielākā karuseļa zālē un klausī­jās "Ķeizara valsi".

Telpas otrā galā rosījās cilvēku bariņš, tādi kā tūristi, kas sarunājās ar Trešdienu. Ļaužu bija tieši tikpat daudz, cik ēnaino stāvu Odina senajā namā.

-    Ejam, Trešdiena dūca, vezdams viņus uz vienīgo izeju milzīga nezvēra muti, atvērtu žāvās, kas ar asajiem zobiem grasījās saplosīt visus gabalos. Bariņa vidū Trešdiena bija ieju­ties politiķa lomā, kas pielabinās, uzmundrina, smaida, maigi nepiekrīt, nomierina.

-    Vai tas tiešām tā bija? Ēna prasīja.

-    Kas tad, tukšais smadzeņu pods? misters Nansijs atbil­dēja ar jautājumu.

-    Nams. Uguns. Tīģera olas. Brauciens karuselī.

-    Nerunā niekus, nevienam nav atļauts sēsties karuselī! Vai tad neredzēji aizlieguma zīmi? Bet tagad paklusē!

Iegājis caur nezvēra muti Ērģeļu istabā, Ēna apjuka: vai tad viņi jau nebija mērojuši šo ceļu? Otrā reize sagādāja ne mazāk pārsteigumu. Trešdiena uzveda visus pa kāpnēm, tad garām četriem dabiska lieluma apokalipses jātniekiem, kas karājās no griestiem. Viņi sekoja norādēm uz tuvāko izeju.

Ēna un Nansijs turējās malā. Beidzot izkļuvuši no Klints mājas, viņi pagāja garām suvenīru veikalam un devās uz auto­stāvvietu.

-     Žēl, ka nepaguvām visu apskatīt, misters Nansijs sūro­jās, es tā kā cerēju uz pasaules lielāko mākslīgo orķestri.

-    Esmu to redzējis, Černobogs teica, nekā īpaša.

Restorāns liela, šķūnim līdzīga ēka atradās desmit minūšu brauciena attālumā no ceļa. Trešdiena bija apsolījis viesiem izmaksāt pusdienas un organizēja braucienu tiem, kam nebija personisko mašīnu.

Interesanti gan, Ēna prātoja, kā viņi tika līdz Klints mājai bez sava braucamā un kā aizbrauks, tomēr neko neteica. Tā šķita vis prātīgāk.

Ēnam uzticēja aizvest uz restorānu vairākus viesus, un sie­viete sarkanajā sari apsēdās priekšā blakus viņam. Aizmugures sēdeklī vietu ieņēma divi vīri: druknais, īpatnējais jauneklis, kura vārdu Ēna nebija saklausījis, laikam Elviss vai tamlīdzīgi, bet otro, tumšajā uzvalkā, viņš pat nebija ievērojis.

Ēna taču bija stāvējis blakus šim vīrietim, kad tas kāpa mašīnā, bija atvēris viņam durvis un tad aizvēris tās, tomēr nespēja neko atcerēties. Ēna pagrieza galvu atpakaļ, lai uzmestu svešajam skatienu, uzmanīgi pētīja viņa seju, matus, apģērbu, lai pazītu vīrieti, ja gadītos vēlreiz viņu satikt, bet, kad viņš novērsās un iedarbināja mašīnu, svešais acumirklī izgaisa no prāta. Palika iespaids par bagātību, nekas vairāk.

Esmu noguris, Ēna beigās nosprieda. Pametis skatienu pa labi, viņš zagšus nopētīja indiešu sievieti. Ap kaklu viņai bija smalka sudraba ķēdīte ar galvaskausiem, kas pie katras kus­tības šķindēja kā zvārgulīši, bet uz pieres mirdzēja tumšzils dārgakmens. Sieviete smaržoja pēc garšvielām pēc karda­mona un muskatrieksta un pēc puķēm. Viņas mati bija melnsudraboti. Notvērusi Ēnas skatienu, viņa pasmaidīja.

-    Sauc mani par Mamadži, sieviete teica.

-    Bet es esmu Ēna, Mamadži, viņš sacīja.

-    Ko jūs domājat par sava saimnieka plāniem, mister Ēna?

Ēna piebremzēja viņus apdzina melns limuzīns, uzšļāk­dams auto dubļu šalti.

-    Es neko nejautāju, un viņš neko nesaka, viņš beigās atbildēja.

-Ja tu jautātu man, es atbildētu, ka viņš grasās doties pēdējā kaujā. Grib aiziet slavas spožumā. Tieši to viņš vēlas. Bet mēs esam tik veci vai stulbi, ka daži, iespējams, piekritīs.

-    Mans uzdevums nav jautāt, Mamadži, Ēna sacīja.

Mašīnas salonu piepildīja sievietes skanīgie smiekli.

Vīrs aizmugures sēdeklī ne īpatnējais, bet tas otrs pēk­šņi ierunājās, un Ēna viņam atsaucās, jau pēc mirkļa sarunu aizmirsis.

īpatnējais jauneklis, visu laiku klusējis, pēkšņi sāka dungot dobji melodiskā basā, kas lika trīsēt, rībēt un vibrēt mašīnas sienām.

Viņš bija vidēja auguma, bet ar neparastu ķermeņa uzbūvi Ēna gan bija dzirdējis par cilvēkiem ar krūtīm kā muca, tomēr vēl nebija tādus redzējis. Šis jauneklis bija ar krūtīm kā muca, arī kājas viņam bija dīvainas atgādināja celmus, bet rokas bija kā šķiņķa gabali. Viņš bija ģērbies melnā, siltā vējjakā ar kapuci, vairākos džemperos zem tās, biezos džinsos un neat­bilstoši ziemai un kopējam stilam baltās teniskurpēs kurpju kastes lielumā. Jaunekļa pirksti atgādināja cīsiņus ar platiem, stūrainiem galiem.

-    Tev labi sanāk, Ēna pagriezies teica.

-    Atvainojiet, īpatnējais jauneklis samulsis sacīja zemā, dobjā balsī. Dungošana pieklusa.

-    Nē, man patīk, Ēna drošināja, turpini vien!

īpatnējais jauneklis, brīdi vilcinājies, atsāka dungot tikpat

dobji un skanīgi. Tagad jau varēja izšķirt vārdus.

-    Lejā, lejā, lejā, viņš dziedāja tik zemā balsī, ka logu stikli trīsēja. Lejā, lejā, lejā, lejā, lejā, lejā, lejā.

Visām mājām, ari tai, kurai viņi brauca garām, gar dzegām bija izstiepti Ziemassvētku rotājumi, sākot ar necilām zelta gaismiņām, kas ik pa brīdim iemirdzējās, beidzot pat ar milzīgām sniegavīru un rotaļu lācīšu ekspozīcijām un daudz­krāsainām zvaigznēm.

Ēna piebrauca pie restorāna un pa priekšējām durvīm izlaida pasažierus. Mašīnu viņš novietoja autostāvvietā. Gri­bējās īso ceļu līdz restorānam aiziet vienam aukstumā, lai izvēdinātu galvu.

Mašīnu viņš novietoja blakus melnam limuzīnam. Nez vai nebija tas pats, kas pirmīt viņus apdzina?

Aizslēdzis durvis, Ēna brīdi stāvēja, izelpodams gaisā garaiņus.

Viņš labi varēja iedomāties, kas notiek restorānā: gan jau Trešdiena ierāda viesiem vietas pie liela galda un sāk visus apstrādāt. Vai tiešām mašīnā viņam blakus sēdēja indiešu die­viete Kali, un nez kas tie bija par cilvēkiem aizmugurē…

-    Klau, čalīt, vai tev ir sērkociņi? atskanēja puspazīstama balss; Ēna pagriezās, lai atvainotos un pateiktu, ka nav, bet, saņēmis sitienu ar revolveri zem kreisās acs, gandrīz nokrita. Pēdējā brīdī viņam izdevās ar roku noturēt līdzsvaru. Kāds iebāza mutē mīkstu vīšķi, lai viņš nevar pakliegt, un spraugu aizlīmēja prasmīgi kā vecs miesnieks, kas uzšķērž cāli.

Ēna mēģināja kliegt, brīdināt Trešdienu, brīdināt visus, taču no mutes nāca tikai apslāpēta murkšķēšana.

-    Putniņi jau būri, teica kaut kur dzirdēta balss. Vai visi ir savās vietās?

Viņam atbildēja radio sprakšķi un tik tikko dzirdama balss:

-    Ejam iekšā un visus ņemam ciet!

-    Bet ko ar milzi? prasīja cita balss.

-    Iesaiņojiet un vediet projām! pirmā balss norīkoja.

Ēnam uzmeta galvā maisu, rokas un potītes aptina ar līm-

lenti, iecēla viņu bagāžas nodalījumā un veda projām.

* * *

Mazā telpa, kurā viņu ieslodzīja, bija bez logiem. Vidū stāvēja plastmasas krēsls, pavisam viegls saliekamais galdiņš un spainis ar vāku, kas kalpoja kā pagaidu tualetes pods. Uz grīdas bija nomesta ari dzeltena porolona loksne un plāna sedziņa ar vecu, brūnu, sakaltušu traipu vidū: asinis, mēsli vai ēdiens, Ēna to nezināja un arī negrasījās pētīt. Virs galvas rēgojās spuldze metāla režģī, bet slēdzi nekur nemanīja. Bez pārtraukuma dega gaisma. Šajā pusē durvīm kliņķa nebija.

Gribējās ēst.

Kad uzbrucēji bija iegrūduši viņu istabā, pirms tam norau­jot lentes no potītēm, rokām un mutes, un atstājuši vienu, Ēna vispirms apgāja riņķī istabai un to kārtīgi izpētīja. Piebungoja sienām. Truli nodunēja metāls. Griestos aiz režģiem bija neliela vēdināšanas sprauga. Durvis bija cieši aizslēgtas.

Virs kreisās uzacs lēni sūcās asinis. Sāpēja galva.

Paklāja nebija. Ēna uzsita pa grīdu. Arī grīda bija metāla.

Pacēlis spaiņa vāku, Ēna pačurāja un uzlika vāku atpakaļ. Ja varēja ticēt pulkstenim, kopš notikuma pie restorāna bija pagājušas četras stundas.

Kabatas portfelis bija pazudis, bet viņa monētas gan šie bija atstājuši.

Ēna apsēdās pie kāršu galdiņa, kuram bija uzklāts zaļš, biezs vilnas audums ar cigarešu izdedzinātiem caurumiem. Paņēmis divas divdesmit piecu centu monētas, viņš sāka sev demonstrēt bezjēdzīgu triku.

Noslēpis monētu labajā rokā, Ēna atvēra kreiso plaukstu, atklājot otru monētu, kas bija satverta ar pirkstu un īkšķi. Pēc tam viņš it kā paņēma monētu no kreisās plaukstas, taču fak­tiski ieslidināja atpakaļ labajā. Beigās atvēra labo plaukstu un parādīja monētu, kas bija tur atradusies visu laiku.

Darbošanās ar monētām viņu pilnībā aizrāva, lai gan triki Ēnam padevās tikai tad, kad viņš nebija dusmīgs vai nomākts. Tagad, darbojoties vienatnē bez skatītājiem, Ēna ieguldīja lie­las pūles, radot ilūziju, ka monēta tiek pārlikta no vienas plaukstas otrā, lai gan tas bija pavisam vienkārši. Šādi Ēna nomierinājās, atbrīvojot prātu no trauksmes un bailēm.

Pēc tam viņš uzsāka vēl bezjēdzīgāku triku: vienā rokā pār­vērta pusdolāru centā, šoreiz izmantojot divas divdesmit piecu centu monētas. Trika laikā abas monētas tika paslēptas un tad atklātas sākumā viena bija redzama, bet otra tika paslēpta. Pielicis roku pie mutes, Ēna uzpūta monētai, klasiski ieslidi­nādams to plaukstā, bet ar diviem pirkstiem saņēma paslēpto monētu un to parādīja. Galvenais jau bija pacelt vienu un to pašu monētu līdz mutei, uzpūst tai un nolaist plaukstu.

Ēna atkārtoja šo triku vēl un vēl.

Interesanti, vai viņu nogalinās? Roka mazliet notrīsēja, un viena no monētām izkrita no pirkstu galiem uz zaļā, aptraipītā galdauta.

Pēc tam viņš nespēja vairs turpināt. Ēna nolika monētas malā, paņēma Zarjas Polunočnajas dāvāto dolāru ar Brīvības

statuju un, stingri saņēmis to saujā, gaidīja.

* * *

Pulksten trijos no rīta ieradās nolaupītāji, lai viņu prati­nātu. Divi vīri tumšos uzvalkos, ar tumšiem matiem un mel­nās, spīdošās kurpēs. Aģenti. Viens ar stūrainu žokli, plecīgs, bieziem matiem kā ģimnāzijas futbola komandas spēlētājs, apgrauztiem nagiem; otrajam mati bija atkāpušies, uz deguna apaļas brilles sudraba rāmjos, manikirēti nagi. Lai gan abiem bija maz kopēja, Ēnam bija aizdomas, ka zināmā mērā, varbūt šūnu līmenī, viņi bija pilnīgi vienādi. Viens bija nostājies vienā galda malā, otrs pretējā, un tagad viņi skatījās lejup uz Ēnu.

-    Cik ilgi jau strādājat Kargo labā, ser? viens jautāja.

-    Es tādu nepazīstu, Ēna atbildēja.

-    Viņš sevi dēvē par Trešdienu. Drūmo. Visa Tēvu. Veco zēnu. Jūs esat abi redzēti kopā, ser.

-    Es pie viņa strādāju pāris dienu.

-    Nemelojiet, ser, teica briļļainais aģents.

-    Labi, Ēna atbildēja, nemelošu. Taču tiešām pāris dienu.

Aģents ar stūraino žokli pieliecās un ar rādītājpirkstu un īkšķi sagrāba Ēnu aiz auss, saspieda to un pagrieza. Pamatīgi sāpēja.

-    Mēs brīdinājām, lai nemelojat, viņš sacīja un atlaida Ēnas ausi.

Abiem aģentiem zem žaketēm bija izspiedušies ieroči. Ēna pat nemēģināja pretoties. Viņš iedomājās, ka ir atgriezies cietumā. Atsēdi savu laiku! Nesaki viņiem neko, ko šie vēl nezina. Neuzdod jautājumus!

-   Jūs biedrojaties ar bīstamiem cilvēkiem, sacīja briļļainais aģents. Sniegdams liecību, izdarīsiet pakalpojumu valstij.

Vīrs līdzjūtīgi pasmaidīja. Esmu labais policists, pauda viņa smaids.

-    Skaidrs, Ēna novilka.

-Ja negribēsiet mums palīdzēt, ser, brīdināja aģents ar stūraino žokli, tad… pats jau redzat, kā rīkojamies, ja mums kas nepatīk.

To pateicis, viņš ar plaukstu iegāza Ēnam pa vēderu, aizsiz­dams viņam elpu. Tā nav spīdzināšana, Ēna prātoja, bet paskaid­rojums: es esmu sliktais policists. Ēna sāka rīstīties.

-    Centīšos darīt jums pa prātam, atguvis elpu, viņš teica.

-    Mēs prasām tikai sadarboties, ser.

-Vai jūs nepateiktu… Ēna izdvesa (neuzdod jautāju­mus, viņam iešāvās prātā, taču bija jau par vēlu: vārdi bija izteikti), ar ko man jāsadarbojas?

-    Vai tiešām gribat, lai nosaucam savus vārdus? prasīja aģents ar stūraino žokli. Jūs laikam neesat pie pilna prāta.

-    Nē, viņam taisnība, sacīja briļļainais, varbūt tad mums būs vieglāk veidot attiecības.

Viņš uzsmaidīja Ēnam kā modelis zobu pastas reklāmā.

-    Sveiks! Mani sauc misters Akmens, ser. Mans kolēģis ir misters Mežs.

-    Atklāti sakot, gribēju zināt, kādu aģentūru pārstāvat? CIP? FIB?

Akmens purināja galvu.

-    He! Tas nav tik vienkārši, ser. Nebūt ne.

-    Privātsektors, Mežs sacīja, un sabiedriskais. Sapro­tiet, mūsdienās tie lielā mērā pārklājas.

-    Tomēr varat man ticēt, Akmens turpināja ar smaidiņu uz lūpām, mēs esam labie puiši. Vai neesat izsalcis, ser?

Iebāzis roku kabatā, viņš izņēma Snickers batoniņu.

-    Lūdzu! Dāvana.

-    Paldies, Ēna pateicās.

Izņēmis batoniņu no iesaiņojuma, viņš to apēda.

-    Manuprāt, derētu kaut ko uzdzert. Kafiju? Alu?

-    Ūdeni, lūdzu, Ēna sacīja.

Piegājis pie durvīm, Akmens pieklauvēja un kaut ko pateica sargam viņpus sliekšņa, kas pamāja un mirkli vēlāk atgriezās ar aukstu ūdeni polistirola krūzītē.

-     CIP, Mežs skumji pašūpoja galvu. Baigie subjekti. Paklau, Akmen, dzirdēju jaunu anekdoti par CIP. Kāda ir garan­tija, ka CIP nebija iesaistīta Kenedija noslepkavošanā?

-    Nezinu, Akmens atbildēja. Nu, un kāda tā ir?

-    Viņš taču ir miris, vai ne? Mežs uzdeva pretjautājumu.

Abi iesmējās.

-    Vai jums jau ir labāk, ser? Mežs apvaicājās.

-    Laikam gan.

-    Tad kāpēc nepastāstīt, kas šovakar notika, ser?

-     Mazliet paceļojām, apmeklējām Klints māju. Devāmies paēst. Pārējais jums ir zināms.

Akmens smagi nopūtās. Mežs vīlies nogrozīja galvu un tad iespēra Ēnam pa ceļgalu. Sāpes šķita neizturamas. Lēni nolai­dis dūri Ēnam uz muguras, tieši virs labās nieres, viņš smagi iebelza, un šoreiz sāpēja vēl negantāk nekā ceļgalā.

Esmu lielāks par viņiem, Ēna domāja. Varu sadot pretī, kā nākas. Taču pretinieki bija apbruņoti, un, pat ja viņam izdotos abus nogalināt vai kā citādi apklusināt, viņi joprojām būtu ieslēgti kamerā. (Bet viņam taču ir ierocis. Veseli divi.) (Nē.)

Sejai dūres nepieskārās, lai nebūtu redzamu pēdu. Nekā paliekoša, tikai sitieni pa ķermeni un ceļgaliem. Ciezdams sāpes, Ēna stingri turēja plaukstā dolāru ar Brīvības statuju, gaidīdams, kad viss beigsies.

Beidzot, pēc bezgalīgi ilga laika, sitieni pierima.

-    Pēc pāris stundām tiksimies, ser, Akmens sacīja. Vai zināt, Mežam derdzas tāda rīcība. Mēs esam saprātīgi cilvēki. Es jau teicu, labie zēni. Jūs esat nostājies neīstajā pusē. Starp citu, kāpēc jums tagad nenosnausties?

-    Iesaku izturēties pret mums nopietni, Mežs piebilda.

-    Mežam taisnība, ser, Akmens sacīja. Padomājiet labi!

Durvis aiz abiem aizcirtās. Ēna iedomājās, ka viņi varbūt

izslēgs gaismu, bet kas tev deva: spuldze spīdēja pie griestiem kā salta acs. Aizrāpojis pa grīdu līdz dzeltenajam porolona matracim, Ēna uzlīda uz tā un pārvilka pāri plāno sedziņu, aizvēra acis un iekrita tukšumā un tad sāka sapņot.

Viņam atkal bija piecpadsmit gadu, māte gulēja uz nāves cisām un gribēja atklāt kaut ko svarīgu, bet Ēna nespēja neko saprast. Sapnī viņš sakustējās, un sāpju šķēps viņu izrāva no snaudas. Ēna saviebās.

Zem plānās sedziņas viņš trīcēja. Ar labo roku bija jāpiesedz seja, lai glābtos no spuldzes gaismas. Vai Trešdiena un pārējie vēl ir uz brīvām kājām, ja vispār vēl ir dzīvi? Jācer, ka dzīvi.

Sudraba dolārs vēss gulēja kreisajā plaukstā. Ēna juta tā svaru tāpat kā sitienu laikā. Dīki viņš prātoja, kāpēc monēta saujā nesasilst. Šobrīd, pa pusei snaužot, pa pusei murgojot, dolārs, brīvības simbols, līdz ar Mēnesi un Zarju Polunočnaju tinās sudraba gaismas starā, kas plūda no debesīm, un viņš pa sudraboto ceļu attālinājās no sāpēm, uztraukumiem un bailēm, svētlaimīgi ieslīgdams atpakaļ sapnī.

Tālumā atskanēja troksnis, taču bija par vēlu domāt par to: Ēna jau bija miega varā.

Gribējās cerēt, ka neviens nenāks viņu modināt, sist un kliegt. Ēnu pārņēma patīkama apjausma, ka viņš jau guļ un vairs nesalst.

* * *

Kāds kaut kur skaļi sauca palīgā: sapnī vai dzīvē.

Miegā Ēna novēlās no matrača, juzdams katru sāpošo vie­tiņu un cerēdams, ka nav pilnībā pamodies, ka drīz viņu atkal paņems miegs.

Kāds viņu purināja aiz pleca.

Gribējās teikt, lai nemodina, lai atļauj pagulēt un liek mierā, tomēr nekas vairāk par kunkstu pār lūpām nenāca.

-    Kucēn? atskanēja Loras balss. Tev jāceļas augšā! Lūdzu, mosties, mīļumiņ!

Ēnu pārņēma maiga atvieglojuma izjūta. Viņš bija redzējis ērmotu sapni: cietumu, aģentus, kritušus dievus, bet tagad Lora modināja, lai pateiktu, ka jāiet uz darbu, un varbūt izdo­sies vēl atlicināt brīdi kafijai un skūpstam vai kam vairāk par skūpstu; Ēna pastiepa roku, lai viņai pieskartos.

Loras miesa bija auksta kā ledus un lipīga.

Ēna atvēra acis.

-    Kas tās par asinīm? viņš brīnījās.

-    Svešas, viņa atbildēja, ne manas. Es taču esmu pie­dzīta ar formaldehīdu, kas sajaukts ar glicerīnu un lanolīnu.

-    Kam tad pieder tās asinis? Ēna jautāja.

-    Sargiem, Lora atbildēja. Viss kārtībā. Es viņus nogali­nāju. Bet tagad kusties! Diez vai būtu vērts gaidīt, iekams kāds sacels trauksmi. Paķer līdzi mēteli, citādi nosaldēsi dibenu!

-    Tu viņus nogalināji?

Paraustījusi plecus, viņa vāri, neveikli pasmaidīja. Loras rokas izskatījās tādas, it kā viņa būtu krāsojusi pirkstus, jauk­dama tikai spilgti sārtos toņus; krāsu traipi un pleķi bija arī uz sejas un apģērba (tā paša zilā tērpa, kurā viņu apbedīja). Viņa izskatījās gandrīz kā no Džeksona Polloka zīmējuma tāds izskaidrojums šobrīd bija patīkamāks par jebkuru citu.

-    Kad pats esi miris, nogalināt ir vieglāk, Lora paskaid­roja. Kas tur liels! Man vairs nav tādu aizspriedumu.

-    Man gan ir, Ēna atbildēja.

-    Vai gribi sagaidīt rīta maiņu? viņa jautāja. Ja gribi, lūdzu! Man gan šķita, ka vēlies tikt projām no šejienes.

-    Visi domās, ka to izdarīju es, Ēna truli izmeta.

-    Iespējams, Lora novilka. Neaizmirsti mēteli, mīļumiņ. Citādi nosalsi!

Ēna izgāja gaitenī. Tālajā galā atradās dežūrtelpa. Tajā tagad bija četri miroņi: trīs sargi un tas, kurš sevi nosauca par Akmeni. Viņa drauģelis gan nekur nebija redzams. Spriežot pēc asiņainajām pēdām uz grīdas, divi sargi uz šejieni bija atvilkti un nomesti uz grīdas.

Ēnas mētelis bija uz pakaramā. Iekškabatā bija kabatas portfelis, laikam jau sveiks un vesels. Lora rāva vaļā pāris kar­tona kastu ar saldumiem.

Tagad Ēna varēja labi nopētīt, ka sargi ir tumšos aizsargtēr­pos, taču bez oficiālām zīmotnēm, pēc kurām varētu noteikt, kā labā viņi bija strādājuši. Tikpat labi viņus varētu noturēt par svētdienas pīļu medniekiem, kas saposušies uz šaušanu.

Loras aukstā roka paspieda viņa plaukstu. Ap kaklu viņai zelta ķēdītē mirdzēja zelta monēta, kuru Ēna bija iemetis kapā.

-    Tev piestāv, viņš sacīja.

-    Paldies! Lora mīļi pasmaidīja.

-    Varbūt zini, kas notika ar pārējiem? Ēna pajautāja. Trešdienu un visiem citiem? Kur viņi ir?

Lora viņam sniedza saldumu riekšavu, un Ēna ar tiem pie­pildīja kabatas.

-    Te biji tikai tu. Daudz tukšu kameru, un vienā biji tu. Ak, un kāds vīrs tualetē drātējās ar žurnālu. Viņš nu gan bija satriekts.

-    Tu viņu nogalināji, kad šis sita sev dūrē?

Lora paraustīja plecus.

-     Laikam, viņa neveikli attrauca. Mani uztrauca, ka viņi dara tev pāri. Kādam taču par tevi jāparūpējas, un es apsolīju to darīt, atceries? Ņem!

Viņa sniedza Ēnam termiskos roku un pēdu sildītājus plā­nus ieliktņus, kas silda vairākas stundas. Ēna arī tos iestūķēja kabatā.

-    Parūpēties par mani? Jā, to tu izdarīji. Viņš pamāja.

Lora pārvilka ar pirkstu pār viņa kreiso uzaci.

-    Tu taču esi ievainots.

-    Viss kārtībā, Ēna atbildēja.

Viņš pagrūda metāla durvis sienā, un tās lēni atvērās. Līdz zemei bija apmēram metrs, un Ēna lēca. Zem kājām no gurk­stēja grants. Saņēmis Loru ap vidukli, Ēna nocēla sievu tāpat kā sendienās, viegli un nedomādams…

Mākoņi pašķīrās, un izlīda Mēness. Zemu pie apvāršņa, īsi pirms rieta, taču mēnesgaismā, ko atstaroja sniegs, viss bija skaidri redzams.

Viņi stāvēja pie melni krāsota preču vilciena vagona, kas bija nolikts vai pamests mežmalā. Ciktāl sniedza skatiens, visur stāvēja vagoni, līdz pat kokiem. Viņš bija ieslodzīts vil­ciena vagonā. Varēja jau iedomāties.

-     Kā tu, velns parāvis, mani atradi? Ēna jautāja mirušajai sievai.

Lora lēni šūpoja galvu it kā brīnīdamās.

-     Tu mirdzi kā bāka tumšā pasaulē, viņa atbildēja, tāpēc nebija grūti tevi atrast. Bet tagad ej! Tik tālu un tik ātri, cik iespējams. Neizmanto kredītkartes, un viss būs labi.

-    Uz kuru pusi lai dodos?

Pārlaidusi roku pār sajauktajiem matiem, Lora atglauda tos no acīm.

-     Ceļam jābūt tur, viņa pamāja. Dari visu iespējamo. Ja vajag, nozodz mašīnu! Brauc uz dienvidiem!

-    Lora, Ēna iesāka un aprāvās. Vai tu saproti, kas notiek? Vai zini, kas tie par vīriem, kurus tu nogalināji?

-    Jā, viņa novilka, laikam gan zinu.

-    Esmu tev pateicību parādā, Ēna sacīja. Ja nebūtu tevis, es netiktu projām. Diez vai viņiem bija labi nodomi.

-    Nebija gan, viņa atsaucās. Es ari tā domāju.

Viņi devās projām no tukšajiem vagoniem. Ēna iedomājās par citiem vilcieniem ar metāla vagoniem, bez logiem, kas brauc un brauc, vientuļi dunot nakts ceļā. Pirksti pieskārās Brīvības dolāram kabatā, un Ēna atcerējās Zarju Polunočnaju un viņas skatienu mēnesnīcā. Vai pajautājāt, ko viņa vēlas? Tas ir prātīgākais jautājums, ko var uzdot mirušajam. Dažreiz viņi pat atbild.

-    Lora… Ko tu vēlies? Ēna pajautāja.

-    Vai tiešām tu gribi to zināt?

-    Jā. Lūdzu.

Lora uzlūkoja viņu ar mirušās zilajām acīm.

-     Es vēlos atkal dzīvot, viņa atbildēja. Ne jau tā kā tagad. Gribu tiešām dzīvot. Atkal just krūtīs sirdi, kas pukst. Gribu just asinis, kas riņķo manī, karstas, sāļas, īstas. Vai nav jocīgi: dzīves laikā cilvēks reti domā par asinīm, bet, kad tās sastingst, tad gan.

Lora paberzēja acis, sasmērēdama ar notašķītajām rokām seju.

-Jā, tas ir grūti. Kucēn, vai zini, kāpēc mirušie parādās tikai naktīs? Tāpēc, ka tumsā viņus var noturēt par dzīviem. Bet man tā nepatīk. Es gribu būt tiešām dzīva!

-    Es nesaprotu, ko tu gribi no manis.

-    Rīkojies, lai tā notiktu, mīļumiņ. Gan jau izdomāsi. Es zinu, ka izdomāsi.

-    Skaidrs, Ēna atbildēja. Centīšos. Bet, kad izdomāšu, kur lai tevi meklēju?

Taču Lora jau bija izgaisusi, un mežmalā vairs nebija neviena, tikai maigi pelēkas debesis, kas viņam rādīja aus­trumus, un decembra skarbā vēja vaidi bet varbūt kaut kur kliedza pēdējais naktsputns vai pirmais rītausmas dzie­donis.

Pagriezis seju pret dienvidiem, Ēna sāka soļot.

SEPTĪTĀ NODAĻA

Hindu dievu "nemirstība" ir visai nosacīta viņi piedzimst un nomirst, tāpēc piedzīvo lie­lāko daļu no cilvēku dilemmām un bieži atšķi­ras no mirstīgajiem tikai ar dažiem triviāliem sīkumiem… un no dēmoniem atšķiras vēl mazāk. Tomēr indieši viņus uzskata par šķiru, kas definēta kā pilnīgi atšķirīga no pārējām; dievi ir simboli, un neviena cilvēciska būtne, lai cik "arhetipisks" būtu tās dzīves gājums, nevar tāda būt. Dievi ir aktieri, kuru loma ir reāla tikai mums, viņi ir maskas, aiz kurām mēs redzam savas sejas.

Vfndija Donigera O'Flaertija (ievads grāmatai "Indiešu mīti", Pencvin Books, 1975)

Ēna bija gājis vairākas stundas uz dienvidiem, vismaz viņš cerēja, ka tie vairāk vai mazāk ir dienvidi, pa šauru lauku ceļu cauri mežiem, viņaprāt, dienvidu Viskonsinas apkaimē. Vienubrīd pretī brauca vairāki džipi ar žilbinošām ugunīm, un viņš ienira kokos, līdz tie izgaisa skatienam. Agrā rīta dūmaka slīga viņam līdz jostasvietai. Mašīnas bija melnā krāsā.

Pēc trīsdesmit minūtēm, saklausījis rietumu pamalē tālu helikopteru rūkoņu, Ēna metās pār baļķu apmali mežā. Heli­kopteri bija divi, un viņš sakņupa bedrē zem krituša koka, gai­dīdams, līdz tie aizlidos. Helikopteri attālinājās, un viņš stei­dzīgi paskatījās apkārt un augšup ziemas pelēkajās debesīs.

Labi gan, ka helikopteri bija melnā, matētā krāsā. Viņš nogai­dīja zem koka, kamēr rūkoņa izgaisa tālumā.

Zem kokiem bija plāna sniega kārtiņa, kas gurkstēja zem kājām. Domās viņš pateicās Lorai par termiskajiem cimdiem un zolēm, kas pasargāja kājas un rokas no sala. Taču viņa sirds bija pamirusi, tāpat ari prāts un dvēsele. Turklāt, kā viņš pats atzina, jau sen.

Ko es īsti gribu? Ēna sev jautāja. Atbildēt viņš nespēja, tāpēc turpināja iet soli pa solim tālāk mežā. Koki šķita pazīstami, ainava brīžiem šķita kā dйjа vu. Vai tiešām viņam piemeties vadātājs? Tā jau var staigāt bez sava gala, kamēr atdzisīs sildī­tāji un beigsies saldumi, un tad jau varēs apsēsties uz mūžiem.

Priekšā parādījās atteka, kādas vietējie mēdz dēvēt par strautu, un Ēna nolēma turēties gar tās krastu. Katrs strauts aizved līdz upei, bet upes tālāk uz Misisipi, un, ja viņš ies, nozags laivu vai uzbūvēs plostu, beigās sasniegs Ņūorleānu, kur būs silti. Tā bija gan nomierinoša, gan nereāla doma.

Helikopteri vairs nerādījās. Tie, kas pārlidoja pār galvu, iespējams, nemaz netvarstīja viņu, bet nodarbojās ar preču vil­cienu dzelzceļa kontroli, pretējā gadījumā taču tie atgrieztos; un tad būtu ari dzinējsuņi, sirēnas un visa pārējā vajāšanas atribūtika. Paldies dievam, neviens viņu nemedīja.

Ko viņš gribēja? Lai viņu nenoķer. Lai nevaino par slepka­vību vagonā. Es tas nebiju, Ēna dzirdēja sevi sakām, vainīga ir mana mirusī sieva. Nebija grūti iedomāties tiesnešu sejas. Ļaudis varētu lauzt šķēpus par to, vai viņš ir traks vai nav, bet viņa dzīve beigtos elektriskajā krēslā…

Nezin vai Viskonsinā nāvessods ir atcelts? Bet vai tas kaut ko izšķirtu? Viņš mēģināja izprast notiekošo un paredzēt, kā viss beigsies. Izmocījis skumīgu smaidu, Ēna atzina, ka viņa karstākā vēlēšanās ir, lai viss būtu normāli. Lai nekad vairs nebūtu jāiet cietumā, lai Lora būtu dzīva, lai nekas no šī visa nebūtu noticis.

Baidos, ka tas nebūs īstais variants, manu zēn, viņš prātoja, dzirdēdams Trešdienas piesmakušo balsi un piekrītoši pamā­dams. Variantu nav. Esi nodedzinājis visus tiltus. Tāpēc ej vien uz priekšu. Atsēdi savu laiku.

Tālumā dzenis kala satrunējušā kokā.

Te pēkšņi Ēna juta sev pievērstu skatienu: bariņš kardinālputnu skatījās no veca, ragaina plūškoka un tad atsāka knābāt melnu ogu ķekaru. Tikpat kā ilustrācija Ziemeļamerikas dzie­dātājputnu kalendārā. Iedams gar strauta malu, viņš vēl ilgi dzirdēja putnu elektroniskos treļļus, čiepstus un pārsteiguma izsaucienus. Beigās tie pieklusa.

Kalna pakājē gulēja beigts briedēns, un melns putns šuneļa lielumā ar milzīgu knābi neganti rāva un plēsa no līķa sāniem sarkanus gaļas kumosus. Acu nelaimīgajam vairs nebija, lai gan galva izskatījās neskarta, un uz auguma bija labi redzami baltie brieža plankumi. Kas to lai zina, kā dzīvnieks bija sagai­dījis savu nāvi.

Melnais putns pielieca galvu un ieķērcās, it kā akmeņus sviezdams:

-    Ēnu cilvēks.

-    Es esmu Ēna, viņš atbildēja.

Uzlēcis uz briedēna ķermeņa, melnais putns pacēla galvu, papurināja cekulu un spalvoto apkakli. Milzīgs putns, acis viņam spīdēja kā melnas kreļļu pērles. Tuvumā no tāda varēja nobīties.

-    Teic, ka tiksieties Kai-ro, krauklis noķērca.

Ēna prātoja, kurš no Odina putniem viņu tagad uzrunā: Hugins vai Munins, Atmiņa vai Doma.

-    Kai-ro? Ēna pārprasīja.

-    Ēģiptē.

-    Kā lai tieku līdz Ēģiptei?

-    Gar Misisipi. Uz dienvidiem. Meklē Šakāli.

-    Paklau, Ēna iebilda, es nevēlos, lai mani… ak kungs…

Viņš stāvēja meža vidū un sarunājās ar lielu, melnu putnu, kas ieturēja vēlas brokastis, knābājot Bembiju.

-    Labi! Gribu teikt tikai vienu man apnikušas mīklas.

-    Mīklas, putns izpalīdzīgi atsaucās.

-     Es gribētu dzirdēt kaut ko vairāk. Šakālis Kai-ro. No tā man maz labuma. Tikpat kā no slikta spiegu trillera.

-    Šakālis. Draugs. Krā. Kai-ro.

-    To tu jau teici. Man ar to nepietiek.

Mazliet pagriezies, putns izplēsa kārtējo jēlās gaļas strē­meli no brieža ribām un ieplanēja kokos ar sarkanu gaļas gabalu knābī, kas nokarājās kā garš, asiņains tārps.

-    Klau! Vai nevari vismaz parādīt ceļu? Ēna sauca.

Krauklis pacēlās spārnos un aizlidoja. Ēna apskatīja brie­dēna līķi. īsts mežstrādnieks nedomādams nogrieztu šķēli, sakurtu no žagariem ugunskuru un gaļu izceptu. Bet Ēna apsē­dās uz krituša koka un notiesāja Snickers batoniņu, apzinoties, ka viņš tiešām nav īsts mežstrādnieks.

Izcirtuma malā ieķērcās krauklis.

-     Gribi, lai tev sekoju? Ēna jautāja. Kas, tu kāda Lesija, vai?

Putns ieķērcās vēlreiz, jau nepacietīgāk. Ēna devās uz viņa pusi. Pagaidījis, kamēr Ēna pienāk klāt, krauklis smagi nosēdās citā kokā, mazliet pa kreisi no ceļa, pa kuru viņš pirmīt gāja.

-     Klau, Ēna sauca, Hugin vai Munin, vai kā tevi sauc! Putns pagriezās, aizdomīgi pielieca galvu un skatījās viņā ar spožām acīm.

-    Saki Vairs nekadĒna ķircinājās.

-     Ej ratā, krauklis atbildēja.

Abi devās tālāk pa mežu, bet putns vairs neko neteica.

Pēc pusstundas parādījās asfaltēts ceļš pilsētas malā, un krauklis aizlaidās atpakaļ uz mežu. Ēna ievēroja norādi

1 Alūzija ar E. A. Po poēmu "Krauklis". (Tulk. piez.) "Culvers saldētie krēmi un sviesta burgeri", bet tai blakus degvielas uzpildes staciju. Viņš iegāja ēstuvē, kurā nebija neviena apmeklētāja. Pie kases aparāta stāvēja možs jauneklis ar noskūtu galvu. Pasūtījis divus burgerus un fri, Ēna iegāja tualetē sakopties. No spoguļa pretī glūnēja mežonis. Ēna izpē­tīja kabatu saturu: dažas monētas, ieskaitot Brīvības dolāru, vienreizlietojamā zobu birste un zobu pasta, trīs Snickers batoniņi, pieci termisko zoļu pāri, maks (kurā bija tikai autovadī­tāja apliecība un kredītkarte interesanti, cik ilgs mūžs tai vēl atvēlēts?), bet mēteļa iekškabatā viņš atrada tūkstoš dolārus piecdesmit un divdesmit dolāru banknotēs peļņu par vakar­dienas bankas operāciju. Ēna nomazgāja seju un rokas karstā ūdenī, pieglauda tumšos matus un tad devās uz bistro baudīt burgerus, fri un iedzert kafiju.

Viņš piegāja pie letes.

-    Varbūt vēlaties saldēto krēmu? jautāja možs jauneklis.

-    Paldies, nē. Vai tuvumā nevar iznomāt mašīnu? Manējā noslāpa uz ceļa labu gabalu no šejienes.

Jauneklis pakasīja īsos mateļus uz pakauša.

-     Nekā tāda mums te nav, mister. Ja noslāpa mašīna, jāzvana Triple-A. Vai arī jāsarunā tepat blakus degvielas sta­cijā, lai paņem tauvā.

-    Laba doma, Ēna sacīja. Paldies!

No Culvers autostāvvietas viņš pa kūstošo sniegu slāja uz uzpildes staciju, kur nopirka saldumus, žāvētas vēršgaļas "cigārus" un roku un kāju sildītājus.

-    Vai kaut kur tuvumā nevar iznomāt mašīnu? Ēna pajau­tāja sievietei pie kases aparāta. Viņa bija ārkārtīgi tukla, ar brillēm un priecājās par izdevību parunāt.

-    Brīdi jāpadomā, sieviete atbildēja. Mēs te esam, kā sacīt jāsaka, nomalē. Ar tādām lietām nodarbojas Medisonā. Uz kurieni dodaties?

-    Uz Kai-ro, Ēna atbildēja. īsti nezinu, kur tādu meklēt.

-   Es gan zinu, sieviete sacīja. Pasniedziet man Ilinoisas karti no tā, rau, plaukta!

Ēna pasniedza viņai laminētu karti. To atlocījusi, sieviete uzvaroši bakstīja pirkstu štata stūrī kartes lejasdaļā.

-Te!

-    Kaira?

-    Tā viņi saka Ēģiptē. Bet te ir mazā Ēģipte, kur saka Kairo. Tepat netālu ir arī Tebas un kas tik vēl ne. Mana brāļasieva ir no Tebām. Reiz pajautāju viņai par Tēbām Ēģiptē, un viņa skatījās uz mani tā, it kā man trūktu vienas skrūvītes.

Sieviete guldzoši iesmējās.

-    Un kā ar piramīdām?

Kairo atradās gandrīz taisni uz dienvidiem, apmēram piec­simt jūdžu attālumā.

-    Par tām gan nav dzirdēts. Viņi to sauc par mazo Ēģipti tāpēc, ka pirms ak vai! laikam simt vai divsimt gadiem viscaur bija bads. Neraža. Bet tur gan ne. Visi brauca pie šiem pirkt ēdamo. Kā Bībelē. Jāzeps un raibais sapņu brinummētelis. Visi tik uz Ēģipti, bada-bum!

-Ja jūs būtu manā vietā un jums vajadzētu tur nokļūt, kā jūs ceļotu? Ēna jautāja.

-    Brauktu ar mašīnu.

-    Mana mašīna noslāpa uz ceļa dažas jūdzes no šejienes. Bija jau arī sūdagabals, atvainojos par rupjību, Ēna meloja.

-    Sūdgab, sieviete pamāja. Viss skaidrs. Mans svainis ari tā saka. Pērk un pārdod mašīnas nelielā mērogā. Piezvana un saka: Matij, tikko notirgoju sūdgab. Varbūt viņu ieinteresēs arī jūsu vecā mašīna. Kaut vai lai nodotu metāllūžņos vai vēl kaut kur.

-    Tā pieder manam priekšniekam, Ēna, aci nepamirkšķi­nājis, meloja tālāk, brīnīdamies par sevi. Būs jāpiezvana, lai atbrauc un savāc.

Un tad viņam kaut kas ienāca prātā.

-    Vai jūsu svainis ir tepat tuvumā?

-    Maskodā. Desmit minūšu brauciens. Pāri upei. Ko jūs izdomājāt?

-    Varbūt viņam atradīsies grabaža, kuru viņš pārdotu man. Teiksim, par pieciem sešiem simtiem.

Sieviete smaidīja kā saulīte.

-    Mister, viņa autoparkā neviena mašīna pat ar uzpildītu bāku nemaksā vairāk par piecsimt dolāriem. Tikai nesakiet, ka es jums to teicu.

-    Vai jūs varētu viņam piezvanīt? Ēna palūdza.

-    Es jau pati to iedomājos, sieviete teica, paceldama klau­suli. Mīļais? Te Matija. Tūlīt brauc šurp! Es atradu cilvēku, kas grib pirkt mašīnu.

**♦

Grabaža, kuru Ēna izvēlējās, bija 1983. gada Chevy Nova, un viņš to nopirka ar pilnu bāku par četrsimt piecdesmit dolā­riem. Spidometrs rādīja gandrīz divsimt piecdesmit tūkstošus nobrauktu jūdžu; mašīna smaržoja pēc burbona, tabakas un vēl vairāk pēc banāniem. Zem sniega un netīrumu kārtas krāsa nebija nosakāma. Lai nu kā, Matijas svaiņa autoparkā tas bija vienīgais braucamais, kas spētu pieveikt piecsimt jūdzes.

Darījums tika nokārtots skaidrā naudā, un Matijas svainis neprasīja ne pircēja vārdu, ne dokumentus, vienīgi naudu.

Ar piecsimt piecdesmit dolāriem kabatā Ēna brauca vis­pirms uz rietumiem, tad uz dienvidiem, turēdamies uz starpštatu šosejas. Grabažā bija radio, kas ieslēgts klusēja. Ceļa norāde vēstīja, ka viņš atstāj Viskonsinu un iebrauc Ilinoisā. Garām aizslīdēja karjers ar lielām, zilām gaismas arkām, kas dega palsajā ziemas mijkrēslī.

Apstājies viņš paēda kafejnīcā "Pie mammas", pagūdams tikt iekšā īsi pirms pārtraukuma.

Pirms katras pilsētas līdz ar galveno informāciju norādēs bija papildu ziņas (Mūsu pilsētas iedzīvotāju skaits ir 720.).

Papildzlme sludināja, ka pilsētas sportisti, jaunāki par 14 gadiem, ieguvuši trešo vietu aiz goda pjedestāla starpštatu basketbola turnīrā vai ari tur noticis Ilinoisas meiteņu, jau­nāku par 16 gadiem, cīkstoņu pusfināls.

Braucot Ēnas galva slīga lejup un ar katru minūti spēki izsīka. Vienreiz viņš neievēroja sarkano gaismu, pēc tam mašī­nas sānos gandrīz ietriecās dodžs, kuram pie stūres sēdēja sieviete. Ticis laukā no pilsētas, Ēna iebrauca tukšā traktoru ceļā šosejas malā un novietoja mašīnu pie rugaines ar sniega plankumiem, kurā nesteidzīgi kā bērinieku rinda procesijā staigāja melni, trekni savvaļas tītari. Izslēdzis dzinēju, viņš izstiepās aizmugures sēdekli un aizmiga.

Tumsa. Krišanas sajūta: viņš kā Alise kūleņoja lejā pa mil­zīgu caurumu. Simts gadus ilgs kritiens tumsā. Garām slīdēja sejas, kas parādījās tumsā, acumirklī izirdamas un izgaisda­mas, pirms Ēna paguva tām pieskarties…

Un tad kritiens pēkšņi un strauji aprāvās. Ēna stāvēja alā un vairs nebija viens. Viņš skatījās pazīstamās acīs: lielās, val­gās, melnās. Acis samirkšķinājās.

Apakš zemes, jā. Pazīstama vieta. Smirdēja pēc miklas govs. Uz alas mitrajām sienām plaiksnīja uguns, izgaismojot bifeļa galvu ar cilvēka ķermeni māla krāsā.

-    Vai tiešām nevarat likt mani mierā? Ēna purpināja. Es negribu neko, tikai gulēt.

Bifeļa galva lēni pamāja. Lūpas nekustējās, bet Ēnas galvā atskanēja balss:

-    Kurp braukdams. Ēna?

-    Uz Kairo.

-    Kāpēc?

-    Kurp citur lai es brauktu? Tāda ir Trešdienas griba. Es dzēru viņa medaļu.

Pat sapņu pasaulē bija jāpakļaujas likumam: viņam ne prātā neienāca šaubīties. Viņš bija dzēris Trešdienas medaļu trīskārt, apzīmogodams līgumu; vai bija kāda cita izvēle?

Bifeļcilvēks iebāza roku ugunskurā, parušināja ogles un salauztus žagarus, lai uguns degtu labāk.

-    Tuvojas vētra, viņš teica. Uz radījuma plaukstām bija pelni, un viņš tās noslaucīja gar krūtīm, atstādams uz kailās ādas ogļmelnas švīkas.

-    To jūs atkārtojat vienā laidā. Vai drīkstu uzdot jautā­jumu?

Iestājās klusums. Uz spalvainās pieres nolaidās muša. Bifeļ­cilvēks to aizgaiņāja.

-Jautā!

-    Vai tā ir taisnība? Vai tiešām tie cilvēki ir dievi? Viss šķiet tik… Ēna aprāvās un tad turpināja, … neiespējami.

īstais apzīmējums tas nebija, taču nekas labāks viņam prātā neienāca.

-    Kas ir dievi? bifeļcilvēks jautāja.

-    Nav ne jausmas, Ēna atzinās.

Atskanēja klauvējieni, nepielūdzami un truli. Ēna gaidīja, ka radījums kaut ko teiks, paskaidros, kas ir dievi, atmezglos samudžināto murgu, kurā bija pārvērtusies visa viņa dzīve. Viņam bija auksti.

Tuk. Tuk. Tuk.

Atvēris acis, Ēna stīvi uzslējās sēdus. Viņam sala, debesis aiz mašīnas loga bija satumsušas luminiscējoši violetas, iezī­mējot robežu starp mijkrēsli un nakti.

Tuk. Tuk.

-    Paklau, mister! kāds sauca.

Ēna pagrieza galvu. Pie mašīnas kāds stāvēja, bet tum­stošajās debesīs bija redzams tikai mazliet tumšāks siluets. Pastiepies Ēna mazliet nolaida mašīnas logu. Nožāvājies vien­reiz, tad otrreiz, viņš atsaucās:

-    Sveiki!

-    Vai kaut kas noticis? Neesat slims? Dzēris?

Balss bija smalka kā sievietei vai zēnam.

-    Ar mani viss kārtībā, Ēna atbildēja. Uzgaidiet.

Atvēris durvis, viņš izkāpa laukā, izstaipīja sāpošos locek­ļus un kaklu. Pēc tam saberzēja rokas, lai asinis sāktu riņķot un pirksti sasiltu.

-    Ūja! Tu nu gan esi milzis!

-    Visi tā saka, Ēna atbildēja. Bet kā tevi sauc?

-    Par Samu, balss atbildēja.

-    Tu esi viņš vai viņa?

-    Viņa. Agrāk biju Samija ar i, virs kura zīmēju smaidošu ģīmīti, bet tad man tas galīgi apriebās, jo tā darīja pilnīgi visi, tāpēc pārstāju.

-     Skaidrs, meitēn Sam. Paej, lūdzu, malā un pagriezies pret ceļu.

-    Kāpēc? Tu esi nojūdzies slepkavnieks, vai?

-     Neesmu, Ēna atbildēja, bet man vajag čurāt un gribas kaut nedaudz privātuma.

-    Nūja. Labi. Viss kārtībā! Man pielēca. Skaidrs. Es tevi ļoti labi saprotu. Nevaru pat pačurāt, ja kāds ir blakuskabīnē. Man ir kautrīgā pūšļa sindroms.

-    Lūdzu, ātrāk…

Meitene devās uz mašīnas otru galu, bet Ēna piegāja dažus soļus tuvāk laukam, atvilka džinsu rāvējslēdzēju un ilgi jo ilgi čurāja pie sētas staba. Pēc tam viņš atgriezās pie mašīnas. Mijkrēšļa pēdējā gaismiņa jau bija pārvērtusies tumsā.

-    Vai tu vēl tepat? viņš uzsauca.

-    Jā, meitene atbildēja. Tev nu gan ir pūslis kā Lielais Ontario ezers! Impērijas rodas un brūk, bet tu vēl čurā. Es to visu dzirdēju no sākuma līdz beigām.

-    Paldies! Ko tu gribi?

-    Nu, es tikai gribēju paskatīties, vai tev nav slikti. Zini, ja tu būtu miris vai būtu notikusi kāda cita nelaime, es pasauktu pogainos. Taču logi bija aprasojuši, un es nospriedu, ka varbūt vēl esi dzīvs.

-    Vai tu esi vietējā?

-    Nē. Balsoju mašīnas jau no Medisonas.

-    Tas ir bīstami.

-    Es tā ceļoju piecreiz gadā nu jau trīs gadus. Un joprojām esmu dzīva. Uz kurieni tu brauc?

-    Uz Kairo.

-Jauki, meitene sacīja. Bet es uz Elpaso. Svētkos palikšu pie krustmātes.

-    Tieši līdz turienei es tevi nevarēšu aizvest, Ēna atvai­nojās.

-    Ne jau Elpaso Teksasā. Arī Ilinoisā ir Elpaso. Dažas stun­das uz dienvidiem. Vai zini, kur tagad esam?

-    Nē, Ēna atsaucās. Nav ne jausmas. Kaut kur uz šosejas numur piecdesmit divi?

-    Nākamā pilsēta būs Peru, Sama paskaidroja. Ne jau Peru. Ilinoisā. Ļauj man tevi apostīt. Pieliecies!

Ēna pieliecās, un meitene apostīja viņa seju.

-    Viss kārtībā. Dzēris neesi. Vari sēdēt pie stūres. Braucam!

-    Kāpēc tu domā, ka es tevi kaut kur vedīšu?

-    Tāpēc, ka esmu jaunava sprukās, meitene atbil­dēja, bet tu esi bruņinieks baltā… nē netīrā mašīnā. Vai zini, ka tev uz sānstikla ir uzrakstīts Nomazgā mani!?

Iekāpis mašīnā, Ēna atvēra pasažieru durvis. Gaisma, kas, atverot durvis, citās mašīnās iedegas, šajā neiedegās.

-    Nē, viņš atbildēja, neievēroju.

Meitene iekāpa mašīnā.

-    Tā biju es, viņa atzinās. Es to uzrakstīju. Kamēr vēl nebija tumšs.

Ieslēdzis dzinēju un priekšējos lukturus, Ēna pagrieza auto uz ceļu.

-    Pa kreisi, meitene sacīja priekšā.

Pagriezis pa kreisi. Ēna brauca tālāk. Pēc dažām minūtēm ieslēdzās apkure un mašīnā ieplūda brīnumjauks siltums.

-    Tu visu laiku klusē, meitene ierunājās, pasaki kaut ko!

-    Vai tu esi cilvēciska būtne? Ēna painteresējās. Godīga, labestīga, dzimusi sievietes un vīrieša savienībā, dzīva, elpo­joša cilvēciska būtne?

-    Bet protams! viņa atbildēja.

-    Labi. Es tikai pārbaudu. Nu un ko tad tu vēlies no manis dzirdēt?

-    Kaut ko, kas mani pārliecinātu. Man pēkšņi ienāca prātā, ka velns lai parauj! kļūmīgi iekāpu mašīnā pie maniaka.

-   Jā, Ēna atbildēja, man ari tā gadās. Kā, tavuprāt, es varu tevi pārliecināt?

-    Saki, ka neesi izmucis noziedznieks vai slepkava recidīvists, vai kas tamlīdzīgs!

Ēna brīdi padomāja.

-    Zini, es tiešām neesmu.

-    Tomēr bija mazliet jāpadomā, vai ne?

-    Savu laiku nosēdēju. Bet nogalinājis nevienu neesmu.

-Vai!

Viņi iebrauca mazā pilsētā, kuras ielās dega laternas un mirgojošas Ziemassvētku gaismiņas, un Ēna pameta skatienu pa labi. Meitenei bija īsi, tumši, izspūruši mati. Viņaprāt, meiča bija pievilcīga, lai gan mazliet vīrišķīga tādi vaibsti varētu būt izcirsti klintī. Meitene viņu pētīja.

-    Par ko tevi ietupināja?

-    Smagi piekāvu vairākus cilvēkus. Dusmu uzplūdā.

-    Vai viņi bija to pelnījuši?

Ēna brīdi padomāja.

-    Tolaik es tā uzskatīju.

-    Vai tu to atkārtotu?

-    Velns lai parauj, nē! Zaudēju trīs gadus.

-    Hm. Vai tevī rit indiāņu asinis?

-    Cik zinu, ne.

-    Izskatās, ka varētu būt.

-    Diemžēl esmu spiests tev sagādāt vilšanos.

-    Nekas. Vai tev negribas ēst?

Ēna pamāja.

-    Varētu jau ko nebūt iekost, viņš sacīja.

-    Aiz nākamās laternu rindas ir laba vietiņa. Garšīgi ēdieni. Arī lēti.

Ēna iebrauca stāvvietā. Abi izkāpa no mašīnas. Viņš pat nevīžoja aizslēgt durvis, lai gan atslēgas kabatā iemeta. Samek­lēja dažas monētas, lai nopirktu laikrakstu.

-    Vai vari atļauties te ēst? viņš painteresējās.

-   Jā, meitene atbildēja, augstu paceldama zodu. Varu pati par sevi samaksāt.

Ēna pamāja.

-    Klausies, ko tagad teikšu. Pametīšu gaisā monētu, viņš sacīja, ja būs cipars, tu maksāsi par pusdienām, ja ērg­lis, es.

-    Vispirms iedod man apskatīties, meitenes balsī skanēja aizdomas. Manam tēvocim ir divdesmit pieci centi, kam abās pusēs cipari.

Viņa izpētīja monētu un bija apmierināta, ka tā ir pavisam parasta. Ēna paņēma monētu uz īkšķa ar ciparu uz augšu un tad izdarīja māņu kustību, radot iespaidu, ka tā griežas, tad notvēra un ieslidināja kreisajā plaukstā, bet labo atvēra mei­tenes acu priekšā.

-    Ērglis, viņa nopriecājās. Pusdienas uz tava rēķina!

-    Nūjā, Ēna norūca. Vienmēr jau nevar uzvarēt.

Ēna pasūtīja gaļas cepeti, bet meitene izvēlējās lazanju. Izskrējis ar acīm cauri laikrakstam, viņš pārliecinājās, ka par miroņiem kravas vilciena vagonā ziņu nav. Vienīgais interesan­tais raksts bija uz vāka: pilsētu bija apsēdusi vārnu armija. Vie­tējie lauksaimnieki gribēja sakārt pie pilsētas sabiedriskajām ēkām beigtas vārnas, lai aizbaidītu citus putnus; ornitologi apgalvoja, ka tam neesot nozīmes, jo dzīvās vārnas apēdīs beigtās, un viss. Vietējie iedzīvotāji negribēja ar to samieri­nāties. Ieraugot savu draugu līķus, apgalvoja runasvīrs, vārnas zinās, ka nav te vēlamas.

Atnestā ēdiena kaudzes kūpēja šķīvjos bija krietni vairāk, nekā cilvēks spēj apēst.

-    Nu un kas tevi Kairo gaida? Sama pilnu muti prasīja.

-    Nav ne jausmas. Saņēmu ziņu no priekšnieka, ka esmu viņam tur vajadzīgs.

-    Ar ko tu nodarbojies?

-    Esmu izsūtāmais zēns.

Meitene pasmaidīja.

-   Tad jau tu neesi mafija, neizskaties pēc tāda, turklāt brauc ar grabažu. Bet kāpēc tava mašīna smaržo pēc banāniem?

Aizrautīgi ēzdams, Ēna paraustīja plecus.

Sama samiedza acis.

-Varbūt nodarbojies ar banānu kontrabandu? viņa minēja. Tu neesi pajautājis, ko daru es.

-    Droši vien mācies.

-    Viskonsinas Universitātē Medisonā.

-    Gan jau studē vēsturi, sieviešu tiesības, varbūt pati lej bronzas skulptūras. Iespējams, piestrādā kafejnīcās, lai segtu īres maksu.

Meitene nolika dakšiņu un, plati iepletusi acis, dusmīgi vaicāja:

-    Velns parāvis, kā tu to zini?

-    Ko tad? Tūlīt teiksi: nē, vispār jau es studēju romāņu valodas un ornitoloģiju.

-    Gribi sacīt, ka tev vienkārši paveicās?

-    Par ko tu runā?

Meitene uzlūkoja viņu ar melnajām acīm.

-Tu nu gan esi interesants čalis, mister… nezinu tavu vārdu.

-    Mani sauc par Ēnu, viņš atbildēja.

Meitene saviebās, it kā būtu nogaršojusi kaut ko pretīgu. Pieklususi viņa nolieca galvu un pabeidza tiesāt lazanju.

-    Vai zini, kāpēc to vietu sauc par Ēģipti? Ēna pajautāja, kad meitene bija beigusi ēst.

-    Kairo novadu? Zinu. Tā atrodas Ohaio, Misisipi deltā, tāpat kā Kaira Nīlas deltā.

-    Izklausās, ka tam ir jēga.

Atzvēlusies krēslā, Sama pasūtīja kafiju un šokolādes kūku un tad pārlaida roku pār saviem melnajiem matiem.

-    Vai esi precējies, mister Ēna? viņa prasīja. Nesagaidījusi ātru atbildi, viņa izmeta:

-    Redz kā. Laikam atkal esmu uzdevusi āķīgu jautājumu, ko?

-    Ceturtdien biju sievas bērēs, Ēna uzmanīgi izvēlējās vārdus. Viņa gāja bojā autoavārijā.

-    Ak kungs! Jēzus… Man tiešām žēl.

-    Man ari.

Iestājās neveikls klusuma brīdis.

-    Pusmāsa pagājušā gada beigās zaudēja dēlu. Manu māsasdēlu. Skarbi.

-Jā. Tiešām. Kā tas gadījās? Sama sūca kafiju.

-    Nezinu. Nav pat skaidrs, vai viņš ir miris. Pazuda, un viss. Bet viņam bija tikai trīspadsmit gadu. Tas notika pagājušās ziemas vidū. Smags trieciens.

-    Vai nekādu pēdu nebija? Ēna izklausījās pēc policista no kāda televīzijas seriāla. Varbūt aizdomas par netīru spēli?

-Aizdomas krīt uz māsas bijušo vīru, pēdējais draņķis, tēva tiesības atņemtas. Tāds nelietis, ka varētu puiku nolaupīt. Taču tas notika ziemeļos, mazā, jaukā pilsētiņā, kur cilvēki pat neslēdz ciet durvis.

Nopūtusies Sama šūpoja galvu, turēdama kafijas tasi ar abām rokām.

-    Vai esi drošs, ka tavā ģimenē nav indiāņu?

-    Tiešām nezinu. Iespējams, ir. Par tēvu neko nezinu. Tomēr, ja viņš būtu indiānis, diez vai māte būtu to noklusējusi. Bet ej nu sazini.

Meitene atkal saviebās. Atstājusi uz šķīvja pusi šokolādes kūkas, viņa padevās. Šķēle bija tik liela kā puse viņas galvas. Sama pastūma šķīvi pāri galdam uz Ēnas pusi.

-    Gribi?

Viņš pasmaidīja:

-    Protams!

Daudz nedomādams, viņš piebeidza kūku.

Viesmīle pasniedza rēķinu, un Ēna samaksāja.

-    Paldies! Sama pateicās.

Laukā jau bija aukstāk. Mašīna nokāsējās un tikai tad izkustējās no vietas. Izgriezies uz ceļa, Ēna turpināja braukt uz dienvidiem.

-    Vai esi lasījusi tādu čali kā Hērodots?

-    Ak kungs! Kas tas tāds?

-    Hērodots. Neesi lasījusi viņa "Vēsturi"?

-     Zini, meitene sapņaini atbildēja, es tevi tomēr nesa­protu. Tu esi kā mīkla. Vienubrīd tu esi liels lempis, nākamajā mirklī jau nolasi manas tizlākās domas un tad sāc pļāpāt par Hērodotu. Nē, es neesmu lasījusi. Kaut ko dzirdējusi esmu. Varbūt nacionālajā radio. Vai tas, kuru sauc par melu tēvu?

-    Manuprāt, tas ir sātans.

-    Jā, bet arī viņš. Radio stāstīja par Hērodotu un pieminēja zelta raktuves, kuras sargā milzīgas skudras un grifi, un teica, ka viņš to izgudrojis.

-     Es gan tā nedomāju. Manuprāt, viņš pierakstīja to, ko citi stāstīja. It kā rakstīja par daudzām vēsturēm. Un galveno­kārt tās ir tīri interesantas. Daudz dīvainu sīkumu. Vai zināji: ja Ēģiptē nomira izcili skaista meitene vai valdnieka vai cita augstmaņa sieva, viņu trīs dienas neiebalzamēja? Gaidīja, lai līķis trīs dienas karstumā sabojājas.

-    Bet kāpēc? Labi, beidz! Man jau pielēca. Baigi pretīgi.

-    Ir ari kauju apraksti un vēstījumi par ikdienišķām lietām. Arī par dieviem. Kādam vīram bija jāskrien ar ziņojumu par kaujas iznākumu. Viņš skrien, skrien un izcirtumā ierauga Pānu. Pāns viņam saka: "Pasaki, lai te uzceļ man templi!" Vīrs pamāj un skrien tālāk. Nodevis ziņu par kaujas iznākumu, viņš piebilst: "Starp citu, Pāns grib, lai uzceļ viņam templi." Tiešām svarīgs fakts, vai ne?

-    Tātad stāsti par dieviem. Ko tu gribi teikt? Vai tam čalim rādījās halucinācijas?

-    Nē, Ēna atbildēja, ne gluži.

Meitene grauza nagu.

-    Es lasīju grāmatu par smadzenēm, viņa sacīja. Istabas biedrene visu laiku vicināja man to gar acīm. Tur bija rakstīts apmēram tā: pirms piectūkstoš gadiem smadzeņu puslodes savienojās, bet agrāk cilvēki domāja, ka labā puslode ziņo par dieva gribu, kas jāizpilda. Taču tās ir tikai smadzenes.

-    Mana hipotēze ir labāka, tā man vismaz šķiet, Ēna iebilda.

-    Kas tā par hipotēzi?

-    Agrāk cilvēki šad tad satika dievus.

-Aktā…

Uz brīdi iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai dzinēja rēkoņu un trokšņu slāpētāja tarkšķus ar auto kaut kas nebija kārtībā.

-    Tu domā, ka viņi vēl tur ir? meitene ierunājās.

-    Kur tad?

-    Grieķijā. Ēģiptē. Salās. Tur. Vai tu domā: ja ietu pa seno cilvēku pēdām, tad satiktu dievus?

-    Varbūt. Taču diez vai cilvēki zināja, ka ir tikušies ar die­viem.

-    Varu derēt, ka tas ir tāpat kā ar citplanētiešiem, mei­tene turpināja, cilvēki taču ir tos redzējuši savām acīm. Tāpat redzēja ari dievus. Varbūt citplanētieši rodas labajā smadzeņu puslodē?

-    Šaubos, vai dievi nolaistos līdz taisnās zarnas zondei, Ēna atbildēja. Lopiņus jau viņi ari nekropļoja. Atradās citi, kas viņu vietā to darīja.

Sama iesmējās. Vairākas minūtes abi klusēja, un tad viņa atkal ierunājās:

-    Paklau, tas atgādina manu mīļāko reliģijas vēstures stāstu par dieviem vienu, ak, vienīgo! Vai gribi dzirdēt?

-    Protams, Ēna pamāja.

-     Nu tā, klausies. Par Odinu. Ziemeļnieku dievu. Zini tādu? Uz vikingu kuģa bija vikingu karalis viss, kā jau noprotams, notika senajos vikingu laikos -, un tad iestājās bezvējš, tāpēc viņš teica: vienu no vīriem upurēsim Odinam, ja tas sūtīs vēju un viņi tiks krastā. Labi. Saceļas vējš, un viņi tiek līdz zemei. Un tad tiek vilktas lozes, lai zinātu, kurš jāupurē. Nelaimīgo lozi izvelk pats karalis. Tas viņu, protams, neiepriecina, taču kāds izdomā, kā pabarot vilku, lai kaza paliek dzīva. Viņi paņem teļa zarnas un brīvi uzmet karalim kaklā, vienu galu piesienot pie tieva zariņa. Pēc tam ņem nevis zobenu, bet niedri un ar to karalim iedur. Viss it kā būtu kārtībā: karalis, lai nu kā, ir pakārts un ziedots Odinam.

Ceļš meta līkumu: kārtējā pilsēta (300 iedzīvotāju), kurā dzimis štata vicečempions ātrslidošanā (līdz divpadsmit gadu vecumam); katrā ceļa pusē pa milzīgam, taupīgi būvētam apbedīšanas uzņēmumam. Cik tad, Ēna prātoja, tādu iestāžu vajag pilsētiņai ar 300 iedzīvotājiem… ?

-     Nu tā. Taču, tiklīdz tiek piesaukts Odina vārds, niedre pārvēršas par zobenu un ieduras karalim sānos, bet teļa zarnas kļūst par resnu virvi. Un zariņš par brangu koka zaru. Koks paceļ zaru, zeme krīt lejup, un karalis paliek karājamies, lai mirtu ar brūci sānos un tumstošu seju. Stāsta beigas. Baltajiem ir perversi dievi, mister Ēna.

-    Jā, Ēna piekrita, bet vai tad tu neesi baltā?

-    Esmu no čeroki, meitene atbildēja.

-    Tirasiņu?

-    Nē. Pa pusei. Mamma bija baltā. lētis ir īsts indiānis no rezervāta. Viņš ieradās, apprecējās ar mammu, pēc tam pie­dzimu es, bet pēc šķiršanās tētis atgriezās Oklahomā…

-    Devās atpakaļ uz rezervātu?

-    Nē. Aizņēmās naudu un atvēra Taco Bell dvīņubrāli, nosauca par Taco Bili. Tētim iet pa pirmo. Mani gan viņš necieš. Sauc par jaukteni.

-    Žēl gan.

-    Viņš ir kretīns. Bet es lepojos ar savām indiāņu asinīm. Tās palīdz man segt mācību maksu. Velns, kādudien varbūt palīdzēs ari atrast darbu, ja neveiksies ar bronzas liešanu!

-    Katrā ziņā, Ēna piebalsoja.

Apstājies Elpaso Ilinoisā (2500 iedzīvotāju), Ēna izlaida Samu pie nolaistas mājas pilsētas nomalē. Priekšpagalmā stāvēja liels stiepļu ziemeļbriedis ar mirgojošām gaismiņām.

-    Varbūt ienāksi? meitene aicināja. Tante uzcienās tevi ar kafiju.

-    Nē, Ēna atbildēja, jābrauc tālāk.

Meitene viņam uzsmaidīja, pēkšņi un pirmoreiz izskatīda­mās trausla, un papliķēja viņam pa roku.

-    Tu tiešām esi aptaurēts, mister Ēna. Bet foršs.

-    Tas laikam ir, tā teikt, dvēseles stāvoklis, Ēna atbildēja. Paldies par kompāniju!

-    Nav par ko, viņa sacīja. Ja pa ceļam uz Kairo gadās kāds dievs, noteikti pasveicini no manis!

Izkāpusi no mašīnas, meitene devās uz mājas pusi. Nospie­dusi zvana pogu, viņa stāvēja, ne reizi nepamezdama skatienu atpakaļ. Sagaidījis, kamēr atveras durvis un viņa ieiet iekšā, Ēna nospieda gāzes pedāli un pagrieza mašīnu uz šoseju. Garām aizslīdēja Normāla, Blūmingtona un Loundeila.

Ap vienpadsmitiem vakarā Ēnu sāka kratīt drebuļi. Tūlīt pēc iebraukšanas Midltaunā. Nolēmis, ka jāpaguļ un jāatvelk elpa, viņš iegriezās motelī, samaksāja trīsdesmit piecus dolārus uz priekšu par istabu pirmajā stāvā un uzreiz devās novannoties. Uz flīžu grīdas vannas istabas vidū gulēja skumīga paskata prusaks ar kājām gaisā. Ēna paņēma dvieli, izslaucīja vannu, palaida ūdeni. Noģērbās viņš guļamistabā, drēbes nolika uz gultas. Uz ķermeņa bija redzamas tumšas, svaigas brūces. Pēc brīža Ēna jau sēdēja vannā un vēroja, kā mainās ūdens krāsa. Pēc tam viņš kails izmazgāja bļodā zeķes, apakšbikses un krekliņu, stingri visu izgrieza un sakāra uz veļas auklas, kuru izvilka virs vannas. Prusaku atstāja, kur tas bija, izrādot cieņu mirušajam.

Ielīdis gultā. Ēna iedomājās, ka derētu noskatīties filmu no erotiskā kanāla, taču par to vajadzētu norēķināties ar kredīt­karti, bet tas būtu pārāk riskanti. Turklāt diez vai viņam kļūtu labāk, skatoties, kā sveši cilvēki mīlējās, pašam paliekot bešā. Lai nebūtu pavisam viens, viņš ieslēdza televizoru un trīsreiz nospieda pults miega režīma pogu, lai televizors automātiski izslēdzas pēc četrdesmit piecām minūtēm. Bija bez ceturkšņa pusnakts.

Ekrāns šķita tikpat nespodrs kā motelis, krāsas peldēja. Ēna spaidīja pulti no nakts šova uz citu nakts šovu televīzijas tuksnesī, nespēdams koncentrēties. Kāds vīrs demonstrēja vir­tuves ierīci, kas varēja aizvietot desmit citas virtuves ierīces. Ēna tās visas redzēja pirmo reizi. Klik. Vīrietis uzvalkā skaid­roja, ka tuvojas pasaules gals un Jēzus (to viņš izrunāja kā četru vai piecu zilbju vārdu) liks jūsu biznesam zelt un plaukt, vienīgi jāiemaksā naudiņa. Klik. Seriāla M*A*S*H beigas un "Dika van Daika šova" sākums.

"Dika van Daika šovu" Ēna nebija skatījies jau gadiem, taču 1965. gada melnbaltajā pasaules ainā bija kaut kas nomieri­nošs, tāpēc, nolicis pulti blakus uz gultas, viņš mierīgi izslēdza naktslampiņu. Acis jau lipa ciet, lai gan viņš jutās ērmoti. Ēna nebija redzējis daudzas sērijas, tāpēc nejutās pārsteigts, ka tieši šo neatceras. Seriāla gaisotne šķita dīvaina.

Visi pastāvīgie varoņi bija uztraukušies, ka Robs dzer un vairākas dienas neiet uz darbu. Kolēģi ierodas pie Roba mājās, bet viņš ieslēdzas guļamistabā, un citi mēģina pierunāt, lai viņš nāk laukā. Robs izstreipuļo piedzēries, bet smieklīgs. Roba draugi, kurus atveidoja Morijs Amsterdams un Rouza Mērija, dodas projām, nespēdami viņu pārliecināt. Roba sieva mēģina vest vīru pie prāta, taču viņš tai iesit pa seju. Sieva apsēžas uz grīdas un sāk raudāt, bet ne jau vaimanādama kā slavenā Mērija Tailere-Mūra. Viņa klusi, bezpalīdzīgi šņukst un čukst: "Lūdzu, nesit mani, darīšu visu, ko gribi, tikai nesit mani!"

-Velns lai parauj, ko tas nozīmē? Ēna skaļi iesaucās.

Aina izšķīda, pārvērzdamās mirgojošu punktiņu jūrā. Pēc brīža ekrāns atkal bija kārtībā, taču "Dika van Daika šova" vietā nezin kāpēc rādīja "Es mīlu Lūsiju". Lūsija centās pārlie­cināt Rikiju, ka vecā ledus kaste jānomaina pret jaunu ledus­skapi. Rikijs aizgāja, bet Lūsija apsēdās uz dīvāna, sakrustoja kājas, salika rokas klēpī un cauri gadiem pacietīgi lūkojās no melnbaltās pasaules.

-    Ēna? viņa iesāka. Mums jāparunā.

Ēna klusēja. Atvērusi somiņu, sieviete izņēma cigareti un aizdedza to ar dārgām sudraba šķiltavām, pēc tam nolika tās malā.

-    Es runāju ar tevi, viņa sacīja. Parunāsim?

-    Kaut kas traks! Ēna iesaucās.

-    It kā tavā dzīvē kaut kas būtu normāls. Kas tad, nolādēts?

-    Lai notiek! Lusilla Bola uzrunā mani no televizora salīdzinājumā ar to viss pārējais, ko esmu piedzīvojis, ir sīkums, Ēna ironizēja.

-    Es neesmu Lusilla Bola. Mani sauc Lūsija Rikardo. Ja gribi zināt neesmu pat Lūsija. Pieņemt viņas izskatu ir bērnu spē­līte. Tas arī viss.

Sieviete neveikli sagrozījās dīvānā.

-    Kas tad galu galā tu esi? Ēna jautāja.

-    Labi, viņa atbildēja. Jautājums vietā. Esmu idiotu kaste. Teļļuks. Visu redzošā acs un katodu staru pasaule. Es esmu televizors. Svētnīca, pie kuras pulcējas visa ģimene, lai mani pielūgtu.

-    Tu esi televīzija? Vai kāds televīzijā?

-    Televīzijas altāris. Tas, pie kura cilvēki liek ziedojumus.

-    Un ko tad viņi ziedo? Ēna gribēja zināt.

-Galvenokārt laiku, Lūsija atbildēja. Dažkārt viens

otru.

Pacēlusi divus pirkstus, sieviete no pirkstgaliem nopūta neredzamus šaujampulvera dūmus. Pēc tam piemiedza aci kā vecā labā Lūsija.

-    Tu esi dieviete? Ēna minēja.

Nosmīkņājusi Lūsija sievišķīgi ievilka dūmu.

-    Varētu tā teikt, viņa atbildēja.

-    Sveiciens no Samas! Ēna sacīja.

-    Kas? Kas tā par Samu? Ko tu tur muldi?

Ēna iemeta skatienu rokas pulkstenī. Bez piecām minūtēm pusviens.

-     Nav svarīgi, viņš izmeta. Klau, televīzijas Lūsij! Par ko mums īsti jārunā? Pēdējā laikā pārāk daudzi grib ar mani runāt. Beigās parasti tieku piekauts.

Televīzijas kamera rādīja Lūsiju tuvplānā. Viņa bija noba­žījusies, savilkusi lūpas.

-    Man tas nepavisam nepatīk. Neciešu, ka cilvēki tev dara pāri, Ēna. Es tā nekad nerīkotos, mīļais. Vai zini, es gribu tev piedāvāt darbu.

-    Tiešām?

-    Līdz šim visi tevi novērtējuši pārāk zemu, dārgumiņ. Bet es tādu kļūdu nepieļaušu. Vēlos redzēt tevi savā komandā!

Piecēlusies sieviete tuvojās kamerai.

-    Ēna, paraugies no šīs puses: mēs esam nākotne. Mēs esam lielveikali, bet tavi draugi nožēlojama ceļmalas izklaide. Velns lai parauj, mēs esam interneta veikali, bet tavi draugi no ratiem šosejas malā tirgo pašaudzēto ražu. Nē, viņi nav pat augļu pārdevēji! Viņi tirgo automašīnu antenas! Remontē vaļa bārdas korsetes! Mēs esam tagadne un rītdiena. Tavi draugi nav pat vakardiena!

Dīvaini pazīstams monologs. Ēna pajautāja:

-    Vai tu gadījumā nepazīsti resnīti ar limuzīnu? Sieviete iepleta rokas un jocīgi pārgrieza acis. Smieklīgā

Lūsija Rikardo metās mazgāt rokas nevainībā.

-    Tehnozēns? Tu satiki tehnozēnu? Paklau, viņš taču ir lāga dvēsele! Savējais. Ja nu vienīgi pret svešiem nav labs. Kad strā­dāsi mūsu komandā, pats redzēsi, cik viņš ir burvīgs.

-    Un, ja nepiekritīšu, ko tad, mīļo Lūsij?

Pie Lūsijas dzīvokļa durvīm kāds pieklauvēja, un aiz ska­tuves Rikardo balss sauca Lūū-sij un jautāja, kas viņu kavē, pēdējais laiks doties uz klubu nākamajā ainā. Lūsijas karikatūriskajai sejai pārskrēja aizkaitinājuma ēna.

-    Pie joda! viņa šķendējās. Paklau, es nezinu, cik tev bleķo sakārņi, bet es maksāšu divkārt. Trīsreiz vairāk. Simtreiz! Lai cik viņi tev piedāvās, es varu dot daudz, daudz vairāk!

Sievietes sejā atplauka nevainojami blēdīgais Lūsijas Rikardo smaids.

-    Saki vien, saldumiņ! Ko tu vēlies? Viņa sāka atpogāt blūzi.

-    Klausies, viņa teica, vai esi gribējis redzēt Lūsijas pupus? Ekrāns satumsa. Bija sācis darboties miega režīms, un

televizors pamazām izslēdzās. Ēna iemeta skatienu pulkstenī. Bija tieši pusviens.

-    Ne īpaši, viņš teica.

Apgriezies uz otriem sāniem, Ēna aizvēra acis. Un tad viņš aptvēra, kāpēc Trešdiena, misters Nansijs un pārējie viņam patīk labāk nekā to pretinieki: iespējams, vecie ir mazvērtīgi nevīžas un viņu ēdiens ir draņķis, taču šie vismaz negvelž standartfrāzes.

Viņš lielveikala vietā vienmēr izvēlētos izklaides vietu ceļ­malā, lai cik lēta, greiza un čābīga tā būtu.

* * *

Rītu Ēna sastapa ceļā, braukdams pa viegli paugurainu, brūnganu ainavu ar pērno zāli un kailiem kokiem. Pēdējais sniegs bija nokusis. Uzpildījis grabažas bāku pilsētā, kurā dzīvoja štata medaļniece, otrās vietas ieguvēja trīssimt metru skrējienā, jaunāka par sešpadsmit gadiem, Ēna cerēja, ka mašīnu kopā satur ne tikai dubļi vien, un tad izdzina to cauri uzpildes stacijas automazgātavai. Viņš piedzīvoja patīkamu pārsteigumu: nomazgātā mašīna zilzaļi brīnumi! bija baltā krāsā un gandrīz rūsas neskarta. Ēna turpināja ceļu.

Debesis šķita neticami zilas, un tajās kā fotogrāfijā bija sastinguši rūpnīcu skursteņu dūmi. No nokaltuša koka nolai­dās vanags un lidoja uz Ēnas pusi, saules gaismā vēzēdams spārnus kā ātri zibošā attēlu sērijā.

Ēna pēkšņi aptvēra, ka brauc uz īstsenluisu. Viņš mēģināja to apbraukt, taču nejauši nokļuva rūpnieciskā sarkano lukturu rajonā. Pie ēkām, kas atgādināja pagaidu noliktavas, stāvēja milzu furgoni un autokrāni. Šīs vietas sevi reklamēja kā DIEN­NAKTS KLUBI, viena pat kā LABĀKAIS STRIPTĪZŠOVS PILSĒTĀ. Nogrozījis galvu, Ēna brauca tālāk. Lorai bija paticis dejot gan apģērbtai, gan kailai (dažos neaizmirstamos vakaros viena sta­dija nomainīja citu), un viņam bija paticis skatīties, kā sieva dejo.

Lenču sviestmaizi un kokakolu no skārdenes Ēna ietu­rēja Redbudā.

Pēc tam viņš pabrauca garām nogāzei, kurā rēgojās tūksto­šiem vraku dzelteni buldozeri, traktori un kāpurķēžu transports. Tā acīmredzot bija buldozeru kapsēta, kur tos atveda nomirt.

Garām aizslīdēja vasaras kafejnīca, tad Čestera (Popaija dzimtā puse). Necik ilgi, un sāka parādīties mājas ar baltām kolonnām, ar kurām dižojās pat vienkārši namiņi, juzdamies iecelti savrupmāju kārtā. Braucot pāri platai, duļķainai upei un uz plāksnes izlasot tās nosaukumu, Ēna skaļi iesmējās: Platā Duļķupe. Trīs mirušus kokus apvija brūns kudzu, piešķirot tiem dīvainu, gandrīz vai cilvēcisku veidolu: tikpat labi tās varēja būt trīs vecas raganas, salīkušas grezeles, gatavas izzīlēt viņa nākotni.

Ēna brauca gar Misisipi krastu. Nīlu viņš nekad nebija redzējis, taču žilbinošajā pēcpusdienas saules karstumā brūnā upe šķita atgādinām plato, duļķaino Nīlu ne jau mūsdienu, bet senlaiku upi, kas kā artērija vijās papirusu dumbrājos, kuros mita kobras, šakāļi un savvaļas govis…

Ceļa norāde aicināja uz Tēbām.

Šoseja tagad pacēlās krietni augstāk, un bija jābrauc div­padsmit pēdas virs dumbrāja. Turp un atpakaļ šaudījās putnu bari un kāši: melni punkti zilās debesīs, atgādinot izmisušu Brauna kustību mikroskopā.

Tuvojās vakars, un saulriets iekrāsoja pasauli brīnumaini zeltainos toņos, kas atgādināja biezu olu krēmu. Viss šķita pasakains un vienlaikus reāls, un šādā noskaņā Ēna ieraudzīja norādi, ka viņš tuvojas vēsturiskajai Kairo. Zem tilta skatienam atklājās ostas pilsēta. Iespaidīgā Kairo miertiesa un vēl vare­nākā muitas ēka vakara medainajā gaismā atgādināja milzī­gas, svaigi ceptas kūkas.

Novietojis mašīnu ielas galā, Ēna gāja uz krastmalu, nezi­nādams, vai viņa priekšā plešas Ohaio vai Misisipi. Pa atkri­tumu tvertnēm sētmalē ošņājās un lēkāja mazs, brūns kaķis, taču pat atkritumi neparastajā gaismā šķita maģiski.

Virs upes lēni laidelējās vientuļa kaija, ik pa brīdim pakus­tinādama spārnus.

Ēna ievēroja, ka vairs nav viens. Pāris soļu attālumā uz iet­ves stāvēja meitenīte teniskurpēs un pelēkā vīriešu džemperi kleitas vietā un skatījās nopietnām sešgadīga cilvēka acīm. Viņai bija melni, taisni un gari mati, bet āda tikpat brūna kā upe.

Ēna uzsmaidīja. Meitenīte izaicinoši lūkojās pretī.

No ūdensmalas atskanēja pīkstieni un vaimanas, un tad no apgāztas atkritumu tvertnes apakšas izšāvās brūnais kaķis, kuru vajāja melns suns ar garu purnu. Kaķis paglābās zem mašīnas.

-    Paklau, Ēna uzrunāja meiteni. Vai esi redzējusi nere­dzamo pulveri?

Meitene padomāja un papurināja galvu.

-    Skaidrs, Ēna teica. Bet tagad skaties!

Ar kreiso roku izņēmis no kabatas divdesmit piecu centu monētu, viņš to pacēla, pagrozīja, šķietami pārmeta labajā plaukstā, savilka tukšo plaukstu dūrē un beigās pagrūda uz priekšu.

-    Tūlīt, viņš teica, izvilkšu no kabatas brīnumpulveri…

Iebāzis kreiso roku krūšu kabatā, viņš iemeta tajā monētu.

-    Uzbēršu virsū, Ēna izlikās to darām, un tad tā kļūs neredzama.

Beigās viņš atvēra tukšo labo delnu, tad kreiso, un arī tur nekā nebija.

Meitenīte uzmanīgi skatījās.

Paraustījis plecus, Ēna sabāza rokas kabatās, ar vienu paņemdams monētu, bet ar otru piecu dolāru banknoti. Viņš bija izdomājis paņemt no gaisa piecus dolārus un atdot tos meitenītei, nojauzdams, ka nauda viņai noderētu.

-    Paklau, Ēna iesaucās, mums uzradušies skatītāji!

Melnais suns un mazais, brūnais kaķis, nosēdušies katrs

savā pusē meitenītei, cieši skatījās Ēnā. Saspicējis lielās ausis, suns izskatījās smieklīgi modrs. Pa ietvi tuvojās dzērvei līdzīgs vīrietis ar brillēm zelta rāmjos, lūkodamies uz visām pusēm, kaut ko meklēdams. Droši vien tas bija suņa saimnieks.

-    Ko teiksi? Ēna vērsās pie suņa, lai iedrošinātu meite­nīti. Patika?

Aplaizījis garo purnu, melnais suns dobji nosēcās:

-    Savulaik esmu redzējis Hariju Hudini, un vari man ticēt, vecais, viņam tu blakus nestāvi!

Pametusi skatienu uz kaķi un suni, tad augšup uz Ēnu, mei­tenīte, kājām dipot, aizjoza projām pa ietvi, it kā bēgdama no paša nelabā. Dzērvei līdzīgais vīrietis piegāja pie suņa un pie­liecies pakasīja tam aiz augstu paceltajām smailajām ausīm.

-    Nu beidz, viņš sacīja, tas taču bija tikai triks ar monē­tām. Viņš taču nerādīja, kā izlaužas no lādes ūdens dzelmē.

-    Pagaidām ne, suns atbildēja, bet rādīs.

Zeltainā gaisma bija apdzisusi, pasaulē valdīja pelēkā stunda.

Ēna iemeta kabatā monētu un salocīto banknoti.

-    Bet tagad pasakiet, kurš no jums ir Šakālis? viņš pajau­tāja.

-    Paņem acis rokā, melnais suns ar garo purnu norūca.

Pēc tam viņš nesteidzīgi devās nopakaļ saimniekam ar

brillēm zelta rāmjos; mirkli vilcinājies, Ēna abiem sekoja. Kaķis bija kā ūdenī iekritis. Beigās visi trīs apstājās pie lielas, vecas mājas pamestu namu vidū. Blakus durvīm bija plāksne ar uzrakstu: IBISS & ŠAKĀLIS. ĢIMENES UZŅĒMUMS. APBEDĪŠA­NAS BIROJS, DIBINĀTS 1863. GADĀ.

-    Mani sauc Ibiss, cilvēks ar brillēm zelta rāmjos sacīja. Domāju, ka tagad vedīšu jūs vakariņās. Mans draugs diemžēl vēl nav beidzis darbu.

KAUT KUR AMERIKĀ

Ņujorka biedē Saļimu, tāpēc koferīti ar paraugiem viņš sar­gādams ir piespiedis pie krūtīm. Viņam ir bail no melnādaina­jiem un viņu skatieniem, tāpat arī no ebrejiem, kurus var pazīt pēc melnā apģērba, cepurēm, bārdām un peisakiem gar ausīm, un no daudziem citiem, kuru izcelsmi Saļims nenojauš. Viņam ir bail no drausmīgās burzmas, kurā mudž dažāda auguma un izskata ļaudis, kas iznirst no augstajiem, augstajiem un netīrajiem namiem ietves malā, bail no taurējošās, brēcošās satiksmes, bail pat no gaisa, kurā saplūst smirdoņa un patī­kami aromāti un kurš ir pavisam citāds nekā Omānā.

Jau nedēļu Saļims ir Amerikā, Ņujorkā. Katru dienu viņš apmeklē divus, varbūt trīs uzņēmumus un atver koferīti ar paraugiem, rādot vara nieciņus, gredzenus, pudelītes un sīkus kabatas lukturīšus, blāvi spīdošus Empire State Building debes­skrāpjus, Brīvības statujas un Eifeļa modeļus. Katru vakaru Saļims sūta faksu sievasbrālim Fuadam uz mājām Muskatā, ziņodams, ka pasūtījumu nav, vai arī, ja paveicas, ir pat vairāki (kas, ar rūgtumu jāatzīst, tāpat nesegtu lidmašīnas biļešu un viesnīcas numura izmaksas).

Saļims nesaprot, kāpēc sievasbrāļa biznesa partneri pasūtī­juši viņam numuru Paramount viesnīcā 46. ielā. Tas ir tik svešs un dārgs, viņš tajā ir apjucis, nobijies, izjūt klaustrofobiju.

Fuads ir Saļima māsasvīrs. Bagāts viņš nav, tomēr nelielas vara rūpnīcas līdzīpašnieks. Rūpnīcā viss tiek ražots ekspor­tam citām arābu valstīm, Eiropai, Amerikai. Saļims strādā pie

Fuada sešus mēnešus. No māsasvīra viņam bail. Fuada faksos arvien vairāk manāms skarbums. Vakaros Saļims sēž viesnīcas istabā, lasa Korānu un mierina sevi, ka viss reiz beigsies un šajā dīvainajā pasaulē viņš ir pirmo un pēdējo reizi.

Māsasvīrs izsniedza tūkstoš dolāru dažādiem ceļa izde­vumiem, taču nauda, kas sākumā šķita liela, kūst ātrāk par sniegu pavasarī. Ieradies Ņujorkā, Saļims baiļojās, ka citi notu­rēs viņu par trūcīgu arābu, tāpēc dāļāja dzeramnaudu pa labi un pa kreisi ikreiz, kad vien bija tāda iespēja, bet tad saprata, ka tiek izmantots, varbūt pat citi aiz muguras par viņu smējās, un tagad viņš nešķīrās pat ne no centa.

Savā pirmajā un vienīgajā braucienā ar metro Saļims apmal­dījās un apjuka, nokavēja tikšanos, tāpēc tagad spiedīgā reizē izmanto taksometru un daudz staigā kājām. Salimam bieži jāiet pārkarsētos kabinetos. Vaigi viņam no aukstuma pami­ruši, bet pats zem mēteļa ir sasvīdis, kurpes šķīdonī piemir­kušas. Kad avēnijās (kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, bet ielas no rietumiem uz austrumiem viss ir tik vienkārši, vienmēr zini, kurā pusē ir Meka) pūš mežonīgi vēji, Salimam ir tāda sajūta, ka viņam kāds sit pa seju.

Viesnīcā Saļims neēd (par istabiņu maksā Fuada biznesa partneri, bet par maltītēm jānorēķinās pašam): viņš dodas uz arābu ēdnīcām un maziem pārtikas veikaliņiem, slepus ienes viesnīcā ēdamo zem mēteļa, līdz beidzot atklāj, ka tas nav aizliegts. Tomēr, ar pārtikas somām iekāpjot pustumšajā liftā (tajā vienmēr jāpieliecas un jāsasprindzina acis, lai redzētu, kura poga jāspiež) un pēc tam ejot uz balto istabiņu, kurā viņš nometināts, Saļims jūtas neveikli.

Viņš ir uztraucies. Fakss, kas viņu sagaidīja no rīta pēc pamošanās, bija strups un pārmetošs, skarbs un pauda vilša­nos: Saļims esot visus piemānījis māsu, Fuadu, biznesa part­nerus, Omānas sultanātu, visu arābu pasauli. Ja viņš nespējot sagādāt pasūtījumus, Fuads vairs neuzskatīšot par pienākumu viņu nodarbināt. Visi esot atkarīgi no viņa. Viesnīca ir pārāk dārga. Ko Saļims darot ar naudu, vai tiešām dzīvo Amerikā kā sultāns? Faksu Saļims izlasīja istabiņā (kurā visu laiku bija pārāk karsti un smacīgi, tāpēc pagājušajā naktī viņš atvēra logu, un tagad tajā bija pārlieku auksti), brīdi sēdēdams ar sastingušu, bezcerības pilnu izteiksmi sejā.

Pēc tam Saļims atkal dodas uz pilsētu, turēdams koferi ar paraugiem, it kā tajā būtu dimanti un rubīni, vilkdamies no kvartāla uz kvartālu, līdz beidzot nonāk Brodvejas un 19. ielas krustojumā un blakus delikatešu veikalam uzmeklē zemāku ēku. Uzkāpis pa kāpnēm līdz ceturtajam stāvam, Saļims atrod Panglobal Imports ofisu.

Telpas izskatās nolaistas, bet Saļims zina, ka Panglobal iztirgo apmēram pusi no dekoratīvajiem Tālo Austrumu suve­nīriem, kas tiek ievesti ASV. Labs pasūtījums, kārtīgs Panglo­bal pasūtījums spētu kompensēt viņa braucienu, pārvēršot neveiksmi veiksmē, tāpēc viņš tagad sēž neērtā istabas koka krēslā apmeklētājiem, turēdams klēpī koferi ar paraugiem, un skatās pusmūža sievietē ar ugunīgi sarkani krāsotiem matiem. Viņa sēž aiz rakstāmgalda un šņauc degunu, ņemdama Kleenex salveti pēc salvetes. Noslaucījusi degunu, viņa salveti izmet atkritumu grozā.

Saļims ieradās pusvienpadsmitos no rīta, pusstundu pirms norunātās tikšanās. Tagad viņš sēž sarkdams un trīcēdams: varbūt būs piemeties drudzis? Laiks velkas neizturami lēni. Saļims nokāsējas.

Sieviete aiz rakstāmgalda dusmīgi pablenž.

-Jā? viņa noburkšķ. Izklausās kā jāt.

-    Piecas pāri pusdivpadsmitiem, Saļims saka.

Pametusi skatienu uz sienas pulksteni, sieviete izmet:

-    Jāt. Nu un?

-    Man vienpadsmitos norunāta tikšanās, Saļims pieklā­jīgi pasmaida.

-    Misters Blendings zina, ka te esat, sievietes balsī skan pārmetums. (Rsters Bladigs zin', ka desat.)

Saļims paņem no galda vecu New York Post. Viņš angliski runā labāk nekā lasa, tāpēc burto rakstus, kā risinādams krust­vārdu mīklu. Viņš gaida, tukls jauneklis ar sāpināta kucēna skatienu; skatiens slīd no rokas pulksteņa uz avīzi un tad uz sienas pulksteni.

Pusvienos no kabineta iznāk vairāki kungi. Skaļi runādami, buldurēdami amerikāniski. Viens no viņiem, ražena auguma vīrs ar lielu vēderu, zelē neaizdegtu cigāru. Ejot garām, resnais kungs noskatās Salimā. Sievietei aiz rakstāmgalda viņš iesaka pamēģināt citrona sulu ar cinku, jo viņa māsai palīdzot tikai cinks un C vitamīns. Apsolījusi tā darīt, viņa pasniedz vīrie­tim vairākas aploksnes. Iebāzis tās kabatā, resnais un pārējie dodas projām. Kāpnēs atbalsojas smiekli, kas kļūst arvien klusāki, līdz izgaist.

Ir jau viens pēcpusdienā. Sieviete atrauj rakstāmgalda atvilktni un izņem brūnu papīra maisiņu ar sviestmaizēm, ābolu, Milky Way. Uz galda parādās plastmasas pudelīte ar svaigi spiestu apelsīnu sulu.

-    Atvainojiet, Saļims beigās neiztur, vai jūs tomēr nepiezvanītu misteram Blendingam un nepateiktu, ka es vēl aizvien gaidu?

Sieviete skatās, pārsteigta, ka viņš vēl ir tepat, it kā divarpus stundas abi nebūtu sēdējuši pāris soļu attālumā viens no otra.

-    Viņš aizgāja paēst, viņa beigās izmet. Viš aizjāj pajēst.

Saļims jūt, ar aknām jūt, ka vīrietis ar neaizdegto cigāru

bija Blendings.

-    Cikos viņš atgriezīsies?

Sieviete parausta plecus, nokož sviestmaizes kumosu.

-    Šodien viņš aizņemts, tikšanās pēc tikšanās. Oden viš aijemts, tikšan pēc tikšan.

-    Vai atgriezies viņš mani uzklausīs? Saļims jautā.

Sieviete parausta plecus, izšņauc degunu.

Saļims ir izsalcis, arvien vairāk un vairāk, un satriekts, un bezspēcīgs.

Ap trijiem, uzmetusi viņam skatienu, sieviete izmet:

-    Viš nnbus tpkl.

-    Kā, lūdzu?

-    Rsters Bladigs dien' nbus tpkl.

-    Vai varu norunāt uz rītdienu?

Sieviete noslauka degunu.

-    Rjums jāzvan. Nrnāt vr tik pa tlpon.

-     Skaidrs, Saļims pamāj. Un tad viņš pasmaida: vēl Mus­katā pirms došanās ceļā Fuads taču viņu brīdināja, ka tirgotājs Amerikā bez smaida ir tukša vieta.

-    Rīt piezvanīšu, Saļims apsola.

Paņēmis koferi ar paraugiem, viņš dodas pa daudzajām kāpnēm laukā, kur stindzinošs lietus pārvērties slapjdraņķi. Aukstumā mērodams garo ceļu līdz viesnīcai 46. ielā, Saļims prāto par dzīvi un smago koferi, ik pa brīdim mādams dzelte­nam taksometram, neievērodams, vai signāls augšā deg vai ne, un visi cits pēc cita brauc viņam garām neapstādamies.

Kāds taksis, uzņēmis ātrumu, pat ieskrien bedrē, kurā izveidojusies peļķe, un apšļaksta Salimam bikses un mēteli. Brīdi viņam gribas mesties zem kādas no dārdošajām mašī­nām, bet tad Salimam ienāk prātā, ka svainis vairāk uztrauktos par kofera likteni nekā par viņu, un neviens jau nesērotu, vie­nīgi mīļā māsa, Fuada sieva (vecāki par Saļimu no laika gala ir mazliet kaunējušies, un mīlestība viņa dzīvē ir viesojusies tikai īsu brīdi un slepeni), turklāt diez vai mašīnas brauc tik ātri, lai izdzēstu viņa dzīvību.

Visbeidzot Salimam blakus apstājas dzeltens apdauzīts taksis. Pateicīgs, ka var pārtraukt drūmās pārdomas, viņš iekāpj mašīnā.

Aizmugures sēdeklis kā noklāts ar pelēkiem ielāpiem, bet uz organiskā stikla aizsargbarjeras, kas nolaista līdz pusei, vīd brīdinājums nesmēķēt un informācija, cik maksā brauciens uz to vai citu lidostu. Magnetofonā kādas slavenības balss (Saļims to nepazīst) atgādina, ka jāpiesprādzējas.

-    Lūdzu, uz viesnīcu Paramount, Saļims saka.

Taksometra šoferis kaut ko noburkšķ un pagriež taksi uz

brauktuvi. Viņš ir neskuvies, biezā putekļu krāsas džemperī, uz deguna viņam ir melnas plastmasas saulesbrilles. Ārā ir pelēks, tuvojas nakts, un Saļims prāto, vai šoferim nav pro­blēmu ar redzi. Logu tīrītāji izsmērē ielas ainavu pelēkos trai­pos un dūmakainās gaismās.

Te pēkšņi nezin no kurienes priekšā iznirst kravas mašīna, un taksometra šoferis nolamājas, piesaukdams pravieša bārdu.

Saļims meklē plāksnīti ar viņa vārdu, bet nespēj to salasīt.

-    Cik sen tu, draugs, brauc ar taksometru? Saļims jautā dzimtajā valodā.

-    Desmit gadus, skan atbilde tajā pašā valodā. No kurienes tu esi?

-    No Muskatas, Saļims saka, Omānā.

-    Omāna. Esmu tur bijis. Jau labi sen. Vai esi dzirdējis par pilsētu Ubaru?

-Kā nu ne! Saļims atdzīvojas. Zudusī Torņu pilsēta! To atklāja pirms pieciem vai desmit gadiem tuksnesī, skaidri neatceros. Vai biji tur arheoloģiskajā ekspedīcijā?

-    Varētu tā teikt. Laba pilsēta, šoferis stāsta. Gandrīz ik nakti tajā apmetās trīs, varbūt četri tūkstoši ļaužu: Ubarā katrs var atpūsties, mūzika spēlē, vīns plūst straumēm, un arī ūdens plūst, tā jau tik pilsēta var pastāvēt.

-    Tā runā, Saļims pamāj. Pēc tam Ubara izzuda, laikam pirms tūkstoš gadiem? Vai divtūkstoš?

Taksometra vadītājs klusē. Viņi ir apstājušies pie sarka­nās gaismas. Iedegas zaļā, bet viņš pat nepakustas, lai gan aizmugurē jau taurē daudzbalsīgs, nesaskaņots signālu koris. Brīdi vilcinājies. Saļims pastiepj roku caur stikla aizsargsienas spraugu un pieskaras šofera plecam. Vira galva pašaujas augšup, viņš spiež gāzes pedāli, un mašīna metas pāri krustojumam.

-    Fuckshitfuckfrick! šoferis angliski nolamājas.

-    Droši vien esi pārguris, mans draugs, Saļims bilst.

-    Braucu ar šo Allāha aizmirsto taksi trīsdesmit gadus, viņš atbild. Tā kā mazliet par daudz. Paguļu piecas stundas, pēc tam četrpadsmit pie stūres. Pirms Ziemassvētkiem darbaroku trūkums.

-    Ceru, ka vismaz pieklājīgi nopelni, Saļims izmet.

Taksometra vadītājs nopūšas.

-    Neteiktu gan. Šorīt aizvedu vienu no 51. ielas uz Ņuarkas lidostu. Izkāpa un ieskrēja lidostā, ķer nu vēju laukā! Piecdes­mit dolāri pagalam, atpakaļ arī jābrauc tukšā.

Saļims saprotoši pamāj.

-    Bet es nositu visu dienu, gaidīdams tikšanos ar cilvēku, kas nevēlējās mani redzēt. Māsasvīrs mani neieredz. Jau nedēļu esmu Amerikā, bet nekādas jēgas, tikai noēdu naudu, neko pārdot nevaru.

-    Ko tu pārdod?

-    Draņķus, Saļims atzīstas. Nekam nederīgus niekus, greznumlietas un suvenīrus. Šausmīgus, lētus, tizlus, neglītus draņķus.

Taksometrs strauji pagriežas pa labi, kaut ko apbrauc un tad turpina ceļu. Saļims brīnās, kā šoferis var redzēt ceļu lietū, pustumsā, turklāt ar biezām saulesbrillēm uz acīm.

-    Un tu mēģini to draņķi iztirgot?

-Jā, Saļims pamāj, uztraucies un nobijies, ka atklājis patiesību par māsasvīra paraugiem.

-    Neviens nepērk?

-    Nepērk.

-    Dīvaini. Ja paskatās uz vietējām bodēm, tur jau neko citu nemaz nepārdod!

Saļims nervozi pasmaida.

Ielu nosprostojusi kravas mašīna, un tās priekšā stāv poli­cists ar piesarkušu seju, mādams, kliegdams un novirzīdams satiksmi uz tuvāko ielu.

-    Brauksim pa Astoto avēniju, no turienes tiksim līdz cen­tram, taksometra vadītājs paskaidro. Viņi iebrauc ielā, kurā satiksme vispār ir apturēta. Gaiss biezē no signālu kakofonijas, bet neviens nekust no vietas.

Šoferis sēdeklī jau šūpojas. Zods nokrīt uz krūtīm vienu reizi, otro, trešo, un tad viņš viegli iekrācas. Saļims pastiepj roku, lai vīru uzmodinātu, cerēdams, ka rīkojas pareizi. Viņš pieskaras vadītāja plecam, nejauši aizķerot saulesbrilles, un tās iekrīt šoferim klēpī.

Atvēris acis, taksometra vadītājs sniedzas pēc saulesbril­lēm, taču ir jau par vēlu: Saļims paguvis ieraudzīt viņa acis.

Mašīna velkas tālāk lietū. Cipari skaitītājā joņo uz priekšu.

-    Vai tagad tu mani nogalināsi? Saļims prasa.

Taksometra vadītājs sēž, sakniebis lūpas. Saļims spogulītī

vēro viņa seju.

-    Nē, tik tikko dzirdami skan atbilde.

Mašīna atkal apstājas. Pa tās jumtu bungo lietus.

-    Mana vecmamma apzvērēja, ka vēlu vakarā tuksneša malā redzējusi ifritu vai miradu. Mēs gan teicām, ka tā bija tikai smilšu vētra, bet viņa dievojās, ka redzējusi seju un acis tādas kā tev, kas liesmo kā uguns, Saļims bija atguvis valodu.

Taksometra šoferis pasmaida, taču acis slēpj melnās plast­masas brilles, un Saļims nezina, vai smaids pauž jautrību.

-    Vecmammas bija tikušas pat līdz šejienei, viņš pamāj.

-    Vai Ņujorkā ir daudz džinu? Saļims painteresējas.

-    Nē. Mūsējo te necik nav.

-    Zinu, ka ir eņģeļi, un tad ir cilvēki, kurus Allāhs radījis no dubļiem, un ir uguns cilvēki, džini, Saļims turpina.

-     Cilvēki par mums neko nezina, šoferis atbild. Iedomā­jas, ka varam izpildīt katru vēlēšanos. Bet ja tā būtu, vai tad es vadātu visus ar taksi?

-    Kāpēc tā?

Viņš izskatās drūms. Saļims vēro spogulītī viņa seju, ifrīta tumšās lūpas.

-    Mēs, redz, varot izpildīt katru vēlēšanos. No kurienes tāda iedoma? Es nakšņoju smirdīgā istabā Bruklinā. Vadāju ar taksi visus, kam ir, ar ko maksāt, un tos, kam nav. Nogādāju katru, kur viņam jātiek, dažreiz tieku pie dzeramnaudas, daž­reiz man samaksā.

Ifrīta apakšlūpa ietrīcas. Viņš ir dziļi satraukts.

-    Kāds maita reiz piedirsa aizmugures sēdekli! Pirms mašī­nas nodošanas vajadzēja tīrīt. Kā var tā rīkoties? Bija jāslauka šķidri sūdi no sēdekļa. Vai tiešām esmu to pelnījis?

Saļims pastiepj roku, pieskaras ifrīta plecam. Cauri vilnas džemperim jūtama cilvēka miesa. Noņēmis roku no stūres, ifrīts mirkli patur to uz Saļima plaukstas.

Saļims iztēlē redz tuksnesi: virpuļojošas sarkanas smiltis, kas iejunda vētru, spilgti sarkanas, plandošas zīda teltis ap zudušo pilsētu Ubaru.

Viņi brauc jau pa Astoto aleju.

-    Vecajie mums tic, zina, ka nedrīkst čurāt caurumos, jo pra­vietis teicis, ka tur dzīvo džini. Cilvēki zina, ka eņģeļi met mums ar liesmojošām zvaigznēm, ja mēģinām noklausīties viņu saru­nas. Taču pat vecajie, kas ierodas Amerikā, domā, ka mēs esam ļoti, ļoti tālu. Toreiz dzimtenē man nevajadzēja braukt ar taksi.

-    Man tiešām žēl, Saļims saka.

-    Slikti laiki, ifrīts sūrojas. Tuvojas vētra. Tas mani biedē. Es dotu nezin ko, lai tiktu projām.

Līdz viesnīcai mašīnā valda klusums.

Izkāpis Saļims pasniedz ifritam divdesmit piecu dolāru banknoti, sakot, lai patur atlikumu, un tad pēkšņā drosmes uzplūdā nosauc savas istabiņas numuru. Taksometra aizmugu­res sēdeklī ietraušas jauna sieviete, un pēc brīža auto izgaist saltajā lietū.

Seši vakarā. Saļims vēl nav aizsūtījis faksu māsasvīram. Viņš atkal dodas laukā, lietū, lai nopirktu dienišķo kebabu un fri kartupeļus. Pagājusi tikai nedēļa, bet Saļims jūt, ka Ņujorkas vidē kļuvis smagāks, apaļāks, mikstāks.

Atgriezies viesnīcā, viņš pārsteigts ierauga vestibilā takso­metra šoferi ar kabatās sabāztām rokām. Ifrits aplūko stendu ar melnbaltām pastkartēm. Ieraudzījis Saļimu, viņš bikli pasmaida.

-    Zvanīju tev uz istabu, ifrits saka, bet neviens neatbil­dēja. Nodomāju, ka jāpagaida.

Ari Saļims smaida.

-    Gājuši, viņš pieskaras ifrita elkonim.

Abi ieiet lifta palsi zaļajā gaisotnē un piektajā stāvā izkāpj, jau sadevušies rokās. Ifrits palūdz atļauju ieiet vannas istabā.

-    Jūtos ļoti netīrs, viņš atzīstas.

Saļims pamāj un, apsēdies uz gultas, kas aizņem gandrīz visu balto istabiņu, klausās lietus šalkās. Viņš noauj zābakus un novelk zeķes, pēc tam visu pārējo.

Taksometra šoferis iznāk no dušas mitrs, ap vidukli apsējis dvieli. Saulesbriļļu viņam nav, istabas pustumsā viņa acīs deg zvērojoši sarkanas liesmas.

Saļims tik tikko spēj valdīt asaras.

-    Kaut tu redzētu to, ko redzu es, viņš saka.

-    Es nespēju izpildīt vēlēšanās, ifrits čukst, nomezdams dvieli un maigi, bet noteikti grūzdams Saļimu gultā.

Paiet stunda vai pat ilgāk, iekams ifrits Saļima mutē sasniedz orgasmu, maldamies un grūzdamies tajā. Tikmēr Saļims jau divreiz ir apmierināts. Džina sēklai ir dīvaina uguns piegarša, kas dedzina Saļima rīkli.

Saļims aiziet uz vannas istabu un izskalo muti. Atgrie­zies viņš redz, ka šoferis baltajā gultā aizmidzis mierīgi šņāc. Saļims iekāpj gultā, saritinās blakus, un ādu uzreiz sāk sildīt tuksneša karstās smiltis.

Slīgdams miegā, viņš atceras, ka nav nosūtījis Fuadam faksu, un jūtas vainīgs. Sirdī plosās tukšums un vientulība.

Pastiepis roku, Saļims noliek to uz ifrita piebriedušā daikta un apmierināts aizmieg.

Pamodušies mazā gaismiņā, abi tiecas viens pēc otra un atkal sāk mīlēties. Vienubrīd Saļima acīs sariešas asaras, un ifrīts ar degošām lūpām tās skūpsta.

-    Kā tevi sauc? Saļims viņam jautā.

-    Braukšanas apliecībā ir vārds, bet tas nav manējais, ifrīts atbild.

Pēc tam viņš nekādi nespēja atcerēties, kurā brīdī beidzās sekss un sākās sapņi.

Kad Saļims pamostas, baltajā istabā zogas salta saule un viņš ir viens.

Pēc brīža atklājas, ka pazudis ari koferis ar paraugiem visas pudelītes, gredzeni, suvenīri un vara lukturīši, viss pa tīro izgaisis, tāpat arī kabatas portfelis, pase un lidmašīnas biļete uz Omānu.

Uz grīdas mētājas džinsu pāris, krekliņš un vilnas džemperis putekļu krāsā. Zem nosviestā apģērba Saļims atrod autovadītāja apliecību, kas izsniegta Ibrahimam bin Iremam, taksometra vadīšanas atļauju ar to pašu vārdu un gredzenā savērtas atslēgas ar zīmīti, kurā angliski uzrakstīta adrese. Fotoportreti dokumen­tos diez cik līdzīgi viņam nav, bet to pašu varētu teikt par ifritu.

Iedžinkstas tālrunis: viesnīcas administrācija ziņo, ka Saļims jau izrakstījies, bet viņa ciemiņam jāatstāj istaba, lai darbinieki var to sagatavot nākamajam viesim.

-    Es nespēju izpildīt vēlēšanās, Saļims tīksmi ripina vār­dus mutē.

Ģērbjoties viņš ir neparasti bezrūpīgs.

Ņujorka taču ir pavisam vienkārša: avēnijas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem, bet ielas no rietumiem uz austru­miem. Vai nu būs tik traki?

Pametis atslēgas gaisā, Saļims tās saķer. Uzstūmis uz deguna kabatā atrastās plastmasas saulesbrilles, viņš dodas meklēt savu taksometru.

ASTOTĀ NODAĻA

Man teic, ka mironim ir dvēsele, bet, kad prasu: Kā tad tā vai tad viņš nav pati dvēsele? Tad prātojums mans pārtraukts tiek. Vai tik mirušie no mums kaut ko neslēpj? Jā, tik tiešām laikam kaut ko slēpj.

Roberts Frosts. "Divas raganas"

Pie vakariņu galda Ēna uzzināja, ka nedēļa pirms Ziemas­svētkiem apbedīšanas birojā bieži vien aizrit mierīgi. Viņi sēdēja nelielā restorānā, divus kvartālus no Ibisa un Šakāļa apbedīšanas biroja. Ēnam vakariņās bija kārtīgas brokastis ar kukurūzas miltu virtuļiem -, bet misters Ibiss knibinājās ap kafijas kūkas šķēli.

-     Mirēji cenšas piedzīvot pēdējos Ziemassvētkus, iespē­jams, pat Jauno gadu, bet tie, kurus līdzcilvēku prieki un svinības galu galā nobeigs, vēl nav sagumuši zem "Brīnišķī­gās dzīves" nastas, jo pietrūkst pēdējā salmiņa jeb, es teiktu, pēdējā egles zariņa, kas pārlauztu ne tikai kamieļa, bet pat ziemeļbrieža muguru, misters Ibiss skaidroja.

Tā kā nosmīkņājis, tā kā nosprauslājies, viņš lika noprast, ka šī domu pērle ir ne tikai spodrināta, bet arīdzan mīļa.

"Ibiss un Šakālis" bija neliels ģimenes uzņēmums sērotāju vajadzībām viens no pēdējiem neatkarīgajiem apbedīšanas birojiem apkaimē, vismaz misters Ibiss tā apgalvoja.

-    Lielākajā daļā no visām biznesa jomām ļaudis tur godā nacionālās komercijas zīmolus, misters Ibiss iesāka.

Viņš runāja, visu paskaidrodams, tikpat kā mierīgā, nopietnā lekcijā, atsaukdams Ēnas atmiņā koledžas profesoru, kas savulaik strādāja "Muskuļu darbnīcā" un nemācēja runāt, tikai diskutēt, izklāstīt, paskaidrot. Jau pirmajos pazīšanās mirkļos Ēna saprata, ka apbedīšanas biroja direktors vēlas, lai sarunu biedrs mazāk runā un vairāk klausās. ,

Manuprāt, tāpēc, ka visi grib zināt, kas viņus sagaida nākotnē. Ar to izskaidrojami Makdonalda, Valmarta, F. V. Vulvorta (lai viņiem vieglas smiltis!) panākumi: viņu tirdzniecības zlmoli taču tiek reklamēti un ir redzami visā valsti. Ejiet, kur gribat, visur redzēsiet vienu un to pašu ar nelielām vietējām atšķirībām.

Apbedīšanas biznesa jomā valda citi likumi. Mēs vēlamies sajust, ka mūs apkalpo vietēja, neliela uzņēmuma darbinieks, kuram šī profesija ir aicinājums. Zaudējuma brīdī cilvēks gaida personisku iejūtību pret sevi un savu dārgo aizgājēju. Cilvēks grib just, ka viņa bēdas ir vietēja, nevis valsts mēroga noti­kums. Taču ikvienā ražošanas nozarē (un nāve, mans jaunais draugs, ir ražošana, tu maldīsies, domādams, ka ne) nopelnīt var, tikai palielinot ražošanas jaudu, iepērkot vairumā, cen­tralizējot darbu. Skaisti tas nav, bet fakts paliek fakts. Neviens taču negrib dzirdēt, ka viņa dārgais ceļo refrižeratora vagonā uz milzīgu pārbūvētu noliktavu, iespējams, kopā ar divdesmit, divdesmit pieciem, simts citiem līķiem. Nē, ser. Cilvēks grib ģimenes uzņēmumu, kur viņu ar cieņu sagaida darbinieks, kurš, satiekoties uz ielas, pacels platmali sveicienam.

Misteram Ibisam galvā bija platmale. Atturīgi brūnā krāsā, pieskaņota atturīgi brūnajai vējjakai un atturīgi brūnajai sejai. Uz deguna viņam bija mazas acenes zelta rāmīšos. Sākumā Ēnam šķita, ka misters Ibiss ir neliela auguma vīrietis, tomēr, kad nostājās viņam blakus, izrādījās, ka misters Ibiss ir aptu­veni metru deviņdesmit garš, vienīgi viņš staigāja, uzmetis kūkumu. Tagad, sēžot viņam iepretim pie sarkana, spīdīga galdiņa, Ēna pētīja vīra seju.

-    Lieluzņēmums atbrauc un nopērk maza uzņēmuma vārdu, samaksā apbedīšanas biroja direktoram, lai tas paliek uz vietas, radot daudzveidības ilūziju. Taču tā ir tikai kapakmens virsdaļa. Patiesībā uzņēmums ir tāds pats vietējais kā Burger King. Mēs (mums ir savi iemesli) esam neatkarīgi. Pašu rokām balzamējam, turklāt smalkāk par visiem, lai gan neviens, izņe­mot mūs, to nezina. Krematorijas mums nav. Ar to mēs gūtu lielāku peļņu, taču tad mēs nevarētu izmantot savus talantus pilnībā. Biznesa partneris man mūždien atkārto: Dievs devis tev talantu un prasmi un tavs pienākums ir Dieva dāvanas izmantot. Vai piekrītat?

-    Izklausās tīri labi, Ēna pamāja.

-    Dievs devis biznesa partnerim varu pār mirušajiem, bet man prasmi lietot vārdus. Vārdi ir smalka lieta. Vai zināt, es rakstu stāstu krājumus. Ne jau literatūras līmenī. Tikai savam priekam. Dzīves pārskatus.

Runātājs pieklusa. Kad Ēna attapās, ka vajadzētu palūgt atļauju kādu no tiem izlasīt, bija jau par vēlu.

-    Turklāt mēs piedāvājam nepārtrauktību: "Ibiss un Šakā­lis" darbojas gandrīz divus gadsimtus. Lai gan ne vienmēr esam bijuši uzņēmuma vadītāji. Pirms tam bijām bēru vadītāji, vēl agrāk kaprači.

-    Bet vēl senāk?

-    Nu, misters Ibiss ne bez lepnuma pasmaidīja, mēs iesniedzamies tālā pagātnē. Lai gan tikai pēc pilsoņu kara atra­dām savu nišu. Mēs kļuvām par apbedīšanas biroju vietējiem krāsainajiem iedzīvotājiem. Agrāk neviens neuzskatīja mūs par krāsainajiem varbūt par ārzemniekiem, eksotiskiem, bet ne par krāsainajiem.

Taču pēc kara beigām neviens, šķita, vairs neatcerējās lai­kus, kad netikām uztverti kā krāsainie, melnie. Manam biznesa partnerim no dzimšanas āda ir tumšāka nekā man. Pāreja bija viegla. Mēs visi lielākoties esam tādi, par kādiem mūs uzskata citi. Tomēr ir dīvaini, ka mūs visus dēvē par afroamerikāņiem. Man uzreiz nāk prātā senās Puntas, Ofiras un Nūbijas tautas. Nekad neesam uzskatījuši sevi par afrikāņiem mēs esam Nīlas tauta.

-    Tātad ēģiptieši, Ēna atsaucās.

Misters Ibiss pastiepa apakšlūpu un pašūpoja galvu (it kā tā būtu uz atsperes), izvērtējot plusus un mīnusus, apskatot lietu no divām pusēm.

-    Gan jā, gan nē. Ēģiptieši ir tie, kas dzīvo tur tagad. Tie, kas uz mūsu kapsētām un pilīm uzcēla savas pilsētas. Vai tie­šām esmu viņiem līdzīgs?

Ēna paraustīja plecus. Viņš bija saticis melno zēnus, kas izskatījās pēc mistera Ibisa, tāpat arī iedegušus baltos.

-    Kā jums garšoja kafijas kūka? viesmīle apjautājās, liedama tasēs kafiju.

-    Labāka nekā jelkad, misters Ibiss atbildēja. Mīļi pa­sveiciniet no manis mammu!

-    Noteikti, viņa atbildēja un aizsteidzās projām.

-Apbedīšanas biroja vadītājam neklājas apvaicāties par

veselību. Cilvēki var nodomāt, ka izlūkojam klientus, misters Ibiss pusbalsī paskaidroja. Varbūt iesim paskatīties, vai jūsu istaba jau sakārtota?

No elpas nakts gaisā cēlās garaiņi. Viņi gāja gar veikaliem, kuru skatlogos mirdzēja Ziemassvētku ugunis.

-    Paldies par laipno uzņemšanu! Ēna sacīja. Es to ne­aizmirsīšu.

-    Esam parādā jūsu darba devējam. Turklāt Dievs man liecinieks vietas mums pietiek. Veca, liela māja. Vai zināt, agrāk te bija vairāk cilvēku. Tagad esam palikuši tikai trīs. Jūs mums netraucēsiet.

-    Interesanti, cik ilgi man pie jums jāpaliek?

Misters Ibiss pašūpoja galvu.

-    Par to nekādu ziņu man nav. Taču priecājos, ka ieradāties, turklāt varam piedāvāt jums darbu. Ja nebūsiet pārāk izvēlīgs un izturēsieties pret mirušajiem ar cieņu.

-    Bet ko, Ēna jautāja, jūs Kairo darāt? Vai izvēlējāties šo vietu nosaukuma dēļ?

-    Nē. Nepavisam ne. Īstenībā apvidus pārņēma vārdu no mums, bet reti kurš to zina. Senos laikos te bija vieta, kur cil­vēki sanāca kopā, lai tirgotos un apmainītos ar ziņām.

-    Jaunās pasaules apgūšanas laikos?

-    Varētu tā teikt, misters Ibiss pamāja. Labvakar, miz Simonsa! Jaukus Ziemassvētkus jums arīdzan! Cilvēki, kas mani šurp atveda, atceļoja pa Misisipi sensenos laikos.

Spēji apstājies ielas vidū, Ēna blenza uz viņu.

-Jūs gribat teikt, ka senie ēģiptieši pirms piectūkstoš gadiem brauca uz šejieni tirgoties?

Misters Ibiss uzreiz neatbildēja, tikai ar šmakstu nosmīk­ņāja.

-    Pirms trīstūkstoš piecsimt trīsdesmit gadiem. Plus mīnus daži gadi, viņš paziņoja.

-    Labi, Ēna atbildēja, pieņemsim. Bet ko tad viņi tirgoja?

-    Neko daudz, misters Ibiss turpināja. Zvērādas. Pār­tikas preces. Varu no raktuvēm, kas atradās aptuveni tur, kur tagad ir Mičiganas štata pussala. Kopumā ekspedīcija cieta neveiksmi. Pūles neatmaksājās. Iebraucēji šeit bridi uzturējās, atcerējās par mums un ziedoja mums, daži tirgotāji nomira ar drudzi un tika šeit apbedīti, bet tad atlikušie devās projām, atstājot mūs šeit.

Apstājies ietves vidū, misters Ibiss lēni pagriezās un iepleta rokas.

-    Visa valsts jau desmittūkstoš gadu un ilgāk ir liela sta­cija. Jūs jautāsiet: bet kā tad Kolumbs?

-    Dabiski, Ēna paklausīgi atsaucās. Ko teiksiet par viņu?

-    Kolumbs tikai atkārtoja to, ko citi bija paveikuši pirms tūk­stošiem gadu. Kolumba ceļojums uz Ameriku nav nekas īpašs. Par tiem ceļojumiem es šad un tad uzrakstu kādu stāstu.

Viņi gāja tālāk.

-    Patiesus stāstus?

-     Zināmā mērā jā. Ja gribat, iedošu vienu vai divus palasīt. Adresēts tiem, kas vēlas zināt. Personiski un es runāju kā Scientiflc American abonents man ļoti žēl to profesionāļu, kuri nezin kur atrod maldinošu galvaskausu, kas piederējis neīstajai cilvēku grupai, tāpat ari statujas un kultūras liecības, kas zinātniekus izsit no sliedēm, un tad visi sāk spriedelēt par neparasto, nevis neiespējamo, un tieši tāpēc man viņu žēl: ja kaut kas šķiet neiespējams, tas uzreiz izgaist no ticamības zonas, lai cik tur būtu patiesības. Piemēram, tiek atrasts Japā­nas aborigēnu rases ainu galvaskauss, kas pierāda, ka aini bijuši Amerikā jau pirms deviņtūkstoš gadiem. Vai arī cits pie­mērs, kas liecina par polinēziešu klātbūtni Kalifornijā apmē­ram divtūkstoš gadus vēlāk. Tikmēr zinātnieki murminādami cenšas uzminēt, kurš no kura cēlies, bet galveno jautājumu pamet novārtā. Dievs vien zina, kas notiktu, ja viņi tiešām atklātu tuneļus, pa kuriem ieradās hopi. Tas gan satricinātu zinātni, varat man ticēt.

Jūs jautāsiet: vai īri ieradās Amerikā jau viduslaikos? Bet protams! Tāpat kā velsieši un vikingi, un afrikāņi no Rietumu krasta, kas vēlāk tika pārdēvēts par Vergu jeb Ziloņkaula krastu, un visi tirgojās ar Dienvidameriku, bet ķīnieši ieradās Oregonā pat vairākas reizes un sauca to par Fu Sang. Savukārt baski pirms tūkstoš divsimt gadiem ierīkoja slepenās sakrālās zvejas vietas Ņūfaundlendas piekrastē. Tagad jūs, jādomā, teiksiet: bet, mister Ibis, tie taču bija pirmatnējie cilvēki, viņiem nebija lokatoru, nebija vitamīnu tablešu un ātrgaitas lidmašīnu.

Ēna neko neteica un arī negrasījās teikt, bet, juzdams, ka tā pieklājas, pajautāja:

-    Vai tad ne?

Zem kājām kraukstēja pēdējās rudens lapas, sastingušas salā.

-    Daudzi kļūdās, uzskatīdami, ka pirms Kolumba neviens nebija devies tālos jūras ceļojumus. Jaunzēlandē, Taiti un neskaitāmās Klusā okeāna salās taču apmetās cilvēki, kas atce­ļoja laivās, un viņu navigācijas māka pārsteigtu pašu Kolumbu. Āfrikas bagātība balstījās uz tirdzniecību, lai arī galvenokārt ar Austrumiem, Indiju un Ķīnu. Mēs, Nīlas tauta, jau sirmā senatnē atklājām, ka niedru laivā var apceļot pasauli, ja vien ir pietiekami daudz pacietības un pietiekami daudz krūku dzeramā ūdens. Uz Ameriku senos laikos tik bieži neceļoja tāpēc, ka te nebija lielu iespēju tirgoties, turklāt Amerika arī ir ļoti tālu.

Galu galā viņi stāvēja pie lielas ēkas, kas bija celta, kā mēdz teikt, karalienes Annas stilā. Ej nu sazini, kas tā par kara­lieni Annu, Ēna prātoja, un kāpēc viņai tā patika mājas Adamsu ģimenes gaumē. Tas bija vienīgais nams kvartālā, kura logos nerēgojās slēģi. Iegājuši pa vārtiem, abi devās apkārt ēkai.

Misters Ibiss izņēma saišķi ar atslēgām un ar vienu no tām atvēra lielas dubultdurvis. Viņi iegāja plašā, nekurinātā telpā, kurā bija divi cilvēki. Liela auguma tumšādains vīrietis ar mil­zīgu metāla skalpeli rokā un mirusi meitene, padsmitgadniece, kas gulēja uz gara porcelāna galda, kurš atgādināja gan leti, gan izlietni.

Pie sienas uz korķa dēļa virs mirušās bija piespraustas vai­rākas viņas fotogrāfijas. Vienā meitene smaidīja: skolas laika portrets. Otrā viņa bija kopā ar trim draudzenēm: laikam izlai­duma tērpos, meitenes melnie mati virs galvas bija sakārtoti sarežģītā mezglā.

Tagad viņa sastingusi gulēja uz porcelāna ar vaļējiem matiem pār pleciem, tie bija pieķepuši sakaltušām asinīm.

-    Tas ir mans partneris, misters Šakālis, Ibiss sacīja.

-    Mēs jau esam pazīstami, Šakālis atbildēja, atvainojiet, ka nesniedzu jums roku.

Ēna pameta skatienu uz mirušo meiteni.

-    Kas ar viņu notika? viņš painteresējās.

-    Nemācēja izvēlēties īsto zēnu, Šakālis atbildēja.

-    Ne jau vienmēr tas ir liktenīgi, misters Ibiss nopū­tās, bet šoreiz gan. Zēns bija piedzēries, ar nazi, bet meitene teica, ka laikam ir ceribās. Zēns neticēja, ka tas ir viņa bērns.

-    Viņa tika sadurta… misters Šakālis paskaidroja un sāka uzskaitīt brūces. Atskanēja klikšķis viņš nospieda pedāli, savienotu ar nelielu diktofonu uz blakusgalda.

-    Piecas reizes. Trīs naža brūces krūškurvja kreisajā pusē. Pirmā starp ceturto un piekto ribu, blakus kreisajai krūtij, divi, komats, divi centimetri garas; otrā un trešā zem kreisās krūts sestajā starpribu posmā, viena otru pārklāj, trīs centimetrus garas. Krūškurvja augšgalā, kreisajā pusē, otrajā starpribu posmā, ir divus centimetrus gara brūce, un vēl viena, piecus centimetrus gara, viens, komats, seši centimetri dziļa, kreisā pleca muskuli, griezta brūce. Visas brūces iesniedzas dziļi krūtis. Citu acīm redzamu ievainojumu nav.

Vīrs noņēma kāju no pedāļa. Ēna ievēroja, ka virs galda auklā karājas mazs mikrofons.

-    Tātad esat ari tiesu eksperts? Ēna pajautāja.

-     Pie mums tas ir politisks amats, Ibiss paskaidroja. Galvenais tiesu eksperta uzdevums ir iespert līķim. Ja miru­šais nesper pretī, ierēdnis izraksta nāves apliecību. Šakālis ir, kā mēdz teikt, sekcijas prožektors. Viņš strādā apkaimes medicīniskā eksperta vadībā. Veic autopsiju, sagatavo audu paraugus analīzēm. Jau nofotografējis mirušās brūces.

Šakālis nelikās par viņiem ne zinis. Paņēmis lielu skalpeli, viņš izdarīja milzīgu V griezumu sāka ar abiem atslēgkauliem un savienoja griezienus zem mirušās krūšukaula. Pēc tam viņš pārveidoja V par Y, atkal veicot dziļu griezumu, šoreiz no krūšukaula līdz kaunuma kaulam. Pēc tam Šakālis paņēma no plaukta tādu kā mazu, smagu hroma svārpstu un zāģīti medal­jona lielumā, lai pabeigtu darbu. Ieslēdzis ierīci, viņš pārzāģēja mirušās ribas abpus krūšukaulam.

Meitene atvērās kā maks.

Ēna saoda maigu, nepatīkami uzmācīgu, asu miesas smārdu.

-    Domāju, ka smirdēs trakāk, viņš izmeta.

-    Viņa vēl pavisam svaiga, Šakālis paskaidroja. Zarnas nav skartas, tāpēc pēc mēsliem nesmako.

Ēna neviļus novērsās, ne riebumā, kā varētu gaidīt, bet vēlēdamies meitenei sniegt kaut cik privātuma. Diez vai kaut kas varētu būt vēl kailāks par šo uzšķērsto būtni.

Šakālis izvilka zarnas, kas līķa vēderā un iegurnī spīdēja un locījās kā čūskas. Izlaidis tās caur pirkstiem, centimetru pēc centimetra, viņš mikrofonā paziņoja, ka nekā neparasta nav, un beigās ielika zarnas spainī uz grīdas. Pēc tam viņš ar vakuumsūkņi izpumpēja no līķa visas asinis, nomērīja tilpumu un izpētīja krūškurvi. Mikrofonā skanēja ziņojums:

-    Sirds somiņā trīs dūrieni, brūces pilnas ar sarecējušām un šķidrām asinīm.

Pēc tam Šakālis pagrāba mirušās sirdi, nogrieza tai augš­galu, pagrozīja rokā, izpētīja. Nospiedis pedāli, viņš ziņoja:

-    Divas brūces sirds muskulī. Labajā sirds kambarī viens, komats, pieci centimetri, kreisajā sirds kambarī viens, komats, astoņi centimetri gara, plēsta brūce.

Pēc tam viņš izņēma abas plaušas. Kreisā bija sadurta un saplakusi. Plaušas viņš nosvēra, arī sirdi un nofotografēja brūces. No katras plaušas nogriezis pa gabaliņam, viņš ielika tos traukā.

-    Formaldehīds, misters Ibiss izpalīdzīgi čukstēja.

Tikmēr Šakālis atkal runāja mikrofonā, aprakstīdams, ko

dara, ko redz, un izņemdams no meitenes ķermeņa aknas, kuņģi, liesu, aizkuņģa dziedzeri, abas nieres, dzemdi un olnī­cas.

Katru orgānu viņš nosvēra, ziņodams, ka tas ir normāls un neievainots. No katra nogrieza pa šķēlītei un tās ielika traukā ar formaldehīdu.

No sirds, aknām un vienas nieres Šakālis nogrieza vēl pa gabaliņam un strādādams tos nesteidzīgi košļāja.

Nezin kādēļ Ēnam tāda darbošanās nešķita piedauzīga, bet pareiza un cienījama.

-    Kā būs, vai paliksiet pie mums kādu laiciņu? Šakālis pajautāja, košļādams meitenes sirds gabaliņu.

-Ja pieņemsiet mani, Ēna atbildēja.

-    Protams, pieņemsim, misters Ibiss sacīja. Nav ne­viena pret, bet par gan ir daudz. Pie mums jūs varēsiet justies drošs.

-    Ceru, ka neiebilstat, ka būs jāguļ zem viena jumta ar mirušajiem, Šakālis piebilda.

Ēna uzreiz atcerējās Loras auksto, rūgto lūpu pieskārienu.

-    Neiebilstu, Ēna sacīja, vismaz, kamēr viņi paliek miruši.

Šakālis pagriezās un noskatījās ar tumšbrūnajām acīm, kas bija tik neizprotamas un aukstas kā tuksneša sunim.

-    Pie mums visi paliek miruši uz mūžīgiem laikiem, viņš strupi izmeta.

-    Man gan šķiet, Ēna sacīja, ka mirušie var viegli atgriezties dzīvē.

-    Nepavisam ne, Ibiss apstrīdēja. Pat zombijus rada no dzīvajiem, vai zināt. Pietiek ar pulverīti, mazliet psalmu, drusku piepūles, un zombijs gatavs. Dzīvs, lai gan citi domā, ka miris. Bet likt mironim atgriezties dzīvē cilvēciskajā veidolā ir grūti, un tas prasa milzīgas pūles.

Bridi klusējis, viņš piebilda:

-    Vecajā zemē, senos laikos, tad bija vieglāk.

-    Tolaik cilvēka ka varēja piesaistīt miesai uz piectūkstoš gadiem, Šakālis paskaidroja, Piesaistīt vai atsvabināt. Bet tas jau bija dziļā pagātnē.

Paņēmis visus izņemtos orgānus, viņš ar cieņu salika tos atpakaļ ķermeņa dobumos. Beigās ielicis zarnas un krūšukaulu, pārvilka pāri ādu. Pēc tam paņēma resnu adatu ar diegu un veikliem, ātriem dūrieniem aizšuva vēderu tikpat kā futbola bumbu, un līķis no gaļas gabaliem atkal pārvērtās meitenē.

-    Bet tagad man vajag alu, Šakālis paziņoja. Novilcis gumi­jas cimdus, viņš iemeta tos atkritumu kastē, bet tumšbrūno halātu ielika veļas grozā. Pacēlis kartona paplāti ar traukiem, kuros bija nelieli sarkani, brūni un violeti orgānu gabaliņi, Šakālis teica:

-    Ejam?

Visi trīs devās pa sētas kāpnēm augšup uz virtuvi, kas bija izkrāsota baltos un brūnos toņos. Nopietna, godājama telpa, kuras iekārtojums droši vien bija saglabāts no divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Pie sienas savā nodabā rūca milzu saldētava Kelvinator. Atvēris tās durvis, Šakālis salika plauktiņos traukus ar liesas, nieru, aknu, sirds paraugiem un izcēla trīs brūnas pudeles. Tikmēr Ibiss atvēra bufetes stiklo­tās durvis un izņēma trīs slaidas glāzes. Pēc tam viņš pamāja Ēnam, lai tas sēžas pie virtuves galda.

Ielējis glāzēs alu, Ibiss vispirms pasniedza to Ēnam un tad Šakālim. Alus bija gards, rūgts un tumšs.

-    Labs gan, Ēna uzslavēja.

-    Mēs paši brūvējam, Ibiss palielījās. Senāk ar to nodar­bojās sievietes. Viņām alus padevās labāk nekā mums, bet tagad esam palikuši trīs vien. Es, viņš un viņa.

Ibiss pamāja uz brūnu kaķeni, kas saldi gulēja groziņā virtuves kaktā.

-    Sākumā mūsējo bija vairāk. Bet tad Sets mūs atstāja šeit kā izlūkus kad tas īsti bija, pirms diviem gadu simteņiem?

Droši vien. Saņēmām no viņa pastkartes, sūtītas no Sanfran­cisko 1905. un 1906. gadā. Pēc tam iestājās klusums. Bet nabaga Hors… Runātāja balss aizlūza, un nopūties viņš puri­nāja galvu.

-    Es viņu šad tad redzu, Šakālis piebalsoja un ierāva alu, kad braucu savākt līķus.

-    Es par sevi atstrādāšu, Ēna solīja, kamēr te dzīvošu. Tikai pasakiet, kas jādara, un būs izdarīts.

-    Darbu tev atradīsim, Šakālis atsaucās.

Brūnā kaķenīte atvēra acis un izstaipīja kājas. Attipinājusi pa virtuves grīdu, viņa pieglauda galvu Ēnas zābakam. Ēna pieliecās un ar kreiso roku pakasīja tai pieri, aiz ausīm, paieskāja kaklu. Kaķene tīksmi izliecās un ielēca viņam klēpī, piespiedās krūtīm un ar auksto purniņu pieskārās degunam. Saritinājusies Ēnas klēpī, viņa atkal aizmiga. Viņš to pabužināja: kažociņš mīksts, pati silta un patīkama gulēja viņa klēpī; varētu nodomāt, ka te kaķenītei ir drošākā vieta pasaulē, un arī viņš jutās omulīgi.

Alus galvā patīkami šalca.

-Jūsu istaba ir augšā, kāpņu galā, blakus vannas istabai, Šakālis paziņoja, darba drēbes karājas skapī redzēsiet pats. Vispirms droši vien gribēsiet nomazgāties un noskūties.

Ēna tieši tā ari darīja. Nodušojās, stāvēdams čuguna vannā, pēc tam noskuvās, ļoti nervozi, ar Šakāļa aizdoto taisno bārdas nazi. Nazis bija nepiedienīgi ass, ar perlamutra spalu, un Ēnam radās aizdomas, vai tik ar to pēdējo reizi neskuj miroņus. Tādu rīku viņš lietoja pirmo reizi, tomēr nesavainojās. Noskalojis bārdas krēmu, Ēna apskatīja sevi kailu mušu izraibinātajā spogulī. Augums bija vienos zilumos: uz krūtīm un rokām jau­nie zilumi klājās virsū vecajiem, kurus bija sarūpējis Trakais Svīnijs. No spoguļa viņā vērās aizdomu pilnas acis.

Bet pēc tam šķita, ka viņa roku kāds satver, paceļ bārdas nazi un asmeni piespiež rīklei.

Tā būtu laba izeja. Ēna iedomājās. Viegla. Un, ja pasaulē ir kāds, kas to uztvertu ar vēsu prātu un visu satīrītu, nokārtotu, tad tie ir abi vīri, kas sēž lejā pie virtuves galda un dzer alu. Nebūs vairs nekādu raižu. Nebūs Loras. Nebūs noslēpumu un sazvērestību. Nebūs murgu. Tikai miers, klusums un atpūta uz visiem laikiem. Veikls vēziens no auss līdz ausij. Tik vien tā darbiņa.

Tā viņš tur stāvēja, pielicis asmeni pie rīkles. No vietas, kur asmens pieskārās ādai, jau sūcās asins strūkliņa. Ēna pat nemanīja, kurā brīdī sev iešņāpa. Klau, viņš teica, gandrīz vai dzirdēdams ausīs čukstus, tev nemaz nesāpēs. Pārāk ass, lai nodarītu sāpes. Viss būs galā, tu pat neko nemanīsi.

Pēkšņi vannas istabas durvis pavērās šaura sprauga tik vien, lai pa to gar stenderi iesprauktos brūna kaķa galva un ziņkārīgi ieņaudētos.

Paklau, Ēna brīnījās, es taču aizslēdzu durvis!

Savāzis slepkavniecisko bārdas nazi, viņš atstāja to uz izlietnes malas un tad ar tualetes papīra gabaliņu nosusināja rētiņu. Beigās, aplicis ap vidukli dvieli, Ēna devās uz savu istabu.

Guļamistaba, tāpat kā virtuve, varēja būt iekārtota ap 1920. gadu; blakus kumodei un spogulim stāvēja mazgāšanās galdiņš un krūka. Kāds jau bija nolicis uz gultas drēbes: melnu uzvalku, baltu kreklu, melnu kaklasaiti, baltu apakškrekliņu un apakšbikses, melnas zeķes. Uz apdiluša persiešu paklāja blakus gultai bija noliktas melnas kurpes.

Ēna apģērbās. Viss bija labākās kvalitātes, tomēr nekas nebija jauns. Interesanti, kam tas viss ir piederējis? Varbūt viņam būs jāvalkā miruša cilvēka zeķes? Jākāpj miroņa kur­pēs? Spoguļa priekšā Ēna sakārtoja kaklasaiti, un tagad šķita, ka attēls ironiski smaida.

Šobrīd jau bija grūti noticēt, ka viņš ir domājis par pašnā­vību. Attēls spogulī sarkastiski smaidīja, kārtodams kaklasaiti.

Viņš pakasīja degunu un izjuta atvieglojumu, ka atspulgs atkārtoja šo kustību.

-    Klau, Ēna uzrunāja spoguļattēlu. Varbūt tu zini ko tādu, ko nezinu es?

To pateicis, viņš jutās muļķīgi.

Nočīkstēja durvis, un pa spraugu ieslīdēja kaķene. Tā liegi aizpēdoja pāri istabai un beigās uzlēca uz palodzes.

-    Klau, Ēna sauca, es taču aizvēru durvis! Skaidri atce­ros, ka aizvēru.

Kaķene uzmeta viņam jautājošu skatienu.

Acis viņai bija tumši dzeltenas, dzintara krāsā. No palodzes kaķenīte ielēca gultā, kur saritinājās mīkstā kamolā un atkal aizmiga: dzīvs kaķa spilvens uz vecā pārklāja.

Atstājis istabas durvis atvērtas, lai dzīvnieks tiek laukā un arī lai telpa mazliet izvēdinās, Ēna devās lejā pa kāpnēm. Pakāpieni krakšķēja un čīkstēja, kā iebilzdami pret smagumu un gribēdami, lai tiem liek svētu mieru.

-    Nolādēts, jūs labi izskatāties, Šakālis teica, gaidīdams lejā pie kāpnēm, nu jau melnā uzvalkā, gandrīz tādā pašā kā Ēnam.

-    Vai esat kādreiz vadījis katafalku?

-Nē.

-    Visam reiz jānotiek pirmoreiz, Šakālis atbildēja. Kata­falks stāv mājas priekšā.

* * *

Nelaiķe bija veca sieviete. Viņu reiz sauca Lila Gudčailda. Mistera Šakāļa vadībā Ēna pa šaurajām kāpnēm uznesa salie­kamus alumīnija ratiņus viņas guļamistabā un blakus gultai salika tos darba kārtībā. Pēc tam viņš paņēma zilu, caurspīdīgu plastmasas maisu, novietoja blakus ķermenim uz gultas un atvilka rāvējslēdzēju. Mirusī bija ieģērbta rozā naktskreklā un zeltītā halātā. Pacēlis trauslo aizgājēju viegli kā spalviņu, Ēna ietina viņu segā un ielika maisā. Aizvilcis rāvējslēdzēju, viņš uzlika maisu uz ratiņiem. Tikmēr Šakālis sarunājās ar vecu jo vecu vīrieti, kurš Lilas Gudčaildas dzīves laikā bija bijis viņas vīrs. Vairāk runāja vecītis, Šakālis galvenokārt klausījās. Brīdī, kad Ēna vilka ciet rāvējslēdzēju maisam ar misis Gudčaildu, večuks sūrojās par bērnu un arī mazbērnu nepateicību, lai gan tā neesot viņu, bet vecāku vaina ābols taču nekrīt tālu no ābeles, viņš pats gan bērnus esot labāk audzinājis.

Šakālis un Ēna divatā nonesa ratiņus ar nelaiķi pa šaura­jām kāpnēm. Vecais vīrs abiem sekoja, vēl aizvien runādams, galvenokārt par naudu, alkatību un nepateicību. Viņam kājās bija istabas čības. Lejā pa kāpnēm un tālāk pa ielu Ēna turēja smagāko ratiņu galu, beigās vilkdams to pa apledojušo ietvi līdz katafalkam. Šakālis atvēra aizmugurējās durvis. Redzē­dams, ka Ēna vilcinās, viņš mudināja:

-    Vienkārši ņem un grūd iekšā! Riteņi pacelsies paši.

Ēna pagrūda, riteņi griezdamies pacēlās augšup, un ratiņi

uzšļūca tieši uz katafalka grīdas. Šakālis parādīja, kā visu sastiprināt, un Ēna beigās aizvēra katafalku. Šakālis pacietīgi uzklausīja večuku, nu jau atraitni, kas, šķiet, nemanīja auks­tumu: vecītis čībās un peldmētelī ziemas laikā uz ielas stāstīja Šakālim, kādi maitasputni ir viņa bērni nudien uzglūnoši maitasputni, kas to vien gaida, lai sagrābtu to mazumiņu, kuru viņi ar Lilu saskribinājuši, un kā viņi abi pārcēlās uz Sentluisu, tad Memfisu un Maiami, līdz beigās apmetās Kairo, un cik jauki, ka Lila nenomira pansionātā un ka viņu pašu tāds liktenis šausmina.

Pavadījuši vecīti līdz mājām, viņi uzveda to arī augšā pa kāpnēm. Laulātā pāra guļamistabas stūrī dūca televizors. Iedams tam garām, Ēna ievēroja, ka ziņu diktors pasmīn un piemiedz ar aci. Pārliecinājies, ka neviens neskatās, Ēna atbil­dēja ar paceltu vidējo pirkstu.

-    Večukam nav naudas, Šakālis sacīja, kad viņi bija atgrie­zušies katafalkā. Rit viņš atnāks pie Ibisa un izvēlēsies lētāko bēru variantu. Nelaiķes draugi mēģinās pārliecināt, ka pieklā­jīgi jāatvadās no sievas mājās, tā man šķiet. Bet viņš kurnēs. Žēlosies par naudas trūkumu. Kuram tad mūslaikos ir nauda? Jā, un pēc pusgada nomirs pats. Labākajā gadījumā pēc gada.

Katafalka starmešu gaismā kūleņodamas virpuļoja snieg­pārslas. Dienvidos sāka snigt.

-    Vai viņš ir slims? Ēna pajautāja.

-    Ne jau tādēļ. Sievietes parasti pārdzīvo vīriešus. Viri tādi kā viņš pēc sievu aiziešanas ilgi neiztur. Pats redzēsiet: viņš nevarēs atrast sev vietu, viss pazīstamais būs aizgājis līdz ar sievu. Večuks nogurs, izbālēs, beigās padosies un aizies viņsaulē. Varbūt viņu paņems plaušu karsonis vai varbūt vēzis, varbūt sirds apstāsies. Vecums, viss cīņas spars vējā. Un tad jāmirst.

Ēna aizdomājās.

-    Šakāli, paklau?

-Jā?

-    Vai jūs ticat dvēselei?

Ēna negribēja tā jautāt, bet vārdi izlauzās paši. Vajadzēja pateikt ne tik tieši, taču viņš nezināja, kā.

-     Kā nu kurš to uztver. Manos laikos viss bija skaidrs. Pēc nāves jāstājas soģu priekšā, jāatbild par ļaunajiem un arī laba­jiem darbiem, un, ja ļaunie darbi ir smagāki par spalvu, dvē­sele un sirds tiek atdota dvēseļu ēdājam Ammetam aprīšanai.

-    Tad jau viņš ir apēdis daudz cilvēku.

-    Ne tik daudz, kā varētu domāt. Spalva ir tiešām smaga. Mēs pie tās spalvas stipri piestrādājām. Vajag būt izcilam ļaun­darim, nodarīt nezin ko. Te pieturi, uzpildes stacija! Paņemsim pāris galonu.

Ielās valdīja klusums tādu var sajust tikai tad, kad pārslo pirmais sniegs.

-    Rādās, mums būs balti Ziemassvētki, Ēna, uzpildīdams degvielu, sacīja.

-Jā. Nolādēts! Tas jaunavas dēls ir viens laimīgs zēns.

-    Jēzus?

-    Tiešām veiksminieks. Iekritis mēslu bedrē, spēja izkāpt ārā, smaržodams pēc rozēm. Velns parāvis, tā taču nav viņa dzimšanas diena, vai zinājāt? Atņēma to Mitram. Neesat vēl saticis? Tas ar sarkano cepuri. Jauks zēns.

-    Neesmu. Manuprāt, ne.

-Jā… Te Mitra nav redzēts. Viņam patīk kara spēles. Var­būt atgriezies Vidējos Austrumos un tur atpūšas, bet vispār man liekas, ka viņš ir zudis. Tā gadās. Vienudien katram karei­vim impērijā jāizpeldas tava upurvērša asinis. Nākamajā dienā neviens pat neatceras tavu dzimšanas dienu.

Logu tīrītāji švīkstēdami grūda malā sniegu, saspiežot sniegpārslas tīra ledus lodītēs un virpuļos.

Luksoforā pēkšņi iedegās dzeltenā gaisma, tad sarkanā; Ēna uzlika kāju uz bremzēm. Katafalks uz tukšā ceļa nozvalstljās un apstājās.

Iedegās zaļā gaisma. Ēna uzņēma ātrumu līdz desmit jūdzēm stundā, kas uz slidenā ceļa šķita piemērots. Ar otro ātrumu katafalks bija mierā, jādomā, tas bieži brauca tādā gaitā, aizkavēdams satiksmi.

-    Labs ātrums, Šakālis atkal ierunājās. Te Jēzus labi iekārtojies. Bet reiz runāju ar viru, kas bija redzējis viņu bal­sojam uz ceļa Afganistānā, un neviens nepieturēja, lai pavestu kādu gabaliņu. Vai zināt? Viss atkarīgs no atrašanās vietas.

-    Manuprāt, tuvojas īsta vētra, Ēna atbildēja, domājot laikapstākļus.

Kad Šakālis beidzot atbildēja, viņš runāja pavisam par ko citu.

-    Ņemsim kaut vai mūs ar Ibisu, viņš iesāka, pēc pāris gadiem izkritīsim no aprites. Šis tas ir atlikts nebaltām die­nām, bet tādas te jau ilgāku laiku, un, jo gads, jo bēdīgāk. Hors, piemēram, pavisam traks, galīgi nojūdzies, visu laiku lido kā vanags un pārtiek no ceļu negadījumu upuriem. Kas tad tā par dzīvi? Bastu jūs jau pazīstat. Mēs esam labākā stāvoklī nekā vairums citu. Mums vismaz ir ticība, ar kuru doties uz priekšu. Vairumam muļķu nav pat tās. Tikpat kā apbedīšanas biznesā patīk tev vai ne, bet lielie zēni tevi nopirks un tāpēc vien, ka ir lielāki un izveicīgāki, tāpēc, ka viņi strādā. Cīnies vai necīnies, nekas, velns parāvis, nemainīsies, jo zaudējām izšķi­rošo kauju pirms simts, tūkstoš vai desmit tūkstoš gadiem, kad apmetāmies šajā zaļajā zemē. Mēs ieradāmies, bet Amerikai par to ne silts, ne auksts. Mūs nopērk, izspiež, un mēs doda­mies ceļā. Lūk, kā. Jums taisnība. Tuvojas vētra.

Viņi nogriezās ielā ar namiem, kurā visi, izņemot vienu, bija miruši, ar akliem, aizslēģotiem logiem.

-    Uzņem atpakaļgaitu, Šakālis norīkoja.

Ēna tā ari darīja, līdz katafalks skāra dubultdurvis mājas sānos. Ibiss atvēra katafalku, pēc tam morga durvis, bet Ēna atsprādzēja ratiņus un izvilka tos laukā. Ritentiņi griezās pa tukšo, līdz atdūrās pret zemi. Ēna aizstūma ratiņus līdz balza­mēšanas galdam. Pacēlis Lilu Gudčaildu kā aizmigušu bērnu, viņš ar visu maisu uzmanīgi nolika to uz galda vēsajā morgā, it kā baidīdamies atmodināt.

-    Ziniet, man ir pacēlājs, Šakālis ierunājas, varējāt viņu nenest.

-    Nav tik traki, Ēna atbildēja, juzdams, ka pielāgojas Šakāļa runas veidam. Es esmu liels puisis. Tīrais nieks.

Bērnībā Ēna vienaudžu vidū bija pasīks, ar stūrainiem elkoņiem un ceļgaliem. Vienīgā viņa fotokartīte no bērnības laikiem Lorai tik ļoti patika, ka viņa to ierāmēja: nopietns bērns ar nevaldāmiem matiem un tumšām acīm stāv pie galda ar kūkām un cepumiem. Droši vien vēstniecības Ziemassvētku ballē: ar tauriņu, labākajā apģērbā.

Māte ar dēlu pārcēlās pārāk bieži. Sākumā Eiropas robe­žās, no vēstniecības uz vēstniecību viņa strādāja Ārlietu ministrijas sakaru nodaļā, atšifrēja stenogrammas un sūtīja slepenas telegrammas uz visām pasaules malām. Kad Ēnam bija astoņi gadi, abi atgriezās Savienotajās Valstīs, kur māte sāka slimot tik bieži, ka nespēja iekārtoties pastāvīgā darbā. Tāpēc viņi nepagurdami ceļoja, gadu dzīvoja vienā vietā, bet nākamo jau citā, šur tur paliekot ilgāk, ja mātes veselība uzlabojās. Taču nekur viņi nedzīvoja pietiekami ilgi, lai Ēnam būtu draugi un viņš pieķertos kādai vietai kā īstām mājām. Turklāt viņš taču bija pavisam mazs…

Ēna izauga neparasti ātri. Viņa trīspadsmitajā pavasarī puikas meklēja kašķi, centās zēnu ievilkt kautiņos, zinā­dami, ka paši uzvarēs. Pēc tam viņš dusmīgs un bieži vien raudādams skrēja uz tualeti mazgāt no sejas dubļus un asi­nis, lai neviens neredz. Pienāca vasara, ilga, brīnumaina trīspadsmitā vasara, kad Ēna vairījās no lielākiem puikām un gāja uz vietējo peldbaseinu, kura malā starpbrīžos lasīja bibliotēkā paņemtās grāmatas. Vasaras sākumā viņš tik tikko varēja noturēties virs ūdens, bet augusta beigās jau peldēja garas distances kraulā un lēca no augsta tramplīna, saulē un pie ūdens nogatavojies tumši brūns. Septembrī atgriezies skolā, Ēna atklāja, ka lielie pāridarītāji sarāvušies mazos, gļēvos radījumos un vairs viņu neaiztiek. Divi gan mēģināja, taču saņēma kārtīgu mācību, smagu, ātru un sāpīgu. Ēna saprata, ka ir kļuvis par citu cilvēku un vairs nespēja būt kluss bērns, kas par varītēm mēģina turēties malā. Turklāt viņš jau bija izaudzis liels. Gada beigās Ēna darbojās peldē­tāju un svarcelšanas vienībās, un treneris viņu vilināja uz triatlona komandu. Viņam patika būt lielam un spēcīgam. Tagad Ēna ticēja sev. Kautrais, klusais bērns, grāmatu tārps, bija pārtapis lielā, neaptēstā puisī, no kura neviens negaidīja neko vairāk par dīvāna ienešanu blakusistabā.

Vismaz līdz brīdim, kad viņš satika Loru.

Misters Ibiss bija sagatavojis pusdienas: risus un vārītus dārzeņus sev un misteram Šakālim. Ēnam bija nolikti cāļa gabali no KFC kartona kārbas un pudele alus.

-    Es gaļu neēdu, misters Ibiss paskaidroja. Bet Šakālim tās pietiek darba laikā.

Porcija bija pārlieku liela, tāpēc Ēna daļu izbaroja kaķenei, vispirms noņemot ādiņu un kraukšķīgo garoziņu, pēc tam sadalot putnu ar pirkstiem.

-    Cietumā mums bija čalis, vārdā Džeksons, viņš pie pus­dienu galda stāstīja, strādāja cietuma bibliotēkā un stāstīja man, ka nosaukums Kentucky Fried Chickens nomainīts ar KFC tāpēc, ka dabiski cāļi vairs netiek piedāvāti. Produkcija ir ģenē­tiski modificēts mutants gluži kā milzu simtkājis bez galvas, vienīgi ar kāju posmiem, krūtīm un spārniem. Barošana notiek pa caurulīti. Čalis galvoja, ka varas iestādes šiem aizliegtu lietot vārdu cālis.

Misters Ibiss sarauca uzacis.

-    Jūsuprāt, tā ir patiesība?

-    Nē. Bet mans bijušais kameras biedrs Lokijs domāja, ka produkta nosaukums mainīts, jo vārds cepts neskan labi. Var­būt viņi grib, lai cilvēki domā, ka cālis izcepas pats.

Pēc pusdienām Šakālis atvainojies devās uz morgu. Ibiss aizgāja uz savu kabinetu rakstīt. Ēna vēl brītiņu pasēdēja vir­tuvē, izbarodams cāļa krūtiņas gabalus brūnajai kaķenītei, bet pats sūkdams alu. Kad alus bija izdzerts un cālis apēsts, viņš nomazgāja šķīvjus un galda piederumus, salika tos plauktā žāvēties un devās augšā pa kāpnēm.

Nomazgājies čuguna vannā, kurai kāju vietā bija lāča ķepas, viņš iztīrīja zobus ar vienreiz lietojamo zobu birsti un apņēmās rīt iegādāties jaunu zobu birsti.

Iegājis guļamistabā, Ēna ieraudzīja brūno kaķenīti, kas jau gulēja gultas kājgalī, pa pusei saritinājusies kamolā. Kumodes vidējā atvilktnē atradās vairākas svītrainas kokvilnas pidža­mas. Droši vien septiņdesmit gadus vecas, taču smaržoja svaigi, un vienu viņš uzvilka. Pidžama bija tieši laikā tāpat kā melnais uzvalks.

Uz naktsgaldiņa pie gultas mētājās kaudzīte Reader's Digest, no kuriem neviens nebija izdots vēlāk par 1960. gada martu. Bibliotēkas darbinieks Džeksons, tas pats, kurš bija apgalvojis, ka stāsts par Kentuki ceptajiem cāļiem-mutantiem ir tīrā patie­sība, bija stāstījis ari par melniem kravas vilcieniem, kuros varas iestādes nakts tumsā pārvadā politieslodzītos no slepe­najām Ziemeļkalifornijas koncentrācijas nometnēm pa visu valsti. Jā, Džeksons bija arī teicis, ka CIP savos birojos visā pasaulē izmantojis Reader's Digest kā aizsegu. Visi Reader's Digest kabineti esot bijuši CIP iestādes.

Anekdote, prātā atskanēja mistera Meža balss. Kāda ir garantija, ka CIP nebija iesaistīta Kenedija noslepkavošanā?

Viņš pavēra logā spraugu, lai izvēdinātu istabu un kaķene tiktu uz balkona.

Ieslēdzis naktslampiņu, Ēna iekāpa gultā un brīdi lasīja, mēģinādams novērst domas uz citu pusi, izvēloties trulākos no trulākajiem Reader's Digest rakstiem. Pussnaudā viņš manīja, ka ticis līdz pusei rakstam "Esmu Džo aizkuņģa dziedzeris". Paguvis izslēgt naktslampiņu un nolikt galvu uz spilvena, Ēna aizvēra acis un aizmiga.

* * *

Pēc tam viņš nekādi nespēja atcerēties sapņa notikumu secību un detaļas: lai kā Ēna sasprindzināja atmiņu, tomēr prātā redzēja tikai tumšu tēlu mudžekli. Meitene. Kaut kur viņi bija tikušies, un tagad abi šķērsoja tiltu pār nelielu ezeru pilsētas vidū. Brāzmains vējš ezerā dzenāja viļņus ar putu galotnēm, viņš tajos saskatīja izstieptas rociņas.

Tur lejā, meitene sacīja. Viņa bija ģērbusies svārkos ar leoparda plankumiem, un vējš tos plivināja un svaidīja; maigā miesa starp zeķes augšgalu un svārku apakšmalu bija krēmkrāsā. Sapnī stāvot uz tilta, Ēna nokrita meitenes priekšā ceļos Dieva un pasaules priekšā, paslēpdams seju viņas kājstarpē, baudīdams skurbinošo džungļu smaržu. Sapnī viņš apzinājās, ka arī dzīvē sajūt erekciju, cietu, pulsējošu, baisu, sāpīgu kā uz pubertātes gadu sliekšņa.

Atrāvies Ēna pameta skatienu augšup, tomēr meitenes seju neredzēja. Mute atrada muti, un tad viņš juta mīkstās lūpas, ar rokām pieskardamies viņas krūtīm. Viņa rokas sāka slīdēt pār maigi zīdaino ādu, līdz beigās atgrūda un pašķīra kažokādu, kas slēpa viņas vidukli, un aizsniedzās līdz brīnišķīgi siltai, valgai spraugai, kas atvērās viņa rokā kā puķe.

Ekstāzē murrādama, meitene paņēma plaukstā viņa stin­gro locekli un to paspieda. Nometis malā palagus, Ēna uzgūlās viņai virsū, ar plaukstu pašķirdams kājas, bet viņa jau pati veda uz savu kājstarpi; sekoja grūdiens, brīnišķīgs grūdiens…

jau mirkli vēlāk Ēna kopā ar meiteni bija savā vecajā cie­tuma kamerā un viņa to kaisli skūpstīja, apvijusi rokas, cieši sakļāvusi ap viņa kājām savējās, lai stingri noturētu, un viņš pat gribēdams nespētu tikt no viņas ārā.

Savu mūžu Ēna nebija skūpstījis tik maigas lūpas. Viņš pat nebija zinājis, ka pasaulē tādas ir. Bet meitenes mēle, slīdot gar viņa mēli, gan bija asa kā smilšpapīrs.

Kas tu esi? Ēna prasīja.

Neatbildējusi viņa apmeta Ēnu uz muguras un, veikli uzsē­dusies virsū, sāka viņu jāt. Nē meitene tiecās pretī viņam zīdaini maigos viļņos, ar katru vilni arvien spēcīgāk. Kustības, atsitieni un ritms atbalsojās Ēnas prātā un augumā kā vēja brāzmas virs ezera, kas dzen viļņus krastā. Nagi viņai bija asi kā adatas, tie dūra un skrāpēja Ēnas sānus, taču viņš nejuta sāpes, tikai prieku, kāda alķīmija visu pārvērta neaprakstā­mas baudas mirkļos.

Ēna mēģināja atgūties un runāt, taču prātu bija pārņēmu­šas smilšu kāpas un tuksneša vēji.

-    Kas tu esi? viņš elsdams prasīja.

Lūkodamās tumšām dzintarkrāsas acīm, viņa piespieda Ēnas mutei savējo un sāka to kaislīgi skūpstīt, tik pamatīgi un dziļi, ka uz tilta, cietuma kamerā un Kairo apbedīšanas biroja gultā Ēna gandrīz vai sasniedza baudas kalngalus. Jūtas viņu aizrāva kā viesulis papīra pūķī, tomēr viņš centās, lai pūķis nesaplīst gabalos un lidojums ilgtu mūžīgi. Beigās Ēna tomēr saņēmās. Meitene bija jābrīdina.

-    Mana sieva Lora. Viņa tevi nogalinās.

-    Ne jau mani, meitene atbildēja.

Prātā uzjundīja bezjēdzīga doma: viduslaikos bija tāds ticējums, ka sieviete, kas baudas kalngalā sēž vīrietim virsū, ieņems nākamo bīskapu. Tieši tā arī sacīja: ieņemt bīs­kapu…

Gribējās zināt viņas vārdu, tomēr trešo reizi Ēna neuzdroši­nājās jautāt; tikmēr meitene piegrūda viņa krūtīm savējās, un viņš sajuta cietus krūtsgalus. Viņa spieda Ēnu lejup, grūda dziļi sevī, un šoreiz Ēna nespēja ne jāt, ne sēdēt viļņa mugurā, jo tika paņemts, grozīts un mētāts, un izliecies viņš grima arvien dziļāk. Šobrīd abi zināmā mērā bija viena būtne, kas izgaršo, dzer, apskaujas, alkst…

-    Atdodies, viņa murrāja. Atdodies man. Nepretojies.

Ēna ari padevās raustīdamies un izšķīzdams, un prāta

nostūri redzēdams sevi izplūstam, lēni, cēli pārejot no viena stāvokļa citā.

Apmēram tad, pašās beigās, Ēna ieelpoja, juzdams auksta gaisa plūsmu plaušu galos, zinādams, ka jau ilgu laiku bija aizturējis elpu. Vismaz trīs gadus. Varbūt vairāk.

-    Bet tagad atpūties. Maigas lūpas noskūpstīja viņa acu plakstus. Atslābinies. Līdz galam.

Pēc tam Ēna iekrita veselīgā, mierīgā bezsapņu miegā, viņš dziļi tajā ienira, un murgi viņam nerādījās.

Tā bija dīvaina gaisma. Ēnas pulkstenis rādīja bez ceturk­šņa septiņi no rīta; laukā vēl bija tumšs, bet istabā virmoja gaišzila dūmaka. Ēna izkāpa no gultas. Gulēt viņš taču aiz­gāja pidžamā, bet šobrīd bija kails, un viņam bija uzmetusies zosāda. Piegājis pie loga, Ēna to aizvēra.

Naktī bija plosījusies sniega vētra, zemi klāja piecpadsmit centimetrus bieza sniega kārta, varbūt biezāka. Šajā pilsētas daļā pa logu parasti varēja redzēt piedrazotas, nolaistas ielas, bet tagad tās bija tīras un gluži citādas: mājas vairs neizskatī­jās pamestas un aizmirstas, bet gan eleganti stingas. Ielas bija pavisam izgaisušas, pazudušas zem baltā sniega.

Prātā pavīdēja nenoteikta doma. Neredzamā robeža. Jau nākamajā mirklī tā izgaisa.

Laukā bija tumšs, taču viss bija redzams kā uz delnas.

Spogulī Ēna ievēroja kaut ko dīvainu. Piegājis tuvāk, viņš skatījās, neticēdams savām acīm. Visi zilumi bija pazuduši. Ēna pieskārās sāniem, stingri piespieda pirkstus, gaidīdams negan­tas sāpes, kas liktu atcerēties tikšanos ar misteru Akmeni un misteru Mežu, meklēdams Trakā Svīnija dāvātos krāšņos zilumus, bet neko neatrada. Viņa seja bija tīra un neskarta. Tomēr sānos un uz muguras (Ēna pagriezās, lai to apskatītu) bija skrāpējumi, izskatījās pēc nagu švīkām.

Tātad tas nebija sapnis. Vismaz daļēji ne.

Pavirinājis kumodes atvilktnes, Ēna atrada vecus, zilus Levi's džinsus, kreklu, biezu, zilu džemperi, bet sienas skapī melnu bērinieka mēteli un to visu uzģērba.

Kājās viņš apāva savus vecos zābakus.

Mājā visi vēl gulēja. Klusītēm, cenzdamies nečīkstināt grī­das dēļus, Ēna izgāja laukā un soļoja pa sniegu, atstādams uz ietves dziļas pēdas. Laukā bija gaišāks, nekā izskatījās pa logu, turklāt sniegs atstaroja gaismiņu no debesīm.

Pēc piecpadsmit minūtēm Ēna jau bija uz tilta, kura malā bija liels paziņojums, ka viņš atstāj vēsturisko Kairo. Zem tilta stāvēja garš, tievs vīrietis, zelēdams cigareti un drebēdams. Stāvs likās pazīstams.

Pienācis pustumsā tik tuvu, ka ap vīra aci varēja redzēt sārtu rētu, Ēna sasveicinājās:

-    Labrīt, Trakais Svīnij!

Pasaule bija tik klusa. Sniegoto mieru netraucēja pat satik­smes trokšņi.

-    Sveiks, vecais! Trakais Svīnijs atbildēja, nepaceldams galvu. Rokā viņam bija paštīta cigarete.

-    Ja tu blandīsies patiltēs, Trakais Svīnij, Ēna turpināja, ļaudis tevi noturēs par trolli.

Šoreiz Trakais Svīnijs pacēla skatienu. Ēna redzēja viņa acu baltumus ap zīlītēm. Svīnijs izskatījās nobijies.

-    Es tevi meklēju. Tev man jāpalīdz. Esmu savārījis baigās ziepes, viņš teica.

Pazelējis paštīto cigareti, viņš to gribēja izņemt no mutes, bet cigarete pielipa pie apakšlūpas un izjuka, izbārstot tabaku uz viņa rudās bārdas un netīrā T krekla. Trakais Svīnijs ar samelnējušām rokām tabaku nopurināja kā indīgu kukaini.

-    Manas iespējas ir visai ierobežotas, Trakais Svīnij, Ēna atbildēja. Tomēr pastāsti, ko tev īsti vajag. Varbūt izmaksāt kafiju?

Leprekons purināja galvu. Izņēmis tabakmaku un papīru, viņš sāka tīt jaunu cigareti. Darbojoties rudā bārda spurojās un lūpas kustējās, bet teikt viņš neko neteica. Svīnijs aplaizīja papīra līpošo pusi. Tomēr, lai kā viņš centās, beigās sanāca tikai attāla cigaretes radiniece.

-    Es neesmu trollis, nolādēts! Tie maitas ir neganti fauni, Svīnijs lādējās.

-    Es zinu, ka neesi trollis, Svīnij, Ēna laipni sacīja. Kā es tev varu palīdzēt?

Trakais Svīnijs uzšķīla Zippo šķiltavas, un cigaretes gals uzliesmojis pārvērtās pelnos.

-    Vai atceries, es tev rādīju, kā dabūt monētu? Atceries?

-Jā, Ēna pamāja un prāta acīm ieraudzīja zelta monētu, kas ar klusu būkšķi nokrita uz Loras zārka, bet pēc tam mir­dzēja viņai ap kaklu. Atceros.

-    Tu paņēmi neīsto monētu.

Patiltes drūmajā tumsā parādījās mašina, apžilbinādama viņus ar lukturu gaismu. Garāmbraucot tā samazināja ātrumu un tad apstājās. Logs noslīdēja lejā.

-    Vai kas noticis, kungi?

-    Paldies, priekšniek, viss pa pirmo! Ēna atsaucās. īsa rīta pastaiga.

-    Tad jau labi, policists novilka. Diez vai viņš ticēja, ka viss tiešām ir kārtībā, jo projām nebrauca. Uzlicis roku uz Trakā Svinija pleca, Ēna vadīja viņu uz priekšu, projām no pil­sētas, tālāk no policijas mašīnas. Logs aizvērās, tomēr mašīna palika uz vietas.

Ēna soļoja. Trakais Svīnijs arī soļoja, ik pa brīdim steberēdams.

Viņi pagāja garām zīmei ar vēstījumu "Nākotnes pilsēta". Ēna iztēlojās pilsētu ar smailēm un Frenka R. Pola torņiem, mir­dzošu liegos pamatkrāsu toņos, ar burbuļveida gaisa mašīnām, kas trauc no torņa uz torni kā spīdošas spindzeles. Tāda bija Nākotnes pilsēta, un Ēnam vis nešķita, ka Kairo tādu reiz uzcels.

Policijas mašīna lēni aizslīdēja garām un tad, pagriezusies atpakaļ uz pilsētu, arvien ātrāk brauca prom pa piesnigušo ceļu.

-    Labi, bet tagad pasaki, kas tev lēcies, Ēna sacīja.

-    Darīju visu, ko viņš teica. Pilnīgi visu, tikai iedevu tev neīsto monētu. Kļūdījos. Tā ir paredzēta karaļiem. Saproti? Tai pat nevajadzēja nonākt manās rokās. Tāda monēta pienākas pašam Amerikas karalim. Ne jau tādiem ķēmiem kā tu vai es. Un tagad man ir lielas ziepes. Vecais, neko vairāk man no tevis nevajag, tikai to monētu! Pēc tam tu mani vairs neredzēsi. Zvēru pie sasodītā Brana, labi? Zvēru pie visiem tiem gadiem, kurus pavadīju nolādētajos kokos.

-    Bet kas tev lika to visu darīt, Svīnij?

-    Grimnirs. Tips, kuru tu sauc par Trešdienu. Vai zini, kas viņš ir? Zini, kas viņš tiešām ir?

-    Jā. Laikam gan.

īra zilajās, trakajās acīs atplaiksnīja panika.

-    Nekā slikta jau tur nebija. Nekā, ko tu varētu pārmest, tiešām nekā. Viņš tikai pieteica atnākt man uz bāru un izprovo­cēt tevi uz kautiņu. Teica, ka grib pārbaudīt, vai tev ir aknas.

-    Neko citu viņš tev nelika darīt?

Svīnijs sarāvies drebēja. Bridi šķita, ka no aukstuma, bet tad Ēna attapās, ka tādus drebuļus jau bija redzējis. Cietumā. Tas bija narkotiku drudzis. Svīnijs bija kaut ko salietojies, gan jau heroīnu. Leprekons narkomāns? Nokniebis degošajai ciga­retei galu, Trakais Svīnijs to nopurināja zemē, bet dzeltenīgo daļu ielika kabatā. Saberzējis nomelnējušos pirkstus, viņš tiem uzpūta, gribēdams sasildīt rokas. Vīra balss skanēja kā vaids.

-    Paklau, vecais, atdod man to nolādēto monētu, un viss! Iedošu tev vietā citu, tikpat labu. Velns lai parauj, dabūsi veselu kravu, nolādēts!

Norāvis no galvas netīro beisbola cepuri, Trakais Svīnijs pacēla labo roku un paņēma gaisā milzīgu zelta monētu, kuru iemeta cepurē. Pēc tam viņš izvilka monētas no elpas garai­ņiem, tad vēl un vēl, līdz beisbola cepure bija pilna līdz malām un Svīnijam vajadzēja turēt to ar abām rokām.

Cepuri ar zeltu leprekons pasniedza Ēnam.

-    Lūdzu, viņš teica. Ņem, vecais. Tikai atdod man atpa­kaļ to monētu!

Ēna pameta skatienu lejup uz cepuri, pārlikdams, cik liela varētu būt tās satura vērtība.

-    Bet kur es monētas iztērēšu, Trakais Svīnij? viņš pra­sīja. Cik daudz ir tādu vietu, kurās zeltu var pārvērst skaidrā naudā?

Šķita, ka īrs viņam iesitis, taču pagāja mirklis, un Trakais Svīnijs stāvēja kā Olivers Tvists, turēdams abās rokās cepuri, pilnu ar zeltu. Un tad viņa zilajās acīs sanesās asaras un sāka ritēt pāri vaigiem. Paņēmis cepuri, jau tukšu, viņš uzlika to galvā, kas jau sliecās uz plikpauribu.

-    Bet tev jāatdod, vecais, viņš teica, vai tad es neat­klāju savu noslēpumu? Es taču rādīju, kā izņemt monētas no krātuves. Parādīju, kur tās stāv. Atdod man monētu, un viss! Tā nebija mana.

-    Man vairs nav tās monētas.

Trakais Svīnijs mitējās raudāt, taču viņa vaigos parādījās sārti plankumi.

-Tu… tu, nolādētais… Leprekons stostījās un vārstīja muti, nespēdams parunāt.

-    Es tev nemeloju, Ēna teica. Man tiešām žēl. Ja būtu pie manis, es taču atdotu tev. Es to uzdāvināju.

Svīnija netīrās rokas uzgūla Ēnas pleciem, bet gaišzilo acu skatiens pielipa viņa acīm. Asaras bija atstājušas uz Trakā Svī­nija sejas netīras švīkas.

-    Cūcība, leprekons izmeta, un Ēna juta uzvēdījam taba­kas, pēc alus smakojoša urīna, viskija un sviedru smārdu. Tu tiešām nemelo, maita! Atdevi mierīgi, labprātīgi. Lai nolādē­tas tavas tumšās acis, tu taču patiešām velns lai parauj! tu atdevi!

-    Man ļoti žēl, Ēna atcerējās kluso būkšķi, kas atskanēja, monētai nokrītot uz Loras zārka.

-     Žēl vai nežēl, bet es tagad esmu beigts un pagalam. Atkal jau tecēja asaras, un no vīra deguna gāzās tīri puņķi. Viņa vārdi izplūda zilbēs, no kurām tā arī īsti nevarēja izveidot vārdus. A-ā-āha-hā, Trakais Svīnijs vaimanāja. Mh-ī-īhmhī-īmmm. Degunu un acis viņš slaucīja piedurknēs, izveido­jot uz sejas dīvainus rakstus, staipot puņķus pāri visai bārdai un ūsām.

Ēna saspieda leprekona augšdelmu tas bija savāds, vīrišķs žests. Esmu šeit, tas vēstīja.

-    Labāk es vispār nebūtu ieņemts, leprekons pēc brīža izmeta un pacēla skatienu. Tas čalis, kam atdevi. Vai viņš tev neatdos?

-    Sieviete. Es nezinu, kur viņa ir. Bet nē, neticu, ka viņa atdos.

Svīnijs rūgti nopūtās.

-    Kad biju vēl kucēns, viņš sāka stāstīt, reiz zvaigžņotā naktī satiku sievieti, kas ļāva man paņurcīt savus pupus un ieskatījās manā nākotnē. Viņa man teica, ka būšu pagalam un visu pamests rietumos no saulrieta un mirušas sievietes rota apzīmogos manu likteni. Es tad smiedamies ielēju viņai miežu vīnu un atkal ņurcīju pupus, un kārtīgi nobučoju viņu uz jaukajām lūpām. Tas tik bija laiciņš! Pirmais pelēkais mūks vēl nebija ieradies mūsu zemē, tāpat arī zaļajā zemē uz rietumiem. Bet tagad… Trakais Svīnijs aprāvās pusvārdā. Pagriezis galvu, viņš ar skatienu ieurbās Ēnā. Tev nevaja­dzētu uzticēties.

-Kam?

-    Trešdienām. Tu nedrīksti viņam uzticēties!

-    Man viņam nav jāuzticas. Es pie viņa strādāju.

-    Vai maz atceries, kā to dara?

-    Ko tad?

Ēnam šķita, ka viņš sarunājas ar bariņu dažādu cilvēku. Paštaisns leprekons sprēgādams pārlēca no vienas personas uz nākamo, no tēmas uz tēmu, it kā viņa vēl dzīvās smadzeņu šūnas iedegtos, uzliesmotu un tad uz visiem laikiem apdzistu.

-    Monētas, vecais. Monētas. Es tev rādīju, vai atceries? Pacēlis divus pirkstus pie sejas, viņš tos apskatīja un tad

izņēma no mutes zelta monētu. To viņš pasvieda Ēnam, kas jau ķerdams stiepa roku, taču monēta pusceļā izgaisa.

-    Es biju piedzēries, Ēna taisnojās. Neko neatceros. Svīnijs steberēja pāri ceļam. Pasaule jau bija gaiša un balti

pelēka. Ēna viņam sekoja. Svīnijs gāja platiem soļiem, bridi pa brīdim palēkdamies, it kā klupdams, taču viņa kājas nepieļāva kritienu, tās mudināja uz nākamo neveiklo soli. Kad abi sasnie­dza tiltu, leprekons pieskārās ar roku ķieģeļiem un lūdza:

-    Vai tev nebūtu pāris dolāru? Daudz man nevajag. Biļetei, lai tiktu no šejienes projām. Ar divdesmit dolāriem man tiešām pietiks. Nieka divdesmit!

-    Cik gan tālu tu tiksi ar divdesmit dolāru biļeti? Ēna pajautāja.

-    Projām no šejienes, Svīnijs atbildēja. Es vēl varu aiz­bēgt no vētras. Projām no pasaules, kurā narkotikas kļuvušas par masu reliģiju. Projām no visa.

Pieklusis viņš noslaucīja ar delnas virspusi degunu, bet delnu piedurknē.

Iebāzis roku džinsu kabatā, Ēna izņēma divdesmit dolārus un pasniedza Svīnijam. Lūdzu.

Svīnijs banknoti saburzīja un iegrūda dziļi eļļainās vējjakas iekškabatā, aiz ielāpa ar diviem plēsīgiem putniem sausa koka zarā, zem kuriem bija uzraksts: Mieru, tikai mieru! Tūlīt kādu nomušīšu!

Viņš pamāja.

-    Ar to man pietiks, lai tiktu tur, kur man jānokļūst.

Atspiedies pret ķieģeļu sienu, Trakais Svīnijs taustījās pa

kabatām, līdz atrada neizpīpētās cigaretes galu, kuru pirmīt bija tur ielicis. Uzmanīgi, lai neapsvilinātu pirkstus vai bārdu, viņš to aizdedza.

-    Es tev kaut ko teikšu, viņš iesāka, it kā līdz šim būtu klusējis. Tu staigā pa karātavu lauku, ap kaklu tev virve un uz katra pleca pa krauklim, kas gaida uz tavām acīm. Karātavu kokam ir dziļas saknes, jo tas stiepjas no debesīm līdz peklei, bet mūsu pasaule ir tikai zars, kurā šūpojas virve.

Pieklusis viņš pēc brīža turpināja:

-    Mazliet jāatvelk elpa.

To pateicis, Trakais Svīnijs sakņupa un atspieda muguru pret melno ķieģeļu sienu.

-    Lai tev veicas! Ēna novēlēja.

-    Pie joda, esmu nolādēts, Trakais Svlnijs izgrūda. Lai nu kā… Paldies.

Ēna gāja atpakaļ uz pilsētu. Bija astoņi no rīta, un Kairo pilsēta modās. Pametis skatienu atpakaļ uz tiltu, viņš redzēja Svīnija bālo seju ar asaru un netīrumu svītrām. Leprekons noskatījās viņam pakaļ.

Tā bija pēdējā reize, kad Ēna redzēja Trako Svīniju dzīvu.

* * *

īsās ziemas dienas līdz Ziemassvētkiem ir gaismas mirkļi tumsā, kas mirušo namā aizskrien ātri.

Bija divdesmit trešais decembris, un Šakālis un Ibiss tēloja namatēvus Lilas Gudčaildas piemiņas vakarā. Virtuvē rosījās sievas ar kausiem un pannām, kastroļiem un plastmasas trau­kiem, bēru nama priekškambarī stāvēja zārks ar nelaiķi; tam apkārt bija salikti siltumnīcas ziedi. Istabas otrā malā bija galds, nokrauts ar kāpostu salātu, pupiņu, kukurūzas plācenīšu, cāļu, ribiņu, zirņu bļodām. Pēcpusdienā sanāca cilvēki, kas raudāja, smējās un sarokojās ar mācītāju, un to visu klusi organizēja un izrīkoja Šakālis un Ibiss svinīgos tērpos. Nāka­majā rītā bija paredzētas bēres.

Kad vestibilā iezvanījās telefons (bakelīta, melns, ar kār­tīgu, īstu ciparripu priekšā), misters Ibiss pacēla klausuli un tad pamāja Ēnam.

-    Policija, viņš paziņoja, vai vari aizbraukt un savākt līķi?

-    Protams.

-    Esi diskrēts! Te būs.

Uzrakstījis uz lapiņas adresi, viņš sniedza to Ēnam, kurš pārlaida acis perfekti kaligrāfiskajam rokrakstam un, salocījis lapiņu, ielika to kabatā.

-    Tur būs policijas mašīna, Ibiss piebilda.

Izgājis laukā, Ēna devās pie katafalka. Gan misters Šakā­lis, gan misters Ibiss bija katrs individuāli izskaidrojuši, ka katafalku vajadzētu lietot tikai bēru reizēs, bet liķu atvešanai esot mikroautobuss, kurš nu jau trīs nedēļas remontā, un vai viņš varētu katafalku vadīt ļoti uzmanīgi? Ēna uzmanīgi brauca pa ielu. Sniegs no ceļa jau bija nošķūrēts, bet Ēna, vienalga, brauca nesteidzīgi. Līķratiem taču pieklājas braukt lēni, lai gan viņš neatcerējās, kad pēdējo reizi uz ielas bija redzējis katafalku. Nāve no Amerikas ielām ir pazudusi, viņš prātoja, tagad tās klātbūtne jūtama tikai slimnīcu telpās un ātrās palīdzības mašīnās. Mēs nedrīkstam biedēt dzīvos, Ēna domāja. Misters Ibiss bija teicis, ka dažās slimnīcās mirušos pārvieto ratiņos, kuros izveidots speciāls padziļinājums. Tādējādi rodas iespaids, ka tiek stumti tukši ratiņi. Mirušie savos ceļos devās neredzami.

Šķērsielā bija novietota tumšzila policijas mašīna, Ēna iebrauca aiz tās. Patruļmašīnā sēdēja divi pogainie un no ter­mosu vāciņiem strēba kafiju. Dzinējs darbojās, lai būtu siltāk. Ēna piebungoja pie sānu loga. -Jā?

-    Esmu no apbedīšanas nama, Ēna sacīja.

-    Gaidām medicīnas ekspertu, policists paskaidroja.

Varbūt tas bija tas pats, kas apstājās un runāja ar viņu zem

tilta? Melnādainais policists izkāpa, atstādams kolēģi šofera sēdeklī, un aizveda Ēnu pie atkritumu kastes. Pie tās sniegā sēdēja Trakais Svīnijs. Ar zaļu tukšu pudeli klēpī, sarmu un ledu uz beisbola cepures un pleciem. Stingu skatienu.

-    Miris plencis, policists konstatēja.

-    Tā izskatās, Ēna izmeta.

-    Pagaidām neko neaiztieciet, policists brīdināja. Kuru katru brīdi būs klāt tiesu medicīnas eksperts. Es teiktu, ka čoms piedzērās līdz nemaņai un nosala kā suns.

-Jā, Ēna piekrita. Droši vien.

Sakņupis viņš apskatīja pudeli Trakā Svīnija klēpī.Jameson īru viskijs: divdesmit dolāru biļete, ar kuru aizbraukt projām. Piebrauca mazs, zaļš Nissan, un no tā izkāpa saguris pusmūža vīrietis ar smilškrāsas matiem un smilškrāsas ūsām. Pienācis viņš pieskārās mirušā kaklam. Viņš sper līķim, Ēnam iešāvās prātā, un ja tas nesper pretī…

-    Miris, eksperts secināja. Kā ar personu apliecinošiem dokumentiem?

-    Misters N.. sacīja pogainais.

Eksperts uzmeta skatienu Ēnam.

-    Vai jūs būtu Šakāļa un Ibisa darbinieks?

-Jā, Ēna pamāja.

-    Pasakiet Šakālim, lai noņem zobu un pirkstu nospiedu­mus personas identificēšanai un nofotografē. Sekciju mums nevajag. Vienīgi asinis toksikoloģijai. Vai gribat, lai sarakstu visu uz papīra?

-    Nē, Ēna atbildēja. Nevajag. Es atcerēšos.

Eksperts tā kā saviebās un, izņēmis no kabatas portfeļa vizīt­karti un uzšņāpis uz tās pāris vārdu, pasniedza kartīti Ēnam.

-    Atdodiet Šakālim!

Beigās viņš vērsās pie visiem:

-    Priecīgus Ziemassvētkus!

Tiesu medicinas eksperts aizbrauca. Policisti paņēma tukšo pudeli.

Parakstījies par misteru N., Ēna ķērās pie darba. Līķis bija stīvs un neparko negribēja mainīt sēdus stāvokli. Pieripinājis klāt ratiņus, Ēna atklāja, ka to viens gals ir paceļams augšup. Beigās viņš misteru N. sēdošu dabūja ratiņos un iestūma kata­falka aizmugurē, ar seju uz priekšu. Varbūt tādējādi leprekonam pēdējais brauciens būs tīkams. Aizvilcis sānu aizkariņus, Ēna stūrēja uz apbedīšanas namu.

Kad pie sarkanās gaismas katafalks apstājās, atskanēja čērkstoša balss:

-    Es gribētu jauku piemiņas vakaru, labu labo, ar skaistām sievietēm, kas slīkst asarās, aiz bēdām plēš matus, un drosmī­gus vīrus, kas vaimanā un vēstī par mani, kad biju vēl uz viļņa.

-    Tu esi miris, Trako Svīnij, Ēna atbildēja. Un tad jāsa­mierinās ar to, ko tev dod.

-    Diez kas nav, nelaiķis, sēdēdams katafalka aizmugurē, nopūtās. Viņa balsī Ēna vairs nemanīja plenci narkomānu, bet tikai bezcerīgu vienaldzību, it kā vārdi tiktu raidīti no tāltālas vietas miruši vārdi mirušā frekvencē.

Iedegās zaļā gaisma, un Ēna viegli uzlika kāju uz gāzes pedāļa.

-    Tomēr sarīko man piemiņas vakaru! Trakais Svīnijs neatlaidās. Ierādi man vietu pie galda un man par godu pie­dzeries līdz nelabumam. Ēna, tu mani nogalināji. Tu esi man parādā vismaz tādu vakaru.

-    Es tevi nenogalināju, Trakais Svīnij, Ēna atbildēja. Bet divdesmit dolāri biļetei, lai tiktu projām, viņš domāja. Tevi nogalēja dzeramais un sals, nevis es.

Trakais Svīnijs neatbildēja, un līdz galamērķim katafalkā valdīja klusums. Nolicis līķratus vietā, Ēna izripināja ratiņus un ieveda līķi morgā. Viņš uzmeta Trako Svīniju uz balzamē­šanas galda kā gaļas gabalu.

Pārsedzis leprekona līķi ar palagu un nolicis blakus doku­mentus, Ēna devās projām. Ejot pa sētas kāpnēm, viņam šķita, ka dzird klusu, apslāpētu balsi, kā radio tālā istabā, kas saka:

-    Neba mani, tīrasiņu leprekonu, varēja nogalēt dzeramais un sals! Nē, tu pazaudēji zelta saulīti, un tas mani nogalināja. Ēna, tas mani nonāvēja, pilnīgi skaidrs, tāpat kā ūdens ir slapjš, dienas garas un tas, ka beigās draugs tevi pieviļ.

Ēna gribēja Trakajam Svīnijam aizrādīt, ka tā ir rūgta filo­zofija, tomēr viņam bija aizdomas, ka nāve vienmēr sarūgtina.

Viņš devās uz namu, kur pusmūža sieviešu bariņš klāja foliju uz šķīvjiem un plastmasas trauciņiem ar ceptiem kartu­peļiem, makaroniem un sieru.

Misters Gudčailds, nelaiķes vīrs, bija iedzinis stūri misteru Ibisu un apgalvoja, ka jau sen zinājis: neviens no bērniem

neatnāks atdot cieņu mātei. Ābols nekrīt tālu no ābeles (to viņš

atkārtoja visiem, kas klausījās). Nekrīt tālu no ābeles.

* * *

Tovakar Ēna sagatavoja papildu vietu pie galda. Katram viņš nolika priekšā glāzi, bet galda vidū -Jameson Go/d pudeli. Dārgāka īru viskija pārdošanā nebija. Vispirms visi paēda (liels šķīvis ar bēru mielasta pārpalikumiem, ko bija sagādājušas padzīvojušās dāmas), un tad Ēna pielēja glāzes līdz augšai sev, Ibisam, Šakālim un Trakajam Svīnijam.

-    Kas par to, ka viņš dirn pagrabā, Ēna liedams sacīja, pusceļā uz nabagu kapiem. Šovakar pacelsim glāzes un godināsim viņu, kā pats to vēlējās.

Ēna pacēla glāzi, skatīdamies uz tukšo vietu pie galda.

-    Ar Trako Svīniju dzīvu esam satikušies tikai divas rei­zes, viņš iesāka. Pirmajā reizē noturēju viņu par pasaules klases stulbeni, kurā iemājojis sātans. Otrajā reizē sapratu, ka čomam velnišķīgi neveicas, un iedevu naudu, lai viņš sevi nogalē. Savulaik Svīnijs parādīja man triku ar monētām, taču es to neiegaumēju, pēc tam viņš mani iekaustīja un apgalvoja, ka esot leprekons. Dusi mierā. Trakais Svīnij!

Ierāvis dzeramo, Ēna to mutē izgaršoja. Ibiss un Šakālis dzēra, paceldami glāzes pret tukšo krēslu.

Misters Ibiss iebāza roku iekškabatā un izņēma piezīmju grāmatiņu, kuru sāka šķirstīt, iekams tika līdz vajadzīgajai lap­pusei, un tad nolasīja Trakā Svīnija dzīves kopsavilkuma versiju.

Ja ticēt misteram Ibisam, Trakā Svīnija dzīve aizsākās vai­rāk nekā pirms trīstūkstoš gadiem. Viņš sargājis svētakmeni nelielā īru pļavā. Misters Ibiss atklāja leprekona mīlas dēkas, naidniekus un trakumu, kas piešķīra viņam spēku (līdz šai die­nai apritē esot pēdējā stāsta versija, lai gan tā svētais saturs un senatnība jau sen esot aizmirsti). Viņš stāstīja par Svīnija pielūgsmi un dievināšanu tēvzemē, kas pakāpeniski pārvērtās atturīgā cieņā un beidzot anekdotē, par meiteni no Bantrijas, kas ieradās Jaunajā pasaulē, vezdama līdzi ticību leprekonam Trakajam Svīnijam. Vai tad meitene nakti nebija satikusi SvIniju pie dīķa, un vai tad leprekons nebija tai uzsmaidījis un saucis īstajā vārdā? Meitene atceļojusi kuģa kravas telpā kopā ar citiem bēgļiem, kuri noskatījušies, kā viņu kartupeļi zemē pārvēršas melnos dubļos, redzējuši draugus un mīļākos mirs­tam bada nāvē un sapņojuši par zemi, kurā var ēst līdz sātam. Bantrijas līča meitene dedzīgi sapņojusi par pilsētu, kur varētu nopelnīt, lai arī ģimene varētu pārcelties uz Jauno pasauli. Daudzi no īriem, kas ieradās Amerikā, uzskatīja sevi par kato­ļiem, pat tie, kas nezināja dievvārdus un reliģiju saistīja tikai ar banšiju sievieti no feju paugura, kura vaimanādama stāv pie mājas mūra, īsi pirms tajā ierodas nāve, un Svēto Bridu, savulaik Bridžetu, vienu no divām māsām (visas trīs bija Brigidas un viena un tā pati sieviete), ar stāstiem par Finnu, Oisinu, Konanu Plikgalvi pat ar mazajiem cilvēciņiem leprekoniem… (Vai tas nav lielākais īru joks? Savulaik leprekoni taču bijuši visstaltākie pakalnu ļaudis.)

To un ne to vien misters Ibiss stāstīja tovakar virtuvē. Viņa ēna uz sienas izstiepās un līdzinājās putnam, un, viskijam līstot, Ēna ieraudzīja milzīga ūdensputna galvu ar garu, līku knābi. Aptuveni tad, kad tika pacelta otrā glāze, pats Trakais Svīnijs sāka gvelzt un iestarpināt bezjēdzīgus sīkumus Ibisa stāstījumā ("…ai, kas tā bija par meiteni, ar vasarraibumainām krēmkrāsas krūtīm, ar krūtsgaliem tik spilgti sārtiem kā rītausma tai dienā, kad pusdienlaikā gāž lietus, bet ap vakaru atkal brīnišķīgi noskaidrojas…"). Tad Svīnijs centās ar abām rokām attēlot Īrijas dievu vēsturi, kas viļņiem vien ieradās no gailu zemes, Spānijas un no visas nolādētās pasaules. Ik vilnis pārvērta pēdējos īru dievus troļļos un elfos, un velns vien zina kādos vēl radījumos, līdz beidzot ieradās pati Svētā Māte Baz­nīca un visi īru dievi tika pārvērsti par elfiem, svētajiem vai par Mirušo karali, nevienam nelūdzot atļauju.

Paberzējis briļļu zelta rāmīti, misters Ibiss skaidroja deklaratīvāk un skaidrāk nekā parasti, tāpēc Ēna saprata, ka viņš ir pilnā (citādi par dzērumu liecināja vien sviedru lāsītes uz pieres vēsajā telpā), mādams ar pirkstu, ka viņš esot māksli­nieks, tāpēc šie stāsti nav uzskatāmi par literārām konstrukci­jām, bet gan par tēlainu pārradi, patiesāku par pašu patiesību. Trakais Svīnijs izmeta:

-     Tūlīt redzēsi tēlainu pārradi, kad ar dūri tēlaini pārradīšu tavu draņķa purnu!

Misters Šakālis, zobus atiezis, uzrūca Svīnijam kā milzu suns, kurš negrasās kauties, bet kuru katru brīdi var pārkost tev rīkli. Svīnijam beidzot pielēca, un apsēdies viņš ielēja sev glāzē viskiju.

-    Vai beidzot atcerējies, kā taisīju triku ar monētām? plati smaidīdams, leprekons vērsās pie Ēnas.

-Nē.

-    Mēģini uzminēt, Trakais Svīnijs sacīja, kustinot violetās lūpas un blenžot ar aizmiglotām zilajām acīm, kad būsi tuvu atminējumam, es pateikšu.

-    Delnā laikam nepaslēpi, vai ne? Ēna prasīja.

-Nē.

-    Varbūt kāda ierīce? Teiksim, piedurknē vai vēl kaut kur, no kuras izšaujas monētas pa ķērienam?

-    Atkal garām! Vai kādam ieliet viskiju?

-    Lasīju reiz grāmatā, ka trikā "Nabaga sapnis" delnai var pielīmēt lateksa kabatiņu miesas krāsā, kurā noslēpj monētu.

-    Nu gan bēdīgs piemiņas vakars Trakajam Svīnijam, kas lidoja kā putns pa visu Īriju un trakumā ēda ūdenskreses, bet tagad ir miris un viņu apraud tikai putns, suns un idiots. Nē, maisiņa tur nebija.

-    Man trūkst padoma, Ēna padevās. Laikam tiešām ņēmi no zila gaisa.

Viņš to bija domājis ironiski, bet, ieraudzījis leprekona sejas izteiksmi, saprata, ka trāpījis desmitniekā.

-    Tad jau tiešām, Ēna sacīja, tu ņēmi no zila gaisa.

-    Gluži no gaisa ne, Trakais Svīnijs atbildēja, bet nojausma tev ir. Monētas es ņēmu no krātuves.

-    Krātuve, Ēna sāka tā kā atcerēties. Jā.

-    Tev vienkārši viss skaidri jāiedomājas, un pēc tam tik ņem! Saules krātuve. Tā parādās, kad pasaulē dzimst varavīk­sne. Tā parādās aptumsuma un vētras laikā.

Pēc tam Svīnijs demonstrēja savu triku.

Šoreiz Ēnam pielēca.

* * *

Galva sāpēja un pulsēja, bet mēle pēc garšas un taustes bija kā mušpapīrs. Spilgtā dienas gaisma žilbināja acis. Ēna bija aizmidzis ar galvu uz virtuves galda. Pilnīgi apģērbies, lai gan nezin kāpēc noņēmis melno kaklasaiti.

Nokāpis lejā uz morgu, Ēna atviegloti nopūtās, tomēr nebrīnījās, ieraudzījis uz balzamēšanas galda sēžam sastin­gušu misteru N. Vajadzēja pielikt spēku, lai tukšo Jameson Gold pudeli izrautu no līķa krampjaini sažņaugtajiem pirkstiem. Virs galvas skanēja kāda soļi.

Uzkāpis augšā un iegājis virtuvē, Ēna pie galda ieraudzīja misteru Trešdienu, kas ar plastmasas karoti ēda no plastmasas trauka kartupeļu salātu paliekas. Ģērbies pelēkā uzvalkā, baltā kreklā, ar tumšpelēku kaklasaiti; sudraba piespraude koks mirdzēja rīta saulē. Ieraudzījis Ēnu, viņš uzsmaidīja.

-    Ak, Ēna, manu zēn! Jauki gan, ka esi piecēlies. Es jau domāju, ka gulēsi mūžīgi.

-    Trakais Svīnijs miris, Ēna atbildēja.

-    Es jau dzirdēju, Trešdiena atsaucās. Tiešām žēl. Pro­tams, beigās tas sagaida mūs visus.

Žestu valodā uzmetis kaklam cilpu turpat pie ausīm, viņš noraustījās, izbāza mēli un izbolīja acis. īsa, bet satriecoša aina. Beidzot Trešdiena iedomāto virvi palaida vaļā un atplauka parastajā smaidā.

-    Vai nevēlies kartupeļu salātus?

-Nē.

Ēna pārlaida ašu skatienu virtuvei un vestibilam.

-    Vai nezini, kur Šakālis un Ibiss?

-    Protams, zinu. Apbērē misis Lilu Gudčaildu. Laikam jau gribēja, lai ari tu palīdzi, bet es neļāvu modināt. Mums priekšā tāls ceļš.

-    Mēs dodamies projām?

-    Pēc stundas.

-    Man jāatvadās.

-    Atvadīšanās nozīme bieži tiek pārvērtēta. Tu jau vēl ar viņiem tiksies, par to es nešaubos, iekams viss būs galā.

Pirmo reizi pēc dīvainās nakts Ēna ieraudzīja brūno kaķenīti, kas saritinājusies gulēja grozā. Atvērusi acis, viņa vienal­dzīgi noskatījās, kā viņš aiziet.

Tā Ēna atstāja mirušo namu. Visi melnie koki un krūmi bija kalti ledū un, zaudējuši pasaulīgumu, pārnesti sapnī. Taciņa zem kājām bija slidena.

Trešdiena veda viņu uz baltu Chevy Nova, kas stāvēja pie ceļa. Mašīna bija nesen mazgāta, Viskonsinas numurs nomai­nīts ar Minesotas zīmi. Aizmugures sēdeklī jau bija saliktas Trešdienas mantas. Durvis viņš atvēra ar rezerves atslēgu, jo īstā bija Ēnas kabatā.

-    Pie stūres sēdīšos es, Trešdiena paziņoja. Paies vismaz stunda, līdz tu būsi lietojams.

Viņi pagriezās uz ziemeļiem, pa kreisi plūda Misisipi plata, sudrabaina straume zem pelēkām debesīm. Pelēkā, kailā kokā blakus ceļam Ēna ieraudzīja milzīgu, brūni baltu vanagu, kas neprātīgām acīm noskatījās, kā viņi brauc garām. Pēc tam, vēzēdams smagos spārnus, putns sāka lēni riņķot gaisā.

Ēna saprata, ka laiks mirušo namā bija tikai pagaidu patvē­rums, un jau tagad viņam radās aizdomas, ka viss noticis ļoti sen un ar kādu citu.

OTRĀ DAĻA Mai Ainsels

 ..

DEVITA NODAĻA

Nemaz nepieminēsim mītiskās būtnes gruve­šos…

Vendija Koupa. "Poucista loze"

Kad viņi vēlā stundā atstāja aiz sevis Ilinoisu, Ēna uzdeva Trešdienām pirmo jautājumu. Ieraudzījis zirni Laipni lūdzam Viskonsinā, viņš pajautāja:

-    Kas bija tie divi zeļļi, kas sagrāba mani autostāvvietā? Misters Mežs un misters Akmens? Kas viņi ir par cilvēkiem?

Automašīnas lukturi izgaismoja ziemas ainavu. Trešdiena bija paziņojis, ka pa ātrgaitas šosejām nebrauks, jo nevarot zināt, kurai pusei tās izrāda savu labvēlību, tāpēc Ēna turējās pie maziem ceļiem. Viņš neiebilda. Tas neizklausījās nemaz tik nesaprātīgi.

Trešdiena norūca:

-    Aģenti, nekas vairāk. Pretinieku nometne. Melnās zīmotnes.

-    Man gan šķita, Ēna atbildēja, ka viņi uzskata sevi par baltajām zlmotnēm.

-    Bet protams! Tas jau nav nekāds karš, ja neesi pārlieci­nāts par savu taisnību. Patiesi bīstams karotājs tic, ka visu viņa rīcību pamato tikai un vienīgi neapšaubāma taisnība. Tieši tāpēc viņi ir bīstami.

-    Bet tu? Ēna prasīja. Kāpēc tu rīkojies tā un ne citādi?

-    Tāpēc, ka tā gribu, Trešdiena atbildēja un pasmīnēja: Tieši tā ir pareizi.

Ēna jautāja atkal:

-    Bet kā jūs tikāt projām? Un vai visi?

-    Tikām, Trešdiena sacīja. Lai arī par purna tiesu. Ja viņi nebūtu apstājušies, lai sagrābtu tevi, tad, iespējams, būtu saņēmuši ciet daudz mūsējo. Notikušais pārliecināja vairākas personas, kas gribēja tikai sēdēt uz žoga un noskatīties, ka es tomēr neesmu izkūkojis prātiņu.

-    Bet kā jūs beigās tikāt laukā?

Trešdiena pašūpoja galvu.

-     Par jautāšanu es tev nemaksāju, viņš atbildēja, esmu jau to teicis.

Ēna paraustīja plecus.

Nakti abi pavadīja motelī Super 8 uz dienvidiem no Lakrosas.

Ziemassvētki pienāca ceļā uz ziemeļiem un austrumiem. Aramzemi nomainīja priežu sili. Pilsētas viņi caurbrauca arvien retāk.

Ziemassvētku pusdienas abi ceļotāji baudīja vēlā pēcpus­dienā studentu ēstuvei līdzīgā ģimenes restorānā uz zieme­ļiem no Centrālās Viskonsinas. Ēna drūmi durstīja ar dakšiņu sausu tītara gaļu ar pārsaldinātu, kunkuļainu dzērveņu mērci, akmenscietiem ceptiem kartupeļiem un indīgi zaļiem kon­servētiem zirnīšiem. Trešdienām maltīte acīmredzot gāja pie sirds viņš negausīgi metās virsū ēdienam, čāpstinādams lūpas. Ēzdams Trešdiena kļuva arvien atklātāks, runāja, jokoja un pie izdevības pakoķetēja ar viesmīli tievu blondīni, kas izskatījās gana jauna, lai būtu izmesta no vidusskolas.

-    Atvainojiet, mīļumiņ, vai es jūs neapgrūtināšu, lūgdams vēl vienu tasi jūsu brīnišķīgās karstās šokolādes? Ceru, ka neuzskatīsiet mani par nekauņu, ja teikšu, ka jums ir vienrei­zīgi pievilcīga, tomēr piedienīga kleita. Svētku noskaņā, bet eleganta.

Viesmīle, kura bija ģērbusies spilgti sarkanzaļos svārkos ar sudrabainu, mirdzošu Ziemassvētku vītni gar apakšmalu, ieķiķinājās, piesarka un, priecīgi smaidīdama, devās projām, lai atgrieztos ar kārtējo tasi karstās šokolādes.

-    Pievilcīga, Trešdiena domīgi novilka, pavadīdams mei­teni ar skatienu. Svētku noskaņā.

Diez vai sacītais bija attiecināms uz kleitu, Ēna nodomāja. Tikmēr Trešdiena, iestūķējis mutē pēdējo tītara gabalu, pie­grūda zodam salveti un pastūma šķīvi uz priekšu.

-Jā. Labs gan.

Pēc tam viņš pārlaida skatienu ģimenes restorānam. Fonā skanēja Ziemassvētku dziesma "Mazais bundzinieks", kam nebija dāvanu, ko atnest, parapapam parapapam pam, rapapampam.

-     Šis tas var mainīties, Trešdiena negaidīti izmeta. -Bet ne jau cilvēki… tie paliek tādi paši. Dažas blēdības ilgst mūžiem, citas ātri aprij laiks un pasaule. Mana mīļākā blēdība vairs nav praktiski pielietojama. Taču pārsteidzoši daudzas kļuvušas nemirstīgas "spāņu cietumnieks", "dūju laupījums", "viltus gredzens" (tas pats, kas "dūju laupījums", tikai kabatas portfeļa vietā ir zelta gredzens), "vijoļspēle"…

-    Par "vijoļspēli" neko neesmu dzirdējis, Ēna sacīja, par citām gan. Mans vecais kameras biedrs stāstīja, ka izmantojis "spāņu cietumnieku". Viņš bija krāpnieks.

-    Tiešām? Trešdienas kreisā acs nodzirkstīja. "Vijoļ­spēle" bija smalks, brīnišķīgs numurs. Tīrākajā izpildījumā divu cilvēku blēdība. Tiek likta lietā ļautiņu alkatība un mantkā­rība, kā jau visās blēdībās. Godīgu cilvēku var apmānīt, vienīgi tam vajag vairāk laika. Tā, lūk. Iedomājies, ka esam viesnīcā vai krodziņā, vai smalkā restorānā un redzam pusdienojam cilvēku. Vīrs ir paplucis, tomēr ir redzams, ka viņš ir paplucis džentlmenis ne nu gluži nodzīvojies līdz kliņķim, bet vien­kārši šobrīd veiksme tam ir uzgriezusi muguru. Sauksim viņu par Ābrahamu. Pienāk laiks maksāt rēķinu, tas nav astrono­miski liels, kādi piecdesmit vai septiņdesmit pieci dolāri un tavu nelaimi! Kur palicis naudas maks? Augstā debess, droši vien aizmirsies pie drauga, kas dzivo tepat tuvumā. Jāiet un maks jāpaņem! Lūdzu, saimniek, saka Ābrahams, paņem ķīlā manu veco vijoli! Veca, kā redzi, bet maizi ar to pelnu.

Ieraudzījis viesmīli, Trešdiena pasmaidīja platu plēsoņas smaidu.

-     Ai, karstā šokolāde! Turklāt no Ziemassvētku eņģeļa rokām! Saki, mīļā, vai varu palūgt jūsu garšīgo maizīti, kad jums būs brīvāks brītiņš?

Viesmīle (Cik viņai varētu būt gadu? Ēna lēsa. Sešpadsmit, septiņpadsmit?) nodūra skatienu un piesarka kā roze. Trīcošām rokām nolikusi uz galda šokolādes tasi, meiča devās uz telpas galu, kur lēni rotēja kūku vitrīna; tur viņa apstājās un skatījās uz Trešdienu. Pēc tam meitene ieslīdēja virtuvē pēc maizes, ko viņš bija palūdzis.

-      Tātad. Vijole veca, protams, pat nedaudz cietusi tiek ielikta futrālī, un mūsu pagaidām trūcīgais Ābrahams dodas meklēt savu maku. Tikmēr kāds labi ģērbts kungs, tikko bei­dzis pusdienot un pirms brīža vērojis darījumu, pienāk pie saimnieka un prasa, vai viņš gadījumā nevarētu pārbaudīt vijoli, kuru godīgais Ābrahams atstājis ķīlā?

Kāpēc gan ne? Saimnieks pasniedz vijoli, un labi ģērbtais kungs sauksim viņu par Baringtonu plaši atver muti, bet attapies to aizver un godbijīgi apskata vijoli kā cilvēks, kas svētnīcā saņēmis atļauju pieskarties pravieša pīšļiem. Ak! viņš iesaucas. Tā taču noteikti nē, nevar būt, bet tomēr jā mans dievs! Kaut kas neticams! viņš sauc, rādīdams ražotāja zlmolu, pēc tam sadzeltējuša papīra strēmeli vijoles iekšpusē. Lai gan, viņš turpina, arī bez tā visa varētu pazīt pēc pulējuma krāsas, vītnes, veidola.

Un tad Baringtons izņem no kabatas un parāda gravētu vizītkarti, kas ieceļ viņu izcilāko reto un antīko mūzikas instru­mentu dīlera godā. Tātad vijole ir šedevrs? prasa saimnieks.

Jā, tieši tā, atbild Baringtons, nevarēdams vien beigt godbijīgi apbrīnot vijoli, un, ja nemaldos, tās vērtība pārsniedz simttūk­stoš dolāru. Pat kā profesionāls dīleris es par tik izsmalcinātu eksemplāru maksātu piecdesmit, nē, septiņdesmit piecus tūkstošus skaidrā naudā. Man ir paziņa Rietumu krastā, kas rītdien vijoli nopirktu nedomādams, pat neapskatījis to. Man tikai jānosūta telegramma, un viņš maksās jebkuru prasīto summu. Darbonis iemet skatienu pulkstenī, un viņa seja sakritas.

Mans vilciens, viņš iesaucas, pēdējais laiks doties, citādi nokavēšu! Krietno ser, kad ierodas nenovērtējamā instrumenta saimnieks, lūdzu, iedodiet viņam manu vizītkarti, jo man diemžēl jāskrien.

To pateicis, Baringtons dodas projām kā cilvēks, kurš zina, ka laiks un vilciens negaida.

Saimnieks pārbauda vijoli, ziņkārības un alkatības sagrābts, un viņa prātā jau briest plāns. Minūtes rit, Ābrahams nenāk. Jau tuvojas vakars, un tikai tad durvīs beidzot parādās noplu­kušais, taču lepnais vijolnieks ar maku rokā maku, kas redzē­jis labākus laikus, lai gan pat vislabākajās dienās tajā nevarētu būt bijis vairāk par simt dolāriem, un izņem naudu, lai samaksātu par maltīti un visu pārējo un pretī saņemtu vijoli.

Saimnieks noliek futrāli ar vijoli uz letes, Ābrahams to paņem un piespiež kā mīloša māte bērnu pie krūtīm.

Pasakiet man, saimnieks iesāk (vīrieša, kas gatavs maksāt piecdesmit tūkstošus dolāru skaidrā naudā, gravētā vizītkarte deg viņa krūšu kabatā), cik tāda vijole maksā? Māsasmeita sapņo par vijoli, un pēc nedēļas viņai būs dzimšanas diena.

Lai es pārdotu savu vijoli! Ābrahams iebrēcas nelabā balsī. Nemūžam! Esam kopā jau divdesmit gadus. Esmu spēlējis visos Amerikas štatos. Tomēr pateikšu, kā ir, savulaik tā man izmak­sāja piecsimt dolāru.

Saimnieks apvalda smaidu:

Piecsimt dolāru? Ko teiksiet, ja es došu tūkstoti, un tūlīt?

Vijolnieks izskatās priecīgs, bet tad satriekts atbild: Mīļais dievs, es taču esmu vijolnieks, ser, neko citu nemāku. Vijole mani pazīst, mīl mani, un ari mani pirksti pazīst viņu tik labi, ka varu spēlēt bez notīm tumsā. Kur es dabūšu instrumentu ar tik smalku skaņu? Tūkstoš dolāru ir laba nauda, bet vijole taču dod man maizi. Nešķiršos no viņas nepar tūkstoš, ne piectūkstoš dolāriem!

Saimnieks jūt, ka darījums brūk, bet bizness paliek biz­ness, un, lai iegūtu naudu, tā vispirms jāiegulda.

Astoņi tūkstoši dolāru, viņš beidzot saka. Vijole nav tik vēr­tīga, bet esmu to noskatījis un māsasmeitu es mīlu un loloju.

Ābrahams jau ir tuvu asarām, domādams, ka jāzaudē mīļā vijole, bet kā lai atsakās no astoņiem tūkstošiem? Vēl jo vai­rāk tāpēc, ka saimnieks dodas pie sienas seifa un izņem no tā nevis astoņus, bet deviņus tūkstošus, saliktus glītās paciņās, un gaida, kad tos varēs ieslidināt vijolnieka kabatā.

Tu esi lāga zēns, vijolnieks saka saimniekam. Svētais! Tomēr apzvēri, ka vijole tiks meitenes rokās! Un viņš negribīgi atdod vijoli.

-    Bet ja nu saimnieks Ābrahamam iedotu Baringtona vizīt­karti un sacītu, ka viņam uzsmaidījusi laime? Ēna pajautāja.

-    Tad mēs zaudētu divu pusdienu cenu, atbildēja Treš­diena.

Izslaucījis ar maizes gabalu no šķīvja mērci un ēdiena paliekas, viņš čāpstinādams ar baudu to notiesāja.

-     Pārbaudīsim, vai esmu pareizi sapratis, Ēna sa­cīja, tātad Ābrahams aiziet, kļuvis par deviņtūkstoš dolā­riem bagātāks, un pie dzelzceļa autostāvvietas satiekas ar Baringtonu. Sadalījuši naudu, abi iekāpj Baringtona A klases fordā un dragā uz nākamo pilsētu. Jādomā, ka bagāžas nodalī­jums viņiem ir pilns ar simt dolāru vērtām vijolēm.

-    Personiski es uzskatīju zem sava goda maksāt vairāk par pieciem dolāriem, Trešdiena atbildēja un pievērsās viesmīlei, kas gaidīja blakus.

-    Bet tagad, mīļā, apgaismojiet mūs par jūsu bagātīgo saldēdienu izvēli Jēzus dzimšanas dienā!

Trešdiena skatījās gandrīz vai apēdot ar acīm uz mei­teni tā, it kā viņa nespētu piedāvāt neko gardāku par sevi. Ēna jutās gaužām neveikli: nudien kā vecs vilks, pielavījies nepieredzējušai stirniņai, kas nezina, ka tūlīt jābēg, citādi viss beigsies izcirtumā, kur viņas kauliņus uzlasīs kraukļi.

Meitene jau atkal nosarka un pateica, ka saldajā esot ābolkūka ā la mode proti, ar vaniļas saldējuma cepurīti Ziemassvētku kūka a la mode vai ari sarkanzaļš pudiņš. Skatī­damies meitenei acīs, Trešdiena paziņoja, ka izvēlas Ziemas­svētku kūku a la mode. Ēna no saldā atteicās.

-Ja runājam par blēdībām, Trešdiena turpināja, "vijoļspēle" radās pirms trīssimt gadiem vai vēl senāk. Izvēloties īstas aitas, to ari šodien var izspēlēt jebkurā Amerikas malā.

-    Pirmīt teici, ka tava mīļākā blēdība vairs nav praktiska, Ēna atgādināja.

-Teicu gan. "Vijoļspēle" nav mana mīļākā blēdība. Nē, manējā ir tā sauktā "bīskapa spēle". Tajā ir viss: saviļņojums, smalka virtuozitāte, pārsteiguma mirklis. Šad un tad man ienāk prātā, ka ar nelielām izmaiņām varētu… Brīdi pado­mājis, Trešdiena pašūpoja galvu. Nē, tās laiks ir pagājis. Labi. Pieņemsim, ka ir 1920. gads un mēs atrodamies vidēja lieluma pilsētā varbūt Čikāgā, varbūt Ņujorkā vai Filadelfijā. Juvelier­izstrādājumu lielveikals. Pa durvīm ienāk vīrietis, ģērbies kā mācītājs. Nejau kurš katrs melnsvārcis, bet bīskaps purpura man­tijā! Viņš izvēlas kaklarotu, krāšņu dimantu un pērļu šedevru, par kuru samaksā ar čaukstošām simt dolāru banknotēm.

Uz virsējās banknotes rēgojas zaļš tintes traips, un vei­kala vadītājs pieklājīgi, tomēr noteikti viņu aizsūta pārbaudīt banknošu kaudzīti uz banku aiz stūra. Necik ilgi, un darbinieks atgriežas ar banknotēm. Banka atzinusi, ka banknotes nav vil­totas. Saimnieks vēlreiz atvainojas, un bīskaps ir pati laipnība, jo labi saprot problēmu mūsdienu pasaulē taču ir tik daudz nelikumīgu un bezdievīgu tipu, visur valda netikumība un izlaidība, un kur nu vēl bezkaunīgas sievietes! Netīrība izrāpu­sies no rensteles un dzīvo uz kinoteātra ekrāna, ko tad citu var gaidīt? Kaklarotu ieliek kārbiņā, un veikala saimnieks kā varēdams cenšas nedomāt, kāpēc bīskapam jāpērk dimantu kaklarota tūkstoš divsimt dolāru vērtībā un kāpēc viņš par to maksā skaidrā naudā.

Sirsnīgi atvadījies, bīskaps iziet uz ielas, un acumirklī viņa plecam uzgulst smaga roka.

Glumiķi, tu glumais nelieti, vai atkal esi ķēries pie vecajiem stiķiem?

Ražena auguma dežūrpolicists ar godīga īra seju ieved bīskapu atpakaļ dārglietu veikalā.

Piedošan', vai šis vīrs nupat pie jums kaut ko nopirka? poli­cists jautā.

Protams, ne, bīskaps taisnojas, sakiet taču, ka ne!

Patiesi, nopirka gan, juvelieris atbild, pērļu un dimantu kak­larotu, turklāt samaksāja skaidrā naudā.

Vai jūs man neparādītu banknotes? policists turpina.

Juvelieris izņem no kases tūkstoš divsimt dolārus un sniedz policistam, kas sāk pētīt naudas zīmes, pacēlis tās pret gaismu, un neticīgi groza galvu.

Ai, Glumais, Glumais, viņš saka, tu pārspēj pats sevi! Tu taču esi mākslinieks, nudien!

Bīskapa sejā atplaukst pašpārliecināts smaids.

Jūs neko nevarat pierādīt, viņš saka, pat bankā neviens neko neteica. īstas zaļās banknotes.

Par to es nešaubos, atbild dežūrpolicists, tomēr diez vai banku kāds brīdināja par to, ka pilsētā parādījies Glumais Sil­vestrs, tāpat arī par simt dolāru banknošu kvalitāti, kuras viņš laida apgrozībā Denverā un Sentluisā.

Policists izņem no bīskapa kabatas kaklarotu.

Tūkstoš divsimt dolāru apmaiņā pret piecdesmit centu vērtu papīru un tinti, viņš saka, acīmredzot sirdī būdams filozofs. Turklāt vēl uzdevāties par baznīcas tēvu! Jums būtu jākaunas. Policists uzliek bīskapam roku dzelžus viņš, protams, nav nekāds bīskaps un ved projām, bez vārda runas izrakstījis kvīti gan par kaklarotu, gan par tūkstoš divsimt dolāriem. Tie taču ir lietiskie pierādījumi.

-    Vai banknotes tiešām bija viltotas? Ēna pajautāja.

-    Protams, ne! Svaigas, tieši no bankas, vienīgi mazai intri­gai ar īkšķa nospiedumu un zaļas tintes traipu.

Ēna malkoja kafiju, kas bija sliktāka nekā cietumā.

-    Tātad policists nebija policists. Bet kaklarota?

-    Pierādījums, Trešdiena paskaidroja. Atskrūvējis sālstrauciņa vāku, viņš izbēra uz galda sāls kaudzīti. Juvelieris saņēma kvīti ar garantiju, ka atgūs kaklarotu, tiklīdz Glumais sēdēs uz apsūdzēto sola. Visi apsveic viņu kā godīgu pilsoni, cilvēks jūtas lepns un gudro, ko stāstīt kārtējā veco zēnu saietā nākamajā vakarā, bet policists tikmēr ved viltus bīskapu laukā no veikala, vienā kabatā ielicis tūkstoš divsimt dolārus, otrā kaklarotu tūkstoš divsimt dolāru vērtībā, lai dotos uz policijas iecirkni, kurā abus neviens nemūžam neredzēs.

Viesmīle bija atgriezusies novākt galdu.

-    Saki man, mīļā, Trešdiena viņu uzrunāja, vai esi pre­cējusies?

Meitene purināja galvu.

-    Neticami! Tik piemīlīga jaunkundze un vēl nav nocelta.

Trešdiena ar nagu vilka izbērtajā sālī druknus, stūrainus,

rūnām līdzīgus ķeburus. Viesmīle pasīvi stāvēja blakus, tagad atgādinādama nevis stirnu, bet trusīti, kas apžilbis kravas mašī­nas lukturu gaismā, sastindzis bailēs un nezina, ko darīt.

Trešdiena tā pieklusināja balsi, ka pat Ēna otrā galda pusē tik tikko spēja viņu saklausīt.

-    Cikos tev beidzas darbs?

-    Deviņos. Meitene norija siekalas. Vēlākais pusdesmitos.

-    Kurš motelis apkaimē ir vissmalkākais?

-    Ir "Motel 6", meitene atbildēja, nekas dižs.

Trešdiena ar pirkstgaliem pārslīdēja meitenes delnas virs­pusei, atstādams uz ādas sāls kristālus. Meitene pat nemēģi­nāja tos nopurināt.

-    Mums, Trešdiena sacīja tik dobjā balsi, ka tā kļuva gan­drīz nedzirdama, tā būs baudas pils.

Viesmīle viņā skatījās, kodīdama plānās lūpas, vilcināda­mās, bet tad piekrītoši pamāja un metās uz virtuvi.

-    Paklau, Ēna neizturēja, diez vai viņa ir pilngadīga, tas ir nelikumīgi.

-    Es par likumiem daudz nebēdāju, Trešdiena paskaid­roja. It īpaši tad, ja tie man traucē dabūt to, ko es vēlos. Daž­reiz naktis ir tik garas un saltas. Turklāt meiteni man vajag ne viņas pašas pēc, bet lai uzmundrinātu sevi. Jau ķēniņš Dāvids zināja vienkāršu recepti, kā vecos kaulos uzjundīt siltas asinis: noplūc jaunavu, un tiksimies no rīta.

Nez vai meiča īglpointas viesnīcā bija nevainīga, Ēnam pēk­šņi iešāvās prātā.

-     Un no slimībām tev nav bail? viņš nelikās mierā. Un ja nu meitene paliek stāvoklī? Varbūt viņai ir brālis?

-     Nē, Trešdiena atbildēja, slimības mani nebiedē. Tās man nelīp. Diemžēl tādi kā mēs šauj pa tukšo, tātad asiņu sajaukšanās nedraud. Senāk šad tad gadījās. Tagad arī iespē­jams, taču tik mazticams, ka gandrīz neiedomājami. Man nav par ko uztraukties. Bet brāļi ir daudzām, tāpat arī tēvi. Dažām ir pat vīri. Tā nav mana problēma. Deviņdesmit deviņos gadī­jumos no simta es jau būšu gabalā.

-    Tātad mēs pārnakšņosim te?

Trešdiena paberzēja zodu.

-    Es palieku "Motel 6", viņš paziņoja.

Iebāzis roku mēteļa kabatā, viņš izvilka atslēgu bronzas krāsā, kurai bija pielikts piekariņš ar uzdrukātu adresi: 502, Nortridžas ceļš, nr. 3.

-    Bet tevi gaida dzīvoklis tālā pilsētā.

Mirkli aizvēris acis, Trešdiena tās atkal atvēra pelēkas, spīdošas, katra atšķirīga un paskaidroja:

-    Pēc divdesmit minūtēm cauri pilsētai brauks Greyhound autobuss. Pietura pie uzpildes stacijas. Lūk, tava biļete!

Trešdiena sniedza pār galdu salocītu biļeti.

-    Kas ir Maiks Ainsels[2]? Ēna prasīja. Tas bija vārds uz biļetes.

-    Tas esi tu. Priecīgus Ziemassvētkus!

-    Bet kas tā par Leiksaidu?

-    Tur būs tavas laimīgās mājas tuvākajā nākotnē. Jā, un trīs lietas labas lietas… No kabatas izņēmis iesaiņotu dāvaniņu, Trešdiena pagrūda to pār galdu. Dāvana apstājās pie kečupa pudeles ar melniem, sakaltušiem pilieniem pie pudeles kakla. Ēna pat nepakustējās.

-    Ko gaidi?

Beidzot paņēmis dāvanu, Ēna norāva sarkano papīru un izņēma gaiši brūnu teļādas kabatas portfeli, kas apdiluma vietās spīdēja. Lietota manta. Kabatas portfelī bija braukšanas apliecība ar Ēnas fotogrāfiju, izsniegta Maiklam Ainselam, Milvoki adrese, Master Card kredītkarte uz tā paša vārda un divdesmit čaukstošas piecdesmit dolāru banknotes. Aizvēris kabatas portfeli, Ēna ielika to kabatā.

-    Paldies! viņš teica.

-    Uzskati to par Ziemassvētku prēmiju. Bet tagad aizvedīšu tevi uz pieturu. Pamāšu ar roku, pirms "pelēkais suns" ved tevi uz ziemeļiem.

Viņi izgāja no restorāna. Bija grūti noticēt, ka pāris stundu laikā sals var tā pieņemties spēkā. Tādā aukstumā, protams, nesnigs. Agresīvs aukstums. Neganta ziema.

-    Paklau, Trešdiena! Abi blēžu stāsti, kurus no tevis dzir­dēju: par vijoli un par bīskapu… Ēna pieklusa, cenzdamies labāk noformulēt domu.

-    Kas vainas stāstiem?

Beigās Ēna tomēr atrada īstos vārdus.

-    Gan vienā, gan otrā gadījumā blēdībā piedalās divi. Divi krāpnieki. Vai tev bija līdzbiedrs?

Elpa aukstajā gaisā vēlās kā mākoņi. Ēna sev apsolīja, ka, nokļuvis Leiksaidā, daļu Ziemassvētku prēmijas noteikti izlie­tos silta, bieza ziemas mēteļa iegādei.

-Jā, Trešdiena atbildēja. Jā. Man bija partneris. Palīgs. Bet, ak vai, tas laiciņš sen aiz kalniem! Tur ir uzpildes stacija, bet tur, ja acis mani neviļ, arī autobuss.

Greyhound jau mirkšķināja, rādot pagriezienu uz stāvvietu.

-    Adrese ir uz atslēgas piekariņa, Trešdiena atgādināja. -Ja nu kāds jautā, esmu tavs tēvocis, un mani sauc Emersons Borsons. Iekārtojies Leiksaidā, brāļadēl Ainsel! Pēc nedēļas būšu klāt. Un tad abi dosimies ceļā un apciemosim ļaudis, kuri man jāsatiek. Tikmēr nelec nevienam acīs un vairies no nepatikšanām!

-    Bet mana mašīna…? Ēna jautāja.

-    Par to es parūpēšos. Novēlu jauki pavadīt laiku Leik­saidā! Trešdiena strauji sniedza roku, Ēna to paspieda. Roka Trešdienām bija aukstāka nekā līķim.

-    Jēziņ, Ēna sacīja, tu taču salsti nost.

-   Jā. Tāpēc jo ātrāk "Motel 6" dibenistabā ar vienreizīgo restorāna skuķīti saplūdīsim divmuguru nezvērā, jo labāk.

Ar kreiso roku viņš paspieda Ēnam plecu.

Ēna apjuka, pēkšņi redzēdams dubultu vīziju: vienā sirms vīrs spieda viņa plecu, bet otrā daudzas jo daudzas ziemas, simtiem un simtiem ziemu sirmais vīrs platmalē staigāja no vietas uz vietu, atbalstījies uz spieķa, skatīdamies pa logiem uguns gaismā, priekos un kūsājošā dzīvē, kurai viņam nebija lemts pieskarties, kuru viņš nespēja pat izjust…

-    Bet tagad ej, Trešdiena mudināja. Viss ir labi, viss ir labi, un visam jābūt labi.

Ēna uzrādīja autobusa vadītājai biļeti.

-    īstais laiks ceļošanai, viņa noburkšķēja. Un tad ar neap­šaubāmi drūmu gandarījumu piebilda: Priecīgus Ziemas­svētkus!

Autobuss bija gandrīz tukšs.

-    Cikos būsim Leiksaidā? Ēna painteresējās.

-    Pēc divām stundām. Varbūt mazliet vēlāk, autobusa vadītāja atteica. Dzirdēju, ka tuvojas aukstuma vilnis.

Pēc tam viņa ar īkšķi nospieda slēdzi, un autobusa durvis šņākdamas un dunēdamas aizvērās.

Aizgājis līdz salona vidum, Ēna atlieca sēdekli, cik tālu vien varēja, un apsēdies iegrima domās. Autobusa dūkoņa un siltums ieaijāja, un Ēna pat nepaguva iedomāties, ka gribas gulēt, kad jau bija aizmidzis.

* * *

Zemē un zemzemē. Uz sienām bija mitra, rūsaina māla pēdas: plaukstu un pirkstu nospiedumi, primitīvi dzīvnieku, cilvēku un putnu zīmējumi.

Uguns vēl dega, un pie tās sēdēja bifeļcilvēks, skatīdamies Ēnā ar milzīgajiem redzokļiem, kas atgādināja tumšus dubļu dīķus. Bifeļa lūpas, pār kurām krita brūna apspalvojuma pin­kas, pat nepakustējās, bet balss skanēja:

-    Kā ir, Ēna? Vai tici?

-    Nezinu, Ēna atbildēja.

Dīvaini, arī viņa mute nekustējās. Viņi abi sazinājās, taču savādā, Ēnam pavisam svešādā veidā.

-    Vai tu esi reāls?

-    Tici! bifeļcilvēks atkārtoja.

-    Vai tu… Brīdi vilcinājies, Ēna pajautāja: Vai tu arī esi dievs?

Nolaidis roku, bifeļcilvēks izvilka no liesmām degošu pagali un turēja to rokā. Brūnas un oranžas liesmu mēles laizīja sar­kano roku, bet to nededzināja.

-    Te nav dievu zeme, bifeļcilvēks turpināja.

Šķita, ka nerunā viņš, bet gan kāds cits. Sapnī Ēna zināja: pazemes tumsā ar viņu sprēgādama un liesmodama sarunājas pati uguns.

-    Šo zemi no okeāna dzīlēm izcēla nirējputns, uguns stāstīja. To no pašas zemes noauda zirneklis. Krauklis to izkakāja. Zeme ir kritušā tēva ķermenis, un viņa kauli ir kalni, bet acis ezeri.

-    Te ir sapņu un uguns zeme, sprakšķēja liesma.

Bifeļcilvēks iesvieda pagali atpakaļ ugunī.

-    Kāpēc tu man to visu stāsti? Ēna nesaprata. Es taču neesmu svarīga persona. Neesmu nekas. Savulaik biju tīri labs sporta treneris, noziedznieks no manis arī štruntīgs sanāca, un vīrs savai sievai es arī nebiju tik labs, kā pašam šķita… viņa balss aizlūza. Kā lai es palīdzu Lorai? beigās saņēmies, viņš prasīja būtnei. Viņa grib atgriezties dzīvē. Es apsolīju palīdzēt. Esmu viņai parādā.

Bifeļcilvēks klusēdams pamāja uz alas griestiem. Pacēlis acis, Ēna ieraudzīja spraudziņu, pa kuru spraucās sīks ziemas gaismas stariņš.

-    Augšā? Ēna prasīja, gribēdams dzirdēt atbildi kaut uz vienu no saviem jautājumiem. Man jādodas turp?

Ēna aizmiga, bet doma materializējās, un viņš jau triecās akmeņos un zemē. Viņš bija kā kurmis, kas laužas cauri zemei, vai kā ūdrs, kas lien caur zemi, kā vepris, kas grūž zemi nost no sava ceļa, kā lācis, taču zeme bija pārāk cieta, pārāk blīva, un drīz vien Ēna aizelsās un netika uz priekšu, nespēdams vairs rakt un līst, saprazdams, ka viņam jāmirst dziļi tumšā pazemē.

Paša spēkiem te diez vai varēja tikt galā. Pūliņi apsīka. Braukdams karstā autobusā cauri saltajiem mežiem, Ēna zināja: ja viņš pārstās elpot pazemē, tad noslāps ari autobusā, tāpēc centās ievilkt plaušās gaisu, lai ari sekli un aprauti.

Lai nu kā, viņš cīnījās un lauzās uz priekšu, taču aizvien vārgāk katrai kustībai vajadzēja vērtīgo gaisu. Sajūta bija kā slazdā: tālāk vairs nebija, kur iet, un arī atpakaļ atgriezties nevarēja.

-    Noslēgsim darījumu, kāds viņa prātā piedāvāja.

-    Ko lai dodu pretī? Ēna jautāja. Man taču nekā nav.

Mutē bija blīva, graudaina māla garša.

-Ja nu vienīgi sevi. Es taču piederu sev, vai ne? viņš beigās teica.

Šķita, ka itin viss ir aizturējis elpu.

-    Es piedāvāju pats sevi, Ēna sacīja.

Atbilde ilgi nebija jāgaida. Akmeņi un zeme sakļāvās tik stipri, ka izžņaudza no viņa plaušām pēdējo gaisu. Spiediens sagādāja sāpes un nāca no visām pusēm. Sasniedzis sāpju virsotni. Ēna sabruka, zinādams, ka nespēs ilgāk izturēt, un tad mokas pēkšņi atlaidās un viņš atkal varēja elpot. Gaismas sprauga augšā pavērās platāka.

Nezināms spēks cēla Ēnu augšup.

Manīdams nākamo zemes grūdienu, viņš centās izmantot to savā labā. Šoreiz viņu cēla augšup, zemes spiediens stūma viņu ārā, izgrūda viņu, stūma viņu tuvāk gaismai. Un tad ieelpa.

Spazmas viņu sagrāba un svaidīja, ar katru reizi arvien spēcīgāk, arvien sāpīgāk.

Viņš vēlās un locījās cauri zemei, un tagad viņa seja tika spiesta augšup uz atveres pusi, uz spraugu klintī, mazliet platāku par Ēnas īkšķa garumu. No šīs spraugas plūda klusi­nāta, pelēka gaisma, un gaiss, svētītais gaiss.

Pēdējais sāpju vilnis bija tiešām neiedomājams: Ēna tika nepielūdzami spiests un grūsts uz klints spraugu, krakšķot kau­liem, miesai pārvēršoties bezveidīgā masā. Kad samaltā galva un mute beidzot bija virspusē, viņš sāka bailēs un sāpēs kliegt.

Nez vai arī reālajā dzīvē, gulēdams pustumšajā autobusā, viņš kliedza?

Reizē ar pēdējo sāpju vilni Ēna tika virszemē, un viņa pirk­sti krampjaini ieķērās rudajā mālā. Ēna bija pateicīgs, ka sāpes ir prom un viņš atkal var ieelpot silto vakara gaisu.

Uzslējies sēdus, viņš ar delnu notrauca no sejas zemi un palūkojās debesīs. Visapkārt plīvoja rāms, violets mijkrēslis, cita pēc citas iedegās zvaigznes, daudz spožākas un dzīvākas, nekā viņš jelkad bija redzējis vai iedomājies.

-    Drīz, sprakšķēja uguns aiz muguras, tās kritīs. Tās kri­tīs, un zvaigžņu cilvēki satiksies ar zemes cilvēkiem. Viņu vidū būs varoņi un tie, kas nogalēs briesmoņus un atnesīs zinības, bet dievu te nebūs. Dieviem šī zeme ir pārāk nabadzīga.

Sacēlās neiedomājami auksts vējš, tas skāra Ēnas seju. Viņš jutās kā apliets ar ledainu ūdeni. Atskanēja autobusa vadītājas balss. Priežsils.Ja kāds grib uzsmēķēt vai izlocīt kājas, lūdzu, autobuss stāvēs desmit minūtes, un tad brauksim tālāk.

Ēna izsteberēja laukā. Autobuss stāvēja pie lauku uzpildes stacijas, kas bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā. Vadītāja palī­dzēja divām pusaudzēm salikt bagāžas nodalījumā somas.

-    Paklausieties, ieraudzījusi Ēnu, viņa iesaucās, jūs taču izkāpsiet Leiksaidā, vai ne?

Ēna samiegojies pamāja.

-Jā, tā ir tiešām jauka pilsētiņa, sieviete turpināja, šad tad nodomāju: ja man vajadzēs pārcelties, noteikti došos uzLeiksaidu. Skaistāku pilsētu neesmu redzējusi. Jūs jau sen tur dzīvojat?

-    Būšu tur pirmo reizi.

-    Notiesājiet pie Meiblas manā vietā pīrāgu, norunāts?

Ēna nolēma mainīt sarunas tematu:

-    Sakiet, lūdzu, vai es pa miegam nerunāju?

-    Ja arī runājāt, es neko nedzirdēju.

Viņa iemeta skatienu pulkstenī.

-    Braukuši! Kad tuvosimies Leiksaidai, es pateikšu.

Abas meitenes, kas nupat bija iekāpušas, Ēna šaubījās, vai kādai no viņām bija vairāk par četrpadsmit, apsēdās viņam priekšā. Nejauši ieklausījies sarunā, Ēna nosprieda, ka viņas nav māsas, bet draudzenes. Vienai tikpat kā nebija nekā­das nojausmas par seksu, toties viņai bija plašas zināšanas par dzīvniekiem meitene palīdzēja vai daudz laika pavadīja kādā dzīvnieku patversmē, bet otru meiču dzīvā radība nein­teresēja. Apbruņojusies ar diendienā internetā un televīzijā uzlasītām druskām, viņa sevi iedomājās par cilvēku seksuālās dzīves eksperti. Gan šausminādamies, gan uzjautrināts Ēna noklausījās viņas pārgudrajā spriedelēšanā, kā ar Alka-Seltzer tabletēm var uzlabot orālo seksu.

Ēna ieklausījās abās meitenēs gan tajā, kurai patika dzīvnieki, gan tajā, kura zināja, kāpēc Alka-Seltzer sniedz lie­lākus orālos priekus dzimumakta laikā (un arī pat piparmētru dražejas) nekā, piemēram, dubļu laizīšana no pašreizējās Mis Leiksaidas ķermeņa (kā zināms, kronis un titula lente viņas taukainajās rokās nonāca tikai tāpēc, ka meiča flirtēja ar žūri­jas locekļiem).

Ik pa brīdim viņš atslēdzās, dzirdēdams galvenokārt satik­smes trokšņus un pa ausu galam meiteņu sarunu.

Goldijs gan ir tik labs suns, pa pusei retrīvers. Ja vien tētis piekristu… ieraudzījis mani, uzreiz sāk luncināt asti!

Ir Ziemassvētku laiks, un viņam jāļauj man braukt ar sniega mašīnu.

Zini, ar mēli var uzvilkt uz viņa mantiņas sāna savu vārdu.

Man pietrūkst Sandija.

Man ari.

Šonakt sasnigšot desmit centimetri, bet viņi tik tā saka. Izgudro laika ziņas. un neviens pat neaizrāda…

Autobuss bremzēdams nošņācās, un vadītāja iesaucās:

-    Leiksaida!

Durvis atvērās.

Ēna sekoja meitenēm uz apgaismoto videonomas un solā­rija autostāvvietu, kas acīmredzot šodien strādāja un bija Grey­hound pieturas vizītkarte. Gaiss bija mežonīgi auksts, tomēr atsvaidzinošs. Juzdamies mundrāks, Ēna pameta skatienu uz pilsētas ugunīm dienvidu un rietumu malā un blāvu, ledū kaltu ezeru austrumos.

Meitenes stāvēja pieturā, mīņādamās un izmisīgi pūzdamas uz pirkstiem. Viena, jaunākā, zagšus nopētīja Ēnu un, manīdama, ka viņš to ir ievērojis, neveikli pasmaidīja.

-    Priecīgus Ziemassvētkus! Ēna uzsāka sarunu. Šķita, ka tas ir drošs sarunas temats.

-   Jā, atsaucās otrā meitene, varbūt gadu vecāka par drau­dzeni, -jums arī priecīgus Ziemassvētkus!

Viņas mati bija burkānu krāsā, deguns uzrauts un kā nosēts ar vasarraibumiem.

-Jums ir jauka pilsēta, Ēna sacīja.

-    Mums tā patīk, dzīvnieku mīļotāja kautri pasmaidīja, atklājot priekšzobus ar zilu zobu korekcijas platīti. Jūs man kaut ko atgādināt, viņa nopietni teica. Vai neesat kādam brālis, dēls vai…?

-    Tu nu gan vari muldēt, Elison, draudzene aizrādīja. Katrs taču ir kādam dēls, brālis vai vēl kaut kas.

-    Ne jau to es biju domājusi, Elisona attrauca.

Visus trīs uz mirkli apžilbināja baltas mašīnas ugunis. Tas bija pikaps, un pie mašīnas stūres sēdēja māte. Pēc dažām minūtēm abas meitenes ar somām aizbrauca, pametot Ēnu autostāvvietā.

-    Jaunais cilvēk! Varbūt varu jums palīdzēt?

Vecs vīrs, aizslēdzis videonomu, iemeta atslēgas kabatā.

-     Ziemassvētkos mēs nestrādājam, viņš jautri trieca, tomēr atnācu uz autobusu, lai zinātu, ka viss kārtībā. Nemū­žam sev nepiedotu, ja kāda nabaga dvēsele Ziemassvētkos te iestrēgtu.

Runātājs jau bija tik tuvu, ka Ēna redzēja seju: vecu, bet ar dzīvi apmierinātu tāda cilvēka seju, kas dzēris dzīves etiķi, un visbiežāk šis etiķis bija izrādījies viskijs, turklāt labs.

-    Ja nu vienīgi jūs varētu iedot vietējā taksometru parka telefonu, Ēna atbildēja.

 - Varu, kāpēc ne, večuka balsī skanēja šaubas, bet Toms tik vēlā stundā būs gultā. Ja viņu uzcelsiet, apmierināts nebūsiet pirms dažām stundām manīju viņu krodziņā "Buck Stops Here"  priecīgā noskaņā. Pat ļoti priecīgā. Kur jums jābrauc?

Ēna viņam parādīja atslēgu ar adresi.

-    Nu, vecais atbildēja, tas ir desmit, varbūtiņ divdesmit minūšu gājiens pāri tiltam un vēl mazliet. Bet tādā aukstumā un ceļa nezinātājam es to neieteiktu, turklāt pirmajā reizē ceļš šķiet garš, tikai nākamajā aizzib vienā mirklī, vai ne?

-    Jā, Ēna piekrita. Neesmu gan par to domājis. Droši vien.

Vecais pamāja un atplauka smaidā.

-    Apžēliņ, mums taču ir Ziemassvētki! Aizraušu jūs ar savu Tesiju.

-    Tesiju? Ēna brīnījās. Tas ir, paldies jums!

-    Vienmēr laipni.

Ēna sekoja viņam uz ceļu, kur stāvēja vecs, milzīgs vāģis. Rēcošajos divdesmitajos gados droši vien tādā, ar kāpsli un tā tālāk, dragāja gangsteri. Mākslīgajā apgaismojumā mašīna izskatījās tumša varbūt sarkana, bet tikpat labi zaļa.

-    Mana Tesija, vecais pamāja. Vai nav skaista?

Ar saimnieka roku viņš noglaudīja priekšējā spārna izlie­kumu.

-    Kas par modeli? Ēna painteresējās.

-    Wendt Phoenix. Trīsdesmit pirmajā gadā Wendt bankro­tēja un zīmolu nopirka Chrysler, kas pārtrauca šo modeļu ražošanu. Uzņēmuma dibinātājs Hārvijs dzimis mūsu pusē. Aizbrauca uz Kaliforniju un tur izdarīja pašnāvību, laikam četrdesmit pirmajā vai gadu vēlāk. Liela traģēdija.

Salonā smaržoja pēc ādas un cigarešu dūmiem, turklāt ne jau svaigiem, jādomā, ka ne viens vien pīpmanis gadu gaitā bija te kūpinājis cigaretes un cigārus uz nebēdu, un taba­kas smārds bija kļuvis par daļu no mašīnas. Vecais pagrieza atslēgu, un dzinējs acumirklī ierūcās.

-    Rīt, viņš teica, Tesija paliks garāžā. Apsegšu, lai neapput, un tur viņa paliks līdz pavasarim. Atklāti sakot, jau šodien nevajadzēja braukt sniega dēļ.

-    Vai pa sniegu grūti braukt?

-    Braukšana tīri laba, bet uz ceļiem kaisa sāli. Vecās skais­tules rūsē ātrāk, nekā varat iedomāties. Aizvest jūs uzreiz līdz pašām durvīm, vai varbūt vēlaties lielo ekskursiju pa pilsētu mēnesnīcā?

-    Es negribētu jūs apgrūtināt…

-    Kas nu tas par apgrūtinājumu! Kad būsiet manos gados, priecāsieties par katru miega mirkli. Esmu laimīgs, ja izdodas pagulēt piecas stundas, mostos, pa galvu jaucas visādas domas. Bet es taču esmu nepieklājīgs! Mani sauc Hincelmans. Varētu teikt, lai saucat par Ričiju, bet visi, kas mani pazīst, saka vienkārši Hincelmans. Sniegtu jums roku, bet ar abām jātur stūre. Tesija uzreiz jūt, ja novēršu uzmanību.

-    Maiks Ainsels, Ēna pasmaidīja. Prieks ar jums iepazities, Hincelman!

-    Labi, tātad gar ezeru. Lielā ekskursija.

Galvenā iela, pa kuru viņi brauca, bija skaista pat naktī, tā bija vecmodīga šī vārda labākajā nozīmē. Varēja nodomāt, ka cilvēki simts gadus rūpējušies par šo ielu, nebūt nesteigdamies zaudēt neko no tā, kas viņiem patīk.

Hincelmans braukdams parādīja divus pilsētas restorānus (vienu vācu, bet otru, kā viņš teica, pa pusei grieķu, pa pusei norvēģu, kur pie katra šķīvja noliek maizīti), pēc tam maiznīcu un grāmatnīcu (manuprāt, bez grāmatu veikala pilsēta nav pil­sēta; bez grāmatnīcas ārpilsētās vārdu vien, ticiet man, nevienu dvēseli neapmuļķosiet). Braucot garām bibliotēkai, Hincelmans samazināja ātrumu, lai Ēna ēku varētu kārtīgi apskatīt. Virs ieejas durvīm mirgoja senatnīgas gāzes gaismiņas, un Hincel­mans lepni vērsa uz tām Ēnas uzmanību.

-    Ēku deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados uzcēla vietējais kokmateriālu barons Džons Henings, kurš gri­bēja tai piešķirt Heninga Memoriālās bibliotēkas vārdu, taču pēc viņa nāves visi sāka saukt to par Leiksaidas bibliotēku, un laikam tā arī paliks uz visiem laikiem. Pasakaina ēka, vai ne?

Vecais vīrs nebūtu lepnāks, ja pats būtu uzcēlis šo biblio­tēku. Ēka atgādināja pili, un Ēna tā arī pateica.

-    Tas tiesa, Hincelmans piekrita. Tornīši un tā tālāk. Iekšā visi plaukti no priedes koka. Mirjama Šulce gribēja inter­jeru noplēst un visu modernizēt, bet ēka ir iekļauta vēstures pieminekļu reģistrā, tāpēc viņai no tā ne velna nesanāks.

Viņi brauca gar ezera dienvidu krastu. Pilsēta ieskāva ezeru, kas atradās desmit metrus zemāk. Dažviet uz ūdenstil­pes virsmas rēgojās balti matēts ledus, bet tumšākās vietiņās spoguļojās pilsētas gaismas.

-    Rādās, ka salst ciet, Ēna teica.

-    Nu jau mēnesi kā aizsalis, Hincelmans paskaidroja. Blāvie plankumi ir sniega sanesumi, bet spīdīgās vietas ledus. Aizsala aukstā naktī, uzreiz pēc Pateicības dienas, gluds kā spogulis. Varbūt esat kaislīgs žibulētājs?

-    Neesmu mēģinājis.

-    Neko labāku cilvēkam nevajag. Ne jau noķerto zivju, bet gan sirdsmiera dēļ, kuru dienas beigās var aiznest mājās.

-     Likšu aiz auss. Ēna pa logu pētīja ezeru. Vai pa ledu jau var staigāt?

-    Var. Var pat braukt, tomēr es neriskētu, Hincelmans atbildēja. Lai gan pie mums, ziemeļu Viskonsinā, aizsalst ātrāk un pamatīgāk nekā citur. Reiz gāju medībās uz brie­žiem, pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem; šāvu uz briežu buku, bet nopūdelēju, un viņš aizbēga mežā gar ezera zie­meļu krastu, netālu no vietas, kurā dzīvosiet, Maik. Skaistā­kais buks, kādu dzīvē esmu redzējis, vienreizīgs, neliela zirga lielumā, goda vārds! Nu tolaik es biju jaunāks un spraunāks nekā šodien, un togad pirms Visu svēto dienas sāka snigt, bet medīju es ap Pateicības dienu, kad zemi jau klāja balts, tīrs sniegs, kurā skaidri redzēju buka pēdas. Nodomāju, ka viņš panikā aizskrējis uz ezeru.

Tikai beidzamais muļķis mēģinās noķert skrienošu buku, bet es, rau, biju beidzamais muļķis un skrēju, un tad es viņu ieraudzīju: stāv ezerā, divdesmit vai trīsdesmit centimetru dziļā ūdenī, un skatās man virsū. Vienubrīd saule paslēpās aiz mākoņa, sals pieņēmās, un desmit minūšu laikā temperatūra kritās par divdesmit grādiem, nemeloju ne vārda. Vecais brie­dis grib skriet, bet nekust ne no vietas. Iesalis ledū.

Es tad lēnā solī eju pie viņa. Var redzēt, ka briedis grib skriet, bet ir taču iekalts ledū, nekas nesanāk. Taču es ne par ko nespēju nošaut neaizsargātu dzīvību, kad tā netiek projām, nezinu, kādam vajag būt cilvēkam, lai tā rīkotos, ko? Izšāvu tikai reizi gaisā.

Ar troksni un šoku pietika, lai buks vārda tiešā nozīmē izlēktu no ādas, un, tā kā šim kājas iesalušas, tieši tā ari notika. Ada un ragi paliek ledū, bet pats kā bulta metas mežā, sārts kā tikko piedzimis pelēns, drebēdams kā apšu lapa.

Sirdsapziņa nelika man mieru, tāpēc beigās sarunāju ar Leiksaidas adīšanas pulciņa meitenēm, lai sarūpē bukam kaut ko siltāku ziemai, un viņas noadīja vilnas uzvalku, kombine­zonu, lai nabags nenosalst līdz nāvei. Pats par sevi saprotams, visi par mums smējās, jo viņas adīja no spilgti oranžas dzi­jas, lai neviens buku nenošauj. Medību sezonā medniekiem ir oranži tērpi, Hincelmans paskaidroja. Un, ja domājat, ka es kaut vārdu meloju, varu visu pierādīt. Līdz pat šai dienai man atpūtas istabā pie sienas karājas brieža ragi!

Ēna iesmējās, un vecais apmierināti pasmaidīja kā pras­mīgs meistars. Beigās viņi nogriezās pie ķieģeļu ēkas ar lielu koka terasi, izrotātu ar aicinoši mirdzošām svētku ugunīm.

-    Numurs pieci, nulle, divi, Hincelmans paziņoja. Tre­šajam dzīvoklim jābūt augšstāvā, otrā pusē, ar skatu uz ezeru. Esam klāt, Maik!

-    Paldies, mister Hincelman! Varbūt atļausiet samaksāt vismaz par degvielu?

-    Hincelmans, bez mistera. Neesat man parādā ne grasi. Priecīgus Ziemassvētkus no manis un Tesijas!

-    Vai tiešām nedrīkstu jums atlīdzināt?

Vecais vīrs pakasīja zodu.

-    Teikšu jums tā, viņš beigās padevās, nākamajā nedēļā piekāpšu un pārdošu jums dažas loterijas biļetes. Labdarības mērķiem. Bet tagad, jauno cilvēk, jums laiks iet gulēt.

Ēna pasmaidīja.

-    Priecīgus Ziemassvētkus, Hincelman! viņš sacīja.

Vecais vīrs sniedza roku ar sarkaniem pirkstu kauliņiem. Tā

šķita cieta un mezglota kā ozola zars.

-     Skatieties, kur likt kāju, taka slidena! No šejienes redza­mas jūsu durvis, tur pa kreisi, redzat? Es vēl pagaidīšu mašīnā, kamēr ieiesiet iekšā. Parādiet man paceltu īkšķi, lai zinu, ka viss kārtībā, un tad braukšu projām.

Ejot pa kāpnēm uz verandu un slēdzot vaļā durvis, Ēna dzirdēja dzinēja rūkoņu. Durvis atvērās, un viņš pacēla abus īkšķus. Iedomājoties veco vīru ar mašīnu, kurai pat ir savs vārds, Ēnam atkal gribējās smaidīt. Tikmēr Hincelmans ar Tesiju jau pagriezās uz tilta pusi.

Aizvēris aiz sevis durvis, Ēna iegāja ledaini aukstā istabā. Smaržoja pēc ļaudīm, kas jau pārcēlušies uz citu dzīvi, pēc visa, ko viņi ēduši un par ko sapņojuši. Atradis termostatu, Ēna uzgrieza to uz 70 grādiem. Iegājis šaurajā virtuvītē, viņš pār­meklēja atvilktnes, atvēra avokado krāsas ledusskapja durvis, taču neko ēdamu neatrada. To jau varēja paredzēt. Vismaz tik labuma, ka ledusskapis bija tīrs un nesmirdēja.

Blakus virtuvei bija maza guļamistaba ar matraci, bet vēl mazākajā vannas istabā gandrīz visu telpu aizņēma duša. Tualetes poda brūnajā ūdenī rēgojās vecs izsmēķis. Ēna nospieda pogu, un tas aizgāja nebūtībā.

Kumodē atradis palagus un segas, Ēna uzklāja gultu. Novil­cis kurpes, žaketi un pulksteni, viņš ar visām drēbēm palīda zem segas, prātodams, cik laika vajadzēs, lai sasildītos.

Gaisma jau bija nodzēsta, visapkārt valdīja klusums, tikai dūca ledusskapis un kaimiņos skanēja radio. Ēna gulēja tumsā un prātoja, ka autobusā laikam būs izgulējies, tāpēc neēdis, nosalis un svešā gultā droši vien neaizmigs līdz rītam.

Klusumā atskanēja tāds kā šāviens. Gan jau lūza zars vai krakšķēja ledus. Sals pieņēmās spēkā.

Cik ilgi būs jāgaida Trešdiena, kurš viņu savāks? Dienu? Nedēļu? Noteikti jāizdomā, ko darīt, kaut vai jāņemas ar monē­tām, pilnveidojot roku un plaukstu veiklību, kamēr viss iet gludi. (Praktizē visus trikus, galvā čukstēja sveša balss, visus, izņemot vienu to, ko parādīja nabaga nelaiķis Trakais Svīnijs, kas mira no spēku izsīkuma, no aukstuma, aizmirstības, lieks un nevajadzīgs. To triku gan nemēģini.)

Bet pilsēta tiešām bija jauka. Ēna to juta.

Viņš atcerējās sapni, ja tas tiešām bija sapnis, pirmajā naktī Kairo pilsētā. Pēc tam Zarju… kā, velns parāvis, viņu sauca? Pusnakts māsu. Un tad viņš atcerējās Loru…

Domājot par Loru, Ēnam bija sajūta, ka prātā atveras kāds logs. Ēna Loru redzēja. Nezin kā, bet redzēja.

Viņa bija īglpointā, savas mātes lielā nama pagalmā.

Lora stāvēja aukstumā, kuru vairs nejuta vai ari juta nepār­traukti, pie mājas, kuru viņas māte bija nopirkusi 1989. gadā par apdrošināšanas naudu pēc tam, kad Loras tēvs Hārvijs Makeibs pārpūlējās un mira no sirdslēkmes. Viņa meita tagad tur stāvēja, piespiedusi aukstās rokas stiklam (no viņas elpas necēlās garaiņi, nepavisam ne), un vēroja savu māti un māsu ar viņas vīru un bērniem, kas Ziemassvētkos bija ieradušies no Teksasas. Lora stāvēja laukā, tumsā, nespēdama atraut skatienu no loga.

Ēnas acīs sariesās asaras, un viņš pagriezās uz otriem sāniem.

Trešdiena, viņš iedomājās, un šī doma prātā atvēra jaunu logu. Pēkšņi Ēna atradās "Motel 6" istabā, kur divi stāvi pus­tumsā gultā ritmiski saplūda un atdalījās.

Juzdamies kā lūriķis, viņš mēģināja atslēgties un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Gara acīm Ēna ieraudzīja milzīgus, melnus spārnus, kas cauri naktij pulsējot traucās pie viņa, redzēja ezeru mājas piekājē, pār kuru vējš pūtin pūta auks­tumu no vistālākajiem ziemeļiem. Grabinot savus apsarmoju­šos pirkstus, simtkārt aukstākus par līķi, vējš dvesa saltu elpu pār zemi, pārvēršot jebkuru šķidru vielu ledū.

Ēna sāka elpot arvien seklāk. Laukā cēlās vējš, brāzmas nikni šaudījās ap māju, un vienubrīd viņam šķita, ka šalkās var izšķirt vārdus.

Lai nu kā, te nav tā sliktākā vieta, Ēna nodomāja un beidzot aizmiga.

TIKMĒR NOTIKA SARUNA

Dzin-dzin.

-    Vai mis Vārna? -Jā-

-    Mis Samanta Melnā Vārna?

-    Klausos.

-    Vai neiebilstat, ja uzdošu jums dažus jautājumus, kun­dze?

-    Vispār iebilstu gan.

-    Šāda attieksme nudien ir lieka, kundze.

-    Vai no policijas? Kas jūs esat?

-    Mans vārds ir Pilsēta. Man blakus ir kolēģis misters Ceļš. Mēs izmeklējam lietu par divu mūsu līdzstrādnieku pazušanu.

-    Kā viņus sauc?

-    Atvainojiet, nedrīkstam izpaust.

-    Nosauciet vārdus! Gribu zināt, kā sauc jūsu līdzstrādnie­kus. Pasakiet, un tad varbūt palīdzēšu.

-     …Labi. Misters Akmens un misters Mežs. Vai tagad varam uzdot jums dažus jautājumus?

-    Vai tik jūs, draugi, nedzenāt velnu? Varbūt uz labu laimi nosaucāt vārdus? Varbūt esat misters Ietve un misters Paklājs? Lūdzu, pasveiciniet no manis misteru Lidmašīnu!

-Jūs esat visai asprātīga, jaunkundzi Pirmais jautājums: vai neesat redzējusi šo cilvēku? Lūdzu. Paņemiet fotogrāfiju.

-    Skaisti! Pretskatā un no sāniem, apakšā cipari… Milzis. Tīri glīts, jā. Ko tad viņš tādu izdarījis?

-    Pirms vairākiem gadiem viņš piedalījās mazpilsētas bankas aplaupīšanā kā šoferis. Divi pārējie nolēma paturēt visu sirojumā gūto laupījumu un vainu uzvēla viņam. Viņš sadusmojās. Sameklēja līdzdalībniekus. Daudz netrūka, ka būtu abus ar savām rokām piebeidzis. Tiesa noslēdza ar cietu­šajiem darījumu, un abi liecināja pret viņu. Ēnam piesprieda sešus gadus. Viņš atsēdēja trīs. Manuprāt, tādi tipi jāietupina uz visiem laikiem.

-    Zināt, tādu vārdu es vēl neesmu dzirdējusi. Vismaz te tā neviens nerunā.

-    Ko tad, mis Vārna?

-    Sirojums. Tā jau parasti neviens nesaka. Varbūt filmās. Bet ne jau dzīvē.

-    Šī nav filma, mis Vārna!

-    Melnā Vārna. Mis Melnā Vārna. Draugi sauc mani par Samu.

-    Skaidrs, Sam. Ko teiksiet par šo cilvēku?

-    Bet mēs jau neesam draugi. Uzrunājiet mani par mis Melno Vārnu!

-    Paklausies, vīzdegunīgā sīkaļa…

-    Nekas, mister Ceļ! Sama, atvainojiet, gribēju teikt, mis Melnā Vārna grib jums palīdzēt. Kā apzinīga pilsone, kas ievēro likumus.

-    Kundze, mēs zinām, ka viņam palīdzējāt. Abi esat redzēti kopā baltā Chevy Nova. Viņš paņēma jūs uz ceļa un izmaksāja pusdienas. Vai viņš nepateica neko tādu, kas palīdzētu izmek­lēšanā? Esam zaudējuši divus labākos darbiniekus.

-    Es viņu nepazīstu!

-    Bet jūs taču esat tikušies. Jūs rūgti maldāties, ja turat mūs par muļķiem. Mēs neesam stulbi.

-    Hm. Es tiekos ar daudziem. Varbūt ari mēs tikāmies, bet es neko neatceros.

-    Kundze, jums pašai būs labāk, ja piekritīsiet sadarboties.

-    Pretējā gadījumā jūs iepazīstināsiet mani ar saviem drau­giem misteru Rokudzelzi un misteru Etamilnātriju?

-    Kundze, tā jūs sev tikai kaitējat.

-    Jā? Tiešām žēl. Vai gribat vēl kaut ko? Esmu spiesta no jums atvadīties, lūdzu, aizveriet durvis no otras puses! Ceru, ka tūdaļ iesiet uz savu misteru Mašīnu un brauksiet prom.

-   Jūsu nevēlēšanās sadarboties tiks fiksēta, kundze.

-    Ardievu!

Klik.

-    Sama? Kas tur bija?

-    Nekā interesanta.

DESMITĀ NODAĻA

Atklāšu jums noslēpumus, Bet par pagātni gan melošu, Tāpēc lieciet man aizmigt uz mūžu.

Toms Vetss. "Tango, līdz viņi ir pušu"

Visa dzīve tumsā, apkārt vieni netīrumi lūk, par ko Ēna sapņoja pirmajā naktī Leiksaidā. Bērnība, sen jo sen un tāltālu, zemē viņpus okeāna, tur, kur aust saule. Taču viņa dzīvē tur nebija saullēktu, vien dienu dūmaka un akla nakts.

Neviens ar viņu nerunāja. Kaut kur ārpusē skanēja cilvēku bal­sis, taču no teiktā viņš saprata tikpat maz kā no pūces ūjināšanas vai suņa rejām.

Viņš atcerējās vai vismaz tā domāja, ka reiz naktī, pusi mūža tālā pagātnē, kāds no lielajiem klusi ienāca un šoreiz nevis iedunkāja vai baroja, bet tikai pacēla pie krūtīm un apskāva. Sievietei bija patīkama smarža. Viņu aijājot, sieviete klusi dūdoja. No viņas sejas uz viņu krita karstas ūdens lāses. Nobijies viņš bailēs skaļi brēca.

Sieviete steidzīgi nolika viņu atpakaļ salmos un izgāja no būdiņas, aizslēgdama aiz sevis durvis.

Šo mirkli viņš atcerējās un loloja, tāpat kā kāpostu kacenu saldmi, pīrāga plūmju garšu, ābolu kraukšķēšanu, ceptas zivs gardo treknumu.

Bet tagad visapkārt uguns gaismā viņš redzēja svešas sejas un visi noskatījās, kā viņu pirmo un vienīgo reizi izved no būdas. Lūk, kādi ir cilvēki, viņš nodomāja. Audzis tumsā, viņš pirmoreiz redzēja cilvēku sejas. Viss šķita jauns un neparasts. Ugunskura gaisma žilbināja viņam acis. Pēc tam viņam ap kaklu aplika virvi un aizveda uz vietu, kur jau gaidīja kāds vīrs.

Uguns gaismā nozibēja pacelts asmens, pūlis saviļņojās sajūsmā, un kāds bērns tumsā smējās kopā ar visiem priekā un bnvē.

Bet tad asmens nolaidās.

Atvēris acis, Ēna juta, ka ir izsalcis un nosalis uz iekšloga rūtīm ziedēja leduspuķes. Varbūt tā bija viņa sasalusi elpa? Ēna izkāpa no gultas, priecīgs, ka nav jāģērbjas, un, iedams garām logam, izskrubināja ledū caurumiņu, juzdams aiz naga ledu, kas ātri vien izkusa.

Ēna mēģināja atcerēties, ko redzēja sapnī, taču atminējās tikai mokas un tumsu.

Viņš apāva kurpes. Derētu aiziet līdz pilsētas centram pāri tiltam, ezera ziemeļu krastā, ja vien viņš bija pareizi iegaumējis pilsētas plānu. Uzģērbis plāno jaku, viņš atcerējās sev doto solījumu nopirkt siltu ziemas mēteli un tad, atvēris durvis, izgāja uz terases. Sals aizsita elpu, matiņi nāsīs sasala stīvi. No terases pavērās jauks skats uz ezeru dažāda izmēra pelēkiem ielāpiem, ko ietvēra visaptveroši baltais.

Aukstuma vilnis bija atnācis, par to šaubu nebija. Mīnus piecpadsmit vai divdesmit ne pārāk labs laiks pastaigai, taču Ēna nešaubījās, ka mierīgi aizies līdz pilsētai. Hincelmans vakar bija teicis desmit minūšu gājiens? Un Ēna bija stiprs vīrs. Jāiet raitā solī, un tad būs silti.

Ēna pagriezās uz dienvidiem, uz tilta pusi.

Necik ilgi, un viņu sagrāba sauss klepus, acīmredzot spelgonis bija ticis līdz plaušām. Pēc tam sāka sūrstēt ausis, seja un lūpas, beigās arī pēdas. Cimdu Ēnam nebija, un viņš sabāza rokas dziļi kabatās, saspiezdams kopā pirkstus, lai kaut cik sasildītos. Tad viņam prātā ienāca Lokija Melkuļa neticamie stāsti par Minesotas ziemām pirmām kārtām jau par med­nieku, ko lācis bija uztrencis kokā un kas beigās bija izvilcis locekli un slaidi nočurājies. Dzeltenā, kūpošā urīna straumīte jau gaisā bija sasalusi ragā, un mednieks pa to nošļūcis zemē un ticis brīvībā. To atceroties, Ēna greizi pasmaidīja un jau atkal sausi, sāpīgi nokāsējās.

Solis aiz soļa, solis aiz soļa. Ēna pameta skatienu atpakaļ. Necik tālu viņš nebija ticis.

Šī pastaiga bija kļūda. Taču no mājas Ēnu šķīra jau triju vai četru minūšu gājiens un jau bija redzams tilts pār ezeru. Muļķīgi būtu tagad atgriezties. (Un ko tur darīt? Izsaukt taksi pa sabojātu telefonu? Gaidīt pavasari? Tur taču nebija, ko ēst!)

Tāpēc Ēna gāja uz priekšu, mēģinādams uzminēt gaisa temperatūru. Mīnus desmit? Mīnus divdesmit? Varbūt visi četrdesmit, kad grādi dīvainā kārtā ir vienādi gan pēc Celsija, gan Fārenheita. Varbūt nav nemaz tik auksts. Taču virs ezera siroja stindzinošs vējš, spēcīgs, nemainīgs un pastāvīgs, no pašas Arktikas, pārbrāzies pāri Kanādai.

Ēna ar nožēlu atcerējās termiskās zoles un cimdus. Ai, kā tie tagad noderētu!

Vēl dažas minūtes, taču tilts vēl bija gabalā. Viņš jau bija tā nosalis, ka nespēja pat drebēt. Acis sūrstēja. Tas nebija dabisks aukstums, bet gan zinātniskā fantastika. Tas bija stāsts par notikumiem Merkura tumšajā pusē tajos laikos, kad ļaudis ticēja Merkura tumšajai pusei. Vai arī uz klinšainā Plutona, kur Saule ir tikai viena no daudzām zvaigznēm, kas tumsā spīd mazliet spo­žāk. Sajūta bija kā vietā, kur gaisu piegādā spaiņos un izlej kā alu.

Nedaudzās mašīnas, kas brāzās garām, šķita nereālas kā gaisa kuģi, salā izkaltētas metāla un stikla kastītes, kurās sēž cilvēki, kas ir ģērbušies biezāk nekā viņš. Prātā skanēja sena, mātes iemīļota dziesma "Walking in a Winter Wonderland", un Ēna sāka dungot, pieskaņojot melodijai soļus.

Kājas viņš vairs nejuta. Pametis skatienu uz melnajām ādas kurpēm un plānajām kokvilnas zeķēm, Ēna sāka ne pa jokam uztraukties, ka tiks pie apsaldējumiem.

Iet tādā laikā nebija ne joks, ne muļķība: viņš bija pārkā­pis idiotisma robežu un iekļuvis vājprāta valstībā. Tikpat labi viņš varēja būt ģērbies mežģīnēs vai tiklā: vējš pūta cauri, saldēdams līdz kaulu smadzenēm, plakstiņi lipa ciet, sala siltā vietiņa zem sēkliniekiem, un tie savukārt tiecās patverties iegurņa dobumā.

Ej tik uz priekšu, Ēna sev teica. Tik uz priekšu. Mājās varēsi atpūsties un izdzert spaini gaisa. Galvā sāka skanēt bītlu dziesma, un viņš soļoja tās ritmā. Kora partijā viņš attapās, ka dungo "Help!".

Tilts jau bija pavisam tuvu. Pāries tam pāri, vēl desmit minūtes, un tur būs veikali ezera rietumu malā varbūt ne gluži tik drīz…

Garām pabrauca tumša mašīna, samazināja ātrumu un, gandrīz vai neredzama izplūdes gāzu mākoni, atpakaļgaitā tuvojās Ēnam. Logs noslīdēja, un garaiņi sajaucās ar izplūdes gāzēm, veidojot pūķa dvašu, kas laizīja mašīnu no visām pusēm.

-    Viss kārtībā? atskanēja policista balss no mašīnas.

Pirmajā mirkli Ēnam automātiski gribējās atbildēt: Jā, viss

ir vislabākajā kārtībā, pa pirmo, paldies, priekšniek! Taču bija par vēlu viņš jau bija ieskrējies.

-    Laikam nosalšu. Eju uz Leiksaidu pirkt ēdamo un apģērbu, taču nebiju domājis, ka tas tik tālu…

To viņš sacīja domās, jo galu galā laukā iznāca tikai Nossssalšu…ssss.

-    Attt-vainojt. Auksttti. Attt-vainojt, Ēna beigās izdvesa.

Policists atvēra aizmugures durvis.

-    Kāpiet tūlīt iekšā un sasildieties! Labi?

Juzdamies pateicīgs, Ēna iekāpa, apsēdās un sāka berzēt rokas, cenzdamies nedomāt par nosalušajiem kāju pirkstiem. Policists atkal ērti iekārtojās priekšējā sēdeklī. Ēna skatījās uz viņu caur metāla režģi. Negribējās atcerēties pēdējo reizi, kad viņš sēdēja mašīnas aizmugurē, kur durvīm no iekšpuses nav roktura. Ēna sāka vēl sparīgāk berzēt rokas, mēģinādams tās atdzīvināt. Sūrstēja gan seja, gan apsarkušie pirksti, un arī kājas atgādināja par sevi. Viņš cerēja, ka tā ir laba zīme.

Policists iedarbināja mašīnu, un viņi sāka braukt.

-    Atvainojiet, nepagriezis galvu, tikai paaugstinādams balsi, viņš teica, bet tas nebija prāta darbs. Vai tad nedzirdē­jāt meteorologu brīdinājumu? Mīnus trīsdesmit grādi! Dievs vien zina, cik ir trakajā vējā, sešdesmit, varbūt visi septiņdes­mit, lai gan, manuprāt, kad noslīd zem trīsdesmit, par vēju vairs nav jāuztraucas.

-    Paldies, Ēna pamāja. Paldies, ka apstājāties! Esmu ļoti, ļoti pateicīgs!

-     Kāda sieviete Rinelanderā šorīt halātā un čībās izgāja izlikt putnu barotavā barību un piesala vārda tiešā nozīmē piesala pie ietves. Tagad guļ reanimācijā. Šorīt stāstīja pa radio. Jūs laikam mūsu pilsētā nesen.

Izklausījās pēc jautājuma, uz kuru atbilde jau zināma.

-    Atbraucu ar Greyhound vakar vakarā. Iedomājos, ka šodien jānopērk jauns apģērbs, ēdamais, mašīna. Nedomāju, ka būs tik auksti.

-Jā, policists pamāja. Es jau arī neko tādu negaidīju. Biju pārāk aizņemts, prātojot par globālo sasilšanu. Mans vārds ir Čads Muligans. Leiksaidas policijas priekšnieks.

-    Maiks Ainsels.

-    Sveiks, Maik! Nu, vai jūties kaut cik labāk?

-    Mazliet, paldies.

-    Kur man tevi aizvest vispirms?

Ēna nolaida rokas pie siltā gaisa straumītes. Pirksti sāpēja, un viņš tos atrāva nost. Lai sasilst pamazām.

-    Varbūt vienkārši izlaidiet mani pilsētas centrā?

-    Par to nevar būt ne runas! Ja vien neesi ieplānojis aplau­pīt banku un negribi, lai es tev palīdzu aizmukt ar naudu, labprāt aizvedīšu, kur gribi. Uzskati, ka pilsēta iepazīstoties dāvā tev ekskursiju!

-    Ar ko jūs ieteiktu sākt?

-    Tu atbrauci tikai vakar.

-    Tas tiesa.

-    Esi pabrokastojis?

-    Vēl ne.

-    Manuprāt, tas būtu tīri labs sākums, Muligans paziņoja.

Atstājuši tiltu aiz muguras, viņi iebrauca pilsētas ziemeļ­rietumu daļā.

-    Meinstrīta, Muligans stāstīja, bet tur, pārbraucis tai pāri un pagriezis pa kreisi, viņš turpināja, mums ir pilsētas skvērs.

Skvērs pat ziemā izskatījās iespaidīgs, lai gan Ēna zināja, ka tas paredzēts vasaras pastaigām. Tad gan tur noteikti ir krā­saina pasaule magones, īrisi, daždažādas puķes, miniatūrā bērzu birztala laukuma stūrī kļūst par zaļi sudrabotu lapeni. Tagad tā bija pelēka ainava (lai gan skaista pat bez vasaras rotas) ar tukšu estrādi, ziemā atslēgtu strūklaku, baltcepurotu pilsētas smilšakmens mūri.

-     …un te, Čads Muligans turpināja, apturēdams mašīnu pie augstas ēkas ar stikla fasādi skvēra rietumu malā, ir Meiblas valstība.

Izkāpis no mašīnas, Čads atvēra durvis un izlaida laukā Ēnu. Noliekuši galvas aukstumā un vējā, abi vīri steidza pa ietvi uz siltu vietiņu, kurā smaržoja pēc svaigi ceptas maizes, kūkām, zupām un bekona.

Pie Meiblas tikpat kā neviena nebija. Muligans apsēdās pie galdiņa, Ēna iepretim. Vai tik policijas priekšnieks negribēja izpētīt svešinieku? Bet varbūt vīram bija tāds raksturs: drau­dzīgs, izpalīdzīgs, krietns?

Pie galdiņa piesteidzās sieviete, nevis resna, bet liela, tie­šām liela auguma, ap sešdesmit, ar bronzas krāsas matiem.

-    Sveiks, Čad! viņa uzsauca. Gan jau gribēsi karstu šokolādi, kamēr izdomāsi.

Viņa pasniedza abiem laminētas ēdienkartes.

-    Jā, tikai bez krējuma, Muligans pamāja. Meibla mani pazīst pārāk labi, viņš teica. Bet ko tev, draugs?

-    Karsta šokolāde izklausās jauki, Ēna atbildēja. Būšu tikai pateicīgs, ja pievienosiet tai putukrējumu.

-    Laba izvēle, Meibla sacīja, vērts riskēt, mīļais. Varbūt mūs iepazīstināsi, Čad? Jauns darbinieks?

-    Vēl ne, Čads Muligans atbildēja, nozibinādams baltos zobus. Maiks Ainsels. Vakar vakarā pārcēlās uz Leiksaidu. Lūdzu, atvainojiet!

Piecēlies viņš devās uz durvīm ar uzrakstu POINTERIEM. Blakus bija durvis SETERIEM.

-    Tātad esat jaunais Nortridžroudas nama īrnieks. Veco Pilsenu māja. Jā, jā. Meibla smaidīja. Man par jums nupat stāstīja. Šorīt no rīta Hincelmans kā allaž ienāca apēst pīrāgu un izstāstīja par jums visu. Zēni, vai gribēsiet tikai karstu šokolādi vai arī pilnas brokastis?

-    Es gribu brokastis, Ēna atbildēja. Kas jums būtu tāds gardāks?

-    Viss, Meibla atbildēja. Es pati gatavoju ēdienus. Leiksaida ir galējais Jūpijas dienvidu un austrumu punkts, kur var dabūt pārlocītos pīrāgus, turklāt ļoti gardus. Siltus un sātīgus. Mana recepte.

Ēnam nebija ne jausmas, kas tie par pīrāgiem, tomēr viņš pateica, ka vienu labprāt. Drīz vien Meibla atgriezās ar šķīvi, kurā bija tāds kā salocīts pīrāgs. Cepuma apakšdaļa bija ievīs­tīta salvetē. Ēna pacēla pīrāgu un nokoda kumosu siltu, ar gaļas, kartupeļu, burkānu un sīpolu pildījumu.

-    Tādu ēdu pirmo reizi, viņš sacīja, tiešām labs!

-    Tas nāk no Jūpijas, Meibla sacīja. Tev jānokļūst vismaz līdz Aironvudai, lai tādu baudītu. Recepti atveda Kornvolas vīri, kas ieradās uz darbu dzelzs raktuvēs.

-    Bet kas tā par Jūpiju?

-    Augšējā pussala. A.P.[4] Jūpija. Netālu aiz Mičiganas uz ziemeļrietumiem.

Atgriezās policijas priekšnieks un, paņēmis karsto šoko­lādi, iedzēra vienu malku.

-    Meibla, laikam jau piespiedi jauno cilvēku apēst tavu pirāgu? viņš teica.

-    Tas bija labs, Ēna atbildēja.

Karstais pirāgs ar pildījumu tiešām bija garšīgs.

-    No tā aug tauki. Čads Muligans papliķēja sev pa vēderu. Es brīdinu. Tātad. Tu teici, ka tev vajag mašīnu?

Bez siltās vējjakas policijas priekšnieks bija izstīdzējis vīrs ar alus vēderiņu. Viņš izskatījās noguris un kompetents, drīzāk inženieris, nevis policists.

Ēna ar pilnu muti pamāja.

-    Labi. Es šur tur piezvanīju, un Džastins Lībovics pārdod džipu, prasa četrus tūkstošus dolāru, bet pārdotu ari par trim. Gunteri astoņus mēnešus centās pārdot Toyota 4 Runner, pre­tīga paskata auto, bet šobrīd, iespējams, būs gatavi piemaksāt, lai kāds to savāc. Ja tevi apmierina neglīts vāģis, var sanākt labs darījums. No tualetes dažus apzvanīju, atstāju ziņu misis Gunterei Leiksaidas nekustamajos īpašumos viņa vēl nebija ieradusies, varbūt frizējas pie Šeilas.

Pīrāgs Ēnam garšoja no pirmā līdz pēdējam kumosam. Tas bija apbrīnojami sātīgs. Viņš bija "pilns līdz ūkai", kā būtu teikusi māte, "pilns līdz pašām ausīm".

-    Tagad darīsim tā, policijas priekšnieks Čads Muligans turpināja, noslaucījis no lūpām šokolādes putas. Vispirms brauksim uz Heningsa precēm mājai un fermai un nopirksim tev kārtīgu ziemas apģērbu, pēc tam uz Deiva delikatesēm, lai tavs pieliekamais nestāv tukšs, un beigās izlaidīšu tevi pie Leik­saidas nekustamajiem īpašumiem. Ja noliksi uz galda tūkstoš dolāru par m ašīnu, viņi būs laimīgi, ja ne, četrreiz pa piecsimt mēnesī ari būs labi. Mašīna tiešām ir neglita, taču, ja sīkais nebūtu to nokrāsojis purpura tonī, maksātu visus desmit. Uz tādu var paļauties, un, teikšu tev, tā ir kā radīta mūsu ziemai.

-    Ļoti laipni no tavas puses, Ēna sacīja. Bet vai tev nav jātvarsta noziedznieki, nevis jāpalīdz ienācējiem? Tikai nedomā, ka es žēlojos.

-    Mēs jau visi tā sakām, Meibla nosmējās.

Muligans paraustīja plecus.

-    Mums ir laba pilsēta, viņš izmeta. Negadījumu maz. Ātrums pilsētas robežās gan bieži tiek pārsniegts, bet tas nemaz nav tik slikti, jo man par soda kvītīm maksā algu. Sest­dienas vakarā kāds stulbenis dažreiz piedzeras un iekausta lauleni, bet dažreiz šie mainās lomām, vari man ticēt. Abi labi. Bet parasti jau pie mums ir mierīgi. Cilvēki zvana, ja aizcērtas mašīnas durvis, bet iekšā palikušas atslēgas. Vai suņi rej par skaļu. Katru gadu dažus vidusskolēnus noķeru pīpējam zālīti. Trakākais gadījums piecu gadu laikā bijis ar Danu Švarcu, kas piedzērās un sašāva pats savu treileru, bet pēc tam aizbēga pa Meinstrītu ratiņkrēslā, vicinādams nolāpīto šaujamo un kliegdams, ka nošaus katru, kas gadīsies ceļā, un neviens neaizkavēs viņu tikt līdz starpštatu maģistrālei. Manuprāt, vīrs gribēja doties uz Vašingtonu un nošaut prezidentu. Vēl tagad smejos, atceroties Danu, kas dragā prom uz starpštatu maģistrāli ratiņkrēslā ar uzlīmi aizmugurē: Mans mazgadīgais noziedznieks drātē tavu stipendiāti. Atceries, Meibla?

Meibla, sakniebusi lūpas, pamāja. Acīmredzot viņai tas nešķita tik uzjautrinoši kā Muliganam.

-    Kā tiki ar viņu galā? Ēna painteresējās.

-    Parunājāmies. Viņš atdeva šauteni un cietumā izgulēja dzērumu. Nav jau slikts cilvēks, vienīgi par daudz paņēma uz krūts un sanervozējās.

Ēna samaksāja par savām brokastīm un, Čadam Muliga­nam vārgi iebilstot, arī par abām karstajām šokolādēm.

Heningsa veikals atradās noliktavas lieluma ēkā pilsētas dienvidu malā, un tur pārdeva visu, sākot ar traktoriem un beidzot ar rotaļlietām (rotaļlietu sektorā bija ari Ziemassvētku rotājumu izpārdošana). Veikalā rosījās daudz pēcsvētku pircēju. Ēna ievēroja jaunāko no abām meitenēm, kas autobusā bija sēdējušas viņam priekšā. Meitene gāja pa pēdām vecākiem. Ēna pamāja, un viņa vilcinoties pasmaidīja, atklājot zilo zobu platīti. Interesanti, kāda viņa būs pēc desmit gadiem? Ēna domāja.

Varbūt tikpat skaista kā meitene pie Heningsa veikala kases aparāta, kas ar pīkstuli pārbaudīja Ēnas pirkumu grozu: pārbaudāmā ierice atgādināja pistoli. Ar tādu varētu apturēt pat traktoru, ja kāds izdomātu aizlavīties ar to garām kasei.

-    Desmit pāri garo apakšbikšu? meitene brīnījās. Bar­gai ziemai, ja?

Viņa varētu būt uzlecoša kinozvaigzne.

Ēna jutās atkal kā četrpadsmit gadu vecumā, nespēdams pateikt ne vārda, kā pēdējais muļķis. Klusēdams viņš noska­tījās, kā meitene ar pīkstuli apstrādā siltos zābakus, cimdus, džemperus, mēteli ar zosu dūnu stepējumu.

Norēķināties ar kredītkarti, kuru Trešdiena bija iedevis izmēģināt, nebija ne mazākās vēlmes, sevišķi tāpēc, ka bla­kus stāvēja izpalīdzīgais policijas priekšnieks Muligans. Ēna samaksāja skaidrā naudā. Iegājis ar visiem pirkumiem vīriešu tualetē, viņš iznāca laukā gandrīz vai visā jaunajā drēbju kārtā.

-    Tīri labi, milzi, Muligans novērtēja.

-    Vismaz silti, Ēna atbildēja.

Laukā pie autostāvvietas vējš svilināja seju, tomēr tagad bija nesalīdzināmi siltāk. Izmantodams policijas priekšnieka laipnību, Ēna nolika pirkumus mašīnas aizmugurē, bet pats apsēdās viņam blakus.

-    Ar ko tu īsti nodarbojies, mister Ainsel? Muligans jau­tāja. Tik ražens zēns! Kas esi pēc profesijas, vai Leiksaidā strādāsi savā lauciņā?

Ēnas sirds sāka dauzīties kā negudra, tomēr balss skanēja mierīgi.

-    Es strādāju pie tēvoča, kurš pērk un pārdod preces visā valstī. Esmu vienkāršs krāvējs.

-    Alga laba?

-    Radu būšana. Tēvocis zina, ka ādu viņam neplēsīšu, un ari es pats šo to iemācos. Pagaidām, kamēr izdomāšu, ko gribu.

Vārdi plūda pārliecinoši, viss gāja kā pa sviestu. Maiku Ainselu Ēna jau pazina kā savus piecus pirkstus: patīkams zēns. Viņam nebija Ēnas problēmu. Viņš nebija precējies. Neviens nebija viņu pratinājis preču vagonā kā misters Mežs un mis­ters Akmens Ēnu. Maiku neviens neuzrunāja no televizora. (Vai vēlies redzēt Lūsijas pupus? Ēna prātā dzirdēja balsi.) Maiks Ainsels naktīs nemurgoja un negaidīja vētru.

Deiva delikatesēs Ēna piepildīja iepirkumu grozu, it kā iepirktos uzpildes stacijā: piens, olas, maize, āboli, siers, cepumi. Vienvārdsakot, lai būtu ko ēst. Vēlāk iepirksies pama­tīgāk. Kamēr viņš maksāja, Čads Muligans sasveicinājās ar dažiem cilvēkiem un iepazīstināja viņus ar Ēnu.

Maiks Ainsels, ievācās veco Pilsenu mājas tukšajā dzī­voklī. Augšstāvā, sētas pusē, viņš sacīja.

Ēna pat necentās iegaumēt visu vārdus, tikai smaidīdams sniedza roku, mazliet nosvīdis un karstajā veikalā tik siltā apģērbā nejuzdamies īsti labi.

Pēc tam Čads Muligans veda viņu pāri ielai uz Leiksaidas nekustamajiem īpašumiem. Misiju Gunteri (ar svaigi ieveido­tiem, salakotiem matiem) ar Ēnu iepazīstināt nevajadzēja: viņa jau labi zināja, kas ir Maiks Ainsels. Jaukais misters Borsons, viņa tēvocis Emersons, neparasti jauks cilvēks, bija ieradies laikam pirms sešām vai astoņām nedēļām un īrējis istabu veco Pilsenu mājā, no kuras paveras tik satriecošs skats! Mīļumiņ, pagaidiet tik līdz pavasarim! Mums taču tā paveicies, tik daudz ezeru šajā pasaules galā, tik spilgti zaļas aļģes vasarā, ka vai nelabi metas. Un mūsu ezers nu atbrauciet ceturtajā jūlijā, tad to var burtiski dzert, un misters Borsons samaksāja visu gadu uz priekšu. Un, ja runājam par Toyota 4 Runner, tiešām grūti noticēt, ka Čads Muligans vēl to atceras, un, jā, viņa ar prieku no tās atbrīvosies. Ja godīgi, sieviete jau bija samieri­nājusies ar domu, ka mašīna šogad būs jāatdod Hincelmanam kā šīgada plunkšķa krakata vismaz nebūs jāmaksā nodokļi. Taču nē! Mašīna nemaz nav tāda krakata, nebūt ne. Viņas dēls, pirms devās uz Grīnbeja koledžu, ar to brauca un kādu dienu izdomāja nokrāsot purpura tonī, ha-ha-ha, protams, jācer, ka Maikam Ainselam patīk tāda krāsa, ko tur vēl lai saka. Ja nu nepatiks, viņa ļaunā neņems…

Kundzes monologa vidū policijas priekšnieks Muligans atvainojās.

Zināt, man jābrauc uz policijas iecirkni. Jauki bija ar tevi iepazīties, Maik, viņš teica, pārlikdams Ēnas iepirkumu somas Misijas Gunteres pikapā.

Misija Gьntere aizveda Ēnu uz savām mājām, un pa ceļam viņš redzēja pavecu sporta mašīnu. Saputinātā sniega dēļ puse braucamā izskatījās žilbinoši balta, bet otra bija nejēdzīgā purpurkrāsā. Tik spilgti purpursarkana, ka vajadzētu pīpēt zāli daudz un bieži, lai tā kaut nedaudz iepatiktos.

Lai nu kā, bet dzinējs pamodās ar pirmo piegājienu, sildī­tājs arī, lai gan to vajadzēja darbināt gandrīz desmit minūtes, līdz gaisa temperatūra salonā mainījās no neciešami aukstas uz mēreni vēsu. Tikmēr Misija Gьntere ieveda Ēnu virtuvē atvainojiet par nekārtību, bet mazie pēc Ziemassvētkiem izmētājuši rotaļlietas un viņai vienkārši trūkst stingrības, vai viņš neieēstu tītara pārpalikumus no pusdienām? Nu labi, tad kafiju, tūlīt pat uzliešu svaigu un Ēna, paņēmis no loga sēdekļa milzīgu, sarkanu spēļu auto, apsēdās, bet Misija Gьn­tere tikmēr prašņāja, vai viņš jau ir iepazinies ar kaimiņiem. Bija jāatzīstas, ka vēl ne.

Gaidot kafiju, Ēna uzzināja, ka viņa mājā ir četri īres dzī­vokļi; savulaik apakšstāvā dzīvoja paši Pilseni un izīrēja divus augšstāva dzīvokļus, bet tagad apakšstāvā dzīvo divi jauni vīrieši: misters Holcs un misters Neimans, īstenībā pāris. Viņa uzsvēra vārdu pāris, ak debestiņ, mister Ainsel, mums te pietiek visādu, tāpat kā mežā neaug tikai vienas sugas koki. Tādi gan parasti izvēlas Medisonu vai Dvīņu pilsētas, taču, atklāti runājot, šeit tas nevienu neuztrauc. Ziemā pārī­tis dzīvo Kīvestā, bet aprīlī atgriezīsies, un tad jau tiksieties. Bet blakusdurvīs jums, mister Ainsel, dzīvo Margrete Olsena ar mazo dēlu. Jauka dāma, tiešām jauka, lai gan dzīvē viņai smagi klājies. Vienalga īsts saulstariņš, un viņa strādā avīzē "Leiksaidas Ziņas". Interesantākā avīze pasaulē jau tā nav, bet, taisnību sakot, tieši tāda vietējiem patīk.

Liedama kafiju, Misija teica, ka gribētos gan, lai misters Ainsels redzētu pilsētu vasarā vai vēlā pavasarī, kad zied ceriņi, ābeles un ķirši. Viņasprāt, nekā skaistāka nav, visā pasaulē nav nekā tamlīdzīga.

Ēna iemaksāja piecsimt dolārus un, iekāpis mašīnā, atpa­kaļgaitā izbrauca no pagalma uz ceļa. Misija Guntere piebungoja pie priekšējā stikla un pasniedza biezu, brūnu aploksni.

Tas jums, viņa teica, gandrīz vai aizmirsu. Vietējais joks. Izdrukājām tos pirms dažiem gadiem. Varat uzreiz neska­tīties.

Pateicies Ēna uzmanīgi brauca atpakaļ uz pilsētu, izvēlēda­mies ceļu gar ezeru. Būtu tiešām jauki redzēt pilsētu pavasari, vasarā vai rudenī tad, protams, tā būs neaprakstāmi skaista.

Pēc desmit minūtēm Ēna jau bija mājās.

Novietojis mašīnu, viņš pa kāpnēm devās uz auksto mitekli. Izsaiņojis pirkumus un salicis ēdamo skapīšos un ledusskapī, Ēna atvēra Misijas Gunteres iedoto aploksni.

Tajā bija pase zilos laminētos vākos, bet iekšā paziņojums, ka Maikls Ainsels (rakstīts Misijas Gunteres kārtīgajā rokrakstā) ir Leiksaidas pavalstnieks. Nākamajā lapā bija pilsētas plāns, bet pārējās daudz vietējo veikalu atlaižu kuponu.

-    Laikam man te patiks, Ēna skaļi teica, skatīdamies pa logu uz aizsalušo ezeru. Ja vien reiz kļūs siltāk.

Ap diviem pēcpusdienā pie durvīm kāds pieklauvēja. Ēna tobrīd praktizēja acu apmānīšanu ar divdesmit pieciem cen­tiem, mētādams monētu no plaukstas uz plaukstu. Pirksti viņam bija tik nosaluši un neveikli, ka monēta visu laiku krita laukā no rokām uz galda virsmas, un tagad arī.

Neatlika nekas cits kā iet atvērt durvis.

Pirmajā mirklī Ēna nobijās: cilvēks uz sliekšņa bija melnā maskā, tā sedza sejas apakšējo daļu. Tādās darbojas banku laupītāji, ko rāda televīzijā, vai ari sērijveida slepkavas lētā filmā, lai biedētu savus upurus. Svešiniekam galvā bija melna adīta cepure.

Lai nu kā, bet viņš bija mazāks un sīkāks par Ēnu un arī apbruņots, šķiet, nebija. Turklāt viņš bija ģērbies spilgtā, rūtainā mētelī, un sērijveida slepkavas tādus nav iecienījuši.

-    Ehm hihelhan, viesis murmulēja. -Jā?

Svešais noņēma masku, un parādījās Hincelmana jautrā seja.

-    Es teicu: esmu Hincelmans. Zini, man nav ne jausmas, ko darījām, kad vēl nebija izgudrotas tādas maskas. Nē, atceros, atceros! Uz sejas varēja uzmaukt biezu adītu cepuri vai ietīties šallē, un tas ari viss. Manuprāt, tagad gan notiek zilzaļi brīnumi. Varbūt esmu vecs vīrs, tomēr par progresu negremžos, es ne.

Beidzis runāt, Hincelmans pasvieda Ēnam grozu, kas bija līdz malām pilns ar vietējā siera rituļiem, pudelēm, burkām un vairākām nelielām salami desiņām, kas sevi reklamēja par briežgaļas vasaras cīsiņiem, un tikai tad ienāca istabā.

-    Priecīgu pēcsvētku dienu!

Hincelmana deguns, ausis un vaigi bija aveņu sārtumā maska tos nebija pasargājusi.

-    Dzirdēju, ka šodien jau apēdi veselu Meiblas pīrāgu. Atnesu tev šo un to.

-    Ļoti laipni no jūsu puses, Ēna atbildēja.

-     Sīkums. Nākamnedēļ nelikšu tev mieru ar loteriju. To rīko Tirdzniecības palāta, un es esmu tās vadītājs. Pērn savācām gandrīz septiņpadsmit tūkstošus dolāru Leiksaidas slimnīcas bērnu nodaļai.

-    Bet kāpēc jūs neiedodat man biļeti tagad?

-     Pasākums nevar sākties, iekams plunkšķa krakatas riteņi nepieskaras ledum. Hincelmans pa logu paskatījās uz ezeru. Auksts. Pagājušajā naktī droši vien nokrita zem četrdesmit pieciem grādiem.

-    Ātri gan, Ēna pamāja.

-     Senos laikos cilvēki lūdzās, lai dievs sūta tādu salu, Hin­celmans sacīja. Man tētis stāstīja. Kad te ieradās pirmie iece­ļotāji lauksaimnieki un mežcirtēji ilgi pirms tam, kad parā­dījās raktuvju strādnieki, lai gan raktuvju te nekad īsti nav bijis, jo viņi droši vien tās piebeidza dzelzs ir gana daudz zem…

-    Jūs lūdzāt šādu salu? Ēna viņu pārtrauca.

-     Saproti, ieceļotāji tikai tā varēja izdzīvot. Visiem ēdamā nepietika, un vecos laikos jau nevarēja vienkārši aiziet pie Deiva un salikt ratiņos visu vajadzīgo, nē, ser. Tāpēc mans grospaps grozījās, kā varēja: kad iestājās bargs sals kā šodien, viņš paņēma grosmammu, bērnus (manu tēvoci un tanti, un tēti, kas bija pastarītis), kalpu meiteni un nomnieku un tad ar visiem prom uz strautu, kur katram iedeva ieraut graķīti ruma ar zālītēm recepte bija atvesta no Vecās pasaules, un beigās apslacīja visus ar ūdeni. Tas sasala dažās sekundēs, un visi stāvēja stīvi kā saldējums uz kociņa. Pēc tam grospaps viņus saguldīja grāvī, kas bija laikus izrakts un izklāts ar salmiem, citu pēc cita, aplika riņķī salmus, virsū dēļus, lai zvēri netiek klāt, jo tajos laikos bija vilki un lāči, un kas tik vēl ne. Hodagi gan ne, par tiem gari jāstāsta, un es negribu pārbaudīt tavu pacietību ar pasaciņām, nē, ser. Beigās uzklāja virsū kārtīgus dēļus, un nākamais sniegs apsedza visu līdz galam, palika tikai karogs, kuru grospaps iesprauda, lai zinātu, kur meklēt grāvi.

Pēc tam grospaps pārziemoja bez raizēm, jo nebija jāuz­traucas ne par ēdamo, ne kurināmo. Bet, kad manīja, ka tie­šām klāt pavasaris, sameklēja karogu, novāca dēļus un visu ģimeni citu pēc cita sanesa pie uguns, lai atkūst. Neviens nekurnēja, izņemot nomnieku, kurš bija palicis bez auss to pa druskai vien bija nograuzusi peļu saime, jo vienreiz gros­paps nesalika dēļus blīvi. Dabiski, ka tajos laikos mums bija īstas ziemas. Tad varēja tā darīt. Bet tagad ziemas mīkstas, īstu aukstumu nemaz neredz.

-    Tiešām? Ēna brīnījās, izlikdamies, ka ņem stāstījumu par pilnu, ar visu sirdi izbaudīdams spēli.

-Jā, kopš četrdesmit devītā gada ziemas, un tu esi par jaunu, lai to atcerētos. Tā gan bija ziema. Redzu, ka esi nopircis sev vāģi.

-    Jā. Ko teiksiet?

-    Godīgi sakot, man tas Gunteru puika nekad nav paticis. Ierīkoju foreļu vietu tālāk mežos, savas zemes malā. Nu labi tā gan ir pilsētas īpašums. Saliku ūdenī akmeņus, lai ir bedrītes un forelēm labāka vietiņa. Dažas skaistules noķēru, viena bija ap pāris kilogramiem, un tad mazais Gunters izspārdīja bed­rītes un pat draudēja ziņot Vides departamentam. Tagad viņš ir Grīnbejā, bet drīz būs atpakaļ. Ja pasaulē ir taisnība, viņš būtu aizgājis pasaulē kā ziemas bēglis, bet nē, pielipis te kā pirtsslotas lapa.

Hincelmans sāka izlikt uz virtuves letes sālsmaizē atnestā groza saturu.

-    Te tev būs Katrīnas Paudermeikeres mežābolu marme­lāde. Tādu podu saņemu no viņas katros Ziemassvētkos jau no seniem laikiem, kad tevis vēl nebija pasaulē, tomēr ar rūgtumu jāatzīst, ka vēl nevienu neesmu atvēris. Visi stāv manā pagrabā, četrdesmit vai piecdesmit podu. Varbūt reiz atvēršu, un atklā­sies, ka man garšo. Tikmēr viens lai tiek tev. Varbūt ies pie sirds.

Ēna ielika burku ledusskapī līdz ar citām Hincelmana dāva­nām. Kas tas? viņš jautāja, turot garu pudeli bez etiķetes; stikla trauks bija piepildīts ar zaļganu sviestveida substanci.

-    Olīveļļa. Tāda tā kļūst šādā aukstumā. Neraizējies, cep­šanai būs laba.

-    Skaidrs. Kas tie par ziemas bēgļiem?

-Hm.

Vecais uzmauca vilnas cepuri uz ausīm un ar sārto pirkstu paurbināja deniņus.

-    Tas nav tikai Leiksaidā vien, mums ir laba pilsēta, labāka par visām, tomēr ne ideāla. Dažreiz ziemā, kad ir tik auksti, ka nevar iet laukā, sniegs tik sauss, ka ne sniegavīru uzcelt, sīkajiem no nekā nedarīšanas uznāk melnie…

-    Bērni aizbēg no mājām?

Vecais vīrs nopietni pamāja.

-    Es uzskatu, ka pie visa vainīga televīzija, rāda, kas bērniem nav jāredz, "Beverlihilsu", "Dalasu" un "Dinastiju", visvisādas bezjēdzības. Man kopš astoņdesmit trešā gada rudens mājās vairs nav televizora, vienīgi melnbaltais, nolikts skapī visādam gadījumam, ja nu ierodas ciemiņi un rāda interesantu maču.

-    Ar ko lai jūs uzcienāju, Hincelman?

-    Tikai ne kafiju! Tā man svilina kuņģi. Labāk tīru ūdeni.

Hincelmans šūpoja galvu.

-     Lielākā nelaime mūsu pasaules malā ir nabadzība. Ne jau tāda kā depresijas laikā, bet vairāk… kā lai pasaka, ka tā manās iekšā pa šķirbām kā prusaki?

-    Glūnīgi?

-Jā, glūnīgi. Kokrūpniecība pagalam. Kalnraktuves arī. Tūristi nebrauc uz ziemeļiem tālāk par Delsu, ja neskaita vienu otru mednieku un bērnus nometnē pie ezera, un tādi jau pil­sētā naudu netērē.

-    Taču Leiksaida izskatās plaukstoša.

Večuka zilās acis nozibsnīja.

-    Tici man, tas prasa daudz pūļu, viņš teica. Smagu darbu. Taču pilsēta mums laba, un katram vērts ieguldīt savu artavu. Lai nebūtu jādzīvo trūkumā kā manai ģimenei un man bērnībā. Vai gribi zināt, cik nabadzīgi savulaik es dzīvoju?

Ēnas seja joprojām pauda, ka viņš tic visam dzirdētajam.

-    Cik trūcīgi jūs bērnībā dzīvojāt, mister Hincelman?

-    Bez mistera, Maik! Tik trūcigi, ka nevarējām atļauties pat uguni. Pienāca Jaunais gads, tēvs sūkāja piparmētru ledeni, bet mēs, bērni, stāvējām ar izstieptām rokām, gozēdamies viņa siltumā.

Ēna nosvilpās. Hincelmans uzmauca galvā slēpotāja masku, uzvilka milzīgo, rūtaino mēteli, izņēma no kabatas mašīnas atslēgas un beigās uzvilka rokās biezus cimdus.

-Ja sāk mocīt garlaicība, nāc uz videonomu un taujā pēc manis. Parādīšu tev paštaisīto mušu kolekciju, zivju ēsmas. Tev būs tik garlaicīgi, ka mājās iesi priecīgs.

Viņa balss bija klusināta, taču sadzirdama.

-    Atnākšu! Ēna pasmaidīja. Kā iet Tesijai?

-    Guļ ziemas miegā. Pavasarī tiks laukā. Un tagad visu labu, mister Ainsel!

Izgājis Hincelmans aizvēra aiz sevis durvis.

Dzīvoklī bija kļuvis vēl aukstāk.

Ēna uzģērba mēteli, uzvilka rokās cimdus, beigās apāva zābakus. Logs bija tā aizsalis, ka bija palikusi tikai šaura sprauga pie palodzes un skats uz ezeru pārvērties abstraktā gleznā.

No elpas gaisā cēlās garaiņi.

Izgājis terasē, Ēna pieklauvēja pie tuvāko kaimiņu durvīm. Aiz tām sievietes balss kliedza, lai, dieva dēļ, taču aizveras un vienreiz izslēdz televizoru droši vien uz bērnu, jo pieaugušie cits uz citu tā nebrēc, ne jau ar tādu toni. Kad durvis beidzot

atvērās, tajās paradijās nogurusi sieviete ar ļoti gariem un ļoti melniem matiem un uzmanīgi viņā skatījās. "Jā?

-     Sveicināta, kundze! Mani sauc Maiks Ainsels. Dzīvoju jums blakus.

Sievietes sejas izteiksme nemainījās. -Jā?

-    Kundze, es salstu nost. No sildītāja maz labuma, nespēj sasildīt dzīvokli, nepavisam ne.

Nomērījusi viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, sieviete tik tikko manāmi pasmaidīja.

-    Labi, ienāciet! Citādi mēs arī nosalsim.

Ēna iegāja. Istabā uz grīdas mētājās krāsainas plastmasas rotaļlietas. Pie sienas rēgojās saplēstu Ziemassvētku dāvanu papīru kaudzīte. Dažus soļus no televizora sēdēja puišelis un skatījās Disneja videofilmu par Herkulesu: ekrānā mīņājās un brēca animācijas satīrs. Ēna uzgrieza televizoram muguru.

-    Bet tagad klausieties, sieviete ierunājās. Dariet, lūk, kā. Vispirms aizlīmējiet logu šķirbas, līmlenti varat nopirkt Heningsa veikalā, tāda pati kā folija, tikai logiem. Ar to aizlī­mējiet šķirbas. Ja patīk, varat pažāvēt ar fēnu, tad turēsies visu ziemu. Siltums netiks laukā. Pēc tam nopērciet kārtīgu sildītāju vai pat divus. Ēka ir veca, tāpēc nesargā no īsta aukstuma. Pēdējās ziemas bija siltas, un par to, manuprāt, jāpateicas debesīm.

Viņa sniedza roku.

-    Margrete Olsena.

-    Prieks ar jums iepazīties, novilcis cimdu, Ēna sasvei­cinājās. Zināt, kundze, es gan domāju, ka Olseniem jābūt mazliet blondākiem.

-    Mans bijušais vīrs bija īsts gaišmatis. Sārts un blonds. Nekādi nevarēja nosauļoties.

-    Misija Guntere teica, ka jūs rakstāt vietējai avīzei.

-     Misija Gьntere stāsta visu par visiem. Nezinu, kāpēc mums vajadzīgs vietējais laikraksts, ja ir rosīgā Misija Gьntere. Jā. Šad tad veidoju ziņu reportāžas, lai gan par jaunumiem lielākoties raksta redaktors. Es gatavoju slejas par dabu un dārzniecību, katru svētdienu publicēju viedokļu apskatu, kā ari vietējo aprindu hroniku, kas, manuprāt, ir trulinošs raksts par to, kurš un kur desmit kilometru rādiusā pusdienojis. Vai pareizāk kurš pie kura.

-    Kurš pie kura, Ēna neapdomājies atbildēja. Ģenitīvs.

Melnās acis lūkojās pretī, un radās spilgta dйjа vu sajūta,

ka tas jau reiz ir noticis. Esmu šeit jau bijis.

Nē, viņa man kādu atgādina.

-    Lai nu kā, izstāstīju jums par dzīvokļa siltināšanu, viņa teica.

-     Paldies, Ēna pamāja. Kad būs siltāks, jums ar mazo jānāk pie manis ciemos.

-    Viņu sauc Leons, sieviete sacīja. Bija patīkami ar jums iepazīties, mister… Atvainojiet…

-    Ainsels, Ēna atsaucās, Maiks Ainsels.

-    Kas tas par vārdu? kaimiņiene painteresējās.

Ēnam nebija ne jausmas.

-    Ainsels? Diemžēl par ģimenes ciltskoku nekad neesmu interesējies.

-    Varbūt norvēģu? sieviete minēja.

-    Tiešām nezinu, Ēna sacīja un, atcerējies tēvoci Emer-

sonu Borsonu, piebilda: Bet kaut kas uz to pusi ir.

♦ * *

Kad ieradās Trešdiena, Ēna jau bija krustām šķērsām aplī­mējis logus, galvenajā istabā rūca viens sildītājs, bet guļam­istabā otrs. Dzīvoklī bija tīri jauki.

-    Kur tu, nolādēts, izrāvi to purpurkrāsas grabažu? Treš­diena sveiciena vietā izmeta.

-    Paklau, Ēna atbildēja, ar manu balto grabažu aiz­brauci tu. Starp citu, kur tā šobrid atrodas?

-    Dulutā pārdevu, Trešdiena atzinās, piesardzība nenāk par ļaunu. Neuztraucies saņemsi savu tiesu, kad viss būs padarīts.

-    Kāds ir mans uzdevums? Ēna pajautāja. Tieši Leiksaidā? Ne jau pasaules mērogā.

Trešdiena kā allaž pasmaidīja tā, ka gribējās viņam iesist.

-    Te tu esi tāpēc, ka Leiksaida ir pēdējā vieta, kur tevi kāds meklēs. Šeit varu pasargāt tevi no nevēlamām acīm.

-    Tu domā melnās zīmotnes?

-    Tieši tā. Baidos, ka Klints māja mums ir slēgta. Tas maz­liet sarežģī mūsu plānus, bet gan jau tiksim ar visu galā. Šobrīd mēs tikai mīdāmies uz vietas un vicinām karogus, maršējam un pastaigājamies, bet vienreiz ķersimies vērsim pie ragiem, mazliet vēlāk, nekā visi gaida. Manuprāt, viņi novilcinās līdz pavasarim. Tikmēr nekas nozīmīgs nenotiks.

-    Kā tā?

-Var jau gvelzt par sekundes miljono daļiņu, virtuālajām pasaulēm un paradigmu pārcelšanu, tomēr tāpat jādzīvo uz mūsu planētas un jāpakļaujas gadalaikiem. Ziemas mēneši ir miruši mēneši. Uzvara šajos mēnešos nes mirušu uzvaru.

-    Man tiešām nepielec, par ko tu runā, Ēna atzinās.

Tā gan īsti nebija patiesība. Kaut ko jau viņš atskārta, tomēr cerēja, ka maldās.

-     Mums priekšā smaga ziema, un laiks jāizmanto gudri. Varam pulcināt karaspēku un izvēlēties kaujas lauku.

-     Skaidrs, Ēna piekrita, zinādams, ka Trešdiena saka patiesību, vismaz daļēji. Tuvojās karš. Nē, karš jau bija sācies. Tuvojās kauja. Trakais Svīnijs atzinās, ka tovakar bārā izpil­dījis tavu pavēli. Atklāja man to īsi pirms nāves.

-    Neba es algotu kādu, kas nespēj nokārtot tādu nieku kā kautiņš bārā? Bet nebaidies, šajā laikā tu esi ieguvis desmit­kārtīgu uzticību. Vai esi kādreiz bijis Lasvegasā?

-    Lasvegasā Nevadā?

-    Tajā pašā.

-Nē.

-    Šovakar tur ielidosim no Medisonas ar čārterreisu, kas paredzēts augstākās klases spēlmaņiem. Pārliecināju visus, ka mēs ari tādi esam.

-    Vai tu nenogursti, vienā laidā melodams? Ēna laipni pajautāja, ziņkāres dzīts.

-     Itin nemaz. Starp citu, šoreiz es nemeloju. Mēs spēlējam uz visaugstākajām likmēm. Līdz Medisonai varam tikt ilgākais pāris stundās, ceļi ir tīri. Tāpēc aizslēdz durvis, atvieno sildītā­jus! Būtu drausmīgi, ja tavas prombūtnes laikā nodegtu māja.

-    Ar ko mēs Lasvegasā tiksimies?

Trešdiena pateica.

Izslēdzis sildītājus un sametis somā apģērbu vienai dien­naktij, Ēna pagriezās pret viņu un atzinās:

-    Paklausies, es jūtos muļķīgi. Zinu tu nupat pateici, ar ko tiksimies, bet man tas jau izkrita no prāta. Smadzenēs īssa­vienojums, vai. Aizmirsu. Ar ko tad mēs tiekamies?

Trešdiena viņam vēlreiz pateica.

Šoreiz Ēna gandrīz vai iegaumēja. Vārds bija mēles galā. Ēna vēlējās, kaut būtu uzmanīgāk klausījies Trešdienā. Lai nu paliek.

-    Kurš no mums sēdēs pie stūres? viņš pajautāja.

-    Tu, atsaucās Trešdiena.

Nogājuši pa kāpnēm, viņi pa apledojušo ielu devās pie melna Lincoln limuzīna.

Ēna iedarbināja dzinēju.

* * #

Ieejot kazino, uzaicinājumi birst kā no pilnības raga, un, lai nekristu to kārdinājumā, jābūt ar akmens sirdi, bez fantāzijas un apbrīnojami vienaldzīgam pret naudu.

Ieklausieties: sudraba monētas džinkst kā zalves, kad tās kūleņo automātā, šaltī izkrīt atverē un izbirst uz paklāja ar monogrammām, un tad atskan daudzbalsīgs spiedzošu sirēnu koris, kas izklīst plašajās spēļu zālēs un, sasniedzis kāršu galdus, pārvēršas omulīgā fona murdoņā, tālā skaņu vilnī, kas ir tikai tik skaļš, lai uzturētu adrenalīnu spēlmaņu asinīs.

Visiem kazino ir noslēpums, kuru tie neatklāj, sargā un lolo, svētākais no mistērijām. Vairums ļaužu taču nespēlē laimesta dēļ, lai gan tieši nauda tiek reklamēta, piesaukta un dievināta. Tie ir kazino meli, ar kuriem vieglāk ievilināt milzīgajās, mūžam atvērtajās, aicinošajās durvīs, tie ir meli, ar kuriem aizbildinās arī paši spēlmaņi.

Un noslēpums ir šāds: cilvēks spēlē, lai naudu zaudētu. Spēl­manis ierodas kazino, lai baudītu mirkli, kurā viņš jūtas dzīvs, lai iekustinātu ratu vai apsēstos pie kāršu galda, lai aizmirstos un domātu tikai par monētām un spēļu automātu. Var jau lielīties ar veiksmīgu nakti, ar naudu, kas laimēta kazino, tomēr sirdī visi lolo zaudējuma mirkli. Tas kā nekā ir upuris.

Nauda kazino plūst nepārtraukti kā zaļi sudrabota straume no rokām rokās, no spēlmaņa pie krupjē, pēc tam pie kasiera, pārvaldnieka, drošības dienesta, līdz beigās tiek svētākajā no svē­tajām telpām, naudas skaitīšanas istabā. Tieši šeit var atgūties, telpā, kurā banknotes tiek sašķirotas, saliktas kaudzītēs, siste­matizētas, telpā, kas pamazām kļūst lieka, jo arvien biežāk caur kazino plūst virtuālā nauda: elektroniski ienākumi un izdevumi, rēķini, kas skrien pa telefona vadiem.

Kazino svētnīcā sēž trīs vīri un skaita naudu, bet viņus novēro kameru stikla acis (kuras viņi redz) un mikroskopisku kameru skatieni (kurus viņi neredz). Maiņas laikā katrs no šiem vīriem pārskaita vairāk naudas, nekā saņemtu algas aploksnē visā mūžā. Katrs no viņiem naktī sapņo par naudas skaitīšanu un banknošu kaudzītēm ar papīra lentēm un cipariem, kas aug, nauda tiek sašķirota un pazūd. Vismaz vienreiz nedēļā, apsverot visus par un pret, viņi prāto, kā varētu apmuļķot drošības sistēmu un aizbēgt ar naudas maisu, kuru būtu pa spēkam uzcelt plecos. Beigās viņi atsakās no neprātīgā nodoma un samierinās ar algu, tā izvairo­ties gan no cietuma, gan no anonīma kapa.

Svētākajā no svētākajām vietām, kurā trīs vīri skaita naudu, bet sargi viņus novēro, atrodas vēl kāds. Nevainojamā tumši brūnpelēkā uzvalkā, tumšiem matiem, kārtīgi noskuvies-vārdu sakot, neuzkrītošs un neizteiksmīgs vīrs. Neviens nav ievērojis viņa klāt­būtni, bet, ja ir, tad acumirklī ir to aizmirsis.

Maiņas beigās durvis atveras, un vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā atstāj istabu un kopā ar sargiem iet pa gaiteņiem, soļiem švīkstot pa paklājiem. Naudas seifi ratiņos tiek aizstumti uz iek­šējo pārkraušanas punktu un beigās tiek iecelti bruņumašīnās. Vārti atveras, lai mazā gaismiņā izlaistu bruņumašīnas Lasvegasas ielās, un arī vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā nemanāmi iziet pa vārtiem un dodas projām, pat nepamezdams skatienu pa kreisi uz Ņujorkas ainas imitāciju.

Lasvegasa ir pārvērtusies bērnu grāmatā ar skaistām bildēm, kurā aplūkojama te pasaku pils, tur melna piramīda ar sfink­sām abās pusēs, kas tumsā met gaismas staru kā lidojošo šķīvīšu bākuguns, bet neona orākuli un mirgojoši ekrāni pareģo laimi un veiksmi, reklamē dziedātājus, komiķus un burvju māksliniekus, kas te dzīvojuši vai uzstājušies. Gaismas nepārtraukti mirgo, māj un aicina. Reizi stundā no vulkāna izšaujas uguns liesmas. Reizi stundā pirātu kuģis nogremdē karakuģi.

Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā mundri soļo pa ielu, juzdams, kā cauri pilsētai plūst naudas straumes. Ik vasaru ielas verd un no veikalu durvīm, kurām viņš iet garām, pārkarsušajā pilsētā plūst ledains, kondicionēts gaiss, atdzesējot sasvīdušās sejas. Tagad te ir tuksnesīga ziema, kailsals, un vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā māk to novērtēt. Naudas apstrāde viņa domās pārvēršas smalkās metāla mežģīnēs, trīsdimensiju gaismas un kustības kaķa šūpulī. Tieši ātrums, ar kādu nauda pārvietojas no vietas uz vietu, no rokām uz rokām, viņam patīk vislabāk, satraucot un vilinot kā ielu narkomānu.

Vīrietim tumši brūnpelēkajā uzvalkā lēni seko taksometrs, tas ietur drošu attālumu. Viņš to nemana, pat neiedomājas par to: viņu tik reti kāds ievēro, ka šāda iespēja šķiet gandrīz vai nereāla.

Pulkstenis rāda ceturto rīta stundu. Vīru tumši brūnpelēkajā uzvalkā pievelk viesnīcas un kazino, kas jau trīsdesmit gadus nav modē, bet vēl strādā līdz rītdienai vai vēl sešus mēnešus, un tad ēkas tiks nojauktas un to vietā pacelsies izpriecu nami, bet vies­nīca un kazino aizies nebūtībā. Neviens šo vīru te nepazīst, neviens viņu neatceras, vestibils ir panīcis, bezgaumīgs un kluss, gaiss vēl zilgs no veciem cigarešu dūmiem, un augšstāvā, privātā telpā, kāds grasās ieguldīt pokera spēlē pāris miljonu dolāru. Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā apsēžas bārā, dažus stāvus zem pokera spēl­maņu istabas, bet viesmīle neliekas viņu manām. Fonā klusi skan versija par Why Can't He Be You, gandrīz vai netverami. Pieci Elvisa Preslija līdzinieki, katrs savas krāsas kombinezonā, vēlajā stundā bāra televīzijā skatās futbola spēles atkārtojumu.

Pie galdiņa, pie kura sēž vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā, apsēžas liela auguma vīrs gaišpelēkā uzvalkā, un viņu gan vies­mīle uzreiz ievēro. Jāpiebilst, ka viņa ir pārāk kalsna, lai būtu skaista, pārāk atgādina anoreksijas slimnieci, lai strādātu Luxor vai Tropicana, un skaita minūtes līdz darbdienas beigām. Viesmīle pienāk pie galdiņa un pasmaida. Vīrs gaišpelēkajā uzvalkā viņai plati uzsmīn. Šovakar jūs esat burvīga, mana mīļā, vecajām acīm prieks uz jums skatīties, viņš saka, un viesmīle, paredzē­dama lielu dzeramnaudu, plati smaida. Vīrs gaišpelēkajā uzvalkā pasūta sev Jack Daniel's, bet vīram tumši brūnpelēkajā uzvalkā skotu viskiju Laphroaig ar ūdeni.

Vai zini, vīrs gaišpelēkajā uzvalkā ierunājas, saņēmis dzērienu, skaistākās dzejas rindas visā nolādētās valsts vēsturē 1853. gadā paudis Kanāda Bils Džounss, kad viņu Batonrūžā aptīrīja blēdīgas faro spēles laikā. Džordžs Devols, kurš, tāpat kā Kanāda Bils, nebija no tiem, kas atsakās apcirpt dumjas aitiņas, pasauca Bilu malā un noprasīja, vai viņš tiešām neredzējis, ka spēle ir blēdīga. Kanāda Bils nopūties, paraustījis plecus un atbil­dējis: Zināju. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.

Pēc tam viņš atkal apsēdies pie spēļu galda.

Tumšas acis ar neuzticību skatās vīrietī, kas ģērbies gaišpelē­kajā uzvalkā. Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā kaut ko saka. Biedrs gaišpelēkajā uzvalkā, ar sirmojošu rudu bārdu, purina galvu.

-       Paklau, viņš saka, man tiešām žēl, ka Viskonsinā tā sanāca! Bet tevi es atpestīju, vai ne? Cietušo nav.

Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā, ierāvis Laphroaig ar ūdeni un rāvas garšu, raksturīgu vecam viskijam, kaut ko jautā.

-     Nezinu. Notikumi risinās straujāk, nekā gaidīju. Visi neve­selīgi interesējas par zēnu, kuru salīgu sev par izsūtāmo, viņš gaida ārpusē, sēž taksī. Vai varu ar tevi rēķināties?

Vīrs tumši brūnpelēkajā uzvalkā atbild.

Bārdainis purina galvu.

-      Viņa nav redzēta jau divus gadsimtus. Ja nav mirusi, tad izstājusies no spēles.

Saruna turpinās.

-       Paklau, bārdainais izrauj glāzi līdz dibenam. Esi uz vietas, kad vajadzēs, un es par tevi parūpēšos. Ko tu gribi? Somu'? Varu tev pudeli sadabūt. īsta manta!

Vīrs tumšajā uzvalkā stingi skatās, pēc tam negribīgi pamāj un kaut ko saka.

-   Bet protams, esmu, bārdainis plēsonīgi pasmīn. Ko tad citu tu gaidi? Taču padomā no šīs puses: šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.

Pastiepis ķetnai līdzīgo roku, viņš purina sarunu biedra manikirētos pirkstus, pēc tam pieceļas un aiziet.

Pienāk kalsnā viesmīle un apjūk: pie stūra galdiņa sēž tikai viens eleganti ģērbies kungs, tumšmatis tumši brūnpelēkā uzvalkā.

-     Viss kārtībā? viņa jautā. Vai jūsu draugs atgriezīsies?

' Soma senajās vēdiskajās kultūrās un persiešu mitoloģijā dievu dzē­riens. Parastie mirstīgie, dzerot šo dzērienu, varēja iegūt nemirstību.

Tumšmatis smagi nopūšas un saka, ka neatgriezīsies gan, tātad viņa nesaņems atlīdzību par darbu un laipnību. Bet tad, ieraudzījis viesmīles acīs aizvainojumu un apžēlojies, tumšma­tis prātā sāk šķetināt zelta pavedienus, pētīt matrices, domās pārskatīt naudas plūsmu, līdz ievēro krustpunktu, un tad saka: ja viņa pulksten sešos no rīta, pusstundu pēc darba, gaidīs pie "Bagātību salas", tad iepazīsies ar onkologu no Denveras, kurš tikko pie spēļu galda būs laimējis 40 000 dolārus un meklēs padomdevēju un partneri, kas varētu palīdzēt iztērēt lielo lai­mestu četrdesmit astoņu stundu laikā, iekams viņš kāps lidma­šīnā uz mājām.

Dzirdētais viesmīles prātā izgaist, taču viņa jūtas laimīga. Meitene nopūšas un secina, ka nu jau abi vīri ir nozuduši, neatstā­jot pat dzeramnaudu. Tomēr beigās viņa pēc darba nebrauc mājās, bet grasās doties uz "Bagātību salu", lai gan jautāta nemūžam nespētu atbildēt, kāpēc.

* * *

Bet ar ko tu tur satikies? Ēna prasīja, kad viņi abi ienira Lasvegasas burzmā.

Arī lidostā bija spēļu automāti. Pat šajā stundā cilvēki stā­vēja pie tiem, barojot automātus ar monētām. Varbūt dažs labs visu laiku pavada lidostā, Ēna nodomāja. Cilvēks izkāpj no lidma­šīnas, ieiet pasažieru zālē, nokļūst žilbinošu, mirgojošu reklāmu sprostā, līdz beigās, zaudējis pēdējo grasi spēļu automātā, sēžas lidmašīnā un dodas mājup.

Viņš aptvēra, ka tā arī būs noticis. Ēna pieņēma, ka Lasvegasā tā vai citādi maz kas var nenotikt. Un Amerika ir tik saso­dīti milzīga, ka tik liela ļaužu skaita vidū neizbēgami pastāv vajadzība būt kādam.

Bet tad Ēna apķērās, ka viņš atkal atslēdzies tieši brīdī, kad Trešdiena runāja par cilvēku tumšajā uzvalkā, kuram abi sekoja taksometrā. Jau atkal viņš bija palaidis to gar ausīm!

-   Tātad viņš būs mūsu pusē, Trešdiena turpināja, lai gan tas man izmaksās pudeli somas.

-    Kas ir soma?

-    Dzēriens.

Viņi devās uz čārterreisu. Lidmašīnā iekāpa tikai viņi un trīs kādas korporācijas uzdzīvotāji, kuriem vajadzēja nokļūt Čikāgā līdz nākamās darbadienas sākumam.

Iekārtojies ērtāk, Trešdiena pasūtīja sevJack Daniel's.

-Tādiem kā mēs jūs esat… iesācis viņš aprāvās pus­vārdā, -… tikpat kā bites un medus. Katra bite ienes vien sīku, sīku lāsīti medus. Vajag tūkstošiem, varbūt miljoniem bišu, lai tiktu pie medus poda, ko likt brokastu galdā. Bet iedomājies, ka būtu jāēd tikai medus. Tā, lūk, jūtas tādi kā es… mūs baro ticība, lūgšanas un mīlestība. Lai mūs uzturētu pie dzīvības, ir vajadzīgs, lai daudzi cilvēki kaut tikai mazliet ticētu. Tas nu mums ir vajadzīgs pārtikas vietā. Ticība.

-    Bet soma ir…

-    Runājot līdzībās, pieminēšu medaļu. Tā ir līdzīga medus dzērienam. Koncentrētas lūgsnas un ticiba, kas pārvēršas stiprā liķieri.

Aptuveni virs Nebraskas, kad viņiem pasniedza negaršīgas brokastis, Ēna sacīja:

-    Mana sieva…

-    Tā mirusī?

-    Lora. Viņa negrib būt mirusi. Tā viņa man sacīja. Pēc tam kad bija atbrīvojusi mani no kravas vilciena vagona aģentiem.

-    Kārtīgas sievas rīcība. Atbrīvot no neliešu gūsta un noga­lināt visus, kas dara pāri vīram. Tev, brāļadēl Ainsel, viņa jālolo.

-    Lora grib būt pa īstam dzīva. Nevis būt staigājošs mironis vai kas nu viņa ir. Viņa grib atkal dzīvot. Vai mēs varam viņai palīdzēt? Vai tas ir iespējams?

Trešdiena ilgi klusēja, un Ēna jau nosprieda, ka viņš nav sadzirdējis vai arī guļ ar vaļējām acīm. Skatīdamies taisni sev priekšā, Trešdiena tomēr atbildēja:

-    Man zināms burvju līdzeklis pret sāpēm un slimībām, un es varu atsvabināt sērojošu sirdi no ciešanām.

Māku dziedēt ar pieskārienu.

Zinu, kā padarīt ienaidnieka ieroci nekaitīgu.

Man zināms arī, kā atbrīvoties no visām saistībām un ieslodzījuma.

Un piektais: es varu noķert bultu lidojumā un pats palikt neskarts.

Trešdiena runāja klusi, bet uzstājīgi. Bija pazudis aizskaro­šais tonis, bija pazudis smīns. Trešdiena it kā rečitēja reliģiska rituāla tekstu vai kavējās drūmās, sāpīgās atmiņās.

-    Sestais: kas grib mani ievainot, tiks ievainots pats.

Septītais, kas man zināms: es varu apdzēst liesmu ar ska­tienu vien.

Astotais: ja mani kāds ienīst, spēju naidu pārvērst draudzībā.

Devītais: ar dziesmu varu iemidzināt vēju un nomierināt vētru tik ilgi, iekams kuģis tiek krastā.

Šos deviņus burvju līdzekļus es apguvu vispirms. Deviņas naktis karājos kailā kokā ar šķēpa brūci sānos, šūpodamies auksta un karsta vēja brāzmās, ne ēdis, ne dzēris, nesdams upuri pats sev, un man atvērās visa pasaule.

Desmitā burvestība ļauj man aizdzīt raganas, likt tām debesīs virpuļot tā, lai viņas nemūžam netiek atpakaļ līdz pašu mājas slieksnim.

Un vienpadsmitā: man pa spēkam izvest karavīru no kau­jas lauka sveiku un veselu līdz pat mājas pavardam.

Divpadsmitais burvju līdzeklis, ko zinu: ja redzu pakārtu cilvēku, varu nocelt viņu no karātavām un čukstus atklāt visu, ko viņš atceras.

Trīspadsmitais: ja es apšļakstu bērnam galvu ar ūdeni, viņš nekad nekritīs kaujā.

Četrpadsmitais: es varu nosaukt visu dievu vārdus. Visus nolādētos pēc kārtas.

Piecpadsmitais: man ir sapnis par varu, slavu un gudrību, un es spēju cilvēkus piespiest noticēt maniem sapņiem.

Trešdienas balss jau skanēja tik klusu, ka vajadzēja sasprin­dzināt dzirdi, lai lidmašīnas dzinēju rēkoņā izšķirtu vārdus.

-    Sešpadsmitā man zināmā burvestība: ja man vajag mīlu, tad varu sagrozīt prātu un sirdi jebkurai sievietei.

Septiņpadsmitā: neviena sieviete, kuru iekāroju, negribēs citu vīrieti.

Un vēl astoņpadsmitā, ko zinu: šī burvestība ir varenākā no visām, un to es nevaru atklāt nevienam cilvēkam, jo noslē­pums, kuru nezina neviens, izņemot mani, ir varenākais noslē­pums, kāds vispār var būt.

Nopūties Trešdiena apklusa.

Ēnam uzmetās zosāda. Šķita, ka viņa priekšā paveras vārti uz citu pasauli, tālu pasauli, kurā visās krustcelēs vējā šūpojas pakārtie un naktīs virs galvas ķērc raganas.

-    Bet Lora, Ēna izdvesa.

Trešdiena pagriezās un ieskatījās Ēnas gaišpelēkajās acīs.

-    Tavu sievu es atdzīvināt nevaru, viņš atzinās. Nespēju pat izskaidrot, kāpēc viņa mierīgi neguļ kapā, kā pieklātos.

-    Laikam manis dēļ, Ēna atbildēja, manas vainas dēļ.

Trešdiena jautājoši pacēla uzacis.

-    Trakais Svīnijs iedeva man zelta monētu toreiz, kad rādīja triku. No viņa teiktā nopratu, ka sanācis pārpratums. Monētai ir daudz lielāks spēks, nekā viņš bija domājis, dodams to man. Bet es monētu atdevu tālāk Lorai.

Trešdiena ierūcās, nolieca galvu pie krūtīm, saviebās un tad atkal izslējās.

-    Iespējams, par visu jāpateicas monētai, viņš teica.-Bet nē, es nevaru tev palīdzēt. Tas, ko tu dari savā personiskajā laikā, uz mani neattiecas.

-    Kā lai to saprot?

-    Lūk, kā: es taču nevaru tev aizliegt meklēt ērgļu akme­ņus un pērkonputnus. Taču stingri piekodinu Leiksaidā dzīvot klusi un nekur nebāzt savu degunu, lai tevi neviens neredz un, cerams, ari neatceras. Kad jūra sāks bangot, stūres ratu vajadzēs turēt visiem.

To teikdams, Trešdiena izskatījās pavisam vecs un vārgs, viņa āda šķita gandrīz vai caurspīdīga, bet miesa zem tās pelēka.

Ēnam ļoti gribējās, tiešām gribējās uzlikt plaukstu uz vecišķi pelēkās rokas. Gribējās teikt, ka viss būs labi, lai gan viņu pašu māca šaubas. Katrā ziņā viņš apjauta, ka tā jāsaka. Melnos preču vilcienos pulcējas cilvēki. Garā limuzīnā braukā resnītis, un televīzijā ir cilvēki, kas nevēl viņiem labu.

Ēna nepieskārās Trešdienas rokai un neko neteica.

Vēlāk viņš prātoja, vai labvēlības izpausme būtu mainījusi notikumu gaitu vai dotu kādu labumu un novērstu gaidāmo ļaunumu. Un atbildēja sev, ka ne. Viņš taču neko nevarēja mainīt, tomēr vēlāk tāpat nožēloja, ka nesteidzīgajā lidojumā

mājup neizmantoja mirkli un nepieskārās Trešdienas rokai.

* * #

Kad Trešdiena pie mājas durvīm Ēnu izlaida, īsā ziemas diena jau dzisa. Ēna atvēra mašīnas durvis, un lielais aukstums pēc Lasvegasas vēl vairāk atgādināja zinātnisko fantastiku.

-    Vairies no nepatikšanām, Trešdiena brīdināja. Esi zemāks par zāli. Nešūpo laivu!

-    Visu vienlaikus?

-    Neizrunājies, manu zēn! Leiksaidā tu vari dzīvot klusi un mierīgi. Nebija nemaz tik vienkārši atgādāt tevi uz šejieni sveiku un veselu. Lielā pilsētā viņi ātri tevi saostu.

-    Būšu kluss kā pelīte, centīšos neiekulties ķezā, Ēna teica, tiešām tā domādams. Nepatikšanu viņam jau pietika visam mūžam, tāpēc viņš gribēja atbrīvoties no tām pavisam.

-    Kad tagad tevi lai gaidu? Ēna painteresējās.

-Tuvākajā laikā, Trešdiena atbildēja un, iedarbinājis

limuzīna dzinēju, pacēla logu un aizbrauca ledainajā naktī.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Noslēpumu var glabāt trīs cilvēki, ja divi no tiem ir miruši.

Bens Frankijns. "Nabaga Ričarda almanahs"

Aizritēja trīs aukstas dienas. Termometra stabiņš pat pus­dienlaikā nepacēlās augstāk par mīnus divdesmit grādiem. Nezin kā cilvēki spēja izdzīvot tādās ziemās, kad vēl nebija izgudrota elektrība, sejas aizsargmaskas un viegla, silta apakš­veļa, kad vēl nevarēja tik vienkārši ceļot.

Ēna bija videonomā ēkā atradās arī solārijs un makš­ķernieku veikals un tagad aplūkoja Hincelmana gatavotās mušas foreļu ēsmai. Kolekcija izrādijās interesantāka, nekā varētu gaidīt: krāsaini, tikpat kā dzīvi kukaiņi, darināti vienīgi no spalvām un diegiem, un katrā bija noslēpts āķis.

Ēna sāka Hincelmanu izprašņāt.

-    Vai tiešām gribi zināt? večuks noprasīja.

-    Tiešām, Ēna apstiprināja.

-    Labi, viņš pamāja. Dažreiz visi neizdzīvoja un kāds nomira. Nesalaboti dūmeņi, krāsnis un plītis nonāvēja ne mazāk ļaužu kā aukstums. Tie bija smagi laiki, cilvēki gan vasarā, gan rudenī gatavoja malku ziemai. Bet ļaunākais jau bija neprāts. Viendien dzirdēju radio spriedelējam, ko darīt ar saules gaismu, jo ziemā tās nepietiek. Man papiņš stāstīja, ka viens otrs nogājis no prāta, un to saukuši par ziemas trakumu. Leiksaidā vēl bija tīri labi, bet citās tuvākajās pilsētās gāja smagi. Bērnībā dzirdēju parunu, kas vēl nav zaudējusi nozīmi: ja kalpone līdz februārim nav mēģinājusi tevi nogalināt, viņai nav mugurkaula.

Stāstu grāmatas bija zelta vērtībā jebkura lasāmviela bija dārgums tolaik, kad pilsētā vēl nebija bibliotēkas, no kuras paņemt grāmatas. Kad brālis no Bavārijas grospapam atsūtīja stāstu izlasi, visi pilsētas vācieši sanāca rātsnamā, un viņš lasīja priekšā, un somi, īri un visi pārējie ari gribēja zināt, par ko grāmatā rakstīts.

Divdesmit jūdzes uz dienvidiem no šejienes, Džibvejā, kāda sieviete staigāja pilnīgi kaila, piespiedusi pie krūtīm mirušo zīdaini, neparko negribēdama no tā šķirties. Domīgi grozī­dams galvu, Hincelmans ar klikšķi aizcirta vitrīnu. Neviens neko negrib pirkt. Varbūt paņemsi videonomas karti? Beigās jau te ienāks Blockbuster, un cauri būs ar manu biznesu. Bet pagaidām mums ir tīri laba izvēle.

Ēna atgādināja, ka viņam nav nedz televizora, nedz videoiekārtas. Hincelmana sabiedrība bija patīkama atmiņas, gari nostāsti, vecā vīra goblina smaids. Jāatzīst, ka televizors, kopš sāka runāt ar viņu aci pret aci, viesa neomulību, bet to jau nedrīkstēja nevienam teikt.

Parakājies atvilktnē, Hincelmans izcēla skārda kārbu, kurā kādreiz bija Ziemassvētku šokolādes konfektes vai cepumi: no tās vāka smaidīja izraibināts Santaklauss ar paplāti, uz kuras bija saliktas kokakolas pudeles. Bundžā bija piezīmju grāma­tiņa un neiztirgotu biļešu žūksnis.

-    Cik daudz tu gribi? Hincelmans prasīja.

-    Ko tad?

-    Plunkšķa krakatas biļetes. Šodien vilksim vāģi uz ledus, tāpēc sākam tirgot biļetes. Par desmit dolāriem gabalā. Par piecām četrdesmit dolāri, bet desmit būs par septiņdesmit pieciem. Viena biļete tās ir piecas minūtes. Protams, neva­ram solīt, ka tavu piecu minūšu laikā ledus ielūzīs, bet tas, kurš uzminēs vistrāpigāk, var laimēt piecsimt dolārus, turklāt, ja krakata noies lejā tieši tavās piecās minūtēs, saņemsi apaļu tūkstoti. Jo agrāk nopirksi biļeti, jo lielākas izredzes. Vai gribi redzēt informācijas lapu?

-    Protams!

Hincelmans sniedza Ēnam kopiju. Atklājās, ka plunkšķa krakata ir veca mašīna bez dzinēja un degvielas bākas, kuru ziemas laikā izvelk uz ledus. Kādu dienu pavasarī ledus sāk kust, un, kad tas ir tik plāns, ka nespēj noturēt mašīnas svaru, tā ielūst ūdenī. Visātrāk vraks bija iegrimis ezerā divdesmit septītajā februārī (1998. gada ziemā. Manuprāt, to nemaz neva­rēja saukt par ziemu.), visvēlāk pirmajā maijā (1950. gadā. Tolaik domāju, ka ziema beigsies tikai tad, ja kāds pārsitīs tai sirdi.). Visbiežāk krakata bija nogājusi pa burbuli aprīļa sākumā, parasti dienas vidū.

Visas biļetes uz aprīļa vidu jau bija izpirktas un reģistrētas uz līnijpapīra Hincelmana piezīmēs. Ēna izvēlējās 23. martu, 25 minūtes rīta pusē no 9.00 līdz 9.25, un sniedza Hincelmanam četrdesmit dolārus.

-    Kaut nu visi pilsētā būtu tik atsaucīgi kā tu, Hincelmans noteica.

-    Neliela pateicība par ekskursiju pirmajā vakarā, kad iebraucu jūsu pilsētā.

-    Nē, Maik, Hincelmans atsaucās. Visi ienākumi aizies bērniem.

Uz bridi viņš kļuva nopietns: vecajā, grumbainajā sejā no šķelmja vairs nebija ne vēsts.

-    Atnāc pēcpusdienā, tad varēsi pielikt roku, lai dabūjam krakatu uz ledus.

To pateicis, Hincelmans iedeva Ēnam piecas zilas biļetes; uz katras bija datums un laiks, uzrakstīts Hincelmana senat­nīgajā rokrakstā, un visas biļetes tika iereģistrētas piezīmju grāmatā.

-     Hincelman, Ēna pajautāja, vai esat dzirdējis par tādiem ērgļu akmeņiem?

-    Ziemeļos no Reinlanderas? Nē, zinu tikai Ērgļupi. Neko citu nepateikšu.

-    Bet pērkonputni?

-    Jā, savulaik mums bija "Pērkonputna rāmju galerija" Piek­tajā ielā, bet to aizklapēja ciet. Neko daudz nepalīdz, vai ne?

-Nē.

-    Vai zini, tu taču vari aiziet un pameklēt bibliotēkā! Tur strādā krietni cilvēki, vienīgi šonedēļ varbūt aizņemti izsolē. Es taču tev rādiju mūsu bibliotēku, vai atceries?

Ēna pamāja un atvadījās. Varēja jau pats iedomāties par bibliotēku! Iekāpis savā purpurkrāsas mašīnā, viņš pagriezās uz dienvidiem no galvenās ielas un brauca gar ezeru līdz pat dienvidu tālākajam punktam, kamēr sasniedza pilij līdzīgo ēku, pilsētas bibliotēkas mājvietu. Norāde GRĀMATU IZPĀRDO­ŠANA aicināja uz apakšstāvu. Bibliotēka atradās pirmajā stāvā. Nopurinājis no zābakiem sniegu, Ēna iegāja iekšā.

Noraidoša paskata sieviete, savilkusi spilgti sarkani krāso­tās lūpas, jau prasīja, kā viņa varot palīdzēt.

-    Laikam man vispirms jāizraksta lasītāja karte, Ēna atbildēja. Un vēl es gribu uzzināt visu par pērkonputniem.

Sieviete lika Ēnam aizpildīt veidlapu, un pēc tam teica, ka lasītāja karti viņam izsniegs pēc nedēļas. Ēna domāja, vai viņi nedēļu izsūta pieprasījumus, lai noskaidrotu, vai kāda cita bibliotēka valstī nemeklē viņu neatdotas grāmatas dēļ.

Cietumā viņš bija pazinis kādu vīru, kurš izcieta sodu par grāmatu zagšanu.

-    Izklausās skarbi, Ēna teica, kad virs bija izstāstījis, par ko ir ietupināts.

-    Grāmatas pusmiljona vērtībā, lepni sacīja ieslodzījuma biedrs. Viņa vārds bija Gerijs Magīrs. Lielākoties tās bija retas un antīkas grāmatas no bibliotēkām un universitātēm. Viņi uzgāja slēgtu noliktavu, kas no apakšas lidz pat augšai bija pilna ar grāmatām. Lieta vaļā, lieta ciet.

-    Bet kāpēc tu zagi grāmatas? Ēna jautāja.

-    Es tās gribēju, Gerijs atbildēja.

-   Jēziņ! Grāmatas pusmiljona vērtibā.

Gerijs pasminēja un klusāk sacīja: Tā bija tikai noliktava, ko viņi atrada. Taču viņi neatrada garāžu Sanklementē ar patie­šām labu mantu.

Gerijs nomira cietumā. Slimnīcā viņam teica, ka šis tikai simulējot, līdz draņķīgā pašsajūta vakarpusē beidzās ar plisušu apendicītu. Tagad Leiksaidas bibliotēkā Ēna aptvēra, ka domā par garāžu Sanklementē, kurā kastēm dīvainu, retu un skaistu grāmatu pūst, tās visas brūnē, sačokurojas, tumsā tās apēd pelējums un kukaiņi. Grāmatas gaida kādu, kurš nekad nenāks tās atbrīvot.

Indiāņu ticējumi un tradīcijas bija salikti vienā plauktā pils tornim līdzīgā telpā. Izvēlējies dažas grāmatas, Ēna apsēdās pie loga. Dažu minūšu laikā viņš uzzināja, ka pērkonputns bija mitoloģisks, milzum liels putns, kas dzīvoja kalnu virsotnēs, nesa zibeni, bet, sizdams spārnus, izsauca pērkonu. Grāmatā bija teikts, ka dažām ciltīm bijis ticējums: pērkonputni radījuši pasauli. Ēna lasīja vēl pusstundu, bet neko vairāk neuzzināja. Par ērgļu akmeņiem bibliotēkas katalogos pat nebija nevienas norādes.

Likdams plauktā pēdējo grāmatu, Ēna juta, ka uz viņu skatās. Gar smagajiem plauktiem uz viņu nopietni lūkojās kāds puišelis. Ēna pagriezās, bet sejiņa acumirklī pazuda. Viņš uzgrieza muguru zēnam un tad, spēji pagriezies, ieraudzīja, ka atkal tiek novērots.

Kabatā bija Brīvības dolārs. Izņēmis monētu, Ēna pacēla to labajā rokā, lai zēns labi redz. Ar pirkstu iespiedis dolāru kreisajā plaukstā, viņš parādīja, ka abas rokas ir tukšas, tad pielika kreiso pie mutes, nokāsējās, tikmēr pārlikdams monētu no kreisās plaukstas labajā.

Iepletis acis, zēns metās projām, taču pēc mirkļa atgriezās, vilkdams aiz rokas Margreti Olsenu, kura nebūt nesmaidīja, bet, uzmetusi Ēnam aizdomu pilnu skatienu, sacīja:

-     Sveicināti, mister Ainsel! Leons teica, ka jūs rādāt viņam burvju trikus.

-    Mazliet roku veiklības, kundze.

-    Labāk nevajag, viņa teica.

-    Atvainojiet. Es tikai gribēju viņu izklaidēt.

Viņa stingri paspieda Ēnas roku. Atlaid to. Ēna roku atlaida.

-    Atvainojiet, vēl neesmu pateicies par jūsu padomu attiecībā uz dzīvokļa siltināšanu. Tagad pie manis ir jauki kā dieva ausī.

-    Tad jau labi. Ledainā izteiksme sievietes sejā nemainījās.

-   Jauka bibliotēka, Ēna centās uzturēt sarunu.

-     Ēka tiešām skaista. Bet pilsētai vajag kaut ko lietderīgāku un ne tik skaistu. Vai iesiet uz grāmatu izpārdošanu?

-    Šoreiz laikam ne.

-    Derētu gan. Pasākums labdarībai. Ienāk nauda un atbrī­vojas vieta jaunām grāmatām, rodas līdzekļi, lai iegādātos datorus bērnu stūrītim. Tomēr, jo ātrāk uzbūvēs pilnīgi jaunu bibliotēku, jo labāk.

-    Labs iegansts.

-    Taisni cauri zālei un lejā pa kāpnēm. Priecājos, ka satikā­mies, mister Ainsel.

-    Sauciet mani vārdā, par Maiku, Ēna atbildēja.

Neatbildējusi viņa paņēma Leonu aiz rokas un veda uz

bērnu nodaļu.

-    Bet, mammu, Ēna dzirdēja zēna balsi, tā nebija joku veikalība. Nē! Es taču redzēju, ka tā pazuda un tad izkrita viņam no deguna. Es redzēju!

No sienas lūkojās Ābrahama Linkolna portrets, eļļas glezna. Nokāpis pa marmora kāpnēm ar koka margām bibliotēkas apakšstāvā, Ēna iegāja plašā zālē ar galdiem, uz kuriem grēdās rindojās dažādas grāmatas, saliktas, kā pagadās, neatlasītas un nešķirotas: gan mīkstos vākos, gan cietos, daiļliteratūra un populārzinātniskie sējumi, laikraksti un enciklopēdijas viss bija salikts uz galdiem ar muguriņām gan uz augšu, gan uz leju.

Ēna devās tālāk pie galda ar senām grāmatām ādas iesē­jumos, kurām uz muguriņām ar baltu krāsu bija atzīmēts kataloga numurs.

-Jūs tajā stūrī šodien esat pirmais viesis, sacīja vīrs, kas sēdēja blakus tukšām kastēm, somām un metāla bundžai ar naudu. Cilvēki jau lielākoties izvēlas trillerus, bērnu lite­ratūru un Harlequin romance sērijas grāmatas, Dženiju Kērtoni, Dānieļu Stīlu un tamlīdzīgi. Pats viņš lasīja Agatas Kristi "Rodžera Ekroida nāvi". Visas grāmatas no mūsu galda maksā piecdesmit centus, par dolāru varat ņemt trīs.

Ēna pateicās un turpināja meklēt, līdz beigās atrada Hērodota "Vēsturi" bālgani brūnā iesējumā. Tā atsauca atmiņā cie­tumā atstāto grāmatu mīkstajos vākos. Pēc tam viņa uzmanību piesaistīja "Mulsinošās Ilūzijas viesistabā" tajā varētu būt arī monētu triki. Paņēmis abas grāmatas, Ēna devās pie vīra ar naudas bundžu.

Nopērciet vēl vienu, tā vai tā dolārs jāmaksā, bibliotē­kas darbinieks ieteica. Turklāt, paņēmis vēl vienu, izrādisiet laipnību. Mums jāatbrīvo plaukti.

Ēna devās atpakaļ pie senajām grāmatām ādas iesējumos. Viņš nolēma atbrīvot bibliotēku no tās grāmatas, kuru, vis­ticamāk, neviens cits nepirktu, taču nevarēja izlemt, kura tā būtu: "Visbiežāk sastopamās urinceļu saslimšanas ar ilustrāci­jām" vai "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884". Apskatījis medicīnas grāmatas attēlus, Ēna nosprieda, ka gan jau pilsētā atradīsies pusaudzis, kam tā noderēs, lai šokētu draugus. Beigās paņēmis "Protokolus", Ēna devās uz durvīm, kur darbinieks paņēma no viņa dolāru un ielika grāmatas brūnpapīra maisiņā ar uzrakstu "Deiva delikateses".

Un tad jau varēja braukt projām. Visā atpakaļceļā uz pilsē­tas ziemeļaustrumu stūri pavērās skaidrs skats uz ezeru. Ēna pat saskatīja savu māju, mazu, brūnu kastīti krastā aiz tilta. Pie tā jau rosījās četri pieci cilvēki, grūzdami uz baltā ledus tumšzaļu mašīnu.

-    Divdesmit trešajā martā, Ēna klusā balsī piekodināja ezeram, no deviņiem līdz deviņiem un divdesmit piecām minūtēm no rīta.

Nez vai ezers un mašīna to dzirdēja, un, ja arī dzirdētu, nav zināms, vai pievērstu viņa vārdiem uzmanību. Par to Ēna šau­bījās. Ēnas pasaulē veiksme, izdošanās tā notika ar citiem, nevis ar viņu.

Vējš skarbi pūta tieši sejā.

Kad viņš piebrauca pie mājas, tur jau gaidīja policijas priekšnieks Čads Muligans. Ieraugot policijas mašīnu, Ēnas sirds sāka dauzīties, taču tiesībsargs priekšējā sēdeklī nodar­bojās ar rakstudarbiem, un sirds nomierinājās.

Ar papīra maisiņu rokā viņš devās pie policista.

Muligans nolaida logu.

-    Biji bibliotēkas izsolē? -Jā-

-    Es pirms diviem trim gadiem nopirku kasti ar Roberta Ladlama trilleriem. Domāju kādreiz izlasīt. Brālēns uz viņu kā uzburts. Zini, ja kādreiz tikšu izsēdināts vientuļā, neapdzīvotā salā ar visu Roberta Ladlama grāmatu kasti, varbūt izņemšu cauri.

-    Vai varu kaut kā palīdzēt, priekšniek?

-    Man neko nevajag, vecais. Nodomāju, ka jāpiebrauc un jāpalūko, kā esi iekārtojies. Gan jau zini ķīniešu sakāmvārdu: ja esi izglābis kādam dzīvību, tev par viņu jārūpējas. Negribu teikt, ka pagājušajā nedēļā izglābu tevi no nāves. Tomēr sado­māju apciemot. Kā ripo Gunteru purpura vāģis?

-    Tā neko, Ēna atsaucās. Laba mašīna. Dūc kā bitīte.

-    Prieks dzirdēt.

-    Bibliotēkā satiku kaimiņieni no blakusdzīvokļa, viņš turpināja. Mis Olsenu. Domāju, kas…

-    Kas par mušu viņai iekodusi?

-    Jā, apmēram tā.

-    Gara vēsture. Ja gribi gabaliņu ar mani pabraukt, visu izstāstīšu.

Ēna brīdi padomāja.

-    Labi, beigās izšķīries, viņš iekāpa policijas mašīnas priekšējā sēdeklī. Muligans pagriezās uz pilsētas ziemeļu malu. Apstājies viņš izslēdza ugunis un novietoja mašīnu bla­kus ceļam.

-     Darens Olsens iepazinās ar Margu Stīvenspointas Uni­versitātē un atveda viņu uz ziemeļiem, Leiksaidu. Viņa studēja Žurnālistikas fakultātē. Darens, velns lai parauj, viesnīcu vadību vai kaut ko tādu. Kad abi atbrauca, visiem žokļi atkā­rās. Tas bija pirms trīspadsmit četrpadsmit gadiem. Marga bija īsta skaistule… melniem matiem… Bridi pieklusis, Čads turpināja: Darens vadīja Motel America Kamdenā, divdesmit jūdzes uz rietumiem no šejienes. Vienīgā nelaime, ka reti kurš tur piestāja, un beigās moteli slēdza. Viņiem bija divi puikas. Tolaik Sandijam bija vienpadsmit gadu. Mazais laikam Leons vārdā? vēl bija zīdaiņa autiņos.

Darens Olsens nebija no drosmīgajiem. Skolā labi spēlēja futbolu, bet vēlāk ne ar ko neizcēlās. Vīram nebija dūšas atzī­ties sievai, ka zaudējis darbu. Mēnesi, varbūt divus agri no rīta viņš izbrauca no mājām, bet atgriezās vēlu vakarā, sūrodamies par smagu dienu motelī.

-    Un ko viņš augām dienām darīja? Ēna jautāja.

-    Hm. Nezinu teikt. Jādomā, brauca uz Aironvudu, varbūt uz Grinbeju. Gan jau sākumā meklēja darbu. Drīz vien pavadīja laiku dzerot, pīpējot marihuānu un, visticamāk, laiku pa lai­kam tiekoties ar kādu strādniecīti, lai vismaz uz mirkli sajustos apmierināts. Varbūt azartspēles. Vienu gan zinu droši: desmit nedēļu laikā viņš iztukšoja kopējo kontu. Turpmākais bija tikai laika jautājums. Marga uzzināja paskat tik!

Čads strauji pagrieza mašīnu, ieslēdza sirēnu un bākugunis, līdz nāvei pārbiedēdams sīku vīreli mašīnā ar Aiovas numuru, kurš brauca lejā pa nogāzi turpat simt kilometru ātrumā.

Izrakstījis Aiovas nebēdnim kvīti, Muligans turpināja stāstu:

Pie kā mēs palikām? Nūja. Marga viņu padzina, iesniedza tiesā šķiršanos. Un tad gāja vaļā nikna cīņa par bērnu aizbild­niecību. Tieši tā to sauc žurnālā People. Niknā cīņa par bērnu aizbildniecību. Man ikreiz nāk prātā aina ar advokātiem, kas bruņojušies ar nažiem, ieročiem un sitamajiem. Abi dēli palika pie Margas. Darenam piešķīra tiesības bērnus apciemot un vēl šādas tādas privilēģijas. Jā, Leons tolaik bija pavisam mazs, Sandijs vecāks, labs bērns, no tiem, kas dievina tēvu. Negri­bēja ne dzirdēt neko sliktu. Māju viņi zaudēja, skaistā vietā pie Danielsroudas. Pārvācās uz dzīvokli. Darens aizbrauca projām. Ik pēc dažiem mēnešiem atgriezās, lai visiem bojātu dzīvi.

Tā tas gāja vairākus gadus. Atbrauca, naudu iztērēja dēliem, atstāja Margu vienās asarās. Lielākā daļa no mums vēlējās, kaut viņš te vairs nerādītos. Darena mamma un tētis, aizgājuši pensijā, devās uz Floridu, teikdami, ka nepārcietīs vēl vienu ziemu Viskonsinā. Pērn Darens uzradās, gribēja aizvest dēlus Ziemassvētkos pie sevis. Marga nekādā ziņā nepiekrita, pasūtīja šo pie velna. Diez kas nebija, dabūju braukt. Ģimenes skandāls. Kad ierados, Darens stāvēja mājas priekšā un bļaus­tījās, puikas turējās malā, bet Marga raudāja.

Pateicu Darenam, ka viņš laikam grib pārnakšņot kamerā. Brīdi šķita, ka šis man gāzīs, tomēr nebija tik pillā un savaldī­jās. Aizvedu viņu uz treileru apmetni uz dienvidiem no pilsē­tas, pateicu, lai nomierinās. Ka pietiekami sāpinājis Margu… Nākamajā dienā viņš aizbrauca.

Pēc divām nedēļām pazuda Sandijs. Neiekāpa skolas auto­busā. Labākajam draugam bija stāstījis, ka drīzumā tiksies ar tēti, kas sagatavojis baigi foršo dāvanu, jo Ziemassvētki Floridā izjukuši. Kopš tā laika neviens zēnu nav redzējis. Nolaupīšana ģimenē ir vissmagākā lieta. Visgrūtāk ir atrast tādu bērnu, kas negrib, lai viņu atrod, pareizi?

Ēna piekrita. Tomēr viņš ievēroja vēl kaut ko. Čads Muligans taču bija iemīlējies Margretē Olsenā. Interesanti, vai viņš pats zināja, ka no malas tas redzams kā uz delnas?

Pēc brīža Čads atkal ieslēdza signālugunis, apturēdams pusaudžus, kas pārsniedza ātrumu. Šoreiz viņš kvīti neizraks­tīja, tikai iedvesa "bailes no Dieva dusmām".

* * *

Tovakar Ēna sēdēja pie virtuves galda un prātoja, kā sud­raba dolāru pārvērst penijā. Triku viņš atrada "Ilūziju" grā­matā, bet pamācība bija kaitinoša, nekam nederīga un izplū­dusi. Piemēram, frāze tad lieciet penijam izgaist kā parasti, bija iesprausta vai katrā teikumā. Ej nu sazini, ko autors ar to domājis! Franču metodi? Piedurkni? Varbūt jākliedz: Augstā debess, skatieties! Kalnu lauva!, jānovērš skatītāju uzmanība un jāiemet monēta kabatā?

Pametis sudraba monētu gaisā, Ēna to noķēra un atcerējās Mēnesi un sievieti, kas monētu iedeva, tad atkal ķērās pie trika. Nekas nesanāca. Iegājis vannas istabā, Ēna mēģināja spoguļa priekšā un pārliecinājās, ka viņam ir taisnība. Tas nebija iespējams. Nopūties viņš iemeta monētas kabatā un apsēdās uz dīvāna. Apmetis ap kājām lētu pledu, viņš sāka šķirstīt "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884". Druka divās slejās bija sīka, gandrīz nesalasāma. Ēna tikai pārlapoja, apstādamies pie tālaika fotoattēlu kopijām, kas atdzīvināja Leiksaidas Padomi: garas vaigubārdas, māla pīpes, apdilušas, spīdīgas platmales un sejas, no kurām daudzas dīvainā kārtā šķita pazīstamas. Ēna nebija pārsteigts, atklā­jis, ka 1882. gadā Padomes sekretārs bijis Patriks Muligans, vajadzētu tikai nodzīt bārdu, zaudēt desmit kilogramus, un izspļauts Čads Muligans, droši vien viņa vecvecvectēvs. Ēna prātoja, vai kaut kur fotogrāfijās nav redzams ari Hincelmana vectēvs, Amerikas pionieris, bet diezin vai viņš varēja būt bijis piemērots Padomes darbinieka amatam. Ēnam pārskatot fotogrāfijas, parakstos tā kā pavīdēja Hincelmana vārds, taču, atšķirot lapas atpakaļ, viņš neko neatrada, un no sīkās drukas jau sāka sūrstēt acis.

Nolicis grāmatu uz krūtīm, Ēna juta, ka galva krīt lejup. Uz dīvāna būtu muļķīgi aizmigt, viņš prātīgi nosprieda. Līdz guļamistabai taču pāris soļu. Tomēr pēc piecām minūtēm gulta un guļamistaba būs turpat, kur bijušas, un viņš jau nemaz negulēs, tikai uz bridi aizvērs acis…

Tumsa rēca.

Viņš stāvēja atklātā līdzenumā. Gandrīz turpat, kur bija izlau­zies, kad zeme negribēja viņu laist vaļā. Arī tagad no debesīm krita zvaigznes, kas, pieskaroties sarkanajai zemei, pārvērtās vai nu vīrietī, vai sievietē. Visi vīrieši bija ar gariem, melniem matiem un augstiem vaigu kauliem, bet visas sievietes atgādināja Margreti Olsenu. Tie bija zvaigžņu cilvēki.

Visi lepni skatījās Ēnā ar melnajām acīm.

-      Pastāstiet man par pērkonputniem, Ēna teica. Lūdzu! Ne jau man to vajag. Manai sievai.

Zvaigžņu cilvēki cits pēc cita uzgrieza viņam muguru un, līdzko nebija redzamas viņu sejas, saplūda ar ainavu. Tomēr pēdējā būtne, kurai melnajos matos vīdēja tumšpelēkas cirtas, pirms izgaišanas pamāja uz debesīm vīna krāsā.

-    Pajautā viņiem pats, būtne sacīja.

Noplaiksnīja vasaras zibens, uz mirkli izgaismodams ainavu no apvāršņa līdz apvārsnim.

Blakus cēlās augstas klintis, smilšakmens virsotnes un smai­les, un Ēna sāka kāpt augšā uz tuvāko no tām. Smaile bija sena un ziloņkaula krāsā. Ieķēries klintī, viņš juta to iegriežamies plaukstā. Kauls, Ēna nodomāja. Nevis klints, bet vecs, sauss kauls.

Viss notika sapnī, un sapnī dažkārt nevar izvēlēties un nevar pieņemt lēmumu, vai arī tie jau sen pieņemti, iekams sapnis sācies. Ēna kāpa augšup. Plaukstas sūrstēja. Zem kailajām pēdām krakšķēja, lūza un šķīda kauli. Vējš smagi zvetēja, bet viņš, pieplacis klintij, turpināja kāpt.

Smaili veidoja vienāda veidola kauli viņš aptvēra un sevī atkārtoja to atkal un atkal. Tie bija sausi un apaļi ka bumbas. Uz brīdi Ēna iztēlojās, ka tās varētu būt kāda briesmīga putna olu vecās, dzeltenās čaulas. Taču, uzplaiksnot vēl vienai zibens šautrai, Ēna apaļajos veidojumos ievēroja acu dobumus un atņirgtus zobus.

Kaut kur kliedza putni. Sejā sitās lietus.

Viņš atradās simtiem pēdu virs zemes, piekļāvies galvaskausu tornim, bet visapkārt lidoja ēnaini, milzīgi putni ar baltu spalvu gredzenu ap kaklu, līdzīgi kondoriem, to spārni šķīla zibens šaut­ras. Milzīgi, graciozi, baisi radījumi, kuru spārnu vēzieni nakts tumsā dārdēja kā pērkons.

Putni riņķoja ap torņa smaili.

Ēna nosprieda, ka spārnu atvēziens ir piecpadsmit vai pat divdesmit pēdu plats.

Viens putns pēkšņi metās uz viņa pusi, ziliem zibeņiem šķīstot no spārniem. Ēna uz mirkli ierāvās spraugā starp galvaskausiem; acu dobumi glūnēja, nelīdzenie zobi ņirdza, un tad, riebuma, šausmu un bijības pārņemts, viņš turpināja rāpties galvaskausu tornī, savainodams uz asajām šķautnēm ādu.

Cits putns, pielidojis klāt, iecirta viņa rokā nagu, kas bija cil­vēka plaukstas lielumā.

Ēna mēģināja izraut no pērkonputna spārna spalvas, jo, atgriezies pie savas cilts bez tām, viņš kristu nežēlastībā un nekad nekļūtu par vīrieti, taču putns izvairījās, un spalvas vairs nebija aizsniedzamas. Beigās pērkonputns metās projām vējā, bet Ēna turpināja ceļu augšup.

Galvaskausu bija daudz, vismaz tūkstotis. Tūkstošu tūk­stoši. Turklāt nejau cilvēku galvaskausi vien. Beigās Ēna tomēr sasniedza virsotni, ap kuru riņķoja milzīgie pērkonputni, viesuļa brāzmās tik tikko vizēdami spārnus.

Ēna dzirdēja balsi, bifeļcilvēka balsi, kas sauca viņu vējā un teica, ka galvaskausi pieder…

Tornis sašūpojās, un pats lielākais pērkonputns, acīm metot žilbinoši baltzilas zibens šautras un grandot pērkonam, metās tieši virsū Ēnam, un viņš kūleņodams krita lejā pa galvaskausu torni…

Džinkstēja telefons. Ēna pat nebija zinājis, ka tas ir pie­slēgts. Apreibis, drebošs viņš pacēla klausuli.

-Velns lai parauj! Trešdiena iebrēcās tik nikni kā vēl nekad. Piķis un zēvele, kādus podus tu tur vāri?!

-    Es gulēju, viņš apstulbis atbildēja.

-    Maitasgabals tāds, vai tiešām tu domā, ka paslēpu tevi tādā vietā kā Leiksaida, lai taisītu tādu traci, kas pamodinās pat mironi?

-    Es sapnī redzēju pērkonputnus… Ēna teica, un torni. No galvaskausiem.

Viņš domāja, ka noteikti jāpastāsta par sapni.

-    Zinu jau, zinu, par ko tu sapņoji. Kurš tad, velna būšana, to nezina? Augstā debess! Kāda jēga tevi slēpt, ja tu, maita, par sevi bazūnē?

-    Paklau… Trešdiena pēc mirkļa ierunājās. Ēna domāja, ka viņš tūlīt atkal sāks kliegt, taču Trešdiena jautāja: Galvas­kausu tornis, saki?

-Jā, Ēna atbildēja.

Vada otrā galā uz brīdi iestājās klusums.

-    No rīta būšu klāt, Trešdiena beigās izmeta.

Dusmas, šķiet, jau bija noplakušas.

-    Dosimies uz Sanfrancisko. Puķes matos vari nespraust.

Klausulē sāka pīkstēt.

Nolicis tālruni uz paklāja. Ēna stīvi uzslējās pussēdus. Pulkstenis rādīja seši no rīta, aiz loga bija melna tumsa. Drebē­dams viņš piecēlās no dīvāna. Virs aizsalušā ezera skaļi siroja vējš. Kaut kur tuvumā dzirdēja raudas, tepat aiz sienas. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir Margreta Olsena, kas klusi, tomēr uzstājīgi un sirdi plosoši šņukstēja.

Ēna devās uz vannas istabu pačurāt, bet, atgriezies guļam­istabā, stingri aizvēra durvis, lai nedzirdētu sievietes raudas. Aiz loga gaudoja un vaimanāja vējš, it kā arī meklēdams pazu­dušu bērnu, un tajā naktī viņš vairs neaizmiga.

* * *

Sanfrancisko janvāra diena bija ziemai neatbilstoši silta, tik silta, ka Ēnam uz skausta izspiedās sviedri. Trešdiena bija ģēr­bies tumšzilā uzvalkā, uz deguna bija uztupinājis brilles zelta rāmīšos. Viņš izskatījās kā advokāts no kāda televīzijas šova.

Abi gāja pa Haitstrītu. Ielas klaidoņi, blēži un ubagi viņos tikai noskatījās, neviens necilāja papīra glāzīti sīknaudai, neviens neko nelūdza.

Trešdiena soļoja, zobus sakodis. Kad šorīt pie mājas apstā­jās melnais Lincoln limuzīns, uzreiz bija skaidrs, ka vecais vēl dusmojas, tāpēc Ēna neko nejautāja. Braucot uz lidostu, abi nepārmija ne vārda. Labi gan, ka Trešdiena lidos biznesa, bet viņš ekonomiskajā klasē.

Diena jau sliecās uz vakaru. Sanfrancisko Ēna pēdējo reizi bija redzējis bērnībā un vēlāk filmās, tāpēc tagad jutās pār­steigts, cik pazīstamas, krāsainas un vienreizīgas bija pilsētas koka mājas, cik stāvi kalni, cik ļoti pilsēta atšķīrās no citām.

-    Grūti noticēt, ka Sanfrancisko un Leiksaida ir vienā val­stī, viņš beigās ierunājās.

Uzmetis viņam niknu skatienu, Trešdiena izmeta:

-    Nav gan! Sanfrancisko vairs nav vienā valstī ar Leiksaidu tāpat kā Ņūorleāna nav vienā valstī ar Ņujorku un Maiami nav vienā valstī ar Mineapolisu.

-    Tiešām? Ēna brīnījās.

-    Tiešām. Kas par to, ka šīm pilsētām var būt kādas kopīgas kultūras iezīmes nauda, federālā valdība, izklaide -, tā acīm redzami ir viena zeme, taču vienīgais, kas tās apvieno iluzorā valstī, taču ir zaļās banknotes, "Vakara šovs" un Makdonalds.

Viņi tuvojās parkam ceļa galā.

-    Esi laipns pret dāmu, kuru apciemosim! Bet ne pārlieku laipns.

-    Centīšos nepārsālīt, Ēna apsolīja.

Viņi uzkāpa uz zāliena.

Viņus ar skatienu pavadīja meitene, ne vecāka par četr­padsmit gadiem, ar zaļām, oranžām un rozā matu cirtām. Turpat uz zemes sēdēja sētas krancis ar auklu kaklasiksnas vai pavadas vietā. Meitene izskatījās vairāk izsalkusi nekā suns. Krancis ievaukšķējies sāka luncināt asti.

Ēna iedeva meitenei dolāru. Viņa skatījās neticīgām acīm.

-    Nopērc par to sunim ēdamo, viņš ieteica.

Meitene smaidīdama pamāja.

-    Runāšu skaidru valodu, Trešdiena iesāka. Tev pret to dāmu jāizturas ļoti uzmanīgi. Tu vari viņai iepatikties, un tam būtu sliktas sekas.

-    Viņa ir tava draudzene vai kas?

-    Ne par kādu naudu pasaulē, Trešdiena pārliecināti atbil­dēja. Viņa dusmas jau bija izgaisušas, bet varbūt pataupītas nākotnei? Jādomā, ka niknums bija vecā vīra dzinējspēks.

Zālē zem koka sēdēja sieviete, sev priekšā izklājusi papīra galdautu. Uz tā rindojās dažādi plastmasas trauki.

Viņa nebūt nebija resna, bet… (Ēnam agrāk nebija bijis izdevības lietot šo apzīmējumu) valdzinoši kupla. Gaišiem, gandrīz baltiem matiem, platīna cirtām kā sen mirušām kino­zvaigznēm, ar aveņkrāsas lūpām. Viņa bija divdesmit piecus līdz piecdesmit gadus veca.

Kad viņi pienāca klāt, dāma no šķīvja mielojās ar pildītām olām. Izdzirdusi soļus, sieviete pacēla galvu un, nolikusi malā izvēlēto olu, apslaucīja roku.

-    Sveiks, vecais blēdi! viņa smaidīdama teica.

Zemu palocījies, Trešdiena paņēma sievietes roku un pacēla pie lūpām.

-    Tu izskaties dievišķīgi, viņš sacīja.

-    Bet kā gan, ellē, citādi man vajadzētu izskatīties? sie­viete laipni jautāja. Un tu jau melo. Ņūorleāna bija liela kļūda, pieņēmos tur par piecpadsmit kilogramiem, vai? Es zvēru. Zināju, ka jādodas projām, tikko sāku gāzelēties. Tagad staigājot ciskas beržas viena pret otru, vai vari tam noticēt?

Pēdējais teikums bija adresēts Ēnam. Nezinādams, ko te lai piebilst, viņš nosarka. Sieviete priecīgi iesmējās.

-    Viņš nosarka! Mīļais Trešdiena, tu atvedi pie manis kautru zēnu! Cik tas ir neaprakstāmi jauki no tavas puses! Kā viņu sauc?

-    Ēna, Trešdienu acīm redzami ielīksmoja viņa diskom­forts. Ēna, sasveicinies ar Lieldienu!

Ēna nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un sieviete atkal pasmaidīja. Nudien kā krustugunīs, kad malumednieki apžilbina briedi, kuru tūlīt nošaus. Jau pa gabalu no viņas nāca vilinošs jasmīnu, sausserža, piena un sievietes ādas smaržu sajaukums.

-    Kā iet pa dzīvi? Trešdiena apvaicājās.

Sieviete Lieldiena iesmējās dziļā krūšu balsī, pilnasinīgi un priekpilni. Tādi smiekli apburtu ikvienu.

-    Viss kārtībā, viņa atbildēja. Bet kā tev pašam, tu, vecais vilk?

-    Ceru iesaistīt tevi palīgspēkos.

-    Velti nositīsi laiku.

-    Pirms noraidi, vismaz paklausies manī!

-    Nešķied velti laiku! Nav jēgas.

Lieldiena uzmeta skatienu Ēnam.

-    Lūdzu, apsēdies un izvēlies! Paņem šķīvi un pieliec ar ēdienu līdz malām! Viss te gards. Olas, cepts cālis, cālis ar kariju, cāļa salāti, bet tur garausis patiesībā auksts trusis, īsta delikatese, un tajā bļodā ir ragū. Bet kāpēc es pati nevarētu tev visu salikt šķīvi?

Un tā ari notika. Paņēmusi plastmasas šķīvi, Lieldiena sakrāva tajā veselu kalnu ēdamā un pasniedza to Ēnam.

-    Varbūt kaut ko iekodīsi? viņa pajautāja Trešdienām.

-    Kā teiksi, mana miļā, viņš atsaucās.

-    Bet tu taču esi sūda melu pilns! Brīnums, ka tavas acis vēl nav kļuvušas brūnas, Lieldiena iesaucās.

Nolikusi Trešdienas priekšā šķīvi, viņa teica:

-    Ieliec pats!

Aiz muguras Lieldienai spīdēja pēcpusdienas saule, un viņas mati izskatījās kā platīna oreols.

-    Ēna, ar baudu košļādama cāļa kāju, viņa sacīja, mīļš vārds. Kāpēc tevi tā sauc?

Ēna aplaizīja apkaltušās lūpas.

-    Bērnībā, viņš iesāka, mēs ar māti dzīvojām, bijām, gribu teikt, viņa bija, nu, tāda kā sekretāre vairākās ASV vēst­niecībās, un mēs pārcēlāmies no pilsētas uz pilsētu, ceļojām vai pa visu Ziemeļeiropu. Pēc tam māte sasirga un priekšlai­cīgi atvaļinājās, un tad atgriezāmies Savienotajās Valstīs. Es nevarēju saprasties ar citiem bērniem, tāpēc klusēdams kā ēna sekoju pieaugušajiem. Laikam jau ilgojos pēc sabiedrības. Nezinu. Biju pavisam mazs.

-    Tu izaugi, Lieldiena aizrādīja.

-Jā, Ēna pamāja, izaugu.

Sieviete atkal pievērsās Trešdienām, kas tiesāja no bļodas kaut ko līdzīgu aukstam gumbo. Vai tas ir tas pats zēns, kurš visus tā uztraucis?

-Tu jau dzirdēji?

-    Es visu laiku turu ausis vaļā, viņa atbildēja un atkal uzrunāja Ēnu: Turies no viņiem pa gabalu! Pasaulē ir pārāk daudz slepenu biedrību, un tām lojalitāte un mīlestība ir sveša. Reklāma, neatkarīgie, valdība visi sēž vienā laivā. Sākot no puskoka lēcējiem un beidzot ar patiesi bīstamajiem. Paklau, veco vilk! Vienudien dzirdēju joku, kas tev patiks. Kā var zināt, ka Kenedija noslepkavošanā nebija iesaistīta CIP?

-    Man to jau kāds stāstīja, Trešdiena atsaucās.

-    Žēl gan.

Sieviete atkal pievērsa uzmanību Ēnam.

-    Bet tie cirka aģenti, ar kuriem tikies, ir kaut kas cits. Tādi pastāv tāpēc, ka visi zina, ka viņiem jāpastāv.

Iztukšojusi papīra tasi ar dzērienu, kas izskatījās pēc balt­vīna, Lieldiena piecēlās.

-    Ēna ir labs vārds, viņa teica. Man gribas mokačīno. Ejam!

Lieldiena uzsāka soļot.

-    Bet kā ar ēdienu? Trešdiena brīnījās. To taču nevar te atstāt.

Lieldiena pasmaidīja, norādīja uz meiteni ar suni, kas sēdēja tuvumā, un tad iepleta rokas, it kā vēlēdamās apskaut Haitstrītu un visu pasauli.

-    Lai paēd, viņa pagriezās, lai dotos projām, un abi vīrieši sekoja.

-    Neaizmirsti, iedama viņa teica Trešdienām, ka esmu bagāta. Man visa kā pietiek. Kāpēc lai es tev palīdzētu?

-    Tu esi viena no mums, viņš atgādināja, tikpat aiz­mirsta, tikpat nemīlēta un aizgājusi nebūtībā kā mēs visi. Neviens nešaubās par to, kurā pusē tev jānostājas.

Iegājuši kafejnīcā, viņi apsēdās. Tur bija tikai viena viesmīle ar gredzenu uzacī kā kastas zīmi. Otra sieviete aiz letes gatavoja kafiju. Automātiski smaidīdama, viesmīle pieņēma pasūtījumu.

Lieldiena uzlika slaido roku uz Trešdienas raupjās, pelēkās delnas virspuses.

-    Atkārtoju, viņa sacīja, man klājas jauki. Lieldienas vēl aizvien atzīmē ar olām un zaķiem, saldumiem un gaļu, godinot atdzimšanu un pārošanos. Dāmas pušķo cepures ar ziediem, cilvēki dāvina cits citam puķes. Viss par godu man. Turklāt ar katru gadu kuplākā skaitā. Par godu man, veco vilk!

-    Bet tu audzē taukus un bagātību, jo tevi tā mīl un pie­lūdz? Trešdiena strupi vaicāja.

-    Neesi nu cūka! Sievietes balss pēkšņi izklausījās pavi­sam nogurusi. Viņa iemalkoja mokačlno.

-Jautājums ir nopietns, mana dārgā. Protams, atzīstu, ka miljoniem cilvēku cits citu apdāvina tavā vārdā un piekopj svētku rituālus, pat meklē paslēptas olas. Bet cik daudzi no viņiem zina, kas tu esi? Ko? Atvainojiet, mis?

Pēdējā frāze attiecās uz viesmīli.

Meitene atsaucās:

-    Vēlaties vēl espreso?

-    Nē, mīļumiņ. Gribēju palūgt izšķirt nelielu strīdu. Mēs ar draudzeni nevaram vienoties par vārda "Lieldienas" nozīmi. Varbūt tu kaut ko zini?

Meiča blenza tā, it kā viņam no mutes sprauktos laukā zaļi krupji.

-    Man par to kristiešu būšanu nav sajēgas. Esmu pagāns, viņa pēc brītiņa attrauca.

-    Varbūt saistīts ar Kristus augšāmcelšanos? ierunājās sieviete aiz letes.

-    Tiešām? Trešdiena pārprasīja.

-    Domāju gan, sieviete pamāja. Lielā diena. Zināt, kad Kristus ir atgriezies.

-    Augšāmcēlies dēls. Protams, loģiskākais pieņēmums.

Pasmaidijusi sieviete atsāka darboties ar kafijas automātu.

Trešdiena pievērsās viesmīlei.

-    Laikam būs jāņem vēl viens espreso, ja neiebilstat, un sakiet man: ko jūs, pagāni, pielūdzat?

-    Ko pielūdzam?

-    Tieši tā. Manuprāt, jums ir plašs darbības lauks. Tātad ko jūs godājat pie mājas altāra? Ko pielūdzat rītausmā un mijkrēslī?

Mēmi pakustinājusi lūpas, meiča beidzot atbildēja:

-    Sievišķo sākotni. Tā spēcina. Vai saprotat?

-    Tiešām? Bet vai jūsu sievišķajai sākotnei ir ari vārds?

-    Viņa ir dieviete, kas dzīvo mūsu sirdīs, meitene ar gre­dzenu uzacī dusmīgi piesarka. Viņai vārdu nevajag.

-    Ak tā, Trešdienas sejā parādījās plats pērtiķa smīns, un viņai par godu rīkojat varenas bakhanālijas? Varbūt piln­mēness naktī dzerat asins vīnu, degot spilgti sarkanām sve­cēm sudraba svečturos? Varbūt kailas nirstat putojošos viļņos, ekstāzē skandinot lūgsnu savai dievietei bez vārda, bet viļņi apskalo jums kājas, aplaizīdami ciskas kā tūkstoš leopardu mēles?

-Jūs par mani smejaties, meitene atcirta. Mēs neko tādu nedarām!

To pateikusi, viņa dziļi ievilka elpu. Ēna nodomāja, ka droši vien skaita līdz desmit.

-    Varbūt vēl kādam kafiju? Varbūt jums mokačīno, kundze?

Viesmīle smaidīja gandrīz tieši tāpat, kā viņus sagaidot.

Visi purināja galvas, un meiča pagriezās, lai sasveicinātos

ar citu apmeklētāju.

-     Lūk, Trešdiena nerimās, cilvēks, kas nekam netic un kas neprot priecāties. Čestertons. Tiešām pagāns. Jā. Varbūt iziesim uz ielas, mana mīļā Lieldiena, un turpināsim pētī­jumu? Mēģināsim tikt pie skaidrības, cik daudz garāmgājēju zina, ka Lieldienu[5] vārds cēlies no rītausmas dieves Eostras? Paskatīsimies, mani tas tiešām interesē. Pajautāsim simts cil­vēkiem. Par katru, kas zinās patiesību, varēsiet nogriezt man vienu pirkstu, un, ja to pietrūks, tad kāju pirkstus. Bet par katriem divdesmit, kuri neko nezinās, tev būs vienu nakti ar mani jāmīlējas. Protams, tev ir lielākas iespējas uzvarēt, mēs taču esam Sanfrancisko. Tās stāvās ielas ir ķeceru, pagānu un raganu pilnas.

Lieldienas zaļās acis lūkojās Trešdienā. Ēna iedomājās, ka tieši šādā krāsā ir lapas pavasarī, kad saule spīd tām cauri. Viņa neteica ne vārda.

-    Mēs varētu pamēģināt, Trešdiena nelikās mierā, un beigās man būtu visi desmit roku un desmit kāju pirksti un piecas naktis tavā gultā. Tāpēc labāk nesaki, ka visi tevi pie­lūdz un svin tavus svētkus. Cilvēki izrunā vārdu, nezinādami tā jēgu. Pat nenojauzdami to.

Lieldienas acīs sanesās asaras.

-    Es zinu, viņa klusi atbildēja, neesmu muļķe.

-    Nē, Trešdiena sacīja, neesi gan!

Viņš ir aizgājis par tālu, Ēna nodomāja.

Trešdiena sakaunējies nodūra skatienu.

-    Atvaino, viņa balss skanēja neviltoti. Mums bez tevis būs grūti. Mums vajag tavu enerģiju. Mums vajag tavu spēku. Vai cīnīsies mums līdzās, kad uznāks vētra?

Lieldiena vilcinājās. Uz kreisās rokas delma viņai bija teto­vējums zilu neaizmirstulīšu virtene.

-Jā, beigās skanēja atbilde, droši vien.

Trešdiena noskūpstīja sev pirkstu un piespieda to Lieldienai pie vaiga. Pēc tam viņš pamāja viesmīlei, lai samaksātu par kafiju, un rūpīgi noskaitīja banknotes, nogludinādams tās kopā ar čeku un beigās pasniegdams meitenei.

Viesmīle devās projām.

-Jaunkundzi Atvainojiet! Manuprāt, jums tā nokrita, Ēna iesaucās, pacēlis no grīdas desmit dolāru banknoti.

-    Nevar būt. Meitene skatījās uz salocītajām banknotēm savā saujā.

-    Pats redzēju, kā nokrita, kundze, Ēna pieklājīgi sacīja. -Jums vajadzētu naudu pārskaitīt!

To izdarījusi, meitene apjuka.

-    Ak kungs! Jums taisnība. Atvainojiet.

Paņēmusi banknoti, viņa devās projām.

Visi trīs izgāja uz ielas. Tuvojās krēslas stunda. Pamājusi Trešdienām, Lieldiena pieskārās Ēnas rokai un jautāja:

-    Ko tu pagājušajā naktī redzēji sapnī?

-    Pērkonputnus, Ēna atbildēja, un galvaskausu torni.

Lieldiena pamāja.

-    Vai zināji, kam tie galvaskausi pieder?

-    Sapnī dzirdēju balsi, kas man to pateica, Ēna stāstīja.

Pamājusi Lieldiena gaidīja, ko vēl viņš sacīs.

-    Balss teica: tie ir manējie! Mani vecie galvaskausi. Tūk­stošu tūkstoši.

Lieldiena pievērsās Trešdienām un sacīja:

-    Manuprāt, viņš ir lietaskoks.

Saulaini smaidīdama, viņa papliķēja Ēnam pa roku un devās projām pa ielu. Ēna noskatījās pakaļ sievietei, neveiksmīgi cenz­damies nedomāt par viņas ciskām, kas ejot beržas viena gar otru.

Braucot taksometrā uz lidostu, Trešdiena ierunājās:

-    Ko, pie velna, tu nelikies mierā ar tiem 10 dolāriem?

-    Tu viņu apšmauci. Tādos gadījumos darbiniekam atskaita no algas.

-    Velns lai parauj, kas tev par daļu! Trešdiena bija patiesi nokaitināts.

Bridi padomājis, Ēna piebilda:

-    Es negribētu, lai kāds to nodarītu man. Meitene taču nebija izdarījusi neko ļaunu.

-    Ak tad ne? Trešdiena atcirta un novērsa skatienu. Kad viņai bija septiņi gadi, iespundēja skapī kaķēnu. Vairākas die­nas klausījās ņaudēšanā. Kad kaķēns apklusa, paņēma to, ielika apavu kārbā un pagalmā apbedīja. Viņai gribējās kādu apgla­bāt. Visu laiku zog, kur tik strādā. Parasti nelielos apjomos. Pērn apciemoja vecmammu pansionātā, kur večiņa ieslodzīta. Nozaga viņai no naktsgaldiņa senu zelta rokas pulksteni, pēc > tam izložņāja pa citām istabiņām un pievāca nelielas naudas summas un personiskos nieciņus, kurus ļautiņi mūža novakarē glabā no labajiem laikiem. Atbraukusi mājās, nezināja, kur likt laupījumu, un, baidīdamās, ka noziegums tiks atklāts un viņu apcietinās, izmeta visu laukā, paturot tikai naudu.

-    Labi jau labi. Sapratu. Ēna pamāja.

-    Vēl viņai ir nesimptomātiskā gonoreja, Trešdiena turpi­nāja, ir aizdomas, ka inficējusies, bet neko nedara. Pēdējais draugs viņai pārmeta, ka pielaidusi kaiti, bet šī apvainojās līdz sirds dziļumiem un negrib puisi vairs redzēt.

-     Nu jau gana, Ēna neizturēja, es taču teicu, ka sapratu. Tā taču var runāt par visiem, vai ne? Stāstīt tikai sliktu.

-    Protams, Trešdiena piekrita. Bet viņi visi arī ir vie­nādi! Iedomājas, ka viņu grēciņi ir unikāli, lai gan lielākoties cilvēku nodarījumi ir sīki un atkārtojas.

-    Un tāpēc tu vari mierīgu sirdi nozagt viņai desmit dolārus?

Trešdiena samaksāja par taksometru, un divi vīri devās uz

lidostu un tālāk uz vārtiem. Iekāpšana vēl nebija izziņota.

-     Bet kas tad, velns lai parauj, man atliek? Vēršus un buļļus neviens neziedo. Nesūta slepkavu un vergu dvēseles, pakārtos ar kraukļu izknābtām acīm. Viņi mani radīja. Viņi mani aiz­mirsa. Tagad man kaut kas par to pienākas. Vai tad tas nav godīgi? Trešdiena atgriezās pie pirmītējās sarunas.

-    Mana mamma teica, ka dzīvē nav taisnības.

-    Protams, teica, Trešdiena piekrita. Tā jau visas mam­mas runā. No sērijas: ja tavi draugi lec ugunī, vai tu lēksi šiem pakaļ?

-    Tu nospēri meitenei desmit dolārus, bet es viņai tos atdevu, Ēna spītīgi palika pie sava. Tas bija labi un pareizi.

Atskanēja paziņojums, ka sākas iekāpšana lidmašīnā. Treš­diena piecēlās.

-    Kaut nu tavas izvēles vienmēr būtu tik skaidras, viņš noteica, atkal izklausoties pilnīgi atklāts.

Tā ir, kā viņi saka, Ēna domāja. Ja tu vari notēlot atklātumu, tev notic.

* * *

Kad Trešdiena pirmajās rīta stundās izlaida Ēnu pie mājas, saltums jau sāka atkāpties. Spelgonis Leiksaidā bija negants, tomēr vairs nebija neiespējami auksts. Braucot cauri pilsētai, bankas M&I neona zīme ēkas sānos pārmaiņus rādīja pīkst. 3.30 un -5 grādi pēc Fārenheita.

Pusdesmitos no rīta pie dzīvokļa durvīm pieklauvēja poli­cijas priekšnieks Čads Muligans un ienācis pajautāja, vai Ēna pazīst meiteni, vārdā Elisona Magoverna.

-    Manuprāt, ne, Ēna samiegojies atbildēja.

-Lūk, viņas foto. Muligans parādīja vidusskolas laiku uzņēmumu. Ēna uzreiz pazina meiteni ar zilo zobu platīti, to, kura klausījās draudzenes gudrībās par orālo seksu un AlkaSeltzer tabletēm.

-Jā, skaidrs. Braucām vienā autobusā uz Leiksaidu.

-    Kur tu biji vakar, mister Ainsel?

Ēna juta, ka pasaule sašūpojas. Viņš zināja, ka nav vainīgs. (Bet tu taču esi kriminālnoziedznieks, kas dzīvo ar svešu vārdu, prātā čukstēja balss, vai tad ar to nepietiek?)

-    Sanfrancisko, viņš atbildēja. Kalifornijā. Palīdzēju tēvocim aizvest platu gultu ar baldahīnu.

-    Vai vari to pierādīt? Tev ir biļešu pasakņi? Kaut kas tāds?

-    Protams.

Abi aviobiļešu iekāpšanas karšu pasakņi bija aizmugures kabatā, un Ēna tos izvilka.

-    Kas noticis?

Čads Muligans pētīja iekāpšanas kartes.

-    Elisona Magoverna pazudusi. Viņa palīdzēja Leiksaidas humānajai biedrībai barot dzīvniekus, vest pastaigā suņus. Brauca taisni no skolas uz pāris stundām. Tā, lūk. Mājās viņu vienmēr veda biedrības vadītāja Dollija Knopfa, kad bija aizslē­gusi patversmi. Vakar Elisona patversmē nemaz neparādījās.

-    Viņa ir pazudusi?

-   Jā. Vecāki vakar vakarā mums piezvanīja. Muļķa meitēns bija paradis braukt uz biedrību ar gadījuma mašīnām. Tā ir diezgan nomaļa vieta VV rajonā. Vecāki viņai lāgā negribēja ļaut balsot mašīnas, bet pie mums taču nekas tāds nenotiek… Ļaudis pat neslēdz durvis ciet, saproti? Turklāt bērni visu dara pa savam. Aplūko vēlreiz to fotogrāfiju!

Attēlā Elisona Magoverna smaidīja, tikai zobu platīte bija sarkana, nevis zila.

-    Vai vari man godīgi pateikt, ka viņu nenolaupīji, neizvaroji, nenoslepkavoji, neizdarīji neko tādu?

-    Es biju Sanfrancisko. Un uz tādu cūcību man roka neceltos.

-     Es domāju tāpat, vecais. Vai gribēsi palīdzēt mums viņu meklēt?

-Es?

-Jā, tu. Šorīt jau zēni no kinologu kluba meklēja ar suņiem, pagaidām bez panākumiem. Čads nopūtās. Eh, Maik. Atliek tikai cerēt, ka meitene parādīsies Mineapolisā kopā ar kādu drauģeli narkomānu.

-    Tāda iespēja pastāv?

-    Kāpēc gan ne? Vai gribi pievienoties meklēšanas vienībai?

Ēna atcerējās, ka bija redzējis Elisonu Heningsa saimniecī­bas preču veikalā, atcerējās viņas kautro smaidu ar zilo zobu platīti; viņš vēl bija nodomājis, ka dienās meitene būs īsta skaistule.

-    Labi, es nākšu, Ēna apsolīja.

Ugunsdzēsēju centra vestibilā gaidīja bariņš vīriešu un sieviešu. Ēna ieraudzīja Hincelmanu, vēl dažas sejas šķita pazīstamas, viņu vidū bija arī policisti un policistes brūnajos Lamberas apgabala šerifa vienības formas tērpos.

Čads Muligans pastāstīja, kā Elisona liktenīgajā dienā bija ģērbusies (spilgti sarkanā ziemas kombinezonā ar kapuci, zaļos cimdos, zilā adītā cepurē zem kombinezona kapuces), un sadalīja brīvprātīgos grupās, katrā pa trim cilvēkiem. Ēna tika vienā ar Hincelmanu un vīru, vārdā Brogans. Visus brīdi­nāja, ka ziemas diena ir gaužām īsa, un, ja pasarg' dievs! kāds atrod Elisonas līķi, lai nekādā gadījumā ielāgojiet! to neaiztiek, bet ar rāciju izsauc palīgspēkus. Ja meitene vēl ir dzīva, lai sasilda viņu, kā vien var, iekams ierodas palīdzība.

Viņus izlaida pie W rajona.

Hincelmans, Brogans un Ēna pārstaigāja aizsalušu strauta malu. Pirms tam katrai trijotnei tika izsniegts neliels portatī­vais raidītājs.

Mākoņi slīga zemu, visa pasaule bija pelēka. Pēdējās trīsdesmit sešās stundās nebija snidzis. Spīdīgajā, trauslajā sniega garozā pēdas atklājās kā uz delnas.

Brogans varētu būt atvaļināts armijas pulkvedis ar ūsiņām un sirmiem deniņiem. Ēnam viņš gan stādījās priekšā kā pensionēts vidusskolas direktors.

-    Priekšlaicīgi pensionējos, kad redzēju, ka jaunāks ne­kļūstu. Tagad joprojām nedaudz mācu, iestudēju ludziņu izrāde skolā vienmēr bijis gada ievērojamākais notikums -, dažreiz eju medībās; man ir būda pie Līdaku ezera, tur pavadu vairāk laika, nekā vajadzētu.

Uzsākot meklēšanu, Brogans sacīja:

-    No vienas puses, es ceru, ka Elisonu atradīsim. No otras -, ja nu viņa tiešām ir atrodama, es būtu ļoti pateicīgs, ja viņu atrastu citi, nevis mēs. Vai saprotat?

Ēna labi saprata, ko viņš ar to domā.

Trijotne neko daudz nerunāja. Gāja un meklēja sarkanu kombinezonu vai zaļus cimdus, vai zilu cepuri, vai baltu ķer­meni. Laiku pa laikam Brogans, pie kura bija raidītājs, sazinā­jās ar Čadu Muliganu.

Pēcpusdienā visi ekspedīcijas dalībnieki sakāpa speciāli norīkotā skolas autobusā un ēda hotdogus ar karstu buljonu. Kāds pamāja uz vanagu ar sarkanu asti, kas sēdēja kailā kokā, bet cits iebilda, ka vairāk izskatās pēc piekūna, taču putns aizlidoja un strīds pārtrūka.

Hincelmans viņiem pastāstīja stāstu par vectēva trompeti, kuru vīrs mēģinājis spēlēt, spītējot salam, bet no instrumenta nevarējis izvilināt ne skaņas ārpus šķūņa, kur vectēvs muzi­cējis, bijis neiedomājami auksti.

Ienācis istabā, vectēvs nolicis trompeti blakus plīts malkai, lai instruments atkūst. Kad visa ģimene jau bijusi gultās, trom­pete atsilusi, un pēkšņi no tās laukā plūdusi atkususī mūzika. Vecmamma tā pārbijusies, ka gandrīz dabūjusi sirmus matus.

Pēcpusdiena šķita bezgalīga, neauglīga un nomācoša. Diena pamazām dzisa; attālumi saruka, pasaule krāsojās tumši zila, aukstais vējš svilināja seju. Kad kļuva tik tumšs, ka neko vairs nevarēja redzēt, meklēšanu pārtrauca. Muligans pa radio ziņoja, ka šim vakaram pietiks, un tad visi tika aizvesti atpakaļ uz ugunsdzēsēju centru.

Tuvumā bija krodziņš "Buck Stops Here", un vairums mek­lētāju devās turp. Ļaužu spēki bija izsīkuši, garastāvoklis nomākts. Visi sprieda par plikgalvu ērgli, kas bija riņķojis virs viņiem, par aukstuma vilni, par to, ka kādudien Elisona pārra­dīsies, nenojauzdama, ka radījusi tādu satraukumu.

-    Tāpēc vien par Leiksaidu nav jādomā ļaunu, Brogans teica, mūsu pilsēta ir laba.

-    Leiksaida, piebalsoja akurāta izskata sieviete, kuras vārdu Ēna bija aizmirsis, ja vispār bija ar viņu iepazīstināts, ir labākā pilsēta Ziemeļu mežos. Vai zināt, cik mums ir bez­darbnieku?

-    Nezinu gan, Ēna atsaucās.

-    Mazāk par divdesmit, viņa paziņoja. Pilsētā un apkaimē dzīvo vairāk nekā piectūkstoš cilvēku. Varbūt neesam bagāti, bet vismaz visi strādājam. Nav kā ziemeļaustrumu kalnraču pilsētās, no kurām lielākā daļa kļuvušas par tuksnesi. Fermeru pilsētiņas iznicināja piena cenu krišanās un zemā cūkgaļas cena. Vai zināt, kā visbiežāk mirst Vidējo rietumu fermeri?

-    Pašnāvībā? Ēna minēja.

Sieviete izskatījās gandrīz vīlusies.

-    Jā. Tieši tā. Viņi paši šķiras no dzīves.

Pašūpojusi galvu, viņa turpināja:

-     Mums te ir pārāk daudz pilsētu, kuras uztur mednieki un atpūtnieki. Tās iegūst no šiem naudu un palaiž mājās ar trofejām apkrautus un kukaiņu sakostus. Ir ari rūpnieciskas pilsētas, kurās viss iet uz urrā, bet tad pēkšņi Walmart tajās ierīko savus izplatīšanas centrus vai ari 3M pārtrauc kom­paktdisku ražošanu un cilvēki tiek izmesti no laivas un nespēj nomaksāt kredītus par māju. Atvainojiet, es palaidu gar ausim jūsu vārdu.

-    Ainsels, Ēna sacīja. Maiks Ainsels.

Alus bija pašmāju brūvējums, kura ražošanā izmantots avota ūdens. Tiešām labs alus.

-    Bet mani sauc Kellija Knopfa, sieviete atbildēja, Dollijas māsa.

Viņas seja vēl bija piesarkusi no aukstuma.

-    Gribu teikt, ka Leiksaidai paveicies. Mums ir pa mazu­miņam no visa lauksaimniecība, vieglā rūpniecība, tūrisms, amatniecība. Labas skolas.

Ēna apjucis viņu uzlūkoja. Tukšas frāzes. Tas bija kā klau­sīties tirgotājā, labā tirgotājā, kas tic savām precēm, tomēr grib pārliecināt tevi, lai dodies mājās ar viņa otām vai pilnu enciklopēdiju komplektu. Varbūt sieviete šīs domas nolasīja viņa sejā.

-    Atvainojiet. Ja cilvēks kaut ko mīl, tad gribas par to runāt bez mitas. Ar ko jūs nodarbojaties, mister Ainsel?

-    Mans tēvocis iepērk un tirgo senlietas visā valstī. Es palīdzu pārvadāt lielus, smagus priekšmetus, lai tos pārāk stipri nesabojātu. Darbs labs, bet nav pastāvīgs.

Melns kaķis, krodziņa talismans, sāka trīties Ēnam gar kājām, berzēdams pieri pret zābaku. Uzlēcis uz sola blakus, kaķis aizmiga.

-    Bet vismaz varat paceļot, Brogans sacīja. Vai protat vēl kaut ko?

-    Vai jums nebūtu astoņas divdesmit piecu centu monē­tas? Ēna pajautāja. Brogans sāka meklēt kabatā sīknaudu. Atradis piecas monētas, viņš pagrūda tās pār galdu. Kellija pielika klāt vēl trīs.

-    Un vēl piecus centus, Ēna sacīja. Šī monēta būs mar­ķieris.

Ēna salika monētas divās rindās, pa četrām vienā, pa pie­cām otrā, un tad veikli izpildīja triku "Monētas cauri galdam", pusi no tām it kā izgrūzdams cauri koka virsmai, bet īstenībā pārlikdams no kreisās plaukstas labajā.

Pēc tam, paņēmis visu naudu labajā rokā, bet kreisajā tukšu ūdens glāzi, viņš uzklāja glāzei mutautiņu. Monētas cita pēc citas no plaukstas pazuda, nošķindot glāzē. Beigās Ēna atvēra labo plaukstu, parādīdams, ka tā tukša, un noņēma no glāzes mutautiņu: tur bija visas astoņas.

Monētas viņš atdeva pēc piederības trīs Kellijai, piecas Broganam -, bet pēc tam vienu paņēma no Brogana plaukstas atpakaļ, atstājot četras. Monētai viņš uzpūta, "pārvēršot" to par peniju, un tad atdeva Broganam, kurš naudu saskai­tīja un apstulbis skatījās uz plaukstu, kurā bija visas piecas monētas.

-    Tu taču esi īsts Hudīni! priecīgi ieķērcās Hincelmans. Tik tiešām!

-    Amatieris, nekas vairāk, Ēna atbildēja. Man vēl daudz jāmācās.

Tomēr sirdī iezagās lepnums. Tā taču bija viņa pirmā uzstā­šanās pieaugušo auditorijai.

Pa ceļam uz mājām Ēna iegāja pārtikas veikalā nopirkt piena paku. Rudmatainā meitene pie kases ar acīm, iekaisušām no raudāšanas, šķita tāda kā redzēta. Visu viņas seju klāja vasarraibumi.

-    Es jūs pazīstu, jūs esat.. .-viņam gandrīz vai paspruka AlkaSeltzer meitene, taču, iekodis mēlē, viņš piebilda: … Elisonas draudzene. Braucām vienā autobusā. Ceru, ka ar viņu nekas slikts nebūs noticis.

Meitene šņukstēdama pamāja:

-    Es arī.

Skaļi izšņaukusi degunu salvetē, viņa iegrūda to atpakaļ piedurknē.

Pie krūtīm meičai bija vizītkarte: SVEIKI! esmu SOFIJA! pajautā MAN, kā TRĪSDESMIT dienās ZAUDĒT DESMIT kilo­gramus!

-    Nomeklējāmies visu dienu. Pagaidām bez panākumiem.

Sofija pamāja, ar pūlēm valdīdama asaras, un piespieda

pīkstulim piena paku, uzčirkstinot cenu. Ēna pasniedza divus dolārus.

-    Braukšu no šīs nolādētās pilsētas projām, meitene aprauti, apslāpētā balsi atzinās. Dzīvošu pie mammas Ešlendā. Elisonas vairs nav. Pērn pazuda Sandijs Olsens. Aizpagājušajā gadā Džo Mings. Varbūt nākamgad būs mana kārta?

-    Es dzirdēju, ka Sandijs esot pie tēva.

-Jā, Sofija rūgti noteica. Protams. Bet Džo Mings pazuda Kalifornijā, Sāra Lindkvista pārgājiena laikā, no kura neatgriezās. Vai nav vienalga, kā. Es gribu uz Ešlendu.

Viņa dziļi ieelpoja, bridi elpu aizturēja un tad negaidot uzsmaidīja. Tur nebija nekā nepatiesa. Tas bija vienkārši tāda cilvēka smaids, kurš zināja, ka viņa pienākums ir smaidīt, izdodot sīknaudu. Iedevusi Ēnam atlikumu un čeku, meitene novēlēja viņam jauku dienu un pievērsās pircējai ar pilniem iepirkumu ratiņiem, kura stāvēja rindā aiz Ēnas, un sāka ņemt un ar pīkstuli apstrādāt pirkumus.

Paņēmis pienu, Ēna brauca garām uzpildes stacijai un krakatai uz ledus un tad pāri tiltam tālāk uz mājām.

IERAŠANĀS AMERIKĀ 1778. gads

Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva, rakstīja misters Ibiss nevainojami kaligrāfiskā rokrakstā.

Lūk, galvenais, bet tālāk būs detaļas.

Ir tādi stāsti, patiesi stāsti, kuros notikumi ir unikāli un traģiski, tomēr vislielākā traģēdija ir tā, ka mēs jau šo stāstu iepriekš esam dzirdējuši, bet nedrīkstam pieļaut, ka tas mūs skar pārāk dziļi. Mēs tam uzceļam apkārt aizsargslāni kā auste­res, kuras, sargājot sevi no kāda īpaši asa smilšgrauda, pārklāj to ar gludu perlamutra slāni, lai izdzīvotu. Tā nu mēs no dienas dienā ejam, runājam, funkcionējam, neizjuzdami apkārtējo sāpes un zaudējumus. Ja tās visas ienāktu mūsos, mēs vai nu sajuktu prātā, vai kļūtu par svētajiem, bet lielākoties tās mūs neskar. Mēs to nedrīkstam pieļaut.

Šovakar, ēdot vakariņas, ja spējat, padomājiet par šo: pasaulē badu cieš lielāks skaits bērnu, nekā to spēj aptvert prāts; šis skaitlis ir tik liels, ka miljons turp vai šurp nemaz nebūtu nekāda kļūda. Domājot par to, jums varbūt uzmāksies neomulibas sajūta, taču jūs tik un tā turpināsiet ēst savas vakariņas.

Daži stāsti, ja atveram tiem savas sirdis, mūs pārāk dziļi ievainos. Rau labs vīrs gan savās, gan citu acīs: uzticīgs un godīgs pret sievu, dievina savus mazuļus un vienmēr izbrīvē tiem laiku, mīl tēvzemi, darbā precīzs, cik vien iespē­jams. Tādējādi, būdams rūpīgs un pēc dabas labs, viņš iznīdē ebrejus novērtē fona mūziku, kas viņus nomierina. Viņš ebrejiem piekodina pirms dušas neaizmirst identifikācijas numurus, jo citādi, viņš teic, pēc dušas tie var paņemt sve­šas drēbes. Šādi vārdi ebrejus nomierina. Tātad dušā dzīve nebeigsies, viņi sev iegalvo. Mūsu stāsta varonis stingri uzrauga līķu nogādāšanu uz krāsnīm. Vienīgā nelaime, ka pēc kaitēkļu indēšanas ar gāzi dažkārt uzmācas dažādas domas. Krietns cilvēks taču nejustu neko, izņemot prieku, ka zeme tiek atbrīvota no sērgas.

Liksim viņu mierā šis stāsts ievaino pārāk dziļi. Šis vīrs mums nebūt nav svešinieks, un tuvums sāpina.

Sievietes un vīrieši, veci un jauni ir tik daudz traģisku dzīvesstāstu ar tādiem sāpju bezdibeņiem, ko nav iespējams noslēpt, tomēr šur tur izgaismojas mazi dzives prieciņi, izrauti no tumsas ķetnām kā ziediņi, ko krītot noplūc ceļinieks, paklu­pis uz kraujas malas.

Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva. Viss šķiet pavisam vienkārši.

Cilvēks nav sala, paziņoja Donns un kļūdījās. Ja mēs nebūtu salas, tad pazustu, noslīktu cits cita traģēdijās. Mēs esam izolēti (nošķirti kā salas, tātad salas) no svešām traģēdijām salas īpatnību dēļ un tāpēc, ka vēsture nemitīgi atkārtojas. Viss taču notiek vienādi, un nekas nemainās. Cilvēciska būtne piedzimst, dzīvo un beigās tā vai citādi nomirst. Tā, lūk. Pro­tams, varam pielikt klāt personisko pieredzi. Banālu kā jebkurš stāsts, unikālu kā jebkura cita dzīve. Dzīves ir sniegpārslas ar jau redzētu struktūru, līdzīgas kā zirņi pākstī, tomēr unikālas. (Vai esat kādreiz redzējuši zirņus pākstī? Proti, vai esat labi tos apskatījuši? Minūti pētījuši, jūs vairs tos nesajauksiet.)

Mums ir vajadzīgi individuāli stāsti. Bez personībām redzam tikai ciparus: tūkstoš mirušo, simt tūkstoš mirušo, nelai­mes gadījumā cietušo skaits var sasniegt miljonu. Turpretī iedzi­ļinoties katrā stāstā, statistika pārvēršas cilvēkos taču arī tā melo, jo neskaitāmi daudzi turpina ciest, un jau paši skaitļi notrulina un ir bezjēdzīgi. Lūk, skatieties, bērns ar milzu uzpūstu vēderu, acu kaktiņos mušas, izģindušiem locekļiem: vai tad kļūs vieglāk, ja zināsiet viņa vārdu, vecumu, sapņus, bailes? Ielīst viņam iekšā? Vai tādā gadījumā neizdarīsim lāča pakalpojumu viņa māsai, kas guļ blakus pārkarsušajos putek­ļos izkropļota, izstīdzējuša cilvēkbērna karikatūra? Vai, ja izjutīsim līdzjūtību, mums viņi kļūs svarīgāki par tūkstošiem citu bērnu, kas cieš badu, tūkstošiem jaunu dzīvību drīzu barību mušu miriādēm, kas metīsies viņiem virsū?

Novilkuši robežlīniju ap sāpju mirkļiem, paliekam savās salās, un tie mūs neskar. Mirkļus pārklāj gluds, drošs kā perla­mutrs apvalks, un tie aizslīd no mūsu dvēseles, neradot īstas sāpes.

Daiļliteratūra ļauj ieskatīties šo citu galvās, citās vietās, redzēt citu acīm. Lasot mēs apstājamies, pirms mirstam, vai arī mirstam neskarti, pāršķirot grāmatas pasaules lapas vai to aizverot, un atgriežamies savā dzīvē.

Dzīvē, kas ir tāda pati kā daudzas citas, kas ir unikāla.

Un patiesība ir vienkārša: Reiz bija meitene, un tēvocis viņu pārdeva.

Lūk, kāds uzskats valdīja ciemā, kurā dzīvoja šī meitene: neviens nevar skaidri zināt, kas ir bērna tēvs, bet māte, jā, par to šaubu nav. Ciltsraksti un mantojuma lietas virzās pa mātes līniju, bet vara paliek vīriešu rokās, un vīrietim ir visas tiesības izšķirt māsasbērnu likteni.

Sākās karš, ne pārāk liels, ne vairāk kā kautiņš starp divu sāncensīgu ciemu vīriem. Gandrīz vai tikai strīds. Viens ciems strīdā uzvarēja, otrs zaudēja.

Dzīvība ir prece, cilvēks īpašums. Vergturiba tajā pasau­les malā jau tūkstošiem gadu bija kultūras sastāvdaļa. Arābu vergtirgotāji iznīcināja pēdējās Austrumāfrikas lielās karalis­tes, bet Rietumāfrikas tautas iznīdēja cita citu.

Tāpēc neviens nesašuta un nebrīnījās, kad tēvocis pārdeva dvīņus, lai gan uzskatija tos par maģiskām būtnēm un pats no viņiem baidījās, turklāt tik ļoti, ka par pārdošanu pašiem dvīņiem nebilda ne vārda, lai tie neievainotu tēvoča ēnu un viņu nenogalinātu. Bērniem bija divpadsmit gadu. Meiteni sauca Vututu, putns vēstnesis, zēnu Agašu, mirušā karaļa vārdā. Abi bija veselīgi, un, tā kā bērni bija dvīņi vīrietis un sieviete, tiem bija daudz stāstīts par dieviem. Kā jau dvīņi, viņi uzmanīgi klausījās un visu iegaumēja.

Tēvocis bija resns, slinks vīrs. Ja viņš turētu lopus, iespē­jams, būtu atdevis govi, nevis dvīņus, bet lopu viņam nebija. Tāpēc viņš pārdeva dvīņus. Par tēvoci pietiks, viņa loma stāstā ir beigusies. Sekosim dvīņu gaitām!

Kopā ar citiem verdzībā pārdotajiem cilvēkiem un karagūstekņiem viņus dzina desmitiem jūdžu uz nelielu posteni. Tur bērni tika pārdoti tālāk un kopā ar trīspadsmit citiem lik­teņa biedriem dzīti sešu ar šķēpiem un nažiem bruņotu vīru pavadībā tālāk uz rietumiem, uz jūru, bet pēc tam vēl daudzas jūdzes gar krastu. Piecpadsmit vergi gāja ar saistītām rokām, savalgoti kakls pie kakla.

Vututu pajautāja brālim Agašu, kas ar viņiem tagad notiks.

-    Es nezinu, Agašu atbildēja.

Viņš bieži smaidīja, zēna zobi bija balti un nevainojami, tie atklājās smaidot, un šie laimīgie smaidi darīja laimīgu ari Vututu. Tagad viņš nesmaidīja. Tā vietā Agašu māsas priekšā centās izskatīties drosmīgs, atmetis galvu atpakaļ un iztaisno­jis plecus kā lepns, draudīgs, taču smieklīgs kucēns ar uzmestu spalvu.

Vīrs ar rētām vagotu vaigu, kas gāja rindā aiz Vututu, sacīja:

-    Mūs pārdos baltajiem velniem, kas vedīs mūs pār jūru uz savām mājām.

-    Un ko ar mums tur darīs? Vututu jautāja.

Vīrs neatbildēja.

-    Nu? meitene tincināja.

Agašu mēģināja pamest skatienu pār plecu. Ejot viņiem bija aizliegts sarunāties vai dziedāt.

-    Varbūt apēdīs, vīrs atbildēja, vismaz man tā stāstīja. Tāpēc jau viņiem vajag tik daudz vergu. Mūždien izsalkuši.

Vututu iedama sāka raudāt.

-    Neraudi, māsiņ! Neviens tevi neapēdīs. Es tevi aizsar­gāšu. Mūsu dievi tevi aizsargās, Agašu mierināja.

Taču Vututu nerimās raudāt, soļodama uz priekšu ar smagu sirdi, mocīdamās sāpēs, dusmās un mežonīgās, nepārvara­mās bailēs, kādas jūt tikai bērni. Viņa nespēja pateikt brālim, ka neuztraucas tāpēc, ka baltie velni viņu apēdīs. Meitene nešaubījās, ka pati paliks dzīva. Vututu raudāja aiz bailēm, ka svešinieki apēdīs brāli, viņa arī nebija pārliecināta, ka spēs Agašu aizstāvēt.

Atnākuši līdz tirgošanās vietai, viņi palika tur desmit die­nas. Pēdējās dienas rītā visus gūstekņus iztrieca no būdas, kurā viņi bija ieslodzīti (pēdējā laikā tur valdīja liela drūzma, jo ieradās vīri ar jauniem vergiem, kas tika vesti rindās un kāšos). Beigās visus aizdzina uz ostu, un Vututu ieraudzīja kuģi, ar kuru viņus vedīs projām.

No sākuma viņai šķita, ka kuģis ir ļoti liels, bet pēc tam viņa nosprieda, ka par mazu, lai visi tajā satilptu. Kuģis viegli šūpojās ūdenī. Turp un atpakaļ ceļoja laiva, vezdama gūstek­ņus uz kuģi, kur jūrnieki uzlika tiem roku dzelžus un noveda uz apakšējā klāja; daži jūrnieki bija ar ķieģeļkrāsas ādu vai iedeguši, ar dīvaini smailiem deguniem un bārdām, kas vērta viņus līdzīgus zvēriem. Daži bija kā pašu ļaudis, kā tie, kas viņu dzina gar krastu. Vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem un sadzina atsevišķā vietā. Uz kuģa bija pārāk daudz vergu, lai tas viegli peldētu, un ducis vergu pat tika pieķēdēti uz augšējā klāja zem šūpuļtīkliem, kuros gulēja paši jūrnieki.

Vututu palaimējās tikt pie bērniem, nevis sievietēm, un ari pieķēdēt viņu nepieķēdēja, tikai ieslēdza. Brālis Agašu bija kopā ar vīriešiem, kas, iekalti ķēdēs, tika saspiesti kravas telpā kā siļķes mucā. Zem klāja smirdēja, lai gan apkalpe pēc iepriek­šējās kravas bija visu iztīrījusi. Smaka bija iesūkusies kokā: baiļu, dusmu, caurejas un nāves, drudža, ārprāta un naida smārds. Vututu sēdēja karstajā telpā ar pārējiem bērniem. Meitene juta, ka bērni abpus viņai svīst. Stiprāka šūpa uzgrūda Vututu virsū puisēnu, kas atvainojās viņai nepazīstamā valodā. Pustumsā meitene centās viņam uzsmaidīt.

Kuģis pacēla buras. Tagad tas spēcīgi šķēla viļņus.

Vututu prātoja, no kurienes nāk baltie vīri (jāsaka gan, ka neviens no tiem nemaz tik balts nebija jūras aprauti, saulē nodeguši, viņu āda bija tumša). Vai tiešām šiem ļaudīm trūka ēdamā, ka vajadzēja mērot tik tālu ceļu uz viņas zemi pēc cilvēkiem pārtikai? Varbūt viņa pati kļūs par delikatesi, retu gardumu tiem, kuri pārēdušies un kuriem tikai melnādaino miesa katlā sadzen mutē siekalas?

Otrajā dienā pēc izbraukšanas kuģis iekļuva viesulī, ne pārāk negantā, tomēr klājs līgojās un svērās uz sāniem, un urīnam, šķidriem izkārnījumiem un baiļu sviedriem pievieno­jās vēmekļu smirdoņa. Uz viņiem pa griestu restēm spaiņiem gāzās lietusūdens.

Ceļojums ilga jau nedēļu, zemi vēl neredzēja, un vergiem atļāva noņemt dzelžus. Visi tika brīdināti, ka par mazāko nepa­klausību vai pārkāpumu saņems sodu, kādu neviens nevar pat iedomāties.

No rīta gūstekņiem deva ēst pupiņas un biskvītus, kā arī malciņu citrona sulas, kas bija tik skāba kā etiķis. Visi vaibstījās, kāsēja un rīstījās, daži, jau ieraugot karoti ar sulu, vaidēja un stenēja. Spļaut laukā nedrīkstēja par to draudēja pletnes cirtiens vai kāviens.

Naktī viņiem atnesa sālītu liellopu gaļu ar nepatīkamu garšu un varavīkšņainu spīdumu uz pelēkās virsmas. Tas bija ceļojuma sākumā. Vēlāk gaļa bija vēl sliktāka.

Kad vien radās izdevība, Vututu un Agašu sabāza kopā galvas, lai parunātu par māti, mājām un rotaļu biedriem. Dažreiz Vututu atcerējās mātes nostāstus, piemēram, par šķelmīgāko no visām dievībām Elegbu, kas bija dižā Māvu acis un ausis pasaulē, par visu ziņoja Māvu un nesa atpakaļ viņa atbildes.

Vakaros, meklēdami glābiņu no vienmuļības, jūrnieki lika vergiem izpildīt savas tautas dziesmas un dejas.

Vututu tiešām paveicās, ka viņa bija kopā ar bērniem. Mazie bija sadzīti kā reņģes bundžā, neviens par viņiem neli­kās ne zinis, taču sievietēm klājās grūtāk. Uz dažiem vergu kuģiem apkalpe viņas pastāvīgi izvaroja: tā bija nerakstīta jūras brauciena privilēģija. Uz viņu kuģa tā nebija, lai gan nevarētu teikt, ka iztika bez izvarošanas.

Ceļojuma laikā nomira simt vīriešu, sieviešu un bērnu, un mirušie tika mesti pāri bortam; daži vēl bija pusdzīvi, taču zaļie okeāna viļņi remdēja pēdējo drudzi, un nelaimīgie raus­tīdamies un rīstīdamies aizgāja nebūtībā.

Dvīņi brauca ar holandiešu kuģi, bet viņi jau to nezināja, tikpat labi tas varēja būt britu, portugāļu, spāņu vai franču kuģis.

Apkalpes melnie vīri, kuru āda bija tumšāka nekā Vututu, teica, kur gūstekņiem iet, ko darīt, kad dejot. Kādu ritu Vututu juta sev pievērstu melnā sarga skatienu. Maltītes laikā viņš pienāca klāt un raudzījās lejup uz meiteni, neteikdams ne vārda.

Kāpēc tu tā dari? Vututu jautāja vīrietim. Kāpēc kalpo baltajiem velniem?

Melnādainais pasmaidīja, it kā pirmoreiz dzirdēdams kaut ko tik uzjautrinošu. Pēc tam viņš pieliecās tik zemu, ka ar lūpām gandrīz aizskāra meitenes ausis, un, jūtot ausi karsto dvašu, viņai sametās nelabi.

-Ja tu būtu mazliet vecāka, vīrietis sacija, es tev ar savu daiktu liktu laimē kliegt. Varbūt šonakt to darīšu. Ievē­roju, ka tu labi dejo.

Uzlūkojusi melnādaino ar savām riekstu brūnajām acīm, Vututu nemirkšķinot, pat smaidot atteica:

-Ja tu mani to bāzīsi tur lejā, tad es kodīšu ar zobiem, kas man ir tur lejā. Esmu burve, un zobi man tur lejā ir ļoti asi.

Ar prieku Vututu redzēja, ka vīrieša sejas izteiksme mai­nās. Neko neteicis, viņš devās projām.

Vārdi bija pasprukuši, pašai nezinot un nedomājot. Vututu nešaubījās, ka ar viņas muti runāja šķelmis Elegba. Māvu bija radījis pasauli un tad, pateicoties Elegbas nebēdnībai, zaudējis par to interesi. Kurš gan cits, ja ne attapīgais Elegba zināja par dzelzscieto erekciju un runāja ar viņas muti, uz bridi izglāb­dams. Tonakt pirms gulēšanas Vututu pateicās Elegbam.

Daži ieslodzītie atteicās ēst. Par to viņus pēra tik ilgi, kamēr nelaimīgie paņēma ēdienu mutē un sāka košļāt, un pēriens bija tik nežēlīgs, ka divi cilvēki nomira. Pēc tam neviens vairs nemēģināja badoties līdz atpestīšanai. Kāds vīrietis un sieviete mēģināja izdarīt pašnāvību, lecot pār bortu. Sievietei paveicās. Vīrieti izglāba, piesēja pie masta un gandrīz visu dienu pēra, līdz viņa mugura bija vienās asinīs, un tad atstāja pa nakti uz klāja. Virām nebija nekā, ko ēst un dzert, izņemot paša čurās. Trešajā dienā viņš sāka murgot, viņa galva satūka un kļuva ļengana kā veca melone. Kad murgi beidzās, vīrieti iesvieda jūrā. Piecas nākamās dienas pēc šī negadījuma gūstekņus atkal saslēdza važās un ķēdēs.

Ceļojums ieslodzītajiem bija garš un smags, un ari apkalpei tas nebija izpriecas brauciens, lai gan jūrnieki bija iemācījušies nocietināt sirdi, iedomājoties, ka, tāpat kā fermeri, piegādā tirgum savus kustoņus.

Kādā jaukā, patīkamā dienā kuģis piestāja Bridžtaunas ostā Barbadosā, kur gūstekņus izveda krastā un zemās laivās nogādāja tirgus laukumā. Tur ar kliedzienu un nūju sitienu palīdzību visus sastādīja rindās. Atskanēja svilpe, un tirgus laukumā sākās drūzma grūstīdamies un dunkādami cits citu, vīri ar sarkaniem ģīmjiem kliedza, pārbaudīja, sauca, vērtēja, burkšķēja.

Vututu un Agašu ceļi šeit šķīrās. Viss notika ļoti ātri liela auguma vīrietis ar varu atvēra Agašu muti, apskatīja zobus, aptaustīja roku muskuļus, pamāja, un divi citi aizveda Agašu projām. Viņš neturējās pretī. Pametis skatienu uz māsu, Agašu iesaucās:

Nezaudē dūšu!

Vututu pamāja, un tad skatienu aizmigloja asaras un viņa ievaidējās. Viņa kopā ar brāli bija dvīņi, maģiski un spēcīgi. Šķirti tikai divi sāpju pārņemti bērni.

Pēc tam Vututu redzēja brāli vien reizi, un ne jau dzīvē.

Lūk, kas notika ar Agašu. Vispirms viņu aizveda uz garš­vielu plantāciju, kur pilnīgi ne par ko katru dienu pēra, mācīja runāt lauzītā angļu mēlē un iesauca par Melno Džeku tumšās ādas krāsas dēļ. Agašu mēģināja bēgt, bet viņu ar suņiem notvēra, atveda atpakaļ un ar kaltu nocirta kājai vienu pirkstu, lai viņš gūst neaizmirstamu mācību. Agašu būtu nomiris bada nāvē, taču, kad atteicās ēst, viņam izdauzīja priekšzobus un pa šauru spraugu grūda iekšā auzu tumi: atlika vai nu to norit, vai noslāpt.

Pat tajos laikos priekšroka tika dota nebrīvē dzimušiem vergiem, nevis nesen atvestajiem afrikāņiem. Brīvībā dzimušie vergi mēģināja bēgt vai nonāvēties, abējādi radot saimniekiem zaudējumus.

Kad Melnajam Džekam bija sešpadsmit gadu, viņu kopā ar vairākiem citiem vergiem atkal pārdeva, šoreiz cukura plan­tācijas saimniekam Santodomingo salā. Tie viņu iesauca par

Hiacintu lielo vergu ar izdauzītiem zobiem. Plantācijā Agašu satika vecu sievieti no sava ciema (kamēr vēl viņas pirksti nebija tik samezgloti un cietuši no artrīta, viņa bija mājas verdzene), un veča pastāstīja, ka baltie ar nolūku izkliedē gūstekņus, kas nāk no vienas pilsētas, ciema, apkaimes, lai izvairītos no dumpjiem un sacelšanās. Viņiem nepatīkot, ja vergi sarunājas savā valodā.

Hiacints mazliet apguva franču valodu un bija spiests iekalt katoļu baznīcas mācību. Katru dienu jau pirms saul­lēkta viņš sāka darbu cukurniedru laukā un beidza labu laiku pēc saulrieta.

Viņam bija vairāki bērni. Kopā ar citiem vergiem Agašu nakts pirmajās stundās gāja uz mežu, pārkāpdams aizliegumu, un tur dejoja kalindu un dziedāja dievam melnajai čūskai Dambalo-Vedam. Tāpat arī Elegbam, Ogu un Šango, Zakam un daudziem citiem dieviem, kurus vergi atveda uz salu, atveda savos prātos un noslēpa sirdīs.

Santodomingo salas cukurniedru plantācijā reti kurš vergs nodzīvoja ilgāk par desmit gadiem. Viņiem tika atvēlēts zemes gabals, kuru varēja apstrādāt divas stundas pusdienlaika kar­stumā un piecas nakts melnumā (no vienpadsmitiem līdz četriem), un šajā laikā bija ari jāizaudzē un jāsagādā sev pār­tika (saimnieki jau viņus neēdināja, tikai piešķīra mazu zemes pleķīti, uz kura izaudzēt sev pārtiku) un tajā pašā laikā bija arī jāguļ un jāsapņo. Taču arī šādos apstākļos ļaudis prata izbrīvēt laiku, kurā sanākt kopā, dziedāt un pielūgt dievus. Santodo­mingo zeme bija auglīga, un Dahomejas, Kongo un Nigērijas dievi laida tajā dziļas saknes zeldami un kuplodami, solīdami brīvību cilvēkiem, kas viņus nakts melnumā pielūdza birztalās.

Hiacintam bija divdesmit pieci gadi, kad labās plaukstas virspusē iekoda zirneklis. Koduma vieta iekaisa, miesa atmira, un drīz vien visa roka bija uztūkuši un purpura krāsā, tā smir­dēja, pukstēja un dedzināja.

Viņam deva dzert tīru rumu, pēc tam ugunī nokaitēja inačetes asmeni, līdz tas gailēja sarkani balts, un piespieda slimajai vietai. Beigās roku nozāģēja līdz plecam un rētu piede­dzināja ar nokaitētu asmeni. Veselu nedēļu Hiacints nogulēja drudzī, bet pēc tam atgriezās darbā.

1791. gadā vergu dumpī piedalījās vergs ar vienu roku, vārdā Hiacints.

Birztalā pats Elegba iemiesojās Hiacintā, jādams viņā kā baltais cilvēks zirgā, runādams ar viņa muti. Hiacints no savas runas neko daudz neatcerējās, bet citi, kas bija līdzās, zināja teikt, ka viņš solījis vergiem brīvību. Hiacints atminējās tikai savu erekciju kā sāpīgu mietu un vēl to, ka viņš bija pacēlis abas rokas, arī zaudēto, pret Mēnesi.

Tika nokauta cūka, un plantācijas vīri un sievas dzēra karstas asinis, apsolīdami sevi un apvienodamies brālībā. Cits citam vergi zvērēja, ka viņi būs brīvības karaspēks, jau atkal solīdamies dieviem no zemēm, kurās bija nolaupīti un atvesti uz šejieni.

Ja kaujā ar baltajiem kritīsim, vergi cits citam teica, tad atdzimsim Āfrikā, pašu mājās, savās ciltīs.

Dumpī piedalījās vēl kāds Hiacints, tāpēc Agašu atkal ieguva jaunu vārdu: Lielais Vienrocis. Viņš cīnījās, lūdza, zie­doja, plānoja. Viņš redzēja, kā mirst draugi un mīļākās, tāpēc turpināja cīnīties.

Gņa ilga divpadsmit gadus neprātīga, asiņaina kauja pret plantāciju īpašniekiem, kuri sauca palīgā karaspēka vienības pat no Francijas. Vergi cīnījās, nepadevās un beigās neticamā kārtā uzvarēja.

1804. gada 1. janvārī Santodomingo ieguva neatkarību un kļuva pazīstama pasaulē kā Haiti Republika. Lielais Vienrocis šo dienu nepiedzīvoja. Viņš mira 1802. gada augustā no franču kareivja durkļa.

Lielā Vienroča (savulaik Hiacinta, vēl agrāk Melnā Džeka, bet sirdī vienmēr Agašu) nāves bridi viņa māsa Vututu, kas pirmajā plantācijā Karollnā bija pārdēvēta par Mēriju, vēlāk, kļūstot par mājas verdzeni, par Deiziju, bet pēc pārdošanas Lavēru ģimenei pie Ņūorleānas upes par Sakiju, juta uz ribām vēsu durkli, tāpēc sāka kliegt un nevaldāmi raudāt. Viņas dvlnītes pamodušās sāka brēkt. Meitiņas bija baltas kafijas krāsā, viņas jaundzimušās mazulītes krasi atšķīrās no melnādainajiem mazuļiem, kurus Vututu bija dzemdējusi plantācijā, pati būdama vēl tikai meitene, un kurus nebija redzējusi kopš tā laika, kad bērniem bija piecpadsmit un des­mit gadu. Kad Vututu pārdeva tālāk, viņas vidējā meitiņa jau gadu kā bija mirusi.

Pēc izkāpšanas no kuģa Sakija daudzas reizes tika pērta; vienreiz viņai rētās sabēra sāli, citreiz pēriens bija tik smags un ilgs, ka meitene vairākas dienas nevarēja sēdēt un viņas mugura necieta pat vieglāko pieskārienu. Jaunībā ne vienu reizi vien viņu izvaroja melnādainie, kurus sūtīja uz viņas koka lažām, tāpat arī baltie. Viņu iekala ķēdēs. Tomēr viņa neizplūda vaimanās. Pēc tam kad Vututu ar brāli izšķīra, viņa pa īstam raudāja tikai vienu reizi: Ziemeļkarolīnā, kad vergu bērniem un suņiem barību lika vienā silē un viņas mazuļi rakņājās blakus suņiem. Viņa to redzēja toreiz un pēc tam vēl un vēl, bet tieši todien viņai salūza sirds.

Skaista Vututu bija tikai īsu brīdi. Ciešanu gadi paņēma savu, un skaistums aizgāja uz neatgriešanos. Seju viņai vagoja rievas, bet brūnās acis pauda pārāk daudz sāpju.

Pirms vienpadsmit gadiem, divdesmit piecu gadu vecumā, Vututu izkalta kreisā roka. Neviens no baltajiem nezināja, ko iesākt. Šķita, ka miesa rokā izkūst, paliek vien kauli, un roka ļengani nokārās gar sāniem, pavisam izģindusi, gandrīz vai nekustīga. Vututu tad kļuva par mājas verdzeni.

Verdzenes virējas un mājsaimnieces prasme atstāja iespaidu uz plantācijas saimnieka Kastertona ģimeni, taču izkaltusi roka satrauca misis Kastertoni, tāpēc Vututu tika pārdota Lavēru ģimenei, kas pirms gada bija ieradusies no Luiziānas. Lavēra kungs bija tukls, jautrs cilvēks, kuram vajadzēja labu pavāri un kalponi visiem darbiem, un verdzenes Deizijas izkaltusi roka viņā neizsauca ne mazāko riebumu. Gadu vēlāk ģimene atgriezās Luiziānā, paņemot līdzi verdzeni Sakiju.

Ņūorleānā pie viņas nāca sievietes (un ari vīrieši) pirkt dziedinošus līdzekļus, mīlestības amuletus un mazus fetiša priekšmetus lielākoties melnādainie, bet bija arī baltie. 1.avēru ģimene izlikās neko neredzam. Varbūt cilvēki priecājās par kalponi, kas iedveš bailes un cieņu. Taču brīvību verdzenei viņi nedeva.

Kādu nakti Sakija devās uz slīkšņu, kur dejoja kalindu un bambulu. Tāpat kā Santodomingo un tēvzemē, arī te dejotā­jiem bija voudon, melna čūska, lai gan jāatzīst, ka viņas un citu afrikāņu zemju dievus šejienieši nepielūdza tik dedzīgi kā viņas brālis ar saviem domubiedriem. Taču Sakija dievus pielūdza un sauca vārdā, cerēdama uz viņu labvēlību.

Viņa dzirdēja balto cilvēku sarunas par dumpi (tā viņi to sauca) Santodomingo un to, ka tas lemts neveiksmei. Paskat! Kanibālu zeme! Vēlāk gan visas runas pieklusa.

Pēc tam viņai radās iespaids, ka visi izliekas: tādas Santodo­mingo nemaz nav bijis, bet Haiti vārdu neviens pat mutē neņēma. Varēja nodomāt, ka visa amerikāņu nācija ar ticības spēku vien grib izdzēst izmēros lielo Kārību salu no pasaules kartes.

Jaunā Lavēru paaudze izauga modro Sakijas acu uzraudzībā. Mazākā atvase, nespēdama izrunāt vārdu Sakija, teica mamma Zuzū, un vārds viņai pielipa. Pienāca 1821. gads, Sakijai jau bija pāri par piecdesmit, bet viņa izskatījās krietni vecāka.

Sakija zināja vairāk noslēpumu nekā vecā Sanitē Dēdē, kas pārdeva saldumus pie Kabildo, vairāk nekā Mari Salopē, kas dēvēja sevi par vudū karalieni: abas bija brīvas sievietes, krāsainās, bet mamma Zuzū verdzene, kas arī mirs nebrīvē, vismaz kungs tā apgalvoja.

Jaunā sieviete, kas ieradās izzināt, kur pazudis viņas virs, nosauca sevi par Parisa atraitni. Ar augstām krūtīm, jauna un lepna. Viņas dzīslās ritēja afrikāņu, eiropiešu un indiāņu asinis. Ada viņai bija iesarkana, mati mirdzoši melni, acis melnas un augstprātīgas. Virs Žaks Pariss, jādomā, bija miris. Pēc aprēķiniem viņam bija trīs ceturtdaļas balto asiņu, aris­tokrātiskas dzimtas ārlaulības dēls, viens no daudzajiem, kas ieceļoja no Santodomingo, dzimis brivs tāpat kā viņa satriecošā jaunā sieva.

-    Mans Žaks. Vai viņš ir miris? Parisa atraitne gribēja zināt. Jaunā sieviete strādāja par frizieri, staigādama no mājas uz māju un ieveidodama matus Ņūorleānas elegantajām dāmām pirms obligātajiem saviesīgajiem vakariem.

Palūgusi padomu kauliem, mamma Zuzū pašūpoja galvu.

-    Jūsu virs ir ziemeļos kopā ar balto sievieti, viņa teica. Kopā ar zeltmati. Dzīvs.

Tā nebija burvestība. Ņūorleānā pietika tikai zināt, ar ko Žaks Pariss aizbēdzis, un sievietes matu krāsu.

Mamma Zuzū bija pārsteigta, ka Parisa atraitne vēl nezina, ka viņas Žaks katru nakti sprauž savu mazo kvarterona bibīti Kolfaksas meitenē ar rožainu ādas krāsu. Protams, ja nebija tik piedzēries, lai tas derētu tikai čurāšanai. Bet varbūt viešņas vizītei bija cits iegansts?

Parisa atraitne nāca pie sirmās verdzenes reizi vai divas nedēļā. Pēc mēneša viņa večiņai atnesa dāvanas: matu lenti, sēkliņu kūku un melnu gaili.

-    Mamma Zuzū, jaunā sieviete paziņoja, pienācis laiks mācīt man to, ko zināt jūs.

-    Labi, mamma Zuzū atbildēja, labi zinādama, no kuras puses pūš vējš. Turklāt Parisa atraitne bija atzinusies, ka pie­dzimusi ar kopā saaugušiem kāju pirkstiem, tātad dvīnīte, kas mātes miesās iznīcinājusi otro bērnu. Kas cits mammai Zuzū atlika?

Savai skolniecei viņa mācīja, ka divi auklā savērti mus­katrieksti, ja tos nēsā kaklā, dziedē sirdsklauves, līdz aukla pārtrūkst, bet uzšķērsts balodis, kas vēl nav lidojis, uzlikts uz sirdzēja galvas, izvelk laukā drudzi. Mācīja, kā no ādas uzšūt vēlmju somiņu, mazu ādas somiņu, kurā jāliek trīspadsmit peniji, deviņas kokvilnas sēkliņas un melna ūdra sari, un pēc tam tikai jāparīvē, un vēlme īstenojas.

Parisa atraitne iegaumēja visu, ko mamma Zuzū viņai stās­tīja. Dievi gan jauno dāmu īsti neinteresēja. Patiesi ne. Viņai vairāk patika taustāmas lietas. Ar prieku jaunā sieviete klausī­jās par vardi, kas jāiemet medū un pēc tam skudru pūznī. Kad vardes kauliņi kļūst tīri un balti, kārtīgi raugoties, var saskatīt plakanu sirdsveida kauliņu, bet citu ar āķi. Aķveida kauliņš tad jāiekarina cilvēka apģērbā, kura mīlestību vēlies iegūt, bet sirdskauls jānoglabā drošā vietā (ja tas pazudīs, iemīļotais pret tevi izturēsies kā nikns suns). Ja visu izdarīsi pareizi, iecerētais būs tavs.

Viņa uzzināja ari to, ka izkaltētas čūskas pulveris, piejaukts pūderim, kuru lieto ienaidniece, padarīs to aklu, un cilvēku var noslīcināt, paņemot viņa apakšveļas gabalu, apgriežot ar iekšpusi uz āru un pusnaktī paliekot zem ķieģeļa.

Mamma Zuzū parādīja Parisa atraitnei pasaules brīnumsakni, Džona Iekarotāja lielo un mazo sakni, tāpat arī pūķa asinis, baldriānu un piecpirkstu zālīti, iemācīja sagatavot nīdē­jošu tēju, seko man ūdeni un Šingo burvju ūdeni.

To visu un ne to vien mamma Zuzū parādīja Parisa atrait­nei, tomēr piedzīvoja vilšanos. Kā varēdama, viņa atklāja slepenās patiesības, dziļās zināšanas, stāstīja par Elegbu, Māvu, Aidohvedo voudon čūsku un visu pārējo, taču Parisa atraitnē (atklāšu jums viņas īsto vārdu un to, kas vēlāk viņai atnesa slavu, Mari Lavo. Ne jau dižā Mari Lavo, par kuru būsiet dzirdējuši, tā bija viņas māte, kura kļuva par Glapiona atraitni) interese par tālo zemju dieviem tā ari nepamodās.

Santodomingo bija auglīga melnzemes strēmele, kurā afrikāņu dievības zēla un plauka, taču šeit ar visu kukurūzu un melo­nēm, vēžiem un kokvilnu gan bija neauglīgs tuksnesis.

-    Viņa jau negrib zināt, mamma Zuzū sūrojās savai uzti­cības personai Klementīnei, kas staigāja pa apkaimes mājām, vākdama mazgāšanai aizkarus un segas. Uz vaiga Klementīnei bija applaucējumu rētas, un viens no viņas bērniem bija miris no apdegumiem, kad apgāzās katls ar verdošu ūdeni.

-    Tad nemāci viņu, Klementīne deva padomu.

-    Es mācu, bet viņa jau nesaprot, kas vērtīgs, un intere­sējas tikai par to, kas derīgs pašai. Piedāvāju briljantus, bet viņa labāk izvēlas skaistu stikliņu. Dodu puspudeli vislabākā sarkanvīna, bet viņa dzer rāvu. Dodu paipalu, bet viņai labāk garšo žurkas.

-    Bet kāpēc tad tu esi tik uzstājīga? Klementīne nesa­prata.

Mamma Zuzū parausta kalsnos plecus, izkaltusi roka notrīc.

Atbildes nav. Varētu teikt, ka viņa māca aiz pateicības, ka pati vēl dzīva, un vēl mamma Zuzū taču pārāk bieži redzējusi nāvi. Varētu teikt: viņa sapņo, ka vienudien vergi sacelsies, tāpat kā sacēlās (un tika sakauti) Lapleisā, taču sirdī viņa zina, ka bez Āfrikas dieviem baltie vergturi nekad netiks sakauti un vergi nekad neatgriezīsies savā zemē.

Dzīvība mammā Zuzū apdzisa pirms divdesmit gadiem tajā drausmīgajā naktī, kad viņa sajuta aukstu tēraudu starp ribām. Tagad viņa nemaz nedzīvo, bet tikai ienīst. Ja mammai Zuzū pajautātu, kas ir naids, viņa vairs nespētu pastāstīt par divpadsmit gadus veco meiteni uz smirdošā kuģa viss atmiņā bija pārvilcies ar kreveli, pārāk daudz pātagas cirtienu un sitienu saņemts, pārāk daudzas naktis pavadītas roku dzelžos, pārāk daudz šķiršanās un sāpju. Tomēr viņa pastāstītu par dēlu un to, ka viņam tika nocirsts īkšķis, kad saimnieks atklāja, ka zēns māk lasīt un rakstīt. Tāpat arī par divpadsmitgadīgo meitu, kas astoto mēnesi bija mātes cerībās no uzrauga, un tad sarkanā zemē tika izrakta bedre, kurā ielika meitenes lielo vēderu un līdz asinīm sita viņai pa muguru ar pātagu. Par spīti glīti izraktai bedrei, svētdienas rītā nomira gan mazulis, gan meita, kamēr baltie bija dievkalpojumā…

Pārlieku daudz sāpju.

-    Pielūdz viņus, mamma Zuzū teica jaunajai Parisa atrait­nei slīkšņā stundu pēc pusnakts. Abas bija līdz viduklim kailas, svīzdamas mitrajā naktī, un baltā mēnesnīca piešķīra viņu ādai īpašu spīdumu.

Parisas vīrs Žaks (kura nāvei trīs gadus vēlāk bija vairākas īpatnējas pazīmes) bija Mārī šo to stāstījis par Santodomingo dieviem, bet viņu tie bija garlaikojuši. Spēku varēja iegūt rituālos, nevis no dieviem.

lā nu mamma Zuzū kopā ar Parisa atraitni dungodama dedzīgi mīdījās staignājā. Abas skandināja melno čūsku dziesmu brīvā krāsainā sieviete un verdzene ar izkaltušu roku.

-    Pasaule nav tikai tavs pašlabums, tava ienaidnieka kri­šana, mamma Zuzū skaidroja.

Daudzi rituāla vārdi, kurus viņa agrāk zināja tāpat kā brā­lis, bija izgaisuši no atmiņas. Glītajai Mari Lavo mamma Zuzū gan teica, ka vārdiem nav nozīmes, tikai melodijai un ritmam. Bet tad, mīņādamās un dziedādama muklājā, mamma Zuzū pēkšņi redzēja neparastu vīziju: dziesmas, kalindas, bambulas un visi pārējie ekvatoriālās Āfrikas ritmi lēni plūst pār pus­nakts ainavu un visa pasaule sāk trīsēt un līgoties sendievu ritmā, kuru valstību mamma Zuzū atstājusi. Taču pat ar to (nezin kādā veidā viņa to slīkšņā atskārst), pat ar to nebūs pietiekami.

Pagriezusies pret glīto Mārī, mamma Zuzū pēkšņi ierauga sevi ar jaunās sievietes acīm melnādainu vecenīti ar grum­bainu seju, gar sāniem nokārušos kaulainu roku, kura redzējusi savus bērnus cīnāmies ar suņiem par ēdamo. Skatīdamās sevī, mamma Zuzū atskārst, ka jaunā sieviete jūt pret viņu riebumu un bailes.

Iesmējusies viņa sakņūp un satver labajā rokā melno čūsku garu kā rīksti un resnu kā kuģa tauva.

-    Lūk, viņa paziņo, mūsu voudon\

Pēc tam viņa ieliek padevīgo čūsku grozā, kuru tur rokās pārbiedētā Mari.

Mēnesnīcas gaismā večiņai pēdējo reizi atveras otrā redze un viņa ierauga brāli Agašu. Pēdējo reizi viņa redzēja Agašu kā divpadsmitgadīgu zēnu Bridžportas tirgū, bet tagad viņš ir ražens vīrietis, plikpauris, un platā smaidā atklāj aplauztus zobus. Viņa muguru klāj dziļas rētas. Vienā rokā brālis tur mačeti. Labās rokas vietā ir tikai stumbenis.

Večiņa paceļ savu veselo kreiso roku.

-   Pakavējies bridi, paliec, viņa čukst. Es drīz nākšu! Būšu kopā ar tevi.

Bet Mari Parisa domāja, ka vecenīte runā ar viņu.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Reliģiju, tāpat kā morāli, Amerika ieguldījusi drošos, peļņu nesošos vērtspapīros. Šai nācijai ir neapstrīdama pārliecība par Dieva svētību pār viņu valsti, jo viņi to ir pelnījuši. Amerikas dēli, lai kādu doktrīnu atzītu vai neatzītu, nedo­mādami parakstīsies zem šī nacionālā kredo.

Agnese Repuere. "Laikmeti un tendences"

Ēna brauca uz rietumiem caur Viskonsinu un Minesotu uz Ziemeļdakotu, kur sniegiem klātās virsotnes atgādināja milzīgus gulošus bifeļus. Viņi abi ar Trešdienu stundām ilgi neredzēja neko citu. Pēc tam viņi pagriezās uz dienvidiem, uz Dienviddakotas rezervātu pusi.

Limuzīnu, pie kura stūres Ēna sēdās ar prieku, Trešdiena bija pārdevis un tā vietā nopircis vecu, sagrabējušu Winnebago treileru, kas ne īpaši izteikti, taču uzbāzīgi un nepārprotami smirdēja pēc runča un Ēnam nepavisam nepatika.

Kad viņi pabrauca garām pirmajai norādei uz Rašmoras kalnu, līdz kuram vēl aizvien bija pāris simti jūdžu, Trešdiena noburkšķēja:

-    Tagad tā ir svētā zeme.

Ēna nobrīnījās, jo bija pārliecināts, ka Trešdiena aizmi­dzis.

-    Cik zinu, te ir indiāņu svētvieta, viņš atsaucās.

-    Svēta vieta, Trešdiena turpināja, tā ir amerikāņu pie­eja viņi grib dot ļaudīm ieganstu atbraukt un pielūgt. Šajos laikos vairs nevar vienkārši atbraukt un apskatīt kalnu. Tam jau domāti tie mistera Gutzona Borgluma prezidentu milzu ģīmji. Ja jau izkalti, tad biļete rokā, un ļaudis var bariem braukt un skatīties dabā to, kas redzēts uz tūkstošiem pastkaršu.

-    Es reiz pazinu čali, kas nodarbojās ar svarcelšanu "Mus­kuļu darbnīcā", jau sen. Viņš stāstīja, ka Dakotas indiāņu zēni kāpj kalnā, riskējot ar dzīvību, uztraušas cits citam ple­cos tā, lai pašā augšā esošais varētu uzčurāt prezidentam uz deguna.

Trešdiena gardi nosmējās.

-    O, lieliski! Vienreizīgi! Vai kāds no prezidentiem ir izpel­nījies īpašas indiāņu dusmas?

Ēna paraustīja plecus.

-    To viņš neteica.

Zem mašīnas riteņiem skrēja kilometrs pēc kilometra. Ēnam šķita, ka pats stāv uz vietas, bet Amerikas ainava slīd garām ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā. Ziemas dūmaka izplūdināja it visa kontūras.

Bija ceļojuma otrās dienas vidus, galamērķis ar roku aiz­sniedzams. Ēna pēc ilgas domāšanas ierunājās:

-    Pagājušajā nedēļā Leiksaidā pazuda meitene. Kamēr bijām Sanfrancisko.

-Jā? Trešdiena vienaldzīgi novilka.

-    Skolniece Elisona Magoverna. Nejau pirmā, kas tur pazu­dusi. Daudzi bērni izgaisuši bez pēdām, un visi ziemā.

Trešdiena sarauca uzaci.

-    Traģēdija, vai ne? Tās mazās sejiņas uz piena pakām, lai gan neatceros, kad pēdējo reizi redzēju bērna bildi uz piena pakas. Un arī ceļmalas atpūtas vietās uz sienas. Vai esi mani redzējis? Dziļi eksistenciāls jautājums zelta laikmetā. Vai esi mani redzējis? Pie krustcelēm pagriez!

Ēnam šķita, ka virs galvas dzird helikopteru rūkoņu, taču mākoņi bija pārāk zemu, lai kaut ko saskatītu.

-    Kāpēc izvēlējies tieši Leiksaidu? Ēna painteresējās.

-    Es taču teicu! Jauka, klusa vietiņa, kur var paslēpties. Prom no acīm un radariem.

-    Kāpēc?

-    Tāpēc, ka tāpēc. Bet tagad pa kreisi, Trešdiena attrauca.

Ēna stūrēja pa kreisi.

-    Kaut kas nav riktīgi, Trešdiena noburkšķēja. Nolādēts! Velns viņu rāvis! Brauc lēnāk, bet neapstājies!

-    Varbūt kaut ko man paskaidrosi?

-    Nepatikšanas. Vai nezini citu ceļu?

-    Nevaru iedomāties. Dienviddakotā esmu pirmo reizi, Ēna atbildēja, turklāt nezinu, uz kurieni braucam.

Viņpus kalna miglā nozibsnlja sarkana gaisma.

-    Bloķē mums ceļu. Trešdiena iegrūda roku dziļi žaketes kabatā, pēc tam otrā, kaut ko meklēdams.

-    Varu apstāties un apgriezties riņķi. Ja mums būtu džips, es brauktu nost no ceļa. Taču Winnebago apgāzlsies, ja es mēģināšu ar to tikt pāri grāvim.

-     Nav nozīmes. Viņi būs ari aiz muguras, Trešdiena atbil­dēja, samazini ātrumu līdz divdesmit kilometriem, piecpa­dsmit.

Ēna iemeta skatienu spogulītī. Apmēram puskilometru aiz viņiem spīdēja mašīnas lukturi.

-    Vai tiešām? viņš pārjautāja.

Trešdiena nošņācās.

-    Tiešām, tāpat kā olas paliek olas, viņš izmeta. lā teica tītaru audzētājs, savākdams sava pirmā bruņrupuča dējumu. Rokā gan!

Izņēmis no kabatas krita gabaliņu, Trešdiena sāka skribelēt uz mašīnas paneļa tādu kā algebras vienādojumu, bet varbūt (Ēnam iešāvās prātā) viņš bija kā klaidonis, kas raksta citiem klaidoņiem garu vēsti klaidoņu šifrā: nikns suns, bīstama pil­sēta, jauka sieviete, ērts cietums, kurā pārnakšņot…

-    Labi, Trešdiena pamāja. Tagad spied līdz četrdesmit. Un nekādā gadījumā neapstājies!

Viena no mašīnām aiz viņiem, ieslēgusi bākugunis un sirēnu, strauji tuvojās.

-     Centies nesamazināt ātrumu, Trešdiena atkārtoja. Viņi tikai grib piespiest mūs braukt lēni, vēl pirms ir mūs nobloķējuši. Skraps. Skraps. Skraps.

Ēna uzbrauca kalnā. Ceļš bija aizšķērsots pavisam tuvu, ne tālāk par puskilometru. Pār šoseju rindojās divpadsmit mašī­nas, bet uz pievadceļa stāvēja policijas spēkrati un vairākas melnas apvidus mašīnas.

-    Tā, lūk. Trešdiena nolika kritiņu. Winnebago panelis bija noklāts ar tādām kā rūnām.

Mašīna ar sirēnu, jau turpat aiz muguras, samazināja ātrumu, un no skaļruņa atskanēja balss:

-    Brauciet malā!

Ēna uzmeta skatienu Trešdienām.

-    Pa labi, vecais norīkoja. Brauc nost no ceļa!

-    Man nesanāks. Apgāzisimies!

-    Viss būs pa pirmo. Pa labi! Ko gaidi?

Ēna ar labo roku rāva stūri uz leju, un Winnebago noraus­tījies sasvērās. Brīdi šķita, ka māja uz riteņiem tiešām apgāzīsies, taču pasaule aiz logiem izplūda un sāka mirdzēt kā dzidra ezera atspulgs, kuru saviļņojusi vēja brāzma, un Dakota izstiepās un mainīja veidolu.

Mākoņi, migla, sniegs un diena izzuda.

Tagad virs galvas mirdzēja zvaigznes kā sasaluši gaismas šķēpi, iedurti naksnīgajās debesīs.

-    Mašīnu atstāsim tepat, Trešdiena paziņoja. Tālāk iesim kājām.

Izslēdzis dzinēju, Ēna paņēma no aizmugures sēdekļa mēteli, Sorel ziemas zābakus un cimdus. Viņš izkāpa no mašī­nas un gaidīja.

-    Nu tad ejam! Ēna teica.

Trešdiena pavērās viņā ar uzjautrinājumu, taču viņa acis bija vēl kaut kas varbūt aizkaitinājums? Vai arī lepnums?

-     Kāpēc tu nerunā pretī? Kāpēc nekliedz, ka tas nav iespē­jams? Kāpēc, velns parāvis, esi tik paklausīgs un velnišķīgi rāms?

-    Tāpēc, ka tu man nemaksā, lai es uzdotu jautājumus, Ēna sacīja un tad, aptvēris, ka šie vārdi ir patiesi, piebilda:

Starp citu, pēc Loras es vairs ne par ko nebrīnos.

-    Kopš viņa atgriezās no mirušo valstības?

-    Kopš uzzināju, ka viņa drāzās ar Robiju. Tas gan sāp. Viss pārējais ir dzīves sīkumi. Kurp mēs tagad ejam?

Trešdiena norādīja virzienu, un abi sāka soļot. Zem kājām bija slidena klints, līdzīga vulkāna lavai, vietām kā stikls. Gaiss dzestrs, tomēr ne tik auksts kā ziemā. Neveikli, sāniski abi kāpa lejup pa kalnu. Ieraudzījuši grumbuļainu taku, gāja pa to. Ēna pameta skatienu uz kalna pakāji un aptvēra, ka tas, ko viņš redz, nav iespējams.

-    Pie velna, kas tad tas? viņš iesaucās.

Trešdiena pielika pirkstu pie lūpām un strauji pameta ar galvu. Klusu.

Lejā pie kalna rēgojās zila metāla mehānisms ar mirgojo­šiem lukturiem, tāds kā zirneklis traktora lielumā. Aiz zirnekļa vīdēja kaulu čupiņu rinda, un katrai no tām blakus mirgoja uguns, mazliet lielāka par sveces liesmu.

Trešdiena pamāja Ēnam, lai turas pa gabalu. Ēna spēra soli sāņus uz slidenās takas, lai turētos pa gabalu, un tas bija liktenīgi: potīte sašķiebās un viņš kūleņodams slīdēja lejup pa nogāzi. Krizdams viņš centās ieķerties klintī, taču vulkāniskais stikls pārgrieza ādas cimdu kā papīru.

Beigās viņš piezemējās kalna pakājē starp mehānisko zir­nekli un kauliem.

Atbalstījies ar roku pret zemi, Ēna mēģināja uzslieties kājās un nejauši ar roku pieskārās kaulam, šķiet, apakšstilba kaulam, un…

.. .viņš stāvēja dienas gaismā ar cigareti mutē, skatīdamies rokas pulksteni. Visapkārt bija mašīnas, daža tukša, daža ne. Nevajadzēja dzert to pēdējo krūzi kafijas, tagad tik ļoti gribējās čurāt, ka vairs nevarēja izturēt.

Pienāca vietējās varas pārstāvis, liela auguma virs ar apsar­mojušām valziiga ūsām. ŠI vira vārdu gan viņš nevarēja atcerēties.

-    Tiešām nezinu, kā varējām viņus pazaudēt, vietējās varas pārstāvis neveikli taisnojas.

-    Gan jau redzes māns, viņš atbild. Drausmīgi laikapstākļi. Migla. Jādomā, ka mirāža. Droši vien aizbrauca pa citu ceļu. Bet mēs gaidījām šeit.

Vietējās varas pārstāvis izskatās vīlies.

-    Ak tā. Un es domāju, ka tāpat kā "X failos", viņš novelk.

-    Baidos, ka nekā tik aizraujoša.

Dažreiz viņu moka hemoroīdi, un šobrīd tūplis sāk sūrstēt, ziņodams par uzliesmojumu. Kaut ātrāk tiktu atpakaļ uz šose­jas! Viņš gribētu, kaut tur tuvumā būtu koks, aiz kura varētu pastāvēt čurāt gribas arvien trakāk. Nometis cigareti zemē, viņš to samīda.

Vietējās varas pārstāvis, piegājis pie policijas mašīnas, kaut ko saka šoferim. Abi pašūpo galvu.

Viņam ienāk prātā, ka varētu vienkārši sakost zobus un iedomāties sevi esam Maui, bez nevienas dzīves dvēseles vis­apkārt, un pačurāt uz mašīnas pakaļējā riteņa. Kaut jel viņam nebūtu bijis šīs briesmīgās kautrības čurāšanas jomā, varbūt vēl kādu bridi tomēr varētu paciesties, tomēr prātā uzplaiksnīja avīžraksta izgriezums, ko kāds reiz, pirms trīsdesmit gadiem, bija piespraudis universitātes kopmītnes hallē pie ziņojumu dēļa, brīdinājuma stāsts par kādu vīru, kas braucis tālsa­tiksmes autobusā ar sabojātu tualeti. Vīrs visu ceļu cieties, bet, kad beidzot nonācis galamērķi, nabagam bija jāievieto katetrs, lai viņš vispār spētu pačurāt.

Tas taču bija smieklīgi. Viņš taču nav nekāds vecis. Aprīlī svinēs piecdesmito dzimšanas dienu, un viņa urinceļi darbojas normāli. Viss darbojas normāli.

Viņš izvelk mobilo, pieskaras izvēlnei, slidina uz leju, līdz atrod numuru, kas reģistrēts kā "Veļas mazgātava". Toreiz, to ierakstot, viņš bija uzjautrinājies, jo tas bija aģentu koda vārds vecajā "The Man from U.N.C.L.E." seriālā, taču tagad, skatoties uz ierakstu, viņš attopas, ka ir visu sajaucis, koda vārds bija "Šūšanas darbnīca" un seriāls bija "GetSmart". Viņš joprojām pēc šiem gadiem jūtas nedaudz nokaunējies un viegli apmulsis, jo bērna gados nebija aptvēris, ka tā ir komēdija, un vienkārši gribēja sev kurpi-telefonu…

Tālrunī atsaucas sievietes balss:

-    Lūdzu?

-    Te misters Pilsēta. Man vajag misteru Pasauli.

-    Mirkli pagaidiet! Paskatīšos, vai nav aizņemts.

Iestājas klusums. Pilsēta sakrusto kājas, pavelk uz vēdera

augstāk jostu, lai tik traki nespiež pūsli, jā, ir jānomet tie pēdējie pieci kilogrami.

Un tad izmeklēti pieklājīga balss saka:

-    Hallo, mister Pilsēta!

-    Viņi mums izspruka, Pilsēta ziņo. Iekšās viņam iestrē­dzis sarūgtinājuma kamols: maitas, netīrie kuņas dēli, Meža un Akmens slepkavas, ak kungs! Nosist tik krietnus vīrus! Tik krietnus. Eh, kā derētu nojāties ar misis Mežu, taču viņš zina, ka tik ātri pēc Meža nāves nevar… Tāpēc katru otro nedēļu jāizmaksā viņai vakariņas, nu nekas, gan jau nākotnē noderēs, sieviete ir tik pateicīga par izrādīto uzmanību…

-    Kā viņiem tas izdevās?

-    Nezinu. Nobloķējām ceļu, šiem nebija kur sprukt, tomēr aizlaidās.

-    Tikai vēl viena dzīves mazā mistērija. Neko darīt. Vietējos nomierināji?

-    Pateicu, ka tas bija redzes māns.

-    Uzķērās?

-    Varbūt.

Mistera Pasaules balss šķiet dīvaini pazīstama. Ērmota doma: viņš taču strādā mistera Pasaules tiešā pakļautībā divus gadus, sarunājas ar viņu katru dienu, protams, balss ir pazīstama.

-    Nu jau šie būs gabalā.

-    Vai sūtīt cilvēkus uz rezervātu, varbūt tur šos pārtver­sim?

-    Nav vērts. Pārāk daudz juridisku klapatu, rit varu nospiest virkni citu pogu. Laika mums ir daudz. Brauc tūlīt šurp! Man darba pilnas rokas, jāsasauc stratēģiskā apspriede.

-    Nepatikšanas?

-    Čurāšanas sacīkstes. Piedāvāju rikot pie mums. Tehniskie grib Ostinā, varbūt Sanhosē, spēlētāji Holivudā, bet netveramie Volstrītā. Katrs grib savā pagalmā. Neviens negrib piekāpties.

-    Ko lai tagad daru?

-     Pagaidām neko. Vieniem uzrūkšu, citus paglaudīšu. Tu jau zini kā parasti.

-    Jā, ser.

-    Veiksmi, Pilsēta!

Atskan signāls.

Pilsēta domā, ka tagad noderētu īpašo uzdevumu vienība, kas noķertu to draņķa Winnebago, varbūt jānomīnē ceļš vai jāpalaiž atombumba, lai tie bastardi redz, ka nav nekādi joki. Misters Pasaule reiz viņam bija teicis: Mēs rakstām vēs­turi ar uguns burtiem, bet misters Pilsēta patlaban domā: augstā debess, ja tūlīt nepamīzīšu, niere būs čupā, sasprāgs gabalos tā, kā paps bija teicis garā ceļā Pilsētas bērnībā, kad viņi brauca pa starpštatu šoseju: Man ūdens pacēlies līdz zobiem. Misters Pilsēta to dzird vēl tagad, ausīs skan asais jenkiju akcents: Man drīz jānolaiž ūdens. Ūdens pacēlies līdz /.obiem…

…tikmēr Ēna juta, ka sveša roka mēģina atraut viņa plaukstu no kaula, kurā viņš ieķēries, atlaužot vaļā vienu pirk­stu, tad otru, trešo… Čurāt vairs negribējās; viņš bija pavisam cits cilvēks. Ēna stāvēja uz gludas kā stikls klints, virs galvas atkal mirdzēja zvaigznes, un kauls bija zemē pie citiem kauliem.

Trešdiena, vēlreiz pamājis, ka jāklusē, sāka soļot, un Ēna viņam sekoja.

Mehāniskais zirneklis pēkšņi iečīkstējās, un Trešdiena sastinga. Ari Ēna apstājies sāka gaidīt, kas notiks. Nozibsnīja zaļas gaismiņas, skriedamas pār zirnekli krustām šķērsām. Ēna centās elpot pēc iespējas klusāk.

Kas tad galu galā notika? Varētu nodomāt, ka viņš pa logu ieskatījies cita cilvēka galvā. Un tad Ēna attapās: mis­ters Pasaule! Tas taču biju es pats, kam tā šķita pazīstama. To domāju es, nevis Pilsēta! Tāpēc jau viss šķita tik dīvaini. Ēna centās atcerēties, kur un kad dzirdējis šo balsi, tomēr bez panākumiem.

Gan jau atbilde atnāks, viņš sevi mierināja, agri vai vēlu, bet atnāks!

Zaļās gaismiņas kļuva zilas, tad sarkanas, pēc tam izplūda sārtas, un zirneklis nostājās uz saviem metāla taustekļiem. Trešdiena gāja uz priekšu vientuļš stāvs zem zvaigznēm, platmalē, viņa nonēsātais, tumšais apmetnis ik pa brīdim noplandīja nekurienes vējā, viņa spieķis klaudzēja pret stikla gludo klinti.

Kad metāla zirneklis kļuva tikai par tālu mirgoņu zvaigžņu gaismā, Trešdiena sacīja:

-    Tagad ir droši runāt.

-    Kur mēs esam?

-    Aizkulisēs, Trešdiena atbildēja.

-    Kā, lūdzu?

-    Uzskati, ka esam aizkulisēs. Kā teātri vai tamlīdzīgi. Es tevi aizvedu no skatītāju zāles, un tagad mēs esam aiz skatu­ves. Šis ir īsceļš.

-    Tikko pieskāros tam kaulam, uzreiz spēju nolasīt kāda tipa, Pilsētas, domas. No tiem aģentiem. Viņš mūs ienīst.

-Jā-

-    Viņam ir priekšnieks, vārdā misters Pasaule. Šķita pazīs­tams, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Es skatījos Pilsētas galvā, bet varbūt biju iekšā? Nevaru saprast.

-    Vai viņi zina, uz kurieni ejam?

-    Cik sapratu, akcija atsaukta. Viņi negrib mums sekot rezervāta teritorijā. Vai mēs dodamies uz rezervātu?

-    Varbūt.

Trešdiena atspiedās uz spieķa.

-    Bet kas tas par zirnekli?

-    Paraugdemonstrējums. Meklēšanas mehānisms.

-    Vai viņi ir bīstami?

-   Jābūt gatavam uz visļaunāko tikai tā var nodzīvot tik ilgi, cik es.

Ēna pasmaidīja.

-    Un cik tad ir to gadu?

-    Tikpat, cik manai mēlei, Trešdiena atbildēja. Esmu pāris mēnešu vecāks par saviem zobiem.

-    Tu spēlē kārtis, tik tuvu piespiedis krūtīm, ka neesmu drošs, vai tās maz ir kārtis.

Trešdiena kaut ko noburkšķēja.

Jo kalns, jo grūtāk bija tajā uzkāpt.

Ēnam sāka sāpēt galva. Zvaigznēm bija savs pulss, tās pulsēja saskaņoti ar sāpēm deniņos un krūtīs. Pie nākamā kalna viņš paklupa, atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet sāka rīstīties.

Iebāzis roku krūšu kabatā, Trešdiena izņēma blašķīti.

-    Ierauj malku, viņš teica, tikai vienu!

Dzēriens bija sīvs un izgaisa mutē kā labs brendijs, lai gan alkohols tas nebija. Trešdiena paņēma blašķi un iebāza atpakaļ kabatā.

-    Skatītājam nelon staigāt aizskatuvē. Tāpēc jau tev same­tās šķērmi. Jāpasteidzas, lai ātrāk tiekam projām.

Abi pielika soli: Trešdiena stingrā gaitā, Ēna ik pa brīdim paklupdams, lai gan pēc dzēriena viņš bija atspirdzis. Mutē bija palikusi apelsīna mizas, rozmarīna eļļas, piparmētru un āboliņa garša.

Trešdiena saņēma viņu aiz rokas.

-    Rau, viņš teica, pamājis uz divām vienādām, kā akmensledū sasalušām klintsradzēm kreisajā pusē.

-    Iziesim cauri! Turies man blakus!

Ejot sejā vienlaikus iesitās auksts gaiss un spilgta dienas gaisma. Viņš apstājās un aizvēra acis apjucis un gaismas apžilbināts -, un tad, ar roku sargājot acis no gaismas, atkal tās pavēra.

Viņi apstājās pakalna vidū. Dūmaka bija izklīdusi, atkā­pusies saulainas, dzestras dienas priekšā, debesis mirdzēja dzidri zilas. Kalna pakājē vijās grantsceļš, pa kuru kā rotaļu mašīniņa brauca sarkans pikaps. Ēnam sejā iesitās malkas dūmu mutulis, acis sāka asarot. Dūmi kāpa no tuvākās mājas skursteņa. Izskatījās, ka dzīvojamo treileru kāds pirms trīsdes­mit gadiem novietojis pakalna nogāzē un tur to ari pametis. Mājoklis izskatījās vecs, ielāpi klājās cits citam pāri. Ēna bija pārliecināts, ka cinkotā skārda skurstenis, no kura nāca dūmi, nebija ēkas oriģinālā sastāvdaļa.

Tiklīdz viņi piegāja, durvis atvērās un tajās parādījās pus­mūža vīrs ar dzedrām acīm un lūpām kā naža dūriens. Nomē­rījis abus ar skatienu, vīrs teica:

-    A, jā, es jau dzirdēju, ka pie manis brauc divi baltie. Divi baltie iekš Winnebago. Jūs esot apmaldījušies, un baltajiem tas mūždien gadās, ja uz katra stūra nerēgojas ceļa rādītāji. Un nu paraug' vien uz abām nelaimes čupām pie durvīm. Vai zināt, ka stāvat uz Lakotas zemes?

Namatēvam bija gari, sirmi mati.

-    Kopš kura laika te ir Lakota, vecais blēdi? Trešdiena atbildēja, ģērbies jau pieklājīgā mētelī un ausainē, un pēkšņi Ēnam bija grūti iedomāties, ka pirmīt zvaigžņu gaismā viņš bija platmalē un nodriskātā apmetnī. Tā, lūk, Viskij' Džek, skumjais bastard! Es mirstu badā, un mans draugs tikko izkorķēja brokastis. Vai nelūgsi mūs iekšā?

Viskij' Džeks pakasīja roku. Viņš bija zilos džinsos, apakškreklā, pelēkā kā paša mati, un mokasīnos acīmredzot auks­tums šo vīru nebiedēja.

Brīdi padomājis, Viskij' Džeks atbildēja:

-    Man tas tīk. Nāciet vien iekšā, baltie vīri, kas pazaudējuši Winnebago\

Treilerā vēl vairāk smaržoja pēc plīts dūmiem, bet pie galda sēdēja vīrs netīrās briežādas biksēs, basām kājām. Ada viņam bija koka mizas krāsā.

Trešdiena priecīgi pasmaidīja.

-    Skat, viņš teica, labi vien ir, ka apmaldījāmies! Viskij' Džeks un Džonijs Ābols. Divi brekši ar vienu ķērienu!

Pie galda sēdošais vīrs, Džonijs Ābols, paskatījās uz Treš­dienu un aptaustīja sev kājstarpi.

-    Atkal garām! Pārbaudīju, manējais vēl ir savā vietā.

Uzmetis skatienu Ēnam, viņš pacēla roku sveicienam.

-    Esmu Džons Čepmens. Neklausies, ko tavs priekšnieks par mani saka. Viņš ir pakaļa. Vienmēr tāds bijis un paliks uz visiem laikiem. Daži tādi ir, tur neko nevar darīt.

-    Maiks Ainsels, Ēna atbildēja.

Čepmens pabraucīja neskūto zodu.

-    Ainsels, viņš atkārtoja, tas taču nav vārds. Bet kāds ir, tāds ir. Kā tevi parasti sauc?

-    Par Ēnu.

-    Nu tad saukšu tevi par Ēnu. Klau, Viskij' Džek, bet viņš neteica īsti Viskij' Džek, Ēna aptvēra. Pārāk daudz zilbju. Kā būs ar maltīti?

Paņēmis koka karoti, Viskij' Džeks pacēla vāku melnam dzelzs katlam, kas burbuļoja uz malkas plīts.

-    Tūlīt būs gatava!

Paņēmis četras plastmasas bļodas, Viskij' Džeks salēja tajās katla saturu, uzlika traukus uz galda un tad izgāja laukā un izcēla no kupenas plastmasas kannu. Atgriezies viņš salēja čet­rās lielās glāzēs duļķaini dzeltenbrūnu šķidrumu un nolika pa glāzei pie katras bļodas. Beigās arī pats apsēdās blakus pārējiem.

Trešdiena aizdomīgi noraustīja degunu.

-    Izskatās pēc mīzaliem, viņš noburkšķēja.

-    Tu joprojām tos dzer? Viskij' Džeks painteresējās. Jūs, baltie, gan esat traki! Mans brūvējums ir labāks.

Pēc tam viņš vērsās pie Ēnas:

-    Sautējumā ir lielākoties savvaļas tītars. Liķieri atnesa Džons.

-    Maigs ābolu sidrs, Džons Čepmens izlaboja. Stiprajiem dzērieniem neuzticos no laika gala. Tie padara cilvēku traku.

Sautējums bija garšīgs, ābolu sidrs lielisks. Ēna centās ēst lēni, visu kārtigi sakošļāt, uzreiz nenorit, taču bija izsalcis vairāk, nekā pašam šķita. Viņš palūdza otru bļodu sautējuma un glāzi sidra.

-    Putniņš man pačivināja, ka tu runājot ar visvisādiem ļaudīm, piedāvādams visvisādus darījumus. It kā saucot večus uz kara taku, Džons Čepmens ierunājās.

Ēna un Viskij' Džeks jau vāca nost galdu, likdami sautē­juma pārpalikumus plastmasas trauciņos ar vāku. Viskij' Džeks iznesa tos laukā un noslēpa sniega kupenās pie durvīm, uzlik­dams virsū piena kasti, lai vēlāk varētu atrast.

-     Manuprāt, tas ir akurāts un patiess notikumu apkopo­jums, Trešdiena paziņoja.

-    Bet viņi uzvarēs, Viskij' Džeks paziņoja bezkaislīgā balsī. Jau ir uzvarējuši. Un jūs esat zaudējuši. Tāpat kā mana tauta baltajiem. Viņi parasti uzvar. Ja zaudē, slēdz līgumus. Pēc tam tos lauž. Un atkal ir uzvarētāji. Par vēl kādu bezcerīgu lietu es necīnos.

-    Un uz mani vari neskatīties, piebalsoja Džons Čepmens, pat tad, ja cīnītos jūsu pusē (bet es necīnīšos), jums no manis būs maz labuma. Kraupainās žurkas mani atšuva un aizmirsa uz visiem laikiem. Bridi klusējis, viņš izmeta: Pols Banjens. Viņš lēnām grozīja galvu un vēlreiz sacīja: Pols Banjens.

Ēna pat nebija iedomājies, ka divus vienkāršus vārdus var izrunāt ar tādu naidu.

-    Pols Banjens? viņš brīnījās. Ko tad šis nodarījis?

-    Paņēma cilvēku prātus, Viskij' Džeks atbildēja.

Viņš bija izmangojis no Trešdienas cigareti, un tagad abi sēdēja un pīpēja.

-    Tāpat kā tie idioti, kas izdomā, ka kolibri uztraucas par lieko svaru vai zobu kariešu, vai citām muļķībām. Varbūt grib pasargāt kolibri no kaitīgā cukura, Trešdiena paskaidroja.

-    Piepilda kolibri barotavas ar nolādēto NutraSweet. Putni atlido, to iedzer. Un tad mirst, jo tajā draņķī nav kaloriju, kaut arī mazie kuņģīši pilni. Ar Polu Banjenu ir tāpat. Neviens nestāstīja par Polu Banjenu. Neviens par tādu nezināja. Pols Banjens izsteberēja no Ņujorkas reklāmas aģentūras 1910. gadā un piepildīja nācijas mītisko vēderu ar tukšām kalorijām.

-    Man gan Pols Banjens patīk, Viskij' Džeks iebilda.

-    Pirms dažiem gadiem braucu viņa karuselī Amerikas tirdznie­cības centrā. Augšā stāv milzis Pols Banjens, bet tu dragā lejā. Bladāc! Manuprāt, čalim nav nekādas vainas. Mani neuztrauc tas, ka Pola Banjena nekad nav bijis, jo viņš nekad nav cirtis kokus. Lai gan stādīt kokus būtu labāk. Tas būtu cēlāk.

-    Zelta vārdi, Džons Čepmens piebalsoja.

Trešdiena izpūta dūmu gredzenu. Tas karājās gaisā gluži kā Warner Brothers multfilmā, līdz lēnām izgaisa kušķos un vijumos.

-    Nolādēts, Viskij' Džek, ne jau par to mēs runājam, un tu to labi zini!

-    Es tev nepalīdzēšu, Viskij' Džeks attrauca. Kad dabū­siet pa kaklu, brauciet pie manis, un, ja vēl te būšu, jūs paba­rošu. Rudenī maltītes ir visgardākās.

-Jebkurš cits variants ir sliktāks, Trešdiena neatlaidās.

-    Tev taču nav ne jausmas par citiem variantiem, Viskij' Džeks sacīja un uzmeta skatienu Ēnam.

-    Tu esi medībās, viņa balsi pīpēšana bija vērtusi rupju, tā rezonēja telpā, dūmaina no malkas un no smēķēšanas.

-    Es strādāju, Ēna atbildēja.

Viskij' Džeks nogrozīja galvu.

-    Nē, tu ari kaut ko medī, viņš nepiekrita. Vēlies nokār­tot kādu parādu.

Atcerējies Loras zilganās lūpas un asiņainās rokas, Ēna pamāja.

-     Nu tad klausies! Vispirms bija lapsa kūmiņš, un viņa brā­lis bija vilks. Lapsa teica, ka cilvēks dzīvos mūžīgi. Ja nomirs, tad uz neilgu laiku. Vilks atbildēja: "Nē, cilvēki mirs, tā pare­dzēts, visam dzīvajam reiz jāmirst, ja ne, cilvēki savairojušies pārņems visu pasauli, aprīs visus lašus, ziemeļbriežus, bifeļus, visus ķirbjus un kukurūzu." Bet kādudien vilks nomira un tad teica lapsai, lai aši atdod viņam dzīvību. Lapsa atbildēja: "Nē, kas miris, lai paliek miris! Tu mani pārliecināji." To teikdams, kūmiņš sāka raudāt. Taču vilks pats bija tā noteicis, un tā ari palika. Tāpēc tagad vilks valda mirušo valstībā, bet lapsa dzīvo zem Saules un Mēness, vēl arvien sērodams par brāli.

-Ja negribat piedalīties, nevajag. Iesim tālāk! Trešdiena iesaucās.

Viskij' Džeka sejā nepakustējās ne vaibsts.

-    Es sarunājos ar šo jauno cilvēku, viņš atbildēja, no tevis nav nekādas jēgas. No viņa gan. Viņš atkal pievērsās Ēnam. Zini: tu nevari ierasties šeit pie manis, ja es to nevēlos.

Ēna aptvēra, ka to zina. Jā.

-    Izstāsti man savu sapni, Viskij' Džeks vedināja.

Ēna sāka stāstīt:

-    Es kāpu galvaskausu tornī. Visapkārt lidoja milzīgi putni. Spārni tiem zibeņoja. Putni man uzbruka. Tornis sabruka.

-    Kurš tad nesapņo. Trešdiena kļuva nepacietīgs. Var­būt dosimies ceļā?

-    Ne jau katrs redz sapnī pērkonputnu Wakinyau, Viskij' Džeks atbildēja. Mēs te dzirdējām atbalsis.

-    Vai tu kurls? Trešdiena iebrēcās. Augstā debess!

-    Rietumvirdžīnijā dzīvo pērkonputnu bars, Čepmens nevērīgi sacīja. Vismaz pāris vistu un vecs gailis. Kaut kur valstī ir arī vaislas pāris, kādreiz to sauca par Frenklina štatu, lai gan vecais Bens tā ari netika pie sava štata; tas ir starp Kentuki un Tenesi. Protams, pārāk daudz pērkonputnu nekad nav bijis, pat labākajos laikos.

Viskij' Džeks pastiepa roku, kas bija sarkana māla krāsā, un maigi pieskārās Ēnas sejai. Viņa acu zīlītes bija gaiši brūnas ar tumšbrūnu apmalīti, un šķita, ka no acīm plūst gaisma.

-    Tiešām, viņš secināja, tu nemelo. Ja nomedīsi pēr­konputnu, dabūsi atpakaļ savu sievieti. Taču viņa pieder vil­kam mirušo valstībā, un viņai nav ļauts staigāt pa zemi.

-    Kā jūs to visu zināt? Ēna brīnījās.

Viskij' Džeka lūpas pat nesakustējās.

-    Bet ko tev teica bifelis?

-    Ka jātic.

-    Labs padoms. Vai tu tā darīsi?

-    Laikam jau. Es tā domāju.

Abi sarunājās bez vārdiem, nekustinādami lūpas, neizdvesdami ne skaņas. Varbūt Trešdiena un Džons Čepmens redzēja viņus kā nekustīgus, uz mirkli vai mirkļa daļiņu sastingušus stāvus?

-    Kad atradīsi savu cilti, iegriezies pie manis, Viskij' Džeks sacīja, es tev varu palīdzēt.

-    Es atgriezīšos.

Viskij' Džeks nolaida roku un pievērsās Trešdienām:

-    Vai iesi savākt savu Ho Čanku?

-    Kas tas tāds?

-    Ho Čanks. Tā Winnebago sauc pats sevi.

Trešdiena purināja galvu.

-    Tas ir pārāk riskanti. Atgūšana varētu būt problemātiska. Viņi meklēs manu vāģi.

-    Vai zagts?

Trešdiena rādīja aizvainotu vaigu.

-    Ne uz to pusi. Dokumenti ir cimdu nodalījumā.

-    Bet atslēgas?

-    Pie manis, Ēna sacīja.

-    Manam māsasdēlam, Harijam Zilajam Sīlim, ir astoņdes­mit pirmā gada buiks. Kāpēc tu nevarētu iedot man savu ratu atslēgas? Varēsi paņemt vietā viņa mašīnu.

Trešdiena sabozās.

-    Un kas tas būtu par darījumu?

Viskij' Džeks paraustīja plecus.

-    Tu taču pats zini, cik grūti būs izdabūt tavus ratus laukā no vietas, kurā tos pameti! Es tev izrādu labvēlību. Pieņem vai noraidi! Man vienalga.

Indiānis savas naža griezuma lūpas saknieba svītrā.

Trešdiena rādīja niknu vaigu, bet brīdi vēlāk dusmas noplaka un viņš sacīja:

-    Ēna, atdod viņam Winnebago atslēgas!

Ēna darīja, kā likts.

-Džonij, Viskij' Džeks teica, vai tu neaizvestu viņus lejā un nesameklētu Hariju Zilo Sīli? Pasaki, ka liku viņiem atdot mašīnu!

-    Ar lielāko prieku, Džons Čepmens atsaucās.

Piecēlies viņš devās uz durvīm, pacēla turpat nolikto rupj-

audekla maisiņu, atvēra durvis un izgāja laukā. Ēna un Treš­diena viņam sekoja. Viskij' Džeks palika stāvam uz sliekšņa.

-    Klausies, viņš teica Trešdienām, tu gan te vairs nerā­dies! Tu neesi gaidīts!

Trešdiena pacēla vidējo pirkstu pret debesīm.

-    Ej tu zini kur, viņš pieklājīgi atbildēja.

Visi trīs devās lejā pa sniegoto nogāzi, kūņodamies pa kupenām. Čepmens gāja pirmais, ar kailajām, sasarkušajām pēdām mīdams sērsnu.

-    Vai jums nesalst? Ēna apvaicājās.

-    Mana sieva bija no čokto cilts.

-    Vai viņa jums iemācīja brīnumaino spēju paciest auks­tumu?

-    Nekā. Sieva uzskatīja mani par trako, Čepmens atbil­dēja. To vien dzirdēju: "Džonij, uzvelc taču zābakus!"

Nogāze kļuva stāvāka, un viņi bija spiesti apklust. Visi trīs steberēja un slidinājās pa sniegu, ķerdamies pie bērzu zariem, lai noturētu līdzsvaru un nenokristu. Kad pamats zem kājām kļuva līdzenāks, Čepmens piebilda:

-    Protams, mana sieva jau mirusi. Kad viņa aizgāja, tad gan es drusku nojūdzos. Kuram katram tā var gadīties. Tev ari, viņš papliķēja Ēnam pa roku. Ak Jēzu un Jāzep, tev gan ir būda!

-    Iā jau runā, Ēna atsaucās.

Pēc pusstundas viņi bija uz grantsceļa, kas vijās ap kalnu, un tad pagriezās uz māju puduri, kas bija redzams jau no kalna.

Garāmbraucošs auto samazināja ātrumu un apstājās. Pie stūres sēdēja sieviete, kas, nolaidusi mašīnas logu, apvaicājās:

-    Zēni, varbūt vajag jūs aizvest?

-Jūs esat pati laipnība, kundze, Trešdiena atsaucās. Mēs ejam pie mistera Harija Zilā Sīļa.

-    Gan jau būs vietējā klubā, sieviete zināja teikt. Ēna nodomāja, ka viņai varētu būt ap četrdesmit. Kāpiet tik iekšā!

Viņi iekāpa. Trešdiena ieņēma vietu blakus sievietei, bet Čepmens un Ēna ietrausās aizmugurē. Ēnam kājas bija tik garas, ka aizmugures sēdekli diez cik ērti nebija, tomēr viņš mēģināja iekārtoties pēc iespējas labāk. Mašīna metās uz priekšu pa grantsceļu.

-    No kurienes jūs visi trīs nākdami? sieviete pajautāja.

-    Apciemojām draugu, Trešdiena atbildēja.

-    Viņš dzīvo kalna galā, Ēna piebilda.

-    Kura kalna? viņa gribēja zināt.

Ēna pa apputējušo sānu logu pameta skatienu atpakaļ, taču augstais kalns bija izgaisis, palikuši tikai mākoņi virs lidzenumiem.

-    Pie Viskij' Džeka, viņš atbildēja.

-    Skaidrs, sieviete novilka. Mēs viņu te saucam par Inktomi. Tas pats vien būs. Mans vectēvs stāstīja par viņu tīri interesantas lietas. Protams, labākie gabali bija visai neķītri.

Mašīna uzgrūdās grambai, un sieviete nolamājās.

-    Kā jums tur aizmugurē?

-    Viss kārtībā, kundze, Čepmens atsaucās, ieķēries sēdekli ar abām rokām.

-    Rezervāta ceļi, viņa sūrojās, bet cilvēks jau pie visa kā pierod.

-    Vai jums visi ceļi tādi? Ēna jautāja.

-    Gandrīz, sieviete atbildēja, vismaz tuvākajā apkaimē. Bet nav vērts jautāt, kur paliek nauda no visiem kazino: neviens normāls cilvēks taču uz šejienes kazino netrieksies. Nav mums tās izdaudzinātās naudiņas, nav.

-    Tiešām žēl.

-    Neņemiet galvā!

Viņa pārslēdza ātrumu ar krakšķi un ar vaidu.

-Vai zināt, ka balto iedzīvotāju skaits šeit samazinās? Pabrauciet gabaliņu, un redzēsiet rēgu pilsētas! Bet kā lai notur pie zemes cilvēku, kas skatījis pasauli televizora ekrānā? Turklāt zeme te liesa, nekas negrib augt. Sagrāba mūsu zemi, apmetās te un tagad brauc projām. Uz dienvi­diem. Uz rietumiem. Varbūt jāpagaida, lai visi aizceļo uz Ņujorku, Maiami un Losandželosu, un tad bez kaujas atgūsim savas teritorijas.

-    Veiksmi! Ēna novēlēja.

Hariju Zilo Sīli viņi tiešām atrada klubā pie biljarda galda demonstrējam veiklus trikus, lai atstātu iespaidu uz meiteņu bariņu. Uz labās rokas viņam bija tetovējums zils sīlis, bet labajā ausī vairāki pīrsingi.

-    Ho hoka, Harij Zilo Sīli! Džons Čepmens uzsauca.

-    Atšujies, tu, dullais, baskājainais, bālais rēgs, Harijs Zilais Sīlis daiļrunīgi atbildēja. Tu man uzdzen šermuļus.

Istabas tālajā galā manīja vecākus vīrus, no kuriem daži sita kārtis, citi sarunājās. Tuvumā grozījās puiši Harija Zilā Sīļa vecumā, gaidīdami rindā uz biljarda galdu. Galda izmērs bija pēc visiem noteikumiem, vienīgi zaļā auduma malā rēgojās caurums, aizlīmēts ar sudrabaini pelēku lenti.

-    Nāku ar vēsti no tēvoča. Čepmens saglabāja nesatri­cināmu mieru. Viņš liek tev atdot šiem diviem vīriem savu mašīnu.

Zālē bija vismaz trīsdesmit, varbūt pat četrdesmit cilvēku, un visi kā viens uzmanīgi sāka pētīt savas kārtis, pēdas vai nagus: kā varēdami cilvēki izlikās neko nedzirdam.

-    Viņš man nav nekāds tēvocis!

Kā spalvu mākonis gaisā stīdzēja cigarešu dūmi. Čepmens plati pasmaidīja, atklādams zobus: tik čābīgu zobu komplektu cilvēka mutē Ēna vēl nebija redzējis.

-    Gribi, lai tā pasaku tēvocim? Viņš taču vienmēr teic, ka tikai tevis dēļ nebrauc projām no Lakotas!

-    Viskij" Džeks pļāpā daudz ko, Harijs Zilais Sīlis sapīcis atbildēja.

Bet arī viņš skaidri neizrunāja Viskij' Džeka vārdu. Uz to pusi it kā bija, tomēr ne gluži Ēna dzirdēja Visakedjak. Tā nu viņi šeit runāja. Nekāda Viskij' Džeka.

-Jā. Un vēl tavs tēvocis teica, ka pret tavu buiku mēs pretī dosim Winnebago, Ēna piebalsoja.

-    Es te neredzu nekādu Winnebago.

-    Tēvocis tev to atvedīs, Džons Čepmens paskaidroja.

Tu taču zini, ka atvedīs!

Harijs Zilais Sīlis centās demonstrēt veiklu triku, taču nopūdelēja acīmredzot nodrebēja roka.

-Vecais lapsa kūmiņš nav man nekāds tēvocis, viņš stūrgalvīgi atkārtoja. Es gribētu, kaut viņš ļaudīm to nekladzinātu!

-    Labāk dzīva lapsa nekā beigts vilks, Trešdiena ierunājās tik dziļā balsī, ka tā izskanēja gandrīz kā rūciens. Varbūt tu mums savus ratus pārdosi?

Harijs Zilais Sīlis manāmi nodrebēja.

-    Bet protams, viņš apmeta kažoku otrādi, kāda runa! Es tikai pajokoju. Es jokoju vienā laidā.

Harijs Zilais Sīlis nolika kiju uz biljarda galda un paņēma biezu jaku, kas karājās līdzīgu jaku vidū pie durvīm.

-    Es tikai savākšu savas mantas no mašīnas, viņš sacīja.

Visu laiku viņš meta bažīgus skatienus uz Trešdienu, it kā

baidītos, ka vecais eksplodēs.

Mašīna bija novietota piecdesmit metru attālumā. Pa ceļam viņi pagāja garām mazai, balsinātai katoļu baznīcai, uz kuras sliekšņa stāvēja vīrietis ar priestera krādziņu un viņos noska­tījās. Viņš vienaldzīgi zelēja cigareti, it kā nemaz negribēdams smēķēt.

-     Lai jums laba diena, tēvs! Džonijs Čepmens iesaucās, taču vīrietis ar priestera krādziņu sveicienu neatņēma. Ar papēdi samīdījis cigareti, viņš pacēla izsmēķi, iemeta to atkri­tumu kastē un tad iegāja dievnamā.

-     Es taču tev pieteicu nedot viņam tās brošūras, kad biji šeit, Harijs Zilais Sīlis strostēja Džoniju Čepmenu.

-    Tas ir viņš, kas maldās, nevis es, Čepmens aizstāvējās. -Ja mācītājs kauč būtu lasījis Svedenborgu, ko viņam iedevu, viņš saprastu. Tas ienestu gaismu viņa dzīvē.

Harija Zilā Sīļa mašīnai nebija sānu spoguļu, un tik nodi­lušas riepas ari nebija redzētas nobrauktas pavisam gludas. Harijs Zilais Sīlis paskaidroja, ka viņa rati rij degvielu, bet, ja pielej, cik vajag, brauc neapstājušies, iekams tos neaptur.

Pēc tam viņš melnā atkritumu maisā savāca mēslus (kā pats izteicās), ieskaitot vairākas aizsāktas lēta alus pudeles ar skrūvējamu korķi, marihuānas paciņu, ietītu folijā un nemāku­līgi noslēptu pelnu traukā, skunksa asti, pāris duču kasešu ar kantri un vesternu mūziku, apbružātu, sadzeltējušu Stranger in a Strange Land eksemplāru.

-    Atvainojiet, ka pirmīt dzinu ar jums velnu. Harijs Zilais Sīlis sniedza Trešdienām mašīnas atslēgas. Varbūt pateiksiet, kad es tikšu pie Winnebago?

-    Prasi tēvocim! Viņš jau ir tas nolādētais grabažu dīleris, Trešdiena atburkšķēja.

-    Visakedjaks nav mans tēvocis, Harijs Zilais Sīlis palika pie sava. Paņēmis melno maisu, viņš iegāja tuvākajā mājā un aizvēra aiz sevis durvis.

Džonu Čepmenu viņi izlaida pie pārtikas lielveikala durvīm Sūksfolsā.

Braucot Trešdiena neteica ne vārda. Viņš bija iegrimis pār­domās.

Ģimenes restorānā pie Sentpolas Ēna paņēma laikrakstu, kuru kāds bija atstājis uz galdiņa. Pārlaidis acis tam vienreiz, tad otrreiz, viņš parādīja avīzi Trešdienām, kurš kopš Viskij' Džeka apciemošanas bija drūms kā negaisa mākonis.

-    Skat, kas te!

Trešdiena nopūties paskatījās uz laikrakstu ar mokpilnu izteiksmi sejā, it kā galvas noliekšana viņam izraisītu vārdos neizsakāmas sāpes.

-    Man tiešām prieks, viņš iesaucās, ka gaisa satiksmes kontrolieru strīds atrisinājies bez arodbiedrību organizēta streika.

-    Nejau tas, Ēna aizrādīja, skaties: te rakstīts, ka šodien ir četrpadsmitais februāris.

-    Priecīgu Valentīna dienu!

-    Vai tad mēs neizbraucām divdesmitajā vai divdesmit pir­majā janvāri? Skaidri neatceros, tomēr zinu, ka janvāra trešajā nedēļā. Ceļā bijām trīs dienas. Kā tagad var būt četrpadsmitais februāris?

-     Mēs gājām gandrīz mēnesi ilgi, Trešdiena atbildēja. Aizspogulijā. Aizkulisēs.

-    Un tu to sauc par īsāko ceļu? Ēna pavīpsnāja.

Trešdiena pagrūda avīzi malā.

-    Nolādētais Džonijs Abolsēkla, vienmēr uzvelkas par savu Polu Banjenu! Reālajā dzīvē Čepmenam bija četrpadsmit augļudārzu un tūkstošiem akru aramzemes. Rietumu robežas tuvumā viņš turējās līmenī, tas tiesa, taču neviens par viņu neko nezina, izņemot to, ka savulaik drusku nojūdzies. Bet vai tad nav vienalga? Ne velti kāda avīze reiz rakstīja: ja patiesība nav pārāk pārliecinoša, jādrukā leģendas. Šai zemei ir vajadzī­gas tās leģendas. Bet nu jau arī ar leģendām nepietiek.

-    Bet tu taču to redzi.

-    Reiz biju ietekmīgs. Bet kuru tas, piķis un zēvele, inte­resē?

-    Tu esi dievs, Ēnas balss skanēja pavisam klusi.

Trešdiena viņu skarbi uzlūkoja. Ēna gaidīja atbildi, taču

vecais tikai atzvēlās krēslā un uzlūkoja ēdienkarti.

-    Nu un? viņš noprasīja.

-    Būt dievam taču ir labi, Ēna sacīja.

-    Tiešām? skanēja atbilde, un šoreiz bija Ēnas kārta novērst skatienu.

Degvielas uzpildes stacijā divpadsmit kilometrus no Leiksaidas uz tualetes sienas Ēnas skatienu piesaistīja kseroko­pija: melnbalts attēls ar Elisonu Magovernu. Virs tā ar roku bija rakstīts jautājums: Vai esi mani redzējis? Pazīstamais foto no skolas albuma: pašpārliecināts smaids, gumijas platīte uz augšzobiem; meitene, kas sapņoja par darbu ar dzīvniekiem. Vai esi mani redzējis?

Ēna nopirka Snickers batoniņu, ūdens pudeli un "Leiksaidas Ziņu" eksemplāru. Dienas nagla bija Leiksaidas reportieres Margretes Olsenas raksts ar attēlu: zēns un vecāks vīrietis uz aizsaluša ezera pie zvejnieku būdiņas divatā tur milzīgu zivi. Abi smaida. Tēvs un dēls noķēruši rekordlielu līdaku. Rakstu lasiet atvērumā.

Apsēdies pie stūres, Trešdiena teica:

-Ja gadās kas interesants, palasi balsī!

Ēna uzmanīgi pārskatīja avīzi, nesteidzīgi to pārlapoja, taču neko ievērības cienīgu neatrada.

Trešdiena viņu izlaida pie dzīvokļa. Uz ietves sēdēja kaķis dūmu krāsā un skatījās atbraucējā, taču, kad Ēna pieliecās, lai to noglaudītu, aizbēga.

Apstājies uz koka terases blakus dzīvoklim, Ēna skatījās ezerā, uz kura šur tur manīja zaļas un brūnas zemledus makš­ķernieku būdas. Daudzviet stāvēja mašīnas. Tuvāk tiltam uz ledus rēgojās zaļš mašīnas vraks, tāds pats kā avīzē.

-    Divdesmit trešajā martā, Ēna būrās. Apmēram ceturk­sni pēc deviņiem no rīta. Tu taču to vari!

-   Jums nav ne mazāko cerību, atskanēja sievietes balss. Trešajā aprīlī! Sešos vakarā. Dienās ledus būs pakusis.

Ēna pasmaidīja.

Margrete Olsena, ģērbusies slēpošanas tērpā, stāvēja tera­ses tālajā galā un piepildīja putnu barotavu ar baltiem nieru tauku klučiem.

-    Lasīju "Leiksaidas Ziņās" jūsu rakstu par pilsētas rekordlidaku.

-    Aizraujoši, vai ne?

-    Nu varbūt izglītojoši.

-    Es jau domāju, ka pie mums neatgriezīsieties, viņa turpināja. Jūs bijāt uz laiciņu aizbraucis, vai ne?

-    Bija jāpalīdz tēvocim, Ēna atbildēja. Man pat zuda sajēga par laiku.

Ielikusi barotavā pēdējo nieru tauku kluci, Margrete ķērās pie tīkliņa: no plastmasas piena pudeles sabēra tajā sēkliņas, lūvākajā eglē jau nepacietīgi čiepstēja vairāki dadzīši ziemas olivkrāsas apspalvojumā.

-    Par Elisonu Magovernu gan avīzē neko neatradu.

-    Nav jau par ko ziņot. Joprojām meklē. Baumoja, ka redzēta Detroitā, bet beigās izrādījās viltus trauksme.

-    Nabaga bērns.

Margrete Olsena aizskrūvēja pudeles vāciņu.

-    Es ceru, ka viņa ir mirusi, viņa noteica.

Ēna bija satriekts.

-    Kāpēc?

-    Citi varianti ir vēl sliktāki.

Dadzīši izmisīgi lēkāja no egles zara uz zaru, nevarēdami sagaidīt, kad cilvēki beidzot aizies.

Tu jau nedomā par Elisonu, bet par savu dēlu, Ēna sprieda. Tu domā parSandiju.

Ēna atcerējās, ka nesen kāds sacīja: Man pietrūkst Sandija. Kurš tas bija?

-    Bija prieks ar jums aprunāties, Ēna atvadījās.

-    Jā, viņa pamāja, man arī.

* * *

Februāra īsās, pelēkās dienas virknējās cita aiz citas. Rei­zēm sniga, bet biežāk ne. Laiks kļuva siltāks, jaukākās dienās pat nesala. Ēna nīka mājās, līdz beidzot sāka justies kā cie­tumā, un, kad nebija vajadzīgs Trešdienām, devās pastaigās.

Gandrīz katru dienu Ēna tagad pavadīja svaigā gaisā, dodo­ties garos, nesteidzīgos pārgājienos ārpus pilsētas. Vienatnē viņš aizsoļoja līdz nacionālā parka ziemeļu un rietumu malai, kukurūzas laukiem un govju ganībām dienvidos, citudien atklāja Lamberas meža stigas un sekoja vecām dzelzceļa slie­dēm, izstaigāja aizsalušā ezera krastu no ziemeļu līdz dienvidu malai. Dažkārt ceļā gadījās vietējie ļaudis, tūristi vai skrējēji, kuriem Ēna pamāja un kurus pasveicināja. Tomēr visbiežāk viņš nesatika nevienu, izņemot vārnas un žubītes; pāris reižu manīja vanagu, kas uz ceļa tiesāja mašīnas notriektu oposumu vai jenotu. Vienreiz Ēnam pat palaimējās ieraudzīt ērgli, kas izcēla sudrabainu zivi no Vaitpainas upes, kuras krasti bija kalti ledū, bet vidū skrēja ūdens. Zivs ērgļa nagos locījās un mētā­jās, mirdzēdama pēcpusdienas saulē. Iztēlojies, ka zivs, izrāvusies brīvībā, aizpeld projām uz jūru, Ēna drūmi pasmaidīja.

Atklājās, ka staigājot var atslēgties no domām, un tas bija patīkami, jo dažkārt pārdomas aizveda uz vietām, kuras viņš nespēja kontrolēt un kurās viņš jutās neomulīgi. Nogurums bija labākās zāles. Tad nevajadzēja domāt par Loru, nerādījās dīvaini sapņi, nebija jāprāto par to, kā nav un nevar būt. Pēc pastaigas vakarā atgriezies mājās, Ēna aizmiga kā nosists.

Reiz Džordža frizētavā, kas atradās pilsētas skvērā, viņš nejauši satika policijas priekšnieku Čadu Muliganu. Ēna no laika gala cerēja uz frizieru meistarību un allaž piedzīvoja vilšanos. Pēc matu nogriešanas viņš vienmēr izskatījās vairāk vai mazāk tāds pats, tikai ar īsākiem matiem. Čads, sēdēdams blakuskrēslā, bija aizdomīgi norūpējies par savu izskatu. Pēc matu nogriešanas viņš drūmi skatījās spoguļattēlā, it kā gribē­dams tam izrakstīt kvīti par ātruma pārsniegšanu.

-    Nav ne vainas, Ēna centās viņu uzmundrināt.

-    Ja tu būtu sieviete, tad domātu tāpat?

-    Droši vien.

Pēc tam abi gāja pāri laukumam pie Meiblas iebaudīt tasi šokolādes.

-    Klau, Maik! Vai nekad neesi domājis par likumsarga darbu? Čads negaidot izmeta.

Ēna paraustīja plecus.

-    Atklāti sakot, ne, viņš atzinās, jums taču tik daudz kas jāzina.

Čads purināja galvu.

-    Gribi zināt, kas policijas darbā ir galvenais? Saglabāt vēsu prātu. Kaut kas notiek, kāds uz tevi kliedz, satraukti brēkā, bet tev tikai jābūt spējīgam pateikt, ka noticis pārpra­tums, taču tu visu nokārtosi, ja viņi mierīgi paies malā. Turklāt tev tas jādara pārliecinoši.

-    Un pēc tam tu visu nokārto?

-    Lielākoties jā, kad uzlieku rokudzelžus. Bet vispār jau tiešām jācenšas visu nokārtot. Ja sadomāsi, dod ziņu! Mēs meklējam darbiniekus, un tu patiešām būtu piemērots.

-    Labi, ja man pie tēvoča neveiksies.

Abi malkoja karsto šokolādi.

Pēc brīža Muligans atkal ierunājās:

-    Saki, Maik, ko tu darītu, ja tev būtu māsīca, teiksim, atraitne, kas sāktu tev zvanīt?

-    Zvanīt?

-    Jā, pa telefonu. Tālsarunas. Viņa dzīvo citā štatā.

Čada vaigi pietvīka.

-     Iepazināmies pērn radinieku kāzās Oregonā. Toreiz viņa bija precējusies, vīrs vēl bija dzīvs, turklāt vēl radiniece. Pir­mās pakāpes māsīca gan nav. Nezin kurā augumā.

-    Esi ieķēries?

Čads nosarka vēl trakāk.

-    Grūti pateikt.

-    Labi, tad ņemsim no otras puses. Un viņa?

-    Nu, viņa pa telefonu ir devusi mājienus. Tiešām ļoti izskatīga sieviete.

-    Nu un… ko tu tagad domā darīt?

-    Varbūt uzaicināt ciemos? To taču es varētu, vai ne? Vien­reiz viņa lika noprast, ka labprāt atbrauktu.

-Jūs esat pieauguši cilvēki. Mans padoms: uz priekšu!

Čads pamāja, nosarka, un atkal pamāja.

Ēnas dzīvoklī telefons klusēja kā miris. Varētu pievienot, bet nebija jau kam zvanīt. Reiz naktī viņš pacēla klausuli un skaidri dzirdēja vēja šalkas un attālu vairāku cilvēku sarunu, kuri runāja tik klusu, ka neko nevarēja saprast. Viņš teica Hallo! un Kas, lūdzu, zvana? bet neviens neatbildēja, iestājās klusums, un tālumā atskanēja smiekli, bet tik blāvi, ka varbūt bija viņa paša iztēloti.

* * *

Turpmākajās nedēļās viņi ar Trešdienu daudz ceļoja.

Šobrīd viņi bija Rodailendā. Ēna nīka kotedžas virtuvē, bet Trešdiena pustumšā guļamistabā strīdējās ar kādu sievieti, kas neparko negribēja atstāt gultu. Sieviete neļāva ieskatīties savā sejā ne Trešdienām, ne viņam. Ledusskapī bija plastmasas mai­siņš, pilns ar circeņiem, otrs ar beigtiem peļu bērniem.

Sietlas rokmūzikas klubā viņš noskatījās, kā Trešdiena, pārkliegdams skaļo mūziku, sasveicinās ar jaunu sievieti, kurai bija īsi apgriezti, rudi mati, bet uz rokām zili spirālveida tetovējumi. Laikam jau saruna bija veiksmīga, jo Trešdiena atgriezās, priecīgi smaidīdams.

Pēc piecām dienām Ēna sēdēja nomātā mašīnā, gaidīdams Trešdienu, kas beigās sadrūmis iznāca no biroju ēkas Dalasā. Iekāpis mašīnā, vecais aizcirta durvis un klusēja, dusmās pie­sarcis.

-    Brauc! viņš noburkšķēja. Draņķa albāņi. Nez ko iedo­mājušies!

Pēc trim dienām viņi jau bija Boulderā, patīkamās pusdie­nās ar piecām jaunām japānietēm. Maltītes laikā skanēja tikai laipnības un komplimenti, un atvadoties Ēna nesaprata, vai sarunas vainagojušās ar panākumiem. Taču Trešdiena šķita visnotaļ apmierināts.

Gribējās ātrāk atgriezties Leiksaidā. Tur bija miers un jau­kas attiecības, un viņš prata to novērtēt.

Ik ritu, kad nebija nekur jābrauc, Ēna devās pāri tiltam uz pilsētas skvēru. Iegājis pie Meiblas, viņš nopirka divus pīrāgus un vienu notiesāja kopā ar kafiju. Ja kāds bija atstājis avīzi, Ēna to pāršķirstīja; ziņas gan nešķita tik interesantas, lai viņš pats pirktu laikrakstus.

Otru pīrāgu, ielicis papīra turziņā, Ēna paņēma uz mājām un apēda launagā.

Reiz, kad viņš no rīta sēdēja, lasīdams USA Today, pie gal­diņa pienāca Meibla:

-    Sveiks, Maik! Kur šodien brauksi?

Debesis bija bāli pelēkas. Rīta migla bija ietērpusi kokus sarmā.

-    Nezinu, Ēna atbildēja. Varbūt atkal laidīšos pie dabas krūts.

Meibla pielēja viņam vēl kafiju.

-    Vai esi kādreiz bijis Q apvidū? Diezgan jaukas vietiņas. Jāiet tik pa celiņu, kas sākas iepretim paklāju veikalam Divdes­mitajā avēnijā.

-    Nē. Neesmu gan.

-Jā, Meibla atkārtoja, tur gan ir jauki!

Atklājās, ka tur ir satriecoši jauki. Atstājis mašīnu pilsē­tas nomalē, Ēna devās uz priekšu pa līkumainu lauku ceļu, kas vijās gar kalniem uz pilsētas austrumu malu. Kalnos bija redzami kaili koki kļavas, bērzi, balti kā kauli, tumšas egles un priedes. Te nebija cilvēku pēdu nospiedumu, un Ēna gāja pa ceļa vidu, pavirzoties malā ikreiz, kad vien izdzirdēja braucam mašinu.

Te pēkšņi viņam blakus pa celiņu tipināja mazs, tumšs kaķis. Dzīvnieka apspalvojums bija dubļu krāsā, priekšķepas gan bija baltas. Ēna piegāja tam klāt. Kaķis nebēga.

-    Sveiks, kaķi! Ēna nepārliecināti sacīja.

Piešķiebis galvu, dzīvnieciņš palūkojās augšup ar smaragdkrāsas acīm un tad iešņācās, bet ne jau uz Ēnu uz kaut ko neredzamu viņpus ceļa.

-Viss kārtībā, viņš mierinošā balsī sacīja, taču kaķis metās pāri ceļam uz nenovāktas kukurūzas lauku.

Aiz nākamā līkuma parādījās neliela kapsēta. Laikazobs bija sagrauzis kapakmeņus, lai gan pie dažiem redzēja svaigus ziedu pušķus. Ap kapsētu nebija ne mūra, ne žoga, tikai malās auga zemi zīdkoki, salīkuši no ledus un vecuma. Ēna devās pāri ledus un dubļu kalnam, kas bija sagrūsts ceļmalā. Ieeju kapsētā iezīmēja divi akmens stabi, vārtu starp tiem nebija. Ēna iegāja kapsētā.

Pēc mirkļa viņš jau staigāja, pētīdams kapakmeņus. Senāku par 1969. gadu neizdevās atrast. Notrausis sniegu no pamatīga granīta eņģeļa, Ēna atbalstījās pret to. Viņš izvilka no kabatas papīra turziņu un no tās pīrāgu. Ēna nolauza tam galu, un ziemas gaisā pacēlās sīka garaiņu vītne. Smaržoja varen labi. Ēna iekodās pīrāgā.

Aiz muguras kaut kas nočaukstēja. Pirmajā acumirklī viņš domāja, ka tas būs kaķis, bet tad saoda smaržas un par tām spēcīgāku puvuma smaku.

-    Lūdzu, neskaties uz mani! aiz muguras atskanēja sie­vietes balss.

-    Sveika, Lora! Ēna atsaucās.

-    Sveiks, kucēn! Lora varbūt mirkli vilcinājās, taču viņas balsī jautās ari nelielas bailes.

Ēna nolauza pīrāga gabalu.

-    Vai negribi? viņš pajautāja.

Nu jau Lora bija pavisam tuvu aiz viņa.

-    Nē, viņa atteicās. Ēd pats! Es vairs neēdu.

Ēna skrumšķināja tālāk. Pīrāgs tiešām bija gards.

-    Es tomēr gribētu tevi redzēt, viņš sacīja.

-    Es tev nepatikšu, Lora aizbildinājās.

-    Lūdzu…

Lora iznāca no akmens eņģeļa ēnas, un Ēna ieraudzīja viņu dienas gaismā. Kaut kas bija mainījies, kaut kas bija tāds pats. Acis nebija mainījušās, ari šķībais smaids, kas pauda cerību, ne. Un viņa neapšaubāmi bija mirusi. Ēna pabeidza ēst pīrāgu. Iztaisnojis muguru, viņš izpurināja no papīra turziņas drupa­tas, salocīja to un ielika kabatā.

Kairo bēru namā pavadītais laiks mazliet atvieglināja saskarsmi ar mirušo sievu, tomēr Ēna nezināja, ko teikt.

Loras aukstā roka meklēja Ēnu, un viņš to viegli satvēra. Sirds krūtīs dauzījās. Viņam bija bail, biedēja tas, ka viss šķita pavisam normāli. Lorai blakus bija tik labi, ka gribējās, lai tā būtu vienmēr.

-    Es pēc tevis ilgojos, Ēna atzinās.

-    Esmu tepat, Lora atbildēja.

-    Kad esi blakus, ilgojos visvairāk. Kad tevis nav, tu esi pagātnes rēgs vai sapnis no citas dzīves. Tad man ir vieglāk.

Lora satvēra viņa roku stingrāk.

-    Bet pasaki, Ēna lūdza, kāda ir nāve?

-    Smaga, Lora sacīja, tā vien liekas, ka nekad nebeig­sies.

Lora nolika galvu uz viņa pleca, un Ēna gandrīz vai salūza.

-    Varbūt gribi mazliet pastaigāties? viņš izdvesa.

-    Protams.

Loras mirušajā sejā atplaiksnīja nervozs, stings smaids.

Izgājuši no kapsētas, abi saķērās rokās un pa ceļu devās uz pilsētu.

-    Kur tu visu šo laiku biji? Lora pajautāja.

-    Tepat, Ēna atbildēja. Gandrīz.

-    Kopš Ziemassvētkiem, viņa sacīja, es tevi it kā pazau­dēju. Dažas stundas vai dienas zināju, kur esi. Tu visu piepil­dīji. Taču tad atkal izgaisi.

-    Es biju šajā pilsētā, Ēna sacīja, Leiksaidā. Laba, jauka pilsētiņa.

-    Skaidrs, Lora nopūtās.

Tagad viņai mugurā vairs nebija zilais tērps, kurā viņa tika apbedīta, bet vairāki džemperi, gari, tumši svārki un gari zābaki burgundieša krāsā. Ēna izteica komplimentu.

Nodūrusi skatienu, Lora pasmaidīja.

-    Vienreizīgi zābaki, vai ne? Atradu Čikāgas apavu para­dīzē.

-    Bet kāpēc tu brauci no Čikāgas uz šejieni?

-    Ai, kucēn, es jau sen pametu Čikāgu! Laidos uz dienvi­diem. Aukstums mani apgrūtināja. Varbūt tu domā, ka man tas patīk. Tas droši vien ir saistīts ar to, ka esmu mirusi. Es vairs neizjūtu to kā aukstumu. Es to izjūtu kā neko, un mirušajam, manuprāt, jābaidās vienīgi no tā. Izdomāju doties uz Teksasu. Ziemu gribēju pārlaist Galvstonā. Liekas, kādreiz bērnībā tur pavadīju ziemas.

-    Diez vai, Ēna iebilda, vismaz nekad to neesi piemi­nējusi.

-    Tu saki? Tad varbūt kaut kur citur. Nezinu. Atceros kaijas, kurām gaisā metu maizi, simtiem kaiju, pilnas debesis kaiju, kuras vēcina spārnus un lidojumā satver knābī maizi. Bridi klusējusi, Lora turpināja: Ja to neredzēju es, tad kāds cits.

Ceļa līkumā parādījās mašīna. Šoferis sveicinot pamāja. Ēna pamāja pretī. Pastaigāties ar sievu šķita tik brīnišķīgi un normāli.

-    Tā gan ir laba sajūta, Lora it kā nolasīja viņa domas.

-Jā, Ēna pamāja.

-     Man prieks, ka ari tu jūties labi. Kad dzirdēju saucienu, man nekavējoties bija jāatgriežas. Tikko kā biju nokļuvusi Teksasā.

-    Saucienu?

Lora paskatījās uz Ēnu, un viņai ap kaklu iemirdzējās zelta monēta.

-    Es to izjutu kā saucienu, viņa pamāja. Sāku domāt par tevi, par to, ka ar tevi Galvstonā būtu daudz jautrāk. Par to, cik ļoti gribu tevi satikt. Tas bija kā izsalkums.

-    Un tu zināji, ka esmu tieši te? -Jā-

Lora pieklusa. Viņa saviebās un ar augšzobiem viegli kodīja zilgano apakšlūpu. Pieliekusi galvu uz sāniem, viņa turpi­nāja:

-Jā. Pēkšņi ienāca prātā. Domāju, ka tu mani sauc, bet tu jau tas nebiji, vai ne?

-    Nebiju gan.

-    Tu negribēji mani redzēt.

-    Ne gluži tā, Ēna apjuka. Jā. Negribēju tevi redzēt. Tas ir pārāk sāpīgi.

Zem viņu kājām gurkstēja sniegs, ik pa brīdim saulē iemir­dzoties kā dimanti.

-    Droši vien ir grūti, Lora sacīja, nebūt dzīvam.

-    Vai gribi teikt: tev ir grūti būt mirušai? Paklau, es vēl ceru, ka man izdosies tevi pienācīgi atdzīvināt. Manuprāt, esmu jau uz īstā ceļa.

-    Nē, protams, esmu tev pateicīga. Ceru, ka tev tiešām izdosies. Es jau pati visu salaidu grīstē… Lora pašūpoja galvu. Taču es runāju par tevi.

-     Bet es esmu dzīvs, Ēna nesaprata. Neesmu miris. Vai tu atceries?

-    Miris tu neesi, Lora piekrita, bet ari īsti dzīvs, manu­prāt, ne. Ne gluži.

Nu gan saruna, Ēna nodomāja, viss ir sagriezies šķērsām.

-    Es tevi mīlu, viņa bezkaislīgi sacīja. Tu esi mans kucēns. Taču pēc nāves viss redzams skaidrāk. Tavā vietā ir tukšums. Saproti? Tu man esi liels, pamatīgs cilvēkveida cau­rums pasaulē.

Lora savilka uzacis.

-    Jau toreiz, kad vēl bijām kopā. Man gribējās būt tev bla­kus, jo tu mani dievināji, manis dēļ biji gatavs uz visu. Tomēr dažreiz, man ienākot istabā, šķita, ka tā ir tukša. Ieslēdzu gaismu vai izslēdzu un tad apķēros, ka tur esi tu, sēdi savā nodabā nedz lasi, nedz skaties televīziju, nedz dari ko citu.

Lora viņu apskāva, it kā gribēdama izvilkt dzeloni no saviem vārdiem, un tad sacīja:

-     Robijs vismaz bija kāds. Reizēm kretīns, varēja būt īsts jokupēteris. Viņam patika, ja mīlējoties visapkārt bija salikti spoguļi, tad viņš varēja vērot, kā mani drātē. Kucēn, lai nu kā, bet viņš bija dzīvs! Viņš kaut ko gribēja. Aizpildīja tukšumu.

Brīdi pieklususi, Lora pieliektu galvu viņā noskatījās.

-    Atvaino! Varbūt aizskāru tavas jūtas?

Baidīdamies, ka balss viņu nodos, Ēna tikai pašūpoja galvu.

-    Labi, viņa sacīja. Labi gan.

Viņi tuvojās atpūtas vietai, kur Ēna bija atstājis mašīnu. Tagad laikam vajadzētu kaut ko teikt, kaut vai Es tevi mīlu vai Neej projām, varbūt Atvaino. Lai salāpītu sarunu, kas pēkšņi bija iziruši, pagaisusi tumsā.

-    Es neesmu miris, nekas cits viņam prātā neienāca.

-    Varbūt, Lora atbildēja, bet vai droši zini, ka neesi miris?

-    Paskaties uz mani! Ēna iesaucās.

-    Tā nav atbilde, viņa mirusī sieva sacīja. Ja tu būtu dzīvs, tad par to nešaubītos.

-    Un ko tagad? Ēna pajautāja.

-    Labi, Lora sacīja, esmu tevi satikusi. Došos tālāk uz dienvidiem.

-    Atpakaļ uz Teksasu?

-    Kur siltāk. Vai nav vienalga?

-    Man jāpaliek uz vietas, Ēna taisnojās. Jāgaida priekš­nieka pavēle.

-    Tā taču nav dzīve, Lora smagi nopūtās, bet tad viņas sejā atplauka smaids, tas pats smaids, kas vienmēr spēja aiz­kustināt viņa sirdi. Katra reize, kad sieva viņam uzsmaidīja, atkal bija kā pirmā.

-    Vai es tevi vēl redzēšu?

Viņa paskatījās Ēnam sejā, un viņas smaids izdzisa. Man šķiet, ka jā, Lora noteica. Pašās beigās. Vēl jau nekas nav beidzies.

-    Nē, Ēna atteica. Nav gan.

Gribējās Loru apskaut, taču viņa papurināja galvu un izvai­rījās. Apsēdusies pie apsniguša piknika galda, Lora noskatījās, kā viņš aizbrauc.

STARPSPĒLE

Bija sācies karš, bet neviens to neredzēja. Tuvojās vētra, bet neviens to nemanīja.

Kāds kaut kur karo nepārtraukti, bet ārpasaule par to var pat nenojaust: karš pret kriminālnoziegumiem, karš pret nabadzību, karš pret narkotikām. Šis karš bija gan mazāks, gan lielāks nekā citi un notika tikai īpašās vietās ar īpašiem cilvēkiem, tomēr tas bija tikpat īsts kā visi pārējie kari.

Manhetenā mājai nokrita sija, un iela divas dienas bija slēgta. Sija nosita divus gājējus: arābu taksometra šoferi un viņa pasažieri.

Denverā savās mājās tika atrasts miris kravas mašīnas vadītājs. Blakus līķim uz grīdas mētājās slepkavības ierocis āmurs ar šķeltu galu naglu izvilkšanai un gumijas rokturi. Mirušā seja bija neskarta, taču skausts pilnīgi sadragāts. Van­nas istabā ar brūnu lūpu krāsu uz spoguļa rēgojās uzraksts svešā alfabētā.

Fēniksas pasta šķirotavā Arizonā kāds vīrs nojūdzās (aiz­gāja pa pieskari, tā rakstīja vakara avīzes) un nošāva Teriju, sauktu par Trolli, Evensenu, patoloģisku resnīti, dīvainu vīru, kas viens dzīvoja treilerā. Šķirotavā tika šauts vēl uz vairākiem cilvēkiem, taču bojā gāja tikai Evensens. Cilvēks, kas raidīja šāvienus (sākumā visi domāja, ka tas ir neapmierināts pasta darbinieks), aizbēga, un viņa personība netika noskaidrota.

Godīgi sakot, stāstīja Terija jeb Troļļa Evensena priekš­nieks vakara ziņās pulksten piecos, ja kādam bija jāaiziet pa pieskari, tad visi teiktu, ka Trollim. Labs strādnieks, bet dīvainis. Nekad neko taču nevar zināt, vai ne?

Vakara ziņu izlaidumā intervija jau bija izņemta.

Montānā atrada deviņus mirušus sektantus. Reportieri sprieda, ka tā varētu būt kolektīva pašnāvība, taču drīz sekoja atzinums, ka nāves cēlonis ir saindēšanās ar tvana gāzi, kas izplūdusi no vecas plīts.

Atlantā jūras produktu restorāna priekštelpā kāds sašķai­dīja omāru akvāriju.

Kīvestas kapsētā kāds apgānīja kapenes.

Aidaho štatā Amtrak pasažieru vilciens ietriecās UPS fur­gonā, mašīnas šoferis gāja bojā. Vilciena pasažieri tika cauri ar viegliem ievainojumiem.

Tas vēl aizvien bija aukstais karš, neīsts karš, bez uzvarē­tājiem un bez zaudētājiem.

Vējš šūpoja koka zarus. No uguns lēca dzirksteles. Gaisā bija jaušama vētra.

Sābas ķēniņiene, kā runāja, pusdēmons pa tēva līniju, sie­viete ragana, gudra sieviete un karaliene, kas valdīja tolaik, kad Sāba bija visu laiku bagātākā valsts, no kuras laivās un kamieļu karavānās uz visām pasaules malām ceļoja garšvielas, dārgak­meņi un smaržīgi koki, bet pašu ķēniņieni jau dzīves laikā kā dievieti pielūdza viedākie karaļi, pulksten divos naktī stāv Sanseta bulvāra malā, tukši blenzdama uz satiksmi kā piedauzīga plastmasas līgava uz melnas kāzu tortes ar neona gaismām. Viņa stāv tā, it kā ietve un tumsa visapkārt piederētu viņai.

Kad garāmgājēji viņu nopēta, viņai sāk kustēties lūpas, it kā runājot pašai ar sevi. Ieraugot garāmbraucošā mašīnā vīrieti, sieviete ar smaidu mēģina notvert viņa skatienu.

Tā bija bijusi gara nakts.

Ta bija bijusi gara nedēļa un gari četrtūkstoš gadi.

Viņa lepojas, ka nav nevienam parādā. Citām ielasmeitām ir suteneri, kaitīgi ieradumi, bērni, ļautiņi, kas savāc peļņu. Viņai gan ne.

Šajā profesijā nav nekā svēta. Vairs nav.

Pirms nedēļas Losandželosā sākās lietavas, slidenajās ielās izraisot satiksmes negadījumus, kalnos noraujot zemes gaba­lus un sagāžot mājas kanjonos, līdz ar ūdeni aizraujot visu pasauli renstelēs un negaisa izplēstajos grāvjos, noslīcinot klaidoņus un bezpajumtniekus, kas mitinājās upes betonē­tājā gultnē. Lietusgāzes Losandželosā vienmēr visus pārsteidz nesagatavotus.

Pēdējo nedēļu Bilkīza ir pavadījusi telpās. Nespēdama nostāvēt uz ietves, viņa gultā savelkas kamolā savā istabā ar sienām jēlu aknu krāsā un klausās, kā lietus bungo pa loga metāla gaisa kondicionētāju, un liek internetā sludinā­jumus. Viņa ievieto ielūgumus vietnēs adult-jriendfinder.com, LA-escorts.com, Classyhollywoodbabes.com, reģistrējoties ar ano­nīmu e-pasta adresi. Bilkīza izjūt lepnumu par jauna lauciņa apgūšanu, tomēr uztraucas, jo ilgu laiku ir centusies slēpt jeb­kādus pierādījumus. Līdz šim viņa pat nebija likusi īso sludi­nājumu LA Weekly pēdējās lapās, dodot priekšroku personiskai klientu izvēlei, uzticoties acīm, degunam un taustei, meklējot tos, kas dievinās viņu tā, kā viņa to ir pelnījusi, tos, kas viņai atdosies līdz galam…

Stāvot uz ielas stūra un drebinoties (februāra beigās lie­tusgāzes ir pierimušas, taču ir palicis to atnestais drēgnums), Bilkīzai pēkšņi ienāk prātā, ka viņa pati ir atkarīga tāpat kā heroīna maukas un kokaīna maukas, un tas satrauc, un viņas lūpas atkal kustas. Ja kāds būtu pietiekami tuvu viņas rubīnsarkanajām lūpām, tad dzirdētu, ko tās saka:

 "Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gātēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mīl," viņa čukst un čukst. "Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene. Viņš sacīja: lu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem. Viņš solījās nākt pie manis tad. Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis." 

Bilkīza cer, ka pēc lietavām atkal atgriezīsies klienti. Lie­lāko gada daļu viņa apstaigā divus, varbūt trīs Sanseta bulvara kvartālus, baudīdama vēsās naktis. Reizi mēnesī viņa samaksā Losandželosas policijas ierēdnim, vārdā Saba, kas stā­jies pēdējā puiša vietā, kuram viņa maksāja un kurš mīklaini pazuda. Viņu sauca Džerijs Lebeks, un policijai šī darbinieka pazušana kā bija, tā arī palika noslēpums. Džerijs Lebeks bija kā uzburts uz Bilkīzu un sāka viņu izsekot. Kādu pēcpusdienu Bilkīzu pamodināja troksnis. Atvērusi dzīvokļa durvis, viņa ieraudzīja Džeriju Lebeku civilapģērbā, nometušos ceļos uz apdilušā paklāja un klanāmies ar noliektu galvu, gaidot, kad Bilkīza iznāks laukā. Troksni radīja viņa galva, būkšķot pret grīdu, un sitieni pret durvīm, klanoties turp un atpakaļ.

Noglaudusi vīrietim matus, Bilkīza aicināja viņu iekšā, bet vēlāk salika viņa apģērbu melnā maisā un izmeta atkritumu tvertnē aiz viesnīcas dažus kvartālus tālāk. Viņa ieroci un naudas maku Bilkīza ielika lielā iepirkumu somā, uzbēra virsū kafijas biezumus un ēdiena paliekas, somas augšmalu aizlocīja un visu iemeta atkritumu tvertnē pie autobusu pieturas.

Suvenīrus viņa nepatur.

Oranžās nakts debess rietumu pamalē uzplaiksni zibens kaut kur tālu jūrā, un Bilkīza zina, ka tuvojas lietus. Viņa nopū­šas. Negribas izmirkt. Jāiet vien atpakaļ uz dzīvokli, jāiekāpj vannā, jānoskuj kājas Bilkīzai šķiet, ka viņa to vien dara, kā skuj kājas, un tad jāliekas gultā.

 "Naktī savā guļasvietā es meklēju viņu, savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele," viņa čukst. "Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene."

Nogriezušies sānielā, viņa iet augšup kalnā, kur atstājusi savu auto.

Bilkīzu apspīd ugunis no mašīnas, kas, tuvodamās no aiz­mugures, samazina ātrumu, un viņa pagriežas, savilkusi seju smaidā. Smaids sastingst, kad viņa redz tas ir balts limu­zīns. Vīrieši, kas braukā baltos limuzīnos, grib drāzties baltos limuzīnos, nevis Bilkizas svētnīcas privātumā. Tomēr kaut kas varētu sanākt. Ieguldījums priekšdienām.

Tonētais stikls dūkdams nolaižas, un Bilkīza smaidot tuvo­jas limuzinam.

-    Sveiks, mīļumiņ, viņa iesāk. Vai tu kaut ko meklē?

-    Saldu mīlu, atsaucas balss no aizmugures sēdekļa. Bilkīza iemet skatienu salonā, cik jau nu tas iespējams pa atvērtu logu: kāda viņai pazīstama meiča reiz iesēdās limu­zīnā ar pieciem piedzērušiem futbolistiem un dabūja redzēt velnu, bet te ir tikai viens čalis, turklāt izskatās, ka zaļknābis. Nešķiet gan, ka viņš varētu pielūgt, taču nauda, labā nauda, kas pāries Bilkizas rokās, pati par sevi ir enerģija savulaik to sauca par baraku -, un šobrīd skanošais var labi noderēt, pat neliela summa.

-    Cik prasi? vīrietis jautā.

-    Atkarībā no tā, ko gribi un cik ilgi, viņa atbild. Un vai vari to atļauties.

No limuzīna loga plūst tādi kā dūmi. Smird pēc degošiem vadiem vai pārkarsušas elektroierīces. Durvis no iekšpuses atveras.

-    Esmu spējīgs maksāt par visu, ko gribu, čalis saka. Bilkīza iebāž galvu mašīnā, kārtīgi apskatās. Nevienu citu

nemana, tikai čali ar lielīga pienapuikas ģīmi, pat pārāk jaunu, lai viņš varētu tikt pie grādīgā. Viņš ir viens, un Bilkīza iekāpj.

-    Bagāts zēns, vai ne? viņa jautā.

-    Bagātāks par bagātu. Čalis raušas tuvāk ādas sēdeklī. Kustas viņš neveikli. Bilkīza uzsmaida.

-    Mm, viņa novelk, tas mani uzbudina, mīļum. Laikam esi viens no tiem interneta miljonāriem?

Piepūties kā krupis, rešņuks nevērīgi attrauc:

-    Nūja. Ari tas es esmu. Esmu tehnisks zēns.

Mašīna sāk braukt.

-    Bet tagad saki, Bilkīza, cik jāmaksā, lai tu tikai pasūkātu manu daiktu?

-    Kā tu mani nosauci?

-    Bilkīza, puisis atkārto un uzņem greizu meldiņu: You are an immaterial girl living in a material world.1

Tas izklausās iestudēti, it kā viņš ne vienu reizi vien to būtu mēģinājis spoguļa priekšā.

Smaids Bilkīzas sejā apdziest, sejas izteiksme mainās, un viņa kļūst gudrāka, skarbāka, cietāka.

-    Ko tu gribi?

-    Es taču teicu. Saldu mīlu.

-    Dabūsi, ko gribi, Bilkīza atbild.

Viņai jātiek laukā no limuzīna. Mašīna brauc pārāk ātri, lai izmestos laukā pa durvīm, viņa saprot, tomēr tas būs jādara, ja viņa neizkļūs no šīs ķezas citādi. Lai ari kas šeit notiek, Bilkīzai tas nepatīk.

-    Visu, ko es gribu. Jā.

Čalis pieklust un pārlaiž mēli pār lūpām.

-     Es gribu tīru pasauli. Gribu būt rītdienas saimnieks. Vēlos evolūciju, devolūciju un revolūciju. Vēlos izvilkt savējos no ēnas spožā saules gaismā. Tavējie ir pagrīdē. Tā ir jūsu lielākā kļūda. Vajag mirdzēt un spīdēt. Turēties priekšgalā un centrā. Tavējie tik ilgi tupējuši pagrīdē, ka kļuvuši akli.

-    Mani sauc Aiša, Bilkīza melo. Tik tiešām nesaprotu, par ko tu runā. Aiz tā stūra stāv meitene, kuru sauc Bilkīza. Pabrauksim atpakaļ pa Sanseta bulvāri, un tad varēsi ar mums abām…

-    Ai, Bilkiza, čalis teatrāli nopūšas. Ticamības krājumi nav bezgalīgi. Esam tos jau izsmēluši. Esam pārkāpuši ticamī­bas robežu.

Un tad viņš atkal galīgi greizi, nazāli iedziedas:

-    Tti esi analoga meitene, kas dzīvo digitālā pasaulē.

Limuzīns pagriežas tik ātri, ka zēns uzkrīt viņai virsū.

Aiz tonētā stikla šoferi nevar redzēt. Bilkīzu pārņem iracio­nāla pārliecība, ka pie stūres neviena nav un baltais limuzīns, neviena nevadīts, traucas cauri Beverlihilsai kā milzīga Hērbija mīlas "vabolīte".

Puisis pastiepj roku un piesit tumšajam stiklam.

Limuzīns samazina ātrumu, taču Bilkīza negaida, kad tas apstāsies, bet atrauj durvis un pa pusei izlec, pa pusei izkrīt laukā uz asfalta. Viņi ir uz šosejas. Pa kreisi ir stāvs kalns, pa labi stāva krauja. Bilkīza skriešus metas lejup pa ceļu.

Limuzīns nekust no vietas.

Sāk līt, augstpapēžu kurpes slīd un šķobās. Norāvusi kur­pes, viņa skrien, jau izmirkuši līdz ādai, skatīdamās, kur varētu nobēgt malā. Bilkīza ir pārbijusies. Spējas viņai ir, jā, bet tā ir izsalkuma maģija, tā ir maksts maģija. Pateicoties tai, Bilkīza ir spējusi izdzīvot šajā zemē visu šo laiku, taču visu pārējo, kas nav tikai izdzīvošanas jautājums, viņai sagādājusi pašas modrība, gudrība, iespaidīgais augums un attieksme.

Pa labi vīd metāla aizsargbarjera Bilkīzas ceļgalu augstumā, lai mašīnas nenoskrietu no kraujas, bet uz ceļa gāžas lietus, kas pārvēršas upē, un viņas pēdas jau sāk asiņot.

Bilkizas priekšā klājas Losandželosas ugunis, iztēlotās kara­listes mirgojošā elektroniskā karte, paradīze zemes virsū, un Bilkīza zina, ka galvenais tagad ir laimīgi tikt projām no ceļa.

"Es esmu melna, bet tiešām mīlīga," viņa čukst naktij un lietum."Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību."'

Naksnīgās debesis pāršķeļ zaļa zibens šautra. Zaudējusi pamatu zem kājām, Bilkīza slīd uz priekšu, nobrāzdama kāju un elkoni, bet, uztraususies kājās, redz no kalna slīdam mašī­nas ugunis. Tik ātri, ka viņa nepagūst izšķirties: mesties pa labi un ietriekties kalnā vai pa kreisi un nogāzties kraujā. Bilkīza skrien pāri ceļam, gribēdama rāpties pa mitro zemi kalnā, taču baltais limuzīns pa slideno šoseju dragā, nolādēts, ar ātrumu simtastoņdesmit kilometru stundā, varbūt pat slīd pa mitro asfaltu. Viņa ieķeras zāles kušķī un slapjā augsnē, pārliecināta, ka tiks augšā, taču zeme nogrūst un viņa nogāžas atpakaļ uz ceļa.

Trieciens ir tik spēcīgs, ka saliec mašīnas priekšējo režģi un pasviež Bilkīzu gaisā kā lupatu lellīti. Viņa piezemējas blakus mašīnai, trieciens sašķaida iegurni un iedragā galvaskausu. Pār Bilkīzas seju līst auksts lietusūdens.

Viņa sāk lādēt savu slepkavu klusībā, jo vairs nespēj kustināt lūpas. Viņa nolād viņu gan nomodā, gan miegā, gan dzīvē, gan nāvē. Viņa nolād viņu tā, kā spēj vienīgi pusdēmons pa tēva līniju.

Mašīnas durvis aizcērtas. Kāds viņai tuvojas. Tu biji ana­loga meitene, atkal skan greizais meldiņš, kas dzīvoja digitālā pasaulē. Un tad viņš saka: Nolāpītās madonnas! Jūs, nolāpītās madonnas! Soļi attālinās.

Mašīnas durvis aizcērtas.

Limuzīns atpakaļgaitā pārbrauc viņai pāri, pirmajā reizē lēni. Zem riteņiem krakšķ kauli. Pēc tam auto no kalna puses pārbrauc viņai pāri vēlreiz.

Kad beidzot tas dodas lejup pa kalnu, uz ceļa paliek tikai izsmērēts negadījuma upuris, sarkana gaļa, kurā grūti atpazīt cilvēku. Necik ilgi, un arī to aizskalo lietus.

OTRA STARPSPĒLĒ

-    Sveika, Samanta!

-    Maga? Vai tā esi tu?

-    Kurš tad cits? Leons teica, ka zvanījusi Samas tante, kamēr biju dušā.

-Jā, mēs ar viņu kārtīgi izrunājāmies. Viņš ir tik jauks bērnelis.

-Jā… Laikam viņu paturēšu.

Mirkli valda neveikls klusums, dzirdama tikai čirkstoņa vados.

-    Bet kā tev pa skolu, Samij?

-    Palaida uz nedēļu brīvsolī. Grūtības ar apkuri. Un kā tev pa Ziemeļu mežiem?

-    Labi. Zini, mums blakus jauns kaimiņš. Rāda trikus ar monētām. "Leiksaidas Ziņu" vēstuļu slejā notiek spraiga dis­kusija par iespēju pārmērīt pilsētas zemi pie vecās kapsē­tas, ezera dienvidaustrumu krastā, un tavai sarunu biedrenei redakcijas vārdā jāsagatavo pārliecinošs kopsavilkums, paužot stingru nostāju, un tas jāizdara, nevienu neaizskarot un prin­cipā nepasakot, kāda tad tā mūsu nostāja ir.

-    Rādās, tev iet jautri.

-    It nemaz. Pagājušajā nedēļā pazuda Elisona Magoverna, Džilijas un Stena Magovernu vecākā meita. Man šķiet, tu viņus neesi satikusi. Jauks bērns. Dažas reizes pieskatīja manu Leonu.

Vārdi, kas jau kņud mēles galā, paliek nepateikti un tiek aizstāti ar citiem:

-    Tiešām drausmīgi. -Jā-

-Un vai… nespēdama nekādi mierināt, viņa maina tematu, vai viņš ir foršs?

-    Kas tad?

-    Kaimiņš.

-    Viņu sauc Ainsels. Maiks Ainsels. Normāls. Priekš manis par jaunu. Liela auguma un… ai, nevaru atcerēties to vārdu. Sākas ar "n".

-    Negants? Neaprēķināms? Neatkārtojams? Neprecējies?

Vada otrā galā atskan smiekli.

-     Laikam precēts vīrs, tā man šķiet. Ja par kādu varētu teikt, ka izskatās precējies, tad par viņu. Zini, atcerējos to vārdu. Netverams.

-    Un noslēpumains?

-    Neteiktu gan. Kad ievācās, domāju, ka viņš ir bezpalī­dzīgs, nezināja pat, ka jāaplīmē logu rāmji. Un arī tagad izska­tās, ka viņš nesaprot, ko te dara. Padzīvo, aizbrauc, atbrauc. Dažas reizes redzēju viņu uz ielas. Miera mika.

-    Varbūt aplaupa bankas?

-    Nu… jā. Man jau ari ienāca prātā.

-     Nestāsti! Tā ir mana ideja. Paklau, Maga, kā dzīvo tu? Vai ar tevi viss kārtībā?

-Jā-

-    Tiešām?

-Nē.

Garāks klusuma brīdis.

-    Atbraukšu pie tevis ciemos.

-    Samij, nē.

-    Zini, nedēļas sākumā, kamēr vēl nav pieslēgta apkure un varu neiet uz skolu. Būs jauki! Gulēt mani liksi uz dīvāna. Un kādu vakaru ielūgsi noslēpumaino kaimiņu uz pusdienām.

-    Sam, tu esi savedēja!

-    Kāpēc savedēja? Pēc tās maitas Klodīnes varbūt uz bridi atkal pievērsīšos vīriešiem. Zini, es iepazinos ar kādu jauku, dīvainu puisi, nobalsoju pa ceļam uz Elpaso, Ziemassvētkos.

-    Ak tā. Uzmanies, Sam, nebrauc ar gadījuma mašīnām!

-    Bet kā, tavuprāt, es tikšu līdz Leiksaidai?

-    Elisona Magoverna ari balsoja mašīnas. Pat mūsu drošajā pilsētā tas ir bīstami. Pārskaitīšu tev naudu ceļam. Autobusa biļetei.

-    Nekas man nenotiks.

-    Samij.

-    Labi, Mag. Sūti ar' to naudu, lai vari mierīgi gulēt!

-    Tu taču zini, ka es uztraucos.

-    Labi, lielā, gudrā māsa! Samīļo no manis Leonu un pasaki, ka atbrauks tante Samija, bet šoreiz lai viņš neslēpj manā gultā rotaļlietas!

-     Pateikšu. Tomēr nesolu, ka tas palidzēs. Kad lai tevi gaidu?

-     Rītvakar. Autoostā sagaidīt nevajag, palūgšu Hincelmanu, lai atved savā Tesijā.

-     Nokavēji! Tesija jau guļ ziemas miegā. Bet gan jau Hincelmans tevi atvedīs. Tu jau vecajam patīc. Tu klausies viņa stāstus.

-    Varbūt vari palūgt viņam, lai tavā vietā uzraksta redak­cijas sleju? Padomāsim. Zemes dalīšana pie vecās kapsētas. Tā sagadījies, ka tajā un tajā gadā netālu no vecās kapsētas pie ezera mans vectēvs nošāva briedi. Munīcija bija beigusies, tāpēc viņš izmantoja ķiršu kauliņus no vecmammas līdzi dotajām pus­dienām. Kauliņš iestrēga briedim galvā, un tas metās projām kā zibens. Pēc diviem gadiem tajā pašā vietā vectēvs ieraudzīja varenu briežu buku, kuram starp ragiem kuploja ķiršu koks. Šoreiz viņš briedi nošāva, un vecmamma sacepa tik daudz ķiršu pīrāgu, ka viņi ēda tos līdz nākamā gada ceturtajam jūlijam…

Abas sāka smieties.

TREŠĀ STARPSPĒLE

Džeksonvila Floridā, pulksten divos naktī

-Jūs sludinājumā rakstāt, ka meklējat palīgus.

-    Mums vienmēr vajag darbiniekus.

-    Es varētu tikai naktsmaiņā. Vai tas nesagādās grūtības?

-    Jādomā, ka ne. Iedošu jums anketu, aizpildiet to. Vai jau esat strādājusi degvielas uzpildes stacijā?

-    Nē, bet laikam pārāk sarežģīti nav?

-    Nav jau raķešu zinātne, varat man ticēt.

-    Esmu šeit ieradusies nesen. Man nav telefona. Gaidu, kad kāds ieradīsies un ievilks.

-     Tas nudien ir pazīstami. Patiešām. Viņi tev liek gaidīt tikai tāpēc, ka viņi to drīkst. Kundze, lūdzu, neņemiet ļaunā, bet jūs neizskatāties vesela.

-    Zinu. Mazliet slimoju. Taču izskatās trakāk, nekā ir. Nekas nāvējošs.

-    Labi. Atstājiet anketu! Mums naktīs tiešām trūkst darbaroku. Mēs to saucam par zombiju maiņu. Ja cilvēks pārāk ilgi strādā naktīs, tad jūtas kā zombijs. Labi… Larna?

-    Lora.

-    Jā, Lora. Viss kārtībā. Ceru, ka ar trakajiem tiksiet galā. Naktīs jau visādi vazājas.

-    Esmu droša, ka vazājas. Tikšu galā.

TRISPADSMITA NODAĻA

Sveiks, vecais draugs! Ko teiksi, vecais draugs? Neņem galvā, vecais draugs. Vecu draudzību uz brīdi malā liec. Kāpēc tik drūms? Mūžam būsim kopā mēs, Tu un es, un viņš Par daudz dzīvību uz spēles likts…

STiVĒNS Sondheims. "Vecie draugi"

Tas bija sestdienas rīts. Pie durvīm kāds klauvēja. Ēna tīrīja zobus, tāpēc atvēra pēc minūtes.

Uz sliekšņa stāvēja Margrete Olsena. Iekšā viņa nenāca, vienkārši stāvēja saules gaismā un nopietni sacīja:

-    Mister Ainsel…

-    Lūdzu, sauciet mani par Maiku, Ēna atbildēja.

-    Labi, Maik. Vai jūs šovakar neatnāktu pie mums uz pus­dienām? Ap sešiem? Nekā īpaša nebūs, vienīgi spageti un maltās gaļas bumbiņas.

-    Man garšo spageti un maltās gaļas bumbiņas. -Ja jums nav paredzēts nekas cits, tad…

-    Nekas cits man nav paredzēts.

-    Pulksten sešos.

-    Kā ar puķēm?

-Ja vēlaties. Bet tas būs saviesīgs vakars. Bez romantikas.

Nomazgājies dušā, Ēna devās īsā pastaigā līdz tiltam un atpakaļ. Saule jau bija uzlēkusi nespodra monēta debesīs, un Ēna, kamēr tika mājās, mētelī sasvīda. Pēc tam viņš aizbrauca uz Deiva delikatesēm, kur nopirka pudeli vīna. Par divdesmit dolāriem, kas šķita zināms kvalitātes rādītājs. Nebūdams liet­pratējs, viņš izvēlējās Kalifornijas kabernē, jo, kad viņš bija jaunāks, cilvēki vēl aizvien uz auto bamperiem līmēja uzlīmi ar uzrakstu DZĪVE IR KABERNĒ, kas viņu uzjautrināja.

Dāvanai Ēna izvēlējās puķupodu. Zaļas lapas, bez ziediem. Ne mazākās romantikas.

Vēl viņš nopirka piena paku, kuru nekad neizdzēra, un dažus augļus, kurus nekad neapēda.

Beigās Ēna iegriezās pie Meiblas un nopirka vienu pīrāgu launagam. Ieraugot viņu, Meibla atplauka:

-    Vai Hincelmans dabūja tevi rokā?

-    Nezināju, ka viņš mani meklē.

-Jā. Grib aicināt tevi žibulēt. Čads Muligans ari prasīja, vai neesmu tevi redzējusi. Pie viņa atbraukusi māsīca no cita štata. Atraitne. Attāla māsīca, tādas mēs saucam par buču māsīcām, īsts jaukumiņš. Tev viņa patiks.

Ielikusi pīrāgu brūnpapīra turziņā, Meibla nolocīja tā augš­malu, lai pīrāgs neatdzistu.

Braucot mājup, Ēna izmeta lielu līkumu, ar vienu roku stū­rēdams, otrā turēdams pīrāgu. Viņam ēdot, drupačas bira uz džinsiem un salona grīdas. Ezera dienvidu krastā viņš pabrauca garām bibliotēkai. Ledū un sniegā kaltā pilsēta izskatījās melni balta. Šķita, ka pavasaris nekad nepienāks un krakata bezgalīgi nīks uz ledus blakus bļitkotāju būdām, pikapiem un sniega mašīnu pēdām.

Atbraucis un novietojis auto, Ēna devās pa ielu uz mājām. Dadzīši un dzilnīši, kas rosījās putnu barotavā, nepievērsa viņam uzmanību. Mājās viņš aplaistīja puķi un tad nevarēja izšķirties, likt vīnu ledusskapī vai ne.

Līdz sešiem vēl bija jānosit daudz laika.

Viņš vēlējās, kaut varētu kā sendienās mierīgi paskatīties televīziju. Derētu mazliet atslābināties un neko nedomāt, tikai sēdēt un gremdēties skaņās un gaismās. Vai gribi redzēt Lūsijas pupus? prātā kāds čukstēja Lūsijas balsī, un Ēna papurināja galvu, lai gan neviena tuvumā nebija.

Viņš aptvēra, ka nervozē. Tūlīt būs jātiekas ar normāliem cilvēkiem (nevis cietumniekiem, dieviem, vēsturiskiem varo­ņiem vai sapņu tēliem), pirmo reizi pēc vairāk nekā triju gadu pārtraukuma. Būs jāuztur saruna kā Maikam Ainselam.

Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Bija pustrīs. Margrete Olsena bija teikusi, lai nāk sešos. Nez vai viņa domāja tieši sešos? Varbūt jāiet mazliet agrāk? Vai vēlāk? Beigās Ēna nolēma iet piecas minūtes pāri sešiem.

Iedžinkstējās telefons.

-Jā? pacēlis klausuli, viņš atsaucās.

-    Tā pa telefonu neviens neatbild, vada galā noburkšķēja Trešdiena.

-    Kad tālrunis tiks pievienots, atbildēšu pieklājīgi, Ēna attrauca. Kā varu tev pakalpot?

-    Nezinu, Trešdiena norūca un, bridi klusējis, turpināja: Organizēt dievus ir tas pats, kas sadzīt kaķus taisnās rindās. Viņi to neuztver dabiski.

Tik apdzisušu un bezgala pārgurušu Ēna Trešdienu vēl nebija dzirdējis.

-    Kas noticis?

-    Iet kā pa celmiem. Kā pa puvušiem celmiem. Nezinu, vai kas sanāks. Tikpat labi varam tūlīt pārgriezt sev rīkli. Pārgriezt, un miers.

-    Tev nevajadzētu tā runāt!

-Jā. Bet protams.

-    Nu, ja tiešām pārgriezīsi sev rīkli, Ēna jokodams centās izklīdināt Trešdienas drūmo noskaņu, varbūt nemaz nesāpēs.

-    Sāpēs gan. Pat mēs jūtam un ciešam sāpes. Ja tu darbojies materiālā pasaulē, tās likumi attiecas ari uz tevi. Sāpes liek ciest, tāpat kā alkatība saindē, bet kaislība dedzina. Mēs nāvei rokās viegli nedodamies, tomēr nomirt varam, un tici man, dievu nāve ir smaga. Ja mūs vēl mīl un atceras, tad uzrodas kāds, kurš ir mums līdzvērtīgs un ieņem mūsu vietu, un saso­dītā jezga sākas atkal. Ja mēs tiekam aizmirsti, tad ir cauri.

Ēna nezināja, ko atbildēt. Viņš pajautāja:

-    No kurienes tu zvani?

-    Kas tev par daļu, piķis un zēvele!

-    Vai tik neesi piedzēries?

-    Vēl ne. Domāju par Toru. Tu jau viņu nepazīsti. Liela auguma, apmēram kā tu. Labsirdīgs. Neteiksim, ka ar gaišu galvu, bet atdeva pēdējo kreklu, ja kāds prasīja. Viņš izdarīja pašnāvību. Iešāva sev mutē, un sprādziens norāva viņam galvu. Tas notika 1932. gadā Filadelfijā. Vai tā jāmirst dievam?

-    Man tiešām žēl.

-    Tev par to nospļauties, dēls. Viņš bija tāds pats kā tu. Liels un dumjš.

Trešdiena pieklusa un nokāsējās.

-    Kas noticis? Ēna jautāja pa otram lāgam.

-    Viņi ar mums sazinājās.

-    Kas tad?

-    Opozīcija.

-    Nu un?

-    Grib pamieru. Miera sarunas. Dzīvot un ļaut dzīvot viņiem, nolādēts!

-    Kas tagad notiks?

-    Tagad iešu ieraut draņķīgu kafiju ar modernajiem mērgļiem Kanzassitijas masonu klubā.

-    Labi. Vai tu pēc manis atbrauksi vai arī norunāsim, kur tikties?

-    Paliec, kur esi, nelec nevienam acīs. Nevāri ziepes. Vai dzirdi?

-Bet…

Atskanēja klikšķis, telefons apklusa. Nebija pat signāla kā vienmēr.

Kaut kā jānosit laiks. Saruna ar Trešdienu Ēnu satrauca. Piecēlies viņš grasījās doties pastaigā, taču aiz loga jau metās tumšs, un viņš atkal apsēdās.

Beigās paņēmis "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus, 1872-1884", Ēna sāka tos šķirstīt, ar acīm skriedams pār sīko druku un ik pa brīdim apstādamies, lai izlasītu kaut ko, kas bija piesaistījis uzmanību.

Atklājās, ka 1874. gada jūlijā pilsētas padomi satrauca iece­ļojošo ārzemnieku skaits, kas apmetušies Leiksaidā. Trešās ielas un Brodvejas krustojumā bija paredzēts būvēt Operas namu. Cilvēki cerēja, ka ar Dzirnavu dambi saistītās problēmas atkri­tis, ja to pārvērtīs ezerā. Padome apstiprināja rīkojumu izmak­sāt septiņdesmit dolārus misteram Semjuelam Semjuelsam un astoņdesmit piecus misteram Heiki Salminenam, atlīdzinot par zemi un pārcelšanās izdevumiem no applūdinātās vietas.

Kas gan būtu domājis, ka ezers ir mākslīgs? Interesanti gan, kāpēc pilsētas nosaukums ir Leiksaida[8], ja ezers radies no applūdināta dzirnavu dīķa? Ēna lasīja tālāk un uzzināja, ka ezera projekta autors ir misters Hincelmans, īstajā vārdā Hīdemūlens, ieceļotājs no Bavārijas, un pilsētas padome segusi projekta izmaksas trīssimt septiņdesmit dolāru apmērā, bet pārējo nomaksājuši sabiedriskie fondi. Norāvis strēmeli no papīra dvieļa, Ēna ielika to starp lapām kā grāmatzīmi. Nebija grūti iedomāties, kā priecātos Hincelmans, redzot atsauksmi par vectēvu. Nez vai večuks zina, ka viņa radinieki piedalīju­šies ezera projekta izstrādē? Ēna šķīra tālāk, meklēdams vēl kaut ko par šo jautājumu.

1876. gada pavasarī ezeru iesvētīja, aizsākot pilsētas svētku tradīciju. Padome nobalsoja par pateicības izteikšanu misteram Hincelmanam.

Ēna iemeta skatienu pulkstenī. Pusseši. Iegājis vannas istabā, viņš noskuvās, sasukāja matus un pārģērbās. Pēdējais stundas ceturksnis aizskrēja ātri. Paņēmis vīna pudeli un puķupodu, Ēna devās pie kaimiņienes.

Durvis atvērās, tiklīdz viņš pieklauvēja. Margrete Olsena izskatījās tikpat satraukta kā viņš. Televizors bija ieslēgts, video rādīja "Oza zemes burvi". Sēpijas toņi un Dorotija Kanzasā ar aizvērtām acīm profesora Brīnumdara ratos. Vecais blēdis izlikās, ka nolasa viņas domas, tuvojās viesulis, kam vajadzēja Dorotiju aizraut no mājām. Leons sēdēja pie ekrāna un spēlējās ar rotaļu ugunsdzēsēju mašīnu. Ieraudzījis Ēnu, puika sāka starot un, pielēcis kājās, aiz prieka sizdams kājas, metās uz guļamistabu, no kuras atgriezās, uzvaroši pacēlis gaisā divdesmit piecu centu monētu.

-    Skaties, Maik Ainsel! zēns kliedza.

Aizvēris abas plaukstas, viņš izlikās, ka paņem monētu labajā plaukstā, kuru tūlīt atvēra.

-    Es liku tai pazust, Maik Ainsel!

-    Tev izdevās, Ēna pamāja. Paēdīsim, un, ja mamma atļaus, parādīšu, kā to izdarīt vēl veiklāk.

-     Manis pēc kaut tūlīt, Margrete atsaucās. Mums tāpat jāgaida Samanta. Aizsūtīju pēc skābā krējuma. Nezinu, kur viņa aizķērusies.

Kā vilku piemin, tā vilks klāt: uz koka dēļiem nodipēja soļi un ar plecu tika atgrūstas ārdurvis. Sākumā Ēna meiteni nepazina.

-     Nezināju, kuru tu gribi ar kalorijām vai to, kas garšo pēc tapešu līmes, tāpēc paņēmu ar kalorijām. Un Ēna tagad viņu atpazina: tā pati meitene, kuru viņš satika pa ceļam uz Kairo.

-    Labi labi, Margrete atbildēja. Sam, tas ir mans kai­miņš, Maiks Ainsels. Maik, iepazīstieties ar manu māsu Samantu Melno Vārnu!

Es tevi nepazīstu, Ēna izmisīgi domāja. Nekad neesam viens otru redzējuši. Mēs esam pilnīgi sveši. Viņš centās atcerēties, kā domāja vārdu sniegs, cik tas bija vienkārši un viegli nē, tas bija bezcerīgi. Beigās neatlika nekas cits kā sniegt roku. Prieks iepazīties!

Meitene samirkšķināja acis, ielūkojās viņa sejā. Brīdi viņa bija neizpratnē, bet tad atpazīšanas mirklis atspoguļojās viņas acīs un savilka lūpu kaktiņus smaidā.

-    Sveiks!

-Jāpalūko, kas notiek uz plīts, Margrete noraizējusies teica, it kā viņa vienmēr piededzinātu ēdienu ikreiz, kad kaut uz mirkli atstāj virtuvi.

Sama novilka pufigo mēteli un cepuri.

-Tātad tu esi tas netveramais un noslēpumainais kai­miņš? viņa sacīja. Kas to būtu domājis!

Viņa runāja klusināti.

-    Bet tu, Ēna atbildēja, esi meitene Sama. Varbūt atlik­sim sarunu uz vēlāku laiku?

-    Ja apsolīsi pateikt, kas te notiek.

-    Norunāts.

Leons raustīja viņu aiz bikšu staras.

-    Vai tagad parādīsi? Zēns pacēla gaisā monētu.

-    Labi, Ēna pamāja, parādīšu, vienīgi neaizmirsti, ka burvis skolotājs nevienam savus noslēpumus neatklāj.

-    Apsolu, Leons bija pati nopietnība.

Ēna paņēma monētu kreisajā rokā, satvēra zēna labo plaukstu un parādīja, kā šķietami pārlikt monētu labajā rokā, faktiski atstājot to kreisajā. Pēc tam viņš ļāva Leonam visu atkārtot pašam.

Daži mēģinājumi, un Leons jau bija iemācījies triku.

-    Pusi tu jau zini, Ēna uzslavēja, otrā puse: pievērst skatītāja uzmanību tai vietai, kurā monētai vajadzētu būt. Skaties uz šo vietu. Ja tu izturēsies tā, it kā monēta būtu labajā plaukstā, neviens neskatīsies uz tavu kreiso plaukstu, lai cik neveikls tu būtu.

Sama klusēdama abus vēroja, viegli pieliekusi galvu.

-    Pusdienas gatavas! sauca Margrete, uzmanīgi nesdama bļodu ar kūpošiem spageti.

-    Leon, ej nomazgāt rokas!

Pusdienās bija kraukšķīga ķiploku maize, bieza, sarkana mērce un gardas, pikantas gaļas bumbiņas. Ēna izteica Margretei komplimentu.

-    Sena ģimenes recepte, viņa atbildēja, no Korsikas radu puses.

-    Bet es domāju, ka esat no indiāņiem.

-    Tētis mums ir čeroki, Sama atsaucās. Bet Magas mam­mas tēvs bija no Korsikas.

Kabernē šajā istabā dzēra vienīgi Samanta.

-    Kad Magai bija desmit gadu, tētis viņas pameta un pār­cēlās uz otru pilsētas galu. Pēc sešiem mēnešiem piedzimu es. Tčtis ar manu mammu apprecējās, kad bija pabeigts šķiršanās process. Domāju kādu laiku viņi centās, lai laulība izdotos, taču, kad man bija desmit gadu, tētis mūs pameta. Es domāju, ka viņam ir desmit gadu uzmanības cikls.

-    Nu jau desmit gadus viņš dzīvo Oklahomā, Margrete paskaidroja.

-     Bet mana mamma nāk no Eiropas ebrejiem, Sama tur­pināja, agrāk tur valdīja komunisti, bet tagad ir tikai haoss. Man liekas, ka mammai patika būt čeroki sievai. Cept maizi un kapāt aknas.

To pateikusi, viņa ierāva sarkanvīnu.

-     Samas mamma ir mežonīga sieviete, Margretes balsī jautās nosodījums.

-    Vai zini, kur viņa ir tagad? Sama vērsās pie Ēnas.

Viņš papurināja galvu.

-    Austrālijā! Internetā iepazinās ar čali, kas dzīvo Hobartā. Kad abi satikās dzīvē, mamma nolēma, ka viņš ir pārāk gaudulīgs. Tasmānija gan viņai pa īstam iepatikās. Mamma tur palika dzivot, vada sieviešu grupiņu, māca batikot un tam­līdzīgi. Vai nav forši? Viņas gados!

Ēna pamāja un ielika sev šķīvi vēl dažas gaļas bumbiņas. Sama stāstija, ka Tasmānijas iedzimtos iznīcinājuši briti, kas veidojuši ķēdi, lai notvertu aborigēnus, taču atraduši tikai večuku un slimu puišeli. Aizrāvusies viņa turpināja stāstīt par Tasmānijas tīģeriem, somainajiem vilkiem, kurus lauksaim­nieki izšāvuši, baidīdamies par savām aitām, bet 1930. gadā politiķi iedomājušies somainos vilkus aizstāvēt (kad tie jau bija izmiruši).

Izdzērusi otro glāzi, Sama ielēja sev vēl.

-    Bet tagad, Maik, viņa piesarkdama teica, pastāsti mums par savu ģimeni! Kādi ir Ainseli?

Meitenes sejā rotājās draisks smaids.

-    Bezgala garlaicigi, Ēna atbildēja, neviens nav ticis tik tālu kā Tasmānija. Bet tu pati mācies Medisonā, vai ne? Kā tev tur iet?

-    Tu taču zini, Sama attrauca. Apgūstu mākslas vēsturi, sieviešu tiesības un leju bronzas skulptūras.

-    Bet es, kad izaugšu, ierunājās Leons, ņemšos ar bur­vestībām. Bū! Vai tu man iemācīsi, Maik Ainsel?

-    Protams, Ēna pamāja. Ja mamma atļaus.

-    Kad pēc pusdienām liksi gulēt Leonu, Mag, es gribētu, lai Maiks aizved mani uz "Buck Stops Here" uz kādu stundu.

Pat neparaustījusi plecus, Margrete pacēla galvu un viegli sarauca uzacis.

-    Viņš man šķiet interesants, Sama paskaidroja, mums ir daudz, par ko parunāt.

Margrete uzmeta skatienu Ēnam, kurš ar salveti cītīgi slau­cīja no zoda neesošu sarkanās mērces traipu.

-   Jūs abi esat pieauguši, balss tonis lika noprast, ka viņa domā ko citu, proti, ka nav vis pieauguši un, ja arī būtu, viņiem nevajadzētu tā rīkoties.

Pēc pusdienām Ēna palīdzēja Samai nomazgāt traukus lika tos žāvētājā -, pēc tam parādīja triku Leonam: saskaitīja mazajā plaukstā divpadsmit monētas un pieteica to vairākkārt .uzvērt, tad atvērt, un katrā reizē tur bija par monētu mazāk. Kad plaukstiņā palika tikai viena monēta, Ēna pajautāja:

-    Vai kārtīgi turi to rokā? Cieši?

Atvēris plaukstu, zēns ieraudzīja, ka divdesmit pieci centi pārvērtušies desmit centos.

Kad Ēna gāja laukā no istabas, viņu pavadīja Leona žēlie saucieni:

-    Kā tu to izdarīji? Mammu, kā viņš to izdarīja?

Sama pasniedza Ēnam mēteli.

-    Ejam!

Meitenes vaigi bija pietvīkuši no vīna.

Laukā bija auksti.

Iegājis savā dzīvoklī, Ēna iesvieda plastmasas maisiņā "Leiksaidas pilsētas Padomes protokolus" un paņēma tos līdzi. Varbūt krodziņā būs Hincelmans gribējās parādīt vecajam informāciju par viņa vectēvu.

Līdz mašīnai abi gāja plecu pie pleca.

Tiklīdz Ēna atvēra garāžas durvis, Sama iesmējās.

-    Mī un žē! ieraudzījusi mašīnu, viņa iesaucās. Pola Guntera vāģis! Tu to nopirki no viņa!? Mī un žē!

Ēna atvēra un paturēja mašīnas durvis, kamēr meitene iekāpa, bet pēc tam apgāja riņķī un iesēdās pats.

-    Pazīstams braucamais?

-Jā, redzēju pirms diviem vai trim gadiem, kad biju pie Magas. Tā biju es, kas pierunāja to nokrāsot purpursarkanu.

-    Skaidrs, Ēna atbildēja, tagad zinu, kurš vainīgs.

Izbraucis uz ielas, viņš izkāpa, aizvēra garāžas durvis un

tad atgriezās mašīnā. Sama dīvaini noskatījās uz viņu, vairs neizskatīdamās tik pašpārliecināta.

Ēna uzlika drošības jostu.

-    Esmu nobijusies. Vispār jau esmu galīgi stulba, vai ne? Iesēdos mašīnā pie maniaka slepkavas, viņa teica.

-    Pagājušo reizi tevi sveiku un veselu aizvedu mājās, Ēna atbildēja.

-    Tu nogalināji divus cilvēkus, meitene nerimās, tevi meklē policija. Un nu vēl atklājas, ka ar svešu vārdu dzīvo kaimiņos manai māsai. Vai tad Maiks Ainsels ir tavs īstais vārds?

-    Nē, Ēna nopūtās, nav gan.

Riebās to teikt. Viņš it kā cieta smagu zaudējumu, nolie­dzot Maiku Ainselu, it kā šķīrās no drauga.

-    Vai tu nogalināji tos divus?

-Nē.

-    Pie manis atnāca uz mājām un pateica, ka mēs esot redzēti kopā. Kāds tips parādīja tavas fotogrāfijas. Neatceros viņa vārdu laikam misters Cepure? Nē, misters Pilsēta. Tikpat kā "Bēglī". Atbildēju, ka tevi nepazīstu.

-    Paldies!

-    Bet tagad, Sama turpināja, pastāsti, kā tur īsti bija. Glabāšu tavu noslēpumu, ja tu glabāsi manējo.

-    Man nav ne jausmas par taviem noslēpumiem, Ēna atbildēja.

-    Kā nu ne, mana ideja nokrāsot mašīnu purpursarkanu, kuras dēļ Pols Gunters kļuva par apsmieklu visai pasaulei viņam taču vajadzēja bēgt no dzimtās puses. Mēs bijām maz­liet appīpējušies, viņa atzina.

-    Šaubos, vai tas ir liels noslēpums, Ēna nosmējās, gan jau to zina visa Leiksaida. Šis ir zālītes pīpētāju purpura tonis.

Sama pavisam klusi, aši izmeta:

-Ja gribi mani nobeigt, lūdzu, dari to nesāpīgi. Neva­jadzēja braukt kopā ar tevi. Esmu tik nenormāli, drausmīgi stulba. Es taču varu tevi nodot. Jēzus! Esmu tik stulba.

Ēna nopūtās.

-    Es nekad neesmu nevienu nogalinājis. Goda vārds! Bet tagad vedu tevi uz krodziņu, viņš teica. Saki vienu vārdu, un es griezīšos riņķī un aizvedīšu tevi mājās. Uzsaukšu tev kokteili, ja tev ir pietiekami daudz gadu, lai drīkstētu dzert alkoholu, vai nopirkšu limonādi, ja vēl nav. Tad aizvedīšu tevi atpakaļ pie Margretas sveiku un veselu un cerēšu, ka nezvanīsi policijai.

Pār tiltu abi brauca klusēdami.

-    Bet kas tad tos abus nogalināja? Sama prasīja.

-Ja pateikšu, neticēsi.

-    Ticēšu.

Samas balsī tagad skanēja dusmas. Laikam jau nevajadzēja nest to vīnu. Dzīve šobrīd pavisam noteikti nebija kabernē.

-    Tev būs grūti noticēt.

-    Es, viņa apgalvoja, spēju noticēt visam. Tu pat nevari iedomāties, kam es spēju ticēt.

-    Tiešām?

-    Es spēju ticēt gan patiesībai, gan meliem, gan lietām, par kurām neviens nezina, vai tās ir patiesība vai meli. Es spēju ticēt Ziemassvētku vecītim un Lieldienu zaķim, Merilinai Monro, bītliem, Elvisam un misteram Edam. Klausies, es ticu arī, ka cilvēki var kļūt ideāli un zināšanas ir bezgalīgas, bet pasauli pārvalda slepeni banku karteļi, ticu, ka mūs regulāri apciemo citplanētieši: labie, kas ir līdzīgi krunkainiem lemuriem, un ļaunie, kas kropļo lopus un iekāro mūsu ūdeņus un sievietes. Es ticu, ka nākotne būs sūdīga un ka nākotnē viss būs pa pirmo, ticu, ka viendien atgriezīsies Baltā Bifeļsieviete un sados visiem pa pakaļu. Ticu, ka visi vīrieši ir pārauguši zēni ar dziļām komunikācijas problēmām, bet laba seksa panīkums Amerikā saistīts ar brīvdabas kinoteātru slēgšanu visos štatos pēc kārtas. Ticu, ka visi politiķi ir blēži bez principiem, taču labākas alternatīvas nav. Kalifornija noslīks jūrā, kad uznāks devītais vilnis, bet Floridu piebeigs trakums, aligatori un tok­siskie atkritumi. Ticu, ka antibakteriālās ziepes iznīcina mūsu imunitāti pret šmuci un slimībām, tāpēc cilvēci no zemes virsas noslaucīs parasta saaukstēšanās tāpat kā marsiešus "Pasauļu karā". Ticu, ka dižākie pagājušā gadsimta dzejnieki bija Edīte Sitvela un Dons Marķīzs, ka nefrīts ir sakaltusi pūķa sperma, ticu, ka pirms tūkstoš gadiem iepriekšējā dzīvē es biju Sibīrijas šamanis vienrocis. Ticu, ka cilvēces nākotne ierakstīta zvaigznēs, ticu, ka bērnībā konfektes bija garšīgākas, bet pēc aerodinamikas likumiem kamene nemaz nevar lidot. Ticu, ka gaisma ir gan vilnis, gan daļiņa, bet kaut kur kastē sēž kaķis, kas vienlaikus ir dzīvs un miris (lai gan, ja kasti neviens neat­vērs, lai kaķi pabarotu, beigās viņš būs miris divās dažādās nāvēs), tāpat arī, ka Visumā ir zvaigznes, miljardiem gadu vecākas par pašu Visumu. Ticu, ka man ir savs dievs, kas par mani gādā un uzrauga katru manu soli. Ticu bezpersoniskam dievam, kas iekustināja Visumu, bet pēc tam sāka ņemties ar savām draudzenītēm un nezina, ka es dzīvoju. Ticu tuk­šam Visumam bez dieva, kurā valda nejaušības un haoss, fona trokšņi un akla laime. Visi, kas apgalvo, ka seksa loma ir pārspīlēta, paši nav pa īstam mīlējušies. Bet tie, kas sakās zinām visu, melo pat sīkumos. Ticu absolūtam godīgumam un sīkiem, saprātīgiem meliem. Ticu sievietes tiesībām izvē­lēties un bērna tiesībām dzīvot; lai arī cilvēka dzīve ir svēta, nāvessodā nav nekā slikta, ja var nešauboties uzticēties tiesu sistēmai. Ticu, ka dzīve ir spēle, dzīve ir cietsirdīgs joks, dzīve ir viss, kas ar tevi notiek, kad tu esi dzīvs, un tāpēc var taču vienkārši apgulties uz muguras un to izbaudīt.

Beidzot viņa aizelsusies apklusa.

Ēnam gribējās noņemt rokas no stūres un aplaudēt.

-    Labi. Tātad, noklausījusies manu stāstu, nedomāsi, ka esmu sagājis sviestā?

-    Varbūt, viņa atbildēja. Pamēģini!

-    Vai tici, ka visi dievi, kurus cilvēki jebkad iztēlojušies, dzīvo mums blakus?

-    …Varbūt.

-    Un vēl ir ari jauni dievi datoru, telefonu un tamlīdzīgi dievi. Viņi visi domā, ka abējiem dieviem pasaulē nebūs vietas, tāpēc ir pilnīgi iespējams sava veida karš.

-    Vai tos divus nogalināja dievi?

-    Nē, mana sieva.

-    Manuprāt, tu teici, ka viņa ir mirusi.

-    Mirusi, jā.

-    Nogalināja pirms savas nāves?

-    Nē. Pēc tam. Tas nav vienkārši.

Sama atglauda matus no pieres.

Viņi izbrauca uz galvenās ielas turpat pie krodziņa "Buck Stops Here". Virs loga karājās izkārtne: pārsteigts briedis ar alus glāzi, pacēlies pakaļkājās. Paņēmis maisiņu ar grāmatu un atslēgas, Ēna izkāpa no mašīnas. Viņš neapgrūtināja sevi ar durvju aizslēgšanu. Leiksaidā neviens to nedarīja.

-    Bet kāpēc viņi grib karot? Sama nesaprata. Nav taču vērts. Ko tad uzvarētājs iegūs?

-    Es ari nezinu, Ēna piekrita.

-    Citplanētiešiem ticēt vieglāk nekā dieviem, meitene secināja. Varbūt misters Pilsēta un misters kā viņu tur sauca? ir Vīri Melnā, citplanētiešu paveids.

-    Varbūt patiešām, Ēna piekrita.

Abi jau stāvēja pie krodziņa, un Sama pieklusa. Meitenes elpa virmoja nakts gaisā kā mākonītis. Uzmetusi Ēnam ska­tienu, viņa teica:

-    Pasaki man, ka esi labais puisis!

-    Diemžēl nevaru, Ēna atbildēja. Lai kā man gribētos. Kā nu varu, tā cenšos.

Sama skatījās viņā, iekodusi apakšlūpā, un tad pamāja.

-    Tu esi pietiekami labs, viņa sacīja, es tevi nenodošu. Tu vari izmaksāt man aliņu.

Ēna paturēja meitenei durvis, un tad abiem sejā ietriecās karstums un mūzika. Viņi iegāja iekšā.

Sama pamāja ar roku dažiem draugiem, un Ēna vairākiem cilvēkiem, kuru sejas (bet ne vārdi) bija iespiedušās atmiņā no Elisonas Magovernas meklēšanas akcijas vai rīta pusē redzē­tas pie Meiblas. Pie bāra stāvēja Čads Muligans, aplicis roku ap pleciem neliela auguma rudmatei. Ēna nosprieda, ka tā laikam būs tā buču māsīca. Būtu interesanti redzēt, kā sieviete izskatās, diemžēl viņa bija uzgriezusi muguru. Čads pameta sveicienā roku. Ēna pasmaidījis pamāja pretī. Ar skatienu viņš meklēja Hincelmanu, bet laikam šovakar vecā te nebija. Noska­tījis neaizņemtu galdiņu, Ēna devās uz tā pusi.

Gaisu pāršķēla kliedziens.

Negants, pilnā rīklē, histērisks, kā redzot spoku, apklusinot visas sarunas. Ēna paskatījās visapkārt, pārliecināts, ka notiek slepkavība, līdz beidzot saprata, ka visu uzmanība pievērsta viņam. Pat melnais kaķis, kas dienā gulēja uz palodzes, tagad uzlēca uz mūzikas automāta un, augstu pacēlis asti un uzmetis kūkumu, blenza uz viņu.

-    Ķeriet! histēriski spiedza sieviete. Dieva dēļ, apturiet taču! Neļaujiet viņam aizbēgt! Lūdzu!

Balss bija pazīstama.

Neviens pat nepakustējās. Visi skatījās uz Ēnu. Viņš lūkojās pretī.

Čads paspēra soli uz priekšu un tad devās pie Ēnas. Nelielā auguma sieviete piesardzīgi sekoja, iepletusi acis, it kā gata­vodamās atkal kliegt. Ēna viņu pazina. Protams, viņš sievieti pazina.

Čads nāca ar visu alu, kuru tagad nolika uz tuvākā galdiņa.

-    Maik.

-    Čad.

Odrija Bērtone gāja soli aiz Čada. Viņas seja bija balta, acīs mirdzēja asaras. Viņa bija kliegusi.

-    Ēna, Odrija teica, tu, nelieti! Ļaunais, slepkavniecis­kais nelieti!

-    Vai tiešām tu viņu pazīsti, mīļā? Čads jautāja. Viņš jutās neveikli. Acīmredzami viņš cerēja, ka tas, kas te tikko notika, bija kaut kāds pārpratums, ka Ēna ticis noturēts par kādu citu un kādu dienu viņi visi kopā par to varēs pasmieties.

Odrija Bērtona skatījās nesaprotošām acīm.

-    Vai tu traks? Viņš taču gadiem strādāja pie Robija! Viņa inaucīgā sieva bija mana labākā draudzene. Bet viņu pašu tagad meklē par slepkavību. Man bija jāatbild uz jautājumiem. Viņš ir izbēdzis noziedznieks!

Odrija nespēja valdīties, sievietes balss trīsēja apspiestā histērijā, viņa šņukstēja kā ziepju operu aktrise, kas dodas saņemt Emmy balvu. Buču māsīca, Ēna bezkaislīgi nodomāja.

Neviens bārā neteica ne vārda. Čads uzlūkoja Ēnu.

-    Iespējams, tā ir kļūda. Esmu pārliecināts, ka visu noskaid­rosim, viņš teica un tad vērsās pie krodziņa apmeklētājiem:

Viss kārtībā. Uztraukumam nav pamata. Visu noskaidrosim. Viss kārtībā.

Pēc tam viņš atkal uzrunāja Ēnu:

-    Iziesim laukā, Maik!

Klusi, profesionāli. Ēna izjuta cieņu.

-    Protams, viņš atbildēja.

Rokai kāds pieskārās, un pagriezies Ēna ieraudzīja Samu, kas lūkojās viņā. Pametis skatienu lejup uz meiteni, viņš kā varēdams iedrošinoši pasmaidīja.

Sama paskatījās uz Ēnu un visiem, kas viņos noraudzījās, un beigās pagriezās pret Odriju Bērtoni:

-    Es nezinu, kas jūs tāda esat. Bet. Jūs. Esat. īsta. Peža.

Pastiepusies pirkstgalos, Sama pievilka Ēnu sev klāt un

noskūpstīja tieši uz lūpām. Viņam šķita, ka skūpsts ilgst vai­rākas minūtes, lai gan pulkstenis droši vien tikšķēja ne ilgāk kā piecas sekundes.

Neparasts skūpsts, Ēna domāja, juzdams pie mutes mei­tenes lūpas. Šķita, ka skūpsts nav domāts viņam, bet visiem krodziņa viesiem kā apliecinājums tam, kurā pusē Sama nostā­jusies tikpat kā ar karogu rokā. Pat skūpsta laikā Ēna bija pār­liecināts, ka viņš meitenei nepatīk, vismaz kā vīrietis ne.

Sen bērnībā viņš bija lasījis grāmatu par ceļotāju, kas slī­dējis no klints. Virs viņa bijuši cilvēkēdāji tīģeri, bet apakšā bezdibenis, taču vīram pusceļā izdevies noturēties, cenšoties glābt savu dārgo dzīvību. Blakus audzis meža zemeņu puduris, bet augšā un lejā gaidījusi droša nāve. Jautājums bija: Kas viņam tagad jādara?

Un te arī atbilde: Jāēd zemenes!

Puišeļa gados Ēna stāsta jēgu tā arī nesaprata, bet tagad gan. Tāpēc, aizvēris acis, viņš ļāvās skūpstam, izbaudīdams meitenes lūpu maigumu, saldu kā meža zemenes.

-    Gājuši, Maik, Čads Muligans stingri sacīja. Lūdzu. Laukā visu noskaidrosim.

Sama atrāvās. Aplaizījusi lūpas, viņa pasmaidīja tik plati, ka smaids atspoguļojās pat acīs.

-     Nebija nemaz tik slikti, viņa teica. Kā puika tu bučo­jies labi. Tagad varat iet laukā spēlēties!

Pēc tam Sama vērsās pie Odrijas Bērtones.

-    Bet tu gan, viņa izmeta, kā biji, tā paliki peža.

Ēna pasvieda Samai mašīnas atslēgas, kuras viņa noķēra gaisā ar vienu roku. Pēc tam cauri krodziņam viņš gāja laukā un Čads Muligans sekoja. Laukā krita viegls sniedziņš, neona gaismās virpuļoja pārslas.

-    Varbūt tagad man visu izstāstīsi? Čads pajautāja.

-    Vai esmu arestēts? Ēna jautāja.

Uz ielas aiz viņiem bija izgājusi arī Odrija. Šķita, ka viņa tūlīt atkal sāks kliegt.

-    Čad, viņš nogalināja divus cilvēkus, viņa paziņoja. FIB atnāca pie manis uz mājām. Viņš ir psihs. Ja vēlies, es došos tev līdzi uz iecirkni.

-    Kundze, jūs jau esat savārījusi pamatīgu putru, Ēna izklausījās noguris pat viņam pašam tā šķita. Lūdzu, ejiet projām!

-    Čad? Dzirdēji? Viņš man draud!

-    Ej iekšā, Odrij, Čads Muligans atbildēja.

Pirmajā acumirklī šķita, ka sieviete uzsāks strīdu, bet tad, sakniebusi lūpas tik stipri, ka tās kļuva baltas, viņa devās atpakaļ uz bāru.

-    Varbūt vari paskaidrot, ko nozīmē viņas sacītais? Čads Muligans prasīja.

-    Es nekad nevienu neesmu nogalinājis, Ēna atbildēja.

Čads pamāja.

-    Es tev ticu, viņš teica. Manuprāt, ar šo apsūdzību viegli tiksim galā. Tu taču negribi man sagādāt nepatikšanas, Maik?

-    Nepatikšanu nebūs, Ēna solīja. Tas ir tikai liels pār­pratums.

-    Tieši tā, Čads pamāja. Bet tagad laikam būs jābrauc uz manu kantori salikt visu pa plauktiņiem.

-    Vai esmu arestēts? Ēna jautāja otro reizi.

-    Nē, Čads atbildēja. Ja vien pats to nevēlies. Es domāju tā: mēs kopā braucam uz manu kantori, tu pildi savu pilsoņa pienākumu, un mēs darām visu, lai to nokārtotu.

Pēc tam Čads aptaustīja Ēnu no galvas līdz kājām, bet ieroci, protams, neatrada. Viņi iekāpa Muligana mašīnā. Ēna jau atkal sēdēja aizmugurējā sēdeklī, skatīdamies caur metāla režģi. Viņš domāja: SOS! Esmu briesmās! Palīgā! Ēna mēģināja domās ietekmēt Muliganu tāpat kā reiz policistu Čikāgā: Tas taču tavs vecais draugs Maiks Ainsels. Tu izglābi viņam dzīvību. Vai tad nesaproti, cik stulbi tas ir? Kāpēc tu šim visam neatmet ar roku?

-    Vai zini, labi vien ir, ka aizvedu tevi no turienes, Čads ierunājās. Vajadzētu tik kādam iedomāties un nokliegt, ka esi Elisonas Magovernas slepkava, un mums būtu jāizskata linča lieta.

-    Tas tiesa.

-    Tad tu esi drošs, ka neko negribi man pastāstīt?

-    Jā. Man nav nekā sakāma.

Līdz Leiksaidas policijas iecirknim abi klusēja, vienigi, pie­braucot klāt, Čads izmeta, ka ēka ir apgabala šerifa depar­tamenta īpašums. Vietējā policija tajā aizņēma tikai dažas telpas. Drīz vien priekšniecība celšot kaut ko modernāku, bet pagaidām jāiztiek ar to, kas ir.

Viņi iegāja iekšā.

-    Vai man tagad jāzvana advokātam? Ēna pajautāja.

-    Mēs pret tevi apsūdzību neizvirzām, Čads paskaidroja. Tas ir tavā ziņā.

Viņi izgāja cauri virpuļdurvīm.

-    Piemeties tur!

Ēna apsēdās koka krēslā ar izsmēķu gruzduma pēdām. Viņš jutās muļķīgs un apstulbis. Blakus milzīgai izkārtnei NESMĒ­ĶĒT bija piesprausts neliels plakāts PAZUDUSI BEZ VĒSTS ar Elisonas Magovernas foto.

Telpā stāvēja koka galds ar veciem Sports Illustrated un Newsweek numuriem. Vietas, uz kurām kādreiz bija uzrakstīta piegādes adrese, bija rūpīgi izgrieztas. Apgaismojums te bija slikts. Sienas dzeltenas, bet iespējams, ka savulaik tās bijušas baltas.

Čads atnesa no automāta tasi karstas, ūdeņainas šoko­lādes.

-    Kas tev maisiņā? viņš painteresējās.

Tikai tagad Ēna aptvēra, ka tur rokās plastmasas maisiņu ar "Leiksaidas pilsētas Padomes protokoliem".

-    Veca grāmata, viņš paskaidroja. Tur ir ari tava vectēva bilde. Varbūt vecvectēva.

-    Tu saki?

Ēna sāka šķirstīt grāmatu, līdz atrada pilsētas padomes foto un norādīja uz Muliganu.

-    Kas gan to būtu domājis! Čads ieķiķinājās.

Šajā telpā aiztikšķēja minūtes un stundas. Izlasījis divus Sports Illustrated, Ēna ķērās pie Newsweek. Laiku pa laikam ienāca Čads, apjautādamies, vai viņam nevajag uz tualeti, ienesdams šķiņķa maizīti un turziņu ar kartupeļu čipsiem.

-    Paldies! Ēna pamāja. Vai jau esmu apcietināts?

Čads ievilka caur priekšzobiem gaisu.

-    Nu, viņš atbildēja, to mēs drīz uzzināsim. Neizskatās, ka tu pie Maika Ainsela vārda esi ticis likumīgā ceļā. Taču mūsu štatā drīkst sevi saukt, kā gribi, ja vien nav noziedzīgu nolūku. Mazliet vēl uzgaidi.

-    Vai drīkstu piezvanīt?

-    Vietējā saruna?

-    Tālsaruna.

-Ja zvanīsi no manas kartes, ietaupīsi, bet, ja ne, gaitenī barosi automātu ar monētām desmit dolāru vērtībā.

Protams, Ēna nodomāja, lai tu zinātu, kam es zvanu, varbūt pat noklausīsies no cita aparāta.

-    Lieliski, viņš atbildēja.

Abi iegāja tukšā telpā blakus Čada kabinetam. Te apgais­mojums bija nedaudz labāks. Ēna nosauca Čadam apbedīšanas biroja tālruni Kairo Ilinoisas štatā. Uzgriezis numuru, Čads pasniedza viņam klausuli.

-    Atstāšu tevi vienu, viņš pateica un izgāja laukā.

Tālrunis otrā galā vairākas reizes nozvanīja, tad klausule

tika pacelta.

-    Šakālis un Ibiss. Kā varu jums pakalpot?

-Labdien, mister Ibis! Te Maiks Ainsels. Es jums ap Zie­massvētkiem dažas dienas piepalīdzēju.

Vada galā uz mirkli iestājās klusums.

-    Jā, Maik. Kā jums klājas?

-    Ne pārāk labi, mister Ibis. Esmu iekūlies nepatikšanās. Man draud apcietinājums. Iedomājos, ka jūs varētu sazināties ar manu tēvoci vai aizsūtīt viņam ziņu.

-    Protams, es pacentīšos. Nenolieciet klausuli, Maik. Kāds ar jums grib pārmīt kādu vārdu.

Klausule tika atdota citās rokās, un mirkli vēlāk atskanēja dūmakaina sievietes balss:

-    Sveiks, mīļais! Esmu pēc tevis noilgojusies.

Ēna bija pārliecināts, ka nekad iepriekš nav dzirdējis šo balsi. Taču viņš sievieti pazina. Viņš bija drošs, ka pazina…

Atdodies, prātā čukstēja aizsmakusi balss sapni. Nepre­tojies.

-    Kas tā par meiteni, kas tevi skūpstīja, mīļais? Vai gribi, lai kļūstu greizsirdīga?

-    Mēs esam tikai draugi, Ēna atbildēja. Manuprāt, viņa to darīja principa dēļ. Kā tu zini, ka viņa mani skūpstīja?

-    Es savējos uzmanu, lai ari kur tie atrastos. Lai tev veicas, mīļais…

Uz brīdi iestājās klusums, un tad klausulē atkal ierunājās misters Ibiss:

-    Maik? -Jā?

-    Nevaru ar jūsu tēvoci sazināties. Laikam viņš ir ļoti aiz­ņemts. Bet es centīšos paziņot jūsu tantei Nansijai. Lai vei­cas!

Klausulē sāka pīkstēt signāls.

Ēna apsēdās un gaidīja Čadu. Žēl, ka tukšajā kabinetā nebija, ko darīt, lai novērstu domas. Nelabprāt paņēmis "Pro­tokolus", viņš atvēra grāmatu aptuveni vidū un sāka lasīt.

1876. gada decembrī tika iesniegts un ar astoņām balsīm "par", bet četrām "pret" pieņemts lēmums, kas aizliedza atkrēpoties uz ielas un sabiedriskās iestādēs, to pašu attiecinot ari uz tabakas izstrādājumu mešanu zemē.

1876. gada 13. decembri divpadsmit gadus vecā Lemmi 1 lautala aizgājusi no mājām (aizdomas par delīrija lēkmi) un pazudusi. "Nekavējoties tika uzsākta meklēšana, kuru apgrū­tināja žilbinoši baltais sniegs." Padome vienbalsīgi nobalsoja par līdzjūtības izteikšanu Hautalu ģimenei.

Nākamajā nedēļā Olsenu staļļos tika dzēsts ugunsgrēks, bet dzīvību nezaudēja un citādi necieta ne cilvēki, ne zirgi.

Ēna pārskatīja blakusesošos rakstus. Par Lemmi Hautalu vairāk ziņu nebija.

Pēc tam, gandrīz vai untuma dzīts, viņš uzmeklēja infor­māciju par 1877. gada ziemu un atrada interesantu faktu: janvāra protokola ierakstu par 28. decembra naktī pazudušu nēģeru bērnu Džesiju Lovatu, kuras vecums nebija norādīts. Tika paustas bažas, ka Džesiju nolaupījuši ceļojoši tirgotāji, tā sauktie pauninieki, kas tika padzīti no pilsētas iepriekšējā nedēļā, pēc tam kad atklājās viņu iesaistīšanās dažādās neli­kumīgās darbībās. Bija aizdomas, ka pauninieki devušies uz Sentpolu. Uz turieni tika sūtītas telegrammas, taču tas nebija devis nekādus rezultātus.

Šoreiz ģimenei līdzjūtība netika izteikta.

Ēna pētīja 1878. gada ziemas protokolus, kad, pieklauvējis pie durvīm, ienāca Čads Muligans. Viņš bija sakaunējies kā bērns, kas atnesis mājās liecību ar sliktām atzīmēm.

-    Mister Ainsel, viņš teica. Maik! Man tiešām žēl. Es novērtēju to, cik mierīgi tu šo visu uzņem. Personiski man tu ļoti patīc. Taču tas neko nemaina, vai saproti?

Ēna pamāja.

-    Man nekas cits neatliek, Čads turpināja, kā apcietināt tevi par neatzīmēšanos norādītajā policijas iecirknī pēc priekš­laicīgas atbrīvošanas no ieslodzījuma.

Tad policijas priekšnieks Čads Muligans nolasīja apcie­tinātā tiesības, sarakstīja veidlapas, noņēma Ēnas pirkstu nospiedumus un beigās pa gaiteni aizveda viņu uz apgabala cietumu ēkas otrā galā.

Tur vienā pusē bija gara lete un vairākas durvis, bet otrā divas kameras ar lodziņiem un vēl kādas durvis. Viena kamera bija aizņemta: uz cementa gultas zem plānas segas gulēja vīrietis. Otra bija tukša.

Aiz letes sēdēja samiegojusies sieviete brūnā formas tērpā un mazā portatīvā melnbaltajā televizorā skatījās Džeja Leno šovu. Saņēmusi no Čada veidlapu, viņa parakstījās par Ēnu. Čads aizkavējās, lai sarakstītu vajadzīgos dokumentus. Sie­viete iznāca šaipus letei, pārmeklēja Ēnu, savāca viņa man­tas kabatas portfeli, monētas, durvju atslēgu, grāmatu, pulksteni un visu salika uz letes, bet pretī iedeva plastmasas maisu ar oranžu apģērbu un teica, lai viņš iet tukšajā kamerā pārģērbties. Veļu un zeķes atļāva paturēt. Iegājis kamerā, Ēna uzģērba oranžo tērpu un dušas čības. Kamerā nelabi smirdēja. Oranžajam kreklam, kuru viņš pārvilka pār galvu, uz muguras lieliem, melniem burtiem bija rakstīts: LAMBERAS APGABALA CIETUMS.

Metāla pods kamerā bija aizsprūdis, to pildīja virca no šķidriem, brūniem izkārnījumiem un skāba, pēc alus dvakojoša urīna.

Ēna atdeva sievietei apģērbu, un viņa to iemeta pie pārē­jām mantām plastmasas maisā. Kad viņa lika parakstīties. Ēna to darīja Maika Ainsela vārdā, tomēr pieķēra sevi domājam par Maiku Ainselu kā par vīru, kas pagātnē bijis patīkams paziņa, tomēr nākotnē viņi vairs netiksies. Pirms kabatas portfeļa atdošanas sievietei Ēna bija pamanījies to parevidēt.

To gan pieskatiet, viņš piekodināja, tajā ir visa mana dzīve.

Sieviete paņēma kabatas portfeli un pārliecināja Ēnu, ka tas būs drošībā. Viņa uzrunāja Čadu, lai tas apstiprina nupat sacīto. Atrāvis skatienu no pēdējiem papīriem, policijas priekš­nieks atbildēja, ka Liza nemelo un līdz šim no ieslodzito man­tām nekas nav pazudis.

Pārģērbjoties Ēna bija iebāzis zeķēs četras simt dolāru banknotes un sudraba Brīvības dolāru, ko bija paslēpis saujā, iztukšojot kabatas.

-    Sakiet, viņš pajautāja, vai drīkstu pabeigt lasīt grā­matu?

-    Diemžēl ne, Maik. Likums paliek likums, Čads atbildēja.

Maisu ar mantām Liza aiznesa uz dibentelpu. Čads pazi­ņoja, ka nodod Ēnu policistes Butes gādīgajās rokās. Liza izska­tījās nogurusi un vienaldzīga. Čads aizgāja. Iezvanījās telefons, un Liza policiste Bute pacēla klausuli.

-    Labi, viņa teica. Labi. Nekādu problēmu. Labi. Nekādu problēmu. Labi.

Nolikusi klausuli, viņa sarauca pieri.

-    Vai kas noticis? Ēna painteresējās.

-Jā. Nē. Nekā īpaša. Vispār jā. No Milvoki atbrauks pēc tevis. Tātad vai tev ir kādas medicīniskas problēmas, diabēts, kaut kas tamlīdzīgs?

-     Nē, Ēna atbildēja. Nekā tāda. Vai ir kāda problēma?

-    Man tevi te jātur trīs stundas, Liza skaidroja. Bet tā kamera, viņa pamāja uz durvīm, aiz kurām gulēja vīrietis, ir aizņemta. Jāsargā, lai neizdara pašnāvību. Tevi pie viņa likt nevaru. Bet kāda jēga pieņemt tevi apgabala cietumā, ja uzreiz jāizraksta?

Sieviete nesapratnē purināja galvu.

-    Tu taču pats ari tur negribētu, viņa atkal pamāja uz kameru, kurā Ēna bija pārģērbies, jo tur aizdambēta tualete. Smird, vai ne?

-Jā. Pamatīgi.

-    Cilvēki paliek cilvēki. Jo ātrāk tiksim jaunā ēkā, jo labāk, nevaru vien sagaidīt. Vakar te bija sieviete, droši vien iemeta podā tamponu. Es jau viņām saku, ka nevajag tā darīt. Priekš tam ir papīrgrozs. Šitā tik visu aizdambē. Katrs nolādētais tampons valdībai izmaksā simts dolāru sanitārtehniķim. Zini, es izdomāju, ka varu atstāt tevi tepat, tikai uzlikšu dzelžus. Vai ari tev jāiet kamerā.

Uzmetusi Ēnam skatienu, viņa piebilda:

-    Vari izvēlēties!

-    Neteikšu, ka mani sajūsmina roku dzelži, tomēr izvēlos tos!

Noņēmusi no jostas pāri roku dzelžu, Liza ieraduma pēc

uzsita pa ieroča maksti, lai atgādinātu, ka ir apbruņota.

-    Rokas aiz muguras, viņa norīkoja.

Dzelži Ēnas pamatīgajām locītavām piegūla stingri. Pēc tam policiste sasaistīja arī viņa potītes un apsēdināja viņu letes galā pie sienas.

-    Tagad tu man netraucēsi un es tev ari ne, Liza sacīja.

Pēc tam viņa sagrozīja televizoru, lai ari Ēna var skatīties.

-    Paldies, viņš teica.

-    Kad tiksim jaunās telpās, Liza turpināja, beigsies visas šī nejēdzības.

"Vakara šovs" beidzās, un sākās Cheers sērija. Ēna to parasti neskatījās un bija redzējis tikai vienu sēriju (lai gan vairākas rei­zes) to, kurā trenera meita ierodas krodziņā. Ēna bija ievērojis, ka nezin kāpēc vienmēr gadās atkal un atkal redzēt vienu un to pašu sēriju seriālam, kuru tu neskaties, pat ar vairāku gadu intervālu. Viņš nosprieda, ka tam jābūt kādam Visuma likumam.

Policiste Liza Bute atzvēlās krēslā. Snaust viņa nesnauda, taču ari nomodā nebija, tāpēc neievēroja, ka seriāla varoņi pēkšņi apklusuši un vairs neapmainās ar asprātībām, bet visi no ekrāna blenž tieši Ēnā.

Klusumu pārtrauca bārdāma gaišmatainā Diāna, kas iedo­mājās sevi par intelektuāli.

-    Ēna! viņa teica. Mēs par tevi tā uztraucāmies. Tu pazudi bez pēdām. Man prieks tevi atkal redzēt, lai gan esi savažots un oranžā smokingā.

-    Zini, ko es tev ieteiktu, paziņoja bāra dīkdienis Klifs, meklē glābiņu medību sezonā, tur tāpat visi staigā oranžā!

Ēna neatbildēja.

-    Ai, tu laikam esi norijis mēli, Diāna nelikās mierā. Nu gan mums liki krietni paskraidīt, iekams sadzinām tevi rokā!

Ēna novērsa skatienu no televizora. Policiste Liza jau klusi šņāca. Sīkā viesmīle Karla dzēlīgi izmeta:

-    Sveiks, smerdeli! Mēs pārtraucām raidīt šovu, lai kaut ko tev parādītu. Tūlīt piekrausi savas sasodītās bikses! Esi gatavs?

Ekrāns iemirgojās un satumsa. Kreisās puses apakšmalā parādījās balti burti: TIEŠRAIDE. Apslāpēta, klusa sievietes balss paziņoja:

-    Protams, vēl nav par vēlu pāriet uzvarētāju pusē. Taču zini, ka tev ir arī tiesības palikt, kur esi. Lūk, ko nozīmē būt amerikānim. Tas ir Amerikas brīnums. Ticības brīvība galu galā atļauj ticēt arī viltus patiesībām. Tāpat kā vārda brīvība ļauj neteikt neko.

Uz ekrāna parādījās ielas aina. Tiešraides attēls noraustī­jās, rādītais atgādināja reportāžu no notikuma vietas, filmētu ar rokas kinokameru.

Visu ekrāna telpu ieņēma nosauļojies vīrietis ar paretiem matiem un zaglīgiem sejas vaibstiem. Viņš stāvēja pie mūra un no plastmasas glāzes malkoja kafiju. Skatīdamies tieši kamerā, vīrietis sāka runāt:

-    Mūsdienās mēs lietojam vārdu "terorisms" pa labi un pa kreisi. Bet īstie teroristi slēpjas aiz viltīgām frāzēm, piemēram, "brīvības cīnītāji", lai gan ir slepkavnieciski nelieši vienkārši un nesatricināmi. Tas nepadara mūsu darbu vieglāku, bet vis­maz mēs zinām, ka cīnāmies par labāku nākotni. Mēs riskējam ar dzīvību labākas nākotnes vārdā.

Ēna atcerējās viņa balsi. Viņš bija bijis šī cilvēka galvā, tikai toreiz balss skanēja dobjāk un zemāk, taču nepārprotami tā bija mistera Pilsētas balss.

Kamera tika atvilkta atpakaļ, lai parādītu, ka misters Pil­sēta stāv pie ķieģeļu ēkas kādā Amerikas pilsētā. Virs durvīm bija trijstūris un kompass ar burtu D vidū.

-    Visi pa vietām, norīkoja balss aiz kadra.

-    Paskatīsimies, vai kameras darbojas telpā, teica sie­viete, arī aizkadrā. Balss bija patīkama un pārliecinoša tādā balsī parasti ierunā reklāmas, kas piedāvā iegādāties preces par lieliskām cenām (piedāvājums ir tik lielisks, ka tikai tik gudri cilvēki kā tu izmantos izdevību iegādāties šīs preces).

Kreisajā stūrī turpināja mirgot vārds TIEŠRAIDE. Ekrānā bija redzama neliela, vāji apgaismota telpa. Tās tālākajā malā stāvēja galds, pie kura sēdēja divi vīrieši. Viens bija uzgriezis muguru. Kamera abiem neveikli tuvojās, aina bija saraustīta. Vienubrīd viņi izkrita no kadra, bet tad viss noskaidrojās. Cil­vēks, kas skatījās kamerā, piecēlās un sāka slāt kā lācis ķēdē. Tas bija Trešdiena. Izskatījās, ka viņš zināmā mērā izbauda notiekošo. Kaut kas nopaukšķēja, un uzradās ari skaņa.

-    Mēs piedāvājam iespēju pielikt visam punktu, te un tūlīt, lai izvairītos no asinspirts, agresijas, sāpēm un cilvēku upu­riem. Vai tiešām nav vērts mazliet piekāpties? ierunājās vīrs, kas sēdēja ar muguru pret kameru.

Trešdiena apstājies pagriezās. Viņa redzokļi kvēloja.

-    Pirmkārt, viņš norūca, jums jāsaprot, ka pieprasāt mani runāt visu vārdā ikkatra un ikviena vārdā, kurš šajā valsti atrodas tādā pašā situācijā kā es. Tas ir nepārprotami neloģiski. Viņi darīs to, ko darīs, un man tur nav nekādas teik­šanas. Otrkārt, kāpēc, augstā debess, jūs domājat, ka ticēšu tam, ka turēsiet savu vārdu?

Viņa sarunu biedrs pašūpoja galvu.

-    Jūs sev nodarāt skādi, viņš sacīja. Jums acīmredzami nav līderu. Taču jūs esat vienīgais, kuru kāds uzklausa un kura teiktajam pievērš uzmanību, mister Kargo. Bet, kas attiecas uz vārda turēšanu, mūsu priekšsarunas tiek filmētas un rādītas tiešraidē, viņš pamāja uz kameru sev aiz muguras. Daļa jūsējo mūs redz un dzird, daļa noskatīsies ierakstu. Pārējie uzklau­sīs, ko ir redzējuši tie, kuriem viņi uzticas. Kamera nemelo.

-    Visi melo, Trešdiena viņu apstrīdēja.

Ēna pazina svešo vīru pēc balss. Tas bija misters Pasaule, kurš runāja ar misteru Pilsētu pa telefonu toreiz, kad Ēna bija Pilsētas galvā!

-Jūs neticat, misters Pasaule tagad teica, ka mēs turē­sim savu vārdu?

-    Man zināms, ka jūs solījumus neturat, bet zvērestus lau­žat. Es gan savu vārdu turēšu.

-     Drošība ir drošība, misters Pasaule turpināja, mēs piekritām pacelt pamiera karogu. Starp citu, varu pateikt, ka jūsu jaunais protežē jau atkal ir mūsu rokās.

Trešdiena nosprauslājās.

-    Nav gan, viņš teica, nav!

-     Mēs jau apspriedām, kādā veidā uztvert gaidāmo para­digmu maiņu. Kāpēc mums jābūt ienaidniekiem? Kāpēc?

Trešdiena joprojām izskatījās satriekts. Beigās viņš sacīja:

-    Darīšu visu, kas manos spēkos…

Ēna televizora ekrānā pēkšņi ievēroja kaut ko dīvainu: Trešdienas kreisajā stikla acī dega sarkans punkts. Viņam kus­toties, tas atstāja fosforescējošu līniju. Trešdiena pats acīm­redzot neko nemanīja.

-    Šī ir liela valsts, viņš meklēja īstos vārdus. Tiklīdz Treš­diena pagrieza galvu, sarkanais lāzera punkts uzslīdēja viņam uz vaiga, bet nākamajā mirklī atgriezās uz stikla acs.

-    Vietas pietiks…

Studijas aprīkojums apslāpēja skaļu blīkšķi: puse Trešdie­nas galvas uzsprāga, bet ķermenis uz muguras novēlās zemē.

Misters Pasaule piecēlās, joprojām ar muguru pret kameru, un pazuda no kadra.

-     Noskatīsimies vēlreiz, šoreiz palēninājumā, aicināja mundra diktores balss.

TIEŠRAIDI nomainīja ATKĀRTOJUMS. Tagad sarkanais lāzera punkts lēni ieslīdēja Trešdienas stikla acī, un viņa galva vēlreiz izšķīda asiņainā mākonī. Apturēts kadrs.

-   Jā, dievi vēl sargā Ameriku, izskanēja reportāžas kopsa­vilkums. Vienīgi jājautā: kas tie par dieviem?

Cita balss (vai tik ne mistera Pasaules, jo šķita pazīstama) piebilda:

-    Atgriežamies pie mūsu dienas programmas.

Seriālā Cheers treneris centās pārliecināt meitu, ka viņa tiešām ir skaista tāpat kā viņas māte.

Iezvanījās tālrunis, uzraudams augšā policisti Lizu. Steig­šus pacēlusi klausuli, viņa teica:

-    Labi. Labi. Jā. Labi. Būšu tur.

Beigusi runāt, Liza piecēlās, izgāja šaipus letei un paziņoja:

-    Atvaino. Būs tomēr jāliek tevi kamerā. Tualeti gan nelieto! Ja tev nepieciešama tualete, nospied pogu pie durvīm, un es būšu klāt, cik vien ātri varēšu, un aizvedīšu tevi uz tualeti dibentelpā. Tūlīt ieradīsies Lafajetas departamenta šerifs un tevi savāks.

Noņēmusi Ēnam roku dzelžus un atsvabinājusi kājas, policiste ieslēdza viņu kamerā. Aiz aizvērtām durvīm smirdoņa bija vēl negantāka.

Atsēdies uz betona gultas, Ēna izvilka no zeķes Brīvības dolāru un sāka to slīdināt no pirkstiem delnā, pārliekot no vienas rokas otrā; tagad galvenais lai neviens to neievēro. Laiks kaut kā bija jānosit. Ēna jutās kā sastindzis.

Viņam pietrūka Trešdienas, pēkšņi un spēcīgi. Grūti būs bez viņa pašpārliecinātibas, viņa attieksmes. Bez viņa ticības.

Atvēris plaukstu, Ēna paskatījās uz Brīvības dāmas sudraba profilu. Sakļāvis pirkstus, viņš stingri turēja monētu. Varbūt viņš būs viens no nelaimīgajiem, kuram netaisnīgi piespriedīs mūža ieslodzījumu? Ja vien viņš tik ilgi izvilks. Spriežot pēc mistera Pasaules un mistera Pilsētas gājieniem, abi, daudz nedomādami, viņu neitralizēs. Sarīkos satiksmes negadījumu ceļā uz nākamo ieslodzījuma vietu. Varbūt inscenēs bēgšanu un nošaus. Tas nemaz nešķita tik neticami.

Ārpusē sākās rosība. Parādījās policiste Liza un nospieda pogu. Atvērās neredzamas durvis, pa kurām ienāca melnādains šerifa vietnieks brūnā formas tērpā un mundri piegāja pie letes.

Ēna ieslidināja monētu atpakaļ zeķē, pastumjot to uz potī­tes pusi.

Atnācējs iedeva Lizai papīrus, un viņa, tos izskatījusi, parakstījās. Ienāca Čads Muligans, pārmija dažus vārdus ar šerifa pārstāvi, atslēdza kameras durvis un devās iekšā.

-    Šeit smird.

-    Kuram tu to saki?

-    Lieta tāda. Atbraukuši pēc tevis. Izskatās, ka esi valsts drošības jautājums. Vai tu pats to zini?

-    "Leiksaidas Ziņām" būs raksts, ko likt pirmajā lapā! Ēna atsaucās.

Čads bezkaislīgi skatījās viņā.

-    Priekšlaicīgi atbrīvots ieslodzītais pieķerts ar svešu vārdu? Nu nav tas nekāds dižais notikums.

-    Tad viss ir par to?

-    Neko vairāk man neteica, Čads Muligans atzinās.

Ēna bez teikšanas pastiepa rokas, lai policijas priekšnieks

uzliek tām dzelžus. Pēc tam Čads saslēdza arī viņa kājas un sasaistīja kopā ar rokām.

Tagad mani vedis laukā. Varbūt man izdosies bēgt pat ar visiem roku un kāju dzelžiem un plānajā oranžajā ģērbā prom sniegā, Ēna prātoja, turpat arī aptverdams, cik tas ir muļķīgi un bezcerīgi.

Čads izveda viņu laukā no kameras. Liza nu jau bija izslē­gusi televizoru. Melnādainais šerifa vietnieks atzinīgi noska­tījās Ēnā.

-    Pamatīga būda, viņš teica Čadam.

Liza pasniedza šerifa vietniekam papīra somu ar Ēnas man­tām, un viņš par tām parakstījās.

Uzmetis skatienu Ēnam, pēc tam šerifa pārstāvim, Čads klusi, tomēr tā, lai dzirdētu ari Ēna, sacija:

-    Raugi. Teikšu tikai vienu: man viss notiekošais nepatik.

Šerifa vietnieks pamāja. Vira balss bija dobja un izkopta.

Cilvēks ar tādu balsi bez problēmām varētu noturēt preses konferenci, atbildot uz jautājumiem par masu slepkavības notikumiem.

-    Tad jums jāsazinās ar attiecīgajām varas iestādēm, ser. Mans pienākums ir tikai nogādāt ieslodzīto vietā.

Čads savieba skābu seju.

-    Nu labi. Pa tām durvīm uz mašīnu un ārā pa lielajiem vārtiem, viņš pagriezās pret Ēnu.

-    Kā, lūdzu?

-    Laukā. Tur jau gaida mašīna.

Liza atslēdza durvis.

-    Gādājiet, lai oranžo formu atsūta atpakaļ, viņa piekodi­nāja šerifa vietniekam. Pēdējo reizi, kad sūtījām puisieti uz Lafajetu, pazuda bez pēdām. Apgabalam lieki zaudējumi.

Ēnu izveda laukā, tur jau gaidīja mašīna. Ne jau šerifa dienesta auto, bet parasta melna mašīna. Pie tās stāvēja vēl viens šerifa pārstāvis, sirms vīrs ar ūsām, un smēķēja. Kad viņi pienāca tuvāk, šoferis nometa cigareti, ar papēdi to nodzēsa un atvēra aizmugures durvis apcietinātajam.

Ēna neveikli apsēdās: kustības ierobežoja dzelži. Starp pirmo un aizmugures sēdekli režģa nebija.

Abi šerifa palīgi apsēdās priekšā, un melnādainais iedarbi­nāja dzinēju. Viņi bridi gaidīja, līdz atvērās vārti.

-    Nu gan čammas. Melnādainais šerifa vietnieks ar pirk­stiem bungoja pa stūri.

Čads Muligans piesita pie sānloga. Baltādainais palīgs paskatījās uz šoferi un nolaida logu.

-    Tas viss ir nepareizi, Čads sacīja, es tikai gribēju to pateikt.

-    Jūsu viedokli pierakstījām un darīsim zināmu attiecīga­jām varas iestādēm, šoferis atbildēja.

Atvērās vārti uz pasauli. Arī tagad sniga, un uz mašīnas lukturiem krita lielas sniegpārslas. Šoferis nospieda gāzes pedāli un pagrieza mašīnu uz Meinstrītu.

-    Vai par Trešdienu jau zini? viņš ierunājās jau citā balsī, vecišķāk un pazīstamāk. Viņš ir miris.

-    Jā, zinu, Ēna pamāja, redzēju televīzijā.

-    Šitie maitasgabali, baltais ierēdnis izmeta. Tie bija viņa pirmie vārdi; balss bija rupja, ar akcentu tāpat kā šoferim un pazīstama. Es tev saku: draņķa maitasgabali, šitie maitasgabali.

-    Paldies, ka atbraucāt pēc manis, Ēna sacīja.

-    Nav par ko, šoferis atbildēja.

Pretimbraucošās mašīnas lukturu gaismā viņa seja pēkšņi šķita vecāka. Arī augums tagad bija sīkāks. Pēdējo reizi Ēna viņu bija redzējis citronkrāsas cimdos un rūtainā žaketē.

-    Bijām Milvoki. Ibiss piezvanīja, un mēs nesāmies kā uz ugunsgrēku.

-    Varbūt domāji, ka ļausim tevi ietupināt un aizsūtīt uz elektrisko krēslu? Laikam aizmirsi, ka man ar āmuru tev jāsa­šķaida pauris? drūmi sacīja baltais šerifa palīgs, taustīdamies kabatā pēc cigaretēm. Viņam bija austrumeiropiešu akcents.

-    Vislielākie mēsli sāksies pēc kādas stundas, teica mis­ters Nansijs, ar katru bridi kļūdams līdzīgāks pats sev, kad tie­šām atbrauks pēc tevis. Pirms 53. šosejas nogriezīsimies malā, atbrīvosim tevi no dzelžiem, un varēsi apģērbties savās drēbēs.

Černobogs smaidīdams pacēla roku dzelžu atslēgu.

-    Man patīk tavas ūsas, Ēna sacīja, labi piestāv!

Černobogs nobraucīja tās ar dzeltenīgo roku.

-    Paldies!

-    Bet Trešdiena, Ēna jautāja, vai tiešām viņš ir miris? Varbūt tas ir kāds triks?

Viņš vēl turējās pie cerību salmiņa, lai gan zināja, ka veltīgi. Taču Nansija sejas izteiksme pauda visu, un cerība izplēnēja.

IERAŠANĀS AMERIKĀ

14 000. g. pr. Kr.

Kad viņai parādījās vīzija, pasaulē valdīja aukstums un tumsa: Tālajos Ziemeļos dienas vidū gaisma ir pelēka dūmaka, kas pazūd, atgriežas un atkal pazūd, starpbrīdis starp tum­šiem ritiem un vakariem.

Cilts bija neliela salīdzinājumā ar citām ziemeļu līdze­numu klejotāji. Viņiem bija savs dievs: mamuta galvaskauss un arī mamuta āda, pārvērsta raupjā apmetnī. Dievu viņi sauca par Nunjunnini. Kad viņi neceļoja, dievs stāvēja uz koka rāmja, viņš bija apmēram cilvēka garumā.

Viņa bija cilts svētā, tās noslēpumu glabātāja, un viņu sauca Atsula jeb lapsa. Atsula parasti gāja pa priekšu diviem cilts vīriem, kuri nesa dievu garos, ar lāčādu pārvilktos kokos, lai slēptu no neticīgo acīm aizliegtā laikā.

Cilts ļaudis klejoja pa tundru, nesdami līdzi teltis. Lepnākā bija no Kanādas ziemeļbrieža ādas svētā telts, un tajā dzī­voja četri cilvēki priesteriene Atsula, cilts vecākais Gugvei, karavadonis Janu un izlūks Kalanu. Nākamajā dienā pēc vīzijas Atsula viņus sasauca kopā.

Savākusi ķērpi ugunskuram, Atsula ar kreiso, izkaltušo roku sameta tajā sausas lapas, un gaisā pacēlās pelēki, kodīgi dūmi ar asu, neparastu smaržu. Pēc tam viņa paņēma no plauktiņa koka krūzi un pasniedza Gugvei. Krūze bija līdz pusei pilna ar tumšdzeltenu šķidrumu.

Atsula bija atradusi pungh sēnes, no kurām katrai bija septiņi lāsumi, tādas var uziet tikai patiesi svēta sieviete. Savākusi sēnes tumšā mēnesnīcā un savērusi uz brieža cīpslas, viņa bija tās izžāvējusi.

Vakar pirms gulētiešanas Atsula bija apēdusi trīs izkal­tēto sēņu cepurītes un redzējusi satraucošus, baisus sapņus: aši zibošas, spilgtas gaismas, klinšainus kalnus, no kuriem augšup šāvās gaismas šautras kā lāstekas. Naktī viņa pamodās vienos sviedros un gribēdama čurāt. Notupusies virs koka krū­zes, viņa piepildīja to ar savu urīnu. Izlikusi krūzi ārpus telts sniegā, Atsula aizgāja atkal gulēt.

Pamodusies viņa izņēma no krūzes ledus gabalus, atstājot tās dibenā apakšējo, tumšāko, koncentrētāko šķīdumu, kā to viņai bija mācījusi māte.

Tieši to viņa tagad laida apkārt, vispirms dodama Gugvei, tad Janu un Kalanu. Visi ierāva pa kārtīgam malkam, bei­gās dzēra ari pati Atsula. To, kas vēl bija palicis, izlēja dieva priekšā ziedojums Nunjunnini.

Visi sēdēja dūmainajā teltī, gaidīdami, ko teiks dievs. Aiz telts sienām tumsā vaidēja un elsoja vējš.

Izlūks Kalanu bija sieviete, taču ģērbās un staigāja kā vīrie­tis, pat apņēma četrpadsmit gadus veco Dalani par sievu. Cieši miegdama acis, viņa tagad piegāja pie mamuta galvaskausa, uzmeta plecos mamuta ādu un nostājās tā, lai viņas galva būtu mamuta galvaskausā.

-    Mūsu zemi piemeklējis ļaunums, Nunjunnini vēstīja Kalanu balsī. Ļaunums ir tik liels, ka visi iesiet bojā, ja vien paliksiet šajā zemē, kurā dzīvojušas jūsu mātes un viņu mātes.

Visi trīs klausītāji noņurdēja.

-    Mums uzbruks vergu mednieki? Varbūt milzu vilki? noprasīja Gugvei, kura mati bija gari un sirmi, bet sejas āda grumbaina kā ērkšķa pelēkā miza.

-    Vergu mednieki tie nebūs, atskanēja balss no vecā gal­vaskausa, un ari milzu vilki ne.

-    Vai tik nebūs bads? Vai mūs gaida bads? minēja Gug­vei.

Nunjunnini klusēja. Atstājis mamuta galvaskausu, Kalanu kopā ar pārējiem gaidīja atbildi.

Pēc tam mamuta ādu uzvilka Gugvei un ievietoja galvu mamuta galvaskausā.

-    Ne tāds, kā jūs domājat, ar Gugvei muti runāja Nunjun­nini, lai gan pēc tam sekos bads.

-    Bet kas tad? Janu prasīja. Man nav bail. Es stāšos pretī. Mums ir šķēpi, akmeņi, kurus sviest. Lai nāk kaut simts spēcīgi karotāji, mēs uzvarēsim. Ievedīsim dumbrājā un tad ar kramu pāršķelsim viņiem galvaskausus.

-    Cilvēki tie nebūs, Nunjunnini atbildēja Gugvei vecišķajā balsī. Ļaunums kritīs no padebešiem, un ne šķēpi, ne akmeņi nespēs jūs glābt.

-    Bet kā tad lai aizstāvamies? Atsula jautāja. Redzēju debesīs liesmas. Dzirdēju dārdoņu, desmitkārt skaļāku par pērkonu. Redzēju gar zemi noguldītus mežus un upes ar ver­došu ūdeni.

-Ai…Nunjunnini izdvesis apklusa. No galvaskausa iznāca Gugvei, stīvi saliecies, kā jau večuks ar iekaisušām un savilktām locītavām.

Iestājās klusums. Atsula iemeta ugunī lapas, un visiem četriem no dūmiem acīs saskrēja asaras.

Pēc tam pie mamuta galvaskausa gāja Janu un, uzmetis platajos plecos mamuta ādu, iebāza galvu galvaskausā. Viņa balss skanīgi dunēja.

-Jums jādodas ceļā, Nunjunnini paziņoja. Jāceļo uz saules pusi. Tur, kur lec saule, atradīsiet jaunu zemi, un tur būsiet drošībā. Ceļojums būs garš: Mēness piebriedis un sadils, divreiz nomirs un divreiz atdzīvosies, redzēsiet gan vergu medniekus, gan nezvērus, taču es jūs pasargāšu, ja vien iesiet uz saullēkta pusi.

Nospļāvusies uz dubļainās grīdas, Atsula teica:

-Nē!

Viņa juta dieva skatienu.

-    Nē, Atsula atkārtoja. Tu esi slikts dievs, ja tā saki. Mēs taču nomirsim. Mēs visi nomirsim, un kurš tad nesīs tevi no augstas vietas uz citu augstu vietu, kurš slies telti, kurš ieziedīs tavus lielos ilkņus ar taukiem?

Dievs klusēja. Atsula un Janu apmainījās vietām. Tagad cauri mamuta sadzeltējušajiem kauliem skatījās Atsula.

-     Atsula zaudējusi ticību, teica Nunjunnini priesterienes balsī. Atsula mirs, pirms sasniegsiet jauno zemi, bet visi pārē­jie izdzīvos. Uzticieties man: austrumos ir neapdzīvota zeme! Un tā būs jūsu, jūsu bērnu zeme septiņās paaudzēs, septiņreiz septiņās. Ja ne Atsulas neticība, tā piederētu jums mūžu mūžos. No rīta ņemiet teltis un mantas un ejiet uz saullēkta pusi!

Gugvei, Janu un Kalanu nolieca galvas un sāka skaļi dau­dzināt Nunjunnini spēku un gudrību.

Mēness piebrieda un nodila, pēc tam vēlreiz piebrieda un nodila. Cilts soļoja uz austrumiem, spītējot ledainajiem vējiem, kas stindzināja seju. Nunjunnini solījums piepildījās: ceļojumā cilts nezaudēja nevienu cilvēku, nomira tikai viena sieviete dzemdībās, bet dzemdētājas jau pieder Mēnesim, nevis Nunjunnini.

Viņi devās pāri zemes šaurumam.

Kalanu, mazā gaismiņā atstājusi cilts ļaudis, devās uz priekšu izlūkot. Debesis jau bija satumsušas, bet Kalanu vēl nebija atgriezusies; tikmēr naksnīgās debesis atdzīvināja gais­mas mezglodamās, mirdzēdamas un izliekdamās, šķīzdamas un pulsēdamas baltas, zaļas, violetas un sarkanas. Atsula un viņas cilts, kas vēl nekad nebija redzējusi ziemeļblāzmu, tagad nobijās, jo šāda aina viņu acīm pavērās pirmo reizi.

Gaismām debesīs krustojoties un plūstot, atgriezās Kalanu.

-    Dažreiz, Kalanu atzinās Atsulai, man šķiet, ka es varētu vienkārši ieplest rokas un iekrist debesīs.

-    Tas tāpēc, ka esi izlūks, priesteriene Atsula paskaidroja.

-    Pēc nāves tu noteikti tiksi debesīs, kur pārvērtīsies zvaigznē, lai vadītu mūs tāpat kā dzīvē.

-    Austrumos paceļas ledus kalni ar augstām smailēm, ziņoja Kalanu, kas ogļmelnos matus nēsāja garus kā vīrieši.

-    Mēs spēsim tajos uzkāpt, vienīgi vajadzēs daudz laika.

-    Tavā vadībā mēs būsim droši, Atsula atbildēja, klints pakājē es nomiršu, un tas būs ziedojums, lai tiekat līdz jauna­jai zemei.

Rietumu pamalē, zemē, kuru cilts bija pametusi, kur pirms dažām stundām bija norietējusi saule, pēkšņi uzzibsnīja indīgi dzeltena gaisma, spožāka par zibeni, spilgtāka par dienas gaismu. Tik žilbinoša, ka cilvēkiem zemes šaurumā vajadzēja aizklāt acis ar plaukstām, spļaut un kliegt. Bērni sāka vaimanāt.

-    Lūk, liktenis, par kuru mūs brīdināja Nunjunnini, sacīja vecais Gugvei. Mūsu tiešām gudrais un varenais dievs.

-    Labākais no visiem dieviem, Kalanu piebalsoja. Jau­najā zemē mēs pacelsim viņu augstu jo augstu, nospodrinā­sim ilkņus un galvaskausu ar eļļu un dzīvnieku taukiem un stāstīsim bērniem, bērnu bērniem un visiem bērniem septiņās paaudzēs, ka Nunjunnini ir varenākais dievs, kuru mēs nekad neaizmirsīsim.

-    Dievi ir vareni, Atsula lēni teica, it kā atklādama mil­zīgu noslēpumu. Taču sirds vēl varenāka. Dievi taču nāk no mūsu sirdīm un tajās ari atgriezīsies…

Grūti pateikt, cik ilgi viņa vēl tā zaimotu, ja netiktu pār­traukta veidā, kas necieš nekādus iebildumus.

No rietumu puses atskanēja rēkoņa tik skaļa, ka cilvē­kiem sāka asiņot ausis un viņi uz laiku kļuva kurli pusakli un puskurli, tomēr dzīvi, apzinādamies, ka viņiem paveicies vairāk nekā ciltīm, kas palika rietumos.

Labi! Atsula teica, vairs nedzirdēdama galvā savus vārdus.

Nāve viņu paņēma kalna pakājē, kad pavasara saule pacē­lās visaugstāk. Atsulai nebija lemts redzēt jauno zemi, un cilts to sasniedza bez svētās sievietes.

Tikusi pāri kalniem, cilts devās uz dienvidiem un rie­tumiem, līdz ieraudzīja ieleju ar saldūdeni, ar upēm, kurās mudžēja sudraba zivis, kur pretim nāca brieži, kas vēl nebija redzējuši cilvēkus un nebēga projām, tāpēc viņiem, pirms kādu nogalināt, vajadzēja nospļauties un atvainoties briežu gariem.

Dalani dāvāja dzīvību trim dēliem, un dažs labs teica, ka Kalanu esot izpildījusi augstāko burvju rituālu, lai spētu ar ligavu apieties kā vīrietis, bet citi mēļoja, ka vecais Gugvei bijis tīri sprauns jaunās līgavas sabiedrībā, kad Kalanu nebija mājās, un tiešām pēc Gugvei nāves Dalani vairs bērni nedzima.

Leduslaikmets atnāca un aizgāja, cilvēku visā zemē kļuva arvien vairāk, radās jaunas ciltis, kas izvēlējās citus elkus: kraukļus, sliņķus, lielus kaķus un bifeļus, zvērus, kas kļuva par cilšu simboliem un dieviem.

Jaunajā zemē mamuti bija lielāki un gausāki, daudz stul­bāki nekā mamuti Sibīrijas plašumos, bet pungh sēnes ar sep­tiņiem lāsumiem te vispār neauga, un arī Nunjunnini ar cilti vairs nesarunājās.

Dalani un Kalanu mazbērnu laikā lielas un varenas cilts karotāji, dodamies no vergu medībām ziemeļos uz mājām dien­vidos, atrada ieleju ar pirmiedzīvotājiem. Gandrīz visi vīrieši tika nogalināti, bet sievietes un daudzi bērni aizvesti nebrīvē.

Kāds bērns, cerēdams uz žēlastību, aizveda iekarotājus kalnos, kur tie atrada mamuta galvaskausu, sadriskātas atlie­kas no mamuta ādas, koka krūzi un izkaltētu viedās sievietes Atsulas galvu orākulu.

Daži no karotājiem gribēja svētos priekšmetus paņemt līdzi uz mājām, nozagt pirmiedzīvotāju svētās relikvijas, lai iegūtu to spēku, bet citi ieteica tā nedarīt, jo varot iekulties nelaimē un izraisīt savu dievu dusmas (karotāji bija no kraukļa cilts, un krauklis ir greizsirdīgs dievs).

Tāpēc viņi iemeta relikvijas dziļā aizā, bet dzīvi palikušie ielejas pirmiedzīvotāji pret savu gribu devās garā ceļojumā uz dienvidiem. Kraukļa ciltis, tāpat kā lapsas ciltis, kļuva arvien spēcīgākas, bet Nunjunnini drīz vien aizgāja nebūtībā.

TREŠA DAĻA Vētras mirklis

.. 

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

Cilvēki ir tumsā, viņi nezina, ko darīt, Ak, nodziest arī mans lukturīt's. Pastiepju roku. Ceru, tu arī. Gribu tev tumsā blakus būt.

Gregs Brauns. "Tumsā ar tevi"

Piecos no rīta Mineapolisā, lidostas ilgtermiņa autostāv­vietā, viņi pārkāpa citā automašīnā un devās uz stāvvietas augšējo līmeni zem pašām debesīm.

Noģērbis oranžo tērpu, roku dzelžus un kāju valgus, Ēna visu salika brūnpapīra maisā, kurā īsu brīdi bija glabātas viņa mantas, kārtīgi salocīja paku un iemeta atkritumu tvertnē. Bija jāgaida desmit minūtes, līdz lidostas durvīs parādījās būdīgs jaunietis un pienāca pie viņiem, ēzdams Burger King frī kartupeļu salmiņus. Ēna viņu uzreiz pazina tas pats, kas bija sēdējis mašīnas aizmugurē pēc Klints mājas pasākuma un dungojis tik dobji, ka auto sienas vibrēja. Jaunietis uz ziemu bija ataudzējis bārdu ar baltām šķipsnām, tāpēc tagad izska­tījās vecāks.

Noslaucījis taukainās plaukstas džemperī, viņš sniedza Ēnam savu milzīgo roku.

-    Dzirdēju par Visa Tēva nāvi, viņš sacīja. Viņi par to samaksās, dārgi samaksās!

-    Vai Trešdiena bija jūsu tēvs? Ēna pajautāja.

-    Viņš bija Visa Tēvs, jaunais vīrietis atbildēja, zemajai balsij vibrējot. Pasakiet viņiem, pasakiet visiem, ka vajadzī­bas gadījumā mani ļaudis būs klāt.

Černobogs izbakstīja no zobiem tabakas plēksnīti un izspļāva to sasalušajā sniega šļurā.

-    Un cik tad jūs būsiet? Desmit? Divdesmit?

Būdīgā jaunekļa bārda saspurojās.

-    Vai tad desmit mūsējo nav simts viņu vīru vērti? Kurš spēs stāties kaujā pretī kaut vienam manam vīram? Turklāt pilsētu nomalēs esam kuplākā skaitā. Daži ir Ketskila kalnos. Citi Floridas izpriecu pilsētiņās. Asinām kara cirvjus. Līdzko saukšu, viņi visi būs klāt.

-    Tā gan, Elvis, Nansijs sacīja. Vismaz Ēnam izklausījās, ka vecais sacīja "Elvis", taču pārliecināts par to viņš nebija. Šerifa palīga mundieri Nansijs bija nomainījis pret biezu, brūnu vilnas jaku, velveta biksēm un brūniem mokasīniem. Tu viņus pasauc! Tieši to mūsu vecais būtu gribējis.

-    Viņi Trešdienu nodeva. Nogalināja. Es par viņu smējos, taču man nebija taisnība. Tagad neviens no mums vairs nevar būt drošs, teica vīrs, kura vārds, iespējams, bija Elviss. Bet uz mums varat paļauties.

Viņš maigi uzsita Ēnam pa muguru, gandrīz vai nogāz­dams viņu zemē. Varēja nodomāt, ka mugurai pieskārusies ceļamkrāna lode.

Nopētījis stāvvietu, Černobogs pavaicāja:

-    Atvainojiet, ka jautāju, bet kura tad ir mūsu jaunā mašīna?

Būdīgais vīrs pamāja:

-    Rau, tā.

Černobogs nosprauslājās:

-    Tā tur?

1970. gada VW mikroautobuss. Aizmugurējo logu rotāja varavīksnes loks.

-    Nav ne vainas. Turklāt neviens neiedomāsies, ka braucat tādā vāģī. Šādu braucamo nudien neviens nemeklēs.

Černobogs apgāja riņķī busiņam. Tad viņš sāka kāsēt drausmīgi, plaušas tricinoši, kā vecs pīpmanis piecos no rīta. Nokraukājies viņš beigās nospļāvās un sāka berzēt krūtis, lai izkliedētu sāpes.

-Jā, uz šitādu jau aizdomas nekritīs. Bet ja nu mūs aptur policija, meklējot hipijus un narkotikas? Ko? Mums nav laika vizināties sapņu autiņā. Mums jāizšķīst drūzmā.

Bārdainis atslēdza busiņa durvis.

-    Paskatīsies, sapratīs, ka neesat hipiji, un pamās ar roku. Labāku maskēšanos neizdomāt. Turklāt neko citu es tādā mēr­kaķa ātrumā nevarēju sameklēt.

Černobogs grasījās tā kā turpināt strīdu, bet misters Nansijs nogludināja asumus.

-    Elvis, tu mums izpalīdzēji, esam tev ļoti pateicīgi. Bet mūsu ratiem jātiek līdz Čikāgai.

-    Atstāsim Blūmingtonā, bārdainis atbildēja. Vilki par to parūpēsies. Droši varat to aizmirst.

Pēc tam viņš atkal pievērsās Ēnam:

-    Vēlreiz izsaku līdzjūtību, esam vienoti sāpēs. Veiksmi! Un, ja tev būs jāvāķē nelaiķis, mans apbrīns un līdzjūtība.

To pateicis, viņš līdzjūtībā un draudzībā sagrāba Ēnas roku savā miesnieka plaukstā. Tas sāpēja.

-    Kad redzēsi līķi, pasaki viņam, pasaki, ka Alviss, Vindalfa dēls, ticību saglabās!

Mikroautobusā smaržoja pēc pačūlijas, veca vīraka un tabakas. Grīda un sienas bija aplīmētas ar izbālējušu rozā paklāju.

-    Kas viņš tāds ir? Ēna painteresējās, ar troksni pārslēg­dams ātrumu un pagriezdams stūri.

-Viņš taču teica: Alviss, Vindalfa dēls. Punduru karalis. Raženākais, varenākais, diženākais no visiem punduriem.

-    Kas viņš par punduri! Ēna nesaprata. Cik viņš garš? Metrs septiņdesmit pieci? Metrs astoņdesmit?

-    Tāpēc jau šis punduru vidū ir milzis, atskanēja Černoboga balss aiz muguras. Garākais punduris Amerikā!

-    Ko viņš domāja ar vāķēšanu? Ēna jautāja.

Abi vecie viri klusēja. Ēna uzmeta skatienu misteram Nansijam, bet tas lūkojās laukā pa logu.

-    Nu? Viņš runāja par vāķēšanu. Jūs taču dzirdējāt!

-    Uz tevi tas neattiecas, Černobogs atsaucās no aizmu­gures sēdekļa.

-    Kas neattiecas?

-Vāķēšana. Viņš bija pārāk runīgs. Visi punduri pļāpā vienā laidā. Un dzied. Visu laiku dzied, dzied, dzied. Aizmirsti! Labāk izmet to no prāta!

* * *

Viņi brauca dienvidu virzienā, izvairoties no ātrgaitas šose­jām. ("Nedrīkst izslēgt iespēju," misters Nansijs brīdināja, "ka tās atrodas ienaidnieku rokās. Vai varbūt tās pat ir pašas ienaidnieku rokas.")

Brauciens uz dienvidiem atgādināja ceļojumu laikā. Sniega pamazām kļuva arvien mazāk, līdz nākamajā rītā, iebraucot Kentuki, tas pazuda pavisam. Kentuki ziema jau bija beigusies, tuvojās pavasaris. Varbūt to varēja izskaidrot ar matemātikas likumu: varbūt katri simts kilometri uz dienvidiem viena diena uz priekšu laikā?

Ēna labprāt kādam ieminētos par savu atklājumu, taču misters Nansijs blakussēdeklī gulēja un arī Černobogs aizmu­gurē krāca bez pārtraukuma.

Laiks šobrīd šķita elastīga parādība, ilūzija, ko viņš iztēlo­jas braucot. Ēna līdz pēdējam sīkumam ievēroja katru putnu un dzīvnieku vārnas uz nomales vai uz pašas šosejas knābāja sabrauktos dzīvniekus, putni debesīs mērķtiecīgi veidoja gan­drīz vai ornamentus, no pagalmiem un žogiem viņos noska­tījās kaķi.

Černobogs iekrācies pamodās un lēnām pieslējās sēdus.

-    Redzēju jocīgu sapni, viņš sacīja, it kā es patiesi būtu Belobogs. Lai gan pasaule mūždien uzskatījusi, ka esam divi: gaišais dievs un tumšais, tagad, kad esam novecojuši, es biju palicis viens un dalīju dāvanas, kuras pēc tam savācu atpa­kaļ.

Nolauzis Lucky Strike filtru, Černobogs ielika cigareti zobos un to aizdedzināja.

Ēna nolaida logu.

-    Vai plaušu vēzis tevi nebiedē? viņš pajautāja.

-    Es pats esmu vēzis, Černobogs atteica, un pats no sevis nebaidos. Viņš ieķiķinājās, ķiķināšana pārtapa elsās un elsas klepū.

-    Tādiem kā mēs vēzis met līkumu. Tāpat ari ateroskleroze, Parkinsona slimība vai sifiliss. Mūs nogalēt nav viegli, pie­balsoja Nansijs.

-    Bet Trešdienu nogalināja, Ēna atgādināja.

Uzpildījis degvielu, viņš piebrauca pie restorāna, lai ietu­rētu agras brokastis. Kad viņi gāja iekšā, pie durvīm sāka zva­nīt telefona automāts. Viņi devās tālāk, nepaceļot klausuli, un automāts apklusa.

Pasūtījumu pieņēma vecāka sieviete ar raižpilnu smaidu, viņa lasīja Dženijas Kērtonas "Ko gribēja mana sirds" mīksta­jos vākos. Telefona automāts atkal iezvanījās. Nopūtusies viņa devās pie tā un pacēla klausuli.

-   Jā? Viņa pameta skatienu visapkārt. Manuprāt, jā. Nenolieciet klausuli.

Pēc tam viņa devās pie mistera Nansija.

-    Zvana jums!

-    Skaidrs, misters Nansijs pamāja, bet tagad, kundze, parūpējieties, lai frī būtu tiešām kraukšķīgi. Gandrīz apgruzduši.

Viņš paņēma klausuli.

-Jā, klausos.

Un kāpēc jūs domājat, ka esmu tik stulbs un jums ticēšu? misters Nansijs jautāja.

-    Gan jau atradīšu, viņš turpināja, zinu, kur tas ir.

-    Jā, viņš apstiprināja, protams, gribam. Jūs taču zināt, ka gribam. Zinu ari, ka vēlaties no viņa atbrīvoties. Tāpēc nerunājiet muļķības!

Pakāris klausuli, misters Nansijs atgriezās pie galdiņa.

-    Kas tev zvanīja? Ēna prasīja.

-    Vārdu nenosauca.

-    Ko viņam vajadzēja?

-    Piedāvāja mums pamieru uz laiku, līdz saņemsim Treš­dienas līķi.

-    Viņi melo, Černobogs sacīja. Grib ievilināt slazdā un nogalināt. Tāpat kā Trešdienu. Es pats tā savulaik darīju, viņš ar drūmu lepnumu piebilda. Apsoli jebko, bet dari, ko vēlies.

-    Neitrālā teritorijā, misters Nansijs sacīja, tiešām neitrālā.

Černobogs noķiķināja. Izklausījās, ka tukšā galvaskausā grab metāla bumbiņa.

-    Es jau arī tāpat teicu. Atnāciet uz neitrālu vietu, es sacīju, un pēc tam naktī mēs ieradāmies un visus nobeidzām. Tie tik bija laiki!

Misters Nansijs noskurinājās. Noliecies pār šķīvi ar tumšbrūniem frī, viņš atzinīgi pasmaidīja.

-    Mmmm. Šie nudien ir gardi frī, viņš noņurdēja.

-    Mēs šiem ļaudīm nevaram uzticēties, Ēna sacīja.

-    Paklau, es par tevi esmu vecāks, gudrāks un izskatīgāks, misters Nansijs sacīja, apgriezdams kečupa pudeli un purinā­dams to virs piedegušajiem frī. Vienā vakarā varu dabūt vai­rāk čiepu nekā tu pa visu gadu. Dejoju kā eņģelis, cīnos kā stūrī iedzīts lācis, plānoju labāk par lapsu, dziedu kā lakstīgala…

-    Tātad?

Nansija brūnās acis ieskatījās Ēnas acīs.

-    Turklāt viņi grib tikt vaļā no līķa tikpat ātri, cik mēs to saņemt.

Černobogs norūca:

-    Tādas neitrālas vietas nemaz nav.

-    Viena ir, misters Nansijs atbildēja, centrā.

Černobogs noteikti papurināja galvu. Nē. Viņi negribēs

tur satikties. Tur viņi mums neko nevar nodarīt. Tā mums visiem ir slikta vieta.

-      Tādēļ jau viņi arī izteica piedāvājumu veikt apmaiņu centrā.

Černobogs kādu bridi apdomāja dzirdēto. Iespējams.

-     Kad brauksim tālāk, Ēna ierunājās, būs jūsu kārta sēdēt pie stūres. Man jāpaguļ.

* * *

Precīza centra noteikšana jebkam sagādā grūtības, un tas vēl būtu maigi teikts. Ja runājam par dzīvām būtnēm, pie­mēram, cilvēku, vai par kontinentiem, problēma kļūst netve­rama. Kas ir cilvēka centrs? Kas ir sapņa centrs? Vai, nosakot kontinentālo ASV centru, jāņem vērā Aļaska? Vai jāņem vērā Havaju salas?

Divdesmitā gadsimta sākumā no kartona tika izveidots milzīgs ASV modelis ar četrdesmit astoņiem štatiem, un, lai noteiktu centru, to uzlika uz adatas un balansēja, līdz modelis nostājās līdzsvarā.

Ja var ticēt šim eksperimentam, ASV centrs atrodas netālu no Libānas Kanzasas štatā Džonija Griba cūku fermas teri­torijā. Trīsdesmitajos gados vietējie ļaudis bija gatavi uzcelt pieminekli fermas vidū, bet Džonijs Gribs iebilda, ka negrib redzēt miljoniem tūristu, kas izmīdīs zāli un satrauks cūkas. Vietējie viņu saprata, tāpēc Savienoto Valstu ģeogrāfiskais centrs tika pabidīts trīs kilometrus uz ziemeļiem no Libānas pilsētas. Tur tika sastādīts parks, un tajā uzlika akmens piemi­nekli ar vara plāksni. Ceļš līdz pilsētai tika noasfaltēts, un, tā kā visi bija pārliecināti par tūristu pieplūdumu, pie pieminekļa tika uzbūvēts pat motelis. Tika atvesta pat neliela mobila baznīciņa, kurai noņēma riteņus. Tad viņi sāka gaidīt tūristus un ekskursantus visus tos, kas vēlētos atbraukt, lai vēlāk varētu palielīties, ka pabijuši pašā Amerikas centrā, to apskatījuši, izstaigājuši un pat iegājuši baznīcā.

Tūristi nerādījās. Neviens nebrauca.

Tagad tas ir mazs, pamests parks ar pārvietojamu baznīciņu, nedaudz lielāku par bļitkotāju būdu, baznīciņu, kas neder pat mazu bēru vajadzībām, bet moteļa logi atgādina mirušo acis.

-    Lūk, tāpēc, misters Nansijs secināja, kad viņi iebrauca Hjūmensvilas pilsētā Misūri štatā (iedzīvotāju skaits 1084), precīzā Amerikas centrā ir mazs, nolaists parks, tukša baznīca, akmeņu grēda un pamests motelis.

-    Bet cūku ferma, Černobogs norūca. Tu taču teici, ka īstais Amerikas centrs ir cūku ferma!

-    Gluži tā nebūs, misters Nansijs skaidroja, cilvēki tā domā. Lai nu kā, tas viss ir iztēlots. Cilvēki cīnās tikai par iztē­lotām lietām.

-    Mani cilvēki? Ēna pajautāja. Vai jūsējie?

Nansijs neatbildēja. Černobogs nosprauslājās tie tikpat labi varēja būt smiekli, cik nicīga nošņaukāšanās.

Kā varēdams, Ēna centās iekārtoties ērtāk busiņa aizmugu­res sēdeklī. Viņš bija aizmidzis, bet pagulējis pavisam nedaudz. Pakrūte nepatīkami sūrstēja ļaunās nojausmās. Trakāk nekā cietumā, trakāk nekā todien, kad Lora ieminējās par aplau­pīšanu. Tās bija nejaukas izjūtas. Skausts smeldza, bija slikta dūša, vairākkārt uzmācās baiļu vilnis.

Hjūmensvilā misters Nansijs samazināja ātrumu un beigās apstājās pie lielveikala. Viņš iegāja iekšā, un Ēna sekoja. Černobogs palika gaidām stāvvietā ar cigareti zobos.

Gaišmatains zēns pārkārtoja plauktos brokastu pārslu pakas.

-    Sveiks! misters Nansijs sacīja.

-    Sveiks! jaunietis atsaucās. Vai tiešām? Vai tiešām viņš ir nogalināts?

-Jā, misters Nansijs apstiprināja. Nogalināts.

Zēns nikni nometa uz plaukta vairākas Cap'n Crunch kār­bas.

-    Viņi laikam iedomājas, ka var nospiest mūs kā prusa­kus, viņš teica. Puisietim vienu vaigu un pieri klāja pūtītes. Augstu ap delmu viņam bija aplikta sudraba rokassprādze. Mūs tik viegli nevar sašķaidīt, vai ne?

-    Nē, misters Nansijs pamāja, nevar gan.

-    Es būšu klāt, ser. Puiša gaišzilajās acīs dega uguns.

-    Es zinu, Gvidion.

Pēc tam misters Nansijs nopirka vairākas milzīgas R.C. kolas pudeles, sešu tualetes papīra ruļļu paku, paciņu melnu, ļaundabīga paskata cigarillu, banānu ķekaru un Doublemint košļenes.

-    Labs zēns. Ieradās septītajā gadsimtā. Velsietis.

Busiņš līkumoja vispirms uz rietumiem un tad pagriezās

uz ziemeļiem. Pavasaris atkāpās stingo ziemas beigu priekšā. Kanzasa sagaidīja ar vientuļiem, drūmi pelēkiem padebešiem, tukšiem logiem un pazaudētām sirdīm. Ēna jau bija kļuvis par ekspertu radiostaciju meklēšanā un par vidutāju starp misteru Nansiju, kam patika radioraidījumi un deju mūzika, un Černobogu, kurš priekšroku deva klasiskajai mūzikai (jo drūmāka, jo labāk), pārmaiņus ar aizvien ekstrēmākām evaņģēlistu reliģis­kajām stacijām. Ēnam vistuvākie šķita veci grāvēji.

Kad diena sliecās uz vakaru, Černobogs ierosināja apstāties pie Čerijvelas Kanzasā (2464 iedzīvotāji) un vedināja uz pļavu ārpus pilsētas. Koku paēnā rēgojās pēdējais sniegs un zāle bija dubļu krāsā.

-    Pagaidiet mani tepat, Černobogs piekodināja.

Viens viņš devās uz pļavas vidu. Februāra vēja šaustīts, vīrs uz brīdi sastinga, nokāris galvu, bet tad pēkšņi sāka žes­tikulēt.

-    Izskatās, ka viņš ar kādu runā, Ēna piezīmēja.

-    Ar rēgiem, misters Nansijs paskaidroja, pirms vairāk nekā simts gadiem Černobogu te pielūdza un ziedoja viņam asinis, sašķaidot upuri ar āmuru. Pēc kāda laiciņa pilsētnieki izskaitļoja, kāpēc svešinieki, kas te ieradušies, nekad neatgrie­žas. Šajā vietā tika slepus aprakti vairāki līķi.

Černobogs atgriezās no pļavas. Ūsas viņam tagad izskatījās tumšākas, sirmajos matos vīdēja melnas cirtas. Viņš smaidīja, spīdinādams dzelzs zobu.

-    Nu man ir labi. Uh. Šis tas nepazūd, un asinis saglabājas visilgāk.

Visi trīs gāja pa pļavu uz stāvvietu pie mikroautobusa. Čer­nobogs aizdedza cigareti, šoreiz pat nenokāsēdamies.

-    To darīja ar āmuru, viņš sacīja. Grimnira lauciņš ir karātavas un šķēpi… bet man der tikai tas viens…

Pacēlis no nikotīna sadzeltējušo pirkstu, viņš ar to iebaks­tīja Ēnam pieres vidū.

-    Lūdzu, nedari tā, Ēna pieklājīgi aizrādīja.

-Lūdzu, nedari tā, Černobogs mēdījās. Vienu dienu paņemšu rokās āmuru, un tad būs daudz sliktāk, mans draugs. Jādomā, ka neesi aizmirsis?

-    Neesmu, Ēna atbildēja, bet, ja kaut reizi vēl bakstīsi manu pieri, salauzīšu tev roku.

Černobogs iesprauslājās.

-    Vietējiem jābūt pateicīgiem. Kas par spēku te radās! Pat trīsdesmit gadus pēc tam, kad manus ļaudis piespieda slēpties, šī zeme, tieši šī zeme deva mums visu laiku lielāko filmzvaigzni. Dižākas par viņu nav un nebūs.

-    Džūdiju Gārlendu? Ēna minēja.

Černobogs nikni purināja galvu.

-    Viņš domā Luīzi Bruksu, misters Nansijs pateica priekšā.

Nolēmis neprasīt, kas ir Luīze Bruksa, Ēna mainīja sarunas

tematu.

-    Bet klau, Trešdiena taču gāja uz sarunām pamiera laikā. -Jā-

-    Un tagad mēs grasāmies saņemt viņa līķi ari pamiera laikā.

-Jā-

-    Zinādami, ka viņi vēlas mani nogalināt un novākt no ceļa?

-    Viņi labprāt nogalinātu mūs visus, misters Nansijs atbildēja.

-    Vienu gan es nesaprotu: kāpēc mēs domājam, ka šoreiz viņi būs godīgi, ja pret Trešdienu bija neģēlīgi?

-    Tāpēc jau mēs, Černobogs skaidroja, pārspīlēti uzsvēr­dams katru vārdu, it kā sarunātos ar kurlu, nepieskaitāmu ārzemnieku bērnu, satiksimies centrā. Vai… viņš sarauca pieri, kā to sauc? Pretējs svētam?

-    Zaimi? Ēna nedomādams izmeta.

-Nē, Černobogs purināja galvu. Es biju domājis tā: kad kāda vieta nav tik svēta kā cita. Negatīvi svēta. Vieta, kurā nedrīkst celt templi, uz kuru neviens nenāk un no kuras cenšas ātrāk tikt projām, bet dievi tajā ierodas tikai piespiedu kārtā.

-    Nezinu gan, Ēna atbildēja. Manuprāt, tāda vārda nemaz nav.

-    Visai Amerikai tas mazliet piemīt, Černobogs turpi­nāja, tāpēc jau neesam te vēlami. Bet centrā ir vissliktāk. Tikpat kā mīnu laukā. Katrs solis jāsper pārāk piesardzīgi, lai tik nelauztu pamieru.

Viņi jau bija pie busiņa, un Černobogs papliķēja Ēnam pa augšdelmu.

-    Bet tu neuztraucies, viņš drūmā pārliecībā mierināja,

neviens cits tevi nenogalinās. Neviens cits, izņemot mani.

* * *

Amerikas centru Ēna atrada tajā pašā vakarā jau pirms tumsas uzkalnā, uz ziemeļrietumiem no Libānas. Apbraukuši nelielu, paugurainu parku, viņi devās garām mazajai mobilajai kapelai un akmens piemineklim, un, kad Ēna ieraudzīja izdau­dzināto piecdesmito gadu vienstāva moteli, viņa sirds gandrīz vai apstājās. Moteļa priekšā stāvēja melns HumVee, tikpat kā džips greizā spogulī saplacināts, nejēdzīgs un neglīts kā bruņumašīna. Visi logi ēkā bija tumši.

Nolikuši busiņu pie moteļa, viņi lukturu gaismā ieraudzīja no mājas iznākam vīrieti šofera apģērbā un cepurē. Ieraudzījis atbraucējus, vīrietis pieklājīgi pielika roku pie cepures, iesēdās HumVee un aizbrauca.

-    Liels vāģis, sīks pimpis, misters Nansijs sacīja.

-    Kā jums šķiet, vai te būs gultas? Ēna ierunājās. Jau dienām ilgi neesmu gulējis gultā. Taču izskatās, ka motelis gaida demolētājus.

-    Motelis ir Teksasas mednieku īpašums, misters Nansijs zināja teikt. Saimnieki parādās reizi gadā. Velns viņu zina, ko šie te medi. Taču tikai viņu dēļ motelis vēl nav sagrauts.

Visi trīs izkāpa no busiņa. Moteļa priekšā jau gaidīja kāda sieviete, ko Ēna nepazina. Viņai bija nevainojami kopta seja un matu sakārtojums. Sieviete Ēnam atgādināja tās televīzijas diktores, kuras viņš bija redzējis rīta raidījumos un kuras smai­dīgas sēdēja studijā, kas īsti neatgādināja dzīvojamo istabu.

-Jauki, ka atbraucāt, viņa sacīja, -jūs noteikti esat Černobogs, esmu daudz pārjums dzirdējusi, bet jūsAnansi, mūžīgais šķelmis, vai ne? Vecais nebēdnis. Bet jūs, jūs noteikti esat Ēna. Nu gan likāt visiem paskraidīt, vai ne? Paņēmusi viņa plaukstu, sieviete to stingri paspieda un tieši ieskatījās viņam acīs.

-    Mans vārds ir Medija. Priecājos jūs satikt. Ceru, ka šova­kar nokārtosim darījumu iespējami patīkamāk.

Atvērās parādes durvis.

-    Vai zini, Toto, teica resnītis, kuru Ēna pēdējo reizi bija redzējis limuzīnā, man ir tāda sajūta, ka vairs neesam Kanzasā.

-    Esam gan, misters Nansijs apstrīdēja, visu dienu to vien darījām kā braucām cauri štatam. Līdzenums pēc līdze­numa, velns lai parauj!

-    Te nav nedz gaismas, nedz strāvas, nedz karstā ūdens, resnītis sūrojās. Negribu jūs apvainot, bet karstais ūdens jums noderētu. Smirdat tā, it kā nedēļu nebūtu izkāpuši no busiņa.

-    Labāk jau par to nerunāt, sieviete centās nogludināt asumus. Mēs visi esam draugi. Iesim iekšā! Ierādīšu jums istabas. Mēs esam apmetušies pirmajās četrās. Jūsu draugs nelaiķis ir piektajā. Visas pārējās, sākot ar sesto numuru, ir tukšas, varat izvēlēties. Diemžēl šī nav "Četru gadalaiku" vies­nīca bet kurš tad var ar viņiem sacensties?

Sieviete atvēra durvis uz moteļa vestibilu. Uzvēdīja pelē­juma, mitruma, putekļu un trūdu smaka.

Vestibilā tikpat kā tumsā sēdēja vīrietis.

-    Būsiet izsalkuši, vai ne? viņš pajautāja.

-    Es allaž esmu ar mieru kaut ko ieēst, misters Nansijs atsaucās.

-    Aizsūtījām šoferi ar maisu pēc hamburgeriem, svešais sacīja. Drīz būs klāt!

Pēc tam viņš pacēla skatienu. Bija pārāk tumšs, lai izšķirtu sejas, tomēr viņš sacīja:

-    A, milzis. Ēna, vai ne? Tas pakaļa, kas nogalināja Mežu un Akmeni?

-    Nē, Ēna izmeta, tas bija kāds cits. Un es zinu, kas tu

Viņš zināja. Viņš bija viesojies šī vīra galvā.

-    Tu esi Pilsēta. Vai jau esi pārgulējis ar Meža atraitni? Misters Pilsēta nogāzās no krēsla. Filmā tas būtu smiek­līgi, bet dzīvē tikai neveikli. Ātri piecēlies, viņš nāca uz Ēnas pusi.

-    Nesāc neko tādu, ko nevarēsi pabeigt! skatīdamies viņā no augšas, Ēna brīdināja.

Misters Nansijs uzlika roku uz Ēnas augšdelma.

-    Pamiers, neaizmirsti! Mēs atrodamies centrā.

Misters Pilsēta novērsās un, atspiedies pret leti, paņēma trīs atslēgas.

-Jūsu istabas ir gaiteņa galā, viņš sacīja, te būs. Atdevis atslēgas misteram Nansijam, viņš devās projām pa tumšo gaiteni. Moteļa durvis atvērās un brīdi vēlāk aizcirtās.

Misters Nansijs pasniedza vienu atslēgu Ēnam, otru Černobogam.

-    Vai mums mašīnā gadījumā nav kabatas baterijas? Ēna pajautāja.

-    Nē, misters Nansijs atbildēja. Bet tā jau ir tikai tumsa. No tās tev nav jābaidās.

-    Mani nebiedē tumsa, bet cilvēki tumsā.

-    Tumsa ir laba, Čemobogs ierunājās.

Šķita, ka viņš redz tikpat labi kā dienā, iedams pa priekšu neapgaismotajā gaitenī un bez taustīšanās likdams atslēgas durvju slēdzenēs.

-    Es ņemšu desmito, Čemobogs paziņoja. Medija. Kaut ko esmu par viņu dzirdējis. Vai nav tā, kas nogalināja savus bērnus?

-    Cita sieviete, misters Nansijs atbildēja. Daba tā pati. Misters Nansijs iekārtojās astotajā istabā, Ēna iepretim -

devītajā. Istabā smirdēja pēc mitruma, putekļiem un pamestī­bas. Tumsā Ēna ieraudzīja gultu ar matraci, bet bez palagiem. Pa logu krita vārga mijkrēšļa gaismiņa. Apsēdies uz matrača,

viņš noāva kurpes un izstiepās visā garumā. Pēdējās dienās pārāk ilgi bija sēdēts pie stūres.

Varbūt Ēna iemiga.

* * *

Viņš gāja.

Auksts vējš raustīja apģērbu. Vējā virpuļoja un dejoja sīkas sniegpārsliņas, ne lielākas par kristāla puteklīšiem.

Visapkārt bija kaili koki, kā jau ziemā. Gan pa labi, gan pa kreisi slējās augsti kalni. Bija vēla ziemas pēcpusdiena: debesīm un sniegam piemita vienāda purpura atblāzma. Kaut kur priekšā šādā gaismā attālumu nevarēja noteikt locījās nemierīgas, dzel­teni oranžas ugunskura liesmas.

Viņam pa priekšu sniegā naigi soļoja pelēks vilks.

Ēna apstājās. Arī vilks sastinga un pagriezies gaidīja. Viena acs viņam spīdēja dzelteni zaļa. Noskurinājies Ēna turpināja iet uz uguns pusi, bet vilks viegli rikšoja pa priekšu.

Birztalas vidū dega milzīgs ugunskurs. Visapkārt bija vismaz simts koku, tie bija iestādīti divās rindās. Kokos karājās silueti. Alejas galā bija koka ēka, kas atgādināja apgāztu laivu, no vienas vietas klātu ar grebtām koka sejām pūķu, grifu, troļļu un mežakuiļu kas dejoja raustīgajās ugunskura liesmās.

Ugunskurs cēlās tik augstu, ka Ēnam bija bail iet tuvāk. Bet vilks jau meta loku ap dzirksteļojošām liesmām.

Tad no ugunskura otras puses iznāca nevis vilks, bet cilvēks, atbalstījies uz garas kūjas.

-    Tu esi Upsālā Zviedrijā, atskanēja pazīstama, čērkstoša balss. Apmēram tūkstošgadu senā pagātnē.

-    Trešdiena? Ēna noprasīja.

Vīrs, kurš varēja būt Trešdiena, tik runāja tālāk, nelikdamies par viņu ne zinis.

-   Sākumā ik gadu, bet vēlāk, kad visus piemeklēja slinkuma puve, katru devīto gadu te tika likti ziedojumi. Deviņkārtīgi ziedojumi.

Deviņas dienas pēc kārtas birztalas kokos pakāra deviņus dažā­dus dzīvniekus. Viens no šiem dzīvniekiem vienmēr bija cilvēks.

Uzgriezis ugunskuram muguru, vīrs devās uz koku pusi, un Ēna viņam sekoja. Pienākot tuvāk, jau varēja izšķirt siluetu kājas, acis, mēles un galvas. Ēna pašūpoja galvu. Vērsis, pakārts aiz kakla kokā, bija tumši drūma aina, taču arī tik nereāla, ka gan­drīz vai šķita jocīga. Viņš pagāja garām pakārtam briedim, vilku sunim, brūnam lācim, bēram zirgam ar baltām krēpēm, mazliet lielākam par poniju. Suns vēl bija dzīvs un ik pēc pāris sekundēm krampjaini noraustījās un klusi smilkstēja, šūpodamies virvē.

Vīrs, kuram Ēna sekoja, pacēla garo kūju, kas īstenībā bija šķēps, un ietrieca sunim vēderā, pāršķeldams to pušu. Sniegā izvēlās kūpošas dzīvnieka iekšas.

-    Šo nāvi es veltu Odinam, viņš lietišķi sacīja un tad pievēr­sās Ēnam.

-    Simbolisks žests, taču žesti nozīmē visu. Viena suņa nāve simbolizē visu suņu nāvi. Suni man atdeva deviņi vīri, kas pārstā­vēja visus cilvēkus, visas asinis, visus spēkus. Taču ar to nepietika. Vienudien asinis vairs neplūda. Lūk, cik tālu var nonākt, ja zau­dēta ticība. Asinīm jāplūst nepārtraukti.

-    Es redzēju, kā tu nomiri, Ēna teica.

-    Dievu pasaulē, vīrs atbildēja (tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas ir Trešdiena, jo neviens cits tik skarbi un klaji ciniski neprie­cātos par saviem vārdiem), nāve nav galvenais. Galvenais ir iespēja atdzimt. Kad plūst asinis…

Viņš pamāja uz kokos pakārtajiem dzīvniekiem un cilvēkiem.

Grūti bija pateikt, kas šausmināja vairāk: mirušie cilvēki vai dzīvnieki. Cilvēki vismaz bija zinājuši, kas ar viņiem notiks. Gaisā virmoja spēcīga alkohola smaka, acīmredzot ceļā uz karātavām nelaimīgajiem ļāva apreibināties, bet dzīvniekus pakāra un ļāva mocīties šausmās. Cilvēku sejas bija pavisam jaunas, nevienam nebija vairāk par divdesmit gadiem.

-    Bet kas esmu es? Ēna gribēja zināt.

-    Tu esi diversija, vīrs atteica. Tu biji iespēja. Tu visai šai lietai piešķīri ticamības elpu, vienam man būtu bijis grūti to īstenot. Bet ari tagad abi esam gana saistīti ar šo lietu, lai būtu gatavi mirt. Vai ne?

-    Kas esi tu?Ēna atkal prasīja.

-    Smagākais jau ir izdzīvot, vīrs runāja savu.

Ēna ar šausmām atklāja, ka ugunskurā deg kauli: liesmās rēgojās ribas, galvaskausi ar liesmojošām acīm, metot gaisā zaļas, dzeltenas un zilas dzirksteles, sprakšķot, sprēgājot un izstarojot karstumu.

-    Trīs dienas kokā, trīs pazemē un trīs, meklējot ceļu atpakaļ.

Ugunskurs sprēgāja un liesmoja tik žilbinoši, ka Ēna vairs

nespēja tajā skatīties. Nodūris galvu, viņš lūkojās tumsā zem kokiem.

Vairs nebija uguns, vairs nebija sniega. Vairs nebija koku,

nebija pakārtu ķermeņu, nebija asiņaina šķēpa.

* * *

Pie durvīm atkal klauvēja, un caur logu jau ieplūda mēnesgaisma. Ēna uzrāvās pussēdus.

-    Vakariņas galdā, atskanēja Medijas balss.

Uzvilcis zābakus, viņš izgāja gaitenī. Kāds bija sarūpējis sveces, un vestibilā spīdēja vārga, dzeltena gaismiņa. Ēna ieraudzīja HumVee šoferi ar kartona paplāti un papīra turzu rokās. Viņam mugurā bija garš, melns mētelis, galvā šofera naģene.

-    Atvainojiet, ka aizkavējos, viņš aizsmakušā balsī teica. Paņēmu visiem vienādi: pāris burgeru, lielos frī, lielās kokakolas, ābolu pīrāgu. Pats ēdīšu mašīnā.

Nolicis paplāti uz letes, viņš aizgāja. Vestibilā sāka smar­žot pēc ātrajām uzkodām. Ēna atvēra papīra maisu un izdalīja visiem ēdamo, salvetes un kečupa paciņas.

Maltīte ritēja klusumā, sveču gaismā, vaskam sprēgājot.

Notvēris mistera Pilsētas glūnigo skatienu, Ēna pagriezās ar visu krēslu, lai sēdētu ar muguru pret sienu. Medija ēda hamburgeru, turēdama pie lūpām salveti, lai nebirtu dru­patas.

-    Ak, lieliski. Burgeri jau gandrīz auksti, resnītis kur­nēja.

Uz deguna viņam arī tagad bija saulesbrilles, un Ēna domāja, ka tumsā tas ir muļķīgi un lieki.

-    Neņemiet ļaunā, misters Pilsēta atvainojās, Čalim vajadzēja mērot tālu ceļu, tuvākais Makdonalds ir Nebraskā.

Beigās visi apēda gan padzisušos hamburgerus, gan auk­stos frī. Resnītis iekodās ābolu pīrāgā, un pildījums notecēja viņam gar zodu. Tas bija negaidīti karsts.

-    Ai! viņš iebrēcās, slaucīdams ar plaukstu pildījumu un beigās aplaizīdams pirkstus. Karsts pēc velna! Cepējus, nolādēts, vajadzētu iesūdzēt tiesā.

Ēnam niezēja dūres. Gribējās resnajam gāzt pa purnu, lai atmaksātu par spīdzināšanu limuzīnā pēc Loras bērēm, tomēr viņš savaldījās.

-Vai mēs nevaram vienkārši paņemt Trešdienas līķi un tūlīt braukt projām? Ēna prasīja.

-    Pusnaktī, vienā balsī atsaucās misters Nansijs un res­nītis.

-    Šādiem pasākumiem ir savi noteikumi, Černobogs pie­bilda. Visam ir savi noteikumi.

-   Jā, Ēna norūca, tikai neviens nesaka, kas tie par notei­kumiem. Runājat un runājat par sasodītajiem noteikumiem, bet es pat nezinu, kādu spēlīti jūs spēlējat.

-Tas ir tāpat kā mainīt ielas numuru, Medija mundri atsaucās. Visam savs laiks.

-    Manuprāt, viss ir pēdējais mēsls. Bet, ja jau cilvēki grib likumus, mana aģentūra ir apmierināta, un visi ir laimīgi, Pilsēta paziņoja un iestrēba kokakolu.

-    Tieši pusnaktī. Paņemsiet līķi un brauksiet projām. Dūdo­jam kā draņķa miera baloži, bet tad pamāsim ardievas un atkal nīdēsim jūs kā žurkas, kas jūs tiešām esat.

-    Klau, resnītis uzrunāja Ēnu, es kaut ko atcerējos. Es taču liku tev pateikt bosam, ka viņš ir vēsture. Vai pateici?

-    Pateicu, Ēna pamāja, varbūt gribi zināt, ko viņš atbil­dēja? Ja gadās tikties, pasaki tam sīkajam perdelim, ka šodie­nas nākotne ir rītdienas pagātne.

Trešdiena nekad neko tamlīdzīgu nebija teicis, bet Ēna šo atziņu pavēstīja gluži kā ar Trešdienas muti. Te jau bija salasī­jušies klišeju mīļotāji. Resnīša melnajās saulesbrillēs atspogu­ļojās sveču liesmas, tikpat kā acis, kas tagad viņā skatījās.

-    Šī vieta ir baigais ūķis. Elektrības nav, zonas nav. Gribu teikt: kad tev jābūt zonā, tu nonāc gluži vai akmens laik­metā, resnītis sūrojās.

Pabeidzis ar salmiņu sūkt kokakolu, viņš nolika glāzi uz galda un devās projām pa gaiteni.

Ēna sameta viņa atstātos atkritumus papīra maisā.

-Jāiet aplūkot Amerikas centru, viņš paziņoja un izgāja naktī.

Misters Nansijs sekoja. Abi gāja pa mazo parku, klusēdami līdz pat akmens piemineklim. Vējš viļņiem brāzās gan no vie­nas, gan no otras puses.

-    Nu un ko tagad? Ēna painteresējās.

Tumšajās debesīs karājās bāls pusmēness.

-    Tagad, Nansijs atbildēja, tev jāiet atpakaļ uz savu istabu. Neaizmirsti aizslēgt durvis! Pamēģini iemigt. Pusnaktī viņi mums atdos Trešdienu, un tad tiksim projām no šitās nolā­dētās vietas. Centrā neviens nevar justies stabili.

-    Nu ja tu tā saki.

Misters Nansijs ievilka dūmu.

-    Tam nemaz nevajadzēja notikt, viņš teica. Nekad. Mūsu suga, mēs esam…

Misters Nansijs pamāja ar cigarillu, it kā meklēdams īsto vārdu, un paspēra soli uz priekšu.

-     …ekskluzīvi. Nesabiedriski. Pat es. Pat Bakhs. Ar retiem izņēmumiem. Mēs esam savrupnieki, turamies savos bariņos. Ar citiem saspēlēties mums grūti. Mums patīk, ka mūs dievina, ciena un pielūdz. Man jau ari patīk, ja par mani runā, cildina manu gudrību. Zinu, ka tas nav labi, bet, kāds esmu, tāds esmu. Mums gribas būt lieliem. Šajos drūmajos laikos esam mazi. Rodas jauni dievi, tie krīt un atkal ceļas. Bet šajā zemē dievus ilgi nepacieš. Brahma rada, Višnu saglabā, Šiva iznīcina, un zeme ir tīra, lai Brahma atkal var ķerties pie darba.

-    Ko tu gribi teikt? Ēna nesaprata. Ka cīņa ir galā? Noliekam ieročus?

Misters Nansijs iespurdzās.

-    Vai tu traks? Viņi taču nogalināja Trešdienu. Nogalināja un plātās ar to. Izplata vēsti. Rāda televīzijā pa visiem kanā­liem, lai visi, kam acis, redz. Nē, Ēna! Kauja tikai sākas.

Noliecies pie akmens pieminekļa pakājes, misters Nansijs nospieda pret zemi cigarillu un turpat arī to atstāja gandrīz vai kā ziedojumu.

-    Tu kādreiz daudz jokoji, Ēna turpināja. Tagad vairs ne.

-    Šādos laikos jokot negribas. Trešdiena miris. Vai neiesim iekšā?

-    Drīz.

Misters Nansijs pagriezās uz moteli.

Pieskāries ar roku piemineklim, Ēna pārlaida pirkstus pār vēso vara plāksni un devās uz mazo, balto baznīcu. Pārkāpis pār tās slieksni, viņš iegāja tumsā. Apsēdies uz tuvākā sola, viņš aizvēra acis, nokāra galvu un sāka domāt par Loru, Treš­dienu un to, kā ir būt dzīvam.

Aiz muguras atskanēja klikšķis, pret zemi nošvīkstēja kur­pes. Ēna piecēlās un pagriezās. Kāds stāvēja pie baznīcas dur­vīm: tumšs siluets iepretim zvaigžņotām debesīm. Mēnesnīcā nozibsnīja metāls.

-    Vai mani nošausi? Ēna noprasīja.

-    Augstā debess, gribētu gan, atskanēja mistera Pilsētas balss. Tas tikai pašaizsardzībai. Tātad tu šeit lūdz? Vai tiešām viņi tev iestāstījuši, ka ir dievi? Viņi nav nekādi dievi.

-    Nelūdzu, Ēna atbildēja. Es tikai domāju.

-    Manuprāt, Pilsēta turpināja, viņi taču ir mutanti, evolūcijas eksperiments. Mazliet hipnozes, mazliet triku, un cilvēku var piespiest noticēt jebkam. Nekā īpaša. Un viss. Galu galā viņi nomirst tāpat kā jebkurš cilvēks.

-    Viņi nekad nav bijuši nemirstīgi, Ēna atbildēja un pie­cēlās, likdams Pilsētām soli atkāpties.

Viņš izgāja no baznīciņas. Pilsēta turējās pa gabalu.

-    Paklau, Ēnam pēkšņi ienāca prātā, varbūt zini, kas ir Luīze Bruksa?

-    Tava draudzene, vai?

-    Nē. Filmzvaigzne, dzīvojusi tepat netālu uz dienvidiem.

Misters Pilsēta brīdi padomāja.

-    Varbūt mainīja vārdu un pārvērtās Lizā Teilorē, Šāronā Stounā vai kādā citā? viņš izpalīdzīgi minēja.

-    Varbūt.

Ēna gāja projām, bet Pilsēta neatpalika ne soli.

-    Tev jābūt atpakaļ cietumā, viņš burkšķēja. Tev jābūt sasodītajā nāvinieku kamerā.

-    Tavus sabiedrotos es nenogalināju, Ēna attrauca. Vai gribi zināt, ko man cietuma laikos pateica kāds čalis? Tie ir neaizmirstami vārdi.

-    Ko tad?

-    Ir tikai viens cilvēks visā Bībelē, kuram Jēzus personiski apsolīja vietu blakus sev paradīzē. Ne jau Pēteris vai Pāvils, vai kāds cits no tiem džekiem, nē. Tas bija zaglis, kuram izpildīja nāves sodu. Tāpēc apdomā labi, pirms nicīgi izsakies par nāviniekiem. Varbūt viņi zina daudz vairāk par tevi.

Pie HumVee stāvēja šoferis.

-    Bvakar, kungi, viņš sacīja, kad abi gāja garām.

-    …bvakar, misters Pilsēta norūca un atkal pievērsās Ēnam: Personiski man viss ir pie vienas vietas. Daru, kā saka misters Pasaule. Tā mūsdienās vieglāk dzīvot.

Ēna pa gaiteni devās uz devīto istabu.

Atslēdzis durvis, viņš iegāja iekšā. Atvainojiet, es domāju, ka šī ir mana istaba.

-    Ir jau ari, tumsā atsaucās sievietes balss. Es jūs gai­dīju. Viņš mēnesnīcā varēja saskatīt viņas matus un bālo seju. Uz gultas stīvi sēdēja Medija.

-    Pameklēšu sev citu istabu.

-    Ilgi jūs neaizkavēšu, viņa teica. Iedomājos, ka ir īstais laiks izteikt piedāvājumu.

-    Klausos. Piedāvājiet!

-    Atslābinies, Medija sacīja. Viņas balsī bija jaušams smaids. Tu esi tā sasprindzis, it kā tev dibenā būtu slotaskāts. Paklausies, Trešdiena ir miris. Tu nevienam neko neesi parādā. Meties kopā ar mums! Laiks pāriet Uzvarētāju Pusē!

Ēna klusēja.

-    Ēna, ar mums tu varētu kļūt slavens. Mēs varam piešķirt tādu varu, ka tu varētu ietekmēt cilvēku ticību, modi un sap­ņus. Vai gribi būt nākamais Kerijs Grānts? Ar mūsu palīdzību tas var notikt. Varam tevi izveidot par nākamo bītlu.

-     Ziniet, man labāk patika jūsu piedāvājums parādīt Lūsijas pupus, Ēna atbildēja. Ja tā bijāt jūs.

-    Ak tad tā… Medija izdvesa.

-    Es gribētu palikt viens. Arlabunakti!

-     Protams. Sieviete pat nepakustējās, it kā neko nebūtu dzirdējusi. Varam rīkoties pilnīgi pretēji. Varam sabojāt tavu dzīvi, padarīt tevi par izsmiekla objektu uz visiem laikiem, Ēna. Varam izdarīt tā, ka visi tevi uzskatīs par ļaunu nezvēru. Jā, tu paliksi cilvēces atmiņā, bet kā Mensons, kā Hitlers… Vai tas tev patiktu labāk?

-    Atvainojiet, kundze, bet es esmu noguris, Ēna attrauca.

Būšu no sirds pateicīgs, ja tagad aiziesiet.

-    Es piedāvāju tev pasauli, Medija pašūpoja galvu, kad mirsi renstelē, atceries manus vārdus!

-    Es pamēģināšu, Ēna atbildēja.

Medija aizgāja, bet viņas smaržas uzkavējās. Atlaidies uz matrača, Ēna sāka domāt par Loru, taču, lai kas ienāca prātā Lora met šķīvīšus, Lora ēd peldošās salas bez karotes, Lora ķiķina, rādot eksotisku apakšveļu, kuru nopirkusi ceļošanas aģentu saietā Anaheimā, beigās viņš redzēja sievu sūkājam Robija daiktu brīdī, kad kravas mašīna nogrūda viņus no ceļa un aizraidīja nebūtībā. Tāpat arī, ik reizi atminoties Loras teik­tos vārdus kapsētā, Ēna izjuta sāpes.

Miris tu neesi, ausis skanēja viņas klusā balss, tomēr neesmu pārliecināta, vai esi dzīvs.

Pie durvīm atkal kāds klauvēja. Ēna gāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja resnītis.

-    Tie hamburgeri, viņš pukstēja, taču bija beidzamie mēsli. Neticami! Līdz Makdonaldam divdesmit pieci kilometri. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē vēl ir vietas, kas atrodas div­desmit piecus kilometrus tālu no Makdonalda.

-     Mana istaba pārvērtusies Centrālajā stacijā, Ēna no­teica. Laikam atnāci piedāvāt man interneta brīvību, ja pār­iešu jūsu pusē. Uzminēju?

Resnītis noskurinājās. Nē, tu jau esi beigta gaļa, viņš atbildēja, sapelējis, melniem gotu burtiem rakstīts manu­skripts muzeja vitrīnā. Pat gribēdams nespēsi pārvērsties hipertekstā. Es… esmu sinaptisks, bet tu sinoptisks… No resnīša nāca dīvaina smarža. Cietumā, pretējā kamerā, uzturē­jās ieslodzītais, kura vārdu Ēna pat nezināja. Reiz dienas vidū vīrs izmetās kails un visiem stāstīja, ka ieradies, lai sudraba kosmosa kuģī aizvestu uz laimes zemi labākos no labākajiem, tādus kā viņš pats. Tā bija pēdējā reize, kad Ēna viņu redzēja. Resnītis smaržoja tāpat kā cietuma kaimiņš.

-    Kādā nolūkā atnāci?

-Vienkārši parunāt, resnītis atbildēja. Viņa balsi bija jaušams vīns. Savā numurā jūtos pretīgi. Viss apriebies. Viss te ir pretīgs. Divdesmit pieci kilometri līdz Makdonaldam! Kaut kas traks! Varbūt man palikt pie tevis?

-    Bet kur tad limuzīna drauģeļi? Tie, kas mani piekāva? Kāpēc nepaņēmi viņus līdzi?

-    Te nav rotaļlaukums bērniem, bet mirusī zona.

-    Līdz pusnaktij vēl brīdis, līdz ritam mazliet ilgāk. Manu­prāt, tev jāatpūšas. Man noteikti jāatpūšas.

Resnītis klusēdams pamāja un devās projām.

Aizslēdzis durvis, Ēna atlaidās gultā.

Necik ilgi, un sākās trokšņi. Pagāja bridis, kamēr kļuva skaidrs, no kurienes tie nāk. Atslēdzis durvis, Ēna izgāja gai­tenī. Resnītis savā istabā ālējās. Izklausījās, it kā viņš mestu pret sienu kaut ko milzīgu. Pēc skaņām Ēna nosprieda, ka viņš pats triecas pret sienām.

-    Tas tikai es! skanēja šņuksti.

Bet varbūt "tas tikai nes". Nevarēja saprast.

-    Klusu! iebaurojās Černobogs savā istabā gaiteņa otrā galā.

Ēna devās uz vestibilu un bridi vēlāk izgāja no moteļa. Viņš bija noguris.

Šoferis vēl stāvēja pie HumVee tumšs siluets naģenē.

-    Nenāk miegs, ser? viņš apjautājās.

-    Nē, Ēna atbildēja.

-    Nevēlaties cigareti?

-    Nē, paldies.

-    Vai neiebilstat, ja uzsmēķēšu?

-    Bet lūdzu.

Šoferis uzšķīla Bic šķiltavas, un liesmiņas oranžajā gaismā Ēna ieraudzīja viņa seju, pirmo reizi pa īstam, atpazina šo vīru un sāka kaut ko nojaust.

Kalsnā seja bija pazīstama. Ēna zināja, ka zem melnās šofera cepures paslēpti īsi, oranžrudi mati, nodziti gandrīz līdz adai tie izskatījās kā uguns liesmiņas. Viņš zināja, ka lūpas, izliecoties smaidā, noteikti atklās daudzu rupju rētu tīklu.

-    Tu izskaties labi, milzi! šoferis teica.

-    Lokijs? Ēna piesardzīgi lūkojās bijušajā kameras biedrā.

Cietuma draudzība ir laba lieta: tā palīdz izturēt nepatīka­mos apstākļos un pārdzīvot tumšus laikus. Taču šī draudzība beidzas aiz cietuma vārtiem, un satikšanās lielajā dzīvē ne vienmēr ir iepriecinoša.

-    Augstā debess, Lokijs Melkulis! Tas tiešām esi tu! Ēna iesaucās un izdzirdēja, ko pats saka. Lokijs Melkulis, viņš atkārtoja.

-    Tev ir kājminamā domāšana, Lokijs atbildēja, bet labi, ka beigās pielēca.

Viņa lūpas sašķiebās smaidā, atklājot rētas, un tumšajās acīs sāka dejot liesmiņas.

* * *

Viņi sēdēja Ēnas istabā uz gultas katrs savā matrača galā visu pamestā motelī. Trokšņi resnīša istabā bija daudzmaz pieklusuši.

-    Tu man meloji, Ēna teica.

-    Tas nudien man padodas, Lokijs atbildēja. Tomēr tev paveicās, ka cietumā bijām kopā, pirmo nedēļu bez manis tu neizdzīvotu.

-    Bet vai tu nevarēji tikt brīvībā, ja vēlējies?

-Vienkāršāk bija atsēdēt savu laiku, Lokijs atbildēja.

Brīdi klusējis, viņš turpināja: Es tev pastāstīšu, ko nozīmē šī dievu būšana. Tā nav maģija. Tas nebūtu precīzi teikts. Tā ir koncentrētība. Tu vairs neesi tikai tu pats, bet gan cilvēku ticības produkts, tas, ko par tevi domā un kam tic citi cilvēki.

Tu kļūsti par koncentrētu, daudzkārtēju sevi savas būtības esenci. Tu kļūsti par pērkonu, auļojoša zirga spēku vai pašu gudrību. Pielūgsmei, ticībai un lūgšanām saplūstot kopā, rodas gandrīz vai konkrēts tēls, kas ļauj tev kļūt lielākam, dižākam, pārākam par cilvēku. Tu izkristalizējies. Lokijs atkal pieklusa. Bet kādu dienu tevi aizmirst, tev vairs netic, vairs neupurē, tu vairs nerūpi, un tad tu pēkšņi attopies, nodarbojoties ar krāpnieciskiem kāršu trikiem Brodvejas un Četrdesmit trešās ielas krustojumā.

-    Kāpēc mēs tikām vienā kamerā?

-    Sagadīšanās. Vienkārši un elementāri. Mani tur ielika. Tu man netici? Tā ir patiesība.

-    Bet tagad tu esi šoferis?

-    Es daru ari daudz ko citu.

-    Tu esi pretinieku šoferis.

-   Ja vēlies, vari viņus tā saukt. Viss atkarīgs no tā, no kuras puses skatās. Es uzskatu, ka vadāju uzvarētāju vienību.

-    Bet jūs ar Trešdienu, jūs taču bijāt no tā paša, abi no viena…

-    Ziemeļu panteona? Mēs abi bijām no ziemeļu panteona. Vai to tu domāji?

-    Laikam.

-    Nu un?

-    Droši vien bijāt draugi. Savulaik, bridi vilcinājies, Ēna teica.

-    Nē. Draugi mēs nekad nebijām. Par viņa nāvi es nesēroju. Viņš tikai apturēja visu progresu. Bet tagad viņi visi raudzīsies acīs patiesībai: mainies vai mirsti, attīsties vai iznīksti. Es ticu evolūcijai. Viņš ir aizgājis. Karš beidzies.

Ēna samulsis paraudzījās uz Lokiju. Tu neesi tik stulbs. Tev allaž bija ass prāts. Ar Trešdienas nāvi nekas nebeigsies. Tagad pamodīsies pat tie, kas gulēja.

-    Tu atkal jauc metaforas, Ēna. Slikts ieradums.

-    Iespējams, Ēna pamāja, taču tā ir patiesība! Augstā debess, miris Trešdiena taču acumirkli sasniedza to, ko viņš pēdējā mēneša laikā pūlējās sasniegt! Viņa nāve visus apvie­noja, iedvesa ticību.

-    Iespējams. Lokijs paraustīja plecus. Cik zinu, šai­pus žogam uzskata, ka pēc nemiera cēlāja nāves beigsies visi nemieri. Bet tā jau nav mana darīšana. Esmu tikai šoferis.

-    Bet pasaki, Ēna neatlaidās, kāpēc visi interesējas par mani? Viņi izturas tā, ka var nodomāt: esmu svariga persona. Kas viņiem daļas, ko es daru?

-   Tu esi investīcija, Lokijs sacīja. Tu esi svarīgs tādēļ, ka biji svarīgs Trešdienām. Bet tieši kādēļ… Es nedomāju, ka kāds no mums to zina. Viņš gan zināja. Bet tagad viņš ir miris. Vēl viens no dzīves mazajiem noslēpumiem.

-    Man noslēpumi jau sen līdz kaklam.

-   Jā? Es gan domāju, ka tie piešķir pasaulei asumu. Tikpat kā putrai sāls.

-    Tātad esi viņu šoferis. Vai tu vadā visus?

-    Visus, kam esmu vajadzīgs, Lokijs atbildēja. Pelnu dienišķo maizi.

Pacēlis pie sejas rokas pulksteni, Lokijs nospieda podziņu, un ciparnīcas gaišzilajā gaismā Ēna redzēja gan vajātāja, gan upura izteiksmi.

-    Bez piecām pusnakts. Ir laiks, Lokijs izmeta. Laiks iedegt sveces. Pateikt pāris vārdu par dārgo aizgājēju. Pabeigt formalitātes. Nāksi?

Ēna dziļi ieelpoja.

-    Nākšu, viņš pamāja.

Viņi gāja pa tumšo moteļa gaiteni.

-    Ceremonijai esmu paņēmis līdzi sveces, un ari šeit es atradu milzum daudz vecu sveču, Lokijs stāstīja. Nodeguļus un sveces galus istabās un kastē skapī. Man šķiet, ka esmu uzlasījis visas, kas vien bija atrodamas. Un sērkociņi ari man ir. Aizdedzinot sveces ar šķiltavām, sveču gali pārāk sakarst.

Ēnam negribējās iet iekšā istabā. Labs ir, viņš noteica pie sevis, un abi devās iekšā.

Izņēmis no kabatas sērkociņus, Lokijs ar īkšķa nagu vienu uzšķīla. No pēkšņā gaismas zibšņa Ēnam iesūrstējās acis. Sve­ces nodegulis uzliesmoja un apdzisa. Un vēl viens. Uzrāvis vēl vienu sērkociņu, Lokijs aizdedzināja nākamo sveces galu, un tā vēl un vēl: sveces bija saliktas uz palodzēm, uz gultas galvgaļa un uz izlietnes istabas kaktā. Ēna istabu ieraudzīja sveču gaismā.

Gulta bija atvilkta no sienas un nolikta istabas vidū, katrā pusē atstājot mazliet brīvas vietas. Matracis bija pārklāts ar veciem, kožu sagrauztiem un aptraipītiem moteļa palagiem, tos laikam kaut kur skapī bija atradis Lokijs. Uz tiem nekustīgi gulēja Trešdiena.

Nelaiķis bija tajā pašā gaišajā uzvalkā, kurā tika nogali­nāts. Sejas labā puse viņam bija neskarta, nevainojama, to pat nebija notašķījušas asinis. Kreisā puse bija asiņainu lēveru jūklis, un uzvalks uz kreisā pleca un priekšpusē bija klāts tum­šiem traipiem. Rokas bija noliktas gar sāniem. Sakropļotā sejas izteiksme ne tuvu nebija miermīlīga, bet aizvainota līdz sirds dziļumiem, tā pauda kvēlu naidu, lielas dusmas un nevaldāmu trakumu, bet ari zināmu gandarījumu.

Ēna iedomājās mistera Šakāļa ievingrinātās rokas, kuras ar apbedīšanas biroja vaska un kosmētikas palīdzību izdzēstu Trešdienas sejā naidu un sāpes, piešķirot tai beigu mieru un cienīgumu, kuru viņam liedza pat nāve.

Lai nu kā, ari pēc nāves Trešdiena izskatījās tikpat plecīgs. Viņa ķermenis nebija sarucis un vēl aizvien viegli smaržoja pēc Jack Daniel's.

No līdzenuma brāzās vējš; Ēna dzirdēja, kā tas auro ap veco moteli iedomātajā Amerikas centrā. Sveču liesmas raustījās, uz palodzes pilēja vasks.

Gaiteni nodipēja soļi. Kāds pieklauvēja pie durvīm. Lūdzu, pasteidzieties, ir laiks! Cits pēc cita moteļa istabā ienāca cilvēki ar nodurtām galvām.

Pirmais nāca Pilsēta, tad Medija un misters Nansijs ar Černobogu. Pēdējais parādījās resnitis. Seja viņam bija svaigi nobrāzta, bet lūpas bez apstājas mēmi kustējās, it kā viņš kaut ko pie sevis klusi skaitītu, taču neizdvesa ne skaņas. Ēnam pēkšņi viņa sametās žēl.

Bez svinīguma, nesakot ne vārda, visi sastājās ap nelaiķi apmēram rokas stiepiena attālumā cits no cita. Telpā jautās dievbijīga gaisotne dziļi dievbijīga -, neko tādu Ēna vēl nebija piedzīvojis. Iestājās klusums, dzirdēja tikai vēja aurus un sveču sprēgāšanu.

-    Esam sapulcējušies šeit, dievu pamestā zemē, Lokijs iesāka, lai nodotu šī indivīda ķermeni tiem, kas apbedīs to atbilstoši ritiem. Ja kāds vēlas runāt, lai runā tagad!

-    Es ne, noburkšķēja misters Pilsēta, pat nebijām ar viņu tikušies vaigā. Un visa šī padarīšana liek man justies neērti.

-Tas nepaliks bez atbildes. Dzirdat? Tas var būt tikai sākums! Černobogs neizturēja.

-     Labi jau, labi, pielēca, resnitis noķiķināja augstā, sie­višķīgā balstiņā.

Un tad viņš nemainīgā intonācijā noskaitīja:

-Ātrāk un ātrāk griežas aplis,

Vanags nedzird savu saimnieku,

Viss brūk, un centrs vairs nespēj saturēt…'

Balss resnītim pēkšņi aizlūza, piere saraucās.

-    Velns. Es taču zināju to visu, viņš taisnojās, berzēdams deniņus, saviebdams ģīmi un beigās apklusdams.

1 Fragments no Viljama Batlera Jitsa (W. B. Yeats) dzejoļa.

Visu skatieni negaidot pievērsās Ēnam. Tagad vējš jau klie­dza. Ko lai saka? Brīdi padomājis, Ēna teica:

-    Tas viss ir nožēlojami. Puse nojums piedalījās slepkavībā vai pielika tai roku. Tagad jūs atdodat mums viņa līķi. Lieliski! Trešdiena bija vecs, viegli aizkaitināms jāklis, taču esmu dzēris viņa medaļu un turpinu strādāt viņa labā. Viss!

-    Pasaulē, teica Medija, kurā ik dienu mirst cilvēki, manuprāt, galvenais ir atcerēties, ka sēras par katru aizgājēju kompensē prieka mirklis, kad ierodas jauna dzīvība. Pirmais brēciens taču ir burvības pilns, vai tad ne? Nav viegli to sacīt, taču prieks un bēdas ir kā piens un cepumi. Šādi tie sader kopā. Manuprāt, mums visiem vajadzētu brīdi par to pameditēt.

Misters Nansijs nokāsējies paziņoja:

-    Un tātad. Man tas jāsaka, jo neviens cits jau neteiks. Mēs atrodamies šīs vietas zemes, kurā nav laika dieviem, centrā. Un šeit, centrā, mums to atvēl vēl mazāk nekā citur. Šī zeme nepieder nevienam, pamiera vieta, un no savas puses mēs to šeit ievērojam. Mums nav izvēles. Tātad. Jūs atdodat mūsu drauga ķermeni. Mēs to pieņemam. Jums par visu nāk­sies samaksāt, slepkavība pret slepkavību, asinis pret asinīm.

-     Notiks, kam jānotiek, atbildēja misters Pilsēta, taču jūs aiztaupīsiet milzum daudz laika un pūļu, ja, aizbraukuši mājās, ielaidīsiet sev pierē lodi. Tad nevajadzēs nekādus starp­niekus.

-Ka tevi velns! Černobogs sāka lamāties. Velns lai parauj tevi un tavu māti, tavu nolādēto zirgu, ar kuru tu, nolādētais, atjāji! Tu pat nemirsi kaujā. Neviens karotājs nenogaršos tavas asinis. Neviens mirstīgais tev neatņems dzīvību. Tu nobeigsies vieglā, pretīgā nāvē ar smaidu uz lūpām un meliem sirdī.

-    Beidz, vecais, Pilsēta izmeta.

-    Aizsprosts pārrauts, sākas asins plūdi, -resnītis noskaitīja. Man šķiet, ka tālāk skanēja tā.

Vējš ieaurojās vēl negantāk.

-    Labi, Lokijs pamāja. Viņš ir jūsu rokās. Beigas. Vāciet projām veco bastardu!

To pateicis, viņš ar pirkstiem deva zīmi, un Pilsēta, Medija un resnītis izgāja. Lokijs uzsmaidīja Ēnam.

-    Nesauc cilvēku par laimīgu, kamēr viņš dzīvs. Vai atce­ries Hērodotu, puis? viņš atsauca atmiņā. Ari Lokijs devās projām.

-    Ko tagad? Ēna prasīja.

-    Tagad mēs viņu ietīsim, Anansi atbildēja, un vedīsim projām.

Viņi ietina Trešdienu moteļa palagos, labi ievīstīja viņu improvizētajā līķautā tā, lai ne ķermeņa daļa nerēgotos un viņi varētu mirušo nest. Abi vecie vīri jau ķērās katrs pie sava gala, bet Ēna iesaucās:

-     Pagaidiet! Nometies ceļos, viņš paņēma palagos ietīto ķermeni, nolika to stāvus un beigās uzvēla plecos. Pēc tam tikai pašam bija jāpieceļas kājās.

-    Viss kārtībā, Ēna sacīja. Es viņu turu. Ieliksim viņu mašīnas aizmugurē.

Izskatījās, ka Černobogs tā kā grasās iebilst, bet tad viņš pārdomājis aizvēra muti. Uzspļāvis uz īkšķa un rādītājpirksta, viņš sāka ar pirkstgaliem dzēst sveces. Iedams laukā no tum­šās telpas, Ēna dzirdēja vieglu šņākoņu.

Trešdiena bija smags, tomēr Ēnam spēka pietika, un viņš gāja līdzsvarotā gaitā. Citas izvēles jau nebija. Ejot pa gaiteni, viņš domās dzirdēja Trešdienas balsi, bet mutē juta medalus skābeni rūgteno garšu. Strādāsi manā labā. Būsi mans sargs. Palīdzēsi man. Vedīsi mani no vietas uz vietu. Laiku pa laikam veiksi izpēti iesi, kur vajadzīgs, un uzdosi manus jautājumus. Būsi izsūtāmais zēns. Ārkārtas apstākļos, bet tikai ārkārtas, darīsi sāpes tiem, kam jādara sāpes. Manas nāves gadījumā tas gan maz ticams mani vāķēsi…

Darījums palika darījums, un šis bija Ēnas asinīs un viņa kaulos.

Misters Nansijs paturēja moteļa vestibila durvis, kamēr Ēna ar smago nastu izgāja ārā, un tad steigšus atvēra busiņa aizmugurējās durvis. Visi četri pretinieki jau stāvēja pie HumVee, vērodami, it kā nevarēdami sagaidīt, kad varēs doties projām. Lokija galvā atkal bija šofera cepure. Auksts vējš šaus­tīja Ēnu un raustīja palagu stūrus.

Iespējami uzmanīgi viņš noguldīja Trešdienu busiņa aiz­mugurē.

Kāds uzsita viņam uz pleca. Pagriezies Ēna ieraudzīja Pil­sētu ar pastieptu roku. Plaukstā kaut kas bija.

-    Ņem, Pilsēta teica, misters Pasaule gribēja, lai atdodu tev.

Tā bija stikla acs. Redzokļa vidū bija sīka plaisiņa un priekš­pusē niecīgs robiņš.

-    Atradām Masonu klubā, kad tur uzkopām. Paturi veik­smei. Dievs zina, ka tev tā būs vajadzīga.

Ēna sakļāva pirkstus ap stikla aci. Gribējās viņam kaut ko indīgu atcirst, bet Pilsēta jau bija pie mašīnas un kāpa tajā iekšā, un Ēna arī nepaguva izdomāt, ko tādu gudru pateikt.

* * *

Černobogs bija pēdējais viesis, kas pameta moteli. Slēdzot ciet moteļa durvis, viņš vēroja, kā HumVee brauc ārā no parka un attālinās pa asfaltēto ceļu. Viņš pabāza moteļa atslēgu zem akmens pie ieejas durvīm un papurināja galvu. Man vajadzēja apēst viņa sirdi, viņš it kā starp citu izmeta. Ne tikai nolādēt viņa nāvi. Viņu vajadzēja pārmācīt, lai iemācās cienīt citus, Černobogs noteica un apsēdās mikroautobusa pakaļējā sēdeklī.

-    Sēdies man blakus, Nansijs aicināja Ēnu. Kādu brītiņu es pasēdēšu pie stūres.

Viņš brauca uz austrumiem.

Misūri štats un Prinstona sagaidīja ceļotājus ar rītausmu, linam tā arī neizdevās pagulēt.

-    Kur tevi labāk izlaist? Es tavā vietā tagad sadabūtu kādus identifikācijas dokumentus un laistos uz Kanādu. Vai uz Mek­siku, misters Nansijs ierunājās.

-    Es palikšu ar jums, Ēna atbildēja. Trešdiena tā būtu gribējis.

-    Tu vairs pie viņa nestrādā. Trešdiena ir miris. Noliksim viņu vietā, un tad būsi brīvs putns, lido, kur gribi.

-    Un ko lai es daru?

-    Kara laikā nemaisies nevienam pa kājām. Kā jau teicu, tev vajadzētu doties uz citu valsti, Nansijs deva padomu.

Ieslēdzis virziena rādītāju, viņš pagrieza pa kreisi.

-    Kādu brītiņu nerādies nevienam acīs, Černobogs sacīja, kad jezga beigsies, brauc pie manis, un es visam pie­likšu punktu. Ar āmuru.

-    Bet uz kurieni vedīsim Trešdienu? Ēna pajautāja.

-    Uz Virdžīniju. Tur ir koks, Nansijs atbildēja.

-     Pasaules koks. Černoboga balsi jautās drūms gandarī­jums. Manā pasaules malā arī tāds bija. Taču mūsējais auga nevis virs zemes, bet pazemē.

-    Noliksim viņu pie koka saknēm, Nansijs turpināja, tur­pat ari atstāsim. Un tad tu būsi brīvs, bet mēs brauksim uz dienvidiem. Tur ies vaļā kaujas. Asinspirts. Būs daudz kritušo. Pasaule mazliet mainīsies.

-    Vai tiešām negribat, lai piedalos kaujā? Es taču neesmu nekāds nīkulis. Cīnīties arī māku.

Nansijs pagrieza galvu un pasmaidīja pirmo reizi, kopš bija izglābis viņu no Lamberas apgabala cietuma.

-     Kauja lielākoties notiks vietā, uz kuru tu nevari doties, vietā, kurai nevari pieskarties.

-    Cilvēku sirdīs un prātos, paskaidroja Černobogs. Kā apļveida krustcelēs.

-Kur?

-    Karuselī, misters Nansijs piebilda.

-    Skaidrs, Ēna sacīja. Aizkulisēs. Pielēca. Kā tuksnesī ar kauliem.

Misters Nansijs pacēla galvu.

-    Aizkulisēs. Jā. Katru reizi, kad vien iedomājos, ka tev nepietiks dūšas, tu mani pārsteidz. Tieši tā. Aizkulisēs. Jā, īstā kauja notiks tur. Viss pārējais būs tikai zibens un pērkons.

-    Pastāstiet man par vāķēšanu, Ēna lūdza.

-    Kādam jāpaliek pie līķa. Tā pieņemts. Gan jau kāds no mums to uzņemsies.

-    Trešdiena gribēja, lai to daru es.

-    Nē, Černobogs sacīja, tad tu būsi pagalam. Nelāga, nelāga, nelāga doma.

-    Tiešām? Es mirtu? Pie viņa līķa?

-    Tā, redz, notiek, kad mirst Visa Tēvs, misters Nansijs sacīja. Man tā nepatiktu. Es pēc nāves gribētu gulēt siltā vietiņā. Skaistas sievietes ietu garām manam kapam, bet es grābtu viņas aiz potītēm, kā redzēju vienā filmā.

-    Es gan tādu filmu neesmu redzējis, Černobogs norūca.

-    Gan jau esi! Tas ir pašās beigās. Tīņu gabals. Visi bērni iet uz izlaiduma balli.

Černobogs tikai purināja galvu.

-    Filmas nosaukums ir "Kerija", mister Černobog! Labi, pastāstiet par vāķēšanu. Viens vai otrs! Ēna lūdza.

-    Lai viņš stāsta. Man jābrauc, misters Nansijs aizbildi­nājās.

-    Es pat neesmu dzirdējis par tādu filmu "Kerija". Stāsti tu!

Nansijs beidzot padevās.

-    Vāķētāju piesien pie koka. Tāpat kā savulaik Trešdienu. Pēc tam viņam jākarājas deviņas dienas un deviņas naktis. Bez ēšanas, bez ūdens. Vientulībā. Beigās virvi pārgriež un, ja cilvēks vēl ir dzīvs… nu, tas nav izslēgts. Tad Trešdienas vāķēšana būs galā.

-    Varbūt Alviss atsūtīs mums kādu no savējiem. Punduris to varētu izturēt, Černobogs sacīja.

-    Vāķēšu es, Ēna atbildēja.

-    Nē, Nansijs sacīja.

-    Jā, Ēna palika pie sava.

Abi vecie klusēja.

-    Kāpēc? Nansijs beidzot pajautāja.

-    Tāpēc, ka tas ir kaut kas tāds, ko darītu dzīvs cilvēks, Ēna paskaidroja.

-    Tu esi traks, Černobogs izmeta.

-    Varbūt, bet vienalga vāķēšu Trešdienu.

Kad viņi apstājās uzpildīt degvielu, Černobogs paziņoja, ka viņš jūtas slikti un sēdēs priekšā. Ēna tiri priecīgs devās uz aizmugurējo sēdekli. Tur varēja ērtāk izstiepties un pagulēt.

Viņi brauca klusēdami. Ēna saprata, ka ir izšķīries par kaut ko ļoti lielu un ļoti neparastu, un īsti nevarēja saprast, kas tas ir.

-     Paklau, Černobog, Nansijs pēc brīža ierunājās. Vai pievērsi uzmanību tehnozēnam motelī? Diez cik laimīgs viņš neizskatījās. Kaut kur sašmucējies un tagad dabūjis pa ragiem. Tā ir lielākā jaunuļu nelaime viņi iedomājas, ka visu zina, un tādam kaut ko iestāstīt var tikai ar spēku.

-    Tas ir labi, Černobogs atsaucās.

Ēna visā garumā izstiepās uz aizmugures sēdekļa. Šobrīd viņš jutās kā divi cilvēki vai pat vairāk. Viens bija gaišā noskaņā, mundrs viņš kaut ko bija paveicis. Bija pavirzījies uz priekšu. Ja negribētos dzīvot, tam nebūtu nekādas nozīmes, bet viņš gribēja dzīvot, tur tā atšķirība. Jācer, ka viņš izturēs, taču bija gatavs mirt, ja tas bija nepieciešams, lai pierādītu, ka ir dzīvs. Brīdi šķita, ka viss šis pasākums ir lielākais joks pasaulē; patie­šām smieklīgi: nez vai Lora ari novērtētu šo joku un pasmietos?

Tikmēr otrs cilvēks, varbūt Maiks Ainsels (kuru nebūtībā aizsūtīja Leiksaidas policijas nodaļas nospiestais slēdzis), cen­tās visu apsvērt un redzēt kopainu.

-    Paslēpušies indiāņi! Ēna beigās iesaucās.

-    Ko? priekšējā sēdeklī neapmierināts noķērca Černobogs.

-    Tās bērnu krāsojamās bildes. "Sameklē attēlā indiāņus! Bildē ir desmit indiāņu, vai spēsi visus atrast?" Pirmajā acu­mirklī redzi tikai ūdenskritumu, klintis un kokus, bet, ja uz attēlu paskaties no sāniem, ievēro, ka ēna patiesībā ir indiā­nis. Ēna nožāvājās.

-    Labāk pagūli, Černobogs ieteica.

-    Bet ja skatās uz kopainu… Ēna novilka. Tad viņš aiz­miga un sapnī redzēja paslēpušos indiāņus.

Koks atradās Virdžīnijā. Pavisam nomaļā vietā, aiz vecas lauku saimniecības. Lai līdz turienei tiktu, gandrīz stundu vajadzēja braukt uz dienvidiem no Bleksburgas, pa ceļiem ar tādiem nosaukumiem kā Izkrāptā penija atzarojums un Gaiļa piesis. Divas reizes viņi grieza busiņu apkārt, Ēna nokaitināja misteru Nansiju un Černobogu, un viņi abi viens otru.

Lai uzzinātu, uz kuru pusi īsti jābrauc, viņi apstājās kalna pakājē pie lauku veikaliņa krustcelēs. No telpām veikala dzi­ļumā iznāca vecs vīrs un aizdomīgi viņos noskatījās. Viņš bija ģērbies tikai Oshkosh B'Gosh džinsa uzsvārcī, un viss, viņam pat nebija kurpju kājās. Černobogs izvēlējās marinētu cūkas kājiņu no milzu burkas ar cūku kājiņām, kas stāvēja uz letes, un izgāja laukā to notiesāt, tikmēr vecis uzsvārcī zīmēja mis­teram Nansijam uz salvetes karti, norādot pagriezienus un vietējos orientierus.

Viņi brauca tālāk (pie stūres sēdēja misters Nansijs) un pēc desmit minūtēm jau bija sasnieguši mērķi. Pie vārtiem bija norāde ar uzrakstu OSIS.

Ēna izkāpa un atvēra vārtus. Busiņš iebrauca pa tiem un aizlīgoja tālāk pa pļavu. Aizvēris vārtus, Ēna soļoja nopakaļ izlocīdams kājas un ik pa brīdim paātrinādams gaitu, tiklīdz buss uzņēma ātrumu, priecīgs, ka beidzot var kārtīgi izkustēties.

Pēc Kanzasas brauciena viņam bija zudusi laika izjūta. Vai viņi ceļoja divas dienas? Trīs? Ej nu sazini.

Šķiet, ka līķis busiņa aizmugurē nebojājās. Jūtama bija tikai viegla Jack Daniel's smarža un vēl kaut kas skābens, var­būt medalus. Aromāts katrā ziņā nebija nepatīkams. Laiku pa laikam Ēna izņēma no kabatas stikla aci un to apskatīja: plaisa iekšpusē bija dziļa, Ēna iztēlojās, ka to droši vien radī­jis sprādziens, taču acs virsma bija vesela, ja neskaita sīku iešķēlumu varavīksnenes vienā pusē. Viņš slidināja aci no vienas plaukstas otrā, glaudīja, ripināja starp pirkstiem. Baiss suvenīrs, tomēr dīvaini nomierinošs; Ēna domāja, ka Trešdiena uzjautrinātos, zinot, ka viņa acs ripinās pa Ēnas kabatu.

Lauku māja bija tumša un aizslēgta. Pļavas aizaugušas un pamestas. Jumts vienā malā smagi cietis un salabots ar mel­niem polietilēna ielāpiem. Busiņš grabēdams šķērsoja pakalnu grēdu, un tad Ēna ieraudzīja liktenigo koku.

Pelēki sudrabains, augstāks par lauku māju. Tik skaistu koku Ēna nekad nebija redzējis: tas bija baiss, taču pilnīgi dabisks un gandrīz perfekti simetrisks. Turklāt šķita redzēts, varbūt sapni, bet laikam ne, drīzāk koks vai tā atveids bija redzēts citur un ne vienu reizi vien. Uz Trešdienas kaklasaites sudraba piespraudes.

Busiņš kratīdamies ripoja pa pļavu un beigās apstājās dažus metrus no koka stumbra.

Pie oša stāvēja trīs sievietes. Pirmajā mirklī Ēnam šķita, ka tās ir Zarjas, taču nē viņas visas bija svešas. Sievietes izska­tījās nogurušas un nogarlaikojušās, it kā būtu te gaidījušas stundām. Katra turēja koka trepītes. Lielākajai sievietei bija arī brūns maiss. Viņas bija līdzīgas krievu matrjoškām: garākā bija Ēnas augumā vai pat garāka, otrā vidēja auguma, bet trešā maza, ar kuprīti (pirmajā acu uzmetienā Ēna kļūdījās, noturēdams viņu par bērnu). Tomēr viņas bija tik līdzīgas kaut kas pierē, acīs vai zoda uzbūvē -, ka Ēna bija pārliecināts: šīs sievietes noteikti ir māsas.

Kad viņi piebrauca, mazākā sakņupa reveransā. Abas pārē­jās tikai noskatījās. Sievas smēķēja vienu cigareti uz visām, un, kad bija tikušas līdz filtram, viena no viņām nospieda izsmēķi pret koka sakni.

Černobogs atvēra busiņa aizmugurējās durvis, un lielākā sieviete, pagājusi viņam garām un viegli kā miltu maisu pacē­lusi Trešdienu, aiznesa un nolika līķi pāris metru no stumbra. Visas trīs sāka attīt mirušo. Dienas gaismā Trešdiena izskatījās sliktāk nekā moteļa sveču gaismā, un Ēna, aši uzmetis skatienu, novērsās. Sievietes sakārtoja nelaiķa apģērbu, nogludināja uzvalku, novietoja viņu uz palaga stūra un vēlreiz satina.

Pēc tam viņas pienāca pie Ēnas.

-    Vai tu tas esi? lielākā jautāja.

-    Vai tu sērosi par Visa 7ēvu? prasīja vidējā.

-    Vai tu esi izraudzīts par vāķētāju? mazākā pajautāja.

Ēna pamāja. Vēlāk viņš neatcerējās, vai tiešām bija dzir­dējis viņu balsis. Varbūt viņš visu tikai noprata pēc sieviešu žestiem un skatieniem.

Misters Nansijs viņš bija aizgājis uz māju, lai izmantotu tualeti, nāca atpakaļ pie koka. Viņš smēķēja cigarillu. Izska­tījās domīgs.

-    Ēna, viņš sacīja. Tev patiešām tas nav jādara. Varam sameklēt piemērotāku cilvēku. Tu neesi tam gatavs.

-    Es vāķēšu, Ēna vienkārši atteica.

-    Tev tas nav jādara, misters Nansijs atkārtoja, tu nezini, kam sevi nolem.

-    Tam nav nozīmes, Ēna sacīja.

-    Bet ja tu nomirsi? misters Nansijs jautāja. Ja nu tas tevi nobeigs?

-    Tad, Ēna atbildēja, tas mani nobeigs.

Misters Nansijs dusmīgi aizsvieda cigarillu tālu pļavā.

-    Es jau teicu, ka tev smadzeņu vietā skalojas mēsli, un tev vel aizvien smadzeņu vietā skalojas mēsli. Vai tiešām neredzi, ka tev dod iespēju ar godu atkāpties?

-    Piedodiet, neko citu Ēna nespēja atbildēt.

Nansijs devās atpakaļ uz busiņu.

Pienāca Černobogs. Viņš neizskatījās priecīgs.

-    Tev jāiztur, jāpaliek dzīvam, viņš piekodināja. Manis dēļ jātiek cauri sveikam un veselam!

Viegli iebakstījis ar pirksta kauliņu Ēnam pierē, Černobogs norūca:

-    Bam!

Viņš saspieda Ēnas plecu, papliķēja viņam pa roku un devās pie mistera Nansija.

Vislielākā sieviete, kuru laikam sauca Urta vai Urde Ēna nespēja to izrunāt viņai pa prātam -, ar pantomīmu lika noprast, ka jāizģērbjas.

-    Pavisam?

Lielā sieviete paraustīja plecus. Ēna noģērbās, atstājot tikai apakšbikses un T kreklu. Sieviete pielika trepes pie stumbra. Uz vienām trepēm bija uzkrāsotas puķītes un lapiņas, kas pāros vijās augšup pa statni, un uz šīm trepēm sievietes tagad pamāja.

Ēna kāpa augšā pa deviņiem pakāpieniem. Pēc sieviešu prasības viņš palika uz zemākā zara.

Vidējā auguma sieviete izpurināja pļavā maisu. Zālē izkrita samudžinātas, tievas virves, no vecuma un netīrumiem brū­nas, un sieviete sāka tās kārtot pēc garuma, uzmanīgi likdama zemē blakus Trešdienas līķim.

Pēc tam, uzkāpušas uz trepēm, sievietes sāka siet virves sarežģītos, glītos mezglos, vispirms tās apvijot ap stumbru, pēc tam ap Ēnu. Lietišķi kā vecmātes, medmāsas vai līķu mazgātājas viņas novilka viņam T kreklu un apakšbikses, pēc tam piesēja ne pārāk stipri, bet kārtīgi un cieši. Varēja tikai brī­nīties, cik labi virves un mezgli noturēja viņa svaru. Virves bija novilktas viņam zem rokām, starp kājām, ap vidukli, potītēm un krūtīm, piesaistot viņu kokam.

Pēdējā virve tika vaļīgi uzmesta viņam ap kaklu. No sākuma nebija diez cik ērti, bet pēc tam Ēna iegrozījās tā, ka neviena virve miesā negriezās.

Viņa pēdas atradās apmēram pusotru metru no zemes. Koks bija milzīgs un kails, tā melnie zari slējās pelēkajās debe­sīs, miza liegi sudraboti vizēja.

Sievietes noņēma trepes. Ēna brīdi krita panikā, jo tagad viņa svaru noturēja tikai virves, un viņš noslīga mazliet zemāk. Taču viņš neizdvesa ne skaņas.

Viņš bija pilnīgi kails.

Moteļa palaga līķautā ietīto ķermeni sievietes nolika pie koka saknēm un aizgāja.

Viņas aizgāja, atstājot Ēnu vienu.

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Pakar mani, ak, pakar, es būšu miris un prom, Pakar mani, ak, pakar, es būšu miris un prom, Kas par to, ka mani kārs, kas par to, ka ilgi, Tik ilgi arī kapā jāguļ man.

Sena dziesma

Pirmajā karāšanās dienā Ēna izjuta tikai diskomfortu, bet tad viņu pamazām pārņēma sāpes un bailes, kam laiku pa lai­kam pievienojās kaut kas pa vidu starp garlaicību un apātiju: pelēka samierināšanās, gaidīšana.

Viņš karājās.

Bija bezvējš.

Pēc dažām stundām Ēnas acu priekšā sāka eksplodēt gais­toši krāsu uzliesmojumi, kas ietvēra vīziju košsārtas un zelta puķes trīcēja un pulsēja pašas par sevi.

Rokas un kājas pamazām pārņēma neciešamas sāpes. Pie­tika tikai atslābināt locekļus, ļaut ķermenim kļūt ļenganam vai pašūpoties, un virve ap kaklu savilkās, pasaule sāka mirgot un peldēt. Tādos brīžos Ēna centās piegrūsties tuvāk stumbram. Viņš juta, kā krūtis strādā sirds, pulsējošs, aritmisks atgādinā­jums, kas sūknē asinis cauri viņa ķermenim.

Smaragdi, safīri un rubīni acu priekšā izkristalizējās un uzliesmoja. Ēna elpoja sekli, aizgūtnēm. Mugura juta koka raupjo mizu. Pēcpusdienā kļuva vēsāk, un Ēnas kailā āda trī­sēja. Viņam uzmetās zosāda.

Tas nav grūti, kāds pačukstēja prāta dziļumos. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

H bija gudra doma, labi, ka tā ienāca prātā, viņš nodomāja. Frāze bija tikama, un viņš to prāta dziļumos turpināja nemitīgi atkārtot, it kā tā būtu mantra vai skaitāmpantiņš, kas skanēja vienā ritmā ar sirdspukstiem.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Tas nav grūti. Tikai jāzina, kā. Atmini vai mirsti.

Laiks ritēja uz priekšu. Skandēšana nemitējās. Ēna to dzir­dēja. Kāds visu laiku atkārtoja šos vārdus, apklustot tikai tad, kad viņam izkalta mute un mēle kļuva raupja kā smilšpapīrs. Atspie­dies ar kājām pret koku, viņš mēģināja tikt augstāk un tālāk no stumbra, iegrozīties tā, lai varētu ievilkt gaisa pilnas plaušas.

Viņš elpoja, līdz izsīka spēki, un tad, atkritis virvēs, karājās kokā.

Izdzirdējis čalas dusmīgas, izsmējīgas čalas -, Ēna aiz­vēra muti, nobažījies, ka pats tās rada, taču pļāpas neapklusa. Tad jau par mani smejas visa pasaule, viņš nodomāja. Galva nošļuka uz sāniem. Kaut kas skrēja pa stumbru un apstājās blakus viņa galvai. Tas skaļi iečiepstēja viņa ausī vienu vārdu ratatosk vai kā ļoti līdzīgi. Ēna mēģināja to atkārtot, taču mēle bija pielipusi pie aukslējām. Lēni pagriezies, viņš ieraudzīja pelēki brūnganu vāveres purniņu ar spicām ausīm.

Atklājās, ka tuvplānā vāvere ne tuvu neizskatās tik mīlīga kā pa gabalu. Līdzīga žurkai un draudīga, nebūt ne jauka un apburoša. Izskatījās, ka tās zobi ir asi. Ēna cerēja, ka vāvere nesaskatīs viņā draudus vai barības avotu. Vāveres laikam gaļu neēd… taču pēdējā laikā daudz kas bija izrādījies citādi, nekā viņam šķita…

Ēna aizmiga.

Turpmākajās stundās sāpes viņu pamodināja vairākkārt. Tās viņu izrāva no tumša sapņa, kurā cēlās no kapa un pie viņa nāca miruši bērni, skatoties viņā ar acīm kā blāvām, samilzušām pērlēm; bērni pārmeta, ka viņš ir tos pievīlis, un tas viņu atmodināja no cita sapņa, kurā Ēna redzēja, kā, skrie­dams cauri miglai, viņam strauji tuvojas mamuts matains un tumšs, bet tad īss nomoda brīdis pāri sejai pārskrien zirneklis Ēna papurināja galvu, lai nokratītu vai aizbaidītu to atkal mamuts, nē, tagad tas bija cilvēks ar ziloņa galvu, apaļu vēderu un vienu nolauztu ilkni. Cilvēks zilonis jāja uz milzīgas peles un aizvien vairāk tuvojās. Pagriezis snuķi pret Ēnu, cilvēks zilonis sacīja: Ja tu būtu vērsies pie manis pirms ceļojuma, iespējams, daudzas tavas nelaimes būtu aiztau­pītas.

To pateicis, viņš paņēma rokās peli, kas Ēnam nezināmā veidā bija kļuvusi sīka, lai gan nepavisam nebija mainījusi savus apmērus, un pārlika to no rokas rokā, sakļaujot pirkstus, lai mazais, brūnais radījums spētu vien pārlēkt no plaukstas plaukstā. Ēna nemaz nebrīnījās, kad dievs ar ziloņa galvu bei­gās atvēra visas četras plaukstas, lai parādītu, ka tajās nekā nav. Pēc tam cilvēks zilonis ar savādu, plūstošu kustību pamāja ar vienu roku, otro, trešo un ceturto, skatīdamies Ēnā ar neiz­dibināmu sejas izteiksmi.

-Tā ieskrēja snuķī[9], Ēna teica, ievērojis, kur pazib un pazūd peles aste.

Cilvēks zilonis pamāja ar milzīgo galvu:

Jā. Snuķī. Tu daudz ko aizmirsīsi. Daudz ko atdosi. Daudz ko zaudēsi. Bet šo gan paturi prātā!

Sāka līt, un Ēna svaidīdamies, drebēdams un izmircis no dziļā miega pēkšņi tika ierauts atpakaļ skaidrajā īstenībā. Viņš drebēja arvien drudžaināk, līdz pats nobijās, nespēdams ticēt tam, ka cilvēks var tik mežonīgi drebēt: konvulsijas nāca viļ­ņiem, klādamās cita pār citu. Ēna aizliedza sev drebēt, tomēr tāpat trīsēja, viņa zobi klabēja, rokas un kājas nevaldāmi raus­tījās. Turklāt uzmācās arī īstas sāpes, tās grieza kā ar nazi, radot uz ķermeņa sīkas, neredzamas brūces, nepārprotamas un nepanesamas.

* * *

Atvēris muti, Ēna centās uzķert lietus lāses, kas samitri­nāja viņa sasprēgājušās lūpas un sauso mēli. Mitras kļuva arī virves, ar kurām viņš bija piesaistīts stumbram. Noplaiksnīja zibens, tik spilgti, ka acis juta triecienu, un pasaule pārvērtās skaidrā tēlu un pēctēlu panorāmā. Pēc mirkļa nogranda pēr­kons, un reizē ar tā atbalsi sāka līt divkārt spēcīgāk. Lietū un naktī drebuļi mitējās, nažu asmeņi atkāpās. Ēnam vairs nebija auksti, vai pareizāk viņš juta vienīgi aukstumu, tas bija kļuvis par viņa sastāvdaļu: aukstums piederēja viņam un viņš piederēja aukstumam.

Viņš karājās kokā, zibenim debesīs plaiksnījot un žuburojoties, pērkonam vienmērīgi ducinot visās pamalēs, naktī ik pa laikam attāli dārdot un rēcot kā bumbas sprādzieniem. Vējš dauzīja Ēnu, mēģinādams noraut viņu no koka, pluinīdams un plosīdams līdz kaulam, un visniknākajā brīdī Ēna sirdī zināja, ka vētra tiešām ir sākusies īstā vētra, un tagad nevienam nekas cits neatlika, kā doties vētrai tieši pretī gan vecajiem, gan jaunajiem dieviem, gan gariem, gan pārdabiskiem spē­kiem, gan vīriem, gan sievām…

Un tad viņu pārņēma dīvains prieks un viņš sāka smieties, lietum plūstot pār kailo augumu, zibenim plaiksnījot un pēr­konam dārdot tik skaļi, ka viņš tik tikko varēja sadzirdēt savus smieklus. Ēna gavilēja.

Viņš bija dzīvs. Savu mūžu viņš nebija tā juties. Nekad.

Ja tagad būs jāmirst, Ēna iedomājās, ja tūlīt kokā būs jāmirst, bija vērts ciest, lai piedzīvotu šo vienreizīgo, neprātīgo mirkli.

Ei! viņš sauca vētrai. Ei! Tas esmu es! Esmu te!

Ēnam izdevās uzkrāt ūdeni starp savu kailo plecu un koka stumbru, un, pagriezis galvu, viņš dzēra iesprostotās lietus lāses sūkdams un čāpstinādams, iedzēra vēl un smējās nevis aiz trakuma, bet gavilēdams priekā, līdz vairs nespēja pasmie­ties, līdz karājās kokā, zaudējis pēdējos spēkus.

Zemē, pie oša saknēm, palags lietū bija kļuvis pa pusei caurspīdīgs un bija uzrauts tā, ka Ēna varēja redzēt Trešdienas mirušo roku, bālu, vaskam līdzīgu, un viņa galvas apveidu. Ēna iedomājās par Turinas līķautu un uzšķērsto meiteni uz Šakāļa galda Kairo, un tad, it kā spītējot aukstumam, viņam pēkšņi kļuva silti un omulīgi, koka miza šķita maiga, un viņš atkal iemiga un, ja sapņoja, tad šoreiz neko pēc tam neatcerējās.

* * *

Nākamajā rītā sāpēja ne tikai tajās vietās, kur virves grie­zās miesā vai koka miza skrāpēja ādu. Sāpes bija pārņēmušas visu augumu.

Ēna bija izsalcis, tukšais kuņģis raustījās krampjos. Galvā dunēja. Dažubrīd šķita, ka viņš vairs neelpo un sirds ir pārstā­jusi pukstēt. Aizturējis elpu, lai saklausītu savus sirdspukstus un ausīs šalcam okeānu, viņš pēc brīža kampa gaisu, it kā būtu izniris no dzelmes.

Viņam šķita, ka lielais osis sniedzas no elles līdz pašām debesīm un ka viņš tajā karājas jau veselu mūžību. Virs koka riņķoja brūns vanags, kas nometās tuvumā uz aizlauzta zara un tad aizlidoja uz rietumiem.

Vētra, rīta pusē pierimusi, dienā atsākās no jauna. No vie­nas apvāršņa malas līdz otrai slīga pelēku mākoņu vāli, sāka sijāt lietutiņš. Līķis pie koka saknēm moteļa netīrajā palagā izskatījās sarucis kā lietū atstāta cukura kūka, kas drūp uz iekšu.

Brīžiem Ēna dega kā uguni, brīžiem sala nost.

Kad atkal noducināja pērkons, viņam šķita, ka dzirdama ari bungu un timpānu rīboņa, sirds pulsēšana galvā vai ārpus galvas, bet tam taču nebija nekādas nozīmes.

Sāpes Ēna uztvēra krāsās: bāra neona reklāmas sarkano, zaļo luksofora gaismu miglainā naktī, zilu, tukšu videoekrānu.

Vāvere nolēca no zara viņam uz pleca, ar asajiem nagiem ieķerdamās ādā.

-    Ratatosk! vāvere čaloja, ar purniņu pieskardamās viņa lūpām. Ratatosk!

Pēc tam viņa uzšāvās koka zarā.

Ada dega, it kā no galvas līdz kājām viņu durstītu tūksto­šiem adatu. H bija neciešama sajūta.

Viņa dzīve atklājās uz moteļa palaga-līķauta koka pakājē: vārda tiešā nozīmē, kā detaļas dadaistu piknikā nereāla aina, kurā bija gan mātes pārsteigtais skatiens, gan ASV vēstniecība Norvēģijā, gan Loras acis viņu kāzu dienā…

Ēna ieķiķinājās caur izkaltušajām lūpām.

-    Kas te tik uzjautrinošs, kucēn? atskanēja Loras balss.

-    Mūsu kāzu diena, viņš atbildēja. Kā tu piekukuļoji baznīcas ērģelnieku, lai kāzu marša vietā, tev nākot pie manis pa eju, spēlē Skubija Dū ievaddziesmu. Atceries?

-    Protams, atceros, mans mīļais. Man būtu izdevies, ja nebūtu iejaukušies tie uzmācīgie bērneļi.

-    Es tevi tik ļoti mīlēju, Ēna sacīja.

Viņš juta Loras lūpas uz savējām siltas, valgas un dzīvas, nebūt ne aukstas un mirušas, tāpēc nešaubījās, ka tā atkal ir halucinācija.

-    Tevis taču te nav, vai ne? Ēna prasīja.

-    Nav, viņa atbildēja, taču tu mani sauc, pēdējoreiz. Un es nāku.

Elpot kļuva arvien grūtāk, taču virves, kas griezās miesā, šķita abstrakts jēdziens tāpat kā brīva griba vai mūžība.

-    Guli, kucēn, Lora sacīja, lai gan, iespējams, tā bija viņa paša balss. Un Ēna aizmiga.

* * *

Saule tērauda debesīs spīdēja kā alvas monēta. Mazpamazām Ēna atskārta, ka ir pamodies un viņam salst. Tā viņa daļa, kas to saprata, šķiet, bija ļoti tālu no pārējā viņa. Viņš attālināti uztvēra, ka mute un rīkle deg, sāp un plaisā. Dažreiz Ēna dienā redzēja krītam zvaigznes, citreiz milzīgus putnus furgona lielumā, kas lidoja uz viņa pusi. Taču neviens viņu nesasniedza un nekas viņam nepieskārās.

-    Ratatosk. Ratatosk. Nu jau vāvere nevis čaloja, bet bārās.

Smagi piezemējusies Ēnam uz pleca, vāvere ieķērās ar

asajiem nagiem ādā un skatījās viņam sejā. Varbūt tā bija halu­cinācija, bet dzīvnieks priekšķepās turēja valrieksta čaumalu, kas atgādināja leļļu servīzes tasīti. Čaumalu vāvere tagad pie­spieda Ēnas lūpām. Juzdams ūdens garšu, viņš to nedomādams iztukšoja. Valgmes pietika gan sasprēgājušajām lūpām, gan izkaltušajai mēlei. Samitrinājis muti, Ēna pārējo ūdeni norija, cik jau nu tā bija.

Uzlēkusi atpakaļ zarā, vāvere metās lejup uz koka sak­nēm, un pēc dažām sekundēm, minūtēm, stundām (ej nu sazini, jo visi prāta pulksteņi bija salūzuši un zobrati, skrūvītes un atsperes sabirušas savītušajā zālē) atgriezās ar valriek­sta čaulu, uzmanīgi kāpjot augšup, un Ēna atkal dzēra viņas atnesto ūdeni.

Mutē viņš juta neskaidru dzelzs garšu, taču rīkle guva vel­dzi. Nogurums un neprāts atkāpās.

Tukšojot trešo valrieksta čaulu, viņš vairs nejuta slāpes.

Ēnā pamodās cīņas spars, un viņš sāka raustīt virves, šūpo­ties un locīties, mēģinādams atbrīvoties un tikt projām. No lūpām izlauzās vaidi.

Mezgli bija kārtīgi sasieti. Virves bija stipras, tās viņu turēja,

un drīz viņš atkal bija sevi nomocījis līdz spēku izsīkumam.

* * *

Delīrija laikā Ēna pārtapa kokā. Viņa saknes iesniedzās dziļi smilšmāla zemē, tālu laikā, līdz pat slēptiem avotiem. Viņš juta sievietes, kuru sauca Urda jeb Pagātne, avotu. Viņa bija ļoti liela auguma, īsts milzis, pazemes kalns-sieviete, un ūdeņi, ko viņa sargāja, bija laika ūdeņi. Pārējās saknes aizsniedzās citur. Dažas no šīm vietām bija slepenas. Izjuzdams slāpes, viņš tagad guva ūdeni no saknēm, uzsūkdams to sevī.

Tagad viņam bija simt roku, kas sazarojās simttūkstoš pirk­stos, un visi šie pirksti sniedzās debesīs. Debesu svars smagi gūla uz viņa pleciem.

Nevarētu teikt, ka tagad būtu kļuvis vieglāk, taču sāpes drīzāk piederēja pakārtajam augumam, nevis pašam kokam. Ēna savā neprātā vairs nebija tikai kokā pakārts cilvēks, bet arī pasaules koks un arī vējš, kas grabināja kailos zarus; viņš bija pelēkās debesis un nemierīgie mākoņi; viņš bija arī vāvere Ratatoska, kas skraidīja no visdziļākajām koka saknēm līdz visaugstākajiem zariem; viņš bija trakacis vanags, kas sēdēja koka galotnē uz aizlauzta zara un vēroja pasauli; viņš bija tārps koka serdē.

Debesīs riņķoja zvaigznes, un Ēna ar visām simts rokām sniedzās pēc mirdzošajiem spīdekļiem, ņēma tos plaukstā,

iededza tos, lika tiem izgaist…

* * *

Visapkārt līdzās viņam atradās cilvēki viņa prātā vai ārpus tā robežām. Daži šķita pazīstami, citi bija svešinieki.

Un kas gan ir svešinieks, ja ne draugs, ko tu vēl neesi saticis? kāds jautāja, pasniegdams viņam glāzi ar dzērienu.

Ēna paņēma glāzi un kopā ar devēju gāja pa gaišbrūnu koridoru. Viņi pastaigājās cauri spāņu stila ēku kompleksam;

izgājuši cauri koridoram, kura sienas bija būvētas no saulē kaltēta māla, viņi šķērsoja mājas pagalmu un devās cauri vēl vienam koridoram saules svelmē, kas tvaicēja ūdens dārzus un strūklakas.

-    Tas gan varētu ari būt ienaidnieks, ko vēl neesi saticis, Ēna iebilda.

-    Drūmi, Ēna, pavisam drūmi, virs nopūtās. Ēna turpi­nāja malkot šķidrumu. Tas bija visai draņķīgs vīns.

-   Esmu piedzīvojis vairākus drūmus mēnešus, Ēna aizbil­dinājās. Esmu piedzīvojis vairākus drūmus gadus.

Virs bija slaids, nosauļojies, vidēja auguma un lūkojās Ēnā ar maigu, līdzjūtīgu smaidu. Kā tev sokas ar vāķēšanu, Ēna?

-    Koks? Ēna bija piemirsis, ka viņš taču karājas sudrabai­najā osi. Iešāvās prātā: ko vēl viņš ir aizmirsis? Sāpīgi.

-    Ciešanas reizēm attīra, vīrs sacīja. Mugurā viņam bija vienkāršas, tomēr smalkas drēbes. Tās var šķīstīt.

-    Vai likt tev sajukt prātā, Ēna piebilda.

Vīrs ieveda Ēnu milzīgā biroja telpā. Taču tajā nebija galda. Vai tu esi padomājis, ko nozīmē būt dievam? viņš jautāja. Vīram bija bārda, bet galvā beisbola cepure. Tas nozīmē, ka tev jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju, kas mūžam dzīvo cilvēku prātos, ko, līdzīgi kā bērnu dziesmiņas meldiņu, nodod no vienas paaudzes nākamajai. Tas nozīmē, ka ikviens savā prātā tevi rada no jauna. Tu praktiski pats sev vairs nepiederi. Tā vietā tu esi tūkstoši citu aspektu, kādi ir nepieciešami cilvēkiem. Un katrs no tevis grib kaut ko citu. Nekas nav konkrēts, nekas nav nemainīgs.

Ēna apsēdās ērtā ādas krēslā pie loga. Tu nu gan esi jauki iekārtojies, Ēna paslavēja.

-    Paldies. Bet tagad godīgi: kā garšo vīns?

Ēna saminstinājās. Man jāatzīstas, ka tas ir nedaudz skābs.

-    Piedod. Ar vīnu tā gadās. Viduvēju vīnu es varu dabūt* gatavu, bet labu vīnu vai lielisku vīnu… padomā ir taču laikapstākļi, augsnes skābums, nokrišņu daudzums, debespuse,

kur aug vīnogu stādi. Nemaz nerunāsim par labajiem un slik­tajiem gadiem…

-     Nē, nu nav jau slikts, Ēna viņu mierināja un vienā rāvienā iztukšoja vīna glāzi. Viņš sajuta, kā alkohols dedzina tukšo kuņģi un pakausī uz augšu kāpj reibuma burbulīši.

-    Un tagad visa šī jezga ar jaunajiem dieviem un vecajiem dieviem, Ēnas jauniegūtais draugs prātoja. Manuprāt, jau­nie dievi jāsaņem ar atplestām rokām. Lai nāk! Ieroču dievs. Spridzekļu dievs. Neziņas, neiecietības, pašpārliecinātības, stulbuma un vainas dievi. Visas tās lietas, ko cilvēki dara un uzkrauj uz maniem pleciem. Man tas būtu liels atvieglojums, viņš nopūtās.

-     Bet tu taču esi tik veiksmīgs, Ēna sacīja. Kas par vietu! viņš žestikulēja. Ēna pamāja ar roku, norādot uz gleznām pie sienas, cietkoka grīdām, strūklakām un skaisto pagalmu zem viņiem.

Viņa draugs pamāja. Tam visam ir cena, viņš pamācoši sacīja. Kā jau teicu: visi cilvēki grib, lai tu viņiem esi viss. Drīz vien tu esi izsmērēts pa visurieni tik plānā kārtiņā, ka tevis gandrīz nemaz nav. Tas nav labi.

Draugs pasniedza raupju, sastrādātu roku pirkstos bija iegravētas ar kaltu cirstas brūces un paspieda Ēnam roku.

-    Zinu, zinu, man vajadzētu būt pateicīgam. Un viens, par ko es esmu pateicīgs, ir tas, ka man ir laiks, lai ar tevi te tā satiktos un parunātu. Bija tik lieliski, ka tu varēji atnākt, viņš sacīja. Patiešām lieliski. Neesi nu vairs svešinieks.

-    Nē. Es tikai būšu draugs, ko tu vēl neesi sastapis, Ēna pazobojās.

-Jokdaris, bārdainis sacīja.

-     Ratatosk, ratatosk, vāvere čirpstēja Ēnam ausī. Viņš joprojām mutē un rīklē juta vīna rūgtenumu, un visapkārt bija gandrīz satumsis.

Apskaidrības mirklī sāpju un trakuma jūrā Ēna uznira virs­pusē, zinādams, ka ilgi tā nebūs. Rīta saule žilbināja acis. Viņš tās aizvēra, nespēdams aizsegt ar plaukstu.

Nu jau ilgi vairs nebūs. Arī to viņš zināja.

Atvēris acis. Ēna ieraudzīja kokā sev blakus jaunu vīrieti.

Svešais bija ar tumšbrūnu ādu, augstu pieri un tumšiem, sīksprogainiem matiem. Viņš sēdēja zarā krietni augstāk. Atgā­zis galvu, Ēna viņu nopētīja. Vīrietis bija jucis. To uzreiz varēja pateikt.

-    Tu esi pliks, svešais aizlūzušā balsī teica, it kā atklā­dams noslēpumu. Es ari esmu pliks.

-    Redzu, Ēna gārdza.

Uzmetis viņam skatienu, trakais pamāja un grozīja galvu uz visām pusēm, it kā mēģinādams atbrīvoties no krikas sprandā, un tad pajautāja:

-    Vai tu mani pazīsti?

-    Nē, Ēna atbildēja.

-    Es gan tevi pazīstu. Redzēju Kairo. Es tevi novēroju. Tu patīc manai māsai.

-    Vai tu esi… Ēna centās atcerēties vārdu. Nūja. Ēd ceļa negadījumu upurus. Hors?

Trakais pamāja.

-    Hors, viņš atkārtoja, rīta piekūns, pēcpusdienas vanags. Es esmu saule tāpat kā tu. Un es zinu Ra īsto vārdu. To man atklāja mana māte.

-    Lieliski, Ēna pieklājīgi sacīja.

Trakais uzmanīgi pētīja zemi, neko neteikdams, un tad pēkšņi metās lejup no koka.

Sizdams spārnus, zemē kā akmens nokrita vanags un nāka­majā mirklī jau slaidā lokā cēlās augšup ar trusēnu ķetnās. Šoreiz viņš nosēdās blakuszarā.

-    Vai esi izsalcis? trakais prasīja.

-    Nē, Ēna atbildēja, man it kā vajadzētu tādam būt, bet neesmu.

-    Es gan esmu, trakais sacīja.

Trusēnu viņš notiesāja ātri, sarāva to gabalos, sūkāja, plēsa, plosīja. Kad bija paēdis, kauliņus un asiņaino kažociņu nometa zemē. Pienācis pa zaru tuvāk, līdz bija rokas stiepiena attālumā, svešais nekautrīgi un vienlaikus piesardzīgi nopētīja Ēnu no galvas līdz kājām. Uz zoda un krūtīm Horam vēl bija truša asinis, kuras viņš tagad noslaucīja ar delnas virspusi.

Ēna iedomājās, ka laikam kaut kas jāsaka.

-    Sveiks! viņš izmeta.

-    Sveiks! trakais atsaucās.

Piecēlies Hors uzgrieza Ēnam muguru un slaidā lokā labu brīdi laida tumšu urīnu uz pļavu. Tas turpinājās ilgi. Beidzis viņš atkal notupās zarā.

-    Kā tevi sauc?

-    Ēna.

Trakais pamāja.

-    Tu esi ēna, bet es gaisma, viņš secināja. Viss, kas pastāv, met ēnu.

Mirkli klusējis, trakais turpināja:

-Viņi drīz cīnīsies. Vēroju, kā šie sāk pulcēties. Es biju augstu debesīs, un neviens mani neredzēja, lai gan dažiem no viņiem ir vērīga acs. Un tad viņš noprasīja: Tu mirsti. Vai ne?

Ēnam vairs nebija spēka atbildēt. Viss bija ļoti tālu. Vanags pacēlās spārnos un riņķodams lēni cēlās augšup līdz ar rīta gaisa vēdām.

* * *

Mēnesnīca.

Ēnas augumu sagrāba negants klepus: mokoša, sāpīga lēkme plosīja krūtis un rīkli. Viņš cīnījās pēc elpas.

-    Sveiks, kucēn! iesaucās pazīstama balss.

Ēna pameta skatienu lejup.

Starp koka zariem spilgti balts spīdēja mēness. Bija gaišs kā dienā, un zemē pie koka mēnesnīcā stāvēja sieviete ar bālu, ovālu seju. Oša zaros iebrāzās vējš.

-    Sveiks, kucēn! viņa atkārtoja.

Ēna gribēja atbildēt, taču atkal uznāca klepus, tas ilgi plo­sīja viņa krūtis un nelaida vaļā.

-    Paklau, Loras balsī jautās bažas, diez kas nav.

-    Sveika, Lora, viņš beigās iegārdzās.

Lūkodamās augšup ar mirušajām acīm, viņa smaidīja.

-    Kā tu mani atradi? Ēna prasīja.

Lora bridi klusu stāvēja, mēness apspīdēta, un tad atbildēja:

-    Nekā tuvāka par tevi man dzīvē nav. Tu esi viss, kas man palicis, vienīgais, kas nav tukšs, sekls un pelēks. Pat kļuvusi akla un iemesta visdziļākajā okeānā, es zinātu, kur tevi meklēt. Pat aprakta dziļdziļi zemē, es zinātu, kur tu esi.

Ēna skatījās lejup uz sievieti mēnesgaismā, un viņa acis dedzināja asaras.

-     Es pārgriezīšu virves, brīdi padomājusi, viņa teica, es to vien daru kā glābju tevi, vai ne?

Atkal nokāsējies, Ēna atbildēja:

-    Nē, nevajag, man te jāpaliek.

Uzmetusi viņam skatienu, Lora nogrozīja galvu.

-    Tu gan esi traks, viņa teica. Tu nomirsi tur augšā. Vai arī kļūsi kropls, ja vēl tāds neesi kļuvis.

-    Varbūt, Ēna atbildēja, taču vēl esmu dzīvs.

-    Jā, viņa pēc brīža pamāja. Laikam gan.

-    Vai atceries, Ēna atgādināja, ko teici man kapsētā?

-    Tas taču bija sen, kucēn, Lora sacīja. Zini, te es jūtos labāk. Tik ļoti nesāp. Vai saprati, ko domāju? Vienīgi esmu tik izsusējusi.

Sacēlās vējš, nesdams augšup uzmācīgu, nepatīkamu puvušas gaļas, vēmekļu un trūdu smaku.

-    Es zaudēju darbu, Lora stāstīja. Strādāju naktis, bet viņi teica, ka cilvēki sūdzoties. Es jau atzinos, ka esmu slima, bet toreiz viņi teica, ka tas nav svarīgi. Ai, kā man slāpst.

-    Sievietes, Ēna teica, viņām ir ūdens. Mājā.

-    Kucēn… Loras balsi skanēja bailes.

-    Pasaki viņām… pasaki, ka teicu, lai iedod tev padzerties.

Baltā seja lūkojās augšup.

-    Man jādodas projām, Lora paziņoja un, sausi nokāsēju­sies, saviebās un izspļāva zālē kaut ko baltu, kas, atsities pret zemi, sašķīda un aizlocījās projām.

Ēna tik tikko spēja paelpot. Krūtis spieda smagums, galva griezās.

-    Paliec, viņš izdvesa gandrīz vai čukstus, nebūdams pārliecināts, ka Lora dzird. Lūdzu, neej projām, viņu atkal sagrāba klepus, paliec te šonakt.

-    Brītiņu vēl uzkavēšos, Lora teica. Un tad viņa Ēnam kā māte bērnam solīja: Kamēr esmu tev blakus, nekas tevi neskars. Esi drošs!

Ēnu atkal sagrāba klepus lēkme. Viņš aizvēra acis, kā pašam šķita, uz sekundi, bet, kad tās atvēra, Mēness bija norietējis un Loras te vairs nebija.

* * *

Galva pulsēja un plīsa vai pušu, sāpes, ļaunākas par mig­rēnu, ļaunākas par visu. Pasaule sašķīda mazos tauriņos, kas riņķoja ap Ēnu kā daudzkrāsaina putekļu vētra un tad izgaisa nakti.

Baltais līķauts, kurā bija ietīts mirušais, pie koka saknēm skaļi plandījās rīta vējā.

Pulsēšana pierima. Šķita, ka viss apstājas. Atlika tikai vairs neelpot. Sirds krūtīs vairs nepukstēja.

Šoreiz Ēna iekrita dziļi tumsā, kur spīdēja vairs tikai viena zvaigzne. Pēdējā.

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

Es zināju, ka blēdās. Bet šajā pilsētā spēlē vie­nīgi tā.

Kanāda Bils Džounss

Koka vairs nebija, pasaules vairs nebija, ari rīta pelēkās debesis bija pazudušas. Tagad tās bija pusnakts krāsās. Aug­stu virs galvas salti mirdzēja vienvienlga zvaigzne, mezdama spilgtu, mirdzošu gaismu, un vairs nekā cita. Spēris soli, Ēna gandrīz paklupa.

Viņš paskatījās lejup. Klintī bija redzami pakāpieni, lieli pakāpieni, kas veda lejup; Ēna spēja vien iedomāties, ka tos izsenis cirtuši milži un pa tiem nozuduši pazemē.

Viņš steberēja lejup pa pusei lēkdams, pa pusei rāpda­mies no pakāpiena uz pakāpienu. Viņa ķermenis sāpēja, bet tās bija bezdarbības radītas sāpes, nevis mokas, ko pārcieš kokā pakārts ķermenis, līdz ir miris.

Ēna nebrīnījās, atklājis, ka ir apģērbies džinsos un baltā T kreklā. Kājas gan bija basas. Viņu pārņēma ļoti spēcīga dē jā vu sajūta: tādā pašā apģērbā viņš stāvēja Černoboga dzīvokli, kad atnāca Zarja Polunočnaja un pastāstīja par zvaigznāju, dēvētu par Odina Ratiem. Tonakt viņa paņēma no debesīm Mēnesi un atdeva viņam.

Ēna pēkšņi zināja, kas tūlīt notiks. Viņš ieraudzīs Zarju Polunočnaju.

Viņa gaidīja Ēnu kāpņu galā. Mēness debesīs nebija, tomēr viņa peldēja mēnesgaismā: Zarjas baltie mati bija mēness bāli, viņa bija ģērbusies tajā pašā kokvilnas naktskreklā ar mežģī­nēm, kas viņai bija mugurā tonakt Čikāgā.

Ieraudzījusi Ēnu, sieviete pasmaidīja un nodūra skatienu, it kā acumirklī būtu samulsusi.

-    Sveiks, viņa teica.

-    Sveika, Ēna atsaucās.

-    Kā klājas?

-    Nezinu, viņš atbildēja. Varbūt vēl karājos kokā un redzu kārtējo dīvaino sapni. Kopš iznācu no cietuma, man rādās traki sapņi.

Sievietes seju sudraboja mēnesnīca, lai gan plūmju mel­najās debesīs Mēness nebija un kāpņu pakājē pat vienīgā zvaigzne nebija saskatāma. Zarja Polunočnaja izskatījās gan svinīga, gan trausla.

-   Ja gribēsi, saņemsi atbildi uz visiem jautājumiem. Taču, uzzinājis atbildes, tu nekad tās neaizmirsīsi. Tev tas jāsaprot, viņa sacīja.

-    Es sapratu, Ēna atsaucās.

Taka aiz viņas muguras sazarojās. Ēna zināja, ka tagad būs jāizvēlas, pa kuru atzaru doties. Taču vispirms viņam kaut kas bija jānokārto. Iebāzis roku džinsu kabatā, Ēna atviegloti nopūtās, dziļumā sajutis pazīstamo monētas svaru. Satvēris ar pirkstu un īkšķi, viņš to izņēma: 1922. gadā kalto Brivibas dolāru. Tā pieder tev, Ēna teica.

Un tad viņš attapās, ka apģērbs taču palika pie koka sak­nēm. Viena no trijām sievietēm ielika to audekla maisā, kurā tika atnestas auklas, un aizsēja galu, bet lielākā sieviete uzlika maisam virsū pamatīgu akmeni, lai vējš to neaizpūš. Tātad arī Brīvības dolāram patiesībā būtu jāatrodas džinsu kabatā un zem akmens. Tomēr tas gūla viņa plaukstā pie apakšzemes vārtiem.

Sieviete ar slaidajiem pirkstiem paņēma no Ēnas plaukstas monētu.

-    Paldies! Divas reizes tā nopirka tavu brīvību, viņa teica, un tagad apgaismos ceļu tumsā.

Satvērusi dolāru saujā, Zarja Polunočnaja pastiepās, ielika to gaisā tik augstu, cik augstu varēja aizsniegt, un tad roku nolaida. Ēna uzreiz zināja, ka tas ir vēl viens sapnis, jo monēta nenokrita, tā lidoja augšup un sastinga apmēram trīsdesmit centimetrus virs Ēnas galvas. Tomēr tā vairs nebija sudraba monēta. Brīvības lēdija ar radžu kroni bija izgaisusi. Attēls uz monētas bija pārtapis par neskaidru Mēness vaigu pie vasaras debesīm. Mēness vaibstus varēja ieraudzīt, tikai ilgstoši ska­toties tajā, pēc tam vaibsti atkal izplūda, atklājot uz Mēness krāterainās virsmas tumšo jūru un izciļņu aprises attēlu un seju aizstāja absolūtas nejaušības ēnu spēles.

Ēna tā arī nesaprata, vai skatās uz Mēnesi, kas ir tik mazs kā dolāra monēta, vai ari uz monētu Klusā okeāna lielumā, kas plešas debesīs tūkstošiem kilometru tālu. Bet varbūt starp šiem samēriem nekādas atšķirības nebija. Varbūt svarīgs bija vien skatījums uz tiem.

Ēna palūkojās uz sazaroto ceļu savā priekšā.

-    Pa kuru taku lai eju? viņš jautāja. Kura būs droša?

-    Izvēlies vienu, un tu nevarēsi iet pa otru, Zarja Polunoč­naja atbildēja. Abas ir bīstamas. Ko tu izvēlēsies skarbu patiesību vai patīkamus melus?

-    Patiesību, Ēna atbildēja, esmu gājis pārāk tālu, lai vēl izvēlētos melus.

-    Par to būs jāmaksā, viņa noskumusi paziņoja.

-    Es samaksāšu. Kāda ir cena?

-    Tavs vārds, Zarja Polunočnaja atbildēja. Tavs īstais vārds. Tev tas jāatdod man.

-    Bet kā?

-    Lūk, tā, viņa atbildēja un ar glezno roku pieskārās viņa galvai. Ēna juta pirkstus slīdam pār ādu, tad tie izkļuva cauri ādai, cauri galvaskausam. Ēna juta, kā tie dziļi iespiežas sma­dzenēs. Galvaskauss un mugurkauls visā garumā kņudēja. Bei­gās viņa izvilka plaukstu no Ēnas galvas. Rādītājpirksta galā dega tāda kā sveces liesma, tikai skaidra, žilbinoši balta.

-    Vai tas ir mans vārds? Ēna prasīja.

Zarja Polunočnaja savilka plaukstu dūrē, un gaismiņa pazuda.

-    Bija, viņa atbildēja. Sieviete izstiepa roku un pamāja uz ceļu labajā pusē: Turp! Pagaidām.

Bezvārdis Ēna mēnesgaismā pagriezās un devās pa labi. Gribēdams pateikties, viņš pagriezās atpakaļ, taču aiz mugu­ras bija tikai tumsa. Ēnam šķita, ka viņš atrodas dziļi pazemē, taču, kad viņš pavērās augšup tumsā, virs galvas aizvien bija sīciņais Mēness.

Ēna apgriezās ap stūri.

Ja tā ir pēcdzīve, viņš prātoja, tad tā ir līdzīga Klints mājai: pa daļai diorāma, pa daļai nakts murgs.

Tad Ēna ieraudzīja sevi cietuma skumjajā gaisotnē, priekš­nieka kabinetā, kad priekšnieks viņam paziņoja par Loras nāvi autoavārijā. Ēna redzēja savu sejas izteiksmi viņš izskatījās kā cilvēks, kurš ir izstumts no pasaules. Bija sāpīgi redzēt savu atkailināto dvēseli un bailes. Pielicis soli, lai ātrāk atstātu priekšnieka pelēko kabinetu, viņš nokļuva videoiekārtu darb­nīcā īglpointas nomalē. Pirms trim gadiem. Jā.

Ēna zināja, kas notiek darbnīcā: viņš pārvērš kotlešu masā Leriju Pauersu un B. Dž. Vestu, sitot nobrāzdams sev pirkstu locītavas. Pēc dažām minūtēm viņš iznāks laukā ar brūnu lielveikala somu rokās, un tā būs pilna ar divdesmit dolāru bank­notēm. Neviens nekad nevarēs pierādīt, ka viņš bija paņēmis šo naudu savu norunāto daļu un vēl mazliet par to, ka abi blēži bija mēģinājuši tik negodīgi apkrāpt viņu un Loru. Ēna bija tikai šoferis, taču savu viņš paveica darīja visu, ko lūdza Lora…

Tiesā bankas aplaupīšana pat netika pieminēta, lai gan viņš bija pārliecināts, ka visi to gribēja. Nekas nebija pierā­dāms, kamēr visi klusēja. Visi bija mēmi kā zivis. Iā vietā prokuroram neatlika nekas cits, kā runāt vien par miesas bojā­jumiem, kurus Ēna nodarīja Pauersam un Vestam. Tika uzrādīti fotoattēli pēc abu ierašanās vietējā slimnīcā. Ēna daudz neaiz­stāvējās, jo tā bija vieglāk. Nedz Pauerss, nedz Vests, šķiet, nespēja atcerēties kautiņa cēloni, taču abi apgalvoja, ka Ēna viņiem uzbrucis.

Par naudu neviens nebilda ne vārda.

Neviens pat nepieminēja Loru, un Ēnam vairs neko citu nevajadzēja.

Interesanti, vai patīkamo melu ceļš būtu vieglāks? Atstājis tiesas zāli, Ēna devās tālāk pa akmeņaino taku, līdz nonāca tādā kā palātā Čikāgas publiskajā slimnīcā, pēkšņi sajuzdams rīklē kāpjam rūgtumu. Viņš apstājās. Viņš negribēja skatīties. Viņš negribēja iet tālāk.

Māte slimnīcā atkal bija uz nāves gultas tāpat kā toreiz, kad Ēnam bija sešpadsmit gadu. Jā, te nu viņš bija sešpa­dsmitgadīgs milzu lempis ar pūtītēm klātu, gaišbrūnu seju sēdēja blakus gultai, nespēdams paskatīties uz māti, un lasīja biezu grāmatu mīkstos vākos. Interesanti, kas tā bija par grā­matu? Ēna apgāja riņķī gultai, lai pienāktu tuvāk un apska­tītos. Nostājies starp gultu un krēslu, viņš lūkojās te uz mir­stošo sievieti, te uz pusaudzi, kas salīcis sēdēja krēslā, iebāzis degunu "Gravitācijas varavīksnē", lai aizbēgtu no mātes nāves uz Londonu zibenskara laikā. Diemžēl grāmatas literārais vāj­prāts nesniedza ne patvērumu, ne attaisnojumu.

Mātes plakstus bija aizslēdzis morfina miers: tas, ko viņa uzskatīja par kārtējo anēmijas uzliesmojumu, kārtējo sāpju lēkmi, kura tikai jāpārcieš, izrādījās ielaista limfoma. Mātes āda bija kļuvusi dzeltenīgi pelēka. Viņai bija tikai mazliet pāri par trīsdesmit, bet viņa izskatījās daudz vecāka.

Ēna gribēja sapurināt sevi, neveiklo zēnu, kāds viņš tolaik bija, lai taču paņem māti aiz rokas, parunā, dara kaut ko, pirms viņa nenovēršami aizslīd no dzives. Taču Ēna nespēja sev pieskarties, un zēns turpināja lasīt: māte nomira, kamēr dēls sēdēja blakus, lasīdams biezu grāmatu.

Pēc mātes nāves Ēna vairs tik daudz nelasīja. Literatūrai nevarēja uzticēties. Kāds gan labums no grāmatām, ja tās nespēj tevi pasargāt no kaut kā šāda?

Izgājis no slimnīcas palātas, Ēna pa līkumotu gaiteni devās tālāk dziļi iekšā zemes zarnās.

Viņš atkal redz māti, nespēdams noticēt, ka viņa ir tik jauna, šķiet, viņai nav ne divdesmit pieci, vēl pirms saslim­šanas. Viņi abi ar māti bija dzīvokli kārtējā vēstniecības īrētajā mitekli kaut kur Ziemeļeiropā. Ēnas acis meklē kādu uzvedinājumu uz atbildi, un viņš atrod sevi: knēveli ar lielām, gaišpelēkām acīm, taisniem, tumšiem matiem un ādu, kas nav nedz gaiša, nedz tumša. Viņi strīdas. Ēnam nekas pat nav jādzird, jo visas viņu ķildas galu galā bija vienādas.

-    Pastāsti man par tēvu!

-    Viņš ir miris. Vairs neko nejautā!

-    Bet kas viņš bija?

-Aizmirsti! Miris un pagalam, un tu neko neesi zaudējis.

-    Es gribu redzēt viņa fotoattēlu!

-    Man nav viņa fotoattēla, skan klusa, skarba atbilde.

Puika zināja, ka tagad jāklusē, citādi māte sāks kliegt vai

pat iesitis, viņš zināja, ka nekad nepārstās uzdot jautājumus, tā nu Ēna novērsās un devās lejup pa tuneli.

Taka meta līkumu aiz likuma un beigās pagriezās atpakaļ, un Ēna iedomājās čūskas ādu un iekšas vai arī dziļas jo dziļas koka saknes. Pa kreisi bija ezers, kaut kur tuneļa galā pakpak ezerā pilēja ūdens, bet lāses tikpat kā nesaviļņoja spoguļgludo ezera virsmu. Nometies ceļos, Ēna padzērās, ar plauks­tām smeldams ūdeni un likdams pie lūpām, un tad turpināja ceļu, līdz visapkārt sāka mirgot disko spoguļbumbas mirdzošo rakstu atspīdumi. Ēnam šķita, ka viņš stāv pašā Visuma centrā un ap viņu riņķo zvaigznes un planētas. Viņš neko nedzirdēja ne mūziku, ne balsis, kas censtos to pārkliegt. Un tad Ēna ieraudzīja sievieti, līdzīgu mātei, taču tādu viņš māti nekad nebija redzējis viņa galu galā ir gandrīz vēl meitene…

Un viņa dejo.

Ēna it nemaz nebija pārsteigts, uzreiz atpazīstot mātes deju partneri. Trīsdesmit triju gadu laikā viņš tikpat kā nebija mainījies.

Jau pirmajā acu uzmetienā Ēnam bija skaidrs, ka viņa ir piedzērusies. Ne ļoti piedzērusies, bet iesācējam daudz neva­jag. Apmēram pēc nedēļas māte kuģī dosies uz Norvēģiju. Viņi abi dzer Margaritas, un mātei uz lūpām un plaukstas virspuses ir pielipuši sāls kristāliņi.

Trešdiena šoreiz nav ģērbies uzvalkā ar kaklasaiti, tomēr virs krūšu kabatas spoguļbumbas gaismā mirdz piespraude ar sudraba koku. Viņš dejo diezgan labi: abi varētu būt jauks pāris, neraugoties uz gadu starpību. Trešdienas kustībām pie­mīt vilka grācija.

Lēnā deja. Trešdiena velk viņu sev tuvāk, ķetnai līdzīgo roku īpašnieciski aplicis meitenes dibenam, velk viņu arvien tuvāk sev klāt. Otra roka satver viņas zodu un ceļ augšup pret sevi, un viņi abi skūpstās tur, uz deju grīdas; mirdzošā bumba met gaismas apli ap viņiem Visuma centrā.

Pēc brīža viņi pošas projām. Meitene nedaudz līgojas pie Trešdienas sāna, un viņš ved to ārā no deju zāles.

Ēna paslēpj seju plaukstās, viņš neseko tiem abiem, nespē­dams vai negribēdams būt par liecinieku paša ieņemšanas brīdim.

Spoguļatspīdumi bija izgaisuši, un tagad vienīgo apgaismo­jumu deva sīciņais Mēness, kas dega augstu virs viņa galvas.

Ēna gāja tālāk. Takas līkumā viņš apstājās, lai atvilktu elpu.

Pēkšņi viņam pār muguru maigi pārslīdēja roka un liegi pirksti sabužināja matus uz pakauša.

-    Sveiks, mīļum, aiz pleca no murrāja dūmakaina sievie­tes balss.

-    Sveika, Ēna teica un pagriezās. Viņai bija brūni mati un brūna āda, un acis laba medus tumši dzintarainajā krāsā, zīlītēs bija vertikāli šķēlumi.

-    Vai es tevi pazistu? Ēna samulsis jautāja.

-    Pat ļoti, viņa pasmaidīja. Es taču gulēju tavā gultā. Un mani ļaudis pēc mana lūguma nav nolaiduši no tevis ne acu.

Nostājusies Ēnas priekšā, viņa pamāja uz trim ceļiem, no kuriem atkal bija jāizvēlas viens.

-    Ielāgo, viņa teica, iedams pa vienu no tiem, kļūsi gudrs. Ja iesi pa otru, kļūsi par vienu veselu. Bet trešais ceļš tevi nogalinās.

-    Manuprāt, es jau esmu miris, Ēna atbildēja, es nomiru kokā.

Viņa ieņurdējās.

-    Te nāve, tur nāve, tur ari nāve. Tas viss ir relatīvi. Tad viņa atkal pasmaidīja. Vai zini, es varētu par to pajokot. Par mirušajiem radiniekiem.

-    Nevajag, Ēna atbildēja, labāk jau ne.

-    Nu? viņa jautāja. Pa kuru ceļu iesi?

-    Nav ne jausmas, Ēna atzinās.

Viņa mazliet pielieca galvu, nudien kā kaķene. Pēkšņi Ēna ļoti skaidri atcerējās, kas viņa ir un kā viņš to pazīst. Ēna juta, ka nosarkst.

-Ja tu man uzticies, Basta solija, es izvēlēšos tavā vietā.

-    Es tev uzticos, Ēna nešaubīdamies atbildēja.

-    Vai gribi zināt, ko tas tev maksās?

-    Vārdu es jau pazaudēju, Ēna atzinās.

-    Vārdi nāk un iet. Vai tad tas bija tik vērtīgs?

-Jā. Varbūt. Viegli tas nebija. Tā bija kā personiska atklāsme.

-    Visas atklāsmes ir personiskas, viņa aizrādīja, tāpēc tām nevar ticēt.

-    Es nesaprotu.

-    Nesaproti, viņa teica, un nesapratīsi arī. Es paņemšu tavu sirdi. Tā mums būs vajadzīga vēlāk. Un Basta iebāza roku dziļi viņa krūtīs un izvilka kaut ko rubīnsarkanu, pulsē­jošu, ko tagad turēja asajos nagos. Baloža asiņu krāsā, it kā veidots no tīras gaismas, tas ritmiski sarāvās un izpletās.

Viņa savilka plaukstu dūrē, un sirds pazuda.

-    Izvēlies vidējo ceļu!

Ēna vilcinājās. Vai tu patiešām esi te? viņš vaicāja.

Sieviete, pieliekusi galvu uz sāniem, svinīgi nopietni skatī­jās viņā, nesakot ne vārda.

-    Kas tu esi? Ēna prasīja. Kas ir tavi cilvēki?

Viņa nožāvājās, atklājot perfektu, tumšsarkanu mēlīti. Vari uzskatīt mūs par simboliem, par sapni, ko cilvēce ir radījusi, lai kaut kā izskaidrotu ēnas uz alu sienām. Tagad ej, nestāvi uz vietas. Tavs ķermenis atdziest ik minūti. Muļķi uz kalna jau pulcējas. Pulkstenis tikšķ.

Ēna pamāja un sāka iet.

Pamats zem kājām kļuva slidens, klintis klāja ledus. Ēna klupa un slīdēja, virzoties pa akmeņaino taku pretī vietai, kur ceļš sazarojās. Lai ari viņš gāja pēc iespējas lēnāk, pirkstu kau­liņi bija nobrāzti pret šķautņainās klints izvirzījumiem krūšu augstumā. Mēness virs viņa spīdēja cauri ledus kristāliem gaisā: spīdekli ietvēra aplis, Mēness loks, tas izstaroja gaismu. Skaista aina, bet iet bija grūtāk. Taka bija neuzticama.

Ceļš jau atkal sazarojās.

Viena taka jau šķita pazīstama, tā veda uz plašu kambari vai varbūt uz kambaru kopumu, tādu kā tumšu muzeju. Ēna jau zināja, kas tā ir par vietu. Viņš jau reiz te bija bijis, lai arī pirmajos brīžos nespēja atminēties, kad un kā. Viņš dzirdēja sīku trokšņu ilgas atbalsis. Viņš dzirdēja, kā nosēžas putekļi.

Tā bija Aizmirsto Dievu zāle. Un tad viņš atcerējās: sapnī, tonakt motelī, kad pirmoreiz parādījās Lora, bezgalīgi plaša piemiņas zāle aizmirstiem, pagātnē nogrimušiem dieviem un tiem, kuru dzīvā klātbūtne bija pazaudēta.

Ēna soli atkāpās.

Piegājis pie tālākās takas, viņš pameta skatienu uz priekšu un ieraudzīja gaiteni Disnejlendas stilā: melnas organiskā stikla sienas ar gaismekļiem. Krāsainas spuldzītes bezmērķīgi mirgoja un zibsnīja, radot kārtības ilūziju: tāda varētu būt kosmosa kuģa vadības pults kādā filmā.

Ēna arī kaut ko dzirdēja: dobji vibrējošu basa dūkoņu, kas atbalsojās viņa kuņģa dziļumā.

Apstājies viņš aplaida skatienu visapkārt. Neviens ceļš vairs nešķita pareizs. Vairs ne. Viņam takas jau bija līdz kaklam. Dosies pa vidējo, to, pa kuru viņam lika iet sieviete-kaķene.

Mēness virs galvas pamazām izbālēja, viena tā mala krāso­jās sārta: tuvojās aptumsums. Taku apjūma milzīga ieeja.

Vairs nebija nekādu darījumu, nekādas kaulēšanās. Atlika tikai doties iekšā. Ēna iegāja velvē, tumsā. Gaiss te bija silts un smaržoja pēc mikliem putekļiem kā iela pēc pirmā vasaras lietus.

Viņam nebija bail.

Vairs ne. Bailes bija nomirušas lielajā osī kopā ar Ēnu. Nebija vairs ne baiļu, ne naida, ne sāpju. Nebija nekā, bija tikai pati esence.

Tālumā klusi ūdenī iekrita kaut kas liels, plunkšķis atbal­sojās plašumos. Ēna sasprindzināja redzi, bet neko nevarēja saskatīt. Bija pārāk tumšs. Necik ilgi, un pamalē, no kurie­nes atskanēja plunkšķi, iemirdzējās rēgaina gaisma: pasaule ieguva apveidus. Ēna stāvēja alā, un viņa priekšā pletās spoguļgluds ūdens.

Plunkšķi kļuva arvien skaļāki, gaisma iemirdzējās spožāk, lina stāvēja krastā un gaidīja. Diezgan drīz parādījās zema, plakana laiva, kuras izliektajā priekšgalā dega balta gaisma, bet mazliet zemāk stiklaini melnajā ūdenī spīgoja luktura atspulgs. Laivā stāvēja gara auguma stāvs ar kārti, un pirmīt dzirdētos plunkšķus radīja laivinieks, cilājot un kustinot kārti, stumjot laivu pa pazemes ezeru.

-    Sveiki! Ēna iesaucās, un no visām pusēm atskanēja atbalss. Varētu nodomāt, ka viņu sveic un uzrunā daudzbalsīgs koris un visiem ir viņa balss.

Stāvs, kas turēja rokā kārti, neatbildēja.

Cilvēks, kurš vadīja laivu, bija garš un ļoti tievs. Viņš ja tas bija viņš bija ģērbies vienkāršā, baltā tērpā, virs kura grozījās galva, kas nekādā gadījumā nebija cilvēka galva, tāpēc Ēna nosprieda, ka tai jābūt tādai kā maskai: putna galva uz slaika kakla ar garu, līku knābi. Rēgainais, putnam līdzīgais siluets šķita redzēts. Ēna sasprindzināja atmiņu, bet tad vīlies saprata, ka domā par Klints māju ar automāta spraugu un bālo, putnam līdzīgo stāvu, kas pazibēja no zārka, lai savāktu dzērāja dvēseli.

No kārts un laivas atbalsojoties pilēja ūdens, atstājot vil­nīšu sliedi stiklainajā ūdenī. Laiva bija darināta no niedrēm no sasietiem kūlīšiem.

Beigās laiva piestāja netālu no krasta. Laivinieks atbalstījās uz kārts. Viņš lēni pagrieza galvu, līdz raudzījās Ēnam sejā.

-    Sveiks, nevirinot garo knābi, viņš sacīja vīrieša balsī. Tāpat kā viss pagaidām pazemes pasaulē piedzīvotais, ari tā šķita pazīstama.

-    Kāp uz klāja! Kājas samērcēsi, bet baidos, ka citādi neva­rēs. Laivas mums vecas, un, ja piebraukšu tuvāk, noraušu dibenu.

Novilcis kurpes (Ēnam nebija ne jausmas, ka viņam kājās ir kurpes), viņš iebrida ūdenī, kas sniedzās līdz puslieliem un šķita pārsteidzoši silts. Kad Ēna piegāja pie laivas, laivinieks viņam pasniedza roku un palīdzēja iekāpt. Niedru laiva viegli sašūpojās, ūdens uzšļakstīja pār tās malām, taču mirkli vēlāk viņi atguva līdzsvaru.

Stūrmanis ar kārti atstūmās no krasta. Ēna stāvēja un ska­tījās. No viņa bikšu galiem pilēja ūdens.

-    Es jūs pazīstu, viņš uzrunāja būtni.

-    Kā tad citādi, laivinieks atbildēja. Laivas priekšgalā neganti uzliesmoja luktura eļļa, un Ēna dūmos sāka klepot.

-    Tu strādāji pie manis. Baidos, ka Lilu Gudčaildu mums vajadzēja apbedīt bez tevis. Ik vārdu viņš izrunāja nervozi un skaidri.

Dūmi Ēnam koda acis. Noslaucījis ar delnu asaras, viņš, kā pašam šķita, tajos redzēja gara auguma vīrieti uzvalkā, ar bril­lēm zelta rāmjos uz deguna. Dūmi izklīda, un viņa priekšā atkal bija laivinieks puscilvēciska būtne ar ūdensputna galvu.

-    Misters Ibiss?

-    Priecājos tevi satikt, atbildēja būtne mistera Ibisa balsī. Vai zini, kas ir psihopomps?

Vārds likās dzirdēts, bet ļoti sen. Ēna papurināja galvu.

-    Izdomāts nosaukums pavadonim, misters Ibiss pazi­ņoja. Mums visiem ir tik daudz pienākumu, tik daudz eksis­tences paveidu. Personiski es sevi redzu kā pētnieku, kas dzīvo klusumā un raksta pastāstiņus un fantāzijas par pagātni, kas varbūt ir bijusi, bet varbūt ne. Tiktāl viss ir patiesība. Taču, tāpat kā daudziem, ar kuriem esi nolēmis saistīt savu dzīvi, man piemīt arī citi dotumi, proti, esmu psihopomps. Es pavadu dzīvos uz nāves valstību.

-    Bet es domāju, ka jau esmu nāves valstībā, Ēna sacīja.

-    Neesi. Ne per se. Te ir tāds kā priekškambaris.

Laiva gludi slīdēja pazemes ezera spoguļgludajos ūdeņos. Radījuma putna galva skatījās taisni uz priekšu. Un tad, nevār­stot knābi, misters Ibiss sacija:

-Jūs, cilvēki, runājat par dzīvajiem un mirušajiem kā divām pretējām kategorijām, kas viena otru izslēdz. It kā nevarētu būt tādas upes, kas vienlaikus ir ari ceļš, vai dzies­mas, kas ir ari krāsa.

-    Bet vai tad tā var būt? Ēna brīnījās. Vai var? Ezera otrā krastā klusi atbalsojās viņa vārdi.

-    Ielāgo, misters Ibiss īgni atbildēja, dzīve un nāve ir vienas un tās pašas monētas divas puses. Tāpat kā divdesmit pieciem centiem vienā pusē ir cipars, bet otrā ērglis.

-    Bet ja man ir monēta, kurai abās pusēs ir cipars?

-    Tev tādas nav. Tādas monētas pieder tikai vai nu muļ­ķiem, vai dieviem.

Šķērsojot tumšos ūdeņus, Ēnu vienubrīd sagrāba drebuļi. Šķita, ka no spoguļgludās virsmas viņā pārmetoši noskatās bērnu sejas piesūkušās ar ūdeni, ar izplūdušām, neredzī­gām, aizmiglotām acīm. Pazemes alā nebija vēja, kas saviļņotu melnā ezera virsmu.

-    Tātad esmu miris, Ēna secināja. Viņš jau sāka pierast pie šī fakta. Vai arī drīz būšu miris.

-    Mēs esam ceļā uz Mirušo zāli. Es lūdzu, lai tieši es varu tevi pavadīt.

-    Kāpēc?

-    Es esmu psihopomps. Tu man patīc. Tu biji kārtīgs strād­nieks. Kāpēc gan ne?

-    Bet… Ēna centās sakārtot domas, es jums neticēju. Jo neko daudz nezinu par ēģiptiešu mitoloģiju. Jo es neko tādu negaidīju. Kas notika ar Svēto Pēteri pie debesu vārtiem?

Baltā galva ar garo knābi nopietni grozījās no vienas puses uz otru.

-    Nav svarīgi, ka tu neticēji mums, misters Ibiss sacīja. Mēs tev ticējām.

Laiva atdūrās pret ezera dibenu. Misters Ibiss pār laivas malu iekāpa ūdenī un teica Ēnam darīt tāpat. Paņēmis no laivas gala auklu, viņš pasniedza Ēnam lukturi, kas pēc formas atgādināja mēness sirpi. Abi devās uz krastu, kur misters Ibiss piesēja laivu pie klinti iedzīta tērauda gredzena. Paņēmis no Ēnas rokām lukturi un augstu to pacēlis, viņš ašā soli devās projām, metot uz zemes un augstās klinšu sienas milzu ēnas.

-    Vai tev ir bail? misters Ibiss pajautāja.

-    Ne pārāk.

-    Nu ejot mēģini modināt sevi neviltotu godbijību un dvēseles šausmas. Šai situācijai tās ir atbilstošās jūtas.

Ēna neizjūta bailes. Interesi un uztraukumu gan, bet ne vairāk. Viņu nebiedēja ne arvien melnākā tumsa, ne nāve, pat ne būtne ar suņa galvu spēkbarības tvertnes lielumā, kas viņos noskatījās. Radījums dobji ierūcās, un Ēnam uz skausta sacēlās matiņi.

-    Ēna, milzu būtne ierunājās, klāt lielā tiesas diena.

Ēna paraudzījās augšup. Misters Šakālis? viņš atsau­cās.

Anubisa plaukstas nolaidās, tumšas un milzīgas, tās paņēma Ēnu un pacēla augstu gaisā.

Šakāļa galva ar spožām, mirdzošām acīm viņu pārbaudīja tikpat bezkaislīgi, kā misters Šakālis apskatīja mirušo meiteni uz sekciju galda. Ēna zināja, ka visas viņa kļūdas, neveiks­mes, trūkumi tiek vētīti un svērti, ka viņš zināmā mērā tiek uzšķērsts, sagriezts gabalos un izgaršots.

Mēs bieži aizmirstam to, kas mums nedara godu. Meklējam attaisnojumu savai rīcībai, ievīstām to spožos melos vai ļaujam pārklāties ar bieziem aizmirstības putekļiem. Visi Ēnas noda­rījumi, par kuriem viņš kaunējās, viss, ko viņš labprāt mainītu vai vispār atsauktu, tagad atgriezās, ieraujot vainas un nožēlas virpulī, un viņam nebija, kur no tiem paslēpties. Viņš bija tik kails un tik atvērts kā līķis uz galda, un tumšais Anubiss, dievs šakālis, bija viņa prožektors, prokurors un vajātājs.

-    Lūdzu, Ēna sacīja, lūdzu, beidziet!

Taču pārbaudījums turpinājās. Visi meli, kurus viņš dzīvē bija teicis, ik nozagtais sīkums, ik pāridarījums citiem, visi mazie noziegumi un sīkās slepkavības, kas gadās vai katru dienu, to visu un vēl vairāk mirušo soģis ar šakāļa galvu tagad izvilka gaismā.

Ēna sāka rūgti raudāt, sēdēdams tumšā dieva plaukstā. Viņš atkal bija knauķis, tikpat bezpalīdzīgs un bezspēcīgs.

Un tad bez brīdinājuma viss bija galā. Ēna elsoja un šņukstēja, no viņa deguna pludoja puņķi; vēl aizvien viņš jutās bezpalīdzīgs, taču lielās rokas viņu uzmanīgi, gandrīz vai maigi nolika uz klints grīdas.

-    Pie kā ir viņa sirds? Anubiss norūca.

-    Pie manis, iemurrājās sievietes balss.

Ēna pacēla skatienu. Blakus būtnei, kas vairs nebija mis­ters Ibiss, stāvēja Basta, pastiepusi labo roku ar Ēnas sirdi, kas meta rubīnsārtu gaismu viņas sejā.

-    Dod to man, teica Tots, dievs ar Ibisa galvu, un, paņēmis sirdi rokās, kas nebija cilvēka rokas, aizslīdēja uz priekšu.

Anubiss nolika sev priekšā zelta svariņus.

-    Vai tagad izšķirsies, ko es saņemšu? Ēna čukstus jau­tāja Bastai. Paradīzi? Elli? Šķīstītavu?

-Ja spalviņa būs tikpat smaga kā sirds, viņa atbil­dēja, tev pašam būs jālemj par savu likteni.

-    Bet ja nebūs?

Basta paraustīja plecus, it kā jautājums viņai liktu justies neērti, tomēr mirkli vēlāk viņa atbildēja:

-    Tad mēs tavu sirdi un dvēseli izbarosim Ammetam, dvēseļēdājam.

-    Varbūt, viņš čukstēja, varbūt es varu piedzīvot tādas kā laimīgas beigas.

-    Te ne tikai nav laimīgu beigu, viņa paskaidroja, te vispār nav beigu.

Vienā svaru kausā Anubiss uzmanīgi, godbijīgi ielika spalvu un mirkli vēlāk otrā sirdi. Kaut kas sakustējās ēnā zem sva­riem, bet Ēnam šķita nepatīkami to aplūkot tuvāk.

Spalva bija smaga, taču ari Ēnas sirds nebija no vieglajām, tāpēc svaru kausi satraukti šūpojās un nosvērās te uz vienu, te uz otru pusi.

Beigās kausi tomēr nostājās līdzsvarā, un radījums no svaru ēnas neapmierināts aizzagās projām.

-    Lūk, kā, Bastas balsī skanēja vilšanās. Kārtējais galvas­kauss kaudzē. Žēl gan. Biju cerējusi, ka tu pašreizējos nemieros izdarīsi ko labu. Jūtos, kā vērojot autoavāriju palēninājumā un nespējot to novērst.

-    Vai tevis tur nebūs?

Basta pašūpoja galvu.

-    Man nepatīk, ka citi man saka, kas jādara.

Bezgalīgajā nāves zālē iestājās klusums, kas atbalsojās no

ūdens un tumsas.

-    Vai tagad man jāizvēlas, kurp doties tālāk? Ēna jautāja.

-Jā, Tots pamāja, vai ari mēs to izdarīsim tavā vietā.

-    Nē, Ēna atbildēja. Viss kārtībā. Izvēlēšos pats.

-    Nu? ierēcās Anubiss.

-    Tagad es atpūtīšos, Ēna atbildēja. To es vēlos. Man neko nevajag. Ne debesis, ne elli, itin neko. Lai viss vienreiz beidzas.

-    Tiešām? Tots jautāja.

-Jā, Ēna pamāja.

Misters Šakālis atvēra viņa priekšā pēdējās durvis, aiz kurām nekā nebija. Nebija tumsas. Nebija pat aizmirstības. Tikai nekas.

Pieņēmis to nešaubīdamies un bez iebildumiem, Ēna spēra kāju nebūtībā, izjuzdams dīvainu, mežonīgu prieku.

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Mūsu kontinentā viss notiek plašā mērogā. Upes ir milzīgas, klimats bargs gan aukstumā, gan tveicē, ainavas ir brīnišķīgas, pērkons un zibens kolosāli. Nekārtības valstī satricina tās pamatus. Mūsu rupjās kļūdas, nepareizā rīcība, zaudējumi, negods, sabrukums viss plašā mērogā.

Lords Kārlails Džordžam Selvinam, 1778

Amerikas Savienoto Valstu dienvidaustrumu ievērojamākā vieta tiek reklamēta uz neskaitāmiem vecu šķūņu jumtiem Džordžijā un Tenesī līdz pat Kentuki. Braucot pa līkumotu meža ceļu, ceļotājs ieraudzīs sagruvušu, sarkanu šķūni, uz kura jumta būs uzkrāsoti vārdi:

APMEKLĒJIET ROKSITIJU -

PASAULES ASTOTO BRĪNUMU!

Turpat netālu uz pussagruvušās govju fermas jumta bal­tiem, drukātiem burtiem būs rakstīts:

APSKATIET SEPTIŅUS ŠTATUS NO ROKSITIJAS,

PASAULES BRĪNUMA!

Ceļotājam liek domāt, ka Roksitija gaida aiz nākamā pa­grieziena un viņam nav jābrauc veselu dienu līdz Lukauta kalnam turpat pie robežas ar Džordžiju, uz dienvidrietumiem no Čatanogas Tenesī.

Lukauta kalns būtibā nav nekāds kalns, bet drīzāk neiedo­mājami augsts, dominējošs paugurs, kas no tāluma izskatās brūns, bet, kad pienāk tuvu klāt, izrādās zaļš, koku apaudzis, uz tā ir saceltas mājas. Kad ieradās baltie, tur dzīvoja čeroki atzars čikamauga, kas kalnu dēvēja par ČatotonogI, tulkojumā: Kalns, kas paceļas līdz smailei.

19. gadsimta 30. gados Endrū Džeksona Indiāņu pārvie­tošanas akts izraidīja indiāņus no dzimtās zemes čoktau, čikamauga, čeroki un čikaso ciltis. ASV karaspēks ikvienu, ko noķēra, ar varu dzina tūkstošiem jūdžu tālu uz jauno indi­āņu zemi, kas vēlāk kļuva par Oklahomu, un tas bija asaru ceļš, gadījuma rakstura genocīda kustība. Tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu ceļā nomira. Bet uzvarētājus jau neviens netiesā un neapstrīd.

Leģenda vēstī, ka tas, kas pārvalda Lukauta kalnu, pārvalda visu zemi. Galu galā tā ir svētvieta, turklāt augsta vieta. Pilsoņu kara laikā te notika kauja starp štatiem jeb kauja virs māko­ņiem, un pirmajā dienā konfederātu karaspēks paveica neie­spējamo, bez pavēles uzkāpdams Misionāru grēdā un ieņem­dams kalnu. Ziemeļi uzvarēja pie Lukauta kalna un visā karā.

Zem kalna plešas tuneļi un alas, dažas ļoti senas. Tagad šīs ejas lielākoties ir slēgtas, lai gan kāds vietējais uzņēmējs atraka pazemes ūdenskritumu, kuru nosauca par Rubīnu ūdenskritumu. Līdz ūdenskritumam var nokļūt ar liftu. Tūristi to ir iecienījuši, lai gan lielākā atrakcija atrodas pašā Lukauta kalna virsotnē. Tā ir Roksitija.

Roksitija sākas ar ornamentālu dārzu uz kalna nogāzes: tūristi pa kalnu taku dodas cauri klintīm, virs klintīm, starp klintīm, met kukurūzu briežu aplokā, šķērso gaisa tiltu un skatās binokļos, kurus iznomājuši par divdesmit pieciem cen­tiem, bet retajās saulainajās, patiešām skaidrajās dienās redz septiņus štatus. No turienes katru gadu taka ved miljoniem un miljoniem apmeklētāju uz pazemi kā uz kādu dīvainu elli, kur alās viņi blenž uz izgaismotām lellēm, kas izkārtotas bērnu pantiņu un pasaku diorāmās. Kad ekskursanti vēlāk dodas mājās, viņi jūtas apmulsuši, jo nav skaidrs, kāpēc šurp nākuši, ko redzējuši un vai laiku labi pavadījuši.

* * *

Viņi ieradās pie Lukauta kalna no visiem Amerikas Savie­noto Valstu štatiem. Viņi nebija tūristi. Viņi ieradās ar automa­šīnām, lidmašīnām, autobusiem, ar vilcienu un kājām. Daži no tiem atlidoja, turoties zemu un mērojot gaisa ceļu tikai nakts tumsā, bet viņi tomēr atlidoja. Citi nāca pa savām takām zemes dzīlēs. Daudzi balsoja mašīnas, diedelēdami nervozo vieglo vai kravas mašīnu vadītāju vēlību. Tie, kas brauca ar savu vieglo vai kravas auto, ieraudzījuši citus ejam kājām, atpūšamies vai sēžam krodziņos un atpazinuši viņus, piedā­vāja vietu savās mašīnās.

Lukauta kalna pakāji visi sasniedza apputējuši un noguruši un, galvas atgāzuši, redzēja (vai iedomājās, ka redz) kokiem apaugušo virsotni, Roksitijas takas, dārzus un ūdens straumes.

Pirmais vilnis ieradās agri no rīta, otrais vilnis mijkrēsli. Un vairākas dienas no vietas viņi vienkārši turpināja ierasties.

Piebrauca apdauzīta U-Haul kravas mašīna, no kuras izbira vairākas ceļā nonīkušas viļas un rusalkas ar izsmērētu smiņķi, saplēstām zeķbiksēm, samiegojušās un nogurušas.

Koku pudurī pie kalna padzīvojis vampīrs piedāvāja Marlboro kailam pērtiķveida radījumam, apaugušam ar rudiem spalvu kušķiem. Radījums graciozi pieņēma piedāvāto cigareti, un abi klusēdami stāvēja blakus un smēķēja.

Ceļa malā apstājās Toyota Previa, no kuras izkāpa septiņi ķīnieši un ķīnietes. Viņi izskatījās pirmām kārtām tīri, visi melnā apģērbā, kādu dažās valstīs valkā zemāki valsts ierēdņi.

Viens, turēdams rokās lapu paliktni, pārbaudīja atvesto inven­tāru no mašīnas aizmugures izceltās lielās golfa somas, kurās bija grezni zobeni ar lakotiem rokturiem, grebumiem rotātas nūjas un spoguļi. Ieročus pārbaudīja un izdalīja, un par katru bija jāparakstās.

No aprūsējuša vāģa izkāpa slavens komiķis, kuru visi uzska­tīja par mirušu kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem, un sāka izģērbties, atklājot āža kājas un īsu āža ļipu.

Pēc tam ieradās četri meksikāņi, smaidīgi kā saule, ar mel­niem, neparasti spīdīgiem matiem, un sāka laist riņķī brūnpapīra maisiņā paslēptu pudeli ar rūgtu dzērienu: šokolādes pulvera, liķiera un asiņu mikstūru.

Pāri laukiem nāca sīks vīrelis ar tumšu bārdu, melnu, noputējušu katliņu galvā, peisakiem pie deniņiem, padilušai, bārkstainai lūgsnu šallei plīvojot. Viņam pa pēdām sekoja div­reiz garāks vīrietis ar ādu pelēka poļu māla krāsā, un vārdi, kas viņam bija uzrakstīti uz pieres, nozīmēja dzīve.

Viņi nāca un nāca. Piebrauca taksometrs, no kura izkāpa rakšasi jeb Indostānas pussalas dēmoni. Viņi malās uz riņķi un klusēdami vēroja cilvēkus kalna pakājē, līdz ieraudzīja Mamadži, kas aizvērtām acīm kustināja lūpas lūgsnā. Nevienu citu dēmoni nepazina, tomēr vilcinājās viņai tuvoties, atcerēda­mies vecās kaujas. Dievietes rokas glāstīja galvaskausus, kas, savērti rotā, karājās viņai kaklā. Mamadži brūnā āda pamazām kļuva melna un stiklaina kā ahāts vai obsidiāns, bet lūpas pavērās, atklājot garus, baltus, ļoti asus zobus. Viņa atvēra visas savas acis, aicinot rakšasus nākt tuvāk, un tad sveicināja viņus, kā būtu sveicinājusi savus bērnus.

Vētras, kuras dažās pēdējās dienās bija sacēlušās ziemeļu un austrumu malā, protams, nemazināja spriedzes un neomulibas gaisotni. Vietējie sinoptiķi brīdināja par virpuļiem, kas varētu izraisīt viesuļvētru, par augsta gaisa spiediena apgabaliem, kas neizkustējās no vietas. Dienas bija siltas, bet naktis aukstas.

Viņi pulcējās bariņos, dažreiz izvēlēdamies cits citu pēc tautības vai rases, temperamenta, pat pēc ārienes. Visi izska­tījās nobažījušies. Visi izskatījās noguruši.

Šur tur skanēja sarunas, pat smiekli, taču apslāpēti un spontāni. No rokas rokā ceļoja alus skārdeņu sešpakas.

Daži vietējie vīrieši un sievietes atnāca kājām pār pļavu, viņu kustības bija neparastas, un viņu balsīs runāja loa viņos iemiesojušies vudū gari. Liela auguma nēģeris runāja Papa Legbas, vārtu turētāja balsī, bet vudū nāves valdnieks barons Samedi bija iemiesojies čatanogu pusaudzē, gotiskā roka fanē, iespējams, melna zīda cilindra dēļ, kas bezrūpīgi gozējās mei­tenes tumšajos matos. Viņa runāja paša barona zemajā basā, smēķēja milzīgu cigāru un izrīkoja trīs Gede, mirušo loa, savu­kārt Gēde bija ieņēmuši triju pusmūža brāļu miesu. Viņi bija apbruņoti un dzina tik neķītrus jokus, ka par tiem smējās vie­nīgi viņi paši, atkal un atkal rēcot aizsmakušās balsīs.

Turpat pastaigājās divas nenosakāma vecuma čikamaugas sievietes zilos, ar eļļu notraipītos džinsos un apbružātās ādas jakās, vērodamas ļaudis un gatavošanos kaujai. Ik pa brīdim viena vai otra uz kādu norādīja un pasmējās. Pašas gan viņas gaidāmajā konfliktā nedomāja piedalīties.

Austrumos uzlēca un samilza Mēness diena līdz piln­mēnesim. Tas aizņēma vai pusi debesjuma, tumšsārti oranžs, tieši virs pašām pakalnu virsotnēm. Šķērsojot debesis, Mēness kļuva arvien mazāks un blāvāks, līdz beidzot sastinga un palika karājamies gaisā kā laterna.

Mēnesnīcā Lukauta kalna pakājē viņu bija sanācis neticami daudz. Viņi gaidīja.

* * *

Lora bija izslāpusi.

Dažreiz dzīvie savā prātā mierīgi lipināja kā sveces, citreiz liesmoja kā lāpas. Tāpēc no viņiem viegli varēja izvairīties un, ja gribējās, viņus viegli varēja atrast. Ēna karājās kokā, izsta­rodams neparastu, savu vien gaismu.

Reiz, tajā dienā, kad abi pastaigājās, sadevušies rokās, Lora bija pārmetuši Ēnam, ka viņš nav dzīvs. Viņa bija cerējusi Ēnu satracināt, izvilināt no viņa patiesas emocijas, lai redzētu, ka vīrietis, ar kuru bija precējusies, ir dzīvs, īsts cilvēks. Taču neko no tā viņa neredzēja.

Lora atcerējās, kā gāja blakus, gribēdama, lai Ēna saprot, ko viņa mēģina pateikt.

Taču tagad, mirstot kokā, viņš bija pavisam dzīvs. Redzot, kā Ēna izdziest, Lora saprata, ka viņš ir neviltots un īsts. Un viņš bija lūdzis, lai Lora paliek visu nakti. Viņš bija piedevis… varbūt tiešām bija viņai piedevis. Bet tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa saprata tikai to, ka Ēna ir mainījies.

Ēna bija teicis iet uz lauku mājām, solīdams, ka tur viņai iedos padzerties. Mājā gaisma nedega, un Lora tur nejuta nevienu dzīvu dvēseli. Taču Ēna bija solījis, ka tur par viņu parūpēsies. Lora pagrūda mājas durvis, un tās atvērās, lai gan sarūsējušās eņģes labu bridi protestēja.

Viņas kreisajā plaušā kaut kas sakustējās, stumdījās un locījās, izraisīdams klepu.

Lora stāvēja šaurā gaitenī, ceļu tālāk gandrīz aizsprostoja apjomīgas, noputējušas klavieres. Gaiss smaržoja pēc veca pelē­juma. Paspraukusies garām klavierēm, Lora pagrūda durvis un ieraudzīja pussagruvušu dzīvojamo istabu, pilnu ar salauztām mēbelēm. Uz kamīna dzegas dūmoja eļļas lampa. Kamīnā uz oglēm bija sakurta uguns, lai gan pie mājas Lora dūmus nedz redzēja, nedz saoda. Uguns tomēr it nemaz nesildīja istabu, lai gan, Lora pieļāva, varbūt tā nebija telpas vaina.

Nāve Lorai nesa sāpes, lai gan tās sagādāja galvenokārt kaut kā trūkums: katru šūnu kaltēja dedzinošas slāpes, kaulos it nemaz vairs nebija siltuma. Dažkārt Lora pieķēra sevi domā­jam, ka varbūt viņu varētu sasildīt sprēgājošs uguns sārts vai zemes mīkstā, brūnā sega, bet slāpes viņa varētu remdēt ar auksto jūru…

Te pēkšņi viņa atskārta, ka istabā nav viena.

Uz veca dīvāna sēdēja trīs sievietes, it kā viņas būtu kādas ārzemju mākslas izstādes eksponāti. Dīvāna izdilušais, bāli brūnganais samts droši vien pirms simts gadiem bijis spilgti dzeltens. Sievietes bija ģērbušās identiskos miglas pelēkos svārkos un svīteros. Viņu redzokļi bija pārāk dziļi iegrimuši acu dobumos, viņu āda bija svaiga kaula balta. Tā, kas sēdēja dīvāna kreisajā malā, bija īsta milzene vai gandrīz milzene; tā, kas sēdēja pa labi, bija vēl mazāka par punduri, bet vidū sēdošā Lora bija droša bija viņas augumā. Sieviešu acis sekoja katrai Loras kustībai, kopš viņa ienāca istabā, taču teikt viņas neko neteica.

Lora nebija domājusi viņas te satikt.

Kaut kas sāka locīties un iekrita viņai nāsī. Izvilkusi no piedurknes papīra kabatlakatu, Lora izšņauca degunu. Viņa saburzīja papīru un iemeta to ugunī, vērojot, kā tas sačokuro­jas melns un pārtop oranžās liesmu mēlēs. Viņa noskatījās, kā saraujas, sabrūnē un sadeg tārpi.

Pēc tam Lora pievērsās sievietēm uz dīvāna. Kopš viņas ienākšanas tās nebija izkustējušās no vietas ne muskulis sarāvās, ne mats ietrīsējās. Viņas blenza uz Loru.

-    Labdien! Vai šīs ir jūsu mājas? Lora jautāja.

Lielākā sieviete pamāja. Rokas viņai bija neparasti sarka­nas, seja bezkaislīga.

-    Ēna… tas vīrietis, kas karājas kokā. Viņš ir mans vīrs. Viņš teica, lai es jums pasaku, ka gribu padzerties ūdeni.

Zarnās sakustējās kaut kas liels. Izlocījies tas nomierinājās.

Vismazākā sieviete pamāja un izrāpās no dīvāna. Sēžot viņai kājas nesniedzās līdz grīdai. Viņa izšāvās no istabas.

Klaudzēdamas atvērās un aizvērās durvis. Pie mājas kaut kas vairākkārt skaļi nočīkstēja. Ik čīkstu pavadīja ūdens šļaksti.

Necik ilgi, un mazā sieviete atgriezās ar brūnu māla krūku rokās. Uzmanīgi nolikusi to uz galda, viņa devās uz dīvānu un, uzkūņojusies uz tā, atkal ieņēma vietu blakus māsām.

Paldies!

Piegājusi pie galda, Lora ar skatienu meklēja krūzi vai glāzi, bet neko tamlīdzīgu neatrada. Viņa pacēla krūku. lā bija smagāka, nekā izskatījās. Ūdens bija nevainojami dzidrs.

Pielikusi trauku pie lūpām, Lora dzēra.

Savu mūžu nebija baudīts tik ledaini auksts ūdens. Mēle, zobi un aukslējas sastinga, bet Lora turpināja dzert, nespē­dama atrauties, juzdama, kā ūdens saldē kuņģi, zarnas, sirdi un asinsvadus.

Ūdens ieplūda viņā. Tas bija kā šķidrs ledus.

Ieraudzījusi, ka krūka jau tukša, viņa pārsteigta nolika to uz galda.

Sievietes viņu bezkaislīgi vēroja. Pēc nāves Lora ne par ko nebija domājusi metaforās, viss šķita vienkārši: vai nu ir, vai nav. Bet tagad, raugoties uz sievieti dīvānā, viņai pēkšņi ienāca prātā tiesneši vai zinātnieki, kas novēro izmēģinājuma trusīti.

Piepeši Loru sagrāba krampjainas trīsas. Viņa pastiepa roku, lai atbalstītos pret galdu, taču tas slīdēja projām un līgojās, tas gandrīz vai aizbēga no viņas tvēriena. Pieskārusies galdam, Lora sāka vemt. No mutes gāzās žults un formalīns, simtkāji un tārpi. Un tad Lora juta, ka iztukšojas un urinē: no viņas gāzās ārā viss mitrais saturs. Ja varētu, viņa būtu klie­gusi. Apputējušie grīdas dēļi tuvojās tik ātri un bija tik cieti, ka noteikti izsistu no viņas elpu, ja viņa vēl būtu dzīva.

Laiks skrēja viņai pāri un viņā iekšā, griezdamies grīstē kā smilšu vētra. Acu priekšā uzvirmoja tūkstošiem atmiņu: slapja un smirdoša viņa gulēja uz lauku mājas grīdas; nedēļu pirms Ziemassvētkiem viņa apmaldījās lielveikalā un nekur neredzēja tēvu; nu viņa sēdēja Chi-Chi bārā un pasūtīja zemeņu daikiri, vērtēdama puisi, kas ar viņu bija atnācis uz aklo ran­diņu, lielu, nopietnu, bērnišķīgu vīrieti, un prātoja, diez kā viņš skūpstās; viņa sēdēja mašīnā, kas līdz nelabumam zval­stījās un raustījās, Robijs kliedza uz viņu, un tad metāla stabs apturēja mašīnu, bet ne tās saturu…

Laika ūdens no likteņavota, Urdās akas, nav dzīves ūdens. Ne gluži. Taču pasaules koka saknes tas baro. Otra tāda ūdens nav.

Kad Lora tukšajā mājā atguvās, viņu kratīja drebuļi, bet no dvašas rīta gaisā kāpa mutuļi. Delnas virspuse bija nobrāzta, un uz ievainojuma bija asiņu švīka, svaigu asiņu sarkanoranžais.

Un Lora skaidri zināja, kurp iet. Viņa bija dzērusi laika ūdeni, ko dāvā likteņavots. Prātā viņa redzēja kalnu.

Nolaizījusi no skrambas asinis, Lora pabrīnījās par siekalu slānīti un devās ceļā.

* * *

Bija mitra, gadalaikam neraksturīgi auksta marta diena. Vēl vakar pār dienvidu štatiem lauzās vētras, tāpēc Roksitijā, kas atradās Lukauta kalnā, tūristu bari nebija gaidāmi. Ziemas­svētku gaismiņu virtenes bija noņemtas, bet vasaras ceļotāju vilnim vēl bija par agru.

Tomēr ļaudis te rosījās. Torīt pat piebrauca tūristu auto­buss, un no tā izkāpa ducis skaisti iedegušu vīriešu un sieviešu ar žilbinošiem, pārliecinošiem smaidiem. Viņi izskatījās pēc ziņu diktoriem pat varēja iztēloties, ka šie cilvēki ir fosforescējošu punktiņu kopums, jo kustoties viņu aprises liegi izplūda. Roksitijas autostāvvietas priekšējā rindā blakus Rokijam animatroniskajam rūķim bija novietots melns HumVee.

Televīzijas ļaudis drošā gaitā izstaigāja Roksitiju un iekār­tojās pie balansējošas klints, kur uzsāka sarunu patīkamās, prātīgās balsīs.

Tomēr viņi nebija vienīgie, kas ieradās šajā apmeklētāju tūrē. Ja todien jūs ietu pa Roksitijas takām, varbūt ieraudzītu cilvēkus, kurus varētu noturēt par filmzvaigznēm, un citus, kas līdzinājās citplanētiešiem, tāpat prāvu baru tādu ļaužu, kas visvairāk atbilda tikai kādai idejai par personu un nebūt nešķita reāli. Iespējams, jūs esat viņus redzējuši, tomēr, visti­camāk, tos it nemaz nepamanijāt.

Viņi ieradās Roksitijā garos limuzīnos un mazās sporta mašīnās, pat milzu furgonos. Daudziem no viņiem uz deguna bija saulesbrilles: tie bija cilvēki, kas ieraduma pēc nēsā saules­brilles gan ārā, gan telpās un nelabprāt tās noņem, jo tad jūtas neērti. Tur bija iedegums, tērpi, dažādas nokrāsas, smaidi un drūmi skatieni. Visi izmēri un formas, vecumi un stili.

Tomēr visi viņi izskatījās nedaudz līdzīgi, it kā viņu āriene sacītu: Tu mani pazīsti vai varbūt Tev mani vajadzētu pazīt. Proti, jums viņi jāatpazīst uzreiz, tomēr jāievēro distance; šo indivīdu skatienos vai attieksmē jaušama pārliecība, ka pasaule eksistē viņu dēļ, visas durvis viņiem ir plaši atvērtas un pasaule viņus dievina.

Turpat šļūkāja arī resnītis, izturēdamies tā, it kā bez īpa­šām sociālām iemaņām būtu uzkāpis pa karjeras kāpnēm tik augstu, ka pašam brīnums. Viņa melnais mētelis plandījās vējā.

Bezalkoholisko dzērienu galda "Pie zosu mammas" lau­kumiņā kāds stāvēja un kāsēja, gribēdams pievērst resnīša uzmanību. Masīvs stāvs, kuram no sejas un pirkstgaliem rēgo­jās asi skalpeļu asmeņi. Radījuma sejā jautās kaut kas audzējveidīgs.

-    Gaidāma varena kauja, tas lišķīgi teica.

-    Nekādas kaujas nebūs, resnītis atcirta. Viss, ko šeit pieredzam, ir sasodīta paradigmu maiņa. Satricinājums, un viss. Tādas modalitātes kā kauja ir novecojušas tāpat kā Laodzi.

-    Tad jau redzēsim, audzējveidīgais attrauca un apklusa.

-    Kā būs, būs. Es meklēju misteru Pasauli. Vai neesi viņu redzējis? resnītis pajautāja.

Radījums pakasījās ar skalpeli, koncentrējoties pastiepa pretīgo apakšlūpu uz priekšu.

-    Tur, viņš pamāja.

Paldies nepateicis, resnītis devās uz norādīto pusi. Audzējveidīgais klusēdams pagaidīja, līdz resnītis pazūd skatienam.

-    Tā būs īsta kauja, viņš sacīja sievietei, kurai uz sejas spīdēja fosforescējoši punktiņi.

Sieviete pamāja un pieliecās tuvāk.

-    Un kā tas tev liek justies? viņa līdzjūtīgi jautāja.

Radījums samirkšķināja acis un sāka viņai stāstīt.

* * *

Mistera Pilsētas Ford Explorer bija aprīkots ar globālo navigācijas sistēmu, mazu sudraba kastīti, kas uztver sate­lītu signālus un uzrāda mašīnas atrašanās vietu, tomēr, brau­cot uz dienvidiem no Bleksburgas, viņš lauku ceļos apmal­dījās: tie acīmredzot atšķīrās no ekrānā izgaismotās kartes līniju mudžekļa. Beigās apstājies pie lauku pļavas, misters Pilsēta nolaida logu un pavaicāja resnai baltajai sievietei, kuru vilku suns bija izvilcis agrā rīta pastaigā, kā tikt līdz Oškoka mājām.

Sieviete pamāja, norādīja virzienu un kaut ko teica. Viņš nesaprata ne vārda, tomēr sirsnīgi pateicās, aizvēra logu un brauca apmēram uz to pusi, kur viņa bija pamājusi.

Misters Pilsēta braukāja vēl minūtes četrdesmit pār­baudīja ceļu pēc ceļa, tomēr īsto neatrada. Aiz uztraukuma viņš sāka kodīt apakšlūpu.

-    Esmu pārāk vecs tādam suņa darbam, viņš skaļi teica, ieturēdams no dzīves pagurušas filmzvaigznes līniju.

Misteram Pilsētām bija pie piecdesmit. Lielāko daļu dzīves viņš bija strādājis valdības iestādē, kuru visi pazina tikai pēc abreviatūras, bet pirms gadiem divpadsmit viņš to bija atstā­jis, lai sāktu strādāt privātuzņēmumā. Tagad viņš šaubījās, vai šis privātuzņēmums arī nebija valdības iestāde: vienu dienu šķita tā, otru citādi. Lai nu kā tikai ierindas ļautiņi domā, ka tur ir kāda atšķirība.

Misters Pilsēta jau grasījās atmest visam ar roku, bet tad, uzbraucis kalniņā, ieraudzīja uz vārtiem ar roku rakstītu norādi. Tieši kā viņam bija sacīts, tā vienkārši vēstīja: OSIS. Apturējis mašīnu, Pilsēta izkāpa un attina vaļā virvi, kas vārtus turēja ciet. Atkal iekāpis mašīnā, viņš izbrauca cauri vārtiem.

Nudien kā vārīt vardi, viņam ienāca prātā. Vardi ieliek katlā ar ūdeni, pēc tam uzliek uz uguns. Kamēr tai pielec, kas notiek, viņa jau ir izvārījusies. Pasaule, kurā Pilsēta tagad strādāja, tiešām bija dīvaina. Viņš nejuta pamatu zem kājām, un ūdens katliņā neganti mutuļoja.

Kad viņš tika nosūtīts uz Aģentūru, sākumā viss bija šķi­tis skaidrs. Bet tagad viss bija nē, nevis sarežģīti, bet tikai dīvaini. Divos naktī viņš sēdēja mistera Pasaules kabinetā un klausījās norādījumus.

-    Pielēca? misters Pasaule prasīja, sniegdams viņam nazi tumšā ādas makstī. Nogriez un atved man zaru! Garu neva­jag, varbūt pusmetru.

-    Sapratu, Pilsēta pamāja, bet kāpēc man tas jādara, ser?

-    Tāpēc, ka es tā saku, misters Pasaule lietišķi paskaid­roja. Sameklē koku! Dari, kā teicu. Tiksimies Čatanogā. Laiku velti nešķied.

-    Bet ko darīt ar to pakaļu?

-    Ēnu? Ja redzi, izvairies no viņa. Nepiedur šim pirkstu! Pat nerunā ar viņu ne vārda. Negribu, lai tu pārvērt viņu moceklī. Mūsu operācijas plānā mocekļi nav paredzēti.

Tad misters Pasaule savilka lūpas savā rētainajā smaidā. Viņš jutās viegli uzjautrināts. Misters Pilsēta ne vienu reizi vien bija ievērojis, ka priekšnieks mīl jokot. Arī tēlojot šoferi Kanzasā, viņš taču dzina velnu.

-    Bet…

-    Nekādu mocekļu, Pilsēta!

Viņš pamāja ar galvu, paņēma nazi makstī, rūgstošo nik­numu paslēpdams dziļi sevī.

Naids pret Ēnu bija kļuvis par mistera Pilsētas dzīves daļu. Iemigdams viņš vienmēr redzēja Ēnas nopietno seju, smaidu, kas nebija smaids. Ēnas smaidīšana bez smaidīšanas Pilsētā radīja vēlmi gāzt viņam pa pakrūti, un pat miegā viņš juta, ka žoklis ir savilkts, piere saraukta, rīkle svilst.

Ford Explorer brauca pār pļavu gar pamestu māju. Uzbrau­cis visaugstākajā pakalnā. Pilsēta beidzot ieraudzīja koku. Tur­pat tuvumā apturējis mašīnu, viņš izslēdza dzinēju. Pulkstenis mašīnā rādīja 6.38 no rīta. Pat nepaņēmis atslēgas, Pilsēta devās pie koka.

Osis bija īsts milzis, varētu nodomāt, ka tas eksistē savu mērogu pasaulē. Tā augstumu noteikt bija grūti: desmit vai visi simts metri. Oša miza bija pelēkā smalkas zīda šalles tonī.

Pie stumbra ar daudzām virvēm bija piesaistīts kails cil­vēks, kura kājas karājās gabaliņu no zemes, bet pie koka sak­nēm gulēja kaut kas ietīts baltos palagos. Ejot garām, Pilsēta aptvēra, kas tas par vīstokli, un ar kāju pagrūda malā palagu. Viņam pretī skatījās sakropļotā Trešdienas pusseja.

Nokļuvis pie koka, Pilsēta mazliet pagāja uz riņķi ap resno stumbru, lai paslēptos no mājas aklajiem logiem; viņš atrāva bikšu rāvējslēdzēju un pret koku atvieglojās. Pilsēta atkal atguva sparu. Pēc tam viņš devās uz māju, kur atrada salieka­mas koka kāpnes. Atgriezies pie koka, viņš tās uzmanīgi atslēja pret stumbru un kāpa augšup.

Ēna ļengani karājās virvēs, kuras piesaistīja viņu kokam. Pilsēta nevarēja saprast, vai viņš ir dzīvs vai miris: Ēnas krūtis necilājās. Miris vai gandrīz miris tam nebija nekādas nozīmes.

-    Sveiks, pakaļa! Pilsēta skaļi teica.

Ēna nepakustējās.

Ticis līdz augstākajam pakāpienam, Pilsēta izvilka nazi. Atradis nelielu zaru, kam vajadzētu atbilst mistera Pasaules prasībām, viņš to pamatnē pa pusei nogrieza, tad nolauza. Zars bija aptuveni septiņdesmit piecus centimetrus garš.

Iebāzis nazi makstī, Pilsēta devās pa kāpnēm lejup. Ticis blakus Ēnam, viņš apstājās.

-    Ak dievs, kā es tevi ienīstu!

Misters Pilsēta vēlējās, kaut varētu vienkārši izvilkt ieroci un Ēnu nošaut, bet zināja, ka to nevar. Tad viņš ar nogriezto zaru instinktīvi dūra gaisā uz pakārtā pusi, šajā žestā ietver­dams visu izmisumu un niknumu, kas bija sakrājies. Pilsēta iedomājās, ka zara vietā tur šķēpu, kuru triec Ēnas iekšās.

-    Labi, misters Pilsēta skaļi teica. Laiks kustēt.

Tad viņš nodomāja: Pirmā trakuma pazīme runāt pašam ar sevi. Nokāpis vēl dažus pakāpienus, Pilsēta nolēca zemē. Viņš apskatīja zaru, ko turēja rokā, un sajutās kā puišelis, kas zaru iedomājas par zobenu vai šķēpu. Varēju taču nogriezt no jebkura koka. Kāpēc tieši no šī? Neviens taču, velns parāvis, nezinātu! Viņš prātoja, bet tad attapās: misters Pasaule zinātu gan.

Viņš aiznesa trepes atpakaļ uz māju. Pilsētām šķita, ka ar acs kaktiņu viņš mana kādu kustību, un pa logu ieskatījās istabā. Tā bija pilna ar salauztām mēbelēm, no telpas sienām lobījās nost apmetums, un vienubrīd, kā pusnomodā, viņam šķita, ka tumšajā viesistabā sēž trīs sievietes.

Viena adīja. Otra skatījās tieši uz viņu. Trešā, šķiet, gulēja. Sieviete, kas skatījās uz viņu, pasmaidīja. Tas bija milzu smaids, kas šķietami līmeniski pāršķēla viņas seju. Tad sieviete pacēla pirkstu, pielika to pie kakla un maigi pārvilka pirkstu pāri rīk­lei no vienas auss līdz otrai.

Lūk, ko Pilsēta redzēja tukšajā istabā, kurā, ieskatoties vērī­gāk, nebija nekā, tikai vecas, sabrukušas mēbeles, veci mušu ķēzījumi un koka puve. Tur nudien neviena nebija!

Pilsēta izberzēja acis. Viņš devās atpakaļ pie brūnā Ford Explorer un iekāpa mašinā. Uzsviedis zaru uz blakussēdekļa baltās ādas, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu. Pulkstenis uz mašīnas paneļa rādīja 6.37. Saraucis pieri, viņš iemeta ska­tienu rokas pulkstenī: 13.58.

Vienreizēji, Pilsēta nodomāja. Iznāk, ka es kokā biju astoņas stundas vai arī mīnus vienu minūti. Tā viņš sevī domāja, bet patiesībā nosprieda, ka abi laikrāži nezin kāpēc sākuši melot.

Tikmēr Ēnas augums kokā sāka asiņot. Sānā viņam bija brūce. Asinis sūcās lēni, biezas un melnas kā melases sīrups.

Viņš nekustējās. Ja Ēna gulēja, viņš nepamodās.

* * *

Lukauta kalna virsotni sedza mākoņi.

Lieldiena sēdēja gabaliņu nostāk no citiem kalna pakājē, vērodama rītablāzmu, kas austrumos uzausa pār kalniem. Uz viņas kreisā delma vīdēja tetovējums zilas neaizmirstulītes, kuras viņa tagad ar labo īkšķi izklaidīgi berzēja.

Vēl viena nakts bija atnākusi un aizgājusi, un nekā. Ļau­dis turpināja ierasties gan pa vienam, gan divatā. Pagājusī nakts bija atnesusi vairākas būtnes no dienvidrietumiem, arī divus puisēnus ābeles lielumā un vēl kādu radījumu, kuram viņa uzmeta īsu mirkli un kurš izskatījās pēc nocirstas galvas Volkswagen "vabolītes" lielumā. Visi trīs pazuda kokos turpat pie kalna.

Neviens viņus netraucēja. Neviens pasaulē, šķiet, neievē­roja viņu klātbūtni. Lieldiena iedomājās tūristus Roksitijā, kas blenž lejā, pagriezuši divdesmit piecu centu binokļus uz raibo apmetni ar lietām un cilvēkiem kalna pakājē, bet redz tikai kokus, krūmus un klintis.

No ugunskura puses rītausmas dzestrais vējš nesa ēdiena smaržu: kāds cepa cūkgaļu. Otrā apmetnes galā sāka spē­lēt mutes harmonikas, un Lieldiena nevilšus pasmaidīja un notrīsēja. Mugursomā bija ielikta grāmata mīkstos vākos, un viņa gaidīja, kad debesis būs pietiekami gaišas, lai varētu lasīt.

Uzreiz zem mākoņiem slīdēja divi punkti: viens mazs, otrs lielāks. Rīta vējš iemeta Lieldienai sejā pirmās lietus lāses.

Nošķīrusies no apmetnes, viņai tuvojās baskājaina mei­tene. Piegājusi pie koka, viņa uzrāva svārkus un pietupās. Kad meitene bija nokārtojusies, Lieldiena viņu pasauca. Meitene pienāca klāt.

-    Labrīt, kundze, viņa sveicināja. Nu jau drīz sāksies kauja.

Sārtās mēlītes galiņš aplaizīja sarkanās lūpas. Meitenes plecam ar ādas siksniņu bija piestiprināts melns vārnas spārns, bet kakla ķēdē karājās vārnas kāja. Uz rokām viņai bija tetovē­jumi zilas līnijas, ornamenti un juceklīgi mezgli.

-    Kā tu zini?

Meitene pasmaidīja.

-    Es taču esmu Maha no Moriganiem. Kad tuvojas karš, es to saožu. Esmu kara dieviete un saku, ka šajās dienās tiks izlietas asinis.

-    Ak, Lieldiena izdvesa. Skaidrs. Tad jau tā būs.

Viņa vēroja mazāko punktu debesīs, kas tuvojās, krizdams lejup kā akmens.

-    Un mēs viņus sakausim, un mēs viņus nogalināsim visus līdz pēdējam, meitene turpināja, kā trofejas paņemsim galvas, bet acis un rumpji paliks vārnām.

Punkts jau bija pārvērties putnā ar izplestiem spārniem, kas līdz ar rīta vēja brāzmām lidoja virs apmetnes.

Lieldiena pielieca galvu.

-    Vai tās ir kara dievietes noslēpumainās zināšanas? viņa pajautāja. Kas ņems virsroku? Kuri savāks kuru galvas?

-    To es nevaru pateikt, meitene atzinās. Es tikai jūtu karu, neko vairāk. Taču mēs uzvarēsim. Pareizi? Mums jāuzvar! Es redzēju, kā viņi izrīkojās ar Visa Tēvu. Vai nu viņi, vai mēs.

-    Jā, Lieldiena piekrita. Droši vien.

Pasmaidījusi meitene devās atpakaļ uz apmetni. Lieldiena nolaida roku un pieskārās zaļam asnam, kas bija izspraucies no zemes kā naža asmens. Ar to pietika, lai augs pastieptos, atvērtos, izliektos un pārvērstos, līdz beigās zem viņas rokas parādījās zaļš tulpes ziedpumpurs. Saullēktā tulpe uzplauks.

Pametusi skatienu augšup, Lieldiena ieraudzīja vanagu.

-    Vai varu tev palīdzēt? viņa pajautāja.

Vanags lēni riņķoja pāris metru virs Lieldienas galvas, tad laidās lejā un piezemējās blakus. Putns neprātīgām acīm ska­tījās Lieldienā.

-    Sveiks, draudziņ! Kā tad tu izskaties īstenībā? viņa pajautāja.

Vanags neveikli palēca uz viņas pusi, un tad pēkšņi putna vietā parādījās jauns vīrietis. Uzlūkojis Lieldienu, viņš nodūra skatienu zālē.

-    Bet tu?

Viņš skatījās visur zālē, debesīs, krūmos, bet tikai ne uz Lieldienu.

-    Es? viņa atsaucās. Ko tu gribi teikt?

-    Tu… viņš iesāka, bet tad pieklusa, it kā cenzdamies apvienot domas, viņa sejā uzplaiksnīja un tai pārslīdēja savā­das izteiksmes.

Pārāk ilgi bijis putna spalvās, Lieldiena nosprieda, aizmirsis, kā ir būt cilvēkam. Viņa pacietīgi gaidīja, kas sekos.

Beigās jaunais vīrietis sadūšojās:

-    Vai tu dosies man līdzi?

-    Varbūt. Bet kur tad tu gribi mani vest?

-    Pie vīra kokā. Viņam vajag tavu palīdzību. Viņam sānā rēgu dūriens. Tecēja asins, tad pārstāja. Domāju, ka viņš ir miris.

-    Tuvojas karš. Es nevaru tā vienkārši ņemt un aizbēgt.

Kailais jauneklis neko neteica, viņš vienkārši mīņājās no

vienas kājas uz otru, it kā nespēdams aptvert savu svaru, pieradis atpūsties gaisā vai līganā zarā, nevis uz cietas un nemainīgas zemes.

-   Ja viņš tiešām ir prom uz visiem laikiem, tad visam bei­gas, viņš sadūšojies sacīja.

-    Bet kauja…

-Ja viņš būs pagalam, tad viens pīpis, kurš uzvarēs.

Šķita, ka jauneklim derētu mīksta gulta un tase saldas kafi­jas, derētu kāds, kurš viņu aizvestu uz vietu, kur viņš varētu drebināties un pļāpāt, kamēr atgrieztos prātiņš. Rokas viņš bija stīvi piespiedis sāniem.

-    Kur tas ir? Vai tālu?

Blenzdams uz tulpi, trakais purināja galvu.

-    Tālumtālu.

-    Neko darīt, Lieldiena atbildēja, esmu vajadzīga te. Es nevaru ņemt un aizbēgt. Un kā, tavuprāt, es tur nokļūšu? Zini, es nemāku lidot kā tu.

-    Nemāki, Hors piekrita, tu nemāki gan.

Pacēlis skatienu augšup, viņš nopietni pamāja uz otro pun­ktu, kas riņķoja virs viņiem, bet tagad krita lejup no tumstoša­jiem padebešiem, augdams arvien lielāks.

-    Viņš māk.

* * *

Vēl vairākas stundas bezmērķīgi braukādams riņķī, Pilsēta sāka ienīst mašīnas globālo navigācijas sistēmu ne mazāk kā Ēnu. Taču šis naids bija bezkaislīgs. Atrast ceļu līdz lauku mājai un milzīgajam, sudrabotajam osim bija grūti, bet atpakaļceļš izrādījās vēl daudz smagāks. Viņš varēja braukt, uz kuru pusi grib, dzīt mašīnu pa šauriem lauku ceļiem, kas vijās pa Virdžīniju un droši vien aizsākās kā briežu vai govju takas, bet agri vai vēlu atkal brauca garām lauku mājām un ar roku rakstītajai norādei OSIS.

Vai tad tas nebija vājprāts? Vajadzēja tikai braukt atpakaļ, pagriežoties pa kreisi vietās, kur, braucot šurp, bija pagriezies pa labi, vai otrādi.

Tieši tā Pilsēta ari rīkojās, taču jau atkal bija pie lauku mājas. Debesīs biezēja smagi negaisa mākoņi, drīz vien satumsa, sajūta bija kā naktī, nevis no rīta, un priekšā vēl tāls ceļš: ar tādu ātrumu līdz Čatanogai ātrāk par pēcpusdienu netikt.

Mobilais telefons visu laiku bija ārpus zonas. Salocītajā kartē, kas glabājās cimdu nodalījumā, bija iezīmēti visi galve­nie ceļi, starpštatu šosejas un lielās maģistrāles, bet lauku ceļi acīmredzot tika uzskatīti par neeksistējošiem.

Un nebija neviena, kam pajautāt. Mājas atradās tālu no ceļiem, nekur nespīdēja laipna uguns. Arī degviela gāja uz beigām. Tālumā noducināja pērkons, uz priekšējā stikla smagi nokrita pirmā lietus lāse.

Tāpēc, kad Pilsēta beidzot ieraudzīja ceļmalā kādu sievieti, viņš nevilšus pasmaidīja.

-    Paldies dievam! viņš skaļi iesaucās un, apturējis mašīnu blakus gājējai, nolaida stiklu. Kundze? Atvainojiet! Laikam esmu apmaldījies. Vai jūs nepateiktu, kā no šejienes tikt līdz astoņdesmit pirmajai maģistrālei?

Ielūkojusies pa atvērto logu, sieviete atbildēja:

-    Zināt… laikam nespēšu jums izskaidrot. Bet, ja vēlaties, parādīšu.

Seja viņai bija bāla, garie mati izmirkuši lietū.

-    Kāpiet iekšā! Pilsēta aicināja, ne mirkli nedomādams. Vispirms man būtu jāuzpilda degviela.

-    Paldies, svešiniece sacīja. Man tieši bija vajadzīgs kāds braucējs. Sieviete iekāpa. Viņai bija neparasti zilas acis.

-    Uz sēdekļa ir nūja, viņa samulsa.

-    Nometiet aizmugures sēdeklī! Kurp jūs dodaties? Pilsēta jautāja. Cienītā, ja parādīsiet man degvielas uzpildes staciju un kā tikt līdz šosejai, aizvedīšu jūs līdz pašām mājas durvīm.

-    Paldies, viņa atbildēja, bet es laikam dodos tālāk nekā jūs. Priecāšos, ja aizvedīsiet līdz šosejai. Varbūt tur mani paņems furgons.

Svešiniece pasmaidīja greizi un apņēmīgi. Viņš šim smai­dam nevarēja pretoties.

-    Kundze, Pilsēta paziņoja, manā auto būs jaukāk nekā furgonā!

No sievietes uzvēdīja smarža. Stipra, smaga, uzmācīga kā magnolijai vai ceriņiem, bet Pilsētu tā nekaitināja.

-    Es dodos uz Džordžiju, svešiniece teica, tas ir pama­tīgs ceļa gabals.

-    Bet es uz Čatanogu. Aizvedīšu, cik tālu varēšu.

-    Mmmm, viņa novilka, kā jūs sauc?

-     Mans vārds ir Maks, misters Pilsēta atbildēja. Bāros runājot ar sievietēm, viņš reizēm piebilda: Taču tie, kas mani pazīst patiešām labi, sauc mani par Lielo Maku. Bet nekur nebija jāsteidzas. Priekšā garš ceļš, viņiem kopā būs jāpavada daudz stundu, un tad jau viens otru iepazīs.

-    Bet kā lai godāju jūs?

-    Lora, sieviete atbildēja.

-    Nu, Lora, viņš sacīja, esmu pārliecināts, ka mēs kļū­sim labi draugi.

* * *

Misteru Pasauli resnītis atrada Varavīksnes istabā, ar sie­nām norobežotā nodalījumā pie takas. Stikla logi šeit bija pār­klāti ar zaļas, sarkanas un zilas krāsas plēvi. Priekšnieks nepa­cietīgi staigāja no loga pie loga, skatīdamies zelta pasaulē, pēc tam sarkanā un zaļā. Mati viņam bija rudi, nodzīti gandrīz līdz ādai. Viņš bija ģērbies Burberry lietusmētelī.

Resnītis iekāsējās. Misters Pasaule pacēla skatienu.

-    Lūdzu, atvainojiet, mister Pasaule!

-    Jā? Vai viss iet, kā paredzēts?

Resnītim pēkšņi izkalta mute. Aplaizījis lūpas, viņš sacīja:

-    No savas puses esmu visu nokārtojis. Par helikopteriem apstiprinājuma nav.

-    Kad vajadzēs, viņi būs klāt.

-    Labi, resnītis sacīja, labi. Viņš tur stāvēja, neteikdams ne vārda, bet projām negāja. Uz pieres viņam rēgojās puns.

Pagāja brīdis, līdz Pasaule ierunājās:

-    Vai vēl kā varu palīdzēt?

Iestājās klusums. Resnītis norija siekalas un pamāja:

-    Ir vēl kaut kas, viņš beigās sacīja. Jā.

-    Varbūt to būs ērtāk pārrunāt zem četrām acīm?

Resnītis atkal pamāja.

Misters Pasaule aizveda viņu uz savu kaujas štābu: mitru alu, kurā atradās diorāma ar apreibušiem elfiem, kas dzer deg­vīnu. Ārpusē bija izlikts brīdinājums tūristiem, ka alā notiek restaurācijas darbi. Abi apsēdās plastmasas krēslos.

-    Kā varu palīdzēt? misters Pasaule atkārtoja jautājumu.

-Jā. Labi, nu divas lietas. Labi. Pirmā: ko mēs vēl gaidām?

Otrā… otrā ir sarežģītāka. Paklau. Mums taču ir šaujamie. Nūja. Mums ir mīnmetēji. Bet viņiem… viņiem, velns lai parauj, ir tizli zobeni, naži, āmuri un akmens cirvji. Un tamlīdzīgi, jā, vēl šādi tādi dzelži. Bet mums ir nolādēti gudras bumbas.

-    Kuras mēs neizmantosim, Pasaule aizrādīja.

-    Zinu. Jūs jau teicāt. Es zinu. Viss skaidrs. Bet… kopš Losandželosā novācu to kuci, man ir…

Resnītis aprāvās un saviebās, it kā nespēdams turpināt.

-    Nemierīgs prāts?

-Jā. Tikpat kā naglai uz galvas. Nemierīgs prāts. Kā pusau­džiem krīzes centrā. Jocīgi. Jā.

-    Bet kas tieši tevi uztrauc?

-    Nu, mēs cīnāmies un uzvaram.

-    Vai tas ir nemiera cēlonis? Man šķiet, tas ir iemesls, lai izjustu triumfu un prieku.

-    Bet… Viņi tāpat izmirs. Kā pasta baloži un somainie vilki. Pareizi? Vai nav vienalga? Ar šādu pieeju tā būs asinspirts. Ja mēs vienkārši nogaidītu, uzvara būtu pilnīga.

-    Ak tad tā. Misters Pasaule pašūpoja galvu.

Viņš saprata. Tas bija labi. Resnītis turpināja:

-    Paklausieties, ne jau es viens tā domāju. Runāju ar Radio Modern vienību, viņi ari uzskata, ka visu var nokārtot mierīgi. Ari netveramie teica, ka jāļauj ekonomikas spēkiem par visu parūpēties. Es… vai zināt… esmu saprāta balss.

-    Tas tiesa. Par nelaimi, manā rīcībā ir informācija, kuras tev nav. Priekšnieks savilka rētainās lūpas greizā smaidā.

Resnītis samirkšķināja acis. Viņš pajautāja: Mister Pasaule? Kas jums ar tām lūpām?

Pasaule nopūtās. Teikšu, kā ir, viņš atbildēja, savulaik kāds man tās sašuva kopā. Jau sen.

-    Redz kā, resnītis novilka. Nopietni omertā sūdi.

-Jā. Vai gribi zināt, ko gaidām? Kāpēc neuzbrukām pagā­jušajā nakti?

Resnītis pamāja. Viņš svīda, taču aukstiem sviedriem.

-    Neuzbrukām tāpēc, ka es gaidu zaru.

-    Zaru?

-    Tieši tā. Zaru. Un vai zini, ko es ar to darīšu?

Resnītis papurināja galvu. Labi. Padodos. Ko tad?

-    Varētu jau pateikt, misters Pasaule nopietni atbildēja, bet tad man vajadzēs tevi nogalināt. To pateicis, viņš pie­miedza aci, un saspringums telpā izgaisa.

Resnītis ieķiķinājās. Viņš spurdza zemā balsī un šņaukāda­mies, smiekli guldzēja rīklē un degunā.

-    Skaidrs, viņš sēca, hi-hī. Skaidrs. Hī. Pielēca. Tehnis­kajā planētā ziņojums saņemts. Viss skaidrs. Vairs jautājumu nebūs.

Misters Pasaule pašūpoja galvu un uzlika roku uz resnīša pleca. Vai tiešām gribi zināt?

-    Protams.

-    Labi, misters Pasaule sacīja, kā draugam tev pateikšu. Paņemšu zaru un, kad pretinieku armijas saķersies, uzmetīšu tām virsū. Tajā brīdī zars pārvērtīsies šķēpā. Kad tas lokā lidos virs kaujas lauka, es iesaukšos: Šo kauju es veltu Odinam!

-    Ko? Resnītis vairs neko nesaprata. Bet kāpēc?

-    Vara, kasīdams zodu, misters Pasaule paskaidroja, un pārtika. Divu kombinācija. Saproti, nav svarīgi, kas uzvarēs. Galvenais ir radīt haosu un asinspirti.

-    Man tomēr nepielec.

-    Labi, tūlīt parādīšu. Lūk, kā, misters Pasaule atbildēja.

-    Skaties!

Izņēmis no Burberry mēteļa kabatas mednieka nazi ar koka asmeni, viņš veikli iegrūda to resnīša mīkstajā speķī zem zoda un ar stingru vēzienu pāršķēla viņu līdz pat smadzenēm.

-    Šo nāvi es veltu Odinam, viņš teica, nazim grimstot miesā.

Uz rokas kaut kas uzšļakstījās asinis tās nebija, un tad resnītim aiz acīm kaut kas nosprakšķēja. Sāka smirdēt pēc svilstoša izolācijas vada, it kā kaut kur būtu izdeguši droši­nātāji.

Resnīša roka krampjaini noraustījās, un viņš nogāzās zemē. Sejā bija gan pārsteigums, gan aizvainojums.

-    Raugiet vien, misters Pasaule lietišķi uzrunāja gaisu,

-     varētu nodomāt, ka nullītes un vieninieki viņa acu priekšā pēkšņi pārvērtušies par košu putnu baru, kas aizlido tālumā.

Tukšajā klinšu ejā neviens viņam neatsaucās.

Misters Pasaule gandrīz bez piepūles uzcēla līķi plecos, elfu diorāmā atvēra durvis un nosvieda ķermeni blakus destilēša­nas aparātam, apklādams to ar resnīša garo, melno lietusmē­teli. Viņš nolēma, ka šovakar jātiek vaļā no līķa, un savilka muti rētainā smīnā. Paslēpt līķi kaujas laukā būs gandrīz vai pārāk viegli. Neviens to pat nepamanīs. Nevienam tas nerūpēs.

Kaujas štābā bridi valdīja klusums. Bet tad ēnās kāds nokā­sējās un rupjā balsī, kas nebija mistera Pasaules balss, sacīja:

-    Labs sākums.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Viņi mēģināja aizkavēt kareivjus, taču tie sāka šaut un viņus abus nogalināja. Tāpēc par cietumu dziesmā nav taisnība, jo tā ir dzeja. Dzeja taču nav dzīve. Un arī patiesība ne. Tai pantos nepietiek vietas.

Dziedātāja komentārs par "Balādi par Semu Basu"

n0 amerikāņu folkloras krātuves

Tas, protams, nekad nevarētu notikt. Ja jums ērtāk, uzskatiet to par metaforu. Galu galā visas reliģijas būtībā ir metaforas: Dievs ir sapnis, cerība, sieviete, satīriķis, tēvs, pilsēta, nams ar daudzām istabām, pulksteņmeistars, kas atstājis tuksnesī savu visvērtīgāko hronometru, kāds, kurš jūs mīl, vai varbūt, par spīti visiem zinātnes pierādījumiem, debesu būtne, kuras vienīgā rūpe ir nodrošināt, lai jūsu futbola komanda, karaspēks, uzņē­mums vai laulība plauktu un zeltu, uzvarot jūsu pretiniekus.

Reliģija ir pamats, uz kura var stāvēt, no kura var skatīties un rīkoties, augstiene, no kuras raudzīties pasaulē.

Tātad nekas no tā visa nenotiek. Nekas tamlīdzīgs mūsdie­nās nav iespējams. Neviens vārds nav jāuztver burtiski. Tomēr tas notika un notika, lūk, kā.

Lukauta kalna pakājē vīrieši un sievietes lietū pulcējās pie neliela ugunskura. Cilvēki stāvēja zem kokiem, kuri neko daudz no lietus nepasargāja, un strīdējās.

Ir laiks, teica Kali kundze ar piķa melnu ādu un asiem, baltiem zobiem.

Anansi ar citrondzelteniem cimdiem un sudrabotiem matiem purināja galvu.

-    Varam pagaidīt, viņš sacīja. Kamēr varam pagaidīt, mums jāgaida.

Pūli atskanēja neapmierināta murdoņa.

-     Bet paklausieties, viņam taču taisnība! sauca vecs virs ar tēraudpelēkiem matiem: Černobogs. Uz pleca viņam ar smago galu bija uzlikts neliels veseris. Viņi ir kalnā. Laikapstākļi ari nav mums labvēlīgi. Būtu neprāts tūlīt sākt kauju.

Vilkam līdzīga būtne, kas tomēr vairāk atgādināja cilvēku, ierūcās un nospļāvās meža zālē.

-     Bet kad tad mēs uzbruksim, djeduška'? Gaidīsim, līdz debesis noskaidrosies, kā viņi to paredzējuši? Es saku, ka jādo­das uzbrukumā. Es saku: uz priekšu!

-     Starp mums un viņiem ir mākoņi, ierunājās Ištens no ungāriem. Viņam bija smalkas, melnas ūsiņas, melna, apputē­jusi platmale galvā, un viņš smaidīja kā cilvēks, kas dienišķo maizi pelna, pārdodot alumīnija plāksnes, jaunus jumtus un notekcaurules vecākiem pilsoņiem, bet, saņēmis samaksu, pazūd no pilsētas, vienalga, vai darbs ir padarīts vai nav.

Vīrietis elegantā uzvalkā, kas visu laiku bija klusējis, tagad, salicis kopā plaukstas, iznāca ugunskura gaismā un īsi un skaidri pauda savu viedokli. Visi māja ar galvu un piekrītoši murdēja.

Pēc tam atskanēja balss no triju Moriganas kaujinieču bariņa; meitenes bija tik cieši sastājušās ēnā, ka izskatījās pēc zili tetovētu locekļu un šūpigu vārnu spārnu kompozīcijas.

Morigana sacīja: Vienalga, kāds šobrīd ir laiks: labs vai slikts. Tagad ir īstais laiks. Viņi mūs nogalina. Viņi turpinās mūs nogalināt, vienalga, cīnāmies vai ne. Varbūt mēs triumfē­sim. Varbūt mirsim. Taču labāk mirt visiem kopā, uzbrukumā, kā dieviem, nevis pa vienam, bēgot kā žurkām pagrabā.

1 Vectētiņ (krievu vai.).

Pūlis jau atkal iemurdējās, paužot vienprātīgu atbalstu. Viņa runāja visu vārdā. Bija situsi liktenīgā stunda.

-    Pirmā galva ir mana, teica neparasti gara auguma ķinietis, kuram ap kaklu auklā bija savērti sīki galvaskausiņi. To pateicis, viņš lēnā, noteiktā solī devās augšup kalnā, uzme­tis plecos ieroci, kura saliektais dzelzs asmens atgādināja sud­raba mēness sirpi.

* * *

Pat Nekas nevar ilgt mūžīgi.

Iespējams, ka tur, Nekurienē, viņš bija desmit minūtes, bet varbūt desmit tūkstošus gadu. Tas nebija svarīgi, jo laika kategorija viņam vairs nebija nepieciešama.

Viņš vairs neatcerējās savu vārdu un jutās iztukšots un iztīrīts vietā, kas nemaz nebija vieta.

Viņam vairs nebija veidola, viņš bija tukšs.

Viņš bija nekas.

Bet tad šajā tukšumā atskanēja balss:

-    Ho-hoka, vecais! Mums jāparunājas.

Kaut kas, varbūt tas, kas savulaik bija Ēna, atsaucās:

-    Viskij* Džeks?

-   Jā, balss tumsā atbildēja. Kopš esi miris, tevi jāmeklē kā adatu siena kaudzē. Neatradu nekur, kur biju iedomājies. Izskraidīju malu malas, iekams tiku līdz šejienei. Saki man, vai atradi savu cilti?

Ēna atcerējās meiteni un vīrieti diskotēkā zem mirdzoša­jām spoguļbumbām.

-    Ģimeni laikam atradu, jā. Bet cilti gan ne.

-    Man ļoti žēl, bet man tevi jātraucē.

-    Nē, tev nav žēl. Liec mani mierā. Ļauj man būt. Esmu dabūjis to, ko vēlējos. Manis vairs nav.

-    Pēc tevis jau nāk, Viskij' Džeks paziņoja, tevi atdzī­vinās.

-    Manis vairs nav, Ēna atkārtoja. Viss ir galā, viss ir beidzies.

-    Tu maldies, Viskij' Džeks neatlaidās. Tā nekad nemēdz būt. Ejam pie manis! Aliņu gribi?

Tad jau viņš iedomājās, ka Ēna gribētu alu.

-    Protams.

-    Paķer priekš manis ari! Aiz durvīm ir aukstuma kaste! Viskij' Džeks sacīja un norādīja.

Viņi abi atradās Viskij' Džeka būdā.

Ēna atvēra durvis ar rokām, kuru, šķiet, pirms dažiem mir­kļiem viņam nebija. Aiz durvīm stāvēja plastmasas aukstuma kaste, līdz pusei pilna ar ledus gabaliem no upes un turpat arī ducis Budweiser alus skārdeņu. Paņēmis divas, Ēna apsēdās uz sliekšņa un skatījās lejup uz ieleju.

Būda atradās pakalna galā pie ūdenskrituma, kas no kūs­tošā sniega un paliem bija kļuvis milzīgs. Lejup gāzās ledus gabalu kaskāde, iespējams, divdesmit piecu vai pat visu sep­tiņdesmit metru dziļumā. Saule mirdzēja ledus garozā uz koku zariem, kas slīga pār ūdenskrituma baseinu.

-    Kur mēs esam? Ēna beigās pajautāja.

-    Turpat, kur tu biji iepriekšējo reizi, no būdas atsaucās Viskij' Džeks. Manās mājās. Vai esi sadomājis uzsildīt manu alu? Silts tas vairs nav labs.

Ēna piecēlās un iedeva Viskij' Džekam skārdeni.

-    Pagājušajā reizē te ūdenskrituma nebija, Ēna sacīja.

Viskij' Džeks uzreiz neatbildēja. Atvēris skārdeni, viņš

vienā rāvienā izdzēra pusi alus.

-     Vai atceries manu māsasdēlu Henriju Zilo Sīli? Dzejnieku. Jūs iemainījāt Winnebago pret viņa buiku. Atceries?

-    Protams! Nezināju, ka viņš ir dzejnieks.

Viskij' Džeks lepni pacēla zodu augstāk.

-    Velns parāvis, labākais dzejnieks Amerikā! viņš sacīja.

Izdzēris aliņu līdz galam, Viskij' Džeks atraugājās un tad

paņēma vēl vienu, kamēr Ēna sūca pirmo. Divi viri sēdēja uz

klints pie bālganām papardēm rīta saulē un, dzerdami alu, vēroja ūdenskritumu. Vietās, kur vienmēr krita ēna, vēl baloja sniegs.

Zeme bija dubļaina un uzrūgusi.

-    Henrijam bija diabēts, vecais turpināja. Tā gadās. Pārāk bieži gadās. Jūs, ļaudis, ieradāties Amerikā, pievācāt no mums cukurniedres, kartupeļus un kukurūzu, bet tagad pār­dodat čipsus un cukurotas pārslas, bet mēs esam tie, kas cieš no jūsu slimībām.

Viskij' Džeks domīgi sūca alu.

-    Viņš saņēma vairākas dzejas godalgas. Minesotā pat uzradās cilvēki, kas gribēja izdot viņa dzejoļus grāmatā. Sporta auto viņš brauca uz Minesotu pārrunāt šo lietu. Jūsu vāģi viņš iemainīja pret dzeltenu Miata. Ārsti domā, ka braukdams viņš iekrita komā, mašīna noskrēja no ceļa un ietriecās vienā no jūsu ceļa zīmēm. Jūs taču esat par slinku, lai skatītos, kur esat, lai lasītu kalnos un mākoņos, visur bāžat ceļa zīmes. Tā nu Henrijs Zilais Sīlis aizgāja uz visiem laikiem, aizgāja dzīvot pie brāļa Vilka. Tad nu es teicu sev mani te nekas vairs netur -, un laidos projām uz ziemeļiem. Te ir labas makšķerēšanas vietas.

-    Žēl, ka tā sanāca ar tavu māsasdēlu.

-    Man ari žēl. Tad nu dzīvoju tagad ziemeļos. Tālu no balto cilvēku slimībām. Tālu no balto cilvēku ceļiem. Un no balto cil­vēku ceļa zīmēm. Projām no balto cilvēku dzeltenajām Miata. Un no balto cilvēku karameļu popkorna.

-    Un balto cilvēku alus?

Viskij' Džeks paskatījās uz skārdeni.

-    Kad jūs, zēni, vienreiz pacelsiet cepuri un brauksiet mājās, Budweiser brūžus varat atstāt mums! viņš atbildēja.

-    Kur mēs esam? Ēna atkal jautāja. Vai es karājos kokā? Vai esmu miris? Vai esmu šeit? Man jau šķita, ka viss ir bei­dzies. Kā tad īsti ir?

-    Jā, Viskij' Džeks pamāja.

-Jā? Ēna nesaprata. Kas par jā?

-Jautājums bija labs, un atbilde ir arīdzan patiesa.

-    Vai tu arī esi dievs? Ēna prasīja.

Viskij' Džeks purināja galvu.

-    Esmu vēstures varonis, viņš atbildēja. Darām tās pašas cūcības, ko dievi, vienīgi sastrādājam lielākas muļķības, un neviens mūs nepielūdz. Par mums sacer stāstus dažos esam pataisīti par muļķiem, bet citi gan ir tīri neko.

-    Skaidrs, Ēna atbildēja, un viņam ari bija skaidrs, vismaz zināmā mērā.

-    Paklau, Viskij' Džeks turpināja, dieviem te nav pārāk laba zeme. Mūsu ļaudis jau laikus attapās. Ir taču pirmatnējās enerģijas, kas šo zemi atrada, to izveidoja vai izkakāja, bet atbildi man: kurš ies pielūgt Koijotu? Viņš mīlējās ar Sievieti Dzeloņcūku, un pēc tam viņa daiktā bija vairāk dzelkšņu nekā adatu spilventiņā. Sadomāja strīdēties ar klintīm, un klintis viņu uzvarēja.

Tad nu mana tauta izdomāja, ka varbūt tiešām aiz visa kaut kas slēpjas, radītājs, dižgars, tāpēc pateicamies, jo teikt pal­dies nav par ļaunu. Bet dievnamus gan nekad neesam cēluši. Nebija vajadzības. Mūsu dievnams bija pati zeme. Zeme bija reliģija. Zeme bija vecāka un gudrāka par cilvēkiem, kas pa to staigā. Zeme uzdāvināja mums lašus un kukurūzu, bifeļus un meža baložus. Ari savvaļas rīsu un stores. Melones, ķirbjus un tītarus. Mēs bijām zemes bērni tāpat kā dzeloņcūka, skunkss un zilais sīlis.

Izdzēris otro aliņu, Viskij' Džeks pamāja ar skārdeni lejup uz upi ūdenskrituma pamatnē.

-Ja tu peldētu pa upi kādu gabalu, tad tiktu līdz eze­riem, kur aug savvaļas rīss. Ražas laikā tu ar draugu aizdodies turp kanoe laivā un pieber to ar savvaļas rīsu, pēc tam izvāri graudus un noliec nebaltām dienām. Tev ilgi būs no kā pārtikt. Katrā vietā audzē savu pārtiku. Dodies gana tālu uz dienvidiem, un tur aug apelsīnu un citronu koki, un tie gaļīgie, zaļie, kas izskatās kā bumbieri…

-    Avokado!

-    Avokado, Viskij' Džeks pamāja, tie paši. Pie mums tie neaug. Mēs esam savvaļas rīsa zeme. Aļņu zeme. Gribu teikt, ka Amerika ir tāda. Te nav labas augsnes dieviem. Viņi te neaug labi. Viņi ir kā avokado, kas mēģina augt savvaļas rīsa zemē.

-    Iespējams, ka labi viņiem te nav, Ēna iegrima atmi­ņās, bet karam dievi gatavojas.

Un tad viņš pirmo reizi ieraudzīja Viskij' Džeku smejamies. Izklausījās gandrīz vai pēc riešanas, bez īstas jautrības.

-    Paklau, Ēna, Viskij' Džeks jautāja, ja visi tavi draugi lēktu no klints, vai tu lēktu pakaļ?

-    Varbūt.

Ēna jutās labi, un diez vai tikai alus dēļ. Viņš nevarēja atce­rēties, kad pēdējo reizi bija juties tik dzīvs un tik savākts.

-    Tas nebūs karš.

-    Kas tad tas būs?

Viskij' Džeks spieda skārdeni, kamēr tā kļuva plakana.

-    Skaties! viņš pamāja uz ūdenskritumu.

Saule jau bija tik augstu, ka apspīdēja ūdenskrituma šļaka­tas un gaisā cēlās varavīksnes loks. Ēnam šķita, ka viņš neko skaistāku nav redzējis.

-    Tā būs asinspirts, Viskij' Džeks strupi izmeta.

Ēnam pēkšņi viss kļuva skaidrs. Viss bija vienkārši, tikpat kā uz delnas. Pašūpojis galvu, viņš iesmējās, atkal pašūpoja galvu un nu jau smējās pilnā balsī.

-    Kas tad nu?

-    Viss kārtībā, Ēna atbildēja, tikko ieraudzīju paslēpu­šos indiāņus. Ne jau visus. Tomēr dažus ievēroju.

-    Tad jau laikam hočanki. Tie jau ne velna nemāk slēpties. Paskatījies saulē, Viskij' Džeks teica: Laiks atgriezties. Viņš piecēlās kājās.

-    Divu viru krāpniecība, Ēna secināja. Tātad nekāds karš tas nav?

Viskij' Džeks papliķēja viņam pa roku.

-    Nemaz tik dumjš neesi, viņš teica.

Abi devās uz būdu. Piegājis pie durvīm, Ēna vilcinājās.

-    Žēl, ka nevaru palikt pie tevis, viņš sacīja, manuprāt, te ir laba vieta.

-     Labu vietu ir daudz, Viskij' Džeks atbildēja. Tur tas āķis. Paklau, dievi mirst, kad viņus neviens vairs nepiemin. Tāpat arī cilvēki. Bet zeme paliek. Gan labās vietas, gan sliktās. Zeme nekur nepazudīs. Un arī es ne.

Ēna aizvēra durvis. Viņu kaut kas vilka. Jau atkal viņš bija viens tumsā, bet tumsa kļuva arvien gaišāka un gaišāka, līdz dega kā saule.

Un tad Ēnu sagrāba sāpes.

* * *

Kāda sieviete gāja pa pļavu, un tūlīt aiz viņas izplauka pavasara puķes. Šajā vietā un šajā laikā viņa sevi dēvēja par Lieldienu.

Viņa pagāja garām vietai, kur reiz stāvēja lauku māja. Vēl šodien nezālēs un pļavas puķēs kā iepuvuši zobi rēgojās mūri. Sijāja lietutiņš. Tumši padebeši slīga pavisam zemu, bija auksts.

Netālu no mājas drupām stāvēja milzīgs, sudrabots koks, izskatījās ziemā nosalis, bez nevienas dzīvas lapiņas, un pie tā mētājās pilnīgi izbalojuša auduma driskas. Apstājusies pie koka, Lieldiena pieliecās un pacēla no zemes kaut ko brūngani baltu pamatīgi apgrauztu kaulu, kas reiz varētu būt bijusi cilvēka galvaskausa daļa. Apskatījusies viņa nometa to zemē.

Pēc tam viņa paraudzījās uz vīrieti kokā un greizi pasmaidīja.

-     Nezin kāpēc kaili viņi nav tik interesanti, Lieldiena secināja, acīmredzot atvērt iesaiņojumu ir puse no baudas. Tāpat kā ar dāvanām un olām.

Vīrietis ar vanaga galvu, kas gāja viņai līdzās, paskatījās lejup uz savu locekli, it kā tikai tagad saprazdams, ka ir kails.

-    Es varu skatīties saulē, nemirkšķinot acis, viņš ieru­nājās.

-    Tu gan esi gudrs, Lieldiena uzmundrinoši atbildēja. Bet tagad nocelsim viņu lejā.

Mitrās virves, kas turēja Ēnu kokā, jau sen bija satrunēju­šas un sapuvušas un viegli padevās, kad viņi divatā tās pavilka. Līķis noslīdēja lejā gandrīz līdz oša saknēm. Viņi to satvēra un, lai gan Ēna bija ražena auguma, bez grūtībām pacēla un nolika pelēkajā pļavā.

Nu tas gulēja zālē auksts, bez elpas. Sānā bija sarecējušu melnu asiņu plankums, it kā tur būtu iedurts ar šķēpu.

-    Ko tagad?

-    Tagad, Lieldiena atbildēja, mēs viņu sasildīsim. Tu zini, kas tev jādara.

-    Es zinu. Es nevaru.

-Ja negribi palīdzēt, tad nevajadzēja mani šurp aicināt!

-    Bet ir jau pagājis pārāk ilgs laiks.

-    Tas ir bijis pārāk ilgi visiem mums.

-    Un es esmu diezgan traks.

-    Es zinu.

Pastiepusi balto roku, Lieldiena pieskārās Hora melnajiem matiem. Viņš apstulbis skatījās, tad viņa stāvs sāka mirguļot, it kā atrastos karstuma vilnī.

Lieldienā vērās oranži spīdoša vanaga acs, it kā tajā nupat būtu iedegusies uguns uguns, kas jau sen bija apdzisusi.

Pēc brīža gaisā pacēlās vanags un, nemitīgi riņķodams kā pa spirāli, laidās augšup, nirdams pelēkajos mākoņos, kur varbūt slēpās saule, drīz vien pārvērzdamies punktā, tad punk­tiņā, līdz izgaisa pavisam, it kā nemaz nebūtu te bijis. Mākoņi pašķīrās, un spraudziņā parādījās zilas debesis un arī saule. Izlauzies stars iekrita pļavā kā brīnums, taču, kad mākoņi izklīda, skaistā aina izgaisa. Necik ilgi, un pļavu apspīdēja rīta saule, spēcīga kā vasaras dienvidū, pārvērzdama lietutiņu miglā un dūmakā, kas saules karstajos staros iztvaikoja.

Zelta saule mirušo augumu pļavā peldināja savos staros un siltumā. Sārtas un maigi brūnas ēnas pieskārās nedzīvajam.

Sieviete viegli pārlaida labās rokas pirkstus pār mirušā krūškurvi. Šķita, ka tas notrīs, sirdspuksti tie nebija, tomēr… Viņa ļāva savai rokai tur uzkavēties uz krūtīm, tieši virs sirds.

Viņa pieliecās un piespieda Ēnas lūpām savējās, viegli iepūta viņa plaušās gaisu un uztvēra izelpu, līdz elpa pārvērtās skūpstā. Tas bija maigs un smaržoja pēc pavasara lietus un pļavas puķēm.

Brūce sānā vēlreiz sāka asiņot, un tagad tās bija spilgti sarkanas asinis, kas saulē laistījās kā šķidri rubīni. Pēc brīža asiņošana apstājās.

Lieldiena noskūpstīja Ēnas vaigu un tad pieri.

-    Mosties, viņa teica, laiks celties! Dzīve rit uz priekšu. Tu taču negribēsi to palaist garām.

Acu plakstiņi noraustījās, un Ēna atvēra acis pelēka vakara krāsā un paskatījās uz viņu.

Lieldiena pasmaidīja un noņēma roku no viņa krūtīm.

-    Tu mani atsauci dzīvē, Ēna izdvesa.

Viņš runāja lēni, it kā būtu aizmirsis angļu valodu. Balsī jautās sāpes un samulsums. -Jā-

-    Ar mani bija cauri. Es biju saņēmis spriedumu. Viss bija galā. Tu atsauci mani dzīvē. Tu uzdrošinājies.

-    Atvaino.

-Jā.

Ēna lēni uzslējās sēdus. Samirkšķinājis acis, viņš pieskārās sānam. Sejā atspoguļojās pārsteigums: tur bija miklas asinis, bet zem tām nebija brūces. Viņš pasniedzās pēc Lieldienas rokas, un viņa aplika to Ēnam ap vidu, lai palīdzētu piecelties. Pļavā Ēna skatījās apkārt, it kā pūlēdamies atsaukt atmiņā vārdus visam, ko tajā redzēja, puķēm garajā zālē, mājas drupām, zaļo pumpuru dūmakai, kas kā migla vijās ap vareno, sudraboto osi.

-    Vai tu atceries? Lieldiena pajautāja. Vai vari pastāstīt, ko tur uzzināji?

-    Jā. Taču tas pagaisis. Kā sapnis. Es to zinu. Es zaudēju vārdu, pēc tam sirdi. Un tad tu mani atsauci dzīvē.

-    Atvaino, Lieldiena atkārtoja, drīz sāksies kauja. Vecie dievi cīnīsies pret jaunajiem.

-    Vai gribi, lai cīnos jūsu pusē? Tu esi veltīgi izšķiedusi laiku.

-    Es tevi atsaucu dzīvē tāpēc, ka man tas bija jādara, Lieldiena atbildēja. Tā ir mana daļa. To es protu vislabāk. Bet tu darīsi to, kas jādara tev. Tava izvēle. Es savu pienākumu izpildīju.

Pēkšņi atskārtusi, ka Ēna ir kails, Lieldiena košsārti pie­tvīka un novērsa skatienu.

Lietū un mākoņos pa klinšainajām kalnu takām augšup slīdēja ēnas.

Blakus rudmatainiem vīriem zaļās jakās tipināja baltas lapsas. Līdzās daktilam ar dzelzs pirkstiem soļoja mīnotaurs ar vērša galvu. Cūka, pērtiķis un aszobains gūls turējās bariņā ar zilādainu vīrieti, kas nesa liesmojošu koku, pa gabaliņu slāja lācis ar kažokā iepītām puķēm un virs zelta bruņukreklā ar zobenu, kas bija rotāts ar acīm.

Skaistais Antinojs, Hadriāna mīļākais, pa pakalna nogāzi augšup vadīja bariņu ādās tērptu jaunekļu, viņu krūtis un roku muskuļi bija nedabiski uzpumpēti, to forma bija nevai­nojama.

Vīrs ar pelēku ādu un ciklopa aci, kas atgādināja milzu smaragdu pērlīšu ietvarā, stīvi rausās kalnup, bet viņam pa pēdām sekoja drukni, melnīgsnēji vīri ar ļoti līdzīgām bez­kaislīgām sejām kā acteku maskas: viņi zināja džungļu aprītos noslēpumus.

Snaiperis pakalna galā rūpīgi notēmēja uz baltu lapsu un izšāva. Atskanēja blīkšķis, un mitrajā gaisā izplūda kordīta un pulvera smirdoņa. Uz zemes palika guļam jauna japāniete bez vēdera un asinīm noplūdušu seju. Līķis pamazām izgaisa.

Ļaudis kāpa un kāpa kalnā: ar divām kājām, četrām vai pavisam bez kājām.

* * *

Brauciens pa kalnaino Tenesī zemi bija pārsteidzoši skaists, līdzko pieklusa vētra, un mokošs, kad sāka gāzt lietus. Pilsēta un Lora visu ceļu runāja, runāja bez mitas. Viņš ļoti priecājās par šo iepazīšanos. Tā vien šķita, ka viņš ir sastapis vecu, labu draugu, patiešām labu draugu, kuru līdz šim vienkārši nebija saticis. Viņi runāja par vēsturi, kino un mūziku, un atklājās, ka Lora ir vienīgā, vienīgā, kas, tāpat kā viņš, ir redzējusi seš­desmito gadu ārzemju filmu (misters Pilsēta bija pārliecināts, ka tā ir spāņu, bet Lora tikpat pārliecināta, ka poļu) "Saragosā atrastais rokraksts": viņš jau bija sācis domāt, ka filma bijusi viņa halucinācija.

Kad Lora pamāja uz pirmo šķūni ar uzrakstu APMEKLĒJIET ROKSITIJU, Pilsēta nosmīkņāja un atzinās, ka brauc tieši uz turieni. Lora atbildēja, ka tas ir baigi forši. Viņa vienmēr esot gribējusi apmeklēt tādas vietas, bet nekad nav bijis laika, un vēlāk viņa nožēlojusi. Tieši tāpēc viņa šobrīd ir ceļā. Viņa ir metusies piedzīvojumā.

Viņa strādājot tūrisma aģentūrā, Lora stāstīja. Un esot pašķīrusies. Viņa atzinās, ka diez vai ar vīru kādreiz salabšot, bet pati esot vainīga.

-    Nespēju tam ticēt.

Lora nopūtās.

-    Es nemeloju, Mak. Vienkārši vairs neesmu tā sieviete, kuru viņš apprecēja.

Neko darīt, viņš atbildēja, cilvēki mainās, un nedomādams sāka stāstīt par savu dzīvi, visu, ko drīkstēja stāstīt, neaizmirsa pat Mežu un Akmeni. Viņi esot bijuši kā trīs musketieri, bet draugus nogalināja, jā, nu tā jau uzskata, ka valdības darbā sirds nocietinās, bet pie kaut kā tāda taču nevar pierast. Nemū­žam.

Lora pastiepa roku tā bija tik auksta, ka Pilsēta ieslēdza apsildi, un cieši saspieda viņa pirkstus savā plaukstā.

Launagā abi ēda sliktu japāņu restorāna ēdienu; tikmēr Noksvilā sāka plosīties vētra, bet Pilsētām nebija ne silts, ne auksts, ka ēdiens ilgi jāgaida un miso zupa atdzisusi, bet suši ir silti.

Pilsēta bija stāvā sajūsmā, ka viņa metusies piedzīvojumā un ir kopā ar viņu.

-    Jā, Lora atzinās, man riebās pat domāt, ka sāku ierū­sēt. Es vārda tiešā nozīmē trūdēju, tāpēc devos ceļā bez mašī­nas un kredītkartēm. Nolēmu paļauties uz svešinieku laipnību. Un šis ir bijis vislabākais laiks manā dzīvē. Cilvēki pret mani ir bijuši tik labi!

-    Vai tev nav bail? viņš pajautāja. Tu taču varēji kaut kur iestrēgt, tevi varēja apšmaukt, tu varēji ciest badu.

Pašūpojusi galvu un vāri pasmaidījusi, viņa izdvesa: Bet es taču satiku tevi, vai ne?

Viņam nebija, ko atbildēt.

Pēc maltītes abi cauri vētrai skrēja uz mašīnu, ar avīzēm japāņu valodā pieseguši galvas, smiedamies kā skolas bērni lietū.

-     Cik tālu man tevi vest? aizcirtis mašīnas durvis, Pilsēta jautāja.

-    Braukšu tik tālu, cik tu, Mak, viņa kautri atbildēja.

Pilsēta nopriecājās, ka nebija izmantojis Lielā Maka līniju.

Lora nebija bāra meiča vienai naktij, to Pilsēta juta ar savu dvēseli. Piecdesmit gadus viņam vajadzēja meklēt, un, lūk, te nu viņa bija mežonīga, maģiska sieviete ar gariem, tumšiem matiem.

Tā bija mīlestība.

-    Paklau, Pilsēta teica, kad viņi iebrauca Čatanogā. Stikla tīrītāji smērēja lietu pa automašīnas priekšējo stiklu, izplūdinot pelēko pilsētu. Ko teiksi, ja uz nakti sameklēšu tev moteli? Maksāšu es. Kad būšu veicis piegādi, mēs… Nu, vis­pirms abi varam iekāpt karstā vannā. Lai tevi sasildītu…

-    Izklausās brīnišķīgi, Lora atsaucās. Bet ko tu pie­gādā?

-    To pašu puļķi, viņš iesmējās. Uz aizmugures sēdekļa.

-    Labi, viņa atsmēja, negribi teikt, Noslēpumainais mister, nesaki!

Pilsēta ieminējās, ka vislabāk būtu, ja viņa Roksitijas auto­stāvvietā pagaidītu mašīnā, kamēr viņš aiznes zaru. Lietus gāza kā ar spaiņiem, kad mašīna ar iedegtiem miglas luktu­riem gliemeža gaitā tuvojās Lukauta kalnam.

Pilsēta novietoja mašīnu autostāvvietas aizmugurē un izslēdza motoru.

-     Paklau, Mak. Pirms izkāpt no mašīnas, varbūt mani samī­ļosi? Lora smaidīdama prasīja.

-     Kāda runa, misters Pilsēta atbildēja un apskāva Loru, kas piespiedās viņam klāt; tikmēr lietus kareivīgi bungoja pa Ford Explorer jumtu. Viņš juta Loras matu smaržu un ari vāju, nepatīkamu smaku, ko slēpa smaržas. Braucienā tā gadās, neko darīt. Abiem pavisam noteikti derētu karsta vanna. Nez vai Čatanogā var nopirkt tās smaržīgās vannas bumbas, kuras tik ļoti patika viņa pirmajai sievai? Lora pacēla galvu un izklai­dīgi noglāstīja viņam kaklu.

-    Mak… es visu laiku par to domāju. Droši vien tu patiešām gribi zināt, kas notika ar taviem draugiem? viņa pajautāja. Mežu un Akmeni? Vai gribi?

-Jā, Pilsēta murmināja, meklēdams Loras lūpas ar savē­jām, lai pirmo reizi viņu noskūpstītu. Protams, gribu.

Lora viņam parādīja.

* # *

Ēna staigāja pa pļavu, lēni riņķodams apkārt oša stum­bram, ikreiz paplašinādams loku. Ik pa brīdim viņš piestāja, lai kaut ko paceltu no zemes: ziedu, lapiņu, oli, zariņu vai zāles stiebru. Visu viņš uzmanīgi apskatīja, it kā pētīdams, vai zariņš tiešām ir zars un lapa ir lapa.

Lieldiena attapās, ka Ēna viņai atgādina mazuli, kas mācās koncentrēties.

Viņa neuzdrošinājās runāt ar viņu. Šobrīd tas būtu zaimo­joši. Lai cik pārguruši bija Lieldiena, tomēr viņa vēroja Ēnu un brīnījās.

Dažu metru attālumā no stumbra viņš atrada audekla somu, kas bija pa pusei ieaugusi pļavas zālē un sausos tīteņos. Pacē­lis somu, Ēna atraisīja mezglus tās augšdaļā un atsēja auklu.

Somā bija viņa vecās drēbes, vecas, bet vēl lietojamas. Paņēmis rokās kurpes, Ēna tās apskatīja no visām pusēm, pēc tam pārlaida roku krekla audumam, džempera vilnai, skatīda­mies uz apģērbu kā no miljons gadu attāluma.

Kādu bridi viņš uz apģērbu skatījās, pēc tam visu pēc kār­tas uzģērba.

Iebāzis rokas kabatā. Ēna pārsteigts no tās izņēma, kā Lieldienai pa gabalu izskatījās, pelēkbaltu oli.

-    Nav monētu, viņš sacīja. Pēc vairāku stundu ilgas klu­sēšanas viņš pirmo reizi ierunājās.

-      Nav monētu? Lieldiena pārjautāja.

Ēna pamāja. Bija labi, kad man bija monēta, viņš sacīja. Vismaz bija ar ko nodarbināt rokas. Pieliecies viņš apāva kurpes.

Apģērbies Ēna izskatījās daudz normālāks. Taču drūms. Lieldiena prātoja, cik tālu viņš bija aizceļojis un cik daudz viņam maksāja atgriešanās. Ēna nebija pirmais, kura atgrie­šanos viņa bija ierosinājusi, tāpēc zināja, ka miljoniem gadu tālais skatiens drīz izgaisīs, bet atmiņas un sapņi, kas paņemti līdzi no koka, atkāpsies reālās, taustāmās pasaules priekšā. Tā tas allaž notika.

Lieldiena veda Ēnu uz pļavas malu, kur koku vidū jau gai­dīja rikšotājs.

-    Abus viņš mūs neaiznesīs, viņa teica. Gan es pati kaut kā aizkļūšu.

Ēna pameta ar galvu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko atce­rēties, bet tad atvēra muti un skaļi un priecīgi ieķērcās.

Atvēris nežēlīgo knābi, pērkonputns atņēma sveicienu.

Pirmajā acumirklī viņu varētu noturēt par kondoru. Apspal­vojums bija melns ar sarkanu atspīdumu, ap kaklu baltu spalvu vainags. Melnais knābis līks un nežēlīgs, kā jau plēso­ņai, paredzēts raustīšanai gabalos. Stāvot mierīgi uz zemes ar sakļautiem spārniem, pērkonputns bija melnā lāča lielumā, bet viņa galva atradās vienā līmenī ar Ēnas galvu.

-    Es viņu atvedu, lepni paziņoja Hors. Viņi dzīvo kalnos.

Ēna pamāja un sacīja: Es reiz redzēju pērkonputnus

sapnī. Briesmīgākais murgs, kādu esmu redzējis.

Atvēris knābi, pērkonputns pārsteidzoši maigi ieķērcās: krrko?

-    Tu arī dzirdēji manu sapni? Ēna pajautāja.

Pastiepis roku, viņš maigi noglaudīja putna galvu. Pērkon­putns trinās viņam gar plecu kā piemīlīgs ponijs. Ēna paieskāja tam kaklu no spārna līdz galvai.

-    Vai uz šejieni tu atlidoji ar viņu? viņš pajautāja Lieldienai.

-    Jā. Varēsi lidot, ja viņš atļaus.

-    Bet kā uz viņa var jāt?

-    Pavisam viegli, viņa atbildēja, ja nenokrīti. Kā uz zibens šautras.

-    Vai mēs tur satiksimies?

Lieldiena pašūpoja galvu.

-     Es savu esmu paveikusi, mīļais, viņa teica. Bet tu dodies turp, kur esi vajadzīgs. Jūtos nogurusi. Šādi atgriezt tevi atpakaļ… tas no manis ir daudz paņēmis. Man ir jāatpūšas, jātaupa spēki līdz maniem svētkiem. Atvaino! Lai tev veicas!

Ēna pamāja.

-Viskij' Džeks. Es viņu satiku. Pēc pārbaudījuma. Viņš atnāca un mani sameklēja. Mēs kopā dzērām alu.

-Jā, Lieldiena atbildēja. Par to es nešaubos.

-    Vai es tevi vēl kādreiz satikšu? Ēna atkārtoja.

Lieldiena skatījās viņā ar acīm zaļām ka briestoša labība.

Brīdi klusējusi, viņa pēkšņi nogrozīja galvu.

-    Diez vai.

Ēna neveikli uzrausās pērkonputnā. Viņš jutās kā pele vanaga mugurā. Mutē bija ozona garša zilga un metāliska. Kaut kas nosprakstēja. Iepletis spārnus, pērkonputns sāka tos smagi vēzēt.

Viņi cēlās augšup, un Ēna ieķērās putna spalvās, sirdij mežonīgi dauzoties krūtīs.

Tas bija tieši kā jāt uz zibens šautras.

* * *

Lora pacēla no mašīnas sēdekļa zaru. Pametusi misteru Pilsētu Ford Explorer priekšējā sēdeklī, viņa izkāpa no mašīnas un lietū devās uz Roksitiju. Biļešu kase bija slēgta, bet suvenīru kioska durvis atvērtas, un, tās pagrūdusi, viņa gar ledenēm un putnu būrīšu izstādi ar uzrakstu APMEKLĒJIET ROKSITIJU iegāja Astotajā pasaules brīnumā.

Neviens necentās viņu aizkavēt, lai gan Lora pagāja garām vairākiem viriešiem un sievietēm, kas lietū stāvēja uz takas. Daudzi no viņiem izskatījās nedaudz mākslīgi, citi bija caurspī­dīgi. Šūpodamās viņa šķērsoja virvju tiltu, pagāja garām balto briežu aplokam, izspraucās caur Resnlšu spiedi, kur ceļš veda starp divām klinšu sienām.

Takas galā, pārkāpusi pāri ķēdei ar paziņojumu, ka atrak­cija ir slēgta, Lora iegāja alā, kur ieraudzīja vīrieti plastmasas krēslā viņš sēdēja pretī diorāmai ar iereibušiem elfiem. Vīrie­tis elektriskā lukturīša gaismā lasīja Washington Post. Ierau­dzījis Loru, viņš salocīja avīzi un nolika zem krēsla un tad pie­cēlies viegli palocījās. Gara auguma vīrietis ar īsi apcirptiem, rudiem matiem dārgā lietusmēteli.

-     Cik noprotu, misters Pilsēta ir miris, virietis teica. Laipni lūdzu, šķēpnesi!

-    Paldies. Man tiešām žēl, ka ar Maku tā gadījās. Vai jūs bijāt draugi?

-    Nepavisam ne. Ja viņš gribēja saglabāt darbu, viņam vajadzēja saglabāt savu dzīvību. Lai nu kā, bet zaru tu atnesi. Viņš nomērīja Loru no galvas līdz kājām, acīm spīdot kā oran­žām dziestošām oglēm.

-   Jāatzīst, ka pagaidām tev ir zināmas priekšrocības. Šeit, pakalna galā, mani sauc par misteru Pasauli.

-    Esmu Ēnas sieva.

-    Nu protams. Apburošā Lora, viņš sacīja, man vaja­dzēja tevi uzreiz pazīt. Kamerā, kuru reiz mēs dalījām, viņam virs gultas bija vairākas tavas fotogrāfijas. Un, ja drīkstu tā izteikties, tu izskaties daudz labāk, nekā pienāktos. Vai tad tev tagad nevajadzēja turpināt trūdēšanas un sabrukšanas padarīšanu?

-    Tā bija, Lora vienkārši teica. Es jau biju tikusi tālāk par to. Nezinu, kas īsti mainījās. Toties zinu, kad sāku justies labāk. Šorīt. Sievietes lauku mājā iedeva man padzerties ūdeni no savas akas.

Vīrietis sarauca uzacis.

-    Urdu akas? Nevar būt!

Lora viņam norādīja uz sevi. Ada viņai bija bāla, acis iekri­tušas, redzokļus ietvēra melni riņķi, taču visumā viņa izskatī­jās sveika un vesela: ja Lora tik tiešām bija staigājošs līķis, tad gluži svaigs.

-    Ilgi tā nebūs, misters Pasaule paziņoja. Nornas ļāva tev mazliet nogaršot pagātni. Taču pagātne gana drīz izšķīdīs tagadnē, un tad šis skaistās, zilās acis izkritīs no dobumiem un ripos lejā pa glītajiem vaidziņiem, kas, protams, vairs nebūs tik glīti. Starp citu, pie tevis ir mans zars. Lūdzu, atdod to man!

Izņēmis no Lucky Strike paciņas cigareti, viņš aizdedza to ar melnām Bic šķiltavām.

-    Vai varu palūgt? Lora neizturēja.

-    Protams. Es tev iedošu cigareti, bet tu man zaru.

-   Ja tev to tik ļoti vajag, tad zars noteikti ir vērtīgāks par cigareti.

Misters Pasaule klusēja.

-    Es meklēju atbildes, Lora turpināja. Gribu šo to uzzināt.

Viņš aizdedza cigareti un pasniedza to viņai.

Lora paņēma cigareti un dziļi ievilka dūmu. Tad viņa samiedza acis.

-    Es gandrīz vai varu to izgaršot, viņa murmināja. Var­būt patiešām varu.

Viņa pasmaidīja. Mmm. Nikotīns.

-    Jā, misters Pasaule novilka. Bet kā tu iedomājies iet pie tām sievietēm uz lauku māju?

-    Ēna sacīja, lai eju turp un palūdzu ūdeni.

-    Diez vai viņš zināja, ar ko tas beigsies. Droši vien ne. Lai nu kā, labi vien ir, ka viņš miris karājas kokā. Tagad vismaz reizi par visām reizēm zinu, kur viņš ir. Ēna ir ārā no spēles.

-    Tu manu vīru ievilināji lamatās, Lora pārmeta. Jau no paša sākuma viss bija izplānots. Bet viņam taču ir laba sirds, vai to jūs zināt?

-Jā, misters Pasaule atsaucās, zinu.

-    Kāpēc viņš tev bija vajadzīgs?

-     Parastais scenārijs, un vēl acu novēršanai, misters Pasaule sacija. Kad viss būs galā, es laikam noasināšu āmuļa zaru, noiešu pie oša koka un iedzīšu to viņa acī. Tā ir patiesība, ko tie muļķi kalnā augšā un lejā nekad nav varējuši saprast. Nav runa par jauno vai par veco. Viss vienmēr notiek pēc vecā scenārija. Tas pats musturs. Tātad. Lūdzu, manu zaru.

-    Kam tev tas vajadzīgs?

-     Paturēšu kā šī nožēlojamā jucekļa simbolu, misters Pasaule pasmaidīja. Nebaidies, tas nav zars. Koks simbolizē šķēpu, un mūsu nožēlojamā pasaulē simbols nozīmē visu.

Ārpusē trokšņi pieņēmās spēkā.

-    Kurā pusē tu esi? Lora painteresējās.

-     Man tas nav galvenais, misters Pasaule atbildēja. Bet, tā kā tu jautā, tad atbildēšu: uzvarētāju pusē. Vienmēr. Tas man padodas vislabāk.

Lora pamāja, bet zaru neatdeva.

-    To nu es redzu, viņa sacīja.

Novērsusies viņa pameta skatienu aiz alas durvīm. Tālu lejā uz klintīm viņa redzēja kaut ko, kas mirdzēja un pulsēja. Radījums aptinās ap bārdaini ar sārti violetu seju, kurš sita tam pretī ar logu tīrītāja kātu. Ar tādiem logu tīrītājiem bārdai­nim līdzīgi ļaudis mēdza piedāvāt notīrīt mašīnas priekšstiklu pie luksofora sarkanās gaismas. Atskanēja brēciens, un pēc brīža abi pazuda.

-    Labi, atdošu tev to zaru, Lora beigās sacīja.

-     Laba meitene, aiz muguras atskanēja mistera Pasaules balss, kā Lorai šķita, vienlaikus pavēloši un aizbildnieciski. Viņai uzmetās zosāda.

Lora gaidīja klints durvīs, līdz ausī juta vīrieša elpu. Viņai bija jāpagaida, līdz viņš pienāk vēl tuvāk. Lora jau bija izdo­mājusi, ko darīt.

Lidojums bija vairāk nekā pārsteidzošs: tas bija elektrizēts.

Viņi brāzās negaisā kā izlocīta zibens šautra, urbjoties mākonī pēc mākoņa, traucās kā pērkondārdi un viesuļvētras viļņi un triecieni. Tas bija satricinošs, neticams ceļojums. Ēna gandrīz uzreiz aizmirsa visas izbailes. Tu nevari baidīties, lido­dams pērkonputna mugurā. Baiļu nav tikai nepielūdzams un visaptverošs vētras spēks un lidotprieks.

Cieši ieķēries pērkonputna spalvās, Ēna uz ādas juta elek­trības sprakšķus. Gar viņa rokām kā čūskiņas skrēja zilas dzirk­steles. Lietus mazgāja viņa seju.

-    Vienreizēji! Ēna centās pārkliegt vētras rēkoņu.

Putns, kā saprazdams viņu, pacēlās augstāk ik spārnu

vēzienu pavadīja pērkona dārds un metās lejup, nirdams un gāzdamies tumšajos mākoņos.

-    Sapnī es tevi medīju, Ēna teica, bet vārdus aizrāva projām vējš, sapnī. Man vajadzēja atgriezties ar tavu spalvu.

Jā. Atbilde prātā izskanēja kā radio sprakšķis. Viņi nāca pēc mūsu spalvām, lai pierādītu savu vīrišķību, un vēl nāca, lai no mūsu galvām izgrieztu akmeņus un dāvātu mūsu dzīvību saviem mirušajiem.

Tad Ēnas prātu aizpildīja kāds tēls: pērkonputns, noteikti mātīte (ar brūnu, nevis melnu apspalvojumu), kas bija tikko nogalināta un gulēja pie kalna. Blakus bija sieviete. Viņa ar krama gabalu pārsita putna galvaskausu un cauri miklajām kaula šķembām un smadzenēm sataustīja gludu, caurspīdīgu akmeni brūngana granāta krāsā, tā dziļumā lāsmoja uguntiņa. Ērgļu akmeņi, Ēna iedomājās. Akmeni viņa gribēja uzlikt uz sava jaundzimušā dēla krūtīm viņš bija miris pirms trim die­nām. Zēns tad rītausmā pieceltos un smietos, bet dārgakmens būtu apdzisis un tikpat pelēks un nedzīvs kā putns, kuram to nolaupīja.

-    Saprotu, Ēna teica.

Pagriezis galvu atpakaļ, putns iekliedzās, un viņa balss dimdēja kā pērkons.

Zeme lejā slīdēja garām vienā dīvainā sapni.

* * *

Satvērusi koku ciešāk, Lora gaidīja, lai vīrietis, kurš sevi dēvēja par misteru Pasauli, pienāk tuvāk. Uzgriezusi muguru, viņa vēroja negaisu un tumšzaļos pakalnus lejā.

Mūsu nožēlojamā pasaulē, viņa domāja, simbols ir viss. Tik tiešām.

Uz viņas labā pleca maigi uzgūla vīrieša roka.

Labi, Lora domāja, viņš negrib mani satraukt. Baidās, ka izmetīšu zaru vētrā un tad tas nokritīs pa kalna nogāzi lejā un netiks viņa rokās.

Lora mazliet atliecās atpakaļ vien tik daudz, lai ar muguru pieskartos viņa krūtīm. Misters Pasaule ar kreiso roku viņu apskāva. Tas bija intīms žests. Viņa kreisā plauksta tieši viņai priekšā bija pavērta. Saņēmusi koka galu ar abām rokām, Lora izelpoja un koncentrējās.

Lūdzu… manu zaru, viņš čukstēja Lorai ausī.

-Jā, viņa atsaucās, te būs, un tad, nezinādama, vai tas kaut ko nozīmē, piebilda: Šo nāvi es veltu Ēnam.

To pateikusi, Lora iegrūda koku sev zem krūšukaula, rokā juzdama, kā tas lokās un pārvēršas šķēpā.

Kopš Lora bija mirusi, robeža starp sajūtām un sāpēm bija izplūdusi. Viņa juta šķēpa galu, kas ieurbās krūtīs un tad izspiedās laukā no muguras. Manīdama vieglu pretestību, viņa spieda stingrāk, un šķēps ietriecās misterā Pasaulē. Uz aukstās ādas Lora juta vīrieša silto elpu, un tad viņš sāpēs un pārstei­gumā ievaimanājās, jo bija uzgrūsts uz šķēpa.

Lora nesaprata viņa izkliegtos vārdus un nezināja, kādā valodā tie ir. Viņa grūda šķēpa kātu sevī, spieda to dziļāk mis­terā Pasaulē un cauri viņam.

Mistera Pasaules karstās asinis šļācās viņai uz muguras.

-    Kuce, viņš angliski sēca. Tu, nolādētā kuce.

Balss it kā burbuļoja: laikam šķēpa asmens bija skāris plaušu. Misters Pasaule tagad kustējās, vismaz mēģināja to darīt, un Lora šūpojās viņam līdzi, jo abus savienoja šķēps tikpat kā divas zivis uz viena āķa. Vīrieša rokā pazibēja nazis, un tad viņš sāka mežonīgi durt Lorai krūtīs pa labi un pa kreisi, nemaz neredzēdams, kur trāpa.

Lorai viss bija vienalga. Ko gan naža dūriens var nodarīt līķim?

Ar dūri viņa spēcīgi iesita pa vīrieša atvēzēto roku, un nazis nolidoja uz klints grīdas. Lora paspēra to tālāk.

Tagad misters Pasaule raudāja un vaimanāja. Atspēries ar rokām pret viņas muguru, viņš mēģināja atbrīvoties no šķēpa. Lorai uz kakla lija viņa karstās asaras, bet asinis sūcās kleitā un šļakstījās uz kāju aizmugures.

-    No malas droši vien izskatās nepiedienīgi, viņa izdvesa mirušu čukstu ne bez zināma drūma apmierinājuma.

Lora juta, ka misters Pasaule viņai aiz muguras paklūp, ari viņa paklupa un paslīdēja uz asinīm tās bija tikai viņa. Asinis krājās peļķē uz klints grīdas, un beigās viņi abi nogāzās zemē.

* * *

Pērkonputns nolaidās Roksitijas autostāvvietā. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Daudz tālāk par degungalu redzēt nevarēja. Atlaidis rokas no pērkonputna spalvām, Ēna pa pusei noslī­dēja, pa pusei nokrita uz mitrā asfalta.

Putns skatījās uz viņu. Atplaiksnīja zibens, un būtne bija projām.

Ēna piecēlās kājās.

Trīs ceturtdaļas autostāvvietas bija tukšas. Iedams uz vār­tiem, Ēna gāja garām brūnam Ford Explorer, kas bija novietots pie klints sienas. Mašīna šķita ļoti labi pazīstama, un viņš iemeta tajā ziņkārīgu skatienu: uz stūres bija nokritis vīrietis, viņš izskatījās aizmidzis.

Ēna atvēra mašīnas durvis viņa pusē.

Pēdējo reizi viņš misteru Pilsētu bija redzējis pie moteļa Amerikas centrā. Tagad viņa seja bija sastingusi pārsteigumā, bet sprands meistarīgi pārlauzts. Ēna pieskārās vīrieša sejai. Tā vēl bija silta.

Ēna mašīnas gaisā saoda smaržu; tā bija vāja, it kā cilvēks, kas to lieto, jau sen nebūtu sastapts, bet Ēna šo smaržu pazītu vienmēr. Aizcirtis mašīnas durvis, viņš devās pāri stāvvietai.

Ejot viņš juta sānos dūrienu, asas, griezīgas sāpes, kas noteikti pastāvēja tikai viņa galvā, jo ilga tikai mirkli vai pat mazāk un tad izgaisa.

Dāvanu veikaliņā neviena nebija, neviens netirgoja biļetes. Izgājis cauri ēkai, Ēna nokļuva Roksitijas dārzos.

Debesīs ducināja pērkons, drebinot koku zarus un dziļi trī­cinot varenās klintis. Nežēlīgi šaustīja auksts lietus. Bija vēla pēcpusdiena, bet bija tumšs kā naktī.

Mākoņus pāršķēla zibens šautra, un Ēna iedomājās, ka var­būt pērkonputns atgriezās savās augstajās klintīs, bet varbūt tā bija tikai elektrības izlādēšanās atmosfērā vai arī kaut kādā pakāpē abas šīs iespējas bija viens vesels.

Protams, bija. Un tas galu galā bija galvenais.

Kaut kur kliedza vīrietis. Ēna saprata tikai vienu vārdu, bet varbūt viņam izlikās: …Odinaml

Steigšus viņš šķērsoja Septiņu štatu karogu laukumu, pār kura akmens flīzēm pludoja lietusūdeņi. Vienu reizi uz gluda akmens viņam paslīdēja kāja. Kalnu bija apjozusi bieza mākoņu sega, tāpēc solītie septiņi štati pustumsā un vētrā nebija redzami.

Visapkārt valdīja klusums. Varēja nodomāt, ka te nav nevie­nas dzīvas dvēseles.

Ēna iesaucās, un viņam šķita, ka atskanēja atbilde. Viņš devās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa.

Neviena. Nekā. Vienigi ķēde ieejas priekšā, kas regulēja apmeklētāju plūsmu.

Ēna pārkāpa pāri ķēdei.

Aplaidis acis riņķī, viņš skatījās tumsā.

Viņam uzmetās zosāda.

Aiz muguras ēnās atskanēja ļoti klusa balss:

-    Tu mani nekad neesi pievīlis.

Viņš nepagriezās. Tas nu gan ir dīvaini, viņš teica, jo sev es visu laiku sagādāju vilšanos. Ikreiz.

-    Nebūt ne, balss iesmējās. Tu taču paveici visu, kas tev bija jāpaveic, un pat vairāk. Tu prati novērst uzmanību, lai neviens neskatās uz plaukstu, kurā ir monēta. To sauc par maldināšanu. Turklāt dēla upurim piemīt liels spēks pietie­kami un pat vairāk, lai iekustinātu lavīnu. Atklāti sakot, es ar tevi lepojos.

-    Tā taču bija blēdība no sākta gala, Ēna atbildēja. Tajā nebija nekā īsta. īstais mērķis bija sarīkot asinspirti.

-    Tieši tā, tumsā atsaucās Trešdienas balss. Tā bija blē­dība. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.

-    Es meklēju Loru, Ēna turpināja, un Lokiju. Kur viņi

ir?

Iestājās klusums. Vējš iemeta sejā lietus lāses. Netālu duci­nāja pērkons.

Ēna iegāja alā.

Zemē sēdēja Lokijs Melkulis, ar muguru atspiedies pret dzelzs režģi. Būrī piedzērušies elfi ņēmās ap kandžas aparātu. Lokijs bija apsegts ar palagu, no kura rēgojās tikai seja un garās, baltās rokas. Uz krēsla viņam blakus čurnēja elektriskais lukturītis. Gaismekļa baterijas bija nosēdušās, gaisma bija vārgi dzeltena.

Lokijs izskatījās bāls un skarbs.

Bet viņa acis… Acīs vēl dega niknums, un tās urbās Enā, kas staigāja pa alu.

Ēna apstājās dažu soļu attālumā no viņa.

-    Tu nokavēji, Lokijs guldzoši ieķērcās. Es jau esmu metis šķēpu, un mans veltījums ir izskanējis. Kauja ir sāku­sies.

-    Nu protams, Ēna novilka.

-       Nu protams, atsaucās Lokijs. Tu vairs neko nevari mainīt. Par vēlu.

-      Labi, Ēna teica. Viņš apstājās un domāja. Tad viņš sacīja: Tu apgalvo: šķēps jāmet, lai uzsāktu kauju, Ēna nesteidzīgi teica. Tāpat kā Upsālā. No šīs kaujas tu barosies. Vai man nav taisnība?

Klusums. Viņš dzirdēja drausmīgo, krācošo Lokija ieelpu.

-    Es to sapratu, Ēna paziņoja. It kā. Nezinu, kurā brīdī to iedomājos. Varbūt karādamies kokā, iespējams, pat agrāk. Nopratu pēc tā, ko man ap Ziemassvētkiem teica Trešdiena.

Lokijs tikai klusēdams blenza uz viņu no grīdas.

-    Tā ir tikai divu vīru krāpniecība, Ēna turpināja. Kā bīs­kaps ar briljantu kaklarotu un policists, kas viņu apcietina. Vai čalis ar vijoli un viņa sabiedrotais, kas grasās vijoli pirkt. Divi, kas it kā pārstāv pretiniekus, bet spēlē uz vieniem vārtiem.

-    Nekļūsti smieklīgs, Lokijs nočukstēja.

-    Kāpēc gan ne? Motelī tu labi notēloji savu lomu. Tas bija gudri darīts. Tev vajadzēja tur būt, lai pārliecinātos, ka viss notiek pēc plāna. Es tevi redzēju. Pat sapratu, kas tu īstenībā esi. Vienīgi nepaguvu uzminēt, ka tu esi misters Pasaule. Bet varbūt es to dziļi sevi biju uzminējis. Lai nu kā, bet es zināju, ka pazīstu tavu balsi.

Ēna ierunājās skaļāk:

-    Vari nākt laukā! Lai kur tu būtu. Parādies!

Alas durvīs iegaudojās vējš, viņiem uzmezdams lietus šalti. Ēna notrīsēja.

-    Man apnicis, ka tu vazā mani aiz deguna, viņš teica. Parādies! Gribu tevi redzēt!

Alas dziļumā ēnās kaut kas mainījās, parādījās tāds kā veidols, kaut kas sakustējās.

-    Velns parāvis, tu pārāk daudz zini, manu zēn, atskanēja Trešdienas pazīstamā burkšķēšana.

-    Tātad viņi tevi nenogalināja?

-    Nogalināja, atsaucās Trešdiena tumsā. Ja viņi mani nebūtu nogalinājuši, viss notiktu citādi.

Viņa balss skanēja blāvi ne īsti klusi, bet kā no veca radio, kas nav labi noskaņots uz tālu raidstaciju.

-Ja es nebūtu pa īstam nomiris, neviens no viņiem šeit neierastos, Trešdiena turpināja. Kali, Morigana, Loa, nolā­dētie albāņi un nu, tu jau pats viņus visus redzēji. Mana nāve visus saliedēja. Es biju upurjērs.

-    Nē, Ēna atbildēja. Tu biji Jūdas āzis.

Rēgainais veidols tumsā pagriezās un notrīsēja.

-     Nepavisam ne. Vai gribi teikt, ka es nodevu vecos dievus jauno labā? To nu mēs nedarījām.

-    Nepavisam ne, čukstus piebalsoja Lokijs.

-    Viss skaidrs, Ēna pamāja. Jūs nenodevāt ne vienus, ne otrus. Jūs nodevāt visus!

-    Laikam gan, Trešdiena noburkšķēja. Viņš izklausījās apmierināts ar sevi.

-    Jūs gribējāt slaktiņu. Jums vajadzēja asiņu upurus. Dievu upurus!

Vējš pieņēmās spēkā: gaudas alas ieejā jau bija pārvēr­tušās spiedzienos, it kā kaut kas neiedomājami liels mocītos sāpēs.

-    Bet kāpēc gan ne, velns parāvis? Es jau tūkstoš divsimt gadu esmu iesprostots šajā nolādētajā zemē! Manas asinis kļuvušas ūdeņainas. Esmu izsalcis.

-    Jūs abus baro nāve, Ēna sacīja.

Ēnam šķita, ka viņš tagad redz Trešdienu stāvam tumsā. Aiz viņa, cauri viņam, varēja redzēt krātiņa stieņus, kurā atra­dās kaut kas, kas izskatījās pēc plastmasas leprekoniem. Treš­diena bija apveids, kas sastāvēja no tumsas, un tā aprises kļuva konkrētākas tad, kad Ēna novērsa skatienu, saskatot tēlu ar perifēro redzi.

-    Mani baro nāve, kas veltīta man, Trešdiena apstipri­nāja.

-    Kā mana nāve kokā, Ēna atsaucās.

-    Tas, Trešdiena iebilda, bija īpaši.

-Vai tevi ari baro nāve? Ēna vērsās pie Lokija. Viņš papurināja galvu. Nē, protams, ne, Ēna atbildēja viņa vietā, tevi baro haoss.

To dzirdēdams, Lokijs sāpīgi pasmaidīja, un viņa acīs dejoja oranžas liesmiņas, tās spīgoja zem bālās ādas kā uguns mež­ģīnes.

-    Bez tevis mēs nebūtu tikuši galā, atskanēja balss, un Ēna ar labās acs kaktiņu saskatīja Trešdienas stāvu. Esmu gulējis ar tik daudzām sievietēm…

-    Tev vajadzēja dēlu… Ēna pabeidza.

-    Man vajadzēja tevi, manu zēn. Jā, paša dēlu. Zināju, ka esi ieņemts, bet tava māte aizceļoja. Mēs tik ilgi tevi meklējām. Un, kad atradām, tu biji cietumā. Pēc tam bija jānoskaidro, kādus slēdžus spiest, lai tevi iekustinātu. Kas par putnu tu esi, atsaucās Trešdienas rēgainā balss.

Lokijs pēkšņi izskatījās apmierināts ar sevi. Ēnam gribējās viņam iesist.

-    Mājās tevi gaidīja sieva, pie kuras varēji atgriezties. Pro­blēma, taču to varējām novērst.

-    Viņa tev nederēja, nočukstēja Lokijs. Bez viņas tev būtu klājies labāk.

-Ja vien viss būtu bijis citādi, Trešdiena turpināja, un šoreiz Ēna saprata, ko viņš grib pateikt.

-Ja viņai būtu pieticis… smalkjūtības… palikt mirušai, Lokijs elpoja ar grūtībām. Mežs un Akmens bija labi vīri. Tev… ļautu aizbēgt… kad vilciens būtu iebraucis Dakotas…

-    Kur viņa ir? Ēna prasīja.

Lokijs ar balto roku pamāja alas dziļumos.

-    Aizgāja, rau, tur, viņš teica un tad pēkšņi noliecās un sabruka uz akmens grīdas.

Tikai tagad Ēna ievēroja, ko no viņa bija slēpis palags: asins peļķi, caurumu Lokija mugurā, dzeltenbrūnu lietusmēteli, kas bija piesūcies ar asinīm.

-    Kas te notika? viņš prasīja.

Lokijs klusēja.

Izskatījās, ka viņš vairs nekad neko nespēs pateikt.

-    Viņam gadījās ceļā tava sieva, manu zēn, tālumā ska­nēja Trešdienas balss. Viņš kļuva arvien grūtāk saskatāms, it kā izgaisa ēterā. Bet kauja atdos viņam dzīvību. Tāpat kā man. Es esmu rēgs, viņš līķis, bet mēs, vienalga, uzvarēsim! Spēle bija blēdīga.

-    Blēdīgas spēles, Ēna atcerējies sacīja, viegli sakaut.

Atbildes nebija. Tumsā nekas nesakustējās.

-    Ardievu, Ēna atvadījās un tad piebilda: tēvs.

Taču alā vairs nemanīja ne mazāko dzīvību. Te vairs neviena nebija.

Ēna devās atpakaļ uz Septiņu štatu karogu laukumu, taču ari tur nevienu nemanīja, vienīgi karogi plandījās vējā un kāti krakšķēja turētājos. Varenajā tūkstoštonnu klintī nebija kareivju ar zobeniem, uz virvju tilta nemanīja aizstāvjus. Ēna bija viens.

Te nebija ko redzēt. Pamesta vieta. Tukšs kaujas lauks.

Nē. Nebija vis. Ne gluži.

Viņš vienkārši nebija īstajā vietā.

Tā taču bija Roksitija. Tūkstošiem gadu pielūgta un godi­nāta, un arī mūsdienās miljoniem tūristu, kas pastaigājās pa dārziem un šķērsoja virvju tiltu, atstāja uz svēto kalnu ne mazāku iespaidu kā ūdens, kas darbina miljoniem lūgsnu dzirnaviņu. Realitātei šeit varēja iziet cauri. Ēna zināja, kur vajadzētu notikt kaujai.

Ar šo domu viņš uzsāka ceļu. Viņš atcerējās, kā bija juties lielajā karuseli, mēģināja atsaukt tādas pašas izjūtas, bet šajā jaunajā laika sprīdi…

Ēna atcerējās ari, kā pagrieza Winnebago visos vajadzīgajos leņķos, un lūkoja atsaukt atmiņā toreizējās sajūtas…

Un tad viss notika pavisam viegli un ātri.

Viņš it kā gāja cauri membrānai, it kā no dzelmes būtu izniris ūdens virspusē. Spēris vienu soli uz kalnainās tūristu takas, Ēna nonāca…

…kādā reālā vietā. Aizkulisēs.

Viņš joprojām atradās kalna virsotnē, tas nebija mainijies. Taču tā bija kas daudz vairāk par vienkārši klinšainu vietu. ŠI vieta bija realitātes kvintesence un visu lietu būtības sirds. Salīdzinājumā ar to Lukauta kalns, kuru viņš bija pametis, bija tikai fona dekorācija vai papjēmašē, redzēts televizora ekrānā, kādas lietas attēlojums, nevis pati lieta.

īstā realitāte bija te.

Klinšu sienas veidoja dabisku amfiteātri. Kalnu takas, kas vijās augšup un lejup, bija dabiski tilti gluži kā no Ešera grafi­kas, kas krustām šķērsām skrien pa klinšu sienām.

Bet debesis…

Debesis bija tumšas, tomēr visapkārt zem tām bija gaišs kā dienā, jo debesjumu šķērsoja zaļganbalta lente, spožāka par sauli; tā meta neprātīgus lokus no horizonta līdz horizontam kā gaiša plaisa satumsušajās debesis.

Ēna attapās, ka tas ir zibens. Zibens, kas sastindzis vienā mirkli un ietiecies mūžībā. Gaisma bija skarba un nežēlīga, tā laupīja sejas krāsu, bet acis pārvērta tumšos dobumos.

Šis bija vētras mirklis.

Mainījās paradigmas. Ēna to juta. Vecā pasaule pasaule ar bezgalīgiem plašumiem, neizsmeļamiem resursiem un nākotni stājās pretī citam spēkam enerģijas, viedokļu un nesamieri­nāmu pretrunu tīklam.

Cilvēki tic, Ēna nodomāja. Tādi jau viņi ir. Tic. Bet pēc tam viņi neuzņemas atbildību par to, kam tic; viņi uzbur, bet neuz­ticas uzburtajam. Cilvēki apdzīvo tumsu ar rēgiem, dieviem, elektroniem un pasakām. Cilvēki iedomājas un cilvēki tic, bet tikai tad, ja šī ticība ir nesatricināma kā klints, lietas notiek pa īstam.

Kalna virsotne bija arēna; viņš to uzreiz redzēja. Abpus tai stāvēja karapulki.

Viņi bija pārlieku lieli. Tur viss šķita neticami liels.

Ēna redzēja vecos dievus dievus, kuru āda bija brūna kā vecas sēnes, sārta kā vistas gaļa vai dzeltena kā rudens lapas. Daži bija traki, citi saprātīgi. Ēna pazina vecos dievus. Vienu otru viņš bija saticis, vai arī viņš bija saticis citus, kas līdzinājās šiem. Ifrīti un elfi, milži un punduri. Ēna ieraudzīja sievieti, kuru bija redzējis pustumšā guļamistabā Rodailendā: matos viņai locījās zaļas čūskas. Turpat bija ari Mamadži no karuseļa; viņas rokas bija asiņainas, un viņa smaidīja. Ēna pazina visus.

Arī jaunie dievi bija pazīstami.

Lūk, viens, jādomā, dzelzceļa barons, senatnīgā uzvalkā ar pulksteņķēdi pār vesti. Varēja noprast, ka vīrs bija redzējis labākus laikus. Viņam raustījās piere.

Turpat stāvēja milzīgie, pelēkie lidmašīnu dievi, pirmo debesu sapņotāju mantinieki.

Viņiem blakus rindojās automašīnu dievi: spēcīga, nopietna vienība; uz viņu melnajiem cimdiem un hroma zobiem bija asi­nis: neiedomājamu cilvēku upuru saņēmēji. Par tādu vērienu kopš acteku laikiem pat nebija sapņots. Taču ari viņi nejūtas droši. Pasaule mainās.

Dažiem dieviem sejas bija notrieptas ar fosforu, un viņi liegi mirdzēja, it kā dzīvotu savā gaismā.

Ēna izjuta žēlumu pret visiem.

Jaunie dievi izturējās augstprātīgi. Tas bija acīm redzams. Bet te bija arī bailes.

Viņi baidījās, ka vienubrīd nespēs iet vienā solī ar mainīgo pasauli, nespēs to pārveidot, pārplānot un pārbūvēt pa savam un tad arī viņiem būs jānoiet no skatuves.

Abas puses drosmīgi uzlūkoja pretinieku. Gan vieniem, gan otriem pretējā puse šķita dēmoni, monstri, nolādētie.

Ēna redzēja, ka sākas pirmās sadursmes. Uz klintīm jau izplūda asinis.

Viņi visi gatavojās nopietnai kaujai, īstam karam. Tagad vai nekad, Ēna domāja. Ja viņš nerīkosies tagad, būs par vēlu.

Amerikā viss ilgst mūžīgi, Ēnas pakausī atskanēja balss. Divdesmitā gadsimta piecdesmitie gadi vilkās tūkstošiem gadu. Tev pieder viss pasaules laiks.

Ēna laiskā solī, tā kā pastaigājoties, kā pa brīdim apzināti klūpot, iznāca arēnā.

Visu skatieni pievērsās viņam, un ne skatieni vien. Ēna notrīsēja.

Atskanēja bifeļa balss: Tu lieliski tiec ar visu galā.

Velns parāvis, jā. Šorīt uzcēlos no miroņiem, un pēc tā viss ir pupu mizas, viņš domās atsaucās.

-    Vai zināt, Ēna uzsāka sarunu ar visiem un nevienu, tas nav nekāds karš. Jau no paša sākuma viss ir viltus. Un, ja kāds no jums to uzskata par karu, viņš maldās.

No visām pusēm atskanēja murdoņa. Neviens neņēma viņu par pilnu.

-    Mēs cīnāmies par savu izdzīvošanu, mauroja mīnotaurs arēnas malā.

-    Mēs cīnāmies par savu eksistenci, atsaucās mute no mirdzoša dūmu pīlāra citā pusē.

-     Šī ir slikta zeme dieviem, Ēna turpināja, apzinoties, ka ievads ir visai tāls no tādām uzrunām kā draugi, romieši, līdz­pilsoņi, taču tāds derēs. Jūs visi, katrs pa savam, to jau esat sapratuši. Vecos dievus ignorē. Jaunos pieņem ātri, bet tikpat ātri aizmirst, atsakoties no viņiem nākamā modes kliedziena dēļ. Jūs esat aizmirsti vai arī baidāties tikt norakstīti pagātnē, bet varbūt vienkārši esat noguruši no dzīves, kurā valda cil­vēku untumi.

Burkšķēšana pieklusa. Acīmredzot kaut kam no Ēnas sacītā viņi piekrita. Kamēr visi vēl klausījās, vajadzēja izstās­tīt stāstu.

-    Reiz dzīvoja dievs, kas bija šeit ieradies no tālas zemes, taču viņa varenība un ietekme zuda tāpēc, ka arvien mazāk cilvēku viņam ticēja. Spēkus šis dievs smēlās upurēšanā, nāvē un jo sevišķi karā. Kaujā kritušo kareivju nāve tika veltīta viņam visas cīņas Vecajā zemē tika atdotas viņam spēka uzturēšanai un iztikai.

Gāja laiks, un mūsu dievs novecoja. Un tad viņš kļuva par blēdi kopā ar citu sava panteona dievu: to, kura daļa ir haoss un krāpniecība. Divatā viņi aptīrīja lētticīgus ļautiņus. Kopā aplaupīja cilvēkus līdz pēdējam kreklam.

Bet tad, varbūt pēc piecdesmit gadiem vai simts, viņi izstrā­dāja projektu, kā radīt spēku rezervuāru, no kura abi varētu smelties pēc vajadzības un kļūt tik spēcīgi kā vēl nekad. Un kas var būt spēcīgāks par kaujas lauku, ko klāj miruši dievi? Spēli viņi nosauca "Spēlēsim pretiniekus".

Saprotat?

Jūs sanācāt uz kauju, kurā nebūs ne uzvarētāju, ne zau­dētāju. Nedz uzvara, nedz sakāve taču viņam nav vajadzīga. Galvenais, lai ietu bojā pietiekami daudz dievu. Ikviens, kas šajā kaujā kritīs, atdos viņam savu spēku. Ikviens, kas šajā kaujā kritīs, viņu baros. Vai saprotat?

Arēnā atbalsojās dārdošs, rēcošs troksnis, it kā kaut kas aiz­degts uzliesmotu. Paskatījies uz trokšņa pusi, Ēna ieraudzīja milzīgu vīrieti ar tumšbrūna mahagonija krāsas ādu un kailām krūtīm; viņam galvā bija cilindrs, mutē švītīgi ielikts cigārs, bet balss skanēja tik dobji, it kā nāktu no kapa.

-    Pieņemsim. Bet Odins? jautāja barons Samedi. Viņš taču nomira. Miera sarunu laikā. Tie maitas viņu nogalināja. Viņš nomira. Es zinu, kas ir nāve. Te nu neviens mani ap stūri neapvedīs.

Ēna atbildēja: Acīm redzami. Viņam vajadzēja nomirt pa īstam. Viņš ziedoja savu miesu, lai varētu sākties karš. Bet pēc kaujas viņš kļūtu spēcīgāks nekā jelkad.

-    Bet kas esi tu pats? pūlī atskanēja balss.

-    Es esmu… biju… esmu viņa dēls.

Viens no jaunajiem dieviem pēc tā, kā viņš smaidīja, trīcēja un vizuļoja, Ēna nosprieda, ka šis noteikti ir salietojies, sacīja:

-    Misters Pasaule gan teica…

-Tāda mistera Pasaules nemaz nebija. Tāda cilvēka savu mūžu te nav bijis. Viņš bija tikai viens no jums, neliešiem, kas gribēja baroties no haosa, ko pats bija radījis.

Ēna noprata, ka dievi ir viņam noticējuši, viņu acīs bija aizvainojums.

Ēna pašūpoja galvu.

-    Ticiet vai ne, bet man tomēr labāk patīk būt cilvēkam, nevis dievam. Mēs ne no viena nepaģēram ticību. Kaut kā iztiekam un dzīvojam. Tā, lūk.

Kalna virsotnē iestājās klusums.

Un tad ar apdullinošu dārdoņu kalnam uzkrita debesīs sastingušais zibens un arēna iegrima melnā tumsā.

Tās mirdzēja tumsā, daudzas no šīm klātbūtnēm.

Ēna nezināja, vai kāds nesāks strīdēties vai neuzbruks, nemēģinās nogalināt. Viņš gaidīja kaut kādu atbildi.

Bet tad viņš aptvēra, ka gaismiņas cita pēc citas pazūd. Dievi gāja projām, sākumā pa vienam, tad bariņos, beigās simtiem.

Pie Ēnas smagnēji pietuntuļoja zirneklis rotveilera lielumā ar septiņām kājām; viņa daudzšķautņu acis blāvi mirdzēja.

Ēna palika stāvam, lai gan viņam sametās nelabi.

Ticis pietiekami tuvu, zirneklis mistera Nansija balsi ieru­nājās:

-    Labs darbiņš! Es ar tevi lepojos. Labi pastrādāji, puis!

-    Paldies! Ēna pamāja.

-    Kaut kā jānogādā tevi atpakaļ. Ja pārāk ilgi te paliksi, kaut kas var saiet grīstē.

To pateicis, zirneklis nolika ar brūnām spalvām apaugušo kāju uz Ēnas pleca…

* * *

…nokļuvis Septiņu štatu karogu laukumā, misters Nansijs sāka klepot. Labo roku viņš turēja uz Ēnas pleca. Lietus bija mitējies. Kreiso roku misters Nansijs bija piespiedis sānam, it kā ciezdams sāpes. Ēna apjautājās, vai viņam nav slikti.

-    Esmu izturīgs kā veclaiku nagla, misters Nansijs atbil­dēja. Vēl stiprāks. Tomēr viņš neizklausījās priecīgs. Viņš izklausījās pēc sāpju nomocīta večuka.

Laukumā stāvēja un uz soliņiem vai vienkārši zemē sēdēja vairāki desmiti cilvēku, daži no tiem šķita smagi ievainoti.

Ēna dzirdēja rūkoņu debesīs, tā nāca no dienvidiem. Viņš uzmeta skatienu misteram Nansijam.

-    Helikopteri?

Misters Nansijs pamāja.

-    Par tiem tu neuztraucies. Vairs ne. Sakops visu miskasti un aizlidos. Šajā ziņā viņi ir profesionāļi.

-    Skaidrs.

Ēna zināja, ka ir neliela daļa no "miskastes", ko viņam vaja­dzēja redzēt savām acīm, iekams tā būs sakopta. Aizņēmies lukturīti no sirma kunga, kurš izskatījās pēc pensionēta ziņu reportiera, viņš devās meklēt.

Loru viņš atrada guļam uz zemes alā blakus diorāmai ar elfiem-ogļračiem no "Sniegbaltītes". Klints grīda zem viņas bija lipīga no asinīm. Lora gulēja uz sāniem; droši vien tā viņu bija nometis Lokijs, kad izrāva šķēpu no viņiem abiem.

Vienu roku viņa bija piespiedusi pie krūtīm. Šobrīd Lora izskatījās ārkārtīgi trausla. Mirusi, taču pie tā Ēna jau sen bija pieradis.

Nometies blakus, viņš pieskārās sievas vaigam un nosauca viņu vārdā. Lora atvēra acis, pacēla galvu un pagrieza to uz Ēnas pusi, līdz viņu ieraudzīja.

-    Sveiks, kucēn, viņa vārgi izdvesa.

-    Sveika, Lora! Kas te notika?

-    Nekas, viņa atbildēja. Nekas īpašs. Vai viņi uzva­rēja?

-    Es nezinu, Ēna teica. Man šķiet, tas viss ir diezgan relativi. Bet es apturēju kauju īsi pirms sākuma.

-    Mans gudrais kucēns, viņa sacīja. Tas vīrs misters Pasaule solīja iedzīt tev acī mietu. Man viņš nepavisam nepatika.

-    Viņš ir miris. Tu viņu nogalināji, mīļum.

Lora pamāja. Viņa teica:

-    Labi gan.

Viņas acis aizvērās. Paņēmis sievas auksto roku, Ēna turēja to savā plaukstā. Pēc brīža Lora atkal atvēra acis.

-    Vai tu izdomāji, kā mani atsaukt dzīvo pasaulē? viņa pajautāja.

-    Laikam, Ēna atbildēja. Lai nu kā, vismaz vienu veidu zinu.

-    Labi, viņa izdvesa un ar auksto roku saspieda viņa plaukstu.

-    Bet pretējo? Vai to arī varētu? Lora jautāja.

-    Pretējo?

-Jā, viņa čukstēja. Man šķiet, ka esmu to nopelnījusi.

-    Es negribu to darīt.

Lora neko neteica. Viņa vienkārši gaidīja.

-    Labi, lai notiek, Ēna sacīja.

Atbrīvojis roku, viņš pieskārās Loras kaklam.

-    Lūk, tas ir mans vīrs, viņa sacīja. Loras balsī skanēja lepnums.

-    Es tevi mīlu, mazulīt, Ēna atsaucās.

-    Mīlu tevi, kucēn, viņa čukstēja.

Satvēris zelta monētu, kas karājās Lorai kaklā, Ēna to spē­cīgi parāva, un ķēdīte viegli pārtrūka. Satvēris monētu ar īkšķi un rādītājpirkstu. Ēna tai uzpūta un tad plaši atvēra plaukstu.

Monēta bija pazudusi.

Loras acis vēl bija atvērtas, taču nu jau stingas.

Ēna pieliecās un uz aukstā vaiga viņu viegli noskūpstīja, taču Loras lūpas neatbildēja. Ēna to nemaz negaidīja. Piecēlies viņš izgāja no alas un lūkojās naktī.

Vētras bija rimušas. Gaiss atkal bija svaigs, dzidrs un jauns.

Ēna zināja, ka rit būs sasodīti skaista diena.

CETURTĀ DAĻA Epilogs: Ko noklusē mirušie

..

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Vislabākais stāsta apraksts būtu stāsta izstās­tīšana. Vai tad ne? Ja kāds vēlas aprakstīt stāstu sev vai pasaulei -, tad stāsts ir jāiz­stāsta. Tā ir līdzsvara radīšana, tas ir sapnis. Jo precīzāka karte, jo vairāk līdzinās attēlota­jai teritorijai. Vislabākā karte, iespējams, būtu pati teritorija, bet tad tā būtu absolūti precīza un absolūti lieka. Stāsts ir karte, kas ir teritorija. Tas jāpatur atmiņā.

Ieraksts mistera Ibisa piezīmju grāmatā

VW busiņš ar diviem braucējiem devās pa šoseju 1-75 uz Floridu. Ceļojums sākās mazā gaismiņā; pie stūres sēdēja Ēna, bet misters Nansijs blakussēdeklī ik pa bridim ar sāpēs savilktu seju piedāvāja viņu nomainīt. Ēna ik reizi atteica.

-    Vai esi laimīgs? misters Nansijs pēkšņi pajautāja. Jau vairākas stundas viņš uzmanīgi vēroja Ēnu. Pietika pamest skatienu pa labi, un pretī vērās zemesbrūnas acis.

-    Neteiktu gan, Ēna atbildēja, bet es vēl neesmu miris.

-Jā?

-    Nesauc cilvēku par laimīgu, kamēr viņš dzīvs. Hērodots.

Misters Nansijs sarauca sirmās uzacis un teica:

-    Es vēl neesmu miris un galvenokārt tāpēc, ka neesmu, jūtos laimīgs kā Īkšķītis.

-    Nūja, Hērodots. Tas nenozīmē, ka mirušie ir laimīgi, Ēna iebilda. Vienkārši nevar spriest par cilvēka dzīvi, iekams tā nav galā.

-     Es nespriestu arī tad, misters Nansijs atsaucās, bet, ja runājam par laimi, tai ir daudz paveidu tāpat kā nāvei, lai velns par stenderi. Personiski es labāk ņemu to, ko varu un kad varu.

Ēna mainīja sarunas tematu.

-    Tie helikopteri, viņš teica. Tie, kas aizvāca mirušos un ievainotos…

-    Kas ir ar helikopteriem?

-    Nez kas viņus sūtīja un no kurienes?

-    Par to tu nelauzi galvu. Viņi ir kā valkīras un maitasputni. Atlido, jo viņiem jāatlido.

-    Būs vien tev jātic.

-     Par kritušajiem un ievainotajiem kāds parūpēsies. Varu tev pateikt, ka vecajam Šakālim tuvākā mēneša laikā būs jārau­jas melnās miesās. Bet paklau, Ēna, puisēn?

-Jā?

-    Vai no šī visa esi ko mācījies?

Ēna paraustīja plecus.

-    Nav ne jausmas. Gandrīz visu, ko uzzināju kokā, jau esmu aizmirsis, viņš atzinās. Domāju, ka esmu ar vienu otru iepazinies. Taču tagad ne par ko vairs nejūtos drošs. Tas ir gandrīz kā viens no tiem sapņiem, kas tevi maina: kaut kas no šī sapņa paliek atmiņā uz visiem laikiem, un dziļi sevī tu visu saproti, jo pats vien visu esi pieredzējis, bet, kad mēģini atcerēties detaļas, viss it kā izslīd tev no galvas.

-    Jā, misters Nansijs teica. Un tad viņš īgni novilka: Tu nemaz neesi tik dumjš.

-    Varbūt arī neesmu, Ēna atsaucās, tomēr nožēloju, ka pēc cietuma daudz kas no tā, kas gājis caur manām rokām, ir izgaisis. Man tik daudz bija dots, bet es atkal visu pazaudēju.

-    Varbūt būsi paturējis vairāk, nekā pats domā, misters Nansijs mierinoši teica.

-    Nē, Ēna purināja galvu.

Iebraucis Floridā, Ēna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja palmu. Viņš domāja: varbūt tā uz robežas ir iestādīta ar nolūku, lai katrs atbraucējs zina, ka te ir Florida?

Misters Nansijs iekrācās, un Ēna pameta uz viņu skatienu. Večuks vēl izskatījās pavisam saguris un smagi elpoja. Jau kuro reizi Ēnam ienāca prātā, ka Nansijs kaujā ievainots krūtīs vai plaušās. Par ārstu viņš negribēja ne dzirdēt.

Florida bija daudz lielāka, nekā Ēna bija iedomājies, un tikai pievakarē busiņš apstājās Fortpīrsas nomalē pie vienstāva koka namiņa ar cieši aizvērtiem logu slēģiem. Nansijs, kas pēdējos pāris kilometrus bija rādījis, kur jābrauc, uzaicināja Ēnu pārnakšņot.

-    Es taču varu pasūtīt istabu motelī, Ēna atbildēja, tā nav problēma.

-     Vari, bet es apvainošos. Protams, neko neteikšu, bet apvainošos, smagi apvainošos, misters Nansijs brīdināja. Tāpēc labāk paliec tepat: nolikšu tevi gulēt uz dīvāna.

Atdarijis slēģus aizsargus pret viesuļvētru misters Nan­sijs atvēra logus. Mājā smaržoja pēc putekļiem un pelējuma, mazliet pēc saldumiem, it kā te mitinātos vecvecu cepumu gari.

Ēnam ļoti negribējās apgrūtināt misteru Nansiju ar savu klātbūtni, bet vēl vairāk negribējās iet ar viņu uz bāru ielas galā ieraut vienu graķīti pirms gulēšanas, kamēr izvēdinās māja.

-    Vai Černobogu redzēji? Nansijs pajautāja, kad abi izgāja spiedīgajā Floridas naktī. Gaisā un palmās sīca kukaiņi, zem kājām uz visām pusēm muka un skrabinājās dažādi radījumi. Misters Nansijs aizdedza cigarillu un sāka klepot un rīstīties, tomēr turpināja smēķēt.

-    Kad izgāju no alas, viņš jau bija projām.

-    Droši vien aizbrauca mājās. Tu zini viņš tevi tur gaidīs. -Jā-

Klusēdami viņi aizgāja līdz ielas galam. Bārs tas gluži nebija, tomēr iestādījuma durvis bija laipni atvērtas.

-    Pirmie aliņi uz mana rēķina, misters Nansijs paziņoja.

-    Dzersim tikai pa vienam mēriņam, kā norunāts. Ēna piekodināja.

-    Kas tad nu, misters Nansijs brīnījās, vai tu esi sīkstulis?

Viņš nopirka pāris aliņu, bet Ēna nākamos divus. Kad

vecais palūdza bārmeni ieslēgt karaoke, Ēna šausmās iepleta acis un gan apburts, gan samulsis noskatījās, kā večuks velk What's New Pussycat? un pēc tam dungo jauko, skanīgo The Way You Look Tonight versiju. Nansijam bija laba balss, un bei­gās bariņš apmeklētāju, kas vēl bija aizkavējušies, izkliedza piekrišanas saucienus un aplaudēja.

Atgriezies pie letes, kur sēdēja Ēna, misters Nansijs izska­tījās gaišāks. Acu baltumi viņam bija kļuvuši skaidrāki, pelēkbālais ādas tonis bija pagaisis.

-    Tagad tava kārta, viņš sacīja.

-    Pavisam noteikti ne, Ēna iespītējās.

Tikmēr misters Nansijs pasūtīja vēl alu un pasniedza Ēnam apbružātu izdruku, no kuras izvēlēties dziesmu.

-    Vienkārši izvēlies tādu, kurai zini vārdus!

-    Tas nemaz nav smieklīgi, Ēna norūca. Pasaule ap viņu viegli šūpojās, bet Ēnam nebija spara strīdēties pretī. Misters Nansijs uzlika Don't Let Me Be Misunderstood un tad grūda, vārda tiešā nozīmē grūda Ēnu uz improvizētās skatuvītes pusi bāra galā.

Ēna turēja mikrofonu tā, it kā tas varētu izrādīties dzīvs, atskanēja pirmie fona mūzikas akordi, un Ēna nočērkstēja: Mazā… Neviens viņam ne ar ko nesvieda. Un tā bija patīkama sajūta.

-    Vai tagad tu mani saprast spētu… Balss viņam bija aizsmakusi, taču melodiska, un aizsmakums tādai dziesmai diezgan labi piestāvēja.

-    Dažreiz jūtos mazliet traks. Vai tad nezini, ka dzīvs cil­vēks ne vienmēr spēj eņģelis būt…

Ēna turpināja dziedāt šo dziesmu, arī rosīgajā Floridas naktī kopā ar misteru Nansiju dodoties mājup; viens vecs, otrs jauns, abi streipuļoja un bija laimīgi.

-    Esmu vien dvēsele, un mani nodomi ir labi, Ēna dzie­dāja krabjiem un zirnekļiem, vabolēm palmās un ķirzakām naktī. Ak dievs, dari tā, lai neviens mani nepārprot…'

Misters Nansijs ierādīja Ēnam dīvānu, kas bija ievērojami īsāks par viņa augumu, tāpēc viņš nolēma gulēt uz grīdas, taču, kamēr Ēna bija jau gandrīz pieņēmis lēmumu gulēt uz grīdas, viņš šaurajā guļvietā ātri aizmiga pa pusei guļus, pa pusei sēdus.

Sākumā viņš neko nesapņoja. Bija tikai patīkama tumsa. Bet tad, ieraudzījis, ka tumsā deg uguns, viņš devās uz tās pusi.

-    Pastrādāji godam, nekustinādams lūpas, čukstēja bifeļcilvēks.

-    Es nezinu, ko izdarīju, Ēna atbildēja.

-Tu nodrošināji mieru, bifeļcilvēks turpināja. Tu paņēmi mūsu vārdus un padarīji tos par saviem. Viņi ne brīdi neaptvēra, ka atradās šeit tāpēc un ari tie, kas viņus pielūdz, šeit bija -, ka mums tā vajadzēja. Taču mēs varam mainīt savas domas. Iespējams, tā ari darīsim.

-    Vai jūs esat dievs? Ēna prasīja.

Būtne papurināja galvu. Ēnam bridi šķita, ka viņš ir uzjaut­rināts.

-    Es esmu zeme, bifeļcilvēks atbildēja.

1 B. Benjamina, Glorijas Kaldvelas un Sola Markusa dziesmas Don't Let Me Be Misunderstood vārdu latviskojums.

Varbūt sapnis bija garāks, bet neko vairāk Ēna pēc tam neatcerējās.

Kaut kas sprakšķēja. Galva sāpēja, acu dobumos pulsēja.

Misters Nansijs jau bija sagatavojis brokastis: sacepis pankūku torni, čurkstošu bekonu, nevainojamas olas, uzvārījis kafiju. Viņš izskatījās vesels kā rutks.

-    Galva plīst pušu, Ēna sūdzējās.

-    Pēc kārtīgām brokastīm būsi kā no jauna piedzimis!

-    Es labāk palieku tāds pats, vienīgi galvu derētu nomai­nīt, Ēna atbildēja.

-    Ēd! misters Nansijs mudināja.

Ēna ķērās pie brokastīm.

-    Vai nav labāk?

-    Galva kā sāpēja, tā sāp, tikai tagad man ir pilns kuņģis, tā ka laikam būs jākorķē.

-    Ejam!

Blakus dīvānam, uz kura viņš bija aizvadījis nakti, stāvēja melna koka lāde, pārklāta ar afrikāņu segu, tā izskatījās kā īsta pirātu lāde miniatūrā. Atslēdzis piekaramo atslēgu, misters Nansijs pacēla vāku. Lādē bija neskaitāmas kārbiņas. Misters Nansijs sāka rakņāties.

-    Tas ir sens afrikāņu līdzeklis, viņš teica. Samalta vītola miza un vēl šis tas.

-    Kaut kas līdzīgs aspirīnam?

-    Nūja, misters Nansijs atsaucās, tas pats vien būs.

Beidzot izvilcis no paša lādes dibena milzu pudeli vispā­rējās lietošanas aspirīna, misters Nansijs atskrūvēja korķi un izkratīja pāris baltu tablešu.

-    Ņem!

-    Skaista lāde, Ēna teica, uzdzerdams rūgtajām tabletēm ūdeni.

-     To man atsūtīja dēls, misters Nansijs stāstīja. Viņš ir labs zēns. Žēl, ka tik reti tiekamies.

-    Man pietrūkst Trešdienas, Ēna negaidot atzinās. Par spīti visam, ko viņš savārījis. Tā vien liekas, ka tūlīt viņu ierau­dzīšu. Paceļu acis, bet nekā.

Ēna visu laiku blenza uz lādi, mēģinādams atcerēties, ko tā viņam atgādina.[10]

Tu daudz ko zaudēsi. Bet šo gan atceries! Kas to bija teicis?

-    Tev viņa pietrūkst? Pēc visa tā, ko viņš lika tev pārciest? Pārciest mums visiem?

-   Jā, Ēna pamāja. Laikam. Kā tu domā vai viņš atgrie­zīsies?

-    Manuprāt, misters Nansijs sacīja, viņa gars plīvos visur, kur divi gudros, kā pārdot trešajam divdesmit dolāru vijoli par desmit tūkstošiem.

-Jā, bet…

-    Ejam atpakaļ uz virtuvi! Mistera Nansija sejas izteiksme sāka pārakmeņoties.

-    Pannas jau pašas nenomazgāsies.

Misters Nansijs mazgāja šķīvjus un pannas, bet Ēna slau­cīja traukus un lika tos plauktā. Kādā brīdī galvassāpes mitē­jās. Viņi abi devās uz viesistabu.

Ēna jau atkal uzmeta skatienu vecajai lādei, vēlēdamies atcerēties.

-    Kas notiks, ja es nedošos pie Černoboga? viņš pajautāja.

-    Tu viņu satiksi, misters Nansijs lietišķi atbildēja. Var­būt viņš tevi uzmeklēs. Vai arī liks tevi atvest. Tā vai citādi, bet jūs satiksieties.

Ēna pamāja. Beidzot viņš sāka atcerēties.

-    Paklau, viņš jautāja, vai ir tāds dievs ar ziloņa galvu?

-    Ganešs? Indiešu dievs. Viņš novērš šķēršļus, palīdz ceļo­tājiem. Arī labs pavārs.

' Netulkojama vārdu spēle ("lāde" ir viena no vārda trunk (angļu vai.) nozimēm).

Ēna pacēla galvu.

-    Bagāžniekāviņš sacīja. Es zināju, ka tas ir svarīgi, bet nesapratu, kāpēc. Man ienāca prātā, ka tas varbūt nozī­mēja koka stumbru2 . Bet ne jau par to viņš runāja, vai ne?

Misters Nansijs sarauca pieri.

-    Par ko tu runā?

-    Tas ir bagāžniekā, Ēna atkārtoja. Viņš bija pārliecināts, ka tā arī ir. īsti nezināja, kāpēc, tomēr it nemaz nešaubījās.

Ēna pielēca kājās.

-    Man jābrauc, viņš teica. Atvaino!

Misters Nansijs pacēla uzacis.

-    Kāpēc tāda steiga?

-    Tāpēc, ka ledus kūst, Ēna vienkārši atbildēja.

DIVDESMITĀ NODAĻA

pavasaris klāt un

Balonvīrs ar kazas kāju pūš

ka vai nu

e. e. kamings

Ap pusdeviņiem no rīta nomātā mašīnā Ēna izbrauca no meža un laidās lejup pa kalnu ar ātrumu septiņdesmit pieci kilometri stundā, atgriezdamies Leiksaidā, kuru pirms trim nedēļām, viņaprāt, bija pametis uz visiem laikiem.

Vērojot pilsētu, atklājās, ka pēdējo nedēļu laikā, kas šķita vesela mūžība, tā tikpat kā nav mainījusies. Novietojis mašīnu pusceļā līdz ezeram, viņš izkāpa laukā.

Uz ledus vairs nebija nedz bļitkotāju būdiņu, nedz pikapu, neviens nesēdēja pie āliņģa ar makšķeri un alus pudeļu bate­riju. Bez žilbinoši baltās sniega kārtas ezers izskatījās tumšs. Tagad uz tā virsmas spīdēja ūdens lāmas, atspoguļodamas debesis, bet pats ūdens zem ledus izskatījās tumšs, un ledus bija tik caurspīdīgs, ka varēja redzēt melno dzelmi. Debesis bija pelēkas, aizsalušais ezers drūms un pamests.

Tomēr ne gluži.

Tur stāvēja mašīna, novietota uz aizsalušā ezera gan­drīz zem tilta, un visi, kas iebrauca pilsētā vai brauca garām, nevarēja to neievērot. Netīri zaļganā krāsā tādas mašīnas parasti pamet autostāvvietās, vienkārši aiziet un nenāk atpa­kaļ, jo pēc tāda auto nav vērts atgriezties. Mašīnai nebija motora. Bez dzinēja. Tā bija derību simbols, kas gaidīja, kad ledus izčākstēs, sāks kust un kļūs bīstams, un ezers to aprīs uz visiem laikiem.

īsajai piebrauktuvei priekšā bija aizvilkta ķēde ar brīdinā­jumu, kas aizliedza cilvēkiem vai transportlīdzekļiem doties uz ezeru. Plāns ledus, tas vēstīja. Apakšā ar roku bija piezīmēta pārsvītrotu piktogrammu virkne: nekādu mašīnu, nekādu gājēju, nekādu sniega auto! Bīstami!

Nelikdamies ne zinis par aizliegumiem, Ēna devās lejup pa krastu, kas izrādījās ļoti slidens: sniegs jau bija izkusis, un tagad nācās lāčot pa dubļiem un brūnganu, apledojušu zāli. Kaut kā aizķepurojies līdz ezeram un uzmanīgi šķērsojis īsu laipiņu, viņš beigās tika uz ledus.

Ūdens kārtiņa ar izkusušo ledu un sniegu bija dziļāka, nekā izskatījās no tilta, bet ledus glumāks un slidenāks nekā jeb­kurā slidotavā. Ēna tikai ar grūtībām varēja noturēt līdzsvaru. Viņš brida pa ūdeni, kas sniedzās līdz zābaku auklām un sūcās iekšā. Pa ledusūdeni. Tas darīja nejutīgu vietu, kurai pieskārās. Laipodams pār aizsalušo ezeru, viņš jutās dīvaini attālināts, it kā redzētu sevi filmā, kurā jautās nenovēršamības sajūta bija skaidrs, ka notikumi tālāk ies savu gaitu, nonākot pie atrisinā­juma, un nebija viņa spēkos ko mainīt.

Ēna tuvojās krakatai, sāpīgi apzinoties, ka ledus ir tik neiz­turīgs un ūdens virs tā tik auksts, cik vien var būt nesasalis ūdens. Tomēr viņš gāja un gāja, paslīdēja un slīdēja. Dažas reizes Ēna pakrita.

Šur tur mētājās tukšas alus pudeles un skārdenes, vaja­dzēja apiet riņķī bļitkotāju āliņģiem, kas nebija aizsaluši; ik āliņģi pildīja melns ūdens.

Krakata izrādījās tālāk, nekā no ceļa bija šķitis. Ezera dien­vidu malā skaļi nokrakšķēja ledus, it kā lūztu milzīgs koks, un sekoja varena atbalss, vibrējot kā basa stīga, tik liela kā ezers. Ledus smagi iečīkstējās un ievaidējās kā vecas durvis, kas negrib atvērties. Ēna, kā varēdams, gāja uz priekšu.

Tā ir pašnāvība, čukstēja saprāta balss. Vai nevari atmest tam visam ar roku?

Nē, Ēna skaļi atbildēja, man jāzina]

Un viņš turpināja iet.

Beigās kaut kā aizkļuvis līdz krakatai, Ēna uzreiz saprata, ka nav kļūdījies. Ap mašīnu vējoja smirdoņa vāja, nepatī­kama smaka, un arī rīklē cirta puvuma smārds. Apgājis apkārt mašīnai, Ēna ieskatījās iekšā. Sēdekļi bija netīri un saplēsti. Iekšā neviena nebija. Viņš paraustīja durvis aizslēgtas, tāpat arī bagāžas nodalījums.

Kaut nu viņš būtu paņēmis līdzi lauzni!

Savilcis cimdā dūri, Ēna noskaitīja līdz trīs un pamatīgi iebelza pa stiklu šofera pusē.

Roka sāpēja. Stikls bija palicis neskarts.

Ēna iedomājās par kārtīgu ieskrējienu viņš bija pārlieci­nāts, ka varētu ielauzt stiklu ar kājas spērienu, protams, ja paveiktos un viņš nepaslīdētu un nenokristu uz slapjā ledus. Taču Ēna nepavisam negribēja izkustināt krakatu tik spēcīgi, lai zem tās ieplaisātu ledus.

Ēna apskatīja mašīnu. Tad viņš ķērās pie radioantenas tai vajadzētu būt bīdāmai augšup un lejup, taču tā acīmredzot gadiem nebija kustināta: pietika antenu pieliekt, un tā pie pamatnes nolūza. Paņēmis antenu aiz tievā gala, kur vajadzētu būt metāla uzgalim (tas laika gaitā bija pazudis), Ēna salieca metālu āķī.

Āķi viņš iebāza iespējami dziļi starp gumijas blīvi un priekšstiklu, cenšoties aizsniegt durvju slēdža mehānismu. To panācis, viņš grozīja, bīdīja, kustināja un grūda antenu, līdz āķis aizķērās, un tad Ēna vilka.

Viņš juta, kā improvizētais āķis nomūk no durvju slēdža.

Smagi nopūties, Ēna iebāza spraugā antenu un mēģināja vēlreiz, šoreiz nesteidzīgāk un rūpīgāk. Šķita, ka, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru, ledus neapmierināti noburkšķ. Lēni… un tad…

Viņam izdevās. Ēna pavilka antenu uz savu pusi, un priekšdurvju slēdzene noklikšķēja. Pieskāries kliņķim, viņš nospieda pogu un pavilka. Durvis neatvērās.

Tās ir iesprūdušas, viņš nodomāja, aizsalušos. Tas arī ir viss.

Viņš rāva, slīdot uz ledus, un durvis beidzot atsprāga vaļā, ledus gabaliņiem šķīstot uz visām pusēm.

Salonā smirdoņa bija vēl briesmīgāka trūdu un slimības smaka. Ēnam sametās nelabi.

Mazliet pameklējis, viņš zem paneļa atrada melnu bagāž­nieka slēdzi un stingri to pavilka.

Aiz muguras atskanēja dobjš būkšķis, kad bagāžnieks atvē­rās.

Slīdēdams un šļakstīdamies, ar vienu roku pieturēdamies pie mašīnas, viņš apgāja tai riņķī.

Tas ir bagāžniekā, viņš domāja.

Vāks bija mazliet pavēries. Iebāzis spraugā plaukstu, Ēna parāva to augšup.

Degunā iecirtās nelaba smaka, lai gan tā varēja būt vēl rie­bīgāka: bagāžnieka dibenā bija pabieza kārta pakusuša ledus. Tur bija meitene. Košsarkanā kombinezonā, tagad jau notrai­pītā; peļu krāsas mati garāki, un lūpas cieši sakniebtas, tāpēc zilo gumijas zobu platīti Ēna neredzēja. Aukstums viņu bija labi saglabājis, uzturējis tikpat labi kā saldētavā.

Meitenes acis bija plati atvērtas un sejas izteiksme lieci­nāja, ka mirstot viņa ir raudājusi. Asaras uz viņas vaigiem joprojām bija sasalušas. Cimdi bija koši zaļi.

Visu šo laiku tu biji te, Ēna teica Elisonas Magovernas līķim. Visi, kas brauca pāri tiltam, tevi redzēja. Visi, kas brauca cauri pilsētai, tevi redzēja. Bļitkotāji katru dienu gāja tev garām. Bet neviens neko nenojauta.

Un tad viņš aptvēra, ka ir pēdējais muļķis.

Kāds zināja.

Kāds bija ielicis viņu bagāžniekā.

Noliecies virs bagāžnieka, Ēna mēģināja līķi izcelt. Viņš taču galu galā viņu atrada. Tagad viņam bija meitenes līķis jāizvelk. Ēna ar visu sparu noliecoties atspiedās pret bagāž­nieku. Ar to laikam pietika.

Ledus zem krakatas priekšējiem riteņiem padevās (varbūt viņa kustību dēļ, bet varbūt ne), un tās priekšgals pazuda melnā ezera ūdenī. Pa atvērtajām durvīm sāka ieplūst ūdens, un ari Ēna jau stāvēja līdz potītēm slapjumā, lai gan pamats zem kājām vēl bija stingrs. Tramīgi pametis skatienu visap­kārt, viņš domāja, kā lai tiek projām, taču bija jau par vēlu: ledus pēkšņi sasvērās, un viņš iekrita bagāžniekā pie mirušās meitenes. Mirkli vēlāk mašīnas pakaļgals ieslīdēja ezera ledai­najos ūdeņos. Bija divdesmit trešais marts, desmit minūtes pāri deviņiem no rīta.

Ēna dziļi ievilka elpu, pirms nogrimt, un aizvēra acis, bet viņš atsitās pret ledaino ūdeni kā pret sienu, uz bridi zaudē­dams elpu.

Krakata vilka viņu lejup tumšajā, ledaini aukstajā ūdenī.

Ēna jau bija ezera dzelmē, aukstumā un tumsā. Drēbes, cimdi un zābaki vilka viņu lejup, un jo sevišķi kustības ierobe­žoja mētelis, kas šķita tik smags un biezs kā nekad.

Ēna krita un krita. Viņš mēģināja atgrūsties no mašī­nas, bet visi pūliņi bija veltīgi: vraks rāva viņu līdzi. Un tad pēkšņi atskanēja sitiens, kas atbalsojās nevis ausīs, bet visā viņa augumā; kreisā potīte sagriezās, un pēda pakļuva zem mašīnas, kas bija piezemējusies ezera dibenā. Ēnu sagrāba šausmas.

Viņš atvēra acis.

Ēna zināja, ka te lejā būs tumšs. Racionāli spriežot, ezera dzelmē jāvalda tumsai, tur neko nevar redzēt, tomēr viņš redzēja, viņš visu redzēja. No atvērtā bagāžnieka viņā skatī­jās Elisonas Magovernas baltā seja. Visapkārt bija mašīnas, iepriekšējo gadu krakatas, sapuvuši, rēgaini veidoli ezera dzelmē, pa pusei apbedīti ezera dubļos.

Un ko gan, Ēna iedomājās, vilka uz ezera ledus, kad vēl nebija mašīnu?

Viņš nešaubījās, ka visos vrakos ir paslēpti bērnu līķi, un to bija simtiem. Katru gadu viena krakata visus ziemas mēnešus stāvēja uz ledus visu acu priekšā. Zem katras mašīnas ielūza ledus, ziemas beigās atdodot to aukstajiem ezera ūdeņiem.

Te gulēja Lemmi Hautala un Džesija Lavata, Sandijs Olsens un Džo Mings, Sāra Lindkvista un visi pārējie. Dzelmē, aukstumā un klusumā…

Ēna mēģināja atbrīvot kāju, taču tā bija ne pa jokam iestrē­guši, un spiediens plaušās kļuva neizturams. Ausis graizīja asas, briesmīgas, mežonīgas sāpes. Ēna lēni izelpoja, un gar seju augšup pacēlās burbuļi.

Drīz, viņš domāja, drīz vajadzēs ieelpot. Vai arī es noslāpšu.

Noliecies un ar abām rokām satvēris vraka buferi, Ēna ar visu spēku cēla to augšup. Veltīgi.

Tā ir tikai mašīnas čaula! Dzinēju viņi ir izņēmuši, un tas ir vissmagākais. Tu to vari. Tikai grūd.

Viņš grūda.

Mokoši lēni, centimetru pēc centimetra mašīna sāka slī­dēt uz priekšu dubļos, un viņam beidzot tiešām izdevās no vraka apakšas izvilkt kāju. Ēna lūkoja izrauties aukstajā ūdenī augšup, taču nevarēja izkustēties ne no vietas. Mētelis, viņš sev sacīja, droši vien kaut kur aizķēries. Izvilcis rokas laukā no pie­durknēm, Ēna ar stingiem pirkstiem sāka raustīt rāvējslēdzēju. Tad viņš rāva to ar abām rokām, un aizdare padevās. Steigšus atbrīvojies no mēteļa, viņš grūdās augšup, prom no mašīnas.

Izkustējies no vietas, Ēna netika gudrs, kur augša, kur apakša. Viņš slāpa nost, sāpes krūtīs un galvā nebija izturamas, tā nu Ēna bija drošs, ka viņam būs jāieelpo, jāelpo aukstajā ūdenī, jāmirst. Bet tad viņa galva atsitās pret cietu virsmu.

Ledus. Viņš triecās pret ledu ezera virspusē. Ēna sāka ar dūrēm pa to dauzīt, taču rokām vairs nebija spēka. Nebija, kur pieķerties, nekur nevarēja atsperties. Pasaule izšķīda aukstajā tumsā zem ezera. Nebija nekā, tikai aukstums.

Nu stulbums! Ēna nodomāja, pēkšņi atcerējies veco, bērnībā redzēto filmu ar Toniju Kērtisu. Jāpagriežas ar muguru uz leju, jāpiespiež seja ledum, varbūt tur būs kaut cik gaisa, lai var ieel­pot, kaut kur taču jābūt gaisam, tomēr turpināja pasīvi peldēt un salt, nespēdams pakustināt muskuļus, lai gan no tā bija atkarīga dzīvība, dārgā dzīvība.

Taču aukstums jau bija paciešams. Pat kļuva silti. Laikam mirstu. Taču šoreiz viņu sagrāba dusmas, negants niknums, kas lika saņemties un iekustināt muskuļus, kuri jau šķita pade­vušies uz visiem laikiem.

Pastiepis roku, Ēna juta, ka saskrāpē to pret ledus malu un ka roka ir izkļuvuši ārā, gaisā. Viņš centās pieķerties malai un sajuta, ka viņa roku satver cita roka un velk.

Galva atsitās pret ledu, seja pret ledus vāka apakšu tika saskrambāta, un nākamajā mirklī viņš jau bija laukā. Ēna redzēja, ka ir izglābies caur āliņģi. Kādu bridi viņš spēja vien elpot un gaidīt, lai melnais ezera ūdens iztek laukā no deguna un mutes, un mirkšķināt acis, redzot tikai žilbinošo dienas gaismu un izplūdušus veidolus, un kāds viņu vilka un mudi­nāja kustēties ārā no ūdens. Kāds viņam teica, ka viņš nosals līdz nāvei, tāpēc, vecīt, saņemies, raujies ārā, un Ēna locījās un grozījās kā krastā izmeties ronis, viņš trīcēja, drebēja un kāsēja.

Garšļaukus izstiepies uz krakšķošā ledus, Ēna kampa gaisu. Ledus kuru katru mirkli varēja ielūzt, tomēr viņš nespēja pakustēties. Domas nāca pie viņa lēni kā sīrupa pilieni.

Lieciet man mieru, viss ir kārtībā, Ēna mēģināja pateikt. Viņa vārdi bija neskaidra murmulēšana un stostlšanās.

Bridi jāatpūšas, un būs labi, tikai jāatpūšas, un tad viņš piecelsies un ies, mūžīgi taču uz ledus gulēt nevar.

Strauja kustība, un sejā iešļācās ūdens. Kāds pacēla Ēnas galvu un sāka vilkt viņu pa glumo ledu; gribējās protestēt, teikt, ka viņam mazliet jāatpūšas, varbūt jāpaguļ, vai tiešām tas būtu par daudz prasīts? Un viss būtu kārtībā. Ja vien viņu liktu mierā.

Ēna neticēja, ka bija aizmidzis, bet pēkšņi viņš atradās plašā līdzenumā. Viņa priekšā stāvēja vīrs ar bifeļa galvu un pleciem un sieviete ar milzīga kondora galvu. Viskij' Džeks stāvēja starp tiem abiem, skumji skatījās uz viņu un šūpoja galvu.

Indiānis pagriezās un lēnā solī devās projām. Bifeļcilvēks gāja kopā ar viņu. Sieviete-pērkonputns ari tā kā grasījās sekot, taču pēc tam pietupās, atgrūdās no zemes un pacēlās debesīs.

Ēna izjuta zaudējumu. Viņš gribēja saukt, lūgt, lai viņi atgriežas un nepamet viņu, taču pasaule izplūda, zaudēdama krāsas un formu. Viņi bija aizgājuši, ainava sāka bālēt, un tad vairs nebija itin nekā.

* * *

Sāpes bija neizturamas: visas šūnas un nervi it kā kusa un modās, pieteikdami sevi ar dedzināšanu un sāpēm.

Skaustam uzgūla roka, sagrāba viņu aiz matiem, bet otra satvēra aiz zoda. Ēna atvēra acis, domādams, ka nokļuvis slimnīcā.

Viņa pēdas bija basas. Kājās bija džinsi. Viņš bija līdz viduk­lim kails. Gaisā cēlās tvaiki. No skūšanās spogulīša pie sienas vērās viņa atspulgs, zemāk bija izlietne un zila zobu birste ar pastu notašķītā stikla glāzē.

Prāts gausi apstrādāja informāciju, gabaliņu pēc gabaliņa.

Roku pirksti dega. Kāju pirksti svila.

Ēna sāka vaidēt sāpēs.

-    Neuztraucies, Maik! Gan būs labi, atskanēja pazīstama balss.

-    Kas? viņš jautāja, vismaz mēģināja jautāt. Kas notiek?

Balss pašam likās saspringta un sveša.

Viņš sēdēja vannā. Karstā ūdenī. Ēnam katrā ziņā šķita, ka ūdens ir karsts, taču īstas pārliecības par to nebija. Viņš sēdēja līdz kaklam ūdenī.

-    Pēdējā muļķība, ko var darīt ar līdz nāvei pārsalušu cil­vēku, ir nosēdināt viņu uguns priekšā. Otra muļķība: tīt segās, sevišķi, ja viņš jau ir aukstās, slapjās drēbēs. Sega izolē, un aukstums netiek laukā. Trešā muļķība, un tas ir mans personis­kais viedoklis, ir nolaist asinis, sasildīt tās un atkal saliet atpa­kaļ. Lūk, kā rīkojas mūsdienu ārsti. Sarežģīti, dārgi. Un stulbi.

Balss skanēja no augšas un aiz muguras.

-Visātrāk un visprasmīgāk, glābjot pār bortu pārkritušu cilvēku, gadsimtiem rīkojušies jūrnieki. Nelaimīgo viņi iemet karstā ūdenī. Ne pārāk karstā. Vienkārši karstā. Ja gribi zināt, kad atradu tevi uz ledus, biji gandrīz beigts. Kā jūties, Hudīni?

-    Sāp, Ēna atbildēja, visas maliņas. Jūs izglābāt man dzīvību.

-    Var jau būt, ka varētu tā teikt. Vai spēsi pats noturēt galvu virs ūdens?

-    Varbūt.

-    Palaidīšu tevi vaļā. Ja tiksi zem ūdens, atkal tevi izvilkšu.

Rokas atlaida viņa galvu.

Juzdams, ka slīd uz leju, Ēna ieķērās vannas malās, centās uzslieties, bet tad atkrita atpakaļ. Vannas istaba bija neliela. Viņš sēdēja vecā vannā ar aplupušu emalju, skrāpējumiem un rūsas plankumiem.

Ēnas redzeslaukā parādījās večuks ar raižpilnu seju.

-    Vai nav jau labāk? Hincelmans prasīja. Atlaidies un atslābinies! Kārtīgi piekurināju savu būdu. Kad beigsi, saki, es atnesīšu halātu, bet džinsus iemetīsim žāvētājā pie citām drēbēm. Vai izklausās labi, Maik?

-    Tas nav mans vārds.

-    Ja reiz tu tā saki.

Večuka goblina seja sarāvās neveiklības izteiksmē.

Nezinādams ne rīta, ne vakara, Ēna sēdēja vannā, līdz augums vairs nesvila un roku un kāju pirkstus varēja pakus­tināt bez sāpēm. Hincelmans palīdzēja viņam piecelties kājās un izlaida no vannas silto ūdeni. Ēna apsēdās uz vannas malas, un tad par abiem viņi novilka džinsus.

Tīri mierīgi Ēna iestīvējās frotē halātā, kas viņam bija par mazu, un, balstīdamies uz večuka pleca, devās uz nelielo, mājīgo istabu, kur iegāzās senatnīgā dīvānā. Noguris un vārgs, zaudējis pēdējos spēkus, taču dzīvs. Kamīnā sprakšķēdamas dega malkas pagales. No visām sienām pretī pārsteigtas ska­tījās apputējušas briežu galvas, bet tām blakus lielas, nola­kotas zivis.

Džinsus Hincelmans aiznesa uz blakusistabu, kur grabo­šais žāvētājs uz brīdi pieklusa, bet tad atkal sāka darboties. Viņš atgriezās ar kūpošu krūzi rokās.

-    Tā ir kafija, viņš sacīja, stimulants. Un pielēju tai klāt šņabi. Vien drusciņ. Senāk mēs tā allaž darījām. Ārsts gan to neieteiktu.

Ēna saņēma kafijas krūzi ar abām rokām. Uz tās bija milzīga oda attēls un vēstījums: Ziedo asinis brauc uz Viskonsinu!

-    Paldies!

-    Tam jau arī ir draugi, Hincelmans sacīja. Kādu dienu tu vari izglābt dzīvību man. Bet tagad centies visu aizmirst.

Ēna malkoja kafiju.

-    Es jau domāju, ka ar mani ir cauri.

-    Tev paveicās. Es stāvēju uz tilta, paredzēdams, ka lielā diena ir klāt: manos gados cilvēkam ir nojauta. Gaidīju ar veco kabatas pulksteni rokās un tad ieraudzīju uz ledus tevi. Saucu, bet laikam nevarēji vairs mani sadzirdēt. Ieraudzīju, ka mašīna iet lejā un tu tai līdzi. Nodomāju, ka būsi pagalam, un tad pats kāpu uz ledus. Tu nu gan liki man trūkties! Vairāk nekā divas minūtes biji zem ledus. Bet tad ieraudzīju, ka tur, kur nogrima mašīna, parādās roka kā spoks, kas ceļas virs ūdens… Hincelmana balss aizlūza. Mums abiem velnišķīgi paveicās, ka ledus izturēja mūsu svaru, kad vilku tevi krastā.

Ēna pamāja.

-    Labs darbs jūsu sarakstā, viņš teica, un goblina seja atplauka smaidā.

Kaut kur mājā noklaudzēja durvis. Ēna malkoja kafiju.

Galva pamazām noskaidrojās, un viņš sāka domāt.

Nezin kā večuks, divreiz mazāks un trīsreiz vieglāks par Ēnu, varēja viņu, slīkoni, izcelt no ūdens, aizvilkt pa ledu un krastu līdz mašīnai, un pēc tam ienest mājā un iesēdināt vannā?

Piegājis pie kamīna, večuks uzmanīgi ar stangām ielika uguns liesmās pagalīti.

-    Vai gribat zināt, ko es tur, uz ledus, meklēju?

Hincelmans paraustīja plecus:

-    H nav mana darīšana.

-    Zināt, vienu gan es nesaprotu… Ēna iesāka un aprāvās, sakārtodams domas. Nesaprotu, kāpēc jūs izglābāt man dzīvību.

-    Nu, večuks novilka, esmu tā audzināts: ja redzu cil­vēku nelaimē…

-    Nē, Ēna viņu pārtrauca, es domāju kaut ko citu. Jūs nogalinājāt visus tos bērnus. Katru ziemu. Es esmu vienīgais, kam radās aizdomas. Jūs droši vien redzējāt, ka atveru bagāž­nieku. Kāpēc vienkārši neļāvāt man noslīkt?

Pieliecis galvu, Hincelmans domīgi kasīja degunu, šūpoda­mies turp un atpakaļ un domādams.

-   Jautājums vietā, viņš beigās atbildēja. Laikam tāpēc, ka biju kādam parādā, un es nemēdzu palikt parādā.

-    Vai jūs runājat par Trešdienu?

-    Tieši tā.

-    Tāpēc viņš mani paslēpa Leiksaidā? Lai neviena spēkos nebūtu mani atrast?

Hincelmans neko neatbildēja. Viņš nocēla no āķa smagu kruķi un pabikstīja liesmas kamīnā; no uguns cēlās oranžu dzirksteļu mākonis un dūmi.

-    Te ir manas mājas, večuka balss skanēja īgni, un pil­sēta mums ir laba.

Pabeidzis dzert kafiju, Ēna nolika krūzīti uz grīdas. Pat tas viņam šķita neizsakāmi grūti.

-    Cik ilgi jūs te dzīvojat?

-    Pietiekami ilgi.

-    Vai ezeru izveidojāt jūs?

Hincelmans uzmeta viņam pārsteigtu skatienu.

-Jā, viņš atbildēja. Es izveidoju ezeru. Te bija tikai dzirnavas ar dīķi pie strauta, bet cilvēki to sauca par ezeru… Es jau biju sapratis, ka tādiem kā es šī zeme ir īsta elle. Tā mūs apēd. Bet es negribēju tikt apēsts. Izdomāju darījumu. Devu cilvēkiem ezeru, devu pilsētai uzplaukumu…

-    Un vienīgā samaksa par to ik ziemu pa bērnam.

-    Labi bērni. Hincelmans lēni šūpoja sirmo galvu. Viņi visi bija labi bērni. Izvēlējos tikai tos, kas man patika. Vienīgais izņēmums bija Čārlijs Neligans. Viņš gan bija melnā avs. Vai tas bija 1924. gads? Vai 1925.? Jā, tāda noruna bija.

-    Bet pilsētnieki? Ēna jautāja. Meibla. Margrete. Čads Muligans. Vai viņi zinai

Hincelmans neatbildēja. Viņš izvilka no uguns kruķi, kura gals kvēloja blāvi oranžs. Ēna zināja, ka rokturis sakarsis tā, ka dedzina plaukstu, bet večukam tas netraucēja rušināt ogles. Iegrūdis kruķi uguni, viņš to tur atstāja.

-    Viņi zina, ka dzīvo labā vietā. Tikmēr citas pilsētas tuvā­kajā apkaimē, visā štatā iznīkst. To taču viņi zina.

-    Arī to, ka nogalinājāt bērnus?

-     Es rūpējos par pilsētu, Hincelmans mala savu. Nekas te nenotiek bez manas ziņas. Vai saproti? Te neatbrauks neviens, kura ierašanos es negribēšu. Tieši tāpēc tavs tēvs atsūtīja tevi uz šejieni. Viņš negribēja, lai tur ārā esi kā uz skatuves un pievērs sev uzmanību. Tas ari viss.

-    Bet jūs viņu nodevāt.

-    Nekā tamlīdzīga! Jā, viņš bija krāpnieks. Bet es vienmēr nokārtoju parādus.

-    Es jums neticu, Ēna purināja galvu.

Hincelmans izskatījās aizvainots. Viņš ar vienu roku plū­kāja sirmo matu kumšķi deniņos.

-    Es savu vārdu turu.

-    Nē, neturat vis! Šeit ieradās Lora. Viņa teica kāds esot viņu saucis. Kur nu vēl dīvainā sakritība, ka vienā vakarā iero­das Sama Melnā Vārna un Odrija Bērtone? Neticu, ka tā bija sagadīšanās. Sama Melnā Vārna un Odrija Bērtone. Divi cil­vēki, kuri zina, kas es patiesībā esmu, un zina, ka mani meklē. Dubults neplīst. Varbūt jums bija vēl kāds rezerves variants, Hincelman? Mans bijušais cietuma uzraugs, kas negaidot izdo­mātu nedēļas nogalē atbraukt uz ezeru pamakšķerēt? Loras māte? Ēna juta, ka ir dusmu varā. Jūs gribējāt aizvākt mani no Leiksaidas, vienīgi baidījāties no Trešdienas.

Uguns gaismā Hincelmans vairs neizskatījās pēc šķelmja, bet pēc himeras.

-    Mums ir laba pilsēta, viņš atkārtoja.

Bez sava smaida večuks atgādināja vaska figūru vai līķi.

-    Tu mums varēji piesaistīt pārāk lielu uzmanību. Pilsētai tas var nākt par ļaunu.

-    Vajadzēja atstāt mani uz ledus, Ēna atbildēja, vai labāk ezerā. Es atvēru krakatas bagāžnieku. Elisona vēl ir sasa­lusi ledū. Kad tas kusīs, līķis tiks laukā un uzpeldēs. Un tad viņi tur ienirs un paskatīsies, kas vēl guļ ezera dibenā. Atradīs tur jūsu nobeigto bērnu pīšļus. Domāju, ka viens otrs ir tīri labi saglabājies.

Hincelmans noliecās un pacēla kruķi. Nu jau viņš vairs neizlikās, ka miermīlīgi rušina ogles, bet turēja kruķi kā šķēpu vai milnu, oranži baltajam galam zibot gaisā. Tas dūmoja. Ēna ļoti labi apzinājās, ka ir gandrīz kails, noguris un neveikls un ka nepavisam nav spējīgs sevi aizstāvēt.

-    Gribat mani nosist? viņš prasīja. Uz priekšu! Dariet to. Es jau tāpat esmu mironis. Zinu, ka jums pieder šī pil­sēta jūsu mazā pasaulīte. Bet, ja domājat, ka neviens mani nemeklēs, tad rūgti maldāties. Viss ir galā, Hincelman! Tā vai citādi, bet galā!

Balstīdamies uz kruķa kā uz kūjas, Hincelmans piecēlās kājās. Nokaitētais gals pieskārās paklājam, un tas sāka gruzdēt un dūmot. Ēnā skatījās blāvi zilās acis, kurās mirdzēja asaras.

-    Es mīlu savu pilsētu, Hincelmans teica. Man patiešām patīk tēlot jocīgu večuku, stāstīt pasakas, braukāt ar Tesiju un žibulēt uz ezera ledus. Vai atceries, es tev reiz teicu? Galve­nais ir nevis izvilkt zivis, bet sirdsmiers, ar kuru atgriezties mājās.

Vecais izstiepa kruķi ar nokaitēto galu uz Ēnas pusi, un viņš no tik neliela attāluma sajuta karstumu.

-    Es varētu tevi nogalināt, Hincelmans sacīja, varētu to nokārtot. Esmu tā darījis agrāk. Tu neesi pirmais, kas to saprata. Arī Čada Muligana tēvs to atklāja. Es tiku galā ar viņu un tikšu galā ari ar tevi.

-    Iespējams, Ēna pamāja, bet cik ilgi vēl, Hincelman? Gadu? Desmit? Tagad taču ir datori, Hincelman. Ļaudis nav stulbi. Viņi izskaitļo sakritības. Katru gadu pazudīs pa bērnam.

Agri vai vēlu viņi sāks te ošņāt. Upat kā ieradās meklēt mani. Saki, cik tev ir gadu?

Ēna ieķērās ar pirkstiem dīvāna spilvenā un grasījās to pacelt priekšā galvai: tas atvairīs pirmo triecienu.

Hincelmana sejā nepakustējās ne vaibsts.

-    Man bērnus ziedoja jau sen pirms tam, kad Melnajā mežā parādījās romieši, viņš atbildēja. Sākumā es biju dievs un tikai vēlāk kobolds.

-    Varbūt laiks doties tālāk, Ēna sacīja. Viņš domāja, kas gan ir kobolds.

Hincelmans skatījās uz viņu. Viņš paņēma kruķi un iegrūda tā galu kvēlojošajās oglēs.

-    Varbūt patiešām ir. Tas nav tik vienkārši. Kāpēc tu, Ēna, domā, ka atstāšu pilsētu, pat ja es to gribētu? Esmu daļa no šīs pilsētas. Gribi, lai dodos projām, Ēna? Esi gatavs mani nogali­nāt? Lai es tiktu projām?

Ēna nolaida skatienu. Vietā, kur paklājam bija piedūries kruķis, joprojām sprēgāja dzirksteles. Sekodams viņa skatie­nam, Hincelmans uzmina gruzdumam ar kāju. Ēnas prātā ne lūgti, ne saukti atkal parādījās vairāk nekā simts bērni, un visi skatījās viņā tukšiem acu dobumiem, bet ap bērnu sejām kā ūdenszāles lēnām vijās mati. Viņu skatienos jautās pārme­tums.

Ēna zināja, ka ir nodevis bērnus. Bet ko citu viņam atlika darīt?

-    Es nevaru jūs nogalināt. Jūs izglābāt man dzīvību, viņš sacīja.

Ēna pašūpoja galvu. Viņš jutās kā īsts mēsls, mēsls visās nozīmēs. Ēna vairs nejutās ne kā varonis, ne kā detektīvs viņš bija draņķa nodevējs, kas draud tumsai ar pirkstu un pēc tam uzgriež tai muguru.

-    Vai gribi, lai atklāju tev noslēpumu? Hincelmans atdzī­vojās.

Man vienalga, Ēna ar smagu sirdi atbildēja. Noslēpumi viņam jau sen bija līdz kaklam.

-Skaties!

Hincelmana vietā pie uguns parādījās puišelis, ne vecāks par pieciem gadiem. Ar gariem, tumšbrūniem matiem. Pilnīgi kails, vienīgi viņam ap kaklu bija padilusi ādas siksna. Zēnā bija iedurti divi zobeni: viens krūtīs, bet otrs bija iedzīts plecā, tā gals rēgojās zem krūškurvja. No brūcēm straumē plūda asinis, tās tecēja pār bērna augumu un uz grīdas krājās peļķē. Zobeni izskatījās neiedomājami seni.

Bērna acis, sastingušas sāpēs, skatījās Ēnā.

Protams, Ēna nodomāja. Viens no paņēmieniem, kā radīt savas cilts dievu. Hincelmans varēja neko nestāstīt viņš jau visu zināja.

Ņem bērnu un audzini to tumsā, lai viņš nevienu neredz, nevienam nepieskaras. Gadiem baro viņu ar labu ēdienu, labāku nekā to, ko ēd citi ciema bērni. Piektajā ziemā, kad nakts visga­rākā, pārbiedēto mazuli izrauj no viņa būdas ugunskuru loka vidū un sadur viņā dzelzs un bronzas asmeņus. Pēc tam mazo ķermenīti izžāvē oglēs, ietin kažokādās un nēsā no apmetnes uz apmetni Melnā meža biezoknī, ziedojot viņam citus bērnus un dzīvniekus un beigās pārvēršot cilts talismanā. Kad tas aiz vecuma brūk kopā, trauslos kauliņus ieliec lādītē un pielūdz, līdz tie sabirzt un aiziet nebūtībā, bet ciltis, kas pielūdza bērnu-dievu kastē, pazūd no pasaules. Un bērns-dievs, ciemata veiksmes nesējs, tiks aizmirsts, tas pastāvēs vien kā rēgs vai rūķis kobolds.

Ēna domāja, kas tie bija par ļaudīm, kuri pirms pusotra gadsimta šķērsojuši Atlantijas okeānu, ieceļoja Ziemeļu Viskonsinā ar dzīvu Hincelmanu prātā, vai tas bija kāds malkas cirtējs vai kartogrāfs?

Asiņainais bērns pazuda, asinis ari, un Ēnas priekšā atkal stāvēja večuks ar sirmu pūku ērkuli uz galvas un goblina smaidu. Viņa džempera piedurknes vēl bija piesūkušās ar ūdeni no Ēnas vannošanas un glābšanas no nāves.

-    Hincelman! pie ārdurvīm kāds iesaucās.

Večuks pagriezās. Ēna ari.

-    Atnācu pateikt, ka krakata jau zem ledus, Čads Muligans runāja saspringtā balsī. Redzēju, kā nogāja dibenā, tāpēc nodomāju, ka jāaizbrauc un jāpasaka, varbūt būsi palai­dis garām.

Rokās Čads turēja revolveri. Tā stobrs bija nolaists.

-    Sveiks, Čad! Ēna teica.

-    Sveiks, draugs, atsaucās policijas priekšnieks. Mums atnāca ziņojums, ka esi cietumā miris. No sirdslēkmes.

-    Man nav ko piebilst, Ēna atbildēja, izskatās, ka neko citu vairs nedaru, tikai vienā laidā mirstu.

-    Viņš atnāca pie manis, Čad, Hincelmans ierunājās, un draudēja.

-    Nē, Čads Muligans viņu pārtrauca, viņš nedraudēja. Ierados pirms desmit minūtēm, Hincelman. Dzirdēju visu, ko teici. Arī par manu tēvu. Par ezeru. Čads iegāja dziļāk istabā, taču revolveri nepacēla.

-   Jēziņ, Hincelman! Nevar izbraukt cauri pilsētai, neredzot to nolādēto ezeru. Tas taču ir visa centrā. Ko man tagad, nolā­pīts, darīt?

-    Apcietini viņu! Viņš teica, ka mani nogalinās, Hincel­mans uzstāja. Tagad viņš bija izbiedēts večuks putekļainā migā. Čad, es tiešām priecājos, ka atnāci.

-    Nē, Čads Muligans atbildēja, tu nepriecājies.

Hincelmans nopūtās un saguma, it kā būtu samierinājies

ar likteni, bet tad pēkšņi paķēra no uguns kruķi. H gals oranži kvēloja.

-    Noliec to, Hincelman. Lēnītēm noliec un pacel rokas, lai es varu tās redzēt. Un tad lēni pagriezies ar seju pret sienu.

Hincelmana sejā uzplaiksnīja īstas bailes, un Ēnam būtu sameties večuka žēl, bet tad viņš atcerējās sasalušās asaras uz Elisonas Magovernas vaigiem un neko nejuta. Hincelmans neizkustējās no vietas. Viņš nenolika kruķi. Viņš nenostājās ar seju pret sienu. Ēna jau grasījās iet pie Hincelmana un atņemt kruķi, bet vecais bija ātrāks svieda ar kruķi Muliganam.

Viņš to meta neveikli pāri visai istabai, it kā cenšoties novērst uzmanību, un pats tikmēr skrēja uz durvīm. Kruķis aizskāra Čada kreiso roku. Šāviens vecā vīra istabiņā izskanēja apdullinoši skaļi. Viens šāviens galvā, un viss.

-    Labāk apģērbies, neskanīgi, stingi teica Muligans. Ēna pamājis devās uz blakusistabu, kur izņēma no žāvētāja

apģērbu. Džinsi vēl bija mitri, taču viņš tos vienalga uzvilka. Kad viņš apģērbies atgriezās istabā, atlika vien uzvilkt mēteli, bet tas gulēja dziļi ezera aukstajās dūņās, un apaut zābakus, taču nespēja tos nekur atrast. Muligans tikmēr bija izvilcis no kamīna vairākas degošas pagales.

-    Nelāga diena policistam, kad ļaunprātīgi jānodedzina māja tāpēc vien, lai slēptu slepkavību, viņš teica.

Nopētījis Ēnu, viņš piebilda:

-    Tev vajag zābakus!

-    Nezinu, kur viņš tos iegrūdis.

-    Velns parāvis! Muligans nolamājās. Tad viņš vērsās pie mirušā: Piedod par to, Hincelman.

Sagrābis večuku aiz apkakles un siksnas sprādzes, Čads viņu pacēla un ar galvu pa priekšu iemeta kamīnā. Baltie mati iesprakšķējās un uzliesmoja, un istabā sāka smirdēt pēc svil­stošas miesas.

-    Tā nebija slepkavība, bet pašaizsardzība, Ēna sacīja.

-    Es zinu, kas tas bija, Muligans bez izteiksmes atbildēja. Pēc tam viņš paņēma dūmojošās pagales un izmētāja pa

istabu. Vienu pagali viņš iegrūda zem dīvāna un tad, sadalījis vecas "Leiksaidas Ziņas" pa lapām, saburzīja papīru un salika uz pagalēm. Avīžpapīrs kļuva brūns un spoži uzliesmoja.

-    Ej laukā, Čads Muligans teica.

Izgājis no mājas, Leiksaidas policijas priekšnieks atvēra logus un atbīdīja slēdzeni, lai durvis pašas aizcirstos.

Ēna basām kājām sekoja viņam uz policijas mašīnu. Muli­gans atvēra durvis pasažiera pusē. Ēna iekāpa, noslaucīja pa­klājā kājas un uzvilka zeķes, kuras jau bija gandrīz izžuvušas.

-    Zābakus tev varam nopirkt Heningsa saimniecības pre­cēs, Čads Muligans paziņoja.

-    Cik daudz tu no mūsu sarunas dzirdēji? Ēna pajau­tāja.

-    Pietiekami, Čads atbildēja, pārlieku daudz.

Abi brauca klusēdami. Pie veikala policijas priekšnieks pajautāja:

-    Kāds tev kājas izmērs?

Ēna pateica.

Muligans iegāja veikalā. Necik ilgi, un viņš atgriezās ar biezām vilnas zeķēm un kārtīgiem ādas zābakiem.

-    No tava izmēra nekā vairāk nebija, viņš paskaidroja, tikai gumijas zābaki. Man likās, ka tos tu negribēsi.

Ēna uzvilka zeķes, tad zābakus, kas bija tieši laikā.

-    Paldies! viņš teica.

-    Vai mašīna tev ir? Muligans painteresējās.

-    Atstāju lejā pie ezera. Pie tilta.

Iedarbinājis mašīnu, Čads izbrauca no veikala stāvvietas.

-    Kā ar Odriju? Ēna apvaicājās.

-    Nākamajā dienā pēc tavas aizvešanas viņa atzinās, ka es patīku viņai kā draugs un mums nekad nekas nesanāks, jo esam radinieki un tā tālāk. Aizbrauca atpakaļ uz īglpointu. Salauza manu muļķa sirdi.

-    Loģiski, Ēna nomurmināja. Ar tevi tam nav nekāda sakara. Hincelmanam viņa šeit vairs nebija vajadzīga.

Viņi brauca garām Hincelmana mājai. No skursteņa vēlās biezi, balti dūmi.

-    Viņa ieradās tikai tāpēc, ka viņam tā vajadzēja: lai dabūtu mani projām no pilsētas. Es piesaistīju nevajadzīgu uzmanību.

-    Bet es iedomājos, ka viņai patiku.

Viņi piebrauca pie Ēnas nomātās mašīnas.

-    Ko tu tagad domā darīt?

-    Nav ne jausmas, Čads atzinās.

Viņa nomocītā seja nu šķita dzīvīgāka nekā laika sprīdī kopš notikušā Hincelmana midzenī. Tomēr tā bija norūpēju­sies. Laikam man ir vairāki varianti, no kuriem izvēlēties. Vai arī es… Salicis pirkstus kā revolveri, viņš iebāza tos mutē un tad izņēma. Ielaidīšu sev pierē lodi. Vai dažas dienas pagaidīšu, līdz ledus izkūst, un tad piesiešu pie kājas akmeni un nolēkšu no tilta. Vēl ir tabletes. Čuči, guli, mazulīt! Varbūt aizbraukšu dziļi mežā. Iedzeršu tabletes tur. Negribu, lai vēlāk maniem puikām aiz manis jāsatīra. Atstāsim to lietu apgaba­lam, ko? Viņš nopūtās un papurināja galvu.

-    Tu taču Hincelmanu nenogalināji, Čad. Viņš nomira jau sen un tālu, tālu.

-    Paldies tev, Maik! Bet es viņu nogalināju. Aukstasinīgi nošāvu cilvēku un pēc tam iznīcināju nozieguma pēdas. Ja pra­sīsi, kāpēc tā darīju, kāpēc tiešām tā izdarīju, velns lai parauj, es nespēšu atbildēt.

Ēna pieskārās Čada rokai.

-    Šī pilsēta piederēja Hincelmanam, viņš sacīja. Manu­prāt, tev nebija citas izejas. Viņš gribēja, lai tu ierodies un noklausies mūsu sarunu. Hincelmans vienkārši tevi izmantoja. Acīmredzot viņš varēja aiziet vienīgi tā.

Tomēr Muligana nelaimīgā sejas izteiksme nemainījās. Viņš taču nemaz neklausījās! Čads bija nogalinājis Hincelmanu un sarīkojis viņam bēru sārtu, bet tagad, izpildot vienu no pēdē­jām kobolda iegribām, nonāvēsies pats.

Aizvēris acis, Ēna mēģināja atcerēties, tieši no kuras galvas daļas pēc Trešdienas pavēles bija izsaucis sniegu: to vietu, kas izraisīja spiedienu prāts pret prātu -, un māksloti pasmai­dīja:

-    Čad! Tikai mieru.

Muligana domās slīga mākonis melns, nospiedošs māko­nis, kuru Ēna gandrīz vai spēja saskatīt. Koncentrējoties uz mākoni, Ēna iztēlojās, ka tas sāk izklīst kā rīta migla.

-    Čad, viņš pārliecinoši atkārtoja, cenzdamies izkļūt cauri tumšajam mākonim, tagad taču pilsēta mainīsies. Tā vairs nebūs vienīgā labā pilsēta depresijas māktā novadā. Leiksaida kļūs tāda pati kā pārējā pasaule. Protams, būs grūtāk. Cilvēki zau­dēs darbu. Cilvēki zaudēs galvu. Vairāk ļaužu cietīs. Būs vairāk visādu nelaimju. Tādai pilsētai būs vajadzīgs pieredzējis polici­jas priekšnieks. Un Ēna piebilda: Tu esi vajadzīgs Margretei.

Negaisa mākonis Čada galvā sakustējās. Ēna juta izmaiņas. Viņš ar spēku iztēlojās Margretes Olsenas strādīgās, brūnās rokas, tumšās acis un garos, garos, melnos matus. Iztēlojās, kā Margrete pieliec galvu un uzjautrināta tik tikko manāmi pasmaida.

-    Viņa tevi gaida, Ēna uzsvēra, zinādams, ka nemelo.

-    Mārdžija? Čads Muligans atsaucās.

Un šajā brīdī, lai gan Ēna nemūžam nevarētu pateikt, kā tas izdevās (un viņš šaubījās, vai vēl kādreiz varētu izdoties), viņš iekļuva Čada Muligana prātā vieglāk par vieglu un izra­vēja ārā visu, kas bija noticis Hincelmana mājā, kārtīgi un bezkaislīgi kā krauklis izknābj aci līķim ceļu satiksmes nega­dījuma upurim.

Čada grumbās savilktā seja pēkšņi izlīdzinājās, un viņš miegaini samirkšķināja acis.

-    Brauc pie Mārdžijas, Ēna mudināja, man tiešām prieks, ka satikāmies, Čad. Parūpējies par sevi!

-    Bet protams, viņš nožāvājās.

Policijas radio nosprakšķēja, un Čads paņēma austiņas. Tikmēr Ēna izkāpa.

Viņš devās pie savas īrētās mašīnas. Ēna redzēja pelēko ezeru, kas bija izpleties pilsētas centrā. Viņš domāja par miru­šajiem bērniem, kas gaidīja tumšajā dzelmē.

Drīz Elisona uzpeldēs virs ūdens…

Braucot garām Hincelmana mājai, viņš ievēroja, ka baltie dūmi pārvērtušies liesmu jūrā. Tuvumā kauca ugunsdzēsēju sirēna.

Ēna brauca uz dienvidiem pa 51. šoseju. Viņu gaidīja pēdējā tikšanās. Bet pirms tam bija jāiegriežas Medisonā un no kāda jāatvadās.

Vairāk par visu Samantai Melnajai Vārnai patika vakarā slēgt "Kafijas namu". Tā bija nevainojami nomierinoša nodarbe: Samai šķita, ka viņa atkal ievieš kārtību pasaulē. Viņa uzliek Indigo Girls disku un ķeras pie pēdējiem darbiņiem, pati nosa­kot sev tempu un darbošanās veidu. Vispirms tiek izmazgāts espreso automāts. Pēc tam viņa pēdējo reizi apstaigā zāli, pārbaudīdama, vai visas krūzītes un tasītes nogādātas virtuvē, vai laikraksti, kas dienas beigās allaž mētājās visās malās, ir savākti un nolikti kārtīgā kaudzītē pie ārdurvīm, gaidot otr­reizēju pārstrādi.

Samanta mīlēja "Kafijas namu". Viņa te ieradās pirms sešiem mēnešiem kā apmeklētāja un tikai vēlāk runāja ar menedžeri Džefu, ka gribētu šeit strādāt. Kafejnīcu veidoja gara, līkumota istabiņu virkne ar klubkrēsliem un dīvāniem, un zemiem galdiņiem; tā atradās grāmatu antikvariātu ielā.

Uzlikusi pārpalikušajiem siera kūkas gabaliem vāku, viņa nolika tos uz nakti milzīgā ledusskapī, pēc tam paņēma lupatu un noslaucīja drupatas. Samantai patika būt vienai.

Strādājot viņa skaļi dziedāja līdzi Indigo Girls, dažreiz pat aizraudamās kādā dejas solī, tad attapusies greizi pasmaidīja un apstājās.

Kluss klauvējiens pie loga atsauca viņu īstenībā. Atvērusi durvis, Samanta ielaida savu vienaudzi ar bizi fuksiju krāsā, Natāliju.

-    Sveika. Pastiepusies pirkstgalos, Natālija veikli noskūp­stīja draudzeni uz vaiga pie lūpu kaktiņa. Tas bija daiļrunīgs skūpsts. Vai tu jau beidzi?

-    Gandrīz.

-    Vai negribi iet uz kino?

-    Protams, pat ļoti. Pēc piecām minūtēm beigšu. Varbūt vari apsēsties un palasīt Onionl

-    Šīsnedēļas es jau redzēju.

Iekārtojusies krēslā pie durvīm, Natālija šķirstīja maku­latūrā noliktos laikrakstus un, atradusi kaut ko interesantu, sāka lasīt, bet Sama tikmēr izņēma no kases pēdējo naudu un ielika seifā.

Jau nedēļu abas gulēja kopā. Sama domāja, vai tiešām šīs bija attiecības, pēc kurām viņa bija ilgojusies visu dzīvi. Mei­tene sev sacīja, ka tā ir tikai smadzeņu ķīmija un feromoni, kas darīja viņu laimīgu, un varbūt tā ari bija. Lai nu kā, bet ikreiz, redzot Natāliju, Samai gribējās smaidīt, un kopā ar draudzeni viņa jutās omulīgi un jauki.

-    Šajā avīzē, Natālija ierunājās, ir kārtējais raksts par tēmu, vai Amerika mainās.

-    Nu, un vai mainās?

-    Par to nekas nav teikts. Viņi raksta, ka varbūt mainās, taču neviens nezina, kā, un neviens nezina, kāpēc, bet varbūt vispār nekas nenotiek.

Sama plati pasmaidīja.

-    Tad jau, viņa teica, jautājums nekust no vietas.

-    Tā izskatās. Natālija sarauca pieri un turpināja lasīt.

Sama izmazgāja un salocīja trauku lupatu.

-    Manuprāt, galvenais ir tas, ka dzīve pēkšņi šķiet gluži laba par spīti valdībai un tā tālāk. Bet varbūt tikai pavasaris šogad atnacis agrāk. Ziema bija gara, un es priecājos, ka tā ir galā.

-    Es ari.

Bridi valdīja klusums.

-    Te raksta, ka pēdējā laikā daudzi redz dīvainus sapņus. Par sevi gan es to neteiktu. Katrā ziņā mani sapņi nav dīvaināki kā parasti.

Samanta pārlaida skatienu visapkārt, lai pārbaudītu, vai nav kaut ko aizmirsusi. Viss kārtībā. Labs darbiņš, kas pada­rīts. Noņēmusi priekšautu un pakārusi uz āķa pie virtuves durvīm, viņa nodzēsa gaismas.

-    Es ari nesen redzēju jocīgus sapņus, Sama atzinās. Tik neparastus, ka pamodusies sāku tos pat pierakstīt. Sapņojot tie šķiet ārkārtīgi nozīmīgi. Kad pamostos, pierakstu. Taču, kad visu pārlasu, neredzu jēgu.

Viņa uzģērba mēteli un uzvilka bezizmēra cimdus.

-    Savulaik es mazliet nodarbojos ar sapņu pierakstīšanu, paziņoja Natālija, kura pa druskai bija nodarbojusies ar daudz ko, sākot ar neparastām pašaizsardzības un sviedrēšanās sis­tēmām un beidzot ar fen šui un džeza dejām. Pastāsti! Es pateikšu, ko tavs sapnis nozīmē!

-    Labi.

Atslēgusi durvis, Sama nodzēsa pēdējās gaismas un izlaida laukā Natāliju, un tad, izgājusi arī pati, kārtīgi aizslēdza kafej­nīcas durvis.

-Vairākas reizes sapņoju, ka no debesīm krīt cilvēki. Citreiz atkal esmu pazemē un sarunājos ar sievieti, kurai ir bifeļa galva. Esmu sapņojusi ari par puisi, kuru reiz krodziņā noskūpstīju.

Natālija iesprauslājās.

-    Vai tev par to man būtu jāpastāsta?

-    Varbūt. Bet ne jau tā, kā tu domā. Tas bija lasieties pie velna skūpsts.

-    Tu pasūtīji viņu pie velna?

-    Nē, visus pārējos. Žēl, ka tevis tur nebija.

Natālija gāja, klaudzinādama papēžus pa ietvi. Samanta slāja blakus.

-    Viņš nopirka manu mašīnu, viņa teica.

-    To purpurkrāsas grabažu, kas tev bija pie māsas?

-    Nūja.

-    Bet kur tad viņš pats? Negrib to mašīnu?

-    Nezinu, varbūt cietumā. Bet varbūt miris.

-    Miris?

-    Droši vien. Sama uz bridi pieklusa. Pirms dažām nedē­ļām biju pārliecināta, ka viņš ir miris. Telepātija vai kaut kas tāds. It kā es zinātu. Bet tad sāku domāt, ka varbūt nav miris. Pati nezinu. Laikam tomēr neesmu nekāda dižā telepāte.

-    Cik ilgi tu domā turēt to mašīnu?

-    Kamēr kāds atnāks un paņems. Manuprāt, viņš tā būtu gribējis.

Natālija uzmeta viņai skatienu, tad vēl vienu.

-    Bet no kurienes tev tās? viņa noprasīja.

-    Kas tad?

-    Puķes. Tās, kas tev rokās, Sam. No kurienes tās uzradās? Kad izgājām no "Kafijas nama", tev taču rokās nekā nebija? Es būtu ievērojusi.

Nolaidusi skatienu, Samanta pasmaidīja.

-    Tu esi tik mīļa! Man vajadzēja teikt tev kādu vārdu jau iepriekš, vai ne? Sama atzina. Ziedi ir jauki. Liels paldies! Bet vai sarkanas nederētu labāk?

Ziedu kāti bija ietīti papīrā. Pušķī bija sešas baltas rozes.

-    Es tev tās nedāvināju. Natālija saknieba lūpas.

Līdz kinoteātrim abas nepārmija ne vārda.

Pārnākusi mājās, Sama ielika rozes improvizētā vāzē. Vēlāk viņa atlēja ziedus bronzā un nevienam neatklāja, kā tās saņē­musi. Viņa to pastāstīja vienīgi Karolīnei, kura bija nākamā pēc

Natālijas. Abas reiz pamatīgi piedzērās, un Samanta izstāstīja, cik noslēpumaini pēkšņi bija parādījušās rozes, un Karollne piekrita, ka tas patiesi, patiesi ir dīvaini un neparasti. Karollne patiesībā neticēja nevienam Samas vārdam, tā nu viss bija kārtībā.

* * *

Ēna bija novietojis mašīnu netālu no Kapitolija ēkas un lēni gāja apkārt laukumam, izstaipot kājas pēc ilgā brauciena. Drēbes joprojām šķita neērtas, lai ari tās bija izžuvušas uz auguma, bet jaunie zābaki vēl nedaudz spieda. Ieraudzījis tele­fona automātu, Ēna piezvanīja uz uzziņu dienestu un dabūja vajadzīgo numuru.

Nē, viņam atbildēja. Viņas nav. Droši vien vēl "Kafijas namā".

Pa ceļam Ēna apstājās un nopirka ziedus.

Viņš atrada "Kafijas namu", pārgāja ielas pretējā pusē, apstājās pie lietoto grāmatu veikala durvīm un gaidīja, un vēroja.

Kafejnīca strādāja līdz astoņiem, un desmit minūtes pēc darba laika beigām Ēna ieraudzīja Samantu Melno Vārnu iznā­kam kopā ar mazāka auguma sievieti, kurai bija neparasti sar­kani, bizē sapīti mati. Abas gāja, saķērušās rokās, nelikdamās ne zinis par pasauli, un runāja pareizāk sakot, runāja Sama, bet draudzene klausījās. Ēna gribēja dzirdēt, ko Sama stāsta. Viņa runājot smaidīja.

Šķērsojušas ielu, abas draudzenes pagāja garām vietai, kur stāvēja Ēna. Meitene ar bizi bija tik tuvu, ka viņš varētu pieskarties viņai ar roku, taču nedz viena, nedz otra Ēnu nepa­manīja.

Vērojot, kā meitenes attālinās pa ielu, Ēna izjuta pēkšņas sāpes, it kā viņā skanētu skumja stīga.

Tas bija jauks skūpsts, Ēna atcerējās, taču tādām acīm kā uz meiteni ar bizi viņa uz Ēnu nebija skatījusies un nekad ari neskatīsies.

Velns parāvis! Bet mums vienmēr būs Peru, viņš izdvesa, skatoties, kā Sama izgaist tālumā, un Elpaso. Tās mums būs vienmēr.

Tad Ēna skrēja pakaļ Samai un iespieda viņai rokās puķes, bet pats metās projām, lai viņa nepagūtu atsviest tās atpa­kaļ.

Viņš devās atpakaļ pa kalnu augšā pie Kapitolija ēkas, klīda tai apkārt, līdz atrada savu mašīnu. Pēc tam, vadīdamies pēc ceļa zīmēm, Ēna devās uz Čikāgu. Viņš ne reizi nepārkāpa atļauto ātrumu, pat brauca lēnāk.

Tas itin nemaz nebija vajadzīgs.

Viņš nesteidzās.

* # #

Nakti Ēna pavadīja "Motel 6". No rīta pamodies, viņš atklāja, ka džinsi un džemperis vēl smaržo pēc ezera dūņām. Tomēr viņš drēbes uzvilka. Ilgi tās viņam vairs nekalpos.

Samaksājis rēķinu, Ēna devās meklēt nolaisto, pelēko namu un bez grūtībām to arī atrada. Tas izskatījās mazāks, nekā bija palicis viņa atmiņā.

Ēna stīvi kāpa augšup nesteidzās, lai neviens nedomā, ka viņš grib ātrāk mirt, bet arī nevilcinājās, jo tad varētu nodo­māt, ka viņam bail. Kāpņu laukums bija tīrs, melnie atkritumu maisi aizvākti. Puvušu dārzeņu smaku bija aizstājusi hlora smarža.

Sarkani krāsotās durvis augšstāvā stāvēja vaļā, un gaisā slīga sen pagājušu maltīšu smarža. Brīdi vilcinājies, Ēna nospieda zvana pogu.

-Jau nāku! atskanēja sievietes balss, un mirkli vēlāk, slau­cīdama rokas priekšautā, no virtuves izskrēja sīkā, apžilbinoši blondā Zarja Utreņņaja. Ēna ievēroja, ka sieviete mainījusies. Tagad viņa staroja laimē. Vaigi viņai bija nokrāšļoti sarkani, vecās acis līksmi dzirkstīja. Ieraudzījusi Ēnu, viņa plati atvēra muti, kas uz brīdi atgādināja burtu O, un iesaucās:

-    Ēna? Tu atgriezies pie mums? Zarja Utreņņaja metās viņam pretī ar atplestām rokām un noskūpstīja Ēnu uz vaiga. Man prieks tevi redzēt! Bet tagad gan ej projām!

Ēna iegāja dzīvoklī. Visas durvis, izņemot tās, kas veda uz Zarjas Polunočnajas istabu (skaidrs, kāpēc), bija līdz galam vaļā, tāpat ari visi redzamie logi. Gaitenim ik pa brīdim izskrēja cauri svaigs vējš.

-    Pie jums laikam pavasara tīrīšana, viņš teica Zarjai Utreņņajai.

-    Gaidām ciemiņu, sieviete atbildēja. Bet tagad gan ej projām! Varbūt vispirms izdzersi kafiju?

-    Es atnācu pie Černoboga, Ēna paskaidroja. Pienācis laiks.

Zarja Utreņņaja strauji nogrozīja galvu.

-    Nē, nē! viņa teica. Tu negribi viņu satikt. Nav laba doma.

-    Zinu, Ēna atsaucās. Tomēr šo to no dieviem esmu iemācījies. Ja esi noslēdzis ar viņiem darījumu, tas jāpilda. Viņi savu vārdu var neturēt, bet mēs gan to nevaram. Pat ja es tagad aizietu, kājas pašas atnestu mani atpakaļ.

Pastiepusi apakšlūpu, Zarja Utreņņaja pamāja.

-    Tas tiesa. Tomēr šodien labāk ej projām! Atnāc rit. Tad viņa te vairs nebūs.

-    Kas pie mums atnācis? gaiteņa galā atskanēja sievietes balss. Zarja Utreņņaja, ar ko tu tur runā? Pati zini, ka viena es to matraci nepacelšu.

Ēna devās uz gaiteņa galu sasveicināties.

-    Labrīt, Zarja Večerņaja! Varbūt varu jums palīdzēt?

Sieviete pārsteigumā iespiedzās, nomezdama matrača galu.

Visa guļamistaba bija vienos putekļos tie klāja koka un stikla virsmas, un sikas putekļu pūciņas dejoja no atvērtā loga krītošajos saules staros; idilli ik pa brīdim iztraucēja vējiņš, viegli pašūpodams dzeltenos mežģīņu aizkarus.

Ēna labi atcerējās šo istabu. Tajā tonakt gulēja Trešdiena. Beloboga istaba.

Zarja Večerņaja viņu šaubīdamās uzlūkoja.

-    Matracis. Tas jāapgriež otrādi, viņa beigās sacīja.

-Nekādu problēmu, Ēna teica un, bez pūlēm pacēlis

matraci, apgrieza to otrādi. Koka gulta bija veca, spalvu mat­racis svēra gandrīz tikpat, cik cilvēks. Gaisā pacēlās un griezās putekļu mākonis.

-    Kāpēc tu atnāci? Zarja Večerņaja skarbi noprasīja.

-    Ierados tāpēc, ka decembrī kāds jauns vīrietis spēlēja dambreti ar vecu dievu un zaudēja.

Večiņas sirmie mati bija saņemti ciešā mezglā uz pakauša, lūpas cieši sakniebtas.

-    Atnāc rīt! Zarja Večerņaja sacīja.

-    Nevaru, Ēna vienkārši atteica.

-    Tad gatavojies savām bērēm! Labi, ej un apsēdies. Zarja Utreņņaja atnesīs tev kafiju. Černobogs drīz būs klāt.

Ēna pa gaiteni devās uz viesistabu. Tā bija tieši tāda pati, kā viņš atcerējās, vienīgi logs atvērts. Pelēkais kaķis gulēja uz dīvāna atzveltnes. Ieraudzījis Ēnu, viņš atvēra acis un pēc brīža garlaikots atkal aizmiga.

Šajā istabā viņi ar Černobogu spēlēja dambreti, tieši te viņš lika ķīlā savu dzīvību, lai piespiestu veco iesaistīties Trešdienas pēdējā, liktenīgajā blēdībā. Pa logu plūda spirgts vējš, izdzenā­dams sastāvējušos gaisu.

Ienāca Zarja Utreņņaja ar sarkanu koka paplāti rokās, uz tās bija kūpoša, melna kafija un trauciņš ar sīkiem šokolādes cepumiem. To visu viņa nolika uz galda Ēnas priekšā.

-    Nesen atkal satiku Zarju Polunočnaju, viņš iesāka. Viņa atnāca pie manis pazemes valstībā. Uzdāvināja mēnesi, lai izgaismo man ceļu. Kaut ko no manis ari paņēma, bet neat­ceros, ko.

-Tu viņai patīc, Zarja Utreņņaja atbildēja. Viņa tik daudz sapņo. Viņa sargā mūs visus. Drosmes Zarjai Polunočnajai netrūkst.

-    Bet kur tad Černobogs?

-    Viņš saka, ka necieš pavasara uzkopšanu. Aiziet pēc avī­zes un sēž parkā. Nopērk cigaretes. Varbūt šodien nemaz nepārradīsies. Tev nav jāgaida. Kāpēc lai tu neietu prom? Atnāksi rīt.

-    Es pagaidīšu, Ēna palika pie sava.

Nekādi mītiski spēki viņu te neaizkavēja. Viņš pats tā gri­bēja. Bija klāt tā reize, kad jānotiek pašam beidzamajam, un, ja jau tā, tad viņš bija ieradies brīvprātīgi. Pēc tam vairs nebūs pienākumu, noslēpumu un rēgu.

Ēna malkoja karsto kafiju, tikpat melnu un saldu kā iepriek­šējā reizē.

Gaitenī atskanēja dobja vīrieša balss. Ēna iztaisnoja mu­guru. Labi gan, ka rokas netrīcēja. Durvis atvērās.

-Ēna?

-    Sveiki! viņš atsaucās, tomēr palika sēžam. Černobogs ienāca istabā ar salocītu Chicago Sun-Times rokās, kuru tagad nolika uz kafijas galdiņa. Uzmetis Ēnam skatienu, viņš nedroši sniedza roku. Abi sasveicinājās.

-    Esmu klāt, Ēna sacīja. Kā norunāts. Tu savu vārdu turēji. Tagad mana kārta.

Černobogs pamāja, saraucis pieri. Sirmie mati un ūsas saulē mirdzēja gandrīz kā zelts.

-    Nav… Viņš saviebās. Nav… vecais vīrs aprāvās. Var­būt labāk tomēr ej projām? Nav īstais laiks.

-    Es tevi nesteidzinu, Ēna atbildēja, tomēr esmu gatavs.

Černobogs nopūtās.

-    Tu esi viens stulbs puišelis, viņš teica. Vai tu pats to zini?

-    Laikam gan.

-    Muļķa puišelis. Bet kalna virsotnē gan tu paveici krietnu darbu.

-    Es dariju to, kas man bija jādara.

-    Varbūt.

Piegājis pie vecas bufetes, Černobogs pieliecās, izvilka diplomātu un atvēra to vaļā, abiem slēdžiem apmierināti noklikšķot. Pacēlis vāku, viņš izņēma āmuru un kā pārbau­dīdams atvēzēja. Tas bija miniatūrs veseris ar netīru koka rokturi.

Černobogs piecēlās.

-    Esmu tev daudz ko parādā. Vairāk, nekā tu zini. Pateico­ties tev, viss mainās. Pienācis pavasaris. īsts pavasaris.

-    Zinu, ko izdarīju, Ēna atbildēja, bet kas cits man atlika?

Černobogs pamāja. Viņa acīs mirdzēja kaut kas vēl nere­dzēts.

-    Vai es tev stāstīju par savu brāli?

-    Belobogu?

Ēna izgāja ar pelniem nobārstītā paklāja vidū. Viņš nome­tās ceļos. Tu teici, ka sen neesat tikušies.

-Jā, večuks pacēla āmuru, ziema bija gara, zēn. Ļoti gara. Bet nu jau tā garām.

Un viņš lēni šūpoja galvu, it kā kaut ko atcerēdamies.

-    Aizver acis, viņš teica.

Ēna aizvēra acis, pacēla galvu un gaidīja. Āmurs bija auksts kā ledus, taču pieskārās viņa pierei maigi kā skūpsts.

-    Tuk! Gatavs, Černobogs paziņoja, lieta nokārtota.

Viņa sejā atplauka smaids, kādu Ēna redzēja pirmo reizi:

mierīgs, labsirdīgs kā saules gaisma vasaras dienā. Večuks pie­liecās, ielika āmuru somā un pagrūda zem kumodes.

-    Černobogs? Ēna jautāja. Vai tu esi Černobogs?

-    Šodien vēl jā, večuks atsaucās, bet rit būs tikai Belobogs. Šodien vēl ir Černobogs.

-    Kāpēc? Kāpēc tu mani nenogalināji, kamēr bija iespēja? Izvilcis no kabatas bezfiltra cigarešu paku un paņēmis no

kamīna plaukta kārbu ar sērkociņiem, vecais vīrs aizsmēķēja. Izskatījās, ka viņš ir dziļi iegrimis domās.

-    Tāpēc, viņš brīdi vēlāk atbildēja, ka asinis ir asinis, bet pateicība arī kaut ko nozīmē. Turklāt ziema bija gara, ļoti gara.

Ēna piecēlās kājās. Uz viņa ceļgaliem bija putekļi, viņš tos notrauca.

-    Paldies, Ēna sacīja.

-    Nav par ko, Černobogs atbildēja. Ja kādreiz gribēsi spēlēt dambreti, zini, kur mani meklēt. Bet tad es izvēlēšos baltos.

-    Paldies, gan jau atnākšu, Ēna apsolīja, bet ne tik drīz. Ieskatījies večuka dzirkstošajās acīs, viņš nobrīnījās: vai

tiešām tās vienmēr bijušas rudzupuķu zilas? Viņi sarokojās, taču ne viens, ne otrs neteica ardievu.

Atvadoties Ēna noskūpstīja uz vaiga Zarju Utreņņaju, bet Zarjai Večerņajai delnas virspusi un tad gāja projām, lēkdams pār diviem pakāpieniem.

POSTSKRIPTS

Islandes galvaspilsēta šķiet neparasta pat tiem, kas redzē­juši daudzas neparastas pilsētas. Reikjavika ir vulkānu pilsēta, kas siltumu saņem no zemes dzīlēm.

Ielās redz tūristus, bet ne tik daudz, cik varētu gaidīt, pat jūlija sākumā. Saule spīdēja vairākas nedēļas no vietas, pazuzdama tikai uz pāris stundām pēc pusnakts. No diviem līdz trijiem naktī parādījās dūmakaina rītausma, un sākās jauna diena.

Torīt lielāko daļu Reikjavikas izstaigāja liela auguma tūrists, ieklausīdamies vietējā valodā, kas tūkstoš gadu laikā tik maz bija mainījusies. Islandieši var lasīt senās sāgas tikpat viegli kā rīta avīzi. Salas gaisotnē varēja jaust nepārtrauktību, kas bie­dēja, taču vienlaikus ari apbrīnojami nomierināja. Tūrists bija gaužām noguris: mūžīgajā gaismā gulēt tikpat kā nebija iespē­jams, tāpēc bezmiega naktīs viņš lasīja ceļvedi vai romānu "Saltais nams", kuru bija nopircis pirms dažām nedēļām lid­ostā, jau aizmirsis, kurā. Ik pa brīdim viņš skatījās logā.

Līdz beidzot gan pulkstenis, gan saule pasludināja ritu.

Vienā no daudzajiem saldumu veikaliem nopircis šoko­lādes tāfelīti, tūrists devās pastaigā pa ielu, kurā ik pa laikam viņam tika atgādināts par Islandes vulkānisko dabu: pietika nogriezties gar stūri, un gaiss smaržoja pēc sēra; tas diemžēl viņam vairāk atgādināja puvušas olas, nevis Aīda valstību.

Ielās bija daudz ļoti skaistu sieviešu, slaidu un bālu. Viņas bija Trešdienas gaumē. Ēna domāja: diez kāpēc viņš bija ieskatījies matē, kas gan bija skaista, tomēr nedz slaida, nedz bāla?

Ēna uzsmaidīja skaistulēm, jo līdzās viņām jutās patīkami vīrišķīgs. Viņš uzsmaidīja ari citām, jo vienkārši labi pavadīja laiku.

Grūti pateikt, kad Ēna pamanīja, ka viņu kāds novēro. Pastaigājoties pa Reikjaviku, viņš kādā brīdī nepārprotami juta, ka aiz muguras kāds seko. Laiku pa laikam pagriezies atpakaļ, Ēna centās asti nopeilēt un veikalu skatlogos pētīja ielu sev aiz muguras, tomēr neko īpašu nemanīja, neredzēja nevienu, kas sekotu.

Nelielā restorānā viņš paēda pusdienas: žāvētu alku ar lācenēm un arktisko foreli ar vārītiem kartupeļiem, uzdzerot kokakolu, kas bija daudz saldāka un cukuraināka nekā Savie­notajās Valstīs.

Viesmīlis atnesa rēķinu maltīte bija daudz dārgāka, nekā Ēna bija domājis, bet, šķiet, šis fakts bija attiecināms uz visu viņa ceļojumu. Kad viesmīlis nolika rēķinu uz galda, viņš pajautāja:

-    Atvainojiet, vai jūs esat amerikānis? -Jā-

-    Šodien ir ceturtais jūlijs, apsveicu! viņš gandarīts pazi­ņoja.

Ēna bija par to pavisam aizmirsis. Neatkarības diena. Jā. Viņam patika neatkarības ideja. Atstājis uz galdiņa samaksu par ēdienu un ari dzeramnaudu, viņš atkal izgāja uz ielas. No Atlantijas okeāna pūta vēss vējš, un Ēna aizpogāja mēteli.

Apsēdies zālītē uz nogāzes, viņš sāka vērot pilsētu un domāt, ka agri vai vēlu būs jābrauc mājās. Un kādudien būs jāiekārto mājas, kurās atgriezties. Ēna sprieda, ka varbūt kāda noteikta vieta ar laiku kļūst par mājām, bet varbūt tās beigās var atrast, vienkārši ejot, gaidot un gana stipri vēloties?

Viņš izņēma grāmatu.

Pa nogāzi tuvojās vecs vīrs tumšpelēkā apmetnī ar nodris­kātu apakšmalu, kas liecināja par daudziem ceļojumiem. Galvā viņam bija zila platmale ar švītīgu kaijas spalvu. Varētu būt pavecāks hipijs, Ēna nosprieda, vai arī sen atvaļinājies gangste­ris. Vecais vīrs bija neticami gara auguma.

Iekārtojies blakus Ēnam, vīrs īsi pamāja. Uz kreisās acs viņam bija melns apsējs kā pirātam, uz zoda spurojās sirma bārdiņa. Ēna jau gaidīja, ka viņš prasīs cigareti.

-    Hvernig gengur? Manst pū eftir mēr? svešais ierunājās.

-    Atvainojiet, Ēna atbildēja, bet es neprotu islandiešu valodu.

Mirkli padomājis, viņš neveikli nobēra vārdus, kurus torīt dienas gaismā bija iemācījies no sarunvārdnīcas:

-    Eg tala bara ensku. Es runāju tikai angliski. Amerikānis.

Vecais pašūpoja galvu.

-    Mana tauta senos laikos devās uz Ameriku. Aizbrauca, bet pēc tam atgriezās Islandē un teica, ka tur esot labi cil­vēkiem, bet ne dieviem. Bez dieviem viņi tur jutās pārāk… vientuļi, vecais vīrs skaidrā angļu mēlē klāstīja, vienīgi runas ritms un uzsvari šķita dīvaini. Ēna ieskatījās ciešāk: tuvumā vīrietis izskatījās neiedomājami vecs. Ada viņam bija vienās grumbiņās un saplaisājusi kā granīts.

-    Es tevi, puis, pazīstu, vecais teica.

-    Tiešām?

-    Mēs ar tevi esam gājuši vienu ceļu. Es, tāpat kā tu, deviņas dienas karājos kokā, upurēdamies pats sev. Esmu āsu pavēlnieks. Esmu karātavu dievs.

-    Tu esi Odins, Ēna sacīja.

Vecais domīgi pamāja, it kā izvērtēdams katru vārdu:

-    Mani sauc dažādi, bet tev taisnība, esmu Odins, Bora dēls.

-    Es redzēju tevi mirstam. Pēc tam tevi vāķēju. Varas dēļ tu biji gatavs iznīcināt puspasaules. Upurēt sev tik neiedomājami daudz. Tā bija.

-    Nebija gan!

-    Trešdiena tā rīkojās. Viņš bija tu.

-   Jā, viņš bija es. Bet es gan neesmu viņš! Vecais pakasīja deguna malu. Kaijas spalva sašūpojās.

-    Vai brauksi atpakaļ? viņš prasīja. Uz Ameriku?

-    Man tur nav ko meklēt, Ēna atbildēja, zinādams, ka melo.

-    Tevi tur gaida, večuks paziņoja, taču pagaidīs, līdz tu atgriezīsies.

Garām liksmi aizlaidās balts tauriņš. Ēna klusēja. Dievu un viņu izdarību viņam jau bija gana vairākiem mūžiem. Būs vien jābrauc ar autobusu uz lidostu un jāapmaina biļete. Jālido tur, kur vēl nekad nav būts. Jāturpina kustība.

-    Paklau! Ēnam prātā ienāca kāda doma. Tūlīt tev kaut ko parādīšu!

Pameklējis kabatā, viņš vajadzīgo atrada un noslēpa plaukstā.

-    Atver savu delnu, Ēna sacīja.

Odins uzmeta viņam nopietnu, nesapratnes pilnu skatienu un, paraustījis plecus, pastiepa roku. Ēna pagrieza viņa delnu augšup.

Pēc tam, atvēris vienu plaukstu, tad otru, parādīja, ka tajās nekā nav. Beigās viņš iegrūda večuka sīkstajā plaukstā stikla aci un tur atstāja.

-    Kā tev tas izdevās?

-    Maģija. Ēna bija pati nopietnība.

Vecais pasmaidīja un tad sāka smieties un sist plaukstas. Satvēris stikla aci starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš to apska­tīja un pamāja, it kā labi zinādams, kas tas ir, un tad ielika ādas maisiņā sev pie jostas.

-    Takk kasrlega! Kārtīgi noglabāšu.

-    Lūdzu.

Ēna piecēlās un notrausa no džinsiem zāles stiebrus.

-    Vēlreiz! sacīja Asgardas valdnieks, majestātiski pamez­dams galvu, dobjā un valdonīgā balsī. Atkārto vēlreiz!

-    Tu. Ēna nopūtās. Tev nekad nav gana. Lai notiek. Triku man iemācīja kāds vīrs, kas jau ir miris.

Pacēlis roku nekurienē, viņš no gaisa paņēma zelta monētu. Tā bija parasta zelta monēta. Atdzīvināt mirušos vai dziedēt slimos tā, protams, nespēja, taču bija īsta.

-    Tas arī viss. Ēna rādīja monētu, ko bija satvēris starp īkšķi un rādītājpirkstu. Neko vairāk tā tev neatklās.

Viņš ar knipi pasita monētu gaisā. Griežoties savā visaug­stākajā punktā, monēta saules gaismā lēja zelta mirdzumu un spīgoja, un vizēja vasaras vidus debesīs, it kā nemaz negrasītos krist lejā. Varbūt nenokrita arī. Ēna negaidīja, lai par to pārliecinātos. Viņš devās projām un neapstājies turpināja iet.

Pateicības

Šī ir liela grāmata un garš ceļojums, tāpēc man daudziem jāsaka liels paldies.

Misis Holija (Hawley) atvēlēja man savu māju Floridā, un par to man vajadzēja tikai aizbiedēt projām maitasputnus. Viņa man atvēlēja ari savas īru mājas, kur es grāmatu pabei­dzu, tikai piekodināja, lai neaizbiedēju rēgus. Paldies viņai un misteram Holijam par laipnību un dāsnumu. Džonatans un Džeina izīrēja man māju ar šūpuļtīklu, kur rakstīt, un man vajadzēja tikai laiku pa laikam no ķirzaku dīķa izvilkt kādu neparastu Floridas zvēriņu. Esmu šiem cilvēkiem ļoti pateicīgs.

Dans Džonsons (Dan Johnson), medicīnas doktors, neliedza man medicīnisku informāciju, kad man to vajadzēja, aizrādot par nejaušiem, netīšiem anglicismiem (to darīja visi), kā arī atbildēja uz visērmotākajiem jautājumiem un kādā jūlija dienā pat piedāvāja ceļojumu mazā lidmašīnā pa Ziemeļviskonsinu. Vienlaikus ar manas dzīves noturēšanu sliedēs, kamēr rakstīju grāmatu, mana asistente, brīnišķīgā Loreina Gārlande (Lor­raine Garland), neticami prasmīgi ievāca ziņas par amerikāņu mazpilsētniekiem. Līdz šim brīdim man nav skaidrs, kā tas viņai izdevās (Loreina ir ansambļa Flash Girls dalībniece, tāpēc nopērciet viņu jauno ierakstu Play Each Morning, Wild Queen un dariet viņu laimīgu). Terijs Prečets (Terry Pratchett) vilcienā uz Gēteborgu man palīdzēja atrisināt smagu sižeta problēmu. Ēriks Ēdelmans (Eric Edelman) atbildēja uz diplomātiskiem jau­tājumiem. Anna Sanšaina Aisone (Anna Sunshine Ison) ievāca ziņas par internēto japāņu nometnēm Rietumu piekrastē, kas noderēs nākamajā grāmatā, jo šajā īsti neiederējās. Labākais citāts epiloga dialogā aizgūts no Džīna Vulfa (Gene Wolfe), par to viņam paldies! Seržante Katija Erca (Kathy Ertz) pacie­tīgi atbildēja uz visdīvainākajiem jautājumiem par policijas ikdienu, bet šerifa vietnieks Māršals Multhaufs (Marshall Multhaufl piedāvāja man ekskursiju. Pīts Klārks (Pete Clark) bija pakļauts smieklīgi personiskiem jautājumiem, savukārt Deils Robertsons (Dale Robertson) sniedza konsultācijas hidroloģijas jomā. Augstu vērtēju doktora Džima Millera (Jim Miller) komen­tārus par cilvēkiem, valodu un zivīm, kā arī Mārgretes Rodas (Margret Rodas) lingvistisko palīdzību. Džeimijs īans Sviss IJamy Ian Swiss) gādāja, lai monētu triki būtu maģiski. Visas kļūdas šajā grāmatā ieviesušās manas, nevis viņu vainas dēļ.

Manuskriptu pārlasīja daudzi krietni cilvēki, sniegdami vērtīgus ierosinājumus, labojumus, uzmundrinošus vārdus un informāciju. īpaša pateicība pienākas Kolinam Grīnlandam (Colin Greenland) un Sūzanai Klārkai (Susanna Clarke), Džonam Kļūtam (John Clute) un Semjuelam R. Deleinijam (Samuel R. Delany). Gribu pateikties arī Oulam Goingbekam (Owl Goingback) (kam nudien ir foršākais vārds pasaulē), Iselīnai Resje Evensenai (Iselin R0sj0 Evensen), Pīteram Straubam (Peter Straub), Džonatanam Kerolam (Jonathan Carrol), Ķelli Bikmanei (Ķelli Bickman), Diannai Grāfai (Dianna GraЯ, Lenijam Henrijam (Lenny Henry), Pītam Atkinsam (Pete Atkins), Eimijai Horstingai (Amy Horsting), Krišam Jūenam (Chris Ewen), Telleram (Teller), Kellijai Linkai (Kelly Link), Bārbai Gillijai (Barb Gilly), Viļam Šeterlī (Will Shetterly), Konijai Zastoupilai (Connie Zastoupil), Rancam Hoseli (Rantz Hoseley), Diānai Šucai (Diana Schutz), Stīvijam Brastam (Steve Brust), Kellijai Sū Dekonikai (Kelly Sue DeConnick), Rozai Kavenī (Roz Kaveney), īanam Makdauelam (Jan McDowell), Karenai Bergerei (Karen Berger), Vendijai Džafetai (Wendy Japhet), Terjem Nordbergam (Terje Nordberg), Gvendai Bondai (Gwenda

Bond), Terēzai Litltonai (Therese Littleton), Lщ Aronikai (Lou Aronica), Haiam Benderam (Ну Bender), Markam Askvitam (Mark Askwith), Alanam Mщram (Alan Moore) (kurš man aiz­deva Litvinoff's Book) un vienreizīgajam Džo Sandersam (Joe Sanders). Pateicos arī Rebekai Vilsonei (Rebecca Wilson) un jo sevišķi Steisijai Veisai (Stacy Weiss) par modrām acīm. Izlasījusi darba pirmo variantu, Diāna Vinnē Džonsa (Diana Wynne Jones) mani brīdināja, kas tā būs par grāmatu un kādām briesmām sevi ar to pakļauju, un līdz šim viņai bijusi pilnīga taisnība.

Nožēloju, ka mūsu vidū vairs nav profesora Frenka Makonela (Frank McConnell). Jādomā, viņam mana grāmata patiktu.

Pabeidzis melnrakstu, aptvēru, ka pirms manis jau vai­rāki autori ir ķērušies pie līdzīgiem tematiem: pirmām kār­tām mans iemīļotais, vecmodīgais rakstnieks Džeimss Brānčs Kabels (James Branch Cabell), nu jau nelaiķis Rodžers Zelaznijs (Roger Zelazny) un, protams, vienreizējais Hārlans Elisons (Har­lan Ellison), kura stāstu krājums "Mirušā putna stāsti" dziļi iespiedies atmiņā kopš tiem laikiem, kad vēl biju tādos gados, kad grāmata cilvēku spēj mainīt uz mūžu.

Man nav skaidrs, kāpēc būtu jāatklāj skaņdarbu saraksts, kurus klausījos grāmatas rakstīšanas laikā, un to tiešām bija daudz. Taču bez Grega Brauna (Greg Brown) "Dream Cafй" un Magnetic Fields 69 "Love Songs" romāns nebūtu šāds, tāpēc saku paldies Gregam un Stīvinām (Stephin). Uzskatu par pienākumu atklāt, ka Klints mājas mūzikas gabalus varat izbaudīt ieraks­tos vai kompaktdiskā, ieskaitot tos no Mikado sistēmas un Pasaules lielākā karuseļa. Diez vai kaut ko tādu būsiet dzirdē­juši, lai gan ko labāku noteikti. Varat rakstīt The House on the Rock, Spring Green, WI53588 USA vai zvanīt: (608) 935-3639.

Mani aģenti Merilī Heifeca (Merrilee Heifetz) no Writers House, kā ari Džons Levins (Jon Levin) un Erin Culley La Chapelle no Creative Artists Agency bija nenovērtējami ugunskristību un gudrības pīlāri.

Daudzi, kuriem biju solījis kaut ko izdarīt uzreiz pēc grā­matas pabeigšanas, izrādīja apbrīnojamu pacietību. Gribu pateikties krietnajiem cilvēkiem no Warner Brothers Pictures (jo sevišķi Kevinam Makormikam (Kevin McCormik) un Lorenco di Bonaventuram (Lorenzo di Bonaventura), tāpat arī Village Roadshow, Sunbow un Miramax darbiniekiem un Šellijai Bondai (Shelly Bond), kuras pleciem bija uzlikta tiešām smaga nasta.

Nevaru nepieminēt divus cilvēkus, bez kuriem es neiztiktu, un tie ir Dženifera Heršija (Jennifer Hershey) no HarperColins Savienotajās Valstīs un Dags Jangs (Doug Young) no Hodder Headline Apvienotajā Karalistē. Man paveicies ar labiem redak­toriem, un viņi ir labākie no visiem redaktoriem, kurus pazīstu. Nemaz nerunājot par to, ka abi ir pacietīgi, mierīgi un pozitīvi stoiski, kad termiņi virpuļo kā vēja nestas sausas lapas.

Beigās grāmatai vanaga aci uzmeta Bils Masijs (Bill Massey) no Headline. Savukārt Kellija Notarase (Kelly Notaras) to veikli un droši izvadīja pa publicēšanas gaiteņiem.

Un visbeidzot gribu pateikties savai ģimenei: Maikam, Mērijai, Hollijai un Medijai. Viņi ir vispacietīgākie no visiem un mani mīl. Ilgajos grāmatas rakstīšanas mēnešos viņi pie­cieta manus ceļojumus, kad gan rakstīju, gan atklāju Ameriku. Kad to atradu, izrādās, Amerika visu šo laiku bija bijusi tieši Amerikā.

Nīls Geimens Kinseilas apkaimē Korkas apgabalā 2001. gada 15. janvārī

SATURS

PIRMĀ DAĻA Ēnas 9

OTRĀ DAĻA Mai Ainsels 243

TREŠĀ DAĻA Vētras mirklis 439

CETURTĀ DAĻA Epilogs: Ko noklusē mirušie 571

Nils Geimens AMERIKĀŅU DIEVI

Redaktore Anda Brazauska

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-2966. Jelgavas tipogrāfija

[1] vārdu spēle: right labs, wrong slikts (angļu vai.) (Frank Lloyd Wright, 1867-1959, amerikāņu arhitekts). (Šeit un turpmāk tulk. piez.)

[2] sk. grāmatas otrās daļas nosaukumu "mai Ainsels". Alūzija ar skotu tautas pasaku par puisēnu, kas negribēja iet gulēt un ieraudzīja, ka caur kamīna skursteni pie viņa ierodas elfs. Elfs stādījās priekšā kā Ainsels (vārda nozīme Pats). Zēns, domādams, ka viņu cenšas izjokot, sevi nosauc par Mai Ainselu (Es Pats). Elfs spēlējoties apdedzinās ar oglēm, un, atsaucoties uz viņa kliedzienu, ierodas elfa māmiņa. Zēns aiz bailēm noslēpjas gultā, bet elfs mātei sūrojas, ka vainojams ir Mai Ainsels (Es Pats).

[3] izteiciens nozīmē, ka šī vieta uzņemas pilnu atbildību, bet vārda buck nozīme angļu valodā ir ari "briedis", tātad "Briedis šeit pietur".

[4] upper peninsula. u.p. (angļu vai.)

[5] lieldienas angļu vai. easter.

[6] salamana augstā dziesma, 3:1,1:2, 2:16.

[7] turpat.

[7] Tu esi nemateriāla meitene, kas dzīvo materiālā pasaulē. (Madonnas dziesmas Material girl vārdi.)

[7] Salamana Augstā dziesma, 3:5, 2:1, 2:5. 394

[9] netulkojama vārdu spēle. angļu valodā vārdam trunk ir vairākas atšķi­rīgas nozīmes. Šeit tas lietots ar nozīmi "snuķis". Turpmāk autors izmanto vārda daudznozīmību, lai Ēnas prātā tiktu raisīta asociāciju plūsma (sk. "lāde", "koka stumbrs" un "bagāžnieks").