Karuselis virs pilsētas

fb2

Jurijs Tomins

Karuselis virs pilsētas

Fantastisks stāsts par kādu zēnu, kas tiek atsūtīts no kosmosa. Kosmiskais viesis cenšas iekļauties Zemes dzīvē. Tas neizbēgami rada visvisādus pārpratumus cilvēku vidū, komiskas situācijas, sarežģījumus. Kosmiskā viesa acīm rakstnieks aplūko ne vienu vien pretrunīgu mūsu sadzīves problēmu. Vidējā skolas vecuma bērniem.

Tikpat kā patiess stāsts

Rīga Liesma- 1986

No krievu valodas tulkojis Ingus Liniņs Mākslinieks Arvīds Būmanis

C) Tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas, izdevniecība «Liesma», 1986

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Jurijs Tomins

KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

1979 r.

.

IEVADS,

nevis lai paskaidrotu, bet nedaudz samudžinātu

Mūsu brīnišķajā, trauksmainajā, reaktīvi kosmiskajā neilona un tranzistoru dzīvē arvien vēl sastopamas nelielas pilsētiņas. Šādu pilsētiņu kļūst aizvien mazāk, un tas ir neatgriezenisks process, jo nelielās pilsētiņas palēnām pārvēršas par lielām pilsētām, toties lielās par mazām — nekad.

Dažādās pilsētās arī dzīve ir dažāda. Lielā pilsētā, piemēram, ja mājas pagalmā parādās cilvēks, kas izvedis laukā pastaigāties suni, gandrīz visi zina, no kura dzīvokļa ir šis suns. Jo suni lielā pilsētā parasti ievēro. Toties cilvēku tur ir diezgan, un tāpēc neviens mums nevarēs pateikt, kā sauc to cilvēku, kas iegāja divdesmit piektajās parādes durvīs, kurā dzīvoklī viņš dzīvo un kas viņš tāds ir — lauksaimniecības zinātņu kandidāts vai blēdis.

Nelielās pilsētiņās suņi bieži vien klaiņo brīvā vaļā — un savu adresi zina vienīgi viņi paši. Bet cilvēkus tur pazīst: paejies tik pa ielu — reizes divdesmit vajadzēs sasveicināties un nevis pa roku galam — vārdā un tēvvārdā godājot.

Tāpēc mazā pilsētiņā grūti kaut ko noslēpt no kaimiņiem; no tuviniekiem—tikpat kā neiespējami. Un tomēr uz zināmu laiku noslēpt izdevās . . .

Un izdevās to izdarīt nevis mazā pilsētiņā, bet lielā ciematā, kur gandrīz katra ģimene dzīvo atsevišķā mājā un kur uz ielas var sastapt ne tikai brīvā vaļā klaiņojošu suni, bet arī vistu'.

Lielās pilsētas patlaban aug pasakainā ātrumā. To iedzīvotāji aizgājuši tālu uz priekšu. Aiziet uz priekšu nozīmē aiziet pie kaut kā. Un nozīmē arī — aiziet no kaut kā. Un lūk — daži ir aizgājuši tik tālu, ka aizmirsuši, no kā aizgājuši. Tāpēc atsevišķus jēdzienus, kas lielo pilsētu iedzīvotājiem var būt nesaprotami, kā arī citus pārlieku gudrus vārdus autors zemsvītras piezīmēs paskaidros.

Tātad «vista» — tas ir tāds dzīvnieks. Tieši no viņa veikalos iegūst olas.

Taču pateikt, vai tas ir labi, ka izdevās noslēpt, — pagrūti.

Iespējams, ka nodarīts ļaunums visai cilvēcei. Iespējams, ka šī notikuma varoņus . . . vaininiekus . . . zinātnieki lādētu pa vispa­saules radio un televīziju vai arī pieprasītu viņus sodīt. Lai tas nenotiktu, personu vārdi šajā stāstā ir šifrēti: ja, piemēram, rakstīts Ivans Petrovičs, tad var gadīties, ka patiesībā tas ir Pjotrs Ivarlovičs. Arī ciemata nosaukums mainīts. Citādi sadomās braukt visādu valstu speciālisti un vajadzēs būvēt viesnīcu, bet tur pat jaunā pirts vēl nav pabeigta.

Taču iespējams, ka Aleksejs Paličs un Boriss nav ne vaininieki, ne noziedznieki cilvēces priekšā; viņi vienkārši ir cilvēki, kas rīko­jušies, kā varējuši. Vai — vēl pareizāk — rīkojušies kā cilvēki.

TREŠĀ DIENA Sakot ar to brīdi, kad Alekseja Paliča mājā . . .

. . . Alekseja Paliča Muhina māju bija apsēduši zagļi.

Sie zagļi bija dīvaini, varētu pat teikt — nenormāli. Tiesa gan, Annai Maksimovnai arī ar normāliem zagļiem nekad nebija iznākusi darīšana, un tomēr viņa juta, ka mantu pazušana no mājas ir nelo­ģiska un savā ziņā likumsakarīga.

Neloģiska tāpēc, ka pazudušajām mantām bija nieka vērtība, turklāt svešiem cilvēkiem tās vispār bija bez vērtības; ar tām nevarēja pat nedaudz nopelnīt, kur nu vēl kļūt bagāts. Likumsa­karība izpaudās tai apstāklī, ka visas nozagtās mantas bija saistītas ar mazgadīgo vai, pareizāk sakot, dažus mēnešus veco mazdēlu. Sis mazdēls bija meitas dēls, tēvs viņam bija lidotājs Saša, kas strādāja aerodromā netālu no Kuļeminskas.

Meita mācījās institūtā un katru dienu braukāja uz pilsētu. Mājās viņa atgriezās pievakarē, nogurusi no pilsētas drūzmas un abiem elektriskajiem vilcieniem, tomēr, tikusi pāri slieksnim, metās pie dēlēna. Mātes jūtām Annas Maksimovnas meita dienā varēja no­doties tikai no pusotras līdz divām stundām, un šajās divās stundās viņa centās izpildīt visas dienas normu: pārģērbt, pabarot, apmīļot, pastaigāties, aprunāties.

Bērnam tobrīd bija desmit mēneši. Viņa mazajā galviņā jau dzima apziņa, ka šai tantei varētu būt kāds sakars ar viņu, taču par savu īsto mammu viņš, saprotams, uzskatīja Annu Maksimovnu. Tieši viņas rokas visbiežāk pieskārās mazulim, viņas balss runāja bērna prātam vēl nesaprotamus, tomēr patīkamus vārdus; tieši viņa bija gan karotīte, gan knupītis, gan aizstāvis pret mums nezināmām bērna bailēm.

Tātad dienā Anna Maksimovna audzināja mazdēlu, bet naktī strādāja. Sākumā viņa strādāja par medmāsu poliklīnikā, vēlāk, pēc mazdēla piedzimšanas, lūdza, lai viņu pārceļ uz slimnīcu — uz neirožu nodaļu un atļauj dežurēt naktīs.

Šajā nodaļā gulēja nervu slimnieki. Tā atradās ēkas atsevišķā spārnā, kas tika uzskatīts par klusāko vietu slimnīcā. Viņu slimī­bas — saprotamas ārstiem, toties nemanāmas citiem cilvēkiem — perinājās viņos iekšā. Arēji viņi bija klusi, vienkārši un izpalīdzīgi cilvēki. Labprāt nāca talkā māsiņām, paši gāja uz virtuvi pēc ēdiena un tējas; siltā laikā stādīja slimnīcas dārzā kokus un puķes, spēlēja domino; pie nervu slimniekiem atradās visā slimnīcā vie­nīgais televizors, un vakaros vājinieki omulīgi sēdēja krēslos, atgā­dinādami lielu, saticīgu ģimeni.

Tikai reizi visas neirožu nodaļas pastāvēšanas vēsturē tur bija radušās nelielas domstarpības. Norisinājās pasaules čempionāts ho­kejā, un līdzjutēji no lielā korpusa bija centušies ielauzties šajā spārnā, lai tiktu pie televizora. Sākumā viņi apelēja pie «sirdsapziņas», pārmeta pazīstamajiem «nerviniekiem» (Kuļeminskā no katriem trim cilvēkiem divi ir savā starpā pazīstami) godaprāta trūkumu, tomēr spārna iemītnieki, slēpdami savu bezkaunību, izlikās, ka viņi jau labprāt . . . taču pastāvot galvenā ārsta rīkojums: nepiederošiem šajā spārnā ieeja aizliegta.

—    Kas nu mēs par nepiederošiem?! Tādi paši slimnieki kā jūs!

—    Tādi gan un tomēr ne gluži tādi … — viņi noslēpumaini aizrādīja, mērķēdami uz ko tādu, kas neprasa īpašus paskaidrojumus un kam tāpat jābūt skaidram.

Līdzjutēji pamazām iekarsa, vēl jo vairāk tad, kad no halles, informēdama par komandu sastāvu, atskanēja komentētāja balss.

Mājieni, ja tos tā var saukt, kļuva stiprāki un ieguva medicīnisku raksturu: rau, ja kādam galvā kaut kas nav kārtībā, pa labam ar viņu nav nozīmes runāt, tādiem vajadzētu nevis nodaļā nest televizoru, bet labāk pie sienām salikt spilvenus un sasiet rokas, lai nesakropļo sevi un citus.

«Nervinieki», vilkdami pie lieveņa pēdējos smēķu dūmus, tikai smīkņāja.

Beidzot viens no līdzjutējiem neizturēja, pakāpās uz lieveņa un sāka raustīt durvis. Un te no smēķētāju bariņa atdalījās vājš, izstī­dzējis jauneklis. Labo roku viņš kustināja tā, it kā ar kurbuli darbi­nātu automobili; kreisā iekrampējās viņa paša matos, acis sāka riņķot, šaudīties — kā meklēdamas kādu asu vai smagu priekšmetu.

—    Nu, nu . . . z-zūdi … ko meklē, —jauneklis sacīja un pagrūda iebrucēju.

Jauneklis negrūda viņu stipri, taču iebrucējs atsprāga atpakaļ par kādiem trim metriem gluži kā vaļā nākusi atspere. Līdzjutēji arī at­kāpās. Pat «nervinieki», neizpratnē lūkodamies uz savu kolēģi, nedaudz pavirzījās no viņa sānis. Kā paklausot neredzama diriģenta mājienam, apkārt jauneklim izveidojās draudīgs aplis, kurā neviens neiedrošinājās spert kāju, — aizliegtā zona.

Jauneklis pakāpās pa kāpnēm augšā, viņa seja atguva parasto izteiksmi. Viņš mīlīgi piedraudēja ar pirkstu līdzjutējiem kā blēņas pastrādājušiem bērniem un bargi noteica:

—    Ne-ne-nedrīkst. Sa-sa-sāpēs . . .

Ar šiem vārdiem viņš nozuda aiz durvīm. Tramīgi saskatīdamies, «nervinieki» viņam sekoja. Jaunekli viņi atrada mierīgi sēžam savā vietā — stūrī uz dīvāna.

—    Kas tev, Kola, tur uznāca? — kāds viņam pavaicāja.

—    Kur uznāca?

—    Nu tur… — Jautātājs pamāja ar galvu uz durvju pusi.

—    Tāpat vien — pašdarbība,—jauneklis atbildēja.—Es, tēvoci Kostja, varu notēlot, ko vien vēlies, — stomekli, dzērāju, ja gribi, varu arī tevi.

Tēvocis Kostja atviegloti nopūtās.

—    Paldies dievam. Man jau rādījās, ka tu patiesi būsi nojūdzies. Zini, reizēm tā gadās: skaties uz cilvēku, no malas neko nepateiksi, bet smadzenēs šim viss vienā putrā. Tu ar saviem jokiem varēji būt uzmanīgāks.

—    Nekas, toties vairāk nelīdīs,—jauneklis sacīja un devās no­regulēt televizoru.

Dežurējošais ārsts, kam tika ziņots, ka viens no «nerviniekiem» pilnīgi izgājis no eņģēm, uzbrūk cilvēkiem un gvelž visādus niekus, redzēja, ka «nervinieku» spārnā valda parastais miers: slimnieki seko mačam, laiku pa laikam dodami spēlētājiem un treneriem pa­domus.

Tātad, kā jau teikts, nervu nodaļa bija visklusākā nodaļa. Naktī slimnieki mierīgi gulēja, neprasīdami ne injekcijas, ne pārsējus, un arī dežurējošā māsiņa varēja netraucēti nosnausties uz dīvāna pie telefona.

Lūk, tāpēc arī Anna Maksimovna bija pārgājusi uz šo nodaļu.

Kaut arī dežūras bija mierīgas, iznāca tā, ka viņa strādāja gandrīz vai cauru diennakti un nogura ne pa jokam — uz nedēļas beigām pat mazdēls likās par nastu.

Svētdienās Anna Maksimovna atpūtās, mazgādama veļu, pie­kopdama māju, vārīdama ēdienu un vēl atlicinādama laiku piemājas dārziņam. Vispār, kā mēs redzam, Anna Maksimovna bija parasta krievu sieviete, kādu pieņemts dēvēt par labu saimnieci, gādīgu sievu un mīlošu māti.

Annas Maksimovnas meita Tatjana, protams, redzēja, ka māte uzkrāvusi sev tādu vezumu, ko nespētu pavilkt pat zirgs1 . Simtiem reižu Tatjana tika sacījusi mātei:

—    Met to darbu pie malas, mammu. Tētim ir alga, Sašam ir alga, arī es pēc diviem gadiem sākšu pelnīt . . .

—    Man līdz pensijai vēl desmit gadi palikuši, — Anna Maksi­movna ar gudru ziņu atteica. — Ja pametīšu darbu — kas man maksās pensiju, varbūt tu ar Sašu? Galvenais tev tagad beigt institūtu, Andrejiņš paaugsies — būs vieglāk. Pagaidām es tikšu galā, nekas. Par šo tēmu vairs nerunāsim. Domāt vajadzēja agrāk, tagad par vēlu — kas izdarīts, izdarīts.

Ar pēdējiem vārdiem lieku reizi tika uzsvērts, ka Tatjana par agru apprecējusies. Un it īpaši, ka no lidotāja Sašas mājās nav gandrīz nekāda labuma.

Saša lidoja ar lauksaimniecības aviācijas helikopteriem, mazajiem MI-4, kas nesteidzīgi parkšķināja gaisā gluži kā traktori pa lauku. Saša lidoja, kaisīdams uz tīrumiem mēslojumu un indīgus maisījumus pret dažādiem lodājošiem kaitēkļiem; lidoja patruļas lidojumos, uz­manīdams mežus no ugunsgrēka. Viņš nebija no tiem mūsdienu lidotājiem — aristokrātiem, kuri, sakārtojuši kaklasaiti virs sniegbaltā krekla, ieskrienas ar savu simtvietīgo putnu uz betona skrejceļa un pēc divām trim stundām nosēžas pie siltajām jūrām, mandarīnu un šašliku krastā.

Saša pacēlās gaisā no zāles laukuma un uz tā paša arī nosēdās. Un tomēr aviācija, kaut arī mazā, no lidotāja prasa daudz vairāk izturības nekā no zemes cilvēka: nemitīgi jāmācās, jātrenējas, jāceļas pirms saules, jādežurē lidlaukā; gadījās dienas, kad Saša nemaz nepārnāca mājās.

' Zirgs — tas ir tāds nedaudz izmirstošs dzīvnieks ar asti un nagiem. Ku|eminska pēdējais zirgs nomira 1975. gadā.

Sākumā Anna Maksimovna, izdzirdusi helikopteru, stāstīja pa­gaidām vēl maz ko saprotošajam mazdēlam:

—    Re, kur mūsu tētiņš lido. Vai dzirdi, ko tētiņš saka? Nu, ko tētiņš saka? Cl-ū-ū .. . Sauc tu arī: tē-ti, ū-ū-ū . . .

Nedaudz vēlāk Anna Maksimovna jau piemetināja:

—    Citi tētiņi gan nelido . . . viņi dzīvo uz zemes, pastaigājas ar saviem bērniņiem. Viņi neūjinās pa gaisu, viņi katru nakti pavada mājās.

Tā Anna Maksimovna pamazītiņām sūdzējās mazdēlam par lido­tāju Sašu, taču viņas balss bija mīlīga, un būtībā Andrejiņš nesa­prata, ka viņa tēvs mājai nav nekāda debesu dāvana.

Nevar teikt, ka Aleksejs Paličs nepalīdzētu Annai Maksimovnai. Lai nu kā, bet viņš centās. Tikai, par nelaimi, viņš bija kautrīgs cilvēks, viņam šķita, ka it visu dara aplami, un patiesībā tā arī bija. Aiziet uz veikalu, sanest ūdeni, saskaldīt malku—tas Aleksejam Paličam vēl padevās. Toties no mazdēla viņš gluži vienkārši baidījās. Kā jau visi kautrīgi cilvēki, ar zīdaiņiem viņš sarunāties neprata: visvisādi «tu-tu-tu» un «bu-bu-bu» viņam likās neīsti, samāksloti — kā maigu jūtu tēlošana, kuru nav. Patiesībā jūtas bija, tikai Aleksejs Paličs neprata tās izrādīt. Neprata mazdēlam savu mīlestību pasniegt. Bet citu valodu Andrejiņš saprast nevēlējās. Galu galā barības mai­sījumi tika izspļauti uz Alekseja Paliča biksēm, mazdēls sacēla brēku un nerimās, kamēr Anna Maksimovna nepaņēma viņu savās rokās.

Aleksejs Paličs bija parasts vīrietis un izrādīja aizkustinošu bezpalīdzību, kura kopš aizvēsturiskiem laikiem[1] gluži kā vairogs sarga vīriešus no mājas rūpēm.

Skolā Aleksejs Paličs mācīja fiziku un bieži vien aizkavējās arī pēc stundām; saviem skolēniem, kas ar katru gadu gribēja mācīties mazāk un mazāk, viņš gatavoja neparastus mēģinājumus; lai pie­saistītu stundā viņu uzmanību, vajadzēja izdarīt nelielu sprādzienu vai vismaz īssavienojumu.

Aleksejs Paličs nepūlējās no saviem audzēkņiem izaudzināt dižus fiziķus. Viņš uzskatīja, ka skolēniem nepieciešama vispusīga attīstība, un iespēju robežās centās atbildēt uz visiem jautājumiem, pat ja tie neattiecās uz fiziku.

Skolēni lieliski zināja šo Alekseja Paliča vājību un labprāt uzdeva jautājumus: pirmkārt, tajā laikā neviens netika izsaukts pie tāfeles, otrkārt — kāpēc nepapļāpāt par interesantām tēmām, kuras dzīve ar televīzijas, radio, dažādu laikrakstu un žurnālu palīdzību ierosina ik dienas.

Šodien, piemēram, veselu stundu tika norunāts par tēmu—«Vai dzīvnieki spēj domāt?». Skolēni vienbalsīgi izteicās dzīvniekiem par labu: gandrīz vai ikvienam bija gadījies kāds kaķis vai suns, kas veicis ko gudru, saprātīgu.

—    Un tomēr modernā zinātne uzskata, ka dzīvnieks nav saprā­tīga būtne. Vismaz lielais vairums zinātnieku tā domā, — Aleksejs Paličs uzmanīgi iebilda.

Taču skolēni ne par kādiem zinātniekiem negribēja ne dzirdēt. Sie zinātnieki laikam bija tiktāl izglītojušies, ka pat vienkāršas lietas viņiem likās sarežģītas.

—    Mūsu suns, piemēram, saplosīja kaimiņu gaili1 . . . Un kas no­tika pēc tam? Suns aizmuka no pagalma un trīs dienas nerādījās mājās. Kāpēc?

—    Nosacījuma reflekss — bailes no soda, — Aleksejs Paličs at­bildēja.

—    Bet kas tas ir — nosacījuma reflekss? — kāds viņam pajautāja.

—    5ajā gadījumā tā ir apziņa, ka par nedarbu pienākas sods.

—    Jūs teicāt «apziņa»? «Apzināties» jau arī nozīmē domāt.

—    Taisnība, — Aleksejs Paličs piekrita, — tas nav īstais vārds. Varbūt — ieradums.

Jautājumu par apziņu bija uzdevis Boriss Kuļikovs. Tas pats Kuļikovs, kas … Lai gan par viņu mēs uzzināsim vēl daudz ko. Pagaidām vienīgi pieklājas pateikt, ka Kuļikovs nebūt negribēja noķert Alekseju Paliču kā zivi uz āķa. Viņš bija nevis skolotāja ienaid­nieks, bet drīzāk draugs. Iespējams, ka dažam labam vārds «draugs» liksies nevietā lietots. Kāda gan var pastāvēt draudzība starp skolo­tāju un skolnieku? Labi, nesteigsimies ar paskaidrojumiem. Tālākais rādīs, ka viņi ir ne tikai draugi, bet arī sabiedrotie. Pašlaik Aleksejs Paličs nodomāja, ka Kuļikovs, ja reiz iesācis, tik drīz neliksies mierā — viņš parasti centās aizrakties līdz pašai saknei. Kaut nu šoreiz Kuļikovs rimtos ar saviem jautājumiem! Vai tiešām viņš nesaprot, ka šodien Aleksejs Paličs nav noskaņots uz gudru spriede­lēšanu? «Proties kaunu, Borja,» Aleksejs Paličs nodomāja. Taču Kuļikovam, redzams, nervi bija stiprāki.

—    Nu labi — ieradums, — Boriss piekrita. — Ja sunim ir ieradums plosīt gaiļus, tas nozīmē, ka viņam ir tāds reflekss. Jura, vai daudz gaiļu tavs suns ir saplosījis? — Kuļikovs pajautāja suņa īpašniekam.

Jura nemaz vairs nejutās priecīgs, ka izšāvis par savu suni un saplosīto gaili. Vaininieks jau tāpat bija piesiets pie ķēdes, bet suns pie ķēdes vairs nav nekāds draugs—tas ir sargs, ērcīgs un aiz­domu pilns glūņa.

—    Savu mūžu tas gaiļus nav aizticis! Pats nesaprotu, kas šim galvā ienāca . . .

—    Kā tad suns uzzināja, ka dabūs brāzienu par gaili?

—    Aizej pats un pajautā viņam, — Jura kļuva pikts. — Un liec sunim mieru, kā viņš tev liek mieru.

Borisu Kuļikovu izsist no sliedēm nebija tik viegli.

—    Kas tad sanāk, Aleksej Palič? — viņš vaicāja. — Par gaiļu plosīšanu suns nekad nav sists, tātad ieradums tas nevar būt. Iznāk, ka suns pats visu saprata. Pats izdomāja, ka gaili nedrīkstējis aiztikt, nojauta, ka dabūs sutu, un aptvēra, ka labāk nozust no acīm, kamēr norimst dusmas. Visu — pats. Vai teiksiet, ka suns tai laika nedomāja?

—    Tu gribi apgalvot, ka suns ar savu rīcību līdzinājies cilvēkam?

—    Un kā vēl līdzinājies! Es pats suņa vietā būtu tā rīkojies. Un

jūs?

—    Pirmām kārtām — es nebūtu plosījis gaili, — Aleksejs Paličs centās atjokot.

Taču Kuļikovs nebija pielūdzams.

—    Pamēģiniet ielīst suņa ādā! . . .

—    Es būtu gājis pie kaimiņa, atvainojies un samaksājis.

—    Suns nevar atvainoties un samaksāt. Suns var tikai aizmukt un to arī saprata. Vai teiksiet, ka ne?

—    Var jau būt, ka tev taisnība, — Aleksejs Paličs sacīja. — Taču mēs neesam speciālisti, kaut gan arī atsevišķiem speciālistiem ir zināmas . . . šaubas. Vairums no viņiem ar tevi, Borja, nebūtu vienis­prātis.

—     Es zinu, kāpēc, — Kuļikovs atteica. — Viņi taisa ar dzīvniekiem visādus eksperimentus, operācijas … Tā teikt — spīdzina. Ja viņi atzīs, ka dzīvnieki domā, šie eksperimenti tiks aizliegti.

—    «Mēs nedrīkstam dzīvniekiem piedēvēt prātu, jo tad mums nebūs tiesību tos nogalināt», — Aleksejs Paličs citēja. — Tā sacījis kāds spāņu biologs. Kā redzi, Borja, tava doma ir izteikta jau agrāk un pat daudz asākā formā. — Aleksejs Paličs paskatījās pulkstenī. — Un tomēr šai domai, kā arī visam pārējam nav nekāda sakara ar mūsu programmu. Varbūt mēs pie tā arī varētu pagaidām palikt?

—    Bet vai jūs piekrītat, ka dzīvnieki domā? — klasē kāds pa­vaicāja.

—    Nezinu, — Aleksejs Paličs sacīja. — Noteikti atbildēt nevaru, taču man nezin kāpēc ļoti gribētos tam piekrist.

Aleksejs Paličs pateica to, ko domā. Un tās bija ne vien viņa, bet arī viņa audzēkņu domas. Tāpēc jau Aleksejs Paličs skolēniem patika, jo prata domāt tāpat kā viņi. Skolēni arī nebija pārliecināti. Viņi šaubījās. Taču šaubījās dzīvniekiem par labu.

Turpretī, ja Aleksejs Paličs pateiktu, ka ar šo dienu visi dzīv­nieki tiek uzskatīti par saprātīgām būtnēm, skolēni būtu dziļi sašu­tuši. Kā tā — viņus salīdzina ar govīm?! Iespējams, ka govīm kaut kas tāds piemīt, taču . . . Nav vērts uzskaitīt visus šos «taču». Vēstures gaitā cilvēks sakrājis milzum daudz pierādījumu tam, ka viņš atšķiras no dzīvnieka ar spēju domāt. So pierādījumu ir tik daudz, ka varētu likties — cilvēkam visu laiku nepieciešams aizstāvēties. Cilvēks vāc tos ar tādu neatlaidību, it kā tāpat nebūtu viss skaidrs. It kā cilvēks neticētu pats sev, censtos pats sevi pārliecināt un apvārdot; viņš kliedz mutiski un rakstiski: «Es esmu vienīgais! Es esmu neatkārto­jams! Vienīgi es spēju domāt!» Bet dzīvnieki ar cilvēku nestrīdas. Kam tādā gadījumā viņš cenšas to pierādīt?

Nē, zinātniekiem sen laiks iegriezties Kuļeminskā, parunāties ar Kuļeminskas skolas audzēkņiem un paskatīties uz parastu Kuļeminskas suni.

Aleksejs Paličs nervozi pavērās pulkstenī, tad pārlaida acis klasei, un viņa skatiens saskrējās ar Kuļikova skatienu. Zēns lūkojās skolotājā vērīgi un saprotoši kā sazvērnieks.

«Mēs arī esam sazvērnieki,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Ja mēs izstāstītu, neviens neticētu. Tāpēc jau arī nedrīkst stāstīt, ka neticētu. Plānprātīgie romantiķi! Bet varbūt arī noziedznieki?»

Pēc stundām Aleksejs Paličs izgāja saules apspīdētajā skolas pa­galmā. Visapkārt tāds gaišums, kāds mēdz būt vienīgi pavasarī. Bija maijs. Papeļu lapas izstaroja svaigu spožumu; mirgojošajās peļķēs plunčājās izspūruši zvirbuļi; dzidrajās, augstajās debesīs svīres trau­cās uzbrukumā neredzamiem knišļu bariem; apkārt viss skanēja un gavilēja — visi bija līksmi. Visi, atskaitot Alekseju Paliču.

Aleksejs Paličs devās apkārt skolai. Pēkšņi viņš manīja, ka iet gluži dīvaini — piesardzīgi, gandrīz vai zaglīgi. Skolotājs klusībā sevi sarāja un pūlējās spert normālu soli. Tagad sanāca pārlieku vaļīgi: viņš gāja palēkdamies, turklāt vēl portfeli vicinādams kā tāds pirmklasnieks.

«Kas tad nu — pats sevi esmu iebaidījis!» Aleksejs Paličs klusībā pukojās. «Neviens pagaidām neko nenojauš. Un gribēdams nevarētu nojaust . . .»

Tā, mainīdams soli, Aleksejs Paličs pienāca pie durvīm, kas veda uz skolas pagrabu. Durvis, kā parasti, bija aizslēgtas ar piekaramo slēdzeni — ar viņa personisko slēdzeni, kuras atslēga atradās skolo­tājam portfelī.

Aiz durvīm valdīja klusums. Tur arī jābūt klusumam. Kopš vakardienas taču nekas nav noticis, ja neskaita sarunu ar sievu.

Aleksejs Paličs jau grasījās meklēt atslēgu, kad pieķēra sevi, ka raugās apkārt tramīgi un nervozi kā sīks blēdis.

«Nē, tā nedrīkst,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Vēl jo vairāk tāpēc, ka es esmu nevis sīks, bet drīzāk liels blēdis. Jānomierinās. No malas es droši vien izskatos aizdomīgs. Nu un tad, uz pieres nav rakstīts, kāpēc es turp eju. Ja esmu kāpis pagrabā divsimt reižu, kāpēc nevaru nokāpt arī divsimt pirmo? Vai trīssimto? Neviens nezina, kas šai pagrabā atrodas. Galu galā — pastāv arī neatklāti noziegumi! Kaut gan — kāpēc noziegumi? Kāpēc tāds krimināls vārds?»

Tiklīdz Aleksejs Paličs nodomāja par noziegumu, kaut kas ieča­bējās.

Viņš nodrebēja un pagriezās. Aiz muguras stāvēja Boriss Kuļi­kovs.

—    Ko tu slapsties? — Aleksejs Paličs vaicāja, pārlikdams portfeli no sasvīdušās labās rokas sasvīdušajā kreisajā. — Vai nevari iet normāli?

—    Es netīšām, — Kuļikovs čukstus taisnojās,—man tā iznāca.

—    Kāpēc tu čuksti? — Aleksejs Paličs pusbalsī jautāja. — Vai kas atgadījies?

—    Nē, nekas, — Kuļikovs klusi sacīja. — Vai tad es čukstu?

—    Jā, — Aleksejs Paličs čukstus atbildēja. — Ejam prom no še­jienes. Tagad nedrīkst — pa skolu klīst ugunsdrošības inspektors. Bet tas nav pats nepatīkamākais jaunums. Ir vēl kas ļaunāks.

TREŠĀ DIENA pēc otrās, par kuru mums pagaidām vēl nekas nav zināms

Ejot no skolas pa nelielo ieliņu uz augšu, pārlecot pāri diviem trim grāvjiem, ko izrakuši ūdensvada meistari, trim četriem, ko izra­kuši telefonisti, un, apmetot līkumu piecām sešām bedrēm, ko izrakuši elektriķi, var nonākt pašā uzkalna galā.

Priekšpēdējās bedres malā Aleksejs Paličs paklupa un nosmērēja bikses, viņš pusbalsī sodījās un pat nospļāvās aiz sarūgtinājuma.

—    To nu gan es nesaprotu, — skolotājs pukojās. — Līdzko viens savu grāvi aizber, cits tūliņ blakus rok jaunu. Gandrīz jādomā, ka viņiem kāds naids.

Boriss Kuļikovs ieskatījās bedrē un arī nospļāvās, taču ne aiz sarūgtinājuma: viņš bija ieraudzījis vardi, kas ķepurojās pa mālaino, duļķaino ūdeni.

—    Varbūt izvilkt laukā? — Boriss vaicāja. — Beigu beigās — dzīva radība.

—    Te jāuzmanās, ka pašam sevi nav jāglābj, — Aleksejs Paličs šķendējās. — Un vispār, Borja, nesāc vairs stundās debates par dzīv­niekiem. Man ir jāizņem viela, bet galva pilna ar citām lietām. Tu jau

zini, ar kādām . . . Un te vēl — dzīvnieki! Tev viss šķiet vienkārši,

»

bet man nav triju galvu uz pleciem.

—    Ne jau es sāku par dzīvniekiem, vai tad jūs neatceraties?

—    Neko es pašlaik neatceros, — Aleksejs Paličs atcirta.

Nokāpuši no uzkalna pa otru pusi lejā, viņi iegāja nelielā mežiņā.

Pavasarīgi caurspīdīgais mežs skanēt skanēja no putnu balsīm. Bērzu zari jau bija ietinušies zaļā plīvurā, pumpuri pārsprāguši un sākuši plaukt. Tālumā kala dzenis; egļu galotnēs šalkoja leja nemanāms vējš. Visi šie trokšņi un skaņas piederēja mežam, tas bija viņa īpašums un nevienam netraucēja.

Drīz, jau pavisam drīz, kā reizēm raksta, «mežs pielīs ar ļaužu skanīgajām balsīm».

Skanīgie ļaudis tusnīdami un svīzdami aplauzīs ziedošo ievu zarus, ar saknēm izraus maijpuķīšu baltos zvārgulīšus; čaklākie rāpsies augstajās eglēs—taisni tur, galotnēs, var nogriezt vai ar koku atsist zarus ar mīkstajiem, sārti zaļajiem čiekuriem.

Tā sāksies vasarnieku un tūristu sezona, un līdz pat krietnām salnām mežam nebūs glābiņa.

Kad beigsies pavasara ziedu laiks, mežā izaugs šis tas ēdams.

Savas takas iemīs melleņu[2] tīkotāji, pēc tam mežā metīsies sēņo­tāji . . .

Sēnes — tas ir meža brīnums. Pasaulē nebūt nav tik daudz brī­numu, kurus varētu sālīt un cept, bet sēnes var. Turklāt šis brīnums ir iegūstams par velti, kas to padara vēl jo pievilcīgāku.

Pirms simt gadiem valdīja uzskats, ka sēņu lasīšana ir dīkdieņu nodarbošanās.

Arī pirms trīsdesmit gadiem sēņotāju nebija daudz, tos dēvēja par «entuziastiem». Turpretī tagad grūti atrast cilvēku, kurš ar sēņošanu nenodarbojas, ja nu vienīgi tāds, kas jau miris, vai tāds, kas nav paguvis vēl piedzimt.

Būtībā sēņotāji nav slikti cilvēki: klīst pa mežu nodurtu ska­tienu — it kā būtu pazaudējuši naudasmaciņu. Nevienu neaiztiek, ne putnus, ne citas dzīvas radības vispār neievēro. Dabai pat ir labums no viņiem — sēņotāji baro odus, bet odi, kā tagad zināms, ir gluži vienkārši nepieciešami: ar to kāpuriem barojas zivis. Arī sēņotājiem labums: viņi elpo tīru gaisu. Un mājās atgriežas, kā bieži vien lasām avīzēs, «noguruši, bet apmierināti». Te nu ar avīzēm var arī mazliet pastrīdēties. Visus vienā maisā bērt nedrīkst. Var gadīties, ka iztu­rīgāks pilsonis atgriežas mājās pavisam žirgts, toties neapmierināts, ja grozs viņam ir tukšs.

Par to, ka sēņotājs pārnesis pilnu grozu ar meža gaisu, neviens mājinieks viņu neslavēs.

Tātad sēnes—tas ir kaut kas brīnišķīgs.

Brīnišķīgs visiem, izņemot to, kas tās audzē, — mežu.

Kāds izteikti ārzemniecisks zinātnieks rakstīja, ka augi (tāpat kā dzīvnieki) it kā nedaudz saprotot: pazīstot cilvēkus, kas aplauž tiem zarus, sagraiza mizu ar nazi vai liek degošu sērkociņu pie lapām, šis zinātnieks vai nu pamatīgi maldījās, vai domāja to kā zinātnisku humoru.

Šai ziņā mežs nesaprot nekā. Ja mežam galva kaut nedaudz strādātu, tas atdotu cilvēkiem savas sēnes, ne mirkli nevilci­nādamies, visas vienā dienā, lai tikai to liktu mierā.

Taču mežs slēpj sēnes zālē, zem kokiem, starp akmeņiem, turklāt vēl audzē «pakāpeniski» — no pavasara līdz rudenim. Un no pava­sara līdz rudenim sēņotāji blietē zemi, izmīda zāli, sīkus krūmājus, ogulājus — visu to, bez kā mežs vairs nav mežs. Pašiem nemanot, sēņotāji iet pa mežu cits cita pēdās, un pret rudeni ir iemītas ne vien taciņas, bet veseli ceļi, pa kuriem iešana ir ērta, toties skumīga.

Un vēl pa mežiem slāj «tūristu» bari.

Pat vismazākajam baram (piemēram, diviem cilvēkiem) ir vaja­dzīgi mietiņi teltij un malka ugunskuram. Un tad, kā agrāk mēdza rakstīt, «meža klajumā atskan līksmi cirvja klaudzieni». No šīs «līksmības» šermuļi skrien caur kauliem.

Ja jau tūristiem mežā tik ļoti nepieciešams ugunskurs, lai viņi tajā kurina savas ģitāras.

Taču šobrīd mežā nebija ne tūristu, ne sēņotāju. Un tomēr Aleksejs Paličs pameta skatienu apkārt.

—    Liekas, neviena nav, — viņš sacīja.

—    Neviena, — Kuļfkovs apstiprināja. — Serjoga neskaitās.

—    Kur viņš ir? — Aleksejs Paličs piesardzīgi vaicāja. — Es negri­bētu, ka viņš mūs dzird. Nav vairs tik mazs — sapratīs.

—    Tur, — Kuļikovs norādīja.

Aiz priedes, kas auga metrus divdesmit no viņiem, parādījās auss, puse vaiga un vērīga acs. Septiņus gadus vecais Borisa brālis Serjoga spēlēja savu mūžīgo spēli. Atkarībā no garastāvokļa viņš bija vai nu spiegs, vai automātists. Ja, pieņemsim, pirmdienā Serjoga izse­koja kādu radinieku vai paziņu, tad otrdienā viņš ar automātu no slēptuves to nošāva. Serjoga darbojās no visas sirds un ar sajūsmu;

viņš spēlēja pēc saviem īpašiem noteikumiem un vienmēr viens pats. Šodien Serjoga, šķiet, bija spiegs.

—    Seko mums jau no pašas skolas, — Boriss paskaidroja.

—    Ko viņš grib?

—    Neko. Seko — un cauri.

—    Tu domā, ka viņš mūs tur aizdomās?

—    Viņš visus tur aizdomās.

—    Labāk būtu, ja viņš mūs nedzirdētu, — Aleksejs Paličs atkār­toja.

Boriss pacēla no zemes satrunējušu zaru un pamētāja to rokā. Auss, puse vaiga un acs nozuda.

Zars atsitās pret priedi un sašķīda driskās. Mazs, saliecies au­gumiņš pašāvās sānis un noslēpās aiz krūmiem.

—    Ies apkārt, — Boriss izmeta. — Ejam klajumā, tur viņš mums netiks klāt.

Meža klajumā viņi apsēdās uz nogāzta koka.

—    Boris, — Aleksejs Paličs ierunājās, — liekas, es esmu iekritis. Vakar, kad mēs ēdām vakariņas . . .

Vakar, kad Muhinu mājās ēda vakariņas, pie galda sēdēja visa ģimene: Anna Maksimovna vēl nebija aizgājusi uz dežūru, Aleksejs Paličs jau bija atgriezies no skolas, meita Tatjana bija paguvusi pārbraukt no pilsētas, bet lidotājs Saša bija pārnācis mājās uzreiz pēc darba — kā visi normāli cilvēki.

Annai Maksimovnai bija slikts garastāvoklis. Andrejiņš šodien niķojās, pa dienu negulēja, un viņa nebija paspējusi aizskriet uz veikalu, kas atradās divsimt metru attālumā no mājas.

—    Nekādu smalko ēdienu nebūs, — Anna Maksimovna brīdināja. — Ēdiet, ko dod! ,

Uz šo repliku neviens neatbildēja. Aleksejs Paličs, kā jau cilvēks, kas jūtas vainīgs, centās palikt neuzkrītošs; meita, sapratusi, ka māte ar kaut ko ir nemierā, saprata arī, ka Anna Maksimovna vēl tu­vākos piecus gadus būs vajadzīga. Lidotājs Saša vispār pēc dabas bija klusētājs.

Taču šodien Annai Maksimovnai ļoti gribējās, lai ar viņu kāds pastrīdētos.

—    Ko jūs klusējat? — viņa vaicāja. — Vismaz kāds būtu pastāstījis, kā diena pagājusi!

Uz šo priekšlikumu arī neviens neatsaucās.

—    Tatjana?

—    Mammu, nu kas man var būt jauns? Lekcijas . . . drīz sāksies ieskaites . . .

—    Aleksej?

Aleksejam Paličam jaunumi bija—tādi jaunumi, ka par tiem ne tikai runāt, pat domāt negribējās.

—    Nav nekā tāda, viss pa vecam, Anna.

Anna Maksimovna paskatījās uz Sašu un tūliņ pat bezcerīgi atmeta ar roku.

—    Izrādās, ka man vienai ir jaunumi, — viņa pavēstīja. — Mūsu mājā uzklīdušas peles. Varbūt arī tās ir žurkas. Tiesa gan, tādas žurkas man vēl nav gadījies redzēt. Ēd produktus ar visu taru.

Dzirdot vārdu «produkti», Aleksejs Paličs viegli nodrebēja.

—    Kas tad atgadījies?—Tatjana interesējās.

—    Pati nesaprotu, — Anna Maksimovna teica. — Šodien piegāju pieliekamajā pie plaukta — gribēju Andrejiņam attaisīt burciņu ābolu sulas. Skatos — kaut kā trūkst. Sāku skaitīt — trūkst divas paciņas «Mazulīša», divas burciņas sulas un viena paciņa rīsu un piena maisījuma.

Pie galda atkal iestājās klusums.

Lidotājs Saša, par spīti savam biklumam, bija apveltīts ar iztēli. Viņš iedomājās, kā naktī zem segas varētu mieloties ar rīsu un piena maisījumu, un nosarka. Aleksejs Paličs arī nosarka, taču pavisam cita iemesla dēļ.

—    Lai būtu peles, — Anna Maksimovna turpināja. — Bet burkas ir no stikla, ar dzelzs vāciņu. Pat suns tās neaizstieptu, kur nu pele.

—    Varbūt tu esi izbarojusi un aizmirsusi? — Tatjanai iešāvās prātā.

—    Kā es varu aizmirst? — Anna Maksimovna noskaitās. — Vai nu es neatcerēšos, cik samaksāju! Divi divdesmit piecas, trīsreiz sešdesmit četras, rublis septiņdesmit septiņas un cīsiņi par divi seš­desmit. Astoņi rubļi trīsdesmit četras kapeikas! Divas kapeikas viņa neizdeva, es neko neteicu. Kopā astoņi trīsdesmit sešas. Trūkst akurāt par trim rubļiem divpadsmit.

No šī rēķina, kas bija saprotams vienīgi Annai Maksimovnai, kļuva pilnīgi skaidrs, ka kļūdīties viņa nevarēja.

—    Kur tas viss pazudis? — Tatjana ievaicājās.

—    Tāpēc jau es jautāju — kur?

—    Mēs neesam ēduši, — Tatjana sacīja.

—    Bet kas? Nav runa par naudu. Tikai interesanti — kas varēja to visu paņemt? Vai tiešām zaglis?

—    Tagad arī man kļūst interesanti, —Tatjana teica.

Aleksejs Paličs iekrekšķējās.

—    Taņa, nestrīdies ar māti, ļauj viņai mierīgi paēst.

—    Vai tad es strīdos? — Tatjana atbildēja ar pretjautājumu. — Ja no mājas pazūd nevienam nevajadzīgas lietas, ir interesanti uzzināt, kas varējis tās paņemt.

—    Nevienam nevajadzīgas, izņemot bērnu, — iedrošinājās pie­zīmēt Saša, un Aleksejam Paličam sāka trīcēt ceļi. Nerunīgais Saša bija trāpījis tieši devītniekā. Bērnu ēdiens nudien nav vajadzīgs nevienam citam kā tikai bērnam. Bērns pats to paņemt nevar. Tātad produkti ir ņemti bērnam. Tāds un vienīgi tāds secinājums izrietēja no Sašas vārdiem. Aleksejs Paličs saprata to pilnīgi skaidri. Tagad atlika vienīgi uzzināt — kas? Par tālāko Aleksejs Paličs neie­drošinājās pat domāt.

—    Iznāk, ka viņš pats paņēmis? — Anna Maksimovna pamāja uz gultiņas pusi, kur, nometies uz vēdera kā varde, saldā miegā gulēja Andrejiņš.

Aleksejs Paličs izdvesa kaut ko starp «ha-ha» un «he-he», tādējādi apliecinādams, ka pratis novērtēt sievas joku. To nevajadzēja darīt. Ne velti saka: neizlec . . .

—    Ka tik tu neesi paņēmis, Aleksej? — Anna Maksimovna pa­vaicāja.

Te nu pienācis īstais mirklis pateikt, ka Anna Maksimovna nekļū­dījās: produktus bija nolaupījis tieši Aleksejs Paličs. Tikai atzīties viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, jo tad neizbēgami sekotu pats šausmīgākais jautājums: kāpēc?

Atbildēt uz šo jautājumu Aleksejs Paličs nevarēja un tāpēc izvē­lējās taktiku, ko iecienījuši nepieredzējuši noziedznieki: uz jautājumu atbildēt ar jautājumu. Sai taktikai bija divas priekšrocības: pirmā — nevajadzēja melot, otrā—izmeklētājs bija spiests pats atbildēt uz saviem jautājumiem.

—    Kam man tādas mantas? — Aleksejs Paličs drošsirdīgi jautāja un pat paraustīja plecus.

—    To nu es nezinu — kam, — Anna Maksimovna attrauca. — At­ceros — reiz tev kādiem tur eksperimentiem ievajadzējās klīsteri, toreiz tu aizstiepi no mājas veselu paku miltu.

—    Klīsteris — tas ir kas cits. Kādi var būt eksperimenti ar ābolu sulu?

—    Varbūt tev vajadzēja burkas . . .

—    Kam man burkas? Vai mājās tukšu burku trūkst?

Jāteic, ka uz meliem Aleksejs Paličs nekāds meistars nebija. Un viņa taktika ļāva viņam aizvirzīties prom no patiesības tikai tālab, ka Anna Maksimovna nebija pieredzējusi izmeklētāja.

Pieredzējusi izmeklētāja vaicā tieši: «jā» vai «nē», «tu» vai «kāds cits»? Tad arī noziedznieks, apmulsdams vai mēģinādams izlo­cīties, sevi nodod. Anna Maksimovna nebija nopratināšanas spe­ciāliste.

—    Taisnība gan, — viņa sacīja, — burku mājās, cik nevajag. Bet vai rīsu maisījumu tu arī neesi ņēmis?

—    Kur es likšu rīsu maisījumu? — Aleksejs Paličs turpināja vai­rīties.

—    Tēt, tevi jau neviens nevaino. Tu tikai pasaki: neesmu ņēmis, — uzstājīgā Tatjana iejaucās.

—    Ko es iesākšu ar divām paciņām «Mazulīša»? — Aleksejs Paličs aizsteidzās jautājumiem priekšā.

Tatjana aizdomīgi paraudzījās uz tēvu.

Aleksejs Paličs nodomāja, ka Tatjanas nopratināšanu viņš var arī neizturēt.

Un tad iebrēcās Andrejiņš . . .

Mazdēliņš iebrēcās tik piemērotā brīdī, ka Aleksejs Paličs klusībā nozvērējās jau šovasar viņam nopirkt velosipēdu.

Sievietes metās pie bērna.

Aleksejs Paličs aizlaidās. Viņš nozuda no istabas bez trokšņa un tik zibenīgi, kā nozūd attēls no izslēgta televizora ekrāna . . .

Lūk, ko Boriss Kuļikovs uzzināja gaišajā pavasara dienā tukšajā pavasara mežā.

—    Kas tur šausmīgs? Jūs taču neatzināties, — Boriss sacīja. — Man arī jautāja par segu, es teicu: neesmu ņēmis, un viss.

—    Jā, kā tev gāja?

—    Tā arī gāja: cik reižu jautāja, tik es noliedzu.

—    Nē, Borja, — Aleksejs Paličs sacīja, —tas ir tik nepatīkami . . . meli un viss pārējais . . .

—    Kas gan te nepatīkams? — Boriss brīnījās. — Mēs melojam godīgi.

—    Kas tie tādi «mēs»? — Aleksejs Paličs satraukts vaicāja.

—    Nu, es un jūs.

—    Jā . . . — Aleksejs Paličs novilka. — Ne jau gluži melojam . . . Es, starp citu, neesmu teicis ne vārdiņa nepatiesības, kaut arī ne visai saprotu, kā var melot godīgi.

—    Ja to nedara sevis dēļ … — Boriss paziņoja. — Domājot par savu labumu . . .

—    Taisnība gan, mums no tā nekāda labuma nav.

—    Aleksej Palič, kā būtu, ja mēs viņu kādam atdotu? Nav jau obligāti jāstāsta patiesība. Tad viņu atpakaļ neatsauktu.

—    Ja neizstāstīsim, mums neticēs. — Aleksejs Paličs nopūtās. — Ja izstāstīsim — gan nenoticēs, gan atsauks atpakaļ. Kāda jēga tad stāstīt? Mēs esam bezizejas stāvoklī, Borja. Tur, kā rādās, arī nav muļķi.

Pie apsūnojuša akmens, kas gulēja klajuma malā, pēkšņi pavīdēja kaut kas līdzīgs galvai.

Pēc tam galva nozuda, tās vietā uzradās cepure, uzsprausta uz sprunguļa, galva tagad bija redzama vairāk pa labi.

—    Pelēkais! — Boriss uzsauca. — Lai pēc piecām minūtēm tu būtu mājās!

Galva atkal nozuda, un tās vietā aiz akmens parādījās automāta stobrs.

Nozibēja šāviņu uzliesmojumi, atskanēja blīkšķi.

—    Nopirka muļķītim automātu ar baterijām, — Boriss paskaid­roja,— tagad viņš pilnīgi izkūkojis prātu. Vajadzēs izņemt baterijas.

—    Ejam. Inspektors droši vien jau aizgājis. Man šodien tā savādi dur sirdī. Vai tu, Boris, zini, kur tev ir sirds?

—    Neesam vēl mācījušies, — Boriss atteica.

Skolnieks un skolotājs devās no meža laukā.

Atskatoties viņi redzēja, kā aizmugurē zib neliels augumiņš, sīkiem pārskrējieniem slēpdamies te aiz viena koka, te aiz cita.

PIRMĀ diena tā viss sākās

Pagaidām tikai divi cilvēki zināja, kas noticis Kuļeminskā.

5im notikumam bija pasaules mēroga nozīme, kaut arī tas nebūt nebija pasaules mēroga notikums: jo pasaule par to vēl nekā nezi­nāja. Viss bija atkarīgs no tā, kā izturēsies cilvēki, kas šajā notikumā tika iesaistīti pirmie.

Dažam labam varētu likties, ka Aleksejs Paličs un Boriss Kuļikovs rīkojušies nepareizi. Varbūt pareizi, ka nepareizi. Un varbūt arī nepareizi, ka nepareizi. Sāksim no sākuma.

Lai sāktu no sākuma, nepieciešams pateikt, ka Boriss Kuļikovs kopš agras bērnības sirds dziļumos bija konstruktors. Jau dažu gadu vecumā viņš interesējās par mehānismiem, it īpaši par tiem, kas kustas.

Sešu gadu vecumā viņam ar skrūvgrieža un šķēru palīdzību stundas laikā izdevās izjaukt pa daļām mammas elektrisko šujmašīnu. Tās mehānisms izrādījās diezgan vienkāršs; tik daudz detaļu viņš no tās nemaz neizmakšķerēja, un tomēr ne tētis, ne remontdarbnīca no šīm detaļām mašīnu samontēt vairs nejaudāja.

Tajā pašā gadā mazais Borja ieinteresējās par putekļu sūcēju. Šoreiz viņš pēc izjaukšanas pats to samontēja un pārbaudīja. Pu­tekļu sūcējs darbojās: pa vienu galu tas sūca iekšā putekļus, pa otru spļāva laukā dažnedažādas skrūvītes un uzgriežņus, kamēr izspļāva visu, tad putekļu sūcējs pārtrauca savu darbību.

Nedaudz paaudzies, Borja pilnīgi patstāvīgi atklāja principu, ko izgudrotāji apzīmē ar vārdiem — «Kas iznāktu, ja? . . .». šo principu izmanto pilnīgi nopietni un pieauguši cilvēki. Izgudrotājs spriež aptuveni tā: «Kas iznāktu, ja . . . vara kafijkannā ielietu glāzi kefīra, piejauktu pusglāzi petrolejas, ieliktu simt gramu saldējuma, tad vecu modinātāju, iespiestu pusi citrona, iemestu beigtu mušu, rūpīgi iz­maisītu, apsegtu ar vakardienas avīzi un apstarotu ar rentgena sta­riem? Saprotams,» domā izgudrotājs, «visdrīzāk nekas neiznāks. Taču pirms manis to neviens nav darījis, kāpēc tad neizmēģināt . . .»

Vienreiz Borjas prātu nodarbināja šāds jautājums: kas dzied gaiļa balsī pa radio — aktieris vai īsts gailis?

«Ja es pieslēgtu televizoru radiotranslācijas tīklam,» Borja sev sacīja, «ekrānā varbūt parādītos aktieris?»

Un viņš pieslēdza. Aktieris neparādījās, un vispār nekas nenotika.

«Nu protams,» Borja nodomāja, «es neesmu ieslēdzis reproduk- toru.»

Un Borja reproduktora kontaktdakšiņu iebāza ligzdiņā, pie kuras parasti tika pieslēgts televizors. Reproduktorā atskanēja sprakšķi, gaisā uzšāvās dūmu mutuļi, toties televizoram nekas ļauns ne­notika.

Pārdegušos korķus Borja nomainīja pats; to viņš prata jau toreiz.

Taču tas viss, viss notika sen . . .

Ap to laiku, kad Borja satikās ar Alekseju Paliču, viņš ne tikai bez lielām pūlēm mācēja salabot elektriskās plītiņas un gludekļus, bet labi orientējās tēva zaporožeca mehānismā. Vismaz pēc remonta detaļas pāri nepalika.

Tikai ar zaporožecu vien Borjam vairs nepietika. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pie stūres viņam tika atļauts piesēsties retu reizi — uz kāda klusa meža ceļa. Borjam tagad bija citas idejas, piemēram, vēja elektrostacijas būve. šī elektrostacija bija iecerēta kā piga Kuļe­minskas elektriķiem, kuriem bija ieradums noslēgt spriegumu, tiklīdz uz ekrāna parādījās Štirlics vai «Pagaidi tikai!». Vēl Borja bija iece­rējis uzstādīt antenu," kas uztvertu televīzijas signālus no citām valstīm.

Viņš bija lasījis, ka šādus signālus var uztvert no pusotra tūkstoša kilometru attāluma, bet tuvākā robeža, pēc Borisa aprēķiniem, atradās par trīsdesmit pieciem kilometriem tuvāk.

Tātad Borja sapņoja.

Taču dalīties savos sapņos viņam nebija ar ko, jo klasesbiedri līdz vēja dzinējiem vēl nebija izauguši, bet pieaugušie Kuļeminskas iedzīvotāji visi bez izņēmuma krāja naudu žigulim un ne par ko citu neinteresējās.

Tāpēc, tiklīdz pie apvāršņa uzradās Aleksejs Paličs, Borja ātri vien saprata, ka tas ir tieši tas cilvēks, kas viņam vajadzīgs.

Pēc tam Aleksejs Muhins uzzināja, ka cilvēki visā nopietnībā domā par mākoņu vadīšanu un, iespējams, cer, ja arī ne pārvietot tos no vienas vietas uz citu, tad likt nolīt lietum tur, kur tas nepieciešams. Šo mēģinājumu pirmsākumi meklējami tālā senatnē. Stāsta, ka reiz kāds artilērists, pārskaities uz tveici, izšāvis ar lielgabalu debesīs — un kā balva nolijis auksts lietus. Visticamākais, ka tā bija parasta sagadīšanās, kaut gan — kas to var zināt . . .

Un vēl students Muhins izdibināja, ka augstu virs zemes peld neaizsniedzamie un noslēpumainie sudrabainie mākoņi. Šos mākoņus laistāmies liegā pērļu zaigā — līdzīgus lielu, sniegbaltu putnu spār­niem — redzējuši vienīgi nedaudzi laimīgie, taču to noslēpumu atklāt pagaidām nav izdevies nevienam.

Aleksejs Muhins uzplijās profesoriem ar jautājumiem, tomēr arī profesori nespēja pateikt neko sakarīgu.

Un jau trešajā kursā Aleksejs Muhins nolēma, ka veltīs savu dzīvi sudrabainajiem mākoņiem.

Bet pēc tam viņš nonāca meteoroloģiskajā stacijā netālu no Kuļeminskas.

Pēc tam viņš iepazinās ar Annu.

Pēc tam piedzima Taņa — un sudrabainie mākoņi atvirzījās mazliet tālāk.

Pēc tam Kuļeminskas stacija tika slēgta, un Aļošam Muhinam pie­dāvāja vietu polārā apgabala meteoroloģiskajā stacijā, taču braukt uz turieni ar zīdaini nebija iespējams.

Bet vēl pēc tam vairs nebija uz kurieni braukt.

Un Aļoša Muhins aizgāja uz skolu par fizikas skolotāju un kļuva par Alekseju Paliču.

Sudrabainie mākoņi vēl arvien tikpat noslēpumaini slīdēja pāri planētai.

Aleksejs Paličs bija saticīgs un apzinīgs cilvēks. Ar skolēniem viņš neķildojās, nesauca uz skolu vecākus, tomēr sekmes viņa klasēs nezin kāpēc bija gluži pieklājīgas. Skolēni nezin kāpēc neiztu­rējās pret viņu rupji. Iespējams, ka tā notika tāpēc, ka Aleksejs Paličs ļāva savās stundās «pļāpāt», ja «pļāpāšana» izvērtās saprātīga, bet iespējams, ka viņš bija dzimis skolotājs, kaut arī līdz zināmam laikam to neapjauta.

Aleksejam Paličam piemita arī sava vājība: skolā fizikas kabinetu viņš bija bāztin piebāzis ar modernu aparatūru. Protams, ne jau nu ar kompjūteriem1 vai lāzeriem"', un tomēr pilsētā viens otrs varēja viņu apskaust. Kabinetā, piemēram, atradās skaņas ģenerators', ko Alek­sejs Paličs bija izlūdzies bijušajam kursabiedram, tagad Saulrietu nodaļas vadītājam MZPI1 . Aleksejs Paličs bija dabūjis arī oscilo- grāfu° — no Mēnesslēktu laboratorijas vadītāja SZPI6 . Un vēl Alek­sejam Paličam bija izdevies iegādāties spektrometru', ar kura palī­dzību viņš cerēja izpētīt sudrabainos mākoņus.

Aizritēja gadi.

Sudrabainie mākoņi virs Kuļeminskas nerādījās. Modernā apara­tūra ļāva stundās demonstrēt interesantus mēģinājumus, un skolēni nojauta, ka skolotājs dara vairāk, nekā no viņa prasa. Par to viņš tika cienīts. Daži mēģinājumi bija noslēpumaini. No tā Alekseja Paliča autoritāte auga jo lielāka.

Drīz vien fizikas kabinets kļuva par šauru.

Ierīces laiku pa laikam sabojājās, tās vajadzēja remontēt, regulēt, un Aleksejs Paličs jau sen gudroja par palīgu. Viņam bija vajadzīgas ne tikai papildu divas rokas, viņš ilgojās pēc domubiedra — cilvēka, kuram dvēselē būtu savi sudrabainie mākoņi un kurš, iespējams, kādreiz izdarītu to, kas neizdevās Aleksejam Paličam.

Kārtējā mācību gada sākumā viņš pārņēma kārtējo sesto klasi — un tur atrada šādu cilvēku.

Pareizāk sakot — viņi atrada viens otru.

Kad Boriss Kuļikovs parādīja skolotājam lietpratīgi uzzīmētu vēja dzinēja shēmu ar visiem aprēķiniem un pavaicāja, kur varētu dabūt dzinējam dinamomašīnu, Aleksejs Paličs saprata, ka viņš ir saticies ar savējo.

Tiklīdz skolotājs paķēra zīmuli un uzskicēja dzinēja mastu, Boriss Kuļikovs saprata, ka Aleksejam Paličam var uzticēt vēl daudz ko citu.

—    Tas ir pilnīgi iespējams, — Aleksejs Paličs sacīja.

—    Tad iztaisīsim, — Boriss lika priekšā.

—    Es tev palīdzēšu, — Aleksejs Paličs precizēja. — Ideja taču ir tava . . . Dinamomašīna man ir — tikai līdzstrāvas. Vajadzēs akumu­latoru . . .

—    Mēs tikko jaunu ielikām zaporožecā, — Boriss sacīja. — Vecais ir gluži labā stāvoklī. Vienīgi paredzēts divpadsmit voltiem.

—    Sākumā pagatavosim modeli, — Aleksejs Paličs ierosināja.

Pēc divām nedēļām vēja dzinējs jau griezās Kuļikovu pagalmā.

Automobiļa lampiņa uzcītīgi apgaismoja pagrabu ar kāpostiem, par ko ļoti apmierināta bija Borisa mamma. Neapmierināts bija vienīgi mazais Serjoga: cenzdamies aizsniegt dzinēju, viņš pa divi lāgi bija novēlies lejā no masta. Starp citu, Serjoga bija viens no tiem bērniem, kuru mierīgi varēja izgrūst laukā no lidmašīnas, nebaidoties, ka viņa veselībai tiks nodarīts kaut mazākais ļaunums.

Fizikas kabinetā Boriss iejutās ļoti ātri. Izrādījās, ka viņam ir labas rokas. Tās pašas rokas, kuras reiz šujmašīnu bija pārvērtušas lūžņu kaudzē, tagad prata lodēt, līmēt, konstruēt un montēt. Taču Boriss bija ne vien izpalīgs, viņš perināja galvā savas idejas. Alekseja Paliča atmiņā arvien vēl reizēm uzpeldēja sudrabainie mākoņi un novērsa viņu no reālās dzīves, toties Boriss ar visiem saviem televīzijas projektiem bija praktiskākas dabas cilvēks. Tieši viņš ierosināja ierīkot laboratoriju skolas pagrabā.

Ja viņi būtu zinājuši, kas vēlāk notiks šajā laboratorijā!

Varbūt viņi durvis uz pagrabu būtu aizmūrējuši . . .

Bet, iespējams, gluži otrādi—būtu pametuši visus darbus un sākuši tieši ar magnētu, kura dēļ viss arī notika.

Tad vēl Aleksejs Paličs un Boriss par nākotni neko nezināja.

Strādādami pa vakariem, viņi apšuva sienu ar dēļiem, ielika grīdu un ievilka elektrību. Pēc tam sanagloja skrūvgaldu un sagādāja ne­lielu virpu, kas nezin kāpēc atradās Kuļeminskas putraimu fabrikā.

Sīs fabrikas direktora dēlam draudēja ceturtais divnieks fizikā, un šķirties no virpas direktoram nebija grūti, jo vairāk tāpēc, ka put­raimu ražošanā virpa nepiedalījās.

Arī krietns daudzums citas aparatūras pārcēlās uz pagrabu. Iznāca tāda kā laboratorija, tāda kā darbnīca. Aleksejs Paličs pagraba durvīm piekarināja slēdzeni.

Viena šīs slēdzenes atslēga tika Borisam.

Kabinetā palika vienīgi mācību līdzekļi un spektrometrs', kas stāvēja pie loga un bija nomērķēts uz to debespusi, kur vajadzēja parādīties sudrabainajiem mākoņiem.

Dzīvība laboratorijā pamodās vakaros. Iestājoties krēslai, pagraba logos atblāzmoja elektriskās izlādēšanās zibšņi, reizēm skanēja virpas dūkoņa, bet tie, kuri ieskatījās pa logu, ieraudzīja Alekseju Paliču un Borisu, kas bija aizņemti nezin kādā nesaprotamā darbā.

Kā jau teikts, Kuļeminska nav liela pilsētiņa. Nelielās pilsē­tiņās nesaprotamas lietas necieš un vienmēr cenšas tām sameklēt saprotamu izskaidrojumu.

Tāpēc Kuļeminskas vienā galā uzskatīja, ka Aleksejs Paličs meistaro krāsaino televizoru, bet otrā — ka viņš no rezerves daļām grib savākt žiguli.

Starp citu, kuļeminskieši fizikas skolotāju no sākta gala uzskatī­juši par dīvaini, jo viņš kartupeļus nestādīja piemājas dārziņā, bet pirka veikalā.

Laboratorijā Aleksejs Paličs un Boriss bija paguvuši veikt ne vienu vien interesantu eksperimentu, taču runa pašlaik nav par to. Kādai iekārtai bija vajadzīgs liels elektromagnēts. Var būt, ka lielās pilsētās tādi elektromagnēti mētājas izgāztuvēs, taču Kuļeminskā tādu nebija pat putraimu fabrikas direktoram. Nekā darīt — vajadzēja pagatavot pašiem. Būtībā tas nav visai sarežģīti, mazlietiņ nogurdinoši gan. Tādam magnētam nepieciešams ap divpadsmit tūkstoš tinumu.

Un Boriss pēc Alekseja Paliča rasējuma izgatavoja nelielu ierīci un sāka tīt stiepli uz spoles. Pēc dažām dienām spole bija gatava. Atlika to izmēģināt.

— Tagad pārbaudīsim, — Aleksejs Paličs sacīja.

Atcerējos! Spektrometrs — tās, piemēram, ir krāsas, kurās var sadalīt saules staru. Kopā septiņas kā varavīksnei — sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, tumšzila, violeta.

Tobrīd viņš nezināja, ka līdz notikumam ar pasaulvēsturisku nozīmi atlikušas tikai divas minūtes.

Boriss pievienoja vadus spoles tinumu galiem un aptina tos ar izolācijas lenti, tagad līdz pasaulvēsturiskajam notikunjam atlika viena minūte. Tad viņš notīrīja vadiem otrus galus, pievienoja tos dakšiņai, nenojauzdams, ka palikušas tikai desmit sekundes.

—    Slēdz iekšā! — Aleksejs Paličs nokomandēja.

Virs spoles nozibsnīja dzirksts, un tajā pašā brīdī pagrabā atskanēja bļāviens.

Sākumā neviens neko nesaprata. Aleksejam Paličam šis bļāviens atgādināja gaiļa kikerigū, un viņš nobrīnījās: no kurienes gan pagrabā varēja uzrasties gailis? Borisam šķita, ka kliedzējs bijis Aleksejs Paličs, un viņš nodomāja, ka dzirksts trāpījusi skolotājam un to apdedzinājusi. Bez tam abi redzēja, kā no loga pret galdu, uz kura atradās spole, atduras zils stars un tūlīt pat atkal izgaist.

Pirmajā brīdī viņi vēl nepamanīja galveno.

Aleksejs Paličs paskatījās uz loga pusi, no kurienes bija hācis dīvainais stars, un ievēroja stiklā mazu caurumiņu.

Boriss palūkojās uz Alekseju Paliču, pūlēdamies saprast, vai skolotājs tik tiešām dabūjis pa pirkstiem vai arī viņam tikai šķitis.

Patiesību sakot, nekas briesmīgs nebija. Spolē bija radies īssavie­nojums. Tādos gadījumos pārdeg vai nu spole, vai korķi. Tā tas notiek jebkurā mūsu planētas vietā. Vienīgi Kuļeminskā nezin kāpēc tā nenotika.

—    Nekas … — Aleksejs Paličs sacīja, arvien vēl nesaprazdams, ko nozīmē caurums stiklā. — Pārdedzis ārējais tinums. Tūliņ mēs to atkal . . .

Sajā mirklī skolotājs ar acu kaktiņu uztvēra kādu kustību uz galda. Viņš pagriezās un sastinga, piemiedza plakstiņus, papurināja galvu, plaši iepleta acis.

—    B-borja . . . kas tas? … — Aleksejs Paličs jautāja.

Boriss, iztrūcies no skolotāja balss intonācijas un sejas izteiksmes, lēnām pagrieza galvu — un arī viņa acis iepletās.

—    Liekas, puisītis . . .

Uz galda līdzās spolei mēmo aparātu ielokā gulēja kails zīdainis.

—    Blēņas … — Aleksejs Paličs nopurpināja.

Viņš sakustējās, pieskrēja pie durvīm un paraustīja tās. Durvis

bija slēgtas. Atslēga, kā parasti, atradās atslēgas caurumā no iekš­puses.

—    Muļķīgi joki! — Aleksejs Paličs uzsauca.

Zīdainis no jauna aprauti iekliedzās, turklāt šoreiz nepārprotami varēja pateikt, ka kliedzējs ir cilvēks, nevis gailis.

—    Vai tu viņu atnesi? — Aleksejs Paličs vaicāja.

—    Es . . . neesmu nesis . . . —Boriss klusītiņām atteica.

—    Kur tu viņq ņēmi? Tūliņ nes atpakaļ!

—    Ko jūs, Aleksej Palič … — Boriss satraukti iesaucās un apklusa.

Beidzot Aleksejs Paličs apjēdza, ka durvis ir slēgtas, ka Boriss

visu laiku atradies viņam acu priekšā un ka vēl pirms mirkļa uz galda nav bijis nekā cita, izņemot aparātus.

Aleksejs Paličs uz pirkstgaliem piegāja pie galda un, nošķiebis galvu, blenza uz zīdaini.

Skolotājs patlaban izskatījās pēc vistas, kas ieraudzījusi slieku, bet neiedrošinās to paknābt.

Bērns gulēja mierīgi; vaigi bija mazlietiņ piesārtuši, gludā āda atstaroja vieglu zilgmi — droši vien tāpēc, ka pagrabā dega dienas­gaismas spuldzes. Ja Aleksejs Paličs nebūtu tik ļoti apjucis, viņš katrā ziņā pamanītu kādu visai neparastu īpatnību bērna ķermenī.

Pareizāk sakot — īpatnības trūkumu. Taču tobrīd Alekseja Paliča apziņa bija nedaudz aizmiglojusies.

Skolotājs lēnām pastiepa roku un pieskārās bērnam. Viņa pirksti sajuta dzīva cilvēka siltumu. Zēna lūpas sakustējās.

—    Muļķīgi joki, blēņas, — zēns mierīgā balsī sacīja.

—    Ko? — Aleksejs Paličs, piepeši vairs nespēdams noticēt ne savām acīm, ne ausīm, pagriezās pret Borisu.

—    Vai tu to teici?

—    Viņš to teica, — Boriss atbildēja.

—    Blēņas … — apjucisatkārtoja Aleksejs Paličs.

Zīdainis tūliņ paklausīgi piekrita:

—    Blēņas.

—    Viņam nav tiesību runāt! — Aleksejs Paličs uzsauca Borisam. — Viņam nav vairāk kā trīs četru mēnešu!

—    Trīs četru, — zīdainis nekavējoties atsaucās. — Tūliņ mēs to atkal . . .

—    Viņš atkārto jūsu vārdus, — Boriss sacīja.

—    Vai tu maz aptver, Borja! … — Aleksejs Paličs izmisumā

teica. — Tā nevar būt taisnība, ka viņš runā! Tādā vecumā vēl nesaka ne «mamma», ne «tētis».

—    Tētis, — zīdainis atkal ierunājās.

Aleksejs Paličs nervozi iesmējās. Smiekli iznāca spiedzoši, neda­biski.

—    Viņš laikam domā, ka viņa tētis esmu es. Kas tad ir mamma? — skolotājs pievērsās puišelim.

—    Mamma, — zēns atkārtoja.

—    Borja, vai tu kaut ko saproti?

—    Viņš atkārto jūsu vārdus.

—    Kāpēc tikai manus un nevis tavus? — Aleksejs Paličs jautāja, it kā tas šobrīd būtu pats svarīgākais, un tūliņ pat aptvēra: — Ak kungs, ko es tevi tincinu? Klausies, Borja, iesit man, lūdzu, ar kaut ko tā, lai sāpētu.

—    Kāpēc?

—    Ja es guļu, man nesāpēs, bet, ja neguļu, tad sāpes ir nieks, salīdzinot ar to … ar to .. . salīdzinot … — Aleksejs Paličs sapinās un apklusa.

—    Jūs neguļat, Aleksej Palič, — Boriss sacīja.

Saprotams, arī Boriss bija pārsteigts. Viņš bija pārsteigts, taču ne apdullis. Viņš nekad netika interesējies, kādā vecumā bērni sāk runāt. Kas to lai zina — varbūt viņi buldurē jau pirms dzimšanas. Boriss redzēja kailu zīdaini, kas prot runāt, tātad viņa priekšā šobrīd tik tiešām ir kails zīdainis, kas prot runāt, un viss. Taču tas, kā viņš no­kļuvis pagrabā un kāpēc netika pamanīts uzreiz, nudien likās nesa­protami. To vajadzēja noskaidrot un bērnu aizgādāt mātei.

—    Tātad tu viņu redzi? — Aleksejs Paličs jautāja.

—    Redzu, — Boriss atbildēja.

—    Kāds viņš izskatās?

—    Tāds pliks . . . maziņš . . . iezilgans.

—    Jā, jā, — Aleksejs Paličs apstiprināja, — iezilgans . . . Divi cilvēki vienu un to pašu sapni nevar redzēt. Un kā viņš te nokļuva?

—    Varbūt izrāpies no skapja? — ieminējās Boriss, paskatījies uz skapi, kas stāvēja, cieši piebīdīts pie galda.

—    Bet kā viņš nokļuvis skapī? — Aleksejs Paličs vaicāja. — Un kāpēc viņš tur nokļuvis? Vai tu atslēgas nevienam neesi devis?

—    Nekad neesmu devis.

—    Vai pazaudēt nekur nevarēji?

Boriss parakņājās pa kabatu, izvilka āra slēdzenes atslēgu, durvju atslēgu un parādīja tās skolotājam. Aleksejs Paličs nopūtās un atkal blenza uz mazuli, it kā uz viņa gludā, iezilganā vēderiņa cerēdams izlasīt atbildi.

Uz gludā vēderiņa . . .

Uz pilnīgi gludā vēderiņa!

Tieši šobrīd, raudzīdamies uz mazuli, Aleksejs Paličs atklāja kādu nepareizību viņa ķermenī: kaut kā trūka. Toties, kad Aleksejs Paličs aptvēra, kā trūkst, viņš tik ļoti izbrīnījās, ka aizmirsa, kā to sauc.

—    Kas tas ir? — Aleksejs Paličs uzmanīgi piedūra pirkstu zīdai­nim.

—    Vēders.

—    Bet kam te jābūt? — Aleksejs Paličs jautāja.

—    Vēderam arī jābūt … — Boriss nedroši atbildēja. Skolotāja izturēšanās viņam vairs nepatika.

—    Te jābūt nabai, — Aleksejs Paličs vārgā balsī paziņoja.

—    Nav nabas, Aleksej Palič! — Boriss priecīgi iesaucās, it kā ar šo atklājumu arī viss kļūtu skaidrs.

—    Bet kur tā ir? — Aleksejs Paličs klusu vaicāja, automātiski mek­lēdams pats savu nabu, kas atradās, par laimi, tur, kur tai jābūt.

—    Nav nabas… — mazulis vienaldzīgi atkārtoja.

—    Un viņš runā, kaut arī nevajadzētu … un durvis bija aiz­slēgtas … un . . . un . . . — Aleksejs Paličs sastomījās, jo doma, kas pazibēja viņa smadzenēs, bija neticama un . . . pilnīgi reāla.

Aleksejs Paličs lēnām pagriezās pret logu. Mazais caurumiņš loga rūtī stāvēja, kā stāvējis. Caurumiņš, no kura vēl pirms piecām minūtēm nebija ne miņas. Pa to bija redzams tumšs debess aplītis ar blāvu zvaigzni.

Un piepeši Aleksejs Paličs atsauca atmiņā visus notikumus pēc kārtas. Sie notikumi izskrēja cauri viņa smadzenēm kā kinolente.

Borisa roka — izstiepta pie rozetes.

Dzirksts spoles sānos.

Zilais stars, kas uz mirkli bija pazibējis.

Mazulis uz galda — gluži kā no gaisa nokritis.

Radies kā no zila gaisa . . .

Jā, no gaisa.

Un kliedziens, kas atskan tajā pašā mirklī.

Un bērna ierunāšanās, kaut arī viņš nevar, kaut arī viņam neva­jadzētu to darīt!

Un izrādās — viņam nav nabas . . .

— Tu zini, Borja, — Aleksejs Paličs bailīgi ierunājās. — Šķiet, ka viņam . . . šķiet, viņam nav pat četru mēnešu . . . Viņš ir tikai dažas minūtes vecs.

PIRMĀ DIENA Tā viss turpinājās

Pārsteigt cilvēku mūsu laikos nebūt nav tik vienkārši. Nu jau daudzus gadus zinātnes un tehnikas darbība ir vērsta uz to, lai pilnīgi iznīcinātu cilvēka spēju brīnīties.

Ar atomiem vēl vienīgi pingpongs netiek spēlēts.

Virsskaņas lidmašīna — lūdzu, te tā ir — ar nokārtu knābi, līdzīgā noskumušam putnam. Cik pasažieru var vizināties ar šo putnu? Pieci simti? A, es domāju vairāk. Bet cik ilgi jālido no Maskavas līdz Vla- divostokai? Piecas stundas? A, es domāju — mazāk . . .

Izšāva uz Veneru—trāpīts. Notēmēja uz Marsu — arī precīzi. Fotogrāfijas — nekas sevišķs: putekļi un akmeņi. Cilvēkus nav sasta­puši. Bet runāja, runāja . . .

Amerikāņu astronauts Alans Separds izkāpa uz Mēness. Kas tur liels, viņš bija stāvā sajūsmā vai noģība no izbrīna? Nē. Viņš iznesa no kabīnes nūju un bumbu un mēģināja uzspēlēt golfu[4]. Mēness putekļus, saceltus ar nūjas sitieniem, televīzija palaida pa visu planētu.

Mēs jau sen sūtām cilvēkus uz turieni. Laiks būtu kādam ierasties no turienes.

Boriss Kuļikovs, ja arī pabrīnījās, tad nevis par to, ka mazulis ieradies no turienes, bet drīzāk par to, ka tas noticis tik vien­kārši. Toties, kad Aleksejs Paličs visu saprata, tad saprata, ka neko

nav sapratis. Vēl mazliet — un viņam būtu tikai viens ceļš — uz nervu slimību nodaļu, taisni mīļotās sievas rokās. Taču tad iedar­bojās bremzes, kas atrodas katra cilvēka smadzenēs. Aleksejs Paličs lika pats sev noskaitīt līdz divdesmit. Spēja domāt atkal atgriezās.

—    Borja, — Aleksejs Paličs svešādā balsī sacīja, — viņš nav no Saules sistēmas.

—    Vai jūs tā domājat nabas dēļ? — Boriss pavaicāja.

—    Nē. Gluži vienkārši — ne uz vienas no šīs sistēmas planētām nav apstākļu tādai . . . tādai dzīvības formai.

«Forma» mierīgi gulēja uz galda un, pagriezusi acis uz sāniem, vērīgi klausījās Aleksejā Paličā. Pēc tam «tā» pastiepa roku pēc spoles.

—    Nedrīkst! — Aleksejs Paličs iesaucās. — Citādi būs . . . ai-ai-ai būs!

Puisītis atrāva roku atpakaļ.

—    Saprot! — Boriss konstatēja. — Kā viņš iemācījies mūsu va­lodu, ko, Aleksej Palič?

—    Nejaušība. Neko viņš nemāk, — Aleksejs Paličs paziņoja un tūliņ nožēloja savus vārdus, jo mazulis paskatījās uz viņu un noteica:

—    Ai-ai-ai, Aleksej Palič . . .

Aleksejam Paličam pēkšņi šķita, ka viesis no svešās pasaules ne tikai atkārto viņa vārdus, bet arī mēdās. Pārāk saprātīgs bija viņa skatiens. Andrejiņš tādā vecumā . . . Ak, par kādu vecumu te var būt runa? Andrejiņš tik liels . . . pie tādiem izmēriem … tik tikko bija iemācījies pa īstam raudāt.

—    Paklausies, — Aleksejs Paličs uzrunāja mazuli,—ja tu mani saproti, tad pasaki: viens, divi, trīs, četri . . . Nu, pasaki!

—    Trīs, četri, — atsaucās mazulis.

Boriss iesmējās.

—    Viņš atkārto kā papagailis. — Boriss noliecās pār puisēnu. — Pasaki: piecreiz pieci — divdesmit pieci.

—    Divdesmit pieci, — paklausīgi atkārtoja zēns.

—    Vai redzat? — Boriss sacīja. — Viņš atkārto pēdējos vārdus. Viņš vēl neko nesaprot. Vai tad viņi nevarēja atsūtīt kādu gudrāku?

Aleksejs Paličs paraustīja plecus.

—    Tā būtu rīkojušies mēs. Bet kāpēc mērīt viņus ar cilvēku olekti? Mēs visu laiku gaidām, kad mums no kosmosa piesūtīs reizrēķina tabulu vai ūdeņraža uzbūves shēmu … To mēs arī paši zinām. Visti­

camākais, ka viņi izdarīs to, kas mums pat prātā nevar ienākt. Kāpēc gan viņiem neatsūtīt uz Zemi zīdaini? Viņš uz Zemes izaugs, pēc Zemes likumiem tiks mācīts un skolots . . . Viņš varēs viņiem izstāstīt par mums visu, ko mēs paši par sevi zinām. Varbūt pat vairāk. Jā, jā! —Aleksejs Paličs sajūsminājās. — Tagad man skaidrs, ka es viņu vietā būtu rīkojies tieši tāpat. Mēs meklējam kosmosā šifrētus signālus. Mēs aizmirstam to, ka nodibināt kontaktu ar cilvēku ne­viens nevar labāk par pašu cilvēku. Un viņš — viņš arī izaugs par cilvēku.

—    Jūs domājat, ka viņš izaugs? — Boriss vaicāja.

—    Nešaubos. Tagad labāk pasaki—ko lai iesāk ar šo zeperi?

—    Varbūt aizvest uz bērnudārzu?

—    Jautās, kur mēs tādu esam ņēmuši.

—    Mēs visu izstāstīsim.

—    Un tu pratīsi izskaidrot? — Aleksejs Paličs pavīpsnāja.

— Es, piemēram, pat neņemos izskaidrot savai sievai. Starp citu — viņai it īpaši. Mēs ar tevi,.Borja, esam nonākuši smagā situācijā. Ej labāk mājās. Es teikšu, ka biju te viens pats.

—    Nē, — Boriss purināja galvu, — labāk mēs abi kopā . . . Jums vienam var neticēt.

—    Lai notiek, — Aleksejs Paličs piekrita,—ja kopā, tad kopā. Būs vismaz, ar ko saspēlēt šahu trako namā.

—    Aleksej Palič … — Boriss ierunājās. — Zināt ko, Aleksej Palič . . . Labāk pagaidām neatdosim viņu vispār. Viņš mums vēl noderēs.

—    Ko tu esi nodomājis?

—    Man vajag līdz rītdienai visu apsvērt.

—    Bet ja nu viņš līdz rītdienai aiziet bojā?

—    Kāpēc viņš aizies bojā, ja no kosmosa pliks atlidoja?

—    Es neticu, ka viņš lidojis tieši tādā izskatā, — Aleksejs Paličs sacīja un pirmo reizi tajā vakarā pasmaidīja. — Līdz tuvākajai zvaig­znei — četri gaismas gadi, tā var arī saaukstēties. Visticamākais, viņš piedzima … tas ir, es gribu teikt — izveidojās uz šī te galda.

—    Ko nozīmē — izveidojās? — Boriss vaicāja. — Viņš taču ir dzīvs. . .

—    Pastāv hipotēze, — Aleksejs Paličs sacīja. — Principā cilvēku var, vienkārši sakot, sadalīt atomos, nosūtīt informāciju pa kaut kādu kanālu' un atkal savākt to kanāla otrā galā no tā paša materiāla. Jādomā, ka viņiem tā vairs nav nekāda fantastika.

—    Aleksej Palič, — Boriss joprojām lūdzās, — atstāsim viņu kaut vai uz vienu dienu. Nekas puišelim nenotiks. Tik un tā jau nakts. Kur mēs viņu nesīsim?

—    Atklāti runājot, — Aleksejs Paličs atzinās,—es pats nezinu, ko ar viņu iesākt. Vispareizāk būtu viņu tagad aiznest pie mums mājās. Bet ko lai saku sievai? Sievietes ne vienmēr tic pat tam, ko redz, bet viņa pat neredzēja, kā viņš uzradās.

—    Jā, sievietes vispār… — Boriss piekrita, saprazdams, ka Alek­sejs Paličs sāk padoties.

—    Bet varbūt tomēr labāk viņu aiznest?

—    Uz kurieni?

—    Hm … — Aleksejs Paličs saminstinājās. — Uz dzemdību namu, vai . . . Diemžēl viņu var uzskatīt par piedzimušu. Silītes slēgtas. Milicija? . . . Nē, milicijai te nav ko darīt. Un bez dokumentiem viņu nekur nepieņems. Lūk, ja viņi būtu atsūtījuši līdzi dokumentus . . . Vispār, Borja, es nezinu.

—    Tātad pagaidām atstāsim, — Boriss secināja. — Rīt es atnesīšu sarakstu.

—    Kādu sarakstu?

—    Es vēl nezinu, kādu.

Aleksejs Paličs uzmanīgi pavērās Borisā, taču neņēmās skaid­rot, par kādu sarakstu ir runa, jo nosprieda, ka sarakstā būs uzskaitīti pasākumi, kas veicami puisēna glābšanā.

—    Labs ir, domā … — Aleksejs Paličs sacīja. — Labāk divas galvas nekā viena. Bet ja nu mazulis sāk brēkt un viņi sadzird . . . Vai tu saproti, par ko mūs var apvainot?

—    Viņš nebrēks. Vai neraudāsi? — Boriss uzrunāja mazuli.

Puisītis uzsmaidīja un papurināja galviņu.

—    Saprot!—Boriss nopriecājās. — Es teicu, ka viņš saprot!

—    Tu teici, ka viņš atkārto vārdus, — Aleksejs Paličs precizēja.

—    Tagad jau saprot. Skatieties! Nedrīkst raudāt! Vai saprati? — Boriss, noliecies pār zēnu, skaidri izrunāja katru vārdu.

Šoreiz mazulis apstiprinoši pamāja ar galvu.

—    Skaidrs, ka saprot, — Boriss uzvaroši iesaucās. — Viņi taču neies mums sūtīt kaut kādu muļķīti, kas līdzīgs Serjogam. Viņi tur droši vien atlasa kosmonautus tāpat kā mēs.

Aleksejs Paličs nopūtās. Viņam arī negribējās tik viegli šķirties no puisēna. Tā bija parasta cilvēciska vēlēšanās. Šobrīd viņš nedo­māja par pasaules slavu, kas varēja viņu apņemt, pateicoties tam, ka viņš atklājis kosmisko dzīvību. Protams, skolotājs zināja, ka daudzās valstīs radioteleskopi vandīdami vanda debess velvi, lai sameklētu citplanētu saprāta signālus. Pienācis laiks, kad cilvēks savu vien­tulību kosmosā vairs nespēj paciest. Daudz zinātnieku ir nodar­bojušies ar šo problēmu un pagaidām neko nav atklājuši. Bet šie, tā arī neatklātie, ņem un atsūta, turklāt nevis kaut kādus starus, bet gluži simpātisku puisēnu. Un nevis uz Zinātņu akadēmiju, bet tieši diviem Kuļeminskas naktsputniem rokās. No tādas uzticības var pat apraudāties.

Aleksejs Paličs, protams, neraudāja, taču viņam bija ārkārtīgi patīkami.

—    Labi,—skolotājs nolēma, — pagaidīsim līdz rītdienai. Es ar viņu paliktu pa nakti, taču Anna Maksimovna … Un tu arī nedrīksti palikt — vecāki meklēs. Es domāju — nekas nenotiks: ja jau viņš sūtīts tādā ceļā, tad droši vien kādi drošības pasākumi ir veikti. Tikai uz galda gan viņu nedrīkst atstāt.

Aleksejs Paličs izvilka no galdapakšas dēli, kas bija palicis pāri no grīdas materiāliem, un sazāģēja to trijās daļās. Boriss tikām novāca no skrūvsola visu lieko, un iznāca ietilpīga kaste. Kastes dibenā tika ieklāts darba uzsvārcis.

Aleksejs Paličs uzmanīgi paņēma bērniņu rokās. Tas negaidot izrādījās smags — daudz smagāks par Andrejiņu.

—    Tu-tū, — Aleksejs Paličs dudināja,—tūliņ iesim aijā žūžū.

Puisītis iesmējās. Aleksejs Paličs ar kaunu nodomāja, ka viņš

nudien izskatās muļķīgi. Kāpēc citas planētas zīdainim vajadzīga šīs zemes dudināšana? Taču citas planētas dudināšanu Aleksejs Paličs neprata.

—    Nu, guli, — viņš sacīja, noguldīdams mazuli un apsegdams ar savu žaketi. — Guli. Izdari tā! — Un skolotājs pievēra acis, de­monstrēdams kosmosa viesim, kā guļ paklausīgi Zemes bērni.

—    Palič … — puisēns miegaini izdvesa, un viņa plakstiņi aiz­vērās.

—    Es esmu Paličs, es, mazulīt, — Aleksejs Paličs aizkustinājumā iesaucās. — Mēs rīt atnāksim.

Un pēkšņi Aleksejā Paličā pamodās pret šo mazuli tādas jūtas, kādas viņš agrāk nebija pazinis. Tās bija stiprākas nekā jūtas pret Andrejiņu. Tas bija kaut kas līdzīgs Pigmaliona1 jūtām. Un ļoti labi, ka par to nezināja Anna Maksimovna. Tad viņa parādītu vīram Pig- malionu. «Kosmiskos bērnus apmīļo, bet paša mazdēliņam vārdiņu nespēj pateikt!» — apmēram tā varētu sacīt Anna Maksimovna, ieraudzījusi, kā Aleksejs Paličs čāpstina lūpas virs guļošā puisēna.

Aleksejs Paličs nodzēsa gaismu. Viņi izgāja skolas pagalmā.

—    Bez manis netaisi vaļā, — skolotājs noteica, cieši aizslēgdams durvis. — Rīt pēc stundām . . .

Viņi soļoja pa naksnīgo ielu. Dienā pārgurušie suņi viņus pavadīja ar miegainām rejām. Tumši zilajās debesīs lēnām, acij netverami, apkārt Kuļeminskai riņķoja zvaigznes. Tām nebija daļas gar diviem sazvērniekiem, un tikai uz vienas no tām kāds uzmanīgi vēroja mazo, zilo planētu, kamēr tā nebija pagriezusies un Kuļeminska nozudusi aiz horizonta.

—    Aleksej Palič, kāpēc viņi to atsūtīja tieši mums? — Boriss vaicāja.

—    Uz mūsu Zemi?

—    Uz Kuļeminsku?

—    Es nedomāju, ka viņi sūtīja noteikti uz Kuļeminsku, — Aleksejs Paličs sacīja. — Iespējams, ka viņi vispār nebija mērķējuši uz mūsu planētu. Varbūt viņi tādus starus raida uz visām pusēm. Bet kāpēc uz Kuļeminsku? … Ja stars būtu nonācis Parīzē, varbūt jautātu — kāpēc uz Parīzi? . . . Nejaušība … — Aleksejs Paličs aiz­domājās. — Kaut gan, zini, ja viņi trāpītu, piemēram, uz Marsu . . . Tur praktiski nav gaisa. Sals. Bērns aizietu bojā tajā pašā mirklī. Pasākums zaudētu jebkādu jēgu. Nē, droši vien viņi par mums tomēr šo to zina. Un teikšu atklāti — man gan tas ne visai patīk. Baidos, ka mēs neesam rīkojušies pareizi, vajadzēja nekavējoties kaut kur ziņot.

—    Kur lai ziņo, Aleksej Palič, kur?

—    Kaut vai uz pilsētu, uz manu institūtu.

' Pigmalions — sens skulptors, kas radījis sievietes statuju, bet vēlāk pats tajā iemīlējies.

—    Tā nu jūs tur naktī kāds gaida . . .

—    Taisnība gan, — Aleksejs Paličs piekrita. — Nav no kurienes piezvanīt, un nav kam piezvanīt. Rīt visu izlemsim. Un … — Aleksejs Paličs piespieda pie lūpām rādītājpirkstu.

—    Vīrs un vārds,—Boriss sacīja.—Trīs kapi, divi krusti.

Pie skolotāja mājas sazvērnieki šķīrās.

Boriss aizskrēja tālāk. Aleksejs Paličs iegāja pa vārtiņiem, novilka pie lieveņa zābakus un uz pirkstgaliem pietipināja pie priekšnama durvīm. Dēļi neganti iečīkstējās, taču mājā valdīja klusums. Aleksejs Paličs tumsā parakņājās pa plauktiem, sataustīja trīs pakas, dažas burkas un sabāza portfelī.

Tādējādi apzadzis mazdēliņu, Aleksejs Paličs apāva zābakus un atvēra durvis uz virtuvi. Istabās joprojām bija klusums.

Mēteli izdevās novilkt bez trokšņa, taču, ejot uz savu istabu, Aleksejs Paličs ar portfeli aizķērās aiz virtuves galda, lešķindējās trauki. No tuvākās istabas atskanēja Tatjanas miegainā balss:

—    Tēt, vai tas esi tu? Kāpēc tik vēlu? Mamma rājās . . .

—    Es jau sen esmu mājās, — pašam nezinot, kāpēc, Aleksejs Paličs meloja. — Es tikai iznācu padzerties. Guli, Taņuša, guli.

Anna Maksimovna dežurēja. Neiededzis gaismu, Aleksejs Paličs izģērbās un apgūlās.

Miegā viņš spārdījās ar kājām un vaidēja. Sapnī viņš redzēja milicijas formā ģērbtus cilvēkus, kas bariem dzinās viņam pakaļ pa tukšu un bezgalīgu ceļu.

OTRA DIENA Cilvēks aiziet — pierādījumi paliek

—    Kur tu biji pazudis vakarvakarā? — Anna Maksimovna apjau­tājās nākamajā rītā pie brokastgalda.

—    Skolā.

—    Ko tu naktī tur darīji?

—    Kāpēc naktī?

—    Cikos tu pārnāci?

—    Tik vēls nemaz nebija.

—    Ap divpadsmitiem, — Tatjana sacīja.

Aleksejs Paličs šķībi paskatījās uz meitu. Tatjanai bija paradums teikt taisnību tieši acīs. It īpaši, ja šī taisnība neskāra viņu.

—    Ko vēl neizdomāsi — ap divpadsmitiem!

—    Labi jau, labi, bez piecām divpadsmitos. Es taču dzirdēju, kā nosit pulkstenis.

—    Taisies žiglāk, — Aleksejs Paličs aizrādīja. — Nokavēsi vēl vilcienu.

—    Runa nav par vilcienu. Lūdzu neizvairies, tēti. Mamma skrien kā vāvere ritenī, bet tu viņai nemaz nepalīdzi, — Tatjana rūpju pilnā balsī pārmeta.

Tatjana bija laba meita. Tā kā viņa Andrejiņu bija pametusi Annai Maksimovnai, tad lieliski zināja, cik grūti klājas mātei. 5o sapratni Tatjana ar sev raksturīgo atklātību izteica balsī. Anna Maksimovna labprāt pieņēma līdzjūtību: lielākas pateicības viņai nevajadzēja. Bez tam Tatjana bija gādīga māte — viņa uzskatīja, ka Saulei, Mēnesim un pārējam Visumam jāgriežas ap viņas dēlu. Aleksejs Paličs, pēc meitas prāta, negriezās pietiekami ātri.

Kad mājās uzradās Saša, Aleksejam Paličam pazibēja doma par vīriešu solidaritāti, par to, ka spēku samērs tagad izlīdzināsies — divi pret divi. Taču Saša sarunās iesaistījās reti, vairāk klusēja. Viņš saprata, ka par daudz lido, lai būtu labs vīrs.

—    Mums vairs nav kartupeļu,—Tatjana ieminējās. — Vai tiešām viss jāuzvēl mammas pleciem?

—    Šodien nopirkšu. Tu labāk ņem, kas tev ņemams, un taisies, ka tiec, — Aleksejs Paličs saniknots sacīja.

—    Tēt, ja tu domā… — Tatjana iesāka, tomēr Aleksejs Paličs viņu pārtrauca:

—    Un nerunā ar mani kā ar mazu bērnu. Esmu jau pāraudzis to vecumu.

Māte un meita saskatījās. Tādu Alekseju Paliču viņas vēl nebija redzējušas. Viņām pie galda līdzās sēdēja svešs cilvēks — rupeklis, kas iedomājas, ka tik tiešām ir ģimenes galva.

Anna Maksimovna mazliet satraucās.

—    Vai tev nepatikšanas? Kaut kas noticis?

Taču Aleksejs Paličs jau nožēloja savus vārdus un ieslēdza atpakaļgājienu.

—    Kas ar mani var notikt? — viņš mierīgi jautāja. — Padomā pati: kas Kuļeminskā vispār var notikt?

Anna Maksimovna nopūtās. Kopš tā brīža, kad Aleksejs Paličs viņas dēļ bija pametis savus mākoņus, viņā neizzuda vainas apziņa.

—    Vismaz būtu ņēmis uz skolu līdzi brokastis, — Anna Mak­simovna sacīja. — Kas tie par eksperimentiem ar tukšu vēderu!

«Ir gan eksperimenti — un vēl kādi!» Aleksejs Paličs klusībā pasmaidīja.

—    Dod savu portfeli — ielikšu tev brokastis.

«Tā tik vēl trūka,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Interesanti, ko es tur tumsā esmu sabāzis?»

—    Paldies, es paēdīšu bufetē, — viņš skaļi sacīja. — Iedod man, Aņečka, kādus divus rubļus. Un somu kartupeļiem.

Iegājis guļamistabā, Aleksejs Paličs pagrūda portfeli ar zagtajiem produktiem zem skapja un devās uz veikalu.

Pazīstamā pārdevēja (Kuļeminskā visas pārdevējas ar visiem ir pazīstamas) nosvēra desmit kilogramus kartupeļu.

—    Vai tad pašu jau cauri? — viņa pavaicāja, kaut arī lieliski zināja, ka Muhini ar kartupeļu audzēšanu nenodarbojas.

—    Tā sanācis … — Aleksejs Paličs taisnojās, juzdamies kā baltā vārna, jo Kuļeminskā kartupeļus stādīja pat putraimu fabrikas direk­tors.

—    Kartupeļi man pašvaki, — pārdevēja sacīja un vēl pačukstēja: — Pasakiet Annai Maksimovnai, lai ienāk. Ir siļķes bundžās.

—    Vai labas? — Aleksejs Paličs naivi pajautāja.

—    Ko jūs! — izbrīnījās pārdevēja. — Pie mums brauca pat no pilsētas, ņēma pa pieciem kilogramiem.

Un tad, mazlietiņ atmaidzis, Aleksejs Paličs pieļāva pirmo kļūdu. Pati par sevi kļūda nebija nozīmīga, taču, kā redzēsim, šai sekos vēl citas, kas galarezultātā novedīs pie pamatīga skandāla.

—    Sakiet, Klaudija Petrovna … — Kuļeminskā visas pārdevējas sauca par Klaudijām. — Sakiet, Klaudija Petrovna, — ko aptuveni ēd bērni trīs četru mēnešu vecumā?

—    Puika vai meitene? — pārdevēja lietišķi apprasījās.

—    Nu, teiksim, puika . . .

—     Puika … — pārdevēja aizdomājās, — saprotams, tas vien­alga— puika vai meitene. Es tikai tāpat pajautāju . . . Man ir meita. Bet jums taisni puika, vai tad jūs nezināt, ar ko viņu baro?

—    Viņš jau ir liels. Bet ar ko baroja agrāk, esmu aizmirsis.

—    Arī es esmu aizmirsusi. Manējai jau septiņi gadi, vico iekšā visu, cel tik priekšā. Bet kāpēc jūs interesējaties?

—    Tāpat vien. Aiz ziņkārības.

—    Aiz ziņkārības… — pārdevēja novilka, un viņas acis nelāgi iemirdzējās. — Nu, protams, aiz ziņkārības … Kā tad nosaucāt puisīti?

—    Vēl neesam nosaukuši, — Aleksejs Paličs automātiski atbil­dēja, un tūliņ viņu sagrāba izbīlis no paša vārdiem. — Es gribēju sacīt. . . tie . . . vecāki . . . vēl nav izdomājuši vārdiņu.

—    Trīs mēnešu laikā?! — pārdevēja brīnījās.

—    Iedomājieties tikai … — Aleksejs Paličs steidzīgi sacīja. — Uz redzēšanos.

Skolotājs ātri pagriezās un devās uz izeju. Pārdevēja noskatījās viņam pakaļ. Skatījās ar interesi un aizdomām, kas Aleksejam Paličam nekā laba nesolīja.

Kad viņš pārnesa kartupeļus mājās, Anna Maksimovna bija nodar­bināta ar Andrejiņa barošanu. Steigā Aleksejs Paličs bija iegrūdis portfeli zem skapja pārāk dziļi, un tagad viņam vajadzēja ņemt talkā krāsns kruķi. Lai slāpētu troksni, Aleksejs Paličs sāka dziedāt.

Nometies skapja priekšā uz ceļgaliem un noņemdamies ar kruķi, skolotājs nedabiski dziedošā balsī dudināja kaut kādu «na-na-na, la-la-la». Turklāt, atceroties, ka arī dabiskā balsī viņš nekad nedzie­dāja, ka viņa balss bija rūcoša un ka pašreiz viņš dungoja saliecies, nebūs grūti iedomāties, kādi kazas blējieni nonāca līdz Annas Maksimovnas ausīm.

—    Kas tev par klepu? — viņa uzsauca no blakusistabas. — Ie­dzer kādu tableti, citādi skolā pavisam paliksi bez balss.

—    Es nevis klepoju, bet dziedu, — Aleksejs Paličs atsaucās.

—    Vēl labāk! — Anna Maksimovna iesmējās. — Kas tev uznācis?

Izmakšķerējis putekļaino portfeli, viņš to noslaucīja gar mēteli,

tad, brītiņu padomājis, notrauca putekļus no mēteļa ar segu, bet segu apgrieza uz otru pusi. Iedams cauri virtuvei, Aleksejs Paličs apstājās pie plīts, norūcās «la-la-la» un, cenzdamies nesacelt troksni, nolika kruķi vietā.

—    Ko tu sacīji? — neredzamā Anna Maksimovna apjautājās.

—    Es sacīju —«la-la», — Aleksejs Paličs atbildēja, pēkšņi noskai­ties uz sevi un savu tūļāšanos. — «La-la» un vairāk neko. Ko tu brīnies? Sitās dziesmas skan pa radio caurām dienām. Es skrienu, Anna, ir laiks.

Un Aleksejs Paličs steidzīgi aizgāja, pamezdams sievu manāmā neizpratnē. Nekādu aizdomu viņai pagaidām nebija. Gluži vien­kārši — šorīt Aleksejs Paličs bija paguvis divas reizes izrādīt neie­rastu patstāvību — gan meitai izteikdams rājienu, gan mēģinādams dziedāt. It īpaši uzkrītoša likās dziedāšana. Aleksejs Paličs nedzie­dāja nedz svētkos, nedz dzimšanas dienās, pat muti nevēra vaļā, kautrējās. Viņš pat kaunējās par citiem, ja tie sāka dziedāt pārlieku skaļi.

Tāpēc vieglprātīgajam «la-la», ko Aleksejs Paličs nodungoja, bija daudz lielāka nozīme, nekā sākumā varēja likties. Tā bija novirze no normas — varētu nodomāt, ka Aleksejs Paličs uz mirkli vairs nav viņš pats. Are, kas iznāk no nenozīmīgas lallināšanas.

Un Anna Maksimovna to iegaumēja.

Iegaumēja tāpat vien, neizdarot nekādus secinājumus.

Kad Aleksejs Paličs pienāca pie skolas, pulkstenis jau rādīja bez desmit minūtēm deviņi.

No visām pusēm uz galveno ieeju straumēm plūda skolēni. Jau­nāko klašu audzēkņi bez kautrēšanās un dzīvespriecīgi sveicināja skolotāju. Turpretī vidusskolēni, baiļodamies zaudēt savu cieņu, izlikās, ka nemana Alekseju Paliču, un sveicināja vienīgi tad, ja saskrējās aci pret aci.

Starp citu, torīt Aleksejs Paličs pats tik tikko ievēroja savus audzēkņus. Viņš gāja pāri pagalmam, un viņa skatiens bija kā piekalts nelielajām, ar skārdu apsistajām durvīm. Jebkuru citu dienu viņš bez šaubīšanās būtu nokāpis uz brīdi pagrabā un pēc tam mierīgi no tu­rienes izgājis, taču tagad viņam šķita, ka tas var likties aizdomīgi.

Pēkšņi skolotājs pamanīja, ka skolas viņā pusē atveras durvis. Pagalmā iznāca sieviete un taisnā ceļā devās uz pagrabu. Pie pag­raba ieejas viņa apstājās, paraustīja slēdzeni un, kā Aleksejam Pa­ličam likās, pat pieklauvēja pie durvīm.

«Sadzirdējusi bērnu!» viņam iešāvās prātā. «Visam beigas!»

Sieviete pamanīja skolotāju un pamāja viņam ar roku.

—    Panāc šurp!

Aleksejs Paličs pienāca tuvāk. Viņa seja bija bāla kā ļaundarim, kas nožēlojis savus grēkus. To būtu pamanījis ikviens. To pamanīja arī sieviete, kas stāvēja viņam pretī, taču nebūt nebrīnījās. Viņa bija pieradusi, ka skolā visi viņas priekšā izskatās vainīgi. Turpretī viņai pašai vienmēr bija taisnība. Pie tā viņa arī bija pieradusi.

—    Atver durvis!

—    Kāpēc, Jefrosiņja Dmitrijevna? — Aleksejs Paličs bikli pavai­cāja.

—    Tāpēc, ka tur pie tevis stāv mans spainis. Jau no pagājušā gada. Vai tikai nebūsi to izsaimniekojis?

Alekseja Paliča sirds, kas bija uz mirkli pamirusi, pamazām atsāka pukstēt. Protams, arī šajā gadījumā viņš bija vainīgs. Tieši viņš bija ieņēmis pagrabu, kurā Jefrosiņja Dmitrijevna glabāja savus spai­ņus un sukas. Kopš tā laika šī sieviete viņu mazliet neieredzēja un uzrunāja ar «tu», negodājot vārdā un tēvvārdā.

—    Spaiņa tur nav, Jefrosiņja Dmitrijevna. Jūs jau senāk tos visus pievācāt.

—    Ko, tu mani par muļķi turi, vai?

Dot noteiktu atbildi uz šo jautājumu Aleksejs Paličs neiedro­šinājās, un nebija nemaz laika pļāpāt — vajadzēja nekavējoties Jefrosiņju Dmitrijevnu aizmānīt prom no durvīm.

—    Man nav atslēgas.

—    Atnes!

—    Un bez tam … es atcerējos . . . Jūs atvainojiet, bet spaini es, liekas, esmu . . .

—    Sabendējis, — Jefrosiņja Dmitrijevna bargi noteica.

—    Jā, jā . . . tā varētu sacīt. Es šodien pat nopirkšu jaunu.

—    Tas spainis bija emaljēts.

—    Nu, protams . . . noteikti . . . Skaista diena šodien, vai ne, Jefrosiņja Dmitrijevna?

—    Jums vienmēr viss rādās rožainās krāsās,—Jefrosiņja Dmitri­jevna sacīja un lēnām devās prom. Pat no mugurpuses viņa izskatījās majestātiska un nepieejama.

Turpretī mājās Jefrosiņja Dmitrijevna bija visai lāga sieviete. Viņa kopa slimu vīru, palīdzēja kaimiņiem; no savas trūcīgās aldziņas prata atlicināt naudu, ko aizsūtīt dēlam uz armiju. Vienīgi skolā viņai galvu reibināja vara, kas bija liela, jo sniedzās pāri visām skolas telpām līdz pat direktora kabinetam.

Kad Jefrosiņja Dmitrijevna bija aizgājusi, Aleksejs Paličs centās kaut ko saskatīt caur pagraba logu, taču nekā neredzēja: vakar viņš pats pirms aiziešanas rūpīgi bija aizklājis logu ar avīzi.

No pagraba nebija dzirdama ne skaņa.

Tiklīdz Aleksejs Paličs sataustīja kabatā atslēgu, skolā atskanēja zvans, un skolotājs steigšus devās uz galveno ieeju.

Pagāja minūtes piecas, kamēr viņš skolotāju ģērbtuvē novilka mēteli un uzkāpa otrajā stāvā. Tukšajā gaitenī viņš satikās ar direk­toru.

—    Esi nokavējies? — direktors vaicāja.

—    Kā redzi.

Ar skolas direktoru viņi dzīvoja vienā ielā nu jau divdesmit gadu.

—    Un kas jāsaka? — Direktors pasmaidīja.

—    Vairāk tā nedarīšu.

—    Ticu. Bet ar Jefrosiņju Dmitrijevnu gan tu, dieva dēļ, neķil­dojies. To es kā draugam saku. Pagrabu es tev atdevu . . . Vai nepietiek, ka fizkultūrietis man jau sprandu aplauza: viņš tur bija gribējis ierīkot cīkstoņu sekciju . . . Un tu vēl nevari viņai atdot nezin kādus spaiņus.

—    Vai sūdzējās?

—    Nav īstais vārds.

—    Spaiņu tur nebija. Taču es nopirkšu.

—    Nopērc, lūdzu. Tu man piedod, bet uz mūsu vietām atradīsies citi kandidāti, taču uz viņas — diezin vai. Man tā ir problēma numurs viens.

—    Ja es tev pateiktu, kāda man ir problēma . . .

—    Atnāc pie manis mājās, aprunāsimies.

—    Varbūt arī aiziešu, — Aleksejs Paličs sacīja, nodomādams, ka nebūtu slikti iegūt vēl vienu līdzdalībnieku. Ar direktoru viņiem bija visdraudzīgākās attiecības.

Kā par nelaimi, Aleksejam Paličam pirmā stunda bija sestajā klasē.

Kaut arī Boriss ir pašu cilvēks, tomēr bērns: noslēpums viņam lauzās uz āru — visu stundu zēns dīdījās, visu laiku raudzījās uz Alekseju Paliču, it kā gribēdams dot kādu mājienu, it kā juzdams līdzi; Borisa izskats liecināja par to, ka pat nāves bailēs viņš neatklās lielo noslēpumu, taču tas pats izskats kliegtin kliedza, ka noslēpums tomēr pastāv.

Visu stundu Aleksejs Paličs it kā dalījās uz pusēm. Viņa dvēsele atradās pagrabā, bet miesa pārvietojās pa klasi, izsauca pie tāfeles un uzdeva jautājumus. Skolēni, pamanījuši, ka skolotāja klasē daļēji nemaz nav, pamazām kļuva bezkaunīgi. Kad pie tāfeles tika izsaukts putraimu fabrikas ' direktora dēls, citi viņam sāka teikt priekšā tīšuprāt nepareizi. Viņš, neuzticēdamies pats sev, šīs muļ­ķības atkārtoja. Aleksejs Paličs klausījās neuzmanīgi, taču uz tāfeles uzrakstītais runāja pats par sevi.

Putraimu direktora dēls saņēma divnieku. Viņš labi zināja par virpu, tāpēc apsēdās savā vietā un līdz pat stundas beigām skatījās uz Alekseju Paliču kā uz nodevēju.

Visu dienu skolotājs jutās neomulīgi. Skolēni pagadījās īpaši neaptēsti, skolotāji izskatījās dīvaini un aizdomīgi. Starpbrīdī, parau­dzījies pa skolotāju istabas logu, Aleksejs Paličs pamanīja netālu no skolas stāvam milicijas mašīnu. Viņš zināja, ka pretējā namā dzīvo šīs mašīnas šoferis, un tomēr, raugoties uz dzeltenzilo auto, pa galvu jaucās nepatīkamas domas.

Bez tam Aleksejs Paličs nemitīgi ieklausījās. Viņš saprata, ka nav iespējams cauri diviem griestu pārsegumiem sadzirdēt vārgu zīdaiņa bļāvienu, taču gaidīja to.

Nelielu mierinājumu deva tas, ka zēniņš vakar bija «solījis» ne­kliegt. Bet kurš gan zina vēl labāk par skolotāju, cik vērti ir šādi solījumi . . .

Un vēl Aleksejs Paličs domāja par to, ka puišelis ir izsalcis. Andrejiņš līdzīgos gadījumos sacēla tādu brēku, it kā viņš būtu barots nevis pirms trim stundām, bet pagājušogad. Tiesa, šis nebija Zemes bērns. Iespējams, ka viņam barība vispār nav nepieciešama vai arī viņš barojas ar elektrību, taču tas bija vēl jāpārbauda. Pa­gaidām Alekseja Paliča acu priekšā rēgojās kails, neaizsargāts zī­dainis, kuru kāda varena un nežēlīga roka iemetusi saltajā kosmosā. Zeme, kas gadījās viņam ceļā, neprata tālo viesi pat pabarot. Nē, vairāk tas neatkārtosies! Zeme viņam palīdzēs!

Tā domāja Aleksejs Paličs. Viņš vairs nejutās tikai kā cilvēks vai tikai kā skolotājs. Viņš nebija parasts produktu zaglis vai spaiņu pie- gružotājs. Viņš pat nebaidījās no nepatīkamās sarunas ar putraimu direktoru. Aleksejs Paličs apzinājās sevi kā visas Cilvēces pārstāvi.

Tas bija prieka mirklis, kvēlojoša dzirksts, īss uzliesmojums.

Pēc tam starpbrīdī pienāca Boriss Kuļikovs un visu izpostīja.

—    Viņa tur vairs nav, Aleksej Palič, — Boriss paziņoja.

—    Tu esi prātu zaudējis! — skolotājs čukstēja, no jauna pārvērz- damies sazvērniekā. — Es taču teicu — bez manis never vaļā!

—    Es nemaz nevēru. Tur stiklā ir caurumiņš, es ar zīmuli izdūru vēl avīzē caurumu — kaste ir tukša.

—    Vai atslēga ir savā vietā?

—    Viss savā vietā.

. . . Sīkās rociņas ieķeras dēļa malā . . . vienreiz . . . otrreiz . . . desmito reizi… pāri malai pārvēlas kails mazulis… lejā—tuk­šums. Viegls trieciens . . . Tad tāpēc tur visu laiku ir klusums!

Aleksejs Paličs metās lejup pa kāpnēm. Skolēni atkāpās pie sienas, padodami skolotājam ceļu. Uzskriedams virsū pavecākai angļu valodas skolotājai, Aleksejs Paličs notrieca viņai no deguna brilles, pirms viņa bija paguvusi sazīmēt savu kolēģi. Vēlāk šī skolotāja pedagoģiskās padomes sēdē daudz runāja par skolēnu slikto uzve­dību starpbrīžos.

Neskatīdamies atpakaļ, nedomādams ne par kādu konspirāciju, Aleksejs Paličs atslēdza durvis un iedrāzās pagrabā.

Zēns gulēja, kur gulējis.

Vēl arvien neticēdams savām acīm, Aleksejs Paličs viņu aptaustīja. Nebija ne sasitumu, ne skrambu. Puišelis bija sveiks un vesels. Tiesa, kaut kas viņā bija mainījies. Tikai Aleksejs Paličs, dziļi aizelsies, nema­nīja, kas tieši. Tas viņam šobrīd nebija galvenais. Atcerēsimies, ka Aleksejs Paličs šajā īsajā laikā bija pārdzīvojis gan šī bērna nāvi, gan viņa piedzimšanu par jaunu.

Mazulis, šķiet, Alekseju Paliču pazina. Viņš iebrauca vīram ar pirkstu acī un smaidīdams izdvesa:

—    Paličs . . .

—    Es pats, dārgais, es pats … — Aleksejs Paličs atsaucās. — Tu vēl mazlietiņ pagūli, es drīz atnākšu. Atnākšu ar vēl vienu puisīti . . . Mēs viņam austiņas norausim, ka viņš mūs tā pārbiedēja.

Augšā atkal atskanēja zvans. Tas sauca Alekseju Paliču uz pēdējo stundu un nekad vēl nebija skanējis tik derdzīgi.

Tādā. pašā tempā skolotājs aizslēdza durvis un metās uz skolu. Neapstājoties viņš berzēja aci, jo mazulis to bija sabakstījis ne pa jokam.

Arī šoreiz gaitenī pagadījās direktors.

—    Atkal esi nokavējies?

Aleksejs Paličs klusēdams paraustīja plecus.

—    Kas tev šodien lēcies? Tu izskaties tā, it kā būtu nokritis no Mēness?

—    Kāpēc no Mēness? — Aleksejs Paličs nodrebēja. — Kas tev teica, ka no Mēness?

Šoreiz direktors palūkojās uz Alekseju Paliču ar izbrīnu.

—    No kurienes tad?

—    Vai tu par mani runā? — Aleksejs Paličs beidzot aptvēra.

—    Par ko tad citu … — Direktors iesmējās. — Tev jau visu laiku kosmoss rādās: sudrabainie mākoņi un tā tālāk . . .

—    Drīzāk — un tā tālāk, — Aleksejs Paličs sacīja.

—    Paklausies, — direktors uzsāka nopietnu valodu, — man zva­nīja no putraimu fabrikas . . . Atkal tu viņam esi iespēris divnieku?

—    Šodien? — Aleksejs Paličs brīnījās. — Pa kuru laiku šis paguvis jau nosūdzēt…

—    Re, ka paguvis. Vai tad viņš ir pavisam bezcerīgs?

—    Kāpēc bezcerīgs? Nav garīgi atpalicis, ir pilnīgi normāls. Vienkārši negrib. Bet galvenais — paļaujas uz tētiņu.

—    Tad, lūk, kā: vai nu tu viņu sapurini . . . vai atdod virpu. Citādi mēs esam nelāgā situācijā.

—    Es labāk atdošu virpu, — Aleksejs Paličs nolēma.

—    Un vispār es pat nezinu, kas tai pagrabā notiek, — direktors sacīja. — Man patlaban ir brīvs brīdis. Iedod atslēgas — ieiešu apskatīt tavu laboratoriju.

—    Atslēgas? — Aleksejs Paličs pārvaicāja. — Ak, atslēgas . . . Atslēgu gan man nav. Visu laiku, saproti, nēsāju līdzi, bet šodien aizmirsu mājās.

Aleksejs Paličs bezkaunīgi uzsita sev pa kabatu. Tā kā sācis melot viņš bija tikai kopš vakardienas, tad uzsita tieši pa to kabatu, kurā atradās atslēgas.

—    Nu re, kur nošķindēja,—direktors sacīja.

—    Tās ir mājas atslēgas.

—    Kam tev vajadzīgas mājas atslēgas, ja jūs māju nekad ne­slēdzat ciet?

—    Kāpēc neslēdzam?

—    Tāpēc, ka tev mājās arvien kāds paliek pie bērna.

—    Bet ja nu es vēlu pārnāku?

—    Kad tu esi vēlu nācis mājās?

—    Ko tu man piesienies! — Aleksejs Paličs neizturēja.

—    Tāpēc, ka rezerves atslēgām arvien jābūt pakarinātām skolo­tāju istabā, — direktors paskaidroja. — Citādi inspektori man sados pa mici, bet es—tev. Tā kā rīt lai būtu atslēgas! Norunāts?

—    Labi, — Aleksejs Paličs noburkšķēja un devās uz klasi, kur pa durvju spraugu jau trijos stāvos cita virs citas rēgojās skolēnu pa­bāztās galvas.

OTRĀ DIENA Turpinājums ar pieslēgšanos

Kad Aleksejs Paličs pēc stundas izgāja pagalmā, zēni jau spēlēja futbolu.

Zeme bija pietiekami nožuvusi, lai bumba neiestrēgtu dubļos, un bija arī pietiekami slapja, lai futbolisti būtu dubļos līdz ausīm. Tas ir — tieši pa dubļiem viņi nevārtījās, taču paskats bija tāds, it kā ikviens no viņiem vismaz reizi būtu bijis ierakts zemē.

Tiesnešu nebija. Tapec arī soda sitienu nebija. Uzbrucējs, ja tika notriekts no kājām, gluži vienkārši uz neilgu laiku izstājās no spēles, jo dzinās pakaļ nevis bumbai, bet aizsargam, cenzdamies trāpīt viņam pa celi. (Tieši tā spēlēja putraimu fabrikas izlase, rādīdama piemēru saviem jaunākajiem brāļiem.)

Jaunākie brāļi — gandrīz visi Alekseja Paliča skolnieki — bija apguvuši arī citu futbola paņēmienu: pēc katriem iesistajiem vārtiem spēlētāji ilgi apskāvās un pat bučojās, gluži it kā būtu satikušies pēc ilgākas prombūtnes. Starp citu, šis vīrišķīgais maigums, pateicoties televīzijai, patlaban ir izplatījies visā futbola pasaulē, un iespējams, ka drīz futbola mačos priekš bučošanās tiks paredzēts papildu laiks.

Izmantodams mirkli, kad bija iesisti kārtējie vārti un laukuma centrā bučotāji bija sakrituši cits citam ap kaklu, Aleksejs Paličs ie­šmauca pagrabā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Neviens, protams, nepievērsa viņam uzmanību. Zēni joprojām skraidīja pa laukumu, izkliegdami sportiskus un nesportiskus saukļus.

Aleksejs Paličs piegāja pie kastes un konstatēja, ka puisēna tur nav.

Jauns caurums, pa kuru zēns būtu varējis nozust, stiklā arī nebija manāms.

«Vai tiešām viņš būtu trāpījis tieši tajā pašā caurumā?» Aleksejs Paličs nodomāja. «Un kāda jēga tad bija viņu sūtīt?»

Uz īsu brīdi Aleksejs Paličs izjuta tādu kā atvieglojumu: murgs beidzies, nevajadzēs vairs ne no viena slēpties, nevajadzēs nodarboties ar sīko zādzību un krāpties. Taču tajā pašā brīdī skolo­tājs saprata, ka viņam ļoti gribas kaut vienu reizi vēl redzēt zēnu. Viņš pat jutās nedaudz aizvainots, ka viesis aizgājis neatvadījies, nenogaršojis barības maisījumu, kas bija iegūts ar tādām grūtībām.

«Viņš būs apvainojies uz mani,» Aleksejs Paličs nodomāja. «Vai arī t i e, kas viņu sūtījuši, nolēma, ka es esmu slikts cilvēks? Varbūt viņš paziņoja, ka te nedod ēst, un ir pārcelts uz citu vietu? Vai arī vispār pievākts atpakaļ?»

īsi sakot, ja vēl pirms dažām minūtēm Aleksejs Paličs domāja, kaut ātrāk viss beigtos, tad tagad viņam gribējās, lai nekas nebūtu beidzies.

Un nekas arī nebija beidzies.

Starp skapi un sienu, kur zem loga stāvēja apsildes baterija, kaut kas sakustējās. Aleksejs Paličs metās turp; viņš vēl nebija ticis līdz logam, kad zēns pats iznāca pretī.

Tas bija pavisam cits zēns. Pareizāk sakot, nevis cits, bet tas pats—tikai pārvērties. Tas, ko Aleksejs Paličs nebija pamanījis starpbrīdī, tagad bija kļuvis acīm redzams: zēns bija izaudzis. Un kā izaudzis! Varētu domāt, ka kopš vakardienas būtu pagājuši nevis mēneši, bet daži gadi. Aleksejam Paličam pretī stāvēja vēl arvien tas pats kailais zēns bez nabas, tikai neticami izaudzis. Pēc izskata viņam varēja būt apmēram četri gadi.

Zēns piegāja pie skrūvgalda, palēcās, ar rokām ieķērās kastes malā un pievilkās, tad, iesēdies kastē, sacīja:

—    Kam tu piespēlē, stulbeni? Sit man!

Aiz loga no laukuma skanēja līdzīgi izsaucieni.

—    Tā nedrīkst runāt, saproti? — Aleksejs Paličs tēvišķā tonī aiz­rādīja. — Saukt cilvēku par stulbeni nedrīkst. Nav labi.

—    Nav labi, — puisēns piekrita. — Saukt par stulbeni nedrīkst. Stulbeni, stulbeni, nedrīkst, nedrīkst. Nedrīkst, stulbeni, nav labi.

—    Vairāk tā nerunā, — Aleksejs Paličs noteica. — Tu taču mani saproti?

—    Saproti, — puišelis piekrita un labpatikā atkārtoja: — Stulbeni, stulbeni, stulbeni . . .

Aleksejs Paličs sabozās, un zēns, šķelmīgi smaidīdams, piebilda ievērojami klusāk:

—    Nav labi . . .

«Kosmiskajiem bērniem, tāpat kā uz Zemes dzimušajiem, patīk tas, kas nav atļauts,» Aleksejs Paličs nopūzdamies secināja. Lai arī cik dīvaini būtu, šis secinājums viņu tomēr uzmundrināja. Ja puisēnam ir Zemes bērna raksturs, tad ar viņu var apieties kā ar cilvēku.

Un cilvēku bērnus pirmām kārtām vajag pabarot.

Skolotājs izvilka no portfeļa barības maisījumu, izlasīja lieto­šanas pamācību un šaubīgi palūkojās uz paaugušos viesi.

—    Ar ko lai es tevi baroju? — viņš jautāja. — 5im ēdienam esi tā kā par lielu. Gaļa jāmeklē, vai. Re, kādi tev zobi. Aizsūtīsim tevi, draudziņ, uz Zinātņu akadēmiju, viņiem gan būtu jānotic, kad visu izstāstīšu. Gan pārliecināsies, ja paši redzēs, cik tu strauji audz.

—    Nav labi, — puisēns sacīja.

—    Kāpēc nav labi?

—    Paličs — labi, Borja — labi.

—    Vai tad bez Paliča un Borjas nevar?

—    Nevar.

—    Kāpēc?

—    Aiziešu.

—    Uz kurieni tu aiziesi?

—    Uz turieni, — puisēns sacīja un parādīja uz caurumu logā.

Aleksejs Paličs saprata, ka zēna atbildes vairs nav tādas pašas

kā pirmīt — tajās jau slēpjas zināma jēga.

—    Ko nozīmē «aiziešu»? Paskaidro, ja vari!

—    Septītā saule! — puisēns iesaucās, un wņa vaigi piesarka. — Piedod, nesavaldījos. Man kauns: tā pie mums lamājas tikai žokeji1 . Es nevaru visu laiku izlikties, ka neko nesaprotu. Apnicis. Vēl vakar es maz ko sapratu, bet šodien esmu pieslēdzies. Man ir skaidrs, ka ar, jums var strādāt. Taču, ja jūs mani atdosiet citiem

1 Zēns acīmredzot domāja ormaņus.

cilvēkiem, mani atsauks atpakaļ. Mani, protams, tik un tā atsauks atpakaļ, bet daudz vēlāk.

—    Kāpēc tad tevi sūtīja pie mums?

—    To es precīzi nezinu.

—    Bet ko nozīmē — «esmu pieslēdzies»? Pie kā tu esi pie­slēdzies?

—    To es arī nezinu.

—    Tad iznāk, ka tu tikai pēc izskata atgādini bērnu? — Aleksejs Paličs jautāja. — Īstenībā tu esi pavisam pieaudzis un spēj kontak­tēties ar cilvēci?

—    Esmu jau kontaktējies, — zēns atbildēja. — Tu un Boriss. Un diezgan.

—    Es nebūt neesmu tas labākais cilvēces pārstāvis, — Aleksejs Paličs teica. — Es esmu tikai skolotājs, bet Borja — vēl skolnieks. Man šķiet, ka kontaktam ir nepieciešams, tā sakot, vesels kolektīvs, kurā ietilpst dažādu nozaru zinātnieki. Mēs ar Borisu tos aizstāt nevaram.

—    Ja jūs kādam par mani izstāstīsiet, mani nekavējoties atsauks atpakaļ.

—    Nesaprotu, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Tu esi atsūtīts, lai nodibinātu kontaktu, tad kāpēc tevi uzreiz sauks atpakaļ?

—    O, trešā saule! — puisēns iesaucās, šoreiz nenosarkdams. — Kā jūs esat apnikuši ar šo kontaktu! Jums noteikti vajag, lai atlidotu skaistuļi, gudrinieki, draugi. Lai viņi būtu tādi paši kā jūs, tikai vairāk zinātu par jums. Lai jums pasniegtu nemirstības recepti vai atklātu gravitācijas noslēpumu. Jūs gribat, lai viņi būtu līdzīgi jums un tajā pašā laikā nebūtu jums līdzīgi. Jūs sapņojat par to, ko saucat par «kontaktu», un tajā pašā laikā baidāties no tā. Jūs, meklē­dami saprātu, raidāt kosmosā signālus, kaut paši nezināt, ko ar šo saprātu iesāksiet. Klausies, Palič! Pamēģini — paņem bisi, izej naktī no mājas, aizver acis, izšauj debesīs un gaidi, kamēr no turienes nokritīs kalnu ērglis.

—    Ko tu ar to gribi sacīt? — Aleksejs Paličs vaicāja, izbrīnīts par ciemiņa kvēlo uzstāšanos. — Pie mums nav ērgļu, kalnu ērgļu ne tik.

—    Un tomēr, — puisēns turpināja, — šādi trāpīt ērglim var vieglāk nekā ar jūsu stariem aizsniegt kādu apdzīvotu planētu. Un kāpēc vispār tā jāaizsniedz? Pie jums jau daudzas reizes ir bijuši.

—    Kā tā? Es, piemēram, neko neesmu dzirdējis.

—    Esi dzirdējis. Avīzēs tika rakstīts un pa radio stāstīts ne vienreiz vien.

—    Tu domā lidojošos šķīvīšus un tamlīdzīgi?

—    Lidojošie šķīvīši! — puisēns iesmējās. — Mūsu bērneļi ar tiem spēlējas. Muļķīši, tāpēc palaidņojas. Ej nu katru soli viņiem izseko . . . Nē, pie jums ir bijuši no Centra. Taču jūs, cilvēki, esat dīvaini radījumi: atliek jums kādu no mums satikt — un jūs uzreiz bēgat pie otra, pie trešā, lai viņu pārsteigtu, lai viņam izstāstītu. Un mūs tad nekavē­joties pasauc atpakaļ. Tāpēc arī jums neviens netic. Kas tev ticētu, ja mani tagad atsauktu atpakaļ?

—    Kāpēc tad tevi atsūtīja?

—    Nezinu. Uz tavu jautājumu nespētu atbildēt pat tie, kas mani sūtījuši. Par jums kaut kas jāuzzina. Kaut kas tāds, ko pie mums neviens nezina. Un nav pat skaidrs, kas jāuzzina.

—    Vai jūs par mums daudz zināt? — Aleksejs Paličs pavaicāja.

—    Ko nozīmē — daudz? — puisēns atjautāja. — Vai daudz tu zini par mani?

—    Salīdzinot ar vakardienu — ļoti daudz. Salīdzinot ar to, ko es vēl par tevi varēšu uzzināt, laikam ļoti maz.

—    Tu pats atbildēji uz savu jautājumu, — puisēns sacīja. — At­kārtoju: mēs par jums nezinām kaut ko ļoti svarīgu. Tas var izrādīties svarīgāks par visiem jūsu izgudrojumiem. Mums tie nav noslē­pums.

—    J-ja … — Alekseja Paliča domas uz mirkli novērsās no sa­runas, un viņš paraudzījās uz sevi it kā no malas.

No malas tas droši vien izskatījās nedaudz dīvaini: pieaudzis onkulis, vīrietis, kā saka, pieklājīgi ģērbies, stāv līdzās muļķīgai kastei, kurā atrodas kails bērns; vīrieša piere no sasprindzinājuma ir nosvīdusi, bet delna visu laiku bužiņa jau tā izbužināto matu ērkuli. Bērns sēž austrumu dievības pozā un mierīgi stāsta tēvocim jautru kosmisku pasaciņu.

Aleksejam Paličam sametās neomulīgi. Viņš sajuta vieglu — ja tā var sacīt — Zemes patmīlības dūrienu.

—    Ko tad jūs tā . . . — Aleksejs Paličs ieminējās. — Es gribu teikt — atsūtījuši tevi tādu gaisa gabalu … tā sacīt . . . cauri visam kosmosam . . . bet nabu aizmirsuši.

Puisēns kā pieaudzis cilvēks smagi nopūtās.

—    Tā mums ir problēma, — viņš atzinās. — Cik daudz nav mēģi­nāts— nesanāk, ka tevi—to nabu — ceturtā saule parautu!

—    Āre! — Aleksejs Paličs gavilējoši iesaucās.— Izrādās, arī jūs vēl visu neprotat! Interesanti būtu zināt — kāpēc?

—    Kāpēc, kāpēc . . . tāpēc jau, ka nezin kāpēc! — puisēns at­trauca.

—    Ak kungs, arī to tu zini?!

—    Tas tāpēc, ka esmu pieslēdzies. Drīz es atslēgšos, un tad tev būs vieglāk ar mani sarunāties.

—    Neteiktu gan, ka man ir pārāk grūti, — Aleksejs Paličs aizrā­dīja. — Es, redzi, mūža lielāko daļu to vien daru kā sarunājos ar tādiem kā tu. Tiesa gan, viņi ir nedaudz vecāki. Tā kā tu vari neat- slēgties, ja tev negribas.

—    Negribas, — puisēns vaļsirdīgi atzinās. — Bet tas ir nepie­ciešams. Visam jānotiek dabiski. Jums taču nav tādu zīdaiņu, kas zinātu tik daudz, cik pieaudzis Zemes iedzīvotājs.

—    Hm … — Aleksejs Paličs novilka. — Varbūt kaut kur arī ir. Vismaz tāda tendence pastāv. Es gribu teikt: pusaudžu vidū līdzīga parādība ir sastopama.

Puisēns kļuva domīgs.

—    Zinu, — viņš sacīja. — Tā saucamie broileri.

—    Gluži tā nav, — Aleksejs Paličs bikli iebilda. — Broilers — tas ir cālis, kas divos mēnešos izaug lielāks par pieaugušu vistu. No tā viņš, protams, nekļūst gudrāks par vistu. Nē. Cilvēku vidū to sauc par akcelerāciju.

—    Būtu uzreiz tā teicis,—puisēns sacīja.—To jau var saprast. Un tomēr man vajadzēs atslēgties. Tu taču nesūtīsi mani atpakaļ?

—    Pat ja gribētu, es to nespētu, — Aleksejs Paličs iebilda.

—    Nē, — puisēns nopūtās,—tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Es jau tev teicu: ja tu vai Boriss kādam izstāstīs, kas es tāds esmu, mani nekavējoties atsauks atpakaļ. Tu vari tikt no manis vaļā jebkurā mirklī.

—    Bet pašam tev gribētos palikt? — Aleksejs Paličs vaicāja.

Uzdodams šo vienkāršo jautājumu, viņš cerēja atbildē saņemt ko līdzīgu «jā, tu man esi iepaticies» vai «jā, man uz Zemes ir labi», taču izdzirdēja mierīgu un lietišķu atbildi:

—    Man jāpaliek tik ilgi, cik vien tas ir iespējams. Varbūt tad es uzzināšu . . .

—    Ir nu gan tev sarežģīts uzdevums, — Aleksejs Paličs sacīja. — «Aizej tur — nezin kur. Atnes to — nezin ko . . .»

—    Tā gluži nav, — puisēns atbildēja. — Kur — ir zināms. Bet uzzināt — nezin ko — pagaidām nav izdevies. Mūždien kaut kas traucējis. Viens uzreiz aizdrāzās uz avīzi. Cits pārbijās un iemeta bērnu upē. Nabadziņš vēlāk tā smirdēja, ka viņu pat žokeju skolā nepieņēma. Bet citi no jūsējiem par klusēšanu prasa miljoniem . . . to, nu . . .

—    Dolāru, — Aleksejs Paličs pateica priekšā.

—    Nē, marku.

—    Markas ir vairākās valstīs, — Aleksejs Paličs sacīja.

—    Vairākās arī prasīja.

—    Man no tevis nekā nevajag, — Aleksejs Paličs dusmīgi teica.

—    Tātad tu negribi, ka mani atsauc atpakaļ?

—    Nē! — Aleksejs Paličs steigšus izšāva.

Izšāva… un tūliņ kļuva domīgs. Tagad gan bija skaidrs, ka šis zēns nemaz nav zēns, bet drīzāk izlūks, kam jānoskaidro kas tāds, ko iepriekšējiem izlūkiem nav izdevies noskaidrot. Tiesa gan, viņu, šķiet, tehniska rakstura noslēpumi neinteresē. Viņš grib izdibināt kaut ko par cilvēkiem. Tehniskos noslēpumus Aleksejs Paličs no­dot nespēja gluži vienkārša iemesla dēļ: viņš tos nezināja. Turklāt diezin vai tos, kas mētā zīdaiņus tādus gaisa gabalus (kādus?), varētu interesēt rasējumi, skolotājs nodomāja. Arī puisēns pats stāstīja …

Bet no citas puses . . .

Ja bērns ir bērns, tad parasti ar viņu nav viegli. Jābaro, jāģērbj, jāārstē, jāskatās, lai nesabāž netīrumus mutē un neizbaksta sev ar dakšu acis. Tāds Aleksejam Paličam nav vajadzīgs, jo viņam ir Andrejiņš, kas nav ne par matu sliktāks un, godīgi sakot, nav arī labāks.

Ja bērns nav bērns, bet tāds brīnums, kas spēj «pieslēgties», «atsaukties atpakaļ», spriest par nopietnām lietām, tad vēl nav zi­nāms, ko viņš var izspēlēt vēlāk. Arī tāds bērns normālam cilvēkam nav vajadzīgs.

Bet nelaime tā, ka Aleksejs Paličs bija nenormāls cilvēks.

Pasaule pamatā sastāv no normāliem cilvēkiem. Tie ēd, guļ, iet uz darbu, priecājas un bēdājas — dzīvo kā visi.

Nenormālie' cilvēki arī ēd. Taču viņiem atšķirībā no citiem piemīt kāda dīvainība: šie cilvēki aizdomājas par lietām, gar kurām viņiem, varētu likties, nav nekādas daļas.

No laika gala bija zināms, ka Saule riņķo ap Zemi. Tas bija skaidrs, turklāt ar acīm redzams. Taču uzradās Koperniks un paziņoja:

—    Neticiet savām acīm, tā ir Zeme, kas riņķo ap Sauli.[5]

—    Kā tad tā? — viņam atbildēja. — Tu, Kopernik, noslauki brilles. Re, kur ir Saule. Šeit tā parādās un tur nozūd, neredzi, vai?

—    Redzu. Bet tas ir tāpēc, ka tu riņķo kopā ar Zemi.

—    Tad jau iznāk, ka arī mūsu baznīca griežas?

—    Arī baznīca.

—    Interesanti gan, kā tad baznīca var griezties, ja divsimt gadus jau stāv uz vietas.

Un Koperniks tika pasludināts par vājprātīgo.

Vājprātīgo Koperniku mēs atceramies, bet tos gudros esam aizmir­suši.

No laika gala bija zināms, ka lietus lāse krīt uz Zemi. Taču uzradās Ņūtons un paziņoja:

—    Arī Zeme krīt uz lāsi. Vēl jo vairāk — Zeme krīt uz visu, kas krīt uz Zemi, pat uz Mēnesi, kas, no malas skatoties, šķiet, vispār nekur nekrīt.

—    Kā tad Mēness mums līdz pat šim brīdim nav uzkritis virsū? — viņam vaicāja.

—    Tāpēc, ka tas attālinās no mums ar tādu pašu ātrumu, kā tuvojas.

—    Kā tad Mēness var attālināties, ja tas tuvojas? Un kā var tuvo­ties, ja attālinās?

—    To jūs uzzināsiet astotajā klasē, — Ņūtons atbildēja.

Daudzi uzskatīja, ka Ņūtons nav pie pilnas saprašanas. Tagad mēs

zinām: viņš nebija pie to saprašanas, kas tā uzskatīja.

Bet reiz uzradās cilvēks, kas apvainoja visu pasauli. Viņš pazi­ņoja, ka cilvēki un mērkaķi dzimuši vienā pirtī. Protams, apvainojās ne jau paši gudrākie, kaut gan arī gudro netrūka. Stāsta, ka noti­kusi visnotaļ zinātniska līmeņa sanāksme, kurā izveidojies vesels koris neapmierināto, un starp viņiem un Darvinu norisinājusies ap­mēram šāda saruna:

—    Kā? — sašutumā kliedzis koris. — Un mēs arī? . . .

—    Jūs arī, — Darvins atbildējis.

—    Un pat karalis?

—    Un pat karaliene.

—    Kā tad tā?

—    Tā ir, — Darvins sacījis. — Vairāk jālasa, jāmācās.

—    Uh-ū, uh-ū, — klieguši neapmierinātie un metušies apsvaidīt Darvinu ar zariem un negataviem augļiem.

Darvina portrets tagad ir ikvienā skolā.

Aleksejs Paličs nebija nedz Koperniks, nedz Ņūtons, nedz Darvins. Viņš pat nebija kļuvis par parastu zinātnieku. Un tomēr īsti normāls viņš nebija, jo spēja noticēt neticamajam.

Neticami bija tas, kas ar viņu šajās divās dienās bija atgadījies. Un tomēr tas bija atgadījies.

Aleksejs Paličs izlēma — šoreiz jau negrozāmi.

—    Es apsolu, ka tevi neatsauks atpakaļ, — skolotājs sacīja. — Pareizāk sakot — ja arī atsauks, tad ne manas vainas pēc.

—    Bet Borja?

—    Borja sapratīs. Tikai es jau laikus tevi brīdinu: no grūtībām mums neizmukt. Ne es šobrīd vēl zinu, kā tevi paslēpt, ne arī visu pārējo . . .

—    Tas ir labi, ka būs grūtības! — puisēns iesaucās.

—    Skatoties, kam būs labi, — Aleksejs Paličs negribēja uzreiz piekrist.

—    Mums. Nezinu kāpēc, bet ir ļoti svarīgi, lai būtu grūtības. Toties paslēpt mani nav nepieciešams. Tikai nevajag teikt, kas es tāds esmu. Mēs jūs pazīstam—tūliņ pat gribēsiet mani izpētīt, rādīsiet riņķus un trīsstūrus vai zīmēsiet atoma uzbūvi. Vispār tu, Palič, ne­baidies. Es atslēgšos.

—    Būtu vismaz sākumā ko ieēdis, — Aleksejs Paličs sacīja. Tajā mirklī pie durvīm kāds pieklauvēja. Aleksejs Paličs steigšus

apsedza puisēnu ar savu mēteli un devās pie durvīm.

—    Kas tur ir?

—    Skaidrs, ka es, Aleksej Palič!

Piesārtis un aizelsies pagrabā iedrāzās Boriss.

—    Nu, vai atradies?

—    Atradies. Viņš nekur nebija pazudis. Te. Borja, zini … — Aleksejs Paličs nometa mēteli uz virpas. — Paskaties pats!

Boriss iesvilpās.

—    Tas jau ir pavisam cits!

—    Nē, tas pats. Viņš pa nakti izaudzis.

—    Tā tik vēl trūka, — Boriss iesaucās. — Ko lai ar viņu tagad iesāk? Es mājās nospēru segu. Tagad izskatās, ka viņam vajadzīgas bikses, nevis sega. Kur mēs ņemsim drēbes?

—    Ja tik vien būtu tās bēdas … — Aleksejs Paličs nopūtās.

Un skolotājs izstāstīja Borisam par savu sarunu ar puisēnu.

Boriss uzreiz noticēja. Viņš jau vakar bija pārliecināts, ka stul­beņus kosmosā nesūta.

—    Tad jau viss kārtībā, — viņš sacīja. — Labi, ka atnesu sarakstu.

—    Kādu sarakstu?

Boriss izvilka no kabatas četrās daļās pārlocītu burtnīcas lapu un pasniedza to Aleksejam Paličam.

—    «Kondensatori, dažādi — 300 gab.», — Aleksejs Paličs izla­sīja, — «maiņstrāvas elektromotori — 5 gab.; līdzstrāvas elektro­motori — 3 gab.; akumulatoru baterijas — 4 gab.; vara stieples ar izolāciju — 300 m; lodāmuri — 3 gab. …» — Neko nesaprotu. Kādi lodāmuri? Kāpēc trīs gabali?

—    Rezervei, — Boriss sacīja. — Skatieties tālāk!

—    Pat skatīties negribas. — Aleksejs Paličs novērsās. — Vai man tagad laiks par to domāt! Turklāt neviens mums nedos tik daudz aparātu.

Boriss pamāja uz puisēna pusi.

—    Lai viņi atsūta. Ja reiz tā sanācis . . .

—    Ak tādas tās lietiņas, — Aleksejs Paličs visu saprata. — Tu, Borja, laikam esi sagudrojis diedelēt no citām planētām?

—    Apnicis lūgties katru stieples galu!

—    Bet ko par mums tur nodomās, vai tas tevi neuztrauc?

—    Kas tad viņiem, žēl, vai? Jūs pats teicāt, ka viņiem tur visa kā diezgan.

—    Nu, labs ir, lūdz, — Aleksejs Paličs piekrita. — Ja tev, zināms, nav kauna.

—    Nav kauna, — Boriss atbildēja. — Neprasu jau sev.

Šīs sarunas laikā puisēns uzmanīgi lūkojās te uz vienu, te uz otru.

Viņa skatiens bija pilnīgi saprātīgs, taču, kā jau mazulim, — pie­sardzīgs.

Boriss piegāja pie puisēna un pasniedza viņam atvērto sarakstu.

—    Vai vari to dabūt?

Puisēns paņēma lapu un vērīgi izpētīja.

—    Borja, Borja, jāvaldās — gribi vērsi aprīt pusdienās, — puisēns noskaitīja.

Boriss saprotoši pasmaidīja.

—    Lauva, — viņš sacīja.—Tikai tu neizliecies. Kā tevi sauc?

—    Borja, Borja, nebēdā — cūkas šņukurs būs tev azaidā, — puisēns atbildēja, un no viņa smaidošās sejas varēja noprast, ka viņš ar sevi ir ļoti apmierināts.

Šoreiz Boriss neizpratnē palūkojās uz skolotāju. Arī skolotājs uzreiz nespēja apjēgt, kas notiek.

—    Zini k° • • • — Aleksejs Paličs beidzot sacīja. — Man šķiet, ka viņš jau ir atslēdzies. Viņa gadi tagad atbilst viņa izskatam.

—    Bet kāpēc tad mums viņš ir vajadzīgs? — Boriss vaicāja.

—    Runa nav par to, vai viņš ir vajadzīgs mums, galvenais, ka mēs esam vajadzīgi viņam!

Boriss klusēja. Tas nozīmēja, ka viņš Aleksejam Paličam nepiekrīt. Borisam nekas nebūtu pretī, ja puisēns izdarītu kādu brīnumu. Ci­tādi — kāda jēga bija dzīties šo gaisa gabalu?

Vispār cilvēki kopš senseniem laikiem no augšas ir gaidījuši vienīgi brīnumus. Sākumā no dieva. Taču dievs, izņemot zibeņus un viesuļus, neko nesūtīja. Tad sāka gaidīt brīnumus no citām pasaulēm. Grāmatās simtiem svešinieku ir apciemojuši Zemi — katrs ar saviem trikiem. Un nu ir atlidojis vēl viens — taisni pie Borisa. Un neko nav atnesis. Ja neskaita caurumu rūtī. Uz tādiem brīnumiem Boriss pats ir spējīgs.

—    Vajadzētu tagad pabarot mūsu ciemiņu, — Aleksejs Paličs sacīja.

Boriss neiebilda. Viņš ieslēdza elektrisko plītiņu. Skolotājs piena maisījumu atšķaidīja ar destilēto ūdeni. Kad ēdiens uzsila, Aleksejs Paličs to rūpīgi izmaisīja un nesa puisēnam.

—    Viņš tomēr ir mierīgs bērns, — skolotājs sacīja. — Cits viņa vietā jau sen būtu kliedzis nelabā balsī aiz bada. Tūliņ, tūliņ mēs viņu pabarosim, — Aleksejs Paličs uzrunāja puisēnu tādā tonī, kādā, pēc viņa prāta, būtu jāsarunājas ar izsalkušu bērnu.

—    Nepabarosim vis, nepabarosim vis, — puisēns atsaucās.

—- Ēd, tas ir garšīgi! — Aleksejs Paličs mudināja, celdams karoti bērnam pie mutes.

—    Neēd, nav garšīgi, — puisēns, atgrūzdams karoti, atsaucās.

Boriss iesmējās.

—    Nav ko smieties, — Aleksejs Paličs aizrādīja, — kādreiz pats biji tāds.

—    Savu mūžu tāds neesmu bijis, — Boriss sacīja, labpatikā vēro­dams, kā skolotājs danco apkārt puisēnam.

—    Ēd, citādi Paličs sadusmosies! — skolotājs piedraudēja.

—    Neēd, nav garšīgi, — puisēns sajūsmināti atbildēja. Sī spēle viņam manāmi iepatikās.

—    Varbūt pats ēdīsi? — Aleksejs Paličs vaicāja.

—    Pats, — negaidīti piekrita puisēns.

Aleksejs Paličs triumfējoši palūkojās uz Borisu.

—    Ar labu no bērna var panākt, ko vien vēlies. Se tev, — Alek­sejs Paličs sacīja, sniegdams puisēnam karoti.

—    Se tev, — atsaucās puisēns un ietriepa Aleksejam Paličam putru degunā.

Skolotājs lēnām izslējās taisni. Viņš izvilka kabatlakatiņu un no­slaucīja putru. Boriss, atbalstīdamies ar muguru pret skapi, pamazām slīdēja uz grīdas. Viņš vairs nesmējās, bet klusītiņām elsa.

—    Kas šeit smieklīgs? — Aleksejs Paličs bargi noprasīja.

—    Pu-pu-putra … — Boriss novaidējās, — pu-pu-putra . . .

—    Nu labi — putra. Kas ir ar putru?

—    Vai pu-pu-putra . . . karsta?

—    Tam nav nekādas nozīmes, — Aleksejs Paličs sausi atteica.

—    Piedodiet, — Boriss atvainodamies pamazām nomierinājās. — Neko tādu es vēl neesmu redzējis.

—    Kad būsi tēvs — redzēsi.

—    Bet jūs taču neesat tēvs, — Boriss iebilda. — Par ko tad jums tā — ar putru?

Aleksejs Paličs pameta acis uz puisēnu, kas bija sastindzis ar paceltu roku un karoti tajā, un, sev par brīnumu, iesmējās.

—    Viņš saprot, ka ir vainīgs. Paraugies, cik viņam vainīga sejas izteiksme!

Un puisēns, gluži kā atbildēdams uz šiem vārdiem, sacīja:

—    Es vairāk tā nedarīšu.

—    Pareizi gan!—Aleksejs Paličs nopriecājas. — Vai būsi labs zēns?

—    Nebūšu labs.

—    Nebūsi labs zēns?

—    Būšu nelabs! — Un puisēna acis šķelmīgi iemirdzējās.

Otro raundu Aleksejs Paličs negribēja uzsākt. Viņš nojauta, ka šo spēli viņam tik un tā nevinnēt. Borisam arī smiekli pārgāja.

—    Lai viņš labāk pieslēdzas, — Boriss ieteicās.

—    Tas nav no manis atkarīgs, — Aleksejs Paličs attrauca. — Gud­rāk būtu, ja mēs padomātu par drēbēm.

—    Aleksej Palič, — Boriss nedroši ierunājās,—to es, protams, tāpat vien . . . vienkārši nupat iešāvās prātā . . . Varbūt izdarīt tā, lai viņu atsauc atpakaļ?

—    Kāpēc? — Aleksejs Paličs noprasīja. Noprasīja tā, it kā viņam nebūtu svarīga pati atbilde, bet svarīgi būtu noskaidrot, kas tas ir par cilvēku, kas stāv viņam pretī.

—    Kāds no viņa labums?

—    Kāds labums bija no tevis šajā vecumā? Vai no manis?

—    Tas ir savādāk, — Boriss taisnojās. — Mēs nebijām ne no kurienes atlidojuši. Vai tiešām viņš atlidojis šurp, lai mētātos ar putru?

—    Borja, — Aleksejs Paličs sacīja, — man nav tiesību tevi pie­spiest. Tu esi brīvs. Bet es devu vārdu.

—    Toties es vārdu neesmu devis. Jūs klusēsiet un nebūsiet nevienu piekrāpis, bet es varu mierīgi pateikt, nevienu nepie­krāpdams. Un — sveiki. Pat drēbes nebūs vajadzīgas.

—    Vai tam, ka viņš mūs pašlaik dzird, nav nekādas nozīmes?

Boriss palūkojās uz puisēnu. Viņš sēdēja taisni, vērīgi raudzī­damies te uz Borisu, te uz Alekseju Paliču.

—    Lai tad viņš atzīstas, ka visu saprot!

Puisēns klusēja. Izskats viņam bija ārkārtīgi nopietns.

—    Pasaki kaut ko, nu! — Boriss viņu uzrunāja.

Puisēns klusēja. Viņa pozā slēpās kāds bērnam neraksturīgs sasprindzinājums. Un vēl acis — iepletušās, nogaidoši stingas. Tādas acis bija Serjogam, kad Boriss pacēla pret viņu roku.

Borisam nezin kādēļ kļuva neērti.

—    Ja runājam par apģērbu … — viņš sacīja, — es varētu atstiept kādu Serjogas lupatu, taču viņam tās būs par lielu.

— Ar drēbēm mēs kaut kā izgrozīsimies, — Aleksejs Paličs sacīja. — Varbūt es šodien pat pagūšu aizbraukt pakaļ.

Taču todien Aleksejs Paličs nekur nepaguva aizbraukt. Tieši tās dienas vakarā Anna Maksimovna atklāja, ka pazuduši produkti, un Aleksejs Paličs neiedrošinājās iet laukā no mājas.

Un labi, ka neiedrošinājās, jo nākamajā dienā, kamēr Aleksejs Paličs un Boriss mežā slēpās no ugunsdzēsēja, laboratorijā notika pārvērtības.

TREŠĀ DIENA Zils siluets ar zilām adatiņām

Nākamajā dienā, nolēmuši, ka ugunsdrošības inspektors skolas apgaitu jau beidzis, Aleksejs Paličs un Boriss no meža taisnā ceļā devās uz laboratoriju.

Viņi tikai uz mirkli gribēja ieskriet,- jo pēc tam skolotājs bija no­domājis aizbraukt uz tuvāko staciju aiz Kuļeminskas pēc drēbēm. Pirkt drēbes Kuļeminskā būtu gatavais neprāts. Jaunās pārdevējas kādreiz pie Alekseja Paliča bija mācījušās, bet tās, kuras nebija tik jaunas, tagad skoloja pie viņa savus bērnus. Protams, ne jau visas zināja, cik liels skolotājam ir mazdēls. Bet visām tas nemaz nebija jāzina, pietiek, ka to zināja viena.

Pēc vakardienas sarunas ar puisēnu Aleksejs Paličs tik ļoti vairs nebaiļojās, ka viņa prombūtnē varētu kas atgadīties ar viesi. Ja jau t i e pratuši «atsaukt» upē iemestu bērnu, tad, jādomā, arī šim ne­ļaus aiziet bojā.

Šoreiz skolotājam portfelī bija divas magoņu maizītes un četri cīsiņi, nopirkti skolas bufetē.

— Zini ko, Borja, — Aleksejs Paličs, tuvodamies skolai, ierunā­jās,— drošības labad pastaigā pa stāviem — ja nu viņš vēl nav aizgājis.

Skola bija tukša un klusa. Taču tikt tālāk par vestibilu Borisam ne­izdevās. Viņam uzklupa Jefrosiņja Dmitrijevna, kas ar lupatu uz- mazgāja grīdu.

—    Uz kurieni tu? — viņa bargi noprasīja.

—    Es? — Boriss ilgi nedomāja..— Es uz fizikas kabinetu. Skolo­tājs lika aiznest vienu aparātu.

—    Kādu aparātu?

—    Fizikas.

—    Skaidrs, ka fizikas. Kurš skolotājs lika? — Jefrosiņja Dmitri­jevna pavaicāja, lai gan pati lieliski zināja, kurš.

—    Aleksejs Paličs, — Boriss padevīgi atbildēja.

—    Uz kurieni aiznest?

—    Viņam uz māju.

—    Kā tu iekļūsi kabinetā — durvis uzlauzīsi, vai?

—    Skolotājs man iedeva atslēgu.

—    Vai tā ir kāda kārtība, ka skolnieki staigā ar atslēgām kabatā?

—    Jūs taču zināt, ka es viņam palīdzu.

—    Neko es nezinu,—Jefrosiņja Dmitrijevna burkšķēja, lai gan lieliski zināja arī to. — Man, redzi, neviens nepalīdz, viena pati raujos pa visu skolu.

—    Vai tad skolā neviena cita vairs nav?

—    Kas šajā laikā var būt? Un es nevienu nelaistu iekšā. Arī tavu skolotāju nelaistu. Jūs to vien zināt kā bradāt. Re, ugunsdzēsējs nupat aizgāja, mīdījās te pa tīro grīdu kā tāds lācis. Un tagad tu pie- pēdosi?

—    Es labāk neiešu, — Boriss sacīja.

—    Ej vien, ej, tikai kājas noslauki!

Uzdevums bija izpildīts, kāpt augšā nebija nozīmes.

—    Uz redzēšanos, — Boriss, dodamies uz izeju, atvadījās.

—    Borja, — Jefrosiņja Dmitrijevna uzsauca nopakaļ, — pateikšu mammai.

—    Ko jūs pateiksiet? — Boriss, nonācis pie durvīm, vaicāja.

—    To pašu .. .

—    Nesakiet, lūdzu, — tā Boriss.

—    Ko lai nesaka? — Jefrosiņja Dmitrijevna painteresējās.

—    To pašu…

Boriss izgāja, neļāvis Jefrosiņjai Dmitrijevnai pateikt pēdējo vārdu. Sis nevietā izmestais joks abiem sazvērniekiem vēlāk atspēlēsies, jo apkopējas galvā dzima neskaidras, mikroskopiskas aizdomas. Kādas aizdomas — to viņa pati nezināja. Galvā tikai savirknējās

kas līdzīgs ķēdītei: Boriss — kabinets — Aleksejs Paličs — uguns­drošības inspektors.

Pēc norunātā klauvējiena durvis pagrabā atvērās, un Boriss ieraudzīja apjukušo skolotāju, kas klusēdams pakāpās malā, lai pa­laistu garām Borisu.

Laboratorija izskatījās tā, it kā tajā būtu plosījušies divi mēr- kaķēni.

Uz galda un zem galda mētājās samudžināti vadi. No aparātiem bija sakrauts tornis, kas draudēja teju, teju sagāzties; instrumenti, kas agrāk kārtīgi karājās virs skrūvsola, tagad bija izmētāti pa grīdu; pat skapis bija izkustināts no vietas.

Taču tas viss nebija galvenais jaunums.

Pie galda stāvēja gadus astoņus vecs zēns — gandrīz vai Serjogas vienaudzis. Viņš stāvēja, ievīstījies segā, klusēdams tina uz pirksta kādu vadu un pa retam iešņaukājās. Viņa sejā jaudās apvainojums.

—    Atkal izaudzis, — Aleksejs Paličs satriekts paziņoja.

—    Kāpēc tu visu to sastrādāji? — Boriss bargi vaicāja.

—    Es rotaļājos.

—    Vai tad ar aparātiem rotaļājas?

—    Paličs man jau sacīja. — Zēns smagi nopūtās. —Tagad tu saki. Es nezināju . . .

—    Mēs arī nezinājām, ka tu izaugsi.

—    Vai tad es esmu izaudzis? — zēns vaicāja.

—    Tu smejies, vai?

—    Kāpēc tad jāsmejas? — zēns nesaprata.

—    Beidz muļķoties!

—    Tu vēl neesi sasveicinājies. Paličs man sacīja, ka ienākot vien­mēr jāsasveicinās.

Boriss īsi paraudzījās uz skolotāju. Tas paraustīja plecus.

—    Nu, sveiki, sveiki, — Boriss nosmīkņāja. — Ko vēl labu teiksi?

—    Sveiki, — zēns draudzīgi atņēma. — Nerunā tik skaļi! Man nezin kāpēc ir nepatīkami.

—    Nezin kāpēc? — Boriss ironiski pārvaicāja.

—    Jā, — zēns nopietni atteica. — Es nezinu, kāpēc.

Aleksejs Paličs uzlika roku Borisam uz pleca.

—    Borja, — skolotājs sacīja, — izturies pret mūsu ciemiņu iecie- tīgāk. Neaizmirsti, kas viņš ir.

—    Aleksej Palič! — Boriss sašuta. — Un tā turpināsies visu laiku?!

Viņš lauzīs, bet mēs — glaudīsim galviņu? Ja es tik daudz būtu salauzis! . . .

—    Tu arī lauzi, — Aleksejs Paličs teica. — Putekļu sūcēju, pie­mēram.

—    Taisnība, — Boriss atzinās. — Bet cik man bija gadu un cik viņam?

—    Varbūt tu vari pateikt, cik viņam ir? — Aleksejs Paličs pajau­tāja.

—    Cik tev gadu? — Boriss vaicāja.

—    Nezinu. Bet cik vajag?

Boriss neko neatbildēja,» tikai nopūtās, kā nopūšas noguruši vecāki. Viņš tobrīd bija ļoti nikns. Tik daudz pūļu bija ieguldīts laboratorijā! Viņa personisko pūļu un viņa izdomas. Un te uzrodas nezin kāds muļķītis no nezin kādas muļķīgas planētas un tā vietā, lai uzdāvinātu lidojošo šķīvīti vai vismaz staru pistoli, ņem un ieved savu kārtību. Tiesa gan, puišelis nestrīdas un izskatās vainīgs, taču tas uzdzen vēl lielākas dusmas. Ja nebūtu šeit Alekseja Paliča, kosmis­kais viesis saņemtu pāris pļauku.

Izmantodams mirkļa klusumu, Aleksejs Paličs izvilka no portfeļa maizītes, cīsiņus un pasniedza zēnam.

—    Se, ieēd.

Zēns paņēma vienu maizīti.

—    Ja tev kaut ko dod, jāsaka «paldies», — Boriss pamācīja.

—    Paldies, — ciemiņš atkārtoja, grozīdams maizīti rokā un nezi­nādams, ko ar to iesākt.

—    Kod, — Aleksejs Paličs sacīja un sakoda zobus, rādīdams, kā jāapietas ar maizīti.

Zēns nokoda gabaliņu, norija un nolika maizīti uz galda.

—    Negribas.

—    Vai tu vispār nekad neēd? — Boriss vaicāja.

—    Es varu. Taču es negribu.

—    Gribu, negribu — tas viss palicis uz tavas planētas, — Boriss bargi aizrādīja. — Pie mums ir jāēd.

Zēns viebdamies norija gan maizīti, gan cīsiņus. Un viņa seja, kamēr viņš ēda, atkal Borisam atgādināja brāļa Serjogas seju, kad tas bija nokļuvis bezizejas situācijā.

—     Bet tagad, — Boriss sacīja, — ievedīsim kārtību. Liec mantas

vecajas vietas. Ko nezini, prasi. Mēs tev palīdzēsim. Vai ne, Aleksej Palič?

—    Jā, jā . . . — skolotājs piekrita, raudzīdamies uz Borisu uzma­nīgi jo uzmanīgi, it kā būtu viņā atklājis ko jaunu. — Pamēģinā­sim ar.

Kamēr laboratorijā tika ieviesta agrākā kārtība, nekas intere­sants nenotika.

Taču šajā pašā laikā tuvumā norisinājās citi notikumi, no kuriem arī laboratorijā drīz vien kļūs interesanti.

Nelaime tā, ka Borisa izlūkošanas rezultāti bija pareizi tikai da­ļēji: ugunsdrošības inspektors tik tiešām bija aizgājis no skolas prom, taču viņš vēl taisījās tajā atgriezties.

Viņš bija staigājis pa skolu pāris stundu, aplūkojis sadales kārbas, vadus, skrūvējis laukā korķus un reizēm pat kaut ko ošņājis. Neko īpašu no ugunsdrošības viedokļa viņam atklāt nebija izdevies. Un neviens pat nenojauta, ka no šī viedokļa visbīstamākais ir inspek­tors pats.

Jo krūtīs viņam plosījās ugunsgrēks.

Sis ugunsgrēks bija uzliesmojis pamazām nakts laikā. Iepriekšējā vakarā viņš bija ēdis siļķes un, kopā ņemot, notiesājis četras zivis.

No rīta ugunsgrēku nebija izdevies nodzēst nedz ar aukstu pienu, nedz ar kefīru.

Mocīdamies ar šo ugunsgrēku, kas viņā pieņēmās spēkā, inspek­tors staigāja pa skolu. Pat ugunsdzēsības baloni viņā modināja atmi­ņas par kaut ko dzirkstošu, vēsu, kas patīkami atveldzē kaklu. Beidzot inspektoram pietrūka spēka cīņai ar iekšējām liesmām. Neapskatījis pagrabu un nolēmis, ka to var izdarīt vēlāk, inspektors steidzās uz ēdnīcu.

Kamēr viņš malku pa malkam slacīja ar alu iekšā kvēlojošās liesmas, laboratorijā instrumenti un ierīces pamazām atgriezās savās vietās. Kad inspektors noteiktā solī piegāja pie durvīm un paraustīja tās, tad kaut ko glābt bija par vēlu.

—    Kas tur ir? — Aleksejs Paličs jautāja.

—    Inspektors . . .

Tādas vietas, kur varētu paslēpties, laboratorijā nebija.

Pakāpies uz leju trīs pakāpienus, inspektors ieraudzīja trīs cilvēkus: divus bērnus un vienu pieaugušo, kuru pazina diezgan sen.

—    Nu, ka te pie jums no mūsu viedokļa? — inspektors, snieg­dams Aleksejam Paličam roku, jautāja.

—    Liekas, viss kārtībā. Pats taisīju atbilstoši instrukcijām, — Alek­sejs Paličs goddevīgi sacīja, šķībi lūkodamies uz stūri, kur Boriss bija paguvis iestumt zēnu.

—    To mēs tūliņ paskatīsimies, ir kārtībā vai nav. Kur ir spēka pievads?

—    Te — pie virpas.

Inspektors gribēja nolikt stūrī ķeblīti.

—    Nu, puisēn, paej malā, — viņš lūdza, pabīdīdams svešinieku ar roku.

Lai arī kā Boriss centās zēnam aizstāties priekšā, inspektora skatiens tomēr pārslīdēja pāri nelielajam augumam, kas ievīstīts segā. Pār­slīdēja — un viss.

Pārbaudījis spēka pievadu, inspektors noņēmās ar pārējiem va­diem. Viņš kāpa uz skrūvsola, uz galda, tumšajos kaktos iespīdināja bateriju.

Inspektors strādāja nesteigdamies, godīgi, nenovērsdamies, uz­deva jautājumus vienīgi par lietu, taču skaidri varēja redzēt, ka viņam nemitīgi uzplijas kāda neizdibināma blakusdoma. Vispārējā klusumā inspektors nojauta kādu dīvainību, vēlēšanos kaut ko noslēpt . . . No inspektora parasti centās kaut ko noslēpt. Taču šeit vadi bija pilnīgā kārtībā!

Beidzot inspektoram izdevās šo domu notvert.

—    Kāpēc jūs zēnu esat ietinuši segā?

—    Redzat… — Aleksejs Paličs saminstinājās.—Tas ir, lai…

—    Mēģinājums, — Boriss ātri izšāva pirmo domu, kas bija ienā­kusi prātā.

—    Nūja, nūja, — inspektors piekrita, uzreiz zaudēdams interesi; vārds «mēģinājums» bija ierasts, ikdienišķs: Kultūras pilī inspek­tors iegriezās bieži.

Apskate tuvojās nobeigumam. Inspektors vēl paķimerējās pa drošinātāju kārbu, tad nokāpa no ķeblīša un nobraucīja delnu pret delnu.

—    Izskatās, ka viss normāli. Kaut arī nenāktu par ļaunu jums uz­likt sodu.

Aleksejs Paličs it kā atdzīvojās un nodrebēja.

—    Par ko mums sodu?

—    Tāpat vien. Kārtības labad. Lai nemēģinātu.

Pēdējo frāzi inspektors izteica kā joku. Viņš pat atļāvās pasmaidīt, kas inspektoru praksē ir līdzvērtīgi mežonīgiem smiekliem. Taču viņa paša vārdi viņam kaut ko atgādināja.

—    Kāpēc jūs mēģināt šeit? — viņš pavaicāja, ar acīm meklēdams zēnu.

—    Tas ir mans brālis, — Boriss steigšus paskaidroja.

—    Nūja, — inspektors, kuram Borisa sacītais itin neko neizteica, pamāja ar galvu. — Brālis — tas ir labi.

Atvadījies no Alekseja Paliča, inspektors aizgāja ar mīklainu no­jausmu, ka laboratorijā tomēr kaut kas nav kārtībā.

Aleksejs Paličs aizslēdza durvis un noslaucīja ar kabatlakatiņu seju.

Boriss uzsita zēnam pa muguru. Tas paraudzījās Borisā ar izbrīnu.

—    Tu esi no dzelzs, — Boriss sacīja.

—    No dzelzs? — zēns atkārtoja.

—    No dzelzs — tas nozīmē puika uz goda. Uz goda tāpēc, ka klusēji. Citādi mēs būtu dimbā.

—    Dimbā? — par jaunu vaicāja zēns.

—    Nu, būtu iekrituši, saproti?

Zēns noraidoši purināja galvu.

—    Iekrituši — tas nozīmē … — Boriss jau runāja mazliet aizkai­tināts.— Tas nozīmē… tas nozīmē… — Boriss, paraudzījies uz Alekseju Paliču un ievērojis, ka viņš smaida, apklusa.

Viņš bija noskaities.

—    Iekrist — tas nozīmē, ja . . . — Boriss sāka skaidrot kā stundā. — Ja . . . ja cilvēks grib kaut ko noslēpt, taču viņu . . . atmasko. Tu klusēji, un tāpēc tu … un tāpēc inspektoram neienāca prātā, ka mēs tevi slēpjam.

—    Tagad skaidrs, — zēns sacīja. — Tas ir ļoti vienkārši. Brīnums, ka es uzreiz nesapratu. »

—    Tu labāk pieslēdzies, tad nevajadzēs desmitiem reižu skaid­rot, — Boriss ieteicās.

—    Pieslēdzies? Ko nozīmē pieslēgties?

—    Nepūt miglu acīs! —Boriss garlaikoti sacīja. — Aleksejs Paličs man visu izstāstīja. Tu pats dzirdēji.

—     Es dzirdēju, — zēns piekrita. — Bet es tik un tā nesaprotu, ko nozīmē «pieslēgties». Un, ko nozīmē «pūst miglu acīs», vēl ļotāk nesaprotu.

—    Pūst miglu acīs nozīmē slēpt patiesību! — Boriss iekliedzās. — Un teikt «vēl ļotāk nesaprotu» — nav pareizi! Jāsaka — «vēl vairāk nesaprotu»!

—    Tu atkal runā pārāk skaļi, — zēns sacīja. — Kad tu runā skaļi, es vēl vairāk nesaprotu. Taču taisnību es neslēpju.

Boriss nespēkā saļima uz ķeblīša. Viņš paskatījās uz Alekseju Paliču, kā piesaukdams viņu par liecinieku svešplanētu iemītnieku cietpauiībai.

Cits Borisa vietā varētu tīksmināties par savu pārākuma apziņu; šīs jūtas sasilda daudzu cilvēku sirdis. Citi cilvēki ir spējīgi gadiem rakņāties sevī, meklēt, ar ko viņi ir pārāki par citiem. Atrodas pat tādi, kas tam veltī visu savu mūžu. Un tad, noguruši no saviem meklējumiem, viņi negaidot atklāj šo pārākumu. Par nožēlu tas ir viņu vecums.

Boriss Kuļikovs nebija no tiem. Viņš prata strādāt. Viņš zināja, ko spēj un ko nespēj. Ja kāds no viņa klasesbiedriem neprata atrisināt vienkāršu uzdevumu matemātikā, Boriss nesmējās un nezobojās par viņu. Bet arī nepalīdzēja. Tādus viņš gluži vienkārši neievēroja. Boriss nemitīgi gāja uz priekšu. No šī ceļa viņš nevienu negrūda nost, taču līdzi sev arī nevienu nevilka. Viņš darīja, kas bija darāms, un tam arvien bija rezultāti. Toties tagad — ar šo zēnu — rezultāti izpa­lika. Pat Aleksejs Paličs, ar ko Borisam vienmēr viss gāja no rokas, pašlaik neko nespēja izgudrot.

Skolotājs vis nejuta līdzi, bet sacīja:

—    Borja, tu nemaz neesi melojis inspektoram, sacīdams, ka zēns ir tavs brālis. Jūs tik tiešām esat brāļi — saprāta ziņā.

—    Man tādu brāļu pilna klase,—Boriss norūca.—Tikai tie ir gudrāki.

—    Borja, es tevi saprotu, — Aleksejs Paličs, cenzdamies runāt cik iespējams saudzīgāk, teica. — Es tevi vēl jo vairāk saprotu, tāpēc ka . . . nu, tāpēc ka esmu redzējis daudz dažādu bērnu. Ir bijuši pat tādi, kas spēj iedzīt izmisumā. Taču viņi saprata, ko dara. Mūsu viesis turpretī nedara neko aiz spīta. Viņš uzvedas, kā tas bērnam pieklājas: ja nesaprot — prasa. Vai tiešām tu gribi, lai viņu tikai tāpēc «atsauktu»? Manās ausīs pat šis vārds skan cietsirdīgi. Gluži kā «nogalināt».

Zēns sakustējās.

—    Ko nozīmē «nogalināt»? — viņš vaicāja.

—    Tas ir . . . kā lai tev paskaidro … — Aleksejs Paličs sa­stomījās.— Tas ir apmēram tas pats, kas «atsaukt».

—    Atsaukt?

—    Jā. Kad tevi atsauks, tevis vairs nebūs kopā ar mums.

—    Es esmu ar jums, — zēns brīnījās. — Kas mani var atsaukt?

Skolotājs pameta daudznozīmīgu skatienu uz Borisu.

—    Neviens tevi nevar atsaukt, — viņš sacīja.—Tu būsi kopā ar mums. Tas bija tikai joks.

—    Kas tas ir — joks?

Šoreiz sarežģītā situācijā bija nonācis arī Aleksejs Paličs.

—    Borja, — viņš ierunājās,—tu mums esi speciālists krievu valodas tulkošanā uz krievu valodu. Varbūt pamēģini tu?

—    Nevaru, Aleksej Palič,1 —Borja tielējās. — Man bez visa tā galvā ir putra. Vēlāk tev paskaidrošu, — viņš sacīja zēnam. — Tev jau nedeg?

—    Nedeg?

Boriss ievaidējās. Nevis balsī, bet klusībā. Skolā viņam jau sen bija izskaidrots, ka krievu valoda ir bagāta un daudzveidīga. Taču šis bija tas gadījums, par kuru saka: «Mana valoda — mans ienaidnieks.»

—    Vai tu nevari pagaidīt? — Boriss novaidējās — šoreiz jau skaļāk. — Vai man obligāti viss uzreiz jāizskaidro?

—    Es varu pagaidīt, — zēns paklausīgi sacīja. — Tu, Borja, esi labs, kad nekliedz.

—    Bet tu neesi pārāk labs,—Boriss aizrādīja. — Tu visu laiku audz. Tas nav nekāds joks. Mēs nesaprotam, kādas drēbes tev gādāt. Vai tu vēl ilgi augsi?

—    Es nezinu, — zēns klusi sacīja.

—    Toties es zinu, — Boriss droši atbildēja.

Viņš paņēma zēnu aiz rokas un pieveda pie sienas.

—    Aleksej Palič, kāds lielums būtu vislabākais?

—    Es domāju, nebūtu slikti, ja jūs abi būtu apmēram viena auguma. Bet kā tu to panāksi? …

Arī autoram nav viegli izskaidrot, kas tas ir — joks. Kādai no Dienvidamerikas ciltīm joks ir nogrūst cilvēku ūdenskritumā. Dažiem mūsu biedriem joks ir nolikt uz sola spraudīti. Acīmredzot viss atkarīgs no vietējiem apstāk|iem . . .

—    Lai viņš pats to dabū gatavu. Vai arī — lai viņi gudro. — Boriss norādīja ar pirkstu uz augšu. — Atsūta cilvēku tādu ga­balu bez biksēm, un mums jādomā. Varbūt viņi mūs pašreiz dzird? — Boriss pacēla zodu un runāja griestos. — Ei, jūs, biedri, vai nu atsūtiet drēbes, vai izbeidziet viņu audzēt! — Laikā ap­ķēries, Boriss paskatījās uz zēnu, taču tas neko neteica. Boriss sevi izlaboja: — Vai arī izdariet tā, lai viņš neaugtu tālāk par šo svītru.

Boriss atbalstīja zēnu pret sienu, nostājās viņam blakus un ar zīmuli novilka savu acu augstumā robežu.

—    Būs labi? — viņš pavaicāja skolotājam.

—    Normāli, — Aleksejs Paličs novērtēja.

—    Tas arī viss, varam pirkt tādam augumam.

—    Liekas, tu jau sāc dot pavēles kosmosam,— Aleksejs Paličs nosmējās.

—    Neko citu es izdomāt nevaru.

—    Es jau nepārmetu, — skolotājs sacīja. — Man, piemēram, tas pat prātā neienāca. Cerēsim. Man, starp citu, rīt ir brīva diena, es te ienākšu, tā sacīt, pielaikot. Bet tagad gan ejam mājās. Ja nu mūsējie sāk meklēt un iegriežas šeit — tas var beigties slikti. Mamma nav nekāds inspektors, viņai tu neiestāstīsi, ka šis ir tavs brālis.

—    Arī inspektors Serjogu pazīst, — Boriss bezrūpīgi atzinās. — Serjoga cauras dienas trinas ap ugunsdzēsējiem. Viņam pat ļauj uztaurēt. Es pamatīgi nobrīnījos, ka inspektors nekā neteica.

—    Kāpēc tad? . . . Kāpēc tu tā sacīji?

—    Vai jūs domājat, ka viņš tos sīkos atšķir? Man pašam viņi visi liekas vienādi.

—    Nu, nu, — Aleksejs Paličs tik vien spēja izdvest. — Ja tā, tad labi.

Piekodinājuši zēnam neko neaiztikt, netrokšņot, neiedegt gais­mu un pārliecinājušies, ka viņš it kā visu ir sapratis, viņi izgāja no pagraba un noslēdza durvis.

Visu ceļu līdz krustojumam, kur abiem sazvērniekiem vajadzēja šķirties, Aleksejs Paličs, kaut ko pārdomādams, klusēja. Boriss jau grasījās iegriezties savā šķērsieliņā, kad skolotājs sacīja:

—    Borja, tu man tā arī neatbildēji . . . Man rādās, ka tev šis no­tikums diez ko nepatīk. Pareizāk sakot — tev nav interesanti. Es jau sacīju: tu vari būt brīvs. Jo vairāk tāpēc, ka tuvojas brīv­laiks … Es gribu teikt, ka tu nevienam neesi neko parādā. Ne viņam, ne man.

—    Tad sakiet — vai jums ir interesanti?

—    Tas nav īstais vārds. Sajā gadījumā es nevaru teikt — «ir interesanti» vai «nav interesanti». Vārdi «esi parādā» vai «neesi parādā» te arī neder. Man gluži vienkārši ir tāda sajūta, ka man, apzinoties sevi par cilvēku, nav tiesību sūtīt viņu atpakaļ. Kā tev liekas, ko?

—    Jūs droši vien pareizi runājat, — Boriss sacīja.—Es jūs sa­protu, tikai man pašam tā neliekas. Es gribu zināt: kā dēļ mēs pūlamies? Varbūt viņš mūs visus rīt uzspers gaisā.

—    Tu baidies?

—    Nebaidos, tikai gribu zināt: kā dēļ? — Boriss stūrgalvīgi atkārtoja.

So rakstura īpašību — stūrgalvību — skolotājs savā audzēknī bija ievērojis jau agrāk. Tiesa, līdz šim tā bija izpaudusies, kad runa bija par kaut ko nopietnu. Vai šo gadījumu var nosaukt par nopietnu — Aleksejs Paličs arī pats šaubījās.

—    Kādreiz brāļi Mongolfjē palaida pirmo gaisa balonu, — Alek­sejs Paličs ierunājās. — Uz palaišanu sapulcējās daudz ļaužu. Skatītāju vidū bija arī Franklins. Vērodams lidojumu, viņš sacīja: «Nedomāju, ka no tā varētu būt kāds labums.» Taču viņš bija dižens zinātnieks.

—    Mājienu sapratu, — Boriss teica.—Tikai jūs uz manu jautā­jumu arī palikāt atbildi parādā. Es nebaidos. Man nevajag nekādas brīvības. Ja nu tā reiz ir noticis, es jums palīdzēšu. Es nevienam neko neteikšu. Bet ja nu mēs iekuļamies ķezā, Aleksej Palič . . .

—    Tu gribi teikt, ka mūs var atmaskot? — skolotājs centās pre­cizēt.

—    Es gribu teikt: var sanākt ziepes, — Boriss atbildēja. — Par sevi es nebaidos. Bet jūs, skolotāj, varat pamatīgi dabūt.

Aleksejs Paličs purināja galvu.

—    Nē, Borja, — viņš sacīja, — skolā vien palikšu — kur citur mani var aizsūtīt.

Un sazvērnieki šķīrās. Nekas būtisks todien vairs nenotika, ja neskaita . . .

… ja neskaita to, ka tieši ap šo laiku pie pagraba durvīm bija nostājusies Jefrosiņja Dmitrijevna. Viņu šurp bija atvilinājušas mīklainas aizdomas, kuras radās sarunas laikā ar Borisu. Ķēdīte: Bo­riss — kabinets — Aleksejs Paličs — ugunsdrošības inspektors — sa­karīgā domā tā arī nebija pārvērtusies. Pa galvu jaucās dažādi prā­tojumi: Boriss Kuļikovs bija gribējis iet uz kabinetu, taču neaizgāja, kad viņam tas tika atļauts; viņš lūdza par kaut ko nestāstīt mātei; viņš interesējās par ugunsdrošības inspektoru; varbūt arī neinteresējās, bet viņa pati bija izstāstījusi?

Un vēl šis skolotājs . . . Kāds te sakars ar Alekseju Paliču? A, viņš lūdzis puišelim atnest uz māju kaut kādu agregātu. Taču, cik Jefrosiņjai Dmitrijevnai zināms, fiziķis veselu lērumu krāmu bija atstiepis uz skolu, bet lai nestu no skolas prom . . . Aleksejs Paličs nav slikts cilvēks, tikai spaini gan nav atdevis . . . Stop! Ķēdīte acu­mirklī pārtrūka, pārējās darbojošās personas pagaisa. Skolotājs nav atdevis emaljēto spaini, kaut arī jau vakar solīja! Tā dzima pilnīgi konkrēta doma, no kuras Jefrosiņja Dmitrijevna nomierinājās.

Viņa zināja, ka skolotājs vakaros bieži vien ņemas pa pagrabu, un tāpēc, iedama mājās, nolēma aizstaigāt līdz turienei.

Durvis bija noslēgtas. Jefrosiņja Dmitrijevna jau taisījās doties prom, kad pēkšņi pamanīja, ka no pagraba loga stiepjas tievs, garš stars. Tas ieslīpi tiecās tālu debesīs un tur nozuda. Protams, viņai ne prātā nevarēja ienākt, ka viss ir tieši otrādi. Nevis debesīs, bet no debesīm nāca šis stars un pa caurumiņu iespraucās laboratorijā, kur tas arī izbeidzās.

«Aizmirsuši izslēgt aparātu,» Jefrosiņja Dmitrijevna nodomāja. «Iztaisīs vēl ugunsgrēku!»

Viņa piespieda seju pie stikla un ieskatījās pa caurumu. Logs no iekšpuses bija aizklāts ar avīzi, taču arī tajā bija caurums — sī­ciņš kā adatas dūriens. Nekā daudz Jefrosiņjai Dmitrijevnai saskatīt neizdevās, un tomēr viņa ieraudzīja ko līdzīgu mirguļojošam siluetam ar zilām adatiņām apkārt. Siluets pamazām izdzisa un nozuda tumsā.

Jefrosiņja Dmitrijevna piegrūda pie caurumiņa degunu: pēc sviluma neoda. Laboratorijā valdīja tumsa un klusums.

Arī stars bija nodzisis.

— Vai tur kāds ir? — Jefrosiņja Dmitrijevna izstieptām lūpām pie caurumiņa pavaicāja.

Klusums. Tumsa. Nekādas atbildes.

Pastāvējusi nedaudz pie loga, apkopēja devās mājup.

Tagad viņa jau bija pilnīgi pārliecināta, ka laboratorijā notiek

kaut kādas nekārtības. Tiesa gan, par nekārtību Jefrosiņja Dmitri- jevna sauca arī līdz galam neaizvērtu logu, no kura stundā nopil viena pile.

Taču te bija kas ļaunāks.

Šoreiz Jefrosiņja Dmitrijevna aizgāja ar ciešu pārliecību, ka viņas aizdomas nav bijušas bez pamata: laboratorijā notiek tumšas lietas.

CETURTĀ DIENA Neliels atmaskojums

Pienāca ceturtās dienas rīts, skaitot kopš tā brīža, kad bija nodibināts kontakts.

Mūsu mazās planētas dzīvi tas nekādi neiespaidoja.

Neizmainījās arī dzīve Kuļeminskā, kas nesteidzīgi riņķoja ap­kārt Zemes asij, griezdama sānus lecošajai Saulei. Pieaugušie kuļe- minskieši jau gāja uz darbu. Skolēn», kuriem tagad arvien biežāk sapņos rādījās brīvdienas, vēl vārtījās pa gultu. Anna Maksimovna labi izgulējusies atgriezās no naktsdežūras. Tatjana, nepatikā šķo­bīdamās, virtuvē ziepēja kaklu — viņai šodien vajadzēja nokārtot ieskaiti. Aleksejs Paličs, tā kā viņam bija brīvdiena, cepa uz plīts olas.

—    Vai Saša naktī atkal nebija mājās? — Anna Maksimovna pavaicāja, kad visi bija nosēdušies pie galda.

—    Viņam agri no rīta lidojums, — Tatjana paskaidroja.

Anna Maksimovna pagaidām vairāk neko neteica. Taču Tatjana lieliski saprata, kam domāts šis mājiens. Kādu brīdi viņa valdīdamās ar dakšiņu nikni dalīja ceptās olas. No divām acīm izveidoja četras, pēc tam astoņas, un tad arī viņas pacietība bija galā.

—    Tu, mammu, velti tā uztraucies. Es ar savu vīru esmu pilnīgi apmierināta.

—    Apmierināta?

—    Absolūti!

—    Nu, nu, — Anna Maksimovna noteica.—Tev pašai labāk redzams.

Annas Maksimovnas balsī skanēja tik daudz klusas, taču iecir­tīgas neapmierinātības, ka Tatjana vairs nespēja valdīties.

—    Un es reiz par visām reizēm lūdzu, — viņa paceltā balsī uz­stāja, — nerunāsim par šo tēmu.

—    Varam arī nerunāt, — Anna Maksimovna piekrita. — Taisnība: tagad par vēlu runāt.

Te nu Aleksejam Paličam bija īstais brīdis gāzt ar dūri pa galdu, tā ka šķīvji un trauki palecas. Taču tas vairs nebūtu Aleksejs Paličs. Nē, tā viņš nevarēja rīkoties. Viņam šai situācijā vispār vajadzēja klusēt. Bet viņš mierīgi sacīja:

—    Nestrīdēsimies, Anna. Nevienam nav viegli — ne tev, ne Taņušai. Ņem vērā, ka viņai šodien ieskaite.

Te nu ļoti gribētos uzrakstīt, ka Tatjana pateicīgi paraudzījās tēvā. Taču tā nebūtu taisnība. Taisnība bija tikai tā, ka viņa paska­tījās. Pareizāk sakot — izmeta šķēpu no garo skropstu apakšas — to pašu skropstu, kas tik ļoti patika lidotājam Sašam. Tēvam nu galīgi nebija tiesību jaukties pieaugušās meitas dzīvē!

—    Varam arī nestrīdēties, — Anna Maksimovna sacīja.—Tu pareizi teici: sievietēm nekad nav viegli. Toties vīriešiem ir vieglāk. Viņiem laika daudz, viņi var stundām tarkšķēt pie alus bodes, var baidīt pārdevējas. Kā, piemēram, tu to dari.

—    Es — pie bodes? — Aleksejs Paličs no sirds izbrīnījās. — Kad es? . . .

—    Es saku: baidīt pārdevējas.

—    Kādas pārdevējas?

—    Klaudiju no sakņu veikala. Es vakar biju veikalā. Viņa man siļķes bundžās atstāja . . . «Atskrēja,» stāsta, «izspūris, ne īsti sar­kans, ne zaļš . . . Kliedz — ar ko lai bērnu baro, ar ko lai bērnu baro?! Es,» saka, «nobijos: ka tik jūsu mazdēlam kas nav lēcies? Bet viņš kļūst bāls, sāk drebēt un kliedz: vārda nav . . . trīs mē­nešus nav vārda! Es jau nodomāju, ka jums ugunsgrēks vai kas cits . . . Cilvēks gluži kā bez prāta.»

Ziņkārīgi paskatījusies uz tēvu, Tatjana ievēroja, ka viņš «kļūst bāls».

—    Kāpēc tad izspūris? — Aleksejs Paličs apjucis vaicāja.

—    Nezinu, kāpēc.

—    Un kad es esmu uz kādu kliedzis?

—    Klaudija, protams, var arī samelot — tas viņai neko nemaksā. Bet viss taču nav melots?

—    Mamma,—Tatjana bikli iejaucās,—man šķiet, ka tēvs nevar būt sarkans, izspūris un zaļš. Kliegt viņš arī nemāk . . .

—    Māku, — Aleksejs Paličs iesaucās ar klusu draudu pieskaņu, sākdams apjēgt, uz kuru pusi velk bezkaunīgais skuķis.

—    Nemāki vis. Tu, mammu, labāk pievērs uzmanību kādai de­taļai: viņš interesējies, ar ko barot bērnu.

—    Nu un tad? — Anna Maksimovna pavaicāja, nepaguvusi vēl ieraudzīt sakarību.

—    Tas, ka mums pazuda produkti . . .

—    Nesaprotu, kāpēc tu vienu lipini klāt otram. Andrejiņa pro­dukti. Vai tad tēvs nezina, ar ko mēs viņu barojam?

—    Ar ko baro Andrejiņu, to viņš zina…—Tatjana daudzno­zīmīgi sacīja.

—    Taņa! — Aleksejs Paličs, balsi paaugstinājis, iesaucās. — Cikos tev ieskaite?

Tatjana piecēlās no galda, uzmeta plecā somu un devās uz durvju pusi.

—    Interesanti, — viņa atskatījusies piezīmēja,—tiklīdz es ieru­nājos par produktiem, tu uzreiz atcerējies manu vilcienu.

Tatjana aizvēra durvis, taču tūlīt pavēra tās vēlreiz.

—    Interesanti!—viņa atkārtoja. — Pat dīvaini!

Durvis Tatjanai aiz muguras aizvērās. 5ajā mirklī Aleksejs Pa­ličs pat nebūtu iebildis, ja tās aizvērtos uz visiem laikiem.

—    Aleksej, — Anna Maksimovna klusi ierunājās, — vai tu pa­ņēmi produktus?

—    Nu es, — Aleksejs Paličs atzinās.

—    Kāpēc?

—    Paņēmu, — Aleksejs • Paličs sacīja. — Paņēmu — aiznesu. Gribēju nopirkt — pavaicāju… nopirku… aizmirsu pavaicāt..', aizmirsu nopirkt . . . aizmirsu atnest . . . aizmirsu aiznest . . . Zaļš es nebiju. Bāls es nebiju. Dzeltens nebiju. Nekliedzu. Nedrebēju.

—    Kāpēc? — Anna Maksimovna uzstājīgi atkārtoja.

—    Neteikšu! — Aleksejs Paličs ietiepīgi paziņoja.

Anna Maksimovna salika elkoņus uz galda un zodu atbalstīja delnās. Aleksejs Paličs redzēja, ka viņai no acīm birst asaras.

—    Aleksej,—viņa izmocīja,—tev ir vēl kāds bērns?

Aleksejs Paličs, nosēdies sievai blakus, apskāva viņu un noskūp­stīja uz auss.

—    Annuška, — viņš sacīja,—man nav citu bērnu. Zvēru, pie kā vien vēlies. Visā izplatījumā man nav neviena cita kā vienīgi Tatjana, kaut viņa šodien nedabūtu ieskaiti! Un neraudi, lūdzama, bez vajadzības, citādi arī man nekas cits neatliks. Tu paskaties — viss ir savās vietās, trūkst tikai vienas bundžas.

—    Tiešām? — Anna Maksimovna pārvaicāja, taču šis jautājums neattiecās uz bundžām.

—    Goda vārds. — Un arī atbilde neattiecās uz bundžām.

—    Labi, — Anna Maksimovna teica, — laiks modināt Andrejiņu. Dievs ar to sasodīto bundžu.

Kad Aleksejs Paličs izgāja no mājas, zeme viņam zem kājām vieglītiņām līgojās. Un tas nebija no tā, ka Zemes ass, kā astronomi izsenis noskaidrojuši, nedaudz šūpojas.

Četrās dienās baiļu sajūta bija nedaudz pierimusi. Nokāpdams pagrabā, Aleksejs Paličs vairs nemeta zaglīgus skatienus apkārt, taču, iegājis iekšā, durvis tomēr pieslēdza.

—    Sveiks, Palič, — zēns sacīja, un viņa tonī bija manāma lab­patika. — Es dzirdēju, kā tu nāc. Bet vakar tas nebiji tu.

—    Kas tad? — Aleksejs Paličs satraucās.

—    Nezinu. Es dzirdēju, kā viņš aiziet prom. Tu, Palič, nebaidies. Es neko neesmu aizticis, neesmu ne trokšņojis, ne gaismu dedzis. Es tikai paskatījos pa šo caurumiņu. — Zēns norādīja uz logu, kas aizklāts ar avīzi.

—    Kā tad viņš izskatījās?

—    Savādāk nekā tu.

—    Saprotams. Vai tu nevarētu viņu uzzīmēt?

Aleksejs Paličs pasniedza zēnam papīra lapu un zīmuli. Skolo­tājam par izbrīnu, zēns bez sevišķas piepūles ar dažiem vilcieniem uzzīmēja sievietes augumu. Zīmējums bija tik precīzs, ka kļūdīties te nevarēja.

—    Tas ir nevis viņš, bet viņa, — Aleksejs Paličs nopūtās. — Tā ir sieviete. Viņu sauc Jefrosiņja Dmitrijevna. Ko viņa darīja?

—    Neko. Sacīja: «Vai tur kāds ir?» Pēc tam sacīja: «Ak kungs, ak kungs.» Pēc tam aizgāja.

—    «Ak kungs, ak kungs …» — Aleksejs Paličs novaidējās.

— Tā tik vēl trūka. Kaut gan pareizi vien ir—laiks tevi no šejienes vest laukā. Neesi vairs nekāds zīdainis.

Jā, nu gan vairs nevarēja teikt, ka Aleksejam Paličam pretī stāv zīdainis. Pa nakti zēns bija vēl vairāk izaudzis un tagad bija apmēram Borisa augumā. Aleksejs Paličs pieveda viņu pie svītras, kas novilkta ar zīmuli uz sienas. Viss bija precīzi līdz milimetram.

—    Tātad jūs dzirdat, ko mēs runājam? — Aleksejs Paličs vaicāja.

—    Mēs? — zēns pārjautāja ar acīm redzamu neizpratni sejā.

—    Labi, — Aleksejs Paličs sacīja, — nav svarīgi. Labāk pasaki — vai tu vēl augsi?

—    Tagad es zinu, kāpēc Borja vakar runāja tik skaļi. Vai es vairs nedrīkstu augt?

—    Mums jau nebūtu nekas pretī, — Aleksejs Paličs paskaid­roja.— Tikai tu nevari visu laiku staigāt, ietinies segā. Bet mainīt drēbes tik bieži mēs tev nevaram.

—    Tagad es zinu, — zēns sacīja. — Es neaugšu.

—    Vai ēst gribi?

Zēns iesmējās.

—    Vakar — ēst, šodien — ēst. Tikai ēst un ēst?

—    Mēs ēdam katru dienu, — Aleksejs Paličs uzmanīgi pa­skaidroja.

—    Man negribas. Bet, ja tu vēlies, dod šurp — ēdīšu.

Aleksejs Paličs apmulsa un nezin kāpēc uzsita sev pa kabatām.

—    Man, kā par nelaimi, nekā nav. Es tūliņ atnesīšu.

—    Nevajag, — zēns sacīja. — Man nekad negribas.

—    Paklausies … — Aleksejs Paličs piepeši sastomījās. Sī bez­personiskā uzruna jau sen viņu kaitināja. — Kā tevi sauc?

—    Nezinu.

—    Kā tevi sauc pie jums mājās?

—    Pie mums? — zēns atkal izbrīnījās. — Es tevi nesaprotu.

—    Ikvienam cilvēkam ir vārds. Mani sauc Aleksejs Paličs . . .

—    Tevi sauc Paličs, — zēns izlaboja.

—    Nu lai būtu tā. Borju sauc Borja. Tev arī vajadzētu dot vārdu. Izvēlies.

—    Sauc mani par Paliču. Man ļoti patīk.

—    Divu Paliču būs par daudz. Labāk izdomāsim tev citu vārdu.

—    Tad par Borju. v

—    Borja mums jau ir. Pagudro vēl.

—    Seņka-maita, — zēns sacīja.

—    Ko?! — Aleksejs Paličs neticēja savām ausīm. Zēns pamāja uz loga pusi.

—    Tur viņi visu laiku kliedz: «Seņķa-maita, piespēlē man! Seņka-maita, tas nav tavs auts!» Seņka-maita droši vien ir labs vārds, ja jau viņi visu laiku to lieto.

—    īsti labs nav, — Aleksejs Paličs noteica, nolēmis neielais­ties paskaidrojumos. — Labāk es pamēģināšu.

Skolotājs domāja. Pa galvu jaucās dažnedažādi vārdi — tikai ne krievu, varbūt tas tāpēc, ka zēns bija nācis no citas pasaules.

—    Fēlikss! — skolotājs iesaucās. — Mūsu valodā tas nozīmē «saulainais»[6].

—    Nu tad sauc mūsu valodā, — zēns piekrita. — Seņka-maita man gan patīk labāk, bet lai būtu Saulainais.

—    Nē, — Aleksejs Paličs iebilda — arī viņam bija savas vājības.

—   Fēlikss skan daudz labāk. Pie mums Kuļeminskā vēl nav neviena Fēliksa. Tu būsi pirmais? Norunāts?

Zēns samierinājās bez sevišķas sajūsmas. Droši vien taisnība tiem, kas apgalvo, ka pirmā mīlestība ir pati stiprākā. Fēliksa pirmā mīlestība vēl arvien bija «Seņka-maita».

—    Bet tagad, Fēliks,—ar zināmu svinīguma pieskaņu sacīja Aleksejs Paličs,—es eju pēc drēbēm. Tu šeit tikmēr mierīgi gaidi. Labi?

—    Gaidīšu, — Fēlikss bija ar mieru.

Aleksejs Paličs devās uz durvīm. Fēlikss viņam uzsauca:

—    Palič . . .

—    Jā, Fēliks?

—    Viņi tur skraida, klaigā … — Fēlikss parādīja uz logu.

—   Ko viņi vēl dara?

—    Viņi? Nu, vēl viņi mācās, guļ, ēd, skatās televizoru, braukā ar divriteni, iet uz kino, slaistās.

—    Es arī gribu skraidīt, klaigāt un mācīties.

—    Parīt sākas brīvlaiks, — Aleksejs Paličs sacīja, — un viņi vairs nemācīsies.

—    Es arī gribu skatīties, braukāt un slaistīties, — Fēlikss uz­stājīgi atkārtoja. — Es esmu tāds pats kā viņi. Tu gan neesi tāds.

—    Tev taisnība, — Aleksejs Paličs piekrita, — tu esi tāds, bet es tāds neesmu. Taču es esmu bijis un tāpēc tevi labi saprotu. Es apsolu tev: tu skraidīsi, skatīsies un darīsi visu pārējo.

—    Tiešām?

—    Tiešām.

—    Un es redzēšu Seņku-maitu?

—    Noteikti.

—    Kad?^

—    Drīz, — Aleksejs Paličs nekonkrēti apsolīja. — Gaidi mani! Es atgriezīšos pēc pāris stundām.

Aleksejs Paličs aizgāja. Pareizāk sakot — aizmuka. Aizmuka no jautājumiem, uz kuriem viņam tik un tā nāksies atbildēt . . .

Elektriskais vilciens pieveda Alekseju Paliču gandrīz pie paša veikala, kas atradās blakus stacijai. Paļaudamies, ka te nu nekādi paziņas nevar gadīties, skolotājs uzkāpa otrajā stāvā. Virsdrēbju nodaļā nebija neviena pircēja.

—    Vai jūs nebūtu tik laipna … — Aleksejs Paličs uzrunāja kādu pārdevēju, kas stāvēja aiz letes ar muguru pret viņu.

—    Viss ir izlikts plauktos, — meitene nepagriezdamās atcirta.

—    Es gribēju pajautāt … — Aleksejs Paličs apmulsa. — Varbūt jūs dotu padomu? Es, redzat, esmu absolūts nejēga šajās lietās. — Un Aleksejs Paličs pat tik tikko manāmi iesmējās, kā demon­strēdams, cik niecīgs ir viņš pats un viņa mēģinājums patraucēt.

—    Es jau teicu: viss ir plauktos,—meitene, nemainījusi pozu, atkārtoja.

Te nepieciešams paskaidrojums. šī pārdevēja, ar kuru Aleksejam Paličam bija tas gods runāt, nebija nedz slinka, nedz rupja, viņa arī nebija no tām, kas pircējos saskata savus personiskos ienaid­niekus. šī meitene nebija cietsirdīga, nebija arī nekāds briesmonis ar negantu raksturu. Patiesību sakot, pie vainas bija pats Aleksejs Paličs. Viņš bija uzradies nelaikā. Meitene bija aizņemta nopietnā darbā: mazajā spogulītī viņa pētīja pūtīti, kas bija uzmetusies viņai uz kreisās uzacs. Vienlaikus pārdevēja izlēma svarīgu jautā­jumu: izspiest vai atstāt? Tāpēc ikvienam jāsaprot, ka Aleksejs Paličs ar visām savām darīšanām viņai tobrīd vienīgi traucēja.

Taču arī Alekseju Paliču var saprast. Viņam nebija kur sprukt.

—    Atvainojiet, es vēlētos . . .

—     Ak šausmas! — pārdevēja pagriezdamās iesaucās. — Kauna

nav cilvēkiem! Jums taču saprotamā va . . . — Un pēkšņi pārdevējas seja no bēdīgas un neapmierinātas pārvērtās laipnā un smaidīgā.

—   Aleksej Palič, labdien! — viņa sacīja. — Ko jūs vēlaties, Aleksej Palič?

Aleksejs Paličs pūlējās atcerēties, kā sauc viņa bijušo skolnieci.

—    Labdien, Klāva, — skolotājs nedroši sacīja un nojauta, ka ir uzminējis. — Man vajadzētu apģērbu komplektu zēnam.

—    Kādam augumam?

—    Apmēram tādam, — Aleksejs Paličs ar roku norādīja savu plecu augstumā.

—    Četrdesmit otrais, — Klāva secināja. Viņa paskatījās apkārt un čukstus piebilda, kaut gan sekcijā vēl joprojām neviena nebija:

—    Ir džinsu kostīms . . .

—    Vai tas ir kas labs? — Aleksejs Paličs jautāja, arī nevilšus pieklusinājis balsi.

—    Ejiet nu, Aleksej Palič! — Klāva izbrīnījās. — Pēdējais, atliku pati sev.

—    Tad varbūt nevajag, ja pēdējais?

—    Labi jau, labi, ņemiet vien, — Klāva nopūtās. — Man vēl ir. Četrdesmit vienu rubli.

—    Derētu arī krekls . . . Nē, vajadzētu divus kreklus. Un divus pārus apakšbikšu. Un divus sporta kreklus.

Klāva izlika uz letes vairākas kaudzītes veļas.

—    Izvēlieties, lūdzu!

Aleksejs Paličs nepaguva izvēlēties vajadzīgās mantas, kad viņam aiz muguras atskanēja balss:

—    Labdien, jūs arī pastaigājaties?

Aleksejs Paličs pagriezās. Viņam līdzās stāvēja angļu valodas skolotāja — tā pati, kuru viņš nesen tik tikko nebija nogrūdis no kāpnēm.

—    Labdien, Jeļena Sergejevna! «Kāds velns jūs šurp atdzinis?» — pēdējo frāzi Aleksejs Paličs, protams, izteica tikai domās.

Jeļena Sergejevna ar pieredzējušas sievietes acīm ieurbās džinsu kostīmā, kas nebija vēl ietīts.

—    Vai, arī man taisni tāds vajadzīgs! Re, kā laimējās!

—    Pēdējais, — strupi noteica Klāva, kas pie Jeļenas Sergejevnas nebija mācījusies.

Aleksejam Paličam nebija ne mazākās vēlēšanās, lai šī satikša­nās iegultu Jeļenas Sergejevnas atmiņā.

Viņš lūdzoši paskatījās uz Klāvu un pat mazliet pamirkšķināja plakstiņus, it kā piemiegtu ar aci.

—    Pēdējais . . . palicis, — Klāva sacīja, izvilkdama no letes apakšas taisni tādu kostīmu.

—    Paldies jums, meitenīt,—Jeļena Sergejevna aizkustināta iz­dvesa un laipni paskatījās uz Alekseju Paliču. — Jūs, Aleksej Palič, izrādās, nemaz neesat tik neizveicīgs. Kā jūs to uzodāt? Es jau pusgadu meklēju.

—    Neko es neesmu uzodis, — Aleksejs Paličs attrauca. — Un vispār es šeit esmu nejauši. Un vispār — tas nav man. Nav man — un vispār . . .

Paķēris veļu, kas pirmā pagadījās pa rokai, un kostīmu, Aleksejs Paličs izlidoja no veikala. Bet kāpēc vajadzēja lidot? Nevajadzēja lidot, jo Jeļenas Sergejevnas atmiņā cieši iespiedās gan džinsu kostīms, gan veļa, ko Aleksejs Paličs nervozi sasvieda portfelī.

Kad Aleksejs Paličs atgriezās laboratorijā, viņš ieraudzīja šādu ainu: Boriss un Fēlikss sēdēja viens otram pretī, starp viņiem atradās šaha galdiņš ar figūrām. Abi spēlētāji strīdējās. Nav nekā dīvaina, ja šahisti reizēm strīdas, — šaha pulciņā Kuļeminskas Kul­tūras pilī bija piedzīvoti pat kautiņi. Taču, par ko viņi strīdas, Aleksejs Paličs uzreiz nesaprata.

—    Vai tad šāds gājiens nav atļauts? — Fēlikss vaicāja. — Tu pats rādīji, ka zirgs tā iet.

—    Ir atļauts, tikai tas ir muļķīgi, — Boriss atbildēja. — Es tavu zirgu tagad bez vajadzības nokaušu.

—    Kauj, lūdzu.

—    Tā nevar spēlēt.

—    Kāpēc? — Fēlikss brīnījās. — Tu pats mācīji: vajag nokaut pēc iespējas vairāk pretinieka figūru. Es esmu pretinieks. Tad kauj. Tev jau gribas kaut?

—    Daudz ko gribas . . . Man varbūt gribas nokaut desmit figūras!

Fēlikss precīzi noskaitīja desmit savas figūras, novāca no galdiņa

un pasniedza Borisam:

—    Te būs desmit, lūdzu.

—    Kas tev pašam tagad paliek?

—    Man paliek sešas,—Fēlikss draudzīgi atbildēja. — Vai gribi vēl?

Boriss no jauna salika figūras vecajās vietās.

—    Tā nevar spēlēt, — viņš sacīja. — Tu saproti — man jācenšas nokaut tavas figūras, bet tev — manas.

—    Es cenšos. Tikai tu man neļauj. Padod, tad es arī nokaušu.

—    Cik reižu tev jāsaka! — Boriss paaugstināja balsi.—Jācenšas, lai pretinieks varētu mazāk nokaut — tur jau slēpjas sp»1 *" būtība.

—    Tu atkal skaļi runā, — Fēlikss sacīja. — Es nesaprotu. Gribi nokaut — nekauj. Vajag nokaut vairāk — vajag neļaut nokaut. Es gribu nokaut — nedrīkst. Tu gribi nokaut—nedrīkst. Neviens nekam neko neļauj, bet vajag.

—    Nevis nokaut — vienkārši nokaujot, bet nokaut — piespiežot pretinieku pie sienas.

—    Piespiežot?

—    Jā, piespiežot pie sienas.

—    Piespiežot? Vai tad pretinieks vēl jāspiež pie sienas?

—    Izcīnot, — Boriss novaidējās. — To sauc par figūras izcīnī­šanu. Skaties! — Boriss noņēma no galdiņa zirgu un tā vietā nolika savu bandinieku. — Bet tagad tu pacenties izcīnīt kādu figūru.

—    Saprotu, — Fēlikss sacīja. Viņš nocēla no galdiņa balto karali un tā vietā nolika savu bandinieku, ko no karaļa šķīra pieci lauciņi.

Boriss nogrūda no galda visas figūras.

—    Pamēģini tādam kaut ko iestāstīt, — viņš sacīja, pievērsda­mies Aleksejam Paličam.

Fēlikss neapvainojās. Izskatījās pat, ka viņš priecātos.

—    Tu paņēmi visas, — viņš sacīja. — Vai tagad tu esi ap­mierināts?

—    Visas?! — Boriss iekliedzās. — Visas man arī mājās bija. Nebija vērts stiept šurp.

—    Ja jau nebija vērts, tad kāpēc atnesi? — Fēlikss nelikās mierā.

—    Jā, ar tevi par garlaicību nav jāsūdzas! — Boriss sacīja.

—    Vai tev ar mani ir jautri?

—    Un kā vēl … — Boriss nostenējās.

Aleksejs Paličs juta, ka pienācis brīdis iejaukties. Par Fēliksu viņš nebaidījās: liekas, zēnam ir nosvērts raksturs. Skolotājs nolēma pasargāt Borisa nervus, šie nervi, kā skolotājs jau saprata, drīz būs vajadzīgi visi līdz pēdējam.

—    Borja, — Aleksejs Paličs samierinoši sacīja, — iedomājies, ka tu esi nonācis svešā valstī. Un tev māca spēlēt aplīšus.

—    Kādus aplīšus?

—    Pieņemsim, ka viņiem ir tāda spēle.

—    Darīšu, kā viņi, un iemācīšos.

—    Bet šahā tā nevar. Ja tu atkārtosi pretinieka gājienus, tad no­teikti zaudēsi. Prast spēlēt un prast iemācīt spēlēt — tās ir divas dažā­das prašanas. Un norunāsim — nenervozēt, šķiet, ka tuvākajā laikā prasme apmācīt mums būs vajadzīga visvairāk. It īpaši tev. Bet par to parunāsim vēlāk. Tagad pielaikosim viņam drēbes.

Kad Fēlikss tika ieģērbts jaunajās drēbēs, viņš izskatījās pēc gluži pieklājīga zēna. Pat pārāk pieklājīga, it kā nupat būtu izkāpis no skatloga.

—    Nu kā? — Aleksejs Paličs jautāja.

—    Nekas, — Boriss atteica. — Ja viņam vēl mazliet sasmērētu bik­ses . . . drusciņ ieplēstu jaciņu . . . zābakus notrieptu ar dubļiem . . .

—    To viņš izdarīs ar tavu palīdzību, — Aleksejs Paličs sacīja. — Borja, man šķiet, ka mums nav tiesību viņu te ilgāk turēt. Citādi tam visam nav jēgas. Un vēl: tagad viņš ir tikpat kā tavs vienaudzis un tu viņam esi vairāk vajadzīgs nekā es.

PIEKTĀ DIENA UN SESTĀ Sākas jauna dzīve

Arsenijs Petrovičs Kuļikovs strādāja Kuļeminskas rotaļlietu fabrikā. Viņš bija visai maza auguma, tāpēc Kuļeminskā jokoja: rotaļlietu fabrikā direktors kā rotaļlieta.

Neliela auguma cilvēki bieži vien par to ir vairāk satraukušies, nekā viņiem pašiem gribētos. Lai kompensētu šo, viņuprāt, trūkumu, viņi cenšas izcelties ar kaut ko citu: piemēram, krāso bārdu rudā krāsā vai arī kļūst par māksliniekiem.

Arseniju Petroviču viņa personiskais augums neuztrauca. Viņš nepārdzīvoja, ka iepriekšējā direktora krēslu viņa kabinetā vajadzēja nomainīt un sēdekļus jaunajā zaporožecā pacelt nedaudz augstāk. Pateicoties tam, ka viņu maz interesēja, cik augstu viņa cepure atrodas virs trotuāra, Arsenija Petroviča raksturs, gadiem ritot, gandrīz nemaz nemainījās. Tāpēc arī viņa raksturā bija kaut kas rotaļīgs, pareizāk sakot — vieglprātīgs.

Tas izpaudās viņa attieksmē pret savu dēlu audzināšanu.

Arsenijs Petrovičs uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam, pirms viņš kļūst pieaudzis, jāsaņem noteikta deva punu un zilumu. Sis vīrs zināja, ka pastāv divu veidu ievainojumi: vieni paliek uz ķermeņa, otri — sirdī. Sirds ievainojumus Arsenijs Petrovičs saviem dēliem nevēlēja; pret zilumiem uz ķermeņa viņš izturējās pilnīgi vienal­dzīgi.

—    Nepadodies, Serjoga! Dod viņam pretī! — Arsenijs Pet­rovičs skubināja, izdzirdis elsojam jaunāko dēlu, ko vecākais bija iespiedis šaurā spraugā starp dīvānu un krāsni.

Vispār Serjoga iztika bez labiem padomiem. Viņš spirinājās no visa spēka. Boriss labi zināja, kas notiks, ja kliņģerī saliekto brāli atlaidīs kaut uz sekundi. Serjoga locījās kā čūska. Pat šajā situ­ācijā viņam izdevās iekost brālim pirkstā vai iebelzt ar ceļgalu pa vēderu.

Reizēm Serjoga izlikās, ka padodas.

—    Viss, — viņš sacīja. — Vairāk tā nedarīšu.

Pirmajā reizē Boriss noticēja. Viņš pat centās izrādīt augstsirdību un pagrieza brālim muguru. Uzreiz viņš sajuta tādu triecienu ar galvu zem lāpstiņām, ka nespēja nostāvēt kājās. Serjoga smējās. Taču ne ilgi. Pēc mirkļa viņš pārlidoja pāri galdam, ar blīkšķi novēlās uz dī­vāna un no turienes nošļūca uz grīdas. Cits viņa vietā būtu kaut ko salauzis vai izmežģījis. Bet tikai ne Serjoga. Viņš sarāvās uz grīdas čokurā, aizsedza ar delnām seju, tā ka varēja domāt — viņš zau­dējis samaņu. Taču, kad Boriss piegāja pie brāļa, viņš cauri pirkstu spraugām ieraudzīja Serjogas viltīgās acis un tik tikko paguva atlēkt sāņus.

Serjogas kāja atsitās pret galda kāju. Tēmējis viņš, protams, nebija pa galdu.

Savaldīt Serjogu nebija iespējams. Reizēm, nonācis bezizejas situācijā, viņš savilka žēlabainu grimasi. Ticēt viņam nevarēja ne par kapeiku.

Pēdējā laikā viņš bija mainījis taktiku.

—    Palaid, gribu čurāt, — viņš vienreiz paziņoja.

Un atkal Boriss sākumā noticēja: ja nu tiešām? . . .

Serjoga izskrēja aiz durvīm. Tikai tāpēc, lai savāktu sniegu. Sniega pika, aizlidojusi garām Borisa pakausim, ietriecās sienā, pre­cīzāk— tajā vietā, kur karājās tēva portrets — fotogrāfija. Stikls rāmī saplīsa — nelietīgais puika bija ne tikai sniegu saspiedis stingrā pikā, bet arī pamērcējis ūdenī.

—    Spēkoties jūs varat … — Arsenijs Petrovičs sacīja, attīrīdams no sniega savu jaunības dienu seju. — Bet mantas bojāt nevajag. Ar steigu novāc, Serjoža. Un tu, Borja, nākamreiz turi viņu stingrāk — lai čurā biksēs.

Kā mēs redzam, Arsenijs Petrovičs nesadusmojās. Acīmredzot viņš saprata, ka pašlaik vāc augļus no tiem kokiem, kurus pats izau­dzējis.

Un tomēr jāteic, ka Serjogam bija garlaicīgi bez Borisa. Par to liecina fakts, ka Borisu viņš izsekoja biežāk par citiem un biežāk nošāva viņu ar savu bateriju automātu. Un Boriss, kaut arī draudēja automātu salauzt, nopietni nekad nedomāja to darīt. Brāļu attie­cības bija gauži vienkāršas. Boriss mierīgi lēja laukā ūdeni no sava zābaka un cirta pliķi jaunākajam brālim. Jaunākais brālis mierīgi saņēma pliķi, mierīgi iespēra vecākajam brālim pa ceļgalu un ielēja ūdeni otrā zābakā. Nekāda naida brāļi viens pret otru neiz­jūta.

Arsenijs Petrovičs vēlējās, lai dēli izaugtu vīrišķīgi un spēcīgi.

—    Ķīviņos ar Serjogu muskuļus neuzpumpēsi, — viņš sacīja Borisam. — Cik reižu tu vari pievilkties pie stieņa?

—    Necikreiz.

—    Kā tas ir — necik?

—    Neesmu mēģinājis.

—    Tad ejam pagalmā.

Pagalmā starp diviem bērziem bija iestiprināta dzelzs caurule, pie kuras rītos vingroja Arsenijs Petrovičs. Boriss pievilkās divas reizes; otro reizi — locīdamies no piepūles un spārdīdamies kājām. Tēvs pievilkās vienpadsmit reizes.

—    Riebjas uz tevi skatīties, — Arsenijs Petrovičs sacīja.

—   Uz nometni! Nekavējoties uz sporta nometni!

Arsenijam Petrovičam visu patika darīt nekavējoties. Taču toreiz līdz vasarai bija tālu, un Boriss netiepās. Tēvs ātri iekarsa un ātri arī nomierinājās. Ziemā viņš pēkšņi sadomāja katru rītu apslacīties ar aukstu ūdeni. Viņš nepieradinājās pamazām, bet izgāja pa­galmā apakšbiksēs un uzgāza sev uz galvas trīs spaiņus ūdens pēc kārtas.

Pie brokastgalda viņš jūsmoja.

—    Labi gan! Jūs nevarat iedomāties, cik labi! Katru šūnu jūti. Un kāds žirgtums, kāds žirgtums! . . .

Vieglās mašīnas rotaļlietu fabrikā nebija, tāpēc tēvu vakarā pārveda ar pašizgāzēju: viņam bija sākusies smaga angīna. Ar apsla- cīšanos nu bija cauri. Taču sporta nometni Arsenijs Petrovičs šajās dienās nezin kāpēc atcerējās.

—    Tiklīdz beigsies mācības — uz nometni prom,—viņš sacīja Borisam. — Es jau sarunāju. Lieliska vieta. Treniņi. Ūdens. Svaigs gaiss.

—    Man arī šeit svaiga gaisa diezgan,—Boriss piezīmēja.

—   Kāpēc lai es tur brauktu, ja neesmu sportists?

—    Kļūsi par sportistu! Tur no tevis iztaisīs cilvēku. Kamēr desmit reizes nevarēsi pievilkties, mājās nerādies. Un vairāk zilumu un punu tāpat. Nevaidi, ja sāpēs, nepadodies, ja grūti.

—    Es arī gribu uz nometni, — iedūcās Serjoga. — Gribu kopā ar Borju.

—    Brauksi, — tēvs apsolīja, — pēc gadiem trim. Pat piespie­dīšu tevi braukt, ja stīvēsies pretī.

Noslēpies aiz stūra, Serjoga nopļāva tēvu ar automāta ložu kārtu. Tēvs, protams, palika dzīvs, un Serjoga apvainojās.

—    Es jums rādīšu … — viņš biedināja.

Serjogas mīklainos draudus neviens neņēma nopietni. Un velti. Borisam gan vajadzēja zināt, ka jaunākais brālis neko neaiz­mirst.

Boriss varēja no sporta nometnes izlocīties. Tēvs būtu pa- burkšķējis, taču ar mammas palīdzību viņu var pielauzt. Boriss tā arī pateica Aleksejam Paličam. Taču skolotājs uz šo gadījumu skatījās savādāk.

—    Tas ir tas, kas vajadzīgs, — viņš paziņoja. — Mēs te lauzām galvu, ko iesākt ar Fēliksu . . . Bet ja nu jūs aizsūtīt abus kopā?

—    Viņu tur uzreiz atmaskos, — Boriss šaubījās.

—    Ko nozīmē «atmaskos»? Kam var ienākt prātā, ka viņš ir no turienes? To zinām mēs ar tevi un arī tikai tāpēc, ka redzējām, kā viņš uzradās. Tu paskaties uz Fēliksu no malas: zēns kā zēns, drusku ar dīvainībām. Kam nav dīvainību? Katram cilvēkam ir savas dīvainības.

—    Neēd — neko teikt, dīvainība uz goda!

—    Viņš var arī ēst. Mēs viņu nobrīdināsim. Viņš ir pa­klausīgs bērns. Ja neesi ar mieru, piedāvā savu variantu. Tu pats saproti, ka laboratorijā viņu atstāt nedrīkst. Tad gan diezgan droši, ka viņu atmaskos.

—    Varbūt noslēpt mežā?

—    Drīz sabrauks vasarnieki, sāksies sēņu laiks . . . Kur tu viņu noslēpsi?

—    Tas gan, — Boriss piekrita. — Es pagājušogad atradu divas baravikas . . . Pavisam maziņas, domāju — lai paaugas. Pat pie­sedzu ar lapu. Nākamajā dienā atnāku — vairs nav. Vasarnieki visas malas izokšķerē.

—    Bet galvenais, — Aleksejs Paličs sacīja,—viņam jābūt starp cilvēkiem. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Domā, Borja! Ja neesi ar mieru, es kaut ko gudrošu.

—    Labi, mēģināsim. Tikai neapvainojieties, ja nesanāks.

—    Es jau neapvainošos, — Aleksejs Paličs teica. — Svarīgi, lai viņš neapvainotos.

Godīgi sakot, braukt uz nometni Borisam galīgi negribējās. Ar sportu viņš neaizrāvās, bez sabiedrības iztika it labi. Pa vasaru viņam bija citi plāni. Bet tagad iznāk braukt ar zēnu uz nometni un pieskatīt viņu gluži kā tādam tētim vai mammai. Zēns, protams, ir amizants . . .

Tikai nav redzams, kāds no viņa labums — nedz šim brīdim, nedz tālai nākotnei.

Sirds kaktiņā slēpās domele: nebūtu nemaz tik slikti, ja Fēlikss tiktu atsaukts atpakaļ. Tad arī Aleksejs Paličs izbeigtu māžoties — un viņi kopā varētu ķerties klāt kam nopietnākam. Labi, ja tas no­tiktu pats no sevis. Apmānīt skolotāju — par to nevarēja būt ne runas.

Viņš ieveroja, ka Aleksejs Paličs ar katru dienu vairāk rūpējas par šo zeņķi. Tas Borisam nepatika.

Fēliksa ceļazīme, uz ko Boriss klusībā cerēja, nekādu grūtību nesagādāja. Viss iznāca apbrīnojami vienkārši.

—    Vai tas ir jūsu radinieks? — nometnes priekšnieks vaicāja.

—    Ne gluži, — Aleksejs Paličs nenoteikti atbildēja.

—    Paziņa?

—    Netiešs, — Aleksejs Paličs sacīja. — Nav neviena, pie kā viņu vasarā atstāt.

—    Skaidrs. — Nometnes priekšnieks nosmējās. — Jums, Aleksej Palič, kā arvien — rūpes par citiem. Vienīgi sevi aizmirstat. Tā jau gan pagātne, bet arī manu dzīvokli varēja piešķirt jums.

—    Man kaut ko sacīja … — Aleksejs Paličs apmulsa. — Nekas, mūsu māja pagaidām ir tīri pieklājīga . . . Un vēl dārzs, kartupeļi . . .

—    Kartupeļus jau jūs nestādāt.

—    Nestādām gan, — Aleksejs Paličs piekrita, — bet tik un tā . . .

—    Ceļazīmi es pats izrakstīšu, — nometnes priekšnieks sa­cīja.— Izņēmuma kārtā. Jums krājkasē uz mūsu rēķina jāiemaksā astoņdesmit rubļi. Padārgi, protams. Taču ar atlaidi es jums noformēt nevaru.

—    Kāpēc ar atlaidi? Nevajag nekādas atlaides, — Aleksejs Pa­ličs kļuva steidzīgs, lēsdams, vai pietiks naudas. 5o naudu viņš jau trešo gadu krāja, sievai nezinot, — lai nopirktu laboratorijai magnetofonu. Daļa šīs naudas jau bija iztērēta par drēbēm.

—    Kā zēnu sauc?

—    Pavisam vienkārši—par Fēliksu.

—    Un uzvārds?

—    Uzvārda viņam nav, — Aleksejs Paličs paziņoja un uz līdzenas vietas domās iebelza sev ar dūri pa galvu. — Jūs saprotiet, es gribēju teikt, ka uzvārds nav diez ko skaists, skanīgs. Saulai­nais . . .

—    Pat ļoti oriģināls uzvārds, — nometnes priekšnieks iebilda, aizpildīdams ceļazīmi.—Te būs, lūdzu. Maiņa sākas rīt. Vai jūs pats viņu atvedīsiet?

—    Nē, viņš ieradīsies kopā ar manu skolnieku Borisu Kuļikovu. Jūs, lūdzu, ļaujiet viņiem dzīvot kopā.

—     Izdarīsim, — priekšnieks apsolīja, spiezdams roku savam bijušajam skolotājam. — Vai atceraties, Aleksej Palič, kā jūs man devītajā klasē iegriezāt gadā trijnieku?

—    Tas bija tik sen … — Aleksejs Paličs izvairīgi sacīja. — Un galu galā — arī trijnieks ir atzīme.

—    Jā, — nometnes priekšnieks iegrima atmiņās,—tas bija grūts laiks . . .

Ko viņa skolnieks ar to gribēja pateikt, Aleksejs Paličs tā arī nesa­prata. Pilsoņu karā viņš piedalīties nevarēja, Tēvijas karš jau bija galā, kad viņš vēl nebija piedzimis. Un vispār — skolu šis skol­nieks pabeidzis tikai pirms septiņiem gadiem. Kamēr Aleksejs Pa­ličs centās atsaukt atmiņā, kas tad tik ļauns būtu varējis notikt pirms septiņiem gadiem, kabinetā kāds ienāca. Aleksejs Paličs aizgāja, pievienodams savam matu ērkulim pusotra sirma mata. Turklāt pie vainas bija viņš pats: uzvārdu varēja izgudrot arī agrāk.

Bija sākusies brīvlaika otrā diena, kad skolotājs bez jebkādas piesardzības gaišā rītā izveda Fēliksu no pagraba. Viņu iznākšanu neviens nemanīja, bet tālāk vairs nebija ko baidīties. Ikvienam skolēnam ir tiesības iet kopā ar pieaugušo pastaigāties, ja vien viņš nav kails vai ievīstīts segā.

Iepriekšējā dienā, kad tika noformēta ceļazīme, Aleksejs Paličs bija riskējis vēl pa divi lāgi. Pirmo reizi, kad maksāja naudu krājkasē. Tur viss beidzās labi. Kasiere, protams, pazina skolotāju, taču viņai likās pilnīgi dabiski, ka cilvēki viņai maksā naudu, un kasieres acīs Aleksejs Paličs nekādi neizcēlās no kopējās rindas. Viņa vienīgi pavaicāja:

—    Uz kurieni?

—    Uz rēķinu numurs piecdesmit septiņi astoņdesmit septiņi — svītra — četrpadsmit, — Aleksejs Paličs mundri noskaldīja.

—    Pieņemts, — kasiere sacīja, izsniegdama kvīti.

«Krājkasē viss iznāca labi,» Aleksejs Paličs atviegloti nodomāja. Tā gan nevajadzēja domāt. Skolotājs nebija manījis, ka šī kasiere, ierakstījusi sporta nometnes rēķinā summu, pēkšņi paceļ galvu un paskatās pāri barjerai uz durvīm, aiz kurām nupat kā bija nozudis apmeklētājs. Tikai tagad viņa apjēdza, ka naudu maksājis Aleksejs Paličs.

Otro reizi skolotājs riskēja, pirkdams Fēliksam sporta apavus. Kļuvis mazlietiņ pārdrošs, Aleksejs Paličs iegāja Kuļeminskas kul­tūrpreču veikalā. Tur viņš nopirka trīsdesmit septītā numura kedas un aizgāja pilnīgā pārliecībā, ka arī šoreiz nav «iekritis». Tālākie notikumi rādīs, ka šī pārliecība bijusi aplama.

Neko nenojauzdams, Aleksejs Paličs no rīta vislabākajā noska­ņojumā izveda Fēliksu no pagraba. Līdz eksāmenu sākumam bija palicis vēl vairāk nekā stunda laika, un pie skolas neviena nebija.

Pa to pašu ielu, pa kuru viņi senāk bija gājuši ar Borisu, Aleksejs Paličs un Fēlikss devās uz mežu. Tur vajadzēja gaidīt Borisam.

—    Tagad mēs ar tevi vairs katru dienu neredzēsimies, — skolo­tājs sacīja.

—    Vai tu brauc prom? — Fēlikss vaicāja.

—    Nē, mums sākas eksāmeni. Es nevarēšu pie tevis bieži nākt.

—    Kas tas ir — eksāmeni?

—    Fēliks, — Aleksejs Paličs teica, — šodien tev sākas gluži cita dzīve. Tur būs daudz tādu pašu bērnu kā tu. Bet tu viņiem visu nejautā, ja kaut ko nesaproti. Visu drīkst jautāt tikai Borjam.

—    Vai Borja tur arī būs?

—    Borja dienu un nakti būs kopā ar tevi. Tur būs arī pieaugušie. Tev jādara viss, ko viņi liek. Nu un, protams, tev jāēd kā visiem pārē­jiem.

Fēlikss nepatikā savilka seju.

—    Vai tas ir obligāti?

—    Obligāti. Tad tu būsi tāds pats kā viņi.

—    Es skraidīšu, spēlēšu, staigāšu, skatīšos un slaistīšos?

—    Katru dienu.

—    Bet vai Seņka-maita tur būs?

—    Iespējams, — Aleksejs Paličs sacīja, gudrodams, kas šis Seņka varētu būt. Droši vien Semjons Degtjarjovs no septītās. Sprie­žot pēc viņa nelāgā rakstura, šī iesauka bija pašā laikā.

Mežmalā viņu gaidīja Boriss. Rokās viņam bija neliels koferītis, kurā pietika vietas arī Fēliksa mantām.

—    Es lūkošu jūs apciemot nākamajā svētdienā, — Aleksejs Pa­ličs solījās.

—    Nākamajā neļaus, — Boriss attrauca. — Vecāku diena ir pēc divām nedēļām. Man tēvs teica.

—    Mani laidīs! — Aleksejs Paličs iesmējās. — Pēdējās dienās man atklājies tik daudz sakaru . . . Borja, tagad viss atkarīgs no tevis. Pa īstam es būšu brīvs tikai jūnija beigās. Tad gan . . .

—    Kas tad būs? — Boriss vaicāja.

Skolotājs pats nezināja, kas «tad» būs. Un ja arī zinātu? Protams, šo to var grozīt. Taču galvenajā izvēles nebija: zēnam vajadzēja vai nu dzīvot starp cilvēkiem, vai atgriezties atpakaļ.

Skatoties, kā zēni aiziet, Aleksejam Paličam ļoti gribējās, lai viss beigtos labi. Kaut gan, ko nozīmē «beigtos» un ko nozīmē «labi», viņš arī nezināja. Sev par kaunu, skolotājs neizjūta ne mazāko atbildību pret mūsu planētas iedzīvotājiem. Vēl mazāk viņu uztrauca tie zinātnieki, kas sevi bija ziedojuši «kontaktiem». Aleksejs Paličs redzēja vienīgi puisēnu — naivu un bezpalīdzīgu. Gribējās, lai zēns atrastu savu Visuma laimi. Taču, ko nozīmē šī Visuma laime, uzminēt nebija iespējams.

Boriss ar Fēliksu gāja pa klusu meža ceļu. Drīz uz šī ceļa buksē­dami iekauksies pilsētnieku žiguļi un moskviči. Svīzdami un lādēda­mies pilsētnieki vilks savas mašīnas laukā no dangām un pūlēsies iebraukt mežā pēc iespējas dziļāk. Viņi labi zina — jo tālāk, jo vairāk sēņu. To zina desmitiem tūkstošu ļaužu un ļoti brīnās, ja iznāk atgriez­ties ar tukšiem groziem. Arī kuļeminskieši nav muļķi. Viņi lasa sēnes pie pašas pilsētas vai arī blakus ceļiem. Sazīmējuši lēnīgu večuku ar pilnu grozu, lec laukā no mašīnām. «Kur?» viņi uzstājīgi ņe­mas izdibināt. «Tur,» večuks labprāt atbild. Turklāt — rādīdams uz dienvidiem, ja stāv ar muguru pret ziemeļiem, un otrādi, ja stāv otrādi.

Taču pagaidām vēl pirmā sēne mežā nebija atrasta un ziņa par to vēl nebija ar tādiem gadījumiem raksturīgo ātrumu1 aplidojusi pil­sētu pa tālruņa vadiem. Mežs bija tukšs.

Kuļeminskas sporta nometnē pulcējās bērni no visa rajona. Viņi jau brauca autobusos un elektriskajos vilcienos. Boriss ar Fē­liksu gāja kājām. No Kuļeminskas līdz nometnei bija tikai trīs kilo­metri.

Fēlikss bija noklausījies Alekseja Paliča detalizētās pamācības. Tagad viņš uzmanīgi klausījās Borisā.

— Tā tev vairs nebūs tupēšana pagrabā, — Boriss sacīja. — Tur ir dienas režīms. Visi reizē ceļas un reizē iet gulēt. Neiedomājies pa naktīm skraidīt riņķī! Ja citi ceļas, arī tev jāceļas. Nodarbībās rīkojies kā visi citi! Kad nebūs nodarbību, turies vairāk pie manis!

Ja tālruņa klausulē izruna vārdu «sēne», tas traucas pa vadiem ar ātrumu 300 000 km/s. Arī jebkuri citi vārdi.

Ja kāds tevi aiztiek — pasaki. Ja pats kausies, nesit pa ģīmi — paliek zilumi.

—    Pa ģīmi? — Fēlikss vaicāja.

—    Pa seju, — Boriss sabozās. — Varbūt pietiks man mācīt, kā jārunā.

—    Es tevi nemācu. Paličs piekodināja, lai es tevi klausot. Bet kāpēc jāsit pa seju? Vai tu Paličam sit pa seju?

—    Nerunā muļķības. Paličs ir skolotājs, viņam nedrīkst sist.

—    Bet vai tev Paličs sit pa seju?

—    Es taču saku: Paličs ir skolotājs, viņš nevienam nedrīkst sist.

—    Tad es gribu būt par skolotāju, — Fēlikss paziņoja.

Boriss kļuva vai nikns — līdz kaklam šīs muļķības. Taču acumirklī viņš nodomāja, ka pacietību vajag taupīt. Viss vēl tikai priekšā.

—    Tu nevari būt par skolotāju, — Boriss skaidroja. — Lai kļūtu par skolotāju, daudz jāmācās. Bet tu pat lasīt nemāki.

—    Es māku lasīt, — Fēlikss iebilda.

—    Pa kuru laiku tad tu paguvi iemācīties? — Boriss skeptiski vai­cāja. — Savās mājās, vai?

—    Savās mājās.

Boriss paskatījās apkārt. Ilgi viņam meklēt nevajadzēja. Mežā visādas drazas bija papilnam. Boriss pacēla papīra strēmeli ar mil­zīgiem burtiem.

—    Lasi, ja esi tik izglītots.

—    «Nepiegružojiet mežu! Mežs ir jūsu dr …» — Fēlikss izla­sīja. — Borja, ko nozīmē «dr . . .»?

—    Droši vien draugs, — Borisam nenācās grūti uzminēt, un pēk­šņi viņš pamanīja, ka Fēlikss tur tekstu otrādi. — Ne jau tā, — viņš aizrādīja un apgrieza strēmeli pareizi. — Tā vajag.

—    Nē, šitā, — Fēlikss iebilda un pagrieza lapeli iepriekšējā stāvoklī.

—    Atradies triku meistars, jāsmejas, — Boriss nievīgi izmeta. — Lielus burtus arī es protu izlasīt kājām gaisā. Tu palasi šito.

Un atkal tālu nevajadzēja iet. Nosviedis zemē plakāta strēmeli, Boriss pacēla avīzes lapu.

—    Lasi!

—    Nepiegružojiet mežu! Mežs ir jūsu dr . . . — Fēlikss sacīja.

—    To jau tu lasīji, lasi šo!

—     Es nevis lasu, bet runāju, — Fēlikss paskaidroja, norādīdams uz strēmeli, ko Boriss nupat bija nosviedis zemē. — Mežs ir mūsu dr., bet tu to piegružo.

Borisam šķita, ka Fēlikss, izrunādams šos vārdus, tik tikko manā­mi smaida. Varbūt viņš saprot labāk, nekā liekas? Kaut gan nē, puika vienkārši vēl ir pavisam dumjš un visu uztver burtiski.

—    Es tev saku — lasi.

Fēlikss apgrieza tekstu kājām gaisā un izlasīja:

—    «… gi iegaumēt: katrai brigā . . . bi jāsagatavojas . . . ku dar­biem. Ievērojot pērna gada pier . . .»

—    Diezgan, — Boriss pārtrauca. Viņš izņēma Fēliksam no rokām avīzi, apgrieza to normālā stāvoklī un pārskrēja ar acīm. Viss bija pareizi. — Kas tev iemācīja tā lasīt?

—    Man neviens nav mācījis, — Fēlikss atbildēja. — Es visu laiku esmu pratis lasīt. Savās mājās, laboratorijā, es izlasīju avīzi piecas reizes. Tikai vienu burtu nevarēju izlasīt: tur bija caurums.

Boriss centās atminēties. Jā, laikraksts, ar kuru bija aizklāts pagraba logs, karājās otrādi — ar virsraksta lielajiem burtiem uz leju.

—    Labāk tu nemaz nebūtu pratis lasīt, — Boriss nopūtās. —Man nav laika mācīt tev visu no gala. Mēs jau drīz būsim klāt.

Šoreiz Boriss nenosvieda avīzes drisku uz ceļa. Lūkodamies, lai Fēlikss nepamanītu, viņš saritināja laikrakstu dūrē un iebāza ka­batā. Tā bija vieglāk nekā no jauna skaidroties ar šo zeņķi.

—    Tagad klausies tālāk, — Boriss turpināja. — Nometnē būs meitenes . . .

SESTĀ DIENA UN SEPTĪTĀ Mācīties ir grūti, taču arī mācīt nav viegli . . .

Nometnes priekšnieks nebija aizmirsis Aleksejam Paličam doto solījumu. Viņš pats raudzījās, lai Borisam un Fēliksam tiktu ierādītas guļvietas vienā istabā. Viņu gultas atradās līdzās.

—    Vai patīk? — priekšnieks vaicāja zēniem.

—    Te ir ļoti labi, — Fēlikss sacīja, atcerēdamies Borisa pamācības.

Priekšnieks apmierināti nokrekšķējās.

—    Jūsu dēļ centāmies,—viņš pavēstīja. — Ar ko jūs domājat pie mums nodarboties? Jūs abi esat bez sporta skolas norīkojuma.

—    Skraidīt, spēlēt un slaistīties, — Fēlikss vaļsirdīgi paziņoja.

Priekšnieks iesmējās.

—    Skraidīt varat, cik vien gribas. Sporta spēļu sekcijas mums nav, taču spēlēt — spēlēsiet. Toties slaistīties mēs jums neļausim. Slaistus mēs neturam.

—    Paličs sacīja… — Fēlikss iesāka un tūliņ pat apklusa: viņam ar Borisu bija noruna — līdzko Boriss viņam uzkāpj uz kājas — jā­apklust.

—    Kāds Paličs? — priekšnieks jautāja.

—    Aleksejs Paličs, — Boriss pasteidzās iejaukties, kamēr Fēlikss vēl nav paguvis sarunāt muļķības. — Viņu skolā tā sauc: Paličs, tas nozīmē — Aleksejs Paličs.

—    Mēs gan viņu tā nesaucām,—priekšnieks sacīja. — Laiki mainās. Iekārtojieties — un tad uz medicīnisko pārbaudi!

Priekšnieks aizgāja. Boriss noņēma papēdi no Fēliksa pēdas.

—    Paliču aizmirsti!

—    Es nevaru viņu aizmirst.

—    Tad vismaz nerunā to, ko tev neprasa. Tagad iesim uz medi­cīnisko pārbaudi. Tur atbildi tikai uz jautājumiem, kā es tev teicu. Ja neko neprasa, klusē. Labāk lai domā, ka tu esi stulbenis. Tādi pie mums gadās.

Guļamistabā pamazām sanāca arī citi zēni. Fēlikss aplūkoja viņus ar sajūsmu. Tie bija tādi paši kā viņš. Dažiem pat bija līdzīgi kostīmi. Borisam pazīstamu zēnu pagaidām nebija, un nevarētu teikt, ka viņš par to skumtu.

Pie ārsta kabineta drūzmējās meitenes. Boriss pievērsa viņām Fēliksa uzmanību jau iztālēm.

—    Re, tur ir tās meitenes, par kurām tev stāstīju.

—    Atceros, — Fēlikss sacīja, vērīgi nopētīdams rindā stāvošās meitenes. — Meitene ir «viņa». Taču viņas nemaz nav līdzīgas Jefro- siņjai Dmitrijevnai.

—    Kādai Jefrosiņjai Dmitrijevnai?

—    Tai, kas vakarā bija atnākusi. Paličs sacīja, ka viņa arī ir «viņa». Tikai viņa nav tāda kā viņas.

—    Kad viņa bija atnākusi?

Fēlikss atkartoja visu, ko bija stāstījis Aleksejam Paličam. Boriss nosvilpās.

—    Pēdējais laiks bija no turienes aizlaisties.

—    Aizlaisties?

—    Aiziet, — Boriss izlaboja.—Tā bija mūsu apkopēja. Viņa ir nevis meitene, bet vecenīte. Kā lai tev izskaidro? Vecenīte—tā ir tāda meitene, kas jau ir veca.

—    Skaidrs, — Fēlikss sacīja. — Tātad meitene — tā ir jauna ve­cenīte?

—    Meitene ir meitene, — Boriss novaidējās. — Un vecenīte — gluži vienkārši vecenīte. Kaut gan viņas abas ir sievietes. Viņa — tas nozīmē sieviešu dzimti. Meitene vēlāk paliks par vecenīti, toties vecenīte par meiteni nekad vairs nekļūs.

—    Kāpēc? — Fēlikss vaicāja. — Vai viņa negrib?

—    Arī gribēdama viņa to nevarētu.

—    Tagad saprotu, — Fēlikss sacīja.

Boriss aizdomīgi pašķielēja uz Fēliksu.

—    Varbūt tev vispār ir viss skaidrs? Varbūt tu man tikai spēlē uz nerviem?

—    Varbūt arī spēlēju, — Fēlikss atbildēja.

—    Ko?! — Boriss draudīgi izdvesa.

—    Varbūt arī spēlēju, — Fēlikss atkārtoja, — un varbūt arī ne. Es taču pats nezinu.

—    Bet kā tu zini, ko nozīmē «spēlēt uz nerviem»?

—    To es nemaz nezinu, — Fēlikss sacīja. — Nupat jau vienreiz teicu.

Boriss klusēdams noskatīja Fēliksu. Kaut kā vajadzētu būt manā­mam, ja cilvēks melo. Taču Fēliksa acis bija skaidras un mirdzošas kā pašā pirmajā mirklī viņam nonākot uz Zemes. Liela, uzticīga zīdaiņa acis. Ar tādām acīm nav iespējams melot.

Medicīniskā pārbaude noritēja gandrīz vai bez starpgadījumiem. Zēniem pārbaudes laikā kājās bija apakšbikses, un neesošā naba ne­tika ievērota. Citādi Fēlikss nebija sliktāks par pārējiem, savā ziņā pat labāks: viņam atklājās savam vecumam neatbilstoši spēcīgas kājas un liels plaušu tilpums.

Ar šo tilpumu arī radās pārpratums, kuru, par laimi, izņemot Borisu, neviens nepamanīja.

—    Ievelc krūtīs elpu. Pūt šeit, — sieviete baltā virsvalkā sacīja Fēliksam.

Boriss, stāvēdams viņam aiz muguras, baidījās, ka tik Fēlikss tūliņ nepajautā, piemēram, «Ko nozīmē «pūt»?», vai necenšas no­skaidrot, kur viņam ir krūtis. Taču Fēlikss pūta, neko nejautādams.

—    Lieliski! — ārste sacīja. — Pat pārāk lieliski! Vai tu, puisīt, ne­strādā par stikla pūtēju?

—    Par stikla pūtēju nestrādāju, — Fēlikss nosvērti atbildēja.

—    Panāc man tuvāk. Elpo.

Fēlikss paklausīgi piegāja un elpoja.

—    Neelpo. Labi. Vari iet.

Boriss atviegloti nodvesās, kad Fēlikss aizgāja. Katra lieka minūte ārsta kabinetā varēja beigties ar to, ka tiktu atklāta trūkstošā naba.

Taču, kad Boriss izgāja no kabineta, izrādījās, ka Fēlikss vēl arvien neelpo. Viņš bija savilcis pirkstus dūrēs, piesarcis un cietās pēdējiem spēkiem. Uz mirkli Borisam pazibēja doma, ka patlaban Fēlikss tik ļoti izskatās pēc normāla cilvēka kā nekad agrāk.

—    Elpo, muļķīti, — Boriss neliekuļoti sirsnīgi sacīja. — Citādi vēl nomirsi.

Fēlikss iepleta acis, nosarka vēl vairāk, taču elpot nesāka. Boriss nobažījās pa īstam.

—    Elpo, Fēlikss, kad es tev saku!

Fēlikss ar troksni izpūta gaisu. Ieelpoja. No jauna izelpoja. No jauna ieelpoja. Un teica:

—    Paldies, Boris. Es nezināju, ka bez elpas ir tik grūti. Tā mei­tene ārsta kabinetā ir slikta?

—    Viņa ir nevis meitene, bet ārste, — Boriss paskaidroja. — El­pošanai atļauja nav jāprasa. Pašam jāelpo, nav ko pūsties. Bēdīgi tev klātos, ja es nebūtu atnācis.

—    Un muļķītim arī klātos bēdīgi?

—    Kādam muļķītim?

—    Tam, kuram tu atļāvi elpot.

Atkal Boriss ar šaubīgām acīm paskatījās uz Fēliksu, pūlēdamies viņa sejā sazīmēt izlikšanos. Taču izlikšanos nevarēja manīt. Ir jābūt aktierim, lai tā izliktos. Pat ne parastam aktierim — nopelniem bagā­tam.

—    Diezgan, — Boriss sacīja. — šodien tu man neko vairs nejautā. Vai norunāts?

—    Šodien nejautāšu, — Fēlikss paklausīgi atbildēja. — Taču tu vēl nepateici — kur ir tas muļķītis?

—    Viņš ir te. Es tev vēlāk viņu parādīšu.

Šoreiz Boriss, to teikdams, mērķēja pats uz sevi. Acumirklī viņš pat iedomāties nespēja, kā varēs izturēt ar šo ciemiņu veselu mē­nesi.

Pēc vakariņām, kuras Fēlikss aprija bez jebkādas baudas, skolē­niem tika demonstrēta filma. Uz ekrāna aulekšoja zirgi, sprak- šķināja ložmetēji; neuzvaramie puišeļi uzveica pieaugušos ienaid­niekus. Puišeļi, salīdzinot ar pieaugušajiem, bija tik gudri, ka nesajūs- mināties par viņiem nebija iespējams. Bērni smējās un lēkāja krēslos. Viņiem gribējās dzīvot tajā laikā, kad pieaugušie bija tik viegli uz­veicami.

Fēlikss nesmējās. Dažas reizes viņš pavēra muti, taču Borisa pa­pēdis visu seansu cieši balstījās uz viņa pēdas. Galu galā arī Borisam bija tiesības uz atpūtu.

Noguruši no trokšņainās un satraukumu pilnās dienas, nometnes dalībnieki pēc vakara jundas ātri vien iemiga. Iemiga arī Boriss, pirms tam vēl izskaidrojis Fēliksam, kas tas ir — rīta junda.

No rīta Fēlikss Borisa vadībā uzklāja gultu. Neviens viņiem ne­pievērsa uzmanību: zēni vēl īsti nebija pamodušies. Arī Borisam nāca miegs, tomēr viņu kaut kas pamodināja jau dažas minChes pirms tauru skaņām. Viņš pamodās ar tik satrauktu sirdi, ar kādu mostas cilvēki, kurus sagaida nepatikšanas. Sākumā viņš neaptvēra, no kā cēlies šis satraukums, taču, pametis acis sāņus, saprata.

Nepatikšanas gulēja blakusgultā pie sienas.

—    Tūliņ skriesim mazgāties, — Boriss pačukstēja. — Pēc tam — rī- tarosme. Dari, kā visi citi.

No dažādām nometnes pusēm uz ezeru skrēja zēni. Fēlikss skrēja Borisam līdzās: viņš neskatījās, kur liek kāju, un pa divi lāgi paklupa.

—    Nemet acis uz meitenēm, — Boriss skriedams aizrādīja.

—    Man patīk meitenes, — Fēlikss neapstādamies atbildēja.

—    Tā tik vēl trūka, — Boriss nomurmināja.

Boriss saprata, ka nav iespējams Fēliksu turēt visu laiku malā no citiem, taču pirmajā reizē aizveda viņu uz peldvietas attālāko galu.

Boriss jau bija pārliecinājies, ka Fēlikss, ja viņam tikai parāda, visu iegaumē precīzi. Zobus viņš, piemēram, iztīrīja ar pirmo reizi. Slikti iznāca, ja viņš bija sadomājis darboties patstāvīgi.

Ieziepēdams seju, Boriss aizmiedza acis un, kad ziepes bija no­skalotas, ieraudzīja, ka Fēlikss nokož ziepju gabaliņu.

—    Izspļauj, to nedrīkst ēst!

Bija par vēlu. Kad Boriss iebāza Fēliksa mutē pirkstu, ziepju tur vairs nebija.

—    Ir nu gan! — Boriss sašutis iesaucās. — Ja nu tev vēders sāpēs? Tavu vēderu nevienam pat parādīt nedrīkst. It īpaši ārstam.

—    Un nemaz nevajag rādīt. — Fēlikss atbildēja. — Viņa ir slikta meitene.

—    Es jau tev vienreiz paskaidroju: viņa nav slikta, viņa ir ārste. Ārsts pat var izdarīt, ka sāp, bet tas tik un tā nāks par labu.

—    Man nevajag, Borja, divas reizes skaidrot, — Fēlikss atgādi­nāja.

—    Kāpēc tad tu viņu sauc par meiteni?

—    Tas bija joks, — Fēlikss attrauca.

—    Kāds joks? — Boriss piktojās.

—    Vai tad esi jau aizmirsis? Tu man solīji vēlāk paskaidrot.

—    Tikai tavu joku man trūka! Vispirms iemācies saprast, kas un kā! Vai Paličs tev nelika mani klausīt? Vai tu nesolīji?

—    Es solīju.

—    Tādā gadījumā es tev pavēlu — nekādu joku. Saprati?

—    Sapratu, — Fēlikss paklausīgi atbildēja. — Bet meitenes tomēr ir labākas par vecenītēm? Vai ne?

—    Labākas. — Boriss atmeta ar roku. — Tikai neiedomājies tādus jautājumus uzdot vecenītēm. Centies prasīt vienīgi man.

—    Es jau cenšos, — Fēlikss sacīja. —Tu ne vienmēr atbildi. Kad tu neatbildi, man gribas pajautāt citiem.

Peldvietā gandrīz neviena vairs nebija. Nokavēt rītarosmi, visiem redzot, Boriss negribēja.

—    Labi, — viņš teica, savākdams vienkopus pacietības paliekas. — Es centīšos atbildēt uz visiem taviem jautājumiem. Tikai ņem vērā — arī es visu nezinu.

—    Ei nu ei? — Fēlikss brīnījās. — Un es domāju, ka tu zini visu.

Noskaidrot, vai tas bija teikts nopietni vai pa jokam, Borisam ne­bija laika.

Rītarosme pagāja mierīgi.

Pie galda bez Borisa un Fēliksa sēdēja vēl divas meitenes. Vakar šo meiteņu nebija. Viņas laikam bija atbraukušas agri no rīta.

Fēlikss, tikko apsēdies pie galda, sāka uz viņām blenzt tik cen­tīgi, ka varētu domāt — viņam arī četru acu nepietiktu. Aizmirsis par ēdienu, viņš raudzījās cieši un vērīgi. Fēlikss nesmaidīja un arī nebija sadrūmis, skatījās, acu nenovērsdams, un viss.

Borisa kāja zem galda slīdēja sāņus.

Godīgi sakot, meitenes diezin ko neapjuka. Sīs meitenes vairs nebija ar pliku roku ņemamas; ne reizi vien viņām bija nācies startēt rajona un apgabala sacensībās; bija piedzīvoti gan svilpieni, gan aplausi; viņām mugurā bija treniņtērpi no tīras vilnas; zēnus viņas bija redzējušas ne tādus vien.

Jā, ne tādus vien. Taču šī zēna nopietnajā vērīgumā bija kas dīvains. Viņa skatiens nebija parasts. Viņš lūkojās tā, it kā gribēdams šīs meitenes iegaumēt uz visu mūžu.

Sākumā viena, tad otra nolika savu karoti uz galda, un abas pārmija skatienus. Tā, kurai bija īsas, spurainas bizītes, vaicāja:

—    Nu, ko lūri?

Boriss uzmina uz Fēliksa kājas stiprāk. Ar to bija domāts, ka Fēliksam jānovēršas un jāsāk ēst. Taču Fēliksam tas nozīmēja vie­nīgi pavēli klusēt. Viņš klusēja, kaut gan zēnam ļoti gribējās ko pavaicāt.

Otra meitene ar garajiem matiem paraustīja plecus.

—    Vai tad neredzi? Mēs viņam esam iepatikušās.

Tas sniedzās pāri Fēliksa spēkiem. Viņš vairs nejuta Borisa kāju.

—    Jūs man esat iepatikušās, — Fēlikss pavēstīja, un no viņa mutes izlidoja ziepju burbulis.

Meitenes no jauna saskatījās. Tās bija nopietnas meitenes, sa­smīdināt viņas nebija tik viegli.

Burbulis tūliņ pārsprāga.

—    Tu esi iluzionists? — meitene ar bizēm pavaicāja.

—    Es esmu Fēlikss,—viņš atteica, un viņam no mutes izlidoja vēl divi burbuļi.

Šoreiz burbuļi nepārsprāga. Laistīdamies varavīksnes krāsās, tie cēlās augšā — pretī ēdnīcas griestiem. Meitenes iespurdzās. Pie citiem galdiņiem pagaidām neviens neko nemanīja.

Fēlikss pasmaidīja. Viņam bija patīkami skatīties uz meitenēm. Un tagad viņš redzēja, ka arī meitenes veras viņā ar ziņkāri. Viņas sekoja burbuļiem ar acīm, un Fēlikss saprata, ar ko izpelnījies mei­teņu uzmanību.

Ātri vien aptvēris, ka burbuļu skaits atkarīgs no izelpotā gaisa daudzuma, Fēlikss pūta no visa spēka. Pār viņa lūpām pārskrēja bur­buļu ķēdīte. Zvārodamies un ļodzīdamies, kļūdami arvien lielāki, varavīkšņainie baloni lidoja virs jauno sportistu galvām. Tagad smiekli atskanēja arī no blakusgaldiņiem.

Dežūrskolotājs — viņš bija arī vieglatlētikas treneris — sāka pārlūkot ēdamzāli. Taču laimīgais Fēlikss, neapjauzdams, kāds ne-* gaiss briest pār viņa galvu, pūta un pūta, un burbuļi no viņa lūpām cēlās gaisā ķēdītē vien.

Treneris pamāja Fēliksam ar pirkstu. Fēlikss paklausīgi devās pie viņa.

—    Tu iedomājies, ka uz cirku esi atnācis? — treneris vaicāja.

Visi uz mjrkli pieklusa, gaidot, kā šis nepazīstamais zēns izlo­cīsies.

—    Es domāju, ka esmu atbraucis uz sporta nometni, — Fēlikss pieklājīgi sacīja.

Fēliksa atbildē bija tieši astoņi vārdi. Un tieši astoņi burbuļi at­sitās pret trenera platajām krūtīm un pārplīsa.

Ja virs ēdamzāles nebūtu vēl otrā stāva, griesti, pilnīgi iespējams, būtu no smiekliem pacēlušies gaisā. Taču treneris bija savaldījis ne tādus kumeļus vien.

—    Ārā no ēdamzāles, — viņš mierīgā tonī pavēlēja. — Atnāksi pie manis pēc brokastīm.

Iedams garām meitenēm, Fēlikss raudzījās uz viņām, cenšoties notvert viņu skatienus. Taču meitenes pagrieza muguru. Vīrietis, kas izdzina Fēliksu, bija tieši šo meiteņu treneris.

Pēc brokastīm Boriss kā lode izlidoja no ēdamzāles. Fēlikss stā­vēja pie ziņojumu dēļa un grozīja galvu visneiedomājamākos veidos, lai ziņojumu teksts ieņemtu viņam ierasto stāvokli.

Boriss iebakstīja Fēliksam mugurā un parādīja ar roku ap ēdnīcas stūri.

—    Ko tas nozīmē! — Boriss nošņācās, kad viņi bija noslēpušies no sportistiem, kas nāca laukā no ēdnīcas. — Tevi izmetīs no nomet­nes! Cik Aleksejs Paličs nenopūlējās! Cik es neesmu pūlējies! Un viss tagad būs pagalam tavu burbuļu dēļ! Kāpēc tu sabāzi ziepes rīklē?

—    Sabāzu ziepes rīklē? — Fēlikss pavaicāja ar viņam raksturīgo neizpratni.

—    Ēdi, ēdi, ēdi … — Boriss nepacietīgi čukstēja. — Bāzi mutē, bāzi mutē, bāzi mutē . . . nobaudīji, iebaudīji, nogaršoji, notiesāji . . . šajā gadījumā tas viss ir viens un tas pats. — No uztraukuma Boriss bija sācis ar roku sist ritmu un, pašam nemanot, turpināja runāt ritmā. — Ja tev tiešām nepielec, vācies prom, kur rāda acs! Tā! Vai tagad saprati?

—    Es sapratu, ka viņam nepatika burbuļi. Toties visiem citiem patika. Visi smējās. Ja smejas, tas ir labi? Vai tad viens var būt labāks par visiem?

—    Viņš nav labāks. Viņš ir svarīgāks.

—    Svarīgāks par meitenēm?

—    Fēliks, — Boriss bezcerīgā balsī ierunājās,—ja tu vēl reizi . . . Klausies, Fēliks, es tevi aizsūtīšu uz mājām.

—    Uz laboratoriju? Pie Paliča?

—    Nē. Es izstāstīšu, kas tu esi, — un tevi atsauks atpakaļ.

—    Uz kurieni mani atsauks atpakaļ? — Fēlikss bezrūpīgi vai­cāja, un Boriss atcerējās, ka Fēlikss viņa priekšā ir bezpalīdzīgs.

—    Tagad tu dosies pie tā cilvēka, — Boriss nopūtās. — Tu viņam teiksi: «Piedodiet man, lūdzu, es nekad vairs tik huligāniski neuz- vedīšos. Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.»

—    Bet man jau neiekrita putrā ziepju gabaliņš, — Fēlikss ie­bilda.

—    Tā vajag, — Boriss sacīja. — Vēlāk paskaidrošu. Pasaki tikai šos vārdus un ne zilbītes vairāk, pat ja tev jautās. Ej, viņš nāk ārā. Un nerunā vienā laidā. Lai viņš kaut ko parunā, tad tu, tad atkal viņš, tad atkal tu.

Fēlikss devās pie trenera. Tas viņu ieraudzīja pa gabalu un apstājās, sakrustodams rokas aiz muguras. Zēns piegāja klāt un klusēja.

—    Nu? — treneris vaicāja.

—    Piedodiet man, lūdzu, — Fēlikss sacīja.

—    Pieņemsim . . .

—    Es nekad vairs tik huligāniski neuzvedīšos.

—    Pieņemsim arī to.

—    Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.

—    Pieņemsim, ka es noticēju. Klausos tālāk.

Tā kā Fēliksam bija pavēlēts ne zilbes vairāk nerunāt, plate tika uzlikta par jaunu.

—    Piedodiet man, lūdzu, — Fēlikss atkārtoja.

—    Nu tālāk, tālāk . . .

—    Es nekad vairs tik huligāniski neuzvedīšos.

—    Vai patafonu esi aprijis?—treneris vaicāja.

—    Tas man gadījās netīšām — putrā iekrita ziepju gabaliņš.

Treneris vērīgi ielūkojās Fēliksam acīs un ieraudzīja visīstāko

svešas planētas iedzīvotāja skatienu. Tomēr viņš pat tādu domu ne­pieļāva, ka varētu tikt izjokots.

—    Ēdamzālē tu biji drosmīgāks. Tev manas meitenes iepati­kušās, vai?

Fēlikss nodrebēja. Adatiņa nolēca no plates.

—    Iepatikušās gan, — Fēlikss priecīgi atzinās. — Vai jums viņas arī iepatikušās?

Treneris pasmīkņāja.

—    Zini ko — tu iesi uz vieglatlētikas grupu. Paskatīsimies, kā tur tu laidīsi burbuļus.

Fēlikss atgriezās pie Borisa.

—    Nu, ko viņš teica?

—    Teica, ka meitenes . . .

—    Galvu tu esi zaudējis ar savām meitenēm! Ko viņš par tevi sacīja?

—    Sacīja — iesi uz vieglatlētikas grupu.

—    Tātad piedevis, — Boriss nopriecājās. — Iesim kopā, man vienalga, kur trenēties.

Jāteic, ka Kuļeminskas sporta dzīvē bija zināmas dīvainības. Kuļeminskas sporta priekšnieki nebūt neuzskatīja par pienākumu iz­virzīt olimpiskajām spēlēm savu komandu. Kuļeminskā nebija tādas kārtības, ka fizkultūras skolotāji un visi treneri dancotu apkārt desmit spējīgākajiem, bet pārējie — lai sēž pie grāmatām, kamēr mugura līka. Kuļeminskā centās palīdzēt visiem, kas vien gribēja nodar­boties ar sportu. Tas mazināja čempionu un rekordistu skaitu. To­ties vairāk cilvēku turējās pie labas veselības.

Protams, uz sporta nometni sabrauca arī čempioni. Taču pār­svarā bija parasti skolēni, kas pa vasaru iemācīsies augstāk lēkt un ātrāk skriet. Un pie viena iegūs pareizu stāju (nemetīs vairs kūkumu), pareizu gaitu (nevilks kājas pa zemi) un ielāgos, kā pareizi jāelpo (ar krūtīm, nevis ar vēderu).

Kad Boriss ar Fēliksu piegāja pie vieglatlētikas sektora, tur jau bija sapulcējušies kādi trīsdesmit grupas dalībnieki. Pazīstamais treneris lika nostāties ierindā, bet pats pagāja malā, kur zālē sēdēja meitenes zilajos vilnas treniņtērpos.

—    Volodja,—treneris uzrunāja savu palīgu, — tu padarbojies šeit. Mēs iesim pastrādāt pie starta. Ejam, meitenesl

Meitenes piecēlās un sekoja trenerim uz skrejceliņu. Gaita viņām bija laiska un atbrīvota; rokās meitenes nesa kurpes, kādas Fēlikss vēl nekad nebija redzējis: uz zolēm auga zobi.

—    Mani sauc Vladimirs Antonovičs, — sacīja palīgs, kam mugurā bija vēl lieliskāks treniņtērps nekā meitenēm: pāri zilajām piedurknēm stiepās balta svītra. — Sākumam ievelciet vēderu un iztaisnojiet mu­guru. Degtjarjov, ko tu stāvi kā krāsns kruķi norijis?

Ierinda sakustējās. Degtjarjovs iztaisnojās, ievilka cik vien va­rēdams vēderu un sastinga, tēlodams absolūtu pakļaušanos.

—    Vari elpot, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Un neāksties. Nevienam smiekli nenāk, pat tev ne.

Izdzirdis vārdu «elpot», arī Fēlikss saausījās.

—    Vai šis ir tas muļķītis? — viņš čukstus pavaicāja Borisam.

—    Kaut kas līdzīgs, — Boriss atbildēja. — Tu ar viņu labāk ne­ielaidies.

—    Sākumā noģērbsimies, — Vladimirs Antonovičs teica. — Ap- skriesiet divas reizes apkārt stadionam. Mierīgā tempā. Necenšoties cits citu apdzīt — tās nav sacensības, tā būs tikai iesildīšanās. Kam nav sporta apavu, var skriet basām kājām. Izklīst!

Noģērbuši virsdrēbes, zēni sastājās uz skrejceliņa.

—    Aiziet!

Fēlikss skrēja pirmo reizi mūžā. Tas, par ko viņš bija sapņojis pag­rabā, piepildījās: līdzās skrēja tādi paši zēni kā viņš. Kāpēc tas viss notiek, Fēlikss nezināja, taču sajūta bija lieliska. Skriet bija tik viegli, ka Fēlikss pamazām izvirzījās priekšā. Pārējie negribēja atpa­likt. Kaut arī nebija sacensības, viņi tik un tā uzņēma ātrumu. Tomēr Fēlikss bez īpašas piepūles drīz vien apsteidza citus par kādiem pie­ciem metriem. Fēlikss nezināja, kas tas ir—sacensības. Un tomēr viņam bija patīkami skriet visiem pa priekšu. Viņu pārņēma burvīga sajūta — uzvaras sajūta. Taču piepeši to uzveica vēl kas stiprāks.

Pa skrejceliņu pie starta līnijas pastaigājās meitenes. Viņas pakāpās malā, lai palaistu garām Fēliksu un pārējos. Pārējie aizskrēja tālāk — Fēlikss apstājās. Viņš nespēja paskriet garām šīm meitenēm.

Šķita, ka meitenes viņu vairs nepazīst. Un ja arī būtu pazinušas? Kam viņām vajadzīgs šis izstīdzējušais zeņķis garajās, lempīgajās sportenēs? Meitenes zilajos treniņtērpos turpināja iesildīties, uz Fēliksu joprojām neskatīdamās.

—    Nu, ko teiksi? — treneris vaicāja.

—    Kas tad jāsaka? — Fēlikss atbildes vietā pajautāja.

Meitenes nepievērsa viņam uzmanību. Taču meitenes nebūtu

meitenes, ja pat neraudzīdamās nezinātu, ka šis puišelis blenž uz viņām kā uz nezin kādu brīnumu. Meitenes saskatījās un iesmējās. Toties trenera pieredzējušais skatiens automātiski ievēroja, ka puiše­lis elpo vienmērīgi un dziļi, kaut gan noskrējis gandrīz veselu apli.

—    Drāz pakaļ, drāz pakaļ! —treneris steidzināja.

Fēlikss aizskrēja. Viņš skrēja, no trenera viedokļa raugoties, atbaidoši: solis īss, bez vēziena; zods nokarājies; krūtis izgāztas. Taču grupu viņš panāca jau otrā apļa sākumā.

Otrajā aplī Fēlikss atkal grasījās apstāties, taču treneris zēnu ta­gad uzmanīja. Viegli uzšāvis pa pēcpusi, viņš sūtīja Fēliksu uz finiša taisni, kur zēns apsteidza visus citus par metriem divdesmit.

Vladimirs Antonovičs to iegaumēja. Taču balsī vienīgi noteica:

—    Es brīdināju — nav nekādas sacensības. Tu man būsi visu grupu nodzinis.

Daži no zēniem, to skaitā arī Boriss, novēlās zālē garšļaukus.

—    Negulēt, negulēt! Staigājiet! — Vladimirs Antonovičs uz­sauca. — Turpmāk zināsiet, kad ir iesildīšanās un kad — pasaules čempionāts.

Boriss aizelsies piegāja pie Fēliksa.

—    Skriet tu māki, — viņš sacīja.—Tikai nevajag tik briesmīgi.

—    Ko tas nozīmē —tik briesmīgi? Vai tad kāds nobijās no manas skriešanas?

—    Skrien lēnāk. Neizcelies īpaši. Tu nedrīksti.

—    Nesaprotu, — Fēlikss brīnījās. — Borja, tu man visu laiku aizrādi: to nedrīkst, to nedrīkst. Kāpēc tu aizrādi man vienam? Kāpēc tu neaizrādi citiem—tādiem pašiem kā es?

Fēliksa balsī nebija ne kripatiņas no aizvainojuma. Viņš vienkārši gribēja zināt — kāpēc?

—    Tāpēc, ka es tev esmu, nu . . . drusciņ draugs.

—    Ko nozīmē — drusciņ draugs?

—    Ak kungs, — Boriss iesaucas, — ne «drusciņ», bet draugs, un viss, nepiesienies. Vēlāk paskaidrošu.

—    Vēlāk un vēlāk … Tu saki «vēlāk», bet pats aizmirsti.

—    Toties tu labi atceries, — Boriss pavīpsnāja.

Taču Fēliksu izsist no sliedēm nebija tik vienkārši.

—    Es labi atceros, — viņš apstiprināja. — Vai tad tas ir kas ļauns — labi atcerēties?

Boriss jau zināja, ka jautājumu un atbilžu spēle var turpināties līdz vakaram. Šoreiz izlīdzēja Vladimirs Antonovičs.

—    Vai esat atpūtušies? — viņš vaicāja. — Tagad palēkāsim.

—    Kādā stilā?—jautāja Degtjarjovs, kas ikvienā kompānijā bija pieradis būt galvenais.

—    Kādā tu māki?

—    Pārvēlienā, — paziņoja Degtjarjovs, jo bija izlasījis šo vārdu laikrakstā «Sovetskij sport», ko abonēja tēvs.

—    Lieliski, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Stils visnotaļ mo­derns.

Metra augstumā latiņai pārlēca pāri visi. Izņemot Degtjarjovu. Nezin kāpēc saspļāvis rokās, Degtjarjovs ieskrējās un lēca ar galvu pa priekšu. «Stilīga» iznāca tikai lēciena pirmā puse. Kaut arī tas nav iespējams, tomēr Degtjarjovam izdevās uz mirkli apstāties gaisā taisni virs latiņas. Pēc tam viņš kopā ar latiņu ievēlās smiltīs.

—    Pamēģini bez stila, — Vladimirs Antonovičs ieteica.

Taču Degtjarjovs bija patmīlīgs puisis. Vēl divas reizes viņš badīja ar galvu gaisu virs latiņas un divas reizes novēlās uz vēdera.

—    Neatlaidība ir laba īpašība, — Vladimirs Antonovičs piezī­mēja. — Ja tā, protams, ir neatlaidība, nevis spītība.

—    Vai viņš ir neatlaidīgs vai spītīgs? — zinātkārais Fēlikss pa­vaicāja.

Vladimirs Antonovičs nosmējās, taču neko neatbildēja. Viņš uz­stādīja latiņu augstāk. Degtjarjovs pavirzījās tuvāk Fēliksam un balsī, kāda ir cilvēkam, kas pieradis komandēt, ieteica:

—    Tu, lauki, labāk aizveries!

Fēliksa galvā automātiski iešāvās divi jautājumi: kāpēc viņš ir «lauķis», nevis Fēlikss, un ko nozīmē «aizveries». Taču Boriss jau stabili bija iekārtojies uz viņa kājas. Fēlikss noklusēja. Degtjarjovs pagāja malā. Tas nebūt nenozīmēja, ka viņš būtu piedevis.

Simt divdesmit centimetru augstumā bija palikuši tikai divi spor­tisti. Tas bija dabiski, jo grupa bija savākta no iesācējiem.

Simt trīsdesmit centimetru augstumā Fēlikss palika viens pats.

Latiņa tika pacelta arvien augstāk: simt trīsdesmit pieci . . . simt četrdesmit . . . simt četrdesmit pieci . . . simt piecdesmit.

Tā vien gribētos uzrakstīt, ka Fēlikss pacēlās gaisā kā putns. Taču tā nenotika. Viņš lidoja pāri latiņai stāvoklī, ko varētu nosaukt par «sēdus stāvokli». Fēlikss pierāva ceļus pie vēdera, neveikli mē­tādams rokas. Viņš krita smiltīs gan uz sāniem, gan uz ceļgaliem. Latiņa palika savā vietā.

Velti Boriss miedza ar aci un visvisādi šķobījās, likdams saprast, ka laiks apstāties. Fēlikss mājienus nesaprata. Viņam patika lēkt. Viņam patika sporta nometne un viss pārējais. Viņš būtu ar mieru lēkt augu dienu.

Vladimirs Antonovičs neizteica nekādus aizrādījumus. Tam ne­bija nozīmes, jo Fēlikss itin visu darīja aplami. Taču līdz ar katru jaunu Fēliksa lēcienu trenera palīgs arvien vairāk pārliecinājās, ka zēnam ir divas svarīgas īpašības: dabas dota koordinācija un spēja nebai­dīties no augstuma.

Līdz ar katru jaunu lēcienu Boriss klusībā vēlējās, lai latiņa nokristu.

Līdz ar katru jaunu lēcienu sadrūma Degtjarjovs. Fēliksa panāku­mus viņš uztvēra kā personisku apvainojumu.

Beidzot pie simt piecdesmit piecu centimetru iedaļas latiņa no­krita. Zēni aplaudēja, apsveikdami Fēliksu ar netīšo uzvaru. Degtjar- jova sirds sažņaudzās dusmās.

Pametis meitenes, augstlēkšanas bedrei tuvojās treneris. Viņš jau iztālēm bija šo to ievērojis.

—    Labs atspēriens, — Vladimirs Antonovičs sacīja, pamādams uz Fēliksu.

—    Es redzēju,—treneris attrauca. — Un koordinācija. Dieva dāvana. Pārējais ir nulles vērts, ja neskaita burbuļus. Cik viņš varētu izspiest ar tādu atspērienu, kā tev liekas?

—    Simt astoņdesmit pieci — simt deviņdesmit. To jau ātri vien.

—    Tā izskatās,—treneris bija vienisprātis,—atspēriens, godīgi sakot, ir ne tikai labs — tas ir unikāls. Panāc šurp!

Fēlikss piegāja pie trenera. Fēlikss smaidīja. Sis cilvēks viņam patika, jo, kā varēja noprast, bija meiteņu pavēlnieks.

—    Kā tevi sauc?

—    Fēlikss. Viņš domā, ka mani sauc «lauķis», taču tā nav taisnī­ba, — Fēlikss sacīja, norādīdams uz Degtjarjovu.

Degtjarjovs bezmaz vai iegaudojās. Uz līdzenas vietas viņš ar sūdzmani izrēķināties nevarēja, tāpēc klusībā solījās to izdarīt pie pirmās izdevības.

—    Mēs vēl paskatīsimies, kurš te ir «lauķis», — Vladimirs Anto­novičs teica un nokomandēja: — Pārtraukums! Kam ir ko uzsmēķēt?

Zēni neizpratnē saskatījās. Kaut gan neizpratnē bija ne gluži visi. Liels prāts un lielas dusmas var iemiesoties arī vienā cilvēkā. Degtjarjovs tomēr nebija šāds cilvēks. Automātiski viņš paspēra soli uz savu drēbju pusi.

—    Degtjarjov, atnāc pie manis! Ar visām drēbēm, lūdzu!

—    Pārmeklēsiet, vai? — drūmi noprasīja Degtjarjovs, kad viņam bija pielecis.

—    Nepārmeklēšu, — Vladimirs Antonovičs sacīja. — Pats atdosi.

Degtjarjovs klusēdams izvilka no bikšu kabatas «Pamira» paciņu.

—    Un sērkociņus arī.

—    Sērkociņu nav, — Degtjarjovs ar ļaunu prieku paziņoja. — Kaut vai pārmeklējiet.

—    Mēs tev ticam,—treneris teica. — Bet, ja es tevi kaut reizi redzēšu ar cigareti, tu izlidosi no nometnes tajā pašā dienā. Tagad ej un noorganizē. Redzi, bez tevis nekāds futbols nesanāk.

Tā bija taisnība. Zēni gaidīja Degtjarjovu. Viņi zināja, ka Degtjar­jovs ir varens spēlētājs.

—    No kurienes tu esi? — treneris Fēliksam jautāja.

—    No laboratorijas.

—    Ko nozīmē — no laboratorijas? No kādas laboratorijas?

—    No Alekseja Paliča laboratorijas.

Treneris jautājoši palūkojās uz Vladimiru Antonoviču.

—    Viņš nav no mūsu skolas,—trenera palīgs sacīja. — Priekš­nieks man teica, ka Aleksejs Paličs iekārtojis kādu zēnu. Droši vien šo pašu.

—    Kur tu dzīvo?—treneris vaicāja.

—    Es dzīvoju nometnē.

—    Es jautāju: kur tu vispār dzīvo? Kur ir tavas mājas?

—    Manas mājas ir pie Alekseja Paliča.

Boriss atradās turpat netālu un bija ne pa jokam satraucies. Sarunu viņš nedzirdēja, taču noprata, ka nekas labs nav gaidāms. Saņēmies

Boriss piegaja tuvāk un pamaja Vladimiram Antonovičam, lai viņš panāk malā.

—    Jūs viņam nejautājiet, — Boriss lūdza. — Viņš tik un tā neko neteiks. Ne — kur dzīvo, ne — kur viņa vecāki.

Ko tālāk teikt, Boriss nezināja. Viņu izglāba pats Vladimirs Anto­novičs.

—    Vai viņam mājās atgadījies kas nepatīkams?

—    Šausmas! — Boriss nopriecājās. — Šausmīgas nepatikšanas.

—    Skaidrs, — Vladimirs Antonovičs sacīja, atgriezās pie trenera un kaut ko iečukstēja viņam ausī.

—    Ej vien, uzspēlē futbolu,—treneris atvēlēja. — Tu labi lēci, man patika. Tagad mēs tev mācīsim lēkt ne tikai labi, bet arī pareizi.

—    Šodien šis zēns uzjautrināja visu ēdamzāli,—treneris sacīja Vladimiram Antonovičam. — Laida no mutes ziepju burbuļus. Diez ko neizskatās pēc cilvēka, kuram mājās būtu notikusi traģēdija. Te slēpjas kas cits.

—    Nav jau grūti noskaidrot arī bez viņa.

—    Protams,—treneris piekrita. — Mani šis zēns ieinteresējis. Es noskaidrošu.

Nometnes futbola laukums bija mazāks par īsto. Taču spēle kļuva līdz ar to vēl interesantāka: bumba ātrāk nonāca no vieniem vārtiem pie otriem. Kā jau tas pieklājas nemākulīgiem spēlētājiem, zēni barā dzinās bumbai pakaļ; spēlētāju kamols ripoja no viena laukuma gala uz otru. Sajā juceklī Degtjarjova meistarība tika nedaudz no­mākta. Un tomēr viņš biežāk par citiem tika pie bumbas, biežāk raidīja bumbu vārtos. Bez tam viņš prata tā uzvesties, ka neviļus gri­bējās viņam piespēlēt. Degtjarjovs bija no tiem cilvēkiem, kam citi parasti pakļaujas. Ņemot nost bumbu, Degtjarjovs nekautrējās: spēra pa kājām, grūda no muguras. Toties viņu negrūda neviens. Un ne jau tāpēc, ka baidītos. Grupā bija arī spēcīgāki zēni. Degtjarjovā bija kaut kas tāds, kas lika pakļauties.

Boriss un Fēlikss, stāvēdami pie vārtiem, vēroja spēli. Fēlikss sa­jūsmā lēkāja. Spēles būtību viņš aptvēra ātri. Bet galvenais, ka spēlē bija ietverts viss, par ko viņš sapņoja: te varēja skriet, lēkāt, staigāt un pat slaistīties. Ar pēdējo taisni nodarbojās viens no Degtjarjova pre­tinieku komandas.

—    Trieciet ratā to slaistu! — Degtjarjovs ieteica, kad spēle tika pārtraukta. — Nekust ne no vietas.

Degtjarjovs tika uzklausīts. Kads pasauca Borisu, taču Degtjarjovs iejaucās arī šoreiz.

—    Pārbaudīsim šo te gudreli, — viņš sacīja, norādīdams uz Fē­liksu. — Ei, gudrais, vai gribi spēlēt?

Degtjarjovs uzaicināja Fēliksu ne jau bez nolūka. Viņam bija savs aprēķins.

Pēc tam kad Fēlikss bija paskaidrojis, ka viņu sauc nevis par «gudreli», bet pavisam citādi, spēle turpinājās.

Fēlikss iejutās spēlē no visas sirds. Tiesa gan, pie bumbas viņš pagaidām netika: piespēlēt viņam neviens nepiespēlēja un ņemt bumbu nost pretiniekam Fēlikss kautrējās. Toties viņš varēja skraidīt un lēkāt! Ar to viņa laime bija pilnīga. Dažas reizes zēnam aiz muguras garām noskrēja Degtjarjovs. Tādās reizēs Fēlikss nezin kāpēc paklupa, lāgiem sasitās. Taču viņš redzēja, ka arī citi krīt, un uzskatīja, ka to prasa spēles noteikumi, un neapvainojās uz Degtjarjovu. Patiesību sakot, Fēlikss nemaz nezināja, kas tas ir — apvainojums. Degtjarjovs gan zināja. Iespēris Fēliksam kārtējo reizi pa kājām, viņš domāja, ka Fēlikss nepaliks parādā un tad varēs uzsākt kautiņu. Taču Fēlikss krita gar zemi un laimīgi smaidīja. Degtjarjovs plīsa vai pušu aiz dusmām.

Beidzot Fēlikss tika pie bumbas. Neviens viņam nebija piespēlējis, bumba nejauši pieripoja zēnam pie kājām. Mirkli pagaidījis un re­dzēdams, ka bumbu neviens viņam neprasa, Fēlikss skrēja uz vārtiem. Tā gadījās, ka Fēlikss atradās iesāņus no pārējiem zēniem. Un, kad viņš sāka skriet, panākt viņu neviens vairs nespēja — skriet viņš skrēja ātrāk par visiem. Līdz vārtiem bija palikuši tikai kādi pieci metri. Negaidot Fēlikss apstājās. Viņš ieraudzīja, ka vārtsargs izstiepis viņam pretī rokas, un nodomāja, ka tas lūdz viņam bumbu. Atteikt Fēlikss nespēja. Viņš paņēma bumbu rokās un nesa to vārtsargam.

Vārtsargs nezin kāpēc bumbu nepieņēma. Viņš apstulbis blenza uz Fēliksu.

—    Roka! — Degtjarjovs iekliedzās. — Sodiņš!

Pēdējos vārdus Degtjarjovs jau izrunāja gaisā. Zēns ieskrējienā palēcās, it kā nespēdams apstāties. Viņš lidoja ar galvu pa priekšu, lidoja savā «pārvēlienā», tikai latiņas vietā viņa priekšā atradās Fē­liksa mugura.

Sportistiem ir zināms, ka spēlētājam, kas paguvis sagatavoties,

šāda sadursme ar citu spēlētāju tikpat kā nav bīstama. Bīstama tā ir tam, kas sadursmi negaida.

Degtjarjovs bija sagatavojies — pievilcis ceļgalus un rokas pie vēdera — un mērķēja Fēliksam pa muguru nevis ar galvu, bet ar plecu.

Fēlikss ar bumbu rokās ielidoja vārtos un izstiepās garšļaukus. Trieciens pret zemi nekādas īpašas sāpes neizraisīja. Toties mugura Degtjarjova trieciena brīdī bija atslābināta. Saņemt tādus zvēlienus , nepatīk pat pieaugušiem futbolistiem.

Zēni stāvēja klusēdami. Visiem bija skaidrs, ka runa te nav par soda sitienu.

—    Nu aiziet, aiziet, — Degtjarjovs steidzināja. — Kurš sitīs so- diņu?

. Degtjarjovam nebija žēl Fēliksa. Viņš gluži vienkārši saprata, ka ir pārcenties.

Nojautis ko nelabu, no laukuma otra gala uz vārtiem steidzās Boriss.

—    Tā nevajadzēja, Seņka, — kāds no zēniem izmeta.

—    Kas tad viņam notika? Re, skaties — smejas.

Un Fēlikss nudien, pārvarēdams sāpes, plati smaidīja. Viņš pie­cēlās un piegāja pie Degtjarjova.

—    Tu esi Seņka? — Fēlikss vaicāja.

—    Nu un tad? — Degtjarjovs norūca, nesaprazdams, kas šeit tik jautrs atgadījies.

—    Tu esi Seņka-maita? — Fēlikss, priecīgi smaidīdams, jautāja.

—    Ko-o? — Degtjarjovs izbrīnījās.

—    Seņka-maita! — Fēlikss sajūsmā atkārtoja.

Fēlikss bija kļūdījies. Semjons Degtjarjovs nebūt nebija tas Seņka, par kuru viņš sajūsminājās, sēdēdams pagrabā. Nejauša sakritība. Taču Fēlikss nezināja, ka pasaulē dzīvo arī citi Seņkas, viņam eksistēja tikai viens vienīgais.

Izdzirdis tādu apvainojumu, Degtjarjovs nopriecājās. Tagad visi redzēja, kā viņš ticis apvainots. Tagad visi saprata, ka viņš ir spiests aizstāvēties.

Degtjarjovs ar abām rokām iegrūdās Fēliksam krūtīs, un viņš at­krita uz muguras. Fēlikss vēl arvien smaidīja. Kaut gan arī viņš pama­zām noprata, ka tā nespēlē.

—    Ko tu gribi, Seņka-maita? — viņš draudzīgi vaicāja.

Tieši šis draudzīgums Degtjarjovu pagalam aizkaitināja. Dusmas viņā vārīties vārījās.

—    Maita?! — Degtjarjovs iekliedzās. — Es tev rādīšu «maitu»!

Degtjarjovs atvēzēja kāju. Viņš gribēja iespert uz zemes guļoša­jam Fēliksam. Taču nepaguva. Tajā pašā brīdī viņš pats novēlās gar zemi. Boriss, nenoskaidrojis apstākļus, viņā bija ietriecies ar visu augumu.

Pirmo reizi pa visu dienu Degtjarjova sejā uzradās smīns.

—    Divi pret vienu … — viņš sacīja un pielēca kājās.

Kāvās Degtjarjovs ne pārāk skaisti: viņš spārdījās, ieķērās preti­niekam rokā, centās ar galvu iebelzt pa seju. Boriss bija vājāks un viņu krietni vien samizoja. Bez tam Boriss negribēja kauties: viņā patlaban nebija īsta niknuma, lai kautos. Viņš aizstāvēja Fēliksu, un ar to viņam bija diezgan. Visvairāk viņš baidījās, ka šo kautiņu var pamanīt treneris. No tā, šķiet, baidījās arī pārējie. Viņi sastājās aplī ap Borisu un Degtjarjovu.

Iztālēm atskanēja svilpiens, kas aicināja zēnus uz nodarbībām. Degtjarjovs bija spiests apstāties.

—    Tas tev sākumam, Kuļik, — viņš sacīja. — Pārējo dabūsi vēlāk.

Zēni devās uz vieglatlētikas sektoru. Degtjarjovs lepni soļoja pa priekšu. Pārējie necentās viņu panākt, it kā negribēdami iet līdzās. Viņā arvien vēl mutuļoja gan dusmas, gan zināms apmierinājums. Taču viņš nezināja, ka taisni tagad — uzvarēdams — ir zaudējis. Viņš nezināja, ka no šī brīža neviens negribēs spēlēt viņa komandā, ka bei­gusies bezierunu paklausība, ka arī kauties viņam neviens vairs ne­ļaus.

Kā jau iepriekš minēts, grupā bija zēni — spēcīgāki par Degtjar­jovu.

Boriss un Fēlikss vilkās visiem aiz muguras. Fēlikss ievēroja, ka Boriss nav tāds kā arvien. Fēlikss nojauta, ka noticis kas neparasts.

—    Tagad es zinu, kam drīkst sist pa seju, — Fēlikss paziņoja.

—    Kam tad? — Boriss automātiski vaicāja, berzēdams zodu, pa kuru Degtjarjovs bija samērā jūtami trāpījis.

—    Tev.

—    Kāpēc tad man?

—    Tāpēc, ka Seņka-maita sita tev pa seju.

—    Viņš nav maita, — Boriss sacīja. — Viņš ir gluži vienkārši Seņka. Kaut arī maita, protams. Bet sist viņš gribēja tev.

—    Tā mums bija spēle.

—    Viņš gribēja tev sist. Ar mani viņš kāvās tāpēc, ka tevi aizstā­vēju. Es viņam iesitu pirmais, tad viņš sāka kauties.

—    Tātad—tu esi slikts? — Fēliks vaicāja.

—    Nē. Ja es nebūtu palīdzējis, viņš tevi būtu piekāvis ne par ko. Tas nozīmē — aizstāvēt. Tas ir nevis slikti, bet labi. Vai saprati?

—    Tātad — aizstāvēt un palīdzēt ir viens un tas pats?

—    Gudrinieks, — Boriss drūmi sacīja, nospļaudams sarkanu sie­kalu.

—    Tik un tā nesaprotu, — Fēlikss uzstāja. — Aizstāvēt un palīdzēt ir labi. Sist — slikti. Kāpēc jādara sliktu, lai izdarītu labu?

—    Vai tu vari paklusēt vismaz pusstundu? — Boriss jautāja.

—    Varu, — Fēlikss atbildēja. — Bet es domāšu.

Pēc pārtraukuma Fēlikss vairs netrenējās tik cītīgi. Lāgiem viņš meta acis gan uz Borisu, gan uz Degtjarjovu; viņš saspringti domāja. Kad nodarbība bija galā un treneri aizgāja, Fēlikss pienāca pie Borisa.

—    Tagad es saprotu, — viņš paziņoja. — Seņka nemaz nav maita. Viņš ir slikts. Viņš ir vēl sliktāks par to meiteni. Viņš gribēja man sist pa seju. Bet tu negribēji, ka man sit pa seju. Tad viņš sita tev.

—    Pareizi, — Boriss atbildēja. — Šodien es aizstāvēju tevi, rīt tu aizstāvēsi mani.

—    Kāpēc rīt? — Fēlikss vaicāja. — Es varu šodien.

Fēlikss piegāja pie Degtjarjova un, ne vārda neteicis, iegāza viņam ar dūri pa vēderu. Pa seju viņš neuzdrošinājās sist, jo atcerējās Borisa agrāk sniegtās pamācības. Degtjarjovam, kas nebija gaidījis tādu bezkaunību, nekas cits neatlika kā ievelties smilšu bedrē.

—    Seņka, es aizstāvēju Borisu, — Fēlikss paskaidroja. — Ja tu viņam sitīsi, es viņu vēlreiz aizstāvēšu.

Uz Degtjarjovu bija nepatīkami skatīties. Viņš saviebās aiz sāpēm, taču sejā atkal parādījās smaids. Fēliksam pretī slējās kājās ne cilvēks, bet dusmu pūslis. To ievēroja arī zēni. Taisni tāpēc otrs kautiņš neizcēlās. Degtjarjovam virsū sakrita vesela gūzma. Neviens viņu nesita, tikai baroja ar smiltīm, kamēr viņš nomierinājās un izbeidza kost. Pēc tam zēni viņu pameta bedrē un devās pusdienās.

Degtjarjovs vilkās nopakaļ ar akmeni rokā. Neaizgājis līdz ēdnīcai, viņš kaut kur nozuda un neieradās uz pusdienām.

SEPTĪTĀ DIENA Pa to laiku Kuļeminskā

Kamēr Boriss un Fēlikss pamazām iedzīvojās sporta nometnē, arī Kuļeminskā šis tas notika. '

Aleksejs Paličs šajos notikumos gan nepiedalījās; viņš pat neno­jauta, ka tie notiek. Skolotājs mierīgi pieņēma eksāmenus un jau pirmajā brīvajā dienā grasījās apmeklēt nometni. Viņš nezināja, ka ap viņu tiek austs neredzams tīkls.

Un šo tīklu auda Kuļeminskas frizieris Augusts Janovičs.

Augusts Janovičs nebūt nebija ļauns cilvēks. Gluži otrādi — visa Kuļeminskā viņu pazina kā pavisam nevainīgu večuku. Viņa pļā- pīgums nevienam nenodarīja sliktu, un, pateicoties viņa viszinībai, bija radusies paruna. «To pat Janičs droši vien nezinās,» sacīja kuļe- minskieši, kad spriedelēja par tēmu: būs sēņu gads vai nebūs.

Augusts Janovičs zināja gandrīz visu, kas notiek Kuļeminskā. Tas arī saprotams, ja ņem vērā, ka citu frizētavu Kuļeminskā nebija. Agri vai vēlu — reizi mēnesī vai reizi gadā — dzīves līkne katru kuļeminskieti nosēdināja Augusta Janoviča krēslā. Turklāt viņš ar vienādiem panākumiem strādāja kā vīriešu, tā sieviešu zālē — viss bija atkarīgs no garastāvokļa. Ja viņš no rīta jutās možs, tad iekārtojās sieviešu zālē; ja sāpēja krusti, pārvācās uz vīriešu zāli: tur varēja darboties, lieki nekulstot mēli.

Frizētavā strādāja arī citi meistari, taču vecāko gadagājumu ku- ļeminskieši gluži kā sazvērējušies sukājās, grieza matus un dzina bārdu vienīgi pie Augusta Janoviča.

Un lūk — šis pilnībā nevainīgais večuks kādā jaukā dienā sāka aust tīklu, kurā drīz vien nonāks un sapīsies Aleksejs Paličs.

Lieta tāda, ka Augustam Janovičam bija vēl otra profesija. Amatu apvienošanas kārtībā viņš darbojās par detektīvu. Precīzāk sakot — par detektīvu—teorētiķi vai detektīvu — amatieri, kā labāk patīk. Sai darbībai viņš bija veltījis gandrīz četrdesmit gadus. Pa šo laiku frizieris bija savācis veselu blāķi grāmatu par spiegošanu, par no­slēpumainām slepkavībām, par izmeklētājiem un policijas inspek­toriem.

No grāmatām izrietēja gauži vienkāršs secinājums: ja sāk no paša gala, var atklāt, ko vien vēlies. Jaunas grāmatas Augusts Janovičs kopš zināma laika nelasīja līdz beigām. Viņš apstājās pirms pēdējās nodaļas, kurā viss kļūst skaidrs, un sāka uz papīra zīmēt apļus un savienot tos ar līnijām. Jo vairāk līniju veda uz kādu apli, jo aizdo­mīgāks kļuva tajā ierakstītais vārds. Reizēm ar šādu paņēmienu laimējās uzminēt, kurš ir ļaundaris, tad Augusts Janovičs klusībā priecājās un iemiga labā noskaņojumā.

Reālajā dzīvē Augusts. Janovičs vingrināja savas smadzenes ar klientu palīdzību. Pamazām tas pārvērtās par ieradumu.

—    Ivan Ivanovič, jūs pagājušonedēļ esat bijis pilsētā, — viņš sa­cīja, ieziepēdams klientam seju. — Nelēkājiet, būsiet tik laipns . . . Ja reiz es saku, tad tā ir.

—    Biju, — Ivans Ivanovičs noņurdēja cauri putām.

—    Nu redzat . . . Pateikšu vēl vairāk: jūs iegriezāties' pie savas meitas, bet mazmeitiņai aiznesāt dāvanu. Pateikšu vēl vairāk: jūs pārbraucāt mājās ar elektrisko vilcienu . . . neievelciet zodu . . . ar elektrisko vilcienu divdesmit trijos un četrdesmit minūtēs. Un vēl pateikšu . . . Atvainojiet, ziepes nav netīrumi, jūsu biksēm nekas nenotiks . . . teikšu, ka ar znotu jūs mazlietiņ saķērāties . . . Znots jums nav diez ko padevies? Vai pareizi es saku?

—    Pareizi, — Ivans Ivanovičs piekrita. — Tikai šoreiz it kā…

—    Nestrīdieties, — Augusts Janovičs viņu pārtrauca. — Kas bijis, bijis. Starp mums, protams.

—    Varbūt arī bija, — Ivans Ivanovičs izmeta, patiesībā jau aiz­mirsis, vai viņš toreiz sastrīdējās ar meitas vīru vai ne. — Nu gan tu, Janič, laid. Tev vajadzētu strādāt milicijā.

Noslēpums, kā Augusts Janovičs varēja to visu uzzināt, nebija pārāk sarežģīts. Viņš ievēroja Ivana Ivanoviča jauno matu griezumu un redzēja, ka tas nav viņa roku darbs. Tātad cilvēks braucis uz pilsētu. Pilsētā viņam nebija pie kā braukt, atskaitot paša meitu: pa teātriem Ivans Ivanovičs laiku nenotrieca. No ciemiem kuļeminskieši parasti atgriezās ar pēdējo vilcienu. Pie mazmeitiņas, kuru satiek reizi pa pusgadu, normāls cilvēks bez dāvanas nebrauks. Bet to, ka znots nav diez ko padevies, Augusts Janovičs jau sen bija dzirdējis no paša Ivana Ivanoviča mutes. Nesastrīdēties ar tādu znotu pa visu vakaru diezgan pagrūti.

It kā gauži vienkārši.

Cilvēkam, kurš pazīst visu Kuļeminsku, varbūt arī vienkārši.

Un tomēr šāda cilvēka prātam jābūt ar zināmu novirzi. Augustam Janovičam šāda novirze bija.

Taču viss sākās pat ne frizētavā. Viss sākās ar Annas Maksimovnas un Jefrosiņjas Dmitrijevnas sarunu.

Jefrosiņja Dmitrijevna strādāja divās darbavietās. Beigusi uz­kopšanu skolā, viņa devās uz slimnīcu, lai pa vakaru, nevienu ne­traucēdama, varētu ievest kārtību neirožu nodaļā.

«Nerviniekus» viņa žēloja, Dažreiz Jefrosiņja Dmitrijevna pat nesa tiem mājas plāceņus, uzskatīdama, ka valsts ēdiens pat veselu cilvēku var iedzīt kapā. «Nervinieki», apvēlušies no dīkdienības, sū­tījumiem no mājas, pārēdušies apelsīnus, ko radinieki stiepa bez­maz vai maisiem, ēda plāceņus tikai aiz pieklājības. Taču Jefro- siņju Dmitrijevnu viņi cienīja un izlikās, ka staigā viņas priekšā uz pirkstgaliem; tas viņai patika.

Vēlā vakarā, kad slimnieki jau gulēja, starp divām sievietēm reizēm izvērtās saruna. Lūk, kā noritēja tā sarunas daļa, kas attiecās uz lietu.

—    Laiks arī tev iet gulēt,—Jefrosiņja Dmitrijevna, posdamās uz promiešanu, sacīja.

—    Vienīgi te jau iznāk pagulēt, — Anna Maksimovna atzinās. — Mājās neļauj. Tiklīdz viņš ieraudas, tā jāceļas man. Diezgan brēku- līgs. Vai viņai nav īstas mātes rokas . . .

—    Jauniņa vēl.

—    Ne jau tur tā vaina. Man arī to skolā nemācīja. Pati iemā­cījos. Viņai nav laika. Rītos drāž no mājas laukā ar kumosu mutē. Vakarā pārskrējusi, sēstas pie rasējumiem. Bet vīrs visu laiku lido . . .

—    Vai pats nemaz nepalīdz?

—    Pats? Viņš jau neatsakās. Tikai no viņa maz jēgas. Pēdējā laikā sācis vēl dīvaini uzvesties.

— Kā gan? — Jefrosiņja Dmitrijevna pamira. 5ajā mirklī viņa izskatījās pēc lielas auss.

—    Tā kā raksturs būtu mainījies. Agrāk viņam bija viegls raksturs, bet tagad staigā nervozs, norūpējies. Nezin kāpēc aizstiepa pro­duktus no mājām. Nu, aiznesa, un dievs ar viņu. Varēja taču pateikt: paņēmu, redzi, tam un tam. Bet nesaka . . . Man jau būtu vienalga, tikai Klaudija no sakņu veikala pastāstīja: sak, interesējas, ar ko bērnu barot.

—    Mazdēlu, vai?

—    Tur jau tas āķis, ka par mazdēlu nav runa. Andrejiņš no viņa rokas neēd, niķojas. Es nodomāju: viņam būs kāds cits bērns . . . Pēc tam atmetu ar roku. Kur nu viņa gados . . .

Jefrosiņjas Dmitrijevnas acu priekšā atkal uzradās siluets ar zi­lajām adatiņām apkārt. Tagad bija skaidrs — šis siluets atgādināja zēna augumu. Pagrabs bija aizslēgts ar atslēgu. Pagraba saimnieks bija Aleksejs Paličs.

Jefrosiņjai Dmitrijevnai tā vien mēle niezēja visu izstāstīt Annai Maksimovnai. Viņa, protams, tūdaļ mestos uz pagrabu . . . Bet ja nu tur nekā vairs nav? Sieva ar vīru vienmēr izlīgs, bet viņai apmelojums netiks piedots. Tas nozīmē beigas sirsnīgajām sarunām.

—    Met tās domas no galvas laukā, Aņuta,—Jefrosiņja Dmitri­jevna mierināja. — Viņš pa vakariem nolien savā pagrabā. Kopā ar Kuļikovu Borju. Kaut ko meistaro … Ja gribi, es noskaidrošu . . .

—    Nevajag, — Anna Maksimovna nopūtās,—nejaucies. Mums pašiem jātiek galā.

—    Nu, nu,—Jefrosiņja Dmitrijevna piekrita. — Es jau saku… Tu atpūties, es iešu.

Jefrosiņja Dmitrijevna aizgāja. Taču mērs jau bija pārpā­rēm pilns. Tā saturam vajadzēja līt pāri. Un tas lija. Jau nākamajā dienā.

Nākamajā rītā sākās Borisa un Fēliksa nometnes dzīves otrā diena. 5ajā rītā Jefrosiņja Dmitrijevna atveda uz frizētavu savu radinieku.

—    Griez, August Janič, nežēlo — tagad vasara, — Jefrosiņja Dmitrijevna sacīja.—Tikai cekulu uz pieres mums atstāj.

—    Būs cekuls, — Augusts Janovičs solīja, nolaizdams ar elek­trisko mašīnu pa pakausi. — Vai nekut, jaunais cilvēk?

—    Ne-e,—jaunais cilvēks atbildēja,—tikai skaļi dūc.

Jefrosiņja Dmitrijevna nosēdās līdzās brīvajā krēslā.

—    No šī žeņķa kā no izkāmējušas aitas — vilna par kapeiku,— viņa sacīja.—Toties delverības par rubli.

—    Nekas, vilna ataugs. Jauneklim mati labi, mīksti. Ar tādiem viegli strādāt. Gadās, zināt, mati trausli, sausi. Izlaidīsi, piemēram, cauri ķemmi un dabūsi ar strāvu pa nagiem.

—    Kā tas ir — ar strāvu? — Jefrosiņja Dmitrijevna brīnījās.

—    Tādas zilganas dzirkstis.

—    Zilganas, kā adatiņas?

—    Pilnīgi pareizi,—frizieris apstiprināja.—Taisni kā adatiņas. No tā es varu secināt, ka arī jums, Jefrosiņja Dmitrijevna, ir darīšana ar elektrību. Un man pat šķiet, ka zinu — kāda. Neieteicu nevienam valkāt tos kapronus un neilonus. Tie ir, burtiski, piesūcināti ar elek­trību, Es jums teikšu vēl vairāk: jūs pati valkājat sintētiku. Vai man taisnība?

Taču Jefrosiņja Dmitrijevna vairs neklausījās frizierī. Viņas domās mirguļoja zilās adatiņas.

—    August Janič, — viņa uzprasīja, — vai tu pazīsti skolotāju Alekseju Paliču?

—    Kā pats sevi, —frizieris atteica. — Viņam ir kupli mati, ar tā­diem var dzīvot. Mūsdienās tas ir retums, ja kādam cilvēkam viņa gados saglabājas tik kupli mati. Teikšu vēl vairāk . . .

—    Pagaidi, pagaidi . . . Nejauc man galvu. Saki — vai tu šajās dienās neesi bijis pie mums skolā? Vai tevi neieslēdza pagrabā? Vai tu kādam tur neesi griezis matus?

Jautājumi, protams, likās dīvaini, taču cilvēku dīvainības tieši bija Augusta Janoviča otrā specialitāte.

—    Es jums pateikšu vairāk,—viņš atbildēja,—es nešaubos, ka pie jums pagrabā kādam dzen matus. Tikai es tur neesmu bijis. Un ie­slēgts vēl ne tik. Bet kas noticis?

Jefrosiņja Dmitrijevna nespēja ilgāk valdīties. Augusts Janovičs arvien viņā bija modinājis uzticību. Un ne jau viņā vienā. Frizierim, ja tas ir labs frizieris, jāprot ne tikai griezt matus, bet arī klausī­ties. Augusts Janovičs bija labs frizieris. Jefrosiņja Dmitrijevna iz­stāstīja viņam, ko redzējusi tumšajā pagrabā un ko uzzinājusi vakar slimnīcā.

—    Saņemiet savu jaunekli, — Augusts Janovičs sacīja, uzklausījis viņu līdz galam. — No jums piecdesmit kapeikas.

—    Un vairāk tu neko neteiksi?

—    Ko te lai saka?—frizieris vienaldzīgi atbildēja.—Tas, ko jūs stāstījāt vispirms, jums gluži vienkārši būs licies. Pateikšu vai­rāk: jūs tajā dienā bijāt stipri nogurusi. Kas attiecas uz produktiem un godājamās Klaudijas Petrovnas sniegtajām ziņām, tad, no vienas puses, tā nav mana darīšana, bet, no otras puses, Klaudijai Petrovnai reizēm gadās pārspīlēt.

—    Mēle Klāvai iet kā kulstīkla, to tu pareizi saki, — Jefrosiņja

Dmitrijevna piekrita. — Nogurstu arī — otrā rītā kājas neklausa. Viena pati pa visu skolu. Tātad tu apgalvo, ka izlicies?

—    Droši. Kā saka — noziegums, kas nav noticis.

—    Lai tā būtu,—Jefrosiņja Dmitrijevna nopūtās, sajutusi atvieg­lojumu. Par vienu rūpi viņai tagad bija mazāk.

So rūpi Augusts Janovičs ar prieku uzņēmās pats. Viņš juta, ka briest patīkams darbiņš.

Augusts Janovičs paņēma tīru kases norēķina formu un otrā pusē uzvilka četrus apļus. Lielajā aplī viņš iezīmēja burtus «A. P.», pārējos trijos ierakstīja: «Pr. n.» (produktu nozušana), «Sv. p.?» (svešinieks pagrabā?) un «B. K. — līdzd.?» (Boriss Kuļikovs — līdzdalībnieks?). Pēc tam ar līnijām trīs mazie aplīši tika savienoti ar lielo. Sākumam sanāca tīri labi: uzreiz trīs līnijas veda pie Alekseja Paliča. Galvenā figūra it kā noskaidrojās.

Padomājis frizieris apli «Pr. n.» ar punktētu līniju savienoja ar apli «Sv. p.?». Līdz ar to, kaut arī zem jautājuma zīmes, aplis «Sv. p.?» saistījās ar pārējiem abiem apļiem. Nelabojamais detektīvs Augusts Janovičs iekšēji juta, ka viss grozās ap šo «Sv. p.?». Ja viņa nav, tad nav arī noslēpuma. Taču sākt ar absolūti nezināmu lielumu bija bezjē­dzīgi. Nebija ne grāmatas, ne pēdējās nodaļas. So nodaļu vēl vaja­dzēja sacerēt.

Loģika teica priekšā, ka jāsāk ar Alekseju Paliču.

Vispār jāteic, ka frizieris īpaši nesteidzās. Laika viņam bija diez­gan. Taču tajā dienā notikumi paši steidzināja cits citu.

Stundas divas pēc Jefrosiņjas Dmitrijevnas aiziešanas frizētavā iegriezās angļu valodas skolotāja. Jebkurā citā dienā Augusts Jano­vičs būtu viņai ieveidojis matus un mierīgu sirdi palaidis viņu mājās. Taču kopš šīs dienas viss, kas bija saistīts ar Alekseju Paliču, frizie­rim kļuva sevišķi svarīgs.

—    Jeļena Sergejevna,—frizieris laipni sacīja, — jums kā vecai klientei es izdarīšu visu iespējamo. Teikšu pat vairāk — arī neies­pējamo.

Skolotāja piedraudēja viņam ar pirkstu.

—    Jūs, August Janovič, gribējāt teikt — pastāvīgai, nevis vecai klientei.

—    Kundze,—frizieris iepleta rokas, — lai nu kurš par to at­ļautos runāt. Atliek man jūs padarīt par divdesmit gadiem jaunāku — un jūs pārvērtīsieties par zīdaini.

Savos piecdesmit gados Jeļena Sergejevna, protams, zināja, ko vērti ir šādi komplimenti. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka viņai vaja­dzētu šos komplimentus apstrīdēt.

—    August Janovič, — Jeļena Sergejevna sacīja, — šodien es pie­ņēmu eksāmenus. Pie mums bija atbraukusi inspektore no pilsētas. Viņai gan bija frizūra … Es taisni ievēroju — lai arī kā viņa grozītu galvu, mati ikreiz krita īstajā vietā. Kā jūs domājat, vai es tādu va­rētu valkāt?

—    Sasons,—frizieris atbildēja. — Skaidrs, ka varat. Sī frizūra piestāv absolūti visiem. Tiesa gan, tā nav minēta mūsu cenrādī . . . Taču jūsu dēļ . . . Nāksies kādu pusotru stundiņu pasēdēt. Lūdzu jūs, negarlaikojieties! Pastāstiet kaut ko . . .

—    Ko lai stāsta? Jūs jau tā visu zināt.

—    Kur nu visu. Pastāstiet, piemēram, par . . . nolieciet galvu . . . par savu skolu . . . par saviem audzēkņiem . . . lūdzu, nekustieties — man rokās ir šķēres . . . par saviem kolēģiem . . .

—    Ko nu par skolu … — Jeļena Sergejevna nopūtās. — Ar katru gadu paliek grūtāk. Gan mums, gan skolēniem. Man rādās, ka mūsu laikā mācīties bija daudz vieglāk.

—    Mūsu laikos mums pietika laika «čižikiem», es nemaz nerunāju par «kazakiem un laupītājiem», — Augusts Janovičs sacīja. — Mūs­dienu skola—klusais vājprāts. Mums ir nevis bērni, bet akadē­miķi.

—    Tas ir no vienas puses. Bet no otras — nevienam skolotājam nav simtprocentīgas sekmības.

—    Pat Aleksejam Paličam?—frizieris nevainīgi apjautājās.

—    Aleksejam Paličam? — Jeļena Sergejevna atkārtoja. — Nezinu, sen neesmu viņu satikusi.

—    Es arī. Ka tik nebūs saslimis?

—    Nedomāju vis. Neesmu dzirdējusi . . . Kaut gan es maldos — nupat nesen redzēju viņu veikalā.

—    Interesanti, ko gan var nopirkt Kuļeminskas veikalos? — frizie­ris ironiski vaicāja. — Cerams, ka ne sarkanos ikrus?

—    Nē. Es viņu satiku rūpniecības preču veikalā. Vecajā Starp- stacijā.

—    Varu iedomāties, kādas preces ir Vecajā Starpstacijā! — Au­gusts Janovičs joprojām spēlēja. — Cerams, ka aitādas puskažoku tur nav? Tādā gadījumā — atvainojiet, es jūs pametu un traucos turp.

—    Neuzminējāt. — Jeļena Sergejevna smaidīja. — Bet — tuvu. Viņš nopirka lielisku džinsu kostīmu.

—    Lielisku džinsu kostīmu, — Augusts Janovičs it kā sevī nopur­pināja. — Vecajā Starpstacijā . . . Zinu jau, zinu, sešdesmito lielumu, piekto augumu. Lūdzu, nesakiet man neko. Es zinu Veco Starpstaciju. Divus gadus tur nostrādāju.

—    Jūs šodien esat tik skeptisks, August Janovič. Ļoti jauku zēnu kostīmu. Četrdesmit otro lielumu. Es savam jaunākajam dēlam nopirku taisni tādu pašu.

—    Kā lai nebūtu skeptisks, — Augusts Janovičs joprojām pur­pināja. — Cilvēkiem izdodas nopirkt džinsu kostīmus, cilvēkiem veicas. Viens nopērk jaunākajam dēlam, otrs … — Un Augusts Jano­vičs sastinga paceltām šķērēm, gaidīdams, ka viņam tiks pateikts priekšā.

—    Es nezinu, kam viņš pirka, — Jeļena Sergejevna sacīja. — Viņa ģimenē pusaudžu tā kā nebūtu. Varbūt viņš nopirka priekšdienām . . .

—    Tagad ir moderni pirkt priekšdienām,—frizieris jautri iz­meta. — Viens otrs pat frizūras nopērk priekšdienām. Es domāju — parūkas. Kaut gan tas nav svarīgi. Paraugieties spogulī, Jeļena Ser­gejevna. Paraugieties — kā sanāk?

Kliente un frizieris vēl runājās vairāk nekā pusstundu, taču tā­lākajai sarunai vairs nav nozīmes. Džinsu kostīms bija svarīgākais pierādījums, kas bija iekritis Augusta Janoviča krātuvītē. Aplī «Sv. p.?» jautājuma zīme tika nosvītrota: par noslēpumainā pusaudža esamību tagad nebija ne mazāko šaubu.

Taču nemiera pilnajam večukam ar to nepietika.

Pabeidzis maiņu, Augusts Janovičs devās veikalu apgaitā. Viņš saprata, ka Aleksejs Paličs nevar braukt pēc katra pirkuma uz Veco Starpstaciju. Kaut kur vajadzēja parādīties vēl kādam pavedienam.

Saimniecības preču veikalā pie letes drūzmējās pircēji — un tāpēc bija nepieciešama piesardzība.

Augusts Janovičs ilgi grozīja rokās cirvja kātu. Beidzot pircēju kļuva mazāk.

—    Jums ir labi cirvja kāti — no bērza, — viņš pusbalsī iemi­nējās pārdevējam.

—    Mums viss ir labs.

—    Man ieteica pirkt taisni pie jums. Vai zināt, kas? Aleksejs Muhins, skolotājs,—frizieris sacīja ar velnišķīgu viltību.

—    Nu,—vienaldzīgi norūca pārdevējs,—vai ņemsiet?

—    Esmu tikai piemirsis, kad tas bija. Aleksejs Paličs bija pie jums ienācis, liekas . . .

—    Mēs pircējiem dokumentus neprasām. Ņemsiet?

Skaidri varēja redzēt, ka pārdevējs nav kuļeminskietis. Augusts Janovičs samaksāja četrdesmit kapeikas, izgāja no veikala un iesvieda cirvja kātu grāvī.

Pārtikas kioskā, piena un gaļas veikalā nekas jauns neatklājās. Toties rūpniecības preču veikalā necerēti paveicās.

Augusts Janovičs jau bija zaudējis cerības un tāpēc jautāja parupji un tieši:

—    Vai Aleksejs Paličs pie jums nav rādījies?

Pārdevēja pie Augusta Janoviča grieza matus, tāpēc atbildēja tieši, taču ne parupji:

—    Šodien ne. Pirms dažām dienām gan bija iegriezies.

—    Jā, jā . . . — frizieris «atcerējās». — Viņš man stāstīja — meklē­jis puikam zābakus.

—    Par zābakiem nezinu, viņš nopirka kedas.

—    Tās viņš sev, — Augusts Janovičs nevērīgi paskaidroja. — Mums ar viņu vienāds izmērs — četrdesmit pirmais.

—    Trīsdesmit septītais, — pārdevēja precizēja. — Četrdesmit pirmā mums kopš Jaungada nav bijis.

Augusts Janovičs izgāja no veikala palēkdamies. Viss centrējās vienā punktā — kā uz globusa.

Iepretī veikalam atradās krājkase. Augusts Janovičs nebija domājis tajā iet. Taču tad viņam iešāvās prātā, ka džinsu kostīms, kedas un, protams, vēl šis tas maksā naudu. Un ne jau tik maz naudas, ka varētu paklusām atlikt no algas. No krājgrāmatiņas arī diezin ko nepaņemsi: sieva uzzinās. Bet ja nu Aleksejam Paličam bijusi bezizejas situācija?

—    Suročka, — frizieris, kustinādams ūsiņas, laipni sacīja, — vai Aleksejs Paličs nav noņēmis no savas grāmatiņas n-to summu, lai man palienētu? Viņš solīja, bet nezin kāpēc nerādās. Es savukārt neiedrošinos viņam atgādināt. Ja nav ņēmis, es palienēšu citur.

—    Mums, August Janovič, noguldījuma noslēpums tiek sargāts ar likumu, — Suročka koķeti paziņoja. — Jūs uzdodat neiespējamu jautājumu.

Kasiere bija nonākusi samērā sarežģītā situācijā: no vienas puses — viņa kādreiz bija pie Alekseja Paliča mācījusies, no ot­ras — valkāja Augusta Janoviča sasonu.

—    Es jūs saprotu,—frizieris nopūtās. — Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī man reizēm nākas pārkāpt instrukcijas. Piemēram, veidot frizūras, kuru nav cenrādī . . .

Suročka arī nopūtās. Mājiens bija pietiekami skaidrs. Augusts Janovičs neiedrošinājās uzplīties, tikai vēlreiz nopūtās. Un atkal Su­ročka viņam atbildēja ar līdzcietīgu nopūtu. Kad stikla nožogo­jums no abpusējām nopūtām bija nedaudz aizmiglojies, Suročka izlēma:

—    Es jums pateikšu, ir ņēmis vai nav, bet neteikšu, cik daudz. — Suročka izvilka no kartotēkas Alekseja Paliča rēķinu un iesmējās. — Es pat varu pateikt, cik. Pēdējā pusotra gada laikā Alekseja Paliča rēķins nav mainījies. Uz tā ir viens rublis un divdesmit divas kapeikas.

—    Pateicos jums, Suročka. Acīmredzot nauda viņam glabājas mājās. Es gaidīšu. Vienmēr priecājos jūs redzēt savā krēslā.

Frizieris devās uz izeju un nodrebēja, kad viņam mugurā ietriecās papildu informācijas bulta.

—    Pirms divām dienām viņš iemaksāja naudu. Nevis uz grā­matiņas, bet sporta nometnes rēķina.

—    Tas vairs nav svarīgi, — Augusts Janovičs sacīja. — Uz re­dzēšanos, Suročka.

Augusts Janovičs bija vientuļnieks. Mājās viņu neviens negai­dīja. Neviens neredzēja, kā nemiera pilnais večuks pulksten divos naktī velk uz kases norēķina formām apļus un līnijas. Citas līnijas bija taisnas un nepārtrauktas, citas — līkumotas un punktētas. Viss kopā līdzinājās zirnekļa tīklam, kura centrā zirnekļa vietā atradās aplis ar burtiem «A. P.».

Tāds, lūk, karuselis sagriezās Kuļeminskā, pateicoties nemiera pilnajam Augustam Janovičam, taču atšķirībā no īsta karuseļa tas pagaidām griezās bez mūzikas.

Nekas, drīz būs arī mūzika . . .■

ASTOTĀ DIENA Vēl viens pārbaudījums

Ritēja trešā diena, kopš Fēlikss dzīvoja sporta nometnē.

Fēlikss un Boriss bija sastopami vienīgi divatā. No tā varēja noprast, ka viņi ir lieli draugi. Tie, kas atcerējās notikumu ar ziepju burbuļiem un redzēja Fēliksa uzbrukumu Degtjarjovam, Fēliksu pat uzskatīja par galveno. Taču viņu sabiedrībā neviens ielauzties ne­centās. Abi turējās malā—tas bija redzams.

Vienīgi Boriss ievēroja, kā Fēlikss pārvēršas. Viņā norisinājās kāds neredzams process. Viņš pakļāvās Borisam un tomēr jau tiecās pēc patstāvības. Viņš nojauta, ka ne jau ar Borisu iesākas pasaule un ne ar Borisu tā beidzas. Viņu arvien vairāk interesēja pārējie nometnes biedri, it īpaši meitenes.

Taču dzīves pieredze Fēliksam bija pārāk niecīga. Aizraujošus notikumus viņš nezināja, bet burbuļus pūst viņam tika aizliegts. Viņš nezināja, kā vēl var sasmīdināt meitenes, un tāpēc, aizmirsis ēdienu, cītīgi vēroja viņas pie galda, neko neteikdams.

Meitenes, pats par sevi saprotams, to visu manīja. Meitenēm pat reizēm, par spīti viņu rūdījumam, sametās mazliet neērti. Sī zēna skatiens kliedza par . . . Kaut gan meitenēm nebija jāmin, par ko mēdz kliegt zēnu skatieni, viņas to zināja pavisam skaidri.

Trešajā dienā meitenes saprata, ka Fēlikss viņas ar kaut ko pie­saista. Nebūt ne tajā nozīmē, kā citkārt varētu nodomāt. Viņas redzēja, ka Fēlikss atšķiras no pārējiem, taču nespēja apjaust, ar ko īsti. Fēlikss viņas interesēja kā rēbuss.

Starp citu, kad pie mums, uz Zemes, meitenes sāk minēt šādus rēbusus, tad līdz tai pašai nozīmei pārāk tālu nemaz nav.

Tomēr viena lieta — interesēties, cita — kā izrādīt interesi.

Meitenes pret Fēliksu izturējās nievājoši.

—    Ko blenz uz mani? — meitene ar bizītēm uzklupa Fēliksam. — Man pat zupa kaklā iestrēga. Vai nevari skatīties uz citu pusi?

—    Varu, — Fēlikss atbildēja. — Bet man gribas skatīties uz jums.

Tā arī bija viena no galvenajām Fēliksa dīvainībām: to, ko

normāli cilvēki parasti cenšas noslēpt, viņš klāja vaļā tieši. Ir, protams, cilvēki, kas māk jokot ar nopietnu seju. Taču Fēlikss runāja patiesību.

Tas bija pilnīgi skaidrs. Nevarētu teikt, ka meitenes būtu sajūsmā par tādu tiešumu. Sacīsim tā: nepatīkami viņām arī tas nebija.

Meitene ar garajiem matiem nebija tik skaista kā viņas draudzene. Tāpēc dzīve viņai bija iemācījusi domāt nedaudz ātrāk. Viņa pirmā aptvēra, ka Fēlikss ir spējīgs izšaut ne to vien. Viņa atskārta, ka par tēmu, kurš kuram vairāk patīk, Fēliksam nedrīkst uzdot tiešus jautājumus. Bez tam viņa pirmā apzinājās savu varu.

—    Ēd, —« viņa skubināja, — un netraucē mūs.

Fēlikss paklausīgi ķērās pie ēdiena. Taču ne uz ilgu laiku. Arī klusējošs Fēlikss meitenes nezin kāpēc neapmierināja.

—    Vai tavs draugs vienmēr ir tik nerunīgs? — meitene ar garajiem matiem vaicāja Borisam. To darīdama, viņa uz Fēliksu neskatījās.

—    Vienmēr, — Boriss strupi atbildēja.

—    Kāpēc?

—    Kāda tev daļa?

Meitenes pie rupjībām nebija radušas. Turklāt viņas prata sevi aiz­stāvēt.

—    Liec tu viņu mierā, —meitene ar bizītēm sacīja. — Vai tad tu neredzi, ka viņš ir no laukiem?

—    Varbūt tu esi no pašas Maskavas? — Boriss atcirta. Viņš sa­prata, ka prātīgāk būtu gan klusēt. Taču arī kuļeminskiešiem ir sava patmīlība. Bez tam šīs meitenes Borisam nepatika jau no sākta gala, jo viņas gluži vai izstaroja savu sportisko meistarību.

—    Mēs neesam no Maskavas, — Boriss saņēma atbildē. — Uz Maskavu mēs brauksim tikai jūlijā, uz PSRS meistarsacīkstēm.

—    Uzmanies, ka neieņem netīšām pirmo vietu, — Boriss ļauni ņirgājās.

—    Kur nu pirmo, — viņam tika pavēstīts ar tādu pieticību, ka zēns bija gatavs meitenei vieglītiņām iespert ar kāju pa viņas sportisko ceļgalu. —Ja nu vienīgi trešo, ļaunākā gadījumā otro . . .

Meitenes nezināja, par ko Boriss ir noraizējies. Kopš pirmās sastapšanās pie galda viņš šķita viņām drūms un nerunīgs. Tādi puiši meitenes neinteresēja. Vārdi «PSRS meistarsacīkstēs» un «otrā vieta» bija adresēti Fēliksam. Taču Fēliksu viņām neizdevās satriekt pilnīgi saprotama iemesla dēļ. Fēlikss joprojām klusēja. Tas jau izskatī­jās pēc apvainojuma.

—    Ejam, Toma, — meitene ar bizītēm aicināja. — Vispār derētu pārsēsties pie cita galdiņa … Kā tev liekas?

—    Varētu pārsēsties … — draudzene, stiepdama vārdus un likdama Fēliksam apjēgt to drausmīgo nozīmi, izteica savu piekrišanu.

Fēlikss apjēdza.

—    Nevajag pārsēsties, — viņš izdvesa.

Izbīlis tika ievērots ar manāmu labpatiku. Meitenes pat nebija gaidījušas tik ātru uzvaru. Starp citu, kāpēc viņām šī uzvara bija vajadzīga, viņas pašas nezināja. Vienkārši — uzvara uzvaras pēc. Un meitenes bija riskējušas: pat ļoti sportiskām meitenēm neļauj mainīt galdiņus bez iemesla. Kas notiktu, ja viņām nebūtu lūgts palikt?

Meitenēm ar to šķita par maz. Viņas vēlējās arī Borisam piežmiegt asti. Boriss pats viņām nebija vairāk vajadzīgs kā krēsls, uz kura viņš sēdēja. Taču meitenes bija pieradušas nonākt pirmās pie finiša ikvienā skrējienā.

—    Varētu arī nepārsēsties … — meitene ar garajiem matiem izmeta. — Mums tikai bail, ka neesam apnikušas tavam draugam, — Toma piebilda. — Vai ne, Ira?

—    Jā, — Ira apstiprināja. — Man no viņa briesmīgi bail.

Meitenes lieliski saprata viena otru. Bez iepriekšējas norunas

viņas spēlēja teātri, ko varētu nosaukt par «bezkauņas savaldīšanu». Fēlikss visu ņēma par pilnu.

—    Meitenes nevar apnikt, — viņš noteiktā balsī sacīja. — Meite­nes ir labākas par visiem.

—    Pat labākas par tavu draugu?

—    Par manu draugu? — Fēlikss kļuva svārstīgs. — Es nezinu . . . Borja droši vien zina. Borja, vai viņas ir labākas par tevi?

Piekāpties Borisam negribējās. Un tomēr viņš saprata, ka ir tikai viena iespēja, kā pārtraukt izrādi: atbildēt to, ko meitenes gaida.

—    Viņas ir labākas, — Boriss sacīja. — Viņas ir gudrākas. Viņas ir pat resnākas.

Meitenes bija apmierinātas. Viņām vienīgi nepatika piezīme par resnumu. Taču Fēlikss savā tieksmē pēc taisnības tūliņ steidzās pa­skaidrot Borisam, ka meitenes ir resnākas, tikai kopā ņemot; atsevišķi viņas ir daudz tievākas par Borisu.

Līdz ar to meitenes likās mierā. Viņas aizgāja prom gandarītas. Boriss uzbruka Fēliksam.

—    Vai es tev esmu sacījis, ka meitenes ir labākas par visiem?

—    Tu neesi sacījis. Es pats tā domāju. Tu man no rīta teici:

domā vairāk pats. Es sāku domāt pats un aptvēru, ka saprotu vairāk, nekā tu man stāsti.

—    Domā, kas tev ienāk prātā. Tikai viss nav obligāti balsī jā­stāsta. Viņas par mani smejas, un tu viņām piebalso.

—    Viņas nesmējās, viņas pat nepasmaidīja.

—    Kad smejas, nav obligāti jārāda zobi. Var runāt vienu un domāt kaut ko citu.

—    Ko tad viņas domāja, kad runāja? — Fēlikss vaicāja,

—    To tu ej un viņām uzprasi.

—    Tūlīt iešu. — Fēlikss labprāt piecēlās no krēsla, taču Boriss viņu parāva aiz rokas.

—    Sēdi! Kad es teicu «ej un viņām uzprasi», es nemaz ne­gribēju, lai tu ietu un prasītu. Es gribēju teikt, ka nezinu, ko viņas domāja.

—    Kāpēc tu uzreiz tā neteici?

—    Es jau tev paskaidroju: ne vienmēr runā to, ko domā.

—    Bet kas ir svarīgāk? — Fēlikss vaicāja.

Jautājums, ko Fēlikss uzdeva, nemaz nebija tik muļķīgs. Pats sev Boriss nekad to nebija pajautājis.

—    Laikam svarīgāks ir tas, ko domā … — Boriss nepārliecināti sacīja. — Un tomēr — visu runāt nedrīkst. Ja visi zinās, ko citi domā, tad . . ,

Boriss aprāvās. Fēlikss gaidīja.

—   … tad . . . gluži vienkārši būs šausmas! Tad nedrīkstēs ielaisties sarunā ne ar vienu muļķi! Uzreiz vajadzēs pateikt, ka viņš ir muļķis!

—    Kāpēc tad ar tādu vispār jārunā?

—    Arī taisnība … — Boriss sāka šaubīties. — It kā nemaz nebūtu iemesla. Paklausies, Fēliks, — vai tev nav kādi vieglāki jautājumi?

—    Pagaidām nav, — Fēlikss sacīja. — Tagad es saprotu: meitenēm tu neteici to, ko domāji. Tu neuzskati, ka viņas ir gudrākas, labākas un resnākas.

—    Bet viņām no manis itin nemaz nav bail, kaut arī sacīja . . .

—    Tas viss nav saprotami, — Fēlikss teica.—Tomēr es domāšu un gan jau sapratīšu. Es vienmēr runāju to, ko domāju. Man jāzina, vai tas ir labi vai slikti.

—    Kad uzzināsi, pasaki arī man. — Boriss pasmaidīja. — Tas būtu lieliski, ja tu šajā jautājumā varētu tikt skaidrībā.

Iedams laukā no ēdnīcas, Boriss nolēma, ka nebūtu nemaz tik briesmīgi, ja Fēliksam tiktu dota lielāka patstāvība. Pastāstīt par savu kosmisko izcelšanos viņš nevarēja, jo pats par to nekā nezināja. Toties viņa ērmīgie jautājumi un aizrādījumi neliecināja ne par ko citu kā vienīgi par šī zēna dīvainību, sak, cilvēks ar nelielu «no­virzi», nekas vairāk.

Pēc pusdienām Fēlikss nozuda.

Boriss bija atstājis viņu uz dažām minūtēm vienu. Viņš aizskrēja līdz pastkastītei — iemest vēstuli Aleksejam Paličam. Kad viņš at­griezās, Fēliksa vairs nebija.

Boriss izskraidīja visu nometni: futbola laukumā zēni spēlēja, taču bez Fēliksa; stadionā — tukšums; basketbola un gorodku laukumā — visi, ko vien vēlies, tikai ne Fēlikss; guļamistabā, ēdnīcā, vingrošanas zālē — tāpat ne miņas no viņa . . .

Boriss jau nodomāja, ka Fēlikss būs «atsaukts», un viņam piepeši sametās neomulīgi.

Kamēr Fēlikss grozījās blakus, visu laiku vajadzēja būt nomodā un gaidīt nepatikšanas. Tagad viņa nav, un kaut kas likās nozudis līdz ar viņu. Varbūt šī sajūta radās tāpēc, ka Boriss vēl mūžā nebija saticis cilvēku, ko varētu saukt par draugu.

Boriss uzsāka meklējumu otro apli . . .

Fēliksam nekas briesmīgs nebija lēcies. Viņu bija pievākuši bibliotekāre Lilija Nikolajevna jeb vienkārši Lilija. Šorīt ēdnīcā viņa bija paziņojusi, ka pēcpusdienā klubā tiek aicināti interesenti, kas vēlas piedalīties pašdarbībā. Laiks bija lielisks, brīvdienas nupat kā sākušās, un nevienam negribējās kaut ko mācīties. Pa ziemu jau visi bija mācījušies līdz nelabumam.

Neviens nebija atnācis. Kluba vadītājs nervozēja. Jau kopš paša rīta viņu bija pārņēmis radošs noskaņojums — viņam nekavējoties gribējās radīt mākslu. Viņš sūtīja Liliju meklēt aktierus. Lilija centās, tomēr nevienu neizdevās savaņģot, izņemot Fēliksu. Fēlikss piekrita uzreiz. No Lilijas vārdiem viņš ne gluži visu saprata, taču viņam ausīs iekrita vārds «spēle».

Kluba vadītāju sauca par Marku Morkovkinu. Tā vismaz viņu sauca viņa māte. Mākslas pasaulē viņš bija pazīstams ar citu, skanī­gāku vārdu: Venjamins Venjaminovs, toties draugu vidū — vienkārši

Ven-Vens. Kuļeminskas Kulturas pilī viņš vadīja vokāli instrumentālo ansambli, kas izpildīja slaveno dziesmu:

«Es eju pie tevis, vis-vis-vis, Tu nāc pie manis, nis-nis-nis . . .».

Mūziku un vārdus bija sacerējis pats Ven-Vens, no kā top redzams, ka viņš bija komponists un dzejnieks.

Kuļeminskā Ven-Vens bija pazīstams cilvēks. Taču viņam bija, tā teikt, vakara slava. Tie, kas apmeklēja viņa ansambļa koncertus, sapņoja kaut reizi viņam paspiest roku. «Dienas» kuļeminskieši viņu ne­pazina. Viņš tīkoja pēc vispārējas atzinības. Tāpēc Ven-Vens nolēma nodibināt teātri, kaut arī necilu, piemēram, bērnu teātri.

Viņš izlasīja dažas bērnu grāmatas un lugas. Tās likās pārāk primitīvas. Radās iespaids, ka šos darbus būtu rakstījuši cilvēki bērna prātā: ko, tā sacīt, redz, to, tā sacīt, raksta. Tas nešķita šodienīgi. Ven-Vens nebija nekāds puika, viņš zināja: modernā lugā jēga jāslēpj tik dziļi, lai neviens skatītājs nespētu pie tās nonākt ar pirmo piegājienu. Ja, piemēram, uz skatuves parādās zaķis un saka, ka sapnī redzējis vilku, tas nozīmē, ka zaķim gribas kļūt par lāci.

Ven-Vens pats uzrakstīja lugu, ar kuras palīdzību gatavojās sagriezt kājām gaisā bērnu teātri. Ven-Vens nenojauta, ka pieļauj parastu kļūdu, kas iesācējiem ģēnijiem ir raksturīga — pirmām kārtām viņi mēģina kaut ko sagriezt kājām gaisā. Visa pasaule viņiem rādās stāvam otrādi. Un viņi nemana, ka tas ir tāpēc, ka paši vēl pagaidām stāv kājām gaisā.

Lugu Ven-Vens uzrakstīja ar vieglu roku trijās nedēļās. Viņš dega nepacietībā to iestudēt. Taču vasarā Kuļeminskas skatītāji bija iz­klīduši pa nometnēm, un Ven-Vens dzinās pakaļ skatītājiem.

—    Tas ir viss? — Ven-Vens jautāja, kad skatītāju zālē ienāca Lilija un Fēlikss.

—    Ko es varu darīt? — Lilija vainīgi taisnojās. — Viņi negrib. Neiešu raut katru aiz rokas.

—    Iegaumē, Lilija, — Ven-Vens bargi pamācīja, — mākslas pa­saulē aiz apkakles neviens netiek vilkts. Tur ir mana kļūda — ne­vajadzēja braukt uz sporta nometni. Parastajā nometnē no gribētā­jiem nevaretu atkauties. Taču šī ir vienīga skatuve, kurai jumts pāri . . .

Ven-Vens ar skeptisku skatienu nopētīja Fēliksu. Jau no rīta viņš bija noskaņojies uz kupli apmeklētu mēģinājumu, uz lomu dalīšanu, uz talantu atklāšanu, uz savas lugas lasīšanu, uz savām gudrajām un precīzajām režisora piezīmēm. Domās bērni viņam jau sajūsmināti jautāja, kas ir šīs lugas autors, bet viņš — tāpat domās — kautrīgi neko neatbildēja, un bērni visu uzzināja no Lilijas.

Tagad Ven-Venam pretī stāvēja izstīdzējis puišelis džinsu kostīmā. Tiesa gan, viņš Ven-Venā raudzījās ar cieņu, un tas bija patīkami.

—    Panāc pie manis, — Ven-Vens sacīja.

Fēlikss piegāja un apstājās pie estrādes, lūkodamies no apakšas uz augšu Ven-Venā un gudrodams, ko šis treneris ar viņu iesāks.

—    Vai tu kādreiz esi spēlējis? — Ven-Vens skatījās uz Fēliksu vērīgi, caururbjoši, ar draudzīgu bardzību, apslēptu siltumu. No tāda skatiena nav iespējams neko noslēpt.

Te jāpiezīmē, ka tobrīd Ven-Vens jau sāka mēģināt. Tagad viņš sevi iztēlojās gluži cita teātra telpās. Viņš mēģināja savu nākotni.

—    Esmu spēlējis, — Fēlikss sacīja. — Un tu?

—    Ko tu man esi atvedusi, nelaimīgā? — Ven-Vens vaicāja, ne­skatīdamies uz Liliju.

Lilija satraucās. Viņa pieskrēja pie Fēliksa un parāva puišeli aiz rokas.

—    Puisīt, vai tu esi aizmirsis, ka pieaugušie jāuzrunā ar «jūs»?

—    Es nezināju, ka viņš ir pieaudzis, — Fēlikss sacīja, — turpmāk es teikšu «jūs».

Ven-Venam bija divdesmit trīs gadi, viņš izskatījās jaunāks par saviem gadiem, un tas bija mazliet nepatīkami.

—    Prom, — Ven-Vens sacīja, nepaceļot balsi.

Fēliksam šis vārds jau bija zināms. Klusēdams viņš devās uz durvīm. Zēna paklausība režisoram iepatikās.

—    Apstājies! — Ven-Vens pavēlēja. — Panāc šurp!

Fēlikss atkal pienāca pie estrādes.

—    Ko tu esi spēlējis?

Fēlikss nezināja, ka pasaulē pastāv teātris. Vārds «spēlēt» viņam saistījās vienīgi ar spēli un nevis ar lomu, ko Ven-Vens šajā gadījumā bija domājis.

—    Es esmu spēlējis futbolu, — Fēlikss sacīja.

—     Humors? — Ven-Vens vaicāja, šūpodamies no purngala uz papēža un atpakaļ. — Humors—tā ir laba lieta. Protams, ja ir dziļi noslēpts . . . Kāp augšā, paņem to krēslu, sēdies un klausies. Lilij, tu arī panāc tuvāk.

Fēlikss paklausīgi izpildīja režisora norādījumu. Ven-Vens iz­vilka no džinsu aizmugures kabatas rullītī sarullētu burtnīcu, apsēdās un sacīja Fēliksam:

—     Klausies uzmanīgi. Replikas būs vēlāk. Es nolasīšu nelielu fragmentu, un tu pacenties iejusties varoņu ādā. Par ko viņi domā? Ko viņi grib? Nekas vairāk pagaidām no tevis netiek prasīts. Lilij, tu arī pacenties reaģēt!

—    Klausos, Ven-Ven, — Lilija atsaucās un padevīgi sastinga līdzās Fēliksam.

Lilijai bija apritējuši astoņpadsmit gadi. Visdiženākais aktieris, ko viņa bija redzējusi nevis televizorā, bet dzīvu, bija Ven-Vens. Lilija bija iemīlējusies.

—    Tātad, — Ven-Vens teica, — šajā fragmentā darbojas tikai trīs personas. Kā tās sauc un viss pārējais būs noprotams no teksta.

Un Ven-Vens, pārlicis kāju pār kāju, sāka lasīt:

— «Neliels mūsdienu pagalms pie liela mūsdienu četrpadsmitstāvu nama. Darbība norisinās pa vertikāli. No kaut kurienes skan mūzika. Iespējams, ka tiek spēlēts Ravēla «Bolero». Iespējams arī, ka ne. Visticamāk tomēr, ka «Bolero». Jā, liekas, «Bolero». Kā tad.

Kola Zvaigznīte (pabāž galvu no trīspadsmitā stāva loga).

Ei, kas tur ir?

Oļa Sērdienīte (no otrā stāva loga). Putni, putni, nelidojiet garām!

Poļa Zagatiņa (dzied liftā). Ta-ra-ri-ra-ra, ta-ra-ri-ra-ra.

Kola Zvaigznīte. Vai tiešām tur neviena nav?

Oļa Sērdienīte. Saulīte, saulīte, neslēpies aiz pamales!

Poļa jau ir pirmajā stāvā. Klusēdama iznāk no lifta. Viņai rokās slidas.

Kola Zvaigznīte. Tātad neviena nav. Tātad man atkal izlicies. (Lec no palodzes lejā.)»

Ven-Vens beidza lasīt un vērīgi nopētīja klausītājus.

—    Nu? — viņš vaicāja.

Fēlikss klusēja. Lilija viegli nosarka. Viņai ļoti gribējās pateikt autoram ko patīkamu, taču viņa nezināja, ko īsti vajag slavēt.

—    Vai noskaņa ainā ir dota?

—    Dota! — Lilija nopriecājās par priekšā pateikšanu. — Pat daudz noskaņu! Ļoti daudz!

—    Galvenais te ir noskaņa, — Ven-Vens sacīja. — Kāpēc tad Oļa uzrunā putnus?

—    Viņa grib tos pabarot, — Lilija minēja.

—    Tas nav galvenais, — Ven Vens sadrūma. — Var barot, un var arī nebarot. Var vispār nekādu putnu nebūt. Olai ģimenē notikusi traģēdija. Aizgājis tētis. Pēc tam no viņas aizgājusi mamma. Palikusi viena vienīga vecmāmiņa, un arī tā ir kurla. Oļa ir mežonīgi vientuļa, viņai nav ar ko parunāties. Tas nepārprotami izriet no teksta. Viņa ir nonākusi izmisumā, viņa ir gatava sarunāties ar ikvienu, kas pagadī- tos, kaut ar putniem, kaut ar sauli. Lūk, kāpēc viņa piesauc putnus.

—    Bet kur aizgājis tētis un mamma? — Lilija vaicāja.

—    Tas nav galvenais, — Ven-Vens sacīja jau nedaudz aizkaitināts. — Nu, kaut vai uz kino. Kāda starpība? Svarīgi, ka visi šie bērni ir šausmīgi vientuļi. Viņus šķir moderno jaunbūvju stāvi. Viņi meklē cits citu un nespēj atrast. Tā ir pasaule bez draugiem. Kola grib ar kādu dalīties savos priekos — viņš šodien saņēmis trīs piecniekus. Taču arī viņš ir neizsakāmi vientuļš. Viņu neviens nedzird. Katrs ir ieslēdzies savā dzīvoklī. Lūk, kur būtība. Pat jautrā Poļa . . . Viņa tikai grib izlikties jautra. Patiesībā viņai ir šausmīgi skumji. Viņa dzied, lai slēptu skumjas. Un tomēr visi trīs ir vīrišķīgi bērni. Viņi pārkausē savu sāpi paši sevī. Šie bērni ir ar bagātu jūtu pasauli, tikai vārdos skopi. Vai tad tas nav saprotams? Starp citu, ja ir piezīmes, es labprāt tās uzklausītu.

—    Piezīmju man nav, — Lilija paziņoja.

—    Nē, saki vien, — Ven-Vens uzstāja, — nevar būt, ka viss ir tik gludi. — Es pagaidām vēl neesmu Šekspīrs, liec to aiz auss.

—    Viens sīks jautājums … — Lilija uzdrīkstējās.

—    Dieva dēļ, kaut desmit.

—    Logi visiem ir vaļā . . . Tātad darbība notiek pavasarī vai vasarā?

—    Pavasara beigās. Ir jau silts, taču mācības vēl nav beigušās. Neaizmirsti, ka Kola saņēmis trīs piecniekus.

—    Kāpēc tad slidas?

—    Tas ir absolūti skaidrs. Poļa nodarbojas uz mākslīgā ledus ar daiļslidošanu. Viņa nenes slidas vienkārši. Viņa tās nes . . . Nu, to, protams, vajag nospēlēt . . . Meitene nes slidas tā, ka skatītājiem kļūst absolūti skaidrs — viņa tikai vakar izslēgta no sekcijas. Viņa nevienam nav vajadzīga un nes sev pašai nevajadzīgās slidas. Un tomēr viņa dzied. Tur slēpjas viņas traģēdija. Starp citu, tas viss iz­riet absolūti skaidri no teksta.

—    Tagad es saprotu, Ven-Ven. Tikai man ir žēl Koļas.

—    Man arī žēl, — Ven-Vens nopūtās.—Tā jau ir viņa traģēdija.

—    Bet vai tu nevari uzrakstīt tā, lai viņš nenosistos?

—    Kas tev teica, ka viņš nositās? — Ven-Vens sadrūma.

—    Viņš taču nolēca no trīspadsmitā stāva, — Lilija bikli atgādināja.

—    Muļķe, — Ven-Vens iekliedzās. — Viņš nolēca nevis pagalmā, bet istabā. Tuk-šā istabā! Tā ir viņa traģēdija.

Fēlikss sēdēja klusēdams. Viņš jau bija aptvēris, ka šī spēle nav domāta viņam.

—    Nu, un ko tu esi sapratis? — Ven-Vens pievērsās Fēliksam. — Kurš tev vislabāk patika?

—    Oļa, — Fēlikss sacīja.

—    Kāpēc?

—    Viņa mazāk runā.

Ven-Vens saprata Fēliksu pēc sava prāta.

—    Pa daļai tev taisnība, vecīt, — viņš teica. — Jo mazāk vārdu, jo grūtāk nospēlēt raksturu. Te, saproties, viss balstās uz noskaņu. Olas lomai mēs sameklēsim īstu meiteni. Bet kā tev patika pārējie bērni?

—    Nekā.

—    Kāpēc tad nekā? — Ven-Vens neizpratnē vaicāja.

—    Viņi nerunā to, ko domā.

—    Klausies, vecīt, — Ven-Vens manāmi aizkaitināts sacīja,—tā arī jābūt. Iedomājies, ka tu dzīvo tādā pašā mājā. Jūs visi esat šausmonīgi vientuļi, jūs tiecaties cits pie cita. Taču jūs šķir stāvi. Vai tiešām tu iesi svešā stāvā, pieklauvēsi pie svešām durvīm un sacīsi: «Nāciet pie manis.»?

—    lešu,—Fēlikss atbildēja. — Bet, ja mani izslēgs no sekcijas, es nedziedāšu «ta-ra-ri-ra-ra».

—    Laukā! — Ven-Vens pavēlēja.

Šoreiz Fēliksu neviens neaizturēja. Bet sadusmotais Ven-Vens tā arī nekad neuzzināja, ka šodien novadījis savā mūžā labāko mēģinājumu: viņš bija iemācījis Fēliksam saprast, ka dažādi cilvēki par vienu un to pašu var būt dažādās domās.

Ap šo laiku, kad Fēliksam tik neveiksmīgi beidzās mēģinājums, Boriss gāja riņķī nometnei jau trešo reizi — gāja, nelolodams ne mazāko cerību. Klubā viņš tā arī neieskatījās, un Fēliksa tur nemaz vairs nebija. Boriss bija apjucis: viņš nesaprata, ko iesākt, ko sacīt Aleksejam Paličam un kas vispār tagad notiks. Boriss domās pārcilāja visu, kas pēdējās dienās atgadījies, un savas vairtas tur neredzēja: viņš nebija izdarījis nekā tāda, lai Fēlikss tiktu «atsaukts». Un tomēr Boriss jutās vainīgs.

Toties Fēlikss jau stāvēja tur, kur tika atstāts, un Boriss, viņu ieraudzījis, kļuva tik priecīgs, ka pat noskaitās.

—    Kur tu biji, kosmisko izbāzni? — Boriss kliedza, uzbrukdams Fēliksam. — Es visu nometni pa trim lāgiem izmeklēju!

—    Tur, — Fēlikss sacīja, norādīdams uz kluba pusi. — Meitene Lilija mani pasauca spēlēt. Es domāju, ka mēs spēlēsim. Taču viņa bija runājusi nepatiesību. Tur bija treneris Ven-Vens. Sākumā viņš lasīja, pēc tam stāstīja. Meitene Lilija sacīja, ka visu saprotot, taču es redzēju, ka viņa nekā nesaprot. Es vēl mazāk sapratu. Borja, ja meitene Oļa saka: «Putni, putni, nelidojiet garām…» — kāpēc tas nozīmē, ka viņa vēlas apciemot Koļu?

Boriss saprata pat mazāk nekā Fēlikss. Ven-Vena luga Fēliksa pārstāstījumā skaidrāka nekļuva.

—    Vai tavā ķobī nav viss sagriezies? — Boriss vaicāja, nedaudz satraucies. — Kāda Lilija? Kāda Oļa? Kāds sakars te ar putniem? Ko tu gvelz?

—    Lilija ir īsta. Un treneris Ven-Vens ir īsts. Bet Oļa un Kola — uz papīra. Ven-Vens par viņiem daudz stāstīja, taču uz papīra bija pavisam kas cits.

Boriss atcerējās, ka no rīta ēdnīcā kāda meitene bija paziņojusi par mēģinājumu.

—    Tu esi bijis mēģinājumā! — Boriss aptvēra. — Morkovkins jums nolasīja ainiņu un gribēja, lai jūs to nospēlētu. Atceries: spēlēt var ne tikai futbolu. Spēlēt var arī ģitāru vai teātri. To visu «spēlē». Morkov­kins ir nevis treneris, bet kultūras darbinieks. Viņš vienreizēji vālē pa bungām.

—    Viņu sauc nevis par Morkovkinu, bet par Ven-Venu, — Fē­likss iebilda.

—    Neesmu dzirdējis. Zinu tikai, ka viņš ir Morkovkins. Un tu pie viņa vairāk neej. Man pietiek ar tavu pašdarbību.

—    Viņš mani padzina, — Fēlikss sacīja bez mazākā apvainojuma.

—   Sākumā viņš mani nosauca par vecīti, pēc tam — izdzina. Borja, vai tad es esmu kāds vecītis?

—    Viņš tevi nosauca par vecīti tāpēc, ka tu viņam iepatikies.

—    Kāpēc tad viņš mani padzina?

—    Droši vien tu kaut ko aplamu sarunāji. Vai tu nebiji rupjš?

—    Nē. Vienreiz es viņu uzrunāju ar «tu», tas viņam nepatika.

—    Esi gan tu muļķis, — Boriss sacīja un tajā pašā mirklī apķērās, taču vārds jau bija izsprucis pār lūpām. — Laiks zināt, ka pieaugušie jāuzrunā ar «jūs».

—    To es sen zinu. Es domāju, ka viņš nav pieaudzis. Borja, kāpēc tu . . .

—    Diezgan jautāt, — Boriss viņu pārtrauca. — Par mēģinājumu es tev neko nevaru paskaidrot, jo pats tur neesmu bijis klāt.

Šoreiz Fēlikss neklausīja.

—    Es nejautāju par mēģinājumu. Es tev gribu uzprasīt ko citu. Tu man arvien stāsti, skaidro vārdu nozīmes. Tu visu laiku ej kopā ar mani. Kāpēc citi zēni neiet kopā ar mani un neko neskaidro? Kāpēc tu viens pats?

—    Tāpēc, ka es esmu tavs draugs, — Boriss atbildēja, priecā­damies, ka Fēlikss nav pievērsis uzmanību vārdam «muļķis».

—    Bet vai cilvēkam var būt tikai viens draugs?

—    Var pat nebūt neviena.

—    Vai divi draugi var būt?

—    Var būt arī pieci.

—    Kāpēc tad man nav pieci?

Tas bija viens no tiem jautājumiem, uz kuriem nav iespējams atbildēt. Boriss neprastu paskaidrot, kāpēc viņam pašam starp vien­audžiem līdz šim nav pat viena drauga. Uz tādiem jautājumiem parasti atbild: «Pajautā pats sev!» Taču arī tā nav atbilde, tikai atrunāšanās. Turklāt vēl Fēliksam tā atbildēt nedrīkstēja. Viņš dzīvoja uz Zemes tikai dažas dienas. Viņš nesapratīs, ka par draudzību jācīnās visu mūžu, bet to pazaudēt var dažās sekundēs.

—    Nezinu, kāpēc tev nav pieci draugi, — Boriss atbildēja.

—    Vienkārši tā sanācis.

—    Bet kāpēc tev nav?

—    Man neviens cits nepatīk. Atskaitot tevi, protams.

—    Tagad man skaidrs, — Fēlikss sacīja. — Skaidrs par tevi, taču nav skaidrs par sevi. Man patīk visi zēni.

—    Pat Degtjarjovs?

—    Degtjarjovs man nepatīk. Ja viņš man gadīsies tuvumā, es atkal metīšos tevi aizstāvēt.

—    Labāk nevajag, — Boriss teica. — Viņš tagad nevienam nepie­kasās. Vai tavi jautājumi ir galā?

—    Man ir vēl viens.

Boriss nopūtās. Fēlikss jautāja par lietām, par kurām Boriss nekad nebija domājis. Tomēr labāk atbildēt pašam nekā gaidīt, kamēr Fēlikss pajautās kādam citam.

—    Labi. Tikai lai tas būtu pēdējais. Šodien ne par ko vairāk nejautā. Norunāts?

—    Vairāk nejautāšu, — Fēlikss bija ar mieru. — Man nav skaidrs … Tu mani nosauci par «kosmisko izbāzni» . . .

—    Tas bija joks.

—    Tu mani nosauci par «muļķi» . . .

—    Arī joks.

—    Bet Ven-Vens mani nosauca par «vecīti». Kas tad es īstenībā esmu?

—    Es jau tev paskaidroju: par «vecīti» sauc cilvēku, kurš patīk. Bet «izbāznis» un «muļķis» ir joku vārdi.

—    Nē, — Fēlikss stingri noteica,—tie nav joki. Es jau zinu: joks ir tad, kad smejas. Tu nesmējies. Tie ir slikti vārdi.

—    Piemēram, izb … — Boriss sacīja, taču laikā aprāvās. — Vispār tev taisnība. Tie nav īsti labi vārdi. Ja tev tos saka kāds no malas, tu drīksti apvainoties. Bet, ja šos vārdus saka draugs, tie iegūst gluži citu nozīmi. Es tevi varu nosaukt par muļķi vai sivēnu, vai mūdzi. Un tev uz mani nav jāapvainojas. Tas viss ir sacīts pa draugam. Saproti? Līdzīgi «vecītim».

—    Nu es saprotu, vecīt, — Fēlikss teica.

—    Tad ir labi. Iesim uzspēlēt futbolu.

—    Ejam, muļķi! — Fēlikss nopriecājās. — Es jau sen neesmu spēlējis futbolu, mūdzi.

Boriss nodrebēja, un Fēlikss to manīja.

—    To es tikai tev, izbāzni, — viņš paskaidroja. — Nevienam citam es tā neteikšu.

ASTOTĀ diena pratināšanas, pratināšanas

Karuselis, ko bija iedarbinājis Augusts Janovičs, joprojām riņķoja virs Kuļeminskas. Arvien jauni pilsoņi, pašiem nemanot, tika ierauti tā riņķojumā.

Vecais frizieris nesteidzās, taču arī velti laiku nezaudēja. Rimbulīši un līnijas tika pārzīmēti uz lielas rasējamās lapas, ko viņš bija no­pircis grāmatnīcā.

—    Vai tad jūs, August Janovič, taisāties par mākslinieku? — jautāja viņam pārdevēja, kura valkāja Augusta Janoviča veidoto burkānu krāsas frizūru.

—    Nē, — Augusts Janovičs noslēpumaini atbildēja,—tas būs eksperiments, nekas vairāk.

Vārds bija visnotaļ zinātnisks, un pārdevējas skatiens kļuva ne­daudz domīgs: eksperimenti frizētavā—tas var ieinteresēt ikvienu sievieti. Augusts Janovičs izmantoja mirkli un iepina sarunā savu tradicionālo jautājumu par Alekseju Paliču. Tomēr, atskaitot papīra lapu, viņš šoreiz no veikala neko neiznesa.

Mājās Augusta Janoviča rasējamā lapa tika novietota pie sie­nas virs tā gultas gala, kurā atradās viņa papēži. Vēlu vakarā iemig­dams un agri no rīta pamozdamies, frizieris ar labpatiku pētīja šo lapu.

Patiesību sakot, neredzamais prāta darbs gandrīz jau bija galā. Pienācis laiks rīkoties. Taču, kā rīkoties, Augusts Janovičs vēl nebija izlēmis.

Aleksejs Paličs viņam neatgādināja cilvēku, kas ir spējīgs izdarīt noziegumu. Ja nu vienīgi kāds sīkums . . . Nē, sīkuma dēļ skolotājs ir pirkstu nepakustinās. Te slēpjas kas lielāks. No grāmatām Augusts Janovičs zināja, ka taisni sīkumu dēļ iekrīt lieli noziedznieki; iesācēji uzreiz ķeras pie slepkavības. Taču slepkavība un Aleksejs Paličs friziera smadzenēs nekādi nesaistījās: viņš pazina skolotāju divdesmit gadus.

Godīgi sakot, Augusts Janovičs pat nezināja, kā rīkosies, ja atklāsies kas nopietns. Viņš cienīja un augstu vērtēja Alekseju Paliču kā cilvēku. Tomēr nemiera pilnajam večukam bija tāda daba, ka, iesācis izmeklēšanu, viņš nejaudāja apstāties.

Augusts Janovičs darbā bija apzinīgs. Un, palikdams uzticīgs savam principam, viņš apstrādāja klientus ar žileti un ar mēli, un drīz vien divi pēdējie upuri, sapinušies nevainīgu jautājumu tīklos, izpauda šo to noderīgu.

Par priekšpēdējo upuri krita ugunsdrošības inspektors.

Augusts Janovičs jau bija tiktāl iepraktizējies, ka prata jebkuru sarunu — vai tā būtu par laika apstākļiem vai neitronu bumbu — no­vest līdz Aleksejam Paličam.

—    Jums ir smags darbs,—frizieris līdzjūtīgi piezīmēja, iezie­pēdams inspektoru. — Smags un nepateicīgs.

—    Tieši tā — nepateicīgs. — Inspektors bija tādās pašās domās.

—   Pateicību mēs nemaz negaidām. Kaut viņi, blēži, vismaz nebūtu slēpuši . . . Sabāž drošinātājos naglas un staigā kā svētie. It kā mēs sevis dēļ censtos. Es taču nevaru katrā korķī ielīst. Toties viņš ir laimīgs — inspektors nepamanīja. Un vēlāk — ugunsgrēks. Cilvēki cieš pašu vainas dēļ. Savas muļķības dēļ. Re, pirms dažām dienām Stacijas laukumā nodega māja . . . Un kāpēc? Es jums teikšu atklāti: instalācijas dēļ.

—    Māja — tas vēl nav tik briesmīgi, — Augusts Janovičs sacīja.

—   Pašu māja, paši lai dedzina, ja grib. Bēdīgāk ir, ja cilvēki cieš. It īpaši bērni. Zināt, silīte vai bērnudārzs, vai, piemēram, skola . . .

—    Nu, bērnu iestādēs mēs pārbaudām katru centimetru. Tur ir īpaša pieeja.

—    Un pareizi darāt,—frizieris vilka uz savu pusi. Ugunsgrēks skolā — baismi pat iedomāties. Vai skolu jūs bieži pārbaudāt?

—    Nesen biju. Viņiem tur krietns saimnieks: visu uztur pilnīgā kārtībā.

—    Gadās, ka augšā viss kārtībā, bet kādā citā vietā — pa roku galam. Piemēram, pagrabā . . .

—    Pagrabus mēs tāpat pārbaudām. Es biju arī pagrabā. Tur viņiem spēka tīkls. Bet viss izdarīts gods godam. Tā ka par skolu varat nebaidīties.

Augustam Janovičam šķita, ka inspektors virzās pretī mērķim pārāk lēni. Varbūt viņš skolotāju nemaz nebija saticis? Taču frizieris zināja, ka izmeklēšanā vajadzīga pacietība. Nepieciešamais vārds var pasprukt negaidot. Un tas paspruka.

—    Priekš kam tad spēka tīkls? — Augusts Janovičs pavaicāja vienkārši tāpat, lai uzturētu sarunu.

—    Virpai. Aleksejs Paličs tur ierīkojis veselu darbnīcu.

—    Nu, Aleksejs Paličs gan no jums droši vien neko neslēpa? Vai ne? Neparasti apzinīgs cilvēks.

—    Aleksejs Paličs ir vīrs uz goda, — inspektors piekrita.

—    Un jūs, saprotams, neko neatradāt.

—    Neko neatradu. Viss pilnīgā kārtībā.

Bija skaidri redzams, ka inspektors nesteidzas paziņot ko nozīmīgu. Augustam Janovičam bija tāda sajūta, ka viņš ripinātu pa nogāzi augšā mucu, piebāztu pilnu ar akmeņiem.

Inspektoram vēl nenoskūta bija palikusi vienīgi virslūpa. Augusts Janovičs nolēma doties triecienuzbrukumā.

—    Vai tur bija vēl kāds kopā ar Alekseju Paliču?

—    Kopā ar Alekseju Paliču? Neatceros. Tā kā neviena nemanīju.

—    Tiešām neviena? — Augusts Janovičs vaicāja, nolēmis, ka neko noderīgu izmeklēšanai viņa klients nepateiks. — Itin neviena?

—    Neviena. Ak tā, bija vēl viens puika.

—    Redzat nu, — Augusts Janovičs atdzīvojies sacīja. — Taisni par puikām ir runa. Pie ugunsgrēkiem puikas parasti ir tie lielākie vaininieki. Visu laiku kaut ko spridzina, dedzina; gandrīz katram ir sērkociņi kabatā. Bet daži, iedomājieties tikai, smēķē . . .

—    Šis diezin vai. Liekas nopietns zēns.

—    Interesanti,—frizieris skeptiski, ironiski, kā arī ar šaubām, neuzticību un sarūgtinājumu jautāja, — kur tad mūsu laikos Kuļe- minskā var sastapt nopietnu jaunu cilvēku? Kurš tad ir šis unikālais jauneklis?

—    Kuļikovs. Rotaļlietu fabrikas direktora dēls. Gan es nonākšu arī līdz šim direktoram! Kokmateriālu atgriezumus, saprotiet, izgāž līdzās katlu mājai. Iedomājieties tikai! Kādu dienu iegriežos fabrikā . . .

Inspektors jau bija noskūts kā līgavainis pirms kāzām. Taču Augusts Janovičs ar precīzu otiņas triepienu aizsmērēja viņam muti un ņēmās ieziepēt vaigus trešo reizi. Ar šo paņēmienu frizierim izdevās inspektoru uz mirkli apklusināt. Citkārt Augusts Janovičs būtu viņu uzklausījis, kā uzklausīja visus. Ne jau velti frizieris zināja gandrīz visu par visiem kuļeminskiešiem. Tomēr šobrīd nedrīkstēja ļaut inspektoram izplūst un novirzīties no galvenā.

Augusts Janovičs novilka žileti pa inspektora gludo vaigu, no­slaucīja viņam lūpas ar salveti un tikai tad turpināja sarunu:

—    Vai bez Kuļikova tur neviena vairāk nebija?

—    Fabrikā? Tur jau tā lieta, ka pašu Kuļikovu es nesastapu . . .

—    Nevis fabrikā, bet pagrabā, — Augusts Janovičs sausi sacīja.

—    Kas jums ir ar to pagrabu? — inspektors īgni izmeta. — Kas jūs interesē šajā pagrabā? Vai zeltu esat tur noracis?

—    Zelts man ir citā vietā, — Augusts Janovičs aizrādīja. — Bērni — tas ir mūsu zelts. Mani interesē, vai tur nebija vēl citi bērni?

—    Runājot par bērniem, es jums teikšu … — inspektors iesāka.

Smidzinātāja aukstā duša lika inspektoram apklust. Parasti Augusts

Janovičs ļāva visiem izrunāties līdz galam. Taču šobrīd viņš ne­pārprotami sajuta, ka no inspektora neko vairāk neizspiedīs: tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nebija vairs ko izspiest. Bet aiz durvīm gaidīja citi klienti.

Kad inspektors jau bija norēķinājies, viņš pēkšņi paziņoja:

—    Vispār tur bija vēl kāds puišelis. Kuļikova brālis.

—    Kāpēc cilvēkam nevarētu būt brālis? — Augusts Janovičs no­burkšķēja, jau noskaņodamies uz nākamā klienta nopratināšanu.

—    Tikai tas nebija viņa brālis,—inspektors pavēstīja. — Brāli es arī pazīstu: viņš visu laiku trinas ap ugunsdzēsējiem. Uz redzēša­nos, August Janovič.

—    Pagaidiet!—Frizieris viņu aizturēja. — Kā šis brālis vai ne- brālis izskatījās?

—    Kā jau parasti. Puika kā puika.

—    Ak šie puikas, — Augusts Janovičs sacīja. — Visi viņi pirmajā brīdī izskatās parasti. Šodien puika, rīt jau ieradīsies skūt bārdu. Nākamais!

Inspektora informācija, nākusi ar tādām pūlēm, izrādījās pati svarīgākā no visām līdz šim iegūtajām. Džinsu kostīms, Jefrosiņjas Dmitrijevnas «spoks», kedas, nauda, pārskaitīta uz sporta nometnes, pie kam — bērnu! — sporta nometnes rēķina,—tie visi bija simpā­tiski, taču netieši pierādījumi. Beidzot bija uzradusies dzīva persona — «ne-brālis», kurš nezin kāpēc ticis uzdots par brāli; tagad kļuva pavisam skaidrs, ka Aleksejs Paličs un Boriss Kuļikovs kādu slēpj. Iepriekšējo izmeklēšanu varēja uzskatīt par izbeigtu. Līdz maiņas beigām laika bija atliku likām. Augusts Janovičs nopratināja vēl dažus klientus, tomēr, neko jaunu neuzzinājis, jau gribēja mest mieru. Taču maiņas beigās aiz stikla durvīm parādījās sporta nometnes priekšnieka staltais augums.

Nometnes priekšnieks bija gados jauns un visnotaļ moderns cilvēks. Pret Augustu Janoviču viņš nekādu Tpašu cieņu nejuta. Viņam bija vienalga, vai frizieris Kuļeminskā nostrādājis četrdesmit gadus vai četrdesmit dienas, — ka tik labi noskuj. Tāpēc nopratināšana pēc Augusta Janoviča izstrādātās sistēmas uzreiz aizgāja šķērsām.

—    Jums ir grūts darbs, — Augusts Janovičs, ieziepēdams klientu, līdzjūtīgi aizrādīja. — Smags un nepateicīgs.

Parasti šī piezīme trāpīja taisni mērķī: gandrīz ikviens klients uzskatīja, ka viņa darbs ir smagāks nekā citiem un ka viņu pienācīgi nenovērtē. Šoreiz gadījās kļūme.

—    Kāpēc grūts? Pilnīgi normāls darbs.

—    Nu … — Augusts Janovičs sacīja. — Darbs ar bērniem . . .

—    Man patīk strādāt ar bērniem.

Klients apklusa. Klusēja arī frizieris, sakopodams domas. šī sistēma nederēja, bet citu Augusts Janovičs nezināja. Viņš bija pieradis, ka klients ātri vien noskaņojas uz atklātu sarunu. Krēslā iesēdinātais, palagā ievīstītais klients parasti izjūt zināmu bezspēcību, viņš ir viegli vadāms.

Šis klients bija tiepša.

—    Neuztrauc? — Augusts Janovičs vaicāja, cenzdamies sasiet pārtrūkušo sarunas pavedienu.

—    Nē.

Saruna nevedās. Taču tā bija nepieciešama, šim klientam bija gluži vai pienākums kaut ko zināt.

—    Vai šovasar jums daudz bērnu? — Augusts Janovičs jautāja.

—    Simt trīsdesmit septiņi.

—    Šermuļi skrien caur kauliem pat iedomājoties! — Augusts Janovičs noskurinājās. — Pabarot tādu baru — klusais vājprāts.

—    Tam nolūkam ir speciāli cilvēki. — Klients paraustīja plecus.

—    Esiet tik laipns, neraustieties, — Augusts Janovičs bargi aiz­rādīja. — Man rokās ir žilete, nevis jūsu ēdnīcas nazis.

—    Jūs visu laiku ar mani sarunājaties. Nerunājiet jūs, tad arī es klusēšu.

Augusts Janovičs saprata — ja viņš tagad pārtrauks sarunu, tad vēlāk to atsākt būs daudz grūtāk.

—    Varat nepievērst man uzmanību, — viņš sacīja. — Es esmu pieradis strādājot runāt. Starp citu, no tā jūsu frizūra nebūs sliktāka. Pamēģiniet visu dienu nostāvēt pie krēsla klusējot. Es necērpu aitas

un nedzenu bārdas auniem. Visi mani klienti, jūsu zināšanai, ir cilvēki. Un frizieri, jūsu zināšanai, sendienās bija vieni no cienīja­mākiem cilvēkiem. Mati, lai jūs zinātu, aug ne tikai ganiem, bet arī karaļiem. Pieņemsim, ka jūs esat karalis.

—    Es drīzāk esmu gans. — Nometnes priekšnieks pasmaidīja.

Klienta smaids Augustu Janoviču nedaudz iepriecināja.

—    Jā, — viņš turpināja, — jums ir liels ganāmpulks. Redziet, mēs nupat esam atgriezušies pie tā, ar ko sākām. Jums ir sarežģīts darbs gluži kā . . .

—    Gluži kā ikvienam citam.

—    Nē, piedodiet, nav vis kā ikvienam citam, — Augusts Janovičs iebilda, pēkšņi ieraudzījis, ka virs bezdibeņa pavīd šaura, nedroša laipa, kas ved pie Alekseja Paliča. — Ja jau runājam par ikvienu, tad runāsim par ikvienu skolotāju. Mūsdienu skolotāji -*- tie ir katordz- nieki. Viņi ir nolemti visu mūžu darīt labu. Bet ko viņi saņem pretī no saviem audzēkņiem? Atvainojiet — rupjības un muļķīgas iesaukas.

—    Blēņas, — klients vienaldzīgi piezīmēja.

—    Kā tad tā — blēņas?! — Augusts Janovičs sašuta, jo nebija pieradis dzirdēt no klientiem tik kritiskus vērtējumus par savām runām.

—    Tāpat vien — blēņas. Labs skolotājs ne tikai dod saviem audzēkņiem, bet arī saņem no viņiem.

—    Interesanti, ko tad no viņiem mūsu dienās var saņemt? — Augusts Janovičs vaicāja.

—    Jaunību, — klients strupi atteica.

—    Kādā nozīmē jūs to domājat?

—    Viņi visu laiku aug. Mainās. Liek domāt.

—    Jaunību … Es pazīstu cilvēkus, kas strādā skolā divdesmit gadus. Pa šo laiku neviens no viņiem nav kļuvis jaunāks. Mati, atvainojiet, nav vienīgais, kas liecina par to. — Skatīdamies uz klientu spogulī, Augusts Janovičs bargi paraustīja ūsas, bet tas klientu nebūt nesamulsināja.

—    Varbūt tomēr ķersimies pie darba? — nometnes priekšnieks vaicāja.

Kā jau visi veci cilvēki, Augusts Janovičs bija viegli aizvainojams. Bez tam frizieris bija pieradis, ka pret viņu vienmēr izturas ar cieņu. Tikai no viņa un ne no viena cita bija atkarīgs cilvēciskais skaistums — ārējais, visvairāk acīs krītošais skaistums. Tāpēc der atzīmēt, ka saruna ar necienīgo klientu prasīja krietnu vīrišķību. Kaut arī Augustam Janovičam bija no kā pamācīties: dižo policijas komisāru un privāt­detektīvu ēnas bija noslēpušās frizētavas stūros.

Augusts Janovičs nopūtās un turpināja:

—    Mēdz gan būt arī lieliski skolotāji. Piemēram, Aleksejs Paličs Muhins.

Nometnes priekšnieks klusēja.

—    Tas cilvēks ir pelnījis pieminekli.

—    Viņš vēl nav nomiris, — klients piezīmēja.

—    Tātad jūs pazīstat šo lielisko cilvēku?

—    Pazīstu.

—    Varu galvot — jūs pie viņa esat mācījies.

—    Esmu.

—    Teikšu vēl vairāk: jūs pie viņa esat mācījies, taču tagad ar viņu nesatiekaties.

—    Satiekos.

—    Teikšu vēl vairāk: jūs satikāties ar viņu gluži nejauši.

—    Paklausieties, ko jums vajag? — klients piepeši jautāja.

—    Man? — Augusts Janovičs nedaudz apstulba. — Man absolūti neko nevajag. Tikai interesanti, kur mūsu dienās var satikties bijušais skolnieks ar veco skolotāju?

—    Pieņemsim, ka manā kabinetā.

—    A-ā-ā … — Augusts Janovičs novilka. —Jā, jā. Viņš bija pie jums atnācis ar kādu zēnu.

—    Viņš bija atnācis viens. Varbūt jūs man tomēr pateiksiet skaidri un gaiši: ko jums no manis vajag?

—    Absolūti neko.

—    Kāpēc tad jūs uzdodat jau sesto jautājumu par Alekseju Paliču?

—    Vai tiešām sesto? — frizieris izbrīnījās. — Piedodiet, es ne­skaitu.

—   Toties es skaitu. Kāpēc jūs interesē nezin kāds zēns? • — Liekas, Aleksejs Paličs kaut ko sacīja . . .

—    Liekas vai sacīja?

Nometnes priekšnieka jautājumi sekoja strauji cits citam un bez pauzēm. Augusts Janovičs tik tikko spēja izlocīties. Frizieris savus jautājumus uzdeva, iepriekš sagatavojies, toties klients izlūkošanai laiku netērēja.

—    Pat ja būtu teicis, kāda jums gar to visu daļa?

—    Ak kungs! — Augusts Janovičs žēlabaini izdvesa. — Vai tiešām mūsu dienās klientam neko nedrīkst pajautāt?

—    Jautājiet!

—    Kas tad man jājautā? — Augusts Janovičs pagalam apjuka.

—    Ko jūs gribat uzzināt?

—    Es neko negribu, — Augusts Janovičs aizstāvējās, jau vēlēda­mies, kaut klients ātrāk pazustu no šejienes. — Kāpēc man kaut kas jāgrib?

—    Es redzu, ka jūs ļoti interesējaties par Alekseju Paliču un par nezin kādu zēnu, kurš pie manis nav bijis.

—    No jums piecdesmit kapeikas, — Augusts Janovičs noburkšķēja uz labu laimi un turklāt apšmauca sevi par kapeikām trīsdesmit.

—    Vai šis zēns ir jūsu radinieks? — nometnes priekšnieks jautāja.

—    Pasarg dievs . . .

—    Paziņa?

—    Dieva vārds, ne . . .

—    Kāpēc tad jūs par viņu interesējaties?

—    Atvainojiet, — Augusts Janovičs sacīja, nedaudz novērsdamies no klienta, kas tagad bija piecēlies kājās.

—    Lūdzu, — nometnes priekšnieks salti piezīmēja. — Nākamreiz netaustieties apkārt, bet sakiet uzreiz. Tā būs vienkāršāk. Ziņoju: zēns, kas jūs interesē, atrodas pie mums nometnē. Aleksejs Paličs tik tiešām par viņu rūpējās. Es izrakstīju viņam ceļazīmi. Tas nav gluži likumīgi, bet gan pārdzīvosim. Vai jautājumi vēl būs?

—    Es tāpat vien … — Augusts Janovičs aizstāvējās. — Rūpē­damies par bērniem.

—    Ar šīm rūpēm mums viss kārtībā, — nometnes priekšnieks noskaldīja. — Tā kā guliet mierīgi, dārgais biedri. Paldies — un uz redzēšanos!

Nometnes priekšnieks atsperīgā, sportiskā solī izgāja laukā.

Augusts Janovičs, viņam aizejot, parādīja mēli. Viņš bija ap­mierināts: arī jaunajiem mūsdienu' priekšniekiem bija savas vājās vietas. Sim te vājā vieta bija pašpārliecinātība. Augusts Janovičs gluži vienkārši uzreiz neaptvēra, ka ar tādiem cilvēkiem vislabāk spēlēt atklātām kārtīm.

Taču, lai arī kā nebūtu, prāta spēle līdz ar to tuvojās nobeigumam. Vajadzēja izšķirties par konkrētu rīcību.

DEVĪTĀ DIENA Spēles pieaugušajiem

Kamēr Augusts Janovičs nodarbojās ar nopratināšanu, Aleksejs Paličs, neko nenojauzdams, pieņēma eksāmenus. Sākumā viņš gan uztraucās, jo nezināja, kas notiek nometnē. Skolotājs saprata, ka pirmās dienas Borisam un Fēliksam būs pašas grūtākās. Tad, saņēmis vēstuli no Borisa, Aleksejs Paličs nedaudz nomierinājās. Viņš gaidīja svētdienu, lai varētu doties uz nometni.

Boriss joprojām «ganīja» Fēliksu. Laikam gan viņš būs kļūdījies, domādams, ka vēlāk ar Fēliksu būs vieglāk. Fēlikss aprada ar jauna­jiem apstākļiem ātri, pat pārāk ātri. Ja agrāk nepatikšanas varēja rasties viņa «muļķības» dēļ, tad pašlaik viņš bija kļuvis bīstami «gudrs». Pildīt vecāku pienākumus Borisam kļuva grūtāk nevis ar katru dienu, bet ar katru stundu. Starp citu, nekas interesants no Fēliksa dzīves garām netiks palaists. Tāpēc atgriezīsimies pie Augusta Jano- viča.

Tās dienas vakarā, kad bija notikusi samērā nepatīkamā, toties ārkārtīgi svarīgā saruna ar sporta nometnes priekšnieku, Augusts Janovičs pēdējo reizi ķērās pie savas shēmas. Viņš to par jaunu pārzīmēja — shēma izskatījās lieliski. īpaši labi bija izdevies aplis «A. P.». Kur sprukt šim «A. P.» vairs nebija. Labpatikā Augusts Janovičs pat paspēra vairākus soļus, it kā dejodams «fokstrotu», par kuru pirms četrdesmit pieciem gadiem bija saņēmis balvu.

Pēc tam Augusts Janovičs sāka kravāties.

No vecā portfeļa, ar kuru viņš gāja uz pirti, frizieris izņēma beržamo un ziepes. To vietā ielika divas maizes šķēles, apsmērētas ar sviestu, un divas — ar biezpienu. Turpat ieslīdēja pudele minerāl­ūdens, glāzīte, korķviļķis, tumšās acenes futrālī, cepurīte ar nagu un uzrakstu «Tallinn», konfekšu maisiņš un caurspīdīgs polietilēna lietusmētelis. Virsū tika uzstūķēta plāna sedziņa. 2ēl bija sedziņas, tomēr nekas piemērotāks neatradās. Brīdi padomājis, Augusts Jano­vičs vēl iebāza mazu spilventiņu.

Tad frizieris likās gulēt. Rīt viņu gaidīja grūta diena. Ja viņš zinātu, cik grūta . . .

Nākamās dienas rītā divi cilvēki devās sporta nometnes virzienā.

Vienam no viņiem šis ceļš bija ierasts: Serjoga pa to gāja trešo reizi. Slapstīdamies ap nometni, viņš iztālēm ar acīm brāli bija vairākkārt notvēris, reizes desmit «ievainojis» un sen ievērojis,ka brālis turas kopā ar kādu nepazīstamu zēnu. Un vēl Serjoga bija pamanījis, ka tad, kad nav nodarbību, brālis aizved zēnu klusā mežmalā un tur viņi nezin par ko ilgi sarunājas.

Tomēr visaugstākais sasniegums un izlūka lepnums bija tas, ka brālis ne reizes viņu nebija pieķēris nometnes teritorijā. Kaut gan Serjoga ielavījās arī tur. Viņš piezagās pie guļamistabas logiem, muka aiz ēdnīcas, ierīkoja slēpņus stadionā zem soliem. Serjoga zināja, kas tiek pasniegts pusdienās un kas — brokastīs.

Reizēm viņam izdevās pietuvoties brālim pat divdesmit metru attālumā. Tomēr viņš ne reizes netika pamanīts, un tas deva Serjogam vien viņam saprotamu gandarījumu.

Neviens nepievērsa zēnam uzmanību, jo pa nometni klimta daudz mazu puišeļu: audzinātāju, pavāru, apkopēju un citu darbinieku bērnu.

Otrs ceļotājs, protams, bija Augusts Janovičs. Viņam nebija iz­strādāts noteikts plāns — vienkārši gribējās uz šo zēnu paskatīties.

Pilnīgi pareizi izsecinājis, ka noslēpumainajam zēnam vajadzētu uzturēties Borisa Kuļikova sabiedrībā (kāpēc gan citādi shēmā pie viņa veda tik daudz līniju?), viņš nolēma paslēpties mežā un novērot pa gabalu.

Viņam uzreiz paveicās. Nometnes teritoriju no meža varēja labi pārredzēt, un citu bērnu vidū viņš ieraudzīja Borisu kopā ar kādu puišeli slājam pāri stadionam uz mežu. Viņi gāja pa taisno. Augusts Janovičs devās gar mežmalu, neizlaizdams abus mazos noziedzniekus no acīm.

Frizieris nekad nebija aizrāvies ar pastaigām pa mežu. Nodzīvojis visu mūžu Kuļeminskā, viņš nespēja atšķirt ne apsi no liepas, ne dzeguzi no dzeņa. Kad sieva vēl bija dzīva, Augusts Janovičs bija spiests kopā ar viņu pastaigāties pa meža taciņām, taču gan­drīz vienmēr mežā bija te pārāk vēsi, te pārāk smacīgi. Vilktin vilka mājās — pie mīļotajām grāmatām un pulverīšiem pret saaukstē­šanos.

Minūtes piecpadsmit pagāja, kamēr Augusts Janovičs tika pāri strautiņam, kas pagadījās ceļā. Strautiņš bija apmēram pusmetru plats, un lēkt pāri večuks neiedrošinājās. Viņš pagājās gar krastu uz vienu pusi, uz otru, tomēr šaurāku vietiņu neatrada. Nācās noaut kājas un uzlocīt bikšu staras. Taču strautiņš bija padziļš. Apsēdies krastā, frizieris iemērca kāju ūdenī — dibenu aizsniegt neizdevās. Pie tam krasts zem viņa nelāgi ieliecās un nodrebēja. Nācās apaut kājas un nolaist bikšu staras. Atlika tikai viens ceļš — pa šmaugo bērzu, kas bija nokritis šķērsām pāri strautam. Augusts Janovičs nometās uz ceļgaliem un tad nogūlās ar vēderu uz bērza. Arī bērzs izturējās nelietīgi — liecās, ķērās ar tāšu krunkām drēbēs. Lejā mutuļoja pusmetru plata straume, kurā ieveļoties varēja noslīkt vai dabūt iesnas.

Par laimi, nogūlies uz koka, viņš ar rokām varēja aizsniegt pretējo krastu. Līdz ar to ķermeņa pirmās puses drošība bija garantēta. Domās atvadījies no pakaļgala, frizieris krampjaini pievilkās, un abas puses otrā krastā no jauna savienojās.

Augusts Janovičs piecēlās, nopurināja drēbes, lepni paraudzījās uz pievārēto strautu un konstatēja, ka viņā krastā palicis portfelis.

Frizieris atkal nometās uz ceļiem utt. . . .

Pēc piecpadsmit minūtēm Augusts Janovičs jau noslēpās mežmalā iepretim tai vietai, kur sēdēja Boriss un nepazīstamais zēns. Viņi sarunājās, taču no šejienes neko nevarēja dzirdēt.

Augusts Janovičs izvilka no portfeļa plāno sedziņu, izklāja to zem krūma, nolika spilventiņu, uzmauca galvā cepuri «Tallinn» un nogūlās uz vēdera.

Pagāja piecpadsmit minūtes. Zēni joprojām sarunājās. Puišelis ne ar ko īpašu neizcēlās, tomēr friziera skatiens ievēroja ir džinsu kostīmu, ir jaunās kedas. Tas bija daudz konkrētāk par siluetu ar zilajām adatiņām.

Patiesībā tagad varēja doties prom: viss bija apstiprinājies. Taču Augusts Janovičs vēl uz nezin ko cerēja. Turklāt frizieris nenojauta, ka viņu jau piemeklējusi ķeza.

Ķeza tuvojās no citas puses ar īsiem pārskrējieniem. Nevarētu teikt, ka tā pārvietojās bez trokšņa—sprakstēja zariņi, zem kājām čabēja pērnās lapas —, tomēr no tās puses Augusts Janovičs briesmas negaidīja. Viņš vispār nekādas briesmas negaidīja.

No citas puses, gan līzdams uz vēdera, gan rāpdamies uz četrām, tuvojās Serjoga. Jau pa gabalu Serjoga bija pamanījis dīvaino večuku, kas noslēpies krūmos. Večuks negulēja un nesildījās saulītē kā parasts atpūtnieks, bet nezin kāpēc bija izvēlējies ēnainu, citu skatie­niem slēptu stūrīti. Viņa izturēšanās šķita piesardzīga. Viņš vēroja Borisu un viņa draugu. Un arī naģene viņam bija neparasta — īsta spiega cepure un melnas brilles—tipiskas ienaidnieka brilles.

Serjoga šausmās sarāvās un pamira. Savā zaļajā jaķelē un zaļajās biksēs viņš no tālienes atgādināja tā kā sūnām apaugušu akmeni, tā kā lapu kaudzi. Nekustējās un tomēr bija dzīvs, par ko drīz vien pārliecināsies frizieris, kas pagaidām vēl neko nenojauš.

Serjoga gulēja mierīgi. Sis miers bija tikai ārējs. Iekšēji Serjoga bija uzvilkts kā atspere. Viņš sastinga gluži kā kaķis pirms lēciena, un, kā jau' kaķim, viņa sasprindzinājumu varēja ievērot pēc vieglas pirkstu kustināšanas un astes nervozas raustīšanās1 .

Jā, reti Serjogam gadījās tik laimīgi mirkļi.

Pirmo granātu Serjoga meta no guļus stāvokļa.

Ar acu kaktiņu Augusts Janovičs pamanīja, ka viņam ieslīpi virsū no augšas bez trokšņa krīt kāds putns. Viņš instinktīvi aizsedza ar delnu acis un padevīgi pagrieza putnam pakausi.

Putns nezin kāpēc neknāba, bet lēnām nosēdās līdzās.

Pavēris pirkstos spraugu, frizieris ieraudzīja blakus spilventiņam mellenāja čemuru, izrautu ar visām saknēm.

Augusts Janovičs paskatījās uz augšu: viņam virs galvas pletās lielās priedes vainags. Friziera sirds vieglītiņām trīsēja, taču viņš ātri saņēmās.

Vai tad negadās, ka no koka nokrīt kāds zars? Par to, kāpēc no priedes būtu jākrīt melleņu zariem, frizieris neaizdomājās.

Nomierinājies Augusts Janovičs turpināja novērojumus.

Serjoga aizlīda aiz cita krūma un meta otru granātu, kas sprāga zem ienaidnieka sāniem. Viņš redzēja, kā spiegs palecas un paliek četrrāpus. Acīmredzot viņš bija smagi ievainots.

Augusts Janovičs vērīgi nopētīja nolauzto bērza zaru, kas bija nokritis uz sedziņas. Pēc tam viņš atkal paraudzījās uz augšu. Pat ja frizierim draudētu nāvessods, viņš nespētu atšķirt bērza zaru no priedes zara.

Drošs paliek drošs — Augusts Janovičs pavilka nostāk sedziņu un atkal apgūlās.

Redzēdams, ka spiegs nav gadījies diezin cik attapīgs, Serjoga

Autors sev neko nevar padarīt: viņš ir pārliecināts, ka Serjogam tobrīd bija uzradusies aste, turklāt — melna.

kļuva pārlieku bezkaunīgs. Viņš pielīda kādu trīs metru attālumā un grasījās mest trešo granātu. Taču, pirms viņš to paguva, priede — šoreiz pati — nometa zemē čiekuru taisni uz friziera skausta.

Augusts Janovičs pielēca kājās tik veikli, kā nebija lēcis gadus trīsdesmit. Viņa nervi bija saspringti, un viņam šķita, ka virsū gāžas viss koks. Frizieris lēca sāņus un tik tikko neuzvēlēs virsū Serjogam. Pēc tam viņš atklāja, ka priede stāv, kur stāvējusi, bet pie viņa kājām guļ mazs puisēns un skatās uz viņu — kā Augustam Janovičam likās — ar izbīli.

—    Ak kungs! — viņš iesaucās. — Es tevi gandrīz vai saminu! Ko tu šeit dari, puika?

—    Guļu, — atteica Serjoga, kurā bija taisni tik daudz izbīļa, cik sniega mežā.

—    Vai tu man sviedi visādus niekus? — Augusts Janovičs naivi vaicāja. '

—    Ne-e … — Serjoga atbildēja, godīgām acīm vērdamies fri­zierī.

—    Bet kas tev rokā? Ierocis? Tu spēlē karu?

Serjoga piecēlās un šņākuļodams sāka tīrīt drēbes. Večuks jau sen bija atzīts par ievainotu, saņemts gūstā un nošauts. Serjogu viņš vairs neinteresēja. Un arī Serjoga Augustam Janovičam nebija vajadzīgs.

—    Tu, puišeli, ej un paspēlējies citā vietā. Es šeit gribu at­pūsties.

Jāteic, ka ar bērniem Augusts Janovičs itin nemaz neprata apieties. Serjogas nelielais augums un godīgās acis piemānīja frizieri. Viņam šķita, ka bērni šajā vecumā klausa uz vārda. Vispār Augusts Janovičs bija labsirdīgs cilvēks. Viņa kļūda bija tā, ka viņš centās šo labsirdību izrādīt.

—    Tu esi labs cilvēks, — Augusts Janovičs sacīja, viņaprāt, mīlīgā balsī. — Es tev iedošu konfekti — un tu iesi prom. Labi?

Serjoga uzreiz saprata, ka viņš tiek uzpirkts, un nolēma vispirms noskaidrot cenu.

—    Vai šokolādes? — viņš lietišķi jautāja.

—    Šokolādes konfekte būs rīt. Pagaidām ņem šo te. «Bitīte». Apbrīnojami garšīga, — Augusts Janovičs čāpstināja lūpas, rādīdams, kā viņš izgaršo konfekti.

—    Tad jūs rīt arī atnāksiet? — Serjoga pavaicāja, nepievērsdams uzmanību izstieptajai rokai.

—    Atnākšu, atnākšu, — Augusts Janovičs sacīja, kļūdams jau ne­daudz steidzīgs.—Tu negribi konfekti?

—    Ne-e, — Serjoga attrauca un norādīja ar galvu uz Borisa un Fēliksa pusi. — Vai jūs Borjam sekojāt? Es redzēju.

—    Vai tu viņu pazīsti?

—    Brālis, — Serjoga nevērīgi izmeta.

Augusta Janoviča krūtīs uzradās viegls vēsums, sirds sāka pukstēt straujāk.

—    Un otru puiku tu pazīsti?

—    Ne-e . . .

Augustam Janovičam šķita, ka laime pati dodas rokās. Viņš iedomā­jās, ka mazo Serjogu nenāksies grūti iegūt sev par sabiedroto. Viņš izfantazējās, ka šis mazais, krietnais puišelis ar prieku palīdzēs pie­augušajam onkulim. Un vēl viņam likās, ka viss būs vieglāk, ja pasākumu ietīs noslēpumainības plīvurā.

—    Es tev atklāšu kādu noslēpumu, — Augusts Janovičs pačukstēja un izvalbīja lielas acis. — Man ir jāaprunājas ar to zēnu, bet es negribu, ka to uzzinātu tavs brālis. Tagad tev jāzvēr, ka tu nevienam neatklāsi mūsu noslēpumu.

Augusts Janovičs ar nolūku minēja vārdiņu «mūsu», domādams, ka līdz ar to sasaista Serjogu ar rokām un kājām. Viņš gaidīja, ka Serjoga čukstus izdvesīs — «zvēru!» vai arī uzticīgi paņems viņu aiz rokas un klusēdams pamās ar galvu. Lai nu ko, bet bērna dvēseli — kā viņam pašam likās — viņš pazīst.

Bērna dvēsele paberzēja vienu kāju gar otru un pajautāja:

—    Kāpēc?

—    Tas ir noslēpums! — Augusts Janovičs paziņoja sazvērnieka balsī.

Uz Serjogu tas neatstāja ne mazāko iespaidu.

—    Kāds tur noslēpums, — viņš sacīja. — Jūs esat viņa tēvs, bet šodien nav vecāku diena … Es varu viņu kaut tūlīt pasaukt. Gribat?

—    Negribu, tāpēc ka neesmu viņa tēvs. Kas es esmu — tas ir liels noslēpums, — Augusts Janovičs sacīja, noslēpumaini piemiedzis acis un pašūpojis galvu.

—    Jūs esat no frizētavas, — Serjoga laiski teica.

—    Jā, — Augusts Janovičs atzinās,—bet tur es tikai strādāju.

īstenībā … Es tev atklāšu šo lielo noslēpumu. Tikai vispirms pasaki — vai tu vari uz minūtēm desmit aizvest prom savu brāli?

—    Varu kaut uz divdesmit. Bet kāpēc?

—    Tāpēc, ka es . . .

Te Augusts Janovičs ieturēja lielu pauzi, jo pagaidām pats vēl nezināja, kas viņš tāds ir. Sākumā viņš gribēja teikt, ka ir Karabass- Barabass. Tas bija vienīgais, kas palicis atmiņā no bērnības un arī ne no viņa. Pēc tam viņš gribēja atklāt, ka ir slavens detektīvs, taču arī no tā nācās atteikties, jo tas pārāk izskatījās pēc taisnības.

Augusta Janoviča acis apstājās pie Serjogas automāta, un frizieris uzreiz saprata, kas viņš tāds ir.

—    Es esmu spiegs, — Augusts Janovičs atklāti sacīja. — Ārzemju izlūks.

Frizieris varēja sevi nosaukt par muļķīti Ivanušku vai Usūrijas tīģeri — viss būtu gājis no rokas. Tas ir — Serjoga būtu pagriezies un mierīgi devies prom.

Taču Augustam Janovičam palaimējās pieļaut vienīgo no iespēja­mām kļūdām.

Serjoga, protams, nenoticēja. Taču, dzirdot vārdu «spiegs», viņa muskuļi saspringa, acis izšāvās uz frizieri kā bultas. Mirkli viņš svārstījās. Mirkli viņš vērtēja: ko varētu izspiest no šī vecā savādnieka? Visu izšķīra melnās brilles un cepure ar ārzemniecisko uzrakstu.

—    Vai uzspēlēsim spiegus? — Serjoga ierosināja.

—    Bet pēc tam tu aizvedīsi brāli? — Augusts Janovičs vaicāja.

—    Aizvedīšu.

—    Cik ilgi spēlēsim? — Augusts Janovičs painteresējās.

—    Divas stundas, — Serjoga bez domāšanas atteica.

—    Divdesmit minūtes.

—    Nu tad stundu.

—    Stundas laikā viņi var aiziet, — Augusts Janovičs ieminējās. — Norunāsim tā: spēlējam piecpadsmit minūtes, tad tu viņu ved prom. Bet pēc tam spēlējam vēl četrdesmit piecas minūtes.

—    Tādā gadījumā ar granātām, — Serjoga uzstādīja savus no­teikumus.

—    Labi, — Augusts Janovičs piekrita, nezinādams, kam viņš pie­krīt. — Kas man jādara?

—    Es iešu mežā. Kad pasvilpšu, jūs arī nāciet.

—    Un viss? Tik vienkārši?

—    Viss, — Serjoga sacīja un nozuda aiz krūmiem.

Pēc minūtes no meža dziļuma atskanēja svilpiens.

—    Eju, eju, — Augusts Janovičs atsaucās. — Sargies, negantniek!

Augusta Janoviča bērnībā «spiegi» netika spēlēti. Spēlēja «sunī­šus», «sarkanos un baltos», «kazakus un laupītājus», «laptu», «čižiku».

Par mūsdienu spēlēm Augustam Janovičam diezin kādas sajēgas nebija. Tā kā šis nadzīgais zeņķis bija kaut kur noslēpies, Augusts Janovičs domāja, ka spēle būs līdzīga paslēpēm.

Frizieris soļoja pa mežu un, gribēdams zēnam sagādāt pēc iespējas lielāku prieku, rūca «šausmīgā» balsī:

—    Kur tad ir paslēpies mans nebēdnieks? Tūliņ es viņu atradīšu!

Ceļā gadījās vecs, aizaudzis ierakums, frizieris ar grūtībām tajā

ierāpās un ar lielām grūtībām izrāpās. Pa kreisi atkal atskanēja svilpiens — pavisam tuvu. Svilpiens nāca it kā no augšas, taču Augusts Janovičs nepievērsa tam uzmanību.

Ceļā pagadījās resns žākļveida koks — aiz tā varēja ļoti ērti no­slēpties. Arī svilpiens atskanēja no turienes.

—    Kur palicis mans palaidnis? Ir gan viņš veikli noslēpies! — Augusts Janovičs sacīja un tajā pašā mirklī iebruka zemē.

Kādreiz Kuļeminskai pāri bija gājis karš; tās apkārtnē bija pietie­kami daudz vecu ierakumu, bedru un pat sagrautu dotu. Taču Augusts Janovičs par redzi nesūdzējās un mierīgi būtu varējis apiet bedrei apkārt, ja vien tā nebūtu bijusi piesegta ar zariem.

Jāteic, ka slazdi nebija paredzēti. Patiesību sakot, tie nebija vis slazdi—tā bija patvertne, kuru Serjoga bija sev ierīkojis jau vakar. Šodien viņš tajā veikli iemānīja frizieri. Taču Augustam Jano­vičam no tā nekļuva vieglāk.

Viņš tupēja bedrē. Augšā, caurumā, kuru viņš krītot bija izsitis, zaigoja nepieejama, zila debess. Cepure, ieķērusies zarā, laipni māja ar nagu. Arī aceņu uz deguna vairs nebija.

Augusts Janovičs sāka taustīties ar roku pa zemi. Delna sajuta kādu aukstu priekšmetu. Prfekšmets pēkšņi noraustījās, izslīdēja no delnas apakšas un klusējot lēkāja apkārt Augustam Janovičam, cenzdamies iekost sejā.

Šoreiz frizieris nodemonstrēja veiklību, kas viņam bija pa spēkam pirms četrdesmit gadiem. Kad Augusts Janovičs uzšāvās kājās, at­klājās, ka bedres malas ir tikai krūšu augstumā. Viņš izlēca no bedres kā jauns ķengurs, iznesdams uz pleciem veselu žagaru kaudzi.

Virspusē neizskatījās tik briesmīgi. Bedrē tupēja nevis čūska, bet parasta varde — līdzīga tām, kādas Augusta Janoviča bērnībā ķēra puikas, lai nodzītu kārpas. Brilles gulēja bedres malā, un cepurīte šūpojās zarā, kas bija aizlīdis Augustam Janovičam aiz apkakles.

Sakārtojis drēbes, frizieris uzmanīgi turpināja ceļu pretī div- žuburu kokam. Viņa garastāvoklis bija nedaudz mainījies, un tagad viņš vēl piedevām pie visa purpināja:

—    Tūliņ paņemšu žagaru . . . Tad mans negantnieks redzēs . . .

Augusts Janovičs izmeklēja žagaru, piegāja pie divžuburu koka

un, viltīgi piemiedzis acis, izbāza žagaru cauri žāklim.

Tajā pašā mirklī koks uzgāzās viņam virsū. Vismaz viņam tā likās. Kaut kas ārkārtīgi smags uzkrita Augustam Janovičam no augšas. Vienlaikus frizieris sajuta belzienu pa kaklu, pa muguru un pat it kā triecienu no iekšas. Viņš novēlās gar zemi un, izpletis rokas un kājas, atgādināja burtu ikss. Pakausī viņam iespiedās kaut kas ciets, barga balss pavēlēja:

—    Nekustēties!

Kur nu pakustēsies! Augusts Janovičs jutās tā, it kā viņš būtu izjaukts un izmētāts pa gabaliem. Serjoga rīkojās pēc visiem izlūkoša­nas noteikumiem: viņš nešāva uz spiegu, bet uzlēca viņam virsū no koka, lai saņemtu viņu dzīvu. Ja Serjoga būtu uzrāpies kokā vēl augstāk, tad gan viņš Augustu Janoviču dzīvu, protams, nebūtu saņēmis.

—    Piecelties! Rokas aiz galvas! — Serjoga nokomandēja, raus- damies nost no friziera muguras.

Taču piecelties frizierim negribējās. Sāpe mugurā pierima, zeme bija vēsa. Tie fragmenti, kas no Augusta Janoviča bija palikuši pāri, kustēties negribēja. Tie bija gatavi gulēt mūžīgi.

Garām Augusta Janoviča degunam aizsteidzās skudra, stiepdama skuju, un tas uzvedināja frizieri uz domām, ka ir vēl cita pasaule, kurā var dzīvot vienkārši un bez raizēm.

—    Puisīt, — Augusts Janovičs ierunājās, ar grūtībām apvelda- mies uz muguras, — varbūt jau pietiek? Tu mani esi noķēris. Es padodos.

—    Nu, nu, — Serjoga uzsauca. — Uz priekšu!

—    Kur uz priekšu? — Augusts Janovičs novaidējās.

Atbildes vietā Serjoga viņam klusēdams iebakstīja ar automāta stobru vēderā.

Nevajag domāt, ka Serjoga bija ļauns vai neģēlīgs puišelis. Viņš bija tikai bērns. Un, kā ikviens bērns, spēlējās pilnīgā nopietnībā. Viņam pat prātā nenāca, ka šī spēle varētu Augustam Janovičam nepatikt.

Beigu beigās viņš pats sevi bija nosaucis par spiegu.

Augusts Janovičs — līdzīgi nazim ar diviem asmeņiem — izliecās kā apgāzts «u» burts. Pēc tam piecēlās, sajuzdams sāpes krustos un krakstoņu locītavās.

—    Ej uz priekšu! — Serjoga pavēlēja, pats nemanīdams, ka pār­gājis uz «tu».

Un Augusts Janovičs paklausīja. Soļodams viņš domāja par to, ka viņa laikos bērni bijuši savādāki un dzīvojuši vienkāršāk. Droši viem večukam taisnība. Ģimenē viņš bija devītais bērns. Pusdienās visi deviņi dabūja pa tupenim, un nevienam nebija automāta ar baterijām. Strādāt Augusts Janovičs sāka no desmit gadu vecuma. Dzīve bija tik vienkārša, ka vienkāršāku pat grūti iedomāties.

«Varbūt pastāstīt viņam par savu bērnību?» frizieris nodomāja. «Lai pabrīnās. Kā būtu, ja es pamēģinātu?»

—    Zini, puisīt, — Augusts Janovičs iesāka, — kad es biju maziņš . . .

—    Klusēt! — Serjoga uzbrēca. — Nošaušu kā suni!

Augusts Janovičs nopūtās un klunkurēja tālāk. Viņš jau sen būtu beidzis šo spēli, taču bija žēl izšķiesto spēku: bija samaksāts uz priekšu — un gribējās kaut drusciņ dabūt atpakaļ. Ja frizieris zinātu, cik dārgi vēl būs jāmaksā . . .

Serjoga viņu pieveda pie neliela ierakuma. Automāta stobra pavadībā Augusts Janovičs paklausīgi noslīdēja uz dibena lejā.

—    Pamēģini man aizmukt, — Serjoga sacīja.

Augustam Janovičam šķita, ka viņš sava konvoja balsī saklausa draudus. Frizieris satraucās. Ko vēl nodomājis izspēlēt šis nadzīgais bērnelis?

—    Es nemukšu, — Augusts Janovičs dievojās. — Es saprotu, ka pretoties nav nozīmes.

Taču Serjoga bija domājis taisni to, ko sacījis. Viņam bija vajadzīgs bēgšanas mēģinājums.

—    Ir nozīme, — Serjoga atteica. — Es paiešu malā — un tu mūc.

Puišelis uzmeta uz pleca automātu un devās prom. Augusts

Janovičs paskatījās pulkstenī.

—    Mazuli, — viņš uzsauca, — palikušas vēl trīs minūtes!

—    Pietiekami, — atskanēja Serjogas balss.

«Ko nozīmē «mukt» un kur mukt?» Augusts Janovičs gudroja, pabāzis galvu laukā no ierakuma. «Nē, nekur es neskriešu. Un nebūs nekādu četrdesmit piecu minūšu . . . Nav labi mānīt bērnu, bet man vēl gribas dzīvot. Lai tikai aizved brāli . . .»

Tūliņ pat Augusts Janovičs pamanīja kādu priekšmetu, kas tuvojās viņam pa gaisu. Priekšmets atsitās pret zemi metrus divus no ierakuma. Augustam Janovičam virsū uzbira smiltis un sīki akmentiņi. Viņš žigli pietupās un paskatījās pulkstenī. Bija palikušas divarpus minūtes.

Nākamais priekšmets jau atsitās pret ierakuma malu un iekrita iekšā, aizskardams cepures nagu. Tā bija velēna, izrauta no zemes ar visām saknēm, starp kurām bija ieķērušās smiltis un akmentiņi zirņa lielumā. Nopietnu ļaunumu šis lādiņš izdarīt nevarēja, taču Augusts Janovičs pavisam skaidri sajuta zobos un aiz apkakles smiltis.

Frizieris vairs negaidīja, kamēr nākamais lādiņš viņam noveļas uz galvas. Viņš pārvietojās uz ierakuma labo galu. Kara valodā tas sauktos «slēptā pozīcijas maiņa». Ar kara lietām Augustam Janovičam nebija nekāda sakara, ja neskaita to, ka viņam pa divi lāgi nācies skūt ģenerāļus. Tomēr šajā gadījumā viņš rīkojās kā īsts zaldāts.

Arī Serjoga kā granātu sviedējs nebija zemē metams. Tiklīdz Augusts Janovičs noslēpās ierakuma stūrī, sienā aiz viņa muguras ietriecās trešais lādiņš, šoreiz smiltis sabira aiz apkakles.

«Sasodītais bērnelis,» Augusts Janovičs domās šķendējās, līzdams četrrāpus uz ierakuma kreiso galu. šoreiz frizieris bija pārliecināts, ka viņa pārvietošanās palikusi nemanīta. Taču bērnelis atkal bija uz­minējis manevru.

Velēna nokrita ierakuma priekšā un lēnām noslīdēja Augustam Janovičam uz ceļgaliem.

Frizieris atgriezās viducī un nogūlās uz vēdera. Bija palikusi vairs • tikai viena minūte. Vajadzēja noturēties. Augusts Janovičs gulēja un lūdza dievu, lai šim saprātīgajam bērnam neienāktu prātā ideja mest akmeņus.

Taču Serjogam ienāca prātā gluži cita ideja. Redzēdams, ka pa

taisno trāpīt ienaidniekam, kas noslēpies ierakumā, nav iespējams, viņš sāka raidīt lādiņus stāvus gaisā.

Metieni vairs neiznāca tik precīzi, taču vienam spiegam pietiek arī ar vienu trāpījumu.

Pie tāda paša secinājuma nonāca arī Augusts Janovičs, kad velēna nokrita viņam uz muguras. Bija palikusi tikai pusminūte, tomēr frizieris nebūt nevēlējās, lai šīs pusminūte kļūtu viņa mūžā par pēdējo.

Un frizieris izšķīrās par nelietīgu soli — viņš piekrāpa bērnu.

—    Laiks! — Augusts Janovičs uzsauca. — Laiks pagājis! Es vairs neesmu spiegs.

Frizieris izlīda no ierakuma un apsēdās uz zemes. Galvā viņam džinkstēja. Augusts Janovičs sēdēja un nekādi nespēja atcerēties, kāpēc nācis uz šo mežu.

Serjoga izlīda no blakusierakuma metru piecu attālumā no Augusta Janoviča. Frizieris truli blenza uz puišeli, neko neapjēgdams: zēns, viņam redzot, bija iegājis mežā. Kā frizieris varēja zināt, ka visi ierakumi, atskaitot to, kurā tupēja viņš, bija savā starpā savie­noti?

—    Tu esi mazs palaidnis, — Augusts Janovičs sacīja. — Tā nebija ru īāts, ka mēs mētāsimies ar akmeņiem.

Serjoga raudzījās viņā ar patiesu neizpratni.

—    Tie nebija akmeņi, — viņš izlaboja.—Tās bija granātas. Mēs saiunājām, ka ar granātām.

—    Tik un tā. Pamēģini tu ielīst bedrē, un es tev metīšu. Tad redzēsi!

—    Labs ir! — Serjoga nopriecājās. — Ņemiet manu automātu. Skatieties — jāspiež šeit.

Augusts Janovičs bezcerīgi atmeta ar roku. Viņš ar grūtībām piecēlās kājās, piegāja pie portfeļa un sāka kravāt mantas.

—    Nu, onkulīt … — Serjoga mudināja. — Sākam. Pats taču sa­cījāt …

Augusts Janovičs klusēdams aiztaisīja portfeli un pieklibodams devās prom.

Serjoga bija galīgi apjucis. Viņš nekad mūžā nebija piedzīvojis, .<a pieaugušie tik bezkaunīgi krāptos.

—    Onkulīt, neaizejiet!

Augusts Janovičs nodrebēja un pielika soli.

—    Onkulīt, pagaidiet! — Serjoga sauca, iedams frizierim pa pēdām.

Un tad Augusts Janovičs metās skriet. Viņš skrēja, neskatīdamies, kurp, un tomēr samērā veikli lekdams pāri kritušajiem kokiem. Serjoga sekoja aizmugurē, un viņa kliedzieni švīkstēja Augusta Janoviča ausīs kā pātagas cirtieni, kas lika viņam skriet vēl ātrāk.

—    Onkulīt, pagaidiet! Nu, onkulīt . . .

Tā nebija nejaušība, ka Serjoga centās apturēt Augustu Janoviču. Viņš gribēja izpildīt norunu — aizvest brāli. Puišelis absolūti ne­saprata, kāpēc šis tēvocis no viņa neko neprasa. Serjoga taču pagaidām savu solījumu vēl nebija izpildījis.

Toties Augusts Janovičs vairs nekliboja. Viņš skrēja ar tādu ātrumu, ar kādu pēdējoreiz bija skrējis pirms piecdesmit gadiem. Neap­stādamies frizieris pārlēca pāri strautam, tad viņam skrienot izkrita no rokām portfelis, neapstādamies viņš to saķēra un drāzās tālāk.

Serjoga atpalika. Ne jau tāpēc, ka viņš nespētu frizieri panākt, bet tāpēc, ka saprata: kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ šis tēvocis vairs ne­grib spēlēt.

Izskrējis uz meža celiņa, Augusts Janovičs atskatījās. Neviens viņam nesekoja. Frizieris sāka iet. Sirds krūtīs sitās kā rībošas bungas, galvā ar troksni darbojās kāds sūknis. Augusts Janovičs jau no­žēloja, ka aizmucis un turpat uz vietas nav sadevis zeņķim pa ausīm. Domādams par to, viņš nezin kāpēc pataustīja savas ausis. Tās bija tur, kur tām jābūt.

Atgriezies mājās, Augusts Janovičs ar visām drēbēm ievēlās gultā un nogulēja līdz nākamajam rītam uz vieniem sāniem pat nepakustējies.

Kopš tās dienas, ja frizētavā aizsākās saruna par bērniem, fri­zieris sacīja:

—    Bērni? Vai tad mūsu laikos ir bērni? Gatavie bandīti!

DESM/TA diena beigu sākums

5ajā svētdienas rītā kuļeminskieši gulēja ilgāk nekā parasti.

Pats pēdējais Kuļeminskā pamodās Augusts Janovičs.

Frizieris gulēja un prātoja, vai tikai murgainā vakardiena viņam nav rādījusies sapņos. Taču, kad Augusts Janovičs, sajuzdams stīvumu kaulos, ar grūtībām pacēla galvu un paskatījās uz gultu, kas bija pie­birusi ar skujām, smiltīm un lapām, saprata, ka tā nav rādījusies sap­ņos.

Atmiņā viņš pārcilāja vakardienas notikumus. Atceroties Serjogu, friziera ķermeni sarāva viegli krampji.

Smeldzīgs veca cilvēka aizvainojums iemetās Augusta Janoviča sirdī. Turklāt viņš nebija apvainojies uz Serjogu. Uz sevi arī ne. Vai­nīgs bija Aleksejs Paličs.

Tagad no rīta viss izskatījās tā, it kā Aleksejs Paličs būtu licis viņam kā āzim lēkt pāri kritušajiem kokiem un bēguļot no mazgadīgā bandīta «granātām». Alekseja Paliča dēļ vajadzēja visvisādi locīties sarunā ar sporta nometnes priekšnieku. Aleksejs Paličs atradās visa centrā, visi pavedieni veda pie viņa.

Frizieris atkal atcerējās Serjogu, viņa uzticīgo bērna skatienu — un auksti šermuļi izskrēja cauri friziera augumam un apstājās sirds rajonā.

— Nē, — Augusts Janovičs pats sev sacīja,—tie ir murgil Pie velna visus šos bērnus! Ja gribu dzīvot, tad jāmet miers! Šodien pat runāšu ar Alekseju Paliču.

Vispirms frizieris norāva no sienas lapu un saplēsa to driskās.

Pēc tam viņš paskatījās pulkstenī un redzēja, ka nosebojis darbu.

Ceļš, kuru Augusts Janovičs parasti, iedams uz frizētavu, pieveica desmit minūtēs, šoreiz prasīja pusstundu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, kājas kustējās it kā atrauti no ķermeņa, otrkārt, pamanījis tālumā zēnu apmēram Serjogas vecumā, Augusts Janovičs izmantoja ikvienu slēpni, pat svešus vārtiņus.

Nometnē šī svētdiena bija brīva, nekādas nodarbības nenotika.

Arī vecāku ciemošanās nebija paredzēta, kaut gan Boriss cerēja, ka Aleksejs Paličs atnāks.

Un tomēr šī diena bija īpaša: tika atklāta peldēšanās sezona.

Netālu no nometnes tecēja upe Kuļemka, peldēties tajā bija aizliegts. Tie, kas šo aizliegumu neievēroja, nekavējoties tika padzīti no nometnes.

Pieķert vainīgos bija elementāri vienkārši: viņi nokrāsojās zilā, zaļā vai sarkanā krāsā. Šī krāsa ar pirmo reizi nebija nomazgājama pat zem karstas dušas. Tāda bija Kuļemkas dīvainība. Šī dīvainība bija nevis dabas dota — tā radusies nesen.

Kuļemkai bija zilās, zaļās un sarkanās dienas. Viss bija atkarīgs no tā, kādu produkciju tajā dienā ražoja rotaļlietu fabrika. Ja tika izgatavoti lielgabali, tanki vai pašizgāzēji, no krāsošanas ceha upē ieplūda zaļa šalts. Kad «steidza» karodziņus, bumbas un koka lellītes, šalts ieguva bālgani sārtu nokrāsu. Turpretī, ja netika ražots nekas, šalts nezin kāpēc kļuva zila un tāda palika no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam.

Šodien bija zilā diena.

Nometne tālredzīgi bija iekārtota tīra mežezera krastā, iet uz upi nebija atļauts un nebija arī nekādas vajadzības. Un tomēr arvien at- radāstādi, kas gribēja nopeldēties aizliegtajos ūdeņos. Visā nometnes pastāvēšanas vēsturē bija izraidīti astoņi zili, divi sarkani un viens zaļš noteikumu pārkāpējs — visi zēni.

Arī ezera nebija atļauts peldēties, kā katram ienāk prata. Peldētāju treniņiem bija iekārtots īpašs baseins ar plostiem. Pārējiem smilšainajā piekrastē bija ar mazām bojām norobežots ezera sektors, kurā noslīkt varēja vienīgi ar lielu vēlēšanos.

Katrai peldētāju maiņai sekoja treneri un audzinātāji. Ezerā pastā­vīgi dežurēja glābšanas laiva.

Nu jau sesto gadu varēja vērot vienu un to pašu ainu: glābšanas laiva šūpojās pie nožogojuma līnijas; viens no glābējiem sēdēja pie airiem, otrs — laivas pakaļgalā, izvilinādams no ģitāras mūsdie­nīgas skaņas. Viņiem nebija itin nekā, ko darīt: slīkt neviens netai­sījās.

Kamēr pirmā maiņa plunčājās pa ūdeni, Boriss un Fēlikss viņus vēroja no krasta. Fēlikss noskatījās ar skaudību. Viņš vispār ne­spēja palikt vienaldzīgs, ja sapulcējās bariņš zēnu un kopā kaut ko darīja.

—    Kad mēs peldēsimies? — Fēlikss interesējās.

—    Tagad nav mūsu maiņa, — Boriss paskaidroja.

Ūdenī devās otrā maiņa. Prieka un trokšņa nebija mazāk kā pirmajā.

Ja aizvērtu acis, varētu domāt, ka ezerā ar joni meties liels zirgu ganāmpulks' . Taču Fēlikss acis nevēra ciet.

—    Atkal nav mūsu maiņa? — viņš vaicāja.

—    Atkal, — Boriss atteica. — Tu jau redzi, ka es nepeldos.

šoreiz Boriss sameloja. Tā bija viņu maiņa. Boriss negribēja laist

Fēliksu peldēties. Ej nu viņam tādā ņudzeklī izseko. Kāds viņu varēja paraut aiz kājas un apsviest riņķī, varēja pabāzt ar galvu zem ūdens un turēt tik ilgi, kamēr viņam sāk pietrūkt elpas (iecienīts paņēmiens ar nosaukumu «gurķis»). Un sazin ko vēl Fēlikss pats varēja izstrādāt šajā viņam svešajā situācijā. Pat uz zemes vienreiz daudz netrūka, ka viņš būtu nosmacis.

Beidzot arī trešā maiņa iztrokšņojusies līda laukā no ūdens.

—    Atkal nav mūsējā? — Fēlikss jautāja.

—    Nav mūsējā, — Boriss nopūtās.

—    Vairāk nevienas maiņas nav.

—    Mēs peldēsimies rīt.

Taču Fēlikss vairs nebija agrākais Fēlikss.

—    Borja, tu mani piemānīji, — viņš sacīja. — Visi nopeldējās. Vienīgi mēs nepeldējāmies. Kāpēc tu mani piemānīji?

—    Es par tevi baidījos. Tu varēji noslīkt. Es tevi piemānīju, lai ar tevi neatgadītos nekas ļauns.

—    To jau es zinu — izdarīt sliktu, lai būtu labi. Bet man nemaz nav labi. Tu gribēji man izdarot sliktu un izdarīji. Saki — kāpēc?

—    Tāpēc, ka es esmu tavs draugs, —Boriss nopurpināja.

—    Tātad viņiem nav draugu? — Fēlikss norādīja uz pārējiem zē­niem. — Viņi visi peldējās, viņus neviens nepiemānīja.

—    Peldēties un peldēties! Es, re, nepeldējos, un man nekas.

—    Tev nekas, bet kas man? — Fēlikss iebilda. — Vai es sliktāks par citiem?

—    Tu neesi sliktāks.

—    Tad es tūlīt eju peldēties!

—    Viens tu nedrīksti. Tevi uzreiz ieraudzīs un sados pa biksēm.

—    Lai sadod,—Fēlikss iespītējās. — Man sados, toties pa­skaidros, kāpēc es vienīgais netiku peldēties.

—    Es arī varētu paskaidrot, tikai ilgi jāstāsta.

—    Man pietiks pacietības klausīties.

1 Viens zirgs ir viens zirgs; divi zirgi ir divi zirgi; daudz zirgu ir ganāmpulks.

—    Tu tik un tā nesapratīsi.

—    Neesmu dumjāks par tevi, — Fēlikss aizrādīja. — Es gribu zi­nāt: kāpēc tikai tu viens atbildi uz maniem jautājumiem? Es gribu zināt: kas atbild uz citu zēnu jautājumiem? Es gribu zināt: kāpēc es ne­sapratīšu to, ko tu saproti? Vai tad es neesmu tāds pats kā tu?

Lūk, šāda neliela jautājumu gūzma izbira pār Borisa galvu. Uz ik­vienu no tiem varēja dot absolūti precīzu un skaidru atbildi. Taču ik­viena atbilde radītu jaunu jautājumu. Pat lai paskaidrotu Fēliksam, kas viņš tāds ir, jānolasa viņam īss astronomijas kurss. Tādam varoņdarbam Boriss nebija gatavs. Un arī nebūtu nekādas jēgas. Turklāt Fēlikss ar savu raksturu pārdzīvotu, ka nav tāds kā visi citi. Borisam kļuva skaidrs, ka tie gudrinieki no Fēliksa planētas, sūtīdami viņu uz Zemi, kaut ko nebija izdomājuši līdz galam.

Par laimi, Boriss jau zināja paņēmienu, kā izgrozīties no situācijas. Uz laiku, protams, jo Fēlikss neko neaizmirsa. Viņa uzmanību varēja novērst, kā to dara ar maziem bērniem. Pieredzes bērnu audzināšanā Borisam nebija. Taču pēdējā laikā viņš šo to bija apguvis.

—    Labi, — Boriss sacīja,—ejam, tu varēsi peldēties.

Fēlikss saknieba lūpas, uz kurām jau bija izsprucis nākamā jautā­juma galiņš.

—    Būtu tā uzreiz teicis, — viņš sacīja. — Citādi izdomāji — «no­slīkt», «nesapratīsi». Jokot arī vajag ar prātu.

Boriss nedaudz apstulba. Neko tamlīdzīgu viņš Fēliksam nebija teicis.

—    Kur tu rāvi tādus vārdus?

—    Rāvu, un viss,—Fēlikss noslēpumaini atcirta.—Tu tik un tā nesapratīsi.

Nodoms, ko gribēja īstenot Boriss, bija smags disciplīnas pārkā­pums: peldēties pa vienam, turklāt aiz pludmales robežām bija uz stingrāko aizliegts. Taču noteikumos nebija ņemti vērā citplanētu viesi, šie noteikumi bija rakstīti normāliem slīcējiem.

Boriss aizveda Fēliksu uz ezera tālo galu. Koki un krūmi tur auga līdz pašai ūdens malai, krasts bija diezgan stāvs. Neērta peldvieta, lai peldētos tāpat. Turpretī, lai peldētos slepus, labākas neatrast.

Nelielais klajumiņš bija aizņemts. Netālu no ūdens uz zilā vilnas treniņtērpa gulēja Toma ar grāmatu rokās. Draudzenes kostīms atradās līdzās, taču viņa pati nebija redzama.

—    Sveiki, — Toma sacīja, nenovērsdama acu no grāmatas.

Viņi jau bija šodien tikušies pie brokastgalda, tomēr Fēlikss sasveicinājās vēlreiz. Kā vienmēr, kad viņš uzrunāja meitenes, viņa balsT skanēja neliekuļota labpatika.

—    Ejam prom no šejienes, — Boriss mudināja.

Vēl pirms mirkļa, izdzirdusi soļus, Toma vēlējās, lai zēni aizietu garām. Taču Toma nebija pieradusi, ka pazīstami zēni rīkotos tā, kā viņiem ienāk prātā. Lai varētu aiziet mierīgi, Borisam bija jāgrib palikt. Toties viņš bija sagribējis aiziet, un tagad to izdarīt vairs nebija tik viegli.

Toma nolika grāmatu malā un apsēdās. Viņa nesteidzās: sākumā atmeta matus aiz muguras, tad sasēja ar lenti, pēc tam sacīja:

—    Zēni, neejiet prom, man ir garlaicīgi.

Toma neskatījās uz Fēliksu. Viņai nevajadzēja uz viņu skatīties — meitene jau visu zināja iepriekš.

Fēlikss viņu nepievīla.

—    Mēs neiesim prom, ja tu nevēlies, — viņš paziņoja. — Tu man patīc.

Tas jau bija mazliet vairāk nekā pieklājās. Pazīstami zēni nekad nerunāja par tādām lietām tik tieši. Drīzāk viņi apgalvoja pretējo. Bija viens tāds zēns, kas apgalvoja tikai pretējo. Un taisni viņš arī sekoja Tomai kā piesiets.

Toma izlikās, ka pēdējo frāzi nav dzirdējusi.

—    Šodien labs laiks, — viņa sacīja.

Fēlikss piekrita.

—    Tikai mazliet par karstu,—Toma piebilda.

Fēlikss piekrita arī tam.

Boriss drūmi klusēja, ar kurpes purngalu piesizdams pie zemes.

—    Fēliks, ejam peldēties, — Boriss aicināja, likdams uzsvaru uz pēdējo vārdu.

Fēlikss paraudzījās uz Tomu. Viņa noliedzoši papurināja galvu.

—    Šodien ir pārāk vēss . . .

—    Pārāk vēss, — Fēlikss atkārtoja.

—    Fēlikss negrib peldēties, —Toma pavēstīja iemīlējušās čūskas balsī. — Vai ne, Fēliks?

—    Negribu, — Fēlikss apstiprināja.

Boriss noskaitās. Tik daudz pūļu bija veltīts Fēliksa audzināšanai, taču, tikko meitene pakustināja mazo pirkstiņu, viss izkūpēja vējā.

—    Tu vari palikt, es iešu, — Boriss teica.

—    Redzi, Fēliks, tev atļāva palikt, — Toma ironiski piezīmēja. — Varbūt tu nemaz negribi palikt?

—    Es gribu palikt.

Toma nopūtās.

—    Nē, labāk ej. Man, protams, būs skumji, bet nekas, esmu jau pieradusi, —Toma runāja tādā balsī, it kā viņu kāds grasītos pamest vienu Sahāras tuksnesī.

Šoreiz Toma nošāva buku. Meitene apzinājās, ka viņas vara pār šo zēnu ir liela. Tomēr viņa nesaprata, ka-ikviens viņas vārds ir līdzvērtīgs pavēlei.

—    Labi, es iešu, — Fēlikss padevīgi un bēdīgi sacīja.

Boriss ļaunā priekā pasmaidīja. Viņš paņēma Fēliksu pie rokas un veda prom. Aiz Borisa muguras viņa ieraudzīja visiem zināmo trīs- pirkstu kombināciju. Un tā jau bija Borisa kļūda.

—    Fēliks, atgriezies, lūdzu!—Toma iesaucās. — Es negribu, ka tu ej prom!

Fēlikss izrāvās Borisam no rokas un skrēja atpakaļ pie Tomas.

Meitene parādīja Borisam to pašu, tikai ar abām rokām.

Boriss nospļāvās un, noslēpies aiz tuvākā krūma, apgūlās. Lai arī kā viņš dusmojās uz Fēliksu, tomēr vienu atstāt neuzdrošinājās.

Toma atkal bija uzvarējusi. Tagad viņa nezināja, ko iesākt tālāk.

—    Nestāvi, apsēdies,—viņa atvēlēja. — Vai tu esi lasījis šo grāmatu?

—    Neesmu lasījis, — Fēlikss atbildēja, pat nepaskatījies uz vāku.

—    Kā tu zini?

—    Es nevienu grāmatu neesmu lasījis. Vai lasīt grāmatas ir interesanti?

Toma aizdomīgi palūkojās uz Fēliksu. Varbūt šis zēns nemaz nav tik vienkāršs, kā liekas.

—    No kurienes tu esi atbraucis?

—    Es esmu nevis atbraucis, bet atnācis. No laboratorijas.

—    A, skaidrs, —Toma iesaucās. — Tu esi no inkubatora. Izšķīlies no olas. Jūs tur bijāt daudz tādu cālēnu. Un nevienam nemācīja lasīt.

—    Cālēnu tur nebija. Bet lasīt es protu.

Toma nekādi nespēja apjēgt, vai Fēlikss joko vai runā nopietni. Ja joko — tad nav smieklīgi. Ja runā nopietni—tad tas ir dīvaini.

—    Kā tad tu māki lasīt, ja neesi izlasījis nevienu grāmatu? Varbūt tu esi lasījis vienīgi mācību grāmatas?

—    Mācību grāmatas es arī neesmu lasījis.

Ja Fēlikss nebūtu izskatījies tik godīgs, Tomai jau sen būtu apnikusi šī saruna. Tik stulbi melot bija muļķīgi. Bet ko tad, ja Fēlikss nemelo? Un vispār — viņš ļoti, ļoti atšķiras no citiem. Toma to juta. Un, ja mei­tenes jūt, tad kļūdās reti.

—   Lasi, —Toma pavēlēja, pasniegdama Fēliksam atvērtu grāmatu.

Fēlikss paklausīgi paņēma grāmatu un izlasīja nelielu fragmentu.

—    Ira!—Toma iesaucās. — Nāc ātrāk šurp!

—    Man asaris' norāvās, -•- atskanēja balss no krasta.

—    Nāc, ka es tev saku, nenožēlosi.

No piekrastes krūmiem izlīda Ira.

—    A-ā-ā, — viņa gari novilka, — ko es redzu!

—    Mani un Tomu, — Fēlikss paskaidroja.

Ira iesmējās.

—    Tevi un Tomu, — viņa sacīja.—Tomu un tevi. Tevi ar Tomu, bet Tomu ar tevi. Kolosāli! Toma, es tevi apsveicu . . .

—    Lasi! — Fēliksam no jauna tika dota pavēle.

Fēlikss nelika sevi lūgties.

—    Kolosāli! — Ira iesaucās. — Mēs nemaz nezinājām, ka mums blakus dzīvo ģēnijs.

—    Viņš nav vienkārši ģēnijs,—Toma piemetināja. — Viņš ir Mauglis. Barojies ar vilcenes pienu. Uzaudzis kopā ar vilcēniem un nav lasījis nevienu grāmatu. Un tagad viņš ir saticis brīnišķīgu meiteni.

Grāmata, ko Fēlikss ačgārni turēja, arī bija «Mauglis».

—    Un šī meitene esi tu! — Ira iesaucās, pagaidām vēl jokodama.

—    Viņš sacīja, ka es viņam patīkot.

—    Vai taisnība? — Ira pavaicāja Fēliksam.

—    Taisnība, — Fēlikss atbildēja. — Es vienmēr runāju taisnību.

—    Bet vai es tev patīku?

—    Patīc.

—    Un kura vairāk — es vai Toma?

Fēlikss aizdomājās, šaudīdams acis te uz vienu meiteni, te uz otru. Boriss aiz krūma lieliski dzirdēja sarunu. Viņš nesteidzās Fēliksu glābt. Viņš gaidīja to mirkli, kad glābiņš būs vajadzīgs meitenēm.

1 Asaris —tā ir tāda svaigi saldēta zivs; reizēm sastopama dzīva, taču līdz pat šim brīdim nav noskaidrots, kā tai izdodas atsaldēties.

—    Jūs abas man patīkat vienādi, — Fēlikss paziņoja.

Ne Iru, ne Tomu šāda atbilde nezin kāpēc neapmierināja. Sapro­tams, viņas bija draudzenes, taču jebkura draudzība tiek apdraudēta, tiklīdz draugus sāk salīdzināt.

—    Tā nemēdz būt, — Ira aizrādīja. — Vienai noteikti jāpatīk vairāk.

—    Un tā «viena» esi tu, —Toma sacīja.

—    Kāpēc es? Bet tikpat labi — kāpēc tu, kaut arī esmu pārliecināta, ka tu, — Ira runāja vēl joprojām pa jokam.

—    Fēliks, — Toma teica, — noskati mūs uzmanīgi. Mēs taču neesam vienādas.

—    Neesat vienādas.

—    Tātad — kāda no mums ir labāka un kāda sliktāka. Ja tu nevari pateikt, kura ir labāka, tad pasaki, kura ir sliktāka. Man šķiet, ka es.

Toma velti bijpi par sevi tik pārliecināta. Viņa nesaņēma tādu at­bildi, kādu bija gaidījusi.

—    Pareizi.

—    Ak tā! Kāpēc?

—    Tu nerunā to, ko domā. Tu nedomā, ka esi sliktāka.

Toma viegli nosarka. Tomēr spilgtajā saulē tas nebija manāms. Ira iesmējās. Viņa bija skaistāka par Tomu un zināja to. Taču Fēliksu, kā redzams, maz interesēja cilvēka ārējais skaistums. Viņš vērtēja cilvēku pēc citām īpašībām.

—    Un tu arī esi sliktāka, — Fēlikss pavēstīja Irai.

Fēlikss pat nedomāja būt rupjš. Viņam gluži vienkārši gribējās, lai meitenēm, kuras viņam patīk, nebūtu nekādu trūkumu. Mēs, Zemes iedzīvotāji, to saucam par draudzīgu kritiku.

Iras smiekli aprāvās.

—    Interesanti … — viņa sacīja. — Ko nozīmē arī?

—    Tu domā, ka patīc man vairāk, tomēr saki, ka man vairāk patīk Toma.

—    Kur tu rāvi, ka tev kāds grib iepatikties?

—    Es domāju, — Fēlikss atteica, — un uzminēju. Es taču esmu skaists zēns.

Tā bija taisnība. Te viss bija taisnība: meitenes redzēja, ka patīk Fēliksam, un gribēja patikt vēl vairāk, kaut gan pašas nezināja, kam tas viņām vajadzīgs. Fēlikss tiešām bija skaists zēns. Tomēr izturējās pret šo faktu vienaldzīgi. Par savu skaistumu viņš paziņoja mierīgi un vienkārši. Viņam skaistums likās līdzīgs ziepju burbuļiem — pievil­cīga cilvēciska īpašība, kurai vajadzētu patikt meitenēm. Vismaz tā viņam Boriss bija izskaidrojis vārdus «skaists zēns». Tos vakar Fēliksam aiz muguras bija teikusi ārste.

Meitenes uz brīdi zaudēja valodu. Atklājās, ka zēns, kas izskatījās tik kautrīgs un bikls, ir bezkauņa. Tiesa gan, bezkaunība, kā jau viss šajā zēnā, bija dīvaina. To varētu nosaukt par patiesīgu bezkaunību.

—    Toma, — Ira iesāka, — ko mums tagad darīt?

—    Domā pati, — Toma atteica. — Es jau esmu izdomājusi. Ja runā­jam atklāti — viņš nav pateicis nevienu vārdu nepatiesības.

—    Ja tu par mani … — Ira iesāka.

—    Arī par tevi.

—    Nē, es tā nebiju domājusi.

—    Tieši tā biji domājusi.

—    Nespried pēc sevis.

—    Es spriežu nevis pēc sevis, bet gan pēc tevis.

—    Un tu? . . .

—    Es arī,—Toma sacīja.—Tikai es godīgi atzīstos.

—    Tātad es negodīgi?

Toma paraustīja plecus. Reizēm viņai Iras skaistums kļuva ap­nicīgs. Toties Irai reizēm apnika Tomas saprātība.

No šīs meiteņu sarunas, kas bija pilna slepenu mājienu, Fēlikss nekā nesaprata. Toties gandrīz visu saprata Boriss. Viņš priecājās, ka šīs pārlieku sportiskās meitenes šoreiz pār Fēliksu bija paklupušas.

—    Es tev viņu dāvinu,— Ira sacīja.

—    Paldies,—Toma sacīja.

—    Un vispār — man jau sen laikam tur ķeras, — Ira sacīja.

—    Ja ne te, tad tur, — Toma sacīja. — Tev vienmēr kaut kur ķeras.

Beidzot Fēliksam pielēca, ka meitenes šobrīd viena otru diez ko

neierauga. To viņam negribējās. Viņš bija par saticību. Viņš gribēja sēdēt kopā ar meitenēm, skatīties uz viņām, klausīties viņas un stāstīt, cik ļoti viņam patīk viņas.

—    Ira un Toma, — Fēlikss iejaucās, — nevajag tā runāt.

—    Kā tad mēs runājam?— Ira uzprasīja.

—    Slikti un skaļi.

—    Ko tu iedomājies! — Ira izbrīnā iesaucās. — Toma ir mana labākā draudzene! Vai ne, Toma?

Ira piegāja pie Tomas un noskūpstīja viņu uz vaiga.

—    Pati labākā!—Toma apstiprināja un izdarīja to pašu.

Fēlikss pārsteigts lūkojās meitenēs. Sarokošanās viņam bija labi zi­nāma, taču to, ka cilvēki viens otru laiza, viņš redzēja pirmo reizi. Un tomēr viņš noģida, ka ir klāt visdraudzīgāko jūtu izpausmei. Viņš priecājās, ka meitenes vairs nestrīdas. Viņš arī gribēja kļūt par labāko draugu.

Fēlikss pielavījās klāt Tomai un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Toma, kas bija gatava no Fēliksa sagaidīt visu, ko vien vēlaties, tikai ne to, iespiedzās un uzšāvās kājās.

Fēlikss nomērķēja uz Iru, taču viņa palēca sāņus un, smieklos lo­cīdamās, aizmuka.

Boriss aiz krūmiem no sajūsmas vai raudāja. Tāds notikumu pavēr­siens viņam pat sapņos nevarēja rādīties.

Toma — piesārtusi, kategoriska, nikna — blenza uz Fēliksu no augšas uz leju.

—    Vai tu jucis esi?!

—    Vai tad es izdarīju ko sliktu? — Fēlikss vaicāja, nesaprazdams, par ko uz viņu skaišas.

—    Vai tu pats neapjēdz?!

—    Neapjēdzu. Kāpēc Ira drīkst, bet es ne?

—    Tu esi idiots?—Toma vaicāja.

—    Nē, — Fēlikss atbildēja.—Es arī gribu būt par tavu labāko draugu. Kāpēc tu uz mani dusmojies? Ja tev nepatīk, es vairāk tā nedarīšu.

Lai cik aizkaitināta Toma bija, viņa ievēroja, ka Fēlikss ir no sirds sarūgtināts.

—    Kāpēc lai man patiktu? — Toma bargi noprasīja. — Vai tu ar visām meitenēm tā izdaries?

. — Nē. Tikai ar tevi,—Fēlikss atklāti atzinās.

Toma labāk ļautu sevi sacirst gabalos nekā atzītos, ka Fēliksa bei­dzamajos vārdos bija kas tīkams. Taču, tā kā Toma bija gudra meitene, viņa necentās noskaidrot attiecības pati ar sevi. Viņai gribējās no­skaidrot ko citu.

—    Tu labāk ej pie Iras, — viņa ieteica. — Ar Iru tu varēsi skūp­stīties kaut līdz pusdienlaikam.

—    Vai tad viņa nedusmosies? — Fēlikss jautāja.

—    Nē, nedusmosies. Tā ir viņas mīļākā nodarbošanās. Nu, ko stāvi, skrien pie viņas!

Toma bija pārliecināta, ka Fēlikss nekur neies. Sā vai tā, bet Fēlikss bija licis viņai saprast, ka viņa zēnam ir vienīgā uz šīs planētas. Par to viņa pat bija gatava piedot bezkaunīgo izlēcienu.

Fēlikss piecēlās kājās un gāja. Toma nezināja, ka viņš iet bez se­višķas vēlēšanās. Pa šiem mirkļiem kosmiskās būtnes dvēselē jau bija kas mainījies. Fēliksam abas meitenes vairs nelikās vienādi jaukas. Viņas abas bija brīnišķīgas, tomēr Toma bija kļuvusi par kripatiņu brī­nišķīgāka. Taisni tāpēc arī Fēlikss neiedrošinājās viņai nepaklausīt.

Toma apjukusi vēroja, kā Fēlikss aiziet. Sī puišeļa uzvedība neat­bilda nekādiem standartiem.

Boriss, redzēdams, ka Fēlikss dodas uz ezera pusi, izlīda no savas slēptuves.

Viņš bija ļoti apmierināts, taču visam ir robežas.

—    Neiedomājies viņai uzmākties, —- Boriss brīdināja Fēliksu. — Dabūsi vēl pa ģī . . . Es gribēju teikt — viņai tas nepatiks.

—    Bet Toma sacīja . . .

—    Toma ir čūska, — Boriss paskaidroja. — Visas meitenes ir čūskas.

—    Tu no meitenēm neko nesaproti, — Fēlikss paziņoja.

—    Oho! — Boriss iesaucās. — Ātri gan tu esi ticis skaidrībā . . . Kura tad tev vairāk patīk?

—    Tagad Toma.

—    Kāpēc tad tu ej pie Iras?

—    Tāpēc, ka Toma teica . . .

—    Ejam labāk uz nometni, pietiks tev šodienai meiteņu sabied­rības. Tu viņas vēl satiksi ēdnīcā.

—    Nē, nepietiks,—Fēlikss stingri noteica. — Ēdnīcā viņas vairs nav tādas. Tur viņas ir dusmīgas.

—    Arī te viņas nav nekādas jēra dvēseles, — Boriss aizrādīja.

—    Zināms, ka nav jēra dvēseles, —Fēlikss piekrita. —To es arī pats saprotu. Kāds sakars meitenēm ar jēriem? Tavi joki, Borja, nemaz nav smieklīgi.

—    Es nejokoju, — Borja nopūtās.

Ira sēdēja krastā un makšķerēja. Izdzirdusi zēnu soļus, viņa pa­griezās. Paskatījās uz Fēliksu un iesmējās. Arī Fēlikss pasmaidīja.

—    Ira, es atnācu ar tevi skūpstīties, — viņš paziņoja.

Ira uzreiz kļuva nopietna. Viņa nolika makšķeri malā un piedrau­dēja ar dūri.

—    Vai to tu esi redzējis?

—    Viņš joko, — Boriss sacīja.

—    Nē, nejokoju, — Fēlikss spurojās pretī. — Toma teica, ka tā esot tava mīļākā nodarbošanās.

—    Ak tad Toma teica? — Ira uzreiz nomierinājās. — Viss skaidrs. Zini ko, Fēliks, atliksim manu mīļāko nodarbošanos uz rītdienu. Vai līdz rītdienai tu varēsi pagaidīt?

—    Varēšu, — Fēlikss sacīja.—Tikai pasaki—cikos?

Šoreiz iesmējās Boriss.

—    Divi muļķīši,— Ira noskaitās. — Es gan domāju, ka jūs esat gudrāki. Tev, Boris, es to pieminēšu.

—    Kāpēc man? — Boriss brīnījās. — Viņam pašam galva uz pleciem,

—    Nav gan redzams. Labāk palīdziet man atāķēt makšķeri.

Ira pacēla kātu — tas saliecās, un aukla nostiepās: āķis kaut kur dziļumā bija ieķēries.

—    Lec ūdenī, — Boriss ierosināja.

—    Ja? — Ira attrauca. — Tā tik vēl trūka! Fēliks . . .

—    Klausos, — Fēlikss atsaucās.

—    Izvelc, lūdzu, makšķeri.

Fēlikss ar visām drēbēm pa taisno devās ūdenī. Boriss ieķērās ar rokām viņa jakā.

—    Apstājies! — viņš uzsauca. — Klausi tik viņu … Tu pat peldēt. nemāki.

—    Vai tad es nemāku peldēt? — Fēlikss jautāja. — Visi māk, bet es ne?

Ira jau senāk bija ievērojusi, ka no abiem galvenais ir Boriss. Viņš izrīkoja, deva padomus, komandēja — vadīja. Un tajā pašā laikā Boriss nelīdzinājās cilvēkam, kuram patīk komandēt. Irai kādu nesa­protamu iemeslu dēļ Fēlikss visu laiku bija pamācāms. Dīvains puišelis . . .

—    Vai tad tu pats nezini, ka nemāki peldēt?— Ira interesējās.

—    Nezinu. Es nekad neesmu peldējis.

—    Kāpēc tad tu gribēji lēkt?

—    Tu palūdzi.

—    Pēc mana lūguma tu esi ar mieru noslīkt?

—    Saprotams — esmu ar mieru, — Fēlikss sacīja. Viņš vēl arvien nezināja, ko nozīmē vārds «noslīkt».

Un tobrīd Ira nodomāja, ka Fēlikss nav nekāds muļķis: cilvēks, kas gatavs viņas dēļ noslīkt, nevar būt muļķis. Viņam nav tiesību tā­dam būt.

—    Labi, — Ira samierinājās, —vari neslīkt. Izdomā kaut ko citu.

—    Norauj āķi, — Boriss pamācīja.

—    Tas ir pēdējais. Turklāt makšķere nemaz nav mana.

—    Borja, — Fēlikss sacīja, — ja Ira lūdz, vajag palīdzēt. Tu man vienmēr palīdzi.

Boriss klusēdams pagāja malā. Viņš nolauza tievu alkšņa stibu un attīrīja to no zariem.

—    Ne par ko neatbildu, — Boriss atrunājās.

Ar alkšņa vicu izdevās aizsniegt āķi. Aukla atbrīvojās.

—    Paldies, — Ira pateicās. — Par to es jums piedodu. Tagad uz­lieciet man slieku.

—   Varbūt tu gribi, lai es arī uzkožos? — Boriss vilka viņu uz zoba. — Palūdz labāk Fēliksam.

—    Es varētu uzkosties, tikai nezinu, kā. Parādi, — Fēlikss sacīja Irai.

Zēns runāja pilnīgā nopietnībā. Taču Ira visu uztvēra savādāk.

—    Nevaru saprast, kurš no jums ir asprātīgāks? — viņa balsī gudroja. — Laikam tomēr Fēlikss—tādus es vēl neesmu redzējusi.

—    Neesi gan redzējusi, — Boriss piekrita. — Un nekad vairs ne­redzēsi. Nekad mūžā.

—    Borja, — Fēlikss iejaucās, —tu atkal joko tā, ka nav smieklīgi. Viņa redzēs mani gan šodien, gan rīt un parīt . . .

Te nu Fēlikss pamatīgi kļūdījās. Viņš zināja, ka nometne ir pare­dzēta uz mēnesi. Taču viņš nevarēja zināt, cik ilgi viņam paredzēts dzīvot uz Zemes.

Aiz krūmiem parādījās Toma, mugurā meitenei bija treniņtērps. Uz atvērtās grāmatas viņa nesa kātiņu ar divām sarkanām ogām.

—    Zemenes jau sarkanas, — viņa teica. — Zēni, ejam zemenēs. Ira, vai tu nāksi līdzi?

—    Zini, negribas.

—    Tā jau es domāju, — Toma izmeta.

—     Ira, — Fēlikss ierunājās, — es nesaprotu. Ja jūs esat labākās draudzenes, jums jāiet kopā. Un, ja jūs negribat iet kopā, tad jūs ne­esat labākās draudzenes. Kāpēc tu māni Tomu?

—    Kā tad es viņu mānu?

—    Tu sacīji, ka viņa ir tava labākā draudzene.

—    Taisnība. Tu jau redzi, ka mēs vienmēr ejam visur kopā.

—    Tikai ne šodien. Es uzminēju: šodien ir atpūtas diena — un tāpēc jūs no draudzības atpūšaties.

Fēliksam bija taisnība. Meitenes arī pašas juta, ka viena no otras ir nedaudz nogurušas. Viņas draudzējās jau sen, taču stadionā bija sāncenses.

Tomai bija nelāgs paradums — sasniegt finišu mazliet ātrāk par Iru.

Ja viņa katru otro reizi palaistu arī Iru pa priekšu, viss būtu kār­tībā. Tas arī bija Tomas rakstura lielākais trūkums, ka viņa katrā treniņā par dažiem centimetriem Iru apsteidza. Tāpēc starp meitenēm, kā saka, bija izskrējis melns kaķis. Neteiksim, ka liels, nobarojies runcis, bet mazs, gandrīz vai simpātisks kaķēns. Un tomēr melnā krāsā. Tas arvien sagaidīja meitenes pie finiša. Taču meitenes izlikās, ka nekāda kaķēna nav.

—   Muļķības, — Ira sacīja.—Es tikai gribēju vēl drusku pamak­šķerēt. Jūs gan te visas zivis esat iztramdījuši. Var iet arī zemenēs.

Boriss neiebilda. Viņš saprata, ka līdz pusdienām Fēliksu no meite­nēm pat aiz ausīm prom neaizvilkt. Viņš nolēma būt turpmāk uzma­nīgāks, tāpēc tagad samierinājās.

Ira uzvilka savu treniņtērpu, un visi četri devās pa mežmalu uz priekšu.

Nezin kā tas gadījās, ka Toma un Fēlikss pagāja mazlietiņ sāņus, un pats par sevi saprotams, ka Boriss palika ar Iru divatā.

Borisam absolūti nebija ar Iru par ko runāt. Zēns pat mazliet baiļojās no viņas; kopā ar treniņtērpu Ira it kā bija uzvilkusi ne­pieejamas sportiskas meitenes masku. Pie galda, kur sēdēja arī citi, Boriss no viņas nebaidījās. Divatā viss bija savādāk.

Viņi gāja klusēdami. Abi juta, ka šajā klusēšanā slēpjas zināma neveiklība. No klusēšanas viņi klusēja vēl klusāk un, īsti nezinādami, ko iesākt, bez vajadzības sasaucās ar Tomu un Fēliksu. Protams, ka Boriss auroja Fēliksu un Ira—Tomu.

Zemeņu bija ļoti maz. Redzams, kāds nadzīgāks ogotājs te bijis jau pirms viņiem: daži čemuri bija izrauti ar visām saknītēm, no'citiem — nolasītas ogas.

Toma un Fēlikss vairs neatsaucās. Iru tas pārāk neuztrauca, taču . Boriss visai saprotamu iemeslu dēļ sāka bažīties.

—    Jāatrod viņi. — Tā bija pirmā frāze, kas adresēta Irai.

Ira labprāt piekrita. Tas ir interesantāk nekā klimst bez mērķa un klusēt.

Viņi klaigāja, tomēr neviens neatsaucās.

—    Toma nevarētu apmaldīties, — Ira sacīja.—Mēs ar viņu daudzreiz esam gājušas mežā. Viņa labi orientējas.

— Viņa varbūt arī orientējas labi… — Boriss atteica. — Tu skrien uz mežmalu un pasauc tur. Es paiešu tālāk.

Boriss to sacīja tik noteiktā balsī, ka Ira paklausīja bez ierunām.

Viņa redzēja, ka Boriss ir satraucies. Satraucies, kā viņai šķita, vai­rāk, nekā vajag.

Drīz vien Boriss izdzirdēja Iras balsi no mežmalas. Pēc tam tā­lumā tik tikko dzirdami atsaucās Toma. Viņas balss tuvojās. Ira sauca Tomu pie sevis. Un tad mežmalā visi trīs satikās.

—    Vai Fēlikss ir ar jums? — Toma vaicāja.

—    Viņš taču bija kopā ar tevi!

—    Viņš aizgāja. Es viņu meklēju un neatradu.

—    Uz kurieni viņš aizgāja? — Boriss jautāja.

—    Uz mežu.

—    Kāpēc viņš aizgāja? — Boriss bargi noprasīja.

—    Es nezinu . . .

—    Zini, — Boriss atteica. — Nemelo! Par ko jūs runājāt? Ko tu viņam teici?

—    Neko īpašu es viņam neteicu.

—    Nemelo, — Boriss no jauna atkārtoja. — Pats viņš no tevis ne­kur nebūtu aizgājis. Es viņu pazīstu.

Meitenes Borisu tādu vēl nebija redzējušas. Tik noteikts un no­pietns, ka viņām ne prātā nenāca apšaubīt zēna tiesības komandēt.

—    Ko tu viņam sacīji?

—    Nu … es parādīju, kā aug zemenes . . . viņš nezināja, kā tās meklēt.

—    Tālāk.

—    Viņš teica, ka tagad katru dienu lasīs man . . .

—    Es tev neprasu, ko viņš teica, — ko tu teici?

—    Es apsēdos: man kurpē bija iebiris kāds akmentiņš.

—    Kamēr tu pļāpā, viņš aiziet arvien tālāk! Ko tu viņam teici?

—    Es teicu…—Toma atbildēja, sajuzdamās jau vainīga.—Es teicu, lai viņš salasa man piecdesmit ogu, es tikmēr pagaidīšu klaju­mi ņā. Es nudien gaidīju . . . Un neko es nemeloju — viss notika tieši tā.

Piecdesmit ogu!

Tik daudz to varbūt nebija visā mežā. Un Fēlikss klīdīs pa mežu, kamēr nebūs salasījis šīs ogas. Bet, kur viņš var aiziet, to zina tikai viņš pats. Neviens nebija Fēliksam paskaidrojis, kā atrast ceļu atpakaļ. Tas nebija grūti. Pa kreisi — dzelzceļš, pa labi—šoseja, priekšā — Kuļemka. Apmaldīties nevarētu neviens, atskaitot Fēliksu.

Nebija neviena, kas nelaistu viņu pāri šosejai.

Nebija neviena, kas neļautu šķērsot dzelzceļu.

Nebija neviena, kas apturētu viņu un neļautu noslīkt Kuļemkā meitenes Tomas skaisto acu dēļ.

—    Tu pat apjaust nevari, ko esi sastrādājusi! — Boriss sacīja.

Meitenes apklusa. Meitenes uzreiz kļuva paklausīgas.

—    Mēs viņu atradīsim. Izklīdīsim un meklēsim.

—    Nekur jūs neiesiet, — Boriss norīkoja. — Staigāsiet gar mež­malu. Varbūt viņš pats iznāk.

Meitenes — tās pašas meitenes, kurām pat treneris centās pārāk bieži nepavēlēt, — ir neiepīkstējās un paklausīgi palika turpat. Viņas juta, ka Borisam pašreiz ir tiesības komandēt.

DESMITĀ DIENA Beigu vidus

Boriss skrēja uz mežu.

Pirmās divas ogas Fēlikss bija atradis uzreiz. Par to viņš paziņoja Tomai.

—    Vēl četrdesmit astoņas! —Toma atsaucās.

Nākamās trīs ogas gozējās saulītē soļus piecdesmit tālāk. Fēlikss to atkal darīja zināmu.

—    Ziķeris!—Toma uzlielīja.

Taču vairāk zemeņu nebija. Fēlikss nozuda meža dziļumā. Viņš nezināja, ka zemenēm nepatīk ēna, — Toma viņam to nebija patei­kusi.

Fēlikss gāja ātri. Viņš gribēja drīzāk salasīt ogas un atgriezties pie Tomas.

Sajā saulainajā dienā iegaumēt ceļu bija tīrais nieks — vajadzēja tikai paskatīties, no kuras puses spīd saule. Taču Fēliksam to neviens nebija mācījis. Kad viņš apjēdza, ka sākumā biežāk laimējies atrast pa ogai, un gribēja atgriezties, viņam tas neizdevās.

Vispirms, kā jau lielākoties šādi meža klaiņotāji, viņš gāja vairāk pa labi. Turpinādams ceļu šajā virzienā, Fēlikss būtu iznācis pie no­metnes, kaut arī ne gluži iepriekšējā vietā. Taču viņš pagriezās uz pretējo pusi un tāpat virzījās pa labi, tikai attālinādamies no nometnes.

Reto jauktu koku mežu nomainīja biezs eglājs. Mazās eglītes auga tik cieši kopā, ka vientumis vajadzēja mesties četrrāpus, lai izsprauktos starp tām.

Izlauzies cauri egļu audzei, Fēlikss iznāca paretā birzī un atrada vēl trīs ogas. Viņš uzsauca Tomai, taču atbildi nesaņēma. Fēlikss nedaudz izbrīnījās: viņam jau vajadzēja būt atpakaļ pie Tomas.

Tad atkal sākās eglājs — mikls, tumšs un drūms. Zem kājām žļurkstēja ūdens, ceļu aizšķērsoja nokaltušo egļu skeleti. Fēlikss ložņāja gan pa kritušo koku apakšu, gan rāpās tiem pāri. Viņš pat nemanīja, ka ogas saujā ir pārvērtušās šķidrā, sarkanbaltā putrā.

Ikviens cilvēks, apveltīts, saprotams, ar viselementārāko attapību, Fēliksa vietā būtu pratis atnākt atpakaļ. Pa labi stiepās šoseja, no kurienes reizēm atplūda klusinātas automašīnu signāltaures: ja pagrie­zīsies tā, lai signāli būtu kreisajā pusē, iznāksi vecajā vietā. Pa kreisi bija dzelzceļš: ja iesi tā, ka elektrisko vilcienu troksnis būs dzirdams no kreisās puses, tad atkal nonāksi, kur vajag.

Fēlikss visām šīm skaņām nepievērsa ne mazāko uzmanību: tās viņam neko nenozīmēja.

Fēlikss gāja taisni—turp, kur, noslēpusies līkumotajos krastos, plūda Kuļemka.

Mežs negaidot pašķīrās. Kāda smilšu nogāze veda lejā. Bet no­gāzei pie kājām klusi, mierīgi un indīgi zilgoja nelielās upītes ūdeņi. Starp citu, tik indīgi zili tie nemaz nebija.

Koki, krūmi, debesis un mākoņi spoguļojās tajos tikpat dzidri kā parastā ūdenī.

Pēc izskata tā bija gluži nevainīga upīte. Pavisam nesen tajā vēl dzīvoja asari un raudas un pat vēži, kuri, kā zināms, mājo tikai tīros ūdeņos. Taču pirms dažiem gadiem rotaļlietu fabrika bija iz­skaudusi no upītes pēdējo dzīvību. Stāsta, ka ilgāk par visiem esot noturējusies kāda veca līdaka. Taču, redzēdama, ka šeit dzīves vairs nebūs, aizpeldējusi pa straumi lejā un pārcēlusies uz citu upi, kur gājusi bojā no skumjām un vientulības: šai līdakai bijusi sarkana galva, zaļš vēders un zila aste, tāpēc citas līdakas nav gribējušas ar viņu runāt.

Fēlikss visu to nezināja. Taču upes otrā krastā viņš ieraudzīja milzum daudz baltu ziedu. Toma bija viņam paskaidrojusi, ka tā zied zemenes.

Fēlikss norāpās pa nogāzi lejā. Upīte nebija plata, un no šejienes izskatījās, ka ziedi ir pavisam tuvu. Fēlikss noģērbās un salika drēbes kaudzē.

Zēns bija nolēmis pārpeldēt upei pāri un atgriezties ar ogām. Viņš neticēja, ka neprot peldēt: visi pārējie taču prata — viņš pats to bija redzējis.

Fēlikss ar vienu kāju iekāpa ūdenī un paplikšķināja sev pa krūtīm, kā to šodien bija darījuši zēni, pirms metās ūdenī.

No kraujas malas atskanēja kliedziens:

— Fēliks, apstājies! Neej ūdenī!

Fēlikss pagriezās, kāja mālos paslīdēja, un viņš ievēlās upē . . .

Sajā vietā nepieciešams pārtraukt stāstījumu un paskaidrot, kāpēc varoņi parasti tiek izglābti pēdējā brīdī.

Pirmkārt, pagaidām vēl neviens nav izglābts . . .

Otrkārt, nevienam autoram nav tiesību slīcināt savus varoņus, ja nav galējas nepieciešamības, un šī nepieciešamība vēl nebija radu­sies.

Treškārt, mēģināsim tikt skaidrībā: kurā brīdī tad vispār slīkstoši cilvēki tiek glābti? Ne jau stundu vai divas pirms viņu bojāejas. Un, protams, tie netiek glābti, kad ir jau noslīkuši, tos glābj īsu mirkli pirms tam. Patiesību sakot — kad slīkst, tad arī glābj . . .

Nupat autors jūt, ka pārāk taisnojas. Ja cilvēks uzskaita pārāk daudz attaisnojumu, tas nozīmē, ka īsti nopietna attaisnojuma viņam nav neviena.

Tāpēc autors domās svītro visus iepriekš minētos attaisnojumus un atstāj vienu, taču nopietnu: viss notika tā, kā rakstīts.

Un tā nebija nejaušība.

Tā nebija nejaušība, ka Boriss atrada Fēliksu, kaut arī nedevās viņu meklēt uzreiz un kaut arī gāja pa citu ceļu. Fēlikss gan pie upes nonāca nejauši. Taču Boriss saprata, ka Fēliksam vislielākās briesmas draud ne no šosejas un ne no dzelzceļa, bet no Kuļemkas upes, jo vilciena vadītājs vai šoferis var uztaurēt vai nobremzet, tolm\ iiļ.. ■ aprīs cilvēku bez jebkādiem signāliem. Boriss pa īsāko ce|u līdz Kuļemkai un steidzīgiem soļiem gāja pa taciņu gar t.i\ km\ln

Un tā — Fēlikss ievēlās upē . . .

Gribēties gribas uzrakstīt, ka Fēlikss sasitās pret akmeni vni .m tika ierauts straumē, ka priekšā šalca ūdenskritums un Boriss, riskudninv ar dzīvību, izvilka viņu krastā.

Taču Kuļemka ir sekla; straumes un ūdenskritumi upītei n.iv r<i<ll jušies sapņos pat tās labākajos gados.

Kad Boriss ievēlās pakaļ Fēliksam upē, ūdens tajā bija tikai li<!/ krūtīm.

Viņi stāvēja viens pret otru — Fēlikss sportenēs, Boriss krekla un biksēs — un zilas ūdens lāses notecēja viņiem gar kaklu.

—    Dabūji, ko gribēji, — Boriss izgrūda.

Fēlikss klusēja. Viņš juta, ka ir nogrēkojies.

Boriss četrrāpus izrausās glumajā krastā un pasniedza Fēliksam roku.

—    Cauri, — Boriss teica. — Sveiki . . . Atvadies no nometnes.

—    Es gribēju salasīt zemenes. Skaties, cik to ir otrā krastā!

Boriss pavērās pāri upei un nospļāva zilu siekalu.

—    Tās ir kumelītes, — viņš strupi paskaidroja un sāka izģērbties.

Borisa drēbes bija nokrāsojušās nevienādi: vietām zilā krāsa bija biezākā kārtā, vietām — plānākā. Toties augums, rokas, kājas, kakls bija zils kā jūras vilnis — līksms, zils vilnītis, kādu bērni zīmē savos zīmējumos.

Fēlikss izskatījās labāk vai arī — ne sliktāk, kā kuram tīk.

Rāt Fēliksu vai kaut ko skaidrot viņam Boriss negribēja. Viņš saprata, ka šo «peldēšanos» noslēpt nav iespējams, tam nolūkam būtu nepieciešamas jaunas rokas un jauni kakli un Borisam vēl piedevām jaunas drēbes.

Boriss izgrieza apakšveļu un virsdrēbes un slapjas uzvilka atkal mugurā.

—    Ejam.

—    Boris, kāpēc tu teici: «Atvadies no nometnes.»?

—    Padzīs.

—    Kur mēs ar tevi tad iesim?

—    Es iešu mājās. Bet, kur tu iesi, nezinu.

—    Es arī mājās — pie Paliča.

Boriss neko neatbildēja. Viņam nevērās mute.

Zēni gāja pa taku, kas vijās gar Kujemkas krastu. Aiz muguras un nedaudz iesāņus no viņiem sprakstēja zari, varētu domāt, ka mežā atbalsojas zēnu soļi. Boriss apstājās un apturēja Fēliksu. Atbalss neapklusa. Netālu aiz kokiem Boriss sazīmēja kādu kustību.

—    Pelēkais, — Boriss klusītiņām uzsauca, — lien laukā, citādi galvu noraušu!

Aiz kokiem parādījās Serjoga ar automātu. Viņš bija sekojis brālim pie ezera, skrējis viņam nopakaļ pa taku un redzējis «peldēšanos». Serjoga saprata, ka šobrīd ar brāli labāk nejokot.

—    Tā kā pēc pusstundas tu būtu mājās! — Boriss pavēlēja. — Tē­vam neko nestāsti!

—    Borja, es tīšām neslēpos. Man tev kas sakāms.

—    Es teicu — mājās! — Boriss pacēla balsi.

—    Borja, jums sekoja kāds tēvocītis.

Boriss apstājās.

—    Nupat?

—    Ne-e . . . vakar . . . sekoja tev un Fēliksam.

—    Kādam Fēliksam?

—    5im te, — Serjoga pamāja ar galvu.

—    Kā tu zini, ka viņu sauc Fēlikss.

—    Man ir ausis, — Serjoga solīdi atgādināja.

—    Es tūlīt viņas tev noraušu, — kas sekoja?

—    Tēvocītis no frizētavas. Prasīja, lai es tevi aizmānu prom. Gribēja ar Fēliksu aprunāties. Pats teica, ka esot spiegs. Tikai viņš izlikās.

—    Vajadzēja vakar pateikt.

—    Kamēr es viņam džinos pakaļ, jūs bijāt prom. Un man sagribējās ēst. . .

—    Pazūdi! —Boriss uzsauca, un Serjoga ienira krūmos.

—    Borja, kas gribējis ar mani aprunāties? — Fēlikss uzprasīja.

—    Ir te viens tāds . . . Pat lāgā nezinu, kāpēc tu viņam esi vaja­dzīgs. Tagad tas nav svarīgi. Mūs tik un tā izdzīs. Man ne silts, ne auksts, bet ko lai iesāk ar tevi? . . . Līnijā taču piekodināja — upē peldēties nedrīkst. Kurš tevi trenca? . . .

—    Es negāju peldēties, es gribēju tikt otrā krastā.

—    Kāda starpība, zils tu esi no galvas līdz kājām. Es gan no tēva nebaidos: viņš pats ir vainīgs . . .

Boriss apstājās. Pieminot tēvu, viņam galvā iešāvās necerēta ideja.

—    Fēliks, šķiet, ka es izdomāju! Pusdienas mēs esam nokavē­juši . . . Skrienam tūliņ uz Kuļeminsku pie manis uz mājām. Pateiksim tēvam, ka tu netīšām iegāzies ūdenī, bet es metos tevi glābt. Tā mēs arī nokrāsojāmies. Vainīgs taču ir tēvs! Viņš jau divas reizes maksājis sodu par upi. Es pārģērbšos, tad lai ved mūs uz pirti. Līdz vakariņām būsim atpakaļ.

—    Es neiegāzos netīšām, es gribēju tikt pēc zemenēm, — Fēlikss iebilda.

—    Vajag teikt, ka netīšām.

—    Bet tā nebūs taisnība.

—    Tu vari klusēt. Runāšu es. Un vispār — ja vecākiem vienmēr būtu jāsaka taisnība, tad nebūtu iespējams dzīvot.

—    Borja, tu saki «tēvs», «vecāki» . . . Kur ir mani vecāki?

—    Jo vairāk prašņāsi, jo ātrāk tos ieraudzīsi. — Boriss iesmējās. — Pagaidām tavi vecāki esam mēs: Aleksejs Paličs un es.

—    Tā arī es domāju,—Fēlikss sacīja.—Tomēr nepatiesību es tik un tā neteikšu.

—    Neviens tev neliek to darīt. Klusē — un beigta balle.

Tomēr Borisa plānu, kas nebūt nebija tik sarežģīts, īstenot

neizdevās. Ejot apkārt nometnei, Boriss pamanīja nelielu bariņu, kas devās pāri stadionam uz mežu.

—    Cauri, — Boriss paziņoja. — Prom iet nedrīkst. Mūs nāk meklēt. Meitenes izpļāpājušās.

Jā, meitenes bija izpļāpājušās. Un diezin vai drīkst viņām to pār­mest. Paklaiņojušas pa mežmalu līdz pusdienām, viņas devās uz ēd­nīcu. Ne Fēlikss, ne Boriss uz pusdienām neieradās. Meitenes pagai­dīja vēl pusstundu.

Un pēc tam viņas nosprieda: ja ar zēniem kas atgadīsies, vainīgas būs vienīgi viņas.

Meitenes izsūdzēja grēkus trenerim.

Treneris devās pie nometnes priekšnieka.

Nometnes priekšnieks pa translāciju nekavējoties lika sapulcēties visam personālam.

Un tagad kādu divdesmit cilvēku bariņš devās uz mežu. Pa priekšu soļoja Ven-Vens ar megafonu rokās. Nopakaļ visiem gāja Aleksejs Paličs, kas tikko bija ieradies nometnē.

Ieraudzījis meklētājus, Boriss saprata, ka plāns brūk. Nevarēja likt šiem cilvēkiem līdz tumsai staigāt pa mežu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saviem spēkiem viņi nevienu nebūtu atraduši, tas nozīmē, ka atskanētu zvani milicijā, mežniecībā, pie lidotājiem, — simtiem cilvēku tiktu at­rauti no saviem pienākumiem, lai izķemmētu mežu, kamēr divi pazu­dušie mierīgi pērtos pirtī.

—    Beigas,—Boriss izdvesa. — Liekas, visam beigas. Tikai tu klusē. Varbūt vēl notic. Kaut gan neticēs. Re, cik viņu tur daudz.

—    Paličs nāk!—Fēlikss priecīgi iesaucās.

—    Te arī Paličs nelīdzēs, — Boriss nopūtās.

Abi zilie iznāca no zaļā meža un devās uz dzelteno smilšu lau­kumu pretī meklētājiem.

—    Re, kur viņi! — līksmi iesaucās kāds tuvredzīgs glābējs.

—    Es gan teiktu — ne gluži viņi, — aizrādīja Ven-Vens, kas nebija tuvredzīgs.

Zēni tika ielenkti. Sievietes skatījās uz viņiem ar žēlumu: viņas zināja, kas draud šiem zēniem. Vīrieši arī zināja, taču žēluma viņu acīs nebija, jo taisni vīriešu sūtība uz mūsu planētas ir cīnīties par taisnību.

—    Ak kungs, cik viņi zili!—novaidējās pavāre, kas no meklē­šanas gan bija atbrīvota, tomēr nākusi līdzi aiz ziņkārības.

Aleksejs Paličs kautri stāvēja pēdējās rindās. Viņš nolādēja sevi, ka nebija spējis izrauties no rīta un pagūt laikā. Viņš saprata, ka tik daudzu liecinieku klātbūtnē pat nometnes priekšniekam būs pagrūti ko izdarīt.

Fēlikss, nepievērsdams nevienam uzmanību, metās pie Alekseja Paliča.

—    Sveiks, Palič! — viņš priecīgi sauca. — Kur tu tik ilgi biji pazudis?

Aleksejs Paličs, nepacēlis acis, saspieda zilo plaukstu, taču tūliņ apķērās.

—    Kāda nejēdzība! — skolotājs sacīja, iešķībi paskatījies uz no­metnes priekšnieka pusi.

—    Paldies, biedri, — nometnes priekšnieks teica nelāgā balsī. Tādā balsī nerunā cilvēks, kurš grasītos piedot. — Visi ir brīvi. Kuļikovs un Saulainais nāks man līdzi uz kanceleju.

—    Koncerts beidzies, — Ven-Vens paziņoja megafonā. — Pilsoņi, izklīstiet! Pilsoņi, nedrūzmējieties! •

Taisni tobrīd, ieraugot zilos puisēnus, Ven-Vena galvā notika radošs īssavienojums. Viņš skaidri ieraudzīja savu jauno lugu. Tā bija zilā krāsā. Uz skatuves dziedāja zili zēni un zilas meitenes. Zils orķestris spēlēja «Zilo blūzu». Visi bija mežonīgi vientuļi, ne­ciešami skumji, baismīgi nošķirti. Galvenais, ka lugā nebija vārdu. Varēja tikai dziedāt «na-na», «la-la», «ra-ra», «pa-pa» un . . . «ku-kū».

«Ku-kū» bija īsts atradums — kaut kas tāds vēl nebija redzēts.

Ven-Vens ātrā solī devās uz klubu pierakstīt ideju, kamēr tā vēl silta. Viņam pakaļ steidzās pārējie.

Nometnes priekšnieks, Boriss, Fēlikss un Aleksejs Paličs gāja uz kanceleju. Zēni, kas gadījās viņiem ceļā, lipa klāt kā dzelzs skai­diņas pie magnēta. Visi gribēja redzēt, kā pirms sprieduma izpildes izturas uz nāvi notiesātie. Viņi pavadīja Borisu un Fēliksu klusēdami. Neviens nesmējās un ļauni nepriecājās. Vienīgi Degtjarjovs paskrē­jās uz priekšu un soļoja atmuguriski, cerēdams noziedznieku acīs sa­skatīt asaras.

Visi četri uzkāpa otrajā stāvā virs ēdnīcas — nometnes priekš­nieka nelielajā kabinetā. Viņš, neko neteikdams, pastūma Aleksejam Paličam krēslu un pats nosēdās aiz galda.

—    Nu… — viņš daudznozīmīgi novilka, un tajā acumirklī pie durvīm kāds pieklauvēja.

—    Ienāciet.

Durvīs parādījās Ira un Toma un nostājās uz sliekšņa.

—    Ko teiksiet?

—    Viņi nav vainīgi, — Ira sacīja.

—    Mēs esam vainīgas, — Toma sacīja.

—    Pie kā tad jūs esat vainīgas?

—    Mēs sūtījām zēnus pēc zemenēm, un viņi apmaldījās.

—    Tas ir viss?

—    Viss, — sacīja meitenes.

—    Labi, meitenes, ejiet.

—    Vai jūs viņiem piedosiet? — Toma vaicāja.

—    Ejiet.

Meitenes aizgāja. Tagad viņas jutās vēl vairāk vainīgas, tagad viņām kļuva skaidrs, ka nevajadzējis celt brēku.

—    Tik tālu nu mēs būtu, — nometnes priekšnieks nopūtās. — Sa­kiet man — kāds velns jūs turp dzina? — viņš jautāja zēniem. — Kāds prieks peldēties tādā grāvī? Bez tam — iet mežā arī nav atļauts.

—    Mēs nepeldējāmies, — Boriss atteica. — Viss sanāca netīšām.

—    Ko nozīmē netīšām?

—    Viņš netīšām iekrita ūdenī, bet es . . . — Boriss gribēja teikt «izglābu», taču nodomāja, ka šajā vārdā ir pārāk daudz varonības. — Es viņam palīdzēju izlīst laukā.

—    Tātad tu viņu izglābi?

Boriss klusēja.

—    Vispār tā varēja būt, — Aleksejs Paličs bikli ņēmās viņu aizstā­vēt. — Kuļikovs ir diezgan enerģisks zēns.

—    Pieņemsim. Lai tad Kuļikovs man tikpat enerģiski paskaidro, kāpēc viņam drēbes nokrāsojušās, bet viņa draugam nav.

—    Tāpēc, ka viņš ievēlās ūdenī bez drēbēm.

—    Netīšām iekrita bez drēbēm? Sākumā noģērbās un pēc tam iekrita . . . Kāpēc viņš noģērbās? Vai zināja, ka iekritīs?

Boriss klusēja. Fēlikss redzēja, ka Borisam grūti atbildēt. Viņš atcerējās, ka nedrīkst runāt, un tomēr metās draugu glābt:

—    Es noģērbos, lai pārietu otrā krastā.

—    Kāpēc?

—    Pēc zemenēm.

—    Skaidrs. Tālāk!

—    Borja saka taisnību. Es pakritu, bet viņš ielēca pakaļ un palī­dzēja man izrāpties.

—    Vai tad zemenes otrā krastā saldākas, ko?

—    Tur nebija zemeņu. Tur aug kumelītes,—Fēlikss patiesīgi sacīja.

—    Tavs draugs ir godīgāks, Kuļikov, — nometnes priekšnieks teica. — Nudien likteņa ironija: tēvs laiž upē krāsu, bet dēlu par to iztrenc no nometnes.

Priekšnieks piegāja pie loga un paskatījās lejā.

—    Vesels pūlis sanācis, — viņš sacīja. — Gaida, kā tas beigsies. Un visi zina, ar ko tam jābeidzas. Simtiem reižu ir teikts: ielīdīsi upē — žēlastības nebūs. Visā nometnes vēsturē esam padzinuši vien­padsmit bērnu. Ja šiem tiks piedots, ko mēs teiksim nākamajiem? Jūs pats, Aleksej Palič, esat pedagogs, jums mani jāsaprot.

—    Es jūs saprotu, — skolotājs padevīgi teica. — Tikai man galīgi nav kur likt zēnu. Zēns ir no tālienes . . .

—    Starp citu, — nometnes priekšnieks aizrādīja, — daudzi nezin kāpēc interesējas par viņu. Treneris vaicāja, no kurienes viņš atbraiu i\.

Kancelejā nekādu dokumentu neesot — to es arī pats zinu. Tā ir mūsu abu noruna. Bet, kāpēc par viņu tik ļoti interesējas frizieris, tas man nav īsti skaidrs.

—    Frizieris? — Aleksejs Paličs izbrīnījās.

—    Jā. Jūs viņu droši vien pazīstat: liekas, Augusts Janovičs.

—    Kādas muļķības? Kāpēc Augustam Janovičam par viņu būtu jā­interesējas?

—    Es arī netieku gudrs. Turklāt vēl gvelza, ka jūs ar puišeli esot nācis pie manis. Man radās iespaids, ka viņš pūlas ko izdibināt, tikai tā arī nesapratu, ko īsti.

—    Augusts Janovičs ir ārkārtīgi ziņkārīgs cilvēks,—skolotājs delikāti aizrādīja. — Acīmredzot tā viņam ir profesijas īpatnība . . .

—    Labi, liksim frizieri mierā. Jūs, Aleksej Palič, esat vecāks un pieredzējušāks par mani. Varbūt jūs pateiktu, kā man tagad rīkoties? Kuļikovu ģimenē to kaut kā pārdzīvos. Tur pat ir savs humors. Man būtu ārkārtīgi žēl, ja Kuļikovs vecākais nedabūtu redzēt savu zilo dēlu. Bet jūs, re, sakāt, ka nav kur likt Saulaino . . .

—    Pagaidām, — Aleksejs Paličs piezīmēja. — Uz laiku. Kamēr beidzas eksāmeni. Kaut gan es jūs labi saprotu.

—    Ir kāda izeja, — nometnes priekšnieks teica. — Es to vēl ne­esmu izmantojis — nav bijusi vajadzība. Taču šī izeja pastāv. Uzbru­kums — labākā aizsardzība. Ko par jums zina meitenes? Kur viņas bija, kad jūs peldējāties? — viņš pavaicāja Borisam.

—    Viņas mežā negāja.

—    Tātad viņas zina tikai to, ka jūs devāties pēc zemenēm?

—    Pēc zemenēm gāju es viens,—Fēlikss paskaidroja,—bet Borja gāja meklēt mani.

—    Labi, Saulainais, par tavu godīgumu esmu jau pārliecinājies. Tūlīt tu pārliecināsies par manu negodīgumu. Tikai, ja jūs domājat, ka es to daru jūsu dēļ, tad maldāties. Vai meitenes redzēja, ka jūs plun­čājaties pa ūdeni?

—    Neredzēja.

—    Lieliski. Paņēmiens gluži vienkāršs, — nometnes priekšnieks uzrunāja Alekseju Paliču, — noziedznieki tiek pasludināti par varo­ņiem. Viņi bija spiesti mesties ūdenī, lai glābtu cilvēku. Kāds šajā upē slīka, pieņemsim, tūrists. Un tā — vaina pārvēršas cēlsirdīgā rī­cībā, un jautājums par sodu pats no sevis atkrīt. Taču ne pilnībā. Par skriešanu uz mežu mēs ar pirmo reizi neizslēdzam. Par to tiek izteikts stingrais brīdinājums. Par tūrista glābšanu tiek izteikta pa­teicība. Tas viss, lai izvairītos no baumām, tiek paziņots pa trans­lāciju. Mums ir pretīga sajūta, nelabums spiežas kaklā, taču citas izejas es neredzu.

Aleksejam Paličam bija kauns. Viņš saprata, ka tas tiek darīts viņa dēļ. Viss iznāca pārlieku negodīgi. It īpaši neērti bija pret zē­niem. Un vēl nav zināms, vai viņi paši būs ar mieru?

Nometnes priekšnieks, gluži kā uzminējis skolotāja domas, jautāja Borisam:

—    Nu, kā tev patīk mana ideja?

Boriss klusēja. Ideja viņam nepatika. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka viņš zināja to, ko nezināja nometnes priekšnieks. Bez tam viņam nebija grūti iztēloties, kas nāks pār skolotāja galvu.

—    Saprotu. Un tev? — nometnes priekšnieks prasīja Fēliksam.

—    Tā nav taisnība, — Fēlikss sacīja.

—    Nūja. Es, liekas, to neslēpju.

—    Bet vai kaut kā savādāk nav iespējams? — Aleksejs Paličs jautāja. — Bez cēlsirdības . . .

—    Nekā nesanāk. Varonība — vienīgais attaisnojums zilajiem, zaļajiem un sarkanajiem. Ja viņi būtu kādi ārzemnieki un nesaprastu krievu valodu . . . Vēl labāk, ja viņi būtu no citas planētas. Bet tā jau ir fantastika. Drīz vakariņas. Jāizlemj, Aleksej Palič. Es sa­protu, ka arī jums nav viegli izšķirties. Izvēlieties no diviem ļaunu­miem mazāko!

—    Vai nevarētu mazliet padomāt? — Aleksejs Paličs lūdza. — Mums ar zēniem jāapspriežas . . . Man negribētos izlemt vienam pašam.

Nometnes priekšnieks acīm redzami nopriecājās, ka ir iemesls nedaudz pavilkt garumā.

—    Tūliņ būs vakariņas,—viņš sacīja. — Ēdnīcā viņi tādā izskatā tik un tā nevar rādīties. Pēc tam nakts . . . Zināt ko, Aleksej Palič, ņemiet viņus līdz rīt rītam. Ja zēni ieradīsies uz brokastīm, uzskatī­sim, ka jūs esat piekritis varonības variantam. Ja neieradīsies — tātad parastais variants. Pēc mantām varat nākt jebkurā laikā.

—    Man negribētos ar viņiem rādīties Kuļeminskā tādā izskatā.

—    Tas jau ir vienkāršāk, — nometnes priekšnieks teica. — Mūsu dušā viņus nomazgāt nav iespējams — zinu pēc pieredzes. Es jums dodu mašīnu — un vediet viņus uz pirti. Tikai es ieteiktti — nebrauciet uz Kuļeminsku, brauciet uz Veco Starpstaciju. Kuļikovs gan laikam vairāk gribētu, lai viņu mazgā viņa tēvs?

—    Gribētu gan, — Boriss drūmi atzinās.

—    Lieliski. Sveicini viņu. — Nometnes priekšnieks devās pēc ma­šīnas. Pa ceļam apsolīdams, ka rīt varēs visu uzzināt pa translāciju, viņš izklīdināja līdzjutēju pūli, kas bija kļuvis jau krietni retāks.

—    Redzi nu . . . — Aleksejs Paličs sacīja. — Kā tad tu, Boris, nogulēji? Es tev nepārmetu. Tikai nelāgi gan sanācis.

—    Meitenes . . . Viņš to dēļ galīgi prātu zaudējis.

—    Vai uz pirti brauksi?

—    Nē, drēbes tik un tā vairs tīras nedabūsim. Bet tas frizieris, Aleksej Palič, arī mums sekoja. Man Pelēkais teica. Viņš to redzē­jis pie nometnes.

—    Pilnīgi nesaprotami, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Ko večuks grib? Varbūt man vajadzētu ar viņu aprunāties?

Skolotājs vēl nezināja, ka runās ar frizieri daudz agrāk, nekā to vēlētos.

Kad viņi iznāca laukā, pie kancelejas līdzjutēju vairs nebija. Tikai netālu stāvēja kāda vientuļa meitene treniņtērpā. Viņa pamāja visiem trim—Aleksejam Paličam, Borisam un Fēliksam. Pie viņas piegāja vienīgi Fēlikss.

—    Vai jūs atstāja?—Toma vaicāja.

—    Atstās, ja mēs teiksim, ka esam izglābuši tūristu.

—    Nu tad sakiet!

—    Toma, — Fēlikss teica, — tu pati zini, ka mēs nevienu neesam izglābuši.

—    Nu un tad? Mazliet samelosi, toties paliksi uz veselu mēnesi.

—    Tu gribi, lai es runāju nepatiesību?

—    Gribu.

—    Tu joko? — Fēlikss vaicāja.

Toma sadrūma.

—    Ja jūs izdzīs, mēs vairs neredzēsimies. Pēc mēneša man un Irai sacensības Maskavā. Pēc tam atgriezīsimies pilsētā . . . Vai tad tu neko nesaproti?

Pie kancelejas ēkas signalizēja mašīna. Fēliksu pasauca.

—    Uz kurieni tu brauc? — Toma vaicāja.

—    Uz pirti,—Fēlikss godīgi atbildēja.

Toma strauji apcirtās apkārt un neatskatīdamās gāja uz ēdnīcu. Viņa nezināja, ka nometnes dušā krāsa nav nomazgājama, un uztvēra Fēliksa vārdus kā muļķīgu joku, kas šobrīd ir galīgi nevietā.

Izsēdinājis Borisu netālu no mājām, Aleksejs Paličs lūdza šoferi viņus ar Fēliksu aizvest uz Veco Starpstaciju. Jau ceļā skolotājs ievēroja, ka Fēlikss ir manāmi pārvērties un kļuvis pieaugušāks. Zēns izstāstīja par Ven-Venu, par meitenēm, par treniņiem. Tikai kad Fēlikss gribēja stāstīt par ceļojumu uz upi, skolotājs lika saprast, ka pašreiz runāt nedrīkst.

Aleksejs Paličs vēl nebija izlēmis, kā rīkoties, un baidījās, ka šofe­ris nenoklausās.

Šoferis jautri atskatījās pār plecu. To, kā zēns kļuvis zils, viņš nojauta, taču viņam nebija saprotams, kāpēc Fēlikss sauc skolotāju par Paliču un uzrunā ar «tu».

Pirtī Aleksejs Paličs paņēma atsevišķu kabīni ar vannu. Arī te neizdevās izvairīties no dežurantes ziņkārības. Viņa pameta ātru mirkli uz Fēliksu un bez grūtībām noteica precīzu diagnozi:

—    Kā rādās, būsi Kuļemkā peldējies?

—    Peldējās gan, — Aleksejs Paličs īsi atteica.

—    Tas nozīmē, ka šodien ir svētdiena . . . Šitā krāsa ar reizēm piecām noiet. Zilā nav tik traka. Grūtāk ir ar tām, kas ieplūst darbdienās. Vāri kaut sārmā, tik un tā nenomazgāsi. Gribi, es tev iedošu ziepes? Man ir tādas speciālas, «melnās» — priekš suņiem. Tās pa trim lāgiem noņems kā ar roku.

—    Būšu jums ļoti pateicīgs, — Aleksejs Paličs sacīja un centās dežurantei iedot rubli, taču viņa roka tika atstumta mierīgi un ar cieņu. Atšķirībā no lielajām pilsētām Kuļeminskā un tās apkaimē ļaudis vēl nav iemācījušies ņemt naudu par palīdzību.

Dežurantei bija taisnība: kad trešo reizi tika nomainīts ūdens, Fēlikss jau ieguva pilnīgi ciešamu izskatu. Sasvīdušais skolotājs Fē­liksu noskaloja, lika viņam apģērbties, bet pats izgāja svaigā gaisā.

Kļuva vēsi. Padebeši virs galvas krēsloja. Vai kāds šajos pade­bešos novērtēs Alekseja Paliča pūles, vai atmaksās? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka novērtēs un atmaksās. Tikai pēc sava — debesu — prāta.

Uz Kuļeminsku viņi brauca ar elektrisko vilcienu.

Izvēles Aleksejam Paličam nebija, un viņš aizveda Fēliksu uz to pašu pagrabu.

Tikām, kamēr norisinājās šie notikumi, frizētavā savu maiņu strādāja Augusts Janovičs. Viņa pastāvīgie klienti ievēroja, ka viņš tajā dienā bija nerunīgs, pat tāds kā sabozies.

Augusta Janoviča lūpas nemitīgi kustējās, it kā viņš kaut ko zelētu vai sarunātos pats ar sevi.

Pēc darba frizieris negāja vis mājās, bet taisnā ceļā devās pie Alekseja Paliča. Viņa nebija mājās. Frizieris, ceļgaliem knikšķot, sāka staigāt no mājām uz skolu un no skolas uz mājām. Netālu no skolas viņš arī sastapa Alekseju Paliču un Fēliksu.

—    Aleksej Palič, — frizieris ierunājās, — ļoti labi, ka es jūs satieku. Varētu pat teikt, ka es jūs meklēju. Es visu zinu.

Vēl tikai friziera Aleksejam Paličam šodien trūka. Citkārt mierī­gais skolotājs šoreiz sajuta niknumu. Sākumā viņš sevi apvaldīja tikai tāpēc, ka zināja friziera pļāpīgumu un baidījās, ka noslēpums varētu nākt gaismā.

—    Ko tad jūs zināt, August Janovič?

—    Visu. Džinsu kostīms, kedas, ceļazīme uz sporta nometni; jūsu sieva nekā nezina par šo puisēnu.

Skolotājs automātiski uztvēra visvājāko vietu friziera ziņojumā un pieķērās tai.

—    Kāda jums daļa gar manu sievu?

—    Gar sievu — nekāda. Mani interesē, kas īstenībā ir šis zēns.

—    August Janovič, — skolotājs centās savaldīties, — runāsim mie­rīgi. Es nekad neesmu jaucies jūsu darīšanās. Kāpēc jums jājaucas manās? Kāpēc man nebūtu tiesību pastaigāties ar savu audzēkni?

Aleksejs Paličs instinktīvi pielietoja aizsardzībai to pašu metodi, ko bija pārbaudījis sarunā ar Annu Maksimovnu: uz jautājumu viņš atbildēja ar pretjautājumu. Taču frizieris bija, kaut arī pašdarbnieks, tomēr izmeklētājs, viņš uzreiz ķērās vērsim pie ragiem.

—    Es jūs ļoti cienu, Aleksej Palič, — frizieris sacīja, — tikai šis zēns nav jūsu audzēknis. Viņš vispār nav no mūsu pilsētas. Es gribu zināt: kas īstenībā ir šis zēns?

Pēdējo frāzi Aleksejs Paličs ar nolūku palaida gar ausīm un pie­ķērās priekšpēdējai.

—    Varbūt jūs vēl apgalvosiet, ka viņš nav no mūsu planētas?

—    To gan es neapgalvošu, neesmu vēl prātu izkūkojis. Jūs man atbildiet uz vienu jautājumu — kas īstenībā ir šis zēns? Un es aiz­iešu.

—    Es ari varu uzdot jautajumus, — skolotājs aizkaitinata balsī sacīja. — Ko jūs man piesienaties?

—    Rimstieties, Aleksej Palič, —frizieris viņu draudzīgi mierināja, — jūs visu saprotat. Jau tas fakts vien, ka jūs mani nesūtāt pie velna, par daudz ko liecina. Vai tiešām tik grūti atbildēt uz vienkāršu jau­tājumu?

Taisnība gan — nav vārdam vietas. Ja līdzās nestāvētu Fēlikss, tad Aleksejs Paličs varbūt arī kaut kā izlocītos. Taču Fēlikss bija blakus, uzmanīgi sekoja sarunai un nesaprata, kāpēc večuks piesienas Aleksejam Paličam un kāpēc Aleksejs Paličs nejaudā atbildēt.

—    Laikam vajadzēs tā darīt, — skolotājs sacīja. — Vajadzēs sūtīt. Rādās, ka tas ir vienīgais, kā izbeigt šo sarunu.

Jo dusmīgāks kļuva Aleksejs Paličs, jo vairāk nomierinājās Augusts Janovičs. Viņš jau bija gandrīz atspēlējies par to, ka dabūjis lēkāt apkārt nometnei kā tāds kazlēns. Aleksejam Paličam tagad tikai at­lika atzīties, ka Fēlikss ir viņa desmitās sievas devītais dēls, vai izdo­māt vēl kādus murgus — un večuks būtu nomierinājies un pats pie­dāvājis salīgt mieru. Taču skolotājs bija aizkaitināts, friziera priekšā viņam taisnoties negribējās. Vēl vairāk tāpēc, ka frizierim bija pretīgi pašpārliecināts izskats.

—    Ir vēl kāds ceļš, kā izbeigt mūsu sarunu, — Augusts Janovičs sacīja. — Var atzīties.

—    Jums?

—    Tieši man.

Ko zaudēt nebija.

—    Tad klausieties, ko es teikšu, — Aleksejs Paličs sacīja, —ejiet, jūs, August Janovič, lūdzu, pie velna!

Frizieris ne kripatiņas neapvainojās.

—    Varbūt jūs man atļautu parunāties ar zēnu? Puisīt, kā tevi sauc?

—    Fēlikss.

—    Lielisks vārdiņš. Un kur tu dzīvo?

—    Nometnē.

—    Un kur tu dzīvoji pirms nometnes? . . .

—    La . . .

Aleksejs Paličs aizstājās Fēliksam priekšā ar muguru.

—    Lieciet zēnu mierā un ejiet!

—    Nē, es neiešu!—frizieris paaugstināja balsi.—Jums neizdo­sies Augustu Janoviču apvest ap stūri! Augusts Janovičs nav tāds muļķis, dargais Aleksej Palič. Viņš labi zina, ka jūs esat nozadzis šo zēnu!

Frizieris sāka runāt par sevi trešajā personā — kad viņš uztraucās, tā reizēm gadījās. Un viņš bija satraucies, sev pašam negaidot: ideja par bērna nozagšanu viņam bija radusies pēkšņi. Viņš vairs nespēja izdomāt, ka visa Alekseja Paliča dzīve bija ziedota taisni pretēja rakstura mērķiem.

—    Augusts Janovičs to tā neatstās!—frizieris iebrēcās. — Viņš aizstāvēs šo puisēnu! Viņš sacels kājās visu pilsētu! Visu tautu! . . .

Frizieris nepaguva pateikt līdz galam, ko gribēja. Viņš vēl gribēja teikt — visu zemi! Taču pie vārdiem «visu tautu» Augusts Janovičs bija tik ļoti iekarsis, ka pacēla savu mazo dūrīti un papurināja to pie Alekseja Paliča deguna.

Fēliksam ar to pietika. Uztvēris šo žestu kā uzbrukumu skolotā­jam, zēns izlīda no viņa aizmugures un ietriecās frizierim krūtīs.

Augusts Janovičs paspēra divus soļus atpakaļ un novēlās gar zemi. Aleksejs Paličs metās viņu celt kājās, taču frizieris atstūma pasniegto roku.

—    Ar nazi, Aleksej Palič … — viņš purpināja, sēdēdams grāv­malē. — Duriet labāk uzreiz ar nazi. Kur jums ir nazis? Kāpēc es neredzu nazi, Aleksej Palič?

Skolotājs satvēra Fēliksu aiz rokas un steidzīgi aizrāva viņu prom.

Bija uznākusi tumsa. Skolas pagalmā neviena neredzēja. Aleksejs Paličs atslēdza pagrabu un noveda Fēliksu lejā.

—    Vai padzīvosies te līdz rītam?

—    Labi, — Fēlikss bija ar mieru. — Un no rīta mēs iesim uz no­metni?

—    Pagaidām vēl nezinu, — Aleksejs Paličs sacīja. — Šobrīd es nekā nezinu. Kāda joda pēc tu grūdi to večuku?

—    Es tevi aizstāvēju.

—    Labāk nebūtu aizstāvējis. Nometnē atgriezties neērti, un arī te atstāt tevi nevar: vecis sacels brēku. Kaut gan arī nometnē viņš tagad tevi neliks mierā. Piedevām vēl izstāstīs manai sievai par tevi. Nezinu, Fēliks, ko lai tagad iesāku.

—    Palič, — Fēlikss ierunājās, — es jau agrāk jutu . . . Nedaudz . . . Borjam es neteicu. Bet šodien es to skaidri sapratu — es neesmu tāds kā citi zēni. Kāpēc tu nevarēji pateikt tam vecītim, kas es tāds esmu?

—    Negribēju. Un nedrīkstēju.

—    Vai man arī nedrīkst teikt?

—    Tev? — Aleksejs Paličs aizdomājās.—Tev droši vien drīkst, tu jau esi pieaudzis. Tikai es baidos, ja tev izstāstīšu . . . tev nekļūs vieglāk. Var pat kļūt smagāk.

—    Es gribu zināt taisnību, — Fēlikss sacīja. — Es redzu, ka arī tev ir grūti. Es jau zinu: vienmēr ir grūti, ja nedrīkst teikt taisnību. Tomēr es nesaprotu, kā no taisnības var būt grūti.

—    Reizēm taisnība ir tāda, ka labāk to nezināt,*— Aleksejs Paličs paskaidroja. — Labi, rīt es tev mēģināšu izstāstīt. Kaut gan es pats nezinu, kas būs rīt.

—    Rīt … — Fēlikss iesmējās. — Man vienmēr saka: rīt, vēlāk, pēc tam. Ej, Palič, atpūties. Gaismu es nedegšu: es zinu, ka tu mani slēp.

Aleksejs Paličs atgriezās mājās vēlu. Neviens nejautāja, kur viņš bijis, Anna Maksimovna klusēja: kopš zināma laika viņa vispār centās mazāk jautāt.

Skolotājs uzlika modinātāju uz septiņiem, taču modinātājs viņam nebija vajadzīgs: visu nakti viņš grozījās, domāja un — kā nebūs grūti nojaust — neko neizdomāja.

Pienāca pirmdienas rīts — smagas dienas rīts.

PĒDĒJĀ DIENA — PIRMĀ DIENA Beigas un sākums

—    Nē, tu man pasaki — kāds velns tevi turp dzina?

—    Papriekš pasaki — kāpēc tu katru dienu to krāso?

—    Tā absolūti nav tava darīšana.

—    Ja tava nav mana, tad mana nav arī tava.

—    Pagaidām tēvs esmu es. Mans pienākums — jautāt, tavs — at­bildēt. Ja tu man visu godīgi izstāstīsi, varbūt es tev piedošu.

—    Man nevajag nekādas piedošanas. Piedošana ir vajadzīga tev. Jau daudzreiz tev ir piedevuši.

—    Borja, kā tu runā ar tēvu?

Boriss šobrīd nebaidījās ne dieva, ne velna. Arī no tēva viņam nebija bail. Viņš zināja, ka taisnība ir viņam.

—    Es ar tevi runāju normāli. Ja gribi, lai runāju godīgi, tad vainīgs esi tu.

—    Tu dzirdi, ko viņš runā? — Arsenijs Petrovičs vērsās pie sie­vas. — Nē, es vienmēr esmu teicis, ka mūslaiku jaunatne ir «slikti audzi­nāta, smejas par priekšniecību un ne kripatiņu neciena vecākus cilvēkus. Mūsu tagadējie bērni ir kļuvuši par tirāniem, viņi neceļas kājās, ja istabā ienāk vecāks cilvēks, runā pretim saviem vecākiem. Vienkāršāk sakot — mūsu jaunatne ir ļoti slikta.»'

—    Jā, — Borisa mamma piekrita. — «Sī jaunatne dvēseles dziļu­mos ir pagrimusi. Jaunie cilvēki ir ļaunprātīgi un nolaidīgi. Nekad tie nebūs līdzīgi agrāko laiku jauniešiem. Mūsdienu jaunā paaudze nepra­tīs saglabāt mūsu kultūru.»'

«Pagrimušās» jaunatnes pārstāvis uzņēma šo kritiku samērā mierīgi. Ko līdzīgu viņam jau bija gadījies dzirdēt.

—    Labi, Borja, — Arsenijs Petrovičs sacīja, — runāsim prātīgu valodu. Man ir nepatīkami uz tevi skatīties, taču es pirmais tev pa­stiepju roku. Paskaidro — kā tev tas gadījās? Droši vien netīšām? Mēs tev ticēsim.

—    Vispirms paskaidro — kā tev gadījās? Vai arī netīšām?

—    Borja, — Arsenijs Petrovičs iesaucās, — valdies, citādi es tev . . .

—    Mani izmetīs no nometnes, — Boriss paziņoja.

—    Es to nepieļaušu!

—    Viņi pieļaus, — Boriss atbildēja. — Viņi tevi pazīst. Zini, kas dzīvē ir visšausmīgākais? Visšausmīgākais ir sarkt par savu tēvu.

Lūk, tā ar rikošetu Boriss atspēlēja tēva vārdus viņam pašam at­pakaļ. Nomainīdams, saprotams, vienu vārdu.

—    Čūskulēns! Viņš vēl ņirgāsies! Borja, es ņemu siksnu!

—    Varbūt labāk viņu nomazgāt, kamēr pirts nav ciet? — pavaicāja mamma, kas lieliski zināja, ka lielākais, uz ko ir spējīgs Arsenijs Petrovičs, —tas ir trīs reizes apskriet apkārt galdam.

1 Saja vietā autors pirmo reizi izmantojis savas tiesības uz izdomu: viņš licis Arsenija Petroviča lūpās vārdus, kurus teicis sens filozofs apmēram pirms 2400 gadiem.

Sajā vietā autors atkārtoti izmantojis savas tiesības un licis Borisa mammai no­runāt tekstu, kas pierakstīts apmēram pirms 4500 gadiem senajā pilsētā Babilonā.

—    Sasodīts! Es taču ar viņu nevaru rādīties mūsu pirtī! Par mani līdz mūža beigām smiesies!

—    Brauciet uz Veco Starpstaciju.

Tā šajā vakarā pa otram lāgam Vecās Starpstacijas pirtī ierādās zils puišelis.

—    Šodien daudz zilo. — Dežurante pašūpoja galvu, vezdama tēvu un dēlu uz atsevišķu kabīni ar vannu. — Kaut nodegtu šī fabrika! Tu, pilsoni, to varēji tā neatstāt, uzraksti avīzē, kas zin, varbūt veco direktoru patriektu. Bet jaunais sāktu domāt . . .

Sajuzdams mugurā dēla urbjošo skatienu, Arsenijs Petrovičs iešā­vās vannas telpā. Viņš to izdarīja tik mudīgi, ka dežurante pat nepaguva piedāvāt «melnās» ziepes.

Borisu nācās mazgāt piecos ūdeņos . . .

Aleksejs Paličs noknosījās pa gultu cauru nakti, tā arī neko ne­izdomājis.

Viņš piecēlās ar smagu galvu un no brokastīm atteicās. Neviens viņam nejautāja — kāpēc. Pēdējās dienās viņam vispār maz tika jautāts. Mājinieki ievēroja, ka viņš novājējis, kļuvis nervozs. Tomēr lika viņu mierā un neizprašņāja, gluži kā baidoties izdzirdēt ko šaus­mīgu. Anna Maksimovna nerunāja par mājas lietām, Tatjana neko vairs neaizrādīja. Neviens vēl neko nezināja, taču gaisā jautās kādas nelaimes priekšnojauta. Bija tāda sajūta, ka mājās noslēpta bumba ar laikadegli — visi dzirdēja tikšķus un izlikās, ka nekas nebūtu noticis.

Šodien atkal eksāmeni.

Ne velti saka: rīts gudrāks par vakaru. Tiklīdz Aleksejs Paličs izgāja no mājas, viņam piepeši atausa gaisma. Visu laiku viņš bija centies tikt galā viens pats. Labi — ar Borisu. Boriss pat bija izdarī­jis vairāk nekā viņš. Taču tagad arī pats Boriss bija nonācis smagā situācijā. Jāsaudzē viņa patmīlība — nedrīkst viņu vest atpakaļ uz nometni kā varoni. Pietiek jau ar to, kas viņam tiks mājās.

Aleksejs Paličs nolēma, ka šodien pat aizies pie Kuļikoviem, parunāsies ar vecākiem, centīsies palīdzēt Borisam.

Tomēr šobrīd Aleksejam Paličam pašam bija nepieciešama palī­dzība. Turklāt steidzama. Nevar zināt, kur patlaban atrodas un kādās durvīs laužas frizieris. Veci cilvēki ceļas agri . . .

Un pēkšņi — ideja! Fēlikss jāaizved no Kuļeminskas! Jāaizved pie kāda no draugiem.

Draugu Aleksejam Paličam bija diezgan daudz. Tiesa gan, drau­dzība bija vienpusēja un «uz sezonu». Kopš tā laika, kad Aleksejs Paličs bija apmeties uz dzīvi Kuļeminskā, kad nomira Annas Mak- simovnas vecāki un Muhini tika pie personiskās mājas, institūta draugi arvien biežāk sāka atcerēties savu veco studiju biedru.

Draudzīgas attiecības uzliesmoja katru gadu ar jaunu sparu jūnija sākumā un ar tādu pašu sparu apdzisa augusta beigās. Draugi brauca gan pa vienam, gan ar ģimeni, nakšņoja mājā, cēla pagalmā teltis, gāja sēnēs un ogās, makšķerēja tālajos ezeros, saukāja Alekseju Paliču par «veco» un tincināja, kāpēc viņš neraksta disertāciju.

Augusta beigās draugi nozuda.

Protams, Aleksejs Paličs kopā ar sievu tika aicināts uz pilsētu, viņiem tika solītas biļetes uz teātriem un koncertiem, pat draudēts ar nezin kādām ceļazīmēm uz sanatoriju. Taču Aleksejs Paličs sest­dienās bija aizņemts skolā, un braukt uz vienu dienu nebija jēgas. Sanatorija viņam vispār bija abstrakts jēdziens — kas līdzīgs. An- tarktīdai vai jaunajai Āfrikas valstij Namībijai.

šobrīd vajadzība spieda skolotājam atcerēties draugus. Izbrīnī­jies, ka šī vienkāršā doma tikai tagad ienākusi prātā, viņš steidzās uz pastu.

Aleksejs Paličs samainīja piecpadsmit kapeikās rubli un metās uz­brukumā automātam.

Pulkstenis tuvojās astoņiem—visi draugi bija mājās.

Pirmais ļoti nopriecājās par Alekseja Paliča zvanu, taču, kad runa aizsākās par to, ka zēnam — ļoti paklausīgam zēnam — uz desmit dienām vajadzīga pajumte, sacīja, ka, par lielu nožēlošanu, tuvākajā laikā, burtiski, rīt, lido komandējumā.

Otrs draugs bija stāvā sajūsmā, taču tūliņ pat noskaidrojās, ka viņam dzīvoklī ir remonts. Un tas ir uz ilgu laiku — «Tu jau zini, kādi tie meistari!» — uz visu vasaru.

Trešais draugs — ir gan sakritība! — taisni šodien brauca prom at­vaļinājumā.

Pēc tam draugi sāka atkārtoties: atvaļinājums, remonts, komandē­jums, remonts, remonts, atvaļinājums . . .

Desmitais draugs nedaudz atšķīrās no pārējiem: pārvērstā balsī viņš paziņoja, šoziem esot nomiris.

Un tikai ar vienpadsmito zvanu, kad gandrīz jau bija iztērēts otrais rublis, Aleksejam Paličam paveicās: Fēliksu bija ar mieru pieņemt cilvēks, kas pie Alekseja Paliča nekad nebija braucis un nebija apsaukājis viņu par «veco». Viņi kādreiz bija kopā strādā­juši praksē, un Aleksejam Paličam netīšām bija saglabājies viņa tāl­ruņa numurs.

Kļuvis ievērojami līksmāks, skolotājs devās uz skolu. Viņš bija nolēmis aizvest Fēliksu tūliņ pēc eksāmena. Par to, kas notiks pēc desmit dienām, viņš galvu pagaidām nelauzīja. Gan redzēs, varbūt iz­grozīsimies . . .

Gar skolas viņu pusi jau klaiņoja Boriss.

—    Vai viņš ir tur? — Boriss vaicāja, pamādams ar galvu uz pagraba durvju pusi.

—    Saprotams, — Aleksejs Paličs atteica. — Kā tev pašam?

—    Pagaidām nekā. Vakar es aizgāju gulēt, šodien viņi ir darbā. Vakarā būs izskaidrošanās. Skolotāj, es domāju, domāju . . . Bries­mīgi negribas atgriezties nometnē. Staigāsim tur kā tādi muļķīši . . .

—    Nometnē atgriezties nevajadzēs. Es visu nokārtoju. Ejam pie Fēliksa.

Kad viņi iegāja, Fēlikss stāvēja laboratorijā pie galda. Viņš izska­tījās nomākts. Aleksejs Paličs iedomājās, ka Fēliksam arī negribas atgriezties nometnē, un steidzās viņam paziņot patīkamu jaunumu:

—    Fēliks, uz nometni atpakaļ jums nebūs jābrauc.

—    2ēl gan, — Fēlikss nopūtās. — Man tur patika. Diemžēl tagad tas vairs nav svarīgi.

—    šodien es tevi vedīšu uz pilsētu. Tur tu padzīvosi pie kāda cilvēka tikai desmit dieniņas. Tas ir labs cilvēks. Viņš aizvedīs tevi uz muzeju, uz kino, jūs aiziesiet uz bērnu parku, pavizināsieties karuselī.

—    Un Borja?

—    Borja pagaidām paliks šeit. Viņam, saproti, pašlaik ir nelielas grūtības . . . Taču esmu pārliecināts, ka jūs vēl satiksieties.

—    Bet es esmu pārliecināts, ka ne, — Fēlikss sacīja. — Borja, vai es tev ļoti esmu apnicis?

—    Vakar es uz tevi pamatīgi noskaitos, — Boriss atbildēja. — Šo­dien atkal pamodos — viss pārgājis. Ja tu nebūtu līdis upē, mēs būtu varējuši dzīvot mierīgi. •

—    Vai tad nometnē tu dzīvoji mierīgi?

—    Ne pārāk, — Boriss atzinās. — Ciest varēja.

—    Un tu būtu vēl ar mieru ciest?

—    Nu … ja vajadzīgs . . . vienu taču tevi nevar pamest.

—    Vienu . . : — Fēlikss aizdomājies atkārtoja. — Jā, vienam droši vien grūti. Es noturējos ilgāk par visiem citiem. Laikam jau tāpēc, ka nebiju viens.

—    Es tevi nesaprotu, — Aleksejs Paličs brīnījās. — Ko nozīmē «noturējos»?

—    Mani sauc atpakaļ, Aleksej Palič.

—    Ko nozīmē «sauc atpakaļ»? Fēliks, vai tu esi pieslēdzies?

—    Nūja! — Fēlikss sacīja. — Es pieslēdzos, kad jūs aizgājāt. Es negribēju pieslēgties, taču no manis tas nav atkarīgs. Mani gribēja atsaukt uzreiz, es tik tikko izlūdzos, lai man atļauj no jums atvadīties.

—    Tu nevarēji palūgt, lai tevi atstāj?

—    Kāda tam nozīme? — Fēlikss bez jautrības iesmējās. — Lai jūs ar mani atkal mocītos? Jums jau no manis nav nekāda labuma.

—    Tā nav tava darīšana, — Aleksejs Paličs teica. — Un ne viss mūsu dzīvē tiek mērīts ar Jabumu.

—    To es zinu, — Fēlikss attrauca. — Pie mums zina visu, kas ar mani ir noticis, tikai viņi nesaprot, kāpēc jūs ar mani krāmējā­ties. Aleksej Palič un Borja, nedusmojieties uz mani, citādi es uzves­ties nespēju. Es biju tāds, kādu jūs mani redzējāt, neko es nedarīju tīšām. Ja esmu jums sagādājis nepatikšanas, tas nav ar nolūku darīts.

—    Nu kaut uz desmit dienām tu vēl varēji palikt, — Aleksejs Pa­ličs ieminējās. — Es visu norunāju.

—    Man nav tiesību. Viņi mani jau gaida. Viņiem šķiet, ka ir uzzi­nājuši kaut ko ļoti svarīgu, taču bez manis to nespēj izskaidrot.

—    Fēliks, bet jūs . . . viņi . . . kādi viņi tur ir? — Boriss jautāja.

Fēlikss pasmaidīja.

—    Mēs neesam ar septiņām kājām. Neesam ar izvalbītām acīm. Neesam čūskām līdzīgi. Neesam ar prātu apveltīti kukaiņi. Neesam domājoši augi. Mēs neesam tādi, kādus izgudro jūsu fantasti. Pēc iz­skata mēs esam ļoti līdzīgi jums. Taču viss pārējais mums ir ļoti atšķirīgs. Mēs esam tālu jums aizsteigušies priekšā zinātnē. Taču, aizgājuši uz priekšu, mēs šo to esam aizmirsuši. Mēs esam zaudējuši dažas būtiskas saprāta īpašības. Mēs pat esam aizmirsuši, kā tās agrāk saucās. Ja runājam jūsu valodā, mēs esam zaudējuši vienu otru cil­vēcisku kvalitāti. Tās mēs arī meklējam uz citām planētām. Mūsu teh­nika mums to atļauj. Vienīgais, ar ko mums vēl nav izdevies tikt galā, ir naba. Neizdodas, ka tevi piektā saule parautu!

Jau bez smaida Fēlikss sniedza roku Aleksejam Paličam.

—    Aleksej Palič, es vēlreiz jums lūdzu piedošanu. Paldies . . . Palūdziet manā vārdā piedošanu frizierim. Man šķiet, ka jūs mums ļoti palīdzējāt. Diemžēl mēs nevaram jums atsūtīt dāvanu, kā tas uz Zemes ir pieņemts. Atsūtīt — tā nav problēma, bet jums nekas no mūsu mantām nederēs.

—    Tagad gan tu runā muļķības, — skolotājs sacīja. — Man ir tāda sajūta, ka tu atkal esi atslēdzies.

—    Es jau labprāt … — Fēlikss nopūtās. — Lai mani uz visiem laikiem atslēdz. Es paliktu. Taču es esmu darbā. Es neesmu sev saimnieks — tāpat kā, piemēram, jūsu kosmonauti. Ak pareizi, gandrīz vai piemirsu. Aleksej Palič, man lūdza jums pateikties par to, ka jūs mani nomazgājāt. Mums nav tādu līdzekļu, ar ko varētu dabūt nost šo krāsu.

—    Nu re, — skolotājs jokodamies piezīmēja, — es jau teicu, ka jūs visu nemaz nezināt. Šo to var pamācīties arī no mums.

—    Un vēl viens lūgums: vai drīkstu sev paturēt džinsu kostīmu?

—    Saprotams, nelaidīsim jau tevi kailu tādā ceļā.

—    Tas ir tikai mirklis, — Fēlikss sacīja. — Tomēr viņiem nezin kāpēc ievajadzējušies džinsi.

Fēlikss pasniedza roku Borisam.

—    Vai tu nekad neatgriezīsies? — Boriss jautāja.

—    Nē, divas reizes šurp nesūta: vajadzīga svaiga galva. Paliec sveiks, vecīt! Paldies tev par visu. Tu mani lieliski audzināji. Vēlu tev daudz bērnu, kad izaugsi liels. Tev viņi būs labi audzināti.

—    Nu nē, bērnu man nebūs! Neviena paša! Pat ne pusītes! — Brīdi pieklusis, Boriss apņēmīgi teica: — Paliec, Fēliks! Atgriezīsimies no­metnē . . . Esmu ar mieru, lai mūs apsaukā par varoņiem. Mēs vēl varam pagūt uz brokastīm.

Fēlikss no jauna nopūtās.

—    Es jau teicu: no manis vairs nekas nav atkarīgs. Atgriezies viens. Kad satiksi Tomu, svei …

Šajā mirklī telpā uzzibsnīja un atkal izdzisa zilais stars. Fēlikss bija nozudis.

—    Tas arī viss, — Aleksejs Paličs sacīja. — Viņš jau ir mājās! Zini, Borja, man tagad šķiet, ka esmu ilgi, ilgi sapņojis. Es pat neatceros, ar ko viss sākās.

—    Ar šo te, — Boriss paņēma rokās spoli. — Jums toreiz bija tais­nība — pārdedzis ārējais tinums.

—    Kas no tā, ka ārējais? Kāds tam sakars ar tinumu? Un vispār. . . radioteleskopi . . . galaktikas . . . Kāda mums ar tevi gar to darīšana?

Skolotājs izņēma Borisam no rokām spoli, pagrozīja to un nolika uz galda. Viņi abi skatījās uz šo spoli, tad palūkojās viens uz otru — un abiem reizē iešāvās prātā viena un tā pati doma.

—    Salodē, — Aleksejs Paličs palūdza.

—    Nekas nebūs, — Boriss atteica.

—    Tomēr salodē . . .

Boriss ieslēdza lodāmuru, pagaidīja, kamēr tas sakarst, nolocīja pārdegušo tinumu, savienoja galus un piegrūda tiem lodāmuru. Pēc tam lodējuma vietu aptina ar izolācijas lenti.

—    Vai ieslēgt?

Aleksejs Paličs pamāja.

—    Nekas nebūs, — atkārtoja Boriss un iesprauda spoles dak­šiņu kontaktligzdā.

Nekas nenotika.

—    Slēdz laukā, — skolotājs sacīja.—Mēs ar tevi tik tiešām ne­esam vainīgi. Ejam. Man sākas eksāmens.

Boriss atvienoja spoli. Aleksejs Paličs piegāja pie sadales un pagrieza svirslēdzi.

—    Es, Borja, pie jums šodien ieiešu. Ja tev nav iebildumu. Man gribētos aprunāties ar taviem vecā . . .

Tievs, zils stars uz mirkli iespīdēja laboratorijā. Uzliesmoja un nozuda.

Bet līdzās galdam tajā vietā, kur nesen bija stāvējis Fēlikss, uz­radās meitene pazīstamajā džinsu kostīmā.

—    Labdien, Aleksej Palič! Labdien, Borja!—meitene jautri sacī­ja. — Sveiciens jums no Fēliksa!

PĒCVĀRDS

Par godu Augustam Janovičam jāteic, ka viņš neaizgāja uz mili­ciju. Viņš sagaidīja, kamēr Aleksejs Paličs pats atnāk pie viņa uz frizētavu.

Aleksejs Paličs atvainojās un visu viņam izstāstīja: tagad viņam uz to bija tiesības.

Sākumā Augusts Janovičs klausījās un tikai māja ar galvu, pēc tam — sāka piebalsot un pēdīgi, pašās sarunas beigās, visam piekrita un mazpamazām atkāpās no skolotāja. Viņš zināja: ar trakajiem — tikai pa labam.

Augusts Janovičs nebija ļauns cilvēks. Viņš nolēma, ka cilvēks, kas nedaudz jucis, jāliek mierā.

Augusts Janovičs atgriezās pie savām frizūrām un grāmatām.

Boriss pagaidām palika mājās.

Alekseja Paliča paziņa loti izbrīnījās, kad viņam zēna vietā tika atvesta meitene.

Kas notika tālāk, autors, protams, zina, taču pastāstīs par to nākam­reiz.

Skaidrs ir viens — mūs jau sen vēro, tāpēc uzvedīsimies cilvēcīgi.

Var gadīties, ka šī meitene vēl tagad dzīvo lielā pilsētā, taču nav izslēgts, ka arī mazā. Var gadīties, ka viņa mācās sestajā klasē, taču pastāv iespēja, ka arī septītajā. Katrā gadījumā lasītājiem ne­vajadzētu aizmirst, ka ikvienam līdzās var atrasties viešņa no planētas, kuru pagaidām vēl nav atklājušas pašas mūsdienīgākās ierīces.

Kuļeminsku uz kartes nav vērts meklēt priekšvārdā norādītā iemesla dēļ.

Nobeigumā autors izsaka pateicību Aleksejam Paličam Muhinam un Borisam Kuļikovam, bez kuriem šis stāsts nebūtu uzrakstīts.

Sveiciens visiem no Fēliksa!

JURUS tomins par sevi

Dzimšanas gads — 1929., vieta — Ļeņingrada. Pusaudža gadi kā jau pusaudža gadi, ja neskaita karu, evakuāciju, to, ka augu bez tēva. Savu pirmo mīlestību pavadīju līdz mājām cauros zābakos, taču tolaik tam nebija nozīmes. Istā dzīve sākās 1945. gadā Ļeņin- gradā — izpostītā, šāviņu saārdītā pilsētā.

1946. gadā pabeidzu desmito klasi un iestājos jūrskolā, pēc pirmā kursa to pametu.

Iestājos Ļeņingradas universitātes fizikas fakultātē. 1952. gadā pabeidzu universitāti un kļuvu par ģeofiziķi. Aizbraucu ekspedīcijā uz Rietumsibīrijas ziemeļiem. Tolaik maz bija speciālistu ar augstāko izglītību. Mani uzreiz iecēla par grupas priekšnieku. Grupā piec­desmit cilvēku. Atkal vajadzēja mācīties. Teorija ir teorija, taču praktiski mums nebija nedz apvidus automašīnu, nedz helikopteru. Mugursoma ar dažnedažādiem aparātiem plecos — un aiziet taigā uz pusotru mēnesi. Cilvēks nogājis kilometrus piecus, bet puskažociņš viņam uz muguras vienos sviedros: tie izsūkušies cauri džemperiem un aitādai. Un tas viss — kad termometrs rāda četrdesmit piecus — piecdesmit grādu salā! Vai šādam cilvēkam es vēl varu tēlot priekš­nieku? Ņem un nes pats — neesi sliktāks par citiem. Mēs meklējām naftu. Neatradām — nebija īstās tehnikas. Tie, kas nāca vēlāk mūsu pēdās, atrada — un vēl kādu!

Sākot ar ceturto kursu, lidoju aeroekspedīcijās. Lidot man patika. Arī ziemeļos, kad vien radās izdevība, lidoju. Nekad neesmu sap­ņojis kļūt par lidotāju, toties tagad man ir skaidrs — būtu par to kļuvis, ja laikā būtu ienācis prātā.

Pēcāk strādāju ģeofizikas zinātniskās pētniecības institūtā, tad skolā par skolotāju, augstskolā par pasniedzēju. Mācījos aspiran­tūrā — «iztraucēja» literatūra.

Rakstīt sāku 1955. gadā. Sarakstīju vairāk nekā trīsdesmit stāstu, kurus pēc pirmā noraidījuma noslēpu rakstāmgaldā. No tiem visiem publicēts ir tikai pats pirmais . . .

. . . Apmēram divus gadus rakstīju ļoti daudz un, kā tagad redzams, slikti. Stāstus bērniem sāku rakstīt nejauši. Gluži vienkārši radās kāds stāsts, bet man pateica, ka tas ir priekš bērniem. Tieši šo stāstu tiku rakstījis ar lielāku prieku nekā citus.

Un tā es turpināju. Jo vairāk rakstīju, jo vairāk iepatikās. Kad rakstu par bērniem, arvien cenšos justies tāds kā tie, par kuriem rakstu.

SATURS

 Ievads, nevis lai paskaidrotu, bet nedaudz samudžinātu………………………………………………… 3

Trešā diena. Sākot ar to bridi, kad Alekseja Paliča mājā………………………………………………… 5

Trešā diena. Pēc otrās, par kuru mums pagaidām vēl nekas nav zināms … 14

Pirmā diena. Tā viss sākās…………………………………………………………………………………. 22

Pirmā diena. Tā viss turpinājās…………………………………………………………………………….. 33

Otrā diena. Cilvēks aiziet — pierādījumi paliek…………………………………………………………… 39

Otrā diena. Turpinājums ar pieslēgšanos………………………………………………………………….. 49

Trešā diena. Zils siluets ar zilām adatiņām………………………………………………………………. 63

Ceturtā diena. Neliels atmaskojums……………………………………………………………………….. 76

Piektā diena un sestā. Sākas jauna dzīve……………………………………………………………….. 86

Sestā diena un septītā. Mācīties ir grūti, taču arī mācīt nav viegli……………………………………. 96

Septītā diena. Pa to laiku Kuļeminskā……………………………………………………………………. 117

Astotā diena. Vēl viens pārbaudījums……………………………………………………………………. 127

Astotā diena. Pratināšanas, pratināšanas………………………… …………………………………… 140

Devītā diena. Spēles pieaugušajiem……………………………………………………………………… 149

Desmitā diena. Beigu sākums………………………………………. *………………………………….. 163

Desmitā diena. Beigu vidus………………………………………………………………………………… 178

Pēdējā diena — pirmā diena. Beigas un sākums………………………………………………………. 195

Pēcvārds………………………………………………………………………………………………………. 204

Jurijs Tomins par sevi………………………………………………………………………………………. 205

MB N9 4761

Vidējā skolas vecuma bērniem

Jiiri/s Tomins

KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Redaktore S. Naumova. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore D. Reigase. Korektore S. Liniņa.

Nodota salikšanai 28.06.85. Parakstīta iespiešanai 31.01.86. Formāts 60X84/16. Ofseta papīrs N9 1. Žurnālu cirstā garnitūra. Augstspiedums. 12,09 uzsk. iespiedi.; 24,64 uzsk. krāsu nov.; 13,34 izdevn. I. Metiens 45 000 eks. Pašūt. N? 1056. Cena 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N? 32f32267IB-905. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā, 226081 Rīgā, Balasta dambī 3.

Tomins J.

To 402 Karuselis virs pilsētas: Tikpat kā patiess stāsts./No kr. vai.

tulk. I. Lininš; Māksi. A. Būmanis. — R.: Liesma, 1986. 207 lpp.f il.

Fantastisks stāsts par kādu zēnu, kas tiek atsūtīts no kosmosa. Kosmiskais viesis cenšas iekļauties Zemes dzīvē. Tas neizbēgami rada visvisādus pārpratumus cilvēku vidū, komiskas situācijas, sarežģījumus. Kosmiskā viesa acīm rakstnieks aplūko ne vienu vien pretrunīgu mūsu sadzīves problēmu. Vidējā skolas vecuma bērniem.

4803010102—32

T M801 (11)—86 21,-86 84K7-44

1 Aizvēsturiskos laikos pastāvējusi arī matriarhata era. Matriarhāts — sa­biedriska iekārta, kurā vara un saimniecība atradās sievietes rokās; labs laiks . . .

' Slāņu-gubu mākoņi.

1 Domāts sakaru kanāls. Piemēram — telegrāfs, bet nekādā gadījuma Maskavas— Volgas kanāls.

1 Te nav domāti tādi nenormālie, kas iztēlojas sevi par baltu pelēnu vai katlu ar karstu zupu. Runa ir par normāliem nenormālajiem.

' Gailis — vistai līdzīgs dzīvnieks, tikai vairāk uz vīrieia pusi.

[2] mellenes — tās ir tādas bezmaksas ogas — pagaidām vel sastopamas kuļeminskas apkaimē; lielajās pilsētās šīs ogas atrodamas galvenokārt ievārījumā.

[2] Spalvu-slāņu mākoņi.

kompjūters — mašīna, kas skaita, lemj, vada, spēlē šahu, pat nedaudz domā, taču nedzer un nepīpē.

' Lāzers — gaismas lielgabals, sk. fizikas mācību grāmatā. 'Skaņas ģenerators — ierīce, kas izdod skaņas, sākot no vissmalkākās (kā odam) un beidzot ar visrupjāko (kā direktoram).

' MZPI — Mēness zinātniskās pētniecības institūts. ' Oscilogrāfs — ir tāda manta, tikai esmu aizmirsis, kas tā tāda. '' S Z P I — Saules zinātniskās pētniecības institūts. Spektrometrs — spektru pētīšanas ierīce. Spektrs — glīta mantiņa; arī piemirsies.

[4] goll s — tāda ārzemju spēle, kas nav domāta nabagiem.

3—1056

autors uzskata, ka mūsdienu zinātnei par ģimeni ir absolūti nepieciešams jauns Koperniks: galu galā jānoskaidro, kam jāriņķo ap ko — bērniem ap vecākiem vai otrādi.

[6] aleksejs paličs kļūdījās: mūsu valodā «fēlīx» nozīme «laimīgais».

6—1054