REIMONDS KHURI

ZĪME

Kad Denijs Šērvuds tuvojās aizas dibenam, izkaltusi, klinšai­nā ainava brīnumainā kārtā pēkšņi vairs nebrāzās garām ar tā­du ātrumu. Papildu laiks viņam gan nebija vajadzīgs, taču deva iespēju vēl un vēlreiz aptvert visu notikušo. Plosošās iekšējās sā­pēs un mokās bez šaubu ēnas aptvert, ka pēc dažām sekundēm viņš jau būs miris.

Un tomēr - diena bija sākusies tik daudzsološi!

Gandrīz trīs gadus ilgušais viņa un pārējās komandas darbs beidzot bija galā. Klusībā priecādamies, viņš sprieda, ka drīz va­rēs izbaudīt šī darba augļus.

Tas bija smags darbs. No zinātniskā viedokļa raugoties, pro­jekts šķita biedējošs. Apstākļi - stingrs termiņš, skarbi drošības* noteikumi, virtuālā atšķirtība no ģimenes un draugiem daudzu intensīvas stradāšanas un vientulības pilnu mēnešu garumā - bi­ja liels izaicinājums. Bet todien, kad viņš paskatījās šī Dieva aiz­mirsta nostūra skaidrajās, zilajās debesīs un ieelpoja sauso, smil­šaino gaisu, viss šķita pārciesto grūtību vērts.

Sākotnējā publiskā piedāvājuma nebūs - tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Tāpat bija skaidrs, ka ne Microsoft, ne Google ne­maksās milzu naudu par šīs tehnoloģijas iegūšanu. Viņam tika pateikts, ka projekts izstrādāts militārām vajadzībām. Un sekmī­ga iznākuma gadījumā katram komandas loceklim apsolīta ievē­rojama prēmija. Tā dotu pietiekamu finansiālu drošību viņam, ve­cākiem un ikvienai ne pārāk izšķērdīgai sievai, kuru viņš galu galā apprecētu, un visiem iespējamiem bērniem - ja tiktāl vispār tiktu. Viņš tādu varbūtību pieļāva - pēc gadiem, kad būs iztrako­jies un izbaudījis sava darba augļus. Bet tolaik viņš domāja par kaut ko citu, jo bija tikai divdesmit deviņus gadus vecs.

Jā, nodrošināta nākotne, kas pamazām materializējās acu priekšā, ļoti atšķīrās no askētiskajām Vusterā, Masačūsetsas šta­tā, pavadītajām bērnības dienām. Garām noliktavas teltij un no­laišanās laukumam, kur aizlidošanai tika gatavots helikopters, pa izkaltušo tuksnesi veikdams ceļu līdz projekta direktora teltij, viņš aizdomājās par savu pieredzi - sācis kā laboratorijas darbinieks dažādos izbraukumos un nonācis līdz karjeras kulminācijai šajā zudušajā nekurzemē.

Dalīt šo prieku Denijs alka tikai ar dažiem cilvēkiem ārpus pro­jekta. Pirmām kārtām, ar vecākiem. Viņš iztēlojās, cik pārsteigti un lepni būtu tēvs un māte. Denijam jau kopš dzimšanas allaž izdevās attaisnot visas viņu cerības. Tad domas pievērsās vecā­kajam brālim Metam. 'Tas dabūjis pamatīgu spērienu. Varbūt mē­ģinās pierunāt mani, lai atbalstu viņu kādā veiklā, vieglprātīgā, gandrīz likumīgā shēmā. Bet, pie velna, naudas pietiks visam!" Bija vēl daži iedomīgi biznesmeņi, kam Denijs labprāt izlielītos, ja vien būtu tāda iespeja. Taču viņš zināja, ka ārpus komandas runas par projektu ir strikti - strikti - aizliegtas. Tas tika stingri pateikts jau pašā sākumā. Jo šis bija slepens projekts. Valsts dro­šības jautājums. Tika minēts vārds "nodevība". Tādēļ viņš turēja mēli aiz zobiem, un tas nemaz nebija tik grūti. Pieradums. Viņš strādāja nozarē, kur valda skarba konkurence un dziļi iesakņoju­sies pagrīdes kultūra. Uz spēles likti simtiem miljonu dolāru. Tā­dos apstākļos nebija sarežģīti izvēlēties starp astoņciparu sum­mu bankas kontā un tumšu kameru superstingra režīma labošanas iestādē.

Denijs jau grasījās pieklauvēt pie biezajām durvīm - tā bija mil­zīga telts ar vidēji stingrām sienām, stikla logiem un gaisa kondi­cionētāju -, bet tad saklausīja paceltas balsis. Ne tikai paceltas, bet pat dusmīgas.

Niknas.

Viņš pieliecās tuvāk durvīm.

-   Vajadzēja pateikt man! Tas ir mans projekts, nolādēts! - klie­dza kāds vīrs. - Jau pašā sākumā vajadzēja visu izstāstīt man!

Šo viru Denijs pazina ļoti labi. Tas bija Dominiks Rīss - viņa mentors, projekta vadošais zinātnieks un GP jeb galvenais pēt­nieks, elektrotehnikas un datorzinātņu profesors Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā. Denija dzīvē šim cilvēkam bija ierādīta svē­ta vieta. Viņš bija pasniedzis vairākus būtiskus priekšmetus, se­kojis Denija sekmēm doktora disertācijās rakstīšanas laikā un pirms vairākiem mēnešiem uzaicinājis piedalīties šajā projektā. Tā bija lielā iespēja - un gods -, ko Denijs nespēja neizmantot. Gan zinādams, ka profesors mēdz izteikties spēcīgi un skaļi, šo­reiz Denijs viņa balsī nojauta kaut ko savādu. Tās bija agrāk ne­dzirdētas sāpes un sašutums.

-   Un kāda būtu tava reakcija? - jautāja otrs, kuru Denijs nepa­zina, bet kurš izklausījās tikpat saniknots kā profesors.

-   Tāda pati, - Rīss uzsvērti noskaldīja.

-    Izbeidz muļķoties un padomā! Padomā, ko mēs kopā varētu izdarīt. Ko varētu sasniegt.

Rīsa dusmas nenorima.

-    Es tev nevaru palīdzēt. Nevaru tajā piedalīties.

-   Dom, lūdzu…

-Nē.

-    Padomā par to, ko mēs…

-    Nē, - Rīss attrauca. - Aizmirsti! Tas nav iespējams. - Vār­dos bija jaušams nepārprotams atteikums.

Uz mirkli aiz durvīm iestājās svina smags klusums. Tad De­nijs dzirdēja otro viru sakām:

-   Kaut tu nebūtu tā teicis!

-    Pie velna, ko tas nozīmē? - Rīss noprasīja.

Atbildes nebija.

Tad atkal ierunājās Rīss - balsī nez kādēļ jautās spriedze.

-   Un pārējie? Arī viņiem tu neko neesi teicis, vai ne? - Tas drī­zāk bija apgalvojums, nevis jautājums.

-   Neesmu.

-   Kad grasījies pastāstīt viņiem par izmaiņām misijas formu­lējumā?

-   īsti nezinu. Vispirms gribēju dzirdēt tavu atbildi. Cerēju, ka tu palīdzēsi pierunāt pārējos. Pārliecināt viņus.

-    Kā redzi, tas nenotiks, - Rīss nikni atcirta. - Patiesību sakot, es gribētu dabūt viņus prom no šejienes, cik ātri vien iespējams.

-   To es nevaru pieļaut, Dom.

Šķita, ka šie vardi teju paralizē Rīsu.

-    Ko tu ar to gribi teikt? - viņš izaicinoši noprasīja.

Iestājās nomācošs klusums. Denijs iztēlojās, kā Rīss to izmanto.

-    Tātad? Vai tiešām tu… - Rīsa balss izplēnēja, bet jau nāka­majā mirklī tajā ieskanējās pēkšņa, šausmu pilna atskārta. - Jē- ziņ! Tu prātu esi zaudējis, vai? - Niknums vecā vīra tonī šķita stindzinošs. - Kuņas dēls!

Tanī brīdī Denijs dzirdēja smagus soļus, kas tuvojās durvīm. Otrais vīrs uzsauca Rīsam:

-    Dom, nevajag!

Pēc tam ierunājās kāds trešais:

-   Tiešām nevajag, Rīs.

Šī skarbā balss Denijam bija pazīstama un biedēja viņu jau kopš paša sākuma. Tas bija Medokss - projekta drošības dienes­ta priekšnieks ar skūto galvu un akmenscietajiem vaibstiem. Vi­ņam trūka vienas auss, un rēta tajā vietā atgādināja zvaigzni. Pa­dotie viņu dēvēja par Šāviņu.

Tad Rīss sacīja:

-    Ej ellē!

Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņi Denija priekšā nostājās pārsteig­tais Rīss. Denijs saklausīja nepārprotamo metālisko klikšķi, kāds bi­ja dzirdēts simtos filmu, bet nekad reālajā dzīvē. Šo skaņu varēja at­šķirt no daudzām citām. Otrais vīrs, kurš bija strīdējies ar Rīsu un kuru Denijs pazina tikai tagad, pagriezās pret Šāviņu un iekliedzās:

-Nē!

Jau nākamajā mirklī Rīsam aiz muguras atbalsojās apslāpēts, spalgs paukšķis, tad vēl viens. Pēc tam zinātnieks sagrīļojās uz priekšu, viņa seja savilkās sāpēs un kājas saļodzījās. Viņš uzkri­ta virsū Denijam.

Tas pakāpās atpakaļ, lai mēģinātu noturēt Rīsa augumu. Pa rokām sāka tecēt kaut kas lipīgs - biezs, tumšsārts šķidrums, kas plūda ārā no Rīsa brūces un pamazām iesūcās Denija drēbēs.

Viņš nespēja noturēt veco vīru, un Rīss smagi nogāzās zemē. Teltī stāvēja otrais vīrs - šausmu pārņemts, sastindzis no bailēm. Viņš atradās blakus Šāviņam, kas roka turēja revolveri. Stobrs bija nomērķēts tieši uz Deniju.

Noblīkšķēja vairāki šāvieni, bet Denijs jau bija palēcis malā un negantā ātrumā skrēja prom no telts un mirušā profesora.

Tikai pieveicis duci jardu, Denijs uzdrošinājās atskatīties. No telts iznāca Medokss, vienā rokā turēdams rāciju, bet otrā - revol­veri. Viņa acis gluži kā lāzera stari meklēja bēgli. Pārbijies Denijs metās pāri pagaidu apmetnei, kur atradās vairākas nelielas pro­jektā iesaistīto zinātnieku teltis. Ar diviem - valsts labāko augst­skolu izcilākajiem prātiem - viņš tik tikko nesaskrējās.

- Viņi nogalināja Rīsu! - Denijs uzsauca, uz brīdi apstājies un pavēcinājis ar roku uz lielās telts pusi. - Nogalināja. - Atskatījies viņš ieraudzīja Medoksu, kurš nepielūdzami un acīmredzami tu­vojās gluži kā vēja spārnos. Denijs atkal laidās skriešus, atstājot draugus mulsi nolūkojamies uz bruņoto vīru. Jau nākamajā mir­klī abu krūtīs parādījās tumšsārti plankumi - Medokss neminsti- noties viņus nošāva.

Denijs palēca sānis aiz noliktavas telts. Trūka elpas, sāpēja kā­ju muskuli, prāts drudžaini izsvēra bēgšanas iespējas. Viņa priek­šā parādījās divi projektam atvēlētie vecie džipi, kas bija novieto­ti uz ātru roku sameistarotā nojumē. Viņš atrāva pirmā automobiļa' durvis, iedarbināja dzinēju, ieslēdza ātrumu un iespieda aksele­ratora pedāli grīdā. Kad Medokss bija ticis apkārt teltij, Denija va­dītais auto jau sacēla gaisā smilšu un putekļu šalti.

Vadīdams džipu pa raupjo grantēto apvidu, Denijs vērās at- pakaļskata spogulī. Pirksti bija tik stingri saķēruši stūri, ka kļuva balti, prātā jaucās neskaitāmas domas, sirds sita gluži kā atskal­dāmais āmurs. Skaidri viņš apzinājās vienu - jābrauc taisni uz priekšu, pāri tuksnešainajai teritorijai, prom no šīs apmetnes, prom no jukušā, vājprātīgā maniaka, kurš nogalinājis viņa mentoru un draugus. Vienlaikus cenšoties apslāpēt šausminošo patiesību - aizbēgt nav iespējams. Viņi atradās nekurienes viducī, tuvumā - pat simtiem jūdžu attālumā - neviena ciema vai mājas.

Tieši tādēļ jau viņi bija izvēlējušies šo apvidu.

Ļauties šīm bailēm nebija laika, jo drīz vien mokošās domas pārtrauca skaļa, dobja dūkoņa. Atskatījies Denijs ieraudzīja tu­vojamies apmetnes helikopteru, kas bez pūlēm samazināja attā­lumu līdz džipam. Denijs nospieda akseleratora pedāli, un džips lēkādams metās pāri nelieliem akmeņiem un ceļa nelīdzenumiem. Katrā šādā lēcienā vai mēģinājumā apbraukt nāves apdvestajā ap­vidū izkaisītos nokaltušo koku pudurus, Denijs sasita galvu pret automobiļa jumtu.

Helikopters jau bija panācis džipu. Troksnis šķita apdullinošs, rotoru lāpstiņas ap džipu sacēla smilšu virpuļus. Cauri tiem De­nijs centās saskatīt braukšanas joslu, lai gan pūlējas gluži lieki, jo ceļa šajā tuksnesī nebija. Lidaparāts smagi nolaidās uz auto­mašīnas jumta, salauzdams stiprinājumus un gandrīz norau­dams Denijam galvu.

Viņš pagriezās pa kreisi, tad pa labi, līkumojot un mēģinot iz­vairīties no lidojošā plēsoņas nagiem. Pāri vaigiem pilēja sviedri. Automobilis lēkāja pāri akmeņiem un kaktusiem. Helikopters vi­su laiku turējās pēdas attālumā no džipa, nemitīgi deva spēcīgus triecienus un sitienus no abām pusēm - gluži kā hokejists pa ri­pu. Denijs pat nedomāja par apstāšanos, viņu savā dūrē turēja adrenalīns, izdzīvošanas instinkts, iracionāla cerība izglābties. Un pēkšņi šajā panikas un baiļu atvarā kaut kas sagrozījās, mai­nījās - helikopters pacēlās gaisā. Atausa cerību stariņš - varbūt tomēr izdosies dzīvam izkļūt no šī murga.

Smilšu vērpete izklīda… un Denijs savā priekša ieraudzīja kan­jonu, kas šķēla apvidu - sadistiski un neizbēgami. Plašā kaļķak­mens aiza pletās gluži kā atgādinājums par Mežonīgajiem Rietu­miem, ko viņš bija redzējis neskaitāmās kovboju filmās un savulaik cerējis apskatīt dabā. Nu pārņēma pirmatnēji nežēlīga apskaidrība, ka šo sapni viņš nekad vairs nepiepildīs, - džips pārbrauca pāri kanjona malai un krita lejup.

Sakrustotām kājām sēdēdams augstā kalna virsotnē, kam pa­kājē stiepās neauglīgs, bezgalīgs tuksnesis, vecais priesteris izju­ta pieaugošu nemieru. Jau vairākkārt šajā vientuļajā vietā viņa prātā bija dunējuši draudīgu vārdu mutuļi. Todien tie šķita vēl ļaunāki nekā jebkad iepriekš.

Un pēkšņi tas nāca. Jautājums, kurš uzjundīja dzeļošu sāpju lēkmi mugurkaulā.

-   Vai esi gatavs kalpot?

Viņš atvēra acis, samirkšķinājās, lai pierastu pie maigās saul­lēkta gaismas, un instinktīvi paskatījās apkārt - gluži tāpat kā citās reizēs. Bezjēdzīgi - kā jau katru reizi. Viņš bija viens, nevie­na cita neredzēja. Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles - ne cilvēka, ne dzīvnieka. Nekā - tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt.

Par spīti rīta dzestrumam, uz kaila galvvidus izspiedās sviedru lāses. Viņš smagi norija siekalas un mēģināja koncentrēties.

Un tad tas nāca. Atkal.

Balss, čuksts. Tas skanēja paša galvā.

-    Drīz nāks Mūsu Kunga laiks. Vai esi gatavs kalpot?

Vilcinādamies tēvs Hieronims atvēra muti un trīsošā balsī iz­mocīja:

-Jā, protams. Jebkurā veidā. Es esmu tavs kalps.

Sākumā atbildes nebija. Vecais priesteris juta, kā atsevišķas sviedru lāses cita pēc citas slīd pār grumbaino pieri, pārveļas pā­ri uzacīm un nokrīt uz vaiga. Šķita, ka šī strūkliņa ir dzirdama savā lēnajā, mokošajā plūsmā lejup pa saspringto, vēja appūsto seju.

Tad balss atgriezās.

-    Vai esi gatavs vest savus sekotājus pretī «labiņam? Vai esi gatavs cīnīties par viņiem? Norādīt viņiem 0/ kļūdām arī tad, ja viņi nevēlēsies tevi uzklausīt?

-   Jā, - nokliedza tēvs Hieronims, un balsi vienādi ieskanējās gan dedzība, gan bailes. - Jā, protams. Bet… kā? Kad?

Kalnu apņēma smacējošs klusums. Un tad balss pavisam vien­kārši atbildēja:

-   Drīz.

Fona trokšņi sīkajās radioaustiņās pazuda, to vietā atskanēja valdonīga un vienlaikus mierinoša šova vadītāja balss:

- Pastāsti, kādēļ tā notiek, Greisa!

Tanī brīdī viņai aiz muguras, dārdēdams kā attāls pērkons, sa­bruka vēl viens ledus gabals. Greisa Ļogana, kuru draugi dēvēja par Greisiju, aizgriezās prom no kameras, lai novērotu, kā milzī­gā ledus siena iegrimst pelēkzilajā ūdenī un nozūd pamatīgajās šļakatās.

"Tieši laikā," Greisija apmierināta nodomāja, uz brīdi atbrīvo­joties no mokošās nopietnības, kas bija pārņēmusi kopš kāpša­nas uz kuģa iepriekšējā dienā.

Parastos apstākļos šī būtu jauka, saulaina decembra beigu die­na - un decembris dienvidu puslodē ir vasaras vidus.

Bet šī diena bija pavisam citāda.

Dabā valdīja savāds nemiers.

Šķita, ka zemei izrauts pamats zem kājām. Un ta tiešām bija. Le­dus gabals, kas atrāvās no kontinenta, bija Teksasas štata lieluma.

Ne jau tādu dāvanu Ziemassvētkos planētai vajadzēja.

Šelfa ledājs lūza jau trešo dienu, un tas bija tikai sākums. Ka­taklizma bija izraisījusi spokainu miglu, kas izklīdināja siltos sau­les starus, un Greisiju apņēma aukstums, lai gan dzīslās ritēja ad­renalīns. Pārējie komandas locekļi - jaunais, dzīvespriecīgais operators Doltons Kvans no Havaju salām, ar kuru viņa regulāri strādāja kopā jau trīs gadus, un daudz vecākais, pārāk izsmalci­nātais un kaitinoši stoiskais, pieredzējušais producents Hovards

Finčers, ko mīļi sauca par Finču jeb Žubīti, - arī nejutās omulīgi, taču uzņemtais un ēterā pārraidītais materiāls bija tā vērts. īpaši tādēļ, ka viņi šajā apvidu bija vienīgā filmēšanas grupa.

Jau vairāk nekā stundu Greisija stāvēja uz kuģa "Džeimss Klārks Ross" labā borta novērošanas klāja un sala, lai gan bija siltās drēbēs un cimdos. Karaliskais zinātniskās pētniecības ku­ģis bija trīssimt pēdas gara peldošā okeanogrāfijas un ģeofizikas laboratorija, kas atvēlēta Britu Antarktikas pētījumu projektam, un tobrīd atradās mazāk nekā pusjūdzes attālumā no Rietumantark- tīdas krasta. Tumši sarkanais korpuss bija vienīgais krāsu plan­kums balti zilpelēkajā apkartnē. Greisija, Doltons un Finčs šajā kontinentā bija pavadījuši pāris nedēļu, Cietzemes salās uzņemot materiālu par globālo sasilšanu. Viņi jau gatavojās doties prom, lai pēc dažām dienām Ziemassvētkus svinētu mājās, kad no Ko- lumbijas apgabala piezvanīja ziņu dienesta darbinieks un pastās­tīja par šelfa sairšanas sākumu. Šī informācija vēl nebija nonāku­si mediju uzmanības lokā, un ziņu dienestam to atklāja kontaktpersona Nacionālajā Sniega un ledus datu centrā, kura zi­nātnieki izmantoja satelītu sūtītos datus, lai sekotu polāro ledāju izplatības un biezuma izmaiņām. Tā kā medijos valdīja skarba konkurence un "Džeimss Klarks Ross" atradās tikai dienas brau­ciena attālumā no svarīgā notikuma vietas, Greisija ar komandu nolēma izmantot iespēju un uzņemt ekskluzīvu materiālu. Britu Antarktikas pētījumu projekta vadība bija laipni piekritusi uz­ņemt žurnālistus uz klāja un pat norīkojusi Karalisko jūras spē­ku helikopteru viņu pārcelšanai no salas uz kuģa.

Uz klāja atradās arī vairāki zinātnieki, kas vēroja ledāja sada­līšanos. Daži filmēja ar amatieru videokamerām. Netālu kavējās arī lielākā daļa apkalpes, rāmā godbijībā vērojot sensacionālo no­tikumu.

Greisija atkal pagriezās pret kameru un pielika mikrofonu tu­vāk lūpām. Starp neregulārajiem šelfa brukšanas dārdiem apkārt­nē atbalsojās ari apslāpēta ledus kustība iekšzemē.

- Šo ledāja sairšanu, iespejams, izraisījuši vairāki faktori, Džek, bet galvenais aizdomās turamais šajā komplicētajā izmeklēšanā ir vecie labie sniega ūdeņi.

Austiņās atskanēja šņākoņa - signāls ar vairāku satelītu starp­niecību ceļoja desmit tūkstošus jūdžu līdz televīzijas kompānijas studijai, kas aprīkota ar klimata kontroles sistēmu. Tad atkal bija ii/irdama Roksberija balss.

-   Sniega ūdeņi? - viņš apmulsis jautāja.

-   Tieši tā, Džek, - Greisija skaidroja. - Ūdens klaji, kas veidojas uz kūstoša ledus. Šis sniega ūdens ir smagāks nekā ledus, uz kura tas krājas, tādēļ saskaņā ar gravitācijas likumu atrod ceļu ledāja spraugās. Tajās ieplūst arvien vairāk un vairāk ūdens, kļūstot par tadu kā ķīli. Pamazām spraugas pārvēršas par lielākām plaisām, tās savukārt par īstiem kanjoniem, un beigu beigās šelfa ledājs salūst.

Fizika ir pavisam vienkārša zinātne. Skarbākais, aukstākais un vējainākais kontinents uz planētas - teritorija, kas platības ziņā ir pusotru reizi lielāka par Savienotajām Valstīm, - vidienē ir klāts ar vairak nekā divas jūdzes biezu ledus kārtu. Ziemā to papildi­na pamatīga sniega sega, kas gravitācijas ietekmē tiecas lejup, glu­ži kā ledaina lava plūstot uz krastu. Sasniedzot to, kustība turpi­nās, taču ledus masas nevis nogrimst, bet turas virs ūdens, jūrā veidojot to, ko mēs saucam par šelfa ledājiem. Sākumā tie var būt vairāk nekā jūdzi biezi, pie ūdens malas sasniedzot ne mazāk pārsteidzošu biezumu - pusjūdzi.

Pēdējo desmit gadu laikā reģistrēti vairāki ievērojami ledāja sa­iršanas gadījumi, taču tik iespaidīgs nebija neviens, turklāt tikai retumis tie uzfilmēti videolentē. Parasti tie konstatēti stipri pēc no­tikuma, kad rūpīgi izpētīti un salīdzināti satelītu uzņēmumi. Arī Greisija bija aculieciniece tikai lokālai vispārējas slāņu pārvieto­šanās procesa daļiņai, tomēr tas šķita pārsteidzošs un dziļi sa­viļņojošs skats. Televīzijas ziņu dienestā Greisija bija nonākusi pirms divpadsmit gadiem - tūdaļ pēc politikas zinātņu bakalau­ra grāda iegūšanas Kornela universitātē - un redzējusi daudzas traģēdijas; šī līdzinājās ļaunākajām no tām.

Viņas acu priekšā bruka planēta - burtiski.

-    Tātad svarīgākais ir jautājums par to, - sacīja Roksberijs, - kāpēc tas notiek tagad? Ja es pareizi sapratu, šis šelfa ledājs tur atradies kopš pēdējā ledus laikmeta, tātad parādījies pirms div­padsmit tūkstošiem gadu.

-   Tas notiek mūsu dēļ, Džek. Mēs esam radījuši to siltumnī­cas efektu. Tas novērojams abos polos, gan šeit, gan Arktikā, un arī Grenlandē. Un tas nav tikai dabisks cikls. Teju ikviens eksperts, ar kuru esmu runājusi, ir pārliecināts, ka sniega ku­šana pieņemas spēkā un mēs tuvojamies brīdim, kad atgrieša­nās vairs nebūs iespējama. Tieši cilvēku radītās globālās sasil­šanas dēļ.

Ar briesmīgu brīkšķi jūrā iekrita vēl viena ledus atlūza.

-    Vai tiek uzskatīts, ka šelfa ledāja sairšana un kušana izrai­sīs jūras līmeņa celšanos? - jautāja Roksberijs.

-    Netieši. Lielākā daļa no šī ledāja peld ūdenī, tātad pats jū­ras līmeni tas neietekmēs. Iztēlojies ledus kubiņu, kas peld glāzē ar ūdeni. Kad tas izkūst, ūdens līmenis glāzē nepaaugstinās.

-    Vai tiešām?

-   Laikam es neesmu vienīgā, kas aizmirsusi sestās klases fizi­ku, - Greisija smaidīdama atbildēja.

-    Taču tu apgalvoji, ka netiešs iespaids uz jūras līmeni ir. - Roksberija balsī jautās erudīcija, it kā viņš augstsirdīgi ļautu Grei- sijai atklāt savas zināšanas.

-   Šis apgabals, proti, Rietumantarktīdas ledus vairogs ir tā vie­ta uz planētas, par kuras izkušanu zinātnieki uztraucas visvai­rāk. Precīzāk sakot, viņi uztraucas par masīvajiem glečeriem iekš­zemē, aiz konkrētā šelfa ledāja. Tie nepeld.

-   Tātad, ja tie izkusīs, - Roksberijs sacīja, - jūras līmenis cel­sies.

-    Tieši tā. Līdz šim tādi šelfa ledāji kā šis aizturēja glečerus, gluži tāpat kā parasts korķis aiztur pudeles saturu. Ja šelfa ledājs sairst, korķis pazūd, un nekas vairs neaiztur glečerus no ieslīdē- šanas jūrā. Un tādā gadījumā globālais jūras līmenis ceļas. Tur­klāt kušana notiek daudz straujāk, neka prognozēts iepriekš. Pat tie dati, ko saņēmām pagājušajā gadā, šobrīd tiek vērtēti kā pārāk optimistiski. Klimata izmaiņu katastrofu scenārijos Antarktīda tiek saukta par snaudošo milzi. Un tagad šis milzis mostas, tur­klāt šķiet visnotaļ īdzīgs.

-   Es tiešām cenšos noturēties nepateicis, ka tā varētu būt tikai aisberga redzamā daļa… - asprātīgi iesāka Roksberijs.

-   Prātīga izvēle, Džek, - attrauca Greisija. Viņa iztēlojās paš­apmierināto, iedomīgo smaidu mūžīgi iedegušajā Roksberija sejā un domās ievaidējās. - Pateicīgā auditorija salutē tev.

-   Taču tieši par to mēs šeit runājam, vai ne?

-   Protams. Tiklīdz šie glečeri ieslīdēs jūrā, būs par vēlu rīko­ties, un…

Pēkšņi Greisija apklusa. Viņas uzmanību bija saistījis kaut kas dts - negaidīta kņada, baiļu izraisīti saucieni, kliedzieni un iz­stieptas rokas, kas norāda uz šelfa ledāju. Doltons atrāvās no ka­meras viziera un lūkojās garām Greisijai. Viņa pagriezās, pievēr­šot kamerai pakausi. Un ieraudzīja to.

Debesīs. Pārsimt pēdu virs brūkošā šelfa ledāja.

Košu, vizošu gaismas lodi.

Tā parādījās un vairs nekustējās.

Nenolaizdama acu no neparastā veidojuma, Greisija piegāja tuvāk reliņiem. Viņa nesaprata, uz ko skatās, taču atrauties nebi­ja iespējams.

Objekts… Greisija nebija pārliecināta, ka tas vispār ir objekts. Tam bija lodes forma, taču tas nez kādēļ nešķita… ķermenisks. Tam piemita ēterisks vieglums, it kā mirdzētu pats gaiss. Un košums ne­bija vienmērīgs; centrā tas šķita niansētāks, graduētāks, intensī­vāks, bet uz malām kļuva blāvāks - tāpat kā acs tuvplāna uzņē­mumos. Veidojumā jautās nepastāvīgums, trauslums. Gluži kā gaisā sastindzis un izgaismots kūstošs ledus vai drīzāk ūdens - ja kaut kas tāds vispār ir iespējams. Greisija gan apzinājās, ka tā nav.

Viņa uzmeta skatienu Doltonam, kas jau pievērsa kameru sa­vādajam objektam.

-   Vai ir kadrā? - viņa jautāja.

-Jā, bet… - Seja apliecināja Doltona mulsumu. - Pie velna, kas tas ir?

Greisija joprojām skatījās uz dīvaino fenomenu. Tas karājās blāvajās debesīs tieši virs šelfa ledāja malas. Hipnotizējošs, pār­dabisks, sirreāls.

-   Kas tas » ? - Finčs jautāja. Viņš pieskārās brillēm, it kā gribē­tu tās sakārtot, lai skaidrak redzētu.

-    Nezinu. - Greisiju pārņēma adrenalīna vilnis. Viņa no visas sirds pūlējās saprast, kas īsti notiek, un apsvēra neskaitāmus var­būtējos skaidrojumus, taču pie konkrēta secinājuma tā arī neno- nāca.

Šī parādība nelīdzinājās pilnīgi nekam, ko viņa savā mūžā sa­stapusi.

Viņa pievērsās zinātnieku pulciņam, kas spiedās pie reliņiem, satraukti žestikulēja un centās loģiski izskaidrot acīm redzamo.

-   Greisija? Kas notiek tev aiz muguras? - radioaustiņās atska­nēja Roksberija dunošā balss.

Izrādās, viņa uz brīdi piemirsusi, ka atrodas tiešajā ēterā.

-   Vai jūs to redzat?

Pagāja vairākas sekundes, kamēr viņas jautājums un pēc tam vadītāja atbilde pārvarēja divus satelītus.

-    Attēls nav pārāk skaidrs, taču mēs to redzam. Kas tas ir?

Saņēmusies Greisija ieskatījās tieši kameras objektīvā, pūlēda­mās nomierināties, lai balss nedrebētu.

-   Es nezinu, Džek. Tas parādījās tik pēkšņi! Izskatās pēc tāda kā vainaga, apdārza… Pagaidi!

Viņa palūkojās debesis, neapzināti mēģinādama prātā reģis­trēt norises apkārtnē. Saule šķita kā aizplīvurota, taču nekas ne­bija mainījies. Nekā cita - tikai viņu kuģis un… kas tas ir? Greisi­ja nespēja izdomāt piemērotu nosaukumu šai parādībai. Objekts joprojām koši vizēja, šķita mazliet caurspīdīgs, pēc struktūras at­gādināja gigantisku dziļjūru medūzu, kas dreifē gaisā. Tāpat šķi­ta, ka tas ļoti lēnām rotē, ļaujot nojaust savu patieso dzijumu.

"Savādi," Greisija domās sprieda, "taču liekas, ka tas ir… dzīvs."

Neatraudamās no šī fenomena, Greisija centās apslāpēt dažā­dās, arī neparastās idejas un koncentrēties, lai novērtētu objekta izmērus. "Liels kā pamatīgs gaisa balons," viņa secināja. Un jau nākamajā mirkli palaboja savus vārdus: "Nē, lielāks. Varbūt tik liels kā uguns puķes grandiozā salūta izrādē. Milzīgs. Ja nesalī­dzina ar kaut ko citu, izmēru ir grūti novērtēt." Viņa aši nopētīja

klints sienu zem objekta; viņai bija zināms, ka tā ir apmēram simt piecdesmit pēdu augsta. Savāda lode šķita tikpat liela, tātad va­rēja lēst, ka tās diametrs ir aptuveni simt piecdesmit pēdu.

Doltons pacēla acis no kameras un jautāja:

-    Domā, ka tā ir kada murgaina polārblāzma?

Ari Greisijai prātā bija ienākusi tieši tāda pati doma. Viņa sprie­da, ka tas varētu būt gaismas efekts, ilūzija, ko izraisījusi atstaro­šanās no ledus. Antarktīdā dienvidu puslodes vasaras laikā sau­le nekad nenoriet un riņķo gar horizontu - "dienā" mazliet augstāk nekā "naktī". Bija vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu, un tikmēr gadījās dažādi māņi, taču Greisija nedomāja, ka šis iz­skaidrojums ir īstais. Parādība šķita daudz nozīmīgāka.

-   Varbūt, - viņa aizmirsusies izklaidīgi atbildēja, - bet es ne­domāju, ka šajā gada laikā… Esmu visnotaļ pārliecināta, ka tā pa- radās tikai tad, ja ir tumšs.

-   Greisija? - atkal ierunājās Roksberijs, kurš gaidīja žurnālis­tes atbildi un vēlreiz atgādināja, ka viņa ir tiešajā ēterā.

Uzrunā visas pasaules auditoriju.

"Visvarenais Dievs!"

Viņa mēģināja nomierināties un žilbinoši uzsmaidīja kamerā, lai gan prātā mutuļoja uztraukums.

-Tas ir… ļoti satriecoši, Džek. Es nekad neko tādu neesmu re­dzējusi. Varbūt kāds cits uz šī kuģa varēs to izskaidrot. Uz klāja ir vairāki eksperti.

Doltons pacēla trijkāji un līdz ar Greisiju devās pie zinātnie­kiem un apkalpes locekļiem, taču kamera visu laiku bija pievēr- • sta neparastajai parādībai.

It visi dzīvi, kaismīgi diskutēja, taču dažas nianses viņu ķer­meņa valodā Greisiju satrauca. Ja tas būtu rets, taču dabisks fe­nomens, viņi reaģētu citādi. Greisijai radās iespaids, ka ne zināt­nieki, ne apkalpes locekļi nesaprot, ko īsti redz. Un tas izraisa neomulīgu nervozitāti.

"Viņi nezina, kas tas ir."

Viens no zinātniekiem, kurš vēroja parādību binoklī, pagrie­zās un paskatījās uz Greisiju. Tas bija Džebs Simonss - vecāks vīrs, paleoklimatologs, kuru viņa satika ierašanās brīdī. Viņa sejā

bija lasāms tas pats apmulsums un neomuliba, kuru izstaroja Greisija. Un tādējādi tikai apstiprināja viņas izjtitas.

Brīdī, kad Greisija jau bija gatava runāt, klāju pāršalca vēl viens satrauktu izsaucienu vilnis. Pagriezusies viņa ieraudzīja, ka vizošā lode pēkšņi sāk pulsēt, kļūst košāka un iemirdzas, bet jau nākamajā mirklī izplēn līdz iepriekšējam stāvoklim.

Tiklīdz Greisija uzmeta skatienu Simonsam, austiņās atskanēja Roksberija jautājums:

-   Vai tas uzmirgoja?

Greisija zināja, ka Roksberija ekrānā attēls ir graudains, var­būt pat mazliet lēka. Tiešā ētera video augšupsaite uz studiju vien­mēr bija izkropļota, neskaidrāka par oriģinālu, ko uzņem Dolto- na kamera.

-    Džek, nezinu, cik skaidrs attēls nonāk līdz jums, taču es to redzu savām acīm un varu pateikt, ka neko tādu agrāk neesmu novērojusi. - Viņa pūlējās saglabāt nesatricināmu izteiksmi, taču sirds auļoja kā neprātīga. Tā nebija pareizi. Pēkšņi viņa kaut ko atcerējās un pievērsās Doltonam un Finčam. - Cik ātri varat sa­gatavot putniņu?

Finčs pamāja un pagriezās pret Doltonu.

-    Uz priekšu!

-   Viņi uz notikuma vietu nosūtīs ski/cam, lai uzņem tuvplānus, - Greisija sacīja mikrofonā. Tad viņa pagriezās pret Simonsu un iz­slēdza mikrofonu. - Sakiet, ka zināt, kas tas ir, - viņa lūdza, sa­springti smaidot.

Simonss papurināja galvu.

-    Kaut es varētu! Nekad agrāk neko tādu neesmu redzējis.

-    Bet šeit agrāk esat bijis, vai ne?

-   Jā, protams. Šī ir ceturtā ziema, ko pavadu Antarktidā.

-   Un jūsu specialitāte ir paleoklimatoloģija, vai ne?

-    Ar prieku to apstiprinu, - Simonss smaidīdams atbildēja, -jā.

-   Tomēr…

Viņš atkal papurināja galvu.

-   Jūtos kā iedzīts strupceļā.

Greisija sarauca pieri. Prāts drudžaini darbojās, un viņa no­rādīja uz binokli.

-   Vai drīkstu?

-   Protams. - Zinātnieks pasniedza viņai tālskati.

Diemžēl tas nepalīdzēja ieraudzīt ko vairāk par pirmīt vēroto. Mirgošana bija kļuvusi vēl izteiktāka. Lode šķita dūmakaina, maz­liet līdzinājās mirāžai… taču noteikti nebija izzudusi. Tā bija īsta.

Kad apkārt sapulcējās vēl daži zinātnieki, Greisija atdeva bi­nokli Simonsam. Visi šķita samulsuši. Greisija paskatījās pāri vi­ņiem. Finčs jau bija sakārtojis bezpilota lidaparāta kameras svi­ras, bet Doltons vēlreiz pārbaudīja otrās kameras stiprinājumus un iestatijumus. Abi laiku pa laikam atkal pievērsās savādajai pa­rādībai. Greisija pamanīja, ka uz klāja iznāk kapteinis. Aiz viņa steidzās divi apkalpes locekļi.

-   Tātad neviens no jums nezina, uz ko mēs skatāmies? - Grei­sija jautāja pārējiem.

-    Vispirms es iedomājos, ka tā ir apgaismošanas raķete, - sa­cīja viens no apkalpes locekļiem, - bet objekts ir pārāk liels un pārāk košs, turklāt nepārvietojas, saprotat? Nu, nemaz nekustas, vai ne?

Jau nākamajā mirklī viņus pārsteidza liega šalkoņa, it kā vējš būtu nolēmis padzenāt gaisa masas. Arī agrāk viņi bija to dzir­dējuši - kad Greisija un Doltons izmantoja nelielo, no attāluma vadāmo bezpilota helikopteru, lai iegūtu šelfa ledāja panorāmas skatus.

-    Mēs paceļamies! - skaļi uzsauca Doltons, lai pārkliegtu apa­rāta rotoru lāpstiņu sacelto troksni.

Visi pagriezās, lai nolūkotos, kā lidaparāts ceļas gaisā. Dra- • ganflyer X6 šķita savāds, taču noteikti bija uzskatāms par spo­žu inženiertehnisko izgudrojumu. Tas nelīdzinājās parastam he­likopteram un drīzāk atgādināja matēti melnu, nepazīstamu kukaini, kāds varētu parādīties filmā "Terminators". Tam cen­trā bija konteiners paliela mango izmērā - tur atradās elektroni­ka, žiroskopi un baterija. No centra stiepās trīs nelielas paceļa­mas un nolaižamas sviras - uz pulksten divpadsmitiem, četriem un astoņiem. Ikvienas sviras galā bija uzmontēts kluss motoriņš, un katrs darbināja paralēli, vienu virs otra, novietotu rotoru lāp­stiņas. Lidaparātam varēja uzmontēt jebkuru kameru. Visu dar­bināja lādējamas litija baterijas, aparāts bija no melnas oglekļa šķiedras, kas izrādījās neticami stipra un vienlaikus neticami viegla - Draganfli/er bija mazāk nekā piecas mārciņas smags, augstas izšķirtspējas videokameru un vadības paneli ieskaitot. Tas uzņēma lieliskas aerofotogrāfijas, un Doltons šo aparātu it visur stiepa līdzi.

Greisija vēroja, ka melnā ierīce paceļas virs klāja un lēnām slīd prom uz šelfa ledāja pusi. Tanī brīdī kāda sieviete iekliedzās:

- Ak mans Dievs!

Tad ari Greisija to ieraudzīja. Paradība atkal mainijās.

Objekts spēji uzmirdzēja un tūdaļ kļuva blāvāks - no ārmalas uz iekšu; tad tas strauji sarāvās, līdz ieguva desmit reizes mazā­ku izmēru nekā sākumā. Tā noturējies vairākas mokošas sekun­des, objekts lēni atgriezās iepriekšējā stāvokli. Nu šķita, ka vir­sma ņirb un objekts maina formu.

Pirmajā mirklī Greisija nesaprata, kas notiek, bet drīz vien dvē­seles dziļumos kaut kas sažņaudzās ciešā kamolā. Objekts bija atdzīvojies. Tas mainīja formu, savilkās uz iekšu, taču vienmēr pa­lika sākotnējā izmērā. Tas neprātīgā ātrumā izveidoja dažādas kompozīcijas, visu laiku tikko jaušami rotējot, taču radītie attēli vienmēr šķita perfekti simetriski - gluži kā bērnu kaleidoskopā, tikai bez asiem stūriem un skaidri izteiktām robežām. Savādie zī­mējumi nepārtraukti mainījās arvien pieaugošā ātrumā. Greisija nezināja, ko tas nozīmē, taču redzētais viņai atgādināja šūnu strukturu. Un tanī brīdī viņu pārņēma nepatīkama sajūta, ka acu priekšā pavīdējis planētas pamatu pamats.

Nelielais pulciņš uz klāja sastinga un klusēja. Greisija palū­kojās uz viņiem. It visas emocijas bija lasāmas seja - gan aizgrāb­tība, gan pārsteigums, gan mulsums un bailes. Neviens vairs ne­strīdējās par to, kas ir šis objekts. Viņi gluži vienkārši stāvēja kā ieauguši, nespēja atrauties no neparastā skata un pār lūpām pār­dabūja tikai izbrīna pilnus izsaucienus. Divi - vecāks pāris - meta krustus.

Greisija manīja, ka Doltons pārbauda fiksēto kameru - vai tā joprojām uzņem savādo parādību. Rokā viņš turēja bezpilota lid­aparāta tālvadības pulti, kas citkārt karājās kakla lentē, un ar

pirkstiem veikli spieda sviras. Abi saskatījās, un Greisija atrāva mikrofonu no mutes.

-   Tas… Jēziņ, Dolton! Kas īsti notiek?

Viņš palūkojās uz dīvaino objektu.

-   Nezinu, bet… Vai nu I'rinss dodas kārtējā koncertturnejā, vai ari kāds mūsu kafijā iebēris nezināmu draņķi. - Doltons spēja pa­jokot par visu, taču šoreiz viņa balsī jautās kas cits. Tā bija zau­dējusi vieglumu.

Atkal atskanēja vairāki izsaucieni, un kāds teica:

-    Ātrums mazinās.

Visi nervozā unisonā pievērsās parādībai, kas pamazām iegu­va savu pēdējo apveidu.

Uz mirkli Greisijai šķita, ka sirds pārstājusi pukstēt. Ikviena ķermeņa pora biedējošā saspringumā krakšķēja. Neuzdrošināda­mās atraut acis no objekta, viņa klusi novilka:

-Jēziņ.

Lodes košākās zonas lēni aprija tumsa, drīz vien sfēras vir­sma šķita nomelnējusi un raupja, it kā butu atskaldīta no ogles.

Apkārtējos pārņēma panika. Parādība bija zaudējusi savu krāšņumu. Vienā acumirklī savādā burvība pārvērtās draudīgā un nedzīvā vīzijā.

Finčs piegāja tuvāk Greisijai - abus mocīja ļaunas priekšno- • jautas.

-    Nebūs labi, - viņš teica.

Greisija neatbildēja un paskatījās uz bezpilota lidaparāta kon­troles paneli. Attēls nelielajā, piecas collas platajā šķidro kristālu monitora bija ļoti skaidrs, lai arī apkārt valdīja migliņa. Doltons vadīja lidaparātu pa plašu, slaidu loku, lai tas neaizsegtu skatu uz savādo parādību. Lidaparāts atradās pusceļā līdz šelfa ledā­jam, un Greisijai radās iespēja precīzāk novērtēt objektu - tas šķi­ta nomācam tuvojošos kameru, gluži kā zilonis, kas paceļas pāri skudrai. Tas joprojām saglabāja pirms dažām minūtēm iegūto

tumšo, nedzīvo apvalku, izstarojot tādu kā ļaunu nolūku. Pēc brī­ža tas atkal uzmirgoja, koši uzliesmoja, tikai šoreiz tā bija daudz skaidrāka forma, ko iezīmēja dažādā intensitātē starojoša gaisma. Tagad objekts nepārprotami izskatījās pēc trīsdimensiju lodes, un tās centrs līdzinājās spožas gaismas bumbai. Apkārt lodei vien­mērīgā attālumā cits no cita vidēja četri vienādi gredzeni. Tā kā vērotāji neatradās tieši pretī objektam, tad šie gredzeni šķita līdzi­nāmies elipsēm. Ari ārējā čaula bija spilgti iluminēta, un gaismas stari projicējās no centra uz āru, starp gredzeniem, izplēnot maz­liet tālāk par lodes malu. Skats hipnotizēja, īpaši bridi, kad mir­dzēja uz pelēcīgi blāvā fona.

Visiem aizrāvās elpa. Cilvēki šķita kā elektrizēti, dažiem acīs parādījās asaras. Padzīvojušais pāris, kas pirmit meta krustus, nu piespiedās cieši viens pie otra. Greisija manīja, ka abiem lūpas trīs klusā lūgšanā. Viņa pati jutās kā sastingusi, kājas ļodzījās. Pārņēma savāds eiforijas un baiļu maisījums, kas šķita atainoja- mies ari pārējo vērotāju sejās.

-   Oho! - Doltons iesaucās.

Ari Finčs nekustējās.

-   Sakiet, ka patiesībā tur nekā nav, - viņš lūdzās. - Ka tie ir māņi.

-    Diemžēl tā ir realitāte, - Greisija atbildēja gluži kā apburta. - Absolūta realitāte.

Viņa pacēla mikrofonu un pūlējās atrast vārdus. Šķita, ka ap­kārtne grimst aizmirstībā, pilnīgā sensorajā nošķirtībā. Ikkatru vi­ņas domu bija pārņēmusi neparastā parādība. To nebija iespējams izprast, definēt. Taču jau pēc mirkļa viņa izrāvās no transa un atkal pievērsās kamerai.

-   Ceru, ka jūs joprojām raidat, Džek, jo te visi ir tik apstulbuši… Es nespēju aprakstīt, kādas sajūtas šis objekts izraisījis. - Viņa uz­meta aci Doltona aparāta monitoram. Viņš ar svirām palielināja at­tēlu, un tas aizņēma visu ekrānu, bet jau nākamajā brīdī viņš atkal mainīja objektīva fokusa attālumu. Greisija palūkojās uz lidaparā­tu. -Cik tālu, tavuprāt, tas atrodas? - viņa jautāja Doltonam.

-   Simts jardi. Varbūt mazāk. - Operatora balss nedaudz trīsē­ja, un acis pārmaiņus pievērsās te monitoram, te parādībai.

Greisija nespēja atrauties.

-    Iespaidīgi, vai ne?

-   Tā ir zīme. - Runāja sieviete, kuru Greisija bija manījusi me­tam krustus. Tiklīdz Greisija deva mājienu, Doltons pagrieza ka­meru uz viņas pusi.

-   Zīme? Kāda zīme? - jautāja kāds cits.

-   Nezinu, bet… viņai taisnība. Paskatieties! Ta noteikti ir kaut kāda zime. - To teica padzīvojušais vīrs, kas stāvēja blakus sie­vietei. Greisija atcerējās, ka iepazinusies ar šiem cilvēkiem atbrauk­šanas dienā. Ja atmiņa nevīla, tas bija amerikāņu glaciologs Gregs Masgreivs ar sievu.

Masgreivs pagriezās pret Greisiju, pavēcināja ar roku uz lid­aparāta pusi un nervozi bakstīja ar pirkstu debesis.

-   Nesūtiet to… - Viņš saminstinājās, pūlēdamies izdomāt, kā nosaukt Draganfli/er. - …to daiktu tālāk. Apturiet, iekams tas pieli­dojis tuvāk.

-    Kādēļ? - Doltona balsī ieskanējās neticības nots.

-   Vediet to atpakaļ! - Masgreivs uzsauca daudz skaļāk. - Mēs taču nezinām, kas tas ir!

Doltons neatrāva acu no vadības paneļa.

-   Tieši tā, - viņš attrauca. - Un šis aparāts palīdzēs noskaid­rot, kas tā par ellišķīgu bumbu.

Greisija pacēla galvu. Bezpilota helikopters jau bija pietuvo­jies parādībai. Viņa palūkojās vispirms uz Finču un tad uz Dol- tonu, kurš šķita apņēmies visu noskaidrot.

-   Ka es jums saku, vediet to atpakaļ! - Masgreivs neatlaidās, iedams uz Doltona pusi un stiepdams roku pēc vadības pults. Doltons nervozi pieskārās svirai, lidaparāts novirzījās no kursa un sašūpojās, kad žiroskopi mēģināja to noturēt gaisā.

-    Ei! - Greisija uzsauca, kad Finčs un kapteinis devās apval­dīt Masgreivu.

-   Greisij, pie velna, kas notiek? - radioaustiņās atskanēja Roks­berija balss.

-    Pagaidi, Džek, - viņa aši attrauca.

-   Nomierinieties, - kapteinis sacīja Masgreivam. - Viņš sūtīs lidaparātu atpakaļ, iekams tas sasniedzis objektu. - Tad kaptei­nis zīmīgi palūkojās uz Doltonu un piebilda: - Vai ne?

-   Protams, - Doltons apņēmīgi noteica. - Vai zināt, cik tas man izmaksāja? - Viņš ieskatījās monitorā, gluži tāpat kā Greisija. Pa­rādība šķita iepletusies pa visu ekrānu. Attēls bija graudains, ta­ču viegli mirgojošie vilnīši radīja iespaidu, ka objekts dzīvi pulsē. Greisija uztvēra nemieru Doltona acīs un tad pievērsās lidaparā­tam. Mazais melnais punkts jau gandrīz bija sasniedzis mērķi.

-   Varbūt ir jau pietiekami tuvu, - viņa klusi sacīja Doltonam.

Tas koncentrēdamies sarauca pieri.

-   Vēl mazliet tuvāk.

-    Nevajadzētu trakot, iekams mēs nezinām, kas īsti tas ir, - Masgreivs asi noskaldīja.

Nelikdamies par viņu ne zinis, Doltons tik spieda vadības pa­neļa sviru uz priekšu. Lidaparāts slīdēja tālāk, tuvodamies mir­dzošajai parādībai.

-   Dolton! - čukstus uzsauca Finčs. Viņam šķita, ka Draganflyer ir nonācis pārāk tuvu objektam.

-    Es dzirdu, - Doltons atbildēja. - Vēl tikai mazdrusciņ.

Greisijai paātrinājās pulss, un tas atbalsojās ausīs. Šķita, ka

mazais helikopters jau ir satraucoši tuvu, ka atlikušas vien piec­desmit pēdas - precīzu attālumu noteikt bija grūti. Pēkšņi zīme izdzisa un nozuda.

Visi vienā balsī noelsās.

-    Redzējāt? Es taču teicu! - šķendējās Masgreivs.

-   Jūs jokojat? - Doltons nikni atcirta. - Jūsuprāt, es to nobiedē- ju? '

-    Nezinu. Taču tas paradījas ar kadu noluku, un tagad tas ir prom. - Zinātnieks apskāva sievu, un abi pagriezušies lūkojās tā­lumā, it kā alktu, lai objekts atkal parādās. Viņu sejās vīdēja bailes.

-   Esi nu prātīgs, vecīt. - Doltons paraustīja plecus un novēr­sās.

Tikmēr Draganfli/er netraucēts turpināja ceļu virs šelfa ledāja. Monitorā, kur pirmīt bija redzama parādība, valdīja absolūts tuk­šums. Doltons palūkojās uz Greisiju. Viņš līdzinājās cilvēkam, kurš ieraudzījis spoku. "Šādi viņš nekad nav reaģējis. Ne uz ko," domās sprieda Greisija, kas ar Doltonu kopā pavadījusi neskai­tāmus satraucošus brīžus.

Arī Greisija jutās satriekta un paskatījās drūmajās debesīs. No zīmes nebija ne vēsts. It kā nekas nebūtu noticis.

Un pēkšņi Greisijai šķita, ka pasaule visapkārt satumst un augšā savilcies nozīmīgs smagums. Izrādījās, ka parādība nostā­jusies tieši viņai virs galvas. Masīvā mirdzošas gaismas lode ka­rājās virs kuģa, padarot to sīku un nesvarīgu. Viņa sarāvās, kad pārējie izdvesa bažīgas nopūtas, bet Doltons metās klāt lielajai kamerai, lai sāktu filmēt. Greisija apmulsusi vērās augšup. Ceļ­gali trīcēja, pēdas šķita kā pienaglotas pie klāja dēļiem, prātu mo­cīja bailes un ziņkāre. Visi matiņi sacēlās gaisā uz mirkli, kas līdzinājās mūžībai…

…un pēkšņi zīme atkal izplēnēja, nozuda tikpat pārsteidzoši strauji kā bija parādījusies.

Jūsufs Zakarija apcerīgi izpūta šišas dūmu mutuli un vēroja, kā pretinieks atrauj roku no apdilušā bekgemona spēles dēļa. Tik­ko jaušami palocījis galvu, slaidais un muskuļainais taksometra šoferis paņēma metamos kauliņus saujā. "Ja izrādīsies mazāk par diviem sešiniekiem, es būšu zaudējis." Viņš neloloja lielas cerī­bas. Tonakt metamie kauliņi noteikti nebija viņa pusē.

Viņš sparīgi sapurināja ziloņkaula kubiņus, tad nometa uz dē­ļa un vēroja, kā tie aizripo pa smalki inkrustēto virsmu. Kad tie apstājās, bija redzams, ka uzmests sešinieks un vieninieks. Viņš dusmās saviebās, un rievas grumbainajā, sīkstajā sejā pārvērtās par dziļiem kanjoniem. Tad viņš, lādēdams likteni, paberzēja gan­drīz kailo galvvidu. Lai nelaime būtu vēl sāpīgāka, viņš sajuta rīklē rūgti pikanto dzēlienu. Ūdenspīpes ogles bija atdzisušas. Viņš tā aizrāvās ar spēli un nožēlojamo neveikšanos, ka nebija to pamanījis. Svaigas, gailošas oglītes atjaunotu mierinošo medus un piparmētru garšu, kas ieaijāja rāmā miegā ik nakti, taču viņš juta, ka šajā naktī no tādas greznības vajadzēs atteikties. Bija jau vēls.

Virs ieskatījās rokas pulksteni. Laiks doties mājup. Vēl nelie­lajā kafejnīciņā kavējās divi jauni tūristi; pēc pazīstamajiem ceļ­vežiem un avīzēm viņš sprieda, ka tie ir no Amerikas. Un arī šis pāris grasījās iet prom. "Pie velna!" viņš nodomāja. "Rītdiena pie­nāk vienmēr. Ja tāda būs Dieva griba, rīt man atkal būs šiša un spēle ies no rokas."

Jau pietrausies kājās, Jūsufs pēkšņi kaut ko ieraudzīja. Tas bi­ja televizors vecā, ļodzīgā plauktā aiz letes. Bija jau krietni par vēlu, lai rādītu mūžīgi populārās ziepju operas. Tādā stundā it visi televizori nelielajā Hūkiras ciematiņā - diemžēl tas tiek dē­vēts brita, Ēģiptes Sāls un sodas kompānijas vadītāja Hūkera vār­dā - miegainā tuksneša malā un arī citur nemiera pārņemtajā re­ģionā neizbēgami rādīja ziņas, nebeidzamas debates un žēlabainu sūkstīšanos par briesmīgo stāvokli Arābu pasaulē. Dzīvespriecī­gais kafejnīcas īpašnieks Mahmūds priekšroku deva nevis AI ]a- zeera, bet AI Arabii/a, mēģinādams radīt tūristiem patīkamāku gai­sotni, un tādēļ bija iegādājis satelīta šķīvi ar pirātisku dekodētāju. Kopš tā laika ekrānā parasti varēja redzēt kādu amerikāņu ziņu kanālu. Mahmūds uzskatīja, ka šāda ārzemnieciskuma deva ie­ceļ kafejnīcu augstakā kategorijā. Jūsufam, gluži pretēji, ne visai patika amerikāņu nebeidzamās reportāžas par pēdējām preziden­ta vēlēšanām, kam savādā kārtā sekoja viss reģions, kura liktenis nez kādēļ arvien vairāk un vairāk bija atkarīgs no tik tālās valsts līdera kaprīzēm. Taču Jūsufs pārstāja gausties par šo kanalu, kad tas raidīja reportāžas par untumainajam Holivudas zvaigznēm un trūcīgi ģērbtajām modelēm.

Taču šoreiz viņa uzmanību piesaistīja kaut kas pavisam cits. Ekrānā bija redzama sieviete biezās ziemas drēbēs - šķita, ka vi­ņa atrodas vienā no poliem. Aiz viņas debesīs kaut kas spīdēja. Kaut kas savāds un pārdabisks - neko tādu Jūsufs savā mūžā nebija redzējis. Tas it kā peldēja debesīs un mirdzēja virs irstošas ledus klints. Dīvaini, taču nepārprotami - šim objektam bija skaidrs simbola apveids.

Zīme.

Arī pārējie pievērsās attēlam un devās tuvāk letei, satraukti mu­dinādami Mahmūdu ieslēgt televizoram skaņu. Aina bija sirreā­la, neiedomājama, taču ne jau tas mulsināja Jūsufu. Patiesībā viņu satrauca atskārta, ka šādu zīmi viņš redzējis arī agrāk.

Jūsufs neticībā saviebās un cieši lūkojās ekrānā.

"Nevar būt!"

Viņš spēra soli uz priekšu, lai ciešāk nopētītu debesis. Mute pavērās, augumu pārņēma trīsas. Kamera pagriezās citā leņķi, un mirdzošais simbols aizņēma visu ekrānu.

Tā pati zīme.

Par to viņš nešaubījās.

Neapzināti viņš pacēla roku pie pieres un paslepšus pārmeta krustu.

Apkārtējie pamanīja drauga bālumu, taču viņš ignorēja jautā­jumus un izskrēja no kafejnīcas, neko nepaskaidrojis, pat neatva­dījies. Viņš ietrausās uzticamajā, vecaja Toyota Previa un iedarbi­nāja dzinēju. Izlīkumodams uz putekļainā, neapgaismotā ceļa un nozuzdams nakti, automobilis izgrūda sīkus gāzu mākonīšus. Jū­sufs stingri spieda pedāli - viņš vēlējās nonākt klosterī pēc iespē­jas ātrāk - un visu laiku čukstēja vienu un to pašu:

- Nevar būt.

Pūlis piesaistīja Vinsa Belindžera uzmanību, kad viņš viegliem soļiem gāja pa tirdzniecibas centru. Cilvēki drūzmējās pie Best Bili/ veikala skatloga, satraukti un skaļi kaut ko apspriezdami. Be- lindžeram šis skatlogs bija labi pazīstams - parasti tajā tika iz­likti pēdējie plazmas un šķidro kristālu displeju televizoru mode­ļi, tostarp ari sešdesmit piecu collu monstrs, ko viņš noskatījis sev Ziemassvētkos. Iekārojis, pareizāk sakot. Taču ne jau televizors bija izraisījis tādu ažiotāžu un ekrāna izmērs arī ne. Pūļa uzma­nību noturēja ekrānā redzamais attēls.

Fonā skanēja mūzika un bija skatāmas bezgaumīgas vizuļu dekorācijas. Daži cilvēki dzīvi runāja pa mobilajiem tālruņiem, citi māja saviem draugiem, aicinot pievienoties. Turēdams rokā sma­gu nešļavu - drēbes no ķīmiskās tīrītavas un vingrošanas piede­rumu somu -, Belindžers tomēr devās uz veikalu un prātoja par tādas kņadas iemeslu. Pēkšņi viņš sarāvās, jo prātā ienāca doma par vēl vienu šausmu dienu, par vēl vienu vienpadsmitā septem­bra katastrofu - tās postažas ainas joprojām bija spilgtā atmiņā. "Lai gan," viņš secināja, "šis pūlis par to neliecina. Cilvēki nav pārbijušies. Viņi šķiet apburti."

Piegājis pēc iespējas tuvāk un palūkojies pāri citu pleciem un galvām, viņš secināja, ka visi televizori skatlogā raida vienu un to pašu kanālu - kā parasti. Tikai šoreiz tās bija ziņas, kas neka­vējoties piesaistīja arī viņa uzmanību. Nebija gan īsti skaidrs, kas attēlā redzams; uzraksts ekrāna apakšdaļā vēstīja par lodveida gaismu, kas spīd virs kāda polārā reģiona. Belindžers skatījās ar pieaugošu ziņkāri - gluži kā transā uztverdams apkārtējo cilvē­ku sarunu druskas. Tanī brīdi iezvanījās viņa mobilais tālrunis. Ievaidējies viņš sāka žonglēt ar somu un drēbju kalnu, lai izzve­jotu aparātu no kabatas. Un vēlreiz ievaidējās, kad ieraudzīja zva­nītāja vārdu ekrānā.

-    Vecīt, kur tu esi? Tikko zvanīju tev uz parasto. - Čaba, kā vienmēr, izklausījās pārāk satraukts. Varenajam, aizrautīgajam puisim piemita milzīgs dzīvesspars un pamatīga apetīte arī uz visu citu.

-   Esmu tirdzniecības centrā, - atbildēja Belindžers, joprojām meklēdams ērtāku pozu, lai varētu saskatīt kāda televizora ek­rānu.

-    Taisies uz mājām un ieslēdz ziņas! Nespēsi noticēt pats savām acīm!

Čaba, atkal satraucies par televīzijā redzēto. Turklāt par pēdē­jām ziņām. Lai gan šoreiz - "tikai šoreiz" Belindžers domās no­sprieda, - aizrautība šķita pamatota.

Izcilais ungāru izcelsmes elektroinženieris Čaba Komloši strā­dāja kopā ar Belindžeru Roulenda Materiālu pētniecības labora­torijā un aizrāvās ar visu televizuālo. Parasti viņa lauciņš bija ne­vainojami nostrādāti, augstos toņos ieturēti šovi, kur nekaunīgs un dedzīgs valdības vīrs vēl un vēlreiz apliecināja savu gatavību glābt valsti no masveida iznīcināšanas vai nekaunīgs un dedzīgs arhitekts vēl un vēlreiz mēģināja pierādīt, ka ir iespējams izlauz- lies no visdrošākā cietuma. Tomēr pēdējā laikā Čaba bija pievēr­sies ne tik augstvērtīgai teritorijai, proti, aizrāvās ar televīziju bez scenārija - ar realitātes šoviem, kas gan tika tā dēvēti, taču patie­sībā realitātes tajos bija visnotaļ maz un teju viss notika pēc sce­nārijā. Un, par nelaimi Belindžeram, Čabam patika dalīties savos iespaidos par grandiozākajiem notikumiem šovā.

Šoreiz Belindžers bija nolēmis atkratīties no kolēģa, taču ne­spēja apvaldīt ziņkāri.

-    Kopš kura laika tu skaties ziņas?

-   Vai beigsi mani mocīt un ieslēgsi televizoru? - Čaba protes­tēja.

-    Es jau skatos! Tirdzniecības centrā, pie Best Buy veikala. - Belindžers apklusa, jo priekšā stāvošie sakustējās un viņa uzma­nību atkal piesaistīja ekrāns. Apakšā bija lasāms uzraksts: "Ne­izskaidrojams fenomens Antarktīdā." Augšējā labajā stun bija arī norāde par tiešraidi. Viņš stāvēja kā pienaglots un kāri tvēra ek­rānā redzamo. Žurnāliste bija pazīstama. Laika gaitā Belindžers bija redzējis vairākas viņas gatavotās reportāžas, arī no Taizemes pēc cunami pirms dažiem gadiem. Lai cik sekli tas ari skanētu, diktora relatīvā aizrautība bija tieši proporcionāla uzmanībai, ko apkārtējie veltīja ekrāniem, - īpaši tad, ja netika ziņots par bru­ņotu konfliktu, sporta rezultātiem vai kādas slavenības likstām. Greisa Ļogana - ar skarbi zaļajam acīm, šķelmes dzimumzīmīti virs lūpu kaktiņa, savādo piedvesumu un kvēli balsī, gaišajām cirtām, kas allaž šķita mazliet nesavāktas, un žurnāla Vargas Girls modeles augumu, kurš par saviem izliekumiem ir parādā burge- riem un piena kokteiļiem, nevis silikonam, - šo uzdevumu veica lieliski.

Taču šoreiz Belindžers neskatījās uz viņu.

Kamera atkal pievērsās fenomenam, un pūlis teju dzirdami no­drebēja.

-   Vecīt, neticami! - Čaba iesaucās. - Es nespēju atrauties no televizora!

Belindžers neko nesaprata.

-    Vai tas ir kāds joks?

-Ja var ticēt viņiem, tad ne.

-    Kur tas ir?

-   Rietumantarktīdā. Viņi atrodas uz kāda pētniecības kuģa Ant- arktidas piekrastē. Es sākumā iedomājos, ka tas ir kāds specefekts jaunai filmai, ko uzņem Kemerons, Emmerihs vai Šamalans, taču viņi patlaban nav ķērušies pie tamlīdzīgiem projektiem.

Izcilais filmu pazinējs Čaba to tiešām zina.

-Cik ilgi to jau rāda? - jautāja Belindžers.

-   Apmēram desmit minūtes. Tas uzradās no zila gaisa, kamēr Ļogana muldēja par šelfa ledāja sairšanu. Sākumā tas līdzinājās gaismas bumbai, tad pārvērtās par tumšu lodi, gluži kā melnā planēta "Piektajā elementā". Zini, tirpas skrien pa kauliem!

-    Un tad kļuva šitāds?

-Jā.

Klausulē atskanēja kraukšķi, un Belindžers iztēlojās savu draugu: iekārtojušos dīvānā, ar Samuel Ādams alus pudeli vienā rokā ("Un kopš iziešanas no laboratorijas pirms stundas tā nav pirmā," domās sprieda Belindžers) un pustukšu pikantu čipsu paku otrā.

Saraucis pieri, Belindžers centās koncentrēties un paberzēja kailo galvvidu. Neko tādu viņš nebija redzējis. Pie ekrāniem pul­cējās arvien vairāk cilvēku, un, mēģinādami iegūt labāku pozīci­ju, tie nemitīgi grūstījās.

Čaba skaļi noēda vēl vienu čipsi un tad pajautāja:

-   Nu, ko domā?

-   Nezinu, - Belindžers apmulsis atbildēja. Pūlis noelsās, kad ekrānā parādījās lidaparātam pierikotās kameras uzņemtie tuv­plāna kadri. - Kā viņi to dara? - viņš jautāja, aptvēris tālruņa apa­rāta mikrofona daļu, lai fona trokšņi netraucētu sarunāties. Viņš bija tehnoloģiju pētnieks un zinātnieks, tādēļ instinktivi skeptisks un nekavējoties apsvēra visas metodes, kā šādu efektu varētu pa­nākt.

Acīmredzot Čaba domāja tāpat, jo sacīja:

-   Tas laikam ir kāds lāzeru triks. Atceries tās peldošās gais­mas pērles, ko uztaisīja puiši no Keio…

-    Lāzera inducētas plazmas emisijas? - Belindžers attrau­ca. Viņš kopā ar Čabu bija lasījis publicētos materiālus par

neseno Japānas universitātes izgudrojumu. Proti, fokusēti lā­zera projektora stari specifiskos punktos virs masīvas iekār­tas uzkarsē gaisu un izraisa sīku plazmas emisiju starojumu, kas "piesaista" nelielu baltās gaismas trīsdimensiju veidoju­mus.

-Jā, atceries? Tas puisis ar savādajām aizsargbrillēm un bal­tajiem cimdiem…

-    Noteikti nē, - Belindžers pārtrauca kolēģi. - Lai uztaisītu kaut ko tik milzīgu, apakšā vajadzigs ģenerators lidmašīnu bā­zes kuģa izmērā. Taču ari tas neizskaidrotu spēju tik ilgstoši mir­dzēt un radīt tik skaidras kontūras.

-   Nu jā, aizmirstam. Varbūt tas ir kāds cits projicēšanas veids? Spektrālā attēlveidošana?

Belindžers ciešāk ieskatījās ekrānā.

-   Tu zini kaut ko tādu, ko nezinu es? Jo, izņemot to droīdu… Kā sauca to balto, kurš izskatās pēc ugunsdzēsības hidranta?

-   R2-D2. - Balss apliecināja, ka Čaba izvelbis acis. Tas bija tik jūtams, it kā viņi lietotu augstas izšķirtspējas timekjkameras.

-   Ja neskaita R2-D2, citi trīsdimensiju projektori, manuprāt, ne­eksistē. - Tas nebija melots. Pagaidām šīs nozares dižākajiem prā­tiem nebija izdevies radīt tādu brīvi peldošu, neierobežotu, kustī­gu trīsdimensiju attēlu kā burvīgajā princeses Leias "palīdzi mums, Obi-van" momentā. Tādu attēlu nebija vispār, kur nu vēl tik lielu. - Turklāt tu aizmirsti kādu riebīgu sīkumu, - Belindžers piebilda, juzdamies mazliet neomulīgi.

-   Zinu, vecīt. Dienas gaisma. - Čaba izklausījās uzbudināts, • pats apstiprinādams šādu secinājumu.

-   Tā nav draudzīga projektoriem, vai ne?

-    Nav gan.

Belindžers jutās neomulīgi, ka tādas lietas jāapspriež pūlī, vienlaikus sargājot no samīdīšanas somu un iztīrīto drēbju mai­sus. Taču atrauties nebija iespējams.

-   Tātad varam aizmirst par lāzeriem un projektoriem, - viņš sacīja Čabam. - Redzi, tas neatrodas kādā rāmī vai kastē, tam nav tumša fona vai stikla aizsargplākšņu. Tas gluži vienkārši brīvi peld. Gaišā dienas laikā.

-    Bet varbūt abās pusēs ir gigantiski spoguļi, ko mums nerāda, - Čaba sprieda. - Ei, varbūt to ģenerē no kosmosa?

-    Ideja lieliska, bet… ka tieši?

Čaba skaļi nokoda čipsi.

-   Nezinu, vecīt. Izklausās neloģiski, vai ne?

-    Piekrītu. Pag! - Belindžers uzsauca, ar ausi piespiedis tele­fonu pie pleca, stingrāk saķēra savas mantas un pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai izvairītos no arvien pieaugošā pūļa.

Viņi apsprieda vēl dažas idejas, izsakot skaļi ikvienu pēkšņi radušos domu un mēģinot atrast kādu saprātīgu, ticamu skaid­rojumu, taču velti. Belindžera saviļņojumu drīz vien nomainīja ne- omulība - nomāca nepatīkama sajūta, ka viņš nespej notvert kādu būtisku atziņu, kas slēpjas paša prāta dzīlēs.

Pēkšņi fiksētā kamera kadrā atainoja diskusiju uz kuģa. Čaba to kāri tvēra, tapat kā pūlis pie tirdzniecības centra - ar izsaucie­niem un asprātībām par plūkšanos uz klāja. Tad atkal tika parā­dīts ar aerokameru uzņemtais materiāls. Kamera tuvojās parādī­bai, kas tobrīd izplēnēja, bet jau nākamajā mirklī atkal parādījās tieši virs kuģa. Cilvēki, kas stāvēja apkārt Belindžeram, satrūku­šies iekliedzās, kad ekrānā parādījās drebelīgs roka turētas ka­meras filmētais kadrs.

-    Velna milti! - Čaba nolamājās. - Vai tas griežas?

Belindžers pievērsās parādībai, nelikdamies ne zinis par kak­lā sakāpušo kamolu.

-    Tas ir sfērisks, - viņš izbrīnījies noteica. - Tā nav nekāda projekcija. Tas ir fizikāls objekts, ko?

Ekrānā Greisa Ļogana pulējās saglabāt mieru, taču bija acīm­redzami satraukusies par parādību, kas turas tieši virs kuģa. Cil­vēki pie tirdzniecības centra atsaucās viņai, momentāni sasting­dami un apklusdami.

Arī Čaba bija beidzis grauzt čipsus.

-   Šķiet, tev taisnība. Bet… ka? Tas nav objekts, un tomēr… Ta vien liekas, ka gaiss pats deg, bet… tas taču nav iespējams, ko? Klau, nav taču iespējams aizdegt gaisu, vai ne?

Pēkšņi Belindžers juta asinis kāpjam deniņos. Viņš kaut ko at­skārta. Doma uzradās negaidīti, kā pēc burvju mājiena. Sen aiz­mirstie, ziemas miegā ieslīgušie neironi smadzenēs bija atdzīvo­jušies un pārraidījuši cits citam impulsus.

Diemžēl.

"Nolādēts!"

Viņš apklusa un iegrima šausmīgās iespējamības varā. Prāts drudžaini darbojās, lai novestu domu līdz dabiskam secināju­mam. Tanī brīdī zīme nozuda skatienam, un debesis virs kuģa pa­lika tādas pašas kā iepriekš.

-   Vecīt, tu vēl klausies?

Kolēģa balss Belindžeram šķita pavisam tāla, it kā viņš visu vērotu no malas.

-Jā.

-   Nu, ko domā?

Likās, ka āda savādi kņud.

-Jābeidz pļāpāt. Piezvanīšu, kad būšu mājās. Ja kaut ko izdo­mā, dod ziņu.

-   Vecīt, pagaidi, ne…

Belindžers nospieda pogu, pieliekot punktu šai sarunai, un palika stāvam ka pienaglots. Ieslīgstot domās, viņš piemirsa par apkārt valdošo kņadu. Vēl pirms dažām minūtēm, izņemot glīti salocītos krāsainos lina kreklus no ķīmiskās tīrītavas, viņš izju­ta patīkamu siltumu dvēselē. Pēc dažām dienām sāksies Ziemas­svētku brīvlaiks, un viņš grasījās baudīt jūru, sauli un plašās zilās debesis Dominikānas Republikā - tas bija ikgadējais svēt­ceļojums, brīnišķīga iespēja izrauties no klaustrofobiskās dzīves pētījumu laboratorijā bez logiem. Nu prieku nomainīja aukstum» un nelāgas priekšnojautas. Belindžers zināja, ka tās neatkāpsies.

Nostāvējis vēl dažas garas minūtes, viņš apsvēra satraucošo un - viņaprāt, maz ticamo - ideju, kas bija uzradusies no dziļā­kajiem prāta nostūriem.

"Diez vai," viņš domās sprieda. "Esi nopietnāks!"

Taču no šīs atziņas atkratīties nebija iespējams.

Raudzīdamies televizora ekrānā, kur tika atkārtoti pirmītējie kadri, Belindžers ļāvās savām domām. Tikmēr pūlis pamazām iz­klīda. Beidzot viņš atrāvās no ekrāna, saņēma ciešāk savas man­tas un klusēdams brauca mājup.

"Nevar būt."

Nometis somas foajē, viņš nolēma atgūties, pievēršoties citiem darbiem, tādēļ devās pie ledusskapja. No tā viņš izņēma alu, tad aizgāja atpakaļ uz foajē un pāršķirstīja pastu. Diemžēl nekas ne­līdzēja.

To nevarēja aizmirst.

Viņš ieslēdza televizoru. No redzētajiem kadriem šermuļi pār­skrēja pār kauliem. Satiksmes mudžeklis Taimskvērā, kur sastin­guši cilvēki kā apburti skatās milzīgajā Sony JumboTron ekrāna; ļaudis bāros un stadionos stāv kājās un veras ekrānos; līdzīgi ha­otiski kadri no neskaitāmām pasaules vietām. Viņš piegāja pie sa­va rakstāmgalda, ieslēdza klēpjdatoru un vairākas stundas pa­vadīja interneta tērzētavās, vienlaikus pētot dažādos ziņu materiālus, cenšoties noskaidrot, kas īsti notiek, un cerot atrast noderīgu informāciju, lai apgāztu savu teoriju.

Tā bija neprātīga, neparasta… taču loģiska.

Loģiska.

Un šī atziņa radīja vēl lielāku problēmu.

"Ko iesākt?"

Instinkts mudināja visu aizmirst un likties mierā. Absolūtā. "Ja tiešām notiek tas, ko esmu iztēlojies, tad labāk izdzēst jebkuras šīs domas pēdas un nekad nevienam par to pat neieminēties." Tas šķita saprātīgi, racionāli, un Belindžers vairak par visu lepojās ar savu racionalitāti. Taču bija jāņem vērā arī kas cits.

Miris viņa draugs. Ne tikai draugs.

Labākais draugs.

Un to racionālajam prātam bija grūti ignorēt.

Uzvirmoja domas par traģisko notikumu Skeletu krastā, lai gan iztēle šīs ainas bija ieslēgusi krātiņā jau toreiz, kad viņš uz­zināja par Denija Sērvuda nāvi.

To nevarēja ignorēt.

"Man viss jānoskaidro. Jāpārliecinās. Jāuzzina."

Paņēmis vēl vienu alu, Belindžers apsēdās tumšajā dzīvoja­mā istabā un vērās tukšumā, prātā pārlikdams visu tikko redzēto un pirms diviem gadiem notikušo. Kad bija iztukšotas vēl dažas pudeles, viņš paņēma tālruņa aparātu un pārskatīja vārdu sarak­stu, kamēr atrada meklēto numuru. To viņam iedeva pirms pāris gadiem, taču izmantots tas nebija ne reizi.

Vilcinādamies viņš nospieda savienojuma pogu.

Tris, tad četras reizes nopīkstēja signāls, un pēc tam atsaucās vīrietis.

-   Kas runā? - Balsī jautās neizpratne, izbrīns par šādu zvanu.

Meta Šērvuda tonis palīdzēja Belindžeram atgūt kaut mazu­miņu miera. Saikne - lai arī gaistoša - ar sen mirušo draugu bija jūtama.

-    Te Vinss Belindžers, - viņš sacīja, nedaudz vilcinādamies. Mirkli klusējis, viņš turpināja: - Kur tu esi, Met?

-   Savā dzīvoklī. Kas ir?

-    Mums jāsatiekas, vecīt, - Belindžers paskaidroja. - Nekavē­joties.

Neviens pārpildītajā arēnā nespēja atraut acis no milzīgajiem rezultātu tablo. Ne līdzjutēji, ne sportisti. Tāpat kā visi, kas atra­dās lieliski izvietotajā Lerija Raidela luksusa ložā Garden arēnā.

Viņa viesi - dizaineru komanda, kas izstrādā absolūti jaunu elektromobili, kuru viņš cer izlaist tuvāko gadu laikā, - baudīja cienastu. Visu dienu viņi bija pavadījuši projekta vadības centrā Voltemā, stāstot Lerijam Raidelam, cik tālu tikuši ar elektrokāru, kādas problēmas izdevies atrisināt un kuras tikko atklātas. Kā it viss, pie kā ķērās Raidels, arī šis projekts bija satriecošs un ambi­ciozs. Viņa draugs Ilons Masks - vēl viena interneta sensācija, pa­teicoties nelielam tiešsaistes kopuzņēmumam ar nosaukumu Pai/Pal, - jau bija izlaidis savu elektromobili Tesla, taču tā bija spor­ta mašīna. Raidels domāja par citiem šoferiem - tiem, kas ik die­nu brauc ar Camry, Impnla un Accord markas automašīnām. Tādēļ viņš nolīga labākos un spožākos dizainerus un inženierus, deva tiem visu nepieciešamo, lai radītu jaunu elektromobili. Tas bija viens no Raidela izlolotajiem projektiem - parasti viņš realizēja vairākus vienlaikus. Citas komandas izstrādāja daudz lietderīgā­kos vēja parkus, saules baterijas un elektroinstalāciju, lai iegūto enerģiju ērtāk transportēt. Atjaunojamā enerģija un zaļā enerģija solījās sākt nākamo rūpniecisko revolūciju, un Lerijs Raidels bija fantasts.

Vienīgais resurss, ar kuru cīnījās projektā iesaistītie, bija laiks. Par naudu uztraukties nevajadzēja, arī par neseno sabrukumu tir­gū ne. Raidels ļoti labi apzinājās, ka viņam naudas ir krietni vai­rāk, nekā jebkad būs nepieciešams. Ikviens dators un mobilā tāl­ruņa lietotājs pasaulē bija ziedojis savu artavu viņa bagātības vairošanā, bet pārējo paveica stratosfēriski augstā uzņēmuma da­ļu cena. Lai arī Raidelam patika labi dzīvot, viņš savu naudu iz­lietoja nevis piecsimt pēdu garu jahtu būvēšanai, bet citiem mēr­ķiem.

Diena bija gara un produktīva, tika pārvarēti milzu šķēršļi, kas traucēja jau vairākas nedēļas, tādēļ viņš nolēma dāsni atalgot ko­mandu, nosūtot visus gada nogales atvaļinājumā. Visiem tika lie­liskas vakariņas un ikviens iekārots dzēriens, tāpat labākās sēd­vietas arēnā. Tiklīdz viņi bija noskatījušies, kā Pols Pīrss paslīd garām Kobi Braientam un ar abām rokām no augšas ietriec bum­bu grozā, un dzirdējuši pirmā perioda beigu signālu, tūdaļ ieslē­dzās visapkārt ierīkoti ekrāni un arēnā iestājās klusums.

Kamēr Lerijs Raidels stāvēja, sirreālās ainas apburts, kabatā ievibrējās viņa BlackBerri/ viedtālrunis. Signāls bija viens no tiem trim, kas palika ieslēgts vienmēr - ari tad, ja tālrunis darbojās pri- vātuma režimā, un tā notika teju visu laiku. Pirmais bija atvēlēts viņa personīgajai palīdzei Monai - pareizāk sakot, vecākajai per­sonīgajai palīdzei no četrām, kas kontrolēja darbu viņa birojā. Otrs tika viņa bijušajai sievai Ešlijai, lai gan viņai vieglāk šķita sazi­nāties ar Monu un palūgt, lai Lerijs piezvana. Trešais tagad cen­tās piesaistīt viņa uzmanību un apliecināja - zvana viņa deviņ­padsmit gadus vecā meita Rebeka.

Parasti viņa tā nemēdza darīt, ja atradās kādā tālā pludmalē - un tā bija gan šoreiz, gan lielākoties arī citkārt. "Ģimenes vil­la Meksikā," Raidels nodomāja, taču nebija pārliecināts. "Tik­pat labi viņa varētu būt Veilas kūrorta kotedžā vai uz jahtas An- tigvā." Starp meitas vēlēšanos piedalīties ballītēs un tēva nevēlēšanos darīt neko tādu, kas nav saistīts ar viņa mīļajiem projektiem, bija pamatīga sprauga šādas informācijas druskas caurkrišanai.

Viņš piespieda tālruņa aparātu pie auss, taču acis no videoek- rāna neatrāva.

-   Tēt, vai tu skaties?

-Jā, - viņš samulsis atbildēja. - Mēs visi stāvam Gardeti arēnā un skatāmies kā zombiji.

-   Te ir tāpat, - meita sacīja, nervozi iesmiedamās. - Mēs jau grasījāmies iet ārā, kad mana draudzene no Losandželosas pie­zvanīja un visu izstāstīja.

-   Kur tu esi?

-    Meksikā, tēt, - viņa novaidēja, un balsī ieskanējās pārme­tums. Tobrīd arēnā šoku nomainīja gaviles un aplausi, jo līdzju­tēju emocijas jau bija sakarsušas līdz baltkvēlei un nu viņi ļāva tām vaļu. Troksnis atbalsojās visā arēnā. - Oho! - Rebeka iesau­cās. - Izklausās traki.

-   Tā arī ir, - Raidels atbildēja, ziņkārīgi smaidīdams. - Cik ilgi to jau rāda?

-   īsti nezinu, mēs ieslēdzām pirms dažām minūtēm. - Uz mir­kli Rebeka apklusa, bet tad piebilda: - Tēt… tavuprāt, kas tas ir?

Pirmo reizi mūžā tādam cilvēkam, ko visā pasaulē sumināja par teju ģēniju, Lerijam Raidelam nebija ne vārda, ko atbildēt mei­tai. Vismaz neviena tāda, ko varētu viņai atklāt.

Vismaz pagaidām.

Vai vispār jebkad.

Valsts galvaspilsētā sijāja sīks lietutiņš. Melns, šofera vadīts Lexus izslīdēja no apakšzemes garāžas, izbrauca Konektikutas avēnijā un iekļāvās nelielajā vēla vakara satiksmes straumē. Ki- nens Drakers bija atlaidies ērtajā un apsildāmajā aizmugures sē­deklī, skatījās ārā pa logu un, iegrimis garāmbraucošo automobi­ļu starmešu radītajā šovā, apsvēra tik nozīmīgo dienu.

Tālrunis sāka zvanīt pirms stundas, un turpmākajās dienās tādu zvanu būs vēl daudz - par to viņš bija pilnīgi pārliecināts.

Tas bija tikai sākums.

Viņš aizvēra acis, atgāza galvu pret biezi polsterēto balstu un prātoja par savu plānu, vēl un vēlreiz pārlikdams katru punktu un mēģinādams saskatīt vissīkāko trūkumu, ko varbūt palaidis garām nepamanītu. Arī vairākos iepriekšējos pārdomu brīžos ne­tika atrasts nekas, par ko vajadzētu uztraukties. "Protams, ir daudz nezināmo - tādiem jābūt, pēc definīcijas." Taču tas viņu neuztrauca. "Neuzmanība un pārrēķināšanās - pavisam cita lie­ta. Ar to es nekad nesamierināšos, jo pārak daudz pūļu ieguldīts, lai nekādu kļūdu nebūtu. Taču nezināmie ir nezināmie." Mūžu pavadījis, slēdzot apšaubāmus darījumus piesmēķētās telpās, viņš atzina, ka par nezināmajiem nav vērts uztraukties līdz brī­dim, kad tie materializējas. Kad tas notiks, prāts un pieredze ap­liecinās - "Ja tāda būs Dieva griba," viņš domās pasmīnēja par tādu joku - ar šiem nezināmajiem viegli tikt galā.

No sapņiem viņu pamodināja BlackBern/. Zvana tonis jau pa­teica priekšā, ar ko būs jaruna, un to apstiprināja arī vārds ek­rānā.

Šāviņš uzreiz ķērās pie lietas, kā vienmēr. Tovakar viņi bija ru­nājuši jau divas reizes.

-    Man piezvanīja draugs no Mīda forta.

-Un?

-   Ir rezultāts. Viens no mūsu novērojamo saraksta perifērijas ir zvanījis otram.

Drakers brīdi apsvēra jaunumus. Šāviņš, īstajā vārdā Breds Me­dokss, sākumā bija piedāvājis izmantot viņa paziņu Nacionālās drošības pārvaldē, lai slepus uzmanītu, vai nerodas negaidītas problēmas. Lai gan Drakers uzskatīja, ka risks tikt atklātam ir lie­lāks nekā iespējamais labums, tobrīd likās, ka Medoksam izrādī­jusies taisnība. Galu galā tieši tādēļ Medokss bija projekta drošī­bas dienesta priekšnieks.

-   Noklausījies ierakstu? - Drakers jautāja.

-Jā.

-    Vai ir vērts uztraukties?

-   Domāju, ka jā. Zvans bija pārāk īss, lai kaut ko saprastu, taču laiks mudina aizdomāties.

-   Kas ir šie cilvēki? - saviebies pajautāja Drakers.

-   Pirmais ir spečuks, inženieris no Bostonas. Vinss Belindžers. Denija Šervuda istabiņas biedrs koledžā. Bija labākie draugi. Otrs ir Šērvuda brālis Mets.

-   Un vairāk neko mēs nezinām? - Drakera acīs pavīdēja bažas.

-    Pēdējoreiz viņi bija sazinājušies pirms diviem gadiem. Drakers zināja, ka toreiz abiem bijis iemesls sarunai, bet šis

zvans var radīt problēmas.

-    Pieņemu, ka tu visu kontrolē.

Medoksa balsī nebija ne miņas no satraukuma.

-   Vien gribēju tevi informēt.

-    Lieliski. Cerēsim, ka tā ir tikai sagadīšanās.

-   Tam gan es neticu, - Medokss iebilda.

-    Diemžēl es arī ne, - Drakers sacīja un pēc brīža pajautāja:

-    Un meiča?

-   Gaida savu kārtu.

-    Šis darbiņš būs jāpaveic vēl diskrētāk, - Drakers brīdināja.

-    Viņa ir atslēga visam.

-   Ar viņu problēmu nebūs, - Šāviņš mierināja. - Mani puiši ir gatavi, dod tik pavēli!

-    Drīz. Ziņo man par to istabiņas biedru, - Drakers piebilda un beidza sarunu.

Brīdi viņš vērās uz savu tālruni, tad paraustīja plecus un iebā­za aparātu žaketes krūšu iekškabatā. Tad viņš pievērsās sarkan-' balto starmeša gaismu straumei aiz slapjā loga un apsvēra nāka­mos soļus.

Sākums neapšaubāmi bija labs. Taču smagākais posms vēl priekšā.

Greisija vēroja, kā ekrāns pamazām kļūst blāvi pelēcīgs, un pa­purināja galvu. Adrenalīna skrējiens asinīs palēninājās, un viņa

pēkšņi sajutās nogurusi, izvārguši pēc tadas emociju, apmulsu­ma un nepatīkamu pārdzīvojumu pārpilnības. Taču to varēja la­bot ar vēl vienu tasi pārsteidzoši labās kafijas, kas bija pieejama uz kuģa.

- Paskatīsimies vēlreiz, - viens no zinātniekiem sacīja Dolto- nam.

Operators palūkojās uz Greisiju, kas paraustīja plecus, piecē­lās un devās pie bāra stūrī, lai saņemtu savu kofeīna devu. Kakls šķita izkaltis un aizsmacis, viņa jutās zaudējusi laika izjūtu. Ilg­stošā, teju nebeidzamā dienas gaisma nepalīdzēja atgūties.

Vēl stundu pēc parādības izgaišanas viņi bija palikuši uz klā­ja, lai pētītu debesis, un tikai tad devās siltumā. Daži apkalpes locekļi palika ārā novērošanas posteņos - ja nu savādais objekts atkal parādās -, savukārt Greisija un pārejie sapulcējas virsnie­ku un zinātnieku atpūtas telpā, kuras nosaukums bija lepnāks par realitāti. Tur viņi lielā plazmas ekrānā noskatījās materiālu, ko Doltons bija uzfilmējis ar abām kamerām. Diemžēl pat pēc vai­rākkārtējas kadru izpētes un neskaitāmām kafijas tasēm viņi ne­bija ne soli tuvāk tam, lai izskaidrotu, ko visi redzējuši.

Visvieglāk butu parādību norakstīt uz iespaidīga dabas feno­mena rēķina, taču šis variants ātri tika atmests. Acīmredzamie kandidāti - polārblāzma dienvidu puslodē, baltā varavīksne, za­ļie stari - nederēja. Nelielas debates izraisīja minējums, ka tie va­rētu būt ta sauktie dimanta putekļi. Greisija par tiem dzirdēja pir­mo reizi. Simonss paskaidroja, ka tas ir dabas fenomens - ledus kristāli, kas veidojas no atmosfēras ūdens tvaika kondensāta, krī­tot zemē, īpašā leņķī uztver saules gaismu un rada spožu, dzirk­stījošu efektu, dažkārt oreola formā. Tā varētu izskaidrot pirmo parādības daļu, taču nekādi nebija izskaidrojama objekta pārvēr­šanās par žilbinošu simbolu.

Paskatījusies apkārt, Greisija atskarta, ka diskusija ir visnotaļ zinātniska. Lai arī argumentu un kaismīgu strīdu netrūka, viņi ķērās pie salmiņiem un vairījās no acīmredzamā. Saspringtās se­jas, šaubu pilnās balsis un satraukums acīs apliecināja - neviens no klātesošajiem netic, ka tas bijis dabas fenomens. Un šie nebija prasti laji no laukiem, kam piemīt tieksme ļauties iztēles māņiem.

'mc bija augsti kvalificēti zinātnieki, eksperti savā jomā, kuri prot novērtēt unikālus apstākļus. Un visus neparastā lode bija nopiet­ni satricinājusi. Secinājums bija viens: ja tas nav dabisks objekts, lad tas ir vai nu cilvēka radīts, vai ari pārdabisks.

Pirmo variantu pieņemt bija visvieglāk.

Aizgriezies no ekrāna, Doltons sarauca pieri.

-   Ja tas nav dabas jociņš, tad varbūt tas ir kāda nelgas izdo­māts triks.

-   Tu domā, ka tas ir blefs? - Greisija jautāja.

-  Jā gan. Atceries tos NLO pirms dažiem gadiem Ņujorkā? - Doltons turpināja. - Puse pilsētas noticēja! Bet izrādījās, ka daži puiši tikai izmēģinājuši ultravieglu lidaparātu.

-    No otras puses, neviens tā arī nespēja izskaidrot savādās gaismas virs Fīniksas tūkstoš deviņsimt deviņdesmit septītajā ga­dā, - iebilda ģeofiziķis Teo Diniks, kam bija bieza kazbārdiņa. Tie­šām, parādību Fīniksā, ko novēroja simtiem neatkarīgu un visno­taļ uzticamu cilvēku, joprojām neviens nebija izskaidrojis.

-    Jūs aizmirstat, ka šodien viss notika gaišā dienas laikā, - Greisija sacīja.

Simonss, paleoklimatologs ar binokli, šaubīdamies palocīja galvu.

-   Ja tas ir kāds triks, man gribētos satikt un iztaujāt puišus, kas to uztaisījuši, jo es to noteikti nespēju izskaidrot.

Greisija palūkojās apkārt. Acis pievērsās glaciologam Masgrei- vam, kas sadusmojās jau uz klāja, un viņa sievai. Abi sēdēja klu­si, diskusijās neiesaistījās un apmulsuši klausījās sarunā, laiku * pa laikam saskatīdamies viens ar otru. Masgreivs šķita pamatīgi aizkaitināts un beidzot piecēlās kājās.

-    Dieva dēļ, cilvēki! Būsim nopietni, - viņš aicināja. - Jūs to redzējāt. Mēs visi to redzējām. Jūs tiešām domājat, ka brīnišķīgais… kaut kas tik… cēls… jūs tiešām ticat, ka tas bijis prasts triks?

-    Un ko domājat jūs? - vaicāja Simonss.

-    Vai tad tas nav acīmredzami? Tā ir zīme!

-   Zīme?

-   Tieši tā, - glaciologs apstiprināja. - Dieva sūtīta zīme.

Iestājās smagnējs klusums.

-    Kāpēc Dieva? Kāpēc ne citplanētiešu? - beidzot ierunājās Doltons. Masgreivs veltīja viņam ledaini niknu skatienu, bet Dol­tons pat aci nepamirkšķināja. - Nopietni. Tas bija pirmais, kas ienāca man prātā.

-   Nekļūstiet smieklīgs! - Masgreivs pat nemēģināja slēpt savu nicinājumu.

-    Kāpēc tas ir smiekligi? - Doltons neatlaidās. - Jūs taču ari apgalvojat, ka tas ir pārdabisks, vai ne? Jūs labprāt pieņemat, ka zīmi sūtījis "Dievs"… - Doltons ar pirkstiem atdarināja pēdiņas. - …lai ko tas ari nozīmētu, bet negribat pat domās pieļaut, ka pa­rādība nākusi no kādas saprātīgas ārpuszemes būtnes? Kādēļ mans priekšlikums ir smieklīgāks par jūsējo?

-   Varbūt tas ir brīdinājums, - ieminējās Masgreiva sieva.

-    Ko? - neticīgi iesaucās Simonss.

-    Varbūt tas ir brīdinājums. Tas parādījās šeit un tagad, virs šelfa ledāja un sairšanas brīdī. Tā nevar būt nejaušība. Tādai pa­rādībai noteikti ir iemesls. Varbūt tā liek mums kaut ko saprast.

-   Tūdaļ es pateikšu, kas ir skaidrs man. Es saprotu, ka mums jātaisās no šejienes prom, kamēr tas nav parādījies vēlreiz. Tās ir sliktas ziņas, - sacīja Doltons.

-    Nolādēts! - Masgreivs izgrūda. - Vai nu runājiet nopietni, vai ari…

-   Labi, nomierinieties, - Greisija pārtrauca Masgreivu un tad veltīja savam operatoram nosodošu skatienu. - Mēs visi esam uz­traukušies.

Doltons palocīja galvu un atslīga krēslā, dziļi ievilkdams elpu.

-   Jāteic, ka es piekrītu viņam, - Simonss piebilda, norādījis uz Doltonu. - Redziet, mēs visi esam zinātnieki. Lai arī lāzeri, holo­grammas vai sazin vēl kādas ellišķīgas parādības nav mūsu kom­petencē, mēs tomēr visnotaļ skaidri apjaušam, ka redzētais noteikti pārsniedz mums zināmās tehnoloģiskās iespējas. Un tas, ko es nespēju izskaidrot, mani gan satrauc, gan biedē vienlaikus. Jo… ja tas nav lāzeršovs, ja tas nenāk no Aizsardzības ministrijas Per­spektīvo pētījumu projektu aģentūras, kādas japāņu laboratorijas vai Silīcija ielejas, ja tas nav radies uz šīs planētas… tad tas ir vai nu dievišķs, kā norāda Gregs, vai ari no citas planētas, kā min mūsu draugs. Godīgi sakot, abi varianti ir neparasti, un es šobrīd nedo­māju, ka mums būtu jāstrīdas par atšķirībām starp tiem.

-   Jūs nesaskatāt atšķirību? - nikni noprasīja Masgreivs.

-   Es negribētu ieslīgt dziļās teoloģiskās debatēs ar jums, Greg, bet…

-   …bet jūs acīmredzot neticat Dievam, lai gan redzējāt brīnu­mu, tātad debates ir bezjēdzīgas.

-   Nē, tā es negribētu teikt, - Simonss rāmi atbildēja. - Jūs apgal­vojat, ka Dievs, mūsu Radītājs, kaut kādā nolūkā ir izvēlējies šo dienu, šo vietu un šo metodi, lai parādītos mums. Šeit un šodien…

Viņu pārtrauca Greisija ar vārdiem:

-   Vai mums ir zināms, ka līdzīgi notikumi risinājušies vēl kaut kur? Vai kāds ir pārbaudījis ziņas?

-    Es tikko sazvanījos ar mūsējiem, - atbildēja Finčs. - Par līdzī­giem novērojumiem netiek ziņots.

-    Labi. Ja Viņš vēlējies parādīties šeit un tagad, - turpināja Si­monss, - tad man jādomā, ka Viņam ir sasodīti labs iemesls.

-    Puse Rietumantarktīdas šelfa ledāja grimst jūrā. Vai vaja­dzīgs vēl kāds iemesls? - aizkaitināta jautāja Masgreiva sieva.

-    Kāpēc, jūsuprāt, mēs esam šeit? - piebilda Masgreivs. - Kā­pēc mēs visi esam šeit? - Viņš drudžaini palūkojās apkārt un tad pievērsās britu zinātniekam. - Džastin, - viņš turpināja, - kāpēc jus esat šeit?

-    Anglija ar Aļasku atrodas vienā ģeogrāfiskajā platumā, - bri­tu zinātnieks atbildēja, - un tā ir apdzīvojama tikai tāpēc, ka ga­rām plūst Golfa straume. Ja tā pazūd, un tā var pazust, ja izkūst ledus, tad Londona ir Manhetenas vietā tajā filmā, kur pilsētu pār­klāja ledus un sniegs. Tāpat kā lielākā daļa Eiropas, starp citu.

-    Tieši tā, - Masgreivs neatlaidās. - Mēs visi atrodamies šeit, jo esam uztraukušies. Visas zimes apliecina, ka mums ir viena liela problēma. Un varbūt šis… šis brīnums mums parāda, ka beidzot jāsāk rīkoties.

Greisija un Finčs apmainījās šaubu pilniem skatieniem.

-    Labi, - Simonss piekāpās, - es gribu pateikt tikai vienu, pro­ti, ja nolūks bija brīdinājums, tad… kādēļ tas nevarēja nākt no daudz attīstītāka saprāta būtnes?

-   Es piekritu jaunajam cilvēkam, - atbruņojoši smaidīdams un rādīdams uz Doltonu, ierunājās Diniks. - Tas tiešām ir smieklīgi.

Masgreiva sieva bija acīmredzami nikna.

-   Ar jums ir bezjēdzīgi diskutēt. Jūs neesat atvērti jaunai iespē­jai.

-   Gluži pretēji, es esmu atvērts visām iespējām, - Diniks iebil­da. -Ja mēs spriežam, ka ar mums sazinājusies kāda entitija… - Viņš ar galvu pamāja uz Simonsa pusi. - …lai mūs brīdinātu, un tādējādi būtu skaidrs, kādēļ izvēlēta šī vieta un laiks… Ja jūs pie­ņemat Radītāja un kreacionisma jēdzienu, apzinātās radīšanas teoriju… kādēļ šis apzinātās radīšanas izpildītājs nevarētu būt kā­das attīstītākas rases pārstāvis?

-    Dievu nevar atrast zinātniskās fantastikas grāmatā, - aiz­kaitināts sacīja Masgreivs. - Jūs nemaz nesaprotat, kas ir ticība, vai ne?

-   Vienalga. Mums pagaidām pietrūkst zināšanu, lai to izskaid­rotu, vai ne? - Diniks jautāja.

-   Manis pēc. Es vairs nepiedalos. - To pateicis, glaciologs iz­steidzās no telpas.

Viņa sieva piecēlās un paskatījās uz visiem pēc kārtas. Acīs vidēja dusmu, nicinājuma un nožēlas sajaukums.

-   Domāju, ka mēs visi zinām, ko tur redzējām, - viņa sacīja un tad sekoja savam vīram.

Telpā iestājās neomulīgs klusums.

-    Ei, tas puisis nekad nav dzirdējis par scientoloģiju! - iesau­cās Doltons, un daži par viņa asprātību nervozi pasmējās.

-    Kamēr es biju ārā, - beidzot ierunājās britu zinātnieks, - un skatījos uz to… man tas šķita… dievišķs. - Viņš palūkojās apkārt, it kā meklēdams apstiprinājumu. Daži kolēģi palocija galvu.

Pēkšņi Greisija atskārta šo vienkāršo vārdu patieso, dziļo jē­gu, un augumu pārņēma tik negantas trīsas, kādas neizraisītu pat visstiprākais vējš. Klausīdamās argumentos, viņa aizklīda seman­tikas un pārējo jēdzienu labirintā un aizmirsa padomāt par strī­da objekta īsto nozīmi. Par to, kas patiesībā notika un ko viņi re­dzēja… Kaut kas neizskaidrojams. Nesaprotams. Neticams, ja nav redzēts pašas acīm.

Bet viņa redzēja.

Domas pievērsās dažādajām versijām. "Vai tas būtu iespē­jams?" viņa prātoja. "Vai tiešām mēs bijām liecinieki būtiskam pa­vērsienam cilvēces vēsturē un pēc tam par to varēsim runāt kate­gorijās "pirms" un "pēc"?" Iedzimtais nelokāmas reālistes skepticisms mudināja ar skanīgu "nē" izrauties no sapņainu pie- ņēmumu virpuļa.

Neiespējami.

Un tomēr… Viņa nespēja ignorēt apziņu, ka bijusi lieciniece kā­dam neparastam notikumam. Tā viņa nekad vēl nebija jutusies.

Apvaldījusi trīsas un aizgriezusies prom no citiem, Greisija ne­droši paskatījās uz Finču un jautāja:

-    Ko viņi saka?

-   Cenšas sadabūt visus, ko vien var, lai novērtē materiālu, - I inčs atbildēja. - Un saņem zvanus no visas pasaules ziņu die­nestiem, jo ikviens grib zināt, kas notiek. Ogilvijs uzstāj, lai nosū­tām viņam materiāla fragmentus augstā rezolūcijā, - viņš zīmīgi piebilda, runādams par kanāla ārzemju ziņu dienesta direktoru un mātes uzņēmuma padomes locekli Helu Ogilviju.

-   Labi. - Greisija palocīja galvu. - Šur un tur piezvanīsim. No­skaidrosi, vai mēs varam okupēt konferenču telpu?

Finčs pamāja.

-   Jā. Iesim prom no šejienes.

-   Āmen, - Doltons piebilda.

Viņam pievērsās vairāki acīmredzami uzjautrinātu cilvēku acu pāri.

Doltons savilka lūpas muļķigi greizā smaidā.

-    Piedodiet, - viņš atvainojās un izgāja no atpūtas telpas.

Tālāk viņi devās klusēdami, apdomājot nopietnās diskusijas

atstāto iespaidu. Kad viņi nonāca līdz kāpnēm, Greisija pamanī­ja, ka Doltons šķiet aizdomājies.

-    Kas ir? - viņa noprasīja.

Apstājies viņš mirkli pavilcinājās un tad teica:

-   Ja nu tam Bībeles mīlētājam tomēr taisnība?

Greisija papurināja galvu.

-Jābūt labākam izskaidrojumam.

- Un ja nu nav?

-Ja tā, ja tas patiešām ir Dievs, - bridi apdomājusies, sacija Greisija, - tad Viņš izvēlējies sasodīti labu momentu, lai parādī­tos cilvēkam, kurš Viņa eksistencei netic.

Kalnu mieru iztraucēja smaga elpošana un gausi soļi - trīs vī­ri lēni vilkās augšup pa stāvu nogāzi. Ikviens solis, ikviens pa­sperts akmens, ikviens aizripojis olis radīja atbalsi, ko pastipri­nāja skarbais, nedzīvais sausums. Mēness tonakt aizdomīgā kārtā bija paslēpies, un virs galvas blāvi mirdzēja dziestošās zvaigznes. Viņus apņēma agrā rīta blāzmas un dzestrās vientulības sma­gums.

No kafejnīcas taksometra šoferis Jūsufs taisnā ceļā brauca uz klosteri. Tāpat kā daudzi īsteni koptu kristieši, arī viņš klosterim ziedoja, cik vien varēja atļauties, bez maksas vedot augļus un dār­zeņus no sava brāļa stenda tirgū un izpildot dažādus uzdevu­mus. Tā viņš darīja jau kopš neatminamiem laikiem un klosteri pazina kā savus piecus pirkstus. Un tāpēc viņš ik pārnedēļas de­vās uz alu, apgādājot vienīgo iemītnieku, un tāpēc bija redzējis to, kas notiek pašā alā.

Dāsni bērdams atvainošanās vārdus, viņš ar pārsteidzošajām ziņām uzmodināja labi pazīstamo mūku - sabiedrisku jaunekli ar modrām pelēkzaļām acīm. Tas bija brālis Emīns, kurš noticēja kat­ram aizrautīgā Jūsufa stāstījuma vārdam un pēc tam aizveda viņu pie klostera abata tēva Kirila. Tas visu noklausījās un negribīgi pie­krita tik bezdievīgā stundā doties viņiem līdzi uz kafejnīcu.

Pats par sevi saprotams, ka klosterī nebija mediju telpas, tādēļ televīzijas materiālu viņi noskatījās kafejnīcā. Mūkus tas pamatī­gi pārbiedēja. Abi gan bija pārliecināti, ka Jūsufam taisnība, taču vēlējās būt pavisam droši.

Gaidīt nedrīkstēja.

Jusufs aizveda viņus atpakaļ uz klosteri, kur satraukti tika skaitītas bezgalīgās stundas. Tad saullēktā viņi aizbrauca uz se- š.is jūdzes attālo tuksneša malu, kur smiltis pacēlās kailas, vien­tulīgas klintis. No turienes trijotne stundu gāja ar kājām, apstājo­ties tikai tādēļ, lai no jaunekļa nestās ādas pudeles iedzertu ūde­ni.

Kāpšana augšup nebija viegla. Stāvā, nelīdzenā kalna nogāze - 110 klints atšķēlušos akmeņu piekaisīta tukšaine - bija bīstama un grūti pieveicama jau gaišā dienā, kur nu vēl pustumsā, kad gais­inu meta vien vārgi lētu lukturīšu stari. Turklāt viņiem ši taka ne­bija labi pazīstama. Došanās uz alām bija rets pasākums un ka­tegoriski tika ierobežota, lai netraucētu apņēmīgos vientuļniekus, kuri vēlējušies uzturēties skarbajā nošķirtība. Viņi nonāca pie ne­lielajām vienkāršā koka durvīm, kas veda alā. Ciet tās turēja vien veca, sarūsējusi bulta. Līdzās atradās neliels logs - koka rāmis bija iestrādāts dabiski veidotā klints atverē. Abats bija pārsteidzoši mundrs vīrs ar dziļām, laipnām acīm, tumšu, vēja appūstu ādu un iesirmu, stūraini apcirptu bārdu, ģērbies melnā sutanā ar iz­šūtu kapuci. Viņš paspidināja lukturīti logā un ieskatījās iekšā, tad soli atkāpās un, brīdi vilcinājies, pievērsās Emīnam - nebija pārliecināts, vai vajadzētu iet alā. Jaunais mūks paraustīja ple­cus. Arī viņš nejutās drošs.

Abata seja satumsa un pauda apņemšanos. Kad viņš klusi pie­klauvēja pie dūnām, roka drebēja vairāk no uztraukuma nekā no aukstuma. Laiks gāja, bet neviens neatsaucās. Paskatījies uz ce­ļabiedriem, abats pieklauvēja vēlreiz. Atbildes joprojām nebija.

-   Gaidiet šeit, - viņš sacīja. - Varbūt viņš mūs nedzird.

-    Iesiet iekšā? - Emīns jautāja.

-Jā. Uzvedieties klusi. Negribu sagādāt viņam ciešanas.

Emīns un Jūsufs pamāja.

Saņēmies abats pacēla bultu un pagrūda durvis.

Alā valdīja nomācoša tumsa un mežonīgs aukstums. Tā bija da­biska ala, kas veidojusies kaļķakmenī, un telpa - pirmā no trim - pārsteidzoši liela. Tā izrādījās tukša, ja neņem vērā dažas vien­kāršas, rokām darinātas mēbeles: parastu atpūtas krēslu, zemu galdiņu pie tā un pāris taburešu. Pie loga atradās rakstāmgalds un krēsls. Abats paspidināja lukturīti galda virzienā. Uz tā bija nolikta atvērta piezīmju klade un šķērsām lappusēm - tintes pild­spalva. Līdzas logam uz dzegas bija sarindotas līdzīgas klades, kas šķita bieži pārlapotas.

Domas pievērsās pierakstiem. Neprāta apdvestajām, cieši sa­blīvētajām rindiņām lappusēs, kurās viņš tikai iemetis aci un ku­ras viņam nekad nav piedāvāts izlasīt. Tiem notikumiem, kas ne gaidīti sākās pirms vaira kiem mēnešiem.

Abats atcerējās, kā bija atraduši viņu.

Atsauca atmiņā viņa brīnumaino - pēkšņi šis vārds ieguva pa­visam citu nozīmi - ierašanos.

Aizgainījis domas, abats pagriezās. Tas viss var pagaidīt.

Viņš pavērsa lukturīti pret zemi un kādu brīdi nekustīgi stā­vēja, uzmanīgi ieklausīdamies. Nekas nebija dzirdams. Viņš vil­cinādamies spēra vairākus soļus dziļāk alā, līdz nonāca kaktā ar šauru gultu.

Gulētāja nebija.

Spēji pagriezies, abats izgaismoja alas sienas. Sirds strauji si­tās krūtīs.

- Tēv Hieronim? - viņš uzsauca trīsošā balsī. Vārdi atbalsojās tukšajā telpa.

Neviens neatsaucās.

Apmulsis viņš atgriezās lielākajā kambarī un pievērsās sienai.

Roka drebēja, kad viņš pacēla lukturīti, lai apspīdinātu klinti, kas veidoja alas kupolveidīgo jumtu. Pulss auļoja kā neprātīgs. Viņš vēl un vēlreiz pārbaudija virsmu, izgaismodams telpu no ieejas līdz dziļākajam stūrim.

Zīmes bija tieši tādas, kā viņš saglabājis atmiņā.

Viens simbols uz gludās klints bija rūpīgi uzzīmēts ar kādu baltu krāsu, turklāt bija atkartots vairākkārt, aizņemot ikvienu brī­vo collu šajā alā.

Labi pazīstams simbols.

Tas pats, kuru viņš pirmīt bija redzējis televīzijā. Tas pats, kuru uzfilmēja Antarktīdas debesīs.

"Jūsufam taisnība. Un viņš prātīgi darījis, to izstāstot kloste­rī."

Neatraudams acis no zīmēm, abats lēni noslīga ceļos un sāka klusi skaitīt lUgšanu.

Sēdēdams kailajā klintī virs alām, tēvs Hieronims vērās ma­jestātiskajā ainavā, kas pletās lejā. Saule jau rāpās ārā no kalnu aizsega, apmirdzot nelīdzenās virsotnes un iekrāsojot debesis maigos, zeltaini sārtos toņos.

Kalsnais, vecais vīrs ar brillēm stieples ietvarā un baltajiem, īsi apgrieztajiem matiem bija ģērbies dišdašā un lielāko daļu rītu un vakaru pavadija kalna virsotnē. Lai arī taka bija akmeņaina un viņa novārdzinātajam augumam bīstama, viņš alka glābties no alas briesmīgās vientulības un nomācošās šaurības. Viņš at­klāja, ka augstā kalna virsotne sniedz negaidītu mierinājuma bal­vu, kas stipri pārspēja Dieva radības krāšņumu.

Tēvs Hieronims joprojām nezināja, kas viņu turp aizvedis un kas piesaistījis tādai vietai. Viņš nebija pirmais, kas ieradies iele­jā, lai kalpotu ticībai un slavētu savu Dievu. Daudzi pirms viņa bija darījuši tieši to pašu, jau neskaitāmu gadsimtu garumā. At­tapušies šajā šķīstajā un varenajā plašumā, mežonīgajā tuksnesī, kas plešas visapkārt, viņam līdzīgi vīri ar dziļu ticību sirdī bija jutuši to pašu dievišķo klātbūtni. Taču viņš, pavadījis alā bezga­līgas naktis, joprojām nespēja izskaidrot šo aicinājumu, kas bija mudinājis doties prom no bāreņu nama, kuru pats nesen atvēris vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem pie Sudānas robežas, un kā nesagatavotam vientuļniekam klaiņot tuksnesī. Varbūt tas tie­šām bija aicinājums no kādas augstākas varas, kuru viņš nespēj. saredzēt.

Un tomēr… tas biedēja.

Viņš zināja, ka nevajadzētu. Tieši viņam bija parādīts ceļš, maršruts. Tā bija Dieva žēlastība, svētība. Lai arī neko nesapraz­dams vai nezinādams, kurp ceļš aizvedīs, viņš jutās pacilāts, ka viņam izrādīts tāds gods. Un tomēr…

Naktis biedēja visvairāk. Vientulība alā reizēm kaitēja. Nereti viņš pamodās, aukstiem sviedriem klāts, un ieklausījās vēja kauk­šanā vai kalnos klaiņojošu suņu gaudošanā. Tādos brīžos viņš skaudri apzinājās savu izolētību. Kalni bija baisa vieta. Izdzīvoja

tikai daži. Agrīnie askēti, eremītu mūki, kas devās prom no cilvē­kiem un dzīvoja alās jau krietni pirms viņa, to darīja, lai butu tu­vāk Dievam. Viņi ticēja, ka vienīgais ceļš uz apgaismību un vie­nīgā iespēja izzināt Dievu ir šāda izolācija. Kailajā, stāvajā klintī viņi varēja izvairīties no kārdinājumiem, atbrīvoties no visām pa­saulīgajām vēlmēm un koncentrēties vienai vienīgai nodarbei, kas ved tuvāk Dievam, - lūgšanai. Taču visiem, kas te izdzīvojuši, kal­ni bija ari cīņas lauks. Eremīti mita tuksnesī, lai lūgtu par visiem dēmonu pārņemtajiem, ari paši par sevi, un ticēja, - jo vairāk viņi lūdzas, jo draudīgāki ir sātana spēki, ar kuriem viņi cīnās mūsu vārdā.

Jautāts par to pirms ierašanās šajā kalnā, tēvs Hieronims būtu atbildējis, ka nepiekrīt tik bezcerīgam pasaules uzskatam. Tagad, nodzīvojis alas nošķirtībā vairākus mēnešus un izgājis cauri vien­tulīgu refleksiju ellei un mocībām, viņš vairs nebija tik pārlieci­nāts.

Bet priekšā vēl bija smags darbs. Jāpieņem izaicinājums, no kura nedrīkst atteikties.

Tas bija viņa aicinājums.

Dienas likās daudz labākas. Laikā, kas netika pavadīts kal­nos, viņš nodevās klusām apcerēm lūgšanās vai rakstīšanai. Arī tā bija nesaprotama dziņa un satrauca.

Rakstīšana.

Šķita, ka nav gala vārdiem, domam, idejām un teļiem - īpaši tam tēlam -, kas mutuļoja prātā. Kad uznāca iedvesma - dievišķā iedvesma, vienlaikus iepriecinoša un biedējoša, - roka nekustē­jās pietiekami ātri, lai visu pierakstītu. Tomēr viņš nebija īsti pār­liecināts, no kurienes vārdi rodas. Prāts tos domāja, roka pierak­stīja, taču šķita, ka radušies tie citur un tikai plūst viņam cauri - gluži kā liellaiva vai cauruļvads kādai augstākai būtnei vai dižā­kam intelektam. Un ari tā bija svētība. Jo vārdi nenoliedzami bija skaisti, lai gan ne vienmēr atbilda viņa personīgajai pieredzei Baz­nīcas klēpī.

Izbaudījis ainavu un saules apmirdzētas virsotnes, viņš aiz­vēra acis, paslēja galvu, apskaidroja prātu un sagatavojās tam, kas noteikti nāks. Jau pēc brīža tā sākās - kā vienmēr. Vārdu strau­me, kas plūda ausīs, - tik skaidra, it kā tos čukstētu cilvēks, kas notupies blakus.

Viņš sirdī plati pasmaidīja. Siltie saules stari glāstīja vaigu, un viņš kāri tvēra vārdus - gluži tāpat kā visās iepriekšējās brīnu­maino atklāsmju reizēs.

Ietvi klāja sniegpārsliņu sega. Belindžers izkāpa no taksometra pie neliela bāra klusajā Emersona ielā Dienvidbostonā.

Bija vēls, un sals knieba kaulā. Laiks pirms Ziemassvētkiem parasti bija auksts, taču ši solījās būt īpaši skarba ziema. Pa­griezies, lai ieskrietu bārā, viņš sadūrās ar sievieti, kas pēkšņi iznāca no ēnām. Viņa satraukta atrāvās, pacēla rokas, it kā aiz­stāvēdamās un atvainodamās, un aprautos vārdos skaidroja, ka vēlējusies noķert taksometru. Tad viņa steigšus paskrēja ga­rām Belindžeram un uzsauca šoferim. Belindžeram izdevās sa­skatīt sievietes seju - mīlīgu un pievilcīgu - un kastaņbrūnos matus, kas sniedzas līdz pleciem. Mēteļa apkakle bija saslieta uz augšu. Tas bija savāds mirklis. Apkārt valdīja sniega un tumsas vāls, taču viņš šķita kā apmaldījies pats savā miglā, un sieviete paguva aizbraukt, iekams viņš izmocīja dažus neveik­lus vārdus.

Brīdi pastāvējis un nolūkojies, kā taksometrs aizbrauc un pa­zūd aiz stūra, Belindžers nopurināja apjukumu un iegāja bārā.

Vietu izvēlējās Mets Šērvuds. Tipisku, neuzkrītošu bāriņu Dienvidbostonā. Ar lētu alu, blāvu apgaismojumu, spārniņiem par divdesmit pieciem centiem un šautriņām. Bārs bija Ziemas­svētku rotā - visapkārt vīdēja lēti Ķīnā ražoti nieciņi no ārkārtīgi plānas plastmasas un krāsainas folijas. Cilvēku likās daudz, ta­ču stāvgrūdām pilns bārs vēl nebija. Belindžers bija iecerējis sa­runu, kurai jāpaliek pēc iespējas privātai.

Novērtēdams telpu, viņš apstājās pie durvīm un savādā kārtā pēkšņi atskārta, ka neapzināti meklē apslēptus draudus. Viņš ju­tās pārsteigts, jo neuzskatīja sevi par paranoiķi. Aprājis sevi, viņš mēģinaja nomākt bailes un devas dziļāk bāra, lai uzmekletu Metu, taču vajāšanas mānija stūrgalvīgi neatlaidās.

Šķita, ka vienviet sanakuši visdažadakie dzērāji. Jauni, labi ģērbti ierēdņi sauca tostus nelielos, bet skaļos pulciņos - pilnīgā pretstata vientuļiem, saīgušiem žūpām, kas tup uz bāra krēsliem kā narkoleptiski plēsoņas un blāvām acīm veras glāzē. Mūzika - mazliet metālisku astoņdesmito gadu roku atskaņoja automāts tā­lākajā bāra stūrī-bija piemērotā skaļuma. "Tātad varēsim apru­nāties un neuztraukties, ka mūs kāds noklausīsies," Belindžers sprieda, vienlaikus atkal attapies, ka tādas domas nav normālas.

Bet parasti, apmeklējot bārus, viņam sviedri uz pieres neizspie- dās. īpaši jau Bostonā. Decembri, kad ārā snieg.

Metu viņš pamanīja pie stūra galdiņa. Kamēr viņš lauzās cauri pūlim, iezvanījās mobilais tālrunis. Viņš apstājās, lai izņemtu apa­rātu no kabatas un noskaidrotu, kas ir traucētājs. Čaba. Belindžers nolēma nelikties ne zinis un, ieslidinājis tālruni atpakaļ kabatā, pievienojās Šērvudam.

Lai ari viņš bija sakņupis pār dzēriena glāzi, lempīgo augumu nebija iespējams nepamanīt. Mets bija sešas pēdas un četras collas garš - galvastiesu pārāks par Belindžeru - un divu gadu laikā ne­bija sevišķi mainījies. Tā pati stūrainā, nomāktā seja, īsi apcirptie mati, neizdibināmās un skarbās acis, kas uzmanīgi visu nopēta, bet neko neizpauž. "Ja ari kaut kas ir mainījies, tad ļoti maz un tikai uz labu," Belindžers sprieda. "Un tas konkrētajos apstākļos ir neizbēgami." Pēdējoreiz abi tikās Denija bērēs. Mets ar mazo brāli bija tuvos draugos, Denija nāve bija tik pēkšņa un negaidīta, un šoreiz ģimenei nācās pārdzīvot vēl smagāku traģēdiju.

Tādējādi uzdevums kļuva arvien sarežģītāks.

Kad Belindžers atkrita solā, mēteli nenovilcis, Mets sveica viņu ar galvas mājienu.

-   Kas noticis?

Tas Metam bija raksturīgi - izteikties īsi un par lietu. Nerunāt aplinkus. Saprotams, jo Mets Šērvuds prata novērtēt laiku. Pārāk daudz tā viņam jau bija atņemts.

-    Priecājos tevi redzēt, - Belindžers sacīja, izmocījis greizu smaidu. - Kā klājas?

-        Satriecoši. Pasūtījumi pa ausim ārā nāk, prēmijās es peldos. - Mets pielieca galvu un veltīja Belindžeram sardonisku skatienu.

Kas noticis, Vins? Mums abiem jau sen laiks gulēt, vai ne? Tu teici, ka gribi aprunāties.

-Jā, un priecājos, ka varēji atnākt. Tikai… - Belindžers vilcinā­jās. Temats nebija no vieglajiem. - Es domāju par Deniju.

Brīdi vērojis Belindžeru, Mets aizgriezās un lūkojās pāri bāra telpai.

-    Ko tieši? - viņš jautāja, atkal pievērsies brāļa draugam.

-         Redzi, kad pēdējoreiz tikāmies… pēc bērēm… tas bija tik pēk­šņi, ka mums tā arī nesanāca laika aprunāties par to, kas ar viņu notika.

Meta skatiens šķita caururbjošs.

-         Viņš gāja boja, kad helikopters nogāzās zemē. Tu to zini. Kas vēl būtu runājams?

-   Jā, bet… kas vēl tev zināms par to? Ko viņi tev teica?

Šaubas Meta acīs apliecināja, ka viņš redz cauri Belindžera ju­ceklīgajiem mēģinājumiem taustīties aplinkus.

-    Ko tu gribi paprasīt, Vins? Un kāpēc tieši tagad?

-         Redzi… klau, vēl mazliet pacieties. Ko viņi tev teica? Kā tas notika?

-         Helikopters nokrita pie Namībijas krastiem. - Mets paraus­tīja plecus. - Tehniski bojājumi. It kā smilšu vētras dēļ, kas todien plosījās, taču pārliecināti viņi nebija. Lidaparāts tā arī netika at­rasts.

-    Kāpēc?

-          Nebija jēgas. Tas bija privāts, un atlūzas nogrima okeānā. Dziļš tur nav, vismaz tā man teica, taču straume spēcīga. Ne jau velti to vietu sauc par "elles vārtiem".

Belindžers jutās apmulsis.

-    Un līķi?

Atmiņas acīmredzot bija sāpīgas, un Mets saviebās.

-    Netika atrasti.

-    Kāpēc?

-         Tajā apvidū mudž no haizivīm, - Mets attrauca mazliet spal­gākā tonī. - Ja tevi neaprīs šie briesmoņi, tad straujtece noteikti.

Tas taču ir nolādētais Skeletu krasts! Tur kaut ko atrast nav iespē­jams.

-   Tātad tev…

-   Tieši tā, nebija nekā, ko apglabāt. - Mets aizsvilās dusmās. Viņa pacietības mērs bija pilns. - Zārks bija tukšs, Vins. Jā, tas ir smieklīgi, mēs kremējām tukšu kasti un izniekojām drusku augst­vērtīga koka, taču tā bija jādara. Manam tēvam tā bija vieglāk. Vai tagad tu paskaidrosi, kāpēc esam satikušies?

Novērsies Belindžers nopētīja apkārtējos cilvēkus. Viņš juta, ka pārklājas aukstiem sviedriem, deniņi piepūlē pulsēja, cenšoties sa­kārtot mulsuma un nemiera pilnās domas.

-    Vai šodien ziņas skatījies?

-    Nē. Kas ir?

Palocījis galvu, Belindžers prātoja, kā turpināt sarunu.

-   Vins, kas noticis? - Mets turpināja tincināšanu.

Tanī brīdi iepīkstējās Belindžera BlackBernj; bija pienākusi īs­ziņa. Ignorēdams to, viņš turēja rokas uz galda. Nebija laika sa­rakstīties ar Čabu. Skatīdamies Metam acīs, viņš paliecās uz priek­šu.

-    Es domāju, ka Denijs varbūt ir nogalināts. - Apklusis viņš ļāva Metam attapties un tad piebilda: - Vai vēl ļaunāk.

Mets sastinga, un šķita, ka viņam trūkst elpas.

-    Nogalināts vai vēl ļaunāk? Kas var būt vēl ļaunāk?

-   Varbūt viņš tiek turēts par ķīlnieku. Varbūt viņi visi.

-   Ko? - Meta seja pauda absolūtu neticību. - Pie velna, ko tu gribi pateikt?

Belindžers ar mājienu mudināja viņu apklust un pieliecās tu­vāk.

-   Varbūt viņi nogalināja Deniju un pārējos, bet helikoptera avā­riju simulēja. Bet varbūt viņi joprojām ir gūstā un ir spiesti strā­dāt paši pret savu gribu. - Viņš šaudīja skatienu pa labi un pa kreisi, vērodams bāru. - Tu tikai padomā! Ja tev būtu pulciņš ģē­niju, kas izstrādā tev kaut ko slepenu, vai tad tu negribētu patu­rēt viņus tuvumā, lai nekas nenoiet greizi?

Atkal iepīkstējās viņa tālrunis.

-    Izstrādā ko? Tu runā mīklās.

Paliekdamies vēl tuvāk, Belindžers pieklusināja balsi līdz čuk­stam:

-   Šodien kaut kas notika, Met. Antarktīdā. Debesīs kaut kas parādījās. Par to pļāpāja visos ziņu kanālos. Es domāju, ka De­nijs ar to visu ir saistīts.

-   Kāpēc tu tā domā?

Belindžers acīmredzami trīcēja. Vārdi bira par lupām nervozā straumē. Tālrunis vēlreiz iepīkstējās, taču viņš nelikās par to ne zinis.

-   Denijs bija ar kaut ko aizrāvies. Niekojās ar dalīto apstradi un šo to parādīja arī man. Mēs par to papļāpājām, un iespējas bija grandiozas, saproti? Viņš bija izcils savā jomā, un tu to zini. Bet tad parādījās Rīss, kurš uzaicināja Deniju iesaistīties kādā bio- sensoru projektā, un…

-    Rīss?

-   Dominiks Rīss. Viņa pasniedzējs un guru Masačūsetsas Teh­noloģiju institūtā. - Belindžers papurināja galvu, it kā gribētu aiz- gainīt nepatīkamu domu. - Arī viņš bija tajā helikopterā. Kopā ar Deniju. - Elektroinženieris palūkojās uz Metu, lai atvainotos par ši temata aizsākšanu. Pēc īsa klusuma brīža viņš turpināja: - Lai vai kā, projekts bija varens, sensori ļautu ietaupīt tūkstošiem, des­mitiem tūkstošu dzīvību, un…

Tālrunis iepīkstējās ceturto reizi.

Belindžers pazaudēja domas pavedienu un sarauca pieri. No­vērsies no Meta, viņš aizkaitināts izņēma tālruņa aparātu no ka­batas un viebdamies meklēja iesūtni. Izrādījās, ka trīs ziņas sa­ņemtas no viena un tā paša numura.

Nevis no Čabas, bet no kāda nepazīstama numura.

Viņš atvēra pēdējo no visām.

Vārdiem nelielajā ekrāniņā bija uzsitējvesera spēks.

Tie bija pavisam vienkārši: "Ja gribi dzīvot, aizveries un tinies prom no bāra!"

-    Es domāju, ka Denijs varbūt ir nogalināts.

Mikrofoniņš penija lieluma bija paslēpts zem Belindžera mē­teļa atloka. Tas uztvēra vārdus un aizsūtīja tos līdz triju operatī­vo darbinieku austiņām. Viņi sēdēja furgonā pie bāra Emersona ielā.

To pašu dzirdēja vēl divi operatīvie, kas sēdēja bārā, apgādā­jušies ar tikko manāmām radioaustiņām.

Furgonā novērošanas komandas vadītājs zīmīgi paskatījās uz savu kolēģi ar kastaņbrunajiem matiem. Viņa bija lieliski pastrā­dājusi. Viņas rokas - straujas kā zibens, kustības - prasmīgas, tā­dējādi noklausīšanās ierīce piestiprināta nevainojami. Turklāt vi­ņas valdzinošās acis un ķircinošais smaids apmulsināja Belindžeru. Un viņš nebija pirmais, kas kritis par upuri šīs sie­vietes burvībai.

Bet tagad Belindžers bija jāapvalda.

Austiņās ierunājās viens no vīriem, kas sēdēja bārā.

-   Viņš nenomierināsies.

Komandas vadītājs sarauca pieri un pielika pie lūpām uz del­nas locitavas nostiprināto mikrofonu.

-    Došu viņam vēl vienu dunku sānos. Esiet gatavi startēt, ja viņš vēl nesaprot.

-   Gaidām pavēli, - skarbi noskaldīja operatīvais.

Vadītājs nospieda sava mobilā tālruņa ziņu sūtīšanas pogu.

Vārdi ekrānā durstīja Belindžeru kā ar adatām. Pacēlis galvu, viņš bažigi palūkojās apkārt. Sirds vai pamira aiz bailēm. Pēkšņi itin visi šķita aizdomīgi, draudīgi un bīstami.

Ari Mets to pamanīja.

-    Kas noticis? - viņš jautāja.

Belindžers vairākkārt samirkšķināja acis. Viņš juta, ka tuvojas briesmas. Uz mirkli šķita, ka visi bāra apmeklētaji skatās uz viņu nevaldāmi ļauni.

Atkal atskanēja Meta balss:

-   Vins, kas noticis?

Pagriezies Belindžers juta, ka vārdi iestrēgst kaklā.

-    Mēs pieļāvām kļūdu. Aizmirsti visu, ko es teicu.

-Ko?

-   Aizmirsti visu, ko es teicu, - pieceldamies sacīja Belindžers. Viņš veltīja Metam baiļu pilnu skatienu. - Man jāiet.

Mets pielēca kājās un pastiepa roku, lai mēģinātu satvert Be- lindžera piedurkni.

-    Liecies mierā, Vins! Kas notiek?

Belindžers pagriezās, neprātīgā negantumā parāva savu roku un tad spēcīgi atgrūda Metu. Tāda reakcija pārsteidza Metu, kurš smagi atkrita krēslā, atsitot galvu pret koka nožogojumu un iz­raisot bāra apmeklētājos izbrīna pilnus izsaucienus un vēlēšanos atkāpties.

Izslējies Mets atskārta, ka reibst galva. Viņš pietrausās kājās un pamanīja Belindžeru iejūkam pulī un steidzamies uz durvju pusi. Jau nākamajā mirklī viņš metās Belindžeram pa pēdām, taču uz ielas spēji apstājās, jo Belindžeru bija sagrābuši divi plecigi viri, kas vilka gūstekni uz furgonu.

-   Ei! - Mets uzsauca un steidzās palīgā, taču kājas vēl nebija atrāvušās no zemes, kad viņam no aizmugures kāds spēcīgi iesi­ta pa pakausi un muguru. Elpa aizcirtās, un viņš smagi nokrita uz apsnigušās ietves. Galveno triecienu saņēma labās rokas el­konis, un tajā uzliesmoja neciešamas sāpes. Iekams viņš paguva pieslieties kājās, divi muskuļoti vīri atlauza viņam rokas uz mu­guras, satvēra viņu, aizvilka uz furgona pusi un pa atvērtajām durvīm iegrūda kravas nodalījumā.

Viņš sāpīgi piezemējās uz furgona kailās, rievotās metāla grī­das, sadzirdēja durvis aizcērtamies un sajuta auto uzsākam braukšanu. Prātā jaucās saraustiti tēli un neizprotamas sajūtas, " kas šķita neapturami uzbrūkam no visām pusēm. Viņš gulēja uz vēdera, vienu vaigu piespiedis furgona grīdai, un saklausīja ap­slāpētus kliedzienus. Tad viņš pacēla galvu un pamanīja Belin­džeru, kuru uzraudzīja abi plecīgie vīri. Turpat vīdēja vēl kaut kas; Mets nebija pārliecināts, taču likās, ka no šofera sēdekļa uz viņu nolūkojas visnotaļ pievilcīga sieviete ar pusgariem matiem. Viņas galvas siluets melnēja uz furgona vējstikla fona, un to izgaismoja garāmbraucošo automobiļu starmeši. Viens no vīriem sēdēja vir­su Belindžeram, spiežot gūstekni pie grīdas un ar plaukstu slā­pējot viņa protesta kliedzienus. Otrs atradās līdzās un bija nolie­cies pār Belindžeru. Rokā viņš turēja kaut ko lidzīgu milzīgam elektriskajam skuveklim.

It kā no liela attāluma Mets saklausīja kādu pazīstamu, spal­gu smilkstu, kas kļuva arvien skaļāks, taču viņš jutās pārāk sa­guris, lai kaut ko saprastu. Viņš pagriezās, jo gribēja nogulties uz muguras. Jau nākamajā mirkli viņu sagrāba viens no vīriem un spēcīgi iedunkāja, tādēļ viņš atkal pieplaka ar vaigu furgona grī­dai. Uzmācās nelabums. Smilksti kļuva arvien satraucošāki un spalgāki. Pēkšņi atskārtis, ko dzird, Mets sasprindzināja musku­ļus.

Par collu pacēlis galvu augšup, Mets ieraudzīja otro viru, kurš piedūra Belindžeram savādo aparātu. Nu Mets atskarta, ka tā ir pārnēsājama elektrošoka ierīce Taser. Furgonā uzplaiksnīja vāra zila gaismiņa. Belindžers sāpēs kliedza. Ar divām sekundēm pa­rasti pietika, lai veselīgam vīrietim izraisītu milzīgas muskuļu spazmas, pēc trijām - lielākā daļa cilvēku jau spēja vien klusi šņukstēt un raustījās līdzīgi zivīm, kas izmisīgi lokās, nomestas uz sausa doka. Belindžeram tika piecas sekundes, un Mets zinā­ja, kādu iespaidu tās atstās uz zinātnieku. Viņš šādus triecienus jau izbaudījis gana, un tās nebija patīkamas sajūtas. It īpaši ga­dījumos, ja tās sagādāja akmens laikmeta cietuma sargi. To atce­rējies, viņš sarāvās. Dūkoņa atsauca atmiņā sāpes, kas līdzinājās sajūtām, ko sagādā tūkstošiem adatu, kuras vienlaikus tiek iedur­tas ķermenī.

Furgons nogriezās pa kreisi, uz mirkli atbrīvojot Metu no sma­guma, kas viņu spieda pie automobiļa grīdas. Viņš pamanīja, ka Belindžera mocītājs beidzot noliek elektrošoka ierīci un paņem kaut ko mazāku. Garāmbraucošo automobiļu starmešu gaismas druskas iemirdzējās šļirce, ko uzbrucējs veikli iedūra paralizētā vīrieša mugurā pie kakla.

Belindžers vairs nekustējās.

-    Kārtībā, - uzbrucējs paziņoja. Balsī nebija ne miņas no pie­pūles vai nepatikas, it kā viņš būtu izpildījis parastu, ikdienišķu uzdevumu.

-    Un ko iesāksim ar šo? - jautāja varenais vīrs, kurš sēdēja virsū Metam.

Otrs šķita uz bridi apsveram jautājumu.

- To pašu, - viņš beidzot atbildēja.

Ne jau uz tādu lēmumu bija cerējis Mets. Taču arī citas atbil­des viņam neliktos pievilcīgākas.

Vienu viņš zināja skaidri: "Es nesēdēšu kā jērs un negaidīšu, kamēr mani ietrieks miljonu voltu."

Viņš slepus palūkojās uz vīru, kurš atrāvās no Belindžera un rāpās uz furgona aizmuguri, turēdams rokā elektrošoka ierīci. At­kal atskanēja draudīgā dūkoņa.

Tanī brīdī furgons vēlreiz pagriezās - pa labi.

"Laiks būt riebeklim."

Pagriezienā tas vīrs, kurš sēdēja uz Meta, mazliet salīgojās, un spiediena smagums mazinājās. Mets negantā apņēmībā sakopo­ja ikkatras šūnas enerģiju un pēkšņi no visa spēka vēlās atmugu­riski. Kustība pārsteidza svešo nesagatavotu, tas zaudēja līdzsva­ru un ietriecās furgona sienā. Mets pašāva abas rokas viņam apakšā, lai kritiens būtu vēl skarbāks, tad saāķēja pirkstus, pa­griezās, izstiepa rokas un izmantoja dūres sitienam gluži kā beis­bola nūjas galu.

Trieciens trāpīja sagūstītajam pa degunu, un furgonā atskanē­ja lauztu kaulu krakšķis. Vīrs ar galvu atsitās pret automobiļa sie­nu un tad sabruka uz grīdas, locīdamies sāpēs.

Mets nekavējās. "Jātiek galā ar vēl trim slepkavām. Tie divi, kas tur Belindžeru, var pagaidīt. Daudz draudīgāks ir tas, kurš atro­das furgona aizmugurē un šķiet gatavs uzbrukt." Mets paslējās uz elkoņa, tad pieplaka grīdai un vēlas pretī savam sagūstītājam, • vienlaikus pašaujot gaisā kāju. Spēriens trapija svešajam pa kaklu. Kad vīra galva smagi atsitās pret furgona durvīm, Mets klu­pa uz priekšu, saķēra uzbrucēja galvu abās rokās un spēcīgi trie­ca pret savu ceļgalu. Kaut kas skaļi nobrīkšķēja, un svešais grīļo­damies atmuguriski kāpās uz furgona priekšgalu. Viņš paklupa pāri nekustīgajam Belindžera ķermenim un aizkavēja savu līdz­biedru centienus uzbrukt.

Tie trausās kājās, un Mets zināja, ka viņam atlikusi sekunde vai divas. Tāpat viņš zināja, ka cīņa nebūs viegla.

Bija tikai viena iespēja, un Mets nevilcinājās.

Viņš sagrāba aizmugures durvju rokturi, atrāva tās vaļā un iz­lēca no braucošā transportlīdzekļa, lai gan nākamais automobi­lis sekoja furgonam cieši pa pēdām.

Jau pēc brīža viņš nokrita uz asfalta. Smagi. Triecienu uzņē­ma kreisais plecs un gurns, ķermeni caururba mežonīgas sāpes. Viņš vairākas reizes apvēlās, manot vien saraustītus laternu gais­mas un tumša asfalta zibšņus. Ikviena ķermeņa colla saņēma sa­vu satricinājuma devu. Pēkšņi viņš sadzirdēja griezīgu kliedzie­nu, tad pret asfaltu spēcīgi nošvīkstēja gumija, un viņam neprātigā ātrumā tuvojās bremzējoša automobiļa priekšējais bu­feris.

Galu galā visi sastinga - sinhroni kā izrādes aktieri. Mets at­radās dažu collu attālumā no transportlīdzekļa, kas saslīdēja un apstājās šķērsām brauktuvei. Sāpju un spilgto gaismu izraisītajā nemaņā Mets juta, kādu karstumu caur režģi izdveš automobiļa dzinējs. Gaiss šķita biezs un oda pēc dedzinātas gumijas. Plecu plosīja sāpes. Viņš saņēmās un izslējās, paskatījās uz ceļu. Fur­gons strauji attālinājās. Viens no vīriem - atstatums bija pārāk liels, lai saskatītu precīzāk, - mirkli palūkojās uz bēgli un tad aiz­cirta automobiļa durvis.

Mets pietrausās kājās. Kreisā kāja saļodzījās, taču viņš notu­rēja līdzsvaru, atbalstījās pret tuvāko transportlīdzekli un piestrei- puļoja pie šofera puses loga. Pie stūres sēdēja vairāk nekā seš­desmit gadus vecs vīrs, kurš neticības pilnām acīm satraukti raudzijās uz Metu. Logs joprojām bija ciet. Mets ar mājienu mu­dināja to atvērt, taču pārbiedētais vīrs sēdēja kā sasdndzis.

-   Nolādēts! - Mets iesaucās un pieklauvēja pie loga. - Atver! - viņš kliedza, neprātīgi žestikulēdams. - Ver vaļā!

Vilcinādamies vecais vīrs papurināja galvu un apmulsis sa­rauca pieri.

Tad Mets strauji sagrāba automobiļa durvju rokturi, taču tās izrādījās aizslēgtas. Viņš ar plaukstu uzsita pa logu, nikni paska­tījās uz vīru un uzkliedza:

-    Atver durvis, nolādēts!

Vairākkārt strupi, nervozi papurinājis galvu, vīrs palūkojās vis­pirms atpakaļskata spogulī un tad uz Metu. Pēc tam viņš aizgrie-

zās uri nospieda akseleratora pedāli. Mets grīļodamies atkāpās un mēmi noraudzījās, kā automobilis attālinās un nozūd tumsā.

Pie horizonta uzziedēja zeltaini mirdzoša gaisma. Trīs vīri lēni kāpa lejā no kalna.

Viņi gandrīz stundu bija gaidījuši tēvu Hieronimu. Kad tas tomēr neparādījās, viņi padevās un klusēdami uzsāka ceļu atpa­kaļ. Viņi nesarunājās arī tad, kad jau sēdēja mašīnā. Abats tikai palocīja galvu, kad mūks pajautāja, vai viņš pareizi sapratis visu, ko viņi redzējuši.

Abats gribēja visu pārdomāt.

Jūsufs apturēja automobili pie klostera un piedāvājās pagai­dīt -ja nu vēl būtu nepieciešami viņa pakalpojumi. Abats pazi­ņoja, ka neko nevajadzēs, un pateicās. Tad viņa seja satumsa, un balsī ieskanējās nomāktība.

-    Viss, ko tu zini, - viņš nopietni sacīja, - ir jāpatur pie sevis, Jūsuf. Nevienam nedrīkst par to stāstīt! Pagaidām. Tiklīdz vēsts izplatīsies, mēs vairs nespēsim kontrolēt notikumus. Mums jārī­kojas ļoti uzmanīgi. Saproti?

Drūmi palocījis galvu, Jūsufs noskūpstīja abata roku.

-    Bi amrak, abouna. - Kas nozīmēja: "Kā jums labpatīk, tēvs."

Dedzīgi nopētījis taksometra šoferi, abats pārliecinājās, ka brī­dinājums saprasts, tad palocīja galvu un atļāva viņam doties • prom. Abats ar mūku noraudzījās, kā Jūsufs iekāpj savā Toyota Previa un aizbrauc.

-   Ko darīsim tālāk? - jautāja brālis Emīns.

Abats ar acīm joprojām sekoja automobilim, kas pamazām at­tālinājās.

-    Pirmkārt, es gribu lūgties. Jūfos pārāk… satraukts. Vai pie­vienosies man?

-    Protams.

Viņi iegāja klosterī pa nelieliem vārtiņiem biezajā, četrdesmit pēdas augstajā mūrī, kas apjoza teritoriju. Tur pa labi no viņiem

lepni slējās milzīga kasr - balta četrstāvu ēka gluži kā viduslaiku pils tornis ar sīkām, neregulārām, četrstūrainām atverēm. Paceļa­mais tilts bija nolaists un gaidīja.

Tā nav bijis vienmēr. Kopš uzcelšanas sestajā gadsimtā klos­teris savas vētrainās pastāvēšanas laikā vairākkārt pārbūvēts.

Vādi en Natrūnas ieplaka savu vārdu bija ieguvusi no ogļskā­bā nātrija, ar ko bagāta apkārtnes augsne un kam savulaik bija liela nozīme mumifikācijas procesā. Un šī ieleja bija krisdešu klos­teru dzimtene. Tradīcija sākās trešajā un ceturtajā gadsimtā, kad tūkstošiem Kristus sekotāju bēga no Romas vajāšanām. Pēc pār­simts gadiem iemītnieku bija vēl vairāk - kristieši bēga no musul­maņiem. Ticīgajiem šī ieleja bija īpaši svēta - Marija, Jāzeps un viņu bērniņš tajā atpūtās pa ceļam uz Kairu, glābjoties no vald­nieka Hēroda vīriem.

Sākumā nelielās kristiešu kopienas apmetās alās, kas izrai­bināja zemās klintis tuksneša malā, un centās izdzīvot no sko­pajām veltēm, ko sniedza retās oāzes. Drīz viņi sāka būvēt klos­terus, kur cerēja dzīvot un pielūgt Dievu kaut relatīvā mierā un drošībā, taču draudi gadsimtu gaitā nemazinājās. Agreso­ru stafeti no romiešiem pārņēma tuksnešu ciltis, kas izrādījās daudz nežēlīgākas. Niknākais uzbrukums notika astoņsimt septiņpadsmitajā gadā, kad berberi iznicināja klosteri. Kad tam nedraudēja cilvēki, pie darba labprāt ķērās daba, piemēram, četrpadsmitajā gadsimtā sāka plosīties mēris, un toreiz izdzī­voja tikai viens mūks. Tomēr - svēto vīru neatlaidība un uzti- cība ļāva saglabāt klosteri. Mūsdienās tas sniedza pajumti vai­rāk nekā divsimt mūkiem, kas sekoja Vecās Derības tuksnešu tēviem un ieradās ielejā, lai bēgtu no ikdienas dzīves un pa­saulīgajiem kārdinājumiem, cīnītos ar saviem dēmoniem un lūgtos par cilvēces glābšanu.

Ieleja bija kristietības oāze jau no pirmajām šīs kustības dienam. Tajā dzima klosteru dzīves tradīcija - vēl ilgi pirms šādu institūci­ju parādīšanās kristīgajā Eiropā. Gadsimtu gaitā tuksnešainā ap­gabala sniegtā izolācija pievilināja dziļi reliģiozos vīrus. "Un šīs draudīgās dienas saullēktā," abats domāja, "šķiet absolūti iespē­jams, ka ieleja ticīgajiem ļaudīm atkal kļūs ļoti nozīmīga."

Un tomēr… šī doma biedēja.

Modernā pasaule taču bija pavisam citāda.

Neapšaubāmi apgādāta ar attīstītākām tehnoloģijām. Varbūt civilizētāka - vismaz dažkārt. Taču savā būtībā tā bija tikpat ļau­na un draudīga kā agrāk. Varbūt vēl ļaunāka un draudīgāka.

Mūks sekoja abatam garām tornim un pāri pagalmam, kas at- dalija Četrdesmit deviņu mocekļu kapelu - tā veltīta mūkiem, kas gāja bojā berberu uzbrukumā četrsimt četrdesmit ceturtajā gadā, - un Svētās Jaunavas baznīcu, klostera galveno dievnamu. Par lai­mi, citu mūku tur nebija, taču brālis Emins zināja, ka tāda vientu­lība nebūs ilga.

Abats veda mūku uz priekšu pa jomu, un viņi nonāca pie khu- rus - kora telpas. Kad viņš gāja garām diženajam koka portālam, kas nodalīja abas telpas, acis pievērsās sienas gleznojumam, kurš rotāja pusi kupola virs galvas. Tas bija tūkstošgadīgs Marijas pa­sludināšanas attēlojums, ko viņš uzlūkojis neskaitāmas reizes. Gleznojumā bija redzami četri pravieši, kas sapulcējušies ap Svē­to Jaunavu un ercenģeli Gabriēlu. Abats noraudzījās uz pirmo pravieti - Ecekiēlu, kurš atradās pa labi no Jaunavas, - un notrī­sēja. Nākamās stundas laikā, izmisīgi skaitīdams lūgšanas, viņš tomēr nespēja atvairīt domu par pravieša dievišķīgo vīziju - de­besis atveras, nāk stipra vētra, paceļas ugunīgi riteņi, kam spo­žums visapkārt "kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls"; tie bija Dieva balss priekšvēstneši.

Blakus viens otram viņi lūdzās gandrīz stundu, izstiepušies uz aukstās kapelas grīdas pretī melnajam akmens altārim - tāda bija lūgšanu tradīcija agrīnajiem kristiešiem, ko vēlāk pārņēma ari islāmticīgie.

-   Vai nevajadzēja viņu pagaidīt vēl? - jautāja Emins. Saule jau bija pakāpusies austrumos, un viņi tobrīd vieni atradās nelielajā, nesen restaurētajā klostera muzejā. - Ja nu ar viņu kaut kas noti­cis?

Tēvs Kirils arī pats par to bija domājis, turklāt ne jau tikai vien­reiz, tomēr stoiskā mierā paraustīja plecus.

-   Viņš tur uzturas jau mēnešiem ilgi. Manuprāt, viņš zina, kā izdzīvot kalnos. Un, šķiet, tiek galā.

Pēc īsa mirkļa mūks nokromšļojās un jautāja:

-   Ko mēs iesāksim, tēvs?

-   īsti nezinu, - abats atbildēja. - Es nesaprotu, kas notiek.

Emins neticīgā pārsteigumā iepleta acis.

-    Brīnums. Lūk, kas notiek!

Abats sarauca pieri.

-Jā, notiek kaut kas tāds, ko mēs nesaprotam. Bet apgalvot, ka tas ir brīnums…

-    Kā vēl to izskaidrot? - Nezinādams, ko teikt, abats papuri­nāja galvu, un mūks turpināja: - Jūs pats tā teicāt. Tā ir zīme, ko jūs aprakstijāt un redzējāt ziņās.

Prātā abatam jaucās savāds domu mudžeklis. Viņš atcerējās to dienu tuksnesī, kad tika atrasts viņu viesis, kurš vēlāk nogā­dāts alās. Viesis bija briesmīgā stāvokli, taču atlaba.

Domās atkal uzpeldēja vārds "brīnumains".

-   Tas neatbilst nevienam pareģojumam mūsu svētajā grāmatā, - abats beidzot ierunājās.

-   Vai tad jāatbilst?

Tāds jautājums pārsteidza abatu.

-    Brāli! Tu taču negribi noliegt šo rakstu patiesīgumu, vai ne?

-    Mēs piedzīvojam brīnumu, tēvs! - brālis Emīns izsaucās sa­traukuma pilnā balsī. - Nevis lasām par to simts gadus pēc parā­dīšanās, kad zināms, ka teksts neskaitāmas reizes tulkots, puš­ķots un kropļots. Mēs to piedzīvojam. Tagad. Mūsu dienās un laikmetā. - Mūks uz bridi apklusa un tad zīmīgi piebilda: - Kad jūsu ricībā ir moderno komunikācijas ierīču spēks.

Abata vaigs nervozi noraustījās.

-   Tu gribi, lai cilvēki par to uzzina?

-    Viņi jau zina par zīmi. Jūs redzējāt to sievieti televīzijā. Vi­ņas reportāžu noskatījās miljoni.

-Jā, bet… kamēr nebūsim sapratuši, kas īsd notiek, mēs nedrīk­stam pieļaut, ka šī ziņa izplatās.

Emins jautājoši paplēta rokas.

-   Vai tas nav acīmredzami?

Tēvu Kirilu biedēja kolēģa kvēlais skatiens, un viņš domīgi pa­locīja galvu. Viņš saprata jaunekļa degsmi, taču to vajadzēja sa­valdīt. No neparastā notikuma nebija iespējams aizbēgt - par to abats nešaubījās. "Tam jāstājas pretī. Es esmu iesaistījies nevil­šus, un tagad jādara tieši tas, kas ir jādara. Taču uzmanīgi, pie­sardzīgi."

-   Mums rūpīgāk jāizpēta Raksti, - abats secināja. - Jākonsul­tējas ar augstākstāvošajiem. - Viņš apklusa, izsvērdams sarežģī­tāko gaidāmā uzdevuma daļu. - Taču vēl svarīgāk ir doties atpa­kaļ uz alām un aprunāties ar viņu. Izstāstīt visu, kas noticis. Varbūt viņš zinās, kā rīkoties.

-    Viss, ko jūs sakāt, ir prātīgi, - brālis Emīns bilda, piegājis tuvāk abatam, - taču tas nenozīmē, ka mēs to varam paturēt sle­penībā. Mums izrādīta Dieva žēlastība. Mums ir pienākums pa­ziņot par to pasaulei. Cilvēkiem tas jāzina, tēvs. Jāzina.

-    Pagaidām ne, - stingri atteica abats. - Ne jau mēs to izlem­sim.

Mūks norūpējies ierunājās mazliet skaļāk:

-   Piedodiet, tēvs, bet es uzskatu, ka jūs maldāties. Cid, daudzi citi, neapšaubāmi mēģinās pasludināt šo zīmi par savu. Tādējā­di viņi pazeminās un izkropļos šīs grandiozās vēsts nozīmīgu­mu. Mēs dzīvojam cinisma pilnos, amoralos laikos. Šarlatāni pa­nāks, ka patiesā balss būs grūti sadzirdama. Mūsu vēsti itin viegli nogremdēs blēži un oportūnisti. Neatgriezeniski. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums jārīkojas, iekams haoss pārvērtis šo dievišķo noti­kumu par cirku.

Abats apsēdās un vārgi nopūtās, paberzēdams pieri ar raup-. jājām plaukstām un juzdams, kā telpa ap viņu sašaurinās. Jau­neklis runāja pareizi, taču abats nespēja saņemties un spert šo soli. Sekas bija pārāk biedējošas, lai par tām vispār domātu. Tā viņš sēdēja, bažīgi klusēdams, un vērās akmens grīdā. Mūks tu­rējās blakus, smagi soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams. Prātā pavīdēja kapelas gleznojums, un abats atkal atcerējās Ece- kiēla vīziju: ugunīgi riteņi debesīs kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls, vēstījot par Dieva balss parādīšanos.

Pēc brīža tēvs Kirils pacēla galvu. Piere bija saraukta grum­bās, vaigs satumsis.

- Mēs nevaram to izlemt, - viņš sacija. - Mums jākonsultējas ar padomniekiem un viss jāizstāsta Svētajam Tēvam. Lēmumu pieņems viņi.

Pēc stundas brālis Emins tumšajā gaiteni piecēlās un vēroja, kā bibliotēkas vaditājs iznāk no sava kabineta.

Viņam nebija izdevies pārliecināt abatu. Veco viru acīmredza­mi bija ietekmējis redzētais, un viņš nespēja aptvert notikuma di­ženumu. Taču mūks apņēmās nepiekāpties un visu ņemt savās rokās.

Pacietīgi gaidīdams, viņš ar acīm sekoja priesterim, kurš šķēr­soja pagalmu un iegāja klostera ēdnīcā. Pēc briža jaunais muks ieslīdēja priestera kabinetā, pacēla tālruņa klausuli un sastādīja numuru.

Apmēram jūdzes attālumā no kalna, kur pirmit bija kāpuši le­jā divi mūki un taksometra šoferis, aiz sava nelielā ganāmpulka nogurušiem soļiem gāja četrpadsmit gadu vecs zēns.

Par spīti tam, ka agri jāceļas, zēnam rīti patika visvairak. Tā­pat kā visām septiņām tēva kazām. Saule vēl bija zemu, ieleju ie­skāva garas apkārtējo kalnu ēnas. Dzestrais vējiņš bija lieliska al­ternatīva saulei, kas drīz vien spēcīgi karsēs. Ari acīm bija vieglāk izturēt tuksnešainās ainavas purpursārtās krāsas, un tās pat šķis­tu iedvesmojošas, ja vien viņš atļautos tā uzskatīt.

Dungodams melodiju, kas nesen bija dzirdēta tēva radio, viņš apgāja apkārt klints atsegumam un spēji apstājās, negaidītā ska­ta pārsteigts. Trīs vīri - pēc apģērba spriežot, karavīri - krāva eki­pējumu noputējušā pikapā ar brezenta pārklāju. Tādu ekipējumu zēns nekad agrāk nebija redzējis. Tas bija smilšu krāsā, līdzīgs bungām, varbūt trīs pēdas plats un tikai piecas vai sešas collas dziļš - zēns par to pabrīnījās.

Lai ari zēns sastinga uz vietas un pat aizturēja elpu, viri viņu uzreiz pamanīja. Viņš nespēja atrauties no melnajām Ray-Ban saulesbrillēm, aiz kurām noteikti slēpās stingras, nepiedodošas acis. Zēnam tikko pietika laika secināt, ka tādas uniformas viņš redzējis neskaitāmas reizes, kad televīzijas ziņās rādita Irāka, - smilškrāsas apģērbs, zābaki, saulesbrilles. Jau nākamajā mirkli viens no vīriem izgrūda kādu vārdu, un pārējie pameta darbu, lai steigtos pie nelūgtā viesa.

Zēns sāka skriet, taču tālu netika. Viens virs jau bija klāt un iesita viņam no aizmugures, nogrūžot izkaltušajās smiltis.

Pārbijies zēns prātoja, kas vīriem vajadzīgs, kāpēc viņš nogāzts zemē un kāpēc ierijis pilnu mud smilšu, kas šņirkst starp zobiem un sāpīgi grauž acīs. Šausmu pārņemts, viņš mēģināja izlocīdes un pagriezties uz muguras, taču viens no vīriem bija uzsēdies vi­ņam virsū un izrādījās pārāk smags un neizkustināms.

Drīz vien atskanēja otra vīra soļi. Zēna acu priekšā pazibēja militāristu zābaki, un vīrs no tāda skatupunkta līdzinājās pus­dievam.

Viņš nedzirdēja ne vārda.

Viņš neredzēja galvas mājienu.

Un viņš vairs neko nejuta pēc tam, kad smagais vīrs ar vienu roku stingri apķēra viņa galvu, bet ar otru skāra kaklu un pēkšņi pagrieza tās pretējos virzienos.

Spēji, klusi, nāvējoši.

Tas noteikd bija pelnīts moto.

-Ja kaut ko noskaidrosi, piezvani, labi? Zvani jebkurā laikā. - Greisija nosauca savu satelīttelefona numuru, nolika klausuli un neapmierināta smagi nopūtās.

Atkal nekā.

Paberzējusi seju ar plaukstām,'viņa izlaida pirkstus cauri ma­tiem un pamasēja galvvidu. Viņai bija izdevies izlūgties no Simonsa un citiem zinātniekiem dažus lieliskus videomateriālus. Kamēr Doltons tos apstrādāja, lai uz kanāla mītni Kolumbijas ap­gabalā nosūtītu augstas izšķirtspējas reportāžu - daudz labāku par graudaino tiešraides materiālu, kas tika rādīts pirmajā reizē, un iekļaujot vairāk "Armagedona" un mazāk "Nezvēra", - Grei­sija zvanīja pa tālruni.

Strādājot televīzijā, viņa bija iekrājusi pabiezu vizītkaršu kau­dzi, ko glabāja Rolodex firmas turētājā, un tagad izmantoja visu, kas tajā atrodams. Viņa aprunājās ar paziņu NASA pārvaldē un ar projektu direktoru, ko bija sadkusi, taisot reportāžas par kos­mosa kuģa Colutnbia katastrofu divtūkstoš trešajā gadā. Vēl viņa piezvanīja paziņām Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā un Penta­gonā, tāpat arī žurnāla Science redaktoram un kanāla zinātnes un tehnoloģiju guru.

Viņi visi bija dkpat apjukuši kā Greisija.

Tikko žurnāliste bija nolikusi klausuli, tālrunis iezvanījās.

Tas bija kārtējais reportieris, kas vēlējās uzklausīt komentāru.

- Kā viņi tikuši pie ši numura? - ievaidējusies Greisija jautāja Finčam.

Kolēģis savilka seju grimasē, it kā paustu: "Kas to lai zina?" Tad viņš paķēra klausuli, lai noskaldītu kārtējo pieklājīgo, taču stingri noraidošo atbildi.

Greisija nebaidījās no kameras un publicitātes. Nebūt ne. Te­levīzijas žurnālistes karjera viņai nebija nejauša - viņa to vēlē­jās jau kopš vidusskolas gadiem. Viņa bija izmantojusi katru ie­spēju, lai tiktu pie šī darba, un pēc tam smagi strādāja, izcīnot sev ētera laiku un pārvarot industrijā valdošo endēmisko sievie­šu nīšanas sērgu un slēptas ārpusreglamenta attiecības. Viņa mā­cījās no katra atspoguļotā notikuma un guva pieredzi, kurā da­lījās ar saviem skatītājiem, un viņai patika stāties kameras priekšā un stāstīt pasaulei, ko pati noskaidrojusi. Nenoliedza­mi, arī kamerai Greisija patika - viņai piemita tas netveramais magnētisms, ko nevarēja saukt tikai par fizisku. Cilvēkiem gluži vienkārši patika ieslēgt televizoru un izbaudīt viņas sabiedrību. Fokusa grupas aptaujās apliecināja, ka Greisija valdzina. Sie­vietes nejutās apdraudētas un lepojās ar to, cik žurnāliste piere­dzējusi. Laikmetā, kad publiskais tēls ir viss un ikviens vārds tiek rūpīgi apsvērts, viņas godigums un taisnīgums tika augsti novērtēts. Savukārt vīrieši labprāt atzina, ka ar prieku novilktu viņai biksītes, bet daudz biežāk minēja, ka tādas smadzenes iz­raisa satraukumu.

Tā nu viņa no vietējās reportieres kanāla filiālē Viskonsinā bi­ja izaugusi par nedēļas nogales raidījumu vadītāju daudz lielā­kā filiālē Uinoisā un visbeidzot kļuvusi par vadītāju un korespon­denti kanāla galvenās mītnes īpašo izmeklēšanu vienībā. Viņa bija kļuvusi par cilvēku, kam Amerika uzticas neatkarīgi no tā, vai re­portāža tiek raidīta no Kuveitas, kur armija gatavojas iebruku­mam Irākā, vai no Greenpeace kuģa klāja, kur dabas draugi cīnās ar japāņu vaļu medniekiem, vai no cunami plosītās Taizemes un orkāna "Katrīna" nomocītās Ņuorleānas.

Nesen viņa nevilšus tika iesaistīta emocionāli piesātinātās de­batēs par globālo sasilšanu. Viņa tēmu apskatija kā skeptiķe, un instinkti noveda viņu pie nepieciešamības tiešajā ēterā apšaubīt nereti dīkos mūžam modernās, gandrīz reliģiozās dabas aizsar­dzības kustības pieņēmumus. Viņa zināja, ka nedrīkst uzticēties ilgtermiņa prognozēm; ka vēsture ir piemēslota ar maldīgiem pa­reģojumiem, ko izteikuši spožākie prāti par visu ko - sākot no ie­dzīvotāju skaita un beidzot ar naftas cenām. Un tādēļ, paužot sa­vu skepticismu, viņa nevairījās no skarbiem vārdiem. Līdz tam laikam godīgums un taisnīgums bija lieliski kalpojuši, bet globā­lās sasilšanas jautājumā tā izrādījās problēma. Reakcija bija izni­cinoša. Pārmetumi bira no visām pusēm, un viņas karjera karājās mata galā.

Greisija nosprieda, ka temats pelnījis viņas uzmanību - neat­karīgi no tā, kurā frontes pusē viņa beigās nostāsies. Viņa nolē-, ma uzņemt visaptverošu dokumentālo filmu, kuras pamatā ir pla­ši pētījumi, un kanāla priekšniecība apklusa. Un tādējādi laikā, kad lielākā daļa kolēģu iestiga priekšvēlēšanu kampaņas mara­tona plūstošajās smiltīs, viņa savu enerģiju tērēja, iedziļinoties vi­sos pieejamajos datos par klimata pārmaiņām un satiekoties ar ikvienu, kas šķita noderīgs. Drīz Viņa pārliecinājās, ka siltumnī­cas gāzu apjoms pēdējos gadu desmitos neapšaubāmi ir pieau­dzis un planēta patiešām uzsilst, taču vēl joprojām bija jānoskaid­ro, vai saikne starp šiem diviem faktiem ir tik tieša, kā tiek apgalvots. Tādēļ viņa izbraukāja pasauli krustu šķērsu, apmek­lēja attālo zinātnisko staciju Čerskas ciemā Sibīrijā, kur sācis kust četrdesmit tūkstošus gadu sens mūžīgais sasalums un šī procesa laikā atmosfērā nonāk milzīgs daudzums siltumnīcas gāzu, un aizbrauca uz Grenlandi, kur masīvi glečeri ar ātrumu divi jardi stunda virzās uz jūras pusi. Ceļojumu laikā viņa cītīgi studēja ik­vienu jaunu ziņojumu par šo tēmu.

Izmeklēšanas tvēriens kļuva ciešāks, kad viņa pamatīgāk ielū­kojās Globālajā klimata koalīcijā, Apkārtējās vides informatīvajā padomē un Zaļojošās Zemes biedrībā - organizācijas ar šādiem maldinošiem nosaukumiem dibināja automobiļu, naftas un ogļu rūpniecības pārstāvji, un nolūks bija viens, proti, mānīt sabiedrī­bu ar melīgu informāciju un globālo sasilšanu nežēlīgā mierā dē­vēt vairāk par teoriju nekā faktu. Greisijai nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai gūtu arvien lielāku un lielāku pārliecību, ka planēta pa­tiešām ir apdraudēta un vainīgi ir cilvēki. Diemžēl nebija iespē­jams skaidri pateikt, ko reāli - un praktiski - varētu darīt lietas labā. Tas bija daudz strīdīgāks un nepatīkamāks jautājums, bet Greisijai ļoti padka.

Taču viņa nebija domājusi, ka nonāks tik tālu.

Viņa satraukta nopūtās.

-Tā es nekur netikšu. Vai tev veicas labāk? - viņa jautāja Fin- čam, piecēlusies no krēsla un piegājusi pie iluminatora, lai nopē­tītu debesis.

Finčs pirms mirkļa bija runājis ar ziņu dienestu Kolumbijas apgabala un pārbaudījis pats savu kontaktpersonu sarakstu.

-   Nē. Ja tas ir dabisks, tad neviens neko tādu nav redzējis. Ja mākslīgs, tad visi apgalvo, ka pasaulē neeksistē tehnoloģijas, ar kurām kaut ko tādu var uztaisīt.

-   To mēs nezinām, - Doltons iebilda, pacēlis acis no sava mo­nitora. - Es esmu pārliecināts, pasaulē ir daudz tādu lietu, par kurām mums nav ne jausmas.

-Jā, bet tas, ko nezinām, šajā gadījumā nav būtisks, jo mums nav ne mazākās atskārtas par to, kas nāks.

-   Nesapratu.

-   Tehnoloģiskie sasniegumi ar kaut ko sākas, - Finčs skaidro­ja. - Tie neuzrodas nez no kurienes. Neviens pēkšņi neizdomāja mobilos telefonus. Tiem pirmsākumi meklējami pie Aleksandra Greiema Bella pirms divsimt gadiem. To sauc par progresu. Pa­rastais telefons, tad bezvadu mājas telefons, digitālais telefons un, visbeidzot, mobilais telefons… Mēs neko nezinājām par radariem neredzamiem iznicinātājiem, taču ari tie radušies evolūcijas ceļā uz citu iznīcinātāju bāzes. Saprotat, ko es gribu teikt? Tehnoloģi­jas attīstās. Un tas, ko mēs redzējām… Šķiet, ka nav neka tada, uz ko mēs varētu norādīt un teikt: "Ja mēs paņemtu to un uztaisītu lielāku vai spēcīgāku, vai izmantotu tā, tad viss būtu skaidrs." Tā ir pavisam cita opera. Un visi mēģina to saprast. Redzat šo? - Viņš parādīja kolēģiem pēdējo elektroniskā pasta vēstuli no Ko- lumbijas apgabala. - Iesaistījušies smagsvari, - viņš sajūsminā­jās. - Reuters, AP, CNN. Raida visi. Ikviena stacija no Londonas līdz Pekinai. Digg vietnē šī ziņa pasludināta par pirmo numuru, un mēs esam pārsnieguši divsimt tūkstošus trāpījumu YouTube vietnē. Arī tērzētavās visi trako.

-    Ko viņi spriež?

-   Manuprāt, cilvēki sadalījušies trīs nometnēs. Vieni domā, ka tas ir kaut kāds nekaitīgs triks, kaut kas līdzīgs datora ģenerē­tiem specefektiem "Pasauļu karos". Arī otri domā, ka tā ir krāp­šanās, taču saskata šajā parādībā kaut ko ļaunu un izteic visda­žādākās un visneprātīgākās idejas par tās izcelsmi, taču neviena no tām, šķiet, neiztur kritiku, vismaz spriežot pēc komentāriem, ko raksta cilvēki, kuri pārzina konkrēto tematu.

-   Vai ir kāds, kurš nedomā, ka tas ir mūsu pirksts?

-Jā. Trešā grupa, profiņi. Tie tic, ka tas bijis reāls objekts, no- Dieva, nevis ārpuszemes civilizācijas. Viens no viņiem nosaucis mūs par "Otrās atnākšanas heroldiem".

-   Nu es jūtos daudz labāk, - Greisija novaidējās. Sirdi žņau­dza šāda neziņa. Uzbruka alkatība un bailes. No vienas pu­ses, bija patīkami apzināties, ka esi karstākās ziņas prezentē­tajā; to nevarēja noliegt. Bet, no otras puses, prāts mudināja atturēties. Viņa zināja, ko ir redzējusi, tikai nesaprata, kas tas ir. Līdz brīdim, kamēr viss būs skaidrs, viņu grauzīs neomulī- bas sajūta, jo nezināmo nevar kontrolēt. Ja izrādīsies, ka tas ne­maz nav tik nozīmīgs objekts kā visi apgalvo… Greisija jau iz­tēlojās, kā Džons Stjuarts ķircina viņu ar mudinājumu doties pensijā.

Finčs atkal pagrieza savu klēpjdatoru un nospieda dažus taus­tiņus.

-    Runājot par ārpuszemes izcelsmi, - viņš sacīja, zīmīgi pa­skatīdamies uz Doltonu, - kāds paziņa no Discovery Channel at­sūtīja man šo. - Finčs pagrieza ekrānu pret kolēģiem. - Daži no tiem ir kaut kādi mākoņi vai Concorde lidmašīnas izplūdes grīste, ko cilvēki notur par NLO. Nezinu, vai vajadzētu brīnīties, bet mans paziņa apgalvo, ka mēnesī Amerikā tiek saņemti divi simti ziņojumu par redzētiem NLO. Mēnesī! Bet ir zināms ari lērums vēsturiski dokumentētu faktu par neizskaidrotām parādībām, kas redzētas tūkstoš gadu laikā. Mēs varam atrast simtiem vēsturis­ku ziņojumu par košām uguns bumbām, lidojošiem "māla ku­ģiem", luminiscējošiem diskiem. Tas nav tikai mūsdienu feno­mens. Ņemiet kaut vai šo. "Japāna, tūkstoš četrsimt piecdesmit astotais: objekts debesīs ir spilgts kā pilnmēness un tam seko in­teresantas zīmes." Vai šo. "Londona, tūkstoš piecsimt deviņdes­mit trešais: virs pilsētas karājies liesmu ieskauts lidojošs pūķis."

-   Ar opiju tādu efektu var panākt katru reizi, - Doltons pajo­koja. - Nopietni. Toreiz narkotikas bija legālas, vai ne?

-    Turklāt neviens no šiem ziņojumiem nav pārbaudāms, - Greisija piebilda.

-   Protams, taču galvenais ir daudzums. Tie sarakstīti dažādos kontinentos, kad ceļošana no viena uz otru faktiski nebija iespē­jama un lielākā daļa pasaules iedzīvotāju bija analfabēti. Līdzī­gas ziņas ir pat Bībelē.

-    Tad nu gan pārsteigums, - Greisija pasmējās. Iestājās klu­sums. - Tātad? Ko, tavuprāt, mēs redzējām?

Finčs noņēma brilles un noslaucīja stiklus piedurknē.

-   Ja mēs to nefilmētu, tad es teiktu, ka tā bija masu halucināci­ja. - Neticības mākts, viņš lēni nopurināja galvu, uzlika brilles un palūkojās uz Greisiju. - Es nespēju to izskaidrot.

-    Dolton? - Greisija uzsauca.

Operatora seja neziņā satumsa. Viņš atslīga krēslā un atglau­da matus.

-   Nezinu. Tas objekts šķita… ēterisks, saprotiet? Tas neizskati­es pēc parasta, projicēta objekta, bet nelikās ari ciets un fizikāls. (irūti izskaidrot. Tas tomēr šķiet organisks, primitīvs. It kā tā bu­lu daļa no debess; it kā pati debess būtu iegailējusies. Vai sapro­tat, ko es gribu pateikt?

-   Saprotu, - Greisija samulsusi atbildēja. Prātā atausa košā, mirdzošā zīme, tikpat spilgta kā pirmajā reizē. Atkal pārņēma ar­vien pieaugošā sajūsma, ko viņa izjuta arī tobrīd, kad redzēja šo objektu parādāmies no zila gaisa. "It kā Dievs pats būtu sapūtis gaisu, iededzis un izveidojis tādu formu," Greisija sprieda. Un tāda doma biedēja. Ticēt Dievam viņa bija pārstājusi dienā, kad mira viņas māte, kuru nepielūdzamais audzējs krūtīs atrāva no mazās meitiņas. "Un tagad es redzu neizskaidrojamu zīmi debe­sis. It kā šī zīme izsmietu mani."

Viņa aizgainīja šo domu. "Saņemies! Mēs pārāk steidzamies. Tam noteikti ir loģisks izskaidrojums."

Taču uzmācīgais jautājums neatkāpās.

"Un ja nu tāda nav?"

It kā gribēdama ieraudzīt vēl kādu parādību, Greisija lūkojās ārā pa iluminatoru un pētīja debesis. Prāts izmisīgi meklēja atbil­di. Iezvanījās satelīttelefons. Kad Finčs pastiepa roku, lai paņem­tu klausuli, Greisija domās pievērsās jociņiem ar NLO, par ku­riem tapa zināms pirms gada. Klipu par to, kā NLO zemu un lielā ātrumā pārlido Haiti pludmali, YouTube vietnē dažu dienu laikā noskatījās vairāk nekā pieci miljoni. Par to sprieda tērzētavās un rakstīja ziņu agregatori, informācija parādījās katrā FunVJalI sa- " daļā Facebook sociālajā tīklā. Miljoniem cilvēku bija aizrāvušies - līdz brīdim, kad izrādījās, ka šo klipu dažā? stundās uztaisījis franču datoranimators ar MacBook klēpjdatora palīdzību, izman­tojot tirgū pieejamo programmnodrošinājumu un negribīgi skaid­rojot to kā zināmu "socioloģisku eksperimentu" filmai par NLO, kuru šis francūzis gatavojās uzņemt. Zinādama, kā radīt specefek­tus un pavairot viltotus videomateriālus tik augstā kvalitātē, ka tie pārliecina pat viszvērinātākos skeptiķus, Greisija nonāca pie kāda būdska jautājuma: "Vai cilvēki saprastu, ka redz "īstu" noti­kumu, ja tāda laime gadītos?" Viņa zināja, ko redzējusi. Objekts bija viņas acu priekšā, turpretī pārējie visu vēroja ekrānā. "Vai vi­ņi, neredzējuši parādību savām acīm, pieņems to par realitād? Brī­numainu, neizskaidrojamu un varbūt pat pārdabisku vai dieviš­ķu realitād? Bet varbūt tā nogrims skepticisma jūrā?"

-   Greisija? - uzsauca Finčs, aizklājis klausules mikrofonu ar plaukstu.

Viņa pagriezās.

Kolēģa seja pauda apmulsumu.

-   Tevi.

-   Kas tad atkal? - viņa norūca.

-   īsti nezinu, bet… zvana no Ēģiptes. Un es domāju, ka tev va­jadzētu aprunāties.

Tuvumā neredzēja nevienu taksometru, taču Metam nevajadzē­ja daudz laika, lai tiktu līdz savam automobilim - furgons nepa­guva aizbraukt pārāk tālu no bāra. Citkārt viņš šādu atstatumu pieveiktu ātrāk, taču tobrīd nebija savā labākajā formā. Viņš grī­ļojās un juta nelabumu, āda vairākās vietās bija nobrāzta līdz jē­lumam, un šķita, ka ikvienu kaulu ir skaldījis steroīdus salieto- jies kalējs. Un, lai posts būtu vēl briesmīgāks, atkal sāka snigt.

Atradis savu Highland Green 1968 Mustang GT 390 Fastback - auto modeli, kas popularitāti ieguva pēc filmas "Detektīvs Bulits" un kas bija nākamais restaurācijas projektu sarakstā, - Mets izju­ta atvieglojumu. Automobilis bija tieši tajā vietā, kur viņš to atstā­jis, - netālu no bāra Emersona ielā. Tikai nostājies pie auto dur­vīm, viņš sāka meklēt atslēgas, bet, par laimi, tās joprojām bija pusmēteļa kabatā.

Daži brīnumi, lai pieliktu punktu šim maģijas pārpilnajam vakaram.

Mazāk brīnumaina bija atskārta, ka viņš pazaudējis savu mo­bilo tālruni. "Varbūt izkrita no kabatas, kad es piezemējos uz as­falta," Mets sprieda, taču ilgi pie šīs domas nekavējās. Viņam prā­tā bija citas rūpes.

Viņš atsliga pret automobili un centās atgūt elpu. Prātā atau­sa briesmīgās ainas - Belindžers saņem elektrošoka devu un in­jekciju. "Kaut kas jādara, lai viņam palīdzētu," Mets atzina, taču nespēja atrast kaut vienu loģisku risinājumu. "Policistiem ziņot nedrīkst. Furgons jau sen izgaisis, turklāt neizbēgamie jautājumi, ko man uzdos, ņemot vērā nepatīkamo pagātni, noteikti tikai ka­vēs lietas izmeklēšanu." Diez vai risku atklāt savu atrašanās vie­tu Belindžera dīvainajiem nolaupītājiem atsvērs pozitīvā pārlie­cība, ka šāds solis palīdzēs policistiem atrast brāļa draugu un nogādāt viņu mājās dzīvu un veselu.

Turklāt viņš nez kādēļ sprieda, ka tas tik un tā nenotiks.

Kad viņš brauca mājup, satiksme nebija pārāk blīva. Pilsētu klāja plāna sniega sega. Jau pēc dažām minūtēm viņš atradās uz ātrgaitas automaģistrāles, un no turienes vairs nebija tālu līdz Kvinsi un vienistabas dzīvoklim virs darbnīcas. Stūrēdams uz dienvidiem, viņš vēl un vēlreiz pārdomāja notikušo, pūlējās lo­ģiski izskaidrot nez no kurienes nokritušās nelaimes un atrast pa­reizo izeju no situācijas.

"Piezvanīja Belindžers. Lūdza tikšanos, ko atlikt nav iespē­jams. Tad paziņoja, ka brālis varbūt nogalināts vai ari vispār nav miris un atrodas ieslodzījumā. Kā viņš teica? "Spiesti strādāt pa­ši pret savu gribu." Tātad Denijs ir dzivs, bet tiek turēts par ķīl­nieku?"

Šī doma izraisīja divējādas emocijas - sajūsmu un dusmas. Viņi ar Deniju allaž bija tuvi, un draugi par to vienmēr ķircinājās - ņe­mot vērā to, cik ļoti viens brālis atšķīrās no otra. Pirmkārt, viņi nemaz nebija līdzīgi. Mets bija trīs gadus vecāks un mantojis tē­va tumsnējo ādu, tumšos matus un spēcīgo miesasbūvi, turpretī Denijs bija daudz gaišāks un piecdesmit mārciņu vieglāks - iedzimtība no mātes puses. Taču atšķirības bija vērojamas ne ti­kai ārienē. Metam nebija pacietības sēdēt skolā un pildīt mājas­darbus, savukārt Denijam piemita nepiesātināma kāre uz mācī­šanos. Mets apmeklēja tik daudz sporta nodarbību, cik vien paguva, turpretī Denijs nespēja trāpīt bumbu grozā pat tad, ja sē­dēja uz stīpas. Ārpus skolas šīs atšķirības bija manāmas tikpat labi. Mets bija pargalvīgs, neapdomīgs un negodbijigs - cidem vār­diem sakot, prata piesaistīt sieviešu uzmanību. Denijs bija intra­vertāks un priekšroku deva datoram, ko bija atradis lietoto preču veikalā un pārbūvējis savā guļamistabā. Taču, par spīti visam, viņi viens otru lieliski saprata, un šī ciešā saikne izturēja jebkādu ķircināšanos un cietsirdīgos apvainojumus, ko izteica skolas­biedri.

Šī draudzība bija pārdzīvojusi arī neskaitāmos likumpārkāpu­mus, ko izdarīja Mets.

Kā jau lielākajā daļā gadījumu, viss bija sācies ar mazumiņu. Pirmo automobili Mets uzbūvēja trīspadsmit gadu vecumā, uz­montējot vecu veļas mazgājamās mašīnas motoru ziepju kastes izmēra sacīkšu mašīnītei, par kuru ilgu laiku runāja visā apkārt­nē. Vietējie policisti pārsteigti brīnījās, un pat paši skarbākie no viņiem nespēja nepriecāties par zēna lepnumu un sajūsmu. Diem­žēl pēc gadiem šīs attiecības dramatiski mainījās. Kļūstot vecā­kam, Metam aizvien grūtāk nācās sadzīvot ar milzīgo plaisu starp paša mīlestību uz mašīnām, no vienas puses, un vārgajām izre­dzēm atrast pusslodzes darbu Vusteras apkārtnē, kā arī vecāku niecīgo kontu bankā, no otras puses. Stūrgalvīgais un nepacietī­gais Mets nolēma labot šo situāciju ar saviem līdzekļiem.

Pirmie pārdrošie pasākumi bija īsd Meta stilā. Viņš nezaga vi­sas vecās mašīnas pēc kārtas. Viņš devās uz pašiem bagātāka­jiem Bostonas rajoniem un izvēlējās īpašus automobiļus. Tāpat viņš nekad nedauzīja zagtos transportlīdzekļus un nekad nemē­ģināja tos pārdot. Viņš tos gluži vienkārši izmantoja testēšanai un tad atstāja kādā stāvlaukumā. Pirms nonākšanas policijā šā­di viņš bija pārbaudījis neskaitāmas mašīnas. Tiesnesim, kurš iz­skatīja pirmo apsūdzību pret Metu, šīs viņa izdarības nešķita ne pārsteidzošas, ne arī iespaidīgas.

Pirmajam ieslodzījumam izrādījās tālejošas sekas. Atbrīvojies no cietuma, Mets ātri vien saprata, cik ļoti mainījusies viņa dzī­ve. Darbu dabūt nebija iespējams. Draugi no viņa vairījās. Cilvē­ki uz viņu skatījās pavisam citādi. Un ari viņš pats bija mainījies. Šķita, ka problēmas mekle tieši viņu - gluži ka pardevejs viegli pierunājamu klientu. Vecāki visu mūžu bija smagi strādājuši un bijušies Dieva, tādēļ nespēja izprast viņa nevaldāmo dabu. Viņiem pietrūka prāta un spēka noturēt dēlu vajadzīgajos grožos. Poli­cists, kam bija uzticēts viņu uzraudzīt, saņēma pārāk mazu algu, lai vēlētos sniegt reālu palīdzību. Tādējādi - par spīd Denija at­kārtotajiem un uzstājīgajiem aizrādījumiem - Mets tika atskaitīts no vidusskolas pirms diploma saņemšanas un kopš tā brīža zau­dēja kontroli pār savu dzivi. Nākamajos gados viņš vairākkārt no­nāca cietumā - arī par īpašuma bojāšanu un kaušanos -, un nā­kotne krāsojās drūmos toņos. Savukārt Denijs kāpa arvien augstāk, vispirms pabeidzot Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu un tad dabūjot labi apmaksātu darbu kādā kompānijā netālu no mājām.

Braukdams pāri Neponsetas upei, Mets ar skumjām sirdī at­cerējās, cik maz ticies ar Deniju pirms brāļa nāves. Tikai dažus mēnešus pirms tam, kad Denijam piedāvāja darbu pie Rīsa, Mets bija atbrīvojies no cietuma un ar brāli vairs neredzējās. Mets bija aizņemts savā biznesā - ko varēja uzsākt, pateicoties mazā brāļa piešķirtajam beztermiņa aizdevumam. Tagad to bija kauns atce­rēties. Zināmā mērā varēja teikt, ka viņš brālim ir dzīvību parādā.

Tieši Denijs reiz bija apsēdies un kārtīgi izrunājies ar brāli - beidzot licis viņam saprast, ka tā dzīvot tālāk vairs nedrīkst. Un pierunājis sākt jaunu dzīvi.

Denija piedāvājums bija pavisam vienkāršs - sākotnējo ļau­numu pārvērst pozitīvā rezultātā. Brālis mudināja sākt jaunu dzi­vi, un Mets paklausīja. Viņš Kvinsi pilsētā atrada nelielu auto- darbnīcu, ko saimnieks grasījās slēgt, un pārņēma to. Galvenā nodarbošanās - klasisko automašīnu uzpirkšana un remonts. Meta vājība bija amerikāņu spēkrati no sešdesmitajiem un sep­tiņdesmitajiem gadiem - piemēram, Mustang, ar kuru viņš tobrīd brauca, bija īstas kolekcijas vērts. Par tādu viņi ar Deniju bija sap­ņojuši kopš tā brīža, kad redzēja Stīvu Makvīnu vadām savu Mus­tang pa Sanfrancisko ielām - šo filmu viņi noskatījās vismaz trīs­desmit reizes. Mets apzinājās, ka būs grūti šķirties no restaurētā automobiļa, taču, ja paveiksies, varēs to par septiņdesmit tūksto­šiem vai pat vairāk pārdot kādam rakstāmgalda urbējam, kam ne­pieciešama rotaļlietiņa brīvdienām. Automobiļu entuziastu aprin­dās Mets bija iemantojis prasmīga meistara slavu. Viņš pat bija pārdevis dažas mašīnas dem puišiem, kam agrāk tās zadzis un kuri par to neko nezināja. Dzīve šķita nokārtojamies, bet Denijs tikmēr tika iesūkts jaunā darba melnajā caurumā, kas beigu bei­gās aprija viņu pavisam.

Vai tiešām?

"Vai tiešām iespējams, ka Denijs joprojām ir dzīvs?"

Belindžers bija minējis visnotaļ pārliecinošu argumentu. Un jau pēc mirkļa sagūstīts. "Tas noteikti kaut ko nozīmē."

Metu tracināja doma par to, ka viņam melots, ka pasaulē ir cil­vēks, kurš zina patiesību, bet nav to atklājis, ka nevis liktenis, bet kāds cits atņēmis viņiem Deniju.

"Es to tā neatstāšu."

Viņš nogriezās Vilārda ielā un pēc apļveida krustojuma nonā­ca Koplenda ielā. Niknums pieņēmās spēkā, kad viņš atcerējās, kādu postu ziņa par Denija nāvi bija atnesusi vecākiem. Viņi ļoti smagi pārdzīvoja jau to, ka vecākais dēls tika apsūdzēts krimi­nālnoziegumā. Denija - viņu lepnuma un acurauga, ģimenes go­da glābēja - zaudēšana bija pārāk smaga nasta. Māte nomira da­žus mēnešus pēc tam. Lai arī ārsti lietoja sarežģītus medicīniskos terminus, Mets saprata, ka diagnoze bija lauzta sirds. Tāpat viņš zināja, ka arī pats ir daļēji vainīgs. Viņš apzinājās, ka matēs pār­dzīvojumi sākās dienā, kad dēlu arestēja pirmo reizi, varbūt pat vēl agrāk. Tēvam neklājās vieglāk. Denijs strādājot spēja segt vi­sus izdevumus. Lai arī no apdrošināšanas naudas varēja samak­sāt par dziedinātavu un sagādāt visdažādākās ērtības, tēvs to­mēr bija sagrauts. Mātes bērēs Mets ar tēvu pārmija vien dažus vārdus, un pēc tās nemīlīgās janvāra dienas viņš veco viru vairs nebija apraudzījis. Gandrīz gadu vēlāk vietējais šerifs - skarbs vīrs - uzmeklēja Metu viņa darbnīcā Kvinsi pilsētā un paziņoja par tēva nāvi. "Trieka," viņš teica, lai gan Mets par to šaubījās.

Prātā atbalsojās Belindžera vārdi. Kāds tur Deniju par ķīlnie­ku, un tas ir saistīts ar kaut ko, kas parādījies Antarktīdas debe­sīs. Tas skanēja savādi un nereāli. "Taču tā noteikti nav. Tie pui­ši, no kuriem es tikko aizbēgu, ir pavisam īsti. Ļoti profesionāli. Labi apgādāti. Nežēlīgi. Un piesardzība viņiem īpaši nerūp."

Pēdējais secinājums Metu satrauca visvairāk.

Viņš laidās lejup pa Koplenda ielu, un Mustang automobiļa četrdesmit gadus vecie starmeši centās šķirt vatei līdzīgo sniega priekškaru. Citu transportlidzekļu apkārt nebija, tādēļ sniegs uz brauktuves sagūlis nepatīkamā baltā seģenē. Viņš pastūrēja ga­ram Baklija ielai, aizbrauca līdz 7-Eleven veikalam un iegriezās šaurā ieliņā, kas veda līdz viņa darbnīcai. Mirkli pirms iebrauk­šanas tajā kāds prāta attālākais stūrītis reģistrēja riepu pēdas svai­gajā sniegā.

Braucis viens automobilis jau no pašas Koplenda ielas. Savu darbnīcu viņš neredzēja, jo tā atradās simt jardu attālumā no gal­venā ceļa un laternu šaurajā ieliņā nebija, taču ar riepu atstāta­jam pēdām pietika, lai prāts iedarbinātu trauksmes zvanus un brī­dinātu, ka svešinieks meklējis tieši viņa māju. Nevienas citas te nebija.

Taču viņš nevienu negaidīja.

Tātad maģijas pilnais vakars nesolīja lielisku nobeigumu.

-   Jums jābrauc šurp! Jums kaut kas jāredz.

Zvanītājam angļu valoda nebija dzimtā, un Greisija nespēja aptvert, kāds akcents saklausāms balsī. Lai gan viņš runāja lēni un skaidri, vārdos jautās nepārprotama steiga. Satelītu sakari tie­šām bija nevainojami.

-   Mirklīti uzgaidiet, - Greisija sacīja. - Kas jūs esat un kā tikāt pie mana tālruņa numura?

-    Mans vārds ir Emīns. Brālis Emīns, ja jums tā labpatīk.

-   Un jūs zvanāt no Ēģiptes?

-Jā, no Sīriešu klostera Vādi en Natrūnā.

Instinkts, kas brīdināja par ķertajiem, bija sasniedzis augstu atzīmi jau tajā brīdī, kad Greisija sāka runāt, un nu tas pieņēmās spēkā.

-   Un kā jūs tikāt pie šī numura? - viņa pārjautāja mazliet asā­kā tonī.

-    Piezvanīju uz jūsu biroju Kairā.

-   Un viņi to nosauca?

Lai ari dusmas žurnālistes balsī bija skaidri saklausāmas, ru­nātājs pat necentās viņu mierināt.

-   Es teicu, ka zvanu tēva Hieronima uzdevumā.

Greisijas nogurušais prāts mirkli pakavējās pie šī vārda un tad norādīja uz acīmredzamu asociāciju.

-    Tas pats tēvs Hieronims?

-   Jā, - Emīns apstiprināja. - Tieši tas pats.

Instinkts nedaudz pierima.

-   Un jūs viņa uzdevumā zvanāt no Ēģiptes? Viņš ir tur?

Pēkšņi Greisija atskārta, ka jau kādu laiku neko nav lasījusi

par pasaulslaveno humānistu. Un tas bija neparasti, ņemot vērā sabiedrības uzmanību, kas allaž tika pievērsta šim cilvēkam un plašajai organizācijai, ko viņš dibinājis un vada.

-   Jā, viņš ir šeit. Jau gandrīz gadu.

-    Labi. Ja reiz esat mani sazvanījis, ko tieši vēlējāties paziņot?

-Jums jābrauc šurp. Un jāsatiekas ar tēvu Hieronimu.

-   Kāpēc? - Greisija pārsteigta jautāja.

-    Mēs redzējām jūsu reportāžu. Jūs redzējāt zīmi. Jūs par to pastāstījāt pasaulei.

-Zīmi?

Doltons un Finčs ziņkārīgi pētīja kolēģi. Viņa paraustīja ple­cus, it kā gribētu teikt: "Es neko nesaprotu."

-    Lai kāds arī būtu iemesls, - brālis Emīns turpināja, - die­višķs vai cits, jūs bijāt tur. Tas ir jūsu materiāls. Un es, protams, esmu redzējis jūs darbā. Cilvēki jūsos ieklausās. Jums ir cienīja­ma reputācija. Un tādēļ es to visu stāstu jums un tikai jums.

-   Vēl jau neko neesat izstāstījis.

Mirkli klusējis, brālis Emīns teica:

-   Tas simbols, kuru jūs redzējāt debesīs, ir ari šeit.

Trauksmes zvani, kas tobrīd atskanēja Greisijai sirdī un paāt­rināja pulsu, atšķīrās no pirmajiem.

-   Ko? Kas jums tur ir? Debesīs? - Šie Greisijas vārdi nepārpro­tami piesaistīja Doltona un Finča uzmanību.

-   Nē, ne jau debesīs.

-   Kur tad?

-   Jums jabrauc šurp. Tad pati visu redzēsiet.

Greisijas instinkts atkal raidija brīdinājuma signālus.

-    Man būs vajadzīgs mazliet vairāk informācijas.

-   To ir grūti izskaidrot.

-   Tomēr pamēģiniet!

Brālis Emins šķita brīdi apsveram vārdus un tad sacija:

-Tēvs Hieronims neuzturas tieši klosterī. Bet viņš te bija. Iera­dās pirms vairākiem mēnešiem. Viņš bija… satraukts. Un pēc da­žām nedēļām… viņš devās kalnos. Saprotiet, uz alu, kas sniedz pašu nepieciešamāko, prod, patvērumu ar guļvietu un pavardu ediena gatavošanai. Dieva vīri dodas turp, kad meklē vientulību un nevēlas, lai viņus traucē. Dažkārt viņi tur paliek dienām ilgi. Dažkārt nedēļām. Un mēnešiem.

-   Un tēvs Hieronims ir tur?

-Jā.

Greisija īsd neatskārta, kā dzirdēto uztvert.

-    Un kāpēc man būtu jāiesaistās?

Vīrieds vilcinājās. Šķita, ka viņam nav patīkami to visu stāstīt.

-    Viņš ir mainījies, Ļoganas jaunkundz. Ar viņu noticis kaut kas… tāds, ko mēs nesaprotam. Un kopš došanās kalnā viņš rak­sta. Dažās lappusēs ir arī zīmējumi. Tie visu laiku atkārtojas, un viens simbols ir uzzīmēts uz alas sienām.

To dzirdot, Greisijai skudriņas pārskrēja pār muguru.

-    Tā ir zīme, Ļoganas jaunkundz, - brālis Emins turpināja. - Zīme, ko jūs redzējāt tajā ledus apvidū.

Greisijai prātā valdīja īstens juceklis. No mulsuma miglas iz- • kristalizējas viens acīmredzams jautājums.

-   Neuztveriet to personīgi, brāli, bet…

-    Es zinu, ko jūs grasāties teikt, Ļoganas jaunkundz, - brālis Emīns viņu pārtrauca. - Un, protams, jums ir visas tiesības paust skepticismu. Neko citu es no tik gudra cilvēka nemaz negaidīju. Taču uzklausiet mani! Alā nav televizora. Tāda nav ari klosterī, tāpat kā radio. Tēvs Hieronims nav redzējis jūsu reportāžu.

Instinkta bultiņa tuvojās bīstamai robežai.

-   Ziniet, nedomāju, ka jūsu vārdi mudinās mani nekavējoties lēkt lidmašīnā.

-    Nē, jūs nesaprotat, - brālis Emins steidzīgi iebilda, un sa- valdigums balsī acīmredzami cīnījās ar nepacietību, kas puisi no­teikti mocīja. - Ne jau tagad viņš to sāka.

Prātā Greisijai veidojās satraucoša atziņa.

-    Ko jūs ar to gribat teikt? Kad viņš sāka zīmēt to simbolu?

Atbilde līdzinājās zibenim no skaidrām debesim.

-   Pirms septiņiem mēnešiem. Viņš jau septiņus mēnešus zīmē to simbolu.

Paļāvies uz instinktu, Mets iegriezās veikala 7-Eleven stāvlau­kumā, nevis savā ieliņā.

Veikals bija atvērts divdesmit četras stundas diennakti, taču citu automobiļu laukumā nebija. Viņš izslēdza sava Mustang star­mešus, taču dzinēju atstāja rūcam un mirkli sēdēja, sarkanzaļo Ziemassvētku rotājumu lampiņu apspīdēts. Bija nepieciešams ap­domāt situāciju.

"Viņi jau ir šeit. Gaida mani. Noteikti viņi. Kā gan tas iespē­jams?"

Domās viņš atgriezās brīdī, kad tika nolaupīts Belindžers. "Droši vien viņi izsekoja Belindžeru. Varbūt pat noklausījās viņa telefonu. Ja tā, tad viņiem zināms par zvanu man. Ja panika sa­celta Denija dēļ, tad arī par mani viņiem jau viss ir skaidrs."

Mets bija pārliecināts, ka sagādājis tiem tipiem problēmas.

"Brīnišķīgi."

Veikli nopētījis apkārtni, viņš nemanīja neko aizdomīgu. "Dro­ši vien gaida mani pie darbnīcas." Iedomājies sevi bandītu vietā, Mets iztēlojās ideālo vietu, kur viņi noteikti atstājuši mašīnu, lai uzbruktu no slēpņa. "Nelieši! Kā viņiem izdevies tik ātri reaģēt? Cik tad pagājis no tā brīža, kad es izlēcu no furgona? Stunda?"

"Resursu viņiem netrūkst."

Satraukumu šāda atziņa nemazināja.

Viņš izslēdza dzinēju, pasita augšup pusmēteļa apkakli un iz­kāpa no automobiļa. Acis bija gatavas fiksēt jebkuru kustību. Spē­ris dažus soļus līdz veikalam, viņš nonāca zem markīzes un ap­stājās, lai vēlreiz pārlūkotu apkārtni.

Nekā.

Tikai kaitinošās riepu atstātās pēdas, kas veda gar veikalu un nozuda tumsā.

Kad viņš iegāja veikalā, atskanēja elektroniskais divtoņu sig­nāls. Tūdaļ viņam uzmanību pievērsa laipnais veikala īpašnieks Sendžejs, kurš tobrīd lika grilā hotdogus.

Sendžejs pasmaidīja.

-   Sveiks, Met! - viņš uzsauca un tad pamanīja piesnigušos klienta matus un uzjautrināts piebilda: - Tiešām snieg, vai ne? - Pusteikumā viņš apjucis sarauca pieri, jo pamanīja, cik nelāgā stā­vokli ir Mets.

Uzrunātais viegli palocīja galvu un rUpigi pārliecinājās, ka tu­vumā neviena nav.

-   Tiešām, - viņš beidzot atbildēja pēc krietna laika sprīža. Tad seja satumsa, un viņš teica: - Sendžej, es gribētu izmantot sētas puses izeju.

Bridi pētījis klientu, veikala īpašnieks sacīja:

-    Protams. Kā vien vēlies, Met. - Viņi bija pazīstami kopš tās dienas, kad Mets pārņēma darbnīcu. Viņš izrādījās lielisks klients un uzticams kaimiņš, tādēļ Sendžejs zināja, ka bez vajadzības viņš neko tādu nelūgtu.

Veikala īpašnieks pavadīja Metu līdz sētas puses durvīm un atslēdza tās.

Mets brīdi vilcinājās.

-    Pagaidām neaizslēdz, labi? Es drīz atgriezīšos.

-    Labi, - Sendžejs novilka un novērsās, bet pēc tam atkal pa­skatījās uz Metu un teica: - Vai tev nekas nekaiš?

-    Nekas. - Mets paraustīja plecus un izslīdēja ārā pa durvīm.

Tuvumā nebija neviena transportlīdzekļa. Viņš piespiedās pie laukuma sienas, tad garām Sendžeja automobilim un atkritumu konteineriem devās prom no galvenā ceļa. Drīz vien veikala gais­mas palika aiz muguras, un viņš attapās pilnīgā tumsā, ko at­šķaidīja vien blāvs mēness. Viņš ienira koku audzē un nonāca pie zemas vienstāva ķieģeļu ēkas, kurā izvietojās neliela juridiskā fir­ma. Kā jau gaidīts, visi logi bija tumši un tuvumā nevienas auto­mašīnas. Uz katra soļa iesāpējās kreisā kāja un gurns, tomēr Mets laidās skriešus gar ēkas pagalma puses sienu.

Tad viņš pieliecās un paskatījās ap stūri. Viss bija tieši tā, kā viņš domājis. Vienā no juridiskās firmas stāvvietām atradās tumšs Chryskr 300C, ērti paslēpies aiz ēkas tālākās sienas apmēram div­desmit jardu attāluma no ieejas darbnīcā. Šķita, ka salonā saska­tāmi divu cilvēku silueti.

"Viņi gaida mani. Vai arī astoņas stundas par agra ieradušies uz tikšanos ar advokātu, taču diez vai kāds tik nepacietīgi grib redzēt juristu."

Mets atslīga pret sienu un pārcilāja prātā savas iespējas. Sā­kumā gribējās iejaukties, piekaut svešos līdz asinīm un izsist no viņiem visu patiesību. Pirms dažiem gadiem viņš rīkotos tieši tā - lai kādas arī būtu izredzes. Taču šobrīd izredzes nebija visai spī­došas. Un Mets, izmisīgi alkdams spert šo soli, tomēr pārliecinā­ja sevi, ka tas būtu kļūmīgs. Viņam sāpēja visas maliņas, kreisā kāja smeldza, tātad izredžu uzvarēt bija maz.

Uz mirkli zaudējis savaldīšanos, viņš apsvēra domu zvanīt policijai, taču tūdaļ atteicās no tās. Policijai viņš neuzticējās. Ne­kad agrāk nav uzticējies un arī turpmāk nebūs citādi. Turklāt jeb­kurā gadījumā ar policiju viņš zaudēs spēlē "Mani vārdi pret vi­ņu vārdiem". Piedevām viss liecināja, ka puiši Chrysler automobilī ir kārtīgi sagatavojušies, tātad viņiem ir labi sakari. Viņa rīcībā bija tikai arestu un izvirzīto apsūdzību saraksts - tik garš, ka ar vienu printera kasetni izdrukāšanai nepietiks.

Tad prātā ielauzās vēl kāda ideja - daudzsološāka par iepriek­šējo. Mets veikli apsvēra to, meklējot nepilnības un tomēr izlemjot tai par labu. Labākā no labākajām. Vienīgā. Pēdējoreiz pametis skatienu uz Chn/sler automobili, Mets pārliecinājās, ka svešie pagaidām nekur neaizbrauks, un devās atpakaļ uz 7-Eleven vei­kalu.

Iedams cauri tirdzniecības zālei un garām Sendžejam, kas vel­tīja klientam bažīgu un aizdomu pilnu skatienu, Mets pat nepa­lēnināja soli un pavēcināja veikala īpašniekam ar roku - it kā vienaldzīgi, tomēr nepārliecinoši.

-   Man vajadzīga līmlente, - Mets sacīja. - Kaut kas pamatīgs un lipīgs.

Sendžejs mirkli apdomājās un tad palocīja galvu.

-   Atnesīšu visu, kas man ir, - viņš noteica, kad Mets izgāja no veikala.

Aši palūkojies apkārt un nemanījis acīmredzamus draudus, Mets piegāja pie sava Mustang, atvēra bagāžnieku un veikli atrāva vaļā sānu apšuvumu. Tad viņš uztaustīja nelielu nišu, kurā slēpa melnu kastīti apmēram cigarešu paciņas izmērā. Izņēmis kastīd, viņš paslēpa to krūšu iekškabatā un tad instrumentu kastē uzmek- leja riepatslēgu, aizvēra bagāžnieku un atkal nozuda veikalā.

Laipnais īpašnieks jau gaidīja, turēdams rokā divas collas pla­tas izolācijas lentes rituli. Mets paķēra to, norūca kaut ko līdzīgu vārdam "lieliski" un aizsteidzās prom.

Viņš aizgāja līdz ķieģeļu ēkas galam un paskatījās ap stūri. Chrysler joprojām bija tur. Viņš pārbaudīja apkārtni, atkāpās un sagumis ielīda krūmu un koku audzē aiz stāvlaukuma. No turie­nes viņš meta līkumu līdz vietai piecpadsmit jardu attālumā no automobiļa, taču uzmanījās, lai nepavīdētu atpakaļskata spogu­ļos. Tad viņš nometās zemē un atlikušo ceļu līda uz vēdera.

Elkoņi pēc izlēkšanas no furgona joprojām smeldza, tomēr viņš nelikās ne zinis par sāpēm un aizlīda līdz pašam Chrysler. Mirkli atvilcis elpu, viņš ieklausījās, taču soļi nebija dzirdami. Apmieri­nāts, ka nav pieķerts, Mets apvēlās uz muguras, palīda zem au­tomobiļa un veikli atrada statni. Tad viņš no kabatas izņēma trekeri un piestiprināja to statnim.

Gandriz jau pabeidzis, Mets sajuta, ka salonā kāds sakustas. Atskanēja klikšķis - tika atvērtas automobiļa durvis. Viņš pagrie­za galvu uz sāniem, uz pasažieru sēdekļa pusi, un sastinga, jo blāvajā apgaismojumā, kas spīdēja no salona, ieraudzīja vispirms vienu, tad otru kāju - kāds izkāpa ārā. Nogurkstēja sniegs. Sve­šais pievēra durvis, taču līdz galam neaiztaisīja.

Pēkšņas atskārtas dzelts, Mets nodrebēja. Viņš ļoti lēni pielie­ca galvu, lai varētu saskatīt, kas notiek automobiļa aizmugurē, un ieraudzīja paša atstātās pēdas. Melnā svītra pērļu baltajā sniega mirdzumā veda taisni līdz viņa slēptuvei.

Viņš saspringts vēroja, ka svešais sper dažus soļus. Uz auto­mobiļa aizmugures pusi. Mets neatrāva acis no svešinieka zāba­kiem un prātā jau apsvēra bridi, kad nācējs pamanīs pēdas un vajadzēs rīkoties. Panikas pārņemts, Mets sekoja neredzamā cil­vēka soļiem, kas pagāja garām aizmugures ritenim un - apstājās. Spriedze šķita neizturama. Mets sataustīja zem pusmēteļa paslēp­to riepatslēgu un cieši to satvēra. Viņš jau bija gatavs spērienam, lai notriektu svešo no kājām, taču tas pagriezās un atradās ar se­ju pret sienu. Nošņirkstēja rāvējslēdzējs, un Meta augums atslā­ba līdz minimālajam trauksmes līmenim - svešais bija izkāpis, lai pačurātu.

Gaidīdams, kamēr tas pabeidz un iekāpj atpakaļ automobilī, Mets pat nepakustējās. Tad viņš pārliecinājās, ka trekeris ir droši nostiprināts, izslīdēja no auto apakšas un devās atpakaļ pa to pa­šu ceļu, pa kuru bija nācis. Apstājās viņš tikai uz mirkli - lai iemū­žinātu atmiņā automobiļa numuru.

Sendžejs stāvēja pie kases aparāta un acīmredzami nervozēja.

Mets veltīja viņam pateicības pilnu galvas mājienu un pasnie­dzās pec zīmuļa, lai uz reklāmas lapiņas pierakstītu Chn/sler nu­muru. Iebāzis papīriņu kabatā, Mets pagriezās pret Sendžeju.

-   Izdari man pakalpojumu, lūdzu! Ja kāds jautā, tad apgalvo, ka neesi mani redzējis kopš pusdienlaika. Labi?

Veikala īpašnieks pamāja ar galvu.

-    Vai izstāstīsi, kas notiek?

Iekšējo cīņu nomākts, Mets rādija apmākušos vaigu.

-    Labāk nevajag. Jo mazāk zināsi, jo drošāk jutīsies.

Aptvēris šo vārdu jēgu, Sendžejs mirkli vilcinājās un tad drū­mi noteica:

-    Esi uzmanīgs, ja? - Tas skanēja nedroši, it kā viņš nebūtu pārliecināts, ko teikt un cik tālu iesaistīdes nezināmajā.

Izmocījis smaidu, Mets sacīja:

-   Tieši tāds ir mans plāns. - Tad viņš kaut ko iedomājās, spē­ra dažus soļus tuvāk ledusskapim un izņēma kokakolas kārbu. Pacēlis to, lai Sendžejs redzētu, viņš piebilda: - Pieraksti uz ma­na rēķina, labi?

Sendžejs acīmredzami atslāba.

-    Protams.

Jau nākamajā mirklī Mets bija prom.

-   Tātad kāds būs spriedums? Vai ticēsim tam puisim?

Greisija atspieda galvu pret vēso konferenču telpas iluminato­ra stiklu. Ārā nekas nebija mainījies, debesis joprojām tikpat bali pelēkas un nemaz nepalīdzēja uzlabot omu. Viņa gribēja atpūs­ties, spert soli atpakaļ un dot sev iespēju vismaz stundu vai di­vas atslābināties. Bija jau gandrīz pusnakts, bet nepārtrauktā Ant­arktikas vasaras diena jau paguvusi izsist no ierindas viņas iekšējo pulksteni. Diemžēl vēl galvā dunēja pārāk daudz neatbil­dētu jautājumu.

-    Izbeidz, Greisija! - Doltons uzsauca. - Viņš taču runāja par tēvu Hieronimu!

-Un?

-   Tu joko? Tas taču ir dzīvs svētais! Viņš ar tādām lietām nejo­kotu. Tad jau varētu apgalvot, ka… nu, nezinu, ka Dalailama ir melis.

Formāli tēvs Hieronims nebija dzīvs svētais. Tādu vispār ne­bija. Tieši nāve bija priekšnoteikums, lai cilvēku ieceltu svēto kār­tā. Vismaz Vatikāns tā rīkojās. Taču tēvam Hieronimam tiešām pa­reģoja beatifikāciju un varbūt pat kanonizēšanu.

Bet viņa gadījumā vārds "svētais" bija pats piemērotākais.

Savu dzīvi viņš bija sācis tūkstoš deviņsimt četrdesmit devīta­jā gadā Kantabrijas kalnu piekājē Spānijas ziemeļos kā vienkār­šu zemnieku dēls Alvaro Svaress. Jaunības gados netika lutināts. Tēvs nomira, kad zēnam bija pieci gadi, un mātei palika neap­skaužamais pienākums gādāt par sešiem bērniem Spānijā, kur valdīja Franko dzelzs dūre un kas tikai atguvās no kara. Mazais Alvaro - jaunākais no visiem - tika audzināts katolicisma garā un izrādījās ārkārtīgi enerģisks un dāsns, īpaši skarbajā ziemā, kad vīrusu epidēmija gandrīz aizsauca pie Dieva viņa māti un divas māsas. Viņš stiprināja savu ticību, smeļoties tajā spēku, lai tiktu dzīvē uz priekšu par spīti daudzajiem šķēršļiem. Pateicībā par to, ka māte un māsas izdzīvoja, viņš vēl kaismīgāk pievērsās Baznīcai. Jaunībā viņš aizrāvās ar stāstiem par misionāriem, par pašaizliedzīgām dvēselēm, kas veic Dieva darbu visnelaimīgāka­jos pasaules nostūros. Sasniedzis pusaudža gadus, viņš nolēma ziedot savu dzīvi Baznīcai un rūpēties par bāreņiem un pames­tiem bērniem - pats taču tikai par mata tiesu bija izvairījies no tāda likteņa. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pameta mājas un sāka ceļojumu, iestājās seminārā Andalūzijā un pēc tam devās uz Āfriku, kur drīz vien dibināja savu pirmo misiju. Tajā laikā, tūdaļ pēc divdesmit otrās dzimšanas dienas, viņš kļuva par mu­ku un pieņēma Hieronima vārdu - par godu sešpadsmitā gad­simta itāliešu priesterim un bāreņu aizgādnim Hieronimam Emil- jāni. Mūsdienu Hieronima slimnīcas un bāreņu nami bija izkaisīd pa visu pasauli. Viņa brīvprātīgo armija bija palīdzējusi mainīt dzīvi tūkstošiem mūsu planētas nabadzīgo bērnu. Labdarība, kā izrādījās, bija pat izcēlusi dienas gaismā to vēsturisko personu, kas savulaik iedvesmoja viņu.

Lai nu paliek speciālā terminoloģija. Šis cilvēks padešām bija dzīvs svētais, un Doltona viedokli nāktos grūti apstrīdēt.

-Jā, bet pa telefonu nerunāja pats tēvs Hieronims, vai ne? Mēs pat nezinām, vai tas mūks patiešām zvanīja no Ēģiptes un klos­tera, - Greisija iebilda.

-    Mēs arī nezinām, vai tēvs Hieronims ir tur, - aizrādīja Finčs.

Ziņas, ko viņi apkopoja pēc telefonsarunas, apstiprināja infor­māciju, ka tēvs Hieronims uzturas Ēģiptē. Pirms apmēram gada viņš bija saslimis, strādājot vienā no savām misijām šajā valstī netālu no Sudānas robežas. Atlabis gandrīz sešdesmit gadus ve­cais vīrs paziņoja, ka atkāpjas no aktīvā darba pienākumiem un veltīs mazliet laika sev, lai "nokļūtu tuvāk Dievam", kā viņš pats izteicās. Pēc tam viņš pilnībā nozuda no publiskās telpas. Pāris ziņu internetā apstiprināja, ka tēvs manīts ceļojam uz ziemeļiem un meklējam nošķirtību Vādī en Natrūnas klosteros.

-   Un kā viņam izdevies uzzīmēt deši to, ko mēs redzējām šeit? Kā to vispār iespējams uzzīmēt? - Greisija strīdējās pretī.

-    Mums vajadzīga tās lentes kopija, - Doltons sacīja.

Telefonsarunas beigās brālis Emins piedāvāja viņiem kārdino­šu pierādījumu saviem vārdiem. Britu filmēšanas grupa, kura sa­darbojas ar BBC, pirms vairākiem mēnešiem bija apmeklējusi klos­teri un pavadījusi tur dažas dienas, uzņemot kadrus dokumentālajai filmai, kurā salīdzināts rietumu baznīcas dogma­tisms ar misticismu, kas sastopams baznicās vairāk uz austru­miem. Viņiem izdevās ielūkoties un pafilmēt ari alā, bet tad tēvs Hieronims aizdzina nevēlamos viesus prom. Brālis Emīns bija ap­liecinājis Greisijai, ka kinolentē redzami arī priestera atstātie zī­mējumi uz alas griestiem un sienām.

Tas bija pierādījums, ko Greisija izmisīgi gribēja redzēt. Diem­žēl filmas kopijas lūgšana nozīmētu vienu - tam tiek pievērsta ari autoru uzmanība. Ja viņi sapratīs, ka uzņēmuši kaut ko svarī­gu, tad Greisija zaudēs savas ekskluzīvās tiesības uz šo materi­ālu.

Viņa atslīga dīvānā un neapmierināta nopūtās, apsvērdama Doltona priekšlikumu.

-   Nē, - Greisija izlēma, - pagaidām ne. Mēs nedrīkstam tā ris­kēt. - Viņa palūkojās uz Finču, kurš palocīja galvu.

Pēc brīža viņš jautāja:

-Tātad… kā tu rīkosies?

Greisija juta, ka gaisā virmo gaidas. Pretrunīgās domas plosī­ja prātu un rāva viņu uz visām pusēm, taču dziļi sirdī viņa sa­prata, ka lēmumu ir pieņēmusi vēl pirms tam, kad nolika satelīt- telefona klausuli.

Pauzdama pārliecību, kas pārsteidza viņu pašu, Greisija . teica:

-    Es došos uz turieni. - Viņas acis šaudijās no Finča pie Dol­tona un atpakaļ, meklēdamas atbalstu. - Es gribu viņam ticēt, - žurnāliste skaidroja. - Saprotiet, stāsts tiešām liekas neticams, bet… ja nu tā ir patiesība? Vai spējat iedomāties? Ja viss, ko viņš teica, ir taisnība… Jēziņ! - Viņa pietrausāš kājās un žestikulēdama sā­ka soļot pa telpu. Lēmums bija viņu no kaut kā atbrivojis, devis milzīgu enerģiju. - Es nezinu, kā tas noticis, nesaprotu, kas pa­tiesībā notiek, taču mēs jau esam sākuši, jau esam uzoduši kaut ko… ārkārtēju. Un te vairs nekā nebūs. Turpinājums gaida Ēģiptē.

Klosteri. Tatad man jābūt tur. - Viņa dedzīgi vērās savos kolēģos. - Nu, ko citu mēs iesāksim? Mūžam palikt uz kuģa mēs neva­ram. Un pavisam noteikti nevaram braukt mājās, kamēr neesam šo miklu atrisinājuši. - Apklususi viņa nopētīja abus vīriešus un tad atkārtoja: - Turpinājums gaida Ēģiptē.

Finčs domīgs paskatījās uz Doltonu, tad pievērsās Greisijai un pēc neilgas svārstīšanās pasmaidīja.

-   Aiziet! Lai ari tas sarūgtinās bērnus. Atkal. - Finčam bija di­vi mazi bērni, dēls un meita. Kaut ari šķiries, viņš tomēr draudzē­jās ar bijušo sievu un plānoja Ziemassvētkus pavadīt kopā ar vi­ņiem.

Kolēģa vārdus Greisija uzņēma ar kaunīgu izteiksmi sejā un sakostiem zobiem. Viņa zināja, cik Finčam būs grūti. Pašai tādu problēmu nebija. Viņa dzīvoja viena un ne ar vienu nesatikās. Un gada nogales svētki viņai ne sevišķi patika. Bērnībā viņa tos ienī­da, īpaši pēc mammas nāves. Auksts laiks, īsas dienas, vēl viens gads dzīves aiz muguras - viņai tas šķita pārāk skumji. Tad viņa paskatījās uz Doltonu. Operators palocīja galvu - izteiksme sejā pauda domīgumu, taču vienlaikus ari atbalstu. Tātad viņš pieda­lās.

Arī Greisija pasmaidīja:

-    Lieliski!

-    Es došos pie kapteiņa, - Finčs paziņoja. - Lūkošu, cik ātri varēsim sadabūt helikopteru, lai tiktu prom no kuģa. Jūs sāciet kravāt mantas.

Mazāka ranga producents vispirms visu kārtīgi apsvērtu un tad vēl censtos sevi piesegt, lūgdams ziņu dienesta direktora pie­krišanu. Finčs bija ciets kā klints, un tobrīd Greisija par to jutās viņam ļod pateicīga. Producents raudzījās uz kolēģi, it kā lasītu viņas domas, pamāja ar galvu, pauzdams nesatricināmu atbal­stu, un devās prom no telpas.

Greisija atkal piegāja pie iluminatora un paskatījās ārā. Šelfs joprojām ira, taču zīme bija pazudusi. Viņa atsauca to atmiņā, vēl­reiz pārdzīvoja bailes un godbijību, ko neparastā parādība izrai­sīja ikvienā cilvēkā uz kuģa klāja. Un viņu pārņēma šaubu trīsas.

Stāvēdama ar muguru pret Doltonu, viņa jautāja:

-   Ko tu domā? Vai mēs pareizi rīkojamies?

Doltons nostājās viņai līdzās. Greisija paskatījās uz operato­ru un secināja, ka visnotaļ reti viņa sejā redzama tik nopietna iz­teiksme.

-   Mēs runājam par tēvu Hieronimu, - Doltons atbildēja. Balsi nebija ne miņas no nedrošības. - Ja tu neticēsi viņam… kam tad noticēsi?

Mets izstūrēja savu Mustang atpakaļ uz ātrgaitas automaģis­trāles un devās ziemeļu, tātad pilsētas virzienā. Viņš brauca au­topilota režīmā, bez sevišķa mērķa, taču centās tikt pēc iespējas tālāk no svešajiem puišiem Chn/sler automobilī.

Viņš jutās sagrauts. Smadzenes šķita samezglojušās, un bija grūti uztvert loģiku notikumos, kas sekoja Belindžera zvanam. Pēc adrenalīna pieplūduma bridi, kad viņš piestiprināja izsekošanas ierīci, ķermenis pamazām tuvojās sabrukumam. Bija vajadzīga at­pūta un iespēja apdomāties, taču prātā nenāca neviena piemero- ta vieta, kur varētu atgulties un kur neviens viņam neuzbruktu. Nebija nevienas drosmīgas un attapīgas draudzenes, neviena drauga, kas labprāt izpalīdzētu, nevienas kaitinošas, taču jopro­jām pretimnākošas bijušās sievas.

Viņš bija viens pats.

Kādu bridi braucis pa ātrgaitas automaģistrāli, viņš pie Dien­vidu stacijas nogriezās un drīz vien nonāca Nīlenda ielā, kur uz stūra atradās piecdesmito gadu stilā veidota bufete - vienīgā vie­ta pilsētā, kas atvērta tik vēlu.

Mets izskatījās visai nošņurcis, un pāris bāra apmeklētāju ni­cīgi viņā noraudzījās. Tas nu nepavisam nebija vēlams. Tanī bri­di vismazāk viņam bija vajadzīga lieka uzmanība. Viņš nozuda vīriešu tualetē un nomazgājās, cik vien labi spēja, un tad ieņēma vietu pašā tālākajā bāra stūri. Pasūtinājis kafiju, Mets nolēma pa­lūgt arī siermaizi, jo nebija zināms, kad nākamreiz izdosies mie­rīgi paēst. Viņš cerēja, ka krietna kofeina un proteīna deva palī­dzēs izturēt līdz rītausmai.

Lai gan ķermenis joprojām smeldza pēc kritiena, ēdiens un ka­fija palīdzēja sakārtot domas. Mets palūdza viesmīli atnest vēl vie­nu kafiju un sāka analizēt savas iespējas. Viņš neloloja dižas cerī­bas kaut jel kā palīdzēt Belindžeram. Šķita visnotaļ skaidrs, ka uzbrucēju komanda bijusi iesaistīta Denija likteņa izlemšanā un rīkojās apdomīgi. Te bija darīšana ar profesionāļiem, kam pieejami bagatīgi resursi un nav nekādu šķēršļu, turpretī viņš jutās ierobe­žots - īpaši jau tādēļ, ka nebija skaidri mistiskie Belindžera vārdi par Deniju, kurš varbūt joprojām ir dzīvs. Iekams lūgt kādam palī­dzību - presei vai varbūt pat policijai, par ko Mets diezgan šaubī­jās, - vispirms vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Viņaprāt, šajā lietā bija divi pavedieni. Pirmkārt, trekeris. Otrkārt, Belindžers vai, precīzāk sakot, tas, ko viņš zina un kā dēļ kļuvis par mērķi tiem neliešiem. Metam pamira sirds, iedomājoties par nevainīgo zināt­nieku un šausmīgo situāciju, kādā tas nonācis. Māca negantas dus­mas, ka viņš nekā nevar palīdzēt brāļa draugam.

Vismaz pagaidām nevar.

Vajadzēja pārbaudit trekera atrašanās vietu un pārmeklēt Be­lindžera dzīvokli - ja nu izdodas kaut ko noskaidrot. Un tādēļ bija nepieciešams internets.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, tātad pakalpojums pieejams tikai viesnīcu biznesa centros. No viesmīles viņš uzzināja, kā tikt līdz netālajai Best Western viesnīcai, tad patukšoja bankomātu trīs ēkas lejāk pa ielu un piecpadsmit minūtes pēc tam iestūrēja viesnīcas stāvlaukumā.

Biznesa centrs blakus tukšajam foajē bija atvērts visu nakti, taču to izmantot drīkstēja dkai viesnīcas iemītnieki. Tā kā mājup doties nedrīkstēja, iespēja likties drošā gultā im karstā dušā šķita visnotaļ pievilcīga. Mets nosauca reģistratorei izdomātu vārdu un skaidrā naudā samaksāja par vienvietīgu numuru. Drīz viņš jau bija iekārtojies pie datora ar interneta pieslēgumu un skatīja ek­rānā vajadzīgo informāciju.

Viņš reģistrējās trekera mājaslapā un pārbaudīja tā atrašanās vietu. Kā izbijis automobiļu zaglis viņš prata novērtēt trekerus la­bāk nekā jebkurš cits, īpaši gadījumos, kad jāizseko tik iekāroja­mi un dārgi klasiskie auto kā viņa Mustang. Un arī šajā situācijā viņš bija pateicīgs, ka savulaik iegādājies šo ierīci. Līgumā, ko viņš parakstīja, bija paredzēts, ka trekeris informāciju par savu atrašanās ^ietu pārraida ik pēc trīsdesmit sekundēm, ja automo­bilis atrodas kustībā, un ik pēc divpadsmit stundām, ja izsekoja­mais auto stāv. Pieņemot, ka mašīna uz ceļa daudz laika nepava­da, trekera baterija darbojas trīs nedēļas, taču Mets bija pārliecināts, ka baterija sen nav lādēta un tātad enerģijas tai pie­tiks vien pāris dienām.

Automobilis nebija izkustējies no vietas. Tas bija gan labi, gan slikd. "Ja de lempji joprojām ir stāvlaukumā, tad viņi nav sekoju­ši man. Bet tas nozīmē arī to, ka viņi tik viegli neatkāpsies." Tad interneta baltajās lapās Mets bez grūtībām sameklēja Belindžera mājas adresi - acīmredzot privātums zinātniekam sevišķi nerū­pēja. "Taisni jābrīnās, cik biedējoši daudz informācijas par katru no mums var atrast internetā!" Belindžers dzīvoja Inmenskvērā - pārmodernā un dārgā kaimiņpilsētas Kembridžas rajonā, ko Mets bija apmeklējis vairākas reizes. "Tur dzīvoja arī Denijs. Pirms pa­zušanas," Mets nodomāja, labprāt devis priekšroku šādai frāzei, nevis vardam "nāves", ko būtu lietojis vēl vakar. "Šajā stundā līdz turienei tikai viens svilpiens. Gaidīt nav laika."

Pierakstījis adresi un jau sagatavojies celties, Mets kaut ko iedomājās. Viņš Google meklētājā ierakstīja vārdus "Antarktida", "debesis", "ziņas" un nogaidīja, kamēr miljardiem vērtie algorit­mi veic savu pienākumu. Izrādījās, ka viņš šo iespēju novērtējis . par zemu. Gandrīz nekavējoties ekrānā parādījās vairāk nekā mil­jons trāpījumu. Pirmajā lappusē dominēja informācija par milzī­ga šelfa ledāja sairšanu. Mets noklikšķināja uz pirmās saites - tas bija Sk\/ Neivs - un izlasīja ziņu.

Skaidrāks nekas netapa. Viņš atslīga krēslā un apmulsis cen­tās saprast, kā šis notikums ir saistīts ar Deniju vai ļaundariem, kas uzbruka Belindžeram. Pārlasījis vēlreiz, Mets tomēr gudrāks nekļuva un jau grasījās atmest visam ar roku, taču tad pievērsās kādai norādei raksta apakšā. Tajā bija pieminēta "neizskaidroja­ma parādiba" ledājiem klātajā kontinentā. Noklikšķinājis uz sai­tes, Mets atvēra materiālu ar pievienotu videoklipu, kādus mēdz ievietot YouTube.

Šis raksts bija daudz izsmeļošāks.

Lasot viņš juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Klipā bija redzama žurnāliste un parādība virs šelfa ledāja. Viņš vēl­reiz izlasīja rakstu un atkārtoti noskatījās video. Apmulsums pieņēmās spēkā, un viņš sāka dziļākus meklējumus, saņemot ve­selu trāpījumu geizeru ar materiāliem par neizskaidrojamo pa­rādību. Pāršķirstījis daudzās vietnes un pacenties ielāgot redzē­to, viņš nonāca pie drūma secinājuma, kura dēļ sažņaudzās vēders.

Tas nebija nekāds nieka notikums.

Ja Denijs ar to saistīts - pats pret savu gribu, kā apgalvoja Be­lindžers, lai gan Mets pat iedomāties nevarēja, ko tas varētu no­zīmēt, - tad likmes ir daudz augstākas, nekā šķitis sākumā.

Pēc dažām minūtēm viņa Mustang jau šķērsoja Longfelova til­tu un nonāca uz Brodveja. Automobilis vientuļi slīdēja uz priek­šu. Rāmajā apkārtnē jautās kaut kas absolūti skaists, taču Mets to tikpat kā nemanīja. Viņa prātu nodarbināja mežonīgas teorijas un kopā ar tām arī aizvien nepatīkamāka priekšnojauta par drau­dīgu ļaunumu, kas mācas virsū no visām pusēm.

Viņš mēģināja koncentrēties ceļam - krustojums ar Faijeta ielu, Viktorijas laikmeta trīsstāvu ēka, kurai bija Belindžera mājas ad­rese. Piesardzīgs būdams, viņš vispirms nobrauca tai garām, pēc pāris kvartāliem apgriezās un atkal pastūrēja garām vajadzīgajai mājai. Vairs nesniga, apkārtni klāja vaira kas collas bieza balta se­ga. Pirmā stāva erkera logā vientuļi mirgoja Ziemassvētku eglīte, bet citādi ēka šķita tumša, un ari apkārt valdīja miers. Sniegu ap māju neviens nebija nomīdījis.

Iebraucis nelielā šķērsieliņā, kas šo māju atdalīja no līdzīga, ti­kai daudz lielāka nama, Mets izslēdza automobiļa V-8 dzinēju - tas nebija pats klusākais. Mirkli nogaidījis, viņš pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav, un tad izkāpa no mašīnas. Viss šķita pār­dabiski kluss, gaiss bija auksts un stindzinošs, mēness mirdzēja daudz spožāk nekā snigšanas laikā. Parakņājies automobiļa cim­du nodalījumā, viņš atrada uzticamo Leatherman firmas savāža­mo instrumentu un stingras stieples gabalu, pēc tam raitiem so­ļiem devās pie nama ārdurvīm.

Plāksnītes pie zvana pogām apliecināja, ka namā ir trīs iedzī­votāji. Tikpat bija arī stāvu - tātad pa dzīvoklim katrā. Belindže­ra vārds bija pie augšējās pogas, tādēļ Mets secināja, ka viņš dzī­vo pēdējā stāvā. Kopējās ieejas slēdzene nesagādāja lielas grūtības. Tas bija standarta ražojums mājsaimniecībām, ko varēja atvērt pat bez lieliskajiem instrumentiem, kurus Mets izmantoja vislabprātāk, - papīra saspraudēm. Iegājis mājā, viņš pa kāpnēm nonāca trešajā stāvā, un arī tur durvis bija viegli pārvarams šķēr­slis. Gadu gaitā Mets bija sastapis nopietnākus kavēkļus.

Klusi aizvēris durvis, viņš gaismu neieslēdza un bez trokšņa slīdēja uz priekšu. Acis ātri pierada pie tumsas, tomēr viņš sprie­da, ka lukturītis noderētu. Aiz priekšnama sekoja divas vienādas atvērtā plānojuma telpas - dzīvojamā un ēdamistaba, kuras šķī­ra divdaļīgs gāzes kamīns, kam dzega šķita kā nosēta ar Ziemas­svētku atklātnītēm. Mēness plašajā telpā ar erkera logiem lēja mai­gu, sudrabotu gaismu. Mets virzījās arvien tālāk - uzmanīgi, sasprindzinājis visas maņas. Tuvākajā stūrī līdzās milzīgam ādas dīvānam viņš pamanīja stāvlampu ar reostata slēdzi. Tā kā lam­pa atradās tālu no logiem, Mets nolēma, ka varētu to ieslēgt vis­vājākajā režīmā. Kad viņš nospieda slēdzi, telpā atspīdēja blāvi dzeltenīgs stariņš.

Interjers un kārtība istabā bija nevainojama. Pie pretējās sie­nas, tālāk no logiem, atradās paliels stikla un hroma rakstām­galds. Mets devās pie tā. Uz galda atradās glītas avīžu, grāmatu, žurnālu, izdruku un neatvērtu vēstuļu kaudzītes. Profesionāļa un zinātkāra cilvēka interešu apliecinājums. Mets pamanīja kastīti ar Belindžera vizītkartēm; vienu viņš paņēma un iebāza kabatā. Bija acīmredzams, ka uz galda trūkst kaut kā būtiska. Datora. Lie­lais plakanais displejs joprojām stāvēja savā vietā, tāpat kā vien­tuļi pamestā klēpjdatora dokstacijā un bezvadu pele. Pats klēpj- dators, šķiet, bija pazudis.

"Vai viņi šeit jau bijuši?"

Sasprindzis Mets vēlreiz pārlūkoja istabu, ieklausīdamies pat vissīkākajā troksnītī. "Viņiem te ielauzdes nebūtu nekādu problē­mu. Ja Belindžers ir sagūstīts, tad izvilkt no kabatas atslēgas nav grūti." Mets kādu mirkli apdomājās. "Ja viņi šeit bijuši, tad jau sen ir prom. Es no tā furgona izlēcu apmēram pirms trim stun­dām."

Tomēr viņš nolēma pārliecināties.

Cenzdamies netrokšņot, viņš šķērsoja priekšnamu un ieskatī­jās citās istabās. Viena bija paša Belindžera guļamistaba ar skatu uz sānielu un pagalmu, bet otra - mazāka telpa ar pāris mēbe­lēm. Abas bija tukšas. Tad viņš pārbaudīja vannas istabas - ari tur neviena nebija. Mazliet atslābinājies, viņš devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, kur viņa uzmanību piesaistīja mirgojoša lam­piņa uz kafijas galdiņa. Tā dega uz bezvadu tālruņa aparāta bā­zes stacijas un liecināja par saņemtu ziņu - vienu, kā vēstīja LED displejs.

Mets nospieda atskaņošanas pogu. Nenosakāma dzimuma elektroniska balss informēja, ka ziņa pienākusi divpadsmitos četrdesmit septiņās naktī. Mets tūdaļ par to ieinteresējās, jo pa­rasti tādā laikā cilvēki ziņas nesaņem.

"Vecīt, kur tu pazudi?" aparātā atskanēja skaļa vīrieša balss. "Kas notiek? Mājās tevis nav, necel mobilo. Sasodīts, beidz ākstī­ties un pacel klausuli, ja? Tā lieta kļūst arvien nopietnāka. Blogu rakstītāji trako, un tev tas jāredz! Lai vai kā, piezvani man! Es visu laiku skatos ziņas - gadījumam, ja tas parādās vēlreiz. Pie­zvani vai… vienalga. Tiksimies rīt rančo." Zvanītājs izklausījās sa­šļucis.

Paķēris pildspalvu, Mets paņēma radioaustiņas ar mikrofonu un nospieda zvaigznīd, tad seši un deviņi. Elektroniska balss no­sauca viņam zvanītāja numuru. Vietējais. Kamēr viņš to pierak­stīja uz Belindžera vizītkartes, uzmanību piesaistīja sīks troksnī­tis - pie ēkas apstājās automobilis, kuram tūdaļ tika attaisītas un atkal aiztaisītas durvis.

Viņš piegāja pie loga. Par to, ko viņš ieraudzīs, liecināja arī īsi rācijas sprakšķi. No neuzkrītoša sedana attālinājās divi vīri, kas nekavējoties devās pie ēkas.

"Ieradušies pārbaudīt Belindžera dzīvokli. Un tas nozīmē vie­nu no diviem. Vai nu tie ir vēl divi slepkavas no tās pašas ban­das, vai arī civila ģērbušies policisti un jau ir atrasts Belindžera līķis."

Mets iztēlojas, ar ko tas varētu beigties.

Kad atskanēja namruņa zvans, Mets sarāvās, tad pieskrēja pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Uzmanīgi klausīdamies, viņš mirkli nogaidīja. Sirds smagi sitās krūtīs. Zvanīja vēlreiz - jau daudz ilgāk un nepacietīgāk.

šāda rīcība it kā apstiprināja, ka spēkā ir otrais scenārijs. "Slepkavām ir Belindžers un tātad arī viņa dzīvokļa atslēgas. Vi­ņi nezvanītu pie durvīm." Mets juta, ka asinis sakāpj vaigos, un prātā atausa nežēlīgi skarba aina - viņš iztēlojās, kāds bijis Be­lindžera liktenis. Viņš stāvēja pie durvīm un apsvēra iespējamos soļus. Neviens no dem nešķita daudzsološs.

Tad zvans apklusa.

Nospriedis vēlreiz paskatīties, Mets atstāja durvis pusvirus un aizskrēja līdz erkera logam.

Vīri stāvēja pie sava automobiļa - tagad Mets redzēja, ka tas ir Ford Croum Victoria standarta modelis. Viens no viņiem runāja pa mobilo tālruni, taču vārdus Mets nedzirdēja. Nez kādēļ viņu pār­ņēma atvieglojums. "Atnāca, piezvanīja pie durvīm, atbildi nesa­gaidīja, aizbrauks." Vismaz tā Mets cerēja. Tad viņš ieraudzīja, ka otrs vīrs pievērsies ieejai - it kā būtu kaut ko pamanījis. Jau nākamajā mirklī svešais bija nozudis uz lieveņa.

Mets saspringa, aizslīdēja līdz durvīm un ļoti uzmanīgi pa­cēla namruņa klausuli. Saruna jau bija sākusies.

-    …otrajā stāvā, - skaidroja sieviete. - Belindžera dzīvoklis ir. tieši virs manis. - Pavilcinājusies viņa jautāja: - Vai viss ir kārtī­bā?

Vīrietis nelikās ne zinis par jautājumu un noprasīja:

-    Vai Belindžera kungs dzīvo viens, kundze?

"Dzīvo," domās Mets secināja. "Nevis dzīvoja. Tagadnes for­ma. Varbūt Belindžeram nekas nekaiš."

Prieks driz vien tika sagrauts. "Tie puiši furgonā nejokoja. Be­lindžers noteikti ir miris. Kāpēc tad šie atbraukuši? Kāpēc jautā, vai viņš dzīvo viens?"

Sievietes balss notrīcēja.

-   Jā, man šķiet. Gribēju teikt, viņš nav precējies. Nedomāju, ka viņš ar kādu dzīvo kopā. Esmu pārliecināta, ka viņš ir mājās.

Šie vārdi ķēra Metu kā auksta ūdens šalts.

-    Kāpēc jūs tā domājat? - jautāja vīrietis. Balsī pavīdēja pie­sardzības nots.

-    Nu, es dzirdēju, ka viņš atgriežas. Šajās vecajās mājās arī pēc remonta grīdas dēļi čīkst uz katra soļa. Es dzirdu, kā viņš stai­gā iekšā un ārā, īpaši vēlajās vakara stundās, kad apkārt valda klusums…

-    Kundze, - vīrietis nepacietīgi pārtrauca runātāju.

-   Manuprāt, viņš vispirms atnāca mājās, - sieviete steigšus tur­pināja, - un tad atkal aizgāja. Bet pēc tam atgriezās.

-   Cikos tas bija?

-   Nesen. Pirms minūtēm desmit. Droši vien ir augšā.

Metam nervi bija uzvilkti kā stīgas.

Viņš dzirdēja, kā vīrietis stingrā tonī pavēl sievietei:

-   Atveriet ārdurvis, kundze, nekavējoties! - Pēc tam viņš uz­sauca kolēģim, un atskanēja klikšķis, kas apliecināja, ka ārdurvis ir vaļā.

Pēc dažām sekundēm kāpnēs bija dzirdami smagi soļi.

Greisija satraukta vēroja, kā Doltons paceļas no Karaliskā zi­nātniskās pētniecības kuģa "Džeimss Klārks Ross". Atšķirība no sava līdzinieka "Ernests Šekltons" šim nebija helikopteru nolai­šanās laukuma. Pasažierus no viena kuģa uz otru varēja pārcelt, uzvelkot viņus helikopterā, kas karājas gaisā. Minušu tempera­tūrā un vietā, no kuras dažu simtu jardu attālumā irst milzīgs le­dājs, tāds pasākums nebija domāts cilvēkam ar vājiem nerviem.

Kopš zīmes parādīšanās bija pagājušas sešas stundas. Kad apstrādātais augstas izšķirtspējas klips tika pārraidīts arī citos kanālos, ziņu aģentūras burtiski eksplodēja. Materiāls parādījās it visur - ziņu apkopojumos, visos televīzijas ekrānos un visās interneta vietnēs. Par to runāja reportieru un visziņu armijas, visi sprieda un izvirzīja vistrakākās teorijas. Gan Amerikā, gan cit­viet pasaulē cilvēkiem intervijās tika jautāts, ko viņi domā par šā­das paradības nozīmi. Kā jau varēja gaidīt, dažas atbildes bija ti­camas un nepieļāva nekādus iebildumus, taču galvenokārt cilvēki šķita nopietni ieintriģēti. Turklāt Ziemeļamerikā bija tikai pus­nakts, kad lielākā daļa ļaužu guļ. Greisija zināja, ka īstais neprāts sāksies nākamajā dienā. Viņas satelīttelefons nepārstāja zvanīt, viņai tika lūgtas intervijas un komentāri, arī elektroniskā pasta kastīte bija pārpilna.

Ikvienā kanālā, ikvienā ziņu dienestā cits pēc cita tika aicināti eksperti, lai mēģinātu izskaidrot parādību. Fiziķi, klimatologi, dažnedažādi zinātnieki ikkatrā planētas nostūri. Nevienam ne­bija ne jausmas. Neviens nespēja dot kaut attāli pārliecinošu skaidrojumu, kas tā par parādību un kas īsti noticis, turklāt da­žiem tā izraisīja priecīgu satraukumu, taču lielu daļu nobiedēja. Reliģiski noskaņotajiem ekspertiem bija vieglāk, jo dcība ir skaid­rojums, kas nav apgrūtināts ar pierādījumu nastu. Mācītāji, rabī­ni un muftiji ar pieaugošu dedzīgumu izteica savas domas par zirni. Vienā sižetā, ko Greisijai izdevās noskatīties, tika iztaujāts baptistu mācītājs. Un tas atbildēja, ka ticīgie ļaudis visā pasaulē ļoti uzmanīgi vērojuši zīmi un apsprieduši, vai tā bijusi dievišķa vai arī skaidrojums varētu būt cits. Tādu viedokli pauda arī vai­rāki citi aptaujātie - īstais skaidrojums ir ticībā, nevis zinātnē. Šā- du atziņu Greisija apsvēra brīdī, kad cīnījās pretī lNestlami Lynx helikoptera rotoru saceltajai vērpetei un bija aizklājusi acis ar plaukstu, lai novērotu Doltona iekāpšanu lidaparātā. Sejā parā­dījās smaids, kad kolēģis pamāja no augšas, un Greisija pavēci­nāja pretī. Izcilais operators vienā rokā turēja nelielu videokame­ru, iemūžinot ikvienu nervus stindzinošo bridi.

Tikmēr Finčs pagriezās, un Greisija sekoja viņa skatienam. Bi­ja parādījies kuģa kapteinis. Tas pacēla galvu, lai novērtētu pār­celšanās gaitu. Procedūra jāpaveic ātri, jo helikopteram drīz beig­sies degviela, lai gan tai bija papildu tvertnes. Tad kapteinis pievērsās Greisijai un Finčam.

- Man zvanīja no Pentagona, - viņš paziņoja, cenšoties pār­kliegt rotoru troksni.

Greisija paskatījās uz Finču. Abus pēkšņi pārņēma acīmre­dzams saspringums.

-   Gribēja pārliecināties, ka neviens nepamet kuģa klāju līdz brīdim, kad ierodas viņi, - kapteinis piebilda. - Un jūs īpaši, - viņš piebilda, ar pirkstu norādījis uz Greisiju.

-   Ko jūs viņiem sacījāt? - Greisija jutās kā paralizēta no uz­traukuma.

Kapteinis plad pasmaidīja.

-    Es teicu, ka mēs atrodamies nekurienes vidū un diez vai kāds tuvākajā laikā varēs kaut kur doties.

-   Paldies, - atviegloti nopūtusies un pasmaidījusi, sacīja Grei­sija.

-    Tas pat nebija jautājums, - paraustījis plecus, teica kaptei­nis. - Tā drīzāk bija pavēle. Bet es neatceros, ka būtu pieteicies kādā armijā. - Viņa balsi ieskanējās mulss sašutums. - Ceru, ka sacelsiet pietiekami smirdīgu vētru, ja mani aizvedīs uz Gvanta- namo.

Greisija pasmaidīja.

-   Apsolu.

Palūkojies uz helikopteru, kapteinis paliecās tuvāk Greisijai.

-   Vēl mēs saņemam neskaitāmus žurnālistu un reportieru lū­gumus no visas pasaules. Es domāju, ka mums vajadzētu nopietni pacelt īres maksu un grābt naudu.

-    Ko jūs atbildat? - Finčs pajautāja.

-   Uz kādu brīdi esam izkāruši zīmi "Nav vakanču", - paraus­tījis plecus, atbildēja kapteinis.

-   Bet piedāvājumi nebeigsies, - Greisija sacija, - ja vien tie ir kārtīgi žurnālisti.

-    Zinu, - kapteinis novilka. - Un ir grUti atteikt, taču šis ir zinātniskās pētniecības kuģis. Es negribu to pārvērst par karne­vāla kruīza kuģi. Diemžēl mēs šeit esam vienīgie. Tuvākie atro­das pārsimt jūdžu attālumā, tas ir japāņu vaļu medību kuģis un Greenpeace braucamais, kas to vajā. Nedomāju, ka tie vēlēsies iz­rādīt viesmīlību. - Viņa dziļās, skaidrās acis šķelmīgi pamirkšķi­nāja Greisijai. - Izskatās, ka tas joprojām ir jūsu ekskluzīvais ma­teriāls.

Viņa pasmaidīja, un seja atklāti pauda pateicību.

-   Ko varu pateikt? Tā ir svētlaime!

-Jūtos mazliet pārsteigts, ka tā steidzaties pamest manu kuģi, kamēr citi tik ļoti cenšas uz tā nokļūt, - kapteinis sacīja, un balsī ieskanējās rotaļigas, vāji slēptas šaubas un aizdomas.

Greisija paskatījās uz Finču un tad, pat nepūlēdamās kaut ko neizrādīt kapteinim, plati pasmaidīja un sacīja:

-Tieši tādēļ jau mēs esam pati labākā pētnieciskās žurnālisti­kas komanda pasaulē! Allaž soli priekšā notikumiem.

It kā glābdamas Greisiju no neveiklā brīža, parādījās paceļa­mās virves, un apkalpes loceklis palīdzēja Greisijai piesprādzē­ties. Tiklīdz viss bija kārtībā, vīrietis pamāja vinčas operatoram helikopterā, un mehānisma virves nostiepās.

-    Vēlreiz paldies par visu, - viņa uzsauca kapteinim, uzsvēr­dama pēdējo vārdu un tādējādi atgādinādama par Finča lūgumu paturēt noslēpumā viņu došanos prom. Kapteinis bija piekritis bez iebildumiem un jautājumiem, un Greisija juta sirdsapziņas pār­metumus, ka nedrīkst atklāt šīs steidzīgās aizbraukšanas patie­sos iemeslus.

Kapteinis pamāja atvadas.

-   Ar prieku jums palīdzējām. Ziņojiet, ko būsiet tur atklājuši, - viņš sacīja, sazvērnieciski piemiedzot ar aci. - Mēs labprāt skatī­simies.

Iekams Greisija paguva atbildēt, virves saspringa, un viņa ti­ka ierauta dzestrajā gaisā. Aizturējusi elpu, viņa noraudzījās uz kuģi, kas pamazām attālinās, un prātā jau devās tālāk - pie nezi-. nāmās balvas, kas gaida ceļojuma galamērķī.

uz šelfa ledāja pieliekušies vidēja četri stāvi. Tie novēroja, kā pusjūdzes attalumā uz rietumiem virs kuģa lidinās Karaliskās flo­tes helikopters.

Viņi neuztraucās par to, ka viņus kāds pamanīs. No tā pasar­gās aprīkojums. Viņi gluži vienkārši gulēja sniegā, absolūti nere­dzami sniegbaltajos maskēšanās tērpos, ieslēpuši sejas zem bal­tajām balaklavām. Vien acis un mute atgādināja savādas apaļas atveres. Pat zābaku zoles bija baltas - viņi tās berza ik ritu pirms ķeršanās pie darba. Netālu atradās četri sniega motocikli - tikpat balti un bez pazīšanās zīmēm. Transportlīdzekļi paslēpti zem bal­ta maskēšanās tīkla, tātad nebija pamanāmi no augšas.

Komandas vadītājs savā lieljaudas binoklī vēroja helikopteru un pēdējo pasažieru pacelšanu no kuģa. Sasprēgājušās lūpas sa­vilkās tikko jaušamā smaidā. Viss noritēja pēc plāna. Tas nebija prognozējami, jo laika bija maz un komandas ierašanās notika lielā steigā.

Operācija sākās pirms četrām dienām. No savas treniņnomet­nes Ziemeļkarolīnas štatā viņi bija aizlidojuši uz Kraistčērču Jaun­zēlandē, kur jau gaidīja Gaisa nacionālās gvardes transportlid- mašīna C-J7 Globemaster, kas visus nogādāja uz Nacionālā Zinātnes fonda Makmerdo staciju ledus kontinenta Rosa sala. No turienes ar slēpēm aprīkota Lockheed LC-130 Hercules transportlid- mašīna aizveda viņus līdz operācijas norises vietai uz šelfa ledā­ja, piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem no lauka, kur visi tobrīd gu­lēja sniegā. Līdzi atvestie sniega motocikli palīdzēja pieveikt pēdējo posmu trīspadsmit tūkstošu jūdžu garaja ceļojumā.

Ekstrēmā klimata maiņa un brauciens cauri vairākām laika zo­nām bija nežēlīgs un novājinātu ikvienu organismu, taču uz šiem vīriem tas neatstāja nekādu iespaidu. Viņi bija centīgi trenējušies šai operācijai un zināja, kas gaidāms.

Būtu par maz, ja apgalvotu, ka darbs ir atbildīgs, prioritārs un sola slavu. Viņš nekad agrāk nebija pieredzējis neko tik spraigu un skarbu ka rūpīgā iztaujāšana un psiholoģiskie tesd pirms pie­ņemšanas šī uzdevuma izpildei. Kad tas bija nokārtots, atklājās, ka netiek taupits uz treniņiem nepieciešamās aparatūras vai ap­rīkojuma rēķina. Tas liecināja, ka klientam naudas netrūkst. Liela daļa firmas klientu bija dažādu valstu valdības - un ASV valdī­ba pirmām kārtām. Tās parasti varēja atļauties visu, kas veica­majam darbam vajadzīgs.

Šajā gadījumā komandas vadītājam tomēr bija skaidrs, ka lik­mes ir augstākas nekā visos iepriekšējos līgumdarbos. Beirūta,

Bosnija, Afganistāna, Irāka - tagad viņš tos trakos, nežēlības pil­nos gadus uzskatīja par pirmajiem soļiem ceļā uz panākumiem. "Pateicoties tiem, esmu nonācis šeit, esmu iecelts par šis vienības vadītāju."

Neapšaubāmi, tā bija lielākā izdevība viņa mūžā.

Un nu - pēc ilgās gatavošanās un nebeidzamās gaidīšanas - operācija beidzot varēja sākties. Viņam jau bija licies, ka tas ne­kad nenotiks. Pēc apmācības viņš kopā ar pārējiem nelielās ko­mandas darbuzņēmējiem - tik dīvains apzīmējums vienmēr iz­raisīja smīnu, taču viņš bija vairāk nekā laimīgs izvairīties no pienākuma lietot daudz precīzāko algotņa nosaukumu, - dka tu­rēts kaujas gatavībā. Signālu rīkoties viņi gaidīja mēnešiem ilgi. Komandas vadītājam nepatika saņemt algu par bezdarbību. Tas nebija viņa garā. Tāpat kā visi pārējie, arī viņš savulaik dienēja izlūknodaļā - tas bija ASV jūras kājnieku ekvivalents tā saukta­jiem jūras kotikiem un armijas vienībai "Delta". Izlūknodaļas mo­to bija: "Ātri, klusi, nāvējoši." Tas neparedzēja dīku sēdēšanu un bezgalīgas stundas pie televizora izolētās, lai gan ērtās barakās. Viņus gaidīja pasaule - apmaldījusies, tirānu un ļaunuma pār­pilna.

Mugursomā kaut kas iečivinājās. Viņš paskatījās pulkstenī. Zvans bija gaidīts.

Viņš vēlreiz pievērsās helikopteram. Tas ar plašu loku laidās prom. Viņš izņēma savu satelīttelefonu - mazu Iridium firmas ro­kas tālruni - ne lielāku par parastu mobilā tālruņa aparātu, taču tam bija desmit collu gara antena un iebūvēts balss šifrēšanas mo-. dulis. Viņš nospieda atbildēšanas pogu. Pikstienu un sprakšķu virkne apliecināja, ka signāls lauž sev ceļu pāri puspasaulei. No­gaidījis, kad sarkanā gaismu izstarojošā diode apliecināja saru­nas drošību, viņš sacīja:

-    Lapsa Pirmais klausās.

Pēc īsa mirkļa atbildēja sdpri elektroniska balss:

-    Kāds ir jūsu statuss?

Šķita, ka zvana Stīvens Hokings, bet komandas vadītājs zināja, ka viņa balss zvanītājam izklausās dkpat jocīgi - it kā runātu ro­bots. Lai gan viņš kopā ar projekta pārraugu bija līdis zem lodēm ne

viena kontinentā vien, militārām vajadzībām izstrādātais divsimt piecdesmit sešu bitu balss šifrēšanas modulis padarīja viņu balsis pavisam svešas - gadījumam, ja kāds sarunu noklausās. Tas gan nešķita iespējams, taču piesardzības nekad nav par daudz. Tieši tā­dēļ tālruņa mikroshēmā bija iebūvēta vēl viena drošības sistēma. De­kodēt sarunu varēja tikai tāds tālruņa aparāts, kam ir deši tāda pad shēma. Jebkurā cita aparātā skanētu vien apdullinoši sprakšķi.

-   Esam gatavi rīkoties, - Lapsa Pirmais atbildēja.

-   Kādas problēmas, par kurām man vajadzētu zināt?

-Nē.

-    Lieliski. Savāc vīrus un sāc nākamo fāzi!

Komandas vadītājs beidza sarunu un paskatījās debesīs. Tās bija atguvušas savu monotoni pelēkbalto bālo toni.

"Bez nevienas pēdas," viņš prātoja. "Ideāli."

Mets nolika telefonu atpakaļ spraudnē un aizvēra durvis, pēc tam cauri priekšnamam aizšāvās uz lielo guļamistabu.

"Jātiek ārā no šejienes. Pēc mirkļa viņi jau būs klāt."

Viņš pagāja garām tuvākajam guļamistabas logam un devās taisnā ceļā pie dibensienas, kur mirdzoši bālā mēness gaismā pir­mīt bija pamanījis pusmatētas durvis, kas ved uz desmit pēdas plašo balkonu. Sirdij krūtīs sitoties, viņš paskatījās ārā - kā jau domāts, turpat bija arī ugunsdzēsēju kāpnes.

Paraustījis durvis, viņš konstatēja, ka tās aizslēgtas. Diemžēl atslēgu nekur neredzēja. Bezceribas mākts un izmisis, viņš tās pa- raustīja vēlreiz, taču velti. Tad viņš palūkojās atpakaļ priekšna­mā. Smadzenes drudžaini darbojās - gluži kā spridzekļa sekun­žu skaitītājs tās vērtēja, cik laika vēl atlicis, un iztēlojās divus vīrus ielaužamies dzīvoklī. Tanī brīdi pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvējiens.

-   Atveriet, policija!

Mets nevēlējās, ka viņu pieķer nozieguma vietā. Viņš bija pār­liecināts, ka Belindžers ir miris. 'Tātad esmu ielauzies miruša cil­vēka dzīvoklī, turklāt šis mirušais pēdējoreiz dzīvs redzēts, kad bēdzis ārā no pārpildīta bāra, kurā ticies ar mani un kur izcēlies skandāls."

Viņš paredzēja pamatīgu saķeršanos ar zvērinātajiem - ja tik tālu vispār tiks.

Nez kādēļ Mets bija pārliecināts, ka netiks.

Refleksi ņēma virsroku.

Paķēris naktsgaldiņu, viņš trieca ar to pa balkona durvīm. Stikls sašķīda, un smagā koka mēbele nobūkšķēja uz grīdas. Po­licisti aiz dzīvokļa durvīm to noteikti dzirdēja, jo no kāpņu tel­pas atskanēja vēl viens aicinajums atvērt. Mets pārskrēja pāri istabai - nevis uz balkonu, bet uz pretējo pusi, prom no tā. Brī­dī, kad dzīvokļa ārdurvis tika ielauztas, viņš ienira aiz guļam­istabas durvīm.

Abi vīri iebruka dzīvokli, veikli noorientējās, aizjoza uz guļam­istabas pusi un pieskreja pie balkona. Mets piespiedās pie sienas un dzirdēja vienu no vīriem sakām:

- Aizbēdzis pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Pārbaudi visu dzī­vokli!

Runādams viņš ar pistoles stobru izlauzīja stikla šķēpeles no balkona durvīm, izkāpa ārā un nozuda tumsā. Kolēģis aizstei­dzās garām Metam. Tajā brīdī Mets iznāca no slēptuves un devās pa pēdām policistam.

Tas bija ticis līdz priekšnamam, kad Mets uzbruka no aizmu­gures. Abi nokrita uz cietkoksnes grīdas un sāka cīņu. Kaut kas metālisks aizbūkšķēja prom no policista. Tā noteikti bija pistole. • Vīrietis nebija ne garš, ne plecīgs, taču tievajās rokās jautās ne­gants spēks - viņš cīnījās kā krātiņā ieslodzīts mangusts, locījās un vairījās, ar veikliem sitieniem mēģinādams atbrīvoties no uz­brucēja. Mets izturēja vairākus spēcīgus belzienus pa ribām un gaidīja iespēju atbildēt. Tāda radās, un viņš trieca duri nogāzta­jam policistam zem kreisās auss. Apvēlies uz sāniem, vīrietis sā­pēs novaidējās. Mets izmantoja īso atelpas brīdi, nogrūda svešo uz vēdera un sataustīja kaut ko zem žaketes. Izrādījās, ka tie ir rokudzelži īpašā makstī. Aizvilcis piekauto dažas pēdas līdz sie­nai, Mets veikli pieslēdza savažotās rokas pie radiatora caurules.

Uzmetis skatienu telpai, viņš pamanīja pakaramo ar vairākām ža­ketēm, cepurēm, lietussargu un šalli. To Mets paķēra un iebaza savam upurim mutē, bet pēc tam vairākas reizes aptina ap galvu.

Pat neatskatījies, viņš pielēca kājās, izskrēja no dzīvokļa un pa trijiem pakāpieniem uzreiz lēca lejup pa kāpnēm. No vīrieša, kas pārbaudīja ugunsdzēsēju kāpnes, nebija ne miņas. Lai atgū­tos, Mets dziļi ievilka elpu, saņēmās nākamajam solim un izslī­dēja aukstajā naktī.

Ielā valdīja nepatīkami mulsinošs klusums, un Meta nožēloja­mais stāvoklis to nekādi neietekmēja. Viņš pieskrēja pie netālu no­vietotā sedana, izvilka savu Leatherman instrumentu un pārdūra automobiļa priekšējo riteņu riepas. Mirkli vērojis, kā tās pamazām izlaiž gaisu, Mets pārlēca pāri koka žodziņam. Turēdamies tālāk no ietves, viņš skrēja uz šķērsieliņas pusi, visu laiku skatīdamies apkārt.

Mustang automobilis joprojām atradās savā vietā, gaidīja saim­nieku. Cenšodes netrokšņot, viņš ieslīdēja salonā un pievēra dur­vis. Joprojām saraustīti un strauji elpodams, viņš iedarbināja dzi­nēju, taču starmešus neieslēdza. Tani brīdī šķērsieliņas galā parādījās otrais policists, ko apspīdēja ielas laterna.

- Stāt! Policija! - viņš uzsauca, pasniedzies pēc pistoles un pacēlis otru roku.

Policists bija aizšķērsojis ceļu, tādēļ Metam neatlika nekas cits kā atpakaļgaitā braukt viņam virsū, riskējot sākt spēli, kas var beigdes ļoti bēdīgi tam, kurš nesēž divas tonnas smagā metāla ko­konā. Vai nu tā, vai arī…

Mets klusi nolamājās, ieslēdza ātrumu un nospieda akselera­tora pedāli. Riepas nošvīkstēja pret plāno sniega segu, automobi­lis kaukdams rāvās uz priekšu, tuvāk tumsā slīgstošajam nezi­nāmajam. Mets centās saskatīt, kas tur notiek, kas gaida šķērsielas galā. Diemžēl nekas labs tas nebija. Ieliņa beidzās ar krūmiem no­augušu pauguru un koku biezokni. Hummer automobilim, iespē­jams, būtu izredzes. Mustang nebija būvēts tādiem varoņdarbiem, tam nebija cerību izlauzdes.

Viņš nospieda bremžu pedāli, un Mustang saslīdējis apstājās asfalta malā. Dzinējs rūca, gaidīdams atļauju traukties tālāk. Mets

palūkojās atpakaļskata spoguli. Automobilim tuvojās tumsas pie­segts siluets - policists ar šāvienam gatavu ieroci.

Citas izejas nebija. Mets sakoda zobus un ieslēdza atpakaļgai­tu. Automobilis sasvērās un uzsāka skrējienu atpakaļ. V-8 dzinējs nikni auroja. Stūrēdams Mets ar vienu roku ieķērās pasažieru sē­dekļa galvas balstā. Diemžēl šim auto modelim pa aizmugures stiklu nebija pietiekami labi redzama apkārtne. Šajā šaurajā, tum­šajā šķērsieliņā, kur ceļu apgaismoja tikai nīkulīga lampiņa, viņš varēja vien turēt mašīnu taisni un cerēt uz to labāko - ka spēs izvairīties no sienām un ka policistu nav pārņēmusi vēlēšanās nomirt. Pieliecies Mets gaidīja neizbēgamos šāvienus. Tādi tiešām sekoja; viena lode pāršķēla aizmugures stiklu un ietriecās pasa­žieru sēdekļa galvas balstā, otra atsprāga no virsbūves kaut kur pa labi no viņa.

Pēc mirkļa Mets bija jau gluži klāt pie policista un pagrieza stūri, lai automobilis būtu pēc iespējas tuvāk mājas sienai un ie­spējami tālāk no vīra, kurš atklājis uguni. Mustang nodrebēja un nočīkstēja, kad pret mājas sienu tika noskrāpēts sāns. Policists bi­ja piespiedies pie pretējās sienas, tādēļ Metam izdevās izsprauk­ties cauri, neaizskarot viņu. Kad Mustang jau atradās krustojumā un brauca ārā uz galvenās ielas, atskanēja vēl vairāki šāvieni. Mets izlīdzināja automobiļa gaitu un šāvās prom.

Atpakaļskata spoguli viņš ieraudzīja policistu, kurš tikko bija parādījies uz ielas un steidzās pie sava auto. Taču Mets zināja, ka viņam nesekos. Policists gluži vienkārši nodos informāciju ko­lēģiem, paziņojot uzkrītošā automobiļa pazīmes. "Tātad vajadzēs • pamest mašīnu, turklāt steigšus, un līdz saullēktam sēdēt klusam ka pelītei."

Diemžēl tikpat neskaidrs bija tas, ko vajadzētu darīt nākama­jā dienā. Par to tad arī varēs domāt visu atlikušo nakti.

Kīnens Drakers jutās kā uzlādējies. Labi atpūties, piespiedis sevi atrauties no ziņu kanāliem un interneta drīz pēc pusnakts,

lieliski izgulējies. No rīta pēc veselīgām brokastīm - vafelēm un augļiem - viņš klusā apmierinātībā pārskatīja avīzes. Kaut ko tā­du viņš nebija jutis jau gadiem ilgi un cerēja, ka varēs šo sajūtu saglabāt visu dienu.

Tobrīd viņš sēdēja savā desmitā stāva birojā Konektikutas avē­nijā un elegantajā ādas krēslā aizgriezās prom no rakstāmgalda. Uz tā valdija nihilistisks tukšums - tur atradās tikai klepjdators, tālrunis un mirušā dēla fotogrāfija. Pievērsies logam, viņš skatī­jās ārā uz pilsētu. Viņam patika uzturēties galvaspilsētā, strādāt tajā, noteikt pilsoņu likteni visvarenākajā pasaules valstī un arī pārējiem planētas iedzīvotājiem. Un tā tas bijis vienmēr. Savu sis­tēmu viņš sāka izstrādāt drīz pēc tam, kad pabeidza Džonsa Hop- kinsa universitāti ar maģistra grādu politikas zinātnē. Nākamos divdesmit gadus viņš bija Kongresa darbinieks, vecākais padom­nieks politikas jautājumos un juridiskais direktors pāris senato­riem. Viņš bija palīdzējis tiem iegūt varu un ietekmi, bet neaiz­mirsa arī sevi - strādāja klusi, aizkulisēs, izvairoties no pārāk redzamiem amatiem, kurus viņam nepārtraukti piedāvāja, un ti­kai mazliet pakoķetējot ar iespēju kļūt par aizsardzības ministra vietnieku politikas jautājumos. Viņš priekšroku deva nepārtrauk­tībai, ko sagādāja aukliņu raustīšana no aizsega, un Kapitolija kalnu pameta tikai tad, kad saņēma piedāvājumu, kas bija pārāk labs, lai to atmestu, un nodrošinaja izdevību dibināt un vadīt dās­ni finansētu un ietekmīgu ideju ģenerēšanas firmu "Amerikāņu brīvības centrs".

Viņš bija kā radīts tādai dzivei - nežēlīgs, ar bagātu iztēli, asu prātu un brīnumainu atmiņu apveltīts politikas stratēģis, kurš prot pievērst uzmanību detaļām. Turklāt šādu lietpratību papil­dināja ari bezbēdīga, sabiedriska cilvēka šarms, kas nomaskē dzelžainu apņēmību un palīdz, ja kāds pārliecināts polemiķis ir gatavs svarīgā lietā nospiest sarkano podziņu, kura uzspridzi­nās pasauli.

Pēdējos gados viņš bija kļuvis arī ļoti neatlaidīgs. Arējās un iekšējās politikas grožus savās rokās bija ņēmušas civilo padom­devēju grupas, kas vadīja valsd atbilstoši saviem priekšstadem. Tādam polidkas zvēram kā Drakers viņu nepiedodamā un neap­valdāmā misijas apziņa bija skaistuma iemiesojums, viņu meto­des un taktika - aizraujošas.

"Visiespaidīgākā," Drakers sprieda, "ir viņu tieksme lietot "rā- mējumu", prod, viltīgu paņēmienu, kā novest līdz absurdam sa­režģītas, strīdīgas lietas un plānus, izmantojot varenas, uzmun­drinošas, saviļņojošas frāzes un tēlus, lai apstrīdētu un iedragātu jebkuras potenciālas iebildes šādiem plāniem. "Šis ramejums ti­ka padarīts par izcilu jaunā laikmeta mākslas nozari, kurā tādi maldinoši izteicieni kā "nodokļu atvieglojumi", "karš pret tero­ru" un "miera nesējs" jau nostiprinājušies sabiedrības apziņā un kurā tiek spiestas pareizās emocionālās podziņas un radīts ap­lams priekšstats, ka ikviens, kas iebilst šādām metodēm, jau pēc definīcijas ir nelietis, kurš mēģina atturēt nevainīgu cietēju vado­ni no nepieciešamo ārstniecības līdzekļu izmantošanas, un gļē­vulis, kurš bēg no nežēlīga kara pret agresoru vai, vēl ļaunāk, kam trūkst mugurkaula stāties pretim Hitleram.

Rāmējums darbojas. Neviens to nezina labāk par Kīnenu Dra- keru. Un nu viņš bija gatavs pats saviem rāmējumiem.

Drakers ieskatījās rokas pulkstenī. Rita otrajā pusē tika orga­nizēta steidzama "Centra" vecāko biedru sapulce, lai apspriestu neizskaidrojamo parādību virs šelfa ledāja. Viņš jau pa tālruni bija aprunājies ar vairākiem biedriem, un tie saprotamā kārtā bija vien­līdz aizrāvušies un nobažījušies.

Pēc tam viņš noskatījās ziņas vairākos kanālos, lai noskaidro­tu, ciktāl tikts ar projektu, šķita, ka viss ir kārtībā, ja neskaita kā­du sīku sarežģījumu Bostonā. Bet Drakers neuztraucās. Viņš bija pārliecināts, ka Šāviņš ar visu tiks galā.

Iedžinkstējās BlackBern/ viedtālrunis. Tonis apliecināja, ka tas ir šāviņš. /

Pasniedzies pēc aparāta, Drakers smaidīja. Bija piepildījies tei­ciens par vilka pieminēšanu.

Ierasti aprautos teikumos Medokss informēja Drakeru par Vinsa Belindžera likteni, Meta Šērvuda bēgšanu un ielaušanos mi­rušā zinātnieka dzīvoklī.

Drakers uzņēma jaunumus apbrīnojami mierīgi. Medoksam šis cilvēks ne visai patika. Galu galā viņš bija politiķis. Vašingtonas darbonis. Tomēr Drakeram piemita viena laba īpašība - viņš ne­kad neapšaubīja un nekritizēja tās lietas, kurās pats nebija eks­perts. Viņa ego nebija tik milzīgs, un viņš necentās izrādīt savu pārākumu, kādu itin bieži pauda galdiņu urbēji un politiķi. Me- doksu tādi kaitināja, un viņš allaž priecājās, kad varēja tādus pār­mācīt. Drakers melno darbu labprātāk atstāja dem, kas neiebilda pret rakņāšanos mēslos, un Medokss no tās nekad nevairījās - arī pēc tam, kad viņa "drošības un riska menedžmenta" firma bi­ja piedzīvojusi uzplaukumu. Viņš to nodibināja pirms trim ga­diem, neilgi pēc ievainojuma gūšanas Irākā.

Medokss bija praktisks cilvēks. Darbā ievēroja nelokāmu un skaidru ētiku - stingra disciplīna viņam bija ieaudzināta divdes­mit gadus ilgajā dienestā jūras kājniekos un izlūknodaļā, kur vi­ņu mazliet nosmailinātās skūtās galvas formas dēļ iesauca par "Šāviņu". Šis vārds ieguva arī blakus nozīmi - pēc tam, kad viņa vienība tika sadragāta nežēlīgā apšaudē, kas notika apokaliptis­kajā Fallūdžas pilsētā.

Tā traģēdija bija iepazīstinājusi un saliedējusi viņu ar Dra- keru.

Viņa vienība bija lieliski pastrādājusi Afganistānas kalnos, de­vusi smagu triecienu talibiem un viņu draugiem no Al-Kāidas. Izkūpinājusi viņus no kalniem un alām un aizdzinusi pāri Paki­stānas robežai. Nonākusi tuvāk Osāmam bin Lādenam. Bet pēk­šņi viņus neizprotamā, nejēdzīgā kārta atsauca no turienes un no­rīkoja uz citu vietu. Uz Irāku. Deviņos kara mēnešos Medokss zaudēja četrpadsmit vīrus un tajā briesmīgajā pēcpusdienā - au­si. Tie, kuri izdzīvoja pēc šausmigā uzbrukuma, bija zaudējuši kā­jas, rokas un pirkstus. Vārds "ievainots" reti atspoguļoja piedzī­votās drausmas un neizdzēšamo, kropļojošo iespaidu, ko tas atstāja ikviena dzīvē. To dienu Medokss atcerējās ikreiz, kad ne­jauši ieraudzīja savu attēlu loga stiklā vai kolēģu saulesbrillēs. Tā bija iededzināta viņa sejā - zvaigžņveidīgā brūce stiepās uz visām pusēm no sadragātās auss ļipiņas, ko ķirurgiem bija izde­vies saglābt.

Lūkošanās spoguli Medoksam nepatika. Viņš vēl un vēlreiz pārdzīvoja to dienu vienmēr, kad ieraudzīja savu atspulgu. Ne tikai to dienu, bet arī vēlāko periodu. To, kā priekšnieki viņu at­laida. To, cik slikti pret viņu izturējās un kā viņš tika izgrūsts no sistēmas. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, viņš atklāja, ka kļuvis par melu upuri. Viņam meloja visa valsts. Tas karš bija dkai izlikša­nās. Katastrofāla izlikšanās. Viņš bija smagi ievainots un pēc tam vēl spiests vērot, kā tie paši melīgie nelieši, kas nosūtīja viņu ka­rā, - no zemākā kongresmeņa līdz kara varonim, kurš pietuvinā- jies topošajam prezidentam, - balsoja pret pabalstu palielināša­nu tiem, kuri atgriezušies mājās novājināti, ar fiziskām un garīgām traumām. Viņš vēroja, kā daudzi karavīri dek ievilkti glu­ži vai tīklā un tiesāti pat par vissīkāko noteikumu pārkāpumu, un kā viņus politiskiem mērķiem ziedo cilvēki, kas kaujaslaukam nekad nav bijuši tuvāk par simts jūdzēm. Medoksa dusmas pie­auga ar katru reizi, kad kara jautajumā nācās sastapdes ar jau­niem meliem un manipulācijām, kuru dēļ daudzi zaudēja dzīvī­bu un viņš daļu sejas. Tāpat pieauga rūgtums sirdī un vēlēšanās panākt taisnīgumu. Beigu beigās viņš nonāca pie secinājuma, - ja grib kaut ko mainīt, jāņem lieta savās rokās.

Ievainotā statuss palīdzēja dibināt firmu. Jau sen viņš pazina lieliski trenētus un pienācīgi apgādātus vīrus, kas bija viņa pa­dotie elles punktos Afganistānā, Irākā un citur, kurp amats lika viņus sūtīt. Un darīt to, ko citi nevēlas. Darīt to, par ko citi pat dzirdēt negrib. Tādos darbiņos netika ievēroti likumi, kurus pie­ņēmuši politiķi, sūcot divdesmit gadu vecu konjaku. Savādi, taču pēc katra šāda darbiņa viņš guva arvien lielāku mierinājumu. Tā bija atriebība, bez kuras viņš nespētu dzīvot. Lai ari valdība mak­sāja simtiem tūkstošu dolāru par līgumiem un padarīto, lai ari viņam bija neliela uzticamu, kaujās pārbaudītu viru armija, kas gatava izpildīt jebkuru pavēli, arī pats viņš joprojām atradās ie­rindā, priekšgalā visiem. Kad tika piedāvāts šis uzdevums, viņš uzreiz saprata, ka atteikties nedrīkst. Tā izpilde sniegtu nepiere­dzētu apmierinājumu.

Šajā lietā noteikti vajadzētu sasniegt iecerēto, tādēļ viņš no sirds vēlējās nodrošināties, lai viss nodek pēc plāna.

Drakeru jaunās ziņas satrauca.

-   Man nepatīk, ka Šērvuds aizlaidies, - Drakers sacīja. - No­ķer viņu, iekams šis paguvis kaut ko sastrādāt.

-    Ilgi nebūs jāgaida, - Medokss apgalvoja. - Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavību. Tātad izredžu viņam nav daudz.

-    Ziņo, kad būsi ticis galā, - Drakers noteica un tad beidza sarunu.

Medokss nolika tālruni uz rakstāmgalda un vēlreiz prāta pār­lika vakara notikumus. Mets Šērvuds bija izrādījies daudz izvei­cīgāks par savu brāli. "Acīmredzami taisīti katrs no sava materi­āla, bet tas jau nav nekāds noslēpums," secināja Medokss, kuram bija zināma Šērvuda kriminālā pagātne. "Tātad jārikojas uzma­nīgāk."

Viņa vīri uzraudzīja policijas sakarus, bet ar to nepietika. Mets Šērvuds rīkojās impulsivi, neparedzami, piemēram, ielauzās Belin­džera dzīvoklī. Un šādi soļi parasd sagādāja lielas nepatikšanas.

Lai uzminētu pretinieka nākamo gājienu, Medokss iztēlojās se­vi Šērvuda vietā, domās atkārtoja visu, ko puisis bija darījis. Viņš apsvēra bijušā kriminālnoziedznieka iespejas, centās paredzēt vi­sus salmiņus, pie kuriem tas ķersies un kuri līdz ar to jāapcērt vēl pirms izmantošanas. Medokss atsauca atmiņā savu viru zi­ņojumus.

Pievērsies datora ekrānam, viņš pārskatīja visus, kuri bijuši saistiti ar Belindžeru un Metu. Uzmanību piesaistīja pēdējais ie­raksts - Belindžera kolēģa Čabas Komloši zvans. Medokss noklik­šķināja uz nelielās ikoniņas un noklausījās visu ziņu, ko šis ko­lēģis bija atstājis Belindžera mājas tālruņa aparātā. Noklausījies vēl vienu reizi, Medokss pievērsās pirmajai abu zinātnieku saru­nai, kura bija pasteidzinājusi tā vakara notikumus.

Šāviņš ieskatījās rokas pulksteni un paņēma klausuli.

Lerijs Raidels brīdi apjucis veras sava BlackBerry ekrāna un tad nolika aparātu uz rakstāmgalda. Viņš tikko bija beidzis sarunu

ar Rebeku. Kārtējo. Divi zvani divdesmit četru stundu laikā - tik bieži meita viņam nekad nebija zvanījusi. Viņiem bija lieliskas at­tiecības, lai gan no sievas viņš šķīrās gandrīz pirms desmit ga­diem. Taču Rebeka bija deviņpadsmit gadus veca, straujas dabas, brīnišķīga un brīva, jau otro gadu studēja Brauna universitātē. Meitene bija visnotaļ piezemēta, lai gan visa pasaule atradās vi­ņai pie kājām, taču regulāri tālruņa zvani tētim, kā jau gaidīts, neiedlpa viņas trauksmainās ikdienas darbu sarakstā.

Viņam patika pļāpāt ar meitu. Patika klausides viņas priecīgi satrauktajā, valdzinošajā, aizrautīgajā čalošanā - arī tad, ja balsi ieskanējās baiļu nots. Viņam patika, ka meita piezvana divreiz dienā.

Un viņam nepatika meitai melot.

Taču nācās to darīt. Divas reizes vienas dienas laikā. Un me­los viņš arī turpmāk - ja viss izdosies labi, tad melos visu atliku­šo mūžu.

To atskārtis, Raidels sajuta trauksmi sirdī, un tā tikai pieņē­mās spēkā, kad viņš iztēlojās tālākos notikumus.

"Tas tiešām notiek. Ir sācies, un atkāpšanās ceļa vairs nav."

Šāda doma biedēja un vienlaikus sajūsmināja.

Kad viņš pirms četriem gadiem sāka apsvērt šo ideju, viss šķi­ta pārāk nereāli un tomēr notika pietiekami strauji. Šelfa ledāja sairšana tika prognozēta. Viņš to novēroja ar satelīta palīdzību, taču process sākās ātrāk nekā paredzēts. Un viņi bija gatavi. Ga­tavi gūt labumu, nopelnīt uz projekta rēķina.

Gatavi mainīt pasauli.

Raidels aizdomājās par to liktenīgo vakaru ar Rīsu pirms trim gadiem. Tā bija lieliska maltīte. Pudele Brunello di Montalci- no vīna. Pāris Cohiba Esplendidos cigāru. Ilgas, aizrautīgas saru­nas par iespējām ieviest dzīvē diženo Rīsa atklājumu. Par dau­dzajām un dažādajām versijām, kā to izmantot. Iztēles augļi, ko izcili prāti prot radīt un pārvērst realitātē. Un tad tika pieminēts tas vārds.

Brīnumains.

Viens vārds. Katalizators, kurš aizveda Raidela prātu ceļoju­mā uz kartē vēl neiezīmētu teritoriju. Tumšu, noslēpumainu, fan­tastisku, neiedomājamu teritoriju. Un nu, pēc apmēram četriem gadiem, neiedomājamais bija kļuvis par realitāti.

Rīss. Apziņā vīdēja diženā zinātnieka seja. Līdztekus materi­alizējās arī citu cilvēku tēli - jauni, talantīgi, uzticīgi - un vien­laikus pazīstamā dzestrā, skarbā sajūta dvēselē. Tā nodrebēja, kad viņš atcerējās pēdējo dienu Namībijā. Pēc galīgā testa. Pēc kopī­gās sajūsmas par to, ka smagā darba auglis ir tik iespaidīgs un saviļņojošs. Un tad notika ļaunākais. Raidels sev līdzās joprojām gara acīm redzēja Medoksu, kurš uzvelk gaili. Dzirdēja savu klie­dzienu, lodes ietriekšanos Risam mugurā, atcerējās, kā drauga augums noraustījās un tad iekrita Denija Šērvuda rokās.

Šī nelaimīgā nodkuma trokšņi un tēli viņu nekad vairs neat­stāja.

Raidels ienīda sevi par to, ka nav spējis apvaldīt šīs sajūtas. Nepalīdzēja nekas, ko teica citi, nepalīdzēja neviena no banalitā- tēm un klišejām - par labumu pasaulei un savas dzīvības ziedo­šanu, lai varētu dzīvot citi.

Viņš nebija pareizi sapratis. Nebija iedomājies, cik tālu viņi ir gatavi iet. Un nu jau par vēlu kaut ko iesākt. Viņi nepieciešami cits citam. "Ja izdosies viss iecerētais, tad es esmu gatavs norīt slikto un iet uz priekšu."

Un tā viņš arī darīja, lai gan tas nebija viegli. Tas joprojām bija jūtams dziļi sirdī, plosīja to gabalos. Raidels saprata, ka galu ga­la sirdsapziņas pārmetumi gūs virsroku. 'Tā vai citādi, bet es mir­šu deši to dēļ. Tā tam vajadzētu būt. Bet varbūt vispirms viss būs labi, varbūt mūsu nāve atnesīs ko labu." Taču Raidels apzinājās, ka senie rēgi mieru neliks arī tad.

Spirdzinošā agrā rītā slēpdamies aiz augsta dzīvžoga, Mets gaidīja, vēroja un pirms iešanas viesnīcā mēģināja pārliecināties, ka tur viņu negaida nepatīkami pārsteigumi. Sasprindzis un modrs viņš, izvairīdamies no acu kontakta, pagāja garām dažiem pārgurušiem biznesmeņiem, kas mazliet atdzīvināja vienmuļo un neinteresanto foajē. Tad viņš ar liftu uzbrauca piektajā stāvā un iebēga savā numurā.

Viņš bija noguris un aizkaitināts.

Savu Mustang viņš bija spiests atstāt vairāku kvartālu attālu­mā no Belindžera dzīvokļa, un tas tikai vairoja dusmas. Automo­bilis viņam nozīmēja ļoti daudz, tas bija ievērojams un visnotaļ apmierinošs solis atpakaļceļā no galējās robežas. Denijs bija ne tikai uzvedis viņu uz pareizā ceļa, bet arī samaksājis muitas no­devu un atvēlējis naudu jaunam sākumam. Un nu viņš bija spiests pamest auto kādā tumšā šķērsielā - to pašu neliešu dēļ, kuri pa­ņēma Deniju.

Viņš bija ārkārtīgi nikns.

Atstājis automobili, viņš ienira ēnās un kājām pieveica dažus kvartālus, tad nonāca Brodveja ziemeļu pusē un, savienojot vadi- ņus, iedarbināja kādu neaizsargātu, desmit gadus vecu Ford Taurus. Pēc tam viņš stūrēja rietumu virziena, ārā no pilsētas, un uz maģistrāles griezās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka neviens ne­seko. Stāvvietai viņš izvēlējās neuzkrītošu neliela iepirkšanās cen­tra laukuma stūri netālu no viesnīcas un atlikušo ceļu nogāja kā­jām.

Stāvēdams pie loga, viņš vēroja pilsētu mostamies. Ausa no- mākusies auksta diena, kad saulei jālaužas cauri bāli pelēkai mā­koņu segai. Viņš atlaidās gultā, muskuļus un nervus plosīja sprie­dze un nogurums. Pēc negulētās nakts organisms kliegtin kliedza pēc atpūtas. Tādu stresu viņš sen nebija izjutis, taču zināja, ka tiks galā, un tādēļ miega vietā izvēlējās karstu dušu, kas atjauno­ja spēkus un palīdzēja sakārtot domas. Pēc tam varēja dzīvot tā­lāk - kaut neilgi. Divdesmit minūtes vēlāk viņš jau sēdēja pie da­tora askēdskā biznesa centrā bez logiem.

Viņš izmantoja balto lapu tīmekļa vietni, lai uzmeklētu infor­māciju par tālruņa numuru, ko uzzināja no Belindžera automā­tiskā atbildētāja. Numurs bija reģistrēts uz Čabas Komloši vārda, adrese - kāds tur brīnums - tajā pašā Hārvarda universitātes un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta savādnieku iemīļotajā mikro­rajonā, kurā dzīvoja Belindžers un Denijs. Mets apsvēra iespēju piezvanīt šim Čabam. Kā varēja spriest no atstātā ziņojuma, Be- lindžers ar viņu apspriedis notikumus Antarktidā un driz vien pēc tam ticies ar Metu. Skaidrs, ka šis Čaba varētu vismaz kaut ko pastāstīt. Mets nolēma nezvanīt, jo bija pārliecināts, ka bandī­ti prasmīgi prot noklausīties telefonu. Tikšanās aci pret aci būtu daudz labāka. Viņš pierakstīja adresi, noklikšķināja uz apkārtnes kartes saites, lai noskaidrotu precīzu mājas atrašanās vietu. Tad viņš saprata, ka vairs nespēj izturēt, atvēra Boston Globe mājasla- pu un tajā - vietējo ziņu sadaļu.

Tā bija pati pirmā.

Sejā iezagās skumjas - un niknums.

Raksts nebija garš. Tūdaļ pēc pusnakts netālu no bāra Dien­vidbostonā nodurts cilvēks. Identificēts ka Belindžers. Pieminēta pie bara notikusi sadursme, bet nekas vairāk. Slepkavība tiek iz­meklēta.

Viņš rakstā nebija pieminēts - pagaidam. Taču zināja, ka drīz vien lietā būs jaunumi.

Nelieši par to parūpēsies.

Smagi nopūties, viņš nobraucīja seju, lai uzmundrinātos, un vēlreiz pārlasīja rakstu. Sausie, bezkaislīgie vārdi uzdzina negan­tas dusmas, nogludinātie teikumi dedzināja dvēseli. Viņš sažņau­dza dūres virs tastatūras un sakopoja visu gribasspēku, lai ne- triektu ar to pa galdu un nesadauzītu iekārtu driskās.

Bandītiem viss bija vienkārši. Viņi mierigi varēja kādu nolau­pīt uz ielas, uzšķērst, iemest sniegā un, aci nepamirkšķinot, do­ties uz nākamo vietu. Cilvēka dzīvība - nevainīga, parasta cilvē­ka dzīvība - tika izdzēsta tikai kaut kāda… telefona zvana vai idejas dēļ?

Metā kūsāja niknums.

Lai nomierinātos, viņš dziļi ievilka elpu un atkal izpūta. Pēc brīža viņš vēlreiz pievērsās ekrānam - uzmeklēja sava trekera mā- jaslapu un reģistrējās.

Chiyslcr mājas tuvumā vairs nestāvēja.

Detalizētā karte uzrādīja automobiļa maršrutu ar trīsdesmit sekunžu intervālu. Izsekojis transportlīdzekļa pārvietošanos, Mets saprata, ka nelieši pirms stundas no domas par novēroša­nu atteikušies - vai varbūt nodevuši stafeti nākamajai koman­dai. Tātad pēc tam, kad viņš aizbēd/is no Belindžera dzīvokļa. Mets sāka prātot, vai bandīti jau uzzinājuši par viņa nelielo eks­kursiju uz Kembridžu. Ja tā, tad viņiem zināms par policijas ak­tivitātēm - vai nu skenējuši rācijas, vai arī izmantojuši kāda ie­cirkņa darbinieka laipnību. Viņš nolēma ņemt to vērā un ķērās noskaidrot Chryslcr atrašanās vietu.

Tas bija novietots kādas ielas malā Braitonā netālu no Svētās Elizabetes medicīnas centra un atradās tur jau divdesmit trīs mi­nūtes. Trekera mājaslapā bija saite uz Google Maps. Mets noklik­šķināja uz opcijas "ielas skats", pārvietoja nelielo oranžo avatā- ru uz Chrysler atrašanās vietu un atkal noklikšķināja ar peli. Ekrānā parādijas platleņķa kadrs - tik skaidrs un detalizēts, it kā viņš pats stāvētu ielas vidū. Protams, ne jau reālajā laikā, bet brī­dī, kad Google mašīna ar panorāmas kameru veikusi novērošanu, un tas nevarēja būt sen, jo aukstā kara laika tehnoloģijas vairs netika pielietotas. Mets guva labu priekšstatu par to, kāda tā vie­ta izskatās. Viņš lika lietā pilnekrāna iespēju, pārlūkoja ielu no viena gala līdz otram un tad pagrieza kameru, lai nopētītu ielas pretējo pusi.

Šaurā ieliņa bija apbūvēta ar nelielām, saidinga dēļiem apda­rinātām divstāvu dzivojamām mājām. Trīs jardu attālumā - ja va­rēja ticēt krietni iereibušajam trekera pārdevējam - atradās panī­cis pelēks nams ar balkoniņu virs fasādes lieveņa un jumta lodziņu.

Vajadzēja apskatīties tuvāk. Uz vietas.

Tik agrā stundā turp aizbraukt nebija sarežģīti, jo spēcīgā sa- • tiksmes straume plūda pretī. Iepriekšējā naktī sasnigušais sniegs jau bija gandrīz nokusis, un vecais Taurus strādāja nevainojami. Viņš iegriezās Bīkona ielā, traucās uz rietumiem un apsvēra visu, kas varētu notikt pēc neliešu atrašanas. Nācās ar varu apvaldīt savas pirmatnējās dziņas. Tie bija nekrietni, nelietīgi asinssūcēji, un viņš apzinājās, ka būs grūti savaldīties, lai nevienu nenosis­tu. Un tomēr - vajadzētu izvairīties no pašnāvnieciskām misijām un noskaidrot par viņiem ko vairāk. Uzzināt, kas viņi ir, ko dara un kam kalpo.

Kas viņiem zināms par Deniju.

Kad tas būs izpētīts, dzīvajos viņus atstāt vairs nebūs jēgas.

To aptvēris, Mets pat aci nepamirkšķināja un pats jutās pār­steigts. Viņš nekad vēl nebija nogalinājis. Protams, bija nācies ie­saistīties kautiņos. Pirms cietuma. Cietumā. Gadu gaitā pārdzī­votas nopietnas cīņas, ielauzti vairāki galvaskausi. Sācies viss bija citādi. Viņš izauga negants un pārgalvīgs, spēlēja pēc saviem no­teikumiem, taču nebija slepkava un uz viņsauli nevienu neraidī­ja. Lai arī cietumā cilvēks nocietinājās - fiziski un garīgi -, tas nemainīja viņa būtību. Viņš labprāt apvaldija dusmas, bet nekaut­rējās izmantot dūres, lai arī bez mazākā prieka. Vienmēr nepie­ciešamās pašaizsardzības nolūkos, lai novērstu draudus pašam.

Šoreiz bija citādi. Un pagaidām viņš par to neuztraucās. Que sera, sera. Kas būs, būs. Vispirms viņi jāatrod.

Viņš nogriezās Vašingtona ielā un devās uz ziemeļiem. Pulss paātrinājās ik pēc kvartāla, kas viņu tuvināja mērķim. Lielajā krustojuma ar Sadraudzības avēniju viņam bija jāapstājas pie sar­kanās luksofora gaismas. Sēdēdams aiz tikpat apskretuša pika­pa, kam akūti nepieciešami jauni virzuļgredzeni, viņš pēkšņi ie­raudzīja pazīstamo plato režģi - tas bija Chrysier 300C. Ar ieslēgtu kreisā pagrieziena lukturi tas gaidīja pie otra luksofora.

Piemiedzis acis un izstiepis kaklu, lai redzētu garām dūmojo­šajam pikapam, Mets centās pārliecinādes, vai tas ir īstais Chn/sler. Luksoforā nomainījās gaisma, un Chrysler aiz kravas automobiļa šķērsoja krustojumu, pa Sadraudzības avēniju turpinot ceļu aiz divām nelielām importa mašīnām gluži kā haizivs ar neiztrūk­stošajām remorām. Kad Chrysler brauca garām, Mets paliecās uz priekšu un nopētīja puisi priekšējā pasažieru sēdeklī. Lai arī pa­zīmes atbilda, Mets nebija pārliecināts. Viņš neliešus bija redzējis tikai īsu mirkli pie bāra, furgonā un ēnās netālu no mājas. Ap­stiprinājumu deva automobiļa numura zīme - tas pats transport­līdzeklis stāvēja pie viņa garāžas.

Tie bija viņi.

Pulss paatrinājās, kamēr acis sekoja mašīnai, kas strauji attālinā­jās. Lēmums bija jāpieņem nekavējodes. Viņš pagrieza stUri un no­spieda akseleratora pedāli, apbraucot pikapu un ar labās puses rite­ņiem trāpot uz ietves, iestūrēja avēnijā un sekoja Chn/sler pa pēdām.

Tā bija drīzāk instinktīva reakcija, nevis racionāls gājiens, ta­ču lēmums bija negrozāms. Viņš turējās vairākas mašīnas aiz spī­dīga sedana un prātoja, kur trekeris nokritis, un apsvēra, vai tā bijusi neliešu pastāvīgā bāze vai vienkārši nejaušas apstāšanās vieta, kurā tie vairs neatgriezīsies. Turklāt automašīnā bija tikai divi, un Metam tas gluži labi padka. Vismaz pagaidām.

Pa Sadraudzības avēniju viņi traucās austrumu virzienā, tad nogriezās pa kreisi Hārvarda ielā un tad pāri tiltam nonāca Kem­bridžā. Braucot tālāk pa Upes ielu, Metu pārņēma neomulīga sa­jūta. Nelieši stūrēja atpakaļ uz Inmenskvēru, no kurienes viņš aiz­bēga pirms stundas vai divām. Bažas pastiprinājās, kad izlasīja tās ielas nosaukumu, kurā Chrysler nogriezās, un ieraudzīja mā­jas numuru, pie kuras tas apstājās.

Kļūdas nebija. Tieši to adresi viņš pirmīt bija uzzinājis.

Nelieši apturēja auto pie Čabas Komloši mājas.

Mets ar Taurus aizbrauca garām stāvošajam Chrysler un aiz­griezās, kad stūrēja blakus drūmam sedanam, lai pasažieri nepa­mana viņa seju. Viņš izvēlējās pirmo šķērsielu un apstājās.

Neko labu tas nesolīja.

Sēdēdams automašīnā un nezinadams, kā rīkoties, viņš ļāva domām mutuļot. "Vai šis Čaba strādā uz vienu roku ar neliešiem? Vai puisis palīdzējis noķert Belindžeru, bridinājis par to, kas vi­ņam prātā?" Mets vairs nezināja, ko domāt, taču tāda iespēja ne­izklausījās pēc patiesības. Ziņa, ko Čaba atstājis Belindžeram, iz­klausījās īsta. Viņi bija apsprieduši parādību, un Belindžers - vismaz tā šķita - centās runāt pēc iespējas īsi.

"Ja Čaba nestrādā ar slepkavām, tad viņu ierašanās iemesls ir skaidri saprotams. Tātad Čabas nākotne nav visai rožaina. Tur­klāt, ja nelieši puisi medī, viņš zina kaut ko tādu, kas palīdzētu izskaidrot, ko šie tik ļoti grib pasargāt. Un tādējādi varētu apjaust, kas noticis ar Deniju. Ko viņi izdarījuši ar Deniju," Mets domās piebilda. "Jārīkojas."

Viņš izslīdēja no vecā Taurus, aizlīda līdz ielas stūrim un pie­sardzīgi nopētīja apkārtni. Chrysler nebija izkustējies, abi cilvēki joprojām sēdēja salonā.

Novēroja un gaidīja.

Uzmanīja Čabu. Tagad Mets par to bija pārliecināts.

"Jātiek līdz viņam, pirms to paguvuši tie abi."

Pārlūkojot kvartālu, Mets meklēja ceļu apkārt neliešu automo­bilim. Tāda nebija. Čaba dzīvoja modernā septiņu stāvu namā. Puiši savā Chn/sler kontrolēja visu ielu un apzaļumotās pieejas ēkai, tādējādi sagraujot jebkuras cerības tajā ieiet nepamanītam. Tiesa, pie mājas bija redzama uzbrauktuve, kāda parasti ved uz pazemes garāžu. Taču arī to vēroja bandīti.

Mets aizskrēja tālāk pa ielu un atrada šauru ieliņu starp di­vām mājām, leniris tajā, viņš paralēli galvenajai ielai piesardzīgi tuvojās Čabas daudzdzīvokļu namam - bet nonāca strupceļā ar piecas pēdas augstu koka žogu aiz otrās mājas. Priekšā vidēja Ča­bas nams - aiz vēl divām mājām un žogiem. Pārrāpies pāri šķēr­slim, viņš turpināja ceļu un pēc dažām minūtēm attapās sānu ejā, kas veda gar uzbrauktuvi līdz pat ielai.

Ap stūri Mets atkal saskatīja Chrysler, taču saprata, ka līdz uz­brauktuvei nepamanīts netiks. Viņš atskārta vēl kaut ko - uzbrauk­tuvei bija vadības panelis ar taustiņiem, uz kuriem nav neviena ci­para. Tie tika izgaismoti tikai tad, kad kāds ievadīja kodu - lai neviens nevarētu noskatīties taustiņu spiešanas kārtību un ne­lūgts iekļūt mājā.

Tani brīdi Mets saklausīja mehānisku krakšķi, kam sekoja klu­sa čīkstoņa un graboņa. Nespēdams saredzēt, Mets tomēr zināja, ka tiek atvērtas garāžas durvis. Viņš saspringa un atkāpās. No garāžas izbrauca liels, melns Escalade. Iztērējis galonu degvielas, tas pieveica uzbrauktuvi un apstājās krustojumā ar ielu.

Aizsegdams skatu tiem, kas sēdēja Chrysler automobilī.

Tādu izdevību Mets nedrīkstēja laist garām. Lēcienā viņš pār­varēja nelielo sienu un piezemējās uz uzbrauktuves tik smagi, ka novibrēja kauli. Tas izrādījās kritiens no vismaz desmit pēdu aug­stuma - pēc sienas to nekādi nebūtu iespējams noteikt. Apvēlies viņš pietrausās tupus un sadzirdēja, ka Escalade uzsāk kustību, i/griež ielā un atklāj viņu novērotājiem Chrysler automobili. Mets panira zem garāžas durvīm, kas lēni vērās ciet, un cerēja, ka nav pamanīts.

Paskatījies ārā, viņš secināja, ka novērotāji nav pat sakustēju­šies.

Šķita, ka viss ir kartība.

Dzīvokļu numuri bija uzrādīti līdzās stāvu pogām liftā. Mets uzbrauca trešajā stāvā, nostājās pie Čabas dzīvokļa durvīm un jau dzīrās nospiest zvanu, taču pamanīja acdņu. Viņš atrāvās, pa­cēla galvu, noāva vienu zābaku, uzslidināja to labajā rokā un steigšus izsita gaitenī vairākas spuldzītes. Apkārtne iegrima tum­sā. Atkal uzāvis zābaku, viņš piezvanīja pie durvīm. Atskanēja soļi, un pēc mirkļa pa durvju apakšu varēja saredzēt kādu ēnu.

-    Kas tur ir? - Tā pati satrauktā balss, ko Mets bija dzirdējis automātiskajā atbildētājā.

Piesardzīgi palūkojies uz lifta pusi, Mets sacija:

-    Esmu Vinsa draugs. Vinsa Belindžera draugs.

Aiz durvīm bija saklausāma rosīšanās, it kā Čaba iekārtotos ērtāk pie actiņas un pūlētos tajā kaut ko saskatīt. Gaitenī valdo­šās tumsas dēļ to bija grūd izdarīt.

-   Vinsa draugs? - Čaba mazliet stostījās. - Kas… Ko vajag?

Mets centās izklausīties nopietns un neiedvest bailes.

-    Mums jāaprunājas. Ar viņu kaut kas nodcis.

Pagāja mirklis, Čaba atkal sarosījās un atturīgi noteica:

-   Vinss ir miris, vecīt.

-    Es zinu. Vai atvērsi durvis, lai mēs varam aprunāties?

Šķita, ka Čabam balseni aizspiež paralizējošas bailes.

-    Redzi, es nezinu… Viņš ir miris, nogalināts, un es nezinu, ko tev vajag, bet…

-    Uzklausi mani! - Mets attrauca. - Tie puiši, kas nogalināja Vinsu, tagad dežurē pie tavas mājas. Viņi noklausījās jūsu telefo­na sarunas un zina, par ko jūs runājāt. Tieši tāpēc Vinsu nogali­nāja. Ja gribi, lai es tev palīdzu neņemt tādu pašu galu, atver dur­vis, sasodīts!

Uz brīdi iestājās spriedzes pilns klusums. Tad Čaba acīmre­dzot pieņēma lēmumu, jo noklikšķēja atslēga un durvis pavērās nelielā spraugā. Tajā parādijās plata, puiciska seja un savēlušos matu ērkulis. Ieraudzījis Metu, Čaba panikā iepleta acis.

-   Nolādēts! - Čaba izgrūda, mēģinādams aizcirst durvis.

Mets iešāva kāju spraugā un iebrāzās dzīvokli. Tad viņš aiz­vēra durvis, bet Čaba kāpās atpakaļ līdz istabai. Lielā auguma puisis pacēla rokas, kā aizsargājoties, un klupdams centās atrau­ties no nelūgtā viesa.

-   Lūdzu, nenodariet man pāri! Lūdzu, nenogaliniet mani! Es neko nezinu, zvēru! - Čaba sacīja, mežonīgi žestikulēdams.

-Ko?

-   Nenogalini mani! Es neko nezinu.

-    Nomierinies, - Mets uzsauca. - Es neesmu ieradies nogali­nāt.

Mēmu šausmu pārņemts, Čaba raudzījās uz svešinieku, un vi­ņa pieri klāja sviedru lāsītes. Mets brīdi viņu vēroja, un tad uz­manību piesaistīja televizors Čabam aiz muguras.

Arī varenais puisis pamanīja pēkšņo ieinteresētību un pakā­pās malā, lai svešais redzētu visu ekrānu. Viens no diennakts zi­ņu kanāliem pārraidīja to pašu mirdzošo zīmi, ko Mets bija re­dzējis jau iepriekš, tikai citā sižetā. Ekrāna apakšā labi pamanāms uzraksts vēstīja: "Otra neizskaidrojamā parādība, šoreiz Grenlan- dē."

Apmulsumā saraucis pieri, Mets piegāja tuvāk televizoram.

-   Šī nav tā pad, vai ne?

Tikai pēc mirkļa Čaba saprata, ka tiek iesaistīts sarunā.

-   Nav gan, - viņš izstomija. - Šī ir redzama Arkdkā.

Pagalam apjucis, Mets pagriezās pret Čabu. Savādās izjūtas

droši vien bija atspoguļojušās viņam sejā, jo Čaba sāka acīmre­dzami drebēt.

-   Kas tad nu? - Mets dusmīgi izgrūda.

-    Nenogalini mani, vecīt! Lūdzu!

Mets desām neko nesaprata.

-   Izbeidz taču! Kas ar tevi nodek?

Mirkli vilcinājies, Čaba gluži kā pret savu gribu dobjā balsī sa­cīja:

-    Es zinu, ka tu nogalināji Vinsu.

-Ko?

Čaba atkal pašava rokas gaisa.

-   Tevi rādīja ziņās, vecīt. Metu pārņēma šausmas.

-    Mani?

Joprojām bailēs drebēdams, Čaba palocīja galvu.

-   Parādi, - Mets pavēlēja.

Greisija ieraudzīja melnā sutanā ģērbušos vīrieti ar raižpilnu seju. Viņš centās piesaistīt Greisijas uzmanību cilvēku pūlī, kas bija sastājies pie spoguļstiklu logiem Kairas Starptautiskās lidos­tas ielidošanas zālē. Viņa uztvēra brāļa Emīna skatienu un vilci­nādamās pamāja ar roku. Mūks atbildēja ar biklu, atturīgu vēzie­nu, cauri pūlim sāniski lauzdamies viņai pretī.

Ceļojums bija nogurdinoši ilgs. Helikopters nogādāja viņus Ro- tera stacijā, Dash-7 lidmašīna aizveda uz Mauntplesantu - mili­tāru lidlauku Folklenda salās. Tur viņi iekāpa pavecā Karalisko gaisa spēku Tristar lidaparātā, kas piedāvāja komerciālu reisu uz Vaideveika lidlauku Debesbraukšanas salā un pēc tam uz Kara­lisko gaisa spēku bāzi Braiznortonā Oksfordšīras grāfistē. Tad vi­ņi ar taksometru aizbrauca līdz Hītrovai un no turienes ar avio­kompānijas Eg\/ptAir lidmašīnu veica pēdējo ceļa posmu.

Debesbraukšanas salā viņi piedzīvoja nelielu satraukumu, • tik tikko spēdami izvairīties no satikšanās ar britu filmēšanas grupu, kas devās pretējā virzienā. Lidošanas laiku viņi izman­toja, lasot materiālus par koptu reliģiju un klostera vēsturi. Kat­rā apstāšanās vietā viņi pārbaudīja savus tālruņu aparātus, lai izlasītu saņemtās ziņas, taču neatbildēja uz tām. Kolumbijas ap­gabalā nevienam - pat Roksberijam, par pārsteigumu Greisijai, Doltonam un Finčam - netika pavēstīts par viņu aizlidošanu no ledus kontinenta un nākamo apmešanās vietu. Par pārvietoša­nos tika informēts vien kanāla ārzemju ziņu dienesta direktors Ogilvijs. Greisija un Ogilvijs lieliski zināja, cik nežēlīgi mēdz būt kolēģi un konkurenti. Pats galvenais šajā lietā bija materiāla eks- kluzivitāte.

Jaunais terminālis-spīdīga, modema tērauda un stikla struk­tūra - izbrīnīja Greisiju, jo šķita ļoti racionāli iekārtots, bet ēģip­tieši jau parasti pārspēja citas reģiona valstis un neslinkoja. Rin­da pie pasu pārbaudītājiem pienāca ātri, un viss noritēja pieklājīgi. Bagāža uz karuseļa parādījās gandrīz tam pašā brīdī, kad tur piegāja viņi. Vēl pārsteidzošāk šķita tas, ka cilvēki ievēro­ja nesen ieviesto nesmēķēšanas politiku - valstī, kur visi piera­duši ignorēt likumus un lielākā daļa vīriešu kārtas pārstāvju smēķē teju no dzimšanas, tas dešām ir varoņdarbs.

Doltons, Greisija un Finčs jau zināja par jauno parādību Gren- landē. Kad Boeing 777 nolaidās, viņu BlackBerry viedtālruņi at­dzīvojās gandrīz vienlaikus, brīdinot par steidzamu ziņu. Vare­nās, aizraujošās vēstis izdzenāja nogurumu un deva jaunu sparu. Sasēdušies Jūsufa vadītās Toi/ota Previa aizmugurē, viņi lēni vir­zījās uz priekšu agra rīta rosīgās satiksmes straumē un nespēja vien iztaujāt satraukto brāli Eminu.

Viņš arī bija redzējis jauno parādību ziņu pārraidē un apstip­rināja, ka tā ir identiska brīnumam, kas novērots virs šelfa ledāja, un tikpat identiska simbolam, kas sazīmēts uz tēva Hieronima alas sienām. Tēvs simbolus sācis zīmēt pirms septiņiem mēne­šiem.

Greisija jau jutās pārliecināta, ka bijis pareizi pievērst uzma­nību muka zvanam un doties uz Ēģipti. Lai ari nācās pārlidot no kontinenta uz kontinentu un pārciest visas ar to saistītās grūtī­bas, viņa nespēja atcerēties laiku, kad viņu pārņēmusi tāda ener­ģija. Retā, patīkamā sajūta - saviļņojums par ekskluzīva, sensa­cionālā jaunuma parādīšanos - šajā gadījumā pārsniedza visas normas, ņemot vērā atklājuma apmērus un atstāto iespaidu. Ta­ču joprojām bija daudz jautājumu, uz kuriem Greisija vēlējās sa­ņemt atbildes. Pirmais no tiem - par ceļojuma mērķi, proti, tēvu Hieronimu.

-   Kāpēc viņš atbrauca šurp? - Greisija jautāja mūkam.

Brālis Emīns mirkli vilcinājās.

-    Patiesību sakot, - viņš iesāka, - mēs īsti nezinām.

Finčs un Greisija apmainījās jautājošiem skatieniem.

-   Viņš strādāja Sudānā, vai ne? - Finčs vaicāja.

-Jā. Pēdējos gados, kā jau jums droši vien zināms, tēvu Hiero- nimu ļoti satrauca notikumi Dārforā. Šī gada sākumā viņš tur at­vēra vēl vienu bāreņu namu, jau ceturto Sudānā, netālu no robe­žas ar Ēģipti. Un tad… viņš pats to īsti nesaprata. Kādu nakti viņš pameta bāreņu namu, viens pats, kājām, bez jebkādām mantām, ēdiena vai ūdens. Gluži vienkārši izgāja tuksnesī, un viss.

-   Tiešām? Viņš droši vien saslimis, ja? Vai tad neviens neuz­traucās, ka viņš nolaupīts vai nogalināts? Viņš taču ļoti kritizēja militāristu akcijas tajā reģionā, - Greisija aizrādīja. - Viņš tiem būtu lielisks ķēriens.

-    Kaujas, masu slepkavības Dārforā… tas uz tēvu Hieronimu atstāja dziļu iespaidu. Novājināja viņu, un viņš smagi saslima. Taisni brinums, ka viņš izdzīvojis. - Mūks palocīja galvu, balsī ieskanējās skumjas. - Tonakt viņš dažiem saviem palīgiem patei­ca, ka grib uz kādu laiku tikt projām… un "atrast Dievu". Tie ir viņa paša vārdi. Viņš pateica, ka uz kādu laiku dodas projām, un lūdza palīgus viņa prombūtnē turpināt labo darbu. Un gluži vien­kārši aizgāja. Piecus mēnešus vēlāk beduīni atrada viņu saļimu- šu tuksnesī, dažus kilometrus uz dienvidiem no šejienes. Mugu­rā viņam bija tikai krekls, noskrandis un netīrs. Kailās pēdas bija sarepējušas, pats viņš murgoja, šķita apjucis un tik tikko dzīvs. Bez ūdens un ēdiena, un tomēr… likās, ka viņš šķērsojis visu tuk­snesi. Viens pats. Kājām.

Greisijas acis neizpratnē iespīd ējās.

-    Bet no šejienes līdz robežai taču ir… cik? Pieci vai seši simti jūdžu, vai ne?

-   Tieši tā, - brālis Emīns apstiprināja biedējoši rāmā tonī.

-    Viņš taču… tas nav iespējams šādos apstākļos. - Greisija ar grūtībām izrunāja vārdus. - Apkārt ir viens vienīgs tuksnesis. Saule karsē, āda… Vai viņš nebija pamatīgi apdedzis? Kā viņam izdevās izdzīvot?

Mūks jautājoši paplēta rokas ar plaukstām uz augšu, taču ne­ko neteica. Viņa vaibsd pauda tikpat lielu apmulsumu kā Greisi­jas seja.

Žurnālistes domas mutuļoja. Varbūt notikušais bija iespējams, taču stāstā joprojām palika daudz nezināmo.

-   Ko sacīja pats tēvs Hieronims? Viņš taču neapgalvoja, ka visu ceļu no Sudānas veicis kājām, vai ne?

-   Viņš neko neatceras, - muks paskaidroja, pacēla pirkstu un iepleta acis arvien platāk, kad balsi ieskanējās noteiktāka nots.

-    Taču tic, ka šim ceļojumam uz mūsu klosteri, uz mūsu alu bijis mērķis. Viņš to uzskata par aicinājumu. Par daļu no Dieva plāna. - Mūks uz bridi apklusa, un tad viņa sejā parādījās nožēla. - Man tiešām nevajadzētu runāt tēva Hieronima vārdā, - viņš piebilda.

-    Izvaicāsiet viņu pašu, kad satiksiedes.

Greisija palūkojās uz Finču. Viņš neuzkrītoši pielieca galvu, pauzdams savu apjukumu.

-    Un kā ar filmu? - Greisija jautāja. - Izstāstiet par to!

-    Kā jūs par to zināt?

-    Kā tas notika? Vai jūs arī bijāt tur, vai satikāt tos puišus?

Brālis Emins paraustīja plecus.

-    Nav nekā daudz, ko stāstīt. Viņi sazinājās ar mums. Teica, ka uzņem dokumentālo filmu, ka ir dzirdējuši par tēvu Hieroni- mu, kurš dzīvo alā, un grib viņu uzfilmēt. Abatam tas nepatika, ari pārējie nebija sajūsmā. Tas nav mūsu dabā, mēs neesam pie­raduši. Taču tie puiši pārstāvēja visnotaļ respektablu kanālu un bija tik laipni, un visu laiku mūs tincināja un nekādi neatlaidās. Beigu beigās mēs piekritām.

-    Labi vien, ka tā, - Finčs sacīja. - Citādi mūsu te nebūtu.

-   Ak, nezinu, nezinu, - brālis Emīns attrauca, un viņa acīs jau­tās smaids. - Dieva ceļi ir neizdibināmi. Domāju, ka Viņš atrastu ari citu veidu, kā atvest jūs šurp, vai ne?

Čaba vilcinājās. Tad, joprojām skatīdamies uz Metu, viņš spē­ra dažus soļus atmuguriski līdz savam rakstāmgaldam. Uz tā ne­kārtīgās kaudzēs mētājās žurnāli un izdrukas, apkārt tām gluži kā tādi kartona torņi slējās kafijas krūzītes. Acīmredzot viņš no

Belindžera atšķīrās ne tikai izskata ziņā vien. No jucekļa ārā spraucās Apple plakanais displejs. Arī tajā bija redzama gaisma virs šelfa ledāja. Atrāvies no Meta, Čaba pievērsās bezvadu tasta­tūrai, nospieda dažus taustiņus un atvēra vēl kādu timekļa viet- ni. Tad viņš palūkojās uz Metu - seja pauda kaut ko vidēju starp muļķību un bailēm.

Mets piegāja pie rakstāmgalda. Ekrānā bija redzams raksts par kriminālnoziegumu. Belindžera līķis atrasts šaurā ieliņā netālu no bāra. Rakstam bija pievienoti divi melnbalti kadri no bāra no­vērošanas kameras. Vienā bija redzams Mets un Vinss cīņas kar­stumā, bet otrā - Meta seja tuvplānā.

Neapšaubāmi, tas bija viņš.

Kāri pārlasījis rakstu, Mets secināja, ka viņa vārds nav piemi­nēts. Pagaidām. Žurnālists norādījis vairākus aculieciniekus, to­starp "vārdā nenosauktu sievieti", kura apgalvojusi, ka atradu­sies pie bāra, kad ieraudzījusi virieti, kas negantā ātrumā skrējis pakaļ Belindžeram. Tie bija meli. Slepkavas saķēra Belindžeru deši pie bāra durvīm. Mets sarauca pieri un atcerējās sievieti neliešu furgonā. Atsauca atmiņā viņas profilu un matus, kas sniedzās līdz pleciem. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir viena un tā pad sie­viete. Tad Mets iztēlojās policiju, kas ieradusies viņa dzīvoklī ar kratīšanas orderi kabatā un noteikti atradusi slepkavības ieroci, ko tur nolika sieviete un viņas drauģeļi bandīti.

Mets sajuta, ka Čaba uzmanīgi viņu pēta.

-    Es zinu, pēc kā tas izskatās, - Mets sacīja, - taču viss notika citādi. Tie puiši uzmeklēja Vinsu tieši tā Antarktīdas brīnuma dēļ. - Viņš nikni norādīja uz ekrānu. - Vinss uzskatīja, ka tāpēc nogali­nāja manu brāli. Un tad viņi noslepkavoja Vinsu. Ne jau es. Tici man! - Spriežot pēc Čabas šaudīgajām acīm, tas bija grūts uzde­vums, un Mets turpināja: - Jūs ar Vinsu runājāt par to, vai ne? Un tad viņš nolika klausuli.

Čaba negribīgi palocīja galvu.

Ilgāk gaidīt Mets vairs nedrīkstēja.

-    Es gribu, lai tu man atstāsti pilnīgi visu sarunu, bet vēlāk. Viņi jau gaida pie mājas. Mums jātiek prom no šejienes.

-     "Mums"? - Čaba sarāvās un jau stiepa roku pēc tālruņa. - Ei, es nekur neiešu! Dari, ko gribi, bet es zvanīšu policijai un…

-    Vairs nav laika, - Mets dusmās uzsauca, atņēma Čabam klausuli un nolika to vietā. - Viņi ir klāt. Jau gaida. Tikai tāpēc, ka tu drusku papļāpaji ar Vinsu. Nekas nemainās. Ja tu gribi iz­dzīvot, tad uzticies man un nāc līdzi. - Mets veltīja viņam nāvē­joši niknu skatienu.

Vilcinādamies Čaba raudzījās uz Metu un smagi, strauji elpoja. Tad palocīja galvu.

-   Vai tev ir mašīna?

-Nē.

-   Vienalga. Ejam! - Mets jau steidzās uz durvju pusi.

-   Pagaidi! - Čaba uzsauca, pacēlis vienu roku, tad paķēra no grīdas mugursomu un sāka vākt tajā mantas.

-   Mums jāiet, - Mets neatlaidās.

-   Tikai sekundīd, - Čaba attrauca, likdams mugursomā savu Macbook klēpjdatoru, lādētāju un iPhone. Tad viņš vēlreiz nopētīja istabu un pievienojās Metam pie durvīm.

Ieraudzījis talruņa aparatu, Mets kaut ko atcerējās.

-    Tavs mobilais, - viņš sacīja Čabam. - Izslēdz to!

-   Kāpēc?

-   Mūs var izsekot. Tev tas būtu jāzina.

Čaba pārsteiguma pavēra muti, bet tad visu saprata.

-   Jā, protams, - viņš apmulsis novilka un atkārtoja šo frāzi, kad izņēma no kabatas tālruni un izslēdza to.

Mets vēl pēdējo reizi palūkojās uz datora ekrānu - tajā jopro­jām vīdēja mirdzošā, neizprotami kaitinošā zīme - un tad izskrē­ja no dzīvokļa. Čaba turējās viņam pa pēdām.

Ar liftu viņi nobrauca līdz garāžai, kur atradās apmēram du­cis automobiļu. Mets paskatījās visapkārt, taču izredzes viņu ne­iepriecināja. Tā vien šķita, ka Čabas kaimiņi nav vienaldzīgi pret Toi/ota Prius un japāņu mazlitrāžas automašīnām; Escalade īpaš­nieks bija izņēmums. Viņš apstājās pie varenākās Toi/ota RAV4 un bija diezgan pārliecināts, ka tā neturēsies pretī.

Viņš vairs nekavējās, no sienas paķēra ugunsdzēšamo aparātu un izsita šofera puses logu, tad iebāza roku salonā un atvēra durvis.

-   Kāp iekšā! - viņš pavēlēja Čabam, notrausdams no sēdekļa sikās stikla drumslas.

Bet iespaidīgā auguma puisis tik stavēja ar pavērtu mud.

-   Tā ir Jorisas kundzes mašīna, - Čaba skumji novilka. - Viņa gan būs dusmiga! Viņa dievina savu mašīnu.

-   Tas ir dkai logs. Kāp iekšā!

Kamēr Čaba nomierinājās un iekārtojās pasažieru sēdekli, Mets pacēla motora pārsegu, izrāva transpondera drošinātāju no jaudas releju centra un iedarbināja dzinēju. Tad viņš apsēdās pie stūres, ieslēdza ātrumu un aizrūcināja līdz garāžas durvīm - kāds neredzams sensors jau bija licis tām vērties vaļā. Priekšā parādī- jās uzbrauktuve - brīva, ar pagriezienu pa kreisi apkārt mājai.

-    Piesprādzējies, - Mets pavēlēja.

Čaba uzmeta viņam skatienu un tad greizi palūkojās uz savu palielo ķermeņa vidusdaļu. Drošības siksnas sprādzes stiprinā­juma vieta nebija redzama, to nosedza viņa gaļīgie augšstilbi.

-    Negribi man palīdzēt?

-    Varbūt tiešām negribu, - Mets atbildēja, sausi smīnēdams. - Turies!

Kad garāžas durvis bija vaļā tiktāl, ka automobilis varēja tikt ārā, viņš ieķērās stūrē, pieveica uzbrauktuvi - vispirms lēni, jo nedrīkstēja priekšlaikus parādities neliešiem. Tie viņu pamanīja brīdi, kad RAV4 pabrauca garām ēkas sienai.

Mets saskatījās ar abiem pārsteigtajiem vīriem Chnjsler salonā, pūlēdamies šīs nanosekundes laikā iegaumēt pēc iespējas vairāk sejas vaibstu, un tad spieda akseleratora pedāli. Savu nākamo soli. viņš jau bija apdomājis - spējš izrāviens pāri ielai pa diagonāli uz vietu, kur apstājušies slepkavas, ar Tcn/ota priekšpuses bufera krei­so pusi trāpot pa Chrysler labo priekšējo riteni tādā leņķī un ar tā­du spēku, lai salauztu pusasi un prednieka auto nevarētu pabraukt, kamēr viņš pats aizbēg. Riskants pasākums, taču vajadzēja mēģi­nāt. Viņš zaudēs priekšrocību izsekot slepkavas ar trekera palīdzī­bu, jo nu tie būs spiesti izmantot citu automobili. Tomēr izvēles ne­bija, jo ar Tin/ota nevarēja atrauties no Chnjsler.

Pedālis jau bija nospiests gandrīz līdz galam, kad Mets kaut ko pamanīja labajā pusē. Atrāvis acis no Chnjsler, viņš ieraudzīja

pa ielu tuvojamies automašīnu. Prātā iešāvās kāda ideja. Viņš no­gaidīja vēl apmēram sekundi, kamēr auto piebrauca tuvāk.

Nevarēdams saprast, kādēļ Mets vilcinās, Čaba klusi, bažīgi nošņāca:

- Brauc taču, vecīt!

Slepkavas no Chrysler apmulsuši vērās bēgļos, jo neapjauta, kādēļ tie vēl gaida, un bija gatavi mesties ārā no automobiļa, iz­raut ieročus no makstim un noņemt drošinātājus…

…kad braucošā automašīna jau bija gandrīz blakus Meta va­dītajai Toyota, viņš nospieda akseleratora pedāli un iztraucās uz ielas tieši tai priekšā. Dārdošā Chevrolet Caprice no sen pagājuša­jiem laikiem, kad degviela bija lēta un pietiekamā daudzumā un it visi dzīvoja svētlaimīgā neziņā par ļaunumu, kas tiek nodarīts planētai, sadūrās ar Toi/ota un atlēca sānis. Vecās automašīnas šoferis - nervozs vīrs ar zirgastē sasietiem matiem un biezām bril­lēm kaula ietvarā - parāva savu transporta līdzekli pretējā brauk­šanas joslā un, riepām kaucot, apstājās gandrīz blakus neliešu Chnjsler. Mets aizšāvās prom pa ielu pretēji tam virzienam, uz ku­ru bija pavērsts Chrt/sler priekšgals. Atpakaļskata spogulī Mets redzēja, kā nelaimīgais Caprice šoferis izkāpj ārā un nikni lamā­jas uz viņu, savukārt slepkavas steidz klāt, lai pavēlētu vīram braukt projām un paši varētu apgriezties un dzīties pakaļ bēg­ļiem.

Mets iestūrēja pirmaja pagriezienā, kuru pamanīja, un tad sā­ka līkumot no vienas tukšas ielas otrā, bieži mainot virzienus un strikti traucoties ārā no Kembridžas, lai nonāktu uz ātrgaitas au­tomaģistrāles. Laiku pa laikam viņš ielūkojās spoguļos, lai pār­liecinātos, ka Chn/sler vēl neseko.

Tas nebija redzams.

Viņš mazliet nomierinājās, samazināja ātrumu un turpināja ceļu ziemeļu virzienā, ārā no pilsētas, pēc iespējas tālāk no ielām, kuras šķita apņēmušās notvert viņu nāvējošās ķetnās.

lesānis viņš paraudzījās uz Čabu, kura apaļajā, pietvīkušajā sejā joprojām mirdzēja sviedru lāses. Puisis gan šķita mazliet no­mierinājies un veltīja Metam atzinīgu skatienu. Tikko jaušami pa­purinājis galvu, viņš sacija:

-   Jorisas kundze sajuks prātā, kad to uzzinās.

-    Būs jau labi, - Mets sacīja, paraustījis plecus. - Pametīsim šo mašīnu un atradīsim drošāku vietiņu, kur mūs neviens neat­radīs. Tad tu atstāstīsi pilnīgi visu sarunu ar Vinsu un palīdzēsi man saprast, kas īsti notiek.

Toi/ota Previa jau sen bija atstājusi tuksnesi aiz muguras un gurdi slīdēja rosīgās satiksmes straumē, kas plūda uz Kairas pusi. Citas iespējas nebija - vajadzēja braukt cauri plašajai pilsētai, jo jaunā lid­osta atradās austrumos no tās, bet Vādī en Natrūna ziemeļrietumos. Pievakares zemās saules dziestošajā gaismā izcēlās izplūdes gāzu un putekļu mutuļi, kas smacēja pārblīvēto metropoli.

-    Vai viņš jau zina, kas notiek? - Greisija jautāja brālim Emī- nam. - Vai jūs viņam izstāstījāt par zīmēm?

-   Nē, - mūks atbildēja nožēlas pilnā balsī. - Pagaidām vēl ne. - Viņš satraukts atskatījās uz žurnālisti, it ka brīdinādams, ka drīz vien viņa pati visu sapratīs. - Patiesību sakot, viņš nemaz nezi­na, ka jūs esat atbraukuši. Arī abats neko nezina.

Greisija jau dzirās pieprasīt paskaidrojumus, taču mūks pa­steidzās pirmais.

-   Abats… nezina, ko iesākt. Viņš negrib, ka arpasaule uzzina par to.

-    Bet jūs gribat, - Finčs minēja.

Mūks palocīja galvu.

-   Nodek kaut kas brīnumains. Mēs to nedrīkstam paturēt pie sevis. Tas nepieder mums.

Finčs saskatījās ar Greisiju. Viņi jau agrāk bijuši tādās situāci­jās - kā nelūgti viesi devušies uz bīstamām vietām, lai iztaujātu cilvēkus, kas runā nelabprāt un Vēlas noslēgties no apkārtējiem. Dažkārt Greisijai un Finčam viss izdevās lieliski, citreiz neveicās, šajā gadījumā viņiem bija jāpapūlas - nevar taču apbraukt ap­kārt puspasaulei, lai paliktu tukšām rokām. Jo pasaule gaidīja pa­skaidrojumus.

Gīzas piramīdu virsotņu parādīšanās beidzot apliecināja, ka pilsēta palikusi aiz muguras. Greisija piramīdas bija redzējusi jau agrāk, taču tās allaž iedvesa bijību pat visvienaldzīgākajam vēro­tājam. Šajā gadījumā viņu pārņēma vēl kādas izjūtas, proti, ma­jestātiskās akmens smailes slējās augšup un savādā kārtā atgā­dināja nunatakus - klinšainas virsotnes, kas paceļas virs ledājiem un ko viņa pa helikoptera iluminatoru bija vērojusi vēl pirms da­žām stundām. Trokšņainās, haotiskās Kairas atmosfēras vietā drīz vien nāca daudz miegaināki izkliedētu māju puduri - viņi brauca garām Hūkiras ciematam, kas bija pēdējais ceļā uz tuk­snesi un klosteriem. Mobilie tālruņi nu bija ārpus uztveršanas zonas. Mūks pavēstīja, ka turpmāk vajadzēs izmantot satehttele- fonu.

Jau kopš tā brīža, kad mūks piezvanīja, Greisija nevarēja uzmi­nēt, ar kiidu akcentu viņš runā.

-   Starp citu, no kurienes jūs esat? - viņa jautāja.

-   No Horvātijas, - mūks paskaidroja. - Dzīvoju nelielā pilsē­tiņā ziemeļos, netālu no robežas ar Itāliju.

-   Tad jau esat Romas katolis.

-    Protams, - viņš apstiprināja.

-    Un Emīns nav jūsu īstais vārds?

-     Piedzimu es ar citu, - mūks palaboja, silti smaidīdams. - Pirms ierašanās šeit biju tēvs Dario. Iestājoties klosterī, mēs pie­ņemam koptu vārdus. Tāda ir tradīcija.

-    Bet koptu baznīca ir ortodoksālā, - Greisija iebilda. Vēl ilgi pirms protestantu reformācijas sešpadsmitajā gadsimtā kristiešu pasaule piedzīvoja milzigu shizmu. Jau kopš kristietības sākuma Roma un tās austrumu līdzinieki Aleksandrijā un Antiohijā no­devās ilgstošai sāncensībai un teoloģiskiem strīdiem. Tūkstoš piec­desmit ceturtajā gadā sīkās ķildas izvērtās milzīgās nesaskaņās un sašķēla kristīgo pasauli divās daļās: austrumu ortodoksālajā baznīcā un Romas katoļu baznīcā. Grieķu izcelsmes vārds "orto­doksāls" burtiski nozīmē "tāds, kura uzskati ir pareizi", tādējādi pilnībā atspoguļojot austrumu baznīcas pārliecību, ka tā ir patie­sā uguns uzturētāja un tās piekritēji seko autentiskai un neizkrop­ļotai tradīcijai un mācībai, ko vēstījis Jēzus un viņa apustuļi.

- Jā, ortodoksālā, taču ne jau austrumu ortodoksālā, - mūks aizrādīja. Acīmredzot mulsums Greisijas sejā nebija pārsteigums, turklāt to pauda ne tikai viņa. Mūks palūkojās uz saviem trim vie­siem un atvčcinājās. - Tas ir garš stāsts, - viņš paskaidroja. - Koptu baznīca ir vecākā no visām un vel ortodoksālāka par aus­trumu ortodoksālo baznīcu. To dibināja apustulis Marks pirmā gadsimta vidū, apmēram desmit gadus pēc Jēzus nāves. Taču tās ir muļķības, goda vārds. Galu galā visi kristieši ir Kristus sekotā­ji. Un tas ir pats galvenais. Arī šejienes klosteros tās atšķirības neņem vērā. Visi kristieši tiek laipni gaidid. Tēvs Hieronims ir ka­tolis, - mūks atgādināja.

Viņi jau sen bija apbraukuši tuvāko svētā Psoja klosteri, un putekļainā, tumšā ceļa galā parādījās Sīriešu klosteris. Tas iz­skatījās pēc šķirsta, kurš dreifē smilšu jūrā - šo tēlu jau sen iz­mantoja šejienes mūki, jo klostera ēka esot darināta līdzīga No­asa šķirstam. Piebraukuši tuvāk, viņi jau varēja izšķirt detaļas: divi augsti zvanu torņi, četrstūrains četrstāvu tornis - kasr -, kas sargā ieejas vārtus, nelieli kupoli ar lieliem krustiem neregulāri izvietoti ap dažādām kapelām un ēkām, visu apjož augsts no­cietināts mūris.

Kad visi izkāpa no automobiļa, brālis Emīns aizveda viņus ga­rām tornim un šķērsām iekšējam pagalmam, kas tobrīd bija tukšs. Teritorija šķita maldinoši liela. Greisija lēsa, ka garumā un platu­ma tā līdzinās futbollaukumam un ir tikpat līdzena. Visas ārējās virsmas, tostarp mūris un kupols, bija no nededzinātiem māla un kaļķakmens ķieģeļiem patīkamā smilšu brūnā krāsā, malas un. stūri noapaļoti, mīksti un pamatīgi. Torņa sienas izraibināja sī­kas, neregulāras atveres - logu vietā, lai nebūtu tik karsts. Uz vi­sām pusēm veda šauras kāpnes. Rietošās saules siltumā un oran­ža ja mirdzumā ar mūri apjoztais klosteris drīzāk līdzinājās kādai ārpasaules mītnei - Greisijai tas bija pilnīgs pretstats aukstajam, nemīlīgajam ledus kontinentam, kura dzestrums joprojām lodāja pa kauliem. Šķita, ka viņa nevis šķērsojusi vairākus kontinentus, bet gan attapusies Tatuīnā.

Visi jau bija gandrīz nonākuši pie bibliotēkas durvīm, kad vi­ņiem ceļā nostājās mūks. Tas nopētīja visus - sākumā ziņkārīgi,

pēc tam pauzdams seja arvien lielāku nepatiku. Greisija noprata, ka tas ir abats.

-    Uzgaidiet šeit, - brālis Emīns sacīja Greisijai un Finčam. Vi­ņi iepalika, savukārt brālis spēra soli uz priekšu un aizsedza ska­tam acīmredzami saniknoto abatu. Greisija paskatījās uz Finču, it kā gribētu teikt: 'Te nu bija." Abi vēroja dedzīgo sarunu, no sirds cenzdamies neizrādīt pārlieku interesi.

Pēc briža brālis Emīns atgriezās kopā ar abatu. Tas nešķita iepriecināts satikt viesus un savas izjūtas pat nemēģināja slēpt.

-   Es esmu bīskaps Kirils, šī klostera abats, - viņš sausi notei­ca. - Baidos, ka brālis Emīns, ataicinādams jūs, pārsniedzis sa­vas pilnvaras. - Viņš nepasniedza roku sveicienam.

-    Tēvs, - Finčs iesāka, - lūdzu pieņemt mūsu atvainošanos par tādu vizīti. Mēs nezinājām par… ē… - Viņš apklusa, pūlēda­mies atrast pēc iespējas diplomātiskāku frāzi. - …tādām iekšējām debatēm, kas skar visu notiekošo. Mēs tiešām negribējām sagādāt jums neērtības vai neglītā kārtā uzplīties. Ja vēlaties, bilstiet tik vienu vārdu, un mēs brauksim atpakaļ uz mājām un nevienam neko neteiksim. Taču lūdzu jūs paturēt prātā divas lietas. Pirm­kārt, neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mūsu birojā to esam pa­teikuši tikai vienam cilvēkam, savam priekšniekam. Tātad jums nevajadzētu uztraukties, ka mūsu dēļ mediji pēkšņi sacels kādu jezgu. Mēs to nepieļausim. - Finčs atkal apklusa, lai pārliecinā­tos, ka vārdi atstājuši jel kādu iespaidu. Droši saprotams tas ne­bija, taču viņam šķita, ka abats mazliet izlidzina saraukto pieri. - Otrkārt, mēs ieradāmies, lai palīdzētu jums un tēvam Hieroni- mam, jo vēlamies saprast neparastos notikumus, kuru aculieci­nieki bijām. Pieļauju, jūs zināt, ka mēs bijām tur. Antarktīdā. Viss notika mūsu acu priekšā. Ja mēs esam šeit, tad pirmām kārtām kā galvenie eksperti un liecinieki. Mēs neko nepārraidīsim bez jūsu atļaujas. Viss, ko šeit redzēsim un apspriedīsim, paliks starp mums tik ilgi, cik jums labpatiks.

Vispirms abats nopētīja Finču, tad Greisiju un Doltonu, pēc tam uzmeta drūmu skatienu brālim Emīnam un atkal pievērsās Fin­čam. Pēc mirkļa viņš lēni palocīja galvu - šķita, ka ir pieņemts lēmums, - un teica:

-   jūs gribat aprunāties ar tēvu Hieronimu.

-   Jā, - Finčs atbildēja. - Lai izstāstītu viņam, ko mēs redzējām. Parādītu uzdlmēto materiālu. Varbūt viņš varēs visu izskaidrot.

Abats atkal palocīja galvu un sacīja:

-    Ļoti labi. - Tad viņš bargi izslēja gaisā pirkstu. - Taču do­diet savu godavārdu, ka neizpaudīsiet neko, iekams nebūsiet ap­runājušies ar mani.

-    Es jums apsolu, tēvs. - Finčs pasmaidīja.

Joprojām skatīdamies uz Finču, abats teica:

-   Nāciet.

Viņš aizveda viesus līdz jaunākajai kompleksa ēkai - vienkār­šam trīsstāvu stuka namam, kas būvēts septiņdesmitajos gados. Finčs un Greisija sekoja, bet Doltons metās pāri pagalmam. Brā­lis Emīns bija stāstījis, ka klosterī nav televīzijas, bet viņiem ļoti gribējās redzēt ziņas no Arktikas un komentārus.

Greisija un Finčs pateicās par piedāvāto ūdeni, šķīvi ar sieru un svaigām datelēm. Viņiem tik tikko pietika laika ierastajam pie­klājības frāzēm, kad durvīs parādījās Doltons.

-    Esam ēterā!

Viņi izskrēja ārā. Doltons bija savienojis savu klēpjdatoru ar saliekamo BGAN satelītu šķīvi un atvēris kanāla mājaslapu. Grei­sija, Finčs, abats un mūks saspiedās apkārt, un Doltons parādīja viņiem ziņu klipu par nodkumiem Grenlandē.

Shēmā bija attēlota norises vieta - Karlsbādes fjords Grenlan- des austrumu piekrastē, četrsimt jūdzes uz ziemeļiem no polārā loka. Nākamais videoklips šķita savādi pazīstams. Materiāls li-' kās saraustītāks un graudaināks par viņu uzņemto - šo bija fil­mējuši nevis profesionāļi, bet zinātnieki, kuri pēta sniega ūde­ņu ietekmi uz arktiskās salas glečeriem. Parādība viņus pārsteigusi, šī elpu aizraujošā sajūsma un drudžainā rosība bi­ja skaidri jūtama arī ekrānā. Viens no šiem zinātniekiem - sirm­bārdis glaciologs no Nacionālā Sniega un ledus datu centra Boulderā, Kolorādo štatā, - tika intervēts tiešajā ēterā. Seja šķita pakļauta spēcīgai pikselizācijai un slīdēja ārā no kadra - filmē­tāji acīmredzot izmantoja tīmekļkamerai pievienotu satelīttele- fonu.

-    Vispirms Antarktīdā, tagad šeit, - sacīja kadrā neredzama intervētāja balss. - Jūsuprāt, kāpēc tā notiek?

Bija jūtama divu sekunžu nobide, tad zinātnieks reaģēja uz jautājumu.

-    Redziet, es… es nezinu, kas tas ir un no kurienes nācis, - viņš atbildēja aizsmakušā balsī. - Bet es skaidri zinu, ka ne jau sagadīša­nās pēc šī… šī zīme parādās deši virs posta teritorijām. Proti, tas šelfa ledājs Antarktīdā irst, glečers šeit… tas ir epicentrs. Es šos glečerus pētu jau vairāk nekā divdesmit gadu. - Viņš pagriezās un ar cimdo­tu roku norādīja uz pelēkbalto plašumu sev aiz muguras. - Paska­tieties uz šo zemi! Savulaik tā bija nevainojami balta. Tikai sniegs un ledus, visu cauru gadu. Tagad tā ir vairāk zila nekā balta. Kūst tik ātri, ka nu mums visapkārt ir ezeri un upes, ūdens lauž sev ceļu lejā līdz pamatiežiem un irdina glečeru pamatnes, tādēļ tie sāk slī­dēt uz juras pusi. Ja aizies ari šis, - viņš drūmi sacīja, - mēs varam gaidīt globālā jūras līmeņa pacelšanos par trim pēdām. Un tas var izraisīt visdažādākās nelaimes. Tātad jūs vaicājat, kas, manuprāt, notiek? Daba mums rāda sarkano trauksmes signālu, un es uzska­tu, ka šis brīdinājums jāuztver nopietni, kamēr vēl nav par vēlu.

Greisija stāvēja klusēdama. Sižets pievērsās komentāriem par zimes otrreizējo parādīšanos. Kadri bija satriecoši. Milzīgs pūlis drūzmējas Taimskvērā un seko notikumiem ļoti lielā ekrānā, kur paziņojumi redzami izceltiem burtiem. Līdzīgi kadri noķerti Lon­donā, Maskavā un citās lielākajās pilsētās. Ko pirmā parādība ie­sēja, to otrā pļāva vāliem vien. Pasaule nenovērsdamās sēdēja pie televizoru ekrāniem.

Palūkojusies uz Doltonu un Finču, Greisija izjuta savādu sa­traukumu. Notika kaut kas neparasts, varens, brīnišķīgs, mulsi­nošs un biedējošs vienlaikus - viņa atradās pašā centrā.

Viņas uzmanību piesaistīja satelīttelefona signāls. Kā solīts, Ogilvijs zvanīja no sava mobilā tālruņa.

-    Pirms mirkļa runāju ar Pentagonu, - viņš informēja. - Divi Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes puiši tikko nolai­dušies Makmerdo stacijā un noskaidrojuši, ka jūs esat aizbēguši. Viņi ir pamatīgi satrakojušies, - ārzemju ziņu dienesta direktors iesmējies piebilda.

-    Ko tu biji spiests viņiem pateikt? - Greisija sarauca pieri.

-   Neko. Šī joprojām ir visnotaļ brīva valsts. Taču viņi diezgan ātri izsekos jūs līdz Kairas lidostai, varbūt jau paguvuši. No še­jienes… kas zina. Varbūt jums vajadzētu izslēgt telefonus.

-    Te tik un tā nav zonas, - Greisija sacīja, - taču mums no- teikd jāuztur kontakts. Mēs te jūtamies kā no pasaules atgriezti.

-    Ik stundu pārbaudi savu satelīttelefonu; es rakstīšu īsziņas, ja būs jaunumi. - Ogilvijs pārsteidza viņu ar savu aukstasinību.

-    Protams, - Greisija apstiprināja. - Un katram gadījumam zvani arī uz klostera fiksēto telefonu.

-    Labi. - Ogilvija balss ieguva daudz nopietnāku toni. - Vai jau satikāt viņu?

-   Nē, dkko atbraucām.

-   Aprunājies ar tēvu Hieronimu, Greisij! Un labi ātri. Visa pa­saule skatās ziņas. Mums jāturas priekšgalā. Tas ir musu loms.

Greisija juta kaklā rūgtu kamolu un, satraukta palūkojusies uz mūkiem, atkāpās un uzgrieza viņiem muguru.

-    Mums jārīkojas ļoti uzmanīgi, Hel, - viņa teica pieklusinātā balsī. - Iekams to visu izsludināt, mums jāsper nepieciešamie pie­sardzības soļi.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-Šī ir musulmaņu zeme. Neesmu pārliecināta, ka viņi laipni uzņems ko tādu, kas ož pēc Otrās atnākšanas un turklāt notiek pašu sētā.

-   Turpat tas notika ari pirmajā reizē, - Ogilvijs sausi piebilda. ,

-    Hel, es runāju nopietni, - Greisija attrauca. - Mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja vēl neesi ievērojis, šī nav iecietīgākā vieta uz pasaules. Es negribu pakļaut tēvu Hieronimu briesmām.

-   Arī es negribu kādu pakļaut briesmām, - Ogilvijs īgni atcir­ta. - Un mēs uzmanīsimies. Tikai aprunājies ar viņu. Pārējo atstāj mūsu ziņā.

Atvieglojumu Greisija neizjūta.

-    Pēc sarunas es tev piezvanīšu, - viņa apsolīja, tad aizvēra tālruņa aparātu un pagriezās pret abatu. Bija jārīkojas. - Vai mēs varam noskatīties to materiālu, ko viņi uzdlmēja alā?

-    Protams. Viņi mums atsūtīja DVD. Neesmu to redzējis, jo mums šeit nav atskaņotāja.

-   Šajā klēpjdatorā mēs varam to noskatīties, - Doltons sacīja, uzsitis pa savu datoru.

Abats palocīja galvu un aizgāja.

Doltons satraukts paskatījās uz Greisiju un Finču.

-Ja nu mums vajadzīgais kadrs nebūs pēdējais?

Nomācoša varbūtība, kuru neviens no viņiem tobrīd nevēlējās apspriest, jo tādā gadījumā nāktos sazināties ar filmēšanas gru­pu un vienoties par neizmantotajiem kadriem. Sarunu pārtrauca abats, kurš ar DVD disku rokā atkal parādījās tuvumā. Doltons ielika to datorā un pa tina uz priekšu, kamēr ekrānā parādījās ne­liela filmēšanas grupa, kas rāpjas kalnā un tuvojas tādām kā se­nām durvīm, kas izcirstas klintī.

-    Lūk! - abats uzsauca. - Tā ir tēva Hieronima ala.

Kad Doltons nospieda atskaņošanas pogu, ekrānā parādijās ieeja alā no operatora skatupunkta. Elpu aizturējusi, Greisija rau­dzījās uz tumšo kambari un klausījās draudīgā balsī, kas pirma­jā personā apraksta apkārtni, nedaudzās vienkāršās mēbeles - vi­su, ko viņa drīz vien redzēs pati savām acīm. Tad kamera tika pagriezta un filmēja kambara izliekto griestu panorāmu.

-   Tur! - iesaucās Greisija, iebakstot ar pirkstu ekrānā. - Tas ir īstais, vai ne?

Doltons nospieda pauzes pogu, padna vairākus kadrus atpa­kaļ un tad atskaņoja klipu palēnināti. Visi paliecās tuvāk ekrā­nam. Tas bija tikai īss mirklis - garāmejot uzfilmēts sīkums, bet viņiem ar to pietika. Doltons apturēja kadru, kurā varēja apskatīt uzzīmētos simbolus - smalkus, koncentriskus apļus un svītras, kas gluži kā stari stiepās uz āru. Lai arī vienkārši, tie tomēr pār­steidzoši skaidri apliecināja līdzību ar parādību, ko viņi vērojuši virs šelfa ledāja.

Nepārprotami.

Greisija paraudzījās uz abatu. Sirdi plosīja gaidas.

-    Kad mēs varētu sadkties ar tēvu Hieronimu?

Abats ielūkojās savā rokas pulkstenī.

-   Ir jau vēls. Saule drīz norietēs. Rīt no rīta?

Savilkusi seju grimasē, Greisija pūlējās atgūties, lai sirds puk­stētu tajā ritmā, kāds bija pirms video noskatīšanās Doltona da­tora ekrānā.

-Tēvs, lūdzu! Negribētu jūs nekā apgrūdnāt, bet… ņemot vērā notiekošo, nedomāju, ka mums vajadzētu gaidīt. Es dešām uzska­tu, ka mums ar viņu jāaprunājas jau šovakar.

Klostera abats cieši ieskatījās Greisijai acīs un tad šķita pie­kāpjamies.

- Labi. Taču tad mums jādodas ceļā nekavējoties.

Gulēdams zem smilškrāsas maskēšanās tīkla četrsimt jardu uz rietumiem no klostera vārdem, Lapsa Otrais jaudīgā binoklī vēro­ja Greisiju, Finču un Doltonu, kuri kopā ar abatu un vēl vienu mūku sēdās gaidošajā transportlīdzekli.

Ievibrējas viņa Iridium drmas satelittālrunis. Izņēmis to no ka­batas, viņš ieskatījās ekrānā. Teksta ziņa apliecināja, ka Lapsa Pir­mais ar komandu tikko piezemējies. Tieši laikā. Kā jau paredzēts.

Viņš ielika tālruņa aparātu kabatā un noraudzījās, kā Toyota Previa attālinās, atstājot aiz sevis putekļu mākoni.

Pagaidījis, kamēr automobilis nobrauc pusjūdzi, Lapsa Otrais pietrausās uz ceļiem, rūpīgi salocīja tīklu, ielika to mugursomā un devās pie pārīša savu vīru, kas gaidija netālu.

Aicināja kalns.

Atkal.

Motelis bija netīrs un nolaists, taču apgādāja Metu un Čabu ar pašu nepieciešamāko: četrām sienām, jumtu un anonimitāti, ko reģistratūras nišā nodrošināja izstīdzējis diennakts televīzijas cie­nītājs, kurš tik dkko spēja salikt kopā kaut vienu teikumu. Tobrīd viņiem visvairāk bija vajadzīgs tieši patvērums un anonimitāte.

Un dažas atbildes.

Mets sēdēja uz grīdas, atspiedis muguru pret gultu, galvu at­liecis un atbalstījis pret kunkuļaino matraci. Turpretī Čaba nespēja nosēdēt mierā un soļoja šurpu turpu, ik pēc brīža palūkodamies ārā pa logu.

-   Vai tu izbeigsi? - Mets norūca. - Uz šejieni neviens nebrauks. Vismaz pagaidām.

Čaba nelabprāt atlaida notraipīto aizkaru un veica vēl vienu apli pa istabu.

-    Pie velna, apsēdies taču! - Mets izgrūda.

-    Piedod, ja? - Čaba attrauca. - Es neesmu radis pie tādām lietām. Saproti, tas ir vājprāts, vecīt. Kāpēc mēs vispār esam šeit? Kāpēc nevaram piezvanīt policijai un izstāstīt visu, ko tu zini?

-   Jo tas, ko zinu es, nav nekas salīdzinājumā ar to, kas zināms policistiem. Viņuprāt. Un es tādēļ negribu sēdēt aiz restēm. Bet tagad esi mīļš pret mani un pret paklāju un apsēdies.

Mirkli nolūkojies uz Metu, Čaba pakļāvās. Viņš paskatījās ap­kārt, sarauca pieri, ieraudzīja ļodzlgu krēslu, kas droši vien sa­bruks, tiklīdz viņš tajā apsēdīsies, un galu galā izvēlējās mazliet izturīgāko gultu. Tad viņš paņēma tālvadības pulti un pārslēdza kanālus nelielajā televizorā, kas bija piestiprināts pie sienas. Tas bija gluži tāds pats kā visa istaba - vienkāršs un apbružāts, taču lietojams. Mets vērās ekrānā. Attēls bija graudams, skaņa šķita mazliet metāliska, taču tam nebija nozīmes. Viņš redzēja to, ko gri­bēja redzēt.

Ziņas par parādību Grenlandē bija satracinājušas medijus vēl vairāk. Tā sekoja pa pēdām notikumam Antarktīdā, tātad sensāci­ja bija neapstrīdama. Par to vēstīja ikviens kanāls - nebeidzamas blēņas, kas tomēr nevis sniedza kādu skaidrojumu, bet dkai vēl un vēlreiz atkārtoja vienus un tos pašus videoierakstus un atgādināja par senākām mistiskām parādībām. Ēteru aizpildīja stāsd par ag­rākiem brīnumiem no Fatimas līdz Medžugorjei, taču de nobālēja salīdzinājumā ar notikumiem Antarktīdā un Grenlandē. Par tiem neziņoja saujiņa bērnu, kuri it kā redzējuši Jaunavu Mariju.

Pasaule šķita nonākusi transā.

Mets pacēla galvu un vārgi ievilka elpu.

-    Pastāsti, ko jūs ar Vinsu runājāt!

-    Par ko mēs runājām? - Čaba noburkšķēja. - Mēs runājām par visu, vecīt! Ar ko man sākt?

-   Ar vakarvakaru, - Mets īgni novilka. - Par ko jūs runājāt va­kar vakarā?

-   Vakar vakarā. Vakar vakarā, jā, - Čaba murmināja, ar diviem pirkstiem masēdams virsdeguni. - Mēs skatījāmies šo, - viņš sa­cīja, norādījis uz ekrānu. - Par to pirmo. Mēģinājām izprātot, kā tas panākts.

-    "Panākts"? - Mets izslējās. - Jūs domājāt, ka tā ir krāpšana?

Čaba paskatījās uz viņu.

-   Vecīt, izbeidz! Ja nodek kaut kas tāds, tad pirmā doma cilvē­kam ir par krāpšanos! Ja vien neesat no tiem, kas akli tic visam.

-    Un tu tāds neesi, vai ne?

-   Nē, es esmu atvērts visam. Un esmu pārliecināts, ka mums tiek noklusēta kāda būtiska detaļa. Taču caurmērā mums mēģina iegalvot tik daudz muļķibu, gan valdības viri, gan tie, kas cenšas veikli dkt pie skanošā, ka neviļus uz visu jāskatās ar kritisku aci. Un mēs esam zinātnieki, vecīt. Tātad vispirms uzdodam jautāju­mus.

Pūlēdamies saprast runātāju, Mets palocīja galvu.

-   Tātad jūs ar Vinsu izteicāt dažādus minējumus. Nonācāt pie kāda secinājuma?

-   Nē, redzi, tur jau tā lieta! - Čaba paliecās uz priekšu, un vi­ņa balss atdzīvojās. - Nekas nesanāk. Vispār nekas. Mēs tā arī neko nesapratām. Ja tā ir krāpšanās, tad organizētājs noteikti iz­manto tehnoloģiju, kas nāk taisnā ceļā no "Piecdesmit pirmās Zo­nas".

Mets sarauca pieri. Kaut kas tomēr nebija skaidrs.

-    Ar ko jūs īsti nodarbojaties? Nu, ja tā tiešām ir krāpšanās, kādēļ jūs ar Vinsu iedomājāties, ka varat viņus atmaskot?

-    Mēs esam elektroinženieri. Mēs strādājam… nu, mēs ar Vin­su… - Bija acīmredzams, ka Čabam grūti runāt. - Mēs konstruē­jam datorsistēmas, mikroshēmas un tamlidzīgi.

Kā šaubīdamies, Mets palūkojās televizora ekrānā.

-    Profesija, kas neizklausās saistīta ar šo.

-    Es nerunāju par Radio Slrack aparātiņiem, vecīt! Un ari par iPhone ne. Es runāju par zinātniskās fantastikas līmeņa dzelžiem! Piemēram, tagad mēs būvējam RFID jeb radiofrekvenciālās iden­tificēšanas mikroshēmas. Atceries ainas no "īpašā ziņojuma"? Kad Toms Krūzs iet pa tirdzniecības centru un visi tie hologrāfis­kie paneļi zina, ka tas ir viņš, sāk runāt ar viņu un rāda tās seviš­ķās reklāmas?

-    Neatceros. - Mets paraustīja plecus. - Pēdējos gados nees­mu daudz skatījies kino.

-   Ļoti slikti, vecīt. Satriecoša filma! Tikpat laba kā "Pa asmeni skrejošais", kas arī uzņemta pēc Filipa K. Dika romāna motīviem. Starp citu, abi ir vienigie šī rakstnieka darbi, kurus Holivuda nav sakropļojusi. - Meta skatiens mudināja Čabu atgriezties pie gal­venā. - Lai vai kā, tagad tas mums ir pa spēkam. Tā vairs nav fantastika. Es runāju par atpazīšanas daļu. Tava krekla audumā iestrādā sīku mikroshēmu, un viss.

-    Bet es joprojām nesaprotu, kāpēc tu domā, ka jūs varējāt iz­skaidrot to parādību.

-   Tas, ko mēs darām… nav tikai darbs, - Čaba skaidroja. - Tas ir aicinājums. Tu ar to dzīvo, elpo, tu par to sapņo. Tas pārņem tevi visu. Tā ir tava dzīve. Un tas nozīmē, ka tu seko līdzi visam, ne tikai tam, kas saistīts ar tavu darbu. Tu gribi zināt, ko dara citi, gan NASA, gan Silicija ielejā, gan kādā Singapūras laborato­rijā. Jo viss ir savstarpēji saistīts. Viens no viņu sasniegumiem var noderēt tavā darbā, turklāt veidā, kāds tev pat prātā nav ienācis, un var atvērt jaunas durvis tavām smadzenēm. Tas var dot sīku grūdienu, kas nepieciešams, lai veiktu milzīgo lēcienu un tavam darbam parādītos jauna jēga.

-   Skaidrs. - Mets neizklausījās sevišķi pārliecināts. - Tātad jūs ar Vinsu sekojāt visam, par ko sapņo cid gudrinieki.

-   Apmēram.

Mets joprojām jutās samulsis.

-Ja jūs tomēr nenonācāt pie kāda slēdziena, kādēļ jūsu saru­na var kādu apdraudēt? Varbūt jūs pieminējāt īsto versiju, bet paši to pat nenojautāt?

Čaba domās atkārtoja savu sarunu ar Belindžeru.

-   Šaubos. Viss, ko mēs runājām, ir publiski pieejama informāci­ja. Vismaz gudrinieku aprindās. Ja kaut kas no tā bija būtisks, lai gan es tā nedomāju, to pašu noteikti jau ir secinājis arī kāds cits.

-   Bet kāpēc viņi sekoja tieši Vinsam? Un kāpēc viņš domāja, ka tas ir saistīts ar manu brāli?

Tas pārsteidza Čabu.

-   Tavu brāli?

-   Vinss uzskatīja, ka mans brālis ir nogalināts tieši tās parādī­bas dēj.

-   Kāpēc viņš tā domāja?

-   Nezinu. Viņi bija draugi.

Seja liecināja, ka Čaba kaut ko nesaprot.

-    Kas bija tavs brālis?

-    Denijs. Denijs Šērvuds.

Bija skaidrs, ka šis vārds Čabam ir pazīstams.

-    Denijs Šērvuds bija tavs brālis?

Mets palocīja galvu.

-   Tu viņu pazini?

-    Protams, ka biju par viņu dzirdējis. Dalītā datu apstrāde, ja? Programmēšanas svētais grāls. Tava brāļa slava šajā jomā bija vis­notaļ solida. - Čaba ilgpilni palocīja galvu. - Vinsam patika tavs brālis, vecīt. Teica, ka Denijs esot izcilākais programmētājs, kādu viņš jebkad saticis. - Uz mirkli apklusis, Čaba centās uzminēt kopsakarību. - Ko tieši Vinss tev teica?

-    Neko daudz. Kāds Rīss noalgojis Deniju kādam darbam. Esi dzirdējis par viņu?

-     Dominiks Rīss. Viņi visi bija tajā helikopterā, vai ne? Man ļod žēl, vecīt. - Čaba sadrūma. - Vinss teica, ka viņi noslepkavo­ti? Visi?

-    Varbūt. Bet varbūt ari ne. - Mets nevēlējās novērsties no gal­venā. - Vinss teica, ka viņi izstrādājuši kaut kādu biosensoru pro­jektu. Vai tu kaut ko zini par to?

-    Nē. Bet Vinss un Denijs bija lieli draugi. Ļoti lieli. Varbūt De­nijs izstāstījis viņam kaut ko pavisam slepenu. Kaut ko tādu, ko nedrīkstēja izpaust. Piemēram, par patentiem, kas vēl nav pieteik­ti. Mūsu biznesā viens nevietā pateikts vārds var maksāt miljar­dus.

Lai atvairītu nogurumu, Mets izberzēja acis. Televizora ek­rānā, gluži kā ķircinādama, atkal bija redzama zīme virs Gren- landes. Hipnotizējošs skats, un Mets atskārta, ka ir grūti atrau­ties.

-    Kad jūs ar Vinsu runājāt, viņš pēkšņi nolika klausuli, vai ne?

Čaba pamāja ar galvu.

-    Kas bija pēdējais, ko viņš pateica? Vai atceries?

-    Viņš neko neteica, - Čaba sacīja, pūlēdamies koncentrēties.

-    Es runāju pēdējais. Es aizrādīju, ka, manuprāt, gaiss ir izgais­mojies pats. It kā degtu pašas gaisa molekulas. Taču tas nav ie­spējams.

Mets pētīja graudaino attēlu televizora ekrānā.

-    Un ja nu ir?

-    Degošs gaiss? Nedomāju vis.

-    Kā būtu ar lāzeru, projektoru… kaut ko tādu, kura palaiša­nai nepieciešams sasodīd labs programmētājs?

-    Es neko tādu nevaru iedomāties, - papurinājis galvu, atbil­dēja Čaba. - Ja kāds zinātu, kā to izdarīt, tad viņu rāditu visos kanālos.

Vilies Mets aizvēra acis un atslīga pret gultu. Viņam bija grūti koncentrēties un saprast. Traucēja arī izsalkums. Viņš bija pārguris

-   gan fiziski, gan garīgi -, jo nebija gulējis vairāk kā divdesmit četras stundas. Un neizskatījās, ka tuvākajā laikā izdosies atpūsties.

-    Vinsu nogalināja ne jau tāpat vien. Iemesls noteikti ir sais­tīts ar Deniju un pārējiem. Vienalga, vai tā zīme ir īsta vai nav, kāds noteikti kaut ko ir uzsācis.

Čabas seja sakritās.

-    Un tu gribi noskaidrot, kurš ir ķēries pie lietas.

-Jā.

-    Vai tu esi traks? - Čaba lūkojās uz viņu gluži kā bērns uz trīsacainu pandu zooloģiskajā dārzā. - Tās spēlites nav domātas tev. Pareizāk būtu izgaist, kamēr viņi pabeidz savu darbiņu. Mums jāpazūd, varbūt jābrauc uz Kanādu vai vēl kaut kur, jāsēž klusi un jānogaida, kamēr vēji norimst.

Mets pētīja viņu teju kā citplanētieti.

-    Domā?

It kā Meta sardoniskās izteiksmes samulsināts, Čaba sarauca pieri.

-   Tu prasīji, kāpēc mēs ar Vinsu nospriedām, ka varam izprast šo parādību. Un kāpēc tev šķiet, ka to vari tu? Nu, kas tu esi? Bi­jušais policists, vai? Bijušais F1B aģents? Kāds no bijušajiem īpa­šo operāciju vienības biedriem, ko?

-   Esi nolicis mani nepareizajā frontes pusē, - Mets sacīja, pa­purinājis galvu.

-   Lieliski, - Čaba novaidējās. Viņš pašūpoja galvu un tad kļu­va nopietns. - Vecīt, tiešām! Tie ir sliktie zēni. Mēs runājam par tiem, kas nogalināja cilvēkus helikopterā.

Mets šķita aizsapņojies, un Čaba to manīja.

-   Tu manī neklausies, vai ne?

Kad Mets papurināja galvu, Čaba kļuva nikns.

-    Mēs esam piešmaukti, vai ne?

-   Vai vari noskaidrot, kas vēl bija tajā helikopterā? - Mets pa­vaicāja, ignorēdams Čabas jautājumu. - Kāda bija viņu speciali­tāte? Un… kas viņiem maksāja?

Čaba nopūtās.

-    Varētu nodomāt, ka man ir izvēle. - Viņš no mugursomas izņēma klēpjdatoru.

-   Ceri, ka šajā miskastē dabūsi internetu? - Mets pajautāja.

-    Es tiešām šaubos, vai viņiem te ir bezvadu internets, bet… - Čaba pacēla savu iPhotie un veltīja Metam zinīgu smaidu. Tad viņš kaut ko atcerējās un atkal sadrūma. - Aizmirsti. To nedrīkst. Sasodīts! - Viņš ar gaļīgajiem pirkstiem paberzēja seju, apdomā­jās un pacēla acis. - Viss atkarīgs no tā, kas tev vajadzīgs. Es va­ru to iedarbināt, maksimums, uz četrdesmit sekundēm. Pēc tam viņi piefiksēs, kur mēs esam.

Mets saviebās.

-    Saklausijies to seriālā "24" vai arī tā tiešām ir?

-   Vecīt, - Čaba sacīja, pacēlis savu tālruni, - Zini, ko es izdarī­ju vispirms, kad nopirku šo aparātu? Es tam uztaisīju džeilbrei- ku. Lai satracinātu AT&.T.

-   Ko tas nozīmē?

-Tas nozīmē, ka aparāts ir brīvs. Es varu savam datoram pie­slēgt EDGE savienojumu.

-    Labi. Bet varbūt rīkosimies drošāk un palūgsim, lai puisis reģistratūrā atļauj izmantot viņa datoru.

Čaba sarauca pieri.

-    Kāpēc? Kas vēl tev vajadzigs?

-   Vajag precizēt, - Mets atbildēja, - kur atrodas mūsu draugi no Chnjsler.

Tēvs Hieronims izskatījās pilnīgi citāds, nekā Greisija bija iz­tēlojusies. Tas nepārsteidza. Viņa no pieredzes zināja, ka patiesī­bā cilvēki izskatās citādi nekā uz fotogrāfijām vai filmā. Nereti reālais tēls bija labāks, taču lielākoties mūsdienās - ņemot vērā Photoshop iespējas - nācās vilties. Šajā gadījumā Greisija bija gai­dījusi būtiskas atšķiribas no tā, kas redzēts pēdējā reportāžā par šo cilvēku. Un tiešām: tēvs Hieronims izrādījās daudz tievāks, vā­jāks un manāmi trauslāks, nekā palicis viņai atmiņā. Taču arī no­mācoši tumšajā alā, ko izgaismoja vien trīs gāzes laternas un da­žas sveces, viņa mirdzošās zaļpelēkās acis šķita valdzinošākas nekā filmā un līdzsvaroja jebkuru vājumu, ko nesis smagais pār­baudījums.

-   Tātad jūs neatceraties, kas notika tā ceļojuma laikā? - Grei­sija jautāja. - Jūs taču bijāt prom vairākas nedēļas, vai ne?

-   Trīs mēnešus, - vecais vīrs atbildēja, skatīdamies viņai acīs. Greisiju, Finču un Doltonu patīkami pārsteidza tas, ka tēvs Hie­ronims nebija atteicies no tikšanās ar viņiem. Gluži pretēji, viņš šķita laipns un labvēlīgs. Pats mierīgs, balss sdngra un rimta, vār­di skaidri un nesteidzīgi. Viņš nebija zaudējis spāņu noti, kas tik brīnišķīgi iekrāsoja viņa vārdus. Greisijai uzreiz iepatikās šis cil­vēks, kuru viņa tā apbrīnoja nesavtības un pazemības dēļ.

-   Un… pilnīgs tukšums, - Greisija secināja.

-   Nekad agrāk es neko tādu neesmu piedzīvojis. Prātā paliku­šas vien vārgas atmiņas, gaistoši tēli… Ka es eju, viens. Redzu, ka man kājās ir sandales, es eju pa smiltīm, apkārt ir bezgalīga aina­va. Zilas debesis, nokaitēta saule, karstums… Es to saožu. Jūtu, kā man dedzina seju un plaušas. Un tas ari viss. Tikai druskas. Pēkšņi apziņas uzplaiksnījumi citādi pilnīgi baltā lapā. - Viņš izmisis viegli papurināja galvu, it kā norātu sevi par tādu neveik­smi.

Lai gan arī Doltons un Finčs sēdēja alā kopā ar abatu un brāli Emīnu, Greisija nolēma nedlmēt pirmo interviju. Tas nebija viegls lēmums. Lai gan juzdama, ka sākumā vajadzētu mazliet laika pa­vadīt kopā ar tēvu Hieronimu, lai iepazītos un viņš justos ērti, Greisija tomēr nebija pārliecināta, kā vecais vīrs reaģēs, noskato­ties reportāžu par zīmēm debesīs. Un viņai šķita negodīgi pazi­ņot par tām kameras priekšā.

Viņa palūkojās uz alas griestiem. Tos viscaur klāja baltie mu­tuļi, kas stipri līdzinājās zīmei, ko viņa bija redzējusi virs šelfa ledāja.

-    Izstāstiet mums par šiem! - viņa lūdza, ar roku norādot uz griestiem.

Priesteris domīgi paraudzījās uz augšu, nopētīja uzzīmētos simbolus, kādu brīdi apsvēra Greisijas lūgumu un tad atkal pie­vērsās viņai.

-    Drīz pēc ierašanās šeit, - viņš sacīja, - mani pārņēma tāda prāta skaidrība, kādu es nekad vēl nebiju pieredzējis. Es daudz labāk sāku saprast lietas. It kā mans prāts pēkšņi būtu atbrīvojies no jucekļa un iemācījies skatīt patieso dzīvi. Un šīs domas, šīs idejas… tās nāca pār mani tik skaidras, tik spēcīgas! Es nespēju tās kontrolēt un visas pierakstīju. - Viņš norādīja uz nodeldētu galdu, kur kaudzē bija saliktas vairākas piezīmju burtnīcas, sa­vukārt citas atradās uz dzegas pie loga. - Kā uzticams pārrakstī­tājs, - viņš piebilda, vāri smaidīdams.

Greisija nespēja atraut acis no vecā vīra. Viņa balss šķita ne­parasti stingra un pavisam normāla, ikdienišķa. It kā viņš stāstī­tu par visparastākajām un garlaicīgākajām lietām.

-     Un šis simbols? - Greisija tincināja, atkal rādīdama uz augšu. - Arī to esat zīmējis jūs, vai ne?

Tēvs Hieronims lēni palocīja galvu, seja pauda sīku apmulsumu.

-    To es nevaru izskaidrot. Kad domas pārņem mani, kad es dzirdu vārdus gluži tikpat skaidri kā tagad dzirdu jūs, es redzu arī šo, - viņš atbildēja, norādīdams uz zīmi. - Tā gluži vienkārši ir dziļi iededzināta manā apziņā. Pēc kāda laika es attapos, ka atkal un atkal zīmēju to. Nezinu, ko tā nozīmē, bet… tā visu laiku turas man prātā. Es to ļoti skaidri redzu. Un… ir vēl kas, - vecais vīrs skumji piebilda. - Tā ir… skaidrāka. Greznāka. Krāšņāka. Daudz… dzīvāka. - Viņš novērsās, nezinādams, vai turpināt par to runāt. - To ir grūti izskaidrot. Piedodiet, ja tas izklausās pārāk miglaini, bet… es dešām to nespēju saprast un kontrolēt.

-   Varbūt jūs to esat redzējis sapnī?

Papurinājis galvu, tēvs Hieronims pasmaidīja.

-    Nē, tā ir šeit. Atliek vien aizvērt acis, un es to redzu. Vien­mēr.

Greisija juta, kā šermuļi pārskrien pār muguru.

-   Tātad patiesībā jūs to nekad neesat redzējis? Proti, dabā? - Greisija vaicāja, rūpīgi izvēlēdamās vārdus. Pēkšņi viņai prātā ie­šāvās kāda ideja. - Varbūt jūs to redzējāt, kamēr bijāt tuksnesī? Kaut kas tāds, ko jūs redzējāt, taču neatceraties?

-   Redzēju? Kur? - tēvs Hieronims jautāja.

Vilcinādamās Greisija atbildēja:

-    Debesīs.

Priesteris viegli pielieca galvu un sarauca uzacis, kādu brīs­niņu apsvērdams šo minējumu.

-   Domāju, ka tas ir iespējams, - viņš sacīja. - Viss ir iespējams, ņemot vērā to, ka man tās nedēļas ir pagaisušas no atmiņas.

Greisijai aizžņaudzās kakls, tomēr viņa izdabūja vārdus pār lūpām.

-    Es gribētu jums kaut ko parādīt, tēvs. Mēs to redzējām un uzfilmējām Antarktīdā, tieši pirms braukšanas uz šejieni pie jums. Es mazliet bažījos, ka jārāda jums šis materiāls bez iepriekšējas sagatavošanas, taču, manuprāt, jums tas noteikti jāredz. Tas ir saistīts ar simbolu, kuru jus te zīmējat. - Uz mirkli apklususi, Greisija pētīja tēva Hieronima seju, lai manītu kādas neomulības pazīmes. Tādu nebija. Norijusi siekalas, viņa jautāja: - Vai jūs vē­lētos to redzēt?

Priesteris savādi palūkojās uz viņu, mierīgs kā allaž, un palo­cīja galvu.

-    Ludzu. - Viņš aicinoši paplēta rokas.

Doltons piecēlās, nolika klēpjdatoru uz zema galdiņa prieste­rim priekšā un pagrieza to tā, lai visi varētu skatīties ekrānā. Viņš nospieda atskaņošanas pogu. Parādījās videomateriāls no Ant- arktidas - rediģētais variants, kas tika nosūtīts kanālam. Greisija neatrāva acis no tēva Hieronima, kurš neatņemdamies skatījās ne­parastos kadrus. Viņa gaidija kaut jel kādu emociju izpausmes - pārsteigumu, izbailes, uztraukumu, bažas - un cerēja, ka prieste­ris nesajuks prātā. Cerības piepildījās, tomēr šķita, ka viņš jūtas mazliet apjucis. Paliecies uz priekšu, viņš manāmi sastinga, ne­daudz pavēra muti un sarauca pieri.

Kad sižets beidzās, tēvs Hieronims pagriezās pret pārējiem un šķita apmulsis.

-   Jūs to uzfilmējāt?

Greisija palocīja galvu.

Likās, ka priesteris zaudējis valodu. Viņa acīs parādījās baiļu un sāpju izteiksme.

-    Ko tas nozīmē?

Uz šo jautājumu Greisijai atbildes nebija. Un klusums liecinā­ja, ka ari pārējie to nezina. Mazliet sarāvusies, viņa sacīja:

-   Vēl viena tāda pati parādība novērota virs Grenlandes. Pirms dažām stundām.

-   Vēl viena?

-   Jā, - Greisija apstiprināja.

Tēvs Hieronims pietrausās kājās, aizšļūca līdz logam un, ne­ticīgi šūpodams galvu, skatījās uz savu galdu, tad pasniedzās un paņēma vienu no savām piezīmju kladēm. Pāršķirstījis to, viņš stāvēja un lūkojās meklētajā lappusē.

-   Nesaprotu, - viņš nočukstēja. - Arī es to esmu redzējis. Tikai… - Viņš pievērsās Greisijai un pārējiem. Atvērtā burtnīca joprojām bi­ja viņam rokā. Greisija vilcinādamās pastiepa roku. Viņš atdeva piezīmes. Šķita, ka tēvs domās atrodas tālu prom, acīs vīdēja bai­les. Greisija ieskatijās lapā un tad pāršķīra citas. Tās visas šķita līdzīgas, blīvi aprakstītas glītā rokrakstā, vietām redzams punktē- jums, vietām izsmalcināti zīmes atdarinājumi. Viņa palūkojās uz Finču un pasniedza kladi viņam. Pirksti viegli drebēja. - Kad es to redzu, - vecais priesteris turpināja, - tas… tas runā ar mani. Nez kādēļ liekas, ka tas ieliek vārdus un domas manā galvā. - Viņš uzmanīgi pētīja apkārtējos, viņa skatiens šķita magnetizē­jošs, acis šaudījās no viena cilvēka pie otra un meklēja mierināju­mu. - Vai jūs nedzirdat?

Greisija nezināja, ko atbildēt. Ari pārējie apmulsuši neveikli sarosījās. Abats piecēlās kājās, piegāja klāt tēvam Hieronimam un uzlika roku viņam uz pleca.

-   Varbūt vajadzētu mazliet atpūsties, - viņš ieteica, pamādams ar galvu Greisijai. - Lai krietnā tēva prāts nomierinās. Tas bija liels pārdzīvojums.

-    Protams, - Greisija piekrita, sirsnīgi pasmaidot. - Mēs pa­gaidīsim ārpusē.

Trijotne atstāja tēvu Hieronimu, abatu un jauno mūku alā un izgāja ārā. Diena bija beigusies. Cik vien tālu sniedzās acs, nebija redzama pat gaismas atblāzma, un tintes melnais, zvaigznēm iz­raibinātais kupols virs galvas šķita nereāls, pārsteidzošs un pa­galam vienkāršs. Kaut ko tādu redzēt Greisijai nenācās bieži.

Visi klusēja. Šķita, ka ikviens apsver priestera vārdus, cenšo­ties tos racionāli izskaidrot. Greisija izklaidīgi palūkojās savā ro­kas pulkstenī. īstā stunda tuvojās. Pēkšņi viņa atcerējās vienoša­nos ar Ogilviju.

-    Kur ir satelīttelefons? - viņa jautāja.

Finčs izņēma to no somas, ko bija atstājis pie ieejas alā, ielika aparātā bateriju un ieslēdza telefonu. Pēc dažām sekundēm at­skanēja signāls, vēstot par pienākušām īsziņām. Viņa uzmanību piesaistīja Ogilvija sūtījums. Tas bija rakstīts ar īpaši izceltiem lie­lajiem burtiem: "Piezvani man, dklīdz saņem šo." Finčs pasnie­dza aparātu Greisijai.

-    Kaut kas ir noticis, - viņš sacīja.

īsā frāze satrauca. Greisija drebošiem pirkstiem spieda nu­muru. Ogilvijs atsaucās jau pēc pirmā signāla un tūdaļ izplūda vārdu straumē.

-   Tikko ēterā palaista dokumentālā filma, ko viņi uzņēma alā.

Greisija sastinga.

-Ko?

-    Viņi to parādījuši pasaulei, - Ogilvijs apstiprināja. - Tā ir eterā. Redzams pilnīgi viss. Tēvs Hieronims, klosteris, simbols, ko viņš zīmējis uz alas sienas. Visos TV ekrānos no šejienes līdz Šanhajai, - ziņu dienesta direktors sacīja neierasti nervozā balsi, acīmredzot mēģinādams saprast, ko tas viss nozīmē. - Tagad tas ir gaisā, Greisij, un tu atrodies notikumu epicentrā.

Lerijam Raidelam bija grūti koncentrēties tam, ko stāstīja viņa galvenais reklāmas stratēģis un interaktīvā mārketinga direktors, kad visi trīs izgāja no lifta. Šādas grūtības viņu māca jau pusdie­nu laikā firmas patīkamajā ēdnīcā - šis nosaukums gan nepavi­sam nebija piemērots lieliskajiem suši un Vidusjūras maltītēm, ko tur pasniedza. Viņš abus vīrus pazina ļoti labi. Tie bija eksperti, kas vada firmu - viņa firmu, ko viņš dibinājis pirms divdesmit trim gadiem, pirms izkrišanas no universitātes Bērkli. Parasti vi­ņam šīs tikšanās reizes ļoti patika. Tās bija daļa no visa, kas sek­mēja kompānijas veiksmi, un viņš ikvienā piedalījās ar tādu en­tuziasmu, kas raksturīgs jaunam uzņēmējam, kurš vēlas iekarot pasauli. Vēlāk viņš sāka distancēties, visam pievērsa mazāku uz­manību un todien savu klātbūtni apliecināja vairāk ar miesu, ne­vis dvēseli. Viņa prāts atradās pilnīgi citur, koncentrējās uz lie­tām, kas notika pavisam citā kontinentā.

Viegli pasmaidījis un pamājis, viņš atvadījās no kolēģiem un pa plato, sdklā darināto gaiteni devās uz savu kabinetu. Nonācis pie sekretāres galda, viņš ieraudzīja savu personīgo palīdzi Mo- nu un vēl trīs asistentes, kas spiedās ap vairākiem pie sienas pie­stiprinātiem šķidro kristālu displeju televizoriem, kuros visu lai­ku varēja sekot starptautiskajiem ziņu kanāliem.

Tas Leriju Raidelu pārsteidza. Par parādību pie Grenlandes debesīm viņi bija skatījušies jau no rīta. Mona pagriezās, ierau­dzīja viņu un ar mājienu norādīja uz ekrānu.

-   Vai redzēji? - viņa jautāja. - Tā ir dokumentālā filma, kas pirms sešiem mēnešiem uzņemta senā Ēģiptes klosterī. Tev tas jāredz!

Nobažījies Lerijs Raidels piegāja tuvāk televizoram. Viņš no­bālēja bridi, kad saprata redzētā nozimi.

Viņš mēģināja noslēpt savu neomulību un kādu minūti izli­kās, ka ir tikpat priecīgi satraukts kā pārējie, bet pēc tam iegāja savā kabinetā un vienatnē izpētīja ziņu sižetus. Viņš, protams, pa­zina tēvu Hieronimu - kurš gan viņu nepazina -, taču nekad ne­bija dzirdējis par klosteri. It visos medijos bija redzami zīmējumi uz alas sienas, un tie nepārprotami atgādināja zīmi debesis. Rai­dels nobažījies iegrima dziļās domās, kas šaudījās uz visām pu­sēm.

Pārskatījis visus televīzijas kanālus un interneta lapas, viņš mekleja kaut ko - jebko, kas palīdzētu nomierināties. Nekas nelī­dzēja. Ekrānā komentētāju leģioni ziņu kanālos sacentās mēģinā­jumos skaidrot neparasto parādību.

- Ja viss, ko mēs redzam, ir patiesība, ja viņi patiešām uzfil­mējuši šo materiālu, - kāds viszinis sacīja, - tad ir skaidra asoci­ācija starp neizskaidrojamo fenomenu un augsti cienīto ticības, turklāt kristīgās ticības vīru, - viņš uzsvēra, - kas, atrazdamies vienā no kristiešu senākajām svētvietām, kaut kā ir pareģojis no­tikumus, kuru aculiecinieki mēs esam…

Materiāla zemteksts, tik acīmredzams un neizbēgams, jau bija sacēlis vētru. Evaņģēlisti un atdzimušie kristieši, draudzes locek­ļi un sludinātāji jau izvirzīja savas pretenzijas uz zīmi un nāca klajā ar visdažādākajiem pareģojumiem. Citu ticību sekotāji - kāds tur brīnums - nepiedalījās šajā eiforijā, jutās atgrūsti un apdrau­dēti. Islāma zinību vīri izvirzīja vairākas niknas apsūdzības. Bija sagaidāms, ka tām sekos vēl citas, turklāt ari no citu reliģiju pār­stāvjiem - par to Raidels bija pārliecināts.

Taču tas nebija plānots.

Tad viņš ļāvās plašākai analīzei bez liekiem aizspriedumiem un centās izprast, ko tas varētu nozīmēt. Viņš zināja, ka iespēja­mi vēl daudzi citi skaidrojumi. Viņi bija gaidījuši, ka cilvēki izvir­zīs pretenzijas. Zināja, ka trakie no visām pasaules malām iz­skries no savām zaķu alām un nāks klajā ar visvisādiem muļķīgiem paziņojumiem. Taču šis nebija nekāds trakais. Šis bija tēvs Hieronims. Tieši tas tēvs Hieronims.

"Nē, es esmu pārliecināts, ka te kaut kas nav kārtībā."

Viņš atkal bija nepareizi novērtējis citus.

Un tāds secinājums - apziņa - uzjundīja spēcīgu aukstuma sajūtu.

Pacēlis tālruņa klausuli, viņš pūlējās apvaldīt dusmas un no­spieda ātrās savienošanas taustiņu, lai sazvanītu Drakeru.

Ērti iekārtojies savā kabinetā Konektikutas avēnijā, Kinens Dra­kers ieinteresēts skatījās televizora ekrānā. Viņš apbrīnoja, cik āt­ri mediji uztvēra jebkurus jaunumus un izplatīja tos pa visu pa­sauli. Satura briesmonis bija regulāri jābaro, un kopš zīmes pirmās parādīšanās tas nepārtraukti dzīroja.

Viņš jutās ļoti apmierināts ar notikumu virzību, un skatiens no plazmas ekrāna atkal pievērsās ierāmētajai fotogrāfijai uz rak­stāmgalda. No tās žilbinoši smaidīja viņa dēls Džeksons - miru­šais dēls. Ikreiz, kad Drakers raudzījās šajā attēlā, viņu pārņēma skumjas. Viņš centās saglabāt Džeksonu atmiņā šādu - dzīvu, enerģijas pilnu, pievilcīgu, cēli izslējušos savā jaunajā formastēr­pā, ar lepnumu un mērķtiecību mirdzošajās acīs - un neļaut drū­majām ainām no morga ņemt virsroku. Taču tas nekad neizde­vās. Nocietinātajā dvēselē uz mūžiem bija iekalta ierašanās bāzē, kad viņam ar sievu parādīja to, kas palicis pāri no dēla.

"Es visu izlabošu," viņš domās sacīja Džeksonam. "Es parū­pēšos, lai nekas tāds vairs neatkārtojas."

Atrāvies no dēla sejas, viņš atkal ieskatījās ekrānā, svarīgākos ziņu kanālus nomainot ar kristiešu programmām. Skaņu fragmen­ti bija daudzsološi, sižets no alas izraisīja satraukuma vētru - tas nu bija skaidrs. Un to kāri uzsūca cilvēki ielās. Sludinātāji savu­kārt bija daudz piesardzīgāki. Drakers skatījās, kā televīzijas evaņ­ģēlisti cits pēc cita deva izvairīgas atbildes uz jautājumiem par notiekošo, lai gan viņiem nebija ne jausmas, ka tikt galā ar negai­dīto ielaušanos viņu rāmajā pasaulītē.

"Cik tipiski," Drakers nodomāja, zinādams, ka viņi noteikti pārbijušies līdz nāvei, tomēr skatās cits uz citu un gaida, kurš pir­mais lēks uz galvas ūdeni.

-   ja viņš ir īsts, - vēstīja kāds viszinis tiešajā ēterā, - šie mācī­tāji drīz vien līdīs vai no ādas ārā, lai apskautu viņu un pasludi­nātu viņu par savu.

"Viņi noteikti nonāks līdz tam," Drakers prātoja. "Viņiem tikai vajadzīgs sīks uzmundrinājums."

Precīzāk sakot, slepens uzmundrinājums.

Un šādos jautājumos Kīnens Drakers bija eksperts.

Iepīkstējās viņa BlackBemj viedtālrunis. Atrāvies no ekrāna, viņš palūkojās, kas zvana. Tas bija Lerijs Raidels.

Kā jau varēja gaidīt.

Dziļi ievilcis elpu un nomierinājies, viņš atbildēja zvanam. Rai­dela balss - kā jau varēja gaidīt - bija satraukta.

-   Pie velna, Kīnen, kas notiek?

"Tātad pienācis laiks sākt rīkoties." Arī tas Kīnenam labi pa­devās.

-   Tā nav telefona saruna, - viņš strupi atbildēja.

-    Es gribu zināt, ka tas nav tas, par ko es domāju.

-   Mums jāaprunājas, - Drakers lēni un uzsvērti noteica. - Aci pret aci.

Pēc mirkļa Raidels sacīja:

-   Rīt no rīta taisnā ceļā lidošu pie tevis. Sagaidi mani Reigana lidostā. Astoņos. - Un saruna beidzās.

Drakers lēni palocīja galvu. Lai nojaustu Raidela reakciju un gaidītu telefona zvanu, nebija vajadzīgas nekādas pārdabiskas pareģa spējas. Tā bija vienkārša cēloņa un seku sakarība. Bet tas nozīmēja, ka jāgūst no tā labums sev.

Medokss pacēla klausuli jau pēc otrā signāla.

-    Kur tu esi? - Drakers viņam jautāja. - Un cik tālu esam ti­kuši ar Šērvuda brāli?

-    Viss tiek kontrolēts, - Medokss atbildēja. - Es pats ar to no­darbojos.

Saraucis pieri, Drakers sev atgādināja, ka Šāviņš kādā lietā iesaistās tikai tad, ja kaut kas nav izdevies pēc plāna. Taču šis nebija īstais laiks, lai sāktu izprašņāšanu, jo vajadzēja nodot daudz svarīgāku ziņu, kas sastāvēja no diviem īsiem vārdiem.

-    Dabū meiteni, - viņš noteica un beidza sarunu.

Gandrīz divtūkstoš jūdžu uz austrumiem Rebeka Raidela vēl labpatikā gulšņāja. Pēc vispārpieņemtiem standartiem, bija jau pusdienlaiks, taču Kostakarejesā tie netika ņemti vērā. Un plaša­jā Raidelu villā Casa Diva vēl vairāk. Tajā, tāpat kā citās saules apspīdētajās Meksikas piekrastes villās un kotedžās, bezrūpīga­jai dzīvei nebija tādu ierobežojumu.

Viņa visu nakti bija izklaidējusies kopā ar draugiem, skatījās sižetus par parādību - lielajā ekrānā, kas atradās dzīvojamā ista­bā zem klajas debess. Tad viņi pārcēlās uz pludmali un apsprie­da redzēto, vienlaikus mirdzošā mēness gaismā pie ugunskura baudot jēlo zivju ceviche, grilētas garneles un kokteiļus "Marga­rita".

Pa pusei pamodusies, Rebeka izstaipījās, un prātā atausa vār­gas atmiņas par nakti. Maņas patīkami kairināja liegā bugenvile- ju un ešolciju smarža, kas vējoja mājā. Parasti viņai patika gulēt, ja stiklotās divvērtņu durvis ir vaļā, var dzirdēt okeāna šalkas un ieelpot sāļo gaisu, nevis klausīties kondicionētāja vienmuļajā dūkšanā. Taču šī bija pagalam karsta nedēļa, karstāka par visām, ko viņa spēja atcerēties. Snauduļodama Rebeka aptvēra, ka viņu pamodinājis vēl kas - sīks troksnis pie guļamistabas durvīm. Soļi, kas tuvojas.

Durvis atvērās, un Rebeka teju salēcās, ieraugot divus vīrus steidzamies iekšā. Viņa tos, protams, pazina. Bens un Džons - tēva nolīgti miesassargi, kam viņa jāpavada it visur ārpus valsts. Īpaši Meksikā. Parasti viņi uzvedās visnotaļ neuzkrītoši un nerā­dījās acīs. Attālajā, miegainajā Karejesā viņi noteikti likās mierā, jo tā atradās diezgan tālu no cilvēku nolaupītāju centra Mehiko un narkodīleru ietekmes zonām ziemeļos. Rebeka šos vīrus pazi­na jau gadu, viņai tie patika un šķita uzdcami, tādēļ viņa spēji piecēlās sēdus, pēkšņu baiļu pārņemta. Ja šie vīri tā iebrāžas gu­ļamistabā - pat bez pieklauvēšanas -, tad noticis kaut kas ļoti slikts.

- Ģērbiedes, - Bens skarbi pavēlēja. - Vedīsim jūs prom.

Rebeka uzvilka palagu pāri krūtīm un atslīga pret gultas galv­gali, elpa kļuva saraustīta un ātra.

-    Kas atgadījies?

Bens pamanīja gaišu, puķainu kleitu, kas bija nomesta uz sola gultas kājgalī. Viņš to pacēla un pasvieda Rebekai.

-    Mums tūdaļ jādodas prom. Uz priekšu! - viņš pavēlēja.

Šie vārdi, kā arī Džona piesardzīgais, šaudīgais skatiens uz­jundīja neomulības sajūtu. Rebeka pastiepa roku un uz naktsgal­diņa sataustīja savu mobilo tālruni.

-   Kur ir tētis? Vai viņam nekas nekaiš? - Rebeka jautāja, spiez­dama tausdņus.

Dažos soļos Bens jau bija līdzās gultai un izrāva tālruni viņai no rokas.

-    Ar viņu viss ir kārtībā, aprunāsieties vēlāk. Tagad mums jāiet. - Bens ieslidināja tālruni savā kabatā un cieši palūkojās uz viņu.

Vārdos jautās tāda nolemtība, ka Rebeka nolēma paklausīt.

Vilcinādamās viņa palocīja galvu un pasniedzās pēc kleitas. Viri aizgriezās, lai sieviete varētu apģērbties. Viņa mēģināja no­mierināties, apslāpēt arvien pieaugošās bailes. "Šie vīri ir profe­sionāļi. Zina, ko dara. Viņi tam ir apmācīti. Nevajadzētu uzdot jautājumus. Tēvs ir nolīdzis labākos no labākajiem. Esmu drošās rokās." Reiz Rebeka bija satikusi savu miesassargu priekšnieku - mazliet draudīgu puisi ar granīta acim. Viņa firma rūpējās par visiem tēva biznesa drošības aspektiem, un nešķita, ka viņš jebko darītu pa roku galam.

"Viss bus kārtībā," Rebeka centās sev iegalvot.

Viņa uzvilka sandales, un pēc brīža jau tika steidzināta ārā no mājas, iekāpa gaidošajā automobilī, izbrauca no īpašuma un traucās lejup pa grambaino ceļu uz Mansaniljo.

"Viss būs kārtībā," Rebeka domās atkārtoja, lai gan dziļi sirdī kāda sīka balstiņa vēstīja, ka viņa kļūdās.

Mets bija novietojis automobili ielas pretējā pusē sešu mašīnu garuma attālumā no vajadzīgās mājas. Viņš jau vairāk nekā stun­du tur pieliecies sēdēja un gaidīja. Apdomāja savas izredzes, ku­ras pašam ne sevišķi patika.

Viņš pameta RAV4 un izvēlējās baltu Toi/ota Camry, kas ražota pirms tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītā gada un tātad nav apgādāta ar transponderu atslēgām. Iespējams, šī bija parastākā automašīna, kādu viņš jebkad zadzis - tā savā vienkāršībā pār­spēja pat Taurus, kas jau nebija nekas izcils. Un tomēr - uzlauša­nas bridi viņu pārņēma vainas apziņa, jo viņa dēļ vairākiem cil­vēkiem nu nāksies ķerties pie nepatīkama pienākuma, proti, sazināties ar apdrošināšanas kompāniju, lai saņemtu kompensā­ciju par nozagtu automobili. Diemžēl viņam nebija citas izvēles. Viņš sprieda, ka varbūt šo mašīnu īpašnieki viņu saprastu, ja zi­nātu visus lietas apstākļus.

Pelēkā māja, kuru viņš novēroja, bija tikpat neuzkritoša. Ne­liela, nolaista, ar diviem stāviem, saidinga dēļu apdari, divslīpju jumtu. Varbūt iznomāta uz fiktīvas firmas vārda. Par nomu mak­sāts uz priekšu. "Būtībā neizsekojama," Mets sprieda. Vienkārša­jos pelēkajos dēļos atspoguļojās drūmās ziemas debesis - tikpat nemīlīgas un nedzīvas kā kailie sarkanie ozoli, kas auga šai klu­sajā apkārtnē. Gar māju lidz segtai garāžai veda neliels piebrau­camais ceļš. Chri/sler bija novietots ārā, tāpat kā furgons - tas pats, no kura viņš izlēca un kuru redzēja aiztraucamies pa piesnigušo avēniju.

Nervu gali kaisa nepacietībā un gaidās. Iespējams, šajā mājā bija rodamas vajadzīgās atbildes, taču viņš neuzdrīkstējās tā vien­kārši iet iekšā un tās pieprasīt. Vajadzēja nogaidīt izdevīgu bridi. Vērot. Pētīt. Un izdomāt plānu. Tādu, kas vismaz daļēji ir realizē­jams. Tādu, kas nebeigsies ar viņa nāvi.

Vienu viņš bija izdomājis jau pirmīt, vēl moteli pirms braukša­nas uz šo pelēko māju. Diženu, saviļņojošu plānu. Diemžēl tas iepriecināja tikai īsu laiku.

Plāns paredzēja zvanīšanu policijai. Kāds "anonīms zvanī­tājs" paziņotu policijai, ka īstie Belindžera slepkavas slēpjas šajā mājā. Tiktu atsūtīta patruļmašīna. Policisti - iespējams, tie paši, kas parādījās pie Belindžera dzīvokļa, - pieietu pie durvīm un pieklauvētu. Atvērtu viens no neliešiem - meiča noteikti ne, jo vi­ņa skaitījās "lieciniece", kas "redzējusi" Metu dzenamies pakaļ Belindžeram. Sāktos saruna, dažu jautājumu apspriešana.

Un tad pie lietas ķertos pats Mets.

Viņš no netālā konteinera paņemtu pāris tukšu pudeļu un kā­du vecu lupatu. Degvielas uzpildes stacijā nopirktu transportkan- nu ar benzīnu un šķiltavas. Piepildītu pudeles ar benzīnu. Saplēs­tu lupatu strēmelēs, iebāztu pudeļu kaklos un izmantotu par degļiem. Un tad šīs degbumbas iemestu mājā.

Varbūt no pagalma puses. Vai no sāniem. Ielīstu vietā, kur vi­ņu nevar redzēt, un iemestu abas pudeles pa logu. Un vērotu. Vi­ņiem tas noteikti būtu pārsteigums. Policisti palīdzētu dzēst ugu­ni. Nelieši pretotos, jo negribētu, lai policisti ieiet mājā un visu redz savām acīm. Viņi noteikti izturēsies visnotaļ nepiesardzīgi un tādēļ arī izraisītu aizdomas. Policisti kļūtu ziņkārīgi - īpaši tādēļ, ka atcerēsies ierašanās sākotnējo iemeslu. Iespējams, viņi izsauktu papildspēkus. Uz laiku visi būtu aizņemti. Neliešiem nāktos sniegt garus paskaidrojumus. Izmeklējot neizprotamās ļaunprātīgas dedzināšanas faktu, policisti furgonā atrastu dažus lietiskos pierādījumus, kas novestu līdz Belindžera slepkavības atklāšanai. Nelieši tiktu ievilkti procesuālajā purvā un tātad lik­tu mierā Metu, bet viņu savukārt - ja kaut mazliet paveiktos - vairs neturēs aizdomās par cilvēka noduršanu.

Varbūt.

No otras puses, viss varēja noiet greizi - viņu nošautu policis­ti, un lieta tiktu izbeigta. Jebkurā gadījumā viņš nedabutu to, pēc kā visvairāk kāroja, - nevarētu noskaidrot, kas noticis ar brāli.

Un tādēļ Mets atteicās no šī plāna. Nolēma rīkoties daudz pie- sardzīgāk. Spert soļus pakāpeniski. Mēģināt satikties ar vienu no neliešiem. Tādā situācijā noderētu ierocis. Furgonā - un vieglajā automobilī - tāds varbūt glabājās. Kaut kas tāds, ko viņš varētu izmantot, lai izlīdzinātu spēku samēru. Varbūt - ja kaut mazliet paveiktos - viņš varētu sagūstīt vienu no slepkavām un saņemt vajadzīgās atbildes.

Varbūt.

Kopš Meta ierašanās neviens nebija mājā ne iegājis, ne ari no tās iznācis, taču automobiļi un apgaismojums pirmā stāva istabā

apliecināja, ka nelieši ir tur. Mets mēģināja atcerēties, cik cilvēku bija furgonā. "Šķiet, četri," viņš secināja. "Diezgan slikti." Viņš nezināja, vai abi Chrysler viri ir tās pašas komandas locekļi, vai ari ar tiem jārēķinās kā ar papildspēku - tad kopā būtu seši preti­nieki. Un tas būtu vēl ļaunāk.

Blakus māja izskatījās tumša un tukša - nebija nevienas dzī­vības pazīmes, ja neskaita Ziemassvētku eglīti, kas mirguļoja apakšstāva logā nama ielas pusē. Starp īpašumiem gar pelēkās mājas piebraucamo ceļu auga piecas pēdas augsts dzīvžogs. Mets sprieda, ka vajadzētu nogaidīt līdz tumsai, kas sniegtu papildu aizsegu, taču viņam negribējās tik ilgi vilcināties, turklāt nebija zināms, cik ilgi nelieši uzturēsies šajā vietā.

Viņš nolēma rīkoties.

Gar dzīvžogu viņš ieskrēja mājas pagalmā, paslēpās aiz Chri/sler un neuzkrītoši palūkojās ārā no sava patvēruma. Mājā nekādu kustību nemanīja, pagalma pusē tā bija tumša un klusa. Tad viņš pa logu ieskatījās automobiļa salonā. Redzams nebija nekas, taču viņu interesēja cimdu nodalījums un bagāžnieks. Dur­vis bija aizslēgtas - diemžēl to jau varēja gaidīt. Automobilis bija jauns, ar daudzām specifikācijām, sdngrām atslēgām un jau stan­dartā aprīkots ar perimetra aizsardzību un gaisa spiediena sen- soru. Tātad pirms sēšanās pie stūres vajadzētu pacelt motora pār­segu, neizraisot pārāk lielu troksni. "Šādu mašīnu uzlauzt nav viegli, īpaši ar dk primitīviem instrumentiem," Mets secināja.

Tad viņš aizlīda līdz furgonam. Tas bija mazliet vecāks un vien­kāršāks modelis, kas padotos daudz ātrāk. Viņš ielūkojās salonā. . Atkal neko nevarēja saskatīt, taču, dcis iekšā, viņš varētu kaut ko iesākt.

Noslīdzis ceļos pie pasažieru puses durvīm, Mets jau dzirās uzlauzt atslēgu, bet tad izdzirdēja, kā piebrauc un pagalmā ie­griežas automobilis. Pieliecies viņš ieslīdēja aiz furgona un vēro­ja, kā pie mājas apstājas melns Mercedes S-Class.

Gulēdams teju uz vēdera, Mets paraudzījās ārā no furgona apakšas. Mercedes durvis atvērās, no automobiļa izkāpa kāds vīrs, kurš devās taisnā ceļā uz māju. Mets uzdrošinājās palūkoties gar furgona kreisās puses spārnu. Vīrietis bija gandrīz sešas pēdas

garš un spēra noteiktus, precīzi aprēķinātus soļus. Kā likās - mērķtiecīgs. Viņam bija noskūta galva, mugurā tumšs uzvalks. Tas šķita mazliet apspīlēts, bet ne jau tādēļ, ka valkātājs būtu pārlie­ku tukls. Metam šāda auguma uzbūve bija pazīstama kopš cietu­ma laikiem. Nedaudz līkas kājas, tik tikko jaušami izvirzīti elko­ņi, locekļi, kurus novietot ierastā pozā traucēja muskuļi. Ne pārāk lieli. Ne visai uzkrītoši. Slaidā auguma maskēti. Taču gatavi dot triecienu.

Kad vīrietis pagriezās, Mets pamanīja vietu, kur trūka auss un vīdēja zirnekļa tīklam līdzīgā rēta. Šī savādā aina pārsteidza. "Vai šis būtu kāds bijušais karavīrs?" Mets prātoja. "Varbūt visi viņi tādi?" Spriežot pēc gaitas, uzvalka un automobiļa, šis vīrs nelī­dzinājās pārējiem neliešiem. "Tātad viņu priekšnieks." It kā ap­stiprinātu šādu secinājumu, atvērās mājas durvis - brīdī, kad uz­valkā ģērbtais piegāja tām klāt. Viens no neliešiem iznāca ārā un instinktīvi palūkojās apkārt, savukārt tikko atbraukušais pagāja viņam garām bez sasveicināšanās un nozuda mājā. Pēc mirkļa viņam sekoja arī algotais bandīts, cieši aizverot durvis aiz sevis.

Pieplacis zemei, Mets apsvēra jaunos apstākļus un savas iespē­jas. Viens gājiens uzreiz šķita acīmredzams. Viņš nolēma to izmantot, tādēļ aizlavījās līdz Chri/sler un paslīdēja zem tā.

- Te nav droši, - Greisija sacīja tēvam Hieronimam. - Mēs aiz­vedīsim jūs prom no šejienes. - Viņa tūdaļ atsaucās uz trim svē­tajiem tēviem, par kuriem bija stāstījis Ogilvijs. - Ticiet man, - viņa neatlaidās. - Es zinu, kā tas notiek. Ziņu dienestu automašīnas jau ir ceļā, un satelīti jau rezervēti. Vēl pirms saullēkta te sāksies īsta kņada. Savukārt klosterī jūs būsiet aiz četrām sienām, kas ļaus norobežoties no pasaules vismaz uz laiku, kamēr mēs visu sapratīsim.

Viņa negribēja pieminēt vēl vienu problēmu - nevis preses te­roru, bet daudz bīstamāku lietu. Viņi atradās valstī un reģionā ar nomācošu musulmaņu pārsvaru. Apmēram desmit procenti valsts iedzīvotāju gan bija kristieši - precīzāk sakot, kopti, - taču vairāk nekā septiņdesmit miljoni ēģiptiešu un vēl vairāk kaimiņvalstu iedzīvotāju bija islāma piekritēji, šajā reģiona joprojām ticēja, ka nolaišanās uz Mēness bijusi krāpšanās, lai pierādītu amerikāņu pārākumu; te uzskatīja, ka it visā manams "kristiešu pirksts"; te krusta kari joprojām meta garu un nomācošu ēnu.

Tēva Hieronima seja bailēs apmācās, taču viņš neiebilda. Viņš bija piedzīvojis nežēlību, ko ši reģiona cilvēki izrādīja cits citam tikai tādēļ, ka otrs piederēja konkrētai ciltij vai reliģijai. Arī abats un jaunais mūks neiebilda Greisijas priekšlikumam. Viņas piedā­vājums šķita loģisks.

- Paņemsim līdzi visu, ko varēsim, - viņa sacīja, novērtēdama piedcīgo alas iekārtojumu un tad norādīdama uz piezīmju kla­dēm. - Visu, ko esat uzrakstījis, tēvs. Un visu pārējo, kas jums šķiet vērtīgs. Es nezinu, kādā stāvoklī būs ala, kad jūs to redzē­siet nākamreiz. - Viņa gluži kā pareģe paskatījās uz zīmētajiem simboliem un centās uzminēt, cik ātri tie dks izdzēsd. Tad Greisi­ja palūdza atļauju nofilmēt viņu aizbraukšanu. Tā tika dota. Vi­ņa norīkoja Doltonu uzņemt alu un griestus, savukārt pārējie pa­līdzēja tēvam Hieronimam sakravāt mantas.

Pavisam drīz viņi jau atkal stāvēja zem zvaigžņotās debess un devās lejā no kalna.

Jau līzdams ārā no lielā Mercedes apakšas, Mets izdzirdēja, ka mājas durvis atkal atveras.

Viņš piespiedās automobiļa pasažieru puses priekšējām dur­vīm un sastinga. Skatīties viņš neuzdrošinājās, un tas arī nebija vajadzīgs. Nācējs noteikti bija raženais vīrs uzvalkā, taču bries­mas viņam draudēja neatkarīgi rlo tā, kurš tūdaļ parādīsies pie automobiļa sāniem. Mercedes stāvēja priekšā Chrysler un furgo­nam. Lai kāds no tiem izbrauktu ārā, vispirms jāpārvieto pirmais automobilis. Un pats Mercedes stāvēja atklātā vietā - priekšā un aizmugurē bija jardiem tukšas teritorijas, pa kreisi atradās māja, bet pa labi, Metam aiz muguras, piecas pēdas augstais dzīvžogs. Un tas nozīmēja vienu - ja kāds izkustinās Mercedes no vietas, Mets būs zaudējis aizsegu.

Tās bija lamatas. Viņš zināja, ka tā var notikt, tomēr bija rīko­jies - jo uzskatīja, ka ir vērts riskēt. Tagad, ieklausīdamies nācēja soļos, viņš dziļi nožēloja, ka nav ķēries pie sākotnējā plāna ar deg­bumbām. Taču pēc kara visi gudri, īpaši tad, ja aiz muguras ir siena vai, kā šajā gadījumā, biezs, necaurejams, piecas pēdas augsts dzīvžogs.

Izrādījās, ka nācējs nav viens. Mets secināja, ka tuvojas vis­maz divi. Ja abi kāps Mercedes automobilī, tad dažu sekunžu lai­kā viņam nāksies sastapties ar vienu no tiem. Mets pieplaka ze­mei un pūlējās uzminēt nācēju skaitu un izvēlēto mērķi. Pagalms bija mazliet nogāzens, tādēļ kādu brīdi viņš neko neredzēja. Jau nākamaja viņš ieraudzīja vienu kurpju pāri - melnus, izturīgus sporta apavus, kas pirmīt bija kājās uzvalkā ģērbtajam, sprieda Mets, - un tam sekoja otrs. Divi cilvēki devās uz Mercedes. Raže­nais droši vien nospieda signalizācijas pults podziņu, jo atska­nēja pīkstiens un durvis ar skaļu krakšķi atslēdzās vaļā.

Metam nebija izvēles.

Viņš saritinājās kamolā un gaidīja, ieklausīdamies ikvienā troksnītī. Noklikšķēja šofera puses durvis, un tad viņa pusē pie priekšējā labā spārna parādījās kāds stāvs - puisis ar augstiem vaigu kauliem un īsi apcirptiem matiem. Metam šķita, ka tas re­dzēts automobili pie Čabas mājas. Strauji pielēcis kājās, Mets pār­steidza nācēju un trieca dūri viņam pa zodu. Apcirptajam galva pasitās sānis, nedabiski nošūpojās, un viņš sāka skaļi gārgt. Pui­sis izrādījās stiprs un nevis nokrita, bet raudzīja cīnīdes pretī. Sa­vukārt Mets jau bija sagatavojis daudz nopietnāku soli un izpil­dīja sitienu no apakšas - tik spēcīgu, ka Apcirptais sagrīļojās un kāpās atpakaļ.

Automobiļa otrajā pusē bija jaušama kustība, un Mets ar acs kaktiņu manīja uzvalkā ģērbto bāžam roku mēteļa kabatā. Apcirp­tajam bija ļoti grūti nostāvēt uz ļodzīgajām kājām. Mets sagrāba viņu no aizmugures, ar kreiso roku aptverdams kaklu, bet labo ieslidinādams viņam aiz jakas un meklēdams pistoli. Tikmēr uz­valkā ģērbtais jau bija sameklējis savu šaujamieroci un tēmēja uz Metu. Apcirptais atradās abiem pa vidu.

Metam paveicās, jo Apcirptajam zem jakas, maksti uz labā gur­na, bija pistole. Uztaustījis rievoto spalu, Mets izrāva ieroci, pa­cēla to izstieptā labajā rokā, vienā līmenī ar gūstekņa ausi, un no­mērķēja uz vīrieti uzvalkā.

-   Malā! - Mets uzsauca, pavērsis pistoli pret gūstekņa galvu un tad atkal pret otru vīru.

Tad viņš pakāpās pa kreisi, lai automobilis būtu starp viņu un uzvalkā ģērbto. Tas pacēla kreiso roku samiernieciskā žestā, taču ierocis joprojām bija notēmēts Metam sejā.

-    Atslābsti, Met, - viņš sacīja. - Nomierinies.

-   Pie velna, kas jūs tādi esat? - Mets nokliedza, kāpdamies ar­vien tālāk un nervozi lūkodamies uz visām pusēm.

-   Es protu novērtēt tavu parādīšanos šeit, Met, - uzvalkā ģērb­tais sacīja, acīmredzot mēģinādams izprast, kā Metam izdevies viņus atrast. - Patiesību sakot, uz mani iespaidu atstājis it viss, ko tu esi darījis jau kopš paša sākuma.

Mets jau bija nonācis līdz Mercedes aizmugurei. Uzvalkā ģērb­tais neatkāpās ne soli un ar ieroča stobru sekoja Metam, vienlai­kus tuvodamies Mercedes automobilim un pētīdams apkārtni glu­ži kā radars. Šajā cilvēkā jautās kaut kas ārkārtīgi biedējošs. Viņam trūka auss, kuras vietā vīdēja briesmīga rēta, galva bija noskūta un pēc formas atgādināja šāviņu, bet vislielākos draudus izsta­roja keramikas melnās acis, kas šķita nebaidāmies pat pašas el­les, tāpat tumšie plaksti un asās uzacis. Sejas apakšdaļu sedza savāda maska.

-   Un kas tad tas? - Mets uzbrēca. - Pie velna, kas notiek? Kas notika ar manu brāli?

Uzvalkā ģērbtais viegli pašūpoja galvu - kā visžēlīgi izradī­dams pretimnākšanu.

-    Zini ko, Met? Tu pārāk uztraucies par pagātni. Vairāk gan vajadzētu domāt par nākotni.

-    Ko tu izdarīji ar manu brāli? - Mets jautāja, atkāpies vēl vie­nu soli. - Vai viņš vēl ir dzīvs?

Svešais pat nesarāvas un stāvēja pavisam mierīgi, taču viņa dzestrās acis šķita novērtējam Meta pozīciju un iespējamo situā­cijas iznākumu.

- Tu patlaban noņemies ar lietām, kurās tev nevajadzētu iedzi­ļināties, - uzvalkā ģērbtais beidzot noteica. - Es tev ieteiktu at­mest visam ar roku. Atrodi sev kādu siltu, jauku vietiņu, kur no­likt galvu, un aizmirsti visu, kas noticis. Vai, vēl labāk… - Tanī bridi viņš ar acīmredzamu kustību nospieda pistoles mēlīti. Glu­ži vienkārši pieņēma lēmumu un rīkojās bez tālākas domāšanas. Lode ķēra puisi, ko Mets bija piespiedis sev pie krūtīm. - …ļauj, es tev palidzēšu tur nonākt.

Apcirptais pēkšņi noraustījās. Mets sajuta, ka negaiditi spēja sāpe iedzeļ kreiso ribu rajonā, taču viņam nebija laika apstāties un paskatīties. Galvenais bija noturēties kājās, kamēr beidzas šis trakums.

Gūsteknis lēnām ļima, bet uzvalkā ģērbtais izšāva vēl un vēlreiz. Viena lode trāpīja Apcirptajam plecā un izeju atrada pavisam tuvu Meta pieliektajai galvai, nošvikstot gar ausi un nošļācot vaigu ar asinīm un kaulu šķembām. Mets centās no­turēt Apcirpto stāvus un izmantot par vairogu, vienlaikus iz­šaudams uz svešo vīrieti, kas steidza paslēpties aiz Mercedes. Viņš uzmanīgi kāpās atpakaļ, rūpīgi pētīdams apkārtni. Ar katru soli kreisajā sānā dedzināja arvien spēcīgāk. Uzvalkā ģērbtais ieņēma pozīciju vēl vienam šāvienam un trāpīja Meta gūsteknim augšstilbā. No mājas izskrēja vēl divi ar ieročiem ro­kā. Ieraudzījuši uzbrucēju, viņi pieplaka zemei un sagatavojās šaušanai, taču atradās pārāk atklātā vietā, tādēļ vienu Mets uz­reiz ievainoja plecā. Tikai pēc mirkļa viņš atskārta, ka tā bijusi meiča ar kastaņbrūnajiem matiem, kura brauca furgonā un pie­dalījās viņa un Vinsa Belindžera nolaupīšanā. Viņa nogāzās uz sāniem, it kā zaudējusi pamatu zem kājām. Otrs nelietis ie­nira aiz Mercedes automobiļa un pievienojās uzvalkā ģērbtajam. Mets neapstājās un joprojām izmantoja asiņojošo - un varbūt jau mirušo - gūstekni par vairogu, vilkdams viņu uz ielas pu­si soli pa solim, collu pa collai, un šāva ikreiz, kad ieraudzīja kādu mērķi. Vairākas lodes aizspindzēja garām, un viņš atbil­dēja ar trim raidījumiem. Tad izrādījās, ka aptverē palikusi pē­dējā patrona. Mets atskārta, ka uzvalkā ģērbtais un tas otrs si­tuāciju izprata uzreiz, tādēļ krietni drošāk iznāca no aizsega. Šausmu pārņemts, Mets palūkojās visapkārt un konstatēja, ka atrodas vien pāris jardu attālumā no ietves. Sakopojis pēdējos spēkus, Mets vēl dažus soļus pavilka saļimušo gūstekni, tad atlaida viņu un izskrēja ielā.

Viņš neatskatījās un tik skrēja ar tukšo pistoli rokā, vispirms turēdamies blakus ietves malā novietotajiem automobiļiem, pēc tam traukdamies pāri ielai un uzlēkdams uz pretējās ietves, lai mašīnas atrastos starp viņu un šāvējiem. Mierināja vājā cerība, ka pēdējā lode ies secen, kamēr viņš ielēks savā Toļ/ota Camry. Vienlaikus Mets sāka prātot, cik smagi ir ievainots un kad gadī­sies iespēja to pārbaudīt.

Kā jau Greisija bija paredzējusi, viņi tik tikko paguva izvairī­ties no žurnālistiem un nokļūt drošajās klostera sienās. Pie vār­tiem pulcējās arvien vairāk automobiļu un furgonu. Muki - klos­teris bija mājas vismaz diviem simtiem cilvēku - manāmi uztraucās par pēkšņajām aktivitātēm, tādēļ abats devās viņus nomierināt, savukārt brālis Emīns tika norīkots sarunām ar žurnālistiem. Viņš paziņoja, ka tēvs Hieronims pagaidām komentārus nesniegs, un lūdza sapulcējušos cienīt viņa tiesības uz privātumu. Reportieri^ skaļi protestēja, taču velti.

Aplenkums bija sācies.

Greisijas satelīttelefons atkal strādāja - vairs nebija nozīmes slēpties. Gluži preteji. Viņa, Doltons un Finčs atradās ļoti izdevī­gā pozīcijā, lai pārspētu savus konkurentus ciņā par materiālu, kas bija iekarojis visus lielākos ziņu kanālus un pieprasīja nepār­trauktas reportāžas un svaigus faktus. Viņu ekskluzīvais sižets nebija zaudējis aktualitāti, un mazāk nekā pusstundu pēc atgrie­šanās viņi jau nosūtīja pirmo tiešā ētera materiālu, atrazdamies uz torņa jumta līdzās klostera ieejas vārtiem.

Stāvēdama milzīgā smilškrāsas kuba virsotnē, Greisija rūpīgi apsvēra vārdus un tad ieskatījās Doltona kameras objektīvā.

-    Viņš vēl nav nācis klajā ar paziņojumu, Džek. Kā jau varat iztēloties, viņu ir saviļņojuši pēdējo dienu notikumi. Patlaban es varu apstiprināt tikai to, ka tēvs Hieronims uzturas klosterī.

-    Bet tu taču esi runājusi ar viņu, vai ne? - Roksberijs jautāja Greisijai austiņās.

-   Jā, esmu, - viņa atzina.

-    Un ko viņš stāstīja?

Roksberija vilšanās bija skaidri jūtama, un Greisijas izvairīgās atbildes iespaidu tikai pastiprinaja. Viņa nepieminēja, ka parādī­jusi tēvam Hieronimam sižetus par zīmēm debesīs, un neatklāja, ko viņš pavēstījis alā. Kopā ar Finču viņa bija ļoti rūpīgi izsvēru­si, kas būtu sakāms un kas ne, un abi nolēma, ka nedrīkst nodot priestera uzticēšanos, turklāt citi itin visu pamanītos izraut no konteksta un sakropļot faktus. Apzinādamies, ka būs grūti notu­rēt tādu sensāciju pie sevis, viņi nosprieda, ka dos tēvam Hiero­nimam iespēju pašam visu izstāstīt, ja viņš to vēlēsies. Tiklīdz viņš būs atpūties un attapies, abi piedāvās viņam interviju tiešajā ēterā.

-    Tēvs Hieronims lūdza mūs respektēt viņa vēlēšanos pēc miera, un mēs to pilnībā saprotam.

Šova vadītājam cēlās asinsspiediens - to Greisija juta pat no attāluma.

Viņi ar Finču bija debatējuši arī par to, vai rādīt alā uzņemto materiālu. Greisija apzinājās privileģēto stāvokli un mocījās ļau­nās priekšnojautās, ka nevajadzētu uzfilmēto rādīt, lai nebūtu jā­nodod priestera uzticēšanās. Bet, kā aizrādīja Finčs, arī neizman­tot materiālu nedrīkst. Tas bija pārāk labs, turklāt daļa no kopējā stāsta, un britu dokumentālistu komandai bija atļauts filmēt, lai sagatavotu raidījumu. Tas jau bija parādīts pasaulei. Finčs neuz­skatīja, ka britu pārraidē pasniegto faktu apstiprināšana atnesīs kādu ļaunumu, un Greisija viņam piekrita.

Pabeigusi reportāžu, Greisija jau gaidīja aizkaitinājuma pilnu zvanu no ziņu dienesta un piegāja pie plakanā jumta malas. Tā bija tikai trīs collas plata, tādēļ Greisija jutās neomulīgi, skatīda­mās lejup tai pāri. Kamēr viņa pētīja līdzeno, neauglīgo ainavu, kas stiepās aiz klostera sienām, sirdi nospieda vēl kada nelāga sajūta. Pāri tuksnesim tuvojās neskaitāmi automobiļi - to aplieci­nāja daudzās starmešu gaismas. Viņa pietiekami labi pazina ap­kārtni, lai saprastu, cik ātri situācija kļūs nekontrolējama, cik pēk­šņi var iekvēlināt reliģiskas kaislības, kas noved pie asinsizliešanas. Atrāvusi skatienu no spocigā gaismu šova, viņa pievienojās Finčam un Doltonam, kas stāvēja pie atvērta klēpjda- tora un sekoja līdzi AI jazeera tiešraidei - reportieris stāvēja pie klostera vārtiem.

-   Savādi, vai ne? - Greisija bilda. Viņu pārņēma pēkšņs nogu­rums, un viņa apsēdās, sakrustojusi kājas. - Ir savādi atrasties šeit, klosterī, un vērot sevi no ārpuses.

-   Gluži kā dīvaiņu uzņemtā versijā par ķīlnieku krīzi, - Dol­tons novilka.

Tumsā pie jumta lūkas Greisija manīja kādu kustību - parādī­jās brālis Emīns. Viņš tikko jaušami palocīja galvu un pa ļodzī- gām kāpnēm pievienojās viņiem uz jumta.

-   Kā klājas tēvam Hieronimam? - Greisija jautāja.

Mūks viegli paraustīja plecus.

-   Apmulsis. Nobijies. Lūdzas Dievam palīdzību.

Sarūgtināta, ka nespēja atbildēt uz visiem viņa jautājumiem,

Greisija līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka pašreizējais satraukums ir tikai sākums. Ziņu reportāžas klēpjdatora ekrā­nā tikai apstiprināja šādu uzskatu. Materiāli no Kairas un Alek- sandrijas bija biedējoši. Atklāsme, ka tēvs Hieronims pareģojis • to, kas joprojām nav pienācīgi izskaidrots, izraisīja valstī milzu kņadu. Viedokļi šķita diametrāli pretēji, lai gan materiāls tik tik­ko bija parādījies. Ēteram izvēlētie klipi atspoguļoja vietējo kris­tiešu apmulsumu un vienlaikus arī satraukumu. Viņiem tēvs Hieronims jau sen bija pozitīvu pārmaiņu paraugs, un caurmē­rā šķita, ka viņi priestera iesaistīšanos uztver kā kaut ko iedves­mojošu un grib zināt vairāk. Aptaujātie musulmaņi savukārt bi­ja vai nu strikti savos izteikumos, vai arī nikni. "Iespējams," Greisija nodomāja, "šie izvēlēti tieši dedzīgo runu dēļ, jo tā var piesaistīt vairāk skatītāju uzmanības." Garīdznieki apsūdzēja

tēvu Hieronimu un aicināja savus sekotājus nenonākt acīmre­dzamu blēdību varā.

Viņa palūkojās uz jauno mūku, kurš rādīja saspringtu vaigu.

-    Kas noticis? - Greisija viņam jautāja.

Kādu brīdi viņš vērās ekrānā un tad pagriezās pret Greisiju.

-    Es nesaprotu, ko jūs tur visi skatāties. Es neizprotu arī tē­va Hieronima vīzijas un to saistību ar jūsu materiāliem. Taču dažas lietas man ir pilnīgi skaidras. Ēģipte nav bagāta valsts. Pusei iedzīvotāju trūkst izglītības un jāiztiek ar mazāk nekā diviem dolāriem dienā. Pat ārstiem valsts slimnīcās nemaksā vairak. Taču mēs esam arī ļoti reliģiska valsts, - mūks turpinā­ja, pievērsdams skatienu haotisko starmešu gaismu šovam le­jā. - Cilvēki reliģijā meklē mierinājumu, jo citur ceribu neredz. Viņi netic politiķiem, ir noguruši no spraigās satiksmes, gaisa piesārņojuma, cenu celšanās, algu samazināšanās un korup­cijas. Viņi var uzticēties tikai Dievam. Tā ir it visur šajā pasau­les reģionā. Reliģiskā piederība cilvēkiem ir svarīgāka par pil­sonību. Un mēs šajā valsti sektantisma jautājumos atrodamies uz naža asmens. Par to runāt ir aizliegts, taču tā patiešām ir problēma. Bijuši daudzi incidenti. Pērn divas reizes uzbrukts mūsu brāļiem no Svētā Bana klostera. Otrajā reizē viņi piekau: ti, pērti un pēc tam piespiesti spļaut uz krustu. - Apklusis viņš pagriezās, nopētīja visus trīs reportierus un pēc tam skatījās tikai uz Greisiju. - Šajā valstī valda milzīga spriedze un nesa­prašanās. Un miljoniem dedzigo atrodas tikai stundas brau­ciena attālumā no šejienes.

Greisija saprata, ka neko labu tas nesola.

-    Bija prātīgi atvest tēvu Hieronimu šurp, - mūks turpināja, - taču iespējams, ka ar to vien nepietiks.

Domādama par to pašu, Greisija juta briestam nepatīkamo at­ziņu, ka pie klostera vārtiem pulcējas divas antagonistiskas gru­pas: koptu kristieši, kas ieradušies svētceļojumā un gatavi uzklau­sīt tēvu Hieronimu, un musulmaņi, kurn mērķis ir atvairīt jebkuru ļaunumu, ko varētu izraisīt kuffār - neticīgie.

Nelāgs kopums. Ja vien kādam nav prātā rotaļas ar nitroglice­rīnu.

-   Kur ir armija? - Greisija jautāja. - Vai tad viņi nezina, kas šeit notiek? Vai viņiem nevajadzētu atsūtīt viras klostera aizsar­dzībai? Un alu? Palikusi bez uzraudzības, tā dks izdemolēta.

-Jārunā nevis par armiju, - mūks drūmi paskaidroja, - bet gan par iekšējās drošības spēkiem. Tie ir divkārt lielāki par armiju un tādējādi apliecina, kur valdība saskata nopietnākos draudus. Ta­ču tos parasd uz notikuma vietu izsūta tikai tad, ja parādījusies uguns. Un tad parasti kļūst vēl sliktāk, jo viņi nekautrējas lietot spēku, lai normalizētu situāciju. Un šī spēka mēdz būt ļod daudz.

Greisijai kļuva neomulīgi, un viņa pievērsās Finčam.

-   Vai vari sazinādes ar kādu no vēstniecības? Varbūt viņi spēs kaut ko izdarīt?

-   Varu mēģināt, taču brālim Emīnam taisnība. Iespējams, ir la­bāk braukt prom no šejienes, kamēr vēl nav par karstu. Tas attie­cas arī uz tēvu Hieronimu.

Doltons ar galvas mājienu norādīja uz pūli pie klostera vār- dem.

-   Viegli nebūs.

-    Mums ir mašīna un šoferis, - Greisija sacīja, sabijusies vēl vairāk. - Ārā joprojām viss ir mierīgi. Mēs varam doties prom līdz ar pirmo gaismiņu. Kamēr to vēl var izdarīt. - Viņa palūkojās uz Finču. - Mēs varam aizvest tēvu Hieronimu uz vēstniecību. Jāpa­ziņo viņiem, ka mēs braucam. Pārējo izlemsim tur.

-   Ja nu viņš negribēs braukt? - Finčs jautāja.

Greisija paskatījās uz brāli Eminu. Tas nedroši paraustīja plecus.

-   Es aprunāšos ar viņu, taču nezinu, ko viņš teiks.

-    Iešu jums līdzi, jo mums viņš ir jāpārliecina, - Greisija pazi­ņoja un piecēlās kājās. Brālis Emīns palocīja galvu un devās uz lūkas pusi. Greisija paraudzījās uz Finču. - Ar pirmo gaismiņu, ja? - Viņa veltīja producentam apņēmības pilnu skatienu, ieķērās lūkas malās un nozuda torņa sienās.

Viņa svētības Nelsona Dārbija mobilais tālrunis iezvanījās brī­dī, kad garais, elegantais vīrietis kāpa ārā no sava šofera vadītā

Lincoln Toiun Car. Viņš bija lieliskā garastāvokli, jo tikko bija no­skatījies Ziemassvētku pasākuma ģenerālmēģinājumu, kurā pie­dalījās piecsimt cilvēku liels koris. Ieraudzījis ekrānā zvanītāja vārdu, viņš pamāja ar roku savam palīgam un iepalika plašajās kāpnēs, kas veda uz pievilcīgu ēku. Tajā atradās viņa plauksto­šās "Kristiešu vērtību" impērijas administrācija. Šīs impērijas flag­manis bija greznā, no stikla un tērauda radītā baznīca ar septiņ­padsmit tūkstošiem vietu, viena no daudzajām kristiešu celtnēm, kas sniedz pilnu pakalpojumu klāstu un kam līdzīgas nav redzē­tas kopš trīspadsmitā gadsimta, kad Eiropā būvēja milzīgas ka­tedrāļu pilsētas.

-   Jūsu svētība! - zvanītājs sacīja. - Kā klājas?

-    Roj! - sirsnīgi iesaucās garīdznieks, vienmēr priecādamies aprunāties ar Roju Būsemu. Viņa svētība bija četrdesmit gadus vecs, mundrs vīrs ar stūrainu seju, dziļi iegrimušām acīm un plā­nām lūpām. Ar atpakaļ atsukātajiem, nevainojami safrizētajiem piķa melnajiem matiem un Brioni uzvalku viņš vairāk līdzinājās nevis garīdzniekam, bet pirmskrīzes investīciju baņķierim karje­ras pilnbriedā. Un kāds tur brīnums, jo abi amati ir saistīti ar daudzmiljonu dolāru vērtu uzņēmumu vadīšanu konkurentu pārpilnā tirgū. - Kāds prieks tevi dzirdēt! Kā klājas tev?

Visnotaļ komunikablais Washington Post žurnālists Būsema satika mācītāju pirms gada, kad bija nosūtīts sagatavot aprak­stu par viņu avīzes svētdienas numuram. Smalki iezīmētais un augstā komplimentārā stilā ieturētais raksts bija ielicis pamatus abu draudzībai, kas pārauga neoficiālās consigliere un krusttē­va attiecībās, un viņi neskaitāmas stundas pavadīja stratēģu dis­kusijās par mācītāja ieguldījumiem prezidenta amata kandidā­tu nosaukšanas kampaņā, kas notika iepriekšējā gadā. Būsema tik gudri un allaž tik pareizi vērtēja notikumus, ka ļāva mācītā­jam vairākkārt gūt labu peļņu. Mācītājam tas iepatikās. Viņš žur­nālista saskatīja viedu analītiķi, kas izprot situāciju un zina, ko darīt, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Tā ka Dārbijs bija viens no labējo kristiešu politiskajiem dūžiem, Būsema izrādījās nenovēr­tējams palīgs.

īpaši tagad, kad izvērtās tādi notikumi.

-   Trakāk nekā jebkad, - Būsema atbildēja. - Taču es tiešām ne­varu sūdzēties. Tāds taču ir mūsu mērķis. Vai redzējāt to zīmi virs ledāja?

-   Kurš tad neredzēja?

-   Ko domājat?

-   Godīgi sakot, esmu mazliet samulsis, Roj, - mācītājs atzinās ierasti atbruņojošajā vaļsirdībā. - Dieva vārdā, kas tur īsti notiek?

Būsemas balsī ieskanējās nopietna nots.

-   Domāju, ka mums vajadzētu aprunāties. Rit būšu pilsētā, - viņš sacīja. - Ja jums būtu mazliet laika, varbūt satiksimies?

-   Ļoti labi, - Dārbijs atbildēja. - Nāc uz māju. Es degu nepa­cietībā dzirdēt tavu viedokli.

"Neapšaubāmi," Būsema nodomāja, kad abi vienojās par tik­šanās laiku. Viņš atvadījās, nolika klausuli un tad kontaktu sa­rakstā uzmeklēja vēl vienu tālruņa numuru. Saruna bija gandrīz identiska.

Tai drīz sekoja vēl viena - gluži tāda pad.

Tikpat rūpīgi pārdomāta bija vēl divu līdzīga profila cilvēku rīcība - viņi zvanīja citiem ietekmīgiem evaņģēliskajiem līderiem dažādos valsts nostūros.

Lode nebija nodarījusi tik lielu ļaunumu, kā Metam sākumā šķita. Tā bija ķērusi kreiso sānu tieši zem apakšējās ribas un at­stājusi sīku caurumiņu - ne nu gluži skrambiņu, taču dzīvībai svarīgie orgāni nebija skarti. Un tomēr - abi puscollas lieluma ie­vainojumi bija jāaizlāpa. Jāaizšuj. Par došanos uz slimnīcu vai vizīti pie ārsta konkrētajos apstākļos nevarēja būt runas, tātad nāksies iztikt ar Čabas talantiem šūšanā.

Čaba turējās apbrīnojami labi - heizvēmās, kad Mets asiņains ievēlās istabā; aizskrēja līdz tuvākajai aptiekai un iegādājās visu, ko Mets bija steigā nodiktējis, proti, jodu brūces tīrīšanai, aneste- zējošu krēmu ādas nomērdēšanai, šujamās adatas un šķiltavas dezinficēšanai, neilona diegu, pretsāpju līdzekļus un apsējus. Tur­klāt viņš jau bija uzlicis trīs šuves lodes ieejas caurumam un ne­labi norīstījās tikai pēc pirmā dūriena. Vēl daži, un skola būs rokā - izejas caurumu viņš aizšūs bez problēmām.

Viņi bija iespiedušies absolūti nesterilajā moteļa vannas ista­ba. Mets šortos sēdēja uz grīdas, muguru atbalstījis pret flīzēto sienu līdzās vannai, un grieza zobus, kamēr Čaba dūra adatu cau­ri ādai jēlās, atvērtās brūces tuvumā. Sajūtas daudz nelāgākas par tām, kas pārņēma tūdaļ pēc šāviena, kad brūce vēl silta un sāpju receptori vēl nebija sākuši darbu. Mets jutās vārgs un centās ne­zaudēt samaņu, mierinādams sevi, ka viss pāries, tikai jāiztur šis pārbaudijums. Arī agrāk viņš bija guvis dažus nopietnus ievai­nojumus - sašauts gan pirmo reizi -, tādēļ mēģināja sev iegalvot, ka posts ir tikpat liels kā pēc riebīga dūriena ar nazi. Tādu viņš jau bija piedzīvojis, tikai toreiz viņam palīdzību sniedza īsts dak­teris ar pienācīgu anestēziju, nevis bezrecepšu krēmu, kas vairāk piemērots hemoroīdu apstrādei vai kāju skūšanai.

Mets norija sāpju asaras, kad adata tika izdurta cauri ādai.

-    Vai būs pareizi? - Čaba jautāja, drebošiem pirkstiem vilk­dams diegu.

Pat nepaskatījies, Mets piepūlē sarauca nosvīdušo pieri.

-   Tu taču esi filmu mīļotājs! Tur tādas ainas droši vien būsi redzējis, ko?

-Jā, bet es no tādiem kadriem parasti novēršos. - Čaba savie­bās, savelkot kopā abas brūces malas un sasienot diegu mezglā. Tad viņš zīmīgi piebilda: - Starp citu, parasti viņi to dara paši.

-    Un tādēļ paliek ar tām Frankenšteina cienīgajām rētām, tur­pretī ar doktora Čabas palīdzību…

-   …Frankenšteina izskats ir garantēts, - Čaba asprātīgi pabei­dza teikumu, nogriezdams diegu. Šuves nebija diez ko glītas, taču brūce vairs neasiņoja. - Redzi?

-    Neraizējies. - Mets paraustīja plecus. - Esmu dzirdējis, ka dāmām patīk vīrieši ar rētām. Kad būsi pabeidzis ar mani, varbūt aizlāpīsi arī caurumu manā žaketē? Man tā ir ļoti dārga, saproti?

Pēc pusstundas bija uzliktas visas septiņas šuves.

Uzkopis vannas istabu, Čaba pastāstīja Metam visu, ko bija uzzinājis viņa prombūtnes laika. Daudz nekā nebija. Viņš bija ie­devis pārgurušajam reģistratūras darbiniekam desmit dolārus, lai las atļauj izmantot savu datoru, tad ar Ski/pe programmas palī­dzību piezvanījis vairākiem cilvēkiem un vienlaikus rakņājies in- ternetā, meklējot informāciju par komandu, kas gāja bojā helikop­tera avārijā.

Viņš noskaidroja vēl divus vārdus. Viens bija ķīmijas inženie­ris Olivers Sjers, otrs - bioķīmijas inženieris Sunils Kumars.

-   Abi bija amatos un augsti cienīd vīri, - Čaba teica. - Bet tas ir savādi, vecīt. Saproti, Kumars ir biologs. Tatad mums ir viņš, tad ķīmiķis, elektrotehnikas un datorzinātņu profesors Rīss, kā arī programmētājs Denijs. Pēdējos trīs es saprotu, bet Kumars… Kādēļ viņiem bija vajadzīgs bioķīmijas inženieris?

Arī labākos laikos Metam šāda nianse būtu paslīdējusi garām neievērota. Sāpju mocīts, viņš to vispār neuztvēra.

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-    Es nezinu, vecīt, - Čaba attrauca sarūgtinājuma pilnā balsī. - Bioķīmiķi mēdz mainīt DNS, spēlēties ar dzīvības ķieģelīšiem. Skaldīt un kārtot atomus un molekulas gluži kā Lego klucīšus. Un tā zīme debesīs izskatās tik organiska, pat dzīva… Pelēkā zona starp bioloģiju un ķīmiju, dzīvo un nedzīvo, saproti? Tā uzdzen šausmas. Varbūt viņu projekts vairāk saistīts ar kaut kādas dzī­vības formas, nevis projicēta attēla radīšanu.

Mets sarauca pieri, mēģinādams uztvert Čabas domu.

-   Tu pārāk daudz esi skatījies "X-Failus".

Čaba paraustīja plecus, it kā tas nebūtu nekāds netikums.

-    Biotehnologi allaž dabū pa cepuri, jo krāmējas pa Dieva skapi. Dieva, vecīt! Kas zina, ko viņi tur atraduši.

To pateicis, viņš atgrieza auksto ūdeni un padzērās, tad ap- šļāca seju, pielēja glāzi un pasniedza to Metam. Vairāk nekā stās­tāma nebija. Viņam nebija izdevies noskaidrot, kas finansē Rīsa projektu un kāds bijis tā mērķis.

Ārā jau tumsa, un Metam tas pa'tika. Viņš negrasījās kaut kur iet, jo vēlējās atpūsties. Čaba devās nopirkt Metam tīras drēbes un atnesa arī pārtiku un vairākas kolas kārbas. Kāri ēzdami, viņi ska­tījās televīzijas ziņas. Ēteru aizņēma sižeti no alas Ēģiptē, un siltās picas nespēja slāpēt nomācošo aukstumu, kas brieda dvēselē.

-   Tas vēršas plašumā, - igni novilka Čaba. - Kļūst sarežģītāks.

Mets palocīja galvu.

-   Viņi zina, ko dara.

-   Ne jau to es domāju.

-   Ko tad?

-   Tiem cilvēkiem pieejami nopietni resursi. Padomā par to, ko viņi dara! Vispirms sadabū labākās smadzenes pasaulē un liek tās kaut kur pie darba uz… cik?… pāris gadiem. Un tad visus no­galina. - Viņš manīja, ka Mets vēlas iebilst, tādēļ veikli palaboja sevi: - Vai, teiksim, tur gūstā un inscenē viņu nāvi. Tas ir vēl sa­režģītāks uzdevums. Taču šķiet, ka nevienam nav zināms, ko šī zinātnieku sapņu komanda dara un kā labā viņi strādā. Tomēr viens ir skaidrs, prod, iesaistīta milzu nauda. Denijs, Rīss un pā­rējie nepiekristu strādāt, ja nebūtu pārliecināti, ka tiks nodroši­nāti ar pilnīgi visu nepieciešamo. Un viņu pētījumi nav lēti. Bet klāt vēl šis… - viņš noteica, pamājis ar roku uz ekrāna pusi. - Tas ir krietni biezs maciņš, vecīt!

-    Labi. No kurienes tā nauda nākusi?

Kādu brīdi Čaba domāja.

-   Ir divas iespējas. Rīss sagādājis naudu pats, - Čaba sprieda, - taču tā nav nākusi no riska kapitāla fondiem vai atklātas akciju sabiedrības. Tad būtu sadzenamas pēdas, īpaši pēc tam, kad gāja bojā cilvēki. Nē, tā bijusi privāta nauda. Tādu savākt nav viegli, ņemot vērā apjomus. Un izsekot tai praktiski nav iespējams, ja pie­ņemam, ka visa radošā komanda tiek uzskatīta par iznicinātu.

-   Un kāda ir otra iespēja?

-   Rīss strādājis valdības uzdevumā, un tas bijis pilnīgi slepens projekts. Manuprāt, tas ir tuvāk patiesībai.

Meta seja satumsa neziņā. Viņš bija prātojis par to pašu.

-   Ir kādi konkrēti minējumi?

Čaba paraustīja plecus.

-   Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģen­tūra. Vai lti-Q-Tel. - Sastapis jautājošo Meta skatienu, viņš pa­skaidroja: - Aģentūra finansē daudzus pētījumus. Gan mikrobo- tus, gan virtuālos kaujas laukus. Jebkuras tehnoloģijas, kas var palīdzēt mums uzvarēt karā un sakaut tos, kuri ienīst mūsu brī­vību, - viņš zobgalīgi piebilda.

-   Un otra?

-   ln-Q-Tel ir CIP riska kapitāla atzars. Investē kompānijās, kas likko sākušas darbu. Ja tā padomā, ļoti prātīgs solis. Būt klāt pa­šos pirmsākumos. Uzzināt par jebkuru noderīgu tehnoloģiju, ka­mēr kāds par to vēl tikai sapņo. Viņi iebāzuši savu degunu dau­dzās tehnoloģiju kompānijās, tostarp arī dažās lielās, bieži piesauktās interneta vietnēs, ko mēs ar tevi lietojam ikdienā. - Viņš veltīja Metam zīmīgu lielā brāļa skadenu.

Mets apsvēra Čabas vārdus.

-   Valdības operācija.

-    Šķiet acīmredzami, vai ne? Ja mēs nemaldāmies, ja viņi to tiešām inscenējuši, tad drīz vien viņiem izdosies pārliecināt ik­vienu, ka ar mums runā Dievs. Varbūt pat ar krietnā tēva Hiero­nima palīdzību. Kurš gan cits mēģinātu izstrādāt kaut ko tādu?

Viss likās ļod loģiski, taču dziļi sirdī Metu mocīja šaubas.

-    Iespējams, tev taisnība, bet… Nezinu. Kaut kas nesakrīt ar tiem puišiem furgonā un viņu mitekli Braitonā.

-Kas?

-    Tā ir sīka vienība. Ar labiem resursiem, taču tie nav neiz­smeļami. Izvietojusies nelielā mājelē klusā rajonā. Nezinu. Ja ope­rācija ir slepena, tad to finansē no stipri melnas kases.

-    Vēl trakāk, - Čaba uzsvēra. - Oficiāli viņi nemaz neeksistē. Tātad ir iespējams noslēpt savus darījumus. Viņi var izdarīt ar mums visu, ko vien grib, un neviens pat nenojautīs, ka viņi tur bijuši klāt. - Viņš veltīja Metam nopietnu skatienu. - Mums jāliek punkts jautājumu uzdošanai un jāpazūd, vecīt. Bez jokiem. Es sa­protu, ka tas ir tavs brālis un tā tālāk, bet… Mūsu spēki ir par vā­jiem.

Mets apsvēra šo brīdinājumu. Viņš bija pārāk noguris, lai do­mātu skaidri, nervus notrulināja gaudenums un ļaunas priekš­nojautas. Taču viena doma nelika mieru un mudināja visu laiku turēt galvu virs ūdens pat vislielākajā apjukuma vētrā, kas plosī­jās apkārt. Viņš palūkojās uz Čabu un teica:

-   Ja nu Denijs joprojām ir dzīvs?

Čaba dziļi ievilka elpu.

-   Tu dešām domā, ka tā varētu būt?

Mets atcerējās uzvalkā ģērbtā nelieša reakciju uz šo jautāju­mu - viņš saglabāja neizdibināmu sejas izteiksmi, kurā lasāms nebija nekas.

-   Nezinu, bet… Ja nu tā ir? Tu gribi, lai es gluži vienkārši aiz­mirstu par brāli un bēgu?

Kādu brīdi Čaba mirdzošām acīm skatījās uz Metu. Šķita, ka viņš meklē iespēju aizgainīt Meta vārdus no prāta, taču apzinās savu pūliņu veltīgumu. Tad viņš palocīja galvu.

-    Labi.

Saņēmis šo piekrišanu, arī Mets pamāja. Pēc mirkļa viņš pa­vaicāja Čabam, vai būtu iespējams izprasīt no reģistratūras dar­binieka vēl dažas minūtes pie datora, lai ieskatītos trekera mājas- lapā.

Čaba atstāja viņu vienu, bet pēc kāda laiciņa atgriezās ar vai­rākām izdrukas lapām. Tās viņš atdeva Metam. Trekeris bija iz­kustējies no vietas; pēc visa spriežot, dkai dažas minūtes pēc tam, kad viņš aizbēdzis no mājas Braitonā. Tas jau bija sagaidāms. Kai­miņi noteikti ziņoja policijai par šaudīšanos, tātad drīz vien noti­kumu vietā ieradās patruļnieki.

Nelieši pametuši māju lielā steigā. Pa galvu pa kaklu. Panikā. Meta uzbrukums bija izsitis viņus no sliedēm. Un tas izraisīja viņā sīku apmierinājuma dzirksti.

Viņš pārbaudīja trekera atrašanās vietu. Tas stāvēja uz vietas, pilsētas Sīportas rajonā. Tātad tur atradās arī lielais Mercedes, kam viņš bija piestiprinājis savu trekeri.

Mets pievērsās pistolei, ko bija nolicis uz naktsgaldiņa, un tad atkal atslīga spilvenos. Viņš aizvēra acis un iekrita miegā. Pēdējais tēls, kas kavējās viņa apziņā, bija uzvalkā ģērbtā nelie­ša seja.

Šis cilvēks noteikti zināja atbildes uz visiem viņa jautājumiem. Mets bija pārliecināts, ka izspiedīs tās, lai kas arī būtu tādēļ jāiz­dara.

Rītausmā tuksnešainais līdzenums aiz klostera sienām mu­džēt mudžēja. It visur nokaitētajā plašumā bija novietoti vieglie automobiļi, tāpat gar šauro ceļu, kas veda līdz vārtiem. Cilvēki - lielākoties vīrieši - pulcējās ap saviem transporta līdzekļiem vai stāvēja nelielās grupās un saspringuši, nedroši gaidīja.

Bija laiks dodes ceļā.

Finčs un Greisija sēdēja automobiļa vidējā rindā katrs savā pu­sē tēvam Hieronimam, savukārt Doltons ar pielādētu un darbam gatavu kameru atradās līdzās Jūsufam, bet brālis Emīns iekārto­jās aizmugurē.

Troksnis aiz klostera mūriem mulsinošā kārtā šķita mazinā­jies, lai gan pūlis bija liels. Vispārējo klusumu pastiprināja arī spriedze un gaidas - gluži kā starp zibens parādīšanos un pēr­kona dārdiem. Šur un tur kāds rosījās, no dievlūdzēju pulciņu puses plūda mūzika - pieliekuši galvu lūgšanās, viņi skandēja koptu himnas. Taču tālumā netrūka arī nemiera cēlēju. Vairāki musinātāji no garīdznieku aprindām, dedzīgiem atbalstītājiem dzirdot, nikni izkliedza lamas un apsūdzības priesterim un zī­mei. Iekšējās drošības spēkus vēl nekur neredzēja. Lai gan pre- dmstāvošās grupas vel nebija iesaistījušās sadursmē, bija skaidrs, ka jebkurā brīdi var sākties vardarbība.

"Ilgi tā nevar turpināties," Greisija domās raizējās. "Jau pēc mi­nūtes viņi var ķerties cits citam pie rīkles." Tieši tādēļ tēvs Hieronims . bija piekritis - kaut arī negribīgi - braukt prom. Viņš bija gluži kā zibensnovedējs. Ja viņš aizbrauks, varbūt izdosies novērst negaisu.

Viņa vēroja, kā abats no ārpuses aizver automobiļa durvis, pa­lūkojas ārā pa aptumšoto, tonēto logu un pamāj atvadas. Abata seja pauda bažas. Tēvs Hieronims arī pavēcināja ar roku - gauži nelaimīgs un apmulsis vēl vairāk nekā alā.

Abats pamāja diviem mūkiem, kas apkalpoja vārtus. Tie palo­cīja galvu un taisīja vaļā milzīgās vērtnes. Kad senlaicīgie ciedr- koka vārti, čīkstinādami sarūsējušās eņģes, lēnām slīdēja iekšup, pūlis aiz sienām atdzīvojās un sacēla kņadu.

Sadzirdējusi visaptverošo troksni, Greisija juta, kā paātrinās pulss. Viņa sastinga sēdekli, skatījās ārā pa logu un pamazām reiba - nelabumu izraisīja spēcīgais gaisa kondicionētājs un ap- pelējuša vīraka smarža, kas plūda no tēva Hieronima sutanas.

-   Laiks rumbai, - Doltons sacīja, atraudams kameru no sānu loga un pavērsdams uz priekšu.

Greisija smagi norija siekalas.

Vecais transporta līdzeklis uzsāka gaitu, izbrauca ārā pa vār­tiem un spēji nogriezās gar klostera sienu. Teju tajā pašā mirkli cilvēki sāka spiesties tuvāk automobilim. Kad tas izstūrēja uz ce­ļa, kas veda prom no klostera, pūlis sadrūzmējās vēl ciešāk. Iz­stiepās neskaitāmas rokas, pūloties aizturēt bēgļus. Jūsufam nā­cās samazināt ātrumu, kad vairs nebija redzama brīva vieta braukšanai. Nepārtraukti spiezdams skaņas signālu, viņš tomēr spēja pieveikt vēl trīsdesmit jardus un tikai tad apstājās, jo ceļu aizšķērsoja cilvēku siena.

Paliekusies uz priekšu, Greisija paraudzījās garām Jūsufam un Doltonam, kas ar kameru centās uztvert elles troksni apkārt auto­mobilim. Toi/ota Previa aptumšotajiem logiem klāt spiedās izmi­suma pilnas sejas, cilvēki sauca tēva Hieronima vārdu, mēģināja saskatīt viņu salonā un lūdzās aprunāties. Viņi raustīja durvju rokturus, lauzīja slēdzenes un ar sasvīdušām, netīrām rokām braucīja stiklus. Tēvs Hieronims ierāvās sēdekli un nervozi lūko­jās pa labi un pa kreisi uz cilvēkiem, kas aiz tonētajiem stikliem šķita vēl draudīgāki.

-   Jābrauc atpakaļ, - Finčs skubināja Jūsufu, - jātiek atpakaļ klosterī.

-    Neiespējami, - iebilda Greisija, izstiepusi kaklu, lai saskatī­tu pūli, kas spiedās klāt automobilim arī no aizmugures. Skaļie sitieni pa jumtu un logiem atbalsojās gluži kā bungu rībieni. - Mēs esam iesprostoti.

Pūļa malā, līdzās senas sienas drupām, stāvēja pikaps, kam kravas nodalījums bija pārvilkts ar brezenta audumu. Tajā sēdēja trīs vīri, kas turēja rokā armijas vajadzībām ražotus jaudīgus smilškrāsas binokļus un ieinteresēti novēroja briestošo haosu.

Kad automobilis nozuda aiz cilvēku drūzmas, Lapsa Otrais nosprieda, ka pienācis laiks rikoties.

Strupi pacēlis roku, viņš deva zīmi saviem vīriem.

Viens no dem parāva nost brezentu dkai tik daudz, lai parādī­tos uz trijkāja uzmontēta bungām līdzīga ierīce. Aiz tās iekārto­jās otrs vīrs, kurš ieskatījās tēmēklī un nomērķēja uz cilvēkiem, kas bija saspiedušies Toyota Previa aizmugurē.

Tad viņš divkārt pārbaudīja ierīces iestatījumus un nospieda mēlīti.

Cilvēki, kas drūzmējās pie automobiļa, pēkšņi atkāpās, it kā neredzama spēka rauti. Viņu sejas pauda nepatīkamas sajūtas un sāpes, bet plaukstas pacēlās, lai aizspiestu ausis.

Tas turpinājās vien sekundi, taču ar to pietika, lai Finčs visu saprastu - un brālis Emīns arī. Kad pūlis atrāvās, aiz automobiļa parādījās brīva vieta.

Brālis Emīns saskatījās ar Finču - abu vaibsti liecināja par ap­jukumu -, tad nervozi norādīja uz aizmuguri un uzsauca Jūsu­fam:

-    Atpakaļ!

Šoferis un Greisija vienlaikus pagrieza galvu un ieraudzīja at­brīvoto spraugu.

-    Atpakaļ! Brauc atpakaļ! - brālis Emīns nerimās.

Jūsufs vilcinājās.

-    Lūdzu, brauc atpakaļ! - mudināja arī Greisija, tikpat izmisi- gi rādīdama uz aizmuguri.

Negribīgi palocījis galvu, šoferis ieslēdza atpakaļgaitu, un au­tomobilis sakustējās. Cilvēki pārsteigumā sarāvās, un brivā vieta kļuva vēl plašāka.

-    Neapstājies! - Greisija sauca, lūkodamās uz visām pusēm. - Aizved mūs līdz vārtiem!

Toyota Previa turpināja slīdēt uz "priekšu. Jūsufs izmantoja pū­ļa apmulsumu un spieda akseleratora pedāli. Cilvēki aizvirzījās līdz līkumam klostera tālākajā galā, un braukšana augšup gar mū­ra garāko sienu kļuva vieglāka, lai gan sekotāju orda neatkāpās. Izcēlās kautiņš, un viņi metās cits citam virsū - tēva Hieronima atbalstītāji mēģināja nobloķēt islāma piekritējus, lai tie netiek klāt automobilim. Toyota Previa turpināja ceļu, slīdēja garām dūru un asiņu juceklim, kamēr beidzot nonāca lidz klostera vārtiem, kas spēji tika atrauti vaļā. Jūsufs meistarīgi iestūrēja teritorijā, un vārti tūdaļ tika aizcirsti satracinātā puļa priekšā.

Apstulbināti viņi kāpa ārā no automobiļa. Sirdis strauji puk­stēja, vēnās plūda adrenalīns. Doltons joprojām filmēja, uztver­dams ikvienu glābšanās akcijas mirkli.

-    Kāpjam augšā! - Greisija uzsauca Doltonam un Finčam, rā­dīdama uz torni līdzās vārtiem.

Finčs palocīja galvu un sacīja:

-   Stiepsim augšā BGAN. - Viņš izcēla kompakto satelītu šķīvi ārā no Toyota Previa. - Viņi dabūs redzēt dešraidi!

Greisija pievērsās tēvam Hieronimam.

-   Lūdzu, ejiet iekšā, tēvs! Jums jāuzturas drošā vietā, pēc iespē­jas tālāk no vārtiem, - viņa brīdināja un tad palūkojās uz abatu, kurš piekrītoši māja ar galvu.

Tēvs Hieronims nelikās dk pārliecināts.

Un neko neteica. Šķita, ka viņš iegrimis domas un raugas ga­rām Greisijai, pat pāri vārtiem - uz cilvēkiem, kas tur drūzmējas un sauc viņa vārdu. Un viņš izskatījās savādi mierīgs.

-    Man jāaprunājas ar viņiem, - tēvs beidzot sacīja noteiktā un apņēmīgā tonī.

Viņš atkal pagriezās pret Greisiju un abatu un tad, negaidī­dams vairs ne vārda, atkāpās no automobiļa un devās uz torni.

-    Pagaidiet, tēvs! - Greisija sauca, steigdamās viņam pa pē­dām. Aiz viņas skrēja abats un brālis Emīns.

-    Man jāaprunājas ar viņiem, - tēvs Hieronims atkārtoja, ne atskatījies, ne apstājies, kad nonāca pie šaurajām kāpnēm un me­tās augšup pa akmens pakāpieniem.

Otrajā stāvā viņi šķērsoja paceļamo tiltu, nonāca torni un bei­gu beigās sasniedza augšstāvu. Ļodzīgās kāpnes joprojām bija ka­pelas stūrī un slējās ārā pa nelielo lūku. Pēc brīža visi jau stāvēja uz jumta.

Reportieri piesteidzās pie malas, lai novērtētu pūli pie klos­tera mūriem.

Skats bija satriecošs. Simtiem cilvēku spiedās pie vārtiem, kaut ko skandēja, kliedza, māja ar rokām un sparīgi vicināja dūres, gaidīdami atbildi, un nervozi raudzījās pāri plecam, kur zibens ātrumā spēkā pieņēmās negants kautiņš, kas draudēja pārņemt visu līdzenumu.

Doltons sagatavoja kameru tiešraidei, savukārt Finčs paņēma satelīttelefonu un nodibināja sakarus ar Atlantu. Greisija paķēra austiņas un mikrofonu un centās domās sakopot visu, kas būtu sakāms pasaulei. Savukart vecais priesteris stāvēja pie lūkas un raudzījās uz priekšu, kur divdesmit pēdu attalumā no viņa stie­pās jumta mala - vienīgā barjera starp viņu un klaigājošo pūli lejā. No savas vietas viņš to varēja dzirdēt, bet redzēt vēl ne. Ar viņu runāja abats un jaunais mūks, lūdzoties nerādīties pūlim, jo kādam tur pie rokas var gadides šaujamierocis. Tēvs Hieronims šķita neklausāmies un rāmi purināja galvu, paužot savādu ap­ņēmības un baiļu sajaukumu. Viņa rokas gurdeni karājās gar sā­niem, pirksti bija izsdepti, sandalēs ieautās kājas atslābinātas. Pa­griezis galvu sānis, viņš saskatījās ar Greisiju, tikko jaušami pamāja un spēra soli uz priekšu.

Greisija satraukta paraudzījās uz Finču un Doltonu. Tie bija saspiedušies pie neliela kupola ar krustu, kas atradās citādi pla­kanā jumta stūrī. Doltons bija ieslēdzis kameru un filmēja tēvu Hieronimu. Finčs deva Greisijai zīmi, ka tiešraide jau sākusies. Žurnāliste pacēla mikrofonu un pēkšņi sastinga, jo vecais vīrs jau gandrīz bija nonācis pie jumta malas.

Viņš tur stāvēja un lūkojās lejup, un pūlis izplūda pārsteigu- . ma saucienos, priecigos uzmundrinājuma vārdos un dusmīgos auros. Cilvēki spiedās uz priekšu, izkliedza viņa vārdu un māja. Atbalstītāju eiforija tikai sakaitināja tos, kam nepatika tēva Hie­ronima parādīšanās, un kaudņš aizmugurē ieguva jaunu spēku. Kad saniknotie protestētāji sāka mest ar akmeņiem uz torni, līdze­numā atskanēja neganti saukļi:

-    Knfīr! - Tas nozīmēja "neticigais".

-    Lā ilāha ilallāh! - "Nav cita dieva, tikai Allāhs!"

Tēvs Hieronims skatījās lejup uz satracināto ļaužu mutuli, un viņam uz pieres parādījās sviedru lāses. Viņš lēnām pacēla ro­kas, izstiepa tās uz augšu un plati - aicinošā žestā. Gluži tāpat kā pirmit viņa parādīšanās, tagad žests šķita polarizējam pūli vēl noteiktāk, un cīņas tikai pastiprinājās.

- Lūdzu! - viņš izkliedza arābu valodā ar spēcīgu akcentu. - Lūdzu, izbeidziet! Uzklausiet mani! - Haosā, kas valdīja pie klostera mūriem, viņa aicinājumu diez vai varēja sadzirdēt. Kņa­da nemazinājās. Lai arī akmeņi būkšķēja pret pils sienu un daži pat lidoja bīstami tuvu viņam, tēvs Hieronims palika savā vietā un aizvēra acis. Seja pauda dziļu koncentrēšanos, rokas bija pa­celtas…

…un pēkšņi pūlis satriekts noelsās. Greisija manīja, ka cilvēki rāda uz augšu - nevis uz priesteri, bet vēl augstāk, debesīs. Pa­griezusies viņa ieraudzīja virs tēva Hieronima virpuļojam gais­mas bumbu - apmēram divdesmit pēdu diametrā. Tā brīdi it kā pakarājās gaisā, tad sāka celties augšup, negaidīti palielinājās gan izmērā, gan spožumā un pēc tam izveidojās par zīmi - to pa­šu zīmi, ko viņa bija redzējusi virs šelfa ledāja. Tā kvēloja debesīs gluži kā masīvs, sfērisks kaleidoskops ar mainīgām gaismas ai­nām, un apakšējā mala atradās ne vairāk kā divdesmit pēdas virs tēva Hieronima galvas.

Pūlis sastinga gluži kā zemē ieaudzis, kā transā nonācis. Pa­vērtām mutēm cilvēki raudzījās uz augšu. Akmeņi vairs nelidoja. Tracis mitējās. Kliedzieni apklusa. Zīme spoži mirgoja, lēni rotēja gandrīz rokas stiepiena attālumā, daudz tuvāk nekā virs pētnie­cības kuģa, un staru līnijas un apļi šķita teju hipnotizējoši.

Doltons gulēja uz muguras pašā jumta malā, uzfilmēja zīmi un lēnām grieza kameru, lai uztvertu pūļa reakciju. Greisija bija notupusies viņam līdzās, apmēram piecpadsmit pēdu attālumā no tēva Hieronima, kas bija atliecis galvu un pārsteigts vērās uz mirdzošo parādību. Kamera slīdēja atpakaļ un uz acumirkli ap­stājās pie Greisijas. Viņa raudzījās tumšajā objektīva bezdibenī un nespēja izdvest ne vārda. Gribēja kaut ko teikt, jo visa pa­saule uzmanigi pētīja viņu un gaidīja stāstu par sajūtām, kas pārņem notikumu epicentrā, taču nevarēja dabūt kaut skaņu pār lūpām. Šis brīdis gluži vienkārši nebija aprakstāms. Viņa palū­kojās uz kvēlojošo lodi. Tad tēvs Hieronims novērsās no savā­dās parādības, un tanī mirklī viņi saskatījās. Bija manāms, ka viņš dreb, un pār vaigu ritēja asara. Priesteris šķita nobijies un apjucis, seja pauda apmulsumu par to, vai tiešām viņš to ir iz­darījis, un neticības pilnās acis meklēja apstiprinājumu. Greisi­ja izmocija apstiprinošu galvas mājienu un uzmundrinošu smai­du. Tad priestera izteiksme mainījās, it kā viņu kaut kas būtu pārsteidzis. Viņš koncentrēdamies aizvēra acis, pēc dažām se­kundēm pagriezās pret pūli un atvēra acis. Brīdi raudzījies uz to, viņš plaši izpleta rokas un atlieca galvu, lai paskatītos uz zīmi. Viņš atkal aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, stāvēdams zī­mes spozmē un uzņemdams tās enerģiju. Cilvēki lejā joprojām šķita kā paralizēti un vērās augšup apbrīnas pilnā klusumā, iz­stiepuši rokas pretī priesterim un debesīm, it kā censtos pieskar­ties gaismas lodei.

Tēvs Hieronims tā nostāvēja vismaz minūti, tad atvēra acis un palūkojās uz pūli.

-    Lūdziet kopā ar mani, - viņš uzsauca emociju piesātinātā balsī, pacēlis rokas pret debesīm. - Lūgsimies kopā!

Un viņi skaitīja lūgšanu.

Gluži kā līdzjutēji stadionā viņi visi - kristieši un musulmaņi, ticīgie un protestētāji - vilnī, kas izpletās no viena pūļa gala lidz otram, nokrita ceļos un noliecās, piespieda pieri zemei un node­vās bijīgai slavināšanai.

-    Pie velna, ko tu dari? Biju domājis, ka esam vienojušies.

Raidels trakoja dusmās. Viņš visu nakti bija skatījies ziņas, un

mazliet pēc pusnakts ekrānā parādījās sižeti no Ēģiptes. Un tagad, kad viņš soļoja apkārt savas privātās lidmašīnas kabīnei klusā Reigana lidostas angārā, maņas joprojām juta negulēto stun­du iespaidu.

-    Mēs nebijām vienojušies, Lerij, - Drakers atbildēja, iekārto­jies mīkstajā sēdeklī. - Citādi tu nebūtu piekritis.

-   Tātad tu gluži vienkārši to izdarīji?

-    Mēs šajā lietā esam daudz investējuši. Es negribu riskēt ta­vas stūrgalvības dēļ.

-    Stūrgalvības? - Raidels aizsvilās. - Tu nezini, ko dari, Kī- nen. Vai esi kaut reizi apdomājies, kurp tas novedis?

-   Bet viss taču izdodas, vai ne?

-   Par agru spriest.

Drakers viegli pielieca galvu.

-   Beidz liekuļot! Tas tevi pazemo.

-    Es nezinu, vai izdodas, bet…

-   Mums izdodas, Lerij, - Drakers viņu pārtrauca. - Tas darbo­jas, jo cilvēki pie tā ir pieraduši. Pieraduši jau tūkstoš gadu garu­mā.

-    Mums tas nebija vajadzīgs.

-   Bija gan! Ko tad tu gaidīji? Domāji, ka cilvēki ieraudzīs zīmi un gluži vienkārši "sapratīs"?

-   Jā, ja mēs būtu devuši viņiem tādu iespēju.

-   Naivais! Cilvēki nogrūž prāta tālākajos stūros visu, ko nesa­prot, un beigu beigās tas izplēn un tiek aizmirsts. Jo tā ir drošāk. Nē, cilvēkiem ir vajadzīgs kāds, kurš pateiks, kam ticēt. Tas ir iz­devies jau vairākkārt. Un izdosies atkal.

-    Un tad? - Raidels saskaitās. - Kurp doties tālāk?

Drakers pasmaidīja.

-   Mēs tikai ļausim, lai aug viņa sekotāju loks. Un vēsts izpla­tās.

-    Nepārliecinošs arguments, un tu to zini, - Raidels neatlai­dās. - Tu radi ko tādu, ko pats pēc tam nevarēsi kontrolēt.

-   Ne tadā gadījumā, ja mēs to uzpotēsim jau eksistējošai struk­tūrai, kam ir paliekoša vara un kas var ilgi pastāvēt.

Raidels papurināja galvu.

-   Nespēju noticēt, ka to saki tu. Tieši tu, un neviens cits!

-   Tev vajadzētu priecāties par tādu joku. - Drakers iesmējās. - Tev vajadzētu apsēsties un smieties pilnā kaklā!

-Nespēju pat… - Raidels svila sašutumā. - Tu nesaproti, vai ne? Tu nesaprod, cik briesmīgi maldies.

-   Izbeidz, Lerij! Tu zini, kā iekārtota pasaule. Ir tikai divi ne­kļūdīgi veidi, kā panākt, ka cilvēki rīkojas pēc sava prāta. Vai nu tu uzvelc dzelzs cimdu un piespied viņus, vai ari paziņo, ka tā­da ir Dieva griba, ja Dievs grib… - Drakers pavīpsnāja. - …tad viss tiek izdarīts. Tad viņi ieklausās. Tā kā mēs nedzīvojam ne tēvoča Josifa, ne priekšsēdētāja Mao valstī…

-    Tas jau bija pats galvenais, - Raidels iebilda. - Ka to grib Dievs. Nevis pašiecelde viņa pārstāvji, kas iztaisās svētāki par svēdem.

-   Tā nekas nesanāks, Lerij. Pārāk daudz neskaidrību un inter­pretācijas iespēju. Tu gribi, lai cilvēki paši iztulko vēsti, un tā ir pārāk liela uzticēšanās. Tas nemūžam neizdosies. Viņi nav radu­ši paši visu saprast. Viņi grib sekot vadonim. Viņiem vajadzīgs ceļa rādītājs. Vēstnesis. Pravietis. Vienmēr bijis vajadzīgs. Un vien­mēr būs.

-   Tātad tu gribi radīt… Otro atnākšanu?

-   Ne gluži, bet tuvu tam. Un kāpēc ne? Lielākā daļa pasaules gaida kaut ko tādu. Visi taču runā par laiku beigām un Armage- donu. Tā ir zelta iespēja.

-    Un kā ar citām reliģijām? Tu taču zini, ka pastāv arī citas, vai ne? Kā, tavuprāt, citi reaģēs uz tevis radīto mesiju?

-   Viņš taču nebūs domāts tikai vieniem. Viss ir ņemts vērā. Viņa vēsts patiks visiem.

-   Patiks visiem un iedrošinās viņus sekot Jēzum? - dzēlīgi pa­jautāja Raidels.

-    Nu… - Drakers domīgi noteica un savilka lūpas šķelmīgā smaidā. - Tā nebūs viņa galvenā vēsts, taču pieļauju, ka tas būs papildu ieguvums no viņa sludināšanas.

-    Lieliski, - Raidels nikni izgrūda. - Un tādējādi tu nostipri­nāsi šo masu ilūziju, ko mums nav izdevies satricināt tūkstoš ga­du laikā? Vai tu vari iztēloties dienu, kad sludinātāji ķersies pie tā? Vai vari iztēloties, cik lielu varu tu ieliksi rokās tiem sažuvu- šajiem un patmīlīgajiem egoistiem? Tu ikvienu atdzimušu politi­ķi un ikvienu televīzijas evaņģēlistu padarīsi par svēto, kas ne­spēj nodarīt ļaunu. Tu nepagūsi pat aci pamirkšķināt, kad viņi jau būs pasludinājuši tableti par aborta paveidu un aizlieguši to, grāmatas no sērijas "Atstātie" kļūs par ieteicamo literatūru sko­lās, bet sējumi par Hariju Poteru tiks sadedzināti, par atstāšanu pēc stundām bērni sauks "Ave, Maria", un katrā pilsētā būs vis­maz viens kreacionisma muzejs. Ja tāds ir kompromiss, tad es la­bāk palikšu pie globālās sasilšanas.

-    Tik tālu nenonāks. Saproti, tu aizmirsti vienu lietu, - Dra­kers aizradija, paliekdamies uz priekšu. Viņa seja pauda gaidas.

-    Mēs kontrolēsim vēstnesi. Padomā, Lerij! Mums ir izdevība ra­dīt pašiem savu pravieti. Savu mesiju. Tikai padomā par iespē­jām! Cilvēki pēc mūsu pavēles darīs tādas lietas! - Drakers cieši nopētija Raidelu. - Tu zini, ka mums ir taisnība, - viņš turpināja.

-    Tu zini, ka tas bija vienīgais pareizais solis. Šie cilvēki nelasa avīzes. Viņi neko nemeklē internetā. Viņi klausās sava sludinātā­ja vārdos un tic tiem. Fanātiski. Viņi neapšauba sludinātāja vār­dus, nepārbauda visas tās muļķības, ko dzird baznīcās. Laimīgi norij visu, lai cik tas būtu smieklīgs, un nevienam I'ulicera bal­vas laureātam vai Nobela prēmijas ieguvējam ar visu viņu veselo saprātu un zinātniskajiem pierādījumiem neizdotos pārliecināt tos ļautiņus par pretējo. Viņi zinību vīrus noraidītu kā sātana aģentus, kas ieradušies aptumšot viņiem prātu. Mums tie pļāpas ir vajadzīgi, lai popularizētu savu vēsti. Vai gan var būt labāks veids, kā dabūt viņus savā pusē? Atliek tik dot viņiem jaunu pra­vieti, kas sludinās draudzei.

Kaut kas Drakera vārdos uzjundīja Raidelā negantas jūtas.

-    Un kā ar pārējo pasauli? Tu runā tā, it kā mēs te būtu vienī­gā problēma.

-    Mēs esam lielākie piesārņotāji, vai ne? Ar to arī sāksim. Un pārējā pasaule mums sekos. - Drakers uz mirkli apklusa, stingri novērtēdams Raidelu. - Mūsu mērķis nav mainījies. Mēs strādā­jam joprojām to pašu iemeslu dēļ. Runa joprojām ir par izdzīvo­šanu. Un sevišķiem draudiem, kas nāk pār pasauli. Tāpat kā par cilvēku vedināšanu prom no bīstamās takas.

-Sūtot viņus atpakaļ uz tumšajiem viduslaikiem? Dodot tiem nabaga maldinātajiem niekkalbjiem patiesu iemeslu ticēt saviem bronzas laikmeta māņiem?

-   Redzi? - Drakers atbildēja smaidīdams. - Tu beidzot uztver ironiju. - Rūpīgi nopētījis Raidelu, viņš piebilda: - Uz labu vai ļaunu, bet visa kustība kļuva par reliģisku, Lerij. Tu to zini. Tas pats vecais stāsts, tas pats klasiskais mīts, kas stingri iegūlis mū­su prātos, un šajā gadījumā tas der kā drēbnieka šūts uzvalks. Galu galā tas ir stāsts par pestīšanu, vai ne? Mēs esam grēcinie­ki. Mēs visi esam grēcinieki. Mēs Dieva dāvāto Ēdenes dārzu ap­gānām ar savām patērēšanas orģijām. Un tagad mums jāmaksā. Tagad jānes milzu upuri un jāšausta sevi, braucot ar mazākām mašīnām, lietojot mazāk elektrības, ierobežojot lidojumus un ci­tas greznības, ko esam uzskatījuši par pašsaprotamām, un žņau­dzot savu ekonomiku līdz nāvei, lai viss nokārtotos. Mums jāgūst uzvara pār antikristu, kas ir ļaunums, jāmeklē pestīšanas iespēja un jāglābj sevi vēl pirms Pastarās tiesas dienas, kas aizslaucīs mūs pēkšņu klimata izmaiņu Armagedona vilnī. Tā, luk, notiks, Lerij. Un tikai tādēļ, ka cilvēkiem patik reliģiski mīd. Viņi smeļas tajos spēku. Agri vai vēlu viņi visu pārvērš krusta karā. Un šim krusta karam nepieciešams pravietis, ne tikai zīme, lai vēsts iz­platītos un viss notiktu.

Raidels papurināja galvu un uz brīdi aizgriezās - joprojām bija grūti pieņemt, ka viņi tiešām risina šo sarunu. Apsprieduši tema­tu jau pirms vairākiem mēnešiem, viņi vienojās to likt mierā - vis­maz viņš tā bija sapratis -, bet tagad nācās sastapties ar to visā tā katastrofālajā krāšņumā.

-   Vai pārējie… pārējie domā tāpat kā tu?

-    Bez vilcināšanās.

-    Un ar ko tas beigsies? - Raidels tincināja. - Vai tiešām tev šķiet, ka varēsi mūžam kontrolēt tēvu Hieronimu? Tu dešām do­mā, ka varēsi noturēt šos melus dzīvus? Agri vai vēlu kāds visu sapratīs. Kaut kas noies greizi, kādam paslīdēs kāja, un viss naks gaismā. Kas tālāk?

-    Mūsu uzdevums nepavisam nav viegls. - Drakers paraustī­ja plecus.

-    Pat vislieliskākie plāni beigu beigās izgāžas. Un tu to zini. Man šķita, ka tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tu negāji pa šo ceļu.

Drakers pat nepakustējās.

-   Turpināsim strādāt, cik ilgi vien iespējams.

-   Un tad?

Apdomājies Drakers atgaiņājās kā no uzbāzīga cilvēka.

-   Tad mēs izdomāsim elegantu veidu, kā aiziet.

Stoiski pamājis, Raidels apsvēra dzirdēto. Viņš gluži vienkār­ši sēdēja kā sapinies bailēs un skatījās tālumā dk truli, it kā būtu uzzinājis, ka atlicis dzīvot tikai nedēļu.

-   Nē, - viņš beidzot sacīja Drakeram baiļpilnā balsī. - Tā nav pareizi. Tā ir milzīga kļūda.

Drakers piemiedza acis.

-    Mazliet apdomā visu, Lerij! Tu sapratīsi, ka man taisnība.

Uz Raidelu šie vārdi neatstāja iespaidu. Atmiņas priekšplānā

visu laiku bija priestera tēls - kā viņš stāv uz klostera jumta Ēģip­tē, kā viņam virs galvas mirguļo zīme un kā simtiem dievludzēju nometas ceļos viņa priekšā.

-   Pat ņemot vērā vislabākos nodomus un visu, ko mēs darām… es nepiedalos. Es nevaru tev palīdzēt… padarīt šo vīrusu vēl spē­cīgāku.

-    Bet nāksies. Mēs abi pārāk daudz esam likuši uz spēles, - Drakers sausi atgādināja.

-   Tā nav pareizi, - Raidels iekarsa. - Mēs bijām plānojuši vi­ņus nobiedēt, Kīnen. Mudināt, lai apsēžas un padomā par to, ko dara. Un viss. Dažas rūpīgi izvēlētas parādīšanās reizes, un miers. Lai tas paliek neizskaidrots fenomens. Noslēpumains, mul­sinošs un biedējošs. Tieši par to mēs vienojāmies, nolādēts! Mēs vienojāmies, ka būtu labi, ja cilvēki nesaprastu, no kurienes tā ra­dusies, un beigu beigās secinātu, ka tā liecina par kādas augstā­kas inteliģences citplanētiešu ierašanos. Šī plāna burvība slēpās mēģinājumā ne tikai pamudināt cilvēkus apsēsties un ieklausī­ties, bet arī palīdzēt viņiem atrauties no bērnišķīgā priekšstata par Dievu, par viņu personīgo Dievu, to veco vīriņu ar balto bārdu, kurš uzklausa visus patēdskos lūgumus un izdod smieklīgus no­teikumus, kas regulē ēšanu, dzeršanu, ģērbšanos un klanīšanos. Mēs gribējām palīdzēt viņiem pieņemt priekšstatu par dievišķu būtni, ja kaut kas neaptverams un neizskaidrojams…

-   …un uzjundīt viņos stulbās agnostiķu domas, - Drakers pie­bilda zobgalīgā tonī.

-Jā. Tas ir solis pareizajā virzienā, vai ne?

Drakers nebija satricināms un papurināja galvu.

-   Dižena doma, Lerij, bet… šis bija vienigais veids, kā mūsu plānu realizēt. Pasaule nav gatava atteikties no savas aizrauša­nās ar reliģiju. Kur nu! Tā arvien vairāk nododas fundamentālis- mam. Un ne tikai mūsu ienaidnieki. Arī mēs paši. Pavei, kas no­tiek mūsu valstī! Mums nav neviena kongresmeņa vai senatora, kas atzīst sevi par ateistu. Neviena! Pie velna, pagājušajā gadā mums bija desmit prezidenta kandidāti, un neviens no viņiem ne­uzdrošinājās pacelt roku un atzīties, ka tic evolūcijai.

-    Un tu palīdzi to bedri rakt vēl dziļāku.

-   Tas ir kompromisa darījums. Tā ir vēsts, ko viņi sapratīs.

Raidels atkal papurināja galvu.

-    Nē, tu maldies. Nebija vajadzības rīkoties tieši tā. Iespējams, tu palīdzēji atbrīvoties no viena ļaunuma, taču tūdaļ radās otrs, varbūt tikpat briesmīgs. Iespējams, tas pārvērtīs mūsu pasauli par īstu elli ikvienam saprātīgam cilvēkam. - Viņa seja satumsa, un viņš veltīja Draķeram stingru, apņēmības pilnu skatienu. - Mums jāizdomā, kā tikt ārā no šīs situācijas. Jāapstājas, iekams nav par vēlu.

-   Tu redzēji, kas dkko notika Ēģiptē. Jau ir par vēlu.

-    Mums jāapstājas, Kīnen, - Raidels neatlaidās.

-   Mēs varam vienodes un varam arī nevienoties, - Drakers sa­cīja, paraustījis plecus.

-   Man šajā lietā tomēr ir savs vārds sakāms.

-   Saprātīgās robežās. Bet patlaban tu runā muļķības.

Brīdi apdomājies, Raidels izaicinoši noteica:

-    Es tev esmu vajadzīgs gudro putekļu dēļ.

-Jā, - Drakers atteica, rāmi palocīdams galvu.

-    Bez dem tu neko nevari iesākt.

-    Zinu.

Raidelu tracināja tāds Drakera miers.

-Un?

-    Un… - Drakers saviebās, it kā ciestu kādas sāpes. - Tādēļ man vajag mazliet nodrošina des.

Nesaprazdams, ko Drakers ar to domājis, Raidels bridi pētīja viņu. Tad visi mozaikas gabaliņi sakrita vietās.

-   Ko? - Raidels nošņāca. - Ko tu esi izdarījis? Ko tu esi izdarī­jis, kuņas bērns?

Drakers ļāva viņam kādu brīdi dusmoties un tad pateica tikai vienu vārdu:

-   Rebeka.

Tas ieurbās Raidelam sirdī gluži kā verga. Iepletis acis, viņš izņēma no kabatas tālruni un nospieda ātrās zvanīšanas pogu. Pēc diviem signāliem atsaucās nevis Rebeka, bet kāds virietis. Raidels viņu uzreiz pazina. Tas bija Rebekas miesassargs.

-    Ben, kur ir Rebeka?

-    Drošībā, Raidela kungs.

Atvieglojumā sirds Raidelam apmeta kūleni, un viņš veltīja Drakeram uzvarošu skatienu.

Tas saglabāja biedējošu mieru.

Raidelu pārņēma mokošs satraukums.

-   Iedod klausuli Rebekai, - viņš pavēlēja miesassargam, lai gan saprata, ka nesaņems tādu atbildi, kādu gaidījis.

-   To es nevaru, Raidela kungs.

Šie vārdi gluži kā čūska apdnās sirdij un cieši sažņaudza to.

-    Iedod viņai klausuli! - viņš izgrūda.

Miesassarga balss pat nenotricēja.

-   Tikai tad, ja atļaus Drakera kungs.

Nometis tālruņa aparātu zemē, Raidels uzbruka Drakeram un nokliedza:

-   Kur viņa ir?

Drakers izlēca no sēdekļa un izvairījās no Raidela uzbruku­ma, satverdams viņa roku un elkoni un atliekdams roku uz mu­guras. Tad viņš iespēra Raidelam pa kāju. Miljonārs smagi nokri­ta uz grīdas un atsitās pret kādu sēdekli. Kādu brīdi Drakers viņu vēroja un tad dažus soļus atkāpās.

-    Ar viņu viss ir kārtībā, - viņš noteica, sakārtodams žaketi. Viņš šķita mazliet pietvīcis, elpa nedaudz paātrināta. Viņš centās nomierināties, tādēļ dziļi ieelpoja un tad piebilda: - Un ar viņu viss būs kārtībā tik ilgi, kamēr tu nesastrādāsi kādas muļķības. Vai mēs esam sapratuši viens otru?

Paslēpies aiz sienas drupām četrsimt jardus uz rietumiem no klostera un palīdis zem maskēšanās tikla, Lapsa Otrais ar abiem vīriem klusi raudzījās jaudīgajos binokļos un gaidīja.

Līdzās zem smagās automašīnas brezenta pacietīgi sēdēja tā­la darbības rādiusa akustiskās iekārtas apkalpe, kas bija gatava atkal vadīt neredzamo spēku. Iekārta speciāli šai misijai bija ma­tētā smilškrāsā - lai lieliski iederētos teritorijā ap klosteri un arī tālāk, kalna virsotnē virs alas. Virziena mikrofons atstāts apval­kā, jo tās dienas notikums bija plānots kā saruna vienā virzie­nā - atšķirībā no kalnā pavadītajām neskaitāmajām stundām vai­rāku nedēļu un mēnešu garumā, kad vajadzēja tvert mirkļus, ja tēvs Hieronims bija piemērotā stāvoklī, lai atbildētu uz pāris jau­tājumiem.

Lapsa Otrais vēroja nemierīgo pūli. Līdz šim viņam bija izde­vies rīkoties pareizi un bez problēmām izvilināt vajadzīgās atbil­des. Pēc nelielās pamudināšanas uz jumta, kad parādījās zīme, tēvs Hieronims uzvedās prognozējami - galu galā tā viņš bija mā­cīts. Pietika arī dažus vārdus iečukstēt ausī kaismīgākajiem no pūļa, lai izraisītu plašu reakciju un satracinātu cilvēkus, kas ie­raudzījuši automobili ar bēgļiem. Pūļa kontrolei izmantojot ļoti skaļu augstfrekvences vibrāciju, bija iespējams apvaldīt dedzīgu- mu, kad tas vairs nebija vajadzīgs, un piespiest cilvēkus atkāp­ties, lai bēgļi varētu atgriezties klosterī.

"Iespaidīgi," Lapsa Otrais nodomāja, lai arī tāla rādiusa dar­bības akustisko iekārtu bija lietojis tik bieži, ka tas kļuvis jau par ieradumu. Ideja bija tiešām vienkārša - troksnis tiek projicēts ļoti fokusētā audiostarā, gluži tāpat kā filmu projektora objektīvs pa­stiprina un fokusē gaismas strēli, lai to dzirdētu tikai tie cilvēki vai cilvēks, kurš atrodas iekārtas tēmēkļa krustā. Iekārta bija pre­cīza kā snaipera šautene. Pat no attāluma. Tā izraisīja nelabumu, ģīboni un sagrāva pat vissīkstāko ienaidnieku, izpaužoties vai nu kā dzīva vai ierakstīta cilvēka balss, radīdama objektam sajūtu par balsi viņa galvā, vai arī kā neciešami skaļa, grieziga vibrācija objektam ausis, ja tika izmantots smalkāks pūļa kontroles paņē­miens.

Vienkārši, bet ļoti efektivi.

"Viņa skolotāja balss," Lapsa Otrais domās uzjautrinājās.

Šis priekšlikums izrādījās īpaši efektīvs, jo subjekti jau bija ga­tavi darīt to, kas no viņiem tiek prasīts, - gan īpaši izvēlētie ob­jekti pūlī pie klostera mūriem, gan tēvs Hieronims bija pakļauti nedēļām ilgai piespiedu ideoloģiskajai apstrādei. Elektrošoks un miega deprivācijas seansi, kam sekoja metoheksitola kokteiļi, lai nebutu jūtamas šādas ietekmēšanas sekas. Transkraniālā prāta stimulācija. Pilnīgs psihoķīmiskais sabrukums. Slēdzīšu nospie­šana smadzenēs, atbruņojot tās pirms psiholoģiskas bombardē­šanas. Vīziju, domu, sajūtu implantēšana. Tādu apstākļu radīša­na smadzenēs, lai cilvēks pieņemtu alternatīvu realitād, piemēram, dzirdētu Dieva balsi vai pārvarētu pazemību un sāktu uzskatīt sevi par Izredzēto.

Lapsa Otrais binokli nopētīja tuksnesi uz rietumiem no savas atrašanās vietas. Lai gan viņš zināja, ko meklē, tomēr bija vaja­dzīga vismaz minūte, lai ieraudzītu Lapsu Pirmo un viņa vienī­bu. Arī šie četri vīri un aprīkojums bija praktiski neredzami zem maskēšanās tīkla smilšainajos pakalnos pārsimts jardu attālumā. Viņu darbs bija nevainojams, atstātais iespaids - satriecošs. Lap­sa Otrais bija to redzējis jau agrāk, videomateriālā par testiem tuk­snesī. Taču ierakstu nevarēja salīdzināt ar paša acīm skatīto. Tur­klāt notikumam bija auditorija, kura neko pat nenojauta.

Viņam bija aizrāvusies elpa. Pat tādam kaujās nocietinātam ci- niķim kā viņam sirds teju apstājās. Viņš zināja, ka šis veiklais gā­jiens gūs rezonansi visā pasaulē.

Atkal pievērsies pūlim pie klostera mūriem, Lapsa Otrais ar baudu domāja, ka drīz vien drīkstēs pamest šo mēslaini. "Šis bi­jis viens ellišķīgs darbiņš. Mūžīga slēpšanās gan rītausmā, gan krēslas stundā - pēc vajadzības, kāpšana kalnā un atkal lejā, ap­rīkojuma kravāšana dienu no dienas." Viņš saprata, ka jau pārāk ilgi uzturējies tuksnesī. Ilgojās sajust sievietes ādas siltumu un lieliski izceptas gaļas smaržu, taču visvairāk - pēc dzīvošanas kopā ar cilvēkiem.

"Drīz," viņš domās apņēmās.

Taču vispirms vajadzēja pārliecināties, ka misija tiek pabeigta tikpat gludi kā uzsākta.

No dziļā miega Metu izrāva svaigi vārītas kafijas smarža. Ap­kārt viss šķita kā miglā. Viņš mēģināja piecelties sēdus, taču pa­steidzās un gandrīz zaudēja samaņu, tādēļ nācās mēģināt vēlreiz, tikai mazliet lēnāk. Galva šķita kā ar darvu pielieta. Viņš pama­zām atguva realitātes izjūtu.

Televizors joprojām darbojās, lai gan Mets nespēja apjēgt, ko tas rāda. Viņš samirkšķināja acis, lai atvairītu nepatīkamo miglu. Čaba sēdēja blakus nelielajam galdiņam pie loga un skatījās tele­vīziju. Pagriezies viņš uzsmaidīja Metam. Vienā rokā viņš turēja kūpošu kafijas krūzi - venti, gmnde vai kāds nu bija tas īpatnēji oriģinālais un tomēr mulsinoši pretīgais nosaukums, ko mūsdie­nu kafejnīcās parasti lietoja vārda "liels" vietā, - bet otrā bija pusēsts virtulis (varbūt glazē?), ar kuru viņš norādīja uz vēl di­vām milzīgām krūzēm un virtuļu kasti.

-    Brokastis ir galdā, - Čaba noteica, ēzdams pilnu muti.

Vārgi pasmaidījis, Mets pateicās varenā auguma zinātniekam

un tad pamanīja, ka istabu pielējusi dienas gaisma.

-   Cik ilgi es biju atslēdzies? Cik pulkstenis?

-    Gandrīz vienpadsmit. Tātad tu biji atslēdzies uz… - Čaba veikli prātā rēķināja. - …apmēram sešpadsmit stundām.

Metam tās bija vajadzigas.

Ļoti.

Vēl uz galda viņš pamanīja pāris avīžu. Virsraksti bija nepa­rasti lieli - tādus parasti izmantoja tikai tad, ja noticis kaut kas ārkārtējs. Gandrīz ceturtdaļu lapas aizņēma krāsaina parādības fotogrāfija, bet blakus atradās senāki tēva Hieronima portreti.

Kad Mets palūkojās uz Čabu, tas palocīja galvu un savilka seju visnotaļ draudīgā izteiksmē.

- Eagle ir nolaidies, - drūmi noteica Čaba, ar pusēsto virtuli norādīdams uz televizora pusi.

Neticēdams pats savām acīm, Mets klusi skatijās sižetu no Ēģiptes. Spriedzes pārpilnas reportāžas no visas pasaules atspo­guļoja kaismīgu reakciju uz nodkumiem klosterī.

Svētā Pētera laukumā Vatikānā bija sapulcējušies desmitiem tūkstošu cilvēku, kas dedzīgi gaidīja pāvesta norādījumus, kā uz­tvert šo parādību. PraĢa da Se jeb Bīskapijas laukumā Sanpaulu pilsētā no visām malām saplūda eiforijas pārņemti brazīlieši, kas ieņēma katedrāli un arī vēlējās saņemt atbildes. Video sižetā va­rēja vērot dažādu ticību cilvēkus un viņu atšķirīgo kāri pēc pār­dabiskām mistērijām. Atkārtojās raibu raibas ainas ar nevaldā­mu pūļu sarašanos pie baznīcām un pilsētu laukumos arī citos kristietības centros no Meksikas līdz Filipīnām. Tālajos Austru­mos reakcija lielākoties bija daudz rāmāka. Cilvēki bija izgājuši Ķīnas, Taizemes un Japānas ielās, taču uzvedās viņi kārtīgi un nemiera cēlēju bija pavisam maz. Turpretī Jeruzalemē valdīja spriedze, un dažādas reliģiskās grupas uzrādīja satraucošas po­larizācijas pazīmes. Kristieši, musulmaņi un jūdaisti apspriedās ielās, meklēja atbildes, strīdējās un pauda neziņu, kā vērtēt to, ko daudzi no viņiem uzskatīja par brīnumainu, pārdabisku mani­festāciju un ko nav pareģojis neviens no viņu svētajiem rakstiem. Tas pats notika arī islāma pasaulē. Apmulsuši dievlūdzēji bija ie­ņēmuši pilsētu centrus, laukumus un mošejas visā arābu pasau­lē un tālāk uz austrumiem - Pakistānā, Bangladešā un Indonēzi­jā. Kā jau vienmēr, mērenu viedokļu aizstāvji vai nu nevēlējās izteikties, vai ari nobalēja uz daudz radikālāku garīdznieku bal­su fona. Vairākās pilsētās notika atsevišķas sadursmes un kauti­ņi gan starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, gan vienas ticības brā­ļiem.

Oficiālu iestāžu reakcija tikai sāka parādīties ziņu sižetos, bet valdība un reliģiskie līderi atturējās sniegt publiskus paziņoju­mus par parādibu - izņemot dažus kvēlus retoriskus apgalvoju­mus, ko nekautrējās pasludināt atsevišķi fundamentālisti.

Tēva Hieronima seja bija manāma ikvienā pārraidē, ikvienā laikrakstā gan valstī, gan visā pasaulē. Vārais priesteris pēkšņi

bija kļuvis par megazvaigzni. It visos ziņu izlaidumos stāstīja par viņu. Raidījumu vadītāji un komentētāji jebkurā pasaules valodā velti centās izvairīties no vispārākās pakāpes vārdu lietošanas. Pasauli savā varā bija paņēmusi neizskaidrojamā parādība.

Kamēr Mets ēda, dzēra un skatījās televīziju, Čaba izstāstīja, kas noticis naktī. Kofeīns un cukurs paveica savu brīnumaino darbu, injicējot vēnās tik vajadzīgo dzīvības devu. Savukārt vis­aptverošie sižeti no Ēģiptes un pārējās pasaules sasniedza tās vie­tas, kur kofeīns netika klāt. Līdz ar katru jaunu reportāžu un vi­deomateriālu Mets sajuta dzīslās arvien nežēlīgāku dzestrumu. Likmes auga eksponenciāli, tāpat kā apziņa par to, cik milzīgu problēmu priekšā viņš stāv.

Kad virtuļi beidzās, Čaba pieklusināja televizoru un pastāstī­ja Metam, ko jau paveicis. Un paveicis viņš bija daudz. Pēc Meta aizmigšanas un pirms brokastu pasniegšanas viņš devies uz re­ģistratūru, iedevis darbiniekam vēl vienu desmit dolāru banknoti un visu nakd strādājis.

Viņš bija noskaidrojis trekera atrašanās vietu un pasniedza Metam izdrukas. Tās apliecināja, ka Mercedes iepriekšējā vakarā ap desmitiem izbraucis no Sīportas rajona, kur viņi to manīja pē­dējā pārbaudes reizē. Tas aizbraucis uz pilsētas centru, un tur sig­nāls pazudis - acīmredzot to nomāca kādas ēkas apakšzemes stāvlaukuma biezās betona sienas. Atkal signāls parādījās drīz pēc septiņiem no rīta - tajā pašā Sīportas rajonā -, un kopš tā laika automobilis nebija kustējies.

Pēc tam Čaba lielāko daļu laika pavadīja, cenšoties papildi-, nāt informāciju par likteņa nolemto komandu un tās slepeno pro­jektu. Viņš bija piezvanījis vairakiem paziņām un patiesi nostrā- dinājis Google un Cuil meklētāju algoritmus. Daudz jauna uzzināt neizdevās, taču ari neatrastais par šo to liecināja.

Kaut gan viņš vairāk pārzināja pētījumu projektus, kuri nebi­ja saistīti ar aizsardzības nozari, ap viņa un līdzinieku darbu vir­mojošā noslēpumainība pēc intensitātes nereti atgādināja militā­ro jomu. Lai arī ar aizsardzību saistītos projektus klāja daudz biezāks slepenības aizsegs, allaž varēja saklausīt kādu nejaušu čukstu, mājienu, saredzēt kādu spraugu un samanīt kaut vārgu

nojausmu par to, kas īsti tiek pētīts. Visbiežāk būtiskākā un sar- gājamākā bija informācija par to, kā mērķis tiks sasniegts; pats mērķis lielākoties vismaz aprisēs bija skaidri zināms, īpaši sav­starpēji labi pazīstamu speciālistu aprindās. Diemžēl šajā gadī­jumā neviens neko nezināja. Projekts bija dzimis un miris pilnīgā un absolūtā slepenībā. Un Čaba secināja, ka ar kaut ko tādu sa­stopas pirmo reizi. Tāpat bija skaidrs, ka cilvēkiem, kas stāv aiz šī projekta, ir milzīgi resursi un apņēmība, un tādējādi pretoša­nās viņiem top vēl nepievilcīgāka - ja vien tā vispār iespējama.

Taču viņam bija izdevies atrast īstu tīrradni, par kuru viņš pa­stāstīja pašās beigās.

-    Es izsekoju Dominika Rīsa sievu, - Čaba paziņoja Metam, un apmierinājums teju mirdzēja viņa nogurušajā sejā. - Varbūt viņai ir kāda versija par to, kas viņas vīram un Denijam bija da­rāms Namībijā.

-    Kur viņa ir? - Mets jautāja.

-   Nahāntā, - Čaba atbildēja, pasniegdams viņam papīra lapu ar tālruņa numuru. - Varam tur būt jau pēc pusstundas.

Brīdi apdomājies, Mets palocīja galvu.

-   Izklausās lieliski. Bet vispirms apskatīsimies, kādus jaunu­mus mums no Sīportas ziņos trekeris.

Kopš satricinājuma pilnā brīža uz torņa jumta Greisija teju ne­pārtraukti runāja tiešajā ēterā. Viņa ik pēc stundas lūkojās Doltona kameras objektīvā, apmierinādama pasaules nepiesātināmās alkas pēc informācijas - neatkarīgi no tā, cik jauna tā bija. Kakls šķita aizsmacis, nervu gali atkailināti, kājas kā no gumijas, taču citādi nebija iespējams. Visa pasaule sēdēja pie televizoru ekrāniem, klau­sījās un kāri tvēra ikvienu jaunumu drusku. Par neparasto parādī­bu vēstīja ikviena ziņu pārraide. Un viņa atradās pašā notikumu sirdī - vienīgā, ko pēc sejas un balss jau pazina visa pasaule.

Un tomēr - viņa joprojām nespēja noticēt, ka tas patiešām no­tiek, ka viņa tiešām atrodas epicentrā, tiešraidē vēsta par epohā- lajiem brīnumiem un atrodas līdzās cilvēkam, kurš var izrādīties pats Dieva sūtnis.

Drošības nolūkos viņi bija aizveduši tēvu Hieronimu prom no jumta, lai nekaitinātu pūli pie klostera mūriem. Pēc tam, kad de­besīs bija parādījusies zīme, cilvēku skaits bija desmitkāršojies, un viņu saradās arvien vairāk. Abats un brālis Emīns pavadīja tēvu Hieronimu klostera telpās. Viņš šķita pagalam apmulsis un acīmredzami zaudējis spēkus, tādēļ viņam bija vajadzīgs laiks at- labšanai un notikumu izvērtēšanai. Doltons, Finčs un Greisija vēl vairākas reizes kāpa atpakaļ uz jumta, un Doltons pielīda pie pa­šas malas, lai uzņemtu kadrus pie klostera mūra. Viņš izmisīgi vēlējās izmantot skycam, taču negribīgi piekrita Greisijai un Fin­čam, ka tas nebūtu prātīgi pūļa svārstīgā noskaņojuma dēļ.

Zīme izgaisa piecpadsmit minūtes pēc tam, kad parādījās virs tēva Hieronima galvas, un viss šķita mierīgi, lai gan spriedze bija jūtama. Jaunas sadursmes vairs neizcēlās, taču cilvēki sadalījās atsevišķās grupās, prednieku nometnēs, kuras satraukti vēroja ci­ta citu. Kristieši bija pulcējušies izrādīt godbijību un lūgties. Mu­sulmaņus valdzināja brīnums, un viņi pievienojās citiem lūgša­nās, lai gan nebija pārliecināti, kā vērtēt zīmes parādīšanos virs priestera galvas. Fundamentālistiski noskaņotie musulmaņi attei­cās pieņemt jebkādu vēsti par jaunu pravieti, un viņu klātbūtne pašķīra malā daudz mērenāk noskaņotos.

Starp pārraidēm Greisija, Finčs un Doltons skatījās reportāžas no visas pasaules un saņēma informāciju no kanāla kontaktper- sonam Kairā. Pirmais ievērojamākais reliģiskas organizācijas pār­stāvis, kurš sniedza oficiālu komentāru notikušajam, bija Kon- stantinopoles patriarhs. Atšķirībā no pāvesta, neapstrīdama Romas katoļu līdera, kura vārds tika uzskatīts par nemaldīgu, pat­riarham bija daudz mazākas iespējas tieši ietekmēt sadrumstalo­to ortodoksālās baznīcas pasauli. Tomēr tas neatturēja viņu iz­mantot savu skanīgo vēsturisko titulu, lai paustu bažas par apkārtējo vidi un pasludinātu to par reliģisku atbildību. Šajā kon­tekstā viņš izplatīja paziņojumu, kurā lūdza cilvēkus pievērst uz­manību tam, ko viņi redz savām acīm, un pauda savu ieinteresē­tību tikties ar tēvu Hieronimu, lai labāk izprastu notiekošo.

Vērojot masas pie klostera mūriem, Greisija izjuta arvien pie­augošu neomullbu. Gaiss šķita smags spriedzes uzlādētā klusu­ma dēļ. Virmoja nojausma par plašākas vardarbības izraisīšanos. Viņa pateicīgi pieņēma svaigas limonādes glāzi, ko atnesa kāds no mūkiem, tad sakrustotām kājām apsēdās jumta tālākajā stūri un atspieda muguru pret aprīkojuma saini. Doltons un Finčs, arī glāzēm rokās, pievienojās viņai.

Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami, ļāvās pārdomām un pūlē­jās nomierināties.

-   Pārsteidzoši, vai ne? - Finčs noteica, skatīdamies tālumā pāri neregulārajiem, kupoliem nosētajiem klostera jumtiem. - Kā viss var mainīties vienā acumirklī!

-   Vēl vakar mēs izsalām līdz kaulam Dienvidpolā, - Doltons piebilda noguruma un neticības iekrāsotā tonī. - Kas notika?

-   Tas ir grandiozākais sižets mūsu dzīvē, - Greisija atbildēja.

-   Neapšaubāmi. - Doltons papurināja galvu un savilka lūpas tikko jaušamā smīnā.

Greisija to pamanīja.

-    Kas tad nu?

-   Tomēr savādi, kā viss noticis, vai ne? Nu, es nezinu, kā lai to nosauc. Veiksme? Liktenis?

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-    Mēs taču pavisam viegli varējām visu palaist garām! Iedo­mājies… Ja tu nebūtu atbildējusi brālim Eminam pa telefonu, kad mēs vēl bijām uz kuģa… Ja viņam nebūtu izdevies mūs pārlieci­nāt, ka jābrauc šurp… Ja tā filmēšanas grupa nebūtu ieradusies pirms mums un nebūtu uzņēmusi tos tēva Hieronima zīmējumus uz alas sienām… Mēs visu būtu palaiduši garām, vai ne? - Viņš skatījās te uz Greisiju, te uz Finču. - Tad mēs te tā nesēdētu, un varbūt vispār nekas no tā visa nebūtu noticis.

Mirkli apsvērusi šādu viedokli, Greisija paraustīja plecus.

-    Tad šeit būtu kāds cits. Gluži vienkārši sižetu taisītu kāds cits.

-   Tiešām? Ja nu dokumentālisti nebūtu uzfilmējuši savu mate­riālu? Ja nu neviens nebūtu ieradies, lai aprunātos ar tēvu Hiero­nimu? Tad pūļa lejā nebūtu. Tēvs Hieronims nestāvētu uz jumta.

Un zīme neparādītos. - Doltons iepleta acis, mudinādams kolē­ģus apdomāt tādu iespēju. - Jāsāk prātot, vai viņš ir pirmais. Var­būt agrāk bijuši arī citi.

-   Cid? - Greisija pārjautāja.

-    Nu, saproti, ķertie, kas dzird balsis, it visur atstāj dīvainas zīmes un piesmērē žurnālus ar saviem savārstījumiem. Ja nu pirms tēva Hieronima bijuši arī citi? Tikai par viņiem neviens ne­ko nav zinājis? - Doltons domīgi palocīja galvu un turpināja: - Un kāpēc viss nodek deši tagad? Mēs taču arī citkārt biitu varē­juši redzēt to zīmi, saņemt vēsd. Kāpēc tas nenotika pirms Hiro- simas? Vai Kubas raķešu krīzes laikā?

-   Vai tevi vienmēr pārņem apskaidrība, kad esi iedzēris limo­nādi? - Greisija pajautāja.

-   Viss atkarīgs no tā, ko krietnie mūki tai pievieno. - Doltons plati pasmaidīja un iepleta acis.

Tobrīd jumta lūkā parādījās brālis Emins. Viņa seja pauda ba­žas.

-    Lūdzu, nāciet man līdzi! Jums tas jādzird.

-    Kur? - celdamās kājās, jautāja Greisija.

-   Lejā, pie mašīnas. Nāciet!

Nokāpuši lejā, viņi sekoja brālim Emīnam pie Toi/ota Previa, kas joprojām atradās pie klostera vārtiem. Vienlaikus ar viņiem iera­dās arī abats. Automobiļa durvis bija vaļā, apkārt drūzmējās Jū­sufs un vairāki mūki, kas uzmanīgi klausījās arābu radiopārrai­di. Viņi izskatījās pārbijušies.

Vēl viens reliģiskais līderis nācis klajā ar paziņojumu, taču šis. nebija dk iedvesmojošs kā iepriekšējais. Greisija nesaprata vārdus, taču toni uztvert nebija grūti. Šķita, ka runātājs pauž tas pašas negantās, kaismīgās, skaļās frāzes, kādas neskaitāmas reizes bija dzirdētas arābu pasaulē. Viņa nojauta situāciju, iekams brālis Emīns izskaidroja to.

-   Tas ir imāms, no Kairas, - viņš sacīja drebošā balsī. - Viens no karstgalvīgākajiem garīdzniekiem šajā valstī.

-    Laimīgs viņš neizklausās, - Doltons piebilda.

-   Nav jau arī, - brālis Emīns atbildēja. - Viņš aicina savus se­kotājus neļauties acu apmānam. Teic, ka tēvs Hieronims ir vai nu

Dižā Sātana Amerikas izdomāts triks, safabricējums, vai ari pats šaitāna, velna sūtnis. Jebkurā gadījumā viņš uzskatāms par vil­tus pravieti, kurš ieradies sēt bailes un apmulsumu īsteno ticīgo vidū. - Mirkli ieklausījies, viņš piebilda: - lmāms mudina pildit krietna musulmaņa pienākumu un atcerēties vienīgās īstās ticī­bas uzdevumu.

-    Kādu? - Finčs pajautāja.

-    Viņš pieprasa tēva Hieronima galvu, - brālis Emīns atbildē­ja. - Burtiskā nozīmē.

-   Jāteic, ka esmu visnotaļ apjucis, - mācītājs žēlojās, nolicis viskija glāzi. - Pie velna, kas tur notiek? Ne jau tā viss bija iece­rēts.

-    Un kas bija iecerēts?

-   Otrā atnākšana, Roj, - mācītājs atbildēja. - Laiku beigas. De­besbraukšana.

Viņi sēdēja viens otram pretī plašā ziemas dārzā - milzīgā stik­lotā būvē, kas bija lielāka par daudzām vienģimenes mājām, taču mācītāja monolītajai savrupmājai drīzāk bija vien piebūve. Aiz slīpgriezuma stikliem vīdēja ovāls baseins, ko siltāku dienu gai­dās klāja mirdzošs brezents. Žogu ap Dārbija tenisa kortu daļēji aizsedza papeļu rinda, kas iezīmēja īpašuma kreisās puses ro­bežu.

Lai gan pēdējā gada laikā viņi bija tikušies neskaitāmas rei­zes, Rojs Būsema atkal pētīja mācītāju - aizrautīgi kā antropo­logs, kurš atklājis jaunu sugu. Viņa svētiba Nelsons Dārbijs bija intriģējošs ipatnis. Moderns jebkādu tehnoloģiju un biznesa jo­mās, taču nesatricināms Svēto rakstu jautājumos. Izsmalcināts un nosvērts, un tomēr nikns labējo kultūras un stūrgalvīgs neie­cietības aizstāvis. Ikreiz, kad viņi tikās, Dārbijs šķita apburošs, mierīgs, viesmīlīgs namatēvs un nebūt nelīdzinājās izpušķotu sprediķu teicējam, uguns un sēra politikas aizstāvim, par kādu viņš pārvērtās uz paaugstinājuma. Viņš vienmēr bija nevainoja­mi ģērbies - elegants vīrietis, kurš prot novērtēt labas lietas. Par laimi Dārbijam, Dievs - saskaņā ar nekļūdīgajiem Svētajiem rak­stiem, ko Viņš atstājis cilvēcei, - priecājās par savu kalpu lab­klājību, un mācītājs bija ļoti uzticams kalps.

Izsmalcināta bija arī māja. Tā atradās kokiem noaugušā ielā Riveroksas mikrorajonā, privileģētā vietā ar skatu uz lauku teni­sa kluba fērvejiem. Staltā savrupmāja ar baltajām kolonnām bija celta divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados - gaumīga un at­turīga, nevis vulgārs Labklājības teoloģijas templis. īpaši Dārbijs lepojās ar savu ziemas dārzu. Tā projekta autors bija viens no Londonas ievērojamākajiem dārza māju dizaineriem, kurš pēc tam vadīja četru namdaru darbu. Dārbijam patika pieņemt cilvē­kus ziemas dārzā. Tas atradās tālāk no nelielās kalpotāju armijas acīm un ausīm un radīja iespēju izrādīties, pārsteigt viesus. Pro­tams, tas iedvesmoja arī pašu īpašnieku. Dārbijam stiklotā būve atgādināja saules staru prizmu, kas uzsūc vissīkāko gaismas plūsmiņu pat visdrūmākajās dienās un palīdz izjust brīnumu. Tieši ziemas dārzā viņš sacerēja visdedzīgākos sprediķus par ho­moseksuālismu, abortiem - pat izvarošanas upuru un incesta ga­dījumos -, prezervatīviem, evolūciju, stumbra šūnu pētījumiem un elitārisma piekritēju musulmaņu varenības sapņiem. Kaismīgu un niknu pretsparu saņēma arī meitenes, kas vēlējās iesaistīties skau­tu kustībā un kuras viņš dēvēja par feminisma kalponēm. Tāpat viņš kritizēja Dungeons & Dragons spēli un multfilmu par Sūkli Bobu Kvadrātbiksi. Tieši ziemas dārzā tapa sprediķi, kurus viņš taupīja īpašiem gadījumiem, piemēram, Ziemassvētkiem, kas vairs nebija aiz kalniem.

Taču todien iedvesmai traucēja mulsuma pilnās domas.

-    Varbūt tās nemaz nav laiku beigas, - Būsema iebilda.

-    Protams, ka nav, - mācītājs īgni piekrita. - Tas nemaz nav iespējams. Pagaidām, kamēr vēl nav piepildījies neviens Bībelē minētais pareģojums. - Viņš paliecas uz priekšu un rūpīgi nopē­tīja pretimsēdētāju, pastiprinādams savus vārdus ar īpašu žestu, kādu mēdza izmantot arī no kanceles. - Bībele vesta, ka mesija atgriezīsies tikai pēc tam, kad Izraēlā būs izcīnīta pēdējā kauja starp Dieva bērniem un antikrista armiju. Tikai pēc tam mūs va­rēs glābt Debesbraukšanas dienā. - Viņš papurināja galvu. - Tā nav pareizi. Pie velna, mēs joprojām gaidām, kad izraēlieši sabom- bardēs Irānu un sāks rīkoties.

-   Dievs mums sūta savu vēsti, Nelson, - Būsema domīgi no­teica. - Viņš dod mums zīmi. Pat divas zīmes. Un sūta mums savu vēstnesi.

Dārbijs iesmējās.

-   Arābu! Un katoli, ja jūs kaut ko tādu vispār spējat iedomā­ties.

-   Viņš nav arābs, Nelson. Viņš ir spānis.

-   Vienalga, - Dārbijs attrauca, noraidīdams labojumu. - Viņš tomēr ir un paliek katolis.

-   Tam nav nozīmes. Kas tad, jūsuprāt, būtu Otrās atnākšanas mesija? Luterānis?

-   Nezinu, bet… katolis? - Dārbijs novaidējās.

-   Patlaban tas nav būdski. Viņš ir kristietis. Vēl vairāk, viņš ir viens no svētākajiem vīriem pasaulē. Pēdējos mēnešus pavadījis kādā alā netālu no klostera Ēģiptē. Un tā ir daļa no Svētās zemes. Pats Jēzus slēpās tajā pašā ielejā, kad viņu vajāja romieši.

-   Kas tur bija ar tiem koptiem?

-   Klosteris, kur viņš uzturas, pieder koptu baznīcai, taču viņš nav šīs reliģijas piekritējs. Vai jūs daudz zināt par koptiem?

-   Ne visai, - Dārbijs atbildēja, bikli smaidīdams.

-   Tie ir Ēģiptes kristieši. Apmēram desmit procenti iedzīvotā­ju. Taču tieši viņi tur dzīvo visilgāk. Apmetās vēl pirms arābiem, kas iebruka septītajā gadsimtā. Patiesību sakot, kopti tur dzīvo kopš pirmās dienas, nepārtraukti. Tas ir tīrākais, senākais, neiz- kropļotākais kristiešu reliģijas novirziens, Nelson, - Būsema ap­galvoja un uz mirkli apklusa, lai viņa vārdi labāk nosēstos mācī­tājam atmiņā. Tad viņš turpināja: - Jūs taču zināt, kurš bija koptu reliģijas pamatlicējs, vai ne?

-   Nē, - Dārbijs atzina.

-   Marks. Viens no evaņģēlistiem. Apmēram trīsdesmit gadus pēc Jēzus nāves viņš devās turp, lai sludinātu evaņģēliju. Viņam nebija pārāk grūti sapulcināt cilvēkus, jo de jau ticēja mūžīgai dzī­vošanai, bija ticējuši tai jau tūkstošiem gadu. Taču Marks apgal­voja, ka tā nav paredzēta dkai faraoniem. Proti, lai dzīvotu mūžī­gi, nevajag būt mumificētam, apglabatam milzīgā piramīdā un uz­turēt priesterus, kas veic visdīvainākos rituālus. Visi var nonākt debesīs, un šo iespēju piedāvā Vienīgais Dievs, kuram tiek lūgts piedot viņu grēkus. Kā jau varat iedomādes, tā bija mūzika vietē­jo ļaužu ausīm. Un tieši tur viss sākās, tur kristietība ieguva savu formu. Simbolismu, rituālus. Daudz kas nācis no turienes. Parau- gieties uz seno ēģiptiešu mūžības simbolu ankhu un krustu! Pa­domājiet par viņu saules dievu Ra un mūsu svēto dienu, svētdie­nu! Un par to ieleju, kur uzturējās tēvs Hieronims! Tā ir daudz svētāka, nekā jūs domājat. Savukārt tie klosteri ir senākie pasau­lē! Tajos glabājas dažas agrīnās svētās grāmatas, ceturtā un piek­tā gadsimta evaņģēliji, nenovērtējami manuskripti. Kaudzēm! Vienkārši guļ plauktos. Viņi joprojām tos tulko. Kas zina, ko viņi tajos atradīs! Tā ir ļoti reliģiska vieta, Nelson. Ļoti reliģiska un kristīga. Un tēvs Hieronims… jā, par viņu jūs visu zināt. Par visu, ko viņš darījis. Tas ir Dieva darbs. Viņš ir palīdzējis pasaulei plaukt. Ja Dievs nolēmis kādu izvēlēties, tad es uzskatu, ka tēvs Hieronims būtu īstais.

Dārbijs palocīja galvu, nenovīdīgi apsvērdams sava padom­devēja vārdus.

-   Bet kāpēc tagad? Un kādēļ tās zīmes parādās virs zemeslo­des poliem?

Būsema nepārliecināts sarauca pieri.

-   Varbūt viņš mudina mūs uzmanīties. Varbūt viņš vēlas, lai mēs vēl pagaidām. Kas zina? - Rojs Būsema pasmaidīja. - Var­būt jūs konstatēsiet, ka cilvēki beidzot labprāt grib saņemt to vēs­ti par laiku beigām, kuras jūs viņiem sludināt. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi pēc tās kārojuši. - Par šo piezīmi viņš klusībā pasmai­dīja.

Sapratis dzēlību, Dārbijs piemiedza acis, taču nolēma to igno­rēt.

-    Tāds ir mūsu liktenis, Roj. Tā teikts Bībelē. Tā tiks glābti tie, kas pieņem Jēzu Kristu par savu glābēju. Pirms Armagedo- na. Pirms zemes bojāejas. Starp citu, tu taču patiesībā netici, ka tās siltumnīcas gāzes tomēr noslaucīs mūs no zemes virsas ar tiem paisuma viļņiem vai jauno ledus laikmetu, par kuru visi tā runā?

-    Neesmu pārliecināts, ka tas nav iespējams, - Būsema sacīja, izvairīgi paraustījis plecus.

-    Muļķības, - Dārbijs atcirta. - Laiku beigas atnesīs karš, Roj. Kodolkarš starp labā un ļaunā spēkiem. Nevis globālā sasilšana. - Mācītājs nopūtās un atslīga krēslā. - Tas Kungs radīja šo zemi. Ja atceries Pirmo Mozus grāmatu, tad Viņš teica: "Tas bija ļoti labs." Tas nozīmē, ka Viņš bija apmierināts ar to, kā viss izdevies. Tas bija dievišķās radīšanas akts. Un Viņš ir Visuvarenais, to mēs va­ram skaļi apliecināt. Tu domā, ka Viņš planētu radījis tik trauslu, lai tāda niecība kā cilvēks varētu to sagraut, braukādams kādā nožēlojamā SUV automobilī un ieslēdzot gaisa kondicionētāju uz maksimālo jaudu? Tā iznīcināt Dieva radīto nav iespējams. Viņš to nepieļaus. Vismaz tā ne.

-    Es tikai gribu pateikt, - Būsema rāmi iebilda, - ka tā zīme parādījusies virs planētas klimata izmaiņu būtiskākajiem pun­ktiem. Tā ir zīme, Nelson! Un es tikko redzēju pirmos nacionālās aptaujas ciparus.

Mācītāja smadzenēs šis paziņojums atvēra pavisam citu ap­cirkni, un viņa sejā parādījās dzīva interese.

-    Ko tie rāda?

-   Cilvēki to ir pamanījuši. Ieklausās.

Dārbijs sapīcis nopūtās.

-    Varu saderēt, ka tie idioti no "visa radītā sargātāju organi­zācijas" tagad plati smaida.

-    "Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda", - Bū­sema kaitēdamies nociteja.

-    Paldies, ka atgādināji. - Dārbijs sarauca pieri.

-   Tā rakstīts Bībelē, Nelson. "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvē­ku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu… un sargātu", - Būsema uzsvēra. - Cilvēki uztraucas, kādā pasaulē dzīvos viņu bērni. Tas ir varens āķis.

-   Viņi tiek maldinād. Un ir bīstami. Mums jābūt uzmanīgiem, Roj. Par ko mēs šeit runājam? Vai mēs apgalvojam, ka planēta ir svēta? Vai mums būtu jāpielūdz daba? Tā ir slidena taciņa. Mēs

nevaram iet un mācīt cilvēkus mīlēt Māti Dabu un rūpēties par to. Pie velna, tam taču ticēja indieši!

Būsema pasmaidija. "Vīrs izprot ticības smalkumus. Un ir gudrs, to nevar noliegt. Pirmšķirigs speciālists un lielisks orators, kurš zina, kā savaldzināt auditoriju. Ir taču iemesls, kāpēc tūk­stošiem cilvēku ik svētdienas rītu piecieš šausmīgos satiksmes sa­strēgumus, lai tikai noklausītos viņa saviļņojošos sprediķus. Un kāpēc miljoniem citu ieslēdz televizoru, lai noskatītos attiecigo pārraidi. Un kā šī cilvēka uzskati - primitīvi, fanātiski, stiprināti ar tādām muļķībām kā homoseksuālistu vainošana vienpadsmi­tā septembra notikumos - palīdzējuši viņam radīt impēriju, kas aptver vairāk nekā piecdesmit dažādas draudzes un globālo tik­lu ar vairāk nekā desmit tūkstošiem baznīcu, skolu un universi­tāti, konferenču centru, divdesmit tris radiostacijas un pāris duču žurnālu."

-   Tiktāl nemaz nav jānonāk, - Būsema sacīja. - Padomājiet par to tādos jēdzienos kā cilvēka grēcīgās vēlmes, kas viņu novirzīju­šas no pareizā ceļa. Viņam jāredz ceļš uz glābšanu. Jūsu pienā­kums ir turēt viņa roku un rādīt ceļu. - Būsema brīdi vēroja mācī­tāju un paliecās uz priekšu, gluži kā uzsvērdams savus vārdus. -Ja vien esmu pareizi visu sapratis, jūs esat kustības "Par dzīvī­bu" piekritējs, vai ne? - Žurnālists tīksminādamies apklusa. Vi­ņu allaž mulsināja un sāpināja kustības centieni aizstāvēt siku šūnu veidojumu, lai kā tas arī būtu ieņemts un lai cik kropls izrā­dītos, bet ne mirkli neaizdomāties par citām dzīvām būtnēm vai par vidi, kurā visi dzīvo. - Arī planētas glābšana nozīmē to pa- . šu, vai ne? Patiesībā mēs glābjam Dzīvību.

Dārbijs smagi elpoja - viņam acīmredzami nepadka Būsemas vārdi -, izstiepa rokas un atbalstīja zodu pret īkšķiem.

-   Kāpēc neizsakās neviens no tiem Vašingtonas tipiem?

-   Gan jau izteiksies, - Būsema mierināja. Viņa sejas izteiksme mudināja Dārbiju domāt, ka viņš zina vairāk nekā saka.

Mācītājs uzķērās.

-    Ko esi dzirdējis?

-    Viņš ir īstais, Nelson. Viņi to zina. Un spriež, kā vislabak rīkoties.

Kad Dārbijs sarauca pieri, ap acim parādījās sīkas krunciņas, kas izrādījās stiprākas par visām botoksa injekcijām.

-    Viņi uztraucas par to pašu, par ko uztraucos arī es. - Dār­bijs plaši izpleta rokas. - Tu uzbūvē visu šo, tiec kalna galā, esi karalis savā pilī… un tad pēkšņi kāds atnāk un grib, lai tu viņu sauc par izredzēto.

-   Tas ir noticis, Nelson. Mēs nevaram to mainīt. Un viņš ir klāt. Es negribu, lai tu nokavē īsto vilcienu, tas arī viss.

-    Ko, tavuprāt, man vajadzētu darīt? - Dārbijs jautāja.

Brīdi apdomājies, Būsema sacīja:

-    Piesaisd viņu. Kamēr vēl vari.

-   Gribi, lai es viņu atbalstu?

Būsema palocīja galvu.

-    Arī citi domā par to pašu.

-    Kas?

-Šefers. Skofīlds. Un daudzi citi. - Ieskatījies mācītājam acīs, Būsema noskaldīja, jo zināja, ka Dārbijs noteikd reaģēs, ja tiks pie­minēti divi viņa lielākie konkurenti dvēseļu glābšanas totalizato­rā. Viens no tiem pat uzdrošinājās atvērt savu baznīcu vienā pil­sētā ar Dārbiju.

Kā varēja spriest pēc Dārbija sejas izteiksmes, vārdi bija trāpī­juši īstajā vietā.

-    Esi pārliecināts? - mācītājs pajautāja.

"Es to zinu," Būsema nodomāja. "Jo runāju ar viņiem pirms satikšanās ar tevi."

-   Viņš ir viens nolādēts katolis, Roj, - Dārbijs norūca, un viņa acis pauda paniku.

-   Tam nav nozīmes, - Būsema stingri noteica. - Vajag viņu at­balstīt, nopietni atbalstīt. Daudz un skaļi. Klau, jūs jau kavējaties šajā jautājumā. Citi reliģiskie vadītāji jau pirms diviem gadiem sā­ka runāt par globālo sasilšanu… Viņi ir zirgā. - Būsema ar to do­māja astoņdesmit sešus kristiešu līderus, kas, par spīti spēcīgai opozīcijai pašu evaņģēliskajās draudzēs, parakstīja tā saukto Evaņģēlistu iniciativu klimata jautājumos. Daži ievērojamākie baznīcas vadītāji, piemēram, Nacionālās Evaņģēlistu asociācijas prezidents, tomēr atteicās publiski atbalstīt šo kustību, lai gan pri- vati vērtēja to atzinīgi. - ŠI ir jūsu lielā iespeja apsteigt visus un uzņemties vadību.

Dārbijs sarauca pieri.

-   Bet kā paliek ar zirni, kas laiku pa laikam pēkšņi parādās? Kas tas ir? Ja tas būtu krusts vai kaut kas cits neapšaubāmi kris- tietisks, tad viss kārtībā… bet tā nav.

-   Nav svarīgi, kas tas ir. Daudz svarīgāk ir tas, ka tā parādī­jusies. Visi uz to skatās un grib iesaistīties. - Būsema paliecās uz priekšu un apņēmīgi ielūkojās Dārbijam acīs. - Jūs nesapro­tat, Nelson. Šobrīd nav svarīgi ne katoļi, ne protestanti, ne bap­tisti, ne prezbiterāņi, ne kvēkeri vai menoniti, ari mormoņi, jūdaisti, musulmaņi, budisti vai scientologi ne. Jums taisnība, ka tur debesīs krusta nebija. Taču tā nebija ari Dāvida zvaigzne vai pusmēness, vai jebkas cits, ko varētu saistīt ar kādu no lielāka­jām reliģijām. Tā ir pilnīgi jauna paradigma un mainīs pilnīgi visu. Tas varētu būt sākums kaut kam tik dižam, ko mēs vēl ne­esam pieredzējuši, kaut kam jaunam, globālam. Kā mēs zinām no vēstures, pēc šādiem notikumiem savairojas lielas organizā­cijas. Patlaban nevienas tādas nav. Nekā nav. Ir tikai vīrs un zī­me debesīs. Taču cilvēki pūļiem dodas pie viņa. Un jums jāiz­lemj, vai jūs gribat piedalīties. Pagaidām jūs vēl varat apsteigt pārējos, pieāķējot savu vagonu pašā priekšā. Viss var mainīties… vienā acumirkli. - Būsema nespēja noturēties, to nepateicis. - Varbūt tā zīme arī nav īsti kristietiska, - viņš turpināja, - taču jūs varat palikt ar tukšiem soliem baznicā, ja laikus nepieņem­siet to. Un tas nebūtu labi, vai ne? - Viņš saviebās, pūlēdamies atturēties no kārtējās dzēlīgās piezīmes, kurā ietverta laiku bei­gu modes frāze, taču nespēja. No visas sirds cenzdamies sagla­bāt nosvērtu toni, viņš piebilda: - Jūs taču negribat nonākt starp atstātajiem, vai ne?

-   Vai viņš uzķērās? - Drakers jautāja Būsemam.

-    Lūdzu! - žurnālists zobgalīgi izsaucās. Viņa automašīnas tālrunī iešalca vējš. - Viņš ir tik ļoti aizrāvies, ka gandrīz sāpīgi skatīties.

-    Vai atkal tiksies ar Šeferu?

- Kopš pēdējās sarunas viņš man atstājis divas isziņas, - Bū­sema paziņoja. - Tāpat kā Skofilds. Ļaušu viņiem mazliet paner- vozēt un tad piezvanīšu.

"Lieliski," Drakers nodomāja. Tā vien likās, ka vienu lielu zi­vi viņi jau nomakšķerējuši. Ja paveiksies, loms būs rekordu cie- nigs.

Mets un Čaba sēdēja asinīm notraipītajā Tot/ota Camry, kas bija novietota pie modernas sešstāvu biroju ēkas Sīportas rajonā.

Piesedzis seju ar beisbola cepurītes nagu un saslietu meteļa ap­kakli, Mets vēroja ēku un klusībā dusmojās. Tā bija jauka, arhitek­toniski neizteiksmīga, no flīzēm un stikla darināta kastīte ar milzī­gu stāvlaukumu. Pie galvenās ieejas nebija nekādu korporatīvo norāžu; iespējams, telpas te īrēja dažādas firmas, kas ievācās un izvācās atkarībā no ienākumu piepluduma. Asfaltu klāja plāna sniega kārta, kas bija parādījusies agri no rīta. Sniegs bija aizķēries zaros ari kailajiem kokiem, kuri izklaidus auga stāvlaukumā.

Viņi tur sēdēja teju pusstundu un bija redzējuši tikai vienu cil­vēku, kas iegāja ēkā. No nelieša uzvalkā nebija ne miņas.

Pretsāpju līdzekļi bija remdējuši asās sāpes, taču ievainojums smeldza ikreiz, kad Mets sakustējās. Viņš joprojām jutās mazliet noreibis un sprieda, ka vainojams asiņu zudums. Organisms lūg- tin lūdzās, lai dod tam iespēju sadziedēt brūces, taču nesasnie­dza dzirdīgas ausis. Viņš varēja pastaigāt, un tobrīd ar to pilnīgi piedka.

-   Iešu paskatīties, - viņš sacīja Čabam, pasniedzās pēc durvju roktura un sāpēs saviebās.

Čaba pastiepa roku, lai atturētu viņu.

-    Neprātīga doma, vecīt. Tev pat nevajadzētu te atrasties. Pa­raugies uz sevi!

-   Es tikai paskatīšos, - Mets neatkāpās.

Kad viņš jau vēra durvis vaļā, Čaba uzlika roku viņam uz

pleca.

-   Iešu es, - Čaba sacīja. Saskatījies ar Metu, viņš atkārtoja maz­liet skaļāk: - Iešu es. - Tad viņa acis pavīdēja bažas. - Ja neat­griežos pēc piecām minūtēm, zvani policijai, - viņš norādīja, ie­spiedis Metam plaukstā savu iPhone. Tad viņš apķērās un plati pasmaidīja. - Ak Dievs! Nemūžam nedomāju, ka reiz teikšu šos vārdus!

Mets atgaiņājās.

-   Tikai nekļūsti pārāk ziņkārīgs.

Čaba greizi paskatījās uz Metu.

-   Nopietni, dažkārt liekas, ka tu mani nemaz nepazīsd, - viņš zobgalīgi attrauca un izkāpa no automobiļa.

Paraudzījies pa kreisi un pa labi, viņš viegliem soļiem devās pāri ielai. Gaita šķita mazliet uzspēlēta, taču apkārt nebija nevie­na, kas to pamanītu. Mets nolūkojās, kā viņš nozūd ēkas foajē.

Nepagāja ne minūte, kad Čaba jau bija atpakaļ.

-   Nu? - Mets noprasīja.

Lai gan Čaba apmierināts smaidija, ķermeņa valoda vēstīja ko citu. Viņš strauji elpoja, seju klāja sviedru lāses, kuru pirmīt tur nebija.

-   Sekretāres lejā nav. Sarakstā ir pieci uzvārdi, pa vienam uz katru stāvu. Trešais šķiet tukšs, vai ari kāds bijis pārāk slinks, lai pieliktu plāksnīti ar vārdu, - Čaba stāstīja, kāri tverdams pēc el­pas. - Taču domāju, ka es zinu, kurš mums vajadzigs. Kaut kur jāatrod internets, lai pārliecinātos.

Apdomājies Mets sacīja:

-    Labi, vari no šejienes.

Šādi vārdi pārsteidza Čabu.

-   Ko? Tu atļauj man izmantot telefonu?

-   Jā, - Mets apstiprināja.

-   Vecīt, viņi var tevi izsekot. Mans iPhone ir aprīkots ar A-GPS jeb atbalstīto globālās pozicionēšanas sistēmu, tātad viņiem būs vēl vieglāk.

-   Lieliski. Ķeries pie darba! Un strādā pietiekami ilgi, lai viņi var mani atrast.

Čaba skatījās uz Metu kā uz jukušo.

-   Tu gribi, lai viņi zina, kur mēs atrodamies?

Mets pamaja ar galvu.

-Jā.

-   Kāpēc? - Nu Čaba lūkojās uz Metu tik izbrīnīts, it kā viņam no ausīm ārā sprauktos zaļas anteniņas.

-    Gribu mazliet pajokoties. Sapurināt viņus. Izsist no līdz­svara.

-   Tas ir mans telefons, vecīt, - Čaba aizrādīja. - Tātad skaidri viņi zinās tikai to, ka šeit esmu es.

-   Vienalga. Viņi zina, ka mēs esam kopā.

Šķita, ka Čaba vēlētos iebilst, taču atteicās no sava nodoma, pacēla rokas, it kā padotos, un ieslēdza tālruņa aparātu. Viņš pa­skatījās rokas pulkstenī, tad ieslēdza savu MacBook klēpjdatoru un pievienoja to tālrunim. Mets vēroja, kā Čabas pirksti dejo pa tastatūru un dažas reizes uzsit pa skārienpaliktni. Tad Čaba pa­grieza datoru tā, lai arī Mets varētu skatīties ekrānā.

Tajā bija redzama kompānijas "Centurions" mājaslapa. Slīd- rādē varēja vērot naftas ieguves rūpnīcu kādā tuksnesī saulrieta laikā, pēc tam nožogotu teritoriju un vārtus kaut kur Tuvajos Aus­trumos, tad automobiļu konvoju un tad atkal saules pielieto smil­tāju. Pēdējā attēlā bija spēcīgs puisis aprīkojumā, kas līdzinājās militāram, melnos cimdos un cieši pieguļošās saulesbrillēs, kā­das mēdz lietot sērfotāji. Rokās puisis turēja liela kalibra automā­tisko ieroci. Katrai fotogrāfijai bija pievienots sauklis, un pēdējais pauda kompānijas moto: "Rūpēs par labāku nākotni."

Mets un Čaba pārlasīja sadaļu "Par mums", kurā "Centuri­ons" aprakstīts kā "drošības un riska pārvaldības kompānija ar birojiem Savienotajās Valstīs, Eiropā un Tuvajos Austrumos", "ap­sardzes pakalpojumu sniedzēja Savienoto Valstu valdībai" un "oficiāli reģistrēta aktīva Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu izpildītājā". Čaba noklikšķināja uz saites "Administrācija", un ek­rānā parādījās melnbalts Medoksa portrets. Nelietis uzvalkā iz­rādījās firmas dibinātājs un vaditājs. īsā anotācija vēstīja par vi­ņa ilgo, spožo karjeru jūras kājniekos un sasniegumiem, konsultējot "drošības jautājumos".

-   Oho! - Čaba iesaucās, cieši nopētot Medoksa fotogrāfiju. Tad viņš nervozi paskatījās visapkārt, acīmredzot juzdamies nelāgi,

ka sācis ķircināt tādu vīru. Viņš atkal ieskatījās rokas pulkstenī un pacēla tālruņa aparātu. - Astoņdesmit piecas sekundes. Vai tagad varam slēgt to ārā un taisīties no šejienes projām?

Vēlreiz pārlasījis ik vārdu Medoksa biogrāfijā, Mets noteica:

-    Protams.

Kamēr Čaba izslēdza tālruni un datoru, Mets iedarbināja auto­mobili un brauca prom. Tad Čaba palūkojās uz Metu.

-   Tātad?

Klusēdams Mets palocīja galvu. Šķita, ka viņš iegrimis nepatī­kamās domās.

-    Tagad mēs zinām, ar ko mums darišana, - pēc brīža Mets sacīja.

-   Vecīt, tam puisim ir privāta armija! - Čaba iesaucās mazliet spiedzošā balsī. - Bet mums ir tikai balts Camry un pistole bez patronām.

-   Tad mums jāpacenšas viņam pielīdzināties, - Mets atbildē­ja. - Bet vispirms paraudzīsim, kas sakāms Rīsa sievai.

-    Esi pārliecināts?

Medokss nekliedza. Lai gan ziņas bija visnotaļ nepatīkamas, viņa balss šķita nedabiski rāma, tomēr neapmierinātību sarunu biedrs Mīda fortā uztvēra ļoti skaidri.

-   Pilnīgi, - skanēja atbilde. - Signāls no Komloši telefona pa­rādījās vairāk nekā uz minūti. Pēc tam aparāts atkal izslēgts.

Piegājis pie biroja loga, Medokss palūkojās lejup. Neko nepa­rastu nemanīja. Stāvlaukumā un ielā valdīja stindzinošs klusums. .

"Divu dienu laikā Šērvuds negaidīti parādījies jau divas rei­zes," viņš skaitās. "Un otrajā reizē nonācis pavisam tuvu manam birojam. Strādā nevainojami."

Pārāk nevainojami, lai Medoksam tas padktu.

-   Cik sen? - viņš jautāja.

-   Tikko izslēdzās.

Medokss vārījās dusmās.

-   Vai nevari viņu izsekot arī tad, ja telefons ir izslēgts?

-   Spriežot pēc līguma, viņam ir iPhone 3G, - Nacionālās drošī­bas pārvaldes novērošanas aģents ziņoja. - Ja aparāts ir ieslēgts

pietiekami ilgu laiku, es varu no attāluma tajā lejupielādēt pro­grammatūra, kas ļaus sekot viņiem ari tad, ja to izslēgs.

-    Dari visu un vēl vairāk, - Medokss norādīja.

-   Viss jau nodek. Izsekošanas programma sāks strādāt, un da­ti tiks papildināti ikreiz, kad viņš ieslegs aparātu. Daudz laika nevajadzēs, lai konstatētu atrašanās vietu.

-   Labi. Ziņo, kad aparāts tiek ieslēgts, - Šāviņš pavēlēja. - Un lejupielādē to programmu, tiklīdz tas ir iespējams. - To pateicis, viņš beidza sarunu, ielika tālruni kabatā, ieskatījās rokas pulk­stenī un atkal palūkojās ārā pa logu.

-    Vai nav neviena, kurš atbrauktu ātrāk? - Doltons jautāja. - Kur ir tā sasodītā sestā flote, kad to visvairāk vajag?

Viņi stāvēja torņa pakājē - Greisija, Finčs, Doltons, brālis Emins un abats. Aiz biezajiem klostera mūriem pāri līdzenumam skanēja nepacietīga murdoņa. No automobiļa radioaparāta plū­da naidpilnā imāma balss - nebeidzamais, negantais aicinājums ķerties pie ieročiem atbalsojās arī citos radio, kas bija ieslēgti aiz mūra.

-   Jā, tas tiešām būtu lielisks skats, - Finčs sāji novilka. - Ame­rikāņu karaspēks atlido, lai izrautu kristiešu svēto vīra no sanik­notu musulmaņu rokām. Uzreiz sāksies cīņa par sirdīm un prā­tiem.

-    Mums jādabū tēvs Hieronims prom no šejienes, - Greisija sacīja.

-   Piekrītu, - Finčs atbildēja, - bet… kā?

-    Varbūt izsaukt helikoptera? - minēja Greisija.

-   Kur tas piezemēsies? - Finčs attrauca. - Klostera sienās nav pietiekami plaša laukuma.

Greisija norādīja uz torņa jumtu.

-   Varbūt tur?

Finčs papurināja galvu.

-   Tas ir simtiem gadu vecs un nav diez ko stiprs, tātad heli­koptera svara neizturēs. Un es nedomāju, ka izdosies tēvu Hiero- nimu uzvilkt augšā. Viņš tam ir par vecu, turklāt kāds var viņu nošaut.

Doltons vārgi pamāja ar galvu uz torņa pusi.

-   Tad ko iesāksim? Slēpsimies? - Viņš norādīja uz torņa otro stāvu, kur atradās paceļamais dlts. - Tas joprojām darbojas? - viņš jautāja abatam, pa pusei jokodamies. Nocietināto torni ar pārti­kas glabātavām, ūdens aku, bibliotēku un augšstāva kapelu iz­mantoja par patvērumu uzbrukuma laikos, taču pēdējoreiz tas no­ticis pirms tūkstoš gadiem.

-   Nē, bet… mums vajadzētu palikt šeit un gaidīt drošības spē­kus. Tagad viņiem ir pienākums tos nosūtīt. Turklāt pie mūriem nav tikai musulmaņi, - abats skaidroja. - Daudzi no tiem ir mū­sējie. Kristieši. Viņi aizstāvēs tēvu Hieronimu, ja būs nepieciešams.

-   Droši vien, bet tas nav galvenais, - Greisija neatlaidās. - Es labprāt aizvestu viņu no šejienes, vēl pirms sāksies sadursmes. Lai būtu pārliecināta, ka nekas nenotiks.

-   Varbūt ir vēl kāda izeja, - ieminējās brālis Emins.

Visi pievērsās viņam.

-    Kāda? - Greisija pajautāja.

-    Tunelis, - brālis Emins atbildēja, veltījis abatam vaicājošu skatienu.

-    Kur ir tunelis? Uz kurieni tas ved? - Greisija neatlaidās.

-   No šejienes līdz tuvākajam klosterim, kuram mēs šurpceļā pabraucām garām.

-    Līdz Svētā Psoja klosterim, - abats apstiprināja.

-    Tas? Pāri līdzenumam? - Greisija rādija uz ziemeļaustru- • miem un mēģināja iztēloties klostera atrašanās vietu, liekot lietā visu, ko bija redzējusi no torņa jumta.

Abats palocīja galvu.

-Jā. Tunelis ir vecāks par pašu klosteri. Redziet, mūsu kloste­ri uzcēla virs mūka Psoja mītnes, virs alas, kurā viņš mēdza uz­turēties. Ņemot vērā pastāvīgos uzbrukuma draudus, mūki nolē­ma izbūvēt bēgšanas ceļu prom no Svētā Psoja klostera un par galamērķi izvēlējās viņa veco alu. Daudzus gadus vēlāk, kad briesmas mazinājās, virs alas tika uzbūvēta neliela kapela, kas beigu beigās izauga par šo klosteri.

-Jūs domājat, ka to joprojām var izmantot? - Finčs jautāja.

-    Pēdējoreiz cilvēks lejā nokāpis pirms daudziem gadiem, un toreiz tunelis bija tirs. Nedomāju, ka tagad kaut kas ir mai­nījies, - abats atbildēja. - Te nav bijušas ne zemestrīces, ne kas tamlīdzīgs.

Greisija šaubīgi palūkojās uz Finču. Diemžēl citas iespējas ne­bija.

-   Ja mēs tiksim tik tālu, vai tur būs mašīna, ar ko slepus aiz­braukt prom? - viņa jautāja.

Brīdi apdomājies, abats paraudzījās uz Toyota Previa šoferi un pārējiem, kas nervozi smēķēja un klausījās radio. Tad abats pie­gāja pie Jūsufa un uzrunāja viņu arābu valodā. Jūsufs atbildēja, un abats pievērsās Greisijai.

-Jūsufa svainis arī vada tādu automobili. Ja viņš drīkstētu iz­mantot jūsu telefonu, lai piezvanītu, mēs ar viņa svaini varētu sa­tikties Psoja klosterī.

-     Labi. Bet kurp mēs dosimies pēc tam? - Doltons jautāja. - Uz vēstniecību?

-   Tur būs tāpat, - iejaucās brālis Emīns. - Varbūt pat vēl ļau­nāk. Daudz drošāk būtu ar lidmašīnu izvest viņu no valsts.

Finčs sarauca pieri un centās izdomāt loģisku risinājumu.

-   Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Vai tēvam Hieronimam vispār ir pase?

-   Mums viņš jāizved slepus, - Greisija izteicās. - Ja kāds viņu ieraudzīs, sāksies sarežģījumi.

-    Viņš var izmantot manu pasi, - abats piedāvāja. - Talārā un kapucē viņu tik centīgi nepētīs. Un jums līdzi būs brālis Emīns, lai novērstu jebkādās problēmas.

Greisija paskatījās uz Finču, lai saņemtu apstiprinājumu. Viņš īsi apdomājās un tad palocija galvu.

-   Labi, ir vērts pamēģināt. Es piezvanišu uz Kolumbijas apga­balu, - viņš teica, - un noskaidrošu, cik ātri mums var sagatavot lidmašīnu. - Viņš pagriezās pret mūkiem. - Cik garš, jūsuprāt, ir tas tunelis? Puskilometru?

-   Neesmu pārliecināts, - abats atbildēja. - Varbūt mazliet vai­rāk.

-   Mēs nevarēsim paņemt lidzi visu savu aprīkojumu, - Finčs sacīja, saraucis pieri, un tad pievērsās Doltonam. - Nesīsim visu lejā. Sdepsim visu, ko vien spēsim.

Imāma runa radio kļuva arvien kaismīgāka un negantāka. Greisija iztēlojās klišejiskos, vardarbības pilnos vētrainās reģio­na vēstures gadījumus, ko allaž izraisījis reliģiskais dedzīgums, - Savienoto Valstu vēstniecības ieņemšana Teherānā, Danijas vēst­niecības nomētāšana ar akmeņiem un aizdedzināšana Beirūtā, galvas nociršanas gadījumi Irākā un Afganistānā. Viņa nevēlējās būt viena no upuriem.

-    Labāk dosimies ceļā. - Viņa pagriezās pret mūku un abatu. -Jums jāaprunājas ar tēvu Hieronimu.

Emīns palocīja galvu.

-    Es nu iešu, - viņš sacīja un tad nozuda durvīs. Viņam pa pēdām gāja abats.

-    Viņi mēģina izvest tēvu Hieronimu no klostera, - Būsema ziņoja Dārbijam.

-Jau? Kas?

-Tikko piezvanīja mans cilvēks no kanāla, - žurnālists stāstī­ja mācītājam. - Klosterī kopā ar viņu joprojām uzturas reportieru komanda, un viņi negaida oficiālu iestāžu rīcību. Viņi ir gatavi paši tikt galā.

-   Protams. - Dārbijs iesmējās. - Viņu reitingiem tas par ļaunu nenāk, vai ne? Kā viņi grasās to izdarīt?

-   īsti nezinu. Viņi steidz sadabūt lidmašīnu, lai tiktu prom pēc . iespējas ātrāk.

-   Uz kurieni viņu vedīs? - Dārbijs jautāja.

-   Nav ne jausmas. Un nedomāju, ka viņi to zina. Viņiem gal­venais ir dabūt tēvu Hieronimu prom, iekams visi tiek saplosīti gabalos.

Mācītājs paklusēja, pēc brīža lēni nopūtās, it kā būtu pieņē­mis lēmumu, un tad teica:

-   Vedīsim viņu šurp.

-   Šurp?

-    Pie velna, jā! Šī ir Dieva zeme, vai ne? - viņš noskaldīja.

-    Tas nebūs viegli. Viņu iekāros ari citi, - Būsema iebilda. - Vai redzējāt tos mītiņus Romā?

-    Pāvests pagaidām vēl nav paudis savu viedokli, vai ne? - Mācītāja vārdos ieskanējās neierasta panikas nots.

-    Nē. Vatikāns nav izslavēts ar veiklu reakciju.

-   Tātad uz kurieni vēl viņš varētu dodes? Uz Franciju? - Dār­bijs minēja.

-   Varbūt uz Spāniju. Tā ir viņa dzimtene. Un arī briti parasti nevilcinās izklāt sarkano paklāju visiem, kas nonākuši nelaimē.

-    Nekādā gadījumā. Mums viņš jādabū šurp. Turklāt, kā jau tu teici, - mācītājs piebilda, - viņam ir milzīgs atbalsts. Ari šejie­nes cilvēki gribētu dzirdēt visu, kas viņam sakāms.

-   Valdība vēl nav nākusi klajā ar oficiālu paziņojumu šajā jau­tājumā.

-   Lai būtu, - Dārbijs Jaunā priekā noteica. - Tad man ir iespē­ja pašam rīkoties un izglābt viņu no to austrumu barbaru nagiem.

"Lūk," Būsema domās nosprieda.

-Jūs pats gribat ar visu tikt galā? - Žurnālistā balsi ieskanē­jās tēlots pārsteigums.

-    Dievs sūta mums vēsti, - Dārbijs aizstāvējās. - Es darīšu visu, lai cilvēki to dzirdētu skaidri un gaiši.

Uz bridi apklusis, Būsema sacīja:

-Ja Valsts departaments dos vēstniecībai zaļo gaismu, un tā arī notiks, tas viss būs beidzies. Ja gribat, lai notiek pēc jūsu prā­ta, tad jārīkojas ātri.

Mācītāja balss skanēja raiti un bija asa kā nazis.

-    Bez šaubām.

Greisija, Doltons un Finčs nonesa savu aprīkojumu lejā no jumta un pie ieejas bibliotēkā sāka to šķirot. Tunelis solījās būt garš, tumšs, šaurs un netīrs, un viņi nedomāja, ka varēs paņemt līdzi pilnīgi visu. Pats svarīgākais bija kamera, aprīkojums tieš- raides nodrošināšanai un tēva Hieronima piezīmju burtnīcas. Dol­tona sfo/cam aparatūra gandrīz tika sadalīta pa detaļām, kad abats izvēlējās dažus mūkus, kuri pavadīs viņus gājienā pa tuneli un palīdzēs nest pārējo aprīkojumu.

Finčs bija runājis ar Ogilviju, kurš sāka rosīties, lai sadabūtu lidmašīnu, kas bez liekas kņadas izvestu viņus no bīstamās zo­nas. Viņiem, protams, nāksies izturēt drošības pārbaudes lidostā, taču Finčs zināja, ka tās nebūs tik bargas pret privātas lidmašī­nas pasažieriem. Vēl gan jātiek līdz lidostai, bet par to Finčs se­višķi neuztraucās, jo arī agrāk bija nācies izkulties no daudz sa­režģītākām problēmām.

Taisīdams ciet savu mugursomu, Finčs joprojām prātoja par Doltona vārdiem. Kaut kas nelika mieru. Kā jau Doltons bija tei­cis, viss sācies no tā pirmā dokumentālā sižeta. "Bez tā," Finčs sprieda, "nekas nebūtu noticis. Mēs noteikti nebūtu devušies ce­ļā." Bet satrauca vēl arī citas dīvainības. Piemēram, pūlis, kas ie­lenca automobili, bija atkāpies un devis iespēju iebraukt atpakaļ klostera teritorijā. Finčs īsti nesaprata, kas tā nomoka prātu, jo bēg­šanas mēģinājums bija pagājis vienā trakumā. Un tomēr kaut kas nešķita kārtībā.

Viņš vēlreiz pārdomāja iespēju piezvanīt dokumentālistu pro­ducentam, lai noskaidrotu, kā Isd viss noticis. Ieskatījies rokas pulksteni, viņš jau grasījās kaut ko teikt, bet Doltons nepacietīgi paraudzījās apkārt un sacīja:

-    Kur ir de puiši? Mums jādodas ceļā.

-   Es domāju, ka Emins un abats aizgāja pakaļ tēvam Hieroni- mam, - Finčs atbildēja.

-     Palūkošu, vai varu viņus atrast, - Greisija piedāvājās.

Nonākusi pagalmā, viņa devās uz nelielo ēku, kurā atradās

mūku celles. Finčs noraudzījās viņai pakaļ, notrauca sviedrus no • pieres, tad kadu brīdi soļoja šurpu un turpu. Tad viņš nolēma, ka piespiedu gaidīšanas laiku var izmantot, lai piezvanītu dokumen­tālistu producentam. Viņš atkal ieskatījās rokas pulkstenī, veikli aprēķināja Ēģiptes un Anglijas laika zonu atšķirības un secināja, ka neizcels producentu no gultas pārāk agrā rīta stundā. Paņē­mis satelīttelefonu, viņš pārbaudīja savas kabatas, lai uzmeklētu mobilo tālruni, taču tas nebija atrodams.

-   Vai esi redzējis manu BlackBern/?

Doltons pavērās visapkārt.

-    Nē. Kas nodcis?

-   Es domāju par taviem vārdiem, - Finčs paskaidroja, pārbau­dīdams savu mugursomu. - Nolēmu piezvanīt tiem dokumentā­listiem.

-   Izmanto satelīttelefonu! Atceries, ka tavs telefons te dkpat ne­darbosies.

Finčs veltīja viņam visziņa skatienu.

-   Bet manā telefonā ir numuru saraksts, muļļa!

Apdomājies Doltons sacīja:

-   Ja pareizi atceros, pēdējoreiz tu to lietoji augšā. - Viņš norā­dīja uz torni. - Pirms zvana no satellttelefona.

Saraucis pieri, Finčs nopētīja torni, kas slējās pāri klostera iežo­gotajam pagalmam.

-     Būšu atstājis tur, kamēr mēs kravājāmies, - viņš sacīja. - Tūliņ būšu atpakaļ!

Viņš pameta Doltonu, šķērsoja pagalmu, uzsteidzās augšā līdz paceļamajam tiltam un tad nozuda tornī.

Tāpat kā ikreiz, kad viņš tajā iegāja, acīm pēc Ēģiptes saules spožuma bija jāpierod pie tumsas, kas valdīja tornī bez logiem. Pa eju ticis līdz šaurajām kāpnēm, viņš devās augšā.

Tornis bija tukšs. Dažas telpas tika izmantotas kā noliktavas, jo tumsa un biezās sienas uzturēja relatīvi zemu temperatūru, sa­vukārt citas gadiem un varbūt pat gadsimtiem ilgi šķita pames­tas novārtā. Griesti bija zemi, logu vietā vīdēja šauras spraugas - ne gluži piemērota vieta darbam vai gulēšanai, jo tornis bija celts pavisam citiem nolūkiem. Ticis trīs stāvus augstāk, viņš atrada nelielo laukumiņu ar koka kāpnēm, kas veda uz jumtu.

BlackBerri/ tiešām bija tur, nokrids putekļos aiz apmestā skur­steņa. Finčs pacēla aparātu un jau dzīrās aizlīst līdz jumta ma­lai, lai vēl pēdējo reizi palūkotos uz pūli aiz klostera vārtiem, ta­ču pārdomāja, uzmeklēja dokumentālistu producenta tālruņa numuru, tad paņēma satelīttelefonu un piezvanīja viņam.

Gerets Vilebijs bija cienījams, pasauli apbraukājis filmu pro­ducents ar iespaidīgu CV, kurā minētas lieliskas dokumentālās filmas par dažādām tēmām. Finčam izdevās tikt tikai līdz viņa balss pastkastītei. Viņš atstāja ziņu, izskaidrojot nodekošo un lū­dzot piezvanīt.

Vēlreiz paskatījies uz tuksnesi, viņš devās atkal lejup. Kad kā­ja skāra pēdējo pieslienamo kāpņu šķērsi, viņš sadzirdēja kādu virieti runājam - klusu murdoņu, kas plūda no telpas aiz kape­las. Tikai daži vārdi, taču klusajā, labirintam līdzīgajā plašumā tie līdzinājās dārdam. Nez kādēļ viņam gribējās ieklausīties uz­manīgāk. Attālinājies no kāpnēm, viņš pa šauro gaiteni sekoja bal­sij - lidz telpai tālākajā stūrī, prom no klostera. Vārdus Finčs ne­saprata, taču jutās pārsteigts, jo vīrietis runāja angliski.

Viņš aizgāja līdz durvīm, nostājās blakus un tad paliecās uz priekšu, lai mēģinātu kaut ko saskatīt. Vīrietis telpā bija viens pats. Mūks. Tāpat kā citi, ari šis valkāja tradicionālo melno suta- nu ar īpaši izšūtu kapuci, kas sedza galvu. Viņš stāvēja ar mugu­ru pret durvīm. Pārsteigts Finčs dkai pēc brīža atskārta, ka vīrie­tis runā pa mobilo tālruni.

-   Mums vajadzētu doties prom pēc desmit vai piecpadsmit mi­nūtēm, - viņš kādam sacija. - Lai tiktu cauri, pietiktu ar divdes­mit. - Mirkli paklusējis, viņš noteica: - Labi. - Un tad viņš beidza sarunu.

Pazinis balsi, Finčs sastinga un droši vien apjukumā paspēra soli par kādu collu atpakaļ - ne vairāk. Taču mūkam ar to pieti­ka, lai pamanītu Finča klātbūtni.

Tas bija brālis Emins.

Situācija šķita pagalam savāda. Finčs neatrāva acu no tālruņa aparāta - tas likās dīvains, taču pagurums traucēja aptvert iemes­lu. Mirkli raudzījies mūkam tieši acis, viņš apķērās un izmocīja paviršu, pamuļķīgu smaidu.

-    Es, ē… - Viņš saminstinājās un tad norādīja uz jumtu. - Es augšā aizmirsu savu telefonu.

Brālis Emīns neatbildēja. Un arī nepasmaidīja. Viņš gluži vien­kārši stāvēja, gluži kā zemē ieaudzis.

Finčs juta, ka mūks sasprindzina muskuļus. Tad viņš pievēr­sās tālruņa aparātam un saprata, kas šķitis tik dīvains. Tas nebi­ja parasts mobilais tālrunis, jo tādi klostera sienās nedarbojās. Tas bija satelīttelefons ar iespaidīgu izvelkamu antenu. Aparāta pa­matnē bija iesprausta neliela kastīte - Finčs zināja, ka tas ir šifrē­šanas modulis.

-    Dominikam pats svarīgākais bija darbs, - Dženna Rīsa stās­tīja Metam un Čabam. - Pat tad, kad auga bērni, viņš reti parādī­jās šeit. Un arī tad, ja parādījās, lielas jēgas nebija. Viņa prāts al­laž bija pievērsies laboratorijai.

Viņi sēdēja viņas mājas dzīvojamā istabā Nahāntā - nelielā pilsētiņa, kas izvietota pusmēness formas pussalā piecpadsmit jūdžu attālumā no Bostonas. Dažas jūdzes tālāk to ar cietzemi savienoja šaura smilšu strēmele. Risas māja - pilnīgi moderni­zēts holandiešu koloniju stila nams - stāvēja ar skatu uz okeā­nu pilsētas rietumos. Dženna stāstīja, ka savulaik tā bijusi vi­ņas un Dominika vasaras māja, bet pēc vīra nāves viņa pārdevusi īpašumu pilsētā un pārcēlusies uz Nahāntu, kur du- bultaugsto dzīvojamo istabu pārvērtusi par darbnīcu un node­vusies tēlniecībai.

-   Varu iedomāties, ka jūsu brālis bijis tāds pat, - Dženna sacī­ja. - Viņi visi šķita iegrimuši darbā. - Viņa domīgi paraustīja ple­cus un pieliecās, lai noglaudītu rūsgano retriveru, kas slinki snau­da saimniecei pie kājām. Istabas stūrī blakus bīdāmajām durvīm, kas sniedzās no grīdas līdz griesdem un veda uz terasi, mirguļo­ja Ziemassvētku eglīte. - Un raugiet, cik tālu viņi tā dēļ tika.

Mets ieskatījās Džennai acīs un lēni palocīja galvu.

-   Ko jūs zināt par to pēdējo projektu, kura laikā viņi gāja bojā?

Dženna Rīsa iespurcās.

-    Neko daudz. Dominiks savai aušīgajai sievai neko daudz par savu darbu nestāstīja. - Dženna skaļi iesmējās. - Un man jau ari nav nekāds zinātnieces prāts, tādēļ es par viņa darbu nemaz neinteresējos. Tā bija viņa pasaule. Un jūs jau droši vien zināt, cik apsēsti viņi kļuva, ja vajadzēja rūpēties, lai neviens neuzzina, kāds projekts tiek izstrādāts, iekams viņi paši nav gatavi par to paziņot un saņemt slavas laurus. Es gan vienmēr uzskatīju, ka tā ir paranoja… Saprodet, es taču neko tādu neizpļāpātu ikdienišķā sarunā ar draudzeni kafejnīcā, vai ne? - Viņa pasmaidīja.

Sagrozījies krēslā, Mets paliecās uz priekšu un salika plauk­stas zem zoda. Viņu acīmredzami mulsinaja jautājums, ko noteikti vajadzēja uzdot.

-    Risas kundze…

-   Sauciet mani par Džennu, Met, - viņa labsirdīgi palaboja.

-   Dženna, - viņš iesāka vēlreiz, - gribu jums kaut ko pavaicāt. Jums tas varbūt šķitīs savādi, un… - Viņš apklusa un raudzījās namamātei acis, meklēdams uzmundrinājumu.

-   Met, jūs teicāt, ka vēlaties aprunāties ar mani, un nobraucāt tik tālu ceļu līdz šejienei, tātad tas noteikti ir kaut kas svarīgs. - Dženna cieši paskatījās uz savu viesi. - Jautājiet visu, kas nepie­ciešams.

-    Labi, - viņš pateicīgi sacīja. - Es tikai gribēju zināt… Vai jūs redzējāt sava vīra mirstīgās atliekas?

Pāris reižu samirkšķinājusi acis, Dženna Rīsa novērsās un no­dūra galvu. Pasniegusies un atkal noglaudījusi suni, viņa šķita iegrimusi atmiņās. Ārā putojošie decembra viļņi triecās pret klin­šu atsegumiem zem koka terases, gluži kā metronomi iezīmējot neomulīgo klusumu.

-    Nē, - viņa pēc brīža atbildēja. - Visu es neredzēju. Bet jūs taču zināt, kā viņi gāja bojā, un… apstākļi tur…

-   Zinu, - Mets attrauca, pūlēdamies neuzjundīt vēl kādas sā­pīgas ainas. - Bet jūs esat pārliecināta, ka tas bija viņš?

Namamātes acis bija pievērstas Metam, taču šķita raugāmies cauri, tālu prom aiz istabas sienām un pilsētas mūriem.

-    Man parādīja dkai roku, - viņa sacīja. Vārdi ieķērās kaklā, un viņa uz brīdi aizvēra acis. Kad tās atkal atvērās, kakdņos mir- • dzēja asaras. - Bet tā bija viņa roka. Kreisā. Ar visu laulibas gre­dzenu. Līdz ar to man šaubas neradās.

-    Tātad jūs esat pārliecināta, - Mets neatlaidās, lai gan viņu māca ļaunas priekšnojautas.

Dženna Rīsa palocīja galvu.

-    Viņam bija tiešām skaistas, nevainojamas plaukstas. Kā pia­nistam. Kad satikāmies, es tās pamanīju pirmās. Protams, tas bi­ja… - Dženna atgainīja kādu sāpīgu domu un izslējās. - Es zinu, ka tā bija mana vīra roka. - Viņa uzsmaidīja Metam. - Kāpēc tā jautājat?

-    No mana brāļa nekas nebija palicis pāri, tādēļ es prātoju… Gluži vienkārši cerēju, ka tā varbūt ir kļūda, - Mets mulsi no­teica.

-   Domājat, ka jūsu brālis joprojām ir dzīvs?

Metu pārsteidza tik tiešs jautājums, un viņš spēja vien pamāt ar galvu. Dženna veltīja viņam siltu, labvēlīgu smaidu.

-   Kaut es varētu pateikt ko tādu, kas jums palīdzētu atklāt pa­tiesību, taču varu izstāstīt tikai to, ko zinu par savu Dominiku.

Juzdamies pateicīgs, ka nevajag sniegt sīkākus paskaidroju­mus, Mets palocīja galvu. Tad viņš atcerējās vizītes galveno iemeslu.

-   Vai jūs zināt, kas bija Dominika darba devējs?

-   To viņš man neteica, - Dženna domīgi atbildēja. - Nevarētu teikt, ka viņam tas nepatika. Patika. Taču, tāpat kā pārējie, viņš nemēdza runāt par detaļām. Un ne jau pirmo reizi. Arī iepriekšē­jie viņa atklājumi potenciāli varēja mainīt pasauli. Tā viņi visi do­māja un pēc tā dzinās. Un es domāju, ka dažas lietas dešām var mainīt mūsu dzīvi, piemēram, mobilie telefoni, internets vai elek- tromobiļi. - Viņa paliecās uz priekšu un koncentrējoties sarauca pieri, it kā cenzdamās kaut ko uzmeklēt prāta apcirkņos. - Bet ar šo projektu… bija citādi. Kā jau teicu, Dominiks pat labākos lai­kos neko daudz nestāstīja par savu darbu, bet par šo viņš likās īpaši noslēpumains. Tādēļ arī spriežu, ka viss bija citādi. Projekts šķita iespaidīgs. Viņš gan centās slēpt, taču kaismīgais entuzi­asms, opdmisms… Viņš uzskatīja, ka veiksmes gadījumā projekts tiešām var izmainīt pasauli daudz fundamentālākā līmenī. Pāris reižu es viņu centos tincināt, taču viņš tikai atteica: "Gan jau re­dzēsi." Dienas, kad viņam dka apstiprināts finansējums… Tās mums tiešām bija īpašas, un parasti mēs tās svinējām kādā mo­dernā restorānā. Bet ar šo projektu bija citādi. Nepārprotiet mani, viņš priecājās. Taču bija vēl kaut kas. Šķita, ka sākusies jauna fā­ze viņa dzīvē. Tāda kā misija. Un viņš bija daudz noslēpumai­nāks nekā jebkad agrāk. Mēs ļoti reti redzējāmies. Līdz… - Viņa novērsās, lai aizgainītu atmiņas.

-   Jūs nezināt, kas finansēja viņa darbu? Kaut ko taču viņš par to būs teicis, - Mets neatlaidās.

Vilcinādamās Dženna nopētīja viņu un tad sacīja:

-    Neesmu pārliecināta, ka vajadzētu jums par to stāstīt.

-   Lūdzu, Dženna! Man tas dešām jāzina. Projektā bija iesais­tīts arī mans brālis.

Cieši paskatījusies uz Metu, viņa nopūtās un palocīja galvu.

-    Tātad… Es allaž pieņēmu, ka nauda nāk no kādas lielas, viņam pazīstamas riska kapitāla firmas vai varbūt valdības. Ne­jauši izpļāpājās viņš dkai reizi, - Dženna atzinās.

-   Un ko viņš teica? - Mets klusi izdvesa.

-   Ka nauda nāk no Raidela.

Apmulsis Mets lūkojās uz viņu. Sarunas pavedienu uztvēra Čaba.

-    Lerijs Raidels? - viņš pārjautāja.

-Jā, - Dženna apstiprināja. - To neviens nedrīkstēja zināt. Nav ne jausmas, kāpēc tā, bet tā bija viņu kaprīze. Raidels ir publiski pazīstama persona un, domāju, uztraucās par sevi. Un tomēr es jutos pārsteigta, varbūt mazliet dusmīga, ja godīgi, ka viņš neie­radās uz Dominika bērēm. Redziet, es nevaru sūdzēties, viņi lie­liski parūpējās par mani, jo nevajadzēja bažīties par apdrošinā­šanu un tamlīdzīgām lietām, taču…

Čaba zīmīgi palūkojās uz Metu, kuram - tāpat kā daudziem - šis vārds bija pazīstams. Taču šķita, ka viņš neizprot, cik nozī­mīgs tas ir biedram.

-   Jūs esat pārliecināta? - Čaba jautāja.

-Jā, - Dženna Rīsa atbildēja.

Skatiens, ko Čaba veltīja Metam, apliecināja, ka viņi noskaid- . rojuši visu nepieciešamo.

-Tātad… tev ir satelīttelefons? - Finčs attapās retoriski jautā­jam, gluži kā transā.

Brālis Emīns neatbildēja.

-   Nebiju domājis, ka jums te tāds ir, - Finčs piebilda, mēģinā­dams izgaisināt aizdomīguma noti savā balsi.

Mūks joprojām klusēja un neizteiksmīgi raudzījās uz Finču.

-   Jocīgi, - Finčs turpināja, - jo es uzskatīju, ka došanās uz še­jieni nozīmē vēlēšanos būt izolētam no pārējās pasaules, lai varē­tu koncentrēties Dievam un… bet tev ir satelīttelefons, - viņš at­kārtoja, pamīšus vērdamies te uz tālruņa aparātu, te mūkam acīs.

Samākslotais smaids Finča sejā izplēnēja. Tanī brīdī brālis Emīns savilka lūpas smīnā.

-   Jā, - viņš beidzot ierunājās, teju nožēlodams kaut ko. - Un tam ir šifrēšanas kaste.

Viņš izturēja Finča ciešo skatienu. Finčs mēģināja izlikties šo komentāru nesapratis un uzplāja sejai vienaldzības masku, taču mūks uz tāda āķa neuzķērās.

-    Es zinu, ka jums tāda ierīce ir pazīstama, - mūks piebilda. - To pauda jūsu sejas izteiksme. Ņemot vērā jūsu nodarbošanos un apmeklētās vietas, domāju, ka esat tādas redzējis arī agrāk.

-   Jā, bet… - Finčs kā jokodamies pavēcināja roku. - Mūsdie­nās tādas var sastapt ik uz soļa. Tā ir drošāk, vai ne? Un tie ske­neri un… - Balss izplēnēja, jo prāts milzu ātrumā izvērtēja visus notikumus, kas bija noveduši viņu līdz klosterim un šai neliela­jai telpai ar sasmakušo gaisu. Pēkšņi gluži kā apskaidrības brīdī viņš atskārta lietas, par kurām iepriekš pat domājis nebija, un sa­prata, ka viņam draud nopietnas briesmas. Neapjaušot savu rīcī­bu, taču instinktīvi jūtot tās pareizību, viņš spēra vienu soli atpa­kaļ.

Mūks pagāja uz priekšu.

Finčs sarauca pieri.

-    Ko tu dari?

-   Piedod, - brālis Emīns noteica un piegāja vēl tuvāk Finčam.

Instinkti šķita teju kā uzvilkti, un Finčs pagriezās uz kāpņu

pusi, taču netika tālāk par durvju slieksni, kad mūks zibens ātru­mā jau nostājās līdzās un trieca pretinieku sienā, bet ar ceļgalu iesita pa cirkšņiem. Smagi elsdams, Finčs sasvērās uz priekšu. Brilles noslīdēja no deguna. Viņš pagriezās un kā aizsargādamies pacēla rokas - cerot izvairīties no nākamā sitiena. Vienu netvera­mu mirkli jau atkal nozibēja mūka dūre. Pazaudējis brilles, Finčs to redzēja mazliet izplūdušu, tomēr bija skaidrs, ka tā cieši sa­vilkta un pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tūdaļ mūks spēji iebelza Finčam pa galvu, trāpot pa kaklu tieši zem auss. Karotī- des sinuss saņēma triecienu gluži kā ar āmuru. Finčs juta, ka au­gums uz brīdi saspringst, tad zaudēja kontroli pār to un saļima uz grīdas.

Dīvaina sajūta - viņš nespēja pakustēdes, muskuļi nebija kontro­lējami. Gluži ka milzīgam želejas gabalam, kas nokritis uz grīdas. Apmiglotās acis saskatīja mūku, kurš nostājās viņam līdzās, tad no­vērsās un atkal pagriezās, bridi kaut ko padomāja, pēc tam noliecās, saķēra viņu aiz rokas, pacēla augšā un pārmeta sev pār plecu.

-   Kur viņš ir? - Greisija vaicāja, pētīdama klostera pagalmu.

Viņa stāvēja kopā ar Doltonu, gatava doties ceļā. Viņiem bija

pievienojies abats, tēvs Hieronims un pārējie mūki, kuri palīdzēs nest aprīkojumu.

Doltons pielieca galvu, lai saskatītu torņa jumtu, salika plauk­stas ap muti gluži kā skaļruni un uzsauca:

-    Finč! Mēs jau esam gatavi! Laiks doties ceļā!

Atbildes nebija.

Greisija palūkojās apkārt un tad jautāja Doltonam:

-    Vai esi pārliecināts, ka viņš gāja augšā?

-   Jau pirms krietna laiciņa, - Doltons atbildēja, palocījis gal­vu. - Viņš meklēja savu BlackBern/.

Nepacietīgi vērdamās uz visām pusēm, Greisija sarauca pieri.

-   Iešu paskatīties, kur viņš kavējas, - viņa noteica un atkāpās.

Viņa jau gandrīz bija sasniegusi durvis, kad nez kāds dzinu-.

lis mudināja paraudzīties augšup - tikko uztverams vēja pūsmas troksnītis, vien nojaušama ēna no viņas pa labi. Pagriezusies Grei­sija atgāza galvu un pamanīja Finču krītam lejā un smagi atsita- mies pret zemi dažu pēdu attālumā no viņas kājām.

- Skan loģiski, - Čaba secināja aizrautīgā balsī. - Viņam ir nau­da un tehniskas iespējas dabūt gatavu kaut ko tādu. Un viņš ir

kaismīgs apkārtējās vides sargātājs. - Čaba papurināja galvu. Seja pauda koncentrēšanos. - Atliek vien noskaidrot, kā viņš to dara.

-    Vienalga, - Mets attrauca.

Viņi jau bija uz cietzemes, brauca pa Salemas maģistrāli pilsē­tas virzienā. Čaba izstāstīja Metam visu, ko zināja par Raidelu: kā viņš cīnījies par alternatīvās enerģijas projektiem visā pasau­lē, cik kaismīgi Vašingtonā lobējis nepieciešamību nopietni uztvert klimata izmaiņas, kā atbalstījis politiķus un biedrības, kas izrā­dīja pretestibu - lielākodes neveiksmīgi - iepriekšējās adminis­trācijas vienaldzīgajai attieksmei pret vides problēmām. Ikviens vārds papildināja arvien skaidrāko ainu, kas veidojās Metam prā­tā, - kā viņš satiekas ar Raidelu aci pret aci un no pirmavota uz­klausa, ko viņi izdarījuši ar Deniju.

-    Kā tu tik daudz zini par Raidelu? - Mets jautāja.

Čaba greizi palūkojās uz viņu un sacīja:

-   Vecīt, nopietni, kur tu visu laiku esi dzīvojis?

Mets paraustīja plecus.

-   Tātad viņš nopietni tic, ka var iedibināt jaunu "zaļo" reliģi­ju? Vai tā?

-   Mēs jau no pirmās minūtes esam ieprogrammēti ticēt, vecit. - Čaba atplauka platā smaidā. - Tādā pasaulē mēs piedzimstam. Un cilvēki tic visādām muļķībām. Pavei, ko spēj saražot trešās šķi­ras zinātniskās fantastikas rakstnieks! Un visi zina, ka viņš to da­rījis tikai tādēļ, lai kļūtu bagāts. Raidels… Tā ir pavisam cita līga. Viņa rīcībā ir modernas tehnoloģijas un nauda. Un viņš nav muļ­ķis. Satriecoša kombinācija.

Sapratis Mets palocīja galvu.

-    Un viņš to visu darījis, lai glābtu pasauli?

-    Ne jau pasauli. Mūs. Kā teica Džordžs Kārlins? Ar pasauli viss būs kārtībā. Tā pārcietusi ari daudz briesmīgākas nelaimes par tām, ko varam sagādāt mēs. Tā pastāvējusi krietni pirms mums un paliks arī pēc mums. Jāglābj ir mūs.

Neticīgi papurinājis galvu, Mets paskatījās ārā pa logu. Sa­tiksme uz maģistrāles jau bija daudz dzīvāka, jo nācijas artēri­jas pamazām aizsprostoja tie, kas steidzās mājup svinēt Ziemas­svētkus.

-   Domā, viņi visi zināja, kādā projektā ir iesaistījušies? - viņš jautāja Čabam. - Denijs, pārējie… Domā, Rīss un Raidels viņiem visu izstāstīja?

-    Nezinu… Manuprāt, viņi apzinājās, kādu spēku rada. -Ča- ba iesānis paraudzījās uz Metu. - Nav jau svarīgi tikai tas, vai viņiem viss tika pateikts. Daudz svarīgāk ir saprast, vai viņi to zināja jau pašā pirmajā dienā. Vai viņi strādājot apzinājās, kā­dam mērķim izmantos viņu darba augļus. - Nevēloties piekrist, Mets atkal papurināja galvu, tādēļ Čaba vilcinādamies piebilda: - Denijs bija tavs brālis, vecīt. Kā tu domā? Vai viņš varēja iesais­tīties tādā lietā?

Mets brīdi apsvēra atbildi.

-   Tādā apmānā? Miljoniem cilvēku apkrāpšanā? - Viņš vēl­reiz papurināja galvu. - Nedomāju vis.

-    Pat tad, ja, viņaprāt, mērķis būtu labs?

Uz tādu jautājumu atbildēt bija daudz grūtāk. Par spīti ve­cāku pūliņiem, Denijs nebija reliģiozāks par Metu, tātad par ticību runāt neklātos. Lai arī Denijs bija augstsirdīgs cilvēks, ar taisnu muguru, Mets nespēja atcerēties kaut reizi, kad brā­lis būtu par vides problēmām bažījies vairāk, nekā daudz lasī­jis vidusmēra cilvēks. Viņam šajā jautājumā nebija mesijas ap­ziņas. Taču viņi daudz laika pavadījuši šķirti, jo Mets iemanījies pasēdēt aiz restēm. Tātad - cik labi viņi viens otru patiesībā pazinuši?

Čaba vērīgi pētīja viņu, nebūdams pārliecināts, vai vajadzētu vēl ko teikt. Mets to pamanīja.

-    Kas ir? - viņš jautāja.

-   Es nezinu, vecīt. Neesmu sajūsmā, ka tas jāsaka, taču izska­tās bēdīgi. Pagājuši divi gadi. Ja Denijs nav pats inscenējis savu pazušanu, lai iesaistītos projektā, tad es tomēr neticu, ka viņiem ir izdevies visu šo laiku noturēt viņu gūstā. Viņš noteikti būtu at­radis iespēju sazināties ar kādu, paust kādu vārdiņu, ko?

-    Bet viņi varbūt zina, ko dara.

-    Divi gadi, vecīt! - Čaba atkārtoja, mazliet saviebies.

Skatīdamies taisni uz priekšu, Mets sarauca pieri. Pēkšņi viņš

sajuta žņaugšanu pakrūtē. Izrādījās, ka viņš nezina, kas būtu la- bak - atklāt, ka Denijs patiešām jau ir miris, vai ari noskaidrot, ka viņš šajā projektā iesaistījies labprātīgi. Projektā, kura dēļ no­galināts viņa labākais draugs un slepkavībā apsūdzēts brālis.

-    Diez vai, - Mets beidzot novilka. - Viņš nemūžam negribētu piedalīties tādā lietā. Ja zinātu, kas patiešām notiek, tad nemū­žam.

-    Lieliski, - Čaba noteica un aizgriezās.

Kad viņi bija nobraukuši vēl kādu jūdzi, Mets ierunājās:

-    Pārbaudi vēlreiz Medoksa mašīnas atrašanās vietu, ja?

-    Labi, taču šo mums noteikti nevajadzētu izmantot, - Čaba brīdināja, izņemdams no kabatas savu iPhone.

-   Strādā tieši tik ilgi, cik, tavuprāt, ir droši. Tev taču piedek ar četrdesmit sekundēm, vai ne?

-   Lai būtu trīsdesmit, - Čaba sacīja un negribīgi palocīja gal­vu. Viņš atvēra trekera mājaslapu. Numuru ierakstīt vairs nevaja­dzēja, jo tas bija saglabāts sīkdatnē. Pāris sekunžu nogaidījis sig­nālu, viņš palielināja kartes attēlu.

-    Stāv uz vietas. Kaut kādā Henskomfīldā, - Čaba ziņoja. - Pag! - Viņš atvēra vēl kādu mājaslapu un kaut ko ierakstīja, tad dažas sekundes pagaidīja augšupielādi. - Tā ir neliela lid­osta starp Bedfordu un Konkordu. Beigšu, iekams viņi mūs uz­ķēruši. - Čaba izslēdza tālruni, paskatījās rokas pulkstenī, seci­nāja, ka strādājis divdesmit sešas sekundes, un pagriezās pret Metu.

Mets iegrima domās. "Neliela lidosta. Interesanti, ko Me­dokss tur dara? Varbūt vajadzētu pārsteigt Medoksu un parādī­ties blakus vietā, kur puisis tik ērti nejūtas?" Viņš pievērsās au­tomobiļa panelī iebūvētajam pulkstenim. "Nav tālu, ari rosīgā satiksme nebūtu šķērslis. Pietiktu ar pusstundu, varbūt četrdes­mit minūtēm."

-   Tā atrodas netālu no deviņdesmit piektās maģistrāles, vai ne?

Čaba saguma.

-   Jā, - viņš noteica, paraustījis plecus.

-   Pēc piecpadsmit minūtēm paskaties vēlreiz, ja? Pārliecinies, ka viņš joprojām ir tur.

Drūmi palocījis galvu, Čaba iegrima sedeklī, dziji ievilka elpu un sagatavojās Jaunākajam.

Medokss beidza runāt ar savu paziņu Nacionālajā drošības pār­valdē un sarauca pieri. Ieraduma mudināts, viņš nopētīja debesis, gaidīdams lidmašīnu, taču prātu nodarbināja pavisam citas domas.

Viņam bija piezvanījuši trīs cilvēki pēc kārtas. Pirmais zvans bija visnotaļ nekaitīgs - programmatūra darbojās nevainojami, ob­jekti atradās uz ziemeļiem no pilsētas un brauca turp. Otrais zva­nītājs pavēstīja, ka objekti mainījuši virzienu un pa Konkordas maģistrāli dodas uz rietumiem, taču neizraisa nekādās bažas. Sa­vukārt trešais satrauca ne pa jokam. Nonākuši uz deviņdesmit piektās starpštatu maģistrāles, objekti bija nogriezušies uz zieme­ļiem un atradās piecu jūdžu attālumā no lidostas.

Un tās bija nopietnas problēmas, jo Medokss neticēja aklai lai­mei gluži tāpat kā nejaušai sakritībai. "Vienas dienas laikā Me­tam jau otrreiz izdevies noskaidrot, kur esmu. Vai nu Mets ir gaiš­reģis, vai arī viņa rīcībā ir kaut kas tāds, par ko man nav ne jausmas. Pagaidām."

Veikli apdomājies, Medokss atcerējās visu, kas noticis kopš brī­ža, kad viņš pirmoreiz sastapies ar Metu Šērvudu. Viņš nolika malā visas detaļas, ko uzskatīja par nebūtiskām, un koncentrējās uz cēloniskām saitēm, kas vienoja abu pirmo tikšanos un pašrei­zējo brīdi. Atlika vien ņemt vērā Metam piemītošās prasmes.

Apkopotā informācija mudināja Medoksu pievērsties savam automobilim.

Viņš paspēra pussoli tuvāk tam un uzmanīgi nopētīja, lai gan instinkti jau ziņoja par iespējamo vainīgo.

Un Medokss sarauca pieri. Viņam nebija laika to pārbaudīt. Tātad nāksies auto pamest lidostā. Un tas kaitināja vēl vairāk, jo viņam tiešām patika šī mašīna. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Lidmašīna tūdaļ būs klāt.

Lidostā, kā vienmēr, valdīja klusums. Lieliski. Medokss nolē­ma, ka ir laiks pielikt punktu Meta Šērvuda radītajiem negaidīta­jiem traucējumiem, un pamāja ar roku diviem saviem vīriem, kas kavējās tuvumā.

-    Manuprāt, mums drīz bus ciemiņi, - Medokss sacīja.

Un tad izstāstīja, kas vīriem darāms.

-    Finč!

Greisijas kliedziens satricināja klostera sienas, un viņa nome­tās ceļos līdzās kolēģim. Viņa drebēja. Seja nobālēja, un rokas pie­šāvās priekšā pavērtajai mutei. Finčs gluži vienkārši gulēja tuk­sneša smiltis - uz vēdera, nekustīgi. Pamazām apkārt nolaidās arī putekļu mākonis, ko viņš bija sacēlis nokrītot.

Lēnām viņa atrāva rokas no mutes, taču Finčam pieskarties ne­uzdrošinājās. Klāt piesteidzās arī pārējie ar Doltonu priekšgalā.

-    Vai viņš… - Doltons nespēja pateikt briesmigo vārdu.

Acīm redzamu, vaļēju ievainojumu nebija, asiņu nemanīja. Ta­ču tādēļ skats nebija mazāk šausminošs. Galva droši vien atsitu­sies pret zemi pirmā, tādēļ atgāzusies nedabiska leņķī. Viena roka atliekta atpakaļ, acis nedzīvas veras nokaitētajās smiltīs.

-  Ak Dievs, Finč! - Greisija elsoja, nezinādama, ko iesākt. Vis­beidzot viņa pieskārās kolēģa augumam, pirksd maigi spieda vie­tu uz kakla, kur vajadzētu būt pulsam un dzīvībai, lai gan bija skaidrs, ka to neatrast.

Asarainām acīm viņa paskatījās uz Doltonu un papurināja galvu.

Operators drebēja. Viņš apskāva Greisiju un pievērsās no­kritušā drauga mirstīgajām atliekām. Mūki nogaidīdami kavē­jās mazliet tālāk. Tēvs Hieronims un abats sāka murmināt lūg­šanas. Pēc brīža Greisija atrāva roku, liegi atglauda dažas matu šķipsnas Finčam no pieres un noglāstīja viņam vaigu. Gribē­jās aizvērt viņam acis, taču Greisija neuzdrošinājās. Sajutusi kustību sev aiz muguras, viņa pagriezās un ieraudzīja tēvu Hieronimu vilcinoties nākam tuvāk. Viņš neatraudamies lūko­jas uz Finču. Paspēris vēl dažus soļus, viņš nostājās tieši bla­kus Greisijai un klusi nometās ceļos, joprojām raudzīdamies uz līki.

Greisija notrīsēja savādās priekšnojautās. "Ko viņš dara?" Vi­ņa uzmanīgi vēroja tēvu Hieronimu, kurš paliecās tuvāk, pacēla rokas pār Finču, aizvēra acis un skaitīja lūgšanu. Uz brīdi Greisi­ju pārņēma dīvaina, neiespējama, absurda nojausma - ka viņa ir aculieciniece kaut kam brīnumainam, ka tēvs Hieronims iejauk­sies debesu lietās un piecels kolēģi no mirušajiem. Sirds Greisijai sakāpa kaklā, to pārņēma bailes un cerība, un viņa izmisīgi pie­ķērās šai neprātīgajai domai, atsaucot atmiņā it visus pēdējo die­nu laikā piedzīvotos neticamos notikumus un mēģinot iegalvot sev, ka tagad viss ir iespējams. Pārliecība gan izplēnēja tikpat ātri kā parādījās, jo skats uz Finča sakropļoto, nekustīgo ķermeni at­modināja loģiku, kas allaž bija vadījusi Greisiju. Dvēselē atgrie­zās neremdināmas skumjas, kas notrulināja ikvienu nervu.

Viņa palūkojās uz tēvu Hieronimu, kurš atvēra acis un pār­meta krustu Finča galvai. Kad viņš pagriezās pret Greisiju, viņa seja pauda dziļas sēras. Viņš satvēra Greisijas plaukstas savējās.

-    Man ļoti žēl, - viņš sacīja.

Bija manāms, ka tēvu Hieronimu moka vainas apziņa. Greisi­ja palocīja galvu, taču neko neteica. Viņš piecēlās kājās un devās pie pārējiem brāļiem. Abats un brālis Emīns stāvēja dažus soļus nostāk. Kad tēvs Hieronims piegāja klāt, abats mierinādams uzli­ka roku viņam uz pleca un, mūka atbalstīts, nočukstēja dažus vār­dus. Greisija pievērsās Doltonam un tad paskatījās uz torņa jum­tu. Smilškrāsas dzega asi kontrastēja ar skaidro zilo debesu toni. Tādu skatu varētu atrast uz kādas modernas pastkartes vai buk­letā - pasteļtoņi šķita mulsinoši perfekti, pārāk ideāli, lai iezīmē-' tu fonu tik briesmīgai bojāejai.

-   Kā… - Greisija nočukstēja. - Kā gan tā var nokrist?

Doltons, joprojām šoka varā, lēni nogrozīja galvu.

-   Nezinu. - Viņš iepleta acis. - Domā, ka augšā kāds viņu no­šāvis? Viņš tiešām nošauts?

Pēkšņi pārbijusies, Greisija palūkojās uz viņu un tad atkal no­tupās līdzās Finčam. Doltons nometās blakus viņai. Vilcinādamās Greisija ar drebošiem pirkstiem iztaisnoja Finča rokas un kājas, pagrieza viņu otrādi un nopētīja ķermeni, taču lodes atstātu cau­rumu neatrada.

-    Neizskatās, - viņa secināja. - Es nedzirdēju šāvienu. Un tu?

-    Es arī ne. - Doltons izskatījās apjucis un atkal pieversās pils jumtam. - Tā mala ir tik šaura… Varbūt viņš liecās pāri, lai pa­teiktu mums, ka atradis telefonu, un… - Operatora balss izsīka.

Greisija nopētīja smilds visapkārt. Dažu pēdu attālumā uzmir- dzēja satelittelefons, kurš pa pusei bijā iegrimis putekļainajā ze­mē. Mazliet tālāk pie pils sienas vīdēja kāda melna kastīte. Finča BlackBerry. Greisija piecēlās, paņēma satelīttelefonu un tad aizso- ļoja lidz pils sienai, paķēra BlackBerry, notrauca smiltis no tā, iz­tēlojās pēdējos Finča dzīves mirkļus, kad viņš piegājis pie jumta malas, lai… Ko? Vēl pēdējo reizi paskatītos apkārt? Pamātu kā­dam? Greisija vēlējās, kaut varētu laiku pagriezt atpakaļ un attu­rēt Finču no kļūmīgā soļa, kas vienā pēkšņā un nežēlīgā acumir­klī saberzis viņa dzivību drumslās. Taču atpakaļceļa nebija. Greisija to zināja. Gadu gaitā viņa bija redzējusi mirstam cilvē­kus un jau sen samierinājusies ar neizbēgamo.

-    Ko iesāksim? - Greisija jautāja. Asaru pilnās acis paslīdēja garām Doltonam un pievērsās tēvam Hieronimam, abatam un brā­lim Emīnam, kurš stāvēja viņam aiz muguras, kā ari mūkiem, kas atradās vēl tālāk.

-    Mums jāiet, - Doltons dobjā balsī atgādināja.

-    Un Finčs? Mēs taču nevaram viņu atstāt šeit.

-   Līdzi ņemt arī nevaram, - klusi iebilda Doltons. - Gluži vien­kārši nevaram.

Pēc mirkļa Greisija palocīja galvu - joprojām negribīgi, taču skaidri apzinādamās, kā rīkoties būtu vispareizāk.

-   Tev taisnība, - viņa sacīja un paskatījās uz abatu. - Vai jūs…

Atbrīvodams viņu no nepieciešamības runāt, abats pamāja ar galvu.

-    Protams, - viņš atbildēja. - Mēs parūpēsimies par viņu līdz brīdim, kad varēsim nosūtīt mājās… pienācīgā kārtā. - Viņš uz mir­kli apklusa, it kā gaidīdams apstiprinājumu, ka tāds risinājums derēs, un tad paraudzījās uz Toyota Previa un vīriem, kas drūz­mējās ap to. Greisija sekoja šim skatienam. Radio joprojām ska­nēja gluži kā draudīga sirēna. - Jums nu būtu jādodas ceļā, - viņš piebilda. - Kā iecerēts.

Vācot mantas, Greisija un Doltons vēroja, kā vairāki mūki un šoferis uzceļ Finča līķi uz paštaisītām nestuvēm - vecām durvīm, kas izņemtas no eņģēm, - un ienes lielākajā kapelā. Četri citi mu­ki paņēma filmēšanas grupas aprīkojumu, un tad visi sekoja aba­tam ārā no saules pielietā pagalma un iekšā vēsajā klostera pus­tumsā.

Pagājuši garām Svētās Jaunavas baznīcai un klostera ēdnīcai, viņi nonāca pie senlaicīgām, neapgaismotām kāpnēm.

-   Tālāk jums būs vajadzīgi lukturi, - abats pamācīja. Mūki aiz­dedza vairākus gāzes lukturīšus, pielejot akmens eju ar bālu gais­mu. Viņi lēnām devās lejup pa šaurajām kāpnēm, uzjundot kodī­gu putekļu miglu, un nonāca pie vēl vienas ejas, kas veda garām diviem olīveļļas pagrabiem. Tajos deviņpadsmitā gadsimta vidū tika atrastas dažas senākās grāmatas pasaulē - tās uz klosteri bi­ja nogādājuši mūki, kuri astotajā gadsimtā bēga no reliģiskajām vajāšanām Sīrijā un Bagdādē. Tālāk bija ieeja svētā Psoja alā.

Abats pagrūda saplaisājušās koka durvis un ielaida viņus iek­šā. Ala bija tumša, šaura un līdzinājās nelielai guļamistabai. Grei­sija pacēla savu lukturi, lai apskatītu telpu. Grīdu klāja putekļi, velvētie griesti darināti no rupji tēsta akmens. Nebija nekā, kas apstiprinātu leģendu, ko viņa lasīja ceļojuma laikā, - Psoja ticība bijusi dk spēcīga, ka viņš piesējis savus matus ķēdē, kas karāju­sies pie alas griestiem, lai neiemigtu garajās dienās un naktīs, ka­mēr tiek gaidīta Kristus parādīšanās.

-    Šurp, - abats aicināja.

Greisija paspīdinaja lukturi uz norādīto pusi. Alas stūrī pa kreisi no ieejas atradās vēl vienas koka durvis, tikai krietni mazā­kas. Divi mūki palīdzēja abatam tās atvērt, uzjundījot nelielajā tel­pā jaunu putekļu mākoni. Greisija piegāja tuvāk un ieraudzīja ie­eju šaurā tunelī. Tas bija tikai piecas pēdas augsts un trīs plats - gluži kā melnais caurums, kas uzsūc blāvo gāzes lukturu gais­mu, dklīdz tā iespīdējusi iekšā.

-    Lai Dievs ir ar jums, - abats sacīja tēvam Hieronimam, kad visi cits pēc cita pielieca galvas un iegāja tunelī. Greisija palika pēdējā. Mirkli vilcinādamās un joprojām sev pārmezdama Finča mirstīgo atlieku pamešanu, viņa tomēr uzsmaidīja abatam uz at­vadām, sakoda zobus stoiskā mierā un nozuda tuneļa nomāco­šajā tumsā.

Mets samazināja Toyota Camnj ātrumu, kad mežs abās pusēs divjoslu ceļam atkāpās un parādījās vairākas zemas biroju ēkas, kas snauda aiz sniega piekaisītiem mauriņiem.

Viņš iesānis palūkojās uz Čabu un teica:

- Uzmanies!

Tad viņš nopētīja apkārtni.

Citu automašīnu uz ceļa nebija, viss šķita mierīgi. Viņi pabrau­ca garām ieejai nelielā gaisa spēku bāzē, kas atradās pa labi. Vieg­lo sarkanbalto barjeru sargāja vientuļš, garlaikots kareivis. Bāzei un blakus esošajai civilajai lidostai kopīgs bija tikai viens skrej­ceļš. No attāluma tā šķita askētiska un novecojusi - pilnīgs pret­stats abām švītīgajām ēkām, kas vīdēja lejāk pa ceļu un kalpoja bagādem klientiem, kuri dod priekšroku lidojumiem privātās lid­mašīnās no Henskomflldas, lai izvairītos no divdesmit pirmajā gadsimtā neizbēgamajiem reisu atcelšanas gadījumiem un bargās drošības kontroles Ļogana lidostā Bostonā.

Piebraucamais ceļš veda uz civilo gaisa termināli, arī tajā ne­valdīja vērā ņemama rosība. Tur ceļš asi pagriezās pa kreisi un apmeta loku, nonākdams atpakaļ, ieskaujot neproporcionāli lie­lu, trapecveida asfaltētu laukumu, ko izmantoja kā viesu automo­biļu stāvvietu. Mets saskaitīja mazāk par duci transportlīdzekļu, un neviens no tiem viņam nebija pazīstams.

Angāri un lidmašīnas palika pa labi, ceļa loka ārpusē pretī stāvvietai. Aiz viena no diviem galvenajiem angāriem bija dzir­dama spalga lidmašīnas dzinēju rūkoņa. Ņemot vērā apstākļus pasaulē pēc vienpadsmitā septembra, drošibas pasākumu trū­kums šķita pārsteidzošs. Pavisam vienkāršs, varbūt septiņas pē­das augsts sdepļu žogs, kam astotā pēda noliekta atpakaļ, - tas vienīgais šķīra ceļu no betonētā manevrēšanas laukuma. Pastiep­jot roku, caur žogu varēja pieskarties lidmašīnām, kas izvietotas apkārt angāram. Stūrēdams pa asfaltēto loku, Mets pamanīja di­vas vietas, pa kurām iebraukt lidostā. Arī tās bija pārsteidzoši vienkārši iekārtotas: ar ritenīšiem aprīkoti, uz sāniem bīdāmi stiepļu vārti divu automobiļu platumā. Bez sargu namiņiem. Bez sargiem. Tikai identifikācijas karšu nolasītājs un iekšējais telefons tiem, kas nav regulāri apmeklētāji.

-   Pārbaudi vēlreiz, - Mets sacīja Čabam. - Mums precīzi jāzi­na, kur to nelieti meklēt.

-    Es nezinu, vecīt, - Čaba piesardzīgi atbildēja. - Mēs esam pārāk tuvu.

-   Gluži vienkārši nepārkāp savu četrdesmit sekunžu likumu, un viss būs kārtībā, labi?

Čaba greizi nopētīja Metu.

-   Vai tāds lecīgs optimisms bija iemesls tam, ka tev piešķira prioritāro caurlaidi uz cietumu?

-    Nē. Toreiz es biju tikai pārgalvīgs, - Mets atjokoja.

-   Šobrīd es to nemaz negribēju zināt, - Čaba novaidējās, ieslēg­dams klēpjdatoru un tālruni. Tad viņš palielināja Google karti un tūdaļ pārtrauca savienojumu. Trekeris atradās apmēram četrsimt jardu priekšā, betonētā manevrēšanas laukuma tālākajā galā, tie­ši pirms koku rindas aiz otrā angāra un kaut kādas mazākas pie­būves. - Ko viņš tur dara? - Čaba jautāja.

-   Vai nu izlaiž kādu, vai arī, daudz ticamāk, satiekas ar kādu, kurš tikko ielidojis. - Mets pagriezās, nopētīja apkārtni un pama­nīja nelielu privātu lidmašīnu, kas šķērsoja teritoriju no viena an­gāra līdz otram. Tā tuvojās vietai, kur atradās trekeris.

Metam paātrinājās pulss. Instinktīvi viņš juta, ka noteikti jā­būt tur - un ātri. Saraucis pieri, viņš paskatījas uz tuvākajiem vār­tiem, veikli novērtēja izredzes izbraukt cauri un ieraudzīja, ka at­veras otri vārti - tie, kas bija tuvāk trekerim. Viņš sastinga, taču ārā nebrauca Mercedes vai Chrysler '300C. Vārtos parādījās sudra­bots Chtysler Toivn and Country minivens.

Nospiedis akseleratora pedāli, Mets dzina Camry uz priekšu - šaurās riepas nokauca vien. Automobilis traucās uz priekšu pa apļa ceļu, un lidostas žogs palika pa labi. Viņš atradās as­toņdesmit jardu attālumā, kad vārti jau bija atvērusies tiktāl, ka minivens varēja izspraukties cauri. Viņus šķīra sešdesmit jardi, kad minivens jau bija izbraucis pa vārtiem, nogriezies pa labi un devies prom. Četrdesmit jardi, kad vārti noklikšķēja un sāka vērties ciet. Divdesmit, kad vārti jau bija līdz pusei ciet. Tikai di­vu automobiļu platumā, un matemātiskie aprēķini nebija Metam par labu.

Taču viņš neatlaida pedāli. Piecpadsmit jardu attālumā no vārdem viņš strauji pagrieza stūri pa kreisi, lai automobilis saslī- dētu, tad atkal izlīdzināja gaitu un spēcīgi nospieda akselerato­ru. Camry mīkstie amortizatori nočīkstēja, kad aizmugure sagrie­zās un auto bīstami sasvērās uz kreiso pusi, - taču Mets bija sasniedzis to, ko vēlējās. Automobilis bija saslidējis perpendiku­lāri vārtiem un traucās tiem arvien tuvāk. Neatlaizdams aksele­ratora pedāli, Mets iestūrēja garām vārtu stabam. Camry labais sāns noskrāpējās pret vērtni.

Viņi bija teritorijā.

Medokss uzmanīgi vēroja, kā Citation X betonētājā manevrē­šanas laukumā nogriežas pa kreisi un apstājas starp piebūvi un koku rindu līdzās Mercedes un Chnjsler 300C.

Šis lidmašīnas modelis bija īsts inženiera meistardarbs. Rolls- Royce turbopropelleru dzinēji ļāva attīstīt Maha skaitļa cienīgu āt­rumu, un tas nozīmēja, ka divpadsmit pasažierus no Ņujorkas līdz Losandželosai tas aizved nepilnās četrās stundās un visno­taļ patīkamā augstumā. "Nav brīnums," Medokss nodomāja, "ka šo modeli privātām vajadzībām iecienījuši veiksmīgie Forbes līme­ņa spēlētāji, kuri pat nenojauš, ka iestājusies kredītu krīze, - Ho­livudas zvaigznes, izšķērdīgie krievu magnāti un evaņģēlistu slu­dinātāji. Tādiem pazemīgiem Tā Kunga kalpotājiem kā Kenets un Glorija Koplendi bija uzticami sekotāji, kas saziedoja divdesmit miljonus dolāru pēc individuāla pasūtījuma aprīkotai Citation X, kura palīdzēja viņiem izpildīt Dieva personīgās direktīvas un daudz efektīvāk izplatīt Vina vārdu pasaulē.

Šo vietu Šāviņš bija izmantojis arī agrak - ta atradas lidostas tālākajā stūrī, prom no ziņkārīgo acīm, piemērota tādu klientu sle­penai ievešanai pilsētā vai izvešanai no tās, kuri kautrējas no ka­merām. To vidū bija gan slavenibas pēc operācijām vai skandā­liem, gan vispasaules meistari jutīgu darījumu slēgšanā.

Bet šoreiz viss bija pilnigi citādi.

Kad lidmašīnas astē uzmontētie dzinēji apklusa, austiņā at­skanēja operatīvā darbinieka balss:

-   Balts Camry tikko iebrauca pa dienvidu vārtiem. Domāju, ka lie ir mūsu puiši.

Medokss pacēla delnas locītavu pie mutes un sacīja aprocē ierī­kotajā mikrofonā:

-   Sapratu. Paliec kopā ar viņiem. Un rīkojies, tiklīdz sūtījums ir mašinā.

Viņš spēra soli tuvāk lidmašīnai. Tās durvis atvērās, un viņš nopētīja apkārtni. Neka aizdomīga neredzēja, tādēļ viņš atkal pie­vērsās lidmašīnai - pa trapu lejā kāpa Rebeka Raidela un divi viņas miesassargi.

Mets nogriezās pa kreisi, turēdamies pirmā angāra aizmugu­rē. Sasniedzis stūri, viņš apstājās un tad pavisam lēni atkal virzī­jās uz priekšu. Viņš atvēra logu - tālumā bija dzirdama lidmašī­nas rūkoņa, kas pamazām apsīka. Pašu lidaparātu Mets neredzēja, tādēļ palielināja ātrumu un devās uz otru angāru. Sa­stingušajā klēpjdatora kartē bija redzams, ka līdz vietai, kur atro­das trekeris, palicis vien atklāts gudronēts laukums.

Automobilis virzījās uz priekšu. Apmēram simts jardu priek­šā vīdēja piebūve - zema betona celtne bez logiem. Aiz tās varēja saskatīt reaktīvās lidmašīnas asd un melna Dodge Durango bagāž­nieku. Starp angāru un piebūvi stāvēja pāris privātu lidmašīnu un vairākas mazākas ar propelleriem. Tās Mets varēja izmantot par aizsegu, lai nemanīts piebrauktu tuvāk.

Viņš nolēma tikt aiz piebūves. No turienes viņi varētu redzēt, kas notiek, un varbūt arī rīkoties. Viņš paņēma pistoli un ielika klēpī. Tad pamanīja piesardzīgo Čabas skatienu.

-   Tu taču saprod, ka tā ir tukša, vai ne? - Čaba jautāja.

-    Bet viņi to nezina, - Mets atbildēja. - Turklāt es neplānoju, ka man tā būs vajadzīga.

Čabas seja gan neliecināja, ka viņš tam noticējis.

-   Ja vēlies, vari kāpt ārā un gaidit mani, - Mets ierosināja.

Paskatījies pa kreisi un tad pa labi aiz angāra, Čaba atkal pie­vērsās Metam.

-    Es tomēr palikšu. Nav jau nekāda Lielā centrālstacija. Vai saprati, ko es domāju?

Mets palocīja galvu un sāka braukt.

Viņi tika garām lidaparātam un nonāca aiz piebūves. Tā bija elektroapgādes apakšstacija ar zemu metāla žogu. Mets lēni pa­brauca uz priekšu, lai ieraudzītu lidmašīnu, bet paši paliktu ne­redzami.

Divi viri pavadīja jaunu, iedegušu blondīni, kas kāpa ārā no lidmašīnas.

Čaba paliecās uz priekšu un pārsteigumā pavēra muti.

-   Oho!

-    Ne tagad, tīģeri… - Mets sacīja, pārmetoši paskatījies uz Čabu.

-    Nē, vecīt, - Čaba viņu steigšus pārtrauca. - Tā ir Raidela meita.

Kādu brīdi Mets ieinteresēts pētīja jauno sievieti. Viņa nokāpa no trapa un nedroši palūkojās apkārt, bet abi vīri jau vedināja vi­ņu pie Medoksa. Tas īsi aprunājās ar Raidela meitu un tad veda visus pie Durango. Atvēris automobiļa aizmugures durvis, viņš paraudzījās pāri gudronētajam ceļam Meta virzienā, un abu ska­tieni sastapās. Mets mazliet sarāvās, bet Medokss ne. Patiesību sakot, viņš pat nešķita apmulsis. Tā kā Mets bija viņus atradis, tad šāds miers nozīmēja tikai vienu.

To apstiprināja stingrs metāla stobrs, kas pēkšņi tika piedurts Meta deniņiem.

Pusstundu pēc ieiešanas tunelī Greisija, Doltons, tēvs Hiero­nims, brālis Emins un četri viņu šerpas melnajos talāros parādi- jās appelējušā, vecā kaimiņu klostera pagrabā. Viņus sagaidīja vairāki noraizējušies mūki un vietējais abats.

Greisija nolika savu mugursomu zemē, notrausa putekļus no drēbēm un izstaipījās. Abats tikmēr steidzās klāt tēvam Hieroni- mam. Viņš izskatījās pārbijies. Šķita, ka abatam - neliela auguma pusmūža vīram, vārdā Antonijs, - brīnumdara mūka klātbūtne iedveš godbijību, bet notikumi viņu mulsina. Greisija vēroja, kā mezglainie drebošie pirksti cieši spiež tēva Hieronima roku.

-    Lai slavēts Dievs, ka jums nekas nekaiš, - abats sacīja, vez­dams visus augšā pa akmens kāpnēm klostera ēdnīcā.

Viņiem tika pasniegts auksts ūdens un dota iespēja atvilkt el­pu pirms iziešanas liegajā dienas gaismā. Klosteris bija tādā pa­šā smilšu krāsā kā tikko atstātais un arī atgādināja Tatuīnu. Tas gan bija mazāks, taču tikpat svēts. Daudzi koptu baznīcas patri­arhi sākotnēji bijuši mūki šajā klosterī, ari pašreizējais Šenuda 111. Un ari par šo stāstīja leģendas. Tajā, aizzīmogotas koka konteine­rā, kas ietīts caurspīdīgā plastikātā, glabāja svētā Psoja - koptu valodā tas nozīmē "cildens" - mirstīgās atliekas. Tiek uzskatīts, ka tās ir labi saglabājušās un nemaz nav bojātas. Tādu apgalvo­jumu gan bija grūd pierādīt, jo konteiners ieslēgts šķirstā. Bet ticī­gie stāstīja, kā viņš sdepjas ārā no turienes un spiež viņiem rokas - acīmredzot viņus fizikas likumu ierobežojumi nesatrauca. Arī vi­ņa maģijai nebija robežu. Netālu līdzīgi tika glabātas arī mūka Pāvila mirstīgās atliekas - stāstīja, ka šis askēts veiksmīgi izdarī­jis pašnāvību septiņas reizes.

Beidzot viņi nonāca pie Jūsufa svaiņa taksometra - nodzīta balta VW Sharan. Tas gaidīja viņus nelielas, kupoliem bagātas celt­nes paēnā. Šajā celtnē paretam vientulībai nodevās patriarhs Še­nuda.

-    Vai jūs esat pārliecināts, ka tas būs droši? - Greisija jautāja abatam.

-   Te ir relatīvi kluss, - Antonijs paziņoja. - Par mums viņi ne­interesējas. Vismaz pagaidām. - Viņš piespiesti pasmaidīja. - Nā­ciet, es jums parādīšu!

Viņi atstāja šoferi un mūkus sakravāt aprīkojumu automobilī un sekoja abatam pāri pagalmam, augšup pa šauru ārējo kāpņu labirintu, kas vijās gar sienu.

- Skatieties! - abats mudināja. - Bet drošības labad palieciel pieliekušies.

Greisija un Doltons, pieplakuši zemei, lēni paslēja galvu. Lī­dzenumu starp diviem klosteriem aizņēma pazīstamais automa­šīnu klājiens, taču bija viena būtiska atšķirība. Visa uzmanība šķi­ta pievērsta klosterim, ko viņi tikko bija pametuši. Un tas nozīmēja, ka viņiem patiešām ir izredzes aizbēgt, neviena nere­dzētiem.

Nokāpuši atkal lejā, viņi pateicās abatam un iekāpa automo­bilī. Doltons un Greisija apsēdās katrs savā pusē tēvam Hieroni- mam, turpretī brālis Emins turēja rokās bisi. Greisiju mocīja savā­das nojautas, kad viņa noskatījās, kā tiek atvērti vārti. Kad šoferis nospieda akseleratora pedāli un Sharan izstūrēja tuksnesī, viņa apņēmīgi izslējās sēdeklī.

Abās pusēs smiltīs iebrauktajām pēdām, kas veda prom no klostera, atradās daži vieglie un smagie transportlīdzekļi. Pie kat­ras automobiļu kopas slaistījās vairāki vīri - pļāpādami, smēķē­dami un gaidīdami. Kad viņu VW Sharan tuvojās pirmajai gru­pai, Greisija pagriezās pret tēvu Hieronimu un uzlika viņam galvā sutanas kapuci, lai seja būtu mazāk redzama. Jūsufa svainis sa­glabāja mieru, pūlēdamies nepieverst lieku uzmanību, un pras­mīgi stūrēja vien tālāk.

Greisija atvieglota nopūtās. Priekšā vīdēja tikai daži automo­biļi. "Vēl pāris minūšu," viņa domās lēsa, "un mēs būsim brīvī­bā." Viņi bija nobraukuši apmēram simts jardus no klostera vār­tiem, kad ceļš meta asu likumu pa kreisi apkārt senām mūra drupām un palmu pudurim. Tur bija novietotas vēl dažas auto­mašīnas - šoferi drūzmējās pie mūra, acīmredzami nelikdamies ne zinis par sauli. Greisiju pārņēma satraukums, kad viņu auto­vadītājs samazināja ātrumu, lai izsprauktos cauri nekārtīgi no­vietoto transportlīdzekļu biežņai, - un viņam tas lieliski izdevās. Diemžēl tālāk bija redzams šaurs grāvis. Viņiem tuvojās kāds vien­tuļš vīrietis, likdams soļus blakus iebrauktajām sliedēm un ie­dams uz koku pusi. Greisija pamanīja viņu un saspringa, mēģi­nāja neraudzīties uz šo vīrieti. Kad bija šķērsota jau puse grāvja, gājējs nostājās līdzās automobilim - tieši no tā Greisija baidījās.

Kad viņš ieskatījās salonā, tēvs Hieronims pagriezās un nejauši palūkojās uz svešo. Ar to piedka.

Vīrietis pēkšņā trauksmē sasdnga, it kā pļauku dabūjis, pie­spieda abas plaukstas un seju automobiļa logam un pūlējās kaut ko saredzēt. Svešais soļoja blakus mašīnai.

-    Viņš mūs pazina! - Greisija iesaucās. - Vediet mūs prom! Ātrāk!

Šoferis atskatījās pār plecu, ieraudzīja vīrieti, kas iet līdzās au­tomobilim, un nospieda akseleratora pedāli. Sharan dzinējs iegau­dojās, riepas nošvīkstēja, un mašīna traucās uz priekšu pāri grā­vim. Vīrietis centās turēties līdzi, taču nespēja un ātri vien palika smiltīs iebrauktajās pēdās. Greisija vēroja, kā viņš apstājas, taču saprata, ka briesmas vēl nav garām, jo vīrieds tūdaļ metās klāt biedriem, kas stāvēja pie koku pudura, neganti māja ar rokam un mēģināja pievērst pārējo uzmanību. Un tad viņš nozuda. Greisija nebija pārliecināta, kas noticis, jo skatu daļēji aizsedza automo­biļa aizmugurē sakrautais aprīkojums un riteņu saceltie smilšu mākoņi, taču vienā bridi viņš vēl skrēja, māja un kliedza, bet jau nākamajā vairs nebija redzams. Šķita, ka viņš piespiež rokas gal­vai un nokrit zemē, it kā viņu būtu pārņēmušas pēkšņas spaz­mas. Taču viņi neapstājās, lai noskaidrotu, kas īsti atgadījies. Šo- feris neatlaida kāju no akseleratora pedāļa, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņi bija uz automaģistrāles un traucās uz lidostas pusi.

Tanī brīdī iedžinkstējās Greisijas satelīttelefons.

Viņa bija gatavojusies sazināties ar Ogilviju, lai izstāstītu par • negadījumu ar Finču, un nosprieda, ka zvanītājs ir viņš. Taču nu­murs ekrānā viņai nebija pazīstams, dkai pirmie cipari liecināja, ka tiek zvanīts no Amerikas mobilā tālruņa.

-    Hallo? - viņa ieinteresēd sacīja.

-   Ļoganas jaunkundz? - atskanēja klausulē. - Mēs vēl neesam tikušies. Mans vārds ir Dārbijs. Mācītājs Nelsons Dārbijs. Domā­ju, ka es varu jums palīdzēt.

Lapsa Otrais vēroja, kā baltais automobilis aiztraucas prom pa tuksnešaino ceļu, un tad pagrieza binokli uz pakritušā vīrieša pu­si. Tas joprojām gulēja zemē un locījās sāpēs, piespiedis plauk­stas ausīm. Lapsa Otrais mazliet atslābinājās.

Viss notika pēkšņi, taču viņi bija sagatavojušies.

Viņš zināja, ka vīrietis kādu bridi nespēs rīkoties - trieciens bija pietiekami spēcīgs. Lapsa Otrais pabrīnījās, ka nabadziņš nav zaudējis samaņu, lai gan tas vēl varēja notikt. Galvenais - viņš vairs nevarēs ne paskriet, ne ko pateikt. Vismaz kādu brīdi. Un viņiem ar to pietiks.

Pacēlis un pavicinājis pirkstu, Lapsa Otrais deva vīriem sig­nālu doties prom. Veikli un klusi viņi izslēdza tāla rādiusa dar­bības akustisko iekārtu, apsedza to un aizsteidzās tikpat nema­nāmi kā bija ieradušies, lai izsekotu automobili no attāluma. Nu viņi beidzot devās mājup.

Pistole bija piespiesta Meta deniņiem.

- Mierīgi. - Vīrieša balss skanēja skaidri, roka nedrebēja. Ar kreiso roku viņš pasniedzās pēc pistoles Meta klēpī un iebāza to sev aiz siksnas. Mets klusībā lādējās - viņš bija tik ļoti aizrāvies ar lidmašīnas un Medoksa vērošanu, ka nepamanīja nelūgtā vie­sa tuvošanos no aizmugures. Dažus jardus priekšā no piebūves otras puses tuvojās vēl viens puisis - tādā pašā tumšā uzvalkā, baltā kreklā, bez kaklasaites, tumšās saulesbrillēs. Tas piegāja pie tās puses durvīm, kur sēdēja Čaba. Arī viņam rokā bija ierocis, kas notēmēts Metam galvā. Pamatīgs ierocis. Para-Ordnance P14 pistole. Izskatījās smaga un šķita spējīga apturēt pat uzbrūkošu degunradzi. Un tā arī būtu.

Mets steigšus izanalizēja stāvokli, atsijājot labās ziņas no slik­tajām. "Medoksa rokaspuiši nenogalinās mani šeit un tagad. Lid­ostas administrācijai ir zināms, ka viņi bijuši šeit, turklāt te no­teikti ir kādas novērošanas kameras, kas fiksējušas viņu klātbūtni. Tas arī būtu pārāk ķēpīgi, pārāk riskand. Tātad tas ierakstāms la­bo ziņu ailītē. Taču viņiem ir daudz citu iespēju. Galvenais ir ne­uzkrītoši izvest mani un Čabu no lidostas teritorijas. Vai nu mūs .ii/vedis līdz viņu mašīnai, vai arī - daudz ticamāk - abi nelieši kāps mūsu Camry, aizvizinās mūs lidz kādai klusai vietiņai, ie­trieks mums pierē dažas lodes un atstās kādam nelaimīgam pik- nikotājam atrašanai. Un tā ir sliktā ziņa." Mets apzinājās, ka, ie­laidis vienu vai abus neliešus automobiļa salonā, viņš varbūt vairs nekad nevingrināsies labo un slikto ziņu sijāšanā. Pati par sevi tā nebija slikta lieta, taču viņam noteikti gribējās nodoties arī citām, dzīvībai ne tik bīstamām nodarbēm.

"Gluži vienkārši nedrīkst ielaist viņus mašinā."

Un tas nozīmēja, ka viņam ir vien dažas sekundes, lai rīkotos.

Rokas un kājas kustējās zibens ātrumā. Viņš pacēla kreiso ro­ku, satvēra uzbrucēju aiz labās delnas locītavas un pavilka uz priekšu, atsitot pret statni. Pistole izšāva vien astoņpadsmit col­las no Meta sejas, un salonā atskanēja apdullinošs troksnis. Vi­ņam šķita, ka ar seju ietriecies peldbaseinā. Skaņas vilnis trapīja viņam abās ausīs kā svina dūre, un viņš nonāca klusā, mulsino­šā mākoni, kur nav neviena trokšņa. Tajā pašā acumirklī zalve no četrdesmit piektā kalibra pistoles iznīcināja atpakaļskata spo­guli un kāda lode izurbās cauri vējstiklam - tas nevis saplīsa drumslās, bet dka satricināts, veidojot tādu kā zirnekļtiklu ap glī­to, ovālo caurumiņu.

Metam šķita, ka viņš dzird Čabas kliedzienu, taču drošs viņš par to nebija. Joprojām likās, ka viņš atrodas zemūdens klusu­mā. Turklāt daudz vairāk uzmanības vajadzēja veltīt otrajam ne­lietim, tādēļ viņš nekavējās ar labo kāju nospiest akseleratora pe­dāli un ar labo roku pagriezt stūri pa labi. Automobilis rāvās uz priekšu un pa labi - tieši virsū otrajam šāvējam. Pirmais pui­sis palēca malā, taču Mets cieši turēja viņu aiz elkoņa, lai roka ar pistoli būtu piespiesta priekšējam statnim. Viņam izdevās no­braukt trīs jardus līdz otrajam nelietim un uztriekties viņam vir­sū, iekams tas pagūst vēlreiz izšaut, un iegrūst viņu zemajā me­tāla žogā, kas ieskāva piebūvi. Ne*lieša auguma vidusdaļa bija krietni ievainota. Tas iepleta acis un izdvesa spalgu sāpju klie­dzienu, bet jau nākamajā mirkli viņa balss saitēs ieplūda asi­nis, kas izšļācās ārā pa muti un notriepa Camry sniegbalto mo­tora pārsegu.

Vēl bija jātiek galā ar pirmo nelieti. Uz mirkli, redzot kolēģa bojāeju, viņš sastinga šausmās, bet tad apņēmīgi sakopoja spē­kus un centās atsvabināties no Meta tvēriena, lai nomērķētu pis­toli. Atskanēja vēl viens šāviens. Atkal lode pašāvās tikai dažu collu attālumā no Meta sejas, atkal ar negantu, apdullinošu trok­sni, kādu mēdz izraisīt beisbola nūjas sidens tuvu ausim. I'ar lai­mi, tā neskāra Čabu un izlidoja ārā pa atvērto logu. Mets manīja, ka puisis ar kreiso - brivo - roku sniedzas pēc pistoles, ko pirmīt bija atņēmis savam pretiniekam, un spēji parāva stūri pa labi, līdz tā veica pilnu apgriezienu. Tad viņš pasniedzās pie ātrumu pār- slēga, ieslēdza atpakaļgaitu un atkal nospieda akseleratora pe­dāli. Automobilis sāka braukt atpakaļ. Tā kā stūre bija lidz ga­lam pagriezta pa labi, Camry priekšējā daļa pasitās sānis un spēcīgi uztriecās virsū pirmajam šāvējam. Tam roka joprojām bija piespiesta automobiļa statnim, tādēļ tas apmeta kūleni un nogā­zās zemē. Mašīna joprojām brauca atpakaļgaitā un atsitās pret piebūves betona sienu, bet kreisais priekšējais ritenis pārslīdēja pāri pakritušā vīrieša potītēm. Gaisā izšļācās kaulu un skrimšļu šalts. Ievainotais sāpēs iegaudojās, un pirksti atlaida vaļā pistoli, kas ieslīdēja Metam pie kājām. Mets pārslēdza automobiļa gaitu un aiztraucās prom, ka riepu gumija nošvīkstēja vien.

Viņš pameta skatienu uz lidmašīnas pusi - no turienes tuvo­jās bruņotie miesassargi, kas pirmīt bija veduši Raidela meitu. Mets nospieda akseleratora pedāli, uzbrauca uz manevrēšanas laukuma, tika līdz vārtiem - tie bija ciet -, sadragāja tos un stei­dza uz patvērumu, ko sniedza koku rinda.

-   Šiem bija zināms, ka mēs braucam, - Mets uzkliedza Čabam.

-   Ko? Kā tu zini?

-   Noteikti. Medokss zināja, ka mes braucam. Viņi mūs jau gai­dīja.

-   Bet… - Čaba meklēja vārdus. Viņš joprojām bija šokā no lo­dēm, kas aizsvilpušas tik tuvu sejai.

-Tātad viņi uztvēruši tava telefona signālu, - Mets stingri no­teica.

-   Nekādā gadījumā, - Čaba iebilda. - Es to nebiju ieslēdzis uz dk ilgu laiku, lai…

-    Ka es tev saku, viņi to uztvēruši! - Mets nikni uzkliedza.

-   Tas nav iespējams, vecit. - Čaba pacēla savu iPhone un uz­manīgi nopētīja. - Tik ātri viņiem tas noteikti neizdevās, un ari spiegprogrammaturas lejupielādēšanai viņiem laika nepietika…

Izrāvis tālruņa aparātu viņam no rokas, Mets jau gatavojās iz­sviest pa logu, bet Čaba satvēra to abās plaukstās.

-   Nē, nevajag! - viņš uzsauca. Mets nikni paskatījās uz viņu, bet Čaba tomēr atbrīvoja savu tālruni no cieši sakļautajiem pirk­stiem. - Nolādēts! Tajā ir visa mana dzīve, vecīt! Tu nevari to dk vienkārši izmest pa logu. Pagaidi mirklīti!

Paskatīdamies visapkārt, Čaba pārbaudīja automobiļa sānu kabatas un pelnu trauku, tad atvēra cimdu nodalijumu un parak­ņājās tajā. Viņš atrada plastikāta apvāku ar papīriem - servisa dokumentus un recepti, ko saturēja papīra saspraude. Tieši to viņš arī bija meklējis. Iztaisnojis stiepliti, Čaba vienu tās galu iebāza sīkā caurumiņā uz aparāta virsmas. Atvērās SIM kartes nodalī­jums. Viņš izņēma karti un parādīja to Metam.

-   Bez SIM kartes vairs nav signāla. Lai kā viņi arī nopCdētos, mans telefons vairs nestrādā. Labi?

Mets sarauca pieri, brīdi nopētīja Čabu, tad paraustīja plecus un palocīja galvu.

-    Labi.

Viņš manīja, kā pamazām rimstas sirds auļi. "Es tikko nogali­nāju divus cilvēkus. Vajadzētu justies slikti, bet savādā kārtā ta nav. Bija tikai divas iespējas: vai nu nogalinu es, vai arī nogalina mani." Taču Mets zināja, ka jābūt uzmanīgam, lai nākamreiz ne­nonāktu nepareizajā šīs izvelnes pusē.

Čaba kādu mirkli sēdēja klusēdams un skatījās taisni uz priek­šu, bet tad ierunājās:

-    Ko darīsim tālāk?

-   Un kā domā tu? - Mets norūca.

Nopētījis biedru, Čaba stoiski palocīja galvu.

-    Raidels?

-    Raidels, - Mets pavisam vienkārši apstiprināja.

-    Ja es pareizi saprotu, jūs cenšaties pēc iespējas ātrāk tikt prom no turienes, - Dārbijs sacīja lietišķā tonī.

Pārsteigta Greisija raudzījās taisni uz priekšu.

-    Kā, lūdzu?

Doltons paliecās sānis un ar lūpām atveidoja kādu jautājumu. Greisija nedroši paskatījās uz viņu.

-   Jums vajadzīga palīdzība, Ļoganas jaunkundz, - Dārbijs teju pašapmierināts noteica. - Un es zvanu, lai jums to piedāvātu.

Greisija centās izprast šī zvana jēgu. Dārbija vārdu viņa, pro­tams, bija dzirdējusi, taču neuzskatīja sevi par šī mācītāja atbal­stītāju. Patiesību sakot, absolūti neuzskatīja. Bet tobrid tam nebi­ja nozīmes, turklāt arī izpratni šis secinājums nevairoja.

-    Kā jūs… - viņa izstomīja. - Kurš jums iedeva šo numuru?

-    Ak, Ļoganas jaunkundz, man ir daudz draugu! Un tiem ir labi sakari. Esmu pārliecināts, ka jūs to zināt. Bet tas neattiecas uz jautājumu par jūsu un mana cienījamā dcības brāļa izpestīša­nu no briesmām. Es jums varu palīdzēt. Vai vēlaties?

Mēģinādama nolikt tālākos prāta apcirkņos šo piedāvājumu, Greisija centās aptvert dažādās informācijas druskas un izanali­zēt situāciju. Finčs bija zvanījis Ogilvijam. Viņam vajadzēja sagā­dāt lidmašīnu, taču Greisijai vēl nebija radusies iespēja ar viņu parunāt. Viņai pat bija pietrūcis laika izstāstīt ziņu dienesta di­rektoram par Finča bojāeju. Viņa arī nezināja, ko tieši Ogilvijs tei­cis Finčam - būs vai nebūs iespējams noorganizēt lidmašīnu un cik ātri tas varētu notikt. Tāpat viņa nezināja, kurp dek vesta. Uz vēstniecību Kairā? Uz lidostu? Viņiem nebija konkrēta mērķa - ne Ēģiptē, ne jebkur citur. Galvenais bija tikt pēc iespējas tālāk no pūļa pie klostera mūriem. Par pārējo vēl netika runāts. Viss noti­ka pārāk strauji, turklāt organizatoriski jautājumi bija Finča ziņā, bet viņš vairs nebija starp dzīvajiem.

Bija vajadzīga papildu informācija.

-   Kāds ir jūsu priekšlikums?

Mācītājs šķita pasmaidām klausulē.

-   Par visu pēc kārtas. Tēvs Hieronims ir kopā ar jums, vai ne?

-   Protams, - Greisija atbildēja, jo saprata, ka tikai tas interesē Dārbiju.

-   Vai varat tikt prom no klostera?

Greisija nolēma neatklāt visas kārtis.

-   Jā, - viņa droši paziņoja. - Tāda iespēja ir.

-   Lieliski. Tad pirmām kārtām dodieties uz lidostu Aleksan­dri jā.

-    Kāpēc uz Aleksandriju? - Greisija noprasīja.

Doltons veltīja viņai vēl vienu mulsinošu skatienu. Viņa ne­pacietīgi atgaiņājās.

-   Tā jums ir tikpat tuvu kā Kaira, taču līdz Aleksandrijai jūs tiksiet daudz ātrāk, - Dārbijs paskaidroja. - Krietni vieglāks ceļš. Divu stundu laikā es sadabūšu lidmašīnu. Kad jūs varētu būt galā?

"Aleksandrija izklausās loģiski," Greisija domās sprieda. "Lid­osta nav tik liela, nav arī tik populāra, daudz mazāk komerciālo reisu, daudz mazāk iespēju, ka mūs kāds pamanīs."

-    Visnotaļ drīz, - viņa atbildēja. - Divas stundas nemaz ne­būs vajadzīgas.

-    Ideāli! - Dārbijs iesaucās. - Nosaukšu jums savu numuru. Piezvaniet, kad tuvosieties.

-   Kurp jūs domājat mūs vest? - Greisija pajautāja, juzdamās neomulīgi, ka jāizlaiž situācijas kontrole no savām rokām un jā­nodod sevi un tēvu Hieronimu šī mācītāja ziņā.

-    Kurp tad vēl, Ļoganas jaunkundz? - Dārbijs norūca. - Uz vietu, kur cildenais tēvs būs pilnīgā drošībā. - Mirkli paklusējis, viņš lepni pavēstīja: - Uz mājām. Jūs brauksiet uz mājām, Ļoga­nas jaunkundz. Uz Dieva sargāto zemi. Un, ticiet man, cilvēki tur būs ļoti priecīgi iepazīties ar jums.

Neatlaidīgi tuvojās tumsa, spiežot zemo ziemas sauli arvien tuvāk apvārsnim. Mets palēnināja ātrumu un apstājās ceļa malā.

Apkārtnē auga biezi meži, satiksme nebija visai blfva. Priekšā divi akmens stabi, kas sniedzās līdz viduklim, iezīmēja komunā­lo pakalpojumu centra ieeju. Šis centrs bija izvietots starp Deina parku un Paterhemas pļavu golfa laukumu. No savas vietas Mets varēja saskatīt zemu, noliktavai lidzīgu biroju un garāžu komplek­su - Bruklinas komunālo pakalpojumu centru, līdz kuram no ie­las veda piebraucamais ceļš. Gar malām bija novietotas automa­šīnas, un starp tām vīdēja netīra sniega plankumi. Sevišķu rosību nemanīja, un Metam tas patika.

Viņi nebija braukuši uz Bruklinu taisnā ceļā no Henskomfīl- das. Vispirms viņi pameta sadauzīto, asinīm notraipīto Toi/ota Camry - tā nebija liela problēma. Tad viņi ielavījās tirdzniecības centra stāvlaukuma vistālākajā stūri un aizņēmās tikpat garlaicī­gu, apmēram desmit gadus vecu, tumši zaļu Potitiac Bonneville, ku­ram, kā šķita, tāpat vairs daudz laika nebija atlicis.

Mets bija izvirzījis vairākus primāros uzdevumus. Galvenais - sagādāt patronas pistolei, ko bija atņēmis šāvējam lidostā. Viņa iespējas bija ierobežotas, jo savainots un policijas meklēšanā iz­sludināts cilvēks taču tā vienkārši vis nevarēja ieiet ieroču veika­lā. Čabam nebija ieroču īpašnieka identifikācijas kartes, tātad ari viņam pie patronām netikt. Tādēļ viņi aiztraucās uz Kvinsi, kur satikās ar dziļi norūpējušos Sendžeju - krietni patālu no 7-Eleven veikala, viņa dzīvokli. Sendžejs ieradās ar divām kastēm Poio'RBall munīcijas, dažiem marles pārsējiem Meta brūcei un ma­zumiņu skaidras naudas. Mets bija domājis palūgt vēl vienu pis­toli vai varbūt pat šauteni - Sendžejs zem letes glabāja pielādētu Remington 870 Breecher-, kas lieti noderētu viņa ieceres realizēša­nai. Taču Mets zināja, ka šādos apstākļos nevar prasīt no drauga tik daudz.

Vēl viņi izmantoja Sendžeja datoru, lai uzmeklētu Raidela mā­jas adresi - viņš dzīvoja lielā mājā Bruklinā, kur viņa iecere na­mu paplašināt bija izraisijusi pamatīgu skandālu. Mets noskaid­roja arī to, kāds īsti Raidels izskatās. Kad tas bija izdarīts, Mets un Čaba šķērsoja pilsētu un ķērās pie izlūkošanas komunālo pa­kalpojumu centrā un teritorijā ap Raidela māju, lai pēc tam izpē­tītu māju pašu.

Ilgi gaidīt nevajadzēja.

Drīz pēc pieciem šofera vadītais Lexus iegriezās šaura ceļā, kas veda uz māju un vēl paris savrupnamiem. Mets jau bija nospriedis rīkoties, taču tad pārdomāja. Poiitiac Bonneville nebija tik rāms kā Camņ/, tomēr dzinējs nešķita daudz jaudīgāks, turklāt miesassargs un masīvais, bruņotais blakussēdētājs bija pārāk nopietni šķēršļi, ņemot vērā Meta stāvokli un viņa blakussēdētāja iespējas.

Kādu brīdi viņi vēroja māju, lai pārliecinātos, ka Raidels ne­kur vairs nebrauks. Tad Čaba izkāpa no automobiļa, lai turpinā­tu vērošanu, savukārt Mets apsēdās pie stūres.

-   Atceries, - Mets viņam sacīja, - ja kaut kas noiet greizi, poli­cijai neziņo! Neuzticies nevienam! Dari to, ko uzskati par parei­zu, labi?

-   Gluži kā D. B. Kūpers?

-Jā.

Čaba palūkojās uz Metu un tad paraustīja plecus.

-    Bet labāk būs, ja nekas nenoies greizi, ja? Es jau sāku ilgo­ties pēc savām mantām.

Mets pasmaidīja.

-    Domāju, ka pēc laiciņa mēs atkal tiksimies.

Tad viņš pameta Čabu un aizbrauca atpakaļ uz komunālo pa­kalpojumu centru.

Viņš divas reizes pārbaudīja pistoli un tad paslēpa to mētelī. Vienu kasti ar patronām viņš izbēra kabatā, pārlūkoja ceļu priek­šā un aizmugurē, tad izkāpa no automobiļa un pa piebraucamo ceļu gāja uz komunālo pakalpojumu centru.

Iedzertie medikamenti remdēja sāpes sānā, un Mets secināja, ka var paiet visnotaļ normāli - no malas neviens pat nemanīs, ka viņš ievainots. Ceļš meta līkumu. Viņš pagāja garām automobiļu rindai, ieejai reģistratūrā un birojos, garām durvīm ar uzrakstu "Dienesta ieeja". Pa tām iznāca vairāki puiši, kam beigusies mai­ņa un kas devās mājup. Mets veltīja viņiem atzinības pilnu ska­tienu, norūca lakonisku "kā iet", saņēma tikpat vienaldzīgu at­bildi un turpināja ceļu līdz pat garāžām.

Tajās cita citai līdzās atradās vairākas kravas automašīnas ar zīmola uzrakstu Mack uz režģa. Mets paraudzījās visapkārt. Pā­ris mehāniķu remontēja automobili kādu trīsdesmit jardu attālu­mā no viņa. Viens no tiem pacēla galvu. Mets pamāja puisim un palocīja galvu - it kā viņa atrašanās te būtu pati ikdienišķākā lieta pasaulē, tad mērķtiecīgā soli aizgāja līdz garāžas dibensienai, cenšoties nelīdzinādes nepiederošai personai. Ar acs kaktiņu Mets manīja, ka puisis atkal pievēršas darbam, un nopētīja dibensie- nu. Tur bija balts dēlis ar vairākiem maiņu sarakstiem un metāla kaste, kādā parasti glabā atslēgas. Tā nebija aizslēgta. Par to ne­nācās brīnīties, jo atkritumu izvešanas transports parasti neiekļu- va "visvairāk zagto" automobiļu sarakstos - droši vien tādēļ, ka ar to izveda atkritumus.

Viņš veikli salīdzināja numuru uz atslēgu piekariņa ar pēdē­jiem trim cipariem uz automobiļa numura zīmes un steigšus pa­ķēra atslēgu no āķa. Tad viņš iekāpa milzīgās mašīnas kabīnē, vēlreiz nopētīja apkārtni un iedarbināja dzinēju. Lielais salons no­drebēja. Viņš nospieda spēcīgo sajūgu, ieslēdza ātrumu un ķērās pie akseleratora pedāļa. Hidrauliskās bremzes skaļi nošņācās, un automobilis sakustējās uz priekšu. Tas pats mehāniķis atkal pa­cēla galvu - viņa seja pauda izbrīnu. Mets apturēja transporta lī­dzekli tieši uz tik ilgu laiku, lai vēlreiz draudzīgi pamātu puisim, tad padomāja un izliecās ārā pa logu.

-Jau gandrīz pabeidzi, ja? Stīvs teica, ka viņam ir problēmas ieslēgt trešajā, - Mets lietišķā toni uzsauca, izmantodams vārdu, ko izlasīja maiņu sarakstā. Mehāniķis šķita nedaudz apjucis, ta­ču nepaguva neko piebilst, jo Mets turpināja: - Vajadzētu paska­tīties arī sajūgu. Desmitos būšu atpakaļ. - Pamājis viņš sāka braukt.

Griezdams ārā no garāžas, Mets paskatījās sānu spoguli. Pui­sis noskatījās viņam nopakaļ, tad paraustīja plecus un atkal ķē­rās pie darba.

Pēc brīža Mets ar milzīgo oranžo behemotu jau brauca pa gal­veno ceļu uz ekskluzīvo rajonu, kas ieskāva Sārdženta dīķi.

Satriekts Lerijs Raidels sēdēja savas savrupmājas kabinetā ar daudzajām grāmatām, skatījās skotu viskija glāzē un klusībā lā­dējās.

"Nelieši!" viņš domās kliedza, bažījoties par to, ka meitai no­darīts pāri. "Ja viņai kaut matiņš nokritīs…" Deniņos sāka pulsēt asinis. Protams, tāda sodīšanās bija pilnīgi velta. Viņš zināja, ka neko nevar padarīt.

Sagumis krēslā, viņš vērās glāzē. Tik bezpalīdzīgs viņš jutās pirmo reizi savā mūžā.

Ar tādu naudu un varu viņš, aci nepamirkšķinot, spēja pār­valdīt un arī pārvaldīja jebkuru visagresīvāko augsta riska iegul­dījumu fondu vai daļu turētāju dumpi. Viņš prata uzkurināt de­bates Senāta kabinetos, kas viņu pašu nesatrauca nemaz. Viņš bija sasniedzis dzīvē tādu punktu, kurā jutās neaizskarams. Taču ne­spēja dkt galā ar tiem… algotajiem slepkavām. Tieši tādi viņi arī bija - īsi un skaidri. Slepkavas. Izkropļojuši viņa vīziju, pārķē­ruši viņa ideju, sagriezuši to kājām gaisā un izmantojuši… kam?

Trūka loģikas.

Vēl un vēlreiz pārdomājot visu Drakera teikto, Raidels nonāca pie secinājuma, ka trūkst loģikas. Ja tika skarts jautājums par ticī­bu, tad visi bija vienādi. Viņi skatījās uz pasauli vienām acīm. Vie­nādi izprata postu, kas draud pasaulei - un Amerikai. Izjuta vie­nu un to pašu vilšanos par dažiem būtiskiem pasaules un valsts dzīves aspektiem.

"Un tomēr viņi to izdarīja? Radīja viltus mesiju? Dieva vēst­nesi, kura klātbūtne pastiprinās un attaisnos masu ilūziju, no ku­ras cieš lielākā daļa pasaules? Neloģiski," viņš atkal secināja. Taču viņi to dešām darīja.

Viņš to bija redzējis.

Drakers to apstiprināja.

Viņi tiešām to darīja.

Nelieši, kas iedur dunci mugurā.

Raidels atsauca atmiņā Rebekas seju abu pēdējā tikšanās rei­zē pirms viņas liktenigā brauciena uz Kostakarejesu. Viņš bija gri­bējis apciemot Rebeku brīvdienās - pārāk bieži vis neizdevās pa­vadīt laiku kopā, jo pirmām kārtām viņš vēlējās šo to sasniegt dzīvē, bet tagad kaismīgi to nožēloja. Diemžēl ciemošanās nesa­nāca, jo sākās viss šis juceklis. Viņa dzīves lielākajam uzdevu­mam bija satricināti pamati. Un meita - lai Dievs viņu svētī! - nebija paudusi savu neapmierinātību. To viņa nekad nedarīja, jo bija pieradusi pie mītiska tēva - gan labā, gan sliktā nozīmē. "Gan es labošos," Raidels sprieda, "ja vēl būs tāda iespēja."

Jāatrod Rebeka.

Jādabū viņa ārā no neliešu ķetnām, jāpaslēpj neaizsniedzamā, drošā vietā. Nekam citam nebija nozīmes. Pat planētas glābšana nobālēja kā nebūtisks sīkums. Jadabū meita ārā no viņu ķetnām. Un tad - tikai tad - jāmēģina viņus atturēt no ši. Jāizdomā veids, kā visam pielikt punktu, kā slēgt projektu, iekams tas izaudzis pārāk liels.

Bet kā? Nebija neviena, kam viņš varētu piezvanīt. Diemžēl vi­zītkaršu turētājā nebija lapiņas ar "A komandas" tālruņa numu­ru. Gadiem ilgi viņš savu drošību - personīgo un profesionālo - bija uzticējis tam rāpulim Medoksam. Drošības dienesta darbinie­kus, kas tagad "viņu uzraudzīja" paša mājā; šoferi, kas vienlai­kus bija arī miesassargs; pilotus, jahtas darbiniekus, uzņēmumu korporatīvo drošību; elektronisko pastu un tālruņa zvanus - vi­su gādāja viena un tā pati firma. Medoksa firma, ko bija ieteicis Drakers. "Turi visu zem viena jumta," viņš bija mudinājis. "Iz­manto uzticama cilvēka pakalpojumus. Lai tas ir viens no mums."

Skaidrs, ka Medokss bija viens no "mums". Bet Raidels pats, kā nu izrādījās, nebija vis.

Viņš jutās kā muļķis.

Kā pastumts malā.

Kā rotaļu zirdziņš. Jau no paša sākuma.

Nikni paskatījies uz glāzi, viņš trieca to pret sienu līdzās mil­zīgajam akmens kamīnam. Tā saplīsa un nokaisīja paklāju stikla drumslām. Tikai tani brīdī viņš saklausīja kādu dūkoņu - šķita, ka tas ir liela kravas automobiļa dzinējs. Ieinteresējies viņš piegā­ja pie loga un paskatījās ārā uz piebraucamo ceļu, kas līkumoja uz savrupmājas ieejas vārtu pusi.

Čabu Mets pamanīja brīdī, kad tuvojās pagriezienam uz Sār- dženta ielu. Biedrs ar žestu - paceļot abus īkšķus - parādīja, ka viss kārtībā, un tad iespruka atpakaļ kokos. Mets palocīja galvu, iegriezās ielā un nospieda akseleratora pedāli.

Mack jaudīgais, trīssimt zirgspēku lielais dzinējs ierūcas, un automobilis rāvās uz priekšu, uzņemdams arvien lielāku ātrumu. Savrupmājas vārti bija redzami jau no attaluma. Mets nepārslē­dza citu ātrumu, tādējādi nomocīdams dzinēju. Nevarēja teikt, ka automašīna lido, taču viņam tas nerūpēja. Ne jau ātrums Metam bija vajadzīgs.

Galvenais bija svars.

Viņš nonāca pie vārdem, ar abam rokām pagrieza milzīgo, ho­rizontālo stūri pa kreisi, vienlaikus cenzdamies apvaldīt riepu sānslīdi, taču kaju no pedaļa nenoņēma. Automobilis nočīkstēja, par vairākiem grādiem sasvērās sānis, un tad piecpadsmit ton­nas smagā metāla konstrukcija ietriecās vārtos, saberžot tos zobu bakstāmajos.

Auto traucās tālāk pa piebraucamo ceļu, ar riteņiem šķiežot granti uz visām pusēm un atstādams aiz sevis divas iebrauktas grambas. Aiz augstajiem kokiem namu, kas slējās nevainojami koptā paugurā, Mets neredzēja. Džordža laika arhitektūras stila atdzimšanas periodā celtajam namam bija atsevišķi spārni, kas skaidri bija nodalāmi no centrālās ēkas, kā arī nostāk uzbūvēta garāža vairākiem automobiļiem. Pie galvenās ieejas veda apļvei­da piebraucamais ceļš. No Lexus vai muskuļotajiem vīriem nebija ne miņas. Pagaidām.

Taisnā ceļā stūrēdams uz ieejas pusi, Mets neatrāva kāju no pedāļa. Ārā izskrēja viens no smagsvariem - Metam šķita, ka tas ir bruņotais Lexus šofera blakussēdētājs. Ieraudzījis tuvojošos at­kritumu vedēju, puisis iepleta acis un jau rāva ieroci ārā no plecu . maksts.

Mets necentās stūrēt pa ceļu, tādēļ auto pārslīdēja pāri lielajai puķu dobei un uztriecās virsū miesassargam, iekams tas paguva kaut reizi izšaut. Puisis izplājās pa automobiļa vējstiklu, notrai­pot to ar asinīm, un tika piespiests ieejas durvīm, kad Mack gluži kā buldozers iebrauca mājā.

Visapkārt pašķīda ķieģeļi, koka gabali un stikla šķembas. Mets drāzās uz priekšu un apstājās alai līdzīgajā foajē. Dzinēju viņš neizslēdza, bet paņēma pistoli un izkāpa no kabīnes brīdī, kad no sānu istabas parādījās vēl viens smagsvars - izbrīnījies un ar

ieroci rokā. Pārsteiguma moments bija Meta pusē, tādēļ viņš izni­cināja smagsvaru ar diviem šāvieniem krūtis. Atkāpies no auto­mobiļa, Mets novērtēja sagrauto ieeju mājā un pilnā kaklā noklie­dza:

-    Raidel!

Gluži kā apsēsts ar misijas apziņu, viņš virzījās uz priekšu, ar pistoli gluži kā ar brinumrlksti meklēdams savu medījumu. Viņš ielūkojās lielajā dzīvojamā istabā, tad vidējā istabā un jau devās uz telpu, kas varēja būt virtuve. Tanī brīdī gaitenī pa labi no viņa atvērās milzīgas divvērtņu durvis, un tajās parādījās Rai­dels.

Miljonārs šķita apstulbis un samulsis. Mets uzreiz viņu pazi­na. Dabā gan viņš izskatījās drūmāks nekā uz fotogrāfijām, ko bija rādījis Čaba savā tālruņa aparātā, taču tas noteikd bija viņš.

Mets pacēla pistoli, pieskrēja klāt Raidelam un sagrāba viņu aiz pleca.

-    Ejam.

Bakstīdams ar ieroci gūsteknim mugurā, viņš aizstūma to līdz automobilim. Ieraudzījis Mack pastrādāto postu - apkārt sabiru­šās šķembas un divpadsmit reiz divpadsmit pēdas lielo cauru­mu ēkas fasādē -, Raidels pavēra muti. Mets mudināja Raidelu tālāk un tad saklausīja soļus, pagriezās un pamanīja tuvojamies vēl vienu sargu. Dzīslās auļojošais adrenalīns jau bija rimies, un Mets skaidri apzinājās situāciju. Atrāvis pistoli no Raidela mu­guras, viņš nomērķēja, izšāva un nogāza masīvo vīru uz grīdas.

-    Vai tas ir viss? - viņš nikni uzbrēca Raidelam. - Vai tas ir labākais, ko vari parādīt?

Iekams sastingušais Raidels paguva atbildēt, Mets sagrāba vi­ņu aiz kakla, pagrūda uz automobiļa aizmugures pusi un pie­spieda tam klāt. Tad neganti paskatījās uz savu upuri un norādī­ja uz atkritumu savākšanas atveri.

-    Lien iekšā, - viņš nokomandēja.

Pārbijies Raidels vērās savā uzbrucējā.

-   Iekšā?

-    Lien iekšā! - Mets noauroja un pacēla pistoli dažu collu at­tālumā no Raidela virsdegunes.

Vēl mirkli nogaidījis, Raidels iekāpa atverē. Mets nolūkojās, kā viņš saplok un notupstas, un tad nospieda presēšanas slē­dzi. Hidrauliskā lāpsta atdzīvojās un sāka slīdēt lejup, šūpoda­mās Raidelam virs galvas un dzīdama viņu dziļāk automobiļa vēderā.

Mets atkal nospieda slēdzi, un lāpsta apstājās. Tad viņš pāri gruvešiem devās uz kabīni un iekāpa tajā. Parādījās vēl viens vīrs - vēl viens nelietis tumšā uzvalkā un ar milzīgu ieroci rokā. Tas tēmēja tieši Metam sejā. Nelietis izšāva, un lodes iztriecās cauri vējstiklam un ieurbās kabīnes sienā Metam aiz galvas. Sa­rāvies Mets ieslēdza atpakaļgaitu un nospieda akseleratora pe­dāli. Izbraucis no sagrautās mājas, auto nonāca uz grantētā ce­ļa. Vīrietis sekoja, joprojām šaudams, bet lodes trāpīja vien biezo automobiļa karkasu. Lielu postu tās nenodarīja - tad jau arī de­gunradzi varētu nosist ar šautriņu. Mets sagrieza oranžo milzi un ieslēdza pirmo ātrumu. Skurstenis izpūta negantu melnu mā­koni - iespējams, tādā režīmā dzinējs nekad nav strādājis -, un jau nākamajā mirklī automobilis traucās prom pa piebraucamo ceļu līdz šaurajai ieliņai.

Viņš bija veicis pusi ceļa, kad parādījās pirmā bruņotā ātrās reaģēšanas automašīna - tas bija dzeltens SUV ar iedarbinātu si­rēnu un iedegtām bākugunīm uz jumta. Iela nebija pietiekami pla­ta abiem transporta līdzekļiem, un SUV vadītājs to saprata. Izre­džu nebija, tādēļ viņš parāva savu auto sānis, taču ari manevram vietas nebija. Atkritumu vedējs ietriecās SUV sānos, nostūma to nost no ceļa un iedzina kokos gluži kā hokeja ripu. Otrajai bru- . ņotajai automašīnai neveicās diez ko labāk. Mets to sadragāja mir­kli pirms izbraukšanas uz galvenā ceļa - auto ar saspiestu aiz­mugures daļu sāka trakā ātrumā griezties, švīkstinot riepas, un tad ieslīdēja notekgrāvī.

Krustojumā Mets palēnināja gaitu, uzņēma kabīnē Čabu un aizbrauca. Nervi bija saspringti līdz maksimumam. Viņš bija sa­gūstījis Raidelu - ļoti labi - un palicis dzīvs. Un tas bija vēl la­bāk.

"Slikti," Kinens Drakers domās secināja.

Viņam patika Raidels. Lielisks ieguvums jebkuros apstākļos. Bez viņa nekas nebūtu noticis. Vārds "sapņotājs" tika locīts par daudz, taču Raidela gadījumā tas šķita pats patiesākais.

Drakers domās atgriezās laikā, kad viss bija sācies.

Davosa, Šveice.

Smokingi, divsimt tūkstošu dolāru vērtas vakariņas. Aberdl- nangus šķirnes liellopu gaļa un sārtā šampanieša želeja. Pasau­les bagāto un slaveno sanāksme, ietekmiga elite, kas apņēmusies atrisināt pasaules lielās krīzes. Nestabili egoisti un labu griboši filantropi sapulcējušies ne tikai tādēļ, lai mierinātu savu sirdsap­ziņu, ziedojot mazliet naudas un tādējādi atbalstot kādu tūkstoti nabaga dvēseļu, bet arī tādēļ, ka cer sākt pārmaiņas, kas glābtu miljoniem dzīvību.

Raidels un Drakers vēlāk bija apsēdušies blakus un apsprie­duši pieaugošos globālās sasilšanas datu kalnus. Četrpadsmit tūkstoši jaunu automobiļu ik dienu parādās Ķīnas ielās. Plauk­stoša rūpniecība turpat un Indijā, ik nedēļu uzbūvēta jauna elek- trorūpnīca, kur dedzina ogles. Attistītā pasaule vairāk nekā jeb­kad izmanto lēto enerģiju, kuras ražošanas pamatā atkal ir ogļu dedzināšana. Kongress, kas piešķir nodokļu atvieglojumus vie­nai naftas un gāzes kompānijai pēc otras. Enerģētikas uzņēmu­mu dezinformācijas kampaņas, lai atturētu cilvēkus no iedziļinā­šanās problēmā un palīdzētu izvairīties no smagu lēmumu pieņemšanas. Jauni pētījumi, kuri apstiprina secinājumu, ka stā­voklis, kas šķiet bēdīgs, patiesībā ir krietni vien bēdīgāks.

Viņi bija vienisprātis. Planēta traucas pretī punktam, no kura atgriešanās vairs nav iespējama. Mēs dzīvojam izšķirošā brīdī, iz­šķirošā mūsu turpmākai eksistencei uz šis planētas, taču nelie- kamies par to ne zinis.

Svarīgākais jautājums - ko iesākt.

Atcerodes to visu, Drakers nespēja atvairīt sajūtu, ka Raidels vi­ņu pārbaudījis, izklaušinājis. Pārliecinājies, cik tālu viņš gatavs iet.

Pasmaidījis Drakers atsauca atmiņā bridi, kad Raidels beidzot bija visu atklājis.

Drakers toreiz norādīja uz lepnajām dzīrēm un sacīja:

-   Tas viss kaut ko nozīmē, bet nekas nemainīsies. Valdība, lie­lais bizness… Neviens negrib izjaukt otra nodomus. Galvenais vi­ņiem ir vēlētāji un pīrāga daļa. Izaugsme. Patiesībā cilvēki nealkst pēc pārmaiņām, īpaši tad, ja tas kaut ko maksā. ŠI gadsimta laikā naftas cenas četrkāršojušās, un nekas nav mainījies. Visiem vien­alga. Naftinieku lobētāju izplatītais sauklis "Neuztraucies un esi laimīgs, jo tās visas ir muļķības" ir deši tas, ko dziļi sirdi grib dzir­dēt ikviens. Tas šķiet kā debesu sūtīta vēsts.

-   Varbūt debesis varētu sūtīt viņiem citu vēsti, - atbildēja Rai­dels ar sapņotāja izteiksmi acīs.

Tālāk sekoja viss pārējais.

Sākumā šķita, ka Raidels runā teorētiski. Taču šī teorija drīz kļuva iespējama. Un tātad realizējama praksē. Kad tas notika, viss mainījās.

Drakers bija gatavs to ekspluatēt jebkā. Raidela un viņa cilvē­ku radīto varēja izmantot kā ieroci, kas spēj bloķēt ikvienus drau­dus, turklāt citādā, potenciāli iespaidīgākā un efektīvākā veidā. Diemžēl Raidels pretojās šādai idejai. Viņaprāt, pasaulei draudē­ja tikai viens posts.

Tam Drakers nevarēja piekrist.

Bija arī citi draudi, daudz bīstamāki un steidzamāk novērša­mi. Tiem uzmanība bija jāvelta nekavējoties. Jo Drakers - lai arī atbildīgs pasaules pilsonis - pirmām kārtām bija patriots.

Musulmaņu pasaule kļuva arvien nekaunīgāka un mežonīgā­ka. To vajadzēja savaldīt. Drakers neuzskatīja, ka šo pasaules daļu jebkad izdosies mainīt, ka varēs šos cilvēkus atraut no viņu ticības. Taču Raidela tehnoloģiju varēja izmantot ari citādi. Pie­mēram, viņš rotaļājās ar ideju likt lietā jaunās iespējas, lai izraisī­tu visaptverošu karu starp sunnītiem un šiītiem. Bažas sagādāja arī Ķīna. Nevis militārajā, bet gan ekonomiskajā jomā. Un tas bija vēl ļaunāk. Reliģiska vēsts varētu mainīt situāciju arī šajā lielval­sti. Bez visa ta Drakeru satrauca vēl daudzas lietas. Tās, kas tu­vāk mājām. Nelaime, kas bija laupījusi dzīvību viņa vienīgajam dēlam. Lai vai kā, globālā sasilšana noderēja par pirmo āķi. Tā bija nekaitīga. Lieta, kas pieņemama ikvienam un paceļas pāri vi­sām rasēm un reliģijām. Tā palīdzētu pulcēt cilvēkus jau no pir­mās dienas. Otrā vēsts - daudz svarīgākā - iela vītos pa sētas pu­ses durvīm.

Stratēģiju vajadzēja rūpīgi pārdomāt. Viņa rīcībā bija starta izrāviens. Proti, septiņdesmit procenti amerikāņu tic eņģeļiem, debesīm, dzīvei pēc nāves - un brīnumiem. Deviņdesmit divi procenti amerikaņu tic personīgajam Dievam, kuram rūp ikvie­na indivīda drāmas un kuram var lūgt palīdzību. Pamats tātad jau bija. Drakers interesējās arī par cienījamu psihologu un an­tropologu darbiem, kuros pētīta reliģiskās pārliecības arhitektū­ra. Visam, ko viņš ieplānojis, vajadzēja iekļauties šo pētījumu re­zultātu izvirzītajos parametros. Pirmkārt, krāpšanai jābūt minimāli kontrintuitivai. Pietiekami dīvainai, lai piesaistītu cil­vēku uzmanību un dziļi iespiestos viņiem atmiņā, taču ne tik dīvainai, lai to noraidītu. Pētījumi apstiprināja, ka pārliecinoši ir tie reliģijas sludinātāji, kas ierindojami zināma līmeņa savād­nieku kārtā. Šai manifestācijai jāizraisa emocionāla rezonanse, lai tai noticētu. Reliģijās tika izmantoti smalki rituāli, lai uzjun­dītu cilvēku jūtas, - augstas, tumšas katedrāles ar svecēm, him­nas un dziesmas, vienlaicīga klanīšanās. Šādā kontekstā vides aizsardzības kustība ar šķietami reliģiskām iezīmēm bija ideāla platforma. Aci pret aci ar mūsu mirstīgumu stājāmies ne tikai mēs paši, bet arī visa planēta.

Arī laiks bija precīzi izvēlēts. Pasaule piedzīvoja visdažādā­kās briesmas. Vide. Ekonomiskā lejupslīde. Terorisms un nekon­trolēti kodolieroči. Putnu gripa. Nanotehnoloģijas. Hadronu ko- laideri. Tā vien šķita, ka cilvēki zaudējuši varu pār visu un jebkas var novest pie iznīcības. Ka ik dienu tiek apdraudēta mūsu eksis­tence. Un tā bija laba augsne visdažādākajiem pareģojumiem par glābēju vai mesiju, kas visu noliktu savās vietās un nestu tūkstoš­gadu valstību. Un tas nebija tikai kristiešu fenomens. Ikvienā lie­lākā reliģijā pastāv sava versija par to, kā dižais skolotājs parādī­sies un glābs pasauli no katastrofas. Taču Drakeram nozīmīga bija tikai viena.

Beigu beigās viņš atklāja vienu klupšanas akmeni - sajūtu, ka varbūt pienāks bridis, kad kaut kas noiet greizi. Nepārtraukti muļ­ķot visus neizdosies. Kāds var kaut ko izpļāpāties. Var noplūst informācija par neparasto tehnoloģiju. Kaut kas var mainīties. Tā­dēļ viņš nolēma pieņemt kļūdu teoriju un izmantot to par savas stratēģijas sākumpunktu.

Izrādījās, ka tas ir iedvesmojošs meistarstiķis.

Viss bija savās vietās. Viņš nolīga īstos partnerus, kas palīdzēja visu nokārtot. Vajadzēja vien nogaidīt īsto bridi - kaut ko lielu, ar pietiekamu emocionālo rezonansi. Viņš zināja, ka agri vai vēlu tāds gadīsies. Pasaule dzīvoja naidā, mutuļoja dusmās. Notika arvien vairāk un vairāk dabas katastrofu. Un viena no tām nāca gluži kā Dieva dāvana. Labākā no visa bija mediju loma, ko tie noteikti izspēlēs. Tie ļausies krāpšanai bez vilcināšanās. Tā bija primitīva, milzīga un - izšķirošajā sākumposmā - runāja par pla­nētas glābšanu, kas allaž bijusi tik tuva mediju sirdīm.

"Slikti," Drakers domās atkārtoja, salicis izstieptas plaukstas priekšā sakniebtajām lūpām. Viņam labāk patiktu, ja Raidels pie- dalītos. Iesaistītos visā. Viņš bija mēģinājis pārliecināt Raidelu, ka vēstnesis - pravietis - jāiepazīstina ar lietas būtību. Viņi ilgi par to sprieda, bet Raidels neklausījās. Drakeram nepatika arī Re- bekas nolaupīšana. Viņš Raidela meitu pazina gadiem, redzēja viņu izaugam par pievilcīgu, bnvdomīgu sievieti. Taču tas bija jā­dara. Raidels izrādījās pārāk dedzīgs. Viņa uzticēšanās un kais- mīgums nāca komplektā ar nelokāmību, kas nebija pārvarama. Viņš nekad nepieņemtu kompromisu. Turklāt viņu vairs nedrīk­stēja iesaistīt pilnībā. Viņš bija cīņas beigu posma sastāvdaļa. Zie­dojums, lai pasākums beigtos sekmīgi.

Iezvanījās Drakera tālrunis. Viņš paskatījās ekrānā. Tajā mir­goja šāviņa vārds. Katalizators. Tieši viņš ar saviem kājniekiem bija panācis, ka viss sākas. Šis sakropļotais, apdegušais jūras kāj­nieks savulaik bija Džeksona komandieris un pusi savas sejas at­stāja tajā pašā Irākas lopkautuvē, kur tika iznīcināts Drakera dēls.

Drakers pacēla klausuli.

Ziņas nebija labas.

Čīkstēdama hidrauliska lāpsta šūpojās uz augšu. Gandrīz ta­jā pašā brīdī no atkritumu vedēja vēdera uzvēdīja skāņa smaka, lai gan nekādas kravas nebija. Mets ļāva lāpstai pacelties par di­vām trešdaļām un tad izslēdza dzinēju. Smagais vāks karājās virs automobiļa smirdošās atveres.

Mets pieliecās tuvāk.

-    Lien ārā! - viņš pavēlēja.

Pēc īsa brīža Raidels izrāpās no vedēja un aizsedza acis, lai pasargātu tās no dienas gaismas.

Atkritumu vedējs atradās aiz slēgtas Blockbuster videonomas tukšā, šaurā ieliņā, kas stiepās paralēli rosīgai, zemām tirdznie­cības ēkām apbūvētai ielai. Sešus kvartālus tālāk palika komunā­lo pakalpojumu centrs, kur Mets bija nozadzis auto. Zaļais Ponti- ac Bonneville bija novietots pavisam netālu. Viņi stāvēja šaurā ejā, prom no acīm, no garāmbraucošajām mašīnām paslēpušies aiz lielā automobiļa.

Raidels smirdēja. Drēbes bija saplēstas, pats stipri sadauzījies un guvis ievainojumus no kratīšanās tukšajā metāla kastē. Viņš sēca un smagi, saraustīti elpoja. Kreisajā vaigā asiņoja kāda griez­ta brūce. Grīļodamies viņš dk tikko turējās kājās, tādēļ atslīga pret automobili, aizvēra acis, pulējās saņemties un varbūt cīnījās ar nelabumu.

Dažas sekundes nogaidījis, lai Raidels atgūstas, Mets pacēla lielo spīdīgo pistoli, ko bija pametis šāvējs lidostā, un nomērķēja gūsteknim sejā.

-   Ko tu nodarīji manam brālim?

Raidels pacēla acis. Tās joprojām šķita nedzīvas, slīga sāpju un apmulsuma purvā. Viņš palūkojās vispirms uz Metu, tad uz Čabu, kas nervozēja dažus soļus tālāk. Galva tomēr reiba, un Rai­dels nejutās pilnīgi atjēdzies. Viņš aizvēra acis, pielieca galvu un ar pirkstiem sāka berzēt deniņus.

-   Ko tu nodarīji manam brālim? - Mets nikni atkārtoja.

Ar rokas mājienu lūgdams mirkli atelpai, Raidels drīz vien at­kal pievērsās Metam. Šoreiz skatiens bija pietiekami skaidrs, lai apliecinātu, ka viņam nav ne jausmas, par ko Mets runā un kas viņi ar Čabu ir.

-   Tavam brālim? - viņš nočukstēja.

-    Denijs Šērvuds bija mans brālis. Kas ar viņu notika?

Izdzirdējis šo vārdu, Raidels it kā atmodās no miega. Acis pa­rādījās dzīvība - gluži ka stadionā, kur iededz prožektorus. Viņš saviebās - acīmredzami pūlēdamies izdomāt atbildi.

-   Cik man zināms, viņam nekas nekait, - Raidels noteica dob­ja balsī. - Bet pēdējoreiz es viņu redzēju pirms vairākām nedē­ļām.

Mets sarāvās.

-   Tu gribi teikt, ka viņš ir dzīvs?

Raidels paskatījās uz Metu un palocīja galvu. -Jā.

Kad Mets paraudzījās uz Čabu, tas uzmundrinādams pamāja un atviegloti uzelpoja.

-    Man ļoti žēl, - Raidels turpināja, - bet mums nebija citas iz­ejas.

-    Protams, ka bija, - Mets attrauca. - To sauc par brīvu gri­bu. - Tad viņš aizsāka nākamo tematu: - Ta zīme… un pārējais. Vai tas ir tavs darbs?

-    Reiz bija, - Raidels atbildēja, palocījis galvu.

-Bija?

-   Citi… mani partneri… tagad visu dara viņi. - Raidels nopū­tās, droši vien apsvērdams nākamos vārdus. - Mani… atstūma. .

-   Kas īsti notika Namībijā? Vai Denijs tiešām tur bija?

Raidels atkal lēni palocīja galvu.

-Jā. Tur mēs veicām pēdējo testu. Bet nekādas helikoptera avā­rijas nebija. Tas bija inscenējums.

-   Tātad Riss, pārējie… ari viņi joprojām ir dzīvi?

-   Nē, - Raidels vilcinādamies'atbildēja. - Saprotiet, es negri­bēju, lai notiek tā. Es nekad tā nerīkojos. Bet bija arī citi… viņi pār- centās.

-    Kas? - Mets pajautāja.

-   Drošības dienesta puiši.

-    Medokss? - Mets minēja.

Acīmredzami pārsteigts, ka Metam zināms šis vārds, Raidels veltīja viņam savādu skadenu.

-   Viņš no tiem atbrīvojās, - Mets sprieda. - Kad tev viņi vairs nebija vajadzīgi.

-   Tu maldies, - Raidels iebilda. - Neviens no viņiem nezināja, kas isti mums ieplānots. Ne Rīss, ne tavs brālis. Kad es beidzot visu izstāstīju Risam, viņš pat klausīties negribēja. Biju domājis, ka izdosies viņu pārliecināt. Man tikai vajadzēja mazliet laika… Viņš piekristu. Un ari pārējie pievienotos. Taču man netika dota iespēja. Medokss gluži vienkārši… tas bija vājprāts. Viņš pēkšņi sāka šaut, un es nespēju viņu atturēt.

-    Un Denijs?

-   Aizbēga, - Raidels paskaidroja.

-   Taču tālu netika, - Mets minēja. Kad Raidels vārgi papuri­nāja galvu, viņš turpināja: - Un tu visu šo laiku turēji viņu ieslo­dzījumā.

Raidels pamāja.

-    Viņš radīja apstrādes interfeisu. Tas strādā perfekti, taču ir ļoti jutīgs pat pret niecīgām gaisa blīvuma, temperatūras izmai­ņām vai… - Miljonārs apklusa, it kā būtu apķēries, ka novirzījies no galvenā temata. - Bija daudz drošāk turēt Deniju tuvumā.

-   Tātad visu šo laiku… jūs saglabājāt viņam dzīvību, lai tagad izmantotu. - Kad Raidels kārtējo reizi palocīja galvu, Mets turpi­nāja: - Kāpēc viņam būtu jādara pilnīgi viss, ko tu viņam liec? Viņš taču zina, ka pēc tam dks nogalināts. - Mets nopētīja Raide­lu, klusībā cerēdams, ka nedzirdēs tik briesmīgo atbildi. - Viņš taču to nedara no laba prāta, vai ne?

-    Nē, - Raidels apstiprināja. - Mēs… viņi… draudēja Denijam.

-Kā?

-   Draudēja izrēķināties ar vecākiem, - Raidels paskaidroja, tad piebilda, - un ar tevi. - Mirkli skatījies Metam acīs, Raidels tomēr nodūra galvu. - Viņi iegalvoja Denijam, ka izrēķināsies ar tevi. Skarbi. Tad tevi atkal ieliktu cietumā, kur tevi gaidītu gatavā elle; viņi par to parūpētos. - Uz brīdi apklusis, Raidels paziņoja: - De­nijs to negribēja.

Mets sajuta dusmas kāpjam kaklā.

-    Mani vecāki ir miruši.

Nožēlas pilns, Raidels palocija galvu.

-    Denijs to nezina.

Aizgriezies Mets spēra soli atpakaļ. Seja nomācās. Viņš skatī­jās tālumā un prātoja par Raidela vārdiem. "Mans jaunākais brā­lis divu gadu laikā pārcietis gatavo elli, dzīvojis cellē, atrauts no ārpasaules, atdevis savas zināšanas mērķim, kuram pats nav ti­cējis… Izturējis to visu, lai pasargātu mani. Lai es būtu drošībā. Pēc visa, ko viņš jau manā labā izdarījis."

Mets aizdomājās arī par vecākiem, kurus satrieca ziņa par he­likoptera avāriju un Denija bojāeju, un viņu pārņēma dziļas skumjas. Viņš paskatījās uz Raidelu un sajuta vēlēšanos ietriekt tam dūri rīklē un izraut sirdi.

Čabam vai sirds lūza, redzot Meta iekšējo cīņu, taču viņš neie­jaucās un vilcinādamies spēra soli tuvāk Raidelam.

-   Ka jūs to darāt? - viņš jautāja, nespēdams atturēties. Balss to­nis bija godbijīgs, it kā viņš nevarētu nodcēt, ka stāv aci pret aci ar vienu no saviem dieviem, lai arī kritušu, sasitušos un asiņojošu.

Raidels pielieca galvu, lai novērtētu vareno puisi, tad papuri­nāja galvu un aizgriezās.

-   Atbildi! - Mets pavēlēja.

Vispirms palūkojies uz Metu, tad uz Čabu, Raidels kādu bridi klusēja un tad noteica:

-   Gudrie putekļi.

-   Gudrie putekļi? Bet tas nav… Nu, es domāju… - Čaba stomī-. jās, neticīgi purinādams galvu. Prātā viņam mudžēja jautājumu gūzma. - Cik sīki?

Nevēlēdamies visu atklāt, Raidels ieturēja pauzi, bet tad pa­raustīja plecus.

-   Trešdaļa no kubikmilimetra.

Čabam mute pavērās par collu. Ņemot vērā to, ko viņš lasījis par šo tematu, tas nebija iespējams. Ne tuvu. Un tomēr Raidels apgalvoja, ka ir.

Tā saucamie gudrie putekļi - sīciņas elektroniskas ierīces, kuru uzdevums ir ierakstīt un parraidīt informāciju par visu, kas tām apkārt, kamēr pašas tās burtiski peld gaisā - tas jo­projām bija zinātnieku sapnis. Pirmo reizi priekšstatu par tiem guva Kalifornijas Bērkli universitātes elektrotehniķi un dator­zinātnes speciālisti deviņdesmito gadu beigās. Viņi ari ieviesa šo terminu. Ideja bija vienkārša. Sīki silīcija puteklīši tiek aprī­koti ar sarežģītiem sensoriem, datoru procesoriem un bezvadu komunikatoriem. Tie ir pietiekami mazi, lai nebūtu redzami, un gana viegli, lai stundām ilgi varētu karāties gaisā, vācot un pārraidot datus reālajā laikā. Turklāt tos nav iespējams atklāt. Militāristi par ideju ieinteresējās uzreiz, jo šķita vilinoši izkai­sīt virs kaujas lauka miniatūrus sensorus, kas ziņo par kara­spēka pārvietošanos. Tikpat aizraujoši bija tos izvietot paze­mes pārejās, lai uztvertu ķīmiskā vai bioloģiskā uzbrukuma draudus, vai protesta akciju vietās, lai no attāluma zinātu par pūļa kustību. Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūra deva pirmo finansējumu, jo tehnoloģijas iz­mantošana daudz zemiskākiem novērojumiem bija vēl kārdi- nošāka - lai gan to varēja piemērot gan civilajām, gan medicī­nas vajadzībām. Diemžēl finansējums ne vienmēr garantē veiksmīgu iznākumu.

Koncepcija bija lieliska. Sasniegumi nanotehnoloģijās pama­zām nodrošināja sapņa kļūšanu par īstenību. Teorētiski tādu pu­tekļu ražošana bija iespējama. Praktiski - vēl ne. Vismaz atklāti ne. Pašu sīciņo sensoru radīšana nebija problēma. Procesori, kas analizē datus, raidītāji, kuri tos nodod bāzei, un barošanas avoti sīciņās ierīces apgādei - parasd kaut kāda miniatūra litija bateri­ja - tādi jau bija izgudroti. Diemžēl, salikti kopā, tie putekļiem lī­dzīgās daļiņas pārvērš par labi pamanāmiem objektiem golfa bumbiņas lielumā.

Acīmredzot Raidela komandai izdevies pārvarēt šos šķēršļus un sasniegt jaunu līmeni miniaturizācijā un enerģijas vadīšanā.

Slepeni.

Čaba pūlējās apvaldīt daudzos jautājumus, kas šķita vāliem pulcējamies uz mēles.

- Jūs strādājāt Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūras uzdevumā, vai ne?

-    Rīss, jā. Pieteikumu straume bija nebeidzama, bet neviens īsti nespēja saprast, kā tos putekļus ražot. Un viņš izdomāja. Vispirms viņš to izstāstīja man un tikai pēc tam pārējiem. Reiz kādā nakti mēs ilgi palikām nomodā un iztēlojāmies daudzās iespējas, kā šo tehnoloģiju izmantot. - Raidels uz mirkli apklu­sa, vēlreiz izdzīvodams to nakti. - Viena no šim iespējām bija īpaša.

-   Tātad tā biosensoru lieta… - Čaba iesāka.

Raidels papurināja galvu.

-   Tikai dūmu aizsegs.

-    Bet… kā? No kurienes? Izmetat no bezpilota lidmašinām vai… - Čabam aizrāvās elpa, jo prāts joprojām nespēja aptvert jaunumus.

-    Kartečas, - Raidels paskaidroja. - Mēs tos izšaujam, gluži kā salūtu.

-   Bet nav taču ne trokšņa, ne sprādziena, - Čaba iebilda. - Vai ne?

-   Mēs izmantojam saspiesta gaisa metējus. Tādus mūsdienās lieto ari Disnejlendā. Bez skaņas. Bez sprādziena.

-    Un tie puteklīši… - Čaba turpināja iztaujāšanu. - Kā tie iz­gaismojas? Un kā jums izdevies barošanas avotu padarīt tik ma­zu? Ko jūs izmantojat? Saules baterijas? Varbūt esat tikuši līdz atomiem? - Datu uztveršanai, atlasīšanai un pārraidei bija vaja­dzīgs liels enerģijas daudzums. Viena no zinātnieku pētītajām ie­spējām bija puteklīšu apsmidzināšana ar radioaktīvu izotopu, lai katram puteklītim būtu sava ilgtermiņa enerģijas padeve.

-   Nē, - Raidels atbildēja, papurinājis galvu. - Tiem nav vaja­dzīgs īpašs enerģijas avots.

r- Kā tad de darbojas?

-   Tas bija izcilākais Rīsa izgudrojums. Tie baro cits citu. Mēs tos iededzam ar elektromagnētisku signālu no zemes. Puteklīši pārveido to enerģijā un izplata visā mākonī tieši tur, kur tā nepie­ciešama.

Atbilde izraisīja jaunu jautājumu gūzmu.

-    Bet kā jūs panākat, ka tie izgaismojas? - Čaba neatlaidās.

Raidels paraustīja plecus.

-    Tā ir ķīmiska reakcija. Jānusu daļiņas. Hibrīdi. Tās izgais­mojas un nodziest, lai ieņemtu tādu formu, kāda mums nepiecie­šama, gluži kā izpletņlēcēji aerošovos. Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm tās pilnīgi sadeg, taču ar to pietiek.

Bija acīmredzams, ka Čabam grūti aptvert tādu informāciju un atrisināt mīklu. Viņa balsī ieskanējās neticība.

-    Bet tās taču nepārtraukti kustas. Tām jākustas. Proti, pat vis­niecīgākā vēja pūsmiņa tās pārvieto, vai ne? Taču tā zīme nekus­tējās. - Atskārtis atbildi uz savu jautājumu, Čaba iepleta acis. - Tās ir pašgājējas? - Šķita, ka viņš netic pats saviem vārdiem.

-    Nē. - Raidels papurināja galvu un tad paraudzījās uz Metu. Viņa sejā tumsa nožēla, pleci saguma. Pēc tam viņš atkal novēr­sās. - To risināja Denijs. Viņa dalītās apstrādes programma… Vai­rāk tas līdzinājās dalītajam intelektam. Viņš to radīja. Viņš izgud­roja šo izcilo optisko sistēmu, kuras pamatā ir stūra kuba retroreflektori. Šī sistēma ļauj puteklīšiem savstarpēji komunicēt visnotaļ komplicētā veidā, bet enerģiju praktiski neizlietot. Šis iz­gudrojums burtiski atdzīvināja puteklīšus. - Nervozi ievilcis el­pu, Raidels turpināja: - Mums vajadzēja noturēt formu jeb zīmi uz vietas. Bet tev taisnība, puteklīši ir tik sīki un viegli, ka peld, kustas gaisā gluži kā pieneņu pūkas. Tātad bija nepieciešams pa­nākt, lai tie sazinās cits ar citu. Vairākus simtus reižu sekundē. Kad viens puteklītis iedegas un aizpeld, tas izdziest, bet tuvākais iedegas un ieņem pirmā vietu. Tādējādi zīme šķiet stacionāra, lai gan putekļu daļiņas atrodas nepārtrauktā kustībā. Būtiski bija tas, ka mēs vēlējāmies, lai zīme visu laiku maina formu un izskatās dzīva, un… putekļa izmēra iekārtai tas ir ellišķīgs datu apstrādes darbs! - Raidels vainīgi palūkojās uz Metu. - Bez Denija mēs ne­varējām iztikt.

-   O, tad jau jus pilnīgi pareizi rīkojāties, turot viņu aiz atslē­gas! - Mets attrauca.

-   Tu domā, ka bija viegli? - Raidels atcirta. - Domā, man tas izdevās vienā elpas vilcienā? Es šim projektam atdevu visu. Un beigu beigās var izrādīties, ka es tā dēļ iešu bojā.

-   Tas tiešām ir iespējams, - Mets sausi apstiprināja.

-   Man nebija izvēles. Kaut kas bija jadara. Lieta kļuva arvien nekontrolējamāka, un neviens tam nepievērsa uzmanību.

-   Tu runā par globālo sasilšanu? - Čaba jautāja. - Tā ir visam pamatā, vai ne?

-   Kas gan cits? - Raidels iekaisa, pietrausdamies kājās. - Tu nesaproti, vai ne? Vidusmēra cilvēkiem par to nav ne jausmas. Viņi neiedomājas, ka lēni nogalina planētu ikreiz, kad iesēžas mašīnā. Viņi nogalina savus mazbērnus. - Miljonārs sāka ne­ganti žestikulēt. - Neapšaubāmi, mēs tuvojamies tam punktam, no kura atgriešanās vairs nebūs iespējama. Kad tas notiks, būs par vēlu kaut ko darīt. Klimats mainīsies tik dramatiski, ka mums visiem pienāks gals. Un tas var notikt ātrāk, nekā tu do­mā. Mūsu bērnu un viņu bērnu dēļ mums kaut kas ir jādara. Jau pēc simts gadiem cilvēki varbūt dzīvos uz planētas, kurā valda ne visai patīkami apstākļi, un tad viņi skatīsies pagātnē un spriedīs, kāpēc gan neviens nav rīkojies, lai to nepieļautu. Ir ja- rīkojas ikvienam, kuram ir tāda iespēja. Stāvēšana malā butu kri­minālnoziegums.

-    Un tu nolēmi nogalināt pāris normālu puišu, lai pievērstu apkārtējo cilvēku uzmanību? - Mets iesaucās.

-   Kā jau teicu, manos plānos tas neietilpa, - Raidels atcirta.

-   Un tomēr tu to pieļāvi.

Acīmredzot Meta vārdi bija trāpījuši mērķī, jo Raidels uzreiz neattapa, ko atbildēt.

-   Ko tad, tavuprāt, man vajadzēja darīt? Atteikdes no visa pro­jekta un nodot Medoksu un viņa vīrus policijai? Palaist vējā visu, ko mēs šo gadu gaitā bijām radījuši, izmest mēslainē plānu, kas varētu mainīt pasauli?

-   Vai tu vismaz kaut reizi par to iedomājies? - Mets atbildēja ar pretjautājumu.

Mirkli apsvēris to, Raidels papurināja galvu. Viņa seja sa­tumsa, viņš veltīja Metam tukšu skadenu un tad novērsās.

-    Kāds ir tēva Hieronima uzdevums? - Čaba jautāja. - Viņš taču nepiedalās projektā, vai ne?

-    Nezinu. Sākotnējā plānā viņš nebija iekļauts, - Raidels pa­skaidroja. - To viņi paši izdomāja. Par to jautājiet viņiem.

-    Viņš noteikti nav iesaistīts, - Čaba protestēja. - Tikai ne viņš!

-   Tam nav nozīmes, - sarunā iejaucās Mets. - Es gribu atgūt Deniju. - Viņš pagriezās pret Raidelu. - Kur viņš ir?

-   Nezinu, - Raidels atbildēja. - Kā jau teicu, esmu izstumts no projekta.

Mets pacēla lielo pistoli un notēmēja Raidelam deši pierē.

-    Pamēģini vēlreiz.

-   Es taču jau teicu, ka tagad neko vairs nezinu! - Raidels no­kliedza. - Taču jūs viņu varētu atrast vietā, kur nākamreiz parā­dīsies zīme.

-    Ko? - Mets izdvesa, tādu jaunumu pārsteigts.

-   Tieši tādēļ jau viņš bija vajadzīgs dzīvs, - Raidels aizrādīja. - Lai veiktu sīkus uzlabojumus reālajā laikā. Uz vietas.

-    Uz vietas? - Čaba pārjautāja. - Viņam jābūt tur? To nevar izdarīt no attāluma?

-   Viņš jau varētu, bet datu pārraidīšana nav droša dk lielā at­tālumā, un pat vissīkākā nokavēšanās laikā var visu sabojāt. Ir daudz drošāk, ja Denijs uzturas konkrētajā vietā, īpaši tad, ja zī­mei jāparādās ilgāk nekā tikai uz dažām sekundēm.

-    Tātad viņš bija tur? - Mets noprasīja. - Antarktīdā? Un Ēģiptē?

-    Antarktīdā viņš bija, - Raidels apsdprinaja. - Par Ēģipti es nezinu. Atkārtoju, ka tas nebija manā plānā. Taču no televīzijā redzētā es spriežu, ka viņš bija tur. Apmēram pusjūdzes attalu- mā no zīmes. Tāds ir raidītāja darbības rādiuss.

Kaut kur tuvumā iekaucās sirēna. Mets saspringa. Pa šauro eju, kas veda lidz galvenajai ielai ar zemajām tirdzniecības ēkām, viņš pamanīja garāmbraucoša policijas automobiļa bākugunis.

Bija laiks doties prom.

Viņš pagriezās pret Čabu.

-   Jālaiž. - Viņš pavēcināja ar pistoli pret Raidelu. - Ejam.

-    Uz kurieni? - Raidels pavaicāja.

-    Vēl nezinu, bet tu nāksi mums līdzi.

-    Nevaru, - Raidels protestēja. - Viņi…

-   Tu nāksi mums līdzi, - Mets noskaldīja. - Viņiem ir Denijs. Man esi tu. Izskatās pēc lieliska darījuma.

-   Diez vai viņi mainīsies. Denijs viņiem ir vajadzīgs. Daudz vairāk nekā es. Iespējams, viņi pat priecātos, ja es mirtu.

-   Varbūt, bet pagaidām viņi tevi nav nogalinājuši, tātad tu vēl esi vajadzīgs, - Mets secināja.

Spriežot pēc Raidela sejas izteiksmes, Mets bija uzminējis pa­tiesību. Bet jau nākamajā mirklī Raidels saņēmās un teica:

-   Es nevaru iet jums līdzi. Viņi ir sagūstījuši manu meitu.

Mets iesmējās.

-   Kā tad. - Viņaprāt, Raidels meloja. Un tādējādi radās aizdo­mas, vai viss pārējais, ko viņš stāstījis, ir patiesība.

-Goda vārds, viņi tur manu meitu par ķīlnieci…

-   Muļķības! Ejam! - Mets piebikstīja viņam, lai gan kāda nots miljonāra balsī, kāda nojausma acīs mudināja apdomāties. Taču dusmas uz Raidelu lika rīkoties. - Uz priekšu!

-    Paklau! Viņi sagrāba manu meitu. Meksikā. Tagad tēlo vi­ņas apsardzi. Lai būtu droši, ka es nešūpošu laivu. Viņi pat ne­drīkst zināt, ka esmu runājis ar jums. Tad viņi nogalinās Rebeku.

Pēkšņa apjukuma pārņemts, Mets sāka svārstīties. Čaba spēra soli tuvāk.

-   Varbūt tā arī ir, vecīt. - Viņš pagriezās pret Raidelu. - Viņa ir šeit.

-   Šeit? - Raidels paliecās uz priekšu.

-    Mēs viņu redzējām, - Čaba paziņoja. - Pirms pāris stun­dām. Medokss ar savu neliešu bandu atveda viņu uz nelielu lid­ostu netālu no Bedfordas. Mēs nodomājām, ka tie ir viņas mie­sassargi.

Raidela seja nomācās.

-   Viņi ir sagūstījuši tavu meitu, bet tu apgalvo, ka tevi atstū­muši malā? - Mets nicīgi noprasīja. - Nezinu gan. Es tādu soli uzskatītu par skaidru zīmi, ka tagad jūs esat ienaidnieki.

Miljonāra acis apliecināja, cik nospiedoši ir Meta vārdi.

Sašutis Mets papurināja galvu, pavēcināja ar pistoli un teica:

-   Ejam.

Acīmredzami apmulsis, Raidels izmisīgi centās rast kādu skaidrību. Tad viņš papurināja galvu, pacēla rokas, it kā pado­tos, un soli atkāpās.

-   Viņi nogalinās manu meitu.

Meta niknums pieņēmās spēkā.

-    Par to vajadzēja domāt vēl pirms tam, kad tika nogalināti tavi cilvēki.

-    Cik reizes man tas būs jāatkarto? - Raidels iesaucās. - Es to negribēju. - Viņš rāmi papurināja galvu. - Pat tad, ja es gribē­tu jums palīdzēt, tas nav manos spēkos. Vismaz tik ilgi, kamēr Rebeka ir pie viņiem. Tad nu dariet, ko gribat, bet es jums līdzi neiešu.

Lai ari Mets pacēla ieroci, Raidels nerimās un paceltām rokām arvien kāpās atpakaļ - ar šaudīgām acīm modri pētīdams ap­kārtni.

-    Apstājies. Es runāju nopietni, - Mets pavēlēja.

Raidels papurināja galvu. Viņš jau bija nonācis nelielajā krus­tojumā.

Mets vilcinājās. Raidels to manīja. Viņš tikko jaušami, gluži kā atvainodamies, pielieca galvu un tad iešāvās ejā.

-    Nolādēts! - Mets norūca un steidzās miljonāram pa pēdām. - Raidel! - viņš sauca, un vārds atbalsojās šaurajā ķieģeļu kanjo­nā. Metam nopakaļ skrēja Čaba. Jau pēc dažām sekundēm viņi attapas galvenajā ielā. Mets spēji apstājās. Uz platās ietves stāvē­ja vairāki gājēji, kas nekustīgi vērās Metā - viņus bija pārsteigusi pēkšņā cilvēka parādīšanas ar ieroci rokā. Aiz gājējiem bija re­dzams Raidels, kurš atkāpās, mierinoši vēcinot rokas.

Apzinādamies, ka apkārt ir pārāk daudz cilvēku un Raidels aizbēgs, bet viņš neko nevarēs iesākt, Mets sacīja Čabam:

-    Pie velna, taisāmies prom! - Tad viņš pagriezās un pa eju skrēja uz Potitiac Bonneville pusi. Viņš pazaudēja Raidelu, taču De­nijs bija dzīvs. Un tobrīd tas bija pats svarīgākais.

Lēmums nebraukt uz Kairas lidostu izrādījās pareizs, lai gan sākumā tā nešķita. Greisija attapās, ka uzņēmusies sarežģītos pie­nākumus, kas parasti bija Finča ziņā, piemēram, mēģināja aizvest tēvu Hieronimu garam ēģiptiešu pasu kontrolierim - maniakā­lam pedantam vai seksistam, kurš turklāt ienīda amerikāņus, bet varbūt tā bija kāda šo iezīmju kombinācija.

Kad viņi ieradās, lidmašīna jau gaidīja. Dārbijs bija izpildījis solījumu. Viņi devās uz civilās aviācijas biroju, lai nokļūtu uz skrejceļa bez iešanas cauri galvenajam terminālim un turētu tēvu I lieronimu pēc iespējas tālāk no svešām acīm. Visi ļoti labi sa­prata, ka sāksies panika, ja kaut viens pazīs šo cilvēku. Viņš bija pārāk labi pazīstams - varbūt pats pazīstamākais cilvēks pasau­le. Atbildīgais ierēdnis izrādījās kopts - Ēģipte tāda iespēja bija viena no desmit -, turklāt patiesi dievbijīgs. Viņam pietika vien paskatīties uz brāļa Emma sutanu, lai jau pēc dažām minūtēm viņu pases būtu apzīmogotas, vārti atvērti un viņi varētu pa tra­pu kāpt nofraktētajā lidmašīnā. Bija iecerēts, ka šoferis pagaidīs un pārliecināsies, vai lidmašīna netraucēti pacēlusies gaisā, un tad zvanīs abatam. Tas savukārt izplatīs paziņojumu, ka prieste­ris vairs neuzturas klosterī. Tādējādi bija plānots gaisināt sprie­dzi, kas valdīja pūlī pie klostera mūriem.

Greisija pamazām nomierinājās, kad slaidais Culfstream 450 ar četrpadsmit pasažieru vietām atrāvās no skrejceļa un pacēlās vēlamajā augstumā. Diemžēl šim atvieglojumam izrādījās īss mūžs, jo prātu pārņēma drūmas domas - par Finču, kurš palicis guļam smiltīs. Miris.

Viņu nomāca skumju vilnis.

-   Kaut nebūtu viņš jāatstāj tur! - Greisija sacīja Doltonam, kurš sēdēja viņai pretī, ar seju pret lidmašīnas pakaļgalu. - Es jūtos šausmīgi. Mēs esam šeit, bet viņš… - Žurnālistes balss apsīka.

-   Mums nebija izvēles, - Doltons mierināja. - Turklāt viņš bū­tu vēlējies, lai mēs tā rīkojamies.

-   Un tā bija viņa mūža lieliskākā reportāža! - Greisija paraus­tīja plecus. - Pēc visa, ko viņš pārdzīvojis, pēc visiem kariem un katastrofām… nomirt šādi.

Doltons piekrītoši pamāja, un turpmāk viņi sēdēja klusēdami, zaudējuma sagrauzti.

-   Kad būsim mājās, mums viss jāizstāsta kolēģiem, - pēc brī­ža sacīja Doltons. Kad Greisija klusējot palocīja galvu, viņš pie­bilda: - Jāpaziņo Ogilvijam mūsu ielidošanas laiks. Iešu aprunā­ties ar pilotu.

Viņš jau piecēlās kājās, bet Greisija pasniedzās un satvēra viņu aiz rokas.

-    Pagaidi mazliet, ja? Dažas minūtes pasēdēsim tāpat vien, labi?

-    Protams. - Doltons atskatījās uz pilotu kabīni un piebilda: - Palūkošu, vai viņiem ir svaigi vārīta kafija. Gribi?

-    Paldies. - Greisija palocīja galvu un tad turpināja: - Ja tā beigusies, tad man pietiks arī ar pārdesmit gramiem viskija.

Viltus priesteris, kuru dēvēja par brāli Emīnu, vēroja, kā Dol­tons pieceļas kājās un dodas prom. Viņš veltīja operatoram drau­dzīgu smaidu, kad tas pagāja garām uz lidmašīnas pakaļgalu. Tad viņš aizgriezās un lūkojās ārā pa iluminatoru.

Šīs misijas laika viņš nogalināja pirmo reizi, lai gan slepkavo­jis bija daudz. Karš viņa dzimtenē bija nežēlīgs un daudzus ser­bu jaunekļus pārvērta par cietsirdīgiem slepkavām. Kad karš bei­dzās, dažiem izdevās noklusēt savu pagātni un kļūt par normālu vidusmēra pilsoni. Savukārt citiem patika ciņu laikā apgūtā mā­ka. Un vairāki no tiem, arī Dario Arapovičs, atskārta, ka arī miera laikos ir pieprasīti talanti, kas kaldināti tādās vietās kā Vukovarā un tādās operācijās kā Otkos 10. Reģionā joprojām nevaldīja sta­bilitāte. Cīņas turpinājās, un ikviens klusuma brīdis bija tikai īs­laicīga pauze Lielajā spēlē, kura aktīvi piedalījās tādi cilvēki kā Medokss un kurā bagātīgi tika atalgoti Dario un līdzīgo talanti. Viņš gan lepojās, ka spēlējis slepenu lomu savas dzimtenes nā­kotnes veidošanā, taču vēl lielāku apmierinājumu nesa iespēja iz­pildīt atbildigo Medoksa uzdevumu daudz svarīgākā mačā. Un lēmums piekrist nesa pievilcīgu algu.

Daudz labprātāk viņš producentu būtu atstājis dzīvu. Risks, ka viņu atklās, bija liels. Tikpat bistams bija risks sabojāt plānu, kas līdz tam realizējies nevainojami. Reportieru komanda bija iz­darījusi visu, kas no viņiem gaidīts. Viņi strādāja tik izcili, it kā paši būtu slepenajā dienestā. Finča nāve sagrāva visu. Komandā viņi bija lieliski. Redzēja vajadzīgo un reaģēja tieši tā, kā plānots.

Tie bija profesionāļi, kuri zina, ka viņu pienākums ir sekot labi pardomātai metodoloģijai - iedziļināties cēloņos un atbilstoši rī­koties. Finčs bija šīs sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Bez viņa atvērsies jaunas durvis, kas vedīs uz neiemītu taku. Viņa vietā nāks kāds cits. Jauns producents. Kads stūrgalvis, kuru vadīt ne­būs tik viegli kā Finču.

Taču viņam nebija izvēles. Nebija cita ceļa. Dario zināja, ka Finčs nenoticētu nekam, ko viņš ātrumā sacerētu, lai izskaidrotu ar šifrēšanas moduli aprīkota satelīttelefona turēšanu rokā.

Dario pagriezās un palūkojās uz Greisiju. Viņa sēdēja viena, mazliet sagumušiem pleciem, un skatījās ārā pa iluminatoru. Da­rio zināja - viņa nesalūzīs tikai tādēļ, ka Finčs miris. Arī viņa bi­ja profesionāle. Un, kā jau visi profesionāļi, apveltīta ar sparu. Ambīcijām. Un vēso, racionālo spēju tikt pāri tādām traģēdijām kā producenta nāve un dzīvot tālāk.

Tas bija labi.

Viņai joprojām bija sava loma. Turklāt ļoti svarīga.

Pusstundu pēc tam, kad Gulfstream bija pacēlusies no lidostas Aleksandrijā, tai pa pēdām sekoja cits lidaparāts. Nu tas atradās pāris simtus jūdžu attālumā un devās tajā pašā virzienā - uz rie­tumiem.

Tas bija nofraktēts Boeing 737 - daudz lielāks un vecāks lid­aparāts. Divdesmit sešu gadu kalpošanas laikā tas atradās dažā­du aviolīniju pārziņā, taču neviens no uzdevumiem nebija tik ne­parasts kā šis.

Kravas nodalījuma atradās iekārojamas modernas tehnoloģi­jas iekārtas, tostarp tāla darbības rādiusa akustiskā iekārta, kon­teineri ar gudrajiem putekļiem un ārkārtīgi klusi saspiesta gaisa metēji. Vēl tur bija ne tik smalks, taču tikpat efektīvs aprīkojums: snaiperu šautenes, ar skaņas slāpētāju apgādātas pistoles, armi­jas dunči un maskēšanās piederumi. Lidmašīnas salonā bija vien­līdz izcila krava - septiņi vīri, kuru darbs bija aizrāvis visu pa­sauli. Seši no tiem bija lieliski profesionāļi: trīs viru komanda, kas vairāk nekā gadu pavadījusi tuksnesī, un vēl viena, kura pārcie­tusi ekstrēmus laika apstākļus dažādās planētas vietās. Septītais bija nepiederošais, bez īpašas apmācības un mērķa apziņas, kas vienoja pārējos.

Denijs Šērvuds tur sēdēja tikai baiļu dēļ.

Viņš bija gūsteknis jau divus gadus. Tas bija pielabošanas, pār­baužu un atkārtotu pārbaužu, kā arī gaidīšanas laiks. Uztrauk- šanās, viltīgu, sarežģītu bēgšanas plānu izdomāšanas, fantazē- šanas un ieceru atmešanas laiks. Un tad beidzot tas bija sācies. Tieši tādēļ viņš bija atstāts dzīvajos. Tādēļ viņš tiem vajadzīgs. Tagad tas notika.

Viņš nezināja, kādi ir šo cilvēku plāni un kā tas viss beigsies. Viņš bija dzirdējis tikai sarunu druskas. Šķita gan, ka viņu mērķi ir zināmi, taču pārliecināts viņš nebija. Viņš bija domājis par sa- botāžu, par plānu izjaukšanu, par programmatūras mainīšanu, lai mistiskās zīmes vietā parādītos milzīga Coca-Cola vai Bosto- nas beisbola komandas Red Sox reklāma. Taču zinaja, ka viņa darbs dek stingri uzraudzīts un slepenās ieceres var atklāt, iekams viņam radusies iespēja tās realizēt. Vēl viņš zināja, ka jebkurš mē­ģinājums kaut ko tādu uzsākt nozīmētu nāvessodu gan viņam, gan varbūt arī Metam un vecākiem. Un tā viņš domāja par to, ap­svēra, sapņoja un priecājās par īsajiem apmierinājuma mirkļiem, ko šī iztēlošanās deva, bet apzinājās, ka nekad neko tādu neizda­rīs. Viņš nebija cīnītājs. Nebija stiprais puisis.

Ja viņi būtu sagūstījuši Metu, viss noteikti izvērstos citādi. Taču Meta te nebija. Tikai Denijs.

Dažkārt viņš vēlējās, kaut izdzīvošanas instinkti butu likušies mierā toreiz, kad džips metās pāri kanjona malai. Kaut roka nebū­tu pastiepusies un atvērusi automobiļa durvis. Kaut viņš nebūtu izlēcis no džipa, kad priekšējie riteņi jau bija zaudējuši saskari ar cietzemi. Kaut nebūtu pieķēries bezdibeņa malai un nebūtu ska­tījies uz riņķojošo plēsīgo putnu, kas tobrīd gatavojās nolaisties un aizraut viņu prom.

Taču tā notika. Un nu viņš, lidmašīnā pie sēdekļa pieķēdēts, traucās uz nākamo pasaules nostūri un prātoja, kad šis murgs beigsies.

Hamburgeri bija milzīgi un sulīgi, lieliski izcepti; maizītes - mīkstas, bet ne drupanas; kāpostu salāti - svaigi griezti un kraukšķīgi; fri kartupeļi - biezi, ar garoziņu un biezputrai līdzī­gu vidu; kola no stikla pudelēm, ne kārbām - patīkami vēsa un pasniegta augstās, izliektās glāzēs ar ledus gabaliņiem, kas ne­bija ne pārāk smalki, ne pakusuši. Lieliska maltīte Metam un Ča- bam tadā dienā - pamatīga, apmierinoša, uzmundrinoša maltī­te, kas novērš prātu no problēmām, liek atcerēties labākas dienas un mudina atsaukt atmiņā omulīgo pasauli ar brīnišķīgo pie­dāvājumu, bet domas par nepatīkamām sarunām nolikt vistālā­kajā stūrī.

Viņi sēdēja viens otram pretī atsevišķā neliela bistro nodalīju­mā - Freimingemas pilsētā apmēram piecpadsmit jūdžu attālu­mā no Bruklinas. Tas atradās gana tālu un bija pietiekami pilns, lai viņi justos relatīvi droši. Katrs bija noēdis pa burgeram un iz­runājis ne vairāk par desmit vārdiem. Daudz kas bija noticis - piesātināta diena, slikta diena, kura seko vēl vienai sliktai die­nai. Viņi bija redzējuši, kā vienu puisi pārplēš uz pusēm, bet ot­ram kājas sadragā japāņu importa automobilis. Lodes bija švīk­stējušas dažu collu attālumā no sejas. Mets šāvis uz vairākiem cilvēkiem, dažus no tiem varbūt pat nogalinājis - nekad agrāk viņš to nebija darījis.

Pārdomādams visu, atsaukdams šīs ainas atmiņā, viņš seci­nāja, ka ir grūti tam visam nodcēt. Grūti pieņemt, ka viņš desām to visu ir pastrādājis. Viņš nepazina pats sevi. Viss šķita tik sirre­āls, it kā viņš to vērotu no malas. Taču ikviena epizode kļuva reā­la, tiklīdz viņš iedomājās vienīgo satriecoši labo ziņu, kas nomāca visu pārējo, - viņa brālis joprojām bjja dzīvs.

Abi sēdēja, ne vārda neteikdami. Nelielais, pie sienas piestip­rinātais televizors virs kases kaut ko klusi dudināja. Tas raidīja vietējo kanālu, kurā tobrīd atkārtoja vecu "Simpsonu" sēriju, kas Čabam bija zināma no galvas un Metu nemaz neinteresēja. Kad tā beidzās, tika paradīta briesmīgi sekla reklāma, bet pēc tam sā­kās vakara ziņas ar svaigākajiem jaunumiem no Ēģiptes. Tie acu­mirklī pamudināja Metu atgriezties realitātē.

Dzirdēt gan neko nevarēja, taču attēls bija apdullinoši izteik­smīgs. Uzraksts ekrāna apakšā informēja, ka tēvs Hieronims nav redzēts kopš brīža, kad zīme parādījās viņam tieši virs galvas. Nā­kamā rindiņa norādīja uz neapstiprinātiem avotiem, kas vēstīja, ka priesteris jau pameds klosteri un devies nezināmā virzienā. Re­portieri un dažādi pasaules visziņi steigšus centās minēt, kur priesteris ir un kurp devies. Tika izteikti viedokļi, ka viņš nolēmis apmeklēt Jeruzalemi, Vatikānu vai savu dzimteni Spāniju.

Gigantiskas cilvēku masas bija sapulcējušās uz lūgšanām Svē­tā Pētera laukumā, Sanpaulu un daudzās citās pilsētās. Pasaule bija aizturējusi elpu, gaidot nākamo tēva Hieronima parādīšanos. Atsevišķas bīstamas sadursmes sākušās Pakistānā, Izraēlā un Ēģiptē, kur ielas izgājuši gan daudzo reliģiju pārstāvji, kas vēlē­jušies izteikt savu uzticību tēvam Hieronimam, gan tie, kuri ne­satricināmi un nelokāmi tic svētajās grāmatās paustajām doktrī­nām. Sabiedriskās kārtības uzturētāji bija kaujas gatavībā, daudzviet tika dedzināti automobiļi un veikali, nereti gāja bojā cilvēki.

Mets kādu brīdi raudzījās ekrānā un tad sacīja:

-    Lai kurp arī dotos tas priesteris, tieši tur mēs atradīsim De­niju.

-   Tu gribi braukt uz Ēģipd?

-   Ja viņš joprojām ir tur, tad jā, - Mets atbildēja, paraustījis ple­cus.

Čaba saguma, paņēma vēl pēdējo kumosu un tad pastūma šķī­vi malā, noslaucīja muti, nopētīja bistro un tad pievērsās Metam. Viņu likteņi nu bija savijušies jo cieši, aizbēgt nevarēja. Lai ari šis cilvēks bija tik tikko pazīstams, viņš šķita redzējis pietiekami daudz, lai saprastu šo skatienu tālumā - sarauktā piere liecināja, ka Metu kaut kas nomoka. Kādu brīdi vērojis Metu, Čaba uzdeva jautājumu:

-    Kas noticis, vecīt?

Pieliecis galvu, Mets šķita saspringti domājam. Pēc mirkļa viņš sacīja:

-   Mums vajadzīgs Raidels. Viņš nostumts malā. Viņa meita sa­ņemta ķīlniekos. Patlaban viņš ir ļoti dusmīgs. Un tādēļ es domā­ju, ka viņš varētu palīdzēt mums atgūt Deniju.

-   Diez vai tas ir iespējams, kamēr meita ir to neliešu rokās, - Čaba atgādināja.

-    Varbūt mēs varam mainīt situāciju.

-    Izbeidz, vecīt! - Čaba protestēja.

-    Viņa iekulusies šajā lietā tikpat dziļi kā mēs, - Mets iebilda.

-    Lai arī pati ir bez vainas. Domā, gūsts viņai beigsies labi? Tu domā, ka tēdņš sabučosies un izlīgs ar dem neliešiem? Viņi izman­tos meitu, lai tētis izpildītu pavēles. Kad viss būs galā, viņus dzī­vus neatstās. - Čaba zīmīgi paskatījās uz viņu, bet Mets turpinā­ja: - Tev patīk doma, ka Medokss ar saviem rokaspuišiem tur meiteni ieslodzījumā?

Par spīti noskaņojumam, Čaba pasmaidīja un teica:

-    Paklau, viena frāzīte no "Zvaigžņu kariem" vēl nenozīmē…

-   Nopietni, - Mets viņu pārtrauca. - Mums tas jādara. Turklāt ir pilnīgi iespējams, ka tieši tur atrodas arī Denijs.

Čaba šaubīdamies pielieca galvu.

-Tu taču padesibā tam netici, vai ne?

-   īsti ne, - Mets attrauca un tad plati uzsmaidīja Čabam. - Vai tev padomā ir kāds labāks darbiņš?

Pievārēts Čaba papurināja galvu.

-   Ja arī butu, šis solās būt daudz jautrāks.

Apmēram trīs stundas vēlāk Medokss jau otro reizi viena va­kara laikā runāja ar savu kontaktpersonu Nacionālās drošības pārvaldē.

-   Tikko uztvēru vēl vienu signālu, - ziņoja vīrs no Mīda forta.

-    Ļoti īsu. Mazāk par divdesmit sekundēm.

-   Viņi zina, ka mēs mēģinām viņus izsekot.

-   Bez šaubām. Viņi rīkojas ļoti piesardzīgi. Taču ar to vien ne­pietiek.

-Vieta?

-    Tā pati, - zvanītājs sacīja. Globālās pozicionēšanas iekārtā ziņoja, ka Čabas iPhone atrodas rosīgā tirdzniecības ieliņā, kas ved ārā no Freimingemas.

-    Labi, ziņo par jaunumiem. Mēs ari virzāmies uz priekšu.

Beidzis sarunu, Medokss nospieda ātra zvana taustiņu. Adre­sāts atbildēja, iekams pilnībā bija noskanējis pirmais signāls.

-   Cik tālu esat? - Medokss jautāja.

-    Būsim pēc desmit minūtēm, - operatīvais darbinieks atbil­dēja.

-   Lieliski, - Medokss sacīja. - Mēs uztvērām vēl vienu signā­lu. Tā pad vieta. Iespējams, viņi atrodas kādā viesnīcā vai motelī. Ziņo, ja kaut ko atradīsiet.

Prezidenta numurs Four Seasons viesnīcas sestajā stāvā bija tik­pat ērts kā jebkur citur pasaulē, taču Raidels vienlīdz labi varētu sēdēt šaurā moteļa istabā ar vibrogultu, kura nedarbojas. Tobrīd apkārtne un lietas viņam bija pilnīgi vienaldzīgas. Prāts kavējās citur un centās aptvert absolūti jaunu realitāti.

Pēc aizbēgšanas no Meta viņš bija atgriezies savās mājās. Tur rosijās policisti, bruņoti ātrās reaģēšanas brigādes vīri - un Me­dokss. Tas bija pierunājis Raidelu izstāstīt policijai pasaciņu par nolaupīšanas mēģinājumu. Raidels apgalvoja, ka nezina, kas to izdarījis, jo uzbrucējiem galvā bijušas balaklavas. Norādīja, ka vi­ņam izdevies aizbēgt, kad tie pārsēdinājuši viņu no atkritumu ve­dēja uz citu automobili. Viņš nav gribējis ļaudes neizbēgamajam paparaci uzbrukumam, tādēļ reģistrējies Four Seasons viesnīcā. Ar pārējo galā dks viņa advokāti.

Medokss pavēlēja diviem vīriem dežurēt pie luksusa numura durvīm. Tas saniknoja Raidelu, taču iebilst nebija jēgas. Vismaz tik ilgi, kamēr pie tiem neliešiem ir viņa meita. Nu viņš nepār­traukti vēl un vēlreiz izdzīvoja satikšanos ar Drakeru, Meta uz­brukumu un abu vīru sacīto.

"Pagaidām viņi tevi nav nogalinājuši, tātad tu vēl esi vaja­dzīgs," bija teicis Mets. Izklausījās pēc patiesības. Satraucošas pa­tiesības. Taču nebija skaidrs, kas dem neliešiem prātā. "Kāpēc es­mu tiem vajadzīgs? Kad es draudēju Drakeram, ka bez manis neiztikt, viņš bija piekritis. Taču patiesībā tā nav. Nu man atlicis vien pašam noticēt šim blefam." Bažas arvien pieauga, un Rai­dels atskārta, ka īstenībā bez viņa var iztikt. Un iztika. Viņu rīcī­bā bija tehnoloģija. Viņi zināja, kur tiek ražoti un glabāti gudrie putekļi. Un varēja nodrošināt iekārtas darbību, jo viņiem bija De­nijs.

"Es viņiem vairs neesmu vajadzīgs. Vairs ne."

Un tomēr - Medoksam vēl nebija dota pavēle ielaist viņam da­žas lodes pierē.

Šis secinājums mudināja apšaubīt Drakera nolūkus. Viņi šajā lietā bija iesaistījušies kopā, gluži kā cīņu biedri, kurus vieno cil­dens mērķis. Vai tā joprojām bija? Pēkšņi Raidels atskārta, ka vi­ņu ceļi pašķīrušies. Varbūt pārējiem radies cits mērķis. Un tādēļ viņi radījuši jaunu vēstnesi, kas nodos vajadzīgo vēsti. Izmaiņas mediju rosība apstiprināja Raidela dziļākās bailes.

Stāsts vairs nebija par Dieva sūtītu brīdinājumu. Tas bija par Tā Kunga vēstnesi.

Drakers nebūtu pieļāvis tādu kļūdu. Ja vien viņam prātā nav kaut kas īpašs.

"Cilvēki pēc mūsu pavēles darīs tādas lietas!" toreiz sacīja Drakers. Frāze atkal atausa Raidelam prātā.

Pēdējā doma apstiprināja viņa vislielākās bažas. Un tās raisī­ja Meta vārdi: "Es tādu soli uzskatītu par skaidru zīmi, ka tagad jūs esat ienaidnieki." Pēkšņi Raidels atskārta, ka Metam taisnība. Labi tas viss nebeigsies. Vismaz viņam noteikti ne. Un arī viņa liktenīgajai sadarbībai ar tiem neliešiem. Pie viņiem bija Rebeka. To nevarēja noliegt. Un bija muļķīgi izlikties, ka tā ir īslaicīga vie­dokļu nesaskaņa. Atpakaļceļa vairs nebija. Neko glābt vairs ne­varēja. Viss bija beidzies.

Viņi bija ienaidnieki.

Iezvanījās viņa tālrunis. Drakers. Jau pēc brīža viņš uzdeva galveno jautājumu.

-   Ko tu viņam izstāstīji?

-   Viņš gribēja zināt, kas noticis ar viņa brāli, - Raidels izvai­rīgi noteica.

-Un?

-    Es izteicu savas domas, ka viņš joprojām ir dzivs. Bet nepa­teicu, kur viņu meklēt. Un pēc tam aizbēgu.

Drakers apklusa, bet pēc briža sacija:

-    Vairāk neko?

-   Neuztraucies, viņu tavi mērķi neinteresē, - Raidels samelo­ja. - Par tevi viņš neko nezina, lai gan es varbūt kaut ko nejauši ieminējos.

-   Rebekai tas nenāktu par labu, - Drakers dzestri attrauca. Uz mirkli apklusis, viņš šķita sakārtojam domas un tad sacīja: - La­bi. Paliec viesnīcā un izvairies no preses, cik ilgi vien iespējams. Varbūt mums vajadzētu atrast daudz neuzkrītošāku vietu, kurā tev dzīvot, kamēr varēsi atgriezties savā mājā.

Nolicis klausuli, Raidels atkal iedomājās par Rebeku. Prātā vir­moja Meta vārdi.

"Viņam taisniba," Raidels sprieda. "Tagad mēs esam ienaid­nieki. Un varbūt Mets ir vienīgais, kuram šajā situācijā var lūgt palīdzību."

Cik vien Greisija varēja saskatīt, visapkārt stiepās jūra - pa­saules malai cieši apspraudīta kobalta zila sega. Priekšā un pa kreisi saule kaitējās ar apvārsni. Viņa paliecās, atspiedās pret stiklu un vēroja rāmo skatu. Lai gan viņa pārsēdās no vienas lidmašīnas otrā tikpat bieži, cik citi izmantoja metro, raudzī­šanās ārā pa iluminatoru tādā augstumā allaž uzjundīja vēlē­šanos brīnīties. Tā bija teju mistiska pieredze - lūkošanās uz planētu, mākoņiem, sauli, bezgalīgo plašumu. Tas nekad ne­apnika. Parasti viņa tikai sēdētu, skatītos ārā un ļautu prātam doties jebkurā virzienā, izbaudot gaistošo svētlaimīgas izolā­cijas bridi, lai drīz vien atkal kaut kas iztraucētu un viņa no­laistos uz zemes.

Šoreiz iztraucēja jautājums, ko liegā tonī uzdeva tēvs Hiero­nims:

- Kā jutāties?

Viņa pacēla galvu. Sajūta bija sirreāla - būt šeit, runāt ar šo cilvēku pēc visa, ko viņa redzējusi pati savām acīm, un joprojām šaubīties, kas viņš tāds īsti ir.

Izmocījusi smaidu, Greisija paraustīja plecus.

-   Godīgi sakot… mazliet apjukusi. Man tās ir visnotaļ nepa­rastas izjūtas.

-Jums paveicies, - tēvs Hieronims sacīja. Viņš likās samulsis un stāvēja salīcis, lai gan salona griesti bija sešas pēdas un vienu vai divas collas augsti un viņš nebija sevišķi garš.

Greisija norādīja uz Doltona sēdekli.

-    Lūdzu, varbūt pievienosieties man?

Tēvs Hieronims palocīja galvu un apsēdās. Tanī brīdī atgrie­zās Doltons.

-    Piedodiet, esmu aizņēmis jūsu vietu, - priesteris atvainojās.

-    Nekas, nekas, - Doltons dzīvi atsaucās un pasniedza Grei- sijai kafiju. - Man tik un tā jāaprunājas ar pilotu. Jānoskaidro, kāds ir lidojuma plāns. - Viņš palūkojās uz Greisiju, lai pārlieci­nātos, ka viss ir kārtībā, un tad devās uz kabīnes pusi.

Noraudzījusies, kā viņš aiziet, Greisija pievērsa uzmanību priesterim.

-   Jūs teicāt, ka man paveicies.

-   Es zinu, ko nozīmē izjust zaudējumu. Kopš tā laika, kad pa­metu Sudānu, es bieži vien jūtos kā pamests likteņa varā. Nees­mu īsti pārliecināts, kur esmu un ko daru. Tas ir… grūti, - prieste­ris nez kādēļ piebilda. - Un tagad… - Viņš mēģināja pasmaidīt. -Jūtos samulsis vēl vairāk. - Viņš aizgainīja kādu domu un ielū­kojās acīs Greisijai.

Viņa nopētīja priesteri un paliecās tuvāk.

-   Kā jūs jutāties uz ta jumta? - viņa jautāja, atcerējusies noslē­pumaino priestera skatienu brīdī, kad virs galvas parādījās zīme.

-   Vai jūs spējat kontrolēt to, kas notiek?

Priesteris viegli pašūpoja galvu.

-    Es jūtos tikpat dīvaini kā jūs un visi citi, - viņš atbildēja.

-    Man ir skaidrs tikai viens.

-Kas?

-   Ja man paveiktos tik ļoti, ka es būtu i/redzētais, tad man va­jadzētu pārvarēt visas šaubas un pieņemt Dieva laipnību un uz­ticēšanos. Man nevajadzētu kautrēties vai noliegt. Visam ir savs iemesls. Noteikti. - Bridi vērojis Greisijas reakciju, viņš pajautāja: - Kas, jūsuprāt, notiek?

-    Nezinu. Taču ir ļoti savādi, - Greisija sacīja, - to visu pie­dzīvot. Būt tur, redzēt savām acīm un tiešraidē ikvienas valsts te­levīzijā. Saņemt dokumentētu pierādījumu neizskaidrotam feno­menam, ko droši vien varētu saukt par brīnumu. - Viņa mirkli vilcinājās un tad turpināja: - Nevis kaut kādiem apšaubāmiem rakstiem, kas tapuši pirms pāris tūkstošiem gadu.

Ziņkārīgi saraucis pieri, tēvs Hieronims pielieca galvu uz sā­niem.

-   Apšaubāmiem?

Vispirms novērsusies, Greisija tomēr atkal paskatījās prieste­rim acīs.

-    Būšu godīga, tēvs. Es neticu Dievam. Un es nerunāju tikai par Bībeli vai baznīcu, - viņa piebilda, gluži kā aizstāvēdamās un mēģinādama neapvainot garīdznieku. - Lai gan arī tām es ne­kad neesmu ticējusi.

Priesteris nešķita aizskarts vai uztraucies.

-   Kāpēc?

-   Laikam tas ir mantojums no vecākiem. Viņi neticēja, tādēļ ari man nekad nav iepotēts kaut kas tamlīdzīgs. Bet parasti jau tas nāk no ģimenes, vai ne? - Tēvs Hieronims palocīja galvu, un Grei­sija turpināja: - Redziet, tēvs, neuztveriet to personīgi, bet… daž­kārt es eju uz baznīcu, taču nekad neesmu sastapusi mācītāju, kam varētu uzticēties. Nekad neesmu jutusi, ka viņu kalpošanai ir patiesi iemesli. Un neviens no viņiem nav spējis sniegt man go­dīgas, gudras vai pārliecinošas atbildes uz maniem visnotaļ vien­kāršajiem jautājumiem.

-    Piemēram?

-    Vai jums ir daudz laika? - Greisija pajokoja. Arī priesteris pasmaidīja, mudinādams žurnālisti turpināt. - Kad biju pietie­kami veca, lai spriestu patstāvīgi, es piekritu saviem vecākiem un viņu uzskatiem šajā lietā. Redziet… jau atkal neuztveriet to personīgi, tēvs, bet būsim atklāti… visi tie stāstiņi par Ēdenes dārzu un augšāmcelšanos ir… mīti. Arhetipiski, gudri, skanīgi, lāču mīti. Es tiešām mēģināju ticēt. Man bija vajadzīgs šis miers, šis atbalsts. Bet, jo vairāk es lasiju un pētīju, jo labāk sapratu, ka l.i ir primitīva maskarāde un ka visa ticība balstās vien uz kau­dzīti senu pasaciņu, kuras pirms diviem tūkstošiem gadu apko­pojuši daži atjautīgi vīri, lai uzlabotu dzīvi māņticīgajā pasaulē un varētu to kontrolēt. Mēs runājam par tiešām primitīviem cil­vēkiem. Pusotru tūkstoti gadu vēlāk joprojām tika dedzinātas ra­ganas. Tātad ticēšana tolaik… bija pavisam kas cits. Bet mūsdie­nās? Kad mums zināms tik daudz? Kad esam atšifrējuši cilvēka genomu un nosūtījuši zondes uz mūsu Saules sistēmas noma­lēm? - Greisija nopūtās un tad piebilda: - Un tad notiek šis, un mana pārliecība ir sašūpojusies. - Viņa veltīja priesterim kaunī­gu, sakāvniecisku skatienu.

Tēvs Hieronims palocīja galvu un šķita apsveram viņas vār­dus.

-    Neticēšana vienai vai otrai reliģijai ir pilnīgi saprotama, - viņš sacīja. - īpaši tad, ja to pauž tik izglītota sieviete kā jūs. Tur­klāt visiem nevar būt taisnība, vai ne? - Viņš jautājoši paplēta plaukstas un pasmaidīja, bet tad atkal kļuva nopietns. - Taču jūs runājat par kaut ko pavisam citu. Par kaut ko daudz būtiskāku. Jūs apgalvojat, ka neticat Dievam.

Izturējusi priestera skatienu, Greisija palocīja galvu.

-   Neticu. Neticēju. Vismaz līdz šim. Tagad es vairs nezinu, kam ticēt. Vai neticēt.

-   Bet pirms šiem notikumiem. Kas traucē ticēt Dievam ārpus reliģijas? Idejai par kaut ko brīnumainu un nezināmu, noliekot malā visas asociācijas, kas reliģiozu cilvēku prātos rodas par vārdu "Dievs"?

-    Loģika. Visu var nonivelēt līdz parastajam "vistas un olas" jautājumam. Ticība Dievam ir tikai nepieciešams mēģinājums iz­skaidrot, kā viss radies, vai ne? No kurienes mēs nākam, uz ku­rieni ejam. Taču nekas nesanāk. Ja ir kāds radītājs, lielais konstru- ētājs, kas to visu radījis, tad taču jābūt ari radītājam, kas savukārt radījis viņu. Un kāds, kas radījis to. Un tā tālāk. Tas neiztur kriti­ku. - Uz mirkli apklususi, Greisija šķita pārdomājam kaut ko daudz personiskāku. Iegrimusi dziļi dvēselē paslēptās skumjās. - Un tad nomira mana mamma. Man toreiz bija trīspadsmit. Krūts vēzis. Piecus gadus pirms tam viņu it kā izārstēja, bet tad notika recidīvs, un viņa nomira desmit dienu laikā. Tas bija… šausmīgi. Es nespēju iztēloties, kādēļ kāds ir radījis kaut ko tik briesmīgu un kādēļ atņem man tik brīnišķīgu cilvēku. - Lai ari bija pagājuši daudzi gadi, Greisijas acīs atkal iemirdzējās bēdīgas atmiņas.

-    Man ļoti žēl.

-   Tas bija sen. - Greisija pētīja priesteri un vilcinājās, it kā ne­būtu pārliecināta, vai kaut ko teikt, bet tad izlēma runāt. - Ziniet, tajā klosteri, kad jūs pieliecāties pie Finča, es uz brīdi…

-    Iedomājāties, ka es piecelšu viņu no mirušajiem?

Tik precīzs formulējums pārsteidza Greisiju.

-Jā.

Viņš palocīja galvu, it kā būtu prātojis par to pašu.

-   Jāteic… arī es nebiju pārliecināts par to, kas notiek. Par to, kas ir manos spēkos. - Tēva Hieronima skatiens šķita aizplīvu­rots.

-    Par to jau es arī runāju, - Greisija sacīja. - Tieši to es nespēju saprast. Pēkšņi kaut kas, ko mēs nesaprotam un ko varētu saukt par Dievu, sūta mums vēsti, parādās pats, un tas ir tik daudzso­loši, iedvesmojoši un brīnišķīgi… Un jau nākamajā mirkli nevai­nojami krietnam cilvēkam tiek atņemta dzīvība, un viss. - Viņas seja pauda skaidru jautājumu. - Mana mamma nomira, taču pa­saulē nebija labākas, jaukākas dvēseles par viņu. Un es nespēju saprast, kādēļ kaut kas tāds tiek pieļauts, ja reiz mūs uzrauga kā­da augstāka būtne. Tāda nāve nav attaisnojama. Tolaik es apru­nājos ar vairākiem mācītājiem. Viņi atbildēja ar pāris standarta frāzēm par to, ka "viņa tagad ir pie Dieva" un "Viņš sūta mums pārbaudījumus", bet man, godīgi sakot, tās izklausījās pēc pilnī­gām muļķībām. Šie vārdi man neko nenozīmēja.

Tēvs Hieronims domīgi pamāja ar galvu.

-    Mācītājs nespēja tev atbildēt, jo pats jutās apmulsis. Viņš jo­projām lieto tos pašus vārdus, kas snieguši mierinājumu cilvēkiem arī pirms piecsimt gadiem. Bet modernais cilvēks ir mazliet sa­režģītāka būtne. - Viņš uz mirkli apklusa, it ka savu vārdu sāpi­nāts. -Tā ir muslaiku reliģijas problēma. Tā nav attīstījusies. Tā nevis atveras un cenšas atbilst mūsdienu pasaulei, bet steidz aiz­stāvēties, aizsargāties un regresē līdz vienkāršotām frāzēm un fu nd amei itālismam.

-   Nav taču iespējams samierināt reliģiju ar moderno dzīvi, ņe­mot vērā mūsu zināšanas un zinātnes attīstību, - Greisija iebil­da. - Atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu. Vai jūs ticat evolūci­jai? Vai ari domājat, ka cilvēki un dinozauri pirms sešiem tūkstošiem gadu kopā klejoja pa pasauli… kad tā bija radīta sešās dienās?

Priesteris pasmaidija.

-    Es daudzus gadus esmu dzivojis Āfrikā, Ļoganas jaun­kundz…

-    Lūdzu, sauciet mani par Greisiju, - viņa sacīja.

Viņš palocīja galvu.

-   Esmu bijis izrakumu vietās, redzējis fosilijas, pētījis zinātni. Protams, es dcu evolūcijai. Jābūt aklam plānprātiņam, lai neticē­tu. - Viņš vēroja, kā Greisija saraujas. - Vai jūtaties pārsteigta?

-   Tā varētu teikt, - viņa sacīja un iesmējās.

-    Nevajag, - priesteris attrauca, paraustījis plecus. - Reliģija jusu valsti ir dk kareivīgi noskaņota pret zinātni un dem nelokā­majiem ateisdem, ka jūsu sludinātāji aizmirsuši, kas patiesībā ir reliģija. Mūsu baznīcā, Austrumu baznīcā, tādās Austrumu reli­ģijās kā budisms un hinduisms, reliģija nedod teorijas vai izskaid­rojumus. Mēs pieņemam, ka dievišķais nav izzināms. Bet jums un daudziem tik racionāliem cilvēkiem kā jūs nakas stāties izvēles priekšā. Fakd vai ticība. Zinātne vai reliģija. - Brīdi klusējis, viņš piebilda: - Jums nevajadzētu izvēlēdes.

-    Bet tās nav savienojamas, - Greisija neatlaidās.

-    Protams, ir. Tām nevajadzētu sacensdes. Diemžēl jūsu sludi­nātāji un zinātnieki nemitīgi apvaino viens otru. Kāpj uz otra varž­acīm ar milzīgiem, smagiem zābakiem. Viņi nesaprot, ka reliģija un zinātne kalpo dažādiem mērķiem. Mums vajadzīga zinātne, lai sa­prastu, kā darbojas viss uz šīs planētas un ārpus tās, kā esam bū­vēti mēs, daba un viss pārējais. Neviens saprātīgi domājošais to nevar apšaubīt. Bet mums ir vajadzīga ari reliģija. Ne jau tādēļ, lai izvirzītu smieklīgas teorijas par to, ko zinātne var pierādīt. Tai ir cits mērķis, tā apmierina citas vajadzības. Piemēram, vajadzību pēc jēgas. Tā cilvēkam ir pati svarīgākā, un tas vairs nav zinātnes lau­ciņš. Jūsu zinātnieki nesaprot, ka šo vajadzību viņi nevar apmieri­nāt, lai cik ari hadronu kolaideru un Habla teleskopu tiktu uzbū­vēts. Un jūsu sludinātāji nesaprot, ka viņu pienākums ir palīdzēt jums atklat personīgo, iekšējo izpratni par jēgu, nevis uzvesties kā dedzīgu fanātiķu baram, kas cenšas pievērst pasauli savam nelo­kāmajam, sausajam uzskatam par to, kā visiem būtu jādzīvo. Jūsu valstī un musulmaņu zemēs reliģija kļuvusi par politisku, nevis ga­rīgu kustību. No jūsu baznīcām nāk tikai viens: "Dievs ir tavā pu­sē." Bet ne jau to viņiem vajadzētu sludināt.

-   Konfederācijai tas sevišķi nenodereja, vai ne? - Greisija pa­jokoja.

-   Tas ir ļoti efektīvi, ja vajag pulcināt masas. Un uzvarēt vēlē­šanās, protams. - Tēvs Hieronims nopūtās. - Visi tā vai citādi pauž savas tiesības uz To Kungu.

-   Tāpat kā tagad viņi rīkojas ar jums, - Greisija aizrādīja.

-    Tiešām? - priesteris izbrīnīts iesaucās.

-    Mēs taču esam šajā lidmašīnā, vai ne? - Šķita, ka Greisijas vārdi ir aizskāruši kādu stīgu, un tēvs Hieronims klusēja. - Lai gan, - viņa turpināja, - viņi varbūt ir mazliet pārsteigti. Es esmu pārsteigta. Jūs neesat tik dogmatisks kā iedomājos. Esat daudz progresīvāks. Patiesību sakot, satriecoši progresīvs.

Priesteris pasmaidīja.

-Esmu daudz redzējis. Krietnus, laipnus, dāsnus cilvēkus, kas ziedo sevi labdarībai. Un tos, kuri pastrādā šausmu lietas. Tas arī veido mūs par cilvēkiem. Mums ir prāts. Mēs paši izvēlamies sa­vas dzīves kursu. Mūsu dzīvi noteic mūsu attieksme pret citiem. Un Dievs, lai ko arī šis vārds nozīmētu, ir tieši tas. Mēs jūtam Viņa klātbūtni ikreiz, kad mums kaut kas jāizvēlas. Tas ir mūsos. Viss pārējais… ir tikai veikli triki.

-   Bet jūs taču esat baznīcas mācītājs. Jūs nēsājat šo, - Greisija teica, norādīdama uz krustu, kas karājās ādas sloksnē tēvam Hie- ronimam ap kaklu. - Kā gan jūs varat tā runāt?

Greisijai šķita, ka pamanījusi tēvu nervozi saraujamies, it ka ari viņu kaut kas satrauktu. Viņš domīgi palūkojās uz žurnālisti un tad pajautāja:

-   Kad parādījās tā zīme… vai jūs tur redzējāt krustu?

-   Nē, - Greisija atbildēja, isti nesaprazdama, ko tevs Hieronims ar to gribējis teikt.

Viņš nedroši pasmaidīja, sarauca pieri, paplēta plaukstas klu­sā žestā un sacīja:

-Lūk.

Apmēram pusnaktī Chn/sler 300C iebrauca Comfort Inn stāv­laukumā. Izkāpa divi viri tumšos uzvalkos, baltos kreklos, bez kaklasaitēm. Ar skaidru skatienu un mērķtiecīgu soli. Trešais vīrs palika automobilī pie stūres. Dzinējs joprojām darbojās. Viņi ne­plānoja ilgi uzturēties šai viesnīcā.

Abi viri iegāja askētiskajā foajē. Tas bija tukšs - kā jau gaidīts. Freimingema nebija tā vieta, kur naktī valdītu jautrība. Viņi pie­gāja pie reģistratūras. Tur vientuļš latīņamerikānis gados sagu- mis sēdēja stūrī un skatījās nekvalitatīvu futbola mača pārraidi. Atnācēju vadonis pamāja viņam ar roku. Tumšā uzvalka, īgnās sejas un asā toņa dēļ reģistratūras darbinieks tūdaļ pielēca kājās. Svešinieks no žaketes krūšu kabatas izņēma trīs lietas, ko izklāja uz letes zem darbinieka deguna. Tur bija divas fotogrāfijas - Mets . un Čaba - un piecdesmit dolāru banknote.

Reģistratūras darbinieks nopētīja visu, paskatījās uz svešo vī­ru, tad atkal pievērsās letei un palocīja galvu. Tad viņš pasnie­dzās un drebošiem pirkstiem iebāza naudas zīmi kabatā. Tad sve­šais saņēma atbildi, taču ne tādu, kādu bija vēlējies. Viņi bija reģistrējušies jau pievakarē. Paņērhuši istabu. Pavadījuši tur pā­ris stundu. Tad samaksājuši un aizbraukuši. Reģistratūras darbi­niekam prātā ienākušas visnotaļ miesiskas domas, kas pašam nav šķitušas patīkamas.

Viņi ir prom.

Vīrietis no Chrijsler 300C sarauca pieri, nopētīja darbinieku, sa­prata, ka neko vairāk nepanāks, un devās ārā no viesnīcas. "Viņi samaksājuši - tātad neatgriezīsies." Kaut kas nešķita loģiski. "Kā­pēc ņemt istabu tikai uz dažām stundām? Droši vien noticis kaut kas negaidīts," vīrs sprieda. "Kaut kas tāds, ko viņi uzzinājuši bez mobilā starpniecības." Tās bija sliktas ziņas, jo liecināja, ka viņiem ar ārpasauli iespējams sazināties vēl kādā veidā, par kuru izsekotājiem nav ne jausmas.

Kopā ar biedru izgājis ārā, viņš apstājās pie automobiļa un no­pētīja stāvlaukumu. Neko aizdomīgu nemanīja. Viņš izvilka tāl­ruņa aparātu un piezvanīja. Pavēstīja priekšniekam visu, ko bija noskaidrojis. Saklausīja aizkaitinājumu un dusmas priekšnieka balsī. Un saņēma pavēli doties uz konspiratīvo dzīvokli un gai­dīt tālākus norādījumus.

Abi vīri iekāpa automobilī. Šoferis pagaidīja, kamēr aizbrauc cits auto, un tad izstūrēja iespaidīgo Chri/sler uz ceļa un devās prom. Nepamanīdams tumši zaļo Pontiac Bonneville, kas tam se­koja drošā attālumā.

Mets un Čaba neizlaida no acīm Chrysler 300C aizmugures gaismas un pārmija vien dažus vārdus. Šajā vēlajā stundā vien reta mašīna patraucās garām, tālab viņi bija labi pamanāmi. Vaja­dzēja būt sevišķi modriem. Nekādas skaļas pļāpāšanas vai plānu mainīšanas. Nevienas liekas frāzes. Totāla koncentrēšanās.

Ēsmu viņi izlika, ieslēdzot Čabas iPhone. Līdz ar Omjsler pa­rādīšanos apstiprinājās Meta aizdomas, ka Medokss ar saviem neliešiem izseko viņus par spīti visiem Čabas veiktajiem piesar­dzības pasākumiem, lietojot tālruni ļoti īsu laiku. Kaut kā viņiem tas tomēr bija izdevies. Tas deva Metam iespēju pievilināt nelie­šus. Un gaidīt.

Chrysler 300C turējās uz Koučičūitas ceļa, tad pa viaduktu uz­brauca uz maģistrāles un devās austrumu virzienā. Uz maģistrā­les automobiļu bija vairak, tāpēc varēja mazāk bažīties par pama- nīšanu, toties vairāk nācās raizēties par iespēju pazaudēt Chri/sler no redzesloka. Taču Mets bija tiešām prasmīgs un modrs autobrau­cējs, ja vajadzēja saskatīt pat vissīkākās izmaiņas uz ceļa.

Viņiem nebija ne jausmas, kas atklāsies, kad Chnjsler nonāks galamērķi. Kā Mets bija teicis Čabam, diez vai tur būs atrodams Denijs, taču iespējams, ka tur tiek turēta Rebeka Raidela. Nešķita, ka Medokss šo lietu uzticējis veselai brigādei. Viņiem tas bija ti­kai sīks, nenozīmīgs uzdevums, tātad maz ticams, ka tā izpildei atvēlēts vairāk neka viens konspiratīvais dzīvoklis un Rebeka Raidela tur tiek rūpīgi slēpta. Nelieši noteikti uzskata, ka tas ir pietiekami drošs, un taupa resursus. Mets jau sāka prātot, kas bū­tu noticis, ja viņš nepārvietotu trekeri uz Medoksa automašīnu, taču rimās, kad saprata, ka tādējādi zaudē koncentrēšanās spēju. Viņš negribēja izlaist neliešus no acīm. Šī bija iespēja ne tikai at­brīvot Rebeku Raidelu, bet arī iecirst robu Medoksa plānos - un Metam tas padešām sagādātu prieku.

Nogriezušies viņi pāris jūdžu nobrauca uz ziemeļiem pa deviņ­desmit piekto starpštatu maģistrāli un tad nonāca Vestona ielā. Sa­tiksme kļuva arvien retāka, un Mets iepalika, taču neatlaidīgi seko­ja milzīgajam automobilim austrumu virzienā līdz pat Bekona ielai, kur tas nogriezās pa kreisi. Pakaļdzīšanās kļuva arvien bīstamā­ka. Automobiļu iela bija pavisam maz, un Metam nācās krietni at­palikt. Viņš izslēdza tālās gaismas ikreiz, kad tika mainīts virziens, lai Pontiac Bonneville neparādītos Chrysler spoguļos.

Izlikumojis pa vairākām dzīvojamā rajona ieliņām, Chrysler beidzot iegriezās kādā neapgaismotā piebraucamajā ceļā. Mets jau bija izslēdzis automobiļa lukturus, apstājās pāris māju tālāk un vēroja. No Chn/sler izkāpa trīs vīri, kas devās uz mājas pusi. Pē­dējais - šoferis - nospieda automašīnas centrālās atslēgas pogu. Vēl viņš steidzīgi nopētīja ielu un tad sekoja saviem biedriem.

Pēc brīža Chnjsler salona gaisma automātiski nodzisa, auto­mobilis un māja ieslīga dziļā tumsā.

Tā bija neliela divstāvu celtne. Mets tādas mājas pazina ļoti labi - apmēram tādā viņš bija uzaudzis Vusterā -, tātad arī plā­nojums varēja būt tikpat standartizēts. Pretī vai sānos ieeja lielajā dzīvojamā istabā, tālāk virtuve, vidū kāpnes uz divām vai trim guļamistabām un vannas istabu, varbūt divām, augšstāvā. Vēl bija pagrabs, un Mets bija visnotaļ pārliecināts, ka tieši tur izmitināti gūstekņi.

Augšstāvā gaismas nedega, un ari dzīvojamā istabā valdīja tumsa. Pa dzīvojamās istabas erkera logu varēja samanīt apgais­mojuma strēles mājas dziļumā. Tās meta bālas ēnas uz istabas griestiem.

Mets paskatījās uz Čabu un palocīja galvu. Uz piebraucamā ceļa bija redzama vēl viena automašīna. Melns Durango, ko viņi manīja lidostā. Tajā Medoksa rokaspuiši bija iegrūduši Rebeku Raidelu.

Vieglākais uzdevums bija izpildīts. Pienācis laiks doties cie­mos nelūgtam.

Par laimi, viņi nebija atnākuši tukšām rokām.

Vīri no Chri/sler sēdēja virtuvē, pļāpāja, smēķēja, sūca aukstu kolu no kārbām. Apsprieda dienas notikumus. Atpūtās. Visnotaļ pārliecināti, ka vairāk izsaukumu nebūs.

Visu mainīja kāds skaļš blīkšķis.

Tas atbalsojās mājā un pievērsa vīru uzmanību. Troksnis nā­ca no pirmā stāva ielas pusē. No dzīvojamās istabas. Šķita, ka tur izdauzīts stikls - kaut kas truls smagi atsitās pret sienu un dobji nobūkšķēja pret grīdu, bet pēc tam nošķindēja stikli.

Visi kā viens vīri pielēca kājās un steidzās uz dzīvojamo ista­bu, bet vadonis jau bija izrāvis ieroci un izkliedza pavēles. Vie­nam no vīriem viņš norādīja palikt virtuvē, bet otrs sekoja viņam līdz kāpnēm un nostājās pie durvīm, kas veda uz pagrabu. Tre­šais aiztraucās līdzi galvenajam uz dzīvojamo istabu.

Tai bija plats erkera logs ar žalūzijām, kas sedza apmēram pusi rūts un sniedzās aptuveni piecu pēdu augstumā no zemes. Pie­sardzīgs būdams, vadonis neiededza gaismu un paļāvās uz blā­vo strēli, kas plūda no gaiteņa. Istaba bija tukša, jo māju izīrēja nemēbelētu, taču uz koka grīdas mētājās stikla lauskas. Tās krak- šķēja vīram zem kājām, kad viņš iegāja istabā, vērsdams ieroci te uz vienu, te atkal citu pusi. Viņš apstājās un nopētīja erkera logu - tā centrā vīdēja milzīgs caurums paliela ķirbja izmērā. Palūkojies apkārt, viņš mēģināja saprast, kas noticis, un pie tālākās sienas ieraudzīja akmeni futbolbumbas lielumā. Viņš jau sāka prātot, kā­dēļ kāds būtu metis pa logu ar akmeni, un pēkšņi atskanēja vēl viens blīkšķis - varenāks un skaļāks par iepriekšējo. Priekšmets ķēra saplēstā loga malu, padarīja caurumu vēl lielāku un dk tik­ko netrāpīja vīram, apšļācot viņu ar stikla drumslu lietu un kādu skābeni smakojošu šķidrumu. Nokritis uz grīdas, tas vēl kādu brī­di kūleņoja un tad apstājās. Sekundes simtdaļu vīrs apstulbis lū­kojās uz to. Tā bija sarkana benzmkanna no vieglas plastmasas un ar skrūvējamu vāciņu. Tikai vāciņa nebija. Un šķidrums bija izšļakstījies gluži kā no rotējošas pirotehnikas ierīces un tagad izplūda pa grīdu.

- Nolādēts! - vīrs iesaucās, mezdamies uz priekšu un paķer­dams kannu aiz roktura, lai nostādītu taisni un degviela vairs ne­lītu ārā. Diemžēl tas nelīdzēja, jo šķidrums sūcās ārā pa neskai­tāmiem, speciāli izsistiem caurumiņiem kannas sānos, nonākot arī uz vira rokām un kājām. Noplūdi apturēt nebija iespējams. Tas vēl nebūtu ļaunākais, ja vien pa logu netiktu iemests trešais lā­diņš. Tas liesmoja un lidoja vīram tieši virsū.

Mets vēroja kustīgās ēnas istabā un aizdedzināja šķiltavas. Ot­rā rokā viņš turēja ūdens pudeli, kuru bija iztukšojis, bet pēc tam piepildījis ar benzīnu un motoreļļu līdzīgās daļās. Kakliņa bija iebāzts deglis - putekļu lupatas vīkšķis, kas piesūcināts ar ben­zīnu. Pie kājām gulēja sagatavoti vairāki šādi lādiņi.

Akmens bija ievilinājis vīrus istabā - tieši laikā, lai viņi saņem­tu triecienu ar sacaurumoto benzīna kannu. Mets zināja, ka jārī­kojas ātri un jāpārsteidz pretinieks, iekams tas paguvis novērtēt situāciju. Viņš aizdedzināja lupatu un aizlidināja pudeli. Pašga-. tavotā bumba apmeta loku vēsajā nakts gaisā un pa izdauzīto lo­gu iekrita istabā. Aiz slēģiem uzliesmoja gaisma, kam sekoja vēl lielāks zibsnis, jo liesmas ieķērās benzīnā, kas bija izlijis no kan­nas. Atskanēja panikas pārņemts kliedziens. Mets aizdedzināja otro pudeli, ielidināja to pa logu, paķēra trešo un aizskrēja aiz mājas.

Vadonis iekliedzās, kad aizdegās viņa rokas un kājas. Viņš ne­ganti locījās, kailām plaukstām mēģināja apdzēst liesmas. Otrs vīrs sāniski slīdēja viņam apkārt un pārbijies nezināja, kā palī­dzēt. Liesmas izrādījās stūrgalvīgas - daudz stūrgalvīgākas, bries­mīgākas un karstākas nekā gaidīts. Degošu benzīnu nodzēst bija vieglāk. Motoreļļas izraisītu ugunsgrēku noslāpēt izrādījās kriet­ni grūtāk. Tā bija lipīga kā darva un dega stiprākām liesmām, ku­ras neizdevās padzīt no apģērba vai ādas un kuras tikai pieņē­mās spēkā, aprijot savā ceļā it visu. Tās jau bija sagrābušas savā varā koka grīdu un pamazām aptvēra visu telpu.

-    Palīdzi! - vadonis uzkliedza dēmona cienīgā balsī, nokrita zemē un sāka velties, cenšoties apslāpēt liesmas. Tie bija veltīgi pūliņi. Svilstošajā ādā iedūrās stikla drumslas, un sāpes kļuva neciešamas. Otrais vīrs novilka žaketi un nometās četrrāpus, lai uzmestu to vadonim. Istabu pildīja biezi pelēki dūmi, kas oda pēc apogļojušās miesas, matiem un degošas motoreļļas. Istabā iestei­dzās arī trešais vīrs, kurš pirmīt bija palicis pie kāpnēm, un pār­bijies vēroja savu vadoni. Viņš satraukts raudzījās visapkārt, mek­lēdams jel ko piemērotu, lai nodzēstu liesmas, taču istabā nekā nebija - ne paklāju, ne aizkaru, ne dīvāna pārklāju.

-   Pie velna, kas te notiek? - no mājas dzīlēm atskanēja ceturtā vīra balss.

-   Uz virtuvi! - otrais virs pavēlēja trešajam. - Piesedz pagal­ma pusi!

Bet bija jau par vēlu.

Ceturtais vīrs virtuvē bija viens pats. Viņš stāvēja pie durvīm un mēģināja saskatīt, kas notiek, vienlaikus negribēdams pamest nepieskatītu sētas puses ieeju. No dzīvojamās istabas atskanēja kliedzieni, bija redzamas liesmas un jūtami dumi. Caurvējš izdze­nāja uguni pa visu māju, un ceturtais vīrs jau krita panikā. Tik briesmīgā, ka aizmirsa par sētas puses durvīm. Šādu nepiesar- dzību izmantoja Mets.

Viņš turējās pie mājas tālākās sienas un ieskatījās iekšā pa vir­tuves logu. Tas bija viens no vīriem, kurš pavadīja Rebeku Raide- lu ārā no lidmašīnas. Tas tikai vēl stingrāk apliecināja, ka viņa ir šajā mājā. Mets pārliecinājās, kur nelietis stāv, un tad aizdedzi­nāja pēdējo pudeli ar Molotova kokteili, trīs soļus atkāpās, lai at­vēzētos un lādiņš lidojumā izsistu loga rūti. Iekritusi virtuvē, pu­dele nobūkšķēja pret sienu dažu collu attālumā no vira. Tas pa­šāvās sānis, bet liesmas jau pieņēmās spēkā. Pretinieka uzmanī­ba bija novērsta, un Mets tūdaļ ielauzās iekšā pa durvīm, pārstei­dzot vīru nesagatavotu. Tas joprojām vicināja ieroci, bet Mets viņu nomierināja ar diviem šāvieniem krūtīs.

Nevilcinādamies viņš devās tālāk mājā un meklēja aizslēgtas durvis, neizlaizdams no rokas savu Para-Ordnance P14. Viņš ju­tās pagalam savādi un prātoja, vai Denijs vispār jebkad turēts ša­jā mājā. Šīs domas tikai uzdzina niknumu. Aizgainijis tās, viņš turpināja Rebekas Raidelas meklējumus. Viņš sprieda, ka gūstek­ne dek turēta pagrabā un durvis uz turieni ir slēgtas, jo kāda sie­viete izmisīgi klauvēja pie tām no iekšpuses, raustīja rokturi un skaļi kliedza. Gluži kā apstiprinot Meta secinājumus.

Tobrīd viņš neapstājās Rebekai palīdzēt. Mājā bija vismaz čet­ri nelieši. Ja arī divi padarīti nekaitīgi, tomēr palika vēl divi, ar kuriem jātiek galā vispirms. Mets paslīdēja garām kāpnēm, bet tanī brīdī dzīvojamās istabas durvīs parādījās vīrs - acīmredzot stei­dzās palīgā savam jau mirušajam kolēģim virtuvē. Mets atcerējās manījis viņu lidostā. Kavēties nedrīkstēja, tādēļ viņš lēcienā pie- plaka zemei. Vīrs vairākkārt izšāva, taču lodes trāpīja sienā. Tik­mēr Mets lika lietā savu ieroci, ķerot nelieti augšstilbā. Tas sagrī­ļojās, pakāpās atpakaļ un tad saļima. Celdams pistoli uz augšu, viņš mēģināja izšaut vēlreiz, taču bija zaudējis spēkus, tādēļ no malas izskatījās, ka viņš pūlas pacelt svina bluķi. Mets pietrau- sās četrrāpus, piespiedās sienai un raidīja vēl divus šāvienus, no­galinot ievainoto.

Brīdi Mets tupēja, nopētīdams kāpnes un aizgainīdams domu, ka augšstāvā slēpjas vēl kāds. Viņš gaidīja - vērodams dzīvoja­mās istabas durvis, dūmus un liesmas, ieklausīdamies kliedzie­nos un klauvējienos. Bija skaidrs, ka vēl nāks ceturtais virs - ja vien nav nolēmis izcepties dzīvs. Un izeja no istabas bija tikai viena.

Bet jau nākamajā mirklī atskanēja sirēnas - klusas, griezīgas, vēl attālas, taču tās tuvojās. Tieši tas Metam bija vajadzīgs. Viņš bija licis Čabam zvanīt uz 911 brīdī, kad uzsprāgst pirmā deg- maisījuma bumba, - viņam pietiktu laika iebrukt mājā vēl pirms ugunsdzēsēju ierašanās, turklāt glābšanas dienests varētu node­rēt, ja plāns kādu iemeslu dēļ neizdotos. Sirēnas kļuva arvien ska­ļākas. Mets sasprindzis pieplaka grīdai un gaidīja, kad izmisu­šais vīrs šausies ārā no dzīvojamās istabas Bača Kesidija un Sandensa Kida cienīgā izrāvienā. Un tad viņš saklausīja kaut ko pavisam citu - stikla šķindu un skaļu būkšķi. Tātad vīrs bija no­lēmis aizbēgt pa izdauzīto erkera logu.

Iedomājies par Čabu, Mets izjuta panikas lēkmi, jo varenais puisis bija palicis pie mājas bez ieroča, taču automobili viņi at­stāja vairākas mājas tālāk, un kaimiņi, liesmu un šāvienu mudi­nāti, varbūt jau snaikstījās ārā pa logiem vai pulcējās kopā. Tā­tad Čaba atradās drošībā.

Mets nogaidīja vēl mirkli un ieklausījās trokšņos, kas nodevī­gi ziņotu par kādu rosību, un pēc tam aizrāpoja līdz slēgtajām durvīm. Rebeka Raidela - tā noteikti bija viņa - joprojām dauzīja tās un kliedza.

-    Ei! Kas notiek? Laidiet mani ārā!

-   Atkāpies no durvīm! - Mets uzsauca, kad bija paraustījis rok­turi. - Es šaušu uz slēdzeni. - Pāris sekundes nogaidījis, Mets jautāja: - Atkāpies?

-   Jā, - sieviete atsaucās.

Tad viņš izšāva - divas reizes. Ar to vairāk nekā pietika. Slē­dzene bija veca un vienkārša, pašas durvis savu mūžu nodzīvo­jušas. Viņš tās viegli izspēra ar kāju. Koka pakāpieni veda lejup, kur pie sienas tupēja pievilcīga, iedegusi, panikas pārņemta sie­viete.

Pastiepis roku, Mets māja viņai.

-   Nāc, mums jāiet! - viņš centās pārkliegt uguns šņākoņu, kas arvien pieņēmās spēkā. Sieviete mirkli vilcinājās, tad nervozi pa­locīja galvu un piecēlās kājās.

Viņi izskrēja no mājas, patraucās garām vairākiem pārbiede- tiem kaimiņiem un ugunsdzēsēju automobilim, kas jau griezās piebraucamajā ceļā. Tumsā Mets mēģināja saskatīt zaļo Pontiac Bonneville, taču ar šausmām secināja, ka mašīnas vairs nav. Bries­mīgs kliedziens apstiprināja viņa ļaunākās priekšnojautas, un viņš sāka skriet vēl ātrāk. Sirds pukstēja kā neprātīga, iztēle pie­dāvāja nežēlīgas ainas. Ticis tuvāk, viņš pamanīja Čabas siluetu - varenais puisis gulēja uz ietves pie tuvējās mājas.

Nekustigi.

Apkārt rosījās vairāki ziņkārīgie, kāds uzmanīgi pārbaudīja pulsu, bet izbijusies sieviete skatīdamās bija aizšāvusi plaukstu priekšā mutei.

-   Čaba! - Mets iesaucās, notupies līdzās viņam.

Tumsā bija grūti saskatīt ievainojumu, taču uz zemes sūcās asi­ņu peļķe. Čabam bija grūti noturēt acis vaļā, taču viņš pamanīja Metu un mēģināja kaut ko pateikt, tomēr balsi nomāca klepus.

-    Vai sameklēji viņu? - Čaba ar piepūli izdabūja vārdus pār lūpām.

Palocījis galvu, Mets sacīja:

-   Jā, stāv tepat līdzās. - Viņš pagriezās, lai Čaba ierauga Re- beku Raidelu, kura nobēdājusies paliecās uz priekšu. - Nerunā, - Mets brīdināja Čabu un satvēra viņu aiz rokas. - Turies, ja? Ar tevi viss būs kārtībā. - Viņš pievērsās pārim, kas atradās blakus. - Izsauciet ārstu! - viņš uzkliedza. - Nekavējoties!

Sieviete ieskrēja mājā. Mets tupēja līdzās Čabam - cerēdams, ka ļaunākais nenotiks, un lādēdams sevi, ka paņēmis puisi lidzi. Kad parādījās neatliekamās palīdzības automobilis, Metam šķi­ta, ka pagājušas jau vairākas stundas, lai gan tās bija tikai des­mit minūtes.

Mets neatkāpās, kamēr mediķi apskatīja cietušo un tad satrie­coši lietišķi uzcēla uz nestuvēm.

-    Vai ar viņu viss būs kārtībā? - Mets nemitējās jautāt, taču* tiešu atbildi tā arī nesaņēma. Milzu zaudējuma sajūtas mocīts, viņš nolūkojās, kā Čaba tiek iestumts automobilī, kā dek aizvēr­tas durvis un kā mediķi aizbrauc.

Atskanēja vēl kāda sirēna - tuvojās policijas patruļa. Mets pa­lūkojās uz Rebeku Raidelu, kas sēdēja mauriņā un joprojām dre­bēja.

-   Ejam! - viņš uzsauca. Klusi noskaitijis lūgšanu par ievaino­to draugu, viņš paņēma Rebeku aiz rokas un aizveda tālāk no ziņkārīgo pūļa un degošās mājas.

-    Kur viņi ir tagad? - Būsema jautāja sludinātājam.

Viņa svētiba Dārbijs sēdēja savā kabinetā. Bija vēls, taču viņš labprāt atbildēja uz Būsemas zvanu. Viņš bija parādā žurnālis­tam par brīdinājumu tēva Hieronima lietā. Tāpat viņam nebija ie­bildumu apspriest šo tematu ar teju vienīgo cilvēku ārpus orga­nizācijas, kurš zināja, ar ko viņš nodarbojas.

-    Lidmašīna nolaidīsies Senonā, Īrijā, apmēram pēc pusotras stundas, - Dārbijs paziņoja. - Lai uzpildītu degvielu, pietiks ar pāris stundām. - Mācītājs izklausījās vēl satrauktāks nekā diev­kalpojumu laikā.

-   Tātad cikos viņi būs šeit?

-    Es teiktu, ka ap sešiem vakarā pēc Hjūstonas laika.

Būsema brīdi klusēja un tad teica:

-    Varbūt vajadzētu mazliet novilcināt viņu ierašanos.

-   Kāpēc?

-    Iespējams, būs drošāk, ja kāds viņu pamanīs.

-    Bet varbūt pārvērst viņa ierašanos par milzu notikumu? - Dārbijs turpināja Būsemas domu. Apsvēris šādu iespēju, viņš pie­bilda: - Es par to prātoju. Tev taisnība. Viņš ir pelnījis lielisku uz­ņemšanu. Citādi ievedīsim viņu gluži kā nožēlojamu noziedznie­ku. Viņš taču ir Dieva emisārs, ko? Neesam taču nekādi mežoņi, mēs viņu sagaidīsim ar atplestām rokām. Parādīsim valstij un pa­saulei, kur patiesībā ir Amerikas morāles centrs.

-    Es varu palīdzēt ar informācijas noplūdināšanu, - Būsema piedāvājās. - Tik dodiet iespēju!

Dārbijs mirkli apdomājās. Viņam tas šķita liels notikums. Sva­rīgs. Atmiņā atausa pirms gada redzētais ziņu sižets - par pā­vesta ierašanos Endrūsa gaisa spēku bāzē. Sarkans paklājs, ka­ravīri formastērpos. Prezidents un pirmā lēdija sveic pāvestu, kurš tikko nokāpis pa trapu. Tad Dārbijs atcerējās vēl senāku, vairākkārt skatītu reportāžu. Graudainais, melnbaltais attēls at­spoguļoja "Bītlu" ierašanos Kenedija lidostā tūkstoš deviņsimt sešdesmit ceturtajā gadā. Tas scenārijs šķita piemērotāks. Satra­kojies pūlis, ko apvalda kārtības sargu būvētas barikādes. Ne­beidzami, griezīgi spiedzieni. Zibspuldžu uzplaiksnījumi, rau­došas sievietes. Tā tam vajadzētu būt. Drīzāk tā. Un viņš būtu pašā centrā.

Doma izraisīja smaidu lūpās. Tas būtu izšķirošais bridis - val­stij un pilnīgi noteikti arī viņam.

"Es pārspētu prezidentu," Dārbijs triumfēdams sprieda. "Un tas būtu tikai sākums."

-    Laika tev pietiks, - Dārbijs sacīja.

-    Būs vajadzīgi nopietni spēki, lai kontrolētu pūli, - Būsema bilda.

-   Nekādu problēmu. Gubernators ir manas draudzes loceklis.

-   Un ārpus tā? Kas jauns jūsu Ziemassvētku pasākuma saga­tavošanā?

-    Stadions ir rezervēts, - sludinātājs pavēstīja. - Kņada būs milzīga, taču viss notiks. Uzaicināsim dažus māksliniekus. Sla­venus. Piemini manus vārdus, Roj! Es šīs valsts iedzīvotājiem sa­gādāšu neaizmirstamus Ziemassvētkus.

Būsema klusēja. Viņš zināja, ka Dārbijs tādu klusumu sapra­tīs pareizi.

Un jau pēc brīža mācītājs pajautāja:

-    Kas tad nu?

-    Es tikai mazliet uztraucos par to, lai vēsts būtu pareizā.

-    Proti? - Dārbijs neizklausījās saviļņots.

Saraustīti nopūties, Būsema lika noprast, ka viņam grūti ru­nāt.

-    Esmu dzirdējis dažus kurnam. Citus mācītājus un baznīcu vadītājus.

-   Zinu, - Dārbijs nikni attrauca. - Kopš ziņu parādīšanās mū­su telefoni ir karsti. Ir piezvanījis ikviens sludinātājs no šejienes līdz pat Kalifornijai. Pat gubernators grib iesaistīties.

-   Tas nemaz nebūtu tik slikti, jūsu svētība. Nebaidieties izpla­tīt šo ziņu! Izvērtiet to par milzīgi plašu pasākumu! Valsts ir tam gatava.

-    Es būšu tas, kurš viņu atvedis, Roj, - Dārbijs rāmi aizrādīja. - Es viņu no turienes izpestīju.

-    Un jūs viņu sveiksiet pie lidmašīnas trapa, - Būsema aplie­cināja. -Jūs, un neviens cits.

-   Ari gubernators grib būt tur. Man ir aizvien grūtāk atrast aiz­bildinājumus.

-   Vienalga, jūsu svētība. Lidostā citu garīdznieku nebūs. Tikai jūs. Tas būs jūsu slavas brīdis. Tieši to cilvēki atcerēsies vēlāk, kad satiks jūs. Bet es gribētu aizrādīt, ka jums nāktu par labu zināmas laipnības izrādīšana, šajā lieliskajā dienā uzaicinot piedalīties pēc iespējas vairāk citu baznīcas vadītāju. Jums jādomā plašāk. Jūs va­rat dabūt vadības grožus savās rokās. Amerikai nav sava pāvesta. Nav sava garīgā līdera. Taču valstij tāds noteikti ir vajadzīgs. Īpaši tik grūtos laikos kā tagad. Amerikāņiem vajadzīgs kaut kas iedves­mojošs. Sajūta, ka viņi ir kāda dižena pasākuma daļa. - Būsema uz mirkli apklusa, lai mācītājs aptvertu šos vārdus, taču nedeva laiku iebildumiem. - Nevajag, lai tas izskatītos tikai pēc kārtējā dievkalpojuma jūsu baznīcā. Šis nodkums ir domāts visai valstij. Visai pasaulei. Jūs nevarat būt uz skatuves viens. Taču varat visu izdarīt pēc sava prāta. Pasdepjot laipnu roku, jūs tikai pacelsieties savās viesmīlīga namatēva… un līdera pozīcijās.

"Grūtākais ir aiz muguras," Būsema domās secināja, kad bija beidzis sarunu ar Dārbiju. "Nu tikai jāgaida un jārauga, vai pat­mīlīgais lielībnieks uzvedīsies jauki un dalīsies ar pārējiem." Vi­ņam bija vajadzīgs, lai Dārbijs uzvestos jauki un ļautu ar savu jauniegūto rotaļlietiņu paspēlēties arī citiem. Būsema zināja, ka tas nekad nav viegli. īpaši tad, ja darīšana ar izlutinātu puišeli, kurš turklāt ir tik paštaisns.

Viņš paņēma tālruni un nospieda vēl vienu ātrā zvana taus­tiņu. Vīrs otrā galā jau gaidīja.

-   Viss kārtībā. Laid gaisā! - Būsema noteica un beidza sarunu.

Gulfstream jau bija novietota angāra, visnotaļ tālu no nelielas lidostas termināļa. Greisija soļoja apkārt lidmašīnai un runāja pa

mobilo tālruni. Viņa atradās atklātā vietā un nebaidījās no tā, ka viņu varētu pamanīt. Bija nakts, un apkārt neredzēja nevienu, iz­ņemot dažus miegainus un vienaldzīgus remontbrigādes puišus, kas uzpildīja bākās degvielu.

Bija diezgan auksts, organisms pēc salšanas dienvidpolā un siltajiem Ēģiptes tuksneša apskāvieniem saņēma vēl vienu šoku. Taču viņa jutās lieliski. Saspringusi, bezkaislīga. Tā bija labāk, jo viņa sarunājās ar abatu un vēlreiz izdzīvoja Finča nāvi un šau­šalīgā notikuma detaļas.

Abats jau bija devies prom no Kairas un stāstīja, ka Finča mir­stīgās atliekas nogādātas Amerikas vēstniecībā. Turp nokļūt nav bijis viegli, jo pie klostera mūriem sākušās baismīgas sadursmes, tiklīdz tapis zināms, ka tēvs Hieronims aizbraucis. Līdzenumā pa­rādījušies neskaitami džipi ar iekšējās drošības vīriem, lai apval­dītu pūli un aizvestu kartības traucētājus. Kairā situācija atkārto­jusies, tas pats noticis ari Aleksandrijā un citās lielākajās pilsētās.

Greisija ieraudzīja tuvojamies Doltonu, kurš vēcināja savu BlackBerri/, tādējādi likdams saprast, ka zvana viņai. Jau atvadī­damies abats pēkšņi kaut ko atcerējās un sacīja:

-    Man ļoti žēl, ka tā notika ar jūsu drauga brillēm. Viens no maniem brāļiem tās nejauši saplēsa. Ietvaru mēs ielikām viņa ža­ketes kabatā.

Doltons jau stāvēja līdzās un ar lūpām rādīja Ogilvija vārdu. Šķita, ka zvans ir ļoti steidzams. Greisija brīdinoši pacēla pirkstu un centās saprast, ko abats grib pateikt.

-    Kā, lūdzu? Finča brilles?

-   Jā, - abats apstiprināja. - Viens no maniem brāļiem nejauši uzkāpa tām virsū. Nepamanīja.

-   Ir jau labi, - Greisija atbildēja, ar mājienu likdama Doltonam saprast, ka saruna tuvojas nobeigumam. - Es arī tās nepamanīju, - viņa piebilda.

-   Jums tas arī nebutu iespējams, - abats izlaboja. - Tās atra­dās tornī, un tur, kā zināt, ir diezgan tumšs. Lai nu paliek, bet man tiešām žēl. Es saprotu, ka tās ir personiskas mantas, kas tu­viniekiem nereti ir ļoti nozīmīgas. Vai jūs, lūdzu, atvainotos viņa sievai manā vārdā?

-    Protams, - Greisija sacija, lūkodamās uz Doltonu. - Paldies par visu, tēvs. Es jums piezvanīšu no Amerikas. - Viņa izslēdza aparātu un izņēma Doltonam no rokas otru tālruni.

Ogilvija vārdi izgaisināja no prāta it visas domas par Finču.

-   Tas ir paziņots, - viņš satrauktā balsī nobēra. - Visi zina, ka tēvs Hieronims ir ceļā uz šejieni.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Vai informācijas noplūde? - Greisija taujāja. - Kā tas iespējams?

-    Nezinu. Es pirms pusstundas ieskatījos Drudge mājaslapā, un tagad par to runā visās malās.

Greisiju pēkšņi pārņēma vajāšanas mānija, un viņa izmisusi skatījās visapkārt. Acu priekšā jau vīdēja ļaužu masas, bet tad ainas izplēnēja.

-   Vai ir zināms, kur mēs atrodamies?

-    Nē, tas netiek minēts. Taču visi ir informēti, ka tēvs Hiero­nims atstājis Ēģipti un ir ceļā uz Hjūstonu. Un kur tad vēl Dār­bijs!

Saraukusi pieri, Greisija iztēlojas mediju trakošanu un haosu, kas sagaidīs augsto viesi.

-   Mums jāmaina lidojuma mērķis. Jālido uz kādu citu pilsētu, kur būs klusāk.

-    Kāpēc? - Ogilvijs pajautāja.

-   Tāpēc, ka cilvēki kļūs traki, kad ieraudzīs viņu. Mūs saspie­dīs pūlis.

-    Es piezvanīšu Dārbijam. Viņš teica, ka lūdzis policijas palī­dzību. Kārtības sargi aplenkšot skrejceļu un nodrošināšot meha­nizētu eskortu. Viss būs normāli.

-   Tu taču nerunā nopietni, vai ne?

-    Tu joko? - Ogilvijs iesaucās. - Tas joprojām ir mūsu stāsts. Tavs stāsts. Ikviens Amerikas žurnālists atdotu abas rokas, lai ti­kai būtu tavā vietā. Padomā par to! Ikviens televīzijas skatītājs vē­ros, kā tu izkāp no lidmašīnas kopā ar tēvu Hieronimu, bet Dol­tons to filmēs tiešraidei. Ari Dārbijs grib, lai jūs ar Doltonu būtu klāt. Es tāpat drīz lidošu uz turieni. Gluži vienkārši nomierinies, atpūties un esi gatava. Mums jārūpējas par šovu, un tā būs dižā­kā sensācija tavā mūžā.

-Tēt?

Raidels nespēja noticēt savām ausīm. Pulss auļoja vienlīdz bailēs un cerībās. Šķita, ka tas sitas pret mobilā tālruņa malu.

-    Kur tu esi? Vai tev nekas nekaiš?

-   Ar mani viss ir kārtībā, - Rebeka atbildēja. - Viņi mani atbrī­voja. Es jūtos lieliski.

Šķita, ka sirds apmetis kūleni. Meitas balss gan mazliet drebē­ja, taču baiļu tajā nemanīja.

-    Pagaidi! - Rebeka sacīja.

Bija dzirdama steidzīga rosīšanās, un tālruņa aparāts nonāca citās rokās. Tad Raidels saklausīja balsi, kuru gaidīja vismazāk. Tas bija Mets.

-    Vai esi viens?

-    Kur jūs esat? Ko tu esi izdarījis? - Raidels bija ļāvies pēk­šņai panikai.

Mets nelikās ne zinis par jautājumu un paziņoja:

-    Viņa ir drošībā. Vai vari tikt ārā bez pavadoņiem?

-    Nezinu. - Raidels saminstinājās. - Es… mēģināšu.

-    Uz priekšu! - Mets pavēlēja. - Nekavējoties. Tiksimies pie tās vietas, kurp tu aizvedi Rebeku viņas astoņpadsmitajā dzim­šanas dienā.

Saruna pārtrūka.

Raidels nezināja, ko domāt. "Vai viņa tagad ir Meta gūstekne? Vai tāds patiesībā bija viņa plāns?" Miljonāram bija grūti izlemt, kurš variants būtu labāks - ka Rebeka ir Meta vai Medoksa ro­kās.

Viņš nejutās pārliecināts, taču vienu zināja droši - tā kā Rebe­ka ir atbrīvota, Drakeram pār viņu vairs nav nekādas varas. Ja vien Drakers nesagūsta viņu pašu.

Jātiek prom no viesnīcas.

Nekavējoties.

Viņš pacēla tālruņa klausuli un nospieda reģistratūras taus­tiņu. Darbinieks atsaucās jau pēc pirmā signāla.

-   Te Raidels. Man vajadzīga apsardze. Tūliņ. Cik vien vīru va­rat atsūtīt. Mani miesassargi kaut ko perina, un man nekavējoties jāpasargājas no viņiem. - Balss tonis neļāva šaubīties, ka lieta ir steidzama.

Satrauktais reģistratūras darbinieks vēl mēģināja kaut ko at­bildēt, taču Raidels nolika klausuli. Tad viņš aizskrēja uz vannas istabu, sameklēja kabatas portfeli un mēteli un uzāva kurpes. Pēc tam viņš aizšāvās līdz numura durvīm un pieplaka tām, lai pa­skatītos actiņā. Abi miesassargi - Medoksa rokaspuiši - stāvēja savos posteņos. Izskatījās garlaikoti un apnikuma mākti. Raidels nogaidīja. Pēc desmit sekundēm viņš dzirdēja lifta dūkoņu un klikšķi, kad atvērās kabīnes durvis. Gaitenī izsteidzās četri vīri, kas taisnā ceļā devās uz viņa apartamentu pusi. Miesassargi spē­ra soli viņiem pretī, pacēluši rokas brīdinošā žestā.

Raidels izmantoja izdevību, atrāva numura durvis un izskrē­ja ārā, patraucās garām izbrīnītajiem drošības dienesta puišiem, satraukts pamāja atpakaļ uz miesassargiem un nokliedza:

-   Apturiet viņus! Viņi mēģināja mani nolaupīt! Palīdziet man tikt ārā no šejienes!

Samulsuši drošības dienesta darbinieki vilcinājās - tāpat kā miesassargi, kurus Raidela bēgšana bija pamatīgi pārsteigusi. Tad Medoksa vīri spēra pārliecinātu soli uz priekšu, un viens jau snie­dzās pēc pistoles, taču drošībnieki neļāvās iebiedēties. Divi no tiem bija ražena auguma un gluži vienkārši nostājās viens otram līdzās, aizšķērsojot gaiteni. Lielākais no abiem brīdinoši pacēla pirkstu un arī izņēma ieroci, savilcis seju grimasē, kas it kā pau­da: "Tu taču patiesībā negribi to darīt." Raidels negaidīja situāci­jas atrisinājumu. Viņš ieslīdēja liftā un vairākas reizes nospieda pirmā stāva pogu, kamēr kabīnes durvis aizvērās. īsais brauciens līdz lejai līdzinājās mūžībai. Izbrāzies ārā no foajē, viņš tūdaļ ie­lēca vienīgajā taksometrā, kas gaidīja pie viesnīcas, un pavēlēja šoferim braukt tik uz priekšu. Kad automobilis sakustējās, viņš atskatījās, lai pārliecinātos, ka neviens neseko. Tad viņš lika šofe­rim bezmērķīgi pariņķot pa apkārtni un pēc tam apmierināts no­sauca galamērķi.

Tas bija īss lidojums apkārt Bostonas Common jeb Sabiedriska­jam parkam, garām Fenjelholai un līdz Garden arēnai. Tik vēlu va­karā, lai arī svētku gaidās, satiksme nebija tik dzīva. Kad takso­metrs iestūrēja arēnas stāvlaukumā, Raidels pamanīja Metu ielas pretējā pusē, kur tas bija atslīdzis pret tumšu sedanu. Licis šofe­rim apstāties pie vārtiem, Raidels nogaidīja, kamēr automobilis aizbrauc, un šķērsoja ielu. Viņš vēl nebija ticis lidz pusei, kad se- dana aizmugures durvis atvērās, Rebeka izkāpa ārā un skrēja pie tēva.

Raidels cieši apskāva meitu, tik un tā nespēdams noticēt, ka viņa atbrīvota. Tad viņš palūkojās Rebekai pār plecu. Mets jopro­jām stāvēja, atspiedies pret automašīnu, sakrustojis rokas uz krū­tīm un savilcis seju dusmīgā grimasē. Turēdams Rebeku aiz ro­kas, Raidels devās pie Meta.

-    Tu to izdarīji? - Raidels pavaicāja. Tas gan drīzāk bija ap­galvojums, nevis jautājums.

-    Mans draugs nonāca slimnīcā, - Mets norūca. - Viņu sašā­va. Ievainojums ir bīstams. Tev jāpiezvana uz turieni un jānokār­to, lai viņš tiek pienācīgi aprūpēts.

Palocījis galvu, Raidels pasniedzās pēc tālruņa.

-    Protams.

-    Vēl viņam būs vajadzīga apsardze, - Mets turpināja. - Vai vari kādam piezvanīt?

-    Man ir tā detektīva numurs, kas ieradās uz māju, - Raidels atbildēja. - Varu piezvanīt viņam.

-    Uz priekšu, - Mets mudināja.

Runādams pa tālruni, Raidels joprojām turēja Rebekas roku. Daudz laika tam nevajadzēja, jo viņa vārds lieliski palīdzēja atri­sināt sarežģījumus.

Noskaidrojās, ka Čaba atrodas ķirurģijas nodaļā, bet progno­zes nav pārliecinošas.

-    Viņš ir labās rokās, - Raidels stāstīja Metam. - Un saņem vislabāko aprūpi.

-    Ļoti ceru, nolādēts!

Raidels piesardzīgi nopētīja viņu.

-   Man ļoti žēl, ka tā notika ar tavu draugu. Es… man pietrūkst vārdu, lai pateiktos par šādu pakalpojumu, - viņš vilcinādamies sacīja.

-    Gluži vienkārši man nepatīk tavi draugi, - Mets attrauca. - Viņiem ir tāds nelāgs niķis turēt ķīlniekus.

Rebeka pagriezās un pamanīja vainas izteiksmi Raidela acis.

-   Un… - Raidels jau gatavojās visļaunākajam, proti, varēja ga­dīties, ka tagad viņi abi ar meitu ir gūstekņi.

-    Un nekā. Mans draugs ir sašauts, bet brālis joprojām atro­das pie viņiem. - Mets cieši raudzījās uz miljonāru. - Iedomājos, ka tu varbūt gribētu man palīdzēt to lietu nokārtot.

Pacēlis roku, Raidels pamasēja deniņus. Tad viņš palūkojās uz Metu un pec tam pievērsās Rebekai. Viņas skatiens pauda vien­laikus apjukumu, bailes un apsūdzību.

Raidels nezināja, ko iesākt, taču ari jāsargā neviens vairs ne­bija, tādēļ beigu beigās noteica:

-   Viņš tiek vests atpakaļ.

-    Kas? - Mets pajautāja.

-   Priesteris. Tēvs Hieronims. Viņš pametis Ēģipti un ir ceļā uz šejieni.

-    Uz kurieni?

-    Runā, ka uz Hjūstonu, - Raidels atbildēja. - Ziņa tikko no­nākusi atklātībā. Lai kur tas ari būtu, viņi iecerējuši priesterim virs galvas atkal parādīt zīmi. Visticamāk, tur tu arī atradīsi Deniju. - Uz mirkli apklusis, viņš apkopoja domas. - Tev taisnība, - miljo­nārs beidzot atzina, - viņi kaut ko perina. Un tādēļ viņiem esmu vajadzīgs es. Lai gan es nezinu, kas tas ir, tomēr spriežu, ka tas nav sākotnējais plāns. Tas ir kaut kas cits. Tagad uzmanības cen­tra ir priesteris.

-   Kurš to varētu zināt? - Mets jautāja, cieši raudzīdamies uz Raidelu.

-    Pārējie.

-   Man vajadzīgi vārdi.

Ielūkojies Metam acis, Raidels sacīja:

-   Tev vajadzīgs tikai viens vārds. Kīnens Drakers. Šis lielā mērā ir viņa šovs. Viņš noteikti visu zina.

-    Kur es viņu varu atrast?

-   Kolumbijas apgabalā. "Amerikāņu brīvības centrā". Ideju ģe­nerēšanas firmā. - Tanī mirklī iezvanījās Raidela BlackBern/. Viņš izņēma aparātu no kabatas, ieskatījās ekrānā un sarauca pieri.

Mets jautājoši pavērās uz viņu.

Raidels palocīja galvu. Zvanīja Drakers.

Viņš nospieda atbildēšanas taustiņu.

-    Ko dari? Pie velna, kur tu esi? - Drakers asi noprasīja.

-   Tu tik vēlu vēl strādā, Kīnen? - Raidels zīmīgi palūkojās uz Metu un ar brīvo roku mudināja palikt uz vietas.

-    Ko dari, Lerij?

-   Tiekos ar meitu. - Raidels ļāva Drakeram aptvert jaunumus. Tā kā viņš neko neteica, Raidels turpināja: - Domāju, ka pēc tam varētu doties uz New York Times un mazliet papļāpāt ar žurnālis­tiem.

-    Kāpēc tev tas vajadzīgs?

-   Tāpēc, ka es nezinu, kas tev padomā, taču esmu pilnīgi pār­liecināts, ka tas nav mūsu izvirzītais mērķis, - Raidels nikni at­cirta.

Drakers skumji nopūtās.

-   Paklau, es kļūdījos, ja? Rebekas nolaupīšana bija mazliet pār mēru. Es to zinu. Piedod. Taču tu neatstāji man izvēles iespējas. Un mēs šajā lietā esam kopā. Mēs gribam vienu un to pašu.

-   Tu to nedari tādēļ, lai glābtu planētu, Kīnen. Un mēs abi to zinām.

-   Mēs gribam vienu un to pašu, Lerij. - Drakera balss skanēja , nosvērti. - Tici man!

-   Un kas tas ir?

Bridi paklusējis, Drakers sacīja:

-   Satiksimies kaut kur. Jebkur. Vietu izvēlies pats. Uzklausi ma­ni! Es izstāstīšu visu. Un pēc tam tu izlemsi, vai joprojām gribi uzgāzt to visu mums uz galvas.

Raidels palūkojās uz Metu un Rebeku, ļaudams Drakeram mazliet pasvīst. Viņš zināja, ka vajadzētu Drakeru uzklausīt. Uz spēles likts pārāk daudz - viņa dzīve, sasniegumi un nākotnes ieceres.

-    Es padomāšu, - viņš stingri attrauca un beidza sarunu.

-    Ko viņš gribēja? - Mets jautāja.

-    Aprunāties. Pārliecināt mani piedalīties spēlē.

Mets palocīja galvu un tad norādīja uz Raidela BlackBerry.

-   Tevi varbūt izseko.

Izbrīnīts Raidels pacēla viedtālruna aparātu.

-Šo?

-    Mūs arī izsekoja. Ar mana drauga tālruņa starpniecību. Lai gan mēs bijām ļoti uzmanīgi un ieslēdzām to tikai uz īsu bridi.

Raidels nešķita pārliecināms.

-   Tam pietiek ar laiku, kas vajadzīgs, lai no tava telefona no­sūtītu īsziņu.

Mets nesaprata.

-    Tā ir mūsu tehnoloģija, - Raidels paskaidroja. - Spiegpro- grammatūra, ko mēs izstrādājām Nacionālās drošības pārvaldes vajadzībām. Bet neuztraucies. Viss ir kārtībā, mans telefons ir vak­cinēts.

Paraustījis plecus, Mets novērsās, bet pēc mirkļa atkal paska­tījās uz Raidelu.

-    Ko iesāksi?

-    Nezinu, - Raidels atbildēja, brītiņu apdomājies. Tālāko stra­tēģiju viņš vēl nebija apsvēris. Iespēju gan nebija daudz, jo šķita, ka viss brūk un jūk. Bet Rebekas zvans bija mainījis viņa uzska­tus. Viņš paraudzījās uz meitu, kuras drošība bija pats svarīgā­kais. - Šeit, Bostonā, palikt mēs nevaram, - Raidels sacīja Metam. - īpaši pēc tavas nelielās vizītes. Šajā pilsētā nav iespējams pa­slēpties. Par jebkuru mūsu uzturēšanās vietu tūdaļ taps zināms presei un Medoksam.

Mets pamāja ar galvu, apsvēra savas izredzes un tad sacīja:

-    Vai negribi to redzēt?

-Ko?

-   Savu roku darbu. Visā tā krāšņumā.

Apdomājies Raidels noteica:

-   Pie velna, kāpēc ne? Brauksim!

Pūli varēja redzēt jau no debesīm.

Sākumā Greisija viņus neievēroja. Lidmašīna meta lokus ap nelielu lidostu, laizdamās arvien zemāk. Apmēram tūkstoš pēdu augstumā viņa manīja tikai viengabalainu masu, tumšu traipu bāli ziemīgajā apvidū, kas ieskāva pelēka betona akrus. Satiksmes sablīvējumi bija neiedomājami, visi mazie celiņi, kas veda uz no­laišanās laukumu, pilni ar automobiļiem, kuri salikti nekārtīgos puduros - gluži kā tikko izbērti Lego klucīši. Bija skaidrs, ka tu­vākajā laikā tie nekur nebrauks. Sastrēgumi valdīja līdz pat ap­vedceļam, kas vairākas jūdzes visos virzienos bija pārpilns trans­porta līdzekļiem. Cilvēki gluži vienkārši atstāja automobiļus ceļa malā un tālāk uz lidostu devās kājām, sekojot pārējiem - gluži kā popmūziķu cienītāji uz brīvdabas koncertu. No visām pusēm vi­ņi plūda uz lidostas ziemeļrietumu stūri un pulcējās netālu no skrejceļa ziemeļu gala.

Greisijai šī lidosta nebija pazīstama. Dārbijs paskaidroja, ka policijas priekšnieks lūdzis izvairīties no Hobija lidostas un Džor- dža Buša starpkontinentālās lidostas un nosēsties Elingtona lid­ostā. Tādējādi, pirmkārt, netiktu traucēti komerciālie reisi uz pil­sētu un prom no tās. Elingtona lidosta bija neliela, lielākoties izmantota militārām vajadzībām. Vairāki privāto lidmašīnu ope­ratori te uzturēja savus pilno pakalpojumu kompleksus, taču to neizmantoja visas aviolīnijas. Tajā pat nebija termināļa - vien pā- " ris skrejceļu un rinda ar nevienādiem angāriem, kur mājvietu ra­dusi Krasta apsardze, Nacionālā Aeronautikas un kosmosa ap­gūšanas pārvalde, tāpat kā Teksasas Gaisa Nacionālā gvarde, kuras slavenākais karavīrs Vjetnamas kara laikā bija Džordžs Vol- kers Bušs, gatavs izjaukt jebkuru Vjetkonga uzbrukumu Hjūsto- nai. Elingtona lidostā arī pūļa kontrole būtu daudz vieglāka, jo administrācija bija pieradusi pie masu pasākumiem - galu galā šeit ik gadu notika aviošovs "Spārni virs Hjūstonas".

Lai gan Greisija bija gatava derēt, ka tādu ļaužu pieplūdumu Elingtona lidosta vēl nav piedzīvojusi.

Lidmašīna nosēdās bez starpgadījumiem un aizslīdēja līdz skrejceļa galam, nobrauca vēl kādus simts jardus un tad apstājas pie liela atvērta angāra. Netālu bija novietots divdzinēju helikop­ters, kam līdzās stāvēja divi vīri. Kapteinis izslēdza Gulfstream lid­mašīnas dzinējus. Kad tie apklusa, salonā ielauzās troksnis no āra - pārdabiskais aplausu un gaviļu vilnis bija tik skaļš, ka pār­varēja it visas izolācijas kārtas un trīskārtīgos iluminatoru sdk- lus.

Greisija palūkojās uz tēvu Hieronimu. Viņš likās sasprindzis un satraukts, uz pieres mirdzēja sviedru lāsītes. Pasniegusies Greisija pieskārās viņa plaukstai un uzmundrinoši pasmaidīja.

-   Viss būs labi, - viņa sacīja. - Šie cilvēki ieradušies jūs sveikt.

Tēvs Hieronims stoiski pasmaidīja, gluži kā samierinoties ar savu jauno lomu.

Priestera noskaņojums uzjundīja Greisijai atmiņā to pašu neomulību, ko viņa bija izjutusi uz torņa jumta, un neviļus nācās nodoties prātojumiem, kādēļ nepārņem atvieglojums par atgrie­šanos uz drošas un cietas zemes. Viņa paraudzījās uz Doltonu - tas jau bija sakārtojis kameru un ieslēdzis BGAN satelītu šķīvi, lai nodrošinātu tiešraidi.

-    Esi gatava? - viņš jautāja Greisijai.

-   Nē, - viņa atbildēja, nedroši pasmaidījusi.

Nelsons Dārbijs gaidīja pie tukšā laukuma un novērtēja skatī­tāju pūļa radīto kņadu. Viņš bija pieradis pie lielām masām, jo viņa baznīca katru svētdienu pulcēja vairāk nekā desmit tūksto­šus cilvēku, bet īpašos gadījumos de pārsniedza piecpadsmit tuk- stošus. Taču te viss bija pilnīgi citādi. Parasti deši viņš gādāja par pūļa uzkurināšanu, viņš bija katalizators. Cilvēki uztvēra viņa enerģiju un atbildēja, kad tas bija nepieciešams. Viņš nebija radis pie pasīva vērotāja lomas, kad masas aiz barjerām lidlauka malā dzirksteļo pašas no sevis. Visi aplaudēja un skaļi gavilēja, it kā sagaidītu Bono atkārtoti iznākam uz skatuves. Kāda grupa pa kreisi no Dārbija dziedāja "Es esmu glābts" un šūpojās melodi­jas ritmā. Un tēvs Hieronims vēl pat nebija izkāpis no lidmašī­nas.

Mācītājs palūkojās pa kreisi, kur sastindzis stāvēja sirmais gu­bernators, un veltīja viņam visžilbinošāko smaidu, kādu vien va­rēja izmocīt, un tad pagriezās uz otru pusi. Tur stāvēja Rojs Būse­ma. Kad abi saskatījās, žurnālists svinīgi palocīja galvu.

Paliecies tuvāk, Dārbijs klusi sacīja:

-    Lieliski, amigo.

Būsema tikai pamāja ar galvu, bet neatrāva acis no lidmašī­nas durvīm, kas tobrīd vērās vaļā.

Pūlis ieaurojās. Ievelkamais traps noslīdēja lejā un atdūrās pret zemi. Trīs Dārbija vīri izritināja sarkanu paklāju, kas bija sagata­vots speciāli tēvam Hieronimam.

Neaicinādams savus viesus pievienoties, viņa svētība Dārbijs devās tuvāk lidmašīnai un puspagriezienā majestātiski pamāja pūlim, veltot tam savu satriecošo smaidu. Skaļi saukdami svei­cienus, cilvēki drūzmējās pie barjerām, ko bija izveidojusi polici­ja un kas tik tikko aizturēja spiedienu. Mācītājs nostājās trapa pa­kājē. Gubernators viņam sekoja, atdarinādams Dārbija mājienu pūlim, taču īstais brīdis bija palaists garām un atbilde vairs ne­šķita tik varena.

Tēvs Hieronims nogludināja savu sutanu un aizgāja līdz lid­mašīnas priekšgalam. Viņš šķita apjucis un apmulsis - gluži kā apmaldījies svešā zemē. Viņš pagriezās pret Greisiju, sejā vidēja pirmītējais nemiers. Brālis Emins spēra soli tuvāk priesterim un satvēra viņa roku abās plaukstās.

-    Viss būs labi, - viņš mierināja.

Greisija satraukta gaidīja, kad tēvs Hieronims nomierināsies. Tas dziļi ievilka elpu, izslējās un apņēmīgi palocīja galvu.

-   Vai varam sākt? - Greisija pajautāja, norādot uz Doltonu un viņa kameru. Brālis Emīns nopētīja tēvu Hieronimu, tad pagrie­zās pret Greisiju un pamāja. Greisija uzlika austiņas, pacēla pie lūpām savu BlackBerry un deva Roksberijam klusu signālu.

Saliecies tēvs Hieronims izgāja pa lidmašīnas durvīm un no­stājās trapa augšgala laukumiņā. Greisija un Doltons palika sa­lonā un filmēja priesteri no mugurpuses. Pūlis reaģēja ar pērkon- dimdošām gavilēm un slavinājumiem. Tēvs Hieronims sastinga un ļāvās šim līksmes vilnim, pārslidinot skatienu cilvēku jūrai, kas pletās lidostā. Greisija izstiepa kaklu, lai labāk redzētu notie­košo - daudzi turēja transparentus, citi bija pacēluši rokas. Ska­nēja saucieni un vaimanas, daži raudāja prieka asaras, un barje­ras tik tikko apvaldīja dedzības pārņemto ticīgo straumi. It visur bija redzamas televīzijas kameras un pārvietojamās radiokompā- niju brigādes, un viņu milzīgo satelītu šķīvju dēļ lidosta sāka lī­dzināties SETI jeb ārpuszemes civilizāciju meklējumu projekta iz­mantojamai instalācijai.

Tēvs Hieronims pacēla vispirms vienu roku, tad otru - šāds žests liecināja par pazemību, nevis šovmena ieradumu. Pūlis kļu­va teju nevaldāms, aplaudēja un sāka kliegt, ikviens neatņemda- mies raudzījās augšup un prātoja, vai savām acīm skatīs brīnu­mu. Tēvs Hieronims nedaudz atlieca galvu - ari prātodams, vai debesīs kaut kas parādīsies, - taču šķita, ka viņš neko ipašu ne­gaida. Priesteris palūkojās uz brāli Emīnu un Greisiju, tad spēra soli uz pirmā pakāpiena un drīz vien nonāca viņa svētības Dār- bija sirsnīgajos apskāvienos.

Greisija un Doltons sekoja viņam un pieklājīgi pagāja sānis.

-   Vai signālu saņemat? - Greisija jautāja Roksberijam, kurš at­radās studijā un vadīja raidījumu.

-     Protams, - žurnālistes austiņā atskanēja Roksberija balss. - Turpiniet!

Viņa vēroja, cik stingri Dārbijs turēja plaukstās priestera roku un kā viņam kaut ko iečukstēja ausī. Šķita, ka priesteri šie vārdi izbrīna, un tad viņš vilcinādamies palocīja galvu.

Dārbijs pagriezās pret auditoriju, pacēla rokas un ar mājienu lūdza pūli nomierināties. Lai kņada norimtu, bija vajadzīgs krietns brīdis, un pēc tam klusums šķita teju pārdabisks. Gaisā jautās gaidas un ļaunas priekšnojautas. Tad palīgs pasniedza Dārbijam mikrofonu, un viņš pacēla roku.

-   Brāļi un māsas Kristū, - viņš dunošā balsi iesāka. - Sveicie­ni jums visiem mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Paldies, ka esat ieradušies, lai kopā ar mani sagaidītu tik īpašu viesi, proti, tēvu Hieronimu. - Pūlis atbildēja ar mežonīgām gavilēm, un Dārbijs turpināja: - Kā jau jūs zināt, rit ir sevišķa diena. Rīt ir Ziemas­svētki, kas mums ir ārkārtīgi nozīmigi, un tomēr… šis ir bridis ap­stāties, pazemīgi noliekt galvu un padomāt par šiem vētrainajiem laikiem, kuros mums jādzīvo un kas uzliek dažādus pārbaudīju­mus, padomāt par visu, ko mēs varējām darīt, lai uzlabotu pa­sauli, un ko mums nesīs nākotne. Vēl pirms dažām dienām es bi­ju norūpējies. Biju satraucies un noraizējies. Man bija grūti ļauties cerībai. Un tāpat kā daudzi no jums es nodevos lūgšanām. Es lū­dzu Dievu apžēloties par mūsu diženo nāciju. Nesūtīt tai sodu, ko mēs neapšaubāmi esam pelnījuši par mūsu daudzajiem pār­kāpumiem, piemēram, nogalinot miljoniem vēl nedzimušu bērnu. Es lūdzu Dievu, lai tas ir žēlīgs, uzliekot mums smago nastu, ko esam izpelnījušies par saviem grēkiem. Jo esam pieļāvuši, ka mū­su zinātnieki eksperimentē ar stumbra šūnām un kolaideriem. Jo esam pieļāvuši, ka mūsu bērnus ekspluatē nenormāli anarhisti, kas patlaban kontrolē sabiedrības izglītošanu un Holivudu. Jo esam toleranti pret tiem, kas gribētu aizliegt Ziemassvētkus vis­pār. Un kad tik diža nācija kā mūsējā pārdzīvo tik vētrainus lai­kus, kad tik diža nācija kā mūsējā ir nospiesta uz ceļiem, vienī­gais normālais garīgais solis ir tas, ko mums, krietniem kristiešiem, būtu jāsper nepārtraukti. Proti, jālūdz Dievs. Jālūdz, lai Viņš vada mūs un palīdz atdzimt. - Dārbijs uz mirkli apklu­sa, ļaujot pūlim aptvert šos drūmos vārdus. Vispārējā klusumā atskanēja vien "Āmen" un "Lai slavēts Dievs!". Tad Dārbijs dziļi ievilka elpu un žilbinoši uzsmaidīja saviem klausītājiem. - Un, ziniet? Es domāju, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas! - viņš iesau­cās, izraisot jaunu "Aleluja" un "Āmen" vilni. - Es zinu, ka Viņš dzird mūsu lūgšanas! Un es ticu, ka Viņš sūta mums atbalstu, kas palīdzēs izvest nāciju un mūsu planētu no morāles katastro­fas un varbūt pat Trešā pasaules kara. Atbalstu dievbijīga, dziļi apgarota cilvēka veidolā. Šis cilvēks visu savu mūžu veltījis ne­savtīgam darbam, palīdzot saviem brāļiem. Tādēļ es lūdzu jūs ko­pā ar mani sveikt krietno tēvu Hieronimu mūsu diženajā Teksa­sas štatā! - Dārbijs paziņoja, izraisīdams vēl trokšņainākas gaviles nekā iepriekš.

Tēvs Hieronims klusēdams nopētīja puli. Tad palūkojās uz Greisiju. Viņa stāvēja līdzās Doltonam ar mikrofonu rokā, taču to­brīd neko neteica. Priestera acīs viņa ieraudzija to pašu apmul­sumu un satraukumu, kas tajās bija manāms uz klostera torņa jumta, kad debesīs parādījās zīme. Šķita, ka viņš jūtas neomulīgi.

Dārbijs aplika roku priesterim ap pleciem un pievērsa viņa ska­tienu pūlim.

-Tagad es izteikšu tēvam Hieronimam kādu īpašu lūgumu un ceru, ka jūs visi man pievienosieties, jo tas ir nācis no sirds, no Teksasas sirds un no visas nācijas sirds. - Viņš pagriezās pret priesteri un sacīja: - Es zinu, ka esat noguris un piedzīvojis da­žus nelāgus brīžus, taču visu šo cilvēku un visas valsts vārdā lū­dzu jūs pagodināt ar savu klātbūtni mūsu rītdienas īpašo diev­kalpojumu.

Pūlis piekrītoši uzgavilēja un priecīgi aplaudēja. Dārbijs pacēla roku, lai to nomierinātu, tad paskatījās uz tēvu Hieronimu, pietu­vināja mikrofonu viņa mutei un gaidīja atbildi. Priesteris kādu brī­di lūkojās mācītājam acīs, pamāja ar galvu un nočukstēja:

-    Protams.

-    Viņš piekrita! - Dārbijs skaļi paziņoja, un pūlis atkal satra­kojās. Viņš vēlreiz pacēla roku, lai apslāpētu troksni, un turpinā­ja: - Un arī jūs visi esat aicināti! Ikviens no jums! - Viņš norādīja uz klātesošajiem. - Pavadiet dienu kopā ar saviem mīļajiem, ap- ēdiet tītarus un uzdziediet korāļus. Un sešos vakarā atnāciet uz Reliant parka stadionu. Tur visiem pietiks vietas. - To dzirdot, pū­lis izplūda priecīgās ovācijās.

Atzinīgi pamājis ar roku, Dārbijs uzlika gādīgu roku prieste­rim uz pleca, lai žurnālisti varētu uzņemt vislabākās fotogrāfijas, kādas vien iespējamas, un tad vedināja viņu prom uz angāru pa labi no abiem.

-   Tagad mēs attālināmies no pūļa, - Greisija sacīja Roksberi- jam, kad kopā ar Doltonu jau sekoja garīdzniekiem, nepārtraucot tiešraidi. -Šķiet, mes dosimies… - Atskanēja helikoptera dzinēju rūkoņa, un sāka švīkstēt rotoru lāpstiņas. - Mēs dodamies uz he­likopteru, Džek. Tēvs Hieronims tiks aizvests no šejienes. Tā vien liekas, ka šobrīd tāds transporta līdzeklis ir vienīgais reālais. Do­māju, ka sakari pārtrūks, taču mēs kameru neizslēgsim un būsim atkal tiešajā ēterā, tiklīdz to varēs nodrošināt.

Helikopterā iekāpa visi - Dārbijs, divi viņa palīgi, priesteris un mūks, Greisija un Doltons. Jau pēc minūtes lidaparāts atrāvās no zemes, apmeta likumu virs pūļa un uzņēma kursu pilsētas vir­zienā. Pa pēdām tam traucās divi ziņu dienestu helikopteri.

Mets paliecās uz priekšu, neatraudams skatienu no plazmas ekrāna, kas bija piestiprināts pie sienas Hobija lidostas aviāci­jas pakalpojumu sniedzēja administrācijas atpūtas telpā. Arī Raidels sēdēja turpat. Viņš bija nokārtojis nakts reisu no Bosto- nas uz Hjūstonu, aizņemoties lidmašīnu no kāda sava drauga. Viņi tika izsēdināti Hjūstonā, bet lidaparāts aizvizināja Rebeku uz Losandželosu, kur viņa apmetīsies relatīvā drošībā pie kāda sena drauga un iejuks lielpilsētas drūzmā. Hobija lidostā Rai­dels bija panācis iespēju izmantot aviācijas pakalpojumu snie­dzēja telpas, jo uzskatīja par prātīgu palikt lidostā, tur izlemt, kāds būtu nākamais solis, un tikai tad doties uz pilsētu, kur ie­spējama satikšanās ar ienaidnieku. Tad viņi apsēdās un sāka

skatīties televīziju.

Tiešraidē bija redzama Greisija Ļogana, un reportāžu nodro­šināja kanāla operators, kurš filmēja no lidostas galējā stūra. No­lūkojies, kā aizlido helikopters, Mets saguma. Viņš bija cerējis virs viltus priestera galvas ieraudzīt zīmi un uztvert tās parādī­šanos kā vēsti, ka tuvumā atrodas Denijs. Brīnums nenotika, ta­ču tas neatturēja Metu no ciešas skatīšanās ekrānā, cenšoties sa­manīt kaut ko aizdomīgu. Tad tiešraide beidzās - ar ainu, kas uzņemta no ziņu dienesta helikoptera, kas sekoja galvenajam lidaparātam.

Mets atslīga dīvānā, atspieda galvu pret to un aizvēra acis.

-    Reliant stadions, - viņš sacīja. - Tā ir Houston Texans futbola komandas mājvieta, vai ne?

Raidels jau bija ieslēdzis savu BlackBern/ viedtālruni.

-    Palūkosim, kāds rit būs laiks.

-    Kāpēc? - Mets jautāja.

-   Stadionam ir ievclkams jumts. Ja prognozes nesolīs lietu, jum­tu noņems. Ja dek plānota zīmes parādīšanās, jumts viņiem dkai traucēs.

Joprojām atgāzis galvu, Mets skatījās griestos un tad dziļi ievil­ka elpu.

-   Tātad rīt, - viņš novilka.

Kādu brīdi abi sēdēja klusēdami un iegrima domās, lai aptver­tu visas iespējas. Mets raudzījās griestos un sajuta pieaugošu op­timismu. Pamazām viņš piekļuvis tuvāk Denijam un līdz šim vēl palicis dzīvs. Diemžēl nebija skaidrs, vai tā būs arī turpmāk.

-    Atrast Deniju nebūs viegli, - Raidels sacīja. - Stadions ir milzīgs.

Mets sarauca pieri - viņš domāja par kaut ko citu.

-    Varbūt nemaz nevajadzēs. - Mets paraudzījās uz Raidelu.

-    Drakers teica, ka grib aprunāties, vai ne?

-   Cik man zināms, viņš ir Kolumbijas apgabalā, - Raidels pa­ziņoja. Tad pēkšņi viņam kaut kas ienāca prātā. - Bet varbūt arī šeit, lai būtu klāt lielajos notikumos.

-   Piezvani viņam! Pasaki, ka esi šeit un arī viņš varētu braukt šurp, ja vēl nav ieradies.

Raidels apsvēra šādu priekšlikumu. Šķita, ka tas ir patīkams, tikai viņš to neizrāda.

-   Viņš kļūs aizdomīgs.

-    Bet viņš grib tikties ar tevi, - Mets attrauca, paraustījis plecus.

-    Un to mēs varam kontrolēt. Mēs izvēlēsimies vietu. Mēs būsim gatavi. Turklāt neliekas, ka mums būtu vēl desmit citu variantu. - Vēlreiz visu pārdomājis, viņš palocīja galvu un sacīja: - Zvani!

-    Esi pārliecināts? - Raidels pajautāja.

-    Atvilini viņu šurp, - Mets mudināja. - Domāju, ka mums abiem gribētos dzirdēt, kas tam nelietim sakāms.

Teritoriju ap Dārbija māju pilnībā bija ielenkusi policija. No trijām pusēm četru kvartālu attālumā bija izvietotas barikādes, un

iebraukt tālāk ļāva tikai vietējiem iedzīvotājiem. Aiz mājas pletās golfa laukums, un arī pieeju klubam stingri kontrolēja policisti, kas ar suņiem patrulēja pa grīniem, lai izdzenātu pārāk dedzī­gus ticīgos un saniknotus fanātiķus. Gubernators bija licis Naci­onālajai gvardei būt kaujas gatavībā - ja rastos nepieciešamība pēc papildspēkiem.

Helikopters nosēdās golfa kluba stāvlaukumā, un pasažierus pāri visai teritorijai līdz namatēva savrupmājai aizveda policijas eskorts. Baltie ziņu dienestu furgoni ar daudzajiem satelītu šķīv­jiem uz jumta drūzmējās pie paša kordona. Pie barikādēm spie­dās histēriski noskaņoti atbalstītāji, aicinot tēvu Hieronimu nākt laukā un aprunāties, - visi gribēja redzēt Tā Kunga vēstnesi. Vi­ņu rindās bija iefiltrējušies pāris ķerto, kas nepārtraukti buldurē­ja par draudošo pasaules galu, taču lielākoties tika skandētas sla­vas dziesmas un korāļi, kas bija dzirdami visā apkārtnē.

Greisiju un Doltonu aizveda uz istabu viesu nama pirmajā stā­vā - līdzās lielajai savrupmājai. Brālis Emīns apmetās blakus is­tabā. Tēvam Hieronimam tika ierādīti ērti viesu apartamenti otra­jā stāvā. Bija iecerēts, ka viņi visi uzturēsies Dārbija namā līdz pat lielajam dievkalpojumam nākamās dienas vakarā.

Ogilvijs jau bija pilsētā un pieprasīja regulāras tiešraides re­portāžas no Dārbija īpašuma. Greisija un Doltons sagatavoja ska­tītājiem ieskatu par apkārtne notiekošo, taču nespēja nointervēt tēvu Hieronimu, kurš atpūtās savos apartamentos un lūdza viņu netraucēt.

Kad Greisija beidza runāt ēterā, Doltons ieskatījās rokas pulk- • stenī un sacīja:

-    Es aizbraukšu līdz lidostai pēc skycam kameras un pārējām mantām. Varbūt izdosies nopirkt kādas drēbes, ja veikali nebūs pārpildīti. Vai tev kaut kas vajadzīgs?

-    Kāda cita realitāte? - Greisija iespurcās.

-   Neesmu pārliecināts, ka veikalā Gap tādas pārdod, taču mē­ģināšu kaut ko atrast. - Doltons pasmaidīja un devās prom.

Iegājusi atpakaļ istabā, Greisija sabruka gultā. Pēdējās dienas bija visai smagas, un gala tām neredzēja. Viņai izdevās iemigt, taču jau pēc trim minūtēm iezvanījās tālrunis.

Viņa sameklēja savu BlackBern/, taču ne jau tas traucēja. Pa­rakņājusies dziļāk somā, viņa ieraudzīja mirgojam vēl vienu zil­ganu ekrāniņu - tas bija Finča aparāts. Viņa izbrīnīta lūkojās uz vārdu ekrānā - zvanīja Gerets Vilebijs. Sākumā viņa šo cilvēku neatcerējās, bet tad attapa, ka tas ir BBC dokumentālo filmu pro­ducents.

Izrādījās, ka Vilebijs nav dzirdējis par Finča nāvi, un šis ziņas viņu pārsteidza. Vilebijs pastāstīja Greisijai, ka ar Finču nav pazistams, taču saņēmis no viņa zvanu.

Uz brīdi iestājās neomulīgs klusums, un tad Greisija sacīja:

-   Jūs droši vien esat iepriecināts, ka jums beidzot atļāva do­ties uz turieni un aprunāties ar tēvu Hieronimu, vai ne?

-    Ko jūs ar to gribat teikt? - Vilebijs izklausījās apmulsis.

-   Ja viņi nebūtu piekrituši vai arī jūs neuzstātu… Kas zina, kā viss būtu noticis. Es zinu, ka mēs droši vien nebūtu aizlidojuši uz Ēģipti.

-   Par ko jūs runājat? - Vilebijs joprojām neko nesaprata. - Viņi paši mūs sameklēja.

Šāds paziņojums ķēra Greisiju gluži kā zibens šautra. Viņa iz­slējās.

-Ko?

-   Viņi ieradās paši. Jā, protams, mēs bijām tur. Uzņēmām do­kumentālo filmu un tā tālāk. Bet mēs viņu nemeklējām. Mums pat nebija ne jausmas, ka tēvs Hieronims ir tajā alā.

Greisijai bija grūti aptvert jaunumus.

-    Kā tad jūs īsti satikāties?

-   To laikam varētu saukt par absolūtu nejaušību, - Vilebijs at­zina. - Mūsu galvenais mērķis bija Svētās Katrīnas klosteris Sī- nāja pussalā, nevis Sīriešu klosteris. Mēs filmējām Psoja klosteri. Esat par tādu dzirdējusi?

-   Esmu gan, - Greisija apstiprināja.

-   Stāsts par to, kā Psojs pieķēdējis savus matus griestiem, lai pats neaizmigtu, ir visnotaļ aizraujoša detaļa, kas paspilgtina jeb­kuru reportāžu. Kamēr mēs bijām tur un iegādājāmies krājumus kādā nelielā veikaliņā, mūs uzrunāja mūks no Sīriešu klostera. Viņš izstāstīja, ka tēvs Hieronims uzturas vienā no alām un uz­vedas diezgan dīvaini. Gluži kā apmāts, tikai laba nozīmē. Mums tāda ziņa bija tieši laikā.

-    Pagaidiet! - Greisija izgrūda, mēģinādama izprast Vilebija vārdus. - Man šķita, ka visi zina par tēva Hieronima dzīvošanu alā.

-    Neviens neko nezināja.

-   Bet mēs redzējām, - Greisija iebilda. - Materiāls bija visiem pieejams.

-    Protams. Pēc tam, kad mēs to uzfilmējām, - Vilebijs palaboja. - Tad tas nonāca visos medijos. Pirms mums neviens nezināja, ka viņš vispār ir Ēģiptē. Viņš bija paņēmis savu "atvaļinājumu", atceraties? Nevienam netika teikts, kurp viņš devies. Mēs jau sā­kām spriest, ka viņš gājis bojā. Tādējādi viss notika diezgan ne­jauši.

-    Ko jūs ar to gribat teikt?

-   Pirmām kārtām, mēs nebūtu satikuši to mūku, ja nebūtu mū­su materiālu atlases redaktora. Viņam es tiešām esmu pateicību parādā.

-    Par to, ka deva jums zaļo gaismu?

-   Nē, vispirms par to, ka deva mums uzdevumu, - Vilebijs prie­cīgi atsaucās. - Tā bija viņa ideja. Viņš to izdomāja.

Greisija juta pieaugam spiedienu deniņos.

-Oho! Mazliet atkāpsimies. Jūs gribat teikt, ka uz turieni tikāt nosūtīti? Tā nebija jūsu iecere?

-Nē.

-   Tad kā tieši viss sākās? Lūdzu, izstāstiet man pilnīgi visu!

-    Jūs jau zināt, kā tas notiek, - anglis sacīja. - Mēs piespēlē­jam idejas par programmām, kuras vēlētos uzņemt. Darām to tik ilgi, kamēr kaut kas noklikšķ. Mēs vienojamies par budžetu un grafiku un ķeramies pie darba. Bet šoreiz tā nenotika. Mēs iztei­cām dažādas domas, mani vairāk interesēja materiāls par savā­dajiem un diezgan sadistiskajiem aicinājumiem sprediķos par lai­ku beigām jūsu valstī. Jūs jau zināt, par vājprātīgajiem, kuri mudina pasauli trakot līdzi. Tad atgriezās materiālu atlases re­daktors un piedāvāja reportāžu trijās daļās, kam piesaistīti ame­rikāņu partneri, Un tā mēs pieķērāmies šim stāstam. Salīdzinā­jām Austrumu un Rietumu pieeju garīgumam. Tas gan bija cits, taču aktuāls sižets, turklāt ar pieklājīgu finansējumu. - Vilebijs uz mirkli apklusa, izvērtējot sarunu, un tad pavaicāja: - Ja drikst zināt, Ļoganas jaunkundz, kādēļ uzdodat šos jautājumus?

Greisija instinktīvi vēlējās aizsargāties. Par spīti visam tikko dzirdētajam, kāda klusa iekšējā balstiņa mudināja slēpt savus se­cinājumus.

-    Tāpat vien, - viņa sameloja. - Es tikai… Laikam gribas pa­matīgāk saprast, kas tieši mūs tiktāl novedis. Un kāpēc gāja bojā Finčs. - To pateikusi, viņa ar šausmām sev pārmeta tik necienīgu kolēģa nāves fakta izmantošanu un cerēja, ka Finčs to piedos. - Sakiet, lūdzu, - viņa turpināja, - vai jūs atceraties, kā sauca to mūku, kurš jums izstāstīja par tēvu Hieronimu?

-   Jā, protams, - Vilebijs attrauca. - Visnotaļ interesants puisis. Daudz pārdzīvojis, saprotiet. No Horvātijas. Tas bija Emīns. Brā­lis Emīns.

Greisijai šķita, ka viņa slīkst. Ka ir iekļuvusi milzīgā šaubu vir­pulī, kas iesūc viņu arvien dziļāk atvarā. Atvarā, ko veido Vilebi- ja vārdi un iepriekš dzirdētās frāzes, kas tagad uzpeldēja atmiņā.

Viņa mēģināja tās sakārtot ne dk draudīgā apveidā, lai aizgai- nītu ļaunās priekšnojautas, taču pūliņi izrādījās velti. Šos faktus nebija iespējams iztulkot greizi.

Tapa skaidrs, ka viņiem melots.

Aizvērusi acis, viņa atcerējās sarunu automobilī, kad viņi brau­ca prom no Kairas lidostas. Prātā atausa brāļa Emīna tēls, kad viņš stāstīja par filmētājiem, kuri dedzīgi lūgušies atļauju satik­ties ar tēvu Hieronimu, un abatu, kas galu galā piekāpies.

Klaji meli.

Kāpēc?

Nelāgas domas šaudījās uz visām pusēm. No šī pretrunīgo ver­siju un aizdomu tīkla izvijās vēl kāds sarunas fragments. Tas at­brīvojās, izšāvās ārā un ieķērās viņai apziņā.

Paņēmusi tālruni, viņa uzmeklēja to numuru, no kura bija zva­nījis abats. Bija vajadzīgas vairākas sekundes, lai signāls pārva­rētu teju pusi pasaules. Pēc trešā pīkstiena klausuli pacēla šofe­ris Jūsufs. Tātad tas bija viņa mobilais tālrunis. Ēģiptē bija vakars, taču ne pārāk vēls. Neizklausījās, ka viņš būtu pamodināts.

-   Jūsuf, - Greisija ierunājās balsī, kas apliecināja steigu. - Zva­nīdams man atceļā no Kairas lidostas, abats pateica kaut ko sa­vādu. Kaut ko par mana drauga brillēm. Atceraties?

-   Jā, - Jūsufs atbildēja mulsuma pilnā tonī, it kā nesaprastu, kas Greisijai prātā.

-   Viņš teica, ka iekšā bijis tumšs un tādēļ kāds uzkāpis uz tām. Vienkārši nav tās pamanījis. Tātad tās brilles bija kaut kur iekš­telpās? Tornī?

Mirkli paklusējis, it kā apdomādamies, Jūsufs sacīja:

-Jā. Tās bija ejā uz torņa augšējo stāvu. Netālu no lūkas. Acīm­redzot izkritušas jūsu draugam no kabatas, kad viņš kāpa uz jumta.

-    Esat pārliecināts?

-    Pilnīgi, - Jūsufs apstiprināja. - Abats man to izstāstīja.

Greisija sajuta asu triecienu pakrūtē.

Bez acenēm Finčs bija gluži kā akls. Lai kā nopūlētos, viņa nespēja iztēloties Finču bez brillēm kāpjam uz jumta un - vēl vai­rāk - atrodam savu BlackBern/.

Viņa beidza sarunu un pieķēra sevi pētām istabas durvis, it kā aiz tām būtu izeja uz elli. "Kaut kas nesakrīt. Kaut kas nav lāgā. Man kaut kas jādara." Un pirmām kārtām viņa nospieda atrā zvana pogu, lai sazinātos ar Ogilviju.

-    Mums jāsatiekas, - viņa paziņoja. Augums šķita sastindzis, acis nebija iespējams atraut no durvīm. - Kaut kas nav kārtībā.

Mets piesardzīgi nopētīja viesnīcas foajē un lēni soļoja uz priekšu pa elegantajām telpām. Aracīm meklēja apsardzi, kame­ras, bēgšanas ceļus un novērošanas punktus. Viņš aizgāja, cik vien tālu varēja, tad steidzās atpakaļ un izmēģināja ceļu līdz vies­nīcas kafejnīcai, no kuras pavērās skats uz ielu. Iegaumējis tās izvietojumu, viņš paturēja prātā ieejas un izejas, novērtēja klien­tus un to skaitu. Tad viņš atgriezās, lai pārbaudītu dienesta ieeju viesnīcas pagalma pusē.

Viņš bija ieradies agri. Raidela satikšanās ar Drakeru bija plā­nota pec divām stundām. Drakers, iespējams, vēl nemaz nav no­laidies uz Hjūstonas zemes. Turklāt bija norunāts, ka Raidels at­klās satikšanās vietu tikai pēc tam, kad Drakers jau būs pilsētā. Tomēr Metam gribējās pārbaudīt viesnīcu vēl pirms Drakera vī­riem. Viņš zināja, ka Drakers neieradīsies viens. Ja mazliet paveik­sies, viņam līdzi būs Medokss. Lai arī nebija šaubu, ka prednieks skaitliski būs pārāks, Metam bija kāda priekšrocība. Viņam neva­jadzēja slēpties. Viņš neuztraucās par to, ka dks pamanīts vai sāk­sies panika. Viņam bija vienalga, kurš redzēs, ka viņš tajā kafej­nīcā izvelk milzīgu ieroci un notēmē Drakeram galvā. Viņam vairs nebija, ko zaudēt. Galvenais bija piespiest stobru Drakeram pie deniņiem un iziet no kafejnīcas kopā ar viņu. Un nebija nozīmes tam, cik daudz skatītāju būs šim nodkumam. Viņam nerūpēja, cik pārbijušies būs viesnīcas klienti. Pats svarīgākais bija rezultāts. Viņš nolēma sēdēt tur, gaidīt izdevīgu mirkli - kamēr Raidels būs izvilinājis no Drakera visu nepieciešamo informāciju - un tad rī­koties.

Vieglāk bija pateikt nekā izdarīt, un tomēr Mets savādā kārtā gaidīja šo brīdi.

Sešus kvartālus uz rietumiem no turienes Greisija kopā ar Ogil- viju stāvēja Sema Hjūstona parkā. Viņas domas drudžaini šaudī­jās uz visām pusēm, un neviena no tām nebija patīkama.

Viņi stāvēja pie Neihausa strūklakas - instalācijas ar trim bronzas koijotiem, kas šķiet lavāmies klāt medījumam. Vairāki cil­vēki pirms dbšanās tālāk apstājās pie strūklakas, lai papriecātos par mākslas darbu. Greisijai gan rāmā ainava nebija ne prātā. Pa­tiesību sakot, viņa nespēja nostāvēt mierā. Nervozas enerģijas pār­ņemta, viņa atstāstīja ārzemju ziņu dienesta direktoram Vilebija un Jūsufa vārdus.

Šķita, ka Ogilviju Greisijas raizes nesatrauc. Nevainojami kop­tais, izskatīgais vīrietis ar ērgļa degunu un atpakaļ sasukātiem matiem cauri brillēm bez ietvara pacietīgi vēroja Greisiju.

-   Viss ir vienkārši, Greisij, - Ogilvijs sacīja, bezrūpīgi paraus­tījis piecus. - Tātad tas brālis Emīns neatzinās, ka tieši viņš vi­siem izstāstījis par tēvu Hieronimu. Varbūt viņš cerēja, ka pats nokļūs ekrānā. Viņa situācijā neviens neatzītos, ka bijis grūti at­turēties no iespējas gūt popularitāti.

-   Izbeidz, Hel! Melodams viņš ne sekundi nenervozēja. Neiz­skatījās satraukts vai samulsis. Nekas neliecināja, ka mēs viņu esam pieķēruši. Un kā tad paliek ar Finča brillēm?

-   Varbūt tieši tādēļ viņš nokrita? Jo neko neredzēja.

-   Tad tās būtu zemē, kaut kur blakus, - Greisija iebilda. - Vai uz jumta, un ari tas neizklausās reāli. Bet… tornī? Augšstāvā? Kā viņš bez tām tik tālu ticis?

-   Varbūt brilles nokrita, un viņš pats tās samīdīja.

-   Un gluži vienkārši atstāja brilles tur? Neticu. Uzkāpdams uz tām, cilvēks var satriekt vienu lēcu. Nevis abas. Un ar palikušo iztikt, lai vismaz kaut ko redzētu. Bet neviens tās neatstaj mētāja­mies.

Novērsies Ogilvijs izdvesa saraustītu nopūtu. Šķita, ka viņš zaudē pacietību.

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-    Mums melojuši divi cilvēki, un tas ir jāpārbauda. Kaut kas notiek, Hel. Tā lieta sāk smirdēt.

-   Jo viens mūks neatzīstas, ka viņam saceļas, kad viņš ierauga televīzijas kameru? Un otrs meklē attaisnojumu savai neveiklībai?

Greisiju pārsteidza tāda nevērība.

-    Mums tā lieta jāizpēta. Jāatrod iespēja aprunāties ar abatu,, noskaidrot, kur tieši tās brilles tika atrastas. Un uzzināt visu par šo brāli Emīnu. Viņš ir no Horvātijas, vai ne? No kuras pilsētas? Cik ilgi uzturas tajā klosteri? Viņam bijusi galvenā loma mūsu krāpšanas izrādē, bet mēs par viņu neko nezinām.

Klusēdams Ogilvijs vērās žurnālistē tik neticīgi, it kā viņa stās­tītu par citplanētiešu seksuālajiem'uzbrukumiem.

-    Ko tu dari?

-    Ko? - Greisija pārjautāja.

-    Tu atrodies gadsimta sensacionālākā notikuma epicentrā. Tas ir lielisks materiāls. Gan mums, gan tev pašai. Mūs neviens nepārspēs. Sāc tik bāzt degunu, kur nevajag, sadusmo tik Hiero­nimu un Eminu, un mēs zaudēsim iespēju raidīt tiešajā ēterā. Un tas labi nebeigsies. Patlaban tu, Greisij, tādu neveiksmi nedriksd atļauties. Šis materiāls ir pārāk svarīgs. Varbūt koncentrējies fil­mēšanai un uz kādu laiku apvaldi savu paranoju un sazvērestī­bas teorijas?

Greisija pārsteigta vērās Ogilvijā, it kā deši viņš klāstītu pasa­ciņas par riebīgu vardarbību.

-    Hel, ka es tev saku, notiek kaut kas nelāgs. Visu laiku gadās viena "laimīga" nejaušība pēc otras, - viņa sacīja, ar pirkstiem atdarinādama pēdiņas. - Jau no paša sākuma. - Šķita, ka vina sākusi prātot skaļi. - Tu dkai padomā! Nejauši sagadās, ka mēs esam tieši tur, kur irst šelfa ledājs. Mēs tur blakus gluži nevilšus uzņemam sižetu. Pie velna! Mēs tur nemaz nebūtu nonākuši, ja tu nebūtu ieteicis šo materiālu!

Un pēkšņi tas notika. Prāts izdzenāja nesavienojamās domas, kas šaudījās uz visām pusēm, un salika tās pareizā kārtībā. Glu­ži kā Rubika kuba skaldnes. Viņa pamanīja saikni, kas visu laiku bija acu priekšā, un nonāca pie secinājuma, kas pēkšņi šķita pa­galam skaidri saprotams un viennozīmīgi patiess.

Teju nedomādama, viņa izgrūda:

-   Ak Dievs! Ari tu esi iesaistīts.

īsajā mirklī starp šo frāzi un Ogilvijā atbildi, tajā nanosekun- dē, kad viņš paskatījās uz Greisiju un atvēra muti, viņa to pama­nīja. Sīko, tikko jaušamo vilcināšanos, par kuru brīdināja viņas dziļākie pamatinstinkti. Viņa nevarētu palaist garām tik primiti- vu reakciju, kuras dēļ šķita, ka dvēsele viņai izrauta no krūtīm.

-   Greisija, tas jau ir smieklīgi, - Ogilvijs sacīja rāmā toni, kas nepieļauj iebildumus.

Viņa vairs neklausījās. Viņa jau lasīja vārdu patieso jēgu, vē­rās krunciņās ap Ogilvijā acīm, manīja acu zīlīšu paplašināša­nos. Un jutās jau nesatricināmi, pilnīgi un absolūti pārliecināta par savu taisnību.

-   Arī tu esi ar viņiem uz vienu roku, vai ne? - Greisija neatlai­dās. - Runā, nolādēts! - viņa nokliedza. - Runā, iekams esmu to izstāstījusi itin visiem!

-    Paklau, Greisij…

-   Tas ir inscenējums, vai ne? - viņa izgrūda. - Viss šis noti­kums ir viena pamatīga krāpšana!

Ogilvijs spēra soli uz priekšu un pacēla roku, mēģinādams no­mierināt Greisiju.

-    Uz mums sāk skatīties. Nenostādi sevi muļķīgā stāvoklī.

Viņa atvairīja Ogilvija roku un atkāpās. Prāts drudžaini dar­bojās.

-    Tu mani izmantoji. Visu laiku izmantoji! Jau braucienā uz Antarktidu. Tas tavs atbalsts un aizrautība… Viss ir meli! - Grei­sija nikni raudzījās uz Ogilviju, jautājumi turpināja birt viņai pār lūpām. - Ko jūs gribat panākt? Pie velna, kas īsti notiek? - Prāts mutuļoja, sakopodams it visas analītisko spēju rezerves. - Jūs to vadāt? Jūs inscenējat Otro atnākšanu? Kādēļ? Gribat pasaulei pa­rādīt jaunu mesiju? Vai tas ir jūsu mērķis? Gribat pievērst savai ticībai visu pasauli?

Klausoties Ogilvijs šaudīja skatienu pa labi un pa kreisi. Tas tikai vēlreiz apstiprināja Greisijas secinājumu.

-   Domā, ka es to gribētu? - viņš nošņāca, pūloties saglabāt mie­ru. - Tu mani labi pazīsti. Tas nu būtu pēdējais, ko es gribētu.

-   Tad kāpēc? - Greisija neatlaidās. - Tikai nesāc stāstīt, ka jūs to darāt planētas glābšanas vārdā!

Pēkšņi Ogilvijs mainījās. Šķita, ka viņš nolēmis vairs neizlik- ties. Un viņš veltīja Greisijai dedzības pilnu skatienu.

-   Varbūt. Taču galvenokārt mēs gribam glābt mūsu valsti, tas ir pats svarīgākais, - viņš rāmi paziņoja.

Tanī bridi no Greisijas prāta dzīlēm izšāvās vēl kāds secinā­jums - gluži kā nirējs, kurš pēdējiem spēkiem izpeld virs ūdens un ievelk plaušās gaisu.

-   Vai Finčs gāja bojā nelaimes gadījumā? - Tā kā atbilde neat­skanēja pietiekami ātri, kaut kas Greisijas sirdī pārtrūka. - Nolā­dēts, Hel! - viņa iekliedzās un šausmās atkāpās vēl vienu soli. - Saki, ka Finčs gāja bojā nelaimes gadījumā! Runā!

-   Protams, - Ogilvijs apgalvoja, kā aizsargādamies papletis ro­kas.

Taču iekšēja balss Greisiju pārliecināja par pretējo. Par to pašu vēstīja arī Ogilvijā acis un krunciņas ap tām.

-   Es tev neticu.

Sirds sāka strauji pukstēt, un viņa spēra vēl vienu soli atpakaļ, pēkšņi aptvērusi, kas notiek apkārt. Tuvumā neredzēja neviena nejauša gājēja vai skrējēja. Tur bija dkai divi puiši akmens cietām sejām, īsi apcirptiem matiem, tumšos uzvalkos un bez kaklasai­tēm. Pa vienam pie katras ieejas strūklakas teritorijā. Abu ķerme­ņa valoda liecināja par sevišķu mērķtiecību.

Viņa-atkal pievērsās Ogilvijam, kurš deva puišiem tikko jau­šamu mājienu ar galvu. Tie draudīgā gaitā tuvojās Greisijai, aiz­šķērsojot jebkuru bēgšanas ceļu.

Neticīgi paskatījusies uz Ogilviju, viņa kāpās atpakaļ.

-   Jēziņ, Hel! Ko tu dari?

-   To, kas ir nepieciešams, - viņš atbildēja, it kā atvainodamies.

Stāvēšana būtu vislielākā kļūda. Greisija pagriezās uz papē­ža un aizskrēja tieši pretī vienam no smagsvariem - kliegdama un saukdama palīgā. Viņa mēģināja apmuļķot vareno puisi, strauji metās pa kreisi un tūdaļ atkal pa labi, cerēdama tikt ga­rām, taču nelietis tik pastiepa roku un satvēra bēgli. Pēc pāris sekundēm klāt bija arī otrs smagsvars uzvalkā. Pirmais pagrie­za Greisiju apkārt un atlauza viņai rokas aiz muguras, tādējādi laupot iespēju pakustēties. Viņa locījās un mēģināja atbrīvoties, taču tvēriens bija pārāk spēcīgs. Tad viņa ar labo kāju spēra ot­rajam nelietim tieši pa apakšstilbu. Tas droši vien bija sāpīgi, jo puisis atlēca malā un saviebās, taču tūdaļ atguvās un iesita Grei­sijai pa seju tik stipri, ka galva pasitās sānis un viņai noklabēja zobi. Greisija sagrīļojās un pacēla acis mirklī, kad otrais nelietis pastiepa roku, lai aizspiestu viņai muti. Viņš kaut ko piegrūda gūsteknei pie deguna - šķita, ka tas ir marles pārsējs. Smārds bija spēcīgs un skābens. Jau nākamajā brīdī viņa juta, ka ļimst. Pēkšņi atskārtusi, ka viens no koijotiem nez kādēļ liekas pārāk draudīgs un vairākas akmens plāksnes izgaist zem kājām, viņa zaudēja samaņu. Galva nokārās, zods atsitās pret krūtīm. Iestā­jās absolūta tumsa.

Viņi satikās pieczvaigžņu viesnīcā pilsētas centrā - tieši tā, kā bija licis Raidels. Atrazdamās gandrīz blakus foajē, Grove Cafe šķita ļoti piemērota. Ta bija labi pārskatāma, ar daudziem klien­tiem. Raidels tur jutās droši.

Kad viņš ieradās, Drakers jau gaidīja pie zema galdiņa blakus stikla sienai, pa kuru varēja vērot ielu. Bija skaidra, vēla pēcpus­diena, pa plato ietvi pastaigājās tikai daži cilvēki. Drakers pamā­ja Raidelam.

Tiklīdz Raidels apsēdās, Drakers no portfeļa izņēma nelielu kasti - melnu, smagu, brošētas grāmatas izmērā. Sānā tai bija ie­montētas vairākas gaismu izstarojošas diodītes. Viņš nolika kasti uz galda malas.

-   Tu taču neiebilsti, vai ne? - viņš jautāja Raidelam. - Es tikai nodrošinos gadījumam, ja tu kaut ko gribi ierakstīt. - Atbildi viņš patiesībā nemaz negaidīja un nospieda nelielu podziņu. Diodes iedegās. Raidels paraustīja plecus un palūkojās visapkārt. Daži apmeklētāji, kuri tobrīd runāja pa mobilajiem tālruņiem, ziņkārī­gi pievērsās viņiem un izmisīgi spaidīja savu aparātu taustiņus, lai atgūtu savienojumu. Raidels zināja, ka tas nav iespējams, ka­mēr Drakers nav izslēdzis savu slāpētāju.

Sazvērnieciski uzsmaidījis Raidelam, Drakers apklāja slāpē­tāju ar salveti. Pienāca viesmīle, lai pieņemtu pasūtījumu, taču Raidels ar striktu galvas mājienu palūdza viņu aiziet. Viņi nebija* ieradušies, lai iedzertu pēcpusdienas tēju.

-    Esmu pārsteigts, ka atrodies šeit, - Drakers sacīja. - Nespēji atturēties? Gribēji efektu redzēt pats savām acīm? - Viņš tikko jau­šami pasmaidīja, taču bija skaidri manāms, ka patiesībā cenšas kaut ko noskaidrot.

Raidels nelikās par jautājumu ne zinis.

-    Kas tev prātā, Kīnen? - viņš rāmi pajautāja.

Atslīdzis krēslā, Drakers lēni nopūtās un nopētīja Raidelu glu­ži kā skolas direktors, kuram jāizlemj, ko darīt ar ietiepīgu skol­nieku. Pēc brīža viņš teica:

-   Vai tu mīli šo valsti?

-    Kā, lūdzu? - Raidels neizprata jautājuma būtību.

-    Vai tu mīli šo valsti? - Drakers mierīgi atkārtoja.

-    Kas tad tas par jautajumu?

Drakers pavēra plaukstas.

-    Apmierini manu ziņkāri!

-    Protams, es mīlu šo valsti, - Raidels apstiprināja, saraucis pieri grumbās. - Tikai kā tas saistits ar visu pārējo?

It kā saņēmis pareizu atbildi, Drakers pamāja ar galvu.

-   Es arī to mīlu, Lerij. Es visu savu mūžu esmu tai kalpojis. Tā visu laiku bija diža valsts. Pasaules līdere. Japāņi un ķīnieši pat mūsu atpakaļskata spogulī nebija redzami. Mēs pirms piecdes­mit gadiem aizsūtījām cilvēku uz Mēness. Pirms piecdesmit ga­diem! Parasti mēs noteicām mūsdienīgas dzīves standartus. Mēs bijām tie, kas pārējai pasaulei rādija piemēru, kā strādāt, kā zi­nātne, tehnoloģijas un svaigas idejas var palīdzēt dzīves apstāk­ļu uzlabošanā. Tieši mēs pētījām, kāda varētu būt divdesmit pir­mā gadsimta sabiedrība. Un kur mēs esam tagad? Par ko esam kļuvuši?

-   Esam daudz nabagāki, - Raidels pažēlojās.

-    Nabagāki, zemiskāki, resnāki… un dumjāki. Mēs kāpjamies atpakaļ. Visi pārējie traucas uz priekšu, bet mēs minamies atpa­kaļgaitā un drīz vien kļūsim par izsmiekla objektu. Mēs esam zaudējuši savu vietu pasaulē. Vai zini, kāpēc? Visa vaina ir vado­ņos, - Drakers paziņoja, ar pirkstu nikni norādīdams uz Raidelu. - Vadoņi! Mēs ievēlējām prezidentus, kas ar savu intelektu, zinā­šanām par pasauli, aso prātu un cienīgumu atstāj uz mums dzi­ļu iespaidu. Vīrus, kas prata mūs iedvesmot, kurus godāja visa pasaule un ar kuriem mēs lepojāmies. Vīrus, kuriem bija savs re­dzējums.

-   Tāds mums ir arī tagad, - Raidels iebilda.

-    Un tu domā, ka ar to būs līdzēts? - Drakers attrauca. - Tu domā, ka tagad valsts ir drošībā? Padomā labi! Mums astoņus gadus bijis naftas urbējs, kuram es neuzticētu pat mašīnas maz­gāšanu. Puisis, kurš iedomājies, ka viņa pārliecība ir Dieva gri­bas manifestācija. Tie bijuši astoņi noziedzīgas nekompetences un

nevaldāmas augstprātības gadi, kas nospieduši mūsu valsti uz cejiem. Un… vai mēs esam ko mācījušies? Skaidrs, ka ne. Pie vel­na! Gadsimta lielākā ekonomiskā lejupslīde izrādījās tikai maz­lietiņ briesmīgāka par šo uzvaru. Šis nav nekāds straujais pagrie­ziens, Lerij. Nolādēts! Teju puse valsts balsoja par to pašu vai varbūt kaut ko vēl ļaunāku. Mēs tiešām bijām tuvu tam, lai ievē­lētu augstā amatā sievieti, kura uzskata, ka "Flinstoni" balstās uz reāliem faktiem; kura tikai gadu pirms vēlēšanām saņēmusi pasi un mēnesi nebūtu pieejama žurnālistiem, jo tiktu nobāzta tā­lāk no acīm, lai iemācās, kas patiesībā notiek reālajā pasaulē; ku­ra tiešām tic, ka savas dzīves laikā vēl redzēs Jēzu Kristu uz šīs zemes un mūsu puiši Irākā veic Dievam tīkamu darbu, - Drakers plosījās dusmās un nikni uzsita ar plaukstu pa galdu. - Mēs tie­šām bijām ļoti tuvu tam, lai ievēlētu tik smieklīgi, absurdi nepro­fesionālu cilvēku un septiņdesmit divus gadus vecu vēža nomo­cītu vīru. Smieklīgi un neprātīgi, taču tā gandrīz notika, Lerij, un joprojām var notikt. Redz, cik akli esam, kad jāizvēlas vadoņi. Vai zini, kāpēc tas gandrīz notika? Vai tu zini, kāpēc viņiem gandrīz izdevās?

Raidels iedomājās par tēvu Hieronimu un sāka aptvert Dra- kera vārdu jēgu.

-   Tāpēc, ka Dievs ir viņu pusē, - Raidels sacīja.

-   Tāpēc, ka Dievs ir viņu pusē, - Drakers nopietni atkārtoja.

-   Vismaz viņi tā apgalvo, - Raidels piebilda un gluži kā zobo­damies paraustīja plecus.

-    Un ar to pietiek. Mēs ievēlēsim valsts augstajā amatā jebku-, ru grīļīgu stulbeni, jebkuru viduvējības čempionu, ja vien Dievs ir viņa pastāvīgais pavadonis. Mēs ieliksim viņa rokās atbildību par visu, par mūsu pārtiku, mājām un gaisu, ko elpojam. Dosim viņam tiesības lietot atomieročus uzbrukumā citām valstīm un iz­nīcināt planētu, lai arī viņš neprot pareizi izrunāt vārdu "atoms". Mēs to darīsim lepni un nevilcinādamies, ja vien viņš izrunās ma­ģisko frāzi: "Es ticu." Ka viņš no sirds tic Jēzum. Ka allaž lūdz Visaugstā tēva palīdzību. Ka spēj ielūkoties Krievijas prezidenta dvēselē un tādēļ nav vajadzības uzklausīt ekspertus. Mums ir bi­juši prezidenti, kas politiskus lēmumus pieņem ticībā, nevis pēc

faktu analīzes. Un es te nerunāju par Irānu. Es nerunāju par Saū- da Arābiju vai talibiem. Es runāju par mums. Par Ameriku un at­dzimušo evaņģēlistu kustību, kas pārņēmusi valsti. Mums ir pre­zidenti, kas politiskus lēmumus pieņem pēc tam, kad palasījušies Atklāsmes grāmatu, Lerij. Atklāsmes grāmatu! - Drakers atslīga krēslā, lai atgūtu elpu un pavērotu Raidela reakciju. Pēc tam viņš turpināja: - Reiz mēs bijām dižena valsts. Bagāta valsts, ko ap­skauda visa pasaule. Tad amatā nāca puisis, kurš Krieviju uzska­tīja par ļaunuma impēriju un domāja, ka mēs piedzīvojam to, kas teikts pareģojumos par Armagedonu. Mēs dabūjām vīru, kurš at­rada Jēzu, bet nespēja lasīt grāmatvedības bilanci. Un tāds posta valsd un Dieva vārdā sūta karos puišus, kurus tur sadragā gaba­los. Un puse valsts svētdienās joprojām paklausīgi iet uz baznī­cu un nāk ārā no tās ar platu smaidu sejā, plivinot savas Pestītā­ja valsts karodziņu…

-    Es zinu, ka tu dusmojies Džeksona dēļ, - Raidels pārtrauca Drakeru, jo atmiņā pēkšņi pavīdēja viņa bojāgājušā dēla seja un bija skaidrs, kas dk ļod satraucis bijušo kolēģi, - bet…

-    Dusmojos? - Drakers norūca. - Ak nē, Lerij, es neesmu vien­kārši dusmīgs. Es esmu nikns, nolādēts! Un nepārproti mani. Es neesmu no tiem, kas grib karavīrus pataisīt par memmesdēliņiem. Karavīra pienākums ir atdot dzīvību par savu valsti. Džeksons to zināja, kad pieteicās dienēt. Taču mūsu valstij nekādas bries­mas nedraudēja. Tam karam pat sākties nevajadzēja. Nekad, - Drakers noskaldīja. - Un tas sākās tikai viena iemesla dēļ. Proti, tādēļ, ka izrādi vadīja nekompetents, uz tēvu greizsirdīgs muļķis ar mesijas kompleksu. Otrreiz kaut ko tādu vairs nedrīkst pieļaut.

Raidels paliecās tuvāk. Viņš zināja, cik ļoti Drakers mīlēja dē­lu un kādu diženu nākotni viņam loloja. Tātad nākamajam solim jābūt ļoti uzmanīgam.

-   Te es tev piekrītu, Kīnen. Šajā lietā mēs domājam vienādi. Bet tas, ko tu dari…

Drakers apklusināja viņu ar rokas vēzienu un palocīja galvu, it kā zinātu, ko Raidels grasās teikt.

-    Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas atkārtojas, Lerij. Mūsdienās politiķi var neievēlēt tikai tādēļ, ka viņš atklāti pauž savu ticību

Darvinam. Tik tālu gan! Koledžas grāds ir pārvērsts par stigmu, un vārds "elitārs" ir neķītrs. - Viņš piemiedza acis. - Divdesmit pirmā gadsimta Amerikā ticība pārtrumpo kompetenci. Ticība pār­trumpo saprātu. Ticība pārtrumpo zināšanas, analīzi, atklātas de­bates un rūpīgu izpēti. Ticība pārtrumpo visu. Mums šī situācija atkal jānoliek ar kājām uz zemes. Mums jāpanāk, ka cilvēki atkal sāk cienīt faktus. Zināšanas. Izglītību, intelektu, saprātu un zi­nātni. Bet ar šiem cilvēkiem par loģiku runāt nav vērts. To zinām mēs abi. Nav iespējams sākt debates par politiku ar cilvēku, kurš domā, ka tu esi Sātana sūtnis. Viņi neielaižas kompromisos, jo vi­ņiem tas nozīmētu slēgt līgumu ar velnu, bet neviens dievbijīgs kristietis to nevēlas. Nē, vienīgā iespēja pielikt tam visam punktu ir rosinājums cilvēkiem un politiķiem neņemt vērā ticību. Mūsu pienākums ir atņemt šo ieroci tiem, kas to izmanto, lai uzvarētu vēlēšanās un realizētu savus plānus. Mums jāpanāk, lai vairs nav labais tonis saukt sevi par kreacionistu, gluži tāpat kā nav glīti mūsu laikmetā lielīties ar atbalstu verdzībai. Mums jāieslauka re­liģija politiskā diskursa atkritumu spainī, tāpat kā mēs izrīkojā­mies ar verdzību. Un tas jādara nekavējoties. Valsts ir nonākusi burvju transā, Lerij. Tu taču esi redzējis ciparus. Sešdesmit pro­centi iedzīvotāju burts burtā tic stāstam par Noasa šķirstu. Seš­desmit procenti! Tie ir septiņdesmit miljoni piekritēju, ceturtā da­ļa iedzīvotāju, kas apmeklē vairākus simtus tūkstošu evaņģēlisko baznīcu, no kurām lielāko daļu vada mācītāji, kas pieder pie kon­servatīvajām politiskajām organizācijām. Un šie vīri māca citiem, par kuru kandidātu balsot. Cilvēki ieklausās viņos un nebalso par loģisku politiku. Viņi nebalso par kandidātu ar smadzenēm vai vīziju. Viņi balso par to, kurš sola labākas izredzes, kad būs jā­stāv pie pērļainajiem debesu vārtiem. Un kļūst arvien sliktāk. ŠI ilūzija izplatās vēja ātrumā. Ik dienu tiek atvērta kāda jauna baz­nīca. Burtiski ik dienu. - Drakers veltīja Raidelam vērīgu, dedzī­gu skatienu. - Tu domā, ka globālā sasilšana ir aiz stūra? Nē, tā ir jau klāt. Varbūt šajās vēlēšanās mēs no lodes izvairījāmies, ta­ču šāvēji nekur nav pazuduši, viņi atgriezīsies un rīkosies vēl ne- godīgāk. Viņi to uztver kā karu pret sekularizāciju. Kā krusta ka­ru, lai pieprasītu no neticīgajiem savu Dieva valstību un glābtu mūs visus no geju laulībām, abortiem un stumbra šūnu pētīju­miem. Ja turpināsies tāpat kā līdz šim, tad viņi uzvarēs. Pienāks brīdis, kad šie lūgšanu kareivji iecels televīzijas evaņģēlistu Ovā­lajā kabinetā. Un tad Kapitolija kalnā valdīs viena saujiņa ķerto, bet otra tāda pati stāsies tai pretī Tuvajos Austrumos, un abu pu­šu pārstāvji būs pārliecināti, ka Dievs grib, lai tiem otrajiem tiek parādītas viņu kļūdas. Un tad… Tad būs pavisam slikd. Abas pu­ses izšaus uz pretinieka teritoriju pa atombumbai, un viss. Es ne­grasos to pieļaut.

-    Un tu gribi to izdarīt, piedāvājot viņiem pravieti, kurš dkai uzkurinās abas puses? - Raidels jautāja, neuztverdams Drakera domu.

-Jā, - Drakers noteica un mīklaini raudzījās sarunu biedrā.

-   Nesaprotu, - Raidels atzinās. - Tu grasies dot viņiem kaut ko īstu, īstu brīnumdarītāju, ap kuru pulcēsies kaismīgu atbalstī­tāju bari. Šāda Otrā atnākšana tikai vēl ciešāk apvienos viņus.

-Jā, - Drakers atkārtoja.

Raidels pūlējās uzminēt šādu centienu jēgu.

-   Tu panāksi, ka visi baznīcu vadītāji pieņems šo pravied un piekabinās savus vagonus viņa vilcienam.

-Jā. - Šoreiz Drakera sejā varēja samanitapmierinājumu.

-    Un tad tu liksi viņam mainīt vēsts saturu? - Raidels jautāja, saraucis pieri.

Drakers papurināja galvu.

-     Nē, - viņš paziņoja. - Es izraušu paklāju viņam no kāju apakšas.

Brīdi jautājoši vēries sarunu biedrā, Raidels pēkšņi iepleta acis.

-   Tu pasludināsi viņu par viltvārdi?

-   Tieši tā. - Drakera skatiens šķita dedzinām Raidela dvēseli. - Kādu laiciņu mēs ļausim visam notikt. Dažas nedēļas, varbūt mēnešus. Lai celtne ir pamatīgāka. Lai ikviens šīs valsts mācītājs pieņem viņu un uzskata par Dieva vēstnesi. Lai draudžu gani no­dod viņa vārdu saviem ganāmpulkiem. - Šo vārdu Drakers iz­spļāva visnotaļ zobgalīgi. - Kad viss būs nostiprinājies ļaužu prā­tos, dziļi nogūlis sirdīs un tie būs kārtīgi piekodušies āķim, tad

mēs parādīsim, kas viņš ir patiesībā. Mēs parādīsim, kas tā patie­sībā ir par zīmi.

-   Un norādīsi cilvēkiem, cik viņi lētticīgi. - Raidels šķita ska­tāmies tālumā, mēģinot iztēloties šāda soļa iznākumu.

-Sludinātāji dabūs sejā tik daudzas olas, ka viņiem būs grūti saņemties atkal kāpt kancelē un stāties pretī savu draudžu locek­ļiem. Baznīcēni jutīsies piekrāpti un varbūt sāks apšaubīt arī vi­sas pārējās muļķības, kas dzirdētas tajos namos. Sāksies jaunas diskusijas, cilvēki atvērs prātu jauniem apvāršņiem. "Ja jau mūs pavisam viegli piemuļķoja šodien, kad pasaule zina tik daudz… cik gan viegli bija piemuļķot cilvēkus pirms diviem tvīkstošiem ga­du? Ko mēs patiesībā par to visu zinām?" Ikviens sāks apspriest reliģijas jautājumus. Un ikviens divreiz padomās, kam viņš vēlas tik akli sekot.

Raidelam reiba galva. Viņš pats bija gatavojies pievērst pasauli savam uzskatam, bet šis… Tas bija solis daudz tālāk. Viņš klusi nošņācās un papurināja galvu.

-   Tu daudzus no viņiem padarīsi vēl fanātiskākus nekā tagad, - viņš brīdināja.

-   Varbūt, - Drakers piekrita.

-    Un aizsāksi pilsoņu karu, - Raidels piebilda, - bet varbūt arī pasaules karu.

Drakers ļauni iesmējās.

-    Par to gan es šaubos.

-    Tu joko? - Raidels iekarsa. - Tu būsi satracinājis milzīgas ļaužu masas! Un viņi gribēs šo niknumu uz kādu izgāzt. Kurš • uzņemsies vainu? Tu nevari gluži vienkārši piecelties un pazi­ņot: "Ei, mēs to izdarījām jūsu pašu labā!" Valsts jau tā ir sašķel­ta. Tu šo polarizāciju vēl tikai pastiprināsi. Atsitiens pēc tāda šā­viena būs šausmīgs. Ielās pludos asiņu straumes. Un kas notiks pēc tam, kad savu reakciju paudis pārējā pasaule? Tu taču redzē­ji, kas notika Pakistānā, Ēģiptē, Izraēlā un Indonēzijā. Tu taču pie­krāpsi ne tikai kristiešus. Musulmaņi, jūdaisti, hinduisti… viņi cī­nās cits ar citu par to, vai viņš ir īsts. Un viņi nopietni sadusmosies, kad sapratīs, ka šajā lietā skaidri redzami Tēvoča Sema pirkstu nospiedumi. Cilvēkiem nepatīk, ja citi aizskar viņu ticību, Kinen. Tas viņus sanikno ne pa jokam. Un amerikāņi būs tie, kas par to samaksās ar savām asinīm. Galu galā tu būsi izrai­sījis karu, kuru pats tik ļoti centies novērst.

-    Ja viņi ir tik konservatīvi, ja nesaprot, kādas briesmas uz­glūn viņiem aiz stūra, un neatlaidīgi vēlas iet pa iznīcības ceļu, tad tādus nav iespējams glābt. - Drakers vai vārījās dusmās. - Mēs uzveicām verdzību, varbūt mums izdosies uzvarēt arī šajā karā. - Viņš augstprātīgi paraustīja plecus. - Ja tam agrāk vai vē­lāk jānotiek, tad lai ari nodek. Un tad mēs no pelniem uzbūvēsim kaut ko daudz saprātīgāku.

Raidelam šķita, ka pēkšņi kads ar knaiblēm izrāvis viņam plaušas.

-   Tu esi jucis, - viņš sacīja. - Pilnīgi zaudējis izpratni par lie­tu kārtību.

-Nebūt ne.

-   Tev nekas neizdosies, Kīnen, - Raidels neatlaidās.

-   Izdosies, ja vien būs kāds grēkāzis, - Drakers atklāja.

Kad bija galā šo vārdu sadursme ar paša domu mudžekļiem, Raidels beidzot saprata visu.

-    Un tas būšu es. Tad, lūk, kādēļ es tev biju vajadzīgs.

Drakers lēni palocīja galvu.

-   Man bija vajadzīgs grēkāzis. Kāds, kura motīvi ir pilnīgi ci­tādi, kurš nekādi nav saistīts ar šīs valsts politiku. Jo šo nedrīkst uzskatīt par politisku gājienu, tur nu tev pilnīga taisnība. Tātad atliek vien iespēja visiem iestāstīt, ka šis ir kāda ģeniāla sapņotā­ja izmisīgs solis, lai glābtu planētu. Kas zina? Varbūt beigu bei­gās cilvēki tiešām pievērsīs lielāku uzmanību globālās sasilšanas problēmām.

-   Bet tevi gan tās nemaz nesatrauc, - Raidels sarkastiski norā­dīja.

-   Nav tiesa, Lerij. Satrauc. Bet es tiešām neesmu pārliecināts, ko mēs reāli varam darīt. Un, ja mēs atgriežamies pie politikas, tad šis polārlāčiem palīdzēs daudz vairāk nekā Hummer noveša­na līdz bankrotam, vai ne?

-    Mēs taču nerunājam par polārlāču vai lietus mežu glābša­nu, Kīnen, - Raidels nikni iebilda. - Mēs runājām par sociālo tais­nīgumu visā pasaulē.

-   Sociālais taisnīgums nozīmē atbrīvot cilvēkus no burvju dak­teru un māņticības ķetnām, - Drakers atcirta.

Apsvērdams šos vārdus, Raidels paberzēja pieri. Pēkšņi likās, ka telpa ir daudz karstāka un šaurāka.

-    Un kāds gals paredzēts man? "Pašnāvība"?

Drakers pamāja ar galvu.

-   Kad tiks atklāta krāpšana, mums vajadzēs sarīkot varonīgā mēģinājuma traģisko galu. - Viņš nopūtās un paliecās uz priek­šu. - Piedod, Lerij. Taču ceru, ka tu spēj saskatīt manu pūliņu dzi­ļāko jēgu. Neatliekamību. Un ceru, ka tu beigu beigās izpratīsi šāda soļa nepieciešamību.

Raidels atslīga krēslā un paraustīja plecus.

-   Ceru, ka tu nedusmosies uz mani, bet es šādā spēlē nepieda­los.

-   Lūdzu, Lerij! - Drakers izsaucās, atvēcinādamies ar roku, lai noraidītu iebildumus. - Nenovērtē mani par zemu.

Uzmanīgi raudzīdamies sarunu biedrā, Raidels gaidīja. Un pēkšņi sastinga.

-    Tu saņemsi sitienu, - Drakers lietišķi paziņoja. - Spēcīgu. Turklāt daudz ātrāk, nekā iedomājies. Varbūt jau šajā restorānā. Visu šo cilvēku acu priekšā. Tad nonāksi komā. To mēs noteikti varam izdarīt. Un tikmēr… - Viņš uz bridi apklusa, lai izvēlētos pareizos vārdus. - …pamainīsim tavu personību. Tāpat kā izrī­kojāmies ar priesteri. Iedēstīsim tev prātā pareizās atbildes. Tu kļūsi pakļāvīgāks, noderīgāks mūsu plānu izpildei. Kad pienāks īstais laiks, mēs palīdzēsim tev sākt jaunu dzīvi. Protams, pēc tam, kad būsi sniedzis detalizētu, nožēlas pilnu un aizkustinošu pa­skaidrojumu, kāpēc tu to visu esi izdarījis. - Drakers cieši, teju ieintriģēts pētīja Raidelu. - Tā rodas leģendas, Lerij. Tavu vārdu nemūžam neaizmirsīs, ja tas tev kaut kā palīdz.

Raidelu pārņēma paniskas bailes, taču jau nākamajā mirklī viņš kaut ko pamanīja Drakeram aiz muguras. Vīru tumšā uz­valkā, vienu no Drakera rokaspuišiem. Viņš paskatījās uz kafej­nīcas durvīm. Tajās parādījās vēl divi vīri. Prātā izkristalizējās tikai viena iespēja - sacelt varenu troksni un bēgt, cerot, ka sāk­sies kņada un uzbrucēju plāni tiks izjaukti. Viņš jau grasījās cel­ties kājas, kad ieraudzīja vēl kaut ko. Ārā, uz ielas. Baltu furgo­nu, kas tur acīmredzot stāvējis jau visu laiku. Furgona sānu dur­vis atslīdēja vaļa. Divi cilvēki stāvēja katrs savā pusē kaut kam lielam un apaļam, tādai kā uz statīva uzmontētai projektora lam­pai. Viņš mēģināja piecelties, taču augstāk par divām collām no sēdekļa netika. Troksnis bija nežēlīgs un uzbruka maņām gluži kā āmura belziens pa galvaskausu, ikvienam nervu galam no­raidot neciešami skaļu un neizturamu, nebeidzamu triecienu. Pār vaigiem ritēja asaras, un viņš iekliedzās, griezīgās skaņas izrauts no krēsla pārsteigto viesnīcas klientu acu priekšā. Viņš pacēla rokas, lai pasargātu ausis, taču bija jau par vēlu, jo kājas saļodzījās, un viņš nokrita uz grīdas, sāka locīties, klepot un raustīties konvulsijās.

Piesteidzās Drakera viri. Tie palīdzēja Raidelam pieceldes un iziet no telpas, vairoties no asām kustībām un izrādot labi apgū­tas rūpīgu, spējīgu miesassargu prasmes. Viens pat skaļi sauca ārstu. Jau pēc brīža Raidels bija dabūts ārā no kafejnīcas un iestumts gaidošajā liftā.

Klusi šņākdamas, durvis aizvērās, un lifts slīdēja lejup uz apakšzemes stāvvietu.

Vērodams, kā Raidelu no krēsla iztriec kāds neredzams spēks, Mets juta, ka paātrinās pulss. Trokšņa nebija, ari citu fiziski sajū­tamu izmaiņu ne. Šķita, ka viņš saņēmis triecienu ar milzīgu nere­dzamu dūri. Jau nākamajā brīdī viņš gulēja uz grīdas, locījās sāpēs un vēma uz dārgā kafejnīcas paklāja.

Mets bija gatavs savam iznācienam. Gaidija stūra nodalījumā aiz lielajām klavierēm pie bāra, patālu no galvenās zāles, - gaidī­ja rūpīgi izvēlēto mirkli, kad vajadzēs kāpt uz skatuves. Pirksti žņaudza Para-Ordnance P14 pistoli, lai varētu nekavējoties to iz­raut no kabatas un iespiest Drakeram ribās. Taču viņi pasteidzās pirmie. Lai kas ari notika ar Raidelu, Meta plāniem tas pārvilka treknu svitru.

Viņš piecēlās un devās uz kafejnīcas izejas pusi. Ari Drakers gāja prom, divu rokaspuišu ieskauts. Viņš pagriezās pa labi, uz viesnīcas ārdurvju pusi, savukārt Raidels tika vests pa kreisi, uz liftu. Mets steidzās cauri kafejnīcai un spēji apstājās pie durvīm. Drakers gāja ārā no viesnīcas, un apkārt viņam bija paliels pūlis. Viesnīcas klienti, izsūtāmie, kalpotāji. Tikt klāt nebija iespejams. Izdevība palaista garām. Mets palūkojās pretējā virzienā. Lampi­ņas virs lifta liecināja, ka Raidels tiek vests uz apakšzemes stāv­vietu.

Mets nolēma doties pakaļ viņam, "ja Raidels atkal nonāks Drakera rokās, tad man būs laupīta pēdējā iespēja. Bet tā man ne­pieciešama, ja es vēl kaut reizi gribu redzēt savu brāli."

Viņš izskrēja cauri foajē, pārbiedējot vairākus klientus, un no­nāca pie viesnīcas kāpņu telpas. Lēkdams pāri trim pakāpieniem un pagriezienos stingri turēdamies pie margām, Mets brāzās le­jup gluži kā bez vadības palikušas bobsleja kamanas. Pieveicis sešus kāpņu posmus, viņš attapās stāvlaukuma līmenī un spēra kāju uz glīti nokrāsotās betona grīdas brīdi, kad uz izbrauktuves rampas pavīdēja tumši pelēks furgons. Mets nopētīja stāvvietu. Pa kreisi noklikšķēja kādas durvis, un viņš steidzās turp. No au­tomobiļa - milzīga sudrabota Lincoln Navigator SUV - kāpa ārā kāds kalpotājs. Mets nevilcinājās ne mirkli. Pieskrējis klāt, Mets izrāva puisim atslēgas no rokas, pagrūda nabadziņu malā, apsē­dās pie stūres un iedarbināja jaudīgo Northstar V-8 dzinēju. Pār- slēdzis ātrumu, viņš izšāvās cauri stāvvietai un pa uzbrauktuvi stūrēja ārā.

Nonācis zeltaini oranžās krēslas pielietajā ielā, Mets palūko­jās uz abām pusēm. Pilsētas centru veidoja vienvirziena avēnijas, kas izkārtotas režģī ar taisniem leņķiem. Dažas no tām bija pat piecu joslu platumā. Šī avēnija stiepās no austrumiem uz rietu­miem, un pelēkais furgons brauca prom pa labi, rietumu virzie­nā. Mets nospieda akseleratora pedāli. Navigator izslīdēja no stāv­vietas un traucās prom pa ielu. Furgons atradās trīssimt jardus priekšā.

Līkumodams garam lēnākiem transportlīdzekļiem, Mets furgo­nu pavisam drīz panāca. Iela bija taisna un plata, satiksme ne pā­rāk blīva. Krustojumi bija labi pārskatāmi un plaši, ar atšķirīgas krāsas akmens plāksnēm, kas ieskauj betona laukumus un rada sa­jutu, ka braucējs atrodas kādā Beverlihilsas ielā. Divus kvartalus tālāk virs galvas parādījās liela zaļa zīme ar norādi, ka tuvojas pa­grieziens uz starpštatu maģistrāli un pēc tam uz deviņdesmito ce­ļu. Mets apzinājās, ka jārīkojas, iekams viņi izbraukuši uz automa­ģistrāles, jo tur var gadīties visdažādākie šķēršļi. Tur viņu varēja pamanīt. Tur viņš varēja pazaudēt izsekojamos no redzesloka. Pa maģistrāli viņi varēja aizbraukt līdz savam galamērķim un izman­tot visas priekšrocības, ko dod atrašanās savās mājās.

Jārīkojas.

Iela bija plata kā lidmašīnas skrejceļš, un malās - neviena au­tomobiļa. Nākamais kvartāls kreisajā pusē bija apstādīts ar koku rindu, bet labajā atradās kaut kādas granīta kolonnas. Tas nede­rēja. Būtu pārāk nežēlīgi. Mets iestūrēja joslā pa labi un skatījās uz priekšu. Aiznākamais kvartāls šķita daudzsološāks. Kreisajā pu­sē bija redzama bunkuram līdzīga garāža - pavisam nederiga -, tur­pretī ietve labajā pusē veda līdz ducim platu, zemu pakāpienu, pa kuriem varēja tikt uz laukuma pie iespaidīga akmens nama ar neskaitāmiem birojiem.

Mets izlēma par labu tam un nospieda pedāli.

V-8 dzinējs ierūcās, un Navigator pa kreiso pusi patraucās ga­rām kādam sedanam. Tad Mets pagrieza stūri pa labi un ar sava automobiļa priekšējo daļu nomērķēja uz furgona kreiso sanu. Vi­ņa Navigator ietriecās furgonā gluži ka vadāmais šāviņš. Mirkli pirms sadursmes Mets parāva stūri pa kreisi un izlīdzināja auto­mobiļa gaitu, tādējādi dkai aizķerot furgonu un sagādājot pārstei­gumu šoferim. Furgons tika izsists no savas trajektorijas un saslī- dēja pa labi. Mets atkal pagrieza stūri pa labi un devās vēl vienā uzbrukumā furgona kreisajiem sāniem, stumjot to pa diagonāli. Pēc tam viņš pagrieza stūri vēl vairāk pa labi, lai darbiņš būtu pabeigts. Furgonam nebija vietas, kur palikt, un šoferis to acīmre­dzot zināja un nospieda bremžu pedāli, jo automobilis sasvērās uz priekšu un izgrūda apkārt gumijas daļiņu mākoni. Taču āt­rums joprojām bija pārāk liels. Furgons ar spēku ietriecās akmens pakāpienos un pēc tam trāpīja masīvajā ēkas pīlārā.

Uzbraucis uz ietves, Mets izlēca no sava Navigator brīdī, kad furgons sadūrās ar pīlāru. Viņš uzskrēja pa kāpnītēm un izrāva no kabatas pistoli, gatavs jaunai asinsizliešanai. Acis taustījās pēc vissīkākās kustības.

Avārija izrādījās nopietna. Furgona radiators dūmoja, un priekšpuse bija aptinusies pīlāram. Mets nezināja, kādā stāvoklī būs Raidels, taču skaidri saprata, ka Drakera rokaspuišu veselī­ba ir pamatīgi iedragāta. Priekšpuse furgonam bija slīpa, tādēļ dzi­nēju tikpat kā nekas nesargāja no frontālas sadursmes. Turklāt puiši taču negaidīja šādu uzbrukumu.

Notikuma vietai tuvojās gājēji un biroju ēkas darbinieki, bet tū­daļ atvirzījās, kad ieraudzīja Metu ar pistoli rokā. Viņš par acu­lieciniekiem nelikās ne zinis, piegāja klāt furgonam un pieliecies uzmanigi nopētīja durvis un logus, meklējot kādas dzīvības pa­zīmes salonā. Automobiļa priekšpuse tiešām bija vareni sadragā­ta, tādēļ Mets varēja nebaidīties, no turienes briesmas nedraudē­ja. Tad viņš nostājās aizmugurē, ar pistoli pieklauvēja pie durvīm un tūdaļ atrāvās, gaidīdams kādu ložu kārtu. Šāvieni neatskanē­ja. Pastiepies viņš atrāva furgona durvis vaļā un mērķēdams pa­skatījās iekšā.

Raidels locījās uz automobiļa grīdas - sasities, taču dzīvs. Ro­kas bija saslēgtas plastikāta važās. Līdzās atradās puisis, kuru Mets bija redzējis viesnīcā. Tam asiņoja galva. Puisis mēģināja iz- slieties, tad pacēla galvu, ieraudzīja Metu, divas reizes samirk­šķināja acis un sāka taustīties pēc ieroča. Mets izšāva, un jau nā­kamajā mirkli no puiša krūtīm izšļācās sarkana strūkla.

- Nāc! - Mets uzsauca Raidelam, kas vārgi palocīja galvu gluži kā cilvēks, kas mēnesi pavadījis karcera nošķirtībā. Pastiepis ro­ku pretī miljonāram, Mets pamanīja vēl kaut ko. Blakus Raide­lam uz vēdera gulēja kāda sieviete - rokas bija sasietas uz mugu­ras. Mets iekāpa automobili un uzmanīgi pagrieza sievieti. Izrādījās, ka viņai aizlīmēta mute. Noplēsis izolācijas lenti, Mets tūdaļ pazina gūstekni. Ta bija Greisija Ļogana - žurnāliste, kas gatavoja reportāžas no zīmes parādīšanās vietām. Mets pasnie­dzās un piespieda pirkstus sievietes kaklam pulsa meklējumos. Dzīva.

Sajutusi pieskārienu, viņa nodrebēja un pārbijusies atvēra acis.

-    Kur… Kas… - viņa nesakarīgi čukstēja.

-   Dod roku, - Mets pavēlēja, aizbāzis savu pistoli aiz siksnas. Viņš atbrivoja abus gūstekņus no važām, tad palīdzēja Greisijai piecelties un aplika viņas roku sev ap kaklu.

-    Ejam! - viņš nošņāca Raidelam un aizvilka Greisiju garām apstulbušu ziņkārīgo pūlim uz Navigator. Iekārtojis viņu aizmu­gures sēdeklī, viņš apsēdās pie stūres. Kad Raidels ieslīga pasa­žiera sēdeklī, automobilis uzsāka gaitu.

Atpakaļskata spogulī Mets vēroja, kā Greisija lēnām izslējās un pamazām atgūstas. Viņa vispirms nopētīja apkārtni un tad pa­skatījās uz Metu.

-   Tev nekas nekaiš? - Mets viņai pajautāja.

Greisija apjukusi raudzījās uz savu glābēju. Šķita, ka vinu mo­ka pasaules lielākās paģiras. Pēc brīža attapusies, viņa uztrau­kusies sarauca pieri.

-    Doltons! - viņa iesaucās. - Jādabū Doltons prom no turie­nes!

-Kas?

Žurnāliste sāka izmisīgi kaut ko meklēt.

-    Kur ir mans telefons? Man jāpiezvana Doltonam. Viņam draud briesmas! - Greisija pievērsās Metam. - Man jābrīdina ko­lēģis.

Mets ieraudzīja telefona kabīņu rindu ielas malā, apstādināja automobili un palīdzēja Greisijai izkāpt.

-    Kurp mēs braucam? - Greisija jautāja. - Ko lai viņam saku?

-    Par ko tu runā?

-    Par Doltonu, mūsu operatoru. Tie nelieši centīsies sagūstīt

arī vinu.

-    Kur viņš ir? - Mets noprasīja.

-   Dārbija savrupnamā, - Greisija paskaidroja visnotaļ nepār­liecinošā toni.

-    Pie mācītāja?

-Jā. - Greisija pūlējās koncentrēties. - Nē. Pag! Es īsd nezi­nu. - Viņa papurināja galvu. - Doltons devās uz lidostu, - viņa pēc mirkļa piebilda. - Jā, tā bija. Lai vai kā, viņam ir mobilais. - Greisija pacēla klausuli. - Ko lai viņam saku?

-   Lai uzmeklē kādu drošu vietu, - Mets atbildēja, brītiņu ap­domājies. - Ja viņš vēl nav atgriezies mācītāja mājā, lai turas no tās pa gabalu. Mēs viņam atkal piezvanīsim un pateiksim, kur satiksimies.

Jau gandrīz sastādījusi numuru, Greisija aizmiglotām acīm ziņkārīgi palūkojās uz Metu un pajautāja:

-    Pie velna, kas tu esi?

-   Zvani! - viņš izgrūda. - Parunāsimies vēlāk.

Izmocītie bēgļi - Mets, Greisija, Doltons un Raidels - bija iekār­tojušies moteļa istabā. Vēl pirms nedēļas viens otru pazina tikai Greisija un Doltons, pārējie nebija pat dzirdējuši cits par citu. Vi­ņi darbojās pilnīgi atšķirīgās nozarēs, nodevās dažādiem mērķiem un rūpēm. Tad pēkšņi viss mainījās, dzīve sagriezās kājām gaisā, un viņi attapās visi vienā nelielā istabiņā, kopīgi prātojot, kā pa­likt dzīviem.

Doltons viņiem pievienojās jau motelī, drīz pēc viņu ierašanās. Vairākas stundas viņi stāstīja cits citam, kā līdz šai istabai nonā­kuši, papildinot kopējo ainu ar saviem piedzīvojumiem. Saruna kļuva saspringtāka un nervozāka, kad daudzie mozaīkas gabali­ņi sakrita savās vietās. Mazliet prieka nesa vien Raidela saruna ar Čabas ārstu Bostonā. Operācija izrādījās veiksmīga, Čaba gan zaudējis daudz asiņu, taču stāvoklis bija stabils un prognozes - piesardzīgi optimistiskas.

-   Ko iesāksim? - Doltons jautāja. Viņš joprojām izskatījās sa­traukts, jo tikko bija uzzinājis, ka Finčs nogalināts un aizdomās tiek turēts visnotaļ draudzīgais mūks.

-    Es visu laiku domāju par tēvu Hieronimu, - Greisija atzina, papurinājusi galvu. - Viņš zināja, ka notiek kaut kas savāds. Tas bija lasāms viņa sejā. - Viņa pagriezās pret Raidelu. - Vai nezi­nāt, ko viņi izdarījuši ar veco priesteri?

-   Sīkumus nezinu, - Raidels atbildēja, - un negribu arī zināt. Taču viņi kaut ko minēja par zāļu lietošanu, elektrošoka terapiju, atmiņu sagrozīšanu un rakstura pielāgošanu. Lai viņš labprātāk pieņemtu savu jauno statusu.

-   Jauki, - Doltons novilka, nepatikā saviebies.

-   Viņš teica, ka dzird balsis. Tajā kalnā. Uzskata, ka Dievs runā ar viņu, - Greisija sacīja.

Raidels domīgi palocīja galvu.

-     Droši vien izmantojuši tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu, - viņš sprieda un palūkojās uz Metu. - To pašu viņi lietoja arī viesnīcā, kad sagūstīja mani. Iekārta raida skaņas sig­nālus ari ļoti lielā attālumā. Tā ir gluži kā snaipera šautene, tikai rada skaņu vai… balsis, - viņš skaidroja. - Tādējādi viņi runāja ar priesteri.

Telpā iestājās klusums.

Pēc brīža Greisija paraudzījās uz Raidelu.

-   Jūs tiešām domājāt, ka jums izdosies? - viņa stingrā tonī jau­tāja. Greisiju joprojām šokēja Ogilvijā nodevība, viņas neglitā iz­mantošana šajā spēlē un Finča bojāeja.

-    Man bija kaut kas jādara, - Raidels attrauca, saguris paraus­tīdams plecus. - Cilvēki neklausās, ir pārāk pasīvi, pārāk slinki. Saprāta balsī ieklausās tikai tad, kad jau ir par vēlu. Viņi negrib ieklausīties politiķos. Un noteikti negrib, ka viņus pamāca kāds vides sargātājs Birkenstock firmas sandalēs. Viņi netērēs laiku la­sīšanai vai ekspertu viedokļiem. Kā tad bija ar finanšu krīzi? Eks­perti mūs brīdināja jau gadiem! Bafits atvasinātos finanšu instru­mentus nosauca par "finansiāliem masu iznīcināšanas ieročiem". Bet neviens neklausījās! Un tad vienas nakts laikā viss sabruka. - Raidels palūkojās visapkārt, it kā meklēdams atbalstu un saprat­ni. - Es nespēju nosēdēt, rokas klēpī salicis. Nav runa tikai par to, ka tavi uzkrājumi pensijai zaudējuši pusi vērtības. Nav runa tikai par mājas zaudēšanu. Jārunā par to, ka planēta zaudē savu spēju paciest dzīvību.

-    Gluži tāpat sacīja Finčs, - Doltons piezīmēja un palūkojās uz Greisiju. - "Globālā sasilšana" izklausās pārāk jauki un omu­līgi. To vajadzēja nosaukt par globālo vārīšanos.

-   Tas ir genocīds, - Raidels drūmi noteica.

Pārējie, ne vārda neteikdami, viņam atbildēja ar drūmiem gal­vas mājieniem. Beigu beigās nomācošo klusumu pārtrauca Grei­sija, kura pajautāja Raidelam:

-   Ja jums nevajadzētu kļūt par grēkāzi… vai jūs piekrītat tam, ko teica Drakers? Tam, ko viņi mēģina darīt?

Apdomājies Raidels skumji papurināja galvu.

-   Es piekritu viņa uzskatam par tiem iemesliem, kas noveduši mūsu valsti no ceļa. Vēsture pierāda, ka reliģijas jaukšanās poli­tikā nes tikai postu. Un es nešaubos, ka tie ir īstie draudi, varbūt pat briesmīgāki par tiem, kas satrauc Iekšzemes drošības minis­triju. Taču es nepiekrītu viņa izvēlētajam risinājumam. Un pavi­sam noteikti nepiekritu metodēm. - Raidels paraudzījās apkārt. - Mūsu plāna realizācijas gaitā neviens nedrīkstēja ciest. Drakers gluži vienkārši vairs nav kontrolējams. Un vēl nav beidzis. Kas zina, kādu vēsti viņš vēlēsies ielikt tēva Hieronima mutē! Viņš var panākt, ka priesteris runā vai dara jebko. Un visa pasaule ieklau­sīsies šajos vārdos.

-   Mums viņš jāaptur, - ierosināja Greisija. - Mēs pateiksim tie­šajā ēterā visu, ko esam uzzinājuši.

-    Nē, - Mets stingri noskaldīja no sava istabas stūra.

Greisija pagriezās pret viņu.

-    Ko tu ar to gribi teikt? Mums tas jāpaziņo visiem!

Mets papurināja galvu.

-    Mēs nedrīkstam iejaukties. Pagaidām vēl ne. Ja rīkosimies ta­gad, viņi nogalinās Deniju. Es gribu atgūt brāli, pārliecināties, ka viņam nekas nekaiš. Un pēc tam jūs varat likt to visu The New York Times pirmajā lappusē vai kur vien vēlaties.

-   Tu taču dzirdēji, kas viņiem padomā, Met, - Greisija iebil­da. - Lielā izrāde paredzēta rīt. Pasākums būs varen plašs, un to skatīsies visa pasaule. Cilvēki ir noticējuši, viņi cīnās par to. Ik katru mūsu vilcināšanās stundu šī krāpšana pieņemsies spē­kā. Ja mēs gaidīsim līdz pasākuma beigām un tikai tad mēģinā­sim noraut podiņam vāciņu, var izrādīties par vēlu, lai novēr­stu nelaimi.

-    Kad tas būs noticis un mēs nāksim klajā ar savu paziņoju­mu, mēs drīzāk liesim ūdeni uz viņu dzirnavām, vai ne? - Dol­tons jautāja. - Nu, tāds taču bija viņu plāns, vai ne?

-    Mums nav izvēles, - Greisija aizrādīja. - Priekšlikums nav ideāls, taču mums jārīkojas, turklāt nekavējoties.

-    Viņi nevar to parādīt, - Mets aizstāvējās. - Vēl nevar, jo tu esi aizbēdzis, - viņš sacīja, pamājis ar galvu uz Raidela pusi. - Viņiem vairs nav grēkāža, vai ne? Kuru nu viņi vainos visās nelaimēs? Kādam taču šī nasta būs jāuzkrauj. Kādam, kam nav savtīgu mērķu politikā. Kamēr viņi nav sagrābuši tevi savos na­gos… - Šie vārdi atkal bija veltīti Raidelam. - …viņiem jābaidās no tā, ka tu visu atklāsi. Un viņu plānam būs beigas. Tagad vi­ņiem jāizlemj, kā rīkoties, un tikai tad viņi drikstēs pasaulei pazi­ņot par dižo blēdību.

-    Un agri vai vēlu viņi to darīs, par to nav šaubu, - Greisija sacīja. - Bezgalīgi tas nevar turpināties. Viņi nodos labējiem kris­tiešiem valstības atslēgas. Un arī to mēs nedrīkstam pieļaut.

Mets iegrima domās. Izeju no situācijas bija grūti saskatīt. Pēk­šņi Mets atskārta, - lai varētu izdomāt, lai atgūt brāli, viņam jārē­ķinās ar daudz nopietnākiem apstākļiem.

Brīdi apsvēris savus vārdus, viņš teica:

-    Mums ir mazliet laika, jo viņiem jāizdomā atkāpšanās ceļš, vai ne? - Viņš palūkojās uz Raidelu. - Viņi varbūt cenšas uzmi­nēt, vai tu klusēsi. Piemēram, saņemot pretī iespēju nodot sabied­rībai savu zaļo vēsti.

-   Tad viņi maldās, - Raidels nevilcinādamies paziņoja.

-    Lai vai kā, pagaidām viņi nedarīs neko. Kamēr neizdomās citas spēles beigas, lai tiktu sveikā cauri. Tātad man ir mazliet lai­ka Denija meklējumiem. Jā, varbūt nāksies pieļaut, ka tēvs Hiero­nims kāpj uz tās skatuves. Bet jūs nedrīkstat prasīt, lai es atsakos no iespējas glābt brāli. Esmu viņam jau pārāk tuvu.

Viņš paraudzījās apkārt. Visi skatījās cits uz citu un domāja par Meta vārdiem.

Tad viņš pievērsās Greisijai. Viņa izturēja skatienu un sirsnīgi palocīja galvu.

-   Nācija jau ir gatava noticēt, - Greisija beidzot noteica. - Rīt­vakar būs grūtāk atgriezties, protams, bet… līdz tam mēs vēl va­ram gaidīt. Turklāt man šķiet, tieši Metam mēs varam pateikties par to, ka joprojām esam dzīvi. Mēs esam viņa parādnieki.

Greisija vērās uz pārējiem, vērtējot viņu viedokļus. Raidels un Doltons piekrītoši pamāja ar galvu. Visbeidzot viņa pagriezās pret Metu.

Pasmaidījis viņš pateicībā pamāja ar galvu.

-    Labi. Tātad, kā mēs to izdarīsim? - Greisija jautāja.

-    Ko izdarīsim?

-    Kā mēs atradīsim tavu brāli? - Mets šķita tik samulsis, ka Greisija veltīja viņam žilbinošu smaidu. - Ko? Iedomājies, ka mēs palaidīsim tevi vienu pašu?

Mets vēlreiz palūkojās uz pārējiem. Visu acis staroja un pauda atbalstu. Viņš palocīja galvu.

-   Mums jāpieņem, ka viņi rīt parādīs zīmi virs tēva Hieroni- ma galvas, vai ne?

-    Neapšaubāmi, - Greisija piekrita.

-   Tad tā ir mūsu lielā iespēja.

Viņi negulēja lielāko daļu nakts, pētīja stadiona kartes, plānus un fotogrāfijas, ko bija smēlušies internetā, vērtēja izvietojumu un apkārtni, mēģināja noteikt, kur varētu atrasties Denijs un pārējā komanda.

Rītausmā viņi beidzot nonāca pie kopīgiem secinājumiem par to, kā Drakers organizēs šovu. Lielākoties vadību uzņēmās Rai­dels - cilvēks, kurš ilgu laiku bijis atbildīgs par zīmes tehnoloģi­ju, tā bija patīkama priekšrocība - taču joprojām nācās rēķināties ar daudziem nezināmajiem. Kad tumsu pāršķēla pirmie blāvie saules stari, televīzijā parādījās sižeti par cilvēkiem un automo­biļiem, kas devušies svētceļojumā uz stadionu. Tad viņi saprata, ka laiks rīkoties.

Mantu nebija daudz, un viņi tās salika Lincoln bagāžniekā. Pēk­šņi Mets pamanīja, ka Greisija stāv nomaļus lieveņa malā pie ce­liņa, kas ved uz viņu istabu, un veras arvien gaišākajās debesīs. Viņš piegāja žurnālistei klāt un nostājās līdzās.

-    Vai tev nekas nekaiš?

Palūkojusies uz Metu, viņa papurināja galvu.

-   Nē, - viņa noteica un pēc brīža novērsās. - Ir tik savādi sa­prast, kā sašķēlusies mūsu valsts. Kā cilvēki alkst glābiņa… - Vi­ņa pašūpoja galvu. - Kad mēs esam kļuvuši tik ļauni? Tik neie­cietīgi?

-   Varbūt jau tolaik, kad daži varas apsēsti riebekļi nolēma, ka tas viņiem palīdzēs uzvarēt vēlēšanās, - Mets pajokoja.

Greisija iesmējās.

-Tad kāpēc Braiens Viljamss to nav pieminējis savos noteiku­mos?

Pēkšņi viņas seja satumsa.

-   Par ko tu domā? - Mets jautāja.

-    Par tēvu Hieronimu. Viņš… krietnāku cilvēku nav iespējams atrast. Jau iedomājoties vien, kādai ellei cauri viņi izveduši veco priesteri…

Mets domigi palocīja galvu.

-    Viņam nebūs viegli, kad viss nāks gaismā.

To dzirdot, Greisijas sejā parādījās rupju rievas.

-    Tiks sagrauta visa viņa dcības sistēma.

-    Domāju, ka jāuztraucas ne dkai par ticību, - Mets iebilda. -Tev nāksies paturēt viņu tādā kā aizsardzības ieslodzījumā. Ci­tādi viņi nabaga priesteri saplosīs gabalos.

Izbijusies Greisija sarāvās.

-   Mēs būsim nolādēti, ja rīkosimies, un tikpat nolādēd, ja nerī­kosimies, vai ne?

-     Mums nav izvēles, - Mets attrauca, paraustījis plecus. - Mums tas jādara.

-Tev taisnība. - Greisija mazliet nomierinājās, lai gan baiļpil- nais skatiens liecināja, ka viņai nav viegli.

Pēc brīža Mets sacīja:

-Gribu tev pateikties. Par to, ka atbalstīji mani. Un nepameti vienu.

-   Pēc visa, ko tu esi pārcietis? - Greisija atvēcinādamās pajau­tāja. - Es esmu tev dzīvību parādā!

-    Es saprotu, ka tas nav viegli, - Mets neatlaidās. - Tu taču atsakies no savas dzīves lielākās sensācijas! Ja tu tagad ieietu kā­da ziņu kanāla redakcijā un izstāstītu visu, ko zini, tu būtu po­pulārākais cilvēks televīzijas ekrānā.

-   Vai tiešām tu domā, ka esmu tik sekla? - Greisija pasmīkņāja.

-    Ne jau sekla, bet… reāli ambicioza.

Greisija pasmaidīja un sāka sapņaini raudzīties tālumā.

-    Mans Vudvarda un Bernšteina cienīgais triumfa bridis, - viņa zobodamās iespurcās. - Cilvēks var visu mūžu gaidīt savu slavas momentu; cerēt, ka tāds reiz pienāks; darīt itin visu, lai tas notiktu; sapņot, iztēloties sevi peldamies slavas jūrā… un tad tas brīdis pienāk, bet…

-    Kad tas nāks klajā, tava dzīve apgriezīsies kājām gaisā, - Mets atgādināja. - Un nevar garantēt, ka uz labo pusi.

-    Zinu, - Greisija apstiprināja, palūkojusies uz Metu. Viņas acis bija zaudējušas atbruņojošo mirdzumu. Materiāls, kādu sap­ņos redz ikviens reportieris, pamazām izvērtās par briesmīgu murgu.

Mets palocīja galvu, ne sevišķi gribēdams apspriest nākotnes izredzes, un izmocīja tikko jaušamu, mierinošu smaidu.

-   Nāc! Paskatīsimies, kāda galu galā būs šī diena. Un tad do­māsim tālāk.

Sastrēgumi valdīja jau no agra rīta. Jūdzēm garas automobiļu straumes no visām pusēm plūda vienuviet, aizžņaudzot kustību pa Iekšējo apvedceļu, Dienvidu ātrgaitas maģistrāli un visām pā­rējām šosejām, kas veda uz Reliant parku. Šķiet, neko tādu šī pil­sēta vēl nebija pieredzējusi. Tāpat kā citas pilsētas šajā valstī. Glu­ži kā skudras neskaitāmi automobiļi" aizņēma teju ikvienu asfaltēto kvadrātcollu un pamazām saplūda valsts lielākajā sporta, izklai­des un masu pasākumu kompleksā.

Diena bija skaidra, skaista. Pusdienlaikā temperatūra sasnie­dza septiņdesmit grādus pēc Fārenheita, un visi stāvlaukumi jau bija aizņemti - viss pusducis, kas izvietots ap stadionu, Astrodo- mu, arēnu un izstāžu centru. Vairāk nekā divdesmit seši tūkstoši stāvvietu. Un četrriteņu invāzija ar to nebeidzās. Transportlīdzekļi iekārtojās ari plašajā, tukšajā teritorijā, kur savulaik, pirms nojauk­šanas divtūkstoš sestajā gadā, slējās Six Flags Astroworld atrakci­ju parks. Septiņdesmit piecus akrus plašais kailas zemes laukums atradās Hjūstonas Iekšēja apvedceļa dienvidu pusē un reiz lepni deva mājvietu amerikāņu kalniņiem Greezed Lightniri un atrakci­jai Ultra Tivister. Tagad to satricināja neapturama vieglo automo­biļu, kravas automašīnu un furgonu straume.

Cilvēki steidza uz stadionu gan ar mašīnām, gan kājām, gan jebkurā citā veidā. MetroRail sūtīja trasē papildu vilcienus un cen­tās tikt galā ar pūļiem, kas neapturami spiedās vagonos. Helikop­teri pārvadāja ziņu dienestu brigādes un reportierus, kas tūdaļ steidza montēt savus satelītu šķīvjus un ieņemt labāko pozīciju pasākuma filmēšanai. Virs galvas patrulēja policijas helikopteri, lai kontrolētu haotisko mudžekli uz zemes. Stadiona vārtus slē­dza īsi pēc divpadsmitiem. Lidz tam laikam jau septiņdesmit trīs tūkstoši skatītāju bija paguvuši ieņemt vietas, pirms tam garas stundas pavadījuši rindās, gaidot pārmeklēšanu un beigu beigās saņemot atļauju iet tālāk. Tos, kas atradās priekšā, nemitīgi grūs­tīja un stumdīja aizmugurē stāvošie, kuri izmisīgi vēlējās iekļūt stadionā. Daži saniknoti, histērijas pārņemti fanātiķi aizliegumu neuzskatīja par atbildi un radīja vairākus nemiera cēlēju pūžņus. Vairāki trači sākās jau stāvlaukumos, kur cilvēki cīnījās par ie­spēju novietot savu automobili. Un tomēr - pārsteidzošā kārtā gandrīz visi, kas devušies šajā ceļojumā, izrādīja mieru un saval­dību. Policija visnotaļ rāmi virzīja svētceļnieku straumes un no­drošināja pieņemamu kārtību. Dārbija cilvēki bija nolīguši nelie­lu brīvprātīgo armiju, kas vadīja pūļus aiz stadiona sienām un palīdzēja atrast vietu tajā iekļuvušajiem. Brīvprātīgie dalīja bez­maksas pudeles ar ūdeni un brošūras, kas reklamē Dārbija evaņ­ģēlisko impēriju. Cilvēki, kam nebija paveicies ar vietu stadionā, palika stāvlaukumos un sevišķi neskuma. Viņi bija sagatavoju­šies un jau ļāvās svētku noskaņojumam, sarīkojot ballītes pie sa­vām automašīnām. Netrūka nedz tītaru, nedz olu liķiera, nedz ko­rāļu. Veselam ģimenēm visi - jauni un veci, lieli un mazi dažadu rasu pārstāvji - vienojās kopīgās svinībās, un pāri daudzkrāsainā metāla pilnajam laukumam skanēja Ziemassvētku mūzika.

Viņi izbrauca agri, apstājoties tikai degvielas uzpildes stacijā, lai nopirktu beisbola cepurītes un lētas saulesbrilles. Un tomēr ie­kļuva sastrēgumos. Viņi pabrauca garām vēja un lietus papluinī­tai reklāmas planšetei, kas aicināja: "Svētdien pirms spēles tiksi­mies pie manis. Dievs." Drīz pēc tam pie apvāršņa parādījās stadions.

Pirmoreiz ieraudzījis to, Mets juta, ka nogurums atkāpjas un garastāvoklis uzlabojas. Pat no attāluma bija skaidrs, ka jumts ir novākts. Šis bija pirmais Nacionālās Futbola ligas stadions ar ievelkamo jumtu - piecsimt pēdas garu un trīssimt astoņdesmit piecas pēdas platu. Masīvās kopnes, kas turēja jumtu, bija tālu cita no citas, ar vienu pusi sedzot katru gala zonu. Redzot, ka jum­ta nav, Mets izjuta pamatīgu satraukumu. Paātrinājās pulss. Ja jumts novākts, tad tiešām ir iespējams, ka zīme parādīsies. Viņš bija pārliecināts, ka ir jau pavisam tuvu Denijam, un uzdrošinā­jās cerēt, ka drīz vien abi satiksies. Par to bija patīkami domāt, īpaši pēc visa, ko nācies piedzīvot pēdējo dienu laikā.

Šķita, ka automobiļi stāv uz vietas. Mets un Greisija atstāja Rai­delu un Doltonu lielajā sudrabotajā Navigator SUV un atlikušo ceļu nogāja kājām. Kad viņi tuvojās centram, Mets nopētīja milzī­go kompleksu un mēģināja atcerēties, ko bija stāstījis Raidels - par starta iekārtām ārpus stadiona un raidītāju iekšpus vārtiem. . Pie tādiem secinājumiem Raidels bija nonācis gauži vienkāršu ie­meslu pēc. Diez vai saspiesta gaisa metējus izvietos blakus pū­ļiem vai pašā stadionā. Lai cik klusi iekārtas strādātu, no tik ne­liela attāluma kāds var pamanīt milzīgās kartečas, kas šauj debesis. No otras puses, lāzera raidītājam, kas iedarbina puteklī­šus un kontrolē zīmes parādīšanos, jāatrodas stadionā. Iztēloju­šies, kā Drakers ar saviem vīriem organizēs pasākumu, viņi pie­ņēma, ka zīme parādīsies virs paša stadiona. Ja tā, tad stars no ārpuses nesasniegs mērķi. Tās nebija patīkamas ziņas, jo nozī­mēja, ka viņiem jātiek iekšā - bez ieročiem, ko noteikti meklēs dro- šibas dienesta darbinieki pie vārtiem. Zināmu mierinājumu snie­dza fakts, ka ari sazvērnieki gribēs, lai zīme parādās virs stadio­na. Tas ļāva sašaurināt daudzo varbūtibu loku, jo pašā stadionā nebija daudz vietu, kur nolikt raidītāju, kas sekos kaut kam tik milzīgam kā zīme debesīs.

Neatbildēts palika jautājums, kur atradīsies Denijs ar koman­du - pie raiditāja, pie starta iekārtām vai varbūt pavisam citur.

Par trešo varbūtību nebija vērts domāt. Par pirmajām divām viņi bija pārliecināti - abas vietas pārbaudīt būs grūti. Viņu rī­cībā bija pārāk maz cilvēku, un pūliņus būtiski ierobežos drūz­ma. Ar starta iekārtām bija vieglāk - to izvietošanai ir daži nosa­cījumi. Stadionu no visām pusēm ieskāva plaši stāvlaukumi - pārāk labi pārskatāmi, lai strādātu no tiem. Diemžēl atsevišķas vietas, kur komanda varēja slēpties, atradās tik tālu cita no citas, ka visas pārbaudīt tik isā laikā bija gluži neiespējami.

Tieši tādēļ viņi nolēma sadalīties. Mets un Greisija apņēmās pārķemmēt stadionu un meklēt raidītāju, bet Raidels un Doltons apskatīs teritoriju aiz vārdem un lūkos pēc starta iekārtām.

Gatavi uzbrukumam, viņi pacietīgi stāvēja rindā un galu galā iekļuva stadionā mirkli pirms vārtu slēgšanas. Raidels un Dol­tons lēni virzījās uz stāvlaukumu pusi un atstāja automobili sar­kanās zonas austrumu galā, blakus Reliant izstāžu centram pie žoga, kur tas nebūs dk uzkrītošs.

Tikuši stadionā, Mets un Greisija piesardzīgi soļoja uz priek­šu. Tūdaļ viņus apņēma troksnis un masu enerģija. Pati celtne bija satricinoši milzīga - monumentāls divdesmit pirmā gadsim­ta stadions no stikla un dzelzs. Tā kā jumta nebija, virs galvas pletās debesis - no tāda skata ikvienam aizrāvās elpa. Tādu at­mosfēru Mets un Greisija vēl savā mūžā nebija baudījuši. Visas vietas bija aizņemtas. Desmitiem tukstošu cilvēku sarunājās, smē­jās, dziedāja un gaidīja. Viss amerikāņu spektrs bija kā uz delnas - vienots kopīgās ilgās un cerībās. Sirmi vīri ar vecmodīgām frizū­rām stāvēja plecu pie pleca ar pusaudžiem. Pusmūža pāri bija sa­devušies rokās vai nesa uz pleciem savas atvases. Japiji kokvil­nas auduma biksēs un polo kreklos atradās līdzās santehniķiem notraipītos kombinezonos. Nevainojami safrizētas Teksasas dā­mas elegantās, Eiropā ražotās šallēs sēdēja kopā ar striptīza de­jotājām, kuru kuplās krēpes sedza vizuļotas kovboju cepures. Da­žādu augumu un formu baltie, melnie un latīņamerikāņi tvīka gai­dās un reiba no domas, ka drīz savām acīm redzēs jauno mesiju, - priecīgi un saviļņoti, tie apskāvās, skūpstījās, māja ar rokām, pļāpāja un dziedāja līdzi Casting Crorvns un Betānijas Dilonas dziesmām, kas plūda no skaļruņiem.

Novērtējis pašu zālāju, kas pletās lejāk, Mets secināja, ka viņi pētījuši pareizos plānus un kartes. Centrā uzslieta milzīga skatu­ve, un tai tuvākā teritorija bija nožogota. Apkārt skatuvei drūz­mējās televīzijas ziņu reportieri un fotogrāfi. Tēva Hieronima pa­rādīšanos noteikti raidīs it visās programmās valstī un varbūt arī pasaulē. Mets palūkojās lielajā pulkstenī virs galvas. Viens pēc­pusdienā. Kā bija norādījis Dārbijs savā improvizētajā ielūgumā, pasākums sāksies piecos. Tātad viņš ar Greisiju meklējumiem va­rēja atvēlēt četras stundas. Izklausījās daudz, taču patiesībā tā ne­bija. Stadions bija milzīgs. Lai arī pūlis šinī gadījumā nāca par labu, jo deva visnotaļ noderīgu aizsegu, tas vienlaikus arī kavēja uzdevuma izpildi. Laušanās cauri tam šķita teju mūžīga. Tā lī­dzinājās peldei sirupā. Turklāt blīvās masas traucēja saskatīt to, kas atradās aiz kustīgajām galvām un šūpīgajiem vēderiem, - pat Metam ar sešas pēdas un četras collas garo augumu.

Mets raudzījās visapkārt, nopētīja solu rindas un pārējo, mek­lēdams nelielo raidītāju, kuru varētu paslēpt lidmašīnas bagāžas nodalījumā virs pasažiera galvas.

- Ar ko sāksim? - Greisija jautāja.

Atbildes vietā Mets paraustīja plecus. Tas bija biedējošs uzde­vums, tādēļ vajadzēja sašaurināt pārmeklējamo teritoriju. Viņš vēl­reiz pārcilāja prātā pieņēmumus, kas bija šķituši loģiski. Stadio­nam bija standarta forma - liels taisnstūris, kam garākās malas izliecas uz āru. Skatītāju soli bija izvietoti piecos līmeņos, kas stie­pās uz augšu pa slīpni, kur pa vidu otrajā, ceturtajā un augšējā līmenī gar sānu līnijām atradās trīs nodalījumi īpašajiem viesiem. Mets skatījās visapkārt, mēģinot samanīt neredzamo lāzera sta­ru, kas iedzīvinās gudros putekļus. Viņš centās vizualizēt zīmi pie debesīm un iztēloties, kurā vietā vajadzētu atrasties raidītā­jam, lai tādu parādītu. Uzmanību piesaistīja ipašie nodalījumi. Tie piedāvāja gan pietiekami plašu redzesloku, gan vajadzīgo no­šķirtību. Mets nolēma nerēķināties ar augšējo līmeni, kas atradās zem pašas jumta konstrukcijas. Šķita, ka no turienes nebutu ie­spējams kontrolēt zīmi, ja tai jākarājas virs stadiona. Tātad pali­ka divi apakšējie līmeņi - otrais un ceturtais -, kā arī vietas kluba biedriem trešajā līmenī. Ņemot vērā abas laukuma puses, kopā seši nodalījumi.

- Tur, - viņš sacīja, nolēmis sākt ar augšējo līmeni un palē­nām kāpt lejā.

Greisija palocīja galvu un sekoja viņam ārā no solu rindas un tuvāk galvenajai ejai un kāpnēm.

Tālākajā stāvlaukuma stūrī Doltons iespieda bezpilota helikop­tera Draganfli/er melnās rotora lāpstiņas vietā un nostiprināja sik­snas, kas turēja kameru filmēšanai no gaisa. Naktī viņš bija uzlā­dējis kameras litija bateriju, un viss bija sakārtots darbam. Viņš aparātu bija novietojis uz Navigator aizmugures grīdas, tālāk no ziņkārīgo skatieniem. Sagatavojies viņš nepārtraukti lūkojās apkārt, nopētīdams ikvienu aizdomīgo, kas varēja apdraudēt operāciju. Viņš nespēja nomierināties, jo sirdi māca apziņa, ka Finčs ir nežē­līgi nogalināts. Ar zemessardzi un saniknotu pūli Tuvajos Austru­mos vai Āfrikas valstīs viņš tiktu galā. Bet ar neuzkrītošiem, ano­nīmiem, melnā tērptiem slepkavām, kas zogas aiz muguras un grūž upuri lejā no jumta… Jau doma vien uzdzina šermuļus.

Viņš vēlreiz pārbaudīja tālvadības iekārtu. Apmierināts, ka nav aizmirsis nevienu savienojumu, viņš ieskatījās rokas pulk­stenī. Palikušas mazāk nekā tris stundas. Lai ari būtu ļoti noderī­gi pārbaudīt visu teritoriju, viņi bija nolēmuši neizmantot ski/cam kameru pirms zīmes parādīšanās. Tas būtu pārāk riskanti - ne­gribējās, lai kāds pārāk satraukts svētceļnieks, policists vai Dra­kera vīrs to uzspridzina gaisā. Viņi ar Raidelu nosprieda izlūkot stadiona apkārtni kājām, līdz tumsai veicot pārgājienus no viena stāvlaukumu gala līdz otram.

Viss liecināja, ka uzdevums nebūs viegls. Stāvlaukums bija pilns ar automobiļiem un cilvēkiem, kas spiedās pie augstās sta­diona sienas. Doltons paraustīja plecus, meģinaja aizgainīt do­mas par Finču un sāka meklējumus.

Kīnens Drakers ieskatījās rokas pulkstenī. Palikušas divas stundas. Viņš sarauca pieri. Ne viss notika pēc plāna.

Raidela zaudēšana bija milzīgs trieciens. Drakeram nepatika tādus saņemt. Šīs neveiksmes dēj viņam nebija zināms Raidela noskaņojums. Varēja spriest, ka miljonārs ir saniknots, un sanik­noti cilvēki rīkojas neparedzami vai - vēl ļaunāk - neracionāli. "Vai viņš ļausies impulsam un nogrūdīs vainu uz mūsu pleciem, lai arī pašam butu jāaiziet bojā? Varbūt viņš atkāpsies, pārorien­tēsies un izdomās kādu veidu, lai visu paziņotu atklātībā, bet pats paliktu malā?"

Drakers nebija pārliecināts un cerēja, ka īstais ir pēdējais vari­ants. Tad arī viņam butu pietiekami daudz laika, lai pārgrupētos. Izdomātu kādu alternatīvu. Jo tāda viņam bija ļoti vajadzīga.

Saraucis pieri, viņš lūkojās dēla fotogrāfijā, kas bija novietota uz rakstāmgalda malas. Šķita, ka viņš pievīlis dēlu. Nodevis at­miņas par viņu, palaidis garām iespēju atriebt viņa bezjēdzīgo nāvi.

"Šoreiz es tevi nenodošu," Drakers domās solīja, savilcis pirk­stus dūrēs tik cieši, ka asinis pārstāja ritēt un plaukstas kļuva spo­cīgi baltas.

-   Varbūt vajadzēs mainīt mūsu plānus, - skaļruņa telefonā at­skanēja Medoksa balss. Tā šķita drūma, ieskanējās pat sakāvnie- cisks tonis. Parasti tas bija pavisam cits.

-    Tas nav iespējams, - Drakers norūca. - Jo Raidels ir pazu­dis. Vai par meitu kaut kas zināms?

-    Nē, - Medokss atbildēja. - Lidmašīna aizveda viņu līdz Los- andželosai. Mobilo vai kredītkartes viņa nav lietojusi. Uz kādu laiku par viņu jāaizmirst.

Drakers nopūtās.

-   Viņi meklēs jaunāko brālīti. Nekas cits Šērvudu neinteresē. Vai esat tam gatavi?

-    Esam, - Medokss attrauca.

-Tad ķeries pie darba, - Drakers pavēlēja un beidza sarunu.

Pēcpusdienu nomainīja vakars, koši zilās debesis kļuva maigi sārtas, un pulksteņi jau rādīja pāri pieciem. Veltīgi nostaigājuši no augšējām solu rindām līdz apakšējām, Mets un Greisija jopro­jām neko nebija atraduši, lai gan palika vēl daudz neizpētītu vietu.

Pārbaudīt luksusa nodalījumus nebija viegli. Pasākums nebi­ja iepriekš izsludināts, tādēļ visas vietas bija par brīvu - izņemot šos nodalījumus. Mets ar Greisiju ātri konstatēja, ka lielākoties tie rezervēti Dārbija personīgajiem viesiem, atsevišķiem mediju pār­stāvjiem un pārējo mācītāju aicinātajiem cilvēkiem. Pieeja luksu­sa vietām bija liegta, ikvienu pārbaudīja muskuļoti drošības die­nesta darbinieki melnos pieguļošos tērpos - šiem vīriem zināmas visas viltības. Tomēr Greisijai izdevās ielavīties abos nodalījumos - ceturtajā un kluba biedru līmenī. Viņa savaldzināja dažus kriet­nus pasākuma dalībniekus un neatstājās no tiem, vilkdama Metu sev līdzi. Viņi pārmeklēja visas četrdesmit piecas luksusa vietas katrā nodalījumā, cenšoties uziet augsto tehnoloģiju iekārtu vai puišus, kas neizskatās ieradušies pēc garīgas iedvesmas. Neko atrast neizdevās.

Viņi tikko bija pārlūkojuši kluba līmeņa pirmo nodalījumu, kad mūzika noklusa un gaismas apdzisa. It visi paliecās uz priekšu, lai labāk redzētu. Arī Mets un Greisija pavirzījās tuvāk. Augšā izvietotajos skaļruņos atskanēja balsu koris, un uz skatuves pa­rādījās viņa svētības koris ar simts dalībniekiem, kas dziedāda­mi "Lai top gaisma" ieņēma savas vietas. Pūlis izplūda ovācijās, aplaudējot, gavilējot un dziesmā pievienojoties korim. Iespaids bi­ja varens. Septiņdesmit tūkstoši balsu vienā melodijā, un drīz vien tām pieslēdzās arī neskaitāmie atbalstītāju tūkstoši aiz stadiona sienām. Varenais skanējums atbalsojās tālu krēslā grimstošās Hjūstonas apkārtnē.

Mets sarauca pieri. Tuvojās brīdis, kad uz skatuves kāps tēvs Hieronims, bet viņi vēl nebija atraduši ne Deniju, ne tos, kas viņu turēja gūstā. Bija jāpieņem lēmums un jaizvēlas visticamākās vie­tas, bet par pārējo jāaizmirst. Laika vairs nebija daudz. Viņš no­pētīja tumsā slīgstošo stadionu un nosprieda par labu divām te­ritorijām aiz īpašajiem nodalījumiem, kas vēl bija pārbaudami ot­rajā līmeni. Katrā nodalījumā bija trīsdesmit deviņas luksusa vietas, kuru izpētei nepieciešams laiks. Tātad vajadzēs atteikdes no centrālo solu rindu pārbaudes un cerēt uz labāko.

Dziesma beidzās, un Dārbijs kāpa uz skatuves, baudot dārdo­šu aplausu jūru. Augšā izvietotajos masivajos videoekrānos parā­dījās viņa seja tuvplānā.

-    Sveicu jūs Kristus vārdā! - viņš sacīja, saņemot pretī tādu pašu sveicienu no saviļņotajām masām.

Ne Mets, ne Greisija nebija noskaņoti klausīties runu. Viņi slī­dēja uz priekšu gar luksusa vietām un turpināja meklējumus.

Pusstundu lēnā solī virzījušies uz priekšu, viņi tomēr palika tukšām rokām. Pa to laiku uz skatuves bija kāpuši vēl divi ievē­rojami sludinātāji, uzstājodes ar kaismīgiem sprediķiem un izrai­sot trokšņainas pūļa gaviles. Starp runām koris nodziedāja vai­rākas slavenu kristiešu roka pārstāvju dziesmas. Mets un Greisija nokāpa līdz trešajam sēdvietu līmenim un jau grasījās tuvoties otrajam, kad Greisija pēkšņi noelsās, pagriezās un steigšus pa­slēpās aiz Meta muguras.

-    Kas notika? - viņš jautāja.

Greisija uzmanīgi palūkojās ārā no savas slēptuves, bet tad at­kal sarāvās.

-   Ogilvijs, - viņa nočukstēja. - Tur.

-    Kāds viņš izskatās? - Mets jautāja, savilcis pirkstus dūrēs. .

-   Tas švīts blakus uzkodu stendam. Sirmot sākuši mati, brilles bez ietvara. Gaišā uzvalkā.

Mets nopētīja puli. Galvenā zona bija stāvgrūdām pilna, taču viņam izdevās pa kādu spraudziņu saskatīt cilvēku, kas atbilda Greisijas dotajam aprakstam.

-   Nāc! - viņš klusi uzsauca, paņēma Greisiju aiz rokas un lau­zās cauri pūlim aiz Ogilvijā muguras. Tas pazuda no redzesloka, tad parādījās atkal apmēram piecpadsmit jardus priekšā. Šķita, ka Ogilvijs dodas uz luksusa vietām. Lai ari ārzemju ziņu die­nesta direktors bija piecas pēdas un sešas collas garš, paturēt vi­ņu acīs nebija viegli. Mets centās neatpalikt, taču ļaužu masas lī­dzinājās plūstošajām smiltīm. Pamanijis brīvāku vietu, viņš de­vās turp, taču atdūrās pret diviem rančo strādniekiem, kas sprau­cās pretī, nākot atpakaļ no uzkodu stenda. Viens no tiem izlēja savu alu uz krekla un veltīja Metam niknu skatienu.

-   Skaties, kur kāju liec, lempi! - vīrs nošņāca. - Kur tad tā jā­steidzas?

Mets sažņaudza dūres vēl ciešāk, piemiedza acis un jau gra­sījās klupt virsū svešajam, bet Greisija atturēja un apvaldīja viņu, izmokot vārgu smaidu.

-    Nu, nu, puis. - Viņa pagriezās pret saniknoto rančo strād­nieku un veltīja viņam visžilbinošāko flirtētajās skatienu. - Ne­kas taču nav noticis, puiši! Varbūt piedosim viens otram, aizmir­sīsim par to, dosimies atpakaļ uz savām vietām un izbaudīsim dievkalpojumu. Ir taču Ziemassvētki, vai ne?

Pakāpies malā, Mets pagaidīja, kamēr svešais palocīs galvu. Tas savilka seju drūmā izteiksmē, apdomājās, tad negribīgi pa­māja. Arī Mets darīja tāpat, saņēma Greisiju aiz rokas un vilka tālāk pūlī, taču Ogilviju vairs nekur redzēja. Mets izstiepa kaklu, pacēlās uz pirkstgaliem un uzmanīgi raudzījās apkārt.

No Ogilvija nebija ne miņas.

Sarkanā laukuma pašā malā Raidels un Doltons bijīgi vēroja, kā pūlis pievienojas dziesmai un tad atkal iekārtojas savās vie­tās. Dažiem līdzi bija divpadsmit voltu televizoriņi, ap kuriem spiedās cilvēku grupas, klausoties sprediķus un laiku pa laikam nomurminot "āmen".

Raidels nolūkojās uz automobiļiem pārpilno līdzenumu un tad pacēla acis pret debesīm. Pēdējie saules stari pazuda aiz ap­vāršņa.

-    Laižam gaisā, - viņš sacīja. - Ilgāk gaidīt vairs nav iespē­jams.

Doltons izņēma Draganfli/er no automobiļa aizmugures un no­lika zemē. Pārbaudīja gaismu un ieslēdza augstās izšķirtspējas videokameru nakts redzamības režīmā. Tad iedarbināja Dra- ganfli/er dzinējus, paraudzījās apkārt un palaida aparātu gaisā.

Tas pacēlās ātri, rūkdams klusi kā jaudigs, mājas lietošanai pare­dzēts ventilators, un nozuda naksnīgajās debesis.

Mēģinādams iztēloties, kur Drakera viri izvietojuši starta iekār­tas, Raidels vēlreiz nopētīja apkārtni. Pa labi, otrā pusē Kērbi ce­ļam, atradās vairākas zemas celtnes.

-   Aizsūti to virs tām ēkām, - Raidels mudināja, rādot izvēlēta­jā virzienā. Tad šķita, ka viņš pārdomājis, jo pievērsa skatienu sta­dionam. Uzmanību piesaistīja kaut kas uz ziemeļu un dienvidu ass. Viņš piemiedza acis un sacīja: - Nē, labāk sūti uz turieni. - Un norādīja uz stadiona ziemeļu pusi. Tad Raidels izpētīja attē­lu, ko skycain kamera pārraidīja uz Doltona klēpjdatoru. Tas bija spokaini pelēkzaļš, kā jau nakti, taču augstas izšķirtspējas proce­sors strādāja nevainojami un detaļas bija skaidri saskatāmas.

-    Un no ekrāna neatraujies!

-   Nolādēts! - Mets nošņāca. - Mēs viņu pazaudējām.

Viņš izmisīgi lūkojās apkārt, bet Ogilvijs bija izgaisis pūlī.

-    Varbūt kanāls rezervejis luksusa vietas, - Greisija minēja.

-    Varbūt tā viņi ienesa stadionā to raidītāju.

-   Loģiski. Bet… kā mēs atradīsim īsto vietu? Viesu sarakstu te nav. Apkārt valda viens vienīgs juceklis.

Un tā nebija vienīgā problēma. Otrajā līmenī bija divi luksusa vietu nodalījumi, taču pretējās stadiona malās. Viens bija austru­mos, ar skatu uz Astrodomu, bet otrs - rietumos. Ceļu no viena līdz otram aizšķērsoja ļaužu purvājs.

-    Pārbaudīt abas puses mums nebūs laika, - Greisija secināja. •

Tanī brīdī skaļruņos atskanēja piesātināta, gavilējoša melodi­ja pūšamo instrumentu izpildījumā, un gaismas apdzisa. Iestā­jās stindzinošs klusums. Gaisā virmoja nervozas gaidas. Uz ska­tuves parādījās Dārbijs - viņu pūlis sagaidīja ar dārdošiem aplausiem. Kādu minūti izbaudījis tos, Dārbijs pacēla roku un jau­tāja:

-    Vai esat gatavi?

-   Jā! - skanēja pērkondimdoša atbilde.

-   Mani bērni Jēzū Kristū, lūdzu jūs ar siltu Hjūstonas sveicie­nu un atvērtām sirdīm sagaidīt mūsu īpašo viesi tēvu Hieronimu! - Visi klātesošie piecēlās kājās, aplaudēja un sajūsminātiem saucieniem uzņēma tēva Hieronima parādīšanos. Viņš uz milzī­gās skatuves izskatījās neticami sīks. Lēni šļūkdams, viņš aizkus­tināts vērās visapkārt un šķita vēl sīkāks, salīdzinot ar videoek- rānos redzamo stāvu. Līdz skatuves centram viņu pavadīja žilbinoši zibspuldžu uzplaiksnījumi. Tad viņš pieklājīgi palocī­jās Dārbijam, kurš aizveda veco priesteri pie mikrofona statīva un pēc tam dažus soļus atkāpās ēnās.

Mets un Greisija stāvēja, gluži kā zemē ieauguši, un pārsteigti vēroja pūļa reakciju. Stadionā valdīja majestātiskuma gaisotne. Greisija vēroja tēva Hieronima attēlu ekrānos. Viņš pacēla galvu un acīmredzami saviļņots nopētīja visus. Pāri pierei ritēja svied­ru lāsītes. Šķita, ka viņš nezina, ko teikt. Skatītāji stāvēja kājās un klusēdami gaidīja, ko paziņos Dieva vēstnesis. Tad viņš nokrem- šļojās, bažīgi palūkojās apkārt. Un pēkšņi priestera sejas izteik­sme mainījās, it kā viņu kaut kas būtu pārsteidzis. Viņš pielieca galvu, samirkšķināja acis, norija siekalas un sacīja:

-    Paldies, ka esat atnākuši un tik sirsnīgi sagaidījāt mani!

Pūlis atbildēja ar daudzbalsīgu "āmen" un aplausiem.

Kad tēvs Hieronims sāka savu sprediķi, Metam prātā iešāvās kāda doma.

-   Jāpiezvana Raidelam! - viņš teica Greisijai. - Tūdaļ!

Greisijai līdzi bija Doltona mobilais tālrunis. Raidelam jopro­jām bija savējais. Viņa nospieda ātrā zvana taustiņu un pasnie­dza aparātu Metam.

Raidels atsaucās nekavējoties.

-   Vai ski/cam jau ir gaisā? - Mets bažīgā tonī jautāja.

-   Tā atrodas virs medicīnas centra, - Raidels paskaidroja, ne­atlaidīgi vērdamies Doltona klēpjdatora ekrānā, - uz ziemeļiem no šejienes. Pagaidām nekā interesanta.

-    Kas notiks ar video lejupsaiti, ja tā nonāks raidītāja signāla zonā? - Mets aizelsies jautāja.

-    Noteikti pārtrūks, - Raidels sprieda.

-    Bet aparāts turpinās lidojumu, vai ne?

Apdomājies Raidels atbildēja:

-   Droši vien. Lāzera signāls var nomākt signālu no skycam tāl­vadības pults. Mēs varam zaudēt kontroli pār to, kamēr kamera šķērso stara ceļu. Turklāt aparāts var uzcepties.

Doltons veltīja viņam bažīgu skatienu.

-   Mums jāriskē, - noteica Mets. - Suti kameru šurp, uz stadio­nu. Tikai tā mēs varam noskaidrot, no kurienes nāk viņu signāls.

-    Labi, - Raidels sacīja, pavēcinadams ar pirkstu gaisā un rā­dīdams Doltonam uz stadiona pusi. - Cerēsim, ka aparāts tur no­nāks vesels. - Tad viņš pagriezās pret Doltonu un paziņoja: - Li­dojam iekšā!

Vērdamies ekrānā, Doltons ar kursorsviru palīdzību pagrieza melno skycam kameru apkārt. Raidels stāvēja viņam aiz muguras un neatraudamies lūkojās datora ekrānā. Kad Draganfh/er jau bija pagriezies, Raidels sarāvās.

-    Vai redzēji? - viņš iesaucās un ar pirkstu bakstīja ekrānā. Bet Draganflyer jau attālinājās, un tas, ko viņš pirmīt pamanīja, vairs nebija redzams.

-    Ko? - Doltons pajautāja.

-    Tur kaut kas bija. - Raidels rādīja ekrāna augšējā kreisajā stūrī. - Uz jumta. Vai vari pagriezt kameru atpakaļ?

Doltona seja pauda koncentrēšanos, kad viņš pārbīdīja kur­sorsviru.

-    Pilni simt astoņdesmit nesanāks, jo aparāts virzās tikai uz priekšu. Es varu to pagriezt apkārt un vadīt atpakaļ, taču tas kuru katru mirkli sasniegs stadionu, un es negribu riskēt.

Saraucis pieri, Raidels palocīja galvu.

-    Labi, lai lido. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

-Ja tas vēl būs spējīgs lidot, - Doltons norūpējies piebilda.

Mets un Greisija pētija taisnstūraino melnās debess laukumu un gaidīja, kad tēvs Hieronims pabeigs sprediķi.

-   Tas notiks, Met! - Greisija nočukstēja, rādīdama uz skatuvi.

Joprojām turēdams tālruni pie auss, Mets palūkojās lejup.

-    Nu, puiši! - viņš iesaucās.

-    Gandrīz jau ir galā, - Raidels paziņoja saspringtā balsī.

Tēvs Hieronims uz skatuves atgāza galvu un lēni pacēla iz­plestās rokas tāda pozīcijā, it kā gatavotos ķert milzīgu pludma­les bumbu. Pūlis nodrebēja, un visi pievērsās tukšajām debesīm virs stadiona.

-   Lūdziet kopā ar mani! - tēvs Hieronims aicināja savus seko­tājus. - Lūdziet kopā ar mani, lai Dievs mums sūta zīmi un vada mūsu domas, un palīdz mums pildīt Viņa gribu.

Atskanēja murdoņa - kustinādami lūpas, klātesošie sāka skaitīt lūgšanu. Tad milzīgo telpu pāršalca elsas, jo virs tēva Hieronima gal­vas parādījās gaismas lode. Mākonim līdzīga virpuļojoša lode, ne­liela, varbūt astoņas vai desmit pēdas diametrā. No skatītāju rindām izšāvās zibspuldžu plaiksnas. Vairakas sekundes peldējusi, parādī­ba sāka celties augšup, sasniedza pusi ceļa no tēva Hieronima gal­vas līdz stadiona augstākajam punktam un bridi pakarājās tur, mir­dzēdama uz tvīkstošiem zibspuldžu blāzmu fona. Tad tā uzliesmoja un izvērtās par visiem jau zināmo masīvo, spožo lodi.

Visi bija sastinguši nervozā klusumā un skatījās, kā zīme lēni rotē. Tad arēnu pārņēma eiforijas vilnis, un pūlis izplūda tik va­renos auros, kādus šis stadions vēl nebija piedzīvojis. Saukdami "āmen" un "aleluja", ticīgie saviļņoti vēcināja rokas un bijīgi tvēra vaigus plaukstās. Daudzi meta krustus. Daži ģība, citi histēriski spiedza. Lielākā daļa neticīgi vērās debesīs, un pār vaigiem vi­ņiem bira prieka asaras.

Mets juta vieglu tirpoņu. Savām acīm viņš zīmi redzēja pirmo­reiz, un iespaids bija varens. Nācās visu laiku sev atgādināt, ka tas nav nekas pārdabisks. Ka tas ir Denija darba rezultāts. Ka brā­lis spēlējis būtisku lomu šis izrādes tapšanā.

Viņš juta brāļa klātbūtni. Un bija apņēmības pilns viņu atrast.

Pacēlis galvu, viņš nošņāca tālrunī:

-    Kur tas ir?

-    Iekšā, - Raidels paziņoja. - Tikko no ziemeļu puses ielidoja stadionā.

Mets uzmanīgi vērās augšup un beidzot ieraudzīja melno apa­rātiņu. Tas bija tik tikko saskatāms, tikpat kā saplūda ar naksnī­go debesu fonu. Viņš gluži kā pielīmēts vērās uz iekārtu un no­vērtēja tās pozīciju attiecībā pret luksusa vietu nodalījumiem. Un tad izlēma par labu tam, kurš atradās austrumu pusē.

-   Sūti to lejā tiktāl, lai tas atrodas pie zīmes apakšējās malas un tad pietēji pulksteņa rādītāja virzienam laižas apkārt stadio­nam, - Mets izrīkoja Raidelu. - Tiklīdz sākas traucējumi, ziņo man!

-   Sapratu, - atsaucās Raidels.

Elpu aizturējuši, Raidels un Doltons sarkanajā stāvlaukumā vērās klēpjdatora ekrānā. Draganfli/er ienira stadionā un aplidoja apkārt zīmei. Tuvumā varēja redzēt neskaitāmas cilvēku grupas, kas spiedās tuvāk pārnēsājamiem televizoriem un saviļņoti rau­dzījās uz neparasto zīmi.

-    Uz priekšu, - Doltons norūca un nervozi pieskārās savam kaklam.

Mets centās neatraudamies sekot nelielajam lidaparātam, kas uzsāka plašu loku apkārt stadionam. Mobilais tālrunis bija tik cieši piespiests ausij, ka viņš juta savu pulsu. Arī Greisija nezau­dēja modrību un uzmanīja ieeju viņiem aiz muguras, joprojām baidīdamās no Ogilvijā.

Pūlis kā apburts skatījās debesīs, kur karājās milzīgā, mirdzo­šā lode. Mets laiku pa laikam pieķēra sevi raugāmies uz to. Bija ārkārtīgi grūti atrauties, bet viņš nekavējoties novērsās, atkal uz­meklēja bezpilota helikopteru un centās neizlaist to no acīm.

Lidaparāts gandrīz bija sasniedzis austrumu nodalījuma luk­susa vietu dienvidu puses galu, kad klausulē atskanēja Raidela balss.

-    Kaut kas notiek! Nolādēts, mēs to zaudējam, - viņš kliedza.

Mets izstiepa kaklu, it kā vēl pāris collas varētu līdzēt. Bezpi­lota helikopters sāka svārstīties, ta'd mežonīgi sasvērās, it ka pēk­šņi būtu zaudējis vadību vai saņēmis triecienu no neredzamas mušu pletnes, un kā raķete šāvās lejup.

Vērodams straujo kritienu, Mets juta, kā pamirst sirds, taču acim skrēja pāri luksusa vietām, virs kurām aparāts pēdējo reizi bija lidojis normāli. Tās bija malējās sēdvietas, stadiona dienvid­austrumu stūri.

-    Ejam! - Mets uzsauca Greisijai, paķēra viņu aiz rokas un skrēja atpakaļ uz centrālo eju, uz eskalatoru pusi.

-    Nolādēts! - Doltons iesaucās, kad bija zaudējis kontroli pār savu Draganflyer. Sirds pukstēja kā neprātīga, seja pauda paniku, pirksti izmisīgi stumdīja kursorsviru.

Attēls klēpjdatora ekrānā izplēnēja, un vietā parādījās pelēks fons. Griezīga šņākoņa liecināja, ka notiek kaut kas nelāgs.

-   Tas kādu nogalinās, - viņš sodījās.

Pēkšņi attēls ekrānā atkal atdzīvojās. Tas bija satraucošs, bie­dējošs uzņēmums, ko fiksēja kamera, strauji tuvodamās pūlim.

-    Pacel augšā! - Raidels uzsauca.

-    Mēģinu, - Doltons attrauca. Cilvēki ekrānā bija arvien labāk saskatāmi un ieplestām acīm vēroja savādo lidaparātu, kas tuvo­jās pārsteidzošā ātrumā. Viņu sejās parādījās trauksme. Tad Dra- ganflyer it kā atguvās un atkal cēlās augšup, slaidā lokā nošalk­dams skatītājiem virs galvām. Jau pēc brīža tas atradās pie paša jumta.

Doltons atvieglots dziļi nopūtās un veltīja Raidelam prieka pil­nu skatienu.

-    Kurš izteica šo spožo ideju? - viņš drebošā balsī pajautāja.

Raidels uzsita operatoram pa plecu.

-   Lieliski pastrādāts, puis! Lieliski. Tagad dabū to ārā, lai va­ram pārbaudīt to ēku.

Apkārt pašķīda satrauktu saucienu viļņi. Raidels un Doltons pameta savas pozīcijas Navigator SUV aizmugurē un pievērsās stadiona jumtam.

Zīme lēnām cēlās naksnīgajās debesīs, un drīz vien virs jumta paradljās mirdzoša gaismas strēmelīte.

Mets nolēca no eskalatora otrajā līmeni un aizskrēja pāri foajē līdz izejai uz luksusa vietām. Greisija turējās viņam pa pēdām. Cilvēki bija nozuduši, tuvumā nevienu nemanīja. Visi vēroja brī­numu virs arēnas. Ari kārtības sargi droši vien kādā no īpaša­jiem nodalijumiem aizgrābti raudzījās debesīs.

Viņi nāca no ziemeļu puses un devās uz luksusa vietām pašā nodalījuma dienvidu galā. Kamēr Mets steidzās lejup pa izliekto galveno zonu, notika divas lietas. Pirmkārt, viņš nosprieda, ka arē­nā kaut kas ir mainījies, jo cauri luksusa nodalījumu durvīm at- plūda saviļņoti "o-o-o!" un "ā-ā-ā". Un, otrkārt, viņš ieraudzīja kādu vīru, kurš nāca pretī, prom no luksusa vietu nodalījuma. Tanī brīdī Greisija iesaucās:

-Met!

Šim vīram bija iesirmi mati, brilles bez ietvara un gaišs uzvalks - īsts švīts. Arī Ogilvijs pārsteigts pazina pretimnācēju un sarāvās, taču nekam vairāk laika neatlika, jo Mets nekavējās uztriekties vi­ņam virsū, saķēra viņu aiz rokām, sagrieza un spēcīgi iegrūda sienā. Ogilvijs sāpēs ievaidējās, bet Mets jau nākamajā brīdī deva sitienu pa muguru. Mets sajuta griezīgas sāpes ievainotajā sānā, taču nelikās par tām ne zinis un iebelza Ogilvijam nieru apvidū. Upuris saliecās, taču Mets netērēja tik dārgās sekundes un sagrā­ba Ogilviju aiz labās rokas, pacēla to augšup un gandrīz salau­za, bet tad pagrūda viņu uz priekšu un palaida pusskrējienā. Zau­dējis līdzsvaru, Ogilvijs sagrīļojās.

-    Kur viņi ir? - Mets izgrūda.

Neganti šūpodams galvu, Ogilvijs raudzījās caur pieri gluži kā bokseris un pūlējās sakopot spēkus.

-   Kur? - Mets atkārtoja, jau skriedams uz priekšu. Viņš zināja, ka vajadzīgais ir viens no pēdējiem nodalījumiem, tādēļ Ogilvija atbilde viņam nemaz nebija tik svarīga. Mets sprieda, ka īstais no­dalījums nelīdzināsies pārējiem. Visiem durvis bija atvērtas, un varēja redzēt, kā cilvēki spiežas tuvāk barjerai gluži kā pie bāra letes. Medoksa viri noteikti nebūs tik laipni un turēs durvis ciet. Varbūt kāds stāvēs sardzē. Pēc dažām sekundēm viņi jau bija ap­skrējuši apkārt galvenajai zonai. Protams, pēdējam nodalījumam durvis bija ciet. Mets pievilka Ogilviju pie durvīm un stingri pie­klauvēja, vienlaikus saliekdams gūstekņa roku tik nedabiskā leņķī, ka gandrīz izlauza lāpstiņu.

-   Rāmi un pieklājīgi palūdz, lai viņi atver, - Mets iešņāca Ogil- vijam ausī.

-   Jā? - no iekšpuses atskanēja kluss jautajums.

Ar grūtībām norijis siekalas, Ogilvijs izgrūda, cenzdamies iz­klausīties mierīgs:

-   Tas esmu es, Ogilvijs.

Puisis aiz durvīm vilcinājās un atvēra tās tikai pēc brīža. Tik­līdz noklikšķēja atslēga, Mets pacēla Ogilviju, vienlaikus sarau­dams viņam plecu cīpslas, un iegrūda vērtnē gluži kā vertikālu hid­raulisko trieci. Durvis nodrebēja, sāpīgi iebelzdamas puisim pa seju. Visas luksusa vietu nodalījuma durvis bija masīvas un skaņas ne­caurlaidīgas. Būkšķis drīzāk atgādināja sitienu ar beisbola nūju. Gāzdamies puisis izlaida ieroci no rokas, un tas smagi nokrita uz grīdas. Mets iebrāzās nodalījumā, turēdams Ogilviju sev priekšā kā vairogu. Viņš pamanīja vēl divus puišus, kas jau gaidīja iebru­cēju un turēja gatavībā pistoles ar skaņas slāpētājiem. Mets pat ne- piebremzēja un skrēja uz priekšu, pieveikdams telpu piecos platos soļos. Ogilvijs noraustījās un saļima, kad viņam krūtīs ietriecās vai­rākas lodes. Nākamās kārtas puiši izšaut nepaguva, jo Mets pa­steidzās pirmais. Uzgrūdis Ogilviju virsū pirmajam, viņš pielēca klāt otrajam šāvējam, satvēra viņu aiz rokas un stūma ieroci prom, kamēr varēja ar elkoni iesist viņam pa žokli. Tas nokrakšķēja. Mets pagriezās, joprojām turēdams ievainotā puiša roku abās plaukstās un nomērķēdams uz pirmo šāvēju, kurš vēl nebija atbrīvojies no asiņainā Ogilvijā līķa. Abi ar slāpētājiem aprīkotie ieroči unisonā pagriezās viens pret otru, dkai tas, kuru kontrolēja Mets, izšāva par sekundi ātrāk, jo viņš paguva pirmais nospiest mēlīti. Lode ķēra pretiniekam kaklā. Puisis noraustījās, un viņam starp lāpstiņām parādījās asiņu geizers, taču viņš paguva izšaut. Aizšalkusi ga­rām Metam, lode ietriecās sienā viņam aiz muguras.

Mets juta, ka otrs pretinieks sācis locīties. Viņš atkal sita ar el­koni, šoreiz trāpot pa rīkli. Noraustījies konvulsijās un izgrūdis kādu burbuļojošu skaņu, puisis palika rāms. Tanī brīdī Greisija atkal brīdinoši iesaucās. Mets pagriezās pret ieeju nodalījumā un ieraudzīja puisi, kas bija sargājis durvis. Puse sejas viņam bija violeti sarkana. Droši vien sitiens bija sāpīgs. Puisis bija nokritis ceļos, taču jau slējās kājās, skatījās uz Metu un taustījās pēc iero­ča. Tad Greisija iekliegdamās lēca viņam virsū, mēģinādama no­gāzt zemē. Puisis reaģēja nekavējoties - pacēla roku un pagrūda Greisiju sānis. Viņa atsitās pret sienu puisim aiz muguras. Taču Mets tādējādi bija ieguvis tik dārgās sekundes, lai atkal paceltu sagūstītā šāvēja roku un raidītu vairākas lodes zilumainajā sejā.

Acumirkli atguvis elpu un ļāvis sirdij kaut nedaudz nomieri­nāties, Mets izrāva pistoli šāvējam no pirkstiem, paspēra viņu ma­lā un pietrausās kājās. Ari Greisija, mazliet nobijusies, jau bija augšā un steidzās klāt Metam.

Nopētījis apkārtni, Mets atskārta kādu drūmu patiesību. Raidī­tāja telpā nebija. Tāpat kā vadības pults. Un Denija. Viņš vēlreiz pārdomāja Ogilvija slaistīšanos apkārt pa stadionu un šāvēja po­zīcijas, kad viņš lauzās iekšā. Tās bija lamatas. Nelieši viņu jau gaidīja, un Ogilvijs bija izmantots kā ēsma. Raidītājs droši vien at­radās kaut kur blakus, jo signāls bija nācis no šis puses, taču tam vairs nebija nozīmes. Mets bija pārliecināts, ka viņi nebūs riskējuši un tādēļ Denija stadionā nav. Tātad viņam jābūt ārā. Ja vien raidī­tājs netiek kontrolēts no kāda cita štata vai varbūt pat citas valsts.

Mets saguma un sarauca pieri. Greisija spēra soli tuvāk un pa­raudzījās ārā pa nodalījuma stikloto sienu. Arī Mets pievienojās viņai. Zīme jau bija pacēlusies virs stadiona jumta. Tēvs Hiero­nims joprojām stāvēja uz skatuves un, izstiepis rokas, skaitīja lūg­šanu. Arī skatītāji visi kā viens stāvēja kājās.

Uzmanību piesaistīja tikko atskanējuši treļļi - tas bija Doltona mobilais tālrunis. Zvanīja Raidels.

Kad Mets atbildēja, Raidels aizelsies izgrūda:

-   Domāju, ka esam viņus atraduši. Taisies prom no turienes! Viņi ir šeit.

-    Kur? Kas notiek? - Mets satraukts jautāja.

-   Pretī ieejai sarkanajā stāvlaukumā ziemeļu pusē atrodas kā­da augsta ēka, - Raidels skaidroja. - Varbūt viesnīca, īsti nezinu.

Vienā puse ir baseins, bet apkārt stāvlaukums. Uz jumta ir četri puiši un starta iekārtas.

Šie vardi Meta maņu orgāniem šķita kā izplūdes gāzu izde- dzinātāji. Viņš paskatījās ārā pa stikla sienu. Zime jau atradās virs stadiona. Attapies viņš dzirdēja Raidelu stāstām, ka zīme būs redzama vēl vismaz piecpadsmit minūtes un tad tā izdzisīs. Viņš zināja, ka ilgi tā vairs nemirguļos un tanī brīdī starta iekār­tu komanda bus prom. Paņemot līdzi arī Deniju - ja viņš vispār bija tur.

-    Kur jūs esat? - Mets jautāja.

-   Stāvlaukuma austrumu galā, pie izstāžu centra.

Mets atsauca atmiņā kompleksa izvietojumu, ko viņi bija pētī­juši internetā.

-   Tātad, ja es nākšu ārā pa ziemeļu vārtiem…

-   Tad ej taisni uz priekšu pāri stāvlaukumam un drīz būsi uz vietas. Tie ir apmēram piecsimt jardi, - Raidels pamācīja.

-    Jau esmu ceļā. Esi pie telefona un ziņo par jaunumiem. - Mets pagriezās pret Greisiju, un viņa sejā staroja cerība. - Viņi pamanījuši starta iekārtas. Es dodos turp. - Viņš pārkāpa pāri no­galinātajiem šāvējiem, paņēma abas pistoles un aizbāza tās aiz siksnas. Tad viņš izvilka kreklu no biksēm, lai noslēptu ieročus. - Nāc! Tu iesi atpakaļ uz mašīnu un gaidīsi kopā ar pārējiem.

-   Tu nedrīksti iet viens, - Greisija iebilda.

-   Citas iespējas nav, - Mets attrauca. - Ejam.

Sarkanajā stāvlaukumā Raidels un Doltons kā sastinguši stā­vēja pie klēpjdatora ekrāna. Draganflyer karājās apmēram divsimt piecdesmit pēdas virs mērķa, objektīvs bija izbīdīts līdz maksimu­mam. Iespējams, viņi bija vienīgie cilvēki daudzu jūdžu rādiusā, kuri neraudzījās uz mirdzošo zīmi naksnīgajās debesīs. Tas bija hipnotizējošs skats un iedvesa bijību pat vairaku jūdžu attālumā. Tūkstošiem skatītāju stāvlaukumos un uz sastrēgumu paralizē­tajiem ceļiem stāvēja gluži kā zemē ieauguši un neatraudamies pētīja pārdabisko parādību.

Raidels palūkojās rokas pulkstenī. Viņš zināja, kas gaidāms. Un tā arī notika - gluži kā pēc burvju mājiena. Zīme viegli iepul- sējās kā pukstoša sirds un tad izdzisa kā nopūsta svcce. Pūlis izdvesa skaļu kolektīvu noputu, un visapkārt atskanēja saraustī­tas frāzes "lai slavēts Dievs" un "āmen".

Viņš ieskatījās ekrānā. Puiši uz jumta bija sākuši steidzīgi vākt aprīkojumu. Raidels zināja, cik ātri tas notiks. Tik dešām - jau pēc minūtes viņi bija sakravājuši palaišanas iekārtas stobrus un pārējo ekipējumu un nozuda ēkā.

-   Nu, - Raidels pie sevis nočukstēja un izstiepa kaklu, lai la­bāk saredzētu stadiona ziemeļu vārtus, kuros vajadzēja parādī­ties Metam, taču tie atradās pārāk tālu un ceļā bija pārāk daudz augstu transporta līdzekļu. Tad viņš pameta skatienu uz stāvlau­kuma ziemeļu pusi un lielo ēku aiz koku rindas. Viņš noskumis papurināja galvu un steigšus pieņēma lēmumu.

-   Ieroči ir cimdu nodalījumā, vai ne? - Raidels jautāja Dolto- nam.

Iekams Doltons paguva atbildēt, viņš aiztraucās pēc Para-Ord- nance.

-   Ko tu dari? - Doltons pārbijies iesaucās, ieraudzījis Raidelu ar ieroci rokā.

Paraudzījies pāri stadionam un tad pievērsies ēkai, Raidels at­kal paskatījās uz Doltonu un atdeva viņam savu tālruni.

-   Palidzēšu Metam. Tu paliec pie mašīnas.

Un prom bija. Doltons tā arī nepaguva neko pateikt.

Mets izšāvās ārā pa stadiona ziemeļu vārtiem un skrēja prom, bet Greisija turējās viņam pa pēdām. Sasniedzis stāvlaukumu, Mets apstājās, veikli pameta skadenu pāri automobiļiem, lai no­vērtētu apkārtni, un tad norādīja Greisijai virzienu, kur, kā bija teicis Raidels, atrodas viņu lielais SUV.

-   Viņiem jābūt apmēram tur, aizmugurē.

Greisija palocīja galvu, un Mets aizsteidzās.

Līkumodams garām automašīnu rindām un apkārt līksmes

pārņemto cilvēku pulciņiem, Mets gluži ka malējais uzbrucējs, kurš steidzas uz gala zonu un gatavojas izcilākajai piespēlei sa­vā mūžā, grozījās, liecās un izvairījās no šķēršļiem. Pēc pusotras minūtes viņš ieraudzīja pēdējo automobiļu rindu un zemo stāv­laukuma žogu. Ticis garām vēl dažiem svinību dalībnieku furgo­niem, viņš sasniedza žogu un tad spēji apstājās, jo pamanīja Rai­delu, kurš smagi elsa. Pienācis klāt, Mets cīnījās pēc elpas un jau­tājoši pamāja ar galvu.

-   Iedomājos, ka tev vajadzēs palīdzību, - Raidels paskaidroja un pacēla jakas malu, kas slēpa aiz siksnas iebāzto ieroci.

Mets savukārt pacēla kreklu, lai Raidels varētu redzēt viņa ar­senālu, un plad pasmaidīja. Tad viņš pielika tālruni pie auss.

-    Ir kādi jaunumi? - viņš jautāja.

-    Nekādas kustības, - ziņoja Doltons, - taču laukumā ēkas dienvidu pusē pulcējas cilvēki. Viņu mašīna ir otrā… Pag! - Dol­tons uz mirkli apklusa. - Jā, mums ir… viens, divi, trīs, četri pui­ši, kas tuvojas no ēkas austrumu puses un dodas uz kaut ko lī­dzīgu… tas ir furgons, pie kokiem stāvlaukuma ziemeļaustrumu stūrī.

Aizcirtis tālruņa vāciņu, Mets ieslidināja to kabatā.

-    Tu zini, kā apieties? - viņš jautāja, norādīdams uz Raidela ieroci.

-   Tikšu galā, - Raidels attrauca, pārliecinoši pamādams.

Atzinīgi palocījis galvu, Mets devās uz koku pusi.

Viņi pārvarēja zemo žogu, kas ierobežoja stāvlaukumu, šķēr­soja krūmāju un koku audzi, aiz kuras atradās vajadzīgā ēka. Ne­ona izkārtne apliecināja, ka tā ir viesnīca Holiday Inn. Abi devās pa labi, garām baseinam un terasei ar kafejnīcas galdiņiem. Tajā drūzmējās viesnīcas kliend, kas dedzīgi apsprieda zīmes parādī­šanos. Mets un Raidels virzījās uz priekšu, apgāja apkārt viesnī­cai un sasniedza automobiļu stāvlaukumu.

Pieplacis ēkas sienai, Mets palūkojās ap stūri. Laukums bija plats, vāji apgaismots, tālākās malas slīga teju melnā tumsā. Aiz automobiļu rindas bija redzama eja, tad - divas automobiļu rin­das, vēl viena eja un pēdējā auto rinda. Tālumā pa labi vīdēja fur­gona jumts. Tas bija novietots pie viesnīcas, ar kravas nodalīju­mu pret vēl vienu koku audzi, kas atdalīja viesnīcu no nākamā īpašuma. Mets jautājoši paskatījās uz Raidelu, kurš apstiprinoši pamāja, ka tas ir istais furgons. Apkārt tam rosījās cilvēki. Viens no tiem nesa milzīgu cauruli, ko tūdaļ padeva nākamajam. Mets atkal paraudzījās uz Raidelu, un tas pamāja. Tātad tie bija Me­doksa viri, kas kravā mantas.

Metam sažņaudzās pakrūte. "Iespējams, Denijs ir kaut kur te­pat. Piemēram, piecdesmit jardu attālumā."

Viņš izvilka ieročus un vienu pasniedza Raidelam.

-   Šis būs klusāks nekā tas lielgabals. Tu uz turieni, - viņš no­čukstēja Raidelam, rādīdams pa kreisi. - Es iešu no labās. Un ne- rēgojies!

Apstiprinoši pamājis, Raidels pieplaka zemei.

Ložņādams pa šaurajām ejām starp automobiļiem un neatrau­dams acu no mērķa, Mets pietuvojās furgonam. Tas bija Chevrolet kravas busiņš - liels garenbāzes modelis. Balts, pilnīgi anonīms. Vienas durvis tika aizcirstas ciet, un kāds no vīriem devās uz fur­gona aizmuguri. Pārējie nebija redzami. Mets pielīda tuvāk, dziļi ievilka elpu un paslējās augšup, lai redzētu pāri priekšā stāvo­šās automašīnas jumtam. Viņš turēja ieroci abās rokās - gatavs raidīt lodes Medoksa vīriem krūtis -, taču pretinieku nekur ne­manīja. Visi bija prom. Satraukts viņš vēzēja pistoli pa labi un pa kreisi, dzirde un redze bija sasprindzināta līdz maksimumam, un tad viņš labajā pusē, koku audzē aiz furgona, saklausīja čabēša- nu un pamanīja šāvēju, kurš velk līdzi Raidelu, bet pistole ar ska­ņas slāpētāju piespiesta miljonāra deniņiem.

Mets sarāvās un prātoja, ko iesākt. Pēkšņi kaut kas smags trā­pīja viņam pa muguru.

-    Lēni un mierīgi noliec ieroci zemē, - svešais sacīja.

Tātad viņus te gaidīja. Pirmajā mirklī Metam šķita, ka vajadzē­tu rīkoties, taču puisis aiz muguras pārtrauca viņa domu ar spē­cīgu sitienu pa ausi, un viņš nokrita ceļos. Nometot pistoli zemē, acu priekšā viss aizmiglojās. Kādu brīdi viņš tā tupēja, lai apzi­ņa noskaidrojas, un cauri blāvajam miglas mākonim saskatīja kā­du, kurš rāpjas ārā no furgona. Tas bija Medokss, turklāt ne jau viens. Līdzi viņš rāva vēl kādu, saņēmis savu gūstekni aiz kakla, kam draudīgi piespiesta pistole.

Piemiedzis acis, Mets centās izgaisināt miglas plīvuru acu priekšā, taču tāpat bija skaidrs - tas ir Denijs. "Tātad viņš tiešām ir šeit. Tiešām! Turklāt dzīvs!"

Sirds sāka pukstēt ka neprātīga. Mets pietrausās kājās, un strauji plūstošā adrenalīna iespaidā skaidri saskatīja Denija se­ju. Brāļa lūpās iegūla sāpjpilns smaids. Mets palocīja galvu un nespēja apvaldīt platu smaidu, lai gan situācija nebija nemaz tik daudzsološa.

Ieraudzījis Metu, Medokss paraustīja plecus, taču iepleta acis patiesā pārsteigumā, kad pamanīja Raidelu.

-   Kas to būtu domājis! - viņš iesaucās, acīmredzami apmieri­nāts ar negaidītā viesa parādīšanos. - Un ļautiņi melš, ka Zie­massvētku vecīša nemaz nav.

-    Ko viņi dara? - Greisija satraukta jautāja.

Klēpjdatora ekrānā bija redzams, kā divi cilvēki - Raidels un Mets - noliek ieročus un atkāpjas no furgona. Pēc brīža ekrānā parādījās vēl divi - cieši viens otram aiz muguras.

-    Vai tā ir pistole? - Greisija tincināja baiļu aizžņaugtā balsī.

-    Pagaidi, - Doltons nepacietīgi attrauca un pabīdīja kursor- sviru, lai bezpilota helikopters pielidotu tuvāk notikumu vietai.

Attēls, kurā Medokss izstiepis roku, palielinājās. Nu vairs ne­bija šaubu, ka ierocis ir notēmēts tieši uz Metu un Raidelu.

Denijs klusi ieņurdējās, kad Medokss stingrāk satvēra viņu aiz kakla.

-    Piedod, brāl, - Denijs sacīja. - Es nevarēju tevi brīdināt.

-    Neuztraucies. - Mets pamanīja, ka brāļa rokas ir sasietas.

-    Ko viņš te dara? - Denijs pajautāja, ieraudzījis Raidelu.

-   Nožēlo grēkus, - Mets attrauca.

Izsmējīgi pašūpojis galvu, Denijs cieši paskatījās uz Raidelu.

-    Mazliet par vēlu, ko? Jebšu ir tavā varā piecelt mirušos?

Raidels klusēja.

Medokss izstiepa labo roku, pavēcinadams ieroci uz Metu, tad uz Raidelu un atpakaļ.

-   Piedodiet, ka jāpārtrauc jūsu sirsnīgā atkalredzēšanās, zēni, - Medokss dzēlīgi noteica, - taču mums jāiet. Varbūt vēl pēdējo rei­zi atvadies no sava briesmīgā brālīša, Denij! - Viņš nomērķēja uz

Metu un savādi, gandrīz godbijīgi palocīja galvu. - Prieks iepazī­ties ar tevi, puisīt! Tu tiešām strādā lieliski.

-    Diemžēl ne pārak, - Mets drūmi atcirta.

-   Nē, tici man, tas bija lieliski, - Medokss uzstāja.

Tad viņš pacēla ieroci mazliet augstāk, lai trāpītu galvā. Sejā nebija jaušamas absolūti nekādas emocijas. Mets pārstāja elpot, jau iztēlojies, kā lode ietriecas sirdī. Bet pēkšņi Medokss sagrīļo­jās, saņēmis spēju triecienu - no naksnīgajām debesim, klusi šņā­cot, nokrita kaut kas liels un melns, spēcīgi trāpot viņam pa roku. Ierocis aizlidoja prom, un Medokss iegaudojās, kad bezpilota he­likoptera oglekļa šķiedras lāpstiņas ieurbās viņam ādā un mus­kuļos. Viņš nokrita zemē, kur izplūda tumšu asiņu peļķe.

Kad Draganflyer ietriecās atvērtajās furgona durvīs, Mets jau bija kustībā - un iebelza ar elkoni šāvējam, kas stāvēja viņam aiz muguras, tad uzsauca Raidelam, kurš pagriezās, atgrūda sava sa- gūstītāja roku un atvēzējies iesita viņam pa žokli tik stipri, ka pui­sis nogāzās zemē.

Mets cīnījās ar savu pretinieku, lai iegūtu ieroci, taču puisis bija stingri ieķēries automātiskās pistoles spalā. Viņi plēsās gluži kā izsalkuši, satrakojušies suņi ap kaulu, līdz atskanēja šāviens un lode trāpīja Meta pretiniekam vēderā. Puisis sāka raustīties agonijā.

Raidels - lēnīgāks un ne tik prasmīgs - bija saķēries ar savu šāvēju, cieši turēdams nelieša delnas locītavu un mēģinādams at­ņemt pistoli. Pretinieks izrādījās veiklāks un trieca ar ieroča spalu Raidelam pa galvu, trāpīdams pa virsdeguni. Miljonāram saļo- . dzijās kājas, un viņš saļima gluži kā lupatu lelle. Mets pietrausās kājās brīdī, kad šāvējs pagriezās, pacēla ieroci, notēmēja uz Me­tu…

…tad šāvējs noraustījās un sagrīļojās, divu apslāpētu šāvienu ķerts. Mets samirkšķināja acis un tikai pēc mirkļa atskārta, kas noticis - Denijs bija pagrābis Medo"ksa pistoli, kam no stobra ta­gad vijās sīka dūmu strūkliņa. Denijs kādu brītiņu raudzījās uz nekustīgo puisi un tad pagriezās pret Metu. Sejas izteiksme ap­liecināja, ka viņš netic tam, ko pats izdarījis…

Denijs pavēra lūpas, lai kaut ko teiktu…

Mets iepleta acis…

-    Uzmanies! - viņš iesaucās, bet…

Par vēlu - Medokss jau bija pielēcis kājās un nostājies De­nijam aiz muguras, lai dotos uzbrukumā. Mets lēcienā paķēra pistoli, kas bija izslīdējusi viņa pretiniekam no pirkstiem, - pa­guva ātrāk nekā Medokss, kurš sniedzās pēc ieroča, ko Denijs bija aizmetis. Diemžēl Denijs traucēja Metam precīzi nomērķēt. Medoksa un Meta skatieni uz mirkli sastapās, tad Medokss pa­stūma Deniju virsū Metam un aizskrēja, paslēpdamies aiz fur­gona.

-   Kusties! - Mets uzsauca Denijam, pagrūda viņu malā un stei­dzās pa pēdām Medoksam. Ticis apkārt furgonam, viņš iebrāzās koku audzē, kas ieskāva stāvlaukumu, taču tumsa šķita aprijusi viņa upuri. Pāris reižu Mets vīlies izšāva, taču saprata, ka velti. Medokss bija aizbēdzis.

Laukumā iestājās spocīgs klusums. Mets pagriezās, nopētīja apkārtni, tad apgāja apkārt Raidelam un nostājās līdzās Denijam. Tad cieši apskāva brāli, atkal atrāvās un pabužināja viņa matus.

-    Priecīgus Ziemassvētkus! - Mets sacīja.

-   Šie ir labākie manā mūžā, - Denijs atbildēja, degdams prie­cīgi satrauktā atvieglojumā.

Arī Raidels pievienojās viņiem. Denijs veltīja viņam ciešu, nik­nu skatienu, tad savilka pirkstus dūrēs, pacēla joprojām savažo- tās rokas plašā vēzienā un trāpīja Raidelam pa vaigu. Tas nokri­ta, izspļāva asinis un mirkli palika guļam. Pēc tam viņš palūkojās uz Deniju, kurš stāvēja blakus.

Mets ziņkārīgi vēroja brāli.

-   Bez viņa palīdzības es šeit nebūtu nokļuvis, - viņš paskaid­roja Denijam.

Vēl pāris sekundes pētījis Raidelu, Denijs aizgriezās un šau­bīdamies paraustīja plecus.

-   Tas ir dkai sākums, - viņš norūca.

-   Varbūt iesim? - Mets jautāja, palīdzēdams Raidelam piecel­ties.

Raidels palūkojās uz Deniju.

-    Piedod, - viņš novilka, pauzdams īstu nožēlu.

-    Kā jau teicu, - Denijs atcirta, iedams prom, - tas ir tikai sā­kums.

Jau pēc minūtes viņi sēdēja furgonā un traucās prom no vies­nīcas stāvlaukuma - garām nebeidzamajām automobiļu rindām abās ceļa pusēs.

Drošības labad viņi nomainīja viesnīcu, pārcēlās uz citu pil­sētas malu - lai gan Medokss bija smagi ievainots, daudzi viņa vīri miruši un šķita, ka ieroča tēmēklis par kādu collu pavirzījies sānis.

Denijs un Mets likās ieslīguši paši savā pasaulē. Abiem bija daudz pārrunājama, un viņi pārmaiņus stāstīja viens otram par mokpilno ceļu līdz satikšanās brīdim.

-   Es gribu piezvanīt mammai un tētim, lai pateiktu, ka ar ma­ni viss ir kārtībā, - Denijs sacīja aizrautības pilnā balsī, joprojām priecādamies par izglābšanos.

Mets bija rūpīgi izvairījies no sarunas par vecākiem, bet ilgāk vilcināties vairs nevarēja. Skatīdamies Denijam acīs, viņš mēģi­nāja atrast īstos vārdus, lai pateiktu, kas noticis. Denijs visu sa­prata uzreiz.

-    Kas? Mamma? - viņš pajautāja.

Lai arī Mets palocīja galvu, sāpes viņa sejā apliecināja, ka jā­runā ne tikai par vienu no vecākiem.

-    Nē… abi? - neticības pārņemts, Denijs bez skaņas izgrūda vārdus pār lūpām.

Mets atkal palocīja galvu.

Sakodis zobus, Denijs iegrima mulsās pārdomās un tad sagu- ma dziļās sērās. Mets viņam jau bija izstāstījis par Belindžera nā­vi. Trīskāršais zaudējums viņam bija pamatīgs trieciens. Viņš sa­ļima uz grīdas un iespieda galvu plaukstās. Šķita, ka dzīslās plūst nevis asinis, bet lava.

Vēl skumjāka gaisotne istabā kļuva pēc tam, kad Denijs izstās­tīja Metam par savu izmisumu šo divu gadu laikā. Kā viņš mēģi­nājis slepus nosūtīt kādu elektroniskā pasta vēstuli un pieķerts. Kā domājis par pašnāvibu. Kā viņam draudēts un kā viņš pēc tam sazāļots.

-   Tagad tu esi šeit, - Mets mierināja brāli. - Prom no viņiem un drošībā. - Mets pasmaidīja. - Un tas ir daudz vairak nekā viss, kas mums bija pirms pāris dienām.

-   Pastāsti man vēl kaut ko! Par mammu un tēti. Par visu, kas noticis, - Denijs mudināja.

Blakus istabā viens pats sēdēja Raidels. Viņš secināja, ka jūtas neomulīgi Denija klātbūtnē - un gluži tāpat jūtas ari Denijs. Tur­klāt vajadzēja šo un to pārdomāt.

Viss beidzies, tas nu viņam bija skaidrs. Tiklīdz Greisija atgrie­zīsies, patiesība parādīsies atklātībā. Un tad - lai no kuras puses skatītos - beigas būs pienākušas arī viņam. Jo tieši viņam šajā stāstā būs atvēlēta liela loma. No tā viņu neviens nevarēs pasar­gāt. Ne Greisija, ne Mets, ne Denijs, ne Drakers. Pat tad, ja viņi gribētu, tas tomēr nebūtu iespējams. Ne šajā tīmekļa dienasgrā­matu laikmetā. Un bēgt viņš arī nebija gatavs. Nē, viņš apņēmās palikt un raudzīties patiesībai acīs.

Visgrūtāk bija domāt par to, kādu iespaidu notikušais atstās uz Rebeku. Tas būs milzu posts un lāsts, kas var sekot viņai visu mūžu. Viņš nemitīgi prātoja par to un izmisīgi pūlējās rast kādu risinājumu, lai pasargātu meitu, taču neko nespēja izgudrot.

Kad pēc pāris stundām viņiem beidzot pievienojās Greisija un Doltons, brāļu atkalapvienošanās jau bija izvērtusies par saldeni rūgtām, ne pārak trokšņainām svinībām. Jā, visi bija drošībā. Jā, Denijs bija dzīvs - un brīvs. Un Greisija ar Doltonu drīz kļūs par superzvaigznēm. Taču gaidāmajai mediju trakošanai bija arī kā­da ēnas puse. Krietni vien tumšāka par Raidela publisko krišanu nežēlastība. Šī šķita daudz biedējošāka, nekā ikvienam no viņiem gribējās atzīt.

Fonā skanēja televizors, atstāstot vakara notikumus un neiz­laižot gandrīz neko, un aicinot studijā neskaitāmus komentētā­jus.

-   Kā būs ar tiem cilvēkiem, kas šovakar ieradās uz pasākumu? - bažīgi jautāja Greisija, rādīdama uz ekrānu. - Un ne tikai viņiem, bet ar katru šīs valsts iedzīvotāju? Ar visiem uz pasaules, kas no­ticējuši Drakera blēdībai! Kas notiks ar viņiem? Kā viņi to uz­ņems?

-   Un kāda ir alternatīva? - Doltons iebilda. - Mēs nedrīkstam pieļaut, ka cilvēkiem melo. Citādi mēs tikai izraksim dziļāku to bedri, kurā viņus iegrūdis Drakers. Jo ātrāk mēs tam pieliksim punktu, jo labāk.

-    Zinu, - Greisija palocīja galvu. - Izklausās nepareizi. Zau­dēts būs kā vienā, tā otrā gadījumā. - Viņa paberzēja virsdeguni, tad izpleta pirkstus un pamasēja pieri. - Kā man tas nepatīk! - viņa novaidējās.

-   Šīs krāpšanas dēļ gāja bojā Finčs, - Doltons atgādināja.

-    Un Vinss ari, - Denijs piebilda. - Un Rīss. Un daudzi citi.

Greisija izdvesa smagu nopūtu.

-   Viņus nogalināja, lai nekas netiktu izpausts līdz brīdim, kad Drakers būtu gatavs noraut pārklāju. Un tagad mēs to izdarīsim viņa vietā.

-   Mums tas jādara, - paziņoja Denijs. - Jo ilgāk tas vilksies, jo sāpīgāk būs visiem, kad patiesība nāks gaisma.

Negribīgi palocījusi galvu, Greisija sacīja Raidelam:

-   Mēs tevi ierakstīsim. Mums būs vajadzīgi pierādījumi.

-    Vai tad man ir izvēle? - Raidels novilka, drūmi pamājis.

-    Denij? - Greisija noprasīja, pievērsusies viņam.

-    Pie velna, jā, - Denijs attrauca.

Atzinīgi novērtējusi šādu atbildi, Greisija atslīga krēslā. Bālā seja pauda vilšanos un izbailes.

Raidels pagriezās pret Deniju.

-    Kā viņi bija plānojuši to izdarīt? Vai tu zini, kā viņš būtu atmaskots?

-   Man lika izstrādāt īpašu atmaskošanas programmatūru. Tā tiktu iedarbināta, kad viņi butu gatavi atbrīvoties no priestera.

-    Un ko tas nozīmē? - Raidels neatlaidās.

-   Tiek simulēta kļūme tehnoloģijā. Piemēram, tu skaties televī­ziju un pēkšņi pazūd signāls. Zīme sāktu lēkāt un sprakšķēt, tad nogāztos. Viss izskatītos tieši tā, lai cilvēki saprastu, ka zīme ir cilvēku roku radīta. Tas būtu kā pēkšņi pārtraukts raidījums. - Denijs tikko jaušami pasmaidīja. - Vai nu tā, vai arī kā milzīga Coca-cola firmas zīme.

-Ja nu mēs neko nedarām un patiesība tā arī nenonāk atklātī­bā? - Greisija pajautāja, it kā skaļi domadama. - Ja nu ir iespēja panākt, ka Drakers ar saviem vīriem tur muti?

-   Evaņģēlisti neatkāpsies no sava jaunā mesijas, un Dārbijs ar draugiem no labējā spārna tiks pie tiesībām izvēlēties mūsu nā­kamos prezidentus, - Raidels drūmi secināja.

-   Palaižot ēterā visu patiesību un izstāstot cilvēkiem, kas reāli stāv aiz šī notikuma, mēs rīkosimies vēl ļaunāk, - Greisija iebil­da. - Lai vai kā, Dārbijs-ar saviem drauģeļiem pacelsies no šīm nepatikšanām vēl spēcīgāks. Tiklīdz sabiedrība uzzinās par tevi un Drakeru, šīs valsts pagāni un samaitātie liberāļi sāks trakot. Mēs ieliksim viņiem rokās spēcīgāko ieroci kopš ļaunuma impē­rijas laikiem. Apzīmējums "antiamerikānisms" iegūs pilnīgi jau­nu skanējumu. Viņi būs guvuši uzvaru desmit vēlēšanām uz priekšu un pārvērtīs šo valsti par kristiešu teokrātiju.

-   Pagaidi! Mēs taču runājam par saujiņu puišu, kas nāca kla­jā ar kaut kādu triku, nevis par veselu politisko partiju, - iebilda Denijs.

-    Tam nav nozīmes, - Greisija attrauca. - Svarīgākais ir tas, kā viņi to pavērsīs. Kā to izmantos, lai vēl vairāk sašķeltu valsti. Viņi sabāzīs visus vienā maisā un skandēs, ka visi Drakera at­balstītāji ir ar viņu uz vienu roku. Tieši tā viņi arī dara. Un saso­dīti labi dara. Tikai iedomājies, ko ar šādu faktu varētu izdarīt Karls Rovs!

-   Ei, varbūt nolīgsim viņu un pārējos neliešus, kas tā reklamē­ja karu Irākā, un piespiedīsim viņus pārliecināt sabiedrību, ka pie visa vainīga Irāna? - Doltons iesaucās. Kad pārējie palūkojās vi­ņā bez jebkādas jautrības izteiksmes sejā, viņš piebilda: - Kas ir? Es taču tikai jokoju. - Viņš protestēdams paplēta rokas.

Lstabā iestājās drūms klusums. Televizora ekrānā raidījuma va­dītājs kaut ko pastāstīja, un tad parādījās sižets par vardarbības aktiem Islāmābādā un Jeruzalemē. Bija redzams, kā sadursmēs ie­saistās saniknoti cilvēki, kam aiz muguras deg automobiļi. Poli­cija un karaspēks atradās pašā cīņas karstumā, mēģinot apturēt asinspirti.

Greisija izslējās.

-   Ieslēdz skaņu, - viņa sacīja Doltonam, kurš sēdēja vistuvāk televizoram.

-    …reliģiskie līderi mudinājuši savus sekotājus izrādīt saval­dību, kamēr tiks saņemtas atbildes uz jautājumiem par tēvu Hie­ronimu, taču tā vien liekas, ka vardarbība nemazinās, - stāstīja kadrā neredzams žurnālists.

Atkal parādījās raidījuma vadītājs, un uzraksts ekrāna apak­šā vēstīja: "Prezidents gatavo paziņojumu par notikumiem Hjūs- tonā."

-   Reaģējot uz bezprecedenta notikumiem šovakar Hjūstonā, - skaidroja raidījuma vadītājs, - Baltā nama pārstāve norādīja, ka prezidents rīt nāks klajā ar īpašu paziņojumu.

Pārējais Greisijai un pārējiem vairs nešķita interesants.

Drakera tīkls jau kļuva nekontrolējams.

-    Pat prezidents tiek ierauts šajā blēdībā, - Raidels secināja.

-   To nedrīkst pieļaut, - Greisija sacīja, smagi nopūtās un sa- guma krēslā. - Tā dzelmē aiziesim mēs visi.

Telpā iestājās klusums. Pēc brīža Doltons pajautāja:

-   Ko lai iesākam? Man šķiet, ka jārīkojas ātri, taču labi nebūs nevienā gadījumā. Neatkarīgi no tā, vai mēs viņu atmaskojam vai ne.

Raidels izslējās un paziņoja:

-   Mēs varam viņu atmaskot. Mums tas jādara. Bet tikai tad, ja visu uzņemos es. Viens pats. - Pārējie pievērsās miljonāram, un viņš turpināja: - Tā ir vienīgā iespēja. - Balss mazliet drebēja, lai gan Lerijam Raidelam nervu trīsas līdz šim bija svešas. - Manam plānam nebija vajadzīgs grēkāzis. Es nekad nebiju domājis ielikt varu rokās vienai reliģijai vai iedragāt citu. Es tikai gribēju, lai cilvēki ieklausās. Bet tagad… pēc visa, ko viņi izdarījuši… par ko viņi to pārvērtuši… Mēs visi vienojāmies, ka šiem meliem jāpie­liek punkts. Bet Drakeram taisnība. Ja gribam pasargāt šo valsti no sašķelšanās, mums vajadzīgs grēkāzis, kam nav politisku mo- tlvu. Un šī grēkāža loma bija paredzēta man. - Viņš nopūtās un apņēmības pilns paraudzījās apkārt. - Citas iespējas nav. Ja kā­dam ir labāka ideja, esmu gatavs uzklausīt, bet… Es citu izeju ne­redzu.

-    Lieliski, - Greisija izgrūda. - Tātad Drakers gūst uzvaru.

-   Neuztraucies par Drakeru, - Raidels mierināja. - Es parūpē­šos, lai viņš samaksā par visu.

Greisija rāmi palocīja galvu. Viņi nespēja paskatīties cits citam acis. Raidelam bija taisnība, un visi to saprata. Taču doma, ka Dra­kera plāns dks realizēts - lai ari krietni agrāk, nekā cerējis viņš, - grieza kuņģi gluži kā sapuvis tuncis, kam pārdošanas termiņš beidzies pirms mēneša.

Tad Greisija palūkojās uz Metu. Viņš visu šo laiku nebija tei­cis ne vārda.

-   Vai tu atradies cita pasaulē, kovboj? - Greisija jautāja, maz­liet provokatīvi pasmaidījusi, un viņas acīs atgriezās mirdzums.

-   Mēs pavisam noteikti esam par kādu aizmirsuši, - Mets bil­da. - Vai saprotat?

Mets vēl nebija pabeidzis teikumu, kad Greisija jau uztvēra viņa domu.

-   Tēvs Hieronims.

-    Nolādēts! - ievaidējās Doltons.

-   Vai varat iztēloties, kas notiks ar viņu, ja viss nāks gaismā? - Mets jautāja.

-    Viņš dks saplosīts gabalos, - Raidels sacīja.

-    Bet viņš nav vainīgs, - Doltons bilda. - To taču tu paskaid­rosi, vai ne? - viņš jautāja Raidelam.

-   Tam nav nozīmes. - Mets sarauca pieri.

-    Viņš dks pasargāts, - Doltons neatlaidās. - To mēs varam nokārtot. Pirms uzstāšanās dešajā ēterā aizvedīsim viņu uz kadu drošu vietu.

-    Un pēc tam? - Greisija iesaucās emociju piesātinātā balsi. - Uz kurieni viņš dosies? Viņa dzīve bus sagrauta, un to būsim izdarījuši mēs. - Viņa paraudzījās uz Metu. - To mēs nedrīkstam pieļaut, - viņa turpināja jau daudz bargākā tonī. - Vismaz vajag viņam izskaidrot, kas notiks. Ari viņam jāpiedalās lēmuma pie­ņemšanā. Mēs nedrīkstam laist to visu viņam pār galvu, iepriekš nesagatavojot. Man ar viņu jāsatiekas. Jāaprunājas.

-    Tu redzēji ziņas. Viņš aizvests uz Dārbija namu, - Raidels atgādināja. - Ja spersi savu kāju tur, Drakers parūpēsies, ka ārā tu vairs netiksi.

-   Varbūt vari paziņot, ka gribi intervēt viņu viens pret vienu? - Denijs ierosināja.

-   Pārāk bīstami, - Raidels attrauca. - Turklāt patlaban pries­teris ir pats apsargātākais cilvēks pasaulē.

Greisija paskatījās uz Metu, kurš šķita kaut ko apsveram.

-   Ko domā? - viņa jautāja.

Mets pievērsās Denijam.

-   Cik daudz aprīkojuma ir tajā furgonā? - Mets jautāja, ar īk­šķi norādījis moteļa stāvlaukuma virzienā.

-   Ko tu ar to gribi teikt?

-   Cik daudz aprīkojuma tur ir?

-    Pilnīgi viss komplekts, - Denijs atbildēja.

-    Un lāzera raidītājs? Tas taču atradās stadionā, vai ne?

- Viens no tiem. Bet mums bija ari otrs. Brīdim, kad zīme pacē­lās virs stadiona jumta.

Acīmredzami kaut ko pārlikdams prātā, Mets palocīja galvu.

-    Un cik daudz gudro putekļu tev palicis? - Mets pamanīja Greisijas sejas izteiksmi un viņas apņēmīgo izsliešanos.

-   īsti nezinu. Kas ir?

-   Mums tie būs vajadzīgi. Mēs nedrīkstam izbarot tēvu Hiero­nimu vilkiem. - Mets palūkojās apkārt. - Viņš tika ievilkts šai lie­tā, tāpat kā Denijs. Un viņš taču ir krietns vīrs, vai ne? Krietnāks vairs nevar būt, vai ne tā tu reiz teici? - viņš jautāja Greisijai. - Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Drakers izposta priesterim dzīvi. Vis­pirms jādod viņam iespēja izteikties. - Viņš apklusa, lai novērtē­tu savu biedru reakciju, un tad pagriezās pret Greisiju. - Kāds ir tas Dārbija savrupnams?

Haosu, kas valdīja pie Dārbija iežogotā īpašuma vārtiem, diez vai varēja nosaukt par normālu, taču tas vismaz neradīja pārlie­ku troksni. Bija gandrīz pieci no rīta, un pūlis devies pie miera. Cilvēki gulēja automobiļos, guļammaisos ceļa malā, it visur, kur vien varēja. Citi joprojām bija nomodā, spiedās ap steigā sakur­tiem ugunskuriem, pļāpāja un gaidīja. Daži nenogurdināmie vēl stāvēja pie vārtu namiņa - cerībā, ka mesija atkal parādīsies. Vie­ni sāpīgā izmisumā raudāja, citi dziedāja dažādas izcelsmes ga­rīgas dziesmas. Neatlaidīgākie mēģināja provocēt apsardzes vi- rus un policistus, kas stāvēja aiz barikādēm. Reportieri mierīgi patvērās pie saviem furgoniem un satelītu šķīvjiem, pēc kārtas uz­ņemoties dežuranta pienākumus, lai neko nepalaistu garām. Cau­ri mūžzaļajiem kokiem, kas ieskāva piebraucamos ceļus, skanēja klusas lūgšanas, sajaucoties ar pirmslēkta miglu, kuras dēļ ap­kārtne šķita brīnumaina un neparastu gaidu pilna.

Visu mainīja zīmes parādīšanās.

Tā pārsteidza klātesošos, pēkšņi uzplaukdama naksnīgajās de­besīs, noslēpumaini pulsēdama un neizskaidrojami dzīvi mirgu­ļodama tieši virs koku galotnēm.

Tā karājās virs galvām - tik tuva un milzīga.

Tieši virs Dārbija nama.

Pūlis tūdaļ pievērsās neparastajai parādībai. Ticīgie, reportie­ri, policisti, apsardze. Tā šķita atstājusi iespaidu pat uz suņiem. Dažu sekunžu laikā visi ļaudis bija pamodušies, rādīja debesīs un satraukti klaigāja. Dedzīgākie spiedās pie barikādēm un iz­misīgi centās tikt tuvāk zīmei. Policisti tikai ar grūtībām noturēja pēkšņo ļaužu straumi. Ziņu dienestu kameras jau bija ieslēgtas, reportieri izberzēja miegu no acīm un meklēja savus mikrofonus.

Tad zīme sāka slīdēt uz priekšu.

Lēni, klusi peldēja debesīs. Dreifēja uz sāniem, prom no Dār­bija ipašuma. Planēja virs kokiem austrumu virzienā, pāri kaimi­ņu mājai uz atpūtas kluba pusi.

Atverot elles trokšņa slūžas.

Pūlis izlauzās un skrēja pakaļ zīmei. Pēkšņā kustība pārstei­dza policistus, un viņi vairs nespēja aizturēt šo masu. Barikādes sagāzās zem histēriski noskaņoto ticīgo gūzmas, kas plūda cauri koku audzei un centās panākt dīvaino parādību. Policistu rāci­jas sprakšķēja, soļi smagi dunēja, kad viņi kopā ar apsardzes vī­riem metas uz priekšu, lai aizturētu uzbrūkošo ordu.

To redzēja ari policisti, kas patrulēja fērveju malās uz īpašu- ma rietumu robežas. Rācijas atdzīvojās jau pēc dažām sekundēm, atnesot nesakarīgus sarunu fragmentus. Tie seši, kas bija strādā­juši atsevišķi pa diviem, vienlaikus metās uz Dārbija tenisa kor­tu, lai noskaidrotu, kas īsti noticis. Bija dzirdams pārdabiski ha­otisks troksnis, kas iztraucēja nakts klusumu un šķita attālināmies no mājas. Aiz īpašuma, kur viņi patrulēja uz golfa laukuma robežām, viss vēl bija mierīgi.

Un tad viens no viņiem kaut ko ieraudzīja. Kādu kustību, ēnu, kas slīdēja starp kokiem fērveja malā. Patruļnieks uzmanīgi no­pētīja aizdomigo vietu un mudināja pārējos darīt to pašu, taču tumsā kaut ko saskatīt bija ļoti grūti. Gaisma spīdēja viņiem aiz muguras - no lampām ap Dārbija dārzu un baseinu un mazliet tālāk no zīmes debesīs. Viņi nostājās ierindā dažu jardu attālu­ma cits no cita, saspringuši ciešāk satvēra savus ieročus un mod­ri vēroja apkārtni. Tad kaut ko samanīja otrs. Tie izskatījās pēc diviem cilvēku siluetiem, kas lien gar tenisa korta tālāko malu mā­jas virzienā.

- Tur, - nošņāca patruļnieks, izvilkdams pistoli un mērķēdams uz noradīto pusi. Un tad viņš sajuta. Visi sajuta. Pēkšņu neiztu­rama trokšņa eksploziju, elles dzīļu kliedzienu. Tas pārņēma vi­sas maņas, gluži kā smags kalēja āmurs triecās pret bungādiņām un pārbiedēja līdz nāvei. Vairāki pieslapināja bikses vēl pirms no­krišanas bezsamaņā.

Mets vērās tumsā sev aiz muguras. Viņus nevarēja redzēt, taču viņš jutās pateicīgs, ka Denijs, Doltons un Raidels ir tur, vada tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu, slēpjoties kokos līdzās septīta­jam grīnam un piesedzot viņu no aizmugures. Līdz šim diversija bija uzskatāma par izdevušos, taču ilgi tā vairs nebūs. Iekļūšanai un tikšanai ārā bija atvēlētas ne vairāk kā piecpadsmit minūtes.

Dažas sekundes nogaidījis, viņš pārliecinājās, ka sargi paliek uz vietas, tad pamāja Greisijai un ar rokas vēzienu mudināja do­ties uz priekšu - vārdus dzirdēt viņa nevarētu, jo ausīs bija aiz­bāžņi, lai pasargātu bungādiņas.

Viņi aizskrēja pāri pļavai un pielīda klāt mājas pagalma fasā­dei. Mets pamanīja divus sargus, kas gāja garām viesu namam, un pamāja Greisijai, lai viņa nogaida. Abi klusēdami gulēja ze­mē, kamēr sargi bija drošā attālumā, un tad aizslīdēja līdz pla­tām, stiklotām divvērtņu durvim. Mets izņēma ausu aizbāžņus, un Greisija sekoja viņa piemēram.

-   Šeit? - Mets čukstus jautāja.

Viņa apstiprinoši pamāja.

-    Kāpnes ir pa labi. Viņa istaba augšstāvā, pirmās durvis pa kreisi.

-    Un mūks ir pirmajā stāvā, aiz kāpnēm?

Greisija palocīja galvu.

Asi pamājis, Mets izņēma savu ieroci - automātisko pistoli ar skaņas slāpētāju, ko bija paķēris līdzi tikai ārkārtēja izmisuma brī­dim, lai gan padesībā neplānoja to izmantot. Aizstāvēties no Me­doksa rokaspuišiem bija viena lieta, ar to Metam problēmu tiešām nebija. Bet šis gadījums bija pilnīgi citāds. Greisija bija stāstījusi, ka tēvu Hieronimu apsargā policisti un privāta apsardzes dienes­ta darbinieki. Cilvēki, kas pilda savu pienākumu, tādēļ Mets ne- grasījās nodarīt viņiem nenovēršamu ļaunumu.

Viņš satvēra rokturi. Durvis izrādījās vaļā. Viņš ieslīdēja iek­šā. Greisija sekoja. Notupušies pie stiklotajām durvīm, viņi gaidi- ja un ieklausījās. Mājā neatskanēja ne troksnīša. Mets palūkojās apkārt. Viņi atradās viesu nama plašajā dzīvojamā istabā, kur gar sienām bija izvietoti grāmatu plaukti, bet centrā pretī lielajam ak­mens kamīnam vīdēja milzīgs dīvāns. Telpā valdīja tumsa, un dkai no gaiteņa iespīdēja vārs gaismas stariņš.

Nervozēdami viņi šķērsoja istabu un uzslīdēja augšā pa kāp­nēm. Atrada pirmās durvis pa kreisi. Mets paraustīja rokturi. Dur­vis nebija aizslēgtas. Viņš tās pavēra un iezagās iekšā, Greisija turējās viņam pa pēdām. Tad Mets aizvēra durvis, sataustīja slē­dzenes pogu un nospieda to.

Viņi devās pie gultas. Tēvs Hieronims bija ieslīdzis miegā un klusi šņākuļoja. Greisija notupās līdzās, vilcinādamās palūkojās uz Metu un tad pieskārās priestera plecam. Viņš pamodās, pa­griezās un atvēra acis. Ieraudzīja Greisiju, spēji ievilka elpu un piecēlās sēdus.

-     Kas… Ļoganas jaunkundz… - Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja pie loga Metu, kurš vērās ārā pa aizkaru spraudziņu. - Kas noticis?

Greisija ieslēdza nelielu lampiņu uz naktsgaldiņa.

-    Mums jāpasteidzas. Jūs nāksiet mums līdzi. Jūsu dzīvībai draud briesmas, - viņa skaidroja stingrā, taču satraukuma iekrā­sotā balsī.

-    Briesmas? Kādas?

-    Lūdzu, tēvs! Nav laika. Uzticieties man! Mums nekavējoties jāiet prom no šejienes.

Tēvs Hieronims raudzījās uz viņu, un grumbainajā sejā vidē­ja šaubas. Pēc brīža viņš lēni palocīja galvu un izkāpa no gultas. Mugurā viņam bija tumša pidžama.

-   Man jāapģērbjas, - viņš paziņoja.

-    Nav laika. Uzaujiet tikai kurpes, - Greisija mudināja.

Atkal palocījis galvu, tēvs Hieronims uzāva zeķes un šņorēja­mas kurpes. Pienāca Mets un draudzīgi uzlika roku vecajam vī­ram uz pleca.

-    Mans vārds ir Mets Šērvuds, tēvs. Viss būs kārtībā. Turieties kopā ar Greisiju un mēģiniet netrokšņot, labi?

Vecais priesteris ar galvas mājienu apstiprināja, ka ir gatavs. Dzijās rievas piere apliecināja, ka viņš ir nobažījies. Mets palū­kojās uz Greisiju. Viņi apmainījās skopiem mājieniem, tad Mets atvēra durvis un izgāja no istabas.

Viņš to nemanīja. Sitiens nāca no labās puses, uzbrucējs slē­pās aiz stūra. Tas trāpīja viņam tieši aiz labās auss tik stipri, ka dūre šķita sažņaugusi kādu priekšmetu. Mets ar smagu būkšķi nokrita uz grīdas, un jau nākamajā mirkli iekliedzās Greisija, kas bija ieraudzījusi brāli Emīnu iznākam no tumsas aizsega un spē­cīgi iesperam Metam pa vēderu.

Salēcies uz vēsajām grīdas flīzēm, Mets skarbi nolamājās. Viņš atspiedās ar muguru pret sienu un neziņā gaidīja, kur trāpīs nā­kamais sitiens. Acu priekšā valdīja neskaidra migla. Viņš asi ie­vilka elpu un nostājās četrrāpus. Vēl viens spēriens tika raidīts viņam pa ribām, un viņš atkal atsitās pret sienu. Tad mūks no­stājās tieši blakus un ar devajām, sasprindzinātajām rokām, kas atgādināja tērauda troses, sāka žņaugt savu upuri. Mets cīnījās pēc gaisa, taču mūka tvēriens neatslāba ne par collu. Viņš strauji zaudēja spēkus, bet mēģināja atspiesties uz elkoņiem, taču velti. Viņš pūlējās nezaudēt samaņu un, sakopojis pēdējās enerģijas re­zerves, izpildīt sitienu ar galvu. Mūks to jau bija paredzējis, tādēļ parāva savu galvu sānis un no sitiena izvairījās. Pēc tam uzbru­cējs vēl stingrāk sagrāba upura kaklu. Metam šķita, ka tūdaļ tiks saspiests ikviens skrimslītis un plaušās vairs neieplūdīs gaiss. Viņš cīnījās pretī, likās, ka acis tūdaļ tiks izspiestas no dobuļiem…

Pēkšņi viņš saklausīja skaļu kliedzienu un dobju būkšķi. Mūks palaida viņa kaklu vaļīgāk. Pēc kārtīga elpas vilciena Mets parā­pās atmuguriski, pagrūda mūku un pagriezās. Tanī brīdī brālis Emīns jau atguva līdzsvaru un sapurināja galvu. Līdzās stāvēja Greisija - pārsteigta un pārbijusies, plaukstā cieši satvērusi lam­pu no priestera naktsgaldiņa. Abažūrs bija zaudējis formu. Viņa to turēja gluži kā beisbola nūju - gatava nākamajam sitienam, sa- springusi, pieliekusies un uzmetusi kūkumu kā plēsoņa, kas me­tas virsū laupījumam. Taču mūks nebija iebiedējams un nedeva viņai otru iespēju. Viņš zibenīgi pastiepa roku un izrāva lampu Greisijai no plaukstām, tad izšāva roku vēlreiz un ar pirkstu kau­liņiem trāpīja sievietei pa kreisajiem deniņiem. Atskanēja griezīgs krakšķis. Žurnāliste lidojumā iekrita istabā un smagi atsitās pret grīdu.

Sapurinājis galvu, Mets atguva mazliet skaidrības un lēca vir­sū mūkam, kas tobrīd griezās pret viņu. Mets bija daudz plecī­gāks un lielāks, bet Emīnam bija trenētāki muskuļi un zināšanas sitienu izpildē. Viņi cīnījās un kāvās, par ringu izmantojot visu gaiteni, bet tad mūks uztaustīja Meta ievainoto sānu. To pāršķēla sāpes, izraisot pēkšņu apziņas zudumu, liedzot spēju aizsargā­ties un atklājot visu ķermeni trāpīgiem belzieniem. Mets noraus­tījās pēc katra sitiena, it kā viņa miesā urbtos neskaitāmas lodes. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņa malā, kad pēkšņi atskanēja Greisijas kliedziens. Prāta aptumsumā pavērās gaismas stars, un viņš ieraudzīja mūka dūri, kas bija gatava dot izšķirošo triecie­nu. Mets nedomādams parāvās sānis, sasprindzināja ikvienu muskuli, sagrāba mūka roku, neganti to sašūpoja un sagrieza glu­ži kā liela riteņa spieķi. Tāds uzbrukums pārsteidza muku. Viņš saliecās uz priekšu un zaudēja līdzsvaru, negribētā kustībā iz­mežģījot plecu. Mets nelaida viņu vaļā un, izmantojot inerces spē­ku, parāva mūka roku vēl spēcīgāk uz augšu. Muks sagrīļojās un atmuguriski pārkrita pāri margām, ar smagu, skaļu būkšķi pieze­mējoties kāpņu pakājē.

Izslējies Mets palūkojās pāri margām. Mūks izstiepies gulēja uz grīdas un nekustējās. Tad Mets pameta skatienu uz Greisiju. Viņa piegāja pie Meta, un viņai pa pēdām šļūca panikas pārņem­tais tēvs Hieronims. Greisija paraudzījās lejup. Sarauca pieri. Tad palocīja galvu.

- Nāc, - Mets nočukstēja aizsmakušā balsī. - Laika vairs nav daudz.

Viņi nolavījās lejā pa kāpnēm un garām horvāta līķim. Pulsu meklēt vairs nebija nozīmes, jo viņa galva bija saliekta pārāk ne­dabiskā leņķī. Viņi izzagās ārā no dzīvojamās istabas, paslīdēja garām baseinam un tenisa kortam un tad aizlīda gar fērveja malu. Tanī mirklī zīme apdzisa, un apkārtne ieslīga tumsā.

Kad viņi nonāca pie Lincoln Navigator, aparatūra jau bija sa­krauta bagāžniekā. Visi sasēdās automobilī un aizbrauca, bezga­līgā klusumā prātojot, kā pilsēta - un visa pasaule - uztvers nā­kamo Ziemassvētku brīnumu.

Medokss nelikās manām sāpes, vērojot, kā neatliekamās medicīniskās palīdzības komanda tiek galā ar viņam sagādā­to Ziemassvētku pārsteigumu. Uzņemšanas nodaļas medmā­sai viņš paskaidroja, ka remontējis zāles pļāvēju un noticis nelaimes gadījums. Par pārējo parūpējās derīga kredītkarte, no kuras varēja pārskaitīt pamatīgu summu. Ķirurgi strādāja vairāk nekā trīs stundas - grieza, urba, skrūvēja un šuva vi­ņa sakropļoto roku. Vairākas caurulītes apgādāja viņu ar asi­nīm, jo daudz dzīvības sulas viņš bija zaudējis pie kokiem sta­dionā.

Viņš bija uzstājis, ka pietiks ar vietējo anestēziju, jo nosprieda, ka vienai naktij negaidītu pārsteigumu pietiks un turklāt nešau­bījās par savu spēju iztikt vispār bez atsāpināšanas. Roka tiešām bija glābta, taču vēl krietnu laiku nebūs izmantojama darbā. Ār­sti pat brīdināja, ka varbūt visu atlikušo mūžu tai būs ierobežo­tas kustības. Lāpstiņas bija ieurbušās muskuļu audos un cīpslās. Kad operācija bija galā, roka drīzāk atgādināja dekoratīvu elemen­tu, nevis lietojamu locekli. Viņa labā roka! Vārīdamies dusmās, Medokss juta kārdinājumu pieprasīt, lai tā tiek amputēta līdz pat elkonim, bet tad aizgainīja šo domu, jo negribēja padarīt savu iz­skatu vēl groteskāku. Viņam pietiks ar vienu roku, tikai jāiemā­cās to likt lietā.

Pat novārdzināts un zāļu apdullināts, Medokss manīja slim­nīcā valdošo kņadu - visi apsprieda zīmes parādīšanos virs Dār­bija savrupmājas. Ziņas šķita biedējošas, jo viņš zināja, ka tāds pasākums nebija plānots. Un tas nozīmēja kāda izstāšanos no spēles. Medokss prātoja, vai Drakers ir šīs idejas autors un ko viņš ar to gribējis panākt. Viņš secināja, ka plāns jūk un brūk, taču uz­ņēma to stoiski un nemocījās prātojumos par to, kas nogājis grei­zi. Galvenais bija koncentrēties nākamajam solim - paša izvirzī­tajam uzdevumam un, ja paveiksies, brīvības izcīnīšanai un dzīvības saglabāšanai. Viņš zināja, kad ir īstais laiks pielikt pun­ktu zaudējumu straumei un izvēlēties citu laivu, nevis smelt ūde­ni no grimstoša kuģa. Kamēr apkārt rosījās Raidels, Šērvudu brā­līši un tā žurnāliste, šis kuģis ne tikai grima, bet arī cieta no nepārtrauktiem torpēdu uzbrukumiem.

Medokss zināja, kas darāms - jāiet uz priekšu, jāpasteidzas un, ļaunākajā gadījumā, jānodzīvo līdz dienai, kad varēs celties nākamajai cīņai. Tieši to viņš bija mācījies. Viņš iedomājās par Džeksonu Drakeru un pārējiem saviem vīriem, iedomājās par vi­ņu saplosītajiem ķermeņiem, kas mētājas rēgainā Irākas pilsēta, iedomājās par to, kā viņš nodevis šos cilvēkus. Taču viņš bija izdzīvojis un turpināja cīņu. Un tādēļ vairs ne minūti nedrīk­stēja izšķiest tajā slimnīcas palātā. Un tādēļ tikai stundu pēc ope­rācijas viņš jau bija arā no slimnīcas un devas uz Hjustonas cen­tru.

Kad pār Hjūstonas nomali beidzot ausa saule, viņi - Mets, Greisija, Raidels, Denijs un Doltons - joprojām iztaujaja tēvu Hie­ronimu, palīdzēdami cits citam grūtajā uzdevumā un stāstīdami vecajam vārgajam vīram, ka šie divpadsmit mēneši viņa mūžā bi­juši vienu vienīgu melu pilni.

Viņi izskaidroja priesterim sākotnējo Raidela plānu. Izstās­tīja par gudrajiem putekļiem un starta iekārtām, par planētas tuvošanos izšķirošā pagrieziena punktam. Par Drakeru, kurš pārņēmis plāna vadību un pielāgojis to savām interesēm. Tad viņi ķērās klāt daudz jutīgākam tematam - ko Drakera rokas­puiši nodarījuši pašam priesterim. Par ietekmēšanu. Par zālēm. Par akusdsko iekārtu, kas runājusi ar viņu kalna virsotnē. Līdz ar katru jaunu atklāsmi, līdz ar katru papildinājumu priestera trauslie pleci saguma arvien vairāk un grumbas sejā kļuva vēl dziļākas.

Beigu beigās viņš izskatījās pagalam apjucis, taču turējās daudz labāk, nekā Greisija bija gaidījusi. Viņa uztraucās par to, kā priesteris uzņems šaušalīgo stāstu, taču viņš nebūt nesabru­ka. "Vecais vīrs daudz redzējis savā dzīvē," viņa sev atgādināja. "Daudz slikta. Daudz vairāk, nekā cilvēki spēj iedomāties. Ārēji, trausls, šis cilvēks ir apveltīts ar milzīgu iekšējo spēku. Un tomēr… tas noteikti bijis briesmīgi," viņa sprieda. Tad Greisija atcerējās komentāru, ko priesteris bija izteicis lidmašīnā, un prātoja, ko visu laiku viņam teikusi iekšējā balss.

-   Tā balss kalnos, - viņš beidzot ierunājās, raudzīdamies kaut kur tālumā, - tā bija tik apbrīnojama! Lai arī nešķita ticami, ka tas tiešām notiek ar mani, tā likās… īsta. It kā atrastos man galvā. It kā zinātu, ko es padesībā domāju.

-   Tas tādēļ, ka viņi vispirms bija jums iedvesuši šīs domas, - Greisija paskaidroja rūpju pilnā un maigā balsī.

Tēvs Hieronims pamāja, tumši pietvīkdams, tad smagi nopū­tās un pēc brīža palūkojās uz Raidelu.

-    Un jūs grasāties paziņot, ka tā bija jūsu ideja?

Raidels palocīja galvu.

Saraucis pieri, tēvs Hieronims šaubīdamies paraustīja plecus.

Greisija to manīja un aši paskatījās uz Metu. Ari viņš, liekas, bija kaut ko sajutis. Tad Greisija atkal pievērsās priesterim.

-    Kas noticis?

Vecais vīrs neatbildēja. Šķita, ka viņš atrodas savā pasaulē un apsver visu, ko tikko dzirdējis.

-   Esmu noguris, - viņš beidzot ierunājās. - Gribu atpūsties.

Greisija un Doltons devās uz savu istabu. Raidels - uz savējo. Ceturtajā istabā savās gultās izstiepās Denijs un Mets. Abi vērās griestos un kādu brīdi ļāvās mierīgai apcerei. Viņi bija noskatīju­šies rīta ziņas. Tur galvenais - kā jau varēja gaidīt - bija sižets par zīmes parādīšanos virs Dārbija savrupmājas un tai sekojošo neprātu, taču par tēva Hieronima pazušanu netika minēts ne vār­da. Tātad pagaidām viņi klusēja.

Pēc kāda laika Denijs jautāja:

-   Par ko tu domā?

-    Par to pašu domā arī tu, - Mets atbildēja.

-   Par Drakeru? - Atbildes vietā Mets klusi norūca, tādēļ De­nijs turpināja: - Mani tas tiešām kaitina, saproti? Ka viņš var iz­locīties un tikt sveikā cauri.

-    Paklau, tas puisis tiešām ir nelietis, par to nav šaubu. Taču mes neko daudz nevaram izdarīt. Ja nu vienīgi ielaist viņam lodi pakausī.

Denijs neatbildēja.

Tad Mets visnotaļ lietišķa tonī pajautāja:

-   Tu gribi ielaist viņam lodi pakausī?

Pieliecis galvu, Denijs veltīja brālim varbūtības pilnu skatienu un tad atkal pievērsās griestiem.

-   Tas nav mans stils.

-    Diez vai.

-   Ja Raidels neparūpēsies par viņu, tad es varu arī pārdomāt.

-    Atriebjoties mēs varētu nogrābt viņu un uz pāris gadiem ieslēgt manā pagrabā, - Mets piedāvāja. - Dot tikai suņu barību un tualetes ūdeni.

Denijs saknieba lūpas un palocīja galvu, tēlodams iedziļinā­šanos šajā priekšlikumā.

-   Patīkami zināt, ka mums ir iespējas izvēlēties, - viņš smai­dīdams sacīja.

Mets pielieca galvu.

-   Priecājos, ka esi atgriezies, brāli!

Sirsnīgi pamājis, Denijs atkal sāka skatīties griestos.

-   Ari es par to priecājos.

Raidels savā istabā griestos neskatījās. Viņš soļoja šurpu un turpu, pūlēdamies izdomāt kādu citu izeju. Jāpiezvana Rebekai. Gribējās dzirdēt viņas balsi. Viņš palūkojās mobilā tālruņa pulk­stenī. Rietumu krastā vēl bija nakts. īpaši Rebekai šis laiks vēl bija krietni par agru. To iedomājies, Raidels pasmaidīja. Un pār vaigu noritēja asara.

Viņš to notrausa ar piedurkni un apsēdās uz gultas malas. "Tās tik ir beigas!" viņš domās secināja. "Savā dzīvē es tik daudz esmu sasniedzis! Esmu kļuvis par īstu visuma meistaru, turklāt sācis tukšā vietā. Un tad tas viss tiks nolaists podā."

Jāaprunājas ar Rebeku. Viņš nospieda taustiņu "R" savā tāl­runī un sameklēja viņas numuru. Pieskārās zvana taustiņam. Ta­ču nespēja. Ne jau dažādo laika joslu dēļ. Viņš gluži vienkārši nezināja, ko lai meitai saka.

Nolicis tālruni sev blakus, viņš juta skatienu aizmiglojamies un nolūkojās, kā viņam dreb rokas.

Bija jau gandrīz pēcpusdiena, kad Mets iznāca no savas ista­bas, lai dotos pie sīkpreču automāta. Arī Greisija bija ārā un ar vēsu kolas kārbu roka stāvēja, atslīgusi pret automobili. Iemetis automātā dažas monētas, Mets saņēma savu dzēriena kārbu, at­rāva vāciņu un iemalkoja kolu.

-    Nevarēji gulēt? - viņš jautāja.

-    Nevarēju gan. - Greisija pasmaidīja. - Mans bioloģiskais pulkstenis ir tā samaitājies, ka es pat nezinu, kas šodien par die­nu.

-   Otrie Ziemassvētki, - Mets sacīja, sazvērnieciski pasmaidī­dams.

-   Tiešām? - Greisija atplauka platā smaidā. - Šogad tie nemaz nav balti, ko?

Mets palocīja galvu, tad iedzēra kolu un teica:

-   Tev vajadzētu atpūsties. Priekšā ir vissaspringtākie mēneši tavā dzīvē. Ikviena cilvēka dzīvē.

-   Ko? Tie būs vēl briesmīgāki nekā iepriekšējās dienas? - Grei­sija pajokoja.

-Jā gan. - Mets paraustīja plecus. - Tie bija tikai ziediņi.

-   Tad nu gan ziediņi, - viņa domīgi attrauca. Uztvērusi Meta skatienu, viņa novērsās un palūkojās apkārt.

-    Kas notika? - Mets jautāja.

Greisija paraustīja plecus un pēc brīža noteica:

-   Tas viss bija velti, vai ne?

-    Kas?

-   Tie cilvēki stadionā. Un visā pasaulē. Viņi kāri tvēra katru priestera vārdu. Dziedāja. Lūdzās. Vai tu savā mūžā esi kaut ko tādu dzirdējis? - Tā kā Mets neatbildēja, Greisija turpināja: - Vi­ņiem tas patika. Viņiem patika ticēt šim cilvēkam. Viņi jutās paci­lāti. Es zinu, ka tas ir primitīvi, ož pēc kulta un muļķībām, bet no otras puses es domāju, ka tas tomēr bija skaisti. Vismaz uz brīdi tie cilvēki bija laimīgi. Aizmirsa par savām problēmām, darbu, hi­potēkām un visu pārējo, kas sabojājis viņu dzīvi. Viņi bija laimīgi un ļāvās cerībām. Viņš deva šiem cilvēkiem cerību.

-    Viltus cerību, - Mets palaboja.

-   Un tad? - Greisija pajautāja vairāk sev nekā Metam. - Cerī­ba jau pēc definīcijas nav reāla, vai ne? Tas ir tikai apziņas stā­voklis, ja? - Viņa paraustīja plecus, nonākdama atpakaļ uz ze­mes. -Ja viņu neizmantotu tās savtīgās dēles… kas steidz sasniegt tikai paši savus mērķus… Ka var izmantot kaut ko tik skaistu un iedvesmojošu, lai piebāztu savas kabatas un sagrābtu vairāk va­ras! - Viņa gauži nelaimīga palūkojās uz Metu. - Tādēļ tas viss bijis velti, saproti?

-    Tā ir vecum veca dziesma. - Mets paraustīja plecus. - Tā iekārtota pasaule.

Greisija skumji pamāja, kādu bridi stāvēja klusēdama un tad jautāja:

-   Tātad, ko iesāksi? Tagad arī tu esi šī sižeta varonis. Cilvēki gribēs dzirdēt arī tavu versiju.

Viņš apmierināts pielieca galvu un sacīja:

-   Labi.

-    Kā to saprast?

-   Es domāju, ka varētu dabūt kādu, kas uzraksta manā vietā, - viņš smiedamies attrauca. - Izdot kādu grāmatu par to visu. Kaut ko pastulbu. Līdzīgu tam, ko raksta tas "Absolūtās vētras" au­tors. Varbūt varētu kādai studijai par miljonu pārdot filmēšanas tiesības. - Viņš plati pasmaidīja.

-   Jā, vecīt, tad tik stājies rindā! - Greisija atsaucās.

Mets iesmējās un paskatījās uz Greisiju. Pēkšņi viņš atskārta, ka viņa priekšā stāv ļod pievilcīga sieviete. Pievilcīga un apveltī­ta ar raksturu, par kādu vīrietis varētu vien sapņot. Līdz šim Mets bija kaismīgi vēlējies, lai beidzas pēdējās nedēļas laikā piedzīvo­tais murgs, bet tagad virsroku guva doma par to, ka varētu vēl kaut mirkli ilgāk pabūt kopā ar šo sievied.

Taču vispirms bija jātiek pāri grūtākajam.

-    Kad tu nospiedīsi podziņu? - viņš jautāja Greisijai.

Nepatīkamo domu pārņemta, viņa saspringa.

-   Nezinu. Varbūt ļausim pārējiem izbaudīt vēl kādu bridi mie­ra? Vakar bija Ziemassvētki…

-    Rīt? - Mets jautāja.

-    Rīt, - viņa piekrita.

Abi iemeta tukšās dzērienu kārbas atkritumu urnā un devās atpakaļ uz istabām. Kad viņi nonāca pie tēva Hieronima istabas durvīm, tās atvērās. Parādījās vecais priesteris, kam pierē bija iegūlusi dziļa rūpju rieva.

-    Piedodiet, vai mēs pamodinājām jūs? - Greisija jautāja.

- Nē, - tēvs Hieronims atbildēja. Neizskatījās, ka viņš vispār būtu gulējis. Drīzāk vecais vīrs šķita iegrimis domās. Nopētījis nācējus, viņš teica: - Vai varat sapulcināt visus? Esmu pārcilājis prātā visu, kas noticis, un… Mums jāaprunājas.

Debesis joprojām bija tikpat brinišķīgi skaidras kā tajā lielajā dienā. Pilsētā bija iestājies relatīvs miers, lai gan gaisā vēl jautās gaidas. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā par tēvu Hieronimu jaunumu nebija, un pilsēta centās vienkārši turpināt dzīvi, lai arī gaidīja nākamo atklāsmes brīdi.

Pirmie, kas redzēja pulsējošās gaismas lodi virs mirguļojošā dīķa, bija ģimenes, pārīši un lēnā skrējiena cienītāji, kuri todien atpūtās parkā. Tā bija neliela, apaļa, varbūt divdesmit pēdas dia­metrā un gluži vienkārši karājās pārsimt metrus virs garā, taisn­stūrainā dīķa pie Celmlaužu piemiņas obeliska Hermanna parka ziemeļu galā. Ziņkārīgie traucās turp un piesardzīgi nopētīja ap­kārtni. Drīz vien viņi pamanīja kādu vīru melnā sutanā un bagā­tīgi izšūtā kapucē, kurš lēni soļoja prom no obeliska. Gaisma visu laiku turējās viņam virs galvas.

Ziņkārīgie spiedās savādniekam apkārt, sasaucās ar citiem, rā­dīja uz viņu. Parks bija ļoti populārs iedzīvotāju vidū, un tuvu­mā atradās vairākas iemīļotas vietas: Zooloģiskais dārzs, Dārzu centrs, Dabaszinātņu muzejs ar cilindrisku tauriņu oranžēriju un tradicionālais Millera Brīvdabas teātris. Tā kā bija brīvdiena un pieturējās labs laiks, apmeklētāju netrūka, un drīz vien tie sapul­cējās ap trauslo veco vīru, kurš nevainīgi pastaigājās gar rāmā ūdens spoguļa malu. Viņi uzrunāja savādnieku, sveicināja viņu, izprašņāja, taču viņš neatbildēja un nevienam neskatījās acīs. Viņš tikai mīklaini palocīja galvu un turpināja pastaigu, šķietami iegrimis dziļās domās. Ziņkārīgie turējās godbijīgā dažu jardu at­tālumā. Tos, kas pārkāpa šīs pieklājības robežas, apsauca un no­rāja citi. Bet tēvs Hieronims tikai lēni soļoja uz priekšu, kamēr no­nāca pie platajiem pakāpieniem un uzkāpa līdz laukumiņam, no kura pavērās skats uz dīķi.

Viņš apstājās un pagriezās, nopētīdams plašumu visapkārt, Se- ma Hjūstona statuju un monumentālo arku. Tūdaļ iesaistījās par­ka policija, kas centās sniegt maksimālu atbalstu un drīz vien ap laukumu izveidoja dzīvo barjeru. Piesteidzās ziņu dienestu fur­goni. Nepagāja necik ilgs laiks, kad parkā jau bija sapulcējušies simtiem cilvēku, kas neatraudamies skatījās uz sīko stāvu un mir­dzošo lodi viņam virs galvas. Joprojām klusēdams, virs stāvēja laukumā un raudzījās uz puli.

Tiklīdz viss bija savās vietās - pūlis, reportieri, kārtības sar­gi -, viņš spēra soli uz priekšu un aicinoši pacēla izplestās ro­kas. Cilvēki centās cits citu apvaldīt, un drīz vien iestājās abso­lūts klusums. Pat putni koku zaros šķita pierimuši, un ikviens troksnids apsīka, dodot vietu draudīgam mieram.

Tēvs Hieronims nesteidzīgi nopētīja ziņkārīgo pūli. Tad viņš atlieca galvu, lai paskatītos uz gaismas lodi, domīgi pamāja, ap­ņēmīgi savilka pirkstus dūrēs un uzrunāja klātesošos.

- Draugi! - viņš iesāka. - Pēdējo dienu laikā ir noticis kaut kas brīnišķīgs. Kaut kas brīnumains, aizraujošs, savāds un pār­steidzošs, un… kaut kas tāds, ko es īsti neizprotu, - viņš atzinās. Pūli pāršalca izbrīna pilna murdoņa. - Godīgi sakot… es dešām nezinu, kas notiek. Es nezinu, kas tas ir, - viņš sacīja, norādīdams uz gaismas bumbu sev virs galvas. - Es nezinu, kāpēc ta tur ka­rājas. Es nezinu, kāpēc izredzētais esmu es. Taču labi zinu, ka šīs parādības nozīme pagaidām paliek neizprasta. To neizprot ne ci­ti, ne es. Vismaz lidz vakarvakaram tā bija. Bet tagad es domāju, ka visu saprotu. Es zinu, ko ta vēsta jums. Un es esmu atnācis uz šejieni, lai jums to paskaidrotu.

Kīnens Drakers stāvēja viesnīcas istabā, pavēris muti, lūkojās televizora ekrānā un prātoja, kas īsd notiek.

Kopš brīža, kad tika paziņots par tēva Hieronima pazuša­nu no mācītāja Dārbija savrupmājas, viņš jutās satraukts un gaidīja, kad Raidels ar saviem jaunajiem draugiem visu izklās­tīs medijiem. Tā kā nekas tāds nenotika, viņš satraucās vēl vai­rāk un spriedelēja, kādēļ viņi neko neziņo atklātībai un kas Rai­delam prātā. Un tagad televīzija pārraidīja sižetu par tēvu

Hieronimu, kas pastaigājas pa parku, kur viņam seko arvien lielāks pūlis.

Sadzirdējis zvanu pie apartamentu dūnām, viņš devās atvērt, domās joprojām pārcilādams notikumus jūdzi attālajā parkā. Ieskatījies actiņā, viņš sastinga, tad saņēmās un atslēdza durvis.

-   Jēziņ! - Drakers iesaucās, ieraudzījis Medoksu ar sasaitēto roku un nosvīdušo seju. - Tu neteici, ka ir tik traki.

Nelikdamies ne zinis par šo piezīmi, Medokss iegāja istabā.

-    Foajē valda neticama kņada. Vai esi redzējis, kas notiek? - Tik tikko pabeidzis teikumu, Medokss ieraudzīja ziņu sižetu tele­vīzijā. Viņš piegāja tuvāk televizoram, tad pagriezās pret Drake- ru un, aizdomu pilns, sarauca pieri. - Ko tas nozīmē?

-    Es neko nezinu, - Drakers iebilda. - Es nezinu, kas notiek.

Šaubu pārņemts, Medokss nopētīja viņu.

-   Tas nav tavu roku darbs?

-    Ka es tev saku, esmu bez vainas, - Drakers skaidroja. - Tas droši vien ir Raidels. Tagad visu vada viņš. Vakarnakt viņi noza­ga priesteri.

-    Biju iedomājies, - Medokss atzinās, - ka tā zīme ietilpst ta­vos plānos. Mēģināju piezvanīt Dario, bet klausuli pacēla kāds policists. Tad es sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

-    Dario ir miris, - Drakers apstiprināja.

Medokss pamāja. Notikumi risinājās vēl ļaunāk, nekā viņš bi­ja iztēlojies. Viņš pievērsās ekrānam un domās aplēsa visu, ko re­dzēja.

-   Tātad, ko viņš grib panākt? Ko viņi dara?

-   Nezinu. Varbūt Raidels pārliecinājis pārējos, ka vēsts par glo­bālo sasilšanu ir pārāk svarīga, lai to nokautu saknē.

-    Bet Raidels taču zina, ka tu vari pazudināt viņu, - Medokss iebilda.

-   Un viņš var paraut mani līdzi, - Drakers atgādināja un tad piebilda: - Un tevi arī, ja esi aizmirsis. Viņš bija grēkāzis, atce­ries? Bez viņa mums nav izredžu. - Tad Drakera sejā parādījās atvieglojums un kādas atskārtas blāzma. - Viņi neatmaskos to priesteri. Viņi to nevar. Vismaz pagaidām. Vispirms viņiem jāiz­domā, uz kura pleciem novelt vainu. - Drakers atplauka. - Un līdz ar to mēs iegūstam laiku, lai apdomātos, kā varam atmaskot viņu un vienlaikus neparādīt, ka esam viņa aukliņu raustītāji. Laiku jauna risinājuma atrašanai.

Bridi pētījis Drakeru, Medokss veikli pieņēma lēmumu. Ja viņš gribēja nozust-ja gribēja izdzīvot, lai celtos cīņai kādā citā die­nā, - vajadzēja pārliecināties, ka nepaliek neviens, kurš varētu vi­su sabojāt. Viņš jutās kā politiķis, kurš nevilcinādamies pārdos priesteri, lai glābtu savu ādu.

Bet vienlaikus atdzima arī kāda daudz pievilcīgāka iespēja. Vēl pirms mirkļa viņš bija domājis, ka tā sen izdzēsta no viņa re­ģistriem.

Viņš izvilka automādsko pistoli, iekams Drakers paguva pat aci pamirkšķināt, un nomērķēja viņam tieši pierē.

-    Es jau visu esmu izdomājis. Apsēdies.

Licis Drakeram atmuguriski kāpties līdz atpūtas krēslam pre­tī televizoram, Medokss vienā veiklā kustībā pieliecās, sagrāba drebošo Drakera roku un pacēla to, lai skaņas slāpētāja stobrs at­rastos viņam mutē.

Pārbijies un apjucis, Drakers skatījās uz drošības dienesta priekšnieku.

-    Redzi, es nekad neesmu uzskatījis, ka Hieronima atmasko­šana ir pareizs solis, - Medokss sacīja. - Šādi viņš ir daudz no­derīgāks. Un, patiesību sakot, mums vēl ir dažas iespējas, Kīnen. Bet tev vairs nav. - Un viņš nospieda ieroča mēlīti.

Lode izšāvās ārā no Drakera pakauša, izraisot pelēcīgu un tumšsārtu straumi, kas nošļāca sienu viņam aiz muguras. Me­dokss ielika pistoli Drakera ļenganajā rokā, saspieda pirkstus ap spalu un mēlīti un tad ļāva rokai brivi krist, it kā ši būtu pašnā­vība.

"Spēji, klusi, nāvējoši." Tas dešām bija sasodīti labs moto.

Tad viņš izņēma no kabatas savu mobilo tālruni un nospieda bieži lietoto ātrā zvana tausdņu.

-   Domāju, ka varam turpināt darbu. Kā klājas mūsu zēnam? - viņš jautāja.

-   Joprojām pa māju, - atbildēja Nacionālās drošības pārval­des darbinieks. - Skatās tiešraidi no parka.

-    Lieliski. Dod ziņu, ja viņš kaut kur iet. Man vajag, lai viņš sēž mājās. - Nikni paraudzījies ekrānā, Medokss izslīdēja no ista­bas un jau apsvēra tuvāko ceļu līdz Hermanna parkam.

Tēvs Hieronims raudzījās uz pūli un vilcinājās. Lūpas notrī­sēja, pirksti nodrebēja. Piere nosvida. Prātā drūzmējās neskaitā­mas domas, kuras pūlējās pievērst priestera uzmanību. Skatiens gluži kā noklīdis šaudījās pa labi un pa kreisi, apliecinādams viņa šaubas. Tad ausīs atskanēja pazīstamā balss.

-Jums lieliski izdodas, - Greisija sacīja. - Tā tik turpināt! At­cerieties visu, par ko mēs runājām. Padomājiet, ko jūs patiešām vēlaties pateikt cilvēkiem. Pārējo izslēdziet no prāta un atveriet sirdi viņiem, tēvs. Mēs esam kopā ar jums.

Viņa sejā atplauka savāds smaids. Sajutis mostamies jaunu ap­ņēmību, viņš nolūkojās uz pūli, pašūpoja galvu un tad turpināja.

Notupusies furgona kravas nodalījumā, Greisija nolika binokli un pāri palielajai tāla rādiusa darbības akustiskajai iekārtai pa­skatījās uz Metu.

-   Šī ir apbrīnojama lieta. - Viņa plati pasmaidīja, uzsitusi pa iekārtu. - Es gribu tādu.

-   Kāpēc ne? Ir taču Ziemassvētku laiks, vai ne? - Mets attrau­ca un pasmējās. Tad viņš atkal kļuva nopietns un sacīja: - Pasaki viņiem, ka es eju. Un nenovērs acu no tēva Hieronima. Ja nu viņš atkal sāk svārstīties. - Un tad Mets atrāva vaļā furgona durvis.

-    Lai veicas! - Greisija pasmaidīja.

Atbildējis smaidam, Mets teica:

-   Tiksimies pēc brīža. - Tad viņš sakārtoja mobilā tālruņa aus­tiņu un palūkojās uz Doltonu, kas sēdēja pie stūres. Abi pamāja viens otram, tad Mets izslīdēja ārā no furgona un devās uz lau­kuma pusi.

Iekārtojies aiz Millera Brīvdabas teātra, Denijs binoklī vēroja laukumā notiekošo, savukārt Raidels nemitīgi sarunājās ar Grei- siju pa tālruni. Navigator bija novietots netālu, dienesta automo­biļu stāvvietā aiz teātra ēkas. Aizmugures durvis bija vaļā. Līdzās Raidelam atradās starta iekārtas, kuru sprauslas piepildītas ar pē­dējiem gudro putekļu krājumiem.

-    Mets jau ir ceļā, - Raidels paziņoja Denijam.

Denijs palocīja galvu un jautāja:

-   Vai iekārtas ir gatavībā?

-   Viss kartībā, - Raidels apstiprināja. - Vai esi pārliecināts, ka tev piedka laika, lai uzrakstītu jaunas programmas?

-    Bez šaubām, - Denijs stingri noteica.

Abi saskatījās. Denija acīs joprojām vīdēja vārdos neizteikts niknums. Raidels savilka seju grimasē un sacija:

-    Es visu atlīdzināšu. Apsolu.

Paraustījis plecus, Denijs attrauca:

-    Labāk strādāsim un vispirms tiksim galā ar šo. - Tad viņš pievērsās tēvam Hieronimam. - Gatavs?

Raidels pamāja.

-   Gatavs.

-    Uz priekšu!

-    Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, - tēvs Hieronims pazi­ņoja. - Pirms manis ir bijuši citi. Svētīti ar atklāsmēm, iedves­mu. Ar viedām un cildenām domām, ko viņi mēģināja izskaid­rot arī citiem. Lai palīdzētu cilvēcei. Lai dotu mums vielu pārdomām. Taču panākts vien tas, ka cilvēks ir nostājies pret cilvēku. Viņu viedie un cildenie vārdi un nesavtīgie darbi pār- . prasti, sagrozīti, izmantoti ļaunprātīgos nolūkos… tos piesavi­nājušies citi, lai vairotu savu slavu. Viņu vārdā dibinātas in­stitūcijas… uzcelti milzīgi neiecietības tempļi, un katrā no tiem apgalvots, ka tieši tur mīt vienīgā un īstā ticība, un atkal tiek nostādīts cilvēks pret cilvēku. Viņu vārdi pārvērsti par kontro­les instrumentiem. Naida instrumentiem. Kara instrumentiem.

- Uz brīdi apklusis, viņš strauji un saraustīti elpoja. Viņš juta, ka pūlis sāk justies neomulīgi. Saraukdams pieri, viņš pūlējās koncentrēties, aizgainīja pretrunīgās domas un teica: - Mums jāmēģina to labot.

Taru mirklī gaismas lode izpletās, palielinājās apmēros un iz­auga tik milzīga, ka teju klāja visu laukumu. Skatītājiem aizrāvās elpa, un tie izbrīnīti raudzījās uz zīmi, kas pulsēja un dzīvi ņir­bēja, bet pēc tam pārtapa ģeometriskās figūrās, kādas bija parādī­jušās arī iepriekš. Tikai šoreiz figūru rinda beidzās ar kādu nere­dzētu tēlu. Tas bija krusts. Debesīs virs Hermanna parka spīdēja milzīgs, mirguļojošs krusts.

Pūli pāršalca skaļa prieka vilnis un izsaucieni "lai slavēts Dievs" un "āmen". Taču viņu sajūsma pārtrūka, kad zīme atkal mainīja formu. Noelsušies cilvēki vēroja, kā zīme sāk ņirbēt, tad izplešas un pārtop par kādu citu zirni. Tikai šoreiz tas nebija krusts. Tā bija zvaigzne. Dāvida zvaigzne. Pārsteigtie skatītāji sa­rāvās, sāka jau dusmoties par tādām izmaiņām, mulsa, bijās un zaudēja mieru, taču zīme turpināja pārveidoties. Formām nebija gala. Tā pēc kārtas pārtapa dažādos simbolos, kas tika saistīti ar reliģijām - islāmu, hinduismu, budismu, bahāismu - un veda klāt­esošos arvien tālāk vēsturē, atgādinot par visdažādākajām reli­ģiskajām kustībām, gan par zirnekļu kuldem Peru, gan par Senās Ēģiptes un Mezopotāmijas saules dieviem, pamazām nonākot līdz pat civilizācijas pirmsākumiem.

Tēli mainijās arvien ātrāk, simboli pārtapa no vienas formas otrā, aizvien straujāk un straujāk, pilnīgi nejaušā secībā - tas bija reibinošs gaismas šovs. Beigu beigās simbolus vairs nevarēja iz­šķirt, un spozme nežēlīgi žilbināja. Un tad - pēkšņi - zīme pazu­da. Izdzisa. Vienā acumirklī, bez brīdinājuma. Noslāpa, un viss.

Pūlis kļuva mēms - šķita, ka laukumā sanākuši roboti, kam nospiesta klusuma podziņa. Pārsteigtie skatītāji neizpratnē vērās cits uz citu un nezināja, ko domāt. Un zīme atkal parādījās savā iepriekšējā godībā - ierastajā formā, kādu to pasaule redzēja pir­mo reizi virs šelfa ledāja. Tā vairs nepiedzīvoja nevienu pārtap­šanu un spoži mirdzēja priesterim virs galvas.

- Ļoti interesants gaismas šovs, - aiz muguras kāds teica.

Pagriezušies Denijs un Raidels ieraudzīja tuvojamies Medok- su. Plecā viņš nesa garu, melnu somu un kreisajā, veselajā, rokā turēja ieroci. Noguruma izmocītajā sejā vidēja savāds dusmu un apmulsuma sajaukums.

Medokss nostājās apmēram desmit pēdu attālumā no viņiem un palūkojās pāri viņu galvām uz milzīgo zīmi, kas karājās de­besīs apmēram pārsimts jardu no tās vietas, pie monumentālās arkas.

Viņus atrast nemaz nebija tik grūti. īpaši tad, ja cilvēks zina, ko meklē. Proti, viņam bija vajadzīgs novērošanas punkts ar no­teiktu redzamības rādiusu, vieta, kur strādāt un vērot, pašiem pa­liekot nemanītiem. Daudz tādu iespēju nebija. Pareizā izrādījās jau trešā vieta, kuru viņš pārbaudīja.

-    Es jūtos tik aizkustināts! - Medokss nosprauslājās un ar mā­jienu lika gūstekņiem pacelt rokas. - Mīlestība, miers, labvēlība visiem cilvēkiem. Vai to jūs gribat viņiem iestāstīt?

-    Mums izdodas, - Raidels atcirta, palūkojies uz Deniju, un nolika blakus neizslēgto mobilo tālruni. Tad viņš pacēla rokas. - Viņi ieklausās.

-    Un tev šķiet, ka tas kaut ko mainīs? - Medoksa balsī ieska­nējās dusmas. - Tu domā, ka arī mūsu ienaidnieki uzķersies uz šī muļķību āķa? Pie velna, Lerij, mosties! Viņi varbūt arī ieklau­sās, taču tas neko nemainīs.

-    Bet varētu. Paklau, es nezinu, kas ir prātā tev un Kinenam, taču negribu, ka cilvēki pārstāj ticēt Dievam, - Raidels sacīja maz­liet skaļākā balsī, atbildēdams Medoksa dusmām. - Es tikai gri­bu panākt, lai viņi kaut mazliet iedziļinās. Uzklausa tēvu Hiero­nimu. Ieklausās viņa vārdos.

-   Slavējama doma, - Medokss zobgalīgi attrauca. - Mēs esam pasaule, mēs esam bērni, vai ne? Lieliski. Viss, ko viņš tur melš, ir lieliski, bet… vai tu zini, ar ko tas beigsies? - Viņš nolika savu neš- ļavu zemē un izņēma snaipera šauteni. - Viņu nošaus.

Greisija sastinga, tiklīdz šie vārdi nonāca viņas mobilā tālru­ņa austiņās.

Medokss bija dzīvs - un šeit. Un, kā likās, sagādājis viņiem pārsteigumu.

Pār muguru pārskrēja panikas izraisīti šermuļi. Viņa sabiju­sies pagriezās pret Doltonu un sacīja:

-   Jāpiezvana Metam! Mums ir problēmas.

Kad zīme ieguva savu ierasto izskatu, pūlis izplūda trokšņai­nās ovācijās. Tad tēvs Hieronims pacēla rokas, lai nomierinātu saviļņotos cilvēkus.

-    Daudzi no mums ir sludinājuši vienu un to pašu, un tā ir vissvarīgākā vēsts, - viņš iesāka, kad pūlis pamazām pieklusa, lai ieklausītos. - Tā ir vēsts par pazemību. Par žēlsirdību. Par laip­nību un līdzjūtību. Tas ir pats svarīgākais mūsu dzīvē, taču nav sasniegts. Simtiem un tūkstošiem gadu laikā mēs esam radījuši daudzas reliģijas, tomēr pasaule šobrīd ir sašķēlusies un vēl ne­pieredzēta niknuma pilna. Mums kaut kas ir jādara.

-   Met! - austiņā atskanēja Greisijas balss. - Medokss atradis Deniju un Raidelu.

Uz mirkli Mets jutās kā sastindzis, aizkavēja vienu soli, tad otru - un pēkšņi jau lauzās cauri pūlim uz Millera Brīvdabas te­ātra pusi, gara acīm vērojot visšausmīgākās ainas.

Medokss pavērsa šauteni pret Raidelu un Deniju.

-    Tiklīdz viņš beigs runāt, viņam tiks sašķaidīta galva. Viss izskatīsies pēc kāda jukuša dvieļugalvas atriebības. Mums ir zi­nāmi vairāki. Tāds gals taču sagaida visus praviešus, vai ne? Vi­ņiem jāmirst savas ticības vārdā.

Raidels jau grasījās kaut ko teikt, bet Medokss asi viņu pār­trauca un sāka skaļi ņirgāties.

-    Izbeidz! Tādas lietas nedrīkst pārtraukt pusceļā. Viss jāiz­dara kā nākas. Līdz galam. Ja tu tiešām gribi, lai cilvēki notic vi­ņa vārdiem, ja gribi, lai viņa vārdi noteikti iesēžas miljoniem cil­vēku prātos, viņam ir jāmirst. Obligāti. Lai kļūtu par mocekli. Jo mocekļi… Viņus ir daudz grūtāk ignorēt, vai ne?

Kādu bridi Denijs pētīja Medoksu un tad sacīja:

-    Un, kad viņš būs miris…

-Jā. - Medokss liedšķi palocija galvu. - Kad jūs abi būsiet no­vākti no ceļa, viss bus tīrs un skaidrs. Jūs neviens neatradis. Bet atradis kādu jukušu irāni, kurš nošāvis Hieronimu. Pilntiesīgu fanātiķi ar lielisku CV. Vienu tādu puisi mēs kādu laiku jau esam uzmanījuši. Viņam, protams, galva būs nost. Izdarīs pašnāvību. Viens visas komandas vārdā.

-    Jūs taču negribējāt atmaskot tēvu Hieronimu, - Raidels iebilda.

Medokss papurināja galvu.

-Nē.

-    Bet Kīnens… - Pēkšņi Raidels visu saprata. - Viņš neko ne­zināja.

-     Protams, ka nezināja. - Medokss veltīja viņam ledainu smaidu.

-    Tātad irāņi, musulmaņi, - Denijs secināja. - Vainu novels uz viņiem?

-   Bez šaubām. - Medokss atkal smaidīja. - Brīnišķīgi, vai ne? Pravieti, kas gribēja mūs atbrīvot, nošāva neiecietības pasaules pārstāvis.

-   Tas izraisīs karu, - Denijs iebilda. - Tie, kas būs noticējuši tēvam Hieronimam, satrakosies ne pa jokam.

-   Tieši tas jau ir mans mērķis, - Medokss dzestri attrauca.

Raidels spēra soli uz priekšu.

-   Padomā, ko tu dari, Bred…

-    Es jau pietiekami daudz esmu domājis, Lerij, - Medokss no­šņāca, pietvīkdams niknumā. - Esmu tikai domājis un domājis visu to laiku, kamēr mēs auklējamies ar dem mežoņiem, kuri slep­kavo mūs. "Noteikumi par spēka lietošanu", - viņš sašuds izgrū­da. - Ženēvas konvencijas. Lietas izskatīšana Senātā jau tajā pa­šā brīdī, kad tu mēģini izsist patiesību no kāda kamikadzes, kurš savu dzīvību necik augstu nevērtē. Mēs esam pārāk vāji. Mums nepiedek dūšas kaut ko darīt. Mēs ievērojam noteikumus spēlē ar ienaidnieku, kurš zina, ka nevienā karā noteikumus neievēro. Vi­ņi smejas par mums, mūs pārsteidz nesagatavotus un iznīcina.

Un kāpēc? Tāpēc, ka viņi saprot. Viņi zina, kā tās lietas kārtoja­mas. Zina, ka nedrikst pagriezt otru vaigu, ja tev sit pa vienu. Nē, ir jāizrauj roka. Mēs varam uzvarēt tikai tādā gadījumā, ja cilvēki patiešām kļūst nikni. Tik nikni, ka pieprasa asinis.

-   Tu gribi iesaistīt miljoniem nevainīgu cilvēku karā tikai tā­pēc, lai sodītu dažus ekstrēmistus…

-   Tie nav tikai daži ekstrēmisti, Lerij. Tādi ir viņi visi. Visā tajā nolādētajā reģionā. Tu tur neesi bijis. Tu neesi dzīvojis starp vi­ņiem. Tu neesi redzējis naidu viņu acīs. Tas, ka "mēs visi esam vienādi", ir tīrākās muļķības. Mēs nevaram sadzīvot. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Starp mums un viņiem ir fundamentā­las atšķirības ikvienā līmenī. Viņi to zina. Mēs arī zinām. Tikai mums pietrūkst dūšas to atzīt. Un viņi uzbrūk. Viņi nepadosies. Nešaubies ne mirkli! Viņi ir mūsu ienaidnieki, un punkts. Viņi grib iznicināt mūs. Viņi grib mūs iekarot, turklāt ne tikai sagrābt mūsu zemes. Tas ir svētais karš. Lai uzvarētu svētajā karā, ir jācī­nās. Mums jāstājas viņiem pretī visiem pieejamiem līdzekļiem, bez ierobežojumiem. Vienreiz un uz visiem laikiem. Mums jānoslau­ka viņi no zemes virsas. Un tava viltus pravieša nāve aizsāks šo slaucīšanu. Tas būs aicinājums ķerties pie ieročiem, un to dzir­dēs visā pasaulē. - Medokss notēmēja uz saviem upuriem. - Tad nu parūpējieties, lai tā zīme paliek debesīs, un rāmi gaidiet, ka­mēr viņš beigs. Pārējo izdarīsim mēs.

Tēvs Hieronims dedzīgi raudzījās uz saviem atbalstītājiem un ar pirkstu noradīja uz viņiem.

-    Mēs visi lūdzamies vienam Dievam, - viņš sacīja. - Tas ir pats būtiskākais. Viss pārējais… visi tie institūti, ko esam dibinā­juši Viņa vārdā, visi rituāli un publiskā ticības apliecināšana… to esam radījuši mēs. Mēs. Cilvēki, tādi kā jūs un es. Varbūt mēs kļū­dījāmies radīšanas procesā, kad ielikām šo institūtu rokās varu, ko tie pēc tam izmanto pār mums. Jo Dievam nerūp tas, ko jūs ēdat vai dzerat. Viņam nerūp tas, cik bieži jūs skaitāt lūgšanu, kādos vārdos to paužat un kur jūs to darāt. Viņam vienalga, par ko jūs balsojat. Viņam rūp tikai tas, kā jūs izturaties cits pret citu. Svarīgs ir vienīgi tas. Viņš ir apveltījis jūs ar prātu, kas ļāvis sa­sniegt augstas virsotnes. Jūs aizsūtījāt cilvēku uz Mēnesi tieši no šis pilsētas. Lūk, cik gudri jūs esat! Jūs protat radīt dzīvību mēģe­nēs. Jūs protat iznicināt planētu ar ieročiem, ko joprojām ražojat. Jūs savās rokās turat dzīvību un nāvi un jūs visi esat dievi. Un, patīk tas vai nepatīk, jūs kontrolējat savu dzīvi ar visu, ko jūs da­rāt, ar ikvienu savu soli. Ar saviem darbiem. Ar saviem pirku­miem. Ar savu balsojumu. Un jums ir neierobežota vara. Jums ir prāts, kas jums ļauj sasniegt neiespējamo. Kas ļauj jums spriest. Runāt citam ar citu un atklād debatēt par visu. Un ar šo pašu prā­tu vajadzētu pietikt, lai jūs saprastu, kā jāizturas citam pret citu. Ikviens no jums to zina. Jūs paši to redzat. Jūs zināt, ka nodarīša­na pāri otram un nogalināšana ir ļaunums. Jūs zināt, ka nāvējo­šu ķimikāliju iepludināšana upēs ir ļaunums. Ik dienu katrs no jums stājas izvēles priekšā, un pats svarīgākais ir tas, kā jūs iz­lemjat rīkoties. Pavisam vienkārši.

-   Gandrīz jau galā, - Medokss nikni izgrūda, lūkodamies uz tēvu Hieronimu no sava slēpņa.

Raidels vēroja, kā viņš sper soli tuvāk Navigator un atbalsta šauteni pret sānu spoguli. Tad miljonārs pagriezās pret Deniju.

-    Iedarbini atmaskošanas programmatūru.

-    Ko? - Denijs pārjautāja.

-   Iedarbini to nolādēto atmaskošanas programmatūra! - Rai­dels uzkliedza. - Labāk atmaskot viņu, nekā nogalināt un izrai­sīt kara!

-   Nevajag, - Medokss drūmi novilka, pavērsa šauteni pret vi­ņiem…

-    Pag! - Denijs iesaucās un pacēla rokas. - Nomierinies, velns parāvis, ja? Es neko nedarīšu.

-   Denij, uzklausi mani, - Raidels neatlaidās. - Viņš nevar no­galināt mūs abus. Viņš grib, lai tā zīme paliek debesīs. Tādēļ iedarbini to sasodīto programmatūru.

-    Pat nemēģini, Denij, dēliņ, - Medokss brīdināja. - Man ir vienalga, vai tā zīme tūdaļ izdziest. Tā ir izdarījusi visu, ko man vajadzēja.

Raidels saniknots paskatījās uz Medoksu.

-    Paklausies! - viņš lūdzās. - Tā ir lieliska. Tā var visu mai­nīt. Tā var uzlabot dzīvi ikvienam. Tā palīdzēs sasniegt tavus mērķus pat bez…

-   Pietiek, - Medokss attrauca tik skaļi, ka balss līdzinājās mī­nas sprādzienam. - Zini ko, Lerij? Tu šeit vairs neesi vajadzīgs. - Viņš pacēla šauteni apmēram par trim collām un nospieda mē­līti…

…tanī brīdi Mets viņam uzbruka no sāniem. Lode aizlidoja, ne­skardama Raidelu un rikošetā atsizdamās pret teātra sienu, sa­vukārt Mets ar Medoksu nogāzās zemē. Medokss apvēlās otrādi un no visa spēka iespēra Metam pa krūtīm.

Mets saliecās sāpēs, bet Denijs un Raidels jau bruka virsū Me- doksam. Bijušais karavīrs steigšus trausās kājās, bet aizmirsa par saplosīto labo roku un atbalstījās uz tās, radot sev neciešamas mo­kas. Viņš nokrita zemē un nikni raudzījās uz Metu, ar kreiso ro­ku taustīdamies jakas kabatās. Mets pamanīja, ka ārā no Medok­sa siksnas vīd automātiskās pistoles stobrs, un ieraudzīja šauteni, ko nelietis bija nometis dažas pēdas tālāk. Viņš lēca.

Medoksa rokai bija mazāks ceļš veicams, un viņš pasteidzās pirmais, taču bija aizmirsis par Deniju, kurš ar visu svaru uzgrū­dās nelietim un smagi nogāza to uz sāniem. Medokss atkal sasi­ta savu labo roku, un tukšo laukumu pāršķēla kliedziens, ko Mets uz visiem laikiem apklusināja ar trim krūtīs raidītām lodēm.

-Jums nav vajadzīgs neviens, kurš pateiktu, kam dcēt vai ko pielūgt, - tēvs Hieronims sacīja pūlim. - Jums nav jāievēro kādi noteikti rituāli. Jums nav jāuztraucas par dusmīgo Dievu, kas ne­laiž jūs debesis. Jums nav jāiet uz tiem diženajiem neiecietības tempļiem un nav jāklausās, kas ir Dieva nemaldīgais un nekļūdī­gais vārds, jo patiesībā to neviens nezina. Es ari nezinu. Es zinu tikai to, ka jūs neesat vergi un jūs neesat kāda dižena ģenerālplā­na sastāvdaļa. Ja Dievs ir, un es ticu, ka ir, tad jūs visi esat Dieva bērni. Ikviens no jums. Jūs paši nosakāt savu likteni. Un jums jā­uzņemas šī atbildība, jānoliek malā savs egocentrisms un jābeidz meklēt attaisnojumus sen apnikušos vecos mītos. Jūs ik dienu bū­vējat paši savu likteni. Jums jārūpējas vienam par otru. Jums jā­rūpējas par zemi, kas baro jūs un dod jums gaisu elpošanai. Jums jāpilda savs pienākums pret visām Dieva radībām. Un jums jā­uzklausa slavas vārdi par labiem darbiem un jāuzņemas vaina par sliktajiem. - Tēvs Hieronims palūkojās uz pārsteigto pūli un pasmaidīja. - Izbaudiet savu dzīvi! Rūpējieties par saviem mīļa­jiem! Palīdziet tiem, kas bijuši neveiksmīgāki. Padariet pasauli la­bāku visiem! Un nu atļaujiet izteikt vēl kādu pavisam vienkāršu lūgumu. Lūdzu, nepieļaujiet, ka mani vārdi, ko šodien esmu jums teicis, tiek ļaunprātīgi izmantoti. - Viņš vēlreiz nolūkojās uz sa­viem skatītājiem, aizvēra acis un pacēla rokas. Zīme vēl brīdi pa­kavējās un tad lēni slīdēja lejup, ieskaudama laukumu žilbinošā gaismā un paslēpdama tēvu Hieronimu, policistu rindu un par­ka patruļniekus no pārējo acīm. Ļaudis izbiedēti atrāvās. Tad zī­me sašķīda un sadalījās mazākās gaismas bumbiņās, kas izsprā­ga uz visām pusēm. Nu pāri pūlim rokas stiepiena attālumā spoži spīdēja simtiem sīkāku zīmju - katra bija apmēram trīs pēdas dia­metrā.

Tikai pēc vairākām sekundēm atskanēja pirmais elpas vilciens un pirmais kliedziens, pievēršot skatītāju uzmanību laukumam pakāpienu augšgalā.

Policisti un patruļnieki izbrīnīti raudzījās apkārt. Arī pūlis ap­mulsis vērās turp.

Tēvs Hieronims bija nozudis.

Pilsētas otrā malā, Riveroksā, viņa svētība Nelsons Dārbijs sa­va nama kabinetā vērās milzīgā televizora ekrānā. Zvanīja fiksē­tais tālrunis.

Atkal.

Un mobilais tālrunis tāpat.

Sludinātāji, kurus viņš bija aicinājis uz skatuves, droši viep skatījās to pašu tiešraidi. Un arī viņi nebija sajūsmā.

Saniknots viņš dziļi ievilka elpu.

Paķēra no balsinātā ozolkoka galdiņa palielo tālruņa apa­rātu.

Aiz vada izrāva kontaktdakšu no ligzdas.

Un iemeta aparātu tieši televizora ekrānā.

Visi sēdēja I lobija lidostas pilna pakalpojumu kompleksa snie­dzēja atpūtas istabā un atviegloti skatījās nebeidzamos sižeta at­kārtojumus. Mērķis sasniegts, un pagaidām neviens nebija pau­dis savu kritiku - pat pasaulē ne. Viņi visi zināja, ka atvēruši milzīgu Pandoras lādi, atklājuši debates, kas noteikti plosīsies mēnešiem un gadiem ilgi. Taču tā bija iespēja, no kuras viņi ne­spēja atteikties.

Raidels bija rezervējis atpūtas istabu tikai viņiem. Kuru katru bridi vajadzēja ierasties lidmašīnai, kas no Losandželosas atvedīs Rebe­ku. Un pēc tam aizvedis viņus, kur nu katram vajadzēs: Greisiju un Doltonu uz Kolumbijas apgabalu, Raidelu, Metu un Deniju uz Bos­tonu. Tēvs Hieronims būs Raidela viesis līdz tam laikam, kad tiks izdomāts, kā atkal ievest viņu sabiedrībā; ja tas vispār notiks.

Sēdēdama labi apgādātajā atpūtas telpā, Greisija cieši raudzī­jās uz tēvu.Hieronimu, kurš vēroja sevi televizora ekrānā.

-    Nenožēlojat? - viņa jautāja.

Priesteris palūkojās viņā siltām, smaidīgām acīm.

-    Pilnīgi neko. Mums tas bija jādara. Bija vajadzīgs pilnīgi jauns apziņas līmenis, lai tiktu galā ar izaicinājumiem, kas tagad mums tiek piedāvāti. Kas zina? Varbūt tas izdosies.

-Jūs cilvēka dabai ticat vairāk nekā es, tēvs, - Raidels atzina.

-    Tiešām? Tā taču bija jūsu ideja! - Priesteris pavērsa tievo pirkstu pret Raidelu. - Jūs esat radījis kaut ko tiešām brīnišķīgu. Un jums bija vislabākie nodomi. Būtu nožēlojami to visu palaist vējā, ja to var izmantot, darot labus darbus. Un jūs noteikti domā­jāt, ka viss izdosies, citādi nebūtu ķēries pie šī projekta. No tā es secinu, ka ari jūs ticat cilvēka tieksmei atsaukties aicinājumam un rīkoties pareizi, vai ne?

Pasmaidījis Raidels palocīja galvu.

-   Varbūt, tēvs. Un varbūt viņi pārsteigs mani, ieklausīsies un ņems vērā kaut desmito dalu no tā, ko jūs teicāt. - Mirkli paklu­sējis, viņš turpināja: - Esmu jums dzīvību parādā, tēvs. Prasiet visu, ko vien vēlaties!

-    Es zinu vairākas vietas šajā pasaulē, kur butu nepiecieša­mas slimnīcas un bāreņu nami, - tēvs Hieronims rāmi noteica.

-   Iedodiet man sarakstu, - Raidels attrauca. - Es ar prieku visu nokārtošu.

Greisija sirsnīgi uzlika roku tēvam Hieronimam uz pleca un tad paraudzījās uz Doltonu, kurš uzmanīgi klausījās Denija stāsta par tehnoloģijām, ar kuru palīdzību rādīta zīme. Prātodama, vai Doltons pametīs viņu un pievienosies Denijam un Raidelam savādnieku pasaulē, viņa pamanīja Metu pie kafijas automāta, de­vās turp un nostājās līdzās.

-   Tad nu izskatās, ka tavs Holivudas supergrāvējs netiks uz­ņemts, ko?

Mets savilka seju tēlotās mokās.

-   Jā. Un labi vien ir. Es nezinātu, kā tikt galā ar visiem tiem pielūdzējiem. - Mirkli paklusējis, viņš piebilda: - Un tavs Vud- vorda un Bernšteina cienīgais triumfa bridis arī izkūpējis gaisā.

-    Paldies, ka atgādināji, - Greisija novaidējās.

Izteiksme viņas acīs liecināja, ka tā nav bezbēdīga replika.

-   Tev nekas nekaiš? - viņš jautāja.

-   Nezinu. Jūtos savādi. Mēs taču izvērsām tādu operāciju! Es jūtos… mazliet… augstpratlga. It kā mums viss būtu labāk zināms. - Viņa iespurcās. - Es jūtos kā Džeks Nikolsons tajā liecinieka so­lā, atceries? Kad viņš uzkliedz: "Patiesību tu nespēsi izturēt!"

-   Tu esi daudz aizraujošāka, - Mets uzdrošinājās piebilst.

Tieši tāds atbruņojošs brīdis Greisijai bija nepieciešams.

-   Es ļoti ceru, - viņa attrauca un tad veltīja Metam žilbinošu smaidu. - Bet paldies, ka esi to pamanījis. Vai tagad tu izdarītu man pakalpojumu un atrastu kādu citu sarunas tematu?

Mirkli gozējies viņas smaida saulītē, Mets sacīja:

-   Tev patīk klasiskās automašīnas?

Autora piezīme

Tik tālu esam mūsdienās:

"Es atkal pievēršos praviešiem Vecajā Derībā un zīmēm, kas pareģo Arrnagedonu, un atkal prātoju, vai mēs esam tā paaudze, kura to piere­dzēs. Nezinu, vai jūs pēdējā laikā esat lasījuši šos pareģojumus, bet ti­ciet man, tie apraksta laiku, kurā mēs dzīvojam."

Ronalda Reigana runa 1983. gadā

"ja cilvēki nepalīdzēs ievēlēt dievbijīgos, tad mums būs valsts, kur valda sekulāri likumi. Ne tadu nākotni cēla mūsu Tēvi dibinātāji, un tāds noteikti nebija Dieva nolūks… Mums jāatgūst šī valsts… Ja mēs kā kristieši neiesaistīsimies, tad kā mēs to atgūsim? ļa jūs neievēlat uztica­mus, patiesus kristiešus, kas izturējuši sabiedrības pārbaudi, tad būtībā jūs dodat likuma spēku grēkam."

Un:

"Florida ir būtisks elements, lai šajā valstī sāktos parmaiņas, un tik­pat būtiskas neapšaubāmi ir arī šīs vēlēšanas Floridā. Tādēļ arī notiek šīs garīgās cīņas… Tēvs, jau atkal mēs slavēsim Tavu dēlu un ieviesīsim šajā valstī Tavu valdīšanu, Tavas valstības likumus un varu."

Floridas valsts sekretāre Keterina Herisa, savā runā skaidrojot, kāpēc viņa negrib pieļaut Floridas vēlētāju balsu pārskaitīšanu, lai gan izvirzītas neskaitāmas apsūdzības rezultātu viltošanā un norādīts uz daudzām kļūdām. Tādējādi sacensībā par Floridas vēlētāju atbalstu ALs Gors zaudēja Džordžam Bušam tikai dažus simtus balsu, un vēlēšanās uzvarēja Bušs.

"Es atminos vēlēšanas 2004. gadā. Holivuda bija pret mums. Medi­ji bija pret mums. Universitātes bija pret mums. Taču, par spīti visam, Jēzus Kristus baznīca atkal ieveda Džordžu Bušu Baltajā namā. Mēs esam uzvarētāju pusē. Mēs uzvarēsim, jo mūsu pusē ir taisnība. Mums ir ne­kļūdīgais Dieva vārds."

Džerijs Folvels

"jā, es domāju, ka vēl manas dzīves laikā mēs pieredzēsim Jēzus at­nākšanu."

Republikāņu partijas izvirzītā kandidāte viceprezidentes amatam Sāra Peilina, 2008. gadā atbildot uz jautājumu, vai viņa tic Pastarās dienas teorijai

Tik tālu bijām pirms divsimt gadiem:

"Tikai maniaka murgi - ne cienījamāki, ne saprotamāki par mūsu pašu nesakarīgajiem sapņiem."

Trešais ASV prezidents Tomass Džefersons, rakstot par Atklāsmes grāmatu

"Dažādu reliģisko sektu mācītāji… baidās no zinātnes sasniegumiem gluži tāpat kā raganas no dienas gaismas un drūmi noraugās uz likte­nīgo vēstnesi, kas ziņo par šo mācītāju izmantoto viltību iznīkšanu."

Atkal Tomass Džefersons

Cik labi, ka Džefersons dzīvoja toreiz. Viņam 21. gadsimta Amerikā nebūtu izredžu - viņš netiktu izvirzīts par kandidātu prezidenta amatam un nespētu uzvarēt vēlēšanās. Tas izteic vi­su, patiešām…

Reimonds Khuri

ZĪME

Redaktore Ingūna Jundze

Korektore Edīte Loze Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

R. Khuri

Kh 890 Zīme/ No angļu vai. tulk. Liene Akmens. - R., "Apgāds "Kontinents"". - 416 lpp.

Pasaule aiztur elpu, kad pēkšņi debesīs parādās milzīga, spilgta gaismas lode un tad nozūd tikpat noslēpumaini kā parādījusies. Spoži mirdzošais simbols pārsteidz iedzīvotājus dažādās pasaules malās - Ēģiptē, Antarktīdā, Amerika…

Žurnāliste Greisija un Mets sāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu atbildi uz būtiskiem jautājumiem: Vai Dievs beidzot nolēmis parādīties? Vai varbūt kāds rosinājis jaunas ēras dzimšanu, kurā ticība, cerība un pārliecība kritīs varas, alkatības un nāves altāra priekšā? Cilvēcei piedāvātas divas iespējas - pestīšana vai iznīcība.

ISBN 978-9984-35-543-6