Londona

- Pī, pī! Pī, pī!

Amirs, "Mārtija" al Bašira sešgadīgais dēls, braukāja ar savu motorizēto "Pirmās formulas" modeli apkārt ēdamistabas galdam, teju uztriekdamies ar to virsū Annai, libāniešu mājkalpotājai, kura tieši tobrīd ienesa viņu svētdienas pusdienas - plāceņus un jēra gaļu ar garšvielām.

- Amir, uzmanies! - uzsauca viņa māte Šēra. - Tu uzbrauksi Annai. Mārtij, vai tu nevarētu pateikt savam dēlam, lai viņš rimstas?

- Amir, klausi mammu! - Mārtijs izklaidīgi uzsauca no savas istabas. Viņi abi ar vecāko dēlu Hasanu, kuru dēvēja par Geriju, bija pieplakuši platekrāna televizoram; rādīja svarīgu futbola maču. Manchester United pret Chelsea. Vārti vēl nebija gūti, lai arī līdz pirmā puslaika beigām atlika vien dažas sekundes, un Manchester United bija dēla mīļākā komanda - viņi nupat bija iegādājušies Antonio Valensiju, viņa iecienītāko malējo uzbrucēju un ātrāko skrējēju šajā spēlē.

- Ak nē, skaties! - Gerijs uzsauca, kad Mārtijs atkal pievērsās ekrānam. Chelsea uzbrucējs nupat bija izdarījis skaistu sitienu no trīsdesmit metru attāluma un iesitis bumbu vārtu kreisajā stūrī, tikai collas attālumā no Manchester United vārtsarga palēcienā pastieptās rokas.

- Pie joda, tagad paskaties, ko es tevis dēļ palaidu garām, Šēra, - Mārtijs sašļucis novaidējās. - Vārtus!

- Liela muiža - vārti. Tavs dēls braukā ar to mašīmti pa visu māju kā tāds Džeisons Batons. Amir, paklausies... -Šēras balss kļuva noteikta. - Ja tu tūlīt pat neliksies mierā, tad vari aizmirst par ekskursiju uz Universal Studios, kad mēs būsim Losandželosā. Vai tu dzirdēji?

Gluži kā autopilota vadīts, sacīkšu automašīnas modelis apstājās. Sēžot uz grīdas, Amirs uztvēra tēva uzjautrināto skatienu un muļķīgi pasmaidīja.

- Jā, es dzirdēju, mammu.

- Aiziet, puikas, jūsu mamma ir krietni papūlējusies jūsu dēļ. Paēdīsim. - Mārtijs piecēlās, un ģimene sasēdās savās vietās ap gareno van der Roes stila ēdamgaldu eleganti iekārtotajā terasveida mājā.

Pa viņu modernās Meifēras mājas trešā stāva logu varēja saskatīt Haidparku, un tas bija viens no apskaužamākajiem skatiem visā pilsētā. Māja maksāja gandrīz sešus miljonus mārciņu, taču ieguldījumu pārvaldes vadītājam uzņēmumā Royal Saudi Partnership, kas bija neatkarīgs Mārtija dzimtās Šauda Arābijas fonds un viens no lielākajiem investīciju kapitāla glabātājiem pasaulē, šis cipars nebija nekas vairāk par noapaļojot pieļautu kļūdu dienas aprēķinos.

AI Baširs jau gadiem ilgi tika saukts par Mārtiju, un tas nebija nekas cits kā amerikanizēts variants vārdam Maš-hurs, kas bija viņa īstais vārds. Viņš bija pie tā ticis, studējot pēdējos kursos Čikāgas Universitātē pie Vaitinga un Makomba, un tad strādājis Goldman un Reynolds Reid portfeļa stratēģijas nodaļā un Rlackstone privātkapitāla departamentā Ņujorkā.

Tikai dzimtenē Mārtijs tika saukts citā vārdā.

Nu viņš uzraudzīja milzīgu fondu, kura intereses aptvēra ikvienu vietu uz zemeslodes un ikvienu zināmo aktīvu veidu. Akcijas. Mezanīnus. Valūtas. Nodrošinātās parādzīmes. Sarežģītos atvasinātos instrumentus. Viņiem piederēja an plaši nekustamā īpašuma holdingi - Ņujorkas Rokfel-lera centrā un Londonas Trafalgara laukumā. Kad naftas cenas uzšāvās debesīs, viņi iegādājās etanola ražošanai paredzētu cukurniedru laukus Brazīlijā. Kad cenas kritās, viņi uzpirka arzonas ķīlu zīmes un tankkuģus. Uzņēmuma īpašumu vērtība bija lielāka par triljonu dolāru. Viņi ietekmēja visu. Krīzes laikos viņi pat tika aicināti atbalstīt daudzas valsts kases visā pasaulē.

Mārtijs bija iepazinies ar Šēru ASV, kur viņš strādāja, bet viņa, pazīstama jurisprudences profesora meita no Beirū-tas, studēja ekonomiku Kolumbijas Universitātē. Viņi bija precējušies divpadsmit gadu. Darbs bija dāvājis Mārtijam vieglu dzīvi - vairums cilvēku apgalvotu, ka greznību -, un laika gaitā viņi bija pārņēmuši daudzus rietumnieku paradumus. Viņiem piederēja dzīvoklis franču Rivjērā, augšstāva apartamenti Trampa tornī Ņujorkas Piektajā avēnijā; viņi brauca ar ģimeni slēpot uz Gštādi un Aspenu; Gerijs un Amirs mācījās vislabākajās skolās. Mārtijs nožēloja vienīgi to, ka, izpatīkot karaliskās ģimenes vēlmēm, viņa sievai bija nācies mest pie malas karjeru, lai parūpētos par ģimeni. Dažkart viņš iedomājās, ka, par spīti viņa uzkāpšanai finanšu pasaules Olimpā un svarīgajiem pienākumiem, ko nācās pildīt, gadījumā, ja sieva nodarbotos ar ieguldījumiem, bet viņš - ar bērnu audzināšanu, tad gan viņu mājas dzīve, gan uzņēmuma portfelis atrastos labākās rokās.

Svētdienas pusdienas bija viņu tradicionālā ģimenes maltīte. Pēc tam viņi varēja noiet tos nedaudzos kvartālus, kas viņu māju šķira no Haidparka, un mazliet uzspēlēt futbolu. Atpakaļceļā viņi varēja pastaigāt pa Šeperdmārketu, lai ielūkotos skatlogos, kuros bija izliktas senlietas un jaunākās modes preces. Tagad, kad bija pieejamas telekonferences un vietējais finanšu tīkls, Mārtijs lidoja uz mājām labi ja divreiz gadā - lielākoties tāpēc, lai satiktos ar vecākiem. Viņš bija nodzīvojis ārpus Rijādas tik daudzus gadus un tik ļoti attālinājies no vietējām ieražām, ka tagad Mārtijs uzskatīja karaliskas personas drīzāk par klientiem, nevis nepieejamas brālības biedriem. Un viņš zināja, ka, pateicoties sasniegtajiem rezultātiem, viņa uzraugi bija apmierināti.

- Labi, kurš grib pirmais? - Mārtijs paņēma šķīvi un palūkojās apkārt. - Pavāre! - viņš lepni noteica, uzlēja jēra gaļas sautējumu uz plāceņa un pasniedza to sievai, apkalpojot viņu pirmo, kā to darīja rietumnieki. Ja vecāki kaut reizi to redzētu, viņi būtu šausmās.

Kaut kur mājā atskanēja mobilā telefona zvans. Skaņa nāca no viņa kabineta.

Šēra pašūpoja galvu un novaidējās.

- Tagad arī svētdienās?

- Es ilgi nerunāšu. Apsolu. - Mārtijs piecēlās. - Tikai pataupiet man arī kaut ko no tā sautējuma. - Viņš brīdinoši pamirkšķināja Amiram, kura ēstgriba šķita neapmierināma.

Ņemot vēra uzņēmuma plašās aktivitātes, tāds jēdziens kā robežas nepastāvēja, ja runa bija par naktīm vai nedēļas nogalēm. Viņi strādāja katru dienu - divdesmit četras stundas diennaktī - un visā pasaulē. Jēra gaļas un svaigi cepto plāceņu aromāts uz brīdi radīja kārdinājumu nelikties ne zinis par zvanu.

Mārtijs devās uz kabinetu, kur zvanīja telefons, un aizvēra durvis, pārkāpdams pāri Wii videospēles vadiem, kas bija pievienoti televizoram. Tā bija Gerija Ziemassvētku dāvana - kārtējā pakļaušanās Rietumu paradumiem. Viedtāl-runis vibrēja uz žurnālu galdiņa, un Mārtijs apsēdās uz dīvāna, izlaipodams garām koši krāsainajiem Lego klucīšiem, kas bija izmētāti uz grīdas; tic piederēja Amiram.

Tas nekad nebeidzas, viņš nopūtās.

Mārtijs domāja, ka zvanītājs izrādīsies Lens Vaitmens, viņa vietnieks firmā, taču noskaņojums mainījās, kad viņš palūkojās uz displeju un ieraudzīja uzrakstu "Privāts numurs". Pakrūtē savilkās kamols. Viņš piesardzīgi pielika telefonu pie auss.

- Hallo?

- Ceru, ka jūs jūtaties labi, Mašhur al Bašir.

Martija arābu vārda nosaukšana lika viņam salēkties. Viņš uzreiz saprata, kas ir zvanītājs. Pirmais zvans bija atskanējis pirms sešiem mēnešiem, sagatavojot viņu. Laikam ritot, viņu labklājībai augot un pieradumam iesakņojoties, viņš sāka cerēt, ka īstais zvans nekad neatskanēs.

- Es jūtos labi, - Mārtijs atbildēja ar izkaltušu muti, atsaucoties uz sveicienu arābu valodā.

- Mūsu deliem un meitām visā pasaulē ir vajadzīgi jūsu pakalpojumi, Mašhur al Bašir. Vai esat gatavs izdarīt to, kas no jums tiek prasīts?

Mārtijs klusībā nodomāja, ka ir pagājis pārāk ilgs laiks. Viņa uzskati un aizraušanās tolaik bija pilnīgi citādi. Viņš nekad nebija pieslējies reliģijai vai kaut vai politikai. Runa drīzāk bija par lepnumu ar savu kultūru. Par noraidošo attieksmi, ar kādu pret viņa tautiešiem izturējās Rietumos. Viņi bija devuši Mārtijam sākotni, izglītību. Nu viņš bija nodzīvojis starp tiem tik ilgus gadus un bija mainījies.

Pirms sešiem mēnešiem bija atskanējis pirmais zvans. Atgādinot viņam par pienākumu. Par to, ko no viņa gaidīja. Vienā mirklī visa labklājība un nopelnītā bagatība šķita pārceļamies uz kādu citu izplatījumu. Šo nekādi nevarēja ignorēt. Mārtijs saprata, ka ir tiem parādā visu. Visu savu bagātību. Viņš bija uzklājis savu gultu jau pirms ilga laika.

- Jā, - Mārtijs al Baširs paklausīgi atbildēja.

- Labi. Notikumi sak attīstīties, - zvanītājs sacīja. - Vai jums tā neliekas? Izdevības visā pasaulē ir mainījušās. Mēs šeit nejūtamies apmierināti ar dažām zīmēm. Mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks mainīt virzienu. Vai jūs saprotat?

- Man jau ir sagatavots jauns plāns, - Mārtijs atbildēja. Viņš zināja, kādas tam būs sekas, un aizvēra acis.

- Nu tad ķerieties pie tā, - zvanītājs sacīja. - Sāciet rīt pat. Izdariet savu darbu, Mašhur al Bašir. Pārējais jau ir nokārtots. - Zvanītājs uz mirkli apklusa. - Varam teikt, ka lidmašīnas jau ir gaisā.

Viņi nolika klausules, un no ārpuses atkal atplūda pārējo ģimenes locekļu smiekli. Mārtijs kādu laiku palika sēžam uz dīvāna.

Viss, ko viņš pazina un pie kā bija pieradis, gatavojās mainīties.

Viņš piecēlās un piegāja pie loga, nejauši nogāzdams dēla konstrukciju, un Lego klucīši aizlidoja uz visām pusēm.

- Sasodīts!

Rīt pasaule pamodīsies, dosies uz skolu, uz darbu, smiesies, mīlēs, ēdīs kopā ar ģimeni, un viss šķietami būs tāds pats. Taču līdz dienas beigām notiks pārmaiņas, kādas pasaule vēl nekad nebūs pieredzējusi.

Mārtijs pieliecās un pacēla dēla salauzto konstrukciju, noskatoties uz krāsainajām detaļām visapkārt.

- Dievs, palīdzi mums, - Mārtijs al Baširs nomurmināja nevainojamā angļu valodā.

PIRMĀ DALA

r

Viņi daudz par to nerunāja, dzerot kafiju. Par to šaušalīgo televīzijas reportāžu.

Hauks tikai atzinās, ka pazinis šo sievieti, bet Enija sūrojās, ka šie kramplauži kļūstot nevaldāmi un daudzi cilvēki par to runājot, pat restorāna. Viņa nesapratnē pašūpoja galvu.

- Kurš gan butu spējis ko tādu nodarīt tik brīnišķīgai ģimenei? Kāpēc? Naudas dēļ?

Hauks papurināja galvu. Viņš to nezināja.

Viņš košļāja grauzdētu graudu maizi un klusēja, pārlapodams avīzes, līdz Enija saprata, ka Hauks vēl aizvien turpina domāt par to pašu. Izskatījās, ka kaut kas nelaiž viņu vaļā.

- Es zinu, tev liekas, ka vajadzētu kaut ko darīt šajā sakarībā. - Enija apgāja apkārt letei un aplika viņam rokas apkārt no aizmugures, vieglītēm ar pirkstu kauliņiem noglāstot seju. - Taču nu tas ir beidzies. Tagad tu esi uzņēmējs, vai ne?

Viņš nepārliecinoši pamāja.

Enija pamirkšķināja un ieknieba viņam degunā.

- Nu tad ej, uzņēmēj!

Nu jau sešus mēnešus Hauks strādāja Talon Group. Viņš vēl aizvien jutās mazliet neveikli šo pārmaiņu dēļ, kļuvis par darījumu cilvēku pirmo reizi mūžā - pēc tam, kad tik ilgi bija nostrādājis par policistu. Ģērbšanās uzvalka ar kaklasaiti, lietišķas tikšanās, centieni noslēgt darījumus par datu aizsardzību un iekšējo drošību ar uzņēmumu kontrolieriem un drošības dienestu vadītājiem, kuri dažkārt atpazina viņa vārdu pēc skaļajām lietām, kuras viņš bija izmeklējis.

Pa daļai viņš vēl aizvien jutās kā no ūdens izvilkta zivs. Pat tad, kad saņēma algu un redzēja, ka tā ir kādas trīs reizes lielāka par agrāko.

Hauks iegāja dušā un noskuvis. Viņa īsajiem, tumšajiem matiem tikpat kā nebija vajadzīga suka. Viņš vēl aizvien izskatījās sportisks un trenēts, ietinies dvielī, lai arī viņam jau bija pāri četrdesmit pieciem gadiem. Hauks saģērbās, izvēlēdamies oksforda auduma kreklu un laškrāsas kaklasaiti, kas bija pieskaņota vieglajam džemperim. Enija iegāja dušā uzreiz pēc viņa. Šodien dēla skolā bija apmeklētāju diena. Pēc tam viņa gatavojās nomainīt kleitu pret džinsiem un doties uz restorānu.

Ietinusies dvielī, vēl ar slapjiem matiem, viņa iztaisnoja I lauka kaklasaites mezglu, kad viņš ienāca atvadīties. Enija piekārtoja viņa žaketi un iepriecināta pasmaidīja.

- Tu izskaties labi.

- Tu tāpat, - viņš atbildēja, pārvilkdams ar pirkstu pāri viņas dvieļa malai. - Pie tā mums vajadzētu atgriezties vēlāk.

- Piedošanu. "Vēlāk" man ir divas vakariņas, jāpagatavo kādi divi duči pavasara rullīšu ar omāru un meksikāņu dārzeņiem. Kādā citā reizē.

- Sarunāts. Jebkurā gadījumā pasveicini Džaredu no manis. Atgādini viņam, ka gribu redzēt viņu treniņā trešdien. -Hauks bija sācis trenēt hokeja komandu, puišus vecuma līdz divpadsmit gadiem, un mācīja slidot Enijas dēlam Džare-dam, kuram bija deviņi gadi un kurš sirga ar Dauna sindromu. Pārējiem bērniem, šķiet, patika viņa klātbūtne, un

visi saņēmās, redzot viņa pozitīvo attieksmi. Likās, ka Dža-redam pašam ari tas patīk.

- Labi. Un vai tu esi drošs, ka viss ir kartībā, mīlulīt? Es zinu, ka tagad tu neko nevari darīt saistībā ar to nabaga ģimeni, un tas tev liek justies slikti.

- Viss kārtībā, - 1 lauks noteica, noglāstīdams viņas pēcpusi. - Vari man ticēt.

Enija pasmaidīja un pastūma viņu uz durvju pusi.

- It ka tu man kādreiz atzītos, ja tā nebūtu...

Lejā Hauks iemeta avīzi un portfeli sava jaunā, baltā BMW550i priekšēja sedekli un izbrauca no garāžas. Tās bija vienīgās pārmaiņas, kuras viņš bija atļāvies pec pāriešanas jaunā darbā - nomainījis savu desmit gadus veco rijīgo Ford Bronco pret BMW.

Viņš brauca uz Griničas centra pusi pa Postroudu, kas bija paralēla šosejai. Nu Griniča bija mainījusies. Pat šeit krīze bija nopietni ietekmējusi cilvēkus. Pirmo reizi daudzu gadu laikā avēnijā bija atrodamas brīvas telpas. Sarkano ķieģeļu kompleksos, kur reiz bija valdījuši nesatricināmie cennodroses fondi, tukši stāvēja veseli stāvi. Klīda runas, ka puse savrupmāju Nortstrītā paklusām bija izliktas pārdošanā.

Gadiem ilgi pilsētnieki bija jokojuši, ka policisti “baltos cimdos" regulē satiksmi Griničas avēnijā, aiz Šoks un Polo.

Nu policisti bija pazuduši - pēc viņiem vairs nebija nekādās vajadzības.

Apstājies pie luksofora, Hauks pārdomāja savu dienu. Viņš bija centies sameklēt hipotēkas "zagli", kurš bija noslēdzis trīs daudzmiljonu refinansēšanas darījumus par vienu un to pašu īpašumu vienā dienā - apgabala zemesgrāmatai bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai iereģistrētu visus hipotekāros darījumus -, bet nu vairs nekur nebija atrodams, par ko arī neviens nebrīnījās. Vēl pulksten vienos viņam vajadzēja tikties ar Tomu Foliju, viņa priekšnieku, kurš vēlējās Hauku ar kādu iepazīstināt.

Pie katra luksofora domas par nogalināto Glasmenu ģimeni atkal atausa prātā.

Nu beidz taču, viņš sevi mudināja, ieslēgdams radio. Kā Enija mēdza teikt, "šī tavas dzīves nodaļa ir izlasīta". Viņam nācās samierināties ar to, ka te nekas nebija darāms. Hauks ieslēdza sporta kanālu un iegriezās Brūsparkā uz Griničas avēnijas pusi, pabraukdams garām iecirknim, kurā bija strādājis un kas atradās tikai dažu minūšu brauciena attālumā no viņa jaunā un ļoti greznā biroja. Viņš nevērīgi klausījās, kā sporta komentētāji spriež par beisbola līgumiem, basketbola izspēlēm, bet visu laiku asinis turpināja vārīties kā iesilusi krāsns un pulsēja ar parasto aizrautību.

Vai viss ir kārtībā, Taj?

Nē, nekas nebija kārtībā. Viņš sēdēja pie luksofora ar krūtis iesprostotajām izjūtām, cieši apvijis pirkstus ap stūri.

Līdz viņš vairs nespēja to izturēt.

Pie joda ar jauno nodaļu!

Kad iedegās zaļā gaisma, Hauks strauji nogriezās Mei-sonstritā, par mata tiesu izvairīdamies no pretimbraucoša maiznīcas furgona, kurš skaļi signalizēja. Hauks brauca atpakaļ kalnā un uz Postroudu, iegriezdamies Stenvičstrlta, un viņa sirds pukstēja tikpat strauji un gaidpilni kā visu šo divdesmit gadu laikā.

Guļamistabā atradās daži kriminālisti un inspektori, kurus Hauks labi pazina, un viņš apsveicinājās, atvairīdamies no jautājumiem par to, ka viņam iet un ko viņš te dara.

Viņš aplaida skatienu telpai - dzelteni un zaļi toņi, krāsains un silts kopiespaids. Haukam likās, ka viņš saskata Eiprilas personības atblāzmu puķainajos aizkaros un uz sienām uzgleznotajos vīnogulājos. Gulta vēl aizvien nebija sa-klata. Džodijas Pikultas romāns atradās uz viņas naktsgaldiņa. Daži ierāmēti ģimenes un suņa attēli.

Pat viņas pazīstamā smarža - svaiga, ar margrietiņu aromātu - atausa viņam atmiņā pēc visiem šiem gadiem.

Hauks piegāja pie guļamistabas skapja un nogaidīja, kad aizies pēdējie eksperti.

Divu ķermeņu aprises bija iezīmētas pavisam tuvu, gandrīz pārklājoties. Hauks iztēlojās, kā Eiprila aizsedz savu meitu - ar aizlīmētu muti, sasietām rokām, sirdij mežonīgi sitoties krūtis aiz šausmām. Viņa droši vien bija tos izdzirdējusi. Kā šāvējs atgriežas otrajā stāvā, durvis atveras, iekšā iespid gaisma. Meitas izmisīgie, apslāpētie kliedzieni. Baiļu dziļums, kas cēlās no vēl lielākām skumjām.

Tas droši vien viņai likās briesmīgi.

Hauks bija to redzējis daudzas reizes. Tas allaž atstāja tukšumu viņa sirdi. Cilvēki, kurus viņš bija mīlējis.

Kāpēc vienmēr radās sajūta, it ka tas notiktu pirmoreiz?

Viņas tika ieslodzītas skapi, bet vīrs aizvests lejā pie seifa.

Kas, pie joda, bija nogājis greizi? Vai kāds no viņiem ieraudzīja uzbrucēju sejas un tiem neliešiem nācās aizslaucīt pēdas? Vai Marks mēģināja pretoties? Skapja atvilktnes bija atrautas vaļā, drēbes, fotogrāfijas un papīri izmētāti pa grīdu. Uz galdiņa atradās emaljēta dārglietu kārbiņa, kurā kāds bija rakņājies.

Laupīšanu.

Hauks pietupās un piespieda plaukstu pirmās zilās kontūras centrā. Kādu brīdi viņam likās, ka sajūt tur sitamies siltu sirdi. Pēc visiem šiem gadiem... Kaklā sakapa nelabums. Pagātne atgriezās gluži kā nevaldāms vilciens bez mašīnista.

Viņš bija to visu redzējis pārāk daudzas reizes, tāpēc cerēja, ka spēs no tā norobežoties.

Tomēr viņš nespēja. Viss vienmēr atgriezās.

Atmiņu un aizmirstības sadursmē atmiņas vienmēr uzvarēja.

* * *

-Taj?

Viņš to pazina, tiklīdz bija pagriezies. Pēc visiem šiem gadiem.

Rindā aiz viņa Patnemstrītas ķīmiskajā tīrītavā. Maigi zaļās, mirdzošās acis, Vidējiem Rietumiem raksturīgo stiepto izrunu, kas uzreiz lika atgriezties pagātnē. Priecīgo pārsteigumu, kas likās tik žilbinošs viņas smaidā.

- Eiprila?

- Ak tu tētīt, Taj... - Viņš izgāja no rindas, un Eiprila viņu apskava. - Ak kungs, ir pagājuši jau vairaki gadi... Četri?

- Varbūt pat pieci! - viņš noteica, alkaini ielūkodamies viņas vaibstos. - Kā tev iet?

Lai arī bija pagājis laiks, viņa izskatījās tāda pati. Vel labāk. Gadi bija ļāvuši viņai uzplaukt. Viņas sejā vīdēja pašapziņa. Pateicoties medus krasas matiem un vasarraibu-miem, kas vēl aizvien klāja vaigus, viņu varēja noturēt par gaišmataināku Džulianas Mūras versiju. Eiprila bija ģērbusies ielāpainos džinsos un garā, pelēkā džemperi zem liel-izmēra virsjakas. Viņa izskatījās pēc īstas lauku meitenes. Un gluži vai staroja.

- Man iet labi, Taj. Mums iet labi. Dzirdēju, ka tu esot pilsētā. Policijā. Tu nemaz nezini, cik daudzas reizes man ir gribējies aiziet un apsveicināties.

- Nu tad sveika, - 1 lauks smaidot noteica.

Viņa ieķiķinājās.

- Sveiks!

Tas bija tāpat kā allaž, satiekot kādu, ko tu neesi redzējis gadiem ilgi, tā ka esi aizmirsis, ko šis cilvēks tev reiz nozīmējis. Un tad viss ataust atmiņā kā uz burvju mājiena. Viņš saņēma Eiprilas plaukstas savējās un ielūkojās viņas skaistajā sejā.

Viņa ierunājās:

- Vai zini, es daudz par tevi domāju. Pagājušajā mēnesī saskrējos ar doktoru Polu. Tici vai ne, bet mēs nejauši satikāmies Stemfordas kinoteātrī. Tāpat kā mēs tagad... Kaut kāda mākslas filma. Vai tu viņu kādreiz satiec?

- Nē. Gadiem ilgi neesmu redzējis. - Viņš papurināja galvu. - Kopš... - Viņi izgāja no rindas. - Nu tad pastāsti man, kā tev iet!

- Labi. Patiešām, - Eiprila noteica, it ka viņu vajadzētu pārliecināt. - Tiešām labi. Patiesībā mums visiem iet labi. Marks vēl aizvien strādā turpat. Ar labiem panākumiem. Bekijai jau ir divpadsmit gadu. Viņai labi veicas. Viņai ir cerības dabūt lomu "Riekstkodī".

Hauks pasmaidīja. Eiprila bērnībā bija dejojusi.

- Kāpēc es nejūtos pārsteigts?

Viņa tam uzsmaidīja.

- Allaž labais varonis, kas atrodas tuvuma... Un ka iet tev?

- Nu, es esmu te. Jau divus gadus. Dzīvoju Stemfordā. Esmu slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājs policijā.

- Un tava sieva? Beta, pareizi? - Viņš pamāja. - Vai viss nokārtojās?

- Nē. - Hauks rezignēti paraustīja plecus. - Mēs vairs nesagājām kopā. Izšķīrāmies uz visiem laikiem pirms trim gadiem.

- Man ļoti žēl, Taj.

- Tas nekas. Džesija aug. Viņai ir desmit. Vairāk interesējas par futbolu nekā par baletu.

- Kurš gan to būtu varējis iedomāties? - Eiprila viszinīgi pasmaidīja.

Iestājās klusuma brīdis. Hauks aptvēra, ka vēl aizvien ir satvēris viņas rokas savējās. Visbeidzot, neskatīdamies uz tām, viņš palaida Eiprilas plaukstas vaļā.

- Tu izskaties labi, Taj. Tas viss tagad šķiet tik tāls. Kādā citā dzīvē. Mēs abi esam mainījušies, vai ne? Mēs izturējām. Tieši tā, ka viņš vienmēr apgalvoja.

-Jā gan. - Hauks pamāja. Eiprilas seja uzjundīja viņā tik daudz atmiņu. - Mēs to izdarījām.

Eiprila ielūkojās pulkstenī.

- Ak, Bekija droši vien jau gaida mani pie skolas. Es piestrādāju par viņas šoferi. Mums vajadzētu kādreiz satikties. Man tas patiešām patiktu, Taj.

- Jā, vajadzētu gan. - Hauks zināja, ka tas nekad nenotiks.

- Man tagad jāiet. - Tad piepeši viņas acis iemirdzējās. - Paklau... Tur ir kāds, ar ko es gribētu tevi iepazīstināt.

Viņa ieķērās Haukam elkonī un izveda viņu ārā. Sudrabains Mercedes busiņš bija novietots pie ķīmiskās tīrītavas. Eiprila apveda viņu tam apkārt un atvēra aizmugurējās pasažiera puses durvis. Tur sēdēja puika, četrus, varbūt piecus gadus vecs. Ar salmu krāsas matu ērkuli un acīm, kas bija tikpat dzīvīgas un sūnu zaļas kā viņa mammai. Varbūt tā bija saules gaisma, kas iespīdēja viņam sejā, bet varbūt gaisma, ko izstaroja Eiprila, it kā viņa tam demonstrētu savas sirds momentuzņēmumu.

- Tas ir Evans, Taj...

* * *

Hauks piecēlās, ceļgaliem nokrakšķot. Pakrūtē parādījās žņaudzoša sajūta, piere sāka svīst. Viņš apspieda niknumu un nelabuma sajutu.

Atminas allaž uzvar.

f

Jauns kriminālistikas eksperts, kuru viņš bija pāris reižu saticis, vārdā Avila, pienāca 1 laukam no mugurpuses, izbiedējot viņu.

- Nejauka notikuma vieta, vai ne, leitnant? - Puisis nopūtās kā kara veterāns, kurš to visu pieredzējis simtiem reižu.

- Nu vairs nekādu leitnantu. Es nestrādāju policijā.

- Tomēr ir grūti to aizmirst, vai ne, ser? Man šķiet, ka tas paliek asinīs.

- Kas paliek asinīs, dēliņ? - Hauks viņu uzlūkoja.

- Nezinu. - Avila paraustīja plecus. - Tas, ko mēs darām.

Hauks uzlūkoja puisi ar melno eksperta koferīti rokā -Avila bija nostrādājis policijā labi ja sešus mēnešus - un veltīja viņam gurdu smaidu.

- Nē, aizmirst to nevar, - Hauks noteica. Viņš uzplīkšķināja puisim pa plecu un aizgāja.

To ir gniti aizmirst.

Nav iespējams aizmirst to, kas ir daļa no tevis.

Neatkarīgi no tā, cik tālu esi aizgājis.

Talon Group, Hauka jaunais darba devējs, bija starptautisks apsardzes un drošības uzņēmums, kas darbojās trīsdesmit valstis.

Lielāko ieņēmumu daļu sagādāja korporatīvo klientu nodaļa. Vadošo darbinieku un direktoru pārbaude. Tieslietu grāmatvedība. Datu atgūšana. Aizsardzība pret sīkām zādzībām. Cita nodaļa rūpējās par krīzes vadību - sabiedriskās attiecības, sadarbība ar medijiem. Bija vēl viens novirziens - globālo draudu vadības nodaļa, kas specializējās diplomātu un darbuzņēmēju aizsardzība Tuvajos Austrumos, pārzināja bīstamos amatus ārzemēs un darbojās kā dažādu ārvalstu valdību konsultants.

Hauks bija pievienojies uzņēmumam kā partneris jaunatvērtajā Griničas birojā.

Aiziešana no darba policijā nozīmēja lielas pārmaiņas dzīvē. Viņš bija nostrādājis tiesībsargājošajās institūcijās divdesmit gadu, pēc koledžas beigšanas veidodams strauju karjeru Ņujorkas policijas departamentā, kur viņa pēdējā darbavieta bija Informācijas birojs. Tad, pēc jaunākās meitas noslepkavošanas un laulības sabrukuma, viņš pamazām atgriezās vietā, kur bija uzaudzis - noplukušā strādnieku šķiras kvartālā Bairemā uz Griničas un Portčesteras robežas. Viņš lēnām sāka atgūties, pārņemdams slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadību pilsētas policijā un pats kļūdams par vecāko izmeklētāju. Divu skaļu plānotu slepkavību atklāšana nozīmēja uzaicinājumu uz televīzijas kriminālziņu raidījumiem, kas padarīja Hauku par tādu kā slavenību pilsētā. Pat par policijas priekšnieka amata kandidātu pēc tanī, kad Verns Ficpatriks aizietu pensija.

Tomēr, saskaroties ar iesīkstējušo varas struktūru, viņš apzinājās, ka nekad nekļūs šeit pilnīgi laimīgs.

Nu viņam bija stūra birojs ar izcilu skatu uz zundu. Skaista sekretāre priekšistabā. Piekļuve augstākajai priekšniecībai. Jau pašā sākumā viņš bija sagādājis divus jaunus klientus -High Ridge Capital, cennodroses fondu, kur Hauks trenēja viena partnera bērnus, un Ņūkanānas pilsētu, kas meklēja uzņēmumu, kurš pārbaudīs jaunos kandidātus no drošības viedokļa. Lielākoties darbs bija visai garlaicīgs. Darbības atbilstības jautājumi. Aizraujošākais laiks saistījās ar hipotēku zagli.

Šajā pēcpusdienā ap pusdiviem Hauka priekšnieks Toms Fūlijs, firmas vecākais rīkotājdirektors, pieklauvēja pie Hauka durvīm.

- Taj, gribu tevi ar kādu iepazīstināt.

Fūlijs bija gara auguma, beidzis Prinstonas Universitāti, valkāja bikšturus virs svītraina krekla, un viņš ienāca iekšā kopa ar stilīgu gaišmatainu sievieti, kurai Hauka vērtējumā varēja būt apmēram četrdesmit pieci gadi. Viņa bija ģērbusies baltā, tamborētā džemperī un gaišās biksēs ar iegludinātām vīlēm, saņēmusi matus izsmalcinātā zirgastē. Pasteļsārta lūpukrāsa. Ap locītavu viņai bija aplikts moderns balts Chanel rokaspulkstenis.

Fūlijs sacīja:

- Taj, iepazīsties ar Merilu Saimonsu.

1 lauks piecēlās un apgāja apkārt rakstāmgaldam. Merila Saimonsa izskatījās kā nokāpusi no žurnāla Greenwich Magazine vāka un būtu varējusi vadīt ekskursantus pa savas divdesmit miljonus vērtās mājas dārzu. Hauks paspieda viņai roku un pamāja uz dīvāna pusi.

- Varbūt apsēdīsimies?

Hauka kabinets bija plašs un gaišs, ar ērtu atpūtas zonu -divānu, diviem krēsliem un riekstkoka žurnālu galdiņu. Virs tā karājās moderna eļļas glezna, kuras autoru Hauks nezināja; to viņš bija mantojis reizē ar kabinetu. Pa logiem varēja vērot Griničas ostu.

- Tajs ir mūsu jaunākais partneris, - Fūlijs paskaidroja Merilai. - Viņš vada mūsu darbību Griničā. Gadiem ilgi bija priekšnieks vietējās policijas slepkavību izmeklēšanas nodaļā un ir atrisinājis vairākas skaļas lietas. Hauks mēdz būt pieticīgs, taču mums ir laimējies viņu piesaistīt.

- Toms vienkārši jūsmo par policistiem, - Hauks sacīja. Viņi visi apsēdās. Hauka sekretāre Bruka pabāza galvu pa durvīm un apjautājās, vai Merila negribētu kādu atspirdzinošu dzērienu vai kafiju. Merila atbildēja, ka labprāt iedzertu tēju. Sākumā viņa likās nedaudz nervoza, it ka justos neomulīgi par savu atrašanos šeit, lai gan Haukam izskatījās, ka viņa pieder pie cilvēkiem, kuri nekad nejūtas nervozi vai neērti, jo ir raduši atrasties ietekmīgu ļaužu sabiedrībā neatkarīgi no vides.

- Saimonsa, - Hauks ierunājās, skaļi domādams. - Vai esat rados ar Pīteru Saimonsu? - Pīters Saimonss bija labi pazīstams pilsētas finansists, strādāja Credit Suisse, Lehman Brothers vai tamlīdzīgā iestādē. Hauks tas neatšķīra. Viņš atcerējās to, ka Saimonsiem piederēja milzīga māja Dablin-hilā, viņi rīkoja greznas balles un bija ietekmīgi labdarības aprindās un Griničas kultūras dzīvē. Viņi bija gluži kā karaliskā ģimene šajā pilsēta.

- Biju. - Merila paraustīja plecus, gandrīz kā juzdamās vainīga. - Mēs pirms gada izšķīrāmies.

- Man ļoti žēl, - Hauks noteica. - Patiesībā esmu viesojies jūsu mājā. Jūs rīkojāt balli par godu Francijas prezidentam un viņa jaunajai sievai pirms pāris gadiem. Es uzraudzīju drošībniekus.

- Es jūs atceros. - Merila atplauka. - Jūs esat leitnants no pilsētas, vai ne?

- Biju, - Hauks smaidot noteica. - Nomainīju formastērpu pret civilo apģērbu. Un man šķiet, ka reiz es izvadāju vienu no jūsu puikām ekskursijā pa iecirkni. Viņš bija kopā ar grupu no Brunsvikas. Gara auguma zinātkārs bērns ar izspūrušiem blondiem matiem. Ja pareizi atceros, viņš gribēja redzēt, kur mēs ieslogām pirmoreiz apcietinātos narkotiku tirgotājus...

- Tas bija Džeisons. - Merila iesmējās. - Bez tādas zinātkāres viņš mierīgi varētu iztikt. Droši vien cerēja apsveicināties ar dažiem saviem skolasbiedriem. Jādomā, ka jūs viņu no tā izdziedinājāt.

- Darīju, ko varēju, - Hauks sacīja. - Bet, cik atminos, jūs esat izaudzinājuši visai apņēmīgu puisi.

Tika atnesta Merilas tēja. Viņa to paņēma un pateicās Brukai. Merila iedzēra malku un, šķiet, sajutās mierīgāka.

- Nu tad tā, Taj, - Toms Fūlijs iesāka, uzlicis rokas uz ceļiem, - droši vien tu nevari saprast, kāpēc Merila ir ieradusies. Ļaušu, lai viņa pati tev pastāsta, taču jāpiebilst, ka tas ir ļoti privāts jautājums, kas var viegli nonākt vietējās avīzēs, un es viņai apsolīju, ka mēs rīkosimies maksimāli diskrēti.

- Bez šaubām. Tas ir pats par sevi saprotams, - Hauks apgalvoja. - Tāpēc jau mēs te atrodamies.

Merila pamāja un saņēmās. Viņa atvēra savu lielo kro-kodilādas somu un izņēma no tās plāna kartona aploksni.

- Pēdējā gada laikā es ar kādu satiekos, - viņa sāka skaidrot. Sieviete izņēma no aploksnes melnbaltu fotogrāfiju un piesardzīgi novietoja to uz galdiņa.

Hauks to paņēma.

Attēlā bija redzams apmēram trīsdesmit piecus līdz četrdesmit gadus vecs vīrietis. Izskatīgs. Tumsnēji eiropieša vaibsti. Spēcīgs zods. Īsi, viļņaini, tumši mati.

- Viņu sauc Diters Tibo. Draugi viņu dēvē par Dāniju. Viņš ir holandietis. Man šķiet, ka viņa māte bija beļģiete. Vismaz tā viņš man lika manīt. Viss notika ļoti strauji. Varētu teikt, ka mēs esam iemīlējušies.

Hauks nogaidīja, kamēr viņa iedzēra vēl vienu malku tējas, un paraudzījās uz sievieti, nolikdams attēlu uz galdiņa.

/

- Turpiniet.

- Tas man nākas mazliet sarežģīti... - Merila noteica, pamezdama skatienu uz Fūliju.

Viņš uzmundrinoši pamāja, mudinādams stāstīt tālāk.

- Varbūt jūs veicat padziļinātu izpēti? Gadījumam, ja viss pāries nākamajā līmenī? - Hauks pārtrauca.

Merila viegli pamāja.

- Man jāuzsver, ka Danijs ir visai veiksmīgs savā nozarē. Viņš ir cēlis viesnīcas, noslēdzis internēta darījumus Austrumeiropā. Daži Beļģijas karaliskās ģimenes locekļi ir viņa investori. Fotogrāfijas, kurās viņš redzams kopā ar tiem, ir apskatāmas viņa Ņujorkas birojā. Viņam nekad nav bijusi vajadzīga mana nauda. Patiesībā es drīzāk esmu piemērojusies viņa dzīvesveidam. Tikai...

Hauks brīdi nogaidīja, kamēr Merila apslapinās lūpas. Izskatījās, ka viņa vilcinās.

- Tikai kas, Saimonsas kundze?

- Tikai šis tas no tā... Es lūdzu saviem cilvēkiem to papētīt. Bez šaubām, neformāli. Dažus no viņa darījumiem, viņa personisko profilu... ģimeni, izglītību. Ienākumu avotus. īsti nezinu, kā to pateikt. Taču piepeši es vairs nesaprotu, vai viss saskan. - Nedrošība bija dziļi ieēdusies Merilas Saimonsas sejā. Hauks pavirzījās tuvāk. - Tā vien izskatās, ka viss, kas noticis pirms vairāk nekā pāris gadiem, ir pilnīgi nezināms. - Merila pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs. - Neesmu pārliecināta, vai Danijs ir tas, par ko uzdodas, Hauka kungs. Un, pirms viss aiziet tālāk, gribu uzzināt, kas patiesībā ir vīrietis, kurā grasos iemīlēties.

Pēc dažam dienām sāka pienākt pirmās atbildes uz informācijas pieprasījumiem par Tibo.

Viņa iespējamās kriminālās pagātnes pārbaude neko nedeva - nedz Savienotajās Valstis, nedz no Interpola puses. Viņa fotoattēli neatbilda neviena meklēta ļaundara uzņēmumiem. Aktīvu pārbaude neatklāja nekādas pret viņu izlietojamas ķīlas tiesības vai ierosinātas tiesas prāvas.

Ceturtdien Hauks sēdēja pie rakstāmgalda ar kafijas tasi un pētīja robežsargu informāciju par puisi, kurš bija īstenojis krāpšanos ar hipotēku, kad viņam piezvanīja Ričards Snells no Londonas.

- Man ir jaunas ziņas par to tipu, kuru jūs man lūdzāt pārbaudīt.

- Tibo, - Hauks apstiprināja. Viņš paķēra pildspalvu. Hauks nekad nebija ticies ar Snellu, taču anglis bija strādājis firmās Goldman un Kroll un bija ieguvis augstākā līmeņa vadītāja reputāciju. - Turpiniet.

- Vispirms, kā jau jūs ieteicāt, es pārbaudīju viņa vārdu Londonas Ekonomikas skolas absolventu sarakstos. Tur nav minēts neviens students ar vārdu Dīters Tibo, kas, kā jau zinu, nevienu nepārsteidz. Atradās Simons Tibo, kurš absolvējis skolu 1979. gadā. Vai esat pārliecināts, ka tā ir īstā mācību iestāde?

- Es vados tikai pēc tā, ko man teica, - Hauks atbildēja. Tas tikai apstiprināja Merilas Saimonsas vārdus.

- Vēl jūs teicat, ka esat pārbaudījuši sodāmības un Interpola reģistrus, - Snells turpināja. - Tādā gadījumā nav vajadzības atkārtoties. Es ātri pārskatīju abas investīciju sabiedrības, kuras jūs minējāt, Christiana Capital Partners un Trnis Croix. Abas faktiski ir čaulas uzņēmumi atsevišķiem fondiem, kas ir grūti atšifrējami. Pāris reižu tās tikušas pieminētas šejienes lietišķajā presē starp solītājiem, kas cenšas uzpirkt dažādus nekustamos īpašumus un internēta resursus. Kopumā to pārvaldība esošo aktīvu vērtība ir vairāk nekā simts miljonu eiro. Neviens īsti nesaprot, no kurienes nākusi šī nauda. Jūs pieminējāt kaut kādu saistību ar Beļģijas karalisko ģimeni...

- Fotoattēli ar viņiem esot apskatāmi Tibo Ņujorkas birojā.

- Pagaidām man vēl nav izdevies atrast tam apstiprinājumu. Protams, šīs ģimenes plešas plašumā. Eiropā ir vairāk attālu karalisko ģimeņu radinieku nekā parastu cilvēku. Taču neviens, kam ieminējos par Tibo, nav dzirdējis viņa vārdu saistībā ar šīm aprindām, Taj. Es turpināšu to pētīt. Tomēr man radās daži savādi jautājumi...

- Turpiniet.

- Tibo pats savā CV min darbu vairākās bankās. Kronen-bank Lihtenšteinā ir viena no tām. Tā ir banka, kas pagātnē tika pakļauta ciešākai novērošanai, un tas sakrīt ar laikā periodu, kad tur strādājis Tibo. Banka ir pazīstama kā iecietīga kredītiestāde cilvēkiem, kuri vēlas pārskaitīt aktīvus klusi un bez kādām pēdām. Viņi izveido instrumentus, ko sauc par Stiftung... Esat par tādiem dzirdējis?

- Atgādiniet man.

- Stiftung būtībā ir trasta fondi, - brits paskaidroja, - kas tiek pasargāti no ārējas izpētes, absolūti likumīgi, taču to patiesā labuma guvēja identitāte var izrādīties, teiksim tā, neskaidra. Tīšām. Šos aktīvus iespējams pārskaitīt no vienas bankas uz citu visā pasaulē, un tiem nav viegli izsekot.

Hauks bija ieguvis zināmu pieredzi ar pārskaitījumiem, kas tika veikti uz ārzonas kontiem, kad viņš bija centies atrast Čārlzu Frīdmenu saistībā ar Centrālās stacijas spridzināšanas lietu. Tiem bija ļoti grūti izsekot bez interpola ordera, kuru saņemt izrādījās teju neiespējami.

- Kronenbank ir neliela privātbanka, - Snells turpināja. - Tibo bija minēts kā Vermoegensuenvalter, kas nozīmē investīciju pārvaldnieku. Ari šī banka pirms kāda laika izpelnījās preses uzmanību tā saucamās "dublēšanās" dēļ. Viņi ņēma komisijas gan no klienta, gan brokera, pie kura tika ieguldīta klienta nauda, teiksim, ASV cennodroses fonda. Bez šaubām, tas viss varēja but pilnīgi likumīgi, taču šajā konkrētajā gadījumā ir iemesli, kas man liek aizdomāties.

- Kāpēc tā? - Hauks apjautājās.

- Es nezinu... Tibo kompānija min sabiedrību ar ierobežotu atbildību Simpston Mews kā vienu no nekustamā īpašuma darījumiem, kurā viņi līdzdarbojušies. Tas ir liels attīstības projekts pie Temzas. Līdz ar Kai Shek Waterfront projektu Sanhajā.

- Ahā.

- Es apjautājos zinošiem cilvēkiem. Neviens neko nav dzirdējis par kādu no Tibo uzņēmumiem šajā jomā. Pat nerunājot par kaut ko citu...

Hauks novicināja pildspalvu.

- Un kas tas būtu?

- Tibo min AMV banku Beļģijā kā vienu no savām agrākajām darbavietām. Es sazinājos ar bankas personāla daļas vadītāju. Viņu sauc Gruenss. Viņš apstiprināja, ka Dīters Tibo tiešām ir ieņēmis amatu šajā kredītiestādē. Laika posma no 1992. līdz 1994. gadam. Viņa amats bija lielāko kontu turētāju daļas vadītājs. Pieņemu, ka viņam vajadzēja rūpēties par galvenajiem noguldītājiem. Gruenss atcerējās, ka viņš esot bijis ļoti izdarīgs. Labi ieredzēts. Saņēmis labas atsauksmes no klientiem. 1994. gadā viņš pārgāja citā darbā.

- AG/Ю bankā Amsterdamā, - Hauks noteica, ieskatīdamies Tibo biogrāfijā.

- Nē. Gruenss atminējās, ka viņš kļuvis par kāda investīciju fonda pārvaldnieku Šveicē, - brits viņu pārlaboja.

- Ir pagājuši teju piecpadsmit gadi. Visi dokumenti ir noglabāti kādā arhīvā.

- Šveicē? Es to neredzu nekur Tibo biogrāfijā, - Hauks noteica, šķirstīdams papīrus.

- Nē, - Snells apstiprināja, - jūs to neieraudzīsiet. - Likās, ka brits šaubās, itin kā viņš kaut ko noklusētu.

- Gruenss man apjautājās, kāpēc es interesējos par Tibo pēc visiem šiem gadiem. Lai neko neizpaustu, atbildēju, ka viņš ir mantojis naudu saskaņā ar testamentu. Tas, šķiet, radīja nelielu pārsteigumu...

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka Gruensa kungs atcerējās, ka Dīters Tibo, kurš bija strādājis bankā, pazuda komandējuma laikā Francija un vairs nekad netika redzēts. Kādu gadu vai divus pēc aiziešanas no darba viņa banka.

Hauks pārstāja rakstīt.

- Tātad 1994. vai 1995. gadā? - viņš pārsteigts apjautājās.

- Viņš teica, ka viens no Tibo klientiem esot par to kaut kur izlasījis un pastāstījis citiem bankas darbiniekiem. Ka jau teicu, pirms piecpadsmit gadiem. Es atļāvos aizsūtīt viņam jūsu Tibo fotogrāfiju no internēta.

-Un?

- Un tas Tibo, kurš bija strādājis pie viņiem, esot bijis maza auguma un ar pirmajām plikpaunbas iezīmēm, -Snells sausi paziņoja.

- Ak tā, - Hauks norūca, domās atgriežoties pie Meri-las Saimonsas un atslīgstot ādas krēslā.

Tibo bija viltojis savu pagātni. Vēl vairāk - viņš bija pārņēmis cita cilvēka identitāti. Visticamāk, miruša cilvēka identitāti. Ja tā nebija patiesība, tad arī viss pārējais saistībā ar viņu varēja izrādīties nepatiesība. Kurš gan to varētu izdarīt, ja ne cilvēks, kam bija daudz slēpjama? Hauks iedomājās par Merilu. Par neveiklo smaidu, cerību pilno sejas izteiksmi brīdī, kad viņa runāja par to, ka viss varētu izrādīties malds. Varētu teikt, ka mēs esam iemīlējušies.

- Man noderētu viņa pirkstu nospiedumi, - Snells sacīja. - Vai vēl labāk - Trois Croix DNS paraugs. Tiklīdz jūs man dosiet tādu rīkojumu, mēs noskaidrosim, kas patiesībā ir šis tips.

Trešdienu un sestdienu vakaros Hauks trenēja zēnus vecuma līdz divpadsmit gadiem vietējā jauniešu hokeja klubā. Viņa malējā uzbrucēja tēvs bija komandas sponsors.

Hauks bija mazliet spēlējis hokeju bērnībā, kad tika vairāk uzskatīts par futbola zvaigzni. Pārceļoties atpakaļ uz pilsētu, viņš spēlēja aizsardzībā senioru komandā, līdz lode saistībā ar Centrālās stacijas spridzināšanas lietu (apvienojuma ar vēl vienu lodi viņam vēderā) pielika punktu spēlēšanai.

Nu viņš guva prieku no tā, ka iemācīja bērniem pamat-prasmes un darbošanos komandā. Nemaz nerunājot par iespēju divreiz nedēļā uzvilkt slidas - lai ari daži puikas spēja viņu apsteigt uz ledus bez lielām pūlēm.

Trešdienās viņi trenējās Dorothy Hmnill slidotavā pilsētā. Tovakar 1 lauks bija aizbraucis pakaļ Džaredam pie Ellijas. Viņš bija iemācījis zēnam slidot, un Džaredam patika atrasties uz ledus ar improvizētiem roku un kāju aizsargiem, ķiverē, ar nūju rokā. Hauks iedomājās, ka viņam nāk par labu tāda biedrošanās ar parastiem bērniem. Un Enija viņam piekrita. Vienā stūrī allaž atradās treniņiem domāti vārti, un Džareds mēģināja iedabūt tajos ripu, lai arī nekad nespēja izpiņķēt to no tikla. Brīdi pa brīdim viņš uzsauca Haukam sajūsminātā balsī:

- Paskaties, Taj, tas ir, treneri, cs guvu vārtus!

Tovakar treniņš bija saspringts. Nedēļas nogalē viņiem vajadzēja spēlēt ar Longailendas komandu, kas bija pazīstama kā spēcīga, un nekas neizdevās. Džeremijs Purdo, vārtsargs, apturēja visu, kam tika klāt, izaicinādams pāridarītājus uz cīņu. Kad Enija pēc deviņiem atnāca, lai vestu Džaredu atpakaļ, hokejisti bija iekarsuši. Džareds negribēja aiziet, kamēr pārējie vēl nebija prom. Mauks apgalvoja, ka Enija var ļaut viņam palikt.

Uzbrucēju vilšanās auga.

- Šajer, tev vajadzēja atrasties tur! - Tonijs Telko, centra uzbrucējs, uzsauca. Cits zēns auroja, sizdams ar nūju: - Balson, vai tu vispār esi nomodā, džekiņ?

Varbūt Hauks bija ļāvis tam notikt mazliet par ilgu.

Kad treniņš jau tuvojās beigām, izcēlās grūstīšanās pie vārtiem. Viens no uzbrucējiem nometās zemē, kamēr cits centās iedabūt ripu vārtos. Džareds slidoja turpat līdzās.

- Ei! - Hauks skaļi nosvilpās, cenzdamies visus nomierināt.

Kādu brīdi neviens neapstājās. Bija liela grūstīšanās un ņemšanās. Bariņš pievirzījās tuvāk Džaredam. Hauks sāka mazliet baiļoties. Viņš paslidoja Džareda virzienā un trīs reizes iepūta svilpē.

- Labi, tagad jau pietiks!

Spēlētāji beidzot apstājās, un ripa izlidoja no bara vārtu priekšā. Kamēr visi pārējie stāvēja apkārt, Džareds lēnām pieslidoja klāt un pastiepa savu nūju, lai iebīdītu ripu vārtos garām Purdo, nokritušajam vārtsargam, kurš pašāva priekšā nūju, cenšoties apturēt ripu.

- Vārti! - Džareds iesaucās, paceldams nūju gaisā.

Kādu bridi visi stāvēja kā sastinguši, kamēr Džareda

sauciens atbalsojās visā slidotavā. Tad noskanēja signāls, un uzbrucēju komanda arī pašāva nūjas gaisā.

- Iekšā ir!

Džareds triumfējoši palūkojās apkārt.

- Vārti, treneri Vārti!

- Vārti, - Hauks apstiprināja, norādīdams uz ripu. Komandas biedri pieslidoja klāt, nosmīnēja uz vārtsarga

pusi un uzplīkšķināja Džaredam pa ķiveri. Pat Purdo pieceļas un piedūra nūju pie Džareda kājsargiem.

- Labais, vecīt!

Džareds aizslidoja līdz vietai, kur sēdēja Enija, satuntu-lējusies adītā micē un šallē.

- Es guvu vārtus, mammīt!

- Es to redzēju! Es redzēju! Jā, tu to izdarīji, mazulīt! Hauks pieslidoja klāt. Viņš sirsnīgi uzplīkšķināja Džaredam pa muguru.

- Nu, kā tu domā, vai esi gatavs spēlēt komandā?

- Nezinu, Taj. Varbūt man tikai palaimējās. - Viņa smaids bija tik plats kā Longailendas zunds.

Un arī Enija pasmaidīja, lai arī viņas smaidā jautās asaru piegarša.

Savas Dablinhilroudas mājas stilīgajā ēdamistabā Merila Saimonsa sēdēja pie apaļa pusdienu galda kopa ar ielūgtajiem viesiem.

Saimniecei kreisajā pusē sēdēja Ralfs Teimerins, lielā pilsētas cennodroses fonda Tatnerin Capital dibinātājs, un viņa sieva Kitija, Toms Erkins, bagāts biotehnoloģiju investors, Eiss Klains, ugunīgais U-Direct! prezidents, kurš vadīja pats savu kabeļtelevīzijas raidījumu, un Džordžs un Sallija Ravinoviči, bagāti investori, kuru slavenā jahta reiz tika uzskatīta par vienu no pasaules lielākajiem šoneriem.

Danijs atradās uzmanības centrā.

Merila bija sarīkojusi šo vakaru viņa deļ - viņš cerēja izraisīt interesi par Baltijā izvietota automobiļu rezerves daļu uzņēmuma atpirkšanu, ko Danijs centās noorganizēt. Merila noskatījās, kā viņš apstrādā visus pie galda sēdošos. Būdams apburošs un uzmanīgs, viņš iedvesa uzticēšanos, stāstot par agrākajiem darījumiem, kurus esot tur īstenojis, un neaizmirstot pieminēt satriecošo peļņu.

Merila bija sākusi saprast, ka nevienu no šiem darījumiem nav redzējusi.

Viņa bija nolēmusi pagaidām vēl necelt Danijam priekšā neko no savām aizdomām. Viņa bija apjautājusies par šo un to, un uz katru jautājumu Danijam allaž atradās ticama atbilde. Merila nolēma pagaidīt, līdz tiks saņemtas kādas ziņas no Hauka.

Un šobrīd visi likās pietiekoši apžilbuši. Atskaitot vienīgi Džordžu, kuru vairak apžilbināja Del Dotto sarkanvīns.

- Merila, tā ir pirmklasīga suliņa, - viņš noteica, apvēr-šot otrādi jau trešo tukšo pudeli. Danijs bija parūpējies par to, lai vīns plūstu straumēm.

- Varu saderēt, ka pagrabā atradīsies vēl kāds pārītis, -Merila atbildēja. Par vīnu agrāk bija rūpējies Pīters, nevis viņa, un vīna pagrabs, ar kura palīdzību laulātie mēdza izklaidēt visus nozīmīgos nozares spēlētājus, bija viens no viņas papildu ieguvumiem pēc šķiršanās. Merila kautrīgi uzsmaidīja Sallijai un Kitijai. - Esmu pārliecināta, ka Pīteram nebūs nebildumu.

Parastos apstākļos viņa palūgtu, lai vīnu atnestu Lūiss, kurš nodarbojās ar tamlīdzīgiem jautājumiem, taču viņš šobrīd virtuvē uzraudzīja desertus, tāpēc Merila izgāja no ēdamistabas un devās pie durvīm, kas veda lejā pagrabā.

Pa ceļam viņa ieraudzīja savu attēlu spoguli. Viņa zināja, ka četrdesmit četru gadu vecumā izskatās labi. Merila bija veikusi nelielas operācijas, tāpat kā vairums viņas draudzeņu. Izgludinājusi krunciņas ap acīm, savilkusi ādu uz vēdera, protams, izmantojusi botulīna toksīna injekcijas. Un tomēr viņa izskatījās pilnīgi dabiski. Viņa regulāri nodarbojās ar sportu un trenējās pie privātā jogas trenera. Merila nogludināja savu balto, kruzuļaino vasaras blūzi un devās lejā.

Vienu varēja apgalvot pilnīgi droši: Merila Saimonsa prata uzņemt viesus.

Nonākusi pagrabstāvā, viņa pagāja garām sporta zālei, jogas studijai, privātajai kinozālei ar īpašo skaņas aprīkojumu un piecpadsmit sēdvietām. Rotaļlietām, kuras bija sakrājušās divdesmit gadus ilgajā laulības dzīvē ar Pīteru. Kamēr viņš taisīja karjeru, abi spēja dalīties līdzekļu un savas nozīmibas pieaugumā. Viņi tika ielūgti uz greznām ballēm, apceļoja eksotiskas zemes. Sūtīja bērnus prestižās skolās. Viņu vārdā tika nosaukti dabaszinību kabineti un skvoša centri.

Taču, tiklīdz Pīters nonāca pašā virsotnē, viņš sāka domāt, ka ir vissvarīgākā persona visā izplatījumā, un apkārtējie cilvēki parasti piebalsoja šim uzskatam. Pīters šķita aizmirsis, ka Merila viņu bija iepazinusi kā kautrīgu obligāciju brokeri, kurš nespēja izlemt pat to, kādu kaklasaiti aplikt. Viņš bieži uzstājās televīzijā un sarunājās pa telefonu ar finanšu ministriem no visas pasaules. Viņš ceļoja kopā ar satriecošām palīdzēm, kuras bija beigušas Efeju līgas universitātes. Sākumā par aizbildinājumu kalpoja bērni, vēlāk - darba sagādātais stress un nogurums. Virs pārstāja viņai pieskarties. Un tad nāca garkājainā apakšveļas modele ar grūti izrunājamo vārdu.

Tagad Merila prātoja, ka gan spēku samērs ir mainījies.

Viņam piederēja akcijas ar strauji sarūkošu vērtību un dzīvoklis, no kura bija neiespējami atbrīvoties par jebkādu summu.

Viņai piederēja vienošanās par trīssimt miljoniem dolāru!

Merila iegāja vīna pagrabā un atvēra greznās durvis ar Lalique grebumiem. Tā bija milzīga telpa, Pītera lepnums, un to piepildīja prestižākie pirmās ražas un kulta vīni no Kalifornijas, kurus spēja atļauties vienīgi Volstrītas magnāts. Merila piegāja pie attālākās sienas, atcerēdamās, no kurienes viņi paņēmuši Del Dotto vīnu. Viņa izcēla no kastes divas beidzamās pudeles. Tad Merila izdzirdēja durvis atveramies un apcirtās riņķī.

Iekšā ienāca Danijs.

- Tu mani nobiedēji, - viņa noteica, sirdij uz mirkli pamirstot. - Ko tu te lejā dari?

- Man vajadzēja izvēdināt galvu, - viņš noteica ar viltīgu sejas izteiksmi. Danijs aizvēra durvis.

Viņš pienāca klāt, izņēma pudeles viņai no rokām un novietoja tās uz galda. Merila sajuta, ka pagraba vēsumā viņas krūšu galiņi sāk izspiesties cauri blūzei.

Danijs pasmaidīja.

- īsta saimniece nekad pati nepasniedz viņu.

- Vai to teikusi Emīlija Posta? - Merila apjautājās, cenzdamās paspraukties viņam garām.

- Nē, Danijs Tibo. - Viņš pasmaidīja. Tad Danijs pārlaida plaukstu pāri viņas slaidajam augumam un pievilka Me-rilu sev klāt. - Tu smaržo apreibinoši, mijā...

- Danij, lūdzu. Visi gaida. Ne jau šeit...

- Visi runā par procentu likmēm un to, kā Obama viņus piemānījis. - Danijs apgrieza viņu otrādi, piespiezdams savas gūžas pie sievietes pēcpuses, un Merila sajuta, kā viņa loceklis kļūst stingrāks. - Tici man, viņi nemaz nav pamanījuši mūsu nozušanu.

- Tu esi traks, - Merila atbildēja, mēģinādama izrauties. - Turklāt Lūiss kuru katru mirkli var nonākt lejā.

- Lūiss ir pilnīgi pārņemts ar crčme angaise... - Danijs noskūpstīja Merilas kaklu, pārbraukdams ar mēli pāri viņas kailajiem pleciem. - Bet es esmu...

Viņš uzlika vienu roku uz Merilas krūts, bet ar otru izvilka laukā blūzi no viņas džinsiem, izveicīgi piespiezdams viņas gurnus pret galdu. Tas izraisīja Merilā uzbudinājuma dzirkstis, kam piejaucās nedrošība.

- Danij, lūdzu...

Viņa sajuta vīrieša siltās lupas uz sava kakla un teju neviļus manīja, kā viņas ķermenis sak reaģēt.

- Tas ir viens sasodīts vīna pagrabs, - viņa ierunājās, asinīm sakarstot, un tajā pašā laikā ieprātojās, ko gan teiks viesi pie ēdamgalda, no kuriem divi bija viņas dārza un grāmatu kluba biedri.

- Tieši tā, - Danijs šķelmīgi pasmaidīja.

Ar vienu roku viņš atsprādzēja Merilas jostu ar zelta posmiņiem un atrāva vaļā viņas džinsu rāvējslēdzēju. Media sajuta, kā viņā iedegas iekāres liesma. Ar otru roku Danijs ķērās pie savas siksnas un rāvējslēdzēja un noslidināja bikses lejup. Šoreiz viņš rīkojās brutālāk nekā parasti, valdonīgāk, un kādu mirkli Merila iedomājās, vai tikai tā nav atbilde uz visām viņas šaubām un bailēm. Danijs noslidināja zemē viņas sarkanās biksītes.

- Pie joda, Danij, lūdzu...

Merila gribēja atrauties, izbeigt to visu, taču vārdi vēl nebija paguvuši nākt pār lūpām, kad viņš jau bija pacēlis sievieti augšup un iegājis viņā. Merila noelsās, sajuzdama šo kustību. Danijs sašūpojās, piespiezdams viņas augšstilbus pie galda, un viņas asinis uzbangoja, atvairot vājuma un kauna apziņu. Viņai gribējās saukt, lai Danijs to izbeidz, taču vienīgais, ko Merila spēja sadzirdēt, bija viņas pašas saraustītā elpa, izjūtām saasinoties. Viņas āda sāka svīst, un Dānijā dzīvnieciskās elsas kļuva skaļākas un satrauktākas.

Sarunas pie ēdamgalda atradās miljons jūdžu attālumā.

Viņi abi kulminēja pēc minūtes, un Merilas mugurai pārskrēja apmierinājuma pilni drebuļi. Viņa aizvēra acis, sajuzdamās vienlaicīgi neparasti dzīva un nikna par savu vājumu. Viņa sajutās izmantota - izmantota daudzējādā ziņā šī viena vakara laikā.

- Kas tu esi? - Merila nočukstēja, kad viņš atvirzījās, piekļaudamās viņam klāt.

- Esmu vīrietis, kurš ļauj tev atkal sajusties dzīvai, -Danijs atbildēja, noņemdams plaukstas no viņas vidukļa. - Kas vēl tev ir jāzina?

Danijs atkāpās. Sajoza bikses ar siksnu. Tad viņš paņēma abas pudeles.

- Es uznesīšu tās augšā, - viņš noteica. - Tu droši vien gribēsi sakopties.

Merila piecēlās, sakārtodama blūzi un džinsus. Viņa nepagriezās, pat ne tad, kad viņš bija aizgājis. Sieviete aizvēra acis.

Es gribēju teikt: kas tu esi patiesībā, Danij?

Vēlāk, kad visi bija aizgājuši, Merila guļamistabā noņēma auskarus, kamēr Danijs iegāja dušā.

Līdz, pat šim vakaram dziļi sirdi viņa allaž, bija tam uzticējusies. Merila bija jutusies pārliecināta, ka jebkādi atklājumi tikai apliecinās viņas jūtas pret šo cilvēku.

Taču šovakar Merila bija sajutusi viņā kaut ko pilnīgi citādu. Nekad agrāk neredzētu šķautni. Viņa bija vērojusi Dāniju darbībā un sajutusi attālas aizdomas, ka varbūt viņš to izmanto, lai piekļūtu cilvēkiem. Viņa vēroja, kā Danijs prasmīgi apraksta savus darījumus, izdevības, kuras šobrīd pavērās Baltijā un Austrumeiropā, runājot ar savu izkopto, seksīgo akcentu. Kā stāsta par savām daudzajām kontakt-personām, kuras Merila nekad nebija sastapusi. Par agrākajiem darījumiem, kuru esamībai viņai nebija nekādu pierādījumu.

Merila tos nekad nebija redzējusi, vai ne?

Pirmo reizi viņa saskatīja Dānijā cilvēku, kurš cenšas iepīt citus savā tikla. Tādu kā operatoru. Nebija iespējams nedomāt par to, kā viņš bija to paņēmis vīna pagrabā. Tā bija Dānijā dzīvnieciskā daba, kuru Merila nekad agrāk nebija izjutusi. Brutālākā nekā jebkad agrāk. Varēja padomāt, ka viņš ir sajutis pret sevi vērstas aizdomas. Un gribējis viņai kaut ko pavēstīt.

Es esmu cilvēks, kurš liek tev sajusties dzīvai.

Merila atkal sajuta Dānijā rokas apviļamies sev apkārt.

Piezogamies no aizmugures. Aizrautību, kas viņu reizē satrauca un likās pretīga. Beidz, Merila, viņa sev sacīja saņemdamās. Tu sāc zaudēt spriešanas spējas. Tas ir neprāts. Tas nav tavā stilā.

Merila ielika rokassprādzi rotaslietu kārbiņā uz tualetes galdiņa un novilka savu saburzīto blūzi. Uz naktsgaldiņa viņa pamanīja Dānijā kabatas portfeli.

Viņai vajadzēja to uzzināt. Tomēr kaut kas nomāca viņas vēlmi ielūkoties tajā.

Ja viņš vēlējās paturēt noslēpumā daļu no savas pagātnes, tā bija viņa darīšana. Danijs nekad nebija nodarījis viņai pāri, nekad nebija neko lūdzis. Viņš tai lika justies jaunai un aktīvai. Un atkal iekarotai. Viss pārējais...

Kāpēc tu ļaujies šaubām?

Tomēr pamazām vēlme iepazīt viņu dziļāk pārņēma Me-rilu savā varā. Viņa piegāja pie naktsgaldiņam, ģērbusies krūšturī un biksītēs, un pavilcinājās, kārdinājumam cīnoties ar saprāta balsi. Viņa atvēra kabatas portfeli, ieklausīdamās no vannas istabas nākošajās skaņās, kas apliecināja, ka Danijs vēl aizvien ir dušā.

So kabatas portfeli viņš bija nopircis Londonā, Harrods veikalā. Danijs allaž nēsāja līdzi daudz skaidras naudas. Eiro un dolārus. Viņš atgādināja staigājošu bankomātu.

No kurienes nāca visa šī nauda?

Merila atvēra kabatas portfeli. Karšu nodalījumā atradās vairākas kredītkartes: American Express, viena personiskā, otra uzņēmuma, VISA, Eurocard un vairākas citas gan no Amerikas, gan Londonas bankām. Visas izsniegtas uz Daniela Tibo vai D. Tibo vārda. Vai ari uz Christiana Partners varda. Tās viņa bija redzējusi arī agrāk, daudzas reizes.

Aiz caurspīdīgā lodziņa bija ievietota starptautiska autovadītāja apliecība. Viņa seja. Diters Francs Tibo. Dānijā

Londonas apartamentu adrese. Aiz pirmās atradās ari vietējā Holandes autovadītāja apliecība.

Merila nodrebēja aiz kauna. Tas bija stulbi. Aizdomas nebija zona, kurā viņa jutās ērti. Ko viņa vispār meklēja? Danijs bija apburošs un augstsirdīgs vīrietis. Viņš to bija pierādījis neskaitāmas reizes. Runa nebija par to, kas atradās otra cilvēka kabatas portfelī. Viņa spēja ieskatīties sava partnera sirdī. Viņa nebija nekāda iemīlējusies skolniece...

Sajuzdamās vainīga un muļķīga, Merila aši pārskatīja atlikušās kartes. Tur bija Ņujorkas Universitātes kluba karte. Danijs acīmredzot bija mācījies Londonas Ekonomikas augstskolā, tāpēc ka viņš bija kluba biedrs. Vēl dažu pilsētas privāto klubu kartes. Viens atradās Londonā, Alfred-pleisā. Dažas citas biedra kartes tādās vietās ka Parīze un Madridc.

Merila aši pārskatīja nedaudzās vizītkartes. Privātbaņ-ķieris no ABN AMRO Amsterdamā. Kontaktpersona no Cerberus Capital, vienas no lielākajām privātkapitāla firmām Savienotajās Valstīs. Viss bija normāli. Nekādu noslēpumu.

Redzi? Te nav nekādu skeletu skapī, Merila. Danijs ir tas, par ko uzdodas. Viņa sabāza kabatas portfeļa saturu atpakaļ, jūtoties kā muļķe.

Ūdens dušā pārstāja līt. Merila dzirdēja, kā Danijs iznāk no dušas.

- Iznākšu pēc minūtes, - viņš uzsauca. Merila dzirdēja, ka viņš slaukās.

- Es tikai noņemu rotaslietas.

- Ceru, ka līdz ar visu pārējo, - viņš uzsauca.

Merila jau dzīrās nolikt kabatas portfeli atpakaļ, kad no iekšējā nodalījuma izkrita dažas fotogrāfijas, liekot viņas sirdij salēkties.

- Ak, sasodīts...

Pirmajā bija redzami viņi abi. Viņi burāja gar Dalmāci-jas piekrasti pērnā gada augustā. Danijs prata apieties ar laivām tikpat veikli kā ar krūštura āķīšiem. Merila vēl nekad nebija jutusies tik aizgrābta, ja neskaita jaunības laikus. Viņi bija izmetuši enkuru un mīlējušies uz klāja kada klinšaina alā. Tagad Merila sajuta spīvu kaunu, ka ir sākusi apšaubīt šīs atmiņas.

Viņa jau grasījās atlikt kabatas portfeli vietā, kad ieraudzīja otro fotogrāfiju. Tā bija pielipusi pie pirmās.

Kaut kas lika Merilai to uzlūkot ciešāk.

Fotogrāfijā bija redzamas divas sievietes. Viena bija jauna, vecumā ap trīsdesmit, saspraudusi matus mezglā uz pakauša. Otra sieviete bija vecāka, varbūt ap septiņdesmit, ar skarbām krunkām nogurušajā, nekoptajā seja. Abas stāvēja līdzās tramvajam. Tā varēja but jebkura nenosakāma Fiгора s pilsēta.

Merilu pārsteidza sieviešu sejas.

Tajās jautās kaut kas izteikti pazīstams.

Tas bija Danijs. Abas šajās sejās. Merila lūkojās uz fotogrāfiju ar ieplestām acīm. Līdzība bija skaidri saskatāma.

Protams, sieviete varēja būt viņa dvīņumāsa. Taču viņš nekad nebija tādu pieminējis. Vecākā sieviete, Merila domāja, paceldama fotogrāfiju pret gaismu, varēja būt viņa...

Tas lika viņai salēkties. Šaubu sajūta atkal atgriezās. Nevar būt...

Danijs viņai daudzreiz bija stāstījis, ka viņa vecāki esot miruši. Kopš viņa studiju gadiem. Tēvs gājis bojā autokatastrofā, bet māte mirusi no vēža. Danijs bija teicis, ka viņam neesot māsu vai brāļu. Neesot ģimenes. Viņi vairākas reizes kopā bija viesojušies Eiropā. Danijs ne reizes nebija pieminējis radiniekus.

Tomēr līdzība bija nepārprotama.

Tai vajadzēja but viņa mātei. Un māsai. Varbūt pat dvīņumāsai.

/

Merila meklēja fotogrāfijā vecuma pazīmes. Varbūt tā bija uzņemta pirms ilgāka laika. Taču stūrīši vēl aizvien bija pavisam stingri. Un tas, ko viņa ieraudzīja pēc tam, lika galvai sagriezties vēl vairāk.

Fonā, uz tramvaja aiz sievietēm, bija redzams sludinājums. Tas reklamēja filmu. Uzrakstu daļēji aizsedza abas sievietes, kas bija aizstājušās tam priekšā.

Viņi nomira, kad viņš mācījās universitātē, Merila centās sev iestāstīt, taču aina, uz kuru viņa lūkojās, nemainījās atkarībā no valodas.

Filmas nosaukums bija "Tumsas bruņinieks". Hits Lc-džers tajā tēloja Džokeru.

Cilvēkam būtu vajadzējis pēdējo gadu pavadīt kādā alā, lai to nezinātu.

"Tumsas bruņinieks" bija iznācis uz ekrāniem tikai pagājušajā gadā.

Pulkstenis rādija pāri vienpadsmitiem tajā pašā vakarā, kad Kevins Mitmens iegriezās ar savu BMW X5 Džonstri-tā. Bērni beidzot bija iemiguši aizmugures sēdeklī.

Timijs bija nomierinājies pēc spēles tikai pirms dažām minūtēm. Rangers bija atspēlējuši divu vārtu deficītu trešajā puslaikā pret Devils un uzvarējuši papildlaikā. Petrs Pruča, Melisas iemīļotākais spēlētājs, guva uzvaras vārtus. Pūlis gandrīz vai juka prātā. Kad Pruča izslidoja laukumā, lai saņemtu pelnītās ovācijas, Tims piecēlās no savas vietas un skaļi uzgavilēja, pašaujot dūres gaisā. Izejot ārā, viņi pat nopirka Melisai viņa krekliņu ar 25. numuru.

Priekšējā pasažieru sēdeklī Kevina sieva Rozmarija sakustējās.

- Esam atbraukuši! - Kevins sacīja.

- Mmmm. - Rozmarija atvēra acis. - Kā tu jūties, mīļais?

- Gluži labi. Visi guļ.

- Nē, mēs neguļam! - Timijs piepeši iesaucās.

Rozmarija paraudzījās uz pulksteni un novaidējās.

- Nu, drīz vien jūs gulēsiet, kundziņ.

Viņi bija plānojuši aizbraukt iepriekšējā vakarā. Uz Mauntsnovu, lai dažas dienas paslēpotu pavasara brīvdienās. Taču tad darba radās daži sarežģījumi, un Kevins iedomājās, ka viņi tikpat labi varētu aiziet uz spēli, lai nezaudētu savas biļetes. Tiesa gan, Rozmarija uzskatīja hokeju par garlaicīgāku nekā klausīšanos biznesa kanāla ziņās, un viņu nācās pamatīgi pierunāt.

- Es nolikšu bērnus gulēt, - viņa noteica. - Tu iznes atkritumus.

- Ē, jā... Labi, - viņš nopūties atbildēja. Piebraucamais ceļš bija piecdesmit jardu garš, un temperatūra bija zem nulles. Vai tad sēdēšana pie stūres neskaitās?

Viņš nogriezās uz mājas pusi - tas bija liels rančo ar divu akru lielu teritoriju. Viņi to nopirka pēc tam, kad Kevins bija pārņēmis ģimenes tipogrāfiju. Māja atradās visai nomaļa vieta - divpadsmit minušu brauciena attālumā no pilsētas un tuvākā tirgus. Viņš allaž jokoja, ka aizmirst nopirkt pienu būtu visīstākā pašnāvība. Tomēr viņiem te patika. Viņiem bija savi brieži un pat koijots, un pavasarī dīķī allaž uzradās vienas un tās pašas zosis.

Kevins jau grasījās piebraukt pie mājas.

- Esam klāt, banda...

Piepeši kaut kas nešķita pareizi. Tā vietā, lai iegrieztos, viņš palēnināja ātrumu pie vārtiņiem.

Ceļmalā bija novietots tukšs melns furgons - tas bija neparasti, tāpēc ka neviens nekad te automašīnas nenovietoja. Tuvākā maja atradās simtiem jardu attālumā. Visiem bija pietiekoši gari piebraucamie ceļi un pietiekami lielas garāžas, lai tajās varētu satilpt ducis automašīnu.

Kevins ievēroja vēl kaut ko.

- Rozij, vai tu atstāji mājā degam gaismu?

- Nē, - viņa atbildēja, lūkodamās uz piebraucamo ceļu. Šajā ziņa viņi bija strikti. Elektrības rēķins jau tāpat sasniedza tūkstoš dolāru, un Kevina ieņēmumi bija svārstīgi. - Tikai priekšnamā, - viņa sacīja. - Tāpat kā vienmēr.

No ielas viņi varēja saskatīt gaismu degam visa mājā.

- Sasodīts! - Kevins nobrauca ielas malā, cenzdamies palikt nepamanīts.

Aizmugurē Timijs paliecās uz priekšu.

- Kas notiek, tēt?

- Es nezinu.

Melisa pamodās.

- Kāpēc mēs nebraucam uz mājām? Kas notiek?

Kevins pagriezās pret Rozmariju. Viņi visi bija dzirdējuši par laupīšanu sēriju lauku apvidu. Par to tika rakstīts vietējās avīzēs. Viņiem vajadzēja atrasties Vermontā. Kevins apsvēra iespējas. Kurš to varēja zināt? Avīžu piegādātāji. Pastnieks. Dārznieki...

Viņš pabrauca garām mājai un apstājās apmēram simts jardu tālāk.

- Ko darīsim, Rozij?

- Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam turp iet, Kevin. -Sieva papurināja galvu, un viņas acīs bija lasāmas bailes.

Viņš pamāja. Tad iekoda lūpā un uzspieda uz displeja 911. Dežurējošā dispečere atsaucās pēc otrā zvana.

- Griničas glābšanas dienests.

- Zvana Kevins Mitmens. Es dzīvoju Džonstrītā 2019, -viņš ierunājās, skatīdamies uz sievu. - Mēs tikko atgriezāmies no hokeja spēles. Es atrodos automašīnā pie mājas. -Viņš ievilka elpu un satvēra sievas roku. - Man šķiet, ka kāds ir ielauzies mūsu mājā.

Tie nebija viņi.

Abus pārsteigtos laupītājus, kuri bija ģērbušies sporta jakās un džinsos, bākugunīm kaucot un pistoļu stobriem zaigojot, aplenca Griničas policija, kad viņi stiepa plazmas televizoru pa Mitmenu piebraucamo ceļu, dodamies atpakaļ uz savu furgonu.

Abi laupītāji pat nebija īsti pieauguši. Jemeniešu puiši no Norvolkas. Vienam bija divdesmit divi gadi, otram deviņpadsmit. Viņi abi drebēja no bailēm. Stundu ilgā pratināšana policijas iecirknī atsauca atmiņā to, ko abi bija pārdzīvojuši piektajā klasē. Viņi atzinās vairākās laupīšanās. Makleinu. Polašu. Sentandželo aplaupīšanā. Viņi atzinās, kur atrodas pagrabstāva dzīvoklis, kurā policija vēl aizvien varēja atrast lielu daudzumu salaupīto mantu.

Tie nebija viņi.

Viņi uzzināja par tukšajām mājām no cita brālēna, kurš katru rītu piegādāja vietējo laikrakstu. Tādā veidā viņi dabūja zināt, kad māju īpašnieki gatavojas aizbraukt. Nevienam no puišiem nebija nekādu nopietnu pārkāpumu. Vecākais bija arestēts par zādzību veikalā. Deviņpadsmitgadīgais bija iestājies Norvolkas tautas koledžā, un šis bija viņa pirmais apcietinājums. Vecākajam klāt bija pistole - veca, nobružāta divdesmit otrā kalibra bērēta, kuru viņš bija nopircis uz ielas. Vairak izrādīšanās nolūkā, nevis tādēļ lai laistu to darbā.

To nevarēja ne salīdzināt ar Heckler & Koch deviņmili-metrīgo pistoli, kas bija izmantota, izrēķinoties ar Glasmenu ģimeni.

Kad puiši uzzināja par iespējamo apsūdzību slepkavībās, viņi vairs neko neslēpa. Viņiem pat bija alibi konkrētajai naktij. Jaunākā iebrucēja brālēns bija svinējis saderināšanās ballīti Pasaikā, Ņūdžersijas pavalstī. Viņš bija pavadījis nakti brālēna mājā.

Vecākais bija pavadījis to pašu nakti Vaitpleinas bārā. Līdz pulksten diviem naktī, kad bāru slēdza.

Viņi bija padumji un nesaprata, kas notiek, un labi vien bija, ka viņu rupalam beidzot tika pielikts punkts.

Tie vienkārši nebija viņi. Mauks to zināja. Nebija tie divi ļaundari, kuri bija nogalinājuši Marku un Eiprilu Glasmenus.

Torīt viņš sazvanīja Krisafuli brīdī, kad policists gatavojās kārtējam brīfingam.

- Tev ir viena minūte laika, - slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājs nošņācās. - Tu redzi, kas te notiek, vai ne?

Hauks noteica:

- Jā, es to redzu.

Viņš runāja par desmit televīzijas ziņu furgoniem, kas bija novietoti Meisonstrītā pie iecirkņa gluži kā lopu vagoni. CNN, Fox, vietējās Konektikutas televīzijas. Reportieri aplenca ikvienu, kurš nāca ara un izskatījās pēc tāda, kas varētu kaut ko zināt par notikušo. Glasmenu slepkavība bija karstākais jaunums - nejaukā slepkavības aina, bagāta priekšpilsētas iemītnieku ģimene, kura nogalināta savā nomaļajā mājā, izpostot Griničas mieru. Un tas bija sagrāvis ari Volstrītas ikonu.

- Tie nebija viņi, vai ne? - 1 lauks neatlaidās. Viņš no paša sākuma šaubījās par to, ka motīvs varētu būt laupīšana.

- Taj, tu zini, ka es nevaru tā turpināt. Manas iespējas tālāk nesniedzas.

- Stiv... - Hauka balss bija uzstājīgā. - Vai viņi padarīja to darbinu?

- Viņi atzinās septiņos nodarījumos, - policists izvairīgi noteica. - Divos Nortridžā un Vilovstrītā. Viņi mums pateica, kur paslēpta daļa no guvuma. Kā viņi bija izvēlējušies mājas...

- Tu teici, ka vienam no ļaundariem Glasmenu lietā bijuši gari, rudi mati. Tu teici, ka viņam uz skausta bija tetovējums. - Hauks apzinājās, ka nu jau viņš iet par tālu. - Tu teici, ka viņiem mugurā bijušas darba drēbes. Jūs atradāt notikuma vietā protektoru nospiedumus. Glasmeni tika nogalināti ar deviņmilimetrīgo /7&К. Beidz, Stīv, tu labi zini, par kādu darbiņu es runāju.

Viņam nācās kādu mirkli gaidīt, līdz Krisafulis atbildēja. Un, kad tas notika, atbilde bija īsa un izteikta pusbalsī.

- Nē. Viņi atzinās pārējās laupīšanās. Tikai ne Glasmenu lietā. Vienam no viņiem ir deviņpadsmit, otram divdesmit divi gadi. Ieroči nesakrita, un riepu nospiedumi arī ne. Tāpat kā nesakrīt apraksts. Tev būtu vajadzējis redzēt - viņi bija nobijušies līdz nāvei...

- Vai tu noticēji?

- Viņi teica, ka noskatījuši mājas, paklausot draugam, kurš iznēsā vietējās avīzes. Tādā veidā viņi uzzināja, kad saimnieki aizbrauks. Glasmeni nemaz nesaņēma Greenwich Times. Turklāt šiem puišiem ir solīds alibi sestā marta naktij. Mēs vēl gaidām apstiprinājumu, taču automašīnā tika atrasts čeks no degvielas uzpildes stacijas, kas liecināja, ka vismaz viens no viņiem ap to laiku atradies Ņūdžersijā... Jā, es tam ticu, - Krisafulis rezignēti nopūtās.

Hauks izgrūda neapmierinātu ņurdienu. Tomēr tas nebija nekāds pārsteigums. Viņš ne uz brīdi nebija noticējis, ka tā izskatās pēc laupīšanas. Tā visa bija acu apmānīšana. Atvērtais seifs, izrakņātās atvilktnes. To varēja izdarīt, lai nomaskētu to, ko viņi bija meklējuši patiesībā.

Kurš varēja vēlēties Marka Glasmena nāvi?

- Tu saproti, kurp tas velk, vai ne, Stiv?

- Tu tagad braukā apkart ar BMW, Taj. Vai tev nav nekā cita, ar ko nodarboties?

- Glasmens nogremdēja firmu. Nezinu, kurš no tā kaut ko ieguva, taču es zinu, kāds ir tā visa rezultāts, un tas šobrīd atrodas Wall Street journal pirmajās lappusēs.

Policists apklusa. Varbūt viņš to apdomāja.

- Agrāk tu nekad nelasīji to avīzi, Taj. Tu nekad nelasīji neko vairāk par sporta lappusēm.

- Laikam jau viss mainās.

- Nē, nemainās vis, - policists noteica. Hauks īsti nezināja, ko viņš ar to gribējis teikt. Tomēr viņš nedomāja, ka runa bija par avīzi. - Nemainās.

Viņi atvadījās. Hauks noskatījās uz trekniem burtiem iespiesto virsrakstu Wall Street Journal uz sava rakstāmgalda: “Valsts apsver jautājumu par Wertheimer Grant glābšanu; simts gadu vecā firma šodien var sabrukt".

Marks vēl aizvien strādā turpat. Viņam klajas lieliski, Eiprila bija sacījusi.

Hauks sažņaudza rokas dūrēs un nikni trieca tās pret rakstāmgaldu. К и rit kaut ko ieguva?

Telefons iezvanījās atkal, un Hauks bridi pagaidīja, pirms atbildēt, apsvērdams šo jautājumu. Kad viņš beidzot atsaucās pēc ceturtā zvana, zvanītājs viņu pārsteidza.

- Hauka kungs, te Merila Saimonsa.

- Saimonsas kundze... - Hauks vēl nebija viņai izstāstījis par uzzināto. Viņš nevēlējās sagādāt sievietei īstas sāpes, kamēr nebūs savilcis visu kopā. - Pagaidām mēs vēl neesam saņēmuši daudzas atbildes. Kā varu jums palīdzēt?

- Pēdējā reizē, kad mēs runājām... - viņa nedroši ierunājās. Tad Merila Saimonsa nokremšļojās. - Man ir paraugi, kurus jūs man toreiz lūdzāt.

Rodžers Kentvels noraudzījās uz tumšajām Manhetenas debesīm. Kraislera ēkas apgaismotā smaile spoži staroja dažus kvartālus uz dienvidiem. Bija pagājusi nedēja, kopš viņš uzzināja par Marka Glasmcna shēmām. Velnišķīga nedēļa. Atrotījis piedurknes un atraisījis kaklasaites mezglu, Kentvels bija ielējis sev Springbank viskiju, savu iemīļotāko. Daudzas reizes tas bija laistīts, atzīmējot veiksmīgu darījumu vai uzņēmuma iegādi.

Viņš nespēja noticēt, ka nu viss bija nonācis tiktāl.

Wertheimer Grant bija viens no cienījamākajiem uzņēmumiem visā Volstrītā. Tās bija pārdzīvojis divdesmit finanšu krīzes. Vienmēr atguvis zaudēto ar uzviju. Firmas reklāmas - "Jūsu nākotne ir mūsu nākotne" - tika pārraidītas Super-kausa izcīņas laikā. Vēl tikai pirms gada viņu tirgus kapitalizācija bija simts miljardi dolāru.

Kā tas varēja būt, ka neviens nesteidzās viņiem palīgā? Ka tas varēja but, ka nekas nebija labojams?

Tas bija neprāts.

Beigās viņš bija vērsies pie Toma Kītinga no Valsts finanšu departamenta. Ak kungs, viņi bija pazīstami trīsdesmit gadu, raduši kopīgi svinēt savus darījumus. Abi divi sākuši karjeru kā obligāciju brokeri. Wertheimer Grant bija pārāk svarīgs uzņēmums, lai ciestu krahu. Jā, Kentvels aptvēra, viņa dzīve neapšaubāmi mainīsies. Patīkamās prēmijas bija zudušas. Un arī lidmašīna. Viņa pēcnācējus uz vi-šiem laikiem ietekmēs uzņēmuma nepieciešamības diktētais lēmums pieņemt valsts naudu. Viņš negaidīja, ka tas viss nokārtosies - ne avīzēs, ne golfa klubā. Viņš pat nebija simtprocentīgi drošs, ka varēs saglabāt biedra statusu.

Un tomēr viņiem vajadzēja turpināt savu darbību.

Dieva deļ, viņi taču bija Wertheimer Graut!

Viņš ieķēra vēl vienu pamatīgu malku. Lai arī viskijs bija maigs, tas apdedzināja rīkli, un likās patīkami to norīt. Sasodītais Glasmens... Tas sīkais iznirelis bija iznīcinājis visu firmu. Lai kāds ari būs viņu liktenis, rit tirgus bus aprijis sešsimt punktu!

Ne, Kentvels domāja, nolūkodamies uz pilsētu, par kuras pavēlnieku viņš bija sevi iedomājies vēl pavisam nesen. Godīgi sakot, tas nelietis bija izrādījies tikai pēdējais neatbildamais spēriens, kas lika viņiem nolidot no kraujas. Gadiem ilgi viņi bija ticējuši, ka nekas nespēs viņus apturēt. Tā drīzāk bija augstprātība nekā alkatība. Beigas pienāca tik pēkšņi, ka skara viņus kā zibens spēriens. Neviens nebija to paredzējis. Ne risku pārvaldnieki, ne reitingu aģentūras, ne prese. Milzis ar muskuļiem, kā reiz to kāds bija raksturojis, piebāzts ar skanošo.

Tādi viņi bija. Un nevienam neatskaitījās.

Nu, tagad milzis gatavojās krist no saviem augstumiem.

Kentvels paskalināja viskiju mutē, domās pārceļoties uz laiku pirms daudziem gadiem, kad viņš vēl tikai sāka strādāt, būdams pilnīgs zaļknābis, kuram ir slapjš aiz ausīm. Viņiem bija obligāciju emisija no Teksasas, no kādas praktiski bankrotējušas pilsētiņas, ko neviens nespēja pārdot. Kentvels atminējās -viņam tolaik bija divdesmit seši gadi, viņš bija iemests darbā, ko nebija apguvis, pie priekšnieka Čārlija Makafija, īsta briesmoņa, kurš labprāt būtu izbarojis viņu vilkiem.

- Vai nu tu nogrimsi, vai izpeldēsi, - resnais maita bija smaidot sacījis, pakšķinādams cigāru. - Vai tu proti peldēt, Rodžer?

Tas nelietis nezināja, ar ko viņam ir darišana. Rodžers Kentvels klusībā nosmējās.

Viņš izpeldēja. Peldēja kopā ar delfīniem. Viņš pārdeva tās obligācijas. Viņš to paveica. Līdz pat pēdējai. Beigās parakstītāju bija vairāk nekā vērtspapīru. Viņš tos izplatīja pa visu apgabalu, no pensiju fondiem līdz nelielām brokeru firmām. Viņš piekabināja tās klāt par to pašu cenu solīdām akcijām ar АЛА reitingu. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru. Tovakar viņu pārņēma tada svarīguma apziņa, ko viņš nekad nespēja aizmirst. Viņš bija izsmēķējis savu pirmo Ku-bas cigāru. Izdrāzis seksīgu oficianti Doubles restorānā tā, it kā viņš būtu kaut kāda pornozvaigzne.

Pēc pusgada viņš tika pie tā vecā perdeļa amata.

Kentvels izdzēra atlikušo dzērienu. Savādi, viņš tagad domāja, pēc diviem gadiem tās obligācijas zaudēja vērtību. Viņi visi zināja, ka tā notiks. Visa vaina tika uzvelta Čārlijam.

Tas viņam palīdzēja izveidot karjeru.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Kentvels pagriezās. Ronalds Vu, viņa finanšu direktors, kopā ar Brendu Pērl-šteinu. Viņi tikko bija noslēguši tikšanos ar Valsts finanšu departamentu un ieradušies, lai pavēstītu šefam sāpīgos jaunumus.

- Ienāciet, - Kentvels rezignēti uzsauca. Viņš atrāvās no loga un apsēdās pie garā riekstkoka apspriežu galda. - Tad kādi ir nosacījumi? - viņš apvaicājās. - Cik lielu miesas gabalu tie maitasputni grib mums noplēst?

Vu bija spīdošs finansists un gadu gaitā vienojies par daudziem iegādes darījumiem. Taču šoreiz viņš izskatījās drums.

- Nosacījumi? Nav nekādu nosacījumu, Rodžer. Viņi atteicās. - Viņš ienāca iekšā un sabruka krēslā apspriežu galda galā. - Vairs nekādu pārrunu. Esmu devis ziņu juristiem. Ar mums ir cauri.

The Wall Street Journal

Heiz tik varenā kompānija Wertheimer sabrūk pēc tam, kad

VALSTS KASE ATSAKA ATBALSTU. Voi.STRĪTĀ VALIM PĀRSTEIGUMS

Viens no vēsturiskākajiem Volstrītas uzņēmumiem, Wertheimer Grant bija spiests paziņot par slēgšanu, kad pēdējā brīža iespējas, tostarp varbūtējais atbalsts no ASV Valsts finanšu departamenta, tika noraidīts pec kaitējuma, ko uzņēmumam nodarīja patvaļīgais brokeris, kurš nesen tika nogalināts savā Griničas mājā. Cietušās firmas bilanci apgrūtināja arī apšaubāmi aktīvi, kas bija nodrošināti ar nekustama īpašuma hipotēkām.

Uzņēmuma akcijas, kas pagājušajā vasarā tika tirgotas par vairāk nekā simts dolāriem, vakardienas tirdzniecības sesijas laikā tika pārdotās par mazāk nekā piecdesmit centiem gabalā.

Agrāk tik lepnais firmas prezidents Rodžers Kentvels, kurš, kā runā, esot aizvadījis visu vakaru nebeidzamās pārrunās ar potenciālajiem partneriem no visas pasaules, komentārus nesniedza. Ronalds Vu, firmas finanšu direktors, nāca klaja ar īsu paziņojumu, kura tika teikts, ka uzņēmums ir "apņēmies aizsargāt savu uzticamo kontu turētāju un investoru intereses un šobrīd pēta visas pieejamās iespējas, tostarp aktīvu izpārdošanu".

Simtgadīgās firmas darbinieki četrdesmit astoņus stāvus augstajā ēkā Ņujorkas Parka avēnija ieradās absolūti šokēti, lai drošības personāla uzraudzībā paņemtu savas personiskās mantas. Sekretāres un analītiķi neticībā pulcējās uz ielas.

"Kuģis nogrima," sacīja kāds cennodroses fondu pārvaldnieks ar lielu stāžu. "Pēc tam, kad parādījās informācija par to brokeri, veselu nedēļu tika tukšoti visi konti. Viņiem vairs nebija rezervju, lai ar to cīnītos."

Firmas bilanci ir sabojājuši lieli ieguldījumi nedrošās hipotēkās, bet situāciju vēl ļaunāku padarīja nesenā atzīšanās, ka viens no viņu labākajiem brokeriem ir zaudējis veselus divpadsmit miljardus dolāru, veicot neatļautus darījumus. Šie pēdējie zaudējumi nāca gaismā tikai pēc Clasmenu ģimenes slepkavības, kas šķietami tika izdarīta laupīšanas nolūkā viņu plašajā Griničas mājā, taču šobrīd ir radies jautājums par to, vai šī slepkavība patiešām ir kramplaužu roku darbs.

“Viņi bija pārāk vareni, pārāk droši," sacīja kāds Vol-strītas darījumiem tuvu stāvošs avots. “Viņi neredzēja vilciena tuvošanos. Cik zīmīgi, ka to vadīja viņu pašu zvaigzne."

jau piekto dienu pēc kārtas fondu tirgus sasniedz jaunus krituma rekordus, vēl vairāk destabilizējot finanšu sektoru. Pārsteidzošie atklājumi par zaudējumiem un ļaunprātībām ir kļuvuši par ikdienas dzīves daļu Volstrītā, un lielākās bažas, ņemot vērā rezervju izsīkšanu un aizvien ap-šaubāmāko hipotekāro vērtspapīru vērtību, vairs nav par to, vai Wertheimer Grant izdzīvos, bet gan par to, kura "ne-nogremdējamā" Volstrītas ikona kļūs par nākamo.

Savā pieblīvētajā bezlogu kabinetā noplukušas, pelēkas ēkas pagrabstāvā tikai kvartāla attālumā no Valsts finanšu departamenta Vašingtonā Naomi Blūma ari centās salikt visu pa plauktiņiem.

Visi par to vien runāja. Par Wertheimer Grant bankrotu. Gadiem ilgā ticība tam, ka viņi ir Dieva labā roka, bija aizvilkusi tos līdz bezdibeņa malai. Nemaz nerunājot par milzīgajām spekulācijām ar augsta riska hipotēkām un aizņemtās naudas ieguldīšanu attiecībā trīsdesmit pret vienu.

Pietika ar vienu vienīgu negodīgu brokeri, lai viņi sabruktu.

Taču eļļu ugunī pielēja jaunās ziņas, kas bija parādījušās viņas datorā. Nogalinātā brokera slepkavība nav saistīta ar reģionā notikušajiem ielaušanās gadījumiem.

Nav saistīta...

Naomi iesūca caur salmiņu kivi un mango smūtiju, kas bija viņas pusdienas. Uz viņas rakstāmgalda bija novietota plāna zila mape ar uzrakstu "Slepeni un konfidenciāli". Viņai to bija sagādājis paziņa no FIB. Mapē atradās vairāki mobilā telefona sarunu atšifrējumi ar kādu Bahreinas uzņēmēju, kurš jau ilgi tika turēts aizdomās par sadarbību ar cilvēkiem, kuri varētu vēlēties nodarīt kaitējumu Savienotajām Valstīm. Iespējams, tieši tādēļ atšifrējumi bija nonākuši uz viņas rakstāmgalda. Viņa uzlika brilles un pārskatīja pēdējo noslēpumaino sarunu, kas bija notikusi astotajā februāri.

Ko tas nozīmēja?

Naomi bija vadoša izmeklētāja jaunizveidotajā Finanšu noziegumu un terorisma apkarošanas nodaļā, kurā ietilpa astoņi cilvēki un kas atradās Valsts finanšu departamenta pakļautībā. Viņas pienākumos ietilpa lielu finanšu mahināciju un sazvērestību apzināšana un novēršana gadījumos, kad to sekas varēja apdraudēt nacionālo drošību vai tirgus situāciju.

Viņus varēja dēvēt par pirmo aizsardzības līniju, kam vajadzēja reaģēt uz iespējamiem ekonomiskiem uzbrukumiem Savienotajām Valstīm. Viņi izsekoja naudas ceļus visā pasaulē, atklāja noguldījumu shēmas bankās, kas neievēroja saistošos noteikumus, uzraudzīja patieso darbu, ko īstenoja dažādas apšaubāmas "labdarības iestādes", un iezīmēja dažādus iespējamus drošības apdraudējumus valsts finansiālajā ainavā.

Tas viss izklausījās ļoti svarīgi - vismaz tā allaž bija apgalvojusi Naomi māte.

Un tomēr Valsts finanšu departaments šobrīd nebija nekāda slavas apspīdētā darbavieta.

Šo divu gadu laikā, kas bija te pavadīti, viņi bija atklājuši plašas veselības aprūpes krāpšanas shēmas, kuru mērķis bija atstāt muļķos simtiem miljonu dalībnieku, neizmaksājot viņiem pienākošos naudu. Viņi bija panākuši apsūdzības izvirzīšanu diviem ievērojamiem cennodroses fondu vadītājiem, kuri bija apkrāpuši investorus par vairākiem miljardiem. Viens tika notverts brīdī, kad viņš centās inscenēt savu nāvi un aizbēgt no valsts, bet otrs pašlaik izcieta piespriesto divdesmit gadu cietumsodu federālajā cietumā Džesapā Džordžijas pavalstī.

Bez šaubām, līdz brīdim, kad nonāca līdz apcietināšanai, Valsts finanšu departamentam vairs nebija teikšanas.

Visa vadība tika nodota FIB finanšu terorisma nodaļai vai ģenerālprokuratūrai.

Un tomēr Naomi neiebilda. Viņai savā ziņā patika būt izmeklētājai, kura paliek neredzama. Gluži kā CSI varoņiem. īstajiem izmeklētājiem, nevis tiem plātīgajiem televīzijas tēliem, kuri nolika sliktos puišus uz lāpstiņām un, izvilkuši pistoles, pirmie iebrāzās pa durvīm.

Viņa arī varētu tā izrīkoties, ja rastos vajadzība.

Naomi bija piecas pēdas un trīs collas gara, trenēta kā jebkura aktīva aģente, nēsāja stilīgas melnas brilles un savus tumšos matus īsi apgrieza Mikas Bržezinskas stilā. Viņa izskatījās pēc tipiska gramatu tārpa, neuzkrītošas bibliotekāres, par spīti spoži pelēkajām acīm, kas bija paslēptas aiz brillēm.

Viņa nebija gatavojusies šai lomai. Patiesībā viņa bija studējusi mūzikas teoriju Prinstonā. Pie Eimosa Keršorna. Viņas jaunības sapnis bija kļūt par pirmo čellu Annas Arun-delas apgabala vidusskolas orķestri netālu no Baltimoras. Un ari par uzbrucēju sieviešu lauka hokeja komandā.

Pēc vienpadsmitā septembra notikumiem viņas brālis Džeremijs, kurš bija lakrosa spēlētājs Virdžīnijas Universitātē, bija no tās izstājies un devies armijā. Viņš pateica tikai to, ka tas ir jādara. Bērnībā viņi bija tik ļoti atšķirīgi, tomēr abi nāca no vienas ģimenes. Džeremijs bija sešas pēdas un divas collas garš, ar platiem pleciem, harismātisks un stiprs kā klints. Arī augstprātīgs pēc velna. Mēdza atvērt grāmatu tikai iepriekšējā vakarā pirms eksāmena.

Naomi bija par veselu pēdu īsāka un līdz pat šai dienai glabāja savu autovadītājas apliecību aiz bibliotēkas lasītāja kartes. Viņi allaž jokoja, ka māsai ir tikušas smadzenes, bet Džeremijam viss pārējais. Pēc dienesta Irākā viņš tika nosūtīts uz Fortbeningu Džordžijā lidotāju apmācības programmas ietvaros, taču otrajā nedēļā helikopters, kurā brālis atradās, avarēja. Džeremijs izdzīvoja, taču zaudēja abas kājas. Kad Naomi aizbrauca uz slimnīcu pie brāļa - šī lielā, drosmīgā, spēcīgā puiša, lielākā cīnītāja savā vienība -, viņš aizgriezās. Tukšs. Čaula no tā, kas viņš reiz bijis. Pat aklais būtu varējis saskatīt vilšanos, kas bija ierakstīta viņa sejā.

Pēc divām dienām Naomi aizgāja no Prinstonas un arī iestājās armijā.

Nekad agrāk viņa nebija īpaši aizrāvusies ar militārismu vai pārlieku patriotismu. Viņas tēvs bija avīzes redaktors Baltimorā. Naomi iekšēji juta, ka viņai tas ir jāizdara. Sekojot lielā brāļa pēdās. Viņa pat gribēja nonākt Džere-mija bijušajā pulkā, taču armijas priekšniecībai pietika palūkoties uz viņas prestižo skolu un iespaidīgajiem eksāmenu rezultātiem, lai nosūtītu meiteni uz izlūkošanas vienību. Naomi pavadīja divus gadus Irākā armijas iekšējās izmeklēšanas nodaļas jaunākās speciālistes statusā. Viens no viņas uzdevumiem bija izmeklēt asinspirti, kas bija notikusi Bagdādes Nisura laukumā, kur bariņš apsargu, apgalvodami, ka tikuši izprovocēti, sāka mežonīgi apšaudīt cilvēku pilno laukumu, nogalinot septiņpadsmit irākiešus. Naomi izmeklēja šo lietu īpaši rūpīgi, juzdamās pārliecināta, ka tas bijis neizprovocēts un krimināls noziegums. Viņa mudināja savu priekšniecību aizturēt tā dalībniekus, taču līdz tam laikam aģentūra bija slepeni izvedusi vainīgos ārā no valsts, un izskatījās, ka valdība cenšas nogludināt situāciju un ļaut tiem izsprukt cauri sveikā.

Arī pēc vairākiem gadiem šis gadījums nedeva viņai mieru.

Naomi saprata, ka atbildība jāuzņemas priekšniecībai, taču tobrīd rezultāts bija tikai acu aizmālēšana, reklāmas triks, lai arī pēc preses saceltās kņadas, kas sekoja viņas atklājumiem, apsardzes firma tika uz visiem laikiem padzīta no Irākas.

Pēc otrās ekspedīcijas, kad viņa pieredzēja pāris konvo-jēšanas operāciju darbībā, Naomi aizgāja no armijas un atgriezās augstskolā. Viņas uzskati bija mainījušies, un augstākā izglītība mūzikas jomā vairs nelikās tik pievilcīga. Viņa sprieda, ka derētu iestāties juridiskajā fakultātē, varbūt sākt strādāt Volstrītā un strādāt sešpadsmit stundu dienā, lai beigās kļūtu par partneri, taču, kad priekšnieks, ar kuru viņa bija sadarbojusies armijā, ieteica Naomi Valsts finanšu departamentam un pavēstīja tā vadībai, ka viņi nemūžam neatradīšot nevienu gudrāku un spītīgāku, kaut kas nostājās savās vietās.

Tā bija izdevība beidzot sajust, ka viņai tiek dota iespēja mainīt pasauli.

Naomi allaž bija izcēlusies ar savu nelielo augumu un noslēgtību. Pa daļai viņai visu laiku gribējās pierādīt, ka ir pietiekoši stipra - tas nāca no laikiem, kad Naomi spēlēja lauka hokeju. Paslēpties flangā, pamanīt izdevību, izlavie-rēt cauri lielākām meitenēm. Likt lietā savu ātrumu, veiklību un spēles pārzināšanu.

Un gūt vārtus.

To viņa darīja arī tagad. Valsts finanšu departamentā. Viņa tikai bija vienīgā, kas to darīja ar savdabīgu tetovējumu uz pēcpuses - tās bija Glāsa skaņdarba "Mūzika kvadrāta formā" ievadtaktis.

Naomi vēlreiz pārskatīja F1B izdrukas. Iemalkoja smu-tiju. Viņa nepazina zvanītāju, taču sasodīti labi pazina cilvēku, ar kuru viņš bija pieķerts sarunājamies.

Un tas nelikās loģiski.

Saruna bija norisinājusies aptuveni pirms mēneša. Kopš tā laika pasaules finanšu tirgi bija sabrukuši. Dova indekss bija noslīdējis par divdesmit procentiem. Vienu no lielākajām firmām bija pazudinājis blēdīgs brokeris.

Un viens no pasaules ietekmīgākajiem finansistiem, kurš pārvaldīja vienu no lielākajiem investīciju kapitāla fondiem, sazinājās ar aizdomās turētu teroristu naudas pārzinātāju.

Un tie noslēpumainie arābu vārdi, kas bija nonākuši viņas rīcība... Tie viņu biedēja. Un vedināja domāt par to, ko gan tas viss varētu nozīmēt.

Lidmašīnas jau ir gaisā.

Bija vajadzīgs kāds laiks, lai Dānijā Tibo tēls sāktu iezīmēties visā pilnībā.

Merila bija cerējusi, ka tā būs tikai veltīga laika šķiešana. Pārlieka piesardzība no viņas puses, kas remdinās bažas, bet galu galā ne pie kā nenovedīs.

Tā nenotika.

Hauks bungoja pa darba telefonu, prātodams, vai piezvanīt viņai.

Tibo bija melojis par to, kurā skolā mācījies. Viņš bija melojis par savu dienestu Holandes armijā un piedalīšanos miera uzturēšanas misijā Kosovā. Viņš bija ari melojis par savu saistību ar Beļģijas karalisko ģimeni. Patiesībā viņš pāris nedēļu bija saticies ar karalienes aušīgo māsīcu un varbūt kopā ar viņu piedalījies kādā ģimenes pasākumā, kur arī tapa uzņēmumi, kas šobrīd atradās viņa kabinetā pie sienas. Attiecības izjuka, ja neskaita obligātos tenku sleju momentuzņēmums ar viņiem abiem greznos klubos; Ričards Snells bija tos sameklējis internētā.

Lielākoties Tibo karjeru veidoja daži aizvien nopietnāki amati vairākās aizdomīgās bankās, kur viņš pārvaldīja bagātu klientu naudu un dibināja grūti izprotamus trasta fondus. Viņš bija pārņēmis savu vārdu un daļu pagātnes no vīrieša, kurš bija nogalināts pirms piecpadsmit gadiem Francijā.

Kurš gan tā varētu rīkoties, prātoja Hauks, ja ne cilvēks, kuram būtu kas svarīgs slēpjams?

Šo divu pēdējo nedēļu laikā Hauks bija noskaidrojis visu iespējamo par Tibo personīgo dzīvi. Viņš zināja, kur Tibo pasūta uzvalkus - pie Kilgour Sevilrovā. Viņš zināja, kur Tibo apmetas Dubaijā - septiņzvaigžņu viesnīcā Bnrj. Viņš zināja, kuros restorānos Tibo iegriežas, atrodoties Ņujorka, - Veritas, Daniel, Spartina. Tibo pats maksāja savus rēķinus. Nevienam nebija ne ķīlas tiesību, ne prasījumu pret viņu. Viņa elektroniskā pasta vēstules liecināja par ikdienišķiem biznesa un personiskiem kontaktiem. Nekā neparasta. Varbūt zināmas dīvainības sakās tad, ja runa bija par Merilu. Pat neizskatījās, ka viņam butu kāda cita mīļākā.

Un viņš nebija izdarījis nekādus noziegumus.

Vienīgais, ko Hauks atrada, bija apšaubāma pagātne, kas noteikti slēpa ko tādu, ko šis cilvēks bija papūlējies labi noslēpt. Pat no Merilas. Kāpēc lai Hauks tagad mēģinātu viņu iznīcināt? Viņš vairs nestrādāja policijā.

Mēs nenodarbojamies ar tādām lietām, viņš bija sacījis Fuli-jam. Nejaucamies cilvēku dzīvēs.

Šoreiz mēs to darām.

Hauks atvēra biezu mapi, kas bija pilna ar Dānijā fotogrāfijām. Dažas bija no Greenwich Magazine un atspoguļoja labdarības pasākumus. Dažas bija uzņemtas Palmbīčā. Dārza kluba balle. New York Post sestā lappuse. Tibo īpaši nevairījās no publicitātes.

1 lauks pārskatīja dažas lapas, kuras bija pārsūtījis draugs no avīzes Fairfield Style. Ģenerālprokuroram par godu sarīkotas viesības uz Rona Tilersona jahtas. "Merila Saimon-sa un finansists Danijs Tibo". Sestdienas polo mači Konjer-su fermā. Tibo piederēja vairāki zirgi. Viņi abi ar Merilu izskatījās laimīgi, iemīlējušies. Sadevušies rokās.

Tā bija viņas izvēle - ko iesākt ar to, ko viņi bija atraduši. Viņas gājiens.

Tas nebija gluži tāds darbs, kādam Hauks bija piekritis, mainot karjeru.

Viņš pacēla klausuli un uzgrieza Toma Fūlija numuru, lai pavēstītu priekšniekam saņemto informāciju. Lai Fūlijs izlemj, kā to darīt zināmu Merilai. Viņas bijušais virs vēl aizvien bija ļoti svarīga figūra. Haukam šī bija jauna darbības sfēra, un tas viss bija nepatīkami politizēts. Sekretāre no firmas Ņujorkas biroja lika viņam gaidīt.

Hauks atvēra mapi un salika tajā fotogrāfijas.

Viens attēls pašā apakšā piesaistīja viņa uzmanību.

Tas bija no Konjersu fermas polo sacensībām. Bariņš parasto klientu, ar kuriem Haukam bija iznākusi darīšana gadu gaita: vīrieši bleizeros un zaļās biksēs, sievietes dārgās vasaras kleitās un milzu cepurēs.

Tibo, ģērbies baltā lina bleizerā un baltā krekla ar vaļēju apkaklīti, bija nofotografēts sarunājoties ar kādu, kas likās neskaidri pazīstams. Melnas saulesbrilles, kamerai uzgriezta mugura, taču profils bija skaidri saskatāms. Tas bija fragments no lielāka uzņēmuma. Tie abi nemaz nezināja, ka tiek fotografēti.

Hauks jau grasījās nolikt mapi, kad piepeši saprata, kas ir vīrietis, ar kuru Tibo sarunājās.

Viņš nolika klausuli.

t

Tas nozīmēja, ka nākamais solis jautājumā par Dāniju Tibo vairs nebija Merilas Saimonsas ziņā.

Šo seju Hauks bija redzējis avīzēs un televīzijā. Bieži vien ziņās. Viņš pāršķīra lapu, jutekļiem saasinoties līdz kņudo-ņai vēderā, un meklēja datumu. Pērnā gada jūnijs.

Tolaik viņu abu saruna varēja likties nenozīmīga.

Taču tagad, kad Dova indekss bija nokrities par paris tūkstošiem punktu, kad viena no Volstrītas lielākajām firmām bija bankrotējusi, kad tuva draudzene bija brutāli nogalināta, Hauks stingi vērās aizmirstajā fotogrāfijā, juzdams, ka asinis sāk vārīties.

Vīrietis, kurš bija nofotografēts kopā ar Dāniju Tibo no aizmugures, bija Eiprilas Glasmenas vīrs Marks.

OTRĀ DAĻA

Pulkstenis bija divi naktī, un Džeimss Donovans bija nobijies.

Nedēļām ilgi viņš šajā laikā bija aizmiedzis acis un ieklausījies sievas vienmērīgajos elpas vilcienos. Viņš bija apraudzījis Zakiju, abu četrgadīgo puiku, kurš gulēja savā istabā. Viņš bija iegājis tiešsaistē, pārbaudījis savas pozīcijas. Alt-A hipotekārās parādzīmes zaudēja vērtību. Apjomi mazinājās. Drīz vien viņš to vairs nespēja izturēt. Sajuta bija tāda, it kā viņš gatavotos pārsprāgt.

Tad viņš piesēja suni saitē un izgāja ārā nakts melnumā, lai paelpotu svaigu gaisu.

Viņš bija izdarījis kaut ko ārkārtīgi nepareizu. Nu viņš vairs nezināja, kā to labot.

Šonakt jaka nespēja viņu pasargāt no skarba vēja, kas pūta no Istriveras puses. Remi, viņa baltais klēpja sunītis, paraudzījās augšup uz saimnieku ar skatienu, kas liecināja, ka dzīvnieks grib atgriezties mājā. Džeimss vēl nebija tam gatavs.

Viņš nezināja, ko iesākt.

Pirmais čeks, kuru viņš pieņēma, bija par vienu miljonu un sešsimt tūkstošiem dolāru. Summa tika noguldīta kontā Kaimanu salās, kuru viņš bija atvēris uz dēla vārda. Džeimss bija gaidījis, kad nauda atradīsies viņa rīcībā. Nākamā čeka summa jau sasniedza divus miljonus un trīssimt tūkstošus. Nauda, kas varēja mainīt visu dzīvi. Ņemot vērā to, kas notika tirgū, šādu naudu viņš nemūžam nebūtu varējis nopelnīt. Katrā ziņā ne tagad, kad hipotekārie vērtspapīri bija zaudējuši jebkādu vērtību un firma runāja par to, ka šogad netikšot izmaksātas prēmijas. Un nākamgad arī ne. Kad akciju vērtība noslīdēja līdz sešiem procentiem.

Viņi bija gatavi samaksāt piecus miljonus! Ka viņš varēja atteikties no tādas drošības naudas?

Sākumā viss likās vienkārši. Tāpat kā ar visu, kas likās drošs, bija viegli iekrist šajās lamatās, attaisnot to. Grūti bija izkļūt no tā visa laukā.

Tas bija licies saprātīgi. Ģimenes dēļ. Viņa draugi un paziņas, kursabiedri - viņi visi tik daudz pelnīja pat sliktā gadā. Pirka mājas Hemptonā. Kļuva par privātu lidmašīnu līdzīpašniekiem. īrēja villas Kārību salās. Ierīkoja plašus vīna pagrabus.

Kāpēc lai tas nebūtu viņš?

Turklāt firma bija praktiski izjukusi. Ne ar vienu nerēķinājās. Viņš bija tikai neliela skrūvīte tajā visā.

Taču tad viss mainījās. Tas puisis no Griničas, kurš strādāja Wertheimer Graut. Viņš mainīja pilnīgi visu. Katru reizi, kad Džeimss par viņu iedomājās, uz pieres izspiedās lipīgi sviedri.

Viņi bija nogalinājuši visu tā puiša ģimeni.

Džeimss turpināja pastaigu ar suni saitē. Viņš ievēroja melnu minibusu, kas bija novietots uz ielas netālu no viņa mājas. Logi bija aptumšoti, tomēr caur tiem viņš saskatīja seju. To pašu seju, kuru bija redzējis jau agrāk un kura viņu vēroja.

Vai viņš juka prāta? Vai nebija redzējis šo pašu automašīnu jau vakar? Atgriežoties mājās no darba. Iekšā sēdēja tas pats vīrietis. Vai viņš tur nebija atradies arī iepriekšējā dienā, kad viņi ar Lesliju bija izgājuši kaut ko iekost? Džeimss bija apjautājies šveicaram. Neesmu to agrāk te manī-/is. Manijs tikai iesmējās un noteica: "Varbūt atvizinājis kādu lielu bosu uz divsimt divdesmit piekto numuru, Dono-vana kungs."

Jā, kādu lielu bosu, Manij. Džeimss prātoja, vai puisis no Wertheimer Grant arī bija pamanījis, ka viņam kāds seko.

Vai varbūt viņš to visu bija tikai iedomājies. Pats sevi uzskrūvēja. Viņš pavilka suņa pavadu. Nāc, nokārto savas darīšanas. Sajūta bija tāda, it kā viņš būtu salietojies amfeta-mīnu. It kā smadzenes būtu gatavas uzsprāgt.

Džeimss zināja, patiešām zināja, ka jau ir par vēlu. Par veļu, lai kaut ko vērstu par labu. Tu esi savu gultu saklājis, Džimbo. Tu gribēji sēdēt uz diviem krēsliem. Tagad tikai atlika to izdzīvot līdz galam.

Ja viņa izdarīto atklatu, tad Džeimsu uz vietas atlaistu. Varbūt pat pret viņu ierosinātu lietu. Viņš nonāktu cietuma. Mazākais, kas viņam draudēja, bija mūža aizliegums strādāt savā profesijā. Un ko citu viņš prata? Ak kungs, viņam bija tikai trīsdesmit divi gadi.

Nē, labāka iespēja bija izdarit visu līdz galam. Paņemt atlikušo naudu. Nelaime tikai tāda, ka notikušais ar Glas-mena kungu bija viņu izbiedējis.

Viņš atkal pameta skatienu uz ielas malā novietoto mi-nibusu.

Džeimss ievilka Remī mājas vestibilā. Karloss, nakts uzraugs, mazgāja grīdas, šonedēļ viņš to redzēja jau trešo reizi. Viņš droši vien brīnās...

Augšstāvā Džeimss atbrīvoja suni no pavadas, novilka savu jaku un noklikšķināja uz Bloomberg lapas. Aplūkoja nakts depozītu likmes Āzijā. Atkal lejupslīdoša tendence. Kursu diapazons bija gluži kā duncis, kas tika iedurts viņam sirdi. Džeimss paņēma no ledusskapja Dove batoniņu un devās atpakaļ. Palūkojās uz guļošo Zaķu. Nu jau pulkstenis bija pari trijiem. Pēc divām stundām viņam vajadzēja celties un noslēpt savus darījumus.

Kā viņš bija ļāvis tā sagraut savu dzīvi?

Guļamistabā gaisma bija iedegta. Viņa sieva Leslija sēdēja gultā un noskatījās, kā viņš ienāk. Viņa bija ievērojusi izmaiņas vīra uzvedībā jau pirms vairākām nedēļām. Noslēgšanos. Attālināšanos no viņas. Nevēlēšanos spēlēties ar Zaķu.

Džeimss svīda. Viņa seja bija tukša. Viņš vairs nespēja noturēties. Džeimss apsēdās, un Leslija satraukti pievirzījās viņam tuvāk un saņēma aiz rokas. Džeimss nezināja, ko citu iesākt, tāpēc cieši satvēra viņējo.

Vai varēja viņai pateikt?

Vai viņš kādreiz spēs atzīties izdarītajā?

- Kas ar tevi notiek, Džimij?

- Paldies, ka atnāci, Taj.

Hauks sēdēja iepretī Tomam Fūlijam San Pietro - kvartāla attālumā no Talon Group centrālā biroja Piecdesmit piektajā ielā. Fūlijs bija pasūtījis degvīnu ar ledu un olīvām, bet Hauks, kurš nekad nedzēra neko stiprāku dienas laikā, bija pasūtījis alu. Viņš bija paņēmis līdzi visu, ko zināja par Tibo, un gribēja saskaņot turpmāko rīcību. Nodalījums ar ādas sēdekļiem restorāna dziļumā nošķīra viņus no pusdie-notāju burzmas.

- Uz veselību. - Fūlijs pacēla savu glāzi. - Par to, lai mēs paliktu virs ūdens vētras laikā. Savādi, - firmas direktors iesmejas, - mēs ar puišiem nupat apmainījāmies idejām par to, kā tu varētu izrādīties noderīgs firmai, Taj.

- Labprāt tās uzklausīšu, - Hauks iedzēra malku alus, - taču es gribēju pastāstīt par Merilas Saimonsas lietu. Tu lūdzi informēt arī tevi.

- Ak jā, protams... - Fūlijs pamāja, izskatīdamies teju vai izklaidīgs. Viņš iedzēra vēl vienu degvīna malku. - Sper laukā!

- Es zinu, ka viņa ir draugos ar tevi, - Hauks sacīja. Viņš atvēra mapi. Paliecies uz priekšu, Hauks izstāstīja Fūlijam, ko viņi ar Ričardu Snellu bija atklājuši. Par Tibo viltoto pagātni. Par viņa falsificētajiem izglītības papīriem, dienestu armijā. Par pārspīlētajiem apgalvojumiem saistībā ar Beļģijas karalisko ģimeni, kas jau robežojās ar krāpšanu. Par mirušā baņķiera identitāti, kuru viņš bija piesavinājies. Un tas lika aizdomāties par kaut ko vairāk. - Tas puisis ir melis, Tom. Varbūt pat daudz ļaunāk. Man ļoti žēl.

Fūlijs uzlika brilles un izšķirstīja mapi. Lasot viņš brīžam sarāvās un nošūpoja galvu.

- Iznirelis. Es zināju, ka tas ir pārak labi, lai būtu patiesība. Vai esi viņai pateicis?

- Nē. Vispirms gribēju saskaņot ar tevi.

- Viņa būs satriekta, - Fūlijs sacīja. Viņš dzīrās paņemt glāzi. - Varbūt labāk, ja...

- Tom. - Hauks uzlika roku uz Fūlija locītavas. - Ir vēl kaut kas. - Viņš izņēma fotogrāfiju, kurā Tibo bija redzams kopā ar Marku Glasmenu Griničā, un uzlika to mapes virspusē. - Vai redzi, kurš tas ir?

Fūlijs samiedza acis virs brillēm. Ieraugot patiesību, savaldīgā dienvidnieka uzvedība pazuda kā nebijusi.

- Sasodītais suņabērns! - Viņš noslaucīja muti ar plaukstu. - Kur tā ir uzņemta?

- Griničā. Konjersu fermā. Labdarības polo spēle pagājušajā vasarā. Paklau, Tom... - Izskatījās, ka Fūlijs cenšas apsvērt, ko tas īsti varētu nozīmēt. - Pati par sevi tā vēl neko nepierāda. Tas varēja notikt simtiem dažādu iemeslu dēļ. Viņi varēja runāt par to, kā barot to sasodīto zirgu. Taču es šo to pārbaudīju. Glasmenam nebija nekādās saistības ar Griničas polo klubu, un es nespēju iztēloties, ka viņš varētu piederēt pie Dānijā parastās kompānijas.

Fūlijs pamāja, sakniebdams savas plānās lūpas bažīgā izteiksmē.

- Vai ir vēl kaut kas, kas viņus abus saista?

- Neko citu vairs neesmu atradis. Pagaidām.

- Kā ir ar kaut ko kriminālu Tibo pagātnē?

- Kriminālu, - 1 lauks precizēja, - vai aizdomīgu?

- Ar kaut ko solīdu, Taj.

Hauks papurināja galvu.

- Ja neskaita ievērojamu naudas summu piesaistīšanu, atsaucoties uz savām pārspīlētajām attiecībām ar Beļģijas karalisko ģimeni un savu viltoto identitāti... Tomēr es domāju, ka par to varētu izrādīt interesi arī F1B vai Interpols.

Fūlijs ievietoja fotogrāfiju atpakaļ kaudzē.

- Tas neko nepierāda, vai zini?

- Nepierāda gan. - Hauks pamāja. - Pats par sevi nē. Tomēr tas nepadara nebijušu to neatrisināto slepkavību Francijā. Un es domāju, ka tie cilvēki, par kuru naudu viņš rūpējas, varbūt gribētu uzzināt, kas viņš īsti ir.

Fūlijs norija atlikušo degvīnu un pamāja viesmīlim, lai tas atnestu otru. Hauks papurināja galvu.

- Viss kārtībā.

- Iedzer vienu, - Fūlijs noteica, paceldams augšup divus pirkstus. Viņš atbalstīja delmus uz galda, nodemonstrējot zelta aproču pogas, kas izlīda no žaketes piedurknēm. - Paklau, Taj, man gribētos, lai nekas no tā nenāktu gaismā, ja vien tu butu ar mieru.

Hauks pārsteigts palūkojās uz viņu.

Fūlijs paraustīja plecus.

- Protams, Merilai ir jāuzzina, ka viņas draugs ir viens liels sūdabrālis. Bet pārējais... - Viņš pabungoja pa fotogrāfiju. - Šī otra lieta...

- Kas ir ar šo otru lietu, Tom? Marks Glasmens nogremdēja Volstritas banku. Viņa ģimenes slepkavība vēl aizvien nav atklāta. Tibo ir aizdomīga pagātne, viņš apgrozās zināmās finanšu aprindās un ir redzēts kopā ar upuri. Man tas nozīmē ko vairāk par "šo otru lietu".

Fūlijs ievilka elpu un pamāja. Viņš saberzēja plaukstas pie sejas.

- Es gribu, lai tu mani uzklausītu, Taj. Mēs tevi nepieņēmām darba un neiedevām tev tādu algu, lai tu turpinātu domāt kā policists. Tu vairs nepārstāvi Griničas pilsētu. Tu pārstāvi mūs. Wertheimer Grimt ir nogrimusi. Valsts kase cenšas nokasīt atlikušo gaļu no kauliem un to izpārdot. Ja neskaita to grezno ēku, viņu vienīgie reālie aktīvi ir mazumtirdzniecības darījumi ar vērtspapīriem. Šajā ziņā viņi vēl aizvien ir otrie pēc Merrill Lynch. Vai tev ir kāda nojausma, kurš uz to tēmē?

Hauks uzlūkoja Fūliju. Nojausma bija radusies.

- Reynolds Reid. Lūk, kurš. Un gadījuma pēc, atskaitot Savienoto Valstu valdību, viņi ir mūsu lielākie klienti! Vai tagad tu redzi, kā tas viss sakrīt, Taj? Un mūsu interesēs ir sargāt savus klientus, nevis visu sabiedrību. Mums nav jāizmeklē šāda veida nodarījums. Tas ir valdības ziņā. -Priekšnieks viņu cieši uzlūkoja. - Es zinu, ka lūdzu tev izpētīt šo puisi, lai izpalīdzētu draudzenei, un tu to izdarīji. Tu to izdarīji ļoti labi. Tas ari viss. Tev nav pierādījumu, ka viņš ir paveicis ko sliktu. Nu un tad, ka viņš ir nofotografēts sarunājamies publiskā pasākuma ar kādu puisi, kuram beigās nepaveicās? Vai tu grasies pētīt ikvienu, ar ko Marks Glasmens ir sarunājies? Varu derēt - ja tu apskatīsi citas bildes no tā pasākuma, izrādīsies, ka viņš pļāpājis vēl ar kādiem divdesmit cilvēkiem.

- Tom, tas ir tips, kurš ļoti nopūlējies noslēpt savu pagātni. Tā rīkojas tikai tādi cilvēki, kuriem ir kas slēpjams. Mums, mazākais, vajadzētu noskaidrot, kas viņš īsti ir.

- Nē. - Fūlijs papurināja galvu, stingi raudzīdamies sev priekšā. - Nē. Mazākais, ko mums vajadzētu darīt, ir parūpēties, lai mūsu klients īstenotu ļoti svarīgu darījumu. Ja paklīdīs baumas, ka šis brokeris bijis uzpirkts vai neuzticams, ja cilvēki sāks lūkoties uz to gadījumu ar Wertheimer Grimt un tad sasaistīs to ar Merilu, uzņēmuma rezidenta bijušo sievu, vai ar mums... - Tika atnesti otrajā reizē pasūtītie dzērieni, un Fūlijs pamirkšķināja glītajai bārmenei, kura tos novietoja uz galdiņa, bet pēc tam uzlūkoja Hauku ar apņēmīgu skatienu. - Tu tagad esi mūsu partneris. Tu vairs neesi policists, tāpēc es negaidu, lai tu rīkotos kā li-kumsargs. Tagad mūsu prioritātes ir arī tavējās. Varbūt tad, kad darījums būs noslēgts, varbūt pēc pāris nedēļām... mēneša. Tad tu varēsi pagrabināt būrīti mazliet stiprāk. Mēs to apspriedīsim vēlreiz. Kā tu uz to skaties?

- Un kā būs ar Merilu?

Fūlijs dziļi, saraustīti ieelpoja un tad paraustīja plecus.

- Viņai par to šobrīd nevajadzētu uzzināt. Tici man. Pēc mēneša. Lai pagaidām paliek. Pēc tam redzēsim. Vai saproti, ko es gribu teikt?

Hauks aplaizīja lūpas, sajuzdams mutē rūgtenu garšu. Likās nepatīkami un nepareizi kaut vai tikai apsvērt Fulija priekšlikumu. Savā agrākajā dzīve...

Tomēr varbūt viss bija mainījies. Viņš bija pieņēmis šo darbu un algu. Varbūt vajadzēja pie tā pierast. Jaunas prioritātes. Galu gala nekas nebija pierādīts. Plauks juta, ka pamāj, apvaldīdams iekšēju sajūtu, ka nupat viņš rīkojas pilnīgi pretēji savai pārliecībai.

- Labi. - Fūlijs pasmaidīja un uzplīkšķināja Haukam pa plecu. - Pāris nedēļu vai mēnesis. - Viņš pacēla augšup jauno glāzi, un viņa sejā atgriezās sārtums. - Tagad, kad tas ir nodarīts, varbūt mēs varētu mainīt tematu un parunāt par tevi, Taj... un par to, kāda varētu būt tava loma šajā organizācijā.

Braucot atpakaļ uz mājām, Hauks domāja par to, ka Talon grib viņu izmantot par tādu kā runasvīru, un, par spīti visam, tas likās patīkami.

Varbūt pie vainas bija pāris alus kausu.

Viņa priekšnieks bija spriedis, kā izmantot Hauka reputāciju. Neatkarīgs cilvēks, kurš atmasko naudas atmazgātājus un pat korumpētu pavalsts senatoru, - tas labi noderētu cīņā par vairākiem līgumiem ar valdību. Lai ari Hauks bija vairījies no jebkādas publicitātes pēc savas pēdējās skaļākās lietas - federālā prokurora slepkavības Hārtfordā -, šis gadījums bija iekļuvis avīžu pirmajās lappusēs un maksājis karjeru vienam no pavalsts varenākajiem politiķiem, kā arī licis apšaubīt mantojumu, ko atstāja viens no bagātākajiem magnātiem.

Viņš brauca pa šoseju garām Yankees stadionam, cenzdamies izmest no galvas jautājumus par Dāniju Tibo un Marku Glasmenu.

Hauks uzspieda Enijas numuru. Viņa bija darbā, un Hauks bija apsolījis viņai izstāstīt par tikšanos. Taču, tiklīdz telefons saka zvanīt, kaut kas lika viņam pārdomāt, un, īsti nezinādams iemeslu, Hauks nospieda sarkano pogu.

Patiesība bija tāda, ka Hauka sirdī nebija nevienas pašas vietiņas, kas būtu ar mieru akceptēt Fūlija atbildi uz jautājumu, ko darīt ar Tibo. Iespēja, ka viņš varētu nedarīt neko, ļaut visam palikt pa vecam pēc principa "mūsu prioritāte ir tas, kas māk par labu mūsu klientiem", nespēja sadzīvot ar viņa sirdsapziņu.

Nogriežoties uz šosejas, kas veda uz Konektikutu, apmēram divdesmit minūšu attālumā no mājām viņa acu priekšā iznira Merila. Viņas acu dzīlēs bija lasāmas šaubas. Viņa nevēlējās to atlikt malā. Es gribu zināt, kas patiesībā ir vīrietis, kurā es grasos iemīlēties.

Tu vairs nepārstāvi Griničas pilsētu...

Vēl bija arī Tibo. Noslēpumaina figūra. Krāpnieks. Vai varbūt kas daudz, daudz ļaunāks. Darījumi, kuri nenotika. Attiecības, kuru nebija. Kādam vajadzēja būt cilvēkam, lai ar to visu nodarbotos? Ko viņš slēpa?

Vai zini, kurš ir noskatījis Wertheimer Grant mazumtirdzniecības darījumu biznesu, Taj? Fūlijs bija uzplīkšķinājis viņam uz pleca.

Viņš jutās izmantots.

Virsraksti vēstīja, ka šī reiz tik varenā Volstrītas firma ir sabrukusi. Cilvēki bija zaudējuši darbu. Dova indekss atradās brīvā kritienā. Bagātības saruka desmitkārt. Marks Glasmens, Eiprila un viņu skaistā meita bija miruši.

Tagad, kad tas ir nodarīts, varbūt mēs varētu mainīt tematu un parunāt par tevi, Taj...

Kas tas ir, viņš domāja, iejuzdamies brauciena ritmā, kas šajā gadījumā tiek tik ļoti sargāts? Tas vien, ka viņš bija spēris šo soli, tas vien, ka viņa darbavieta tagad bija Talon Group, nevis Griničas policijas iecirknis, nenozīmēja, ka viņš spēj no tā visa atteikties. Nemiers Hauka asinīs bija tāds pats, kādu viņš bija jutis allaž.

Kā gan iespējams atteikties no kā tāda, kas tev ir tikpat tuvs kā paša sirdspuksti?

Kā iespējams atteikties no patiesības?

* * *

- Nu, pirmais, ko ikvienam vajadzētu zināt, - Eiprila pasmaidīja, iedzerdama malku kafijas, - ir tas, ka viņš nejūk prātā. Zini, ārprāts ir iedzimts. - Viņa iekoda apakšlūpā. - Mēs to pārmantojam no saviem bērniem.

Viņš iesmējās, ari iedzerdams kafiju ar pienu.

- Man vienmēr licies, ka ir otrādi.

- Tas ir populārs malds, - viņa sacīja. - Piedodams. Ikviens sākuma pieļauj šo kļūdu.

- Paldies, ka atklāji man to.

Pēc Hauka trešā apmeklējuma, kad viņi bija vairākkārt saskatījušies, abi bija pasākuši kopā iziet no ēkas un kādu bridi aprunāties, stāvot uz ietves. Turpat uz stūra atradās Starbucks kafejnīca, un Eiprila apjautājās, vai viņam garšo moccha latte.

- Parasti es dzeru kafiju - melnu, bez cukura. Taču ilgojos paplašināt savus apvāršņus.

- Tādā gadījumā es cienāju.

Viņi bija apsēdušies uz dīvāna. Eiprila pasūtīja viņa vietā.

- Man ļoti žēl, ka tā notika, - viņa ierunājās, samaisot savu kafiju. Viņā jautās kaut kas nepārprotami atklāts un uzticams, un kopš nelaimes gadījuma, kopš brīža, kad Hauka laulība bija izjukusi un viņš bija aizgājis no darba policijā, viņš nebija ne ar vienu daudz par to runājis. Tāpēc bija patīkami ar kādu pasēdēt kafejnīcā. Un viņa bija skaista. Un laipna. - Zaudēt bērnu.

- Paklau, - viņš noteica, - kāpjot augstāk, krāsas sabiezē, tāpēc mums nav par to jārunā, ja tu to nevelies. Tomēr paldies.

- Zini, tā nav tava vaina. - Viņa paraustīja plecus. Viņas acis bija sūnu zaļas. - Es zinu, ka tu tam šobrīd netici, taču tiešām nav.

Viņš aprobežojās ar: - Es zinu.

Eiprilas smaids kļuva platāks.

- Zini, neviens neticētu, ka tā ir. Ņem to vērā.

Viņš jutās tā, kā vēl nekad agrāk nebija juties. Nekad nekas nebija nācis viegli. Vajadzēja strādāt it visur - skolā, sportā. Visi rekordi, ko Mauks bija sasniedzis vidusskolā, bija izsūkuši viņu līdz pēdējai sviedru lāsei un prasījuši visu viņa apņēmību. Iestāšanās Kolbija koledžā. Brālis bija ticis juridiskajā fakultātē, un Haukam likās, ka būs pareizi, ja viņš dosies citā virzienā. Policijā. Un viņš uzkalpojās. Kļuva par inspektoru vēl pirms trīsdesmit gadu vecuma. Viņa augstskolas diploms ļāva Haukam nonākt Ņujorkas policijas pārvaldē. Informācijas departamenta. Priekšnieka vietnieka pakļautībā. Viņa laulība zēla un plauka. Divas burvīgas meitiņas. Tolaik likās, ka tā bus mūžīgi. Visu laiku tikai augšup. Tikai uz bridi, uz sekundi viņš bija ļāvis sev atslābināties. Novērsies.

Nekad nedrīkst atslābināties. Un tad...

- Var jau būt, ka es neesmu sajucis prātā, - viņš atbildēja, pasmaidīdams pretī, - taču neapšaubāmi esmu sadarījis šo to neprātīgu. Nesen...

- Pastāsti man.

- Es nezinu, man tas šķiet visai muļķīgi. Pēc tā gadījuma ar Noru es sēdēju Elmhērstā pie D'Agostino veikala trīs stundas nakts vidu, līdz paņēmu ķieģeli un iebliezu ar to pa vitrīnu.

- Ak tā? Vai viņi tev bija iesmērējuši vistu ar beigušos derīguma termiņu?

- Nē. - Viņš papurināja galvu ar vieglu smaidu. - Es devos turp, kad biju atstājis mašīnu piebraucamajā ceļā. Kad...

Jau viņas skatiens vien lika Haukam sajusties labāk. It kā tam būtu saskatāmas beigas. It kā kādu dienu kāds varētu atkal ieinteresēties par viņu.

- Tagad tas šķiet stulbi. Manai darbavietai nācās iejaukties. Jebkurā gadījumā tā es nonācu te.

- Es vedu savu meitu uz baletu, kad biju salietojusies oksikontīnu un antidepresantus. Es nonācu Pensilvānijā, Baksa apgabalā.

- Kāpēc Pensilvānijā? - Hauks jautāja.

Eiprila pasmaidīja.

- Nezinu. Tur dzīvo amiši. Es tikai gribu teikt, ka tu neesi vienīgais, kurš ļauj sienām sabrukt. Tava meita tika nogalināta. Tu sajuties atbildīgs. Dažreiz mēs visi esam gluži vai spiesti rīkoties neprātīgi. Kurš meta to ķieģeli? Tu?

- Es nezinu, - Hauks paraustīja plecus. - Varbūt kāds, kas atradās manī.

- Un ko saka doktors Pols? Protams, atmetot ārsta un pacienta konfidencialitāti.

- Viņš teica, ka būtu labi noskaidrot, kas ir šis cilvēks.

- Paklau... - Eiprila pieskārās viņa delmam, pieliekdamās tuvāk. - Šie cilvēki tur augšā... Daži no viņiem apmeklē šo grupu vairāk nekā desmit gadu. Patiesība ir tāda, ka pastāv divi cilvēku tipi. Vieni ir tie, kuru prāta ķīmija tika izjaukta jau bērnībā. Viņiem katra diena nozīmē cīņu par līdzsvara saglabāšanu. Un ir cilvēki, kuru sienas, kas visu saturējušas, ir nobrukušas tikai uz laiku. Tā ka tavējās. Vai nu tev tas patīk vai ne. - Viņa satvēra savu kafijas tasi. - Tie ir cilvēki, kuri te ir tikai uz laiku, garāmejot. - Viņas acīs parādījās šķelmīgs mirdzums. - Piedošanu, mister, tas esat jūs.

- Paldies, - Hauks noteica. Viņš jutās gandrīz vai samulsis. Hauks pacēla galvu un redzēja, ka Eiprila lūkojas uz viņu - nepavisam ne zīmīgi. Tomēr viņš jutās drošs, ka saskata šajā skatienā arī zināmas skumjas.

- Un pie kura tipa piederi tu?

* * *

Kad Hauks bija nonācis līdz Pārkvejai, nemiers bija pārvērties izjūtās, kuras viņš pazina jau sen un no kurām nespēja tik viegli atbrīvoties.

Cilvēki, kuri te ir tikai uz laiku, garāmejot. Viņai bija taisnība. Viņš apmeklēja astoņas grupas nodarbības. Tagad viņš sasodīti labi zināja, kas ir šis iekšējais cilvēks.

Tas bija cilvēks, kurš gatavojās darit šo.

Viņš pasniedzās pēc mobilā telefona un uzspieda numuru ar ātrā savienojuma taustiņu. Pēc pāris signāliem atsaucās pazīstama balss.

- Koluči, - cilvēks sacīja.

Vito Koluči - izbijis Stemfordas policijas inspektors, kuram šobrīd piederēja pašam sava veiksmīga detektīvu aģentūra. Dažkārt bija noderīgi atrast informācijas avotu tādās lietās ārpus policijas, un Koluči bija Haukam izpalīdzējis neskaitāmas reizes.

- Taj, - Vito ierunājās, izklausīdamies iepriecināts. - Jūtos pārsteigts, ka tāds augsta lidojuma putns kā tu atcerējies tādu šiku zivteli kā mani. Vai tev ir mana elektroniskā pasta adrese?

- Jā, Vito, paldies tev. Tu ieminējies, ka tad, ja varētu kaut ka palīdzēt...

- Jēziņ, tas bija tikai tāds teiciens, mans draugs. Taču lai nu paliek -ja tu runā nopietni, tad šauj vajā.

- Man vajadzīgas kada mobilā telefona izdrukas. -Hauks pasniedzās un atvēra savu mapi. Turēdams stūri, viņš izvilka profila lapu un nolasīja numuru. - Tā tipa vārds ir Tibo. - Viņš nosauca to pa burtiem. - Vārdā Dīters. Jeb Danijs. D-A-N-l-J-S. Zinu, ka tas nav īpaši spožs darbiņš, vecīt.

- Jā, un es pat nevaru pieprasīt tev par to samaksu, -privātdetektīvs atbildēja. - Tomēr esmu mazliet samulsis. Vai tavā lielajā firmā nav cilvēku, kuri dara tādus darbus katru dienu?

Hauks brīdi paklusēja, izbraukdams uz Longridžroudas. Tikai mazu solīti, viņš sevi brīdināja. Tikai apslapināt kāju pirkstus.

Taču tā vienmēr viss bija sācies.

- Ja tev nav iebildumu, man gribētos to nodalīt no savas lielās firmas, Vito. Vai tu esi ar mieru?

Stemfordas detektīvs iesmējās.

- Tas neprasīja ilgu laiku, Taj.

Viņa meita Džesija atbrauca pavadit nedēļas nogali pie tēva. Tagad, kad viņai jau bija četrpadsmit gadu, Džesija brauca ar vilcienu no Centrālās stacijas. Reizi pa reizei viņi brauca uz Butternut Masačūsetsas rietumos un devās slēpot vai satikās ar viņas māsīcām netālu no Hārtfordas. Citkārt viņi palika mājās un noskatījās vairākas filmas. Nu jau meita sāka kļūt pilnīgi patstāvīga, un Hauks atskārta, ka kļūst aizvien grūtāk un grūtāk atvilināt viņu šurp. Kaut kas allaž uzrādās - basketbola spele skolā, Amandas ballīte, Ru-nija koncerts. Aizvien biežāk un biežāk viņa pavadīja laiku pie tēva, sēdēdama uz dīvāna ar "feisbukā" vai mobilajā telefonā iebāztu degunu.

Šoreiz viņš padevās un piekrita aizvest meitu uz filmu "Pēkšņi stāvoklī", lai arī tā nebija ieteicama bērniem līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Un nožēloja to jau kopš pirmajiem kadriem.

- Jēzīt, tēt, - Džesija sacīja pēc tam, kamēr Hauks, neērti juzdamies, raudzījās apkārt, vai neredzēs arī citus viņas vecuma pusaudžus. - Tā nepavisam nelīdzinās citām filmām, kuras esmu redzējusi.

Pie joda, kad gan Nemo bija pārvērties par Setu Roge-nu?

Šajā svētdienā Hauks piecēlās agri un izbrīvēja kādu brīdi, lai ielūkotos datorā. Viņš apskrēja loku apkārt Hop-kovai, aprīļa rīta gaiss likās sāļš un sāka iesilt. Vēl pēc mē-

nēša varēs vilkt laukā laivu. Nevarēja gan zināt, vai Džesija šoreiz būs ar mieru doties izbraucienos.

Vēlāk viņš tai pagatavoja pankūkas, kad pusdesmitos meita iznāca no savas istabas, berzēdama miegu no acīm. Dzerdams kafiju, Hauks vēroja, kā meita tur sēž sporta kreklā un pidžamas biksēs, un prātoja, vai pasaulē ir vēl kaut kas tikpat cerīgs un skaists. Viņš ilgojās pēc Noras, katru dienu iedomājoties par viņas uzrauto deguntiņu un melodiskajiem smiekliem. Beigu beigās Džesija notvēra viņa tukšo skatienu.

- Kas ir, tēt?

- Nekas, - viņš atbildēja.

Pēc brokastīm Hauks izgāja pašaujoties uz terases, no kuras pavērās skats uz zundu, un paņēma avīzi.

Džesija ar telefonu bija nometusies uz dīvāna un skatījās Comedy Central. Hauks sāka ar sporta ziņām. Taigers un Fils gatavojās piedalīties Masters sērijas turnīrā. Yanks bija zaudējuši Red Sox atklāšanas dienā.

Kad viņš aizvēra sporta sadaļu, lai pārietu pie biznesa, Hauka uzmanību piesaistīja liels virsraksts pirmajā lappusē.

Pašnāvības upuris augstceltnē ir otrais Voistrītas brokeris

Līķis, kas vakar tika atrasts pakāries centra daudzdzīvokļu maļas pārvaldnieka kabinetā, identificēts kā Džeimss Donovans, hipotekāro obligāciju brokeris Voistrītas firmā Beeston Holloway. Donovans bija šīs mājas iedzīvotājs.

Nāves gadījums tiek uzskatīts par pašnāvību, un Donovans ir otrais augstas klases Voistrītas brokeris, kurš pēdējā mēneša laikā gājis bojā pēkšņā nāvē. Marks Glasmens, kurš strādāja par vērtspapīru brokeri nesen bankrotējušajā uzņēmumā Wertheimer Grant, tika nošauts kopā ar savu ģimeni ielaušanās laikā ģimenes mājā Griničā Konektikutas pai’alstī šī ga-

da 6. martā. Tā radītais skandāls saistībā ar zaudējumiem un amatpārkāpumiem palīdzēja nogremdēt firmu.

Trīsdesmit divus gadus vecais Donovans bija veiksmīgs brokeris, kuru draugi un kolēģi pēdējā laikā raksturoja kā nomāktu un noraizējušos, iespējams, saistībā ar bīstamajām tendencēm hipotekāro obligāciju tirgū. Apkalpojošais personals greznajā ēkā, kur viņš dzīvoja kopā ar sievu un dēlu, apgalvo, ka bieži redzējuši viņu nakts vidū pastaigājamies ar suni. Saskaņā ar vienošanos viņam bija piekļuve pārvaldnieka kabinetam, kur viņa līķi agrā piektdienas rītā atklaja ēkas pārvaldnieks Lūiss Verga, ierodoties darbā. Vergas kungs nesniedz plašākus komentārus, aprobežojoties ar paziņojumu, ka viņš ir pazinis Donovana kungu un ka viņš “bijis krietns cilvēks", taču kāds cits darbinieks atzīst, ka Donovans bieži izmantojis kabinetu, lai no turienes veiktu telefona zvanus vēlās vakara stundās, jo "viņš bija darbā divdesmit četras stundas dienā un negribēja traucēt sievu naktīs. Viņš bija mājas padomē. Ziemassvētkos viņš atlīdzināja par visām rūpēm".

Draugi un kolēģi sacījuši, ka veiksmīgais brokeris dažu pēdējo nedēļu laikā esot mainījies, kļuvis "izklaidīgs un nervozs". "Viņš izjuta lielu spiedienu," sacīja kāds darbabiedrs. Sūzena Faina, Beeston Holloway preses dienesta vadītaja, teica: "Džims bija lielisks cilvēks un prasmīgs brokeris. Viņu gaidīja spoža nākotne.”

Spekulācijas par to, ka Donovana pašnāvība ir saistīta ar kļūdainu aktīvu pārvaldību, kas palīdzēja nogremdēt reiz tik vareno uzņēmumu Wertheimer Grant, sāka klīst uzreiz pēc tam, kad ziņa par brokera nāvi nonāca atklātībā. "Šādas spekulācijas ir pilnīgi nepamatotas un nepatiesas,” Faina sacīja, sniedzot atbildi uz jautājumu. "Mūsu firmā ir ieviesta strikta darbības kontroles sistēma." Viņa piebilda, ka, par spīti dramatiskajam uzņēmuma akciju vērtības kritumam dažu

pēdējo nedēļu laikā un baumām par neizbēgamo bilances aktīvu norakstīšanu, firma "ir finansiāli stabila".

Donovans nāk no Seivilas Longailendā un ieguvis maģistra grādu Ņujorkas Universitātē, viņam bija sieva Leslija un dēls Zakarijs, kuram ir četri gadi.

Hauks nolika avīzi. Viņš nolūkojās uz mierpilno zundu, sajuzdams sevī uzvirmojam šaubas.

Viņš īpaši neticēja sagadīšanās iespējamībai un kā ikviens policists paļāvās uz teicienu: “Nav dūmu bez uguns."

Otra Volstrītas brokera aizdomīgā nāve jau bija uguns.

Vēl viena ieguldījumu pārvaldnieka nāve aizdomīgos apstākļos ātri vien nonāca avīžu pirmajās lapās.

Prese to uztvēra kā zīmi, ka Volstrīta ir mākslīgi uzpūsta. Nekādas kontroles. Nekādas uzraudzības. Donovana gadījums tika uzskatīts par traģisku piemēru tam, ka augsti atalgotie "kauliņu sviedēji" nespēj samierināties ar savām gaistošajām pozīcijām, ka tiek pakļauti spiedienam. Pasaule pēc sākotnējā uzplaukuma.

Vispirms bija hipotekārā krīze, Wetheimer Graut bankrots. Tam sekoja Fannie Mae un Freddie Mac grīļošanās, AIG noasiņošana. Nu bija pienākusi Beeston Holloway kārta. Portfeļu pārvaldnieki, kuriem nācās dubultot savas likmes, lai kompensētu aizvien pieaugošos zaudējumus, nogremdēja savas firmas un nogrima paši. Viņiem tas bija par daudz. Viņi nebija ieprogrammēti nekam citam, izņemot panākumus.

Džeimss Donovans bija pazinis tikai vienu attīstības scenāriju. Augšup.

Viņš vienkārši nebija spējis tikt ar to galā.

Hauks atvēra septiņpadsmitā iecirkņa ēkas durvis. Sājā pēcpusdienā viņš bija agrāk aizgājis no darba un aizbraucis uz pilsētu. Parasti pirmdienās viņš uzņēma viesos Eniju un gatavoja vakariņas, taču šovakar viņam prātā bija šis jaunais notikumu pavērsiens.

Pa ceļam viņš bija noklausījies ziņas. Beeston apgalvoja, ka risinot nopietnas sarunas, lai izglābtu firmu. Nu viņi atzina, ka Donovans tiem izmaksājis miljardus. Visziņi pieļāva, ka viņš kritis panikā pēc skandāla ar Wertheimer Grant, zinot, ka vairs nespēs paturēt noslēpumā pats savus milzīgos zaudējumus. Nu vienīgais Volstrītas virzītājspēks bija neslēpta panika. Wertheimer Grant jau bija vēsture. Beeston Holloway varēja kļūt par nākamo. Finanšu sektoram nebija nekāda atbalsta.

Hauks sarāvās. Dova indekss vakar bija sasniedzis zemāko līmeni pēdējo astoņu gadu laikā.

Policijas iecirknis atradās Austrumu Piecdesmit pirmajā ielā. Hauks uzkāpa augšā un apjautājās sievietei pie dežuranta galdiņa, kur var satikt inspektoru Kempbelu.

Sieviete norādīja uz druknu rudmatainu vīrieti džemperī ar V veida izgriezumu, kurš sēdēja pie rakstāmgalda netālu no loga un pašlaik runāja pa telefonu.

- Tur.

Hauks piegāja klāt un gaidīja, kad inspektors beigs sarunu. Kempbels kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā, uzlicis kāju uz atvērtas atvilktnes.

- Vienu mirklīti, - viņš noteica, ar skatienu norādīdams Haukam, ka viņam nāksies pagaidīt. Viņa rakstāmgalds bija nokrauts ar atvērtām mapēm un papīriem; pie sienas bija pieliktas divas ierāmētas bērnu fotogrāfijas. Līdzās galdam atradās koka krēsls, uz kura bija uzliktas pāris grāmatas. Hauks ievēroja pirmo - "Idiota rokasgrāmata, lai izprastu Volstrītu".

Viņš klusībā nosmējās.

Kad inspektors beidzot bija ticis galā ar telefona sarunu, viņš apgrieza krēslu otrādi, lai pievērstos Haukam, un sakrustoja kājas.

- Šeps Kempbels, piedošanu...

- Mans uzvārds ir Hauks. - Hauks uzmeta uz rokas savu virsjaku. - Agrāk strādāju slepkavību izmeklēšanas nodaļa К vīnsā un vēlāk apgabalā pie policijas priekšnieka Bērnsa.

Kempbels pamāja, pavērsdams pret viņu rādītājpirkstu.

- Jā, es jūs pazīstu, vai ne? Vai jūs rādīja teļļuka saistībā ar kaut kādu svarīgu lietu? Centrālās stacijas spridzināšana, pareizi? Tas puisis, kurš nebija miris... Jūs esat Hauks.

- Tieši tā. - Hauks izņēma vizītkarti un pasniedza to Kempbelam. Inspektors savilka lūpas un nosvilpās. Policisti, kuri pameta kuģi, lai parietu uz privāto sektoru, nebaudīja lielu cieņu starp palicējiem, kuri nostrādājās liki par valsts algu. Vairums uzskatīja, ka viņi ir pārdevušies. Kempbels nopētīja Hauka firmas nosaukumu un nolika vizītkarti.

- Pārgājāt mūra otrā pusē, ko? Jums neko īsti nevar pārmest. Jus atradāt savu biļeti. Bērniem ir jāiet skolā. - Viņš novāca grāmatas no krēsla līdzās savam rakstāmgaldam un norādīja, lai Hauks apsēžas. - Bet jūsējie tagad mācās kādā šika akadēmijā, vai ne? Kas jūs atvedis atpakaļ pie mums?

- Donovana lieta. - Hauks nepievērsa uzmanību pārējam. - Cerēju uzdot dažus jautājumus.

Kempbels skaļi nopūtās.

- Dienas galvenais temats.

- Es cenšos noskaidrot, vai ir kādas norādes uz to otru gadījumu, kas notika Griničā. Ar brokeri, kurš tika nogalināts kopā ar visu ģimeni.

Inspektors pamāja un paķēra paciņu ar riekstiem, nepiedāvādams Haukam.

- Skaidrs. Tā lieta tika saistīta ar ielaušanos mājās, vai ne?

Hauks paraustīja plecus.

- Sākumā tā uzskatīja.

- Tādā gadījumā jus droši vien būsiet lasījis, ka šī tiek uzskatīta par pašnāvību. - Viņš pāršķēla riekstu un iemeta čaumalu atkritumu grozā. - Kādas līdzības jūs meklējat?

- Divi brokeri mirst aizdomīgos apstākļos. Iedomājos, vai jūs jau esat apskatījuši upuru telefona sarunu izdrukas.

- Telefona sarunu izdrukas?

- Vai varbūt ēkas drošības kameru ierakstus. Pieņemu, ka tādi eksistē.

- Kāpēc?

- Lai palūkotos, kurš varēja ieiet mājā ap to laiku, kad iestājās nāve.

- Drošības kameras... - Inspektors iemeta riekstu mutē un atkal ieskatījās Hauka vizītkartē. - Hauks, vai ne? Talon... Esmu par to dzirdējis. Liela firma. Te teikts, ka jūs tur esat partneris. Zinu, ka ir grūti atteikties no tādām izdevībām. Varbūt tad, ja man kaut kas būtu pagadījies... Mums visiem reiz jāizdara izvēle. Vai nevēlaties man atklāt, kas tieši jūs te interesē?

Uzstājīgs izbijis policists no piepilsētas. Un piedevām vēl labi apmaksāts. Tāds ierodas un bāž savu degunu nepabeigtā lietā. Bez kādas jurisdikcijas. Hauks bija gaidījis tādu reakciju.

- Es pazinu vienu Glasmenu ģimenes locekli, kas toreiz aizgāja bojā. Cenšos noskaidrot, vai ir kāda saistība starp šīm lietām. Divi pārdroši brokeri. Milzu zaudējumi. Divas Volstrītas firmas, kas tiek pamatīgi sašūpotas. Vai esat dzirdējis širita ziņas?

- Jā, tas viss ir rakstīts simt sestajā lappusē manā uzticamajā bībelē. - Kembels pacēla augšup savu Volstrītas instrukciju un pasmīnēja. - Pieņemu, ka jūs neticat tai versijai par ielaušanos mājā?

Hauks paraustīja plecus.

- Es ticu tikai tam, ka tas ir jānoskaidro. Drauga vārdā.

Kempbels atkal pamāja, izlikdamies izsmējīgi līdzcietīgs, taču viņa skatiens kādu brīdi pakavējās pie Hauka un tad atkal pievērsās viņa vizītkartei.

- Hmm, vai zināt, varbūt šī ir mana biļete, ar ko izbraukt cauri. - Viņš nošņaukājās. - Vai zināt, es neesmu nekāds Vorens Bafets... Nekad neesmu ticis pie liela ķēriena. Paklausieties, Hauka kungs... - viņš izrunāja Hauka uzvārdu tā, it kā izrunātu vārdu “vēzis", - es zinu, ka jūs kādu laiku esat vārījies šajā sulā. Izskatās, ka jūsu interese ir personiska, un nevēlos but ziņkārīgs. Turklāt es ari zinu, kā tas ir, ja tu aizej no darba policijā.

- Piedošanu?

- Nu, darbs beidzas agri, nekas īpašs nenotiek. Jūs droši vien tur noņematies ar dažādām uzņēmumu lietām. Baltās apkaklītes. Gribat turēt rokas uz stūres.

Hauks neatbildēja. Nabaga policistu grūtas dzīves tēlojums viņam sāka krist uz nerviem.

- Hauka kungs, fakts ir tāds, ka Donovana kungs izgāja no sava dzīvokļa nakti, apmēram piecpadsmit minūtes pāri trijiem. Tāpat ka parasti pēdējā laikā. Viņa sieva pamodās un ievēroja, cik ir pulkstenis. Atkal aizmiga. Viņam bija ēkas pārvaldnieka kabineta atslēga, kas droši vien maksās tam nabaga velnam darbu. Pirkstu nospiedumi uz kabineta durvju roktura piederēja tikai viņam. Viņš izmantoja elektrības vadu, kuru pārvaldnieks glabāja kabineta noliktavā, un apmeta to ap griestu caurulēm. Pēdējā laikā tas puisis bija noraizējies. Negulēja. Lietoja garastāvokļa stabilizatorus. Kolēģi apgalvoja, ka viņš bijis nervozs pēc velna. Tas nav nekāds lielais pārsteigums, ja cilvēks pazaudē summu, kas vienāda ar Baltkrievijas iekšzemes kopproduktu. - Kempbels iesmējās. - Vai esat ievērojis, ka ziņās šodien var nokļūt tikai ar summām, kas pārsniedz miljardu? Pat viņa sieva minēja, ka vīrs pēdējā laikā uzvedies dīvaini. Aizmirsis dzimšanas dienas. Gājis pastaigāties ar suni trijos naktī. Nav jābūt Zigmundam Freidam, lai saprastu, ka viņu mocīja depresija. Pat viņa firma neapgalvo, ka tur kaut kas nav lāgā. Tad kāpēc man vajadzētu pārbaudīt telefona sarunu izdrukas? Vai kaut kādus videoierakstus? Ko mums tur vajadzētu meklēt?

Hauks butu varējis atbildēt: "Varbūt saistību ar Dāniju Tibo vai vīrieti, kuru nofotografējis Eiprilas Glasmenas dēls, rudo puisi ar drediem un tetovējumu uz skausta." Tomēr viņš nevēlējās pieminēt Tibo, kamēr nebūs uzracis par šo tematu ko vairāk. Vai tik ilgi, līdz Fūlijs nebūs devis viņam zaļo gaismu.

Šis puisis tikai centās ātrāk atrisināt lietas. Un šai nebija vajadzīgs daudz darba.

- Kā jau teicu, es to daru drauga vārdā, - Hauks noteica, paņemdams uz rokas uzmesto žaketi.

- Jūs teicāt, ka esot viņu pazinis?

- Ko pazinis? - Hauks sarauca pieri, īsti nesaprazdams, par kuru Kempbels runā.

- Donovanu, - inspektors atbildēja. - Upuri.

- Neteicu, ka viņu pazinu. Es teicu, ka pazinu vienu no tiem, kas tika nogalināti Griničā. Vēl pirms brīža jūs nelikāt manīt, ka viņš būtu upuris.

- Jums nav bijušas nekādas darīšanas ar viņu? - inspektors apjautajās, izņemdams no paciņas nakamo riekstu.

- Nekādas. - Hauks jautājoši paraudzījās uz viņu. - Kāpēc tāds jautājums?

- Tāpat vien. Vienkārši cenšos visu noskaidrot. Tas arī viss. - Viņš pacēla augšup Hauka vizītkarti. - Talon, ja? Vai drīkstu to paturēt? Varbūt kādu dienu man noderēs kāds padoms, ja tikšu pie savas biļetes.

Hauks piecēlās un atkal uzlika žaketi atpakaļ uz rokas.

- Laipni lūdzu.

- Vai zināt, varbūt es to izdarīšu, - Kempbels noteica, ari pieceldamies. Viņam bija apaļš vēders, un viņš bija piecas collas īsāks par Hauku. - Varbūt tomēr pārbaudīšu tās telefona sarunu izdrukas. Kā jau jūs teicāt. Nekad nevar zināt, kam var uzdurties. Ja tā būs, vai jūs zināt kādu vārdu, ko man vajadzētu meklēt?

- Dodiet man ziņu, kad būsiet to izdarījis, - Hauks atbildēja, - un es palūkošos, vai kāds ienāks prātā.

Pa ceļam uz mājam Hauks izmantoja izdevību un apstājās Austrumu Piecdesmit trešajā ielā - pie mājas, kurā bija dzīvojis Donovans.

Pie durvīm viņu sagaidīja šveicars, kuram Hauks pavēstīja par savu nodomu aprunāties ar Donovana sievu. Šveicars, kurš acīmredzami bija brīdināts nelaist par tuvu presi un dažādus dīkdieņus, aplūkoja Hauka vizītkarti tā, it kā uz tās būtu rakstīts kāds slepens kods. Hauks viņu pierunāja piezvanīt uz dzīvokli.

- Viņš apgalvo, ka esot policists no Griničas, - šveicars sacīja klausulē, - un izmeklējot lietu saistībā ar kādu citu gadījumu. Teica, ka tas prasīšot tikai vienu minūti, Dono-vanas kundze. Vai ļaut viņam ienākt?

Atbilde acīmredzot bija apstiprinoša, un beigu beigās šveicars norādīja Haukam uz liftu vestibila tālākajā galā. Vestibils bija caurstaigājams, ar pagalma izeju, kas veda uz Piecdesmit otro ielu. 1 lauks pamanīja videonovērošanas kameru, kas bija novietota pie sienas virs sētas durvīm.

Ejot garām, viņam ienāca prātā, ka labprāt gribētu aplūkot šo filmiņu.

Kad lifta durvis atvērās piecpadsmitajā stāvā, Hauku sagaidīja tumšmataina sieviete ar izmocītu sejas izteiksmi, ģērbusies melnā kleitā un saņēmusi matus uz pakauša. Viņa stādījās priekšā kā Dina Volfa, Leslijas Donovanas māsa.

- Mes tikai vakar apglabājām manu svaini, - viņa sacīja, kā cenzdamās viņu atrunāt. - Mana māsa jau vairākas reizes ir runājusi ar policiju...

- Tas aizņems tikai sekundi, - Hauks apsolīja. - Tas ir svarīgi.

Sieviete pamāja, izskatīdamās noraizējusies.

- Lūdzu...

Iekšā apmēram piecpadsmit cilvēku bija sapulcējušies priekšnamā un nelielā virtuvītē. Smieklu un ēdiena pasniegšanas skaņas sajaucās ar nopietniem skatieniem un pieklusinātām frāzēm. Pāris mazu bērnu skraidīja pa dzīvojamo istabu, ķerdami baltu klēpja sunīti, kamēr vecāki centās viņus apsaukt.

- Mana māsa ir šeit.

Sieviete ieveda viņu nelielā telpā, kas atgādināja kaut ko vidēju starp dzīvojamo istabu un kabinetu. Koka plaukti bija juceklīgi piebāzti ar grāmatām un brošūrām. Visapkārt izmētāti finanšu dokumenti. Ādas dīvāns un platekrāna televizors. Leslija Donovana sēdēja uz dīvāna. Viņai bija biezi, melni mati, atglausti atpakaļ ciešā mezglā, un bāla sejas krāsa, viņa bija ģērbusies tumši sarkana džemperī un svārkos.

- Paldies, ka bijāt ar mieru mani pieņemt, - Hauks ierunājās. - Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu. Es ilgi jūs neaizkavēšu. - Viņš bija atradies šādās situācijās daudzas reizes un nevēlējās uzbāzties.

Sieviete pamāja mazliet izklaidīgi. Viņa bija skaista, ar mazu deguntiņu un augstiem vaigu kauliem, lai arī bēdas bija acīmredzamas.

- Tas nekas. Karloss teica, ka jūs esat Griničas policists?

- Vadīju slepkavību izmeklēšanas nodaļu sešus gadus. Tagad strādāju privātā apsardzes firmā. - Hauks apsēdas viņai pretī un uzlika savu vizītkarti uz žurnālu galdiņa.

Viņa to paņēma. - Vai zināt kaut ko par Glasmenu slepkavību, kas notika pirms mēneša?

- Skaidrs, ka mēs esam par to dzirdējuši, Hauka kungs. Itin visi finanšu jomā strādājošie sekoja līdzi izmeklēšanas gaitai. Tieši tad Džims sāka uzvesties mazliet dīvaini.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Viņš kļuva satraukts. Izklaidīgs. Pārstāja gulēt. Cēlās naktīs. Kada ir jūsu saistība ar šīm slepkavībām, Hauka kungs, ja drīkstu jautāt?

- Es biju tuvos draugos ar vienu no ģimenes locekļiem, kuru vēlāk nogalināja. Gribu noskaidrot, vai abi šie gadījumi nevarētu būt saistīti. Divi brokeri, divas bankrotējušas Volstrītas firmas. Man ir tikai daži jautājumi.

- Tā nabaga ģimene. - Leslija Donovana nopūtās, pašūpodama galvu. - Briesmīgi. Taču mans vīrs pats laupīja sev dzīvību, Hauka kungs. Jādomā, ka jūs to zināt. Ko jūs gribējāt teikt ar to, ka abi gadījumi varētu būt saistīti?

Hauks izņēma no aploksnes fotogrāfiju. To pašu, ko viņam bija iedevusi Merila. Dānijā attēlu.

- Iedomājos, ka varbūt jūs pazīstat šo cilvēku, Donova-nas kundze. Vai varbūt kāds cilvēks, vārdā Tibo, ir sazinājies ar jūsu vīru. Viņš ir beļģis. Dīters Tibo. Vai varbūt Danijs?

Donovana atraitne paņēma fotogrāfiju.

- Nē, es viņu nepazīstu. Arī vārds man neko neizsaka. Vai vajadzētu?

- Nezinu. - Hauks paraustīja plecus, apzinādamies, ka tas ir apšaubāms mēģinājums. - Es noskaidroju, ka viņam ir saistība ar Glasmena kungu. Varbūt viņa vārds varētu būt atrodams jūsu vīra telefona grāmatiņā vai kaut kur viņa piezīmēs vai uz rakstamgalda? Šeit vai darbā.

- Ja jūs domājat, ka pastāv kāda saistība starp tām slepkavībām un manu vīna, kāpēc jūs to nepavēstāt policijai? -

Donovana atraitne jautāja. - Inspektors Kempbels no vietējā iecirkņa bija ļoti izpalīdzīgs. Esmu pārliecināta, ka viņš būs ar mieru jūs uzklausīt.

- Man jau bija tas gods, - Hauks sacīja. - Tomēr es nepieminēju šo cilvēku. Vēl neesmu tik tālu ticis. Un negribu jūs nevajadzīgi satraukt, kamēr neuzzināšu ko vairāk. Teicāt, ka Glasmenu slepkavība šķita iztrūcinām jūsu viru. Vai viņš runāja ar jums par šo atgadījumu? Vai likās nedabiski norūpējies par to? Varbūt piešķīra tam īpašu vērību?

- Skaidrs, ka viņš bija norūpējies, Hauka kungs. Viņi darīja līdzīgu darbu. Izjuta tādu pašu spiedienu. Un nu... -Viņa nolaizīja lūpas un papurināja galvu. - Tas, kas tagad nāk gaismā, šie zaudējumi... Tas vēl vairāk pastiprina šo iespaidu. - Sieviete salika kopā īkšķi un rādītājpirkstu un piespieda tos pie pieres. Māsa apsēdās viņai līdzās uz dīvāna un uzlika plaukstu uz Leslijas Donovanas ceļgala. Viņa dziļi ievilka elpu un papurināja galvu; šķiet, tā nebija atbilde ne uz vienu jautājumu.

- Vai jūsu virs šķita kaut kādā mērā nobijies? - Hauks viņai jautāja. - Pēdējā laika. Vai jums radās iespaids, ka kāds varētu viņam draudēt vai nedot mieru?

Donovana atraitne viņu stingi uzlūkoja.

- Jūs nedomājat, ka tie nabaga cilvēki tika nogalināti ielaušanās laikā, vai ne? Vai Džimijs...

Hauks paraudzījās viņā un paraustīja plecus.

- Es nezinu.

- Man ir pietiekoši smagi domāt par to, ka Dzims tiešām būtu varējis izdarīt visu to, par ko viņu apsūdz, - viņa saknieba lūpas, - nedomājot, ka varbūt viņš bija... - Viņa nepabeidza iesākto teikumu. - Ko īsti jūs cenšaties pateikt? Viņš nespēja aizmigt. Dažreiz atbildēja uz telefona zvaniem vēlā naktī. Ikviens, kurš pārvalda naudu, zina, kā tas ir.

Skaidrs, ka viņš likās ļoti nervozs. Bez šaubām, viņš nejutās labi. Paskatieties tikai uz to, kas no tā iznāca, Hauka kungs. Vēl tikai pirms pāris dienām...

Viņa aizklāja seju ar plaukstu. Sieviete neraudāja. Drīzāk slēpās. Māsa aplika roku viņai ap pleciem.

- Vēl tikai pirms pāris dienām... Džims nokāpa lejā. Izveda ārā Remi. Pulksten trijos nakti. Es pamodos, kad viņš atgriezās. Viņš apsēdās uz gultas. Izskatījās tā, it ka būtu ieraudzījis rēgu. Viņš sāka man stāstīt, ka ir ļoti nobijies par to, kā zaudējumi varētu ietekmēt viņa karjeru, mūsu ģimeni. Galu galā visiem bija zaudējumi. Tas, ko viņš slēpa... Man par to nebija ne jausmas. Viņš atkārtoja, ka esot redzējis ārpusē to pašu automašīnu... Redzēju, ko viņam nākas izturēt. Man gribējās viņam kaut kādā ziņā palīdzēt. Es nosēdēju kopā ar viņu kādu stundu. Jā, viņš likās nobijies. Jā, viņš bija par kaut ko noraizējies. Taču nu viņš ir miris. Viss ir beidzies. Kāda tam tagad nozīme?

Hauks iejautājās:

- Vai uzskatāt, ka jūsu vīrs izdarīja pašnāvību, Doncva-nas kundze?

Viņš zinājās, ka tas ir vairāk, nekā viņam vajadzētu teikt.

Leslijas māsa palūkojās uz Hauku ar skatienu, kas pauda: nu jau ir diezgan. Ir laiks. Hauks paņēma fotogrāfiju. Viņš ielika to atpakaļ savas jakas kabatā un piecēlās.

- Vai es domāju, ka tā bija pašnāvība? - Donovana atraitne papurināja galvu. - Es nezināju, ka Džims būtu spējīgs izdarīt jebko no ta, ko viņam tagad pārmet. Bet atņemt sev pašam dzīvību? Nē. Es nespēju tam noticēt, Hauka kungs. Nedomāju, ka man tas jebkad izdosies. Viņš pārāk mūs mīlēja. Ja ne mani, tad Zakiju. Dēls viņam nozīmēja visu. Tāpēc - nē.

- Kā jūs domājat, kāpēc jūsu vīram bija atslēga no pārvaldnieka kabineta, Donovanas kundze? Man šķiet, ka viņš būtu varējis sarunāties pa telefonu ari no šejienes. Viņa kabinets ir privāts, lai kādā diennakts laikā tas notiktu.

- Es nezinu. - Leslija Donovana papurināja galvu, un viņas acīs parādījās asaras. - Es nezinu.

Hauks saprata, ka ir uzkavējies šeit pietiekoši ilgi.

- Paldies, ka veltījāt man laiku. Ja jūs nejauši ielūkosieties viņa telefona grāmatiņā vai pierakstos un uzdursieties šim vārdam - Tibo, - viņš norādīja uz savu vizītkarti, - tad varat sazvanīt mani pa šo numuru.

Hauks piegāja pie durvīm un jau gatavojās atkārtot atvainošanās vārdus, taču tad pārdomāja un pagriezās.

- Vēl kaut kas... Vai atceraties, kas tā bija par automašīnu?

- Kā, lūdzu? - Leslija Donovana pārsteigumā pacēla skatienu.

- Kādu automašīnu jusu vīrs bija redzējis ārpusē? Kad domāja, ka tā viņam seko?

- Tas bija pasažieru furgons, - Leslija Donovana atbildēja. - Es nezinu. Man nelikās, ka tas būtu svarīgi. Šķiet, ka melns.

Hauks pamāja. Melns furgons bija auto, kuru Evans Glasmens bija nofotografējis pie savas mājas.

- Vai zināt, ka jūs esat jau otrais cilvēks, kurš šodien uzdod man šo jautājumu? - Donovana atraitne pacēla galvu. - Par automašīnas mārku.

- Un kurš bija pirmais? - Hauks apjautajās. Varbūt to Kempbels bija slēpis. Ka viņš zina ko tādu, ko nevēlas atklāt.

- Kāda sieviete, - Leslija Donovana atbildēja. - Viņa te bija pirmīt. No Vašingtonas.

Hauks beidzot atgriezās mājās, kad bija gandrīz desmit. Viņš ievēroja, ka Enija ir iegājusi iekšā, un tad atcerējās, ka apsolījis viņiem abiem kaut ko pagatavot šovakar, kad viņai bija brīvs vakars, lai viņi abi varētu saritināties uz dīvāna un paskatīties televīzijā seriālu "Divdesmit četri".

Jau ienākot pa durvīm, Hauks saprata, ka viņam draud nepatikšanas.

- Laba maltīte, - Enija uzsauca no dzīvojamās istabas dīvāna, un viņas balsī skanēja sarkasms.

Sasodīts.

Ar vienu skatienu virtuvē pietika, lai viņš saprastu, ka Emija ir pacentusies glābt to, ko bija vajadzējis pagatavot viņam: steiku, kas marinējās ledusskapī, līdz ar vienu no viņas iemīļotākajiem darbdienu ēdieniem - spageti eļļā ar sastampātiem melnajiem pipariem. Viņš redzēja, ka "Divdesmit četri" jau iet uz beigām un ka Emija ir ģērbusies pidžamas biksēs un tur šķīvi klēpī.

- Ak vai, man briesmīgi žēl, - viņš nomurmināja, uzmezdams jaku uz krēsla. Viņš pienāca klāt un apsēdās Enijai līdzās. - Darbs.

- Es piezvanīju uz darbu, - Enija sacīja. - Bruka teica, ka tu esot aizgājis agrāk un aizbraucis uz pilsētu.

- Pareizi. - Hauks liekulīgi nokremšļojās. - Es atstāju ziņu. Vai man izdosies vairāk vai mazāk reabilitēties, ja pateikšu, cik lieliski viss smaržo?

- Mazak, - Enija noteica, nekļūdama pieļāvīgāka. - Tāpēc labak nemaz nemēģini. - Viņa nolika savu šķīvi uz vecās lādes, kas kalpoja Haukam par žurnālu galdiņu. - Vai zini, man ir viens brīvs vakars nedēļā, Taj, un tas ir vakars, kad Dža-reds paliek skolā, un būtu jauki, ja man izdotos to pavadīt kopā ar puisi, ar kuru man, kā šķiet, ir attiecības. It īpaši tad, ja viņš ar vieglu roku apsola, ka pagatavos maltīti.

- Es zinu, zinu, - Hauks atbildēja. - Patiesībā, - viņš mēģināja pasmaidīt, - es vēl nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik viegli piekristu saindēties.

- Lūdzu, iztiksim bez humora, Taj. Nav runa par to.

- Zinu, ka nav runa par to. - Viņš maigi saspieda Enijas ceļgalu, atstādams roku uz tā. - Es aizbraucu uz pilsētu, lai izpētītu kādu pavedienu. Šķiet, ka es tiku galā.

- Taj, kopš tās sievietes nāves tu nedomā ne par ko citu. -Enija palūkojās uz viņu. - Man ir ļoti žēl, ka tā notika, Taj, patiešām. Taču es arī esmu pelnījusi zināmu uzmanību. Tas teju vai padara mani greizsirdīgu. Piemēram, vai ir vēl kaut kas, ko tu gribi man pateikt?

Hauks paraustīja plecus un mēģināja pasmaidīt.

- Nē, ja neskaita to, ka laiku pa laikam uzskatu, ka tu nekur nepazudīsi. - Viņš redzēja, ka Enijas vaibsti sāk atmaigt. Viņa savilka ceļgalus augšup un atglauda matus. Bija krietni jānopūlas, lai Eniju sadusmotu, taču viņam tas bija izdevies lieliski. Smiekli viņai padevās dabiskāk nekā dusmas. Televizora ekrānā parādījās tikšķošs digitāls pulkstenis. Serials beidzās, un sākās informācija par nākamās nedēļas raidījumiem.

- Jebkurā gadījumā tu palaidi garām svarīgu sēriju. -Enija piecēlās un paņēma savu šķīvi. - Tava porcija atrodas mikroviļņu krāsnī. Vājuma bridis - nejautā man, kāpēc. Un nemaz nemēģini jautāt, ko esi palaidis garām, tāpēc ka es negrasos tev to atklāt... Pat ne pēc seksa, - viņa noteica, rotaļīgi saraukdama degunu un mēģinādama paspraukties viņam garām.

1 lauks pasniedzās, saķēra Eniju aiz rokas un ievilka sev klēpī. Viņš to cieši apķēra, cerēdams uz piedošanu.

- Nemaz nemēģināšu, - viņš sacīja. - Taču ledusskapī man ir Dove batoniņi desertam. - Viņš zināja, ka Enija to dēļ būtu gatava nogalināt. - Es cerēju, ka tas iedarbosies.

- Hmmm. - Enija pamāja, bridi padomāja un tad atbrīvojās no viņa skavām. - Te nu jūs nonākat bīstamā teritorijā, mister... Varbūt uznesiet kādu augšā, kad būsiet gatavs. Un atcerieties, ka piedošana ir atkarīga no snieguma. -Viņa aiznesa savu šķīvi līdz izlietnei un atstāja to tur. - Varam sarunāt, ka traukus šovakar mazgā tu. Un, starp citu, tur ir tev adresēta aploksne. Tā atradās pie durvīm, kad es ienācu iekšā. - Viņa piegāja pie kāpnēm. - Es eju augšā.

- Enij...

Viņa pagriezās kāpņu laukumiņā, stāvēdama tur savās maisveidīgajās pidžamas biksēs un Mičiganas Universitātes sporta kreklā.

- Man ļoti žēl, - 1 lauks atkārtoja. - Patiešām.

Enija turpināja kāpt augšā, neteikdama ne vārda, taču viņam par prieku novilka sporta kreklu un nometa to uz grīdas no kāpņu augšas.

- Dove baloniņu... - viņa ķircinoši uzsauca.

- Sapratu. - Hauks iesmējās un iegāja virtuvē, apsvērdams, vai sekot Enijai, kamēr viņa nav aizvērusi durvis -pareizā atbilde, viņš nodomāja, - vai arī padoties kurkstošajam vēderam un mikroviļņu krāsnī atstātā šķīvja vilinājumam. Viņš izvēlējās ēdienu. Hauks nospieda uz displeja vajadzīgo pogu un atvēra ledusskapi, lai izņemtu alu. Viņš dzirdēja, kā Enija rosās vannas istabā, un apsēdās pie galda, gaidīdams, kad ēdiens būs gatavs.

Viņš nebija izturējies pret Eniju pārāk jauki. Un arī ta-gad nesteidzās laboties. Viņai bija taisnība - viņš atradās citur. Hauks nožēloja, ka Enijai no tā cieš, taču zināja - ja bus pret viņu atklāts, draudzenes vienīgā reakcija būs sprediķis par to, ka viņam jāseko priekšnieka padomam un jāizmet tas viss no galvas uz visiem laikiem.

Kamēr ēdiens sila, Hauks pasniedzās pec brūnās, aizlīmētās aploksnes, kas, kā viņš uzreiz ievēroja, bija pienākusi no Vito. Krietns vīrs! I lauks to atvēra un atrada iekšā krietnu žūksni ar Tibo telefona sarunu izdrukām, kuras bija lūdzis, līdz ar zīmīti uz Vito firmas veidlapas: "Rēķins sekos."

Hauks klusībā pasmējās.

Viņš iedzēra malku alus. Mikroviļņu krāsns nopīkstēja. Viņš izņēma šķīvi un atkal apsēdās pie galda, uz mirkli sarāvies no karstuma. Viņš ķērās klāt steikam, kas bija mīksts un aromātisks, priecādamies, ka viņa paštaisītais sarkanvīna, olīveļļas, sojas mērces un balzamiko etiķa brūvējums ir piešķīris tam ideālu garšu, lai arī Enija bija to cepusi.

Starp kumosiem viņš pāršķirstīja lapas.

Haukam vajadzēja paveikt mājasdarbu. Kaudzē varēja būt kādas divsimt lappuses. Un viņam nebija daudz pieturas punktu. Izdrukas bija par laika periodu no pērnā oktobra, kā viņš to bija prasījis - sešus mēnešus. Hauks bija dučiem reižu visu apdomājis atpakaļceļā no pilsētas. Vai viņam vajadzētu likties mierā? Viņš zināja, ka staigā pa plānu ledu. Stīvs Krisafulis sāka izradīt aizkaitinājuma pazīmes. Ņujorkas policists ari neizturējās kā viņa labākais draugs. Un vēl jau bija ari Fūlijs, viņa priekšnieks...

- Ka tev iet tur pa leju? - Enija uzsauca no augšstāva kāpņu laukumiņa.

- Gluži labi, - Hauks atsaucās. - Pasta nav peļama, bet steiks ir izdevies uz goda!

- Ak, jūs neapšaubāmi pārspīlējat, mister...

- Pēc minutes nākšu augšā, - viņš noteica.

Hauks aši norija dažus pēdējos alus malkus un steidzīgi izšķirstīja izdrukas par februāra beigām un marta sākumu -īsi pirms tam, kad tika nogalināta Eiprila un viņas ģimene.

Pirmajā acu uzmetienā viņš neatrada Tibo zvanus mirušajam brokerim. Lielākoties tur bija tikai numuri un vārdi, kurus viņš nepazina. Hauks pāršķīra lapas līdz aprīlim, tikai pirms pāris nedēļām, īsu laiku pirms Džeimsa Dono-vana nāves.

Viņa uzmanību piesaistīja numurs 212-555-5719.

Hauks nolika nazi un dakšiņu un atbīdīja šķīvi. No kafijas krūzes līdzās sienas telefonam, kur viņš glabāja rakstāmpiederumus, Hauks paķēra dzeltenu marķieri un atzīmēja numuru.

Tad viņš atkal izšķirstīja lapas, kurās bija uzskaitīti telefona numuri un atrašanās vietas. Viņš meklēja to pašu numuru. Hauks to atrada vairākas reizes, un katru reizi sirds sāka pukstēt straujāk. Viņš atzīmēja šo zvanu laiku.

Vienos piecdesmit septiņās naktī.

Divos piecpadsmit naktī.

Piecas pāri trijiem.

Allaž nakts vidū. Allaž tajā pašā vietā. Vietā, kas padarīja ledu, uz kura Hauks šobrīd stāvēja, vēl plānāku.

Viņš šodien bija tur atradies.

Austrumu Piecdesmit trešās ielas 353. numurā. Ēkā, kura atradās Donovana dzīvoklis. Viņš uzgrieza numuru no sava mobilā. Atskanēja automātiskais atbildētājs. Ar latīņame-rikāņa akcentu. "Jūs esat piezvanījuši uz pārvaldnieka biroju. Šobrīd neviens nevar atbildēt..."

Hauks nolika klausuli, apzinādamies, ka ir atradis attaisnojumu savai rīcībai.

Tas saistīja Dāniju Tibo ar abiem mirušajiem brokeriem.

r

Pūļa gaviles un sitieni pa bumbiņu ar koka nūjām skanēja no Griničas akadēmijas laukuma.

Gators spēlēja lauka hokeju pret Lady Crusaders no Svētā Lūkasa Universitātes. Bija dzestra maija pēcpusdiena. Gri-niča ieņēma pirmo vietu pavalstī. Apmēram simts cilvēku atradās uz laukuma vai tribīnēs, lielākoties vecāki un draugi, kas uzmundrināja Grīnu, gaišmatainu uzbrucēju, kura tobrīd gar sānu līniju bija tikusi garām pēdējai pretinieku aizsardzības spēlētājai. Gaviļu pavadībā viņa pagriezās un notēmēja bumbiņu tieši uz vārtiem. Izcēlās neliela kņada. Komandas biedrene to izbeidza, ietriecot bumbiņu tieši tīklā.

- Malacis, Dzena! Labi vārti!

Meitenes nosvinēja vārtu guvumu, sitot cita citai plauksta.

Danijs Tibo devās uz tribīņu augšējo rindu. Vīrietis sarkanā Lands' End jakā un zaļā, izbalējušā beisbola cepurītē piecēlās, sizdams plaukstas un skaļi aurodams.

- Tā turēt, Dzena! Та padot! - Tibo nogaidīja, līdz atsākās spēle. Tad piegāja tuvāk un apsēdās nākamajā rindā aiz vīrieša. Pretinieku komanda raidīja bumbiņu līdz pašai gala līnijai.

Tibo pieliecās tuvāk vīrietim beisbola cepurītē.

- Jūsu meita, pareizi?

Vīrietis turpināja aplaudēt. Likās, ka Tibo balss viņu ir pārsteigusi. Tad vīrietis pagriezās un atpazina Tibo no kādas tikšanas Ņujorka un ari no dažiem saviesīgiem pasākumiem pilsētā.

- Nezināju, ka jums te mācās sīkais.

- Nemācās. Viņa padeva bumbu, četrpadsmitais numurs, vai ne?

Vīrietis sporta jakā pamāja un piecēlās. Viņš bija fondu pārvaldnieks vienā no lielākajiem Griničas cennodroses fondiem.

- Dabū to prom no turienes, Džena! Cel laukā! Aiziet! -Viņš atkal apsēdās un samulsis ierunājās: - Man likās, mēs sarunājām, ka es sazināšos ar jums, ja gribēšu turpināt sarunas.

- Ak jā, pareizi, tajā otrā jautājumā, - Tibo sacīja. - Tā situācija ir garām. Kāds to izmantoja. Citreiz. Jūsu meitai tas labi padodas. - Viņš paliecās uz priekšu, uzlicis elkoņus uz ceļgaliem. - Ziemeļkarolīna, vai ne? Nākamgad?

- Djūka Universitāte, - vīrietis sarkanajā jaka atbildēja, pārlaizdams skatienu tribīnēm un pārliecinādamies, ka viņi ir vieni.

- Pareizi, Djūka Universitāte. Un jums ir vēl divas, cik zinu, pareizi? Cik esmu dzirdējis, lieliskas meitenes. Visas labākās savā klasē...

- Paklausieties. - Vīrietis beidzot pagriezās pret viņu, izskatīdamies iztrūcināts. - Danijs, vai ne?

- Jā, Danijs. - Tibo pamāja.

Tibo zināja šī vīrieša dzīvesstāstu labak nekā savējo. Viņš bija vecākais investīciju pārvaldnieks ne gluži veiksmīgam fondam, kuru nupat bija iegādājusies viena no lielākajām bankām. Viņš bija licis likmi uz atšķirībām starp hipotēku likmēm un obligācijām, uz gaistošo amplitūdu, un nu viņa pozīcijas atradās brīvā lidojumā. Pēdējos divus gadus vairākus miljonus lielās prēmijas tika izmaksātas ierobežota izlaiduma akcijās. Un, lai turpinātu dzīvot tādā pašā greznība kā agrāk - bērni pareizajās skolās, slēpošanas namiņš Veilā, divpadsmit tūkstošus kvadrātpēdu plaša pils tapšanas stadijā, - land's End bija ieslīdzis pamatīgos aizņēmumos. Sākumā pa druskai vien, tad aizvien vairāk, akciju cenām krītoties. Nespējot noticēt, ka tas viss ir kas vairāk par īslaicīgu traucējumu, kas pavērsīsies pretējā virzienā.

Nu šis "īslaicīgais traucējums" bija gatavs viņu nogalināt.

Tibo uzlika plaukstas uz vīrieša pleciem.

- Patiesībā man gribējās aprunāties par kaut ko citu.

Drīz vien viņš sāks saņemt prasības par papildu nodrošinājumā iemaksu. Prasības, kuras viņš vairs nespēs izpildīt, tāpēc ka visi viņa līdzekļi būs ieķīlāti. Tad viņš sāks domāt, ka vajadzētu atbrīvoties no kāda īpašuma - īpašuma, kura vērtība kritās tikpat strauji, tāpēc to nebija iespējams pārdot. Kas lai zina, varbūt pēc mēneša viņš pat varētu zaudēt darbu. Naktī viņš noteikti svīda. Tibo zināja, ka viņš ir praktiski miris, tikpat miris kā bankas. Tikai turpināja klīst apkārt kā tāds zombijs.

Vīrietis aizvainots noteica:

- Paklausieties, Danij vai kā jūs tur sauc, piezvaniet man uz biroju, ja jums ir vēl kāds darījums. Ne šeit. Es skatos uz savu bērnu. Vai saprotat?

Tibo bija viņam piedāvājis holandiešu privātkapitāla fondu, kas tika pārdots. Tikai lai viņu pārbaudītu. Vispirms viņi bija tikušies Griničas "Fīldkluba". Tibo bija labi uztre-nējis degunu, lai sajustu paniku zem šīs mierīgās lauku kluba džentlmeņa fasādes.

Zombijs.

- Es tikai iedomājos par nākotni, tas arī viss. Tie lielie solījumi ir tā ka palikuši pagātnē, vai ne, Ted? Ka šogad izskatās?

- Kas jūs tagad būtu? - vīrietis piepeši pagriezās.

- Mans nekustamā īpašuma plānotājs?

- Jā, Ted. - Tibo mierīgi ieskatījās Tedam acīs. - Tieši tas es esmu, mans draugs. Esmu jūsu biļete uz glābiņu, ja jūs rīkosieties gudri. Jūsu vienīga biļete.

Atskanēja svilpe. Puslaiks bija beidzies. Meitenes devās uz ģērbtuvēm. Vīrietis aizkaitināts apcirtās apkārt. Tomēr projām negāja.

- Par ko jūs runājat?

- Varbūt mēs nākošnedēļ varētu satikties un iedzert kādu glāzīti. Un parunāt par to, kā jūs tiksiet āra no šīs jezgas. Kā jūs pabeigsiet māju. Sadabūsiet simt piecdesmit tūkstošus meitenēm. Un vēl vietu "Jupiterā", pareizi? Vai saprotat, ko gribu teikt?

- Es teicu, ka mēs izskatīsim jūsu piedāvājumu, - cen-nodroses fonda pārvaldnieks sacīja. - Ja šis vairs nav aktuāls, atsūtiet man nākamo. Es to iesniegšu izskatīšanai komitejā.

- Nē, tas viss ir mainījies, Ted. Es vairs necenšos izspiest kādu grasi no jums. - Tibo vēsais, zīmīgais smaids, šķiet, lika vīrietim sajusties neomulīgi. - Nu viss ir pilnīgi otrādi. Ar to pietiks, lai izdabūtu jūs laukā no šīs putras. Uz visiem laikiem. Tur būs pietiekoši, lai nokārtotu to jūsu dzīves daļu, kas jau ir aizgājusi pa burbuli. Patīkamu skatīšanos, - Tibo noteica, noraudzīdamies vīrietim garām uz laukumu un apņēmīgi uzplīkšķinādams viņam pa plecu.

- Tagad es esmu jūsu baņķieris.

Saistība, kuru viņš bija atradis starp Dāniju Tibo un abiem mirušajiem brokeriem, nedeva Haukam mieru visu nākamo dienu.

Atsevišķi ņemot, tas viss neko nenozīmēja. Tie bija tikai nejauši apstākļi, kas neko nepierādīja. Tibo dzīvoja šajā pasaulē. Viņš tikpat labi būtu varējis pazīt gan Glasmenu, gan Donovanu. Ar to nepietika, lai pārliecinātu Krisafuli vai Fuliju.

Un tomēr tas bija pietiekami, lai Hauks šo lietu neliktu malā.

Trešdien viņš pamodās ar skaidru galvu un zināja, ko darīt.

Viņš piezvanīja Stīvam Krisafulim uz iecirkni, vēl aizvien domājot par Toma Fūlija brīdinājumu. Stīva nebija uz vietas. Hauks kādu bridi papļāpāja ar Brendu, savu bijušo sekretāri.

- Pasaki viņam, lai piezvana man, - viņš tai palūdza. - Tas ir diezgan svarīgi.

Nākamo dažu stundu laikā Hauks darīja visu iespējamo, lai pievērstos darbam. Tomēr viņš bija izklaidīgs. Viņš gaidīja, kad Stīvs piezvanīs. Tibo bija iesaistīts. Abi mirušie brokeri bija saistīti. Hauks to zināja. Taču viņš nevarēja to pierādīt - katrā ziņā ne saviem speķiem. Visiem bija taisnība. Viņš bija izdarījis savu izvēli. Viņš vairs nebija policists.

Tagad spēle vajadzēja iesaistīties kādam citam.

Ap trijiem Hauks saprata, ka nav saņēmis nekādas ziņas no Stīva. Viņš mēģināja sazvanīt bijušo kolēģi vēlreiz. Hau-kam vajadzēja kādam izstāstīt to, ko zināja. Šoreiz Brenda viņam sacīja:

- Viņam vajadzēja braukt uz pilsētu. Tev taču ir viņa mobilais, vai ne?

Haukam tas bija.

- Pasaki, lai viņš man piezvana atpakaļceļā.

Kad telefons ievibrējās īsu bridi pēc tam, Hauks nosprieda, ka tas būs Stīvs, kurš beidzot nolēmis piezvanīt, taču tas izrādījās Ričards Snells no Londonas. Hauks ieskatījās savā pulksteni, aprēķinādams, cik vēls šobrīd ir tur.

- Jūs neapšaubāmi esat mazliet aizsēdējies...

- Patiesībā es jums zvanu no mājām, - brits sacīja. - Tie meklējumi, kuros jūs mani iesaistījāt, Tibo...

- Paklausieties, Ričard, - Hauks ierunājās, pārtraukdams viņu. - Man vajadzēja piezvanīt. Toms Fūlijs man lūdza...

- Es labi zinu, ko Toms lūdza, - Snells sacīja. - Viņš piezvanīja arī mums. Bet, ja jums ir papīrs un pildspalva, tad domāju, ka spēšu jums palīdzēt. Kaut kas noskaidrojās.

Hauks paķēra no rakstāmgalda pildspalvu.

- Turpiniet.

- Pirms mums lika apstāties, mēs sākam pētīt viņa saistību ar šejienes bankām. Tibo ir personiskais konts uz paša vārda RBS. Vairums no visa, kas tajā notiek, izskatās godīgs. Viņš maksā par dzīvokli Kensingtonā. Mājkalpotājai. Dažus ikmēneša izdevumus. Tomēr man likās interesanti, ka katru mēnesi ka pēc pulksteņa tur parādās trīs tūkstošus ciro liels pārskaitījums no viņa konta uz citu Eiropas banku.

- Uz Nīderlandi? - Hauks apjautājās. Tā bija Tibo domājamā mītnes zeme.

- Ne, uz AstraBanca, - brits atbildēja. - Pilsēta, ko sauc Novi Pazara. Serbijā.

- Serbijā! - Hauks izslējās krēslā. - Un kam ši nauda tiek pārskaitīta?

- To mēs īsti nezinām. Sievietei. Konta īpašnieces vārds ir Marija Radisoviča. Vai tas jums kaut ko izsaka?

Hauks nekad agrāk nebija dzirdējis šo vārdu.

- Nē.

- Tas mani nepārsteidz. Mēs uz ātru roku pārbaudījām. Viņai ir sešdesmit astoņi gadi. Viņas vīrs Evo ir miris. Viņai ir meita, Ola. Saņem nelielu ikmēneša pensiju no vietējās automobiļu rezerves daļu rūpnīcas.

Serbijā.

Hauks atcerējās, kā Merila Saimonsa bija pieminējusi Tibo kabatas portfelī atrastās fotogrāfijas. Divas sievietes, viena vecāka. Kādā nenoskaidrotā Eiropas pilsētā. Viņa domāja, ka otrā ir apmēram Dānijā vecumā.

Vai Tibo nebija apgalvojis, ka kara laikā atradies Serbijā Holandes karaspēka sastāvā?

- Es ierosinu, - Snells turpināja, - sadabūt man pirkstu nospiedumus. Vai vel labāk - zobu suku vai dzeramā ūdens glāzi. Viņa DNS. Mēs noskaidrosim, kas patiesībā ir tas nelietis. Bet ja gribat dzirdēt manu minējumu, - brits sacīja, - ja mēs parakņāsimies vietējos dzimtsarakstu reģistros, tad es nejutīšos pārsteigts, atklājot, ka jūsu Danijs Tibo, lai kāds ari butu viņa istais vārds, nav nekāds Danijs Tibo, bet, visticamāk, Marijas Radisovičas dēls.

Snella atklājumi nedeva Haukam mieru. Tibo bija apgalvojis, ka ir holandietis. Vai beļģis. Nu viņam bija atklata saistība ar sievieti Serbijā. Viņš bija melojis par savu pagātni, par saviem kontaktiem baņķieru aprindās. Viņš bija saistīts ar abiem mirušajiem brokeriem. Viss aizvien padziļinājās. Hauks saprata, ka viņš pakāpeniski stieg aizvien dziļāk. Viņš nezināja, ko iesākt.

Merilai tas ir jāuzzina. FIB tas ir jāuzzina. Viņš bija devis solījumu neko neizpaust. Gan savam priekšniekam, gan klientei.

Tomēr tas draudēja arī ar iespējamu apkaunojumu, ja kādreiz nāks gaismā, ka viņa firma ir piesegusi šo cilvēku.

Hauks mēģināja sazvanīt Fūliju viņa Ņujorkas birojā. Sekretāre sacīja, ka viņš ir sapulcē un neatgriezīšoties ātrāk par pieciem. 1 lauks pateica, ka ieradīsies, un lūdza pāris minūšu laika sarunai. Tā tas allaž sākās. Kaut kas neliels, negadījums, konfidenciāla izmeklēšana, kas patrāpījās ceļā. Tas auga augumā. Nu jau bija miruši četri cilvēki. Divas lielas bankas bija bankrotējušas. Tas bija svarīgāk par firmas uzticību Reynolds Reid. Svarīgāk par visu, ko viņi varētu vienkārši paturēt pie sevis.

Tas uzņēma ātrumu gluži kā lavīna... un Haukam pat nebija pilnvaru kaut ko darīt šajā sakarībā.

Hauks paķēra savu portfeli un piebāza to ar savāktajiem dokumentiem: Tibo un Glasmena attēlu, Vito sadabūtās te-

lefona sarunu izdrukas, saistību starp Tibo un Donovanu. Viņš pateica Brukai, ka dodas projām uz visu dienu, un gāja uz apakšstāva garāžu.

Hauks atrada savu BMW privātajā stāvvietā un nospieda pogu uz tālvadības pults. Izdzirdot pazīstamo skaņu, viņš atvēra durvis. Hauks iemeta portfeli aizmugurējā sēdeklī un iekāpa automašīnā. Tad viņš ievēroja kaut ko uz vējstikla.

Kaut kāda grāmata. Hauks izkāpa ārā un to paķēra.

"Idiota rokasgrāmata Volstritas izprašanā".

Hauks sastinga.

- Man likās, ka jums patiks šis mājiens. - Tā bija Sepa Kempbela balss.

Hauks pagriezās un ieraudzīja Ņujorkas policijas pārvaldes izmeklētāju. Viņš bija atbalstījies pret līdzās novietoto automašīnu.

- Vai jūs no tās grāmatas kaut ko arī iemācāties, vai ari izmantojat to ka rekvizītu? - Hauks apjautājās, paņemdams grāmatu rokās.

- Glītas riepas, - Kempbels noteica, panākdams tuvāk. - Taču jūs tās esat nopelnījis, vai ne? - Drukns melnādains vīrietis palika atbalstījies pret pilsētās policista automašīnu. - Iepazīstieties ar inspektoru Vašbērnu. - Kempbela draudzīgais tonis saka noplakt. Viņš iepazīstināja ar savu partneri. Padarīja šo apciemojumu oficiālu. Kas te īsti notika?

- Sveiki. - Tumšādainais puisis pamāja. - Esmu jūs redzējis televīzijā.

Hauks palocīja galvu. Ja tie nebūtu divi Ņujorkas policisti, viņš būtu nospriedis, ka ož pec kautiņa.

- Labi, jūtos glaimots. - Hauks aizvēra durvis. - Kāds vējš jūs šurp atpūtis, policistu kungi? Baidos, ka šobrīd es mazliet steidzos.

Kempbels nostājās viņa automašīnas otrā pusē.

- Es sekoju jūsu padomam. Donovana lietā. Sāku to pētīt no cita aspekta.

- Maksu es neprasīšu, - Hauks noteica.

- Talon. - Policists saknieba lūpas. - jūs te strādājat... cik ilgi? Četrus mēnešus?

- Man tā vien liekas, ka jau esmu to piedzīvojis, Kemp-bel. Jautājiet kadru daļai.

Inspektors ar kastaņkrāsas matiem salieca pirkstu un iesmējās, itin kā gribēdams teikt: "Viens - nulle tavā labā, vecīt."

- Skatos, ka viņiem ir līgumi ar daudzām bankām. Šis bankām ir grūts periods, vai ne?

- Paklausieties, inspektor, man patiešām nav laika... -Haukam nebija ne jausmas, kurp viņš stūrē.

Inspektors izgudrēm pasmaidīja.

- Tas jums bija padomā jau no sākta gala, vai ne?

- Kas?

- Šie nogalinātie brokeri. Tā jūs to nosaucāt, vai ne? Par slepkavību. Jūs pabijāt nozieguma vietā Griničā. Pēc tam policijas iecirknī. Vairākas reizes zvanījāt slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājam. Tam pašam, kurš stājas jusu vietā. Kā viņu sauca? Krisafulis? Mēģinājāt izdabūt no viņa detaļas. Pat uzglūnējāt viņam pie bērna skolas. Jums bija kaut kāds sakars ar tā pirmā puiša sievu? - Hauks nolūkojās uz viņu, saķēris mašīnas durvju rokturi, lai neļautos vēlmei viņam kraut. To zināja tikai Stīvs. Brenda apgalvoja, ka viņš bijis pilsētā. Ko Kempbels ar to visu gribēja panākt?

- Pēc tam jūs ierodaties pilsētā, sadomājies par Donovana lietu. Mēģināt izdabūt no manis informāciju. Stāstāt man, kā darīt manu darbu. Pēc stundas jus jau uzmācaties viņa atraitnei. Tī-bo, vai ne? - Viņš izrunāja Dānijā uzvārdu tā, it kā tā butu kāda kadžunu iesauka. - Tas puisis, kuru jūs cenšaties ievilkt tajā visā. Es viņu pārbaudīju. - Kempbels palūkojās uz savu partneri un pasmaidīja. - Vai zināt, pēdējā laikā es apgrozos gluži citās aprindās.

- Ko jūs gribat panākt, Kempbel?

Atskanēja papēžu klikstēšana uz asfalta - kada sieviete parādījās uz kāpnēm un devās uz savu automašīnu. Kempbels nogaidīja, līdz viņa bija iesēdusies tajā un pagriezusi aizdedzes atslēgu.

- Tātad es cenšos to noskaidrot. - Kempbels pasmīnēja. - Jūsu nospiedumi ir visā šajā putrā, vai ne, privātuzņēmēja kungs? Televīzijas zvaigznes kungs?

- Vai esat pārbaudījuši sarunu izdrukas?

Kempbels paraustīja plecus.

- Un videonovērošanas kameru ierakstus no Donovana ēkas? Es tur redzēju kameru. Jūs tos noskatījāties?

- Varbūt, - Kempbels nosmīnēja.

- Un ko jus atradāt?

- Ko mēs atradām? - Kempbels paraudzījās uz savu partneri, vīzdegunīgi kasīdams pakausi. Tad viņš iebāza roku jakas kabatā, itin kā grasīdamies izvilkt pistoli. Hau-kam par atvieglojumu viņš izvilka tikai maisiņu, kurā kaut kas bija ielikts, un uzmeta to uz Hauka automašīnas motora pārsega, nenovērsdams skatienu no Hauka. - Mēs atradām šo.

Hauks paņēma maisiņu un palūkojās uz tā saturu. Šajā bridi viņam kļuva skaidrs, kas te īsti notiek. Gaiss izplūda no plaušām, itin ka viņam būtu iebelzts pa vēderu.

Tā bija pildspalva. Suvenīrpildspalva. Ar pazīstamu uzrakstu.

The Tnlon Group.

- Mēs to atradām uz grīdas netālu no pārvaldnieka galda, - inspektors noteica ar pašapmierinātu smaidu. Viņa smīns liecināja, ka Kempbelam patīk vērot Hauka raižpil-no reakciju. - Laikam jau tā būtu varējusi izkrist kadam no kabatas. Varbūt ķildas laikā. Netiku pievērsis tai lielu uzmanību pirms jusu parādīšanās.

Hauka skatiens pievērsās pildspalvai. Viņam bija vairākas tādas. Ikvienam šeit strādājošajam bija tādas pildspalvas.

- Es tikai iedomājos, - Kempbels kaitinoši samirkšķināja acis, - kādā veida, jūsuprāt, tā tur nonākusi.

Hauks papurināja galvu.

- Jūs jokojat, vai ne?

- Jokoju? - Kempbels palūkojās uz savu partneri. - Man gribētos domāt, ka es jokoju, Hauka kungs. Varoņa kungs. Bet vai zināt, jūs staigājat apkārt, cenšaties iegūt informāciju par šo lietu, vairs neatrazdamies darbā. Ko var zināt... Paskatieties, kas parādās nozieguma vietā. Pamatīgs misēklis, vai jums tā nešķiet?

- Tā nav mana pildspalva.

- Nu, es ceru, ka tā arī izrādīsies, - Kempbels iesmējās. Viņš atkal pievērsās savam partnerim. - Un tu, Lī? Vai jūs esat drošs?

- Es esmu drošs, - Hauks atbildēja. Tomēr viņam nepatika paša domu gaita, idejas, kas šaudījās šurpu turpu pa galvu kā atomi, kas virpuļo ap paātrinātāju, tikai šajā gadījumā atomi vēstīja: un ja nu izrādīsies, ka tā ir mana pildspalva? Viņa pirkstu nospiedumi uz tās. Un vēl ļaunāk - kāpēc? Bez šaubām, Hauks nekad agrāk nebija spēris kāju šajā mājā, nekad nebija dzirdējis par Donovanu pirms incidenta. Bet ko gan pildspalva te darīja? Ja nu viņu centās iegāzt?

Hauks šķībi palūkojās uz Kempbelu un pasmaidīja.

- Un jūs bijāt tas, kurš viņdien apgalvoja, ka tā nemaz nav nozieguma vieta.

- Jā, es tā teicu gan, vai ne? Bet vai zināt, jus sākat mani pārliecināt par pretējo. Nu tā neapšaubāmi pēc tādas sāk izskatīties.

I lauks iedomājās, vai nevajadzētu Kempbelam atklat, ko viņš ieraudzīs telefona sarunu izdrukās: Tibo telefona numuru. Pierādījums atradās uz šis pašas automašīnas sēdekļa. Tomer šis āksts bija pēdējais cilvēks, kuram Hauks butu gatavs to uzticēt, kamēr pats īsti nesaprata, kas notiek.

- Krietnais samarietis, vai ne? - Inspektors pasmīnēja, acīmredzami ciniski. - Domā par vecu draugu...

- Par mirušu draugu, - Hauks nikni pablenza uz viņu.

- Esmu redzējis fotogrāfiju. Tai nu gan vajadzēja būt draudzībai, - Ņujorkas policists nošņaukājās, paraudzīdamies uz partneri.

- Tagad gan es došos projām, - sacīja Hauks. Viņa pirksti sažņaudzās, un viņš juta, kā ķermenī ielīst siltums, [’rātā iešāvās doma, ka traucēt Ņujorkas policijas pārvaldes policistam lietas izmeklēšanā nebūtu labākais gājiens. Hauks pameta maisiņu atpakaļ Kempbelam. - Ja vien jums padomā nav vēl kaut kas...

- Nekur nepazūdiet, - inspektors noteica un pamirkšķināja. - Līdz brīdim, kad šī mazulīte atgriezīsies no laboratorijas. Jūs zināt, kāda ir procedūra.

- Jā, es zinu, kāda ir procedūra. Un te... - Viņš pameta "Idiota rokasgrāmatu Volstrītas izprašanā" atpakaļ Kemp-bela partnerim. - Vai šajā grāmatā ir nodaļa, kurā rakstīts par slepenām norunām, lai apkrāptu finanšu tirgus?

- Neesmu par to pārliecināts. - Melnādainais inspektors noķēra grāmatu. Viņš izskatījās pārsteigts.

- Slikti gan. Pasakiet savam partnerim, ka viņam vajadzētu sameklēt tādu grāmatu, kurā tas ir aprakstīts.

- Mani sauc Naomi Blūma, Hauka kungs, - miniatūrā aģente sacīja. - Es esmu izmeklētāja Valsts finanšu departamenta. - Viņa aizvāca savu apliecību. - Un jā, mani ari interesē tas, kā šie nāves gadījumi ir saistīti.

Hauks atkal pievērsa skatienu Vernam. Viņa pirmā doma bija par to, ka cilvēki, kurus viņš bija uzskatījis par saviem draugiem, ir viņu iegāzuši. Un viņš bija visu tiem izstāstījis.

Pasniedzis kā uz šķīvja.

Un valdības izmeklētāja bija dzirdējusi ikvienu vārdu.

- Taj, viņa atnāca pie mums, - Fics sacīja. - Viņa tikai grib zināt, ko tu esi uzzinājis. Neviens tevi nav nodevis.

- Jūs neesat aizdomās turamais, Hauka kungs. - Valsts finanšu departamenta aģente ieskatījās viņam acīs. - Neviens nedomā, ka jums ir kāds sakars ar tiem nāves gadījumiem. Bet, tā kā Ficpatrika kungs neiebilst, es vēlētos aprunāties ar jums divatā, ja iespējams. - Viņa norādīja uz apspriežu istabu. - Šoreiz ar protokolu.

Parasti Hauks uzticējās valdības aģentiem apmēram tikpat lielā mērā kā automašīnu tirgotājiem. Gadu gaitā viņam bija nācies paspēkoties ar daudziem no tiem, tostarp ari Dei-vida Sengera apšaudes lietā pagājušajā gadā. Un viņš vēl aizvien nebija sapratis, kur īsti F1B bija izgāzies.

Taču kaut kas šajā aģentē šķita viņu nomierinām. Viņam bija vajadzīgs kāds, ar ko dalīties savos atradumos. Un mazākais, kas viņam noderētu tagad, pēc saskriešanās ar

Ņujorkas policijas pārvaldi, bija iespaids, ka viņam ir kas slēpjams.

- Protams. - Viņš pamāja. Hauks nosodoši palūkojās uz Vernu un Stīvu. - Paldies. Vēlāk izdomāšu, vai izmaksāt jums alu, vai ari mest jums ar kaut ko.

- Domāju, ka es izvēlētos alu, - Naomi Blūma smaidot sacīja. - Viņi abi ņēmās jus aizstāvēt par visiem simts procentiem. Apgalvoja, ka jūs nekādā gadījumā neesot iesaistīts.

- Uz veselību, - Hauks ieklepojās, ar pūlēm pasmaidīdams.

Viņi abi ar aģenti Blūmu iegāja blakus istabā. Tur atradās liels, pulēts galds, pie kura pietiktu vietas desmit vai divpadsmit cilvēkiem, un panorāmas logs ar skatu uz pagalmu starp jauno un veco ēku. Hauks apsēdās vienā galda pusē. Tā vietā, lai apsēstos viņam pretī, Naomi pievilka klāt krēslu un apsēdās tā, lai varētu palūkoties uz viņu.

Viņai bija spožas, gudras acis.

- Laikam jau tā bijāt jūs, kas runāja ar Lesliju Donova-nu? - Hauks viņai apjautājās.

Viņa pamāja.

- Un ar inspektoru Kempbelu no Ņujorkas policijas pārvaldes. Viņš nu gan ir nazis. - Naomi izbolīja acis. Hau-kam viņa iepatikās vēl vairāk. - Man gribētos ierakstīt mūsu sarunu, ja jums nav iebildumu. Varat izvēlēties. Faktiski jums tas nav jādara. Lai ari mēs abi zinām, ka es varētu dabūt tiesneša rīkojumu apmēram piecpadsmit minūšu laikā, ja jūs izvēlētos nepiekrist.

- Jūs mani apspēlējāt, - Hauks smaidot noteica. - Lai notiek. Tomēr būtu labi, ja manis teiktais neskartu manus pašreizējos darba devējus, jo tikai tad man būs darbs arī pēc tam, kad mēs būsim beiguši šo sarunu. Ja jums nav iebildumu.

Aģente izņēma no sava portfeļa nelielu digitalo diktofonu.

- Izskatās, ka šo iespēju jūs pats gluži veiksmīgi izslēdzat, - viņa noteica, pasmaidīdama pretī.

- Trāpīts.

Viņa ieslēdza diktofonu.

- Sarunāts, - Naomi noteica, koriģēdama skaņas līmeni un novietodama aparātu starp viņiem. - Es gribētu atgriezties pie dažām detaļām, kuras jūs pieminējāt otrā istabā, taču vispirms mēs varētu noskaidrot dažus jautājumus. Jūs nekad neesat ticies ne ar Glasmena kungu, ne Donovana kungu, vai tiesa?

- Nekad. - Hauks papurināja galvu.

- Tomēr jūs bijāt saistīts ar Glasmena sievu? Šķiet, viņu sauca Eiprila?

- Jā, - Hauks atbildēja. - Es viņu pazinu pirms vairākiem gadiem, vēl pirms pārcelšanās uz Griniču. Šis apstāklis mani mudināja pievērst uzmanību slepkavībai.

Naomi Blūma izslēdza diktofonu.

- Vai jūs varētu raksturot šīs attiecības protokolam?

- Neesmu pārliecināts, ka tas jebkādā veidā attiecas uz šo lietu.

- Tas attiecas uz lietu, ja palīdzēs izkliedēs aizdomas, ka jūsu interesei par Glasmenas kundzes slepkavību ir jebkāda saistība ar viņas vīru, - Naomi atbildēja.

- Nu labi, - Hauks paraustīja plecus. - Kāda tam nozīme... - Aģente Blūma atkal ieslēdza diktofonu. Hauks ievēroja, ka viņas pirksti ir slaidi un eleganti, bet nagi pārklāti ar košu laku - stilīgi bruņu, pieskaņojot to matu šķipsnām. Viņa atkārtoja jautājumu.

- Mēs bijām draugi, - Hauks atbildēja. - Mēs iepazināmies depresijas pacientu atbalsta grupa pie doktora Pola Rouza Manhetenā. - Viņš neveikli paraustīja plecus. - Man nelaimes gadījumā bija gājusi bojā meita, un mana laulība bija sabrukusi. Es aizgāju no darba policijā. Šīs grupas apmeklēšana piederēja pie mūsu vienošanās. Es to apmeklēju apmēram četrus mēnešus. Eiprila... Glasmenas kundze, -Hauks sevi pārlaboja, - palīdzēja man nostāties atpakaļ uz kājām. - Viņš juta, ka pārējo var ari izlaist. - Pēc aiziešanas no grupas es viņu nākamreiz satiku tikai pēc vairākiem gadiem - jau šeit, Griničā. Uz ielas. Un tā bija tikai viena reize. Tas notika pirms trim gadiem. Bet tas, kas ar viņu notika... - Hauks aplaizīja lūpas. - Es nespēju uz to vienaldzīgi noskatīties.

- Paldies, - aģente Blūma noteica. - Tātad jus nekad neesat ciemojies Donovana dzīvesvietā, kur viņš nomira, pirms sarunas ar viņa sievu Lesliju dzīvoklī jau pēc Donovana nāves?

- Nē, nekad.

- Un jūs apgalvojat, ka jums nav ne jausmas, kā tur nonākusi pildspalva ar jusu uzņēmuma logotipu, kuru Ņujorkas policijas pārvaldes izmeklētāji atrada Donovana domājamās pašnāvības vietā?

Hauks papurināja galvu.

- Ne mazākās.

- Pat tad, ja pēc pārbaudes izrādīsies, ka uz tās ir jūsu pirkstu nospiedumi?

- It īpaši tad, ja uz tās tiks atrasti mani pirkstu nospiedumi, - Hauks atbildēja. - Ja tā notiks, tad pildspalvas izcelsme varētu būt dažāda. No žaketes. Tieši no mana rakstāmgalda. No lietišķas tikšanās...

- Kāpēc gan kāds varētu vēlēties novietot jums piederējušu pildspalvu vietā, kur ar jums nesaistīta persona ir izdarījusi pašnāvību?

- Jāpieņem, ka kāds mēģina mani iegāzt.

- Iegāzt jūs? - Valsts finanšu departamenta aģente kaut ko atzīmēja savā piezīmju grāmatiņa. - Kāda noļuka, Hauka kungs?

- Varu izteikt tikai pieņēmumu: par spīti tam, ka ar to vien nepietiktu, lai es tiktu apsūdzēts, tas tomēr palīdzētu novērst manu uzmanību no saistības starp Glasmena un Donovana nāvi.

- Jūs pirmīt teicāt, ka esot pētījis kāda cilvēka pagātni sava uzņēmuma uzdevumā. Jūs to nodēvējāt par subjektu A, pareizi?

- Konfidenciāli, aģente Blūma. Man varētu draudēt pamatīgas nepatikšanas, ja tas uzpeldētu.

-Jūs ari tāpat esat nonācis zināmās nepatikšanās, Hauka kungs. Jūs esat nelikumīgi ieguvis privātu telefona sarunu atšifrējumus. Jūs esat nonācis Ņujorkas policijas pārvaldes uzmanības lokā. Nezinu, kadas jūsu izpratnē ir pamatīgas nepatikšanas, taču es jūsu vietā sāktu uzlukot mani kā cilvēku, kurš ir gatavs jūs izpestīt.

Hauks būtu varējis pieprasīt advokātu. Garantiju pret turpmākām apsūdzībām. Tomēr viņš nosprieda, ka tas neko nedos. Viņš nebija izdarījis neko ļaunu. Lai kurš ari centās Mauku novirzīt no iesāktā, viņš saprata, ka ir vajadzīgs sabiedrotais. Aģente Blūma likās gudra un nopietna. Tikpat labi tā varēja but viņa.

- Viņu sauc Tibo, - Hauks atbildēja. Viņš nosauca uzvārdu pa burtiem. - Vārdā Dīters. Viņu mēdz saukt par Dāniju.

- Vai šis Tibo kungs ir Amerikas Savienoto Valstu pilsonis? - Naomi Blūma apvaicājās, kaut ko pierakstīdama piezīmju grāmatiņa.

- Holandes. Vismaz viņš pats tā apgalvo. Viņam ir Holandes pase. Tikpat labi viņam varētu būt ari Beļģijas pase. Protams, tas ir tikai sākums. - Hauks papurināja galvu un pasmaidīja.

- Tad kas īsti ir tas, no kā cilvēki varētu vēlēties novērst jūsu uzmanību, Hauka kungs? Pastāstiet man.

Viņš to izdarīja. Sākot ar savu tikšanos ar Merilu Saimonsu. Tad par Tibo. Par Konjersu fermā uzņemto attēlu, kas apliecināja Tibo saistību ar Glasmenu. Zinot, ka viņu varētu atlaist par to, ko viņš šobrīd atklāj, turklāt nav to pat saskaņojis ar Fūliju. Un ka varbūt tā ari notiks. Visbeidzot - par Tibo saistību ar Donovanu, par telefona zvaniem uz pārvaldnieka kabinetu laikā, kad otrais brokeris bija miris.

Aģente Blūma turpināja rakstīt piezīmes. Viņa varēja pārņemt lietu savās rokās no šīs vietas. Viņas rīcībā bija augstākā līmeņa resursi. Viņa varēja noskaidrot, kas īsti ir Tibo. Pieprasīt videonovērošanas kameru ierakstus no Donovana mājvietas. Sameklēt tajos Ketrokroudu un melno furgonu. Atrast rudo puisi ar drediem un tetovējumiem. Kadas simts iespējas, kā viss varētu būt saistīts ar Tibo. Noskaidrot viņa motīvus. To, kurp tas viss veda tālāk.

Līdz Eiprilai. Noskaidrot, kurš viņu nogalinājis.

Naomi klausījās, reizi pa reizei kaut ko pierakstot. Uzdeva prātīgus jautājumus. Viņas vērīgo acu skatiens kļuva dziļāks, saistībai ar Tibo iegūstot konkrētākas aprises. Kad apmēram pēc četrdesmit minūtēm Hauks bija visu pateicis, viņa tam pateicās. Nokopēja viņa sagādātos dokumentus. Hauks jutās gluži ka pārdurts balons, kad viss bija beidzies. Kad viņš bija atklājis visu, ko zināja. Viņš saprata, ka četras nedēļas bijis kā saaudzis ar šo lietu.

Un aptvēra, cik ļoti viņam tā visa bija pietrūcis. Cik labi bija to sajust vēlreiz.

Kamēr aģente Blūma kārtoja savas piezīmes, Hauks ierunājās:

- Esmu atdevis jums visu, ko zināju. Tagad ir jūsu kārta atbildēt man uz pāris jautājumiem.

Naomi Blūma pagriezās pret viņu.

- Labi.

- Pirmkārt, kā jus tajā visā iesaistījāties? Jūs apciemojāt Donovana atraitni. Tā bija policijas, nevis Valsts finanšu departamenta izmeklēšana. Jūs nepētījāt nevienu no šiem cilvēkiem. Kā jūs zinājāt?

Aģente paraustīja plecus.

- Ja divi augsta līmeņa fondu pārvaldnieki aiziet bojā un viņu uzņēmumi sabrūk brokeru vainas dēļ, man tas ir jāpārbauda.

- Kas, jūsuprāt, notika?

- Man ļoti žēl, taču baidos, ka uz šo jautājumu es šobrīd nevarēšu pilnībā atbildēt. - Aģente sāka celties kājās. - Kāds bija otrais jautājums? Jūs teicāt, ka esot divi.

Hauks uzlika plaukstu uz aģentes rokas, apturot viņu.

- Es gribu turpināt ar to nodarboties.

- Turpināt?

- Man ir iemesls turpināt Tibo izpēti. Nepievēršot sev uzmanību. Pastāv iespēja, ka mana firma arī varētu būt iesaistīta. Nenāktu par ļaunu, ja kāds atrastos iekšpusē.

Naomi papurināja galvu.

- Paklausieties, Hauka kungs...

- Blūmas kundze... - Viņa atkal apsēdās. - Šie cilvēki domā, ka esmu ticis kaut kam uz pēdām. Cik viņiem zināms, es pētu šo jautājumu tikai klienta uzdevumā. Taču tas var izrādīties noderīgi. Lai ko viņi slēptu. Jus varat pētīt visus naudas pārskaitījumus, viltotās pases, noklausītās sarunas, elektroniskā pasta pēdas. Taču es jau esmu tajā iesaistīts.

- Es par to padomāšu, - Valsts finanšu departamenta aģente noteica. - Savienoto Valstu valdība parasti nepieļauj, lai privātpersonas uzņemtos tamlīdzīgus riskus.

- Es uzņemšos risku.

- Es jau teicu, ka padomāšu, - aģente noteica un piecēlās. - Paklausieties, Hauka kungs, es zinu jūsu pagātni, un Amerikas Savienotās Valstis ir jums pateicību parādā. Tomer mums ir cilvēki, kas nodarbojas ar tādām lietām. Starp-resoru darbinieki. Līdzekļi, kas ir vajadzīgi, lai viņi varētu paveikt savu darāmo, ir valdības līmeņa, nevis priekšpilsētu policijas pārvalžu līdzekļi, Hauka kungs. Es zinu, ko jus līdz šim esat paveicis, taču, izsakoties skaidri un gaiši, - glītā aģente noteica, cieši viņu uzlūkojot, - jums nav ne jausmas, kādos mēslos varat nonākt, paliekot iesaistīts.

Hauks arī piecēlās un atvēra viņai durvis.

- Man pret to nav iebildumu.

Vīrietis Burberry lietusmētelī uzslēja augšup apkaklīti, lai pasargātos no smalkā lietus, iziedams no biroju ēkas Me-disona avēnija. Kādu brīdi viņš sarunājās ar sievieti - iespējams, kolēģi, kura pamāja uz atvadām un devās ziemeļu virzienā.

Tibo devās pretējā virzienā, uz dienvidiem.

Ielas otra pusē Mauks viņam sekoja dažus soļus iepakaļ.

Viņš bija agri aizgājis no darba, pasacīdams Brukai, ka viņam ir šis tas darāms ārpus biroja. Mauks jutās mazliet atradinājies no šī darba. Viņš nebija to darījs jau gadiem ilgi.

Piecdesmit ceturtajā ielā Tibo apstājās pie veikala skatloga un, šķiet, apbrīnoja kādu kaklasaiti. Tad viņš turpināja ceļu, atbildēdams uz mobilā telefona zvanu. Piecdesmit trešajā ielā viņš nogriezās pa labi, uz rietumiem. Hauks šķērsoja ielu un sekoja viņam divdesmit jardu attālumā, uzrāvis plecus, lai pasargātos no lietus.

Būdams gara auguma, melnīgsnējs, ar melniem matiem, kas krita pāri apkaklītei, Tibo izstaroja pavēlniecisku auru. Nenācās grūti saprast, kāpēc viņš piesaista sievietes. Kvartāla vidū viņš iegriezās pagalmā starp divām lielām ēkām. Tas izskatījās pēc restorāna. Viņš atvēra stikla durvis un iegāja iekša.

Restorānu sauca "Alto". Hauks bija par to dzirdējis.

Itāļu, grezns. Tāda tipa iestādījums, uz kādiem viņu allaž centās aizvilkt viņa priekšnieks Fūlijs. Enija justos iespaidota.

Hauks piegāja pie durvīm un cauri stiklam ieraudzīja, kā Tibo novelk mēteli un pasniedz to glītai administratorei. Šķita, ka viņu tur visi pazīst. Izskatījās, ka Tibo ir ieraudzījis kādu pie bāra un dodas taisnā ceļā pie viņa.

Hauks nogaidīja, lai Tibo sasveicinās ar vīrieti un apsēžas, un tad iegāja iekšā.

- Pavakariņosiet pie mums? - Administratore, apmēram divdesmitgadīga meitene seksīgā melnā kleitiņā, uzsmaidīja viņam otrpus letei.

Hauks pasmaidīja pretī.

- Man sarunāta tikšanas ar draugu pie bāra.

Tibo sēdēja cilvēku pilnā bāra tālākajā mala. Viņa draugs, kurš izskatījās pēc itāļa, bija ģērbies glīti pašūtā žaketē un baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti.

Hauks sameklēja stūrīti pretējā malā. Bārmene pienāca klāt, un viņš pasūtīja alu. Beļģu alu. Par godu šim notikumam. Cauri kustīgo ķermeņu un seju labirintam viņš vēroja Tibo un viņa sarunbiedru.

Izskatījās, ka viņi ir draugi. Pat cauri skaļajai balsu murdoņai Hauks reizi pa reizei sadzirdēja Tibo zemos smieklus. Viņš bija ticis pie dzeramā - izskatījās pēc degvīna -, pagrieza savu ķebli uz otru pusi un apsēdās ar muguru pret Hauku, lai varētu papļāpāt ar draugu. Viņi saskandināja glāzes, un Tibo draudzīgi uzplīkšķināja sarunbiedram pa plecu.

Hauks zināja, ka viņš pārkāpj robežas. Viņš bija apņēmies nesaasināt situāciju, tikai noskaidrot visu, ko varēs, un tajā pašā laikā zināja, ka Fūlijs būs nikns pēc velna. Taču Tibo kaut ko slēpa, un, lai kas tas bija, Hauks jutās pārliecināts, ka tam ir kāds sakars ar Glasmenu un Donova-nu. Ar savu mobilo viņš nofotografēja tos abus cauri pūlim.

Kad pienāks laiks, varbūt viņam būs kaut kas, ko pavēstīt Naomi un Krisafulim.

Ar ķirsīti virsū.

Tibo pamāja bārmenei, pasūtīdams nākamo mēriņu. Kad viņš pagriezās, vienu bridi viņa skatiens šķietami pārslīdēja pāri pūlim un pievērsās tieši Haukam. Viņu acis uz mirkli satikās.

Hauks iedzēra malku un novērsās. Viņam pār muguru pārskrēja skudriņas. Nezaudē modrību. Lai ko tu darītu.

Pēc brīža pienāca administratore un pavēstīja tiem abiem, ka viņu galdiņš ir brīvs. Tibo izņēma no kabatas dažas naudaszīmes un pamāja bārmenei, ar žestu lūdzot aiznest viņu dzeramos turp. Viņš ļāva savam sarunbiedram doties uz priekšu pirmajam, uzplādams tam pa muguru, un tad sekoja administratorei, kura veda abus uz augšstāvu.

flauks nogaidīja, kamēr viņi bija nozuduši, tad atstāja savu vietu pie bāra un devās turp, kur bija sēdējis Tibo. Bārmene grasījās novākt glāzes. Hauks pasniedzās, lai satvertu tukšo mēriņu.

- Vai drīkstu? - Viņš pamirkšķināja. - Suvenīrs.

Bārmene vispirms pavilcinājās. Viņas skatiens pārslīdēja pāri Haukam, varbūt meklējot kādu no priekšniecības, īsti nezinot, kā rīkoties.

Hauks uzlika uz bāra piecdesmit dolāru naudaszīmi.

- Ar to vajadzētu pietikt, vai ne?

Bārmenes acis iepletās, un viņa sāka novākt pārējās glāzes un salvetes, pie reizes paķerdama naudaszīmi. Viņa pamāja.

- Vajadzētu gan.

Šajā sestdienas vakarā Griničas ledus hallē vietējā zēnu komanda vecumā līdz divpadsmit gadiem uzvarēja Long-ailendas vienaudžus ar rezultātu seši pret viens.

Kad atskanēja tiesneša beigu svilpe, Hauks izgāja uz ledus un sarokojās ar pretinieku treneri, kamēr spēlētāji pašāva nūjas gaisā un sita saujā oponentiem. Džareds, kuru Hauks bija paņēmis līdzi, ari uzgāja uz ledus, apsveikdams savējos:

- Laba spēle, Kail! Laba spēle, Tonij.

Daži paslidoja garam, uzsizdami viņam pa plecu un noteikdami:

- Paldies, ka mūs sagatavoji, vecīt!

Pirms aiziešanas Hauks aizkavēja zēnus vēl uz pāris minūtēm.

- Stabila spēle. Tā jāspēlē aizsardzībā, puiši. - Viņš sasita plaukstas. - Labi, atcerieties, ka mums ir treniņš trešdien pulksten astoņos. Neviens neizlaiž! Šodien visi bija malači! Un neaizmirstiet savu ekipējumu.

Kad komanda noslidoja no ledus, pāris vecāku pienāca klāt, lai apsveicinātos un apsveiktu Hauku ar spēli. Tikmēr Džareds paķēra nūju un izmantoja izdevību patrenēties ar pāris noklīdušām ripām. Ledus halles pārvaldnieks Teds iesēdās Zamboni mašīnā un sāka līdzināt ledu. Pulkstenis bija gandrīz desmit - viņu spēle bija pēdējā šajā vakarā. Enija atradās restorānā līdz vienpadsmitiem. Hauks bija pieteicies aizvest Džaredu, lai pēc tam pasēdētu bārā un nobaudītu desertu. Nosvinētu uzvaru.

Pēc dažām minūtēm halle bija teju vai tukša. Sajūsminātie bērni sakāpa vecāku automašīnās. Ledus bija nolīdzināts. Teds izslēdza spožos prožektorus.

Hauks ievēroja nekad agrāk neredzētu puisi melnā neilona jakā, kurš vēroja laukumu no otras malas.

- Klau, Ted, vai tev atradīsies brītiņš laika?

Hauks kādu bridi papļāpāja ar pārvaldnieku, kuru pazina kopš darba gadiem policijā, ierosinot savākt līdzekļus kādas komandas trenera vietniekam, kurš bija zaudējis darbu un stāvēja rindā uz nieres transplantāciju. Hauks iedomājās, ka varbūt viņš varētu pierunāt arī policistus un ugunsdzēsējus iesaistīties šajā kampaņā.

- Džared, - viņš uzsauca, - vai vari aiziet uz ģērbtuvēm un paņemt komandas somu? - Tajā atradās treniņu ripas un līmlentes rituļi, šāds tāds papildu aprīkojums. Pēc izsli-došanās Hauks bija iemetis tur ari dažas savas mantas.

Džareds pamāja.

- Protams, Taj.

- Manuprāt, tā ir laba doma, - Teds sacīja. - Es apskatīšos grafikā un pārbaudīšu, kuras dienas ir brīvas.

- Tas būtu lieliski, Ted.

- Šodien bija laba spēle, - Teds uzsauca, novietodams ledus līdzināmo mašīnu malā.

Hauks parādīja viņam augšup pavērstu īkšķi.

- Jā, beidzot viņi ieklausījās!

Viņš šķērsoja ledu pretējā virzienā. Paķēra no soliņa savu jaku. Hauks gaidīja, kad Džareds iznāks no ģērbtuves ar somu. Viņš tur atradās jau ilgāku laiku.

Kaut kas nelikās īsti pareizi. Varbūt pie vainas bija divdesmit policijā nostrādātie gadi, intuīcija. Hauks palūkojās uz laukuma tālāko malu.

Vīrietis neilona jakā bija nozudis.

- Džared! - Hauks uzsauca ģērbtuvju virziena un gaidīja atbildi.

Tādas nebija.

Nu jau visa ledus halle bija tumša. Teds atradās kaut kur iekštelpās. Svešinieks, kuru Hauks bija redzējis stāvam halles otrā malā, nekur nebija manāms. Gadu gaitā uztrenētā “trauksmes sirēna" gaudoja kā traka.

- Džared! - Hauks vēlreiz uzsauca. Kāpēc gan puika neatbildēja?

Kaut kas nebija lāgā.

Hauks paķēra pirmo pagadījušos nūju un devās uz ģērbtuvēm, juzdams, ka asinis dzīslās sāk mutuļot. Tas bija Ellijas dēls. Viņš apmetās ap stūri, mezdamies skriešus, un iebrāzās pa virpuļdurvūn ģērbtuvē, skaļi saukdams:

- Džared!

- Taj! - Atskanēja viņa balss. Džareda balss. Baiļu pilna.

Hauks pagriezās pret skapīšiem un ieraudzīja vīrieti,

kuru bija pamanījis ārpusē. Vīrietis bija aizklājis Džareda muti ar plaukstu, un zēna acis bija baiļpilnas un apaļas kā arbūzi. Vīrietis vilka Džaredu uz dušu pusi. Uzbrucējam bija bārdās rugāji, vaigu bārda un biezas ūsas. Viņš izskatījās pēc piecdesmitgadīga, taču droši vien patiesībā bija kādus divdesmit gadus jaunāks. Un mugurā viņam bija melna neilona jaka.

Viņš bija pielicis nazi Džaredam zem zoda.

Hauks sastinga.

- Klausies, varoni, lasies prom no šejienes! - Vīrietis pa-blenza uz Hauku. Ar vienu roku viņš piešķieba Džareda galvu uz vienu pusi. Ar otru prasmīgi iespieda asmeni Dža-redam zem zoda. - Dari, ko es lieku, vecīt, citādi es viņu pārgriezīšu divās daļās.

Džareds, kurš nespētu nodarīt pāri pat blusai, veltīgi centās izrauties no vīrieša tvēriena, strauji elpodams.

Viņa šausmu pilnajās acīs parādījās asaras.

- Laid puiku vaļā, - Hauks sacīja. Viņš sažņaudza hokeja nliju ar abām rokām un paspēra soli tuvāk tiem abiem, ieskatīdamies vīrietim acīs. - Kāpēc tu te atrodies?

- Tu sasodīti labi zini, kāpēc es te atrodos. Vai ne, sīkais? Pajautā viņam, kāpēc es te atrodos! Pajautā viņam, kur viņš ir iebāzis savu degunu. - Viņš piedūra naža galu Džareda gāmuram, liekot zēna acīm izvalbīties. - Tu un es, un sīkais. Mēs iziesim arā no šejienes. Tu vispirms. - Viņš pamāja Haukam. - Viena kļūmīga kustība, - viņš pakustināja aso nazi, - tikai viena, bijušais policista kungs, un jūs varēsiet atvadīties no sava mazā, jokainā draudziņa.

Džareds uz mirkli atbrīvojās no vīrieša plaukstas, kas bija pārklājusi viņa muti. Baiļu un apjukuma pārņemts, viņš nomurmināja:

- Kāpēc viņš to dara, Taj?

- Džared, es neļaušu viņam tevi aiztikt, - Hauks noteica. Viņa asinis vārījās no dusmām. - Viņš ir nevainīgs bērns, -Hauks sacīja vīrietim. - Tu redzi, ka viņš nav pilnīgi vesels. Laid viņu vajā. Ņem mani viņa vietā. Tāpēc jau tu te esi, vai ne?

- Taj... - Džareda seja bija balta, elpas vilcieni ātri un saraustīti. - Neļauj, lai viņš man nodarītu pāri, Taj. Labi?

- Viņš to nedarīs, Džared. - Vīrietis zināja, kas viņš tāds ir. 1 lauks saprata, ka tas ir slikti. Tas nebija kāds nejaušs ļaundaris. Hauks zināja, ka vīrietis neapšaubāmi te ieradies viņa dēļ. Viņš saprata ari to, ka nebūtu nekādas jēgas no zēna nogalināšanas. Ja 1 lauks mestos viņam virsū, no naža nebūtu liela labuma.

- Viņš palaidīs tevi vaļā. - Hauks ieskatījās Džareda baijpilnajās acīs un paspēra soli tuvāk. Tad viņš pievērsās uzbrucējam. - Un, kad tas notiks, Džared, - Hauks pastiepa uz priekšu nūju, - es gribu, lai tu mestos prom no šejienes, cik ātri vien vari. Neej ārā. - Haukam ienāca prātā, ka vīrietis var nebūt viens. - Paliec hallē. Es gribu, lai tu sameklētu Tedu un kaut kur paslēptos. Piezvani uz 911.

Džareds baiļpilni pamāja. Hauks paspēra vēl vienu soli uz priekšu.

- Tu saprati, vai ne, dēliņ?

Zēns pamāja vēlreiz, sastindzis kā stabs.

Hauks viņam pamirkšķināja.

- Labi.

Vīrietis atgāza zēna galvu atpakaļ un iesmējās:

- Nekā nebija, es neļaušu viņam nekur iet...

1 lauks pievērsa skatienu vīrietim. Naža asmens iezaigo-jās. Tas bija armijas nazis. Hauks vairs nejuta neko citu kā vien apziņu, ka viņš ir vienīgais, kas atrodas starp zēna dzīvību un nāvi, un priecājās, ka tas ir viņš. Hauks veltīja vīrietim zīmīgu smaidu.

- Tu sasodīti labi zini, ka es neizlaidīšu puiku no acīm.

Uzbrucējs sažņaudza nazi ciešāk.

- Tu atnāci pēc manis. - Hauks viņam pamāja. - Nu tad saņem, pakaļa!

Viņš metās uz priekšu, nomērķēdams ar nūju pa uzbrucēja galvu.

Divdesmit gadu ilga darba pieredze bija Haukam iemācījusi, ko cilvēki dara šādās situācijās neatkarīgi no tā, ar ko viņi ir draudējuši, kad istabā iebrāžas specvieniba. Viņi aizstāvas. Dara to, ko pavēl izdzīvošanas instinkts.

Vīrietis pašāva rokas gaisā.

Ar augstu paceltu nūju Hauks no visa spēka blieza uzbrucējam pa tās rokas plecu, kurā viņš turēja nazi. Vīrietis paspēra soli atpakaļ, instinktīvi pastiepa roku un atbrīvoja Džaredu.

Šajā brīdi nūja pāršķēlās uz pusēm.

Vīrietis iebrēcās. Džareds kliegdams metās projām, tālāk no uzbrucēja. Hauks paķēra salauzto nūju un metas uzbrucējam virsū, likdams viņam atkāpties un piespiezdams roku ar nazi pie ģērbtuvēs mūra sienas.

Viņš centās izdabūt nazi no vīrieša rokas.

- Džared, bēdz! Dari, ko es liku. Ej prom no šejienes!

Taču zēns stāvēja turpat kā paralizēts, kamēr Hauks cīnījās par nazi. Vīrietis bija spēcīgs. Kā jau Hauks bija nojautis, viņš nevarēja būt amatieris. Hauks spieda vīrieša roku pie sienas, cenzdamies atbrīvot nazi, lai tas nokristu.

- Džared, bēdz!

Hauks apmetās riņķī, mēģināja iebliezt vīrietim pa vēderu ar nūjas galu, taču uzbrucējs pagriezās un iespēra ar ceļgalu Haukam kājstarpē, liekot viņam zaudēt elpu. Viņam cauri izšāvās sāpju vilnis. Uzbrucējs atgrūda Hauku atpakaļ un nogāza uz soliņa, triecot pret atvērtām metāla ģērbtuves skapīša durvīm.

Haukam griezās galva un trūka elpas, bet pavēdere dega kā ugunīs, it ka viņš būtu uzdurts uz zobena.

Vīrietis viņam tuvojās, satvēris nazi tādā veidā, kas liecināja, ka viņš labi zina, kā ar to apieties. Hauks pieslējās kājās, neizlaizdams no rokām salauzto nūjas galu, ar ko aizstāvēties.

Vīrietis augstprātīgi pasmīnēja.

- Tev vienmēr jātēlo varonis, vai ne, čalīt?

Viņš atvēzējās un pārgrieza Hauka jaku, trāpīdams viņam pa roku, kad Hauks centās nobloķēt nazi ar nūjas galu.

Hauks aiz sāpēm iekliedzās.

Viņš pameta skatienu sānis. Džareds vēl aizvien stāvēja turpat, gluži kā paralizēts no bailēm.

- Džared, ludzu!

Uzbrucējs atkal sāka viņam tuvoties. Šoreiz Hauks atrāva neaizslēgta metāla skapīša durvis, pārsteigdams viņu. Viņiem virsū uzbira slidas un kāju aizsargi. Saņēmis visus spēkus, Hauks trieca atvērtās durvis pret vīrieša roku divas vai trīs reizes, cenzdamies panākt, lai viņš palaistu vaļā nazi. Asinis saskrēja vīrieša sejā, ar piepūli turot nazi.

Brīnumainā kārtā nazis izkrita no viņa tvēriena un no-šķindēja uz grīdas.

Viņu abu acis pievērsās tam.

Ar brīvo roku uzbrucējs saķēra Hauku aiz apkaklītes un piespieda pie skapīša, tā ka Hauks sajuta mugurā ieduramies asu sāpi. Vīrietis neapstājies noliecās, lai no grīdas paceltu nazi. Hauks metās uzbrucējam virsū, asinīm pilot no lupām un rokai degot tā, it kā tā būtu ierauta gaterī. Viņi abi nokrita uz koka soliņa un tad uz grīdas. Vīrietis nogāza Hauku uz muguras. Piepeši viņš paķēra salauzto hokeja nūju un piespieda to Haukam pie rīkles ar atriebīgu spīdumu acīs. Hauka kreisā roka vienā mirklī tika piespiesta pie soliņa metāla kājām. Vīrietis ar piepūli realizēja savu pārsvaru un iegrūda nūjas galu Haukam balsenē.

- Sagremo to, maita.

Hauks velti cīnījās pretī un beidzot atbrīvoja roku, taču nu jau bija par vēlu.

Uzbrucējs bija pārāk spēcīgs, pārāk prasmīgs un uzgūlās Haukam ar visu savu svaru. Hauks sāka gārgt. Viņš nespēja atbrīvoties no nūjas gala. Viņa skatiens pievērsās Dža-redam, kurš stāvēja telpas malā kā apburts. Hauks uz mirkli ievilka gaisu un uzsauca puikam:

- Džared, lūdzu, skrien! Tagad!

Zēns paspēra soli uz durvju pusi.

Hauks sajuta, kā skābeklis un spēks pamazām viņu atstāj. Viņš sasprindzinājās, plaušām plīstot vai pušu no piepūles, un centās nostumt uzbrucēju nost no sevis. Tomēr viņš to nespēja! Viņš ielūkojās vīrieša spožo acu tumšajās, platajās zīlītēs un saprata, elpas vilcieniem klustot aizvien īsākiem un saraustītākiem, ka var tepat ari nomirt.

- Nākamreiz esi piesardzīgāks, kad sagribēsi kaut kur iebāzt savu degunu... - Vīrietis triumfējoši pasmaidīja.

Hauka plaušas bija gatavas uzsprāgt. Viņš vēl vienu reizi bezpalīdzīgi palūkojās uz Džaredu, vairs nespēdams pat lūgties. Ar pēdējiem spēkiem viņš pastiepa roku, izmisīgi vēlēdamies sataustīt jebko noderīgu, pirkstiem tverot priekšmetus turpat zemē - polsteri, dvieļi, nekā...

Slidzābaks.

Piepeši Hauks sajuta, ka roka pieskaras slidai. Viņa pirksti pārslīdēja pāri zābakam, auklām. Viņš to pavilka uz priekšu pa grīdu, turēdams aiz auklām.

Tas varēja glābt viņam dzīvību.

Šajā brīdi viņš izdzirdēja kliedzienu:

- Laid viņu vaļā! Vācies!

Džareds bija meties klāt un dunkāja vīrieti. Ko gan viņš darīja?

Zēns bija aplicis rokas ap vīrieša kaklu, cenzdamies noraut viņu nost.

- Laid viņu!

/

Džareda sitieni bija veltīgi. Vīrietis novicināja roku, aizgrūzdams zēnu līdz skapīšiem.

Tas deva Haukam tik vajadzīgo mirkli.

Viņš sagrāba zābaku un cirta ar to, trāpīdams iztrūcinātajam uzbrucējam sojā tieši tajā mirkli, kad viņš pagriezās, un viņa acis pārsteigumā iepletās.

Viņš izgrūda baiļpilnu gārdzienu un piespieda rokas pie sejas.

Hauks viņu nokratīja. Viņi abi nokrita uz grīdas, un Hauks uzsēdās uzbrucējam virsu. Viņš izdzirdēja burbuļojošu skaņu brīdī, kad Hauka ķermeņa svars iespieda slidu dziļāk uzbrucējam krūtīs.

Parādījās tumša asiņu straumīte.

Acīm kļūstot stiklainām, vīrietis sāka smagi elpot. No viņa jakas sāka pilēt asinis.

Hauks novēlās nost no viņa, pārgurumā sabrukdams pret skapīšu rindu.

Vīrietis bezpalīdzīgi palūkojās uz viņu, un viņam līdzās sāka veidoties tumšu asiņu peļķe.

- Kurš? - Hauka rīkle bija tik aizžņaugta un piesmakuši, ka viņš tik tikko spēja parunāt. - Kurš tevi atsūtīja?

Vīrietis tikai palūkojās uz viņu, īsi un gārdzoši elpodams. Viņa acīs pazibēja noliegums. Lūpas sakustējās. Un tad sastinga.

Džareds pieskrēja pie Hauka. Viņš pievilka satriekto zēnu sev klāt, aplika roku ap pleciem un noglāstīja bērna seju.

- Viss būs labi, dēliņ, - Hauks sacija, aizsegdams Džare-dam asiņaino skatu uz mirstošo vīrieti.

Hauks to atkārtoja, cenzdamies pārliecināt arī sevi pašu:

- Viss būs labi.

Hauks apgāja apkārt rakstāmgaldam.

- Es tevi šodien te negaidīju.

- Visi runā tikai par notikušo. - Fūlijs bija ģērbies svītrainā uzvalkā ar vesti un dzeltenā kaklasaitē. Viņš pienāca tuvāk. - Briesmīgi. - Priekšnieks pakratīja galvu. - Briesmīgi, ja nākas piedzīvot ko tādu. Dzirdēju, ka tu esi darbā, un man bija daži jautājumi, kurus es te šodien varētu nokārtot. Kā tu juties, Taj? - Fūlija rokasspiediens bija spēcīgs un sirsnīgs. Viņš uzlika roku Haukam uz, pleca. - Nav jēgas atkārtot, cik ļoti mēs priecājamies, ka tev nekas nekaiš.

- Paldies, Tom. Biju nonācis jau visai tuvu beigu zvanam.

- Dzirdēju, ka tu esot savainots. - Fūlijs palaida vaļā Hauka plecu un paraudzījās uz viņa roku.

- Tikai skramba. - Hauks atvairījās. - Man paveicās.

- Mums visiem ir paveicies, - Fūlijs noteica. - Ikviens šajā organizācijā zina, kas tu esi par cilvēku. - Priekšnieks līdzjūtīgi nogrozīja galvu un sakoda zobus. - Cik slimam idiotam gan jābūt, lai darītu ko tādu?

Hauks bija pavadījis divdesmit gadu, pētot cilvēku reakcijas. Pētot cilvēkus, kuriem bija kas slēpjams. Fūlijs ne reizes nesamirkšķināja acis. Viņa sašutums likās patiess un īsts. Taču viņā allaž bija jautusies zināma atturība. Apdomība, kuru Hauks nekad nebija spējis īsti atšifrēt. Viņš tikai piekrītoši pamāja.

- Es to nezinu, Tom.

Vai viņi abi spēlēja vienu un to pašu spēli?

Hauks bija pārkāpis priekšnieka brīdinājumu par iejaukšanos Tibo lietas izmeklēšanā. Vai Fūlijs to zināja? Hauks nebija teicis, ka Ņujorkas policija atradusi Такт pildspalvu Džeimsa Donovana pašnāvības vietā. Vai Kempbels bija runājis ar viņu? Vai kāds bija to tur nolicis?

Vēl ļaunāk - Hauks Savienoto Valstu valdībai bija izstāstījis visu, ko zināja par Tibo. Jautājumus, kas bija atklājušies, veicot konfidenciālu izmeklēšanu. Faktiski tā bija Такт piederoša informācija. Viņš redzēja priekšnieka tēraudcie-to skatienu. Tiešumu viņa acīs. Nenoturīgo smaidu. Vai viņš kaut ko slēpa?

- Vai zini, ja reiz esmu te, mēs varētu aprunāties, - Fūlijs sacīja, dodamies atpakaļ pie Hauka rakstāmgalda un apsēzdamies labi pazīstamajā apmeklētāju krēslā. Viņš sakrustoja kājas.

- Lai notiek. - īsti nezinādams, ko tas varētu nozīmēt, Hauks atgriezās savā vietā aiz rakstāmgalda.

- Vispirms - kā jūtas Enijas dēls? - Fūlijs aizlika rokas aiz galvas un atzvila dziļāk krēslā.

- Labi. Tikai mazliet satraukts. - Fūlijs bija ticies ar Eni-ju vienu vai divas reizes. Hauks bija paņēmis viņu līdzi uz svinīgo pasākumu par godu Griničas biroja atklāšanai. Likās, ka Fūlijam Enija patiešām patīk. Viņas nepiespiestie smiekli un dabiskā pievilcība, šķiet, uzveica Fūlija izkoptās Jaunanglijas manieres. - Mēs domājam, ka būs labak turēt

viņu tālāk no tā visa...

/

Kaut kas lika Haukam neatklāt konkrēto atrašanās vietu.

- Tas ir prātīgi. Varbūt mēs varam palīdzēt šajā ziņā.

- Paldies, - Hauks atbildēja. - Enija negrib piesaistīt uzmanību.

Fulijs savilka seju grimasē un pašūpoja galvu.

- Tikai iedomājoties vien, ka kāds var mēģināt nodarīt ko tādu bērnam... Vai zini, ko es gribu teikt, Taj? - Viņš skatījās tieši uz 1 lauku, un viņa tonis bija kļuvis zīmīgs, tiešs.

Tad, nesagaidīdams atbildi, viņš piepeši mainīja tematu.

- Vai tu viņdien meti pie malas to jautājumu, par kuru mēs runājām? Par to puisi, kura pagātni tu pētīji?

- Kādu puisi, Tom? - Hauks centās atšifrēt Fūlija acu skatienu.

- Tu zini - to, kuru Merila mums lūdza izpētīt. - Fūlijs nokrakšķināja pirkstus. - Kā viņu sauca...

- Tibo.

- Jā, Tibo. - Fūlijs pakratīja pirkstu gaisā. - Tas ir īstais.

Hauks sajutās neomulīgi: Fulija pētošais skatiens šķita

izurbjamies viņam cauri. Hauks īsti nezināja, kā atbildēt.

- Tu man lūdzi to darīt, Tom.

- Labi. - Viņa priekšnieks pamāja un noņēma brilles, tad uzpūta uz tām dvašu, lai notīrītu stiklus. - Pareizi darīts...

Piepeši Hauku pārņēma stindzinoša atmaskojuma sajūta, it kā viņš darbotos piesegā un viņa identitāte nupat būtu tikusi atklāta. It kā Fūlijs pret viņu kaut ko perinātu un kuru katru mirkli viss varētu sabrukt. Hauks pārcilāja pāris dokumentu uz sava rakstāmgalda.

- Tad kā iet ar Reynolds Reid lietu?

- Kā, lūdzu? - Fulijs uzlika brilles atpakaļ uz deguna. Viņa skatiens vēstīja, ka priekšniekam nav ne jausmas, par ko Hauks runā.

- Ar tiem Wertheimer aktīviem, kurus viņi gribēja pārņemt. Kas bija iemesls tam, kāpēc mēs neatklājām visu Mc-rilai.

- Pareizi! - Fulijs pasmaidīja, un viņa skatiens noskaidrojās. - Viss notiek, Taj. Vismaz tā man ir teikts. Patiesībā uzņēmums un valdības uzraudzības padome šodien rīko sanāksmi. Dzirdēju, ka esot daži interešu konflikta aspekti, lielākoties Eiropā. Varbūt viņiem nāksies atsacīties no šīs daļas. Drīz tas noskaidrosies.

- Labi.

- Labi? - Fūlijs viņu uzlūkoja ar mazliet izbrīnītu skatienu. - Mūsu uzņēmumam tā būs īsta zelta bedre.

- Es gribēju teikt - labi, ka mēs beidzot varam atklāt visu Merilai, - Hauks sacīja.

- Sapratu. - Fūlijs pamāja. Viņš uzmeta Haukam ciešu skatienu un beigās saspringti pasmaidīja. - Man prieks, ka tev nekas nekaiš, Taj. Ir šis tas, ko es gribētu tev pastāstīt... - Viņš piecēlās. - Taču tas var pagaidīt līdz nākamajai reizei. Šodien te notiek lielas lietas, ja tu gadījumā neesi dzirdējis.

- Neesmu, Tom. Kas īsti?

- Viens no Freddie Mac galvenajiem uzraugiem izšķaidījis sev smadzenes paša kabinetā. Iztēlojies, viņu atrada bērni, atgriezušies no skolas. - Fūlijs pašūpoja galvu. - Tas tikai liecina, ka beigas vēl nav saredzamas. Citibank. AIC. Visa pasaule brūk, Taj. Pie joda, pat mana sieva ir sākusi satraukties. Pirmo reizi divdesmit gadu laika apjautājās par mūsu akciju portfeli. Pavēstīja, ka viņas ar draudzenēm nav tikušas pie jaunām kurpēm jau vairākas nedēļas. Vai pie jaunām pavasara kolekcijām. Katrs noasiņo savā veidā. Un tomēr... - Viņš devās uz durvju pusi un iesmējās. - Nevienam nav iebildumu aizlidināties ar uzņēmuma lidmašīnu līdz Neapolei. Tāpēc mums jābūt starp uzvarētājiem. Vai saproti, ko es ar to gribu teikt?

Hauks pavadīja viņu līdz durvīm.

Fūlijs pagriezās.

- Vai zini, tas vecais darbs, Taj, ko darīji iepriekš... Tas atgādināja plunčāšanos bērnu baseinā, ja tu saproti, ko es gribu teikt. Tu saslapinies, visi labi izklaidējas. Tomēr pamēģini sākt peldēt.

Hauks pamāja, īsti nesaprazdams, kam piekrīt.

- Bet te... - priekšnieka smaids bija nozudis, - te viss ir daļa no vienas lielas mozaīkas. Viena roka mazgā valdību. Otra - pasaules lielākos uzņēmumus. Ikviens šļakstās apkārt.

Hauks ieskatījās viņam acīs.

- Par ko mēs īsti runājam, Tom?

- Skaidrs, ka par Wertheimer Grant lietu! - Fūlijs nozibi-nāja nevainīgu smaidu. - Tu taču biji domājis to, vai ne, Taj? -Viņš viegli uzplīkšķināja Haukam pa plecu. - Man prieks, ka tev nekas nekaiš. Patiešām. Tavs uzdevums ir sekot līdzi notiekošajam. Ar mūsu vadošajiem darbiniekiem. Visu mūsu klientu firmās. Pat Valsts finanšu departamentā. Com-prende?

I lauks mēmi nolūkojās viņā.

- Tie sasodītie muļķa brokeri... Kas to būtu domājis, ka viņi savārīs tādu putru, ko? - Fūlijs nomērķēja ar abām rokām, itin kā turēdams divas pielādētas pistoles. - Gadījumam, ja nezināji - tagad tu peldi pieaugušo baseinā.

Ziņas par neizbēgamo Amerikas banku sistēmas sabrukumu Danijs Tibo uztvēra ar uzjautrinātu smaidu un pat lepnumu, vērodams tās savā Manhetenas birojā.

Nupat bija bankrotējusi Pacific West, lielākā banka Kali-fornijā.

Viņa lepnums cēlās no tā, ka, palikdams neredzams, viņš bija palīdzējis iedarbināt šo mehānismu. Un viņš jutās uzjautrināts tāpēc, ka visas pasaules skatieni bija pievērsti cēloņiem - mājokļu kreditēšanas bumam, nodrošinātajām parāda obligācijām, kredītsaistību neizpildei, pārmērīgiem aizņēmumiem, regulatoru nevērībai -, bet nevienam nebija ne jausmas, kas notiek patiesībā.

Valsts kases vadītājs uzstājās Kongresā un stostījās kā iesācējs kreditēšanā, cenšoties izskaidrot riskanta kredīta izsniegšanu.

Dova indekss nupat bija sasniedzis zemāko atzīmi sešu gadu laikā.

Jā, sistēma jau bija novājināta, bankas izlīdzināja savas bilances ar nevērtīgu aktīvu un parādu slāņiem. Skaidrs, ka abi izmisumā nonākušie brokeri, kurus viņš bija iekārdinājis, apsolot miljonus, ko viņi vairs nevarēja saņemt no savām firmām, bija kļuvuši par pēdējo prasmīgi uzkonstruēto grūdienu, kas lika izkurtējušajam karkasam sabrukt.

Tibo zināja, ka viņa nelielajai, taču labi apmaksātajai lomai bijis kāds tālredzīgāks mērķis. Viņa uzdevums bija ti-

kai iekustināt plānu. Visa sistēma, kas ari tāpat grima, tikai gaidīja pareizo neredzama pirksta uzsitienu, lai sašķiebtos pavisam. Un viņš bija to atradis! Brokeri bija iegrimuši parādos līdz ausīm, aizņemoties uz savu uzņēmumu aizvien nevērtīgāko akciju rēķina. Balansējot uz iznīcības robežas, tomēr vēl aizvien pārvaldot miljardiem lielus uzņēmumu aktīvus. Brokeri, kuri, nospiežot vienu vienīgu podziņu, varēja sašķobīt lielas bankas bagātības.

Un kurš bija to visu iesaistījis spēlē? Vienkāršs cūku fermas īpašnieka dēls, kurš bija šķūrējis mēslus no cūkkūtīm līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Jā, viņš neapšaubāmi lepojās ar to. Un tajā paša laikā viņš bija pamanījies ar krāpšanos nonākt vienā gulta ar vienu no pasaules bagātākajām un iekārojamākajām sievietēm. Viņš bija izmantojis to, lai sasniegtu savu mērķi, tāpat ka bija izmantojis visu un visus, ko bija sastapis savā ceļā.

Nu viņš bija kļuvis pazīstams viselitārākajās aprindās. Prese viņu dēvēja par "starptautisku finansistu". Gandrīz to pašu viņa labā bija izdarījusi tā karaliskā beļģu palaistu-ve. Tikai vēl labāk! Merila bija atvērusi viņa priekšā vairāk durvju nekā daudznacionālas korporācijas vadītājs. Tomēr drīz viņš dosies tālāk. Viņš bija dabūjis no Merilas gandrīz visu, ko vēlējās. Un nu viņa priekšā pavērās jaunāki un svaigāki lauki, ko apsēt.

Danijs salika kājas uz galda. Viņš nespēja neapbrīnot to, kā viss bija norisinājies kopš brīža, kad savās bēgļa gaitās viņa ceļi bija krustojušies ar to homoseksuālo beļģu baņķieri Lionas bārā. Kā viņš bija izbraucis no pilsētas, izlikdamies, ka grib sameklēt kādu nomaļu vietiņu, lai viņu izdrāztu. Apturējis automašīnu pie ezera un tad pārsitis viņa galvu ar akmeni brīdī, kad tas džeks jau bija novilcis bikses un turējis savu mantību gatavībā. Iemetis liki dīķī. Aizbraucis ar automašīnu atpakaļ uz viņa dzimto pilsētu Beļģijā, nokopējis viņa dzimšanas dokumentus, viltojis savu pagātni. Pieteicies darbā RezionsBank.

Kā pilnīgi jauns cilvēks.

Tibo skatījās, kā kāds pāķis kongresmenis, kurš pat nemācējā saskaitīt, pratināja Valsts kases vadītāju par monetāro politiku. Mēģinādams gūt pārliecību, ka pasaule noturēsies.

Viņš iesmējās. Šiem nebija ne jausmas par katastrofu, kas viņus sagaidīja.

Iezvanījās Tibo mobilais telefons, privātais. Tas, kuru viņš izmantoja tikai vienam mērķim. Viņš to izņēma no kabatas un ieraudzīja ekrānā Dubaijas numuru, kas bija pilnīgi drošs.

Danijs atbildēja.

- Es skatos reportāžu. Vai jūs esat pārbaudījis tirgus? Dova indekss ir noslīdējis par vairāk nekā septiņsimt punktiem... - Viņš atzvila krēslā, nolūkodamies uz Manhete-nas plašumiem ar gandarījumu. Viņš bija labi pastrādājis, un viņa darba devējs varētu dubultot solīto samaksu.

- Jā, lieliski pastrādāts, mans draugs, - zvanītājs atzina angļu valodā ar izteiktu akcentu. - Vari būt drošs, ka mēs to neaizmirsīsim. - Šis cilvēks bija viena no ietekmīgākajām pasaules figūrām. Viņa atbalstītāji kontrolēja tos, kuri ietekmēja miljardiem lielus kapitālus. Aiz tumšajiem aizkariem, kas nošķīra finansistu augstākās aprindas un tos, kuru darba kārtība paredzēja šīs pašas pasaules sabrukuma tuvināšanu, viņa ietekme bija nesalīdzināma. - Tomēr ir parādījies kaut kas svarīgs, ko tev vajadzētu zināt.

- Un kas tas būtu? - Danijs Tibo apjautājās, nepievērsdams uzmanību izmaiņām sarunbiedra tonī.

- Pret tevi šobrīd ir ierosināta izmeklēšana, Danij. To veic Savienoto Valstu valdība. Valsts finanšu departaments.

- Ko? - Tibo izslējās. Bez šaubām, tas bija neiespējami, tas bija joks. Tomēr viņš zināja, ka zvanītājs nepieder pie tiem, kas mēdz nejēdzīgi jokot vai izteikt pieņēmumus. Da-nijs nogrieza televizora skaņu. - Par ko jūs īsti runājat?

- Viņi zina tavu vārdu, - zvanītājs sacīja. - Viņi zina, ka tev bijušas darīšanas ar abiem mirušajiem brokeriem.

- Tas nav iespējams! - Danijs pielēca kājās. Šajā brīdī viņš apdomaja ikvienu savu soli šo uzdevumu izpildes laikā. Tas nevarēja būt. Kurš gan būtu varējis viņu sasaistīt? Viņš bija ideāli aizmēzis visas pēdas. Viņš nebija atstājis ne mazāko norādi par sevi. - Kā? - Danijs jautāja, neticībā sākdams stostīties. - Kā gan kāds to būtu varējis uzzināt?

- Tas vairs nav svarīgi, Danij. Svarīgi ir tas, ka tev ir jakļūst neredzamam pasaulei. Tūlīt pat.

- Jūs esat par to pārliecināti? - Dānijā sirds aiz bailēm iepukstējās straujāk. - Vai uz šo informāciju var simtprocentīgi paļauties?

- Vairāk nekā jebkad, mans draugs, - sacīja zvanītājs, un viņa tonis bija nepārprotams. - Es jau brīdināju, ka tavs krāniņš ir tavs Ahilleja papēdis. Izskatās, ka saistība tikusi atklāta, pateicoties tavai draudzenei.

- Merilai? - Tibo gandrīz aizrijās. Kā gan Merila varētu kaut ko zināt? Viņa nekad nebija satikusi ne Glasmenu, ne Donovanu. Viņu vārdi nekad nebija uzpeldējuši. Tā govs domāja tikai par to, ka izlikties par desmit gadiem jaunākai nekā patiesībā, un par stulbajām dārzu kluba sanāksmēm Griničā un Palmbīčā. Viņa bija pārāk aizņemta, kopā ar saviem iepirkšanās asistentiem piemeklējot kleitām Prada kurpes. Kā gan Merila varētu kaut ko uzost?

- Tu zini, kas tagad ir darāms, Danij?

Tibo saprata, ka vīrs, ar kuru viņš šobrīd sarunājās, nepieder pie tiem, ar kuriem var jokoties. Viņa aģentu tīkls varēja dabūt gatavu jebko. Tibo jau britu miris, ja šis virs to vēlētos.

- Jā, jums taisnība, - viņš atzina. Ko citu viņš varētu darīt? - Pienācis laiks nozust.

- Varu palūgt, lai viens no maniem sabiedrotajiem aizbrauc tev pakaļ. Esmu jau nosūtījis lidmašīnu uz Tīterboro. Tā var aizvest tevi prom no valsts bez liekiem jautājumiem.

- Uz kurieni? - Piepeši raizes, kas bija ieperinājušās Tibo sirdī, pārauga neslēptā panikā. Viņam ienāca prātā, ka viņš ir vienīgais starpnieks starp visām iesaistītajām pusēm. Viņš bija savervējis Glasmenu un Donovanu. Viņš bija tiem maksājis. Līdzekļi, lai arī labi slēpti, nāca no viņa kontiem, kur cauri partneruzņēmumu, kompanjonu un valstu labirintam tie kļuva par ieguldījumiem kādā no Tibo daudzajiem darījumiem. Prom no valsts? Tibo nervozi norija siekalas.

Viņš nemūžam netiktu sveikā cauri Linkolna tunelim.

- Kāds laiciņš šeit, Dubaijā, varētu tev šobrīd noderēt, vai ne, Danij? Te nav jābaidās no izraidīšanas. Un varu tev apsolīt, ka arī mums te ir savi prieciņi.

- Jā, - Tibo noteica, domām šaudoties. - Domāju gan...

Viņi vienojās, ka automašīna atbrauks pakaļ Danijam šaja

pašā pēcpusdienā pulksten piecos. Piebrauks pie Dānijā dzīvokļa Centrālparka rajonā. Pēc trim stundām. Danijs zināja, ka viņš kļūs par mirušu serbu, ja iekāps šajā automašīnā.

Nolicis klausuli, viņš metās pie sava seifa, kas bija paslēpts aiz neīsta plaukta grāmatu skapī. Ar stīviem pirkstiem viņš drudžaini pagrieza slēdzeni un pasniedzās pēc biezas dokumentu mapes, kuru glabāja tieši šādam gadījumam. Pases. Ikviena ar rūpīgi izraudzītu identitāti un dzīvesvietu. Viņš pārskatīja kaudzīti un izvēlējās vispiemērotāko. Savā krokodilādas Hermes soma ar dubulto dibenu viņš sabāza vairākus skaidras naudas žūkšņus, no kuriem ikviens bija vairāk nekā desmit tūkstošu dolāru vērts, dolāros un eiro.

Vairums viņa krājumu bija paslēpti dažādās bankās Ze-nēvā un Kaimanu salās. Atlikušajam vajadzēja palikt, kur tas bija tagad, viņa kontos Londonā un Ņujorkā, lai nepiesaistītu uzmanību.

Viņš bija labi izplānojis šo bridi.

No Dānijā biroju ēkas bija otra izeja. Tā veda tiešā ceļā uz Centrālās stacijas metro pieturu. Viņš bija izvēlējies šo atrašanās vietu tieši šādam gadījumam. Ja valdība pētīja viņa pagātni, tad tikpat labi viņu varēja arī novērot.

Tibo pats piezvanīja uz Air France un rezervēja biznesa klases biļeti lidojumam uz Parīzi, nosaucot izraudzītajā pasē ierakstīto vārdu un uzvārdu.

Tns stundas. Dānijā asinis vārījās. Domājot par to, kā ticis atklāts, viņš saniknojās vēl vairāk. Merila. Kā gan? Danijs Tibo bija miris. Viņš bija pārradījis sevi no jauna arī agrāk. Nu bija pienācis laiks to izdarīt vēlreiz.

Viņš nožēloja tikai to, ka nav laika sniegt tai govij vēl pēdējo mācību, kuru viņa nemūžam neaizmirstu.

Dažu pēdējo dienu laikā Hauks bija centies nedomāt par ledus hallē notikušo.

Viņš pielika punktu lietai, kurā bija sadarbojies ar Mil-fordas pilsētas policijas pārvaldi. Hauks vēlreiz sniedza liecību policijai, kas centās apzināt Džeimsa Merseda kontaktus pēdējo nedēļu laikā. Viņš sarunājās ar Eniju, kura pavēstīja, ka Džaredam klājoties jau daudz labāk. Ka viņa varētu aizsūtīt zēnu uz Kaliforniju apciemot vecvecākus, līdz viss nokārtosies. Hauks vēl aizvien centās saprast, kā visā šajā ainā iederas Toms Fūlijs un Talon.

Trešdienā viņš nāca ārā pēc sapulces, kad iezvanījās mobilais telefons. 1 lauks palūkojās uz numura noteicēju. Savienoto Valstu valdība. Viņš iegāja savā kabinetā, aizvēra durvis un atkrita krēslā aiz rakstāmgalda.

- Nu, vai esat jau pieņēmusi lēmumu?

- Par ko? - Naomi Blūma atbildēja, tēlodama nezinīti.

Hauks atzvila dziļāk krēslā, apzinādamies, ka viņa sagādātie Tibo pirkstu nospiedumi un DNS materiāls maina situāciju.

- Par to, vai es piedalos spēlē.

- Jā. Vai jums ir kaut kas padomā pusdienlaikā? - aģente negaidīti apjautājās.

- Grasījos apēst sviestmaizi tepat pie rakstāmgalda.

- Tad kā būtu, ja jūs to apēstu kopā ar mani?

- Kur jūs atrodaties? - Hauks apcirtās apkart, palūko-

damies ara pa logu uz ostu un Glenheivenas mājām, itin kā Naomi Blūma varētu viņu šobrīd novērot.

- Automašīnā. Tieši pretī jūsu birojam, otrpus ielai. - Viņas balsī ieskanējās priecīgs satraukums. - Mēs zinām, kas ir Tibo, Taj.

- Tūlīt būšu lejā.

Viņi atteicās no sviestmaizēm un devās uz Boxcar Cantina, meksikāņu restorānu. Hauks domāja, ka tā bus visneuzkrītošākā vietiņa, ko vien iespējams sameklēt.

Pie dažiem galdiņiem sēdēja mammas treniņtērpos un biroju darbinieki ierastajos lietišķajos kostīmos un uzvalkos. Hauks pamāja īpašniecei Redžīnai, kura ierādīja viņiem atsevišķu nodalījumu. Naomi bija ģērbusies stilīgā brūnā bikškostīmā, un viņas īsie, tumšie mati cirtojās pie ausīm. Vel viņa bija uzlikusi saulesbrilles. Uz vaigiem viņai bija daži vasarraibumi. Platas, pelēkas acis. Šķiet, neviena grama tauku. Ap kaklu viņa bija aplikusi vienkāršu ķēdīti ar karekli, kas bija paslēpts zem blūzes; Haukam tas atgādināja armijas žetonu. Viņas tiešumā un asajā prātā slēpās kas tāds, kas viņam šķita ļoti pievilcīgs.

Pienāca viesmīle. Naomi pasūtīja zupu ar tortiljām un ledus tēju, Hauks vistas enčiladu un diētisko kolu. Kad viesmīle bija aizgājusi, viņš atbalstījās ar muguru pret koka paneli.

- Tad ko jūs esat uzzinājuši?

- Pirkstu nospiedumi tika identificēti. Tie atradās Inter-pola kartotēkā. - Naomi izvilka mapi un uzlika uz galdiņa divas fotogrāfijas. - Jums bija taisnība. - Viņas acis iezibējās. - Viņš ir serbs.

Melnbaltās fotogrāfijas bija policijas uzņēmumi. Tajos Tibo bija varbūt kādus desmit gadus jaunāks, un viņa tumšie, viļņainie mati bija apgriezti pavisam īsi, gluži kā armija. Seja bija daudz balaka un pauda izsalkumu. Acu skatiens bija ciešs.

Zem fotogrāfijas bija rakstīts nevis "Tibo", bet gan "Franko Kostavičs".

Un zem tā bija minēts numurs: K43750. Cietumnieka numurs. Un datums - 1999. gada 23. augusts.

- Kostavičs? - Hauks apjautājās, nopētīdams fotogrāfiju. Līdzība bija neapšaubāma. - Šie ir policijas uzņēmumi?

- NATO. - Naomi pamāja. - Vai redzat datumu? Viņš bija majors Serbijas armijā Kosovas kara laikā. Viņš piederēja pie tā saucamās "Skorpionu brigādes". Šķiet, ka Tibo... Kostavičs, - Naomi sevi pārlaboja, - tika apcietināts pēc kara, kad viņš centās šķērsot Itālijas robežu.

- No kā viņš bēga?

Naomi novietoja uz galda viņam priekšā citu papīru. Ziņojumu.

- "Skorpioni" bija slepena pusmilitāra vienība Serbijas armijā, kas kara laika darbojās, neviena netraucēta, un tika vainota visbrutālākajās zvērībās.

- Zvērībās? - Hauks ieskatījās ziņojumā. Tibo bija lielījies ar to, ka pieredzējis karadarbību. Tā kā viņš uzdevās par holandieti, visi pieņēma, ka viņš ir piederējis pie NATO kontingenta. Ričards Snells bija veicis pētījumus, taču viņa vārds nekur nebija atrodams. Tagad Hauks saprata, kāpēc. Dānijā Tibo pagātnes noslēpumu smaka nupat bija kļuvusi daudz izteiktāka.

- Jā. - Naomi pamāja.

Tika atnesti viņu dzērieni, un Naomi izņēma no mapes vēl citas fotogrāfijas. Tas, ko Hauks ieraudzīja, uzdzina viņam nelabumu. Vesela kaudze līķu, kas juku jukām samesti dziļā aizā. Dučiem. Vairak nekā dučiem. Tur bija arī ANO Kara noziegumu komisijas ziņojums.

- Franko Kostaviču aizturēja Serbijas valdība saistībā ar viņa lomu notikumos, kas norisinājās ceturtā augusta nakti Donje Velkos ciematā Kosovā. Serbu iebrukuma laikā tika nogalināti sešdesmit septiņi ciemata iedzīvotāji, lielākoties sievietes un bērni.

Hauks sajuta, ka mute izkalst. Viņš pievērsās šaušalīgajam fotogrāfijām. Ložu cauršauti līķi naktstērpos un tradicionālajā laucinieku apģērbā gulēja šķietami nebeidzamā rindā aizas dibenā. Veci vīrieši un sievietes. Bērni. Lai cik sāpīgi bija to uzlūkot, Haukam nācās grūti novērst acis. Šis skats bija viens no skumjākajiem, ko viņam savā mūžā nācies redzēt.

- Donje Velke atrodas Dreņicas ielejā, - Naomi paskaidroja. - Šajā reģiona dzīvoja daļa no Kosovas pretošanās kustības dalībniekiem. Ceturtajā augustā pēc pusnakts Serbijas karaspēks iebruka ciemā. "Skorpionu brigāde" bija neviena neuzraudzīta militāra vienība. Runāja, ka tās komandieri saņēmuši rīkojumus taisnā ceļā no paša Miloševiča. Tās sastāvā bija vardarbīgi rīkļurāvēji un parasti noziedznieki, un to vadīja fanātiķi, kuri īstenoja visbrutālākos šausmu darbus etniskās tīrīšanas vārdā. Cik man izdevās noskaidrot, ciemats, kurā lielākoties mita etniskie albāņi, nakti tika uzrauts no miega. Iebrucēji apstaigāja māju pēc mājas. Daži bija ģērbušies formastērpos, citi civilā apģērbā. Galveno uzmanību viņi pievērsa sievietēm un bērniem. Daļa sieviešu tika izvarotas un tad nostādītas pie mājas sienas un nošautas turpat uz vietas. Pārējie tika aizvesti līdz aizai un nogalināti tur ar mašīnpistolēm. Militāristi lika atlikušajiem cieminiekiem aizbērt aizu ar zemi. Virsū tika uzkaisīts sārms. Tā kā ciemats bija nošķirts no ārpasaules, gadiem ilgi klīda tikai baumas par tur notikušo. Kā zināms, kara laika notika daudz tamlīdzīgu zvērību. Cieminieki apgalvoja, ka baidījušies no vienības atgriešanās. Pēc kara iesaistījās NATO un ANO kara noziegumu komisija. Liecinieki beidzot sāka runāt.

Hauks pacēla acis no šaušalīgajam fotogrāfijām. Asinis viņa dzīslās vārījās.

- Tibo?

Naomi pamāja.

- Protams, tas tā ari netika pierādīts. Viņš tā arī netika tiesāts. Tika noskaidrots, ka tur bija iesaistīta viņa vienība, sestais pulks. Saskaņā ar ANC) rīcībā esošajām liecībām viņš esot lielījies, ka vadījis šo operāciju kopā ar dažiem citiem. Daži liecinieki stāstīja par viņam līdzīgu cilvēku, kurš komandējis pārējos. Tāpēc viņš tika aizturēts. Pēc kara, kad emocijas abas pusēs vēl nebija norimušās un kukuļošana sita augstu vilni, viņš izbēga no vietējā cietuma Splitā. Tas notika tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā. - Naomi savāca kopa attēlus. - Viņš nav nekāda lielā zivs, - viņa noteica, paraustīdama plecus, - tikai viens no simtiem. Kara noziegumu padome Hāgā apgalvo, ka kopš tā laika viņš vairs neesot redzēts.

- Līdz brīdim, kad viņš uzpeldēja šeit, Savienotajās Valstīs, - Hauks noteica. - Ar cita cilvēka vārdu.

- Es pārbaudīju ar Interpola palīdzību, - Naomi pamāja. - Dīters Tibo bija Holandes pilsonis, kurš bija dzimis Roterdama 1964. gadā. Viņš mācījās Roterdamas Universitātē un emigrēja uz Beļģiju, kur strādāja par kontu menedžeri NazionsBnnk Anderlehtā netālu no Briseles. 2000. gadā viņš pazuda komandējuma laikā Francijā un tā ari netika atrasts.

Hauks atcerējās mapi, kuru bija iedevis Naomi, un no Snella saņemto informāciju.

- Tomēr pēc neilga laika Dīlers Tibo uzradās RezionsBank Briselē. Pēc tam KroneriBank Lihtenšteinā, kur viņš bija vecākais investīciju pārvaldnieks...

Hauks pārlapoja dokumentus. Viņam kaklā iespriedās akmensciets kamols. Tibo bija nelietis. Visticamāk, viņš bija valdījis dučiem nevainīgu upuru iznīcināšanas akciju. Ne viens nevarēja zināt, kā bija nozudis īstais Dīters Tibo. Hauks pacēla skatienu un palūkojās uz Naomi. Sievietes acīs Hauks saskatīja to pašu spīdumu, kas bija parādījies viņējās. Tas bija vēl nopietnāk par mirušajiem brokeriem. Vel nopietnāk par Eiprilu.

Tas bija cilvēks, kuru viņiem vajadzēja apturēt.

Ēdiens tika atnests, taču neviens no abiem nejutās īpaši izsalcis.

- Viņš bija pateicis Merilai, ka piedalījies Kosovas karā, -Hauks sacīja. - Apgalvoja, ka ir beļģis un holandietis. Mēs meklējām tikai starp NATO spēkiem.

Naomi pamāja.

- Un kopš tā laika viņš ir nomaskējies. Desmit gadus. Atrazdamies turpat acu priekšā. Veidodams jaunu dzīvi. Neizceldamies tik ļoti, lai kāds sāktu īpaši interesēties par viņa pagātni. Ak kungs, par viņu rakstīja Eiropas tenku slejās, kad viņš sagājās ar Beļģijas princeses Beatrikses māsīcām. Tomēr Donje Velke bija tikai viens no daudzajiem tāda veida incidentiem kara laikā. Viņš nekad nebija atradies ANO saraksta galvgalī. Bija lielākas zivis, ko ķert. Tas butu varējis turpināties mūžīgi, ja vien...

- Ja vien Merila Saimonsa nebūtu mums palūgusi noskaidrot viņa pagātni, - Hauks noteica, pabeigdams viņas domu.

Naomi smaidot pamāja.

- Vai arī līdz brīdim, kad kāds vidēja līmeņa Hāgas tribunāla tiesnesis, kurš būtu aizrāvies ar Beļģijas karaliskās ģimenes trakulīgajiem draugiem, beidzot tiktu līdz savā pārziņā esošo lietu pēdējai lapai. Un pat tādā gadījumā viņš izskatās citādi un darbojas ar citu vārdu.

Hauks juta, ka krūtīs iekvēlojas dusmas. Merilas Sai-monsas instinktiem bija izrādījusies taisnība no paša sākuma. Danijs nebija tas, par ko uzdevās - nedz finansists brīvmākslinieks, nedz uzmanīgais draugs. Bet kā gan viņa būtu varējusi nojaust ko tādu? Hauku pārņēma skumjas, par to iedomājoties.

- Tad tagad jums ir iemesls ņemt viņu ciet, - Hauks sacīja. Viņš nolika ANO ziņojumu atpakaļ uz galda. - Pieņemu, ka uz viņa vārda ir izdots derīgs Interpola aresta orderis?

- Ir, - Naomi noteica. Viņa paliecās uz priekšu un cieši ieskatījās Haukam acīs. - Tomēr man šķiet, jus saprotat, ka cilvēki, kuru laba es darbojos, nejūt lielu vēlēšanos palīdzēt kaut kādai birokrātiskai kara noziegumu komisijai Hāgā, atklājot tai visu notiekošo. Pašlaik, - viņa pabungoja pa Dānijā fotogrāfiju, - galvenais uzdevums ir noskaidrot, kāda bija Tibo loma Marka Glasmena un Džeimsa Donovana nāvē un, kas ir vēl svarīgāk, kurp tas viss ved. Vēlāk mēs katrā laika varam nodot viņu ANO, lai viņš atbildētu par izdarīto.

- Nu tad ņemiet viņu ciet, - Hauks paraustīja plecus. - Jums ir pietiekoši nopietns pamatojums. Tagad jūs vairs nekas nespēj apturēt.

- Var gan. - Naomi viņu cieši uzlūkoja. - Viens vienīgs apstāklis...

Piepeši Hauks ieprātojās, kāpēc viņi vispār bija satikušies. Kāpēc Naomi to visu viņam stāstīja?

- Tibo ir pazudis.

- Pazudis!

Naomi pamāja.

- Viņš ir nogājis pagrīdē. Mēs viņu uzmanījām, gan ne pārāk cieši, lai noskaidrotu visas detaļas. Viņš aizgāja uz darbu pirms divām dienām. Aģenti, kuri viņu uzmanīja, pēc tam nav Tibo redzējuši.

- Cilvēks nevar izkūpēt gaisā!

- Tieši to viņš ir izdarījis. Viņš tā ari neizgāja no ēkas. Sekretāre apgalvo, ka viņš tai pavēstījis par piepešu komandējumu un solījies atgriezties pēc dažām dienām. Pagaidām viņš nav rādījies. Mēs izdevām orderi un konfiscējām viņa datoru. Viņa kabinetā tika atrasts sienas seifs -pilnīgi tukšs. Mēs domājam, ka viņš tur varēja glabāt viltotas pases.

- Viņš zināja, ka jūs esat viņam uz pēdām, - Hauks noteica, savilkdams visu kopa. - Viņš aizbēga.

- Aģenti, kuri viņu uzmanīja, apgalvo, ka viņus nekādā gadījumā nevarēja pamanīt. Ja arī viņš aizbēga, tad izmantojot kādu citu vārdu. Nezinu, vai viņš saņēma informāciju, taču Tibo aizbraukšana no valsts nekur nav reģistrēta. Tomēr, - Naomi iebāza roku mapē un izņēma citu melnbalto fotogrāfiju sēriju, - mums ir šis.

Fotogrāfijās bija redzams bārdains vīrs melnā ādas jakā ar beisbola cepurīti, kas bija uzmaukta dziļi pār acīm, šķērsojam lidostas drošības kontroli.

- Та ir Ņuarkas starptautiskā lidosta. Otrdienas vakars. Та pati diena, kad viņš pazuda. Tas varētu būt viņš. Esam iztaujājuši vairākus lidostas darbiniekus, un viņi atminējās kādu līdzīgu cilvēku, kurš iekāpa Air France lidmašīnā uz Parīzi.

Hauks ciešāk uzlūkoja fotogrāfiju. Viņš sajuta, ka pakrūtē sažņaudzas kamols.

- Tas ir viņš.

- Kā jūs varat būt tik drošs par to?

- Šī pati soma viņam bija līdzi tovakar, kad es viņam sekoju līdz restorānam un sadabūju viņa DNS paraugu. -Hauks pasniedza fotogrāfijas atpakaļ Naomi un paraustīja plecus. - Tas ir viņš.

- Paklau, kamēr mēs nezinām, kas te īsti notiek, tas viss -

Tibo, Kostavičs, viss, ko viņš varētu but izdarījis, - nedrīkst tikt izpausts, vai saprotat? - Viņa pabungoja ar nagu, uz mirkli pieskardamās Hauka rokai. - It īpaši tad, ja runa ir par citām valdības iestādēm. Vai Merilu Saimonsu. Tas ir skaidrs, labi?

Hauks ieskatījās viņas apaļajās, pelēkajās acīs.

- Skaidrs.

Viņš jau pirms kāda laika bija nopratis, ka tas kaut kur aizvedīs. Jau tad, kad pirmoreiz sāka aizdomāties par Talon. Kad bija lūdzis Naomi ļaut viņam turpināt izmeklēšanu. Varbūt todien, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Eiprilas Glas-menas seju televizora ekrānā.

- Jūs uzskatāt, ka Tibo savervēja tos brokerus, vai ne? Lika viņiem atmest piesardzību, tā sakot. Nogremdēt savas firmas.

- Tas viss saskan. - Valsts finanšu departamenta aģentes acis iezibējās. - Viņi abi tika izmantoti, lai pelnītu miljonus, abi saņēma prēmijas uzņēmumu akciju veidā, uz kuru rēķina bija aizņēmušies pamatīgas naudas summas, lai turpinātu vadīt greznu dzīvi, un tagad tā bija apdraudēta. Abiem bija atlikušas tikai dažas dienas līdz sabrukuma brīdim, kad atklātos, ka parāda vērtspapīri ir zaudējuši vērtību.

- Tad kur ir naudas pēdas? - Hauks jautāja. - Ja Tibo viņus piekukuļoja, summai vajadzēja būt lielai.

- Tā bija liela. - Naomi pasmaidīja. - Protams, atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar lielu. - Viņa iebāza roku soma un šoreiz izvilka ar roku rakstītas zīmītes kopiju. Veidlapas augšpuse bija iespiests Džeimsa Donovana vārds. Naomi to pabīdīja uz Hauka pusi. - Mani uzmeklēja Leslija Donovana. Pāris dienu pēc tam, kad jūs bijāt viņu apciemojis. Viņa nezināja, ko ar to iesākt. Viņai nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, tikai doma par to, ka viņas vīrs acīmredzot iekūlies kādā neizskaidrojamā ķēpā... Viņa teica, jus esot jautājis, vai viņa tiešām domājot, ka D/.eimss esot atņēmis sev dzīvību...

Hauks izlasīja zīmīti. Та bija rakstīta saraustītiem burtiem un steigā.

Leslij, mana mīļa, es palūdzu Bilam atdot Tev šo, ja kaut kas ar mani notiks un es nebūšu klāt. Nebūt kopā ar Tevi un Zaķu -tas ir sāpīgākais, ko es spēju iztēloties. Neredzēt, kā viņš izaug par tādu cilvēku, par kādu viņam jāizaug. Nebūt līdzās, lai parūpētos par jums. Paklau - man ir izdevies atlikt zināmu naudas summu. Naudu, kas palīdzēs parūpēties par jums gadījumā, ja es nebūšu klāt. Tā atrodas kontā, par kuru neviens neko nezina, Caribe Sun Trust Lielajās Kaimanu salas. Konta numurs ir 4345672209. Konts ir atvērts uz jūsu abu vārda. Varbūt Tu atcerēsies, ka reiz es Tev liku parakstīties. PIN kods ir "Zaks" (es zinu, tas ir pilnīgi banāli!). Tavs paraksts ir reģistrēts.

lai ko Tu daritu, šī nauda nav izskaidrojama un nekādā gadījuma nedrīkst nonākt atpakaļ šajā valsti. Es nevaru pateikt neko citu kā vien to, ka tas ir manas mīlestības apliecinājums. Ceru, ka Tev nekad nevajadzēs lasīt šo vēstuli, bet ja nu tomēr, tad nevienam nesaki. Es nelepojos ar to, taču tas jūs pasargās, kad manis nebūs līdzās.

Tālāk vēstulē bija runāts par viņa mīlestību, un paraksts vēstīja - Džims.

Hauks to nolika mala.

- Tad kāda ir jūsu izpratne par lietu?

Naomi piestūma viņam klāt citu kopiju. Šoreiz tas bija bankas konta izraksts no Caribe Sun Trust.

Hauks pārlaida skatienu noguldījumu sarakstam, līdz nonāca līdz beigām. Pēdējā aile liecināja, ka kontā noguldīti vairāk nekā astoņi miljoni dolāru.

Hauks nosvilpās.

- Man sāk pielēkt...

- Та droši vien bija tikai pirmā iemaksa, - Naomi sacīja. - Tas ir puisis, kurš balansēja uz bankrota sliekšņa. Puisis, kam piederēja dzīvoklis Ņujorkā, par kuru vajadzēja atdot sešus tūkstošus mēnesī, un divas brīvdienu mājas, un kurš bija smagi iegrābies, aizņemoties uz uzņēmuma akciju rēķina, kurām tuvākajā laikā nebija nekādu cerību atgūt agrāko vērtību. Puisis, kura nākotnes peļņas iespējas karājas gaisā. Kāpēc gan es nejustos pārsteigta, ja mēs kaut kur atrastu līdzīgu kontu, papētot Marku Glasmenu?

Hauks pamāja. Viņš neapšaubāmi bija gatavs tam noticēt.

- Tomēr jūs domājat, ka tā bija lielāka sazvērestība. Ir vēl kaut kas?

Naomi viņu uzlūkoja.

- Jā, ir vēl kaut kas. Taču nu mēs nonākam pie jautājumiem, kurus man nevajadzētu jums atklāt. Vai saprotat?

Viņš pamāja.

- Saprotu.

Naomi viņam izstāstīja par Hasana ibn Hasani noklausīto telefona sarunu ar Mārtiju ai Baširu Londonā. Par piepešo krahu, ko piedzīvoja viens no pasaules lielākajiem investīciju fondiem un kas jau nākamajā dienā izraisīja finanšu tirgu sabrukumu, ko sekmēja hipotekārā krīze, bailes un Fannie Mae un Freddie Mac bankrots, pasaulei virzoties tuvāk bezdibeņa malai.

Glasmens un Donovans tikai deva galīgo grūdienu.

- Kāds viņiem samaksāja. Kāds viņus izmantoja, lai iekustinātu procesus. Vai gribat riskēt ar minējumu, no kurienes nāca šī nauda, kad mēs pilnībā pievērsīsimies Tibo kontiem?

Tas bija nozīmīgi. Tas bija organizēts, izplānots uzbru-kūms, tas bija terorisms. Nabaga Eiprila, Hauks nodomāja... Ka gan viņa būtu varējusi zināt, kādi spēki slēpjas aiz notikušā? Viņas ģimenei no sākta gala nebija nekādu izredžu.

- Kāpēc es? - Hauks beidzot iejautājās.

- Mani cilvēki negrib informācijas noplūdi šajā jautājumā, kamēr neesam uzzinājuši ko vairāk. Ja kaut kas no tā nāks gaismā, tas izraisīs tirgos tikai vēl lielāku sabrukumu. Turklāt, - aģentes skatiens atmaiga, un pirmo reizi viņa nemēģināja apvaldīt smaidu, - izskatījās, ka jus izmisīgi vēlaties līdzdarboties.

Hauks atbildēja uz viņas smaidu.

- Laikam gan es to gribēju, vai ne? Paklau, mans pensijas fonds ir cietis tikpat stipri kā ikvienam citam, aģente Blūma, taču manā izpratnē runa nav tikai par tirgiem. Nav runa par to, kas notika ar Wertheimer Grant. Šie cilvēki izdarīja to, ko izdarīja. Taču nevainīgi cilvēki tika nogalināti, lai noslēptu to, ko viņi zina. Un viens no viņiem bija mans draugs.

- Es saprotu. - Valsts finanšu departamenta aģente pamāja.

- Un tomēr, - Hauks paraustīja plecus, - man ir gadījies uzdurties rūpīgi slēptām sazvērestībām arī agrāk...

Naomi Blūma iepriecināta pamāja.

- Tā man ir stāstīts.

- Vispirms mums ir jāatrod Tibo... Kostavičs, - Hauks noteica, izlabodams pats sevi. Viņš uzlūkoja Naomi.

- Mani cilvēki meklē viņu Parīzē.

- Vai ir izdevies kaut ko atrast?

- Vēl ne. - Viņa papurināja galvu. - Pasaule ir liela.

- Ir gan... - Hauks piepeši atcerējās kaut ko tādu, ko bija uzzinājis pirms dažām nedēļām. - Jums ir laimējies, jo man šķiet - es zinu, kur viņš atrodas.

Vieglākā daļa bija dabūt dažas brīvdienas darbā.

Viņam tās pienācās. Fūlijs pat bija to ierosinājis. Nemaz nerunājot par to, ka Hauks nupat bija piesaistījis jaunu un izdevīgu klientu.

Grūtāk bija izdomāt, ko iesākt ar Eniju, nepasakot viņai patiesību par to, kur viņš ir iesaistījies. Iemeslu, kādēļ bija uzbrukts viņas dēlam, un kurp viņš gatavojās doties. Un kāpēc.

Viņš to bija vēlējies visu šo laiku, vai ne? Ja vien gribēja būt godīgs.

No paša sākuma.

Hauks sēdēja pie rakstāmgalda tumsā ar alus skārdeni rokā, nolūkodamies uz zundu. Viņš skatījās uz lidmašīnu zibošajām ugunīm, tām nolaižoties La Guardia lidostā otrpus ūdens klājam. Viņš bija uzlicis kājas uz reliņiem.

Tā bija viena no tām mainīgajām līnijām smiltīs, kad vajadzēja izlemt. Kurā pusē nostāties. Ka labā cīnīties.

Kuru piekrāpt.

Eiprila bija pelnījusi viņa atbalstu, vai ne? Hauks atcerējās pēdējo reizi, kad viņi bija tikušies, un atsauca atmiņā viņas starojošo seju. Tas ir Evans, Taj...

Tad vējš piepeši mainījās un līnija atkal pazuda. Hauks zināja, kāpēc viņš to dara. Kāpēc riskē ar visu. Ar savu darbu. Ar visu, pie kā bija pieradis.

Ar Eniju.

Viņš zināja, kāpēc, un, ja gribēja būt godīgs pret sevi, tad tagad varēja to pateikt.

Tas viss nebija paslēpts pagātnē.

* * *

Tā bija viņa pēdējā apmeklējuma reize šeit - grupas nodarbībās. Doktors Rouzs viņam ļāva tās pamest. Hauka saistības pret policijas pārvaldi bija izpildītas. Nedejam ilgi viņš bija juties nemierīgs, iesprostots. Atkal gatavs doties cīņā. Viņš bija samierinājies ar to, ka kaut kas ir noticis. Nekontrolējami notikumi. Neuzmanīgs mirklis, kad bija iejaucies liktenis.

- Nosūtīju savu CV uz vairākām vietām, - viņš sacīja ārstam pēc pēdējā seansa. - Vienu uz pilsētiņu netālu no Bostonas, kur dzīvo mana māsa. Vienu uz Pensilvāniju. Un vienu es nosūtīju pat uz Griniču.

Doktors Rouzs izskatījās iepriecināts.

- Grupā jus teicāt, ka vēl aizvien zināmā mērā vainojat sevi. Par notikušo...

Hauks paspieda viņa plaukstu un pasmaidīja.

- Jādomā, ka es vienmēr mazliet vainošu sevi. Man tikai liekas, ka šobrīd man noderētu arī alga.

Viņš raizējās, ka Eiprila nebija ieradusies. Šo nedēļu laikā viņi abi bija satuvinājušies. Viņu sarunas... Hauks zināja, ka viņam to pietrūks. Un viņš prātoja: kad viņi atkal viens otru satiks, kādā citā vietā un laikā, vai tas vēl aizvien būs tas pats? Dzīve iejauksies. Tā notika vienmēr. Hau-kam būtu gribējies viņai pateikt, ka viņi vienmēr paliks draugi.

Viņš aizbrauca mājās ar metro, nopirka kaut ko ēdamu itāliešu delikatešu veikaliņā tajā pašā kvartālā. Uzkāpa augšā.

Ap astoņiem viņš vēroja spēli, kad iezvanījās mobilais.

Eiprila. Viņas balss izklausījās mazliet neskaidra.

-Taj...

- Ak tu tētīt, tu man uzliki mīksto, - viņš noteica, izlikdamies aizvainots, vēl īsti nesaprazdams. - Es gribēju atvadīties.

- Es neaprunājos ar Bekijas skolu, - viņa šļupstot noteica. - Piedod, Taj. Viņi pirmdien nezinās...

Viņas vārdi bija saraustīti, domas izplūdušas un neskaidras. I lauku pārņēma satraukums. Viņam prātā uzreiz ienāca Eiprilas roku locītavas.

- Ko nezinās? Eiprila, vai tev nekas nekaiš?

- Nē, viss kārtībā. Taj, es tev pateicu, vai ne... Tu vienkārši izgāji cauri...

Viņš pielēca kājās.

- Eiprila, klausies, ko tu esi izdarījusi? Tu neizklausies lāgā. Vai tu esi kaut ko iedzērusi?

- Tikai lai aizmigtu, Taj... Man patiešām vajag aizmigt. Piedod, ka neatnācu atvadīties no tevis...

- Kur ir Marks? - Hauks sajuta, kā sirdī uzbango satraukums. - Kur ir tavs vīrs, Eiprila? Kur ir Bekija?

- Viņš ir projām, Taj... Vienmēr projām. Honkongā. Bekija ir pie draudzenes... - Eiprilas balss sāka izdzist.

- Kur tu atrodies, Eiprila? Kur tu tagad esi?

- Mūsu mājā. Pilsētā. Man ļoti žēl, Taj, tu to zini, vai ne? Es gribēju aizbraukt un atvadīties no tevis... es...

Hauks zināja adresi: Austrumu Sešdesmit ceturtā iela. Viņš bija Eiprilu turp reiz aizvedis pēc viņu kārtējās sarunas.

- Turies, Eiprila! Es jau esmu ceļā. Vai tu mani dzirdi, Eiprila? Es gribu, lai tu paliktu nomodā - tepat pie telefona. Es tūlīt būšu klāt!

Pa mājas telefonu viņš piezvanīja glābšanas dienestam uz 911. Paziņoja par iespējamu pašnāvības mēģinājumu. Nosauca adresi. Viņas vārdu. Pa mobilo viņš centās noturēt

Eiprilu pie telefona. Možu. Viņas balss kļuva aizvien neskaidrāka. Tas izklausījās nejauki.

Hauks noskrēja lejā pa kāpnēm un iemetās automašīnā, visu laiku turpinādams sarunāties ar viņu. No darba policijā viņam bija saglabājusies bākuguns, un viņš to uzlika uz mašīnas jumta.

Ugunim zibot, viņš traucās uz priekšu pa ielām līdz Kvīnsas bulvārim un tālāk pa Kvīnsboro tiltu. Viņš turpināja sarunāties ar Eiprilu, lai neļautu viņai aizmigt. Hau-kam radās sajūta, ka viņa sāk aizslīdēt.

Atrās palīdzības busiņš un policijas auto ar bākugunīm bija piebraucis pie ieejas. Hauks strauji nobremzēja aiz tā. Viņš iekļuva iekšā, novicinādams policistam gar acīm savu veco apliecību. Kad viņš nonāca istabā, ārsti jau bija novietojuši Eiprilu uz nestuvēm ar intubācijas caurulīti vēna un apgādāja viņu ar skābekli. Eiprilas acis bija izbolītas, zīlītes sarāvušās. Hauks notupās pie viņas, saņēma viņas roku un to saspieda.

- Es esmu te, Eiprila, es esmu te...

Viņas acīs pazibēja dzīvības dzirkstele.

Viņa nomurmināja:

- Taj... Piedod, Taj. Man ļoti žēl, ka neatnācu no tevis atvadīties. Tavā lielajā dienā... Man tikai negribējās justies tik vientuļai. Vairs ne.

- Tu neesi vientuļa, Eiprila. - Mediķi teica, ka viņiem vajagot nest pacienti projām. Viņas pulss bija vājš, un viņi jau bija piezvanījuši uz slimnīcu. Hauks turēja viņas roku, kamēr Eiprila uz nestuvēm tika ripināta uz lifta pusi. - Vairs ne.

Hauks palika intensīvās terapijas nodaļā, kamēr viņa gulēja. Līdz rītausmai. Ārsti apgalvoja, ka Eiprila izveseļosies. Bet ja viņi butu kavējušies vēl piecpadsmit minūtes... Viņa bija iedzērusi septiņas Sonesta tabletes un muskuļu relak-santus.

Kad Eiprila beidzot atvēra acis, Hauks bija līdzās.

Viņa pagrieza galvu un miglaini tam uzsmaidīja.

- Tam vajadzēja būt tev, vai ne, Taj...

- Es taču tev teicu, ka neesmu tikai garāmgājējs.

- Nē, varbūt ari neesi. - Eiprilas acīs iezaigojās zaļie lāsumiņi. Tad viņa novērsās. - Es esmu briesmīga māte, Taj. Marks grib vēl bērnus. Es tikai...

- Nē. - Hauks pienāca tuvāk. - Tu neesi briesmīga māte. Tāpat ka es nebiju briesmīgs tēvs. Es viņam piezvanīju. Atradu viņa numuru tavā mobilajā. Viņš jau ir ceļā un drīz atgriezīsies.

Eiprila aizvēra acis, asarām ritot pāri vaigiem, un papurināja galvu.

- Man ir tāds kauns...

- Nē, nē, nevajag... - Hauks sacīja. Viņš pamirkšķināja. - Atceries, ko mēdz teikt par trakajiem...

Eiprila pamāja, aizsegusi seju ar rokām. Asara uzkrita uz palaga.

- Es zinu. - Viņa uzlūkoja Hauku. - Man būtu gribējies... -Viņš zināja, ko Eiprila grib pateikt. To, ko šobrīd domāja viņi abi. Man būtu gribējies, lai tas būtu tu. Kāpēc tas nevarēji būt tu? Un savā ziņa viņš juta to pašu. Tā vienkārši nebija noticis.

Eiprila pasmaidīja, notraukdama asaras.

- Ko tu teici? Kad tu viņam piezvanīji... Kas tu esi?

- Teicu, ka esmu draugs.

Viņa pasmaidīja, palūkodamas augšup, kur monitori mērīja viņas dzīvības rādītājus, sistēma sūknēja dzīvību atpakaļ dzīslās. Šķiet, viņa guva zināmu mierinājumu no šī varda.

- Tu tāds esi, Taj. - Viņa pamāja. - Tu esi.

Viņi runāja vēl vienu vai divas reizes pēc tam, kad Eiprila tika izrakstīta un veseļojās.

Pec tam viņi nesatikās veselus četrus gadus.

* * *

Redzi, tev nebija taisnība, Hauks nodomāja, nolūkodamies uz zundu. Tev no paša sākuma nebija taisnība, es nebiju tikai garāmgājējs.

Viņš paņēma savu mobilo telefonu un sameklēja pazīstamo numuru. Tad nospieda zaļo pogu un gaidīja savienojumu.

Enija atsaucās pēc trešā signāla.

- Sveiks.

- Sveika, - viņš sacīja. - Esi aizņemta?

- Pāri galvai. Manuels ir saslimis. Daru savu darbu un vēl piepalīdzu ar desertiem. Šobrīd man patiesībā nav laika runāt. Vai viss ir kārtībā?

- Jā. - Hauks piecēlās un atbalstījās pret margām. Lidmašīna, kuru viņš bija vērojis, nu izrādījās nozudusi. - Es tikai gribēju tev pateikt, - viņš noteica, - ka kaut kas ir atgadījies. Man nāksies aizbraukt uz kādu laiku.

TREŠĀ DAĻA

Belgradas starptautiskā lidosta Serbijā līdzinājās ikvienam modernam Eiropas terminālim - nebeidzamas stikla sienas un digitālie lidojumu tablo. Hauks tikpat kā nebija pasnaudis lidojuma laikā - gaidpilnais satraukums nedeva viņam mieru.

Darbā viņš bija pateicis, ka grib paņemt pāris brīvdienu, un tās pievienojās Piemiņas dienas nedēļas nogalei. Tāpēc viņš paturēja savu uzdevumu noslēpumā. Enijai Hauks pateica tikai to, ka uz pāris dienām aizbrauks. Un viņa bija mazliet bezpalīdzīgi atvaicājusi: "Kur tu esi ieķēpājies, Taj?"

Tibo bija bēdzis caur Parīzi. Hauks jutās visai drošs - ja Tibo vajadzēja nozust, saplūst ar fonu vietā, kurā ārpasaule nemūžam nespēs viņu atrast, tad viņš skaidri zināja, kas tā būs par vietu.

Ričards Snells bija izsekojis ikmēneša pārskaitījumiem no Tibo konta Apvienotajā Karalistē uz AstrnRaiik vietējo filiāli pilsētā ar nosaukumu Novi Pazara Serbijas dienvidos. Saņēmējas vārds bija Marija Radisoviča. Hauks sprieda, ka tā noteikti ir Tibo ģimene viņa dzimtenē, māsa vai māte. Likās loģiski, ka dzimtenē neviens viņu nesāktu nosodīt par to, ko viņš darījis kara laikā. Ģimene viņu aizstāvētu. Viņš varēja saplūst ar pūli.

Lidojuma laikā Naomi vēlreiz uzsvēra, cik tas viss ir sarežģīti un diskrēti. Hauks nespēja neievērot, cik labi viņai piestāv ikdienišķas drēbes - cieši pieguļoši džinsi, balts sporta krekls un vaļīgs lavandas krāsas svīteris. Naomi paskaidroja, ka pat tad, ja viņiem izdosies sameklēt Tibo, valdība nekādā gadījumā nevēlētos iesaistīt Serbijas policiju vai vietējos drošībniekus. Pirmkārt, starp abām valstīm nebija noslēgts līgums par noziedznieku izdošanu. Bija precedents - serbu basketbolists, kurš bija uzbrucis citam studentam ASV koledžā. Juristu cīņa par viņa izdošanu un nodošanu tiesāšanai ilga jau gadiem. Ja sāktos ciņa par kādu, kurš bijis atbildīgs par zvērībām Kosovas kara laika, tas piesaistītu preses uzmanību visā pasaulē. Serbijas valdība nemūžam nepiekāptos, šejienes prese saceltu skandālu, ja kara noziegumos apsūdzētais tiktu izdots Savienotajām Valstīm, lai viņu tiesātu par mazāku noziegumu. Naomi komanda zaudētu jebkādas ietekmes sviras.

Viņas plāns paredzēja vispirms palūkoties, vai viņi spēs atrast Tibo. Nākamais solis pēc tam nozīmētu lēmuma pieņemšanu. Varbūt viņiem nāktos vienoties. Piedraudēt ar izdošanu Serbijas valdībai, kas viņu notiesātu kā kara noziedznieku.

Pastāvēja ari cita iespēja, par kuru Naomi nebija noskaņota runāt. Tā bija Savienoto Valstu valdības iejaukšanās. Likmes bija augstas. To uzskatīja par ASV Tēvzemes drošības departamenta kompetenci. Tibo bija svarīga persona, kas viņus interesēja. Bija iespējams piesaistīt profesionāļus, lai viņu nopratinātu vai slepus izvestu no valsts.

Tomēr pirmais solis bija noskaidrot, vai viņš vispār tur atrodas.

Pēc lidmašīnas nolaišanās viņi izgāja imigrācijas pārbaudi ar diplomātu vīzām. Reģistrēja savus ieročus. Hauks jutās pārsteigts un iespaidots, ka Naomi tādu nēsā. Viņi saņēma savu bagāžu un noīrēja vidēji lielu Foni dizeli. Ievadīja navigatorā ceļamērķi - viesnīcu Vrbak Novi Pazarā -, saņēma ceļa norādījumus un devās trīs stundu braucienā pa galveno dienvidu šoseju cauri rūpnieciskiem kvartāliem, kas ieskāva pilsētu, uz Balkānu laukiem, kas pārvērtās gleznaini zaļos pakalnos un mazos laucinieciskos ciematiņos.

Hauks sēdēja pie stūres, juzdams, kā satraukums uzveic laika starpības izraisīto nogurumu. Viņš klusībā lūdzās, kaut nu nojautas būtu izrādījušās pareizas un viņš nebūtu iesaistījis Naomi bezjēdzīgā avantūrā. Tomēr Naomi un viņas priekšniecība bija piekritusi, ka ir vērts to izmēģināt. Viņi bija iepazinuši viens otru mazliet labāk lidojuma laikā. "Hauks" un "aģente Blūma" pārvērtās par "Taju" un "Naomi". Viņa tam izstāstīja, kā nonākusi darbā Valsts finanšu departamentā. Kā viss bija sācies ar mūzikas studijām Prinstonā.

- Mūzikas teorija, - viņa piebilda, pamanījusi Hauka pārsteigumu, taču neko sīkāk nepaskaidroja, lai viņu negarlaikotu. - Visai akadēmiska būšana.

Naomi izstāstīja, kā viņas brālis bija iestājies armijā, nepabeidzot koledžu, pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, un par nelaimes gadījumu, kas bija laupījis viņam kājas. Pastāstīja, ka uzskatījusi par savu pienākumu sekot viņa pēdās. Kā bija nonākusi izmeklēšanas departamentā, izmeklējusi apšaudes Nisura laukumā Bagdādē un pie "Tabitas", kurās militāristi tika attaisnoti. Cīnīdamās ar miegu, viņa atklāja, kā vienreiz konvojs, kurā viņa atradusies, licis aplenkts un bērnam ceļa malā turpat viņai līdzās trāpījusi šrapneļa šķemba. Kā apšaudes laikā viņa aizrāpo-jusi turp un elpinājusi bērnu ar improvizētu ventilatoru, kamēr mediķi rūpējušies par savējiem. Naomi izstāstīja, ka apšaude bijusi visai pamatīga un viņa nezināja, vai pati netiks ievainota.

- Es tikai pūtu un pūtu dvašu, lai noturētu bērnu pie dzīvības, kamēr man visapkārt skanēja šāvieni, līdz beidzot ieradās papildspēki. Tad es apstājos un apsēdos uz putekļainā ceļa, viscaur notraipījusies ar viņa asinīm. Sapratu, ka viņš ir miris. Viņu sauca Ahmeds. Viņam mugurā bija sporta krekls ar Maikla Džeksona attēlu. - Naomi paraustīja plecus. - Nesaprotu, kāpēc es tev to visu stāstu.

- Tu darīji, ko varēji, - Hauks atbildēja, vērodams, kā viņas skatiens aizslīd pie loga. - Tava rīcība bija drosmīga. Neko vairāk no tevis nevarēja prasīt.

- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Es necenšos attaisnoties, Taj, un tu to saproti. Vienmēr var izdarīt ko vairāk. -Tad, mainīdama sarunas tematu, viņa ierunājās: - Kā tu domā, tagad varētu būt atlikušas vēl kādas paris stundas?

Nobraukuši sešdesmit kilometru dienvidu virzienā, viņi nogriezās uz rietumiem pa vietējas nozīmes ceļiem un brauca cauri stāvākām kalnu ielejām un gadsimtiem senām piekalnes pilsētiņām. Jumti allaž bija sarkani un pieplakuši nogāzēm, baznīcas senas un no balta akmens, ar serbu pareizticības atribūtiem, un veci vīri cepurēs dzina nost no ceļa kazas vai govis, kamēr jaunieši traucās garām uz mopēdiem. Ceļazīmes lielākoties bija serbu valodā, taču Hauks allaž atpazina "tavernu", spriežot pēc Jemel alus, Pepsi un Jugopetrol reklāmām.

Pulkstenis bija apmēram trīs pēcpusdienā, kad viņi beidzot nonāca Novi Pazaras priekšpilsētā. Tas bija liels komerciāls centrs ar sarkaniem jumtiem un baltām mājiņām, kas satupušas zaļā, lēzenā ielejā. Pavasara puķes tikko bija sākušas plaukt. Pilsēta atradās abās pusēs Raškas upei. Hauks nogriezās un sekoja navigatora norādēm cauri šauriem bulvāriem, kas bija pieblīvēti ar moderniem veikaliem un Rietumu zīmoliem, līdz pilsētas centram. Viņi bija izvēlējušies viesnīcu Vrbnk, dzeltenīgu četrstāvu eku, kas bija celta ne gluži ainaviskā, ne gluži rūpnieciskā stilā un droši vien bija labākā pilsētā, kas pletās upes abās pusēs.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņi nonāca viesnīcā un iekārtojās divos savienotos numuros ceturtajā stāvā. Pārāk vēls, lai kaut ko uzsāktu. Hauks apjautājās, vai Naomi vēlētos vēlāk kopīgi paēst vakariņas.

Naomi nejutās droša, vai viņa to gribēs.

- Varbūt labāk palikšu numuriņā un šur tur piezvanīšu, ja tev nav iebildumu.

- Protams, tas nekas.

Viņš iegāja iekšā. Hauka numurs bija iekārtots sešdesmito gadu stilā un pavisam askētisks, minimālisma noskaņās. Tajā atradās tīkkoka gulta ar matraci, kā ari pieskaņots tīkkoka rakstāmgalds un krēsls. Pie sienas karājās vienmuļas vietējo mākslinieku gleznas.

Hauks piegāja pie loga un atvēra aizkarus. Visapkārt stiepās pilsētas sarkanie jumti, un tālumā varēja saskatīt zaļus pakalnus. Viss likās gleznains un draudzīgs, taču pirms piecpadsmit gadiem šajā pilsētā netālu no Kosovas robežas spriedze starp serbiem un musulmaņiem bija situsi augstu vilni.

Ikvienā ģimenē varēja būt savs Danijs Tibo. Un tas darītu jebko, lai viņu pasargātu.

Hauks palūkojās uz kalniem pelēcīgajā, gaistošajā gaismā. Viņš jutās satraukts, pārāk uzvilkts, lai spētu gulēt. Varbūt viņš varētu doties pastaigā, mēģināt sameklēt AstraBanca, kas atradās turpat pilsētas centrā. Vai ari uzmeklēt Marijas Radisovičas adresi.

Viņa asinis gaidpilni bangojās - tāpat ka upes ūdeņi.

Viņš sajuta kaut ko tādu, ko atpazina gluži kā labi zināmu seju. Ko tādu, ko nebija jutis jau mēnešiem ilgi.

Dzīvs.

Nākamajā dienā Hauks ieturēja brokastis ap pulksten septiņiem ēdamistabā ar skatu uz upi, kad ienāca Naomi, ģērbusies pieguļošā krekliņā un melnos legingos, nosvīdusi pec skriešanas.

- Sveika. - 1 lauks piebīdīja viņai tuvāk krēslu. - Es klauvēju pie tavām durvīm.

- Labrīt, - Naomi atsaucās apsēzdamās. - Es biju augšā. Izgāju ārā paskriet.

- Vai labi gulēji?

- Mazliet nemierīgi, - viņa atzina un sapurināja savu īso zirgasti. - Naktī paliku ilgāk augšā, lai pastrādātu. - Viņa izņēma no jostas somiņas pilsētas karti un atlocīja to. - Es sameklēju Tirgus ielu. Tur, kur atrodas AstroBiwcn filiāle. Tad vairs nevarēju rimties. Iedomājos, ka neko nezaudēšu. Turpināju ceļu līdz Zinaka ielai. - Šajā ielā dzīvoja Marija Radisoviča.

- Neliela daudzdzīvokļu māja. īekšpagalms. Skārnis ielas otrā pusē.

Naomi iepleta acis.

Hauks pasmaidīja.

- Es izdarīju to pašu vakar vakarā. Visai pieklājīgs attālums. - Viņš atzinīgi pamāja. - Četras jūdzes.

- Parasti es skrienu sešas, - Naomi atcirta, itin kā nevēlētos tikt pārspēta.

Hauks neviļus ievēroja, cik glīti viņa izskatās pelēkajā, apspīlētajā sporta kreklā. Uz labā pleca viņš ievēroja nelielu tetovējumu. Zobens ar zibeni, kas iziet tam cauri. Un zem tā iniciālis "Dž".

Viņas brāļa vienības - īpašo gaisa spēku - emblēma.

Mūzikas teorija... Hauks klusībā pasmējās. Neiedomājami sīksta meiča.

- Aiziet, ieēd kaut ko, - viņš noteica, piebikstīdams viņai. - Diena būs gara. Es uzsaucu.

- Pieņemts. - Naomi pasmaidīja. Viņa uzlika oranžo somiņu uz galda.

Pienāca viesmīle, un Naomi pasūtīja jogurtu un graudu pārslas.

- Es izdrukāju dažas elektroniskā pasta vēstules, kuras saņēmu nakts laika. Vai gribi dzirdēt?

Hauks pamāja.

- Bez šaubām.

- Daži cilvēki cenšas noskaidrot izejošo naudas pārskaitījumu vēsturi no Tibo kontiem. Maksājumi Džeimsa Do-novana kontā Kaimanu salās tika saņemti no organizācijas ar nosaukumu VRV Attīstības fonds. Tas bija maksājums par nekustamā īpašuma pārdošanu - runa ir par īpašumu, kuru Donovans iegādājies tikai pirms mēneša Antigvas salā. Pec trim nedēļām to pārpirka VRV par pieckāršu cenu.

- Gluži laba peļņas likme, - Hauks ciniski piezīmēja.

- Kā tad. VRV izrādījās čaulas uzņēmums ar centrālo biroju Bahamu salās. Tas tika nodibināts pirms septiņiem gadiem. Vadītāji ir vietējie funkcionāri, advokāti, ierēdņi, kuri vēlas noslēpt, ar ko uzņēmums nodarbojas. Līdz ar to nav iespējams noskaidrot, kurš kontrolē līdzekļus.

Haukam bija zināma pieredze šajā jomā - viņš arī bija centies noskaidrot naudas plūsmas Centrālās stacijas spridzināšanas lietā.

- Tomēr Antigvas valdība sadarbojas. Pasaulē valda jauni banku pārskatāmības likumi. - Naomi izņēma vēl vienu lapu.

Tas bija oficiāls dokuments uz VRV veidlapas. - Tas ir reģistrācijas akts. Tā ir pilnvara. Izsniegta skvairam Edvīnam Ka-hilam, vietējam juristam. Paskaties, kurš ir piešķīrējs...

Hauks paņēma dokumentu. Apakšā bija ķeburains paraksts, taču to varēja labi salasīt: Dīters Tibo.

- Tad tā viņš tam samaksāja. Donovanam.

Naomi acis piekrītoši iemirdzējās.

- Man ir aizdomas, ka mēs atradīsim kaut ko līdzīgu, ja papētīsim Marka Glasmena darījumus. Tomēr šobrīd mums tam nav laika.

- Tad kā mēs noskaidrosim, no kurienes nākuši tie astoņi miljoni?

- Tas ir sākums. - Naomi paņēma no kaudzītes vēl vienu kopiju un uzlika to uz galda. - Caribe Sun Trust apgalvo, ka summa saņemta pārskaitījuma veidā no Nova Scotia bankas Kanādā. No firmas ar nosaukumu Crescent Bay Partners. Tas ir nekustamā īpašuma holdings, kas iegulda naudu greznos kūrorta īpašumos - kopīpašuma franšīzēs. Tai pieder īpašumi Meksika, Kostarikā, visā Kārību salu reģionā. Tie ir likumīgi īpašumi. Tieši tas, kas bija vajadzīgs Dani-jam Tibo. Virspusēji tie atgādina standarta nekustamā īpašuma ieguldījumus, ja neskaita to, ka cenas ir piecreiz augstākas nekā citkārt. Finansējums ir visnotaļ neskaidrs. Šķiet, ka tas nāk no dažādiem avotiem, dažiem bagātiem eiropiešiem, ari vairākiem investīciju fondiem Tuvajos un Vidējos Austrumos. Izskatās, ka attiecīgie līdzekļi tiek saņemti, izmantojot KronenBank Lihtenšteinā.

Hauks pacēla skatienu.

- KronenBank. Vai Tibo tur kādu laiku nestrādāja?

- Strādāja gan, - Naomi pamāja, - un no šīs vietas viss sāk noskaidroties. Vai atceries, ka es tev stāstīju par Bah-reinas uzņēmēju, kura telefona sarunu ar investīciju baņķieri Londonā mēs bijām noklausījušies? Par Hasani?

Hauks pamāja.

-Jā.

- Nu, viņam ir arī savs investīciju portfelis. Privāta kompānija Dubaijā. Tā finansē privātkapitāla uzņēmumus gan Savienotajās Valstīs, gan Londonā. Ascot Capital.

Naomi pabīdīja uz Hauka pusi aizlocītu dokumentu. Viņš nolika kafijas tasi. Tās bija uzņēmuma reklāmas brošūras kopijas. Pirmajā lapā Hasans ibn Hasani tika nosaukts kā viens no uzņēmuma vadītājiem. Pārējie vārdi bija labi pazīstami finanšu un biznesa pasaulē, ieskaitot pat vienu izbijušu ASV prezidentu.

Atsevišķā lapā starp daudzajiem uzņēmumiem, kuros Ascot glabāja ieguldījumus, bija minēta arī firma Crescent Bay Partners.

Naomi seja iemirdzējās no lepnuma.

- Es nevaru konkrēti pierādīt, ka Donovana astoņi miljoni nāk no turienes, taču tā ir saistība starp Tibo un Hasani, un arī al Baširu Londonā. Mēs esam kaut kam uz pēdām, Taj... - Viņa pabungoja ar pirkstu pa brošūru. - Mēs sasaistīsim kopa to, kas tika saņemts un kas tika izdots, un tiksim pie sazvērestības pierādījumiem. Viena iespēja ir izurbties cauri šim naudas pārskaitījumam caur Lihtenšteinu.

Hauks izelpoja.

- Tas prasīs laiku.

- Un pierādījumus, - viņa skeptiski piebilda, - kuru mums šobrīd nav. Un tas nozīmē iesaistīt visu pasauli. Nemaz nerunājot par to, ka Dubaijas un Lihtenšteinas baņķieri apgalvos, ka mums jāinteresējas par Kanādas un Savienoto Valstu bankām, nevis par viņiem. Otra iespēja... - Viņa ieskatījās Hau-kam acīs. - Otra iespēja ir palūkoties, ko mēs varam izdabūt no Tibo. Viņš zina, no kurienes nauda nākusi un kurš to visu vadīja. Vai tu esi gatavs? - Naomi acis iezibējās gaidās.

Hauks piecēlās.

- Cerēsim, ka viņš ir te.

Sieviete, kurai, pēc Naomi domām, varēja but aptuveni septiņdesmit gadu ģērbusies pelēkos svārkos un adītā zilā džemperī, bija iznākusi no dzīvokļa īsi pirms desmitiem un aizslēgusi aiz sevis ārdurvis.

Naomi sekoja viņai lejā pa kāpnēm un ārā uz ielas. Sieviete vispirms iegriezās netālajā skārnī, kur pavadīja dažas minūtes. Tad dzērienu veikalā otrpus ielai, no kura iznāca ar maisiņu rokās. Tad viņa nopirka pāris avīžu. Viena no tām bija USA Today. Ar maisiņiem rokās viņa devās atpakaļ uz mājas pusi un apstājās pie tabakas kioska.

Tikmēr Hauks bija apturējis taksometru un dažās minūtēs nonāca savā agrākajā vietā iepretim dzīvojamajai mājai. Kad viņš izlēca no taksometra, Naomi pamāja, aicinot tuvāk.

- Man šķiet, ka tā ir viņa, - Naomi noteica, norādīdama uz sirmu sievieti, kura bija redzama pa tabakas veikaliņa logu. - Viņa nopirka gaļu skārnī, tad alkoholu, un tagad viņa ir iegriezusies tabakas veikalā. Viņa iepērkas kādam noteiktam nolūkam...

- Cerēsim, ka tās nav tikai svētdienas pusdienas, -Hauks noteica.

Viņi palika ielas otrā pusē un turpināja vērot. Pēc četrām vai piecām minūtēm sieviete iznāca ārā. Naomi pieskārās Hauka elkonim.

- Tā ir viņa.

Hauks atzina, ka, labi ieskatoties, vecajā dāmā varētu samanīt zināmu līdzību ar Tibo. Sievietei bija tādi paši melnīgsnēji vaibsti, smagnējs zods, viņas mati vēl aizvien bija biezi un droši vien agrāk bijuši melni. Taču šeit tāds izskats nebija nekāds retums.

Spiezdama sev klāt iepirkumus, sieviete devās pa to pašu ceļu uz mājas pusi. Hauku pārņēma vilšanās. Izskatījās, ka viņa dodas atpakaļ uz. dzīvokli. Pats par sevi tas neko daudz nenozīmēja, ja neskaita to, ka nu viņiem vajadzēs gaidīt visu dienu, varbūt pat nakti, varbūt pat līdz rītam, lai redzētu, vai neparādīsies Tibo.

Tomēr viņam par prieku sieviete pagāja garām ieejai.

Viņa vienu reizi paraudzījās apkārt un tad ar visiem saviem pirkumiem iegriezās šaurā sānieliņā aiz ēkas.

Hauks noteica:

- Paliec tepat. - Viņš nogaidīja, lai garām aizbrauc automašīna. - Es iešu palūkoties.

1 lauks šķērsoja ielu, sekodams sievietei pa šauro sānie-liņu. Ēkas pagalma pusē tā izbeidzās.

Tur atradās automašīnu stāvvieta.

Marija Radisoviča sakrava savus iepirkumus neliela zila opeļa aizmugures sēdeklī. Tad, pēdējo reizi palūkojusies apkārt, itin kā juzdama Hauka skatienu, viņa iekāpa automašīnā.

Instinkti, kas bija Hauku vadījuši visus šos gadus, piepeši ierunājās. Asinīm dzīslās strauji pulsējot, viņš metās atpakaļ un norādīja Naomi uz viņu fordu, kas bija novietots ielas pretēja pusē.

- Kāp iekšā! - viņš iesaucās, atraudams vaļā šofera puses durvis.

Naomi ielēca automašīnā, un Hauks iedarbināja motoru.

- Kas ir?

- Mums ir darbiņš!

Dzīvojot fermā, Danijs Tibo jau bija gatavs sajukt prātā.

Viņš bija nometināts ģimenes vecajā lauku mājā uz nedēļu bez iespējām ar kādu sazināties un pat neuzdrošinājās rādīties pilsētā, lai ari nebija te manīts piecpadsmit gadu. Būtībā viņš atradās cietumā, tomēr apzinājās, ka tur ir jāpaliek, vismaz kādu laiku, kamēr viss aprims.

Viņš izgāja ārā uzsmēķēt un pārlaida skatienu miglainajai ielejai. Tā bija ideāla paslēptuve. Viņš atradās vienā no Eiropas attālākajiem kalnu reģioniem, un pēc brauciena cauri Eiropas Savienībai ar pasi, par kuru nevienam nebija ne mazākās jausmas, šeit viņu neviens nespētu atrast. Tibo jutās drošs, ka ir izbēdzis, vēl pirms kāds bija sapratis, ka viņš ir pazudis. Viņš bija sazinājies tikai ar māti, izmantojot privātu elektroniska pasta adresi. Franko Kostavičs bija nozudis pirms piecpadsmit gadiem. Un, ja tas nez kādā veidā uzpeldētu, ja kāds no agrākajiem paziņām atpazītu viņa seju un savilktu visu kopa, ģimenes vecajā ciematā kopā ar draugiem, kas domāja tāpat kā viņš, Kostavičs tiktu uzskatīts par kara varoni, nevis nodots.

Tomēr tā nebija policija vai Savienoto Valstu valdība, par ko viņš šobrīd raizējās visvairāk. Nē...

Pa ceļam uz šejieni, Vācijā, viņš bija apstājies un nosūtījis vīram, kurš viņu savervēja, vēstuli uz šim nolūkam paredzētu elektronisko adresi. Tibo rakstīja, ka viņa saņemtās naudas pēdas un viņu saziņas pierādījumi atrodas drošās rokās pie Šveices advokāta līdz ar norādījumiem nodot šos dokumentus Savienoto Valstu valdībai, ja Tibo nepiezvanīs un to neatgādinās ik pēc sešiem mēnešiem. Viņam nācās atzīt, ka plāns ir vienkāršs, taču iedarbīgs. Viņš vēlējās vienīgi brīvību apmaiņā pret paveikto. Viņa klusēšana bija garantēta.

Tibo zināja, ka galu galā viņš var patverties vietās, kur neviens nespēs viņu atrast, un izmantot jaunu identitāti, aiz kuras slēpties. Tieši tāpat, kā viņš to bija darījis jau agrāk. Viņa rīcībā bija nepieciešamie naudas līdzekļi. Viņš zināja, ka uzost viegli ievainojamus cilvēkus. Viņš sajuta to smaku instinktīvi, gluži kā dzinējsuns saož savvaļas truša smaku.

Tibo nožēloja tikai to, ka nevar izrēķināties ar Merilu. Likt viņai samaksāt par nodevību. Tas viņu padarīja vai traku. Viņa bija miesaskāra maita, un vienīgo uzjautrinājumu viņam šobrīd sagādāja apziņa, ka viņš ir tik veikli atbrīvojis agrāk dziļi apslēpētās sievietes dziņas, ka tagad viņai neizdosies gūt vieglu apmierinājumu ar kādu citu.

Diemžēl doma par Merilu uzvandīja virspusē viņa paša fiziskās vajadzības. Kādas perspektīvas bija šajā apkaimē? Netīras krogus meitas vai kalnu fermeru sievas. Tibo bija radis pie visiekārojamākajām sievietēm pasaulē. Varbūt viņam vajadzētu doties uz Novi Pazaru? Tur viņu neviens nepazina. Bija dažas vietas, kuras viņš varētu apmeklēt. Sievietēm viņš uzreiz likās pievilcīgs. Tibo zināja, ka viņš tām šķiet noslēpumains, un šo kārti viņš bija radis izspēlēt visu savu mūžu. Sieviešu izmantošana viņam allaž bija padevusies bez kādām grūtībām.

Stulbais bahreinietis bija to pateicis. Tas bija viņa rīks, kas iegrūda viņu nepatikšanās.

Jā, šeit viņš sāka zaudēt prātu. Tad lai ta būtu, Tibo nodomāja. Viņš palūkojās augšup uz kalniem. Sajūta bija tāda, itin kā viņu kāds novērotu, taču viņš zināja, ka tas nav iespējams. Šie kalni bija glabājuši noslēpumus gadsimtiem ilgi.

Viņš nodzēsa savu cigareti. Viņa noslēpums bija tikai viens no tiem.

Viņi novēroja Tibo vēl vienu dienu no tās pašas vietas, patvērušies augstu kalna korē. Naomi uzņēma vairākas fotogrāfijas. Tibo. Viņa automašīna. Tās numura zīmes. Viņa nekavējoties nosūtīja tās uz Vašingtonu.

Viņi abi apspriedās par to, ko darīt tālāk.

Tibo nekad negaja nekur tālu prom no mājas. Vienu vai divas reizes viņš iznāca lauka uzpīpēt vai paņemt malku no šķūņa, jo naktis vēl aizvien bija visai vēsas. Vienu reizi viņš devās isā pastaigā gar netālo strautu. Nākamajā dienā Marija Radisoviča ieradās ap pusdienlaiku, šoreiz Hauks un Naomi bija viņu apsteiguši. Viņa bija paņēmusi līdzi somu, kas, šķiet, bija piebāzta ar drēbēm, un Tibo iznāca no mājas un paņēma to no mātes rokām. Viņš ievilka cigāra dūmu un tad iemina izsmēķi zeme. Pirms došanās iekšā viņš aplaida skatienu vientuļajai ielejai - teju precīzi līdz tai vietai, kur viņi ar Naomi bija patvērušies -, liekot 1 laukam atrauties atpakaļ. Gandrīz varēja padomāt, ka Tibo jūt novērotāju skatienus.

Tad viņš atkal iegāja iekšā.

Hauka un Naomi situācija bija sarežģīta. Viņi varēja apcietināt Tibo paši, taču tas nozīmētu Serbijas policijas iesaistīšanu. Citāda rīcība būtu nelikumīga. Un to neviens no abiem nevēlējās. Tas tikai izraisītu publisku juridisku cīniņu par izraidīšanu. Bez oficiāla līguma un ar vietējo juristu palīdzību šis jautājums varēja iestrēgt uz mūžīgiem laikiem.

Un tiklīdz valdība uzzinātu, ka Tibo patiesībā ir Kostavičs, sekas varētu būt neparedzamas. Hauks un Naomi varētu zaudēt jebkādas ietekmes sviras.

Nākamā iespēja bija diskrētāka, iesaistīt profesionāļus. Atsaukt komandu, kas varētu uzveikt Tibo, padarīt nekaitīgu un dabūt viņu pāri robežai ar Rumāniju vai pat Maķedoniju. Atpakaļ Savienoto Valstu varas iestāžu rokās. Jaunais starptautiskais pretterorisma likums viņiem deva plašas tiesības. Taču aizturēt serbu viņa dzimtenē, veicot slepenu nolaupīšanu draudzīgā valstī - tas nemūžam neietu cauri. Tas īsti nesaskanēja ar pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas ārpolitikas tendencēm.

Viņi bija atraduši Tibo. Taču laiks gāja uz priekšu, un viņi abi juta, ka iespējas pamazām izsīkst.

- Kāds ir mērķis? - Hauks apjautājās, sēdēdams kalna galā un malkodams ūdeni, jo diena bija karsta un gara.

Viņš bija nonācis pie sava lēmuma.

- Aizturēt viņu, - Naomi sacīja. - Noskaidrot, ko viņš zina.

- Jūs varat viņu aizturēt katrā laikā. Mēs zinām, ar kādu automašīnu viņš brauc, ar kādu vārdu viņš ceļo. Jūs allaž varat prasīt vietējai valdībai viņu izdot. Jebkurā gadījumā šeit viņam draud nopietnas apsūdzības. Un jūs zināsiet, kur viņš atrodas.

Naomi jautājoši viņu uzlūkoja.

- Kurp tu īsti stūrē, Taj?

- Tu gribi noskaidrot, kurp tas viss ved, vai ne? Pats svarīgākais ir noskaidrot, kas slēpjas aiz šīm slepkavībām, vai ne?

Viņa pamāja.

- Mums ir jāiekļūst tajā mājā.

1 lauks pagriezās un atkal palūkojās uz māju, neko sīkāk nepaskaidrodams. Viņš redzēja, ka Naomi apsver viņa teikto. Viņa nebija cinitāja. Viņa strādāja pie rakstāmgalda. Viņas darbs bija uztaustīt finansiālu sazvērestību pavedienus un izvērtēt draudus. Armijā viņa bija strādājusi par izmeklētāju. Doties iekšā mājā, improvizēt, turklāt bez Vašingtonas priekšnieku atbalsta - tā, it kā viņa būtu operatīvā darbiniece... Tas neapšaubāmi nebija veids, kā izveidot karjeru valdības institūcijā. Tādā gadījumā Naomi pārkāptu sarkano līniju.

Pēc kāda laika, kad Hauks jau domāja, ka viņa ir atmetusi šo domu kā nekam nederīgu, Naomi pagriezās.

- Kā mēs to izdarīsim? - viņa apjautājās.

Hauks pasmaidīja. Viņš bija gaidījis, ka Naomi atbildēs: “Tikai pār manu līķi!"

- Tibo agrāk bija sabiedrisks cilvēks. Gan viņš agrāk vai vēlāk izies no fermas.

Naomi atbalstījās pret klinti un pamāja - ne tik daudz piekrizdama, cik apsvērdama šo domu. Visbeidzot viņa nepagriezusies atbildēja:

- Jebkurā gadījumā, ja kāds ieies tajā mājā, tai jābut man. Es zinu, ko meklēju.

Hauks brīdi nogaidīja.

- Vai tu agrāk esi ko tādu darījusi?

Viņa to uzlūkoja, neko neatbildot.

- Es tikai gribu teikt, ka tā nav gluži mūzikas teorija Prinstonā, Naomi.

- Un nav arī soda kvīšu izsniegšana par satiksmes pārkāpumiem Griničā. - Naomi skatiens liecināja, ka šis jautājums vairs nav apspriežams.

- Labi. - Hauks atgriezās pie binokļa, apspiezdams smaidu.

Naomi noteica:

- Man likās, ka tas bija tikai tavas draudzenes dēļ. Tās, kura tika nogalināta. Tev nav nekas tāds jādara. Mēs esam atraduši Tibo.

- Ko lai tev saka? - Hauks novilka. - Es mācos pildīt vairākus uzdevumus vienlaikus.

Nu tā bija Naomi, kurai nācās apvaldīt smaidu.

Viņa pavēroja vēl kādu laiku. Hauka mobilais sāka vibrēt. Viņš atviegloti konstatēja, ka zvanītājs ir Stīvs Krisafu-lis, nevis Enija.

- Stīv.

- Kur es esmu tevi notvēris? - inspektors apjautājās. Dzirdamība bija tāda, it ka viņš atrastos kvartāla attālumā.

- Pašlaik apskatu mājas, - Hauks atbildēja, pavirzīdamies dažus jardus zemāk. Viņam būtu gribējies dzirdēt Stīva reakciju, ja viņš uzzinātu, ka Hauks šobrīd atrodas kalna virsotnē Serbijā.

- Ak mājas... Mēs esam uzzinājuši kaut ko interesantu par Džeimsu Mersedu. Tu atceries savu partneri ledus hallē?

- Jā, Stīv, es viņu atceros. Es klausos.

- Izrādās, ka viņš atgriezies pavalstī pēc tam, kad ticis izpestīts no cietuma Irākā. Izskatās, ka viņam bijušas dažas sociālas problēmas ar armijas sievietēm. Uzmākšanās. Uzbrukums. Izvarošanas mēģinājums... Viņš tika atvaļināts bez kāda militāra goda.

- Tev nevajadzēs daudz pūlēties, lai mani par to pārliecinātu, Stīv.

- Atgriezies mājās, viņš mazliet pastrādāja Kalifornijā un Mičiganā pie baseinu rakšanas. Pēc tam mēģināja dabūt privātu līgumu drošības firmā, kas darbojās Irākā. Global Threat Management. Vai esi dzirdējis par to uzņēmumu, Taj?

- Jā, es viņus zinu.

- Tā ir daļa no tava uzņēmuma, vai ne, Taj? Talon?

Hauks sajuta, kā krūtīs savelkas kamols.

- Ir gan.

- Izskatās, ka viņu uzreiz atsūtīja atpakaļ, tiklīdz bija da-

būjuši zināt par tā puiša pagātni. Es aprunājos ar personāla daļas vadītāju. Un tomēr tā ir zināma sagadīšanās, vai tev tā nešķiet? Tu un viņš, saistība ar vienu un to pašu firmu...

- Tu domā, ka tāpēc viņš mēģināja mani nogalināt, Stīv?

Hauks viņam pateicās, un Stīvs atbildēja, ka turpināšot

viņu informēt. Viņi atvadījās. Māju apskate... Ja vien viņš zinātu!

Hauks aizrāpoja atpakaļ līdz virsotnei.

- Kas tur bija? - Naomi apvaicājās.

- Nekustamā īpašuma jautājums, - Hauks atbildēja. Naomi viņu uzlūkoja. - Nekas... - Hauks atkal paņēma binokli. Taču tas nebija "nekas". Tā bija jau otrā reize mēneša laikā, kad viņš sāka šaubīties pats par savu firmu, domājot, ka viņi varētu būt iesaistīti.

Saule bija pakāpusies augstu debesīs. Serbijas kalna gala valdīja karstums. Hauka piere bija nosvīdusi. Tad kāpēc viņu mocīja sajūta, ka viņš staigā pa plānu ledu?

- Zini, es nekad neesmu nodarbojies ar soda kvīšu izsniegšanu, - viņš noteica, atkal pievērsdamies Tibo mājai. - Un vismazāk jau nu Griničā.

- Tas nekas, - Naomi atbildēja. - Es arī nekad agrāk neesmu darījusi neko tādu.

Viņi vēroja, līdz bija gandrīz satumsis. Kādā brīdī vēlā pēcpusdienā Tibo iznāca ārā un staigāja pa pagalmu smēķēdams. Viņš atbalstījās pret dzīvnieku nožogojuma koka žogu un lūkojās augšup kalnos.

Viņam droši vien bija kāds plāns.

Tad viņš iegāja iekšā.

Iestājoties tumsai, ap pulksten septiņiem, Hauks un Naomi devās lejup no kalna. Viņi bija pieņēmuši lēmumu.

Viņi aizbrauca līdz galvenajam ceļam un tad devās atpakaļ uz pilsētas pusi.

Pelēks piegādes furgons izbrauca uz ceļa aiz viņiem. Šoferis nogaidīja, kamēr viņi nogriezīsies aiz pagrieziena, lai ieslēgtu starmešus. Mašīnā atradās divi vīrieši, kuri tur bija nosēdējuši teju visu dienu. Vienam bija īsi, tumši mati, gara vaigubārda un pamatīgas ūsas.

- To je и njima, - viņš noteica serbu valodā. Tie ir viņi.

- Skaties!

Tā bija nākamā diena, piektdiena, vēla pēcpusdiena. Naomi norādīja uz fermas pusi. Viņi bija vērojuši visu dienu. Saule nupat bija sākusi rietēt, un viņi jau grasījās kravāt mantas un doties atpakaļ uz pilsētu.

Hauks paņēma no viņas binokli un pavērsa to pret mērķi.

Tibo iznāca ārā. Viņš bija ģērbies melnā ādas jakā un iemeta Audi aizmugures sēdekli somu. Viņš kaut kur devās. Pirms iekāpšanas automašīnā viņš aizslēdza ārdurvis.

Mauks nolaida binokli un uzlūkoja Naomi. Tā bija viņu izdevība.

Viņi bija par to runājuši gandrīz visu dienu. Abi jau bija pārbaudījuši nomātā auto numura zīmes un skaidri zināja, ar kādu vardu Tibo ceļo un kādu vārdu viņš bija izmantojis, lai noīrētu automašīnu. Viņi bija nolēmuši, ka gadījumā, ja Tibo dosies projām, viens no abiem iesēdīsies automašīnā un sekos.

Otrs ies iekšā.

Tai vajadzēja būt Naomi.

- Labāk dodies ceļā. - Naomi piecēlās un piesprādzēja ap vidu jostas somu, kurā atradās Nikon digitālā kamera, īpašs zibatmiņas disks un pildspalvā iestrādāts lukturītis.

Un viņas pistole.

Tibo iekāpa automašīnā un to iedarbināja.

- Esi uztraukusies? - Hauks apjautājās. Naomi bija vairāk pieradusi pie rakstamgalda nekā pie aktīvas darbošanās. Tas, ko viņa šobrīd darīja, neapšaubāmi pārkāpa ierastās robežas.

- Nē, - viņa atbildēja bez kādas šaubīšanās. Tad, izpūzdama gaisu no vaigiem, paraustīja plecus. - Varbūt mazu drusciņu.

- Es tāpat. Uzmanies, lai, ejot iekšā, neiepītos vados vai citās aizsargierīcēs, kuras viņš varētu būt uzstādījis. Un pielūko, lai tu atstātu visu tieši tā, kā iepriekš.

- Tu domā, ka varēsi izsekot to puisi tā, lai viņš tevi nepamanītu? - Naomi apjautājās, būdama mazliet aizkaitināta. - Un tomēr, - viņa viegli pasmaidīja, - paldies.

Tibo apgrieza Audi un sāka braukt tālāk pa līkumaino ceļu.

Hauks noteica:

- Es nu labāk iešu. Kad nonākšu tur, kurp viņš dodas, došu tev ziņu. - Viņš saspieda Naomi delmu. - Esi te uzmanīga, labi?

- Tu tāpat, Taj. Nekādas varonības. Atceries, ka es esmu atbildīga par tevi.

Pēdējo reizi pamājis, Hauks devās lejā pa stāvo nogāzi uz vietu, kur viņi bija atstājuši automašīnu. Tibo bija viņu apsteidzis startā, taču Hauks zināja, ar kādu auto viņš brauc, un sprieda, ka satiksme nebūs blīva. Viņš beidzot nokāpa lejā, iesēdās nomātā forda šofera sēdeklī un apgriezās uz pamestā ceļa, lai sekotu Tibo ar izslēgtiem prožektoriem. Kad Hauks bija izbraucis cauri mežiņam pa ceļam uz Novi Pazaru, viņš beidzot to ieraudzīja.

Tibo bija uz bridi apstājies krustcelēs. Hauks arī piebremzēja. Tad Audi nogriezās pa kreisi uz pilsētas pusi.

Hauks palēnināja gaitu, un, nonācis krustojumā, ieslēdza prožektorus. Audi viņu apsteidza apmēram par minūti. Taču nu jau sāka satumst, un viņi uz ceļa bija vieni paši. Uzbraucot pakalnā, viņš ieraudzīja tālumā Audi aizmugurējās gaismas.

Auto devās uz Novi Pazaru.

Bija vajadzīgas apmēram piecpadsmit minūtes, lai nonāktu priekšpilsētā. Hauks samazināja attālumu, galvenajam ceļam ieslīdot pilsētā un satiksmes intensitātei palielinoties. Pie apļa viņš Jāva lēnākam degvielas furgonam un busiņam iespraukties starp viņiem, lai noslēptu to, ka Tibo tiek izsekots. Tibo palielināja ātrumu pie luksofora, kurā ātri nomainījās gaismas, un Haukam nācās pašauties garām furgonam, lai viņu nepazaudētu, un tad turēties mazliet iepakaļus.

Viņš jutās visai drošs, ka nav pamanīts. Audi līkumoja pa galveno ceļu, iegriezās blakus ielā netālu no upes un apstājās ceļa malā. Hauks samazināja ātrumu, pabrauca garām un ieraudzīja spoži apgaismotu bāru ar matēta stikla fasādi un izkārtni, uz kuras vecmodīgiem burtiem bija uzrakstīts O'FIi/nn's Chicago-stylc bar, it kā tas būtu kāds modīgs amerikāņu sporta bārs. Iespējams, vietējā pulcēšanās vieta. Atpakaļskata spogulī Hauks redzēja, kā Tibo izkāpj ārā, automātiski aizslēdz auto durvis un ieiet bārā.

Hauks turpināja braukt uz priekšu pa šauro blakus ieliņu un atrada stāvvietu pie ķieģeļu ēkas, kura lepojās ar jogurta reklāmu serbu valodā, ko rotāja skaistās tenisistes Anas Ivanovičas attēls. Viņš aizslēdza automašīnu un devās uz priekšu, pārvilcis pār acīm cepuri. Pa bāra durvīm iznāca vīrietis un sieviete un gandrīz uzskrēja viņam virsū, skaļi sarunādamies serbu valodā.

- Izvinite, - Hauks klusi noņurdēja. Atvainojiet. Viņš paraudzījās iekšā pa matētā stikla logiem. Heineken alus reklāma. Iekšpusē bars bija tumšs. Un cilvēku pilns. No turienes plūda skaļa mūzika.

Pastāvēja iespēja, ka viņš dodas taisnā ceļā iekšā lamatas. Nekādas varonības...

Hauks apgāja apkārt ēkai. Otrā pusē bija neliela platforma ar skatu uz upi. Uz tās atradās seši vai septiņi galdiņi, pie kuriem lielākoties jauni cilvēki dzēra un ēda zem saulessargiem ar alus reklāmām. Hauks sekoja viesmīlei pa pagalma durvīm. Pie ieejas viņu apņēma trokšņu vilnis.

Viņš iegāja iekšā.

Bāra telpa bija trokšņaina un cilvēku pilna. Sievietes pulcējās pie bāra letes vietējo puišu ielenkumā. Visi smēķēja. Daži atgādināja uzņēmējus, citi sēdēja pie galdiņiem, dzerdami alu, smēķēdami, norādīdami uz lielo televizora ekrānu virs viņu galvām. Izskatījās, ka vairums cilvēku vēro futbola spēli. Kad bumba nonāca vienā laukuma pusē, viss bārs šķita uzgavilējam. Sievietes smējās un čaloja, izskatīdamas pēc sekretārēm brīvsoli. Vietējais alus plūda straumēm.

Hauks aizspraucās līdz bāra galam un iejuka pūlī. Tieši tāpat kā Ņujorkā, viņš sprieda. Viņš palūkojās apkārt, meklēdams Tibo seju cauri dumu un klientu aizsegam.

Beidzot Hauks viņu ieraudzīja sēžam vienu pašu pie galdiņa netālu no bāra tālākās sienas un dzeram alu.

Tibo skatījās tieši uz viņu.

Naomi devās lejup pa nogāzi uz fermas pusi. Viņa nogaidīja dažas minūtes, lai būtu droša, ka Tibo neatgriezīsies. Bija jau satumsis, un taka, kas veda lejup, bija viltīga, ar brūkošiem akmeņiem un māņu soļiem, un arī lukturītis nepaglāba viņu no vairākkārtējas paklupšanas un pat gandrīz pakrišanas pa ceļam.

Paldies Dievam, ka Tajs sekoja Tibo.

Nolūkojoties uz māju, viņas asinis sāka riņķot straujāk. Nepazīstamajā ielejā valdošā tumsa un klusums līdz ar apziņu, ka viņa nupat grasās iesaistīties bīstamā avantūrā, lika Naomi izbaudīt visdziļāko vientulības un atšķirtības sajūtu visa mūža. Viņa klusībā lūdzas, kaut nu sirds aprimtu. Te neviena nebija, nekā tāda, no kā vajadzētu baidīties. Viņa centās sev iestāstīt, ka rīkojas pareizi. Tomēr sirds īsti nepadevās. Prātā iešāvās doma, kas būtu Naomi sasmīdinājusi, ja viņa nebūtu tik ļoti nobijusies: kur tu esi iepinusies, Naomi?

Viņa vairs nebija aģente, kura kabinetā sēž pie rakstāmgalda.

Kad Naomi jutās droša, ka Tibo vairs neatgriezīsies, viņa metās pāri kalnu ceļam, uzmanīdamās, lai neatstātu sporta apavu nospiedumus grantī. Viņa nonāca pie arkvei-da durvīm, kas bija veidotas no koka dēļiem. Bulta bija aizšauta. Sasodīts. Naomi iespīdināja gaismas staru pa spraugu loga aizvirtnī. Neko daudz nevarēja saskatīt. Iekštelpas slīga krēslā.

Viņa apsteidzās ap stūri. Tā bija ar ģipsi apmesta akmens māja, iespējams, celta pirms kādiem simts gadiem. Krūmi, kas auga vienā malā, bija pašķidri. Naomi uzmanīgi palūkojās iekšā pa aizvirtņu spraugu. Viņa saskatīja vaļēju virtuvi ar lielu akmens krāsni. Naomi paraustīja virtuves durvis. Ari šeit dzelzs aizbīdnis pat nepakustējās. Sasodīts. Viņa turpināja ceļu apkārt mājai.

Naomi zināja, ka viņai ir laiks visu apdomāt un rīkoties piesardzīgi, taču sirds strauji pukstēja un viņa gribēja ātrāk tikt ar visu galā, neriskējot ar to, ka mājā varētu uzrasties kāds svešinieks. Viņa ielūkojās iekšā pa tādu kā guļamistabas logu. Naomi zināja, ka vajadzības gadījumā viņa varētu izsist loga rūti. Viņi zināja, kur Tibo atradās. Viņi zināja, ar kādu automašīnu viņš brauc, ar kādu vārdu pārvietojas. Viņu katrā laikā varēja sameklēt. Loga izsišana viņus atmaskotu. Taču galvenais bija noskaidrot, ko Tibo īsti zināja.

Naomi pārbaudīja visus aizslēģotos logus mājas aizmugurē un ar prieku secināja, ka viens slēģis ir pavērts.

Viņa pabaza pirkstus zem apmales un mēģināja pacelt logu augšup. Viņai par atvieglojumu tas izdevās. Naomi atvēra logu pietiekoši lielā spraugā, lai viņas ķermenim pietiktu vietas, un ierāpās iekšā. Viņai izrādījās taisnība - tā bija guļamistaba. Patiesībā izskatījās, ka tieši šo istabu Tibo lieto. Viņa drēbes bija nekārtīgi izmētātas uz krēsla, koferis, kuru Marija Radisoviča bija atvedusi, atvērts gulēja uz grīdas. Gulta bija sajaukta.

Viņa bija iekšā.

Istabā, kas atradās tuvāk pie ārdurvīm, Naomi pamanīja brokastu galdu stūrī ārpus virtuves, kuru Tibo, šķiet, izmantoja ka savu darba vietu. Tur atradās neliels televizors ar satelīta antenu. Uz galda bija novietots klēpjdators. Apkārt mētājās dažas grāmatas un papīri. Naomi apsēdās, ievietoja pieslēgvietā zibatmiņas disku un mēģināja ielogo-ties. Nebija nekāds pārsteigums, ka dators pieprasīja paroli.

Sasodīts.

Tibo vajadzēja būt pierakstiem. Par tiem cilvēkiem, ar kuriem viņš sazinājās. Par finanšu darījumiem. Par naudas plūsmu. Naomi jutās droša, ka atradīs to visu datorā. Viņa iedomājās, ka varbūt vajadzētu to vienkārši paņemt. Ka šīm spēlītēm vairs nebija nozīmes. Galvenais bija atrast pēdas, kas vestu pie kadas augstāk stāvošas figūras. Pie sazvērestības saknēm.

Naomi mēģināja apiet drošību, taču šis mēģinājums izrādījās veltīgs. Sirdij strauji pukstot, viņa pievērsās uz galda izmētātajiem papīriem, izšķirstīja dokumentus, kas lielākoties bija finansiālas dabas: vienošanās, korporatīvie dokumenti, darījumu brošūras. Naomi nebija ne jausmas, vai tie bija legāli, vai arī daļa no Tibo nelikumīgajām blēdībām. Tomēr viņš bija paķēris tos līdzi, tāpēc Naomi pieņēma, ka tiem ir kāda vērtība. Viņa izklāja tos uz galda un nofotografēja pirmās lapas, pievēršoties uzņēmumu logotipiem. Tur bija vizītkaršu paciņa, kas bija saņemta ar gumiju. Naomi to noņēma un sāka pārskatīt vizītkartes.

Vairums izskatījās pēc pilnīgi likumīgiem kontaktiem no visas pasaules. Tibo tīkls. /Р Morgan, Citibank, Reynolds Reid. Naomi atrada pat Džeimsa Donovana un citu vērtspapīru brokeru vizītkartes no dažādām firmām, kas lika viņai iedomāties, vai tikai potenciālo upuru skaits nav lielāks. Naomi uzlika tās visas uz galda un nofotografēja. Tad viņa uzdūrās vienai, kas lika sirdij pamirt.

Melns, izcilns Ascot Capital logotips.

Šī firma bija investīciju partneris Dubaijā, kas izrādījās saistīta ar Crescent Bay Toronto - firmu, kas bija nopirkusi Donovanam māju. Ar to viss bija sācies.

Lidmašīnas jau ir gaisa.

Tibo bija viņu pazinis. Hasani. Ascot ari bija viens posms Donovanam domāto maksājumu ķēdē. Ar to nepietika, lai kaut ko pierādītu, lai mēģinātu kādu apsūdzēt. Tomēr to varēja nodot F1B un Interpolam. Ar to pietika, lai paplašinātu izmeklēšanu. Viss saskanēja.

Naomi nospieda fotoaparāta slēdzi.

Viņa necentās neko šķirot. Itin viss varēja būt svarīgs. Viņa nofotografēja rēķinus, lidmašīnas biļetes. Pat ko tādu, kas izskatījās pēc slēpošanas kūrorta pacēlāja biļetes. No Gštādes, grezna Šveices kūrorta. Naomi uzmeta skatienu datumam: divdesmit sestais jūnijs. Iepriekšējā vasarā. Varbūt vienkārši piemiņa. Tā maksāja četrdesmit eiro.

Tik un tā viņa to nofotografēja.

Steigā viņa salika vizītkartes atpakaļ kaudzē un pārsēja ar gumiju. Naomi ieskatījās pulkstenī. Piecpadsmit minūtes. Viņa jutās pārliecināta, ka laiks vēl ir. Naomi atgriezās atpakaļ pie datora un ieraudzīja, ka zibatmiņas disks ir pieslēdzies un cenšas iedarbināt paroļu uzlaušanas programmu. Viņa nekādā gadījumā nevarēja to te atstāt.

Šajā brīdī viņa ieraudzīja ārpusē uzplaiksnījām gaismu un izdzirdēja pa ceļu braucam automašīnu.

Naomi asinis dzīslās sastinga. Pie joda'.

Te kāds bija.

Abi vīrieši, kas nāca pa šķērsieliņu, tuvojās. Spriežot pēc viņu grīļīgās gaitas un skaļās vāvuļošanas serbu valodā, viņi, visticamāk, bija iereibuši. Varbūt abi bija atnākuši šurp, lai atvieglotos. Vai lai iespļautu upe.

Haukam bija vienalga. Viņam tie nozīmēja glābiņu.

Tibo paraudzījās apkārt. Kļuva skaidrs, ka tam, ko viņš nupat gatavojās izdarīt, būs liecinieki. Vīrieša sejā parādījās aizkaitinājums. Abi svešinieki apstājās apmēram desmit pēdu attālumā, ieraudzījuši Tibo, kurš viņiem droši vien atgādināja cilvēku, kas ved pie prāta iereibušu klientu.

Viens no nācējiem bija maza auguma un ducīgs, ar pamatīgu krūtežu, ģērbies svītrainā kreklā un melnā ādas jaka. Otrs bija garāks, ģērbies futbola komandas kreklā. Viņam bija noskūta galva, gara vaigubārda un raupja, slāviska seja.

- Hei, ko tu tur dari? - īsākais nomurmināja serbu valodā, ar plašu žestu norādīdams uz Tibo.

Tibo kaut ko atbildēja. Hauks pieņēma, kas tas varētu nozīmēt to pašu, ko “kraties tālāk". Tibo novicināja pistoli.

Abu vīriešu acis iepletās. Hauks apsvēra savus spēkus. Varbūt, abiem aizejot, viņš varētu likt Tibo zaudēt līdzsvaru.

Taču svešinieki nebēga - viņi pacēla rokas gaisā kā aizstāvēdamies. Reibums lika viņiem izskatīties drīzāk aizkaitinātiem nekā izbiedētiem, un viņi nekur negāja.

Tibo piespieda pistoli Haukam paribē.

- Nedomājiet, ka es to neizdarīšu...

Šķērsielas galā parādījās vēl viens vīrietis un sieviete, kuri bija nolēmuši palūkoties, kas te par traci.

Piepeši bija saradušies liecinieki. Paprāvs bariņš.

Abi serbi kaut ko kliedza Tibo un vicināja rokas lamādamies. Lai ari viņam rokā bija pistole, Tibo vairs nekontrolēja situāciju. Viņš nezināja, ko iesākt. Ja viņš nošautu Hauku, tad nāktos to pašu izdarīt arī ar pārējiem. Vai ari atstāt lieciniekus. Viņam nebija iespēju izbēgt. Un vismazāk viņam šobrīd bija vajadzīga slapstīšanās no vietējās policijas, izvairīties no tās bija vēl svarīgāk nekā nogalināt Hauku.

Hauks apzinājās, ka šie cilvēki glābj viņa dzīvību. Izmantodams izdevību, visiem redzot, viņš pagrūda Tibo malā un ieskatījās serbam acīs ar triumfējošu smaidu.

- Aiziet, ej prom no šejienes, - noteica garais ar vaigubārdu. Nu jau angliski. - Mēs Serbijā tā neizturamies pret tūristiem. Tas cilvēks acīmredzot ir piedzēries. Mēs zinām, ko iesākt ar tādiem kā viņš.

Viņi uzskatīja, ka glābj kādu nabaga tūristu no aplaupīšanas.

Hauks pateicīgi pamāja vīrietim un tad pameta skatienu atpakaļ uz Tibo, kurš acīmredzot apsvēra savas iespējas. Vai viņam vajadzētu Hauku nogalināt? Un cik daudzus vēl bez viņa? Šobrīd viņu interesēja izdzīvošana. Saniknots, taču nespēdams neko šajā situācijā iesākt, viņš ļāva Haukam paspert soli sānis.

Hauks atvieglots devās uz priekšu pa šķērsielu, pielikdams soli un klusībā lūgdamies, kaut nu Tibo nepārdomātu un neiešautu lodi viņam mugurā.

Šķērsielā jau bija sapulcējies paprāvs ļaužu pulciņš, kuri bija uzzinājuši par strīdu. Hauks atskatījās. Tibo bija nikns, bet abi vīrieši viņu bez Lādas kautrēšanās lamāja, izgāzdami uz viņu dusmas tā, it kā abi butu no vietējā tirgus.

Vienalga. Hauks pateicīgi nopūtās. Šobrīd viņi bija izglābuši tam dzīvību.

Viņa domas atgriezās pie Naomi. Droši vien viņa vai juka prātā, raizēdamās par to, kur viņš ir palicis. 1 lauks metās skriešus pa ielu, sameklēja savu automašīnu, iekāpa iekšā un iebrauca blakus ieliņā. Viņš negribēja atstāt Tibo. Šis vīrietis bija savā ziņā vainojams Eiprilas nāvē. Vēl vismaz triju cilvēku nāvē. Nemaz nerunājot par to nabaga puisi Francijā, kura identitāti viņš bija piesavinājies.

Bet, ja Naomi bija kaut ko uzgājusi, tad viņi tagad varētu nodot Tibo Serbijas policijai.

Hauks brauca uz priekšu pa ielu un atskatījies ieraudzīja Tibo, kurš centās atbrīvoties no saviem mocītājiem, kas kaut ko sauca viņam nopakaļ. Haukam vajadzēja atgriezties pirmajam. Viņš izņēma mobilo un zvanīja Naomi.

- Pie joda, kur tu esi? - viņa atsaucās, acīmredzami gaidīdama, tāpēc ka atbildēja pec pirmā signāla.

-Atpakaļceļā. Atgriezies tajā vietā, kur mēs atstājām mašīnu. Satiksimies tur.

- Tu nemūžam neuzminēsi, kas notika, - Naomi atvieglota izgrūda. Viņa izstāstīja Haukam par Tibo māti un to, kā viņa bija atgriezusies mājā.

- Jā, es ari iebāzu rokas līdz elkoņiem karstā ūdenī, -Hauks noteica. - Pateicoties viņas dēlam.

Jauna meitene viegli drebēja, acīmredzami nobijusies.

Hasans ibn Hasani viņu pētīja. Meitenei bija tikai četrpadsmit gadu. Viņas bieži meloja. Taču šī patiesi bija īsta dieviete. Viņas krūtis bija pilnībā izveidojušās, un viņš redzēja, ka tās gaidpilni viļņojas zem tērpa. Viņas mati bija biezi un mīksti kā sabuļa spalva. Acis bija tumšas un man-deļveidīgas. Lūpas nelielas, tomēr pilnīgas. Viņā jautās dziļums, kas vīrieti iepriecināja. Meitene bija nobijusies un ieintriģēta par viņa uzmanību.

Un neviens viņai nekad nebija pieskāries.

- Izcili. - Hasani pasmaidīja, norādīdams sievietei, kura bija meiteni atvedusi, ka viņš ir pilnībā apmierināts. Atpakaļceļa sieviete saņems aploksni ar divdesmit tūkstošiem eiro. Divdesmit tūkstoši eiro. Pietiktu ar nelielu šīs summas daļu, lai viņš varētu izdrāzt visskaistākās pasaules sievietes. Modeles, skaistumkonkursu dalībnieces, jaunas Bolivu-das zvaigznītes. Tomēr šī bija īsts dārgakmens. Nesamaitāta. Viņš nespēja novērst ne acu no meitenes.

- Kā tevi sauc?

- Sera, - meitene atbildēja trīcošā balsi.

Sera. Viņa nāca no ciemata ibn Hasana valdījumos. No ciemata, kuru viņa ģimene, šeihi divtūkstoš gadu garumā, kontrolēja vēl joprojām. Meitenes tēvs bija iekūlies kādā ķezā, nonācis parādos. Hasani tas bija nieks - viņš bija gatavs tos dzēst vienā mirklī.

Par šādu cenu.

- Vai tev ir bail? - viņš apjautājās. Viņš apsēdās apzeltītajā antīkajā krēslā pie sava Luija XVI stila rakstāmgalda. Tad pasniedzās un pieskārās meitenes rokai. Viņam cauri izbrāzās elektrība.

Meitene sarāvās.

- Nevajag baidīties, - viņš noteica, ļaudams saviem pirkstiem noslīdēt no meitenes plaukstas un viegli pieskarties viņas stilbam. Viņš iztēlojās, kā meitenes krūtis zem drēbēm cilājas, cik stingri ir viņas krūšu gali. - Tu izdari savam tēvam lielu pakalpojumu. Tur tev nekā nebūtu. Un viņš tiktu izputināts. Turpretī šeit tev būs viss, ko vien tev ievajadzēsies.

Šeit atradās viņa mājvieta - uz vienas no daudzajām privātajām salām, kas tika atņemtas smiltīm Dubaija. Tā drīzāk atgādināja pili nekā māju. Celta pec Venēcijas pils parauga pie Liela kanāla. Gluži kā Kanalcto gleznā; viņam piederēja divas no tām.

Hasani pārņēma iekāre un gaidas. Jā, viņš dzīvoja sarežģītu dzīvi. Viņam bija līgumi visā pasaulē. Viņš bija tirgojis ieročus. Noslēpumus. Apbruņojis tos, kuri bija izraisījuši neskaitāmu cilvēku nāvi. Pravieša vārdā.

Un tomēr viņš bija arī lielisks draugs nelaimē nonākušajiem - tiem, kas Rietumos. Viņš bija parūpējies par finansējumu viņu brūkošajām bankām. Viņš bija atslēga uz pasaules lielākajām bagātībām, kas šiem uzņēmumiem šobrīd bija vajadzīgas. Viņš bija gaidīts viesis valdes sēžu zālēs visā pasaulē. Valdības ēkās.

Mūsdienās bija nepieciešams darboties abās pasaulēs. Kalpot vairākiem kungiem. Saglabāt līdzsvaru.

Un viens no viņa daudzajiem kungiem bija iekāre, kas pārņēma vīrieša miesu, iztēlojoties vieglo elsienu, ko meitene izdos brīdī, kad viņš ieies tajā pirms visiem citiem.

Hasani pats uzskatīja, ka viņš ir nobruģējis ceļu uz paradīzi jo daudziem vīriešiem.

Viņš tikai nodrošinājās - kā allaž.

Viņš bija gatavs paņemt savu daļu šeit un tagad.

Kamēr viņš apbrīnoja meiteni, iezvanījās mobilais telefons. Viņš bija tik dziļi iegrimis apcerē, ka tik tikko to sadzirdēja. Hasani paraudzījās uz ekrānu un jutās vīlies, ka šim zvanītājam nāksies atbildēt.

- Atvaino. - Viņš skumji nopūtās. - Tev vajadzēs pagaidīt ārpusē.

Hasani atbildēja uz zvanu, iztēlojoties, kā viņa rokas paslīd zem meitenes tērpa. Kā viņa pirmoreiz iekliedzas. Kā viņš to iegūst daudzas reizes, pirms aizvest atpakaļ uz nomaļo ciemu, kur visi viņu uzskatīs par padauzu.

- Hallo, - Hasani noteica, paņemdams telefonu un nolūkodamies pāri līcim uz majestātisko Dubaijas apvārsni.

- Gribu informēt, - zvanītājs sacīja, runādams šifrā,

- ka vecais parāds beidzot ir nokārtots. Tomēr baidos, ka ir palikusi vēl viena problēma. Abi obligāciju turētāji ir palikuši.

- Palikuši?

- Iespējams, vēl viena ieinteresētā puse. Varbūt Londonā...

- Londonā, - Hasani skumji noteica. Žēl gan. Viņš mīlēja to puisi gluži kā dēlu.

- Palūkojies, vai viņi nesazināsies, - bahreinietis teica.

- Ja jā, tad dod man ziņu.

Varbūt bija pienācis laiks sasiet visus atrisušos pavedienus.

Tas bija sarežģīts laiks. Vajadzēja palūkoties uz situāciju no dažādiem skatpunktiem. Tas bija rakstīts grāmatā: vispirms iznīcība, tad atjaunošanās.

Viņa izklaidi nāksies atlikt.

/

Hasani ielūkojās pulksteni. Tas bija Breguct meistardarbs. Vienīgais tāds pasaulē. Par šo nelielo problēmu vajadzēja kādam pastāstīt. Nākamajā līmenī. Te bija iesaistīti ari citi. Pulkstenis rādīja seši vakarā - Ņujorkā jau bija rīts. Droši vien viņš jau sēdēs pie rakstāmgalda.

Hasani nospieda ātrā savienojuma taustiņu un gaidīja.

- Hanni, - viņa kontaktpersona noteica, paceļot klausuli seštūkstoš jūdžu attālumā.

Piters Saimonss. Rtn/nolds Reid prezidents.

CETURTĀ DAĻA

Viņi ieradās Hītrovā sestdien ap pusdienlaiku.

Šoreiz Naomi bija sazinājusies ar kontaktpersonu Skotlendjardā un pavēstījusi, ka vēlas aprunāties ar Londonā dzīvojošu uzņēmēju no Šauda Arābijas par viņa saistību ar lietu, pie kuras viņa šobrīd strādāja. Policists apvaicājās, vai viņai būs vajadzīga kāda palīdzība, atrodoties Londonā, un Naomi atbildēja, ka dos par to ziņu. Vēl viņa reģistrēja savu ieroci policijā. Vismazāk viņai gribējās sakaitināt britu valdību. Galu galā viņi vairs neatradās Serbijā.

Viņi ar Hauku rezervēja numurus nelielā viesnīcā Ken-singtonā ar nosaukums "Numur 29". Tas bija renovēts dzīvojamo namu komplekss, kurā Naomi bija apmetusies jau agrāk. Pa ceļam viņi lika taksometram pabraukt garām Mārtija al Bašira mājvietai - iespaidīgam namam Česterfīl-das staļļu rajonā Meifērā starp karaļa Džordža stila mājām.

- Sešdesmitais numurs ir tur, - sacīja šoferis, norādīdams uz baltu trīsstāvu namu ar jumta terasi un sarkanām ke-sona durvīm.

- Nav nekāds grausts, - Hauks piezīmēja, braucot tam garām. ŠI ēka izskatījās tikpat iespaidīga ka visas pārejās šajā ielā.

- Tā tam jabut, - Naomi noteica. - Šis puisis vada lielāko investīciju fondu pasaulē.

Izbraucot no šī rajona, viņiem nācās līkumot pa vienvirziena ieliņu labirintu, kur atradās apburošas, koku ieskautas mājas un viesnīcas, lai atgrieztos Naitsbridžā pa ceļam uz viesnīcu. Viņi reģistrējās. Naomi uzkāpa augšā, lai ieietu dušā un piezvanītu savai priekšniecībai. Hauks ieslēdza televizoru, izsaiņoja skūšanās piederumus un devās uz vannas istabu noskūties. Viņš iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt Enijai. Hauks bija atstājis tikai vienu ziņu viņas automātiskajā atbildētājā, vēl atrodoties Novi Pazarā, lai pavēstītu, ka viss ir kārtībā. Viņš ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka varbūt Enija vēl guļ. Piektdienu vakaros allaž nācās aizkavēties restorānā. Hauks apzinājās, ka nav viņai visu pastāstījis. Par Eiprilu un to, kāpēc atrodas šeit. Bija jautājumi, uz kuriem nāksies atbildēt pēc atgriešanās mājās. Hauks apzinājās, ka cenšas no tā izvairīties.

BBC ziņu izlaidumā tika stāstīts par bailēm no pasaules banku sistēmas sabrukuma. Kamēr viņi ar Naomi bija atradušies Serbijā, Fannie Mae un Freddie Mac bija bankrotējuši. Valdībai vajadzēja iejaukties, lai tos glābtu. Apdrošināšanas gigants A1G arī atradās uz bezdibeņa malas. Nemaz nerunājot par /Р Morgan un Reynolds Reid. Visu akcijas bija sarukušas neskaitāmas reizes salīdzinājumā ar to vērtību vēl pirms diviem mēnešiem.

Noskaņojums kļuva aizvien drūmāks.

Ap pulksten diviem viņi ar Naomi satikās vestibilā, lai iedzertu kafiju. Naomi Haukam izstāstīja, ko bija uzzinājusi par al Baširu.

- Viņš ir jauns. Gudrs. Ar rietumniecisku domāšanu. Draudzīgs pret presi. Beidzis Čikāgas Universitāti. Strādājis Reynolds Reid un Blackstone. Varbūt tu būsi viņu redzējis CNCB kanālā.

- Es neskatos CNCB kanālu, - Hauks sacīja.

- Nekas nav zaudēts. Varbūt šī pēcpusdiena tevi pozitīvi ietekmēs.

Hauks pasmaidīja un iedzēra malku melnas kafijas.

- Vai tu zini, ko darīsi?

Naomi pamāja.

- Es aprunājos ar savu priekšnieku. Mēs esam gatavi piedāvāt viņam darījumu. Esam gatavi viņu iesaistīt.

- Jūs domājat, ka viņš tiešām uzķersies? Cilvēki, kuri dzīvo tādās mājās, parasti nepadodas valdībai bez cīņas.

- Man tā vien šķiet, ka tas būs labāk par to dzīvesvietu, pret kādu viņam nāktos nomainīt pašreizējo pretējā gadījuma. - Naomi nolika kafijas tasi un pārmeta pār plecu somas siksnu. - Esi gatavs?

Viņi atkal iesēdās taksometrā, lai brauktu uz Meifēru. Česterfīldas staļļi atradās pāris kvartālu attālumā no Haid-parka. Viņi izkāpa vienu kvartālu iepriekš un gaidīja uz ielas, neizlaizdami no acīm grezno karaļa Džordža stila māju. Hauks palūkojās apkārt. Nelikās, ka vēl kāds to vērotu. Viņi vienojās, ka tad, ja nemanīs nekādas aktivitātes, klauvēs pie durvīm.

Bija svarīgi pārsteigt al Baširu ārpus darbavietas.

Pēc īsa brīža ārdurvis atvērās. Naomi piebikstīja Haukam, lai viņš paskatītos. Divi puikas iznāca ārā uz kaļķakmens kāpnēm. Viņi abi bija melnīgsnēji, ar Tuvajiem Austrumiem raksturīgajiem vaibstiem, un varēja būt aptuveni septiņus un piecus gadus veci. Vecākajam mugurā bija Manchester United sporta jaka. Jaunākais bija ģērbies sporta kreklā ar Deivida Bekhema vārdu un numuru un krosa kurpēs. Abi būtu varējuši iederēties jebkur. Viņiem sekoja pievilcīga trīsdesmitgadīga sieviete džinsos, beisbola cepurītē un kašmira svīterī ar kapuci. Pār plecu viņa bija pārmetusi dārgu somiņu.

Viņa gaidīja pie sarkanajām durvīm, turēdama tās vaļā. Pēc brīža pa durvīm iznāca vīrietis, kurš bija ģērbies haki krāsas biksēs, sarkanā trikotāžas kreklā un ādas mokasī-nos. Viņam bija īsi, tumši mati un brilles metāla ietvarā. Vienā rokā viņš turēja futbola bumbu, otrā - suņa pavadu.

Viņš izskatījās pēc kura katra tēva, kurš ved sievu un bērnus pastaigā sestdienas pēcpusdienā.

Naomi pamāja.

- Tas ir viņš

AI Baširi nogāja pāris kvartālu uz Pārkleinas pusi. Izskatījās, ka viņi dodas uz parku. Suns vilka tēvu sev līdzi, un bērni gāja pa priekšu. Vecākais visu laiku mētāja savu futbola bumbu.

Hauks un Naomi viņiem sekoja.

Māte, paņēmusi bērnus aiz rokas, šķērsoja Pārkleinu ar tās blīvo satiksmi un iegāja Haidparkā, Londonas lielākajā parka. Bija brīnišķīga nedēļas nogales pēcpusdiena. Parks bija pilns ar cilvēkiem. Pārīši pastaigājās vai gulēja uz izklātām segām. Spēlēja ielu muzikanti. Jauni pāri stūma bērnu ratiņus. Bērni mētāja bumbas. Daudz suņu.

AI Baširs ar savu ģimeni devas uz priekšu pa celiņu. Vecākais puika sāka viens pats spēlēties ar futbola bumbu, jaunākais iečīkstējās. Māte viņiem sekoja, aicinādama netraucēt gājējiem un iet spēlēt bumbu laukuma. Mārtijs al Baširs palaida suni zālē, kur tas sāka saostīties ar citiem.

Hauks un Naomi sekoja aptuveni piecdesmit jardu attālumā.

Kādā brīdī iezvanījās al Bašira mobilais, un viņš pasniedza spaniela pavadu sievai. Saruna ilga tikai pāris minūšu.

Kad viņš bija nolicis telefonu, Naomi sacīja Haukam:

- Ejam.

Viņi piegāja klāt tieši tajā mirkli, kad al Baširs jau gatavojās pievienoties sievai.

- Mārtijs al Baširs?

Viņš pārsteigts uzlūkoja Naomi.

-Jā.

Viņa parādīja savu apliecību.

- Mani sauc Naomi Blūma. Esmu federālā aģente no ASV Valsts finanšu departamenta. Vai varam aprunāties?

- Aprunāties? Šeit? - Viņš paraudzījās uz sievu, izskatīdamies reizē samulsis un mazliet aizkaitināts. - Šodien ir sestdiena, Blūmas kundze. Es pastaigājos ar ģimeni. Jūs varētu atnākt uz manu biroju un...

- Tas prasīs tikai dažas minūtes, - Naomi sacīja. - Atvainojiet par iejaukšanos. Taču domāju, ka mēs to attaisnosim.

Hauks sadzirdēja, ka viņas balss viegli iedrebas, un saprata, ka Naomi nervozē. Al Baširs bija liela zivs, un no tā, kā viņa tiks galā ar situāciju, būs atkarīgs pilnīgi viss.

- Tas skar kādu jūsu draugu, - viņa sacīja. - Hasanu ibn Hasani.

Aizkaitinājumu Martija al Bašira sejā piepeši nomainīja raizes.

- Varu apciemot jūs pirmdien kopā ar Valsts kases ierēdni, ja vēlaties. Tomēr nedomāju, ka tā būs labāk...

Viens no bērniem uzsauca:

- Tēt, nāc, paskatīsimies, vai tu vari iesist vārtus...

- Vienu mirklīti. - Viņš pamāja. - Sāciet bez manis.

Pienāca viņa sieva, izskatīdamās mazliet norūpējusies.

- Mārtij, vai viss ir kārtībā?

- Skaidrs, ka viss ir kārtībā. Šiem cilvēkiem tikai jāizdod man pāris jautājumu. Es tūlīt jums pievienošos.

Viņi devās uz priekšu pa taciņu līdz nelielai ķiršu audzei, atstājot Velingtona arku sev aiz muguras.

- Labi. - Al Baširs pagriezās, nepūlēdamies slēpt aizkaitinājumu. - Jums ir piecas minūtes laika, Blūmas kundze. Kas īsti nevar gaidīt līdz pirmdienai?

- Šis ir Tajs Hauks, - viņa sacīja. - Viņš ir partneris apsardzes firma Griniča Konektikutas pavalstī.

AI Baširs noraidoši pamāja, nepasniegdams roku.

- Labi...

Kad kļuva skaidrs, ka tā ir vienīgā formālā apsveicināšanās, uz ko viņi var ceret, Naomi sacīja:

- Jūs taču pazīstat Hasani kungu, vai ne?

- Nezinu. Iespējams. Vārds izklausās pazīstams. Jebkura gadījumā - kāda tam nozīme?

- Lai atsvaidzinātu jusu atmiņu - Hasani kungs ir dzimis Bahreinā un vada vairākus uzņēmumus, tostarp ari Apvienoto Arābu Emirātu firmu ar nosaukumu Ascot Capital Partners. Man šķiet, ka jūsu uzņēmums ir ar viņiem sadarbojies.

- Jā, jā, es zinu to firmu. - AI Baširs nepacietīgi novēci-nāja roku, nolūkodamies no Hauka uz Naomi un atpakaļ un cenzdamies nolasīt to, kas slēpās viņu skatienā. Viņš paraudzījās pulksteni. - Un tad? Vai tas nevar pagaidīt?

- Jums vajadzētu būt pieradušam pie tādiem traucējumiem nedēļas nogalēs, Bašira kungs. - Naomi ielūkojās viņam acis. - Tieši svētdienā, astotajā februārī, jums piezvanīja Hasani kungs. No Dubaijas. Protams, jautājums bija visai izplūdis. Investīciju stratēģijas, bažas par tirgus situāciju... - Naomi atvēra somu. - Man ir šīs sarunas atšifrējums, ja tas palīdzēs.

- Man nav vajadzīgs atšifrējums, - viņš nošņācās. - Es vēl aizvien nesaskatu jēgu. Mēs ar Hasani kungu runājām par biznesu. Pareizāk sakot, tā bija privāta saruna. Ka gan jūsu rīcībā ir nonācis...

- Par Hasani kungu ir ieinteresējies Savienoto Valstu Drošības dienests, - Naomi noteica, pārtraukdama viņu un palūkodamās uz vīrieti ar sarauktu pieri. - Un līdz ar to, al Bašira kungs, arī par jums.

Arābs piemiedza acis un noņēma brilles.

- Es nesaprotu...

Naomi viņu cieši vēroja, nemirkšķinādama acis. Hauks jutās iespaidots.

- Vai jūs zinājāt, ka Hasani kungs ir cilvēks, kurš piesaistījis Savienoto Valstu valdības uzmanību, al Bašira kungs?

- Nē. - Arābs sāka mīņāties. - Es to nezināju. Viņš ir arī cilvēks, kurš palīdzēja noorganizēt sešus miljardus lielu finansējumu no Bahreinas karaļa vienai no jūsu lielākajām bankām.

- Vēl Hasani kungs bija starpnieks ieroču piegādēs no Čečenijas talibu spēkiem Pakistānā. Viņš organizēja finansējumu Amerikas islāmticīgo kultūras fondam, viltus veidojumam ar daudzām filiālēm, kas atbalsta teroristus visā pasaulē, tostarp ari šeit, Lielbritānijā, un iekļauts teroristu sarakstos.

- Teroristi? - Arābs nervozi samirkšķināja acis. - Es neesmu neko pārkāpis.

Al Bašira sieva pienāca tuvāk.

- Mārtij, vai viss ir kārtībā?

-Jā, viss kārtībā, Sēra, - viņš atcirta, noskaņojumam mainoties. - Paliec pie puikām. Es drīz nākšu.

Naomi noteica:

- Atgriežoties pie šis sarunas, al Bašira kungs... īsi pēc tās jus mainījāt sava uzņēmuma ieguldījumu stratēģiju, vai ne?

- Ko jūs ar to gribat teikt? Kā es mainīju ieguldījumu stratēģiju?

-Jau nākamajā dienā - pirmdien, devītajā februāri - jūsu fonds sāka likvidēt vairumu jūsu finanšu pozīciju Savienoto Valstu tirgos. Patiesībā visā pasaule. Šīs pozīcijas varētu dēvēt par ievērojamām, vai ne tā?

- Jā, bez šaubām, tās ir ievērojamas. Mēs esam nopietns fonds. Bet, ja jūs apgalvojat, ka tas notika saistībā ar kaut kādu sarunu...

- Patiesībā jus sākāt samazināt savas akciju rezerves daudzās nopietnās tirgus institūcijās. Citikorp, Goldman, Bank of America, AIG...

- Es nezinu, kāds bija datums.

- Lehman Brothers, Beeston... - Naomi turpināja, nenolaizdama no viņa skatienu. - Wertheimer Grant.

Arābs nobālēja.

-Ja drīkstu jautāt, vai Hasani savā ziņā bija jūsu firmas partneris, al Bašira kungs? Vai ari viens no lielākajiem investoriem?

- Izskatās, ka jūs labi zināt, kas ir manas firmas partneri, - arābs aizkaitināti reaģēja.

- Sauciet mani par aģenti Blumu, ser. - Viņa to uzlūkoja un turpināja: - Tomēr viņš bija cilvēks, kura padomus ieguldījumu jautājumos jūs uzklausījāt?

- Nē, es ta vis neteiktu. Mēs bijām tikai divi cilvēki, kuri apspriež savus uzskatus.

- Un tomēr jūs nekavējoties mainījāt stratēģiju pēc šīs sarunas. Kāpēc?

- Domāju, ka šī saruna aiziet par tālu, aģente Blūma. Ierosinu to turpināt ar mūsu juristiem, ja jus gribat teikt, ka esmu izdarījis ko nepareizu. Lai ko jūs cenšaties pierādīt, šī nav ne īstā vieta, ne laiks tā apspriešanai. Man šķiet, ka jūsu piecas minūtes ir pagājušas.

- Esmu pārliecināta, ka šo jautājumu jus noteikti nevēlētos apspriest savu juristu klātbūtnē, al Bašira kungs. Vai Marka Glasmena un Džeimsa Donovana vārdi jums kaut ko izsaka?

Arabs samirkšķināja acis, saprazdams, kurp virzās šī saruna.

- Man šķiet, ka viņi bija brokeri, kuri gāja bojā pēkšņā nāvē Savienotajās Valstis. Vienā gadījumā notika ielaušanās mājā. Otrs bija pašnāvība...

- Pareizi, al Bašira kungs, - Naomi sacīja, - atskaitot vienu aspektu. Nekādas pašnāvības nebija. Hauka kungs to pierādīja. Abi tika nogalināti.

- Es to nezināju, - arābs noteica. Viņš šķībi palūkojās uz Hauku, noraizējies par šo sarunas pavērsienu.

Naomi neatlaidās.

- Šī piepešā stratēģijas maiņa neapšaubāmi mainīja daudzu akciju cenas, vai ne, al Bašira kungs?

Viņš paraustīja plecus.

- Ikvienam bija skaidrs, ka gaidāma krīze. Mes tikai pasteidzāmies.

- Jā, krīze iestājās, vai ne, ser? Royal Saudi ir viens no lielākajiem tirgus spēlētājiem. Tā atbalsts vai norobežošanās var ietekmēt visu sektoru, vai ne? Un tas arī notika.

- Man šķiet, ka tas ir skaidrs, aģente Blūma. Bet es vēl aizvien nesaprotu, kurp jūs stūrējat...

- Kurp es stūrēju, al Bašira kungs... - Naomi pelēkās acis pievērsās viņam. - Turpat, kur Savienoto Valstu valdība. Tas ir fakts, ka īsi pēc stratēģijas maiņas, kad viņu firmu akciju vērtība gada laikā kritās par vairāk nekā divām trešdaļām, Glasmena kungs un Donovana kungs tika nogalināti. Pēc viņu nāves tika atklāts, ka abi slepenībā zaudējuši miljardus darījumos un slēpuši šos zaudējumus no savām firmām, padarot to bilanci vēl sliktāku. Tas tika uzskatīts par pēdējo salmiņu, kas iegrūda šos uzņēmumus bankrotā, pareizi?

Al Baširs mēmi pamāja.

- Tas ietekmēja visu tirgu, vai jums tā nešķiet? Domino efekts.

- Līdz ar dažiem citiem cēloņiem, - al Baširs atbildēja.

-Jūs Valsts finanšu departamentā taču būsiet dzirdējuši par slikto kredītu bumu, vai ne? Par kredītsaistību neizpildi? Vai varbūt par neapdomību?

- Jā, šie jēdzieni tika pieminēti. Un ja nu man izdosies pierādīt, al Bašira kungs, ka gan Glasmena kungs, gan Donovana kungs saņēma ievērojamus maksājumus no trešajām personām, lai rīkotos tā, kā viņi rīkojās? Un ka šos maksājumus iespējams tiešā veidā sasaistīt ar Hasani kungu? Un ar citu viņa sabiedroto palīdzību sasaistīt ar abām slepkavībām?

Al Bašira seja saspringa. Viņš atkal uzlika brilles, izskatīdamies bāls.

- Tagad es došos projām, aģente Blūma. Domāju, ko esmu dzirdējis pietiekoši.

- Pirms jūs to darāt, - Naomi ierunājās, - vēl divi isi jautājumi. Pirmais: vai jums kaut ko izsaka Dānijā Tibo vārds?

Arābs samirkšķināja acis. Hauks nenolaida no viņa ne acu, vērodams reakciju.

Acīmredzot izteica.

- Un otrais... - Naomi piemiedza acis. - Varbūt varēsiet paskaidrot, ser, ko īsti nozīmēja pēdējā frāze jūsu sarunā ar Hasani par to, ka lidmašīnas jau ir gaisā?

Piepeši Mārtija al Bašira sejas izteiksme vairs nepauda nepakļāvlbu. Arābs samirkšķināja acis un atkal noņēma brilles, cenzdamies atgūt savaldīšanos.

- Kas?

Naomi bija viņu apstrādājusi kā prasmīga apsūdzētāja. Kn Imakuda, kas lenc medījumu, Hauks ar apbrīnu nodomāja. Mauks bija pieredzējis šādus brīžus neskaitāmas reizes. Pat visrūdītākie noliedzēji salūza. Viņi varēja likties mierīgi no ārpuses, taču iekšēji viņu smadzenes drudžaini darbojās, cenšoties izlemt, ko iesākt. Viņš pats nebūtu varējis to izdarīt vēl labāk.

- Man šķiet, ka jūs mani dzirdējāt, al Bašira kungs. -Naomi turpināja lūkoties vīrietī, zinādama, ka ir viņu uzveikusi. - Ko nozīmēja Hasani kunga frāze par lidmašīnām gaisā?

- Tas neko nenozīmēja. - Arābs nokremšļojās un paraudzījās uz viņu. Viņš bija investīciju pārvaldnieks, kurš nebija radis šādi aizstāvēties. - Tas bija tikai lads teiciens. Lietišķā sarunā starp diviem profesionāļiem. Hasani kungs ir labi pazīstama figūra. Dieva dēļ, viņš ir noorganizējis finansējumu Reynolds Reid no Bahreinas karaliskās ģimenes.

- Tad jums nebūs iebildumu, ja es nodošu šīs telefona sarunas atšifrējumu jūsu darba devējiem - Šauda Arābijas karaliskajai ģimenei? - Naomi iejautājās, juzdama, ka izšķirošais brīdis tuvojas.

- Paklausieties... - Jaunais investīciju pārvaldnieks papurināja galvu, redzēdams, kā viņa dzīve sāk brukt.

- Jūsu karjera ir galā, al Bašira kungs. Jūs sadarbojāties ar cilvēku, kurš ir saistīts ar teroristiem, lai sagrautu jau tā trauslos pasaules finanšu tirgus. Jūs nelegāli nopelnījāt miljardiem dolāru. Investīciju pārvaldnieki tika pierunāti finansiāli apkrapt savas bankas, tādējādi tās nogremdējot. Labākajā gadījumā tā ir sazvērestība tirgus manipulāciju nolūkā. Ļaunākajā gadījumā tas ir terorisms, kas sodāms saskaņā ar valsts drošības likumiem. Neskatoties uz to, al Bašira kungs, kad, jūsuprāt, mēs nākamreiz varēsim redzēt jūsu seju CNBC kanālā? Nerunājot nemaz par to, - Naomi turpināja lūkoties viņā, neļaujot atbildēt, - ka tā visa rezultātā tika nogalināti četri nevainīgi cilvēki.

Al Baširs nobālēja. Viņš pameta skatienu uz sievu, kura raižpilni viņā raudzījās, un tad paspēra dažus soļus uz priekšu pa celiņu, tālāk no savas ģimenes. Viņš ierunājās klusinātā balsī, gandrīz čukstus, taču ar izmisuma pieskaņu.

- Ko jūs no manis gribat, aģente Blūma?

- Es gribu zināt, kas slēpās aiz tā telefona zvana, al Bašira kungs, un kā jūsu plānā iederas Marka Glasmena un Džeimsa Donovana savervēšana, mēģinot destabilizēt Savienoto Valstu ekonomiku. Savienoto Valstu valdība vēlas to uzzināt.

- Man nebija nekāda sakara ar to visu. Es tikai pārvietoju mūsu portfeli.

- Ak, man šķiet, ka jums bija gan visai liels sakars ar to visu, al Bašira kungs. Man šķiet, ka jums ir sakars ar to jau kopš brīža, kad jūs sametāties uz vienu roku ar šiem cilvēkiem. Taču diemžēl, - Naomi paraustīja plecus un ievilka elpu, - šobrīd tā nav jūsu lielākā problēma.

Al Baširs nokremšļojās un sakārtoja brilles.

- Par ko jūs runājat?

Naomi paraudzījās uz arāba sievu, kura bija pievienojusies puikam, acīmredzami raizēdamās par notiekošo.

- Jums ir brīnišķīga ģimene, al Bašira kungs. Esmu pārliecināta, ka tāpat kā jebkurš vīrs un tēvs jūs būtu ar mieru darīt jebko, lai viņus pasargātu.

Araba skatiens satumsa.

- Par ko jūs runājat?

- Vakar tika nogalināts Danijs Tibo. Viņš tika nošauts -kā izpildot nāvessodu. Serbijā. Nomaļā ciemā, kurā mēs viņu sameklējām. Tibo savervēja Glasmenu un Donovanu, izmantojot vairākus naudas pārskaitījumus, kurus mēs varam sasaistīt ar Hasani kungu. Mēs uzskatām, ka viņa slepkavību pasūtīja Hasani kungs, lai to piesegtu.

Al Bašira vaigs noraustījās. Viņš norija siekalas un centās runāt braši.

- Es vēl aizvien nesaprotu, kāds tam sakars ar mani, aģente Bluma.

- Luk, kāds! Visi spēlētāji, kas līdzdarbojās šaja plānā, ir miruši. Glasmens, Donovans, tagad arī Tibo. Visi, izņemot vienu, al Bašira kungs... - Naomi noteica, uzlūkodama viņu. - Jūs. Tas piešķir vārdam "neapdomīgs" gluži citu nozīmi, vai ne, ser?

- Paklausieties, - arābs noteica, un uz viņa pieres izspiedās sviedru lāsītes. - Es pārdevu akcijas, un viss. Neko citu neesmu darījis. Es koriģēju mūsu pozīcijas, kā to darītu jebkurš fondu pārvaldnieks. Tas notiek vairākas reizes gadā. Pasaulē nav tādu zvērināto, kas atzītu mani par vainīgu jebkādā noziegumā. Nav nekā, pilnīgi nekā, kas mani saistītu ar šiem briesmīgajiem noziegumiem.

Hauks beidzot iejaucās.

- Tam nav nekāda sakara ar zvērināto tiesu, al Bašira kungs. Šī sieviete cenšas glābt jūsu dzīvību. Jūsu ģimenes dzīvību. Vai jūs to nesaprotat?

Arābs nikni palūkojās uz viņu, kā gribēdams izaicināt. Taču izskatījās, ka viss viņa kareivīgums ir zudis.

Naomi satvēra viņa roku.

- Ja es būtu gribējusi panakt jūsu apcietināšanu, mēs tagad risinātu šo sarunu cietuma kamerā, al Bašira kungs. Jums nav izejas. Jūs esat ārkārtīgi riskējis ar sevi un savu ģimeni. Tomēr jūs negribēsiet, - viņa noteica, balsij atmaigstot, - atņemt sev atkāpšanās iespējas un zaudēt dzīvību.

Saūda Arābijas investīciju pārvaldnieka sejā parādījās sapratne. Viņš sabozās. Al Baširs izbrauca ar plaukstu cauri matiem un, meklēdams atbildes, paraudzījās uz sievas un bērnu pusi.

- Un ja nu es vienkārši aiziešu? Neko nedarot?

- Tad es arī neko nedarīšu, - Naomi paraustīja plecus. - Ja nu vienīgi parūpēšos, lai manis pieminētās sarunas atšifrējums nonāktu jūsu darba devēju rokās. Man ir aizdomas, ka viņi mainīs domas, uzzinot, kas ir noticis ar viņu ieguldījumiem. Vēl mēs darīsim zināmu to, ka mums ir bijusi šī saruna. Par Hasani kungu. Ņemot vērā to, kas notika ar Tibo kungu... vai jūs tiešām esat gatavs riskēt?

Arābs noslaucīja muti. Viņš smagi nopūtās, saprotot, kādā neapskaužama situācijā nonācis.

- Es jums piedāvāju izeju, al Bašira kungs. Mūsu aizsardzību. Apmaiņā pret jūsu sadarbību. Jūs varat paturēt vairumu savu aktīvu. Tos, kurus esat nopelnījis godīgā ceļā. Tomēr mēs vēlētos zināt, ser, ko vēl ietvēra šis plāns. Kurš vēl bija iesaistīts? Kāds ir tā mērķis?

Viņš papurināja galvu.

- Man ir vajadzīgs laiks.

- Jums nav laika, ser. Atgriezieties mājās. Izrunājiet to. Esmu vienojusies, ka Skotlendjarda automašīna bus novietota pie jusu majas. Man ļoti žēl, ser, taču nu ir pienācis laiks atbildēt.

Aiz kabineta slēgtajām durvīm Šēra šausmās uzlūkoja vīru.

Viņš bija tai izstāstījis visu. Par to, ka pazīst Hasani jau daudzus gadus. Jau kopš studiju laikiem. Un nevis Savienotajās Valstis, bet Rijādā. Par to, kā viņš tika izraudzīts. Izglītots. Safrizēts. Noteikta mērķa dēļ. Vienai dienai.

Par to, ka viņa domāšana tolaik bijusi pavisam atšķirīga.

- Kā tu vispār varēji ielaisties ar tādiem cilvēkiem? -Sieva papurināja galvu. Viņai acīs bija asaras.

- Divdesmit gadu es par viņiem vispār nedomāju, - al Baširs atbildēja. - Tas notika pirms manas ierašanās Savienotajās Valstīs. Pirms manas satikšanās ar tevi. Laikam ritot, es nospriedu, ka viņi ir aizmirsuši manus parādus. Man likās, ka dzīve ir ļāvusi no tiem atbrīvoties.

- Šāda veida parādi nekad netiek aizmirsti. Dzīve nekad neļauj tev no tiem atbrīvoties. - Šēra sakņupa uz dīvāna. Viņa uzlūkoja vīru, un viņas acīs pazibēja dusmas un nosodījums. - Tev vajadzēja atteikties, Mārtij. Tev vajadzēja iet uz policiju.

- Viņi būtu mani nogalinājuši, Šēra, ja es nepakļautos.

- Un viņi nogalinās tevi tagad, jo esi pakļāvies.

Al Baširam gribējās šķērsot istabu un apsēsties lidzās savai sievai, ar kuru viņi bija kopā jau tik daudzus gadus. Savas dzīves lielākajam dārgumam. Taču viņš jutās pārliecināts, ka Šēra atvirzītos nostāk. Šī atzīšanās bija izveidojusi viņu starpā plaisu. Varbūt uz visiem laikiem.

- Man ļoti žēl. Mēs varēsim paturēt daudz ko no tā, kas mums pieder. Es zinu, ko nozīmē atteikties no tā visa.

- Atteikties no tā visa? - Sieva pacēla skatienu un uzlūkoja Mārtiju ar šausmu pilnu skatienu. - Tu kaut uz mirkli spēj iedomāties, ka man rup atteikšanās? No šīs mājas? No tava prestižā darba? No tām lietām, ko mēs varējām atļauties, pateicoties tam? - Viņi varēja sadzirdēt, kā viesistabā spēlējas bērni. - Tie ir viņi. Amirs un Hasans. Tās ir viņu dzīves, kas man rūp. Vai tagad viņi kļūs par mērķiem? Vai mēs dzīvosim bailēs visu atlikušo mūžu? Lai kur mēs atrastos... Tie ir parādi, kas netiek piedoti, Mārtij.

Viņš paraudzījās ārā pa logu, juzdams, ka visas cerības ir zudušas. Klusās ielas malā bija novietots automobilis bez kādām atšķirības zīmēm.

- Es piezvanīšu Arturam, - viņš noteica, aizvērdams aizkaru. Arturs bija advokāts. - Gan viņš vienosies par tādu vai citādu darījumu.

- Nav runa par advokātiem, Mārtij. šoreiz ne. - Šēra pacēla no grīdas vienu no Amira robotiem. Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīru. Rezignēti. Pat piedodoši. Asarām sa-riešoties acīs, viņa pasniedza vīram rotaļlietu. - Man šķiet, ka mēs esam pieņēmuši lēmumu jau pirms ļoti ilga laika.

Mārtijs al Baširs pamāja. Arī viņam acīs bija asaras. Kauna asaras. Gaistošu cerību asaras.

- Mēs esam to izdarījuši, Šēra.

Enija Flečere paņēma Taja rezerves atslēgu saišķi no vietas, kur viņš allaž to glabāja. Mākslīgā akmenī aiz puķupoda pie mājas sienas. Viņa uzkāpa augšā un atslēdza durvis.

Iepīkstējās signalizācija. Enija nospieda kodu: 70794.

Tas bija viņa meitas Džesijas dzimšanas dienas datums.

Enija zināja, ka Tajam nebūtu iebildumu. Arī agrak viņa bija daudzas reizes viesojusies šajā mājā bez pieteikšanās. Te viss izskatījās tīrs un smaržoja labi. Bija sestdiena, un Elena, Taja apkopēja, acīmredzot bija visu uzkopusi iepriekšējā dienā. Enija gribēja atrast savus pazudušos zelta auskarus. Viņai likās, ka, iespējams, atstājusi tos uz Taja naktsgaldiņa, kad nakšņoja te pirms dažām dienām.

Pirms viņu starpā piepeši uzradās plaisa, kas pletās aizvien platāka.

Iespējams, tas bija sācies ar uzbrukumu Džaredam. Tajs teica, ka viņiem vajadzētu kādu laiciņu pašķirties - viņas pašas drošības dēļ, taču Enijai likās, ka varbūt Tajs, palikdams uzticīgs sev, vienkārši nevēlas skatīties patiesībai acīs un izturas cēli. Vai varbūt, ja tā labi padomā, tas bija sācies vēl krietnu laiku pirms tam. Varbūt tajā pirmdienā, kad viņi abi pamodās un izdzirdēja ziņu sižetu par ģimeni, kas bija nogalināta savā ārpilsētas mājā.

Es viņu pazinu, Tajs bija teicis.

Likās, ka kopš tā laika kaut kas viņā ir mainījies.

Enija nekad nebija viņu izprašņājusi. Nekad nebija jautājusi, kā. Un kāpēc. Nekad nebija izdarījusi uz viņu spiedienu. Tas nebija viņas stila. Vismazāk Enija vēlējās kārties kādam kaklā. Galu galā viņi abi bija vienojušies neko nesasteigt.

No pilsētas, Tajs viņai bija teicis. Viņai ar to pietika. Viņam nevajadzēja stāstīt draudzenei visu. Lai arī patiesībā Enija cerēja, ka viņš to darīs. Viņa pati daudz ko paturēja pie sevis - bija atstājusi dēlu rietumos, līdz atrada piemērotu aprūpi šeit, - un galu galā, lai arī viņa, iespējams, bija sākusi iemīlēties Tajā, viņi nebija gluži saderinājušies.

Viņš bija projām jau četras dienas, un Enija tikpat kā nebija saņēmusi nekādas ziņas šajā laikā. Tajs bija teicis, ka būs labāk, ja viņa nezinās, kurp viņš dodas. Tomēr Enijai bija nojausma. Viņa bija tam jautājusi: "Kur tu esi iesaistījies, Taj?"

Viņa bija gribējusi teikt: "Labi, tev nav tas jāsaskaņo ar mani." Taču sirds dziļumos viņa raizējās. Raizējās, ka kaut kas varētu būt atgadījies. Kaut kur. Enija raizējās, ka Tajs varētu iekulties situācijās, kas nebūs viņam pa zobam. Viņš tāds bija.

Viņa raizējās, ka kaut kas varētu būt nostājies starp viņiem. Kas tāds, pret ko viņa izrādīsies bezspēcīga. Kas tāds, ko viņa pat nespēs saprast.

Enija iegāja virtuvē. Nespēdama noturēties - kas gan tas bija? - viņa nolika vietā dažus traukus, kurus Elena bija atstājusi žāvētājā nožūt. Enija teju paklupa pār sporta kurpēm. Tad viņa uzkāpa augšā.

Guļamistabā viņa piegāja pie naktsgaldiņa tajā gultas pusē, kurā parasti gulēja, lai palūkotos, vai tur nav auskaru. Sasodīts. Uz galdiņa nekā nebija. Viņa bija domājusi, ka tie atradīsies tieši te. Tikai attēls ar Džesiju viņa laivā, kuru Tajs tikko bija saņēmis sausajā dokā; Merrily.

Enija atvēra atvilktni.

Atkal nekā. Viņa vīlusies nopūtās. Enija bija jutusies pārliecināta, ka auskari te būs.

Telpa likās savāda, kaut gan izskatījās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē, kad Enija te viesojās, dažas naktis pirms Taja aizbraukšanas. Tonakt viņi nebija mīlējušies. Enija bija jutusi, ka tālumā briest kas tāds, kas varētu viņus izšķirt.

Varbūt tā bija tikai muļķīga sajūta. Beidz, Enij, vai tev ir desmit gadu, vai?

Piepeši viņai ienāca prātā pārbaudīt Taja naktsgaldiņu. Tur atradās nekārtīga fotogrāfiju kaudzīte, kredītkaršu kvītis. Pasts. Rēķini. Tad, redz, kur viņš visu sameta! Ja Enija nebūtu apņēmusies neielauzties viņa privātajā telpā, tad būtu te visu sakārtojusi jau simts reižu.

Pelnutraukā līdz ar dažām sīkam monētām atradās viņas zelta auskari.

Urrā!

Enija ietina tos papīrā un ielika kabatā. Viņa jau grasījās doties projām, kad kaut kas uz naktsskapīša piesaistīja viņas uzmanību.

Kāda iekšēja balss ieteica likties mierā. Tas pieder Tajam. Okšķerēšanās nav atļauta. Cita balss mudināja palūkoties.

Tā bija fotogrāfija. Novietota zem pelnutrauka. Enija to paņēma.

Viņas sirds sažņaudzās, ieraugot attēlu.

Ne tik daudz tāpēc, ka viņa uzlūkoja tajā redzamo. Tas viss bija noticis jau sen, un iekšēji viņai jau iepriekš bija radušās zināmas aizdomas.

Tāpat kā par to, ka viņu attiecības sāk šķobīties.

Viņas uzticēšanās.

Fotogrāfijā bija redzams Tajs. Viņš smaidīja, un tādu sejas izteiksmi Enija nekad nebija redzējusi viņu pazīšanās laikā. Viņš sēdēja uz soliņa parkā. Apkārt bija ari citi cilvēki.

Un viņam līdzās sēdēja sieviete, kuru Enija atpazina. Viņa bija uzlikusi galvu Tajam uz pleca. Satvērusi viņa plaukstu ar abām rokām. Tas neizraisīja Enija greizsirdību.

Viņa vienkārši jutās sāpināta.

Sievietes seja bija iededzināta viņas atmiņā kopš pirmās dienas, kad Enija viņu ieraudzīja televizora ekrānā. Tā bija tā pati sieviete, kuru nogalināja. Tajā mājā.

Eiprila Glasmena.

Automašīna, kas ieradās, lai nogādātu al Baširu un viņa ģimeni drošā vietā, piebrauca īsi pirms pulksten deviņiem nākamajā rītā.

Nakts laikā Naomi bija pa telefonu sarunājusies ar savu komandu Vašingtonā. Saskaņa ar plānu viņiem vajadzēja nogādāt al Baširu apsargāta mājā laukos, kur Naomi un Lielbritānijas valdības pārstāvji viņu instruētu pirms izlidošanas ārpus valsts. Viņiem to vajadzēja paveikt ātri un neviena nemanītiem, pirms vēl Hasani vai kāds cits pagūtu iejaukties.

Hauks un Naomi ieradās Meifēras mājā pusstundu agrāk. Skotlendjarda automašīna bez pazīšanās zīmēm bija novietota laukuma malā. Nakts laikā al Bašira māja tika nepārtraukti novērota. Citādi iela bija tukša. Tāpat kā ikvienā parastā svētdienas rītā. Kokos čivināja sarkankrūtīši. Bāris ģimenes iznāca ārā, glīti saposušās, lai dotos uz baznīcu.

Jo mazāk iesaistīto, jo labāk.

Naomi uzrādīja savu apliecību abiem policistiem, kas atradās automašīnā. Tad viņa uzkapa augšā pa kāpnēm un pieklauvēja pie sarkanajām durvīm. Hauks palika uz kāpnēm, vērodams skvēru. Dažas mājas tālāk kāda māte vilka savu untumaino, īdošo dēlu uz ģimenes BMW 330i, šķiet, lai dotos svētdienas izbraukumā.

Šēra al Bašira atvēra durvis. Viņa bija ģērbusies melnā svīterī un dizainera džinsos. Hauks nodomāja, ka ir grūti nejust līdzi viņai un viņas ģimenei. Viņi nebija izdarījuši neko sliktu. Viņa bija mūsdienīga, pievilcīga jaunā māmiņa, kura tikusi ierauta tādā atvarā vienas dienas laikā. Nu viņu dzīvei vajadzēja mainīties pilnībā. Līdz brīdim, kad Hasani tiks apcietināts - un varbūt arī pēc tam - viņiem nāksies dzīvot bailēs no tā, ka viņi varētu tikt atrasti.

Naomi uzsmaidīja Šērai un ielūkojās pulkstenī.

- Automašīna būs klāt kuru katru brīdi. Vai esat gatavi?

- Tūlīt, - Šēra Bašira atbildēja. Viņa nebija krāsojusies, un viņas acis izskatījās apsārtušas pēc grūtās nakts. Viņai izdevās negribīgi pasmaidīt. - Mēs tikai saiņojam dažas zēnu rotaļlietas.

Naomi pamāja.

- Protams.

Piecpadsmit minūtes. Naomi pienāca klāt un apsēdās līdzās Haukam, pasmaidīdama un filozofiski secinādama, ka šāda situācijā nav neviena uzvarētāja, tomēr ar zināmu gandarījumu piebilzdama, ka viņi beidzot varēs nonākt pie patiesības. Par sazvērestību pret Savienotajām Valstīm. Un par to, kurš bija noorganizējis Marka Glasmena un Džeimsa Donovana slepkavības.

- Tu braši turējies. - Hauks ar lepnumu pamāja.

- Paldies. - Viņa nervozi nopūtās, it kā te būtu vēl kāds sīkums, kuru viņa nebūtu pārbaudījusi. Vai pārbaudījusi dubultā. Taču tādu nebija.

- Tās nu gan bija trīs dienas, vai ne? - Hauks pasmaidīja. - Neaizmirsti man paziņot, kad tu esi ieplānojusi nākamo atvaļinājumu.

- Noteikti, - Naomi nosmīnēja.

- Francijas dienvidos varētu but labi. Ja tur kaut kas notiks...

Naomi atkal ielūkojās pulkstenī.

- Varbūt man vajadzētu pajautāt savām kontaktperso-nām no Lielbritānijas Valsts kases...

- Nomierinies, - Hauks noteica un saspieda viņas delmu.

Tad Naomi norādīja uz ielu.

- Viņi ir klāt.

Melns mersedess ar aptumšotiem logiem virzījās šurp no Naitsbridžas puses. Tas apbrauca apkārt skvēram un apstājās pie mājas.

Naomi sajutās atvieglota.

Šofera puses logs noslīdēja lejup. Viens no policistiem izkapā no automašīnas un pārbaudīja šofera apliecību. Viņš apstiprinoši pamāja Naomi.

Viņa ievilka elpu.

- Nodarīsim to līdz galam. - Naomi uzkāpa augšā un atkal pieklauvēja pie durvīm. Šoreiz tās atvēra istabene. - Automašīna ir klāt.

Pēc brīža durvis atvērās atkal. Iznāca šēra, uzmetusi uz pleca somu un vezdama pie rokas savus mazos puikas. Jaunākais vēl aizvien bija pidžama un acīmredzot bija raudājis par to, ka viņam liek atstāt māju. Viņš spieda sev klāt rotaļu lācīti. Pie sliekšņa tika pievilkti vairāki koferi. No mersedesa izlēca otrs aģents. Viņš pameta skatienu uz ielu un tad ātri uzkāpa augšā pa kāpnēm, lai paņemtu koferus, un sakrāva tos automašīnas bagāžniekā.

- Neaizmirstiet slēpju somu, - Šēra sacīja, norādīdama uz mājas iekšpusi. - Tajā ir dažas bērnu mantas.

Aģents laipni pamāja.

- Mums ir pietiekoši daudz vietas, kundze.

Pēc īsa brīža ārā iznāca Mārtijs al Baširs. Viņš bija ģērbies rūtainā krekla ar vaļēju apkaklīti, džemperī un haki krāsas biksēs. Un ložu necaurlaidīgā vestē, kas viņam bija iedota iepriekšējā vakarā. Otrais aģents aizstājās viņam priekšā. Al Bašira izturēšanās pauda neapmierinātību un rezignāciju. Vēl vakar viņš bija vadījis lielāko investīciju fondu pasaulē. Šodien viņa liktenis atradās valsts rokās. Viņam pār plecu bija pārmesta datorsoma. AI Baširs pienāca pie Naomi.

- Vai varat pateikt, kurp mēs dosimies?

- Jums jāpasteidzas, - viņa atbildēja. Aģents iekrāva beidzamo somu bagāžniekā. AI Baširs sekoja viņam lejā pa kāpnēm. - Viss tiks izskaidrots pa ceļam.

Pirms iekāpšanas automašīnā viņš palūkojās uz Naomi ar pēdējo zaudētāja smaidu.

- Jus to nosaucāt par džihadu, - viņš sacīja. - Te nebija ne runas par terorismu. Jūs to redzēsiet. Tas bija kas lielāks par terorismu.

Naomi pastūma viņu uz automašīnas pusi.

- Labāk kāpiet iekšā.

Viņš apsēdās aizmugures sēdeklī līdzās sievai. Viņu pavadonis aizvēra durvis un laipni pamāja policistiem. Viņš apsēdās priekšā, un tad, bez kādas sirēnas, it kā tas būtu parasts limuzīns, kas dodas uz lidostu, mersedess apbrauca apkārt skvēram un devās iekšā vienvirziena ieliņu labirintā, lai izkļūtu uz centrālās ielas.

Tas nu bija padarīts.

Automašīnai aizbraucot, Hauks pamanīja aizmugurējā logā al Baširu jaunākā dēla seju, kad bērns pēdējo reizi pagriezās, lai palūkotos uz māju.

Naomi nopūtās.

- Tas nebija pārāk viegli. - Viņa iedunkāja Hauku, un viņi devās atpakaļ pie sava taksometra.

- Tas nekad nav viegli.

Ar to pašu Hauks bija savu padarījis. Naomi un federā-ļi varēja paveikt atlikušo. Viņš droši vien jau pēcpusdienā dosies atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Viņam vajadzēja atgriezties savā agrākajā dzīvē un daudz ko izskaidrot.

Iezvanījās Naomi mobilais. Viņa paraudzījās uz ekrānu un sacīja Haukam:

- Mana kontaktpersona no Valsts kases...

Naomi klausījās, tad izbeidza sarunu, un viņas seja piepeši kļuva pelnu pelēka. Viņa paraudzījās uz Hauku, asinīm atplūstot no sejas.

- Kas noticis?

Naomi mute pavērās.

- Viņa teica, ka valdības reindžrovers esot tuvumā. Būšot klāt pēc trim minūtēm.

Hauka sirds pamira. Viņš izskrēja uz ielas, mēģinādams saskatīt melno mersedesu kvartāla attālumā.

Viņš ieraudzīja tikai tā aizmugures gaismas, kas nozuda aiz stūra.

- Tie nebija viņi! Tie nebija viņi!

Naomi metās pie Skotlendjarda policistiem.

- Tie nebija viņi. Tā bija viltus automašīna. Vai kāds ievēroja numura zīmes?

Abi policisti uzlūkoja viņus pilnīgā apjukumā. Tad viņi ielēca savā automašīnā, viens izvilka mobilo, otrs ieslēdza sirēnas. Apgriezuši braucamrīku, abi metās pakaļ mersedesam.

Naomi paspēra soli uz. priekšu.

- Nē. - Hauks saķēra viņu aiz rokas. Viņš atcerējās vienvirziena ieliņu labirintu, caur kuru vajadzēja izlauzties, lai nokļūtu Pārkleinā. Busiņš varēja atrasties ikvienā no šīm ieliņām. - Nāc man līdzi! - Viņš norādīja pretējā virzienā. - Uz šejieni!

Hauks metās uz. priekšu, un Naomi viņam sekoja. Uz Haidparka pusi, prom no šī klusā rajona. Kā tas varēja notikt? Viss tika rūpīgi kontrolēts. To zināja tikai daži cilvēki. Ari šoreiz bija tāpat kā agrāk ar Tibo. Hauks zināja, ka viņiem ir jāpanāk automašīna, pirms tā nozudīs satiksmes straumē. Citādi viņi vairs nekad neredzēs al Baširu ģimeni.

Viņi apskrēja ap stūri. Aiz tā pavērās karaļa Džordža laiku māju rinda, kas pāršķēla Česterfilda parku pa diagonāli. Meifēras terases. Hauks apstājās, drudžaini cenzdamies atsaukt atmiņā ielu un skvēru labirintu un to, kā tas saplūda ar galveno ielu. Viņš saprata, ka viņu rīcībā ir tikai dažas minūtes. Hauks norādīja uz ielu.

- Turp!

Viņi metās uz priekšu pa ielu. Hauka sirds sitās tik strauji, it kā viņa paša meita atrastos šajā automašīnā.

Naomi izvilka ieroci. Viņa neatpalika ne par soli. Abi nonāca līdz ielas galam. No turienes atzarojās vēl divas ielas, katra savā virzienā. Haukam nebija ne jausmas, kurp tās ved. Viņš paraudzījās uz abām pusēm, cenzdamies aprēķināt, kur mersedesam vajadzēs šķērsot ielu, lai nonāktu Pārkleinā.

Naomi ari skatijas uz abām pusēm, nobālējusi no bailēm.

- Mēs nedrīkstam viņus pazaudēt, Taj!

- Turp! - Viņš norādīja pa kreisi, klusībā lūgdamies, kaut tā izrādītos pareizā izvēle. Šī iela atgādināja Čester-fīldas dubultnieci. Tādas pašas dārgas mājas. Ielas pretējā pusē atradās neliela izsmalcināta viesnīca. Viņiem priekšā kāda ģimene uzkāpa uz ietves ar bērnu ratiņiem.

- Federālie aģenti, - Naomi skaļi uzsauca, teju ietriekdamās viņos garāmskrienot.

Pie stūra abi apstājās un satraukti palūkojās apkārt.

- Vai tu esi pārliecināts?

- Nē, - Hauks atbildēja. Viņš drudžaini vērās apkārt, meklēdams automašīnu. - Es neesmu pārliecināts!

Viņš to neredzēja! Hauks zināja, ka viņu rīcībā ir tikai kāda minūte, lai atrastu automašīnu, varbūt dažas sekundes, un tad tā nozudīs citu mašīnu straumē. Pilsētā droši vien bija dučiem melnu Mercedes busiņu.

Bez numura zīmēm viņi nekur tālu netiktu.

Hauka sirds skaļi pukstēja.

Viņa skatiens pievērsās nelielai ieliņai, kas pa diagonāli veda uz Pārkleinas pusi. Uz ielas stūra atradās baznīca. Instinkts mudināja viņu doties turp. Zvani dunēja. Cilvēki pulcējās pie ieejas. Hauks saskatīja, ka aiz cilvēkiem ir ieliņa, kas ved lidz lielākai maģistrālei. Viņš saskatīja automašīnas, cilvēkus, kas gāja pāri ielai.

Naomi metās uz priekšu, apsteidzot viņu.

- Turp!

Tā bija viņu vienīgā izdevība. Hauks metās skriešus, cerēdams, kaut nu priekšā redzamā iela izrādītos Pārkleina. Un cerēdams vēl vairāk - ka mersedess nebūs līdz tai nonācis pirmais. Viņš atcerējās, kā viņiem pirmit nācās lavierēt cauri labirintam, lai izbrauktu uz galvenās ielas. Sviedri sūcās cauri drēbēm, izmērcēdami viņu.

Hauks panāca Naomi tuvāk ielas galam. Viņi abi aizelsušies apstājās. Iela beidzās ar iespaidīgu caurbrauktuvi. Paldies Dievam. Mersedesam vajadzēja tikt tai garam. Tam vajadzēja izgriezties ara no kvartāla. Pa šo ceļu viņi bija braukuši iepriekšējā dienā. Taču varēja gadīties, ka bija arī citi izbraukšanas ceļi.

- Tā ir īstā!

Viņi nonāca pie stūra, cerēdami, ka nav par vēlu. Abi drudžaini lūkojās apkārt visos virzienos.

Naomi vīlusies papurināja galvu.

- Es to neredzu! Sasodīts, kur tā ir palikusi, Taj?

Tad apmēram kvartāla attālumā viņš ieraudzīja melnas automašīnas priekšējo režģi. Та bija apstājusies pie luksofora un gatavojās nogriezties.

Tā bija viņa vienīgā iespēja. Hauks metās uz priekšu.

Automašīna iegriezās Pārkleinā. Tas bija mersedess.

Hauka sirdī ielija cerība.

- Redz, kur tā ir!

Viņš metās tam pakaļ, klusībā lūgdamies, kaut nu tā izradītos istā mašīna. Naomi sekoja pāris soļus iepakaļ.

No Skotlendjarda automašīnas nebija ne miņas. Viņi uzskrēja uz ielas, līkumodami cauri automašīnām. Kāds taksometrs nobremzēja un nikni uztaurēja Haukam.

Attālums starp viņiem un melno mersedesu sāka sarukt. Kaut nu tas būtu īstais, Hauks klusībā atkārtoja.

Pārkleina bija dzīva satiksmes maģistrāle. Ar sešām joslām. Ar cilvēkiem visās malās. Tie viņiem traucēja.

Haidparks atradās viņiem labajā pusē. Priekšā mersedess iebrauca krustojumā ar Pikadilliju. Tam bija ieslēgts pagrieziena rādītājs. Pikadillija bija gara gājēju iela.

Šī bija viņu vienīgā izdevība.

Sacēlis augšup plaukstas, lauzdamies cauri braucošajām automašīnām, Hauks metās pāri ielai. Viņa kājas smeldza no piepūles.

Naomi turējās viņam līdzi.

- Tiec līdz turienei, kamēr viņi vel nav nogriezušies, Taj...

Hauks skrēja pa cilvēku pilno ielu, meklēdams policistus, taču neviena tuvumā nebija. Automašīna, kas bija atradusies joslā uzreiz aiz mersedesa, izbrauca no tās, un nu viņiem bija lieliska redzamība.

Vēl trīsdesmit jardu.

Divdesmit. Automašīna, kas atradās tieši priekšā mersedesam, nogriezās.

Mersedess pabrauca uz priekšu. Laika vairs nebija.

Hauks izdzirdēja Naomi balsi sev aiz muguras.

- Nost no ceļa! - Viņa apstājās un sagatavojās šaut. Redzamība bija laba, priekšā nebija gājēju.

Naomi izstiepa pistoli.

Viņa trīs reizes ātri izšāva, mērķēdama pa mersedesa riepām.

Divas lodes atsitās pret asfaltu, bet trešā ietriecās automašīnas lejasdaļā, nenodarīdama nekādu kaitējumu.

Likās, neviena no tām nav atradusi mērķi.

- Sudu būšana!

Piepeši cilvēki visapkārt sāka kliegt.

Mersedesa riepas iekaucās, un busiņš izkustējās no vietas, lai strauji nogrieztos, cīnoties pret pretimbraucošās satiksmes straumi. Hauks atradās desmit jardu attālumā no tā.

Piecu.

Sasodīts! Automašīna griezās. Naomi šāvieni nebija trāpījuši.

Izmantojot savu pēdējo izdevību, kad auto jau uzsāka kustību, viņš lidoja.

Hauks sajuta, kā viņa rokas pieskaras aizmugurējam logam šofera pusē un tad noslīd gar durvīm. Viņš izmisīgi centās satvert metāla rokturi. Hauks saspieda to, cenšoties atvērt; tā bija viņa vienīgā cerībā.

Tas nelietis bija nobloķējis durvis.

Automašīna izbrauca Pikadillijā un sāka palielināt ātrumu.

Hauks neatlaidās, ar vienu roku turēdamies pie roktura, ar otru taustīdamies pēc bagāžas režģa augšpusē. Viņa kājas sitās pret asfaltu, kamēr ķermenis tika vilkts uz priekšu. Hauks ieraudzīja iekšpusē izbiedēto ģimeni - Mārtiju un viņa sievu, kuri piepeši bija aptvēruši, kas ar viņiem notiek. Abi kaut ko kliedza šoferim. Haukam vajadzēja dabūt vaļā durvis.

Viņam vajadzēja apturēt automašīnu.

Mersedess uzņēma ātrumu un sāka līkumot pa joslām, cenšoties nokratīt nevēlamo pasažieri. Ja Hauks ar otru roku pamanītos pieķerties pie bagāžas režģa, viņš varētu noturēties. Kādam vajadzēja viņus ieraudzīt. Kādam policistam. Ieraudzīt, kas notiek.

Apturēt viņus.

Sirdij kāpjot vai pa muti lauka, Hauks mēģināja satvert bagāžas režģi ar abām rokām. Mersedess izdarīja strauju grūdienu, pabraucot sānis. Hauks centās uzvilkt sevi augšā, ikvienam ķermeņa muskulim saspringstot. Turies, Taj... Vēl tikai kādu sekundi...

Automašīna sasvērās pa labi. Viņa pirksti noslīdēja. Nē...

Viņš nokrita uz ceļa, iekšēji izgrūzdams kliedzienu.

Mersedess strauji palielināja ātrumu, izbraucot uz taisnā ceļa gabala, kur to nekas vairs netraucēja.

Hauks gulēdams uz vēdera bezpalīdzīgi noskatījās, kā mersedess aizbrauc. Viņš atbalstīja galvu pret roku, saļimdams uz asfalta.

AI Bašira jaunāka dēla izbiedētā seja uzlūkoja viņu cauri aptumšotajam loga stiklam, automašīnai aiztraucoties tālāk.

Juzdamies iztukšots un nomākts, Hauks atgriezās pie Naomi, kura gaidīja parka stūri, izskatīdamās galīgi bāla.

Viņš papurināja galvu.

- Man ļoti žēl. - Hauks notrauca no drēbēm putekļus un palūkojās uz. savām rokām, kurās bija dziļi iespiedušās sarkanas švīkas pēc viņa mēģinājuma noturēties pie busiņa.

Naomi acis sariesās pašpārmetuma un neticības asaras, un viņa sakoda zobus.

- Mēs viņus pazaudējām, Taj.

- Ne gluži. Es redzēju numura zīmes. HZ-36PAB. Mēs varam viņus atrast. - Londona varēja lepoties ar modernāko ielu videonovērošanas sistēmu pasaulē. Tas deva cerības stariņu. Kāda kamera varēja viņus nofiksēt.

Piepeši viņi izdzirdēja visapkārt sirēnu gaudošanu. Viņiem līdzās nobremzēja policijas automašīnas. Bruņoti policisti metās uz viņu pusi, pacēluši ieročus.

- Briest nepatikšanas, - Hauks noteica.

Viņi abi pacēla rokas. Naomi bija sažņaugusi plaukstā apliecību, kas liecināja, ka viņa ir Savienoto Valstu valdības aģente.

- Metieties ceļos! - bruņots policists iekliedza viņai sejā, nomērķējis uz abiem mašīnpistoli. - Paceliet rokas gaisā!

- Mēs esam Savienoto Valstu valdības aģenti, - Naomi paziņoja un pietupās, pastiepdama uz priekšu savu apliecību. Hauks darīja to pašu. Policisti kliedza uz viņiem tā, it kā viņi būtu teroristi, un viņš to saprata. Visapkārt zibēja bākugunis. Uz ietves bija izveidojies skatītāju pulciņš. - Mēs vajājam aizdomās turamos, kas nolaupīja valdības liecinieku...

- Paceliet rokas!

Bija vajadzīgas desmit minūtes un divi telefona zvani augstākstāvošām instancēm, līdz viņi beidzot tika atbrīvoti.

Naomi izvilka mobilo telefonu un izmisīgi zvanīja savai kontaktpersonai no izlūkdienesta. Viņš teica, ka melnais mersedess jau ir izsludināts meklēšanā. Ar desmit minušu nokavēšanos viņa tam nosauca numurus.

Tad Naomi piezvanīja savam priekšniekam Valsts finanšu departamentā. Vašingtonā bija četri no rīta. Likās, ka viņš gaida. Naomi izmisīgi atglauda matus un, nervozi soļodama pa ietvi, pārstāstīja sliktās ziņas. Hauks gandrīz sadzirdēja, kā viņš kliedz klausulē. Viņš labi sajuta Naomi vilšanos.

- Kā gan viņi varēja to uzzināt, Rob? Kā?

Visbeidzot Naomi noteica, ka turpināšot viņu informēt.

Viņi pabeidza sarunu, un kādu brīdi Naomi spēja tikai nekustīgi stāvēt, saprotot situācijas bezcerīgumu. Л1 Baširs bija aizvests. Viņš bija vienīgais reālais pavediens. Bez viņa vairs nebija nekā... Nekā, lai apsūdzētu Hasani. Visa sajūsma par to, kas vēl pirms dažām minūtēm bija izskatījies ka misijas pabeigšana, nu bija pārvērtusies ciešanās un pašpārmetumos.

- Varbūt kameras viņus nofiksēs, - Hauks sacīja, aplikdams roku Naomi ap pleciem un cenzdamies viņu nomierināt.

Viņa izraisījās no apskāviena, triekdama plaukstu pret tuvējo laternas stabu. Nolūkodamās uz policijas automašīnu starmešiem, uz sanākušo cilvēku pūli, uz garo maģistrāli, kas veda ārā no parka, viņa niknumā papurināja galvu.

- Viņi ir prom, Taj...

Kad viņi nonāca atpakaļ pie al Bašira mājas, tur jau bija sanācis policistu un amatpersonu bariņš.

Mājkalpotāja ielaida viņus iekšā.

Bija pagājusi vairāk nekā pusstunda. Nebija saņemts neviens ziņojums par pazudušo mersedesu. Tā nebija laba zīme. Hauks zināja, ka nolaupītājiem bijis plāns. Viņi noteikti zināja videonovērošanas kameru izvietojumu pilsētā labāk par visiem citiem. Jo vairāk laika pagāja, jo ļaunāk tas varēja beigties al Baširiem. Pat tad, ja automašīna parādītos.

Naomi visiem spēkiem centās savaldīties un pārskatīt situāciju. Taču Hauks redzēja, ka iekšēji viņa ir satriekta. Viņa sarunājās pa telefonu ar Vašingtonu, ar Lielbritānijas drošības dienestu vadību. Viņi bija izveidojuši saskaņotu vietējo tīklu - ceļu policija, Skotlendjards, terorisma apkarošanas vienība, S015. Ikviena aizritējusi minūte bija spriedzes pilna. Tas tikai lika vēl vairāk apzināties viņu iespējamo likteni.

Kādā brīdī, kad drūmā realitāte vairs nebija apšaubāma, Naomi izgāja ārā. Viņa bija kabineta aģente, nevis operāciju izstrādātāja, šis bija viņas pirmais lielais uzdevums, un spriedze pēc al Baširu zaudēšanas acu priekšā, pat piedaloties tajā, bija grūti izturama. Pat ļoti pieredzējušam aģentam.

Hauks kādu brīdi ļāva Naomi palikt vienai un tad izgāja ara pie viņas. Viņš atrada Naomi uz kāpnēm, ar tukšu skatienu noraugoties uz skvēru. Viņas acis bija mitras, rokas savilktas dūrēs. Naomi vīlusies bungoja ar tām pa kāpņu margām.

- Es biju par viņiem atbildīga, Taj.

Hauks piegāja klāt un uzlika roku viņai uz pleca.

- Nē, tas bija al Baširs, kurš bija atbildīgs par visu, kas ar viņu notika, nevis tu. Viņš bija līķis jau kopš brīža, kad noslēdza darījumu ar tiem cilvēkiem. Tu izdarīji visu, kas tavos spēkos.

- Es visu laiku redzu acu priekšā to puiku, - Naomi noteica caur sakostiem zobiem. - Man atkal ir tāda pati sajūta ka toreiz Irākā. Kā viņš skatījās uz mums pa aizmugurējo logu. Tu arī to redzēji, vai ne?

- Jā, - Hauks atbildēja. Viņš pievilka Naomi sev klāt, un viņa iespieda galvu viņam krūtīs. - Es to redzēju.

- Man vajadzēja viņus aizsargāt, Taj. Tas bērns nebija izdarījis neko sliktu. Man vajadzēja viņus aizsargat.

Asaras saslapināja Hauka kreklu. Viņa paša sapņos bieži vien rādījās tamlīdzīgas sejas un ainas, tāpēc Hauks darīja, ko varēja, lai Naomi saprastu, ka tas ir normāli. Viņš atcerējās stāstu par ievainoto puiku Irākā, kuru viņa bija mēģinājusi elpināt pēc uzbrukuma no slēpņa. Hauks noglāstīja viņas matus.

- Piedod. - Naomi noslaucīja vainas apziņas izraisītās asaras. - Es zinu, ka tas nav nekāds piemērs no rokasgrāmatas. Galu galā esmu redzējusi karadarbību...

- Neraizējies par rokasgrāmatu, - Hauks noteica, Jaudams viņai palikt agrākajā pozā. - Tas ir ierakstīts manā rokasgrāmatā. Tas nekas.

Visbeidzot Naomi izraisījās no apskāviena, palūkojās uz Hauku un pamāja.

- Tu vēl aizvien esi galvenā. - Viņš pamirkšķināja. - Man.

Naomi vārgi pasmaidīja un nokremšļojās.

- Paldies. - Viņa pagriezās uz mājas pusi un notrauca asaras. - Gan viņi kaut ko būs uzzinājuši... AI Baširs paņēma līdzi datoru. Taču viņš noteikti būs kaut ko atstājis te. -Likās, ka viņa to saka drīzāk aiz vēlēšanās tam noticēt, nevis patiesi paļaujas uz to. Naomi dziļi ievilka elpu. - Man kaut kas ir jādara, Taj.

- Es zinu.

Viņi iegāja atpakaļ mājā. Greznais mājoklis bija iekārtots, naudu nežēlojot. Skaisti griestu rotājumi. Izrakstīti paklāji. Lakoti senlaicīgi galdiņi. Ikviena telpa kaut ko liecināja par ģimeni, kura tikko bija pazudusi. Naomi visu laiku skatījās pulkstenī, zvanīja centrālei, cerēdama, ka viņi būs kaut ko uzzinājuši.

Izskatījās, ka automašīna ir izkūpējusi gaisā.

Drīzāk izmisuma nekā citu iemeslu dēļ viņi abi sāka pārmokiet māju. Otra stāva ēdamistabu ar skatu uz parku. Tai līdzās atradās moderna bibliotēkas istaba. Milzīgs Sony televizors iebūvēts starp riekstkoka grāmatplauktiem. Atgādinājumi par ģimeni bija visur - fotogrāfijas, drēbes, kuras viņi bija nolēmuši neņemt līdzi, bērnu spēles un rotaļlietas.

Kamēr Hauks sarunājās ar vienu no inspektoriem, Naomi atrada investīciju pārvaldnieka kabinetu. Lielais ķirškoka rakstāmgalds bija apkrauts ar fondu prospektiem, veciem Financial Times un Forbes izdevumiem. Kaudzēm gada pārskatu un analītiķu viedokļu. Naomi iekļuva viņa stacionārajā datorā. Parole bija vienkārša - Šēra. Viss saturs lielākoties bija personisks. Privātā pastkastīte un dažādas investīciju vietnes. Viņa atvēra al Bašira nesenos meklējumus Google. Vīna veikali, ceļojumu aģentūras. Viss pilnīgi likumīgs. Naomi vīlusies atkāpās no rakstāmgalda.

Jebkādi pierādījumi pret Hasani, kas varēja atrasties al Bašira rīcībā, bija nozuduši līdz ar viņa klēpjdatoru.

Nu jau bija pagājusi stunda. Naomi pārmeklēja atvilktnes, lai sameklētu kādu zibatmiņu vai ko citu, kur al Baširs būtu varējis ielādēt informāciju.

Nekā. Naomi sirds sāpīgi iepukstējās, atskāršot, ka nu vairs tikpat kā nav nekādu cerību. Izmisumā viņa sāka šķirstīt uz galda sakrautās papīru kaudzes.

Atkal nekā.

Nekā saistībā ar Tibo vai Hasani, vai Ascot. Nekā par Do-novanu vai Glasmenu. Vai par al Bašira saistību ar šo lietu.

Viņa atstūma krēslu tālāk no rakstāmgalda, nespēdama valdīt dusmas. Viņa bija gandrīz panākusi apsūdzības izvirzīšanu pret Hasani - al Baširs tikpat kā bija visu atzinis! Bet kā lai tagad liek viņam atbildēt par visu izdarīto? Seši cilvēki bija miruši. Iespējams, drīz sarakstam varēs pievienot arī al Baširus. Vēl nekad agrāk Naomi nebija tik ļoti kaut ko vēlējusies pierādīt kā Hasani vainu. Viņa juta tādu pašu apņēmību un aizrautību kā toreiz, kad bija ieraudzījusi slimnīcā brāli pēc kāju zaudēšanas un nākamajā dienā pieteikusies dienestā.

Sameklē kaut ko, Naomi. Sameklē kaut ko! Tam jābūt tepat...

Pēc dažām stundām Lielbritānijas valdības aģenti izpētīs ikvienu šīs telpas kvadrātcentimetru. Ikvienu RAM atmiņas drusciņu al Baširu datoros. Naomi piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Tas ir tepat. Viņas asinis kūsaja vainas apziņā. Tā bija viņas lieta. Viņa bija visu pārraudzījusi no paša sākuma. Nu viņa bija visu salaidusi grīstē. Naomi nevēlējās to zaudēt. Ne jau tagad.

Viņa pamanīja uz paklāja bērnu transformers Naomi to skumji pacēla. Turot rotaļlietu rokā, viņai prātā zibēja neskaitāmi scenāriji. Neatrazdama nekādu atbildi, viņa atslīga uz al Bašira dīvāna.

Naomi novietoja rotaļlietu uz žurnālu galdiņa.

Kaut kas piesaistīja viņas uzmanību.

Tas uzreiz iedarbojās, izšķiļot cerības dzirksteli un liekot iekšeji iedegties. Tas nevar būt!

Naomi pastiepa roku. Uz stikla virsmas atradās kaudzīte ar mākslas albumiem un grāmatām. Viena bija no jaunā Teita muzeja. Otra vēstīja par Gogēna un Pikaso darbu izstādi pirms pāris gadiem. Naomi to bija redzējusi Vašingtonā.

Taču viņas skatienu gluži kā magnēts bija piesaistījusi trešā grāmata zem pirmajām divām.

Var gan.

Naomi izņēma to no kaudzes. Tā bija ceļojuma rokasgrāmata par kādu galamērķi, kuru al Baširi, iespējams, reiz bija apmeklējuši.

Tikai šo galamērķi viņa bija redzējusi vēl pirms divām dienām.

Tas bija minēts uz pacēlāja biļetes Dānijā Tibo mājā. Ser-bijā.

Naomi pievērsās grāmatas vākam. Sniegota kalnu virsotne dzintaraini zeltainas gaismas pielietā ielejā. Та nevarēja būt sagadīšanās! Šajā posmā vairs nebija nekādu sagadīšanos. Sirds sāka pukstēt kā neprātīga. Viņa bija to atradusi. Bija atradusi viņus vienojošo posmu.

Gštāde.

Naomi ar neuzkrītošu žestu paaicināja Hauku iekšā, aizvērdama aiz viņa durvis. Viņa parādīja tam savu atradumu.

- Pirms divām dienām, - viņa paskaidroja. Naomi balss bija pieklusināta, tomēr uzlādēta ar jaunām emocijām. - Tibo lauku mājā. Es nedomāju, ka tas kaut ko nozīmētu. Tikai kārtējā lieta, kam es uzdūros, pētot viņa mantas. Pacēlāja biļete. - Naomi acis iezibējās. - Gštādē.

- Labi. - Hauks pamāja, paņemdams grāmatu un aplūkodams vāku.

- Tas ir slēpošanas kūrorts, - Naomi paskaidroja. - Šveicē.

- Es zinu, ka tas ir slēpošanas kūrorts, - Hauks atbildēja.

- Piedod. Taču paskaties, kas tur ir iekšā.

Hauks pāršķīra spīdīgās lapas. Albums bija pilns ar slēpošanas trašu, gleznaina ciemata, sniega pārklātu kalnu attēliem ziemā un vasarā. Iekšpusē viņš ieraudzīja grāmatzīmi. Lapas vienā pusē bija aprakstīta viena no kūrorta bīstamākajām trasēm, bet otrajā bija ievietota fotogrāfija ar skaistiem cilvēkiem dārgos slēpošanas kostīmos, kuri bija sapulcējušies uz moderna restorāna terases augstu kalnos.

Restorāns Christina.

Malā kāds bija uzšņāpis pāris vārdus. Iespējams, al Ba-širs. Hauks mēģināja tos salasīt.

- Tur rakstīts "Gštādes banda", - noteica Naomi, kura jau bija to izdarījusi.

- Gštādes banda?

- Tur kaut kas ir noticis. - Naomi acis mirdzēja. - Tā nav tikai tūristu rokasgrāmata. Tur ir gan Tibo, gan al Ba-širs. Tā nevar būt tikai sagadīšanās. Esmu gatava saderēt, ka arī Hasani ir atradies Gštādē.

Hauks palūkojās uz grāmatu. Viņš arī domāja tapat. Sirdī kaut kas sakustējās.

- Mums ir jānoskaidro, kad al Baširs varējis tur atrasties, un jāuzzina, vai Hasani tur bijis tajā pašā laikā.

- Mēs varam izdarīt ko labāku, - Naomi sacīja. - Uz pa-cēlāja biļetēm ir norādīts datums.

- Ja vien tās ir mūsu rīcībā, - Hauks piekrita.

- Ir. Manā fotoaparātā. - Viņas sejā parādījās smaids. - Es tur nofotografēju itin visu.

Nu Naomi sejā bija parādījusies jauna apņēmība. Ja viņi varētu pierādīt, ka visi tur atradušies vienā laikā, tad varbūt atrastos iemesls vērsties pret Hasani. Viņu butu grūti piespiest pie sienas; var gadīties, ka viņu sargātu Bahrei-nas vai Apvienoto Arābu Emiratu valdība. Taču nekā labāka viņiem nebija.

- Varam izsekot līdzi viņa maršrutam ar emigrācijas dienestu palīdzību, - Naomi sacīja. - Ar kredītkaršu izrakstu palīdzību.

Viņai bija taisnība. Tā nekādā gadījumā nevarēja but tikai sagadīšanās. Tur kaut kas bija noticis. Tibo un al Bašira starpā. Un varbūt ar Hasani līdzdalību. Hauks palūkojās uz uzšņāpto piezīmi lapas malā. Tā bija pasvītrota. Arī viņu pārņēma optimisma uzplūds.

Gštādes banda.

- Kurš par to zināja? - viņš jautāja Naomi. - Es runāju par al Bašira aizbraukšanas gatavošanu.

Viņa paraustīja plecus.

- Gevins Tollers no izlūkdienesta. Linda Maksvela, mana kontaktpersona no Valsts kases. Acīmredzot informācija tika nodota policijai.

- Kas vēl? - Hauks jautāja, cieši uzlūkodams Naomi. Viņš runāja par Savienotajām Valstīm.

- Robs Vaits, mans priekšnieks. Esmu pārliecināta, ka viņš ziņoja augstākstāvošajiem. Ko tu īsti gribi teikt, Taj?

- Es nezinu, ko gribu teikt. Tikai... kāds zināja, ka Tibo ir Kostavičs un atrodas Novi Pazarā, ko mēs noskaidrojām tikai nejauši. Un tagad al Baširs... Man ir ierosinājums, Naomi. Patiesībā tas nav tikai ierosinājums, bet gan gājiens, kas varētu izrādīties pietiekoši gudrs, lai ļautu mums palikt pie dzīvības.

- Un kāds tas būtu? - Naomi jautāja, skatienam satumstot.

- Kamēr nebūsim uzzinājuši, ko tas nozīmē, - Hauks paņēma rokās Gštādes prospektu, - neziņo par to priekšniecībai.

PIEKTĀ DAĻA

Hasans ibn Hasani izgāja cauri muitas kontrolei Kene-dija lidostā un ieraudzīja privātā limuzīna šoferi viņu gaidām terminālī.

Privāts apsargs sekoja viņam soli nopakaļ.

Šoferis paņēma Hasani dārgo Hermes koferi ar ritentiņiem un apmainījās ar viņu parastajām laipnībām par lidojumu. Hasani bija izmantojis šo šoferi ari agrāk. Viņš ātri aizveda savus pasažierus līdz īpaša ražojuma BMIV 750i, kuram bija atļauts stāvēt pie pašas ieejas. Apsargs apsēdās priekšā, un viņi devās uz pilsētu.

Kamēr automašīna slīdēja uz priekšu blīvajā satiksmes straumē pa šoseju, Hasani izvilka telefonu. Viņš šeit atradās galvenokārt tāpēc, lai pārstāvētu Bahreinas karaliskās ģimenes intereses Reynolds Reid akcionāru gada pilnsapulcē un pirms tam - uzņēmuma valdes sēdē. Pirms gada sultāns bija veicis sešus miljardus dolāru vērtu mezanīna ieguldījumu šajā firmā, kas nozīmēja teju septiņus procentus no uzņēmuma vērtības. Tobrīd akciju vērtība biržā bija par astoņpadsmit punktiem lielāka. Tagad sultāna seši miljardi vērtības ziņā bija sarukuši vairāk nekā uz pusi.

Taču Hasani zināja, ka tas mainīsies.

Tam vajadzēja mainīties, tāpēc ka Reynolds Reid neapšaubāmi kļūs par vienu no izdzīvotājiem pasaules finanšu sabrukuma brīdī. Ne tikai par izdzīvotāju, bet arī par neapšaubāmu ieguvēju. Kad pasaule nomierināsies, uzņēmums kļūs varenāks nekā jebkad. Un tagad, kad Hasani bija nodrošināta vieta pie galda sēžu zālē, kurš gan būtu piemērotāks kandidāts uzņēmuma interešu aizstāvībai?

Bija vajadzīga vienīgi pacietība. Un ilgtermiņa perspektīva.

Tas bija divdesmit pirmā gadsimta džihāds.

Ja neskaita Reynolds Reid, Hasani Savienotajās Valstīs bija jānokārto vēl šādas tādas darīšanas. Viņam bija likumīgas biznesa intereses te un Kanādā. Un ari citi mazāk pārskatāmi jautājumi. Tur bija islāma kultūras organizācijas, reliģiskās brīvības grupas, kas saņēma naudu no mājām, lai atbalstītu mošeju celšanu un islāma kopienu Ņujorkā.

Tas atspoguļoja arī viņa uzdevumu otro pusi.

Hasani juta, ka domas aizklīst tālumā, un noglaudīja savu ķīļbārdiņu, atkal atcerēdamies Seru, savu jauno dārgumu Dubaija. Cik žēl, ka nācās viņu tur pamest. Tomēr viņam vajadzēja pievērsties citiem jautājumiem šeit.

Automašīna izbrauca cauri Manhetenas tunelim un tad iegriezās Parka avēnijā, piebraucot pie Waldorf Astoria viesnīcas, kura Hasani bija rezervēts sešistabu "Rūzvelta apartaments". Dažkārt tur apmetās ari cilu valstu vadītāji, kas bija ieradušies oficiālā valsts vizītē. Hasani lika šoferim un apsargam pagaidīt, kamēr viņam tika izrādītas istabas, ātri iegāja dušā un pārģērbās, uzvilka Brioni uzvalku ar svītriņu, pēc pasūtījuma šūtu Turnbull and Asser kreklu un uzlika dzeltenu Alan Flusser kaklasaiti. Pēc pusstundas viņš jau bija atgriezies pirmajā stāvā, pilnībā atguvis možumu.

Hasani nolēma pastaigāties un lika šoferim sagaidīt viņu pēc divām stundām. Viņš pats devās uz Piecdesmit ceturtās ielas četrsimt piecdesmit septīto numuru. Tur atradās Reynolds Reid centrālais birojs - slikla ēkā tikai piecu kvartālu attālumā.

Diena bija skaista, un Hasani sajutās pietiekoši drošs, lai izbaudītu Ņujorkas vasaru. Ielu tirgotāji pārdeva kebabus un saldumus biroju darbiniekiem, kuri sauļojās uz soliņiem ēku tuvumā. Hasani apsargs sekoja viņam pāris soļu attālumā.

Piecdesmit ceturtajā ielā viņš ieraudzīja pazīstamo akmens un stikla torni ar ikoniskajiem kopā saplūdušajiem burtiem "RR", kas bija ievīti lauvas astē. Hasani sajuta teju vai īpašniecisku lepnumu.

Šķērsojis ielu, viņš iegāja pa lielajām stikla durvīm un piegāja pie administrācijas marmora letes. Hasani nosauca savu vārdu apsargam, kurš izdrukāja V1P drošības žetonu un pavadīja viņu uz privātu liftu, ar kuru varēja nokļūt vadības kabinetos četrdesmit otrajā un četrdesmit trešajā stāvā. Kamēr lifts veda viņus augšā virs Manhetenas, Hasani domāja par to, ka viņus gaida liela runāšana.

Kalifornijas lielākā banka šonedēļ bija padevusies. Spānijas vadošais nekustamā īpašuma attīstītājs bija nogājis pa burbuli. Sienas drupa pa vienai vien, vēl ātrāk, nekā viņi bija domājuši. Varenās Lehman Brothers un Citibank bankas -to akcijas bija sasniegušas neredzēti zemu līmeni. Viss bija dabūjams, ja vien kādam bija piekļuve neierobežotam kapitāla daudzumam. Asinspirts vēl tikai sākās. Tikai tie, kuri domāja ilgtermiņā, kuriem piemita nepieciešamā pacietība, lai samierinātos ar sāpēm, gaidot solīto atalgojumu, varu nākotnē, būs klāt, lai pa gabalam vien savāktu šīs jaunās pasaules fragmentus.

Lifta durvis atvērās četrdesmit trešajā stāvā. Hasani un apsargs izkapa ārā. Skaista, glīti ģērbusies sekretāre jau viņus gaidīja. Hasani apbrīnoja viņu un iedomājās, vai būtu iespējams kaut ko sarunāt vēlāk. (Tomēr viņam prātā ienāca doma, ka varbūt viņa ir tam mazliet par vecu.)

Sieviete pasmaidīja un noteica:

- Saimonsa kungs jūs jau gaida.

Viņa veda Hasani garām iespaidīgiem kabinetiem, vadošajiem darbiniekiem, kuri, kā Hasani sprieda, nemaz nebūtu šeit un nepelnītu savas lielās prēmijas, ja viņa valsts karalis nebūtu veicis savu lielo ieguldījumu. Sekretāre ieveda viņu lielā konferenču telpa. Hasani pamāja, lai apsargs gaida ārpusē.

- Jūtieties kā mājās, - Pītera Saimonsa sekretāre sacīja. - Saimonsa kungs tūlīt nāks.

- Paldies, - Hasani pasmaidīja.

Telpā atradās liels rožkoka galds, pie kura varēja sasēsties vismaz četrdesmit cilvēku, un no tās bija saskatāma Manhetenas panorāma. Stūrī uz paaugstinājuma bija novietota Džakometi bronzas figūra. Tā atbilda Hasani gaumei pēc studijām Sorbonnā. Uz sešas pēdas platā videoekrāna bija atspoguļoti Reynolds Reid iegādātie ikoniskie zīmoli -šeit bija gatavojušies gaidāmajai valdes sēdei. Sānos uz galdiņa bija novietoti senlaicīgi tējas un kafijas piederumi.

Kamēr Hasani apbrīnoja skatu, atvērās privātas durvis telpas vienā pusē. Iekšā ienāca Piters Saimonss.

Saimonss bija gara auguma, lunkans, kalsns, ar vieglu sirmumu matos. Viņam bija piecdesmit seši gadi, taču, pateicoties vēl aizvien gaiši brūnajiem matiem un sportiskajam, trenētajam ķermenim, viņš izskatījās daudz jaunāks. Viņš panācās uz priekšu un apskāva Hasani ar plašu žestu.

- Hanni!

- Pīter. - Abi apskāvās un saskūpstījās uz abiem vaigiem Tuvo Austrumu tradīciju garā. - Cik patīkami tevi atkal redzēt, mans draugs.

Saimonss sirsnīgi uzplāja bahreinietim pa muguru.

- Man prieks, ka tu varēji atbraukt.

Pirms valdes sēdes vajadzēja daudz ko izrunāt, taču vispirms Reynolds Reid prezidents pieliecās Hasani pie auss un nočukstēja:

- Viena lieta... Tas sīkais jautājums Londonā, kas mūs satrauca... Jādomā, ka tas ir nokārtots?

- Pilnībā nokārtots, mans draugs. - Hasani uzplīkšķināja uzņēmuma prezidentam pa muguru. - Pievērsīsimies citiem jautājumiem.

Hauks aizlidoja atpakaļ uz Ņujorku svētdien. Pirmdien pulksten astoņos viņš jau sēdēja pie sava rakstāmgalda.

Tikai lidojuma laikā viņš beidzot bija varējis padomāt par to, ko bija pastāstījis Stīvs Krisafulis - par saistību starp Talon un Soniju Mersedu, vīru, kurš bija uzbrucis Džaredam ledus hallē. Hauks atminējās, kā Fūlijs bija mēģinājis piebremzēt rakņāšanos Tibo pagātnē, atsaucoties uz firmas saistību ar Reynolds Reid.

Vēl Hauku satrauca, ka kāds visu laiku bija soli priekšā viņiem gan Serbijā, gan Londonā. Tikai saujiņa cilvēku visā pasaulē zināja par Tibo. Vai par al Bašira saistību ar Hasani.

Vai bija iespējams, ka viņi ar Naomi tika izmantoti šajā spēlē kā bandinieki?

Ap desmitiem viens no partneriem savienoja Hauku ar Tomu Pūliju.

- Priecājos, ka esi atpakaļ, - priekšnieks sacīja ar šķietamu aizrautību balsī. - Vai esi gatavs turpināt?

- Pilnīgi gatavs, - Hauks atbildēja, domādams, kā izvairīties no jautājumiem par to, kur viņš bijis.

- Tas ir labi. Gribu, lai tu piedalītos pusdienās, kuras Skips Heilijs rīko ap divpadsmitiem Landmark Communication jautājumā...

Šim uzņēmumam piederēja televīzijas kanāli, un tas vēlējās iegādāties internēta portālu. Hauks pavēstīja Folijām, ka ieradīsies.

Naomi bija palikusi Lielbritānijā vēl vienu dienu, lai sazinātos ar dažām vietējām kontaktpersonām un palūkotos, vai viņi var noskaidrot kaut ko par Hasani atrašanos Šveicē tajā datumā, kad saskaņā ar viņu pieņēmumu bija norisinājusies Gštādes tikšanās.

Viņi zināja attiecīgo datumu - pērnā gada divdesmit sestais jūnijs - pēc Tibo pacēlāja biļetes. Ja viņi varētu pierādīt, ka Hasani tur atradies, apvienojumā ar līdzekļu plūsmu no Ascot ar Tibo starpniecību uz Džeimsa Donovana kontu Kaimanu salās, tad varētu pietikt izmeklēšanas atsākšanai. Kaut kas bija aizvedis gan al Baširu, gan Tibo uz Šveices kūrortu. Hauks sāka prātot, vai tur nevarēja but vēl arī citi iesaistītie. Citi, par kuriem viņi neko nezināja. Al Ba-širs bija devis tādu mājienu, kāpjot automašīnā: "Te nebija ne runas par terorismu... Tas bija kas lielāks par terorismu."

1 laukam prātā atausa kada doma. Viņš izņēma viedtāl-runi un sāka meklēt sarakstā kādu vārdu no senas pagātnes, kad viņš vēl strādāja Ņujorkas policijas pārvaldes Informācijas departamentā.

Markuss Hirds bija kriminālinspektors kantona policijā Cīrihē. Viņi bija iepazinušies kādā Vašingtonas konferencē, un pēc tam Hauks izdarīja viņam pakalpojumu - patiesībā viņa māsīcai, kura bija pārcēlusies uz Griniču un sākusi strādāt LIBS bankas filiālē. Māsīcas dēls tika pieķerts braucam pie stūres pēc dažu alus kausu iztukšošanas. Hauks panāca, lai sods aprobežotos ar autovadītāja tiesību atņemšanu uz pāris gadiem un pārbaudes laiku.

Hauks sameklēja numuru. Šveicē bija četri pēcpusdienā. Parastie īsie pīkstieni vēstīja par veiksmīgu savienojumu.

- Bitte, Hirds, - inspektors laipni atsaucās.

- Markus, - Hauks ierunājās. - Te Tajs Hauks. No Gri-ničas Savienotajās Valstīs.

- Taj! - Šveices inspektors iesaucās, pāriedams uz teju nevainojamu angļu valodu. - Ir pagājis ilgs laiks.

- Jā gan, - Hauks piekrita. Viņi apmainījās dažām laipnībām par darbu, Hirda māsīcu, kura bija atgriezusies mājās, un inspektora dēlu, kurš nu jau bija students vieteja politehniskajā koledžā. Tad Hauks ķērās pie zvana patiesā iemesla: - Markus, ir kaut kas, ko tu varētu izdarīt manā labā.

- Allaž priecājos palīdzēt vietējai policijai, cik vien manos spēkos, - Šveices inspektors pieklājīgi atbildēja.

- Baidos, ka vairs nebūšu vietējās policijas pārstāvis, -Hauks atzina. Viņš paskaidroja, ko tagad dara, un tad izstāstīja, kāpēc zvana, izteikdamies par iemeslu visai aptuveni. - Vai tu slēpo?

- Protams, es esmu šveicietis, Taj. Esmu uzaudzis ciematā netālu no Davosas. Agrākajos laikos biju īsts slalomists.

- Tas ir labi. Man ir vajadzīga informācija no kāda cita jūsu kūrorta. No Gštādes.

- Geš-štāde, - šveicietis noteica, izrunādams šo vārdu vācu manierē. - Skaista vieta. Kas tev ir vajadzīgs?

- Gribu, lai tu aptaujātos pieczvaigžņu viesnīcās. Tikai visgreznākajās.

- Sapratu, - šveicietis atbildēja. - Grand Hotel Park. Grand Hotel Bellevue. Gstaad Palace. Vai tu gribi rezervēt numuru, Taj? Ja tā, es tev ieteiktu zvanīt Tūrisma ministrijai, nevis man.

Hauks pieklājīgi pasmējās.

- Nē, runa nav par rezervāciju, Markus, piedod. Es tev nosaukšu kādu datumu. Divdesmit sestajā jūnijā vai ap to laiku. Pagājušajā gadā. Es tev nosaukšu arī vairākus vārdus...

- Divdesmit sestais jūnijs, tikai greznākās viesnīcas.... Turpini. Ko tu meklē, Taj?

,

- Ja neiebilsti, es labāk tajā neiedziļināšos. Tas pieder pie privātas izmeklēšanas. Tu jau saproti.

- Es lieliski saprotu, - inspektors noteica bez kādiem iebildumiem. - Varbūt tu būsi dzirdējis, ka mēs, šveicieši, esam raduši glabāt noslēpumus. Tāpēc saki man - kas tev ir vajadzīgs?

- Viesnīcu viesu saraksti šajos datumos, - I lauks atbildēja. - Visi, ja tu vari tos dabūt.

Naomi lidoja atpakaļ uz Vašingtonu pirmdienas pēcpusdienā un taisnā ceļā devās uz savu kabinetu pretī Valsts finanšu departamenta ēkai.

Viņa apsēdās pie rakstāmgalda, kas grima dienesta vēstuļu un drošības ziņojumu kaudzēs, kuras bija sakrājušās viņas prombūtnes laikā. Pagaidām vēl nebija nekādu ziņu par mersedesu. Naomi atkal un atkal centās sev iestāstīt, ka tas bijis al Baširs, nevis viņa, kas iegrūda ģimeni briesmās. Tā bija apgalvojis Tajs. Un tomēr viņa nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka ir vainīga. Zēna panikas pārņemtā seja, lūkojoties laukā pa logu, viņu vajāja visu atpakaļceļu. Naomi nogurusi atslīga krēslā, apzinādamās, ka vēl nekad nav nevienu zaudējusi.

Viņa ielogojās datorā un pārskatīja ziņas no savas kon-taktpersonas Šveices Federālajā finanšu noziegumu nodaļa. Tagad, kad nebija ne Tibo, ne al Bašira, atlika tikai viena iespēja - mēģināt pierādīt, ka Hasani bijis Gštādē tajā pašā laikā, kad pārējie. Ka tur notikusi vienošanās par tādu vai citādu sazvērestību.

Piedevām vēl Naomi nomāca raizes par to, ko darīt tālāk. Taja apsvērumi bija pamatoti. Kāds visu laiku atradās soli viņiem priekšā. Bija tikai nedaudzi cilvēki, kas to zināja, un Naomi bija sākusi saprast, ka šis jautājums nav tāds, ko viņa var turpināt risināt ierastajā viedā.

Viņa pārskatīja savas elektroniskā pasta vēstules un

zvanus, malkodama kafiju, lai neļautos laika joslu maiņas izraisītajam nogurumam, kad pie durvīm pieklauvēja viņas priekšnieks Robs Vaits.

- Tālija teica, ka tu esot atgriezusies.

Naomi izslējās, juzdamās pārsteigta. Viņa nokremšļojās.

- Nupat ierados.

- Piedod, - Vaits ienākot ierunājās. - Man ļoti žēl par notikušo, Naomi. - Viņš pievilka sev klāt krēslu. - Vēl aizvien ne vārda?

Naomi papurināja galvu.

- Man šķiet, mums jārīkojas, pieņemot, ka viņu vairs nav.

Viņas priekšnieks pamāja.

- Tu taču saproti, Naomi, ka tas viss tiks izanalizēts. Kā viss sagājis grīstē.

- Saprotu.

- Zinu, kā tu pēc tā visa jūties. Gan tu, gan viņš.

- Paldies, - viņa noteica, kļūdama aizdomīga, vai tikai Robs necenšas sagatavot viņu kādai nepatīkamai ziņai.

Vaits apsēdās. Viņa kaklasaite bija vaļīga, un pirmo reizi Naomi sajuta viņu starpā ko nepateiktu, atsvešinātību, tādu kā neveiklību priekšnieka acīs. Vai tas bija saistīts ar notikušo Londonā vai ar ko vairāk? Naomi allaž bija Robam pilnībā uzticējusies. Kāpēc gan ne? Robs bija strādājis par advokātu armijā. Bija godkārīgs jurists, kaislīgi vēlējās darīt labu. Kādu dienu viņam vajadzēja ķerties pie svarīgākiem darbiem. Naomi nejutās labi, slēpdama no viņa svarīgu informāciju. Taču Hasani bija savervējis al Baširu. Viņš bija ievilinājis tīklos Glasmenu un Donovanu. Kaut kas bija nogājis greizi. Un Naomi juta, ka šobrīd viņai nekas cits neatliek kā rīkoties šādi.

Viņas priekšnieks pašūpojās krēslā.

- Tad pie kā mēs esam palikuši?

- Mēs esam atgriezušies sākuma pozīcijās. Al Baširs bija vienīgais, kas varēja apsūdzēt Hasani. Tagad, kad viņa vairs nav, man nāksies pievērsties naudas plūsmai starp Tibo un Hasani firmām. Var gadīties, ka bijuši iesaistīti ari citi cilvēki. Mēģināšu palūkoties, vai iespējams atrast kādu sakritību.

Vaits pamāja, sakrustojis pirkstus sejai priekšā.

- Tas, ko tu izdarīji tur, Serbijā, Naomi, bija robežu pārkāpšana. Tas varēja iegrūst mūsu departamentu lielās nepatikšanās.

Naomi paraustīja plecus.

- Es darīju to, ko uzskatīju par nepieciešamu, Rob.

- Zinu, zinu. Bet ja Augstākās tiesas tiesnesis to uzzinās... Viņi jau tagad ir nepamierināti, ka mēs neiesaistījām viņus al Bašira pārvietošanas lietā. Saukā mūs par amatieru pulciņu.

- Man vienalga, kā viņi mus saukā. Mums nebija laika.

Viņš pamāja.

- Paklau... ir vēl kaut kas. Hasani ir ieradies Savienotajās Valstīs.

- Savienotajās Valstīs? - Naomi nolika kafiju un palūkojās Robam acīs.

- Aha. Viņš ir ieradies uz Reynolds Reid akcionāru pilnsapulci. Tu jau zini, ka viņš palīdzēja noorganizēt finansējumu no Bahreinas karaliskās ģimenes...

Naomi asinis uzkarsa.

- Tad mēs varam tikt viņam klāt, Rob. Varam viņu nopratināt. Viņš ir te!

- Nopratināt viņu kādā jautājumā, ja drīkstu vaicāt? Par kādu pilnīgi likumīgu naudas plūsmu, kas ļaunākajā gadījumā varētu sasaistīt viņu ar Dīteru Tibo? Viņš neapšaubāmi apgalvos, ka nav neko par to zinājis. Tu esi uzzinājusi tikai par vienu tiešu kontaktpersonu starp viņu un Tibo. Ti-

kai par to telefona sarunu ar al Baširu. Viņš noliegs, ka tas kaut ko nozīmējis, tāpat kā to darīja al Baširs. Ko mēs varam izmantot pret viņu? Divi sazvērnieki, abi miruši? Viņš ir liels vīrs, Naomi...

Viņa cieši uzlūkoja priekšnieku, piepeši sajuzdama ko atšķirīgu, tādu kā gribas trūkumu. Vai viņš bija zaudējis savaldīšanos? Ja karjera piepeši tiktu apdraudēta, vai viņš vērstos pret tām pašām institūcijām, ar kurām kādu dienu vēlētos noslēgt darījumu?

Vai varbūt tur bija vēl kas ļaunāks...

- Tas auditora darbs Montānā, - Naomi ierunājās, piesardzīgi pasmaidīdama. - Tu domā, ka varbūt tas nemaz nav nekāds joks...

Vaits piecēlās. Viņš pasmaidīja tikai ar lūpu kaktiņiem, liekot viņai manīt, ka nejūtas uzjautrināts.

- Nāc pie manis tad, kad būsi atradusi ko konktrētu. Tu esi Valsts finanšu departamenta aģente, nevis Džeks Bauers no seriāla "Divdesmit četri".

Priekšnieka skatienā Naomi piepeši ieraudzīja, ka šobrīd viss ir likts uz spēles. Arī viņas nākotne. Varbūt auditora darbs ziemeļos nemaz nebūs Roba nākamais uzdevums.

Varbūt viņa būs pirmā, kam nāksies doties turp.

- Man kaut kas ir padomā, Rob...

Pirmajā vakarā pēc atgriešanās ieradās Enija. Pirmdienās Hauks parasti gatavoja vakariņas. Pēc tam viņi laiskojas u/. dīvāna un noskatījās kādu spēli vai paņēma nomā filmu. Pirmdienu vakari bija vienīgie, kas Enijai bija brīvi, un vismazāk viņa vēlējās tos pavadīt restorānos.

Šajā pirmdienā Hauks mazliet nervozēja par gaidāmo satikšanos. Viņš apzinājās, ka nav izturējies pilnīgi godīgi pret Eniju. Nav atklājis, kas pēdēja laikā nodarbināja viņa prātu. To, kur un kāpēc viņš bija atradies pagājušajā nedēļa. Bija pienācis laiks atzīties. Kad Enija uzkāpa augšā pa kāpnēm, ģērbusies saplēstos baltos džinsos un glītā oranžā krekliņā, viņa moži pamāja, taču pēc draudzenes atturīgā smaida Hauks redzēja, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

- Sveika, svešiniece. - Viņš to apskāva un noskūpstīja uz vaiga.

- Priecājos, ka esi atgriezies, - viņa teica, atbildēdama uz apskāvienu.

Šajā vakarā Hauks uz grila gatavoja jērgaļas burgerus ar karamelizētiem sīpoliem un balzamiko mērci, papildinot to ar dāņu sieru.

- Izklausās briesmīgi labi, - viņa noteica. - Palutini mani.

Viņi atkorķēja vīnu un apsēdās uz terases ar skatu uz

zundu, salikuši kājas uz margām. No ūdens puses nāca patīkams vēsums. Enija neko nejautāja par braucienu. Tā vien likās, ka viņa gaida, lai Hauks pats par to ieminētos. Viņi parunāja par restorānu. Par to, ka pienācis laiks iestumt ūdeni Hauka laivu. Viņš apvaicājās par Džaredu. Viņa atbildēja, ka Džaredam klajas labi. Saruna atgādināja divas tonnas smagu piekabi, kas uzkrauta uz muguras. Viņi abi to sajuta. Šovakar viņus šķīra liels attālums.

Un kā gan ne?

Hauks piecēlās.

- Varbūt man vajadzētu iekurināt grilu...

- Paklau, Taj...

- Vispirms es. - Viņš atkal apsēdās. - Patiesībā man ir kas sakāms. Par to, kur es biju. Ar ko es pēdējā laikā nodarbojos. Es nebiju pilnīgi godīgs pret tevi, Enij, un...

- Es zinu, ko tu darīji, Taj.

Viņš apravās un uzlūkoja Eniju. Viņas acis bija apaļas un nepauda ne mazāko nosodījumu. Tomēr viņas skatiens lika Haukam mazliet nokaunēties.

Viņa sacīja:

- Es biju šurp atnākusi tavas prombūtnes laikā. - Enija nolika vīna glāzi un paraudzījās uz viņu. - Negribēju neko izošņāt. Biju te atstājusi savus auskarus, tāpēc uzkāpu augšā tos pameklēt. Es tos atradu uz tava naktsgaldiņa. Droši vien Elena tur tos nolikusi... Un atradu vēl kaut ko.

Mauks norija siekalas. Elpas vilciens šķita teju vai sāpīgs. Viņš zināja, kas tas bijis.

- Es atradu to fotogrāfiju, Taj. Tā atradās turpat. Man šķiet, tu zini, par ko es runāju. Ar to meiteni, kuru nogalināja... Kā viņu sauca - vai Eiprila?

- Eiprila. - Viņš pamāja, juzdamies mazliet vainīgs.

- Kopā ar tevi. - Enijas skatiens pievērsās viņam. Tas nebija pārmetošs, drīzāk sāpināts. - Kas viņa bija, Taj? Es neesmu greizsirdīga. Nu, varbūt mazliet... Taču tu mainījies kopš tās dienas, kad viss notika un tu attālinājies no manis. Man šķiet, ka esmu pelnījusi zināt patiesību.

- Viņa bija tikai draugs, Enij, - Hauks sacīja. - Es tev apsolu, nekā cita nebija. Tā fotogrāfija tika uzņemta pirms ilga laika.

- Es zinu, ka tas bija pirms ilga laika, Taj. Tad kāpēc... Kāpēc tev vajadzēja to visu slēpt no manis? Kāpēc tu man nevarēji vienkārši pateikt? Neatkarīgi no tavas saistības ar viņu. Tu viņu pazini - un tā nebija pavirša pazīšanās.

1 lauks pamāja un nopūtās kā pirms grēksūdzes.

- Ir kāds posms manā dzīvē, Enij, kuru es nemēdzu daudz apspriest. Ne ar vienu. Ne tikai ar tevi. Pēc Noras nāves. Pēc tam, kad sāka brukt manas attiecības ar Betu...

Viņš tai izstāstīja, kā bija aizgājis no darba Ņujorkas policijas departamentā. Par tumšo dzīves posmu, kas tam sekoja. Par vainas izjūtu. Par to, ka viņš nebija spējis atrast iemeslu, lai no rītiem pieceltos.

- Kādu vakaru es vienkārši sēdēju savā automašīnā pie veikala, kad tas notika. Es biju tik nikns... paņēmu akmeni un metu ar to pa skatlogu. Ieradās policija... Ja es nebūtu policists, būtu pavadījis nakti cietumā. Varbūt tā bija depresija? - Viņš paraustīja plecus. - Varbūt tikai vainas izjūta. Tā bija nebeidzama. Tolaik nezināju, kā par to izrunāties. Protams, arī tagad neesmu nekāds eksperts... Eiprila palīdzēja man tikt atpakaļ sliedēs, tas arī viss. Mēs iepazināmies depresijas terapijas grupā. Pēc tam sākām tikties, lai iedzertu kafiju. Tolaik man kāds bija vajadzīgs. Nezinu, kā tas būtu beidzies, ja es paliktu viens. Tagad pat nedomāju par šo periodu, bet, kad ieraudzīju, ka viņa ir nogalināta...

Enija nolūkojās viņā.

- Tu gribēji noskaidrot, kas ar viņu noticis, vai ne? Visu šo laiku. Tu domā, ka es to neredzēju tavā sejā? Tu domā, es nejutu, ka kaut kas ir mainījies? Ka varbūt es biju kaut ko izdarījusi...

- Tu neko neesi izdarījusi, Enij.

Piepeši viņas sejas izteiksme mainījās - viņa aizklāja muti ar plaukstu.

- Mans Dievs! Tad tāpēc notika uzbrukums Džaredam, vai ne? Tas bija brīdinājums tev - lai liktu tev mest pie malas šo lietu. Vai arī to tu man noklusēji? Vai viņi mēģināja nodarīt pāri manam dēlam tevis dēļ?

Hauks pamāja, sakniebdams lūpas.

- Jā, man tā šķiet, Enij.

- Ak, Taj... - Viņas acīs iemirdzējās asaras. - Kā tu varēji slēpt no manis kaut ko tādu? - Viņa lūkojās Haukā ar sāpīgu skatienu, itin kā skatīdamās uz seju, kuru ir redzējusi miljoniem reižu, bet kura tagad ir mainījusies. - Kur tu esi iesaistījies, Taj? Tev ir sākusies jauna dzīve. Tev esmu es. Kāpēc viņai pār tevi ir tāda vara? Kas tevi velk atpakaļ, Taj?

- Mani neviens nekur nevelk, Enij...

- Velk gan. - Viņa pamāja. - Velk... Tā sieviete ir mirusi, Taj. Es esmu te. Kāpēc tu gribi no tā visa atteikties? Kāpēc tu nevari mani tā mīlēt?

- Es mīlu tevi, Enij., - viņš sacīja. - Patiešām mīlu.

- Nē. - Viņa papurināja galvu ar asarām acis. - Ne tā.

Haukam gribējās pastiept roku un apskaut viņu. Gribējās pateikt, ka ir vēl kaut kas. Vairāk par to, ko viņš bija pateicis. Taču viņu sāpināja tas, ka Enijai izrādījās taisnība. Viņi bija devuši viens otram tikai vienu solījumu. But patiesiem. Godīgiem. Viņa bija to pelnījusi.

Bet viņš to bija liedzis.

- Es tev nejautāšu, kur tu biji. - Enija centās drosmīgi pasmaidīt. - Tas ir, tā nav mana darīšana. Tu esi krietns cilvēks, Taj. Es to zinu, un zinu, ka tu darītu jebko manis deļ. Un Džareda dēļ. Tu vienmēr esi to pierādījis. Tu izturies pret viņu kā pret dēlu. Taču viņš tāds nav, un es to zinu. Un es arī neesmu tava sieva.

- Es biju Serbijā, Enij. Un Londonā. - Hauks norija siekalas. - Biju kopā ar aģenti no Valsts finanšu departamenta, un mēs vajājām kādu, kas, iespējams, ir vainojams Eiprilas nāvē.

- Serbijā? - Enija pašūpoja galvu, noslaucīdama asaru. - Londonā? Nu, vismaz tur nebija nekā aizraujoša vai spoža, vai ne?

- Tas nebija gluži brīvdienu izbrauciens ar divriteņiem, Enij.

Tas lika viņai pasmaidīt.

- Par to es nešaubos. Vai tas bija bīstami?

Hauks uzlūkoja viņu, īsti nevēlēdamies to atklāt. Ne tagad.

- Laikam gan.

- Laikam gan... - Enija mazliet ciniski nošņaukajas un papurināja galvu. - Tad jūs viņu notvērāt? To cilvēku, kurš to izdarīja?

- Nē. Viņš ir miris. Enij, paklausies... - Hauks satvēra viņas plaukstu un saspieda savējā. - Piedod. Es nožēloju, ka nestāstīju tev visu. Nožēloju, ka esmu tevi jebkādā veidā sāpinājis. Tas ir pēdējais, ko vēlējos. Un pēdējais, ko tu būtu pelnījusi.

- Tev ir pilnīga taisnība, tas ir pēdējais, ko es būtu pelnījusi. Tomēr es nevaru tevi piespiest mani iemīlēt, vai ne? Un esmu pelnījusi ari to. Man nav vajadzīgas rozes vai Valentīna dienas sirsniņas, vai milzu saistības. Taču es esmu pelnījusi būt mīlēta, vai ne?

- Es tevi mīlu, Enij...

- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Es tā nedomāju.

Enija viņam uzsmaidīja vēl vienu reizi un tad ieskatījās pulkstenī.

- Laikam jau grila kurināšana nav tas, ko šobrīd vajadzētu darīt.

Hauks viņu uzlūkoja un mēģināja atbildēt uz viņas smaidu.

- Nē, laikam gan ne.

- Es ceru, ka tu viņus atradīsi, Taj.

-Ko?

- To, kurus tu meklē.

Hauks nezināja, vai viņa runā par Eiprilas slepkavu vai varbūt par kādu citu.

Viņa piecēlās.

- Tu zini, ka es nemēdzu aiziet tik banāli kā tagad... -Enijas dzidri zilās acis iemirdzējās. - Taču man laikam vienmēr ir iekšēji gribējies, lai tu dotos uz tādām vietām kā Londona tikai kopā ar mani.

Enija paspraucās viņam garām, un Hauks satvēra viņas roku.

Viņa kādu mirkli nostāvēja nekustīgi.

- Runājot par Eiprilu... es tev neesmu izstāstījis visu. Ir vēl kaut kas...

- Piedod, Taj. - Enija atbrīvojās. - Taču es nevēlos to zināt.

Elektroniskā pasta vēstule parādījās Naomi klēpjdatora ekrānā, kad viņa ielogojās pulksten sešos no rita. Tā bija isa atbilde trijās rindiņās, un viņa to lasīja, sēdēdama pie datora, ģērbusies pārāk lielā Prinstonas sporta kreklā. Viņa to izlasīja divreiz, lai nekļūdītos.

Tas visu mainīja.

Viņa nogaidīja, cik ilgi vien spēdama, un iegāja dušā, juzdama, ka sirds skaļi sitas krūtīs. Tad viņa nospieda ātrā savienojuma taustiņu.

-Taj...

- Sveika. - Viņš izklausījās miegains.

- Man likās, ka tevi mocīs laika starpības sekas. Vai viss kārtībā?

- Viss kārtībā, - viņš atbildēja un nokremšļojās. - Neesmu neko daudz gulējis. Esmu nomodā kopš pulksten trijiem. Personiskas dabas problēmas. Kas noticis?

- Nupat saņēmu kaut ko no Bernes. - Naomi balss drebēja satraukumā. Viņa izstāstīja Haukam par saņemto atbildi no vēstniecības ģenerālkonsula vietnieka. - Privāta lidmašīna, kas reģistrēta Dubaijas lidsabiedrībā, nolaidās Ženēvā divdesmit piektajā jūnijā pulksten septiņos un divdesmit vienā minūtē. Hasani izgāja pasu kontroli pēc pusstundas. Tas ir vienu dienu pirms Tibo pacēlāja biļetē redzamā datuma, Taj.

- Ženēva nav Gštāde, Naomi.

- Ženevas lidosta ir vistuvāk Gštādei, ja vajadzīga pasu kontrole. Tā atrodas tikai divu stundu brauciena attālumā. Es pārbaudīju. Hasani bija tur, Taj!

Viņa bija izmisīgi centusies savilkt visu kopā jau kopš atbildes saņemšanas brīža. Nu bija skaidrs, ka tur noticis kas svarīgs. Izstrādāta sazvērestība, kas tika īstenota pēc vairākiem mēnešiem, panākot Savienoto Valstu vērtspapīru devalvāciju. Diviem investīciju pārvaldniekiem tika samaksāts par milzu zaudējumu slēpšanu savās bankās, lai pēc tam viņus nogalinātu un iekustinātu lavīnu, kas draudēja aprakt jau tā nedrošo finanšu sektoru. Akcijas strauji zaudēja vērtību. Bankas bankrotēja.

Sienas bruka.

Nu viņai vajadzēja iesaistīt savējos. Hasani atradās Ņujorkā. Varbūt šī bija vienīgā izdevība. Kā tikt viņam klāt? F1B, Tieslietu departaments... Tagad Naomi tikai atlika izdomāt, kam uzticēties.

- Kam tu to esi pateikusi, Naomi?

- Nevienam, - viņa atbildēja. - Tikai tev. Taču es vairs nevaru to ilgāk paturēt pie sevis. Hasani atrodas Ņujorkā. Viņš ir ieradies, lai piedalītos Reynolds Reid akcionāru gada pilnsapulcē. Nezinu, uz cik ilgu laiku. Es apzinos, ka Ženē-va nav Gštāde, taču mēs varam pierādīt, ka viņš atradās Šveicē vienlaicīgi ar Tibo un al Baširu. Mūsu rīcībā ir viņa telefona sarunas atšifrējums, kurā plāns tiek iedarbināts. Naudas plūsma no viņa firmas, kas samaksāja Džeimsam Donovanam. Viņi visi trīs sazvērējās, lai sagrautu Savienoto Valstu ekonomiku, Taj. Mārtijs al Baširs to praktiski atzina.

- Un ko tu grasies darīt?

- Nezinu. Vispirms iešu paskriet, lai to apdomātu. Daudz kas ir likts uz spēles. Par manu karjeru vispār nerunājot, ja es salaidīšu to dēlī. Es iedomājos... - Viņai prā-

tā bija ienācis kaut kas no al Bašira teiktā. Par to, ka tas nav terorisms, bet kaut kas daudz, daudz lielāks. - Ja nu tur bija vairāk cilvēku par viņiem trijiem? Ja nu bija iejaukti ari citi? Vēl kādi? Ko tad, ja šai Gštādes bandai ir vairāk biedru?

- Es ari esmu par to domājis, - Hauks atbildēja. - Un es jau tagad piedalos, Naomi.

Viņš jau gatavojās doties projām, kad iezvanījās mobilais. Stīvs Krisafulis.

- Es gribu tev kaut ko parādīt, Taj, - Griničas policists noteica. - Vai tev tuvumā ir dators?

- Varētu būt, - Hauks atbildēja, uzmetot automašīnas atslēgas uz galda un dodoties pie rakstāmgalda.

- Mēs esam uzzinājuši kāda cilvēka identitāti. Tas ir viens no Sonija Mcrseda drauģeļiem Irākā. Viņi pazina viens otru simt pirmajā vadā. Es tev jau teicu, ka mēs pārbaudām. Viņš ir strādājis arī par bruņotu drošības konsultantu GTM - firmā, kas pasūtīja Mersedu tālāk. Tā ir Talon firma.

- jā. - Hauks ieslēdza datoru. - Es to atceros, Stiv.

Viņš ielogojās savā elektroniskajā pastkastītē un ieraudzīja jaunu vēstuli. Hauks noklikšķināja uz tās un tad uz pielikuma.

Ekrānā parādījās attēls.

Vīrietis militārā formastērpā, atbalstījies pret bruņotu automašīnu. No GTM laikiem. Muskuļots, spēcīgs. Pelēkā armijas sporta kreklā, ar M4 automātu rokās. Cirtainie mati saņemti strupā zirgastē.

Džeks "Reds" O'Tūls.

- Klausos, Stīv...

- Viņš nostrādāja divreiz pa gadam GTM pēc tam, kad atvaļinājās no dienesta. Es runāju ar viņa armijas priekšnieku. Viņš tur bijis pazīstams kā īstākais kovbojs. Ašais puisis, kas pasteigsies nospiest mēlīti. Man šķiet, ka viņš ir tas, kuru mēs meklējam, Taj. Apjautājos, kas bijuši viņa galvenie klienti. Tāpat vien. Tu nemūžam neticēsi, kādu atbildi es saņēmu.

- Es klausos, Stīv...

Hauks cieši uzlūkoja fotogrāfiju. Muskuļots augums. īsa zirgaste. Saistība ar Mersedu.

Tomēr tas bija kas cits, kas lika Hauka asinīm uzvārīties.

Tas bija kas tads, kas atradas uz vīrieša kakla. Kaut kas līdzīgs tetovējumam. Ķepa, iespējams, lauvas vai panteras. Gluži kā attēlos, kurus Evans Glasmens bija uzņēmis no otrā stāva loga.

Tas bija cilvēks, kurš nogalināja viņa ģimeni.

Džeks "Reds" O'Tūls.

- Labi pastrādāts, Stīv.

Viņa skrēja, domājot par to visu.

Gandrīz piecas jūdzes. Pa celiņu, kas veda gar Potoma-ku. Līdz atbilde atausa viņas prātā. Apstājusies, iespraudusi rokas gurnos, smagi elpodama, viņa apzinājās, ka šādā veidā uzņemsies milzīgu risku.

Tomēr nekas cits viņai neatlika. Palaist garām šo izdevību, pazaudēt Hasani - tas vairs nebija pieļaujams. Bija miruši astoņi nevainīgi cilvēki. Nemaz nerunājot par viņa izraisīto pasaules ekonomikas sabrukumu. Un to, ka al Ba-šira dēla seja vēl aizvien neizgāja viņai no prāta.

Lai cik tas būtu banāli, viņa pieķēra sevi raugāmies uz Linkolna memoriālu.

Tas bija viņas darbs.

Naomi izņēma mobilo telefonu. Viņi bija runājuši privāti tikai vienu reizi. Naomi lūdza desmit minūtes - divatā. Ja iespējams, jau šajā rītā. Un turēt šo zvanu noslēpumā.

Pēc pusotras stundas Naomi iegāja Valsts finanšu departamenta vaditaja kabinetā.

Viņa bija domās pārcilājusi visus, ar ko būtu iespējams aprunāties, visus, kas spētu kaut ko darīt lietas labā, kam viņa varētu uzticēties. Tomass Kītons bija vienīgais vārds, kas šķita atbilstošs.

Sekretāre viņu pavadīja un atvēra lielās koka durvis, tāpat ka iepriekšējā reizē atklājot plašo telpu, pulēto mahagonija rakstāmgaldu un spīdīgo konferenču galdu. No

paklāja uz Naomi noraudzījās košais Savienoto Valstu ģerbonis. Nekas neaizsedza skatu uz Vašingtona pieminekli.

Ceru, ka tu saproti, ko dari, Naomi...

Tomass Kītons, kurš bija sēdējis pie rakstāmgalda, piecēlās un aicināja Naomi apsēsties lielā ādas krēslā, kas piepeši likās viņai krietni par lielu.

- Aģente Blūma, - viņš ierunājās. - Jus lūdzāt privātu tikšanos. Jūs taču saprotat, cik tas ir neparasti...

Naomi apsēdās, juzdama, ka sirds sitas kā pneimatiskais āmurs.

- Es to saprotu, ser.

- Pieņemu, ka privātuma prasība neattiecas uz Miču. -Uz Miču Heistingsu, departamenta galveno juriskonsultu, kurš bija iekārtojies netālu uz dīvāna.

- Nē, protams, ne, - Naomi atbildēja. Viņa pamāja juristam. - Labdien, ser.

Heistingss veltīja viņai saspringtu smaidu, sakārtodams brilles.

Naomi izņēma no somas lielu mapi un novietoja to sev klēpi.

- Esmu droša, ka jums abiem ir svarīgas darīšanas, kam vajadzētu pievērsties. Tas neaizņems daudz laika...

Departamenta vadītājs atkal apsēdās.

- Ja ar "svarīgām darīšanām" jūs domājat to, ka pasaules tirgi atrodas brīva kritienā, ka Kalifornijas lielākā banka ir bankrotējusi, ka pasaule prāto, kurš ilggadējais investīciju fonds bus nākamais, ka prezidents šodien uzstāsies televīzijā, lai ieteiktu sabiedrībai uzticēties tirgiem... ja, - viņš paraudzījās uz Heistingsu, - šī diena ir visai aizņemta. Pēdējā apciemojuma reizē jūs devāt dažus šausminošus mājienus. Es jums lūdzu atgriezties ar pierādījumiem. Vai jūs esat atradusi šādus pierādījumus, aģente Blūma?

- Jā, ser. - Naomi pamāja. - Domāju, ka esmu. Man ļoti

žēl, taču es nejutos droši, izvēloties šajā jautājumā parasto ceļu. Manā iepriekšējā apciemojuma reizē es pieminēju Šauda Arābijas investīciju pārvaldnieku, vārdā Mašhurs al Baširs, kurš, manuprāt, bija izraisījis globālu akciju pārdošanu, iekļaujoties sazvērestībā, kuras mērķis bija destabilizēt Savienoto Valstu ekonomiku. Šķiet, jūs zināsiet, ka pirms divām dienām mēs mēģinājām ņemt viņu sava aizbildniecībā?

- To es zinu, aģente Blūma. - Valsts finanšu departamenta vadītāja seja savilkās skābā grimasē. - Šis al Baširs bija cienījama figūra finanšu pasaulē. Šobrīd tiek ziņots, ka viņš un viņa ģimene ir pazuduši. Es jums liku rīkoties diskrēti, nevis izraisīt publisku incidentu. Pie joda, kas tur īsti notika?

- Es nezinu. Man ļoti žēl. - Naomi, neomulīgi juzdamās, sagrozījās krēslā. - Taču, pirms tas notika, al Bašira kungs man apstiprināja, ka viņš tiešām ir piedalījies sazvērestībā, ka jau biju domājusi. Kopā ar Hasanu ibn Hasani. Ja atceraties, sākotnējie pierādījumi nāca no ierakstītas telefona sarunas atšifrējuma Hasani un al Bašira starpā, kuru es centos sasaistīt ar abu brokeru nāvi, kā rezultātā Wertheimer Graut un Beeston Holloway bankrotēja, iesaistoties starpniekam Dīteram Tibo.

Valsts finanšu departamenta vadītājs paliecās uz priekšu.

- Un vai jūs spējāt to visu sasaistīt, aģente Blūma?

Naomi atvēra savu mapi.

- Es atradu naudas plūsmu starp Tibo un vienu no Hasani kunga uzņēmumiem, nekustamā īpašuma attīstītājiem Dubaijā ar nosaukumu Ascot Capital, kas tika izmantots, lai pārskaitītu ievērojamu naudas summu Džeimsam Donova-nam no Beeston Holloway, kurš, kā mēs šobrīd esam pārliecināti, neizdarīja pašnāvību, bet gan tika nogalināts, ser.

Kītona skatiens kļuva nopietns.

- Es vel aizvien gaidu no jums pierādījumus, aģente Blūma.

- Jā, ser. Jūtos visai droša, ka Hasani kungs, al Bašira kungs un Tibo izstrādāja finanšu tirgu sabrukuma scenāriju pērnā gada jūnijā. Mēs atradām pierādījumus, ka viņi visi trīs atradās Šveices pilsētā Gštādē vienā un tajā pašā dienā, divdesmit sestajā jūnijā.

- Gštādē?

- Hasani privātā lidmašīna nolaidās Ženēvas lidostā iepriekšējā dienā. Žcnēva ir tuvākā starptautiskā lidosta, kurā viņš varēja nolaisties. Pēc divām dienām viņš devās uz Londonu. Uzskatu, ka viņi to apsprieda restorānā ar nosaukumu Christina kalna galā. Šobrīd cenšos atrast pēdējos pierādījumus par viņu atrašanās vietu, viesnīcām, kurās viņi bija apmetušies, kā ari restorānu, kurā notika tikšanās.

- Tas, ka viņi atradušies tur vienā un tajā pašā laikā, vēl nepierāda, ka viņi izplānojuši šo sazvērestību, vai ne, aģente?

- Nē, jums taisnība, - Naomi pamāja. - Tas to nepierāda. Pierādījums ir tāds, ka Dīters Tibo patiesība ir vārds, zem kura slēpās izbijis Serbijas militarists, kurš tika apsūdzēts masu slepkavībās kara laikā. Viņš ir tiešā veidā saistīts ar Glasmenu un Donovana slepkavībām. Manuprāt, pietiks ar to, ka mēs sasaistīsim viņu ar Hasani, pateicoties naudas plūsmai, kas tika izmantota Donovana piekukuļošanai, un pec tam sasaistīsim Hasani ar al Baširu, izmantojot ierakstīto telefona sarunu un globālo akciju pārdošanu, kas tam sekoja. Ar to vajadzētu pietikt, lai uzsāktu pilnīgu izmeklēšanu, departamenta vadītāja kungs. Taču laika kļūst aizvien mazāk. Es neesmu šurp atnākusi tikai tāpēc.

Tomass Kītons ar žestu norādīja, lai viņa turpina.

Naomi dziļi ievilka elpu.

- Hasani šobrīd atrodas Savienotajās Valstīs. Viņš pie-

dalās Reynolds Reid valdes sēdē pirms ikgadējās akcionāru sapulces. Ir skaidrs, ka viņš ir noorganizējis liela mēroga starptautisku sazvērestību, izraisot Savienoto Valstu banku sabrukumu, kā rezultātā visa pasaulē izcēlās panika, kas ir izmaksājusi miljardus, ja lēšam zaudēto tiro vērtību, un personiskas grūtības.

Heistingss ierunājās no savas vietas uz dīvāna:

- Hasani un al Baširs nesagrāva šīs bankas, aģente Blūma. Un jūs aizmirstat dažus sīkumus, tādus kā zemstan-darta aizdevumu sistēmas sabrukums, hipotekārās kreditēšanas krahs, nodrošinātie paradi, reitingu aģentūru apjukums...

- Nē, ser, jums ir taisnība, taču viņi acīmredzot to visu paātrināja. Tas ir tads pats uzbrukums Savienotajām Valstīm kā lidmašīnas ietriekšanās tieši Kapitolija kupolā. Nemaz nerunājot par to, - Naomi turpināja, atkal pievērsdamās Kītonam, - ka vismaz astoņi nevainīgi cilvēki, jādomā, ir nogalināti gan šeit, gan Apvienotajā Karalistē.

Kitona seja sastinga.

- Es nespēju salikt visu kopā. Nesaprotu, kāpēc tas viss tika darīts un kurš bija ieguvējs no notikušā. Iespējams, ir iesaistīti arī citi cilvēki, kuri pagaidām nav identificēti. Taču te bija sazvērestība, ser, pilnīgi noteikti. Sazvērestība, lai destabilizētu Savienoto Valstu ekonomiku, izmantojot finanšu sistēmas vājās vietas. Hasani ir nepieciešams aizturēt - jau šodien pat. Viņam jāliek atbildēt par savām aktivitātēm šīs sazvērestības ietvaros. Ja viņš butu atvedis šurp bumbu, jūs tūlīt pat zvanītu Federālajam izmeklēšanas birojam. Šis nav mazsvarīgāk par bumbu, un tas ir nodarījis vairāk kaitējuma nekā jebkāds spridzeklis. Man nebūtu gribējies izlauzties līdz jums šādā veidā, ser.

- Un iemesls, - Kītons apjautājās, - kāpēc jūs nerīkojaties ierastajā veidā... kāds tas ir?

- Jūs pieminējāt Londonu, sekretāra kungs. Jūs zināt, kas tur notika. Nez kādā veidā mēs tikām apsteigti gan Tibo, gan al Bašira gadījumā, pirms paguvām viņus aizturēt. Divas dienas iepriekš Tibo tika nogalināts Serbijā. Tas izskatījās pēc atriebības par viņa kara noziegumiem. Taču par to neviens neko nezināja, ser. Un neviens nezināja, ka viņš ir atgriezies savā dzimtajā ciematā. Es nezinu, kurš ir šis cilvēks, - Naomi turpināja. - Pieņemu, ka Hasani, kurš slēpj pēdas. Taču tikai saujiņa cilvēku zināja, ka mēs esam sasaistījuši kopa Tibo un Hasani. Ņemot to vērā, es negribēju riskēt un ļaut ziņām par Hasani nonākt nepareizajās rokās. Uzskatīju, ka man javēršas tieši pie jums, ser. Ceru, ka jūs saprotat.

Tomasa Kitona žoklis saspringa, un viņš dzedri paraudzījās uz Miču Heistingsu. Jurists atbildēja viņam ar tikpat noraizējušos skatienu.

- Ļoti nopietns jautājums, - viņš noteica, pagriežoties pret Naomi. - Jums bija pilnīga taisnība, nākot taisnā ceļā pie manis, aģente Blūma.

Piters Saimonss šķirstīja Wall Street Journal, sēdēdams uzņēmuma Maybach aizmugurējā sēdekli. Šobrīd automobilis brauca pa Rūzvelta šoseju. Pulksten pusdeviņos viņam bija paredzētas brokastis ar Ņujorkas Federālo rezervju bankas vadītāju viņu centrālajā birojā Libertijstrītā. Līdz ar augstākā ešelona vadītājiem no Goldman Sachs, Citibank un Black-stone, visietekmīgākajiem finanšu dūžiem. Valdībai vajadzēja reaģēt uz aizvien dziļāko Volstrītas krīzi, izstrādāt plānu, kā saturēt sistēmu kopā. Un ar ko gan labāk apspriesties, ja ne ar tiem cilvēkiem, kuri bija visvairāk atbildīgi par tās pagrūšanu bezdibenī? Vēsturiskā Vašingtona sēžu zāle Federālo rezervju bankas trīspadsmitajā stāvā bija trīsstāvu mājas augstumā un pilnīgi bez logiem. Gluži burtiskā nozīmē - lai viss tajā runātais paliktu aiz slēgtām durvīm.

Piters Saimonss zināja, ka nav jābūt ģēnijam, lai varētu to visu paredzēt. Tieši ģēniji bija atbildīgi par visu šo jucekli. Gadiem ilgi pasaule bija ieaijāta miegā, pateicoties indīgai kredītu un parādu dubultdozai. Bankas, reitingu aģentūras, valdības institūcijas, kuru uzdevums bija visu saturēt. Pat apdrošināšanas aģenti, kuri bija izstrādājuši logaritmiskas shēmas, lai kompensētu riskus, kā to bija izdarījis uzņēmums AIG. Sistēma bija izrūsējusi, sapuvusi pašā serdē. Un, lai arī vairums to nesaprata, pilnīgi gatava šādai situācijai. Noteikumu mīkstināšana bija ļāvusi bankām paaugstināt kredītpleca proporciju pret kapitālu attiecībā

četrdesmit pret vienu. Reitingu aģentūras iekasēja komisijas naudu no tām pašām firmām, kuras tām vajadzēja sīki pārbaudīt. Tirdzniecības apjomus noteica atvasinātie finanšu instrumenti un kredītsaistību neizpildes kompensācijas darījumi, kurus neviens īsti nesaprata. Hipotekārās kreditēšanas tirgus bija sarucis līdz nulles līmenim. Visa šī sistēma netraucēti aizvijās augšup pa spirāli, sagādājot rekord-augstu peļņu visiem. Līdz tas viss sabruka.

Līdz tas vairs nenotika. Līdz vējš mainījās. Nē, Saimonss zināja, ka nevajadzēja būt ģēnijam. Viņš neapšaubāmi tāds nebija. Vajadzēja tikai but gatavam kaut ko darīt šajā sakarībā. Pielūkot, lai tevi neaizpūstu vētra.

Un Saimonss nekad nebija piederējis pie tiem, kurus spēj nobīdīt malā neliela vēja virziena maiņa. Viņa tēvs bija vidusmēra tirgotājs Filadelfijas priekšpilsētā, un jau no paša sākuma Pīters sapņoja par kaut ko augstāku. Viņš bija viens no labākajiem skrējējiem vidusskolas laika, kur viņa rekords četrsimt jardu distancē bija palicis nepārspēts. Tagad skolas stadions bija nosaukts viņa vārdā. Jeilā viņu uzaicināja pievienoties ekskluzīvajam "Galvaskausa klubam". Diena, kad tas notika, vēl aizvien bija viena no tām, ar ko viņš visvairāk lepojās. Tas bija padarījis viņa uzkāpšanu līdz Vol-strītas virsotnēm teju vai pašsaprotamu. Atvērtas durvis pie pareizajām kontaktpersonām. Augšā allaž atradās kada roka, kas viņu vadīja. Neviens nestrādāja smagāk par Sai-monsu. Viņš zināja, ka nav nekāds ģēnijs. Un viņam nebija radurakstu, kas nobruģētu ceļu.

Vispirms viņš kļuva par tirdzniecības nodaļas vadītāju Reynolds Reid, kad tā vēl bija mierīga, uz privātpersonu apkalpošanu orientēta institūcija. Tad viņš tika iecelts par obligāciju daļas vadītāju; deviņdesmitajos gados tās piedzīvoja popularitātes uzplaukumu. Viņš pārveidoja firmu no mierīga, vecmodīga brokeru uzņēmuma par jauna parauga

investīciju banku, kas ieņēma vienu no vadošajām pozīcijām pasaulē. Viņš bija uz viļņa, kas aiznesa viņu līdz pat virsotnēm. Taču zīmes kļuva acīmredzamas - kad visi pārējie sāka dramatizēt situāciju, viņš negrasījās pieļaut lejupslīdi kopā ar tiem. Tā bija atšķirība starp Pīteru Saimonsu un viņa daudzajiem kolēģiem. Pat tiem, kuri pēc piecpadsmit minūtēm gatavojās sēsties pie viena galda ar viņu un pļāpāt par to, kā pareizi stūrēt kuģi šajā vētrā.

Skolas laikā Saimonss bija studējis austriešu ekonomistu Jo-zefu Šumpēteru, un tas bija noteicis viņa viedokli, ka sistēma atjaunojas līdz ar katru paaudzi. Kapitālisms nebija statisks. Tas pastāvīgi pārveidojās, gluži kā dzīvs organisms. Inovāci-jas attīrīja sistēmu. Milzeņi auga un krita. Radošā destrukcija. Daba darīja to pašu evolūcijas gaitā, kad milzu meži tika iznīcināti ugunī. Sumpēters to dēvēja par ļaušanos vētrai.

Ideja bija ienākusi viņam prātā pirms gada, tukšojot pa mēriņam kopā ar Hasani Dubaijā pēc tam, kad bahreinie-tis palīdzēja saņemt finansējumu no karaliskās ģimenes. Ja viņi varētu ietekmēt notikumu gaitu, sagrozīt svarus, tā teikt, sev par labu, par spīti gaidāmajai krīzei, visi būtu ieguvēji. Viss šā vai tā bija neizbēgams. Daba ņēma savu. Saimonsam bija līdzīgi domājošu cilvēku tīkls. Tādu cilvēku tīkls, kas varēja ļaut tam notikt globāla līmeni. Hasani tikai vajadzētu īstenot plānu. Visu iekustināt. Izdarīt vajadzīgo grūdienu. Šajā brīdī spēlē iekļāvās al Baširs. Cilvēks, kurš bija Hasani parādnieks citādā ziņā. Ideāli piemērots tam, lai uzsāktu ķēdes reakciju. Likt banku akcijām zaudēt vērtību. Nolikt pa sitienam ašās peļņas tīkotājus. Pēc tam arī pārgalvīgos brokerus. Tā bija Hasani ideja.

Un viņš atrada ideālo izpildītāju.

Tas tik bija joks, ka šis izpildītājs beigās bija pavedinājis Saimonsa bijušo sievu!

Saimonss apzinājās, ka viņš tikai paātrina neizbēgamo.

Reynolds Reid būs gatavs savākt atliekas. Daži viņa konkurenti tiks aizmēzti projām. Tā tam vajadzēja notikt. Skaidrs, ka viņam vajadzēja ciest zaudējumus. Personiskus. Un firmai tāpat. Istermiņā.

Taču beigu beigās viņš izradīsies viens no uzvarētājiem. Inovatīvais spēlētājs. Tas, kurš maina apstākļus sev par labu. Viņus vētra padarīs tikai stiprākus.

Pēc brokastīm viņam bija paredzēta valdes sēde. Šajā sēdē viņi apstiprinās Kalifornijas lielākās bankas iegādi - to tikko bija pārņēmusi Federālo rezervju banka. Viņi bija savākuši labākās atliekas no Wertheimer Grant. Un arī no valsts lielākās hipotēku sabiedrības. Viņi gatavojās to paziņot ikgadējā akcionāru sanāksmē šaja pēcpusdienā.

Viņi tikai nepaziņos, kā īsti tas noticis.

Saimonsa automašīna piebrauca pie Federālo rezervju bankas Libertijstrītā. Viņa šoferis Karls pagriezās pret priekšnieku.

- Vai atstāt jūs te, Saimonsa kungs?

- Lieliski, Kari. Neizlaid no rokām telefonu. Es atgriezīšos pēc pusotras stundas. Desmitos mums jābūt birojā.

- Sapratu, ser.

Saimonss izkāpa no automašīnas. Bija tikai viens apsvērums, kas lika viņam aizdomāties.

Viņa draugs.

Savā būtība Hasani vel aizvien bija pārāk liels ideologs. Viņš turpināja neprātīgi ticēt džihādam, musulmaņu svētajam karam. Cilvēki, kuri pārāk cieši kaut kam ticēja, allaž bija darījuši Saimonsu mazliet nervozu. Viņš klusībā pasmaidīja, ka, par spīti izsmalcinātajām maltītēm un sirsnīgajiem draugu apskāvieniem, bahreinietis droši vien tāpat šaubījās par viņu pašu.

Nekad nevarēja zināt, ar ko tas beigsies.

Iedams pa apzeltītajām durvīm, Pīters Saimonss atgādināja pats sev, ka vajadzēs kaut ko darīt lietas labā.

Reds O'Tūls atbalstījās pret automašīnu un nolūkojās uz Ņujorkas ainavu.

Viņam bija noteikts ierasties šeit un gaidīt. Tas esot viņa pēdējais darbs. Ļoti svarīgs. Pēc tam viņš varēšot saņemt savu pēdējo algu un nozust. Viņš bija sadzirdējis ko līdzīgu izmisumam savas kontaktpersonas balsī. Viņš pazina šo zīmi - gluži kā karalaukā, kad pozīcijās kļuva par karstu. Kad tuvojās ugunslīnija. Viņš bija atradies tādās situācijās vairākas reizes, un šajā reizē sajūta bija tāda pati. Vienmēr bija vajadzīga kāda izeja. Atkāpšanās iespēja.

Šobrīd viņš centās to izplānot.

Viņš zināja, ka savā mūžā ir izdarījis vairāk ļauna, nekā viņam gribētos atzīt vai atcerēties. Viņš sprieda, ka vēl viens vai divi papildinājumi šajā sarakstā neko nemainītu, kad pienāktu laiks par visu atbildēt. Viņš nebija pats pieteicies to izdarīt. Ja viņa ticīgais tēvs būtu dzīvs, viņš teiktu: "Džonij, nedari neko tādu, ko pēc tam nevarētu nožēlot grēksūdzē. Tas ir vienīgais likums."

O'Tūls pasmaidīja un iedomājās, vai pasaulē būs palicis pietiekoši daudz nožēlas par to, ko viņš bija spiests izdarīt.

Viņš zināja, ka Merseds ir identificēts. Viņa vārds bija parādījies visos ziņu izlaidumos. Bija noskaidrota viņa pagātne. Irāka. Global Threat Management. Sonijs allaž bija izturējies bezrūpīgi. Un mazliet izmisīgi. O'Tūls saprata, ka policijai nebūtu grūti atrast Sonija saistību ar viņu.

Pēc šī pēdējā darbiņa viņam vajadzēja nozust.

Aizslēpies aiz saulesbrillēm, viņš vēroja piebraucam taksometrus un limuzīnus. Iezvanījās mobilais. Viņš zināja, kas ir zvanītājs. Nemaz nevajadzēja skatīties. O'Tūls izņēma telefonu no kabatas un to atvāza.

- Esmu te.

- Vai mēs esam droši? - zvanītājs jautāja, domādams savienojumu. Zvanītājs nekad nepalaida garām iespēju uzlikt visus punktus uz "i", viņš bija ārkārtīgi piesardzīgs. Jādomā, ka tādam cilvēkam tas nebija nekas neparasts. Svarīgam cilvēkam.

O'Tūls apgalvoja, ka viss ir droši.

- Situācija ir kļuvusi mazliet nekontrolējama, - vīrietis iesāka. - Man vajadzēs, lai tu nokārtotu vienu senu lietu. Mēs esam visu sagatavojuši. Esam paredzējuši iespēju, kā tev to izdarīt. Taču tas būs sarežģīti...

Viņš uzklausīja mērķa vārdu un atrašanās vietu. Tas tiešām bija sarežģīti. Iekļūt iekšā. Visapkārt novērošanas kameras. Milzums cilvēku. Sabiedriska vieta. Nemaz nerunājot par miesassargiem.

- Piezvani man, kad būsi pabeidzis, - sacīja viņa konta к tpersona.

- Kad būšu pabeidzis, - O'Tūls minēja, - es plānoju nozust.

- Pirms tam vēl ir dažas pēdējās detaļas, kuras jānokārto. Vienu tu jau zini. Та tev būs gandrīz vai kā ģimenes sapulce. Otru vari nodēvēt par pensijas balli.

Viņš nosauca O'Tūlam vārdus. Viņš tos bija redzējis jau agrāk. O'Tūls sajuta uzvirmojam dusmas.

- To es izdarīšu par velti.

Divas lielas, melnas automašīnas piebrauca pie Waldorf Astoria viesnīcas Piecdesmitās ielas un Parka avēnijas stūrī. Šveicars gribēja norādīt, lai tās brauc tālāk, taču pirmās automašīnas šoferis nolaida lejup logu un novicināja apliecību. Šveicara sejas izteiksme mainījās, un viņš ļāva braucamajiem apstāties uz dubultās līnijas tieši pie viesnīcas ieejas.

No auto izlēca valdības aģentu komanda. Hauks ieraudzīja staltu, melnīgsnēju vīru smilškrāsas uzvalkā, kuram cieši aiz muguras sekoja Naomi bruņā bikškostīma. Vēl trīs aģenti izkāpa no otra busiņa. Viņiem visiem bija austiņas.

Hauks zināja, ka viņi visi ir no FIB.

Viņš piegāja pie Naomi, un aģentes seja atplauka, ieraugot Hauku.

- Man prieks, ka tu esi te. Šis ir vecākais aģents Ento-nijs Brūni, kurš ir atbildīgs par šo operāciju. - Naomi iepazīstināja Hauku ar vīrieti smilškrāsas uzvalkā. - Viņš strādā Finanšu noziegumu apkarošanas nodaļā Ņujorkā. Tas ir Tajs Hauks. Viņš ar mani daudz sadarbojās šajā lietā. Vairāk, nekā es sadarbojos ar viņu.

Hauks sarokojās ar vīrieti pie viesnīcas ieejas.

- Es zinu, kas jūs esat. - Brūni cieņpilni pamāja. - Sekoju līdzi jūsu izmeklēšanai Centrālās stacijas spridzināšanas lietā un tajā Hārtfordas juceklī. Priecājos, ka esat kopā ar mums.

Hauks atbildēja ar atturīgu mājienu, juzdamies visai pārsteigts, ka viņa sasniegumi nonākuši FIB uzmanības lokā.

Brūni pasmaidīja.

- An FIB aģenti skatās televīziju.

Viņš novietoja divus no saviem vīriem pie automašīnām un vienu vestibilā. Vēl divi, ģērbušies FIB vējjakās, kopā ar viņu devās iekšā greznajā viesnīcā.

- Ir iespējami vairāki varianti, - Brūni paskaidroja. - Un tas nenotiks klusi. Vienu es zinu skaidri - Bahreinas karaliskā ģimene sarīkos traci. Valsts departamenta pārstāvis gaidīs mūs FIB birojā. - Viņš pasmīnēja. - Vēl jūs varētu padomāt par Rn/uolds Reid akciju pārdošanu pirms dienas beigām. Volstrīta arī dabūs no tā ciest.

Grupa iegāja cilvēku pilnajā vestibila un piegāja pie administratoru letes. Viesnīcas pārvaldnieks melnā uzvalkā panācās viņiem pretī.

- Es esmu īpašo uzdevumu aģents Brūni, - FIB pārstāvis sacīja. - Mēs runājām pa telefonu.

Pārvaldnieks, gara auguma vīrietis vecumā pēc četrdesmit, ar atkāpušos matu līniju, gluži saprotamā kārtā izskatījās satraukts par to, ka tāda mēroga operācija notiek viņa viesnīcā.

- Es pārbaudīju, ka Hasani kungs vēl aizvien ir savā numurā, - viņš noteica. - Viņš ieradās aptuveni pirms četrdesmit minūtēm un vēl nav nācis ārā. Ceru, ka jūs varēsiet iziet pa sānu ieeju uz Piecdesmito ielu un izturēties pēc iespējas diskrētāk.

- Darīsim visu, kas mūsu spēkos, - Brūni viņam apgalvoja. Viņš pa rāciju paziņoja šoferiem, lai gaida aiz stūra. Tad pagriezās pret Naomi. - Esat gatava, aģente Blūma? Jūsu uznāciens.

Naomi sejā bija skaidri lasāma apņēmība. Brieda ne tikai svarīgākais arests viņas karjerā, bet viņa bija atšķetinājusi šo lietu no paša sākuma, kad tur nebija nekā vairak par divu Volstrītas brokeru šķietami nesaistītajiem nāves gadījumiem. Viņi bija sasaistījuši tās ar noslēpumaino telefona zvanu no Hasani un izsekojuši naudas ceļus līdz Ser-bijai un Londonai, slepkavībām aizšķērsojot ikvienu viņu soli. Nu viņi bija atgriezušies atpakaļ pie Hasani.

- Par simts procentiem, - Naomi noteica, dziļi ievilkdama elpu un veltīdama saspringtu smaidu Haukam.

- Tad iesim.

Hauks, Naomi, Brūni, viesnīcas pārvaldnieks un divi pavadošie aģenti devās pie liftiem pa sarkano paklāju, kas klāja vestibilu. Kad lifts pienāca, pārvaldnieks pieklājīgi palūdza, lai pāris, kas gatavojās tajā iekāpt, pagaidītu nākamo. Pulciņš sakāpa liftā. Tas aizvizināja viņus līdz divpadsmitajam stāvam, kur bija apmeties Hasani. Tas bija privāts stāvs ar dežurantu, kas sēdēja aiz rakstāmgalda.

- Kriš, vai Hasani kungs vēl aizvien ir savā numurā? -jautāja pārvaldnieks.

- Jā, ser. - Dežurants pamāja un ieskatījās reģistros. - Viņš ieradās aptuveni pirms četrdesmit minūtēm. Te ir pabijis vēl tikai viens cilvēks, cits viesis, kurš ienāca un drīz vien izgāja.

Ienāca un izgāja.

Naomi skatiens pievērsās Haukam. Viņš tajā saskatīja to pašu satraukumu, kāds bija pārņēmis pašu.

Tas nedrīkstēja notikt vēl vienu reizi!

Naomi metas skriešus. Pārējie sekoja. Viņi aši šķērsoja garo gaiteni un nogriezās ap stūri, kur atradās apartamenti.

Uz koka dubultdurvīm bija skaitlis 1201.

Naomi pieklauvēja.

- Hasani kungs! Te aģente Naomi Blūma no Savienoto Valstu finanšu departamenta. Atveriet, lūdzu, durvis.

Atbildes nebija.

Viņa pieklauvēja vēlreiz, šoreiz spēcīgāk.

- Hasani kungs! Te Savienoto Valstu finanšu departaments. Lūdzu, atveriet durvis.

Viņi gaidīja atkal. Nekādas atbildes. Hauks redzēja, ka Naomi sāk manāmi nervozēt.

Viņa sajūtas bija līdzīgas.

Iejaucās Brūni.

- Hasani kungs, šis ir mūsu pēdējais uzaicinājums. Te Federālais izmeklēšanas birojs. Ludzu, atveriet durvis. Mums ir valsts izdots orderis, kas jums liek doties mums līdzi nacionālās drošības jautājumā. Ja mēs neizdzirdēsim atbildi, būsim spiesti paši iekļūt iekšā.

Viņi nogaidīja vēl dažas sekundes. No apartamentiem nenāca ne skaņas. Brūni pamāja viesnīcas pārvaldniekam, kurš ar raižpilnu sejas izteiksmi panācās uz priekšu un ievietoja atvērumā elektronisko slēdzeni. Nozibēja zaļa gaisma, un atskanēja klikšķis. Pārvaldnieks nospieda rokturi un atvēra durvis, pats pakāpdamies sānis.

Brūni un abi aģenti pacēla ieročus augstāk.

- Hasani kungs, mēs nākam iekšā...

Durvis atsitās pret kaut ko cietu.

Izskatīdamies noraizējies, Brūni atbalstījās pret tām ar plecu un atspieda vaļā. Vajadzēja tikai mirkli, lai saprastu, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā.

Spēcīgs miesassargs tumšā uzvalkā gulēja uz muguras uz dārga Austrumu paklāja.

Uz vīrieša baltā krekla rēgojās divi tumši asiņu plankumi.

Hauka sirds pamira.

Naomi nomurmināja:

- Ak nē, nē, nē, nē.... - un, ieskriedama iekšā, uzsauca: - Hasani kungs!

Aiz priekštelpas bija plaša un moderna dzīvojamā istaba. Gar sienu stiepās ar aizkariem rotātu logu rinda ar skatu uz Parka avēniju. Tālāk bija liela ēdamistaba un virtuve.

- Hasani kungs! - Naomi vēlreiz iesaucās. Nu jau visi bija nolaiduši ieročus.

Aģentu pulciņš apstaigāja telpas, un pec mirkļa no visām istabām atskanēja saucieni par to, ka tur neviena nav.

Hauks apsteidza Naomi un iegāja guļamistaba. Viņš uzmanīgi iegāja iekšā, turēdams sev priekšā pistoli, taču nolaida to, ieraugot, kas tur atrodas.

- Viņš ir šeit.

/

Gultā bija atlaidies apmēram sešdesmit gadus vecs vīrietis, ģērbies baltā frotē halātā, ar sirmu bārdu un lasām-brillēm uz pieres. Viņam uz krūtīm bija izklāts laikraksts, it kā viņš būtu tikai iesnaudies.

Pieres vidū rēgojās koši sarkans caurums.

Naomi un pārējie aģenti ieskrēja iekšā. Naomi apstājās, itin kā kāds neredzams spēks būtu apturējis viņu pussolī, un sašļukusi noraudzījās uz gultu. Viņas pirksti savilkās dūrē, lūpas cieši sakniebās, bet acīs iezibējās dusmas un samulsums.

Tad Naomi sejā parādījās sapratne.

- Saimonss? - Hauks iejautājās.

- Nē. - Naomi papurināja galvu. - Augstāk par Sai-monsu. - Viņa novērsa skatienu no Hasani un pievērsās Haukam. - Es zinu, kas notiek, Taj.

Viņš pamāja.

- Es tāpat.

Piters Saimonss priecājās.

Ikgadējā akcionāru pilnsapulce izrādījās bērnu spēle. Viņš bija nostājies divu tūkstošu noraizējušos akcionāru priekšā lielajā sēžu zālē un parādījis uz milzīga ekrāna sev virs galvas un uz globusa, kā Reynolds Reid var kļūt pat vienu no ieguvējiem šajos grūtajos laikos.

Viņš atzina, ka akciju cenas ir kritušās. Bija cietis viss finanšu sektors.

Ja, bija gaidāma miljardiem dolāru lielu vērtību norakstīšana. Valdība bija piedāvājusi iespējamu glābšanas plānu cietušajām bankām. Iespējams, ka viņu uzņēmums tajā piedalīsies. Tā viņš pavēstīja akcionāriem.

Piedalīsies?

Saimonsam nācās savaldīties, lai nesāktu skaļi smieties. Ši bija lielākā zelta bedre uzņēmuma vēsturē. Un viņš bija sēdējis pie galda bridi, kad tas tika izplānots, Saimonss ar tīksmi domāja. Taču, protams, viņš nevarēja to izpaust.

Un tomēr viņš paziņoja, ka uzņēmums ir stabils. Tas negrasījās kļūt par kārtējo upuri, Saimonss apņēmīgi noteica. Tas bija atbrīvojies no sliktajām pozīcijām ilgi pirms saviem konkurentiem, tādiem kā Wertheimer Grant vai Citibank, vai Merrill Lynch. Tā bilance pašos pamatos bija stabila.

Piedevām viņš paziņoja, ka visi notikušie nemieri uzņēmumam ir nākuši par labu. Valde nupat apstiprinājusi viņu piedāvājumu iegādāties vienu no lielākajiem hipotekāro kredītu uzņēmumiem, kas nesen bija bankrotējis. Tas bija ari uzpircis atsevišķus Wertheimer Grant aktīvus, pec kuriem jau sen tīkoja. Tas nupat bija izteicis piedāvājumu par divdesmit procentu kapitāldaļu iegādi Holandes bankā AVO, un šis fakts nostiprinātu uzņēmuma pozīcijas F.iropā. Nesen tas bija izveidojis jaunas un nozīmīgas biznesa līnijas Tuvajos un Vidējos Austrumos.

Bez šaubām, viņš sacīja, uzņēmums bija saņēmis ari triecienus. Tomēr viņi bija pietiekoši spēcīgi, lai pārciestu vētru. Ne tikai pārciestu, Saimonss paziņoja, bet ari iznāktu no tās vēl spēcīgāki un labāk sagatavojušies.

Ļaužu pilnā zāle atbildēja ar ovācijām, kājās stāvot.

Nu, pēc vairākām stundām, atgriezies savā birojā četrdesmit trešaja stāvā, Saimonss klausījās notikumu atreferējumu CNBC un Fox Business. Komentāros tika teikts, ka Reynolds Reid esot atradies unikālā situācijā, lai izmantotu krīzi savā labā. Pat ja viņiem vajadzētu valdības naudu, tas tikai nostiprinātu uzņēmuma rezerves. Wertheimer Grant un Bees ton Holloway bija vēsture. Merrill Lynch un Lehman Brothers, šķiet, bija gatavi viņiem pievienoties.

Akciju cenas stundas laikā bija pieaugušas teju par divdesmit procentiem.

Apmierinātais Saimonss atzvila krēslā un paņēma cigāru. Viņš bija padarījis savu darbu. To, kas viņam bija jāizdara. Ainava viņam apkārt bija noskaidrojusies. Jā, vēl bija gaidāms viens vai divi nemierīgi gadi. Nedrošība. Jā, arī viņu pašu rezultāti šobrīd nebija spīdoši. Darba vietu zudums. Apjomu mazināšanās. Tā visa bija tikai statistika. Tikai atlūzas, viņš prātoja, kuras aiznes pārmaiņu vētras spēks.

Bet, kad vētra beidzot norimsies, kurš gūs peļņu no atlēciena? Kurš, pateicoties nebeidzamajam valdības finansējumam un savām ciešajām attiecībām ar Federālo rezervju banku, kļūs par uzvarētāju šajā jaunajā pasaulē? Atbalsta programmas vadītājs bija agrāk strādājis Reynolds Reid. Ņujorkas Federālo rezervju bankas prezidents gadiem ilgi bija viņu fiksētā ienākuma ieguldījumu daļas vadītājs. Tas atkal bija tāpat kā ar elitāro studentu klubu. Nevajag atstāt visu valdības ziņā, Saimonss domāja, lepni smīkņādams.

Mēs esam tā sasodītā valdība.

Sēkla bija labi iesēta.

Harolds Molinari, Saimonsa finanšu direktors, piezvanīja, sacīdams, ka gribot parunāt par Volstrītas reakciju. Saimonss nospieda pogu, lai viņu ielaistu. Vēlāk bija paredzētas partneru vakariņas restorānā Cipriani, jā, atpakaļceļš būs ilgs. Kāpiens būs grūts. Taču Pīters Saimonss bija izdarījis visu vajadzīgo, lai uzvarētu.

Viņš nebija nevienu iegāzis.

Kabineta durvis atvērās. Saimonss ekspansīvi apmetās riņķī, gaidīdams, ka ieraudzīs priekā starojošo finanšu direktoru.

- Hal!

Taču viņu uzlūkoja sekretāres izbiedētā seja. Viņai sekoja divi nepazīstami vīrieši.

Viens bija ģērbies smilškrāsas uzvalkā. Viņš pienāca pie Saimonsa rakstāmgalda un piegrūda viņam pie pašas sejas žetonu.

Saimonsam pakrūtē sažņaudzās drūma nojauta. Gadu gaitā viņš bija labi apguvis tāda cilvēka sejas izteiksmi, kurš paņēmis mutē otra pautus un gatavojas sākt košļāt. Viņš bija izstrādājis šo skatienu līdz pilnībai.

Un tagad viņš nolūkojās uz tieši tādu pašu skatienu savā priekšā.

- Saimonsa kungs, - uzvalkā tērpies vīrietis ierunājās, uzvaroši pasmaidīdams, - es esmu vecākais aģents Ento-nijs Brūni no F1B.

Viņi devās atpakaļ uz Vašingtonu ar ātrgaitas vilcienu.

Valdības lidmašīna jau bija atgriezusies. Viņi bija pieņēmuši, ka Naomi kādu laiku pavadīs Ņujorkā, piedaloties Hasani pratināšanā.

Taču nu Naomi saprata: jo mazāk kāds zina par viņu atrašanās vietu, jo labāk. Izgājis no viesnīcas apartamentiem, Hauks divpadsmitā stāva dežurantam parādīja fotogrāfiju, kuru viņam pirmīt atsūtīja Stīvs Krisafulis. Džeks "Reds" O'Tūls. Dežurants uzreiz viņā atpazina "otru viesi", kurš bija pagājis garām īsti pēc tam, kad Hasani atgriezās savā numurā. Viņi sameklēja informāciju par rezervāciju. Izdomāts vārds. Zagta American Express kredītkarte. Taču nu viņi vismaz zināja. Viņi zināja, kurš ir slepkava. Kurš nogalināja Eiprilu. Un sāka noskaidroties arī jautājums par to, kā labā šis cilvēks rīkojies. Hauks parādīja Naomi ari ko citu -to, ko šodien bija atsūtījis Markuss Hirds no Šveices. Naomi kļuva nopietna. Tas atkal visu mainīja. Hauks vēl nekad nebija redzējis viņu tik nervozu un nedrošu par turpmāko rīcību.

Vilcienā viņi ar Mauku sēdēja biznesa klases vagonā ar seju viens pret otru. Abi brauca klusēdami lielu ceļa gabalu, stacijām pazibot garām. Ņuarka. Metropārka. Trento-na. Bija skaidrs, ka Naomi saņemas, lai darītu to, kas jādara. Viņa drūmi pajokoja par kādu aizsalušu ezeru Montānas ziemeļos - ka varbūt līdz dienas beigām pat tas

Ц

būs nesasniedzams sapnis. Naomi aprunājās pa telefonu ar Brūni, kurš bija apcietinājis Saimonsu. Viņi vienojās, ka Vašingtonas stacijā Naomi un Hauku sagaidīs daži kolēģi.

Dažkārt ir tikai jāsper solis, lai kaut kur iekultos, Hauks domāja, vērodams, kā Naomi cenšas saņemties pirms nākamā uzdevuma. Tas ir kas lielāks par tevi pašu. Kas tāds, ko nav iespējams pamest pusratā. Tas var nebūt tavs sākotnējais mērķis. Tas var nebūt tavs plāns. Tas drīzāk ir tavs liktenis - vai ar! tas, kurp liktenis tevi aizved. Un tu nespēj novērsties. Atkāpties. Tu skaties apkārt, meklējot kādu citu, kurš pārņems bumbu. Kurš metīsies ar to uz grozu.

Taču neviena nav - esi tikai tu.

Un Hauks zināja, ka tas var dārgi maksāt. Visa viņa karjera šķita to pierādām. Tas maksāja viņam brāli. Ja vien viņš būtu novērsies... Tas maksāja viņam draugu un tuvāko aizbilstamo darbā. Tagad tas varēja viņam maksāt Eniju. Kāpēc tu nevari mani tā mīlēt? Viņš skrēja pakaļ mirušas draudzenes rēgam.

Hauks novērsās un sajuta, kā vilciens šūpojas uz sliedēm. ]a tā būtu...

Taču tu redzi tam cauri. Tā rīkojas drošie. Tu izej visu ceļu līdz galam. Neskatoties uz to, ko tas prasa un līdz kādiem sasalušiem ezeriem tas aizved. Kad Naomi pacēla galvu un viņi abi saskatījās, likās, ka abi domā vienu un to pašu. Abi pazina šo skatienu.

Viņi pasmaidīja.

- Man kaut kas jāapēd, - Hauks ierunājās. - Tu kaut ko gribi?

Naomi papurināja galvu.

- Nē, paldies.

Viņš piecēlās.

- Drīz atgriezīšos.

Vilciens ātri traucās uz priekšu, atrazdamies kaut kur starp Filadelfiju un Vilmingtonu. Hauks devās uz priekšu pa eju. Četru lietišķu vīriešu pulciņš sēdēja ap galdu pie klēpjdatoriem. Nākamajā rindā kāds vīrs armijas cepurē likās iesnaudies, uzvilcis cepuri dziļi pār acīm.

Hauks atvēra durvis un pārgāja uz nākamo vagonu.

Viņš atrada restorānvagonu un pasūtīja rostbifa sviestmaizi un kafiju sev, kā arī, par spīti tam, ko Naomi bija teikusi, tītara gaļas sviestmaizi un pudeli ūdens Naomi. Viņa droši vien nebija ēdusi visu dienu.

Pārdevēja pasniedza Haukam kartona paplāti. Viņš devās atpakaļ uz savu vagonu, jūtot, ka vilciena šūpošanās apgrūtina gaitu. Hauks atvēra durvis, kas veda uz viņa vagonu, un pieturēja tās ar kāju. Devās atpakaļ pa eju. Viņš redzēja Naomi vēl aizvien sēžam vagona tālākajā galā. Kāda koledžas studente turēja klēpī žurnālu People. Melnādaina sieviete adīja. Lietišķie vīrieši vēl aizvien bija iegrimuši sarunā. Hauks pagāja garām snaudošajam puisim cepurē. Viņš ievēroja zeltā izšūtus burtus uz cepures un piepeši sajuta, kā smadzenēs atskan trauksmes zvans.

10Ī. aviācijas vienība.

Hauks palūkojās zemāk un ievēroja biezu matu ērkuli, kas bija saņemts īsā zirgastē un rēgojās zem cepures malas.

Viss sastinga.

Hauka atmiņā tūlīt pat atausa Evana uzņemtās fotogrāfijas ar abiem vīriešiem, kuri bija nogalinājuši viņa ģimeni.

Vienam bija īsa zirgaste.

Un kaut kas līdzīgs tetovējumam uz skausta.

Hauka ķermenis piepeši sāka kņudēt, atceroties šodien redzēto fotogrāfiju.

Viņš atkal paspēra soli uz priekšu, uztverot Naomi skatienu. Viņam ejot garām, vīrietis armijas formas cepurē sakustējās, mainot pozu. Hauks aši pameta skatienu uz viņu. Vīrietis bija ģērbies pelēkā sporta kreklā un neilona jakā. Tas, ko viņš ieraudzīja, lika Haukam nodrebēt.

Tas pats tetovējums. Uz skausta.

Tas atgādināja panteras ķepu.

Hauks sastinga un pievērsās Naomi, kamēr O'Tūls bēga.

- Nē, nē, nē, nē!

Viņš metās atpakaļ pie Naomi. Viņa ar pūlēm atrāvās no vagona sienas, un izbrīna pilna sejas izteiksme kļuva noteiktāka.

- O'Tūls aizbēgs... Mēs nedrīkstam to pieļaut, Taj. Aiziet, skrienam!

Tad viņas kājas atkal saļodzījās, un viņa atslīga pret vagona sienu.

Hauks paraudzījās uz Naomi, un viņa sirds bija gatava pārsprāgt.

- Tu esi ievainota!

Naomi kreisā roka ļengani nokarājās gar sāniem. Viņas kostīma žaketē bija parādījies caurums tieši zem atslēgas kaula. Viņa papurināja galvu un atrāvās no vilciena.

- Es neļaušu viņam aizbēgt...

- Nē. - Hauks atturēja viņu ar otru roku. - Tu nevari! -No viņas žaketes sāka plūst asinis. Hauks nezināja, cik nopietns ir ievainojums. Naomi likās dezorientēta. Viņš apcirtās, pameta ašu skatienu uz sliedēm un ieraudzīja, ka O'Tūls ir ticis gandrīz līdz platformas galam. - Paliec tepat. Palīdziet viņai! - viņš uzsauca. - Viņa ir federālā aģente. Piezvaniet policijai, lai nāk man palīgā. Vai dzirdi, ko es saku, Naomi? Liec, lai viņi man seko!

- Nē. - Viņa satvēra ieroci abās rokās, plecam nedzīvi slīgstot lejup.

- Tu paliksi tepat, Naomi. Vai tu saproti? Palīdziet viņai, - Hauks sacīja vīrietim lietišķa uzvalkā, kurš kāpa ārā no vilciena. - Es atgriezīšos. Sagaidiet ātro palīdzību. Neļaujiet viņai nekur iet.

Viņš negaidīja atbildi, bet gan metās pakaļ O'Tūlam. Slepkava atradās varbūt kādus piecdesmit jardus priekšā un bija ticis līdz platformas tālākajam galam. Izskatījās, ka aiz stacijas atrodas atklāts laukums. Skrienot O'Tūls ielādēja pistolē jaunu aptveri.

Hauks pacēla augšup savu ieroci un divas reizes izšāva uz skrienošo mērķi. Viņš atradās pārāk tālu. Abas lodes, nenodarot nekādu kaitējumu, atsitās pret platformas asfaltu.

O'Tūls nonāca līdz galam, pārleca pāri metāla nožogojumam un piezemējās uz sliedēm.

Hauks metās viņam pakaļ. Šis cilvēks bija nogalinājis Eiprilu. Haukam gribējās saberzt viņu miltos ar kailam rokām. Taču O'Tūls bija jaunāks, veiklāks, un viņa kājā nebija palikuši metāla gabali pēc divām šāviena brūcēm, kas bija gūtas tikai mazliet vairāk nekā pirms gada. Hauks sekoja O'Tūlam līdz nožogojumam un ari pārlēca pāri, turpinot vajāšanu.

No ievainojuma rokā sūcās asinis. Brūce bija redzama zem saplēstās jakas. Hauks to pat nejuta.

O'Tūls vēl aizvien atradās kādus piecdesmit jardus priekšā.

Uz sliedēm, kas veda ziemeļu virzienā, atradās vilciens. Tas izskatījās pēc tukša sastāva, iespējams, vietējais no Filadelfijas. Aiz sliedēm sākās biezs mežs. Iespējams, O'Tūls varētu kādu laiku tajā paslēpties. Taču tad viņš tiktu iesprostots un nekur netiktu. Otrā pusē atradās stiepļu žogs sešu pēdu augstumā. Iepretī vīdēja dzelzceļa stacijas stāvlaukums. Ja O'Tūlam izdotos aizkļūt līdz turienei, viņš varētu ielauzties kādā automašīnā. Izskatījās, ka tā viņam būtu labākā izeja. Hauks nosprieda, ka viņš cenšas atrast iespēju, kā tikt garam stāvošajam vilcienam. Vai ari zem tā.

Hauks pa ceļam apdomāja situāciju.

Viņa sirds bija nemierīga Naomi dēļ. Hauks nezināja, cik nopietns ir viņas ievainojums. Viņam nepavisam negribējās atstāt Naomi vilcienā. Taču viņai bija taisnība - šim vīram nekādā gadījumā nedrīkstēja ļaut aizbēgt. Tikai ne ta-gad.

Tas bija neapstrīdami.

O'Tūls pagriezās un raidīja uz Hauka pusi divus šāvienus, drīzāk lai turētu viņu zināmā attālumā, nevis apturētu. Šajā situācijā klusinātājs viņam daudz nepalīdzēja. Hauks zināja, ka agrāk vai vēlāk ieradīsies policija. Viņš nedrīkstēja izlaist O'Tūlu no acīm, līdz parādīsies papildspēki. Nedrīkstēja ļaut viņam izbēgt. Tas bija viņa mērķis jau kopš dienas, kad Hauks pirmoreiz izdzirdēja Eiprilas vārdu ziņās. Tibo. Hasani. Serbija. Londona. Viņš tikai bija mēģinājis sameklēt slepkavu.

Zvērējis, ka to izdarīs.

Apmēram simts jardu tālāk Hauks pamanīja nelielu dzelzceļa pārvadu, kas savienoja četrus ceļus. Izskatījās, ka O'Tūls dodas tieši turp. Ja viņš tiktu pāri sliedēm, tad varētu pārlēkt pāri žogam, aizkļūt līdz stāvlaukumam un ielauzties kādā automašīnā.

Tā bija labākā izeja.

Hauks pielika soli. Kad O'Tūls nonāca līdz parvadam, Hauks apstājās, nomērķēja un izšāva uz viņu divas reizes. Pirmā lode atsitās pret sliedēm un ieurbās platformā. Otrā atrada mērķi, trāpot O'Tūlam kājā. Viņš palēcās, apcirtās apkārt un trīs reizes nemērķējot izšāva uz Hauku. Visas lodes atsitās pret stāvošā vilciena sāniem.

Saudzēdams kāju, O'Tūls sāka rāpties augšā uz pārvada.

Viņš bija aizkūņojies līdz platformas augšai bridi, kad Hauks nonāca pie kāpnēm un sāka trausties augšup, sirdij satraukumā pukstot. Viņš nezināja, vai O'Tūls piepeši neparādīsies virs viņa un neizšaus, vai varbūt gaidīs platformas augšdaļā.

Hauks pameta skatienu atpakaļ uz staciju. Pie joda, kur gan kavējās policija?

Tālumā sāka kaukt sirēnas. Kad Hauks bija pievārējis pusi no pakāpieniem, viņš pamanīja pie stacijas bākugunis. Hauks trīs reizes izšāva gaisā, lai piesaistītu policistu uzmanību. Pa visu šo burzmu viņš vairs nezināja, cik ložu jau bija izšāvis. O'Tūls virzījās uz sliežu ceļu pretējo pusi. Nebija laika gaidīt, kamēr kāds reaģēs. Hauks saķēra margas un, turēdams ieroci gatavībā, sāka kāpt augšā pa kāpnēm.

O'Tūls droši vien bija redzējis to pašu. Hauks skatījās, vai neieraudzīs viņu cauri pāļiem. Nekā. Tas nelikās īpaši cerīgi. Piesardzīgi rāpjoties augšup, viņš paslēpās aiz. metāla balsta. Atskanēja trīs apslāpēti šāvieni, un visas lodes skaļi atsitās pret dzelzs margām. Hauks ciešāk piespiedās pie balsta.

Pēdējais šāviens apdedzināja roku, ar kuru Hauks turēja ieroci.

Pistole izkrita viņam no plaukstas.

Tā novēlās uz sliedēm. Viņš vairs nebija bruņots.

Nu Hauka rīcībā bija tikai mirklis, lai pieņemtu lēmumu, kas varēja izšķirt viņa dzīvi. Viena iespēja bija nolēkt un mesties pēc pistoles. O'Tūls bija apmācīts šāvējs. Hauks nonāktu atklātā zonā, pat ja viņam izdotos aizkļūt līdz pistolei. Otra iespēja bija palikt turpat. Viņš dzirdēja tālumā skaļi nosvilpjam vilcienu. Hauka skatiens pievērsās lejā nokritušajai pistolei. Viņš saprata, ka izejas nav.

- Nāc šurp, - O'Tūls viņam teica.

Hauks palika kā pielīmēts pie balsta. Viņš pamanīja, ka policijas automašīna no stacijas sāk braukt viņu virzienā.

- Nāc šurp - bez kavēšanās! - viņš dzirdēja O'Tūlu sakām.

Hauka vienīgā cerība šobrīd bija laika novilcināšana.

Viņš piesardzīgi uzkāpa pa atlikušo pakāpienu uz platformas un iznira aiz balsta.

O'Tūls stāvēja tur ar sakostiem zobiem, un viņa draudīgais tetovējums bija labi saskatāms virs apkaklītes. Hau-kam nācās savaldīties, lai nemestos viņam virsū kā vērsis, liekot viņiem abiem novelties no tilta.

- Te ir policija, - Hauks sacīja. - Ar tevi ir cauri. Mēs zinām, pie kā tu strādā. Noslēdz darījumu. Padodies kā liecinieks. - Viņš ielūkojās vīrieša izmisīgajā, izkāmējušajā sejā, pamezdams skatienu uz stacijas pusi. - Tu neko neiegūsi, nogalinot mani.

- Ja neskaita to, ka tāds bija mans uzdevums. - Vīrieša tumšajās acīs pavīdēja tāda pati rezignācija, kādu Hauks bija redzējis jau agrāk. Tā bija apjausma, ka vairs nav ko zaudēt. - Un es nevienu nepieviļu.

Ziemeļu pusē Hauks atkal sadzirdēja vilciena svilpi, šoreiz jau tuvāk. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja vilciena mestās gaismas atspīdumu.

Sacēlās vējš, un O'Tūla armijas formas cepure nolidoja viņam no galvas. Viņš sniedzās pēc tās, taču cepure izslīdēja no rokām un nokrita zemē. Viņš pasmaidīja kā cilvēks, kurš atzīst, ka nonācis bezizejā, un paraudzījās uz Hauku.

- Vai zini, es nedomāju, ka tā notiks.

- Neviens nekad tā nedomā.

Policija vēl aizvien atradās tālu, sliežu ceļu otrā pusē. O'Tūls paspēra soli atpakaļ uz platformas, kas bija viņa vienīgā iespēja.

Viņš sacīja:

- Es kalpoju savai zemei. - Vīrieša pistole bija pavērsta pret Hauku. - Taču to jau tu droši vien zini, vai ne? Biju viens sīks knauķis no Oklahomas, un viņi man iemacija, kā apieties ar pistoli un nazi. Un es to apguvu labi. Es neatkāpjos.

Hauks ieskatījās viņam acīs tikpat cieši.

- Es ari ne.

- Kāpēc? - O'Tuls saviebās, sajuzdams sāpes kājā. - Ko tu esi licis uz spēles? Tu vairs neesi pat policists. Par meiteni es z.inu, bet tu? Kāda tev, sasodīts, daļa gar to visu?

-Tu nogalināji kādu...

- Es esmu nogalinājis daudzus cilvēkus. - O'Tūls neskanīgi iesmējās.

Sirēna iegaudojās stāvlaukumā, kurā iebrauca policijas automašīnas. Tagad O'Tula vienīgā izeja bija tikt garām Haukam un mesties uz mežu.

- Piedod, vecīt. - Viņš nomērķēja Haukam krūtīs. Hauks sastinga. - Tu esi tikai vēl viens.

Viņš tā arī neizdzirdēja šāvienu.

Hauks redzēja tikai to, ka O'Tūla kājas saļogās.

Pirmais šāviens trāpīja viņam starp lāpstiņām, liekot iz-slieties. Otrais trāpīja augšstilbā, un tad viņš atstreipuļoja atpakaļ. O'Tūla kāja nesataustīja cietu pamatu, un viņš paklupa, izveļoties cauri atvērumam margās. Cenšoties noturēties, O'Tuls ar roku saķēra platformu tieši tajā mirklī, kad jau gandrīz bija pārvēlies pāri malai.

O'Tūla pistole nokrita zemē.

Hauks palūkojās lejā. Viņš ieraudzīja uz sliedēm Naomi, kura vēl aizvien bija izstiepusi rokas, kurās turēja paceltu ieroci.

Hauks pasniedzās pretī O'Tūlam.

- Pacel mani augšā, - vīrietis sacīja. Viņš butu nokritis, ja neturētos pie margām.

Vilciena starmešu gaismas ātri tuvojās.

Hauks satvēra vīrieša locītavas un vilka viņu augšup.

- Aiziet, - O'Tuls viņu mudināja. Mauks ieskatījās vīrieša acis, kamēr tas ķepurojās uz augšu.

Un tad viņš pārstāja palīdzēt.

O'Tūls palika karājamies kā miltu maiss, cenzdamies ciešāk saķert Hauka roku. Viņa skatiens pievērsās vilcienam, un viņš sacīja:

- Es varu nodot tos cilvēkus. Zinu ko tādu, ko tu arī gribēsi uzzināt.

- Es arī tāpat zinu to pašu, ko tu, - Hauks atbildēja. - Tu man jautāji, kāpēc. Un es teicu, ka tu esi nogalinājis kādu... - Viņš sadzirdēja pienākošā vilciena riteņu klando-ņu. O'Tūla sejā parādījās panika, un viņš spēcīgāk saķēra Hauka roku.

- Es tev jau teicu, ka esmu nogalinājis daudz cilvēku...

- To es dzirdēju, - Hauks ieskatījās viņam acīs, - taču mani satrauc tikai viens.

Viņš ļāva O'Tūlam karāties virs sliedēm, jūtot, kā pāļi sāk trīsēt.

- Tu nošāvi viņu sienas skapi kopā ar meitu. Konekti-kutā...

- Man par to samaksāja. Tam vajadzēja izskatīties pēc ielaušanās.

- Viņu sauca Eiprila, tu, suņabērns. Un tas ir mans solījums, kuru es viņai devu.

O'Tūla seja sastinga. Viņa skatiens pievērsās vilcienam, kas jau bija piebraucis pavisam tuvu. Viņa acīs parādījās sapratne.

Hauks palaida viņu vaļa.

Viņš smagnēji nokrita, atsizdamies pret vilciena lokomotīvi. Atskanēja būkšķis, un ķermenis noslīdēja lejup un nozuda, braucošā vilciena riteņu samalts.

Hauks noskatījās, jūtot, kā parvada steķi drebinās, un nolieca galvu. Viņš nejuta ne dusmas, ne gandarījumu, tikai apņēmību. Tas bija wans solījums, kuru es viņai devu. Viņš izdzirdēja, kā vilciens iedarbina bremzes, un noskatījās, kā tas saraustīti apstājas.

Kad Hauks atkal pacēla galvu, Naomi lūkojās tieši viņam pretī.

- Piedod, - viņš sacīja. Hauks ar Naomi stāvēja malā, kamēr ātrās palīdzības mediķi izcēla no vilciena apakšas O'Tūla līķi. Hauks piespieda vēsu lupatu pie sūrstošā ievainojuma rokā. Naomi bija nostiprinājusi plecu zem žaketes ar improvizētu šinu, taču bija atteikusies no turpmākas mediķu palīdzības. - Es nevarēju viņu noturēt, - Hauks sacīja. - Viņš izslīdēja no mana tvēriena...

- Viņa liecība mums būtu noderējusi, - Naomi sacīja.

Hauks paraustīja plecus.

- Mums tā nav vajadzīga.

- Ko viņš tev tur pateica?

- Ka vienmēr tā nav bijis. Ka viņš ir kalpojis savai zemei. - Hauks pacēla no sliedēm O'Tūla formas cepuri ar 101. aviācijas vienības simboliku. - Viņš jautāja, kāpēc esmu tur. Kāda man daļa.

- Un ko tu atbildēji? - Naomi apjautājās. Viņa palūkojās uz Hauku ar tikpat tiešu skatienu kā tobrīd, kad O'Tūls nokrita uz sliedēm.

- Ka es to daru drauga dēļ, - Hauks atbildēja. Viņš skatījās uz Naomi ievainojumu. - Tev vajadzētu parādīt savu plecu ārstiem. Uzklausi profesionāļa padomu.

Viņa paraustīja plecus.

- Lode ir izgājusi cauri. Tas man liek justies sīkstākai. Lai vai kā, diena vēl nav galā. Mums vēl ir šis tas jāpadara.

- Jā, domāju gan. - Hauks pasmaidīja. - Vai pastāv iespēja mērot atlikušo ceļa gabalu ar automašīnu?

Naomi pasmaidīja, uzlūkodama viņu, un devās atpakaļ gar sliedēm stacijas virzienā.

- Klau, - Hauks viņai uzsauca. - Vēl kaut kas...

Naomi pagriezās, aizsegusi ar plaukstu acis no saules

stariem.

- Man ir meita. - Hauks nometa O'Tūla cepuri atpakaļ uz sliedēm un panāca Naomi. - Varu derēt, ka šobrīd viņa gribētu tevi apskaut un pateikties par to velnišķīgo šāvienu. Un es tāpat.

Naomi pasmaidīja. Viņa pagriezās un devās tālāk gar sliedēm.

- Es taču tev teicu, ka protu ar to apieties.

Tomasa Kītona un viņa galvenā juriskonsulta demisija izraisīja šoku visā pasaulē. Tika ziņots, ka abi atrodoties mājas arestā, kamēr Tieslietu departaments ierosinājis izmeklēšanu par viņu lomu sazvērestībā, kuras mērķis bija finanšu tirgus apkrāpšana un kuras ietvaros vienpadsmit cilvēki, tostarp dažas ievērojamas finanšu pasaules figūras, bija miruši vai pazuduši bez pēdām.

Ņujorkā ar šo lietu saistītie Pītera Saimonsa, Stīvena Keina un Maršala Šipmena aresti par apsūdzībām krāpšanā un sazvērestības rīkošanā tikai pielēja eļļu ugunij. Tirgus nākamajā dienā nokritās par divdesmit procentiem un nenonāca brīvajā kritiena tikai tāpēc, ka Federālo rezervju banka pusdienlaikā paziņoja, ka tā ieguldīs pustriljo-nu dolāru tirgus likviditātes uzlabošanā un ekonomikas atveseļošanā.

Tomēr atsevišķi fragmenti nāca gaismā. Par nogalinātajiem Volstrītas brokeriem. Par noslēpumaino serbu pleibo-ju, kura pagatne bija saistīta ar asiņainu slaktiņu Bosnijas kara laikā. Par šaubīgo Tuvo Austrumu finansistu, kurš tika nogalināts savos apartamentos Waldorf Astoria viesnīcā. Par mežonīgo šaudīšanos Ņujorkas-Vašingtonas ātrvilcienā. Par Volstrītas lielākās firmas prezidenta un Savienoto Valstu Finanšu departamenta lomu tajā visā.

Prezidents apsolīja ātru un rūpīgu izmeklēšanu.

- Finanšu tirgiem ir jābūt ārpus aizdomām, - viņš paziņoja, stāvēdams mauriņā pie Baltā nama. - To pamatu pamats ir uzticēšanās, un uzticēšanos nepieciešams atjaunot.

Tikmēr Finanšu departamentu vadija Alens Šāpers, līdzšinējais Savienoto Valstu Vērtspapīru un biržas komisijas vadītājs - jurists, ekonomists un prezidenta draugs.

Un bijušais Reynolds Reid darbinieks.

Vienpadsmit cilvēki bija miruši vai tika uzskatīti par mirušiem. Trīs Volstrītas investīciju bankas bija bankrotējušas, to aktīvi izgaisuši. Visā pasaule miljoniem cilvēku bija zaudējuši darbu, pensijas, mūža iekrājumus. Miljoniem mājokļu bija atņemti nesamaksātu hipotekāro parādu dēļ, ražošanas nozares nonākušas krīzē un glābtas, palielinot deficītu. CNBC kanālā Tims Šēgels, pazīstamais finanšu reportieris, atzīmēja: "Lai kādi bija viņu noziegumi, šie dalībnieki, kuri, kā mums tagad zināms, bija apvienojušies tā saucamajā Gštādes bandā, ar savu rīcību tikai paātrināja to, kas bija gaidāms arī tāpat." Tika lēsts, ka investoru kapitāla zaudējumi saistībā ar ekonomisko krīzi pārsnieguši četrus triljonus dolāru.

Pāri dīķim, Londonā, turpinājās izmeklēšana neatklātajā Šauda Arābijas pilsoņa Mašhura al Bašira un viņa ģimenes pazušanas lietā.

Viņu līki tā arī nekad netika atrasti.

/ /

Ieradušies Vašingtonā, Hauks un Naomi divas dienas siedza liecības Tieslietu departamentā.

Piektdien Hauks jau bija atpakaļ pie sava rakstāmgalda.

Toms Fulijs bija pirmais, kurš pasteidzās viņu apsveikt. Hauks nosprieda, ka bus labāk, ja viņš neatklās, cik drošs teju līdz pašām izmeklēšanas beigām viņš juties par to, ka viņa priekšnieks ir starpnieks saziņā ar Redu O'Tūlu. Kopš runu uzvirmošanas telefoni firmā zvanīja bez apstājas. Tika solīta jauna darbības atbilstības, drošības un regulu ēra, un viņiem bija darba pilnas rokas. Fūlijs apsolīja, ka firma izteiks savu atzinību gada prēmijas veidā Ziemassvētkos. Vēlāk viņš iegriezās birojā, lai aizvestu Hauku iedzert.

Taču tikmēr Hauks jau bija nozudis.

Viņš brauca uz Dablinhilroudu. Uz Merilas Saimonsas māju. Šobrid vairs nebija nozīmes tam, vai Fūlijs atbalstītu šādu soli.

Viņa bija pelnījusi to uzzināt pirmā. Par Dānijā likteni. Par to, kas viņš patiesībā bijis. Kādā sazvērestībā iesaistījies. Un ka viņas sievietes instinktam izrādījās taisnība. Ari par Pitera lomu tajā visā.

Viņa atradās dārzā, ģērbusies baltās kapri biksēs un platmalē, un stādīja begonijas. Merila apsēdās kopā ar Hauku uz zviļņa zem sauljuma un klusēja vēl kādu laiku pēc tam, kad viņš bija visu izstāstījis, prātojot par notikumu, kas, iespējams, tā arī netiks atrisināts līdz galam.

- Divi īsti nelieši, - viņa beidzot noteica, papurinādama galvu un nicīgi iesmiedamās. - Es laikam protu izvēlēties, vai ne?

Tad dzirdētais, šķiet, iedarbojās, un viņa noņēma saulesbrilles, lai notrauktu asaru.

- Nākamreiz, - Hauks noteica, paraustot plecus, - varbūt jums vajadzētu izmēģināt kādu internēta iepazīšanās portālu. - Merila iesmējās. Viņš saspieda sievietes plaukstu.

- Paldies jums par visu. Šķiet, ka esmu palikusi parādā jūsu firmai honorāru.

- Kāpēc mēs nevarētu mazgāt rokas nevainībā? - Hauks pamirkšķināja un piecēlās. - Paskatīsimies, vai nevaram panākt, lai tēvocis Sems samaksātu rēķinu.

Pēc divām nedēļām

- Aģente Blūma... Hauka kungs...

Druknais valdības jurists sēdēja pretī Naomi un 1 laukam savā juridiskajā birojā Vašingtonā, Keistritā.

- Kā jūs zināt, - viņš ierunājās, ieslēdzot nelielu digitā-lo diktofonu, - mēs te atrodamies, lai prokurora uzdevumā fiksētu papildu liecības lietā, kuras pašreizējais apzīmējums ir "Savienoto Valstu valdība pret Gštādes bandu", konkrēti atsaucoties uz Kītona, Heistingsa un Saimonsa kungiem un viņu iespējamo rīcību, kas varējusi nodarīt kaitējumu Savienotajām Valstīm...

Hauks pameta skatienu uz Naomi. Viņa bija ģērbusies pieguļošā melnā bikškostīmā, gaišzilā blūzītē un piespraudusi pie žaketes atloka Savienoto Valstu karodziņu. Viņas mati brīvi krita pār pleciem. Naomi roka vairs nebija apsaitēta. Viņš nebija meiteni saticis kopš dienas, kad viņu liecības tika fiksētas atsevišķi uzreiz pēc Kītona apcietināšanas.

Par spīti šim oficiālajam pasākumam, Hauks nespēja viņu neapbrīnot. Naomi izskatījās lieliski.

Viņa eleganti pamāja juristam, taču pameta skatienu uz Hauka pusi.

Viņš notvēra federālās aģentes smaidu.

- Valdība interesējas par jebkādiem notikumiem saistībā ar šo jautājumu, lai cik tie būtu sīki vai šķietami nenozīmīgi. Domāju, ka varam sākt no paša sākuma. - Jurists pagriezās pret Hauku, pabīdīdams mikrofonu viņam tuvāk. - Domāju, ka jūs iesaistījāties šajā lietā pēc sestā marta?

Hauks palūkojās uz viņu un paraustīja plecus.

- Tas prasīs mazliet laika.

- Mums ir pietiekoši daudz laika, Hauka kungs, - jurists atbildēja. - Ceru, ka jums nav nekādu steidzamāku darīšanu...

- Nē, nav nekādu steidzamāku darīšanu.

- Un jums, aģente Blūma?

- Nē, nekā, - viņa atbildēja ar pazīstamo acu iezibēša-nos.

Hauks viņai pamirkšķināja un sāka stāstījumu.

- Labi, tas notika tā...

Viņš izstāstīja juristam par pirmo reizi, kad bija izdzirdējis par biprilas Glasmenas nāvi. Par to rītu kopā ar Eniju. Izlaižot dažus sīkumus. Tad par saviem pirmajiem mēģinājumiem painteresēties par šo lietu, tad par Merilu Saimonsu, Tibo. Par Donovanu. Pat par Kempbelu, Ņujorkas policistu. Pēc pāris stundām viņi bija nonākuši tikai līdz Naomi parādīšanās ainai.

Pulksten divpadsmitos jurists ieskatījās pulkstenī un apjautājās, vai viņi nevēlētos paņemt pusdienu pārtraukumu.

Tas ļāva Haukam un Naomi pirmo reizi palikt divatā.

- Tad kā īsti iet? - viņš apjautājās. Viņi paņēma savas somas, piecēlās un apstājas pie apspriežu zāles durvīm.

- Darba pāri galvai. Burtiski. Es dabūju paaugstinājumu. Mans priekšnieks pāriet citā darbā. Tagad esmu kļuvusi par savas nodaļas vadītāju.

- Apsveicu! - viņš noteica. Hauks pieturēja durvis viņas priekšā. - Tas ir pelnīti.

- Varbūt kādu dienu tu arī gribēsi darbu. - Naomi pasmaidīja. - Tu pierādīji patiesu ķerienu tada veida darbā. Nejaušā kārtā man ir glīts pagrabstāva kabinets, ko tev piedāvāt. Apkure mazliet niķojas, un baidos, ka nav nekādā skata uz apkārtni. Ja tevi tas ieinteresēs, palūkošos, ko varu darīt tavā labā.

- Paldies, - Hauks smaidot atbildēja, - taču es jau esmu savu nostrādājis valdības labā. Jebkura gadījumā gatavojos kādu laiku turēties pie Talon. Paskatīsimies, kas no tā sanāks... Starp citu, tu izskaties lieliski, - viņš noteica pilnīgi ne no šā, ne no tā.

- Paldies. - Naomi pietvīka un uzlika saulesbrilles. - Apbrīnojami, cik ļoti palīdz tas, ka neviens uz tevi nešauj.

- Vai roka ir sadzijusi?

- Pietiekoši, - Naomi atbildēja. - Un tavējā?

Hauks pacēla augšup elkoni.

- Tikpat kā jauna.

Viņi devās uz lifta pusi. Hauks nospieda pogu.

- Vai gribi kaut ko iekost? - viņš apjautājās. - Mūsu rīcībā ir stunda.

- Vai tu domā, ka tas ir pilnīgi profesionāli? Galu galā tam vajadzēja attiekties tikai uz to, kas notika izmeklēšanas gaitā.

Hauks nespēja nolaist no viņas ne acu.

- Manās acīs tas simtprocentīgi attiecas tikai uz to, kas notika izmeklēšanas gaitā.

Pienāca lifts. Naomi iekāpa.

- Labi. Es zinu kādu zivju restorānu pāris soļu attālumā no šejienes.

Hauks viņai sekoja un nospieda pirmā stāva pogu. Atbalstījās ar muguru pret sienu. Šī bija neliela biroju ēka, un viņi bija vieni.

Naomi ierunājās:

- Vai zini, daudz kas no tā var vispār nenākt gaismā.

Valdība grib rūpīgu izmeklēšanu. Taču man ir teikts, ka viņi grib arī virzīties uz priekšu... Šis un tas var tā arī neuzpel-dēt.

Hauks paraustīja plecus.

- Tas nekas. Mans darbu saraksts arī tāpat ir pietiekoši garš.

Naomi pasmaidīja.

- Manējais tāpat.

Piepeši lifts noraustījās un strauji apstājās starp stāviem. Gaisma nodzisa.

Naomi novaidējās:

- Sūdu būšana.

- Droši vien ģenerators niķojas, - Hauks noteica. Viņš nospieda vairāku stāvu pogas, taču nekas nenotika. - Ceru, ka tu nepiederi pie tiem, kas sāk nervozēt tumsā.

Naomi atcirta:

- Es esmu tā, kurai nācās paslēpties Tibo skapī, atceries? Tu esi tas, kurš pat nespēja izsekot to puisi ar mašīnu. Un vai tu kādreiz esi redzējis, ka es zaudētu dūšu?

Viņš jau grasījās smiedamies atbildēt, ka jā, dažas reizes viņš spēj atminēties, kad Naomi paspraucās viņam garām un sāka haotiski spaidīt lifta pogas.

- Hallo! Hallo! - Tā bija trauksmes poga. Pēc kāda brīža atsaucās kāds no ēkas apsaimniekotājiem. - Ģenerators ir saplīsis, - ierunājās čērkstoša balss. - Uz konsoles ir kamera. Vai jums tur nekas nekaiš?

Hauks juta, ka Naomi ir nostājusies viņam cieši līdzās.

- Nē, viss kārtībā.

- Tas varētu prasīt dažas minūtes laika. Piecpadsmit, varbūt vairak... Mēs centīsimies iedarbināt rezerves ģeneratoru. Jūtieties kā mājās.

- Piecpadsmit minūtes? - Naomi novaidējās.

- Vai vairāk, - Hauks atbildēja.

Viņa nopūtās.

- Tā ir puse no mūsu pusdienas pārtraukuma.

- Sasodits. - Hauks uzsauca atpakaļ runātājam. - Varat nesteigties.

Naomi viņu uzlūkoja.

- Tev uz muguras ir skaists tetovējums, - Hauks ierunājās. - Kādu reizi es gribētu to apskatīt vēlreiz.

- Kādu reizi? - Pat tumsā Naomi redzēja, kurp viņš stūrē. Viņa papurināja galvu. - Nekā nebija.

- Piecpadsmit minūtes ir vesela mūžība...

- Nulle, - viņa atkārtoja, un šoreiz viņas spītībā bija parādījusies sīka plaisiņa. - Tu velti šķied laiku.

Hauks sajuta, ka viņas sirds sāk pukstēt neprātīgi strauji turpat līdzās. Naomi smaržu aromāts padarīja viņu vai traku. Viņš noņēma meitenes saulesbrilles.

- Man ir viens labāks uz gurna, - viņa sacīja. - Glāsa “Mūzikas kvadrāta formā" ievadtaktis... ķoti pirmatnējs skaņdarbs.

No skaļruņa atskanēja krakšķis, kaut kas ass un gandrīz nesaprotams. Hauks novilka žaketi un uzmeta to virsū pogai, aizklājot kameru.

- Tas nu gan ir pilnīgi neprofesionāli, - Naomi sacīja. Patiesībā tā drīzāk bija vārga nopūta. - Es tagad esmu nodaļas vadītāja.

Hauks pievilka viņu sev cieši klāt. Pat tumsā viņš redzēja, kā sievietes acīs parādās smaids.

- Nu tad sodiet mani, aģente Blūma, - Hauks atbildēja.

Sirsnīgs paldies daudziem cilvēkiem, kuri pielika savu roku šīs grāmatas tapšanā.

Rojam un Robinai Grosmeniem par finansiālu jautājumu, kā ari miljoniem citu aspektu apspriešanu saistībā ar grāmatu un sižetu. Janušam Kriščinskim, Apvienoto Nāciju Kosovas miera misijas vadītājam, Tašai Aleksanderai, Nikola-sam Grosam un Endrū Pītersonam par palīdzību dažādu dekorāciju un citu detaļu atrašanā, kas iedveš grāmatai dzīvību.

Markam Švarcmenam, Lizai Skoponikai un Brukai Mar-tinesai, kā arī citiem sākotnējā uzmetuma lasītajiem. Es novērtēju jūs visus!

Vairākas grāmatas un raksti figurēja šī sižeta radīšanā un finanšu krīzes fonā. Viljama D. Koena grāmata "Kāršu nams", Saimona Džonsona raksts "Klusais apvērsums" žurnālā Atlantic Monthly, Meta Taibi raksts "Lielā pārņemšana" žurnālā Rolling Stone, Džeimsa В. Stjuarta raksts "Zīme" žurnālā The New Yorker, Maikla Lūisa grāmata "Beigas", Noriela Roubni raksts "Ļaunākais vēl nav aiz muguras" žurnālā Forbes, kā arī vairāki Frenka Riča un Naomi Klai-nas ziņojumi sociālajos tīklos. Un arī Stīva Farino grāmata "Lielā zēna noteikumi" par Irākā izvietotā drošības kontingenta mežonīgo dzīvi.

Manas parakstās pateicības Deividam Haifilam, Laitai Stēlikai, Linnai Greidijai, Pērnai Džefijai, Geibam Robinso-nam un visam William Morrow kolektīvam līdz pat pašai augšai! Tikai nedaudziem rakstniekiem savā mūžā izdodas baudīt tādu ticību un pleca izjūtu, kādu jūs man esat dāvājuši.

Un Saimonam Lipskaram no Writers House, partnerim šīs grāmatas rakstīšanā visādā ziņā.

Un, bez šaubām, manai sievai Linnai, kuras dziedinošais pieskāriens allaž notur mani pie jēgas, un maniem trim bērniem, kuri veiksmīgi meklē savu ceļu dzīvē, ar ko es ļoti lepojos.

Un jā, manai mammai Lcslijai Pomerancai, manai lielākajai fanei, kura vienmēr domā, ka es par maz viņu pieminu. Tagad redzēji?

Endrū Gross

MELNAIS ZELTS

Redaktore Solvita Velde Korektore Inguna Ozola Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"",

LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, talr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsctiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "PNB Print", www.pnbprint.eu

E. Gross

Gr 730 Melnais zelts/ No angļu vai. tulk. Gunita Mež.ule . - R., "Apgāds "Kontinents"" - 464 lpp.

Bijušo izmeklētāju Taju Hauku satriec televīzijā dzirdētā ziņa - ļauni iebrucēji nogalinājuši brokera ģimeni, kuras daļa bija ari kāda viņam ļoti darga sieviete...

Tajs kopā ar Naomi Blūmu, Savienoto Valstu Finanšu departamenta aģenti, veic izmeklēšanu un atklāj nežēlīgi smalki izstrādātu globālu shēmu, kas ved uz pasaules finanšu sistēmas katastrofu.

ISBN 978-9984-35-845-1

"Apgāda "KONTINENTS"" internēta grāmatnīca

Pirmais internēta grāmatveikals Latvijā aicina jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internētā:

www.kontinents.lv

Informāciju par šo grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.