Džo Aberkrombijs

Puse kara

Triloģijas "sašķeltā jūra" 3. daļa

Triloģijai "Sašķeltā jūra" nav nepiemērota, ne nepiemērota lasītāja. Šie fantāzijas romāni domāti visu paaudžu un laiku lasītājiem ja vien viņi ir emocionāli gatavi tam, ka sāpēs sirds. Pretēji grāmatu nosaukumiem Aberkrombijs nesamierinās tikai ar pusi no iespējamā.

Pirmās daļas "Pusķēniņš" galvenais varonis princis Jārve nespēj karot un ļaužu acīs ir vārgulis. Viņš sastopas ar nodevību, izcieš nežēlību un atrod draugus atstumto pasaulē.

 otrās daļas galvenā varone sešpadsmitgadīgā Dzelksne nonāk uz Tēva Jārvi kuģa. Apbraukusi puspasauli, lai atrastu sabiedroto, viņa sastop ne tikai mīlestību, bet saņem arī spēcīgu mācību.

Iespaidīgās triloģijas noslēgumā karš sasniedz vārīšanās temperatūru... Aberkrombija varoņiem jāmaksā augsta cena, lai atriebtos par neaptveramu nodevību.

Publishers Weekly

Aberkrombija spēks ir saspēle un asie uzbrukumi dialogos, kas ir tikpat bīstami kā zobenu cīņas. Cilvēku likteņu sadursme rakstniekam ir tikpat svarīga kā impēriju sabrukums.

The Daily Mail

Sī ir cienījama triloģijas noslēguma grāmata. ...galvenie varoni nokārto visus vecos rēķinus. Cīnās ir asiņainas,

intrigas šokējošas, un nāves — sirdi plosošas.

SFX

Aberkrombijs raksta tā, it kā mēs, viņa grāmatu lasītāji, būtu pieaugušie. Un tas man patiešām patīk. Neviens no varoņiem nav ļoti pozitīvs vai ļoti negatīvs, viņi ir īsti, kā dzīvē. Nežēlīgajās cīņās aiziet bojā arī “labie” varoņi, tāpēc šo grāmatu nav iespējams lasīt bez satraukuma.

Otto E, fantāzijas literatūras lasitājs

Triloģija “Sašķeltā jūra’ir pārliecinoši iekarojusi vietu [..] manu mīļāko grāmatu topā. Grāmatai ir perfekts ritms, reālistiski dziļi tēli, bagātīga un autentiska pasaule, neparedzamiem pavērsieniem pilns sižets. Es burtiski apriju visas trīs grāmatas un ceru, ka kādudien Džo Aberkrombijs atgriezīsies šajā valdzinošajā pasaulē.

Džeimss Dašners, grāmatas “Labirinta gūstā" autors

 Joe Abercrombie HALF A WAR

Veltīts Tedijam

Tam, kurš nostājies uz sveša nama sliekšņa, jāuzmanās, pirms sper kāju pāri, jāpaskatās tam uz visām pusēm, jo kurš pateiks, kādi ienaidnieki viņu gaida tumšā priekšnamā?

Hāvamāla, Visaugstākā runa

.

.

.

.

- Esam zaudējuši, - karalis Fins sacīja, raugories alus kausā.

Uzmetusi acis tukšajai Dievzālei, Skara saprata, ka to nav iespējams noliegt. Vēl pagājušajā vasarā šeit sapulcinātie varoni ar asinskāru lielību, slavas dziesmām un solījumiem pievārēt Augstā karaļa plebejus draudēja nocelt tai jumtu.

Kā jau nereti vīriem gadās, viņi izrādījās niknāki runātāji, nevis cīnītāji. Pēc dažiem laiskas, nožēlojamas un bezjēdzīgas cīkstēšanās mēnešiem cits pēc cita tie nozuda, atstājot vietā tikai saujiņu neveiksminieku, kuri slapstījās ap dižā sārta placi, kur liesmas plēnēja tikpat slābani kā Trovenlandes veiksmes karogi. Kur savulaik drūzmējās daudzgalvains kareivju mežs, tagad vīdēja vien ēnas. Te valdīja vilšanās.

Viņi bija zaudējuši, turklāt bez cīņas.

Māte Ķīra, protams, uzskatīja citādi. - Mans karali, mēs panācām vienošanos, — viņa precizēja, knibinādamās ap gaļas gabalu pieticīgi kā veca ķēve gar siena ķīpu.

- Vienošanos? — Skara nikni iedūra nazi vēl neskartajā porcijā. - Lai neatdotu Beila strēli, mans tēvs ziedoja dzīvību, bet jūs uzdāvinājāt cietokšņa atslēgu Veckundzei

Veksenai, pat nepacēluši ieročus. Jūs apsolījāt Augstā karaļa karavīriem brīvu pārvietošanos pa mūsu zemi! Nez kā vēl lai saprot vārdu “zaudējums”?

Māte Ķīra pavērās uz Skaru tracinoši mierīga kā parasti. — Jūsu vectēvs guļ beigts savā ielejā, Jeiltoftas sievas apraud savu dēlu līķus, šī zāle pārvērsta pelnos, un jūs, princese ar verdzenes riņķi ap kaklu, esat pieķēdēta pie Augstā karaļa troņa - tā es saprotu vārdu “zaudējums”. Tāpēc es dodu priekšroku teicienam “panākuši vienošanos”.

Zaudējis lepnumu, karalis bins sašļuka kā bura bez masta. Skaras acīs vectēvs vienmēr šķita tikpat neuzveicams kā Zemes tēvs. Viņa nespēja noskatīties uz vectēvu šādā stāvoklī vai varbūt nevarēja pieņemt to, cik bērnišķīga bijusi viņas ticība vectēvam.

Skara vēroja, kā karalis iemalko vēl mazliet alus, atraugājas un pagrūž apzeltīto kausu malā, lai kāds to no jauna piepildītu. - Ko tu teiksi, Zilais Džener?

- Tik karaliskā sabiedrībā, manu valdniek, teikšu pēc iespējas mazāk.

Zilais Dženers bija izmanīgs vecs ubags, drīzāk sirotājs nekā tirgotājs, viņa seja ar skarbiem vaibstiem bija vēja appūsta un grumbu izvagota kā sagrabējis kuģa rostrs. Būtu Skarai teikšana, viņš dokos kāju nespertu, kur nu vēl nāktu pie augstmaņu galda.

Māte Ķīra, protams, uzskatīja citādi. - Kapteinis ir kā karalis, tikai pārvalda kuģi, nevis valsti. No viņa jūs varētu smelties pieredzi, princese Skara.

Cik aizvainojoši! - Lekcija par politiku no pirāta, turklāt vēl neveiksminieka mutes... - Skara paklusām nomurmināja.

- Neburkšķiet zem deguna! Cik daudz stundu esmu jums ziedojusi, mācot princesei piedienīgas runas manieres, karalienes cienīgas manieres! - Māte Ķīra izslēja zodu, un viņas teiktais tūlīt pat atbalsojās pret spārēm. - Ja uzskatāt, ka jūsu domas ir vērts dzirdēt, izsakiet tās ar lepnumu, tā, lai ik vārds aizskan līdz pat tālākajam palātas stūrim, piepildiet zāli ar cerībām un alkām, lieciet ikvienam klausītājam nodot šīs sajūtas tālāk! Ja jums kauns par pašas domām, labāk palieciet klusu. Smaids nemaksā neko. Ko jūs teicāt?

- Nu... - Zilais Dženers pakasīja vēja appūsto pakausi, uz kura joprojām turējās daži sirmi mati, ko ķemme acīmredzot nebija redzējusi jau sen. — Veckun-dze Veksena apspieda sacelšanos Zemmalē.

- Ar sava ķēdessuņa Gudrā Jillinga piepalīdzēšanu; tas nu gan pielūdz tikai vienu dievi — Nāvi. — Skaras vectēvs paķēra kausu, lai gan vergs nebija pabeidzis to piepildīt, un alus izlija pār galdu. - Tā runā, ka ceļu līdz pat Skekenmuižai viņš esot izrotājis ar pakārtu vīru

līkiem.

>

- Augstā karaļa skatiens ir pavērsts uz ziemeļiem, -Dženers turpināja. - Viņš grib pakļaut Ūtilu un Gromgil-gormu, un Trovenlande...

- Viņam traucē, - Māte Ķīra pabeidza. - Nesēdiet līku muguru, Skara, tā nav pieklājīgi.

Skara veltīja runātājai drūmu skatienu, tomēr mazliet atlieca plecus pret krēsla atzveltni, mēģinot cik necik ieņemt stīvo, briesmīgo, nedabisko pozu ar izstiepto kaklu, kāda maģistrei būtu pa prātam. Sēdiet tā, it kā jums pie rīkles būtu pielikts duncis, viņa mēdza teikt. Princesei nav uzdevuma justies ērti.

- Esmu pieradis pie brīvas dzīves, un es necienu ne Veckundzi Veksenu, ne viņas Vienīgo dievieti, ne viņas nodokļus, ne likumus. - Zilais Dženers sērīgi paberzēja grubuļaino zodu. - Bet, ja Jūras māte sakuļ vētru, kapteinis dara visu, lai glābtu, kas glābjams. Mirušajiem brīvība vairs neko nedod. Pat dzīvajiem brīvestība ir mazā vērtē.

- Viedi vārdi. - Māte Ķīra pamāja ar pirkstu Skarai. — Šodien sakautie rīt var uzvarēt. Beigtie ir zaudējuši uz mūžu.

- Reizēm grūti atšķirt viedumu no gļēvulības, -Skara atcirta.

Maģistre cieši sakoda zobus. - Apzvēru, ka mācīju jums gudrāku uzvedību nekā ciemiņa aizvainošana. Cildenums izpaužas nevis cieņā, kādu cilvēkam izrāda augstākie, bet gan godā, kādu viņš pats izrāda zemākajiem. Vārdi ir ieroči. Pret tiem jāizturas ar pienācīgu piesardzību.

Dženers pieklājīgi neizrādīja, ka būtu aizvainots. -Princesei Skarai nešaubīgi ir taisnība. Esmu saticis daudzus vīrus, kuri bijuši krietni drosmīgāki par mani. — Viņš skumji pasmaidīja, atsedzot šķību zobu rindu ar vairākām spraugām. - Un redzējis, kā viņus citu pēc cita apglabā, gandrīz visus.

- Drosme un ilgs mūžs reti kad sader kopā, — karalis piebilda un kārtējo reizi izdzēra kausu sausu.

- Karaļi un alus sader kopā tikpat slikti, — sacīja Skara.

- Mazmeitiņ, man nav atlicis nekas cits kā vien alus. Mani karavīri mani pametuši. Mani sabiedrotie ir mani atstājuši. Kamēr spīdēja saule, viņi bārstīja laba laika zvērestus kā akmenī cirstus, kuri gan izčākstēja, tiklīdz sariesās mākoņi.

Tas nebija noslēpums. Dienu no dienas Skara vēroja dokus, lai redzētu, cik kuģu atvedīs Getlandes Dzelzs ķēniņš Ūtils un cik daudz kareivju ieradīsies līdz ar slaveno Gromgilgormu no Vensterzemes. Dienu no dienas viņa gaidīja: pumpuri izplauka, raibu ēnu pār zemi meta koku lapas, līdz tās sabrūnēja un nokrita zemē. Neviens tā arī neieradās.

- Uzticība bieži raksturīga suņiem, bet cilvēkiem — reti, - piebilda Māte Ķīra. - Labāk nekāda plāna nekā tāds, kura pamatā likta uzticība.

- Un kāds tad būtu labāks? - Skara painteresējās. - Vai tāds plāns, kurš balstās uz gļēvulību?

Skaras vectēvs šķita tik vecs, kad pavērās uz mazmeitu ar miklām acīm un brūža dvaku elpā... Vecs un sakauts. — Skara, tu vienmēr esi drosmīga, drosmīgāka par mani. Nav šaubu, ka tevī rit Beila asinis.

- Arī jūsu asinis, mans karali! Jūs man vienmēr mācījāt, ka ar zobeniem izcīna tikai pusi no kara. Otru pusi izcīna šeit. - Skara piespieda pirksta galu pie deniņiem tik stipri, ka iesāpējās.

- Skara, tu vienmēr esi gudra, gudrāka par mani. Dievi zina, ka tu proti pierunāt putnus nolaisties no debesīm, ja tev to vajag. Tad izcīni to otru pusi kara! Parādi man to viltu, kas liktu Augstā karaļa armijai griezties atpakaļ, un paglāb mūsu zemi un ļaudis no Gudrā Jillinga zobena. Tā tu mani paglābtu no kauna un Veckundzes Veksenas noteikumiem.

Skara nodūra galvu, veroties uz salmiem klāto grīdu, viņas vaigi svila. - Kaut es to spētu! — Viņa bija tikai septiņpadsmit ziemas aizvadījusi meitene, un, ritēja vai neritēja viņā Beila asinis, viņai trūka varoņa cienīga padoma. - Piedodiet, vectēv.

- Piedod arī man, bērns! - Karalis Fins atgāzās krēslā un pieprasīja vēl alu.

- Skara.

No trauksmainiem sapņiem viņa attapās tumsā, kur vientuļi mirguļojošas sveces gaismā rēgaini vīdēja Mātes Kīras seja.

- Skara, mostieties!

Ar miega stindzinātiem pirkstiem viņa sabužināja kažokādas. Aiz loga skanēja savādi trokšņi, klaigas un smiekli.

Skara saberzēja acis. - Kas tur notiek?

- Jums jādodas līdzi Zilajam Dženeram.

Skara beidzot pamanīja tirgotāju stāvam guļamistabas durvju ailā. Melns stāvs ar pinkainu galvu un zemei piekaltu skatienu.

- Ko?

Māte Ķīra aiz rokas piecēla meiteni sēdus. - Jums jāiet tūlīt.

Kā radusi, Skara grasījās iebilst, bet tad pamanīja maģistres sejas izteiksmi, kas lika pakļauties bez iebildumiem. Vēl ne reizi viņa nebija redzējusi Māti Ķīru nobijušos.

Vairs neizklausījās, ka ārā kāds smietos. Tās bija raudas un nevaldāmas klaigas. - Kas tur notiek? - Skara izdabūja pār lūpām.

- Es pieļāvu šausmīgu kļūdu. — Mātes Kīras skatiens šaudījās no durvīm līdz Skarai. - Es uzticējos Veckundzei Veksenai. - Maģistre nomauca zelta aproci Skarai no rokas. To pašu aproci, kuru Celtnieks Beils reiz aplika, dodoties kaujā, un sveces gaismā tās rubīns tumši iemirdzējās kā nupat izlietas asinis. — Tā tev, — Māte Ķīra to sniedza Zilajam Dženeram, - ja apzvēri, ka droši nogādāsi Skaru līdz Torlbijai.

Sirotājs paņēma aproci, vainīgi pazibinādams acis. — Es zvēru. Zvēru pie Saules un Mēness.

Māte Ķīra cieši satvēra Skaras delnas. — Lai kas notiktu, jums jādzīvo. Tagad tas ir jūsu pienākums. Jums jādzīvo un jāstājas priekšgalā. Jums jācīnās par Troven-landi. Jums jāstāv par tās ļaudīm, ja... ja nebūs vairs neviena cita, kam to darīt.

Bailes tik cieši sažņaudza meitenes rīkli, ka viņa gandrīz nespēja parunāt. - Jācīnās? Bet...

- Es jums iemācīju, kā to darīt. Es centos. Vārdi ir ieroči. - Maģistre notrausa asaras no Skaras sejas, — viņa pat nebija pamanījusi, ka raud. - Jūsu vectēvam ir taisnība: jūs esat gan drosmīga, gan gudra. Toties tagad jums jābūt stiprai. Jūs vairs neesat bērns. Vienmēr paturiet prātā, ka jūsu dzīslās rit Beila asinis. Tagad ejiet.

Basām pēdām Skara dipināja pakaļ Zilajam Dženeram un drebinājās plānajā apģērbā. Mātes Kīras mācītais bija dzinis tik dziļas saknes, ka pat nāves bailēs meitene bažījās, vai ir piedienīgi tērpusies. Liesmas aiz šaurajiem logiem meta ēnu šķautnes pār salmiem klāto grīdu. Skara izdzirdēja paniskus kliedzienus. Kāds suns ierējās, tad

pēkšņi apklusa. Atskanēja skaļš būkšķis, it kā kristu kāds nocirsts koks.

It kā āvas sistos pret durvīm.

Viņi ielavījās viesu guļamistabā, kur vēl pirms dažiem mēnešiem plecu pie pleca gulēja kareivji. Tagad tur mētājās vien Zilā Dženera padilusl sega.

- Kas tur notiek? - Skara čukstus vaicāja un pati gandrīz nepazina savu balsi, cik vārgi un sausi tā skanēja.

- Ieradies Gudrais Jillings ar saviem pavadoņiem, lai nokārtotu Veckundzes Veksenas parādus, - Dženers atbildēja. - Jeiltofta jau deg liesmās. Man ļoti žēl, princese.

Skara satrūkās, kad Dženers kaut ko aplika viņai ap kaklu. Tā bija savītu sudraba stieplīšu kaklarota - smalka ķēdīte, kas tik tikko dzirdami nodžinkstēja. Līdzīgu nēsāja tā ingliešu meitene, kura mēdza sasiet matus mezglā.

- Vai esmu verdzene? — viņa nočukstēja, kad Dženers saslēdza otru smalkās ķēdes galu sev ap delnu.

- Jums jārada tāds iespaids.

Skara parāvās nostāk, kad ārā nožvadzēja kaut kas metālisks, un Dženers piespieda meiteni pie mūra. Viņš nopūta sveci, un abi palika tumsā. Kad Mēness tēvs uz-zibināja asmeni, Skara manīja, ka Dženers izvelk nazi.

Nu jau aiz durvīm atskanēja kaucieni - spalgi un baisi; tā auro zvēri, ne cilvēki. Skara aizmiedza acis, asaras dzēla plakstiņos, bet viņa skaitīja lūgšanas. Skara neskaidri murmināja, un mēle reizēm aizķērās; lai cik bezjēdzīgi, viņa tomēr vērsās pie visiem dieviem, bet tieši ne pie viena.

Ir viegli būt drosmīgai, kad Beidzamās durvis vēro no liela attāluma un tās šķiet mazas - tāds neaizsniedzams sīkums, par ko jāuztraucas citiem. Tagad Skara uz sava skausta sajuta Nāves salto elpu, un tā stindzināja viņas drosmi. Cik brīvi viņa vēl vakar vakarā runāja par gļēvulību! Nu Skara saprata, ko tas nozīmē.

Pēdējais stieptais brēciens, tad klusums - iespējams, pat vēl baisāks par troksni pirms tam. Skara juta, ka Dženers viņu rauj uz priekšu un vecā vīra sasmakusī elpa skar viņas vaigu.

- Mums jāiet.

- Man ir bail, - Skara noelsa.

- Man arī. Tomēr, ja droši stāsimies viņiem ceļā, mēs varētu arī izrunāt sev brīvību. Ja viņi mūs atradīs noslēpušos...

Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī, mēdza teikt vectēvs. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Dženers pavēra čīkstošās durvis, un Skara piespieda sevi iziet laukā, bet ceļi trīcēja tik stipri, ka gandrīz jau sitās viens pret otru.

Basā pēda paslīdēja uz kaut kā slapja. Pie durvīm sēdēja nogalināts vīrs, un salmi viņam visapkārt mirka asinīs.

Tā vīra vārds bija Borids. Šis kareivis kalpoja viņas vectēvam. Viņš uz pleciem reiz nēsāja vēl mazo Skaru, lai meitēns varētu aizsniegties līdz firziķiem, kas auga pie Beila strēles cietokšņa sienām.

Skaras tramīgās acis pavērās turp, kur skanēja balsis. Pāri zemē nomestiem salauztiem ieročiem un saskaldītiem vairogiem, pāri vēl citiem līķiem, kas sakņupuši,

izstiepušies visā garumā un plati ieplestām rokām un kājām mētājās zemē starp smalki tēstajām kolonnām, kuru dēļ vectēva Dievzāli mēdza dēvēt par Mežu.

Liesmojošā ugunskura gaismā pulcējās vairāki stāvi. Leģendām apvīti kareivji, kuru bruņas, ieroči un maiņas riņķi mirdzēja uguns liesmās, bet varenās ēnas stiepās līdz pat Skarai.

Viņu vidū atradās arī Māte Ķīra un Skaras vectēvs

>

slikti piegulošās, uz ātru roku uzvilktās bruņās un pēc naktsguļas joprojām neizķemmētiem matiem. Mīlīgi smaidot, abos gūstekņos no augšas noraudzījās slaida auguma karavīrs ar maigu, izskatīgu seju. Viņā manīja bērna bezrūpību, kuru nespēja izbiedēt pat citi slepkavas.

Gudrais Jillings no dieviem pielūdza vien Nāvi. Viņa runa spēcīgi atbalsojās zāles plašumā.

- Es cerēju izrādīt cieņu princesei Skarai.

- Viņa ir devusies apciemot savu māsīcu Leitlinu, -atbildēja Māte Ķīra, un pazīstamajā balsī, kas katru mīļu dienu bija mācījusi, labojusi un sodījusi Skaru, tagad ievibrējās līdz šim nedzirdētas šausmas. - Tur jūs viņu nemūžam nesasniegsiet.

- Ak tur mēs viņu sasniegsim gan, - atcirta kāds no Jillinga kareivjiem - liela auguma vīrs ar masīvu vērša kaklu.

- Diezgan drīz, diezgan drīz, Māte Ķīra, - piebalsoja otrs ar garu šķēpu rokā un pūšamo ragu pie jostas.

- Ķēniņš Ūtils atnāks, nosvilinās jūsu kuģus un ietrieks jūs atpakaļ jūrā, - maģistre neatstājās.

- Kā gan viņš nosvilinās manus kuģus, ja tie stāv drošībā aiz Beila strēles nesaraujamām ķēdēm? - Jillings

painteresējās. - Aiz tām pašām ķēdēm, kuru atslēgas jūs man iedevāt...

- Atnāks Gromgilgorms, - Māte Ķīra turpināja, lai gan balss jau skanēja gandrīz tik vārgi kā čuksts.

- Kaut tā notiktu. - Jillings pasniedzās uz priekšu un ar abām rokām ārkārtīgi maigi aizlika matus Mātei Kīrai aiz pleciem. - Tikai viņš ieradīsies pārāk vēlu, lai glābtu jūs. - Jillings izvilka zobenu, un milzu briljants, kuru pie spala noturēja zeltā liets putna nags, līdz ar tēraudu iemirdzējās tik spoži, ka baltas gaismas stars apžilbināja Skaru.

- Nāve gaida mūs visus, - karalis Fins gauži nopūtās un lepni pieslējās kājās. Acumirklī viņš atgādināja to vīru, kāds reiz bija. Pārlaidis acis pār zāli, Fins sastapa Skaras skatienu, un meitenei šķita, ka vectēvs tik tikko manāmi pasmaida. Tad viņš metās ceļos. - Šodien tu nogalināsi karali.

Jillings paraustīja plecus. — Karaļi vai zemnieki - Nāves acīs mēs visi izskatāmies vienādi.

Viņš iedūra zobenu Skaras vectēvam kaklā, asmens naski un nāvējoši kā zibens iegrima līdz spalam un iznāca laukā. Karalis Fins tikai sausi iečīkstējās un nomira zibenīgi, ar seju iekritis ugunskurā. Skara sastinga, acumirklī aizturējusi elpu un domas.

Māte Ķīra pavērās uz sava pavēlnieka līķi. - Veckun-dze Veksena man deva solījumu, - viņa nomurmināja.

Pakš, pakš, pakš - asinis pilēja no Jillinga zobena smailes. - Solījumi saista tikai vājos.

Veikli kā dejotājs viņš pagriezās, un pustumsā pazibēja asmens. Pašķīda melna asins straume, un Mātes Kīras

galva noblīkšķēja pret grīdu, viņas ķermenis sašļuka, kā zaudējis visus kaulus.

Pār Skaras lūpām izlauzās guldzošs vaids. Tas noteikti bija tikai murgs, drudža izraisīts ļauns sapnis. Viņai gribējās aizmigt. Plaksti smagi sakļāvās, miesa saguma, bet Zilā Dženera plauksta cieši un sāpīgi satvēra viņas roku.

- Jūs esat verdzene, - viņš uzšņāca un skarbi sapurināja meiteni. - Turiet muti. Jūs neko nesaprotat.

Skara centās apklusināt smilkstu, kad viņi dzirdēja tuvojamies vieglus soļus. Kaut kur tālumā kāds bija sācis kliegt un nekādi neapklusa.

- Tā, tā, tā, - atskanēja Gudrā Jillinga maigā balss. — Šiem diviem gan te nav vietas.

- Jā, kungs, mani sauc Zilais Dženers. - Skara nespēja aptvert, kā viņš var runāt tik draudzīgā, mierīgā un savaldīgā balsī. Ja viņa atvērtu lūpas, pār tām atskanētu vien puņķaini šņuksti. - Es esmu tirgotājs ar Augstā karaļa dotām tiesībām, nupat atgriezos no brauciena pa Dievišķo upi. Mēs bijām ceļā uz Skeken muižu, kad vējš mūs aizpūta no kursa.

- Tad jau tu esi labos draugos ar karali Finu, ja reiz viesojies viņa troņa zālē.

- Gudrs tirgotājs ir draugos ar visiem, mans kungs.

- Tu esi sasvīdis, Zilais Džener.

- Godīgi sakot, jūs iedvešat man bailes.

- Nudien, gudrs tirgotājs. - Skara juta maigu pieskārienu zodam, un viņas galva atkrita atpakaļ. Meitene ieskatījās sejā vīram, kas nupat nogalināja abus cilvēkus, kuri bija viņu audzinājuši kopš bērnības, šī slepkavas laipnajā smaidā joprojām krāsojās abu asinis. Vīrietis

atradās tik tuvu, ka Skara varētu saskaitīt smalkās krunciņas ap viņa degunu.

Jillings izstiepa pilnīgās lūpas un skaļi un spalgi iesvilpās. - Un vēl smalklietu tirgotājs. - Viņš izbrauca ar plaukstu caur Skaras matiem, kādu cirtu apvija ap pirkstu un atvirzīja no sejas tā, lai īkšķa gals skartu meitenes vaigu.

Tev jādzīvo. Tev jāstājas priekšgalā. Skara apklusināja bailes. Viņa nosmacēja ienaidu. Saņēmās un sataisīja stingu seju. Verdzenes seju, kura neizrāda neko.

- Vai pārdosi man viņu, tirgotāj? - Jillings jautāja. - Varbūt par paša dzīvību?

- Ar prieku, mans kungs, - Zilais Dženers attrauca. Skara zināja, ka Māte Ķīra rīkojās muļķīgi, uzticoties šim blēdim. Meitene ievilka elpu, lai nolādētu Dženeru, bet vīrieša mezglainie pirksti vēl sāpīgāk sažņaudza viņas roku. - Tomēr nevaru vis.

- Kā liecina mana pieredze, kas ir ievērojama un ļoti nežēlīga... - Gudrais Jillings pacēla gaisā asiņaino zobenu un piespieda to pie vaiga tā, kā maza meitenīte sev pie-kļautu mīļāko lelli, un briljanta spals iedegās sarkanās, oranžās un dzeltenās liesmās. - Viens uzasināts zobens pārcērt veselu nevaru virvi.

Pamatīgais Dženera gāmurs salēcās, kad viņš norija smagu kamolu kaklā. - Viņa man nepieder, lai es varētu pārdot. Viņa ir dāvana - Kaljivas prinča Varoslava velte Augstajam karalim.

- Ak vai. - Jillings ļāva zobenam lēnītēm noslīgt lejup, un tas ievilka pāri sejai sarkanu švīku. - Es tā dzirdēju, ka Varoslavs ir vīrs, no kura gudrais vairīsies.

— Viņam ir vērtīga humora izjūta, tas tiesa.

- Līdz ar varas pieņemšanos spēkā cilvēka humora izjūta izplēn. - Jillings uzmeta skatienu paša atstātajām asiņainajām pēdām starp kolonnām un līķiem. - Augstais karalis diez ko neatšķiras no viņa. Nočiept dāvanu, ko viens sūta otram, nebūtu prāta darbs.

— Es par to vien domāju, kopš devos ceļā no Kalji-vas, — Dženers piebilda.

Gudrais Jillings uzsita knipi, skaļu kā pātagas švlksts, un viņa acis piepeši iedegās puiciska aizrautība.

- Man kaut kas iešāvās prātā! Metīsim monētu! Cipars -varēsi vest to skaistulīti uz Skekenmuižu, lai viņa mazgā Augstajam karalim kājas. Ja trāpīsies ģerbonis, - es tevi nogalināšu un izmantošu viņu prātīgāk. - Jillings uzsita Dženeram uz pleca. - Ko teiksi, mans jaunais draugs?

- Es teikšu, ka Veckundzei Veksenai tas varētu nepatikt, - Dženers atbildēja.

— Viņai nekas nepatīk. - Jillings plati pasmaidīja, un maigā āda ap vīrieša acīm sagūla draudzīgās grumbiņās. - Tomēr es pakļaujos tikai vienas sievietes gribai. Tā nav ne Veckundze Veksena, ne Jūras māte, pat ne Māte Saule vai Kara māte. - Viņš pameta monētu augstu gaisā pret svētītajiem Meža griestiem, un iemirdzējās zelts.

- Es pakļaujos tikai Nāvei. - Jillings izrāva monētu no ēnas. - Karali vai zemnieku, augstu vai zemu, stipru vai vārgu, gudru vai muļķi - mūs visus gaida Nāve. — Viņš pavēra plaukstu, kurā uzspīdēja cipars.

- Fu... — Zilais Dženers blenza uz monētu, saraucis pieri. - Tā vien šķiet, ka viņai nāksies uz mani vēl pagaidīt.

Viņi steidzās prom pa izpostīto Jeiltoffu, degošie salmi lidinājās karstajā vējā, un nakts aizvien biezēja no kliedzieniem, lūgumiem un raudām. Skara neatrāva acis no zemes, kā labai verdzenei pieklājas, neviens vairs nepārmeta, ka viņa saliec muguru, bet bailes pamazām pārtapa vainas apziņā.

Viņi uzlēca uz Dženera kuģa klāja un atstūmās no

krasta. Apkalpe paklusām skaitīja pateicības lūgšanas

Miera tēvam par to, ka viņi paglābti no slaktiņa, un

airi raitā ritmā čīkstēja, lavoties starp sirotāju kuģiem

prom jūrā. Skara gulēja uz grīdas starp kravas kastēm,

un vainas sajūta palēnām pārvērtās bēdās, vērojot, kā

liesmas pārņem karaļa Fina skaisto Dievzāli un līdz ar

to arī Skaras pagātni. Varenā, grebumiem rotātā kore

melnēja uz liesmu fona, līdz sabruka, saceldama gaisā

dzirksteļu strūklaku.

»

Visa Skaras līdzšinējā dzīve degot saruka aizvien sīkāka, un pati Jciltofta pārvērtās tālā liesmu pudurī tumsas vidū. Buru audekls nostiepās, kad Dženers pavēlēja pagriezt kuģi uz ziemeļiem, kur atradās Getlande. Skara stāvēja un noraudzījās pagātnē, kas palika aiz muguras, asaras uz meitenes vaigiem nožuva, bet skumjas sastinga saltā, cietā un dzelzs smagā niknumā.

- Es vēl redzēšu brīvu Trovenlandi, - viņa čukstēja, savilkusi pirkstus dūrēs. - Mana vectēva zāle tiks uzcelta no jauna, un Gudrā Jillinga kauli tiks pamesti vārnām.

- Princese, pagaidām pietiks ar to, ka jūs paliksiet dzīva. - Dženers noņēma verdzenes riņķi no meitenes kakla un aplika savu apmetni ap viņas drebošajiem pleciem.

Skara pavērās uz Dženeru un saberzēja sudraba pinuma atstātās pēdas. — Es tevi nepareizi novērtēju, Zilais Džener.

- Jūsu spriedums ir gudrs. Esmu darījis daudz ļaunākas lietas, nekā jūs pieļaujat, ka spēju.

- Tad kāpēc tu manis dēļ riskēji ar savu dzīvību? Šķita, ka Dženers, kasot zodu, brīdi apdomājas. Tad

viņš paraustīja plecus. — Tāpēc, ka vakardienu vairs nevar mainīt, rītdienu gan var. - Dženers kaut ko iespieda Skarai saujā. Beila aproce asiņaini atblāzmoja mēness izgaismotajās debesīs. - Kā noprotu, tas pieder jums.

- Kad viņi būs klāt?

>

Tēvs Jārvi sēdēja uz sakrustotām kājām, atbalstījies pret koku, un pētīja klēpī ielikto senatnīgo grāmatu. Ja vien acis zem smagajiem plakstiem nezibētu pār rakstu rindām, varētu domāt, ka viņš ir aizmidzis. - Kol, es esmu maģistrs, nevis pareģis.

Kols uzmeta skatienu ziedojumiem pie izcirtuma. Putni bez galvām, iztukšotas alus krūkas un zarā paka-rināti kaulu saišķi. Rūnām rotātajos zaros ar galvu uz leju karājās viens suns, govs un četras aitas, un mušas mielojās gar to pārgrieztajām rīklēm.

Tur bija arī viens cilvēks. Spriežot pēc noberztās rievas ap kaklu, - vergs ar neveikli uzšņāptu rūnu rindu uz muguras. Viņa pirkstu kauliņi berzējās gar asinīm

piesūcināto zemi. Jauks ziedojums Sēklas diedzētājam no kādas bagātas sievietes, kura sapņo ieņemt bērnu.

Svētvietas Kolu īpaši neinteresēja. Tajās pārņēma sajūta, ka viņu kāds novēro. Kolam patika uzskatīt sevi par godīgu cilvēku, tomēr kuram tad nav noslēpumu? Kurš gan nešaubās?

- Ko jūs lasāt? — viņš pajautāja.

- Traktātu par elfu dārgumiem, kuru pirms simts gadiem sarakstījusi Māsa Sloda no Rērskoftas.

- Kārtējās aizliegtās zināšanas, vai ne tā?

- No laikiem, kad Maģistrāts koncentrēja pūles uz zināšanu apguvi, nevis to apspiešanu.

- Tikai to, kas zināms, var kontrolēt, — Kols nočukstēja. - Un visas zināšanas, tāpat kā jebkāda vara, var būt bīstamas, ja nonāk ļaunās rokās. Svarīgi, kā tās liek lietā. — Tēvs Jārvi nolaizīja kroplās kreisās rokas mezglā savilktā vienīgā pirksta galu un pāršķīra lappusi.

Kols aizvirzīja skatienu uz mierpilno mežu. — Kāpēc mums bija jānāk šurp tik agri?

- Parasti kauju uzvar tas, kurš ierodas pirmais.

- Es domāju, ka mēs šurp nācām runāt par mieru?

- Miera sarunas ir maģistra kaujas lauks.

Kols nopūtās, viņa lūpa atkārās. Zēns apmetās uz celma pašā izcirtuma malā drošā attālumā no visiem ziedojumiem, izvilka nazi un oša koka sprunguli, kuram jau bija piešķīris aptuvenu formu. Laktas pavēlniece ar augstu paceltu veseri. Tā būs dāvana Rīnai, kad viņš atgriezīsies Torlbijā. Ja viņš atgriezīsies, nevis dzīvi beigs karādamies kādā kokā šajā izcirtumā. Zēna lūpas atkal savilkās čokurā.

- Dievi dāvājuši tev daudz dotumu, - klusi čukstēja Tēvs Jārvi, neatraudams acis no grāmatas. - Veiklas rokas un asu prātu, jauku smilšdzeltenu matu ērkuli, mazliet pārgatavojušos humora izjūtu. Bet vai tu vēlies kļūt par dižu maģistru un nostāties pie karaļa pleca?

Kols norija siekalas. - Tēvs Jārvi, jūs zināt, ka es to vēlos vairāk par visu citu.

- Tad tev daudz kas jāiemācās un vispirms jau pacietība. Pacenties tikt skaidrībā ar savām domām, un kādu dienu varēsi pārvērst pasauli tieši tā, kā vēlējās tava māte.

Kols satrūkās, sajutis ap kaklu apmesto ādas saiti, tajā pakārtie atsvari noklikšķēja zem krekla. Savulaik šos atsvarus valkāja viņa māte Safrita, kā jau veikalniece ar godīgas svērējas slavu. Esi drosmīgs, Kol. Esi tik labs, cik vien labs vari būt.

- Ak dievi, cik ļoti man viņas pietrūkst, - zēns nomurmināja.

- Man arī. Tagad gan nomierinies un pievērsies tam, ko daru es.

Kols izlaida atsvarus no pirkstiem. - Manas acis ir piekaltas jums, Tēvs Jārvi.

- Aizver tās. — Maģistrs aizcirta grāmatu, piecēlās kājās un notrausa no mēteļa sakaltušās lapas. - Un ieklausies.

Pa mežu viņiem tuvojās soļi. Kols palaida vaļā iesākto kokgriezumu, bet nazi ar spalu piedurknes galā atstāja pa rokai. Pareizi izvēlēti vārdi var atrisināt gandrīz visas problēmas, bet Kola pieredze liecināja, ka dažu pieveik-šanai lieti noder arī labi uzasināts asmens.

No koku paēnas iznāca maģistres melnajā talārā tērpusies sieviete. Ugunssarkanos matus pie deniņiem viņa

bija noskuvusi un ap ausim ietetovējusi rūnas, pārējie mati, ieziesti ar taukiem, bija sacelti gaisā kā asa spura. Sievietes jau tā skarbo seju vēl bargāku darīja muskuļi, kuri cilājās, jo viņa košļāja koka mizu, tumši violetām slienām krājoties lūpu kaktiņos.

- Esat ieradusies mazliet par agru, Māte Advina.

- Tomēr ne tik agri kā jūs, Tēvs Jārvi.

- Māte Gundringa man mēdza teikt, ka nav pieklājīgi ierasties uz tikšanos kā otrajam.

- Tādā gadījumā ceru, ka piedosiet man rupjību.

- Atkarībā no tā, kādu vēsti esat atnesusi no Vec-kundzes Veksenas.

Māte Advina izslēja zodu. - Jūsu pavēlnieks ķēniņš

Ūtils un viņa sabiedrotais Gromgilgorms ir lauzuši

Augstajam karalim doto zvērestu. Viņi ir atstūmuši

Augstā karaļa sniegto draudzīgo roku un pacēluši pret

viņu savus zobenus.

>

- Augstā karaļa draudzīgā roka bija uzgūlusi mums kā smags slogs, - Jārvi atbildēja. - Divu gadu laikā, kopš no tā atbrīvojāmies, mēs visi esam sākuši elpot brīvāk. Pagājuši divi gadi, kopš Augstais karalis nav ieņēmis nevienu pilsētu, nedz ari uzvarējis kādā kaujā...

- Un kurās kaujās tad cīnījušies Ūtils ar Gormu? Ja vien neskaita tās, kuras abi ik dienu izcīna viens pār otru... - Advina izspļāva sulu pa mutes kaktiņu, un Kols nervozi sāka plūkāt no piedurknes atirušu diegu. Maģistre tik tikko netrāpīja viņam. - Tēvs Jārvi, jums ir paveicies, jo Augstā karaļa uzmanība tika pievērsta nemieriem Zemmalē. Es tā dzirdēju, ka jūs esat pielicis savu roku, lai tie nemieri tur izceltos.

Jārvi nevainīgi samirkšķināja acis. - Vai man būtu pa spēkam sacelt kājās vīrus simtiem jūdžu tālumā? Vai es esmu burvis?

- Dažs labs tā saka, bet tagad ne burvestības, neveiksme vai velnišķīga viltība vairs neko nemainīs — sacelšanās ir apspiesta. Gudrais Jillings izsauca uz dueli visus trīs Hokona dēlus un citu pēc cita nogalināja. Neviens nespēj līdzināties viņa prasmei rīkoties ar zobenu.

Tēvs Jārvi uzmeta acis sažuvušās rokas vienīgajam nagam, it kā lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. — Ķēniņam Ūtilam par to varētu būt cits ieskats. Viņš būtu sakāvis

visus tos brāļus ar vienu cirtienu.

>

Māte Advina izlikās nemanām tukšo lielīšanos. - Gudrais Jillings ir jauna tipa cilvēks ar jaunu kārtību. Viņš lika zvēresta lauzējiem ķerties pie zobena, savukārt viņa sabiedrotie nodedzināja to svētās zāles ar visām tur iekšā palikušajām ģimenēm.

- Sadedzināja ģimenes. - Kols norija sarūgtinājuma kamolu. - Kāds progress!

- Iespējams, neesat dzirdējuši, ko Gudrais Jillings iesāka pēc tam...

- Tā runā, ka viņš esot nasks dancotājs, - Kols teica. - Vai viņš uzdejoja?

- Un kā vēl. Pāri jūras šaurumam līdz pat Jeiltoftai, kur apciemoja bezgodi karali Finu.

Iestājās klusums, vien viegla brīzīte čabināja koku lapas, nočīkstēja pakārtie ziedojumi, un Kols sajuta pār skaustu pārskrējām nejaukus drebuļus. Māte Advina košļādama nočāpstināja lūpas vienreiz, tad otrreiz un pasmaidīja.

- Ak tā. Un jūsu āksts nespēj no šī izdomāt kādu pamatīgu joku. Jeiltofta guļ drupās, karaļa Pina Diev-zāle pārvērsta par pelniem, bet viņa karavīri līdz ar vēju izklīduši kur kurais.

Jārvi tik tikko manāmi sarauca pieri. - Un kas dzirdams par pašu karali?

- Viņš jau atrodas otrpus Beidzamajām durvīm tāpat kā viņa maģistre. Viņu nāves spriedums tika parakstīts brīdī, kad jūs viņu ievilinājāt savā sīkajā sazvērestībā.

- Kaujas laukā nepastāv noteikumi, - Tēvs Jārvi nomurmināja. - Nudien jauna kārtība.

- Gudrais Jillings jau piešāvis uguni Trovenlandei, tā nogludinot ceļu Augstā karaļa pulkiem. Tajā armijā vīru ir vairāk nekā liedagā smilšu graudu. Varenākais karaspēks, kāds vien devies karagājienā, kopš laika, kad elfi uzsāka karu pret Dievu. Viņi stāvēs pie Torlbijas vārtiem vēl pirms vasaras saulgriežiem.

- Nākotne ir miglā tīta, Māte Advina. Tā varētu pārsteigt mūs visus.

- Nav jābūt pareģim, lai redzētu, kas mūs sagaida. -Māte Advina izvilka un atritināja ar rūnām blīvi aprakstīto pergamentu. — Veckundze Veksena nosauks jūs un ķēniņieni Leitlinu par pesteļotājiem un nodevējiem. Maģistrāts pasludinās to viņas papīra naudu par elfu maģijas augli un ikvienu tās lietotāju - par izstumto un noziedznieku.

Kols satrūkās, izdzirdot krūmos salūstam zaru.

- Jūs padzīs no pasaules tāpat kā Ūtilu, Gormu un visus, kuri paliks viņu pusē.

Tad parādījās nācēji. Vīri no Jutmārkas apmetņos ar kantainām sprādzēm un gariem vairogiem rokās. Kols

saskaitīja pavisam sešus un dzirdēja vēl divus sev aiz muguras, tomēr saņēmās un nepagriezās.

- Esat izvilkuši zobenus? - Tēvs Jārvi jautāja. - Uz Miera tēva svētās zemes?

- Mēs pielūdzam Vienīgo dievieti, - atrūca nācēju vadonis - kareivis ar zeltītu ķiveri galvā. — Mums šis te ir vien dubļu lauks.

t

Kols pārlaida skatienu skarbajām sejām un pret sevi pavērstajiem asajiem šķēpiem, un sauja, turot noslēpto nazi, nosvīda. — Man ir zināms labs risinājums.

Pergamenta rullis izslīdēja Mātei Advinai no rokām.

- Pat tagad pēc jūsu perinātā dumpja un nodevības Veckundze Veksena piedāvās mieru. - Raiba ēna pārkrita pār maģistres seju, kad viņa pavērsa acis pret debesīm.

- Vienīgā dieviete ir patiesi piedodoša.

Tēvs Jārvi nosprauslojās. Kols nespēja noticēt viņa šķietamajai bezbailībai. - Uzdrīkstos pieļaut, ka viņas piedāvātajam mieram tomēr ir sava cena?

- Visas Augsto dievu statujas ir jāiznīcina un visapkārt Sašķeltās jūras krastiem jāpielūdz tikai Vienīgā dieviete, - Advina pasludināja. - Ikvienam vensterie-tim un getlandietim reizi gadā jāmaksā Maģistrātam desmitā tiesa. Ķēniņam Otilam un Karalim Gormam jānoliek zobeni Skekenmuižā Augstajam karalim pie kājām, jālūdz piedošana un jādod jauns zvērests.

- Vecie zvēresti nebūs gana stipri.

- Tāpēc jūs, Māte Skēra un jaunais princis Druins kļūsiet par ķīlniekiem.

- Hmmm... - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo pirkstu un pabungāja pa zodu. - Jauks piedāvājums, tomēr vasaras Skekenmuižā mēdz būt diezgan karstas.

г

Bulta aizšāvās garām tik tuvu Kola sejai, ka viņš sajuta vēja pūsmu. Šautra bez skaņas trāpīja karavīru komandierim plecā tieši virs vairoga malas. No meža izlidoja jaunas bultas. Kāds iekliedzās. Kāds cits saķēra ievainoto seju. Kols metās pie Tēva Jārvi, norāva viņu zemē aiz svētā koka resnā stumbra un tad pamanīja karavīru, kurš ar augstu gaisā paceltu zobenu metās viņiem klāt. Tad parādījās Dodivuā, milzīgs kā māja, un ar savu vareno cirvi atdalīja uzbrucēju no kājām, viņa rumpis aizvēlās, sacēlis gaisā sakaltušu lapu mākoni.

Ēnas sakustējās, tās triecās un sitās pret ziedojumiem, kapāja tos sīkos gabalos un pluinīja. Vēl daži asinis stindzinoši mirkļi, un Mātes Advinas vīri būtu pievienojušies karaļa Fina spēkiem viņpus Beidzamajām durvīm. Viņu komandieris, nokritis uz ceļiem, sēca, sešas bultas caururba viņa bruņukreklu. Atbalstījies uz zobena kā uz kruķa, vīrietis mēģināja piecelties kājās, bet spēki sarkanā straumē aizplūda no viņa.

Izcirtumā iznāca Frors. Vienā rokā viņš stingri turēja smago cirvi, bet ar otru viegli atsprādzēja komandiera zeltītās ķiveres aizdari. Bruņucepure bija skaista, un par to varētu dabūt krietnu naudas žūksni.

- Tu to vēl nožēlosi, - komandieris noelsa asinai-nām lūpām, viņa sirmie mati bija pielipuši pie nosvīdušās pieres.

Frors lēnītēm pamāja ar galvu. - Man jau ir žēl. -Viņš ieblieza kareivim pa galvu, un tas nokrita, plati iepletis rokas.

— Nu jau vari ļaut man piecelties. - Tēvs Jārvi uzsita Kolam pa sāniem. Puisis pamanīja, ka guļ, piesedzis

maģistru ar savu miesu, līdzīgi kā māte sargā savu mazuli no vēja.

- Kāpēc jūs mani nepabrīdinājāt par saviem plāniem? — Kols jautāja, rausdamies kājās.

- To, ko nezini, nevari pastāstīt citiem.

- Jūs neesat pārliecināts, ka jūs nenodošu?

- Uzticēšanās ir kā stikls, - sacīja Ralfs, pārmeta pār plecu savu milzīgo loku un, pastiepis pretī plato delnu, palīdzēja Jārvi piecelties. — Tā ir jauka, tomēr tikai muļķis paļaujas uz to.

Rūdītie Getlandes un Vensterzemes kareivji bija ielenkuši izcirtumu no visām pusēm, un Māte Advina starp tiem šķita pavisam vientuļa. Kolam gandrīz sametās viņas žēl, tomēr viņš zināja, ka no tā nebūtu labuma

nevienam no viņiem.

>

- Tā vien šķiet, ka mana nodevība izvērtusies labāka par jūsējo, - Jārvi piebilda. — Nu jau divreiz jūsu pavēl-niece mēģinājusi mani noslaucīt no zemes virsas, un tomēr es vēl esmu tepat.

- Tu esi izslavēts nodevējs, zirneklēn. - Māte Advina izspļāva sev pie kājām tumši violetu sakošļātās mizas kumosu. - Un kā tad tava Miera tēva svētvieta?

Jārvi paraustīja plecus. - Ko jūs! Šis dievs prot piedot. Tomēr prātīgāk būtu katram gadījumam pakārt jūs šajos kokos un pārgriezt jums rīkli.

- Tad tā arī dari, - sieviete nošnāca.

- Žēlsirdībā slēpjas vairāk spēka nekā slepkavošanā. Atgriezieties pie Veckundzes Veksenas. Pasakiet viņai paldies par visu, ko man pavēstījāt, šī informācija man vēl noderēs. - Jārvi pamāja uz kritušo vīru pusi, kurus

citi jau vilka aiz kājām, lai piekarinātu pie svētās birzs koku zariem. — Pasakiet viņai paldies par tik bagātīgiem ziedojumiem Augstajiem dieviem — tos viņi noteikti pratīs novērtēt.

Atņirdzis zobus, Tēvs Jārvi pieliecās tuvu klāt Mātei Advinai, viņas maska krita, un Kols pamanīja bailes maģistres sejā.

- Tikai neaizmirstiet piebilst galvenajai no maģistriem, ka es uzmīžu viņas piedāvājumam! Es zvērēju atriebties sava tēva slepkavām. Zvērēju pie Saules un pie Mēness. Paziņojiet Veckundzei Veksenai, ka mieru neredzēt, kamēr vien mēs abi būsim dzīvi.

у

- Es tevi noslaktēšu, tu, kuce ar puspliko pauri! -Reits metās virsū, šņākdams un šļākdams siekalas. Raki satvēra viņu aiz kreisās un Sorjorns aiz labās rokas, un tikai pa abiem tiem izdevās noturēt karavīru uz vietas. Galu galā viņi bija gana trenējušies.

Dzelksne Batu nepakustējās, ja neskaita žokļa muskuļu savilkšanos noskūtajā galvas pusē.

- Tagad visi nomierināsimies, - viņas vīrs Brands sacīja un iepleta plaukstas kā gans, kurš cenšas nomierināt satrakojušos ganāmpulku. - Mums taču jābūt sabiedrotajiem, vai ne tā? — Šim milzīgajam, spēcīgajam vīram gluži kā vērsim nevarēja iebilst. - Tikai... kādu brīdi paliksim gaismas pusē.

Reits ne no viena neslēpa savu attieksmi pret šādu priekšlikumu un izrāvās no brāļa tvēriena pietiekami tālu, lai iespļautu Brandam sejā. Diemžēl viņš netrāpīja, bet savu pateica.

Dzelksne sašuta. - Vai tev nešķiet, ka tas suns ir jānoliek pie vietas?

Ikvienam ir savs Ahilleja papēdis, un šie vārdi Reitam iedzēla. Viņš sašļuka, galva novēlās uz sāniem, zobi atvāzās nicīgā smīnā, bet acis uzmeklēja Brandu. — Varbūt tā vietā es labāk nogalināšu to tavu gļēvulīgo sievu?

Reitam vienmēr labi padevās uzsākt kautiņu un ne tik slikti veicās arī ar tā pabeigšanu, tomēr nekas nebūtu ļāvis viņam sagatavoties tam, cik spēji Dzelksne metās šim klāt. - Tu esi līķis, baltmatainais nodevēj!

Reits parāvās malā un gandrīz parāva līdzi savu brāli un Sorjornu - visi tā arī būtu apjukušā ņudzeklī nogāzušies uz doka grīdas. Tikai trim getlandiešiem - skarbajam, vecajam ieroču pārzinātājam Hūnanam, vecajam plikpaurainajam stūrmanim Ralfam un Brandam - izdevās atvilkt Dzelksni nost, turklāt pēdējais ar rētām klāto apakšdelmu apķēra sievas rīkli. Trīs spēcīgie vīri stipri nopūlējās, bet Dzelksne tik un tā pamanījās ar dūri pamatīgi iezvelt Reitam pa galvu.

- Miers! - Brands uzšņāca, ar spēku atrāvis rokas vicinātāju sievieti no Reita. - Dievu dēļ, nomierinieties!

Tomēr nevienam nenesās prāts uz mieru. Vēl divi sāka paklusām lamāties - pa vienam no getlandiešu un vensteriešu puses. Reits pamanīja saspringtus pirkstu kauliņus sažņaudzam zobenu spalus un izdzirdēja skrāpējošo skaņu, kad Sorjorns izvilka no maksts savu nazi.

Reits saoda krietni nežēlīgākas vardarbības tuvošanos nekā tā, kas bija viņam padomā. Bet tāda jau ir nežēlības daba - reti kad tā iekļaujas cilvēka novilktajās robežās. Ja iekļautos, tā vairs nebūtu nežēlība. Reits atņirdza zobus tādā kā smīnā, kā smaidā, krūtīs jau svila nemiers, un karstā elpa dedzināja rīkli, ikviens muskulis saspringa.

Tā nu uz lietus izmērcētās Torlbijas ostmalas dēļiem sāktos slavas dziesmu vērts cīniņš, ja vien Gromgil-gorms kā satracināts bullis neiebrāztos pūlī, izšķirdams sakarsušos prātus uz visām pusēm kā blējošu kazu baru.

— Diezgan! - iebrēcās Vensterzemes karalis. — Kas tas tāds par apkaunojumu mazu, ķērcošu putneļu izskatā?

Kņada pierima. Reits nopurināja brāļa tvērienu un jau atkal atņirdza zobus kā vilks, Dzelksne lādēdamās izrāvās no vīra skavām. Neviens nešaubījās, ka Brandu sagaida ne īpaši jauka nakts, bet viss bija nokārtojies visnotaļ atbilstoši Reita vēlmēm. Viņš bija uzsācis cīniņu -vienalga, kurš stātos pretī.

Getlandieši, naidīgi lūrot, tomēr pašķīrās, lai ļautu aiziet ķēniņam Ūtilam, kurš kailo zobenu bija piespiedis sev pie krūtīm kā bērnu. Skaidrs, ka Reits viņu ienīda, īstam vensterietim jāienīst Getlandes ķēniņš. Visādi citādi gan šis vīrs šķita apbrīnas vērts - sirms un ciets kā dzelzs stienis un tikpat nelokāms. Ūtilu apvija daudzu uzvaru un mazrunātāja slava, kā arī nostāsti par trakulīgi spožām, dziļi dobumos iegrimušām acīm, kuras vēstīja, ka tur, kur dievi parasti mēdz noglabāt cilvēkā žēlastību,

viņam atrodas vien salts tukšums.

»

— Esmu vīlies, Dzelksne Batu. - Ķēniņa vārdi skanēja griezīgi un smagi kā dzirnakmeņi. - No tevis es gaidīju vairāk.

- Es patiesi nožēloju, mans ķēniņ, - meitene norūca, tad uzmeta zvērojošu skatienu kā Reitam, tā Brandam, kurš sāpēs saviebās, zinādams sievas aso reakciju.

- Es gan negaidīju neko labāku. — Gromgilgorms pavērās uz Reitu, saraucis uzacis. — Bet uz to gan tomēr cerēju.

- Vai mums jāļauj viņiem mūs aizskart, mans karali? -Reits atcirta.

- Mazliet pazemojuma var paciest, ja esi nolēmis saglabāt sabiedroto, - atskanēja Mātes Skēras sausā balss.

- Turklāt mūsu partnerības kuģis ir nokļuvis vētru jūrā, — Tēvs Jārvi piebilda ar medussaldu smaidu uz lūpām; viņa galva prasīt prasījās pēc trieciena ar pieri. - Ar saviem ķīviņiem lieciet tam nogrimt, un mēs katrs pa vienam noslīksim.

Reits kaut ko noņurdēja, to dzirdot. Viņš ienīda maģistrus un viņu melīgās runas par Miera tēvu un Augstajiem dieviem. Reits bija pārliecināts, ka ikvienu problēmu vislabāk var atrisināt ar dūri.

- Vensterieši nekad neaizmirst aizvainojumu. -Gorms izlaida pirkstus starp siksnai piekarinātajiem nažiem. - Tomēr mani nomākušas slāpes, un, ja reiz mēs esam ciemiņi... - Gorms piecēlās un izrieza krūtis, ap kaklu sakustējās no viņa sakauto ienaidnieku gardām darinātā ķēde. - Es, Gromgilgorms, Zobenlauzis un Bāreņu Radītājs, Vensterzemes karalis un Kara mātes mīļākais dēls... ieiešu pilsētā kā otrais.

Gorma kareivji neapmierināti ņurdēja. Veselu stundu viņi bija ziedojuši strīdam par to, kurš ieies pilsētā

pirmais, un nu kauja bija zaudēta. Viņu valdnieks ieņems mazāk godātu vietu, un, dievi vien zina, cik ļoti svarīgs abiem bija savs gods.

- Gudra izvēle, - Ūtils sacīja, piemiedzis acis. - Tikai par to negaidiet nekādas dāvanas.

- Vilkam nevajag aitu dāvanu, - Gorms atbildēja un nikni paraudzījās pār plecu. Ķēniņa Ūtila tuvākie kareivji patraucās garām, zibinot apzeltītas apmetņu sprādzes, zobenu spalus un maiņas riņķus. Viņu nepelnītā augstprātība bija piebriedusi līdz jauniem augstumiem. Reits atņirdza zobus un nospļāvās skrējējiem pie kājām.

- Suns kas suns, - Hūnans nosmīnēja, un Reits būtu meties virsū vecajam nelietim un turpat uz ostas grīdas izšķaidījis tā smadzenes, ja vien Raki viņu stingri neturētu un paklusām nedungotu pie auss: — Mieru, brāl, tikai mieru.

- Zilais Dženers! Tas tik ir pārsteigums!

Reits pavērās pār plecu un ieraudzīja: kāds vecs jūrnieks ar jūras sāls cauraustu seju paved malā Tēvu Jārvi. - Ceru, ka patīkams, - Dženers atņēma un sarokojās ar Ralfu tā, it kā viņi būtu ilgus gadus sēdējuši pie viena aira.

- Kā to ņem, - maģistrs atbildēja. - Vai esi nācis pēc ķēniņienes Leitlinas zelta?

- Es cņnšos pieņemt visu zeltu, kuru tik piedāvā. -Dženers pavērās apkārt tā, it kā grasītos parādīt kādu slepenu dārgumu. - Tomēr man ir labāks iemesls atrasties šeit.

- Labāks par zeltu? - Ralfs pasmaidīja. - Tu esi mainījies.

— Daudz labāks. — Dženers lika panākt uz priekšu cilvēkam, kurš līdz šim slēpās viņam aiz muguras, un Reitam šķita: kāds viņam iedūris galvā - tik spēji kaujas spars pameta puiša miesu.

Mazā auguma trauslo meiteni pie zemes spieda salijis apmetnis. Viņas mati bija sapinušies nevaldāmā mudžeklī, tādā kā tumšu cirtu mākonī, kuru raustīja un plosīja sāja brīze. Meitenei bija bāla āda un sasprēgājuši apsārtumi ap nāsīm, savukārt smalki veidotie vaigukauli šķita tik asi, ka varētu salūzt, dzirdot asāku vārdu.

Meitene vērās Reitā lielām, zaļām acīm kā pati Jūras māte vētrainā dienā. Viņa nesmaidīja. Viņa nerunāja. Meitene šķita noskumusi un nopietna, noslēpumu pārpilna, un uz Reita kakla sacēlās visas spalviņas. Nekāds cirvja šķēliens nevarētu padarīt puisi tik apstulbušu kā

viens viņas skatiens.

>

īsu brīdi Tēva Jārvi mute palika muļķīgi pavērta. Tad žoklis ar klakšķi aizvērās. - Ralf, aizved Zilo Dženeru un viņa viešņu pie ķēniņienes Leitiinas. Tūlīt pat.

— Tu biji gatavs nogalināt tikai par to, lai dotos iekšā pirmais, bet tagad vispār negribi turp iet? - Raki blenza uz viņu, un Reits aptvēra, ka Gorma vīri cēli soļo uz pilsētas pusi pakaļ getlandiešiem, turklāt visi ir tā piepūtušies, domādami par to, lai kaut kā atspēlētos par otro lomu, ka varētu pārsprāgt.

- Kas tas bija par skuķi? - Reits ieķērcās, apreibis tā, it kā kāds viņu būtu piepeši pamodinājis no alus radītas snaudas.

- Kopš kura laika tevi interesē meitenes?

— Kopš es ieraudzīju šo. — Reits pavērās uz pūli, cerot tiem abiem pierādīt, ka nav meiteni nosapņojis, bet viņu vairs neredzēja.

— Droši vien īsta skaistule, ja reiz atrāva tavu skatienu

no kautiņa.

»

- Tādu vēl nebiju redzējis.

- Piedod, brāl, bet, runājot par sievietēm, tu neko daudz neesi redzējis. Vai neaizmirsi, ka esi cīnītājs? -Raki šķībi pasmaidīja un pacēla Gromgilgorma melno, vareno vairogu. - Bet es esmu mīlnieks.

- Kā tev neapnīk man to atgādināt? - Reits uzmeta karaļa smago zobenu plecā un devās pakaļ savam brālim uz Torlbiju. Te pēkšņi pavēlnieka smagā roka noturēja viņu uz vietas.

— Tu sagādāji man vilšanos, Reit. - Zobenlauzis pievilka puisi sev klāt. — Šeit čum un mudž no ļauniem ienaidniekiem, bet man tā vien šķiet, ka kēninienes Leit-linas izraudzītajā vairognesī tu esi iemantojis visļaunāko.

Reits sadrūma. - Viņa mani biedē, mans karali.

Gorms spēji ieblieza puisim pa seju. Gormam tā bija tikai pļauka, bet Reits sajutās tā, it kā būtu saņēmis sitienu ar airi. Viņš sasvērās, bet karalis to noķēra un pierāva sev vēl tuvāk. - Mani sarūgtina ne jau tas, ka tu mēģināji viņu sāpināt, bet gan tas, ka tev nekas nesanāca. - Gorms iezvēla Reitam pa otru vaigu, un puiša mute pieplūda sāļām asinīm. - Man nav vajadzīgs suns, kurš kvekšķ. Man vajag suni, kurš prot likt lietā zobus. Man vajag slepkavu. - Kad viņš iesita Reitam trešoreiz, puisim sareiba galva. - Ka tik tevī nav palicis kāds nieks žēlastības, Reit. Iznīcini to, pirms tas iznīcina tevi.

Uz atvadām Gorms sabužināja Reitam matus. Kā tēvs dēlam. Vai ari kā mednieks savam sunim. — Manā gaumē tu nekad nevari būt pārlieku nežēlīgs. Tu to zini.

Pulētā vaļa kaula ķemme švīks-švīks-švlkstēja caur Skaras matiem.

Prinča Druina rotaļu zobens klik-klak-klakšķēja gar stūri novietoto lādi.

Ķēniņienes Leitlinas balss nepārstāja trallināt la-la-lā, it kā viņa justu, ka, tiklīdz apklusīs, Skara varētu sākt kliegt - kliegt un nekad neapklust.

- Tur aiz tā loga, pilsētas dienvidu pusē, apmetušies mana vīra kareivji.

- Kāpēc viņi nenāca mums talkā? - Stingi skatoties uz uzslietajām teltīm, Skarai gribējās kaukt, bet lūpas, kā parasti, izdvesa to, kas jāsaka: - Viņu šķiet ļoti daudz.

- Divarpus tūkstoši lojālu getlandiešu, kuri sapulcināti no visām zemes malām.

Skara juta, kā ķēniņienes Leitlinas spēcīgie pirksti maigi, bet ļoti nelokāmi pagriež viņas galvu. Spiedzīgā maza bērna balsī izkliedzis kaujas saucienu, Princis Druins uzbruka gobelēnam. Ķemme atsāka švīks-švīks-švīkstēt, it kā pareizs matu sakārtojums varētu atrisināt ikvienu problēmu.

- Aiz šī loga ziemeļu pusē atrodas Gromgilgorma nometne. - Gluži kā zvaigznes pie debesu segas, liesmas

mirguļoja biezējošajā pustumsā, kas ietina tumšos pakalnus. - Divi tūkstoši vensteriešu pie Torlbijas mūriem. Man pat prātā nenāca, ka redzēšu ko tādu.

- Bet ne jau ar makstīs noslēptiem zobeniem, — no telpas dziļuma atskanēja Dzelksnes Batu šņāciens — tik ass kā karavīru mests kaujas cirvis.

- Es ostā redzēju kautiņu, - sacīja Skara.

- Diemžēl tas nebūs pēdējais, — Leitlina nosmēja, piņķerēdama savēlušos šķipsnu. Skaras mati vienmēr bijuši nevaldāmi, bet ķēniņiene Leitlina nemēdza piekāpties pāris nepaklausīgu cirtu priekšā. - Rīt gaidāma lielā tautas sapulce. Tas nozīmē spītīgus kašķus piecu stundu garumā. Ja mēs šo pulcēšanos pārdzīvosim bez kritušajiem, es to uzskatīšu par slavas dziesmas vērtu panākumu. Skaties.

Leitlina pagrieza Skaru ar seju pret spoguli.

Ķēniņienes verdzenes klusējot bija nomazgājušas meiteni, noberzušas netīrumus un savalkāto drānu vietā atnesušas zaļa zīda tērpu, kas bija mērojis tālu ceļu no Galvenās pilsētas un pēc tam veikli pielāgots viņas izmēriem. Ārmalu rotāja zelta diega izšuvumi, tik smalku rokdarbu Skara nebija pielaikojusi ne reizi, un dažu labu skaistu drānu viņai tomēr bija palaimējies nēsāt. Tērpu bija daudz, un Māte Ķīra tos saskaņoja tik rūpīgi, ka dažbrīd meitenei likās - drānas kļuvušas par viņas auguma

dalu.

>

Skaru no visām pusēm ieskāva stipri mūri, spēcīgi karavīri, vergi un greznība. No tik milzīga atvieglojuma varētu sareibt galva. Tomēr, līdzīgi kā skrējējam, kurš apstājies, lai atvilktu elpu, bet saprot, ka nespēj vairs

nostāvēt uz kājām, ērtības sagādāja Skarai vārgu nelabumu un asu sāpi, kas par sevi atgādināja kā no iekšas, tā no ārpuses, it kā viņa būtu viena vienīga uzplēsta vāts. Meitenei gandrīz sagribējās atkal atrasties uz Zilā Dženera kuģa - Melnā suņa - klāja un drebošai stāvēt un blenzt lietū, un pēc tam trīsreiz pēc kārtas uz nobrāztajiem ceļiem rāpus vilkties līdz bortam, lai izvemtos.

- Tas piederēja manai mātei, karaļa Fina māsai. — Leit-lina rūpīgi sakārtoja auskaru, kura smalkajā ķēdīšu tīklā gandrīz līdz pat pleciem nokarājās sarkani dārgakmeņi.

- Cik skaists! - Skara noelsās, cenzdamās nenošķiest ar vēmekļiem visu spoguli. Viņa tik tikko pazina spogulī redzamo nomocīto, vārgo meiteni ar apsārtušajām acīm. Tā izskatītos viņas pašas rēgs. Ja nu viņai tomēr neizdevās paglābties no Jeiltoftas? Ja nu viņa joprojām atrodas turpat ieslodzījumā kā Gudrā Jillinga verdzene un tāda paliks līdz mūža galam?

Telpas dziļumā Skara ieraudzīja Dzelksni Batu tupam uz grīdas blakus princim, kurš neizlaida no sīkajām roķelēm savu koka zobenu, un klusi klāstīja ieteikumus, kā to pareizi atvēzēt. Dzelksne pasmaidīja, kad zēns iecirta viņai kājā, zvaigznes apveida rēta uz vaiga savilkās grumbās, un viņa sabužināja puišeļa gaišos matus. - Malacis!

Skaras domas kavējās tikai pie Gudrā Jillinga zobena un tā briljantiem klātās gardas, kas zibēja tumšajā Meža zālē, un spogulī redzamās bālās meitenes krūtis sāka smagi cilāties, bet rokas nodrebēja...

- Skara. - Kēniniene Leitlina cieši saņēma viņas pie-cus, savu smago, ciešo zilpelēko skatienu piekala viņas

acīm un sapurinot atgrieza tagadnē. - Lūdzu, izstāsti man, kas notika!

- Mans vectēvs gaidīja sabiedroto palīdzību. — Gluži kā bites dūkšanai, sacītajam nepiemita ne mazāko emociju. - Mēs gaidījām Ūtila un Gorma karavīrus. Viņi tā arī neieradās.

- Turpini.

- Viņš ieslīga bezcerībā. Māte Ķīra pierunāja vectēvu noslēgt mieru. Viņa aizsūtīja savu dūju, bet Veckun-dze Veksena atbildēja ar ērgli. Viņa visu piedotu ar noteikumu, ka Beila strēle tiktu atdota, Trovenlandes karaspēks tiktu aizsūtīts mājās, bet Augstā karaļa spēkiem pavērtos brīvs ceļš pāri mūsu zemei.

- Veckundze Veksena gan nemēdz piedot, — Leitlina sacīja.

- Viņa aizsūtīja uz Jeiltoftu Gudro Jillingu nokārtot šo parādu. - Skara norija rūgtu siekalu kamolu, un spogulī redzamās bālās meitenes dzīslainais kakls nodrebēja. Princis Druins, mazo sejiņu savilcis karavīra apņēmībā, uzbruka Dzelksnei ar savu rotaļu zobenu, bet viņa rāmi pastūma to nost. Puisēna sīkie kaujas saucieni tumsā izklausījās pēc sāpju un niknuma vaimanām, kas tuvojās un tuvojās.

- Gudrais Jillings Mātei Kīrai nocirta galvu. Manu vectēvu viņš nodūra tā, ka tas ievēlās ugunskurā.

Ķēniņienes Leitlinas acis iepletās. - Tas... notika tavu acu priekšā?

Dzirksteļu lietus paceļas gaisā, karavīri staro priekā, un biezas asinis pil no Jillinga zobena gala... Skarai pārskrēja nevaldāmi drebuļi, un viņa pamāja ar galvu. - Es

aizbēgu, izliekoties par Zilā Dženera verdzeni. Gudrais Jillings meta monētu, lai izlemtu, vai nogalināt arī viņu... bet tā monēta...

Skaras atmiņās monēta joprojām lidoja ēnu pārņemtajā telpā un atmirdzēja ugunskura krāsās.

- Tovakar dievi bija tavā pusē, - Leitlina noelsās.

- Tad kāpēc viņi ļāva nogalināt manu ģimeni? - Skarai gribējās kliegt, bet tā vietā atspulgā redzamā meitene vāri pasmaidīja un klusi norunāja piemērotu lūgsnu pateicībā Likteņa tēvam.

- Viņi tevi nosūtīja pie manis, māsīc. - Ķēniņiene cieši saspieda Skaras plecus. - Šeit tu esi drošībā.

Mežs — zāle, kur aizritējusi visa viņas dzīve, - tik

drošs kā klints, nu bija pārvērties pelnos. Divsimt gadus

nostāvējusī augstā kore nu gulēja drupās. Trovenlande

bija saplosīta kā vēja aizpūsti dūmi. Nekur un nekad

viņa vairs nebūs drošībā.

}

Skara pamanīja, ka berzē vaigu. Tas joprojām juta Gudrā Jillinga pirkstu pieskārienu.

- Jūs visi esat tik laipni, - viņa izdvesa, cenšoties norīt skābenu atraugu. Skaras kuņģis nekad nav bijis no stiprākajiem, bet kopš nokāpšanas no Melnā suņa klāja meitenes iekšas atradās tikpat lielā apjukumā kā viņas domas.

- Šeit ir tava ģimene, un tikai ģimenei ir nozīme. -Uz atvadām apskāvusi Skaras plecus vēl ciešāk, ķēniņiene Leitlina palaida viņu vaļā. - Man jārunā ar vīru un dēlu... es gribēju teikt, Tēvu Jārvi.

- Vai drīkstu jautāt... vai Zilais Dženers ir vēl tepat?

Ķēniņienes nepatika nebija noslēpjama. - Tas cilvēks tikai par mata tiesu ir labāks par pirātu...

- Vai atsūtīsiet viņu pie manis? Lūdzu!

Lai ari cieta kā krams, Leitlina tomēr saklausīja izmisumu Skaras balsī. - Es atsūtīšu viņu. Dzelksne, princese ir pārcietusi pamatīgus pārbaudījumus. Neatstāj viņu vienu. Druin, nāc!

Princis, kura augums nesniedzās augstāk par pieauguša cilvēka augšstilbu, nopietni pavērās uz Skaru. - Atā. - Puisēns nometa zemē savu koka zobenu un aizskrēja pakaļ mātei.

Skara palika divatā ar Dzelksni Batu. Viņai bija jāpaceļ skatiens uz savu izredzēto vairognesi, jo Dzelksne bija par galvas tiesu garāka. Ķemme viņai nebija vajadzīga, jo vienā galvas pusē mati bija nodzīti līdz tumšam ezītim, bet otrā - savijušies mezglos, pinkās un mudžu mudžeklī, kuru kopā saturēja vidēja izmēra bagātība zelta

un sudraba maiņas rinku veidolā.

> > »

Runāja, ka šī sieviete viena pati ir cīkstējusies ar septiņiem vīriem un tos uzvarējusi, - to apliecināja zeltā spīdošā elfu aproce ap delmu. Zīda drānu vietā šī sieviete nēsāja ieročus, bet dārgakmeņu vietā - rētas. Ar savu zābaku papēžiem viņa samina jebkādu pieklājību un par to nekad neatvainojās. Šī sieviete drīzāk ar seju durvis uzlauzīs nekā pie tām pieklauvēs.

- Vai esmu gūstekne? - Skara bija domājusi mest izaicinājumu, kas gan izskanēja kā peles pīkstiens.

Dzelksnes sejas izteiksme nebija izprotama. - Princese, jūs esat princese.

— Kā liecina mana pieredze, starp šiem jēdzieniem

nav lielas atšķirības.

>

Kurš gan uzdrošinātos Skarai pārmest nicinājumu?

Rīkle bija tik cieši sažņaugta, ka viņa tik tikko varēja

parunāt. - Jūs droši vien uzskatāt mani par mīkstu, vāju

un izlutinātu mulki...

> >

Dzelksne strauji ievilka elpu. — Patiesībā es domāju... par to, ko izjutu, redzot savu tēvu mirušu. - Pat ja meitenes sejā nebija ne miņas no maiguma, tas izskanēja balsī. — Es domāju par to, ko būtu izjutusi, redzot viņu nogalinātu. Redzot, kā tēvu nogalina manu acu priekšā, un nevarot nekādi palīdzēt.

Skara pavēra lūpas, bet vārdi nenāca pār tām. Šoreiz vēl ciešāk nekā nievas rīkli sažņaudza līdzjūtība, nevis nicinājums.

— Es zinu, ko nozīmē neizrādīt vājumu, - Dzelksne piebilda. - Reti kurš to zina labāk.

Skarai šķita, ka galva pārsprāgs.

— Es domāju... ka jūsu vietā... es būtu jūru pieraudājusi.

Skara vairs nenovaldīja smagas, muļķīgas elsas. Viņa cieši aizspieda plakstus, tomēr tie neaizturēja asaras -karstas un plūstošas. Viņas krūtis drebēja, elpa gārdza un raustījās. Nespēkā nolaistām rokām viņa piecēlās un raudāja tik nevaldāmi, ka sāpēja visa seja. Kaut kur sirds dziļumos apziņa atgādināja, ka tā uzvesties nav piedienīgi, bet visa pārējā būtne nespēja rimties.

Skara izdzirdēja straujus soļus un apklusa, nomierinājās un saņēmās kā bērns, kas cieši un stingri pieķēries pie vectēva rokas, redzot tēva līķi sadegam uz sārta. Skara

apskāva Dzelksni, mērcēja meitenes kreklu asarām un izkauca vārdus, kurus pati pat nesaprata.

Dzelksne stingi stāvēja un neizdvesa ne skaņas, tikai ilgi turēja Skaru apskāvienā, līdz drebuļi norima. Raudas izsīka elsās, un asaras — saraustītā elpā. Pēc tam Dzelksne negaidīti maigi atsvabinājās no meitenes rokām, izvilka balta auduma skrandu un, lai gan pašas krekls bija caur un cauri nosiekalots, nosusināja sīku plankumiņu uz Skaras kleitas un pasniedza nēzdogu princesei. — Tas domāts manu ieroču tīrīšanai, bet es nospriedu, ka jūsu seja ir krietni vērtīgāka. Un varbūt arī daudz bīstamāka.

- Piedodiet, - Skara nočukstēja.

- Par ko gan. - Dzelksne uzsita pa kaklā pakarināto zeltīto atslēgu. - Es katru rītu raudu daudz gaužāk, kad pamodusies atceros, ar ko esmu apprecējusies.

Skara vienlaikus iesmējās un iešņukstējās, tad izpūta no nāss krietnu gļotu pūsli. Pirmoreiz kopš tās nakts viņa atkal kaut nedaudz sajutās kā savā ādā. Galu galā varbūt viņa tomēr bija paglābusies no Jeiltoftas... Meitene sāka slaucīt seju, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

- Te Zilais Dženers.

Vīrietis iešļūca telpā sakumpis un tik nošņurcis, ka savādā kārtā pat nomierināja. Lai kur Dženers atrastos -pie kuģa stūres vai karalienes apartamentos -, viņš nekad nezaudēja savu seju. Viņu redzot, Skara sajutās stiprāka. Tieši šo cilvēku viņai arī vajadzēja.

- Vai atceries mani? - Dzelksne jautāja.

- Tādu sievieti kā tu grūti aizmirst. - Dženers pārlaida acis meitenes kaklā pakarinātajai atslēgai. - Apsveicu sievas kārtā.

Dzelksne nosprauslojās. — Tikai nemēģini šai ziņā apsveikt manu vīru. Viņš joprojām sēro par šo laulību.

- Princese, jūs mani saucāt?

- Saucu gan. - Skara norija kaklā sakāpušās asaras un izslēja muguru. — Kādi ir tavi plāni?

- Nevarētu teikt, ka man jebkad paticis kalt plānus. Ķēniņiene Leitlina man piedāvāja godīgu samaksu par to, lai es karotu par Getlandi, bet jāsaka, kā ir: karš ir jaunu viru padarīšana. Varbūt iešu ar Melno suni atkal lejup pa Dievišķo... - Dženers uzmeta acis Skarai un sarāvās. - Es apsolīju Mātei Kīrai nogādāt jūs līdz jūsu māsīcai...

- Un tu turēji doto vārdu par spīti briesmām. Es neuzdrošinātos lūgt ko vairāk.

Dženers sarāvās vēl sīkāks. - Tad jau tomēr lūgsiet...

- Es cerēju, ka paliksi pie manis.

- Princese... Es esmu vecs kara zirgs, un mans labākais laiks pagājis jau pirms gadiem divdesmit, un tie laiki nemaz nebija tik saulaini.

- Šaubu nav. Kad pirmoreiz tevi ieraudzīju, man šķita, ka tu esi nodeldēts kā veca kuģa rastrs.

Dženers pakasīja grumbaino žokli. - Taisnīgi teikts.

- Muļķīgi teikts. - Skarai aizkrita balss, bet viņa nokremšļojās, ievilka elpu un turpināja: - Tagad es to redzu. Tas vēja appūstais rastrs ir stājies pretī visnejaukākajiem laikapstākļiem un, par spīti visam, pārvedis kuģi uz dzimto ostu. Man nevajag skaistumu, man vajag uzticību.

Dženera seja savilkās vēl sāpīgākā grimasē. - Princese, visu mūžu es esmu bijis brīvs. Neesmu vadījies ne pēc viena... tikai pēc tālākā apvāršņa, neesmu liecis galvu neviena, tikai vēja priekšā...

- Vai apvārsnis ir pateicis tev paldies? Vai esi saņēmis atlīdzību no vēja?

- Jāatzīst, ne īpaši.

- Es gan tev pateikšos. — Skara saņēma raupjo roku

savās plaukstās. - Lai būtu brīvs, cilvēkam nepieciešams

mērķis.

>

Zilais Dženers pavērās uz savu delnu meitenes plaukstās, tad palūkojās uz Dzelksni.

Tā paraustīja plecus. - Kareivis, kuram nav nekā cita, par ko cīnīties, kā tikai viņš pats, nav nekas vairāk kā slepkava.

- Es tevi redzēju pārbaudījumos un zinu, ka varu tev uzticēties. - Skara atkal pievērsa vecā sirotāja skatienu sev. — Paliec pie manis. Lūdzu!

- Augstie dievi! - Raupjā āda ap Dženera acīm savilkās krunciņās, un viņš pasmaidīja. - Kā gan es tagad varētu pateikt nē...

- Tad nesaki. Saki, ka palīdzēsi man!

- Esmu jūsu rīcībā, princese. Es dodu zvērestu. Es zvēru pie Saules un pie Mēness. - Viņš uz mirkli apklusa. - Tomēr kādā ziņā man jums jāpalīdz?

Skara ievilka plaušās saraustītu elpu. - Vai atceries, es jau teicu, ka gribētu redzēt Trovenlandi brīvu, mana vectēva svēto zāli uzbūvētu no jauna un Gudrā Jillinga līķi pamestu vārnām par barību.

Zilā Dženera uzacis izbrīnā uzskrēja pavisam augstu.

- Aiz Gudrā Jillinga stāv viss Augstā karaļa karaspēks. Tā runā, ka piecdesmit tūkstoši zobenu.

- Ar zobeniem izcīna tikai pusi kara. — Skara piespieda pirkstu pie deniņiem tik stipri, ka iesāpējās.

- Otru pusi izcīna šeit.

- Tad jau jums kaut kas ir padomā?

— Es kaut ko izdomāšu. — Skara palaida vaļā Zilā Dženera roku un uzmeta acis Dzelksnei. - Kopā ar Tēvu Jārvi tu aizkuģoji līdz Galvenajai pilsētai?

Dzelksne gar daudzu lūzumu kropļoto degunu pavērās uz princesi un centās saprast, kas slēpjas aiz šī jautājuma. - Nūjā, es kuģoju kopā ar Tēvu Jārvi.

- Tu izcīnīji divkauju pret Gromgilgormu.

— Tas arī tiesa.

— Tu esi ķēniņienes Leitlinas izraudzītā vairogncse.

- Jūs taču zināt, ka tāda esmu.

— Tad jau, stāvot viņai pie pleca, tu esi gana bieži redzējusi arī ķēniņu Ūtilu.

- Vairāk nekā citi.

Skara notrausa no skropstām pēdējo miklumu. Viņa nedrīkstēja raudāt. Viņai jābūt drosmīgai un gudrai, un stiprai, lai cik vāja un pārbiedēta viņa justos. Skarai jācīnās par Trovenlandi, jo vairs nav neviena cita, kurš to darītu, un vārdiem jākalpo par viņas ieročiem.

- Pastāsti man par viņiem.

— Ko jūs vēlaties uzzināt?

Zināšanas ir spēks, Māte Ķīra mēdza teikt, kad Skara žēlojās par nebeidzamajām mācību stundām. - Es gribu zināt visu.

Reitu pamodināja neprātīga vēlme dabūt ciet to, kas grābstās viņa tuvumā.

Viņš satvēra nelieti aiz rīkles un trieca pret sienu, tad šņākdams izvilka nazi.

- Augstie dievi! Reit! Tas esmu es!

Tikai brīdī, kad atspīdēja lāpas trīsošā gaisma no gaiteņa gala, Reits ieraudzīja, ka tas, ko pienaglojis pie sienas, ir paša brālis un ka viņš tam grasās pārgriezt rīkli.

Sirds neprātīgi auļoja. Pagāja kāds mirklis, līdz viņš aptvēra, ka atrodas Torlbijas citadelē, gaitenī pie Gorma istabas durvīm, sapinies pats savā segā. Pieši tur, kur viņam jābūt.

- Neuzdrošinies mani tā modināt! - Reits nošnāca

>

un piespieda kreisās rokas pirkstus palaist brāli vaļā. Parasti tie izrādījās visstīvākie uzreiz pēc pamošanās.

- Tevi modināt? - Raki čukstus jautāja. —Tu tik skaļi kliedzi, ka pats būtu pamodinājis visu Torlbiju. Jau atkal murgoji?

- Nē, - Reits norūca, apsēdās, atslējis muguru pret sienu, un pakasīja galvu. - Varbūt. - Šajos murgos netrūka liesmu, tāpat arī dūmu un postījumu smārda. Viņš murgoja par neprātīgi liesmojošām karavīru acīm, kādas mēdz būt suņiem. Par nevaldāmo degsmi tās sievietes sejā. Viņš dzirdēja tās balsi, kliedzot par saviem bērniem.

Raki pasniedza brālim blašķi, Reits to paķēra un izskaloja muti, kas svila no Gorma pļaukām, bet tas nebija nekas jauns. Viņš ielēja ūdeni saujā un noskaloja seju. Auksti sviedri klāja Reitu no galvas līdz kājām.

- Reit, man tas nepatīk. Es uztraucos par tevi.

- Tu uztraucies par mani? Gorma zobens brāļu ķīviņā izrādījās nokritis zemē, un Reits to pacēla un piekļāva sev

pie krūtīm. Ja karalis redzētu, ka viņš ļāvis tam mētāties aukstumā, viņš saņemtu vēl kādu pļauku un, iespējams, pat ko ļaunāku. - Tas ir kas jauns.

- Nē, nav vis. Es jau sen par tevi uztraucos. - Raki uzmeta karaļa apartamentu durvīm bažīgu skatienu, pieklusināja balsi un, pieliecies tuvāk brālim, aizrautīgi turpināja: - Mēs varētu vienkārši doties prom. Atrastu vietu uz kāda kuģa, kas mūs aizvestu lejup pa Dievišķo un Aizliegto, par ko tu nebeidz runāt. Par ko tu agrāk vienmēr runāji, kāda starpība.

Reits pamāja uz durvīm. — Tu domā, ka viņš ļaus mums iet? Vai tu domā, ka Māte Skēra mums smaidīdama pamās atvadas? - Reits nosprauslojās. — Man tā šķita, ka tu esi tas gudrais. Sapnis ir skaists, bet mums nav iespēju atgriezties. Vai tu esi aizmirsis, kā mums klājās agrāk? Kā mēs visu laiku bijām izbadējušies, nosaluši un baiļu pārņemti?

- Vai tad tu visu laiku nebaidies? - Raki balss skanēja tik klusu, ka Reits aizsvilās un padzina murgu atnestās šausmas. Ja reiz tik tālu esam, dusmas ir atbilde gandrīz uz visām problēmām.

- Nē, nebaidos! - viņš šņāca un sapurināja Gorma zobenu. Brālis parāvās nostāk. — Es esmu karavīrs, un šajā karā es sev nopelnīšu labu slavu un tik daudz maiņas riņķu, ka mēs nekad vairs necietīsim badu. Te ir mana īstā vieta. Es taču esmu to izcīnījis, vai ne?

- Tā ir, tu esi to izcīnījis.

- Mēs kalpojam karalim! - Reits centās sajust sevī agrāko lepnumu. - Diženākajam karotājam Sašķeltās jūras krastos. Nesakautam ne divkaujās, ne kaujas laukā.

Tev patīk lūgties. Pasaki paldies Kara mātei, ka mēs atrodamies uzvarētāju pusē!

Plati ieplestām acīm mirdzot lāpas gaismā, Raki vērās uz brāli pāri gaitenim, atslējis muguru pret Gorma karā cietušo vairogu. Pārsteidzošā kārtā viņa sejā, tik ļoti līdzīgā Raita sejai, vīdēja pavisam atšķirīga izteiksme. Dažbrīd šķita, ka viņi kā divi kuģa rastri izgrebti tik līdzīgi, lai uz mūžīgiem laikiem rotātu vienu un to pašu kuģi, tikai vērtos katrs savā virzienā. — Būs slaktiņš, — Raki nomurmināja. — Asiņaināks nekā jebkad.

- Šķiet, ka jā, - Reits piekrita un atgūlās, uzgriezis muguru brālim, un piespieda Gorma zobenu sev klāt, tad pārvilka segu pār plecu. - Tad jau laikam karš, vai ne?

- Es vienkārši neciešu nogalināšanu.

Reits centās runāt tā, it kā sakāmais nebūtu nekas īpašs, bet viņam īsti neizdevās. - Es varu nogalināt par mums abiem.

Sekoja klusums. - Tieši no tā es baidos.

Kols beidza griezt pēdējo rūnu un nopūta skaidas, tad pasmaidīja. Zobena maksts bija gatava, un labais iznākums darīja zēnu lepnu.

Viņš vienmēr darbojās ar koku, tas nedz paturēja noslēpumus, nedz meloja un, tiklīdz izgriezts, vairs nepieņēma atpakaļ veco veidolu. To nevarētu teikt par maģistra darbu - tikai dūmi un minējumi. Vārdi ir

viltīgāki ieroči par kaltiem, un cilvēku prāti ir mainīgi kā Jūras māte.

Mugurā kaut kas iedūrās, kad Rīna aplika roku ap viņa pleciem un ar pirksta galu pārbrauca pār rūnu līnijām. - Ko tas nozīmē?

- Kara mātes piecus vārdus.

- Ak dievi, cik smalks darbs! - Meitenes roka pārslīdēja pār tumšo koku un pakavējās pie izgrieztajām cilvēku un dzīvnieku figūrām un kokiem, kuri saplūda cits citā. - Kol, tev ir prasmīgas rokas. Kā nevienam.

Rīna uzmauca maksts galā pašas izgatavoto uzgali no spoža tērauda - tas bija izkalts tā, lai atgādinātu čūskas galvu. Uzgalis piegūla puiša paveiktajam tik nevainojami kā atslēga slēdzenei. - Skat, cik skaistas lietas mēs varam uztaisīt abi kopā! - Viņas tēraudā nomelnējušie pirksti ielavījās starp puiša koka nobrūninātajiem. — Tā taču ir domāts, vai ne? Mans zobens. Tava maksts. — Puisis juta, kā meitenes otra roka pārslīd pār augšstilbu, saceļot vieglu drebuli. - Un otrādi...

- Rīna...

- Labs ir, drīzāk duncis, nevis zobens. — Kols saklausīja viņas balsī smieklus un juta, kā tie kutina pie kakla. Kolam patika, kad viņa smējās.

- Rīna, es nevaru. Brands man ir kā brālis...

- Nenovel uz Brandu. Problēma atrisināta.

- Es esmu Tēva Jārvi māceklis.

- Nenovel visu uz Tēvu Jārvi.

Kols juta meitenes lūpas pieskaramies kaklam, un mikla trīsa pārskrēja pār muguru.

- Viņš izglāba manai mātei dzīvību, viņš izglāba mani. Jārvi mūs atbrīvoja.

Nu jau Rinas lūpas draiskojās pie auss un čukstēja tik skaļi, ka pleci saguma zem kaklā pakārto grabošo atsvaru virtenes smaguma. — Kā gan viņš tevi atbrīvoja, ja tu pats nevari pieņemt lēmumu?

- Rīna, es esmu viņa parādnieks. — Kols juta meitenes krūtis ar katru elpas vilcienu piekļaujamies savai mugurai. Viņas pirksti bija savijušies ciešā mezglā ap Kola delnu. Rina bija tikpat stipra kā viņš, varbūt pat stiprāka. Lai spētu jēdzīgi padomāt, nācās pievērt acis. - Kad šis karš būs galā, es nokārtošu maģistra pārbaudījumu, nodošu maģistra zvērestu un kļūšu par Brāli Kolu. Man nebūs ne ģimenes, ne sievas... nūja.

Rinas delna ieslīdēja starp puiša kājām. - Un kas tevi attur līdz tam laikam?

- Nekas. - Kols metās apkārt, iebrauca brīvo roku meitenes īsi apgrieztajos matos un pievilka viņu sev klāt. Izsalkuši un kāri viņi uzreiz ļāvās smiekliem un skūpstiem, viņi paklupa pret solu un apgāza instrumentu maisu, kas grabēdams aizripoja pa grīdu.

Kad Kols atnāca šurp, viss vienmēr beidzās tieši šādi. Tāpēc viņš arī nāca šurp.

Gluma kā zutis Rīna izslīdēja no puiša skavām, metās pie lampas, paķēra galodu un pievērsa skatienu vēl nepabeigtajam asmenim tā, it kā visu ritu nebūtu darījusi neko citu.

Kols nesaprata. - Ko tu...

Durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un ienāca Brands. Kols palika stāvam telpas vidū, viņa bikses atgādināja uzslietu telti.

- Sveiks, Kol, - Brands sacīja. - Ko tu te dari?

— Atnācu pabeigt zobena maksti, — puisis izspieda un veikli aizgriezās pie sava galda, lai noslaucītu uz grīdas dažas skaidas; viņa seja dega kā ugunī.

- Parādi! - Brands uzlika roku Kolam uz pleca. Ak dievi, cik tā roka bija liela, cik muskuļi smagi, un vēl tā virves atstātā rēta ap delnu... Kols atcerējās redzējis, kā Brands paceļ uz pleciem vesela kuģa svaru, un tas kuģis, starp citu, kuru katru brīdi būtu sašķaidījis Kolu beigtu. Tad viņš sāka prātot, nez kā būtu saņemt sitienu no šādas rokas, ja Brands uzzinātu visu, kas notika starp viņa māsu un Kolu. Puisis norija siekalas ar diezgan lielām grūtībām.

Tomēr Brands tikai atglauda nepaklausīgu matu šķipsnu no sejas un pasmaidīja. - Skaisti paveikts. Tu esi apdāvināts, Kol. No tiem pašiem dieviem, kuri apdāvinājuši manu māsu.

— Viņa... viņa ir ārkārtīgi garīga meitene. - Kols sagrozījās, lai sakārtotu bikses, bet Rīna tikmēr brālim aiz muguras savilka lūpas riebīgā vieplī.

Ak dievi, cik Brands izrādījās izklaidīgs! Spēcīgs un uzticīgs, turklāt vēl prata plēst jokus kā tāds parasta vezumnieka dēls, toties izklaidības ziņā viņš varētu būt čempions. Laikam taču nevari būt Dzelksnes Batu vīrs un neiemācīties daudz ko laist gar ausīm.

- Kā iet Dzelksnei? - Kols painteresējās, lai novērstu uzmanību.

Brands sastinga tā, it kā būtu jāatrisina mīkla, pamatīgi apdomājoties. - Dzelksne kā jau Dzelksne. Bet es jau to zināju, kad viņu precēju. — Brands pavērās uz

Kolu ar mūžīgo bezpalīdzīgo smaidu uz lūpām. — Citādi nemaz nevar būt.

- Diez vai ar viņu ir viegli sadzīvot.

- Ja kas notiks, es tev pateikšu. Pusi dienas viņa pavada ar ķēniņieni un otru pusi — trenējoties vēl cītīgāk nekā līdz šim, tāpēc man trāpās viņu satikt vai nu aizmigušu, vai gatavu kašķim. - Brands apnicis pakasīja pakausi. - Bet arī to es zināju, kad viņu precēju.

- Diez vai ir viegli dzīvot bez viņas.

- Nūja. - Brands sāka blenzt vienā punktā kā daudz pārcietis kara veterāns, kurš cenšas salikt pa plauktiņiem pieredzētās šausmas. - Viens gan ir skaidrs: viņa prot savārīt kašķi no vismiermīlīgākajām izejvielām. Tomēr nekas, kam ir vērtība, nenāk viegli. Par spīti tam, es viņu mīlu. Es viņu mīlu tieši tāpēc. Es viņu mīlu. - Branda seja atkal atplauka šķībajā smaidā. - Katru dienu kāds jauns piedzīvojums - tas gan ir skaidrs.

Pie durvīm kāds skarbi pieklauvēja, Brands sapurinājās un devās atvērt. Rīna nosūtīja Kolam gaisa skūpstu, un Kols rādīja, ka kļauj to sev pie sirds, un Rīna rādīja, ka apvemj visu darba galdu. Kolam patika, ka viņa tā dara.

- Prieks tevi redzēt, Brand! - Pacēlis acis, Kols pārsteigts ieraudzīja savu meistaru Rīnas kaltajās bruņās.

- Tāpat kā man jūs, Tēvs Jārvi.

Pavadot kopā ar kādu cilvēku ilgāku ceļojumu, abu starpā izveidojas īpaši brālīgas attiecības, un, lai gan diez vai izdotos atrast atšķirīgākus cilvēkus nekā Brands un Jārvi, viņi apskāvās, un maģistrs ar sažuvušo roku draudzīgi papliķēja pa kalēja plato muguru.

- Kas jauns auksto ieroču jomā? - viņš uzsauca Rlnai.

- Vīriem vienmēr vajag uzticamus asmeņus, Tēvs Jārvi, — meitene atbildēja. — Un kas jauns vārdu jomā?

- Vīriem vienmēr vajag ari krietnus vārdus. - Maģistra ierasti bezkaislīgajā sejā iezagās smaids, kad viņš pavērās uz Kolu. - Es jau tā jutu, ka atradīšu tevi šeit. Ir jau pāri pusdienai.

- Jau? - Kols gribēja novilkt priekšautu, sapinās lencēs, tad norāva un nometa to zemē un noberzēja skaidas no plaukstām.

- Parasti jau māceklis nāk pie meistara. - Maģistra zižļa elfu metāla uzgalis ar atbalsi atsitās pret grīdu,

viņam nākot tuvāk. - Tu taču esi mans māceklis vai

>

neesi?

- Protams esmu, Tēvs Jārvi, - Kols atbildēja, vainīgi virzoties tālāk no Rīnas.

Jārvi piemiedza acis un nopētīja vispirms vienu, tad otru, un, protams, nepalaida garām neko. Reti kurš vīrietis būtu vērīgāks par Jārvi.

- Saki man, vai tu pabaroji dūjas?

- Es arī iztīrīju būrīšus, sašķiroju jaunās zālītes un izlasīju vēl divdesmit lappuses Mātes Gundringas Get-landes vēstures, vēl es iemācījos piecdesmit vārdus kalji-viešu mēlē. - Nebeidzami jautājumi savulaik padarīja traku Kola māti, bet maģistra mācības deva tik daudz atbilžu, ka šķita - galva pārsprāgs.

- Kol, izglītības trūkums ir baiļu barība. Zināšanas ir baiļu slepkava. Un kā ar zvaigžņu kustību? Vai tu pārzīmēji manis dotās shēmas?

Kols saķēra galvu. — Ak dievi, piedodiet, Tēvs Jārvi, es to izdarīšu vēlāk.

- Ne jau šodien. Pēc stundas sāksies lielā tautas sapulce, un pirms tās jāpagūst šo to izkraut.

Kols cerīgi paskatījās uz Brandu. - Es neesmu nekāds veiklais kastu cilātājs.

- Krūkas jāpārvieto ļoti uzmanīgi. Tās uzdāvināja imperatore Vialīne, un tās šurp mērojušas ceļu pa Aizliegto un Dievišķo.

- Jūs gribējāt teikt, ka tā ir dāvana no Sūmaelas? -Brands pārvaicāja.

- Jā, no Sūmaelas. - Tēvs Jārvi kā aizdomājies pasmaidīja, izrunājot šo vārdu. - Tas būs ierocis, ko izmantot pret Augsto karali... - Viņš apklusa un, nostājies starp Kolu un Rīnu, aizkabināja zizli aiz rokas, un ar veselās pirkstiem paņēma zobena maksti. Jārvi to pavērsa pret gaismu, lai aplūkotu kokgriezumu.

- Kara māte, - viņš nočukstēja. - Vārnu māte. Zo-benspalve. Kritušo vācēja. Zibenīgā dūre. Vai tu to visu izgriezi?

- Kurš gan vēl tā prastu? - Rīna vaicāja. - Maksts ir

tikpat svarīga kā asmens. Labu zobenu reti nākas vilkt

laukā. Taču maksti ļaudis redz uzreiz.

>

- Kol, kad tu beigu beigās nodosi maģistra zvērestu, pasaule zaudēs lielisku kokgriezēju. — Jārvi smagi nopūtās. — Tomēr ar kaltu nav iespējams pārmainīt pasauli.

- To var mazliet pārvērst, - Rīna iebilda un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, paskatījās uz maģistru. - Turklāt darīt to labāku.

— Kola māte lūdza mani padarīt viņu par iespējami labāku cilvēku.

Kols nervozi nogrozīja galvu Jārvi aiz muguras, bet Rlna nebija apklusināma. - Dažiem no mums viņš patīk tāds, kāds ir, — viņa teica.

— Kol, vai tas ir viss, ko tu vēlies? Griezt koku? - Tēvs Jārvi nometa maksti, kas grabēdama aizripoja pa solu, un uzlika sažuvušo delnu jauneklim uz pleca. — Vai arī tu vēlies nostāties karaļiem pie pleca un noteikt vēstures gaitu?

Puiša skatiens šaudījās no Jārvi uz Rīnu. Ak dievi, viņš negribēja sarūgtināt nevienu no viņiem. Ko gan lai iesāk? Tēvs Jārvi deva viņam brīvību. Kurš verga dēls gan nevēlas nostāties karaļiem pie pleca un būt drošībā, kļūt cienījams un varens?

— Mainīt vēsturi, - zēns nočukstēja un vērsa vainas pilno skatienu pret grīdu. - Laikam tomēr tā...

Garlaicība bija pagalam nomocījusi Reitu.

Karš bija domāts, lai dotos kaujā. Karš pret Augsto karali būtu nešaubīgi diženākais cīniņš, par kādu cilvēks vispār var cerēt. Tagad viņu piemeklēja atklāsme: jo lielāks karš, jo vairāk tā iznākumu nosaka pļāpas. Sarunas un gaidīšana, un bikšu dibena deldēšana.

Vecajo padome bija sasēdusi ap trim gariem galdiem, kuri bija sabīdīti pakava formā, un katra statusu noteica

viņa alus kausa vērtība. Vensterieši ieņēma vietas vienā

) j

pusē, getlandieši - tiem pretī, bet pa vidu kāds ducis krēslu tika atvēlēti troveniešiem. Šīs vietas palika tukšas, jo trovcnieši neieradās, un Reits nožēloja, ka nav rīkojies tāpat.

Tēvs Jārvi turpināja iesākto runu: - Pirms nedēļas es tikos ar Veckundzes Veksenas pārstāvi.

- Arī man bija jābūt tur klāt! — Māte Skēra nošņāca.

- Kaut tas būtu iespējams, bet man pietrūka laika. -Jārvi pacēla gaisā veselo delnu tā, it kā pasaulē nebūtu godīgāka cilvēka par viņu. - Tomēr jūs neko daudz garām nepalaidāt. Māte Advina mēģināja mani nogalināt.

- Viņa man sāk iepatikties, — Reits pačukstēja brālim, kurš klusi iesmējās.

Reits drīzāk ņemtu gultā skorpionu nekā pārmītu desmit vārdus ar to nelieti vienroci. Raiti mēdza saukt Jārvi par zirnekli, jo nevienam nebija šaubu par to, ka viņš ir viltīgs, glums un indīgs. Tomēr zirnekļi nekaitē nevienam, izņemot mušas. Tēvs Jārvi pina tīklus cilvēkiem, un neviens nevarēja paredzēt, kurš tajos iekritīs.

Maģistra māceklis bija par nieka tiesu labāks - izstīdzējis puika ar kraukļa melnu matu ērkuli, nenosakāmas krāsas durstīgas bārdas kumšķiem un nervozu, kaitinošu manieri mirkšķināt acis. Viņš smaidīja un darīja to nemitīgi, it kā ikviens būtu viņa draugs, bet Reitu nevarēja tik viegli pārliecināt. Niknam sāpju vai naidīguma pilnam skatienam viņš ticēja. Aiz smaida var slēpties jebkas.

Reits turēja galvu stalti paceltu un vērās uz Dievzā-les augsto griestu kupolu, kamēr balsis tik turpināja

bubināt. Ēka šķita iespaidīga, bet Reits īpaši nesaskatīja namu jēgu, tie derēja ja nu vienīgi nodedzināšanai. Augsto dievu statujas lejup raidīja nosodošus skatienus, kuriem Reits atbildēja ar smīnu. Ja neņem vērā savādo, svārstīgo lūgšanu Kara mātei, viņš nesaskatīja īpašu jēgu arī no dieviem.

- Veckundze Veksena mūs pasludināja par pesteļotā-jiem un nodevējiem un ir devusi pavēli mūs visus noslaucīt no zemes virsas. - Tēvs Jārvi nometa pergamentu sev priekšā uz galda, un Reits smagi nopūtās. Viņaprāt, vīstokļi bija vēl bezjēdzīgāki par dieviem vai mājām. — Viņa ir nolēmusi mūs iznīcināt.

у

- Miera izlīguma piedāvājuma nav? — ķēniņiene Leit-lina painteresējās.

Tēvs Jārvi uzmeta skatienu savam māceklim un nogrozīja galvu. — Nav gan.

Ķēniņiene izdvesa nožēlas pilnu nopūtu. - Es cerēju, ka viņa mums piedāvās kaut ko, par ko varēsim pakaulēties. Asinsizliešana piedāvā vien virspusēju labumu.

- Viss atkarīgs no tā, kura asinis un kādā veidā tiek izlietas. - Gorms drūmi paraudzījās uz tukšajiem krēsliem. - Kad karalis Fins atvēlēs mums kādu viedu padomu?

- Nekad, - Jārvi atbildēja. - Fins ir miris. - Maģistra teiktais atbalsojās un pamazām izdzisa pret augstajiem Dievzāles griestiem, līdz iestājās satriecošs klusums. Pat Reits saspicēja ausis.

- Samaksā par mieru Māte Ķīra atdeva pat Beila strēles atslēgu, tomēr Veckundze Veksena viņu piekrāpa.

Parādu piedziņai viņa nosūtīja uz Jeiltoftu Gudro Jil-lingu, kurš nogalināja karali Finu un nosvilināja pilsētu līdz pašiem pamatiem.

— Tad jau palīdzību no Trovenlandes nav ko gaidīt. -Šķita, ka Mātes Skēras mācekle Māsa Ouda — meitene ar tuklu seju - izplūdis asarās par dzirdēto, bet Reits smaidīja. Ja nu beidzot kaut kas tomēr izdosies.

— Ir viena izdzīvojusī. - Ķēniņiene Leitlina uzsita knipi, un Dievzāles durvis plaši atvērās. - Karaļa Fina mazmeita princese Skara.

Spoži izgaismotajā durvju ailā parādījās divas tumšas figūras, tās tuvojās, un garas ēnas izstiepās pār nopulēto grīdu. Viens no nācējiem izrādījās Zilais Džencrs, tikpat noskrandis un vēja appūsts kā toreiz ostā. Otra virzījās uz priekšu ar krietni lielāku piepūli.

Skara bija ģērbusies plānā zaļa auduma kleitā, kas atspīdēja lāpu izgaismotajā pustumsā, un nāca uz priekšu, izslējusi muguru, bet gar asajiem atslēgkauliem krita šauras ēnas. Auskara dārgakmeņi garā piekariņā piekļāvās meitenes slaidajam kaklam, un kalsno roku rotāja augstu uzmaukta zelta aproce ar asinssarkanu akmeni. Vēl nesen gaisā plandošie, tumšie mati bija ieeļļoti, sapīti bizē un savīti spožā mezglā.

Ak dievi, cik ļoti Skara bija pārvērtusies, tomēr Reits viņu uzreiz pazina. - Tā ir viņa - tā meitene, kuru es redzēju dokos, — viņš izdvesa.

Raki pieliecās pie auss un čukstus piebilda: — Brāl, es tevi mīlu, bet, visticamāk, tu mērķē mazliet par augstu.

— Man jāsaka liels paldies. — Skara izskatījās bāla un trausla kā olas čaumala, bet viņas balss izskanēja spēcīgi

un dzidri, kad princese pavērsa milzīgās, zaļās acis pret draudīgajām Augsto dievu skulptūrām. - Man jāpateicas dieviem par to, ka viņi izrāva mani no Gudrā Jillinga ķetnām; manai namamātei un namatēvam — par to, ka deva man pajumti, kad paliku pavisam viena. Manai māsīcai ķēniņienei Leitlinai, kuras nepārspējamā viltība ir plaši zināma, bet kuras dziļo līdzjūtību izbaudīju tikai nesen. Man jāpasaka paldies arī Dzelzs ķēniņam Ūtilam, par kura dzelzs apņēmību un dzelzs taisnīgumu sačukstas visapkārt Sašķeltās jūras krastiem.

Ķēniņa Ūtila uzacs aiz pārsteiguma viegli nodrebēja. Lāču lamatām līdzīgā seja staroja labsajūtā. - Laipni lūgta mūsu vidū, princese.

Skara dziļi un graciozi paklanījās vensteriešiem. - Gromgilgorm, Vensterzemes karali un Zobenlauzi, es jūtos pagodināta atrasties jūsu garajā ēnā. Es varētu jums pastāstīt par to, kā Jeiltoftā bieži vien klīst leģendas par jūsu diženo spēku un lielisko prasmi rīkoties ar ieročiem, tomēr jūsu ķēde visu pavēsta krietni daiļrunīgāk, nekā es to jebkad spētu.

- Tā man šķita gana daiļrunīga. - Gorms aptaustīja ķēdi un tajā piekarinātās no kritušo ienaidnieku zobeniem norautās gardas, kas četrās kārtās apvija resno kaklu. - Līdz brīdim, kad dzirdēju runājam jūs, princese. Tagad es sāku šaubīties.

Runas vien, bet pat Reits, kurš neprata izteikt komplimentus labāk par suni, ievēroja, cik rūpīgi ikviena uzslava bija pielāgota adresāta iedomībai, gluži kā atslēga slēdzenei. Dievzālē jau valdīja gaišāks noskaņojums. Pār

šo aliansi bija liets jau gana daudz netīkamu kašķu etiķa. Skara piedāvāja saldu medu, un visi to kāri uzlaizīja.

- Dižie valdnieki, - viņa iesāka, - viedās valdnieces, leģendām apvītie karavīri un viltīgie klātesošie maģistri. — Skara pielika slaido delnu sev pie saules pinuma, un Reitam šķita, ka tā dreb, bet princese uzlika delnai otru un turpināja runu: — Es esmu jauna, un man nav tiesību sēdēt jūsu vidū, tomēr bez manis nav neviena cita, kurš varētu runāt Trovenlandes vārdā. Nevis sevis pašas, bet manas tautas vārdā, kura jūtas bezpalīdzīga Augstā karaļa kareivju priekšā; es lūdzu jums atļauju ieņemt mana vectēva vietu.

Iespējams, tāpēc, ka viņa nebija nostājusies nevienā pusē. Iespējams, tāpēc, ka princese bija jauna, pazemīga un bez draugiem. Varbūt pie vainas bija Skaras melodiskā balss, bet viņas runa izstaroja burvīgu auru. Vēl pirms brīža neviens nespētu iespraust starp paceltajiem zobeniem kaut vienu cilvēcīgu vārdu, bet tagad telpā sanākušie spurainie karotāji sēdēja, domās iegrimuši.

Ķēniņa Ūtila balss ieskanējās griezīgi kā vārnas ķērciens, kas pārtrauc lakstīgalas dziesmu. — Būtu nepieklājīgi noraidīt tik eleganti izteiktu lūgumu.

Beidzot abi karaļi bija atraduši vienu jautājumu, par kuru bija vienisprātis. - Mums būtu jums jālūdz atļauja ieņemt vietas, princese Skara, — piebilda Gorms.

Reits vēroja, kā princese līgani pietuvojas augstajam tronim, kuru mēdza ieņemt karalis Fins, viņas solis šķita tik līdzens, ka meitene varētu turēt uz galvas alus kausu un neizliet tā saturu. Zilais Dženers mazliet sabojāja

eleganto iespaidu, nokrizdams uz blakussēdekļa gluži kā uz airu vira mantu lādes.

Gorms uzmeta vecajam sirotājam drūmu skatienu. - Princesei neklājas iztikt ar tik niecīgu apsardzi.

- Nevaru nepiekrist. — Zilais Dženers pavēra smaidā reto zobu rindu. - Ticiet man, tā nebija mana ideja.

- Blakus valdniecei jāsēž maģistram, — Māte Skēra norādīja. - Lai palīdzētu izvēlēties mazāko no ļaunumiem.

Saraucis pieri, Jārvi paraudzījās uz maģistri pāri Diev-zālei. — Tāpat kā lielāko no labumiem.

- Tieši tā. Mana mācekle Ouda prot prasmīgi likt lietā valodas un pārzina Sašķeltās jūras apkaimes likumus, viņa būtu arī pietiekami viltīga dziedniece.

Reits tik tikko novaldīja smieklus. Stulbi veroties uz savu meistari, Māsa Ouda izskatījās tikpat viltīga kā rācenis.

- Cik jauki, — sacīja Gorms, - tikai princesei vienlīdz nepieciešams ne vien padomdevējs, bet arī sargs.

Leitlinas balss grieza asi kā ledus. — Mani karavīri jau aizsargā manu māsīcu.

- Un kurš viņu pasargās no tiem? Es jums piedāvāju pats savu zobena nesēju. - Gorma smagā delna noblīk-šķēja pār Reita plecu negaidīti kā zibens spēriens, pie viena apklusinot arī puiša smieklus. - Pats savu kausa pildītāju. Viņam es uzticu savu dzīvību ik reizi, kad dzeru, un to es daru bieži. Princese, Reits nakšņos pie jūsu durvīm un sargās tās uzticīgi kā suns.

- Es drīzāk ļautu ierīkot čūsku midzeni pie viņas guļamistabas, - nošņāca Dzelksne Batu; arī Reits nešķita

īsti laimīgs. Viņš būtu ar mieru caurām dienām skatīties uz Skaru, tomēr doma, ka tāpēc viņam atņemtu paša izcīnīto vietu un padarītu par princeses vergu, nebūt nešķita tik tīkama.

- Mans karali, — viņš čukstēja, kamēr no visiem telpas kaktiem cēlās dusmīga murdoņa. Gadiem ilgi Reits kopā ar brāli bija kalpojis savam valdniekam. Atskārta, ka viņu varētu tik vieglu roku pamest malā, sāpēja kā dunča dūriens. Un kurš tagad pieskatīs Raki? Viņi abi taču zina, ka Reits ir stiprais brālis.

Gorma delna Reitu nospieda vēl zemāk. - Viņa ir Leitlinas māsīca, - Gorms čukstus turpināja. — Gandrīz getlandiete. Neatkāpies no viņas ne soli.

- Bet mans pienākums ir cīnīties plecu pie pleca ar jums, nevis tēlot aukli kādai...

Spēcīgie pirksti saspieda Reita plecu tik sāpīgi, ka viņš noelsās. - Nemūžam neliec man atkārtot lūgumu.

- Draugi! Es jūs lūdzu! - Skara iesaucās. - Mums jau tā ir pārlieku daudz ienaidnieku, lai mēs strīdētos paši savā starpā! Es būšu priecīga uzklausīt jūsu padomus, Māsa Ouda, un tavu aizsardzības plānu, Reit.

Reits pārlaida acis pār zāli un sajuta aukstos, pret sevi vērstos skatienus. Viņa karalis bija runājis. Viņam nebija vairāk teikšanas kā sunim, kad saimnieks devies medībās.

Krēsla kājas nočīkstēja, kad viņš piecēlās un stingiem pirkstiem atsprādzēja Gorma zobenu. Trīs gadus viņš tīrīja, pulēja, nēsāja šo zobenu, cēlās un gūlās ar to. Tik ilgi, ka bija jau sagriezies uz vieniem sāniem zem tā svara. Reitam gribējās nomest zobenu zemē, tikai viņš nespēja saņemties. Beigu beigās puisis pazemīgi nolika to

blakus savam krēslam, paplikšķināja satriektajam brālim pa plecu un acumirklī pārtapa no karaļa zobena nesēja princeses klēpja sunītī.

Reita šļūcošie soļi atbalsojās naidīgajā klusumā, un viņš bez sajūsmas noslīga uz krēsla līdzās savai jaunajai pavēlniecei, pagalam sakauts un bez mazākās iespējas cīnīties.

- Varbūt atgriezīsimies pie karalietām? - ķēniņš Ūtils norūca, un tautas sapulce turpinājās.

Skara pat neuzmeta acis savam jaunajam mājdzīvniekam. Kamdēļ lai viņa to darītu? Tikpat labi viņi varētu būt nākuši no dažādām pasaulēm. Reitam Skara atgādināja smalku un ideālu, elfu rokām darinātu relikviju. Mierīga un par sevi pārliecināta tik augstdzimušā sabiedrībā kā kalnu ezers, kurā spoguļojas zvaigznes.

Meitene vai sieviete, kura nepazīst baiļu.

Diez vai Skara vēl vairāk pārbijās tobrīd, kad nonāca aci pret aci ar Gudro Jillingu.

Viņa nebija gulējusi ne mirkli, nemitīgi pārliekot, ko un kā pateikt; viņa izsvēra Mātes Kīras mācīto, atsauca atmiņā vectēva piemēru un tumsā paklusām lūdzās Pirmā vārda māti.

Brokastīs Skara nebija notiesājusi ne drusciņas, un satraukums svilināja iekšas. Viņai šķita, ka kuru katru bridi varētu pietaisīt bikses, un viņa sāka domāt par to, kas notiktu, ja šīs eksaltētās sabiedrības vidū viņa noliktu

kluci. Saspringtiem pirkstu kauliņiem Skara turējās pie varenā troņa roku balstiem tā, it kā atrastos vētras pārņemtā jūrā. No Dievzāles pustumsas iznira piktas sejas, un viņa saņēmās, lai tās nopētītu tā, kā bija mācījusi Māte Ķīra: viņai tās jānolasa un jāuzmin to slēptās šaubas, cerības un noslēpumi, lai noskaidrotu, kura no tām būtu noderīga.

Skara pievēra acis un nebeidzami domās atkārtoja vectēva teikto. Skara, tu vienmēr esi drosmīga. Esi vienmēr drosmīga. Esi vienmēr drosmīga.

Jaunais vensterietis Reits viņā raisīja pavisam maz pārliecības. Jā, viņš bija dzēlīgs. Dzēlīgs kā cirvis, kas pielikts pie rīkles. Puiša bālie sejas vaibsti bija asi kā noslīpēts sudrabs, no vienas sadragātās auss stiepās dziļa, griezta rēta, viņa pieri klāja niknas grumbas. īsi apcirptie mati un rētu izvagotās uzacis, pat Reita skropstas bija baltas, it kā viņam būtu atņemtas jebkādas sirsnīgas jūtas, atstājot vien saltu nicinājumu.

Tikpat labi viņi varētu būt nākuši no dažādām pasaulēm. Reits radīja mežonīgu iespaidu gluži kā izturīgs cīņu suns, kurš šādā sabiedrībā šķiet mierpilns un nicinošs, bet sava vilku bara priekšgalā ir nežēlīgs slepkava. Viņa īstā vieta būtu vīpsnājošo Gudrā Jillinga karakalpu kompānijā, un Skara, norijusi rūgtu grēmu siekalas, centās izlikties, ka Reita nemaz nav.

- Nāve gaida mūs visus. - Ķēniņa Ūtila griezīgā balss atskanēja līdz Skarai tā, it kā viņš stāvētu uz akas grodiem, bet viņa grimtu pašā dziļumā. - Gudrs karotājs dod priekšroku zobenam. Viņš cērt tieši sirdī, mulsina

un pārsteidz ienaidnieku. Tērauds sniedz atbildi, un tā ir vienmēr. Mums jāuzbrūk.

Ūtila zāles pusē atskanēja jau iepriekš paredzama atzinīga ieroču žvadzoņa, savukārt Gorma pusē - tikpat paredzama neapmierināta ņurdoņa.

- Gudrs karotājs nemetas Nāves apkampienos. Viņš dod priekšroku vairogam. - Gorms veltīja mīlestības pilnu pieskārienu varenajam melnajam vairogam, kura nešana bija uzticēta Reita dvīņubrālim. - Viņš notriec ienaidnieku no kājām pats uz savas zemes un iznīcina to pats pēc saviem noteikumiem.

Ķēniņš Ūtils nosprauslojās. - Ko gan tu esi izcīnījis, dodot priekšroku vairogam? Sājā pašā zālē es tevi izaicināju, un no šīs pašas zāles tu aizmuki, asti iežmiedzis kājstarpē kā nopērts suns.

Māsa Ouda centās izlauzties uz priekšu. Viņas seja Skarai atgādināja firziķus, kuri savulaik auga pie Beila strēles mūriem: tā bija mīksta, apaļa, apsārtusi un maigu pūku klāta. — Mani karaļi, tas nepalīdzēs...

Tomēr Gromgilgorms viņu pārkliedza tā, kā pērkons pārdārdina putna dziesmu. - Kad pēdējoreiz getlandieši stājās aci pret aci ar vensteriešiem, tavs slavenais zobens laukumā nemaz neparādījās, Dzelzs ķēniņ. Savā vietā tu atsūtīji cīnīties sievieti, un es viņu sakāvu, bet izlēmu atstāt viņai dzīvību...

- Mēs varam to atkārtot, kad vien vēlies, tu, milzu sūds, - Dzelksne Ваш nošnāca.

Skara pamanīja, kā Reita pirksti sagrābj krēsla pa-roceni. Liela, bāla delna ar rētām pār platajiem pirkstu kauliņiem. Šīs delnas dabiskais stāvoklis ir savilkta >

dūre. Skara satvēra Reita delnu, bet pirms tam pielēca kājās.

- Mums jāatrod vidusceļš! - viņa iesaucās. Patiesību sakot, tas drīzāk izklausījās pēc izmisuma brēciena. Viņa norija smagu kamolu, jo nu jau ikviena klātesošā seja pievērsās viņai naidīgi kā kaujai gatavu šķēpu rinda. — Ir skaidrs: visgudrākais karotājs izmanto gan vairogu, gan zobenu, tikai katru īstajā brīdī.

Pret to bija grūti iebilst, tomēr tautas sapulce atrada, kam nepiekrist. - Par stratēģiju jārunā tiem, kuri ved kaujā savus kuģus, - ķēniņš Ūtils atcirta nepielūdzami, kā bliežot ar bērza vāli.

- Mūsu aliansei tu pievienoji tikai vienu komandu, -Gromgilgorms piebilda, grabinādams savu ķēdi.

- Toties kādu! — noteica Dženers. - Tomēr nevar apstrīdēt, ka kuģis ir tikai viens.

Māsa Ouda mēģināja vēlreiz: - īstie tautas sapulces noteikumi, kurus sensenos laikos pieņēmusi Ašenlīra, piešķir ikvienam alianses dalībniekam vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no... neatkarīgi... - Viņa pamanīja savu vēl neseno meistari Māti Skēru veltām agrākajai māceklei vissaltāko skatienu, kāds vien iedomājams, un Oudas balss lēnītēm pagaisa Dievzāles varenajos plašumos.

Skarai nācās nopūlēties, lai balss netrīsētu. - Būtu mans vectēvs dzīvs, es atvestu vairāk kuģu.

- Tomēr viņš ir miris, - Ūtils atbildēja, pat nepapū-lējies mīkstināt balss toni.

Gorms pikti pavērās uz savu sāncensi. — Turklāt nodeva mūs Veckundzei Veksenai.

- Kādu izvēli jūs viņam devāt? — Skara ierūcās; šāds niknums pārsteidza visus un galvenokārt jau pašu princesi. - Vectēva sabiedrotajiem bija jānāk palīgā, bet viņi tikai stāvēja un kašķējās par to, kur kurš sēdēs, kamēr viņš viens pats zaudēja dzīvību!

Ja vārdi būtu ieroči, tie sasniegtu mērķi. Skara izmantoja sev atvēlēto klusumu, paliecās uz priekšu un, lai cik sīkas tās šķistu, uzlika savas dūrītes uz galda tieši tā, kā

to mēdza darīt viņas vectēvs.

>

- Gudrais Jillings ir aizņemts ar Trovenlandes dedzināšanu. Viņš sakauj visus, kuri vēl pretojas. Viņš nogludina ceļu Augstā karaļa varenajam karaspēkam. Viņš sevi uzskata par neuzveicamu! - Skara nogaidīja, kamēr pret Jillingu vērstā nievājošā attieksme nokaitina visus zālē sanākušos maigos un lepnos prātus, un tad klusi piebilda: — Tomēr savus kuģus viņš ir pametis.

Ūtils piemiedza pelēkās acis. - Kuģis ir karotāja drošākais ierocis, apgādes balsts un atkāpšanās ceļš.

- Viņa mājas un viņa sirds. - Gorms rūpīgi izbrauca pirkstus caur bārdu. — Kur stāv tie Gudrā Jillinga kuģi?

Skara nolaizīja lūpas. - Beila strēles ostā.

- Kā tad! - Elfu aproces nograbēja gar Mātes Skē-ras tetovējumiem klāto delnu, kad viņa atmeta ar roku. - Drošībā aiz lielajām ķēdēm.

- To cietoksni būvējuši elfi! - sacīja Tēvs Jārvi. - Tas

ir neieņemams.

}

- Nav vis! - Skaras teiktais atbalsojās augstajā griestu kupolā kā kopā sasistu plaukstu radīts troksnis. - Es tur piedzimu un zinu vājos punktus.

Sapīkušais Ūtils nodrebēja, bet Leitlina bezgala maigi uzlika viņa savilktajai dūrei savu plaukstu. - Ļauj viņai runāt, - ķēniņiene pieliecās pie vīra un nočukstēja. Veroties uz sievu, ķēniņa skarbā seja uz mirkli atmaiga, un Skara aizdomājās: vai šis vīrs tiešām darināts no dzelzs vai arī no miesas kā visi citi, tikai iespundēts paša slavas kaltajā dzelzs būri.

- Princese, runājiet! - Ūtils teica, atlaidās dziļāk krēslā un pagrieza delnu, lai saņemtu Leitlinas roku.

Skara sasvērās uz priekšu tā, lai teiktais aizskanētu līdz tālākajam palātas stūrim, un centās piepildīt zāli ar savām cerībām un alkām. Princese tiecās pārliecināt ikvienu klausītāju pievienoties viņai tā, kā Māte Ķīra mācīja. - Elfu mūrus nav iespējams uzlauzt, bet dažviet tie tika nopostīti tad, kad sašķēla Dievu, un spraugas ir aizdarītas jau cilvēku rokām. Jūras māte nemitīgi graužas mūru pamatos. Lai tos piesegtu, mans vectēvs dienvidrietumu pusē pie klintīm uzbūvēja divus milzīgus balstus. Tie ir tik grandiozi, ka gandrīz saskaras. Veikls vīrs varētu izlīst starp tiem, un aiz viņa - arī pārējie.

- Veikls neprātis, - nomurmināja Gorms.

- Pat ja daži iekļūtu viņā pusē, Gudrais Jillings ir pārbaudīts karavadonis, - Ūtils sacīja. - Viņš nebūtu tik liels muļķis, lai atstātu lielos vārtus bez apsardzes...

- Ir vēl otri vārti, noslēpti un šauri, pa tiem cilvēki var ieiet tikai pa vienam, tomēr šādi cietoksnī varētu iekļūt visi jūsu kareivji. - Skaras balss aizlūza no izmisīgās nepieciešamības pārliecināt valdniekus, bet Zilais Dženers princesi nepameta un izrādījās smalkāks diplomāts nekā izskatījās.

- Varbūt es daudz ko nezinu, - viņš iesāka, - bet es pazīstu Sašķelto jūru, un Beila strēle ir gan tās slēdzene, gan atslēga. Cietoksnis kontrolē Skekenmuižas jūras šaurumus, tāpēc Veckundze Veksena tik ļoti kāroja to ieņemt. Kamēr vien cietoksnis atrodas Gudrā Jillinga rokās, viņš var uzbrukt jebkur, bet, ja mums izdotos to viņam atņemt... — Dženers pavērsās pret Skaru un piemiedza ar aci.

- Mēs izcīnītu uzvaru, par kuru dziedātu slavas dziesmas, - princese iesaucās, - un apdraudētu paša Augstā

karaļa troni.

>

Vīri pusčukstus apsprieda varbūtību. Viņu uzmanību Skara bija piesaistījusi, toties abi karaļi atgādināja satracinātus vēršus, kurus grūti iejūgt vienos ratos.

- Ja nu kuģi jau atrodas citur? — Ūtils norūca. — Ja nu atmiņa jūs pieviļ attiecībā uz Beila strēles trūkumiem? Ja nu Jillings par tiem jau ir uzzinājis un tos apsargā?

- Tādā gadījumā Nāve gaida mūs visus, ķēniņ Ūtil. -Ar lēnprātību Skarai nav ko cerēt uz uzvarām, vismaz ne pret šādiem pretiniekiem. — Es dzirdēju jūs sakām, ka mums jātrāpa pašā sirdī, un Jillinga sirds slēpjas viņa lepnumā. Viņa kuģos.

- Tā ir laimes spēle, - Gorms nomurmināja. — Tik daudz kas var noiet greizi...

- Lai uzvarētu stiprāku pretinieku, ir jāriskē. — Skara trieca dūri pret galdu. - Es dzirdēju jūs sakām, ka mums jāstājas pretī ienaidniekam uz savas zemes. Kura vieta uz šīs zemes gan varētu būt piemērotāka par spēcīgāko nocietinājumu visā Sašķeltās jūras piekrastē?

- Tā nav mana zeme, - Gorms kurnēja.

- Toties tā ir manējā! — Skaras balss atkal aizlūza, bet viņa saņēmās un turpināja: - Jūs esat kaut ko piemirsuši! Manās dzīslās rit paša Beila asinis!

Skara pamanīja klātesošo svārstīšanos, viņu ienaidu citam pret citu un bailes no Augstā karaļa, viņu alkas radīt bezbailīgu iespaidu un kāri pēc slavas — tobrīd tas viss balansēja uz zobena asmens. Princese gandrīz bija pārvilinājusi viņus savā pusē, tomēr gluži kā dūjas, kuras lido uz pazīstamiem būriem, jebkurā mirklī viņi varētu atgriezties pie rūpīgi koptā ienaida, un tad iespēja būtu zaudēta.

Kad savu nepanāk saprāts, uzvaru var svinēt neprāts, reiz sacīja Māte Ķīra.

— Varbūt jums tas jāredz savām acīm! - Skara pasniedzās un no Reita siksnas izrāva dunci.

Reits izmisīgi, bet neveiksmīgi centās to pārtvert. Princese iespieda naža smaili īkšķa spilventiņā un pāršķēla savu sauju līdz pat mazajam pirkstiņam.

Viņa bija rēķinājusies ar dažām sīkām asinssarkanām lāsēm, bet Reits bija rūpīgi gādājis par sava dunča asumu. Asinis nolija pār galdu, apšļakstīja Zilā Dženera krūtis un Māsas Oudas apaļo seju. Visi korī noelsās, un Skara šķita satriektākā no klātesošajiem, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija, atlika vien neprātīga traukšanās uz priekšu.

— Nu? - Skara pacēla dūri pret Augstajiem dieviem, asinis aizplūda gar roku un pakšķēdamas pilēja no elkoņa.

- Lepnie kareivji, vai jūs vilksiet laukā savus zobenus un liesiet asinis kopā ar mani? Vai nodosiet sevi Kara mātes rokās un uzticēsieties savai veiksmei, liekot lietā ieročus?

Vai tomēr slapstīsieties tepat ēnā un apmētāsiet cits citu ar vārdiem?

Gromgilgorma tronis apgāzās, kad viņš piecēlās kājās un nostājās pilnā augumā. Neprāta grimasē savilktajā sejā uzblīda žokļa muskuļi, un Skara parāvās malā bailēs, ka Gorms viņu saberzīs pīšļos. Tad princese saprata: karalis tikai zelē mēli. Gorms nospļāvās pāri galdam.

- Vensterzemes vīri ar kuģiem būs klāt pēc piecām dienām, — norūca Zobenlauzis, un asinis iesūcās viņa bārdā.

Ķēniņš Ūtils piecēlās un izslēja sev priekšā zobenu, ko parasti turēja, uzkabinājis uz rokas. Viņš satvēra ieroci zem gardas un saspieda tik cieši, ka pirkstu kauliņi nobālēja. Asinis sakrājās gropē, notecēja lejup līdz pat asmens galam un kā tumšs plankums noklāja tērauda virsmu.

- Getlandes vīri atkuģos pēc četrām, - Ūtils pavēstīja.

Abās zāles pusēs sēdošie karotāji trieca dūri pret

galdu un žvadzināja ieročus, tad izkliedza urravas, beidzot ieraudzījuši izlietas asinis, pat ja vēl bija tālu līdz uzvarai kaujā un tās lielākoties piederēja septiņpadsmit gadus jaunai meitenei.

Skara atsēdās tronī, piepeši viņai sametās nelabi, un kāds izņēma dunci no rokas. Māsa Ouda iešņāpa sava tērpa piedurkni, noplēsa auduma strēmeli un veikli ķērās pie Skaras delnas apsaitēšanas.

- Pagaidām iztiksiet, līdz varēšu sašūt. - Māsa Ouda caur pieri pavērās uz princesi. — Lūdzu, nekad vairs tā nedariet, princese!

- Neuztraucies... vai! - Ak dievi, kā sāpēja! - Laikam esmu guvusi mācību.

- Ir mazliet pāragri svinēt uzvaru! — iesaucās Tēvs Jārvi, un telpa pieklusa. - Vispirms mums jāpieņem lēmums, kurš rāpsies augšā pa mūri.

- Runājot par spēku un prasmēm, manam karognesējam Sorjornam nav līdzinieka. - Gorms aizkabināja pirkstus aiz granātiem rotātā riņķa, kas karājās ap kaklu gara auguma šendu vergam. - Viņš sēdēja pie airiem trīs mūsu ceļojumos uz Vensterzemi un no tās, pat vētras laikā.

- Neviens nav tik veikls un viltīgs kā mans māceklis Kols, - sacīja Tēvs Jārvi. - To labprāt apliecinās ikviens, kurš redzējis viņu kāpelējam pa klintīm pēc putnu olām. - Visi getlandieši kā viens piekrītoši pamāja. Visi, izņemot pašu mācekli, kuram no dzirdētā bija sareibusi galva tāpat kā Skarai.

- Varbūt sarīkosim draudzīgu sacensību, lai redzētu, kurš ir labāks? — ierosināja ķēniņiene Leitlina.

Skara pamanīja valdnieces gudrību. Smalks gājiens, lai novērstu uzmanību un uzbudinātie auni pārstātu badīt cits citu, vēl nesastapuši ienaidnieku.

Māsa Ouda maigi nolika uz galda apsaitēto Skaras delnu. - Kā vienlīdzīgai alianses partnerei, - viņa skaļi paziņoja, - atbilstoši seniem likumiem un sen zināmam precedentam arī Trovenlandei jābūt pārstāvētai šajā sacensībā. - Šoreiz viņa izlikās nemanām Mātes Skēras salto skatienu un atsēdās atpakaļ krēslā, itin apmierināta ar savu devumu.

Skara nejutās tik priecīga. Viņai nebija ne spēcīgu, ne viltīgu vīru, ja nu vienīgi Zilais Dženers.

Dženera kuplās uzacis spēji izslējās, kad princese pavērās uz viņu, un Dženers nomurmināja: - Man grūti uzkāpt pat pa trepēm.

- Es kāpšu tavā vietā, - sacīja Reits. Līdz šim Skara nebija redzējusi puisi smaidām, un šķita, ka saltajā sejā iedegas liesma, acis drosmīgi un ļauni mirdzēja, padarot viņu izskatīgāku nekā jebkad. - Tas būs vieglāk nekā runāt, vai ne?

- Mums nav radusies iespēja parunāt, - sacīja Zilais Dženers.

- Man runāšana īsti nepadodas, - attrauca Reits.

- Drīzāk karošana, vai ne?

Reits neatbildēja. Ja tas būtu jādara, viņš atbildētu ar dūrēm.

- Man jāgādā, lai princese būtu drošībā. - Reits pamāja uz durvīm. - Tāpēc es atrodos šeit.

- Nūja. — Dženers piemiedza acis. — Bet vai viņa ir drošībā no tevis?

- Un ja nu nebūtu? - Reits nostājās pretī vecajam sirotājam, atņirdza zobus un ieskatījās tieši sejā, it kā grasītos badīties. Visiem jāzina, ka viņš ir visnežēlīgākais nelietis no dzīvajiem. Tikai izrādi savu vājumu, un tavs gals būs klāt. - Vecais, kā tu mani apturēsi?

Zilais Dženers nekāpās atpakaļ, tikai pacēla gaisā savas dzīslainās rokas. - Es teiktu: “Paklau, puis, vai tad

es, vecs muļķis, cīkstēšos ar tevi — jaunu varoni? Diez vai!” - un mierīgi atkāptos, kas tev būtu pa prātam.

- Pareizi, nolādēts, - Reits norūca.

- Pēc tam es aši dotos pie savas komandas un pasauktu sešus lielus vīrus. Tos, kas sēž pie vidējiem airiem, vai zin’, kuri raduši strādāt ar rokām, bet ir veikli uz kājām. Līdz ar tumsu divi no viņiem vēsā mierā satītu tevi siltā segā. - Dženers ar delnu viegli paberzēja pār Reita plecu pārlikto segu. - Tad pārējie četri ņemtu izturīgus kokus un klapētu to saini tik ilgi, līdz tajā vairs nebūtu nekā cieta. Pēc tam es nogādātu to, kas būtu palicis pāri, Gromgilgormam, iespējams, neiztinot no segas, jo mēs taču negribētu, lai tā šmuce piecūkā princeses Skaras grīdu, un pavēstītu Zobenlauzim, ka diemžēl tam puikam, kuru viņš mums aizdeva, mēle izrādījās pārāk asa un mums nekas nesanāca. - Dženers pasmaidīja, un vēja appūstā seja pārklājās grumbām kā vecs zābaks. -Labprātāk es tomēr iztiktu bez liekas nožēlas. Dievi mani liecinieki, ka esmu ticis galā ar kaudzi tādu neliešu. Es drīzāk gribētu piedāvāt tev iespēju pierādīt, ka esi uzticams.

Reitam nācās atzīt, ka dzirdējis lielisku atbildi. Gudru un vēl ar raksturu. Uz tās fona viņš izskatījās pēc neveikla slepkavas, un šāds raksturojums Reitam nemaz nepatika. Viltīgs slepkava izklausās labāk. Viņš pakāpās soli atpakaļ, atvēlēja Dženeram vairāk vietas un daudz vairāk cieņas. - Ko tad, ja es izrādos neuzticams?

- Esmu novērojis, ka tad, ja cilvēkiem dod iespēju būt labākiem, gandrīz visi vēlas to izmantot.

Reits nebija novērojis neko tamlīdzīgu. - Vai esi par to pārliecināts, vecais?

— I о mes varētu nosKaiuiui aui кора, manu rai gribi otru segu? Laukā var kļūt makten auksts.

— Esmu piedzīvojis arī lielāku aukstumu. — Reits labprāt paņemtu otru segu, bet nācās izrādīt, ka nekas nespēj viņam kaitēt. Tāpēc viņš apvilka ciešāk ap pleciem to, kura bija, apsēdās zemē un ieklausījās soļos, vecajam vīram aizšļūcot prom. Reits ilgojās pēc Gorma zobena. Viņš skuma pēc brāļa. Aukstais vējš un ledainie akmeņi, tāpat kā saltais klusums, gan visur bija vienādi.

Nez vai arī sapņi būs tādi paši.

- Kolīdz dzirdēsi zvanu, sāc kāpt augšā.

- Jā, manu ķēniņien, - sausā balsī nočīkstēja Kols. Pasaulē bija pavisam maz cilvēku, kurus viņš apbrīnoja tikpat stipri kā ķēniņieni Leitlinu, un viņi lielākoties visi atradās šeit un vēroja Kolu. Varētu domāt, ka puse no Sašķeltās jūras krastos dzīvojošajiem drūzmējas citadeles pagalmā milzīgās ciedrupriedes paēnā, pulcējas pie logiem vai lūr lejā no jumtiem un mūra izrobojumiem.

Ķēniņš Utils stāvēja uz Dievzāles pakāpieniem, Tēvs Jārvi ar labo roku balstījās uz zižļa, Ralfs viņam blakus kasīja īsos, sirmos matus virs ausim un veltīja Kolam nešaubīgi iedrošinošu smaidu. Otrā pusē uz rūpīgi uzslietas platformas, lai atrastos vienādā augstumā, stāvēja Gromgilgorms, viņa zelta zigzagiem rotātās bruņas mirdzēja rīta saulē. Gaišmatainais vairognesis tupēja

VUlull I4.1VUH. ---г--------- . _{L u}

acis, skarbi vērās notiekošajā.

Kā ierasts, Rīna bija atradusi lielisku vietu - uz augsta jumta no Kola pa kreisi. Kad puisis palūkojās augšup, viņa sāka māt kā prātu zaudējusi un pavēra plaukstu veiksmes vēlējumam. Dievi vien zina, cik ļoti Kols vēlējās būt tur augšā blakus Rīnai vai labāk — viņas smēdē, vai vēl labāk - viņas gultā. Kols aizgaiņāja šo domu. Galu galā tieši blakus Rīnai stāvēja Brands, kurš diez vai mūžīgi paliks neko nemanījis.

Ķēniņiene Leitlina pacēla savu bālo roku un norādīja uz ciedrupriedes galotni, kuras augstākajā zarā pazibēja zelts. - Par uzvarētāju kļūs tas, kurš atnesīs princesei Skarai viņas aproci.

Kols nodrebēja no kāju pirkstiem līdz pat matu galiem, cenšoties nomierināt saspringtos nervus. Viņš pavērās augšup uz mastu, kas atradās pagalmā tieši blakus Dzelksnei un ko viņš pats visā garumā savām rokām bija rotājis kokgriezumiem ilgajā ceļā uz Galveno pilsētu un atpakaļ.

Ak dievi, cik ļoti viņš lepojās ar šo mastu, ar saviem kokgriezumiem un paša lomu attēlotajos stāstos! Toreiz ceļojumā Kols piedzīvoja daudz varoņdarbu, un tagad pienācis brīdis pašam būt drosmīgam. Viņš bija pārliecināts, ka var uzvarēt. Trūka pārliecības, ka viņš to vēlas. Kamēr citi atzina Kolu par gudru, viņš šķita nomaldījies daudzās muļķīgās krustcelēs.

Puisis nopūtās, un viņa lūpas parasti tad izskatījās gļēvas. - Dieviem piemīt savāda humora izjūta.

- To nevar noliegt. - Gorina agrākais kausa pildītājs Reits ar sarauktu pieri nopētīja klātesošos. — Kad Vulsgārdā spēru kāju uz tā kuģa klāja, man prātā nenāca, ka beigu beigās būs jākāpj kokos. - Viņš pieliecās tuvāk, kā uzticot noslēpumu, un Kols nespēja nepiešķiebt ari galvu. - Un pat jāspēlē izkāmējuša skuķa aukle.

Stāvot starp acis plati iepletušo Māsu Oudu un nesakopto Zilo Dženeru, princese Skara izskatījās tik ideāla un trausla kā keramikas figūriņas, kuras jau pirms laba laika Kols apbrīnoja Galvenajā pilsētā, cenzdamies saprast, kā tās veidotas.

- īpaši skaistiem cilvēkiem dzīve ir pārlieku viegla, viņiem gandrīz visur ir priekšrocības, — viņš teica.

- Tici man, mums, skaistajiem, iet tikpat grūti kā citiem, - attrauca Reits.

Kols pievērsās viņam: - Izrādās, tu esi krietni mazāks nelietis, nekā es domāju.

- Ai, tu mani vēl tik labi nepazīsti. Tu laikam ņēmi notiekošo sasodīti nopietni, vai ne?

Gromgilgorma šendu karognesējs bija atkailinājies līdz viduklim, atsedzot rētu rakstu uz muguras, kas atgādināja kuplu koka zarotni. Sorjorna slaidie muskuļi saspringa un cilājās, kamēr viņš izrādījās, staipoties, grozoties un liecoties pie kāju pirkstgaliem.

Reits stāvēja un skatījās, kasīdams skrambu ausī. - Es domāju, ka gaidāma kāpšana, nevis dejošana.

- Man ar’ tā šķita. - Kola lūpas savilkās smīnā. - Visticamāk, nebūsim pareizi informēti.

- Mani sauc Reits. - Viņš pasniedza roku draudzīgam rokasspiedienam.

Ari maģistra māceklis pasmaidīja. — Kols.

Viņš paspieda plaukstu, kā jau Reits bija gaidījis, jo vājie vienmēr tiecas pēc stipro draudzības. Reita smaids drīz vien pagaisa, kad viņš konstatēja, ka pretinieks nelaiž

vaļā viņa delnu. — Ko tu...

> >

Ķēniņiene Leitlina nošķindināja zvanu.

Reits pierāva puiku sev klāt un ar pieri ieblieza tam pa seju. Reits prata rāpties kokos, tomēr viņam nebija šaubu, ka diviem pārējiem tas padodas labāk. Ja gribas uzvarēt - un Reits to vienmēr gribēja vislabāk būtu sarīkot citas sacensības. Apdullināt citus ar sitienu pa pieri viņš prata lieliski, par to nupat pārliecinājās arī Kols.

Reits trīsreiz iezvēla puikam pa ribām, tas pieliecās, un pār sašķaidītajām lūpām izplūda asiņainas putas. Tad Reits sagrāba Kolu aiz krekla, uzrāva gaisā un uzmeta uz galda, ap kuru bija sasēduši vairāki getlandieši. Reits dzirdēja, kā aiz muguras izceļas jezga un lāstu gūzma, bet tobrīd asinis jau virmoja arī viņa galvā un domas rāpās augšā pa koku. Sorjorna spēcīgais, slaidais augums jau pievilkās pie koka zariem, un Reits saprata: ja tūliņ pat nepasteigsies, viņš vairs nenoķers pretinieku.

Reits metās uz priekšu, uzlēca uz zemākā zara un pasniedzās pēc augstāka, uz kura arī uzlēca; sīkākie dzinumi lūza no puiša lielā svara. Vēlreiz palēcies un izstiepies visā garumā, Reits jau satvēra Sorjornu aiz elkoņa un parāva zemē. Nolūzis zars ievilka svītru pāri šenda rētu klātajai mugurai.

Sorjorna spēriens trāpīja Reitam pa muti, bet šo vīru paša asiņu garša nekad nespēja atturēt ne no kā. Viņš ierēcās un metās augšup, nepievēršot uzmanību ne asajiem zariem, ne sāpei, kas pārņēma visu kreiso roku, vēlreiz sagrāba Sorjornu aiz elkoņa, pēc tam aiz jostas un beigu beigās - aiz granātiem rotātā verga kaklariņķa.

- Ko tu gribi? - karognesējs šņāca un centās atgaiņāties ar elkoni.

- Uzvaru, - Reits šņāca pretī un jau atradās tikpat augstu kā pretinieks.

- Gorms grib, lai uzvaru es!

- Vai esi aizmirsis, ka es kalpoju Skarai?

Reits ietrieca dūri Sorjornam tieši starp kājām, un tā acis gandrīz izsprāga no orbītām. Reits iesita viņam pa muti, un pretinieka galva atsprāga atpakaļ. Reits stingri iecirta zobus pretinieka delnā, Sorjorns sēkdams iekliedzās, palaida vaļā tvērienu un caur zariem nokūleņoja lejā. Pirmais zars trāpīja pa galvu, otrais lika saliekties uz pusēm, bet trešais iegrieza kūlenī, līdz puisis ar blīkšķi sabruka uz zemes.

Tas gan nevienu neiepriecināja, tomēr kādam jāuzvar, kādam — jākrīt.

Reits ātri rāpās augšā, kur zari auga skrajāk. No turienes pāri mūrim pavērās skats uz citadeli. Jūras māte mirguļoja, Torlbijas ostā drūzmējās dučiem kuģu, un salta vēja pūsma noskūpstīja viņa nosvīdušo pieri.

Reits norāva aproci no visaugstākā zara. Viņš to mauktu uz rokas, bet rokassprādze bija paredzēta Skaras kalsnajam augšdelmam un vīrietim nederētu. Tāpēc

Reits aproci iebāza pie siksnas piekarinātajā kabatā un sāka laisties lejā.

Uzpūta vējš un sašūpoja koku, zari čīkstēja, un skujas no visām pusēm skrāpēja, bet viņš cieši turējās pie priedes. Ar acs kaktiņu Reits pamanīja kaut ko pazibam, bet, pavēries lejup, ieraudzīja tikai Sorjornu, kurš neveiksmīgi centās uzrāpties uz zemākajiem zariem. Maģistra puiku nekur nemanīja. Visticamāk, kaut kur noslēpies un apraud sasisto seju. Varētu sanākt labs kāpējs, tomēr pagalam pietrūkst dukas, un tā nu gan būs vajadzīga, lai tiktu pāri kaut vai Beila strēles mūrim.

Reits palaida zarus vaļā un nolēca zemē.

- Tu, sīkais mērgli! - Sorjorns nošņāca, pieķēries pie kāda zema zara. Iespējams, puisis bija krītot savainojis kāju, jo satvēriens šķita piesardzīgs, bet pēdas brīvi nokarājās.

Ejot garām Sorjornam, Reits iesmējās, tad saspringa un ietrieca plecu pretiniekam ribās un tik cieši piespieda viņu pie koka, ka ar nožēlojamu sēcienu tas zaudēja elpu.

- Tu, lielais mērgli! - Reits metās prom, bet Sorjorns palika vaidam smiltīs. Līdz šim karognesējs vienmēr bija labos draugos ar Reitu. Viņam gan vajadzēja saprast, ka nedrīkst šādi atstāt nepiesegtus sānus.

- Princese Skara.

Viņa veltīja Reitam, viņasprāt, nosodošu skatienu. - Es gan tās nesauktu par godīgām sacensībām.

Reits paraustīja plecus un ieskatījās Skarai acīs. - Vai jums šķiet, ka Gudrais Jillings bieži mokās ar bezmiegu, domājot par to, kas ir godīgi?

Skara juta, ka pietvīkst. Tam nu gan ir manieres kā bluķim, viņš taču izturas pret Skaru bez mazākās cieņas. Māti Ķīru tas saniknotu. Varbūt tieši tāpēc Skarai ir tik smagi - viņa taču nav radusi pie tieša un skarba vārda, un tas šķiet mazliet negaidīti. Un pat diezgan simpātiski. — Vai tas nozīmē, ka man jāsūta suns, lai noķeru suni? — viņa pajautāja.

To dzirdot, Reits spēji noklakšķināja mēli. - Jebkurā gadījumā, lai nogalinātu slepkavu, ir jāsūta slepkava. -Viņš pasniedzās pēc siksnas kabatas, un smaids pagaisa.

Tieši tajā brīdī nesteidzīgā solī no ciedrupriedes paēnas iznāca Kols un uz mirkli apstājās, lai palīdzētu Sorjornam piecelties. Puiša lūpa bija pāršķelta, deguns pietūcis un asinīm klāts, tomēr viņš smaidīja.

- Tev kaut kas pazudis, draugs? - Kols painteresējās, kamēr Reits pārmeklēja kabatas. Tad ar slaidajiem pirkstiem viņš starodams kā no zila gaisa izvilka aproci, kuru savulaik Celtnieks Beils nēsāja, ejot kaujā. Kols paklanījās tieši tā, kā pienākas. - Šķiet, tā pieder jums, princese.

Reits blenza, neko nesaprotot. - Tu, zaglēn...

Kols pasmaidīja vēl platāk, atsedzot asinīm klātos zobus. — Vai tev šķiet, ka Gudrais Jillings bieži mokās ar bezmiegu, domājot par to, ka nav labi zagt?

Reits mēģināja pārtvert aproci, bet Kols izrādījās krietni veiklāks un pameta mirdzošo rotu gaisā. - Tu zaudēji šajā spēlē. - Viņš izrāva aproci no Reita stiprajiem nagiem, izveicīgi pārmeta no kreisās labajā saujā un atstāja Reitam pa kampienam vien tukšu gaisu. - Tikai nepazaudē vēl arī humora izjūtu!

Skara pamanīja, ka Reita pirksti savelkas dūrēs, kad Kols vēlreiz pazibināja rotaslietu.

- Diezgan! - Pirms kāds nodarītu vēl lielāku ļaunumu, viņa nostājās starp abiem un satvēra lidojošo aproci. - Uzvarēja Getlande! - princese iesaucās un pāri

delnai uzmauca rinki uz rokas.

> >

Getlandieši uzgavilēja. Vensterieši krietni klusāk vēroja, kā Sorjorns aizklibo, balstīdamies uz Mātes Skēras pleca. Runājot par pašas Skaras svītu, - Reits izskatījās kā cirvi norijis, bet Zilais Dženers nespēja apturēt asaras, tikai šoreiz no nevaldāmiem smiekliem.

Dzelksne Batu pielika plaukstas pie lūpām, lai pārkliegtu troksni. - Tā vien šķiet, ka masta galā pavadītais

laiks nemaz nebūs izšķiests velti!

>

- Masta galā var iemācīties daudz vairāk nekā jebkura maģistra kambarī! - Kols atsaucās un izbaudīja aplausus, veltīdams draugiem gaisa skūpstus.

Skara pieliecās tuvāk jaunajam puisim. - Vai tu aptver, ka esi laimējis iespēju viens pats uzrāpties neieņemama cietokšņa mūrī, aiz kura ir pilns ar ienaidniekiem?

Kola smaids pagaisa, kad princese saņēma viņa delnu un kā uzvaras zīmi pacēla gaisā svaru zaudējušo roku.

Cietokšņa mūris sastindzis uzmirgoja vēl vienā zibens uzliesmojumā, un izrobojumi kā melni zobi izcēlās uz spožo debesu fona. Ak dievi, cik augsti tie šķita!

- Vai jau ir par vēlu teikt, ka man šis plāns nemaz nepatīk? — Kols centās pārkliegt kaucošo vēju, lietus šņākoņu un Jūras mātes viļņošanos gar mazā kuģīša sāniem.

- Saki, ko gribi, - Ralfs kliedza pretī, un lietus straumēm plūda pār viņa kailo galvu, — tikai pēc tam uzrāpies tur augšā!

Vējš sacēlās un iešļāca vilni sejā apkalpei, kura cīnījās, lai tiktu līdz krastam. Pērkons ierūcās gana skaļi, lai visa pasaule nodrebētu, bet diez vai Kols varētu trīcēt vēl vairāk, jo jūra raustīja un šūpoja kuģi aizvien tuvāk klintīm.

- Tās debesis nesola neko labu! — puisis iesaucās.

- Tāpat kā jūra! - atbildēja Dodivuā, cīnīdamies ar airi tā, it kā tas būtu neiejāts kumeļš. - Visapkārt tikai nelaimes vēstneši!

- Mūs visus gaida kā laime, tā nelaime! - Dzelksne pasvārstīja rokā enkuru. - Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās.

- Viņai taisnība, - sacīja Frors, un cietušais baltais acābols pazibēja darvas nomelninātajā sejā. - Pērkona teicējs ir mūsu pusē. Lietus dēļ tic tur nebāzīs degunu laukā no mājām. Savukārt dārdoņa piesegs mūsu tuvošanās troksni.

- Ja vien zibens tevi nesadedzinās līdz pīšļiem. -Dzelksne uzsita Kolam pa muguru, un viņš gandrīz izvēlās laukā no kuģa.

Mūru pamatni veidoja sensenie elfu akmeņi, tiesa, pārplēsti un sacirsti, sarūsējušo stieņu plaisas klāja moluski, jūraszāles un gliemežvāki. Ralfs dziļi noliecās, atņirdza zobus un smagi uzgūla stūres airim, griežot laivu ar sānu pret krastu.

- Lēnām! Lēnām! - Kārtējais vilnis pacēla kuģi gaisā, un kuņģa saturs uzkāpa līdz Kola rīklei, tad laiva triecās pret klinti, koks nokrakšķēja un nočīkstēja. Puisis pieķērās pie troses svētā pārliecībā, ka kuģis pārlūzīs uz pusēm un Jūras māte, mūžam izsalkusi pēc siltajiem ķermeņiem, strauji visus aprīs un gremdēs saltajās skavās, tomēr labi nokaltētie dēļi izturēja, un Kols nomurmināja pateicību kokam, no kura tie bija tēsti.

Dzelksne izmeta enkuru, un tas uzreiz ieķērās sensenajos stieņos. Iecirtuši pēdas kuģa apšuvumā, viņa nostājās blakus Kolam un, sakodusi zobus, vilka kuģi krastā.

Kols ieraudzīja abus balstus, par kuriem runāja Skara. Gadiem ilgā Jūras mātes skalošanās bija pamatīgi pabojājusi cilvēka roku mūrēto, raupji tēsto akmens sienu. Starp tiem vīdēja ēnas ieskauta, slidenu un slapju akmeņu klāta sprauga.

- Vienkārši iztēlojies, ka tas ir kārtējais masts! -iekliedzās Ralfs.

- Mastu pakājē bieži vien atrodas satrakota jūra, -sacīja Dzelksne, un ar piķi noziestās cīpslas nostiepās pār meitenes pleciem, cenšoties savaldīt tauvu.

- Tikai augšā ne visai bieži gaida saniknoti ienaidnieki, — Kols nočukstēja, pavēries augšup uz mūra izro-bojumu.

- Tu tiešām iztiksi bez sodrējiem? - Frors jautāja, sniedzot piķa trauku. - Viņi pamanīs tevi kāpjam...

- Es neesmu kareivis. Ja mani noķers, lielākas iespējas pavērsies runājot, nevis cīnoties.

- Esi gatavs? — Ralfs sausi uzsauca.

- Nē!

- Labāk ej uz priekšu negatavs, citādi viļņi drīz vien sašķaidīs to kuģi iekura skaidās!

Kols uzrāpās uz reliņiem, ar vienu roku pieķērās pie kuģa priekšgala, otra diezgan brīvi karājās virvē, kuru puisis bija apsējis ap savu lādi un kuras lieko galu saritinājis starp pārējām kastēm. Slapja tā bija diezgan smaga un kāpjot šķitīs vēl smagāka. Kuģis iekaucās, beržoties gar balsta pakāji. Ūdens nikni šļakstījās starp akmeni un koku un tad uzšļācās stāvus gaisā. Kols būtu izmircis līdz pēdējai vīlītei, ja vien lietus un jūra to nebūtu paguvuši izdarīt jau iepriekš.

- Turi to pie vietas! - Ralfs uzkliedza.

- Es jau labprāt, - atsaucās Dodivuā, - tikai Jūras māte iebilst! - Gudrais gaida īsto brīdi, Tēvs Jārvi Kolam nepārstāja atgādināt, bet nekad nepalaiž to garām. Kārtējais vilnis jau atkal pacēla kuģi gaisā, Kols nomurmināja vēl vienu lūgsnu Miera tēvam, lai tas dod iespēju izdzīvot un vēlreiz sastapt Rīnu, un tad viņš lēca.

Kols bija pārliecināts, ka, tverdams pēc balsta un brēkdams, viņš pa taisno ielidos pa Beidzamajām durvīm, tomēr skurstenis starp abiem balstiem izrādījās dziļāks nekā cilvēka augums un ļoti piemērots platumā. Kols tajā iesprūda tik ātri, ka gluži vai jutās vīlies.

- Ha-hā! - puisis pār plecu iesaucās priekā par to, ka pārsteidzošā kārtā tomēr izdzīvojis.

- Nesmejies! - Dzelksne nošņāca, joprojām cīnoties ar enkuru. - Kāp augšā!

Drūpošā kaļķu java piedāvāja daudz spraugu, kur iebāzt pēdu vai pieķerties ar roku, un iesākumā Kols dungodams veikli virzījās augšup, iztēlojoties dziesmu,

kuru skaldi skandēs par godu Veiklajam Kolam, kas uzrāpies augšā pa neieņemamā Beila strēles cietokšņa mūri tik ātri, kā uzlido kaija. Torlbijas citadeles iekšpagalmā dzirdētie aplausi tikai vairoja puiša kāri. Būt mīlētam, pielūgtam un slavinātam viņam nešķita nekas slikts. Tas drīzāk bija labi.

Dieviem tomēr tīk pasmieties par laimīgu cilvēku. Kā labi masti balsti slējās pret debesīm. Skurstenis starp tiem ruka aizvien mazāks, vējš un lietus šļācās iekšā un radīja tik skaļu troksni, ka viņš vairs nedzirdēja sevi dungojam. Situāciju vēl ļaunāku darīja tas, ka attālums starp balstiem paplašinājās un pēc pieturas punkta nācās sniegties aizvien tālāk, līdz vairs nekas cits neatlika kā palikt tikai pie viena balsta un rāpties augšup slīpajā spraugā starp balstu un pašu mūri. Akmens svilināja salts kā ledus, un kājas slīdēja pār sūnu kārtu; Kolam ik pa brīdim bija jāapstājas, lai noņemtu no sejas slapjos matus, noslaucītu noskrāpētās plaukstas un iedvestu dzīvību sastingušajos pirkstos.

Daži pēdējie soļi pa slīpo cilvēka būvēto akmens balstu aizņēma ilgāku laiku nekā viss līdzšinējais kāpums. Kolam pie pleca karājās nāvīgi smaga un gara, lietū izmirkusi virve, kas novilka plecu un šķita smagāka par karavīra bruņojumu, turklāt vēl, vēja raustīta, tā ar blīkšķi triecās pret skursteni. Šis izrādījās līdz šim smagākais pārbaudījums Kola mūžā, muskuļi raustījās un drebēja, sāpes šķita gandrīz nepanesamas. Smeldza pat zobi, tomēr atgriešanās lejā būtu daudz bīstamāka nekā ceļš uz priekšu.

Kols izvēlējās roku balstus tikpat rūpīgi, kā kuģa būvētājs izvēlas ķīli, jo viņš apzinājās - viena kļūda, un viņš sašķīdīs uz lejā redzamajiem akmeņiem zivīm par barību. Mēness gaismā viņš piemiedza acis pret vētras aukām, turpināja kasīt dubļainās sūnas no spraugām starp akmeņiem, kas augšpusē izrādījās drupani kā vecs siers. Kols centās nedomāt ne par dziļo tukšumu tur, apakšā, ne par niknajiem vīriem, kuri, iespējams, viņu gaida tur, augšā, nedz arī par...

Akmens, pie kura Kols turējās, sadrupa, viņš zaudēja atbalstu un iekaucās, lidojot prom no mūra, un ikviena izstieptā rokas dzīsla dega, viņš skrāpējās un ķērās pie veca īves dzinuma, līdz beidzot atrada stabilu pamatu.

Kols pieplaka pie sienas un vēroja, kā sīki akmentiņi atdalās, atsitas pret virvi un lido lejup pie robainajiem elfu laika akmeņiem un kuģīša, kurš mētājās saniknotajā sālījumā.

Mātes dotie atsvari piespiedās pie krūšu kaula, un Kols atcerējās, kā viņa mēdza vērties augšup uz masta galu un kratīt dēlam ar pirkstu. Kāp zemē, pirms esi pārsitis galvu!

- Es taču nevaru visu mūžu palikt satinies siltā segā, vai ne? - jaunais puisis čukstēja, sirdij smagi pukstot.

Kols pavērās pāri mūra izrobojumiem un ieraudzīja lietus slacīto eju, kas izrādījās platāka par ceļu, toties pavisam tukša. Vaidēdams viņš pārvēlās pāri mūrim, pārmeta arī virvi, nokrita uz muguras un palika guļam. Elsdams viņš centās atjaunot asinsriti pulsējošajos pirkstos.

- Tas tik bija piedzīvojums, - Kols nočukstēja, nostājās četrrāpus un paraudzījās pāri Beila strēlei. - Ak dievi...

Atrodoties virs mūra, nebija grūti noticēt, ka šis ir pamatīgākais cietoksnis pasaulē un atslēga uz Sašķeltās jūras piekrasti.

Nocietinājumu veidoja septiņi vareni torņi un plaši mūri: seši, savulaik elfu būvētie, joprojām ideāli spīdināja slapjos akmeņus, bet septītais neglīti guma pie zemes -to bija cēluši cilvēki, lai aizmūrētu Dieva sašķelšanas rezultātā radušos caurumu. Pieci torņi pacēlās virs Zemes tēva valstības no Kola pa kreisi, bet divi pārējie - pa labi - bija iemesti Jūras mātes skavās aiz klintīm. Starp tiem novilktās ķēdes glāstīja viļņus un noslēdza ostu.

- Ak dievi, - Kols vēlreiz nočukstēja.

Kā jau princese Skara solīja, osta bija kuģu pārpilna, tajā zvārojās vismaz piecdesmit laivas — gan mazītiņas, gan arī ļoti lielas. Gudrā Jillinga kājas bija iemītas un stāvēja uz zemes stabili kā mazulis, kuru apskauj cietokšņa elfu akmeņu drošās rokas, un kailie masti tik tikko šūpojās, lai gan turpat aiz ķēdēm Jūras māte plosījās ne pa jokam.

Garš mols no piestātnes veda augšup pa klintīm uz plaša pagalma pusi. Ap to drūzmējās ducis dažādu gadsimtu un stilu ēku, to nesaderīgo, sūnām apaugušo salmu jumtu kaleidoskopu papildināja ieplaisājušas flīzes, lietū noslīdinātais slāneklis un sabrukušas notekas, pa kurām plūstošais ūdens apšļakstīja zemāk izvietotās akmens plāksnes. Pilsēta šķita gluži vai pieplakusi pie diženajiem elfu mūriem, gar vētras gaidās aizvērto slēģu malām simts logos vīdēja kamīnu gaisma.

Lādēdams pārsalušos pirkstus, Kols izpiņķējās no virves, pārmeta to pāri mūrim un cieši pievilka. Piekusis un pārliecinājies, ka slapjie mezgli cieši turas, viņš beidzot atļāvās pasmaidīt. - Derēs.

Dieviem tomēr tīk pasmieties par laimīgiem cilvēkiem, un smaids acumirklī pazuda kā nebijis.

Viņam tuvojās kāds kareivis ar šķēpu vienā un mirgojošu laternu otrā rokā, un lietū izmirkušais apmetnis sitās gar vīrieša sakņupušajiem pleciem. Intuīcija lika Kolam laisties lapās, tomēr viņš saņēmās un uzgrieza sargam muguru, nevērīgi uzlika vienu kāju uz mūra malas, pavērās uz jūru tā, it kā no visas pasaules tieši tur viņš visvairāk justos kā mājās, un ar klusu lūgšanu vērsās pie Melu vērpējas. Tā vai cita iemesla dēļ Kols viņai bija veltījis jau daudz lūgsnu.

Dzirdot granti čirkstam jau pavisam tuvu, Kols pavērsās pret nācēju un pasmaidīja. - Sveiks! Tik jauks vakars jāpavada tikai uz mūriem.

- Es vis tā neteiktu. - Sargs pacēla laternu un piemiegtām acīm nopētīja puisi. - Vai es tevi pazīstu?

Izklausījās pēc Jutmārkas izloksnes, un Kols izlēma paļauties uz veiksmi. - Nē, diez vai, es nāku no inglie-šiem.

Ja iebaro ticamus melus, sarunu biedrs pats atklās tev patiesību. - Vai viens no Luftas puišiem?

- Tieši tā. Lufta mani atsūtīja pārbaudīt mūrus.

- Vai tiešām?

Ja nesanāk sacerēt ticamus melus, jāņem talkā patiesība. - Nūja. Redz, tur tie divi balsti - Lufta bažījas, ka tik kāds neuzrāpjas augšā starp tiem.

- Ne jau šādā naktī...?

Kols iesmējās. - Zinu, zinu, izklausās pēc traka cepurnieka, bet gan jau būsi dzirdējis, kāds Lufta mēdz būt...

- Un kas tas tāds? - Saraucis pieri, sargs pavērās uz virvi.

- Kas - kas tāds? - Kols pārjautāja, nu jau palicis kails - bez rezerves meliem un ari patiesības. - Par ko tu runā?

- Redz, kas! - Sargs izvalbīja acis, jo melna roka jau bija aizspiedusi viņam muti un melns asmens ieurbās rīklē. Blakus pavīdēja Dzelksne - drīzāk tāda kā salijusi ēna, un piķa nosmērētajā sejā vīdēja vien acu baltumi.

Viņa uzmanīgi nolaida uz aizsargmūra kareivja šļaugano ķermeni.

- Ko mēs iesāksim ar līķi? - Kols klusi vaicāja un paspēja notvert krītošo laternu. - Mēs taču nevaram tā vienkārši...

Dzelksne satvēra kareivi aiz zābakiem un pārmeta pār sienu. Pavēris muti, Kols paraudzījās tai pāri un vēroja, kā līķis lido lejā, netālu no pamatnes atsitas pret mūri un sašķīdis aizmutuļo bangojošajos viļņos.

- To mēs iesāksim, - Dzelksne sacīja un, kamēr Frors pārlēca pār mūri un nostājās viņai blakus, izvilka puisim uz muguras piekarināto cirvi, un norāva skrandu, kurā vēl nupat bija ierīts ar darvu noziestais duncis.

Kols abiem sekoja, norijis smagu kamolu. Viņam patika Dzelksne, tomēr biedēja meitenes spēja tik vienkārši nogalināt cilvēku.

Pakāpieni uz pagalmu atradās tieši tur, kur Skara sacīja, to nodilušajā viducī krājās lietusūdens peļķes. Kols jau atkal gremdējās sapņos par slavas dziesmām, kādas viņš izpelnīsies, ja neprātīgais plāns izdosies, kad apakšā izdzirdēja kādu balsi un noslēpās ēnā.

- Lufta, iesim iekšā! Te ārā pūš kā ellē.

Zemākās balss īpašnieks atbildēja: — Danverks lika

apsargāt mazos vārtus. Aizver kaucamo, nolādēts!

Kols pavērās pāri malai uz pakāpieniem. Tur apakšā plandīja nojumes audekls, zem kura vīdēja iekurta uguns.

- Tie mazie vārti nemaz nav tik slepeni, kā mēs cerējām, - Dzelksne nočukstēja pie auss.

- Noslēpumi mēdz izlauzties brīvībā gluži kā tārpi no ābola, — Kols čukstus atbildēja.

- Uzbruksim? - Dzelksne nomurmināja. Šāda doma viņai vienmēr iešāvās prātā pati pirmā.

Kols, kā jau labam maģistram pienākas, centās nogludināt ceļu Miera tēvam. - Ja nu mēs pamodināsim visus cietoksnī esošos?

- Es negrasos rāpties lejā pa to skursteni, - paziņoja Frors. - To es jums apsolu.

- Iedod man savu apmetni, man iešāvās prātā kāda ideja, - Kols čukstēja.

- Vai tiešām, tavuprāt, ir īstais brīdis bārstīt idejas? -Dzelksne klusi nošņāca.

Kols paraustīja plecus, uzmeta galvā kapuci un centās sapurināt muskuļus, kuri joprojām drebēja no kāpšanas. — Tās nāk pašas, kad tām sagribas.

Atstājis abus uz pakāpieniem, Kols nevērīgā solī devās lejā garām daļēji izpostītam stallim, kur ūdens pilēja no satrunējuša jumta.

Nu viņš ieraudzīja cilvēkus: septiņi karavīri tupēja ap ugunskuru un sildījās liesmās, kuras plosīja zem plandošas nojumes ielavījies vējš. Kols nopētīja uguns izgaismotās smagās durvis vīriem aiz muguras, kuras šķērsoja masīvs stienis ar dziļi iegrebtu Slēdzeņu sargātājas vārdu. Izpūtis elpas mutuli, viņš saņēmās drosmi, pamāja sveicienu un tuvojās sēdošajiem.

— Nolāpīts laiciņš! — Kols palīda zem pilošā audekla, atmeta kapuci un izbrauca pirkstus caur slapjajiem matiem. - Pat pēc peldēšanās es nebūtu vēl slapjāks.

Visi sarauktām pierēm paraudzījās uz atnācēju, Kols atbildēja ar smaidu. - Tomēr pieļauju, ka vasaras Ingl-fordā ir vēl čābīgākas, vai ne? - Viņš kādam uzsita pa plecu un virzījās uz durvju pusi. Pāris vīru paklusām nosmēja.

- Vai es tevi pazīstu? - jautāja varena auguma vīrs pie ugunskura. Pēc sudraba rokassprādzēm un īgnās izturēšanās Kols noprata, ka tas varētu būt vadonis.

- Visticamāk, ne, es nāku no jutmārkiešiem. Dan-verks mani sūtīja. Lufta, es atnesu jums vēsti.

Lielais nospļāvās. Kolam par prieku viņš uztvēra teikto tā, kā bija paredzēts. - Pad pasaki to man, iekams neesmu no vecuma palicis kurls. Man tas iedzimts.

Kā būs, tā būs. - Līdz Danverkam nonākušas runas par uzbrukumu. Vensterieši kopā ar getlandiešiem mēģināšot ieņemt cietoksni un nodedzināt mūsu kuģus.

- Uzbrukt šim cietoksnim? - Kāds no vīriem nosprauslājās. - Tie nu gan ir stulbeņi.

Kols gurdi pamāja. - Kad padzirdēju par šādu plānu, es nodomāju tāpat un neesmu mainījis savus uzskatus.

- Vai to pateica tas spiegs? - Lufta jautāja.

Kols apjuka. Tas nāca negaidīti. - Nūja, tas spiegs. Kā tur viņu sauca...?

- Tas zināms tikai Gudrajam Jillingam. Kāpēc tu viņam neuzprasi vārdu?

- Es tik stipri cienu to vīru, ka neuzdrošinātos viņu traucēt. Viņi uzbrukšot lielajiem vārtiem.

- Stulbeņi! Viņi taču ir traki! - I.ufta nolaizīja zobus diezgan vīlies. - Jūs četri, sekojiet man, aiziesim līdz vārtiem paskatīties. Jūs divi - palieciet tepat.

- Es pieskatīšu, neuztraucies! — Kols uzsauca, kad vīri steberēja prom, un viens pat bija pacēlis vairogu virs galvas, lai pasargātos no lietus. - Man garām netiks neviens getlandietis!

Abi pie ugunskura atstātie bija nožēlojams pārītis. Vienam - vēl jaunam puisim - mati krita laukā lēkšķēm, otra seju klāja sarkans pleķis, kas atgādināja izlietu vīnu. Smalks duncis ar sudrabā mirdzošu gardu lāsmoja pie vīrieša siksnas, it kā viņš ar to lepotos, lai gan, visticamāk, bija to nozadzis kādam kritušam trovenietim.

Tiklīdz Lufta atradās tik tālu, ka viņa vīri vairs nebija dzirdami, vecākais sāka sūroties. - Teju visi Jillinga puiši tagad laupa Trovenlandi kur nu kurais, bet mēs te esam iesprūduši bez jēgas.

- Skaidrs, ka tas nav godīgi, un tomēr. - Kols novilka Frora apmetni un izteiksmīgi nopurināja ūdeni. - Es tā domāju, ka visos Sašķeltās jūras krastos nav drošākas vietas, kur sēdēt.

- Uzmanīgāk! - vīrs ar sarkano plankumu norūca. Viņš bija tik aizņemts ar izvairīšanos no apmetņa, kas piešļakstīja acis, ka nemanīja, kā Kols ar otru roku bez pūlēm izvelk aiz jostas aizbāzto dunci. Pārsteidzoši, ko tik cilvēks nepamana, ja kāds novērš viņa uzmanību...

- Ļoti atvainojos, mans karali! - Kols teica, atkāpās un papliķēja plikpaurim pa krūtīm. - Tavam kolēģim gan ir slikta oma, vai nc? - Piesedzies ar apmetni, viņš aizbāza dunci aiz jaunā kareivja siksnas. - Gribat, parādīšu jums brīnumu? - Pirms kāds paspēja iespraust kaut vārdu, Kols sāka mētāt vara monētu virs pirkstu kauliņiem, tik veikli ņirbinot pirkstus, ka abi vīrieši nespēja novērst acis.

- Varš... — Kols murmināja, — varš, varš un... sudrabs! - Acumirklī viņš uzlika vara monētai sauju, un starp īkšķi un rādītājpirkstu ugunskura liesmās jau zvīļoja sudraba grasis ar iekalto ķēniņienes Leitlinas ģīmetni.

Plikpauris sarauca pieri un pieliecās tuvāk. - Kā tev tas izdodas?

- На! Es tev atklāšu noslēpumu. Tikai aizdod uz mirkli savu tuteni.

- Kādu tuteni?

- Savu tuteni. - Kols norādīja uz jaunekļa siksnu. - To tur.

Vīrs ar sarkano pleķi uz sejas pielēca kājās. — Velns un elle, kur tu ņēmi manu dunci?

- Ko? - Plikpauris blenza uz savu jostu. - Kā...

- Vienīgajai dievei nepatīk zagļi. - Kols pacēla rokas gaisā, kā izrādot pietāti. - Kurš tad to nezina.

Dzelksnes melnā roka piešāvās priekšā vecā mutei, un melnais nazis iedūrās tam rīklē. Gandrīz vienlaikus noraustījās arī plikpaura galva, jo Frors tajā iecirta savu cirvi, jaunekļa acis saskrēja krustā, viņš kaut ko nomurmināja, tad notecināja siekalu un sabruka uz sāniem.

- Kustamies! - Dzelksne nošņāca un nolaida zemē savu upuri. - Kamēr pārējie nav aptvēruši, kas tev par viltīgu zebiekstes mēli, kā to nupat sapratu es.

- Katrā ziņā, mana izraudzītā vairognese, - sacīja Kols, izvilka rūnām aprakstīto stieni no eņģēm un pavēra vaļā vārtus.

Vētrā iemirdzējās pavisam niecīgs gaismas punktiņš, un Reits jau bija gabalā kā no saites norāvies asinssuns.

Viņš aizbrāzās pār slapjo zāli ar vairogu vienā plecā un cirvi piespiedis muguras lāpstiņai tik stipri, ka iesāpējās pirksti.

Šaubu nebija - zobeni kā ieroči ir daudz glītāki, tomēr glīti ieroči, tāpat kā glīti cilvēki, mēdz ļauties grūtsirdībai. Pret zobeniem jāizturas ar piesardzību, bet, aizrāvies ar kaujas prieku, Reits neprata būt uzmanīgs. Reiz viņš sita ar zobena ģelzi pa kādu galvu tik ilgi, ka gan galva, gan zobens vairs nebija nekam derīgi. Cirvji ir nejūtīgāki.

Zibens atkal izgaismoja debesis, un Beila strēles cietoksnis drūmi melnēja virs jūras, gaisā pavīdēja sasalušas lietus lāses, un tad varu pārņēma nakts. Pērkona teicējs sapīcis uzrūca pasaulei tik netālu, ka Reita sirds uz brīdi apstājās.

Uz mēles joprojām glabājās pēdējā kumosa sāļums -maizē bija ieceptas asinis. Lai gan vensterieši to uzskata par veiksmes zīmi, Reits sen bija pārliecināts par to, ka niknums ir krietni vērtīgāks par veiksmi. Viņš stingri iecirta zobus vecajā celtnieku sprūdā. Reiz Reits dusmās gandrīz nokoda mēles galu un kopš tā laika pirms kaujas gādāja, lai starp žokļiem kaut kas atrastos. Neviena sajūta nelīdzinājās tai enerģijas devai, kas uzlādēja pirms cīņas. Viss kļuva atkarīgs no paša Reita viltības, gribas un spēka. Tā bija deja pie Beidzamo durvju sliekšņa. Kā spļāviens Nāvei sejā.

Aizrautībā Reits sen bija aizskrējis priekšā Gromgil-gormam, Sorjornam un pat paša brālim Raki. Lietus izmērcētie elfu mūri un viena vienīgā mirguļojošā uguntiņa to pakājē steidzās viņam pretī. - Ieeja ir šeit!

Tēva Jārvi kalps pacēla augstāk laternu, un ēnas ievilka dziļas rievas viņa sejā, norādot uz torņa stūrī noslēptajām durvīm viņam aiz muguras.

Reits izrāvās uz priekšu, atsitās pret sienām un lēkšoja augšup pa trim pakāpieniem, viņa sēcošā elpa atbalsojās šaurajā ejā, svila viss - pēdas, krūtis un domas -, metāls šķindēja, un galvu plosīja lamas un kliedzieni, kad viņš kāpņu galā beidzot iebrāzās pagalmā.

īsu mirkli pārlaidis acis neprātīgajam ķermeņu ņudzeklim, zibošajiem ieročiem, spļāvieniem un šķembām, viņš ieraudzīja Dzelksnes Batu ar sodrējiem nosmērētos atņirgtos zobus un pilnā sparā metās viņai garām pašā kaujas mutulī.

Reita vairogs sašķaidīja kādam kareivim zobus, un pretinieks aizlidoja pa gaisu, izlaidis zobenu no rokas. Kāds cits aiztenterēja prom ar visu pacelto un pret Dzelksni nomērķēto šķēpu.

Reits cirta nākamajam - savainots un sakauts, tas iebrēcās pavisam metāliskā balsī. Reits meta uz priekšu vairogu, kas trāpīja vēl vienam, šņākdams un siekalām noliedams sakosto sprūdu, mežonīgs un nevaldāms, viņš grūda uz priekšu, ienaidnieks atkāpās, tā asiņainie spļaudekļi apšļāca Reita seju, viņš atradās tik tuvu, ka varētu noskūpstīt. Reits vēlreiz atmuguriski pagrūda pretinieku, tas paklupa. Ar tukšu būkšķi Dzelksnes zobens iecir-tās dziļi ienaidniekam rīklē un tur arī palika. Sakautais krita zemē, un Dzelksne palaida zobenu vaļā, pat paspēra tālāk, jo gaisā uzšļācās asins strūkla.

Vēl kāds vēlās zemē, parāvis līdzi plandošo audekla nojumi. Kāds iebrēcās Reitam pie auss. Kaut kas norāva ķiveri no galvas, un piepeši viss uzliesmoja tik spoži, ka vairs nebija redzams, bet Reits tikai turpināja cirst pāri vairoga malai, rūkt un kāsēt.

Kāds vīrs sagrāba Reitu, bet tas ieblieza ar cirvja pieri uzbrucējam pa galvu un šķaidīja vēlreiz, kad pieveiktais jau krita zemē. Reits uzkāpa uz rokas, kura izmisīgi tvēra pēc atbalsta, paslīdēja un uz slidenajiem, asins un lietus pielietajiem bruģakmeņiem gandrīz pakrita arī pats.

Pēkšņi Reits vairs nesaprata, kurā virzienā jādodas. Pagalms svaidījās šurpu turpu kā vētrā ierauts kuģis. Viņš pamanīja asinis Raid gaišajos matos, bet brālis tikai atvēzēja zobenu. Dusmas uzjundīja Reitam jaunus spēkus, un viņš metās kaujā līdzās Raid, brāļi salika vairogu pie vairoga, cirta, dūra un sita. Kaut kas pagrūda Reitu malā, un viņš aiztenterēja caur ugunskuru, saceldams gaisā dzirksteles.

Pazibēja metāls, un viņš parāvās malā. Seja sāka svilt, kaut kas nobrauca gar ķiveri un sagrieza to šķērsām. Reits grūdās uz priekšu garām šķēpam, cenšoties ietriekt vairogu kādā atņirgtā vieplī, sapinās un aptvēra, ka ieķēries laivas vrakā, kur divi dēļi vēl nokarājās no saliektās ārmalas.

— Mirsti, nelieti! - Reits atņirdza zobus, bet vārdi bezjēdzīgi aizšļācās pār sprūdu. Viņš atvēzējās pret kādu ķiveri, līdz tā pagalam zaudēja formu. Reits atskārta, ka uzbrūk sienai un turpina cirst pelēkajā akmenī dziļas gropes, lai gan roka dega no sāpēm.

Kāds vilka viņu malā. Tā bija Dzelksne, kuras sejā sodrēji mijās ar spļaudekļiem. Viņa ar asinīm klātu nazi kaut ko rādīja, un sarkanās lūpas kaut ko teica, bet Reits neko nedzirdēja.

Milzu zobens sašķēla slapjo gaisu, pārcirta vairogu uz pusēm un trieca tā turētāju pret mūri, saceļot gaisā asins strūklaku. Reits to pazina. Trīs gadus viņš nēsāja šo zobenu, piekļāvis sev tik cieši kā mīļoto nakts melnumā, trīs gadus ar galodu viņš lika tam dziedāt.

Milzīgs kā kalns Gromgilgorms panāca uz priekšu, dučiem dārgakmeņu apkaltās gardas iemirdzējās garajā ķēdē, vairogs melnēja kā nakts, bet zobens spīdēja spožs kā Mēness tēvs.

- Jūsu nāve ir klāt! - viņš ierēcās tik skaļi, ka šķita — nodreb visi dziļi zemē ieaugušie Beila strēles balsti.

Drosme var izrādīties trausla. Tiklīdz kāds ļaujas panikai, tā izplatās ātrāk par mēri, straujāk par uguni. Aiz stiprajiem mūriem Augstā karaļa karavīri dzīvoja laimē un siltumā, no nakts viņi negaidīja neko ļaunāku par nepielūdzamu vēju. Tiklīdz no vētras visā savā kaujas spozmē iznira Zobenlauzis, viņi acumirklī salūza un ņēma kājas pār pleciem.

Vienu gabalos sacirta Dzelksnes cirvis, citu aiz skausta noķēra un ar seju pa priekšu ietrieca sienā Gorms. Reits izvilka nazi, metās virsū kāda bēgoša karavīra mugurai un tik dūra. Pēc tam viņš lēca pakaļ vēl vienam, bet zeme pazuda no kājapakšas, Reits paspēra pāris nestabilu soļu, atsitās pret mūri un pakrita.

Pasaule acu priekšā aizmiglojās. Reits mēģināja piecelties kājās, bet ceļi neklausīja, viņš apsēdās zemē. Sprū-das mutē vairs nebija, viss garšoja pēc koka un metāla. Kāds paskrēja garām smagiem soļiem. Kāds pakrita, smejoties par viņu. Reitam trāpīja lidojošs zābaks, un kritušais apvēlās uz mutes jau beigts, viņš vairs nesmējās ne par ko. Viņš smējās par visu.

Reits cieši aizmiedza plakstus un atkal atvēra.

Sorjorns durstīja kritušo ar šķēpu tik mierīgi, it kā sētu sēklas. Vīri joprojām plūda iekšā pa šaurajiem vārtiem, vilka laukā ieročus un kāpa pāri līķiem.

- Tev vienmēr jābūt kaujā pirmajam, vai ne, brāl? -Raki attaisīja sprādzi un novilka Reita ķiveri, tad pagrieza viņa galvu uz sāniem, lai aplūkotu jauno brūci. - Tu dari visu, lai es paliktu smukais brālis, vai ne?

Vārdi savādi negribīgi vēlās pār Reita jēlo mēli. - Cilvēkam vajadzīgs tik daudz palīdzības, cik viņš var dabūt. -Viņš pastūma brāli malā un visiem spēkiem nostājās uz kājām. Reits centās no rokas nopurināt sabojāto vairogu un no galvas izpurināt reibumu.

Beila strēle bija plašs salmu un lubu jumtiem klātu māju juceklis, kas bija piekļāvies pie augstajiem elfu mūriem. Visapkārt turpinājās sadursmes un kliegšana, getlandieši un vensterieši skraidīja pa cietoksni kā zebiekstes trušu būri un dzina Augstā karaļa vīrus ārā no slēptuvēm. Pa garo molu tie straumēm plūda uz ostu un puslokā pulcējās ap rakstiem rotātām divviru durvīm; viņu vidū atradās arī karalis Gorms un ķēniņš Ūtils.

- Ja vajadzēs, mēs jūs izkūpināsim laukā! - Tēvs Jārvi kliedza, veroties uz durvīm. Gluži kā vārnas, maģistri parasti parādās tad, kad kauja jau galā, gatavi mesties rezultātu pārskatīšanā. - Jums bija iespēja cīnīties pretī!

Otrpus durvīm kāds ierunājās pieklusinātā balsī: - Es biju aizņemts ar bruņām. Tām ir sarežģītas sprādzes.

- Liela vīra pirkstiem nav viegli ar sīkumiem, - Gorms sacīja.

- Tomēr beidzot esmu tās uzvilcis! - balss īpašnieks turpināja. - Vai jūsu vidū ir kāds leģendām apvīts karotājs?

Tēvs Jārvi nopūtās. - Šeit ir Dzelksne Batu un Dzelzs ķēniņš Ūtils, arī Gromgilgorms Zobenlauzis.

Aiz durvīm atskanēja apmierināta ņurdēšana. - Zaudējums tik slaveniem vārdiem vairs nešķiet tik sāpīgs. Vai kāds no viņiem ir piekritis cīnīties ar mani?

Dzelksne apsēdās uz netālu esošajiem pakāpieniem un saviebās, jo Māte Skēra saspieda brūci uz meitenes pleca, no kuras notecēja asinis. - Man šim vakaram jau bijis pietiekami daudz kauju.

- Man arī, - sacīja Gorms un pasniedza vairogu Raki. — Lai liesmas paņem to kaujai negatavo muļķi un viņa bruņojumu ar visām sīkajām sprādzēm.

Reita kājas pašas pagāja uz priekšu. Viņa pirksts pacēlās gaisā. Viņa lūpas sacīja: - Es cīnīšos ar...

Raki satvēra brāli aiz rokas un novilka zemē. - Nē, brāl, tu necīnīsies...

- Nāve ir dzīvē vienīgā drošā lieta. - Ķēniņš Ūtils paraustīja plecus. - Es stāšos tev pretī!

Tēvs Jārvi uzmeta valdniekam izbiedētu skatienu.

- Manu kēnin...

> »

Ūtila spulgo acu skatiens acumirklī apklusināja maģistru. - Ātrākie skrējēji jau nosmēluši slavu, bet es paņemšu savu tiesu.

- Lieliski! Es jau nāku, - atskanēja otrpus vārtiem.

Reits dzirdēja, kā grabēdamas paceļas restes un plaši

atveras vārti. Vairogi noklaudzēja, kad kareivji ieņēma pozīcijas, gatavi atvairīt uzbrukumu, tomēr pagalmā iznāca tikai viens vīrs.

īsts milzenis, ar tetovējumu, kas vienā sānā aizvijās pār kaklu - drīzāk muskuļu kalnu. Viņš bija apvilcis biezas bruņas ar rakstiem rotātām plāksnēm virs pleciem, apjomīgos augšdelmus apņēma daudz milzīgu zelta riņķu. Reits apmierināti ieņurdējās - tas nu reiz izskatījās pēc pretinieka, ar kuru ir vērts cīnīties. Milzis nevērīgi aizkabināja īkšķus aiz zobena siksnas ar zelta sprādzi un pavīpsnāja, uzmetis acis vairogu puslokam, kas viņā vērās kā visu atzītā varonī.

- Vai tu būtu ķēniņš Ūtils? - No platā, pieplacinātā deguna nāsīm izplūda pabieza dvaša. — Tu esi vecāks, nekā dziesmās dzied.

- Tās dziesmas sarakstītas jau pirms laba laika, - atrūca Dzelzs ķēniņš. - Tolaik es biju jaunāks.

Dažs iesmējās, tikai ne šis vīrs. - Mani sauc Dan-verks, - viņš pavēstīja zemā tembrā, - bet ļaudis mani dēvē ari par Vienīgajai dievietei uzticīgo un Augstajam karalim lojālo Vērsi, Gudrā Jillinga sabiedroto.

- Tas tikai pierāda, ka tu vienlīdz nepareizi izvēlies draugus, karaļus un dievus, — sacīja Tēvs Jārvi. Šoreiz smiekli pieņēmās skaļumā, un pat Reitam nācās atzīt, ka ākstam nav ne vainas.

Tomēr sakāve noteikti pabojā humora izjūtu, un Dan-verks palika stings kā klints. - To mēs vēl redzēsim, kad Jillings atgriezīsies un jums, zvēresta lauzējiem, atnesīs Nāvi.

- Mēs to redzēsim, - Dzelksne izmeta un pasmaidīja, lai gan Māte Skēra tobrīd dūra adatu viņas savainotajā plecā. - Tu būsi beigts un neredzēsi neko.

Danverks nesteidzīgi izvilka zobenu, un pazibēja metālā kaltās rūnas, spals izrādījās izrakstīts zeltā kā brieža galva, bet ragi veidoja gardu. - Ja es uzvarēšu, vai jūs palaidīsiet vaļā manus atlikušos vīrus?

Ūtils kā vecs gailis uzmeta Danverka muskuļiem kaulainu aci, kurā gan nemanīja ne mazāko baiļu. — Tu neuzvarēsi.

- Tu izklausies pārāk pārliecināts.

- Ja mani vairāk nekā simts kritušie pretinieki spētu runāt, viņi pavēstītu, ka es esmu tik pārliecināts, cik esmu pelnījis būt.

- Man tevi jābrīdina, vecais, esmu izkarojis krustu šķērsu visu Zemmali, un neviens tur nespēja turēties man pretī.

Smaida atblāzma pārskrēja pār Ūtila rētām klāto seju. - Žēl gan, ka tu nepaliki Zemmalē.

Danverks uzbruka ar smagu un augstu cirtienu, bet Ūtils pamuka malā veikls kā vējš, viņa zobens joprojām dusēja uz saliektās rokas. Danverks spēcīgi izklupa uz priekšu, un ķēniņš nicīgi atkāpās, ļaudams savam asmenim nolaisties gar sānu.

- Vērsis, — Dzelksne nievājoši novilka, — bet cīnās kā traka govs, to nevar noliegt.

Danverks rēkdams cirta pa labi un pa kreisi, un no smagā zobena vicināšanas uz viņa pieres parādījās sviedri. Viri atkāpās aiz saviem vairogiem, lai kāds nejaušs atmu-gurisks vēziens tos neaizsūta prom pa Beidzamajām durvīm. Tomēr Getlandes Dzelzs ķēniņš izvairījās no pirmā cirtiena un ienira zem otrā tā, ka Danverka zobens pasita gaisā viņa sirmos matus. Metāls pazibēja gaisā, kad viņš atkal ieņēma kaujas pozu pretiniekam aiz muguras.

- Cīnies ar mani! - Danverks auroja un pagriezās.

- Ko tad es daru? - attrauca Ūtils, saņēma apmetņa stūri, noslaucīja zobena šķautni un rūpīgi atkal noguldīja to sev uz rokas.

Danverks atņirdza zobus un devās uz priekšu, bet kāja aizķērās, un viņš nokrita uz viena ceļa, tad pār zābaka stulmu sāka velties asinis, iekrāsojot bruģa plāksnes. Tikai tad Reits saprata, ka Ūtils ir pāršķēlis Danverka kājas lielo vēnu.

Sanākušie kareivji sāka apbrīnā sačukstēties, un Reits nebūt nepalika malā.

- Dzelzs ķēniņš ir godam nopelnījis savu slavu, — klusībā nomurmināja Raki.

- Ceru, ka Gudrais Jillings prot labāk rīkoties ar zobenu nekā tu, Vērsi Danverk, — Ūtils sacīja. - Vecajam vīram tu neliki pat izkustēties, kā nākas.

j

lad Danverks pasmaidīja, un stiklainajās acīs pavīdēja viņpasaules skatiens. — Jūs visi pārliecināsieties par Gudrā Jillinga prasmi rīkoties ar zobenu, - viņš čukstēja, bet seja tikām kļuva bāla kā vasks. — Jūs visi pārliecināsieties. — Reizē ar šiem vārdiem Danverks sabruka uz sāniem no paša asinīm satecējušajā peļķē.

Visi vienprātīgi atzina, ka šī bijusi lieliska nāve.

Debesjuma austrumu pusē krāsojās Saules māte, aiz tēraudpelēkā ausmas priekškara slēpdama savas meitas zvaigznes. Tālu priekšā bezkrāsainajā saullēktā drūma kā bēdu ieleja neskaidri iezīmējās cietokšņa kontūra, virs kuras riņķoja uz mielastu kāras vārnas.

- Vismaz lietus ir pierimis, - Skara nomurmināja un nocēla kapuci.

- Pērkona teicējs ir novirzījis dusmu lēkmi dziļāk iekšzemē, — sacīja ķēniņiene Leitlina. - Kā visi puikas viņš prot sacelt milzu troksni, tomēr tas drīz vien pierimst. - Viņa pasniedzās uz priekšu un papliķēja princi Druinu zem zoda. - Vai nest viņu prom?

- Nē. - Skara piespieda sev puisīti vēl ciešāk. - Es paturēšu. - Mazās ap kaklu apvijušās roķeles vairoja viņas spēkus. Neviens nezināja labāk par dieviem, cik ļoti tobrīd Skarai vajadzēja spēku.

Vienotās Trovenlandes spožais simbols - Beila strēle -vairs nebija tāda kā viņas atmiņās. Ciemats cietokšņa paēnā, kur viņa reiz dejoja vasaras saulgriežos, nu gulēja drupās, mājas bija nodedzinātas vai pamestas. Augļu dārzs garās drūpošās, cilvēku celtās sienas pakājē smaka efeju skavās, un pagājušā gada augļi trūdēja nezālēs. Plašos vārtus starp augstajiem elfu būvētajiem torņiem savulaik rotāja spilgti karogi. Tagad tur čikstošā virvē zvārojās un pēdas plivināja pakārts cilvēks.

Lai gan smalkos zelta roku riņķus, spīdīgās bruņas un apzeltītos ieročus vairs nemanīja, Skara uzreiz pazina viņu pēc sejas.

- Viens no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem. - Kaut arī pleciem bija apmesta kažokāda, viņai pārskrēja trīsas. - Viens no tiem, kuri nosvilināja Jeiltoftu.

- Un tomēr viņš te karājas, — teica Leitlina. - Izrādās, lūgšanās neatliek tikšanos ar Nāvi.

- Šo tikšanos nespēj atlikt nekas, - Skara nočukstēja. Iespējams, viņai vajadzētu gavilēt par Danverka nāvi, uzspļaut viņa līķim un pateikties Kara mātei par to, ka vismaz viņa ieņemtā Trovenlandes druska nu ir brīva, bet Skara juta vien nejauku baiļu atskaņu no brīža, kad abi tikās pēdējo reizi. Meiteni pārņēma bažas, ka no šīs sajūtas viņai nav lemts atbrīvoties.

Kāds bija nocirtis vareno ozolu, kas reiz auga cietokšņa iekšpagalmā, bez tā ēnas aiz sensenajiem elfu mūriem cieši kopā saspiedušās mājeles šķita kailas un neglītas. Kareivji atpūtās, izgūlušies uz nelīdzenā bruģa visapkārt celmam, lielākoties apreibuši, viņi turpināja dzert, lielījās ar ievainojumiem un trofejām, tīrīja ieročus un apmainījās ar stāstiem.

Kāds topošais skalds sacerēja slavas dziesmu, nebeidzamas reizes atkārtodams vienu un to pašu rindiņu, kamēr pārējie piedāvāja savas versijas par nākamo atskaņu, ko pavadīja smieklu vētra. Lūgsnu vērpējs smalkiem vārdu pantiem pateicās dieviem par gūto uzvaru. Kaut kur kāds sāpēs vaidēja.

Skara sarauca degunu. - Kas te tā smako?

- Viss, kas maitājas cilvēka ādā, - paklusām nomurmināja Māsa Ouda, neatrāvusi acis no diviem vergiem, kuri kaut ko aizvilka viņām garām.

Sastingusi šausmās, Skara saprata, ka tas ir līķis, bet riebums tikai pastiprinājās, ieraugot, ka vergi to uzmet uz augstas nogalināto ķermeņu kaudzes. Kailu, bālu, asinīm nolietu un apšļakstītu roku un kāju mudžeklis. Pavērtas klusējošas mutes, neko neredzošas acis. Gaļas kaudze, kas vēl vakar vakarā bija dzīvi cilvēki. Bija pagājuši ilgi gadi, lai šie cilvēki nāktu pasaulē un uzaugtu, iemācītos staigāt, runāt un karot. Skara piekļāva sev princi Druinu un centās aizsegt viņam skatienu.

- Vai viņam tas būtu jāredz? - viņa čukstēja, nožēlojot, ka pati redzējusi līķus.

- Druins kļūs par Getlandes ķēniņu, tāds ir viņa liktenis. - Leitlina bezkaislīgi pavērās uz kritušo ķermeņiem, un Skara nodomāja, vai jebkad sastapusi tik biedējošu sievieti. - Druinam jāiemācās līksmot par to tāpat kā tev. Galu galā šī ir tava uzvara.

Skara norija smagu kamolu. — Mana?

- Vīri strīdas par to, kuram spalvainākas krūtis un skaļāks brēciens. Dziesminieki sacer odas par spožajiem asmeņiem un izlietajām asinīm. Tomēr ideja piederēja tev. Tas notika pēc tavas gribas. Tavi vārdi lika cilvēkiem vienoties tava mērķa sasniegšanai.

Vārdi ir kā ieroči, Māte Ķīra mēdza teikt. Skara raudzījās uz Beila strēles cietokšņa pagalmā gulošajiem līķiem un domāja par kritušajiem viņas vectēva Dievzālē. Viņa uztvēra notikušo nevis kā atriebi par noziegumu, bet gan drīzāk kā divus noziegumus; Skara juta, kā vaina par vienu tikai vēl smagāk uzgulstas sāpēm par otru nodarījumu.

- Es nejūtos kā uzvarētāja, — viņa čukstus sacīja.

- Tu esi pieredzējusi arī zaudējumu. Kuram dosi priekšroku?

Skara atcerējās, kā pati stāvēja Melnā suņa pakaļgalā un vēroja vectēva pili sagrūstam zem liesmu stabu smaguma; viņa saprata, ka nespēj strīdēties pretī.

- Tautas sapulcē tu mani patīkami pārsteidzi, - Leit-lina atzinīgi sacīja.

- Patiesi? Man šķita... ka jūs varbūt dusmosities uz mani.

- Vai par to, ka tu runāji savā un savas valsts vārdā, ka iestājies par to? Tikpat labi es varētu dusmoties uz krītošo sniegu. Tev taču jau apritējušas astoņpadsmit ziemas, vai ne?

- Šogad apritēs...

Leitlina lēnītēm nogrozīja galvu. — Septiņpadsmit gadu... Tu esi apdāvināta.

- Māte Ķīra un mans vectēvs... Cik vien dzīvoju, viņi centās iemācīt man kļūt par vadoni. Prast pareizi runāt un zināt, ko teikt. Formulēt argumentus, lasīt no sejām un aizkustināt sirdis... Es vienmēr uzskatīju sevi par sliktu skolnieci.

- Es gan par to ļoti šaubos, tomēr karš var pamodināt mūsos spēku, par kura esību pat nenojautām. Karalis Fins un viņa maģistre ir tevi lieliski sagatavojuši, bet to, kas tev dots, nav iespējams iemācīt. Tev pieskārusies Pirmā vārda māte. Tevi mirdz tā uguns, kura liek ļaudīm ieklausīties. - Ķēniņiene drūmi pavērās uz Druinu, kurš platām acīm mēmi raudzījās asinspirti. - Man rodas aizdomas, ka mana dēla liktenis varētu būt atkarīgs no šīs dāvanas.

Skara apjuka. - Salīdzinājumā ar jūsu dotībām manējās ir kā svece pret Saules māti. Jūs esat Zelta ķēniņiene...

- Getlandes ķēniņiene. - Leitlinas acis spoži un asi pārtvēra Skaras skatienu. — Dievi mani liecinieki, es mēģināju vadīt šo aliansi: vispirms tā, lai meklētu padomu mierā, pēc tam — lai mudinātu uz rīcību, bet ķēniņam Ūtilam es esmu sieva, savukārt karalim Gor-mam — ienaidniece. — Viņa atglauda matu cirtu no Skaras sejas. - Tu neesi ne sieva, ne ienaidniece. Liktenis ir tevi radījis kā līdzsvaru starp viņiem abiem. Kā adatiņu, uz kuras balstās šīs alianses svaru kausi.

Skara nenovērsa acis no valdnieces. — Tam man nepietiks spēka.

- Tādā gadījumā tev tas jāatrod. - Leitlina pieliecās tuvāk un izņēma princi Druinu no meitenes rokām. - Varai ir svars. Es zinu, māsīc, tu vēl esi jauna, bet tev jāiemācās varu nest vai arī tā tevi sadragās.

Vērojot, kā valdniece, vergu, kalpu un sargu pavadīta, līgani aizpeld, Māsa Ouda piepūta vaigus, un viņas seja šķita vēl apaļāka. - Ķēniņienei Leitlinai vienmēr piederējusi bezizmēra joku krātuve.

- Es varu iztikt bez prasmes jokot, Māsa Ouda. Man ir nepieciešams labs padoms.

Skaru pārsteidza pašas prieks, redzot, ka Reits palicis dzīvs, tomēr, skatoties acīs patiesībai, šis puisis bija trešā daļa no viņas mājsaimniecības un noteikti izskatīgākā daļa. Reits ar brāli sēdēja pie ugunskura un smējās, un Skaru pārņēma savāda greizsirdība par to, ka abi kopā jūtas tik šķietami labi. Kā divus vienlaikus no viena klēpja nākušus vīrus viņus varēja viegli atšķirt. Reitam bija bieži vien uzmesta lūpa un nu arī svaigi griezta brūce pāri sejai. Viņa acīs izaicinājums vīdēja pat tad, kad viņu acis sastapās, un Skara nespēja novērst skatienu. Turpretī Raki vispār nemēdza ieskatīties princesei acīs un, tiklīdz viņa tuvojās, rausās kājās, lai izrādītu cieņu.

- Jūs esat nopelnījuši atpūtu, - Skara sacīja un pamāja, lai puisis apsēžas. - Es diez vai esmu pelnījusi uzturēties tādu vīru vidū, kuri nežēlo asinis.

- Tautas sapulcē jūs pati mazliet izlējāt savējās, - Reits iebilda un pavērās lejup uz princeses apsaitēto delnu.

Skara pamanīja, ka piesedz apsēju ar otru plaukstu. - Tikai pati savas.

- Drosme vajadzīga, lai izlietu tieši savas asinis. -Reits saviebās, kad Skara pieskārās garajai brūcei, kas šķērsoja viņa baltiem rugājiem klāto zodu. Rēta nemaz nedarīja viņu neglītāku, drīzāk pat glītāku...

- Kā dzirdēju, tu labi cīnījies.

- Viņš tā vienmēr dara, princese. - Raki pasmaidīja un iedunkāja brāli. - Viņš pirmais ieskrēja pa tiem vārtiem! Nebūtu Reita, mēs joprojām tupētu ārpusē.

Reits paraustīja plecus. - Ja patīk karot, tas nesagādā grūtības.

- Pat ja tā. Mans vectēvs mēdza teikt, ka tiem, kuri labi karo, jāsaņem atalgojums no tiem, kuru vārdā viņi karo. - Skara nomauca no delnas vienu no Leitlinas dāvātajiem sudraba riņķiem un pasniedza uz priekšu.

Raki un Reits saskatījās. Senāk pagātnē kāds bija diezgan sabakstījis rokassprādzi ar nazi, lai pārbaudītu, vai sudrabs ir īsts, savukārt Skarai bija labi iemācīts noteikt lietu vērtību. Viņa pamanīja, ka neviens no brāļiem nenēsā maiņas riņķus, un zināja, ka viņiem tā nav ierasta lieta. Reits norija siekalas un pasniedzās pēc riņķa, bet Skara nelaida to vaļā.

- Tu taču karo par mani, vai ne?

Viņa sajuta nervozo trīsu, kad sastapās viņu acis un gandrīz saskārās pirksti. Tad Reits pamāja ar galvu. - Es karoju par jums.

Šis puisis bija skarbs un rupjš, un Skarai nez kāpēc iešāvās prātā, diez kā būtu viņu noskūpstīt. Sadzirdējusi Māsu Oudu kāsējam, Skara pamanīja, ka pašai svilst vaigi, un ātri atdeva rokassprādzi.

Reits aizspieda riņķa aizdari, viņa delna bija tik masīva, ka riņķa gali knapi saskārās. Atalgojums par labu pakalpojumu, bet arī zīme, kam viņš kalpo. - Pēc kaujas man bija jāuzmeklē jūs, bet...

- Man vajadzēja, lai tu karo. - Skara izgaisināja domas par skūpstīšanos un lika balsij skanēt skarbāk. - Tagad es gribu, lai tu nāc man līdzi.

Skara redzēja, kā Reits uz atvadām apskauj brāli, tad pieceļas kājās un seko princesei, viņas sudrabam mirdzot ap viņa roku. Patiesību sakot, viņš varētu arī nebūt viņas cilvēks, tomēr Skara sāka saprast, kāpēc karalienēm ir savi izraudzītie vairogneši. Nekas tā nevairo pārliecību kā pārbaudīts slepkava pie sāniem.

Kad bērnībā Skara rotaļājās Beila strēles cietokšņa diženajā zālē, tā viņai šķita neaptverami plaša. Tagad tā izrādījās šaura un blāva, te smirdēja pēc trūdiem, jumts tecēja un sienas klāja mitri traipi. Trīs putekļainas gaismas strēles krita pār auksto grīdu no logiem, kuri vērās uz pelēko Jūras mātes klaju. Varenais gleznotais karojošās karalienes Ašenlīras portrets, kas aizņēma visu sienu, lobījās nost, pelējuma ziedi klāja viņas bruņas, un apbrīnas pilnās simts apsargu sejas bija pārvērtušās neskaidros traipos. Precīzs Trovenlandes kritušās slavas attēlojums.

Beila tronis gan joprojām atradās uz paaugstinājuma, un no kuģa ķīļa izgrieztā bālā ozolkoka vijīgās šķiedras gadu gaitā bija nospodrinātas kā spogulis. Tajā savulaik sēdēja karaļi. Līdz brīdim, kad Skaras vectēva vecvectēvs pieņēma lēmumu, ka sēdeklis ir pārāk šaurs viņa pakaļai un pati zāle - pārlieku šaura viņa lepnībai, un pavēlēja Jeltoftā izgatavot jaunu troni. Viņš sāka ap to būvēt arī jaunu Dievzāli, kam jātop par pasaules brīnumu. Pagāja divdesmit astoņi gadi, līdz tā dēvētais Mežs tika pabeigts, bet pats pavēlnieks to vairs nepiedzīvoja, un pat viņa dēls jau bija vecs vīrs.

Un tad kādā naktī Gudrais Jillings to nodedzināja.

- Tā vien šķiet, ka cīniņš vēl nav galā, - Reits norūca.

Gorms un Ūtils šaudīja naidīgus skatienus pāri Beila tronim, bet abu maģistri un karavīri stāvēja uz pakaļkājām turpat blakus. Kaujas brālībai nebija garāks mūžs nekā abu pēdējam ienaidniekam.

- Varbūt vilksim lozes, - ķēniņš Ūtils nosēca caur zobiem.

- Tu guvi apmierinājumu, nogalinot Danverku, -sacīja Gorms. — Man pienākas tronis.

Tēvs Jārvi ar sažuvušo delnu saberzēja deniņus.

- Dievu dēļ, tas ir tikai krēsls. Mans māceklis var izgrebt jums vēl vienu.

- Tas nav tikai parasts krēsls. - Skara uzkāpa uz paaugstinājuma un norija nervu kamolu. - Reiz tajā sēdēja Celtnieks Bcils. - Ķēniņš Ūtils un viņa maģistrs drūmi blenza pa kreisi, Gorms ar savu maģistri - pa labi. Skara saglabāja līdzsvaru starp abiem, tāda bija viņas loma.

- Cik daudz kuģu mēs ieguvām?

- Sešdesmit sešus, - Māte Skēra atbildēja. - Tostarp arī apzeltītu briesmoni ar trīsdesmit airiem vienā sānā, kurš, kā dzirdēju, piederējis pašam Gudrajam Jillin-gam.

Tēvs Jārvi pavērās uz Skaru un piekrītoši pamāja.

- Princese, šis bija ārkārtīgi viltīgs plāns.

- Es tikai iesēju sēklu, - teica Skara un dziļi paklanījās abiem valdniekiem. - Jūsu drosme novāca ražu.

- Kara māte bija mūsu pusē, un prasme rīkoties ar ieročiem palīdzēja. - Gorms nepārstāja grozīt kādu no ķēdē pakārtajām gardām. — Tomēr šis cietoksnis nebūt nav drošs. Veckundzei Veksenai lieliski zināma tā nozīme kā stratēģiski, tā simbola vērtē.

- Tas ir kā skabarga, kas ietriekta viņas miesā, - teica Ūtils, - un nebūs ilgi jāgaida, līdz viņa mēģinās to atgūt.

Princese, jums kopā ar manu sievu jāatgriežas Torlbijā. Tur jūs būsiet tālu prom no briesmām.

- Ķēniņ Ūtil, es izjūtu pret jums bezgalīgu cieņu, tomēr jūs kļūdāties. Arī mans tēvs labi zināja šī cietokšņa nozīmību. T ik labi, ka krita, to aizstāvot, un tika apglabāts kapkalnā aiz mūriem blakus manai mātei. — Skara ieņēma vietu tronī, kur savulaik sēdēja viņas sentēvi, turot līdz sāpēm taisnu muguru, kā mācīja Māte Ķīra. Iekšā viss svila, tomēr nedrīkstēja zaudēt spēku. Viņai jābūt vadonei. Neviena cita vairs nav. - Šī ir Troven-lande. Mana zeme. Man jāpaliek šeit.

Tēvs Jārvi saguris pasmaidīja. — Princese...

- Vispār jau es esmu karaliene.

Iestājās klusums. Tad Māsa Ouda sāka kāpt augšā pa pakāpieniem. - Karalienei Skarai ir pilnīga taisnība. Viņa sēž Beila tronī kā vienīgā dzīvā karaļa Fina pēcnācēja. Ir precedents, kad neprecēta sieviete ieņēmusi vietu tronī viena pati. — Oudas balss drebēja zem Mātes Skēras nāvējošā skatiena dunčiem, bet viņa turpināja un norādīja uz izbalējušo sienas gleznojumu, kas visos noraudzījās no augšas. - Galu galā pati karaliene Ašenlīra nebija precējusies, kad izcīnīja uzvaru pār ingliešiem.

- Vai tādā gadījumā mūsu vidū atrodas jauna Ašenlīra? - Māte Skēra pavīpsnāja.

Māsa Ouda nostājās pie Skēras kreisās rokas, kā maģistrei pienākas, un izlēmīgi salika kopā plaukstas. - To mēs vēl redzēsim.

- Gudrajam Jillingam būs vienalga, kas jūs esat -princese vai karaliene, — norūca Gorms, un Skarai pārskrēja pazīstamas tirpas, dzirdot šo vārdu. - Viņš metas ceļos tikai vienas sievietes priekšā, un tā ir Nāve.

— Visticamāk, viņš jau ir devies ceļā, turklāt ar atriebi prātā, - teica Ūtils.

Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Skara lika visiem gaidīt un izmantoja mirkli, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi, un tikai pēc tam atbildēja: - Nūja, tieši uz to es paļaujos.

.

Viņa ieslidināja pirkstus puiša matos un pavilka viņu sev tuvāk tā, lai abu pieres cieši sakļautos, un ar savu karsto elpu apsvilināja viņam seju. Ilgi viņi gulēja viens otra skavās, nospēruši kažokādas līdz potītēm, un klusēja.

Ne vārds nebija izskanējis kopš brīža, kad Kols uz piestātnes atvadījās no Dzelksnes un kā zaglis aizlavījās pēc apsolīta zuteņa pa tumsas pārņemto pilsētu. Klusējot Rīna atvēra durvis un ielaida viņu mājā, savos apskāvienos un savā gultā.

Vārdi vienmēr priecēja Kolu, bet maģistra mācekļa statuss nozīmēja vārdu plūdus. Patiesu un melīgu, daudz valodās pateiktu vārdu plūdus. Vārdi bija pareizi un nepareizi, rakstīti un izrunāti, pat nepateikti. Tagad Kolu vilināja klusums. Kaut uz mirkli aizmirst, ka esi parādā Tēvam Jārvi un Rīnai, aizmirst, ka viņa spēkos nekādā ziņā nebūs atdot šos parādus. Lai kādus vārdus Kols teica, viņš jutās kā melis.

Ar raupjo plaukstu Rīna noglāstīja Kola vaigu, iedeva atvadu skūpstu un izslīdēja no viņa skavām. Viņam tik ļoti patika vērot, kā Rīna kustas — tik spēcīga un pārliecināta, kā ēnas rotaļājas gar meitenes krūtīm, kad viņa pacēla no grīdas un uzvilka viņa kreklu. Kolam patika,

ka Rina valkā viņa drēbes, pat neprasot atļauju, viņai tā nebija jāprasa. Savādā kārtā drānas viņus vienoja. Gluži tāpat Kolu priecēja iespēja redzēt, kā krekla apakšmala tikai līdz pusei piesedz draudzenes kailo muguru.

Rīna pietupās, un ķēdē pakārtā atslēga tikai viņai pieejamām slēdzenēm sašūpojās kaklā. Viņa iemeta kamīnā pagali, gaisā sacēlās dzirksteles un spoži izgaismoja meitenes seju. Visu šo laiku viņi netika bilduši ne vārda, tomēr, gluži tāpat kā visas labās lietas, klusums nevarēja ilgt mūžīgi.

- Tātad esi atgriezies, - Rīna teica.

- Tikai uz šo nakti. - Kols saudzīgi aptaustīja degunu, kas vēl nebija pavisam sadzijis kopš spējās saskarsmes ar Reita galvu. - Roistokā ieradies Kaljivas princis. Ķēniņiene Leitlina dodas viņu satikt, un maģistram jāpavada valdniece. Tēvs Jārvi būs aizņemts, cenšoties glābt mūsu irstošo aliansi, tāpēc...

- Viņa sauc palīgā vareno Kolu! Lai mainītu pasauli, par ko tu vienmēr sapņo. - Rīna cieši satinās kreklā, un meitenes acu kaktiņos atblāzmoja liesmas. — Tu esi kļuvis par Zelta ķēniņienes maģistru, pat nenokārtojot maģistra pārbaudījumu.

- Nē, bet... Man tas būs jādara. Un arī jādod maģistra zvērests.

Pateiktais novēlās starp abiem kā kaijas izkārnījumi no liela augstuma. Pat ja Rīna jutās aizskarta, viņa tomēr to neizrādīja. Pretējais nebūt neizskatītos pēc Rīnas, un tieši tas Kolam meitenē patika.

- Kā izskatījās Beila strēlē?

- Man tā stipri atgādināja jūras krastā uzbūvētu lielu elfu cietoksni.

- Joki tev īsti nepadodas, pat ja pats uzskati citādi. Es jautāju par to, kā tev gāja ar uzrāpšanos mūri.

- Varoņi nekad nedomā par briesmām.

Rīna pasmaidīja. - Tad jau tu apčurājies?

- Gandrīz, bet biju tik ļoti pārbijies, ka urīnpūslis sarāvās čokurā cieši kā ķēniņa Ūtila dūre. Vēl vairākas dienas nevarēju izspiest ne pili.

- Kareivis Kols, ha!

- Manuprāt, prātīgāk bija uzticēt karošanu citiem. -Kols piebikstīja sev pie galvas. - Pusi no kara izcīna šeit, tā mēdz teikt karaliene Skara.

- Nu jau karaliene Skara... - Rīna nosprauslājās.

- Man vēl nav nācies sastapt vīrieti, kurš nepakļautos tās meitenes gudrībai.

- Pieļauju, ka lielā mērā noslēpums jāmeklē... - Kols atmeta ar roku, - ...rotaslietās un tā tālāk.

Rīna, saraukusi pieri, pavērās puisī. - Uz to gan tu gribētu cerēt, ne?

- Skaidrs, ka viņa izskatās pēc slavas dziesmu varones. - Kols pastiepa uz augšu trīsošās rokas un izslējies apturēja tās virs galvas. - Tomēr es saprotu, ka spējāks vējš varētu viņu paraut sev līdzi. Man patīk sieviete, kura ar abām kājām stāv uz Zemes tēva muguras.

- Vai tā tu saproti komplimentu? Stāv uz zemes? -Rīna satina mēli rullītī un šņākdama iespļāva ugunī.

- Tev gan ir medussalda maģistra mēle.

Kaklā pakārtie mātes atsvari nodžinkstēja, kad Kols pagriezās uz sāniem un atbalstījās uz elkoņa. - Manās acīs sievieti dara skaistu nevis uz viņas drānām izlie-tās asinis, bet gan tas, ko viņa spēj paveikt. Man patīk

sieviete ar spēcīgām rokām, kura nebaidās no sviedriem, smaga darba vai kā cita. Man patīk sieviete, kurai piemīt pašlepnums un ambīcijas, asprātība un varenas prasmes. - Varbūt tie bija tikai vārdi, bet Kols patiesi tā domāja vai vismaz daļēji tā domāja. - Rīna, es nekur neesmu redzējis sievieti, kura būtu tik skaista kā tu. Un es tā uzskatīju jau tad, kad vēl nebiju redzējis tavu pēcpusi, kurai diez vai kāda cita spēj līdzināties visā Sašķeltās jūras piekrastē.

Rīna atskatījās uz kamīnu, un viņas lūpu kaktiņā ielavījās smaids. - Jāatzīst, tas jau skanēja labāk. Pat ja tā bija tikai sauja tukšu skaņu, kurus aizpūtīs vējš.

Kols jutās ļoti apmierināts ar sevi. Viņam patika izraisīt Rīnā smaidu. - Ceru, ka tas vējš vismaz jauki smaržo?

- Labāk par taviem ierastajiem pirdieniem. Vai tu grasies ar saviem glaimiem apburt prinča Varoslava degunu?

Kola pašapmierinātība ievērojami saruka. Visādā ziņā Kaljivas prinča gaumei piemērotāki šķita nevis asprātīgi, bet gan stiegroti vīri. - Par viņa pēcpusi gan es diez vai kaut ko teikšu. Varbūt vispār nevēršu vaļā muti un runāšanu pilnībā uzticēšu ķēniņienei Leitlinai. Klusētāji reti kādu aizvaino.

- Varbūt tev tomēr izdosies. Ko Varoslavs īsti grib?

- To, ko varenie vienmēr grib, - lielāku varu. Vismaz Dzelksne tā saka. Viņai nemaz nepatīk tā došanās uz Roistoku. Viņa gribētu karot.

Rīna piecēlās kājās. - To viņa grib vienmēr.

- Patlaban Dzelksne ir šaušalīgā noskaņojumā. Šonakt es negribētu būt Branda vietā.

- Viņš tiks galā. - Rīna atlaidās gultā blakus Kolam un atbalstījās uz elkoņa. Kola krekls sakrita krokās pār

viņas krūtīm. - Viņi mīl viens otru.

> >

Kols jutās neērti, ka Rīna viņā veras tik cieši. Šaurajā gultā viņš bija kā iedzīts stūri, kā saņemts Rīnas svelmes gūstā. — Varbūt. — Kols apvēlās uz muguras un blenza griestos. Viņam jāpaveic diži darbi, jāstāv karaļiem pie pleca un tā tālāk. Kā gan viņš spēs mainīt pasauli, ja ļausies Rīnas smacējošajām skavām? - Mīlestība tomēr nedod atbildi uz visiem jautājumiem, vai tad tā nav?

Rīna aizgriezās un apsedzās ar ādām līdz pat viduklim. - Šķiet, ka nedod vis.

>

Pārlieku daudz vīru bija atrauti no zemes, un Torlbi-jas ostā strādāja daudz vairāk sieviešu nekā parasti, viņas darbojās ap tikliem un šķiroja ņudzošo rīta lomu. Arī sargu bija kļuvis mazāk - pārsvarā gados vecāki vīri un Kola vecuma jaunekļi, kuriem vēl jānokārto karavīra pārbaudījumi, kā arī dažas meitenes — savulaik Dzelksnes audzēknes. Visādi citādi nemaz nevarētu pateikt, ka rit karš.

Pagājušajā naktī seši apskādēti kuģi bija piestājuši krastā pēc garā ceļojuma augšup pa Dievišķo upi, un saules apsvilinātā apkalpe stiepa krastā zīdu un vīnu, kā arī visvisādas smalkas un īpatnējas Dienvidu mantas. Ķēniņienes Leitlinas vīri papildināja četru viņai piederošo kuģu rezerves pirms došanās uz Roistoku, gaisu pildīja viņu sasaukšanās un klaiņojoša suņa rūkšana, kuru ar sitieniem atgaiņāja no loma, bērnu smiekli, ložņājot starp ratiem, un uz atkritumiem gaidošo kaiju kliedzieni,

kuras gaisā meta laiskus apļus un meklēja izbirušus graudus.

Saules māte, kā ierasts, spoži spīdēja austrumu pamalē, un Kols piesedza acis, pavērās uz Roistokas pusi un gari ievilka nāsīs sāļo gaisu. — Smaržo pēc veiksmes!

- Pēc tās un pēc zivīm. - Rīna sarauca degunu. — Četri kuģi? Lai aizvestu vienu sievieti?

- Un viņas maģistru! - Kols izrieza krūtis un uzsita pa tām ar īkšķi. - Šāda statusa vīram jāizrāda pienācīga

ciena.

>

- Vai viņi grasās sasiet kopā divus kuģus, tikai lai turp nogādātu viņa pietūkušo galvu?

- To un vēl izraudzītās vairogneses garastāvokli, -Kols nomurmināja, caur murdoņu saklausījis Dzelksnes niknos rīkojumus. - Sievietes svarīgumu var pateikt pēc tā, kādas dāvanas viņa pasniedz un kādā sabiedrībā uzturas. Ķēniņiene Leitlina grib uz Varoslavu atstāt pamatīgu iespaidu, tāpēc ņems līdzi gan vienu, gan otru. Un labi daudz.

Rīna pavērās sāņus. — Ko par mani liecina tas, ka es uzturos tavā sabiedrībā?

Kola roka apvijās ap meitenes vidukli, un viņš pasmaidīja par to, cik lieliski tā tur iederas. — To, ka tev piemīt dārga un izsmalcināta gaume, nemaz nerunājot par lielisku veiksmi un Dievu labvēlību! — Pūlis pašķīrās, un Kols ieraudzīja Brandu, kurš nesa milzīgu redeļu kasti tā, it kā tā būtu tukša. Pieliecies viņš izlīda pa apakšu plauktam, pie kura karājās un saulē mirdzēja neredzēti lielas zivis. Tās, kurās vēl vīdēja dzīvības paliekas, mētājās

šurpu turpu un, kā šķita, uzmeta puisim nosodošu skatienu.

Tāpat rīkojās Rīna, kura, rokas sānos iespiedusi, izmeta: - Beila strēles iekarotājs, - izbāza mēli starp zobiem un sulīgi nopurkšķināja.

- Spēcīgu vīru ir daudz, gudro — tikai daži. Vai viņš mūs pamanīja?

- Ja tu noslēptos kādā no tām zivīm, tu varbūt to noskaidrotu.

- Joki tev īsti nepadodas, pat ja pati uzskati citādi. -Ar pirksta galu Kols pabīdīja zivi sāņus, lai palūrētu tai garām. — Labāk tagad iesim katrs uz savu pusi.

- Vienmēr atradīsies kāds iemesls, lai pasteidzinātu šķiršanos, vai ne? Jaunu cilvēku mīlestība. Tā nebūt nelīdzinās balādēs apdziedātajiem priekiem. - Rīna sagrāba Kolu aiz apkakles un atrāva no zemes, steigšus uzspieda buču un pameta sastingušu ar aizvērtām acīm un uz priekšu pastieptām lūpām. Atvēris acis, Kols jutās vīlies, jo ieraudzīja, ka draudzene jau aiziet, un viņu pārņēma negaidīta vainas un ilgu lēkme, kas muļķīgā kārtā vairoja vēlmi paildzināt atvadas. - Tad jau tiksimies pēc nedēļas vai divām!

- Ja tev paveiksies vairāk, nekā esi pelnījis! - Rīna atsaucās, bet neatskatījās.

Kols nevērīgi aizkabināja īkšķus aiz jostas un aizklīda prom pūlī, tad apmeta loku ap vilnas ķīpām piekrautiem ratiem, kamēr vecais Lūgšanu audējs Brinjolfs tālumā dūkdams piesauca svētību gaidāmajam ceļojumam. Kols sastinga, kad smaga roka nolaidās uz viņa

pleciem. - Mums jāparunā. - Lai gan Brands bija liela auguma, viņš prata pielavīties nemanāmi, ja vien gribēja.

Kols acumirklī vērsās ar īsu lūgsnu pie Tiesu mātes, lūdzot žēlastību, kuru, kā viņš pats zināja, nebija īsti pelnījis. — Ar mani? Par ko gan?

- Par Kaljivas princi.

- Ak tā! - Šajos vārdos izskanēja apliecinājums, ka vīrs, kurš kļuvis slavens kā dzīvu cilvēku dīrātājs, ir jauka

sarunu tēma. — Par viņu...

>

- Ar Varoslavu nav vēlams konfliktēt, - Brands sacīja, - un Dzelksnei ir paradums kašķēties ar šādiem

ļaudīm.

>

- Tas tiesa, lai gan arī ar viņu pašu nav ieteicams strīdēties.

Brands ieskatījās Kolam acīs. - Bet ir jau vēl arī slavenā asinspirts recepte.

Kols nokremšļojās. - Es saprotu, ko tu gribi teikt.

- Vienkārši neļauj viņai iekulties nepatikšanās.

- Viņu ir grūti no kaut kā atturēt, īpaši jau no nepatikšanām.

- Tici man, ja es saku: tu man nepavēstīji neko jaunu. Tad vadi viņu prom no nepatikšanām.

Kuģa stūrēšana vētras laikā šķistu vieglāks uzdevums, bet Kolam atlika tikai izpūst gaisu no vaigiem. - Es darīšu, ko varēšu.

- Vadi prom no nepatikšanām arī pats sevi.

Kols šķībi pasmaidīja. - Tas man parasti labi padevies. - Kols uzmeta Branda rētām klātajai muskuļainajai rokai cerīgu skatienu. Tā nepakustējās.

- Kol, es zinu, ka neesmu apveltīts ar asāko prātu Torlbijā, bet cik stulbs es, tavuprāt, esmu?

Kols saviebās tik stipri, ka piemiedza vienu aci un ar otru pašķielēja uz Brandu. - Tikai ne pa degunu. Vēl neesmu pilnībā atlabis pēc tā baltmatainā ķēma sitiena.

- Kol, es netaisos tev sist. Lai Rīna pati izdara izvēli. Atzīstu, tu esi viņas veiksmīgā izvēle.

- Tiešām?

Brands pavērās uz viņu mierīgi - kā uz līdzvērtīgu. - Ja neņem vērā, ka tev būs jānodod maģistra zvērests un jāatvadās no savas ģimenes.

- Nūja. Tas zvērests... - Varētu domāt, ka līdz šim Kols par to pat nebija iedomājies, lai gan patiesībā viņš dienām ilgi meklēja piemērotākos vārdus un to, kā tos pateikt; sapņoja par to, ko iesāks pēc tam; par augstmaņiem, kuri atzinīgi pamās par viņa gudrību; par diženajām izvēlēm, kādas viņam nāksies izdarīt, un par lielāko labumu un mazāko ļaunumu, kuru viņš izvēlēsies...

- Jā, tas zvērests, - Brands apstiprināja. - Tā vien šķiet, ka tu esi apjucis un nespēj izvēlēties starp Rīnu un Tēvu Jārvi.

- 'Tici man, ja es saku: tu man nepavēstīji neko jaunu, - Kols nomurmināja. - Es lūdzos Bultas pārvaldniekam, lai aizbīda mani pareizā virzienā.

- Šķiet, ka viņš nesteidzas ar atbildi?

- Tēvs Jārvi saka, ka dievi mīl tos, kuri paši atrisina savas problēmas. - Kols atplauka. - Arī tev nav atbildes?

- Tikai tā, kuru tu jau pats zini.

- Ak tā.

- Izvēlies - vienu vai otru.

- Nūja. Man tas diez ko nepatīk.

- Nepatīk, bet tu esi jau liels vīrs, Kol. Tu vairs nevari gaidīt, lai kāds cits sakārto tavu dzīvi.

- Es esmu liels vīrs. - Kola pleci saguma. - Pa kuru laiku tas notika?

- Tā vienkārši notiek.

- Kaut es zinātu, ko nozīmē būt vīram.

- Pieļauju, ka katram no mums tas nozīmē kaut ko citu. Dievi mani liecinieki, es neesmu nekāds gudrais, bet, ja kaut ko esmu sapratis, tad tā ir patiesība, ka dzīvot nenozīmē visu darīt ideāli. - Brands pavērās uz Dzelksni, kura tobrīd zvetēja pa seju kādam no ķēniņienes kareivjiem. - Nāve gaida mūs visus. Nekas nav mūžīgs. Dzīvot nozīmē vislabāk izmantot to, kas tev gadās ceļā. Ja cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir, visticamāk, būs neapmierināts arī ar to, kā viņam nav.

Kols apjuka. - Vai tiešām tu neesi kāds no gudrajiem?

- Vienkārši esi godīgs pret Rīnu. Viņa ir to pelnījusi.

- Es zinu, ka ir pelnījusi, - Kols čukstus atbildēja un pavērsa vainas pilno skatienu pret piestātnes grīdu.

- Tu rīkosies pareizi. Ja tā nenotiks, tad... - Brands pievilka Kolu sev klāt, - tad gan es tev varu iesist.

Kols nopūtās. - Labi, ka ir kaut kas, ko gaidīt.

- Es tevi uzmeklēšu, kad atgriezīsieties. - Brands atvadījās un uzsita puisim pa plecu. - Līdz tam brīdim turies saules pusē, Kol.

- Arī tu, Brand.

Uzlēcis uz ķēniņienes kuģa klāja, Kols nodomāja, turklāt ne pirmoreiz, ka viņš nebūt nav tik gudrs, kā

pašam likās. Tas jāpatur prātā, kad viņš nākamreiz jutīsies gudrs.

Kols pasmaidīja. Doma tik ļoti līdzinājās tam, ko būtu teikusi viņa māte, ka viņš to gandrīz pat dzirdēja galvā skanam mātes balsī. Kols pieķērās pie kaklā pakari-nātajiem senajiem atsvariem un pavērās augšup uz masta galu; viņš atcerējās, kā māte mēdza kliegt, kad viņš tur karājās. Viņam nekad nepatika mātes satraukums, tagad viņš būtu atdevis visu, lai tikai mamma atkal par viņu satrauktos.

Kols pagriezās un pavērās uz ķēniņieni Leitlinu, kura spēlējās ar savu dēlu, - vergu un kalpotāju ielenkumā troņmantnieks šķita tik sīciņš; vēl divi milzīgi ingliešu miesassargi ar sudraba vergu riņķiem ap kaklu rēgojās turpat blakus.

Valdniece sakārtoja miniatūro sprādzīti pie dēla apmetņa un pieglauda gaišos matus, tad noskūpstīja puisītim galvu un pagriezās pret kuģi. Kāds no vergiem piestātnē nometās uz ceļiem, lai viņa mugura kalpotu par pakāpienu, kur Leitlinai spert kāju.

- Šeit viss būs kārtībā, ķēniņieni - iesaucās Lūgšanu audējs Brinjolfs, vienu roku uzlicis uz Druina pleca un otru pacēlis centīgā svētības žestā. - Lai Kursa rādītāja jūs droši atved atpakaļ mājās!

- Atā! - princis atvadījās un, kamēr viņa māte cēla roku, lai pamātu, izspraucās no Brinjolfa tvēriena, un smiedamies skrēja uz pilsētu, bet pieskatītāji metās pakaļ,

lai viņu noķertu.

> >

Leitlinas roka nošļuka, un viņa cieši pieķērās pie margām. - Kaut es varētu ņemt viņu līdzi, bet Varoslavam

es uzticos tikai mazliet vairāk nekā čūskai. Vienu dēlu es jau esmu atdevusi zobenam, otru — Maģistrātam. Es vairs nedrīkstu zaudēt ari trešo.

- Princis Druins nevarētu atrasties drošākās rokās, manu ķēniņien. - Kols nudien centās, cik spēja, lai pateiktu to, ko būtu teicis Tēvs Jārvi. - Torlbija ir tālu no kaujas zonas un joprojām labi aizsargāta - tās mūri ne reizi nav tikuši iekaroti, un citadele ir neieņemama.

- Ari Beila strēle bija neieņemama. Tu gan tajā iekļuvi.

Kols uzdrīkstējās pasmaidīt. - Cik labi, ka tik talantīgu cilvēku kā es nav daudz, manu ķēniņien.

Leitlina nosprauslājās. - Tu jau esi pārņēmis maģistra pazemību.

Dzelksne pēdējā uzkāpa uz klāja. - Sargi sevi, -Brands uzsauca, kad piestātnē viņa pagāja garām.

- Nūja, - viņa norūca un pārmeta kāju pār margām. Viņa sastinga, kad ķēniņienes Leitlinas ēna aizsedza sauli, un palika ar vienu kāju stāvam uz kuģa, bet otru - paceltu gaisā.

- Nudien, mīlestība ir dārgums, kura tiek izšķiesta vējā, dāvinot to jaunajiem. - Ķēniņiene salika rokas uz muguras un, pieri saraukusi, pavērās uz pilsētu. - Mans amats liek man zināt lietu vērtību, tāpēc ņem šo manu padomu, un mūžam nedabūsi nekā vēl vērtīgāka par to. Zaļās lapas drīz vien kļūst brūnas. - Valdniece uzmeta savai izraudzītajai vairognesei bargu skatienu. — Domāju, ka tu vari uzvesties arī daudz labāk.

Dzelksne satrūkās. - Jūs domājat, ka es to spēju, ķēniņien, vai ari jūs pavēlat man tā rīkoties?

- Izraudzītajam vairognesim ikviena ķēniņienes kaprīze ir pavēle.

Dzelksne grūti nopūtās, nokāpa atpakaļ uz piestātnes dēļiem un smagiem soļiem devās pie Branda.

- Ja reiz mana ķēniņiene tā pavēl, - viņa paklusām murmināja un ar pirkstiem kā ar ķemmi atsukāja matus no Branda sejas. Dzelksne saņēma vira galvu, pievilka to sev klāt un skūpstīja ilgi un kāri. Viņa bija pieķērusies pie Branda tik cieši, ka atrāva pēdas no dēļiem, un to airu vīri uzņēma ar urravām, smiekliem un atzinīgiem airu sitieniem pret zemi.

- Nebiju pamanījusi jūsu romantisko dvēseli, manu ķēniņien, - Kols klusi sacīja.

- Šķiet, tā pārsteigusi mūs abus, - Leitlina atbildēja.

Dzelksne atrāvās no vīra, noslaucīja lūpas, un pazibēja ap roku apliktās elfu aproces zelts. - Es mīlu tevi. - Kols dzirdēja Dzelksni to sakām pat par spīti komandas saceltajam troksnim. - Un man ir žēl... ka esmu tāda, kāda esmu.

Brands atbildēja ar smaidu un ar pirkstu galiem noglāstīja zvaigznes apveida rētu uz sievas vaiga. - Es tevi mīlu tādu, kāda esi. Sargi sevi!

- Nūja. - Dzelksne ar dūri iedunkāja pa Branda plecu, tad devās atpakaļ pa piestātnes dēļiem un pārlēca pār kuģa margām. - Vai tā bija labāk? - viņa painteresējās.

- Esmu pagalam aizkustināta, — Leitlina nočukstēja, un tikai vārga smaida atblāzma pavīdēja uz viņas lūpām.

Ķēniņiene uzmeta citadelei pēdējo skatienu, tad pamāja stūrmanim. — Aiziet jūrā!

Viņi iebruka zālē - kādi trīs duči, izkāmējuši kā ubagi un netīri kā zagļi. Pāris bija bruņojušies ar zobeniem, citi - ar koka cirvjiem, medību lokiem un miesnieka dunčiem. Kāda meitene ar pinkainiem, dzīvžoga atzariem piebirušiem matiem cieši turējās pie šķēpa, kas bija darināts no ecēšu latas un izkapts asmens.

Reits piepūta vaigus, un brūce uz vaiga iesmeldzās. - Re, kur nāk varoņi.

- Dažiem cīnītājiem zobenu ieliek rokā jau mācību laukumā. - Zilais Dženers pieliecās tuvāk un turpināja čukstus pie auss: - Viņi ir tam audzināti visu mūžu tāpat kā tu. Dažiem cirvis iekrīt rokās tad, kad Kara māte izpleš spārnus. - Viņš vēroja, kā skrandaiņu bariņš puslokā neveikli metas ceļos paaugstinājuma priekšā. -Vajadzīga drosme, lai karotu, ja pats neesi to izvēlējies, neesi tam apmācīts un neesi tam gatavs.

- Veco vīr, manās rokās neviens nav licis zobenu, -Reits attrauca. - Man to nācās atņemt simtiem citu, turklāt ķerot aiz asā gala. Mani dara bažīgu nevis drosmes, bet gan prasmes trūkums.

- Tad jau labi, ka tevi gaida kāds tūkstotis izcilu karotāju. Saki, lai nāk iekšā kā nākamie.

Reits pavērsa drūmo skatienu sānis, tomēr viņam nebija, ko teikt. Runātājs bija Raki.

- Kara māte atalgo nevis drosmīgos vai prasmīgos, — Dženers pamāja uz ubagu pusi, - bet gan tos, kuri prot vislabāk izmantot to, kas viņiem ir.

To Skara labi prata. Viņa pasmaidīja saviem skrandainajiem rekrūšiem tik pateicīgi, it kā tie būtu Kaljivas princis, Dienvidzemes imperatore un kāds ducis Katāli-jas hercogu, kuri lūdz viņai palīdzību.

- Paldies, ka atnācāt, draugi. - Skara apsēdās Bcila tronī. Lai cik maziņa būtu, viņa prata to piepildīt. - Mani tautieši.

Ubagi neizskatītos vēl pateicīgāki, ja būtu metušies ceļos pašas Ašenlīras priekšā. Viņu vadonis - vecs karavīrs, kura seju klāja tik daudz rētu, cik skrambu klāj gaļas dēli, — nokremšļojās. - Princese Skara...

- Karaliene Skara, - Māsa Ouda izlaboja un mazliet klīrīgi uzmeta lūpu. Bija skaidrs, ka viņai patīk vairs nebūt Mātes Skēras paēnā. Reits izvalbīja acis, bet viņš neko nepārmeta. Mātes Skēras paēnā mēdz kļūt salti kā kapos.

- Piedodiet, manu karalien, - karavīrs neveikli nomurmināja.

Skara vispār nespēja kādu atstāt paēnā. - Man būtu jālūdz piedošana. Par to, ka jums bija jācīnās vieniem pašiem. Man jābūt pateicīgai, jo jūs esat nākuši, lai karotu par mani.

- Es karoju par jūsu tēvu, - vīrietis turpināja aizkritušā balsī. — Es karoju par jūsu vectēvu. Par jums es karošu līdz nāvei. - Visi pārējie piekrītoši māja ar galvu un nolieca to. Viena lieta ir piedāvāt atdot dzīvību, pavisam cita - pašam mesties uz uzasināta tērauda asmens,

it īpaši, ja vienīgā metāla lieta, ar kuru līdz šim esi radis darboties, ir piena spainis. Vēl nesen Reits kopā ar brāli pie sevis pasmietos par šo muļķu lojalitāti, taču Raki nebija klāt, un Reitam smiekli nenāca ne prātā.

Līdz šim viņš vienmēr zināja, kas labāk jādara, un lielākoties - kas jādara ar cirvi. Tā lietas kārtoja Venster-zemē. Savukārt Skara rīkojās citādi, un Reits aptvēra, ka viņam patīk vērot, kā tas notiek. Viņam ļoti patika skatīties uz Skaru.

- No kurienes esat nākuši? - viņa jautāja.

- Gandrīz visi no Okenbijas vai lauku sētām tās tuvumā, manu karalien.

- Ja? Es zinu to vietu! Tur aug brīnišķīgi ozoli...

- Auga, līdz Gudrais Jillings tos nosvilināja, — izspļāva sieviete ar tikpat skarbu seju kā pie viņas siksnas piekarinātais cirvis. — Nodedzināja visu.

- Nūja, bet arī mēs viņam parādījām uguni. — Karavīrs uzlika netīro plaukstu uz pleca jaunam puisim, kurš stāvēja blakus. — Nosvilinājām viņa lopu barību. Arī telti ar vairākiem viņa vīriem tajā.

- Būtu jūs redzējusi, kā viņi dancoja! - sieviete norūca.

- Es nožmiedzu vienu, kad tas grasījās mīzt! — kāds zēns iekliedzās balsī, kas vēl bija aizlūzusi starp augstu un zemu, tad tumši piesarka un piekala acis grīdai. - Manu karalien, es...

- Jūs visi esat rīkojušies drosmīgi. - Reits pamanīja, kā dzīslas sastingst Skaras tievajās rokās, kad viņa ieķērās Beila troņa roku balstos. — Kur Jillings ir tagad?

- Prom, - zēns atbildēja. — Viņiem bija nometne krastā pie Hārentoftas, bet vienā naktī viņi to nojauca un aizlaidās.

- Kad? - Dženers jautāja.

- Pirms divpadsmit dienām.

Vecais sirotājs saskumis sāka plucināt savu bārdu. - Tas mani satrauc.

- Pie mums ir viņa kuģi, — ieminējās Reits.

- Tomēr Augstajam karalim to ir vairāk. Visticamāk, Jillings tagad jau strādā briesmu darbus kur citur Sašķeltās jūras krastos.

- Tu gan esi dikti bažīgs, veco zēn, - Reits nopūtās. — Vai tu justos laimīgāks, ja viņš joprojām dedzinātu lauku sētas?

- Nē, arī tad es būtu bažīgs. Tā jau notiek, kad esi vecs.

Skara pamāja ar roku, lai visi apklust. - Jums jāpaēd, un vajadzīga vieta, kur izgulēties. Ja joprojām gribat karot, mums ir Augstā karaļa vīriem atņemtie ieroči. Arī kuģi.

- Mēs karosim, manu karalien, - sacīja vecais karavīrs, un visi pārējie trovenieši, lai cik nožēlojami no skata, sataisīja kaujai gatavu cīnītāju sejas. Par to, ka viņi ir drosmīgi, nebija šaubu, bet brīdī, kad Māsa Ouda vadīja skrandaiņus līdz ēstuvei, Reits iztēlojās viņus stāvam Augstā karaļa neskaitāmo karapulku priekšā. Nākamā aina vairs nebija tik jauka.

Kad durvis aizvērās, Skara ar skaļu rēcienu saguma tronī, pielikusi plaukstu pie vēdera. Acīmredzot

smaidīšana bija liels pārbaudījums. — Vai tagad sanāk sešas komandas?

- Un visi kā viens gatavi atdot dzīvību par jums, manu karalien, - Dženers atbildēja.

Reits smagi nopūtās. — Ja nāks Augstā karaļa armija, viņi vienkārši ies bojā.

Dženers pavēra muti, bet Skara atkal pacēla delnu gaisā. — Viņam taisnība. Pat ja man ir karalienes tronis, bez Gorma un Ūtila karaspēka, kas apmeties pie maniem mūriem, es esmu nekurienes karaliene. - Skara piecēlās kājās, un asi iemirdzējās sašūpotie dārgakmeņi viņas ausīs. - Tomēr Gorms un Ūtils, nemaz nerunājot par viņu slinkajiem karavīriem, atkal ir ķērušies viens otram pie rīkles. Jāiet pārbaudīt, cik tālu viņi tikuši.

Reits neloloja īpašas cerības. Pēc Dženera ieteikuma Skarai beidzot izdevās pierunāt abus karaļus ķerties pie aizsardzības stiprināšanas: viņi nozāģēja pārlieku blīvi saaugušos kokus, nostiprināja cilvēka roku būvēto sienu un izraka aizsarggrāvi. Visu dienu maģistram nācās pierunāt un pārliecināt, lai viņi vienotos par tādu mazumiņu. Skara saņēma uz augšu svārku malu un ar laisku mājienu darīja Rcitam zināmu, ka viņam jānāk līdzi.

Viņš joprojām bozās, kad nācās paklausīt meitenes pavēlēm, un Dženers to noteikti bija pamanījis. Vecais sirotājs saņēma Reitu aiz rokas. - Paklau, zēn! Tu esi cīnītājs, un, dievi vien zin’, cik ļoti mums tādi nepieciešami. Tomēr tas, kurš meklē kašķi it visur... drīz vien sāk plēsties par daudz.

Reits domīgi uzmeta lūpu. - Visu, kas man ir, nācās pašam ar savām dūrēm izsist no pasaules.

- Ak tā. Un kas tad tev ir?

Ja nu tam vecajam tomēr bija kāda kripata taisnības?

- Vienkārši pasargā viņu no ļauna, labi?

Reits nopurināja veča roku. - Bažījies vien, vecais.

Ārā spožajā saules gaismā Skara vērās uz milzīgo celmu pagalma centrā un grozīja galvu. - Atceros to vareno Cietokšņa koku, kas te auga. Māsa Ouda uzskata tā nociršanu par sliktu zīmi.

- Daži mēdz saskatīt zīmes it visā. - Visticamāk, Reitam vajadzētu katra teikuma galā pievienot manu kēniņien, bet šoreiz mēle sapinās. Viņš neprata lišķēt.

- Un tu?

- Man vienmēr šķitis, ka dievi sūta veiksmi tiem, kuriem visvairāk jācīnās un kuriem visvairāk trūkst žēlastības. To es pats pieredzēju, kamēr pieaugu.

- Kur tu uzaugi? Vai vilku barā?

Reits izbrīnā sarauca pieri. - Nūja, vairāk vai mazāk.

- Cik tev gadu?

- īsti nezinu. - Skara uzmeta Reitam pārsteiguma pilnu skatienu, un viņš paraustīja plecus. - Vilki jau neprot labi skaitīt.

Viņa devās prom uz vārtu pusi, neatraujot skatienu no zemes, un vergs sekoja. - Kā tad tu kļuvi par karaļa zobennesi?

- Māte Skēra mūs izvēlējās. Mani un manu brāli.

- Tad jau tu esi viņas parādnieks.

Reits domāja par maģistres skarbo skatienu un smagajām mācībām, un pleci saguma, atceroties pat vairākus pērienus. — Nūja, tā viņš ir.

- Tāpat tu apbrīno Zobenlauzi.

Reits kavējās pārdomās par pļaukām un pavēlēm, par kaujas laukā veiktajiem asinsdarbiem. — Viņš ir varenākais karotājs visā Sašķeltās jūras piekrastē.

Skaras vērīgais skatiens spēji novērsās. - Vai tas nozīmē, ka viņš tevi atsūtīja, lai mani apsargātu vai mani izsekotu?

Reits jutās izsists no līdzsvara. Godīgi sakot, viņš līdzsvarā neatradās kopš brīža, kad tika nosūtīts kalpot princesei. - Būšu tik drosmīgs un atzīšu, ka abu nolūku dēļ. Tomēr es esmu daudz labāks sargs nekā spiegs.

- Un nekā melis, kā man šķiet.

- Mans brālis ir gudrākais no mums abiem.

- Tad jau Zobenlauzis man neuzticas...

- Māte Skēra mēdz teikt, ka tikai ienaidnieki nekad nevar tevi nodot.

Skara nosprauslājās, kad abi iegāja elfu cirstās terases drūmajā tunelī. - Maģistri...

- Ak jā, maģistri. Bet es redzu to šādi: runājot par apsargāšanu... Jūsu dēļ es atdošu dzīvību.

Skaras plaksti nodrebēja, rīkles muskuļi novibrēja, norijot smagu kamolu, un Reits paklusām priecājās par tik brīnišķīgu skatu.

- Runājot par spiegošanu, es esmu pārlieku dumjš, lai izprastu jūsu darīšanas.

- Ak tā. - Skaras skatiens pārskrēja viņa sejai. - Tu esi tikai viens skaists muļķis.

Reits nemēdza bieži nosarkt, bet tobrīd gan viņš juta, kā vaigi svilst. Viņš varēja vēsā mierā ienirt mirdzošā tērauda vairogu mūrī, savukārt pat no viena šīs sīkās meitenes skatiena puiša drosme plaisāja. — Nu...

skaistumu laikam tomēr atstāšu jums. Par to muļķi man nav, ko iebilst.

- Māte Ķīra vienmēr atkārtoja, ka tikai muļķi mēdz pasludināt sevi par gudrajiem.

Nu bija Reita kārta sprauslāt. - Maģistri...

Skaras smiekli atbalsojās tumsā. Būdama augumā tik maza, viņa smējās vareni, nevaldāmi un neķītri kā dažs labs vecs karavīrs, bārstīdams stāstus krogā, un arī tas Reitam šķita itin brīnišķīgi. - Nūja, ministri, - viņa teica. - Kāpēc tad Zobenlauzis izvēlējās tieši tevi?

Reits sajutās kā švaks peldētājs, kuru kāds vilina dziļāk jūrā. - Kāpēc?

- Kāpēc lai sūtītu godīgu muļķi darīt viltīga meļa darbu?

Viņš sarauca pieri, to dzirdot, un abi izgāja dienasgaismā. Par laimi, viņš varēja vairs neatbildēt.

Pūlis pulcējās uzreiz aiz vārtiem, tikai neko nedarīja, izņemot nemierīgu dīdīšanos, dusmīgu skatienu raidīšanu un aizskarošu bļaustīšanos, ar ko, godīgi sakot, parasti aizrāvās arī pats Reits. Kā ierasts - vensterieši pret getlandiešiem, taču pat viņam sāka apnikt šis nogurdinošais pretnostatījums. Pašā centrā, piepūtušies kā runči, aci pret aci stāvēja Raki un tas getlandietis Hūnans, kura seja atgādināja nopērtu pakaļu. Raki turēja rokās kapli, Hūnans — liekšķeri, un situācija liecināja, ka abi nolēmuši ķerties pie darba — un ne zemi kaplēt vai granti rakt.

- Ei, jūs tur! - Reits iebrēcās un izjauca spriedzi, ķildnieku acis pievērsās viņam. Viņš metās pa vidu, pamanīja, kā muskuļi uz Hūnana žokļiem saspringst un viņš

atvēzē liekšķeri. Ak dievi, cik ļoti Reitam gribējās iebadīt pretiniekam ar pieri, iebelzt, cieši sagrābt un iecirst tam sejā zobus. Reits pamanīja, ka gatavībā tos jau atņirdzis. Pretojoties visam, ko intuīcija bija viņam sūri un grūti iemācījusi, viņš pastiepa roku un tā vietā pagrāba liekšķeri. Tad, pirms vecais getlandietis paspētu apdomāties, Reits ielēca grāvī.

- Man šķita, ka mēs esam sabiedrotie? - Viņš metās rakt un apmētāt Hūnanu un Raid ar zemes pikām, līdz tie pašķirās. - Vai es vienīgais nebaidos no darba? - Varbūt Reits nebija domātājs, tomēr viņš saprata to, ar ko nākas saskarties, un, ja vispār bija no Skaras kaut ko mācījies, tad noteikti atziņu, ka no karavīriem var panākt vairāk, tos nokauninot, nevis tiem kožot.

Tā ari notika. Vispirms Raid ar kapli rokā ielēca grāvi blakus brālim, pēc tam viņam sekoja vēl daži vensterieši. Lai nepaliktu kaunā, Hūnans saspļāva saujās, izrāva lāpstu no blakus stāvošā vīrieša rokām, nokāpa lejā un pats nevaldāmi ķērās pie darba. Pagāja pavisam īss bridis, līdz visā grāvja garumā karavīri sacentās, kurš smagāk sados Zemes tēvam.

- Kad tu pēdējoreiz izjauci kautiņu? - Raki paklusām vaicāja.

Reits šķībi pasmaidīja. - Dažus esmu iztraucējis ar dūri.

- Neaizmirsti, kas tu esi, brāl.

- Es neko neaizmirstu, - Reits norūca un pakāpās atpakaļ, lai Raki atvēzētos un iecirstu kapli nepakļāvīgā saknē. Uzmetis acis vārtiem, viņš ieraudzīja Skaru smaidām un nespēja nesmaidīt pretī. - Tomēr katra diena man atnes ko jaunu, vai ne tā?

Raki nogrozīja galvu. - Tā meitene tevi tur pavisam īsā saitē.

- Varbūt, — Reits attrauca. — Tikai es zinu arī daudz sliktākas saites.

Māsa Ouda, saraukusi pieri, vērās naktspodā. - Izskatās daudzsološi.

- Kā gan viens sūda gabals var būt daudzsološāks par citu? - Skara nesaprata.

- Tie, kuriem padodas radīt daudzsološas kakas, parasti tā vaicā, manu karalien. Vai asiņošana jums notiek regulāri?

- Kā saprotu, reizi mēnesī ir parasta lieta.

- Vai jūsu klēpis varētu gribēt pārkāpt tradīciju?

Skara veltīja Māsai Oudai saltāko no skatieniem, uz

kādu bija spējīga. - Mans klēpis vienmēr uzvedies tieši tā, kā nākas. Esiet mierīga. Es neesmu darījusi neko vairāk kā tikai noskūpstījusi kādu vīrieti. Māte Ķīra par mani droši gādāja.

Ouda delikāti nokremšļojās. - Atvainojiet, ka izrādu ziņkāri, bet tagad par jūsu labsajūtu esmu atbildīga es. Trovenlandei jūsu asinis ir dārgākas par zeltu.

- Tādā gadījumā Trovenlande var uzgavilēt! - Skara skaļi iesaucās un izkāpa no vannas. - Man asinis notek regulāri!

Ķēniņienes Leitlinas verdzene maigi noslaucīja Skaras miesu, paņēma sīku zariņu saišķi un apslacināja ar sasmaržinātu ūdeni, kas bija svētīts Sēklas Diedzētajā vārdā. Lai gan bija viens no mazākajiem dieviem, karalisko asinu meitenēm viņš šķita varens.

> > >

Maģistre sarauca pieri. Skaras maģistre, viņa sev atgādināja, un arī kalpone, lai gan nebija grūti iztēloties Oudu kā neapmierinātu kundzi. — Vai jūs ēdat, manu karalien?

- Ko gan citu es varētu iesākt ēdienreizēs? - Skara nepiebilda, ka tas mazumiņš, kuru viņa piespieda sevi norīt, nemitīgi karājās rīkles galā un prasījās uz āru. - Es vienmēr esmu bijusi slaida. - Viņa uzsita knipi, lai verdzene pasteidzas un atnes rītasvārkus. - Turklāt man nepatīk, ja mani nopēta kā verdzeni vergu tirgū.

- Kurš tad tā dara, manu karalien? - Māsa Ouda piesardzīgi novērsa skatienu. - Diemžēl bagātie ļaudis nevar atļauties tādu greznību kā privātums. - Nez kāpēc balsī skanošais maigums tracināja pat vairāk par agrāko Mātes Kīras tieksmi iebiedēt.

- Ir skaidrs, ka jūs ēdat par mums abām, — Skara atcirta.

Māsa Ouda tikai pasmaidīja, un bedrītes iegūla viņas mīkstajos vaigos. - Esmu vienmēr bijusi apjomīga, tomēr, par laimi visiem ieinteresētajiem, no manas veselības nav atkarīga nevienas tautas nākotne. Atnes karalienei kaut ko! — Viņa pamāja jaunajai verdzenei, tā pārmeta pār plecu savu garo bizi un paņēma brokastu paplāti.

- Nē! - Skara uzšņāca, jo kuņģis savilkās mezglā jau tikai no smaržas vien. Viņa atmeta ar roku, kā gribēdama visu nogāzt zemē, un pavēlēja: — Nes prom!

Verdzene salēcās, it kā valdnieces dusmas būtu pacelta pātaga, un Skara acumirklī sajutās vainīga. Tad prātā iešāvās Mātes Kiras teiktais pēc tam, kad vectēvs bija pārdevis Skaras auklīti un viņa ilgas dienas raudāja. Jūtas pret vergu ir velti izšķiestas jūtas. Tad Skara nepacietīgi pamāja, lai meitene iet prom - tā, kā, viņasprāt, darītu ķēniņiene Leitlina. Galu galā tagad viņa ir karaliene.

Ak dievi! Viņa ir karaliene. Kuņģis atkal savilkās mezglā, nelabums sakāpa rīkles galā, un Skara izdvesa savādu kāsu - tādu kā apslāpētu atraugu, kā vilšanās pilnu vaidu. Viņa savilka pirkstus dūrē, kā grasoties pārmācīt savas nepaklausīgās iekšas. Kā gan Skara var cerēt pievārēt karaļus, ja nespēj pakļaut pati savu kuņģi?

- Pirms šodien paredzētās tautas sapulces mums vēl jāpagūst daudz ko izdarīt, - Māsa Ouda teica un pagriezās uz durvīm. - Vai tagad drīkstu jūs atstāt, manu karalien?

- Tu nevarētu to izdarīt pietiekami ātri...

Maģistre apstājās, un Skara pamanīja, ka viņas pleci

nodreb, kā smagi nopūšoties. Tad Ouda pagriezās atpakaļ un mierīgi salika kopā delnas. - Šeit jūs drīkstat ar mani runāt tā, kā jums ienāk prātā. - Pat ja pirmajā tikšanās reizē Māsa Ouda šķita maiga kā firziķis, Skara sāka atcerēties, ka firziķī slēpjas ciets kauliņš, pret kuru nezinātājs var izlauzt zobus. - Tomēr šāda uzvedība nepiestāv karalienei. Ja šādi rīkosieties Utila un Gorma klātbūtnē, jūs sagrausiet visu pašas panākto progresu. Jūsu pozīcijas nav gana stipras, lai izrādītu šādu vājumu.

Gatava niknumā uzsprāgt, Skara sasprindzināja ikvienu muskuli, kad pār viņu atnāca apjēga, ka Oudai ir taisnība. Viņa izturējās tāpat kā agrāk pret Māti Ķīru.

Viņa izturējās kā īgns bērns. Pret visiem dāsnajam vectēvam tas nepatiktu — ne bagātības, ne pateiktā vārda ziņā.

Skara pievēra plakstus un juta, kā tie pieriet asarām, dziļi ievilka elpu un ļāva tai trīsuļojot izplūst. - Jums taisnība, - viņa teica. - Tas nebija pat ubadzes, kur nu vēl karalienes cienīgi. Atvainojiet mani.

Māsa Ouda nesteidzīgi nolaida gar sāniem sadotās rokas. - Karalienei nekādā gadījumā nav jāatvainojas un īpaši jau savai maģistrei.

- Tādā gadījumā ļaujiet man vismaz izteikt pateicību. Zinu, ka to nelūdzāt, bet līdz šim jūs esat mani uzticami atbalstījusi. Esmu vienmēr pieļāvusi, ka reiz būšu karaliene, svētajās zālēs runāšu ar diženajiem kā līdzīga ar līdzīgu un savas tautas vārdā noslēgšu viedus darījumus... Tomēr es nekādi necerēju, ka tas notiks tik drīz, ar tik augstām likmēm un bez vectēva palīdzības. -Ar delnas virspusi Skara notrauca asaras. - Māte Ķīra centās mani sagatavot smagajai nastai, bet... Nu esmu sapratusi, ka tādam smagumam neviens nevar būt pa īstam gatavs.

Maģistre apmulsa. - Manuprāt, pašreizējos apstākļos jūs apbrīnojami labi tiekat galā.

- Es pacentīšos tikt galā vēl labāk. - Skara izmocīja smaidu. - Ja vien apsolīsiet mani palabot ik reizi, kad man misēsies.

Māsa Ouda atbildēja ar smaidu. - Man tas būs liels gods, manu karalien. Patiesi liels. - Tad maģistre stīvi paklanījās un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Skara pavērās uz verdzeni un apķērās, ka nezina pat meitenes vārdu.

- Atvainojos ari tev, - Skara pati neaptvēra, ko pateikusi. Izskatījās, ka verdzeni pārņēmušas šausmas, un Skara drīz vien saprata, kāpēc. Verdzene ir drošībā, kamēr viņa savai pavēlniecei ir vien noderīga lieta. Tiklīdz verdzene kļūst par cilvēku, viņa var izpelnīties atzinību. Viņu var pat mīlēt, kā Skara savulaik mīlēja savu auklīti. Tomēr cilvēku var arī vainot, apskaust un ienīst. Drošāk būt lietai. Skara uzsita knipi. — Atnes ķemmi.

у

Pie durvīm kāds dobji pieklauvēja, un atskanēja Reita skarbi rūcošā balss. - Tēvs Jārvi ir klāt. Viņš grib runāt ar jums.

- Pasteidzieties, karaliene Skara, - piebilda maģistre. — Ir runa par darījumu, kas būtu labvēlīgs mums abām.

Skara pielika plaukstu pie vēdera un veltīgi mēģināja nomierināt pūšanās sajūtu tajā. Tēvs Jārvi izturējās gana laipni, tomēr viņa skatiens Skaru kaitināja, it kā viņš vienmēr zinātu, ko viņa teiks, un jau būtu gatavs atbildēt.

- Manās dzīslās rit Beila asinis, - Skara paklusām nomurmināja. - Beila asinis, Beila asinis... - Viņa savilka apsaitēto plaukstu ciešā dūrē, un grieztā brūce iesmeldzās. — Laidiet viņu iekšā!

Tēva Jārvi uzvedībā trūkumus nesaskatītu pat Māte Ķīra. Viņš ienāca ar cieņpilni nodurtu galvu, vīto, grebumiem rotāto elfu metāla zizli turēdams veselajā rokā, bet sažuvušo paslēpis aiz muguras, ja nu tās izskats aizskartu karalieni. Reits metās pakaļ ar mūžīgo rievu pierē. No gulēšanas pie Skaras durvīm viņa gaišie mati bija piekļāvušies galvai vienā pusē, savukārt rētām klātā roka balstījās uz cirvja kāta.

Skaru vairs nenodarbināja domas par Reita noskūp-stīšanu. Tagad viņa pieķēra sevi sapņojam par to, ko viņi varētu iesākt pēc skūpstīšanās... Viņa steigšus novērsa skatienu, tomēr tas lavījās atpakaļ. Beigu beigās no intereses taču nekas slikts nevar notikt, vai ne?

Getlandes maģistrs cēli paklanījās. - Manu karalien, man ir liels gods atrasties jūsu sabiedrībā.

— Vēlāk mūs gaida tautas sapulce. Vai nevaram parunāt tad, kad būšu saģērbusies? - Skara savilka rītasvārkus ciešāk pie auguma.

Nu gan viņš pavērās augšup. Mierīgas kā pavasara lietus bija viņa pelēcīgi zilās acis. - Šajā ziņā jums nav jāuztraucas. Esmu devis maģistra zvērestu. Šajā ziņā es neesmu vīrietis. - Skara iesāņus pavērās uz Reitu.

Tas, ko domāja viņš, bija skaidrs. Reits nešaubīgi bija vīrietis pilnā šī vārda nozīmē. Skara sajuta, kā puiša skatiens caur bālajām skropstām skar viņas miesu, nemaz neuztraucoties par to, vai tas ir piedienīgi. Visticamāk, viņš tikai aptuveni nojauta šī vārda nozīmi. Viņai būtu nekavējoties jāpavēl, lai Reits iet ārā.

- Varat abi palikt šeit, - Skara teica. Reits un viņa cirvis, kas bija notēmēts uz Tēva Jārvi plecu, darīja viņas varu lielāku. Princesei bija svarīgas īpašuma tiesības, savukārt karalienei vēl nozīmīgāka ir vara. Iespējams, kaut kur dziļi dvēselē viņai pat zināmā mērā patika, kā Reits uz viņu skatās. Un Skarai tīri labi patika, ka tas nav nez cik piedienīgi. - Sakiet - kas varētu būt tik steidzams?

Pat ja jaunais Getlandes maģistrs bija pārsteigts, smaida maska viņa sejā neatklāja ne kripatas. - Visbiežāk uzvar tā puse, kura pirmā ierodas kaujas laukā, manu karalien, - Jārvi sacīja.

Skara pasauca verdzeni, kura metās uz priekšu ar ķemmi un matu eļļu, tā norādot Tēvam Jārvi, ka viņa ietekme nav tik liela, lai iztraucētu karalienes ikrīta dienaskārtību. - Vai es esmu kaujas lauks?

- Jūs esat vienlaikus vērtīgs un svarīgs sabiedrotais. Sabiedrotais, kura atbalsts man akūti nepieciešams.

- Tāpat kā jums vajadzēja mana noslepkavotā vectēva atbalstu? - Skara atcirta. Pārāk asi, pārāk asi - tas liecina par vājumu. Viņa noslāpēja skarbo balss pieskaņu. - Māte Ķīra uzskatīja, ka jūs ievilinājāt karali Finu aliansē.

- Es teiktu, ka pārliecināju viņu, manu karalien.

Skara pavērās uz Jārvi atspulgu spogulī un izbrīnā

sarauca uzaci. - Tad pārlieciniet mani, ja varat.

Maģistrs viegli pabungāja zizli pret grīdu un devās uz priekšu tik nesteidzīgi un viegli, ka šķita — viņš nemaz nekustas. - Pavisam drīz šurp nāks Augstā karaļa armija.

- Nevajag asu prātu, lai to zinātu, Tēvs Jārvi.

- Toties man zināms, kad un kur.

Skara sagrāba verdzenes delnu, pirms ķemme pieskārās galvai, un atgrūda to, tad pagriezās pret Jārvi un vērās viņā piemiegtām acīm.

- Sešu diennakšu laikā viņš centīsies nogādāt savu karaspēku no Jutmārkas pāri jūras šaurumam visšaurākajā vietā uz rietumiem no Jeiltoftas... precīzāk sakot, no Jeiltoftas drupām.

To dzirdot, Skarai aizrāvās elpa. Viņa atcerējās, kā pilsēta dega liesmās un uguns izgaismoja naksnīgās debesis, kā viņas agrākā dzīve sadega smacīgos dūmos. Skaidrs, ka Jārvi centās piešķilt dzirksteli viņas bailēm, viņas dusmām. Tas viņam izdevās.

>

Skaras balsī ieskanējās līdz šim nedzirdēta degsme. - Kā jūs to zināt?

- Maģistra pienākums ir zināt. Uz sauszemes mūsu alianse ir krietni mazāka, toties mums ir labi apmācītas komandas, labi kuģi, un labākie Augstā karaļa kareivji sēž gūstā jūsu ostā tur lejā. Jūrā mums ir priekšrocības. Mums jāuzbrūk, kamēr viņi mēģinās šķērsot šaurumus.

- Ar maniem sešiem kuģiem? - Skara atgriezās pie spoguļa un pamāja verdzenei, lai tā turpina iesākto. Meitene pārlika savu sudraba ķēdi pār plecu un klusēdama lika lietā ķemmi.

у

— Ar jūsu sešiem kuģiem, manu karalien... — Jārvi mazliet pietuvojās. — Un vienu jūsu balsi.

— Skaidrs. - Patiesībā Skara kaut ko līdzīgu nojauta jau brīdī, kad tika pieteikta Jārvi ierašanās. Viņas tituls bija kā dūmi, viņas sešu kuģu apkalpe - bandītu vērtē, viņas zemes nestiepās tālāk par Beila strēles mūriem. Viss, kas atradās Skaras rīcībā, bija aizlienēts - viņas verdzene un sargs, viņas maģistre, spogulis un pat drēbes, kuras viņa nēsāja. Balss gan piederēja tikai pašai Skarai. Tēvs Jārvi pieklusināja savējo līdz jaukam čukstam. Šādi čuksti vilina pieliekties tuvāk un dalīties noslēpumā. Tomēr Skara gādāja, lai nemaz nepakustētos; viņa norādīja, ka paturēs savas domas pie sevis, un lika maģistram pašam vēl vairāk pietuvoties.

- Māte Skēra iebilst it visam, ko saku, tāpēc, ka to saku es. Baidos, ka Gromgilgorms varētu izrādīties pārlieku piesardzīgs un neizmantot šo iespēju, bet citas mums var vairs nebūt. Savukārt, ja ar šādu stratēģiju klajā nāktu jūs...

- Ak tā, - Skara norūca. Nekādā gadījumā nesteidzies ar izvēli, Māte Ķīra nepārstāja sacīt. Pat ja zini, ko atbildēt, novilcināt atbildi nozīmē izrādīt savu spēku. Un Skara arī vilcinājās, līdz ķēniņienes Leitlinas aizdotā verdzene piesardzīgi pakāpās uz ķeblīša, lai sakārtotu viņas matus, ar saviem prasmīgajiem pirkstiem sasietu tos mezglā un saspraustu.

- Apstākļi ir darījuši jūs varenu, manu karalien. -Tēvs Jārvi spēra soli vēl tuvāk, un, apkaklītei izkustoties no vietas, Skara pamanīja uz maģistra kakla bālu rētu tīklojumu. - Un jums tas padodas gluži tāpat kā vanagam lidošana. Vai varu paļauties uz jūsu atbalstu?

Skara nopētīja sevi spogulī. Miera tēvs, kas tā par sievieti ar vērīgo skatienu, tik izdēdējusi, lepna un cieta kā krams? Nudien, vanags. Tā noteikti nevar būt viņa, kuras kuņģis mutuļo no šaubām...

Izliecies varena, un būsi varena, mēdza teikt Māte Ķīra.

Skara iztaisnoja muguru, un verdzene aiztaisīja valdnieces auskaru. Skaras nāsis iepletās līdz ar smagu nopūtu, tad viņa pavisam viegli pamāja. - Šoreiz jā.

Jārvi smaidot paklanījās. — Jūs esat vienlīdz skaista un gudra, manu karalien.

Reits atgriezās istabā un aizvēra durvis. - Es neuzticos tam nelietim.

Teiktais izskanēja tik ļoti nevietā, ka Skara nenoturējās un nosprauslojās. Viņa nepazina nevienu, kurš kļūdītos tik reti kā Tēvs Jārvi, nedz arī kādu, kurš tik maz paturētu pie sevis kā Reits. Ikviena puiša doma bija skaidri rakstīta viņa skarbajā, rētām klātajā, izskatīgajā sejā. - Kāpēc? — Skara painteresējās. - Vai tāpēc, ka viņš mani uzskata par gudru un skaistu?

Reits nenovērsa skatienu no karalienes. — Ja kāds divreiz pasaka patiesību, tas nenozīmē, ka viņš nekad nemelo.

Tad jau arī Reits uzskata viņu par gudru un skaistu. Tas Skarai ļoti patika, tomēr to neklājās izrādīt. - Tēvs Jārvi dod mums iespēju uzbrukt Augstajam karalim, — viņa sacīja. - Es negrasos to palaist garām.

- Tad jau jūs viņam uzticaties?

- Lai izmantotu kādu cilvēku, viņam nav obligāti jāuzticas. Galu galā mans durvju sargs savulaik pildīja Gromgilgorma vīna kausus.

Reits sāka knubināt ausī iecirsto brūci, un viņa pierē iegūla vēl dziļāka grumba nekā iepriekš. - Iespējams, jums vislabāk būtu neuzticēties nevienam.

- Labs ieteikums. - Skara spogulī ieskatījās Reita acu atspulgā. - Tagad vari iet. - Viņa uzsita knipi, lai verdzene atnes drānas.

Kopš Kola pēdējās viesošanās Roistokā bija pagājuši divi gadi, un pa šo laiku pilsēta kā audzējs bija izpletusies kā augstumā, tā platumā.

Uz grīļīgiem pāļiem ūdenī iestiepās koka taustekļi, izliektie muliņi bija apauguši ar mājām kā spītīgiem gliemežvākiem, pie būdām uzslietie šķūņi šķiebās uz visām pusēm — neviens nestāvēja taisni. Trūdošs mežs maitāja balstus vēl zemāk, bet virs pilsētas kāds simts skursteņu pūta gaisā dūmu šķidrautu. Uz katra purva izciļņa Dievišķās upes platās ietekas krastos, kas bija tik sauss, ka spēja noturēt smagumu, kā izspļaudītu siekalu traipi bija

izbārstīti mazītiņi būdu čemuri.

>

Nekad mūžā Kols nebija redzējis tik daudz neglītu amatnieku darinājumu vienuviet.

- Pilsēta ir augusi, - viņš teica un sarauca degunu. - Laikam to sauc par progresu.

Dzelksne aizspieda degunu. — Smaka ir progresējusi,

tas nu ir skaidrs. — No šķebinošā mūžvecā mēslu un

>

pūstošu sālījumu smārda apvienojumā ar skarbo zivju kūpinātavas dūmu, drēbju un ādas krāsošanas smaku nāsīs ievilktais gaisa malks kā svešķermenis iesprūda Kolam rīklē.

Tomēr tādu sievieti kā kēniniene Leitlina smaka ne-

> >

spētu aizkavēt, ja gaida darbi. - Roistokas vadoņi uzaudzējuši tauku slāni, tirgojot preces, kas šurp atnāk pa Dievišķo, - viņa sacīja. - Un pilsēta ir uzblīdusi līdz

ar viņiem.

>

- Varoslavs ieradies pēc sava kumosa. - Kols sarauktu pieri raudzījās uz kuģu piestātnēm, kuras aizvien tuvojās. - Viņš arī atvedis daudz kuģu.

Dzelksnes acis samiedzās līdz šaurām spraudziņām, kad viņa rūpīgi nopētīja garās, slaidās liellaivas. - Es saskaitīju trīspadsmit.

- Vairāk, nekā nepieciešams, lai izrādītu varenību, -nomurmināja ķēniņiene Leitlina. - Domāju, ka Kaljivas princis ir nācis uz palikšanu.

Lai gan ārā sildīja Saules māte, zālē valdīja vēsums.

Princis Varoslavs sēdēja gara galda galā, tā virsma bija tik cītīgi nospodrināta, ka atspoguļoja otru, neskaidru prinča Varoslava veidolu. Kolam bija diezgan jau ar vienu, lai sāktu raizēties.

Princis nebija liela auguma, nenēsāja ieročus, uz viņa galvas - pat uz zoda un uzacu rievas - nemanīja ne matiņa. Viņa sejā nevīdēja ne dusmas, ne nicinājums vai labi izperināti draudi - vien akmens ciets tukšums, kas biedēja krietni vairāk nekā jebkāda spriedze. Varoslavam aiz muguras puslokā pulcējās skarbi karavīri, bet no otras puses viņu ielenca ceļos nometušos vergu pusmēness ar smagām, grabošām ķēdēm ap kaklu. Blakus princim stāvēja kalpone, tieva kā maikste, ar monētām izšūtu lakatu ap galvu.

Deviņi Roistokas varasvīri sēdēja galda vienā pusē starp Varoslavu un Leitlinu un dižojās ar izsmalcinātām zīda drānām un dārgām rotaslietām, viņu sejās valdīja neslēpts satraukums. Varētu domāt, ka viņi ir komanda uz kuģa, kuram nedarbojas stūre un kurš dreifē ledainajos ziemeļu ūdeņos, riskējot tikt sašķaidīts starp diviem vareniem aisbergiem. Kolu pārņēma atskārta, ka šajā kompānijā cerība nepalīdzēs.

- Ķēniņiene Leitlina, ziemeļu dārgakmens. - Varoslava čukstošā balss čaukstēja kā sakaltušas lapas rudenī. - Iespēju vēlreiz sildīties jūsu klātbūtnes spozmē es uzskatu par dievu dāvanu.

- Dižais princi, - Leitlina atbildēja, un visi viņas svītas vīri sadrūzmējās aiz muguras, pabāzuši galvas pa zāles durvīm, — visa Sašķeltā jūra dreb no jūsu uznāciena. Apsveicu jūs ar slaveno uzvaru pār zirgļaudīm.

- Ja par uzvaru pār mušām var saukt ik reizi, kad zirgs uzsit ar asti. Mušas vienmēr atgriežas.

- Esmu atvedusi jums veltes. - Divas Leitlinas verdzenes ar tik garām bizēm, ka to galus nēsāja, apvītus ap roku, iznāca uz priekšu ar inkrustētām koka kārbām, kuras par dārgu naudu bija atvestas no tālās Katā-lijas.

Tomēr princis pacēla delnu gaisā, un Kols pamanīja dziļo rievu pār viņa raupjajiem pirkstiem, kādu mēdz atstāt neatlaidīga praktizēšanās loka šaušanā. — Arī es esmu sagatavojis dāvanas jums, bet tam laiks pienāks vēlāk. Vispirms parunāsim par lietu.

Zelta ķēniņiene viegli sarauca zeltainās uzacis. - Un konkrēti?

- Par vareno Dievišķo upi, naudu, kas plūst gar tās krastiem, un to, kā mums tā būtu jāsadala.

Leitlina pamāja ar pirkstu, un verdzenes veikli atgriezās vietā. — Vai tad mūs jau nesaista abpusēji izdevīgi līgumi?

- Vienkārši sakot, es gribētu no tā gūt lielāku peļņu, - Varoslavs atbildēja. - Mana maģistre ir izdomājusi vairākus veidus, kā to panākt.

Iestājās klusums. - Vai jums ir maģistre, dižais princi? - painteresējās Kols.

Varoslavs uzmeta Kolam saltu skatienu, un viņš gandrīz sajuta, kā paša rieksti meklē glābiņu vēdera siltumā. - Valdnieki Sašķeltās jūras rajonā laikam uzskata, ka bez tāda neiztikt. Es arī nolēmu vienu sev iegādāties.

Princis gandrīz nemanāmi pakustināja kailo galvu, viena no verdzenēm piecēlās kājās un noņēma kapuci. Kols dzirdēja Dzelksni klusi ierūcamies.

Ja neskaita tievu bizīti virs vienas auss, sievietes dzeltenie mati bija apcirpti īsā, spurainā ezītī. Ap garo, slaido kaklu vīdēja verdzenes kaklariņķis un vēl viens ap delnas locītavu - tos saistīja tik īsa ķēde, lai neļautu ieņemt ērtu pozu. Uz viena maģistres vaiga bija ietetovēta prinča piederības zīme — pakaļkājās sacēlies zirgs, tomēr šķita, ka viņas ienaids vēl nebija pakļauts. Tas gailēja pāri visai zālei no dziļi dobumos iegrimušām, sārtu loku aptvertām acīm.

- Ak dievi, - Kols nočukstēja tik tikko dzirdami, - tā nav laba zīme. - Viņš pazina šo seju. Tā bija Isriuna, ķēniņa Ūtila nodevīgā brāļa Odema meita, kurai Tēvs Jārvi savulaik atņēma troni un kura pēc tam bija kļuvusi par Vensterzemes maģistri, tomēr pārāk augstu atvēzējusies pret Zobenlauzi un tikusi pārdota verdzībā.

- Jau atkal Odema neaudzinātās atvases mēģina man iekost, - nošņāca ķēniņiene Leitlina.

Pašā priekšā stāvošais varasvīrs - vecs tirgotājs ar vērīgu skatienu un sudraba ķēdēm ap kaklu - nokremšļojās. - Ak, biedējošais, dižais princi Varoslav... — Vīrieša balss pavisam nemanāmi nodrebēja, tiklīdz Varoslava acis pievērsās viņam. — Ak, augsti cienītā ķēniņiene Leitlina, šis jautājums attiecas uz mums visiem. Ja drīkstu...

- Ievērojot tradīciju, zemnieks un miesnieks paši sadala gaļu, nevaicājot cūku viedokli, — Varoslavs pavēstīja.

Uz īsu mirkli iestājās absolūts klusums, tad Kaljivas prinča slaidā kalpone nesteidzīgi pieliecās tuvāk varasvīram un skaļi iekviecās kā cūka. Tuvāk esošie palēca malā. Daži sarāvās, un visi nobālēja. Pie šī lieliski nopulētā galda viņi, visticamāk, bija noslēguši daudz izdevīgu vienošanos, tomēr tapa baisi skaidrs, ka todien viņus negaida nekāda peļņa.

- Ko tieši jūs gribat, dižais princi? - Leitlina jautāja.

Isriuna pieliecās un kaut ko pačukstēja Varoslavam

pie auss, bizīte viegli pieskārās valdnieka plecam, bet meitenes spožās acis iemirdzējās, veroties uz Leitlinu un pārējiem.

Isriunas pavēlnieka seja palika stinga un neizprotama kā maska. - Tikai to, kas ir godīgi.

- Izeju var atrast vienmēr, — ķēniņiene sausi noteica. - Varbūt mēs varētu jums piedāvāt papildu desmito tiesu no desmitās tiesas par katru kravu...

Isriuna atkal pieliecās pie prinča un kaut ko ilgi čukstēja, viņas apgrauztie nagi tikmēr knibināja tetovēto vaigu.

- Četras desmitās tiesas no katras desmitās tiesas, — nodūca Varoslavs.

- Četras desmitās ir tikpat tālu no taisnīgas tiesas kā Roistoka no Kaljivas.

Šoreiz Isriuna neapgrūtināja sevi, lai runātu ar sava pavēlnieka muti, bet vienkārši meta iebildumu Leitlinai tieši sejā: - Karalaukā nav taisnīguma.

Ķēniņiene piemiedza acis. - Vai tas nozīmē, ka esat šurp nākuši karot?

- Mēs esam tam gatavi, - Isriuna atcirta, nicinājumā sašķiebusi lūpas.

Kamēr viņa turpinās pilināt indi princim ausi, viņus tiešām gaida akmeņains ceļš. Kols atcerējās Kaljivas ostā pakārtos cilvēku līķus ar novilktu ādu un norija smagu kamolu. Varoslavu nebija iespējams nedz iebiedēt, nedz ar viltu izraisīt viņa dusmas, viņu neietekmēja pat glaimi, tukša lielīšanās un joki. Neviens neuzdrošinājās izaicināt šo cilvēku par pretinieku. Viņa varenība balstījās uz bailēm.

Leitlina un Isriuna bija uzsākušas tik mežonīgu un prasmīgu divkauju, kādu reti kurš apgūst mācību laukumā. Viņas nežēlīgi šaustīja viena otru ar apjomiem un cenām, dūra ar desmitās tiesas variantiem un atvairīja uzbrukumu ar procentiem, bet Varoslavs tikmēr atlaidās ērtāk savā krēslā, un viņa kailajā sejā joprojām neatspoguļojās nekas.

Kols saskatīja tikai vienu iespēju un pielika pirkstus zem krekla noslēptajiem atsvariem. Atmiņā atausa māte, kura sauca, lai puika rāpjas lejā no masta. Nav šaubu, ka uz klāja būs drošāk. Tomēr, ja vēlies mainīt pasauli, reizēm ir jāriskē.

- O, dižais princi! - Pašam par pārsteigumu, balss plūda dzidri un viegli, it kā viņš atrastos Rīnas smēdē. - Varbūt jūs varētu iet atlaisties gultā un uzticēt nokārtot lietas savai maģistrei?

Iespējams, gļēvuļi labāk tiek pāri briesmām nekā varoņi, jo viņi katru dienu saskaras ar bailēm. Kols saņēmās un spēra soli uz priekšu, piespieda lūpas plesties smaidā un nevērīgā necieņā sasita plaukstas.

— Redzu, ka jūsu vietā visus lēmumus pieņem ķēniņa Ūtila brāļameita. Čūska, kas vērsusies pati pret savu dzimtu. Čūska, kas pat ar riņķi kaklā un pieķēdēta turpina spļaut indi. Kāpēc zaudēt laiku un izlikties, ka tā nav? Galu galā, - Kols pielika roku pie sirds, - ievērojot tradīciju, zemnieks, - viņš pastiepa roku uz Isriunas pusi, - un miesnieks... paši sadala gaļu, nevaicājot... -nu jau Kols bija pasniedzis abas rokas pret ķēniņieni Leitiinu un princi Varoslavu, - cūku viedokli.

Visi klusēja, nespējot noticēt dzirdētajam. Tad atdzīvojās Varoslava sargi. Viens izmeta lāstu zirgļaužu valodā, cits spēra soli uz priekšu un tvēra pēc līkā zobena. Tad atskanēja griezīgs plīkšķis, jo Dzelksne atmuguriski iezvēla Kolam pa seju.

Kols labprāt teiktu, ka pats apzināti nokritis, bet patiesībā viņš jutās, kā saņēmis belzienu ar āmuru. Puisis ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, seja svila, un galva griezās. Viņš pamanīja ķēniņienes Leitlinas zvērojošo skatienu.

- Par to es likšu tevi nopērt.

Varoslava rūpīgi koptā delna laiski pacēlās gaisā un lika apstāties viņa kareivjiem, skatiens vērās tik salti, ka Kols gandrīz juta čuras sasalstam pūslī. Tikai pirms dažām dienām viņš pats sev atgādināja, ka nebūt nav tik gudrs, kā pašam liekas. Ir ļaudis, kuri nemācās.

Isriuna pieliecās pie Varoslava auss. - Par to jums jāpieprasa viņa āda...

Teiktais pārvērtās spiedzienā un apklusa, kad princis aiz ķēdes parāva viņu zemē. - Nekad nesaki, kas man jādara! — Varoslavs pagrūda klūpošo Isriunu uz durvīm, bet tikmēr Dzelksne ar baismīgu spēku satvēra Kolu zem rokas un kliedzošu vilka pakaļ.

- Glīts gājiens, - viņa čukstēja. - Ceru, ka nenodarīju tev sāpes, ko?

- Tu sit kā meitene, — Kols izdvesa, kad Dzelksne izmeta viņu priekšnamā un aizcirta durvis.

- Vari priecāties, - Isriuna nošņāca.

Kols palēnām izslējās sēdus, ar pirkstu galiem aptaustīja lūpu un atrāva tos, nosmērētus ar asinīm. — Es priecātos daudz vairāk, ja lūpa būtu vesela.

- Smejies vien! - Isriuna atņirdza zobus drīzāk agonijas grimasē, nevis smaida. — Dievi mani liecinieki, ka tavā vietā es smietos. Es biju karaļa meita! Es biju maģistre Veckundzei Veksenai pie sāna! Bet tagad... - Viņa parāva roku, ķēde nostiepās, un riņķis sāpīgi iegrauzās kaklā, tomēr, lai kā Isriuna pūlējās, viņai neizdevās līdz galam iztaisnot roku. - Tavā vietā es smietos!

Kols nogrozīja galvu un beidzot nostājās uz kājām. - Es nesmiešos. Es zinu, ko nozīmē būt vergam. — Atmiņā uzplaiksnīja pagrabs, kur turēja viņu un viņa mammu. Cik tur bija tumšs... Kā tur smirdēja... Kols nebija aizmirsis verga riņķi ap kaklu un sajūtu, kāda pārņēma, kad Tēvs Jārvi lika to noņemt. Tādas lietas nav iespējams tik viegli aizmirst. - Man žēl. Tas neko nemaina, tomēr man ir žēl.

Ietetovētais zirgs uz Isriunas vaiga sakustējās - tik cieši viņa sakoda zobus. - Es tikai darīju to, kas man bija jādara. Nostājos to pusē, kuri bija ar mani. Es centos pildīt pienākumu. Centos turēt vārdu.

- Zinu. - Kols blenza grīdā un nemaz nejutās kā labs cilvēks. - Tomēr man jārīkojas tāpat.

Pēc kāda brīža durvis atvērās un priekštelpā iesteidzās

kēniniene Leitlina.

> >

- Vai jūs panācāt vienošanos, manu ķēniņien? - Kols vaicāja.

- Tiklīdz inde tika izsūkta no brūces. To gan tu smalki izdomāji. Man šķiet, ka tu izaugsi par labu maģistru.

Kolu pārņēma tik silts prieks, ka viņš gandrīz nenoslēpa smaidu. Vareno uzslavai nudien ir reibinošs spēks. Kols dziļi paklanījās. — Jūs esat pārlieku laipna.

- Lieki teikt, ka tad, ja tu kaut reizi ko tādu atkārtosi, es tiešām likšu tevi nopērt.

Kols pielieca galvu vēl zemāk. - Jūs esat pārāk laipna.

- Tomēr bija kāda lieta, par kuru mēs ar princi nespējām panākt vienprātību.

Leitlina uzmeta Isriunai izsmiekla pilnu skatienu. - Par tavu cenu.

- Par manu? - Isriuna nomurmināja, plati iepletusi

acis.

- Par tevi es piedāvāju glītu sarkanu dārgakmeni un meiteni, kura ieeļļo man matus. — Leitlina paraustīja plecus. - Tomēr Varoslavs gribēja vēl simts sudraba gabalus klāt.

Isriunas seja nodrebēja, šaustoties starp bailēm un izaicinājumu. - Vai jūs samaksājāt?

- Par tādu naudu es varētu iegādāties labu kuģi ar burām un visu pārējo. Kāpēc lai to izšķiestu, lai redzētu kādu verdzeni noslīkstam notekcaurulē? Tavs pavēlnieks gaida, turklāt nebūt ne jaukākajā noskaņojumā.

- Es tikšu atriebta! - Isriuna šņāca. - Tev un tavam kroplajam dēlam! Es zvēru!

Leitlina pasmaidīja tik salti, it kā atrastos galējos ziemeļos, kur sniegi nekad neizkūst, un Kolam iešāvās prātā jautājums: nez kurš ir nežēlīgāks - Leitlina vai Varoslavs? - Ienaidnieki ir veiksmes cena, verdzen! Tādus

tukšus zvērestus esmu dzirdējusi tūkstošiem. Tomēr joprojām mierīgi guļu. — Viņa uzsita knipi. — Kol, nāc!

Viņš uzmeta Isriunai pēdējo skatienu. Isriuna lūkojās pavērtajās durvīs un tina ķēdi ap roku tik cieši, ka posmi iegrauzās pirkstos, kas kļuva balti. Tēvs Jārvi mācīja, ka labs maģistrs pieņem situāciju, kāda tā ir, un glābj, kas glābjams. Kols aizsteidzās pakaļ Leitlinai.

- Ko jūs viņam atdevāt, manu ķēniņien? - viņš jautāja. Aiz šaurajiem logiem bangoja Jūras māte.

- Varoslavs nav muļķis, un tā čūska Isriuna deva vi-ņam vērtīgus padomus. Viņš zina, ka esam vāji. Viņš grib izvērst savu ietekmes sfēru tālāk uz ziemeļiem, augšup pa Dievišķo līdz pat Sašķeltās jūras krastiem. - Leitlina atļāvās mīkstināt balsi. - Man nācās atdot viņam Roistoku.

Kols norija smagu kamolu. Nekas no notiekošā nekādi neatbilda Branda domai par turēšanos saules pusē. — Prinča cienīga dāvana. Bet vai tad tā pieder mums, lai mēs to atdotu?

- Varoslavs var to paņemt, - Leitlina atbildēja, - ja ne mēs, ne Augstais karalis viņu neapturēs.

- Mēs ar Augsto karali esam mazliet aizņemti paši ar savu kaški, - Dzelksne norūca.

- Gudrs cilvēks vispār nekaro, bet tikai muļķis karo uzreiz vairākās frontēs.

Dzelksne pamāja kareivjiem, kuri apsargāja ķēniņienes apartamentus, un tie plaši atvēra durvis. - Mani pārņem aizdomas, ka Varoslavs neapmierināsies ar Roistoku.

Kad valdniece spēra kāju pār slieksni, Kolam pārskrēja drebuļi, atceroties prinča stingo skatienu. - Mani

pārņem aizdomas, ka Varoslavs neapmierināsies pat ar visu pasauli.

- Atpakaļ! - Dzelksne iebrēcās, piespieda ķēniņieni pie sienas un izrāva savu cirvi tik veikli, ka gandrīz norāva Kolam uzaci.

Telpas dziļumā valdošajā pustumsā, sakrustojis kājas uz galda, sēdēja kāds cilvēks, ietinies skrandās un dziļi pār acīm pārvilcis kapuci. Kola sirds sitās tik strauji, ka viņš gandrīz uzmeta nazi sev uz pēdas. Kad Nāves elpa saldē skaustu, veiklie pirksti mēdz pievilt.

Par laimi, Dzelksni nevarēja tik viegli nobiedēt. - Runā! - viņa uzšņāca, jau nostājusies kaujas pozā starp ķēniņieni un viņas viesi. - Vai arī es tevi nogalināšu.

- Vai tu man cirtīsi ar manis pašas cirvi, Dzelksne Batu? - Kapuce sakustējās, un tās dziļumā iemirdzējās acis. - Kol, tu esi pieaudzis. Atceros, kā tu karājies Dienvidvēja masta galā, bet tava māte tikmēr sauca, lai rāpies lejā. Atceros, kā tu lūdzies, lai parādu tev burvestības.

Dzelksnes cirvis lēnītēm nolaidās gar sāniem. - Skifra?

- Tu varēji arī vienkārši pieklauvēt, - Leitlina sacīja un, pamājusi, lai Dzelksne atkāpjas, saveda savu kleitu ierastajā ideālajā kārtībā.

- Klauvēšana negarantē publiku, Zelta ķēniņien. Turklāt esmu nākusi tālu ceļu no Aljuku zemes, augšup pa Aizliegto un Dievišķo upi kopā ar princi Varoslavu. Viņam nezinot. - Skifra atmeta kapuci uz muguras, un Kols apslāpēti noelsās. Pat pustumsā viņš saskatīja, ka kreisajā pusē sievietes seju klāj grumbainas apdegumu rētas, Skifra bija zaudējusi pusi uzacs, un īsi apcirptos sirmos matus retināja kaili plankumi.

- Kas notika? — Dzelksne gribēja zināt.

Skifra pasmaidīja. Tikai ar pusi sejas. Otra kā vecs ādas gabals savilkās greizā čokurā. - Veckundze Veksena sūtīja vīrus uz dienvidiem, lai tie mani sodītu par to, ka Strokomas aizliegtajās drupās nozagu svētlietas, manu dūjiņ. - Skifra uzmeta acis elfu aprocei uz Dzelksnes rokas, kas iegailējās spilgti zilganās un violetās nokrāsās. — Viņi nodedzināja manu māju. Nogalināja manu dēlu un viņa sievu. Viņi nogalināja mana dēla dēlus, taču arī uzzināja, ka mani nevar tik viegli nogalināt.

- Veckundze Veksena ilgi patur prātā rēķinus, - Leit-lina nočukstēja.

- Viņai nāksies uzzināt, ka viņa tāda nav vienīgā. -Skifra atgāza galvu, un šķita, ka apdeguma rētas iegai-las. — Veckundze Veksena atsūtīja man Nāvi. Labas manieres liek atmaksāt viņas labvēlību ar to pašu. Es lasīju pareģojumus un vēroju, kā putni lido debesīs. Es atšifrēju uz ūdens virsmas ritošo apļu vēstījumu, un jums būs jāaizved mani pāri Sašķeltajai jūrai atpakaļ uz Torlbiju. Kol, vai tu joprojām gribi redzēt brīnumus?

- Nē... - Bieži vien šķiet, ka ļaudīm tīk uzdot jautājumus, nemaz neinteresējoties par atbildēm.

- Man jārunā ar Tēvu Jārvi. - Skifra atņirdza lūpas, lai parādītu zobus, un ierēcās: - Un tad es došos karā\

Ūtila flote gatavojās iespļaut sejā Augstajam karalim. Kāds sarkanmatains gara auguma trovenietis stāvēja klints galā un skaļi citēja vārsmas no Balādes par Ašenlīru.

Pašķībā meldiņā, toties ar lielu sparu viņš skandēja vecā karavīra mīļāko fragmentu par to, kā karalienei tuvākie cilvēki gatavojas atdot dzīvības cildenā kaujā. Visapkārt vīri murmināja līdzi tik bieži minētos vārdus, ar galodu beidza asināt spožos asmeņus, pārbaudīja loku stiegras un cieši savilka sprādzes.

Varētu domāt, ka karavīri dod priekšroku dziesmām par karotājiem, kuri, slavas apvīti, uzvarējuši kaujās un nodzīvojuši ilgu mūžu, uzaudzējuši lielu vēderu un bagātību, tomēr, ja runā par īstiem kareivjiem, daudz kam no viņu paveiktā nav nozīmes. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Reits centās nedomāt, ja vien varēja no tā izvairīties.

Lai atbrīvotu vietu vairāk karavīriem, no kuģiem nocēla lieko kravu un pārtikas rezerves atstāja krastā, sakrautas kaudzēs. Daži vīri, bīstoties no asmens vai bultas, priekšroku deva bruņām. Citi atstāja bruņas krastā, baidoties, ka tās novilks viņus dzelmē Jūras mātes saltajās skavās. Tā bija skaudra izvēle, tādas kā prātu zaudējuša cilvēka derības ar visu, kas viņam jebkad varētu piederēt. Tomēr karš ir šādu izvēļu pārpilns.

Katrs stiprināja drosmi, kā prata. Viņi mētājās ar jokiem, kas bija mērķēti zem jostasvietas, un saderēja par to, kurš nogalinās vairāk pretinieku, vai arī kala plānus par to, kā sadalāmas preces, ja būs jāiziet pa Beidzamajām durvīm, vēl pirms iestāsies nakts. Daži paļāvās uz svētajām zīmēm un sieviešu labvēlību, apskāvās un uzsita uz pleca, izkliedza cits citam sejā izaicinājumus un brālības apliecinājumus. Daži klusi stāvēja un vērās mirguļojošajā Jūras mātes klajā turp, kur drīz vien tiks izlemts viņu liktenis.

Reits bija gatavs. Viņš bija gatavs jau stundām ilgi, dienām ilgi - kopš brīža, kad sākās tautas sapulce un Skara līdz ar Ūtilu nobalsoja par to, ka jācīnās.

Tāpēc Reits uzgrieza muguru pārējiem, drūmi vērās uz pārogļotajām pilsētas krāsmatām netālu no liedaga un dziļi plaušās ievilka sāļā ūdens smaržu un dūmus. Savādi, ka cilvēki nemēdz īpaši izbaudīt elpošanu līdz brīdim, kad pienāk pēdējais elpas vilciens.

- To sauca Valso.

- Ko? - Reits jautāja un atskatījās.

- To pilsētu. - Zilais Dženers ar pirkstiem saglauda bārdu pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi. - Te bija labs tirgus. Pavasarī pārdeva jērus, rudenī - vergus. Lielākoties pilsēta bija miegaina, bet stipri trokšņaina kļuva, kad vīri atgriezās mājās no sirošanas. Esmu te pavadījis dažu labu naksniņu. - Viņš pamāja uz šķībo dūmeņu zārdu, kas joprojām slējās krāsmatās. - Laikam tieši tur. Dziedāju tur kopā ar vīriem, kuri lielākoties nu jau miruši.

- Vai tev ir laba balss?

Dženers nosprauslājās. - Kad esmu ierāvis, man pašam liekas, ka jā.

- Tā vien šķiet, ka te vairs nekad nedziedās. - Reits pie sevis nodomāja: nez cik ģimeņu agrāk dzīvoja nu jau nosvilinātajās mājās. Tajās, kuras viņš redzēja visgarām Trovenlandes piekrastei, kad viņi burāja uz rietumiem. Lauku sēta pēc lauku sētas, ciemats pēc ciemata, pilsēta pēc pilsētas nu bija pārvērsti rēgu pilsētās un pelnos.

Reits pakustināja kreisās rokas pirkstus, un kaulos atgriezās vecā sāpe. Dieviem vien zināms, ka viņš pats bija piešāvis uguni nc vienai vien mājai. Viņš bija stāvējis un ar apbrīnas pilnu prieku vērojis, kā liesmas rāpjas augšup pret naksnīgajām debesīm, un juties varens kā dievs. Ar to viņš lielījās un piepūtās no laimes, kad saņēma Gorma uzslavu. Pelni bija viena no lietām, par ko Reits labprāt nedomāja. Par pelniem un ļaudīm, kuri bija zaudējuši visu, par ļaudīm, kuri bija beigti un sadeguši. Tomēr sapņus nevar izvēlēties. Mēdz teikt, ka dievi sūta tādus sapņus, kādus esam pelnījuši.

- Gudrajam Jillingam noteikti patīk dedzināt, - Dženers sacīja.

- Ko gan citu varētu gaidīt... - Reits norūca. - Viņš laikam pielūdz Nāvi, vai ne?

- Būtu labi sarīkot viņiem abiem tikšanos.

- Ir karš. Vēlams neiesaistīt tajā labās lietas.

- Taču parasti tieši tā notiek.

Reits pasmaidīja, dzirdot balsi, kas tik ļoti līdzinājās paša balsij, un pagriezies ieraudzīja savu brāli, kurš dižojās Melnā suņa apkalpes vidū.

- Vai tik tas nav Raki, Gromgilgorma vairognesis? Kurš tad tagad nes karaļa zobenu?

Lai cik līdzīgas šķita abu sejas, Raki bija raksturīgs iešķībs smīniņš, kas nekādi nepadevās Reitam. - Viņš beidzot atrada vīru, kurš sardzes laikā nekrīt no kājām.

- Tad jau tas neesi tu?

Raki nosprauslājās. — Labāk atstāj jokošanu tiem, kam tā padodas.

- Un tu labāk atstāj karošanu stiprākajiem. - Reits satvēra brāli tādā kā apskāvienā, kā cīņas tvērienā un pievilka sev cieši klāt. Viņš vienmēr bija stiprākais no abiem. — Neļauj Gormam sevi samīt, brāl. Visas manas cerības stāv tev klāt.

- Neļauj Ūtilam tevi noslīcināt, — Raki attrauca un atbrīvojās no skavām. - Es tev kaut ko atvedu. — Viņš izvilka sarkanīgas maizes donu. - Ja reiz bezdievji tro-venieši neēd pēdējo klaipu.

— Tu zini, ka es pārlieku neticu veiksmei, - Reits teica, pakošļāja kumosu un sagaršoja asinis.

- Es gan ticu. - Raki pamazām atkāpās. — Satiksimies, kad viss būs padarīts un tu varēsi apbrīnot manu laupījumu!

— Es brīnīšos, ja tu vispār ko salaupīsi, pielavoties kā pēdējais. — Reits pameta atlikušo maizes gabalu uz brāļa pusi, un drupačas izbira pa zemi.

— Tiem, kas piezogas pēdējie, veicas vislabāk, brāl, — Raki atsaucās un izvairījās no donas. - Tautai patīk apdziedāt varoņus, bet viņiem riebjas nostāties tiem līdzās! — Līdz ar to viņš nozuda karavīru vidū, kuri blakus Zobenlauzim gatavojās doties kaujā. Cīnīties kopā ar Sorjornu un pārējiem no Gorma tuvākā loka - ar vīriem, uz kuriem Reits ar apbrīnu bija noraudzījies pusi mūža, turklāt tā bija šī mūža labākā daļa. Reits savilka pirkstus dūrēs un nožēloja, ka nevar doties līdzi brālim. Kaut viņš varētu pieskatīt Raki! Beigu beigās viņš taču vienmēr bijis tas stiprākais.

- Vai tev viņa pietrūkst?

Varētu cerēt, ka, laikam ejot, viņš jutīsies ērtāk viņas sabiedrībā, tomēr, ieraugot Skaras asos vaibstus, visas domas joprojām izkūpēja no Reita galvas. Skara ar skatienu pavadīja Raki, kurš attālinājās kareivju pūlī. - Jūs droši vien pavadījāt kopā visu dzīvi.

- Nūja. Viņš man apnicis kā rūgta nāve.

Nešķita, ka Reits būtu pārliecinājis karalieni. Viņai

padevās uzminēt, kas notiek puiša galvā. Laikam taču viņa galva nemaz nebija tik liels noslēpums. - Ja mēs šodien uzvarēsim, Miera tēvs varētu paņemt kādu laiku sev.

- Nūja. Kara māte gan vienmēr bija citās domās.

- Tad tu varētu pievienoties brālim un atsākt Gorma kausu pildīšanu.

- Nūja. - Šādas nākotnes izredzes iepriecināja Reitu mazāk nekā līdz šim. Lai gan karalienes Skaras ķēdes suns neizklausās necik cienīgi, tomēr viņa bija nesalīdzināmi skaistāka par Zobenlauzi. Turklāt sava jēga bija arī iespējai katru mīļu brīdi neapliecināt, ka esi visskarbākais no neliešiem, un netikt iekaltam ķēdēs, ja tas neizdodas.

Dārgakmeņi Skaras auskarā iemirdzējās vakara saulē, kad viņa pievērsās Dženeram. - Cik ilgi mēs vēl gaidīsim?

- Vairs nepavisam ne ilgi, manu karalien. Augstā karaļa rīcībā ir pārāk daudz vīru un pārāk maz kuģu. -Viņš pamāja uz zemesragu — melnu svītru, kuras pakājē mirguļoja ūdens. - Pa druskai viņi tos izlaiž uz sauszemes aiz tā raga. Kad Gorms nospriedīs, ka ir īstais brīdis, viņš iepūtīs ragā un satrieks tos, kuri jau izkāpuši krastā. Mēs tikmēr jau airēsim prom un cerēsim tikt līdz jūras šaurumos stāvošajiem pilnībā pielādētajiem kuģiem. Lai nu kā, tāds ir Ūtila plāns.

- Drīzāk Tēva Jārvi, - Skara paklusām nomurmināja, veroties jūrā. - Izklausās diezgan vienkārši.

- Diemžēl vienmēr vieglāk ir pateikt nekā izdarīt.

- Tēvam Jārvi ir jauns ierocis, — ierunājās Māsa Ouda. — Dienvidu imperatores dāvana.

- Tēvam Jārvi vienmēr kaut kas ir. - Skara nodrebēja un pielika pirkstus pie vaiga - tie iekrāsojās sarkani.

Lūgšanu audējs klīda starp kareivjiem ar Kara mātei sagatavoto upurasiņu trauku, aizlauztā balsī viņš skandēja svētību, mērcēja sarkanos pirkstus traukā un svaidīja pār vīriem vēlējumu, lai ieroči nes tiem veiksmi.

- Tas nesīs laimi kaujā, - Reits ierunājās.

- Manis tur nebūs. - Skara pavērās uz Valso drupām, un viņas lūpas savilkās šaurā, naidīgā svītrā. — Kaut es prastu cilāt zobenu!

- Es cilāšu jūsu zobenu! - Reits vēl nebija apjautis, ko dara, kad jau tupēja uz akmeņiem un, uz abām plaukstām noguldītu, sniedza savu cirvi tā, kā to bija darījis varoņdziesmās daudzinātais vairogncsis Hordru.

Skara pavērās lejup, viegli saraukusi pieri. - Tas ir cirvis.

- Zobeni domāti gudrajiem un skaistajiem.

- Nav slikti, ja esi kaut viens no tiem. - Skaras mati bija sapīti biezā, tumšā bizē, un viņa tos pārmeta pār plecu, kā dziesmā dara Ašenlīra, tad noliecās zemē, ieskatījās Reitam acīs un noskūpstīja asmeni. Reita sirds nebūtu vēl vairāk aizkustināta, ja Skara noskūpstītu viņu uz lūpām. Tīrās muļķības, bet vīriešiem var piedot sīku muļķošanos, kad Beidzamās durvis jau plaši veras to priekšā.

- Ja jūrā redzēsi Nāvi, - Skara sacīja, - pacenties griezt tai ceļu.

- Karavīra vieta ir Nāvei pie sāniem, - Reits atbildēja un piecēlās, — lai varētu ar to iepazīstināt savus ienaidniekus.

Nākamajā brīdī viņš jau devās lejup pie Jūras mātes, kur drīzais saulriets apspīdēja viļņus; lejup, kur simtiem kuģu šūpojās viļņos un to rastru briesmoņi paklusām šņākuļoja, šņāca un čīkstēja. Lejup pie brāļiem, kuri pūlī grūstījās un kurus tikai pašu prasme, drosme un niknums šķīra no Beidzamajām durvīm. Šis cilvēku bēgums devās jūrā, lai stātos pretī šurp nākošajam paisumam.

Atradis vietu blakus kuģim, Reits sajuta reibinošus baiļu un aizrautības uzplūdus, viņš vienmēr bija to vidū, kuri pirmie dodas naktī, un prieks par gaidāmo kauju jau kņudināja rīkli.

- Vai tu gribētu atrasties blakus Zobenlauzim? - Zilais Dženers jautāja.

- Nē, - Reits atbildēja un nemaz nemeloja. - Kāds gudrs cilvēks man reiz teica: karš nozīmē vislabākajā veidā izmantot to, kas tev dots. Nav biedējošāka karotāja par Zobenlauzi, kurš abām kājām nostājies uz Zemes tēva muguras. - Viņš uzsmaidīja Dženeram. — Bet tu gan esi viens vecs mērkaķis, kurš kuģi pazīst līdz pēdējai vīlītei, kā man šķiet.

- Es protu atšķirt vienu galu no otra. - Zilais Dženers papliķēja Reitam pa plecu. - Priecājos tevi redzēt komandā, manu zēn.

- Centīšos tevi nepievilt, vecais. - Reits bija domājis pamētāties ar nicīgām muļķībām, līdzīgi kā abi ar brāli mēdza viens otru vilkt uz zoba, bet vārdi vēlās pār lūpām pavisam vienkārši, pat mazliet sāpīgi.

Dženers smaidīja, un visa viņa krunkainā seja savilkās grumbu kamolā. - Tu nepievilsi. Karalis teiks runu.

Ūtils, uzkāpis uz sava kuģa stūres mājas, vienā rokā maigi auklēja savu zobenu un, vienu zābaku uzcēlis uz augstākā margu šķērskoka, ar otru roku cieši turējās pie kuģa pakaļgala tieši zem dzelzī kaltā rastra šņācoša vilka veidolā. Viņam nebija ne bruņu, ne vairoga vai ķiveres, sirmajos matos mirdzēja ķēniņa kronis. Viņš paļāvās uz savu prasmi un veiksmi saskarē ar ieročiem. Ūtils nicināja Nāvi, tādēļ ienaidnieki no viņa baidījās, bet sekotāji apbrīnoja, un vadonim tas bija daudz vērtīgāk nekā apbruņojums.

— Mani labie draugi! - Ūtils iesaucās piesmakušā balsī, un satrauktā murdoņa uz kuģiem apklusa. — Drosmīgie brāļi! Getlandes un Trovenlandes karavīri! Jums ir nācies gaidīt gana ilgi. Šodien mēs atdosim Kara mātei viņas tiesu. Šodien būs sarkana, asiņaina diena, vārnu svētku diena. Šodien mēs dosimies kaujā!

Reits ierēcās, un visi apkārt esošie darīja tāpat. - Par šo dienu maģistri rakstīs savās gudrajās grāmatās, - Ūtils turpināja varenā balsī, - un skaldi to apdziedās pie ugunskuriem. Par šo dienu jūs stāstīsiet savu mazbērnu bērniem un plīsīsiet vai pušu aiz lepnuma, ka tajā piedalījāties. Mēs esam tas zobens, kurš sacirtis gabalos Gudrā Jillinga smaidu, tā roka, kura iecirtīs pļauku Veckundzes Veksenas sejā. Gromgilgorms ar saviem vensteriešiem sakaus Augstā karaļa vīrus uz Zemes tēva muguras. Mēs viņus iedzīsim saltajās Jūras mātes skavās.

Šķita, karalis izstiepjas vēl staltāks, un sirmie mati plandīja gar rētām klāto seju un drudža spožajām acīm. — Nāve gaida mūs visus, mani brāļi. Vai jūs paskriesiet viņai garām, asti iežmieguši, vai ari ieskatīsieties tai sejā, augstu pacēluši galvu un atvēzējuši zobenus?

- Atvēzējuši zobenus! Atvēzējuši zobenus! — Visā līča platumā asmeņi šņākdami izlēca no makstīm.

Ūtils drūmi pamāja ar galvu. - Es neesmu maģistrs, man vairs nav, ko teikt. - Viņš nocēla zobenu no otras rokas šūpuļa un pastiepa to pret debesīm. - Manā vietā lai runā mans zobens! Tērauds nesīs atbildi!

Atskanēja urravas, un vīri atzinīgi sita ar dūrēm pa airiem, padarīja neasus rūpīgi uzasinātos asmeņus, atsitot tos pret vairogu malām, un cēla gaisā savus zobenus, cirvjus un dunčus, lai virs katra kuģa pret debesīm tiektos mirdzošs ieroču mežs. Reits kliedza skaļāk par visiem.

- Nedomāju, ka nāksies dzirdēt tevi atbalstām Getlandes ķēniņu, — Dženers nomurmināja.

Reits nokremšļojās, rīkle sāpēja. - Nūja, ko tur. Visļaunākie ienaidnieki pārtop par labākajiem sabiedrotajiem.

- На! Tu kaut ko mācies, manu zēn.

Turpmākais klusums ieilga. Sīkie troksnīši - dēļu

maigā čīkstēšana zem Reita zābakiem un paklusā viļņu šļakstināšanās liedagā - šķita kā pērkona dārdi. Tāpat izskanēja ādas švīkstoņa, kad Zilais Dženers saberzēja raupjās plaukstas un veltīja pēdējo lūgsnu Kara mātei. Pārlieku dobji dullos grabēja airi, un neciešami skaļi iebrēcās vientuļa kaija, kas meta lokus zemu virs kuģiem un aizlidoja uz dienvidu pusi.

- Laba zīme, - ķēniņš Ūtils sacīja un ar spēcīgu cirtienu nolaida zobenu lejā.

- Ahoi! — iesaucās Zilais Dženers.

Viri ķērās pie airiem; bailes, ienaids un slāpes pēc laupījuma karsēja asinis viņu dzīslās - tās bija slāpes pēc slavas. Gluži kā no saites palaists dzinējsuns Melnais suns steidzās dziļāk jūrā pa priekšu Ūtila kuģim ar pelēkajām burām, tā augstais rastrs spļāva gaisā ūdens lāses, un sāļais vējš bužināja Reita matus. Koks kauca, un ūdens dārdēdams triecās pret kuģa dēļiem, un, par spīti lielajam troksnim, viņš sadzirdēja, kā citu kuģu stūrmaņi uzmundrina savus airētājus pielikt pūles, lai viņi iesaistītos kaujā pirmie.

Tam viņš bija radīts. Reits atmeta galvu un priekā atņirdza zobus kā vilks.

Noķērusi kāda koka sakni un pievilkusies, lai tiktu augšā kāpā, Skara pamanīja, ka sirds strauji pukst rīkles galā. Visticamāk, šāda uzvedība nepiedien karaliskām personām, kā Māsa Ouda labprāt norādītu, bet viņa negrasījās vienkārši sēdēt liedagā un grauzt nagus, kamēr tiek izlemta Trovenlandes nākotne.

Pieņemsim, viņa nespētu cīnīties kaujā, bet viņa var tajā vismaz noskatīties.

Nu jau nogāze kļuva slīpāka, un, pieliekusies pie zemes, Skara uzrāpās virsotnē. Dienvidu pusē pavērās skats uz Jutmārkas roboto krasta līniju. Bālie pakalni, aiz tiem pelēkās pludmales un tālāk jau paši mirdzošie

jūras šauruma ūdeņi, un visbeidzot - pusceļā līdz apvārsnim - kuģi.

- Augstā karaļa flote, - čukstus sacīja Māsa Ouda, kuras seja no augstā kāpiena vairāk nekā jebkad atgādināja firziķi.

Kuģu bija kāds ducis, un visiem airi ūdeni. Daži bija zemi un slaidi, būvēti tieši kaujām, citi - tirdzniecībai paredzētas liellaivas ar tukliem vēderiem, kuri noteikti bija piebāzti ar Veckundzes Veksenas uz ziemeļiem sūtītajiem kareivjiem. Šie vīri bija nobrieduši mest malā runas par aliansi un nopostīt Skaras mazītiņo kabatas izmēra Trovenlandi, gluži kā puika ar saltu sirdi varētu saspiest vaboli.

Uzvirmoja dusmas, un Skara savilka pirkstus dūrēs, spēra vēl dažus soļus līdz zemesraga galējam punktam un ieņēma vietu starp Tēvu Jārvi un Māti Skēru; viņi raudzījās uz rietumiem, kur garš liedags aizstiepās līdz ūdenī slīkstošajai Saules mātei.

- Ak dievi, — viņa nopūtās.

Vīri izbira oļu klātajā pludmalē gluži kā skudras no izpostīta pūžņa, viņu vairogi atgādināja uzzīmētus punktus, kuros pazibēja un iemirdzējās tērauds, un daudzkrāsainie karogi plandījās vējā, norādot pulcēšanās vietu tiem Augstā karaļa karavīriem, kuri jau bija izkāpuši krastā. Šādu ļaudīm piebāztu liellaivu bija divas, iespējams, pat trīs. Simtiem, tūkstošiem vīru. Aina šķita nereāla.

- Tik daudz, - Skara čukstus sacīja.

- Jo vairāk pretiniekiem atļausim šķērsot līci, jo vairāk Gromgilgorms liedagā tos notvers un vairāk mēs nogalināsim, — skaidroja Māte Skēra.

Pēdējais vārds izskanēja griezīgi kā duncis, un Skara, sakļāvusi plaukstas, pamanīja, kā uzbango satraukums. - Kā jums šķiet... - Jaunās karalienes balss aizkrita un izklausījās kā ķērciens, kad viņa saņēmās un izdabūja pār lūpām vārdus: - Gudrais Jillings ir tur, lejā? - Atmiņā atkal atausa mierīgā, maigā seja, viņa dzirdēja augsto, laipno balsi un sajuta tonakt piedzīvoto šausmu atbalsi. Pašas gļēvulība saniknoja Skaru - nolādēts, viņa taču ir karaliene! Karaliene nedrīkst baidīties.

Tēvs Jārvi uzmeta acis Skarai. — Visi īstie varoņi ved kaujā pārējos, atrodoties priekšgalā.

- Viņš nav varonis.

)

- Ikviens varonis kādam citam ir nelietis.

- Lai kas viņš būtu - varonis vai nelietis, — Māte Skēra ierunājās, piekalusi zilzilo acu skatienu zemāk redzamajiem vīriem, - bet viņš nav pienācīgi sagatavojis savu karaspēku.

Skērai bija taisnība. Kāpās virs liedaga ienaidnieks bija izveidojis vairogu mūri, pavēršot to pret iekšzemi un drūmajiem mežiem, garā kāta galā tur plīvoja karogs ar Vienīgās dievietes sauli un septiņiem stariem centrā, tomēr pat Skara, kuras karošanas pieredze nesniedzās tālāk par puiku mācību vērošanu pagalmā pie vectēva svētās zāles, saprata, ka šī siena ir veidota vāji un šķībi, turklāt ar spraugām.

— Veckundze Veksena savākusi vīrus no dažādiem nostūriem, — teica Tēvs Jārvi. — Viņi nav raduši cīnīties plecu pie pleca. Viņi pat nerunā vienā mēlē.

Ķēniņa Ūtila flote - bultas formā izvietota kuģu vienība - jau bija apmetusi loku ap zemesragu, un kaijas meta riņķus virs baltā putu ieloka, kas stiepās nopakaļ līdz nomelnējušajām Valso drupām. Augstā karaļa flote tos, visticamāk, pamanīja, un daži kuģi jau griezās, lai atvairītu draudus, citi muka malā, vēl citi turpināja ceļu līdz krastam, apjukumā samudžinot airus un triecot laivu pret laivu.

- Pārsteigums runā mums par labu, - Māsa Ouda teica, beidzot atguvusi elpu. — Pārsteigums ir puse no kaujas.

Skara drūmi paraudzījās sānis. — Cik daudzās kaujās jūs esat cīnījusies?

- Es ticu mūsu aliansei, manu karalien, - maģistre atbildēja un salika kopā plaukstas. - Es ticu Zobenlau-zim, ķēniņam Utilam un Zilajam Dženeram.

- Vēl arī Reitam, - Skarai gluži negribot izspruka. Viņa pat nebija pamanījusi, ka tic Reitam, nemaz nerunājot par to, ka jebkad varētu to pateikt skaļi.

Māsa Ouda izbrīnā sarauca pieri. - Viņam daudz mazāk.

Stiepti un sulīgi iedziedājās kāda karotāja pūstais rags, tā tonis bija tik zems, ka sažņaudzās pat Skaras kuņģis.

Māte Skēra stalti izslējās. - Zobenlauzis ierodas uz dzīrēm!

Acumirklī no koku paēnas izskrēja kareivji un virzījās uz liedagu kāpu pakājē. Skara zināja, ka viņi skrien, cik jaudas, tomēr šķita, ka viņi pārvietojas tikpat lēni, kā vēss medus līst no trauka.

Karaliene pamanīja, ka ar apsaitēto roku ir pieķērusies pie Māsas Oudas pleca. Pēdējoreiz viņa bija tik ļoti pārbijusies tonakt, kad nodega Meža zāle, tomēr šoreiz bailēm pievienojās gluži vai neciešams satraukums. Viņas liktenis, Trovenlandcs liktenis, alianses un pašas Sašķeltās jūras liktenis nu balansēja uz zobena asmens. Viņa gandrīz nespēja uz to skatīties, bet nevarēja ari novērst acis.

Kāds no Augstā karaļa vīriem pameta ierindu un izmisīgi māja ar rokām, mēģinot sagatavot vairogu mūri uzbrukuma atsišanai. Skara dzirdēja viņa satrauktos kliedzienus, kas, vēja aizpūsti, pieklusa, bet bija jau par vēlu.

Zobenlauzis metās tiem virsū. Skara redzēja, kā plīvo viņa melnais karogs, kā tērauds zvīļo zem tā gluži kā sudrabaina viļņa galotne.

- Tur nāk jūsu nāve, - Skara nočukstēja.

Viņa sasprindzināja žokļus tik stipri, ka sāpēja, un krūtis svila aizgūtnēm ierautais gaiss. Skara vērsās ar lūgšanu pie Kara mātes, saltie un ļaunie vārdi lūdzās, lai šie iebrucēji tiktu padzīti no viņas zemes un ietriekti jūrā. Skara lūdzās, lai varētu uzspļaut Gudrā Jillinga līķim, pirms norietēs Saules māte, un tādējādi atgūt viņa atņemto drosmi.

>

Šķita, ka Skaras lūgšanas tiek uzklausītas turpat viņas acu priekšā.

Kā melns paisuma vilnis vensterieši metās lejā pa zāles klātajām kāpām, vējā tālu un savādi atbalsojās viņu kaujas saucieni, un Augstā karaļa līkais vairogu mūris sabruka, līdzīgi kā smilšu siena padodas augsta viļņa priekšā. Skara juta, ka Māsa Ouda uzliek savu plaukstu viņas delnai un to cieši satver.

Gorma viri sašķaidīja jūkošo līniju, un Kara māte izpleta spārnus pār Trovenlandes krastiem, ar smaidu noraugoties slaktiņā. Viņas balss atgādināja vētrās raustīta skārda graboņu. Grandēja tā, it kā vienlaikus darbotos tūkstoš smēdes un simts lopkautuves. Ik pa brīdim vējš atnesa līdz Skaras ausim kādu nejaušu vārdu, frāzi vai kliedzienu, kas pauda niknumu, sāpes vai baiļpilnu lūgumu, un viņa satrūkās, it kā tas skanētu tepat blakus.

Tēvs Jārvi paspēra soli uz kraujas malu, viņa pirksti bija iekrampējušies no elfu metāla kaltajā zizli, bet acis kā piekaltas nepacietīgi vērās uz liedagu.

- Jā! - viņš čukstus gavilēja. - Tieši tā!

Pēkšņi Augstā karaļa spēku labais flangs lēnītēm pajuka, un jau nākamajā mirkli vīri skrēja prom pa oļiem un meta zemē ieročus. Tomēr viņiem nebija, kur mukt, kā vien Jūras mātes skavās, kas nudien nebija no mīļākajām.

Kāpu stāvākajā daļā dažas Augstā karaļa karavīru vienības vēl noturēja savas pozīcijas, cenšoties izrādīt pretestību, kuru varētu apdziedāt varoņdziesmās, tomēr tās bija tikai sīkas saliņas vispārējos plūdos. Skaras acu priekšā panika sagrāva varenu karaspēku. Nu viņa redzēja, kā Vienīgās dievietes simbols sasveras un tiek samīts zem to zābakiem, kuri uzticīgi kalpoja Kara mātei.

Gorma uzbrukuma izskaņā liedags šķita raibs kā nosēts ar melnām kritalām — tādiem kā jūras apskaloti koka gabali, kurus vētra izmetusi krastā. Sašķaidīti vairogi un salauzti ieroči, nokauti cilvēki. Skaras plati ieplestās acis vērās uz postažu - viņa mēģināja aptvert kritušo skaitu un ar pūlēm spēja norīt pēkšņi rīklē izveidojušos kamolu.

- Es to izdarīju, - viņa čukstēja. - Tie bija mani vārdi, mana balss.

Māsa Ouda uzmundrinoši saspieda viņas pirkstus. - Tas bija lielākais labums.

- Mazākais ļaunums, - Skara nomurmināja, atcerējusies Mātes Kīras mācīto, tomēr viņas aizlicnētā maģistre pārprata. Viņu nemocīja vainas apziņa, bet gan pārņēma apbrīna par pašas spēku. Skara beidzot sajutās kā karaliene.

- Lūgšanu audējiem šonakt būs daudz darāmā, -teica Tēvs Jārvi.

- Un pavisam drīz arī Vulsgārdas vergu tirgum, -beidzot Māte Skēra kaut negribīgi, tomēr izteica atzinību. - Līdz šim viss noticis pēc jūsu plāna.

Tēvs Jārvi vērās jūrā, un viņa izģindusī seja šķobījās, aktīvi kustinot žokļus. - Līdz šim.

Kauja bija lieliski uzvarēta uz Zemes tēva muguras, bet jūras šaurumā ķēniņa Ūtila flotes flagmaņi tikai tagad pietuvojās Augstā karaļa juceklīgi izgrūstītajiem kuģiem. Pašā priekšgalā Skara pamanīja zilu, vējam nepakļāvīgu buru un, iecirtuši zobus plānajā ādā blakus īkšķa nagam, sajuta mutē asins garšu.

— Tikai nesastrādā muļķības, ja? - Zilais Dženers uzsauca. Reits atcerējās Vulsgārdas pagalmā veiktās mācības. Divreiz lielākam puisim par sevi viņš iesita tik stipri un ātri, ka nogāza to no kājām. Kā viņš paskatījās uz pieveikto pretinieku, kurš gulēja zemē, sarāvies čokurā...

Kā pacēla zābaku virs puiša asinīm klātās sejas... Reita atmiņā uzplaiksnīja Gromgilgorma milzīgā plauksta, kas uzgāzās uz viņa pleca.

Ko tu gaidi?

Reits pievērsa skatienu Augstā karaļa flotei - nostieptu virvju un paceltu airu jūklim, vēja plosītajam buru audeklam un saspringušajiem vīriem. - Kaujā vienīgā muļķība ir atturēšanās no uzbrukuma, - viņš norūca un iekabināja mutē kaujās noskrambāto sprūdu. Zobi precīzi iegula rievās tā, kā kopā sapas divas saplēstas bļodas puses.

Melnā suņa ķīlis ātri izbrāzās caur vilni un sacēla gaisā šļakatas, kas nolija pār piepūlē saviebtajām airu vīru sejām un tupošo karavīru mugurām.

Reits atskatījās uz sauszemi, un krasta līnija acu priekšā izvijās, kad Jūras māte pacēla Melno suni gaisā un uzreiz nometa lejā. Viņš nodomāja: nez vai Skara skatās, atcerējās viņas acis - milzīgās, zaļās acis, kuru skatiens itin kā aprija viņu. Tad Reits iedomājās par Raid, kurš kaujā devās viens pats un kuru neviens nevar piesegt, un saspieda vairoga rokturi saujā tik cieši, ka iesāpējās sasistās pirkstu locītavas.

Augstā karaļa kuģi strauji tuvojās, Reits jau saskatīja uzgleznotos vapeņus: pelēkos vārtus, mežacūkas galvu, četrus kvadrātā izliktus zobenus... Reits redzēja airu vīru saspringtās sejas turpat aiz reliņiem. Kuģis sašķiebās, viņa skatienam atklājās uzvilkti loki, un tad jau pāri ūdenim ņirbot lidoja bultas.

Reits metās zemē aiz vairoga un juta, kā pret to atsitas šautra un aizlido tālāk pār plecu. Cita ieurbās reliņā tieši blakus. Elpa sāka svilināt rīkli, viņš ar mēli pacilāja sprūdu un iekodās vēl stingrāk.

Aiz muguras nošņāca loku stīgas, viņš redzēja bultas aizlidojam pretējā virzienā, tad uzpūta vējš un tās aizplanēja uz Augstā karaļa kuģu pusi. Ķēniņa Otila stūrmaņi auroja, ka jāpalielina ātrums. Reits dzirdēja, kā ieroči atsitas pret vairogiem, margām un airiem, kā vīri saņemas drosmi, lai būtu gatavi nogalināt, gatavi mirt. Ievilcis plaušās vēl gaisu, viņš darīja to pašu. Tuk, tuk, tuk - cirvis klaudzināja pret reliņu vienā ritmā ar smagi pukstošo sirdi.

- Grieziet pa kreisi! - rēca Zilais Dženers, izvēloties mērķi. Visticamāk, tas bija zemmaliešu kuģis - bez rastra, tikai ar izgrieztu vītni priekšgalā. Tā apkalpe visiem spēkiem cīnījās, lai sadurtos ar Melno suni korpusu pret korpusu, stūrmanis izmisīgi centās noturēt vietā stūres airi, bet vējš izrādījās spēcīgāks.

- Dzelzs sirds! - atskanēja brēciens. - Dzelzs galva! Dzelzs roka!

- Nāk jūsu nāve! - kāds iekliedzās, un citi pievienojās, tad arī Reits nošņāca šos vārdus, neizņēmis no mutes sprūdu, tāpēc izskanēja vien siekalaina ņurdēšana. Elpa svilināja plaušas aizvien vairāk, un Reits trieca cirvi pret reliņiem tā, ka skaidas lidoja pa gaisu.

Pār ūdeni dusmīgi aizspindza jaunas bultas, tām sekoja skaļas lūgšanas un kaujas saucieni, Melnais suns īrās tuvāk zemmaliešu kuģim, un vīri aiz ienaidnieka kuģa margām izvalbīja acis un atkāpās. Sasmaržojis viņu bailes, viņu asinis, Reits piecēlās kājās un vareni iekaucās.

Ar plīstošu, drebošu krakšķi ķīlis atsitās pret koku, airi sacēlās gaisā un lūza, šķīda šķēpelēs un kā šķēpi aizslīdēja gar Melnā suņa korpusu. Dēļi nodrebēja, karavīri klupa un ķēra pēc atbalsta, un zemmaliešu kuģis pēc inerces sasvērās. Cilvēki aizlidoja prom no savām lādēm, kāds loka šāvējs kritienā aizlaida bultu augstā lokā pretī rietošajai Saules mātei.

Abordāžas kāši kā čūskas izšāvās pāri mutuļojošajai spraugai starp kuģiem, un dzelzs ķekši aizķērās aiz borta. Kāts aizāķēja vienu zemmalieti aiz rokas un brēcošu ierāva ūdenī.

- Ahoi! - kliedza Dženers, un kuģi tika pievilkti viens pie otra, virves šķetere un iesprūdis airis palika pa vidu. 'lād Reits atņirdza zobus un uzlika vienu kāju uz reliņa.

Lidojošs akmens trāpīja pa galvu vīram, kurš stāvēja blakus Reitam, un tas, muti pavēris, novēlās gar zemi. Viņa ķiverē pavīdēja pamatīgs robs, bet asinīm klātā mala bija sadragājusi degunu.

Ko tu gaidi?

Reits palēcās, pārlidoja pār putojošo ūdeni un nokrita starp pretiniekiem, bet viņa vairogā ieurbās šķēps un gandrīz izrāva to no rokas.

Šņākdams un siekalas šķaidīdams, Reits blieza ar cirvi, atvēzēja un atkal cirta. Viņš atmuguriski aizlidi-nāja pa gaisu kādu zemmalieti, bet tad pamanīja citu vīru ar rudu bārdu paceļam savu cirvi. Pretiniekam kaklā karājās kovārņa spārns, šim talismanam būtu jāgādā par strauju rīcību, tomēr tas īsti nepalīdzēja - bulta ieurbās

zem rudmata acs, ko tas uzreiz saķēra.

>

Reits iezvēla zemmalietim pa galvu un nogāza viņu no kājām. Vilnis sašķīda pret kuģa sāniem un izmērcēja kā draugus, tā ienaidniekus. Pa gaisu lidoja ūdens un asins šļakatas, vīri uzbruka, skaldīja, grūstījās un kliedza. Visapkārt pletās prātu zaudējušu seju murgs. Jūra sacēla gaisā kuģa pakaļgalu un līdz ar to arī Reitu, kurš ar zobenu aizgrūda prom kārtējos pretiniekus. Viņš rēca un gaudoja — vilks no skata, vilks no sirds.

Visapkārt vārījās koka skaidu un šķindoša metāla, aizlauztu ļaužu balsu murdoņa, kas atbalsojās Reita galvā, līdz tā pati sāka džinkstēt, plīst pušu un draudēja eksplodēt. Jūra un asinis bija noslidinājušas klāju. Cilvēki centās noturēties kājās, bet tad kuģis uzlidoja stāvus gaisā un kaukdams triecās pret otru, kura rastru jau caururba tik daudz šautru, ka tas atgādināja ezi.

Kāds vīrietis uzbruka Reitam ar šķēpu, bet tad zem-maliešus pārņēma panika un triecienā vairs nebija spēka. Reits izrādījās veiklāks un gribošāks, viņš apmeta kūleni ap nomērķēto vietu, viņa cirvis spožā lokā lidoja tam pakaļ un ar būkšķi ietriecās uzbrucēja plecā tik spēcīgi, ka tas aiztenterēja līdz margām un pārvēlās pāri pulsējošajā jūrā.

Žēlastība ir vājums, Māte Skēra lika tiem atkārtot, pirms pasniedza maizes riku. Žēlastība ir neveiksme.

Reits pacēla gaisā kreiso roku un pāri vairoga kantij ar dūri trieca pa lūpām kādam airu vīram, kurš kāsēdams aizstreipuļoja, aizrijies pats ar saviem zobiem.

Reits pamanīja, ka Zilais Dženers jau piekļāvies pie kuģa sāniem un, uzlicis kāju uz reliņa, uz kaut ko norāda ar savu daudz pieredzējušo zobenu. Vecais vīrs kaut ko kliedza, bet Reits bija pārtapis par diženu suni, kurš, pat ja jebkad pratis cilvēku mēli, šo māku bija atstājis citā laikā, citā vietā.

Kuģi triecās viens pret otru. Jūrā ievēlies cilvēks iebrēcās guldzošā balsī un tika sadragāts starp korpusiem. Pazibēja ieroči, un kaut kas uzliesmoja, piesaistot baiļu pārņemtus skatienus.

Tēva Jārvi dienvidu ierocis. Liesmojošais katls īsu brīdi uzkavējās gaisā un uzsprāga, uguns pārņēma visu resnvēderaino liellaivu. Cilvēki lēca pār bortu ūdenī, viņi dega un brēca, takelāža pārvērtās ugunīgās līnijās, Jūras māte baudīja liesmojošu peldi.

Reits sajuta Gorma roku uz pleca. Ko tu gaidi?

Viņš trāpīja ar cirvi kādam zemmalietim, vēl krītošam uzkāpa virsū un iecirta mugurā vēl vienam, kurš bija pagriezies, lai bēgtu. Reits izlauza ceļu pāri visam kuģim, līdz priekšā ieraudzīja gara auguma karavīru ar mirdzošu apzeltītu sejas masku un spožiem maiņas riņķiem ap rokām, kuri zvīļoja rietošās saules staros.

Reits ieņurdējās, sakņupa un pietupās kaujas pozā, siekalas šļācās pār klāju, visapkārt dejoja vīri un viņu spilgto liesmu ietonētās ēnas.

Abi metās uz priekšu, un cirvis nošķindēja pret zobenu, zobens noklaudzēja pret vairogu, kāds spēra, kāds klupa, kāds sita un trāpīja pa klāju, un Reits aizvēlās prom.

Slapjajām lūpām drebot, viņš meta lokus, pārbaudīja līdzsvaru un zvāroja cirvi, līdz pamanīja, ka viņa ēna izstiepjas pāri klājam līdz kapteinim. Viņš zināja, ka Saules māte jau zemu, zināja, ka tā apžilbinās pretinieku, un, tiklīdz tas notika, uzbruka.

Reits aizķēra kapteiņa vairogu un norāva to zemē. Zemmalietim izrādījās garākas rokas, bet Reits spiedās aizvien tuvāk un iezvēla viņam pa muti tieši zem apzeltītā sejas aizsega.

Krītot kapteinis pieķērās pie margām, un Reita cirvis ietriecās kokā. Kapteiņa pirksti palēcās, sagriezās, un zobens pārvēlās pār bortu jūrā. Reits iešņācās, un pa gaisu aizlidoja sārtas slienas. Viņš cirta zemāk un trāpīja kapteinim tieši zem bruņām brīdī, kad tas centās nostāties uz kājām. Atskanēja krakšķis, un zemmalieša celis savādi izgriezās, līdz viņš kaukdams piezemējās uz rokām.

Reits juta Gorma pļauku iedzeļam sejā. Tu esi slepkava!

Košļādams sprūdu, viņš tik cirta un kapāja, tad atkal cirta, šņāca un siekalojās, līdz vairs nespēja atvēzēt roku, un tad atkrita pret kuģa reliņiem ar asinīm klātu seju un asinīm pieplūdušu muti.

Pār ūdeni aizvēlās dūmu mākonis, Reitam asaroja acis un svila rīkle.

Beidzot vismaz šeit kauja bija izcīnīta. Krituši cilvēki. Kliedzoši cilvēki. Ūdens, biezs no peldošiem līķiem, maigi skalojās gar ķīli, kuģim dreifējot tālāk. Reita ceļi saļodzījās, un viņš novēlās uz pakaļas vijīgā rastra kokgriezuma paēnā.

Pāri viļņiem traucās jauni Ūtila kuģi. Pa gaisu lidoja bultas, abordāžas āķi ķeksēja, vīri lēca no klāja uz klāju, rēkdami viņi cīnījās un krita kā melnas, dziestošajā gaismā plēnošas ēnas. Lielos tirdzniecības kuģus pārņēma liesmas, rūkdamas tās aizvijās krēslas pārņemtajās

debesis, un degošu airu jūkļi kā milzu lāpas kvēloja virs ūdens.

- Tā tik bija kauja, puis. - Kāds ielika kapteiņa apzeltīto bruņucepuri Reitam klēpī un papliķēja pa to. - Tu laikam nemaz nepazīsti baiļu, vai ne?

Reitam nācās saņemties, lai atvērtu sāpošo žokli un ar jēlo mēli izbāztu no siekalām noglumējušo sprūdu no mutes.

Dažbrīd pārņēma sajūta, ka viņam atlikušas tikai bailes. Bailes zaudēt vietu, palikt vienam. Bailes par paša padarīto un par to, ko vēl varētu izdarīt.

Karošana gan viņu nebiedēja.

Kad kuģi sāka irties krastā, zeme atgādināja melnu noslēpumu, bet debesu tumšzilo audeklu graizīja mākoņi un caurdūra zvaigznes. Tālāk tumšajos ūdeņos joprojām dega Veckundzes Veksenas flotes paliekas.

Karotāji pamazām lēca krastā un smejot klupa un krita pār bangām, bet viņu acis uzvaras laimē atstaroja simtiem liedagā iekurto ugunskuru liesmas.

Skara vērīgi nolūkojās šajā ainā, jo izmisīgi vēlējās uzzināt, kurš izdzīvojis, kurš ticis ievainots un kurš kritis. Pēdas svila vēlmē pašai mesties jūrā un ātrāk tikt pie skaidrības.

- Re, kur! - Māsa Ouda rādīja, un Skara ieraudzīja Melnā suņa rastru un komandu pa oļiem rāpjamies

krastā. Reibinoša atvieglojuma sajūta viņu pārņēma, saskatot smaidu Zilā Dženera sejā, tad viņam blakus ejošais karavīrs noņēma apzeltītu ķiveri un viņai uzsmaidīja arī Reits. Vienalga, vai Māte Ķīra uzskatītu to par piedienīgu vai ne, Skara skriešus metās lejā pa pludmali viņus sagaidīt.

- Uzvara, manu karalieni - Dženers iesaucās, un Skara viņu satvēra, apskāva, paraustīja aiz ausīm un pavilka veča galvu lejup tā, lai varētu noskūpstīt grumbaino seju.

- Es zināju, ka tu mani nepievilsi!

Pietvīkušais Dženers pamāja. - Sakiet paldies viņam. Divcīņā viņš nogalināja kapteini. Nemūžam neesmu redzējis drosmīgāku cīniņu.

Reita acis vērās dzīvi un mežonīgi, un Skara pati neaptvēra, kā bija jau apvijusi rokas arī viņam ap kaklu. Nāsīs ieplūda puiša skābenais sviedru aromāts, kas nez kāpēc nešķita nepatīkams. Ar vieglu rāvienu viņš pacēla Skaru gaisā, pagrieza tik liegi, it kā viņa būtu sīks salmiņš, un abi smējās, apreibuši no uzvaras.

- Mēs atvedām jums dāvanas. - Reits atsaitēja audekla somu un izbēra smiltīs džinkstošu maiņas riņķu kaudzi.

Māsa Ouda metās uz ceļiem un sāka cilāt zelta un sudraba sprādzes; viņas sejā iegūla smaids un mīlīgas bedrītes. - Trovenlandes dārgumu glabātavai tas neskā-dēs, manu karalien.

Skara uzlika plaukstu uz maģistres pleca. - Nu jau Trovenlandei ir sava dārgumu glabātava. - Ar šo laupījumu viņa varēja pabarot ļaudis, varbūt pat atjaunot visu Gudrā Jillinga nodedzināto un būt īsta karaliene, nevis tikai skuķis ar titulu, kas ir vien dūmu vērts. Viegli saraukusi pieri, viņa pavērās uz Reitu. - Jāatzīst: kad tu pirmoreiz apsēdies man blakus, es neliku uz tevi lielas cerības.

- Es pats uz sevi īpaši necerēju, — viņš atbildēja.

Dženers saņēma puisi aiz pleciem un sabužināja tā

gaišos matus. - Kurš gan varētu jums pārmest? Viņš izskatās pēc bezcerīga ņurņika!

- Vecais, kurš nu būtu runājis... - Reits norūca un pasita nost Zilā Dženera roku.

- Jūs abi pierādījāt, ka esat diženi karotāji. — Skara izvēlējās divus zelta roku riņķus un vienu iedeva Džene-ram, nodomādama, cik ļoti viņas vectēvs lepotos, redzot, kā mazmeita apdāvina savus karavīrus. - Un arī uzticami draugi. - Skara saņēma Reitu aiz masīvās delnas un uzmauca tai otru sprādzi, tad, izmantojot tumsas aizsegu, pārskrēja pirkstiem pār puiša delnas virspusi. Reits pagrieza roku, un viņa jau skāra tā plaukstu un ar īkšķi to noglāstīja.

Skara pavērās augšup, un abu skatieni satikās. Varētu domāt, ka pasaulē nav nekā cita, ko redzēt. Māte Ķīra to nekādā ziņā neuzskatītu par piedienīgu, tāpat arī visi citi. Iespējams, tieši tāpēc Skarai aizrāvās elpa - no satraucošās vēlmes tā rīkoties.

- Tērauds sniedza mūsu atbildi! - atskanēja saucieni, un viņa atrāva roku, pagriezās un ieraudzīja ķēniņu Ūtilu tuvojamies pa liedagu. Smaidīgs Tēvs Jārvi soļoja valdniekam pie sāna. Visi klātesošie vīri pacēla gaisā zobenus, cirvjus un šķēpus, lai sveiktu ķēniņu, un aizvadītajā kaujā saskrambātie asmeņi iezaigojās sarkanajā ugunskuru

gaismā. Šķita, ka Dzelzs ķēniņš un viņa sabiedrotie pārvietojas pa liesmojošu jūru.

- Kara māte stāvēja mūsu pusē! — No tumsas ieskautajām kāpām iznira Gromgilgorms, viņa rētām klātajā sejā lāsmoja jauna brūce, bet bārdā ķepēja asins pikas. Raki slāja viņam blakus ar karaļa milzīgo vairogu rokās, ari tas bija iemantojis jaunas rētas, bet valdniekam pie otra sāna ar salaupīto zobenu saišķi rokās nāca Sorjorns. Māte Skēra cēli soļoja aiz viņa, nemitīgi kustinādama lūpas melodiskā pateicības lūgsnā Vārnu mātei.

Divi varenie karaļi, divi leģendārie karotāji un senie ienaidnieki satikās un pāri liesmojošajam ugunskuram vērās viens otrā. Smiekli un urravas apklusa visā pludmales garumā, un Vēja piedziedātāja sāka skandēt skumju meldiņu. Pāri oļiem uz jūras pusi aizlidoja spožas dzirksteles.

Tad Zobenlauzis izrieza varenās krūtis un ierunājās pērkondimdošā balsī, pazibēja ķēde, kurā karājās viņa uzveikto ienaidnieku zobenu gardas.

- Es uzmetu acis jūrai un ieraudzīju kādu kuģi traucamies uz priekšu, aiz tā vesela flote kā pelēka kaija slīdēja pār ūdeņiem, kā strazdus uz visām pusēm izdzenājot Augstā karaļa kuģus. Dzelzs bija tā kuģa mastā, un dzelzs - uz tā uzkāpušo karavīru rokās. Dzelzs apņēmība staroja žēlastību nezinošā kapteiņa acīs. Šī dzelzs lika slaktiņam pārņemt jūru. Tik daudz līķu apmierinātu pat Jūras mātes nesātību.

Džinkstot metālam, kareivji sāka sačukstēties, lepojoties paši ar savu un savu vadoņu spēku. Viņi lepojās ar slavas dziesmām, kuras nodos saviem dēliem un kuras bija vērtīgākas par zeltu. Ūtila neprātīgās acis iepletās, viņš apņēma savu zobenu un ļāva tam ierasti iegult elkonī. Viņa balss atskanēja skarbi kā asmens strīķēšana pret galodu.

- Es atskatījos uz krastu un redzēju tur sanākam pūli. Virs galvām vējš plosīja melnu karogu. Melnas dusmas vēlās pār viņu ienaidnieku rindām. Augstā karaļa vīri tika iedzīti jūrā. Tērauds dunēja kā pērkons, kad bruņas šķīda un vairogi šķēlās. Sarkani paisuma viļņi skalojās gar drupām. Tik daudz līķu apmierinātu pat Kara mātes nesātību.

Abi karaļi sadevās rokās virs ugunskura, un atskanēja varenas urravas, metāls šķindēja, vīriem triecot izrobotos zobenus pret sagraizītajiem vairogiem, un dūres rībēja pret karabiedru bruņām, uzsitot pa plecu blakus stāvošajam. Skara sita plaukstas un smējās līdz ar visiem.

Zilā Dženera pierē sagūla pārsteiguma rievas. - Tīri pieņemami panti un tik ātri sacerēti.

- Skaidrs, ka vēlāk skaldi tos varēs vēl uzlabot! -Skara zināja, ko nozīmē gūt diženu uzvaru, un par to gribējās dziedāt. Augstais karalis bija padzīts no viņas tēvutēvu zemes, pirmoreiz kopš bēgšanas no degošā Meža viņai vairs nebija smaguma uz sirds...

Tad atmiņā uzplaiksnīja laipnais smaids uz vectēva asinīm apšļakstītajām lūpām, un Skara nodrebēja. - Vai Gudrais Jillings bija nogalināto vidū? - viņa iesaucās.

Gromgilgorms pievērsa Skarai tumšo acu skatienu. - Es nemanīju nekādu pazīmi, ka tur būtu tas Nāvi pielūdzošais suns vai viņa sabiedrotie. Tajā liedagā mēs sakāvām vāji bruņotu un slikti vadītu pūli.

- Tēvs Jārvi! - Kāds zēns paspraucās garām Skarai un ieķērās maģistra apmetni. - Dūja atlidojusi.

Nez kāpēc Skaras kuņģī ieperinājās salta satraukuma smagums, kad Tēvs Jārvi uzkabināja no elfu metāla darināto zizli uz elkoņa un pacēla papīra strēmeli pret ugunskura gaismu. — No kurienes tā atlidoja?

- Tepat no šī krasta, aiz Jeiltoftas.

- Mani vīri novēroja jūru... - Maģistra acis pārskrēja steigā uzšņāptajiem nelīdzenajiem burtiem.

- Vai ir kādi jaunumi? — ķēniņš Ūtils gribēja zināt.

Jārvi norija satraukuma siekalas, un spēja brīze sapurināja papīru viņa rokā. - Augstā karaļa karaspēks šķērsojis jūras šaurumu un dodas uz rietumiem, - Jārvi klusi sacīja. - Desmit tūkstoši viņa karavīru ir spēruši kāju uz Trovenlandes zemes un jau soļo uz priekšu.

- Kā? - Reita lūpas vēl smaidīja, bet pieri jau izvagoja apjukuma rievas.

Turpat netālu vīri vēl neveikli dancoja dūdu melodijas ritmā, viņi smējās, iedzēra un svinēja, bet abiem karaļiem tuvāk stāvošo vīru sejas jau drūmi nomācās.

- Vai droši to zināt? - Skaras balsī ieskanējās lūdzošais tonis, kādā runātu apžēlots ieslodzītais, uzzinājis, ka viņam nāksies mirt par kādu citu noziegumu.

- Es to zinu droši. - Jārvi saburzīja papīru un iemeta ugunī.

Māte Skēra ierējās nebūt ne priecīgos smieklos. - Tā bija tīrā viltība! Spožs Veckundzes Veksenas žests, lai novērstu mūsu uzmanību, kamēr viņa ar otru roku gatavo īsto triecienu kur citur.

- Blēdība, - Zilais Dženers noelsās.

- Vai viņa ziedoja tik daudz cilvēku... lai izspēlētu blēdību? - Skara nespēja noticēt.

- Lielāka labuma vārdā, manu karalien, - Māsa Ouda nočukstēja. Salta vēja pūsma pāršalca oļus un tālāk liedagā apdzēsa dažus ugunskurus.

- Viņa pameta suņiem savus draņķīgākos kuģus un vājākos karotājus... lai šie cilvēki vairs nebūtu jābruņo un jābaro, lai par viņiem nebūtu jāuztraucas. - Ķēniņš Ūtils atzinīgi pamāja. - Nākas apbrīnot viņas nesau-dzību.

- Un es jau nospriedu: Kara māte mums uzsmaidījusi. - Gorms drūmi pavērās uz naksnīgajām debesīm.

- Izrādās, ka viņas labvēlība tomēr tikusi kādam citam.

Ļaunā vēsts izplatījās, mūzika apklusa, un līdz ar to beidzās arī svinības. Māte Skēra drūmi skatījās uz Jārvi.

- Jūs domājāt esam viltīgāks par Veckundzi Veksenu, bet viņa ir pārspējusi jūs un reizē ar jums arī mūs visus. Augstprātīgais muļķi!

- Nez kāpēc es nedzirdēju nevienu jūsu gudro ieteikumu! -Tēvs Jārvi cirta pretī, un viņa sejā iegūla melnas niknu ēnu rievas.

- Izbeidziet! - Skara lūdzās un nostājās starp abiem.

- Mums tagad jābūt vienotiem vairāk nekā jebkad!

Tomēr vārdu divkaujas jau bija sākušās. Sacēlās tāda pati jezga kā tovakar aiz viņas durvīm, kad Augstā karaļa karaspēks iebruka Jeiltoftā.

- Desmit tūkstoši vīru? Tas varētu būt trīsreiz vairāk, nekā pieveicām šeit!

- Divreiz vairāk nekā mums!

- Un ja nu visi viņu karavīri vēl nav izkāpuši krastā?

- Augstajam karalim vienkārši izdevies atrast vairāk kuģu.

- Mums jāuzbrūk tūlīt pat, - nošņāca Ūtils.

- Mums jāatkāpjas, - norūca Gorms. - Jāļauj viņiem uzkāpt uz mūsu zemes.

- Izbeidziet! - Skara iebrēcās, bet laikam viņai neizdevās, kā nākas, ievilkt elpu. Sirds smagi dunēja ausīs. Melnajās debesīs kaut kas čabēja, un Skara noelsās. Reits parāva Skaru aiz rokas, pats aizstājās priekšā un izrāva dunci.

No tumsas iznira putns un nosēdās Mātei Skērai uz pleca. Vārna salocīja spārnus un, dzeltenās acis nemirkšķinot, vērās ļaudīs.

- Gudrais Jillings ir klāt! - putns noķērca. Piepeši Skara atkal sajutās kā tonakt tumsā, kad nevaldāmas lāpu gaismas šaudījās aiz logiem un balta roka sniedzās, lai skartu viņas seju. Kuņģis savilkās čokurā, un ceļi noļo-dzījās. Lai nepakristu, Skara pieķērās pie Reita rokas.

Klusēdama Māte Skēra notina papīra strēmeli no savas vārnas kājas. Klusēdama viņa izlasīja rakstīto, un sievietes pārakmeņojusies seja kļuva vēl stingāka. No neziņas bailes kā kūstošs sniegs ielavījās aizvien dziļāk dvēselē, it kā liels akmens aizsprostotu viņai elpu un skābe kairinātu rīkles galu.

Skara atcerējās vectēva ierasto teicienu. Uzvaras sajūta ir jauka, tomēr tā drīz vien pagaist.

Skaras balss naktī skanēja pavisam vāri. - Kas noticis?

- Vēl citas sliktas ziņas, - Māte Skēra atbildēja. - Es zinu, kur Gudrais Jillings bija pazudis.

Ralfs mēdza teikt, ka nekur nevar tik labi aizmirst nepatikšanas kā uz kuģa klāja zem piepūstas buras, kad visļaunākais ienaidnieks ir vējš un vislielākās bažas sagādā aiznākamais vilnis. Kols to tiešām uzskatīja par gudrību un pasmaidījis pieķērās pie kuģa rastra, lai izbaudītu šļakatas, kas šļācās sejā, un sāli, kas krājās uz lūpām.

Tomēr dieviem tīk pasmieties par laimīgu cilvēku.

Kāda roka veikli apvijās ap puiša pleciem. Tā varbūt nebija tik liela kā Brandam, tomēr tās spēks šķita tikpat biedējošs. Pirkstu kauliņi krevelēm un rētām klāti, ap delmu bāli oranža mirdzoša elfu aproce par uzvaru pār septiņiem vīriem.

- Gandrīz jau atpakaļ mājās. - Caur sašķiebtajām nāsīm Dzelksne dziļi ievilka elpu un pamāja uz Getlandes pakalniem, kas pavīdēja pie apvāršņa. - Es tā noprotu, ka tu atkal skriesi pie Rīnas?

Kols nopūtās. - Paturi draudus pie sevis, Brands ar mani jau runāja...

- Brands nerunā gana skaļi. Viņš ir miera dvēsele. Dievi vien zina, ka tādam jābūt, ja grib samierināties ar mani. Tomēr es esmu precējusies tieši ar Brandu. -Dzelksne piedūra pirkstu sarkanā zelta atslēgai sev kaklā, un tā sašūpojās. - Tāpēc Rīna ir arī mana māsa, un ar mani vis neies tik viegli. Tu man vienmēr esi paticis, un man nepatīk neviens cits, bet vai tu saproti, kāpēc es to visu saku?

- Diez vai es būtu tas tālredzīgais. - Kols nokāra galvu. — Es jūtos kā iesprostots telpā, kas kļūst aizvien mazāka. Es neredzu, kā varētu izdarīt pa prātam gan Rlnai, gan Tēvam Jārvi.

- Tu gribēji teikt, ka neredzi, kā dabūt to, ko gribi

no viņiem abiem?

>

Kols uzmeta Dzelksnei vainas pilnu skatienu. - Es gribu, lai mani mīl, kamēr es pārveidoju pasauli. Kas tajā tik nepareizs?

- Nepareizi būtu, ja tu nedarītu ne vienu, ne otru un galu galā nonāktu postažā. — Dzelksne nopūtās un saprotoši uzsita draugam pa plecu. - Es zinu, kā tu jūties, ja tas ir kāds mierinājums. Es zvērēju ķēniņienei Leitlinai būt par viņas izraudzīto vairognesi un solījos būt Branda sieva, bet galu galā... Izrādās, viņi abi ir pelnījuši ko labāku.

Kols apjukumā sarauca pieri. Šis bija savāds mierinājums no Dzelksnes, kuru viņš pazina un kura vienmēr šķita tik nosvērta; vai tiešām arī viņu māc šaubas?

> у

- Neesmu pārliecināts, ka viņi domā tāpat.

Dzelksne nosprauslājās. - Es neesmu pārliecināta, ka viņi domā citādi. Jūtu, ka manis nepietiek abiem un ka to, kas man ir, neviens ar veselu saprātu negribētu sev. Es nemūžam negribēju kļūt... teiksim... - viņa savilka pirkstus dūrē un nikni pavērās uz to, - šāda dusmīga neliete.

- Tu to negribēji?

- Nē, Kol, negribēju.

- Ko tad tu iesāksi? - viņš jautāja.

Dzelksne izpūta gaisu no rētām klātajiem vaigiem.

— Laikam centīšos vēl vairāk. Un ko iesāksi tu?

Kols nopūtās un pavērās uz māju pusi. - Nolādēts, man nav ne jausmas! - Ieraudzījis pie debesīm pelēkas lēkšķes, viņš sadrūma. — Vai tie ir dūmi? - Kols nopurināja no pleca Dzelksnes delnu, uzlēca uz mucas un tad uzrāpās mastā. Ķēniņiene jau stāvēja pie margām un, pieri saraukusi, vērās uz rietumu pusi; vējš raustīja un plandīja viņas zeltainos matus.

- Drūmas zīmes, — Skifra paklusām norūca, kapuci nenoņēmusi, un pētīja putnus, kas aizvien augstāk meta riņķus pie debesīm.

- Nolāpītās pazīmes. — Kols uzvilkās uz rājas, pārmeta kājas pāri un, ar vienu roku pieķēries pie masta gala, ar otru piesedzot acis no saules, paraudzījās uzTorl-bijas pusi. Kuģis šūpojās, iesākumā Kols neko daudz nesaskatīja, tad Jūras māte uz mirkli nomierinājās, un pavērās tīri labs skats uz dokiem, mūriem, citadeli...

- Ak dievi, - viņš noelsās. Pāri pakalnam tieši cauri pilsētai stiepās melna rēta.

- Ko tu redzi? - ķēniņiene Leitlina nepacietīgi jautāja.

- Ugunsgrēku, - Kols atbildēja, un spalvas uz viņa skausta sacēlās gaisā. — Torlbija deg.

Liesmas jau pārņēma piestātni, kur agrāk rosījās ļaužu pūļi, nopūlējās zvejnieki un tirgotāji skaļi izkliedza preču cenas, bet apdegušajās drupās lidinājās rēgaini putekļi. Sabrukusī un sagrieztā piestātne vairs tik tikko turējās uz zemes, pa daļai jau ievēlusies ūdenī. No ņiprajiem viļņiem gaisā slējās kādas nogrimušas laivas nomelnējušais masts un cita kuģa vientuļais rastrs.

- Kas noticis? - kāds iebrēcas, sajutis degoša koka smaku.

- Mums jāizkāpj liedagā! - Dzelksne nošņāca un tik stipri ieķērās reliņos, ka viņas pirkstu kauliņi nobālēja.

Biezējošajā klusumā viņi Irās uz priekšu un skatījās uz pilsētas pusi, kur stāvā uzkalna galā pazīstamajā ēku rindā kā izkritis zobs mīlētāja smaidā vidēja nopostīto māju vietā radītais tukšums. Ēkas bija nodegušas līdz mūriem, tukšās logu ailas atgādināja līķa acis, un pārogļojušās jumtu sijas šķita nepieklājīgi atkailinātas. Tās joprojām atklepoja tumšu dūmu gļotas, virs kurām nemitīgus lokus meta vārnas, ķērkdamas pateicību savai dzelzs mātei.

- Ak dievi! — Kols nosēca. Sestajā ielā citadeles paēnā, kur atradās Rlnas smēde, kur viņi bija kopā strādājuši, smējušies un mīlējušies, pletās nomelnējuši drupu nodeguļi. Auksti drebuļi pārņēma Kolu līdz pat pirkstu galiem, bailes kā mežonīgs zvērs asajiem nagiem plosīja krūtis, un viņš tik tikko spēja jēdzīgi paelpot.

Bridi, kad ķīlis atdūrās pret oļiem, Dzelksne nolēca no kuģa un Kols viņai pakaļ, nemaz nejuzdams aukstumu. Viņš gandrīz uzkrita virsū meitenei, bet viņa zibenīgi izvairījās.

- Nē! - Kols dzirdēja Dzelksni čukstam, un viņas stipri drebošā delna aizsedza puisim muti.

Kols pavērās uz pludmales nogāzi, kuras galā slējās sen mirušu karaļu kuģu vraki. Kāpās starp jūras vēja plosītajām smilgām pulcējās ļaudis - dučiem sakņupušu plecu un nodurtu galvu.

Cilvēki bija sanākuši uz bērēm, un bailes vēl stiprāk sažņaudza Kolam rīkli.

Viņš mēģināja uzlikt plaukstu uz Dzelksnes pleca, pats īsti nezinot, lai mierinātu šo meiteni vai sevi, bet viņa nopurināja puiša roku un aizskrēja, ar zābaku papēžiem mētājot smiltis pa gaisu. Kols sekoja.

Klusa balss sāka skandēt melodiju. Lūgšanu audējs Brinjolfs dziedāja Miera tēvam un Rakstu mātei, Tiesu mātei un Nāvei, kura apsargā Beidzamās durvis.

- Nē, - Dzelksne nočukstēja, rāpdamās pa kāpām tuvāk ceremonijai.

Brinjolfa dziesma elsojot pārtrūka. Klusumā tikai vējš grābstījās gar zāli, un kaut kur tālu kāda vārna priecājās, augstu gaisā plivinot spārnus. Pret nācējiem pavērās bālas, izdēdējušas un satriektas, asaru nospodrinātas un dusmās saspringtas sejas.

Ieraudzījis Rīnu, Kols atviegloti nopūtās, bet pateicības pilnā lūgsna apklusa, kad viņš pamanīja, kā draudzene atņirdz zobus, ciešanas izkropļo viņas seju un asaras līst pār vaigiem. Ļodzīgām kājām pakaļ Dzelksnei Kols metās pie Rīnas; viņš vienlīdz stipri vēlējās un nevēlējās satikt draudzeni.

Kola acīm pavērās skats uz sārtu, kur malka bija sakrauta līdz viduklim. Viņš ieraudzīja uz sārta uzliktos līķus. Ak dievi, cik to daudz! Divi duči? Trīs?

— Nē, nē, tikai ne to! — čukstus lūdzās Dzelksne un tuvojās tuvākajam kritušajam.

Kols pamanīja, kā vējš neliek mierā tumšos matus, kā uz platajām krūtīm sakrustotas bālas rokas, kuru del-mus apvij vecas rētas - varoņa zīmes, diženu varoņdarbu pierādījumi. Ari tā varoņdarba piemiņa, kas izglāba Kolam dzīvību. Viņš piezagās un nostājās blakus Rīnai, lai ieskatītos sejā Brandam. Tā bija bāla un auksta, zem vienas acs pletās šaura, asinis jau atdevusi brūce.

- Ak dievi! - viņš noelsās, nespēdams noticēt redzamajam.

Brands Kolam vienmēr bija šķitis tik nosvērts un spēcīgs, nesatricināms kā klints, uz kuras stāvēja Torlbija. Nevar būt, ka viņš ir miris. Tas nav iespējams.

Kols aizžmiedza un atkal atvēra sūrstošās acis, līķis joprojām gulēja turpat.

Brands bija izgājis pa Beidzamajām durvīm, un viņa stāsts bija galā. Tas vairs nekad neturpināsies.

Kols izdvesa muļķīgu šņācienu, un spēja sāpe iedūrās nāsīs, bet asaras skrāpēja vaigus.

Dzelksne noliecās pār Brandu, un elfu aproce uz viņas rokas bija satumsusi un apdzisuši, kā zaudējusi dzīvību. Pavisam maigi meitene atglauda matus no vīra sejas. Viņa noņēma no kakla ķēdi, saudzīgi pacēla Branda galvu un uzmauca to viņam kaklā. Zelta atslēgu Dzelksne noglabāja zem vīra krekla. Tas bija vislabākais krekls, kuru viņš nekad nevalkāja, jo neatrada piemērotu brīdi. Trīsošiem pirkstiem Dzelksne glāstīja un kārtoja krekla krūtežu, viņa nespēja rimties.

Rīna cieši piekļāvās Kolam, un viņš aplika ap viņas pleciem savu ļengano, vājo, nekam nederīgo roku. Kols juta, kā draudzene dreb un paklusām šņukst, un pavēra lūpas, lai kaut ko teiktu, bet vārdi nenāca. Viņu taču uzskata par maģistra mācekli, viņam taču jāspēj atrast pareizos vārdus... Ko gan vārdi vairs spētu mainīt?

Kols jutās tikpat bezpalīdzīgi kā toreiz, kad viņa mirusī māte gulēja sārtā un runāja Tēvs Jārvi, jo Kols nespēja dabūt pār lūpām pat zilbi. Viņš spēja tikai stāvēt, nodurt galvu un domāt par to, ko zaudējis.

Klusējošais pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu ķēniņienei Leitlinai, kuras slapjie mati sitās sejā un sāļā ūdens izmērcētā kleita cieši piekļāvās augumam. - Kur ir princis Druins? - viņa norūca. - Kur ir mans dēls?

- Jūsu apartamentos un drošībā, manu ķēniņien, -atbildēja Lūgšanu audējs Brinjolfs, kurš, atbalstījis zodu pret taukajām kakla krokām, skumji vērās sārtā. - Par to jāpateicas Brandam - viņš sāka zvanīt zvanu, lai visus brīdinātu. Druina sargi nepieļāva risku, viņi nolaida Vaidu vārtus un noslēdza citadeli.

Piemiegtām acīm Leitlina noraudzījās līķos. - Kurš to izdarīja?

Edni, viena no meitenēm, agrākajām Dzelksnes audzēknēm, ar asinīm klātu apsēju ap galvu nospļāvās uz zemes. — Gudrais Jillings un viņa sabiedrotie.

- Gudrais Jillings, - Leitlina klusi murmināja. - Pēdējā laikā to vārdu nākas dzirdēt pārlieku bieži.

Dzelksne nesteidzīgi izslēja muguru. Viņas acīs nebija asaru, bet Kols dzirdēja, ka katrs elpas vilciens nāk mokoši kā aizžņaugts vaids. Rīna pabužināja meitenes plecu, bet Dzelksne nepagriezās, viņa pat nepakustējās. Kā iegrimusi transā.

- Viņš ieradās ar diviem, varbūt trim kuģiem, - Edni sāka stāstīt. - Tas notika naktī. Ar to nepietiktu, lai ieņemtu pilsētu, bet, lai to nodedzinātu, — gan. Daži trovenieši atpeldēja jau iepriekšējā dienā. Teicās esam tirgotāji. Mēs domājam, ka viņi ielaida Jillingu pilsētā. Kopā ar pavadoņiem viņi izklīda un sāka dedzināt.

- Brands viņus izdzirdēja un sacēla trauksmi, - Rīna nomurmināja. — Teica, ka jābrīdina ļaudis, jo tam nekas labs neesot prātā.

- Bez brīdinājuma mūs piemeklētu vēl lielāks posts, -kāds vecs vīrs ar kaklā pakarinātu roku piebilda un samirkšķināja asaru pilnās acis; straumīte aizplūda pār viņa vaigu. - Vispirms es par to uzzināju, kad izdzirdēju zvana skaņas. Pēc tam jau daudzviet sāka degt. Izcēlās haoss, un visam pa vidu vēl Gudrais Jillings ar saviem smiekliem.

- Viņš smējās un nogalināja vīrus, sievas un bērnus, — teica Edni.

Brinjolfs riebumā nogrozīja galvu. - Ko gan var gaidīt no tāda, kurš pielūdz tikai Nāvi?

- Viņi zināja, kur atradīsies sargi. - Edni savilka pirkstus dūrēs. - Viņi zināja, kuru ceļu izvēlēties, kurām mājām pielaist uguni. Viņi zināja, kur ir mūsu stiprās un vājās vietas. Viņi zināja visu!

- Manu ķēniņien, mēs tomēr turējāmies pretī. - Lūgšanu audēja smagā roka noslīga uz Edni trauslā pleca. -Jūs lepotos par to, kā jūsu ļaudis nepadevās! Pateicoties dievu labvēlībai, mums izdevās viņus padzīt, bet... Vārnu māte vienmēr paņem lielu tiesu...

- Tas paliek uz Veckundzes Veksenas, nevis kāda cita sirdsapziņas, - slaucīdams degunu, nobubināja Kols.

- Dzelksne. - Ķēniņiene Leitlina spēra soli uz priekšu. - Dzelksne! - Viņa stipri saspieda meitenes plecu. - Dzelksne!

Dzelksne vērās uz savu pavēlnieci tukšām acīm, kā mozdamās no sapņa.

- Man jāpaliek šeit un jāmēģina sadziedēt Torlbijas vātis, man jāparūpējas par dzīvi palikušajiem, - ķēniņiene sacīja.

Dzelksnes kunksti pārtapa saraustītos rūcienos. Žokļu muskuļi rētu klātajā sejā sāpīgi savilkās. — Man jādodas cīnīties.

- Jā. Un es tevi neaizkavēšu, pat ja varētu to darīt. -Ķēniņiene izslēja zodu. - Es atbrīvoju tevi no zvēresta, Dzelksne Batu, tu vairs neesi mana izraudzītā vairog-nese. - Valdniece pieliecās tuvāk un turpmākos vārdus noskaldīja kā ar dzelzs asmeni. — Tā vietā tev jākļūst par mūsu zobenu. Par zobenu, kas nesīs atriebi Gudrajam Jillingam!

Dzelksne lēnītēm pamāja, bet viņas pirksti sažņaudzās drebošās dūrēs. - Es zvēru.

- Manu kēninien, mēs noķērām vienu no viņiem, -pavēstīja Edni.

Leitlina piemiedza acis. — Kur viņš ir?

- Citadelē iekalts ķēdēs un apsargāts. Nav teicis ne vārda, tomēr pēc apbruņojuma un maiņas riņķiem mēs viņā atpazinām vienu no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem.

Dzelksne atņirdza zobus. Viņas elfu aproce atkal iegailējās — sakarsusi kā ogle tā iekrāsoja sarkanus stingos dobumus meitenes sejā, un acu kaktiņos uzšķīlās asinskārs mirdzums.

- Viņam būs jārunā ar mani, - Dzelksne nočukstēja.

.

- Mani sabiedrotie, — Skara iesāka. - Mani draugi! -Varētu domāt, ka, nosaucot par draugiem, viņos mazināsies ienaidnieka sajūta. - Man likās nepieciešams sasaukt kopā tikai mūs sešus, lai varētu apspriest esošo situāciju bez pārāk biežas... pārtraukšanas. — Ar to Skara domāja tādus uzbrukumus kā sīki kašķi, pārmetumi un draudi, kuri paralizēja daudzskaitlīgo tautas pilnsapulci.

Ķēniņš Otils un karalis Gorms veltīja viens otram drūmus skatienus. Tēvs Jārvi un Māte Skēra skarbi palūkojās viens uz otru. Māsa Ouda, stingri saņēmusi rokas, atlaidās dziļāk krēslā. Jūras brīzīte kā nopūta sašūpoja garo kapkalna zāli, un, lai gan diena izvērtās silta, Skarai pārskrēja salti drebuļi.

Tikšanās noritēja brīvā dabā, kur taureņi lidinās no zieda uz ziedu virs vecāku kapu kopiņām, kurus viņa gandrīz nemaz nepazina. Tā bija tikšanās šaurā lokā tikai diviem karaļiem, trim maģistriem un viņai pašai, virs galvas savelkoties Veckundzes Veksenas draudu mākoņiem.

- Ja runājam par pašreizējo situāciju, - Māte Skēra nepārstāja grozīt slaidajā delmā uzmauktās elfu aproces, — tad mums tā ir diezgan draņķīga.

- Mums tuvojas desmit tūkstoši Augstā karaļa karavīru, - Ūtils sacīja. - Turklāt bruņojušies ar daudzu leģendām apvītu varoņu slavas karogiem.

- Katru dienu tie aizvien lielākā skaitā šķērso Jutmār-kas jūras šaurumus, — piebilda Gorms. — Mums jāatkāpjas. Mums jāpamet Trovenlande.

Skara satrūkās. Pamest Beila strēli? Pamest savu zemi un savus ļaudis? Pamest sava vectēva piemiņu? No šīs domas viņai metās nelabi, pat vēl ļaunāk.

Ūtils ļāva kailā zobena galam noslīdēt līdz zālei. - Manuprāt, tā mēs pie uzvaras netiksim.

- Un kā, jūsuprāt, mēs pie tās tiksim? - Skara vērsās pie ķēniņa lūdzošā balsī, viņa centās nosēdēt taisni un nezaudēt valdnieces cieņpilno sejas izteiksmi, lai gan daudz labprātāk sarautos čokurā zem troņa un izraudātos. Ūtils tikai lēnītēm pagrozīja savu zobenu, un viņa vaigs palika tikpat akmens ciets kā zemāk stāvošās klintis.

- Ik mirkli esmu gatavs paļauties uz veiksmi, liekot lietā ieročus, tomēr es neesmu viens. Man jādomā par savu sievu un dēlu. Es nedrīkstu aizmirst par to, ko viņiem atstāšu.

Sajutusi nelabumu kāpjam kaklā, Skara ar piespiešanos to norija. Situācija nudien bija pavisam izmisīga, ja reiz pat Dzelzs ķēniņš nespēja pateikt, ka tērauds nesīs atbildi.

Māte Skēra aizgrieza noskūto galvu un nospļāvās pār plecu. - Iespējams, pienācis laiks nosūtīt putnu pie Veckundzes Veksenas.

Tēvs Jārvi nosprauslājās. - Māte Advina skaidri un gaiši lika manīt, ka ar mani nemūžam neslēgs mieru.

- Jūs tā sakāt.

Tēvs Jārvi piemiedza acis. — Vai domājat, ka es meloju?

Skēra atbildēja ar niknu skatienu. - Parasti jā.

- Karalis Fins noslēdza mieru ar Veckundzi Vek-senu, — Skara ieminējās, bet viņas balss aizlūza. - Un kādu labumu tas viņam deva?

Abi karaļi nebilda ne vārda, un klusums biezēja aizvien drūmāks, tad Māte Skēra pavirzījās uz priekšu, bet plaukstas aizvien vēl palika viņas klēpī. - Ikviens karš ir tikai miera prelūdija, karš ir vienošanās ar zobeniem, nevis vārdiem. Dosimies pie Veckundzes Veksenas, kamēr mums vēl ir kaut kas, par ko kaulēties...

- Nekādas kaulēšanās! — atskanēja rēciens. - Miera nebūs.

No kāda vadoņu kuģu vraka aizsega parādījās Dzelk-sne Batu. Pirmajā brīdī, viņu ieraugot, Skaru pārņēma prieks. Tieši tā sieviete, kura vajadzīga brīdī, kad jāstājas pretī neiespējami nelabvēlīgām izredzēm. Tad Dzelksne paraustīja ķēdi un pavilka uz priekšu gūstekni, kas ste-berēja viņai pakaļ uz drebošām kājām ar priekšā sasietām rokām un asinīm piesūkušos maisu galvā. Pēc tam Skara ieraudzīja vēl kādu stāvu, kurš sekoja skrandainā apmetnī ar dziļi uzmauktu kapuci. Visbeidzot viņa saskatījās ar Dzelksni, kuras dziļi dobumos iegrimušajās acīs dega tik spīvs ienaids, ka bija gandrīz sāpīgi to redzēt.

- Gudrais Jillings uzbruka Torlbijai, - viņa nošņāca un iespēra gūsteknim, kurš nokrita uz ceļiem trīs valdnieku un trīs maģistru priekšā. - Viņš nodedzināja pusi pilsētas. Ķēniņiene Leitlina ar dēlu joprojām atrodas tur un rūpējas par ievainotajiem. Jillings nonāvēja vīrus, sievas un bērnus. Viņš nonāvēja... — Dzelksnes rīkle aizžņaudzās, un viņa iekāsējās, tad atņirdza zobus, atkal saņēmās un, acīm mirdzot, izslēja smailo zodu. - Viņš nonāvēja Brandu.

Gorms iesāņus paraudzījās uz savu maģistri. Ūtila pirksti ap cieši satverto zobenu nobālēja. Tēva Jārvi acis plati iepletās, un šķita, ka viņš teju novelsies no sēdekļa.

- Ak dievi, - maģistrs nočukstēja, un pēdējā asins lāse pameta viņa bālo seju.

- Man... ļoti žēl... - Skara nostostīja. Atmiņā atausa diena, kad viņa pirmoreiz nonāca Torlbijā un Dzelksne viņu atbalstīja. Kaut tagad viņa varētu tāpat uzmundrināt Dzelksni... Tomēr dusmas bija pārvērtušas meitenes seju baisā vieplī, un Skara tik tikko uzdrošinājās uz viņu paskatīties, kur nu vēl pieskarties.

Atnācējs noņēma no galvas skrandaino kapuci. Tā izrādījās tumsnēja dienvidniece - slaida kā pātaga, ar apdeguma rētām klātu sejas kreiso pusi. Savulaik Skarai būtu jāsaviebjas, to redzot, bet nu jau viņa bija pieradusi pie rētām.

- Esiet sveicināti, diženie karaļi, diženās karalienes, diženie maģistri! — Sieviete paklanījās, un īsi apcirptajos sirmajos matos visi ieraudzīja izdedzinātus kailus plankumus. - Aljuku pusē mani dēvē par Sunaraskunu, bet Kaljivā — par Skarajoi jeb Drupu minēju.

- Un kā jūs sauc šeit? - Māte Skēra naidīgi vaicāja.

- Tā ir Skifra, - Jārvi klusām noteica.

- Vai ragana Skifra? - Skēras lūpas riebumā saviebās. - Elfu svētlietu zagle? Tā, kuru Veckundze Veksena apsūdzēja?

- Tā pati, manu dūjiņ. - Skifra pasmaidīja. - Veckun-dze Vcksena nosvilināja manu māju un nogalināja manu dēlu, tā nu sanāk, ka esmu tavas nāvīgākās ienaidnieces nāvīgākā ienaidniece.

- Tātad vislabākā sabiedrotā. - Zobenlauzis pārlaida drūmu skatienu ķēdēs iekaltajam. — Vai mums būs jāmin mīklas arī par šo ciemiņu?

Dzelksne nosprauslājās un norāva maisu no vīrieša galvas.

Pirmajā mirklī rīklē sakāpa nelabums, kad Skara ieraudzīja viņa seju. Sasista līdz nepazīšanai un zilumiem klāta, viena acs pietūkusi, otras baltums asinīm pieplūdis. Tad Skara aptvēra, ka seja tomēr šķiet pazīstama. Viens no tiem vīriešiem, kuri atradās Mežā tonakt, kad Dievzāle nodega. Viens no tiem, kuri smējās, kad karalis Fins ievēlās ugunskurā. Skara apzinājās, ka būtu jāienīst, tomēr, redzot sasisto seju, viņa izjuta žēlumu pret šo vīrieti. Žēlumu un riebumu par to, kas viņam nodarīts. Esi vienlīdz augstsirdīga pret saviem ienaidniekiem un draugiem, vectēvs mēdza teikt. Ne jau viņu, bet sevis dēļ.

Tomēr Dzelksne nebūt nebija noskaņota augstsirdīgi. — Šis ir Bezbailīgais Asborns, Gudrā Jillinga sabiedrotais. — Viņa iegrūda pirkstus sarecējušām asinīm pieķepušajos gūstekņa matos un parāva tā seju sev tuvāk. - Viņu notvēra uzbrukumā Torlbijai, un beigu beigās viņš ir apliecinājis, ka pazīst arī bailes. Pasaki viņiem to, ko teici man, tārps tāds!

Slābanās Asborna lūpas pavērās un atsedza smaganas bez zobiem, aizkritušā balsī viņš izdvesa vārdu pa vārdam: - Jillings saņēma... vēsti. Tā teica, ka jāuzbrūk

Torlbijai. Tur bija teikts, kad... kur... un kā jāuzbrūk. -Skara saviebās, cik nejauki siekalas un asinis skalojās vīrieša mutē. — Jūsu vidū... ir nodevējs.

Tēvs Jārvi izslējās, un kroplā delna savilkās parodijā par dūri. - Kurš tas ir?

— To zina tikai Jillings. — Vīrieša vienīgā asinīm pieplūdusī acs nenovērsās no Skaras. — Iespējams, viņš tagad atrodas... starp jums. - Sakropļotās lūpas iepletās asiņainā smaidā. - Varbūt...

Dzelksne iezvēla pa daudz cietušo seju, nogāza gūstekni uz sāniem un pacēla roku nākamajam sitienam.

— Dzelksne! — Skara iekliedzās un ķēra pie krūtīm. — Nevajag!

Dzelksne pavērās uz viņu, meitenes sejā sēras mijās ar ienaidu.

- Lūdzu! Ja turpināsi viņu mocīt, tu nodarīsi pāri pati sev. Tu sāpināsi mūs visus. Es tevi lūdzu, izrādi kaut mazliet žēlastības!

— Žēlastību? — Dzelksne nospļāvās, un asaras izplūda pār viņas rētu sakropļoto vaigu. - Vai Brandam viņi izrādīja savu žēlastību?

— Ne vairāk kā manam vectēvam. — Izmisusī Skara paliecās uz priekšu, un arī viņai sāls iedzēla acīs. — Tomēr mums jābūt labākiem par viņiem!

- Nē. Mums jābūt ļaunākiem. - Dzelksne mežonīgi parāva ķēdi un pacēla cieši savilkto dūri, bet smaids Asborna sejā tikai iepletās.

- Nāk Gudrais Jillings! Gudrais Jillings nāk un nes līdzi Nāvi! - vārdi guldzēja pār viņa lūpām.

- Ko niekus, Nāve jau atrodas šeit. - Skifra pagriezās, pacēla roku ar tajā sagrābtu tumša metāla priekšmetu.

Atskanēja nāvējošs krakšķis, un Skara salēcās savā krēslā, tad sarkana strūkla izšļācās no Asborna pakauša, viņš sagriezās, novēlās uz sāniem ugunskurā, un mati uzliesmoja.

Skara vērās notiekošajā, acis iepletusi un šausmās sastingusi.

- Lai Kara māte mūs pasargā, - Gorms nočukstēja.

\

- Ko tu izdarīji? — Māte Skēra iebrēcās un pielēca kājās. Viņas soliņš novēlās zālē.

- Priecājieties, manas dūjas, esmu atnesusi jums jūsu uzvaras ieroci! - Skifra vēlreiz pacēla gaisā nāvējošo priekšmetu, un tā galā izplūda dūmu strūkla. - Es zinu, kur tādus var dabūt daudz vairāk. Tām relikvijām piemīt tik milzīgs spēks, ka šis šķitīs tikai nieks. Šie elfu ieroči tika izkalti vēl pirms Dieva sašķelšanas!

- Kur tie ir? - Tēvs Jārvi jautāja, un Skaru pārsteidza viņa skatienā svilstošā nepacietība.

Skifras galva noslīga uz sāniem. - Strokomā.

- Tas ir neprāts! - Māte Skēra iebrēcās. — Maģistrāts ir aizliedzis ieiet Strokomā. Ikviens, kurš tur nonāks, saslims un nomirs!

- Es tur jau pabiju. — Skifra pacēla gaisā slaido roku un norādīja uz kvēlojošo elfu aproci ap Dzelksnes delnu. - Es to atnesu no turienes un vēl joprojām metu ēnu. Man neviena vieta nav liegta. Es esmu Drupu minēja un zinu, kā iekļūt visur. Zinu pat tos ceļus, kuri mūs var pasargāt no Strokomā valdošajām slimībām. Tikai sakiet, un es ielikšu jums rokās ieročus, pret kuriem nespēj nostāvēt neviens cilvēks, neviens varonis, neviena armija.

- Un nolādēt mūs visus? - Māte Skēra ņurdēja. - Vai esat zaudējuši prātu?

- Es savu vēl neesmu zaudējis. - Ķēniņš Ūtils mierīgi piecēlās kājās, mierīgi piegāja pie Asborna līķa un tikpat mierīgi notupās. - Dižens varonis vēl elpo pat tad, kad vārnas jau dzīro. Dižens valdnieks noskatās, kā sadeg viņa ienaidnieku līķi. - Ūtils iebāza pirkstu Asborna pierē iededzinātajā caurumā, un neprāta dzirksts, kas šķita jau izdzisusi, atkal iedegās ķēniņa acīs. — Tērauds nesīs atbildi. - Ūtils izvilka asinīm klāto pirkstu un izbrīnīts to nopētīja. - Šī ir tikai vēl viena tērauda izpausme.

Skara pievēra acis un cieši pieķērās pie krēsla paroce-ņiem. Viņa centās aizturēt satraukto elpu, savaldīt mezglā savilkušos kuņģi un mazināt šausmas. Šausmas par redzēto brīnumu un acu priekšā nogalināto gūstekni, šausmas par to, ka, šķiet, tikai viņu tas satrauc. Viņai jābūt drosmīgai. Viņai jābūt gudrai, jābūt stiprai.

- Uzskatu, ka tas jānoslēpj apvalkā, lai nesavaino visus mūs, - Gorms ierunājās.

- Es uzskatu, ka tas jānoslēpj Gudrā Jillinga sirdī! —

Dzelksne nošnāca.

»

- Redzu, ka sēras atņēmušas jums veselo saprātu, -Māte Skēra atcirta. - Elfu maģija? Domājiet, ko runājat! Mēs riskējam sarīkot vēl vienu Dieva šķelšanu! Turklāt mūsu vidū ir nodevējs!

- Nodevējs, kurš lika nodedzināt Torlbiju, - Dzelksne nikni iejaucās, - par ko jūs tik ilgus gadus sapņojāt! Nodevējs, kurš kalpo Augstajam karalim, ar kuru jūs labprāt noslēgtu mieru!

- Rūpīgi padomā, pirms man ko pārmet, tu, nedabiski...

Skara saņēmās un atvēra plakstus. - Ikviens no mums ir kaut ko ziedojis! - viņa iesaucās. - Ikviens no mums ir zaudējis draugus, mājas, ģimeni. Mums jābūt vienotiem, vai arī Veckundze Veksena mūs iznīcinās citu pēc cita!

- Mēs esam nostājušies pretī Augstā karaļa varai, -Tēvs Jārvi iebilda, — un viņam jau nekā vairs nav. Viņam ir tikai vara. Viņš nevar atkāpties tāpat kā mēs. Mēs jau esam izraudzījušies savu ceļu.

- Jūs to mums izraudzījāties, - Māte Skēra nelikās mierā. — Cits pēc cita asinīm slacīts solis! Tas ved mūs tieši uz iznīcību!

Rēcoši smiekli izlauzās pār Skifras lūpām. — Jūs itin veiksmīgi taustījāties pa šo ceļu bez manis, manas dūjas! Risks pastāv vienmēr. Zaudējumi būs vienmēr. Toties es jums atklāju aizliegto burvestību, bet Saule jau tāpēc nav pārstājusi aust.

- Mēs valdām tāpēc, ka cilvēki mums uzticas, - teica Gorms. - Kā tas ietekmēs viņu uzticību?

- Jūs valdāt tāpēc, ka cilvēki no jums baidās, - iebilda Tēvs Jārvi. — Ar šādiem ieročiem viņi baidīsies vēl stiprāk.

Skēra nošņācās. - Tēvs Jārvi, tas ir ļauni.

- Baidos, ka tas ir mazākais ļaunums. Māte Skēra. Par slavenām uzvarām sacer slavas dziesmas, bet ne tik slavenās nav sliktākas tikai tāpēc, ka skaldi par tām neliekas ne zinis. Savukārt slaveni zaudējumi ir tikai zaudējumi.

- Mums vajadzīgs laiks, lai visu apsvērtu, — Skara sacīja un pastiepa rokas uz priekšu, kā mierinot kašķīgu

suņu baru.

)

- Ne pārāk ilgi. — Skifra pašāva roku gaisā un noķēra garām lidojošu sakaltušu lapu. — Smiltis jau plūst pulksteņos, un Gudrais Jillings nāk aizvien tuvāk. Vai darīsiet to, kas jādara, lai viņu sakautu? Vai arī ļausiet sakaut sevi? - Viņa aizgriezās un saspieda lapu, tad izslēja roku gaisā un palaida putekļus pa vējam. - Ja gribat zināt manas domas, mīļās dūjiņas, izvēles nemaz nav!

- Miera nebūs, - norūca Dzelksne Batu un pārmeta ķēdi pār plecu. - Kamēr vien Gudrais Jillings un es būsim dzīvi. To es jums apsolu! - Viņa pagriezās, lai sekotu Skifrai, un vilka nogalinātā līķi sev pakaļ. Asborna papēži atstāja zālē divas rises.

Gorms nesteidzīgi pieslējās kājās, un viņa kaujās cietusī seja sadrūma. - Tādā gadījumā ļaujiet mums rīt ap saullēktu sasaukt tautas sapulci, un tad arī izlemsim par mūsu alianses turpmāko nākotni. Iespējams, pat visas Sašķeltās jūras likteni.

Karalis Ūtils piecēlās kājās nākamais. - Mums daudz kas jāpārrunā, Tēvs Jārvi.

- Tas tiesa, manu ķēniņ, bet vispirms man jāapspriežas ar karalieni Skaru.

- Ļoti labi. — Ūtils atkal uzkabināja kailo zobenu uz rokas. - Es tikmēr mēģināšu atturēt Dzelksni Batu no visu pasaules vensteriešu nogalināšanas, meklējot nodevēju. Aizsūtiet putnu ķēniņienei Leitlinai, lūdziet viņu noskūpstīt dēlu manā vārdā. - Ūtils aizgriezās un paskatījās uz Beila strēli. - Sakiet, ka laikam nepaspēšu uz pusdienām.

Skara pagaidīja, lai ķēniņš Ūtils aiziet un Māte Skēra, sarūgtinājumā grozīdama galvu, attālinās, un tikai tad sāka runāt. - Jūs zinājāt, ka šis brīdis pienāks. - Skara apdomīgi pārcilāja domās atsevišķos fragmentus, līdz viss salikās vienotā mozaīkā. - Tāpēc jūs gribējāt, lai es paaicinu šurp tikai mūs sešus, lai vēsts par elfu senlietām neaizklīstu tālāk.

- Ne visiem piemīt tāda... tālredzība kā jums, manu karalien. - Glaimi, glaimi... Skara centās neļauties to varai. - Vēlme saglabāt šauru informēto loku ir pamatota, īpaši, ja nodevējs tik tiešām atrodas mūsu vidū.

Izklausījās itin jēdzīgi, bet Skara tik un tā sarauca pieri. — Man varētu arī apnikt dancot pēc jūsu stabules, Tēvs Jārvi.

- Mēs visi dancojam pēc Veckundzes Veksenas stabules, un es esmu devis zvērestu apturēt tās pūtēju. Jums, manu karalien, jāpieņem būtisks lēmums.

- Cits būtisks lēmums pēc cita.

- Tāda ir varas cena. - Jārvi skatiens aizklīda līdz asinīm klātajai zālei, un vienu mirkli šķita, ka arī viņš cenšas pārvarēt nelabumu. — Piedodiet. Es tikko uzzināju, ka labākais cilvēks no visiem, kurus pazinu, ir gājis bojā. Reizēm ir grūti... izdarīt pareizo izvēli.

- Reizēm pareizas izvēles nemaz nav. — Skara centās iztēloties, kā vectēvs rīkotos viņas vietā. Kādu padomu viņai dotu Māte Ķīra... Tomēr par šādu situāciju viņai nekas nebija mācīts. Skara jutās kā tālu iepūsta nevienam nezināmā jūrā, kad pie apvāršņa briest vētra un neredz zvaigznes, pēc kurām orientēties. - Kā man būtu jārīkojas, Tēvs Jārvi?

- Kāds gudrs cilvēks man reiz teica, ka karalim jāuzvar un pārējam nav nozīmes. Uz karalieni attiecas tas pats. Pieņemiet Skifras piedāvājumu. Tā kā mums nav nekā, ko likt uz svariem, Augstais karalis mūs visus paslaucīs malā. Veckundze Veksena jūs nepažēlos, viņa nežēlos Trovenlandes ļaudis. Gudrais Jillings jums nepateiks paldies par atturību. Pajautājiet pati sev, kā viņš rīkotos jūsu vietā!

Skara nespēja nenodrebēt, to dzirdot. - 1ās nozīmē, ka man jākļūst par Gudro Jillingu?

- Lai Miera tēvs lej asaras par metodēm. Lai Kara māte priecājas par rezultātu.

- Un ko tad, kad karš būs galā? - Skara čukstus vaicāja. - Kādu mieru būsim sev izcīnījuši?

- Jūs gribat būt žēlsirdīga un turēties gaismas pusē. Es to saprotu. Es to apbrīnoju, tomēr, manu karalien... -Tēvs Jārvi pienāca pavisam tuvu, ieskatījās Skarai acīs un mierīgā balsī turpināja: - Tikai uzvarētāji var atļauties būt žēlsirdīgi.

Izvēles nebija nemaz. Skara to apzinājās kopš brīža, kad Skifra parādīja brīnumu. Ieskatījusies acīs Tēvam Jārvi, viņa saprata, ka to zina arī maģistrs. Viņš to paredzēja jau sen un izmainīja ceļu tik nemanāmi, ka Skara jutās, kā turot kuģa stūri savās rokās. Tomēr Skara apzinājās arī to, ka, Augstā karaļa armijai tuvojoties, viņas aizlienētā vara rūk mazumā. Šis varētu būt viņas pēdējais trumpis. Viņai jāuzvar sava vectēva, savas tautas, Trovenlandes vārdā. Sevis pašas vārdā.

- Es zinu, par kādu cenu. — Skara pavērās uz Beila strēles cietokšņa robotajiem mūriem, kas melni slējās pret baltajām debesīm. - Jums jāpārliecina ķēniņš Ūtils, ka pret Gudro Jillingu jācīnās šeit.

Tēvs Jārvi veltīja Skarai ilgu un pētošu skatienu, it

kā ar acīm varētu izzināt viņas nodomus. Varbūt viņš to

> »

arī spēja. - Viņš negribēs karot tik tālu prom no mājām. Un Gorms to gribēs vēl mazāk.

- Tādā gadījumā es parunāšu ar Māti Skēru un noskaidrošu, kas viņai piedāvājams kā trumpis pret jums. -Skara pamāja ar roku uz elfu mūriem, kuri pacēlās virs viņas mātes kapa. - Stiprāka cietokšņa nav nekur. Ja mēs tajā nocietināsimies, Gudrajam Jillingam būs jānāk pie mums. To viņam liks lepnība, jo viņš nespēs paiet garām un atstāt mūs aiz muguras neapspiestus. Mēs sapulcināsim šeit Augstā karaļa vīrus - visus vienuviet. Mēs būsim tas vairogs, pret kuru sašķīdis Veckundzes Vekse-nas varenība. Jūs varēsiet brīvi izvēlēties ieročus... - Skara neizrādīja riebumu, kas pārņēma, ieraugot asiņaino zāli, kur nokrita Asborns. - Kad atgriezīsieties, mēs ar vienu sitienu sakausim visu Gudrā Jillinga karaspēku.

Ieslīdzis domās, Jārvi nopētīja Skaru. - Tam ir saprātīgs pamats, bet karavīri reti interesējas par saprātu.

- Karavīriem patīk nopulēti ieroči un varoņteikas, kur tērauds sniedz atbildi. Uzdrošinos ierosināt nodziedāt karaļiem kādu no varoņdziesmām. Vai jums ir laba dziedamā balss, Tēvs Jārvi?

Viņš pārsteigumā sarauca pieri. - Tā sagadījies, ka ir gan.

- Es nepametīšu cietoksni, par kuru mans tēvs atdeva dzīvību. Es nepametīšu zemi, par kuru krita mans vectēvs.

- Tādā gadījumā es cīnīšos plecu pie pleca ar jums, manu karalien. - Jārvi paraudzījās uz Māsu Oudu. - Vai jums ir kas piebilstams?

- Es runāju tad, kad karalienei Skarai nepieciešams mans padoms. - Ouda visai laipni pasmaidīja. - Jūtu, ka viņa itin labi tikusi galā ar jums arī bez manis.

Tēvs Jārvi iespurdzās un starp kapkalniem devās prom uz ķēniņa Utila apmetni.

- Viltīgs kā lapsa, - Māsa Ouda nomurmināja un nostājās blakus Skarai. - Viņš spētu pārliecināt, ka jebkurš risinājums ir pamatots.

Skara pavērās sānis. - Nav jābūt gaišreģei, lai saprastu, ka sekos “bet”...

- Viņa plāns ir izmisuma dzīts. Viņš ir ar mieru spert kāju uz aizliegtās zemes un sekot tās raganas Skifras rādītajam ceļam. - Māsa Ouda turpināja vēl klusāk: - Viņš labprāt ietu uz elli, ja pats nelabais teiktu, ka jāiet, un liktu mums visiem sev sekot. Ja nu viņiem neizdodas sameklēt tās elfu relikvijas? Kā pienagloti mēs paliksim uz Beila strēles desmit tūkstošu karavīru ielenkumā. Un ja nu viņi tās atrod? - Nu jau Māsas Oudas čukstā ieskanējās bailes. - Vai mēs riskēsim ar vēl vienu pasaules

sašķelšanu?

>

Skara atcerējās nodedzinātās viensētas un pilsētas, vectēva svētās zāles drupas. - Pasaule jau ir sašķelta. Bez šiem ieročiem Augstais karalis uzvarēs, un līdz ar viņu uzvarēs arī Veckundze Veksena. - Nelabums sakāpa rīkles galā, un Skara to norija. - Gudrais Jillings uzvarēs.

Māsas Oudas pleci sašļuka. - Es neapskaužu jūs, manu karalien, jums jāpieņem tāds lēmums... — Viņa uzmeta acis aizejošajam Tēvam Jārvi. - Tomēr baidos, ka, iznīcinot vienu briesmoni, jūs varētu radīt jaunu.

Skara pēdējo reizi pavērās uz tēva kuģa vraku. - Agrāk es domāju, ka pasaulē ir varoņi. Tomēr pasaule, izrādās, ir briesmoņu pilna, Māsa Ouda. - Skara novērsās no aizgājējiem un palūkojās uz Beila strēli. - Varbūt

labākais, uz ko varam cerēt, ir visbriesmīgākā briesmoņa pārvilināšana savā pusē.

Rīna neko nepameta nepadarītu līdz galam. Tas Kolam vienmēr patika.

Tiklīdz viņi ieradās Beila strēles cietoksnī, viņa sa-

> ' >

meklēja smēdi, atrada brīvu vietu pagrabā, kur agrāk turēja ogles, kārtīgās rindās salika darbarīkus un ķērās pie darba. — Šādos laikos kalējam netrūkst darba, - viņa paskaidroja Kolam.

Kopš tā brīža Rīna neizlīda no karstās, tumšās, pēc oglēm smirdošās telpas un tik kala, asināja un kniedēja. Kols jau sāka bažīties par Rīnu pat vēl stiprāk nekā par sevi, un tā nenotika bieži.

Viņš maigi uzlika plaukstu meitenes delnai, lai to apturētu. - Neviens tev nepārmetīs, ja piestāsi.

Rīna nopurināja Kola roku un turpināja pulēt. - Ja apstāšos, man būs jādomā. Es negribu domāt.

Kols vēlreiz pasniedzās pēc viņas rokas. - Es saprotu, tomēr, Rīna...

Meitene atkal atbrīvojās. - Beidz celt paniku.

- Atvaino.

- Beidz atvainoties.

- Labs ir, es neatvainojos.

Rīna apstājās un pikti pavērās uz draugu. - Nudien pārstāj jokot.

Kols uzdrošinājās šķībi pasmaidīt. - Atvaino.

Tik tikko manāms smaida atspulgs pazibēja uz Rlnas lūpām un nozuda kā nebijis. Kolam patika likt draudzenei smaidīt, tomēr diez vai todien izdotos vēlreiz to panākt. Rīna atspiedās ar dūrēm pret solu, sacēla plecus līdz ausim un pavērās uz daudz cietušo koka virsmu.

- Es nepārstāju domāt par lietām, ko vēlos viņam pateikt. Es paveru lūpas, lai viņu uzrunātu. Es pagriežos, lai viņu pasauktu. - Meitenes seja savilkās grimasē, kā grasoties raudāt, tomēr asaru nebija. - Viņa vairs nav. Viņš ir aizgājis un nekad neatgriezīsies. Ik reizi, kad to atceros, es nespēju tam noticēt. - Rīna skumji nogrozīja galvu. - Viņam vienmēr atradās labs vārds, ko teikt, un labs darbs, ko paveikt. Kāds viņam no tā bija labums?

- Tas deva labumu mums, - Kols attrauca. - Mēs to neaizmirsīsim. Es to neaizmirsīšu. — Brands izglāba viņam dzīvību un par to prasīja tikai vienu: lai viņš aizstāvētu Rlnu. — Es esmu bijis tādā situācijā, kur tagad esi tu.... - Kola balss aizlūza un kļuva gandrīz nedzirdama. — Es zinu, ko nozīmē zaudēt kādu.

- Un es esmu bijusi tādā situācijā, kur tagad esi tu. Esmu centusies kādu mierināt... kad nomira tava māte.

Tā arī sākās viņu attiecības. Tās neuzliesmoja acumirkli kā zibens, bet izauga pamazām kā koks ar dziļām saknēm. Rlnas roka ap Kola pleciem, kad Tēvs Jārvi runāja puiša mātes bērēs. Rlnas pirksti viņa saujā, kad mātes līķi lika uz sārta. Rlnas smiekli, kad Kols pasāka nākt un sēdēt smēdē, lai tikai atrastos kādam blakus. Viņa vienmēr bija blakus. Mazākais, kas bija Kola spēkos, -atbildēt ar to pašu, pat ja pārņēma sajūta, ka viņš smok.

- Kā es varu palīdzēt? - Kols vaicāja.

Rīnas seja pārakmeņojās, un viņa atkal paņēma rokās pulējamo akmeni. Ak dievi, cik viņai daudz spēka... Rīna bija tikai kādu gadu vecāka par Kolu, bet dažbrīd šķita, ka abus šķir vismaz desmitgade.

- Vienkārši esi šeit. - Rīna atgriezās pie pulēšanas, un sviedri iespīdējās uz viņas pieres. — Apsoli, ka būsi šeit.

- Es būšu šeit, - Kols ar spēku pārdabūja vārdus pār lūpām, kaut gan izmisīgi vēlējās iziet laukā un ieelpot svaigu gaisu; tas lika justies nožēlojami pašam par sevi. - Es apsolu...

Uz kāpnēm nodimdēja smagi soļi, un Kols diemžēl jutās atvieglots par traucējumu. Līdz brīdim, kad ieraudzīja, kurš, galvu pieliecis, ienāk pa zemajām durvīm. Tas nebija neviens cits kā Gromgilgorma kausa pildītājs baltmatis Reits, kura piere tik nepieklājīgi nesen zem Torlbijas ciedru priedes sveica Kola degunu. - Tu... -viņš sacīja un sažņaudza pirkstus dūrēs.

- Nūja, es. Piedošanu. Kā tavs deguns? - Iespējams, tas bija domāts kā atvainošanās, tomēr Kols teiktajā saklausīja tikai pāridarījumu.

- Vairs nav pavisam taisns, - viņš atcirta. - Tomēr taisnāks par tavu lepnību, kā man šķiet.

Reits paraustīja plecus. - Tā jau bija sagrauta. Ja būtu zinājis, ka esi divreiz labāks kāpējs par mani, nemūžam nebadītos ar tevi. Tu uzrāpies un uzreiz nonāci te, ja? Tas gan bija ellīgs kāpiens.

Kompliments nokaitināja Kolu un līdz ar to arī saniknoja kā nekas līdz šim. - Ko tev, ellē, no manis vajag? — Pie pēdējā vārda balss aizlūza un sāka smalki pīkstēt — Kols vēl vairāk atgādināja kucēnu, kurš mēģina izaicināt uz cīņu pieaugušu vilku.

- Neko. — Reits uzmeta acis Rlnai, tās pakavējās pie sviedru pērlītēm uz meitenes kailajiem pleciem, un Kolam nemaz neiepatikās šis skatiens. - Vai tu esi tā asmeņu kalēja no Sestās ielas?

Rīna skotelē noslaucīja pieri un atbildēja ar vienlīdz ilgu skatienu. Kolam nepatika arī Rīnas skatiens, ja reiz to pieminam. - Gudrais Jillings nodedzināja manu smēdi un arī gandrīz visu Sesto ielu. Izskatās, ka tagad es būšu tā asmeņu kalēja no Beila strēles centra.

- Beila strēlei no tā tikai labums. - Kāpnēs atskanēja krietni vieglāki soļi, un smēdē līgani ienāca karaliene Skara. Šķita, ka viņa kļuvusi vēl tievāka nekā todien, kad Kols valdnieci redzēja pēdējo reizi, - atslēgas kauli asi izspiedās. Smēdē valdošajā netīrībā un sviedros viņa izskatījās tikpat neiederīga kā gulbis cūkkūtī.

Kola uzacis pārsteigumā izliecās, arī Rīna šķita izbrīnīta. - Manu karalien, - viņa paklusām sveicināja.

Skara nenovērsa zaļās, plati ieplestās acis no Rīnas. - Jūtu līdzi par brāļa nāvi. No visiem dzirdu tikai to, ka viņš bijis labs cilvēks.

- Nūja, labs. - Rīna pavērās uz savu solu. - Tādus jau Kara māte paņem pirmos.

- Mums visiem jālūdzas Miera tēvam, lai drīzāk sāk

ņemt savu tiesu, — teica Kols.

>

Karaliene Skara novērsa skatienu, dievbijīgos centienus viņa nicināja tieši tāpat, kā to darītu Dzelksne Batu. - Ar noteikumu, ka Gudrais Jillings ir beigts un sapūst kā pirmais.

- Ar lūgšanām es īsti neaizraujos, bet par to gan aizlūgšu, - Rīna atbildēja.

- Es tā dzirdēju, ka tu kaļot zobenus. Vislabākos Sašķeltās jūras krastos.

- Ķēniņa Ūtila zobens ir manis darināts. Tāpat kā Dzelksnes Batu ierocis. — Rīna atritināja uz sola nolikto saini, lai parādītu savu jaunāko veikumu - to, pie kura viņa strādāja kopā ar Kolu. - Šo es taisīju cilvēkam, kurš pagājušonedēļ Torlbijā krita.

- Vai tu izgriezi arī to maksti? — Reita resno pirkstu gali pārskrēja kokam. - Cik skaisti.

- Es strādāju ar metālu, - Rīna attrauca. - Kols darbojas ar koku.

Reita skatiens pievērsās Kolam. - Tādā gadījumā tev ir talants, ar ko lepoties. Kaut es prastu kaut ko uztaisīt! - Reits savilka pirkstus dūrē un saviebās gluži kā sāpēs. - Man vienmēr labāk padevusies iznīcināšana.

- Tā prasa mazāk pūļu, - Kols nočukstēja.

- Man nepieciešams zobens un bruņas, kas derētu man, - Skara pavēstīja.

Rīna nopētīja jauno karalieni no galvas līdz kājām. Nešķita, ka, bruņās tērpusies, Skara varētu nostāvēt, kur nu vēl cīnīties. - Vai grasāties doties kaujā?

Skara pasmaidīja. - Ak dievi, nē! Es gribu radīt iespaidu, ka varētu to darīt.

- Māte Skēra, kāds prieks jūs redzēt...

Vien uzmetot skatienu Gorma maģistrei, Skarai tapa skaidrs, ka viņas vizīte nevienam nenesīs daudz prieka.

Vienmēr lecīgās un grūti samierināmās sievietes seja nu šķita skarba kā ar kaltu izcirsta un tikpat jokus nepieņemoša.

>

- Atvainojiet par manos apartamentos valdošo iekārtojumu, bet mums viss bija jārada gandrīz no nekā. -Mēbeles tika salasītas pa kaktiem, par gobelēniem kalpoja ienaidnieka kaujas karogi, un Zilais Dženers neparko neatzinās, no kurienes nācis ar zosu dūnām pildītais matracis. Tomēr šajās istabās Skara reiz piedzima, un trīs plašie arkveida logi vērās uz viņai piederošā cietokšņa pagalmu. Nekur viņa neies.

- Vai vēlaties mazliet vīna? - Skara pagriezās, lai pasauktu verdzeni, bet Māte Skēra viņu skarbi apturēja.

- Es neesmu nākusi šurp dzert vīnu, manu karalien. Esmu nākusi parunāt par jūsu atbalstu Tēvam Jārvi.

- Es atdodu savu balsi, ievērojot Trovenlandes intereses.

- Vai Trovenlande kaut ko iegūs no otras Dieva sašķelšanas? - Skēras balss dusmās grieza kā nazis. - Ja nu Tēvs Jārvi nespēs tikt galā ar to burvestību? Un kas notiks tad, ja viņš tiks galā? Vai jūs domājat, ka viņš no tās atteiksies?

- Vai Trovenlande iegūtu vairāk, ja pa to nekontrolēti plosītos Augstā karaļa karaspēks? - Skara juta piezoga-mies aizkaitinājumu un neveiksmīgi mēģināja saglabāt mieru. - Vai man jāļauj Gudrajam Jillingam nodedzināt vēl to mazumiņu, kas atlicis?

Mātes Skēras acis bija savilkušās šaurās spraudziņās. - To jūs negribat darīt, manu karalien.

- Tā šķiet, ka ikvienam ir zināms, ko es gribu darīt, izņemot mani pašu. - Skara jautājoši palūkojās uz Māsu

Oudu. - Vai kaut vienai karalienei jebkad bijusi tā svētība uzklausīt uzreiz tik daudzu maģistru padomus?

- Vismaz šajā ziņā varu atvieglot jūsu nastu, - Skēra atbildēja. - Ja grasāties pievienoties Tēva Jārvi neprātam, man viņš rūpīgi jāpieskata. Tikmēr kādam maģistram jāatrodas pie mana karaļa sāniem. - Māte Skēra pastiepa uz priekšu savu garo, tetovējumiem izrakstīto roku un pamāja ar līko rādītājpirkstu. — Rotaļu laiks pagājis, Māsa Ouda. Atgriezieties savā vietā un pieskatiet manas vārnas.

Oudas apaļā seja sašļuka, un Skarai nācās saņemties, lai pašas sejā neatspoguļotos tas pats. Līdz šim brīdim viņa pat neaptvēra, cik lielā mērā sākusi paļauties uz savu maģistri. Cik lielā mērā jau viņai uzticējās. Cik ļoti viņai iepatikusies Ouda... — Man nenāk ne prātā

no viņas atteikties...

>

— Jums nenāk prātā? - Skēra nosprauslājās. - Viņa ir mana mācekle, turklāt aizlienēta, nevis atdota. Turklāt, gadījumā ja jūs, manu karalien, esat tik liela muļķe, ka pati to nesaprotat, viņa man izstāsta visu. Par to, ar ko un par ko jūs runājat. Par katru jūsu rīkojumu un vēlmi. Par to, cik lieli katru rītu bijuši jūsu izkārnījumi, ja nu tik tālu esam... Kā noprotu, līdzīgi tai, kura tos izspiež, tie ir mazliet... par sīku.

Satriektā Ouda blenza uz zemi, viņas seja krāsojās sārtāka nekā jebkad. Skarai tas bija jāzina. Varbūt viņa arī zināja, tomēr jutās stipri sāpināta. Uz mirkli sieviete zaudēja runas spēju, tomēr tikai uz mirkli. Tad viņa iegrima domās par to, kā atbildētu vectēvs, piedzīvojis pats uz savas zemes, savā cietoksnī, savos apartamentos tik lielu nicinājumu.

Kad Māsa Ouda jau negribīgi virzījās uz durvju pusi, Skara pacēla roku un apstādināja viņu.

- Jūs mani pārpratāt! Man nav prātā no viņas atteikties tāpēc, ka vēl šorīt Māsa Ouda deva man svinīgo zvērestu kā Mātes Kīras pēctece! Māsa Ouda ir jaunā Trovenlandes maģistre, un viņas vienīgā vieta ir blakus man.

Skēras pamatotais izbrīns, dzirdot šādus jaunumus, iepriecināja Skaru. Vēl pārsteigtāku seju rādīja tikai Ouda.

Viņas skatiens šaudījās no vecās pavēlnieces uz jauno, tad atkal atpakaļ, un acis šķita apaļas kā bļodiņas. lomēr Ouda bija pārāk gudra, lai ilgstoši paliktu izsista no līdzsvara. - Tas tiesa. — Ouda atlieca muguru un izslēja zodu. Māte Ķīra īpaši uzteiktu šādu stāju. — Es zvērēju karalienei Skarai kalpot par viņas maģistri. Es grasījos jums to pateikt...

- Bet jūs sabojājāt mūsu pārsteigumu, - Skara saldi pasmaidīja. Beigu beigās smaids taču neko nemaksā.

- Par to būs jāmaksā, - Māte Skēra attrauca, grozīdama galvu. - To es jums apsolu.

Skaras pacietība bija galā. — Pamodiniet mani, kad būs jāmaksā. Vai tagad pati atstāsiet manus apartamentus vai arī man jāliek Reitam izmest jūs pa logu?

Gorma maģistre pēdējo reizi riebumā nošņāca un, izgājusi no istabas, aizcirta durvis.

- Nu tā. - Skara saraustīti nopūtās un pielika roku pie krūtīm, lai nomierinātu satraukto sirdi. - Tas nu gan bija spirdzinoši.

- Manu karalien, - Māsa Ouda čukstēja, un acis kā piekaltas kavējās pie grīdas, — es zinu, ka neesmu pelnījusi jūsu piedošanu...

- Jūs nevarat tādu saņemt, - Skara kā mierinot uzlika roku maģistres plecam, — jo jūs neesat izdarījusi neko sliktu. Es vienmēr zināju, ka esat man uzticīga. Tomēr tikpat sen es saprotu, ka jums nācās uzticību dalīt. Māte Skēra bija jūsu skolotāja, tagad jūs esat izvēlējusies mani. Es esmu pateicīga par to, pat ļoti pateicīga. - Skara mierinoši saspieda Oudas plecu un pienāca tuvāk. - Tomēr kopš šī brīža jūs vairs nedrīkstat dalīt savu uzticību.

Māsa Ouda atskatījās un noslaucīja acīs sakāpušo valgmi. — Es zvēru pie Saules un zvēru pie Mēness, manu karalien, ka būšu jums un Trovenlandei uzticīga maģistre. Es rūpēšos par jūsu ķermeni vairāk nekā par savējo. Es gādāšu par jūsu interesēm rūpīgāk nekā par savām. Es nevienam nestāstīšu jūsu noslēpumus un neko nepaturēšu noslēpumā no jums. Es piederu jums. Zvēru.

- Es pateicos, Māsa Ouda. — Skara paplikšķināja maģistrei pa plecu un ļāva iet. - Dievi mani liecinieki, nekad man vēl sāpīgāk nav trūcis laba padoma.

Reits klīda starp nometņu ugunskuriem un ap teltīm, starp Vensterzemes kopā sanākušajiem karavīriem. Jau simtiem reižu viņš bija to darījis pirms divkaujām, uzbrukumiem un kaujām. Šeit viņš jutās vislaimīgākais.

Te bija viņa mājas, te tām bija jābūt. Tomēr viss bija mainījies.

Pārgurušie, tālu prom no saviem laukiem un ģimenēm atrautie vīri apzinājās, kādas grūtības viņus sagaida. Ugunskuru izgaismotajās sejās Reits redzēja šaubas. Viņš tās dzirdēja vīru balsīs, viņu smieklos un dziesmās. Viņš sajuta baiļu smaku.

Ne jau tikai Reits klaiņoja pa nometni, arī Nāve te mēroja soļus, iezīmēdama nolemtos, un viņas salto dvašu, garām ejot, izjuta ikviens.

Reits nogriezās uz zema uzkalna pusi, kura galā dega vientuļš ugunskurs, un kāpa virsotnē, atstājot dziestošās čalas aiz muguras. Pie ugunskura uz segas tupēja Raki, iespiedis Gorma vairogu starp ceļiem, un ar lupatu drūmi pucēja spožo apmali. Ak dievi, cik ļoti Reits priecājās, redzot brāli! Gluži kā cilvēks, kurš pēc ilgstošas prombūtnes ieraudzījis savas mājas.

- Sveiks, brāl, - Reits teica.

- Sveiki, sveiki. - Kad Raki atskatījās, viņam šķita, ka veras spogulī, burvju spogulī, kuru Harolds pārveda no ceļojuma un kurš rādīja cilvēka labāko pusi.

Sēdēt blakus brālim bija tikpat tīkami kā ieaut kājas ērtākajos zābakos. Reits kādu brīdi klusēja un skatījās, kā Raki strādā, tad uzmeta acis savām tukšajām plaukstām. - Kaut kā trūkst.

- Ja tu runā par savām smadzenēm, skaistumu un humora izjūtu, tad tas viss ir pie manis.

Reits nozviedzās. — Es domāju zobenu, kuru varētu sakopt.

- Vai tad karalienes Skaras zobena maksti nevajag nopulēt?

Pacēlis skatienu, Reits ieraudzīja uz Raki lūpām iešķībo smaidiņu. Viņš vēlreiz nosmēja. — Es jau gaidu kaujas gatavībā, tikai vēl neesmu saņēmis karalisko aicinājumu.

- Tavā vietā es nesēdētu, zobus vadzī iekāris, brāl. Kamēr gaidi, tu katrā ziņā vari arī paēst. - Raki pamāja ar galvu uz veco, kvēpiem apķepušo katlu virs pavarda.

- Trusis? — Reits pievēra plakstus un ievilka plaušās smaržīgos tvaikus. Tas atgādināja labākus laikus, kad abi dalījās ēdienā, cerībās un meistarā. - Man tiešām garšo trusis.

- Skaidrs, ka garšo. Mēs taču pazīstam viens otru kā raibu suni, vai tad ne?

- Tā viņš ir. - Reits iesānis palūrēja uz brāli. - Kas tev aiz ādas?

- Vai tad es nevaru kaut ko uzšmorēt paša brālim?

- Protams, vari, tikai tu nekad tā nedari. Ko tu gribi?

Raki nolika Gorma vairogu malā un ieskatījās Rei-

tam acīs. — Es redzu tevi kopā ar jauno Trovenlandes karalieni, to viņas atvaļināto pirātu un tuklo maģistra izsmieklu, un tu izskaties laimīgs. Tu nekad nemēdz izskatīties laimīgs.

- Viņiem nav ne vainas. — Reits sabozās. — Turklāt mēs taču visi esam vienā pusē, vai tad ne?

- Vai jā? Ļaudis sāk mēļot, vai tu maz gribi atgriezties.

Raki vienmēr prata iedzelt brālim. - Neko no tā es pats neizvēlējos! Tikai centos darīt visu, cik labi vien varu, lai kur es nonāktu! Es atdotu visu, lai varētu pārnākt atpakaļ!

Atbilde atskanēja aiz muguras. - Man prieks to dzirdēt.

Reits vairs nebija bezpalīdzīgs mazulis, bet, dzirdot šo balsi, viņš joprojām sarāvās kā kucēns pēc negaidīta pēriena. Viņš saņēmās un pagriezās, vēlreiz saņēmās un ieskatījās Mātes Skēras spilgti zilajās acīs.

— Sen neesmu tevi redzējusi, Reit. - Maģistre notupās viņa priekšā, nolika dzīslainās delnas uz ceļiem un ļāva garajiem pirkstiem brīvi nokarāties. - Manuprāt, pienācis laiks, lai tu atgrieztos vietā, kuru esi pelnījis.

Reits norija smagu kamolu, rīkle acumirklī izkalta sausa. Vai piepildīt sava karaļa kausu, nest karaļa zobenu un cīnīties plecu pie pleca ar brāli? Atgriezties kā visnežēlīgākajam, neuzveicamākajam un skarbākajam? Atgriezties, lai dedzinātu, nogalinātu un kādu dienu sagumtu zem paša izcīnīto gardu ķēdes smaguma? - Es vēlos tikai to, — viņš sacīja piesmakušā balsī. - Neko vairāk neesmu vēlējies.

— Zinu, — maģistre atbildēja mierinošajā tonī, kas Reitu biedēja vēl trakāk par skaudro balss pieskaņu. - Es to zinu. — Skēra pasniedzās un sabužināja puiša matus, kā, pakasot starp ausīm, mēdz samīļot kucēnu. — Tavs karalis vēlas, lai tu izdarītu vienu vienīgu pakalpojumu.

No maģistres pieskāriena salti drebuļi pārskrēja pār Reita muguru. — Sakiet, kādu!

— Baidos, ka Tēvs Jārvi ievilcis riņķi jaunās karalienes Skaras glītajās nāsīs. Baidos, ka viņš to vada turp, kur pats vēlas. Baidos, ka viņš to aizvedīs līdz iznīcībai un kā nepakļāvīgu baru aizraus mūs visus līdzi.

Reits uzmeta acis brālim, bet tas nespēja palīdzēt. Kā gandrīz vienmēr. — Man šķiet, ka viņai pašai ir galva uz pleciem, — Reits nomurmināja.

Māte Skēra nicinoši nosprauslājās. - Tēvs Jārvi nolēmis sagraut Maģistrāta vissvētākos likumus un no Stro-komas iznest elfu ieročus.

- Elfu ieročus?

Šņākdama maģistre pieliecās tuvāk Reitam, bet viņš atsprāga atpakaļ. - Es tos redzēju! Apžilbis no paša stulbuma, viņš grasās palaist brīvībā burvestības, kuras savulaik sašķēla Dieva vienību. Reit, es zinu, ka tu neesi gudrais brālis, bet vai tu saproti, kas tiks likts uz kārts?

- Es domāju, ka nevienam nav lemts ieiet Strokomā un palikt dzīvam...

- Tā ragana Skifra ir ieradusies, viņa to spēj un arī izdarīs, ja tā sīkā kuce atdos savu balsi Jārvi.

Reits nolaizīja lūpas. — Es varētu ar viņu parunāt...

Skēra pacēla roku, un viņš neviļus pieliecās, tomēr maģistre tikai saudzīgi pielika vēso plaukstu pie puiša vaiga. - Vai tu domā, ka es rīkotos tik nežēlīgi un iemestu tevi vārdu divkaujā ar Tēvu Jārvi? Nē, Reit, diez vai. Tu neesi runātājs.

- Tad jau...

- Tu esi slepkava. - Vilšanās grumbas sačokuroja Skēras pieri nožēlā, ka Reits pats to nav uzreiz sapratis. - Es gribu, lai tu to Skaru nogalini.

Reits apstulbis blenza — ko gan citu viņš varētu darīt? Puisis vērās Mātei Skērai acīs un juta, ka sastingst. - Nē... - viņš nočukstēja, bet neviens vārds vēl nebija izskanējis tik nedroši. - Lūdzu!

Ar lūgšanos no Mātes Skēras nekad neko nevarēja panākt. Šādi viņš tikai izrādīja maģistrei savu vājumu.

- Nē? - Skēras pirksti sāpīgi iegriezās Reitam sejā.

- Lūdzu! - Viņš mēģināja atbrīvoties, bet pietrūka spēka, un maģistre pievilka puisi sev klāt tik tuvu, ka abu deguni gandrīz saskārās. - Šis nav lūgums, puis, -viņa šņāca, - tā ir tava karaļa pavēle.

- Viņi uzzinās, ka es esmu vainīgs, — Reits kauca un meklēja attaisnojumus kā suns, kas meklē apraktu kaulu.

- Es visu esmu izdomājusi tavā vietā. - Mātes Skēras pirkstos parādījās pudelīte, kuras dibenā skalojās tāds kā ūdens. - Tu biji karaļa kausu pildītājs. Iepilināt karalienes kausā šo te nebūs grūti. Pietiks ar vienu lāsi. Viņa necietīs. Viņa aizmigs un nekad vairs nepamodīsies. Tad šim pašnāvnieciskajam neprātam tiks pielikts punkts, varbūt pat panākts miers ar Augsto karali.

- Karalis Fins uzskatīja, ka var noslēgt mieru...

- Karalis Fins nezināja, ko piedāvāt.

Reits norija siekalas. - Vai jūs zināt?

- Es iesāktu ar Tēvu Jārvi ienaglotu zārkā. - Māte Skēra piešķieba galvu. - Iespējams, pievienotu Getlandes dienviddaļu... Tomēr visam uz ziemeļiem no Torlbijas jāpieder mums, vai nepiekrīti? Esmu droša, ka man izdotos pārliecināt Veckundzi Veksenu ieklausīties šajā argumentā...

Māte Skēra saņēma Reita šļaugano delnu, pagrieza un iemeta saujā pudelīti. lads nieciņš. Tajā brīdī prātā iešāvās Skaras vārdi: Kāpēc lai sūtītu godīgu idiotu darīt viltīga meļa darbu?

- Jūs mani aizsūtījāt pie Skaras tāpēc, ka esmu slepkava, vai ne? - viņš klusi nomurmināja.

- Nē, Reit. - Māte Skēra atkal pielika pirkstus pie viņa sejas un piešķieba to sev tuvāk. — Es tevi aizsūtīju tāpēc, ka tu esi uzticams. Tagad nopelni atlīdzību! — Sieviete piecēlās kājās, un Reitam šķita, ka tā izslējās virs viņa kā tornis. — Jau rīt ap šo laiku tu būsi atpakaļ tur, kur tava vieta, — karalim pie sāniem. — Skēra aizgriezās. - Plecu pie pleca ar savu brāli. - Viņa nozuda nakts melnumā.

Raki roka uzgūla Reita plecam. - Cik cilvēku tu esi nogalinājis, brāl?

- Tu zini, ka skaitīšana man nepadodas.

- Tad jau kāda starpība - viens vairāk vai mazāk, ne?

- Pirmajam noslaktēt to, kurš tikpat labi gribētu nogalināt tevi, ir kas cits nekā atņemt dzīvību kādam... -Kādam, kurš tev nav nodarījis neko sliktu. Kādam, kurš bijis laipns pret tevi. Kādam, kuru tu...

Raki aiz krekla pievilka brāli sev klāt. — Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šoreiz tu vari iegūt daudz vairāk un daudz vairāk zaudēt! Ja tu to neizdarīsi... paliksi viens pats. Mēs abi paliksim vieni paši.

- Kā tad paliek ar kopīgu došanos lejup pa plato Dievišķo upi?

- Tu liki man pateikties Kara mātei par to, ka mēs paliekam uzvarētāju pusē, un tev bija taisnība! Neizliksimies, ka tu esi nogalinājis tikai karavīrus. Cik daudziem esmu padarījis galu tevis dēļ? Kā ar to sievieti tajā lauku sētā, ko? Kā ar viņas bērniem?

- Es zinu, ko esmu sadarījis! - Dusmas vārījās, un Reits sagrāba pudelīti ciešā dūrē un pavicināja brālim pie deguna. - Es to darīju mūsu dēļ, vai ne tā? - Viņš sagrāba Raid aiz apkakles, tas paklupa un nogāza podu no uguns. Sautējums izlija zālē.

— Brāl, lūdzu... — Raki saķēra Reitu aiz pleciem drīzāk kā apskāvienā, nevis lai cīnītos. Jo skarbāks kļuva Reits, jo vairāk atmaiga Raki. Viņš taču pazīst brāli labāk par visiem citiem, vai ne? - Ja mēs viens par otru negādāsim, kurš tad to darīs? Izdari to. Manis dēl. Mūsu dēl.

Reits ielūkojās brālim acīs. Tobrīd abi nemaz neizskatījās tik līdzīgi. Viņš ievilka nāsīs gaisu, lēnām to izpūta un līdz ar to arī visu cīņas sparu.

— Es to izdarīšu. - Reita galva noslīga uz krūtīm, viņš blenza uz sīko blašķīti saujā. Galu galā - cik cilvēku viņš ir nogalinājis? — Es mēģināju atrast pamatotu iemeslu, lai to nedarītu, bet... tu esi gudrākais no mums abiem. -Reita dūre savilkās vēl ciešāk. - Es esmu tas slepkava.

* * *

Gandrīz neizdvešot ne skaņas, vadu gabalus mutē saņēmusi, Rīna domīgi pētīja pašas paveikto. Iespējams, satraukumā par gaidāmo tautas sapulci vai arī tāpēc, ka tuvumā atradās vienaudze, Skara runāja par abām. Viņa stāstīja par Beila strēlē pavadīto jaunību un niecīgajām atmiņām par vecākiem, par Jeiltoftā uzcelto Meža zāli un tās nodedzināšanu, kā arī cerību to uzbūvēt no jauna. Par Trovenlandi un tās ļaudīm, kā arī par to, kā ar dievu palīdzību viņai tie jāatbrīvo no Augstā karaļa tirānijas, jāatriebjas Gudrajam Jillingam un jāpasargā sava nogalinātā vectēva mantojums. Māsa Ouda, nu jau Māte Ouda, sataisījusi jaunajam statusam atbilstoši nopietnu sejas izteiksmi, visu laiku apstiprinoši māja ar galvu.

Reits gan ne. Viņš labprāt kļūtu par tik jaukās nākotnes daļu, tomēr bija jau pieredzējis to, kāda ir dzīve. Viņš neuzauga cietoksni vai karaļa pilī, kur vergi izpatīk ikvienai saimnieka vēlmei. Reits bija kūlies pa dzīvi tikai paša spēkiem un ar brāļa atbalstu.

Pielicis roku pie krekla, viņš caur audumu sajuta mazītiņās pudelītes apveidus. Viņš zināja, kas viņš ir. Viņš zināja, kas viņam jādara.

Tad Skara Reitam uzsmaidīja, un šķita, ka pati Saules māte izvēlējusies viņu par vienīgo, kuru apspīdēt. - Kā tu vari tādās cīnīties? - viņa jautāja un noskurinājās. Bruņas nograbēja. — Cik tās smagas!

Reita apņēmība kusa kā sviests uz pannas. - Pie tā pierod, manu karalien, - viņš atbildēja aizkritušā balsī.

Skara sarauca pieri. - Vai esi slims?

- Vai es? - Reits nostostījās. - Kāpēc tā prasāt?

- Pa kuru laiku tu iemācījies smalki uzvesties? Ak dievi, cik te karsts! - Skara paraustīja bruņu apkakli un polsterēto jaku zem tām. Vēl nekad viņa nebija izskatījusies tik vitāla - pietvīkusi, ar mirdzošām acīm un blāvi spīdīgu ādu. Skara uzsita knipi, lai pasauktu verdzeni. - Lūdzu, atnes man vīnu!

- Es atnesīšu! — Reits iesaucās un veikli metās pie krūkas.

- Vispār jau es varētu saņemt arī vislabāko apkalpošanu. - Skara pamāja Reitam un uzsmaidīja Rīnai. - Reiz viņš bija karaļa kausa pildītājs.

- Biju gan, - Reits paklusām nomurmināja. Un būšu atkal. Ja vien varēšu paveikt to vienīgo darbu.

Sirds pukstēja tik skaļi, ka viņš ar grūtībām sadzirdēja Skaras teikto. Lēnām un uzmanīgi, cenšoties gādāt,

lai trīcošās rokas nenodotu, Reits ielēja vīnu. Kausā tas izskatījās pēc asinīm.

Agrāk Reits gribēja kļūt par karavīru, par vīru, kurš iestāsies par savu karali un kaujas laukā izpelnīsies slavu.

Par ko viņš ir kļuvis? Par tādu, kurš nodedzina lauku sētas, nodod uzticēšanos, indē sievietes...

Reits atgādināja pats sev, ka tas ir jādara. Sava karaļa vārdā, sava brāļa vārdā.

Iedzerot malku pārbaudei, kā kausu pildītājs dara, lai pārliecinātos, ka vīns nav saindēts un to drīkst dzert vērtīgākas lūpas par viņējām, Reits sajuta Mātes Oudas skatienu ieurbjamies mugurā. Viņš dzirdēja maģistres soļus nākam tuvāk, un tad Skara sacīja: - Māte Ouda! Jūs taču pazināt Tēvu Jārvi, pirms viņš kļuva par maģistru, vai ne?

- Pazinu gan, manu karalien, mazliet. Jau tolaik viņš mēdza rīkoties nežēlīgi.

Reits dzirdēja, kā maģistre aizgriežas, un, pat neuzdrošinoties elpot, izvilka Mātes Skēras doto pudelīti no kreklapakšas, izrāva korķi un iepilināja kausā lāsi tās satura. Ar vienu lāsi pietiks. Viņš vēroja, kā apļi izplešas un izgaist, tad iebāza pudelīti atpakaļ. Piepeši ceļi kļuva slābani, un Reits atbalstījās uz dūrēm.

Viņš sev iestāstīja, ka cita ceļa nav.

Viņš saņēma kausu ar abām rokām un pagriezās.

Skara nogrozīja galvu un vēroja, kā Rīna ap vidukli saņem ciešāk bruņukreklu, lai tas labāk piegulētu, un veikli visu nostiprina ar savītu stiepli.

- Zvēru, tev tērauds pakļaujas tikpat viegli, kā manai vecajai šuvējai - zīds.

- Lai svētīta Smēdes vesera cilātāja, manu karalien, — Rīna nomurmināja un atkāpās, lai novērtētu paveikto. - Pēdējā laikā es gan īpaši neizjūtu šo svētību.

- Viss mainīsies. Es zinu, ka tā būs.

- Jūs runājat kā mans brālis. - Rīna skumji un skopi pasmaidīja un apmeta loku ap Skaru. - Šķiet, esam galā. Es atsiešu un ieņemšu, kur vajag.

Reits tuvojās ar vīnu, un Skara piecēlās, uzlikusi roku uz siksnai piestiprinātā dunča. Bruņas iemirdzējās eļļas lampas gaismā. - Ko teiksi? Vai mani varētu noturēt par karotāju?

Dievi zina, ka Reits nespēja dabūt vārdu pār lūpām. Drebošiem ceļiem viņš notupās karalienes priekšā tāpat kā savulaik pēc katras divcīņas vai kaujas Gormam pie kājām - tā, kā viņš to atkal darīs. — Ja visi vairogu mūri izskatītos šādi, - ar milzīgām pūlēm Reits izdvesa, - jums nebūtu problēmu piedabūt vīrus izšaut uz tiem neliešiem. - Ar abām rokām viņš pacēla kausu un sniedza Skarai.

Viņš sev atgādināja, ka nav izvēles.

- Es varētu pierast pie tā, ka izskatīgi vīrieši metas ceļos manā priekšā. — Kā viņa iesmējās! Saviem sulīgajiem, nevaldāmajiem smiekliem... un paņēma kausu.

- Kur viņa ir? — Tēvs Jārvi paklusām murmināja un vēlreiz uzmeta acis durvīm.

Kols nebija radis redzēt savu skolotāju satrauktu, un tas darīja nervozu ari viņu. Varētu domāt, ka viņš jau tāpat nebija gana sakrcņķējies, jo jāizlemj visas pasaules liktenis un viss ar to saistītais.

- Varbūt pārģērbjas, - viņš čukstēja. - Viņa, šķiet, ir no tiem cilvēkiem, kuri šādiem notikumiem ilgi pucējas.

Tēvs Jārvi pagriezās un veltīja Kolam iznīcinošu skatienu, un jaunais puisis iegrima dziļāk krēslā. — Man šķiet, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri arī paredz, cik daudz laika nepieciešams, lai sapucētos šādam notikumam. - Viņš pieliecās tuvāk savam māceklim. - Vai tev tā nešķiet?

Kols nokremšļojās un kārtējo reizi pavērās uz durvīm. - Kur viņa ir?

>

Beila slavas zāles otrā galā Gromgilgormam pie sāniem Mātes Skēras sejā pamazām atplauka pašapmierināts smaids. Viņa un Jārvi gluži vai sēdēja milzīgos svaru kausos, no kuriem, vienam izkrītot, otrs tiktu uzmests gaisā.

- Mūs gaida karš! — maģistre iesaucās, un Vensterze-mes karavīri visapkārt sāka neapmierināti kurnēt. - Gudrais Jillings gan negaidīs uz jauno karalieni, ar to mēs varam rēķināties. Mums ātrāk jāizlemj tālākā darbība, vai arī mēs iebrauksim nelaimē.

- Mēs to lieliski apzināmies, Māte Skēra, - ķēniņš Ūtils atcirta un pielieca galvu tuvāk Tēvam Jārvi. - Kur viņa palikusi?

Puse no čīkstošajām durvīm atvērās šaurā šķirbā, un ienāca Māte Ouda, kura tūliņ pat sastinga kā pīļu māte, kura pazaudējusi savus mazuļus, jo visu skatieni pievērsās viņai.

- Ko teiksiet? - Tēvs Jārvi nepacietīgi iesaucās.

- Karaliene Skara...

Gorms piemiedza acis. - Kas ir?

- Karaliene Skara... - Māte Ouda piespiedās pie durvīm, palūrēja laukā un ar manāmu atvieglojumu pagāja sānis. - Viņa ir klāt.

Durvis ar joni atsprāga vaļā, un Saules māte iespīdēja drūmajā telpā. Visi palika muļķīgi pavērtām mutēm, jo zālē iesoļoja troveniešu vienība.

Priekšgalā, galvu augstu pacēlusi, gāja karaliene Skara - izlaistie mati plīvoja kā tumšs mākonis debesīs. Saulrieta starā iedegās sarkanais akmens viņas aprocē, no spožajām bruņām iemirdzējās auskara dārgakmeņi, viņa bija ģērbusies pilnā kaujas aprīkojumā ar dunci pie sāniem un apzeltītu bruņucepuri padusē. Reits soļoja viņai blakus, noliecis gaišo galvu un kā bērnu uz rokām turot Rīnas kalto zobenu Kola grieztajā makstī, kas, jāatzīst, izskatījās pēc brīnišķīga mākslas darba.

Rīna bija pārspējusi pati sevi. Skara nudien izskatījās pēc karalienes karotājas, pat ja bija nesamērīgi trausla šādai nodarbei un izlaistie mati kaujā izrādītos nāvējošs traucēklis. Bruņojumam žvadzot, viņa izsoļoja starp Vensterzemes un Getlandes delegācijām, apzināti nepaskatījusies ne pa labi, ne pa kreisi, un uzticīgie kareivji viņai sekoja.

Smaids bija pagaisis no Mātes Skēras lūpām - Tēvs Jārvi bija to nozadzis. Gromgilgorms blenza uz jauno karalieni, un rētām klātajā sejā nemanīja varenības. Ķēniņa Ūtila dzelzs uzacis mazliet nodrebēja. Kols nekad nebija redzējis viņu tik apstulbušu.

Māte Ouda un Zilais Dženers apsēdās ķēniņienei Skarai abās pusēs, bet viņa izlikās neredzam Beila troni, uzsvieda zeltīto bruņucepuri uz galda un nolika dzelzī apkaltos pirkstus tai blakus. Viņas karavīri sastājās puslokā aiz muguras. Reits noslīga zemē uz viena ceļa un pabīdīja zobenu tā, it kā sniegtu valdniecei tā spalu.

Visi zināja, ka Skara nekādā gadījumā neķersies pie šī zobena. Tas bija tīrais teātris, gandrīz vai izsmiekls. Gandrīz, bet ne gluži, jo visiem virs galvām pie sienas noraudzījās gleznots uzvarošās Ašenlīras portrets - arī viņa bija ģērbusies bruņās un izlaidusi vaļā matus, arī viņai pie kājām uz ceļiem tupēja zobennesis. Kola skatiens šaudījās no leģendu apvītās karalienes uz šī brīža karalieni — viņas izrādījās neaptverami līdzīgas.

Tēva Jārvi smaids pletās plašumā. — Ak vai, cik skaisti!

Māte Skēra nebija tik sajūsmināta. - Jums nudien patīk sarīkot varenu ierašanos, - viņa pavīpsnāja.

— Atvainojiet, es gatavojos kaujai\ - Skara sacīja. Pat ja viņa bija maza auguma, toties ar varones balsi. Pēdējo vārdu Skara norēca tik nežēlīgi, kā to varētu izkliegt Dzelksne, un pat Māte Skēra satrūkās, to dzirdot.

Kols pielieca galvu Tēva Jārvi ausij. - Manuprāt, viņa ir ieradusies.

- Mani sabiedrotie! - Skara iesaucās, un balss aizplūda klusumā dzidra un pārliecināta, it kā būtu radīta, lai skanētu šeit. - Mani viesi! Karaļi un maģistri, Get-landes un Vensterzemes karavīri!

Reits riskēja un pavērās uz tiem, kurus agrāk vienmēr uzskatīja par draugiem. Pats Zobenlauzis nespēja atraut acis no Skaras, bet Mātes Skēras skatiens nāvējoši ieurbās Reitā, - tādu skatienu viņš ne reizi nebija manījis, lai gan bija redzējis pat visnežēlīgākos. Sorjorna lūpas bija savilkušās rūgtā ienaidā, tomēr visgrūtāk nācās izturēt Raki skatienu. Tas neizstaroja dusmas, tikai vilšanos. Tā raugās tas, kuru nodevis vistuvākais. Reits nodūra acis, un elpa iestrēga rīklē.

- Šodien mums jāpieņem dižens lēmums! — Skara turpināja. — Vai nu karosim ar Augstā karaļa spēkiem un liksim lietā aizliegtos ieročus, vai atkāpsimies un padosimies.

Reits neklausījās, viņš domāja par aizvadīto nakti. Puisis stāvēja uz ceļa viņas priekšā gatavs to izdarīt. Tad viņš izdzirdēja viņas smieklus, un pirksti pievīla. Kauss nokrita zemē, un saindētais vīns izlija uz grīdas. Skara tikai pajokoja par karaļu kausu pildītāja mazspēju, bet viņš apgūlās aiz valdnieces durvīm un visu nakti blenza tumsā kā uzticams suns, kāds viņš arī bija.

Reits gulēja nomodā un domāja par to, kā pats izlēmis savu likteni. - Es esmu Trovenlandes karaliene! — Skara kliedza. — Manās dzīslās rit Beila asinis. Citi varbūt labprāt bēgtu no Augstā karaļa, bet es tā vairs nekad nedarīšu. Esmu nozvērējusies atriebties Gudrajam Jillin-gam, un es solos novilkt viņam ādu pār acīm. Solos ar pēdējo elpas vilcienu izkliegt izaicinājumu! Solos cīnīties, liekot lietā visus iespējamos ieročus! - Skara nikni paraudzījās uz Māti Skēru. - Visus iespējamos ieročus. Turklāt es solos izcīnīt cīņu šeit. Es nepametīšu Trovenlandi. Es nepametīšu Beila strēli.

Reits vienmēr bija vēlējies tikai kalpot savam valdniekam, karot plecu pie pleca ar brāli, un nu viņš palaida garām šo iespēju, ko vairs nekādi nespēs atgūt. Viņš bija palicis viens, kā sacīja Raki. Zobena nesējs meitenei, kurai nebija spēka to pat pacelt.

- Ko teiksiet jūs, ķēniņ Ūtil? — Skara jautāja.

- Es teikšu, ka šeit nebūs neviena, kurš nejustos pazemīgs jūsu apņēmības priekšā, karaliene Skara. - Dzelzs ķēniņš pasmaidīja, un to Reits vēl nekad nebija redzējis. - Nāve gaida mūs visus. Uzskatīšu par savu godu ieskatīties tai sejā blakus jums.

Reits pamanīja, ka Skara norij smagu kamolu kaklā, pirms pievērsās vensteriešiem.

- Ko teiksiet jūs, karali Gorm?

Smagās bruņas spieda pie zemes. Karstums lika justies kā uz pannas. Bija jāsaņemas, lai nostāvētu taisni, ar lepni paceltu galvu un sejā noturētu augstprātīgu izaicinājumu. Viņa taču ir karaliene, nolādēts! Viņa ir karaliene, viņa ir karaliene, viņa ir karaliene...

- Pazemīgs jūsu apņēmības priekšā? - Māte Skēra

nikni ieķērcās. - Šeit nebūs neviena karavīra, kurš neiz->

justu riebumu pret jūsu izrādīšanos. Varētu domāt, ka jūs kaut reizi esat pacēlusi zobenu, nemaz nerunājot par tā cirtienu! Un jūs vēl liksiet mums nolikt galvas par jūsu tukšo karalisti, jūsu tukšo lepnību, jūsu...

- Pietiek, - Gorms mierīgi sacīja. Šķita, ka viņa tumšās acis nav novērsušās no Skaras kopš brīža, kad viņa ienāca zālē.

- Bet, mans karali...

- Apsēdieties, - Zobenlauzis teica. Māte Skēra dusmās grieza zobus, tomēr sabruka uz sava sola.

— Jūs vēlaties, lai es cīnos par jūsu cietoksni, — Gorms mierīgi turpināja savā skanīgajā balsī. - Lai izaicinu likteni, riskēju ar savu un savu karavīru dzīvību tālu prom no mājām. Lai stājos pretī Augstā karaļa bezgalīgajam karaspēkam ar solījumu izmantot elfu burvestības, ko devusi plikpauraina ragana un melis ar vienu roku. -Gorms atklāti pasmaidīja. - Ļoti labi.

— Manu karali, — Māte Skēra šņāca, bet Gorms pacēla roku, liekot viņai apklust, acis joprojām nenovērsdams no Skaras.

— Es karošu jūsu pusē. Ikviens Vensterzemes vīrs nogalinās jūsu vārdā un atdos dzīvību par jums. Es būšu jūsu vairogs šodien, rīt un katru sava mūža dienu, tomēr es kaut ko gribu pretī.

Zāli pārņēma nāvīgs klusums. Skara norija siekalas. - Nosauciet savu cenu, dižais karali!

— Jūs.

Sviedri ritēja zem aizlienētajām bruņām. Rīklē sakāpa nelabums, Skarai gribējās apšļākt galdu ar vēmekļiem, bet diez vai Māte Ķīra to uzskatītu par piedienīgu atbildi uz karaļa bildinājumu.

— Jau ilgu laiku es meklēju karalieni, - Zobenlauzis sacīja. - Sievieti, kuras viltus un drosme neatpaliktu no manējās. Sievieti, kura kļūtu par manas dārgumu krātuves monētu seju. Sievieti, kura man spētu dāvāt daudz bērnu, ar kuriem lepoties.

Skara pieķēra sevi raugāmies uz Reitu, un viņš vērās pretī, muti pavēris, nespējot piedāvāt neko vairāk par zobenu, kuru viņa tik tikko varēja pacelt.

Tēvs Jārvi nobālēja. Atklāti sakot, šādu pavērsienu viņš nekādi nebija gaidījis. - Kādu, kurš jums pasniegtu uz paplātes Trovenlandi... - viņš skarbi piebilda.

Gorms sakustināja varenos plecus, un nepanesami smago gardu novilktā ķēde viegli nograbēja. - Kādu, kura varētu pievienot Trovenlandi Vensterzemei un palīdzēt abas ievest slavas saulē. Es gribu jūsu roku, jūsu asinis un jūsu prātu, karaliene Skara, un pretī es dodu jums savējos. Manuprāt, tas ir godīgs darījums.

- Manu karalien, - čukstēja Māte Ouda.

- Nedariet to, - ierunājās Zilais Dženers.

Tomēr nu bija Skaras kārta ar žestu apklusināt savus padomdevējus.

Viņa bija šokā, tomēr karaliene nevar atļauties pārlieku ilgi būt šokēta. Viņa vairs nav bērns.

Ar Zobenlauzi pie sāniem viņai izdotos noturēt Beila strēli. Viņa varētu atriebties par vectēvu. Viņa varētu noraudzīties Gudrā Jillinga nāvē. Ar Vensterzemes atslēgu kaklā viņa varētu iegūt drošību saviem ļaudīm, no jauna uzcelt Jeiltoftu un kalt Trovenlandes nākotnes plānus.

Skarai bija apriebies mierināt, glaimot un izspēlēt vienu sāncensi pret otru. Viņa bija nogurusi no fakta, ka pašas tituls karājas mata galā. Skara nebūt nevēlējās dalīt vienu gultu ar Gromgilgormu, bet dalīšanās ar viņam piemītošo varu bija kas pavisam cits.

Lai viņš ir divtik liels kā Skara. Lai viņš ir divreiz

> >

vecāks. Lai viņš ir rētu izvagots, bezbailīgs, nežēlīgs un tik maz līdzinās vīram, par kādu viņa sapņoja vēl skolas gados. Sapņotājiem nākas pamosties. Viņa saprata, ka Māte Ķīra atbalstītu šādu darījumu. Galu galā pasaule ir briesmoņu pilna. Varbūt labākais, uz ko varam cerēt, ir visbriesmīgākā briesmoņa pārvilināšana savā pusē.

Turklāt viņai praktiski nebija izvēles. Skara izspieda smaidu.

- Es pieņemu piedāvājumu.

- Vai esi gatavs? -Tēvs Jārvi jautāja, krāmēdams kastē grāmatas. Savas mīļākās aizliegtās grāmatas par elfu drupām un elfu relikvijām. - Mums jādodas ceļā jau līdz ar nākamo paisumu.

- Pilnībā gatavs, - Kols atbildēja. Tas nozīmēja, ka savas mantas jau sakravājis, lai gan šim ceļojumam viņš nekad nebūtu gana sagatavojies.

- Parunā ar Ralfu. Pārliecinies, vai mums ir pietiekami daudz alus, ar ko stiprināt komandas drosmi. Pat ja pūtīs ceļavējš, piecas dienas būs jāpavada ceļā gar krastu līdz Fērfingai.

- Uz ceļavēju nevar paļauties, - Kols noburkšķēja.

- Jā, nevar gan. īpaši jau, šķērsojot Strokomas līčus.

Kols norija nepatīkamu kamolu. Vislabprātāk viņš šo

pasākumu atliktu līdz pasaules galam, tomēr šādi situācija tikai vēl vairāk pasliktinātos. - Tēvs Jārvi... - Ak dievi, viņš tomēr ir gļēvulis. - Varbūt... man vajadzētu palikt šeit.

Maģistrs pavērās uz viņu. - Kāpēc?

- Kamēr būsiet prom, ķēniņam Otilam var savaja-dzēties...

- Viņš neuzsāks sarunas par tirdzniecības darījumu, izmantojot triku ar monētu vai grebjot karotes. Viņš karos. Vai tu uzskati, ka ķēniņam Ūtilam vajadzīgi padomi par to, kā karot?

- Vispār jau...

- Šeit valda Kara māte. - Jārvi nogrozīja galvu un atgriezās pie grāmatu saiņošanas. - Tiem no mums, kuri runā Miera tēva vārdā, jāatrod citi veidi, kā pakalpot.

Kols mēģināja vēlreiz. - Godīgi sakot, es baidos. -Galu galā labs melis ievij sakāmajā pēc iespējas vairāk patiesības, un vēl nekad nebija pateikts nekas patiesāks par šo.

Saraucis pieri, Tēvs Jārvi pavērās uz viņu. - Maģistram, tāpat kā karavīram, jāvalda pār savām bailēm. Viņiem abiem tās drīzāk jāizmanto, lai stiprinātu savus spriedumus, nevis jāļauj tām aizmiglot skatienu. Domā, es nebaidos? Es esmu pārbijies. Vienmēr. Tomēr daru, kas jādara.

- Nūja, tikai kurš izlemj, kas jādara...

- Es. - Tēvs Jārvi aizcirta savas lādes vāku un nostājās blakus. - Mums ir grandioza iespēja! Maģistrs ir zinību meklētājs, un tu tāds esi vairāk par visiem. Nekad neesmu saticis vēl zinātkārāku cilvēku. Mums ir iespēja mācīties no pagātnes!

- Vai atkārtot pagātnes kļūdas... - Kols nomurmināja un tajā pašā mirklī nožēloja pateikto, jo Tēvs Jārvi sagrāba viņu aiz pleciem.

- Es domāju, ka tu vēlies pārvērst pasauli, nostāties blakus karaļiem un vadīt vēstures gaitu! Es tev piedāvāju šādu iespēju!

Ak dievi, cik ļoti viņš to vēlējās! Kļūt par Tēvu Kolu, no kura visi baidās un kuru visi ciena, kuru vienmēr uztver nopietni un kuram nekādā gadījumā neviens gaišmatains slepkava neuzdrīkstētos iebelzt pa pieri... Kols atvairīja šo domu. — Tēvs Jārvi, esmu pateicīgs, bet...

- Tu apsolīji Rīnai.

Kols apjuka. - Es...

- Tevi var lasīt viegli kā grāmatu, Kol.

- Es devu solījumu Brandam! — izlauzās pār Kola lūpām. — Es esmu viņai vajadzīgs!

- Tu esi vajadzīgs man! — Tēvs Jārvi atcirta un iekrampējās puiša plecos. Kaut arī maģistra roka bija sažuvusi, tā tik un tā turēja gana cieši, lai Kols sāktu locīties. -Tu esi vajadzīgs Getlandei! - Jārvi savaldījās un palaida vaļā rokas. - Tici man, Kol, es saprotu tevi labāk nekā jebkurš cits. Tu gribi darīt labu un palikt gaismas pusē, tikai tu jau esi izaudzis par vīrieti. Tu zini, ka vieglu atbilžu nemēdz būt. - Blenzdams zemē, Jārvi saviebās, it kā viņam sāpētu. - Kad es paglābu tevi un tavu māti no verdzības, es nekādā gadījumā negaidīju kaut ko pretī...

- Tad kāpēc jūs par to tik bieži atgādināt? - Kolam paspruka.

Tēvs Jārvi pacēla skatienu. Viņš bija pārsteigts, pat mazliet sāpināts. Ar to pietika, lai Kolu pārņemtu tik pazīstamā vainas apziņa.

- Tāpēc, ka es apsolīju Safritai gādāt, lai tu kļūtu par iespējami labāku cilvēku. Par cilvēku, ar kuru viņa varētu lepoties.

Par cilvēku, kurš dara labu. Par cilvēku, kurš turas gaismas pusē. Kola galva nošļuka. - Es nepārtraukti domāju par visu to, ko es būtu varējis darīt citādi. Es domāju... par Mātes Advinas piedāvājumu...

Jārvi acis iepletās. - Saki, ka tu par to neko neteici manai mātei!

- Neesmu teicis nevienam. Bet... ja būtu, varbūt viņa atrastu kādu ceļu, kā panākt mieru...

Šķita, ka Tēva Jārvi pleci sagumst. - Cena bija pārāk augsta, - viņš klusi teica. - Tu to zini.

- Zinu.

- Es neuzdrošinātos apdraudēt mūsu aliansi. Mums bija nepieciešami sabiedrotie, to tu arī zini.

- Zinu.

- Veckundzei Veksenai nevar uzticēties, un tu to zini.

- Zinu, bet...

- Bet Brands varbūt paliktu dzīvs. - Piepeši Tēvs Jārvi izskatījās krietni vecāks par saviem gadiem - vecs, slims un salīcis zem vainas smaguma. — Vai tu domā, ka mani ik dienu nenomoka tūkstošiem šādu domu? Maģistram pienākas mūžīgi šaubīties, bet vienmēr rādīt pārliecinātu vaigu. Nedrīkst ļaut sev sastingt iespējamās nākotnes priekšā. Un vēl mazāk - tā priekšā, kas varētu būt noticis. - Jārvi sakaltusī delna savilkās dūrē un lūpas noraustījās, it kā viņš grasītos iesist pats sev. Tad roka nošļuka gar sāniem. - Jācenšas izvēlēties lielāko labumu. Jācenšas atrast mazāko ļaunumu. Pēc tam jāizskauž nožēla un jāskatās uz priekšu.

- Zinu. - Kols saprata, ka cieš sakāvi. Viņš aptvēra, ka tiek sakauts, vēl pirms pavēra muti. Beigu beigās viņš gribēja tikt sakauts.

- Es iešu ar jums, - viņš teica.

Nebūs jāsaka viņai, un labi, ka tā. Kols nebija pārliecināts, ka viņam pietiktu drosmes.

Rīna pavērās uz Kolu, un ar to bija gana. Sasprindzinājusi žokļus, viņa atgriezās pie darba. - Tad jau esi izlēmis.

- Kaut man nebūtu jāizvēlas! - Kols nomurmināja un jutās vainīgs kā zaglis.

- Tomēr tu izvēlies un esi pieņēmis lēmumu.

Kols justos labāk, ja Rīna izplūstu asarās, nikni mestos virsū vai lūgtos vēlreiz apdomāties. Viņš bija sagatavojis viltīgu plānu, kā pavērst to pret pašu Rīnu. Uz tik saltu vienaldzību viņam nebija atbildes.

Nožēlojami saraustīts “piedod” bija viss, ko Kols spēja izspiest. Nez vai māte lepotos par to, viņš nodomāja, lai gan atbilde nebija īpaši svarīga.

- Nevajag. Mēs abi esam zaudējuši pietiekami daudz laika. Par to man jāpārmet tikai sev. Brands brīdināja, ka tā notiks. Viņš vienmēr atkārtoja, ka tu esi pats savu cerību pārpilns un nevari uzņemties vēl citu cerības.

Ak dievi, viņas vārdi trāpīja sāpīgi kā spēriens pa olām. Kols pavēra muti, lai noburkšķētu, ka tas nav godīgi, bet kā gan lai aizstāvas pret miruša cilvēka argumentiem? īpaši, ja pats tik ļoti centies pierādīt, ka tev taisnība...

- Es vienmēr zināju, ka tā būs, - Rīna nošņāca caur sakostiem zobiem. - Tā rādās, ka Brands laikam smiesies pēdējais, ko?

Kols pašļūca soli tuvāk. Iespējams, viņš nevar dot Rīnai to, ko viņa vēlas, un nevar būt tāds, kādu draudzene vēlētos viņu redzēt, tomēr viņš var vismaz gādāt, lai viņa atrastos drošībā. Tik daudz viņš ir Rīnai parādā un tik daudz parādā arī Brandam.

- Pēc dažām dienām Gudrais Jillings var būt klāt, -viņš čukstēja, - un līdz ar viņu ari tūkstošiem Augstā karaļa kareivju.

Rīna nosprauslājās. - Tev vienmēr paticis pasniegt vispārzināmo kā kādu baigo atklājumu. Man tas šķita mīļi, bet, jāatzīst, tu sāc sevi izsmelt.

- Tev jāatgriežas Torlbijā...

- Kāpēc? Mans brālis ir kritis, un mājas nodedzinātas līdz mūriem.

- Te nav droši...

- Ja mēs zaudēsim šeit, cik, tavuprāt, droši būs Torlbijā? Es labāk palikšu te un darīšu, ko varēšu, lai palīdzētu. Tā rīkotos Brands. To viņš arī darīja. - Ak dievi, kas viņai par drosmi! Daudz vairāk nekā viņam. Tas Kolam viņā patika. Pašam nemanot, viņš sniedzās pie meitenes pleca. - Rīna...

Viņa uzšāva Kolam pa pirkstiem un savilka dūri, it kā grasītos sist. Kols zināja, ka pelnīti, tomēr Rīna nebija noskaņota visu viegli atrisināt. Viņa riebumā novērsās. - Ejiet prom. Jūs esat izdarījis savu izvēli, Brāli Kol. Celieties un dzīvojiet tālāk ar to, kas ir.

Ko gan viņš varētu uz to atbildēt? Velti viņš bažījās, vai tik Rīna neraudās. Viņš pats rija asaras, zagdamies prom no smēdes, un vairāk nekā jebkad līdz šim jutās tik tālu no labākā cilvēka, kāds viņš īstenībā varētu būt.

Pār elfu būvēto Beila strēles krastmalu smidzināja rets lietutiņš - tāda kā spļaudīšanās, kas pārklāja pasaulei Kola garastāvoklim pieskaņotu drūmu šķidrautu, kurš kā rasa kažoka spalvai pieķērās Ralfa pleciem. Viņš stāvēja uz stūres platformas un drūmi raudzījās, kā airu vīri sejai pielipušiem matiem krauj kuģī kravu. Viņš nožēloja, ka Frora vai Dodivuā nav kopā ar viņiem, - komanda, ar kuru kopā Kols kuģoja lejup pa Dievišķo upi, bija kā vēja izpluinīti. Šos vīrus viņš gandrīz nemaz nepazina.

- Kāpēc tāds bēru noskaņojums, manu dūjiņ? -Skifra painteresējās un izbāza garo pirkstu no apmetņa, lai piesardzīgi paurbinātu degunu. - Tu man reiz jautāji, vai spēj saskatīt brīnumus, tā bija?

- Bija gan, un jūs man atbildējāt, ka esmu jauns un neapdomīgs un ka brīnumiem piemīt briesmīgs risks un briesmīga cena, un ka man jālūdz visiem man zināmajiem dieviem, lai nekad nebūtu tie jāredz.

- Ak tā. - Skifra izbrīnā sarauca pieri, ieraugot nāsī atrasto, un aizmeta uz to pusi, kur bēgumā zvārojās Gorma un Utila kuģi, arī Gudrajam Jillingam atņemtās liellaivas. - Esmu izteikusies visai skarbi. Vai tu lūdzies?

- Šķiet, ka nepietiekami. — Viņš iesāņus pavērās uz Skifru. - Jūs man teicāt, ka protat tik daudz maģijas, ka varētu nodarīt daudz ļauna, bet nepietiekami, lai paveiktu daudz laba.

- Ir karalaiks. Es nācu šurp, lai darītu ļaunu.

- Neizklausās diez cik nomierinoši.

- Neizklausās gan.

- Kur jūs iemācījāties burvestības?

- Es nevaru pateikt.

- Nevarat vai negribat?

- Nevaru un negribu.

Kols nopūtās. Šķita, ka līdz ar katru Skifras atbildi viņš saprot aizvien mazāk. - Vai tiešām varat mūs droši ievest Strokomā?

- Ievest jūs Strokomā? Jā. Vai droši? - Sieviete paraustīja plecus.

- Tas īpaši nenomierina.

- Nenomierina gan.

- Vai mēs tur atradīsim ieročus?

- Vairāk, nekā pati Kara māte varētu likt lietā.

- Un, ja mēs tos liksim lietā... vai mēs riskējam vēlreiz sašķelt Dieva vienību?

- Es būšu apmierināta, ja mēs sagrausim Veckundzi Veksenu.

- Vēl mazāk mierinoši nekā iepriekšējās atbildes. Skifra vērās pelēkajā jūrā. - Ja tu domā, ka esmu šurp

nākusi, lai tevi nomierinātu, tad esi pamatīgi kļūdījies.

- Kāpēc nekas nenāk viegli? - Tēvs Jārvi domīgs raudzījās uz daudz pieredzējušajiem elfu akmeņiem piestātnes molā, kas stiepās līdz cietokšņa pagalmam. Pa to tuvojās slaids stāvs - gara auguma cilvēks ar noskūtu galvu un ap tetovēto augšdelmu apliktām elfu aprocēm.

— Māte Skēra, kāds pārsteigums! Es tā sapratu, ka jūs nevēlaties nekādi saistīties ar šo ārprātu?

Vensterzemes maģistre pagrieza galvu un nospļāvās.

- Es gribu, lai neviens nebūtu saistīts ar šo ārprātu, bet mans karalis ir izvēlējies iet savu ceļu. Mans uzdevums ir pārliecināties, lai viņš to pabeidz ar uzvaru. Tāpēc es braukšu ar jums.

- Jūsu sabiedrība iepriecina. - Jārvi nostājās blakus Mātei Skērai. - Kamēr vien jūs vēlaties man palīdzēt. Tikai nostājieties man ceļā, un to nožēlosiet.

- Tad jau mēs viens otru saprotam, - Māte Skēra attrauca un uzmeta lūpu.

— Mēs vienmēr viens otru saprotam.

Kols paklusām nopūtās. Kas gan var būt labāks partnerības pamats par abpusēju ienaidu un aizdomām?

- Ķeramies beidzot pie airiem! - iesaucās Ralfs. - Es nekļūstu jaunāks!

Bija jauks vēlas vasaras rīts, un, Saules mātes apspīdētas, aizvadītās nakts lietus lāses zālē iemirdzējās kā dārgakmeņi.

- Šeit ir mūsu vājākais punkts, - Reits sacīja.

Lai to saprastu, nebija jābūt diženam karavīram.

Dieva sašķelšanas rezultātā cietokšņa ziemeļaustrumu

* > )

nostūris bija nogriezts kā ar milzīgu nazi, un, lai aizkorķētu caurumu, seno laiku valdnieki bija uzbūvējuši šeit torni. Tā bija neprasmīgi uzcelta un slikti pieskatīta būve ar iebrukušu jumtu, kur uz mēsliem notašķītajām spārēm drūzmējās putni. Zem šī jumta cilvēku būvētais mūris izlieca vēderu, balstoties pret drūpošiem bastioniem.

- Gudrunas tornis, - Skara nomurmināja.

- Kāpēc to tā sauc? — Māte Ouda gribēja zināt. Mātes Klras sniegumā šis stāsts pamatīgi nokaitināja Skaru, tomēr izrādījās, ka viņa to itin labi atceras tāpat kā gandrīz visu maģistres mācīto. - Princese Gudruna bija Trovenlandes karaļa mazmeita.

- Sākums nav diez cik labs, - Māte Ouda noburkšķēja. No rītiem viņa bija īgna. - Tomēr es zinu dažus stāstus, kuri, šādi sākušies, izvēršas labi.

- Šis gan ne. Viņa iemīlējās staļļa puisī.

- Cik neapdomīgi.

- Cik man zināms, mīlestība iet pati savu ceļu.

Mātes Oudas piere nodrebēja. — Parasti tās tuvošanās

ir manāma jau no tālienes, lai varētu pamukt nost no

ceļa.

>

- Vismaz Gudruna tā nerīkojās. Tolaik Trovenlandē valdīja trīs karaļi, un vectēvs bija apsolījis princesi vienam no abiem. Gudruna mēģināja aizbēgt, tāpēc vectēvs šajā tornī pakāra viņas mīļoto un meiteni ieslēdza pašā augšā, līdz tā sāktu pildīt pienākumus.

Māte Ouda pakasīja pajukušo matu mezglu. — Man kaut kā neizdodas saskatīt, kur te radīsies labās beigas.

- Tādu nebūs. Gudruna metās lejā no mūra un nositās grāvī.

- Cerams, ka mūs visus negaida tāds pats iznākums, — Reits piezīmēja.

- Nonāvēties mīlestības dēļ? - Skara painteresējās.

- Nosisties grāvī.

Mūžam skarbais Reits pēdējā laikā šķita vēl bargāks, un, lai gan ikviena klātesošā sliktajam noskaņojumam nebija jāmeklē cits izskaidrojums kā vien desmit tūkstošu bruņotu ienaidnieku tuvošanās, Skarai iešāvās prātā, vai tik pie vainas nav viņas un Gorma vienošanās. Viņa pati nelepojās par šo savu izvēli, tomēr neko vairs nevarēja labot. Skara apnikusi nopūtās. Bija daudz svarīgākas lietas, par ko uztraukties, nekā jūtas, pat savējās.

Pakavu klaboņa piesaistīja viņas uzmanību, un pa vārtiem iejāja jātnieki. Divi simti vai pat vēl vairāk zirgu pārvietojās kolonnā; pakaviem dunot, tie sacēla gaisā zemi un padrāzās garām vīriem, kuri joprojām raka dziļāku grāvi. Pa dubļu klāto zemi viņi aiztraucās uz Gorma un Ūtila karaspēka apmetnēm.

Skara uzsauca Zilajam Dženeram, kurš pa lēzeno slīpumu devās tiem pretī: - Kuram te trūkst pacietības sagaidīt gaidāmo?

- Dzelksnei Batu, - Dženers atbildēja un ar skatienu pavadīja garām paskrējušos jātniekus. — Gan tikai tāpēc, ka, viņasprāt, Gudrais Jillings nāk šurp pārāk lēni. Viņa ved līdzi divus simtus Getlandes asinskārāko kareivju, lai tam nodarītu pāri, cik vien ir viņas spēkos.

- Tas varētu izvērsties diezgan asiņaini, - Skara paklusām noteica, vērodama, kā jātnieki straumē aizplūst no Beila strēles paēnas un cauri pamestajam ciematam prom uz ziemeļiem.

- Mums tik un tā nav, ar ko barot zirgus, manu karaļiem - Dženers nostājās viņiem blakus un iespieda rokas sānos. - Pat cilvēkiem nepietiek ēdamā. Gudrais Jillings ir nodedzinājis gandrīz visas lauku sētas simts jūdžu attālumā un pārējās izlaupījis. Ūtils un Gorms spriež, ka šeit var palikt tikai tūkstoš cilvēku. Tie, kuriem jārūpējas par ģimeni un jāved mājās raža, ar kuģi dosies uz Torlbiju un vēl tālāk.

Dzirdētais pārsteidza Skaru. - Viņiem būs desmitkārtīgs pārsvars.

- Jo lielāks pretspēks, jo diženāka slava, - Reits paklusām norūca. - Vismaz esmu dzirdējis tā sakām...

- Paliks tikai labākie karotāji. - Kā ierasts, Dženers centās kalt optimistiskus plānus. - Vēl daudzi aizstāvēs mūrus līdz Tēva Jārvi pārnākšanai. Četri simti vensteriešu, četri simti getlandiešu, simts kalēju, pavāru un kalpotāju. Simts mūsu pašu.

- Vai mums ir tik daudz viru, kuri gribētu te palikt?

- Piectik viru vēlas atdot par jums savu dzīvību, manu karalien, un es varu izvēlēties kādu simtu, kuri, to darot, nogalinās dažus Augstā karaļa karavīrus.

- Es jūtos pagodināta, patiesi, — Skara sacīja. — Tikai tev nav jābūt viņu vidū, tu jau esi paveicis daudz vairāk nekā...

Zilais Dženers nosprauslājās. - Nē taču, es palieku, un punkts. Es apsolīju savējiem sasodīti labu samaksu pēc tam, kad tiks sakauts Augstais karalis. Ja viņiem to nenodošu, palikšu par muļķi. Jums gan jādodas prom.

Nu bija Skaras kārta sprauslāt. - Kā gan es varu gaidīt, lai citi riskē ar dzīvību, ja pati tā nedaru?

- Manu karalien, - ierunājās Māte Ouda, - jūsu asinis Trovenlandei ir daudz vērtīgākas par...

- Es esmu karaliene pati savā cietoksni. Vienīgais cilvēks, kurš ir tiesīgs dot man pavēles, ir Augstais karalis, un, ņemot vērā, ka esmu atklāti sacēlusies pret viņu, tev nav paveicies. Es palieku, un punkts.

- Tad palieku arī es, - Māte Ouda nopūtās. - Dziednieka vieta ir starp ievainotajiem. Maģistres vieta ir blakus savai karalienei.

Pateicības vilnis gandrīz parāva asaras. Šie nu nekādā gadījumā nebūtu tie padomdevēji, kurus Skara izvēlētos, tomēr tagad viņa tos abus vairs neatdotu ne par kādu cenu. - Pat ja dievi atņēma man vectēvu, — Skara ar vienu roku apņēma Māti Oudu, ar otru - Zilo Dženeru un cieši apskāva, - tomēr viņi man atsūtīja divus pīlārus, uz kuriem balstīties.

Māte Ouda bažīgi nopētīja sevi. - No manis tāds bluķītis vien sanāks, nevis pīlārs.

- Pat tāda jūs mani pārsteidzoši atbalstāt. Tagad ejiet. - Skara pastūma abus uz cietokšņa pusi. - Atrodiet man tos simts kareivjus, kuri vissāpīgāk iespers Gudrajam Jillingam pa pautiem.

- Mēs tos atradīsim, manu karalien, — Zilais Dženers atbildēja ar smaidu, — un ņemsim tos, kuriem vissmagākie zābaki.

Skara palika stāvam zālājā kopā ar Reitu. Putni joprojām čivināja, vējš atnesa strādnieku sasaukšanos grāvī, stiprāka brīzīte sapurināja zāli. Skara neskatījās uz sāniem, tomēr viņai patika apziņa, ka Reits tur atrodas,

ka viņš ir blakus.

>

- Vari iet, — Skara sacīja. — Ja vēlies.

- Es teicu, ka miršu par jums, un tā arī domāju.

Paskatījusies sānis, Skara pamanīja jau ierasto Reita

dižošanos un uzdrīkstēšanos, bīstamību un nepiekāpību, un lūpas savilkās smaidā. - Pagaidām tas nav nepieciešams, man vēl vajadzīgs kāds, kurš apdraudēs manus ciemiņus.

j

- Arī tas man ir pa spēkam. — Reits pasmaidīja savu skarbo un alkstošo smaidu, kas atsedza visus zobus. Tas nepazuda pietiekami ilgi, lai būtu uzskatāms par nejaušu. Pietiekami ilgi, lai Skaras ādai pārskrietu siltas satraukuma tirpas.

Zināmā mērā viņa labprāt sekotu Gudrunas piemēram — uzspļautu vispārpieņemtajam un mestos sienā pamīlēties ar savu staļļa puisi. Vismaz uzzinātu, kā tas ir.

Tomēr vēl krietni stiprāk Skara apsmēja šādu iedomu - viņa nav nekāda romantiķe. Viņa nevar atļauties > > > >

tāda būt. Viņa ir karaliene un solījusies Zobenlauzim Gromgilgormam. Visa tauta paļaujas uz viņu. Lai cik Skara savulaik strīdējās ar Māti Ķīru, lai cik žēlojās viņai un sacēlās pret savu skolotāju, beigu beigās viņa tomēr vienmēr izpildīja savu pienākumu.

Tāpēc tā vietā, lai pieķertos Reitam kā slīkstoša meitene dēļa galam un skūpstītu viņu tā, it kā puiša mutē glabātos dzīvības noslēpums, Skara norija rūgtu kamolu kaklā un drūmi pavērās uz Gudrunas torni.

— Tas, ka tu esi gatavs karot par mani, man daudz nozīmē, - viņa teica.

— Nemaz ne. — Uz mirkli mākonis aizsedza sauli, un zālē izbārstītie dārgakmeņi pārtapa auksta ūdens lāsēs. - Ikvienam labam slepkavam nepieciešams kāds, kura dēļ nogalināt.

Uz asiņainā saulrieta fona Sorjorns izskatījās pēc varena strēlnieka un varoņfigūras — viena kāja uzstutēta uz Gudrunas torņa mūra izrobojumiem un atliekta mugura, lai atvilktu savu milzīgo loku, un liesmojošās stiegras izgaismota klintī cirsta seja.

- Pielaid uguni! — Gorms sacīja.

Tūkstotis izraudzīto Trovenlandcs, Vensterzemes un Getlandes karavīru skatienu sekoja uguns svītrai, kamēr bulta apmeta loku klusajās vakara debesīs un ieurbās Gudrā Jillinga kuģa klājā. No dienvidiem vestā eļļa ar vieglu būkšķi aizdegās, un gaisā uzšāvās zilas liesmas.

Acumirklī visa liellaiva aizsvilās tā, ka Reits gandrīz sajuta svelmi, lai gan stāvēja augstu uz mūra.

Viņš pavērās uz sāniem un ieraudzīja, kā siltā gaisma apspīd Skaras smaidu. Viņa to izdomāja. Galu galā kuģis ir karotāja sirds un viņa mājas.

Nācās paveikt neciešami smagu darbu, lai izvilktu kuģi no ostas un tad augšā uz ritenīšiem pa garo krau-tuvi līdz pagalmam. Pēc piedalīšanās šajā pasākumā Rei-tam sāpēja mugura un svila jēlās plaukstas. Karaliene Skara iedeva apzeltīto vējrādi Zilajam Dženeram, karalis Gorms izplēsa laukā sudraba piederumus, lai tos izkausētu un izgatavotu kausus. Ķēniņš Ūtils paņēma sarkani krāsoto buru, lai Getlandes sievietēm būtu mazāk jāauž. Mastu noplēsa, lai tiktu cauri ieejas vārtiem, un pa ceļam apskrāpēja smalkos kokgriezumus, kad kuģis iesprūda vārtos, tomēr beigu beigās dabūja to cauri.

Reits cerēja, ka Gudrais Jillings pratīs novērtēt, kādas pūles viņi pielikuši, lai sveiktu viņa ierašanos Beila strēlē. Katrā ziņā cietokšņa aizsargi priecājās, redzot viņa liesmojošo kuģi. Atskanēja gaviles, smiekli un aizvainojumi, veltīti Jillinga pakalpiņiem, kuri gan mierīgi sēdēja sedlos pārāk tālu, lai tos varētu sasniegt ar bultām. Tomēr pacilātais noskaņojums drīz vien pagaisa.

Sāka ierasties Veckundzes Veksenas karapulki. Tie plūda pa ceļu no ziemeļiem kārtīgā kolonnā kā cilvēku veidota dzelzs glodene ar Augstā karaļa standartu priekšgalā. Šur tur Vienīgās dievietes saule ar septiņiem stariem pacēlās virs galvām, un vakara mierā ļengani nokarājās vairāk nekā simts varoņu piemiņas zīmju. Aizvien lielāks pulks tuvojās ciemata drupām, to ierinda aizstiepās līdz dūmakas tītajam apvārsnim.

- Kad tas gājiens beidzot aptrūksies? - Reits izdzirdēja Skaras čukstu; pārlikusi roku pār krūtīm, karaliene nervozi grozīja savu aproci.

- Es cerēju, ka izlūki būs kļūdījušies ar skaitļiem, -nomurmināja Zilais Dženers.

- Šķiet, būs kļūdījušies gan, - norūca Reits. - Uz mazo pusi.

Uz mūra stāvošo ņirgāšanās pārvērtās skumjos smaidos un pēc tam vēl drūmākos smīnos, bet cilvēku čūska tikai spļāva arvien tālāk un apvijās ap cietoksni, līdzīgi kā paisums apņem salu. Zemmales, Inglfordas un Jutmārkas karavīri ieskāva Beila strēli no klintīm austrumos līdz pat klintīm rietumos.

Viņiem nebija jāplātās vai jāizaicina. Viņu daudzums runāja skaļāk par pērkonu.

- Kara māte izpleš spārnus pār Beila strēli, — Ouda paklusām sacīja.

Nu jau parādījās īsta ratu armija, vāģi stenēja zem pārtikas produktu smaguma, aiz tiem nāca ģimenes locekļu un vergu, kalpotāju un andelmaņu, priesteru un spekulantu, grāvraču un lopu tirgotāju armija ar baurojošu un blējošu aitu un govju ganāmpulku. 1ās bija tik liels, ka iedzītu kaunā ikvienu Reita redzēto tirgu. - Vesela pilsēta devusies ceļā.

Tumsa sāka biezēt, bet arjergards tikai vēl plūda šurp kā mirgojošu lāpu upe. Skarbi vīri ar liesmu izgaismotiem miroņgalvu karogiem un kailām, rētu un kara krāsām klātām krūtīm.

- Šendi, - Reits secināja.

- Vai tad viņi nav nozvērējušies būt par Augstā karaļa ienaidniekiem? — Skara jautāja vēl spalgākā balsī nekā parasti.

Mātes Oudas lūpas līdzinājās skarbai svītrai. — Tā vietā Veckundze Veksena acīmredzot piespiedusi viņus kļūt par mūsu ienaidniekiem.

- Es dzirdēju, ka savus gūstekņus viņi apēd dzīvus, -kāds čukstēja.

Zilais Dženers nikni paskatījās uz runātāja pusi. - Labāk nekrīti gūstā.

Reits paberzēja sasvīdušo plaukstu gar sava vairoga rokturi un pavērās uz ostas pusi, kur aiz drošajām ķēdēm joprojām drūzmējās gana daudz kuģu, cerot aizvest prom tūkstoti aizstāvju...

Reits iekoda mēlē, līdz sagaršoja asinis, tad piespieda sevi skatīties uz karapulku, kas pulcējās aiz cietokšņa mūriem. Vēl nekad došanās kaujā nebija viņu biedējusi. Varbūt tāpēc, ka parasti priekšrocības atradās viņa pusē. Vai arī tāpēc, ka šoreiz viņš bija zaudējis savas mājas, savu ģimeni un jebkādu cerību tās atgūt.

Mēdz teikt, ka jābaidās no tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Tomēr tieši viņi paši visstiprāk baidās.

- Skatieties! - Skara norādīja uz Augstā karaļa kareivju rindām.

Kāds nāca uz cietokšņa pusi. Gaita tik lepna, kā ierodoties svētajā zālē pie drauga, nevis pie ienaidnieka nocietinājuma. Karavīrs bija tērpies tik spožās bruņās, ka degošā kuģa liesmu atblāzmā šķita, ka arī viņš kvēlo. Karavīra garie mati plīvoja vējā, bet seja likās savādi maiga, jauneklīga un daiļa. Neapbruņojies ar vairogu, viņš brīvi pārlika delnu pār zobena spalu.

- Gudrais Jillings, - Dženers norūca un atņirdza visus vēl atlikušos zobus.

Jillings apstājās tuvāk nekā bultas šāviena attālumā un paskatījās augšup uz ļaužu pilnajiem mūriem, tad iesaucās spalgā un dzidrā balsī: — Diez vai ķēniņš Ūtils atrodas tur augšā?

Dzirdot Ūtilu atbildam tik skarbā balsī, it kā viņam būtu vienalga, jāstājas pretī vienam vai desmit tūkstošiem ienaidnieku, aizstāvjus pārņēma zināms mierinājums. - Vai tu būtu tas vīrs, kuru dēvē par Gudro Jillingu?

Jillings izaicinoši zīmīgi paraustīja plecus. - Kādam jau jābūt.

- Tas, kurš kaujā pie Fornholtas nogalināja piecdesmit vīrus? - Gorms sauca no Gudrunas torņa jumta.

- Grūti pateikt. Es nogalināju, nevis skaitīju.

- Vai tas, kurš ar vienu cirtienu noskaldīja prinča Konmera kuģim rastru? - Ūtils jautāja.

- Es jau neko, tikai mana roka, - Jillings atbildēja.

- Vai tas, kurš nogalināja karali Finu un viņa neaizsargāto maģistri? - Skara uzrūca.

Jillings joprojām smaidīja. - Nūja, tas pats. Kaut jūs būtu redzējuši, ko es nupat sadarīju ar savām pusdienām! - Viņš apmierināts papliķēja sev pa vēderu. - Tas tik bija slaktiņš!

- Tu esi sīkāks, nekā es gaidīju, - Gorms teica.

- Un tu esi lielāks, nekā es uzdrīkstējos cerēt. - Jillings aptina ap pirkstu garo matu cirtu. - Lieli vīri tīkami skaļi nokrakšķ, kad es tos notriecu no kājām. Jūtos noraizējies, redzot Dzelzs ķēniņu un Zobenlauzi, saspiedušos kopā kā veprus aizgaldā. Biju pārliecināts, ka jūs gribēsiet pret mani pārbaudīt savu prasmi zobenu cīņā - tēraudu pret tēraudu.

— Tikai pacietību. - Gorms pārliecās pār mūri, un viņa rokas brīvi nokarājās. — Es varbūt varēšu tevi nogalināt, kad būsim iepazinušies tuvāk.

Ūtils stīvi pamāja ar galvu. — īstam ienaidam, gluži kā īstai draudzībai, vajadzīgs laiks, lai nobriestu. Stāstu jau nemēdz sākt no beigām.

Jillinga izaicinošais smaids pletās vēl platāks. - Tādā gadījumā es pagaidīšu piemērotu brīdi, patiesi cerot nogalināt jūs abus jau pavisam drīz. Būtu žēl liegt skal-diem iespēju sacerēt tik skaistu dziesmu.

Gorms nopūtās. - Skaldi atradīs kaut ko, ko apdziedāt, šā vai tā.

— Kur tad Dzelksne Batu? - Jillings pavērās apkārt, it kā viņa varētu slēpties grāvī. - Esmu nokāvis dažas sievietes, bet neviena nebija tik slavena kā viņa.

— Šaubu nav, ka pavisam drīz viņa pati stādīsies priekšā, - sacīja Ūtils.

— Šaubu nav. Liktenis liek ikvienam stipram karavīram reiz šķērsot ceļu kādam vēl stiprākam. Tāda ir mūsu varenā svētība un mūsu varenais lāsts.

Ūtils vēlreiz pamāja ar galvu. - Nāve gaida mūs visus.

— Gaida gan! — Jillings plati iepleta rokas un izkustināja pirkstus. - Cik sen es sapņoju par to, kā ļaušos šīs mīļākās apskāvieniem, tikai vēl neesmu sastapis kareivi, kurš būtu tik prasmīgs, lai mūs iepazīstinātu. - Viņš pagriezās pret liesmojošo liellaivu. — Vai tu nodedzināji manu kuģi?

— Laipns namatēvs savam ciemiņam atvēl vietu tuvāk ugunij, — Gorms skaļi uzsauca, un pār mūri pāršalca ņirdzīgi smiekli. Arī Reits izspieda saraustītu smējienu, lai gan tas prasīja varonīgas pūles.

Tomēr Jillings tikai paraustīja plecus. - Kāds zaudējums. Tas bija smalks kuģis.

— Ja reiz esam sagrābuši visus tavus kuģus, tagad mums to ir tik daudz, ka nezinām, ko ar tiem iesākt, — Gorms norēca.

— Nūja, jo beigu beigās jums ir par maz vīru, lai

izveidotu komandas. — Jillings jau atkal pieklusināja

smieklus. Viņš nopūtās, vērodams liesmas. — To gardu

es pats izgriezu. Tomēr, kā es mēdzu teikt: kas nodedzis -

nodedzis un tas vairs nevar kļūt nenodedzis.

»

Skara iekrampējās mūra izrobojumā. - Bezjēdzīgi un bez mazākā mērķa tu esi nodedzinājis pusi Trovenlandes!

- Ak tā! Tu laikam būsi jaunā Skara, nesadedzināto pārpaliku karaliene. — Jillings pastiepa uz priekšu sulīgās lūpas un samiedza acis šaurās spraugās. - Padari mani par savu ļaundari, ja vēlies, manu karalien, vaino mani visās savās ciešanās, bet es neesmu lauzis nevienu zvērestu, un manai dedzināšanai ir cēls mērķis: panākt, lai tu meties ceļos Augstā karaļa priekšā. Tas... ir skaists tāpat kā tā uguns.

- Lai nosvilinātu, pietiek ar vienu mirkli, bet, lai kaut ko uzbūvētu, - paiet visa dzīve.

- Tāpēc jau tas ir tik skaisti. Jebkurā gadījumā pavisam drīz tu metīsies ceļos Augstā karaļa priekšā.

- Nemūžam, - Skara nošņāca.

Jillings pakratīja pirkstu. - Visi tā saka līdz brīdim, kad viņiem pārgriež kāju cīpslas. Tici man, pēc tam visi ātri vien samierinās.

- Tukši vārdi, manu karalien, - Zilais Dženers teica un pabīdīja Skaru tālāk no aizsargmūra. Tomēr, ja vārdi ir ieroči, Reits saprata: tādā gadījumā šo divkauju Jillings ir uzvarējis.

- Vai tu paliksi tur stāvam un tikai muldēsi? - Gorms plati iepleta rokas un demonstratīvi nožāvājās. - Vai tomēr uzbruksi mūsu mūriem? Pat sīki vīreļi jauki nokrakšķ, kad es viņus no šejienes nogrūžu zemē, un es labprāt izkustinātu locekļus.

- Oho, tas tik bija vērtīgs jautājums! - Jillings pavērās zilajās debesīs un tad uz saviem vīriem, kuri bija aizņemti ar Beila strēles ielenkšanu pat vēl apjomīgākā uzasinātiem asmeņiem bruņotā lokā. - Es īsti nespēju izlemt... Metīsim kauliņus un ļausim Nāvei izlemt. Ko teiksi, karaliene Skara?

Skaras bālā seja notrīsēja, un viņa cieši pieķērās Dže-neram pie rokas.

- Kritīs cipars - uzbruksim jums, ja kritīs ģerbonis -paliksim uz vietas. - Jillings pameta monētu augstu gaisā; degošā kuģa atblāzmā tā iekrāsojās oranža un nokrita zālē. Iespiedis rokas sānos, Jillings pavērās lejā.

- Nu? - Gorms sauca. - Cipars vai ģerbonis?

Jillings spalgi un skaļi iesmējās. - Neesmu pārliecināts, tā aizripoja! Reizēm tā gadās, vai ne, Zobenlauzi?

- Tā gan, — nedaudz nokaitinātais Gorms norūca. - Tā gadās.

- Atliksim visu uz rītdienu. Nez kāpēc man šķiet, ka jūs joprojām stāvēsiet turpat!

Augstā karaļa labākais karotājs pagriezās un nesteidzīgi devās pie sava karaspēka, smaids joprojām rotāja viņa maigo, gludo seju. Divu bultu lidojuma attālumā viņi ķērās pie mietu dzīšanas zemē.

Tapa uz iekšu vērsts dzelkšņu aplis.

Ne drudža izraisīti murgi, ne nakts vidus priekšnojautas vai prātu zaudējuša cilvēka halucinācijas pat attāli nespētu tuvoties tam, kas patiesi valdīja Strokomā.

Dienvidvējš lēnītēm šķērsoja plato mierīgā ūdens ieloku. Vairāku jūdžu attālumā, piesegtas no jūras un salu ieskautas, atradās klintis, no kurām dažas bija vien palieli bluķi, bet citas atradās tik tālu, ka nebija saskatāmas, tomēr uz visām slējās mājas. Sašķaidīti mūri un sagrauti torņi, izraustīti un apdrupuši elfu akmeņi un joprojām spīdīgi elfu stiklu fragmenti. Vēl citi, pa pusei nogrimuši, slējās laukā no tumšajiem ūdeņiem. Neskaitāmi tūkstoši izsistu logu glūnēja lejup, un Kols pie sevis pārlika: nez cik daudz elfu savulaik dzīvojuši un miruši šajā kolosālajā postažā, tomēr nespēja saprast, ar kādiem skaitļiem sākt.

- Itin glīti! - Tēvs Jārvi nočukstēja. Vēl nekad neviens nebija izteicies tik piezemēti par kaut ko tik varenu.

Iestājās klusums. Virs galvas nelidoja neviens putns, nepazibēja neviena iztraucēta zivs. Čīkstēja tikai airu dulli, un skanēja komandas pieklusinātās lūgšanas. Sen pārbaudītie airu vīri sajauca ritmu, un airi saķērās, kamēr to cilātāji satriekti blenza uz baiso ainu. Kols nešaubījās, ka viņš pats visstiprāk no visiem klātesošajiem ļāvies bailēm un šausmām.

Dievi labi zināja, ka viņš ne reizi nav uzskatījis sevi par drosmīgu cilvēku, tomēr šķita, ka gļēvulība var sagādāt daudz lielākas nepatikšanas nekā drosme.

- Vēja piedziedātāja dusmojas, - Māte Skēra nomurmināja, pavērusies uz samocītajām debesīm, kur skaudri purpursarkana un asinssarkana spirāle šķērsoja pusnakts melno klaju, kurā neparādījās neviena zvaigzne. Tik smagi mākoņi varētu saspiest visu pasauli.

- Te vējš ir un paliek tikai vējš. — Skifra noņēma svēto zīmju, talismanu, svētīto medaljonu un veiksmi nesošo ilkņu mudžekli, no kura nekad nešķīrās, un nolika visu malā. - Te dievu nav.

Kols krietni vairāk ticēja dusmīgu dievu varbūtībai, nevis situācijai, kad dievu nav nemaz. - Ko jūs ar to gribat teikt?

Stalti izslējusies virs kuģa korpusa, Skifra iepleta rokas, un vējš pacēla gaisā apmetņa skrandas tā, it kā viņa būtu liels dabā nesastopams putns, kāda neprāša radīts rastra briesmonis, kurš veras uz likteņa lēmumu.

- Tā ir Strokomā! - viņa iebrēcās. - Visdiženākās elfu laiku drupas! Varat pārtraukt savas lūgšanas, jo šeit pat dievi baidās ieklīst!

- Neesmu pārliecināts, ka šādi jūs palīdzat, - Tēvs-Jārvi noņurdēja.

Komanda paraudzījās uz Skifru, un daži ierāva galvu plecos tā, it kā varētu tur pazust. Nesatriecami un bezbailīgi cīnītāji, tomēr nekāda cīņa, nekādas grūtības vai zaudējumi nevarētu sagatavot cilvēku šādam pārbaudījumam. - Mēs nedrīkstam te atrasties, - norūca kāds

vecs airu vīrs škielacis.

>

- Šī vieta ir nolādēta, - teica kāds cits. - Tas, kurš tur ieiet, saslimst un nomirst.

Tēvs Jārvi nostājās iepretī Skifrai mierīgs kā cilvēks, kurš atpūšas pie sava pavarda. — Irienu pa īrienam, mani draugi! Es saprotu jūsu bailes, bet tām nav pamata! Savukārt tās naudas lādes, kuras saņemsiet no kēninienes Leitlinas tad, kad atgriezīsieties, gan dos jums stingru pamatu zem kājām. Elfu nav jau tūkstošiem gadu, un mums ir Drupu minēja, kura parādīs drošāko ceļu. Te nav nekā bīstama, ticiet man! Vai kaut reizi esmu jūs aizvedis uz kādu nepareizu vietu? - Bailes izčākstēja ņurdēšanā, tomēr pat solītā bagātība nespēja izraisīt kaut vienu smaidu.

- Tur! - Skifra norādīja uz šķībiem pakāpieniem, kuri slējās laukā no ūdens un bija tik milzīgi, ka derētu pat milža pēdai. - Laidiet mūs krastā.

Ralfs deva pavēli lēni vēzēt airus, uzgūla stūres airim un līgani piestūrēja krastā, līdz ķīlis atdūrās pret granti. Kols sadzirdēja viņa čukstu: - Kā gan tas ūdens var būt tik mierīgs?

- Te viss ir miris, - Skifra paskaidroja. - Pat ūdens. -Viņa uzlēca uz pakāpieniem.

Tēvs Jārvi jau uzlika roku uz margām, bet Māte Skēra sagrāba viņa sažuvušo delnu. - Vēl nav par vēlu atteikties

no šī neprāta. Tiklīdz spersim kāju uz šīs nolādētās zemes, mēs sagrausim svētāko no Maģistrāta likumiem.

Jārvi atbrīvojās no tvēriena. - Ikvienam likumam, kurš vētrā nespēj liekties, ir jāsalūst. — Viņš izlēca krastā.

Kols dziļi ievilka elpu un to aizturēja, tad metās pāri kuģa bortam. Kad zābaki skāra akmeņus, puisi gaidīja manāms atvieglojums, jo viņš joprojām bija dzīvs. Patiesību sakot, šķita, ka pamats zem kājām ir tāds pats kā jebkur citur. Tur tālāk ēnu apņemtajās ieliņās starp kalnos uzslietajām mājām nekas nepakustējās, ja nu vienīgi kāds vaļā pasprucis dēļa gals vai auklas gabals sašūpojās nerimstošajā vējā.

- Te nav sūnu, — Kols secināja, notupies ūdensmalā. - Neredz arī ūdenszāles vai gliemežvākus.

- Šajā jūrā neaug nekas, tikai sapņi, - Skifra piebilda un kaut ko izmakšķerēja no savām skrandām. Tā izrādījās savāda pudelīte, kuru pakratot saujā izbira pieci sīki graudiņi. Tādi kā grumbuļaini zirnīši - pa pusei balti, pa pusei sarkani. Ieskatījies ciešāk, Kols uz katra ieraudzīja sīkiem pabālējušiem burtiem veidotus uzrakstus. Diez vai būtu jāpaskaidro, ka tie bija elfu burti, un Kols jau grasījās pārmest krūtīm svēto zīmi, kad atcerējās, ka šeit dievu nav, tāpēc maigi saņēma pirkstos zem krekla pakarinātos atsvarus. Tie sniedza nelielu mierinājumu.

- Katram jāapēd viens zirnītis, - Skifra pavēstīja un, atliekusi galvu, iemeta vienu mutē un norija.

Māte Skēra uzlūkoja pārējos ar vēl nicinošāku skatienu nekā parasti. - Un kas būs, ja es to nedarīšu?

Skifra paraustīja plecus. — Es ne reizi neesmu rīkojusies tik muļķīgi, ka neievērotu savu skolotāju svinīgo norādījumu apēst pa vienam ik reizi, kad dodos elfu drupās.

- Ja nu tā ir inde?

Skifra pieliecās tuvāk maģistrei. - Ja gribētu jūs nogalināt, es vienkārši pārgrieztu jums rīkli un atdotu jūsu līķi Jūras mātei. Ticiet man, esmu bieži par to domājusi. Ja nu inde atrodas mums visapkārt un šī ir pretinde?

Tēvs Jārvi paķēra graudiņu no Skifras saujas un norija. - Beidziet gausties un ēdiet tos zirņus, — viņš noteica un paraudzījās uz iekšzemi. - Mēs visi izvēlējāmies savu ceļu, un tas ved tālu uz priekšu. Gādā, lai vīri uzvedas mierīgi, kamēr būsim prom, Ralf.

Vecais stūrmanis pabeidza siet kuģa tauvu pie milzīga laukakmeņa un norija zirnīti. — Mierīga uzvedība varētu būt par daudz prasīts.

- Tad vienkārši gādā, lai viņi paliek šeit, - Skifra teica un pagrūda roku ar visu tās saturu Kolam zem deguna. - Ceram atgriezties piecu dienu laikā.

- Mēs tur paliksim piecas dienas? — Zirnītis Kola saujā sastinga, neticis līdz mutei.

- Ja paveiksies. Drupas sniedzas jūdzēm tālu, un ceļu nav viegli atrast.

- Kā jūs zināt tos ceļus? - Skēra jautāja.

Skifra piešķieba galvu. - Kā vispār kāds kaut ko zina? Es ieklausos tajos, kuri tur gājuši pirms manis. Es eju viņu pēdās, līdz vienā mirklī sāku iet pati savu ceļu.

Skēra saviebās. - Vai tu, ragana, proti ko vairāk par dūmiem un mīklām?

- Varbūt, ja pienāks īstais brīdis, es parādīšu ko vairāk. Man nav, no kā baidīties. Šā vai tā tikai no

г

Nāves. - Skifra pieliecās Mātei Skērai pie auss un pabeidza čukstus: - Vai tad viņa vienmēr nestāv jums pie pleca?

Zirnītis negribīgi virzījās uz priekšu pa Kola rīkli, bet negaršoja ne pēc kā un nelika justies citādi. Skaidri un gaiši - tās nebija zāles pret sāpēm, vainas apziņu un nospiedošu nolemtības sajūtu.

- Kas būs ar pārējo komandu? - viņš vaicāja, atskatījies uz kuģi.

Skifra paraustīja plecus un attrauca: — Man ir tikai pieci zirnīši. - Viņa pagriezās un devās uz drupām, un Getlandes un Vensterzemes maģistri sekoja.

Лк dievi, cik ļoti tobrīd Kols nožēloja, ka nav palicis kopā ar Rīnu. Viss, ko viņš mīlēja, radīja nepārvaramas ilgas. Tobrīd viņš būtu vēlējies drīzāk stāties pretī desmit Augstā karaļa karaspēkiem un atrasties Rīnai blakus, nevis doties dziļāk klusajā un nolādētajā Strokomā.

Tomēr, kā Brands mēdza teikt, par vēlmēm nevar nopirkt neko.

Kols uzmeta somu plecos un sekoja pārējiem.

Vīri gulēja zemē, spļaudījās un grozījās. Viņi lūdzās pēc palīdzības un paklusām sauca palīgā mātes. Caur sakostiem zobiem viņi lādējās un šņāca, kliedza un tecināja asinis.

Ak dievi, cik cilvēkā daudz asiņu! Skara gandrīz nespēja noticēt, cik daudz.

Lūgšanu audējs stāvēja telpas stūrī, skandēja lūgsnas Brūču savilcējam un zvāroja gruzdošu tāss trauku, no kura izplatījās salkani dūmi. Tomēr tas nemazināja smacējošo sviedru, urīna un visu organisma noslēpumu smaku; Skara piespieda plaukstu pie mutes, aizspieda degunu un gandrīz aizsedza acis, līdz atlika skatīties tikai caur pirkstiem.

Māte Ouda nebija gara auguma, bet tobrīd šķita, ka viņa paceļas pāri visiem un nemaz nelīdzinās vecam fir-ziķim ar dziļi ieaugušām saknēm, kas visiem ir pagalam apnicis. Grumbas klāja maģistres pieri, vaļā pasprukuši sasvīduši mati lipa pie saspringtajiem žokļiem, un uzro-tītās piedurknes atsedza sarkaniem plankumiem klātās rokas, kurās cilājās spēcīgi muskuļi. Viņa sniedza palīdzību kādam vīrietim, kurš izlieca muguru, maģistrei pieskaroties savainotajam augšstilbam, tad sāka svaidīties un īdēt.

- Kāds pieturiet viņu! - Ouda norūca. Rīna padrāzās garām Skarai, sagrāba vīrieti aiz delnas un nesaudzīgi piespieda pie zemes, bet Māte Ouda tikmēr izvilka no atrisušā matu mezgla kaula adatu, sakoda ar zobiem tā, lai varētu ievērt diegu, un sāka šūt ciet brūci. Vīrietis šņāca un auroja, viņa siekalas šļācās uz visām pusēm.

Skara atcerējās, kā Māte Ķīra viņai mācīja orgānu nosaukumus, raksturoja to funkcijas un minēja dievus, kuri par tiem gādā. Princesei jāzina, kā darbojas cilvēka organisms, viņa mēdza teikt. Tomēr, pat ja zini, ka cilvēks ir pilns ar zarnām, tās redzot, tu nevari izvairīties no vispārēja šoka.

- Viņi ieradās ar kāpnēm, - Zilais Dženers sacīja,

- un rīkojās diezgan drosmīgi. Es negribētu veikt tādu darbiņu. Laikam jau Gudrais Jillings apsolīja labu gredzenu naudu ikvienam, kurš uzrāpsies augšā pa mūri.

- Nemaz tik daudziem neizdevās, - sacīja Reits.

Skara uzmeta acis mušām, kuras lidinājās virs asiņainu apsēju kaudzes. - Pietiekami daudz, lai radītu šo te.

- Šo te? — Nudien viņa nesaprata, kā Zilajam Dže-neram pietiek spēka pasmieties. — Būtu jūs redzējusi, ko mēs nodarījām viņiem! Ja šie būs mūsu sāpīgākie zaudējumi, pirms atgriezīsies Tēvs Jārvi, es nudien uzskatīšu, ka mums paveicies. — Visticamāk, Skaras acīs pazibēja šausmas, jo, notvēris viņas skatienu, viņš sastomījās:

- Nu... varbūt ne gluži šiem puišiem...

- Jillings mūs pārbaudīja. - Reita bālos vaigus klāja skrambas. Skara negribēja zināt, kā tās radušās. - Lai uztaustītu mūsu vājās puses.

- Vismaz šo pārbaudījumu mēs izturējām, - teica Dženers. - Šoreiz. Labāk atgriezīsimies pie mūriem, manu karalien. Gudrais Jillings nav no tiem, kuri padodas pēc pirmā klupiena.

Tobrīd uz Mātes Oudas galda cēla jau nākamo ievainoto, bet maģistre tikmēr mazgāja rokas traukā ar trīskārt svētītu ūdeni, kas jau krāsojās sārts no asinīm. Tas izrādījās augumā liels getlandietis, tikai mazliet vecāks par Skaru, un par viņa savainojumu liecināja vien tumšs plankums uz bruņukrekla.

Ouda bija pakarinājusi kaklā grabošu nazīšu virteni, un ar vienu no tiem viņa pārgrieza siksnu, kas noturēja

karavīra bruņojumu, tad Rīna pavilka to malā, un polsterētajā kreklā parādījās neliels griezums vēdera augstumā. Ouda noliecās pār to, uzspieda un vēroja, kā izplūst asinis. Karavīrs nodrebēja un pavēra lūpas, atskanēja vien smagas elsas, bet maigā seja viscaur trīsēja. Māte Ouda paošņāja ievainojumu, paklusām izgrūda lāstu un izslējās.

- Es nekādi nevaru palīdzēt. Kādam jānodzied viņam beidzamā lūgsna.

Skara vērās uz ievainoto. Tik viegli cilvēks tiek nolemts nāvei. Tomēr dziedniekam ir jāizdara šāda izvēle. Jāizlemj, kuru var glābt, bet kurš jau pārvērties gaļā. Māte Ouda devās pie nākamā, un Skara saņēma sevi rokās un, ceļiem trīcot, nostājās blakus mirstošajam vīrietim. Nelabums jau spiedās pret rīkli, bet Skara saņēmās un satvēra ievainotā roku.

- Kā tevi sauc? - viņa vaicāja.

Karavīra čuksts atgādināja vien nopūtu. — Sordafs.

Skara mēģināja nodziedāt lūgsnu Miera tēvam, lai tas nogādā mirstošo līdz galīgajai atpūtai. Savulaik Māte Skēra to skandēja, kad Skara bija vēl maza un nomira viņas tēvs, tomēr vārdi nāca ar grūtībām. Viņa bija dzirdējusi par to, kā karavīri varonīgi zaudē dzīvību kaujas laukā. Viņa vairs nespēja ilgāk iztēloties to, kā viņš jūtas.

Ievainotā vīrieša izvalbītās acis kā piekaltas vērās Skarā vai arī viņai pāri. Varbūt viņš redzēja savu ģimeni vai to, kas palicis nepadarīts un nepateikts. Varbūt viņš raudzījās tumsā, kas plešas aiz Beidzamajām durvīm.

- Kā es varu palīdzēt? — Skara čukstus jautāja un saspieda viņa delnu tikpat cieši, cik mirstošais turējās pie viņas.

Karavīrs centās izrunāt vārdus, bet atskanēja tikai guldzēšana, un plūstošas asinis noklāja viņa lūpas.

- Kāds atnesiet viņam ūdeni! - karaliene iesaucās.

- Vairs nevajag, manu karalien. - Rīna maigi atlocīja Skaras pirkstus no karavīra ciešā tvēriena. - Viņš ir miris. — Tad Skara aptvēra, ka vīrieša roka jau atslābusi.

Viņa piecēlās kājās.

Skaru pārņēma nelabums. Viņa jutās kā sadzelta. Viss

ķermenis karsa.

>

Kāds iekliedzās. Starp piesmakušajiem, savādajiem brēcieniem un guldzoņu viņa sadzirdēja Lūgšanu audēja pātarus, viņš murmināja un purpināja, lūdzot palīdzību un izlūdzoties žēlastību.

Nedrošiem soļiem viņa tika līdz durvīm, klupdama izskrēja pagalmā, kur izvēmās, tad gandrīz ievēlās pašas vēmekļos, bet paspēja paraut kleitu malā, kad izšāvās nākamā nelabuma šalts. Pēc tam Skara noslaucīja no lūpām garu gļotu staipekni un drebēdama atslēja muguru pret sienu.

- Vai jums viss kārtībā, manu karalien? - Māte Ouda jautāja, lupatā slaucīdama rokas.

- Man vienmēr bijis švaks kuņģis. - Skara iekāsējās un vēlreiz norīstījās, bet šoreiz laukā iznāca vien rūgtas gļotas.

- Mums visiem kaut kur jānoglabā savas bailes, īpaši ja nevaram atļauties tās izrādīt. Domāju, ka savas bailes jūs slēpjat vēderā, manu karalien. - Ouda maigi uzlika plaukstu Skarai uz pleca. — Tā nav sliktāka par citām vietām.

Skara uzmeta skatienu durvīm, aiz kurām skanēja tāli ievainoto vaidi. - Vai es esmu pie tā visa vainīga? - viņa čukstus vaicāja.

- Karalienēm nākas ne tikai izdarīt sāpīgu izvēli, bet arī cieņpilni izciest šīs izvēles rezultātus. Jo ātrāk jūs bēgat no pagātnes, jo ātrāk tā dzenas jums pakaļ. Atliek vien pagriezties un ieskatīties tai sejā, apskaut to. Mēģiniet, un nākotne nesīs vairāk gudrības. - Maģistre kādai blašķei noskrūvēja korķi un sniedza Skarai. - Jūsu karavīri skatās uz jums kā uz piemēru. Lai izrādītu drosmi, jums nav jādodas kaujā.

- Es nejūtos kā karaliene, - Skara nomurmināja. Viņa iedzēra malku un saviebās, jo spirts izsvilināja muti līdz pat rīklei. — Es jūtos kā gļēvule.

- Tad rīkojieties tā, it kā būtu drosmīga. Neviens nekad nejūtas gatavs. Neviens nekad nejūtas pietiekami pieaudzis. Rīkojieties tā, kā rīkotos dižena karaliene. Tad jūs tāda arī būsiet, lai kā jūtaties patiesībā.

Skara izslējās un izrieza plecus. - Jūs esat gudra sieviete un lieliska maģistre, Māte Ouda.

- Es neesmu nekas no sacītā. - Maģistre pieliecās tuvāk un uzrotīja piedurknes vēl mazliet augstāk. - Tomēr esmu itin labi iemācījusies izlikties par abām. Vai jums atkal gribas vemt?

Skara papurināja galvu, vēlreiz iedzēra svilinošo šķidrumu un atdeva blašķi, tad vēroja, kā arī Ouda iedzer lielāku malku. — Tā runā, ka manās dzīslās rit Beila asinis...

- Ko jūs ar tām Beila asinīm! - Māte Ouda satvēra Skaru aiz rokas. — Jūsu pašas asinis būtu gana labas ikvienam.

Skara drebēdama ievilka plaušās gaisu un pēc tam sekoja savai maģistrei atpakaļ tumsā.

j

Reits stāvēja cilvēku būvētā mūra virsotnē netālu no Gudrunas torņa un pāri sacirstajai, izārdītajai un bultām nosētajai velēnai raudzījās uz mietiem, kuri iezīmēja Augstā karaļa spēku pozīcijas.

Viņš gandrīz nemaz nebija gulējis, tikai snaudis ārā pie Skaras durvīm. Jau atkal sapnī rādījās tā sieviete ar bērniem, un viņš uztrūkās no trauslā miega, saltiem

sviedriem klāts un rokā sažņaudzis dunci. Nekā — tikai

>

klusums.

Kopš aplenkuma sākuma bija pagājušas piecas dienas,

un katru dienu viņi atnāca līdz mūriem. Viņi ieradās

> >

ar trepēm un pītiem klūgu vairogiem, kas pasargātu no bultu lietus un akmeņu krusas. Tie nāca drosmīgi, ar skarbākajām sejām un skarbākajām lūgšanām, un tika drosmīgi atsisti. Pretinieki nebija nogalinājuši daudzus no tūkstoš aizstāvjiem, tomēr bija iecirtuši viņu rindās manāmu robu. Ikvienam Beila strēles karavīram acis sūrstēja no negulēšanas un sejas krāsojās pelēkas no bailēm. Viena lieta ir vērties Nāvei acīs īsu brīdi. Tās aukstā elpa uz skausta kā dienu, tā nakti ir daudz vairāk, nekā cilvēkam lemts izturēt.

Lai pasargātu no izšautām bultām, pretinieks uzbēra augstu zemes valni - kapkalnu Augstā karaļa kritušajiem. Rakšana joprojām turpinājās. Reits dzirdēja tālīnu lāpstu graušanos zemē un priesteri dienvidnieku mēlē skandējam lūgsnas dienvidnieku Vienīgajai dievietei. Viņš izslēja zodu un sarāvās, ar nagu ieskrāpējis kaklā. Karavīram būtu jāpriecājas par ienaidnieka līķiem, tomēr Reits bija zaudējis jebkādu prieku.

- Vai bārda traucē? — Zilais Dženers pienāca pie nojumes un pieglauda dažus atlikušos nepaklausīgos matu kušķus, bet tie tikai vēl vairāk sacēlās gaisā.

- Niez. Dīvaini, ka tādi sīkumi tomēr traucē pat šādā situācijā.

- Dzīve ir sīku traucēkļu ķēde, kuras galā gaida Beidzamās durvis. Tu varētu vienkārši noskūties.

Reits tikai turpināja kasīties. - Es vienmēr iztēlojos, ka miršu bārdains. Gandrīz viss, ko ilgi gaidi, izvēršas par vilšanos.

- Bārda ir tikai bārda. - Dženers pakasīja pats savējo. - Sniega vētrā tā silda seju un laiku pa laikam patur sevī kādu ēdiena drusku, bet es pazinu kādu vīru, kurš izaudzēja to tik garu, ka tā ieķērās zirga iemauktos. Ērzelis viņu izrāva cauri dzīvžogam, un tas vīrs nolauza kaklu.

- Krita pats no savas bārdas? Cik nožēlojami.

- Mirušie nejūt kaunu.

- Mirušie nejūt neko, - Reits attrauca. - Pa Beidzamajām durvīm taču nevar atgriezties, vai ne?

- Droši vien ne. Tomēr mēs vienmēr atstājam kādu drusku no sevis arī šajā pusē.

- Vai tad? - Reits noburkšķēja diezgan vienaldzīgi.

- Mūsu rēgi paliek to atmiņās, kuri mūs pazinuši, kuri mūs mīlējuši vai ienīduši.

Vēl pēc tik ilga laika Reits skaidri atcerējās tās sievietes liesmu izgaismoto seju, kurā mirdzēja asaras, viņš izstaipīja pirkstus un sajuta senseno sāpi. - To atmiņās, kuri mūs nogalinājuši.

- Nūja. - Zilā Dženera acis vērās tālē. Varbūt tās atcerējās paša noslaktētos cilvēkus. - Visvairāk jau to. Vai tev sāp?

- Reiz es salauzu roku. Tā arī līdz galam nesadzija.

- Nekas nesadzīst līdz galam. - Zilais Dženers ievilka nāsīs gaisu, skaļi nokremšļojās, iztīrīja muti un izspļāva pāri mūrim. - Tā rādās, ka naktī Dzelksne Baru būs iepazīstinājusi ar sevi.

- Nūja, - Reits atbildēja. Gudrā Jillinga apmetnes vienā flangā vīdēja izdedzis caurums, un, spriežot pēc degošu salmu smakas, Dzelksne bija ievērojami patukšojusi pretinieka zirgu barības rezerves. — Izskatās, ka viņiem klājies vēl sāpīgāk nekā man mūsu pirmajā tikšanās reizē.

- Ar to meiteni ir labi draudzēties, bet, vai, cik slikti, ja esi viņas ienaidnieks, - Dženers ieķiķinājās. - Viņa man iepatikās, kad pirmoreiz satikāmies uz Aizliegtās.

- Tu esi kuģojis pa Aizliegto upi? - Reits pārjautāja.

- Trīsreiz.

- Kāda tā ir?

- Ļoti izskatās pēc lielas upes.

Garām Zilajam Dženeram Reits skatījās uz drūpošo durvju aiļu Gudrunas torņa sānos. Pa to nupat bija

iznācis Raki, un vējš plivināja baltos matus, kamēr viņš nopētīja Jillinga vērienīgos rakšanas darbus.

Sirmā uzacs Dženera sejā pacēlās. - Vai varu kā palīdzēt?

- Dažas lietas jāizdara pašam. - Reits paplikšķināja vecajam sirotājam pa plecu un aizgāja.

- Brāl!

Raki nepaskatījās, tomēr puiša deniņos notrīsēja muskulis. - Vai tad es tāds esmu?

- Ja neesi, tad izskaties pārsteidzoši līdzīgs man.

Raki nepasmaidīja. - Labāk ej.

- Kāpēc? - To pateicis, Reits uzreiz sajuta kādu varenu klātbūtni un, negribīgi pagriezis galvu, ieraudzīja Zobenlauzi, kurš pa durvīm smagiem soļiem iznāca gaismā. Sorjorns neatkāpās ne soli.

- Paskaties, kas tur nāk, - Gorms nodziedāja.

Sorjorns uzmanīgi sakārtoja savu granātiem rotāto

kaklariņķi. - Tas ir Reits. - Viņš vienmēr bija vārdos skops un teica tikai acīm redzamo.

Gorms stāvēja un, plakstus aizvēris, ieklausījās tālajās priesteru dziesmās Vienīgajai dievietei. - Vai no rīta var būt vēl saldāka mūzika nekā ienaidnieka lūgšanas par savu kritušo dvēselēm?

- Varbūt arfas dziesma? - Reits iebilda. - Man patīk arfa.

Gorms atvēra acis. - Vai tiešām tu domā ar jokiem salabot to, ko esi sabojājis?

- Tas nenāks par ļaunu, manu karali. Es gribēju jūs apsveikt ar saderināšanos. - Lai gan nav daudz tādu saderināšanos, kuras viņu priecētu vēl mazāk. - Karaliene

Skara radīs skaudību visā pasaulē, turklāt vēl pūrā nāk līdzi visa Trovenlande...

- Jāatzīst, varenas balvas. - Gorms pacēla roku un pamāja uz kareivjiem, kuri viņus ieskāva no visām pusēm. — Tomēr vēl ir tāds nieks kā Augstā karaļa sakaušana, pirms es tās saņemšu. Tava nodevība likusi man visu likt uz Tēva Jārvi viltības kārts tā vietā, lai ar Vec-kundzi Veksenu kaulētos par mieru, kā mēs ar Māti Skēru bijām plānojuši.

Reits uzmeta acis Raki, bet brāļa skatiens urbās zemē. — Es nedomāju, ka...

- Es neturu suņus, lai tie domātu. Es viņus turu, lai tie man pakļautos. Kam gan der krancis, kurš neskrien šurp uz svilpienu? Tāds, kurš nekož, kad es lieku kost... Tādai nodevībai manā mājā nav vietas. Es tevi brīdināju, ka esmu pamanījis tevī žēlumu. Bīdināju, ka tas var tevi salauzt. Nu tas ir noticis. - Gorms nogrozīja galvu un uzgrieza muguru. - Cik daudz puiku tavā vietā ar prieku būtu simtreiz nogalinājuši, tomēr es izvēlējos tevi.

- Kāda vilšanās, - Sorjorns piebilda, uz atvadām pasmīnēja un aizgāja pa gaiteni pakaļ savam saimniekam.

Reits stāvēja un klusēja. Savulaik viņš apbrīnoja Grom-gilgormu vairāk par visiem pasaulē. Apbrīnoja viņa spēku, viņa nežēlību. Reits vēlējās būt tāds kā Gorms. - Nespēju noticēt, ka es gribēju līdzināties tam nelietim.

- Starp mums ir viena atšķirība, - Raki murmināja. — Es viņu vienmēr ienīdu. Nē, tomēr vēl viena: es apzinos, ka viņš man joprojām ir vajadzīgs. Ko mēs tagad iesāksim?

- Nevarētu teikt, ka būtu kalis kādus plānus. - Reits pavērās uz brāli. — Nav viegli nogalināt to, kurš tev nav darījis ļaunu.

- Neviens neteica, ka tas ir viegli.

- Tomēr ir vieglāk, ja tas nav jādara pašam. Šķiet, tu vienmēr vēlies uzņemties grūtāko, - Reits atcirta, bet centās nepacelt ne balsi, ne dūres, — tomēr parasti tas jādara man!

- Tu jau vairs nevari man palīdzēt, vai ne? - Raki pabakstīja ar pirkstu uz Beila strēles pusi. - Ja reiz devi priekšroku tai sīkajai maitai, nevis pats savam...

- Tā par viņu nerunā! - Reits atņirdza zobus un savilka pirkstus dūrēs. - Es tikai izvēlējos viņu nenogalināt!

- Un, lūk, kur tas mūs novedis. Pienācis laiks pamodināt sirdsapziņu. - Raki atskatījās uz kapu kopiņām. - Es aizlūgšu par tevi, brāl.

Reits nosprauslājās. - Pieļauju, ka tie čaļi uz robežas arī lūdzās, kad mēs naktī piezagāmies. Pieļauju, ka viņi lūdzās tik stipri, cik vien tas iespējams.

- Un?

- Lūgšanas viņus nepaglāba no manis, vai ne tā? Kādēļ lai tavējās mani paglābtu no kāda cita nelieša? -Reits aizsoļoja prom gar mūri atpakaļ pie Zilā Dženera.

- Vai kādas problēmas? - vecais sirotājs jautāja.

- Pilns klēpis.

- Ģimene paliek ģimene. Varbūt tavs brālis vēl apdomāsies.

- Varbūt. Šaubos, vai Zobenlauzis būs tik devīgs.

- Viņš neizskatās pēc devīga cilvēka.

- Man ar viņu vairs nav nekāda sakara. — Reits nospļāvās pār mūri. - Tāpat kā ar sevi pašu - tādu, kāds es biju agrāk.

- Vai tu sev patic tāds, kāds biji?

- Tolaik tīri labi patiku. Tagad šķiet, ka biju diezgan liels nelietis. - Tās sievietes seja neizgāja no prāta, Reits norija siekalas un paskatījās uz vecajiem akmeņiem zem kājām. — Kā lai zina, kā būtu pareizi rīkoties?

Dženers piepūta vaigus. - Pusi mūža es rīkojos nepareizi. Pārējā laikā lielākoties centos vismaz atrast mazāko ļaunumu. Tās dažas reizes, kad esmu rīkojies pareizi, galvenokārt bijušas sagadīšanās.

- Turklāt tu esi gandrīz vai labākais cilvēks no tiem, kurus pazīstu.

Zilais Dženers izbrīnā sarauca pieri. - Paldies par komplimentu. Arī man tevis žēl.

- Tāpat kā man, vecais, tāpat kā man pašam. - Reits vēroja mazos cilvēciņus kustamies Gudrā Jillinga nometnē. Vīri rāpās laukā no migām, pulcējās ap ugunskuriem un ēda brokastis. Varbūt šur tur kāds vecāks vai gados jaunāks pavērās uz mūra parapetu, kur stāvēja viņi un pļāpāja par neko. - Šķiet, šodien nāks atkal.

- Kā tad, un tas mani dara diezgan bažīgu.

- Ar trepēm viņi nekādi netiks pāri šiem mūriem. Nemūžam.

- Netiks gan, un Jillings to noteikti zina. Kāpēc viņš tērē spēkus mēģinot?

- Lai mēs nervozētu, lai mēs satrauktos. Tas taču ir aplenkums, vai ne? Viņš grib kaut kādā veidā tikt iekšā.

- Turklāt tādā veidā, lai tas spodrinātu viņa slavu. -

Dženers pamāja ar galvu uz kapavietām. - Vai pēc kaujas

katram rok dziļu bedri?

>

- Vairākumu sakrauj kaudzē un sadedzina, bet tiem Vienīgās dievietes pielūdzējiem gan ir savādas paražas pret mirušajiem.

- Bet kāpēc tik tuvu mūsu mūriem? Zaudējumus taču slēpj no ienaidnieka. Zaudējumus nemēdz izrādīt viņam degungalā, pat ja vari to atļauties.

Reits pacēla roku un izurbināja ausī ieaugušo kreveli. - Cik noprotu, tev ir kāds gudrs izskaidrojums!

- Redzu, ka tu sāc mani iepazīt un apbrīnot. - Dženers izstiepa zodu, lai pakasītu kaklu. - Man ienāca prātā, ka Jillings dod pavēli doties tik neprātīgos uzbrukumos, lai viņam būtu līķi, ko aprakt.

- Ko viņš dara?

»

- Pielūdz Nāvi, vai tad ne? Un viņam ir gana vīru, lai tos ziedotu.

- Kāda jēga nogalināt cilvēkus, lai tikai viņus apraktu?

- Lai mēs domātu, ka viņš nedara neko citu. Es gan neuzskatu, ka Gudrais Jillings caurām naktīm rok kapus, tikai lai pasargātos no bultām, kas nav mūsu stiprā puse.

Kādu brīdi Reits blenza uz veco sirotāju, tad uzmeta acis brūnajiem uzkalniem, un salti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. - Viņi rok eju zem mūriem.

>

Būdams vēl zēns, kurš negribīgi sāk atzīt sevi par vīrieti, Kols bija redzējis diezgan daudz pilsētu: iespaidīgo

Vulsgārdu pavasarī un plašo Kaljivu vasarā, ari majestātisko Skekenmuižu ar elfu mūriem un skaisto Jeiltoftu, pirms tās tika nodedzinātas. Viņš bija veicis garo ceļojumu lejup pa līkumaino Dievišķo upi, kad kuģim nācās buksēt pāri Augstajām korēm un cauri atklātai stepei, lai galu galā ar atvērtu muti apbrīnotu Galveno pilsētu — cilvēku visdiženāko apmetni.

Uz Strokomas elfu drupu fona viņi bija vien adatiņas. Pakaļ Skifrai un diviem maģistriem Kols devās uz priekšu pa tik platiem, melniem ceļiem kā Torlbijas tirgus laukums. d ie bija izurbti klintī kā atbalsīm bagāti tuneļi vai sakrauti cits virs cita uz vareniem akmens pīlāriem. Tie sapinās prātu zaudējuša milža sasietajos mezglos, bet izsistie logi skumji noraudzījās uz drupām. Viņi klusēja un gāja uz priekšu, katrs iegrimis savās bažās par pasauli, par pazīstamajiem un sevi pašu. Te nebija nekā dzīva — ne auga, ne putna vai rāpojoša kukaiņa. Tikai klusums un nesteidzīgs pagrimums. Visapkārt jūdzi pēc jūdzes pagātnes neaptveramie sasniegumi sabruka putekļos.

- Kāda bija šī vieta, kad te dzīvoja elfi? - Kols čukstus vaicāja.

- Neaptverami plaša, gaiša un skaļa, — Skifra atbildēja, ar augsti paceltu galvu iedama pa priekšu. - Izplānota tā, lai mulsinātu, un radīta tracinošai konkurencei. Tukša un klusa jau tūkstoš gadu.

Viņa pārlaida pirkstu galus pār izliektu sliedi, tad tuvināja tos acīm un nopētīja pieķērušos pelēkos putekļus. Skifra tos pagaršoja, saberzēja pret īkšķi un tad pavērās uz sasprēgājušo un brūkošo ceļu.

- Ko jūs redzat? — Kols gribēja zināt.

Skifra sarauca apsvilušo uzaci. - Tikai putekļus. Te nav citu zīmju, jo nākotni var mēģināt saskatīt tikai putekļos.

Ceļa vidū gulēja milzīga, savīta metāla čūska, kas bija nokritusi no kādas augstas karnīzes starp divām ēkām.

- Elfi sevi uzskatīja par visvareniem, - Skifra sāka stāstīt, kad visi pārkāpa pāri čūskai. — Viņi domāja, ka ir augstāki par Dievu. Elfi bija pārliecināti, ka spēj visu pārtaisīt atbilstoši kādam diženam plānam. Paskatieties tagad uz viņu muļķību! Lai cik dižens un slavens būtu radītais, laiks to iznīcinās. Lai cik stiprs būtu vārds, doma vai likums, visam atkal jāpārtop haosā.

Skifra atgāza galvu un izspļāva augstu gaisā gļotu piku, kas apmeta loku, krita lejā un izšķīda pret rūsējušo

metālu. — Kēninš Utils saka: tērauds nesīs atbildi. Es

> »

teiktu, ka viņš nav tālredzīgs. Putekļi ir pēdējā atbilde uz ikvienu jautājumu tagad un mūžīgi mūžos.

Kols nopūtās. - Jūs gan esat gatavā atziņu krātuve, vai tad ne?

Skifras saraustītie smiekli iztraucēja klusumu un atbalsojās no melnajām māju sienām tā, ka Kols satrūkās. Šeit tā bija neierasta skaņa. Absurdā kārtā viņam likās, ka tā var nodarīt ļaunu, lai gan jau simttūkstoš gadu te nav bijis neviena, kuram nodarīt pāri.

Vecā sieviete uzsita Kolam pa plecu un aizgāja pakaļ Tēvam Jārvi un Mātei Skērai. — Viss atkarīgs no tā, ko tu uzskati par smieklīgu, manu zēn.

Gaisma aizvien saruka, un viņi jau līda starp tik augstām ēkām, ka iela starp tām atgādināja ēnas pārņemtu kanjonu. Lai gan pārvērtušās drupās, torņu smailes joprojām skrāpēja debesis, tumšajā saulrieta atspulgā bezgalīgas elfu stikla sienas joprojām mirguļoja sārtos, oranžos un violetos toņos un savērpti metāla stieņi pacēlās gaisā virs sadragātajiem jumtiem gluži kā ērkšķi no dadžu krūma.

Tā Kola domās parādījās Dzelksne, un viņš paklusām norunāja viņai veltītu lūgšanu, pat ja šeit nebija neviena dieva, kurš uzklausītu. Šķita, ka pēc Branda nāves viņā kaut kas izdzisis. Varbūt neviens nepārnāk no kara tikpat dzīvs, kāds tajā aizgāja.

Ceļš bija bedrains un slīps, piemētāts ar samīcīta metāla detaļām, no kurām bira nolobījusies krāsa. Pie stabiem desmit cilvēku augumā karājās vadu rituļi, kas stiepās starp mājām kā milzu zirnekļa tīkls. Elfu burti bija redzami ik uz soļa: ceļā iemūrētas zīmes, pie ikviena izsista loga un durvīm lepni izkarināti karogi.

Kols pavērās augšup uz kādu uzrakstu, kas pletās pār visu namu, un pēdējais burts cilvēka augumā atlūzis skumji šūpojās gar stūri.

- Tik daudz tekstu, - Kols nomurmināja. Viņa kakls metās stīvs no raudzīšanās augšup.

- Elfi neuzskatīja lasītprasmi par dažu cilvēku privilēģiju, - Skifra skaidroja. - Viņi ļāva zināšanām izplatīties kā ugunij, kas apņem visu un visus.

- Kas viņus visus arī nodedzināja, - Māte Skēra noburkšķēja. — Pārvērta pelnos.

Kols apbrīnoja milzīgo uzrakstu. — Vai jūs saprotat, kas tur teikts?

- Es pazīstu burtus, - Skifra teica, - varbūt pat zinu vārdus, tomēr tās pasaules, par kuru viņi runāja, sen vairs nav. Kurš gan tagad varētu uzminēt to nozīmi?

Viņi pagāja garām izsistam logam, kura rāmī joprojām turējās stikla lauskas, un Kols mājā ieraudzīja sievieti, kura viņam uzsmaidīja.

Viņš bija tādā šokā, ka nespēja pat pakliegt, tikai atmuguriski paklupa un ievēlās Skifras apkampienos, joprojām rādīdams uz rēgaino tēlu. Vecā sieviete tikai nosmēja. - Viņa vairs nevar tev nodarīt pāri, manu zēn.

Tad Kols pamanīja, ka nobijies no pārsteidzoši reālistiskas gleznas, kas jau noklāta ar traipiem un izbalējusi. Tajā redzamā sieviete bija pacēlusi roku, lai parādītu ap delnu aplikto elfu aproci, un smaidīja tik neprātīgi, it kā šīs rotas nēsāšana sagādātu viņai neizmērojamu prieku. Tā bija gara auguma, tieva un savādi ģērbta — un tomēr sieviete.

- Vai elli, - Kols klusi jautāja, — izskatījās... līdzīgi mums?

- Briesmīgi līdzīgi un briesmīgi atšķirīgi, - Skifra atbildēja. Jārvi un Skēra nostājās viņai blakus, un visi pētīja pabālējušo seju, kas viņos vērās caur senas pagātnes biezo miglu. - Viņu bija daudz vairāk, viņi bija daudz gudrāki, daudz varenāki par mums. Tomēr, tāpat kā mēs, jo lielāka kļuva to vara, jo varenāki viņi vēlējās kļūt. Tāpat kā cilvēkos, elfos slēpās nemūžam nepiepildāms savtīgums. Ar visu šo... - Skifra plati iepleta rokas un rādīja uz varenajām drupām, un viņas apmetņa skrandas plandījās nerimstošajā vējā. - Ar šo visu viņiem nebija diezgan. Elfi bija tikpat skaudīgi, nežēlīgi un ambiciozi kā mēs. Un tikpat alkatīgi. - Viņa pacēla gaisā savu garo roku, tad ari delnu un visbeidzot vienu garu pirkstu, lai norādītu uz sievietes starojošo smaidu. — Viņus izpostīja pašu alkatība. Vai jūs mani dzirdat, Tēvs Jārvi?

- Dzirdu, - viņš atbildēja, uzmeta maisu plecos un, kā ierasts, devās tālāk uz priekšu. - Un es dotu priekšroku mazāk elfu mācībām, bet vairāk elfu ieročiem.

Māte Skēra pavadīja viņu ar drūmu skatienu un pārskaitīja pati savu seno rokassprādžu kolekciju. — Es teiktu, ka viņam noderētu gluži pretējais.

- Kas notiks pēc tam? - Kols uzsauca.

Sekoja klusums, līdz Tēvs Jārvi atskatījās. — Mēs izmantosim elfu ieročus pret Gudro Jillingu. Mēs tos pārvedīsim pāri līčiem uz Skekenmuižu un tur sameklēsim Veckundzi Veksenu un Augsto karali. - Maģistra balsī iezagās nāvējoša pieskaņa. - Es arī turēšu savu Saulei un Mēnesim doto zvērestu atriebties mana tēva slepkavām.

Kols norija smagu kamolu. — Es domāju - vēl pēc tam.

Skolotājs vērīgi palūkojās uz savu mācekli. - Kad nonāksim pie tās upes, mēs varbūt pārbridīsim tai pāri. -Jārvi uzgrieza muguru un atsāka ceļu.

Varētu domāt, ka maģistrs līdz šim nebija par to prātojis, tomēr Kols zināja, ka Tēvs Jārvi nemēdz atstāt nākotnes laukumā ar plāniem neaizpildītus fragmentus.

Ak dievi, ja nu Skifrai ir taisnība? Vai tiešām mēs esam tādi paši kā elfi? Vai mēs liekam savas mazās pēdiņas milzīgajos pēdu nospiedumos, ejot pa to pašu ceļu? Kols atcerējās līdz drupām nopostīto Torlbiju, milzīgo kapulauku, sadedzinātos Getlandes iedzīvotājus, pēc kuriem palicis vien klusums un putekļi, varbūt vēl kāds viņa izgrebtā masta fragments kā regains liecinieks tiem, kuri te ieradīsies tālā nākotnē, lai mēģinātu atminēt šo mīklu.

Kols pēdējo reizi atskatījās uz pasakaini laimīgo seju, kuras īpašniece bija mirusi jau pirms tūkstošiem gadu, un pamanīja kaut ko iemirdzamies starp stikla šķēpelēm. Zelta aproce, tieši tāda kā gleznā. Kols to paķēra un noslēpa kabatā.

Diez vai elfu sievietei tās pietrūks.

- Būs bīstami, - Skara drūmi novilka.

Bija pienācis īstais brīdis Reitam izriezt krūtis un sākt tukši lielīties kā varonim. Beigu beigās savulaik viņam bravūra plūda neapturamā straumē. Ar to jau es rēķinos vai briesmas es ēdu brokastis., vai arī par mūsu ienaidniekiem). Tomēr Reitam izdevās izspiest tikai: - Nūja. Tikai mums jāaptur tā rakšana, pirms viņi tikuši zem mūriem...

Vairāk nebija jāsaka. Visi apzinājās, kas likts uz kārts. Viss.

Reits pārlaida acis brīvprātīgajiem, viņu sejām un vairogu kantīm, viņu ieročiem, kas bija viscaur nosmērēti ar sodrējiem, lai tumsā nespīdētu. Divi duči visveiklāko getlandiešu, divi duči visnežēlīgāko vensteriešu un viņš pats.

Zobcnlauzis un Ūtils vilka lozes, kuram tiks virspavēlnieka gods, un Gorms uzvarēja. Tagad viņš stāvēja un smaidīja, kamēr visi gaidīja īsto brīdi, izbaudot ik elpas vilcienu, it kā nakts smaržotu pēc puķēm. Šis vīrs nekad neizrādīja bailes, tas nu Reitam bija jāatzīst. Tomēr tas, kas agrāk izskatījās kā drosme, tagad atgādināja neprātu.

- Neviens tevi nenosodīs, ja paliksi te, - Skara sacīja.

- Es pats sevi nosodīšu. - Ja vien tas vispār būtu iespējams. Uz mirkli Reita un brāļa skatieni satikās, tad Raki novērsās, viņa sodrējiem klātajā sejā springa nepiekāpība. Raki izmisīgi vēlējās pierādīt, ka ari viņš var būt skarbs, pat ja abi zināja, ka tā nav. - Man jāiet un jāpieskata brālis, lai viņš atgriežas.

- Pat ja viņš negrib, lai tu palīdzi?

- īpaši tāpēc.

Raid turēja uz pleca vienu, bet Sorjorns — otru māla krūku ar degšķidrumu, ko Tēvs Jārvi pārveda no Dienvidiem. Reits atcerējās, kā šī viela uzliesmoja uz Augstā karaļa kuģiem un kā degoši cilvēki metās jūrā. Tad viņš iedomājās par baļķiem, kas ar to ieberzēti un ierakti dziļi zemē, lai vēlāk ar lāpām pielaistu uguni, un sirdī ieplūda drosme. Nez cik vēl tā turēs? Laiks nemēdz biedēt Reitu - vai arī līdz šim viņš vienmēr izlikās?

Ak dievi, kaut varētu doties cīņā! - Visneciešamākā ir gaidīšana, - viņš nočukstēja.

- Neciešamāka par to, ka tevi varētu nodurt, sadedzināt vai aprakt tajā alā?

Reits norija rūgtu kamolu. - Nē, ne trakāk par to.

- Par mani jums, manu karalien, nav jābaidās. -Gorms nāca tuvāk, īkšķus aizkabinājis aiz platās siksnas tā, lai visi redz, kas viņš par viru. Kā jau karalis. Pārmēru augstā pašapziņa ir gandrīz visu valdnieku spožums un posts. — Kara māte man uzpūta dvašu jau šūpuli, -Gorms apnicīgi atkārtoja vietā un nevietā. — Jau zvaigznēs rakstīts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas.

Skaras sejā pavīdēja izbrīns. - Un kas tad, ja jums uz galvas uzkristu pamatīgs zemes blāķis?

- Ko jūs! Zemes tēvs mani radījis pārāk lielu, lai es iesprauktos Jillinga alā. Tur iekšā līdīs citi, bet es tikmēr apsargāšu ieeju. Tomēr jāmāk priecāties ari par risku.

Izskats liecināja, ka Skara drīzāk varētu izvemties no gaidāmā riska. - Kāpēc gan?

- Bez Nāves karš būtu garlaicīga padarīšana. - Gorms

nonēma resno ķēdi no kakla un sniedza Skarai. - Vai

> >

izrādīsiet man godu un paturēsiet to drošībā, līdz darbiņš būs padarīts? Es negribētu, lai tās grabēšana nonāktu Nāvei ausīs.

Kad ķēdes īpašnieks smagiem soļiem attālinājās, Skara palūkojās uz gardām, kuras sudrabā, zeltā un dārgakmeņos zvīļoja lāpu gaismā.

- Tad jau katra no tām ir kāds nogalināts cilvēks, -viņa nomurmināja un nobālēja, it kā būtu ieskatījusies mirušo sejās. - To ir dučiem.

- Turklāt neskaitot tos, kurus viņš nogalinājis bez zobeniem rokās, vai arī visus tos, kuri vispār nebija apbruņoti.

>

Savulaik Reits raudzījās uz šo ķēdi un staroja lepnumā par to, ka kalpo tik diženam karotājam. Savulaik viņš sapņoja, ka pats sev tādu izkals. Tagad Reits pārlika: nez cik garu ķēdi veidotu visi viņa nokautie, un no šīs domas viņu pārņēma tikpat slikta dūša kā Skaru, kad viņa pavērās augšup.

- To es neizvēlējos.

Ak dievi, cik viņa skaista! Šķita, ka Skara izstaro gaismu, un, jo apkārt vairāk satumsa, jo spožāk viņa spīdēja. Reits pārdomāja pie sevis un ne pirmoreiz: kas varētu notikt, ja viņi būtu citi cilvēki citā vietā un citā laikā? Ja viņa nebūtu karaliene un viņš — slepkava... Tomēr neviens nevar izvēlēties, kas viņš būs.

- Kurš tad to izvēlējās? - viņš nobubināja.

- Ir laiks. - Gorms noskrubināja no pēdējā klaipa drusku, padeva maizi tālāk un pielieca galvu, lai ietrāpītu šaurajā ejā.

Pirms sekot Gormam, katrs vīrs notiesāja savu kumosu, noteikti apdomājot, vai tas tiešām būs viņa pēdējais kumoss. Reits nāca pašās beigās, apēda savu tiesu, bet pārējo sadrupināja dūrē un pārmeta pār plecu kā dāvanu vārnām - Kara mātes bērniem. Pat ja Reits īpaši neticēja veiksmei, viņš zināja, ka viņiem tā būs nepieciešama tik, cik vien to iespējams dabūt. Viņš iegāja elfu mūrī izbūvētajā ejā, kur atbalsojās straujā kareivju elpa. Pirms dažām nedēļām pa šo pašu eju viņš nāca šurp, šaubu un baiļu nenomākts, iekaisis priekā par došanos kaujā. Zilais Dženers stāvēja blakus pie durvīm - tik biezām kā delms —, katram izejošajam uzsita pa muguru un gaidīja, lai aizšautu bultu, kad būs izgājis pēdējais.

- Atgriezies dzīvs, — vecais sirotājs nošņāca. — Nekam citam nav nozīmes. - Viņš izstūma Reitu pa durvīm vēsajā naktī.

Pamanījis Jūras mātes atpūsto miglas aizsegu, Reits nomurmināja pateicības lūgsnu. Viņš uzskatija miglu par dāvanu, kas trīskāršo viņa izredzes šonakt izdzīvot. Tumsā pa kreisi kā drūmi smērējumi pavīdēja Gudrā Jillinga vīru ugunskuri. Labajā pusē slējās masīvie Beila strēles mūri.

Viņi bija atteikušies no bruņām, lai ātrāk paskrietu, un melni kā ogles, muguras pieliekuši, ātri un klusi slīdēja tumsā kā rēgi. Briesmu galodas divkārt asi uzasinātās maņas uztvēra ikvienu ņurdu un soli kā skaļu bungu rīboņu, bet Reita saspringtie jutekļi jau pagura no nakts mitruma un tālo ugunskuru dūmiem.

Cits pēc cita viņi iešļūca grāvī un devās uz priekšu pa tā purvaino gultni. Reita zābaks atsitās pret kaut ko cietu, un viņš saprata, ka tas ir līķis. Tie mētājās visapkārt - nevienam nevajadzīgi, nesadedzināti un neaprakti, iejukuši sadragāto kāpņu fragmentos, no augšas nomestajos akmeņos un kritušo atstātajos vairogos.

Reits pamanīja tumsā Gorma atņirgtos zobus, vadonis pieliecās tuvāk Sorjornam un čukstēja: - Te Kara māte godam pastrādājusi.

No pēdējā maizes kumosa mutē saskrēja skābenas siekalas, un Reits nospļāvās, bet tikmēr visi jau rāpās ārā no grāvja. Vīri klusēdami padeva cits citam palīdzīgu roku un paklusām lādējās, jo kājas ķērās un slīdēja, līdz zābaki samīcīja zemi lipīgos dubļos.

Viņi virzījās uz priekšu pa bultām nosēto lauku - tāda bija Gudrā Jillinga neveiksmīgo uzbrukumu raža: bagātīga un blīva gluži kā vēja noliektie grīšļi Vensterzemes augstajos purvājos. Cietoksnis aiz muguras attālinājās, un Reits saklausīja tālu klaigāšanu un asmeņu šķindoņu. Ķēniņš Ūtiis taisīja troksni pie galvenajiem vārtiem, cerot novērst Gudrā Jillinga uzmanību no pusraktās ejas.

Vīri steidzās, un biezajā miglā lietas zaudēja apveidus, pārvēršoties neskaidrās ēnās kā čūskas, kas savijas kopā un atkal mūk katra uz savu pusi. Kā vilku sejas, cilvēku sejas. To sejas, kurus viņš nogalināja, klusēdamas pieprasīja atriebi. Reits tās atgaiņāja ar vairogu, bet sejas atgriezās. Viņš centās sev iestāstīt, ka miris ir miris, tomēr zināja, ka Zilajam Dženeram ir taisnība. Nogalināto rēgi paliek to cilvēku atmiņā, kuri viņus pazinuši, mīlējuši vai ienīduši. Visciešāk to atmiņā, kuri viņiem

atņēmuši dzīvību.

>

Tumsā pavīdēja uzasinātie mietu gali, Reits sagriezās sānis un izlīda starp baļķiem, tad sarāvās čokurā un, acis piemiedzis, vērīgi ieskatījās nakts tumsā grimstošajās pretinieka pozīcijās.

Viņš redzēja nupat uzmestos kapkalna kuprus vai Jillinga vīru izdangātos rakumus un to lāpu iezīmētās kontūras. Gorms pavēzēja zobenu, un vīri izklīda, lai klusi skrietu uz priekšu gar tuvāko uzkalnu. Neatskanēja ne vārds. Vārdi bija lieki. Ikviens zināja, kas jādara.

Divi vīri sēdēja pie ugunskura, tāpat kā agrāk mēdza sēdēt Reits un Raid. Viens ar adatu lāpīja siksnu, otrs ar segu uz pleciem drūmi raudzījās turp, kur skanēja uzmanības novēršanai Ūtila saceltā kņada. Kad pieskrēja Reits, viņš pagriezās.

— Ko tu...

Sorjorna bulta, ieurbusies mutē, apklusināja sēdošo. Otrs sāka rausties kājās, bet sapinās savā siksnā. Nošņāca

Gorma sodrējiem nosmērētais zobens, un karavīra galva aizlidoja tumsā.

Reits pārlēca pār krītošo ķermeni un ieslīdēja tranšejā starp sakrauto laupījumu, tad pietupās pie tumšās ieejas ar lāpām abās pusēs.

- Uz priekšu! - Gorms čukstus pavēlēja, bet viņa karavīri izkārtojās puslokā. Raki ātri nomurmināja klusu lūgsnu Geļagaismas rādītājai un nākamajā mirklī jau ielīda Zemes tēvam vēderā ar Dienvidu degšķidruma krūku plecā. Sorjorns un Reits viņam sekoja soli solī.

Tumsā zibēja greizo baļķu ēnas, kuri balstīja augšējos zemes slāņus, koku saknes ķērās Reitam matos. Nebū-dams kalnracis, viņš tomēr redzēja, ka rakts steigā, un, virzoties uz priekšu pa eju, zeme saujām vien bira lejā. Reits neatrāva skatienu no Sorjorna saliektās muguras. - Ak dievi, šim te lemts sabrukt pat bez mūsu palīdzības, - viņš čukstēja.

Bija karsts, bet kļuva vēl karstāks, sviedri pilēja no Reita uzacīm un lipa pie drēbēm, bet viņš tikai gāja uz priekšu. Viņš iebāza cirvi siksnas cilpā un izvilka dunci. Ja nāksies cīnīties, šeit nepietiks vietas, lai atvēzētos. Visu nokārtos tādā attālumā, lai varētu saost ienaidnieka dvašu.

Viņi ielīda nelielā pilošas lampas izgaismotā telpā. Uz klona mētājās cērtes, lāpstas un nestuves, bet griesti balstījās uz neveikli sastutētiem baļķēniem. Daļa baļķu vēl gaidīja, sakrauti kaudzēs. Citas divas tumšas ejas veda dziļāk, Reits piesteidzās pie vienas un ielūkojās tumsā.

Vai dzirdēs kaut kur dziļāk cirtienu trokšņus? Varbūt

> )

rakšanu? Raki jau rāva laukā krūkas korķi un šļakstīja šķidrumu uz visa, kas izgatavots no koka.

- Piesargies no uguns! — Reits uzsauca Sorjornam, kurš bija aizķēris mirguļojošo eļļas lampu, kura nu šūpojās uz āķa. — Viens neveikls solis, un mēs visi būsim beigti.

- Tas tiesa, — aizkritušā balsī piebilda karoga nesējs un pielieca izstieptā rokā saņemto krūku, ar otru aizsedzis seju. Degšķidrums tā smirdēja šaurajā telpā, ka visi sāka kāsēt no tā smakas. Reits klupdams tuvojās otram tunelim un ar apakšdelmu noslaucīja asaras, acis svila, bet viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kuri skatījās pretī. Viens turēja rokā cērti, otrs — lāpstu, abi bija līdz jostasvietai kaili un nosmērējušies.

- Vai jūs esat jaunie racēji? - viens jautāja, pētīdams Reita vairogu.

Vislabākie karavīri ilgi nedomā. Viņi daudz nedomā ne pirms cīņas, ne pēc tās, bet cīņas laikā nedomā nemaz. Viss ir skaidrs: kurš pirmais uzbrūk, tas beigās paliek dzīvs. Reits ar vairogu izsita cērti vienam kalnracim no rokām un iedūra viņam kaklā. Asinis piešļāca visu eju.

Otrs racējs atvēzēja savu lāpstu, bet Reits jau klupa uz priekšu, uzkrita pretiniekam virsū, ar vairogu atvairīja sitienu un piespieda viņu pie sienas tā, ka abi šņākdami vērās viens otram acīs. Pretinieks atradās tik tuvu, ka, izbāzis mēli, Reits varētu nolaizīt viņam seju. Viņš mežonīgi un neganti dūra zem vairoga kants, tutenis iegrima līdz spalam, kalnracis gārdza un šņāca reizē ar katru triecienu, beidzot Reits atkāpās un ļāva tam novelties zemē. Tā kalnracis arī palika sēžam, ar rokām saķēris uzšķērsto vēderu, bet viņa melnās asinis klājās pār Reita vairogu, dūri un dunci.

Raki skatījās ar pavērtu muti kā parasti, kad Reits ķērās pie slaktēšanas, - gan jau vēlāk būs laiks kraut kaudzē nožēlu.

- Pieliec punktu! - Reits metās pie ejas, pa kuru visi bija ieradušies, lai ierautu plaušās svaiga gaisa malku. Galva griezās no smakas. Tālu ārā atskanēja cīniņa trokšņi.

- Tūliņ!

»

Raki apgāza krūku un klepodams lēja šķidrumu uz balstiem, sienām un klona. Sorjorns nometa zemē savu krūku, un šķidrums no tās guldzēdams aizplūda pa grīdu, garām Reitam un tālāk uz eju, bet augšā ļaudis kliedza vēl skaļāk. - Ak dievi! - Raki noelsās, un brālis metās apkārt.

Viens no kalnračiem grīļodamies tuvojās, mežonīgi izvalbījis acis un ar asinīs izmirkušu roku joprojām pieturēdams savas pārgrieztās zarnas. Ar otru viņš sagrāba Raki, rūca caur sakostajiem zobiem un šļāca uz visām pusēm asiņainas siekalas.

Atbilstoši visiem likumiem viņam jau sen bija jāatrodas otrpus Beidzamajām durvīm, tomēr Nāve, izrādās, ir nepastāvīga mīļākā un seko pati saviem noteikumiem. Tikai viņa pati varētu pateikt, kāpēc ar prieku devusi šim cilvēkam vēl dažus dzīves mirkļus.

Raki krūka aizripoja, viņš cīnījās ar ievainoto kalnraci, piespiests pie kāda baļķa, bet eļļa tikmēr šļakstījās uz abiem vīriem, kuri kāpās tālāk.

Pavēris muti, Reits spēra soli uz priekšu, tomēr atradās pārāk tālu.

Pretinieki atsitās pret balstu, un Raki atvēzējās sitienam, bet elkonis trāpīja pa lampu un norāva to no āķa.

Lampa krita lēni, ievelkot Reita skatienā garu, neskaidru švīku, un viņš nekādi nevarēja palīdzēt. Reits dzirdēja, kā aizraujas elpa. Viņš redzēja, kā mazā gaismiņa uzliesmo uz eļļas klātās grīdas. Viņš redzēja, kā Raki pagriežas un uz acumirkli ieskatās brāļa plati ieplestajās acis.

Reits metās pie zemes un noslēpās aiz sava vairoga. Ko gan vēl viņš varēja iesākt? Nākamajā brīdī šaurā telpa kļuva gaišāka par dienu.

Nav šaubu, ka sievietei pienākas notraust atvieglojuma asaru, redzot, kā viņas iecerētais dzīvs pārrodas mājās no kaujas, bet Skarai gan nenoritēja ne asara, ieraugot, ka Zobenlauzis pirmais ienāk pa mazajiem vārtiem.

Milzīgajā vairogā netālu no apmales bija iestrēgusi salauzta bulta, bet visādi citādi Gorms izrādījās neskarts. Viņš izvilka šautru, pavērās visapkārt, kā meklēdams, kam atdot vairogu, un tad sarauca pieri.

- Nūja. - Gorms atslēja vairogu pret sienu.

Skara izspieda smaidu. - Priecājos redzēt, ka jūs esat

atgriezies, mans karali. - Drīzāk viņa tomēr gribētu sveikt pārnākam kādu citu.

- Patiesību sakot, es esmu laimīgs, ka atgriezos, karaliene Skara. Cīņa nakts laikā sagādā maz prieka, tomēr mēs nopostījām viņu izrakto eju.

- Paldies dieviem. Kas notiks tālāk?

Gorms pasmaidīja, atsedzot sodrējiem nosmērētajā melnajā sejā baltu zobu rindu. - Tālāk viņi raks jaunu.

Vīri atgriezās cietoksnī. Visi bija pārguruši, daži -savainoti. Māte Ouda metās uz priekšu, lai palīdzētu, Rīna notupās blakus un ar pamatīgām šķērēm jau grieza pušu kāda kareivja asinīm klāto vesti, lai piekļūtu brūcei.

- Kur ir Reits?

- Kopā ar brāli viņš atradās tunelī, kad aizdegās eļļa. - Kāds vergs atnesa Gormam ūdeni, un viņš sāka mazgāt no sejas sodrējus.

Rīklē krājās tik smags kamols, ka Skara gandrīz nevarēja parunāt. - Vai viņš ir miris?

Gorms drūmi pamāja. — Es viņam iemācīju karot, nogalināt un mirt, un nu viņš ir paveicis visus trīs darbus.

- Tikai divus, - Skara attrauca, un galva sagriezās no pēkšņā atvieglojuma.

Kājas vilkdams, gaismā ienāca Reits, ar roku balstoties uz Zilā Dženera pleca. Viņa mati bija pieķepuši smiltīm, kas šņirkstēja arī starp asinīs mirkstošajiem zobiem.

- Ak tā. — Gorms izbrīnā sarauca pieri. — Viņš jau vienmēr bija tas stiprākais.

Skara metās uz priekšu un satvēra Reita elkoni. Pie saplēstās, apsvilušās piedurknes karājās savādas stērbeles. Tad Skaru pārņēma šausmas, saprotot, ka tā nav vis piedurkne, bet gan puiša āda. — Ak dievi, tava roka! Māte Ouda!

Šķita, ka Reits to gandrīz nemana. - Raid ir miris, -viņš čukstus sacīja.

Vergs bija atnesis Gormam bļodu ar gaļu, kas tikko nocelta no uguns. Tā izskatījās tik līdzīga Reita rokai, no kuras Māte Ouda nolobīja apdegušo audumu, ka Skarai rīklē sakāpa nelabums.

Pat ja Zobenlauzis vispār no kaut kā baidījās, tas nekādi neietekmēja viņa apetīti. - Pēc kaujas man vienmēr ir lieliska ēstgriba, - viņš sacīja, grozīdams mutē lielu kumosu, un gaisā izšļācās tauki. - Kopumā ņemot, šonakt Kara māte uzsmaidīja mums.

- Un kā tad Raki? - Reits nošņāca, un Ouda sapīkusi nopūtās, jo viņš izrāva no rokām jau daļēji apsaitēto delmu.

- Es viņu paturēšu gaišā piemiņā. Atšķirībā no citiem viņš pierādīja, ka ir uzticams.

Skara pamanīja, ka sakustas dzīslas un Reita dūre vēl ciešāk sakļaujas ap cirvja maksti, un veikli nostājās tam priekšā.

- Jūsu ķēde, mans karali. - Grabošā kritušu vīru gardu kolekcija bija tik smaga, ka viņas rokas drebēja, to ceļot. Gorms pielieca galvu, lai to apliktu, un abi nonāca tuvāk viens otram nekā jebkad agrāk. Skaras rokas nolaidās uz Gorma skausta kā neveiklā apskāvienā. Viņš smirdēja pēc slapja suņa gluži kā kurti, kuri vienmēr dzīvoja vectēva mājā.

- Pa šiem gadiem tā izaugusi tik gara, - Gorms teica un izslēja muguru.

Stāvot tik tuvu, viņš šķita vēl lielāks nekā jebkad. Skara tik tikko sniedzās līdz Gorma kaklam. Vai būs jānēsā līdzi trepes, lai noskūpstītu savu vīru? Citā situācijā viņa pasmietos par šādu iedomu, bet tobrīd smiekli nenāca.

- Man bija gods to uzglabāt. - Skara ļoti gribēja atkāpties, bet labi saprata, ka nedrīkst to darīt. Viņa nolaida rokas un sakārtoja bezgaumīgās, biedējošās piemiņas zīmes uz Gromgilgorma krūtīm.

- Kad būsim precējušies, es nozāģēšu gabalu, lai arī jums ir, ko nēsāt.

Skara pavērās augšup un sajuta saltus drebuļus. Uz mūžu tikt sapītai mirušu cilvēku gardu ķēdē... — Es neesmu pelnījusi šādas tiesības, - viņa izdvesa aizsmakušā balsī.

- Lūdzu, tikai netēlojiet pieticību! Mana karalien, vien pusi no kara izkaro ar zobeniem, un jūs esat izcīnījusi uzvaru no otras puses - ar prasmi un drosmi. -Gorms pasmaidīja un novērsās. - Jūsu drosmīgais veikums atnesis nāvi simtiem.

Skara pēkšņi pamodās un ar pirkstiem ieķērās pār gultu pārsegtajā kažokādā, dzirde saspringa, iegremdējoties klusumā. Nekā.

Pēdējā laikā viņa slikti gulēja. Katru nakti divas trīs reizes cietoksnim uzbruka Gudrā Jillinga karavīri.

Viņi mēģināja atpeldēt līdz ostai, tumsā drosmīgi cīnoties ar bangojošo jūru, tomēr sargkareivji no augstajiem torņiem viņus pamanīja un sašāva ar bultām, bet līķus ķēdēs pakarināja virs vārtiem. Pretinieki salīda nogāzta koka stumbrā, kuru apkala ar dzelzi kā trieci, un drosmīgi vīri, turot vairogus virs galvas, to blieza pret vārtiem tik skaļi, ka varētu pamodināt mirušos, tomēr vārtus tikai mazliet saskrāpēja.

Viņi raidīja aizdedzinātu šautru lietu pāri mūriem tā, lai tās kā sīkas komētas no naksnīgajām debesīm nokristu iekšpagalmā. Pavisam nekaitīgi šautras atsitās pret akmens un slānekļa plāksnēm, ievainojot tikai dažus. No mutuļojošajiem dūmiem un izkliegtajām pavēlēm, ka jumti jāsalej ar ūdeni, Skarai sāpēja plaušas, bet jēlās plaukstas smeldza no ūdens spaiņu stiepšanas no akas līdz mūriem. Stalli, kur viņa, vēl maza meitene būdama, pirmoreiz apsegloja poniju, bija izdeguši līdz mūriem, tomēr apturējuši uguni no tālākas izplatīšanās.

Beigu beigās Skara bija uzrāpusies līdz mūru galerijai, lai sodrējiem pieķepušā, tomēr uzvaras iedvesmotā balsī uzsauktu Augstā karaļa loku šāvēju mugurām: - Paldies par bultām!

Ienaidniekam nekas neizdevās ne ar ūdeni, ne rāpšanos pāri mūrim vai rakšanos zem tā — Beila strēle bija un palika stiprākais cietoksnis Sašķeltās jūras krastos, un tā aizstāvji - izraudzītie izcilākie cīnītāji no trīs paaudžu karavīriem.

Tomēr pretinieka rindas jo diena, jo kļuva kuplākas. Katru rītu Saules māte uzlēca virs aizvien jaunu karotāju galvām no Jutmārkas, Inglfordas un Zcmmales. Ieradās aizvien jauni šendi ar mežonīgiem skatieniem un izkrāsotiem, kaulu caururbtiem vaigiem. Aizvien vairāk kuģu ārpus ostas neļāva aizstāvjiem saņemt palīdzību. Pat ja sīkās uzvaras pacilāja viņu garu, baisā skaitliskā attiecība vēl vairāk pasliktinājās. Mātes Oudas pagrabi bija ievainoto pārpildīti. Jau divreiz aizstāvji aizsūtīja jūrā laivas, lai kritušo līķus sadedzinātu uz ūdens.

Skarai šķita, ka viņi mēģina ar izraktiem grāvjiem paturēt paisumu. Tā varētu noturēt vienu vilni, varbūt pat desmit, tomēr paisums vienmēr izrādīsies stiprāks.

No rīkles izlauzās skābena atrauga, Skara norija nelabuma burbuli un izkāpa no gultas. Saķērusi galvu, viņa ieņurdējās.

Viņa taču ir karaliene, viņas asinis ir vērtīgākas par zeltu. Viņai jānoslēpj bailes un jāizrāda vien nepārspējama viltība. Viņa nevar likt lietā zobenu, tāpēc nākas izcīnīt kauju no otras puses, turklāt pieveicot Gudro Jillingu. Arī pārspējot Tēvu Jārvi un Māti Skēru. Viņai jārāda tautai piemērs. Tautai, kura bija likusi uz viņu visas nākotnes cerības. Dzīvo un mirušo cerības, vajadzības un gaidas ielenca Skaru kā dzīvžogs, un viņai nācās līst cauri ērkšķainu krūmu labirintam. Viņai jāizskata desmitiem viedokļu un jāpatur prātā simtiem mācību, viņai jāiegaumē simtiem piedienīgu lietu, kuras jāpaveic, un tūkstošiem nepiedienīgu, par kurām pat nedrīkst domāt...

Skaras skatiens pievērsās durvīm. Viņa zināja, ka tur, otrā pusē, guļ Reits. Vai arī sēž nomodā.

Skara nesaprata, ko jūt pret šo vīrieti. Toties viņa zināja, ka nekad neko tādu nav jutusi ne pret vienu citu. Skara atcerējās stindzinošo triecienu, uzzinot, ka viņš ir miris. Viņa nebija aizmirsusi silto atvieglojumu, kad ieraudzīja, ka Reits ir dzīvs. Kādas dzirksteles uzšķīlās, kad abu skatieni satikās... Cik stipra viņa jutās, kad viņš atradās blakus... Prāts apzinājās, ka viņš ir nepiemērota izvēle pēc visiem iespējamiem parametriem. Savukārt visa pārējā Skaras būtība juta pretējo.

Skara izlīda no gultas un, sirdij skaļi pukstot, aizskrēja līdz durvīm. Aukstais akmens stindzināja basās pēdas. Viņa paraudzījās turp, kur mazā kabūzītī gulēja viņas verdzene, bet izlēma, ka tai būs gana veselā saprāta, lai nejauktos savas pavēlnieces darīšanās.

Delna sastinga pavisam tuvu durvīm, pirkstu gali kņudēja.

Viņa brālis ir miris, Skara sevi pārliecināja: viņa vajadzīga Reitam tad, kad pati jūt, ka ir vajadzīga. Viņai jāaizmirst par pienākumu. Jāaizmirst par savu zemi un savu tautu, lai iegūtu kaut nieku arī pati sev. Pirms ir par vēlu, viņai jāuzzina, kā ir, kad tevi skūpsta un apskauj, kad tevi grib tevis pašas izredzētais.

Par šādu domu Māte Ķīra Skarai izrautu matus no galvas, bet maģistre jau sen atrodas otrpus Beidzamajām durvīm. Tobrīd - naktī, kad Nāve jau skrubinās aiz sienas, - tas, kas ir piedienīgi, vairs nešķita tik svarīgs.

Ar drebošiem pirkstiem Skara atvēra aizbīdni un iecirta zobus lūpā, lai nesaceltu lieku troksni.

Pavisam nesteidzīgi un viegli viņa vēra vaļā durvis.

>

Kad viss bija galā, Reits nevēra vaļā acis un atvilka elpu. Viņam tikai gribējās kādu apskaut un tikt apskautam - viņš pārlaida apsaitēto roku pār meitenes kailo muguru un cieši piespieda viņu sev klāt.

Raki ir miris.

Atkal un atkal viņš to atskārta. Acu priekšā kavējās bridis, kad viņš redzēja brāli pēdējoreiz, pirms viss uzliesmoja un zeme sabruka.

Viņa noskūpstīja Reitu. Skūpsts nebija ne skarbs, ne steidzīgs, bet viņš saprata, ka tās ir atvadas, un pūlējās paildzināt mirkli. Līdzšinējā dzīvē viņš nebija paspējis diezgan daudz skūpstīties. Ja nu šāda iespēja vairs nerodas? Cik daudz laika bija izšķiests bezjēdzīgi! Tobrīd katrs šāds mirklis šķita kā sāpīgs zaudējums. Viņa pielika plaukstu pie puiša krūtīm un viegli pagrūda. Nācās saņemties, lai palaistu meiteni vaļā.

Pār Reita lūpām izlauzās vaids; kad pēdas pieskārās raupjajam tepiķim, viņš saķēra ribas. Sāni bija pārvērtušies vienā vienīgā sāpē. Reits vēroja, kā viņa apģērbjas, uz aizkara fona figūra šķita melna. Vārgajā gaismā viņš tomēr pamanīja sīkumus: muguras muskuļu vibrēšanu, pietūkušos kāju asinsvadus un pietvīkušo seju, pirms viņa novērsās. Reits īsti nesaprata, ko redzēja, - smaidu vai skumjas.

Raki ir miris.

Reits paskatījās uz savu nosaitēto delnu. Uz mirkli sāpes bija piemirsušās, bet nu tās par sevi atgādināja jau divtik stipri. Viņš pieskārās un uzreiz saviebās, acu priekšā nostājās pēdējais skats uz brāļa seju - tik līdzīgu viņam pašam un tik atšķirīgu. Gluži kā divi rastru profili, kuri vienmēr pavērsti katrs uz savu pusi. Tagad gan palicis tikai viens, un kuģis bezjēdzīgi dreifē, jo tam nav galamērķa, kurp doties. Viņa apsēdās blakus. - Vai tev sāp?

- It kā joprojām degtu. — Reits pakustināja pirkstus, un sveloša sāpe aizšāvās līdz pat elkonim.

- Vai es varu tev palīdzēt?

- Neviens man nevar palīdzēt.

Viņi sēdēja viens otram blakus un klusēja, viņas delna atdusējās uz viņa rokas. Viņas rokas bija spēcīgas, bet maigas. — Tu nevari te palikt, atvaino.

- Es zinu.

Reits savāca izmētātās drēbes un sāka ģērbties, kad asaras aizplūda pār vaigiem. Apsvilusī roka neveikli mocījās ap jostas sprādzi, un tad piepeši skatiens aizmiglojās un pleci sāka drebēt klusos šņukstos.

Vēl nekad Reits nebija tā raudājis, ne reizi visā mūžā. Lai kādus triecienus nācās saņemt, lai kādas cerības zau-dēt, Raki vienmēr atradās blakus.

Tagad Raki ir miris.

Sācis raudāt, Reits nespēja norimt. Kamēr plūdi nav atkāpušies, izrautu dambi neaizmūrēsi. Tāda ir dvēseles nocietināšanas otra puse. Ja parādījusies plaisa, vairs nav iespējams savākties.

Viņa apskāva puisi, piekļāva viņa seju sev pie pleca un sāka šūpot šurpu turpu.

- Kuš, - viņa čukstēja pie auss. - Kuš.

- Brālis bija visa mana ģimene, - viņš klusi sacīja.

- Es zinu, - viņa atbildēja. - Tāpat kā man.

- Vai ar laiku kļūst vieglāk?

- Varbūt. Pa drusciņai.

Viņa pati aiztaisīja Reita siksnas sprādzi, daudz cietusī ādas sloksne slīdēja caur tikpat daudz pieredzējušo sprādzi, bet viņa rokas nespēkā karājās gar sāniem. Viņš nebija īpaši aizdomājies par to, kā būtu, ja sieviete aiztaisītu viņa jostu, bet nu izrādījās, ka tas ir jauki. Nekad neviens nebija par viņu rūpējies, ja nu vienīgi Raki. Bet Raki ir miris.

Meitene paraudzījās augšup - asaru pēdas klāja arī viņas seju, un Reits tās noslaucīja. Viņš centās būt tikpat saudzīgs kā viņa. Nešķita, ka šīs rokas sāpju savilktajos, kreveļainajos un sasistajos pirkstos vairs palicis kaut mazumiņš maiguma. Nešķita, ka viņa rokas vairs derētu kam citam kā tikai slepkavošanai. Brālis mēdza teikt, ka mīlētājs no Reita nesanāks, tomēr viņš centās.

- Es pat nezinu, kā tevi sauc, - viņš ieminējās.

- Es esmu Rīna. Labāk ej. - Meitene atbīdīja aizkaru no mazītiņās nišas, kurā atradās viņas gulta.

Ar roku atspiedies pret sienu, Reits kliboja augšup pa smēdes kāpnēm un pagāja garām kupolveidīgai krāsnij, kur sievietes cepa maizi un pulcējās izsalkušu vīru bars ar maizes dēļiem rokās. Viņš kliboja pāri pagalmam, kuru izgaismoja augstu pakāpies Mēness tēvs, un garām izdegušajiem staļļiem. Tikpat izdegušiem kā viņš pats.

Izdzirdējis kādu smejamies, Reits satrūkās un pavērās turp. Lūpas savilkās smaidā. Tā taču ir Raki balss, vai ne?

Tomēr Raki ir miris.

Mērodams ceļu cietoksnī gar nozāģētā koka sakaltušo celmu, Reits piekļāva rokas ķermenim. Lai gan nakts nebija auksta, tobrīd viņam sala. It kā saplēstās drānas būtu pārāk plānas vai arī pārāk plāna viņa saplēstā āda.

Pēdas taustīja ceļu tumsā augšup pa augstajām kāpnēm un lejup pa garo gaiteni, kur logi vērās uz mirguļojošo Jūras māti. Tur kustējās gaismas. Lampas uz Gudrā

Jillinga kuģiem, kuri gādāja, lai Bcila līcis nesaņemtu nekādu palīdzību.

Vaidēdams Reits lēnām apsēdās zemē blakus kādam vecam vīram, kurš sargāja Skaras durvis. Sāpēja visas maliņas. Viņš pārvilka segu pāri ceļiem, un galva atkrita ar pakausi pret auksto elfu akmens sienu. Ērtības viņu nekad nebija interesējušas. Raki gan sapņoja par vergiem un smalkiem gobelēniem.

Bet Raki ir miris.

- Kur tu biji?

Viņš satrūkās un pagriezās. Pa pavērto durvju spraugu viņā vērās Skara, viņas tumšo matu mākonis nesavākts un sapiņķējies pēc miega gluži kā todien, kad viņš to pirmoreiz ieraudzīja.

- Atvainojiet, - Reits pārdabūja pār lūpām un nopurināja segu. Viņš cēlās kājās, ievaidējās no sāpēm un pieķērās pie sienas, lai nepakristu.

Acumirklī Skara jau atradās gaitenī un saņēma viņa elkoni. - Vai tu slikti jūties?

Reits bija pārbaudīts karavīrs, Gromgilgorma vairog-nesis. Viņš bija slepkava, cirsts no Vensterzemes klints. Viņš nejuta ne sāpes, ne žēlastību. Tikai vārdi nenāca pār lūpām. Sāpe izrādījās pārāk spēcīga, tā ieurbās līdz pat kaulam.

- Jā, - viņš nočukstēja.

Pacēlis skatienu, Reits ieraudzīja, ka Skara ir ģērbusies tikai kreklā un lāpu gaismā caur to redzams viņas auguma kalsnais siluets.

Saņēmies viņš aizvirzīja skatienu līdz karalienes sejai, bet kļuva vēl ļaunāk. Viņas skatienā pazibēja tāds skarbums, tāda nelokāmība, kā vilks veras uz kauliem, un acumirklī karsti sviedri noklāja Rcita augumu. Skaras skatiena dēļ gandrīz aizmiglojās acis. Viņas smaržas dēļ gandrīz aizrāvās elpa. Ar pēdējiem spēkiem Reits centās atbrīvot roku, bet tikai pievilka viņu vēl tuvāk, nu jau pavisam blakus. Viņa pastūma puisi nostāk un pārlaida pirkstus pār jēlajiem sāniem, viņš noelsās. Otra roka saņēma viņa seju un pietuvināja sev.

Viņa noskūpstīja Reitu nevis maigi, bet piesūcās viņa lūpām un ar zobiem urbās jēlajā mēlē. Kad Reits pavēra acis, Skara skatījās uz viņu, kā novērtēdama pašas radīto efektu, bet pirksts stingri piespieda puiša vaigu.

- Nolādēts, - viņš čukstus sacīja. - Es gribēju teikt, manu karalien...

- Nesauc mani tā. Ne tagad. - Skaras roka pacēlās līdz Reita skaustam un cieši pieķērās, viņas deguns noglāstīja te vienu, te otru viņa nāsi, tad sekoja vēl viens skūpsts, un Reitam sagriezās galva, it kā viņš būtu dzēris.

- Nāc man līdzi, — Skara čukstēja un vilka Reitu uz savām durvīm, viņas elpa svilināja vaigu. Viņa gandrīz nogāza Reitu no kājām, kas joprojām bija sapinušās segā.

Raki vienmēr atgādināja, ka no viņa nesanāks mīlētājs. Nez ko Raki teiktu, dzirdējis par šo...

Bet Raki ir miris.

Reits spēji apstājās. - Man jums kaut kas jāsaka... -Vai tas, ka viņš nupat raudāja kādas citas gultā? Vai tas, ka viņa bija solījusies Gromgilgormam? Vai tas, ka pirms dažām naktīm viņš viņu gandrīz nogalināja un tā inde joprojām glabājas viņa kabatā? - Patiesību sakot, diezgan daudz...

- Vēlāk.

- Vēlāk var būt par vēlu...

Skara saņēma Reita kreklu starp pirkstiem un vilka sev klāt, viņas rokās viņš jutās bezpalīdzīgs kā lupatu lelle. Skara bija daudz spēcīgāka, nekā viņš domāja. Vai arī viņš pats izrādījās krietni vājāks.

- Esmu jau gana runājusi, - Skara uzšņāca. - Esmu pietiekami ilgi darījusi to, kas pieklājas. Rīt mūsu visu var vairs nebūt. Tagad nāc pie manis!

Rīt viņu visu var vairs nebūt. Ja Raki varēja pēdējoreiz viņam vēl ko iemācīt, tad tā noteikti ir šī atziņa. Beigu beigās vīrieši reti uzvar kaujās, kurās grib zaudēt. Reits ielaida pirkstus Skaras mīkstajā matu mākonī un sāka viņu skūpstīt. Viņš iekodās viņas lūpās un sajuta mutē viņas mēli, nekas vairs nelikās tik nomācošs. Šeit, tumsā, bija viņš un bija viņa. Šķita, ka Māte Skēra un Zobenlauzis, Rīna un pat Raki atrodas kaut kur tālu, tikpat tālu kā ausma.

Skara aizspēra Raki segu līdz sienai, ievilka Reitu pa durvīm un aizslidināja aizbīdni.

- Klāt esam, - Skifra paziņoja.

Plašajā zālē ar balkonu augstu pie griestiem mētājās salauzti krēsli. Tur valdīja puskrēsla, jo logus klāja bieza netīrumu kārta. Iepretī durvīm atradās izliekts galds un virs tā kaut kas, kas atgādināja ar elfu zīmēm klātu milzīgu monētu. Savulaik aiz tās atradusies stikla siena, kas tagad bija sasista, un lauskas nočirkstēja zem Kola zolēm, kad viņš tuvojās arkai. Eņģē karājās izrauta durvju puse, bet otra mētājās zemē. Telpa otrpus arkai grima tumsā, kur pilēja ūdens. - Nenāktu par ļaunu mazliet gaismas, - Kols nomurmināja.

- Protams. - Kaut kas noklikšķēja, un piepeši spoža gaisma pielēja telpu. Nošņāca Tēva Jārvi izvilktais līkais zobens, un Kols pieplaka pie sienas, taustīdamies pēc sava dunča.

Skifra tikai nosmēja. — Te nav neviena, ar ko cīnīties, izņemot mūs pašus, un šajā bezgalīgajā karā ieroči nepalīdzēs.

- No kurienes nāk tā gaisma? — Kols klusi nomurmināja. Nācās piesegt acis, tik spoži spīdēja pie griestiem pakarinātās caurules, it kā pudelēs būtu noglabāti Saules mātes fragmenti.

Skifra paraustīja plecus un garām Kolam iegāja zālē. - Burvestība.

Griesti izrādījās iebrukuši, un pie tiem vadu mudžekļos karājās vēl vairāk gaismas cauruļu, kas mirgoja, krakšķēja un kvēloja, izgaismojot sejas abiem maģistriem, kuri iezagās zālē, sekojot Skifrai. Visapkārt mētājās papīri. Līdz ceļiem pacēlās krustu šķērsu sagulušas izmirkušas, bet nesatrūdējušas mapes, kuras klāja neskaitāmu rakstītu vārdu kārtas.

- Elfi uzskatīja, ka pasauli var iemūžināt rakstos, -Skifra paskaidroja. - Ka pietiekami daudz zināšanu pacels viņus augstāk par Dievu.

- Lūk, arī viņu augstprātības cena, - Māte Skēra nobubināja.

Viņi šķērsoja zāli, kur soļi atbalsojās pār solu rindām, virs kurām slējās savādas stikla un metāla kastes. Atvilktnes bija izrautas no apgāztajiem skapīšiem, un visapkārt mētājās vēl vairāk papīru - tie atgādināja vēmekļu kaudzes.

- Pirms mums šeit pabijuši zagļi, - Kols teica.

- Citi zagļi, — Skifra pielaboja.

- Pasaulē nav tik draudīgu briesmu, ka neatrastos kāds drosminieks, kurš uzdrīkstēsies ar tām nopelnīt.

- Tik gudra atklāsme no tik jaunas mutes, — Skifra sacīja. — Man gan šķiet, ka šie zagļi nolaupīja tikai nāvi. Mums jāiet turp.

Ar sarkanu izgaismotie pakāpieni veda lejup, tālumā kaut kas zumēja. Kola sejā iesitās salta vēsma, kad viņš pārliecās pāri margām un ieraudzīja, ka kantainajai spirālei nav samanāms gals. Acumirklī sametās slikta dūša, un viņš atkāpās. - Būs ilgi jākāpj lejā, — viņš nosēca.

- Tas nozīmē, ka ātrāk jāsāk iet, - Tēvs Jārvi pavēstīja un aizsteidzās lejup pa diviem pakāpieniem solī; viņa kroplā roka šņākdama šļūca lejā pa lenteri.

Viņi neteica ne vārda. Bailes tik stipri valdīja pār ikvienu, ka neatlika vietas vēl kam citam. Jo zemāk viņi kāpa, jo smagāk atbalsojās soļi un skaļāk sanēja sienas - skaņa iestiepās zemes dzīlēs, līdz Kolam šķita, ka klab zobi. Viņi nolaidās aizvien zemāk un zemāk pašā Strokomas sirdī, garām sarkaniem elfu burtiem rakstītiem brīdinājumiem uz elfu nospodrinātā akmens. Kols neprata tos izlasīt, tomēr nojauta vēstījumu. Atkāpieties. Atsakieties no neprātīgās domas. Vēl nav par vēlu.

Viņš vairs īsti nejuta, cik ilgi kāpj lejā, līdz kāpnes beidzās tā, kā beidzas viss. To pakājē pletās vēl viens gaitenis - drūms, auksts un tukšs, tikai sarkana bulta uz grīdas norādīja virzienu. Tā aizveda viņus pie nespodra metāla durvīm, kur pie sienas karājās kniedēm apsists koka panelis.

- Kas šī ir par vietu? - Māte Skēra klusi jautāja.

Kaut kas šo durvju nesatricināmībā Kolam atgādināja

ķēniņienes Leitlinas kantora ieeju, aiz kuras it kā glabājās viņas nesaskaitāmās bagātības. — Pagrabs, - viņš minēja.

- Ieroču noliktava, — Skifra sacīja un sāka dziedāt. Iesākumā balss skanēja klusā, zemā tembrā, bet pamazām elfu mēlē izdziedātie vārdi sekoja cits citam aizvien straujāk un augstākā tembrā gluži kā savulaik stepē virs Aizliegtās upes, kad zirgļaudis nāca nolaist viņiem asinis. Tēva Jārvi acis alkās mirdzēja. Māte Skēra pagrieza galvu un riebumā nospļāvās. Tad Skifra ar kreiso roku uzvilka virs paneļa kādu zīmi un ar labo sāka spaidīt kniedes noteiktā secībā, kurai nespēja izsekot pat Kola vērīgā acs.

Piepeši virs durvīm spoži iedegās zaļš dārgakmens. Kaut kas noklaudzēja, it kā slīdētu aizbīdņi. Kols soli atkāpās un gandrīz uzdūrās Mātei Skērai, jo durvis pavērās, līdzi paraujot gaisa plūsmu gluži kā atvērtu sen aizzīmogotu pudeli. Pavīpsnājusi pār plecu, Skifra atrāva durvis līdz galam vaļā.

Aiz tām atradās gaitenis ar plauktu rindām. Plaukti atgādināja Kolam tos, kurus pats bija izgatavojis, lai Torlbijas citadelē glabātu zobenus. Uz plauktiem

г

pustumsā drūmi iemirdzējās elfu relikvijas. To bija dučiem, simtiem, simtu simtiem, jo plaukti stiepās tālumā, kur cita pēc citas iedegās aizvien jaunas gaismas.

- Elfu ieroči, — Skifra pavēstīja, - tieši tā, kā solīju.

- Ar tiem pietiktu, lai karam apbruņotu veselu armiju, - Tēvs Jārvi noelsās.

- Jā. Tie tika izkalti, lai karotu ar Dievu.

Salīdzinājumā ar šiem amatnieku meistardarbiem

Kola un Rīnas darinājumi, ar kuriem abi tā lepojās, atgādināja primitīvo tautu veidotas mālu pikas. Katram ierocim blakus bija nolikts tā dubultnieks - skaists savā tīrajā vienkāršībā. Visi ieroči bija tūkstošiem gadu veci, bet tikpat ideālā kārtībā kā tad, kad tie tika radīti.

Kols iegāja pa durvīm un ar sajūsmu apbrīnoja elfu meistardarbus, viņš nemaz nebaidījās. - Vai tie ir tikpat vareni kā tas, kuru jūs likāt lietā pie Aizliegtās?

Skifra nosprauslājās. - Tas tur salīdzinājumā ar šiem ir kā rotaļu adata pret varoņa šķēpu.

Dažās sekundēs vēja izpūstajā stepē Skifra pieveica sešus vīrus, kuri dega ar uzšķērstiem vēderiem, un vēl vairāki duči aizmuka, glābjot dzīvību. - Ko var panākt ar šiem? - Kols čukstus jautāja un ļoti maigi un piesardzīgi ar pirkstu galiem pieskārās nevainojamajām virsmām, kuras šķita drīzāk izaugušas nekā izkaltas. Tās nebija ne raupjas, ne gludas, ne aukstas, ne siltas.

- Ar šiem daži izraudzītie varētu satriekt pīšļos visu Veckundzes Veksenas karaspēku, — Skifra atbildēja. - Desmit tādus karaspēkus. Te ir arī tādas lietas, ar kurām Nāvi nestu pat tas zizlis, no kura nešķiraties. — Viņa pameta Tēvam Jārvi plakanu kasti, un viņš to gaisā

noķēra. Kastes saturs nograbēja, it kā tā būtu pilna ar naudu.

- Getlandes maģistra zizlis? — Kols nesaprata. - Vai tad tas ir ierocis?

- Cik ironiski, bet ir gan, - Skifra nosmēja bez mazākā prieka un izcēla no plaukta kādu svētlietu. — Savādi, ka pat gudri un viltīgi ļaudis palaiž garām daudz ko no tā, kas tiem deguna priekšā.

- Vai tagad tie ir bīstami? - Kols vaicāja un parāva nost pirkstus.

- Tie jāsagatavo, bet es varu jums iemācīt šos rituālus tā, kā tos mācīja man un manam skolotājam. Dienvidvēja komandai pietiks ar dienu, lai sagatavotos. Zobenu cīņas jāapgūst gadiem ilgi, un pa to laiku māceklis iemācās cienīt ieroci un savaldīgi to lietot, bet ar šo... - Skifra atbalstīja relikvijas neaso galu pret plecu un raidīja skatienu visā tā garumā. Kols pamanīja, ka rievas un atveres patiesībā ir rokturi, kas radīti tā, lai plauksta tajos iegultu tikpat ērti kā zobena spalā. - Lai cik vājš būtu cilvēks, kurš paņem rokā šo te, viņš acumirklī pārtop par diženāku karotāju nekā ķēniņš Utils, nekā Gromgilgorms un pat Gudrais Jillings.

- Tas jau ir pusceļš līdz Dieva statusam, - nomurmināja Māte Skēra un sarūgtināta nogrozīja galvu. - Elfi nespēja tikt galā ar tādu varu. Vai to drīkstētu uzticēt cilvēkam?

- Tik un tā mums tie jāņem. - Tēvs Jārvi piesardzīgi pacēla no plaukta kādu senlietu. Šķita, ka viņš negrasās to likt atpakaļ.

Skifra atbalstīja savu ieroci pret gurnu. — Ja reiz Vienīgās dievietes vārdā ir septiņi burti, mēs drīkstam paņemt tikai septiņus ieročus.¹

Tēvs Jārvi pacēla savu relikviju un norādīja ar to uz bezgalīgajiem plauktiem. - Vai aizmirsāt, ka šeit Dieva nav? - Sažuvusī delna tik labi neiegūla atverē, kā tas izdevās Skifrai, tomēr tā stingri noturēja seno ieroci. - Mēs paņemsim tik, cik varēsim panest.

Zemes tēva valstība nodrebēja, un Reitu pārņēma spēja baiļu lēkme, viņš sataustīja savu kausu un izlēja zupu pagalmā.

Gudrais Jillings tuvojās pa pazemes eju.

Kopš brīža, kad Raki tika aprakts vecajā ejā un Augstā karaļa vīri nemaz neslēpa, ka rok jaunu, visi zināja, ka tas reiz notiks.

Ķēniņš Ūtils gādāja, lai aizstāvji neslinkotu. Viņš pavēlēja uzbūvēt cietokšņa teritorijā jaunu sienu. To cēla no ķirmju izgrauztiem baļķiem, kurus izrāva no zemo ēku sienām, no sadragāto kuģu dēļiem un mastiem, no gliemežvākiem apaugušiem pāļiem, ko izraka nopostītajā kuģu piestātnē, no jumta sijām, mucu galdiem un kritušo karavīru vairogiem. Siena puslokā stiepās no viena elfu mūra līdz otram un no zemes pacēlās tikai mazliet augstāk par cilvēka augumu. Tam piebūvēja arī šauru galeriju, kur vīriem nostāties, cīnīties un mirt. Diez vai šāda siena varētu noturēt desmit tūkstošu karavīru lielu pārspēku.

Tomēr krietni labāk nekā nekas, ja gadījumā sabruktu Gudrunas tornis.

Vairākums no tūkstoš aizstāvjiem, kuri vēl spēja paskriet, tagad, triecot citam citu no kājām, metās pie jaunās sienas un, kliegdami cits par citu skaļāk, atvēzēja zobenus. Paisums aiznesa sev līdzi arī Reitu. Zilais Dže-ners pasniedza viņam roku un palīdzēja uzrāpties līdz galerijai. T iklīdz Reits nostājās pie parapeta, zeme vēlreiz nodrebēja un šoreiz pat vēl stiprāk nekā līdz šim. Visu skatieni pieplaka neglītajam Gudrunas torņa masīvam un drūpošajam cilvēku būvētajam mūra fragmentam blakus tam. Viņi gribēja noturēties. Viņi lūdzās, lai to spētu. Reits nožēloja, ka nezina, kuriem dieviem jālūdzas, un, savilcis sāpošo dūri, palika pie cerības. No saplēstā jumta gaisā uzlidoja daži putni, bet tas arī viss. Iestājās spraigs klusums, kādu Reits vēl nebija dzirdējis.

- Tas noturējās! - kāds iekliedzās.

- Klusu! - auroja Gorms un pacēla gaisā zobenu, kuru agrāk nēsāja Reits.

It kā būtu atskanējis signāls, kaut kas nokrakšķēja un norībēja, un cilvēki pazemīgi noslīga pie zemes. No Gudrunas torņa pakājes gaisā uzlidoja akmeņi, un cilvēka galvas izmēra klintsgabals, atsizdamies pret zemi, novēlās pagalmā un apstājās pie koka sienas blakus Reitam.

Atskanēja neciešams vaids, un šķita, ka sagriežas īve, kas piesedza torņa jumtu. Mūrī iezagās plaisas, jumts sasvērās uz sāniem, un putni aizspurdza debesīs.

- Ak dievi... - Reits nočukstēja un palika stāvam ar pavērtu muti. Neaptverami nesteidzīgi tornis bruka pats zem sava smaguma.

- Zemē! - Zilais Dženers iekliedzās un norāva Reitu uz ejas grīdas sev blakus.

Spriežot pēc trokšņa, bruka visa pasaule. Reits cieši aizmiedza acis, un akmeņi kā krusa sāka birt uz muguras. Viņš bija gatavs mirt. Žēl tikai, ka viņš nemirs kopā ar Skaru.

Reits pavēra plakstus, bet visapkārt neko nevarēja redzēt. Kā uz kuģa miglā.

Kāds Reitu paraustīja, un viņš neveikli atgaiņājās.

Viņš ieraudzīja Zilā Dženera grumbaino seju, kas bāla kā rēgs kaut ko kliedza, bet Reits viņu nedzirdēja. Ausīs zvanīja.

Reits pieslējās kājās aiz sargmūra, sāka kāsēt un mēģināja kaut ko saskatīt cilvēku radītajā miglā. Viņš sazīmēja elfu celtā troņa kontūru pa kreisi, elfu celto mūri pa labi, bet starp tiem, kur nupat stāvēja Gudrunas tornis, pletās milzīga sprauga. Pagalmā no laukakmens šķembu un sašķaidītu balku kaudzes līdz koka sienai atradās vien

j > »

gruveši.

- Tas vismaz novēlās uz ārpusi, - viņš paklusām nomurmināja, bet nedzirdēja pat savu balsi.

Reits aptvēra, ka aizmirsis pie Skaras durvīm smalko, kuģa kapteinim atņemto bruņucepuri, bet nebija laika pēc tās atgriezties. Atlika vien mīļi palūgt, lai neviens netrāpa pa galvu. Par tādu muļķību viņš gandrīz iesmējās.

Tad Reits saskatīja dūmakā kustību - tie bija cilvēku stāvi. Augstā karaļa kareivji rāpās pāri drupām un tuvojās caur mūrī izrauto robu. Viņi nāca dučiem, apzīmētos vairogus klāja pelēki putekļi, zobeni un cirvji apputēja dūmakā, mutes bija pavērtas klusā kaujas saucienā. Viņi nāca simtiem.

Kustīgajā cilvēku masā urbās bultas. Tās lidoja no aizstāvju pusloka nocietinājuma un no augstā elfu mūra. Bultas traucās šurp no visām pusēm, un, laužoties cauri gruvešiem, pretiniekam neizdotos izveidot jēdzīgu vairogu sienu, ja viņi vēlētos tā rīkoties. Vīri krita pagalmā, zaudēja dzīvību drupās, viņi vēlās zemē un palika sēžam ar plati pavērtām acīm. Reits ieraudzīja gados vecu un augumā varenu karavīru, kurš virzījās uz priekšu, četru vai piecu šautru caururbts. Viņš redzēja sarkanmatainu vīru, kuram kāja bija ieķērusies starp diviem akmeņiem, karavīrs norāva no galvas ķiveri un vīlies aizlidināja to pa gaisu. Reits redzēja kareivi ar zelta riņķiem ap roku, kurš kliboja uz priekšu, balstīdamies uz zobena kā uz kruķa.

Viņi tikai nāca un nāca, un kaujas saucieni kā vārgi šļupsti izlauzās caur zvanu skaņām Reita galvā; viņi tuvojās koka sienas pakājei. Svešie joprojām nāca, un vīri no galerijas dūra ar pīķiem, meta akmeņus un liecās pār sienu, lai zveltu ar cirvi.

Bet viņi nāca un nāca, daži tupus slēpās aiz vairogiem, pacēluši tos virs galvas, bet citi tos izmantoja kā pakāpienus, lai rāptos augšā pa steigā uzslieto sienu. Varētu apbrīnā stāvēt un skatīties, ja vien visa notiekošā mērķis nebūtu nogalināt Reitu.

Viņš pievēra acis un iecirta zobus padilušajā, vecajā sprūdā, tomēr dzīslās neieplūda prieks par iespēju doties cīņā. Agrāk Reits tik ļoti alka pēc varas darbiem, ka šķita - viņš nav piesātināms. Tagad viņš beidzot varētu izdzert savu kausu sausu, bet Kara māte nepārstāja liet. Reits atcerējās Skaras nodurto skatienu. Prātā iešāvās viņas smiekli. Iespēja vēlreiz tos dzirdēt bija karošanas vērta. Reits saņēmās un atvēra plakstus.

Augstā karaļa vīri rausās pāri sienai, un pusē galerijas jau noritēja tuvcīņa. Kāds kareivis pacēla zobenu, lai cirstu Dženeram, un Reits viņam ieblieza pa galvu ar cirvi. Ķiverē izveidojās dziļa rieva, un ienaidnieks izstiepās garšļaukus. Kāda roka ieķērās parapetā, un Reits to pāršķēla uz pusēm, ar vairoga kanti ieblieza pretiniekam pa muti un nogrūda lejā. Vēl krītot, no uzbrucēja pirkstiem izlidoja duncis.

Reits pamanīja, kā ieplešas Dženera acis, un metās riņķī, kur pār viņu jau liecās liela auguma zemmalietis, ar abām rokām atvēzējis cirvi. Vienīgās dievietes septiņu staru saule, uzvērta uz siksniņas, karājās uzbrucējam kaklā. Dažbrīd labākais, ko darīt, sastopoties ar briesmām, ir mesties tām tieši virsū. Reits pieliecās un izklupa uz priekšu, cirvja kāts atsitās pret plecu, bet asmens tikai nobrāza muguru, izlidoja no zemmalieša rokām un grabēdams nokrita pagalmā stāvu zemāk.

Viņi saķērās un gāzelējās, cirta nagus dziļāk un spļaudījās. Reits nometa cirvi zemē un ar piepūli piespieda apdegušo roku nolaisties gar sāniem un sniegties pēc dunča. Zemmalietis blieza ar pieri un trāpīja Reitam pa zodu, atvēzējās tikai tik daudz, lai, kā nākas, savilktu dūri, un jau grasījās sist, bet ar to Reitam pietika, lai izrautu no maksts dunci.

Varbūt šāds cīniņš nesagādāja prieku, bet viņš nebija ar mieru nolikt galvu neviena priekšā.

Rcits pielieca zodu tā, lai zemmalieša dūre trāpītu pa pieri, nevis degunu. Šo triku viņš apguva, vēl puikas gados cīnoties pret krietni vecākiem zēniem. Sprūds izlidoja no mutes, ausīs zvanīja vēl skaļāk, bet Reits juta, ka pretinieka delnas kauli nokrakšķ. Reits iedūra viņam sānā, asmens nošļūca gar bruņukreklu, bet necaurdūra to. Tomēr trieciens izrādījās pietiekami spēcīgs, lai zem-malietis gārgdams sarautos čokurā. Ar salauztajiem pirkstiem ienaidnieks ķēra pēc Reita rokas, bet tas izrāvās un gar ķiveres malu iegrūda dunci zemmalietim tieši zem auss.

Zemmalietis diezgan lielā izbrīnā pavērās uz asinīm, kuras šļācās uz svēto simbolu viņam kaklā. Iespējams, viņš bija pārliecināts, ka izvēlējies īsto dievu, īsto karali un īsto iemeslu. Beigu beigās katram izdodas atrast argumentus, kāpēc tieši viņam ir taisnība. Tobrīd, atmuguriski paklupis, Reits centās noturēt galvu uz pleciem un saprata, ka šī nav taisnīga uzvara, bet tas, kurš cērt pirmais, cērt vissāpīgāk.

Reits pietupās, satvēra pretinieku un pārmeta pār aizsargmūri, pie viena trāpot kādam citam karavīram, kurš bija pakritis starp līķiem. Skaidrs — viņi visi uzskatīja, ka karo pareizajā pusē.

Reits stāvēja un skatījās, viņš mēģināja atgūt elpu. Viņš ieraudzīja Māti Oudu, kura šaipus sienai vilka prom kādu ievainoto. Viņš redzēja Zilo Dženeru, kurš centās notīrīt savu zobenu no kāda kritušā asinīm piemirkušajiem matiem. Reits redzēja, kā Gromgilgorms ar vairoga vēzienu aizlidina pa gaisu kādu ienaidnieku. Augstā karaļa kareivji bija padzīti no koka sienas, bet aizvien jauni plūda iekšā pa caurumu mūrī.

Tad Reits pamanīja, ka kaut kas pārveļas pār sienu, un aizmiedza acis, jo pār vīriem, kuri spraucās caur šauro atveri, pārlija liesma. Karstums atplūda pat līdz Reita sejai, un viņš atcerējās, kāda svelme izveidojās pazemē. Viņš dzirdēja pretinieka kliedzienus pat par spīti zvanīšanai ausīs.

Nokrita vēl viena māla krūka, uzliesmoja vēlreiz, un satriektie Augstā karaļa kareivji bēga. Nevienam nav lemts mūžam būt drosmīgam, lai cik viņš būtu pārliecināts par savu taisnību. Getlandieši gavilēja, vensterieši priecīgi smējās, un trovenieši klaigāja un svinīgi skandēja ķēniņa Otila, karaļa Gorma un pat karalienes Skaras vārdu. Reits nevēra muti vaļā: viņš zināja, ka pretinieks drīz vien atgriezīsies.

- Tev viss kārtībā? — Viņš saklausīja Zilā Dženera jautājumu.

- Nūja, - Reits nomurmināja, kaut patiesībā viņu māca nelabums. Viņam bija apriebies kauties, viņš gribēja atgriezties Skaras gultā.

Visapkārt mētājās līķi, smirdēja eļļa un apsvilusi cilvēku miesa, ievainotie sauca pēc palīdzības, kura nenāca. Putekļi pamazām sagūla uz zemes, un dūmakā Reits sadzirdēja kādu skaļu balsi.

- Tas tik bija dienas sākums! Asinis pa īstam sakustējās dzīslās!

Kaut kas parādījās mūrī izrautajā caurumā. Tās bija durvis ar sašķaidītu stūri un šķībām eņģēm. Kāds trīsreiz skaļi pieklauvēja, un vienā pusē izlīda Gudrā Jillinga galva. - Vai drīkstu ienākt un parunāt tā, lai mani nesadur pilnu ar bultām? - Lūpas atplauka mīlīgā smaidiņā. - Galu galā dziesma tomēr nesanāks diez cik varonīga.

- Pieļauju, ka Skara būtu diezgan priecīga to nodziedāt, - Reits nomurmināja. Arī pats viņš labprāt dungotu līdzi bez mazākās nožēlas.

Tomēr Gormu vairāk interesēja uzvara. - Panāc pretī, Gudrais Jilling! Mēs paklausīsimies.

- Jūs esat visžēlīgs! - Augstā karaļa virspavēlnieks ļāva durvīm nokrist un nošļūkt lejā no dūmojošā mūra uzkalna, tad veikli nolēca asinīm klātajā, izpostītajā un bultu cauršautajā pagalmā tām pakaļ.

- Kas jūs šurp atvedis? — Ūtils iesaucās. - Vai gribat padoties? — Atskanēja reti smiekli, bet Jillings tikai šķībi pasmaidīja ar tādu kā smīna pusmēnesi vaigā. Tā runāja, ka viņš pielūdzot Nāvi. Nudien šķita, ka viņš nebaidās ar to satikties.

- Es gribu to pašu, ko tad, kad pirmoreiz runājām, -cīnīties. - Jillings saņēma savu zobenu aiz aizsarga un izvilka no maksts, ar gardu viegli nobraucis pār augš-lūpu. - Vai kāds no abiem karaļiem ir gatavs pārbaudīt pret mani savu prasmi rīkoties ar zobenu?

Iestājās klusums, vien paklusa murdoņa aiztraucās gar koka sienu. Ūtils, pacēlis uzaci, vērās uz Gormu, un vējš uzpūta viņa sirmos matus pār rētām klāto seju. Arī Gorma sejā uzacs pacēlās kā jautājuma zīme, viņš nepārstāja grozīt kādu no kaklā pakārtajām gardām. Tad viņš izaicinoši nožāvājās un pamāja, lai Jillings iet prom. - Man ir labākas lietas, ko darīt. Mans rīta sūds pats no sevis neizkritīs.

Jillinga smaids tikai kļuva vēl platāks. - Jāpagaida, līdz noskaidrosies vai pierādīsies, ka jūsu slavenais pareģojums ir spēkā. Vismaz līdz brīdim, kad mani vīri apgāzīs to jūsu zaru sienu. Un kā ar jums, Dzelzs karali? Kas jums ir tuvāks - sūdi vai zobencīņas?

Ūtils ilgi un cieši vērās lejup uz Jillingu. Pietiekami ilgi, lai murdoņa pāraugtu aizrautīgās sarunās. Divu tik slavenu karotāju duelis ir kaut kas tāds, ko gadās redzēt tikai reizi mūžā. Tomēr Getlandes ķēniņš nepakļāvās steidzināšanai. Viņš nopētīja savu zobenu, nolaizīja mazo pirkstiņu un nopucēja no asmeņa kādu sīku traipu.

- Pagājis krietns laiks, kopš mani kāds pārbaudījis, -Jillings sacīja. - Es iegriezos Torlbijā, cerot uz kauju, bet tur neviena nebija, ko nogalināt, tikai sievietes un zēni.

Tad gan Ūtils skumji pasmaidīja, it kā viņš gribētu atbildēt citādi, bet zinātu, ka atbilde ir tikai viena. - Tas dārgakmens, kas jums gardā, manam dēlam labi noderēs rotaļās. Es cīnīšos ar jums. - Viņš pasniedza zobenu meistaram Hūnanam, mazliet neveikli pārrāpās pār aizsargmūri un piezemējās pagalmā.

- Labākie jaunumi, kādus esmu dzirdējis pēdējā mēneša laikā! - Jillings bērnišķīgi palēcās. - Vai man cīnīties pret jums ar labo vai kreiso roku?

- Ar to, kura ātrāk pietuvinās jūsu nāvi, - Ūtils attrauca un gaisā noķēra Hūnana mesto zobenu. - Jūsu uzbrukums iztraucēja manas brokastis, un es degu nepacietībā atgriezties pie desiņas.

Jillings tik veikli pagrieza kreisajā rokā satverto zobenu, kā skroderis pagriež adatu. — Es saprotu, veci cilvēki rūpīgi ievēro ēdienreizes.

Abi izslavētie karotāji sāka mest lokus viens ap otru, it kā šis pasākums būtu izplānots jau pirms daudziem gadiem.

- Par šo sacerēs slavas dziesmas, - Dženers nosēca.

Reits vingrināja sāpošo delnu. - Dziesmas mani vairs

tik ļoti neinteresē kā agrāk.

Jillings izklupa uz priekšu strauji kā čūska, un viņa zobens spoži iemirdzējās. Reita roka raustījās līdzi tā, kā viņš būtu nobloķējis sitienu un veidojis pretuzbrukumu. Nākamajā mirkli viņš saprata, ka tādā gadījumā būtu jau beigts.

Gudrais Jillings grozījās necilvēcīgā ātrumā un cilāja zobenu zemajā tvērienā. Ūtils bija līdzvērtīgs pretinieks. Asmeņi nošķindēja, kad viņš atsita uzbrukumu, bez mazākās piepūles izvairījās no zobena un uzbruka pats. Tikpat ātri kā satuvojušies, viņi pašķīrās. Jillings smaidīja, rokas plati iepletis; Otils drūmi raudzījās un šūpoja zobenu gar sāniem.

- Lai kurš uzvarētu, - Reits izdvesa aizkritušā balsī, nespēdams atraut acis no divkaujas, - karš turpināsies.

- Nūja. - Dženers satrūkās līdz ar katru duelantu kustību. - Nevienam no mums nav citas izvēles.

Pretinieki vēlreiz apmainījās ar uzbrukumiem, un zobeni šaudījās ātrāk, nekā Reits spēja izsekot: dūriens, dūriens, cirtiens un atvairījums, un abi vīri aizlidoja katrs uz savu pusi, meklējot vietu, kur starp līķiem, gruvešiem un izbārstītajiem mēsliem nolikt kāju.

- Vai tas viss notiek tikai slavas dēļ?

- Dažiem slava ir vērtīgāka par visu.

Sekoja nesteidzīgs klusums, rimta pastaigāšanās, lēna klīšana un apļu mešana vienam ap otru. Jillings, dziļi ieliecies ceļos, gluži kā Jūras māte pieņēma dažādu stāju un dažādus apveidus, par katru ieroču saskari viņš nosmēja, kā dzirdējis jaunu smalku joku. Ūtils turējās stalti ar stingru muguru, nesatricināms kā Zemes tēvs, vien sejā manīja drūmumu, it kā viņš mestu atvadu apļus bērēs.

Viņi pētīja viens otru un nogaidīja īsto mirkli, viņi centās uzminēt pretinieka domas, un iestājās tāds klusums, ka šķita - kaut kam jāplīst. Tad bez brīdinājuma abi atkal sakrustoja zobenus, tērauds dziedāja un šņāca, un Nāve noraudzījās pār abu pretinieku plecu. Tā turējās pie abu vīru zobenu asmeņiem, uzdeva tērauda jautājumu, uz ko atbildēja pats tērauds, tad abi atkal ātri attālinājās viens no otra, un atsākās lēnā pastaigāšanās, rimtā apļu mešana vienam ap otru un nesteidzīgais klusums.

- Cik ārkārtīgi žēl, ka vienam no mums nāksies zaudēt. -Jillings viltīgi izlocījās no augsta cirtiena, bet viņa acis uz brīdi sāka šķielēt, kad Ūtila zobena gals paskrēja gar degunu. - No jums es varētu daudz mācīties.

- Baidos, ka mums atlicis laiks tikai vienai stundai. Nāve gaida mūs visus. — Jillings izklupa uz priekšu, kamēr ķēniņš vēl runāja, bet Ūtils bija tam gatavs un novirzīja triecienu, pagriezdams delnu tā, ka viņa zobens nošļūca gar Jillinga bruņukrekla piedurkni un pārskrēja pār delnas virspusi.

Jillings parāvās atpakaļ, un asinis nopilēja uz jau tā asinīm slacīto pagalma akmens klājumu. Vīzdegunīgi nosmējies, viņš pārmeta zobenu labajā rokā.

Kāds no augstā torņa iekliedzās: — Lej asinis, nelietis tāds! - Piepeši jau visi kliedza, brēca un auroja, veltot Jillingam apvainojumus un izaicinājumus. Viņi sajuta uzvaras garšu. Viņi sasmaržoja asinis.

Utils turpināja uzbrukt, un metāls mirdzēja, spēlējoties ar saules stariem. Nāvējošie dūrieni bija neapturami. Jillings izvairījās un izgrozījās, tērauds iekaucās, kad viņš pieliecās, lai Ūtila zobens netrāpītu vienā pusē, tad pagriezās tā, ka tas nošņāca garām otrā, un atkāpās, zaudējis līdzsvaru.

Utils metās uz priekšu, lai izdarītu pēdējo cirtienu, bet ar pēdu trāpīja pa akmeni un paklupa. Viņš tikai mazliet paklupa, un zobens šņākdams triecās lejup. Viņš tikai mazliet paklupa, bet ar to pietika, lai Jillings nokristu uz ceļiem un parautos malā tā, ka ķēniņa zobens iešķēla švīku viņa glītajā vaigā un džinkstēdams novēlās

uz akmeņiem viņam blakus.

> >

Tikmēr paša Jillinga zobens tiešā trāpījumā ieurbās Ūtila ķermenī, un tā lielākā daļa mugurpusē iznāca laukā.

Gaviles apklusa, to vietā iestājās apdullinošs klusums.

— Akmens, — Ūtils noņurdēja un paraudzījās uz zobena spalu, kas bija iespiedies krūtīs. — Man nepaveicās ar ieročiem. — Piepeši viņš nogāzās zemē, un Gudrais Jillings pielēca klāt, lai viņu noķertu un izvilktu savu zobenu.

- Nevar būt, - Dženers norūca un ar plaukstu iesita pa aizsargmūri.

Visā koka pusmēness žoga garumā atskanēja lāsti, naidīga šņākšana un neizpratnes pilnas vaimanas, kad Gudrais Jillings nolaida Ūtilu uz putekļainās zemes un salieca viņa roku tā, it kā Getlandes Dzelzs kēninš būtu piespiedis zobenu pie krūtīm. Tāpat kā dzīvē, arī nāvē tērauds nesa viņam atbildi.

— Godīga nāve, — Zilais Dženers nomurmināja.

Reits aizmeta savu vairogu, un tas grabēdams aizripoja pa galeriju. - Tomēr nāve.

Kad Jillings noslaucīja savu zobenu, Saules māte izspraucās no mākoņiem, un iemirdzējās gardā iestrādātais dimants. Zvīļoja arī asinis uz Jillinga sejas. Kritušo pilnā pagalmā ar Ūtila līķi pie kājām viņš pasmaidīja un nudien izskatījās pēc Nāves izredzētā.

- Es vēl atgriezīšos pēc visiem pārējiem! — Gudrais Jillings uzsauca un pagriezās uz mūrī izrautā roba pusi.

Todien tieši tā beidzās slepkavošana.

>

Skarai patika, ja vēl kāds guļ viņas gultā.

Ņemot vērā ap šo jautājumu mūžīgi sacelto jezgu, viņa nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk mīlēties. Viņai tā šķita netīra, savāda un neērta, pat mazliet smieklīga padarīšana. Ja Reits to neuztvertu tik nopietni, pirmajā reizē viņa pat, iespējams, būtu smējusies. Tāda lipīga grābstīšanās. Nožēlojama stenēšana. Neveikla ādas berzēšana, kam nepiemīt nekas cēls vai romantisks. Viņas iedomās abi zināja, ko darīt. īstajā dzīvē viņa, patiesību sakot, neaptvēra, ko vēlas, nemaz nerunājot par to, ko dara.

Tomēr Skarai patika, ka pēc tam blakus kāds guļ. Viņai patika šī ķermeņa spēks, raupjums un siltums. Viņai patika, kā pašas krūtis pieskaujas viņa platajai mugurai, kā abu kājas savijas, kā viņa ribas svilina, piekļaujoties līdz ar katru elpas vilcienu. Skarai patika, kā Reits miegā satrūkstas un nodreb. Tā agrāk gulēja suņi pie kamīna viņas vectēva svētajā zālē. Skarai patika viņa sviedru skābenais aromāts, pat ja nez kāpēc tā arī neizdevās ievilkt pietiekami dziļu elpu, kam gan nebija nekādas saistības ar patikšanu.

Viņai patika nebūt vienai.

Skara pieskārās Reita plecam. Pirksta gals sataustīja raupju rētu. Virzoties tālāk, tas uzdūrās vēl vienai, tad vēl un vēl. — Cik daudz rētu, — Skara čukstus sacīja.

— Vensterzemē mēs to saucam par karavīra algu, — Reits klusi sacīja. Tātad nav aizmidzis. Viņa justos izbrīnīta, uzzinot, ka Beila strēlē vispār kāds guļ. Galu galā kamdēļ lai sava mūža pēdējo nakti kāds pavadītu miegā?

- Tās atgādina pātagas cirtienu pēdas.

Reits klusēja, un Skara sāka domāt, vai vispār bija kaut kas jāsaka. Viņai nebija ne jausmas, kādi noteikumi tagad valda abu starpā, tomēr viņa sāka atskārst, ka miesas atsegšana kāda priekšā vēl nepadara vieglāku savas dvēseles atsegšanu. Varbūt tagad tas bija grūtāk nekā jebkad.

Reits sakustējās un paraustīja plecus. - Pirms kļuvu par Gorma palīgu, es biju ļauns. Pēc tam es reizēm vairs nebiju ļauns.

- Man žēl, - viņa nomurmināja. Skarai bija žēl, ka Reits saņēmis pātagas sitienus. Viņa nožēloja, ka nemaz nezina, ko par to teikt. Viņi bija tik ļoti atšķirīgi itin visā. Tas, ka viņi saderētu kopā, nešķita aptverams, tomēr viņi diezgan labi saderēja, kad Skara pārlika roku Reita sāniem un viņu pirksti savijās. Ja nu brīdī, kad Nāve sniedz savu roku, tava roka labi sader ar jebkuru dzīvu roku...

- Ko mēs darām? — viņš jautāja.

- Sadodamies rokās.

- Šonakt. Kas būs rīt?

- Man nešķita, ka rītdiena tevi tik loti satrauc. Tā ir viena no lietām, kas man tevi patīk.

- Agrāk likās, ka rītdiena ir tāla nākotne. Piepeši tā

kļuvusi loti tuva.

> >

Patiesību sakot, Skarai nebija ne jausmas, ko viņa dara tobrīd vai ko darīs rīt. Viņa bija daudz domājusi, kā būtu, ja būtu kopā ar Reitu. Skara nebija aizdomājusies, ko iesāktu, dabūjusi viņu. Gluži kā ar to noslēpumaino kastīti, kuru kāds emisārs atveda no Katālijas kā dāvanu viņas vectēvam. Četras dienas viņa nopūlējās, līdz to atvēra, un, kad tas bija noticis, iekšā izrādījās vēl viena.

Lai gan Reits bija tik silts, Skarai pārskrēja drebuļi, un viņa nočukstēja pie puiša sasistās auss: - Kā tev šķiet, vai Gudrais Jillings uzbruks jau šonakt?

- Viņš nesteidzas. Domāju, ka pagaidīs līdz lēktam.

Skara atcerējās asinis, kas tumsā pilēja no Jillinga

zobena spices, un vēl ciešāk piekļāvās Reita mugurai.

- Ķēniņš Ūrils ir kritis, - viņa murmināja. Viņš šķita kalts no dzelzs un neiznīcināms, tomēr Skara to redzēja bālu un aukstu guļam Beila troņa pakājē.

- Nāve gaida mūs visus, - Reits attrauca. - Viss, ko tā paņem, pārtop izmētātos oļos, un nekādas prasmes, vārds vai slava nespēj no tās pasargāt.

Skara paraudzījās uz durvīm - caur to šķirbu iespraucās lāpas gaisma. Tur ārā viņai jābūt stiprai, tur viņa nedrīkst izrādīt ne bailes, ne šaubas. Tomēr nevienam nav pa spēkam visu laiku būt stipram. - Mēs esam nolemti, - Skara čukstēja.

Beidzot viņš pagriezās ar seju pret Skaru, bet puiša seja neizrādīja necik vairāk par viņa muguru. Skara redzēja tikai Reita mirdzošās acis, kuras raudzījās viņā, un saspringto žokli. Viņš nerunāja. Viņš nenoliedza.

Skara drudžaini nopūtās. - Es palaidu garām iespēju

nolēkt no Gudrunas torņa.

>

- Jāpiekrīt, ka tagad tas ir daudz zemāks nekā agrāk.

Skara pieskārās puiša krūtīm un izlaida pirkstus caur

dažām bālajām spalviņām. - Laikam jābūt gatavai lēkt zemē no kāda cita.

Reita apsaitētie pirksti satvēra viņas delnu. - Varbūt Zilais Dženers varētu tevi aizvest prom, kā jau ir darījis.

- Lai es būtu tā mūžīgā bēdzēja? Karaliene bez valsts? Nicinājuma objekts?

- Ne jau man. Tu laikam esi labākais, kas ar mani dzīvē jebkad noticis.

No skopajiem Reita vārdiem varēja noprast, ka viņam dzīvē klājies briesmīgi. - Kas būtu otrs labākais?

Skara redzēja tikai viņa smaidu. — Varbūt truša gaļas sautējums.

- Glaimotājs...

Smaids palēnām pagaisa no Reita lūpām. - Varbūt Zilais Dženers varētu aizvest prom mūs abus?

- Lai mēs kā Gudruna un staļļu puisis nodzīvotu mūžu, ganot kazas pie kalnu strauta?

Reits paraustīja plecus. - Man vienmēr patikušas kazas.

- Jums ir daudz kopīga. - Skara ieķērās Reita pirkstos un ieskatījās puisim acīs, kā mēģinot paskaidrot. Viņa centās paskaidrot arī pati sev. — Es esmu karaliene neatkarīgi no tā, vai es tāda jūtos vai ne. Es nevaru būt vienkārši tāda, kāda gribu. Man jānostājas priekšgalā, man jāiestājas par Trovenlandi. Manās dzīslās rit Beila asinis.

- Kā tu nepārstāj atkārtot... - Reita īkšķis berzēja tik tikko saskatāmo rētu meitenes saujā. - Es gribētu to redzēt arī turpmāk.

- Es arī. Tomēr mans tēvs krita, aizstāvot šo vietu. -Skara atbrīvoja savu delnu. - Es nebēgšu.

- Zinu. Tomēr ir jauki tā pasapņot. - Reits gurdeni iestenējās un pieslējās sēdus. - Man jāiet.

Viņa pirmā pieķērās un pievilka viņu sev klāt. Skara dzirdēja Reita nopūtu un sajuta, kā puiša pretestība atslābst. Viņai patika izjust varu pār Reitu. Tā nebija karalienes, bet gan viņas pašas vara.

- Tu nevēlies palikt? - Skara čukstēja viņam pie auss.

- Nevaru iedomāties, ka gribētu atrasties kādas citas karalienes gultā. - Reits pagrieza galvu un nopētīja Skaru. — Tomēr Leitlina ir sasodīti izskatīga sieviete...

Viņa noķēra Reitu aiz pleca, nogrūda zemē un jāteniski pārmeta kāju pār viņa gurniem. Skara skūpstīja Reitu nesteidzīgi, kamēr vēl ir laiks, kamēr viņi vēl elpo, un līdz ar katru skūpstu pagaisa nemiers. Skara pasmaidīja, jo sajuta, ka Reits saspringst un tiecas pretī...

— Manu karalieni

Skara neizlēktu no gultas ātrāk pat tad, ja sāktos ugunsgrēks. Viņa skatījās uz durvīm, kuras grabēja no stiprās klauvēšanas.

— Kas tur ir? — viņa iesaucās. Elkonis aizķērās aiz

> »

krekla, kas, steigā ģērbjoties, gandrīz saplīsa.

— Manu karalieni - Tā bija Zilā Dženera balss. - Krastam tuvojas kuģi!

* * *

- Velns un elle, kur ir Reits? - Dženers norūca, gar mūriem sekodams Skarai. Viņa bija uzlikusi kapuci, lai pasargātos no sīkā lietus.

- Slēpjas manā gultā. - Visticamāk, tā nebija labākā atbilde, bet prasmīgs melis runā arī patiesību, kad vien tas iespējams, un Skara ar katru dienu kļuva par aizvien prasmīgāku meli. - Dažās pēdējās naktīs viņš ne vienmēr sēdēja aiz manām durvīm, - viņa nevērīgi izmeta. - Man šķiet, ka viņam nepieciešams meitenes mierinājums.

Dženers ieņurdējās. - Laikam nevar viņam to pārmest.

- Nevar gan. - Skara ātri uzskrēja augšā pa kāpnēm uz Jūrpuses torņa jumta. - Mums jāizmanto jebkurš mierinājums, kādu vien varam dabūt.

— Tie bija getlandieši. — Meistars Hūnans stāvēja pie mūra un drūmi vērās nakti. - Seši kuģi.

— Kur? — Skara jautāja, nostājusies viņam blakus. Meitene vērās Jūras mātes klajā un centās nedomāt par ilgo, ļoti ilgo kritienu līdz viļņiem. Ziemeļu pusē virs ūdens viņa pamanīja gaismas. Lukturi dega, lai gan kuģi aizdreifēja prom tumsā. Skara juta, kā pleci sašļūk.

— Viņi mēģināja izlauzties līdz cietoksnim, bet drīz vien tika padzīti, - Hūnans norūca. - Viņi airējas prom uz ziemeļiem, cik vien ātri var, bet kāds ducis Augstā karaļa kuģu tiem seko cieši uz pēdām kā suņi lapsai.

Cerība pagaisa kā ogļu liesmas, kad tās apdzēš ledus. Skara atbalstījās ar dūrēm pret mūri un vērās melnajā jūrā, kur uz vilnīšiem vārgi mirguļoja mēness gaisma.

— Laikam ķēniņienes Leitlinas kuģi. - Zilais Dženers, domās iegrimis, paraustīja bārdu. - Tomēr, ja viņu mērķis bija nemanāmi ielavīties ostā, kāpēc viņi tik spoži izgaismoti?

Skara pamanīja tumšajos ūdeņos kādu ēnu, un piepeši cerība uzplaiksnīja spožāk nekā jebkad. — Tāpēc, ka viņi tikai novērsa uzmanību. Skatieties! - Viņa aplika roku ap Zilā Dženera plecu un ar otru rādīja. Nu viņa redzēja, kā airi ieguļ ūdenī un kuģis ātri un taisni tuvojas ostai.

— Šķiet, ka rastros ir dūjas, - Hūnans nomurmināja.

— Tas ir Dienvidvēji — Skara cieši apskāva Zilo Dže-neru.

— Dodiet pavēli nolaist ķēdes!

— Nolaist ķēdes! - vecais jūrnieks pavēlēja un cieši apskāva Skaru. — Tēvs Jārvi ir atgriezies!

.

Eņģes nočīkstēja, vārtu viduci parādījās gaiša sprauga, kas pamazām pletās. Ausma izgaismoja vārtu laukumā stāvošo ļaužu skarbās sejas. Tā izgaismoja Gorma rētas un Ralfa un Dženera vēja appūstos vaigus, ari Tēva Jārvi izdēdējušo seju. Tā iemirdzējās Skaras acis, un kakla dzīslas noraustījās, kad viņa norija smagu kamolu.

- Jums jāpaliek te, - Reits sacīja, lai gan zināja, ka Skara nekādā gadījumā nepiekritīs.

Tā ari notika. - Ja mēs plānojam aizstāvēties, man jābūt klāt.

Reits uzmeta acis tumšā stūrī sakņupušajai Mātei Skērai. Viņa turēja zem apmetņa kaut ko lielu, un, kad viņa samīņājās no kājas uz kāju, pazibēja nespodrs metāls. - Mēs neplānojam aizstāvēties, - Reits sacīja.

- Mums vismaz jāizliekas, ka to plānojam. - Skara izslēja šauros plecus zem bruņukrekla smaguma un piemiedza acis, kas lūkojās gandrīz draudīgi. - Es gribu ieskatīties acis Gudrajam Jillingam, kad viņš mirs.

Reits varēja iebilst, ka neviens noslēpums nav tā vērts, lai to uzzinātu, skatoties mirstošam cilvēkam sejā, pat ja tas būtu visļaunākais ienaidnieks. Tur varētu ieraudzīt tikai sāpes un bailes, un uz mirkli ari tās ciešanas un bailes, kuras nāksies piedzīvot pašam, kad sitīs tā stunda. Turklāt ikvienam tā sitīs pietiekami drīz. Tomēr tie, kuri to zina, negrib par to pat dzirdēt, savukārt tiem, kuri to nezina, pašiem tas jāuzzina. Tāpēc Reits neteica neko.

Vārti palika plaši atvērti, un skatienam atklājās zābaku saskrāpētā, drupu izraustītā, bultu cauršautā aukstā un pamestā zeme, vien rasas lāses mirguļoja zālē. Tālu pie apvāršņa, tik tikko iezīmēti saullēkta dūmakā, vīdēja Augstā karaļa pozīciju uzasinātie mieti.

Zilais Dženers nokremšļojās. — Vai esam pārliecināti par šo plānu?

- Mazliet par vēlu, lai izdomātu jaunu, - Reits norādīja.

- Esam iegrimuši dūksnājā līdz rīklei, - Māte Skēra nošņāca, neatvērusi cieši aizcirstos žokļus, un nogrozīja galvu tik plašā lokā, ka nokrakšķēja viņas spranda skriemeļi. - Vienīgā iespēja tikt laukā ir zudusi.

- Mēs esam pārliecināti. - Tēvs Jārvi neizrādīja ne mazāko iespēju pārdomāt, viņš devās iekšā pa ieejas vārtiem, un zižļa klaudzēšana atbalsojās pret elfu akmens mūri. Došanās uz Beidzamajām durvīm ar elfu burvestībām azotē bija viņu vienīgā cerība uz uzvaru. Viss tika likts uz pēdējo un vienīgo likmi, uz neprātīgu rūnu kauliņu metienu. Dievi zināja, ka Reits nekad nav īpaši paļāvies uz lūgšanām, tomēr tobrīd viņš tikai ar lūpām ātri norunāja vienu.

- Neatpalieciet, - viņš nomurmināja pār plecu.

Skaras skatiens vērās tālē. — Es zinu savu vietu.

Iznākuši saullēkta gaismā, viņi izklīda, lai nostātos ķīļa pozīcijās. Tēvs Jārvi, augstu pacēlis galvu, ieņēma vietu pašā spicē. Reits, Dženers un Ralfs novirzījās uz kreiso flangu, bet Gorms, Sorjorns un Hūnans - uz labo. Visi seši stiepa lielākos vairogus, kādus izdevās sameklēt, un nožēloja, ka tie nav vēl lielāki. Skara un Māte Skēra nostājās aiz vīriem. Dodivuā noslēdza ierindu, augstu virs galvas pacēlis kārti ar tai uzmauktu gardu baloža veidolā, lai parādītu, ka nāk mierīgos nolūkos.

Nu un kas par to, ka vēl līdz šim neviens nebija melojis vairāk.

Kols stāvēja virs vārtiem un pavērsa saspringto seju pret vēju. Viņš raudzījās lejup uz desmit sīkām figūriņām, kuras virzījās uz priekšu pa nevienam nepiederošu zemi. Viņš pavērās uz dažiem Dienvidvēja komandas vīriem, kuri bija izklīduši pa mūra galeriju un cieši turējās pie relikvijām, ko paši atveduši no Strokomas. Kols raudzījās uz Augstā karaļa karaspēku, kas no visām pusēm bija ielencis Beila strēli kā vilka žokļi, kuri jebkurā brīdī grasās aizcirsties, aprijot pasauli.

Visapkārt metāls zaigoja ausmas staros. Varoņu karogi sakustējās vēja pūsmā. Diženākie Jutmārkas, Inglfordas un Zemmales karavīri, visskarbākie šendi. Visnežēlīgākie algotņi, kuri šurp atvilināti no visām pasaules malām ar solīto laupījumu. Veckundze Veksena bija sapulcējusi vienuviet un ar vienu mērķi visus pagalam nesaskanīgos Augstā karaļa spēkus. Varenākais karapulks kopš dienas, kad elfi sacēlās pret Dievu, bija sanācis kopā un koncentrējies, lai iznīcinātu Kolu.

Ne jau tieši viņu, bet, ja slikti klāsies Tēvam Jārvi, viņa mācekļa nākotne krāsojās ne visai gaišos toņos.

Kols pamanīja, ka cieši turas pie mūra izrobojuma, un atlaida sāpošo pirkstu tvērienu. Šādi viņš nebija juties kopš... pēdējās reizes, kad bija tik pārbijies. Ja tā padomā, nemaz ne tik sen. Tas notika Strokomā un pirms tam prinča Varoslava priekšā, un vēl senāk, pirms nācās rāpties augšā pa mūriem pavisam netālu no vietas, kur viņš tobrīd stāvēja.

— Ak dievi, - Kols paklusām nomurmināja, redzot, ka desmit figūriņas apstājas uz sīka paugura, lai saskartos ar nenovēršamo. - Man jāiemācās būt drosmīgam.

- Vēl labāk būtu izvairīties no briesmām, - Skifra norūca.

Kols pavērās uz veco sievieti, kura sēdēja uz krusteniski saliktām kājām, galvu atgāzusi pret salto akmens sienu un pārvilkusi skrandas pār seju tā, ka palika redzamas vien lūpas, kurās notrīsēja smaids.

- Vai tiešām mēs varam sakaut visus šos cilvēkus? -viņš klusi sacīja, nervozi lauzīdams rokas.

Skifra atkabināja garās kājas un piecēlās, tad noņēma kapuci. - Tos visus? На! - Paurbinājusi nāsi ar garo pirkstu, viņa aizlidināja izvilkto pāri mūrim uz Augstā karaļa armijas pusi. - Man gandrīz gribētos, lai viņu būtu vēl vairāk. - Skifra izstiepa roku, un Kols pasniedza viņai pirmo kapsulu tik piesardzīgi, it kā baidītos, ka tā var uzliesmot. Un no tā viņš patiešām arī baidījās. -Nekāds cilvēku karapulks nespēj nostāvēt pret elfu varenību. - Skifra pasita trauku pret savu galvu, tad iebāza apdilušajā elfu senlietā, no kura nešķīrās, ar klikšķi to aizvēra un sagrieza tā, ka atskanēja graboša dūkšana, bet uzrakstītie burti saplūda krāsu virpulī. - Gan redzēsi.

- Vai es gribu to redzēt?

- Visi to redzēs, grib kāds vai negrib. — Skifra uzlika kāju uz izvirzījuma mūrī un atbalstīja elkoni pret celi tā, ka elfu senlietas gals vērsās pret pelēkajām debesīm. Augstu virs galvas putni meta nesteidzīgus lokus, droši vien sajutuši, ka drīz tiem pasniegs ēdienu. — Priecājies, manu zēn, ja vien zini, kā priecāties. - Skifra dziļi ieelpoja caur nāsīm, pasmaidīja un izpūta gaisu. - Es redzu labvēlīgas zīmes.

Klusā un zemā balsī viņa sāka skandēt dziesmu elfu valodā.

Skara viņus ieraudzīja, un sirds sāka pukstēt vēl straujāk. Karavīru grupiņa atšķēlās no Augstā karaļa pozīcijām, sastājās tādā pašā ķīlī kā viņi un pa klajo lauku tuvojās. Laiks vilkās lēni. Zeme svila zem kājām, viņai gribējās skriet, mesties cīņā un kliegt, darīt kaut ko, nevis stāvēt un gaidīt.

Šie nebija parasti kareivji. Par to slavu visai pasaulei liecināja viņu spožie maiņas riņķi, kas rotāja rokas un pirkstus. Par viņu uzvarām lielījās zobenu zelta spali, ar dzintaru rotātās vairogu kantis un augstajās bruņucepurēs iegravētie raksti.

- Skaisti, maitas, - Reits nošņāca caur cieši sakostajiem zobiem.

- Izrotājušies vairāk nekā karaļa kāzās, - norūca Zilais Dženers.

Visi nācēji smaidīja. Smaidīja tāpat kā toreiz, kad nogalināja Skarai mīļos cilvēkus. Tāpat viņi smaidīja, dedzinot svēto zāli, pilsētu un valsti, kurā viņa uzauga. Kuņģis sāpīgi sažņaudzās, un sviedri kņudināja zem viņas

bruņām.

)

- Cik viņu daudz? — Skara sadzirdēja Gormu ņurdam.

- Es saskaitīju divdesmit piecus, — Ralfs atbildēja. -Un vēl maģistre.

- Māte Advina, - Skēra nošnāca. - Veckundzes Vek-senas izsūtāmais skuķis.

Rāmais vējiņš no mugurpuses atnesa tālīnu lūgšanu.

- Divdesmit vai divdesmit tūkstoši, - Tēvs Jārvi saņēma ciešāk savu elfu zizli, — viss beigsies vienādi.

Skara vēroja, kā Gudrais Jillings vieglā gaitā soļo sabiedrotajiem pa priekšu, un pārlika: nez kādas būs šīs beigas?

Ja neņem vērā Ūtila nesen cirsto brūci, no sejas Jillings izskatījās tāpat kā viņas vectēva nāves dienā. Tādu pašu mīlīgu smaidu viņš rādīja, kad Mātei Kīrai nocirta galvu. Tikpat nedzīvu skatienu viņš vērās Skarā tumšajā Meža zālē. Skara juta, ka nelabums sakāpj rīklē, un sažņaudza dūres, viņa cieši savilka žokļus un pēcpusi, kad Jillings uzpūtīgā pozā apstājās dažu soļu attālumā no Tēva Jārvi.

- Cik žēl, - Jillings teica. - Es jau cerēju pats paviesoties pie jums.

- Mēs jūs atpestījām no šādām klapatām, - Skara atcirta.

- Kas tad tās par klapatām, karaliene Skara. - Kad Jillings ieskatījās acīs, Skarai aizrāvās elpa, ber pretinieks viegli un mīklaini pasmaidīja. - Tomēr pagaidiet... Vai mēs esam tikušies jau agrāk? - Viņš bērnišķīgā sajūsmā palēcās gaisā. - Es jūs atceros! Tā verdzene karaļa Fina zālē! - Gudrais Jillings aiz prieka uzsita sev pa stilbu. - Tovakar gan jūs mani piemānījāt!

- Un piemānīšu vēl, - Skara attrauca.

- Baidos, ka tas laiks jau pagājis. - Jillinga skatiens aizklīda tālāk. — Zobenlauzi, vai esi nācis cīkstēties ar mani tāpat kā Ūtils?

Gorms nogrozīja galvu un nopētīja Jillinga pavadoņus, kuru rokas brīvi balstījās uz zobenu spaliem, cirvju kātiem un šķēpu makstīm, izstarojot biedējošu pārliecību. - Baidos, ka arī tas laiks jau pagājis.

- Žēl gan. Es cerēju aizsūtīt pie Nāves vēl vienu slavenu karotāju, tā pievienojot tavu slavas dziesmu manējai un padarot to vēl diženāku. — Jillings pār plecu piemiegtām acīm palūrēja uz Saules māti un ar varenu dvašu nopūtās. - Varbūt tagad gaismā panāks Dzelksne Batu. Jūs jau zināt, ka vienā no uzbrukumiem viņa nokāva manu mīļāko zirgu. - Saraucis pieri, viņš pavērās uz blakus stāvošo vīru. Tas bija gara auguma karavīrs ar pūšamo ragu pie siksnas. - Tas gan bija nepieklājīgi no viņas puses, vai ne, Vorenhold?

Balti zobi pazibēja Vorenholda bārdā. - Tāda jau ir tā viņas slava.

- Karavīri, — Gudrais Jillings izpūta gaisu no gludajiem vaigiem, — apmāti ar savu slavu. Jūs droši vien esat Tēvs Jārvi.

- Ir gan. - Advinas sārti iekrāsotās lūpas nicīgi nodrebēja. - Es necerēju tevi te redzēt. Biju pārliecināta, ka esi aizlaidies lapās, tiklīdz sākās kauja.

- Getlandes maģistrs paraustīja plecus. - Es atlaidos atpakaļ.

Asinis dunēja Skaras galvā. Māte Skēra pagrozīja plecus un kaut ko pakustināja zem apmetņa.

Gudrais Jillings joprojām smaidīja. - Priecājos beidzot satikties aci pret aci. Jūs esat pārāk jauns, lai būtu izraisījis tik daudz nepatikšanu.

- Par jums varētu teikt to pašu, — Jārvi atbildēja. Skandēšana pieņēmās skaļumā. Kāds no Jillinga pavadoņiem vērīgi skatījās uz vārtu sarga namiņu.

- Vai tas tiesa, ka, nogalinājis karali Bratu, no viņa galvaskausa jūs likāt izgatavot kausu?

- Liku gan. - Iepriecinātais Jillings paraustīja plecus. — Tikai vīns lija laukā pa nāšu caurumiem.

- Būs jums mācība, - Jārvi piebilda, un Skara pamanīja, ka viņš sažņaudz zizli tik stipri, ka dzīslas izspiedās uz bālās delnas. - Ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs ceram.

- Tā būtu mācība tev pašam, — Māte Advina atcirta. - Vēl ne tik sen Veckundze Veksena deva tev vēl vienu iespēju, bet tu atgrūdi viņas roku. - Skara atņirdza zobus, to dzirdot. Viņa neatcerējās nevienu iespēju, tikai līķus uz Meža zāles grīdas. Pikai degošo Jeiltoftu tālu pie apvāršņa. - Tev vairs nav, ar ko kaulēties. Jūs visi tiksiet iekalti ķēdēs un aizvesti uz Skekenmuižu, lai stātos Vienīgās dievietes tiesas priekšā.

- Tā tiesa nāk! - Skara atcerējās, kā vectēvs ievēlās ugunskurā. Kā asinis pilēja no Jillinga zobena spices. Viņas sirds pukstēja tik stipri, ka gandrīz aizžņaudza rīkli. - Tikai ne Vienīgās dievietes tiesa un tikai ne mums!

Smaidi pagaisa no Jillinga pavadoņu sejām, viņu rokas sniedzās pēc ieročiem. Gudrais Jillings aizlika matu šķipsnu aiz auss. - Izskatās viņa labi, tikai runā par daudz. — Viņš palūrēja augšup uz cietokšņa mūriem, no kurienes plūstošā savādā kaukšana jau skanēja pārlieku skaļi, lai to nemanītu.

Māte Advina zvērojošām acīm pavērās uz Jārvi. - Tu un ķēniņiene Leitlina tiekat apsūdzēti par elfu burvestību pielietošanu, un jums nāksies atbildēt par saviem noziegumiem!

- Vai tiešām? - Jārvi iebrēcās. — Ļauj man parādīt, kādas ir tās elfu burvestības.

Viņš pacēla zizli gaisā tā, lai tas balstītos uz sažuvušās delnas un tā gals būtu pavērsts pret Gudrā Jillinga krūtīm.

Augstā karaļa virspavēlnieka sejā neziņa mijās ar apnikumu. Viņš pacēla roku uz Jārvi pusi, kā gatavodamies aizslaucīt prom šī maģistra muldēšanu.

- Pasveiciniet savu mīļāko! - iekliedzās Skara.

Atskanēja skaļš šāviens. Kaut kas atrāvās no Jārvi

zižļa gala. Jillinga pirksti bija izkūpējuši gaisā, un seja -

notašķīta asinīm.

>

Kā piedzēries viņš spēra soli atpakaļ un pavērās uz rokām. Ar sakropļoto delnu viņš uzsita sev pa krūtīm.

Skara pamanīja nelielu caurumiņu spožajās bruņās, kas jau pildījās tumšām asinim.

- Ak tā, - Jillings nopukstēja, no pārsteiguma viņa uzacis bija sacēlušās augstu un izliekušās pretējā virzienā.

Kāds teica: - Ak dievi...

Nošņāca kāds no maksts izrauts zobens.

Saule atspidēja vairoga kantī un apžilbināja Skaru.

Viņa tika pagrūsta uz sāniem, jo Māte Skēra izlauzās priekšplānā, norāvusi apmetni no viena pleca.

Skara dzirdēja spārnu švīkstoņu, jo kaut kur no zāles gaisā pacēlās kāds putns.

Vorenholds pacēla šķēpu, un viņa sejā virs deguna iegūla ienaida rieva. - Tu, nodevīgais...

Māte Skēra nostājās starp Gormu un Sorjornu, kuri jau cēla gaisā savus vairogus, un cīpslas saspringa viņas tetovējumiem klātajā rokā, kad maģistre pielika pie pleca diženo elfu relikviju.

— Nē! - iekliedzās Māte Advina.

Reits jau šāva roku gaisā, lai atvairītu apzeltīto šķēpu, kad tā turētāja vairogs pāršķēlās uz pusēm un tērauda apmale palika karājoties. Kā milzu vesera sists, viņš atsprāga atpakaļ, glītais zaļi krāsotais apmetnis aizdegās, un salauztais šķēps aizlidoja prom, vairākas reizes apmetis kūleni.

Tad sekoja pērkons.

Troksnis atgādināja Dieva sašķelšanu, rūcieni tik ātri sekoja cits citam kā dzeņa kalšana. Mātes Skēras elfu ierocis kā dzīvs noraustījās viņas rokās, ārprātīgais niknums purināja visu maģistres ķermeni, viņas kliedzieni pārvērtās saraustītā trallināšanā. No ieroča gala šāvās laukā metāla šķembas, un liesmas uzplaiksnīja tā atverē.

Reita acu priekšā Gudrā Jillinga pavadoņi, apdziedāti karotāji, visi kā viens uzlidoja gaisā un tika sašķaidīti kā vaboles pret kalēja laktu. Tos nopļāva, kā izkapts nopļauj labību; asinis, kaulu šķembas un bruņukreklu cilpas krita no gaisa kā lietus. Viņu saliektie ieroči un gabalos sarautie locekļi griezdamies aizsprāga katrs uz savu pusi kā sausa zāle nevaldāmā vētrā.

Reitam no brīnumiem pavērās mute, bet tad viņš aiz muguras sadzirdēja aizvien jaunus krakšķus - šoreiz liesmas jau lidoja no cietokšņa mūriem. Viņš satrūkās no žilbinošās uguns, kas uzplauka Augstā karaļa pozīcijās. Tur augstu gaisā uzlidoja briesmīgs zvērojošs liesmu stabs, paraudams līdzi salauztus mietus un zemi, bruņas un cilvēkus, cilvēku locekļus. Zeme nodrebēja — pats Zemes tēvs trīcēja elfu atbrīvotā spēka priekšā.

Nu jau cirvis šķita nevērtīgs sīkums, un Reits to palaida vaļā, satvēra Skaru aiz rokas un parāva pie zemes aiz sava vairoga. Zilais Dženers to piesedza no viena sāna, Ralfs - no otra, izveidojot vārgu sieniņu. Šausmu pārņemti, viņi apķēra cits citu, bet maģistri tikmēr turpināja sūtīt Nāvi pāri izpostītajiem laukiem Beila strēles cietokšņa priekšā.

Atskanēja baiss blīkšķis, Skifras turētais ierocis vēlreiz noraustījās, un dūmu vērpete aizvijās gaisā uz Augstā karaļa karaspēka pusi. Tā piezemējās piesietu zirgu barā. Kols noelsās un no satricinošā trokšņa ar rokām aizspieda ausis.

Zirgi tika uzsviesti gaisā kā niķīga bērna spēļman-tiņas; daži, redzot uguni, atkāpās vai bēga, raujot līdzi degošus ratus. Kols ievaidējās šausmās un mulsumā. Viņš nebija noskaidrojis elfu ieroču spēku, bet neuzdrošinājās pat minēt, ka tas būs tik varens.

Dievi zināja, ka Kols vairs nav aizrāvies ar karošanu, tomēr viņš saprata bardu vēlmi apdziedāt kaujas, karavīru spēkošanos citam ar citu, prasmes sacenšanos ar prasmi un drosmes spēkošanos ar drosmi. Šeit nemanīja ne prasmi, ne drosmi. Šajā aklajā iznīcināšanā nebija nekā cildena.

Skifru gan interesēja nevis cildenums, bet tikai atriebe. Viņa uzsita pa sava ieroča sāniem, un no tā izkrita kapsula, kas aizripoja pa mūra ārmalu un piezemējās grāvī. Viņa pacēla otru roku.

- Vēl.

Elfu relikvijas visapkārt tā klabēja, grabēja un šāva, ka apdullināja Kola dzirdi, viņš tik tikko varēja padomāt.

- Man... - viņš stostīdamies izspieda. - Man...

- Tpū! - Skifra iebāza roku Kola somā un izvilka nākamo kapsulu. - Reiz tu man teici, ka gribi redzēt brīnumus. - Viņa ievietoja kapsulu kūpošajā renē, tur, kur nupat atradās iepriekšējā.

- Es pārdomāju. - Galu galā - vai tad tieši tas viņam nepadevās vislabāk? Tomēr spiedzošo ieroču, kliedzošo cilvēku un brēcošo dzīvnieku radītajā troksnī neviens viņu nevarēja sadzirdēt, kur nu vēl ievērot.

Gandrīz piespiedis degunu pie akmens, viņš pavērās pāri aizsargmūrim un centās saskatīt haosā kādu jēgu. Ziemeļu pusē laikam norisinājās kauja. Dūmu mutuļos pazibēja ieroči. Virs mutuļojošā pūļa lidoja kauli un zemes pikas.

Kola acis iepletās vēl vairāk. - Šendi ir pavērsuši ieročus pret Augsto karali!

- Tieši tā, kā Tēvs Jārvi viņiem lika, - Skifra attrauca.

Kols blenza uz veco sievieti. - Viņš man neko neteica.

- Ja tu neesi sapratis, ka Tēvs Jārvi saka tik maz, cik iespējams, tev nekas nepalīdzēs.

Austrumu pusē Augstā karaļa vīri pūlējās izveidot vairogu mūri. Kols ievēroja kādu karavīru, kurš izskrēja priekšā un augstu pacēla zobenu. Liela drosme, tomēr vāra kā zirnekļa tīkls. Mazais vairogu mezgls rūca un klabēja, ieskāvis Dienvidvēja rastru, un topošais varonis krita, bet vairogi atsprāga no līnijas viņam pie kājām kā gaisā pamestas monētas.

- Tā neies cauri. — Skifra pie vaiga piespieda elfu ieroci. Kolam gribējās raudāt, viņš iebāza pirkstus ausīs. Vēl viens būkšķis. Vēl viens miglas mākonis. Vēl viens blieziens, zeme nodrebēja, un pretinieka līnijās tika izrauts plašs robs. Cik daudz vīru vienā acumirklī vairs nebija? Sadeguši, it kā viņu nekad nebūtu bijis, vai uzsprāguši gaisā kā dzirksteles, kas riņķo Rīnas kalvē?

Protams, viņi padevās. Cik gan ilgi cilvēks var pretoties spēkam, kurš salauž pat Dievu? Zobeni un loki izrādījās nekam nederīgi. Bruņas un vairogi vairs nepasargāja. Drosmei un slavai vairs nebija jēgas. Neprātīgā juceklī Augstā karaļa neuzveicamais karaspēks muka prom pa ceļu un pāri laukiem - viņiem bija vienalga, kurp bēgt, tikai prom no Beila strēles. Šendu kliedzienu un nežēlīgo elfu ieroču dzīti, viņi drāzās cauri pašu nometnēm un meta prom bruņojumu, no cilvēkiem ar vienotu mērķi pārvēršoties panikas pārņemtos zvēros bez mazākā nolūka.

Piemiegtām acīm Kols ieskatījās ausmas dūmakā un tālumā pamanīja kustību: koku paēnā pie pamestā ciemata parādījās zirgi. - Kavalērija. - Viņš norādīja ar roku.

Skifra nolaida elfu ieroci un griezīgi iesmējās. - Kā tad! Ja vien pareģojumi mani neviļ, pilnā bruņojumā tur nāk mana vislabākā audzēkne. Dzelksne nemūžam nepalaidīs garām iespēju cīnīties.

- Tā nav cīņa, bet slaktiņš, - Kols nomurmināja.

- Dzelksne nemūžam nepalaidīs garām arī slaktiņu.

Skifra stalti izslējās, lai apskatītu tuvāko apkārtni, un

apdegumu rētas uz kakla savilkās grumbās. Visapkārt Veckundzes Veksenas varenais karapūlis lidoja pa gaisu kā pelavas vējā. Pa vidu pārvietojās Dzelksnes kavalēristi un, zobeniem zibot, kapāja pretinieku gabalos, un caur ciemata nomelnējušajām krāsmatām dzina prom uz ziemeļiem.

у

- Darīts. - Skifra izņēma kapsulu no sava elfu ieroča un meta Kolam, kurš panikā sarāvās čokurā, tomēr to noķēra un izmisīgi piespieda pie krūtīm. - Šķiet, šī diena pieder mums.

Lēni un bez spēka, piesardzīgi kā tauriņš, kurš lien laukā no kokona, Skara noņēma no pleca Reita ļengano roku un grīļodamās piecēlās kājās, izmantojot vairoga malu kā kruķi. Apkārt skanošie trokšņi šķita dīvaini: kliedzieni un brēcieni, putnu sasaukšanās... Ik pa brīdim atkal ierējās kāds elfu ierocis. Tomēr tas nāca no tālienes, it kā notiktu citā laikā un vietā.

Māte Skēra stāvēja un berzēja zilumiem klāto plecu. Ar riebumu sejā viņa nometa zemē joprojām dūmojošo elfu ieroci.

- Vai esat cietusi, manu karalien? - atskanēja Zilā Dženera balss. Pagāja kāds brīdis, līdz Skara aptvēra, ka vecais vīrs uzrunā viņu. Sajutusies kā muļķe, viņa nopētīja savu augumu. Bruņukrekls bija viscaur sagriezies,

viņa centās to iztaisnot un no sāniem noslaucīt dubļus.

> >

- Nosmērējos, - Skara nomurmināja, it kā tas būtu svarīgi. Mēle sausajā mutē neklausīja. Viņa pavērās uz kaujas lauku, ja to vispār varētu saukt par kauju.

Zemē iedzīto mietu rinda bija saplosīta un izraustīta, ar platām bedrēm pa vidu. Gruzdošās kaudzēs krājās izdangāta zeme, bruņu fragmenti un saplosīti ķermeņi. Vēl tikai nupat briesmīgā Augstā karaļa armija bija izkvēpināta kā rīta migla, uzaustot Saules mātei.

Pasitis padusē savu elfu zizli un elfu ieroci, Tēvs Jārvi noraudzījās uz Jillinga sabiedroto gabalos saraustītajiem līķiem. Viņš nebija ne drūms, ne priecīgs. Viņš neraudāja un nesmējās. Viņa seja izstaroja nosvērtu mieru. Tā raugās amatnieks, apmierināts ar to, ko paveicis no rīta.

- Augšā, Māte Advina! - viņš uzsauca.

No līķu kaudzes izslējās maģistres galva, viņas sarkanie mati bija pielipuši pie galvas sakaltušā krevelē.

- Ko tu esi izdarījis! - Māte Advina skatījās uz Jārvi neticības māktā nespēkā, dubļiem notašķītajā sejā iezīmējās asaru izskalotas svītras. — Ko tu esi izdarījis!

Ar sažuvušo roku Jārvi sagrāba sievietes apmetni un uzrāva viņu stāvus. - Tieši to, par ko jūs mani apsūdzējāt! — viņš nošņāca. — Kur tagad ir jūsu tiesa? Kur jūsu tiesneši? Kurš tagad mani tiesās? - Jārvi pagrabināja savu elfu zizli un elfu ieroci viņas priekšā un nogrūda maģistri zemē, kur tā sakņupa starp līķiem.

Vienam no gulošajiem nez kā bija izdevies pieslieties kājās, un tas blenza visapkārt neredzīgām acīm kā nupat izrauts no sapņa. Tas bija Vorenholds, lai gan Skara viņu gandrīz nepazina. Bruņukrekls bija sapluinīts gabalos kā ubaga skrandas, vairoga šķēpeles karājās saliektajā rāmī, viena sejas puse bez auss bija pārvērtusies asiņainā vātī. Roka, kura nupat turēja šķēpu, bija norauta līdz elkonim.

Vorenholds neveikli noplēsa ragu no siksnas un pacēla, kā gatavojoties iepūst, bet tad pamanīja, ka pazaudēts iemutnis. - Kas notika? - viņš pārdabūja pār lūpām.

- Tava nāve. - Gorms uzlika roku Vorenholdam uz pleca un viegli nogrūda uz ceļiem, tad atvēzēja zobenu, un pretinieka galva aizlidoja prom.

- Kur ir Jillings? - Skara murmināja, rāpdamās caur līķiem. Ak dievi, te tik tikko varēja kādu sazīmēt. Tie, kuri vēl pirms dažiem mirkļiem tik lepni turējās, nu bija pārvērsti miesnieka izmestās ķidās. Iespējams, būtu jātriumfē kā uzvarētājai, bet Skara juta tikai šausmas.

- Tas ir pasaules gals, - viņa čukstus sacīja. Vismaz viņai pazīstamās pasaules gals. Līdz šim spēcīgais nu bija bez spēka. Līdz šim skaidrais nu bija šaubu miglā tīts.

- Uzmanīgi, manu karalien, - Reits nomurmināja, bet Skara to gandrīz nedzirdēja, nemaz nerunājot par teiktā saprašanu.

Viņa bija atradusi Gudrā Jillinga līķi iesprūdušu starp citiem, ar plati ieplestām rokām, vienu kāju salocītu zem ķermeņa, guļam tumšām asinīm piesūcinātā bru-

nukreklā.

>

Skara pielavījās tuvāk. Viņa ieraudzīja gludo vaigu un garo Utila cirsto švīku.

Pierāpusies vēl tuvāk, baiļu apburta, Skara nopētīja mīlīgo smaidiņu sulīgajās lūpās, kuru nebija izgaisinājusi pat nāve.

Viņa noliecās pār Jillingu. Bezmiega murgos šīs tukšās acis viņu vajāja kopš tās nakts Meža zālē. Tonakt viņa nozvērējās atriebties. Vai Jillinga vaigs notrīsēja?

Skara noelsās, kad Jillings ieskatījās viņai acīs, un šausmās iebrēcās, jo vīrieša pirksti sagrāba bruņukreklu un norāva meiteni zemē. Skaras auss bija piespiesta pie Jillinga lūpām. Viņa saklausīja tā saraustīto elpu. Ne tikai elpu, arī vārdus. Vārdi var būt ieroči.

Skaras delna atradās uz dunča spala. Viņa varētu to izraut. Ar rokas mājienu viņa varētu aizsūtīt Jillingu prom pa Beidzamajām durvīm - tik bieži viņa bija par to sapņojusi... Tomēr tobrīd Skara atcerējās savu vectēvu. Esi vienlīdz augstsirdīga pret saviem ienaidniekiem un draugiem. Ne jau viņu, bet pati sevis dēļ.

Skara dzirdēja Reita rēcienu un pamanīja viņa ēnu aizsedzam sauli, viņa pašāva roku aiz muguras, lai apturētu viņu. Gudrā Jillinga pirksti atlaidās, un Skara piecēlās sēdus, lai ieskatītos viņa asinīm nošļakstītajā sejā.

Pēdējiem spēkiem Jillings kaut ko iespieda Skarai plaukstā. Ādas maks ar papīra strēmelēm. Māte Ķīra mēdza tādas noņemt no Veckundzes Veksenas sūtīto ērgļu nagiem.

Skara noliecās pie Gudrā Jillinga - kā bailes, tā ienaids bija pagaisuši. Viņa saņēma vīrieša delnu plaukstā, bet otru roku pabīdīja zem pakauša un mazliet pacēla viņa galvu.

— Pasaki man vārdu! - viņa čukstēja un pielika ausi pie viņa lūpām. Pietiekami tuvu, lai saklausītu viņa pēdējo elpas vilcienu, viņa pēdējo vārdu.

Tas bija dižens notikums.

Daudzus ietekmīgus getlandiešus, kuri nedevās karā, saniknos vēsts, ka Ūtils tiks sadedzināts Beila strēlē, tā liedzot viņiem iespēju padižoties ar savu svarīgumu pasākumā, kurš ilgi saglabāsies ļaužu atmiņās.

Leitlina tomēr izspieda caur sakostiem zobiem: — Man viņu dusmas ir kā putekļi. - Pēc vira nāves viņa bija kļuvusi par ķēniņieni reģenti un ieguvusi līdz šim nepieredzēti lielu varu, jo jaunais ķēniņš Druins vēl tikai turējās viņai pie brunčiem. Dzelksne Batu neatkāpās no viņas ne soli ar tik nežēlīgu un atriebīgu skatienu, ka tikai visdrosmīgākie uz mirkli uzdrīkstējās ar viņu saskatīties. Ja Leitlina ko pateica, tas acumirklī bija jau izdarīts.

Galu galā netrūka slavas apvītu cilvēku, kuri varētu apmeklēt Dzelzs ķēniņa bēres.

Viņu vidū jaunā karaliene Skara - vēl pavisam nesen nožēlojama gūstekne, bet nu slavena ar savu drosmi, līdzcietību un galvenokārt viltību - un viņas baltmatai-nais miesassargs, kurš stāvēja aiz valdnieces troņa kluss un drūms.

Tad vēl Skaras saderinātais Gromgilgorms, Zobenlau-zis un Bāreņu radītājs, kura gardu ķēde bija pastiepusies vēl garāka, un viņa biedējošā maģistre Māte Skēra, kas neatkāpās ne soli.

Un ari nekrietnā pesteļotāja Skifra, kura dažos mirkļos nogalināja vairāk karavīru nekā ķēniņš Ūtils visa mūža laikā, kura, pārvilkusi skrandas pār galvu, sēdēja uz sakrustotām kājām un dubļos meklēja zīmes.

Protams, arī augstā šendu priesteriene Svldura ar ādas sloksnītē kaklā pakarinātu zaļu elfu medaljonu. Izrādījās, ka reiz pēc vētras Tēvs Jārvi lūdzis viņai naktsmājas kā viesis, jo tolaik ticēja, ka izdosies pārliecināt Svīduru noslēgt aliansi ar Veckundzi Veksenu un vēlāk, kad būtu izdevīgi Jārvi, to pārtraukt.

Un, saprotams, īpaši viltīgais pats Getlandes maģistrs, kurš no Strokomas aizliegtajām dzīlēm atveda elfu ieročus un lika tos lietā, lai iznīcinātu Augstā karaļa karaspēku, un uz visiem laikiem izmainīja Sašķelto jūru.

Vēl arī viņa māceklis Kols, kura mētelītis bija par plānu šim gadalaikam un kurš tāpēc sērīgi sala, sēžot jūras vējā, un jutās tā, it kā viņam nebūtu nekāda sakara ar notiekošo.

Ķēniņa kuģi — vislabāko pārpildītajā Beila strēles ostā ar divdesmit četriem airiem katrā pusē - godājami karavīri jau bija ievilkuši cietokšņa pagalmā. To pašu kuģi, ar kuru ķēniņš Ūtils šķērsoja Sašķelto jūru slavenajā ceļojumā uz Salām. Ar šo pašu kuģi viņš triumfāli atgriezās mājās, to iegremdējis dziļi ūdenī no vergu un laupījuma smaguma.

Uz tā klāja viņi novietoja Gudrā Jillinga sagūstītajā karogā ietīto ķēniņa līķi un visapkārt novietoja bagātīgus ziedojumus atbilstoši Lūgšanu audēja Brinjolfa priekšstatiem par to, ko dievi visaugstāk novērtētu.

Blakus mirstīgajām atliekām Ralfs nolika vienu bultu, un Kols pamanīja, ka karavīrs valdās, lai norītu asaras. — No nekurienes uz nekurieni, — Ralfs sacīja aizkritušā balsī.

Tēvs Jārvi uzlika roku uz vēja appūstā vecā stūrmaņa pleca. - Toties pa vidu kāds ceļa gabals noiets.

Ķēniņiene Leitlina apsedza kritušā ķēniņa plecus ar melnu kažokādas apmetni un palīdzēja mazajam dēlēnam noturēt dārgakmeņiem rotātu kausu. Tad viņa uzlika roku uz vīra krūtīm un, cieši sakodusi zobus, raudzījās uz viņu, līdz Kols dzirdēja, ka Tēvs Jārvi pieliecas pie ķēniņienes un klusi saka: — Māt?

Neteikusi ne vārda, Leitlina pagriezās un veda sērojošos uz sēdvietām. Jūras vējš ieķērās izmīdītajā zālē, kur vēl nupat risinājās kauja vai tika veikts slaktiņš, un purināja to gar sanākušo kājām.

Trīs dučus trofeju zirgus uzveda uz kuģa, pakaviem rībot pret koka dēļiem, un nokāva tā, ka dzīvnieku asinis skalojās pār grīdu. Visi bija vienisprātis, ka Nāve izvadīs ķēniņu Ūtilu pa Beidzamajām durvīm ar godu.

- Mirušie nodrebēs, uzzinot, ka viņš nāk, - nomurmināja Zobenlauzis un smagi nošņācās. Kols pamanīja asaras uz viņa raupjajiem vaigiem.

- Par ko jūs raudat? — Skara jautāja.

- Godājama ienaidnieka iziešana pa Beidzamajām durvīm ir tikpat lielas bēdas kā laba drauga nāve. Man Ūtils bija gan ienaidnieks, gan draugs.

Tēvs Jārvi palīdzēja jaunajam ķēniņam Druinam pielikt lāpu pie piķī izmērcētā iekura. Acumirklī kuģi apņēma liesmas, un plašajā puslokā sastājušies karavīri izdvesa skumju vaidu. Viņi sāka atcerēties skumjus stāstus par Ūtila bezbailību un apdziedāja viņa vareno prasmi rīkoties ar ieročiem, viņi runāja par to, ka vairs nemūžam neredzēs nevienu rīkojamies ar zobenu tik veikli kā viņš.

Viņa mantinieks, vēl nesasniedzis trīs gadu vecumu, kā punduris sēdēja milzīgajā tronī un kuļāja kājas, viņam klēpī gulēja kails Rīnas kaltais zobens, kuru viņa tēvs vienmēr nēsāja līdzi. Asmens apspīdēja karavīru procesiju, kura virzījās garām, izrādot bēdas, padevību un kritušajam Augstā karaļa virspavēlniekam nesen atņemtās atvadu dāvanas. Druins katru sveicināja un ēda mātes dotās kūkas, līdz visu muti nosmērēja ar medu.

Tēvs Jārvi iesāņus pavērās uz zēnu. — Druinam ir tikai divi gadi, bet viņš tiek ar visu galā daudz cēlāk, nekā izdevās man.

- Iespējams. - Ķēniņiene Leitlina sabužināja zēna blāvi gaišos matus. - Muguru viņš tur taisnāk, toties neprot tik smalki zvērēt kā tu.

- Viņam tas nav jādara. - Jārvi žoklis nervozi nodrebēja, kad viņš atkal pavērsa skatienu pret uguni. - Manējais joprojām saista mūs visus.

Tā viņi sēdēja, sala un klusēja, kamēr uzlēca Mēness tēvs un uzmirdzēja viņa zvaigžņu bērni. Degošā kuģa liesmas, degošās dāvanas un degošais karalis apspīdēja tūkstošiem sērotāju sejas. Viņi tur sēdēja, līdz karavīru procesija bija galā un karalis zēns klusi šņākuļoja ķēniņienei Skarai uz rokām.

у

Viņi tur sēdēja, kamēr liesmas saruka līdz sīkai mirgošanai un kuģa ķīlis sabruka virmojošā nodeguļu kaudzē; pirmie vēl netīrie ausmas triepieni iekrāsoja mākoņus un atspīdēja nemierīgās jūras viļņos, un sāka čivināt mazie zālē paslēpušies putniņi.

Karaliene Skara pieliecās uz sāniem un saudzīgi uzlika plaukstu uz ķēniņienes Leitlinas delnas, un Kols dzirdēja viņu sakām: - Es jūtu līdzi.

- Nevajag. Viņš nomira tā, kā gribētu mirt, - ar zobenu rokās. Dzelzs ķēniņš! Un tomēr... Ūtilā bija daudz kas vairāk nekā tikai dzelzs. Man tikai ļoti žēl... ka nebiju viņam blakus pēdējā brīdī. - Leitlina sapurinājās un izvilka roku no Skaras tvēriena, lai mundri noslaucītu acis. — Tomēr es zinu lietu patieso cenu, māsīc, un to, ka vēloties vien neko nedabūsi.

Tad ķēniņiene reģente sasita plaukstas, un vergi ar žvadzošām ķēdēm ap kaklu sāka apbērt joprojām gruzdošo sārtu ar zemi, veidojot augstu kurgānu, kas sliesies blakus karalienes Skaras kaujā nogalinātā tēva un viņas vecvectēva Rudā Horenhoda, blakus Trovenlandes karaļu un karalieņu, un paša Celtnieka Beila pēcteču kurgā-niem, kuru pēdas aizved tālā vēstures miglā.

Leitlina stāvēja un sakārtoja kaklā pakarināto Getlan-des dārgumu krātuves atslēgu, tad ierunājās balsī, kurā neielavījās ne nodevīgas šaubas, ne bēdas. — Sasauciet vīrus! Mēs dodamies uz Skekenmuižu.

Tālu prom pa ceļu Augstā karaļa gūstā kritušie kareivji joprojām krāva kaudzē Augstā karaļa mirušo karavīru līķus krietni nabadzīgākā sārtā. Vienalga sārtā sadega ducis vai simts, tā dūmi sasmērēja debesis jūdzēm tālu.

Kols nolēma kļūt par maģistru, lai mācītos, nevis nogalinātu. Lai pārvērstu pasauli, nevis to sašķeltu. - Kad tas viss beigsies? - viņš nomurmināja.

— Kad es izpildīšu savu zvērestu. - Tēva Jārvi acis bija sausas, kad viņš pavērās uz pelēko Jūras mātes vai-stību. - Ne mirkli ātrāk.

Kols joprojām nespēja izlemt, doties vai nedoties lejā, līdz nebija uzkāpis uz pēdējā pakāpiena.

Viņš dzirdēja, kā klaudz Rinas veseris, kā viņa strādājot kaut ko dungo bez noteiktas melodijas. Agrāk, pirms iegāja pa smēdes durvīm, Kolam šķita, ka tā skan kā aicinājums, ka šo dziesmu Rīna dzied tieši viņam. Tagad viņš jutās kā lūriķis, kurš noklausās privātu - kalējas un laktas — sarunu.

Strādājot Rīna mēdza saraukt pieri, un dzeltens mirdzums sildīja viņas seju. Lūpas gan bija cieši sakniebtas, un kaklā pakārtā atslēga, kā ierasts, pārmesta pār plecu, lai ķēde stingri turētos pie sasvīdušās miesas. Viņa neko nemēdza darīt pa roku galam. Agrāk tas Kolam vienmēr bija paticis Rīnā.

Rīna pacēla galvu, un, kad abu skatieni satikās, Kolam šķita, ka aizraujas elpa. Viņš atcerējās, cik ļoti skumis bez Rīnas, cik ļoti vēlējies viņu apskaut. Gulēt viņas skavās. Lai gan pašam negribējās to atzīt, Kolam vienmēr šķita, ka Rlna varbūt nav pietiekami skaista. Ja nu kāda cita - skaistāka - ieradīsies un kritīs viņa apkampienos? Tagad Kols nespēja aptvert, ka varējis tā domāt. Ak dievi, kāds viņš tomēr ir muļķis!

- Ķēniņa Druina galva ir mazāka nekā viņa tēvam. -Rīna pacēla knaiblēs satverto samazināto Ķēniņa kroni, tad atlika atpakaļ un atsāka klaudzināt.

- Man šķita, ka tevi interesē tikai tērauds? - Kols centās pastaigāties pa smēdi tādā pašā nevērīgā solī kā agrāk, bet tagad katrs kājas spēriens sagādāja pārbaudījumu nerviem. - Zobeni karaļiem un vairogi karalienēm...

- Man rodas aizdomas, ka pēc tā, ko paveica tie elfu ieroči, zobeni un bruņukrekli varētu vairs nebūt tik pieprasīti. Ir jāmainās. Maksimāli labi jāizmanto tas, ko dzīve piespēlē. Skaties neveiksmē ar smaidu, vai ne? -Rīna nosprauslājās. - Tā teiktu Brands.

Kols satrūkās, dzirdot šo vārdu. Viņš satrūkās no domas, ka pievīlis Brandu, kurš izturējās pret viņu kā brālis.

- Kol, kāpēc tu atnāci?

Bija sāpīgi to dzirdēt. Ļaudis mēdza teikt, ka viņš ir talantīgs runātājs. Tomēr patiesībā viņa talants izrādījās pagalam nevērtīgs. Kāda gan vērtība būtu tam, ja viņš pateiktu, ko patiesībā jūt? Kols iebāza roku kabatā un uztaustīja smago un auksto elfu aproci, kuru viņš paņēma Strokomā. Tā būtu dāvana, ja vien Rīna to pieņemtu.

- Es laikam tā domāju... ka varbūt... — Kols nokremšļojās, aplaizīja lūpas, sausas kā putekļi, un vainīgām acīm paskatījās uz Rīnu. - Vai es izdarīju pareizu izvēli? - Viņš to bija domājis kā apgalvojumu, kā atklātu atzīšanos. Bet vārdi izskanēja kā sīki pīkstoša attaisnošanās.

Rīna nemaz neizskatījās aizkustināta. - Vai tu pateici Tēvam Jārvi, ka esi kļūdījies ar izvēli?

Kols blenza uz savām kājām, tomēr kurpes nespēja atbildēt. Kurpes nemēdz to darīt. - Vēl ne... - Viņam nepietika drosmes, lai pateiktu, ka viņš to darītu, ja Rīna palūgs.

Viņa nelūdza. - Mazāk par visu es vēlos tev sajaukt galvu, Kol. - Rīnas pierē ievilkās vēl dziļākas rievas. Cilvēki tā saka, kad viņu galvenais mērķis ir kādam tieši sajaukt galvu. — Tomēr es uzskatu: lai kāda būtu tava izvēle, drīz vien tu sāksi šaubīties, vai neesi kļūdījies.

Kolam gribējās teikt, ka tā nav godīgi, ka viņš ir pagalam sapinies starp to, ko grib Tēvs Jārvi, ko vēlas Rīna un ko būtu vēlējies Brands, ko vēlētos viņa māte... Viņš tik tiešām vairs nesaprata, ko tieši grib.

Tomēr Kols pār lūpām izdabūja tikai: - Nūja. Es nelepojos ar sevi.

— Es arī ne. — Rīna nometa savu veseri, un, kad abu acis satikās, viņa vairs nešķita dusmīga. Skumja, pat vainīga. Kolam uzmirdzēja cerība, ka tas varētu nozīmēt, ka Rīna viņam piedevusi... bet viņa sacīja: - Es pārgulēju ar citu.

Pagāja mirklis, līdz viņš saprata dzirdēto, un tajā brīdī nožēloja, ka ir sapratis. Pirksti iesāpējās, cieši savelkoties ap elfu aproci kabatā. - Tu... Ar ko?

- Kāda tam nozīme? Nav jau runa par viņu.

Kols stāvēja, skatījās uz Rīnu un piepeši ļāvās niknumam. Tas bija kā uzbrukums no slēpņa, kā netaisnība. Kols apzinājās, ka nav tiesīgs tā justies, bet tas visu darīja tikai vēl ļaunāku. - Vai tu domā, ka es gribu to dzirdēt?

Rīna apjuka, kā svārstoties starp vainas apziņu un dusmām. - Ceru, ka tev riebjas to dzirdēt.

- Vai tāpēc tu to izdarīji?

Dusmas ņēma virsroku. - Es to izdarīju tāpēc, ka tā bija jādara, tu, paštaisnais krāns! - Rīna kliedza. — Visa pasaule negriežas ap tevi un taviem milzīgajiem kolosālajiem talantiem, ap tavu milzīgo kolosālo izvēli un milzīgo kolosālo nākotni! - Viņa iedūra pirkstu sev krūtīs. - Man kaut kas bija vajadzīgs, un tu izvēlējies nebūt kopā ar mani! - Rīna uzgrieza muguru. - Neviens nesūdzēsies, ja tu izlemsi nekad vairs šurp nenākt.

Rīnas vesera sitieni dzina Kolu augstāk pa kāpnēm, atpakaļ uz Beila strēles cietokšņa pagalmu, kur bija karš un smirdēja pēc sadedzinātiem cilvēkiem.

Reitam sāpēja mugura, svila krūtis un no smagā darba katra citādi sāpēja viena sen salauztā un otra nupat apdedzinātā roka. Viņš jau bija izracis desmit kapavietu lieluma bedri, bet no Raki nebija ne vēsts, tomēr Reits turpināja rakt.

Reits vienmēr bažījās par to, ko brālis iesāktu, ja viņa vairs nebūtu. Ne reizi viņam nebija ienācis prātā, ko pats iesāktu bez Raki. Galu galā - ja nu viņš nemaz nav tas stiprais brālis?

Lāpsta zemē un lāpsta gaisā — ritmiskā metāla iegriešanās augsnē un velēnas krāšanās kaudzēs abpus bedrei nomierināja. Tā pasargāja no domāšanas.

- Tu meklē dārgumus?

Bedres malā iezīmējās slaida figūra ar sānos saspraustām rokām, Saules māte spīdēja tai aiz muguras un sudrabā un zeltā apstaroja nenoskūto galvas pusi. Viņa bija pēdējā, kuru Reits vēlētos sastapt, tomēr tā jau tas notiek ar vēlmēm.

- Gribu izrakt brāļa līki.

) j

- Kāda tam tagad nozīme?

- Man tas nozīmē daudz. - Reits uzmeta zemi gaisā tā, ka tā nobira pār Dzelksnes Batu zābakiem, tomēr mazliet dubļu viņai necik neskādēja. - Tu viņu nemūžam neatradīsi. Un, pat ja atradīsi, ko iesāksi?

- Es sakuršu pienācīgu sārtu, sadedzināšu viņu, kā pieklājas, un apglabāšu, kā pieklājas.

- Karaliene Skara gribēja, kā pieklājas, apglabāt Gudro Jillingu. Viņa saka, ka jābūt augstsirdīgam pret saviem ienaidniekiem.

- Un?

- Es pārliecu uz pusēm viņa zobenu un apglabāju to. Līķi gan saskaldīju gabalos un izbaroju vārnām. Uzskatu, ka viņš nav pelnījis pat tik lielu augstsirdību.

Reits norija smagu kamolu. - Es cenšos nedomāt par to, ko cilvēki ir pelnījuši.

- Mirušajiem vairs nevar palīdzēt, manu zēn. -Dzelksne ar pirkstu piespieda vienu nāsi un pa otru uz

Reita izraktās zemes izpūta gļotas. - Atliek tikai paņemt samaksu no dzīvajiem. No rīta es došos uz Skekenmuižu, lai no Augstā karaļa paņemtu samaksu par savu vīru.

- Kā gan par to var samaksāt?

- Iesākumā paņemšu viņa galvu! - Dzelksne nošņāca, un siekalas aizšķīda pa gaisu no saviebtās mutes.

Godīgi sakot, Reits mazliet baidījās no Dzelksnes niknuma. Godīgi sakot, tas viņu manāmi sapurināja.

Reits atcerējās pats savu niknumu un vienkāršākus laikus, kad viņš zināja, kas ir kas. Laikus, kad Reits zināja, kas ir viņa ienaidnieki un ka viņa vienīgā vēlēšanās ir tos nogalināt.

- Man ienāca prātā, ka varbūt tu gribi braukt līdzi, -Dzelksne piebilda.

- Man nelikās, ka es tev tik ļoti patīku.

- Manuprāt, tu esi viens ellīgi sīks draņķis. - Dzelksne ar zābaku paspēra akmentiņu, un tas ieripoja bedrē. -Tieši tādu vīru es meklēju.

Reits nolaizīja lūpas, un vecā liesma sirdī uzliesmoja no jauna, it kā Dzelksne būtu krams, bet viņš - iedegties gatavs prauls.

Dzelksnei bija taisnība. Raki ir miris, un viņš nevarētu palīdzēt brālim, lai cik daudz zemes pārraktu.

Reits iecirta lāpstu dziļi zemē. — Es braukšu ar tevi.

Skara bija mainījusies vai arī viņa pārvērtās pamazām — soli pa solim, tikai viņš tolaik to nepamanīja.

Viņa vairs nevalkāja bruņukreklu un vairs tik stipri nelīdzinājās Ašenlīras izcilajam portretam. Garais duncis gan joprojām karājās pie siksnas un riņķis, kuru savulaik nēsāja pats Celtnieks Bcils, joprojām zibināja sarkano akmeni ap roku. Viņa joprojām nešķīrās no Rīnas kaltā zobena, lai gan Reita vietā viņai blakus uz ceļiem tupēja kāds zēns no nodedzinātas lauku sētas.

īsta karaliene ar mācītiem padomdevējiem pie sāna. Zilais Dženers nebija zaudējis sirotāja lempīgo gaitu, matu lēkšķes gan bija atsukātas atpakaļ un bārda īsi apcirpta. Viņš bija ticis pie zelta ķēdes un smalkas kažokādas, uz kuras sēdēt. Kopš mācību laika pie Mātes Skēras Ouda bija zaudējusi svaru un ieguvusi krietnu pašcieņas devu, ar nosodošu skatienu viņa pavadīja Reitu, kurš, pasitis padusē nozagto bruņucepuri, ielavījās skatītāju zālē.

Skara nolūkojās uz Reitu no augšas, stalti paceltā zoda un atpakaļ atvilkto plecu dēļ šķita, ka viņas kakls kļuvis bezgalīgs. Beila tronī viņa jutās kā mājās un izskatījās tikpat dižena, kā parasti izskatās Leitlina. Vai tiešām tā bija tā pati meitene, kuras gultā viņš bija bijis tikai pirms dažām dienām? Tā pati, kuras pirksti glāstīja rētas uz viņa muguras un kuras čuksti kutināja ausi? Tagad tas šķita kā sapnis. Varbūt tas arī bija tikai sapnis.

Reits neveikli paklanījās. Viņš jutās kā muļķis, bet ko gan citu varēja iesākt? — Es te... tā domāju...

- Manu karalien būtu pienācīga uzruna, - Māte Ouda izmeta, un Skara pat nepapūlējās viņu apsaukt.

Reits saviebās. - Manu karalien... man piedāvāja vietu Dzelksnes Batu komandā. Vadīt uzbrukumu Ske-kenmuižai.

- Vai tu gribi piekrist? - Dženers jautāja, un kuplās uzacis no pārsteiguma stipri izliecās.

Rcits gribēja godam izskatīties Skaras acīs, it kā viņi tur būtu tikai divi vien. Drīzāk kā vīrietis un sieviete, nevis slepkava un karaliene. — Ja varat iztikt bez manis.

Varbūt Skaras sejā pazibēja pavisam niecīga sāpju izteiksme, varbūt Reitam tikai gribējās tādu redzēt. Tā vai citādi, viņas balss skanēja salti kā ledus. - Tu esi vensterietis un neesi man neko zvērējis. Tu drīksti brīvi iet.

- Man jāiet, - Rcits sacīja, - brāļa dēļ.

Patiesību sakot, Reitam iesāpējās sirds, cik ļoti viņš cerēja dzirdēt Skaru sakām: Nē, paliec, man tevi vajag, es tevi mīlu.

Skara tikai pamāja ar galvu. — Tādā gadījumā pateicos par tavu uzticīgo kalpošanu. - Reits nespēja savaldīt drebošo vaigu. Viņš bija tai tikai uzticīgi kalpojis. Kā tāds suns. - Mums tevis ļoti pietrūks.

Reits centās saskatīt Skaras sejā kaut ko, kas norādītu, ka viņa tiešām ilgosies, taču redzēja tikai masku. Viņš atskatījās pār plecu un ieraudzīja gaidām Kaljivas prinča ziņnesi, kurš nepacietīgi žņaudzīja rokās kažokādas cepuri un gaidīja princeses pieņemšanu.

Māte Ouda pārākumā noraudzījās Reitā no augšas. - Vai jums vēl kas sakāms? - Skaidrs, ka viņa lielā mērā nojauta to, kas bija noticis, un vēlējās ātrāk redzēt viņu ejam. Reits nevarēja viņai neko pārmest.

Puisis uzgrieza Skarai muguru, un pleci saguma. Šķita, ka viņš sapinies pats savā izvēlē. Savulaik Reitu iepriecināja katra iespēja iebelzt kādam pa galvu. Skara uz mirkli viņu iepazīstināja ar kaut ko labāku, bet viņš to pārdeva par iespēju atriebties, pēc kā pats nemaz nealka.

Zilais Dženers viņu panāca jau durvis. - Dari, kas tev jādara. Šeit tu vienmēr būsi gaidīts.

Reits nebija tik pārliecināts. - Saki man, vecais... Vai tas, ja esi darījis ļaunu... tas tevi padara par ļaunu cilvēku?

Dženers nebija to gaidījis. - Kaut es spētu rast atbildes, manu zēn. Es zinu tikai to, ka vakardienu nevar izmainīt. Tu vari tikai censties rīt rīkoties labāk.

- Nūjā, tā viņš ir. - Reitam gribējās uz atvadām apskaut veco sirotāju, bet ar zelta ķēdi kaklā viņš izskatījās pārlieku dižens. Tāpēc Reits tikai neveikli pasmaidīja, palūrēja uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar izraktajiem dubļiem, un izzagās laukā.

Ausma pienāca spirgta un skaidra, un, pāri izkraušanas platformai veroties uz ostu, no Skaras un Leitli-nas elpas, no Druina un visu sanākušo vergu, sargu un pavadoņu elpas gaisā cēlās tvaika mākonis.

Ķēniņš Utils bija pārvērties pelnos, un ķēniņš Druins — vēl par mazu savam uzdevumam, tāpēc Tēvam Jārvi nācās vest floti uz Skekenmuižu, lai nokārtotu rēķinus ar Augsto karali. Lai gan gados jaunais Getlandes maģistrs iestājās par Miera tēvu, torīt tas viņu, tāpat kā jebkuru citu karavīru, neatturēja no Kara mātes uzdevumu veikšanas.

Saules māte parādīja spožo vaigu virs Beila strēles drūmajiem mūriem un meta garas ēnas no dučiem kuģu rastricm, kuri bija sakārtoti glītā ierindā kā parādei izvesti zirgi. Ikviens airu vīrs mierīgi gaidīja pavēli. Tēvs Jārvi drūmi pamāja ķēniņienei Leitlinai, viņa spalgais un stingais sauciens izskanēja pār kluso osru, un kuģi devās uz priekšu tā, it kā visiem šiem cilvēku simtiem būtu vienots prāts un ķermenis.

- Šķiet, ka Tēvs Jārvi uzņēmies mūsu līdera lomu, -Skara teica.

- Karā atklājas cilvēka īstā daba. - Leitlinas balss izstaroja lepnumu, redzot, kā Getlandes kuģi pa diviem iziet atklātā jūrā. - Daži tajā uzplaukst, citi - paklūp. Es gan vienmēr zināju, ka Jārvi piemīt apņēmība. Savukārt jūsu apņēmība mani pārsteidza krietni vairāk.

- Mana?

- Vai tad jūs nesatricināmi nenostājāties pret neskaitāmo Augstā karaļa karapulku? Māsīc, jūs esat stipri pārvērtusies salīdzinājumā ar to meiteni, kura lēja asaras un pārgurusi ienāca manos apartamentos.

- Mēs visi esam pārvērtušies, — Skara nomurmināja.

Viņa ieraudzīja Dzelksni Batu stāvam un drūmi veramies tālē blakus sava kuģa rastram, vienu kāju viņa bija uzcēlusi uz reliņa, kā nespēdama sagaidīt, kad beidzot iepeldēs Skekenmuižā. Agrāk šis kuģis piederēja vienam no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem, un tā zelta rastrs bija veidots kā auna galva, bet Skara to nozieda melnu ar sodrējiem, lai pieskaņotu pašas drūmajam noskaņojumam un, vērtējot no Augstā karaļa skatpunkta, viņas melnajai reputācijai. Skaras skatiens pārslīdēja pār kuģa komandu, bīstamā paskata vīri bija sasēduši uz jūras

г

lādēm, gatavi atriebībai, un tad viņa pamanīja gaišu galvu līgojamies pakaļ airu vēzienam, saņēmās un novērsās.

Vakar Beila strēlē viņa gribēja lūgt, lai Reits paliek. Viņa gribēja viņam pavēlēt palikt. Skara jau pavēra lūpas, lai to darītu, tomēr pēdējā mirklī ļāva puisim iet. Viņa to piespieda aiziet un pat nespēja pa īstam atvadīties. Tas neatbilstu tam, kā pienākas uzvesties.

Skara nebija pārliecināta, vai to var saukt par mīlestību. Tas nemaz neatgādināja bardu apdziedātos stāstus. Tomēr, lai kādas būtu Skaras jūtas, - ja Reits paliktu pie viņas durvīm katru dienu un katru nakti, risks būtu pārmēru liels. Tādā gadījumā Skarai būtu jābūt stiprai ik mirkli, un agrāk vai vēlāk viņas spēki izsīktu. Šajā gadījumā stiprai bija jābūt tikai vienreiz.

Skarai sāpēja sirds, atgrūžot Reitu. Izrādījās, vēl sāpīgāk ir noskatīties, kā viņa sāpinājusi puisi. Māte Ķīra gan vienmēr mēdza teikt, ka dzīvē bez sāpēm neiztikt. Atliek tikai izturēt un dzīvot tālāk. Viņai bija sava zeme un sava tauta, pienākumi, par kuriem domāt. Viņa rīkojās muļķīgi, kad ielaida Reitu savā gultā. Savtīgi. Viņa nevar atļauties atkārtot tikpat pārdrošu kļūdu.

Zilais Dženers no Melnā suņa stūres mājas pamāja ar galvu Skarai, un viņa pamāja pretī ar roku - Troven-landes kuģu komandas to sveica ar atzinīgām urravām. Kopš uzvaras vīri plūda uz Beila strēli bariem vien, lai mestos ceļos viņas priekšā un zvērētu uzticību. Lai gan kuģi tika atņemti Augstajam karalim, to komandas veidoja viņas cilvēki.

— Jums uzgavilē jau divdesmit kuģi, - sacīja Leitlina.

- Divdesmit divi, - Skara pielaboja, pavadot ar skatienu savus kuģus, kuri pakaļ getlandiešu liellaivām pameta ostu.

- Nebūt ne švaki spēki.

- Kad ierados pie jums, man nebija nekā. Es nekad neaizmirsīšu, cik daudz esmu jums parādā. - Vēloties izrādīt pateicību, Skara pasauca savu verdzeni. - Jums jāņem atpakaļ verdzene, kuru man aizdevāt...

- Vai viņa ir jūs sarūgtinājusi?

Meitenes acis Skara pamanīja bailes. - Nē. Nē, man tikai...

- Paturiet viņu. - Leitlina atmeta ar roku. - Kā dā-

>

vanu. Pirmo no daudzām. Beigu beigās drīz jūs kļūsiet par visas Sašķeltās jūras Augsto karalieni.

Skara nesapratnē pavērās uz ķēniņieni. - Kādā sakarā?

- Ja vējš būs mums labvēlīgs, Vcckundzi Veksenu gāzīs no augstās kanceles Maģistrāta tornī. Vienīgās dievietes priesteri tiks padzīti atpakaļ uz dienvidiem. Augstais karalis zaudēs troni. Vai jums nav ienācis prātā, kurš

ieņems viņa vietu?

> >

- Dienu no dienas cerība izdzīvot mazliet novērsa manas domas.

Leitlina nosprauslājās, it kā tas būtu nožēlojams iegansts, lai ignorētu ķeršanos pie varas stūres. Varbūt tā arī bija. - Zobenlauzis ir visslavenākais no vēl dzīvajiem karotājiem. Vienīgais karalis, kurš vēl nav sakauts ne kaujas laukā, ne divkaujā. — Leitlina pamāja uz kuģu piestātni, un Skara ieraudzīja Gormu tuvojamies pa garo krautuves molu. Kā izbiedēti baloži cilvēki muka nost no viņa ceļa. - Gromgilgorms kļūs par Augsto karali, un jūs būsiet viņa sieva.

Skara pielika roku pie kņudošās pakrūtes. — Es pavisam nejūtos gatava kļūt par Trovenlandes karalieni.

— Vai kāds jebkad ir tam gatavs? Es kļuvu par ķēniņieni, kad man bija piecpadsmit. Mans dēls ir karalis jau divu gadu vecumā.

— Man spiež, — Druins nočīkstēja un norāva no galvas kēnina kroni.

> У

— Viņš jau tagad jūt tā smagumu, - Leitlina nomurmināja un maigi uzlika kroni atpakaļ uz izspūrušās, gaišmatainās galviņas. - Es apglabāju divus vīrus. Šīs laulības tika noslēgtas, jo tā bija labāk Getlandei, tomēr vīri deva man divus dēlus. Pat nemanot var rasties cieņa, patikšana... Pat mīlestība. - Leitlinas balss pēkšņi aizlūza.

— Gandrīz... nemanot.

Skara neteica neko. Kļūt par Augsto karalieni un nēsāt visas Sašķeltās jūras atslēgu... Nekad nemesties ceļos neviena priekšā... Rādīt piemēru veselām tautām... Tas viss astoņpadsmit gadus jaunai meitenei, kurai īsti neizdodas valdīt pat pār pašas vēderu. Skara centās nomierināt satraukto kuņģi, kad Zobcnlauzis nostājās abu karalieņu priekšā. Tā būtu slikta zīme, ja viņa izvemtos uz sava topošā vīra zābakiem.

— Ķēniņiene Leitlina, - Gorms neveikli paklanījās.

- Karaliene Skara, es gribētu pārmīt dažus vārdus, pirms dodos uz Skekenmuižu. Mēs... - Viņš uzmeta acis pulka kuģiem, un pirksti nervozi grābstījās gar siksnā pakārtajiem dunčiem.

- Grasāmies precēties? - Skara pabeidza teikumu Gorma vietā. Viņa vienmēr rēķinājās ar to, ka nevarēs izvēlēties sev viru, bet, kā jau meitene, viņa iztēlojās, ka piedāvājumā nāks nevainojams princis un stipra svētlaime pārņems vienlīdz gan viņas prātu, gan sirdi. Tagad Skara atskārta, ka bijusi liela muļķe. Ar prātu viņa saprata, ka Gorms ir laba partija. Sirdij atliks vien piekrist, cik tas būs viņas spēkos.

- Atvainojiet, - Gorms turpināja, - mīlestības vārdi... nepadodas manai mēlei. Es vienmēr esmu bijis stiprāks kaujas laukā.

- Tas nav noslēpums. - Dīvainā kārtā Gorma satraukums nomierināja Skaru. - Jūs taču nenēsājat atslēgu virteni, kuras būtu atņemtas jūsu iekarotajām sievietēm.

- Tas tiesa, un arī manai sievai tas nebūs jādara. -Zobenlauzis pastiepa uz priekšu rietošās saules zeltā un sudrabā zvīļojošu ķēdi, kurā mirdzēja pulēti dārgakmeņi. - Gudrā Jillinga un viņa sabiedroto gardas, - viņš teica un pacēla virs Skaras galvas. - Jūs solījāties atriebt savu vectēvu, visi to zina. — Gorms sakārtoja ķēdi uz Skaras pleciem uzmestās kažokādas. - Jūs esat pelnījusi tās nēsāt tikpat lepni, kā es nēsāju savas.

Skara apjukusi pavērās uz dārgakmeni, kas mirdzēja ķēdes viducī, — ozolzīles lieluma briljantu zelta ķepas ietvarā. Viņa to labi pazina. Katru nakti tas vajāja viņu murgos. Tas atstaroja ugunskura liesmas uz Gudrā Jillinga zobena, kad viņš nogalināja Māti Ķīru un karali Finu. Skarai pārskrēja riebuma drebuļi, viņa gribēja noraut ķēdi un ielidināt jūrā līdz ar atmiņām par to nakti. Tomēr, labi tas vai slikti, šīs atmiņas bija viņas daļa un viņa nevarēja atteikties no dāvanas. Skara izslējās, atlieca plecus un centās saprast, vai ķēdes smagums viņai tomēr nav tīkams.

Dāvana Skarai sagādāja klusu mierinājumu. Viņa pabija ugunī un kā vislabākais tērauds iznāca no tās stiprāka.

Citiem tā izstaroja draudus. Lai cik tu būtu slavens, atliek tikai kļūt par šīs sievietes ienaidnieku, un beigu beigās kā vēl viens metāla rotājums karāsies viņas ķēdē.

— Sašķeltās jūras Augstajai karalienei piemērota dāvana, - Skara sacīja un piespieda ķēdi pie krūtīm.

- Es gribēju nomierināt jūsu satraukto prātu, jo es... iespējams, neesmu tas, kuru jūs būtu izvēlējusies. Gribēju jums pavēstīt, ka vēlos būt labs vīrs. Naudas un saimniecības jautājumos pakļauties jums, dāvāt jums dēlus.

Skara norija nepatīkamo kamolu, to dzirdot, tomēr tā teikt pieklājās, un Māte Ķīra nemūžam nepiedotu, ja Skara neatbildētu, kā pieklājas. - Nebūt ne mazākā mērā es vēlos būt jums laba sieva. Uzticēties jums lauku un kara lietās. Dāvāt jums meitas.

Gorma raupjajā sejā parādījās savāds smaids. - Ceru, ka tā. — Viņš pavērās lejup uz Druinu, kurš skatījās pretī, atgāzis galvu. — Mazi cilvēciņi pie kājām, kuriem vari dot nākotni, - cik jauki tas būtu.

Skara centās atgaiņāt šaubas. Viņa centās ieplest lūpas uzvarošā un gribošā smaidā. — Mēs gādāsim par to kopā, roku rokā. - Skara pastiepa plaukstu pretī Gormam.

Tā izskatījās tik sīka, tik balta un gluda viņa rētu izvagotajā ķetnā. Tā atgādināja bērna rociņu, lai gan tvēriens izrādījās krietni spēcīgāks. Šķita, ka Gorma roka nodreb.

- Esmu pārliecināta, ka no jums iznāks tikpat labs vīrs, cik labs jūs esat kā karotājs. — Skara saņēma Gorma delnu ari ar otru roku, lai viņu nomierinātu.

- Kopā mēs būsim neuzveicami kā Jūras māte un Zemes tēvs. — Gorms atplauka, nostājies uz pazīstamāka pamata. - Iesākumā atnesīšu jums dāvanā Augstā karaļa galvu!

Skaras seja nodrebēja. - Es dotu priekšroku mieram.

- Miers atnāk tad, kad esi nogalinājis visus savus ienaidniekus, manu karalien. — Gorms atrāva roku, vēlreiz paklanījās un devās uz kuģi.

- Ja vien tā ķēde ap kaklu būtu viņam kaut ko iemācījusi, - Leitlina nomurmināja. - Vismaz to, ka vienmēr rodas aizvien jauni ienaidnieki.

- Tev šķiet, ka laika ir tik daudz, ka tevi gaida neskaitāmas balvas par varonību un bezgalīgi daudz ražu, ko novākt, - Skifra izmeta, raudzīdamās liesmās. Piemini manus vārdus, balodīt, - vēl pirms pats to atskārtīsi, tava slavas apvītā nākotne būs pārvērtusies vecu un apnikušu stāstu kamolā un priekšā negaidīs nekas, tikai pīšļi.

Kols izpūta gaisu no vaigiem. Ugunskura atspīdums Skifras sejā viņam atgādināja smēdes atspulgu uz Rīnas vaiga un atsauca atmiņā nožēlojamo pēdējo tikšanos. Diez vai varētu sameklēt divas izskata ziņā vēl atškirī-

> i

gākas sievietes, tomēr, ja tevi māc skumjas, prātā nāk tikai skumjas atmiņas.

— Varbūt iedzersim tēju? - Kols riskēja un centās, tomēr viņam neizdevās izklausīties jautram, kad viņš nocēla no pavarda katlu. - Iespējams, pēc tam viss vairs

nerādīsies tik drūmos toņos.

>

- Ieķeries dzīvē ar abām rokām, — Skifra atcirta. Kols satrūkās un gandrīz ielēja karsto ūdeni sev klēpī. - Priecājies par to, kas tev dots. Vara, bagātība, slava ir tikai māņi! Tie ir kā vēja pūsma, kuru nav iespējams noturēt. Dižena galamērķa nav, ikviena ceļa galā paveras Beidzamās durvis. Līksmo par dzirkstelēm, kuras cilvēki uzšķiļ, sadzīvojot cits ar citu. - Vecā sieviete ietinās savās skrandās. - Tā ir vienīgā gaisma, kas apspīd laika tumsību.

Kols ar joni uzcēla katlu atpakaļ uz uguns, un tēja šņākdama iztvaikoja liesmās. - Varbūt iedzersim tēju? -To pateicis, viņš pameta Skifru vienu tumsā un pats aizgāja prom no drupām uz pakalniem, lai paraudzītos uz Skekenmuižas - Augstā karaļa rezidences - pusi.

Pašā viducī slējās Maģistrāta tornis. Pamatā augsts un ideāls elfu akmeņu un ellu stikla masīvs, kas tika daļēji nopostīts Dieva sašķelšanas reizē, un tam galā drūpo-šas cilvēka celtas sienas, torņi, kupoli un jumti, kas kā neglīta krevele piesedza izrauto caurumu.

Virs augstākajiem torņiem riņķoja tumši plankumi, visticamāk, baloži, tādi kā tie, kuri atnesuši ziņojumu no tālumā aizsūtītiem maģistriem un kurus Kols savulaik pieskatīja. Vai arī ērgļi, kuriem likts nogādāt Veckundzes Veksenas pēdējās izmisīgās pavēles.

Elfu torņa ēnā vīdēja sakņupušais plašais templis, kuru Augstais karalis nesen uzbūvējis un veltījis Vienīgajai dievietei. Par spīti visām pieliktajām pūlēm, pēc desmit gadu ilgas celtniecības šo nolāpīti neglīto būvi joprojām apjoza sastatnes, un puse no spārēm vīdēja nepiesegtas kā sen miruša cilvēka ribas. Augstais karalis to būvēja, lai parādītu, ka arī cilvēkam ir pa spēkam radīt kaut ko diženu. Viņam izdevās pierādīt tikai to, cik niecīgi ir cilvēka pūliņi salīdzinājumā ar elfu atstātajām relikvijām.

Ap torni un templi uz visām pusēm pletās jumti, un šauru ieliņu labirints aizvijās starp akmens namiem, koka mājām un zaru būdām. Slavenie elfu mūri palika ārpusē un stiepās jūdzēm tālu. Vietumis apdrupuši, aplipināti ar cilvēka celtiem bastioniem un kronēti ar cilvēka veidotiem izrobojumiem, tie tomēr joprojām stingri turējās. Ļoti stingri.

- Mums jātiek iekšā. - Dzelksnes elfu aproce iekvēlojās sarkana, kad viņa palūrēja uz pilsētu kā vilks uz vistu kūti. Kols nebrīnītos, ja viņa notecinātu arī kādu vilka siekalu, tik izslāpusi Dzelksne bija pēc atriebes.

- Šaubu nav. - Māte Skēra, kā ierasts, samiedza acis šaurās spraudziņās. - Jautājums: kā?

- Mums vēl palikuši elfu ieroči. Es ierosinu sašķaidīt Veckundzes Veksenas čaumalu tā, lai viņa pati izsprāgst no savas postažas.

- Pat ar elfu ieročiem paies pārāk ilgs laiks, lai pārvarētu tos mūrus, - Tēvs Jārvi iebilda. - Kas to zina, kādus postījumus Veckundze Veksena tikmēr izplānos?

- Mēs varētu viņus apšaudīt ar degošām bultām, -ierosināja Ralfs un papliķēja pa savu melno, no raga veidoto loku. - Priekš tā pietiktu ar cilvēka radītiem ieročiem, un mēs ātri vien sakurtu pamatīgu uguni.

- Tagad šī pilsēta pieder man, - sacīja Tēvs Jārvi. - Es negribu noskatīties, kā tā nodeg līdz pamatiem.

- Tā pieder jumsi - Māte Skēra vīpsnāja.

- Protams. - Jārvi novērsa skatienu no Skekenmuižas un mierīgi paraudzījās uz maģistri. - Beigu beigās es kļūšu par Maģistrāta Veckungu.

Skēra neticīgi nosprauslājās. - Vai tiešām tā būs?

- Ja Vensterzemei pienākas Augstā karaļa tronis un Trovenlandei — Augstās karalienes atslēga, šķiet tikai godīgi, ka Getlandei jāsaņem Maģistrāta tornis.

Mātes Skēras acis savilkās vēl šaurākās spraudziņās; viņa bija nonākusi neveiklās lamatās starp Jārvi radītajām aizdomām un ambīcijām, kādas uzplauka, domājot par Gorma kronēšanu. - Par to jālemj visas tautas sapulcē, kā pienākas.

- Vai tik gudriem cilvēkiem kā mēs nudien jāapspriež acīm redzamais? Vai mums jāsasauc tautas sapulce, lai pasludinātu, ka debesīs Saules māte seko Mēness tēvam?

- Tikai muļķi strīdas par to, kā viņiem nav, - Kols nomurmināja. Šķita, ka viņš no maģistriem vienīgais cenšas nogludināt ceļu Miera tēvam, lai gan nebija pat devis zvērestu.

Ralfs aizbāza pirkstus aiz daudz cietušās zobena siksnas. - Nedēļām ilgi viņi netika ne par soli tuvāk mūsu mūriem. Nu mēs esam iestrēguši aiz viņējiem.

- Gudrais Jillings pieļāva kļūdu, mēģinot tiem pārrāpties pāri vai parakties apakšā, - Tēvs Jārvi sprieda.

- Nez kā viņam bija jārīkojas? - Dzelksne atcirta.

Kols jau zināja atbildi, lai gan tā viņam nepatika.

- Jāiekļūst iekšpusē ar vārda spēku.

- Tieši tā. - Tēvs Jārvi paņēma savu zizli un sāka kāpt lejā no uzkalna. - Lai karavīri paliek šeit. Tagad jūs atrodaties maģistru kaujas laukā.

- Ja vien tajā iespējams rast atriebi! - Dzelksnc norūca Jārvi aiz muguras.

Viņš pagriezās atpakaļ un atņirdza zobus. - Ko tu! Šeit atriebes būs gana ikvienam, Dzelksne Batu. Par to es zvērēju.

Skekenmuižas vārtu priekšā zeme bija pārvērsta dubļainā dūksnājā, kur mētājās beigti dzīvnieki, samīti atkritumi, saplēstas teltenes un salauztas mēbeles - to ļaužu mantība, kuri mēģināja paglābties Skekenmuižā, vai arī to, kuri centās pamest pilsētu, lai sagrābtu svešu mantu. Jebkurā gadījumā muļķīgi. Kad Kara māte izpleš spārnus, nekur nav droši.

Kolam šķita, ka rīklē iesprūdis akmens. Diez vai viņš nobijās vēl stiprāk, tuvojoties Strokomai. Puisis pamanīja, ka turas tuvāk Ralfam un viņa vairogam un ierauj galvu plecos varenā elfu mūra paēnā, kur virs izroboju-miem karājās laika gaitā plankumiem klāti garie Augstā karaļa un viņa Vienīgās dievietes karogi.

- Tas laikam nebiji tu, kurš draņķīgā laikā viens pats uzrāpās Beila strēles mūrī, - stūrmanis norūca caur lūpu

kaktiņu.

>

- Biju gan un arī toreiz traki nobijos.

- Nebaidās tikai plānprātiņi un muļķi. Varoņi baidās, tikai, par spīti visam, viņi stājas pretī briesmām.

- Vai es nevarētu nebūt neviens no tiem trim un iet mājās? - Kols nomurmināja.

- Aizmirsti par iešanu mājās, - Māte Skčra izmeta pār plecu un zem apmetņa ciešāk satvēra elfu senlietu.

- Nebaidies, draugs. — Dodivuā pacēla mazliet augstāk kārti, kuras galā bija piestiprināts Dienvidvēja rastrs. - Mums ir maģistra balodis - tas atvairīs šautras.

- Kokgriezums ir gana glīts, - Kols satrūkās, jo pie mūra kāds sakustējās, - tikai mazliet par sīku, lai atvairītu bultas.

- Maģistra dūjas mērķis ir nepieļaut, lai vispār kāds izšautu kaut bultu. Tagad apklustiet, — Tēvs Jārvi nošņāca pār plecu.

- Stāt! - atskanēja skarba pavēle, un bariņš šķindot apstājās. - Uz jums skatās trīs duči bultu!

Tēvs Jārvi izrieza krūtis, kā piedāvādams bultām ideālu mērķi, tomēr Kols pamanīja, ka maģistra veselā roka cieši satvērusi elfu zizli.

- Nolieciet ieročus! - Jārvi balss nebūtu skanējusi vēl nosvērtāk pat tad, ja viņš tobrīd stāvētu uz mūra. - Mēs esam maģistri un nākam, lai runātu Miera tēva vārdā!

- Ar jums ir ari bruņoti vīri!

- Ja tā būs jādara, mēs runāsim Kara mātes vārdā, turklāt pērkondimdošās balsis. - Tēvs Jārvi norādīja uz bruņotajiem karavīriem, kuri bija izkārtojušies dubļainajā laukā visapkārt pilsētai. - Getlandes un Trovenlan-des kareivji ir aplenkuši jūsu mūrus. Pats Zobenlauzis jau nāk šurp pa jūru. Tur uzkalnā mums aiz muguras visā noraugās pestcļotāja Skifra. Tā pati, kuras burvestības sakāva Augstā karaļa armiju. Viņa gaida manu vēsti... par to, ka jūs piekrītat mūsu noteikumiem un miera piedāvājumam. - Jārvi rokas nolaidās gar sāniem. — Vai arī par to, ka jūs neesat ar mieru un saņemsiet to pašu, ko Gudrais Jillings.

Tad atskanēja cita balss, un viss saspringums izplēnēja. - Jūs esat Tēvs Jārvi.

- Tas es esmu, un kopā ar mani ir ari Māte Skēra no Vensterzemes.

- Mani sauc Utnirs, un es esmu pilnvarots runāt Skekenmuižas ļaužu vārdā.

- Esi sveicināts, Utnir. Ceru, ka mums abiem izdosies glābt dažas dzīvības. Kur tad Veckundze Veksena?

- Viņa ieslēdzās Maģistrāta tornī.

- Un Augstais karalis?

- Viņš nav redzēts, kopš pienāca ziņas par sakāvi pie Beila strēles.

- Katra uzvara kādam citam nes zaudējumu, — Kols nomurmināja.

- Tāpat kā ikviens varonis kādam citam ir ļaundaris, - piebilda Ralfs.

- Jūsu vadoņi ir jūs pametuši! - iesaucās Māte Skēra.

- Labāk atsakieties no viņiem, - Tēvs Jārvi turpināja, - pirms tie parauj sev līdzi caur Beidzamajām durvīm visu Skekenmuižu.

Sekoja vēl viena pauze, uz mūra sākās tāda kā balsu murdoņa, tad uzpūta vēsa vēja brāzma un garie karogi sāka plandīties gar elfu mūriem.

- Klīst baumas, ka jūs esat noslēdzis aliansi ar šen-diem, - Utnirs ierunājās.

- Tas tiesa. Mēs jau sen esam draugos ar viņu augsto priesterieni Svīduru. Ja jūs mums pretosities, es atdošu pilsētu viņiem, un, tiklīdz tā kritīs, jūs noslepkavos vai padarīs par vergiem.

- Mēs nepiedalījāmies karā! Mēs neesam jūsu ienaidnieki!

- Tad pierādiet, ka esat mūsu draugi, un piedalieties miera kalšanā.

- Mēs dzirdējām, ka jūs lējāt saldus vārdus arī Gudrajam Jillingam. Kāpēc lai mēs jums ticētu?

- Gudrais Jillings bija traks suns, kurš pielūdza Nāvi. Viņš nogalināja karali Finu un viņa maģistri. Viņš sadedzināja Torlbijas sievietes un bērnus. Par viņa nāvi es nelēju asaras un negrimu nožēlas jūrā. - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo delnu, viņa balss skanēja nelokāmi un seja neslēpa neko. - Tomēr es esmu maģistrs un nostājos Miera tēva pusē. Ja vēlaties iet viņa pēdās, redzēsiet, ka es atradīšos jums blakus. Atveriet mums vārtus, un es zvēru pie Saules un Mēness, ka darīšu visu, lai pasargātu

Skekenmuižas laužu dzīvību un mantību.

>

Pēc izlietajām asinīm Kols sajutās lepns par to, ka viņa skolotājs dūri pārvērš laipni atvērtā plaukstā. Augšā jau atkal sarunājās, līdz Utnirs beidzot šķita apmierināts vai vismaz samierinājies ar to, ka viņam nav izvēles. - Ļoti labi! Mēs atdosim šīs pilsētas atslēgas jūsu vīriem!

- Vēsture būs jums pateicīga! - Tēvs Jārvi iesaucās.

Kols pamanīja, ka bija aizturējis elpu, un nu dziļi

nopūtās. Māte Skēra paklusām kaut ko norūca un paraustīja plecus, joprojām turot apmetņa malas. Dodivuā pasmaidīja un pielieca galvu Kolam pie auss. — Es taču teicu, ka dūja neļaus bultām lidot.

- Manuprāt, šodien Tēva Jārvi teiktais bija mūsu vairogs, — Kols attrauca.

Tikmēr pats maģistrs, pieliecis Ralfam galvu tuvu klāt, teica: - Atlasi vispaklausīgākos vīrus un pārņem vārtus savā ziņā.

- Man palicis pavisam maz vīru, - Ralfs atbildēja. - Daži no Dienvidvēja apkalpes ir apslimuši.

- Vai tie, kuri cilāja airus līdz Strokomai? - Kols paklusām jautāja.

Tēvs Jārvi izlikās nedzirdam. — Ņem tos, kas ir, un gādā, lai aizstāvji tiktu atbruņoti. Vairāk par visu man nepieciešama laba disciplīna un pieklājīga attieksme.

- Klausos, Tēvs Jārvi. - Vecais stūrmanis uzgrieza muguru un, pacēlis gaisā vareno roku, aicināja vīrus pie sevis.

- Pēc tam atdod pilsētu šendiem.

Ralfs atskatījās uz Jārvi, plati iepletis acis. - Vai esat par to pārliecināts?

- Šendi pieprasa atriebi par visiem Augstā karaļa sirojumiem viņu zemē. Es apsolīju Svīdurai, ka viņa dabūs to pilsētu vispirms. Tikai ļaujiet savu daļu paņemt arī Dzelksnei Batu un Gromgilgormam. Tas būs mazākais no ļaunumiem.

- Jūs devāt zvērestu, - Kols čukstēja, bet Ralfs, grozīdams kailo galvu, jau devās prom, lai dotu pavēles.

- Es zvērēju darīt visu, kas manos spēkos. Es nekādi nevaru līdzēt.

- Bet šie cilvēki...

Jārvi sažuvusī roka sagrāba Kola kreklu. - Vai šie cilvēki ko iebilda, kad dega Jeiltofta vai Torlbija? - Jārvi šņāca. — Vai viņi ko teica, kad nogalināja karali Finu vai Brandu? Nē. Viņi uzgavilēja, lai Gudrais Jillings tā tik turpina. Tagad lai viņi par to samaksā. — Jārvi rāmi sakārtoja Kola kreklu un ļāva puisim iet. - Ielāgo: spēks nozīmē vienu plecu vienmēr paturēt ēnā.

)

Lai gan Tēvs Jārvi aizliedza dedzināt, kaut kur jau dega.

Dūmi kā plāna dūmaka pārvērta Skekenmuižas dienu dubļainā pustumsā. Tie kodīja Reita rīkli, un nācās izcīnīt katru elpas vilcienu. Tumsā kustējās ķermeņi. Tie skrēja - uzbrucēji vai to upuri.

Savādi, ka smarža var atsaukt tik skaidras atminas. Deguma smārds aiznesa Reitu atpakaļ uz ciematu pie Vensterzemes un Getlandes robežas; kāds bija tā nosaukums? So ciematu viņi nosvilināja vienkārši tāpat, un Reits tur cūku silē noslīcināja kādu vīru. Tobrīd tā šķita pareizi. Vēlāk Reits ar to lepojās, un Gromgilgorms ar saviem kareivjiem smējās un nosauca viņu par sīko velna nelieti. Gorms smaidīja par to, ka viņa pavadā ir tik negants suns.

Tagad Reita mute bija izkaltusi no bailēm, sirdspuksti atbalsojās sāpošajā galvā un plauksta ap cirvja kātu mirka sviedros. Viņš salēcās, kad kaut kas nokrakšķēja un atskanēja gari stiepts, drīzāk dzīvnieka nekā cilvēka, brēciens, kas atbalsojās kā iestrēdzis pustumsā.

Varbūt viņam jāpateicas Kara mātei par to, ka viņš atrodas uzvarētāju pusē... Vai tad ne to viņš nepārstāja atgādināt brālim, kad Raki nogrozīja galvu, veroties pelnos? Tomēr, ja šī ir pareizā puse, tajā pavisam neiederējās Dzelksnes Baru slepkavu komanda.

Reits bija pieslējies nežēlīgam baram: acis tiem zvēroja kā lapsām un tie lavījās kā vilki; šie cilvēki paši sevi atstāja novārtā un rūpīgi pucēja tikai savus ieročus. Vairākums nāca no getlandiešiem, tomēr Dzelksne laipni pieņēma ikvienu, kuram bija nenokārtoti rēķini un kuriem bija vienalga, kā tos nokārto. Reits pat nezināja, kā lielāko daļu sauc. Cits citam viņi nenozīmēja neko - šos ļaudis vienoja tikai ienaids. Šie vīri bija zaudējuši ģimeni vai draugus. Viņi bija pazaudējuši paši sevi, viņiem neatlika nekas cits kā atņemt citiem to, kā pašiem vairs nebija.

Daži vilka cilvēkus laukā no mājas, tikmēr citi tajās ielauzās, šķaidīja lādes un šķērda matračus, apgāza mēbeles, it kā meklējot paslēptas bagātības, lai gan īstenībā vienkārši demolēja demolēšanas dēļ. Upuri necīnījās pretī vairāk kā aitas, kuras velk uz nokaušanas placi. Agrāk Reits būtu brīnījies par to, ka viņi neaizstāvas, ka nepretojas, agrāk tas izraisītu viņā riebumu. Tagad Reits visu pārlieku labi saprata. Viņā pašā nebija palicis ne mazākās vēlmes cīnīties.

Cilvēki nav tikai gļēvuļi vai varoņi. Viņi ir kā viens, tā otrs atkarībā no situācijas. Atkarībā no tā, kurš nostājies viņu un kurš - otrā pusē. Atkarībā no tā, kā viņi dzīvojuši līdz šim, un no tā, vai viņi redz nāvi jau

Cilvēki ielās tika nostādīti uz ceļiem, dažus nogrūda zemē, vēl citus aizlidināja pa gaisu. Lielākā daļa paši nostājās garās rindas galā un padevīgi metās ceļos. Šur tur, kad nepieciešams, viņus pasteidzināja kāds pliķis vai spēriens, bet citādi - nekādas vardarbības. Beigu beigās sasists vergs ir lētāks nekā vesels, un, ja viņi nav tā vērti, lai tos varētu pārdot, priekš kam velti pielikt tik lielas pūles?

Reits pievēra acis. Ak dievi, cik viņš bija piekusis! Tik pārguris, ka gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņš atsauca atmiņā brāļa seju, tad Skaras seju, bet abas grima miglā. Skaidri parādījās tikai tās sievietes seja, kura vērās degošajā mājā un ārprāta bēdās aizlauztā balsī sauca bērnus vārdā. Reits juta, kā acis pieplūst asarām, un ļāva plakstiem pavērties.

Kāds vensterietis ar sudraba riņķi nāsī vilka aiz padusēm kādu sievieti un smējās, tomēr smiekli skanēja saraustīti un nedabiski, it kā viņš censtos pats sevi pārliecināt, ka notiekošajā ir kaut kas smieklīgs.

Dzelksnei Batu gan smiekli nebija prātā. Muskuļi cilājās virs noskūtajiem deniņiem, rētas izvagoja viņas bālos vaigus, un cīpslas izciļņi saspringa rokā, kura turēja cirvi.

- Te vairumu nav vērts vest līdzi, - teica kāds no karavīriem, varena auguma getlandietis ar šķību žokli, un pašā rindas galā nogrūda uz ceļiem kādu vīrieti.

— Ko tad ar tiem iesāksim? — ierunājās kāds cits.

Dzelksnes balss skanēja bezkaislīgi un nevērīgi. - Es

esmu nolēmusi viņus nogalināt.

Kāda sieviete sāka šņukstēt un skaitīt lūgšanu un apklusa, saņēmusi sitienu.

Sapnis ir īstenojies - tu vari izlaupīt lielu pilsētu, vari ņemt visu, ko ieraugi. Kā lielākais no suņiem tu vari joņot pa tās pilsētas ielām, kur miera laikā tevi apmētātu ar nievām, tu vari spriest augstāko tiesu tikai tāpēc, ka tev ir ierocis un tu esi pietiekami liels nelietis, lai to liktu lietā.

Reita acis asaroja - varbūt no dūmiem, varbūt no sāpēm. Viņš domāja par māju, ko pats nodedzināja. Reits jutās iznīcināts un aprakts tāpat kā brālis, viņam trūka elpas. Šķita, ka viss, kas viņā vēl saglabājies glābšanas vērts, bija miris līdz ar Raki vai palicis mājās pie Rīnas.

Reita neveiklie pirksti atsprādzēja un norāva no galvas bruņucepuri, grabēdama tā nokrita zemē un aizripoja pa bruģakmeņiem. Viņš tikai noskatījās un stipri pakasīja pieplacinātos matus, bet gandrīz neko nejuta.

Reits pavērās sānis - tur, notupušies uz ceļiem, garā rindā kārtojās cilvēki. Viņš redzēja zēnu, kurš savilka pirkstus dūrē, tad pagrāba no rensteles dubļus. Viņš redzēja asaru kādas sievietes deguna galā. Viņš dzirdēja, kā vecais vīrs rindas galā ar katru elpas vilcienu izelpo bailes.

Zeme krakšķēja zem Dzelksnes zābaku zolēm, viņa tuvojās vecajam. Viņa nesteidzās, varbūt saņēmās drosmi, varbūt izbaudīja mirkli. Cirvja kāts lēnītēm slīdēja plaukstā, līdz Dzelksne to satvēra aiz nopulētā gala.

Vecais vīrietis sarāvās, kad Dzelksnes kājas apstājās viņam blakus, viņa tās iekārtoja stabilāk kā malkas cirtējs, pirms saskalda bluķi.

Dzelksne nopurinājās, nokremšļojās, pagrieza galvu sānis un nospļāvās. Viņa pacēla gaisā cirvi.

Reits izpūta gaisu saraustītā nopūtā, nostājās starp Dzelksni un veco vīru un ieskatījās meitenei acīs.

Reits neteica ne vārda. Viņš nebija pārliecināts, ka kaut vārds izskanēs no jēlās rīkles. Sirds sitās pavisam smagi. Viņš vienkārši stāvēja.

Klusums.

Karavīrs ar šķībo žokli spēra soli tuvāk. - Velc prom savu pakaļu, stulbeni, pirms es...

Nenovēršot skatienu no Reita, Dzelksne pacēla gaisā savu garo pirkstu un nošņācās. Vairāk neko, bet ar to pietika, lai milzīgais vīrs sastingtu kā sālsstabs. Viņš blenza uz Reitu tumsā noslēptām acīm, tikai to kaktiņos atblāz-moja Dzelksnes elfu rokassprādzes naidīgais sārtums.

— Nost no ceļa! — viņa teica.

- Es nevaru. - Reits nomauca vairogu no rokas un ļāva tam nokrist zemē. Viņš aizmeta cirvi, kas grabēdams novēlās uz vairoga. Šī nav atriebība, šī ir vienkārši slepkavība.

Dzelksnes rētām izkropļotais vaigs notrīsēja, Reits jau dzirdēja, cik nikni skanēs viņas balss, viņš jau redzēja, kā viņas pleci gandrīz dreb aiz naida. - Es otrreiz neteikšu, puis.

Reits pastiepa plaukstas uz priekšu. Puisis juta, ka asaras līst pār vaigiem, bet viņam bija vienalga. - Ja esi atvēzējusies slepkavošanai, vari sākt ar mani. Es esmu to pelnījis daudz vairāk par viņiem.

Reits pievēra acis un gaidīja. Viņš nebija tik liels muļķis, lai cerētu šādi izpirkt kaut simto daļu no paša nodarījumiem. Viņš vienkārši vairs nespēja stāvēt un noskatīties.

Kaut kas nokrakšķēja, un seju pārņēma sveloša sāpe.

Reits pret kaut ko paklupa, un galva ar blīkšķi atsitās pret akmeni.

Pasaule sagriezās. Viņš sagaršoja sāli.

Kādu bridi Reits tā gulēja un prātoja, vai viņa asinis jau aizplūst pa ielu. Viņš mēģināja saprast, vai tas viņu uztrauc.

Tomēr viņš vēl elpoja, jo ar katru ieelpu nāsī kaut kas noburbuļoja. Reits pielika sāpošo roku pie deguna - tas šķita divtik liels nekā parasti. Protams, salauzts, par to liecināja nelabums, kas pārņēma, tiklīdz pieskārās nāsīm. Reits ņurdēdams pārvēlās uz sāniem un atbalstījās uz

elkoņa.

>

Visapkārt peldēja skarbas un rētām izvagotas sejas, visas vērās uz viņu. Vecais vīrs joprojām stāvēja uz ceļiem, viņa lūpas kustējās klusā lūgšanā. Dzelksne joprojām stāvēja tepat ar cirvi rokā, un viņas elfu aproce kvēloja kā karstas ogles. Spriežot pēc asinīm uz meitenes pieres, Reits noprata, ka, visticamāk, ticis iebadīts.

- Nu, nu, — Reits noburkšķēja.

Nācās pielikt ellīgas pūles, lai apveltos uz vēdera, asinis no nāsīm lija uz delnām. Reits pacēlās uz viena ceļa, sagrīļojās un pagrūda roku uz priekšu, lai noturētu līdzsvaru, tomēr nepakrita. Nelabums atslāba, viņš paklupa, bet cēlās kājās un beidzot arī nostājās pilnā augumā jau atkal pa vidu starp Dzelksni un veco vīru.

- Te nu mēs esam. - Reits nolaizīja zobus un izspļāva asinis, tad atkal pastiepa uz priekšu plaukstas un pievēra plakstus. Tā viņš stāvēja un grīļojās.

— Lai dievi to nolād, — Dzelksne šnaca.

— Vai viņš zaudējis prātu? — ieminējās kāds cits.

— Galē nost, lai ir darīts, — norūca vīrietis ar šķībo žokli.

Vēl viena pauze. Šķita, ka tā velkas mūžīgi. Reits satrūkās un vēl ciešāk aizmiedza acis. Katru drebošo elpas vilcienu pavadīja salauztā deguna čīkstēšana, bet viņš to nevarēja izbeigt.

Reits saklausīja nesteidzīgu skrāpēšanos un pavēra vienu aci. Dzelksne bija iebīdījusi cirvi siksnas cilpā un stāvēja, rokas sānos iespraudusi. Reits skatījās uz viņu un muļķīgi mirkšķināja.

Tad jau laikam dzīvs.

— Ko iesāksim? — izmeta karavīrs ar nāsī ievērto rinki.

> >

— Laidīsim viņus vaļā, - attrauca Dzelksne.

— Un viss? - kareivis ar šķībo žokli nosēca, šķiezdams uz visām pusēm siekalas. — Kāpēc lai mēs viņus laistu vaļā? Viņi taču nepalaida vaļā manu sievu, vai ne?

Dzelksne pagrieza galvu un pavērās uz runātāju. - Vēl viens vārds, un tu pats tupēsi uz ceļiem ielas vidū. Lai viņi iet. - Dzelksne sagrāba veco vīru aiz apkakles, pierāva kājās un klūpošu pagrūda uz māju pusi.

Reita rokas nošļuka gar sāniem un seja neciešami pukstēja.

Viņš juta spļaudekļus atsitamies pret vaigu. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka spļāvējs ir lielā auguma vīrs.

— Tu, sīkais kretīn! Tev bija jāmirst.

Pārgurušais Reits pamāja ar galvu un noslaucīja

spļaudekļus. - Nūja, droši vien. Tikai ne šī iemesla dēļ.

Tēvs Jārvi gāja pa priekšu, un gaiteni atbalsojās viņa elfu zižļa klaudzieni pret grīdu. Ar šo pašu zizli viņš nogalināja Gudro Jillingu. Jārvi soļoja tik ātri, ka Kolam nācās pielikt soli, lai neatpaliktu. Skifras skrandas sitās pret elfu ieroci, kuru viņa turēja pie sāna, un Ralfa un viņa karavīru zobeni žvadzēja aiz muguras. Māte Advina klumpačoja nopakaļus, viņas sarkanais matu ērkulis bija sapinies bezveidīgā mezglā, un ar vienu roku vecā sieviete centās vilkt sev līdzi virves galā iesietu verdzeni ar noberztu kaklu.

Gaitenī pie sienām bija sastutēti saliekti un rūsas plankumiem klāti ieroči. To karaspēku ieroči, kurus Augstie karaļi bija sakāvuši dažu pēdējo gadsimtu laikā. Šodien gan Augsto karali negaidīja uzvara. Caur šaurajiem logu spraišļiem Kols dzirdēja, kā Skekenmuižu izlaupa. Viņš saoda deguma smaku, saoda bailes, kas pielīp kā mēris.

Kols nodūra galvu un centās neiztēloties, kas notiek tur ārā. Viņš centās neiedomāties, kas varētu notikt tepat iekšā, kad Tēvs Jārvi beidzot nostāsies aci pret aci ar Veckundzi Veksenu.

— Ja nu viņa ir aizlaidusies? — Skifra izmeta.

— Viņa ir tepat, — Jārvi attrauca. - Veckundze Vek-sena nemēdz bēgt.

Gaiteņa galā atradās augstas tumša koka durvis ar izgrebtām ainām no Celtnieka Beila dzīves. Viņš iekaro Trovenlandi. Viņš ieņem Jutmārku. Viņš rāpjas cilvēku līķu kaudzē, lai sagrābtu visu Sašķelto jūru. Citudien

w

Kols atzinīgi novērtētu ja ne pašus iekarojumus, tad amatnieku prasmi, bet tobrīd neviens neprātoja par kokgrebumiem.

Kāds ducis sargu, bruņojušies ar drūmām sejas izteiksmēm un metienam gataviem šķēpiem, šķērsoja ceļu.

- Dodiet ceļu, - Tēvs Jārvi sacīja. Ralfs un viņa kareivji izklīda pa visu gaiteni. — Pasakiet viņiem, Māte Advina!

- Laidiet viņus garām, es jūs lūdzu! — Izklausījās, ka vārdi sagādā maģistrei tikpat lielas sāpes kā verdzenei ap kaklu apmestais striķis, tomēr viņa neapklusa. - Pilsēta ir kritusi. Tagad būtu velti izliet asinis.

Kols cerēja, ka sargi ieklausīsies, tomēr zināja, kā mēdz gadīties ar cerībām.

- Es nevaru. - Sardzes kapteinis bija itin slavens virs, uz viņa sudraba kniedēm apsistā vairoga bija uzzīmēts Galvenā maģistra ērglis. — Veckundze Veksena pavēlēja, ka šīm durvīm jāpaliek neatvērtām, un es devu zvērestu.

- Zvēresti... - Kols murmināja. - Tie nes tikai nepatikšanas.

Skifra pagrūda viņu malā un padrāzās garām, piespiedusi elfu ieroci pie pleca. — Lauz savu zvērestu vai sveicini Nāvi, - viņa paziņoja.

- Lūdzu! - Māte Advina centās iespraukties starp Skifru un karavīriem, bet kāds parāva maģistri atpakaļ.

Kapteinis lepni pacēla vairogu virs galvas. - Es no tevis nebaidos, ragana! Es...

Skifras ierocis īsi ierējās, troksnis kā pērkons atbalsojās šaurajā telpā. Puse no kapteiņa vairoga aizlidoja pa gaisu, viņa liesmu apņemtā roka tam pakaļ, nogāžot no kājām aizmugurē stāvošo. Šis sargs stipri atsitās pret durvīm, atlēca atpakaļ un nokrita zemē uz sejas. Viena kāja mazliet noraustījās un sastinga, asinis plūda no gruzdošā līķa, ar tām bija notašķīti arī smalkie kokgrebumi uz durvīm. Kāds metāla priekšmets nokrita zemē, palēcās un džinkstēdams aizripoja kaktā.

- Vai vēl kāds vēlas saglabāt uzticību Veckundzei Veksenai? — Jārvi painteresējās.

Kā pēc iepriekšējas vienošanās sargi nometa ieročus uz grīdas.

- Visžēlīgā dieviete, - Māte Advina nočukstēja, kad Ralfs veikli pārkāpa pār kritušo sardzes priekšnieku, ieķērās dzelzs rokturos un uzgūla durvīm, tomēr tas neko nedeva.

- Aizslēgts, - viņš norūca.

Skifra vēlreiz pacēla seno elfu ieroci. - Man ir atslēga.

Ralfs metās pie durvīm. Kols ar plaukstām aizsedza ausis, jo ierocis izspļāva uguni, un tur, kur nupat vēl bija durvju vidus, skaistie grebumi sasprāga gabalos un skaidas aizlidoja pa gaisu, saceļot bīstamus putekļu mākoņus. Atbalss vēl nebija apklususi, kad Skifra jau devās uz priekšu, pacēla kāju un iespēra pa durvīm. Drebēdamas tās atvērās.

Vaidu palāta lika apreibt pat tam, kurš bija redzējis Strokomas brīnumus. Elfu akmens un stikla sienas aizstiepās tālumā, apaļš balkons pacēlās piecu cilvēku augstumā un virs tā - vēl viens, tikpat augstu. Viss gailēja neprāša iedegtā liesmā, jo pašā apaļās grīdas vidū dega milzīgs ugunskurs. No grāmatām, papīriem un pergamenta ruļļiem sakrautais sārts pacēlās augstu kā karaļa kapkalns, un no rēcošo liesmu radītā karstuma Kolam uz pieres izspiedās sviedri.

Visaugstāk slējās sešu Augsto dievu statujas, un liesmas mirdzēja to granātakmcņu acīs, tomēr nesen uzslietā Vienīgās dievietes skulptūra pat uz tiem noraudzījās no augšas. Statuja - ne īsti vīrietis, ne sieviete — vērās lejup absolūtā vienaldzībā par posta darbiem. Liesmas izgaismoja arī mazākas figūras. Dažas no pelēkā ģērbtajām Maģistrāta māsām šausmās vērās uz durvīm, citas izmisīgi turpināja mest grāmatas ugunī, un apdegušas papīra lapas augstu cēlās atbalšu pārņemtajā gaisā, lai pēc tam kā rudens lapas nolaistos uz zemes.

— Apturiet viņas! — Tēvs Jārvi iekliedzās, viņa griezīgā balss pārspēja liesmu rūkšanu. — Aplieciet tām kakla-riņķus un pieķēdējiet! Vēlāk izšķirsim, kuru pasargāt un kuru atzīt par vainīgu.

Ralfa vīri jau plūda telpā, un liesmas atspīdēja viņu bruņās, asmeņos un alkatīgajās acīs. Kāds vilka līdzi meiteni ar noskūtu galvu un atņirgtiem asiņainiem zobiem. Gluži kā Kols, šī mācekle tikai darīja to, ko viņai lika; to aptvēris, viņš saberzēja vecās rētas, kur pirms tik ilga laika atradās viņa paša verga riņķis.

Kāds varbūt padomās: savādi, ka tas, kurš pats izcietis verga likteni, tik veikli metas iegrūst verdzībā citus, bet Kols zināja patiesību. Beigu beigās mēs visi mācām citiem to pašu, ko mācīja mums.

- Kur Veckundze Veksena? - Skifra šņāca, un slienas šķīda pa gaisu no viņas apsvilušajām lūpām.

- Augšā! - noīdēja kāda raudoša maģistre. - Otrajā balkonā! — Skekenmuižā vairs nebija vietas uzticībai, te valdīja tikai uguns un haoss.

Plašajā zālē un šaurajā gaitenī pelni lidinājās pa gaisu kā melnas sniegpārslas. Vīri skrēja augšup pa vītņveida kāpnēm aizvien augstāk un augstāk, tumsā atbalsojās viņu elpa un šaudījās ēnas. Viņi paskrēja garām vienām durvīm un iebrāzās otrās, kur tos apžilbināja spilgta gaisma.

Veca sieviete stāvēja pie elfu metālā kaltajām margām, viņas tērpa trēns aizstiepās prom pa grīdu un sirmie mati bija īsi apcirpti. Sievietei blakus atradās augsta grāmatu kaudze, kuru muguriņas bija rotātas ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņa pagrāba tik, cik varēja noturēt saujā, un pārmeta grāmatas pār margām: gadiem veikti darbi, desmitgadēm apgūtas mācības, gadsimtiem senas zināšanas ielidoja ugunī. Tā jau notiek, kad Kara māte izpleš spārnus. Acumirklī tā smiedamās iznīcina visu, ko viņas raudošais vīrs Miera tēvs rūpīgi veidojis mūža garumā.

- Veckundze Veksena! - Jārvi uzsauca.

Maģistre sastinga, pleci saguma, un viņa lēnām pagriezās.

Sieviete, kura valdīja pār Sašķelto jūru un lēma neskaitāmu tūkstošu likteņus, kura lika karavīriem dre-bēt aiz bailēm un izmantoja karaļus kā marionetes, nebūt neizskatījās tā, kā Kols iztēlojās. Šī nebija ļauna pāta-rotāja, nedz arī ļaunuma iemiesojums, bet gan mātišķa seja - apaļa, ar dziļām rievām. No skata gudra un draudzīga. Nekādas bezgaumīgas dižošanās ar statusu, vien smalka ķēdīte ap kaklu un tajā pakarināti aprakstīti papīra gabali. Priekšraksti un spriedumi, vēl nenokārtoti parādi un pavēles, kuras jāizpilda.

Veckundze Veksena smaidīja. Nebūt ne kā izmisis upuris, kurš beidzot piestājis krastā. Drīzāk tā raugās mentors, kura nepaklausīgais audzēknis beidzot atsaucies viņa aicinājumam.

- 'levs Jārvi! - Zemā tembra balss skanēja mierīgi un nosvērti. - Laipni lūdzu Skekenmuižā.

- Jūs dedzināt grāmatas? — Jārvi pavisam nesteidzīgi tuvojās savai vecajai skolotājai. - Es domāju, ka maģistra pienākums ir zināšanas saglabāt...

Veckundze Veksena tikai viegli noklakšķināja mēli. Tā dara skolotājs, vilies par neapdomīga skolēna muļķību. - Vēl tikai nolasiet man lekciju par maģistra pienākumiem. - Viņa ļāva pēdējām rokā paņemtajām grāmatām nokrist no balkona. - Jūs negūsiet labumu no manis savāktajām gudrībām.

- Man tās nav nepieciešamas. — Jārvi pacēla savu elfu metāla zizli. — Man ir šis te.

- Elfiem ari tas bija, un, lūk, pie kā tas viņus noveda.

- Es esmu mācījies no viņu kļūdām, nemaz nerunājot par jūsējām.

- Baidos, ka jūs neko neesat iemācījies.

- Aizmirstiet par zināšanām, — Skifra norūca. - Jūs liesiet asinis par tām asinīm, kuras likāt liet maniem bērniem, par manu bērnubērnu izlietajām asinīm. -Viņa pielika elfu ieroci sev pie pleca. - Es nožēloju tikai vienu: ka jūs nekādi nevarēsiet izliet pietiekami daudz

asinu.

>

Veckundze Veksena pat nesatrūkās, skatoties Nāvei acis. - Jūs maldāties, ja domājat, ka jūsu bērnu asinis ir uz manas sirdsapziņas, ragana. Runā, ka jūs tikāt redzēta Kaljivā, kur priecājāties, ka esat tikusi prom no Sašķeltās jūras, ka esat vairāk nekā pārliecināta, ka vairs nekad neatgriezīsieties.

- Jūsos nav nekā, izņemot melus, maģistre, - Skifra nošņāca, un sviedru lāses iemirdzējās uz viņas sarauktās pieres. - Jūs nosūtījāt zagļus un slepkavas, lai tie vajā mani!

Veckundze Veksena ar nožēlu nopūtās. — To saka zagle un slepkava, kura laiza pēdas visu meļu princim. — Viņa pārlaida skatienu pār Kolu, tad Skifru un visbeidzot -pār Tēvu Jārvi. - Kopš brīža, kad tu pēc pārbaudījuma noskūpstīji mani uz vaiga, es zināju, ka tu esi čūska. Man vajadzēja tevi iznīcināt jau tad, bet es izvēlējos žēlastību.

- Žēlastību?! — Jārvi skaļi ierēcās. - Jūs cerējāt, ka piespiedīsiet mani karot par jums, nevis pret jums.

- Iespējams. — Veckundze Veksena ar riebumu nopētīja elfu ieroci, kas kā bērns gulēja Skifras rokās. - Tikai man nekad neienāca prātā, ka tu nonāksi tik tālu. Pārkāpt vispamatīgāko no visiem mūsu Maģistrāta likumiem? Savu ambīciju dēļ riskēt ar visu pasauli?

- Jūs taču zināt teicienu: lai Miera tēvs lej asaras par metodēm, lai Kara māte priecājas par rezultātu.

- Es zinu šo teicienu, tikai tas pieder slepkavu, ne maģistru mēlei. Tu esi inde.

- Neizliksimies, ka tikai viens no mums ir nostājies tumsas pusē! - Tēvs Jārvi spēra soli uz priekšu, un viņa acīs iemirdzējās liesmu atspulgi. - Es esmu tā inde, kuru jūs sajaucāt pēc savām receptēm. Inde, kuru jūs savārījāt, kad pavēlējāt nogalināt manu tēvu un brāli. Jūs nepieļāvāt, ka pašai reiz nāksies to dzert.

Veckundzes Veksenas pleci saguma. - Arī mani māc nožēla. Par to, ka beigu beigās nākas zaudēt visus spēkus. Tomēr Leitlinas muļķība agrāk vai vēlāk ievilktu mūs Kara mātes apskāvienos. Es centos vadīt mūsu kuģi tā, lai tas neuzskrietu uz klintim. Centos izvēlēties mazāko ļaunumu un lielāko labumu. Savukārt tu pieprasi haosu.

Galvenā maģistre norāva no kaklā pakārtās ķēdītes papīra lapu un meta to Jārvi, lapa nolidoja uz grīdas abiem pa vidu. - Es tevi nolādu, nodevēj. - Viņa pacēla roku, un Kols ieraudzīja, ka maģistrei plaukstā ieteto-vēti koncentrēti, no sīkiem burtiem veidoti apļi. — Es tevi nolādu Vienīgās dievietes un daudzu dievu vārdā. -Veckundzes Veksenas dzidrā balss atbalsojās Vaidu palātas augstajā domā. - Tevi nodos ikviens, kuru tu mīli! Viss, ko tu radīsi, satrūdēs! Viss, ko tu uzcelsi, sabruks!

Tēvs Jārvi tikai paraustīja plecus. - Nekas nav mazvērtīgāks par uzvarētā lāstiem. Būtu jūs spērusi kāju uz aizliegtās Strokomas zemes, jūs to zinātu. Viss reiz sabrūk.

Viņš spēra strauju soli uz priekšu un ar sažuvušo roku pagrūda maģistri.

Veckundzes acis izbīlī iepletās. Laikam tomēr neatkarīgi no tā, cik esam gudri, tiklīdz paveras Beidzamās durvis, solis pāri slieksnim vienmēr nāk negaidīti.

Viņa bezjēdzīgi iepīkstējās un pārvēlās pāri margām. Atskanējušais blīkšķis atbalsojās, un tam sekoja garš, šausmu pilns kliedziens.

Kols metās uz priekšu un norija baiļu kamolu, tomēr paskatījās pāri balkona margām. Apakšā joprojām dega ugunskurs, dūmi cēlās gaisā, un vibrējošais siltais gaiss smagi iespiedās puisim sejā. Visvarenā Galvenā maģistre gulēja blakus ugunskuram, no tāda augstuma viņas sadragātais augums šķita pavisam sīks. Viss reiz sabrūk. Māte Advina lēni nometās ceļos turpat blakus un piespieda plaukstu pie purpursarkanā krāsā noziestajām lūpām.

- Tātad esmu izpildījis zvērestu. — Tēvs Jārvi skumji paraudzījās uz savu sažuvušo roku, it kā pats nespētu īsti noticēt, ko tā izdarījusi.

- Jā. - Skifra aizmeta elfu ieroci, un tas grabēdams aizripoja pa balkonu. - Mēs abi esam atriebušies. Kā jūs jūtaties?

- Biju gaidījis ko vairāk.

- Atriebība ir veids, kā turēties pie tā, ko esam zaudējuši. - Skifra atslēja muguru pret sienu un slīdēja lejup, līdz apsēdās zemē uz sakrustotām kājām. - Kā ķīlis starp Beidzamajām durvīm, lai pa spraugu mēs joprojām varētu uzmest acis aizgājušo sejām. Ar visu savu būtību mēs tiecamies pēc tās, pārkāpjam visus likumus, lai to panāktu, bet, tiklīdz esam to īstenojuši, nav vairs nekā, tikai sēras.

- Mums jāatrod jauns mērķis, pēc kā tiekties. - Tēvs Jārvi uzlika sažuvušo plaukstu uz margām un pārliecās pāri. - Māte Advina!

Sarkanmatainā maģistre lēni piecēlās kājās un pavērās augšup uz viņiem, ugunskura liesmās asaras mirdzēja uz viņas vaigiem.

- Nosūtiet ērgļus pie Jutmārkas un Zemmales maģistriem! - Jārvi iesaucās. - Nosūtiet ērgļus pie Inglfordas un Salu maģistriem. Sūtiet ērgli pie ikviena, kurš meties ceļos Veckundzes Veksenas priekšā.

Mātes Advinas skatiens pievērsās zemē gulošajam skolotājas līķim un tad pacēlās augšup. Ar delnu viņa noslaucīja asaras un, kā izskatījās Kolam, diezgan mierīgi pielāgojās jaunajai lietu kārtībai. Vai viņai bija izvēle? Vai kādam citam bija izvēle?

- Ar kādu vēsti? — Māte Advina jautāja un stīvi pielieca galvu.

- Dariet zināmu, ka tagad viņiem jāliecas ceļos Vec-kungam Jārvi.

Nogalināto līķi bija samesti kaudzē pie durvīm. Pēc apģērba ar septiņu staru saules piespraudēm Reits saprata, ka tie ir Vienīgās dievietes priesteri. Ikvienam bija precīzi pāršķelts pakausis, un asinis krājās zemē zem līķiem, atstājot uz baltā marmora pakāpieniem tumšas svītras, ko līņājošais lietus atšķaidīja gaišāk sārtu.

Iespējams, viņi bija cerējuši uz žēlastību. Bija labi zināms, ka Zobenlauzis labprātāk padara par vergiem, nevis nogalina. Beigu beigās - kāpēc lai nogalinātu to, kuru var pārdot? Todien gan šķita, ka Gormu pārņēmis iznīcināšanas gars.

Reits nošņaukājās caur salauzto degunu un iegāja Augstā karaļa diženajā templī, šķembas vien nokrakšķēja

zem viņa zolēm.

>

Ēkas jumts nebija pabeigts - pret baltajām debesim slējās nepiesegtas spāres, un uz tikpat nepabeigtās grīdas mozaīkas flīzēm pakšķēja lietus lāses. Telpā atradās gari soli, uz kuriem agrāk droši vien sēdēja un lūdzās dievbijīgie, tagad gan dievlūdzēju tur vairs nebija, tikai Vensterzemes karavīri, kuri iedzēra, smējās un demolēja.

Kāds bija apsēdies uz sola, kājas sacēlis uz otra un apzeltītu gobelēnu apmetis ap pleciem kā apmetni. Ar atgāztu galvu un izbāztu mēli viņš ķēra lietus lāses. Viņam garām Reits izgāja caur varenajiem un staltajiem pīlāriem, kas slējās debesīs kā koku stumbri, no skatīšanās augšup un smalkā akmeņkaļu darba apbrīnošanas augstu virs galvas viņam jau sāpēja kakls.

Plašās zāles centrā uz galda gulēja kāds līķis; apzeltītais sarkana auduma pārklājs sagūla arī uz grīdas, un bālās rokas, drīzāk izkaltušas ķetnas, nelaida vaļā dārgakmeņiem rotātu zobenu. Blakus stāvēja Sorjorns un pētīja nelaiķi.

- Pārāk sīks, lai būtu Augstais karalis, - karognesis sacīja, visticamāk, kaut kur pazaudējis savu karogu.

- Vai tas ir viņš? — Reits nomurmināja. Veroties sakritušajā sejā, viņš neticēja savām acīm. - Diženākais starp cilvēkiem, dieviem un karaļiem? — Viņš vairāk atgādināja vecu vergu tirgotāju, nevis Sašķeltās jūras valdnieku.

- Viņš ir beigts jau vairākas dienas. — Sorjorns izrāva zobenu no Augstā karaļa nedzīvajām rokām, un viena novēlās no galda. Sorjorns nolika zobenu uz grīdas un izņēma kaltu, lai noskaldītu dārgakmeņiem nosēto gardu, bet tad apstājās. — Vai tev ir āmurs?

- Man nav nekā, - Reits atņurdēja un teica to no tīras sirds.

Zāles galasicna sārtos, zilos un zeltītos toņos bija apgleznota ar spārnotām sievietēm dažādās ainiņās. Reits nespēja aptvert šo stundām, dienām un nedēļām ilgi tapināto fresku jēgu. Gorma karavīri trenējoties tās apmētāja ar cirvjiem un smējās, kad apmetums lieliem gabaliem šķīda pret zemi. Agrāk Reits būtu smējies kopā ar šiem vīriem, veroties, kā pierobežā nodeg lauku sētas. Tagad kareivji viņu vairs nemanīja.

Uz tempļa galā izbūvēta marmora paaugstinājuma atradās milzīgs melna akmens blāķis. Atbalstījies pret to ar dūrēm, Gromgilgorms stāvēja un vērās uz logu augstu pie griestiem, kur krāsainā vitrāžā bija attēlota cita aina, kurā kāds stāvs ar sauli aiz muguras kaut ko sniedz bārdainam vīrietim.

- Skaisti, — Reits nomurmināja, priecājoties par to, kā Saules māte iespīd stiklā un met krāsainus starus pār grīdu, akmens bluķi un svecēm, pār zelta kausu un uz tā novietoto vīna krūku.

Gorms pameta skatienu sānis. - Atceros laikus, kad tikai asinis un slava tev šķita skaistas.

Reits nespēja to noliegt. - Cik noprotu, cilvēki mēdz mainīties, manu karali.

- Reti kad uz labo pusi. Kas noticis ar tavu seju?

- Pateicu sievietei to, ko viņa negribēja dzirdēt.

- Viņas pretargumenti bija iespaidīgi, vai ne?

- Nūja. - Reits pielika pirkstu pie pulsējošā deguna un saviebās. - Dzelksne Ваш prot debatēt.

- Kā tad! Tikai nesaki, ka neviens tevi nebrīdināja.

- Baidos, ka man raksturīga pārgalvība, manu karali.

- Pat gudrajiem nav viegli atrast smalko robežu starp drosmi un muļķību. - Domās iegrimis, Gorms spēlējās ar vienu no kaklā pakarinātajām gardām, un Reitam iešāvās prātā: nez kura nelaiķa zobenu tā reiz līdzsvarojusi. - Es jau labu laiku pētu to logu un nevaru saprast, kas tajā atainots.

- Man šķiet, ka tur Vienīgā dieviete atvēl troni Augstajam karalim.

- Tev taisnība! — Gorms uzsita knipi. - Bet tie ir tikai skaisti meli. Es reiz satiku vīru, kurš izgreba to troni, un viņš nebija dievs, bet gan vergs no Sagenmarkas ar neaptverami smacīgu elpu. Nekad neesmu uzskatījis to par smalku meistardarbu, un manas domas nav mainījušās. Pārāk sacakots. Laikam likšu izgatavot jaunu.

Reits izbrīnā sarauca pieri. - Vai jaunu troni, manu karali?

- Drīz ar kroni galvā sēdēšu Vaidu palātā kā visas Sašķeltās jūras Augstais karalis. - Gorma skatiens aizklīda sāņus un lūpas savilkās pašapmierinātā smaidiņā. - Neviens cilvēks nav ticis aplaimots ar varenākiem ienaidniekiem kā es. Trīs brāļi Ūtriks, Odems un Ūtils. īpaši viltīgā ķeizariene Leitlina. Gudrais Jillings. Veckun-dze Veksena. Pats Augstais karalis... Esmu izrādījies spēcīgāks par viņiem visiem, ar spēku, viltību un prasmi rīkojoties ar ieročiem, ar Kara mātes labvēlību un Tēva Jārvi nodevību.

- Dižens varonis vēl elpo pat tad, kad vārnas jau dzīro. Dižens valdnieks noskatās, kā sadeg viņa ienaidnieku līki. - Lai cik tukši šie vārdi tobrīd šķistu Reitam,

> > ⁷

Gorms pasmaidīja, tos uzklausot. Cilvēki vienmēr smaida, dzirdot kādu atkārtojam viņu mācīto.

- Jā, Reit, tieši tā! Lai gan tavs brālis runāja vairāk, tu vienmēr biji tas gudrākais. Vienīgais, kurš saprata pa īstam! Kā jau tu teici, Skara kā karaliene raisīs skaudību visā pasaulē, viņa labi pārvaldīs manu dārgumu glabātavu un dzemdēs man veselīgus bērnus, viņa runās atklātu valodu, kas man sagādās draugus visā jūras piekrastē. Izrādās, tu rīkojies pareizi, viņu nenogalinot.

Reits savilka pirkstus dūrēs, tie iesāpējās. - Vai jūs tā uzskatāt, manu karali? — Reita balss gandrīz izčākstēja līdz čukstam, viņam metās nelabi no greizsirdības un netaisnības, bet Gorms to uztvēra kā pateicības asaras.

- Es tā uzskatu un... tev piedodu. — Zobenlauzis pasmaidīja tā, it kā viņa piedošana būtu labākā dāvana, kādu cilvēks var saņemt, un noteikti labāka par to, kādu Reits pelnījis. - Mātei Skērai patīk pastāvība. Savukārt es vēlos, lai ap mani atrastos vīri, nevis vergi, kuri neko neapšauba. Patiesi uzticīgam kalpotājam dažbrīd jāpasargā savs pavēlnieks no viņa paša pārsteidzīgajiem lēmumiem.

- Dievi tik tiešām ir izrādījuši jums savu labvēlību un devuši vairāk, nekā jebkurš cilvēks varētu vēlēties. — Vairāk, nekā jebkurš cilvēks būtu pelnījis, īpaši jau šis te. Reits pavērās uz smaidošo seju, kuru izroboja simtiem kaujās gūto rētu, kuras nu iekrāsojās vitrāžas bezgaumīgajos toņos. Reiz viņš apbrīnoja šo cilvēku. Šis cilvēks bija padarījis Reitu par tādu, kāds viņš ir, - par slepkavu.

Reits paķēra no altāra zelta kausu. - Ļaujiet man uzsaukt tostu par jūsu uzvaru! - Viņš piešķieba kausu tik spēji, ka tumšais vīns kā sarkanas asins lāses izlija pār marmora paaugstinājumu. Reits iedzēra malku kā kausu pildītājs, lai pārliecinātos, ka vīns ir drošs un to drīkst aizskart lūpas, kas vērtīgākas par viņējām.

Aiz muguras atskanēja krakšķis, atbalsojās lāsti, un Gorms pagriezās. Ar to pietika, lai Reits iebāztu divus pirkstus uz krūtīm pakarinātajā maisiņā un sataustītu auksto stiklu.

Augstā karaļa izkaltušais līķis, nogrūsts no bēru galda, bija nokritis zemē, un divi Gorma kareivji nespēja tikt galā ar tumšsarkano līķautu. Smalkais audums saplīsa, jo vīri par to cīnījās kā suņi par kaulu.

- Šķiet, tas labi iederētos kādā varondziesmā, -Gorms nomurmināja, veroties uz kailu tā cilvēka līķi, kurš reiz valdīja pār Sašķelto jūru, bet tagad praktiski bez goda izrādīšanas vāļājās uz paša nepabeigtās grīdas. - Lai gan par šo dienu sacerēs vēl daudz dziesmu.

- Dziesmas par pilsētu krišanu un karaļu nāvi, — Reits piebilda. Viņš metās uz ceļiem un sniedza zelta kausu savam pavēlniekam. Tāpat kā savulaik darīja pēc katra dueļa un katras kaujas, pēc katras uzvaras, pēc katras nodedzinātās lauku sētas un katras nekrietnās slepkavības. - Lai slavēts jaunais Augstais karalis, kurš dzēris no

sentēvu kausa! — viņš iesaucās.

>

- Es tevi nepienācīgi novērtēju, Reit. - Gorms sniedzās pēc kausa un pasmaidīja tieši tāpat kā Skara, kad piemērīja savu bruņukreklu, tikai šoreiz Reita rokas saglabāja mieru. - Esmu bijis netaisnīgs, un tagad mēs redzam, kāds liktenis piemeklē netaisnīgu karali. Tu atgriezīsies pie manis un atkal nesīsi manu zobenu un manu kausu. — Gromgilgorms pielika kausu pie lūpām.

Reits ievilka elpu un lēni nopūtās. - Neko vairāk es nekad neesmu vēlējies.

- Nūja. — Zobenlauzis sarauca degunu. - Tam vīnam ir nejauka garša.

- Vai maz iespējams pateikt vēl precīzāk. — Gorms piemiedza acis un pavērās uz Reitu pār kausa malu, bet iedzēra vēl vienu malku. — Tu esi pamatīgi mainījies. Laiks, ko pavadīji blakus manai topošajai karalienei, ir iemācījis tev lielu izpratni un pacietību.

- Karaliene Skara lika man uz daudz ko paskatīties citādi, manu karali. Man jāpavēsta viņai, ka pametu dienestu viņas paspārnē un atgriežos savā īstajā vietā. Pie īstā karaļa sāniem.

- Pie īstā karaļa? Gandrīz jāsaka, ka tu esi labi dresēts! - Gorms izdzēra kausu sausu un aizmeta. Tas grabēdams aizripoja pa altāri. Gorms noslaucīja bārdā iepilējušās lāses. - Tad jau ej pie karalienes, visticamāk, viņa ir jau izkāpusi krastā. Beigu beigās mums rīt gaidāmas kāzas. Domāju, viņa noskums, ka jāzaudē savs mīļākais suns. - Zobenlauzis pastiepa roku lejup, lai nevērīgi pakasītu Reitam aiz auss. - Savukārt es priecāšos, ka atgūstu savējo.

Reits dziļi paklanījās. - Suns būs nesalīdzināmi priecīgāks, manu karali. - Viņš pagriezās un cienīgi, gandrīz tikpat diženi kā agrāk nokāpa no paaugstinājuma, pamāja ar galvu Sorjornam, kurš nāca pretī ar Augstā karaļa apskrāpēto gardu rokās.

— Vai nodedzināt šo māju, mans karali? - karognesis jautāja Reitam aiz muguras.

— Kāpēc lai nodedzinātu to, ko var izmantot? — Gorms atbildēja. - Daži kalta cirtieni, un šīs nožēlojamās statujas būs pārvērstas Kara mātes veidolā - acumirkli mēs būsim uzslējuši varenu templi viņai par godu! Piemērota dāvana tai, kura dāvājusi savam mīļākajam dēlam visu Sašķelto jūru...

Reits izgāja no zāles un uzsmaidīja naktij. Beidzot viņam vairs nebija, ko nožēlot.

Skara pētīja savu atspulgu spogulī. To pašu viņa darīja todien, kad pirmoreiz ieradās Torlbijā, bēgot no vectēva Dievzāles degošajām krāsmatām, - šķita, ka tas noticis pirms simt gadiem. Toreiz viņa gandrīz nepazina spogulī redzamo trauslo meiteni. Skara nejutās īsti pārliecināta, vai labi pazīst to sievieti ar asajiem vaibstiem, kuru redzēja tobrīd, - sievieti ar lepnu izaicinājumu skatienā, cietsirdīgi savilktām lūpām un dunci pie dārgakmeņiem rotātās siksnas, turklāt šķita, ka viņa ir vairāk nekā gatava likt to lietā.

Skara pagrieza aproci, ko savulaik nēsājis Celtnieks Beils, un sarkanais akmens iemirdzējās. Viņa atcerējās, kā saņēma rotu no vectēva rokām, un pārlika, cik ļoti viņš lepotos, ja tagad redzētu mazmeitu. Skara iztēlojās vectēva smaidīgo seju un sarāvās, atminoties, kā viņa līķis iekrita ugunsbedrē. Nekas cits neatlika kā norīt rīklē jau atkal sakāpušo nelabumu, pievērt acis un censties nomierināt pārlēcieniem pukstošo sirdi.

Reiz Skara sevi pārliecināja, ka būs brīva tad, kad

redzēs Gudrā Jillinga līķi. Viņa juta, kā verdzene maigi

sakārto ap kaklu aplikto gardu ķēdi, kurā pavisam drīz

karāsies Augstās karalienes atslēga, un aukstums smagi

sagūla uz viņas atsegtajiem pleciem - tā bija padarīto

darbu un izdarīto izvēlu nasta.

>

Tā vietā, lai atbrīvotos no Mātes Kīras un karaļa Fina

у

rēgiem, viņa bija tiem pievienojusi Gudrā Jillinga un viņa sabiedroto rēgus. Tā vietā, lai atbrīvotos no viņa salto pirkstu pieskāriena Meža zāles pustumsā, kaujas laukā iepretī Beila strēlei Skara iekala sevi vēl ciešākā Jillinga dūres pirmsnāves tvērienā.

Mātei Oudai izrādījās taisnība. Jo ātrāk centies aizbēgt no pagātnes, jo ātrāk tā dzenas tev pakaļ. Atliek tikai pagriezties un ieskatīties tai acīs, censties ļauties pagātnei, lai rezultātā būtu stiprāka nākotnes izaicinājumu priekšā.

Pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja, Skara spēji un ilgi ievilka elpu, tad atvēra acis. - Ienāciet.

Zilajam Dženeram tika uzticēts ceremonijā ieņemt Skaras tēva vietu, kas šķita piedienīgi, jo tagad viņš bija viņas tuvākais radinieks. Ieraugot svēto audumu uz Dženera pleca, Skarai rīklē atkal saskrēja nelabums. Šo audumu apvīs ap viņas un Gorma roku, lai viņus savienotu uz mūžu.

Vecais sirotājs pienāca, apstājās blakus un lēni nogrozīja galvu. Spogulis darīja viņa daudz cietušo seju vēl

daudz vairāk pieredzējušu. - Jūs nudien izskatāties pēc Augstās karalienes. Kā jūs jūtaties?

- Tā, it kā tūlīt vemšu.

- Dzirdēju, ka tieši tā meitenei arī jājūtas savā kāzu dienā.

- Vai viss ir gatavs?

Ja Skara cerēja, ka milzu plūdi aiznesuši kāzu viesus tālu prom jūrā, viņu gaidīja vilšanās. - Nekas tāds vēl nav redzēts! Ķēniņiene Leitlina atveda jūdzēm daudz balta aizkaru auduma, Vaidu palāta ir izrotāta puķu virtenēm, bet grīdas nobārstītas rudens lapām. Vienīgās dievietes statuja jau palikusi bez galvas un drīz vien zaudēs arī ķermeni, bet Augstie dievi ir atgriezušies savā vietā. Sakiet par Tēvu Jārvi, ko gribat, bet viņš prot visu

izdarīt uz ūsinu.

»

Skara izpūta gaisu no vaigiem. - Nu jau Veckungs Jārvi.

- Pēdējā laikā daudzi ir kāpuši krietni augstāk.

- Uzrāpušies līķu kalnā. - Skara sakārtoja gardu ķēdi ap kaklu, un uz krūšu kaula iegailējās Gudrā Jillinga briljants. - Un es pati - visaugstāk.

Dženers gandrīz neklausījās. - Ļaudis sabraukuši no visiem Sašķeltās jūras nostūriem: no Getlandes, Troven-landes un Vensterzemes, pat no Inglfordas un Salām. Sanākuši no šendu, banju un vēl diezin kādām zemēm -to es nudien nezinu. Es pat redzēju dažus emisārus no Katālijas, kuri gribēja runāt ar Augsto karali, bet uzzināja, ka kopš viņu došanās ceļā karalis ir cits.

- Kāds ir ļaužu noskaņojums?

- Daudzas brūces vēl nav sadzijušas — kā ierasts, tās, kuras mēdz ilgi sulot, bet lielākoties cilvēki priecājas, ka Kara māte sakļauj spārnus un Miera tēvs atkal smaida. Daudzi nicina Gormu; vēl vairāk ir tādu, kuri neuzticas Jārvi, bet mīlestība pret jums gan ir pārņēmusi daudzus.

- Pret mani?

- Jūsu slava ir aizskanējusi tālu un plaši! Karotāja karaliene, kas cīnījās par savu zemi, kad vairs nebija neviena, kam to darīt! Sieviete, kura pazemoja Gudro Jillingu, bet izrādīja tam cieņu nāves brīdī. Dzirdēju runājam, ka jūs sevī apvienojat varenību un žēlsirdību. Ašenlīra esot atgriezusies.

Skara uzmeta acis savam atspulgam. Atmiņā nenāca ne mazākā cieņa pret Jillingu, tikai maks ar papīra strēmelēm. Pār lūpām izlauzās skāba atrauga, Skara pielika plaukstu pie vēdera un nodomāja: nez vai Ašenlīru arī mocīja baiļu izraisītas kuņģa kaites. - Patiesībai un slavas dziesmām reti ir pa ceļam, vai ne? - viņa nomurmināja.

- Pat ne vienā virzienā, tomēr skaldus jau nenolīgst, lai viņi teiktu patiesību. - Iestājās klusums, un Zilais Dženers zem sarauktām uzacīm paraudzījās uz Skaru. - Vai esat pārliecināta, ka gribat to darīt?

Skara nemaz nebija pārliecināta, tomēr viņa nevēlējās pašas šaubām uzkraut vēl Džcnera bažas. - Es noslēdzu darījumu. Nevaru uzgriezt muguru, pat ja to vēlētos.

- Vai jūs vēlaties? Iespējams, pasaulē ir vēl sliktāki cilvēki par Zobenlauzi, tomēr man šķiet, ka es jūs pazīstu, manu karalien. Ja jūs pati varētu izvēlēties, šaubos, vai jūs ņemtu par vīru tieši viņu...

Skara norija smagu kamolu. Tā meitene, kāda viņa bija, pirms liesmas apņēma vectēva Dievzāli, varbūt sapņotu par citādu izvēli. Tāpat kā tā meitene, kura tumsā cieši piekļāvās Reitam, — tomēr viņa vairs nebija meitene.

Skara izslēja zodu un, piemiegusi acis, nopētīja savu padomdevēju. Viņa darīja visu, lai izskatītos pārliecināta. - Tad jau tu mani nepazīsti tik labi, kā domā, Zilais Džener. Šodien Gromgilgorms kļūs par Augsto karali. Viņš ir visslavenākais karotājs visā Sašķeltās jūras apkārtnē. Vensterzemes un Trovenlandes alianse darīs stiprus mūs un mūsu ļaudis, nekad vairs neviens naktī nepielaidīs Jeiltoftai uguni! - Skara pamanīja, ka kliedz, un pieklusināja balsi. Viņa piespieda sirdij apklust un runāja tikai ar prātu. - Gorms ir tas, kuru es izvēlētos par vīru, un esmu viņu jau izvēlējusies.

Zilā Dženera acis ieurbās paša zābakos. — Es nekādā gadījumā negrasījos apšaubīt jūsu...

- Es zinu, ko tu gribēji teikt. - Skara maigi uzlika roku uz Dženera pleca, un viņa mazliet miklās acis pievērsās karalienei. - Tu iestājies par mani, kad to nedarīja neviens, un es zinu, ka tu joprojām esi manā pusē. Es lūdzu dievus, lai tā paliktu vienmēr. Tomēr tas ir mans pienākums, un es no tā nenovērsīšos. — Viņa nedrīkstēja to darīt, lai cik sāpīgi būtu.

Zilais Dženers pasmaidīja, atsegdams retos zobus; Skara bija iemīlējusi šo smaidu un to, kā prieka grumbiņas izvago viņa vēja appūsto seju. - Tad gatavosimies jūsu kāzām.

Durvis atsprāga vaļā, un abi pagriezās. Māte Ouda stāvēja un blenza, jaunais tērps šķita pārāk garš un pinās starp kājām, maģistres krūtis strauji cilājās, un uz bālās pieres spīdēja sviedri. Nebija jābūt apveltītam ar īpašu prātu, lai saprastu, ka viņu nomāc nepatīkami jaunumi.

- Speriet laukā! - Skara nošņāca, un rīkles galā iekņudējās nelabums.

- Manu karalien... - Māte Ouda norija siekalas, un acis apaļajā sejā iepletās tikpat apaļas. - Gromgilgorms ir miris.

- Es zinu, ka jūs to izdarījāt! - Māte Skēra šņāca, viņas ienaids līdz griestiem piepildīja Vaidu zāli, tas atbalsojās tik vareni, ka Kols ierāva galvu plecos. - Vai arī tā jūsu kuņa...

- Ja jūs runājat par karalieni Skaru, tad viņa nav ne kuņa, ne mana.

Skēras niknums nespēja neko nodarīt Veckunga Jārvi smaidam, tāpat kā bultas - elfu akmens sienām. - Ja jūs zinātu, ka esmu par to atbildīgs, jūs atklātu pierādījumus, tomēr esmu pārliecināts, ka jums tādu nav, jo, man ar to nav nekāda sakara.

Skēra pavēra lūpas, bet Jārvi uzreiz turpināja: - Mēs runājam par Gromgilgormu - Zobenlauzi un Bāreņu radītāju! Viņš lielījās, ka nevienam nav vairāk ienaidnieku kā viņam! Katra garda viņa ķēdē bija kādu nenokārtoto rēķinu simbols.

- Turklāt beigu beigās... — Kols iepleta rokas un centās izskatīties tik atklāts, cik cilvēkam tas vispār iespējams, - reizēm... cilvēki vienkārši mirst.

Māte Skēra pavērsa stindzinošu skatienu pret Kolu.

— Par šo cilvēki noteikti mirs, to es jums apsolu!

Jārvi sargi sakustējās un nepriecājās, to dzirdot. Lai gan apzeltītas maskas aizsedza viņu sejas, elfu ieroči bija aizdomīgi atsegti. Vīri, kuri aizairēja līdz Strokomai, bija saslimuši, trīs — jau miruši. Šķita, ka bez Skifras zālēm drupas tik tiešām ir tik bīstamas, cik par tām runā nostāstos. Tagad vairs nevarēs atvest jaunas relikvijas, tomēr Veckungam Jārvi netrūka vīru, kuri labprāt nēsāja jau pārvestās. Galu galā, paņēmuši rokās šos ieročus, viņi acumirklī kļuva stiprāki par visiem slavas dziesmās apdziedātajiem karotājiem.

- Māte Skēra, vai jums tiešām nav nekā labāka, ko darīt, kā apmētāt manu mācekli ar tukšiem draudiem? -Veckungs Jārvi nevērīgi paraustīja plecus. - Gorms nomira, neatstājis mantinieku. Ikviens karotājs alkst pierādīt, ka ir visstiprākais, un tas varētu Vensterzemē radīt haosu. Jums jānodrošina kārtība un jāgādā, lai atrastu jaunu karali, neizlejot pārāk daudz asiņu.

- Jā, es atradīšu jaunu karali. - Skēra nikni paraudzījās uz Jārvi un turpmāko rietin norēja: — Pēc tam noskaidrošu patiesību par šo te, un pienāks atmaksa. -Viņa pacēla līko pirkstu pret Augsto dievu statujām.

- Dievi redz visu! Viņu taisnā tiesa gaida visus!

Jārvi sarauca pieri. - Kā liecina mana pieredze, viņi nesteidzas to izspriest. Noskaidrojiet patiesību, kādu vien vēlaties, bet Augstā karaļa pagaidām nebūs. Pēdējais mums atnesa vien asinsizliešanu, un Sašķeltajai jūrai nepieciešams laiks, lai sadziedētu brūces. - Viņš negribīgi

pielika roku pie krūtīm. - Pagaidām vara paliks Maģistrāta rokās, ir pienācis Miera tēva laiks.

Māte Skēra riebumā nošņācās. - Pat Veckundze Vek-

>

sena neuzdrošinājās celt sevi tik augstu.

- Es to daru nevis sevis, bet gan lielākā labuma vārdā.

- Visi tirāni tā saka!

- Ja jūs tik ļoti nicināt manas metodes, varbūt atdodiet to elfu ieroci, no kura nešķiraties! Vai arī tas tomēr

>

nav tik ļauns, kā jūs sākumā baidījāties?

- Reizēm pret ļaunumu jācīnās ar ļaunu. - Skēra paskatījās uz Jārvi sargiem un noslēpa savu ieroci dziļāk zem apmetņa. — Ja jūs vispār esat kaut ko iemācījis pasaulei, tad tieši to.

Jārvi seja nocietinājās. - Izrādiet cieņu, kā pienākas, Māte Skēra! Vismaz Veckunga Maģistrātam, ja ne cilvēkam, kurš to vada.

- Te būs visa cieņa, ko pret jums jūtu. - Viņa nospļāvās uz grīdas pie Jārvi kājām. - Es vēl neesmu teikusi galavārdu. - Māte Skēra izgāja no Vaidu palātas, un viņas soli atbalsojās līdz pat augstajiem griestiem.

-Žēl gan. - Jārvi ar kāju mierīgi izsmērēja spļaudekļus. - Mēs taču vienmēr bijām tik labi draugi. Un tomēr... - Veckungs pavērās uz Kolu, un vārs smaidiņš ievilkās viņa lūpu kaktiņā. - Ienaidnieki taču ir panākumu cena, vai ne tā?

- Tā man mācīja, Tēvs Jārvi... - Kols veikli palaboja pats sevi: - Es gribēju teikt: Veckungs Jārvi.

- Tā nu tas ir. Nāc man līdzi.

Lai gan Saules māte spoži spīdēja, pakāpusies augstu debesīs, torīt Skekenmuižā bija lijis, un uz pelēkajiem

к

akmeņiem krājās peļķes. Visi ugunskuri bija apdzisuši, tomēr gaisā vēl lidinājās vāra deguma smaka. Lai gan slaktiņš bija izbeigts, gaisā joprojām virmoja vardarbības vēsmas. Pieklusa tirgotāju sasaukšanās, cilvēki staigāja, galvas nodūruši. Pat tālīnas suņa rejas nez kāpēc šķita biedējošas. Pat ja Kara māte bija sakļāvusi spārnus, Miera tēvs vēl nebūt nešķita noteicējs.

Maģistrāta torņa garajā ēnā pulcējās lūdzēju pūlis -ļaudis turp nāca, lai izlūgtos kāda ieslodzītā atbrīvošanu vai indulgenci. Viņi metās uz ceļiem dubļos un verdziski zemojās, kad nepielūdzamais Veckungs Jārvi aizsteidzās garām, un skaļi pateicās viņam par to, ka paglābis pilsētu no šendiem.

Neviens neminēja, ka tieši viņš atdevis Skekenmuižu šendiem, vismaz ne viņam dzirdot.

- Agrāk ļaudis jums māja ar galvu, — Kols nomurmināja. - Ja kaut ko tiešām gribēja, tad paklanījās. Tagad

viņi metas ceļos.

> >

- Tā jau pienākas mesties ceļos Maģistrāta Veckunga priekšā, — Jārvi klusi norūca, ar augstsirdīgu sažuvušās delnas mājienu atbildot uz visverdziskāko lūgšanos.

- Tā gan, bet vai viņi tiešām metas ceļos paša Vec-kunga vai viņa sargu nesto ieroču priekšā?

- Būtiski, ka viņi metas ceļos.

- Vai bailes un cieņa tiešām ir viens un tas pats?

- Protams, nav, — Jārvi izmeta un devās uz priekšu, atstājot vairākus apsargus laukumā, lai tie izdzenā pūli. — Stiprāks vējš drīz vien aizpūš cieņu, bailes gan izdzen dziļākas saknes.

Drupās rāpoja vergu bari. Viņi, sagumuši zem ķēžu turētāju pātagas cirtieniem, atjaunoja pilsētu tādu, kāda tā bija pirms aplenkuma. Kols droši zināja, ka daži no viņiem bija Veckundzes Veksenas itin labi ieredzēti. Tagad viņi pārliecinājās: jo augstāk uzkāp, jo zemāk nāksies krist. Kolu mocīja šaubas, vai ar visām izlietajām asinīm viņiem maz izdevies cik necik pārvērst pasauli. Tagad citi cilvēki nēsāja verga kaklariņķus, arī viņu uzraugi bija citi, bet dzīve tomēr bija tāda pati: tie paši jautājumi, tās pašas atbildes.

- Tu esi neierasti kluss, — Veckungs Jārvi ieminējās, kad viņi tuvojās ostai.

- Reizēm cilvēks tik ļoti stipri cenšas kaut ko iegūt, ka, to saņēmis, nemaz īsti nezina, ko ar to iesākt.

- Beigu beigās uzvara reti sagādā uzvaras prieku. -Jārvi skatiens aizslīdēja sānis, un, kā ierasts, šķita, ka viņš redz Kolam cauri. - Vai tomēr ir vēl kas?

- Šis tas mani... kā lai saka... satrauc... — Patiesību sakot, kopš notikušā domas par to bija izsvilinājušas Kola smadzenēs caurumu.

- Tu nekad neesi turējis savas bažas pie sevis.

Kols pagrieza galvu un sajuta, kā atsvari uzmundrinoši nograb zem krekla. - Māte man vienmēr mācīja, ka godīgums ir labākais vairogs.

- Labs padoms, tāds pats, kāda bija tava māte. Tas nozīmē, ka tu esi godīgs.

- Veckundze Veksena... - Kols grauza naga stūri. - Viņa teica, ka nav nevienu sūtījusi sadedzināt Skifras ģimeni.

Jārvi noskatījās Kolā no augšas. Kopš kļūšanas par Maģistrāta Veckungu viņš bieži noraudzījās uz citiem no augšas. - Tie ir meli. Tādi paši meli kā tie, ka mūsu aliansē ir nodevējs. Veckundze Veksena prata sēt nesaskaņas ienaidnieku rindās. Nu viņa to dara, pat atrodoties aiz Beidzamajām durvīm.

- Varbūt... - Kols tik stipri saspieda kopā pirkstu galus, ka tie kļuva balti. Katrs vārds bija jāizspiež ar varu. - Jūs man vienmēr mācījāt meklēt to, kuram tas izdevīgi.

Veckungs Jārvi piepeši apstājās kā zemē iemiets, un Kols dzirdēja, ka vienlaikus apstājas arī sargi. Viņš redzēja, kā to ēnas pār bruģakmeņiem aizstiepjas līdz viņam. Tās bija elfu ieroču ēnas. - Un kurš šoreiz ir ieguvējs?

- Jūs, - Kols izdvesa aizkritušā balsī un, nepacēlis skatienu no saviem pirkstiem, steidzīgi piebilda: - Vai mēs. Getlande. Mēs visi. Nebūtu sadedzināta tā zāle, Skifra nedotos uz ziemeļiem. Bez Skifras nebūtu nekāda brauciena uz Strokomu. Nebūtu brauciena uz Strokomu, nebūtu elfu ieroču. Bez elfu ieročiem mēs neuzvarētu pie Bcila strēles. Bez uzvaras pie Bcila strēles...

Tēva Jārvi kroplā roka uzgūla Kola plecam tik stipri, ka pārtrauca viņa prātošanu. - Nākotne ir miglā tīta. Vai tiešām tu domā, ka es varēju to visu izplānot?

- Varbūt...

- Tādā gadījumā tu vienlaikus gan glaimo, gan aizvaino mani. Esmu vienmēr teicis, ka spēks nozīmē mūžam paturēt ēnā vienu plecu, bet ne jau abus, Kol. Skifra bija mūsu draugs. Vai tiešām tu domā, ka es varēju kādam likt viņu nogalināt? Sadedzināt viņas bērnus?

Skatoties Jārvi bālajās acīs, Kols tobrīd nodomāja, vai maz ir kas tāds, ko Galvenais maģistrs nevarētu izdarīt. Tomēr viņa rīcībā nebija vairāk pierādījumu kā Mātei Skērai un pat vēl mazākas iespējas gūt gandarījumu. Viņš izspieda vāru smaidu un papurināja galvu. - Protams, ne. Tas tikai... satrauca mani, vairāk nekā.

Tēvs Jārvi novērsa skatienu. - Vispār jau tu nedrīksti tik viegli ļauties satraukumam, jo tev no manis jāpārņem Getlandes maģistra pienākumi. - Jārvi to izmeta kā suņu dresētājs kaulu, un Kols, protams, kā nocieties kucēns metās tam pakaļ.

— Es? - Viņš pielika soli, lai panāktu Jārvi, un balss ieskanējās dzidri kā meitenei. - Getlandes maģistrs?

- Tu esi tikpat vecs kā es toreiz, kad pārņēmu Mātes Gundringas zizli. Es zinu, ka tu pats sev vēl īsti neuzticies, bet es uzticos tev. Jau sen bija laiks tev nokārtot pārbaudījumu, dot zvērestu un kļūt par maģistru. Tu sēdēsi blakus Melnajam tronim un būsi Tēvs Kols; augi, grāmatas un klusi izrunāts vārds būs tavas pirmtiesības.

Viss, ko viņš vēlējās, - cieņa un autoritāte, vēl iespēja likt lietā savas dotības. Tēvs Kols. Labākais, par ko viņš varētu kļūt. Kāpēc gan šī doma iedvesa bailes?

Piestātnē drūzmējās cilvēki, ļaudis kaulējās, strīdējās un draudēja sešās Kolam zināmās un vēl vismaz tikpat viņam svešās mēlēs. Kuģi drūzmējās pie mola, tie ķērās cits aiz cita, ieejot un izejot no ostas, airi sitās cits pret citu un skrāpēja kuģu sānus.

Daudzi pameta Skekenmuižu, ļaujoties neuzticības tumsai, kas sekoja Gorma nāvei. Sendi jau bija gabalā ar savu laupījumu, kurnot, ka saņēmuši tikai daļu no solītā.

Trovenieši devās uz mājām, lai no jauna uzceltu iznīcinātās lauku sētas, nopostītās pilsētas un smagi cietušo valsti. Kopš Gorma ķēde viņus vairs nesaistīja, vensterieši jau bija sadalījušies sīkos grupējumos un traucās mājup, lai pasargātu to, kas viņiem vēl pieder, vai mēģinātu sagrābt to, kas piederējis citam, pirms ziemeļos iestāsies ziema.

- Daudzi brauc prom, — Kols teica.

- Tas tiesa. - Tēvs Jārvi vēroja kņadu un atviegloti nopūtās. - Tomēr daudzi arī ierodas.

Uz katra kuģa, kas ienāca līcī, atradās vērīgās getlan-diešu tirgotājas - Zelta ķēniņienes — kalpotājas, kuras šurp nākušas iekasēt nodevas. Netrūka dedzīgu Lūgšanu audēju, kuri bija nobrieduši padzīt Vienīgo dievieti un uz katra Skekenmuižas ielu stūra skandēja cildinājumus daudzdievībai. Ar katru dienu pilsētā ieradās aizvien vairāk karavīru bezzemnieku, kurus Veckungs Jārvi šurp aicināja no visiem Sašķeltās jūras nostūriem, un baltais Maģistrāta ērglis dižojās uz viņu pavisam nesen pārkrāsotajiem vairogiem.

- Viņi atved daudz zobenu, — Kols nomurmināja.

- To viņi dara gan. Kādu brīdi mums jāļauj Miera tēvam pasmaidīt.

- Kopš kura laika Miera tēvs smaida, redzot zobenus?

- Kol, tikai pusi kara izcīna ar zobeniem, un tikai pusi miera izcīna ar arkliem. - Jārvi uzlika sažuvušo delnu uz līkā zobena spala, no tā viņš joprojām nešķīrās. - Zobens īstajās rokās var pārtapt par godīgu darbarīku.

Kols pavadīja ar skatienu karavīru bariņu ar nopietnām sejām, kuri pagāja garām, nesdami ieročus tikpat lepni, kā nesen apprecēta sieva dižojas ar savu atslēgu.

— Kurš izlemj to, kuras ir pareizās rokas?

- To darīsim mēs. Mums tas jādara. Varas turētāju pienākums ir atmest bērnišķīgus priekšstatus un izvēlēties mazāko ļaunumu. Pretējā gadījumā pasauli pārņems haoss. Tu taču vairs nešaubies, Kol?

- Vai es šaubos? - Ak dievi, viņš bija radīts, lai šaubītos. - Nē, nē, nē. Nešaubos. - Kols nokremšļojās.

- Varbūt. Es zinu, cik daudz esmu jums parādā. Es tikai... nevēlos jūs pievilt.

- Tu esi vajadzīgs man blakus, Kol. Es apsolīju tavam tēvam, ka došu tev brīvību, un to izdarīju. Apsolīju tavai mātei, ka parūpēšos par tevi, un to daru. — Jārvi balss atmaiga. - Arī es par šo to šaubos, un tev... jāpalīdz man pieņemt pareizo lēmumu. - Līdz šim Kols nebija dzirdējis šādu vājumu un nebija gatavs to dzirdēt. Tas gandrīz līdzinājās izmisumam. - Ralfs atgriezās Torlbijā pie savas sievas. Man vajadzīgs kāds, kuram varu uzticēties. Kāds, kurš man atgādina, ka es varu darīt labu. Ne tikai lielāko labumu, bet... labu. Lūdzu! Palīdzi man palikt gaismas pusē!

- Man tik daudz vēl jāmācās, - Kols noburkšķēja, bet, lai kā viņš centās izgrozīties, tas viņam neizdevās.

- Kā jārīkojas katram vīrietim, tu iemācīsies praksē tāpat kā es. — Jārvi uzsita knipi. — Aizmirsīsim par pārbaudījumu!

Kols nesaprata. - Kā - aizmirsīsim?

- Es taču esmu Maģistrāta Veckungs, kurš gan varēs man atteikt? Vari dot savu zvērestu tūliņ pat. Tu vari

г

tepat mesties uz ceļa kā kokgriezējs Kols un piecelties jau kā Tēvs Kols, Getlandes maģistrs!

Pat ja viņš nebija iztēlojies mešanos ceļos uz piestātnes dēļiem, Kols tomēr vienmēr zināja, ka šis bridis pienāks. Viņš par to sapņoja un ar to dižojās, vārdu pa vārdam viņš kāri iemācījās zvērestu no galvas.

Kols nesteidzīgi slīga lejup un notupās uz ceļiem, ūdens iesūcās kokgriezēja Kola biksēs. Veckungs Jārvi stāvēja blakus kā tornis un smaidīja. Draudēt nebija nepieciešams, ar to nodarbojās sargi ar neredzamām sejām, kuri joprojām neatkāpās no maģistra ne soli.

Kolam tikai jānorunā zvēresta teksts, un viņš būs maģistrs. Ne tikai Brālis Kols, bet Tēvs Kols. Viņš stāvēs blakus karaļiem un pārvērtīs pasauli. Viņš būs vislabākais cilvēks, kāds vien var būt, tāds, kā māte vienmēr vēlējās. Viņš nekad nebūs atstumtais, nekad nebūs vājš. Viņam nebūs sievas un ģimenes, tikai Maģistrāts. Viņš pametīs gaismu un vienu plecu vienmēr turēs ēnā. Vismaz vienu.

Lai tā notiktu, viņam tikai jāpasaka šie vārdi un jāpieceļas kājās.

Par savu dzīvesvietu Skara izraudzījās māju ar aizaugušu iekšpagalmu, kur zēla nezāles un vijās efejas, tomēr savulaik kāds par to noteikti bija rūpējies, jo pie saules sasildītās sienas uzmācīgi saldi joprojām smaržoja vēlās rudens puķes.

Lai gan koki zaudēja lapas un laiks kļuva auksts, Skarai patika tur sēdēt uz ķērpjiem apauguša akmens. Tas viņai atgādināja mūriem apjozto dārzu pie Meža zāles, kur Māte Kāra viņai mācīja zālīšu nosaukumus. Tikai zālītes šeit neauga un Māte Ķīra bija mirusi.

- Skekenmuižā valda...

- Nāvējoša gaisotne, - Māte Ouda pabeidza teikumu Skaras vietā.

Kā ierasts, maģistre atrada piemērotu vārdu. Iedzīvotājus nomāca nepatika un bailes, atlikušie alianses dalībnieki ķērās cits citam pie rīkles. Visur grozījās Jārvi kareivji ar Miera tēva dūju pie apmetņa, bet Kara mātes ieročiem azotē.

- Jau sen bija laiks atgriezties Trovenlandē, mums tur daudz darāmā, — Skara sacīja.

- Kuģi tiek gatavoti, manu karalien, — Zilais Dženers atbildēja. - Es gribēju Reitam piedāvāt aira vietu...

Skara bažīgi pavērās uz veco sirotāju. - Vai viņš to lūdza?

- Tādi kā viņš nemēdz lūgt, tomēr es dzirdēju, ka viņam īsti nesapas ar Dzelksni Batu un arī Gorma zobenu viņš vairs nevar nest...

>

- Reits izdarīja izvēli, - Skarai aizlūza balss. - Viņš nevar braukt mums līdzi.

Dženers apjuka. - Bet... jūras šaurumā viņš cīnījās par jums un Beila strēlē izglāba man dzīvību. Es apsolīju, ka viņam pie mums vienmēr atradīsies vieta...

- Tev nevajadzēja tā teikt. Man nav jātur tavi solījumi.

Skarai sāpēja, redzot, cik ļoti viņa ir sāpinājusi Dže-

neru. — Protams, manu karalien, — viņš nomurmināja.

Sagriezās auksts vējš, un virs senajiem akmeņiem cita citu dzenāja sausas lapas. Sakaltušajās īvēs iečivinājās kāds putns. Māte Ouda nokremšļojās. - Manu kara-lien, man jums kaut kas jājautā. Vai jums ir regulāras mēnešreizes?

Skaras sirds piepeši sāka dunēt un seja svilt, viņa nodūra acis.

- Manu karalien?

- Nē.

- Vai... tāpēc jūs tik ļoti negribat atvēlēt aira vietu karaļa Gorma zobennesim? — Zilais Dženers samulsa, bet Māte Ouda uzminēja patiesību. Ar gudriem padomdevējiem ir viena bēda — viņi vienlīdz skaidri pamana kā sava metra, tā viņa ienaidnieka melus.

- Viņu sauc Reits, - Skara nomurmināja. - Vismaz sauciet viņu vārdā.

- Sēklas diedzētājs ir jūs svētījis, - maģistre klusi sacīja.

- Viņš ir mani nolādējis. - Skara gan zināja, ka nevar vainot nevienu citu. - Ja māc šaubas, vai izdzīvosi līdz rītrītam, tu īpaši nedomā par aiznākamo dienu.

- Nav iespējams vienmēr rīkoties gudri, manu karalien. Ko jūs grasāties darīt?

Skara saķēra galvu. - Dievi, palīdziet man, es nezinu.

Māte Ouda notupās pie Skaras. - Jūs varētu iznēsāt bērnu, mēs pat varētu to paturēt slepenībā. Tomēr tas var apdraudēt jūs un jūsu stāvokli.

Skaras un Oudas acis sastapās. - Vai arī...?

- Mēs varētu panākt, lai mēnešreizes atsākas. Tas ir iespējams.

Mēle lipa pie aukslējām, kad Skara atsāka runāt. - Vai arī tad es tiktu apdraudēta?

- Zināmā mērā. - Māte Ouda mierīgi nenovērsa skatienu. — Tomēr, manuprāt, ne tik bīstami.

Skara uzlika plaukstu uz vēdera. Nekādu pārmaiņu. Slikta dūša nemocīja biežāk kā parasti, nemanīja arī, ka tur kaut kas augtu. Domājot par to, ka tā vairs nebūtu, Skara sajuta vienīgi atvieglojumu, kā arī nesamierināmu vainas apziņu, kas pēdējā laikā šķita zudusi.

Tomēr Skara jau sāka pierast pie nožēlas noslēpšanas dziļākā dvēseles stūrītī. - Es gribu tikt no tā vaļā, - viņa čukstus sacīja.

Māte Ouda maigi saņēma karalienes delnas. - Kad atgriezīsimies Trovenlandē, es visu sagatavošu. Vairs nedomājiet par to, jums jau tā ir uzvelta diezgan smaga nasta, šo uzticiet man.

Skara rija kaklā kāpjošās asaras. Ar sausām acīm viņa stājās pretī draudiem un naidam, pat Nāvei, bet no sīkas maiguma izpausmes gribējās raudāt. - Paldies, - Skara nočukstēja.

- Cik aizkustinoša ainina!

>

Māte Ouda veikli piecēlās kājās un pagriezās pret Veckungu Jārvi, kurš ienāca mazajā dārziņā.

Viņš joprojām nēsāja to pašu vienkāršo ģērbu un to pašu nodilušo zobenu, viņš nebija šķīries no ierastā elfu metāla zižļa, lai gan kopš piedalīšanās Jillinga nogalināšanā tā nozīme bija mainījusies. Ap kaklu gan Jārvi bija aplicis ķēdi, kuru agrāk nēsāja Veckundze Veksena, tikai uzvēris uz tās jau pats savu čaukstošo papīru ruļļus. Viņa seja bija pārvērtusies, acis raudzījās skarbi un vērīgi, un to Skara redzēja pirmoreiz. Kopš apmešanās Maģistrāta tornī Jārvi, visticamāk, nēsāja cietsirdības masku vai arī bija noņēmis laipnības masku, kas tagad jau izrādījās lieka.

Pārlieku bieži, gāžot kaut ko nīstamu, mēs to nevis iznīcinām un sākam visu no sākuma, bet gan paši paceļamies tā vietā.

- Pat mana sīkā un daudz sistā akmens sirds atmaigst, redzot tādu valdnieces un maģistres tuvību. - Jārvi lūpas savilkās smaidā, kurā nebija ne miņas no siltuma. - Karaliene Skara, jūs protat iedvest uzticību.

- Tas nav nekas brīnumains. - Skara piecēlās kājās, rūpīgi nogludināja kleitas priekšu un tikpat rūpīgi arī savu sejas izteiksmi, neizrādot neko, — tieši tā, kā mācīja Māte Ķīra. Nez kāpēc šķita, ka dažos nākamajos mirkļos varētu noderēt viss Mātes Kīras mācītais un pat vēl vairāk. - Es cenšos izturēties pret cilvēkiem tā, kā vēlētos, lai izturas pret mani pašu. Varas turētāji nedrīkst būt tikai nežēlīgi, Veckungs Jārvi, viņiem jāizrāda arī augstsirdība, viņiem sevī jāsaglabā mazliet žēlsirdības.

Galvenais maģistrs pasmaidīja nevainīgi kā bērns. - Simpātisks sentiments, manu karalien. Kā noprotu, drīz jūs dosities prom uz Trovenlandi. Līdz tam man ar jums jārunā.

- Vēlaties novēlēt labu ceļavēju, visgodājamākais Veckungs Jārvi? - Māte Ouda sakrustoja rokas uz krūtīm un pavērās uz Jārvi. — Vai pārrunāt valstiskas lietas?

- Valstiskās lietas vislabāk apspriest zem četrām acīm, - Jārvi attrauca. - Atstājiet mūs.

Māte Ouda iesāņus jautājoši paskatījās uz Skaru, kura atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Ir lietas, ar kurām jātiek galā vienai pašai. - Es būšu tepat aiz durvīm, ja jebkas nepieciešams, - Māte Ouda sacīja un izgāja no dārza.

- Tas nebūs nepieciešams! - Galvenā maģistra bālo acu skatiens ieurbās Skarā auksts kā tikko uzkritis sniegs. Tā skatās cilvēks, kurš zina, ka uzvarējis, vēl pirms spēle pat sākusies. — Kā jūs noindējāt Gromgilgormu?

Skara izbrīnā sarauca pieri. - Kādēļ lai es to darītu? Viņš man bija krietni noderīgāks, atrodoties šimpus Beidzamajām durvīm. Tieši jūs visvairāk ieguvāt no viņa nāves.

- Es jau neesmu vienīgais shēmotājs, tomēr jāatzīst, ka man krituši laimīgi kauliņi.

- Tad jau laikam veiksminieks ir bīstamāks par viltnieku, vai ne, Veckungs Jārvi?

- Tad trīciet, redzot abus satiekamies. - Viņš atkal pasmaidīja, tikai šoreiz smaidā vīdēja tik stipra vēlēšanās, ka Skarai matiņi sacēlās uz skausta. - Tas tiesa, ka kopš mūsu pēdējās vienošanās starp kapkalniem ielejā pie Beila strēles daudz kas ir mainījies. Viss ir daudz... vienkāršāk. Vairs nav jārunā par aliansēm, kompromisu vai balsīm.

Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī, mēdza teikt vectēvs. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Skara centās turēties lepni, tāpat kā to darīja vectēvs, skatoties Nāvei acīs. - Ūtils un Gorms ir izgājuši pa Beidzamajām durvīm, - viņa sacīja. Atlikusi tikai viena balss, un tā pieder...

- Man! - Jārvi iebrēcās un izvalbīja acis. - Nav iespējams izteikt, cik ļoti iedvesmo saruna ar cilvēku, kurš saskata lietas būtību, tāpēc es jūs neaizvainošu un nevilkšu visu garumā. Jūs apprecēsieties ar karali Druinu.

Skara bija gatava daudz kam, tomēr, dzirdot Jārvi teikto, viņa nespēja novaldīt elsas. - Karalim Druinam ir trīs gadi.

- Tātad viņš izrādīsies ne tik ļoti prasīgs kā Zoben-lauzis. Pasaule ir pārvērtusies, manu karalien. Man šķiet, ka tagad Trovenlandei... - Jārvi pacēla gaisā sažuvušo roku un sāka grozīt kroplo plaukstu šurpu turpu, - nav jēgas pastāvēt. - Viņam tomēr izdevās ar vienīgo mezglaino pirkstu uzsist griezīgu knipi. - Turpmāk tā būs Gctlandes sastāvdaļa, lai gan uzskatu, ka vislabāk būs, ja arī turpmāk mana māte nēsās dārgumu glabātavas atslēgu.

- Kā tad ar mani? - Lai cik skaļi dunēja sirds, Skara pūlējās nepacelt balsi.

- Manu karalien, jūs izskatāties skaista neatkarīgi no tā, kas jums mugurā. - Veckungs Jārvi pagriezās uz durvju pusi.

- Nē. - Skara nespēja noticēt, cik ārkārtīgi nosvērti viņa to pateica. Skaru pārņēma dīvains miers. Iespējams, tāds pats miers pirms kaujas pārņēma Celtnieku Beilu. Pat ja Skara nav karotāja, šis bija viņas kaujas lauks un viņa bija gatava cīņai.

- Nē? - Jārvi griezās atpakaļ, un smaids pagaisa no viņa lūpām. — Es ierados, lai pavēstītu par to, kā būs, nevis lai jautātu jūsu viedokli, vai arī būšu pārvērtējis jūsu...

- Nē, - Skara atkārtoja. Vārdi būs viņas ieroči. — Mans tēvs nolika galvu par Trovenlandi. Mans vectēvs krita par Trovenlandi. Es atteicos no visa, lai cīnītos par Trovenlandi. Kamēr vien būšu dzīva, es nepieļaušu, ka vilki to saplosa gabalos.

Galvenais maģistrs spēra soli uz priekšu, un viņa izdēdējusī seja saspringa niknumā. - Pat neuzdrīksties mani izaicināt, tu, vemjošā klaidone! - viņš šņāca un piesita sažuvušo delnu sev pie krūtīm. - Tu pat nenojaut, ko es esmu ziedojis, ko esmu izcietis! Tev nav ne jausmas par to, kādās liesmās esmu rūdījies! Tev nav ne zelta, ne vīru, ne zobenu...

- Ar zobeniem izcīna tikai pusi no kara. - Māte Ķīra vienmēr uzsvēra, ka smaids nemaksā neko, tāpēc Skara pasmaidīja tik mīļi, cik vien spēja, paņēma papīra strēmeli, kas atradās aiz muguras, ar diviem pirkstiem salocīja un pasniedza uz priekšu. — Tā ir dāvana jums, Veckungs Jārvi, - viņa sacīja. — No Gudrā Jillinga.

Visticamāk, visā Sašķeltās jūras piekrastē neatrast viltīgāku cilvēku par Jārvi, tomēr Skara bija mācījusies lasīt ļaužu sejas un pamanīja sīku trīsu pie Vcckunga acs. Skara saprata, ka Jillinga pēdējais čuksts kaujas laukā pie Beila strēles izrādījies patiesība.

- Es bez piespiešanās atzīstu, ka esmu vemjoša klaidone, - Skara sacīja, kad Jārvi izrāva papīru viņai no rokām. - Daudzi saka, ka man bailes slēpjas kuņģī, tomēr esmu pamanījusi, ka dažu pēdējo mēnešu laikā mans raksturs ir nostiprinājies. Vai pazīstat rokrakstu?

Jārvi pacēla acis, viņa žokļi bija saspringti.

- Man likās, ka pazīsiet. Tagad saprotu, cik tālredzīga bijusi Māte Ķīra, ka iemācīja man lasīt.

To dzirdot, Jārvi vaigs vēlreiz notrīcēja. - Tikai ne līdz galam tālredzīga, ja reiz viņa iznesa burtu noslēpumu ārpus Maģistrāta sienām.

- Ko jūs? Māte Ķīra bija ar mieru darīt daudz ko tādu, kas nepienākas, ja uz kārts bija likta Trovenlandes nākotne. - Skara turpināja jau krietni skarbākā tonī -viņai bija jāizrāda savs spēks. - Un es darītu tāpat.

Tēvs Jārvi saņurcīja drebošajā rokā sažņaugto papīru, bet Skaras smaids iepletās jo platāks.

- Protams, varat to paturēt, - viņa sacīja. - Jillings man iedeva veselu maisu. Pa visu Trovenlandi izklīduši septiņi cilvēki, kuriem es uzticos, un katram ir pa vienam pierādījumam. Jūs neparko nenoskaidrosiet, kas viņi ir. Jūs nemūžam neuzzināsiet, kur viņi atrodas. Ja es cietīšu kādā nelaimes gadījumā un tāpat kā mans saderinātais nonākšu viņpus Beidzamajām durvīm, tie tiks izsūtīti, kur nākas, un par to runās visos Sašķeltās jūras nostūros... - Skara pieliecās Jārvi tuvāk un turpmākos vārdus nomurmināja tik tikko dzirdami: - Runās par to, ka tas nodevējs mūsu aliansē ir Tēvs Jārvi.

- Neviens tam neticēs, - Jārvi attrauca, tomēr viņa seja nobālēja.

- Šī vēsts nonāks pie meistara Hūnana un Getlandes karavīriem, un viņi uzzinās, ka jūs nodevāt viņu dievināto karali Ūtilu.

- Es nebaidos no Hūnana, — Jārvi pavēstīja, tomēr roka uz zižļa notrīsēja.

- Jūsu māte, Getlandes Zelta ķēniņiene Leitlina, saņems vēsti, ka viņas dēls pārdevis viņas pilsētu ienaidniekiem.

— Māte nemūžam nevērsīsies pret mani. — Jārvi acis zvēroja.

— Šī vēsts nonāks arī pie Dzelksnes Baru, kuras vīrs tika nogalināts jūsu sarīkotajā uzbrukumā. - Skaras balss skanēja salti, nesteidzīgi un nepielūdzami, kā plūst paisums un bēgums. — Viņa gan var izrādīties daudz žēlsirdīgāka, nekā izskatās. Jūs viņu pazīstat labāk nekā es.

Kā zars, kuru liec, līdz tas piepeši pārlūst, Veckungs Jārvi izdvesa savādas elsas, un šķita, ka acumirklī spēks pazūd no viņa kājām. Viņš tenteriski atkāpās, paklupa pret akmens solu un smagi novēlās uz tā. Jārvi centās noturēt līdzsvaru, bet elfu zizlis grabēdams izkrita no veselās delnas tvēriena. Viņš sēdēja un plati ieplestām, mirdzošām acīm raudzījās uz Skaru. Viņš skatījās tai cauri, kā ieraudzījis rēgus kaut kur tālumā.

— Es domāju... ka izdosies likt Gudrajam Jillingam šaubīties, - Jārvi čukstēja. - Man šķita, ka es varētu viņu iekārdināt ar sīkiem noslēpumiem un viņš uzķersies uz vieniem lieliem meliem. Tomēr jūras šaurumā es uzķēros uz viņa āķa. — Asara noritēja no asaru pilnajām acīm un aiztecēja pār putekļaino vaigu.

— Alianse šķobījās. Ķēniņa Ūtila apņēmība mazinājās. Mana māte saskatīja lielāku labumu no miera. Es nevarēju uzticēties Gormam un Skērai. - Jārvi savilka kreiso delnu kroplā dūrē. - Tomēr mani saistīja zvērests - Saules un Mēness zvērests - ka atriebšos sava tēva slepkavām. Es nedrīkstēju piekrist mieram. - Jārvi muļķīgi samirkšķināja plakstus, un asaras straumēm plūda pār viņa bālajiem vaigiem. Iespējams, pirmoreiz Skara atskārta, cik Jārvi ir jauns - tikai dažus gadus vecāks par viņu.

- Tāpēc es liku Gudrajam Jillingam uzbrukt Torlbijai un ķerties pie varasdarbiem, no kuriem vairs nebūtu atpakaļceļa, — Jārvi čukstus turpināja. - Es viņam pateicu, kad un kā uzbrukt. Es negribēju, lai Brands iet bojā, dievi mani liecinieki, cik ļoti es to negribēju, bet... - Veckungs norija siekalas, un elpa aizķērās viņam kaklā, maģistra pleci saguma un galva nokārās tā, it kā viņu nospiestu nodarītā smagums. - Man bija jāpie-nem simts lēmumu, turklāt ik reizi ar lielāko labumu un mazāko ļaunumu. Man bija jāsper tūkstošiem soļu, un nevienu no tiem es nevarēju nespert. - Viņš uzmeta acis elfu zizlim uz grīdas, un lūpas riebumā saviebās. -Kā gan tie varēja atvest mani tik tālu?

Skara neienīda Jārvi, viņai bija žēl maģistra. Viņa slīka nožēlā un zināja, ka nespēj sodīt Jārvi ļaunāk, nekā viņš pats sevi sodītu. Skara vispār nespētu viņu sodīt, jo bez Jārvi viņa nekādi nevarētu iztikt.

Skara notupās pie Jārvi un saņēma viņa asarām slacīto seju plaukstās, uz krūtīm nožvadzēja gardu ķēde. Tagad viņai jāizrāda līdzcietība, cēlsirdlba un žēlsirdība. - Klausies, ko teikšu! - Skara pagrieza Jārvi galvu tā, lai ieskatītos viņa asaru pilnajās acis. - Nekas nav zaudēts. Nekas nav neglābjami sadragāts. Es tevi saprotu. Es apzinos, ko nozīmē varas nasta, un nenosodu tevi. Tomēr mums tas jāpārcieš kopā.

- Kā vergam, kurš pieķēdēts pie savas pavēlnieces? -Jārvi murmināja.

— Kā sabiedrotajiem, kas saistīti viens ar otru. — Ar īkšķu galiem Skara noslaucīja Jārvi asaras. Tagad jāizrāda viltība un jānoslēdz līgums, ar kuru lepotos pati Zelta ķēniņiene. - Es būšu Trovenlandes karaliene ne tikai uz papīra, bet arī īstenībā. Es neslīgšu ceļos neviena priekšā un pilnībā baudīšu Maģistrāta atbalstu. Es pati pieņemšu lēmumus par savu tautu. Pati izvēlēšos sev vīru un tad, kad pati to gribēšu. Jūras šaurums vienlīdz lielā mērā pieder kā Trovenlandei, tā Jutmārkai. Puse no mesliem, ko tava māte iekasē no kuģiem, kuri iziet caur šaurumiem, nonāks manā dārgumu glabātavā.

— Viņa ne...

>

Skara vēlreiz sapurināja Jārvi galvu un šoreiz jau stiprāk. - Viens pareizi teikts vārds sašķeļ mezglos sasietu noliegumu striķi, tu to zini. No tava kara Trovenlande cieta vissmagāk. Man vajadzīgs zelts, lai no jauna uzbūvētu to, ko nopostīja Gudrais Jillings. Man nepieciešams sudrabs, lai iegādātos pati savus karavīrus un pati savus sabiedrotos. Ar tādu nosacījumu tu būsi Maģistrāta Veckungs un tavi noslēpumi pie manis paliks tādā pašā drošībā kā pie tevis. — Skara noliecās, pacēla no zemes zizli un sniedza Jārvi. — Tu esi maģistrs, tomēr nostājies Kara mātes pusē. Diezgan esam lējuši asinis, kādam jāiestājas par Miera tēvu.

Jārvi pirksti apvijās ap elfu metāla zizli un lūpas savilkās skumjā smīnā. - Tas nozīmē, ka mēs roku rokā iedejosim tavā spožajā nākotnē un savā starpā noturēsim līdzsvaru Sašķeltās jūras krastos.

— Protams, mēs varētu viens otru iznīcināt, tikai kā vārdā? Ja Veckundze Veksena man vispār ir kaut ko iemācījusi, tad tā ir patiesība, ka tu vari būt briesmīgs ienaidnieks. Daudz labprātāk es gribētu būt tavs draugs. - Skara piecēlās kājās un pavērās lejup. - Tev tāds varētu būt vajadzīgs. Es zinu, ka man tādu noteikti vajadzēs.

Galvenā maģistra acis jau bija nožuvušas. - Diez vai man vispār ir izvēle, vai ne?

- Nav iespējams izteikt, cik ļoti iedvesmo saruna ar cilvēku, kurš saskata lietas būtību. - Skara notrausa no kleitas dažas pieķērušās koku lapas un domāja par to, cik ļoti vectēvs ar viņu lepotos. — Ir tikai viena balss, Veckungs Jārvi, un tā pieder man.

Reits izdzirdēja smieklus - Skaras skaļos, nevaldāmos smieklus - un pasmaidīja.

Pabāzis galvu pilošajā durvju ailā, viņš redzēja viņu ejam - smalkais apmetnis plīvoja, un kapuce bija uzlikta, lai patvertos no smidzinošā lietus. Māte Ouda gāja viņai blakus, bet sargi un vergi drūzmējās visapkārt, kā jau karalienei pienākas.

Reits nogaidīja, kamēr procesija nonāk līdz viņam, tikai tad spēra soli uz priekšu un atglauda no sejas samirkušos matus.

- Manu karalien... - Viņš gribēja to pateikt bezrūpīgi, bet tas izskanēja kā lūdzošs blējiens.

Skara zibenīgi pagrieza galvu, un Reits sajuta to pašu triecienu, kas atņēma elpu, tāpat kā tad, kad pirmoreiz ieraudzīja viņu, tikai šoreiz sāpes bija stiprākas nekā jebkad, un drīz vien tām radās arī rūgtuma pieskaņa. Skaras lūpas nemaz nenotrīsēja, lai izrādītu, ka pazinusi puisi; viņas acis pat nemanīja vainas apziņu, tikai sāpīgu grimasi, it kā Reits viņai atgādinātu kaut ko tādu, ko viņa labprāt gribētu aizmirst.

- Acumirkli, - viņa vērsās pie Mātes Oudas, kura lūrēja uz Reitu tā, it kā viņš būtu mēra līķu pilns kapkalns. Paskatījusies uz slapjo ielu pa labi un pa kreisi, karaliene atkāpās no kalpotājiem. - Es nevaru ar tevi runāt.

- Varbūt vēlāk...

- Nē, nekad. - Reiz viņa pateica Reitam, ka vārdi var iecirst sāpīgāk nekā asmens, un toreiz viņš pasmējās, bet vārds nekad viņu sāpināja kā duncis. - Atvaino, Reit. Tu nevari palikt pie manis.

Reitam šķita: kāds uzšķērdis viņam vēderu un nu

asinīm pieplūst visa iela. - Tas nebūtu pienācīgi, vai

ne? — viņš novilka aizkritušā balsī.

»

- Ne jau pienācīgi, nolādēts! - Skara šņāca. - Tas nebūtu pareizi ne pret manu zemi, ne pret maniem cilvēkiem.

Reita balss bija pārvērtusies izmisīgā čukstā. — Bet kā tad tev pašai?

Skara novaikstījās. Iespējams, no skumjām vai varbūt tikai no vainas apziņas. - Tas nebūtu pareizi arī man. — Skara pieliecās tuvāk un caur pieri pavērās uz Reitu. Vārdi sekoja, asi kā tērauda zobens; lai cik ļoti viņš vēlētos sevi piemānīt, tie neatstāja ne mazāko šaubu. - To laiku, ko pavadījām kopā, labāk uzskatīsim par sapni. Par jauku sapni, bet nu ir laiks pamosties.

Reits gribēja pateikt gudrus vārdus, cēlus vārdus, varbūt pat ļaunus, jebkādus vārdus, tomēr sarunas nekad nav bijušas viņa stiprā puse. Reitam nebija ne jausmas, kā visu sakāmo formulēt dažos vārdos. Bezpalīdzīgi klusēdams, puisis noskatījās, kā Skara uzgriež muguru, tikpat bezpalīdzīgi ar skatienu viņš pavadīja viņas aizejošo stāvu. Skara atgriezās pie saviem vergiem un sargiem, pie savas neapmierinātās maģistres.

Beidzot Reitam atklājās patiesā aina, lai gan tas bija jāsaprot jau sen. Ziemā Skarai tīri labi patika viņa siltums, bet līdz ar vasaras iestāšanos viņa to nopurināja kā vecu mēteli no pleciem.

Diez vai viņš varētu Skarai kaut ko pārmest, galu galā viņa taču bija karaliene, bet viņš - slepkava. Notikušais šķita nepareizi tikai viņam. Reitam būtu jāpriecājas par to, ka palaimējies tikt pie tā mazumiņa, ja vien pēcgarša nebūtu tik neciešami rūgta. Viņam nebija ne jausmas, vai vispār iespējams justies citādi.

Varbūt vajadzēja sarīkot atriebīgu skandālu? Varbūt vajadzēja vienkārši aiziet ar augsti paceltu galvu tā, it kā kāds simts daudz labāku sieviešu lūgtos pēc viņa uzmanības.

Diemžēl Reits pārāk stipri mīlēja Skaru, lai šādi rīkotos. Viņš pārlieku mīlēja meiteni, lai darītu jebko citu, tāpēc tikai stāvēja, auklēja sāpošo roku, saudzēja salauzto degunu un pavadīju viņu ar neticības pilnu skatienu kā suns, kurš salā atstāts aiz durvīm. Viņš cerēja, ka Skara apstāsies, ka pārdomās. Reits cerēja, ka viņa vismaz atskatīsies.

Tomēr tā nenotika.

- Kas starp jums abiem atgadījies? - Reits pagriezās un sev blakus ieraudzīja Zilo Dženeru. - Tikai nesaki, ka nekas, puis.

- Nekas, vecais. - Reits centās pasmaidīt, bet pietrūka spēka. - Paldies.

- Par ko?

- Par to, ka devi man iespēju kļūt labākam. Izrādās, es nebiju pelnījis tik daudz.

Reits ierāva galvu plecos un aizslāja prom lietū.

Reits stāvēja otrpus ielai un vēroja, kā gaisma plūst pa spraugām gar smēdes logu slēģiem, ieklausījās iekšā klabošās laktas melodijā un pie sevis pārlika, nez vai Rīna tur vicina veseri.

Šķita, ka šai meitenei vienmēr izdodas atrast sev piemērotu vietu, lai kurp viņa dotos. Tomēr jāņem vērā, ka cilvēkiem patīk, ja tuvumā uzturas labi ļaudis. Rīna zināja, ko grib, un cītīgi strādāja, lai to sasniegtu. Viņa prata uzburt lietas no nekā un salabot to, kas saplēsts. Viņa bija pilnīgs Reita pretstats.

Reits apzinājās, ka viņam nav tiesību neko prasīt no šīs meitenes, tomēr pēc brāļa nāves viņa bija sniegusi viņam atbalstu. Reits nezināja, kur vēl lai to meklē.

Nožēlojami nošņaukājies, viņš pacēla apsaitēto roku un noslaucīja zem salauztā deguna satecējušos puņķus, tad devās pāri ielai uz durvīm. Viņš izstiepa dūri, lai pieklauvētu.

- Kas tevi šurp atpūtis?

Tas bija Kols — maģistra puika. Ar šķību smaidu sejā viņš izkāpa no tumsas uz ielas biezējošajā pustumsā. īsu brīdi iešķībais smaidiņš Reitam atgādināja brāli, kuru bija zaudējis. Lai gan joprojām diezgan nervozs, puika bija iemantojis jau manāmu nosvērtību - kā cilvēks, kurš salīdzis mieru pats ar sevi. Kaut Reits zinātu, kā to panākt...

Viņš domāja ātri. - Vispār jau... es tā spriedu, ka man noderētu jauns zobens. Tagad asmeņu meistare strādā te, vai ne?

— Viņu sauc Rīna, un tā tas ir - viņa strādā šeit. -Kols saspicēja ausis un pasmaidīja, it kā aiz durvīm skanētu kāda jauka dziesma. - Neviens tev neuztaisīs labāku zobenu kā Rīna, neviens un nekur.

— Un ko tu pats? — Reits painteresējās. - Man nešķita, ka tu varētu interesēties par zobeniem.

- Neinteresējos. - Kola smaids pletās vēl platāks. - Es gribēju lūgt viņas roku.

To dzirdot, Reits sarauca pieri, vai nav pārklausījies. - Ko?

- Jau sen tas bija jāizdara, bet lēmumu pieņemšana man nekad nav padevusies. Bieži esmu kļūdījies, daudz šaubījies. Esmu bijis savtīgs un vājš. Negribēju nevienam nodarīt pāri un galu galā sāpināju visus. - Kols dziļi ievilka elpu. - Tomēr nāve gaida ikvienu no mums. Dzīvot nozīmē vislabāk izmantot to, kas tev gadās ceļā. Ja cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir, visticamāk, viņš būs neapmierināts arī ar to, kā viņam nav.

— Jāatzīst, gudri teikts.

- Jā, tā viņš ir. Tāpēc es tagad lūgšu viņai piedošanu, metīšos ceļos, ja vajadzēs, - un tas, pazīstot Rīnu, visticamāk, būs jādara - un pēc tam lūgšu viņu nēsāt manu atslēgu. Es ļoti ceru, ka viņa teiks jā.

— Es domāju, ka tavs ceļš ved uz Maģistrātu...

Kols izstiepa kaklu un sparīgi pakasīja pakausi. - Ilgu

laiku es domāju tāpat, tomēr tad sapratu, ka pasauli var pārvērst ar dažādiem līdzekļiem. Māte man teica... lai esmu tik labs, cik vien labs varu būt. - Puiša acis piepeši pieplūda asarām, viņš iesmējās un paraustīja ap kaklu apsieto aukliņu, zem krekla kaut kas noklaudzēja. - Žēl, ka pagāja tik ilgs laiks, līdz es sapratu, ko māte ar to domāja. Ceru, ka nav par vēlu. Vai nāksi iekšā?

Reits pamāja uz logu un nokremšļojās. - Nē. - Agrāk pret šo zēnu viņš izjuta tikai nicinājumu, šobrīd viņš apskauda Kolu. — Domāju, tev ir steidzamākas darīšanas.

— Tu taču atkal nebliezīsi man pa pieri, ko?

Reits pamāja uz savu lauzto degunu. - Es vairs nemaz tik ļoti nealkstu badīties kā agrāk. Vēlu veiksmi. — Reits uzsita Kolam uz pleca un aizgāja. - Es atnākšu rīt.

Reits zināja, ka neatnāks.

Iestājās vakars, un garas ēnas stiepās pār piestātni, kad Saules māte grasījās norietēt aiz Skekenmuižas. Pēdējais stars uzšķīla gaismu stiklā, kas atradās Reitam uz delnas. Tā bija iztukšotā Mātes Skčras dotā pudelīte. Pareģojums vēstīja, ka Gromgilgorms nevar krist no cilvēka rokas, bet to paveica dažas vīna kausā iepilinātas indes lāses. Kols pareizi teica: nāve gaida ikvienu no mums.

Reits grūti nopūtās, savilka dūri un novaikstījās, jo salauztajos pirkstos iesmeldzās vecā sāpe. Varētu domāt, ka laika gaitā sāpes mazinās, tomēr, jo ilgāk tās tevi nomoka, jo neciešamākas kļūst. Arī Dženeram izrādījās taisnība - nekas nesadzīst līdz galam.

Reits bija gan kalpojis kā karaļa zobennesis un karalienes miesassargs, gan kā pirmais karavīrs devies kaujā un cilājis airus uz varoņa kuģa. Tagad viņš vairs nebija pārliecināts par to, kas īsti ir. Viņš pat droši nezināja, par ko vēlas kļūt.

Reits bija redzējis tikai karu, viņš domāja, ka Kara māte atnesīs viņam slavu, kaudzi mirdzošu maiņas rinku un brālīgas saites, kādas rodas aiz vairogu sienas. Patiesībā Kara māte atņēma viņam brāli un iedeva tikai ievai-> >

nojumus.

Reits pataustīja smeldzošās ribas, pakasīja ap apdegušo roku aptītos pārsējus un sarauca degunu, jo trula sāpe pārņēma seju. Karš atnesa tikai tukšumu, sāpes un vientulību, kā arī gremdēšanos nožēlas dūksnājā, ja vien komplektā nenāca arī paša nāve.

- Tev nekas nesanāca, vai ne? — Rokas iespiedusi sānos, no augšas viņā noraudzījās Dzelksne Batu. Saules māte rietēja meitenei tieši aiz muguras, un saskatāms bija tikai viņas melnais siluets.

- Kā tu zini? - Reits jautāja.

- Vienalga, par ko ir runa, tu neizskaties pēc cilvēka, kuram būtu izdevies.

Nopūta smagi izlauzās no Reita sirds dziļumiem. - Tu atnāci, lai par mani pasmietos vai lai mani nogalinātu? Jebkurā gadījumā es negrasos tevi atturēt.

- Tā gadījies, ka ne viena, ne otra iemesla dēļ. — Dzelksne nesteidzīgi apsēdās blakus Reitam un pārkāra garās kājas pār mola malu. Kādu brīdi viņa sēdēja un klusēja, domīgi saraukusi rētām klāto seju. Uzpūta vējš, un Reits sāka pētīt divas sausas lapas, kuras pa molu dzenāja viena otru. Beidzot Dzelksne tomēr ierunājās: — Tādiem kā mēs dzīve nav viegla, vai ne?

- Šķiet, nav gan.

- Mēs, Kara mātes aplaimotie... - viņa pavērās uz mirdzošo apvārsni, - nezinām, kur likties, kad varu pārņem Miera tēvs. Tie no mums, kuri visu mūžu karojuši, tiklīdz aptrūkstas ienaidnieku...

- Mēs sākam cīnīties paši ar sevi, - Reits pabeidza.

- Ķēniņiene Leitlina man piedāvāja atkal kļūt par viņas izredzēto vairognesi.

- Tev veicas.

- Es nevaru to pieņemt.

- Kāpēc ne?

- Ja palikšu šeit, man visu laiku būs jāskatās uz to, ko esmu zaudējusi. — Dzelksne blenza tukšumā, un skumjš smaidiņš iezagās viņas lūpu kaktiņā. - Brands negribētu, lai es iznīkstu, tas puisis nepazina greizsirdību. Viņš gribētu, lai pelnos parādās jauni asni. - Viņa uzsita ar plaukstu pa akmeņiem sev blakus. - Tāpēc Tēvs Jārvi dod man Dienvidvēju.

- Cik devīga dāvana.

- Nedomāju, ka viņš tuvākajā laikā dosies jūrā. Man ienāca prātā, ka jāņem kuģis un vēlreiz jādodas lejup pa Dievišķo un Aizliegto līdz pat Galvenajai pilsētai un, iespējams, vēl tālāk. Ja atstāsim ostu dažu tuvāko dienu laikā, mēs varētu paspēt, pirms jūra aizsalst. Tāpēc es vācu kopā komandu - sarunāju savu veco draugu Froru par stūrmani, veco draugu Dodivuā par mantzini, un vecā draudzene Skifra rādīs ceļu pēc zvaigznēm.

- Tev nudien paveicies ar draugiem, ņemot vērā tavu neciešamo raksturu. — Reits vēroja, kā Saules māte iekrāso zeltā viļņus, iegrimstot aiz apvāršņa viņiem aiz muguras. - Tu dosies ceļā un pametīsi veco, nožēlas pilno dzīvi šeit, vai ne? Vēlu veiksmi.

- Es īpaši nepaļaujos uz veiksmi. - Dzelksne sulīgi nokraukājās un nospļāvās viļņos, tomēr negāja prom. - Vakar es uzzināju kaut ko tādu, ko bija vērts zināt.

- Vai to, ka mans deguns lūst tikpat ātri kā jebkuram citam?

- Man vajag, lai reizēm kāds man pasaka nē. -Dzelksne iesāņus paskatījās uz Reitu. - Tas nozīmē, ka man vajadzīgs blakus kāds, kuram pietiktu dūšas pateikt man nē. Daudz tādu es neredzu.

Reits izbrīnā sarauca pieri. — Un vēl mazāk nekā pirms kāda brīža.

- Man vienmēr noderēs kāds sīks nepiesātināms nelietis, turklāt pakaļējais airis vēl ir brīvs. - Dzelksne Batu pieslējās kājās un sniedza Reitam roku. - Vai nāksi?

Reits blenza uz roku un domāja. - Tu gribi, lai pievienojos tā cilvēka komandai, kuru vienmēr esmu ienīdis un kurš pirms pāris dienām mani gandrīz nogalināja? Tu gribi, lai es dodos pāri puspasaulei prom no tā, ko es pazīstu un jebkad esmu gribējis, pretī saņemot solījumu par smagu darbu un nejaukiem laikapstākļiem?

- Nūja, tieši tā. - Dzelksne sāka smīnēt. - Vai tad tev ir labāki piedāvājumi?

Reits atlocīja pirkstus un uzmeta acis tukšajai pudelītei, tad pagrieza delnu otrādi un ļāva tai iekrist jūrā. — Ne gluži.

Reits saņēma Dzelksnes plaukstu, un viņa pierāva puisi kājās.

- Stāt! - Kols iekliedzās un pamāja lopu dzinējam, lai pietur duci saspringto vēršu, kuri vilka resnu un knark-stošu ķēdi, kas viscaur drebēja. Kaut kas nočīkstēja un skaļi nobūkšķēja, līdz platais kores pamats iekrita akmenī izkaltajās ligzdās.

- Nostipriniet to! - uzsauca Rīna, un kokamat-nieku - agrāko karavīru un vēl senāk zemnieku - brigādes sāka dzīt zemē pāļus, bet citi tikmēr tos pieturēja ar ciešu virvju tīklu, lai milzīgā konstrukcija nenokristu.

Skarai iesāpējās kakls - tik stipri nācās atgāzt galvu, lai pavērtos uz augsto jumtu. Kore bija uzslieta uz nopostītajiem dažādu nokrāsu marmora pakāpieniem, kur savulaik Māte Ķīra sveica Jeiltoftā iebraukušos ciemiņus.

Tieši tur savulaik atradās viņas vectēva Dievzāles diženā

>

kore. Tā pati, kura sagāzās viņas acu priekšā tonakt, kad te iebruka Gudrais Jillings. Vai tiešām tas notika tikai pirms dažiem mēnešiem? Skarai šķita, ka pagājis simts gadu un pat vairāk. Viņu pārņēma sajūta, ka šo ainu vērojusi pavisam cita meitene un tas noticis citā pasaulē, bet Skara tikai dzirdējusi nostāstus par to.

Zilais Dženers palūkojās augšup un iepleta bezzobaino smaidu. - Stāv tieši tur, kur vecā zāle.

- Tomēr šī ir augstāka, plašāka un daudz elegantāka, - Skara iebilda. Abi stabi un spāres bija darināti no mastu priedēm - taisnām kā zobena asmens, kuras pa upi bija šurp atplūdinātas no Trovcnlandes augstajiem pakalniem, kur aug vissenākie un garākie koki. Pēc tam tos nolobīja un piešķīra bālajai koksnei skaistu formu.

— Smalks darbiņš. — Skara uzlika cimdā tērpto delnu Rīnai uz pleca. - Zvēru, ka labāku kalēju un labāku kokamatnieku es neatrastu visā Sašķeltās jūras piekrastē.

Rīna pasmaidīja pār plecu. - Tas ir vispārzināms, manu karalien. Jums paveicies, ka bijām piekusuši kalt zobenus.

- Tik daudz talanta, turklāt arī pieticīga, - nomurmināja Māte Ouda.

Rīna nostiepa taisni savu skoteli. - Pieticība domāta tiem, kuriem nav, ar ko lepoties.

- Turi viņus uz vietas! - Kols uzkliedza lopu dzinējiem, paķēra garo ķēdi, kas savienoja vēršu iejūgu ar kores stiprinājuma virsu, un iešūpojās zem tās.

Rīna metās klāt. - Muļķi, ko tu dari, nolāpīts?

- Rāpjos augšā, - viņš atsaucās un, apķēris ķēdi ar kājām, aizlidoja pa gaisu veikli kā vāvere, un nākamajā mirklī jau karājās virs visu galvām un zvārojās vējā.

Rīna saķēra galvu, mati pa pirkstu starpām izslējās gaisā, bet abas uz krūtīm pakārtās atslēgas nožvadzēja.

- Rāpies lejā, pirms neesi nolauzis kaklu!

- Tā ķēde ir lieliska! - Kols atsaucās un rāpās vēl augstāk. - Tev būtu jālepojas ar to!

- Lai dievi nogrābstās! — Rīna kliedza pretī un gandrīz palēcās gaisā, tad savicināja dūri un lūdzoši pavērās uz Skaru. - Vai jūs varētu pavēlēt viņam rāpties zeme, manu karalien?

- Varētu gan. - Skara skatījās, kā Kols uzraušas nostiprinājuma virsotnē, kur savienojās divi masīvi baļķi, un atcerējās Mātes Karas teikto. — Tomēr noslēpums, kā nezaudēt autoritāti, slēpjas mākā dot tikai tādas pavēles, par kurām zini, ka tās tiks pildītas.

- Visi savienojumi izskatās kārtībā! - Laimīgais Kols uzsita ar roku pa gludo spāru sadures vietu. - Rīna, visas tavas jaunās skavas labi turas.

- Es pieskavošu tavu sasodīto pēdu pie zemes, kad tu beidzot tiksi lejā!

- Kā es tādā gadījumā varēšu iegriezt rakstus jumta sijās? - viņš iesaucās un pārlaida pirkstus pār bālo koku. - Kas jums labāk patīk, manu karalien, vai pūķi?

- Melni suņi! - Skara skaļi atbildēja un uzlika plaukstu Zilajam Dženeram uz pleca. - Kā tas apskrubušais rastrs uz tā kuģa, kurš mani nogādāja drošībā, izveda caur vētru un atkal pārveda mājās!

Zilais Dženers saņēma Skaras plaukstu un ar otru roku papliķēja pa to, bet Lūgšanu audēju bariņš tikmēr sapulcējās stiprinājuma pakājē un sāka skandēt lūgšanas Koku tēsējai, Pajumtes devējam un Akmeņu cēlējai, lai šī Dievzāle vairs nekad netiktu izpostīta.

Kols notvēra vienu no piekarinātajām virvēm un šļūca lejā. — Būs melni suņi!

- Kāpēc es neapprecēju zemnieku, nolāpīts! - Rīna murmināja, spēcīgos pirkstus iecirzdama galvā.

Kols veica dažus pēdējos metrus un vieglā solī atgriezās pie lejā stāvošajiem. - Varbūt nevarēji atrast nevienu,

kurš tevi ņemtu?

>

- Cik tādu mums vajadzēs? - jautāja Māte Ouda un, galvu atgāzusi, paraudzījās uz stiprinājumiem.

- Ar piecpadsmit pietiks karkasam, - Kols izmeta, pavērās uz baļķiem un ar saraustītām slaido pirkstu kustībām gaisā kaut ko uzskicēja. Dieviem vien zināms, kā Kolam tas izdevās, tomēr viņš radīja priekšstatu par to, kā izskatīsies pabeigtā celtne, kā augšā izvietosies milzīgās brusas un cik plašu telpu tās ieskaus. Skara pamanīja, ka smaida, garā skatot, kāda pustumsa valdīs zālē, kā tur atbalsosies dziesminieku melodijas, kā plašā ugunskura atblāzmā mirdzēs dāmu ieeļļotie mati un kungu nospodrinātās saktas, — viss būs tieši tāpat kā viņas vectēva laikā.

Māte Ouda klusi iesvilpās, iztēlojoties augsto domu. - Kāds bridis vēl paies, līdz mēs varēsim tur ieiet.

- Meža zāli uzbūvēja divdesmit astoņu gadu laikā, -Skara sacīja.

- Es plānoju visu pabeigt maķenīt ātrāk, manu karaļiem - Kols nopūtās ar kuplu dvašu un lepni uzmeta acis jau padarītajam. — Tomēr nekas, ko bija vērts celt, nav uzbūvēts ātri.

- Ātri kā zibens ir Kara mātes triecieni, — Māte Ouda piebilda. - Miera tēvs uzplaukst kā jauns koks, un viņam nepieciešamas tikpat lielas rūpes.

- Jeiltoftā gan mājas aug ātri kā sēnes. — Zilais Dže-ners no pakāpieniem palūkojās uz zemāk izpletušos pilsētu. - Tu no rīta pamosties pēc lietus, un tur jau tās ir. - Dženeram bija taisnība: jaunā pilsēta dzima uz vecās pelniem, tikko uzceltu glītu māju kontūras pamazām ieskāva platās, taisnās ielas, kuras Māte Ouda izplānoja zemes gabalā starp Dievzāles būvlaukumu un jūru; zāģi zviedza, āmuri klaudzēja, un mūrnieki skaļi sasaucās no ausmas līdz tumsai.

Ar katru dienu Jeiltoftā iebrauca aizvien vairāk cilvēku. Daži no viņiem pilsētā dzīvoja jau agrāk, bet aizbēga no dedzināšanas, taču tagad turp plūda arī get-landieši un jutmārki, inglieši un zemmalieši. Tie bija ļaudis no visiem Sašķeltās jūras krastiem, kuriem karš bija atņēmis veco dzīvi. Viņi meklēja vietu, kur visu sākt no jauna, un bija dzirdējuši, ka par godīgi padarītu darbu karaliene Skara sola taisnīgu samaksu.

- Daudz no tā, ko Gudrais Jillings nopostīja, nekad vairs nevarēs atjaunot, - Māte Ouda norūca.

- Tādā gadījumā mums tas jāpatur gaišā piemiņā un jātiecas uz jaunu triumfu. Ir tik smagi kaut ko zaudēt. -Skara pagriezās ar seju pret augsto stiprinājuma konstrukciju. -Tomēr šādi rodas iespēja radīt kaut ko vēl labāku.

Kols joprojām klāstīja savus plānus, sparīgi vicinoties, bet Rīna noskatījās, uz krūtīm sakrustojusi rokas un skeptiski saraukusi uzaci.

- Ceru, ka līdz ziemas sākumam visi pieci būs uzslieti augšā un sastiprināti kopā. Pārējam nāksies gaidīt līdz pavasarim. Lai gan vispirms būs jādodas uz kalniem un jāizvēlas piemēroti koki. - Kols, ak svētā nevainība, pakasīja pakausi un lēnītēm tuvojās Rīnai. - Varbūt sieva nāks man līdzi un sasildīs, kad uzkritīs sniegs?

- Tur sniegs sasnieg trīs vīru augumā! Mēs tiksim iepurināti līdz pavasarim.

- Tieši tā, - Kols attrauca, pacēla elfu zelta aproci līdz delnas locītavai un maigi atkabināja sievas sakrustotās rokas.

- Tu esi prātu zaudējis.

- Es tikai cenšos būt tik labs, cik labs varu būt. -Viņš satvēra ķēdi un palīda zem tās tā, ka ķēde apvijās abiem ap kaklu. - Es tikai cenšos palikt gaismas pusē.

Kols pacēla sievu uz rokām un cieši sev piekļāva, tad sāka šūpoties. Rlna smējās. Drīz vien, acis pievēruši, viņi jau bezkaunīgi skūpstījās. Kola pirksti ievijās Rīnas matos, viņa pieturēja vīra zodu, kurš ne mirkli nepalika mierā. Tas nekas, ka to kāds redzēja, viņu bučošanās bija arī dzirdama no vairāku soļu attāluma, un daži amatnieki, velti gaidījuši, nometa zemē savus darbarīkus un, galvas grozīdami, aizgāja prom.

Māte Ouda izvalbīja acis. - Vienīgais tieši šīs kalējas un tieši šī kokgriezēja netikums.

- Ikvienam no mums ir savi trūkumi. - Skara priecājās par jauniešiem, tomēr, skatoties uz viņiem, karalieni māca skumjas par pašas likteni. Viņa novērsa skatienu un paraudzījās uz jūru. Pašai nemanot, domas aizvirzījās pie Reita.

Ja Dienvidvējam izdevās salauzt aizsalušās Dievišķās ledu, tagad viņi, visticamāk, jau dodas lejup pa garo Aizliegto upi. Skara cerēja, ka Reits ir laimīgs, tomēr jau sen bija pamanījusi, ka šim puisim laime nenāk viegli. Viņiem vienmēr bijis tik daudz kopīgā, tāds bija gandrīz viss. Skara atsauca atmiņā Reita seju, pieri ar dziļajām grumbām un cieši sakniebtās lūpas, atcerējās abu kopā būšanu. Skara domāja par to, cik Reitam blakus bija silti. Nez vai Reits maz iedomājas par viņu? Nez vai...

- Atlidojis Veckunga Jārvi sūtīts ērglis, - Māte Ouda pavēstīja.

Skara sapurinājās. Viņa nedrīkstēja izšķiest laiku fantāzijām. - Vai labas vēstis?

- Vensteriešiem ir jauns karalis. Māte Skēra sarīkoja sacensību dueli, un šis vīrs pieveica visus pārējos. Viņu sauc Jurngilrams.

Dženers pakasīja ar retajiem matiem klāto pakausi. — Man tas neko neizsaka.

- Viņš ir virsaitis no tālajiem ziemeļiem, kur sniegi nekad neizkūst, un viņu sauc par Rāmu, kas nozīmē Auns, — tāpēc ka viņš mēdz pieveikt pretinieku, iebadot ar galvu.

Skara no vaigiem izpūta gaisu. — Cik jauki.

- Viņš ir nācis klajā ar paziņojumu par to, ka esot visdiženākais karotājs, kāds vien jebkad redzēts Sašķeltās jūras apvidū, un gatavs nogalināt ikvienu, kurš to apstrīdēs.

- Man ir tikai astoņpadsmit gadu, bet es esmu dzirdējusi karavīru plātīšanos tik daudz, ka pietiks visam mūžam.

- Tā runā, ka alum viņš piejaucot asinis un ver ķēdē savu ienaidnieku pirkstu kauliņus.

Zilais Dženers piemiedza Skarai ar aci. — Izklausās pēc laba izejmateriāla vīra amatam, manu karalien.

Skara nosprauslājās. - Aizsūtiet pie viņa putnu ar ziņu, ka Zilais Dženers ar lielāko prieku piekrīt nēsāt ap kaklu viņa atslēgas.

- Laulības viņam nemaz nav prātā, - Māte Ouda piebilda un cieši saņēma delnas. — Veckungs Jārvi bažījas, vai viņš jau nekaļ jaunus plānus par iebrukumu Get-landē.

Dženers riebumā nogrozīja galvu. — Vai tiešām ven-sterieši jau atkal ir izslāpuši pēc karošanas? Vai viņi nebaidās no elfu burvestībām?

- Gluži kā stopā ir tik vien šautru, cik to ir, - Ouda skaidroja, - šķiet, ka arī elfu ieroči savu Nāves devu jau atdevuši. Turklāt, kopš Skifra devusies uz dienvidiem, Strokoma jau atkal ir aizliegtā pilsēta.

Zilais Dženers noslēpa vēja appūsto seju nejutīgajās plaukstās un novaidējās. — Šķiet, pasaule nav mainījusies tik lielā mērā, kā mēs domājām.

- Ikviena kara pelnos dzen asnus jauna kara iedīgļi, -Skara nomurmināja. Nervi jau atkal saspringa, rīkle izkalta, viņa pielika plaukstu pie vēdera un mēģināja norīt nejauko kamolu. - Aizsūtiet putnu pie Mātes Skēras ar mūsu apsveikumiem un otru - pie ķēniņienes Leitlinas ar mūsu sveicieniem.

- Un pēc tam? - Māte Ouda painteresējās.

- Rūpīgi vērojiet un uzmanīgi runājiet, saldi smaidiet un sapulciniet tuvumā mūsu draugus, dedzīgi lūdziet Miera tēvam klusumu un turiet gatavībā zobenus.

- Šie rīkojumi atbilst jebkurai situācijai.

- Būtu prātīgi atjaunot arī Beila strēles mūrus, -Dženers piebilda, - un stiprākus nekā iepriekš.

- Manu karalieni - Kāds zēns steidzās pie Skaras pa piestātnes doku, viņa zābaku zoles bradāja nesen sasalušos dubļus. - Līcī ienākuši trīs kuģi! To buras rotā Kaljivas baltais zirgs!

- Hercoga Varoslava emisāri, - secināja Dženers. - Vai vēlaties viņus sveikt piestātnē?

Skara apsvēra, kādu zīmi viņa šādi dotu. - Mēs nedrīkstam izrādīt pārlieku lielu ieinteresētību. Novietojiet troni šeit, zem Dievzāles kores. Viņiem pienāktos nākt pie manis.

Māte Ouda pasmaidīja. - Mēs nekad nedrīkstam aizmirst to, kā pienākas.

- Nedrīkstam gan. Tomēr, kad nepieciešams, mums tas jāignorē.

- Pavisam drīz es jums izgrebšu daudz labāku troni, manu karalien. - Kols mērīja sprīžiem vienu no raupjajiem krēsliem, uz kura nupat sēdēja un pusdienoja amatnieki. - Pagaidām iztiksim ar šo te. - Ar delnu viņš notrausa no sēdekļa putekļus.

Krēsls bija vienkāršs un vecs, mazliet grīļīgs, vietumis koks bija nomelnējis no uguns.

- Ne jau krēsls padara sievieti par karalieni, bet gan karaliene padara krēslu par troni, — sacīja Māte Ouda.

- Visticamāk, tas piedzīvoja to nakti, kad iebruka Gudrais Jillings, un izdzīvoja, - norūca Zilais Dženers.

- Tā gan. - Skara pasmaidīja un noglāstīja krēsla paroceni. - Tāpat kā Trovenlande un es pati.

Viņa apsēdās ar seju pret jūru, Māte Ouda ieņēma vietu pa kreisi, bet Zilais Dženers nostājās pie labā sāna. Krūtis izrieztas, pleci nolaisti, zods augstu izsliets - viss, kā mācīja Māte Ķīra. Savādi, ka tas, kas savulaik šķita tik muļķīgs, tagad izrādījās itin dabisks.

- Pabrīdinict emisārus, ka pagaidām manā Dievzālē mazliet pūš caurvējš, - Skara norādīja. - Neskatoties uz to, Trovenlandes karaliene ir gatava viņus pieņemt.

Kā vienmēr es pateicos četriem cilvēkiem:

Brenam Aberkrombijam, kura acis iekaisušas, lasot šo grāmatu;

Nikam Aberkrombijam, kura ausis iekaisušas, par to klausoties;

Robam Aberkrombijam, kura pirksti nodiluši, to šķirstot;

Lū Aberkrombijam, kura rokas pārgurušas, mani atbalstot.

Neviens cilvēks — un īpaši jau es — nav vientuļa sala, tāpēc no visas sirds pateicos

Nikam Leikam par manas idejas aizmetņa attīstīšanu;

Robertam Kērbijam par to, ka viņš gādāja, lai dzinums izaugtu par koku;

Džeinai Džonsonei par to, ka viņa rūpējās, lai šis koks nestu zelta augļus.

Ja reiz augļa metafora tā iesakņojusies, es saku paldies visiem, kas palīdzēja man radīt, maketēt, izdot, publicēt, popularizēt, ilustrēt, tulkot un galvenokārt pārdot manas grāmatas visdažādākajās pasaules malās: Natašai Bārdo-nei, Emmai Kūdai, Benam Nortam, Džeimijai Frostai, Trišai Narvani, Džonatanam Laionsam un Džindžerai Klārkai.

Māksliniekiem, kuriem nez kā izdevās pievārēt neiespējamo izaicinājumu padarīt manu izskatu smalku: Nikolctai un Terensam Keiveniem, Maikam Braienam un Dominikam Forbsam.

Par neizsīkstošo aizrautību un atbalstu jebkādos laikapstākļos paldies Džilianai Redfērnai.

Paldies arī visiem rakstniekiem, ar kuriem man laimējies satikties internētā, kādā bārā vai dažos gadījumos pat uz iespiesta teksta lapām un kuri smējušies kopā ar mani un man snieguši palīdzību, padomu un neskaitāmas idejas, ko ir vērts nozagt.

Jūs paši zināt, kā jūs sauc...

Dio Aberkrombijs PUSE KARA

Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja VIJA KILBLOKA Projekta vadītāja Bārbala Simsone Redaktore Gundega Sēja

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3766.

Jelgavas tipogrāfija