Džo Aberkrombijs
Puspasaules
Triloģijas "Sašķeltā jūra" 2. daļa
Sešpadsmitgadīga Dzelksne ir kareivīga, ātra, spēcīga un nežēlīga. Viņa ir kā skabarga pasaulei pakaļā,” saka Brands jauneklis, kura dzīves moto ir “Dari labu, turies gaismā.”
Liktenis meiteni ievilina bīstamos plānos, viņa nonāk uz Dienvidvēja - Tēva Jārvi kuģa. Apbraukusi puspasauli, lai atrastu sabiedrotos karā pret nežēlīgo Augsto karali, viņa saņem sāpīgu mācību.
Nogurdinošajā ceļojumā viņai blakus stāv jaunais karavīrs Brands, kurš ienīst slepkavošanu. Taču arī “gaismā turēšanās” īpašos brīžos prasa drosmi, reizēm ne mazāku kā zobena cilāšana.
Sižets ir pietiekami spraigs, lai ielīmētu lasītāju starp grāmatas vākiem. Galvenie varoņi ir neaizmirstami un labi nostrādāti. Pats galvenais - viņi nedzīvo melnbaltā pasaulē.
No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe
skanējis indarsss@inbox.lv
Šis romans ir daiļliteratūras darbs. Tajā izmantotie varoņi, viņu vārdi un attēlotie notikumi ir autora iztēles auglis. Jebkāda līdzība ar reālām personām, dzīvām vai mirušām, notikumiem vai vietām ir absolūti nejauša.
Vāka dizainu adaptēja Ilze Isaka
Džojs Aberkrombijs PUSPASAULES
© Tulkojums latviešu valodā, Ligita Lukstraupe, 2017 © Literārā apdare, izdevums latviešu valodā,
Džo Aberkrombijs
Puspasaules
Triloģijas "Sašķeltā jūra" 2. daļa
Lasiet arī triloģijas "Sašķeltā jūra" pirmo daļu "Pusķēniņš".
Neparedzamiem pavērsieniem bagāts sižets, kur ienaidnieki kļūst par draugiem, bet draugi izrādās ienaidnieki, kur robeža starp labo un ļauno ir tik svārstīga un dažkārt nekas nenotiek tā, kā mēs gaidām.
“Puspasaules” ir vēl uz pusi labāk uzrakstīta grāmata par “Pusķēniņu”, kura savukārt saņēma uz pusi mazāk atzinības, nekā tā bija pelnījusi.
Piters V. Brets
Grāmata tevi ievelk īstā lāča apskāvienā un arī sasilda kā lāčāda!
Džo Aberkrombijs strauji kļūst par manu mīļāko rakstnieku.
Dereks Lendijs, grāmatu sērijas “Kaulainais detektīvs” autors
Manuprāt, šī ir mana mīļākā Aberkrombija grāmata.
Patriks Rotfuss, romāna “Vēja vārds” autors
“Tas, kurš domā tikai par to, lai darītu labu, bet nemaz neparedz iznākumu, ir bīstams cilvēks,” saka tēvs Jārvi.
“Ja tu visu uztversi kā komplimentu... tevi nekādi nevarēs aizvainot,” Skifra apmāca Dzelksni ne tikai cīņas, bet arī dzīves mākslā.
“Pieticība domāta tiem, kam nav ar ko lepoties” -nekas nespēj nomākt Dzelksnes kaušanās azartu.
“Puspasaules” ir gudra grāmata. Patiesības krīt uz Branda (un maniem) pleciem kā svaigs sniegs.
Havamāla, Visaugstākā runa
I IZSTUMTIE
CIENĪJAMI ĻAUDIS
Viņš vilcinājās vien īsu brīdi, bet ar to bija diezgan, lai Dzelksne ar vairoga kanti iezveltu tam pa riekstiem.
Brandu iestenamies meitene saklausīja pat caur pārējo puišu saucieniem, ka viņa zaudēšot.
Dzelksnes tēvs mēdza atkārtot:
Viņa uzgrūdās puisim ar plecu, abu vairogi sadūrās un nodžinkstēja, viņš, joprojām sāpēs saviebies, kāpās atpakaļ, zābaku papēžiem saceļot gaisā pludmales smiltis. Brands strauji izklupa uz priekšu, bet Dzelksne paspēja pieliekties, grūda savu koka zobenu vēl zemāk un sāpīgi trāpīja pa ikriem tieši zem bruņukrekla vaļīgās apmales.
Par godu Brandam jāatzīst, ka viņš nesabruka un pat neiekliedzās, vien, sāpīgi saviebies, palēca atpakaļ. Dzelksne stalti izslējās, gaidot, ka meistars Hūnans pasludinās viņas uzvaru, bet tas palika stāvam mēms kā Dievzāles akmens statuja.
Daži cīņu meistari izturējās pret mācību zobeniem kā pret īstiem un apturēja cīņu mirklī, kad nākamais cirtiens ar tērauda zobenu varētu nest nāvi. Hūnanam gan patika vērot, kā viņa audzēkņi tiek pazemoti un spīdzināti, tā saņemot nežēlīgu mācību. Dieviem bija labi zināms, ka Dzelksne Hūnana mācību laukumā jau bija izgājusi cietsirdīgu skolu. Iespēja pārmācīt kādu citu sagādāja viņai baudu.
Un tā meitene veltīja Brandam ņirdzīgu smīnu - kas, starp citu, bija viņas otra mīļākā grimase — un iekliedzās: - Panāc pretī, tu, gļēvuli!
Brandam, stipram kā vērsis, netrūka cīņas gribas, tomēr viņš kliboja un bija pārguris, savukārt Dzelksne prata izmantot savā labā pat zemes slīpumu. Skatienu cieši ieurbusi puiša acīs, meitene cirta reizi un otru, tad šķietami neveikli metās sāņus, tā nonākot tieši pretim viņa neapbruņotajiem sāniem.
Dzelksne uzlika zābakā apauto kāju puiša sēžamvietai un iespēra, tas pēdējiem spēkiem sabruka četrrāpus, un meitenes pēdējais trieciens trāpīja pa pretinieka zobenu, kas šņākdams aizlidoja pa liedagu un ieurbās jūraszāļu kumurā.
Dzelksne piegāja pavisam tuvu pie zemē nogāztā Branda, un viņš palūkojās meitenē. Slapjie mati bija pielipuši zēna vaigam, un no nupat saņemtā pretinieces sitiena asiņoja smaganas. Var jau būt, ka Dzelksnei paliktu puiša žēl, bet nu jau pārāk ilgu laiku viņa nedrīkstēja atļauties līdzjūtību.
Līdzjūtības vietā meitene piespieda robaino koka zobena galu Branda kaklam un izmeta: - Nu?
— Lai notiek. — Viņš vāri atmeta ar roku un pēdējiem spēkiem ievilka elpu, lai nosēktu: - Esmu zaudējis.
— Tā gan! — viņa iekliedza Brandam sejā.
— Tā gan! - viņa uzsauca sašļukušajiem puišiem, kas bija sastājušies mācību laukumā.
— Tā gan! - viņa uzsauca pat meistaram Hūnanam, pacēla zobenu un vairogu gaisā un uzvaras priekā savici-nāja tos pret slapjajām debesīm.
Atskanēja vien skraji, nīgri aplausi un murdoņa — tas arī viss. Pat daudz sīkākas uzvaras mēdza izpelnīties krietni skaļāku atzinību, bet Dzelksne nebija turp gājusi aplausu dēļ.
Viņa bija nākusi, lai uzvarētu.
Mēdz gadīties, ka Kara māte uzsmaida arī kādai meitenei, kura nonāk zēnu pulkā uz mācību laukuma, apgūstot cīņas mākslu. Mazotnē tādu ir gana daudz, un ar katru nodzīvoto gadu šīs meitenes kļūst aizvien piemērotākas kaujai un sāk līdzināties puišiem. Tās apsaukā, iebiedē un sit, tā izravējot vārgules, kas vēlāk sagādātu kaunu, līdz ierindā paliek tikai cilvēces slavenākās meitas.
Ja robežu šķērsoja vensterieši, ja salinieki nāca sirojumā vai nakts vidū ielauzās zagļi, Getlandes sievietes ātri vien ķērās pie zobeniem un cīnījās līdz nāvei, turklāt daudzām tas padevās sasodīti labi. Tā bijis vienmēr. Bet kad pēdējoreiz kādai sievietei būtu izdevies izturēt pārbaudījumus, dot zvērestu un uzvarēt pēkšņā uzbrukumā?
Joprojām klīda dzīvas leģendas. Joprojām dziedāja senas dziesmas. Bet pat Vecā Frena, Torlbijas un, kā daži melsa, visas pasaules vecākā iedzīvotāja, ne reizi nebija vērojusi ko tamlīdzīgu visā savā neaptverami garajā mūžā.
Līdz šim brīdim.
Tik daudz darba. Tik daudz pārciestu nievu. Tik daudz izsāpētu sāpju, bet Dzelksne pieveica visu. Pievērusi acis, meitene sajuta Jūras mātes sāļo skūpstu uz nosvīdušās sejas un pārlika, cik lielu prieku viņas uzvara sagādātu tēvam.
- Es to nokārtoju, — Dzelksne nočukstēja.
- Vēl ne. — Līdz šim ne reizi viņa nebija redzējusi Hūnanu smaidām. Tomēr arī rūpju rieva meistara sejā nekad agrāk nevilkās tik dziļa. - Es izlemju, kādi pārbaudījumi tev jākārto. Es pieņemu lēmumu, vai esi tos nokārtojusi. - Hūnans uzmeta skatienu meitenes vienaudžiem. Daži no gadus sešpadsmit vecajiem jaunekļiem, jau nokārtojuši pārbaudījumu, lepni izrieza krūtis.
- Rauk! Tu nākamais stāsies pretī Dzelksnei.
Rauks sarauca uzacis izbrīnā, pavērās uz Dzelksni un paraustīja plecus. - Par ko ne? - Viņš ienira savu biedru pulciņā, cieši piesaitēja vairogu un paķēra mācību zobenu.
Šis puisis bija prasmīgs un nežēlīgs cīnītājs. Gluži vēl ne tik spēcīgs kā Brands, bet neapdomīgi straujš gan. Tomēr arī agrāk Dzelksne bija pieveikusi Rauku un...
- Rauks, - Hūnans ierunājās, lauzīdams mezglainos pirkstus, - arī Sordāfs un Edvāls.
Triumfa izteiksme izgaisa no Dzelksnes vaiga kā rīta migla. Puišu vidū sākās murdoņa, kad milzīgais, lēnais un ar izdomu īpaši neapveltītais Sordāfs neveikli iznāca smilšu laukuma vidū un ar resnajiem pirkstiem aiztaisīja bruņukrekla sprādzes. Ja pretinieks notriekts gulēja zemē, nekas nelīdzinājās šī milža smagajam kājas spērienam.
Straujais Edvāls ar šaurajiem pleciem un brūno matu ērkuli nesteidzās. Dzelksne vienmēr uzskatīja šo puisi par vienu no labākajiem cīnītājiem. - Meistar Hūnan, trijatā pret...
- Ja gribi tikt ķēniņa karapulkā, dari, kā liek, -Hūnans atcirta.
Karapulkā alka iekļūt visi - gandrīz tikpat stipri, kā to vēlējās Dzelksne. Edvāls pavērās pa labi un pa kreisi, bet neviens nebilda ne vārda. Negribīgi viņš pievienojās pārējiem un izvēlējās koka zobenu.
— Tas nav godīgi! - Dzelksne bija radusi rādīt drosmīgu seju, lai kādi pārbaudījumi to piemeklētu, bet tobrīd pār meitenes lūpām izspruka vien izmisīgs blē-jiens. Tā blēj aitas, bezpalīdzīgi ļaudamās kāvēja nazim.
Hūnans noraidoši nosprauslājās. - Te, meitēn, ir kaujas lauks, un kaujas laukā nekas nav godīgi. Vari uzskatīt šo par savu pēdējo mācību.
Dažs labs bikli iesmējās, iespējams, arī kāds no tiem, kurus meitenes cīņas prasme savulaik bija iegrūdusi kaunā. Brands visā nolūkojās caur pierei pārkritušām matu lēkšķēm, ar plaukstu braucīdams asiņainās lūpas. Pārējie neatrāva skatienu no zemes. Visi zināja, ka situācija nav godīga. Visiem bija vienalga.
Dzelksne sasprindzināja žokli, pielika vairoga roku pie kaklā pakarinātā maišeļa un savilka ciešu mezglu. Cik vien meitene sevi atcerējās, viņai vienmēr nācās stāties pretī pārējai pasaulei. Tas nu bija nenoliedzams: Dzelksne nudien bija cīnītāja. Un gatava pretoties trijotnei tā, lai viņi ilgi nespētu to aizmirst.
Rauks pamāja ar galvu abiem pārējiem, un tie izklīda ar nolūku ieskaut Dzelksni no visām pusēm. Doma, iespējams, nebija slikta. Rīkojoties pietiekami ātri, viņa varētu neitralizēt vienu no trijotnes, tā radot sev cerību stariņu cīņā ar pārējiem diviem.
Dzelksne ieskatījās pretiniekiem acīs, cenšoties saprast, kas tiem padomā. Edvāls negribīgi turējās pa gabalu. Sordāfs piesardzīgi slēpās aiz vairoga. Rauks izrādījās skatītāju pūlim un ļāva vairogam karāties pie sāna.
Tikai jāiznīcina šis smaids. Jāliek tam mirkt asinīs, un Dzelksne būs apmierināta.
Rauka smaids nodrebēja no meitenes kareivīgā kliedziena. Pirmo Dzelksnes cirtienu viņš atvairīja ar vairogu, tad atkāpās un atsita arī otru, skaidas vien aizlidoja pa gaisu. Bet tad meitene piemānīja pretinieku ar skatienu - tas pacēla vairogu pārāk augstu, bet viņa pēdējā brīdī pietupās un iepļāva puisim pa gurnu. Rauks iekliedzās, metās sāņus, uz mirkli pagriezis pret Dzelksni pakausi. Viņas zobens jau atkal cēlās gaisā.
Ar acs kaktiņu Dzelksne pamanīja kaut ko pazibam, un atskanēja nejauks krakšķis. Kritienu viņa gandrīz nemaz nejuta, smiltis piepeši klājās zem muguras, un acis muļķīgi vērās debesīs.
Tava parastā kļūda - pievērsies vienam un aizmirsti par pārējiem diviem.
Augstu debesīs riņķoja un klaigāja kaijas.
Torlbijas torņu tumšās smailes spilgti izcēlās uz debess fona.
Dzelksne pagriezās uz sāniem, slinki un neveikli slējās kājās, bet maišelis, izlīdis no azotes, jau šūpojās striķī zem sāpēs pulsējošās sejas.
Aukstais jūras ūdens skalojās gar meitenes ceļiem, viņa pamanīja Sordāfu tuvojamies un izdzirdēja tādu kā lūstoša zara troksni.
Viņa centās piecelties kājās, bet Rauka zābaks atsitās pret ribām un nogāza to uz lāpstiņām. Dzelksne ieklepojās.
Vilnis apņēma gulošo ķermeni un atkāpās, asinis sūcās no meitenes augšlūpas un lāsi pa lāsei grima mitrajās smiltīs.
— Vai beidzam? — atskanēja Edvāla balss.
- Vai es liku izbeigt? - atsaucās Hūnans, un Dzelksne cieši sakļāva pirkstus ap zobena spalu, vēlreiz sakopojot spēkus.
Viņa redzēja Rauku tuvojamies, satvēra tā kāju spērienā un piespieda sev pie krūtīm. Skatoties pretiniekam tieši acīs, viņa spēji parāva to gaisā un ierēca tam sejā; puisis neveikli novēlās uz muguras, vicinot rokas pa gaisu. Grīļīgiem soļiem Dzelksne tuvojās Edvālam, drīzāk klupdama un krizdama nekā tēmēdama ieroci uz pretinieku. Jūras māte, Zemes tēvs, Hūnana sarauktā piere un skatītāju sejas griezās un plūda gar acīm. Edvāls viņu satvēra un drīzāk noturēja kājās nekā grūda zemē. Dzelksne pieķērās puiša plecam, delna sagriezās, un zobens izslīdēja no tvēriena. Viņa klupa, nokrita uz ceļiem, tad atkal cēlās kājās; vairogs karājās saplēstajā saitē un sitās pret sāniem, kad Dzelksne pagriezās, nospļāvās, izgrūda lāstu un sastinga.
Sordāfs stāvēja, šļaugani nolaidis zobenu gar sāniem, un skatījās.
Rauks gulēja slapjajās smiltīs, atslējies uz elkoņiem, un skatījās.
Brands stāvēja starp citiem puišiem ar pavērtu muti un skatījās tāpat kā visi sanākušie.
Edvāls pavēra lūpas, bet pār tām izplūda vien dīvains gārdziens. Puisis nometa zemē mācību zobenu un neveikli saķēra kaklu. Tur līda laukā Dzelksnes zobena spals. Saskaroties ar Sordāfa smago kāju, koka asmens bija salūzis un pāri palikusi vien gara šķēpele. Tās asais gals urbās Edvāla kaklā un krāsojās sarkans.
- Augstie dievi, - kāds nočukstēja.
Edvāls nokrita uz ceļiem un izspļāva asinis smiltīs.
Meistars Hūnans uztvēra ļimstošo puisi. Brands un daži citi sapulcējās visapkārt un cits caur citu skaļi klaigāja. Dzelksne tik tikko saprata atsevišķus vārdus - tik skaļi pukstēja pašas sirds.
Viņa knapi turējās uz kājām, seja nervozi raustījās, izspūrušie mati plīvoja vējā un līda acīs. Dzelksne centās saprast, vai notiekošais nav tikai nejauks murgs. Tā noteikti jābūt. Viņa lūdza dievus, kaut tā būtu. Viņa samiedza acis un cieši saspieda plakstus.
Tāpat bija toreiz, kad meiteni pieveda pie tēva līķa, kas bāls un auksts atdusējās zem Dievzāles kupola.
Toreiz notiekošais bija īstenība - tāpat kā tagad.
Kad Dzelksne atkal atvēra acis, puiši bija nometušies zemē ap Edvālu, un viņa pamanīja vien neveikli ieplestās puiša kājas. Smiltīs iestiepās tumšas tērces, tad uzplūda Jūras mātes vilnis un iekrāsoja tās sarkanas, vēlāk sārtas, līdz beidzot asins pēdas bija aizskalotas pavisam.
Un tad pirmoreiz pēc ilgiem laikiem Dzelksne pa īstam izbijās.
Hūnans nesteidzīgi piecēlās kājās un nesteidzīgi pagriezās. Parasti, skatoties uz Dzelksni, meistara sejā iegriezās vissmagākās rūpju rievas. Tomēr šoreiz viņa acīs iemirdzējās līdz šim neredzēta dzirkstele.
— Batu Dzelksne. - Viņš pavērsa sarkano pirkstu pret meiteni. - Es tevi pasludinu par slepkavu.
ĒNĀ
- Dari labu, turies gaismā! - māte mudināja Brandu savā nāves dienā.
Sešu gadu vecumā zēns tik tikko aptvēra, ko nozīmē darīt labu. Arī sešpadsmit gadus vecs viņš nebija ticis necik tuvāk mātes padomam. Un tā nu Brands galu galā palaida garām mirkli, kas varētu atnest viņam patiesu lepnumu, un joprojām centās saprast, kas ir labs.
Stāvēt sardzē pie Melnā troņa bija liels gods, tur Brands dievu un cilvēku priekšā tika uzskatīts par karotāju. Bet viņš taču pats to izcīnīja, vai tad ne? Vai tad viņš tā dēļ nelēja asinis? Vai nebija pelnījis šo vietu? Cik vien Brands sevi atcerējās, viņš vienmēr sapņoja par iespēju ieročiem rokās stāvēt plecu pie pleca ar saviem brāļiem uz Dievzāles svētītās akmens grīdas.
Un tomēr Brands nebija īsti pārliecināts, ka turas gaismā.
- Mani satrauc tas uzbrukums saliniekiem, — pavēstīja Tēvs Jārvi, sasaucis apspriedi, kā jau maģistram pienākas. - Augstais karalis aizliedza izvilkt zobenus no makstīm — viņš to nudien nems ļaunā.
- Augstais karalis jau visu aizliedz, - ieminējās ķēniņiene Leitlina un uzlika plaukstu gaidībās piebriedušajam vēderam, — un visu ņem ļaunā.
Ķēniņš Ūtils viņai blakus pabīdījās Melnajā tronī uz priekšu. - Vienlaikus viņš dod pavēli saliniekiem, vens-teriešiem un citiem salašņām, kas liec ceļus viņa solījumu priekšā, pacelt zobenus pret mums.
Niknuma vilnis pārņēma paaugstinājuma priekšā sanākušos Getlandes dižākos vīrus un sievas. Vēl pirms nedēļas Branda balss skanētu skaļāk par visiem.
Tagad gan domas kavējās tikai pie Edvāla un viņa kaklu caururbušā koka zobena, kas krāsojās sarkans, kamēr ievainotais dvesa cūkas rukšķēšanai līdzīgas skaņas. Pēdējās, kas nāca pār tā lūpām. Vēl prātā nāca Dzelksne ar pavērtu muti un asinīm nošķiestu seju grīļojamies liedagā, kamēr Hūnans viņu pasludināja par slepkavu.
- Tie man atņēma divus kuģus! - Dārgakmeņiem rotāta atslēga iemirdzējās uz kādas tirgotājas krūtīm, kad tā savicināja dūri pret postamentu. - Es zaudēju ne tikai kravu, ari mani viri ir beigti!
— Un vensterieši atkal pārgājuši pār robežu! — dobjš sauciens atskanēja no vīriešiem atvēlētās zāles puses. -Tie dedzina lauku sētas un saņem godīgus getlandiešus vergos!
— Tur esot manīts Gromgilgorms! - iekliedzās vēl kāds, un, izdzirdot šo vārdu, Dievzāles domu piepildīja pieklusināti lāsti. - Pats Zobenlauzis!
— Salinieki par to samaksās ar asinīm, - norūca kāds vecs vienacains karotājs, — pēc tam arī vensterieši un pats Zobenlauzis.
— Protams, tam jānotiek! - Jārvi uzsauca neapmierinātajam pūlim un pacēla gaisā krabja spīlei līdzīgo roku, lai tos apklusinātu. - Tikai jautājums: kad un kā? Gudrais sagaida īsto brīdi, un mēs patlaban nekādā ziņā neesam gatavi karot ar Augsto karali.
— Vienmēr jābūt gatavam karot. - Utils sagrozīja zobena spalu tā, ka tumšajā telpā pazibēja tā kailais asmens. - Vai ari nekad.
Edvāls vienmēr bija gatavs. Ik brīdi viņš bija gatavs nostāties plecu pie pleca viņam blakus, kā jau Getlandes karavīram pienākas. Vai tiešām viņš bija pelnījis tā dēļ mirt?
Dzelksni neinteresēja nekas, kas atradās tālāk par viņas degungalu, un arī tiešais trāpījums ar vairoga kanti pa Branda riekstiem nebija vairojis viņa patiku pret šo skuķi. Tomēr, par spīti visam, viņa cīnījās līdz beidzamajam, kā Getlandes karavīram pienākas. Vai tiešām tā dēļ viņa bija pelnījusi saņemt slepkavas vārdu?
Vainas apziņā noliecis galvu, Brands pašķielēja uz sešu Augsto dievu varenajām statujām, kas vērtējoši noraudzījās uz Melnajā tronī pieņemtajiem lēmumiem. Tiem bija gatavs spriedums arī par viņu. Brands nolieca galvu vēl zemāk, it kā pats būtu nogalinājis Edvālu un nosaucis Dzelksni par slepkavu. Viņam atlika tikai vērot.
Vērot un neko nedarīt.
- Augstajam karalim ir pa spēkam sacelt karā pret mums puspasaules, - Tēvs Jārvi pacietīgi iebilda - jā, kā cīņu meistars skaidro kauju pamatus maziem bērniem.
— Vensterieši un trovenieši ir zvērējuši viņam uzticību, inglieši un zemzemieši pielūdz viņa Vienīgo dievieti, arī Veckundze Veksena ar viltu meklē sabiedrotos dienvidos. Ienaidnieki mūs ieskauj no visām pusēm, mums nepieciešami draugi, lai...
— Tērauds dos atbildi. - Ķēniņš Ūtils gluži kā ar cirtienu pārtrauca maģistru pusvārdā. - Tēraudam vienmēr jādod atbilde. Sapulcini Getlandes ļaudis! Mēs dosim tiem maitēdājiem saliniekiem mācību, ko šie tik drīz neaizmirsīs. - Zāles labajā pusē vīri ar apņēmīgām sejām atzinīgi sita pie krūtīm, un kreisajā pusē sievietes ar eļļas ieziestiem spīdīgiem matiem atbalstu izrādīja, nikni ņurdot.
Tēvs Jārvi nodūra galvu. Viņa pienākums bija runāt Miera tēva vārdā, tomēr pat viņam trūka sakāmā. Todien valdīja Kara māte. - Lai būru tērauds!
Brandam būtu jāpriecājas par dzirdēto - liels karagājiens, par kādiem skandē dziesmās, un viņš kā viens no karavīriem! Tomēr viņš joprojām bija iestrēdzis mācību laukuma malā un plosīja sevi pārmetumos par to, ka, iespējams, būtu varējis rīkoties citādi.
Ja nu Brands nebūtu vilcinājies? Ja būtu vicinājis zobenu bez žēlastības, kā kareivim pienākas, viņš pieveiktu Dzelksni, un viss būtu galā. Vai ari uzrunātu Edvālu, kad Hūnans lika trijatā cīnīties pret vienu, un divatā viņiem, iespējams, izdotos to izbeigt. Tomēr viņš neko neteica. Ir nepieciešama drosme, lai kaujas laukā stātos pretī ienaidniekam, un tur viņam blakus atradās draugu plecs. Lai viens pats nostātos pret saviem draugiem, nepieciešama citāda drosme. Brands neizlikās, ka viņam tāda piemistu.
- Un tad vēl tā lieta ar Hildu Batu, — Tēvs Jārvi ierunājās, un Brands salēcās kā zaglis, kas pieķerts velkam naudas maku no kabatas.
- Ar ko? - ķēniņš pārjautāja.
- Ar Storna Zemesraga meitu, - ķēniņiene Leitlina paskaidroja. — Viņa sevi dēvē par Dzelksni.
- Šoreiz nav runa par pārdurtu pirkstu, - Tēvs Jārvi turpināja. - Mācību laukumā viņa nogalināja kādu zēnu un tika pasludināta par slepkavu.
- Kas viņu par tādu pasludināja? - Ūtils painteresējās.
- Es. — Meistara Hūnana apmetņa zeltītā sakta iemirdzējās, tam iznākot izgaismotajā laukumiņā troņa paaugstinājuma pakājē.
- Meistar Hūnan. - Ķēniņa lūpu kaktiņā pazibēja reti manāms smaids. - Es tīri labi atceros mūsu abu cīkstēšanos mācību laukumā.
- Dārgas atmiņas, mans ķēniņ, lai gan man arī sāpīgas.
- Kā tad! Vai tu redzēji to slepkavību?
- Es tieši tobrīd pārbaudīju vecākos mācekļus, lai atlasītu tos, kas ir piemēroti jūsu karagājienam. Batu Dzelksne bija viena no viņiem.
- Viņa sevi apkauno, cenšoties ieņemt kareivja vietu! - iesaucās kāda sieviete.
- Viņa apkauno mūs visas, — piebilda cita.
- Sievietei kaujas laukā nav vietas! - vīru spārnā ierūcās zema balss, un galvas piekrītot māja abpus tronim.
- Vai tad Kara māte nav sieviete? - Ķēniņš norādīja uz Augsto dievu statujām virs galvas. - Mēs tikai devām viņai iespēju. Vārnu māte pati atlasīs vērtīgākos.
- Un viņa neizvēlējās Batu Dzelksni, - norādīja Hū-nans. — Tam skuķim ir neciešams raksturs. — Tīra patiesība. - Viņa neizturēja manis uzlikto pārbaudījumu. -Daļēja patiesība. — Nepakļāvusies manai pavēlei, viņa nogalināja jauno Edvālu. — Brands apjuka. Ne gluži meli, bet tālu no patiesības. Hūnana sirmā bārda noplīvoja, tam purinot galvu. - Un tā es zaudēju divus audzēkņus.
- Jūs gan esat nepiesardzīgs, - Tēvs Jārvi secināja.
Cīņu meistars savilka pirkstus dūrēs, bet ķēniņiene
Leitlina ierunājās pirmā: — Kāds sods pienākas par šādu nogalināšanu?
- Viņa jānomētā ar akmeņiem, manu ķēniņien, -meistars ierosināja mierīgi, gluži kā runājot par vaboles nospiešanu, nevis cilvēka iznīcināšanu, un šo cilvēku Brands pazina sava mūža lielāko daļu. Un šī cilvēka pazīšana viņam derdzās gandrīz tikpat ilgi.
- Vai kāds šeit iestāsies par Batu Dzelksni? - ķēniņš pērkondimdoši skaļi vaicāja.
Atbalss noklusa, tai sekoja kapa klusums. Šis bija īstais brīdis pateikt patiesību. Izdarīt labu. Turēties gaismas pusē. Brands pārlaida skatienu Dievzālei, vārdi jau kutināja lūpas. Viņš ieraudzīja Rauku stāvam savā vietā un smaidām. Ari Sordāfa seja bija stinga kā maska. Viņi neizdvesa ne sīkāko skaņu.
Tāpat kā Brands.
- Nāves spriedums tik jaunam cilvēkam nav viegls lēmums. — Ūtils piecēlās no Melnā troņa, bruņas nograbēja un tērpi nočaukstēja, visiem, izņemot ķēniņieni, metoties ceļos. - Bet mēs nevaram atturēties no taisnas tiesas tikai tāpēc, ka tā ir sāpīga lieta.
Tēvs Jārvi nolieca galvu vēl zemāk. — Es īstenošu jūsu taisno spriedumu, kā likums to liek.
Ūtils pasniedza roku Leitlinai, un abi kopā viņi nokāpa pa paaugstinājuma pakāpieniem. Batu Dzelksnes lietā pēdējais vārds piederēs akmeņiem.
Brands blenza tukšumā, viņam metās nelabi no neaptveramā pavērsiena. Viņš ne mirkli nešaubījās: kāds no puišiem tomēr pacels balsi, jo tie ir gana godīgi. Vai arī Hūnans — kā jau cienījams cīņu meistars — atzīs savu vainu notikušajā. Ķēniņš vai ķēniņiene izlobīs patiesību - viņi ir gudri un taisnīgi valdnieki. Dievi nepieļaus šādu netaisnību. Kāds kaut ko darīs lietas labā.
Iespējams, gluži tāpat kā Brands, ikviens gaidīja, lai visu nokārto kāds cits.
Ķēniņš gāja uz priekšu stīvu muguru, piespiedis kailo zobenu pie krūtīm, tā tēraudpelēko acu skatiens nekur nenovērsās. Ķēniņienes liegos galvas mājienus klātesošie uztvēra kā dāvanu, skopiem vārdiem viņa darīja zināmu, ka šim vai tam pavalstniekam uzspīdējusi laime iegriezties viņas kantorī, lai nokārtotu skaļi neapspriežamas lietas. Valdnieki nāca aizvien tuvāk.
Sirds skaļi dunēja Branda deniņos, viņš pavēra lūpas. Ķēniņienes stindzinošais skatiens acumirkli pievērsās tieši Brandam, un nokauninātā un kaunpilnā klusumā viņš ļāva karaliskajam pārim aizsteigties garām.
Māsa nepārstāja atgādināt Brandam, ka pasaulē jāievieš kārtība. Un kurš gan to paveiktu, ja ne viņš?
- Tēvs Jārvi! — Brands izdvesa pārlieku skaļi un, kad maģistrs pagriezās, pārmēru klusu nočukstēja: — Man ar jums jārunā.
- Par ko, Brand?
Brands saminstinājās, viņam pat prātā nenāca, ka Jārvi būtu kaut mazākais priekšstats, kā viņu sauc.
- Par Batu Dzelksni.
Sekoja ilgs klusums. Maģistrs, iespējams, bija tikai dažus gadus vecāks par Brandu, bāls ar izbalējušiem matiem, it kā krāsa būtu noskalota, un tik novājējis, ka stiprāka vēja brāzma varētu to paraut gaisā, kroplā roka nokarājās gar sāniem, bet, ieskatoties ciešāk, maģistra acīs vīdēja stindzinošs saltums. Brands sašļuka no šāda skatiena.
Tomēr atkāpšanās ceļa vairs nebija. - Viņa nav slepkava, - Brands nomurmināja.
- Ķēniņš domā, ka ir gan.
Ak dievi, cik sausa izkalta rīkle, bet Brands neatkāpās, kā jau karavīram pieklājas. - Ķēniņa tur uz laukuma nebija. Ķēniņš neredzēja to, ko redzēju es.
- Ko tu redzēji?
- Mēs cīnījāmies, lai pirms karagājiena iekļūtu karapulka rindās...
- Vairs nekad nesaki man to, ko es jau zinu.
Saruna nevedās tik raiti, kā Brands cerēja. Tomēr tā notika, un cerība nebija zaudēta.
- Dzelksne cīnījās pret mani, un es īsu brīdi saminsti-nājos... Viņai bija jāizcīna tā vieta. Bet meistars Hūnans uzsūtīja Dzelksnei trīs citus.
Jārvi atskatījās uz ļaudīm, kas straumē plūda no Diev-zāles, un pieliecās mazliet tuvāk. - Trīs uzreiz?
- Edvāls bija viens no viņiem. Viņa noteikti negribēja to puisi nogalināt...
- Kā viņai veicās vienai pret trim?
Brands saminstinājās, tad metās pretuzbrukumā.
- Nu... viņa tiem nodarīja lielāku skādi nekā tie viņai.
- To nevar apšaubīt. Es pavisam nesen mierināju Edvāla vecākus un apsolīju taisnu tiesu. Viņai ir sešpadsmit ziemas aiz muguras, vai ne?
- Vai Dzelksnei? — Brands īsti nesaprata, kāds tam sakars ar meitenei piespriesto sodu. - Es... laikam jā.
- Un visu šo laiku mācību laukumā viņa turējusi līdzi puišiem? - Jārvi nopētīja Brandu no galvas līdz kājām.
— Cīņā pret vīriem?
- Parasti Dzelksnei veicas labāk nekā tikai turēt līdzi.
- Tad jau viņai jābūt ļoti niknai. Ļoti izlēmīgai. Ļoti spītīgai.
- Cik man zināms, tās galva ir cieta kā akmens. -Brands saprata, ka īsti nepalīdz Dzelksnei, un klusi nočukstēja: - Bet... viņa nav slikts cilvēks.
- Katra māte par savu bērnu teiks to pašu. - Tēvs Jārvi smagi nopūtās. - Ko tu gribētu, lai es daru?
- Ko... es gribētu?
- Vai lai atbrīvoju to nepatikšanu cēlāju un sanīstos ar Hūnanu un zēna ģimeni vai arī lieku nomētāt ar akmeņiem, tā nomierinot viņus? Kāds būtu tavs risinājums?
Brands nebija domājis, ka viņam būs jāpiedāvā risinājums. - Man šķiet... jums būtu jārīkojas likuma ietvaros.
- Likuma? - Tēvs Jārvi nosprauslājās. - Likums drīzāk līdzinās Jūras mātei nekā Zemes tēvam - tas ir mūžam mainīgs. Likums, Brand, kā marionete kumēdiņu rādītāja rokās lemj tā, kā es tam lieku.
- Man tikai šķita, ka jāpasaka... nu... kā patiesībā bija.
- It kā patiesībai būtu kāda vērtē. Brand, rudenī es zem ikvienas kritušās lapas varētu atrast tūkstošiem patiesību, un zem katras tā būtu atšķirīga. Bet neko labāku tu neizdomāji kā uzvelt savu patiesības nastu maniem pleciem, vai ne? Esmu tev neizsakāmi pateicīgs, it kā man nepietiktu gana raižu, paglābjot Getlandi no kara ar visu pārējo Sašķeltās jūras reģionu.
- Man šķita, ka... tā es darīšu labu. - Piepeši laba darīšana no Saules mātes spilgtās gaismas tuneļa galā izdzisa līdz vārgai liesmiņai Dievzālē valdošajā krēslā.
- Kam tu darīsi labu? Man? Edvālam? Pats sev? Tāpat kā mums katram ir sava taisnība, arī labums katram savs. - Jārvi pieliecās mazliet tuvāk puisim un turpināja jau laipnāk: — Un ko tad, ja meistars Hūnans nojautīs, ka tu man uzticēji savu patiesību? Vai esi apdomājis sekas?
Tagad šīs patiesības nokrita uz Branda pleciem kā svaigs sniegs. Viņš pavērās augšup un pamanīja gandrīz tukšajā zālē pazibam Rauka glūnošo skatienu.
- Tas, kurš domā tikai par to, lai darītu labu, bet nemaz neparedz iznākumu... - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo roku un pielika vienīgo līko pirkstu pie Branda krūtīm.
- Tas ir bīstams cilvēks.
Maģistrs pagriezās un aizgāja, ar elfu zizli mērodams akmens grīdu, kas gadu gaitā bija nospodrināta kā stikls. Brands palika stāvam un veramies plati ieplestām acīm pustumsā, satrauktāks nekā jebkad līdz šim.
Viņam nemaz nešķita, ka būtu nostājies gaismas pusē.
TAISNĪGA TIESA
Dzelksne sēdēja un blenza uz saviem netīrajiem kāju pirkstiem, kas tumsā bālēja kā kāpuri.
Viņai nebija ne jausmas, kāpēc bija jāatņem apavi. Diez vai izdotos aizbēgt, aiz kreisās kājas potītes piekaltai pie vienas mitruma piesūkušās sienas un labās rokas delnai karājamies pie pretējās. Viņa tik tikko varēja aizsniegties līdz kameras durvīm, kur nu vēl izraut tās no eņģēm. Izņemot kreveļu skrubināšanu zem sasistā deguna, līdz parādījās asinis, Dzelksnei nekas cits neatlika kā sēdēt un domāt.
Viņai tās bija divas visnemīlētākās nodarbes.
Dzelksne smagi un saraustīti nopūtās. Ak dievi, kā tur smirdēja! Dvakoja satrūdējušie salmi un žurku izkārnījumi, smirdēja atejas spainis, ko neviens nevīžoja iztukšot, no sarūsējušās dzelzs un mitrā apmetuma nāca neciešams smārds, bet stiprāk par visu pēc divām kamerā pavadītajām naktīm dvakoja viņa pati.
Jebkurā citā dienā viņa ap šo laiku peldētos līcī, cīnītos ar Jūras māti vai kāptu klintīs, turoties pretī Zemes tēvam, skrietu, airētu vai trenētos divcīņās ar tēva veco zobenu pašu mājas pagalmā, par pretinieku izvēloties jau daudz cietušos sētas stabus un izliekoties, ka tie ir ļaunākie Getlandes ienaidnieki — Gromgilgorms, salinieks Stīrs vai pats Augstais karalis, līdz skaidas lidotu pa gaisu.
Bet todien Dzelksnei nebija lemts vicināt zobenu. Pārņēma sajūta, ka tās cīņas viņai jau galā. Tas bija tik ārkārtīgi un neciešami tālu no taisnīguma. Bet Hūnans mēdza teikt: karavīrs nevar paļauties uz taisnīgumu.
- Tev apmeklētājs, - paziņoja atslēgu glabātāja - tukls lempis no sievišķa ar kādu duci grabošu ķēžu ap kaklu un seju, kas līdzinās cirvja uzmavai. - Tikai nekādas vilkšanas garumā. — Smagās durvis čīkstēdamas atvērās.
-Wlda!
Šoreiz Dzelksne vis neatgādināja mātei, ka no šī vārda atteikusies jau sešu gadu vecumā, kad sadūrusi tēvu ar viņa paša dunci, kurš tad arī nosaucis meitu par Dzelksni. Pēdējiem spēkiem meitene atpiņķēja sakrustotās kājas un piecēlās stāvus - nomocīta, pārgurusi un bezjēdzīga kauna pārņemta par stāvokli, kādā nonākusi.
Pat ja viņu pašu gandrīz nemaz neinteresēja, kā izskatās, Dzelksne zināja, ka mātei tas ir svarīgi.
Kad Dzelksne izvilkās gaismas strēlē, viņas māte pielika bālo delnu pie lūpām. - Augstie dievi, ko viņi tev nodarījuši?
Dzelksne pamāja uz seju, važām šķindot. - Tas gadījās uz laukuma.
Meitenes māte pienāca pie restēm, viņas acis apņēma sarkani asaru loki. — Tā runā, ka tu nogalināji kādu zēnu.
- Tā nebija slepkavība.
— Bet tu tomēr to zēnu nogalināji?
Dzelksne norija kamolu kaklā, kas bija pavisam izkaltis. — Edvālu.
— Augstie dievi, — māte atkal nočukstēja, lūpām drebot. - Ak dievi, kāpēc gan tu...
— Nevarētu būt citāda? - meita pabeidza mātes vietā. - Saprotamāka, normālāka? Meita, kas negribētu paņemt rokās neko smagāku par adatu, ģērbtos dienvidnieku pārdotā zīdā, nevis bruņās un sapņotu tikai par to, kā uzmaukt pirkstā kāda bagāta vīra gredzenu?
- Es nojautu, ka nelaime tuvojas, - māte rūgti iebilda. — Kopš tās dienas, kad tu sāki iet uz laukumu. Kopš tās dienas, kad redzēju tavu tēvu mirušu, es zināju, ka nelaime tuvojas.
Dzelksne juta, ka sāk drebēt. - Vari mierināt sevi, ka tev bijusi taisnība.
— Vai tiešām tu domā, ka tas mani varētu mierināt? Runā, ka manu vienīgo bērnu nomētās ar akmeņiem līdz nāvei!
Dzelksnei pārskrēja drebuļi un pēc tam jau pavisam saltas tirpas. Viņa mēģināja ievilkt elpu, it kā akmeņi jau lidotu tās virzienā. - Kurš to teica?
- Visi tā runā.
- Arī Tēvs Jārvi? - Maģistrs runā likuma vārdā. Maģistrs spriedīs taisnu tiesu.
- Nezinu. Diez vai. Vēl ne.
Vēl ne, lūk, arī visas cerības. Dzelksne sajutās tik vārga, ka tik tikko pietika spēka, lai ieķertos restēs. Viņa bija radusi rādīt drosmīgu seju, lai cik nobijusies būtu. Tomēr nav viegli drosmīgi skatīties Nāvei sejā. Tas ir visgrūtākais uzdevums.
- Jums tagad jāiet. - Atslēgu glabātāja sāka palēnām vilkt Dzelksnes māti prom.
- Es lūgšos, - sieviete iekliedzās, un asaras straumēm noklāja seju. — Es lūgšos par tevi Miera tēvam.
Dzelksnei gribējās atcirst:
- Man žēl. — Atslēgu glabātāja ar plecu aizvēra durvis.
- Pieļauju, ka ne tik ļoti žēl kā man. - Dzelksne pievēra acis, ļaujot pierei noslīgt pret restēm, un cieši satvēra zem netīrā krekla paslēpto maišeli. Maišeli, kurā glabājās viņas tēva pirkstu kauliņi.
Viņa nogalināja Edvālu. Tagad tie nogalinās pašu Dzelksni.
Meitene sadzirdēja aiz durvīm pieklusinātas balsis. Mātes balss lūdzās, lišķēja un raudāja. Kāda vīrieša balss skanēja vēsi un nosvērti. Dzelksne nesaklausīja atsevišķus vārdus, bet šķita, ka tie ir skarbi. Viņa nodrebēja, kad atvērās durvis, un ierāvās dziļāk celles tumsā. Pār slieksni pārkāpa Tēvs Jārvi.
Dīvains cilvēks. Vīrietis maģistra ādā bija gandrīz tikpat reta parādība kā sieviete uz mācību laukuma. Lai gan tikai dažus gadus vecāks par meiteni, tā skatiens piederēja vecam cilvēkam. Tādam, kurš daudz pieredzējis. Šīs acis vēstīja par savu saimnieku savādus stāstus: ka viņš sēdējis Melnajā tronī, tomēr no tā atteicies; ka viņš devis stipri pamatotu atriebības zvērestu; ka viņš nogalinājis savu tēvoci Odemu ar līko zobenu, no kura nekad nešķīrās. Acis stāstīja, ka Jārvi ir viltīgs kā Mēness tēvs, ka viņam reti drīkst ticēt un nekādā gadījumā nedrīkst iebilst. Un tagad šī cilvēka rokās - drīzāk vienā veselajā rokā, jo otra tāds līks mezglots ķeģis vien ir, - atradās viņas dzīvība.
- Batu Dzelksne, — maģistrs ierunājās, — tu esi pasludināta par slepkavu.
Stipri elsojot, viņa varēja tikai pamāt ar galvu.
- Vai tev ir kas sakāms?
Iespējams, vajadzētu atbildēt ar izaicinošu spļāvienu. Pasmieties par Nāvi. Runā, ka tieši tā rīkojies viņas tēvs, kad noasiņoja līdz nāvei pie Gromgilgorma kājām. Bet viņa vēlējās tikai vienu — dzīvot.
- Es negribēju viņu nogalināt, - Dzelksne gārdzošā balsī izdvesa. — Meistars Hūnans man lika cīnīties vienai pret trim. Tā nebija slepkavība!
- Edvālam gan šī nianse daudz nozīmē.
Tas gan tiesa, Dzelksne to apzinājās. Viņa stipri samirkšķināja acis, lai novaldītu asaras aiz kauna par pašas gļēvumu, bet neko nespēja darīt lietas labā. Kā viņa tobrīd nožēloja, ka gājusi uz mācību laukumu, būtu labāk iemācījusies glīti smaidīt un skaitīt monētas, kā māte vienmēr bija vēlējusies. Par nožēlu un cerībām gan neko nevar nopirkt.
— Tēvs Jārvi, lūdzu, dodiet man iespēju! - Dzelksne ieskatījās maģistra mierpilnajās, vēsajās, pelēkzilajās acīs. - Es pieņemšu jebkādu sodu. Es pati sevi no sirds šaustīšu. Es zvēru!
Jārvi sarauca bālās uzacis. — Ar zvērestiem jābūt piesardzīgai, Dzelksne. Katrs zvērests ir kā važas. Es zvērēju atriebties sava tēva slepkavām, un šis solījums joprojām karājas man kaklā kā smags akmens. Arī tavējais varētu būt tikpat smags.
— Vai smagāks par akmeņiem, ar ko mani nositīs? — Dzelksne pastiepa plaukstas pretī Tēvam Jārvi, cik nu važas to atļāva. — Es zvēru pie Saules un Mēness. Es kalpošu tā, kā jūs uzskatīsiet par nepieciešamu.
Maģistrs drūmi pavērās uz netīrajām plaukstām, kas sniedzās aizvien tuvāk. Viņš nopietni ielūkojās meitenes acīs, kur asarās mirka izmisums. Jārvi lēnītēm pielieca galvu uz sāniem kā tirgotājs, kas novērtē cenu. Visbeidzot viņš gari un skumji nopūtās. — Nūja, labs ir.
Iestājās klusums, un Dzelksne aptvēra maģistra teikto. - Vai jūs neliksiet mani nomētāt ar akmeņiem?
Tēvs Jārvi noplandīja kroplo roku tā, ka vienīgais pirksts nozvārojās šurpu turpu. — Man pagrūti pacelt gaisā abus īkšķus.
Jau atkal klusums, un tik ilgs, ka atvieglojuma vietā piezagās aizdomas. — Un tā... kāds tad būs mans sods?
- Es kaut ko izdomāšu. Atbrīvojiet viņu!
Atslēgu glabātāja cieši sakoda zobus, it kā katra atvērta slēdzene sagādātu tai sāpes, bet rīkojumam paklausīja. Dzelksne paberzēja sūrstošās roku dzelžu atstātās rievas uz delnām un bez važām sajutās pārsteidzoši viegla. Tik gaisīga kā sapnī. Meitene cieši aizmiedza acis un ievaidējās, jo atslēgu glabātājas mestās kurpes trāpīja viņai pa vēderu. Nē, nav gan sapnis.
Smaids nenozuda no Dzelksnes lūpām, kamēr tā apāva kājas.
- Šķiet, ka tev lauzts deguns, - Tēvs Jārvi nosprieda.
- Nav jau pirmā reize. - Ja izdotos izkļūt no šīs nelaimes tikai ar salauztu degunu, Dzelksne nudien uzskatītu sevi par svētītu.
- Ļauj man apskatīties!
Maģistrs pirmām kārtām bija dziednieks, un meitene neatrāvās, kad viņš, pienācis pavisam tuvu, viegli aptaustīja kaulus zem acīm, tad brīdi domāja, savilcis pieri grumbās.
- Vai...
- Piedod, tev sāpēja?
- Pavisam mazi...
Viņš iebāza pirkstu meitenes nāsī un nežēlīgi piespieda īkšķi deguna pamatnei. Dzelksne iekaucās, tika nogrūsta uz ceļiem, un tad atskanēja krakšķis. Viņa nobālēja aiz sāpēm, un asaras aumaļām lija pār vaigiem.
- Tagad viss kārtībā. - Jārvi noslaucīja roku meitenes kreklā.
- Ak dievi! - Viņa šņukstēja, satvērusi pulsējošo seju plaukstās.
- Reizēm mazliet sāpju sākumā pasargā no daudz lielākām ciešanām vēlāk. — Tēvs Jārvi devās uz durvīm. Dzelksne pierausās stāvus un, joprojām neaptvērusi, vai kļuvusi par trika upuri, vilkās viņam pakaļ.
- Paldies par laipno uzņemšanu, - meitene nočukstēja, paejot garām atslēgu glabātājai.
Sieviete atbildēja ar niknu skatienu. - Ceru, ka tev to vairs nekad nevajadzēs.
- Neņemiet ļaunā, bet es ceru uz to pašu. — Dzelksne sekoja Tēvam Jārvi pa blāvi izgaismoto gaiteni un augšā pa kāpnēm, samiegusi acis pret gaismu.
Kaut arī roka Jārvi bija tikai viena, maģistra kājas toties darbojās pietiekami labi un uzņēma ātrumu, šķērsojot citadeles iekšpagalmu. Vecā ciedra zari virs galvas kaut ko pačukstēja pēkšņā vēja pūsmā.
- Man jārunā ar māti, - Dzelksne izmeta un pielika soli, lai panāktu Jārvi.
- Es jau runāju. Pateicu viņai, ka attaisnoju tevi par slepkavību, bet tu esi zvērējusi man kalpot.
- Bet... kā jūs zinājāt, ka es...
- Maģistram pienākas zināt, uz ko spējīgi citi cilvēki. —Tēvs Jārvi nosprauslojās. — Lai gan tu nemaz neesi gudra kā skudra, Dzelksne Batu.
Izgājuši pa Vaidu vārtiem, viņi atstāja citadeli aiz muguras un nonāca pilsētā, tad nokāpa no lielās klints tuvāk Jūras mātei. Viņi laipoja lejup pa nelīdzenajiem pakāpieniem un šaurajām taciņām, kas stāvus laidās lejup starp cieši saspiestajiem namiņiem, kuros dzīvoja cieši saspiedušies ļaudis.
- Es laikam nedošos ķēniņa Ūtila karagājienā, vai ne? — Nešaubīgi muļķīgs jautājums, bet kopš paglābšanās no Nāves ēnas Dzelksnei pavērās gana daudz gaismas, lai būtu iemesls skumt par izpostītajiem sapņiem.
Tēvam Jārvi skumjas nebija prātā. - Priecājies, ka jau neesi zem zemes.
Viņi pagāja garām Smēdes ielai, kur Dzelksne savulaik vadīja garas stundas, alkatīgi vērojot ieročus gluži tāpat kā ubagojošs bērns, kas veras uz cepumiem. Tur viņa tēvam uz pleciem vizinājās kukaragās, apreibusi no lepnuma, bet kalēji lūdzās, lai nesabojā viņu darba augļus. Tagad gan šķita, ka pie smēdēm izkaltais spožais metāls par meiteni smejas.
- Es nekad nekļūšu par Getlandes karotāju, - viņa žēli nočukstēja, bet Jārvi sadzirdēja.
- Kamēr vien esi dzīva, tava nākotne pirmām kārtām ir tevis pašas rokās. - Maģistrs saudzīgi saberzēja pabālējušās rētas uz kakla. - Ķēniņiene Leitlina man mācīja, ka izeja ir vienmēr.
Dzelksne pamanīja, ka, tikai dzirdot šo vārdu, viņas mugura izslējās staltāk. Lai gan Leitlina nebija karotāja, Dzelksne viņu apbrīnoja vairāk par visiem citiem. - Zelta ķēniņiene ir vienīgā sieviete, kuras domas neviens vīrietis neuzdrošinās ignorēt, — meitene zināja teikt.
- Tāda nu viņa ir. - Jārvi šķībi pavērās uz Dzelksni.
- Iemācies ar jēgu apvaldīt spītību, un, iespējams, kādu dienu būsi tāda pati.
Diena tomēr šķita mazliet savāda. Lai kur viņi ietu, no pilsētas vārtiem līdz pat darba dunas pārņemtajiem dokiem cilvēki paklanījās un klusi sveicināja Tēvu Jārvi, uzrunājot vārdā, tie pakāpās malā, lai dotu ceļu Getlan-des maģistram, bet drūmi nogrozīja galvas, ieraudzījuši Dzelksni kā netīru apkaunojumu. Viņi spraucās garām jūrniekiem un tirgotājiem no it visām Sašķeltās jūras krastos esošajām un vēl tālākām zemēm, Dzelksne lodāja zem pilošajiem zvejnieku tīkliem un starp mirdzošo, ņudzošo lomu.
- Uz kurieni mēs ejam?
- Uz Skekenmuižu.
Pēkšņi Dzelksne apstājās kā iemieta un gandrīz pakļuva zem garām braucošas ķerras. Viņa nekad nebija devusies tālāk kā pusi dienas garā pārgājienā Torlbijas apkaimē.
- Vai arī paliec tepat, - Jārvi izmeta pār plecu.
- Akmeņi viņiem jau sagādāti.
Meitene norija kamolu un steigšus metās pakaļ maģistram. — Es nāku.
- Tad jau būsi tikpat prātīga, cik smuka, Batu Dzelksne.
Tas bija vai nu divkāršs kompliments, vai dubults apvainojums, un viņa nosliecās uz otro. Vecie kuģu piestātnes dēļi klaudzēja zem gājēju pēdām, un sāļais ūdens skalojās gar zālēm apaugušajiem balstiem. Turpat netālu jūrā šūpojās mazs, bet glīts kuģītis ar balti krāsotām dūjām augstu uz borta abos tā galos. Spriežot pēc spilgtajiem vairogiem, kas rindojās gar bortu, kuģis ar visu apkalpi bija gatavs iet jūrā.
- Mēs tūlīt brauksim?
- Augstais karalis mani gaida.
- Augstais... karalis? - Dzelksne pavērās uz savām drēbēm, kas bija netīras no sakaltušiem kazemāta dubļiem un viņas un Edvāla asinīm. - Vai drīkstu vismaz pārģērbties?
- Man nav laika tavai ārišķībai.
- Es smirdu.
- Mēs pārmetīsim tevi pār bortu, lai nomazgātu to smaku.
- Jūs tā darīsiet?
Maģistra uzacs jautri pašāvās jumtiņā. - Tev laikam nav humora izjūtas, ko?
- Skatīšanās Nāvei sejā mēdz sabojāt joku garšu, -meitene nomurmināja.
- Tieši tobrīd tā vajadzīga visvairāk. - Kad abi pienāca pie kuģa, būdīgs vīrietis atsēja priekšgala virvi un pārmeta to pār bortu. — Bet tu neuztraucies - pirms nonāksim Skekenmuižā, Jūras māte būs tevi izskalojusi tik ļoti, ka kuņģis vairs neturēs. - Jārvi bija cīnītājs, par to liecināja viņa stāja un platā seja, ko nebija saudzējis ne vējš, ne karš. — Lai arī dievi atņēma man vienu veselu roku, — Jārvi pacēla gaisā sačokuroto delnu un palocīja vienīgo pirkstu, - tā vietā viņi man deva Ralfu. — Viņš uzsita pa vecā vīra mīksto plecu. - Nevarētu teikt, ka mums vienmēr gājis viegli, bet galu galā esmu apmierināts ar šādu darījumu.
Ralfa izspūrusī uzacs parāvās gaisā. - Vai gribi zināt, kas man par to sakāms?
— Nē! — Jārvi uzlēca uz klāja. Dzelksnei atlika vien paraustīt plecus, saskatīties ar sirmo, bārdaino karotāju un sekot. - Laipni lūdzu uz
Viņa izskaloja muti un nospļāvās pār kuģa bortu.
- Nemaz nešķiet, ka mani te tik laipni gaidītu.
Kādi četrdesmit dusmīga paskata airu vīri sēdēja uz savām lādēm un blenza uz meiteni, un viņai neradās ne mazākās šaubas, par ko tie domā.
- Nejauki ieradumi mēdz atkārtoties, - viņa nočukstēja.
Tēvs Jārvi piekrītoši pamāja. — Tāda ir dzīve. Reti kuru kļūdu mēs pieļaujam tikai vienreiz.
— Vai drīkstu ko vaicāt?
- Man tāda sajūta, ka tu vienalga jautāsi, pat ja es teikšu nē.
- Laikam jau nemaz neesmu gudra kā skudra.
- Tad prasi.
- Kāpēc es esmu šeit?
— Ir tā, ka svēti vīri un ārkārtīgi viltīgas sievas šo jautājumu uzdod jau tūkstoš gadus, un neviens nav pat pietuvojies atbildei.
— Pamēģini parunāt par šo lietu ar Lūgšanu audēju, — atrūca Ralfs un ar šķēpa strupo galu atstūmās no kuģubūvētavas mola. — Viņš tev izdeldēs ausis cauras ar pļāpām par to, kas un kāpēc.
— Nudien, kurš gan ir tas, — Jārvi nočukstēja, cieši veroties tālumā, it kā atbilde būtu saskatāma mākoņos,
- kurš izsver dievu diženos plānus? Tikpat labi varētu jautāt, kur palika elfi. — Vecais un jaunais uzsmaidīja viens otram. Viss notiekošais noteikti nebija viņiem nekas jauns.
- Lieliski, - Dzelksne attrauca. - Es gribēju zināt, kāpēc jūs mani atvedāt uz šo kuģi.
- Ak tā... — Jārvi pagriezās pret Ralfu. — Kā tev šķiet, kāpēc es neizvēlējos vieglāko ceļu un neļāvu nomētāt tevi ar akmeņiem, bet gan nolēmu apdraudēt visu mūsu dzīvības un uzlaist bēdīgi slaveno slepkavu Batu Dzelksni uz sava kuģa klāja?
Ralfs uz mirkli atbalstījās pret šķēpu un pakasīja bārdu. - Man tiešām nav ne jausmas.
Jārvi pavērās uz Dzelksni plati ieplestām acīm. - Ja es nesaku, ko domāju, savai kreisajai rokai, kādēļ gan man būtu tas jāatklāj tādai kā tu? Es domāju - tādai, kas smird.
Dzelksne saberzēja deniņus. — Man jāapsēžas.
Ralfs tēvišķi uzlika roku meitenei uz pleca. - Es saprotu. - Viņš nogrūda Dzelksni uz tuvākās lādes tik spēji, ka viņa iekliedzās, pārvēlās tai pāri un iekrita tālāk sēdošajam vīram klēpī. - Te būs tavs airis.
ĢIMENE
- Tu nokavēji.
Rīnai bija taisnība. Mēness tēvs jau spoži spīdēja, tā meitas - zvaigznes - mirguļoja pie debess audekla, un šauro būdu izgaismoja tikai kvēlojošās ogles, kad Brands ielavījās pa zemajām durvīm.
- Piedod, mās! - Viņš sašļucis aizvilkās līdz solam un sabruka ar garu nopūtu, atsvabināja pārgurušās pēdas no kurpēm un pastiepa pirkstus pret krāsni. - Bija jāsagriež vairāk kūdras Hārperam un jāpalīdz arī Vecajai Frenai ienest malku. Nelikās, ka viņa pati to varēs saskaldīt, arī cirvis bija neass, un man tas bija jāuzasina. Jau nācu uz mājām, kad Lema ratiem pārlūza ass, un mēs, tāds pulciņš, metāmies palīgā...
- Tava nelaime, ka tu uztver cita problēmas kā savas.
- Ja palīdzēsi citiem, varbūt tie palīdzēs arī tev, kad būs nepieciešams.
- Var jau būt. — Rīna pamāja uz katlu, kas karsējās virs pavarda oglēm. - Paēd vakariņas. Dievi ir liecinieki -nebija viegli kaut ko atlicināt.
Brands uzplikšķināja māsai pa celi, noliecies pēc ēdamā. - Lai dievi tevi svētī par to, māsiņ. - Brands bija baisi izsalcis, tomēr neaizmirsa pateikties par ēdmaņu Zemes tēvam. Viņš labi atcerējās, ko nozīmē, kad nav, ko ēst.
- Garšīgi, — viņš novilka, cenšoties norīt kumosu.
- Kamēr bija karsts, garšoja labāk.
- Vienalga garšīgi.
- Nē, nav vis.
Brands paraustīja plecus un izkasīja no katla beidzamās kripatas - žēl, ka nebija vēl. - Ja reiz esmu nokārtojis pārbaudījumus, viss vērsīsies uz labu. No tādiem karagājieniem ļaudis pārnāk mājās bagāti.
- Pirms katra karagājiena ļaudis nāk uz smēdi un plātās, cik bagāti tie pārnāks. Daži vispār nepārnāk.
Brands uzsmaidīja māsai. - Tu no manis tik viegli vaļā netiksi.
- To es nemaz negribu. Lai kāds tu būtu muļķis, citas ģimenes man nav. - Rīna kaut ko sagrābstīja, paslēptu aiz muguras, un pasniedza brālim. Tas izrādījās netīrs un noplīsis dzīvnieka ādas sainis.
- Vai tas man? - Brands pasniedzās pēc tā pāri siltajam pavardam.
- Būs tev kompānija tālajos ceļos. Atgādinās par mājām. Atgādinās par ģimeni. Kāda nu tā ir.
- Man neviens nav vajadzīgs, izņemot tevi. — Ādā bija iesaiņots nazis - spoži pulēts tērauda duncis. Kaujas tutenis ar garu, taisnu asmeni, gardu, ko veidoja divas savijušās čūskas, un spalu atņirgtas pūķa galvas veidā.
Rīna piecēlās sēdus, lai pavērotu brāļa reakciju uz dāvanu. — Kādu dienu es tev izkalšu zobenu. Pagaidām es neko labāku neprotu uztaisīt.
- Tu pati to izkali?
- Gādena drusku palīdzēja ar spalu, bet asmens ir viscaur manis taisīts.
- Ļoti glīts darbs, Rīna. - Jo ciešāk ieskatījās, jo smalkāks tas šķita. Gardu klāja izteikti reljefas čūsku zvīņas, pūķis atņirdza sīkus ilknīšus, un pats tērauds naidīgi uzglūnēja spožs kā sudrabs, turklāt nāvējošs. Brands tik tikko saņēmās, lai pieskartos duncim. Šķita, ka tik smalka lieta nav piemērota viņa netīrajām rokām. - Augstie dievi, tas ir meistardarbs!
Rīna atslējās pret atzveltni nevērīgi, it kā to pati jau zinātu. - Laikam esmu atklājusi, kā labāk izkausēt. Kā sakurt lielāku uguni. Jāņem tāds kā kauss. Jādedzina kauli, lai dzelzs pārtaptu tēraudā, lai stiklā sakusušās smiltis uzsūc visus netīrumus un paliek tikai tīrs metāls. Visu nosaka temperatūra... tu jau neklausies.
Brands vainīgi paraustīja plecus. — Veseri cilāt es protu gana labi, bet neko nesaprotu no kalšanas burvestības. Tu esi desmit reizes labāka kalēja par mani.
- Gādena saka, ka man pieskārusies Smēdes vesera cilātāja.
- Viņa noteikti priecājas, ka es tik strauji pametu smēdi un viņa dabūja vietā tādu zelli kā tu.
- Man ir dotības.
- Pieticība ir tavas dotības.
- Pieticība domāta tiem, kam nav ar ko lepoties.
Brands pašūpoja nazi plaukstā, lai sajustu tā īsto smagumu un līdzsvaru. - Manu mazo māsiņ, kalves pavēl-niec. Šī ir skaistākā dāvana, kādu esmu saņēmis. - Nevarētu teikt, ka tādu būtu daudz. - Kaut es varētu tev dot kaut ko pretī.
Rīna atgūlās uz sava sola un pārmeta pār kājām padi-lušu segu. - Tu esi devis visu, kas man pieder.
Viņš piemiedza aci. — Nav nemaz tik daudz, vai ne?
- Es nesūdzos. - Māsa pastiepa pār pavarda liesmām savu spēcīgo, smēdes darbā kraupja klāto un nejutīgo delnu, un brālis to satvēra. Abi spēcīgi saspieda viens otra roku.
Brands nokremšļojās un pavērās uz cieti nomīto istabas klonu. - Vai tev nekā netrūks, kamēr es būšu prom karagājienā?
- Es dzīvošu kā niere taukos. - Rīna sataisīja nicinošu sejas izteiksmi, bet brālis redzēja tai cauri. Tik tikko piecpadsmit gadus jaunajai meitenei nebija neviena, tikai brālis, viņa bija nobijusies, un tāpēc izbijās ari Brands. Viņš baidījās no kaujām. Baidījās pamest mājas. Viņš baidījās atstāt māsu vienu.
- Es atgriezīšos, Rīna, tu pat nepamanīsi, cik drīz.
- Un noteikti apkrāvies ar dārglietām.
Brands piemiedza aci. - Par maniem varoņdarbiem sacerēs dziesmas, un es pārvedīšu duci stipru salinieku vergu.
- Kur tie gulēs?
- Lielajā mūra mājā, ko es tev nopirkšu netālu no citadeles.
- Man būs, kur izkārt savas drēbes. - Rīna pataustīja ar pirkstu galiem kleķa būdas sienu. Viņu mitekli īsti nemaz nevarēja nosaukt par māju, bet dievi labi zināja, ka jaunieši jutās pateicīgi par to, kas ir. Savulaik viņiem virs galvas kā vienīgā pajumte bija klaja debess.
Brands atgūlās, saliecis ceļus, jo kājas pēdējā laikā pārkarājās pāri sola galam, un atlocīja savu skrandaino deki.
- Rīna, — viņš iesāka pats sev par pārsteigumu, - es laikam esmu izdarījis lielu muļķību. - Brands īsti neprata glabāt noslēpumus, īpaši jau no māsas.
- Ko tad šoreiz?
Viņš sāka urbināt kādu no segā izplīsušajiem caurumiem. — Pateicu patiesību.
- Par ko?
- Par Batu Dzelksni.
Rīna noslēpa seju plaukstās. - Kas starp jums abiem notiek?
- Ko tu gribi teikt? Man viņa pat nepatīk.
- Viņa nevienam nepatīk. Kā skabarga pasaulei pakaļā. Tomēr šķiet, ka tu nespēj ar viņu nesaskrieties.
- Dieviem iepaticies savest mūs kopā, tā man šķiet.
- Vai esi mēģinājis iet pretējā virzienā? Viņa nogalināja Edvālu. Viņa to nogalināja. Edvāls ir miris, Brand.
- Es zinu. Es tur biju. Bet tā nebija slepkavība. Ko gan man bija darīt, saki, ja reiz esi tik gudra! Vai turēt muti tāpat kā visi citi? Vai klusēt un ļaut, lai to meiteni nomētā ar akmeņiem? Tādu nastu es nespētu izturēt! -Brands pamanīja, ka gandrīz kliedz, niknums kāpa galvā, bet viņš saņēmās un turpināja jau klusāk. - Es tā nevarēju.
Abi apklusa, drūmi vērās viens otrā, un uguns izplēnēja, izšaujot gaisā dažas dzirksteles. - Kāpēc vienmēr tieši tev sanāk pastāvēt par taisnību? - Rīna pavaicāja.
- Laikam jau neviens cits ar to nenodarbojas.
- Tu vienmēr esi bijis labs zēns. - Rīna atgūlās uz muguras un vērās dūmenī un sīkajā zvaigžņotās debess pleķītī tā galā. — Tagad tu esi... nu jau labs vīrietis. Tur tā vaina. Neesmu redzējusi nevienu labāku cilvēku, kurš, darot labu, panāktu ļaunu. Kam tu to izstāstīji?
Brands norija kamolu un aizvien ieinteresētāk arī pats ielūkojās skurstenī. — Tēvam Jārvi.
- Augstie dievi, Brand! Tu gan - kad cērt, tad cērt līdz galam, vai ne?
- Nekad neesmu redzējis jēgu rīkoties citādi, - viņš nočukstēja. - Un tomēr uzdrošināšos cerēt, ka viss nokārtosies, ja?
Rīna gulēja un blenza griestos, tāpēc brālis atkal paņēma savu dunci un nopētīja spožā tērauda mirdzumu uz plēnošo liesmu fona.
- Nudien, ļoti smalks darbs, Rlna.
— Liecies gulēt, Brand.
UZ CEĻIEM
- Ja par ko šaubies, meties ceļos. - Ralfa stūrmaņa vieta atradās uz paaugstinājuma
- Meties ceļos, — Dzelksne nomurmināja. - Skaidrs. — Viņa bija tikusi pie viena no pēdējiem airiem, kas sola visvairāk darba un vismazāk goda, tieši iepretī Ralfa mūžam vērīgajam skatienam. Dzelksne nemierīgi grozījās un stiepās pār plecu, cerot ieraudzīt Skekenmuižu, bet gaisā biezēja smalks lietutiņš, gandrīz migla, kas ļāva saskatīt vien rēgus. Draudīgos slaveno elfu mūrus apdzīvojošos rēgus. Netveramos Maģistrāta torņa spokus.
- Būs tevi jāpieliek pie rāpošanas pa grīdu, kamēr esi uz kuģa, tad varēsi grozīties, - Ralfs ierūcās. - Un, dievu dēļ, turi muti ciet. Tikai pasaki Veckundzei Veksenai ko aizvainojošu, un apmētāšana ar akmeņiem tev šķitīs kā jauka izklaide.
Kad kuģis pieslīdēja tuvāk krastam, Dzelksne saskatīja piestātnē sapulcējušos ļaudis. Tie izrādījās vīrieši. Vīrieši izrādījās karavīri. Tā bija godasardze, lai gan brīdī, kad
Aizvadījusi vien sešpadsmit ziemas, Dzelksne augumā pārsniedza vai visus vīrus, bet to, kurš pagājās pretī, nešaubīgi nācās atzīt par milzi - vīrietis bija vismaz pilnu galvas tiesu garāks par viņu. Tā garie, izmirkušie mati un bārda šķita tumsnēji, lai gan tos caurvija sudrabaini pavedieni, un balto kažokādu ap pleciem rotāja lietus pērles.
- Kā tad tā, Tēvs Jārvi. - Dziedošā balss savādi nesaskanēja ar milzīgo stāvu. — Pārlieku daudzi gadalaiki aizskrējuši, kopš mēs pēdējoreiz apmainījāmies vārdiem.
- Trīs gadi. - Jārvi paklanījās. - Kopš tās dienas Diev-zālē, mans karali.
Dzelksne apjuka, jo bija dzirdējusi, ka Augstais karalis ir vecs izčākstējis un pusakls vīrs, kas baidās apēst ko nelāgu. Šāds pieņēmums izrādījās pilnīgi nepareizs. Viņa bija radusi spriest par vīrieša spēku mācību laukumā un šaubījās, vai maz jebkad redzējusi kādu vēl stiprāku. Kā liecināja rētas un daudzie pie zelta sprādzēm rotātās siksnas pakārtie dunči, šis bija arī karavīrs. Un šis vīrs nu reiz tik tiešām izskatījās pēc karaļa.
- Es labi atceros, - valdnieks atzina. - Visi pret mani toreiz izturējās ļoti, ļoti rupji. Getlandiešu viesmīlība, vai ne tā, Māte Skēra? - Sieviete ar noskūto galvu pie karaļa sāniem paskatījās uz Jārvi un viņa komandu kā uz mēslu kaudzi. - Un kas tad tā tāda? - Karalis lūkojās Dzelksnes virzienā.
Viņa prata meistarīgi uzsākt cīņu, bet uzvedības etiķete šim skuķim bija noslēpums. Kad māte sāka skaidrot Dzelksnei, kā meitenei jāuzvedas, kad jāklanās un kad jākniksē, viņa tikai pamāja un turpināja domāt par zobeniem. Bet Ralfs lika tai mesties ceļos, tāpēc Dzelksne neveikli noslīga uz slapjās akmens grīdas, atbraucīja izmirkušos matus no acīm un gandrīz apvēlās garšļaukus.
- Mans karali. Nē, mans Augstais... karali...
Jārvi nosprauslojās. - Tā ir Batu Dzelksne - mans jaunais āksts.
- Un kā viņai sokas?
- Pagaidām nācies smieties pavisam maz.
Milzis šķībi pasmaidīja. - Es gan esmu tikai zemais karalis, mans bērns. Es esmu mazais Vensterzemes karalis, un mans vārds ir Gromgilgorms.
Dzelksne sajuta nelabumu kāpjam kaklā. Gadiem ilgi viņa bija sapņojusi par brīdi, kad satiks cilvēku, kurš nogalināja viņas tēvu. Neviens no sapņiem nebija īstenojies tik precīzi kā šis. Viņa metās pie kājām Zobenlau-zim un Bāreņu radītājam, lielākajam Getlandes ienaidniekam, kurš joprojām sūta karapūļus pāri robežai. Dzelksne ieraudzīja ķēdi ar kritušo ienaidnieku zobeniem norautajiem spaliem, kas četrreiz bija apmesta ap resno kaklu. Dzelksne zināja, ka viens no tiem reiz piederējis zobenam, kā viņa glabāja mājās. Viņas vislielākajam dārgumam.
Meitene nesteidzīgi pieslējās kājās, cenšoties sakopot iznīcinātā goda sīkākās paliekas. Viņai trūka zobena spala, uz kā balstīt roku, tāpēc zods šāvās uz priekšu, it kā būtu zobena vietā.
Vensterzemes karalis paraudzījās lejup kā milzu asins-suns uz sabozušos kaķēnu. - Esmu labi apradis ar get-landiešu nicinājumu, bet šajās acīs gan redzams patiesi nejauks saltums.
- It kā viņai būtu rēķini kārtojami, - minēja Māte Skēra.
Dzelksne satvēra kaklā pakārto maišeli. - Jūs nogalinājāt manu tēvu.
- Ak tā. — Gorms paraustīja plecus. - To pašu varētu teikt daudzi bērni. Kā viņu sauca?
- Storns Zemesrags.
Dzelksne gaidīja izsmieklu, draudus vai niknumu, bet tā vietā skarbā seja atplauka. - Ak, tā tik bija balāžu vērta divkauja! Atceros katru tās soli un zobena cirtienu. Zemesrags bija dižens cīnītājs, vērtīgs pretinieks! Tādos saltos rītos kā toreiz es joprojām jūtu vietu, kur viņš man trāpīja pa kāju. Bet Kara māte bija manā pusē. Viņa man uzpūta dvesmu, vēl šūpulī esot. Jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas, un nu tas ir pierādījies. - Gorms blenza uz Dzelksni no saviem augstumiem, starp garo pirkstu un īkšķi laiski grozīdams kādu no kaklā pakārtajiem spaliem. — Storna Zemesraga meita, un jau izaugusi tik gara! Laiks gan skrien, vai ne, Māte Skēra?
- Kā parasti, - maģistre atbildēja un pavērās uz meiteni savām piemiegtajām koši zilajām acīm.
- Mēs tomēr nevaram visu dienu veltīt atmiņām par senām uzvarām. — Gorms pastiepa roku, ar plašu vēzienu norādot ceļu. — Augstais karalis jau gaida, Tēvs Jārvi.
Gromgilgorms veda viņus pa pielijušajiem dokiem, un Dzelksne vilkās pakaļ nosalusi, izmirkusi, bezspēcības un rūgtuma pārņemta. Prieks par iespēju ieraudzīt Sašķeltās jūras krastos lielāko pilsētu bija pagaisis. Ja vien būtu iespējams nogalināt cilvēku, drūmi blenžot tam mugurā, Zobenlauzis todien būtu asiņains izkritis viņpus Beidzamajām durvīm, bet skatiens nav duncis, un Dzelksnes naidpilnā acs darīja pāri tikai viņai pašai.
Pa stāvajām divviru durvīm
Pretošanās Augstajam karalim ir ļoti nejēdzīga doma.
— Jāatzīst, esmu izbrīnīts, ieraugot Zobenlauzi kalpojam par Augstā karaļa vārtu vīru, — Tēvs Jārvi sacīja.
Gorms nicīgi pasmīnēja. — Mums visiem jāliec ceļi kāda priekšā.
— Dažiem gan tie ceļi liecas vieglāk nekā citiem.
Gorma pierē ievilkās skarba rieva, bet viņa maģistre
ierunājās pirmā. - Acīmredzot Veckundze Veksena māk pārliecināt.
— Vai viņa jau ir pārliecinājusi jūs pielūgt Vienīgo dievieti? - Jārvi painteresējās.
Skēra nosprauslojās tik enerģiski, ka pārsteidzošā kārtā nenospļaudīja visu tērpa krūtežu.
— Nekas mani nespētu pārliecināt atteikties no Kara mātes asiņainajām skavām, to nu es jums apsolu, — norūca Gorms.
Jārvi viegli pasmaidīja — kā mēļojot ar draugiem.
— Mans tēvocis vārds vārdā saka to pašu. Getlandei un Vensterzemei ir tik daudz kopīga. Mēs pielūdzam vienādi, runājam vienā valodā un cīnāmies vienādi. Mūs šķir tikai šaura upe.
— Un gadu simtos nogalinātie tēvi un dēli, — pie sevis nomurmināja Dzelksne.
- Kuš! - Ralfs nošņāca aiz muguras.
- Mums ir asiņaina pagātne, - Jārvi prātoja, - bet labiem valdniekiem jāprot atstāt aiz sevis to, kas bijis, un palūkoties nākotnē. Jo vairāk es par to domāju, jo pārliecinātāks topu, ka savstarpējās cīņas mūs abus tikai novājina un dod labumu citiem.
- Tas nozīmē, ka pēc ilgajām cīņām mums būtu jāsadodas rokās? - Dzelksne pamanīja Gorma lūpu kaktiņā nievājošu smīnu. — Un uz kritušo kapvietām kopā jāie-danco jūsu drosmīgajā nākotnē?
Kamēr citi smaidot runāja par dejošanu, Dzelksne uzmeta skatienu ieročiem, kas karājās pie sienām, un pārlika, vai izdotos izraut zobenu no skavām un pāršķelt Gorma pauri, iekams Ralfs viņu apturētu. Tā būtu Get-landes karotāja cienīga rīcība.
Tomēr Dzelksne nebija Getlandes karotāja un nekad nebūs.
— Jūs uzbūrāt skaistu sapni, Tēvs Jārvi. — Gorms nopūtās. — Bet reiz jau jūs mani piemānījāt ar skaistiem sapņiem. Mums visiem laiks pamosties un, patīk tas mums vai ne, mesties ceļos, jo visa sākums pieder Augstajam karalim.
- Un viņa maģistrei, — piebilda Māte Skēra.
- Viņai - vislielākajā mērā. - Zobenlauzis plaši atvēra durvis gaiteņa galā.
Dzelksne nebija aizmirsusi to vienīgo reizi, kad pabija Getlandes Dievzālē un vērās uz sava tēva bālo un stingo līķi, un centās saspiest mātes delnu tik stipri, lai tā pārstātu raudāt. Tolaik tā šķita lielākā zāle pasaulē, pārlieku milzīga, lai būtu uzcelta cilvēka rokām. Tomēr Čukstu palātu bija būvējuši elfi, un tajā varētu ietilpt piecas Dievzāles, un pāri palikušajās teritorijās varētu vēl iegūt jēdzīgu miežu ražu. Gludās elfu akmens sienas un melnie elfu stikla logi tiecās aizvien augstāk un augstāk, līdz pazuda reibinošajā pustumsā virs galvas.
Sešas dievu statujas nolūkojās no augšas, bet Augstais karalis bija novērsies no to pielūgšanas, savukārt viņa brīvie pavalstnieki - aizņemti ar citām lietām. Nu jau viņu vidū bija nostājusies septītā figūra - Dienvidnieku dieve, Vienīgā dieviete. Ar smacējošā skāvienā plaši izplestām rokām, ne īsti vīrietis, ne sieviete, ne īsti smaidoša, ne raudoša, tā nolūkojās cilvēku maznozīmīgajā rosībā ar neslēptu vienaldzību.
Ļaudis pulcējās baros gan zāles viņā galā, gan uz pelēka, no elfu metāla celta balkona desmit cilvēku augumu augstumā. Arī otrā zāles galā tikpat augstu bija samanāms sīku sejiņu ieloks. Dzelksne tur saskatīja vensteriešus ar garās bizēs sapītiem matiem un troveniešus ar sudraba aprocēm nosētām rokām. Viņa redzēja salinieku vēja appūstās sejas, tuklos zemmaliešus un ingliešu pinkainās bārdas. Meitene vēroja kalsnas sievietes, visticamāk, no šendu cilts, un apaļīgos Sagenmarkas tirgoņus. Tur manīja arī tumsnējos sūtņus no Katālijas jeb Dienvidu impērijas vai, iespējams, pat tālākām zemēm.
Šķita, ka visas pasaules ļaudis sanākuši kopā ar vienu mērķi - nolaizīt Augstā karaļa pakaļu.
- Dižākais no cilvēkiem! - iesaucās Tēvs Jārvi.
— Starpnieks starp dieviem un karaļiem! Es metos ceļos tavā priekšā! - Maģistra piere gandrīz skāra grīdu, un viņa teiktais atbalsojās augšējās galerijās, līdz sašķīda čukstu tūkstošu tūkstošos - tāpēc šī palāta bija tā nosaukta.
Runas, kas klīda par dižāko no cilvēkiem, izrādījās ārkārtīgi pārspīlētas. Pārlieku lielajā tronī sēdēja vien sažuvis nieklis ar grumbainu, nokarājošos ādu, bet no bārdas bija atlikušas vien dažas sirmas lēkšķes. Par atlikušo dzīvību liecināja tikai acis, kas spoži un cieti vērās uz lejā stāvošo Getlandes maģistru.
- Meties tagad uz ceļiem, muļķe tāda! - Ralfs nošņāca un aiz jostas novilka Dzelksni sev blakus zemē. Viņš paguva pēdējā mirklī, jo pa neaptverami plašo grīdu viņiem jau tuvojās gados veca sieviete.
Apaļajā mātišķajā sejā ap mirdzošajām acīm stiepās dziļas smieklu krunciņas, sirmie mati bija īsi apgriezti, un raupjais, pelēkais tērps vilkās pa zemi tik smagi, it kā apakšmala būtu saplosīta skrandās. Ap kaklu tai vijās smalkākā no ķēdēm, kurā karājās ar rūnām aprakstīti krakšķoša papīra ruļļi.
- Kā noprotams, ķēniņiene Leitlina ir gaidībās. -Lai gan, iespējams, šī sieviete neizskatās pēc varones, bet dievi neļaus samelot, ka viņa runāja varones balsī - dziļā, klusā un varenā - bez mazākās piepūles. Šī balss pieprasīja uzmanību. Šī balss pavēlēja paklausīt.
Pat tupot uz ceļiem, Jārvi tomēr izdevās paklanīties vēl zemāk. - Dievi ir viņu svētījuši, visgodājamākā Vec-kundze Veksena.
- Iespējams, ar Melnā troņa mantinieku?
- Mums atliek vien cerēt.
- Nododiet mūsu siltākos apsveikumus ķēniņam Ūtilam, - noķerkstēja Augstais karalis, viņa sejā nemanīja ne mazākā siltuma vai sveikšanas prieka.
- Nodošu ar lielāko prieku, viņi saņems sveicienu. Vai drīkstu celties kājās?
Galvenā maģistre ļoti mīļi pasmaidīja un pacēla delnu, uz kuras Dzelksne pamanīja ietetovētus koncentriskus apļus ar sīku tekstu.
- Man tu patīc, kur esi.
- Mēs dzirdējām satraucošas vēstis no ziemeļiem, -atskanēja Augstā karaļa ķērkstošā balss, tas uzmeta lūpu, atsedzot priekšzobus kā žāvājoties. - Mēs dzirdējām, ka ķēniņš Utils kaļ plānus plašam karagājienam pret saliniekiem.
- Mans karali! Karagājienu? — Jārvi šķita sarūgtināts par vēsti, kas Torlbijā bija zināma ikvienam. - Pret mūsu tik ļoti mīļotajiem draugiem no Sašķeltās jūras salām? -Viņš noraidoši pamāja ar sažuvušo delnu. - Ķēniņam Ūtilam ir kareivīgs raksturs, un Dievzālē viņš nereti draud kādam uzbrukt. Tomēr tas nekad neko nenozīmē, ticiet man, es vienmēr esmu viņam blakus un nogludinu ceļu Miera tēvam, kā Māte Gundringa man mācījusi.
Veckundze Veksena atmeta galvu un ļāvās smieklu šaltij — sulīgai un saldai kā sīrups, kas atbalsojās zālē, it kā smietos vesela armija. - Tu gan proti sasmīdināt, Jārvi.
Viņa strauji kā čūska cirta pliķi pa Jārvi vaigu. Tā bija tikai pļauka, tomēr tik spēcīga, lai Jārvi noveltos uz sāniem. Blīkšķis atbalsojās pret balkoniem asi kā pātagas cirtiens.
Dzelksnes acis plati iepletās, un meitene acumirklī pielēca kājās. Pareizāk būtu teikt, atrāvās no grīdas, jo Ralfa roka strauji pašāvās uz priekšu, sagrāba dūrē tās slapjo kreklu un norāva viņu atpakaļ uz ceļiem. Dzelksnes izgrūstais lāsts pārtapa neglītā kviecienā.
- Zemē! - viņš norūca caur zobiem.
Piepeši Čukstu palāta šķita pavisam vientuļa vieta. Tupot milzīgās, tukšās grīdas viducī uz ceļiem, meitene aptvēra, cik daudz bruņotu vīru tos bija ieskāvuši no visām pusēm. Mute pagalam izkalta, bet vēdera lejasdaļu nospieda šķidrums.
Veckundze Veksena uzmeta acis Dzelksnei, tajās nemanīja ne baiļu, ne dusmu. Drīzāk vieglu ziņkāri, it kā skatītos uz nezināmas sugas skudru. - Kas ir šī... persona?
- Pazemīga pamuļķe, kas zvērējusi man kalpot. -Jārvi atkal notupās uz ceļiem un pielika plaukstu asiņojošajām lūpām. — Piedodiet viņai bezkaunību - tā cieš no prāta trūkuma un pārlieku lielas uzticības.
Veckundze atplauka siltā smaida kā Saules māte, tomēr ledainā balss stindzināja Dzelksni līdz pat kaulam. - Uzticība var būt gan liela svētība, gan briesmīgs lāsts, mans bērns. Viss atkarīgs no tā, kam esi uzticīgs. Pastāv pareizā lietu kārtība. Pareizai lietu kārtībai
- Es to aizliedzu, - Augstais karalis atbalsoja, bet viņa balss plašajā telpā izskanēja kā tik tikko dzirdama sīka čaboņa.
- Ejot karā pret saliniekiem, jūs uzsāksiet karu pret Augsto karali un viņa Maģistrātu, - Veckundze Veksena paskaidroja. — Tas būs jūsu karš ar ingliešiem un zemma-liešiem, troveniešiem un vensteriešiem pret Zobenlauzi Gromgilgormu, kurš, kā pareģots, nevar krist no cita vīra rokas. - Viņa norādīja uz Dzelksnes tēva slepkavu pie durvīm, kurš, kā šķita, nemaz tik ērti nejutās, tupot uz sava milzīgā ceļgala. - Jūs karosiet pat pret Dienvidu imperatori, kura pavisam nesen noslēgusi aliansi ar mums. - Veckundze Veksena izpleta rokas tā, it kā aptvertu visu plašo telpu un tās neskaitāmos iemītniekus. Tēvs Jārvi ar savu noplukušo komandu nudien šajā pūlī izskatījās pēc vājā ķēdes posma. - Getlandieši, vai jūs esat gatavi iet karā pret puspasauli?
Tēvs Jārvi uzlika sejai pamuļķīša smaidu. - Būdami Augstā karaļa uzticīgi kalpi, mēs esam tikai miera apliecinājums viņa daudzajiem ietekmīgajiem draugiem.
- Tad pasaki savam tēvocim, lai pārstāj žvadzināt zobenu. Ja viņš uzdrošināsies to pacelt bez Augstā karaļa svētības...
- Tērauds dos atbildi manā vietā, - noķērca Augstais karalis, izvalbījis ūdeņainās acis.
Veckundzes Veksenas balss ieskanējās tik draudīgi, ka spalviņas sacēlās uz Dzelksnes skausta. - Un atmaksa būs tāda, kāda nav redzēta kopš Pasaules sabrukuma.
Jārvi noliecās tik zemu, ka deguns gandrīz skāra grīdu. - O, augstākais un žēlsirdīgākais, kurš gan gribētu piedzīvot šādus niknuma uzplūdus? Vai tagad drīkstu piecelties?
- Vispirms vēl kas, - no tāluma atskanēja klusa balss. Ātriem soļiem tuvojās jauna, slaida, gaišmataina sieviete ar satrauktu smaidu uz lūpām.
- Man šķiet, tu taču pazīsti Māsu Isriunu? - Veckundze Veksena jautāja.
Dzelksne pirmoreiz redzēja Jārvi zaudējam valodu.
- Es... vai tu... esi iestājusies Maģistrātā?
- Tā ir lieliska vieta satriektajiem un aplaupītajiem, tev tas būtu jāzina. - Isriuna izvilka kabatlakatiņu un noslaucīja asinis no Jārvi lūpu kaktiņa. Pieskāriens šķita maigs, bet skatienā gan no maiguma nebija ne vēsts.
- Tagad mēs visi atkal esam viena ģimene.
- Isriuna nokārtoja pārbaudījumu pirms trim mēnešiem un ne reizi nekļūdījās, - Veckundze Veksena paskaidroja. — Viņa jau uzkrājusi plašas zināšanas par elfu senlietām.
Jārvi sajuta vieglu nožēlu. - Padomā tik.
- Maģistrāta vissvētākais pienākums ir tās pasargāt, -Isriuna piebilda. - Un pasargāt pasauli no otra sabrukuma. — Meitene nervozi žņaudzīja slaidās delnas. — Vai tu pazīsti zagli un slepkavu Skifru?
Jārvi apjuka, it kā nebūtu sapratis jautājumu. - Šķiet, esmu dzirdējis tādu vārdu...
- Maģistrāts izsludinājis viņas meklēšanu. - Izteiksme Isriunas sejā kļuva akmenscieta. — Viņa ielauzās Stroko-mas elfu pils drupās un izlaupīja tur glabātās senlietas.
Visi sanākušie korī noelsās, un no balkoniem atbalsojās baiļpilni čuksti. Ļaudis meta pār krūtīm svētās zīmes, murmināja lūgšanas un grozīja galvas, šausmu pārņemti.
- Kādā laikā mēs dzīvojam? — Tēvs Jārvi nočukstēja. - Dodu jums godavārdu - ja dzirdēšu kaut Skifras elpu, acumirklī sūtīšu savus baložus pie jums.
- Tas ir liels atvieglojums, — Isriuna atbildēja, - jo to, kurš noslēgtu ar viņu darījumu, es liktu sadedzināt dzīvu. - Viņa savija abu roku pirkstus tik cieši, ka kauliņi iezīmējās balti. - Un tu zini, cik ļoti es negribētu redzēt tevi sadegam.
- Tātad arī tas mums ir kopīgs, - piebilda Jārvi. - Vai tagad drīkstu iet, o, dižākais no cilvēkiem? — Augstais karalis bija pārlieku pieliecis galvu uz sāniem - visdrīzāk aizmidzis. — Es to uzskatīšu par
- Vēl nav par vēlu dūri pārvērst atvērtā plaukstā, Tēvs Jārvi. - Veckundze Veksena skumji nogrozīja galvu.
- Savulaik liku uz tevi tik lielas cerības...
- Diemžēl, kā jau Māsa Isriuna var apliecināt, es bieži mēdzu sagādāt sāpīgu vilšanos. - Jārvi pagriezās, un viņa balss ieskanējās tikai mazliet griezīgāk. — Es dienu no dienas cenšos laboties.
Ārā valdošais stiprais lietus pārvērta Skekenmuižu pelēkā rēgā.
- Kas bija tā sieviete Isriuna? - Dzelksne jautāja, cenšoties panākt Jārvi.
- Savulaik mana māsīca. — Muskuļi saspringa Jārvi kalsnajā sejā. - Tad mūs abus saderināja. Pēc tam viņa nozvērējās mani nogalināt.
Dzelksne izbrīnā sarauca pieri. - Tad jau gan jūs esat dūšīgs mīlnieks.
- Ne jau visiem mēdz būt tik maigs tvēriens kā tev. -Viņš iesāņus palūrēja uz meiteni. - Nākamreiz labāk apdomā, iekams meties mani aizstāvēt.
-
- Nebūtu tu apstājusies, iedzītu nāvē mūs visus.
Dzelksne zināja, ka maģistram ir taisnība, tomēr
nespēja ar to samierināties. - Līdz tam nebūtu nonācis, ja jūs pateiktu viņiem, ka salinieki mums uzbruka tāpat kā vensterieši un ka vinu dēl mums nav citas izvēles kā...
- Viņi paši to labi zina. Veckundze Veksena viņus mums uzsūtīja.
- Kā jūs...
- Viņas draudi bija saklausāmi pērkondimdošajā balsī, nevis vārdos. Veckundze grib mūs iznīcināt, un man vairs nav pa spēkam viņu apturēt.
Dzelksne saberzēja deniņus. Tā vien šķita, ka maģistri domā vienu, bet runā citu. — Ja viņa ir jūsu ienaidniece, kāpēc nenoslaktēja mūs visus, kamēr stāvējām uz ceļiem?
- Tāpēc, ka Veckundze Veksena nevēlas savu bērnu nāvi. Viņa vēlas šo bērnu pazemību. Vispirms viņa mums uzsūtīja saliniekus, pēc tam — vensteriešus. Veksena cer mūs izprovocēt uz pārsteidzīgu rīcību, un ķēniņš Ūtils jau ir gatavs viņu šādi iepriecināt. Paies laiks, kamēr viņa sapulcēs spēkus, bet tikai tāpēc, ka pulcējamo ir tik daudz. Galu galā viņa mums uzsūtīs puspasauli. Ja gribam viņai pretoties, mums nepieciešami sabiedrotie.
- Kur gan mēs atradīsim sabiedrotos?
Tēvs Jārvi pasmaidīja. - Protams, starp ienaidniekiem, kur tad vēl?
KRITUŠĀ BRUŅAS
Puiši bija sanākuši.
Sanākušie bija
Viņi sanāca kopā pēdējo reizi pēc meistara Hūnana pavēles, kurš bija tos apmācījis un pārbaudījis, līdz izkalis īstus vīrus, gluži kā Brands ar veseri izkaļ dzelzi Gādenas smēdē. Viņi sapulcējās liedagā, kur tik bieži bija trenējušies, tikai šoreiz ieroči vairs nebija darināti no koka.
Visi ģērbušies jaunajās karotāju bruņās, tie mirdzošām acīm, elpu aizturējuši, jau iztēlojās, kā ar kuģi dodas pirmajā karagājienā. Viņi domāja par to, kā atstās Miera tēvu aiz muguras, saņemsies drosmi un atdos visus spēkus asinskārajai Kara mātei. Viņi sapņoja par izcīnītu slavu un godu, par vietu pie ķēniņa galda un sev veltītām odām.
Ak jā, arī par to, kā pārnāks mājās bagāti.
Daži lepni izrieza krūtis gluži kā varoņi, jo bija aplaimoti ar ģimeni, kura varēja atļauties nopirkt izturīgas bruņas, labus zobenus un citus ieročus, kas zaigoja kā jau pavisam svaigi kalti. Lai gan Brands Rīnu uzskatīja par ko vairāk nekā svētību, viņš varēja paļauties tikai uz viņu, tāpēc aizlienēja bruņas no Gādenas, pretī solot desmito daļu no salaupītā. Tās bija daudzās kaujās notraipītas krituša kareivja bruņas, kas steigā tika pielāgotas augumam un izrādījās pārlieku vaļīgas padusēs. Toties cirvis gan bija labs un uzticams, nospodrināts un ass kā žilete, arī Branda vairogs bija jauns, viņš to glabāja mājās jau gadu; Rīna vairogu bija apzīmējusi ar pūķa galvu, tas izskatījās tikpat labi kā visiem citiem.
- Kāpēc pūķis? - Rauks painteresējās, nievājoši saraucis uzaci.
Brands tikai pasmējās. - Un kāpēc ne pūķis? — Muļķa nicinājumam jau gan neizdosies samaitāt viņa pirmā karagājiena pirmo dienu.
Turklāt tas nebija parasts karagājiens, bet gan lielākais, kādu atcerējās dzīvi esošie. Pat dižāks par ķēniņa Ūtrika ielaušanos Sagenmarkā. Brands atkal pacēlās uz pirkstgaliem, lai pavērtos uz tālu liedagā sanākušo vīru pūli, kur metāls mirdzēja saules staros un iekurto ugunskuru dūmi notraipīja debesis. Pieci tūkstoši - vismaz tā teica Hūnans, un Brands paskatījās uz saviem pirkstiem, iztēlojoties katru kā tūkstoti vīru. Galva sagriezās, gluži kā no ļoti liela augstuma veroties lejup.
Pieci tūkstoši. Ak dievi, cik plašai jābūt pasaulei...
Tur atradās tirgotāju vai veikalnieku labi ekipēti viri un skrandainu kalniešu brālība. Blakus lepniem vīriem ar sudrabainiem zobenu spaliem manīja citus ar netīrām sejām un krama šķēpu uzgaļiem. Karotāji ar mūža garumā krātām rētām mijās ar puišiem, kas vēl ne reizi nebija lējuši asinis.
Šādu skatu negadās redzēt bieži, tāpēc puse Torlbijas bija sastājusies kalna nogāzē ārpus pilsētas mūriem, lai to pavērotu. Mātes un dēli, sievas un bērni bija ieradušies, lai pavadītu ceļā savus dēlus un vīrus un aizlūgtu par viņu drošu atgriešanos ar bagātu laupījumu. Protams, arī Branda ģimene bija klāt. Tas gan nozīmēja vienu pašu Rīnu. Puisis savilka pirkstus dūrēs un pavērās vējā.
Viņš liks māsai lepoties ar sevi. Viņš nozvērējās: tā būs.
Liedagā stāvošos pārņēma drīzāk kāzu, nevis kara atmosfēra - gaisā biezēja dūmi un satraukums, skanēja dziesmas, joki un strīdi. Lūgšanu audēji zināja iet paši savus ceļus caur pūli, par samaksu dāļājot svētību, un tirgotāji vija melu pinekļus, stāstot, ka visi dižie karotāji, dodoties kaujā, ņemot līdzi rezerves siksnu. No ķēniņa Ūtila karagājiena labumu cerēja gūt ne tikai karavīri.
- Dosi man naudiņu, dāvāšu tev veiksmi kaujas laukā, - penterēja kāda veca ubadze, kas piedāvāja pirkt laimes skūpstu, - par divām dāvāšu arī labu laiku. Par trim...
- Aizveries! - meistars Hūnans pagrūda veču malā.
- Karalis runā.
Nograbēja ekipējums, visiem vīriem pagriežoties uz rietumiem - turp, kur sen mirušu kapteiņu vadīto kuģu vraki slējās kā kupri virs liedaga.
Ķēniņš Ūtils stalts vērās uz visiem no kāpām, garā zāle vijās ap viņa zābakiem un maigi piekļāvās, kā saslimis bērns tuvina pieri vēsam, pelēkam tēraudam. Rotas bija liekas, valdnieka seju greznoja neskaitāmās kaujās gūtās rētas. Dārgakmeņi bija lieki — tik spoži mirdzēja Ūtila mežonīgais skatiens. Šis virs nepazina ne baiļu, ne žēlastības. Tas nu reiz bija ķēniņš, kuram ikviens karavīrs gribētu sekot ar lepni paceltu galvu līdz pat Beidzamo durvju slieksnim un pāri tam.
Ķēniņiene Leitlina stāvēja blakus Ūtilam, salikusi plaukstas uz piebriedušā vēdera, zelta atslēga greznojās uz viņas krūtīm, un zeltītie mati plīvoja vējā kā karogs. Viņa izstaroja tikpat maz baiļu kā viņas vīrs. Tā runāja, ka tieši ar viņai piederošo zeltu tika nolīgta puse no sapulcinātajiem karavīriem un gandrīz visi kuģi; šī sieviete gan nekļūdījās, ieguldot līdzekļus.
Ķēniņš spēra pāris nesteidzīgu, pašcieņas pilnu soļu uz priekšu, kamēr visi, aizturējuši elpu, turpināja klusēt, - satraukums pieņēmās spēkā un Brands sadzirdēja paša asinis dunam ausīs.
— Vai es te redzu dažus Getlandes vīrus? - nodārdēja valdnieka balss.
Brandam un viņa jaunizveidotajai karavīru vienībai paveicās - viņi atradās gana tuvu, lai teikto sadzirdētu. Tālāk stāvošie kuģu kapteiņi padeva uz priekšu ķēniņa vārdus savai komandai, un vējš aizpūta atbalsi vēl tālāk pa garo pludmales klāju. Sapulcinātie kareivji sacēla krietnu troksni — viņi meta ieročus pret debesīm, un tie iezaigojās kā Saules mātes apspīdēts zobenu mežs. Visi kā viens jutās vienoti un piederīgi. Visi kā viens bija gatavi iet nāvē par savu blakus esošo biedru. Pat ja Brandam no radiniekiem bija tikai viena pati māsa, šobrīd viņu pārņēma sajūta, ka smilšainajā liedagā viņš ieguvis piectūkstoš brāļus. Salds niknuma un mīlestības sajaukums lika līt asarām un sildīja sirdi, radot sajūtu, ka šāda mirkļa dēļ ir vērts mirt.
Ķēniņš Ūtils pacēla roku, lai apklusinātu tautu.
- Cik man liels prieks redzēt kopā tik daudz brāļu! Vie-dus, vecus karotājus, kas jau daudzreiz pārbaudīti kaujas laukā, un drosmīgus jaunus kareivjus, kas pavisam nesen izturējuši pārbaudījumu mācību laukumā. Visi šeit sanākuši apņēmības pilni dievu un manu senču priekšā. — Ūtils plati izpleta rokas, norādot uz kapu kopiņām sev aiz muguras. — Un vai viņi kaut reizi stājušies tik varenu soģu priekšā?
- Nē! - kāds iekliedzās, atskanēja smiekli, un tad pirmajai balsij pievienojās jau citi nesamierināmi
— Salinieki uzsūtīja mums karakuģus, viņi mūs aplaupīja un padarīja mūsu bērnus par vergiem, tie lēja mūsu asinis uz mūsu pašu jaukās zemes! — ļaudis nikni sačukstējās. — "Pieši viņi uzgrieza muguru Miera tēvam, tieši viņi pavēra durvis Kara mātes priekšā un aicināja to paviesoties uz mūsu zemes. — Murdoņa pieņēmās spēkā un skaļumā, kā dzīvnieka rēciens tā ieskanējās arī Branda rīklē. - Tomēr Augstais karalis liek mums, getlandiešiem, nebūt viesmīlīgiem pret Vārnu māti! Augstais karalis saka:
No pieciem tūkstošiem rīkļu apdullinošā rēcienā izlauzās viens vienīgs vārds, tas izskanēja arī pār Branda lūpām: — Tērauds!
- Jā. - Ūtils piekļāva sev zobenu, un tā vienkāršais spals glaudās pie dziļām rētām izvagotās sejas kā pie mīļotās vaiga. — Lai tērauds ir mūsu atbilde! Sagādāsim saliniekiem asinainu dienu, brāli! Dienu, kuru atceroties tie mirks asarās!
Līdz ar šiem vārdiem Ūtils devās pie Jūras mātes, viņam sekoja tuvākie kapteiņi un paša saimes karavīri -leģendām apvīti vīri no slavenām dzimtām -, kuriem Brands tik ļoti vēlējās reiz pievienoties. So vīru vārdi vēl liks sacerēt slavas dziesmas skaldiem, kas bija sastājušies ķēniņam ceļā, lai kaut mirkli to ieraudzītu, lai pieskartos viņa apmetnim un trāpītos valdnieka pelēko acu redzeslokā. Daži iesaucās: — Dzelzs ķēniņš! - Citi piebalsoja:
— Ūtils! — līdz kliedzieni saplūda vienotā skandā: — Ūtils! Ūtils! - un katru zilbi pavadīja ritmiska ieroču šķinda.
- Laiks lemt savu nākotni, mani zēni!
Meistars Hūnans paķēra auduma tarbu, kurā iežva-dzējās žetoni. Vīri sapulcējās ap viņu, grūstījās un rukšķēja kā kuilēni pirms barošanas. Hūnans bāza roku maisā un ar mezglainajiem pirkstiem citu pēc cita izvilka žetonu un iespieda nepacietīgi pastieptajās saujās. Katrā koka ripulī bija iegrebtas daudzo kuģu priekšvadņu figūras, tā nosakot katram puisim vai vīram, tieši kuram kapteinim nāksies zvērēt uzticību, ar kuru komandu kopā iziet jūrā, irt airus un cīnīties.
Tie, kuri jau bija saņēmuši žetonu, cēla to augstu virs galvas un sajūsmā kliedza, daži strīdējās par to, kurš ticis uz labāka kuģa vai pie labāka kapteiņa, vēl citi smējās un apskāvās priecīgi, jo Kara māte tos bija nosēdinājusi pie viena aira.
Brands, izstiepis plaukstu, vēl gaidīja savu žetonu, viņa sirds smagi sitās. Satraukuma un ķēniņa uzrunas apreibināts, viņš aizdomājās par gaidāmo karagājienu un apzinājās, ka vairs nav puika, vairs nav ne nabags, ne vientuļš. Brandu skurbināja atskārta, ka viņš dara labu — ir nostājies gaismas pusē un vienmēr būs lielās karavīru saimes loceklis.
Viņš gaidīja, kamēr citi biedri tika pie vietas: daži puiši viņam patika, citi - ne, daži bija labi karotāji, citi -ne. Viņš gaidīja, līdz pastiepto roku kļuva aizvien mazāk tāpat kā maisā atlikušo žetonu, un prātoja, vai viņš paliks beidzamais, jo būs laimējis aira vietu uz paša ķēniņa kuģa, un ko gan vairāk varētu kārot! Jo ilgāk Hūnans neizvilka Branda žetonu, jo ilgāk saglabājās cerība. Viņš taču bija to pelnījis, vai ne? Vai tad viņš nebija to izcīnījis ar darbu? Vai tad viņš nebija rīkojies tā, kā jārīkojas Get-landes karavīram?
Rauks palika priekšpēdējais un izspieda smaidu sašļukušajā sejā, kad Hūnans izvilka no tarbas koka, nevis sudraba žetonu. Un nu bija atlicis vien Brands. Tikai viņa roka stiepa drebošos pirkstus. Vīri apklusa.
Hūnans pasmaidīja. Brands līdz šim ne reizi nebija redzējis viņu smaidām un pamanīja, ka smaids plešas arī uz paša lūpām.
- Un tas būs tev, - cīņu meistars sacīja un pavisam lēnītēm vilka kara rētām klāto roku ārā no maisa. Izvilka roku, kurā...
Nebija nekā.
Tur nemirdzēja ķēniņa sudrabs. Tur nebija pat koka. Tikai tukša ķesele, izgriezta uz āru, lai visi redzētu apdilušo vīli.
- Vai tu domāji, ka es neuzzināšu? — Hūnans izmeta.
Brands ļāva rokai noslīgt gar sāniem. Tagad visi vērās
uz viņu, viņš to zināja. Visu acis bija pievērstas Bran-dam, un viņš sajuta vaigus svilstam kā pēc tikko saņemtas pļaukas.
- Ko jūs neuzzināsiet? — puisis nomurmināja, lai gan visu labi saprata.
- Ka tu runāji ar to kropli Jārvi par to, kas notika manā cīnu nodarbībā.
Iestājās klusums, un Brandam šķita, ka vēderā veidojas tukšums. — Dzelksne nav slepkava, — viņš izspieda.
- Edvāls ir miris, un viņa to nogalēja.
- Jūs viņai uzlikāt pārbaudījumu, ko tā nespēja izturēt.
- Es izvēlos pārbaudījumus, - Hūnans apstiprināja. -Jums atliek vien tos nokārtot. Bet tu šo pārbaudījumu neizturēji.
- Es rīkojos pareizi.
Hūnans izbrīnā sarauca pieri. Viņš nebija dusmīgs, bet gan pārsteigts. - Vari tā domāt, ja tev tas palīdz, bet es vados pats pēc savas izjūtas, kas ir pareizi. Kas ir pareizi vīriem, kuriem es mācu karot. Mācību laukumā mēs jums liekam cīnīties citam ar citu, bet kaujas laukā jums būs jāstājas plecu pie pleca. Batu Dzelksne cīnās pret visiem. Vīri ietu bojā, lai tikai viņa varētu paspēlēties ar zobeniem. Viņiem bez tā skuķa būs labāk. Tāpat kā bez tevis.
- Kara māte izvēlas, kuram jaiet kaujā, — Brands iebilda.
Hūnans vien paraustīja plecus. — Tad lai viņa sameklē tev kuģi. Tu esi labs cīnītājs, Brand, bet ne tik labs cilvēks. Labs cilvēks iestājas par savu biedru. Labs cilvēks iztur līdz galam.
Brandam šajā brīdī būtu jānošņāc, ka tā nav godīgi, kā savulaik darīja Dzelksne, kad Hūnans sagrāva viņas cerības, bet šis puisis nebija no veikliem runātājiem un viņam trūka vārdu. Pietrūka niknuma, kad tas bija patiesi nepieciešams. Viņš pat neiepīkstējās, kad Hūnans pagriezās un aizgāja. Pat nesavilka pirkstus dūrēs, kad vīri sekoja savam cīņu skolotājam uz jūru. Vīri, ar ko plecu pie pleca Brands bija apguvis cīņas mākslu desmit garus gadus.
Daži veltīja Brandam nievājošu skatienu, citi viņu uzlūkoja izbrīnīti. Viens vai divi, garām ejot, pat līdzjūtīgi uzsita pa plecu. Bet visi aizgāja prom pa liedagu tuvāk putu klātajiem viļņiem un tik smagi izcīnītajām vietām uz kuģiem, kas zvārojās pie krasta. Tie devās pildīt uzticības zvērestu karagājienā, par ko Brands bija sapņojis visu līdzšinējo dzīvi. Rauks aizgāja pēdējais, uzlicis delnu uz jaunā, smalkā zobena spala un pār plecu uzsmaidījis Brandam.
- Gan jau tiksimies, kad būsim atpakaļ.
Brands ilgi palika viens pats nekustīgi stāvam. Pamests viens aizlienētajās bruņās, nošķirts no pēdu nospiedumiem, ko bija atstājuši vīri, kurus viņš uzskatīja par saviem brāļiem; vien kaijas klaigāja, lidinoties virs garās smilšu strēles. Viens viņš tur stāvēja vēl ilgi pēc tam, kad pēdējais kuģis atstūmās no krasta un devās jūrā, paņemot līdzi arī Branda cerības.
Kā jau mēdz notikt ar cerībām...
INDE
Mājupceļā no Skekenmuižas Vētras dziesminiece sadziedāja tādu ellīgu vēju, ka kuģi aizpūta krietni nost no plānotā virziena.
Viņi airēja kā nenormāli, un Ralfs izkliedza lamuvārdus tik nikni, līdz aizsmaka, kuģa airi sapiņķējās, un airētāji mētājās pa klāju kā zivis, izmirkuši Jūras mātes saceltajās sāļajās šļakatās. Dzelksne, lai gan ārkārtīgi pārbijusies, protams, rādīja drosmīgu seju. Viņai citādas nemaz nebija, tikai šoreiz drosmīgā seja krāsojās zaļgana -kuģim raustoties kā neiejātam zirgam, drīz vien kļuva tik nelaba dūša, kādu meitēns ne reizi nebija piedzīvojis. Šķita, ka viss mūžā apēstais veļas pār bortu, airiem vai pašas ceļgaliem, turklāt puse vēl izšļācās pa nāsīm.
Vētra plosījās arī Dzelksnes sirdī. Reibinošā pateicība par atdoto dzīvību drīz vien izplēnēja, atstājot tikai apjēgu par skarbo īstenību, ka viņa apmainījusi lepnās kareives nākotnes izredzes pret maģistra verdzenes likteni, ko važās sakalis pašas pārsteidzīgais zvērests, turklāt Tēvs Jārvi pat negrasījās atklāt šāda iznākuma nolūku.
Visu vēl ļaunāku padarīja asiņošana, sāpju nomocītās iekšas, smeldze krūtīs un līdz šim nepieredzēts niknums. Komandas ņirdzīgie smiekli par Dzelksnes korķēšanu būtu noveduši viņu līdz slepkavībai, ja vien būtu iespējams atraut pirkstus no nāvīgā tvēriena pie aira.
Ļodzīgām kājām Dzelksne izkāpa Jeiltoftas kuģu piestātnē, kur Trovenlandes klintis mirka nakts vētras atstātajās peļķēs, kas mirguļoja rīta saulē. Viņa meimuroja caur pūli, galvu ierāvusi plecos, un katrs tirgotāja kliedziens vai kaijas ķērciens, ratu grabēšana vai ripinātas mucas klaboņa iedūra kā ar nazi. Pārlieku spēcīgie uzsitieni pa plecu vai nedabīgie smiekli no to vīru puses, kas bija lemti par kuģa biedriem, nodarīja pāri vēl sāpīgāk.
Dzelksne zināja, kas tiem prātā.
Tā tik būtu atriebība...
- Tikai neapvemies karaļa Fina priekšā, — Ralfs brīdināja, kad viņi jau tuvojās šī valdnieka draudīgi apjomīgajai pilij ar brīnišķīgi izliektiem un apzeltītiem vareniem torņiem, bet Dzelksnei nebija prātā apbrīnot amatnieku prasmi. - Viņa nevaldāmais raksturs ir bēdīgi slavens, -Ralfs piebilda.
Pie divpadsmit pakāpieniem - katrs bija dekorēts ar atšķirīgas krāsas marmoru - viņus sagaidīja Fina maģistre Māte Ķīra. Viņa bija izskatīga sieviete, gara auguma un slaida, ar mūžīgu smaidu uz lūpām, kas gan neatspoguļojās viņas acīs. Dzelksnei Ķīra atgādināja pašas māti un tādējādi jau kopš paša sākuma izpelnījās sev mīnusa zīmi. Dzelksne uzticējās pavisam mazam cilvēku lokam, un no tiem reti kuram sejā vīdēja nedzēšams smaids, un neviens no viņiem ārēji neatgādināja meitenes māti.
— Esiet sveicināts, Tēvs Jārvi, - karaļa Fina izskatīgā maģistre sveicināja. - Jūs vienmēr esat gaidīts Jeiltoftā, bet diemžēl karalis nevarēs jūs pieņemt.
— Nez vai pati nebūsiet viņam ieteikusi mani nepieņemt, - Tēvs Jārvi attrauca un uzlika slapjo zābaku uz zemākā pakāpiena. Māte Ķīra nenoliedza viņa teikto.
- Varbūt es varētu tikties ar princesi Skaru? Kad pēdējoreiz tikāmies, viņai nebija vairāk par desmit gadiem. Mēs bijām brālēns un māsīca, pirms nokārtoju maģistra pārbaudījumu...
— Bet jūs to nokārtojāt, - Māte Ķīra norādīja, - un atteicāties no visiem radiniekiem Maģistrāta vārdā tāpat, kā to darīju es. Lai nu kā, princeses nav mājās.
— Vai tik jūs viņu neaizraidījāt prom, padzirdējusi par manu ierašanos?
Arī to Māte Ķīra nenoliedza. — Veckundze Veksena atsūtīja pie manis savu ērgli, un es zinu, kāpēc esat šeit. Es jūtu jums līdzi.
— Jūsu līdzjūtība ir jauka, bet vēl jaukāka būtu karaļa Fina palīdzība gaidāmo nepatikšanu atrisināšanā. Viņš varētu pasargāt mūs no nelaimes.
Māte Skēra saviebās tā, kā reaģē cilvēki, kuriem nav ne mazākās vēlēšanās kādam palīdzēt. Tā viebās Dzelksnes māte, kad meita viņai atklāja savus nodomus kļūt par varoni.
— Jūs zināt, ka mans pavēlnieks mīl jūs un savu krustmeitu ķēniņieni Leitlinu, - Ķīra attrauca. — Jūs zināt, ka viņš stātos pretī puspasaulei, lai atbalstītu jūs. Bet jums zināms arī tas, ka viņš nevar nostāties pret Augstā karaļa vēlmēm. - Vārdi plūstin plūda pār viņas lūpām, kā jau maģistrei pienākas. Tēvs Jārvi gan ari prata izteikties gleznaini un netieši. - Tāpēc viņš, nožēlas pārņemts, sūtīja mani, lai atteiktu jums audienci, bet pazemīgi piedāvātu ēdienu, viesmīlību un pajumti.
Dzelksnei dzirdētais šķita gana labs piedāvājums, izņemot ēdienu.
Karaļa Fina pili mēdza dēvēt par Mežu, jo tajā bija iebūvēts brīnišķīgi izgrieztu, ar Trovenlandes vēstures ainiņām apgleznotu kolonnu biezoknis, kas, kā liecināja leģenda, bija šurp atgādātas pa Dievišķo upi no Kaljivas. Daudz neglītāki bija neskaitāmie sargi, kas nenolaida acis no garām ejošās
- Mūsu uznemšanu Skekenmuižā ari nevarētu nosaukt par... siltu. — Jārvi pieliecās tuvāk Mātei Kīrai, un Dzelksne sadzirdēja maģistru čukstus turpinām: - Ja nebūtu citas informācijas, varētu padomāt, ka man draud briesmas.
- Šeit jums nekas nedraud, Tēvs Jarvi, ticiet man. — Māte Ķīra norādīja uz diviem visapšaubāmākajiem sargiem, kādus Dzelksnei bija nācies redzēt. Tie stāvēja apbus atpūtas telpas durvīm, no kuras plūda sastāvējusies smaka.
- Šeit būs ūdens. - Ķīra pamāja uz mucas pusi, it kā tā būtu visdārgākā dāvana. - Vergi atnesīs ēdienu un miestiņu. Drīz būs gatava arī telpa, kur jūsu komandai gulēt. Esmu pārliecināta, ka vēlēsieties doties ceļā līdz ar pirmajiem Saules mātes stariem, lai ietrāpītu bēgumā un nogādātu jaunumus ķēniņam Ūtilam.
Jārvi nebūt ne priecīgi pabužināja bālos matus ar kroplās rokas delnu. - Tā šķiet, ka esat padomājusi par visu.
- Labs maģistrs ir vienmēr sagatavojies. - Māte Ķīra aizvēra aiz sevis durvis, un trūka tikai atslēgas pagrieziena, lai skaidri norādītu uz vinu cietumnieka statusu.
- Tieši tik silta uzņemšana, kādu jūs gaidījāt, — norūca Ralfs.
- Fins un viņa maģistre ir paredzami kā Mēness tēvs. Viņi ir piesardzīgi, jo galu galā atrodas Augstā karaļa varas ēnā.
- Tā ēna gan šķiet gana gara, - Ralfs piebilda.
- Un nepārstāj vilkties garumā. Tava seja ir iezaļgana, Batu Dzelksne.
- Vilšanās par to, ka Trovenlandē neatradām sabiedrotos, man izraisījusi nelabumu, — viņa attrauca.
Tēvs Jārvi gandrīz nemanāmi pasmaidīja. — Laiks rādīs.
Dzelksnes acis ņirbošajā tumsā atsprāga vaļā.
Zem segas viņas augumu klāja auksti sviedri, viņa to nospēra nost un izgrūda lāstu, sajutusi kājstarpē lipīgo asinu miklumu.
Turpat blakus Ralfs izdvesa īpaši griezīgu krācienu un pagriezās uz otriem sāniem. Dzelksne dzirdēja visu pārējo komandu elpojam, grozāmies un kaut ko murminām miegā. Ļaudis bija saspiedušies cieši kopā uz netīrajiem matračiem kā svaigs zivju loms tirgus dienā.
Dzelksnei netika sagādātas nekādas īpašas ērtības, un viņa tādas arī nebija lūgusi. Viņai neko īpašu nevajadzēja, ja nu vienīgi tīra auduma gabalu starp kājām.
Meitene ar sapinkātiem matiem un mezglā savilkušos kuņģi klumpačoja prom pa gaiteni, vaļējā bikšu josta karājās, un sprādze sitās gar kājām. Vienu roku viņa bija iebāzusi biksēs, lai noskaidrotu, cik stipri asiņo. Lai izpelnītos vēl lielāku izsmieklu, trūka tikai milzīga plankuma kājstarpē, Dzelksne nolādēja Sēklas sējēju par to, ka uzsūtījis viņai šo stulbo būšanu, viņa nolādēja stulbās sievietes, kas uzskatīja menstruāciju par svinību iemeslu. Viņas pašas māte bija no tādām, un Dzelksne nolādēja...
Atpūtas telpas tumsā stāvēja kāds cilvēks.
Ģērbies viscaur melnā, viņš slaiņājās gar ūdens mucu. Vienā rokā vīrietis turēja mucas vāku, otrā — nelielu krūku. Šķita, viņš nupat mucā kaut ko ielējis. Telpu izgaismoja tikai viena notecējusi svece, un svešinieks neganti šķielēja, tomēr Dzelksne bija pārliecināta, ka tas skatās tieši uz vinu.
Abi stāvēja nekustīgi - vīrieša roka ar krūku virs ūdens un Dzelksnes delna pašas biksēs -, un tad vīrietis ierunājās.
- Kas tu esi?
- Kas es esmu? Kas esi tu?
Dzelksne neuzkrītoši izvilka roku no biksēm un tikpat neuzkrītoši virzījās uz galda un naža pusi. Vīrietis neuzkrītoši atbrīvojās no krūkas, nenolaidis skatienu no meitenes vai vismaz virziena, kurā vina atradās.
- Tev nebija šeit jābūt, - viņš teica.
—
— Ko tu iesāksi ar to nazi?
Dzelksne paķēra dunci no galda un izstiepa sev priekšā, tad ierunājās mazliet drebošā un spiedzīgā balsī: — Vai tā ir inde?
Vīrietis nometa mucas vāku un spēra soli tuvāk.
— T ikai nedari muļķības, dumjais skuķi! - Kad svešais pagriezās, Dzelksne pamanīja pie tā jostas zobenu, un labā delna jau sniedzās pēc spala.
Vai nu meiteni sagrāba panika, vai arī viņas prāts noskaidrojās labāk nekā jebkad līdz šim, bet pat neapdomājusies Dzelksne metās virsū svešajam - ar vienu roku sagrāba tā delnu un ar otru ietrieca nazi viņam krūtīs.
To nebija grūti izdarīt. Daudz vieglāk, nekā varētu šķist.
Vīrietis ievilka sēcošu elpu, tā zobens bija izņemts no maksts tikai pa pusei. Svešinieks šķielēja vēl izteiktāk nekā iepriekš, tas blenza uz viņas plecu.
- Tu... - Vīrietis sabruka uz muguras, paraujot meiteni sev līdzi.
Dzelksne atbrīvojās no ļenganās rokas un cēlās kājās. Asinīm sūcoties, svešinieka melnās drānas kļuva vēl tum-
šākas, galda nazis bija iegrūsts sirdī līdz pat spalam.
Meitene aizmiedza acis, bet, pēc brīža atvērusi, konstatēja, ka svešais joprojām guļ turpat.
Tas nebija sapnis.
- Augstie dievi, - viņa noelsa.
- Tie reti kad palīdz. — Tēvs Jārvi stāvēja durvīs un smaidīja. - Kas notika?
- Viņš atnesa indi, — Dzelksne nočukstēja un parādīja uz krūku turpat zemē. - Vai arī... man likās, ka viņš...
Maģistrs notupās pie mirušā vīrieša. - Cilvēku nogalināšana tev kļuvusi par ieradumu, Batu Dzelksne.
- Tas nav labi, - viņa atzina pavisam klusu.
- Drīzāk viss atkarīgs no tā, kādu cilvēku. — Jārvi nesteidzīgi piecēlās kājās un nopētīja telpu, tad pienāca pie Dzelksnes un ieskatījās tai sejā. - Vai viņš tev iesita?
- Vispār... nē...
- Jā. - Jārvi iezvēla meitenei pa muti, un tā novēlās uz galda, lajā brīdī maģistrs jau rāva vaļā durvis. - Asinsizliešana karaļa Fina zālē! Pie ieročiem! Pie ieročiem!
Pirmais atbrāzās Ralfs, uzmeta acis līķim un teica:
- Tīri labi.
Tad atskrēja sargi, uzmeta acis nodurtajam un sagrāba savus ieročus.
Pēc tam atsteidzās
Beigu beigās ieradās pats karalis Fins.
Kopš Edvāla nogalināšanas Dzelksne nudien bija sastapusi daudz augstdzimušu personu. Viņa bija tikusies ar pieciem maģistriem un trim karaļiem, tostarp arī Augsto karali, un iespaidu uz meiteni bija atstājis tikai viens - tas, kurš nogalināja viņas tēvu. Iespējams, Finu slavenu darīja viņa dusmas, bet jau pirmajā mirklī
Dzelksni izbrīnīja tas, ka Trovenlandes valdnieks bija savādi bezformīgs vīriņš. Tā zods grima tauku rievās, kakls — plecos, bet pleci — vēderā. Retie sirmie mati karaliskajā gultā bija pagalam sapinkājušies.
— Mešanās ceļos nav tava stiprā puse, — Ralfs nošņāca un parāva meiteni lejā pie visiem pārējiem. — Un, dievu dēļ, aiztaisi to sasodīto bikšu siksnu!
— Kas te notiek? — karalis ierēcās un apšļāca savus sargus ar siekalām, tie saviebās.
Dzelksnes acis bija piekaltas grīdai, bet pirksti darbojās ap siksnas sprādzi. Šķita, šoreiz nomētāšana ar akmeņiem ir neizbēgama. Vismaz viņai noteikti. Iespējams, arī visai pārējai kuģa komandai. Viņa pamanīja vīru sejās izteiksmi:
Māte Ķīra, nevainojama pat naktstērpā, starp diviem pirkstiem saņēma zemē nomesto krūku, pielika pie deguna un saviebās. - Fu! Inde, mans karali.
— Dievu dēļ! — Jārvi uzlika delnu uz Dzelksnes pleca. To pašu delnu, ar kuru nupat bija meitenei iesitis. — Ja šī meitene nebūtu tik ātri reaģējusi, es un mana komanda būtu izgājuši pa Beidzamajām durvīm vēl pirms rītausmas.
— Pārmeklējiet visu pili līdz pēdējam kaktam! - karalis Fins ieaurojās. - Sakiet man, kā tas nelietis te tika iekšā!?
Kareivis, kurš bija nometies pie kritušā, lai pārmeklētu tā kabatas, pastiepa uz priekšu plaukstu, kurā iemirdzējās sudrabs. - Monētas, mans karali. Kaltas Skeken-muižā.
— Pēdējā laikā manā pilī pārāk daudz kas atgādina par Skekenmuižu. - Fina drebošie žokļi iekrāsojās sārti. - Veckundzes Veksenas nauda, Veckundzes Vek-senas ērgļi, ari Veckundzes Veksenas prasības. Prasības man - Trovenlandes karalim!
- Bet padomājiet par savu pavalstnieku labklājību, mans karali. — Māte Ķīra joprojām neļāva smaidam nozust no lūpām, kas gan saglabājās pavisam vārs, nemaz nerunājot par acīm. - Padomājiet par Miera tēvu, par Dūju tēvu, kurš savelk pirkstus dūrē...
- Miera tēva vārdā es jau esmu cietis gana daudz pazemojumu. - Sārtums nu pārņēma arī karaļa vaigus.
— Savulaik Augstais karalis bija viens no mums, kā brālis. Tagad viņš dod pavēles kā tēvs. Par to, kā vīriem jācīnās. Kā sievietēm jātirgojas. Kā visiem jātic. Vienīgajai dievietei veltīti tempļi Trovenlandē lien no zemes laukā kā sēnes pēc lietus, un es esmu turējis mēli aiz zobiem!
- Jūs rīkojāties gudri, — atzina Māte Ķīra. - Gudri būtu arī...
- Vai tagad Veckundze Veksena jau sūta uz manu zemi slepkavas?
- Mans karali, mums nav nekādu pierādījumu...
Fins noliecās pie savas maģistres, un uzburbusī seja
pārkrāsojās no bāli rozā līdz koši purpursarkanai. - Uz manis paša mājām? Lai noindētu manus viesus? - Fins ar sardelei līdzīgo pirkstu pabakstīja uz līķa pusi. - Zem mana jumta un manā paspārnē?
- Es ieteiktu uzmanīties...
- Kā vienmēr, Māte Ķīra, taču manai iecietībai ir robežas, un Augstais karalis tās ir pārkāpis! - Fins sagrāba Jārvi veselo roku, viņa seja jau zvīļoja viscaur sarkana.
- Pavēstiet manai mīļajai māsīcai ķēniņienei Leirlinai un viņas godājamam laulātajam draugam, ka esmu viņu draugs. Draugs, lai kāda cena par to būtu jāmaksā! Es apzvēru!
Tobrīd Mātes Kīras krājumā vairs nebija smaidu atšķirībā no Tēva Jārvi. — Viņi no jums vienmēr gaidījuši tikai draudzību. — Viņš pacēla karaļa Fina roku gaisā.
Mazliet izbrīnītie sargi uzgavilēja negaidītajai Troven-landes un Getlandes savienībai,
Tomēr meitenes spēkos bija tikai lūrēt uz līķi, kas tika aizvilkts prom, un ļauties nojausmai, ka notiekošajā slēpjas kas pagalam savāds.
ZAUDĒTAIS UN ATRASTAIS
Brands bija galīgi piedzēries.
Pēdējā laikā tā gadījās bieži.
Krāvēja darbs bija labākais, kādu viņam izdevis atrast, un pēc smagumu cilāšanas visas dienas garumā nudien gribējās veldzēt slāpes. Tā viņš pasāka ieraut un konstatēja, ka viņam tas itin labi padodas. Šķita, ka kaut ko viņš tomēr ir mantojis no sava tēva.
Karagājiens izrādījās varen veiksmīgs. Salinieki gozējās tik stingrā pārliecībā par Augstā karaļa aizstāvību, ka tika pārsteigti nesagatavoti, puse tiem piederošo kuģu tika sagrābti, otra puse - sadedzināti. Branda acu priekšā Getlandes kareivji Torlbijā no katras mājas logiem tika sagaidīti ar urravām un slavinājumiem, kad tie izkāpa dzimtajos krastos, apkrāvušies ar salaupīto. Viņš padzirdēja, ka Rauks ticis pie diviem vergiem, bet Sordāfs ieguvis sudraba aproci. Līdz viņam nonāca vēstis, ka Ūtils veco karali Stīru kailu izvilcis no apartamentiem, licis tam mesties ceļos un zvērēt pie Saules un Mēness nekad vairs nepacelt zobenu pret kādu getlandieti.
Vēsts par varonīgu rīcību vienmēr iet no mutes mutē, to iemūžina slavas dziesmās, un nekas tā nevairo kaunu par paša neveiksmēm kā citu panākumi.
Brands klīda cilpu cilpām pa dažādām ieliņām un starp dažādām mājām un kliedza pret debesīm. Kāds atsaucās. Iespējams, zvaigznes vai arī cilvēks, izliecies pa logu. Brandam bija vienalga. Viņš nezināja, kurp dodas. Šķita, ka viņam tas vairs nav svarīgi.
Viņš bija apjucis.
- Es uztraucos, - reiz sacīja Rīna.
- Pamēģini, kā ir, kad visi tavi sapņi tiek izpostīti, — viņš toreiz atcirta.
Ko gan Rīna varētu atbildēt...
Brands mēģināja atdot Rīnai dunci. - Man tas vairs nav vajadzīgs, un es arī neesmu to pelnījis.
- Es to izkalu tev, - māsa atbildēja. - Es ar tevi lepošos vienmēr, par spīti visam. — Nekas nespēja likt māsai raudāt, bet tobrīd viņas acīs sakāpa asaras, un tas sāpināja Brandu vairāk par visiem līdz šim saņemtajiem sitieniem, kādu nebija mazums.
Tā viņš palūdza Frīdi ifai kārtējo reizi piepildīt kausu. Vēl un vēlreiz. Un Frīdlifa sapurināja sirmos matus, skumstot par jaunības izšķiešanu, kas gan nenotika pirmoreiz. Kausu pildīšana bija viņas darbs.
Piedzēries Brands vismaz varēja izlikties, ka visā vainojami citi: Hūnans, Dzelksne, Rauks, Tēvs Jārvi, dievi, pat zvaigznes virs galvas un akmeņi zem kājām. Skaidrā prātā viņu mocīja apziņa, ka pats vainīgs pie savām neveiksmēm.
Tumsā Brands uzgrūdās sienai un gandrīz zaudēja pamatu zem kājām, niknums sakāpa galvā, un viņš ierēcās: - Es darīju labu! - Viņš atvēzēja dūri pret mūri un netrāpīja, kas izrādījās veiksme, bet ievēlās renstelē, ko par veiksmi vis nenosauksi.
Un tad vēmekļi plūda pār viņa rokām.
- Vai tu esi Brands?
- Reiz biju, - viņš atcirta un, sliedamies uz ceļiem, pamanīja viena vai varbūt divu cilvēku siluetu.
- Tas pats Brands, kurš mācīja cīnīties Batu Dzelksni?
Viņš nosprauslojās, to dzirdot, bet mutē sakāpa nelabums, un atkal bija jāvemj.
- Tad šis būs tev.
Auksts ūdens iešļācās Brandam sejā, viņš saniknojās, centās piecelties, bet paslīdēja un novēlās renstelē. Tukšs spainis aizripoja pa bruģi. Brands atgrūda slapjās pinkas no acīm un luktura mestajā gaismas strēlē ieraudzīja veca vīra seju, ko klāja grumbas un rievas, rētas un bārdas rugāji.
- Par to man vajadzētu tev iesist, vecais mērgli! -Brands iesaucās, bet centieni piecelties stāvus izrādījās tiešām bezjēdzīgi.
- Tad gan es sistu pretī, un sašķaidīta seja tavas nelaimes vis neatrisinātu. Es zinu. Pats esmu mēģinājis. -Vecais vīrs atspiedās pret ceļiem un pieliecās pie Branda.
- Dzelksne teica, ka tu biji labākais, ar kuru trenēties. Man gan tu nemaz neizskaties labs, puis.
- Laiks nav mani saudzējis.
- Laiks nekad nesaudzē. Cīnītājs nekad nepārstāj cīnīties. Vai tu sevi turēji par cīnītāju?
- Es tāds biju, - Brands atcirta.
Vecais vīrs pastiepa plato delnu. - Labs ir. Mani sauc Ralfs, un man padomā kāds tev domāts cīniņš.
Viņi bija pārveidojuši lukturu izgaismoto noliktavu treniņu laukumā, un pie vecajiem dēļiem piestiprinātas troses iezīmēja tā robežas. Skatītāju bija mazāk, nekā Brands tika radis, bet tie, kas bija sanākuši, lika nelabumam atkal sakāpt rīklē.
Uz kāda sola ar karalistes dārgumu krātuves spožo atslēgu uz krūtīm sēdēja Leitlina, Getlandes Zelta ķēniņiene. Viņai blakus manīja vīru, kurš reiz bija tās dēls un tagad — valdnieces maģistrs. Aiz Jārvi sēdēja četri vergi ar sudraba riņķiem ap kaklu - divi vareni inglieši ar smagiem cirvjiem aiz jostas un vēl skarbāku smīnu kā klintī iecirstajās sejās, un divas meitenes, līdzīgas kā viena valrieksta pusītes, ar bezgala garām bizēm, ko tās bija vairākkārt apvijušas sev ap roku.
Pret tālāko sienu, atslējusi vienu pēdu pret mūri un ar iešķībi ironisku smaidiņu uz lūpām, balstījās Branda visnevēlamākā sparinga partnere - Batu Dzelksne.
Dīvainā kārtā viņš priecājās, redzot šo seju, lai gan ilgas dzēruma stundas tika vainojis meiteni visās savās nelaimēs. Jau sen Brands nebija juties tik priecīgs. Ne jau tāpēc, ka Dzelksne viņam tik ļoti patiktu, bet gan tamdēļ, ka šis skuķis atgādināja laiku, kad viņš patika pats sev. Kad viņš redzēja savu nākotni un bija apmierināts ar to, ko tā solīja. Kad cerības plauka un pasaule šķita izaicinājumu pilna.
- Man jau likās, ka tu nekad neatnāksi. — Dzelksne iebīdīja roku vairoga siksnās un pacēla koka zobenu.
- Man likās, ka tevi nomētāja ar akmeņiem, - Brands atbildēja.
- Tāda iespēja joprojām ir itin reāla, - piebilda Tēvs Jārvi.
Ralfs pagrūda Brandu starp lāpstiņām, un tas aizstreipuļoja pa laukumu. - Ķeries pie lietas, puis!
Brands apzinājās, ka nav īpaši apķērīgs, un tobrīd viņa domas darbojās pavisam lēni, tomēr notiekošā būtību viņš aptvēra. Gandrīz taisni viņš nogāja līdz mācību ieročiem un izvēlējās zobenu un vairogu, skaidri zinot, ka ķēniņienes bezkaislīgais skatiens nepalaiž garām nevienu viņa kustību.
Dzelksne jau ieņēma savu vietu. — Uz tevi gan žēl skatīties, - viņa izmeta.
Brands pavērās lejup uz savu vēmekļiem piemirkušo un notraipīto kamzoli, un atlika vien atzīt: — Tā ja.
Dzelksnes smieklā uzrautā lūpa izpletās pilnvērtīgā smīnā. — Vai tad tu man vienmēr neteici, ka jau pēc pirmā karagājiena būsi bagāts vīrs?
Cik nežēlīgi... - Es nekur netiku.
- Par gļēvuli gan es tevi neturēju.
Vel nežēlīgāk. Dzelksne vienmēr prata sāpīgi iedzelt.
- Mani nepaņēma, — Brands norūca.
Dzelksne izplūda smieklos, bez šaubām, lai izrādītos ķēniņienes priekšā. Viņa nebeidza vien lepoties, cik ļoti apbrīno šo sievieti. — Es te stāvu, skaudības pārņemta, un gaidu tevi ierodamies, piepūtušos aiz lepnuma kā varoni, bet ieraugu tikai piedzērušos ubagu?
Brands sajuta saltu vilni pārskrējām pār ķermeni, tas aizskaloja dzērumu labāk, nekā tas būtu pa spēkam ledusaukstam ūdenim. Ubagojis viņš bija jau pārmēru, tas tiesa. Bet visvairāk sāpina tieši patiesība.
Dzelksne joprojām izrādīja savu apķērību. - Tu vienmēr biji muļķis. Manu vietu nozaga Hūnans; kā tev izdevās patriekt savējo?
Brandam gribētos pastāstīt Dzelksnei, kā viņš zaudēja savu vietu. Viņš gribētu to izkliegt meitenei sejā, bet vārdi nenāca pār lūpām, viņš rēca kā zvērs, aizvien skaļāk un skaļāk, līdz dunēja jau visa telpa. Krūtis dūca līdzi, lūpas bija atņirgtas, un zobi sakosti tik cieši, ka šķita, tie sadrups. Dzelksne blenza uz puisi pār sava vairoga malu tā, it kā viņš būtu sajucis prātā. Varbūt tā arī bija.
- Aiziet! - iesaucās Ralfs, un Brands metās virsū Dzelksnei, pasita viņas zobenu sānis un cirta tik stipri, ka skaidas no vairoga aizlidoja pa gaisu. Viņa ātri izlocījās, nāvīgi veikli kā parasti, un atbrīvoja vietu savam cirtienam, bet šoreiz viņš nekavējās.
Brands nopurināja pretinieces sitienu, tik tikko to sajutis, un aurodams spieda viņu neskatoties atkāpties. Vairogu kantis iegriezās viena otrā un gandrīz pacēla meiteni gaisā, tad viņa paklupa un ietriecās mūri. Dzelksne centās atbrīvot savu zobenu, bet Brands joprojām turēja to uz sava pleca kā piesietu un, satvēris viņas vairogu ar kreiso roku, norāva to zemē. Viņi atradās pārlieku tuvu viens otram, lai liktu lietā zobenus, tāpēc Brands aizsvieda savu mācību ieroci un metās meitenei virsū ar dūrēm, ieliekot katrā sitienā maksimālu vilšanos un niknumu, it kā Dzelksne iemiesotu sevī Hūnanu, Jārvi un visus tā dēvētos Branda draugus, kuri bija tik daudz ieguvuši, nedarot neko. Tie bija nozaguši viņa vietu, viņa nākotni.
Viņš trāpīja Dzelksnei pa sāniem un izdzirdēja vaidu, tad iesita vēlreiz, un meitene sāpēs saliecās, izvalbījusi acis. Viņš trāpīja vēlreiz, un Dzelksne kāsēdama un rīstīdamās smagi novēlās puisim pie kājām. Brands bija gluži vai gatavs sākt spārdīt pretinieci, kad Ralfs ar spēcīgo apakšdelmu satvēra viņu aiz kakla un pavilka nost.
— Šķiet, būs diezgan.
— Tā gan, — Brands nomurmināja un atslāba. - Vairāk nekā diezgan.
Viņš nopurināja vairogu no rokas un pēkšņi jutās satriekts par paša paveikto. Sajūta nebūt nelīdzinājās lepnumam, Brands līdz mielēm zināja, kā jūtas uzvarētais pēc šādas piekaušanas. Laikam taču viņš bija mantojis no sava tēva ko vairāk. Tobrīd jauneklim nemaz nešķita, ka viņš nostājies gaismas pusē. Nemaz ne.
Ķēniņiene Leitlina gari nopūtās un, kamēr Dzelksne kāsēja un siekalojās, pagriezās uz sava troņa. - Es nespēju sagaidīt, kad tu parādīsies.
Un tikai tad Brands pamanīja vēl vienu vērotāju, kas bija sakumpis kādā ēnas aizņemtā stūrī, ietinies visu nokrāsu pelēkā noskrandušā apmetnī. - Kā vienmēr, kad esmu visvairāk vajadzīga un vismazāk gaidīta. - No zemu nolaistās kapuces atskanēja sievietes balss ar īpatnu akcentu. - Vai izsalkusi.
— Vai jūs to redzējāt? - Jārvi jautāja.
— Man bija šāda apšaubāma privilēģija.
— Ko teiksiet?
— Viņa ir nožēlojama. Viens vienīgs pašlepnums un dusmas. Viņai pietrūkst pārliecības, pārmēru pietrūkst. Viņa neapzinās pati sevi. - Sieviete noņēma kapuci. Tā izrādījās melnādaina svešiniece ar izdēdējušu seju un īsā ezītī apcirptiem sirmiem matiem. Ar garo rādītājpirkstu viņa paurbināja degunu, nopētīja izvilkto saturu un aizmeta prom. - Tas skuķis ir dumjš kā celms. Vēl ļaunāk. Celmiem lielākoties pietiek goda nemanāmi satrūdēt, nevienu neaizvainojot.
— Es tepat vien esmu, - Dzelksnei izdevās izdvest, tupot uz visām četrām.
— Tieši tur, kur viņš tevi nolika. - Sieviete uzsmaidīja Brandam tik plati, ka šķita, viņas mutē ir pārāk daudz zobu. — Viņš gan man patīk - glīts un izmisis. Mana mīļākā kombinācija.
— Vai viņai var kā līdzēt? - Jārvi painteresējās.
— Līdzēt var vienmēr, tikai jāpieliek gana daudz pūļu. — Sieviete atbrīvojās no apmetņa. Viņas gaita bija pavisam savāda — tā it kā grozījās, raustījās un gorījās tikai sev dzirdamas melodijas ritmā. — Jautājums: cik daudz manu pūļu, ko es izšķiedīšu, uzlabojot šo nekam nederīgo skeletu, jūs būsiet ar mieru apmaksāt? Galu galā jūs jau esat man parādā. — Gara roka izvijās no sievietes tērpa, pirksti kaut ko turēja.
Tā izrādījās kaste aptuveni maza bērna galvas lielumā — tumša, kantaina un ideāla, ar vākā inkrustētu zeltītu rakstu. Brands pamanīja, ka nespēj atraut acis no kārbas. Bija jāsaņemas, lai nespertu soli uz priekšu un neaplūkotu to tuvāk. Arī Dzelksnes acis bija piekaltas kastei. Tāpat kā Ralfa un ķēniņienes vergu skatieni. Visi šķita vienlaikus apburti un nobijušies, kā ieraugot briesmīgu savainojumu. Neviens no viņiem, protams, neprata lasīt, tomēr nav jābūt maģistram, lai pazītu uz vāka rakstītos elfu burtus. Burtus, kas uzrakstīti vēl pirms Dieva sašķelšanas.
Tēvs Jārvi norija kamolu un ar vienīgo kroplās rokas pirkstu atvēra kārbu. Lai kāds būtu tās saturs, no kārbas plūda bāla gaisma. Tā izcēla vaibstus maģistra sejā, kad tas pārsteigumā pavēra muti; tā atspīdēja ķēniņienes Leitlinas ieplestajās acīs, lai gan vēl pirms mirkļa Brands nodomāja, ka šo sievieti nekas nespētu pārsteigt.
- Dievu dēļ, - viņa nočukstēja, - tas pieder tev.
Sieviete ekstravaganti paklanījās, un apmetņa mala
sacēla gaisā noliktavā izbārstītās skaidas. - Es sagādāju, ko esmu solījusi, mana viszeltītākā no ķēniņienēm.
- Tad jau tā joprojām darbojas?
- Vai iegriezt?
- Nē, — iejaucās Tēvs Jārvi. - Tai jāpagriežas tikai Dienvidu imperatores priekšā, ne agrāk.
- Vēl palicis jautājums par...
Neatraujot acis no kastes, Leitlina pasniedza pārlocītu papīra lapu. - Visi tavi parādi ir atlaisti.
- Tieši par to biju domājusi. — Melnādainā sieviete sarauca pieri, satvērusi dokumentu divos pirkstos. - Jau agrāk mani saukuši par raganu, bet burvestība nudien ir nepieciešama, lai pārvērstu šādu zelta daudzumu papīra lapā.
- Laiki mainās, - nomurmināja Tēvs Jārvi un aizcirta kārbas vāku, līdz ar to izdzēšot arī zeltaino gaismu. Tikai tad Brands pamanīja, ka aizturējis elpu, un ļāva gaisam lēnītēm izplūst no plaušām. - Sapulcini komandu, Ralf, tu jau zini, kādu.
- Cietākos vīrus, kā noprotu, - atsaucās vecais karavīrs.
- Airētājus un cīnītājus. Atstumtos un izmisušos. Vīrus, kas nesašļūk, redzot vai domājot par asinīm. Ceļš būs tāls, un likme nevar būt vēl augstāka. Man vajag vīrus, kam nav ko zaudēt.
- Tāda komanda man tīk vislabāk! - Melnādainā sieviete uzsita sev pa cisku. - Ņem mani kā pirmo! — Viņa izlīkumoja starp soliem un tuvojās Brandam. Uz īsu mirkli tās apmetnis pašķīrās, un puisis pamanīja iemirdzamies tēraudu. — Vai drīkst uzsaukt tev dzērienu, jaunais cilvēk?
- Man šķiet, ka tas puika jau gana piedzēries. - Ķēniņienes Leitlinas pelēkās acis bija piekaltas Brandam tāpat kā viņas četru kalpu skatieni, un Brands norija siekalas, piepeši sajutis smirdīgo muti izkalstam. - Lai gan mans pirmais vīrs dāvāja man divus dēlus, par ko būšu mūžam pateicīga, viņš arī dzēra par daudz. Tas līdz galam samaitā sliktu cilvēku. Un iznīcina labo.
- Es... esmu izlēmis mest mieru, manu ķēniņien, -Brands nočukstēja. Acumirklī viņš aptvēra, ka atgriešanās nebūs. Ne pie alus kausa, ne ubagošanas vai kuģu izkraušanas dokos.
Melnādainā sieviete piepūta vaigus no vilšanās, jau tuvodamās izejai. - Mūsdienās jaunie vairs nepazīst ambīciju.
Leitlina izlikās nedzirdam. — Tava cīnīšanās man atgādina kādu senu draugu.
- Pateicos...
- Nevajag. Man nācās viņu nogalināt. - Un Getlan-des ķēniņiene prom bija, vergi tai sekoja uz pēdām.
- Man jāsavāc komanda. - Ralfs satvēra Brandu zem rokas. - Un renstele pavisam droši jau noilgojusies pēc tevis...
- Gan iztiks bešā. - Ralfs bija spēcīgs, tomēr tam neizdevās izkustināt Brandu. Viņā atgriezās apjausma, ko nozīmē cīņa un uzvaras garša, un stiprāk nekā jebkad viņš juta nepieciešamību darīt labu. - Lai tev veicas, vecais, — viņš teica. — Tagad tev būs jāsavāc par vienu mazāk.
Ralfs nosprauslājās. — Tas tev nebūs pāris dienu ple-zīra brauciens, pat ne sirojums pa salām. Mūsu ceļš vedīs tālu augšup pa Dievišķo upi un lejup pa Aizliegto, pāri Augstajām korēm un dziļām ielejām. Mēs dodamies, lai uzrunātu Kaljivas princi. Lai panāktu audienci pie Dienvidu imperatores Galvenajā no pilsētām! Tādā ceļā gaida visdažādākās briesmas, pat ja nemeklē sabiedrotos cīņā pret pasaulē varenāko cilvēku. Mēs būsim ceļā mēnešiem ilgi. Ja vispār atgriezīsimies.
Brands pārdomāja sacīto. Skaidrs, ka bīstami, bet šāds ceļojums sniedz arī iespējas. Dievišķajā upē vīri izpelnījās slavu. Tās krastos vīri sapelnīja bagātību. - Vai jums vajadzīgs airu vīrs? — viņš piedāvājās. — Es protu airēt. Vai jums vajadzīgs krāvējs? Es varu cilāt smagumus. Vai jums vajadzīgi cīnītāji? — Brands pamāja uz Dzelksnes pusi, kurai bija izdevies piecelties kājās, tā taustīja sasistās ribas un sāpēs viebās. — Es protu cīnīties. Vai jums vajadzīgi tādi, kam nav ko zaudēt? Nemaz neskatieties tālāk.
Ralfs pavēra lūpas, bet Tēvs Jārvi ierunājās pirmais:
- Šis brauciens var izrādīties smags, tomēr mēs nogludināsim ceļu Miera tēvam. Mēs dodamies sabiedroto meklējumos. — Maģistrs viegli pamāja Brandam. — Mums varētu noderēt uz klāja kāds, kurš aizstāv nepieciešamību darīt labu. Iezīmē viņu, Ralf.
Vecais karavīrs pakasīja sirmo bārdu. - Tev, puis, būs viszemākā vieta. Vissmagākais darbs par visniecīgāko atlīdzību. Pie gala aira. - Viņš pamāja ar galvu uz Dzelksnes pusi. - Iepretī tam eksemplāram.
Dzelksne pavērās Brandā ar ilgu un smagu skatienu un nospļāvās, bet smaids puiša sejā iepletās vēl platāks. Viņš jau atkal saskatīja nākotnes izredzes, un tur redzamais rādījās tīkams. Lielisks salīdzinājumā ar kuģu izkraušanu dokos.
- Nespēju vien sagaidīt. - Brands paķēra marķieri no Ralfa rokas, maģistra dūja iespiedās tam sejā, un viņš to piespieda ar pirkstiem vēl ciešāk, pārvarot sāpes.
Šķita, ka Kara māte beigu beigās bija atradusi viņam jaunu komandu. Vai arī to izdarīja Miera tēvs.
II DIEVIŠĶIE UN ATSTUMTIE
PIRMĀ MACIBA
Slaiks un izsmalcināts kā dzinējsuns
>
Diemžēl jaunā apkalpe īsti neatbilda kuģa kalibram.
- Tie nu gan ir... - Dzelksnes mātei parasti izdevās skaisti izteikties, bet šoreiz pat viņai trūka vārdu.
- ...
- Es gan būtu tos nosaukusi par baisiem, - Dzelksne norūca.
Vienlīdz labi viņai patiktu apzīmējumi “izmisuši”, “pretīgi” un “sakapāti”. Visi trīs vārdi šķita atbilstoši nolādēto kompānijai, kas rāpās uz
Tie bija cīnītāji, tomēr drīzāk bandīti nekā karavīri. Ļaudis ar daudzām rētām un niecīgiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vīri ar sapinkātu un sapītu, pēc neredzētas modes izdzītu bārdu un krāsotiem, asā ezītī apcirptiem matiem. Cilvēki noskrandušās drānās, kuru muskuļotās rokas, resnie kakli un bezjūtīgie pirksti mirdzēja iemainītajā zeltā un sudrabā, tā sludinot visai pasaulei, cik augstu tie vērtē paši sevi.
Dzelksne prātoja, cik milzīgu līķu kalnu tie varētu būt atstājuši aiz sevis, tomēr šo meiteni nevarēja tik viegli iebaidīt. īpaši ņemot vērā, ka viņai nebija izvēles. Dzelksne apsēdās uz savas lādes, kurā glabājās visa meitenes mantība un vaskadrānā ietīts vecais tēva zobens visam pa virsu. Viņa sataisīja drosmīgu seju, piegāja pie augumā lielākā vīra, kāds gadījās tuvumā, un uzsita pa roku.
- Es esmu Batu Dzelksne.
- Mani sauc Dodivuā. - Meitenes asajam, augšup vērstajam skatienam pavērās viena no lielākajām galvām, kādu bija nācies redzēt, — šī milzīgā mīklas pikuča viducī bija iespiesti sīki bērnišķīgi vaibsti, tie vīdēja tik augstu virs Dzelksnes galvas, ka šķita, to īpašnieks pakāpies uz kādas kastes. - Kāda nelaime tevi šurp atpūtusi, meitēn? — milzis jautāja balsī, kurā ieskanējās viegla traģika.
Dzelksnei gribētos atbildēt citādi, bet viņa atcirta:
- Es iešu jūrā kopā ar tevi.
Vīrietis sarauca pieri, un seja aizņēma vēl mazāku galvas daļu. - Pa Dievišķo upi līdz Kaljivai un vēl tālāk?
Meitene izslēja zodu ierastajā manierē. - Ja vien kuģis spēs panest tādu gaļas blāķi.
- Tā nu sanāk, ka līdzsvarosim, liekot uz soliem arī kādu sīku vienību. - No tik zemiska un cieta vīra kā Dodivuā mutes tas vēl bija maigi teikts. Vīrieša sarkanie mati nepakļāvīgi spurojās uz visām pusēm, un spoži zilajās, mikli mirdzošajās, tumšos dobumos iegrimušajās acīs vīdēja tik traks skatiens, kādu Dzelksne vēl nebija redzējusi. - Mans vārds ir Oda, Sašķeltās jūras krastos mani labi pazīst.
- Kādā sakarā?
- Visvisādā. - Oda pazibināja vilcisku dzeltenzobu smaidu, un meitene pamanīja, ka priekšpusē tie novīlēti ar rupju vīli. — Kaut nu ātrāk varētu doties jūrā kopā ar tevi.
- Vai ne?! - Dzelksne izspieda, kāpdamās atpakaļ, lai gan nemaz negribēja atkāpties, un paklupa pār kādu. Vīrietis atskatījās, kad meitene pagriezās, un, lai cik drosmīga izteiksme būtu sastingusi tās sejā, viņa parāvās nostāk. Milzīga rēta stiepās svešinieka sejā no acs kaktiņa, neglīti paraujot gaisā piesārtušu plakstu, aizķēra rugājiem apaugušo vaigu un šķērsoja abas lūpas. Visu vēl ļaunāku darīja atklāsme, kas pārņēma Dzelksni, ieraugot svešinieka garos, bizē sapītos matus, — viņi ies jūrā kopā ar vensterieti.
Svešais pavadīja viņas slikti slēpto pārbīli ar atbruņojošu tukšumu acīs, kas šķita vēl briesmīgāks par uzrēk-šanu, un lādzīgi stādījās priekšā: - Es esmu Fors.
Izvēle starp bravūrību un šļauganību Dzelksnei nozīmēja izvēles neesamību, viņa saņēmās un pajautāja: — Kā tu tiki pie tādas rētas?
- Kā
Dzelksne sarauca pieri. — Pie kādas rētas?
- Vai dievi deva tev šādu ģīmi? - vensterietis atcirta un atgriezās pie troses ritināšanas ar gandrīz nemanāmu smaidu uz lūpām.
- Lai Miera tēvs mūs pasargā, - nočiepstēja Dzelksnes māte un pasteidzās garām. - Baisi ir viņiem visatbilstošākais vārds.
- Pavisam drīz viņi jau baidīsies no manis, — Dzelksne noteica nešaubīgā cerībā, ka pietiek izteikt vēlēšanos skali, lai tā piepildītos.
- Vai tas ir jēdzīgi? — Dzelksnes māte vērās uz gludi noskūtu vīrieti ar sejā ietetovētām rūnām, kas vēstīja par tā paveiktajiem noziegumiem. Šis vīrs nervozi iesmējās, runājot ar izkāmējušu vīreli, kura rokas bija kā nosētas ar jēlām zvīņojošās ēdes brūcēm. - Vai ir jēdzīgi sargāties no šādiem ļaudīm?
- Prātīgāk sargāties nekā baidīties. - Tie bija viņas tēva vārdi, kam māte, kā ierasts, bija gatava.
- Vai dzīve piedāvā tikai šīs divas iespējas?
- Tās ir divas karotāja iespējas. - Ik reizi, pārmijot ar māti vairāk nekā desmit vārdus, Dzelksne nesaprotamā kārtā galu galā aizstāvēja nenosargājamas pozīcijas. Viņa zināja, kas sekos.
- Tev ir visas iespējas doties atpakaļ uz mājām, — Dzelksne izmeta.
- Es gribu pavadīt savu bērnu tālā ceļā. Vai to tu nevari man atvēlēt? Tēvs Jārvi teica, ka jūs varētu būt prom gadu. - Mātes balss niknumā nodrebēja: - Ja jūs vispār pārnāksiet...
- Tikai bez baiļu, manas dūjiņas! - Dzelksne salēcās, jo kāda roka apvijās ap viņas pleciem. Savādā sieviete, kas pirms dažām dienām vēroja Dzelksnes un Branda divkauju, pabāza ar sirmo ezīti apaugušo galvu starp meitu un māti. - Jo viedais Tēvs Jārvi uzticējis jūsu meitas izglītošanu manām izveicīgajām rokām.
Dzelksnei nebija pat ienācis prātā, ka pašapziņa varētu nošļukt vēl zemāk, tomēr dieviem tas izrādījās pa spēkam. - Izglītošana?
Sieviete apskāva abas vēl ciešāk, viņas reibinošajā aromātā jaucās sviedri, smaržvielas, zālītes un čuras. - Tas nozīmē, ka es mācu un tu mācies.
- Un kas jūs... - Dzelksnes māte uzmeta skrandainajai sievietei satrauktu skatienu. — Nē... ar ko jūs nodarbojaties?
- Pēdējā laikā ar zagšanu. - Kad uzkaitētā nervozitāte sasniedza trauksmes līmeni, viņa starojoši piebilda:
- Bet es esmu arī pieredzējusi slepkava! Tāpat kā stūrmane, cīkstone, astroloģe, pētniece, vēsturniece, dzejniece, šantāžiste, kandžas tecinātāja... iespējams, šo to piemirsu. Nedrīkstētu neminēt arī manas padziļinātās pašdarbības pareģes prasmes!
Vecā sieviete nokasīja no kāda staba svaigu putnu mēslu pļeku, starp pirkstiem pārbaudīja to struktūru, pielika pie deguna un paostīja, gandrīz pat pagaršoja, tad tomēr pārdomāja un noslaucīja melni pelēcīgo masu savās skrandainajās drānās.
- Nekā laba, - viņa norūca un pavērās augšup uz debesīs riņķojošajām kaijām. — Tam visam vēl pievienojiet manu nepārspējamo spēju... - viņa pavedinoši sagrozīja gurnus, - mīlas mākslā, un redzēsiet, manas dūjiņas, ka ir pavisam maz mūsdienīgu meiteni interesējošu dzīves jomu, kurās es nebūtu augstvērtīgi kvalificēta, lai apmācītu jūsu meitu.
Dzelksnei nāktos izbaudīt reto iespēju vērot savu māti, atstātu bez vārdiem, bet šoreiz arī viņa pati bija zaudējusi valodu.
- Batu Dzelksne! — Ralfs caur burzmu lauzās uz priekšu. — Tu kavē! Pacel savu kaulaino pakaļu un sāc cilāt tos maisus. Tavs draugs Brands jau ķēries pie... -Vīrietis norija siekalas. - Nezināju, ka tev ir māsa.
Dzelksne nepatikā nočāpstināja. - Māte.
- Nevar būt! - Ralfs izbrauca pirkstus caur bārdu, veltīgi mēģinot piekārtot brūni iesirmo ērkuli zem zoda. -Ja jums nekas nav pretī pieņemt komplimentu no vienkārša, veca karotāja, - jūsu skaistums izgaismo šo ostu kā lukturis pustumsā. - Ralfs uzmeta skatienu sudraba atslēgai uz sievietes krūtīm. - Jūsu vīrs noteikti...
Dzelksnes mātei nekas nebija pretī pieņemt komplimentu. Viņa drīzāk tajā ieķērās ar abām rokām. - Ir miris, - viņa ātri izmeta. — Jau astoņi gadi kā apglabājām.
- Man skumji to dzirdēt. - Lai gan Ralfa balss tonis nemaz to neapliecināja. - Es esmu Ralfs,
Dzelksne teatrāli izvalbīja acis. - Vai jums ir bērni? -painteresējās viņas māte.
- Divi dēli, bet neesmu viņus redzējis jau garus gadus. Liktenis mani šķīra no ģimenes uz pārlieku ilgu laiku.
- Vai ir kāda iespēja, ka tas varētu mani šķirt no manējās? - Dzelksne norūca.
- Kuš! - nošņāca māte, neatraujot acis no Ralfa, precīzāk, no biezās, vītās zelta ķēdes viņam ap kaklu. - Ziņa, ka jūsu līmeņa cilvēks gādā par manas meitas labklājību, būs man lielisks mierinājums. Lai cik lecīga viņa būtu, Hilda ir viss, kas man palicis.
Lai gan stiprais vējš un nešaubīgi arī kāds stiprā miestiņa mēriņš jau bija darījis Ralfa vaigus sārtus, Dzelksnei šķita, ka tie tomēr pietvīkst vēl sārtāki. - Par to manu līmeni jums gan daudzi nepiekristu, bet, runājot par jūsu meitas labklājību, es apsolu darīt visu, kas manos spēkos.
Dzelksnes māte savilka muļķīgu smaidu. - Ko gan vairāk kāds no mums varētu apsolīt?
- Augstie dievi! — Dzelksne šņākdama aizgriezās. Vēl vairāk par ucināšanos viņa necieta, ja tiek ignorēta.
Lūgšanu audējs Brinjolfs, nobeidzis kādu nevainīgu dzīvnieku, nu apslacīja ar tā asinīm
- Kā gan meitene var nokļūt uz karakuģa?
Dzelksne pagriezās un ieraudzīja jaunu zēnu, kas
bija piezadzies klāt. Viņa nosprieda, ka svešiniekam ar vieglo soli varētu būt ne vairāk par četrpadsmit gadiem - mirdzošas acis un nemierīgs steidzīgums, smilškrāsas matu ērkulis un pirmie bārdas rugāju vēstneši uz asā zoda.
Dzelksne pasmaidīja pretī. - Tu gribi teikt, ka man tur nav vietas?
- Nav mana daļa, kuru izvēlas. — Zēns paraustīja plecus ne īsti bijīgi, ne nicīgi. - Es tikai jautāju, kā tu te nokļuvi.
- Liec viņu mierā! — Maza auguma kalsna sieviete stingri saņēma puisi aiz auss. — Vai es tev neteicu darīt ko noderīgu? - Svešiniece vilka zēnu uz
- Mani sauc Safrita, - viņa paziņoja, rokas sānos iespiedusi. - Un tas puika, kas nebeidz uzdot jautājumus, ir mans dēls Kols. Viņš vēl nav aptvēris: jo vairāk uzzini, jo stiprāk apjēdz, cik daudz vēl nezini. Viņš neko sliktu negribēja.
- Es arī ne, - Dzelksne atbildēja, - bet šķiet, ka man tik un tā bieži vien sanāk pārāk asi.
Safrita plati pasmaidīja. - Dažiem no mums ir šāds niķis. Mans pienākums šeit būs noliktavas pārzināšana, ēst gatavošana un kravas pieskatīšana. Pievaldi pirkstus, vai skaidrs?
- Man šķita, ka mūsu mērķis ir atrast Getlandei draugus, vai tad ne? Mēs vedīsim arī kravu?
- Kažokādas, dzintaru un valzirgu ilkņus... cita starpā. - Safrita pamāja uz dzelzī kaltu lādi, kas bija pieķēdēta pie masta. - Mūsu galvenā misija ir runāt Miera tēva vārda, bet ķēniņiene Leitlina apmaksāja šo ekspedīciju.
- Kā tad! Tā nu reiz ir sieviete, kas neparko nepalaidis garām iespēju nopelnīt!
- Kāpēc lai es to palaistu garām?
Dzelksne vēlreiz pagriezās un ieraudzīja sev tieši aiz muguras, ne tālāk kā plata soļa attālumā, ķēniņieni skatāmies tieši sev sejā. Ir cilvēki, kas pa gabalu šķiet ietekmīgāki, bet Leitlinai piemita tieši pretējā iezīme. Viņa staroja kā Saules māte un bija nesalaužama kā Kara māte, milzīgā dārgumu krātuves atslēga mirdzēja uz viņas krūtīm, vergi, sargi un kalpotāji nosodoši raudzījās tieši valdniecei aiz muguras.
- Augstie dievi... Es negribēju, piedodiet man, ķēniņieni - Dzelksne piesarkstot metās zemē uz viena ceļa, zaudēja līdzsvaru un gandrīz vai pietvērās pie Leitlinas zīda kleitas, lai nepakristu. - Piedodiet, man nekad nav īsti padevusies mešanās ceļos...
- Varbūt derētu patrenēties. - Ķēniņiene tik maz līdzinājās Dzelksnes mātei, cik tas iespējams divām pieaugušām sievietēm, — viņa bija nevis salkani mīļa un piesardzīga, bet cieta un spoža kā apstrādāts dimants, tieša kā sitiens pa seju.
- Man gods iet jūrā uz kuģa, kam jūs esat patronese, -Dzelksne nobēra. - Es zvēru, ka kalpošu jūsu dēlam, cik vien labi spēšu, es gribēju teikt - Tēvam Jārvi, - viņa aptvēra, ka Jārvi vairs neskaitās ķēniņienes dēls, - es vislabākajā mērā kalpošu jūsu maģistram...
- Vai tu esi tā meitene, kas apzvērēja sadot tam puisim, iekams viņš sadeva tev? - Zelta kēniniene izbrīnā sarauca uzaci. - Mulki lielas ar to, ko darīs. Varoni dara. - Sasitusi knipi, viņa pasauca kādu kalpu un paklusām deva rīkojumu, ātri aizejot. Dzelksne, iespējams, tā arī nebūtu piecēlusies kājās, ja Safrita nesaķertu meiteni zem paduses un neuzslietu stāvus. - Es teiktu, ka tu viņai patīc.
- Kā tad viņa izturas pret tiem, kas viņai nepatīk?
- Lūdz dievus, lai to nekad neuzzinātu. — Safrita saķēra galvu, ieraudzījusi, ka viņas dēls veikli kā mērkaķis uzrāpies mastā un karājas uz rājas augstu gaisā, pārbaudot buru turošos mezglus. - Nolādēts, Kol, rāpies lejā!
- Tu liki man darīt ko noderīgu! - puika sauca pretī un atlaida abas rokas no masta, lai zīmīgi paraustītu plecus.
- Nez cik noderīgs tu būsi, izaicinājis likteni un nojaucies zemē, muļķi!
- Man liels prieks redzēt, ka esi mums pievienojusies. - Kārtējo reizi pagriezusies, Dzelksne ieraudzīja sev blakus Tēvu Jārvi un tam līdzās veco sievieti ar skūto galvu.
- Es taču zvērēju, vai ne? — Dzelksne klusi nomurmināja.
- Cik atceros, darīt visu, ko es uzskatītu par nepieciešamu.
Melnādainā sieviete klusi noklakšķināja mēli. - Tad nu gan! Tie vārdi neko konkrētu nepasaka.
- Vai tad? - Jārvi attrauca. - Man prieks, ka tu jau iepazīsties ar komandu.
Dzelksne paskatījās apkārt un saviebās, pamanījusi, ka viņas māte un Ralfs joprojām iegrimuši sarunā. - Viņi šķiet cēls pāris.
— Cēlums tiek pārvērtēts. Tu taču pazīsti Skifru, vai ne?
— Vai tu esi Skifra? - Dzelksne pavērās uz tumšādaino sievieti citām acīm. — Elfu relikviju zagle? Slepkava? T ā, kuru Veckundze Veksena tik ļoti kāro saņemt ciet?
Skifra paostīja pirkstus, kas joprojām bija viegli iepelēki, un sarauca pieri, it kā nespētu saprast, kā uz tiem tikuši putnu mēsli. - Runājot par zagli, tās relikvijas vienkārši mētājās Strokomā. Lai elfi mani apsūdz, ja tā nebija! Kas attiecas uz slepkavu, atšķirība starp slepkavu un varoni slēpjas tikai nogalinātā statusā. Bet par to, ka mani grib saņemt ciet, - esmu vienmēr bijusi slavena sava saulainā rakstura dēļ. Tēvs Jārvi mani nolīga, lai... es darītu daudz ko un tikai sev zināmu iemeslu dēļ, — Skifra iebakstīja garo rādītājpirkstu Dzelksnei krūtīs, - arī lai iemācītu tev cīnīties.
— Es protu cīnīties, — Dzelksne norūca un nostājās kaujas pozā, cik vien labi prata.
Skifra atmeta skūto galvu un iesmējās. - Es tā vis nesauktu to smieklīgo mīcīšanos, ko redzēju. Tēvs Jārvi man maksā, lai es tevi padarītu par nāvējošu cīnītāju. — Skifra iesita Dzelksnei pa seju tik žilbinoši strauji, ka meitene atsitās pret kādu mucu.
- Par ko tā? — viņa noteica, pielikusi plaukstu pie svilstošā vaiga.
- Tā bija pirmā mācība. Vienmēr jābūt gatavai. Ja es varu tev trāpīt, tātad esi pelnījusi, lai tev sistu.
- Pieļauju, ka tas pats attiecas uz tevi.
Skifra atplauka smaida. - Protams.
Dzelksne lēca uz priekšu, bet trāpīja tukšā gaisā. Viņa paklupa, roka negaidīti sagriezās aiz muguras, un slidenie piestātnes dēļi ietriecās sejā. Dzelksnes kaujas sauciens pārtapa saspiestā sēcienā un visbeidzot, kad mazais pirkstiņš tika nežēlīgi parauts sānis, - ilgā sāpju vaidā.
- Vai tu joprojām uzskati, ka nevaru tev neko iemācīt?
- Nē! Nē! — Dzelksne smilkstēja, bezspēcīgi locīdamās, kamēr sveloša sāpe urbās jau ikvienā rokas locītavā. — Es labprāt mācīšos!
- Un kāda ir pirmā mācība?
- Man var trāpīt, ja esmu to pelnījusi!
Tvēriens ap mazo pirkstiņu atslāba. — Sāpes ir vislabākais skolotājs, tu to drīz vien pati sapratīsi.
Dzelksne uzrausās ceļos un purināja sāpošo roku, līdz pamanīja veco draugu Brandu stāvam turpat blakus ar mantu maisu plecā un smaidu sejā.
Ari Skifra pasmaidīja. — Jautri, vai ne?
- Ne visai, — atbildēja Brands.
Skifra iecirta puisim pliķi, un tas aizstreipuļoja, līdz atsitās pret stabu un palika, muļķīgi mirkšķinot acis, viņa mantu maiss nošļuka uz kājas. — Vai tu man māci kauties?
- Nē, bet neredzu iemeslu, kāpēc arī tev nebūtu vienmēr jāatrodas gatavībā.
- Dzelksne? - Māte pasniedza roku, lai palīdzētu meitai piecelties. - Kas tev notika?
Dzelksne uzsvērti atteicās no palīdzības. - Šķiet, tu to zinātu, ja vien pavadītu ceļā savu meitu, nevis liktu lamatas mūsu stūrmanim.
- Ak dievi, Hilda, tu nudien nepazīsti žēlastību, vai ne?
- Tēvs man deva Dzelksnes vārdu, nolādēts!
- Ak jā, protams, tavs tēvs, viņam tu esi gatava piedot visu...
- Varbūt tāpēc, ka viņš ir miris.
Dzelksnes mātes acis jau mirka asarās kā parasti.
- Dažbrīd man šķiet, ka tu justos laimīgāka, ja es viņam pievienotos.
- Dažbrīd es pati gribētu tur būt! - Dzelksne pacēla no zemes savu lādi, un tēva zobens iekšā nograbēja, kad meitene nešļavu uzmeta plecā, lai stutētu uz kuģa pusi.
- Man patīk viņas nepakļāvīgais raksturs, - meitene izdzirdēja sev aiz muguras Skifras balsi. - Drīz mēs panāksim, ka tas iegriezīsies pareizā gultnē.
Cits pēc cita viņi uzrausās uz klāja un novietoja savas lādes tām atvēlētajās vietās. Dzelksnei par lielu nepatiku Brands piesēda pie otra pēdējā aira, un konusveida kuģa pakaļgalā viņi nu sēdēja gandrīz viens otram klēpī.
- Tikai neskaries klāt manam elkonim, — viņa norūca vēl draņķīgākā noskaņojumā nekā parasti.
Brands garlaikoti nogrozīja galvu. - Varbūt man mesties jūrā, ko?
- Tu mestos? Tas būtu ideāli.
- Ak dievi, - Ralfs nomurmināja pie sevis, nostājies savā vietā uz stūrmaņa platformas virs abiem strīdniekiem. — Vai man līdz pat Dievišķajai upei būs jāklausās jūsu ķīviņos? Tādi kā marta runči!
- Visticamāk. — Tēvs Jārvi piemiedza acis un palūkojās augšup. Biezi mākoņi sedza debesis, un Saules māte vīdēja vien kā bāls plankums. — Draņķīgs laiks, lai dotos ceļā.
>
- Draņķīgs laiks, — ievaidējās Dodivuā no savas vietas pie aira tuvāk kuģa viducim. - Briesmīgs laiks.
Ralfs piepūta sirmiem bārdas rugājiem klātos vaigus. — Šādos laikapstākļos es vēlos, lai Sūmaela būtu kopā ar mums.
Šādos un arī visos citos laikapstākļos, — Tēvs Jārvi smagi nopūtās.
- Kas ir Sūmaela?
Dzelksne paraustīja plecus. — Kā lai es, ellē, varētu to zināt? Neviens man neko nestāsta.
Ķēniņiene Leitlina vēroja kuģi atraujamies no piestātnes, uzlikusi delnu mazuļa piebriedinātajam vēderam, tad zīmīgi pamāja Tēvam Jārvi, pagriezās un devās uz pilsētu, un vergu un kalpotāju virtene steidzās tai pakaļ. Šo komandu veidoja ļaudis, par kuriem skumst vien vējš, tāpēc pavadītāju ostā bija nožēlojami maz. Viena no tiem bija Dzelksnes māte ar asarām notecējušiem vaigiem un ardievām paceltu roku, ko tā nenolaida, iekams osta ceļotājiem nepārvērtās tālā plankumā, tad kā izvirzīts zobs pie apvāršņa pavīdēja Torlbijas citadele, un visbeidzot visa Getlande izzuda tālajā pelēkajā krasta līnijā virs Jūras mātes pelēkā vaiga.
Airēšanai raksturīga viena iezīme - airētāji parasti veras atpakaļ. T ie vienmēr veras pagātnē, nekad nākotnē. Viņi vienmēr redz to, ko zaudē, nevis to, ko iegūs.
Dzelksne, kā ierasts, sataisīja drosmīgu seju, taču drosmīga izteiksme mēdz būt viegli ievainojama. Ralfa piemiegtais skatiens tika piekalts priekšā redzamajam apvārsnim. Brands cītīgi airēja. Ja kāds arī pamanīja asaras līstam pār meitenes piedurkni, nevienam šajā ziņā nekas nebija sakāms.
OTRĀ MĀCĪBA
Roistoka izrādījās smirdīgu koka būdeļu atrauga, kur grausti drūzmējās cits aiz cita uz nekoptas saliņas Dievišķās upes iztekā. Tur netrūka mūžam skaļu ubagu un bravūrīgu laupītāju, doka strādnieku raupjām rokām un tirgotāju ar spēju pierunāt ikvienu. Tās nestabilajā piestātnē iestrēguši zvārojās savādi kuģi ar savādu apkalpi un vēl savādāku kravu, tie uzņēma uz klāja ūdens un pārtikas rezerves un pārdeva preces un vergus.
- Velns un elle, man gribas dzert! - nošņāca Oda, kad
- Mani varētu arī pārliecināt iet jums līdzi, ja vien runa nav par kauliņiem, - ierunājās Dodivuā. - Man kauliņu mešanā neveicas. - Brands bija gatavs apzvērēt, ka
Pēc ellišķīgi smagā darba un skarbajiem vārdiem, briesmīgajiem laikapstākļiem un baisajiem garastāvokļiem, kādus nācās pieredzēt, šķērsojot Sašķelto jūru, viņus gaidīja nežēlīgs kārdinājums. Branda cerības uz neparastu ceļojumu līdz šim piepildījās un izrādījās krietni neparastākas par pašu braucienu, kopīgais mērķis vienoja komandu ne vairāk kā lapsenes pūznī, kur cita citai uzšļāc indi tā, it kā šis ceļojums būtu cīņa, kurā iespējams tikai viens uzvarētājs.
Brands aplaizīja lūpas, atceroties Frīdlifas alu ielīstam rīklē. Tad viņš pamanīja Ralfa nosodošo skatienu un atcerējās, kā Frīdlifas miestiņš kāpa atpakaļ rīklē, un izvēlējās palikt gaismā. - Es gan neiešu.
Oda riebumā nospļāvās. - Viens mēriņš vēl nevienam nav nācis par ļaunu!
- Taču tas nekad nav nācis viens... - piebilda Ralfs.
- Man ir grūti palikt pie viena, - Brands skaidroja.
- Turklāt man viņam ir labāks pielietojums. - Skifra iespraucās starp Brandu un Dzelksni, ar garajām rokām apķērusi abu kaklus. - Paķeriet ieročus, jaunieši! Jau sen laiks sākt mācīties!
Brands novaidējās. Lai nu ko, cīnīties viņam nemaz negribējās. īpaši jau ar Dzelksni, kura bija grūstījusi viņa airi ar katru vēzienu un smīkņājusi par katru puiša pateikto vārdu, kopš viņi pameta Torlbiju, un, bez šaubām, nespēja sagaidīt iespēju atspēlēties. Ja kuģa komandu salīdzina ar lapsenēm, šai meitenei piemita visindīgākais dzēliens.
- Visiem jābūt atpakaļ līdz dienas vidum! - Jārvi nokliedza, kad komandas lielākā daļa jau klīda pa Rois-tokas ielu labirintu, tad zem deguna nočukstēja Ralfam:
- Ja paliksim te uz nakti, mēs vairs nekādi nesavāksim visu to baru. Safrita, gādā, lai tie kādu nenožmiedz! īpaši jau cits citu.
Safrita tobrīd sprādzēja dunci blakus diezgan nodeldētam zobenam. — Tas, kuram nosliece uz pašiznīcināša-nos, agrāk vai vēlāk atradīs iespēju.
- Tad gādā, lai tas notiktu vēlāk.
- Nemaz neceru, ka jums būtu ideja, kā to panākt.
- Tava mēle ir asa kā bārdasnazis. — To dzirdot, Kols nevaldāmi iesmējās, siedams tauvu mezglā. - Bet, ja tev neizdosies ar aso mēli, mēs abi zinām, ka tu īpaši nekautrēsies iedurt viņiem ar tuteni.
- Labs ir, bet es neko nesolu. — Safrita pamāja uz Brandu. - Pacenties noturēt tālāk no masta manu dēlu, kam tā patīk flirtēt ar nāvi, sarunāts?
Brands pavērās uz Kolu, kurš veltīja puisim draudīgu smīnu. - Pieļauju, ka jums nav idejas, kā to panākt.
- Diemžēl nav gan... - Safrita nopūtās un devās uz pilsētu, bet Ralfs pielika pie klāja beršanas tos, kas bija izvilkuši īsāko salmiņu.
Brands izklunkuroja uz piestātnes klāja, un stabilie dēļi šķita nedroši pēc tik ilgas šūpošanās uz ūdens. Viņš vaidēdams izstaipīja no airēšanas stīvos muskuļus un izpurināja sāls sastīvinātās drēbes.
Skifra blenza uz Dzelksni, iespraudusi rokas sānos.
- Vai nevajadzētu sasiet tavu lādi ar siksnu?
- Ko?
- Krūtis cīniņa laikā var sagādāt nepatikšanas, ja sievieti sagriež ap galvu kā smilšu maisu. - Skifra pastiepa vijīgo roku un, pirms Dzelksne paspēja izlocīties, sagrāba viņas krūtis un vērtējoši saspieda. - Aizmirsti! Tavējās netraucēs.
Dzelksne paglūnēja uz Skifru. - Par to paldies.
- Nav ko pateikties, man maksā par to, lai es tev ko iemācītu! - Vecā sieviete uzlēca atpakaļ uz
- Nu, bērni? Vai gaidāt, lai ērglis atnes uzaicinājumu?
- Vai šeit? — Dzelksne sarauktu pieri palūrēja uz šauro piestātnes klāju, kas abus šķīra un ko Jūras māte salti apšļakstīja pie pašiem pamatiem.
- Kur tad vēl? Uz priekšu!
Ierēkusies Dzelksne metās cīnā, bet tik šaurā vietā viņai izdevās tikai izklupt uz priekšu. Brands bez piepūles ar vairogu atvairīja visus meitenes pūliņus, ik reizi likdams viņai atkāpties par ceturtdaļsoli.
- Nekutini viņu! - Skifra uzrēja. - Nogalini viņu!
Dzelksnes acis izmisīgi meklēja kādu spraugu, bet
Brands nedeva vietu, tikai spiedās uz priekšu un dzina pretinieci tuvāk piestātnes galam. Dzelksne uzbruka ar ierasto mežonīgo niknumu, abu vairogi sadūrās un krakšķēja, bet Brands bija sagatavojies un ar visu svaru neatlaidīgi bīdīja meiteni prom. Viņa rūca un spļaudījās, abu zābaki skrāpēja sūnām apaugušos dēļus. Viņa uzbruka puisim ar zobenu, bet sitieni izrādījās vāji.
Iznākums bija neizbēgams. Ar izmisīgu brēcienu Dzelksne novēlās no piestātnes gala un ar plunkšķi iegāzās Jūras mātes gaidošajos apkampienos. Brands pavērās nopakaļ, pamatīgu baiļu mākts: vai notikušais atvieglos turpmāko gadu, kas abiem jāpavada pie blakus airiem?
Kaljiva bija vēl krietna, krietna ceļa attālumā, bet sāka šķist, ka tā attālinās aizvien vairāk.
Komanda ķiķināja par cīņas iznākumu. Kols, kurš, par spīti mātes brīdinājumiem, bija uzrāpies
- Bezcerīgi.
Dzelksne uzlidināja vairogu uz piestātnes dēļiem un pati uzvilkās augšā pa gliemežvākiem apaugušajām trepēm, izmirkusi līdz ādai un balta no niknuma.
- Šķiet, ka esi nelaimīga, — Skifra ierunājās. — Vai tad pārbaudījums nebija godīgs?
Dzelksne izgrūda caur sakostajiem zobiem: - Cīņas laukums nebija godīgs.
- Tāda gudrība tik mazos gados! - Skifra pasniedza viņai nokritušo mācību zobenu. — Otru piegājienu?
Otrajā reizē Dzelksne ievēlās jūrā vēl ātrāk. Trešajā viņa nonāca uz lāpstiņām, sapinusies
Līdz tam brīdim dokos bija sapulcējies krietns uzjautrinātu vērotāju bariņš. Daži savējie, citi - no svešām apkalpēm, vēl citi bija ieradušies pat no pilsētas, lai pasmietos par to, kā meitene lido jūrā. Dažs labs pat izdarīja likmes uz iznākumu.
- Beigsim nu, - Brands lūdzās. - Lūdzu! - Puisis paredzēja tikai divus iznākumus: meitene satracināsies vēl vairāk vai arī viņš pats iekritīs jūrā, un neviens no tiem nešķita īpaši tīkams.
- Pie velna tavu lūdzu! - Dzelksne sēca un kārtējo reizi metās cīņā. Nebija šaubu, ka viņa tā arī turpinātu krist jūrā līdz pat Mēness tēva uzlēkšanai, ja vien tai dotu šādu iespēju, bet Skifra ar vieglu pirksta kustību pamāja, lai meitene nolaiž savu salauzto zobenu.
- Manuprāt, būsi jau gana uzjautrinājusi Roistokas labos ļaudis. Tu esi gara auguma un spēcīga.
Dzelksne lepni izslēja zodu. - Stiprāka par daudziem vīriešiem.
- Mācību laukumā stiprāka par gandrīz visiem puišiem, bet... - Skifra slinki pamāja ar roku uz Brandu.
- Kāda ir mācība?
Dzelksne uzspļāva dēļiem, noslaucīja no zoda sīku siekalu stīdziņu un palika īgni klusējam.
- Vai tev tik ļoti garšo sāls, ka gribi vēlreiz izmēģināt spēkus pret Brandu? - Skifra piegāja pie puiša un satvēra viņa rokas. — Paskaties uz šo kaklu! Uz šiem pleciem... Kāda ir mācība?
- Tāda, ka viņš ir stiprāks, - Frors iejaucās, pārkari-nājis pār
- Tieši tā! - iesaucās Skifra. - Uzdrošinos teikt, ka šis vensterietis ar cieši sakniebtajām lūpām zina, kas ir cīņa. Kā tu tiki pie tās rētas, dārgum?
- Es slaucu ziemeļbriežu govi, un tā uzkrita man virsū, - Frors atbildēja. - Pēc tam viņa jutās tik ļoti neērti, tomēr posts jau bija nodarīts. — Brands nodomāja: nez vai sakropļotā acs atkal nenoraustījās.
- Tad nu gan varoņa zīme... - Dzelksne norūca un uzmeta lūpu.
Frors paraustīja plecus. - Un kādam jau tas piens mājās jāatnes.
— Un kādam jāpatur mans mētelis. — Skifra norāva no pleciem sadilušo virsvalku un pameta Froram.
Viņa bija liesa kā pātaga ar tievu lapsenes vidukli, satinusies auduma strēmelēs, ko kopā saturēja jostas un siksnas. Visu augumu noklāja kaula un metāla naži un āķi, maki un cirvji, stienīši, papīri un ierīces, par kuru pielietojumu Brandam nebija pat nojausmas.
- Vai nekad agrāk neesi redzējis vecmāmiņu bez apmetņa? - Skifra izvilka no mugurpuses cirvi ar tumša koka kātu un plānu, robotu asmeni. Šī brīnišķīgā ieroča spožo tērauda virsmu rotāja iegravēti burti neredzētā rakstībā. Sieviete pacēla arī otru roku, piespiedusi klāt īkšķi un sakļāvusi pārējos pirkstus. - Te ir mans zobens. Varoņdziesmām piemērots asmens, vai ne? Iegrūd mani jūrā, puis, ja vari.
Skifra sakustējās. Uzdevums izrādījās sarežģīts: viņa grīļojās kā piedzērusi, mīksta kā lupata, un cirvis šaudījās šurpu turpu, triecoties dēļos un noskaldot šķēpeles. Brands vēroja pretinieci pār vairoga kanti, cenšoties notiekošajā saskatīt kādu sistēmu, tomēr tā arī netapa skaidrs, kur sekos sievietes nākamais solis. Tāpēc viņš nogaidīja līdz platam cirvja vēzienam un tad nomērķēja uzmanīgu dūrienu.
Brands nespēja noticēt tam, cik ātri Skifra pārvietojās. Viņa koka zobens netrāpīja par mata tiesu, jo pretiniece izklupa uz priekšu, ar cirvja āķi satvēra un parāva malā viņa vairogu. Tad Skifra paslīdēja garām puiša labajai rokai ar zobenu un iebakstīja krūtīs ar pirkstu galiem tik sāpīgi, ka viņš noelsās un atsvērās atpakaļ uz papēžiem.
— Tu esi miris, - viņa paziņoja.
Cirvis lidoja lejup, un Brands parāva priekšā vairogu, bet sitiens tā arī nesekoja. Tā vietā viņš saviebās, jo Skif-ras pirksti sagrāba viņa cirkšņus. Pavēries lejup, Brands ieraudzīja pretinieces seju zem sava vairoga.
— Tu esi miris jau divreiz.
Brands centās aizstumt Skifru prom, bet tikpat labi viņš varētu cīnīties ar vēju. Viņa pārsteidzošā kārtā aizlavījās puisim garām un iecirta pirkstus tieši zem auss tā, ka visi sāni sāka pulsēt.
— Miris.
Kad Brands mēģināja pagriezties, Skifra ar delnas kanti iebelza viņam pa aknām.
— Miris.
Viņš metās riņķī atņirgtiem zobiem, atvēzējis zobenu kakla augstumā, bet pretiniece jau bija gabalā. Potīte kaut kur aizķērās, no šokētā puiša rīkles izlauzās gārdziens, un līdzsvars jau bija zaudēts. — Miris. Viņš sagriezās gaisā un lidoja pār piestātnes galu jūrā...
Bet apstājās un smaka, it kā kāds būtu to notvēris aiz rīkles.
— Tu esi beigtākais puika visā Roistokā.
Skifras pēda spiedās uz Branda papēža, izliektais cirvja asmens aizāķēts turēja puisi aiz apkakles, lai nekristu ūdenī, bet sieviete pati stipri atliecās, lai noturētu līdzsvaru. Brands bezspēcīgs karājās gaisā un zvārojās virs aukstās jūras. Pūlis, kas to visu vēroja, bija apklusis, Skifras meistarības gandrīz tikpat satriekts kā pats Brands.
- Tev nav lemts pieveikt spēcīgu vīru ar spēku tieši tāpat, kā es nevaru tevi sakaut ar jaunību, - Skifra uzšņāca Dzelksnei. - Tev jāuzbrūk pirmajai un pirmajai jāatkāpjas, tev jābūt sīkstākai un gudrākai, vienmēr gatavai uzbrukumam. Un tev jācīnās, aizmirstot par godu, sirdsapziņu un žēlastību. Vai skaidrs?
Dzelksne ātri pamāja. No visiem mācību laukumā sanākušajiem tieši viņa visvairāk ienīda brīžus, kad kāds tai kaut ko mācīja. Tomēr viņa arī visātrāk apguva mācīto.
- Kas te vispār notiek? - Dodivuā pienācis blenza uz Brandu, kurš karājās virs ūdens un kaut ko buldurēja.
- Treniņš, — atsaucās Kols un, atliecies no masta, veikli grozīja pirkstos monētu. - Kā nākas, ka tu tik ātri esi atpakaļ?
— Es briesmīgi zaudēju kauliņu spēlē. — Dodivuā skumji saberzēja savu milzīgo apakšdelmu, uz kura trūka pāris sudraba aproču. - Baiga neveiksme, tā gan.
Skifra riebumā nošņācās. - Ja neveicas, vismaz derētu mēģināt atgūt līdzsvaru ar veselo saprātu. - Viņa sagrieza cirvi, tā asmens ieplēsa Branda kreklu, un viņš ievēlās aukstajā ūdenī. Nu bija Branda kārta rāpties augšā pa trepēm. Viņa kārta stāvēt slapjam nicinošā pūļa priekšā.
Izrādījās, ka tas sagādā vēl mazāk prieka nekā Dzelk-snes pazemošana.
Vensterietis pameta Skifrai tās skrandaino virsvalku.
- Iespaidīgs sniegums.
— Kā brīnums! — Kols uzmeta monētu augstu gaisā, bet krītošu nenoķēra, un tā lidoja lejā.
— Brīnums? — Vecā sieviete pašāva uz priekšu plaukstu un notvēra Kola monētu starp īkšķi un rādītājpirkstu. —Tas bija treniņš, pieredze un disciplīna. Iespējams, citudien es jums parādīšu brīnumus, bet labāk cerēsim, ka tā nenotiks. - Sasitusi knipi, viņa uzlidināja monētu augstu gaisā, un Kols iesmējās, to noķēris. - Brīnumi ir tik dārgi, ka tu nebūsi ar mieru par tiem maksāt.
Skifra uzstīvēja mēteli mugurā, vīles nostirkšķēja vien. - Šo cīņas paņēmienu tu būsi apguvusi, - viņa pavēstīja Dzelksnei. - Stāvēšana ierindā ar vairogu, bruņām un smagu zobenu tev nav piemērota, tas tev nepiestāv. Tas nav domāts tev. - Skifra izņēma vairogu no meitenes rokām un grabošu aizlidināja starp
- Kā gan es stāvēšu vairogu ierindā bez vairoga?
- Kā tu stāvēsi? - Skifras acis iepletās lielas kā apakštases. - Meitēn, tu esi slepkava! Tu esi mūžam kustīga vētra! Un steidzies pretī ienaidniekam vai arī izprovocē jūsu tikšanos uz pašas izvēlēta laukuma un pašas izvēlētā manierē
- Mans tēvs bija slavens karotājs, viņš mēdza teikt...
- Kur ir tavs tēvs?
Dzelksne uz mirkli sarauca pieri, pavērusi lūpas, tad lēnītēm sažņaudza pirkstos slapjā krekla stērbeli. — Miris.
- Te nu bija eksperts. - Skifra pameta garo āvu, un Dzelksne to satvēra gaisā, tad pasvārstīja rokā un piesardzīgi savicināja uz visām pusēm. — Kas rakstīts uz tā akmens?
- Tur piecās valodās rakstīts: “Cīnītājam viss kalpo par ieroci.” Labs padoms, ja vien esi gana gudra, lai to ņemtu vērā.
>
Dzelksne drūmu skatienu pamāja. - Es esmu vētra.
- Pagaidām gan drīzāk vējelis, bet mēs vēl tikai sākam.
TREŠĀ MĀCĪBA
Dievišķā upe.
Dzelksne atcerējās, kā aizgrābta klausījās tēva stāstos par ceļojumiem augšup pa šo upi un lejup pa tai radniecīgo Aizliegto. Tēva acis spoži spīdēja, čukstus vēstot par izmisīgām cīņām ar savādu tautu pārstāvjiem un lepnajām, draudīgos pārbaudījumos kaltajām brālības saitēm, par bagātību krātuvēm, kas vēl tikai jāizcīna. Kopš tā laika Dzelksne nemitīgi sapņoja, kā pati dosies ceļā; tālu vietu nosaukumi kā burvju vārdi viņu pārsteidza ar spēku un noslēpumu: Augstās kores, Kaljiva un Galvenā pilsēta.
Savādi, bet meitenes sapņos nebija ne airējot jēli noberztā dibena un roku, ne bezgalīgo kodīgo knišļu baru, ne tik biezas miglas, ka izslavētā zeme redzama vien kā garām peldošs apveids. Viņa nesapņoja arī par purva rāvām un necaurejamiem mežiem, kas Getlandē bija ierasta lieta.
- Es cerēju uz ko aizraujošāku, - meitene norūca.
- Tā jau notiek ar tām cerībām, - Brands klusi nomurmināja.
Viņai pagaidām ne prātā nenāca piedot šim puisim pazemojumu ķēniņienes Leitlinas priekšā un neskaitāmajiem kritieniem aukstajā ūdeni Roistokas ostā, tomēr nācās drūmi nosprauslāties, piekrītot viņa sacītajam.
- Jau tāpat mūs sagaida gana daudz aizraujoša, līdz tiksim mājās, — piebilda Ralfs un pabakstīja pa stūres airi. — Būs tik daudz aizraujoša, ka lūgsieties mazliet garlaicības. Ja būsiet vēl dzīvi.
Saules māte tiecās uz spicajām meža galotnēm, kad Tēvs Jārvi deva komandu pietauvot
Klūpošā un saspringtā pūlī viņi izvilka kuģi uz sēkļa aiz priekšgalā piestiprinātas troses, kājas grima purvainajā zemē, un bija grūti pateikt, kur beidzas upe un sākas sauszeme.
- Savāciet malku ugunskuram, - iesaucās Skifra.
- Vai sausu? - painteresējās Kols, spārdot krastā sastājušās pūstošās atlūzas.
- Vispār jau tā ātrāk iedegas.
- Ne tu, Dzelksne, - Skifra izmeta, balstoties uz kāda rezerves aira, pacēlusi tā lāpstiņu augstu virs galvas.
- Dienas laikā tu piederi Ralfam, bet pustumsā un tumsā tu esi mana. Mums jāizmanto ikviens gaismas brīdis, lai trenētos.
Dzelksne pašķielēja uz pelēkajām debesīm, kas zemu gūlās pār drūmo sauszemi. - Sito tu sauc par gaismu?
- Vai ienaidnieki gaidīs līdz gaismai, ja varēs tevi nogalināt tumsā?
- Kādi ienaidnieki?
Skifra piemiedza acis. — īstam cīnītājam jāapzinās, ka ienaidnieks ir visapkārt.
To pašu Dzelksne bija bezrūpīgi centusies iestāstīt savai mātei. Dzirdēta no cita mutes, šī patiesība vairs nesagādāja prieku. - Tādā gadījumā - kad lai es atpūšos?
- Vai varoņdziesmās par dižiem cīnītājiem tu bieži dzirdi par atpūtu?
Meitene vēroja Skifru izdalām komandai plāceņus, un mutē saskrēja siekalas. — Reizēm tajās piemin ēšanu.
- Treniņš ar pilnu vēderu nes nelaimi.
Pat Dzelksnei pēc ilgās dienas, sacenšoties ar Brandu pie airiem, bija atlicis maz cīņas spara. Tomēr viņa saprata: jo ātrāk sāks, jo ātrāk pabeigs. — Ko darīsim?
- Es mēģināšu tev iesist. Tu centīsies no sitiena izvairīties.
- Ar airi?
- Kāpēc ne? Cīņas būtība ir prasme iesist un izvairīties no sitiena.
- It kā to es nevarētu pati iemācīties, - Dzelksne norūca.
Viņa nepaspēja pat noelsties, kad Skifra kā šautru izmeta delnu uz priekšu un iepļaukāja vaigu. Dzelksne jau sāka pierast.
- Tev trāpīs, un, kad tas notiks, tu nedrīksti sagrīļoties no trieciena, sāpes nedrīkst darīt tevi lēnāku, un pārsteigums nedrīkst radīt šaubas. Tev jāiemācās uzbrukt nebaidoties. Tev jāiemācās uzņemt sitienu nebaidoties. -Skifra nolaida airi zemāk tā, lai lāpstiņa planētu iepretī Dzelksnes krūtīm. - Lai gan es tev ieteiktu pamukt malā. Ja vari.
Protams, viņa mēģināja. Dzelksne izlocījās, pieliecās, palēcās, apmeta kūleni, tad paklupa, sagrīļojās, paslīdēja un nokrita. Sākumā viņa cerēja tikt garām lielajam airim un nogāzt zemē pretinieci, bet drīz vien pārliecinājās, ka jāliek lietā visa izdoma un spēki, lai netrāpītos tā ceļā. Airis triecās virsū no visām pusēm, tas iegāza pa galvu un pleciem, dūrās ribās un vēderā, liekot rūkt, elst un pārsteigumā kliegt, kad zeme pazuda no kājapakšas un nācās krist.
Safritas gatavotā ēdiena smarža kacināja rūcošo vēderu, tikmēr pārējā komanda ēda un dzēra, tic stiepa pirkstus pret ugunskura siltumu un ērti atlaidās uz elkoņa, vērojot, smejot un liekot likmes uz to, cik ilgi skuķis izturēs. Viņa izturēja līdz brīdim, kad saules gaisma bija pārtapusi ūdens atspulgā apvāršņa rietumu pusē, izmirkusi līdz ādai un dubļiem klāta no galvas līdz kājām. Nobrāzumi pulsēja uz visa auguma, un šķita, ka pie katra elpas vilciena krūtīs kaut kas pārplīsīs.
- Vai vēlies iespēju man atdarīt? - Skifra piedāvāja.
Ja vispār bija kāds iemesls, kādēļ Dzelksnē varētu
pamosties entuziasms atkal ņemt rokās airi, tā bija iespēja iebelzt ar to Skifrai.
Tomēr vecajai sievietei bija kas cits prātā. - Brand, atnes man to stieni!
Puisis izlaizīja no bļodas mērces paliekas, piecēlās kājās un, satinies segā, kaut ko atnesa, klabinādams zobus. Tas izrādījās raupja kaluma dzelzs stienis, aptuveni zobena garumā, bet vismaz piecreiz smagāks.
- Paldies, — sieviete izmeta indīgā sarkasmā.
- Ko man darīt?
Dzelksnei prātā nāca tikai bezspēcīgā sejas izteiksme liedagā Torlbijas krastos, kad Hūnans lika trim puišiem iznīcināt viņas cerības. - Ko tu parasti dari? - Iespējams, negodīgi, bet Dzelksne nejutās, ka atrastos īpaši godīgā pasaulē. Un neviens arī neizturējās godīgi pret viņu.
Branda pierē ievilkās rieva, un viņš pavēra muti, lai kaut ko atcirstu sāncensei. Tad laikam ienāca prātā kas labāks, un puisis, cieši pārvilcis segu pār pleciem, uzgrieza ugunskuram muguru.
- Kā tad! - Dzelksne viņam uzkliedza. - Ej un apsēdies! - Tas bija sīks izsmiekls, bet krājumā nekā vairāk nebija.
Skifra ieslidināja vairogu Dzelksnei plaukstā. - Nu ko? Iesit man!
- Ar šo te? - Nolāpīto verķi nebija nemaz tik viegli pacelt. - Es labāk ņemu to airi.
- Cīnītājam viss kalpo par ieroci, vai atceries? -Melnādainā sieviete pabungāja ar pirkstu kauliņiem pa Dzelksnes pieri. — Viss. Zeme. Ūdens. Tas tur akmens. Dodivuā galva.
- Vai tad? - milzis norūca, pacēlis galvu.
- Dodivuā galva kalpotu par briesmīgu ieroci, tici man, — piebilda Oda. - Tā ir cieta kā akmens un viscaur viens kauls.
Daži ieņirdzās, lai gan Dzelksnei tas nemaz nešķita labs joks. Svārstot rokā dzelzs gabalu, smiekli viņai šķita kā svešvārds.
- Šobrīd tas ir tavs ierocis. Tas vairos tavus spēkus.
- Es sapratu, ka ar spēku es nevaru uzvarēt.
- Ar vājumu tu vari zaudēt. Ja izdosies gana ātri pakustināt to stieni un trāpīt man, zobens tavās rokās būs ātrs kā zibens un tikpat nāvējošs. Aiziet! - Skifra plati iepleta acis un spalgi ierunājās, attēlojot Dzelksnes balsi: - Vai arī tas nav godīgs uzdevums?
Dzelksne izslēja zodu pat vēl izlēmīgāk nekā parasti, nostājās platā stājā un ar kaujiniecisku rēcienu metās cīņā. Nemaz nebija jauki. Jau pēc pāris vēzieniem roka svila no kakla līdz pat pirkstu galiem. Viņa sagriezās līdzi stieņa lidojumam, saceļot gaisā lielas dubļu pikas, un viena no tām iekrita ugunskurā. Gaisā uzlidoja dzirksteļu strūklaka, un pūlis apjukumā noelsās.
Skifra metās līganā dejas solī un nežēlīgi ātri izvairījās no Dzelksnes centieniem, viņa ļāva tai aizklumburot garām, reizi pa reizei atvairīja stieni ar vairogu, vienlaikus izkliedzot norādījumus, ko meitene tik tikko saprata, kur nu vēl spēja tos ievērot.
- Nē, tu tagad centies vadīt, bet tev jāseko ierocim. Nē, vairāk grozi delnu. Nē, ievelc elkoni. Ierocis ir daļa no tevis! Nē, pieliecies, pieliecies, tā! Nē, plecu augstāk. Nē, kājas platāk. Šis ir tavs laukums! Esi tā valdniece! Tu esi šo dubļu karaliene! Mēģini vēlreiz. Nē. Mēģini vēlreiz. Nē. Mēģini vēlreiz. Nē, nē, nē, nē nē. Tā ne!
Dzelksne iebrēcās un blieza stieni pret slapjo zemi, Skifra parāvās atpakaļ un ietriecās meitenē ar vairogu, nogāžot to zemē. - Nekad nezaudē modrību! Tad tu nākamajā mirklī mirsi. Vai skaidrs?
- Skaidrs, — Dzelksne nošņāca caur sakostiem zobiem, sagaršojot mutē asinis.
- Malacis. Paskatīsimies, vai kreisa roka tev nav jes-trāka.
Kad Skifra izmeta sausu komandu “beigt”, Mēness tēvs jau smaidīja pie debesīm un troksni sacēla savāds varžu orķestris. Ja neskaita tos dažus, kas stāvēja sardzē, pārējā komanda gulēja saldā miegā, satinusies segās, ādās un vilnas karsumā. Tie, kam paveicās, gozējās roņādas guļammaisos, piepildot gaisu ar dārdošu krākšanu un elpas dvašu, kas uz dziestošā ugunskura fona krāsojās rūsgana.
Safrita apsēdās uz sakrustotām kājām, Kols aizmiga, ielicis galvu tai ldēpī, viņa plakstiņi sapnī noraustījās, kamēr māte glāstīja zēna gaišos matus. Safrita pasniedza Dzelksnei bļodu. - Es tev šo to paglabāju.
Meitene nokāra galvu; sejas izteiksme bija cieši saspringta. Viņa bija labi nocietinājusies pret izsmieklu, sāpēm un niknumu, bet pēkšņā laipnība lika saskriet acīs smacējošām asarām.
- Viss būs labi. — Safrita papliķēja meitenes celi.
— Tad redzēsi.
- Paldies, - Dzelksne nočukstēja, noslāpēja asaras un piebāza pilnu muti ar atdzisušo sautējumu, laizot no pirkstiem tekošo mērci.
Viņai šķita, ka tumsā redz gailam Branda acis, viņš paspēra Odu malā, kurš drudžainajā miegā ieņaudējās kā kaķēns, un pats pavēlās tālāk, lai atstātu brīvu vietu. Tobrīd Dzelksne varētu saldi aizmigt starp līķiem. Viņa sabruka uz zemes, kas vēl glabāja Branda siltumu, pat nepacentusies novilkt zābakus.
Meitene bija jau gandrīz aizmigusi, kad Skifra saudzīgi ievīstīja viņu segā. •*
DIEVI DUSMOJAS
Dienas paskrēja, apmāti airējot, koks krakšķēja, un ūdens šļācās pret
Nevarētu teikt, ka Dzelksne viņam patika, tomēr Brands nespēja noliegt, ka apbrīno viņas neatlaidību, vienmēr cīnoties, lai arī kādām grūtībām nāktos stāties pretī, vienmēr pieceļoties, lai cik bieži viņu nolika uz lāpstiņām. Tas prasīja drosmi. Brands vēlējās, kaut vairāk līdzinātos šai meitenei.
Laiku pa laikam viņi izkāpa krastā ciematos, kas nepiederēja nevienai zemei vai kungam. Mājeles ar sūnu jumtiem tur pulcējās bariņos upes ielokos, no klūgām pītās būdās gani mitinājās kopā ar saviem dzīvniekiem zem klusa meža karnīzēm, un Brandam sāka šķist, ka namiņš, kur viņš dzīvoja kopā ar Rīnu, nudien ir īsta pils. Puisī uzvirmoja spēcīgas ilgas pēc mājām. Tēvs Jārvi kaulējās par piena, alus un joprojām blējošu aitu cenām; šķita, ka viņš prot ikvienu mēli, kādā runā cilvēki vai zvēri, tomēr smaids reti atplauka sejās. Lai arī smaids neko nemaksā, Dievišķās upes krastos tas bija niecīgā piedāvājumā.
Viņi pabrauca garām kuģiem, kas devās uz ziemeļiem, dažas komandas bija iecirtīgas un modras, reizēm atskanēja piesardzīgi sveicieni. Lai ko pretimbraucēji darītu, Ralfs nenolaida no tiem vērīgu skatienu līdz pat brīdim, kad svešais kuģis jau bija zudis skatienam. Viņš vienmēr turēja rokā šāvienam sagatavotu melno loku — šis biedējošais ierocis garumā sasniedza gluži vai cilvēka augumu un bija gatavots no milzīgiem rievainiem kāda dzīvnieka ragiem, ko Brands nekad nebija redzējis un arī nevēlējās redzēt.
- Šie šķita diezgan draudzīgi, - viņš piebilda pēc kādas gandrīz jautras tikšanās.
- Smaidoša strēlnieka izšauta bulta nogalina tikpat labi, - Ralfs noteica un atslēja savu loku blakus stūres airim. — Dažas šīs komandas dosies uz māju pusi ar bagātīgām kravām, bet citām nepaveiksies, un tad šie mēģinās atpelnīt braucienu, sagrābjot kādu bagātu kuģi un pārdodot verdzībā kādu glītu pārīti no beidzamā aira.
Dzelksne pamāja ar galvu uz Branda pusi. - Uz šī kuģa pie pakaļējā aira viņi atradīs tikai vienu smukulīti.
- Tu būtu daudz smukāka, ja pārstātu tik bieži rādīt ilkņus, — Ralfs atcirta un pretī saņēma īpaši negantu vie-pli, kāds tas arī bija domāts.
- Varbūt uzbrucējus aizbiedēs tas zvērs, ko maģistrs pielika priekšgalā. - Brands cerēja un iestiprināja savu karacirvi sev aiz muguras blakus lādei.
Dzelksne nosprauslājās, noglabājot savu zobenu futrālī. - Drīzāk jau mūsu gatavībā esošie ierod.
- Kā tad, - Ralfs piekrita. - Tur, kur likums nevalda, pat likumam paklausīgi ļaudis aizmirstas. Maģistrāta vara valda pār ierobežotu teritoriju, bet tērauda autoritāti atzīst ikvienā ostā. Tev gan smalks zobens, Dzelksne.
- Tas tēva. - Kādu brīdi apdomājusi, viņa to tomēr iedeva Ralfam.
- Viņš noteikti bija izcils karotājs.
- Tēvs bija izredzētais vairognesis, - Dzelksne paziņoja un piepūtās aiz lepnuma. - Tieši viņa dēļ es gribēju karot.
Ralfs atzinīgi nopētīja krietni nodeldēto, bet labi kopto asmeni, tad vērīgi apskatīja tā spalu - pavisam nepiederīgu, bezformīgu dzelzs kluci. - Nedomāju vis, ka tas būtu oriģinālais spals.
Dzelksne novērsa skatienu uz blīvi saaugušajiem kokiem, dzīsla uz meitenes zoda sāpīgi savilkās. - Bija labāks, bet nu tas karājas Gromgilgorma kakla ķēdē.
Ralfa uzacis pārsteigumā sacēlās, un iestājās neveikls klusums, viņš atdeva zobenu. - Un kā ar tevi, Brand? Vai tavs tēvs ir karotājs?
Branda skatiens pievērsās kādam gārnim, kurš meklēja barību pretējā krasta seklumā. - Viņš varēja iesist reizi vai divas.
Ralfs piepūta vaigus, sapratis, ka šis temats ir ātri izsmelts. - Tad tik ķersimies pie airiem!
Dzelksne pārspļāva pār bortu un abām rokām ieķērās airī. - Sasodītā airēšana. Es zvēru, kad atgriezīšos Torl-bijā, nekad vairs neņemšu airi rokās.
- Kāds gudrs cilvēks man reiz ieteica airēt pa vienam vēzienam vien. — Tēvs Jārvi stāvēja abiem aiz muguras. Vietai pie pēdējā aira bija daudz trūkumu, bet viens no ļaunākajiem - tā liedza iespēju jebkad zināt, kas atrodas tev aiz muguras.
- Jūs gan esat daudz airējis, vai ne? - Dzelksne nomurmināja, liecoties nākamajam vēzienam.
- Ei, tu! — Ralfs iespēra pa viņas airi, un meitenes seja sarāvās. - Lūdz dievus, lai tev nekad nebūtu jāpieredz tik, cik viņam zināms par airēšanu!
- Liec viņu mierā. - Tēvs Jārvi pasmaidīja un saberzēja savu sakaltušo delnu. - Nav viegli būt Batu Dzelk-snei. Un kļūs tikai smagāk.
Dievišķā sašaurinājās, un mežs cieši sakļāvās no abiem krastiem, kļuva tumšs. Visapkārt auga vecāki un garāki koki, tie meta savītas saknes pār lēni tekošo urgu un stiepa grubuļainos zarus aizvien zemāk. Un tā, kamēr Skifra ar airi gāza no kājām Dzelksni, pārējie saritināja buru, noņēma mastu un novietoja to uz paliktņiem gareniski pa vidu lāžu rindām. Ja reiz nevarēja mastā vairs uzkāpt, Kols izvilka nazi un sāka tajā griezt. Brands cerēja ieraudzīt bērnišķīgus robus un bija pārsteigts, ieraugot dzīvniekus, augus un kareivjus, kas smalki veidotā vienlaidu vijā stiepās visa asmeņa garumā.
- Tavam dēlam ir talants, - viņš pavēstīja Safritai, kad tā iznēsāja dzeramo ūdeni.
- Un pat vairāki, — sieviete piekrita, — tikai prāta gan tik maz kā kodei. Viņš nespēj palikt pie vienas lietas ilgāk par pāris mirkļiem.
- Nez kāpēc tā upe vispār nosaukta par Dievišķo? -Kols noburkšķēja, apsēdies, lai nopētītu upes augšteci, un nepārstāja grozīt nazi pirkstos, tā apstiprinot mātes teikto. — Nekā svēta tajā nesaskatu.
- Cik es esmu dzirdējis, tāpēc, ka Vienīgā dieviete to svētīja kā pārāku par visām citām upēm, - nomurmināja Dodivuā.
Oda sarauktu pieri pavērās uz ēnaino biezokni abos krastos. — Vai tas, ko redzi, tev šķiet svētīgi?
- Elfi zināja šo upju īstos nosaukumus, - piebilda Skifra, kura bija sev iekārtojusi starp kravas kastēm tādu kā guļvietu. — Mēs tās saucam par Dievišķo un Aizliegto tāpēc, ka precīzāk mūsu neveiklās cilvēku mēles nespēj tās nosaukt.
Līdz ar elfu vārda minēšanu panesās sulīgi joki, un Dodivuā nočukstēja lūgšanu Vienīgajai dievietei, bet Brands pārvilka svēto zīmi pār sirdi.
Oda nebija tik dievbijīgs. - Uzmīzt tiem elfiem! — Viņš nolēca no savas lādes, novilka bikses un palaida dzeltenu arku augstu pār kuģa rāju. Daži iesmējās, citi aiz viņa stāvošie sašutuši iekliedzās, jo uzpūtusī brāzma uznesa līstošo saturu tiem virsū.
Ja savajagas vienam, bieži vien sarosās arī citi, un drīz vien Ralfs lika kuģi apturēt upes vidū, kamēr puse komandas stāvēja pie kuģa malas, atseguši spalvainās pēcpuses. Dzelksne ievilka savu airi uz klāja, kas nozīmēja iemest to Brandam klēpī, un arī novilka bikses, atkailinot baltus, muskuļotus augšstilbus. Diez vai viņš darīja labu, uz tiem blenžot, bet Brands saprata, ka būs grūti to nedarīt, un beigu beigās šķielēja uz meiteni pa acs kaktiņu, kamēr tā pielavījās pie borta un pārkāra pēcpusi pāri.
- Esmu tiešām pārsteigts! - iesaucās Oda, ieņēmis savu vietu.
- Ka es čurāju?
— Ka tu to dari sēdus. Biju pārliecināts, ka tu slēp tur apakšā daiktu. - Daži iezviedzās, to dzirdot.
— Man par tevi likās tāpat, Oda. — Dzelksne uzvilka bikses atpakaļ un aizsprādzēja siksnu. — Laikam jau abi būsim vīlušies.
Kuģi pārņēma īsta smieklu vētra. Kols nemitējās spurgt, Ralfs atzinīgi pabungāja pa zvēra veidola rostru kuģa priekšgalā, un Oda smējās skaļāk par visiem, atgāzis galvu, atsedzot apvīlētos zobus, ar kādiem tam bija pilna mute. Safrita uzšāva Dzelksnei pa muguru, kad tā smaidīdama atsēdās uz savas lādes, un Brands nodomāja, ka Ralfam bijusi taisnība. Viņa nemaz nebija neglīta, kad smaidīja.
Duša, ko Oda sarīkoja saviem aira biedriem, nebija vienīgā. Debesis apmācās, un Vētru dziesminiece uzsūtīja kuģim aukstu auku, kas sacēla mierīgajā Dievišķajā virmojošas putu vērpetes un ietina Branda seju matos. Debesīs pacēlās mazu baltu putniņu bars — to bija kāds tūkstotis, tie raustījās un mētājās pa gaisu tuvāk samilzušajām debesīm.
Skifra iebāza roku noskrandušajā mētelī, lai sataustītu daudzās ap kaklu sakārtās rūnas, svētās zīmes un talismanus. — Tā ir slikta zīme.
— Laikam jau tuvojas vētra, — nomurmināja Ralfs.
- Esmu pieredzējusi, ka no šādām debesīm veļas krusa sievietes galvas lielumā.
- Vai kuģis jāizvelk krastā? — Tēvs Jārvi gribēja noskaidrot.
- Gāziet to apkārt un lieniet apakšā. - Skifra pameta acis uz mākoņiem kā karotājs uz tuvojošos ienaidnieku.
- Un fiksi.
Nākamajā elpas vilcienā viņi izvilka
Vispirms viņi izmeta ārā mastu un buras, tad pārtikas krājumus un mantu lādes, ieročus un vairogus. Brands palīdzēja Ralfam ar ķīļiem un koka āmuriem atbrīvot kuģa priekšgalā piestiprinātos zvēru rostrus, rūpīgi ietina tos vaskadrānā, kamēr Kols līdzēja Dzelksnei iestiprināt airus dullos, lai aiz tiem kā rokturiem varētu pacelt kuģi. Tēvs Jārvi atslēdza dzelzī kalto lādi no ķēdēm, kas to noturēja vietā, un Dodivuā dzīslas pamatīgi piepūtās, kad viņš to ar milzu piepūli uzcēla plecā. Ralfs norādīja īsto vietu, un sešas augstas mucas tika aizripinātas, kur nākas, bet Oda apbrīnojami prasmīgi ar liekšķeri raka zemē bedres, kur iegremdēt augsto kuģa priekšgalu un pakaļgalu.
- Celiet gaisā! - Ralfs ierēcās, un Dzelksne pasmaidīja, kad stūrmanis pārlēca pār kuģa malu.
- Šķiet, tas viss dara tevi laimīgu, — Brands izmeta un noelsās, ieslīdējis aukstajā ūdenī.
- Es būtu ar mieru cilāt desmit kuģus, lai tikai nebūtu jātrenējas ar Skifru.
Lietus lija aizvien sparīgāk, tāpēc īsti vairs nebija atšķirības, vai atrasties upē vai krastā - visi izmirka līdz ādai, mati un bārdas salipa, drēbes smagi nokarājās, piepūlētās sejas mirdzēja sviedru lāsēs.
- Nekad neejiet jūrā ar kuģi, ko nespējat pacelt! -Ralfs norūca caur sakostiem zobiem. — Vēl! Vēl! Vēl!
Katru komandu pavadīja rūcošs, šņācošs un vaidošs koris. Vīri un arī sievas sakopoja visus spēkus, dzīslas grodi izspiedās uz Safritas kakla, Oda atņirdza apvīlētos zobus zvēriskā viepli, un pat Tēvs Jārvi vilka ar vienīgo veselo roku.
— Gāziet to apkārt! — Ralfs ierēcās, tiklīdz
— Ja es to apgāzīšu maigi, vai tad dabūšu buču? — Oda iesaucās.
- Vispirms mana dūre tevi nobučos, - nošņāca Dzelksne.
Bija jau satumsis līdz krēslai, un tālumā rūca Pērkona teicējs, kad viņi apvēla
- Viegli! - iesaucās Tēvs Jārvi. — Maigi! Mazliet uz manu pusi! Jā! Un nu — lejā.
Vīri nolaida kuģi uz mucām, un Oda iebrēcās, plivinot roku, kas trāpījās pa vidu, bet tas arī bija vienīgais savainojums, un
- Labs darbiņš, - Ralfa balss savādi atbalsojās. — Tā izskatās, ka no šī mulku bara tomēr varētu uztaisīt komandu. - Viņš iesmējās, un citi piebiedrojās, drīz vien smējās jau visi, tie sita cits citam uz pleca un apskāvās, jo zināja, ka paveikuši labu darbu, katrs strādājis visu labā, un tas arī viņus saliedējis.
— Sanākusi cēla zāle, - Dodivuā secināja, uzsitis pa klāja dēļiem virs galvas. - Par to šādā laikā esmu ārkārtīgi pateicīgs.
Lietus jau gāza aumaļām, ūdens plūda straumēm kā priekškars lejup no
Varbūt vajadzēja izmantot izdevību un izstāstīt Dzelk-snei, ka tieši viņš devies pie Tēva Jārvi un tā rezultātā zaudējis vietu Ķēniņa karagājienā. Tas, iespējams, liktu meitenei vismaz divreiz pārdomāt, iekams iezvelt viņam ar airi vai arī izspļaut kādu apvainojumu.
Bet dievi zināja, ka Brandam nepadodas runas, un vēl labāk dievi zināja, ka Dzelksne nav pateicīgākā uzklau-sītāja, un, jo tālāk pagātnē notikušais iegūlās, jo grūtāk bija par to runāt. Nešķita labi likt meitenei šādi sajusties parādniecei.
Un tā Brands paturēja sakāmo pie sevis un ļāva Dzelksnes plecam urbties savējā, līdz sajuta viņu nodrebam, kad kaut kas smags atsitās pret kuģa korpusu.
- Krusa, - nočukstēja Skifra. Grabēja aizvien skaļāk un skaļāk, it kā cirvji sistos pret vairogiem, un komanda bailīgi pavērās augšup, pieplaka tuvāk zemei vai piesedza galvas ar rokām.
- Paskat tik! - Frors no zemes pacēla zem laivas paripojušu akmeni - grubuļainu ledus gabalu ar izaugumiem dūres lielumā. Ārā valdošajā pustumsā Brands redzēja krusu kapājam slapjo zemi, graudiem atlecot un ripojot.
- Kā jūs domājat, vai dievi dusmojas uz mums? -vaicāja Kols.
- Tas ir sasalis lietus, — atbildēja Tēvs Jārvi. — Dieviem nepatīk tie, kas nedomā uz priekšu, un viņi palīdz tiem, kam ir labi draugi, labi zobeni un galva uz pleciem. Mazāk uztraucies par to, ko varētu darīt dievi, un vairāk par to, ko vari paveikt pats, - tāds būtu mans ieteikums.
Bet Brands tik un tā dzirdēja daudzus lūdzamies. Viņš būtu ķēries pie lūgšanas ari pats, tikai nekādi nespēja izvēlēties īstos dievus. Skifra bēra lūgšanu īpaši aizrautīgi un vismaz trīs valodās, no kurām Brands nesaprata nevienu.
- Vai tu lūdz Vienīgo dievieti vai daudzus dievus? -viņš gribēja zināt.
- Visus. Banju zivju dievu un šendu koku garus, dižo Topālu ar astoņām rokām. Aljuki ir pārliecināti, ka pasaules gala bridi tas pasauli ari apris. Nevar taču būt pārāk daudz draugu, vai ne, zēn?
- Nu... laikam...
Dodivuā skumji noraudzījās lietusgāzē. - Es pievērsos Vienīgās dievietes pielūgšanai, jo tās priesteri teica, ka vina man nesīšot vairāk veiksmes.
- Un kā tev gāja? - Kols painteresējās.
- Pagaidām nekā, - attrauca lielais vīrs. - Bet varbūt pie vainas esmu es pats, jo neveltīju tās pielūgšanai pietiekami daudz pūļu.
Oda nospļāvās. - Vienīgajai dievietei vienmēr šķitīs, ka neliecam galvu gana zemu.
— Tādā ziņā viņa ir ļoti līdzīga Veckundzei Vekse-nai, - nomurmināja Jārvi.
— Un ko tu pielūdz? — Brands čukstus vaicāja Dzelksnei, kuras lūpas klusu kustējās, bet roka bija pieķērusies kaut kam, kas karājās kaklā.
Meitene pavērās uz puisi sarauktu pieri. - Es nepielūdzu.
— Kāpēc tā?
Kādu brīdi Dzelksne klusēja. — Es savulaik aizlūdzu par savu tēvu. Katru rītu un katru vakaru lūdzos ikvienu dievu, kura vārdu spēju uzzināt. Taču to neliešu bija dučiem. Viņš tik un tā mira. — Dzelksne uzgrieza puisim muguru un pavirzījās tālāk. Starp abiem iegūla tumsa.
Vētra turpināja trakot.
GATAVS VAI MIRIS
— Ak dievi, — nomurmināja Brands.
Abos upes krastos augšup slējās elfu laiku drupas — neskaidras torņu aprises, akmens bluķi un lduči, un saplēstas elfu stikla lauskas gailēja tā, it kā būtu noķērušas samirkušu saules zaķi.
Dievišķā te pletās tik plaši, ka gandrīz atgādināja ezeru. No seklā ūdens gaisā cēlās apdrupuši akmens zobi un metāla šķēpeles, kas līdzinājās miroņu pirkstiem. Visu klāja ložņājoši augi un jauni koku dzinumi, ko smacēja aizvēsturisku kazenāju biezokņi. Nedzirdēja putnu dziesmas, pat kukaiņi nesīca virs ūdens klaja, melna kā stikls, tikai gludi iegremdētie airi atstāja aiz sevis vieglus, izzūdošus apļus. Un tomēr Dzelksnei uzmetās zosāda no sajūtas, ka no katras tukšās logu ailas viņus kāds vēro.
Visu mūžu viņai tika piekodināts turēties tālāk no elfu drupām. Šajā ziņā viņas mātei un tēvam vienmēr bija vienots viedoklis. Dienu no dienas vīri riskēja piedzīvot kuģa bojāeju, tomēr turējās tuvāk Getlandes krastiem un tālāk no garu vajātās Strokomas salas, kur Maģistrāts bija aizliedzis vispār spert kāju. Tur uzglūnēja slimības, nāve un vēl kas daudz ļaunāks par nāvi, jo elfu rīcībā atradās tik vareni maģiski spēki, lai sašķeltu Dievu un izpostītu pasauli.
Un te nu viņi bija - četrdesmit sīki ļautiņi seklā lai-velē, kas irās starp lielākajām elfu laiku drupām, kādas Dzelksne jebkad bija redzējusi.
- Ak dievi, — Brands vēlreiz noīdēja un pagriezās, lai palūkotos pāri plecam.
Priekšā gaidīja tilts, ja tā var nosaukt šādu apmēru būvi. Savulaik tas, visticamāk, savienoja abus upes krastus viengabalainā galvu reibinošā lokā, slaikais lielceļš nostiepās kā stīga starp abiem varenajiem torņiem, uz kuru fona Torlbijas citadeles augstākais tornis šķita īkstītis. Tomēr šis tilts bija sabrucis pirms daudziem gadsimtiem, un tagad metāla trošu mudžeklī karājās mājas izmēra akmens bluķi, un kāds pat viegli iečīkstējās, kad
Ralfs cieši satvēra stūres airi, plati ieplestu muti pavērās augšup uz vienu no slīpajiem torņiem un pietupās, kā gaidot, ka drupas sagāzīsies un saberzīs sīko kuģīti un tā skudrām līdzīgo apkalpi pīšļos. - Ja kādreiz radīsies vajadzība atgādināt, cik sīks esi, šī būtu ideāla vieta, — viņš nočukstēja.
- Te jau vesela pilsēta, - pie sevis nomurmināja Dzelksne.
- Elfu pilsēta Smoloda. — Skifra izgūlās uz stūres mājas jumta un pētīja savus roku nagus, it kā elfu drupas nemaz nebūtu komentāru vērtas. - Kad Dievs vēl nebija sadalīts, te mita tūkstoši. Tūkstošiem tūkstošu cilvēku. Pilsēta mirdzēja burvīgās gaismās, un gaisā vienmēr virmoja steļļu dziesmas un vareno pavardu dūmi. — Sieviete gari nopūtās. - Tas viss nu zudis. Viss pagājis. Bet tā jau notiek ar visu. Kā dižam, tā sīkam Beidzamās durvis ir vienīgā mūža noteiktība.
Virs upes parādījās saliekta metāla loksne uz sarūsējušiem balstiem, no kuras lobījās nost zīmētas lidojošas bultas un lieliem, nepazīstamiem elfu burtiem rakstīti vārdi. Tas šķita kā nepatīkams brīdinājums, tikai Dzelksne īsti nesaprata, par ko.
Ralfs pārmeta koka sprunguli pār bortu un vēroja to attālināmies, lai noteiktu kuģa kustības ātrumu, un rūkdams pamāja ar galvu. Beidzot viņam nenācās uzsaukt pamudinājumus, precīzāk, lamāties, lai
- Pataupiet lūgšanas vēlākam, - viņa teica. — Šeit briesmas nedraud.
— Nedraud briesmas? — iekviecās Dodivuā, pārmeta svēto zīmi pār krūtīm un iebakstīja ar airi priekšā sēdošajam.
— Es esmu pavadījusi elfu drupās daudz laika. To pētīšana bija viena no manām daudzajām nodarbēm.
— Daži to sauktu par ķecerību. - Tēvs Jārvi pavērās caur pieri.
Skifra pasmaidīja. - Ķecerība un progress bieži vien šķiet ļoti līdzīgi. Dienvidos nav mūsu Maģistrāta nodaļas, kas krāmētos ar tādām lietām. Tur bagātie ļaudis labi samaksās par kādu elfu relikviju vai pat vairākām. Pašai imperatorei Teoforai ir milzīga kolekcija. Bet dienvidos drupas jau lielākoties aplasītas. Sašķeltās jūras krastos gan vēl daudz kas atrodams. Dažas vietas ir neskartas pat kopš Dieva sašķelšanas laikiem. Tur var atrast tādas lietas...
Sievietes acis pievērsās dzelzī kaltajai lādei, ko ķēdes noturēja pie masta pamatnes, un Dzelksne aizdomājās par lādīti un no tās plūstošo gaismu. Vai tā bija izrakta no kādām aizliegtām dzīlēm, kas līdzīgas šīm drupām? Vai tajā glabājās burvestība, kas varētu iznīcināt pasauli? No šādas domas pārskrēja drebuļi.
Bet Skifra tikai pasmaidīja vēl platāk. - Ja elfu pilsētās ieiet pietiekami sagatavojies, tur sagaida mazāk briesmu nekā cilvēku apdzīvotajās.
— Tā runā, ka tu esi ragana. - Kols nopūta skaidas savam jaunākajam grebumam un pavērās augšup.
— Tā runā? - Skifra iepleta acis tā, ka baltumi vīdēja visapkārt redzokļiem. — Ļaužu runu vērpetēs grūti atšķirt patiesību no māņiem.
— Tu teici, ka pieproti burvestības.
— Un tā arī ir. Diezgan, lai izraisītu daudz ļaunuma, bet nepietiekami, lai paveiktu daudz laba. Tā jau ir ar tām burvestībām.
— Parādi man, lūdzu!
Skifra nosprauslājās. — Puika, tu esi jauns, karstgalvīgs un pats nesaproti, ko prasi. - Airi ievirzīja viņus gara mūra mestajā ēnā, tā pamati mirka ūdenī, bet virspuse bija pārvērtusies salauzītā metāla pavedienu šķeterē. Stāvu virs stāva glūnēja milzīgas tukšas logu ailas. - Šīs pilsētas spēks arī atnesa tai sabrukumu. Pastāv briesmīgi riski un briesmīgas sekas. Vienmēr par visu jāmaksā. Cik daudzus dievus tu vari nosaukt vārdā?
— Visus, — atbildēja Kols.
— Tad lūdzies tiem, lai tev nekad nebūtu jāpieredz burvestība. - Skifra drūmi pavērās uz Dzelksni. - Novelc zābakus!
Dzelksne apjuka. - Kāpēc?
— Lai tiktu pie godīgi nopelnītās iespējas pamest airi.
Dzelksne paraudzījās uz Brandu, bet tas paraustīja
plecus. Abi iecēla airus, un meitene noāva zābakus. Skifra nometa no pleciem mēteli, salocīja un pārlika pār stūres airi. Tad viņa izvilka zobenu. Nekad agrāk Dzelksne nebija šo zobenu redzējusi - tas bija garš, šaurs un smalki izliekts, Saules mātes stars atmirdzēja tajā nāvējošā spožumā. - Vai esi gatava, manu dūjiņ?
Pēkšņi atraušanās no irkļa vairs nešķita tik vilinoša.
>
- Kam gatava? - Dzelksne pajautāja, un balss pēkšņi skanēja pavisam sīki.
— Karotājs ir vai nu gatavs, vai miris.
Ļaudamās visnetveramākajam intuīcijas mājienam, Dzelksne parāva airi gaisā, un Skifras zobens to pāršķēla uz pusēm, meitenes rokās atstājot vien šķēpeles.
- Tu esi jukusi! - Dzelksne iespiedzās un nedroši atkāpās.
- Diez vai tu būsi pirmā, kas to saka. - Skifra metās pa kreisi, tā liekot Dzelksnei pārlēkt pār nolaisto mastu.
- Es to uztveru kā komplimentu. - Sieviete plati pasmaidīja, vicinādama zobenu uz priekšu un atpakaļ, kamēr pārbiedētie airētāji muka katrs uz savu pusi. - Ja visu uztversi kā komplimentu... tevi nekādi nevarēs aizvainot.
Skifra atkal izklupa uz priekšu, un Dzelksnei nekas cits neatlika kā aizrautu elpu palīst zem masta un dzirdēt Skifras zobenu atsitamies pret koku vienu, tad otru reizi.
- Mans grebums! - iekliedzās Kols.
- Griezīsi blakus! — Skifra nošnāca.
Dzelksne aizķērās aiz ķēdēm, kas turēja apkalto lādi, un paklupa pār Odas klēpi, izrāva tā vairogu no balsta un abām rokām atvairīja Skifras cirtienu, iekams tā izrāva aizsargu un atmuguriski nogrūda pretinieci zemē.
Dzelksne sagrāba auklas rituli un iesvieda to vecajai sievietei sejā, tad metās pie Frora zobena, bet tas uzsita pa meitenes roku. - Ņem pati savu!
- Tas ir manā lādē! - Dzelksne žēli iespiedzās, pārvēlās pār Dodivuā airi, apķērās milzim no mugurpuses un palūrēja pār tā plecu.
- Dievs, glāb mani! — Dodivuā noelsās, kad Skifras zobens pāršķēla gaisu gar viņa ribām vispirms vienā, tad otrā sānā, iegriežot kreklā caurumu. Dzelksne izmisīgi izvairījās un aizskrēja prom no tilpnes, bet neglābjami aizvien tuvāk rostram kuģa priekšgalā un Tēvam Jārvi, kurš smaidot noraudzījās izrādē.
- Stāvi! — Dzelksne kliedza, pacēlusi gaisā trīcošu roku. — Lūdzu! Dod man iespēju!
- Vai Zemmales mežoņi apstājas savu naidnieku priekšā? Vai Gudrais Jilings apstājas, ja to lūdz? Vai Grom-gilgorms dod iespēju?
Skifra atkal dūra, un Dzelksne metās garām Jārvi, tverot pēc līdzsvara, uzrāpās uz augšējās apmales, spēra izmisuma pilnu soli un lēca no klāja uz priekšējā aira. Viņa juta koku ieliecamies zem sava svara, kamēr airu vīri centās to noturēt līdzsvarā. Dzelksne aizgrīļojās līdz nākamajam airim, izpletusi rokas un basajām pēdām izmisīgi cenšoties noturēties uz slidenā koka. Kavēšanās, apdomāšana, šaubas nozīmētu galu. Viņai atlika vien pārvietoties uz priekšu lieliem lēcieniem virs apakšā mirguļojošā ūdens. Airi kauca un klaudzēja dullos, un komandas uzmundrinājumi atbalsojās ausīs.
Dzelksne spalgi iekliedzās jau no tīras aizrautības, un vējš iebrāzās pavērtajā mutē. Skriešana pa airiem bija apbrīnojama lieta, ko bieži apdziedāja, bet reti uzdrošinājās īstenot. Tomēr triumfa sajūtai bija lemts īss mūžs. Katrā
... kad airis smagi trāpīja Dzelksnei pa sāniem, piedurkne notrūka un viņa ievēlās upē ar galvu pa priekšu, saceļot ūdenī gaisa burbuļu mutuli.
- Atzīstams mēģinājums! - iesaucās Skifra, nostājusies uz stūres mājas platformas un aplikusi roku Ralfam ap pleciem. - Un peldēšana ir pat vēl labāks vingrinājums nekā airēšana! Pāris jūdžu tālāk mēs iekārtosim nometni un tevi sagaidīsim!
Dzelksne nikni ieblieza ar plaukstu pa ūdens virsmu. — Jūdzes?
Viņas niknums nepalēnināja
Skifras balss atlidoja pār ūdens virsu. - Es pataupīšu tavus zābakus!
Lādēdamās Dzelksne sāka peldēt, atstājot aiz muguras savā nodabā klusējošās drupas.
VIEGLA NIEZE
Brands smagiem soļiem nokāpa no kuģa, šūpodams rokā mācību zobenu, bubinādams čāpoja lejup pa nogāzi un vaidēdams novēlās uz muguras, komandas zviegšanai atbalsojoties ausīs.
Tur guļot zemē ar iznīcinātu pašcieņu un blenžot satumstošajās debesīs, neskaitāmajiem zilumiem pulsējot, viņam ienāca prātā, ka Dzelksne, iespējams, aizķērusi viņa potīti, lai gan nebija manījis nekādas pazīmes, ka viņa to būtu plānojusi.
Dzelksne iecirta savu zobenu grubuļainajā zemē, kur bija iekārtots viņu mācību laukums, un pastiepa puisim roku. — Tagad būs trīs vai četras no vietas?
- Piecas, - Brands norūca, - tu pati labi zini. - Viņš ļāva meitenei pieraut sevi kājās. Brands nekad nebija varējis atļauties būt īpaši lepns, un sparings ar Dzelksni baisos apmēros tērēja to lepnumu, kas nu bija atlicis.
- Ak dievi, cik tu tagad esi veikla! - Izliecis muguru, viņš saviebās, spēriena vieta joprojām sāpēja. - Kā čūska, tikai bez žēlastības.
To dzirdot, Dzelksnes smaids atplauka platāks, un viņa noslaucīja asins svītru zem deguna - vienīgās pēdas, ko Brands atstāja pretinieces sejā piecos piegājienos. Viņš to nebija domājis kā komplimentu, bet meitene, tāpat kā Skifra, to nešaubīgi par tādu uzskatīja.
- Man šķiet, ka šai dienai jaunais Brands saņēmis gana lielu sodu, - vecā sieviete uzsauca komandai. - Jūsu vidū noteikti ir kāds apgredzenots varonis, kuram būs drosme pārbaudīt savas spējas pret manu audzēkni.
Pavisam nesen šāds piedāvājums būtu izpelnījies skaļu apsmieklu. Šie vīri bija sirojuši pa visskaudrākajiem Sašķeltās jūras krastiem. Šie ļaudis pārtika no zobena un naida sapelnītā un vairogu sienu dēvēja par savām mājām. Viņu izlieto asiņu būtu diezgan, lai pa tām kuģotu ar garo vikingu galeru. Lai šādi vīri cīnītos ar kādu bezkaunīgu skuķi?
Tagad nesmējās neviens.
Nedēļām ilgi viņi bija vērojuši Dzelksni trenējamies kā nelabo, lai kāds būtu laiks. Viņi redzēja šo skuķi uz lāpstiņām un atkal ceļamies kājās, un tā neskaitāmas reizes, līdz viņiem acis sāka sāpēt, to vērojot. Jau mēnesi viņi iemiga, klausoties tās ieroču šķindoņā kā šūpļa dziesmā, un modās nevis no gaiļa kladzināšanas, bet gan skuķa kareivīgajiem kliedzieniem. Dienu no dienas viņi redzēja, kā Dzelksne kļūst ātrāka, stiprāka un prasmīgāka. Viņa jau pavisam labi pieprata rīkoties ar cirvi un zobenu, katru savā rokā, un sāka iemantot arī Skifras “dzērāju kustības”, un vairs nekad nevarēja zināt, kur Dzelksne vai viņas ieroči atradīsies nākamajā mirklī.
- Es neieteiktu, - Brands noburkšķēja un saviebies atlaidās pie ugunskura, viegli taustīdams svaigu kreveli uz galvas.
Dzelksne veikli grozīja starp pirkstiem savu koka cirvi tā, it kā tas būtu zobu bakstāmais. - Nevienam nav dūšas?
- Ak dievi, nolādēts, tad iešu es, skuķi! — Oda pielēca kājās. - Es tev parādīšu, uz ko īsts vīrs ir spējīgs!
Oda veltīja Dzelksnei tādu kaujas saucienu, kādu īsts vīrs izkauc, kad koka zobens trāpījis tam tieši pa cirksni, tad no sirds iekodās pats savā vairogā (Brands nekad vēl nebija redzējis vīrus tā darām), pēc tam izrādīja skuķim savu īsta vīra dubļiem ldāto pakaļu, krītot uz mutes kazenēs un pēc tam peļķē.
Oda atslējās uz elkoņiem un izpūta ūdeni no nāsīm, no galvas līdz kājām izvārtījies dubļos. - Vai tev būs gana?
- Būs. - Dodivuā lēnītēm pieliecās, lai paceltu Odas zemē nosviesto zobenu, un izslējās visa augumā, izriezis krūtis. Viņa stilba izmēra plaukstā koka zobens šķita sīka vienība.
Dzelksnes žoklis izvirzījās uz priekšu, viņa drūmi pavērās augšup uz milzi. - Lielie koki krīt vissmagāk. - Pat ja šī meitene bija kā skabarga pasaules sēžamvietā, Brands pamanīja, ka smaida. Lai cik lielas nepatikšanas šo skuķi sagaidīja, tā nekad neatkāpās.
- Šis koks sit pretī, - Dodivuā izmeta un nostājās kaujas pozā, plati iepletis milzīgās pēdas.
Oda apsēdās un masēja savainoto roku. - Ja asmeņi būtu uzasināti, bilde būtu pavisam citāda, to nu es jums saku!
- Kā tad, - noburkšķēja Brands. - Pavisam īss stāstiņš, kas beigtos ar tavu nāvi.
Safrita tikmēr cirpa sava puikas matus, klikšķinādama spīdīgās dzirkles. - Beidz dīdīties! Netraucē, un ātrāk tikšu galā.
- Kol, mati ir jāapgriež. - Tēvs Jārvi uzlika plaukstu zēna plecam. - Klausi māti, - un gandrīz piebilda:
Safrita pamāja ar dzirklēm uz Brandu. - Apgriezīšu arī tev bārdu, kamēr man tās rokā.
- Tikai man nenāc klāt ar tām dzirklēm. - Frors ar pirkstiem taustīja pinkas blakus kādai rētai.
- Karotāji! - Safrita nosprauslājās. — Iedomīgāki par jaunkundzēm! Šos ģīmjus lielākoties labāk nerādīt pasaulei, bet tik glītam puisim kā tu gan neklājas slēpties aiz tāda apmatojuma.
Brands izbrauca pirkstus caur bārdu. - Ir gan biezāka nekā pirms dažām nedēļām. Ja godīgi, sāk mazliet niezēt.
Atskanēja uzmundrinoši saucieni, Dodivuā paceļot zobenu augstu gaisā, bet Dzelksne ielīda starp plati ieplestajām kājām, pagriezās un iespēra lielajam vīram pa pakaļu tā, ka tas aizstreipuļoja prom.
Ralfs pakasīja nesenās kukaiņu koduma vietas zem auss. — Mums visiem drusku niez.
- Šādā ceļā no dažiem pasažieriem nevar izvairīties. -Oda dūšīgi pavandījās pa bikšu priekšu. - Tās tikai meklē veidu, kā visvieglāk nokļūt dienvidos, tieši tāpat kā mēs.
- Tās baidās, ka briest karš ar Augsto utu karali, — Safrita piebilda, - un meklē sabiedrotos knišļu vidū. -Un vina vienu nosita tieši sev uz skausta.
Safritas dēls izplēsa no matiem blondu pinku mākoni, bet mati tik un tā šķita nevaldāmi kā vienmēr. - Vai tur tiešām var atrast sabiedrotos?
- Kaljivas princis var sapulcināt tik daudz kavalēristu, ka to pakavu saceltās smiltis aizēnos sauli, - Oda zināja.
Frors piekrītoši pamāja. - Es arī dzirdēju, ka Dienvidu imperatorei pieder tik daudz kuģu, ka viņa var pāriet jūru, nesaslapinot kājas.
- Nav jau runa par kuģiem vai zirgiem, — Brands iejaucās, viegli berzēdams tulznas plaukstās, — bet gan par precēm, kas nāk pa Dievišķo. Vergi un kažokādas iet vienā virzienā, sudrabs un zīds — pretējā. Un tieši sudrabs uzvar karus tāpat kā tērauds. — Viņš pamanīja visu sev pievērstos skatienus un samulsis nobēra: — Tā man teica Gādena... smēdē...
Safrita pasmaidīja, virpinot starp pirkstiem kaklā pakārtos amuletus. — Jāklausās klusētājos.
- Tie klusie ūdeņi tie dziļākie, — sacīja Jārvi, pievērsis bālās acis Brandam. - Bagātība ir vara. Augstā karaļa greizsirdību izraisa ķēniņienes Leitlinas bagātība. Viņš var slēgt Sašķelto jūru mūsu kuģiem. Atņemt Getlandes tirgu. Ja Kaljivas princis un imperatore nostāsies viņa pusē, mums var atņemt arī Dievišķo. Nogalināt mūs, pat neizvelkot ieroci. Ja princis un imperatore būs mūsu sabiedrotie, sudrabs turpinās plūst.
- Bagātība ir vara, - Kols nomurmināja pie sevis, kā pārbaudīdams, vai tā ir patiesība. Tad zēns paskatījās uz Froru. — Kā tu dabūji to rētu?
- Uzdevu pārāk daudz jautājumu, - vensterietis attrauca un pasmaidīja, veroties ugunskurā.
Safrita noliecās pavisam tuvu Brandam, maigi paraustīja aiz bārdas un pazibināja dzirkles. Pārņēma savāda sajūta, ja kāds atradās tik tuvu un tik konkrēti pievērsās tieši viņam, ar maziem pirkstiņiem pārskrienot pār seju. Viņš nebeidza atgādināt māsai, ka atceras māti, tomēr tie bija tikai stāsti, ko atkārtoja vēl un vēl. Laika gaitā tie izplēnēja, un nu jau puisis atcerējās šos stāstus, nevis pašas atmiņas. Rlna parasti apgrieza brālim matus, viņš pieskārās māsas kaltajam nazim un pēkšņi sajuta ilgas pēc mājām. Būda, kuras dēļ viņi tik smagi strādāja, pavarda uguns atblāzma māsas sejā un bažas par viņu iedzēla tik sāpīgi, ka Brands sarāvās.
Safrita atrāva rokas. - Vai es tev iešņāpu?
- Nē, - Brands noburkšķēja. - Man tikai pietrūkst māju.
- Vai tevi tur gaida kāds īpašs cilvēks?
- Tikai ģimene.
- Tik izskatīgu puisi kā tu? Nespēju noticēt.
Dodivuā beidzot bija pielicis punktu Dzelksnes izvairigumam un sagrābis saujā viņas nevaldāmo matu šķipsnas. Tagad viņš ar otru roku satvēra meitenes siksnu, parāva to gaisā kā siena ķīpu un ielidināja grāvi.
- Dažiem no mums lemta neveiksme mīlas lietās, -Ralfs drūmi novilka, kad Sldfra paziņoja par cīniņa beigām un pavērās uz grāvi pēc savas audzēknes. — Es biju prom no mūsu lauku mājām pārāk ilgi, un sieva apprecējās vēlreiz.
- Iespējams, tev neveicās mīlestībā, - Safrita nočukstēja un iemeta Branda bārdas kušķi ugunī, - bet viņai gan paveicās.
- Zvērests vairs nekad nemīlēt — tā gan ir neveiksme mīlestībā. - Tēvs Jārvi nopūtās. - Jo vecāks kļūstu, jo mazāk man Veckundzes Veksenas maigās rūpes šķiet pienācīga kompensācija par atteikšanos no mīlestības.
- Man bija sieva, — pavēstīja Dodivuā, notupās pie ugunskura un piesardzīgi meklēja ērtāku pozu sāpošajam dibenam. - Bet vina nomira.
- Tā nav neveiksme, tava pakaļa varēja viņu saspiest, -ierunājās Oda.
- Nav smieklīgi, - milzis atrūca, lai gan, spriežot pēc ķiķināšanas, daudziem komandas biedriem tā vis nešķita.
- Man sievas nav, - Oda piebilda. - Es viņām neuzticos.
- Diez vai viņas daudz vairāk uzticētos tev, - ierunājās Safrita. - Lai gan man žēl tavas rokas, kam visu šo laiku jābūt tavai vienīgajai mīļākajai.
Oda palūrēja uz sievieti kā vilks, un robainie zobi pazibēja ugunskura gaismā. — Velti. Mana roka ir jutīga partnere un vienmēr griboša.
- Un atšķirībā no mums, pārējām, to neatbaida tava briesmīgi smakojošā elpa. - Safrita notrauca dažus matu galus no Branda īsi apcirptās bārdas un apsēdās. - Kārtībā.
- Vai drīkstu aizņemties dzirkles? - Skifra painteresējās.
Safrita nopētīja sirmo, īso ezīti uz melnādainās sievietes galvas. - Tev gan nebūs necik daudz, ko cirpt.
- Ne jau man. - Skifra pamāja uz Dzelksni, kura līda laukā no grāvja klibodama un saviebās, saberzējot sāpošo galvu. Vaļā palaistie mati brīvi slējās uz visām pusēm.
- Man šķiet, ka vēl vienam mūsu jēriņam nepieciešama cirpšana. Dodivuā pierādīja, ka tas ērkulis traucē.
- Nē. - Dzelksne nometa zemē savus koka ieročus un aizlika dažas šķipsnas aiz auss, kas bija savāds žests, jo šķita, ka pašas izskats parasti viņu neinteresē.
Skifras uzacis sacēlās gaisā. - Es gan nebūtu domājusi, ka iedomība ir tavu daudzo trūkumu skaitā.
- Es apsolīju savai mātei, - Dzelksne sacīja, paķēra plāceni un ar netīrajiem pirkstiem uzreiz pusi iestūma mutē. Pat ja viņai neizdevās pieveikt trīs vīrus no vietas, viņa, iespējams, varēja tos pārspēt ēšanā.
- Man nebija ne jausmas, ka tu turi savu māti tik augstā cieņā, — Skifra piezīmēja.
- Es neturu. Vina man mūžam kritusi uz nerviem.
Nekad nebeidza teikt, kas un kā jādara, un es nemaz negribu darīt tieši tā. - Dzelksne iecirtās ar zobiem plāceni kā vilks medījumā un turpināja runāt, ēdot un birdinot drupačas. - Vienmēr uztraucas, ko citi domā par mani, ko tie varētu man nodarīt, kā es varētu ciest un cik ļoti sagādāt raizes viņai. Ēd tā, runā tā, smaidi tā, čurā tā.
Kamēr Dzelksne runāja, Brands domāja par savu māsu, kuru bija atstājis, un nebija neviena, kurš meiteni pieskatītu, un niknums sakāpa kaklā. - Augstie dievi, — viņš ierūcās. - Vai ir kādi svētie vārdi, ko nevarētu uzskatīt par lāstu?
Dzelksne, kustinot piebāztos vaigus, palūrēja uz Brandu. — Kā lai to saprot?
Brands izrēca sakāmo, pēkšņi šī meitene viņam riebās. — Ka tev ir māte, kura, sasodīts, rūpējas par tevi, un tev ir mājas, kur tu esi drošībā, un tomēr tu vienmēr atrod, par ko žēloties!
Pēc šiem vārdiem iestājās neveikls klusums. Tēvs Jārvi piemiedza acis, Kols savējās iepleta, un Frora uzacis sacēlās gaisā. Dzelksne lēni norija kumosu, šķita, ka viņa ir šokēta, gluži kā saņēmusi pliķi. Vēl vairāk. Pliķus viņa saņēma nemitīgi.
— Es, nolādēts, ienīstu
Vārdi nemaz nebija piemēroti šim brīdim, bet tieši tad Brands nu reiz nespēja klusēt. - Neuztraucies. - Viņš pārvilka segu pār vienu plecu un uzgrieza Dzelksnei muguru. - Viņi lielā mērā pret tevi jūt to pašu.
LAI TIE NOLĀDĒTI!
Dzelksnes nāsis noraustījās, samanot ēdiena smaržu, viņa pamodās un pirmajā acumirklī saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz pamodusies bez Skifras zābaka maigās piepalīdzēšanas.
Varbūt tai vecajai raganai tomēr ir sirds...
Viņa sapņoja, ka suns laiza tās galvu, un izlīda no segapakšas, cenšoties atbrīvoties no šīm atmiņām. Var jau būt, ka sapņi ir dievu sūtītas vēstules, bet šo, nolāpīts, Dzelksne nespēja iztulkot. Upes malā Kols mazgāja katlus un kurnēja.
- Brīt, - viņa izmeta, no sirds izstaipījās un gluži vai izbaudīja sāpi, kas vilka viscaur — no rokām līdz pat mugurai. Dažās pirmajās dienās Dzelksne no rīta gandrīz nespēja pakustēt, bet tagad darbs viņu darīja stipru un sīkstu kā virve vai cietu kā koks.
Kols pameta acis uz klāt pienākušo meiteni, un viņa acis iepletās. - Bet...
— Zinu. Skifra ļāva man pagulēt. — Dzelksne uzsmaidīja upei. Pirmoreiz vārds Dievišķā šķita tai piemērots. Gadskārtas ritēja tālāk, un Saules māte jau spīdēja spoži un karsti, mežā čivināja putni, un kukaiņi laiski lidinājās virs ūdens. Pār upi noliekušies koku zari slīga zem baltas ziedu nastas, un Dzelksne dziļi ievilka smaržojošo gaisu nāsīs un aplaimota izpūta. — Man tāda sajūta, ka šī būs jauka diena. - Viņa sabužināja Kola matus, pagriezās un gandrīz uzskrēja virsū Brandam.
Puisis vērās viņā ar pavisam bezspēcīgu skatienu.
- Dzelksne, tev...
- Nosprāgsti! - Pusi nakts viņa nīka nomodā, domājot, kādus skarbus vārdus pateiks Brandam, bet īstajā brīdī nekas labāks neienāca prātā. Viņa pagāja puisim garām, uzgrūdusies ar plecu, un aiztraucās prom no ugunskura gailošajām oglēm un kopā sanākušās komandas.
- Paēdiet labi, - ieminējās Ralfs. - Mēs varētu šodien sasniegt Augstās kores. Jums noderēs viss spēks, kas kaulos, un pat vairāk, lai panestu... mūsu...
Viņš aprāvās un vēroja Dzelksni pienākam, paķeram brīvu bļodu un ieskatāmies katlā.
- Manis dēļ nav vajadzības gaidīt, - meitene norūca. Visu acis bija piekaltas viņai, un tas pamazām darīja nervozu.
Tad Oda iesmējās un gandrīz aizrijās ar ēdienu. — Izskatās, ka viņai izplūkta puse saru.
- Kā pusdīrāts jērs, — piebilda Dodivuā.
- Kā vītols, kam aplauzta puse zaru, - nomurmināja Frors.
- Sitais man patika, — izmeta Oda. - Tā dzejiski. Tev būtu jārunā biežāk.
- Un tev - mazāk, bet ir tā, kā ir.
No upes uzpūta brīzīte, kas vienā pusē savādi saldēja Dzelksnes galvu. Viņa pavērās lejup un ieraudzīja, ka plecs apaudzis ar spalvu. Meitene pielika roku galvvidum bailēs par to, ko tur sataustīs. Labajā pusē mati bija saķērušies ierastajā neprasmīgi sapītajā bizē. Kreisā bija noskūta, atstājot dažāda garuma rugājus. Dzelksnes pirksti trīcēja, skarot neierasti īsos matus un galvaskausu.
- Tu guli uz labajiem sāniem. — Skifra, ignorēdama Dzelksni, noliecās tai garām un ar diviem pirkstiem izķeksēja no katla gaļas gabalu. - Es darīju, ko varēju, lai tevi nepamodinātu. Miegā tu izskaties tik miermīlīga.
Dzelksne pievērsās runājošajai sievietei. — Tu teici, ka nepiespiedīsi mani to darīt.
— Tāpēc jau es pati tevi apcirpu. — Skifra pasmaidīja tā, it kā būtu izdarījusi viņai pakalpojumu.
Te nu bija ragana ar labu sirdi un jauka diena... Niknumā Dzelksne netika skaidrībā, vai gribas raudāt, dusmās kliegt vai iekost Skifrai sejā. Galu galā pār lūpām izlauzās vien apslāpēts gārdziens, un viņa vilkās atpakaļ uz upi, komandas smiekliem dunot ausīs. Dzelksne sakoda zobus un apķēra pa pusei pinkaino, pa pusei kailo galvu.
Viņas māte par lielāko dārgumu uzskatīja sudrabā kaltu spogulīti. Dzelksne nebeidza ķircināties par to, ka māte tik ļoti pieķērusies šai lietai, kas liecina par ārišķību, lai gan zināja, ka mātei tā ir dārga dāvana no tēva, kurš pirms daudziem gadiem to atvedis no Galvenās pilsētas. Dzelksnei nekad nepatika savs atspulgs tajā. Viņasprāt, seja bija pārlieku garena un acis - iekritušas, deguns -par garu, savukārt acu skatiens — dusmīgs. Tomēr viņa labprāt mainītu to atspulgu pret greizo izsmieklu, kas tobrīd raudzījās pretī no klusā krastmalas ūdens.
Dzelksne atcerējās māti paklusām dziedam, kad tā sukāja meitas matus, un tēva smaidu, abas vērojot. Prātā nāca smiekli un silti apskāvieni. Viņas ģimene. Viņas mājas. Dzelksne satvēra kaklā pakārto maišeli un nodomāja, cik nožēlojami, ka līdzi jānēsā pašas tēva pirkstu kauliņi. Bet nekā vairāk jau viņai nebija. Meitene nogrozīja galvu, redzot tik apskādētu veidolu, kad ūdenī parādījās vēl viens atspulgs — garš, slaids un bezkrāsains.
- Kāpēc jūs mani šurp atvedāt? - Viņa iecirta pliķi abu attēlam uz ūdens.
- Lai mūsu ienaidniekus pārvērstu sabiedrotajos, — Tēvs Jārvi atbildēja. - Lai nestu Getlandei palīdzību.
- Ja gadījumā neesat pamanījis, draudzēšanās man īsti nepadodas.
- Mums visiem ir savi trūkumi.
- Bet kāpēc tieši mani? Kāpēc jūs maksājat Skifrai, lai tā mani mācītu?
Maģistrs notupās blakus meitenei. - Dzelksne, vai tu man uzticies?
- Jā. Jūs izglābāt man dzīvību. - Lai gan, skatoties bāli zilajās acīs, viņa pārlika, cik lielā mērā drīkst uzticēties tik tiešām viltīgam cilvēkam. - Un es devu zvērestu. Vai man vispār bija izvēle?
- Nebija. Tāpēc uzticies man. - Jārvi uzmeta skatienu apskādētajiem matiem. - Paies laiks, kamēr pieradīšu, bet man šķiet, ka tev piestāv. Savādi un neganti. Kā nevienam.
Dzelksne nosprauslojās. - Neparasti, tam es piekrītu.
- Daži no mums ir neparasti. Man vienmēr šķitis, ka tev patīk izcelties. Tu laikam uzplauksti no izsmiekla kā puķe no mēslojuma.
- Tas ir grūtāk izdarāms, nekā šķiet, - meitene nočukstēja. - Vienmēr rādīt drosmīgu seju.
- To es zinu, tici man.
Tā viņi arī klusēdami pastāvēja kādu brīdi ūdensmalā.
- Vai palīdzēsiet man apcirpt otru pusi?
- Es ieteiktu atstāt, kā ir.
- Šitā? Kāpēc?
Jārvi pamāja uz pārējās komandas pusi. - Viņiem par spīti, nolādēts.
- Viņiem par spīti, - Dzelksne nomurmināja, iesmēla plaukstās ūdeni un atglauda no pieres atlikušos matus. Nācās atzīt, ka šāda doma viņai iepatikās ar katru mirkli labāk. Jāatstāj mati, kā ir, - pa pusei nodzīti, savādi un neganti, kā izaicinājums ikvienam, kurš viņu ieraudzīs.
- Viņiem par spīti. - Dzelksne no visas sirds iesmējās.
- Šajā komandā ne jau tikai tu izskaties dīvaini. Un kāda tam nozīme? — Ar sažuvušo roku Jārvi notrauca no meitenes pleca sabirušos matu galus. - Mati taču ataug.
*
Diena pagāja, smagi cilājot airus un cīnoties ar neganto straumi, jo Dievišķā sakļāvās aizvien ciešāk un krasti slējās aizvien stāvāk. Ralfs sarauca pieri, vadīdams kuģi starp klintīm, ko klāja baltas ūdens putas. Tovakar, saulrietam krāsojot mežiem apaugušās nogāzes sārtas, viņi sasniedza Augstās kores.
Krastmalā pletās dīvaina apmetne, kuras iemītnieki pārtika no tirgošanās ar garām peldošajiem kuģiem un kur neviena māja nelīdzinājās cita citai. Dažas bija celtas no baļķiem, citas - no akmens vai kūdrainas zemes un atgādināja kritušu varoņu kapkalnus. Te mitinājās ļaudis no Sašķeltās jūras krastiem, kuri bija piestājuši pa ceļam uz ziemeļiem, un ļaudis no mežu ciltīm, kā arī zirgļaudis, kas, visticamāk, te aizķērušies, klejojot no austrumiem uz rietumiem. No puspasaules atpūsta cilvēku sēkla, kam asprātīgais liktenis licis dzīt saknes tieši šeit.
Lai cik raibas būtu turieniešu drānas vai paražas, lai cik nospodrināta būtu to prasme izvilināt no ceļotājiem naudu, Tēva Jārvi dzīslās plūda Zelta ķēniņienes asinis un viņš vislabāk prata vietējos apmānīt. Ar katru viņš kaulējis tā dzimtajā valodā, satriecot ar atbruņojošu smaidu un paretam pārsteidzot ar akmens cietu nepiekāpību, līdz tie negribīgi piedāvāja viszemāko cenu. Beigu beigās, aizlienējis no ciemata vadones astoņus milzīgus bārdainus vēršus, viņš atstāja pārdevēju samulsušu ar dažām naudinām rokā.
- Tēvs Jārvi nav muļķis, - Brands nosprieda, visai komandai vērojot maģistru ik dienu veicam brīnumus.
- Viņš nudien ir visviltīgākais cilvēks, kādu man nācies satikt, — atsaucās Ralfs.
Upes krastos krājās pamesta koka gabalu kapsēta -baļķi un brusas, salauzti masti un airi, pat vecs, dūņām apaudzis ķīlis ar vēl nenoberztām līnijām, kāda kuģa vraks, kas, visticamāk, nonācis lejā no kalna pārlieku sabojāts un ticis sadalīts rezerves daļās. Komanda ķērās pie cirvjiem un kaltiem, un, kad Mēness tēvs parādīja savu vaigu,
- Vai mēs tagad trenēsimies? - Dzelksne pajautāja, kad kuģa biedri iekārtojās ap ugunskuru ikvakara mēles kulstīšanai un Kols izraisīja smieklu vētras, pārstāstot kādu no Odas neticamajām pasakām.
Skifra paraudzījās uz meiteni, un acs iegailējās dziestošajā dienas gaismā. — Ir vēls, un rīt mūs gaida smags darbs. Vai tu gribi patrenēties?
Dzelksne pabakstīja ar purngalu skaidas. — Varbūt tikai mazliet?
- Mēs tomēr uztaisīsim no tevis satriecošu cīnītāju. Atnes ieročus!
Ralfs visus izdzina no gultām līdz ar pirmo rītausmas vēdu, mitrajā gaisā no viņa mutes cēlās dvaša.
- Celieties, trani! Jūs gaida smagākā diena visā mūžā!
Kopš kuģis pameta Torlbiju, neviena diena nepagāja
viegli, tomēr stūresvīram bija taisnība. Kuģa pārnešana pāri kalnam ir tieši tik smags uzdevums, kā izklausās.
Vaidēdami vini ieķērās tauvās, šņākdami vilka aiz >
Safrita gāja pa priekšu un attīrīja ceļu no sakritušiem zariem. Kols lodāja šurpu turpu gar ķīli ar darvas un cūku tauku spaini rokās un gādāja, lai brusas nepārstātu slīdēt. Tēvs Jārvi kliedza uz lopu dzinējiem viņu valodā, jo tie nemaz neizmantoja bikstāmos, tikai paklusām uzsauca vēršiem.
Slikti samanāmais, akmeņiem un saknēm klātais ceļš veda tikai kalnup un kalnup. Daži bruņoti komandas locekļi pavadīja kuģi un lūkojās, vai krūmos neslēpjas laupītāji, kas, iespējams, nogaida biezoknī, lai pēkšņi uzbruktu no slēpņa, aplaupītu un saņemtu verdzībā.
— Pārdodot kuģa komandu verdzībā, var nopelnīt daudz vairāk, nekā pārdodot mantu šai pašai komandai -tas nu ir skaidrs. - Oda skumji nopūtās, apliecinot, ka runā par paša pieredzēto.
— Arī vairāk, nekā velkot kuģi caur mežu, — norūca Dodivuā.
— Pataupiet elpu stiepšanai, - Ralfs izgrūda caur sakostiem zobiem. - Tā jums vēl noderēs.
Rīts pārtapa dienā, un Saules māte kurināja aizvien nežēlīgāk, resnas mušas sāka spietot ap nomocītajiem vēršiem un pārgurušajiem cilvēkiem. Sviedri straumēm lija pār Dzelksnes apcirpto pauri, tecēja pār uzacīm un slapināja kamzoli tā, ka noberzēja krūtsgalus jēlus. Daudzi kuģotāji izģērbās līdz pusei vai pat daudz zemāk. Oda cīnījās uz priekšu, palicis tikai zābakos, izrādīdams visspalvaināko pakaļu, kāda redzēta kā cilvēkiem, tā zvēriem.
Dzelksnei būtu jāskatās zem kājām, bet viņas acis aizvien vērās pāri laivai uz Brandu. Kamēr pārējie burkšķēja, klupa un bārstīja lāstus, viņš tik gāja uz priekšu un skatījās tālē. Slapjie mati lipa pie puiša saspringtā žokļa, izcilnie muskuļi sviedru izmērcētajos plecos piepūlējās, viņš stiepa savu neslavu nekurnot. Tā nudien bija spēka paraugstunda. Tāds pats spēks piemita Dzelksnes tēvam - pamatīgs, kluss un noteikts kā Zemes tēvs. Meitene atcerējās pēdējos sev veltītos ķēniņienes Leitli-nas vārdus:
- Jā, nudien, - Safrita nočukstēja un pielika pie Dzelksnes saplaisājušajām lūpām ūdens maisu, lai tā padzertos, neatlaižot virvi. - Tas nu ir viens labi veidots jauneklis.
Dzelksne novērsa skatienu, ierāva siekalas elpvadā un gandrīz aizrijās. - Nesaprotu, par ko tu runā.
- Skaidrs, ka ne. - Safrita iespieda mēles galu vaigā.
- Noteikti tāpēc jau tu arī neskaties.
Reiz viņi satikās ar citu kuģi, ko zemmalieši stiepa lejā no kalna, tie pamāja cits citam, bet netērēja spēkus sveicieniem. Dzelksnei, šķiet, elpas nemaz nebija, krūtīs svila, un sāpēja visi muskuļi, pat kāju pirkstos.
- Es neesmu baigā sajūsmā... par airēšanu, — viņa nošņāca, — bet, nolādēts, es drīzāk gribētu sēdēt pie kuģa airiem... nekā to nest.
Ar pēdējo piegājienu viņi pārstiepa
- Pagaidām atpūtīsimies šeit! — iesaucās Tēvs Jārvi.
Atskanēja pateicīgu rūcienu koris, vīri piesēja savas
virves pie tuvākajiem kokiem un nokrita zemē starp mezglainajām saknēm turpat, kur stāvēja.
- Paldies dieviem, — Dzelksne nočukstēja un ar plaukstām saberzēja sāpošo muguru. — Lejup no kalna būs vieglāk. Jābūt vieglāk.
- To mēs laikam redzēsim tikai tad, kad tur nonāksim, - Brands sacīja un piesedza acis. Tālāk nogāze virzījās uz leju, bet neskaidrā migliņā atkal pacēlās augšup. Šis kāpums bija nosēts ar kokiem un krietni augstāks pat par to kalnu kori, kurā viņi nupat uzrāpās.
Dzelksne uz to blenza pavērtu muti un nekādi nespēja noticēt. — Vēl un vēlreiz viņiem piedāvā mani nomētāt ar akmeņiem, it kā tā būtu nesāpīgākā no izvēlēm.
- Vēl nav par vēlu pārdomāt, - ierunājās Tēvs Jārvi.
- Pat ja mums šeit ir maz ērtību, par akmeņu trūkumu nevarētu sūdzēties.
VĪRS, KURŠ PIEVĀRĒJA KUĢI
No guļvietām vaidēdama mokoši slējās saīgusi un pārgurusi komanda, to spīdzināja vakardienas smagā darba izraisītas sāpes un nobrāzumi, kā arī apziņa, ka priekšā gaida vienlīdz smaga diena. Pat Odam nebija joki prātā, viņš domāja par ilgo kāpumu lejup pa mežaino nogāzi, kur tālumā vizuļoja mājiens par ūdens klaju.
— Vismaz lejup no kalna, - piezīmēja Brands.
Oda nosprauslojās un aizgriezās. - Kā tad.
Drīz vien Brands saprata, ko Oda bija domājis. Kāpjot kalnā,
- Reizē, — Ralfs rūca, pacēlis roku. — Reizē!
- Ellē, to viegli pateikt, bet izdarīt... - novaidējās Brands. Viņam, protams, bija uzticēta virve. Ar smagumu cilāšanu ir tā, ka brīdī, kad smagums jāpaceļ, ļaudis pamūk malā un uzmundrinoši tev uzsmaida. Brands bija darījis dažādus smagus darbus, lai nopelnītu maizes garozu sev un Rīnai, bet tik smagi viņš nebija vergojis nekad. Ap vienas rokas apakšdelmu pāri pleciem un tad ap otru roku apvītā kaņepju virve mirka sviedros, ar katru soli griežoties miesā aizvien dziļāk, kājas drebēja kā galerts, zābaki dila pret zemes pikām, sakaltušajām koku lapām un priežu skujām. Brands kāsēja, saelpojies priekšā ejošā Odas saceltos putekļus, un viebās, dzirdot Dodivuā lāstus aiz muguras.
- Kad mēs reiz tiksim līdz tai nolādētajai upei? — Oda šņāca pār plecu, kamēr šie gaidīja, lai kādu kritušu koku nonestu nost no ceļa.
- Drīz mēs varēsim palaist to kuģi pa straumi, kas plūst no manis. — Brands nogrozīja galvu, un sviedri smagām lāsēm nopilēja no izmirkušajiem matiem.
- Līdzko Safrita atnesusi ūdeni, tas uzreiz iztek man no muguras un pa šķirbu lejā, — Dodivuā vēl spēja jokot. - Vai tu man pastāstīsi, kā tiki pie tās rētas, Fror?
- Sagriezos skujoties, - vensterietis atsaucās otrpus kuģim, tad ieturēja ilgu pauzi, iekams piebilda: — Nekad neskujies ar cirvi.
Dzelksne gāja beigās un kā viena no pieciem stiepa grebtiem rotājumiem jau daļēji klāto mastu. Brands juta tās skatienu kā asas bultas urbjamies sev mugurā un sprieda, vai meitene joprojām niknojas par to, ko viņš pateica par tās māti. Brands viņu gandrīz nemaz nevainoja. Vai tad Brands neaizgāja un nepameta Rīnu vienu pašu cīnāmies par savu pastāvēšanu? Šķita, ka ik reizi, kad Brands zaudē pacietību, viņš galvenokārt dusmojas pats uz sevi. Puisis zināja, ka jāatvainojas, bet runas viņam nekad nevedās. Dažbrīd viņš dienām ilgi meklēja īstos vārdus, bet, beidzot pavēris lūpas, pār tām uzreiz palaida nepareizos.
Brands nopūtās. — Laikam būtu labāk, ja es vispār neteiktu ne vārda.
- Tu no manis nedzirdētu nevienu iebildumu, — Brands dzirdēja Dzelksni murminām un jau griezās, lai atcirstu ar asu mēli, ko vēlāk noteikti nožēlotu, kad sajuta virvi paraujamies sānis, un viņš gandrīz aizlidoja lapu kaudzē, tomēr kājas noturēja.
- Uzmanīgi! - ieaurojās Dodivuā, pats smagi iekāries savā virvē. Mezgls izslīdēja kā pārlūzusi pātaga, viņš pārsteigumā noelsās un novēlās uz muguras.
Oda iebrēcās: — Augstie dievi! — un, saņēmis triecienu pa seju, nogāza no kājām nākamo vīru un pazaudēja pats savu virves galu, kas, ticis brīvībā, noblīkšķēja kā dzīvs.
Atskanēja spārnu vēdas - kāds putns pacēlās debesīs, bet
Brands ieraudzīja Kolu šausmās pieliecamies ar savu spaini un blenžam uz augsto priekšgalu, kas triecās viņam
pāri, zēns centās parauties malā un nokrita uz muguras
zem asā ķīla.
> i
Nebija laika domāt, kur nu vēl apdomāt. Iespējams, tas arī izrādījās labi. Tēvs Brandam vienmēr atgādināja, ka domāšana tam īsti nepadodas.
Viņš metās nost no ceļa sausu lapu kaudzē, apliecot savu virvi ap tuvāko koku, kas izrādījās vecs briesmonis ar resnu stumbru un mezglainām saknēm, kuras dziļi urbās uzkalnē.
Vīri kliedza cits par citu skaļāk, baļķi vaidēja, koki krakšķēja, bet Brands neko nemanīja un atspērās pret koku vispirms ar vienu un pēc tam arī ar otru kāju. Vaidēdams viņš piespieda kājām un mugurai iztaisnoties, iekārās pār pleciem pārmestajā virvē un nostiepa tā, ka virve gluži kā zars atvirzījās nost no stumbra.
Ja vien arī pats Brands būtu taisīts no koka. Virve notrinkšķēja kā arfas stīga, un puisis izvalbīja acis no piepūles, kaņepju šķiedra griezās mizā, slīdēja starp pirkstiem un grauzās saujās. Brands sakoda zobus, aizvēra acis un ieķērās ap virvi aptītajās lupatās. Viņš tās turēja tik cieši, kā nāve ieķeras mirstošajā.
Pārāk smags, lai paceltu. Daudz par smagu, bet, tiklīdz nasta uzlikta uz pleciem, kāda gan ir nesēja izvēle?
Uz mirkli viņš pavēra acis. Starp lapām ņirbēja saules stari. Asinis pulsēja trīcošajās dūrēs. Virve pie koka stumbra sāka dūmot. Kaut kur tālu atbalsojās cilvēku runas.
Brands nošņācās, kad virve noraustījās un nodžinkstēja, tad vēlreiz paslīdēja un iegriezās miesā asi kā zāģis.
Nedrīkst palaist vaļā. Nedrīkst pievilt komandu. Kauli brakšķēja, kaņepes šķiedra griezās plecos, delmos un plaukstās, draudot pārraut viņu uz pusēm. Aizturētā elpa svilināja krūtis un spraucās laukā starp sakostajiem zobiem.
Nedrīkst laist vaļā. Nedrīkst pievilt ģimeni. Viss Branda ķermenis drebēja, katra sīkākā muskuļu šķiedra dega no piepūles.
Pasaulē vairs nebija nekā, tikai viņš un virve. Nekā, tikai pūliņi, sāpes un tumsa.
Un tad viņš izdzirdēja Rīnas balsi klusi čukstam pie auss: - Laid vaļā.
Puisis papurināja galvu, smilkstot no piepūles.
- Brand, laid vaļā!
Cirvis ietriecās kokā, un viņš krita, visa pasaule sagriezās. Stipras rokas to notvēra un nolaida uz zemes vārgu kā bērnu un ļenganu kā lupatu.
Saules māte Dzelksnei aiz muguras iespīdēja meitenes matu pūkās galvas sānos.
- Kur Rīna? - Brands čukstēja, bet vārdi vien nočīkstēja.
- Vari laist vaļā.
- Fu. - Pirksti joprojām cieši krampējās dūrēs. Bija jāpieliek lielas pūles, lai atlauztu vaļā puiša pulsējošos pirkstus tik daudz, lai Dzelksne sāktu notīt virvi, kuras šķiedras bija piesūkušās tumšām asinīm.
Meitene saviebās un iesaucās: — Tēvs Jārvi!
- Piedod man, - viņš aizsmacis čukstēja.
- Par ko?
- Es nedrīkstēju tā teikt... par tavu māti...
- Apklusti, Brand. - Sekoja pauze, tad - tāla balsu murdoņa, kāds putns palaida brīdinošu brēcienu no zariem virs galvas. — Mani visvairāk nomoka doma, ka tev laikam bija taisnība.
- Vai tiešām?
- Neaizraujies. Diez vai tas atkārtosies.
Ap viņiem sāka pulcēties cilvēki, un neskaidri silueti vērās lejup.
- Vai esat jebkad ko tādu redzējuši?
- Vienu brīdi viņš viens noturēja tā svaru.
- Nudien, varondziesmas vērts solis.
- Peršas jau sāk rīmēties, - atskanēja Odas balss.
- Tu izglābi man dzīvību, - Kols paziņoja, platām acīm veroties lejup, nomūrējies ar darvu līdz ausīm.
Safrita pielika ūdens maisu Brandam pie lūpām.
— Kuģis būtu viņu saspiedis.
- Kuģis būtu saspiedis pats sevi, — iebilda Ralfs.
— Tad mēs neaizvestu Getlandei nekādu palīdzību.
- Tad mums pašiem vajadzētu milzum daudz palīdzības.
Pat rīšana prasīja piepūli. - Es tikai... darīju to, ko darītu ikviens.
- Tu man atgādini kādu mūsu senu draugu, — piebilda Tēvs Jārvi. - Ar varenām rokām. Un varenu sirdi.
- Vēzienu pēc vēziena, nesteidzies, - Ralfa balss bija viegli piesmakusi.
Brands paskatījās, ko maģistrs dara, un nelabums sakāpa kaklā. Virves atstātie nobrāzumi kā sarkanas čūskas, jēlas un asiņainas, vijās ap rokām, kas šķita kā balti zari.
- Vai sāp?
- Tikai smeldz.
- Tikai sasodīti smeldz! - ieaurojās Oda. - Vai dzirdējāt? Kāda būs atskaņa vārdam
- Drīz sāks sāpēt, — Tēvs Jārvi teica, — un paliks rētas.
- Dižu darbu pēdas, — nočukstēja Frors, kurš, runājot par rētām, bija atzīts eksperts. — Varoņa zīmes.
Brands saviebās, kad Jārvi tina apsējus ap apakšdelmiem, griezumi sāpēja jau mežonīgi. - Nu gan varonis, — viņš nomurmināja, kad Dzelksne palīdzēja piecelties sēdus. - Cīnījos tikai ar virvi un zaudēju.
- Ne gluži. - Tēvs Jārvi piesprauda apsēja galu ar adatu un uzlika kroplo delnu uz Branda pleca. - Tu cīnījies ar kuģi. Un uzvarēji. Paliec to zem mēles. - Viņš iebāza Brandam mutē sausu lapu. - Noņems sāpes.
- Mezgls izslīdēja, - Dodivuā pavēstīja, pētot savas virves izirušo galu. - Nez kas tā par neveiksmi?
- Tāda piemeklē tos, kas pietiekami nepārbauda savus mezglus. — Tēvs Jārvi veltīja viņam niknu skatienu.
— Safrita, atbrīvo Brandam vietu kulbā. Kol, tu paliksi pie viņa. Gādā, lai viņš nemetas jaunos varoņdarbos!
Safrita no visas komandas segām starp pārtikas rezervēm saklāja guļvietu. Brands centās pārliecināt sievieti, ka var paiet, bet visi redzēja, ka tā vis nav.
- Tu tur gulēsi, un tev patiks! - Kola māte atcirta, ar pirkstu pabakstījusi puiša virzienā.
Tur vairs nekas nebija piebilstams. Kols uzrāpās uz mucas blakus Brandam, un kulba sāka ceļu lejup, Brandam novaikstoties pie katra grūdiena.
- Tu izglābi man dzīvību, - zēns pēc kāda brīža nomurmināja.
- Tu esi veikls. Un pats tiktu nost no ceļa.
- Nē, es nevarēju. Es jau ieskatījos aiz Beidzamajām durvīm. Ļauj man vismaz pateikt tev paldies.
Abi kādu brīdi vērās viens otrā. — Tā būs godīgi, — Brands sacīja. - Esi pateicies.
- Kā tu kļuvi tik stiprs?
- Laikam jau strādājot. Dokos. Pie aira. Smēdē.
- Tu biji kalējs?
- Palīdzēju kalējai, viņu sauca par Gādenu. Tā pārņēma sava vīra smēdi pēc viņa nāves un kļuva par divreiz labāku kalēju, nekā bija vīrs. - Atmiņā nāca vesera smagums, laktas dziesma un ogļu svelme. Brands nekādi nebija domājis, ka skums pēc visa minētā, bet tā bija.
- Darbs ar dzelzi ir labs. Godīgs.
- Kāpēc tu to pameti?
- Esmu vienmēr sapņojis kļūt par karavīru. Lai par mani sacer varoņdziesmas. Gribēju būt viens no komandas. - Brands skatījās, kā Oda un Dodivuā strīdas, velkot smagās virves, un Frors riebumā nogroza galvu, un pasmaidīja. - Tā mana komanda būtu tīrāka nekā šī, bet jāpieņem tāda ģimene, kādu tev dod. — Sāpes pierima, bet šķita, ka Jārvi dotā lapa dara mēli stīvu. - Mana māte nomira, kad biju pavisam mazs. Viņa man mācīja darīt labu. Tēvs negribēja, lai es...
- Mans tēvs nomira, - Kols pārtrauca. — Jau sen.
- Toties tagad tev ir Tēvs Jārvi un tik daudz brāļu visapkārt. - Brands uz mirkli saskatījās ar Dzelksni, iekams meitene pavērās sānis uz kokiem. - Un ari Dzelksne par māsu, ja reiz tā runājam.
Kols sausi pasmaidīja. - Tāda - pa pusei svētība...
- Kā jau lielākoties svētības. Viņa ir asa, bet man šķiet, ka tā cīnītos līdz nāvei par ikvienu no mums.
- Dzelksnei tiešām patīk cīnīties.
- To nu nevar noliegt.
Kulbas riteņi iekaucās, krava nograbēja, un velkošās komandas vīri sakrita cits citam virsū. Tad Kols klusi pavaicāja: - Tad jau tu esi mans brālis?
- Tā laikam ir. Ja esi ar mieru.
- Šķiet, ka varētu būt arī ļaunāk. - Zēns paraustīja plecus, it kā tam nemaz nebūtu lielas nozīmes. Brands gan nodomāja, ka ir pretēji.
Ar pēdējo rāvienu
- Mums izdevās, - sacīja Brands, gandrīz nespēdams noticēt. - Vai mums izdevās?
- Kā tad. Varēsi stāstīt saviem mazbērniem, kā pārvilki kuģi pār Augstajām korēm. - Ar masīvo roku Ralfs notrausa sviedrus no pieres. - Bet mums vēl šodien cītīgi jāpaairē! - viņš iesaucās, tā ātri pieliekot svinībām punktu. - Iekrausim kuģi un līdz rietam noiesim vēl dažas jūdzes!
- Celties, slinki! - Dodivuā izrāva Brandu no kulbas un nostādīja uz joprojām drebošajām kājām.
Tēvs Jārvi sarunājās ar lopu dzinēju vadoni dievs vien zina kādā valodā, tad abi izplūda smieklos un ilgi apskāvās.
- Ko viņš teica? — Brands painteresējās.
- Ka jāpiesargās no zirgļaudīm, - Tēvs Jārvi atbildēja, — jo tie ir mežonīgi un bīstami.
Dzelksne palūrēja uz vēršiem, kas beidzot bija atbrīvoti no smagās nastas. — Nesapratu joku.
- Es viņam pajautāju, ko viņš saka zirgļaudīm, kad tirgojas.
- Un?
- Sargies no laivu cilvēkiem, jo tie ir mežonīgi un bīstami.
- Kas ir laivu cilvēki? - Kols gribēja zināt.
- Mēs, - Brands atbildēja un saviebās, rāpdamies atpakaļ uz
- Tu tiešām varēsi airēt?
- Es tīri labi turēšu tev līdzi un nejaukšu ritmu, -Brands nomurmināja, lai gan jau apsēšanās šķita kā varoņdarbs.
- Tu, vesels būdams, knapi vari turēt līdzi manam ritmam, — Dzelksne iebilda.
- Tad jau redzēs, vai tu varēsi turēt līdzi man, tu, runājošā skrimšļu bunte! — Ralfs nostājās blakus abiem.
- Tu būsi manā vietā, puis.
- Kur man jāiet?
Ralfs pamāja uz stūres aira platformu virs galvas. - Es tā izdomāju, ka šovakar tu varētu ķerties pie stūrēšanas.
Brands apjuka. - Vai es?
- Uzskatu, ka esi to pelnījis. — Ralfs uzsita puisim pa muguru un palīdzēja piecelties.
Vaidot no sāpēm, Brands pagriezās, ar roku atbalstījies pret airi, un pamanīja, ka visa komanda viņu vēro. Safrita un Kols pie kravas, Oda, Dodivuā un Frors - pie saviem airiem, Tēvs Jārvi abi ar Skifru - blakus grebtajai dūjai kuģa priekšgalā, bet lejā Aizliegtā tecēja uz dienvidiem, un Saules māte bārstīja pār viļņiem zeltu.
Brands plati pasmaidīja. — Man patīk, kāds šeit paveras skats.
- Tikai nepierodi, — brīdināja Ralfs.
Un piepeši komanda visi kā viens metās klabināt un raustīt airus, ar savu samocīto miesu saceļot pērkondim-došu troksni. Šī bungošana nozīmēja cieņu. Viņam. Kurš visu mūžu bijis tukša vieta.
- Godīgi runājot, tas, ko tu tur augšā paveici, bija liela lieta. - Dzelksnes sejā pazibēja smaida ēna, bet acis iemirdzējās, kad meitene uzsita pa savu airi. - Liela lieta.
Brands sajuta lepnumu piepūšam krūtis - tā bija līdz šim nepieredzēta sajūta. Viņš bija nogājis garu ceļu, līdz tika pamests viens liedagā pie Torlbijas. Pat ja viņš nebija devis karavīra zvērestu, īsta komanda Brandam jau bija. Ģimene, pie kuras viņš nu piederēja. Brands vēlējās, kaut Rīna to redzētu, un iztēlojās māsas seju, ja viņa būtu šeit, un nācās izšņaukt degunu un izlikties, ka kaut kas iebiris acī. Puisi pārņēma sajūta, ka viņš nostājies gaismas pusē, un tā nebija kļūdaina.
- Ei, jūs, slinkie nelieši, neraustiet airus! - viņš iesaucās aizlūzušā balsī. - Velciet uz sevi!
Komanda iesmējās un ķērās pie airiem, un
SAVĀDI LAIKI
Meža vietā pletās klaja stepe. Briesmīgi klaja. Nežēlīgi līdzena. Jūdzēm vien sulīgas, zaļas un līganas zāles.
Dzelksnei, uzaugušai Getlandes kalnos, uzkalnos un klintīs, šie klajumi, šis bezgalīgais līdzenums, kas stiepās zem debesu bezdibeņa tālu līdz pat apvārsnim, šķita nomācošs.
- Kāpēc neviens te neko neaudzē? - painteresējās Kols, jāteniski uzsēdies uz nolaistā masta, kamēr vējš pūta prom naža izgrieztās skaidas.
- Zirgļaudīm tās ir ganības, - atbildēja Dodivuā.
- Viņiem arī nepatīk te satikt citus ļaudis.
Oda nosprauslojās. — Tas viņiem tik ļoti nepatīk, ka šie dzīviem novelk ādu pār acīm, tā viņš ir.
- To viņiem būs iemācījis Kaljivas princis.
- Kurš to iemācījās Galvenajā pilsētā, - piebilda Frors un ar pirksta galu izberzēja sakropļoto aci.
- Lai gan es tā noprotu, ka turp šo ieradumu aiznesa ieceļotāji no Skegenmarkas, - norādīja Ralfs.
- Kuriem to iemācīja Celtnieks Beils savā pirmajā sirojumā, - precizēja Jārvi.
- Un tā tos dīrātājus dīrā, - prātoja Skifra, vērojot vēja veidotos rakstus zālē, - un asiņainās mācības apiet apburto loku.
- Nav slikti. - Ralfs nopētīja priekšā tekošo un aiz muguras atstāto upi, arī līdzeno zemi visapkārt; šoreiz viņa acis bija skarbāk piemiegtas nekā iepriekš. - Kamēr vien neesi kādam pakļauts.
- Kāpēc tu tā uztraucies? - Dzelksne jautāja. - Mēs dienām ilgi neesam redzējuši nevienu kuģi.
- Tieši tā. Kur tie palikuši?
- Redz, kur ir divi. - Tēvs Jārvi norādīja lejup pa straumi.
Maģistram bija vanaga acs. Tikai jau pienākot krietni tuvāk, Dzelksnei izdevās pār plecu saskatīt, kas ir tumšās kaudzes upes krastā. Apdeguši mazu kuģīšu skeleti plašā piemītas zāles laukumā. Nomelnējis izdzisuša ugunskura aplis. Tieši pie tāda ugunskura viņi ik vakaru sildīja rokas.
- Šķiet, ka to komandām klājies plāni, - Brands pie sevis nomurmināja, skaļi pasakot to, ko jau redzēja arī visi pārējie.
- Tie ir beigti, - Skifra zinoši novilka. - Varbūt kāds veiksminieks aizgāja vergos. Vai neveiksminieks. Nav dzirdēts, ka zirgļaudis būtu žēlīgi kungi.
Oda pavērās uz plašo piemīdītās zāles laukumu. - Kā jums šķiet, vai mums nāksies iepazīties?
- Ņemot vērā manu veiksmi... - nočukstēja Do-divuā.
- Kopš šī brīža mēs meklējam augstāku krastu, kur ierīkot nometni! - iesaucās Ralfs. - Un divkāršojam sargu skaitu! Ik brīdi astoņiem jābūt nomodā!
Un tā, nervozējot, veroties tālu prom stepē un salecoties pie katra trokšņa, viņi pamanīja kādu kuģi airējam augšup pa straumi.
Izmēra ziņā tas līdzinājās
- Turiet ieročus sev cieši klāt! — Ralfs kliedza, jau paķēris savu raga loku.
Safrita satraukti vēroja vīru centienus vienlaikus savaldīt airus un ieročus. - Vai tad mūsu mērķis nav nogludināt ceļu Miera tēvam?
>
- Protams. - Tēvs Jārvi palaida vaļīgāk sava zobena maksti. - Tikai bruņota vīra teiktais izskan daudz jaukāk. Laba diena! - viņš uzsauca pāri upei.
Bārdaina figūra bruņukreklā stalti izcēlās otra kuģa priekšgalā. - Jums arī, draugi! - Šie vārdi, iespējams, izklausītos krietni miermīlīgāk, ja runātājam pie abiem sāniem neatrastos pa vīram ar uzvilktu loku. - Mūsu kuģis ir
-
- Kā gāja Augstajā korē?
- Tiem, kas stiepa, nācās paslāpt. - Jārvi pacēla sažuvušo roku. - Bet es izturēju.
Otrs kapteinis iesmējās. - Vadonim jādalās darbā ar saviem vīriem, bet, tiklīdz to dalīsi līdzīgi, vīri zaudēs visu cieņu pret kapteini! Vai drīkstam pienākt tuvāk?
— Drīkstat, tikai ziniet, ka esam labi bruņoti.
— Šajā pusē tieši neapbruņotie izraisa aizdomas. -Kapteinis pamāja savai komandai - daudz pieredzējušiem ļaudīm ar rētām, bārdām un spožiem maiņas gredzeniem —, un tā prasmīgi ievirzīja
Piepeši turieniešu kapteinis nespēja valdīt neticības pilnus smieklus. — Kas tas par vecu nelieti jums pie stūres? Nežēlīgais Ralfs, vai arī es esmu žāvēta vistas krūtiņa! Biju pārliecināts, ka esi beigts, un nespēju pat naktī gulēt!
Arī Ralfs ierēca savu smieklu. - Žāvēta vistas krūtiņa, turklāt sapuvusi, Zilais Džener! Es biju drošs, ka esi beigts, un tam par godu izsitu mucai spundi!
— Nežēlīgais Ralfs? — Dzelksne nomurmināja.
— Sen tas bija. — Stūrmanis atmeta ar roku un nolika loku malā. — Parasti jau cilvēku ļaunums ar gadiem sarūk.
*
Dzelksne nesmaidīja un neatrāva roku no tēva zobena.
— Kā jūs, velns, tikāt laukā no tās elles, ko mums sarīkoja Jaunais Halstāms? - Ralfs painteresējās.
Dženers noņēma ķiveri un pasvieda to saviem vīriem, tad izbrauca pirkstus caur plānajiem, sirmajiem matiem. - Kauns teikt, es pārbaudīju Jūras mātes labvēlību un aizpeldēju.
— Tev vienmēr labi veicies ar ieroča izvēli.
- Vienu bultu es tomēr pakaļā dabūju, bet, lai gan esmu kaulains, sulīga pēcpuse ir mana svētība, un nekādu paliekošu pēdu. Nospriedu, ka tā bulta nes man veiksmi, jo palīdzēja par mata tiesu glābties no verga apkakles.
Ralfs viegli pieskārās paša kaklam, un Dzelksne ieraudzīja zem bārdas rētas, ko agrāk nebija pamanījusi.
— Man paveicās mazāk. Bet, pateicoties Tēvam Jārvi, es atkal esmu brīvs cilvēks.
- Tēvs Jārvi? - Dženera acis plati iepletās. - Getlan-des maģistrs? Tas, kurš savulaik bija Zelta ķēniņienes Leitiinas dēls?
- Tas pats, - Jārvi sacīja, starp lādēm izspraucies līdz kuģa pakaļgalam.
- Tādā gadījumā esmu pagodināts, jo dzirdēju, ka jūs dēvē par viltīgāko no vīriem. - Zilais Dženers izbrīnā pavērās uz Dzelksni. — Tagad tev airus cilā sievietes?
- Man airē tie, kas var izkustināt kuģi uz priekšu, — attrauca Ralfs.
- Kāpēc tik traka sasuka, meitēn?
- Tāpēc, ka ej pie velna, — Dzelksne norūca. — Tāpēc.
- Oho, šī ir no skarbajām! Ko tur par airi, es teiktu, ka viņa varētu pārlauzt uz pusēm arī vīru!
- Nespēju sagaidīt, lai to pierādītu, - meitene atcirta, nebūt neuzskatot dzirdēto par komplimentu.
Dženera smaids atsedza zobus - dzeltenīgu rindu ar dažiem robiem. - Būtu es gadus desmit jaunāks, es šo iespēju izmantotu, bet vecums dara mani uzmanīgu.
- Jo mazāk tev laika, jo mazāk gribas riskēt ar to, kas atlicis, - piebilda Ralfs.
- Tas gan tiesa. - Dženers nogrozīja galvu. - Nežēlīgais Ralfs atgriezies pa Beidzamajām durvīm, skuķi cilā airus, un kas tik vēl ne... Ir nu gan savādi laiki.
- Kuri laiki tādi nav? -Tēvs Jārvi noteica.
- Arī tas tiesa! — Zilais Dženers pavērās mākoņu piesegtajā saulē piemiegtām acīm. — Varbūt celsimies krastā un apmainīsimies ar jaunumiem?
- Ar jaunumu apmaiņu tu piedāvā iedzeršanu? -Ralfs jautāja.
- Tieši to, un uzstājīgi.
Viņi sameklēja viegli aizstāvāmu upes ieloku, nostādīja stipru sardzi un sakūra augstu sārtu, līdz ar bezrūpīgo vēju tā liesmas plandījās uz visām pusēm un dzirksteles šļācās pār ūdeni. Tad abas komandas izsita pa tapai no alus mucām, un sāka skanēt aizvien nemuzikālāka dziedāšana, aizvien neticamāki stāsti un arvien piesmakušāka lustēšanās. Kāds gluži neapdomīgi iedeva Kolam alu, kas zēnam itin labi iegaršojās, un jau pavisam drīz mātei par neviltotu nepatiku un visiem pārējiem par atklātu uzjautrinājumu viņš izvēmās un aizmiga.
Dzelksni gan jautra atpūšanās nekad īpaši nepriecēja. Lai cik daudz smaidītu, visi tik un tā neizlaida ieročus no rokām, un daži vīri smējās tikpat maz kā viņa.
Šķita, ka
- Man viņš nepatīk, - meitene klusi sacīja Brandam.
Tas pavērās uz viņu pār kausa malu. - Tev jau neviens
nepatīk.
Pret Branda izskatu Dzelksnei vispār nebija nekādu pretenziju, tomēr viņa to paturēja pie sevis. - Tādā gadījumā man viņš nepatīk vairāk nekā visi citi. Viens no tiem, kam iekšā nav nekā - tikai drūms skatiens un asi vārdi. Viņam seja kā nopērta pakaļa.
To dzirdot, Brands pasmīnēja alus kausā. - Kā es ienīstu tādus ļaudis!
Dzelksnei bija jāpasmaida pie sevis. - Lai gan mans atbaidošais izskats slēpj daudz nezināmā.
— Labi slēpj. — Puisis pacēla kausu. — Bet man šķiet, ka es to pamazām sāku izvilkt gaismā.
— Tu esi drosmīgs, tā vilkdams gaismā meitenes noslēpumus, ja pašam kā puisim ir tik maz, ko piedāvāt.
Alus izspruka no Branda nāsīm, viņš aizrijās un nebeidza klepot, līdz Odam nācās uzsist pa muguru, un viņš izmantoja iespēju, lai piedāvātu savu ne īpaši patieso versiju par to, kā Brands pacēla kuģi. Ar katru dziedāšanas reizi kāpums kļuva stāvāks, briesmas — lielākas un varoņdarbs - vēl iespaidīgāks. Safrita veltīja Brandam starojošu smaidu un piebilda: - Viņš izglāba manam dēlam dzīvību. — Par apšaubāmajiem faktiem strīdējās tikai pats Brands, viņam tāda slavēšana lika justies neērti, gluži kā uzsēdinātam uz mieta.
- Un kā klājas Sašķeltās jūras krastos? - Zilais Dže-ners pavaicāja, kad dziesma bija galā. Jau pagājis gads, kā neesam redzējuši mājas.
- Nekas daudz nav mainījies, — attrauca Jārvi. - Vec-kundze Veksena izdara aizvien lielākas prasības Augstā karaļa vārdā. Pēdējās runas bija par nodokļiem.
- Lai masalas piemetas viņam un viņa Vienīgajai dievietei! — izspļāva Dženers. — Tam, ko cilvēks dabū, ir jāpieder viņam pašam, nevis kādam citam tikai tāpēc, ka tā krēsls ir lielāks.
- Vai Dievišķajā viss mierīgi?
- Vismaz mums viss bija kārtībā, — teica Ralfs. — Un Aizliegtās krastos?
Dženers ievilka gaisu caur zobu šķirbām. - Nolāpītie zirgļaudis ir satrakojušies kā dusmīgas bites, tie uzbrūk kuģiem un karavānām, arī nodedzina saimniecības Kal-jivas tuvumā.
- Kura cilts? — Jārvi painteresējās. — Užaki? Vai bar-meki?
Dženers vienaldzīgi paraudzījās uz maģistru. — Viņiem ir ciltis?
- Un katrai sava kārtība.
- Nu tad es teikšu, ka viņi šauj lielākoties ar vienādām bultām, vismaz, cik es esmu redzējis, un arī Kaljivas princis tos īpaši neatšķir. Viņam līdz ūkai to ņirgāšanās, un viņš nolēmis pārmācīt šos līdz asinīm.
- Tā ir labākā mācība, - Oda pasmaidīja, atsedzot apvīlētos zobus.
- Ja neņem vērā, ka viņš to negrasās darīt pats savām rokām.
- Prinči reti kad to dara savām rokām, - Jārvi piebilda.
- Viņš novilcis ķēdi šķērsām Aizliegtajai un nelaidīs garām nevienu karakuģi, iekams mēs - ziemeļnieki -nepalīdzēsim viņam, kā nākas, sodīt zirgļaudis.
Ralfs izrieza platās krūtis. - Getlandes maģistru gan viņš neapturēs.
- Tu nepazīsti princi Varoslavu, un neviens saprātīgs cilvēks negribētu viņu iepazīt. Nav iespējams paredzēt, ko tas plikpaurainais nelietis iesāks nākamajā mirklī. Mēs tikām prom tikai tāpēc, ka es viņam sastāstīju pasakas, ka aiznesīšu vēstis un atvedīšu no Sašķeltās jūras jaunus karotājus. Tavā vietā es grieztos atpakaļ un dotos mums līdzi.
- Mēs iesim uz priekšu, - sacīja Jārvi.
- Tādā gadījumā novēlu jums vislabāko ceļavēju, un cerēsim, jums nebūs vajadzīga ieroču veiksme. - Zilais Dženers iedzēra no kausa lielāku malku. — Es gan baidos, ka jums tā varētu noderēt.
- Tāpat kā ikvienam, kurš grasās šķērsot Augstās kores. — Skifra atgūlās uz muguras, salikusi rokas zem galvas un plikās pēdas pastiepusi pret ugunskuru. - Varbūt pārbaudiet to, kamēr ir iespēja.
- Ko tu ar to gribēji teikt, sieviete? - Līkais norūca.
- Piedāvāju draudzīgi izmēģināt spēkus ar mācību zobeniem. - Skifra plati nožāvājās. - Man te viens audzēknis ir pieveicis visu mūsu komandu, un mēs meklējam jaunus pretiniekus.
- Kas ir tavs audzēknis? — Dženers pavaicāja un uzmeta acis Dodivuā, kurš mirguļojošajā ēnā atgādināja kalnu.
- Nē, nē, - milzis teica, - ne jau es.
Dzelksne sataisīja drosmīgāko no sejām, piecēlās un nostājās ugunskura gaismā. - Es.
- Šitā klaidone ar pa pusei zaudētiem matiem?
- Vai tas skuķis vispār var pacelt vairogu?
- Es noprotu, ka no adatas svara viņa nesagums. Man tieši vajag kādu, kas salāpītu cauro zeķi!
- Kad viņa būs tikusi ar tevi galā, tev vajadzēs kādu, kas tevi pašu salāpa, — Oda norūca, par ko Dzelksne jutās pateicīga.
Kāds puisis, varbūt gadu vecāks par Dzelksni, lūdzās, lai tam dod iespēju pirmajam pārmācīt meiteni. Abu kuģu komandas sastājās trokšņainā aplī un izgaismoja cīņas laukumu ar lāpām, tie izkliedza apvainojumus un pamudinājumus un izdarīja likmes uz savu komandas biedru. Puisis bija liela auguma, ar masīvām, biezām delnas locītavām un niknumu acīs. Dzelksnes tēvs vienmēr teica, ka
- Lai es liktu uz to atlikumu no nekā? - Līkais iebrēcās, ar cirvi pārskaldīja uz pusēm savu rokassprādzi un lika uz Dzelksnes pretinieku. - Tikpat labi varētu iemest naudu upē! Vai tu arī liksi?
Zilais Dženers klusēja un braucīja savu bārdu tā, ka rokassprādzes nodžinkstēja. - Man gribas, lai mana nauda paliek tur, kur tā ir.
Nervozitāte pagaisa līdz ar pirmo zobenu sadursmi, un Dzelksnei kļuva skaidrs, ka šo puisi viņa pieveiks viegli. Meitene izvairījās no otrā cirtiena, izlocījās no trešā un ļāva pretiniekam paskriet garām. Viņš bija spēcīgs, bet metās virsū Dzelksnei nikni, nedomājot un pavisam nepareizi izvērtējot savu līdzsvaru. Dzelksne panira zem neuzmanīga sitiena un gandrīz iesmējās, cik pretinieks izrādījās neveikls, norāva tā vairogu zemē un trāpīja pa seju ar asu cirtienu. Puisis smagi atkrita dubļos un stulbi blenza, kamēr asinis straumē šļācās pa degunu.
- Tu esi vētra, - Dzelksne caur urravām sadzirdēja Skifras kluso balsi. — Negaidi uz viņiem. Liec viņiem baidīties. Liec viņiem šaubīties.
Dzelksne iebrēcās un metās uz nākamo pretinieku, tiklīdz Dženers paziņoja cīņas sākumu, iedzina to šokēto kolēģu pulkā, ar mācību zobenu iezvēla pa vēderu un ar spalgu koka cirvja bliezienu iecirta tā ķiverē robu. Vīrietis kādu brīdi kā noreibis streipuļoja, tikmēr
- Tie, kas raduši cīnīties ar vairogiem, mēdz domāt tikai uz priekšu. Vairogs kļūst par trūkumu. Izmanto flangus.
Nākamais pretinieks bija maza auguma, bet plecīgs kā koka stumbrs, piesardzīgs un vērīgs. Dzelksne ļāva viņam pabīdīt sevi atpakaļ ar vairogu tik ilgi, lai
- Jā. Nekad neesi tur, kur tevi gaida. Vienmēr uzbrūc. Sit pirmā. Sit pēdējā.
- Jūs, nekam nederīgie suņi! - nošņāca Līkais. - Man kauns, ka esmu viens no jums! - Un viņš paķēra zemē nokritušo zobenu, paņēma vairogu ar uzzīmētu baltu bultu un nostājās laukuma vidū.
Līkais izrādījās nikns un gudrs pretinieks, bet Dzelk-sne bija ātrāka, vēl gudrāka un krietni niknāka, turldāt Skifra bija iemācījusi viņai tādus trikus, kas Līkajam nebija pat sapņos rādījušies. Viņa dejoja ap pretinieku, to nokausēdama, viņas sitienu gūzma sasniedza mērķi, līdz vīrietis vairs īsti neaptvēra, uz kuru pusi skatās. Galu galā meitene slīdoši izklupa un ieblieza Līkajam pa pakaļu ar zobena virsmu tik skaļi, ka to, iespējams, dzirdēja pat Kaljivā.
- Tas nebija godīgs pārbaudījums, — Līkais norūca un pieslējās kājās, viņam ārkārtīgi gribējās pakasīt sāpīgo dibenu, tomēr viņš saņēmās un noturējās. Šķita, ka vīrietis tikai cenšas norīt sarūgtinājumu. Dzelksne saprata, ka rūgtums ir liels, bet tas viņu neinteresēja.
- Kaujas laukā godīguma nav, - meitene teica.
- Kaujas laukā mēs cīnāmies ar tērauda ieročiem, meitēn. - Līkais nosvieda mācību zobenu. — Ar īstiem zobeniem būtu pavisam cits iznākums.
- Tā gan, - Dzelksne piekrita. - Ievainota pašlepnuma un nobrāztas pēcpuses vietā tādā gadījumā tev pa iešķelto pakaļu veltos ārā iekšas.
Smiekli aprima, Dzelksne atšāva lūpu un nospļāvās vīrietim pie kājām. - Ņem arī cirvi un zāģi, es esmu gatava!
- Nē, - atteica Skifra un apņēma Dzelksni ap pleciem. — Vēl pienāks brīdis, kad tev nāksies skatīties nāvei acīs. Ne tagad.
- Kā tad! - Līkais nospļāvās. - Gļēvules!
Dzelksne ierēcās, bet Skifra vēlreiz pastūma meiteni
malā un piemiedza acis. - Tu, stūrmani, esi kā cepurē sasmelts vējš. Tev iekšā ir tukšums.
Oda nostājās priekšā meitenei. - Viņam iekšā ir ne tikai tukšums, tas ir pilns ar sūdiem. - Dzelksni pārsteidza nazis komandas biedra rokā. - Man nekad nav bijis drosmīgāka aira biedra, vai tas būtu vīrietis vai sieviete. Vēl viens apvainojums, un es pats tevi nokaušu.
- Par to tev būs jāsacenšas ar mani, - nobēra Dodi-vuā, pameta malā segu un pieslējās pilnā augumā.
- Un mani. - Arī Brands jau stāvēja blakus Dzelksnei, uzlicis apsaitēto roku uz sava smalkā tuteņa.
Ieročiem pieskārās daudzi pirksti, turklāt, ņemot vērā izdzerto alu un aizskarto pašlepnumu, situācija draudēja kļūt pavisam bīstama. Tomēr, iekams kāds izdarīja pirmo sitienu, Tēvs Jārvi veikli metās pa vidu saniknotajām komandām.
- Mums visiem jau ir diezgan ienaidnieku, lai vairotu to skaitu no draugu vidus! Seit izlietās asinis būs zaudētas velti! Pārvērtīsim dūri pastieptā delnā! Atvēlēsim šo dienu Miera tēva dūjām! Ķer! - Viņš kaut ko spīdīgu izņēma no kabatas un pameta Līkajam.
- Kas tas ir? - stūrmanis noburkšķēja.
- Ķēniņienes Leitlinas sudrabs, — Jārvi teica. - Ar viņas ģīmetni. — Pat ja maģistram trūka vairāku pirkstu, atlikušie nudien kustējās veildi. Monētas griezās un mirdzēja ugunskura gaismā, kamēr viņš tās meta
— Mums nevajag tavu labdarību, — Līkais nošņāca, lai gan daudzi viņa kuģa biedri jau rāpoja pa zemi, lai paceltu monētas.
— Tādā gadījumā uzskati to par avansu! — Jārvi iesaucās. - No tā, ko ķēniņiene jums samaksās, kad ieradīsieties Torlbijā. Kopā ar savu vīru ķēniņu Ūtilu viņa meklē drosmīgus vīrus un labus karotājus. īpaši tādus, kas neizjūt dižu mīlestību pret Augsto karali.
Zilais Dženers augstu pacēla savu kausu. - Tad iedzersim par daiļo un devīgo ķēniņieni Leitlinu! - Kad komanda uzsauca urravas un uzpildīja kausus, viņš piebilda jau klusāk: - Un viņas viltīgāko no maģistriem. -Un tad vēl klusāk, piemiedzis aci Dzelksnei: — Nemaz nerunājot par viņa izcilo pēdējo airētāju.
- Kas te notiek? - iekliedzās Kols, segā ietinies, izlīgojis gaismā ar plati ieplestām acīm un sapinkātiem matiem, tad novēlās zemē un uzreiz atsāka vemt, izraisot nevaldāmu smieklu vētru.
Jau pavisam drīz abas komandas atkal apmainījās ar stāstiem un kopīgu draugu meklēšanu, tie atsāka stīvēties, kuram labāks duncis, tikmēr Safrita, saķērusi aiz auss, stiepa prom savu dēlu un iebāza tā galvu upē. Līkais palika stāvam viens ar savu kreņķi un, salicis rokas sānos, naidīgi blenza uz Dzelksni.
— Man rodas sajūta, ka esi iemantojusi ienaidnieku, -Brands nočukstēja un palaida vaļā ap dunci sasprindzinātos pirkstus.
- Ko tur, man tas nav nekas jauns. Kā teica Tēvs Jārvi? Ienaidnieki ir samaksa par veiksmi. - Meitene apmeta vienu roku Branda, otru - Odas plecam un cieši tos apskāva. - Mani šokē tas, ka esmu iedzīvojusies arī dažos draugos.
SARKANA DIENA
- Pie vairogiem! - Ralfs ierēcās.
No laimes pilniem sapņiem par mājām Brands tika ierauts panikā, viņš meta nost silto segu un izskrēja aukstajā rītausmā, kas jau iekrāsoja debesis sarkanas.
- Pie vairogiem!
Komanda līda laukā no guļvietām, sadūrās cits ar citu un pusapģērbti, pa daļai bruņoti un pa daļai pamodušies, skraidīja apkārt kā izbiedētas aitas. Kāds, skrienot garām, aizķēra ugunskura ogles, saceldams gaisā dzirksteles. Cits klaigāja, sapinies piedurknēs, cenšoties ielīst bruņās.
- Pie ieročiem!
Dzelksne jau stāvēja blakus Brandam. Neskūtā galvas puse pēdējo dienu laikā bija pārvērtusies ērkulī, bizes un pinkas kopā saturēja no monētām nokniebti sudraba gabali, trūka tikai čūsku. Toties ieroči gan bija iesmērēti ar taukiem un nopulēti līdz kaujas gatavībai, tie droši gaidīja meitenes rokās, un skarbi vaibsti iezīmēja tās seju. Redzot Dzelksni tik bezbailīgu, vairojās arī Branda drosme. Un dievi zināja, cik ļoti tobrīd viņam tās pietrūka. Puisim vajadzēja drosmi un arī čurāt.
Nometne bija ierīkota uz vienīgā pakalna tuvāko jūdžu attālumā, tas bija paugurs upes ielokā ar līdzenu virsmu un laukakmeņu krāvumiem malās, bet pašā augšā turējās daži panīkuši koki. Brands steidzās uz austrumu strēli, kur jau pulcējās visa komanda, viņš raudzījās lejup pa nogāzi pāri līdzenajam zāles okeānam, kas stiepās līdz pat apvārsnim un saullēktam. Drebošiem pirkstiem berzējot miegu no acīm, viņš tur pamanīja siluetus — rēgai-nus jātniekus ausmas dūmakā.
— Zirgļaudis? - viņš izspieda.
- Šķiet, užaki. - Tēvs Jārvi piesedza bālās acis no Saules mātes, kas kā asiņains traips iezīmējās pie horizonta. - Bet tie dzīvo Zelta jūras krastos. Nesaprotu, kas tos atvedis šurp.
- Varbūt dziļa vēlme nogalināt mūs? - Oda piebilda, kad jātnieku stāvi skaidrāk iznira no tumsas, ugunīgā saule vizēja uz asmeņiem, šķēpu uzgaļiem un līkajiem zobeniem un ķiverēm, kas bija veidotas kā zvēru galvas.
— Cik daudz viņu ir? - Dzelksne nomurmināja, meitenes žokļu muskuļi ņirbēja pa visu noskūtās galvas pusi.
- Kādi astoņdesmit? - Frors vēroja svešiniekus mierīgi, kā pētītu kaimiņu ravējam dārzu. - Deviņdesmit? -Viņš attaisīja tabakmaku, iespļāva tajā un sāka ar pirksta galu kaut ko maisīt. - Varbūt simts?
— Ak dievi, - čukstēja Brands. Viņš jau dzirdēja pakavu dimdoņu, zirgļaudīm tuvojoties ielokā, to kliedzieni, spiedzieni un savādā guldzēšana atbalsojās pār līdzenumu, šķindēja un grabēja metāls, viņiem sakārtojot kaujas ekipējumu, līdz tie uzsauca pašu dižākajiem dieviem, lūdzot veiksmi kaujā. Viens jātnieks pienāca tuvāk un, garajiem matiem plandot, izšāva bultu. Brands parāvās atpakaļ, tomēr tā izrādījās tikai piešaude, kā izsmiekls, un bulta nokrita zālē pusceļā līdz nogāzei.
- Kāds vecs draugs man reiz teica: “Jo dižāki dievi, jo lielāka slava,” - sacīja Ralfs, ar nejutīgajiem pirkstiem plucinādams sava stopa stiegru, līdz tā naidīgi iedūcās.
Dodivuā noņēma vaskadrānu no sava milzīgā cirvja pieres. - Pieaug arī iespēja krist.
- Bet kurš tad grib satikt Nāvi vecumā, sēžot pie ugunskura? — Odas zobi iemirdzējās siekalās, kad tas atplauka smaidā.
- Iznākums nemaz nešķiet tik slikts. - Frors iebāza
roku tabakmakā un izvilka laukā jau noklātu ar zilu krāsu, pielika to sejai un ar izplestiem pirkstiem atstāja uz vaiga milzīgu plaukstas nospiedumu. - Tomēr es esmu gatavs.
Brands gan nebija gatavs, viņš ieķērās vairogā, uz kura Rīna bija uzzīmējusi pūķa attēlu. Šķita, ka tas noticis pirms simts gadiem un puspasauli prom no šejienes. Brands satvēra savas āvas kātu, bet plaukstas joprojām sūrstēja zem apsējiem, noberztas jēlas ar virvi. Zirgļau-dis nāca un nāca, to karaspēks sadalījās frakcijās un atkal saplūda kopā, viņi plūda pa lauku kā strauja upe, nākdami tuvāk un tuvāk. To baltais karogs plīvoja zem ragaina galvaskausa. Brands saskatīja drosmīgas sejas, zvēru sejas, karotāju sejas ar atņirgtiem zobiem un izvalbītām acīm. Viņu bija tik daudz...
— Ak dievi, - viņš čukstēja. Vai tiešām to viņš bija izvēlējies? Tā vietā, lai nodzīvotu jauku, drošu un garlaicīgu mūžu Gādenas smēdē?
— Skifra! - Tēvs Jārvi pasauca klusi un steidzīgi.
Vecā sievete sēdēja, sakrustojusi kājas, visiem aiz muguras zem kāda koka un drūmi vērās izdzisušajā ugunskurā, it kā atrisinājums viņu nepatikšanām glabātos oglēs. — Nē, — viņa pavirši izmeta.
- Bultas! - kāds iesaucās, un Brands tās ieraudzīja -melnas skaidas, ko vējš nesa šurp augstu debesīs. Viena ieurbās zemē viņam blakus, nodrebinot spalvas. Vieglākā vēja pūsma varētu mainīt šī mazā nieka lidojumu un ietriekt no koka un metāla darināto ieroci viņam krūtīs, un Brands būtu nomiris šeit, zem šīm sarkanajām debesīm, un nekad vairs nesatiktu savu māsu, nepabūtu piestātnē vai Torlbijas atkritumu izgāztuvē. Šādā vietā atsaucot atmiņā pat nīstamas lietas, tās sāk šķist brīnišķīgas.
- Nostājieties mūrī, slinkie suņi! - Ralfs rēca, un Brands iespraucās starp Odu un Froru, koks un metāls nošņirkstēja, tiem sakļaujot kopā vairogus: vienu malu aiz tā pa kreisi un otru - pāri labajā pusē esošajam. Mācību laukumā viņš to bija atkārtojis tūkstošiem reižu, rokas un kājas kustējās automātiski itin labi, ņemot vērā, ka galva bija gluži vai dubļiem pilna. Vīri ar šķēpiem un lokiem sapulcējās aiz vairogu mūra, uzsita pa priekšā esošo mugurām un izkliedza uzmundrinājumus. Tie, kam nebija vairogu, gaidīja brīdi, lai nogalinātu ikvienu, kurš izlauztos caur mūri, un stātos katra kritušā vietā. Kad tie būs beigti. Jo šodien cilvēki noteikti mirs, un pavisam drīz.
- Un vēl pirms brokastīm, draņķi tādi! — šņāca Oda.
- Ja man būtu prātā kādu nogalināt, es gribētu, lai viņš ir izbadējies, - rūca Frors.
Branda sirds sitās tā, ka šķita, krūtis kuru katru brīdi plīsīs, un ceļi drebēja no vēlmes skriet, bet žokļi cieši sakļāvās, jo tiem bija jāpaliek uz vietas. Kopā ar savējiem, brāļiem, ģimeni. Viņš izvingrināja plecus, lai sajustu biedru plecu atbalstu. Ak dievi, cik ļoti viņam vajadzēja čurāt...
- Kā tu tiki pie tās rētas? - Brands čukstēja.
- Tu gribi to dzirdēt tagad? - Frors noņurdēja.
- Gribētos nomirt, kaut ko zinot par savu pleca biedru.
- Lieliski. — Vensterietis neprātīgi pasmaidīja, un veselā acs kā vienīgais baltais plankums iemirdzējās zilajā plaukstas nospiedumā. — Kad nomirsi, es tev pastāstīšu.
Tēvs Jārvi nometās tupus vairogu mūra paēnā un izkliedza dažus vārdus zirgļaužu mēlē, dodot iespēju Miera tēvam, bet par atbildi atpakaļ saņēma vien bultas, kas, atsitušās pret koku, aizplanēja virs galvas. Kāds iekliedzās, kad šautra trāpīja tam kājā.
- Šodien pie teikšanas ir Kara māte, — Jārvi nočukstēja un pasvārstīja izliekto zobenu. — Ralf, pamāci šiem, kā jāšauj ar loku!
- Bultas! — stūrmanis iebrēcās, un Brands pakāpās atpakaļ, iegriežot vairogu tā, lai pavērtu spraugu šaušanai. Ralfs nometās tam blakus ar savu melno loku un novilka stiegru, šoreiz tā nikni ievaidējās. Sperot soli atpakaļ, lai atkal nostātos plecu pie pleca ar Froru, Brands sajuta uz vaiga lidojošās bultas sacelto vēja pūsmu.
Spalgs kauciens atbalsojās, kad šautra atrada galamērķi, komanda smējās un priecājās, izbāza mēles, savilka zvērīgas sejas izteiksmes un kaujas viepļus. Brandam gan smiekli īpaši nenāca. Viņam gribējās tikai čurāt.
Zirgļaudis bija slaveni kā nemiera gari, tie pretiniekus mānīja un ar bultām nokausēja. Labi saliktu vairogu mūri grūti cauršaut tikai ar bultām vien, un Ralfa raga loks bija pat vēl biedējošāks, nekā izskatījās. Nelielais uzkalns deva viņam priekšrocības, un, par spīti gadiem, tā tēmēklis darbojās nāvējoši. Cita pēc citas Ralfa izšautās bultas aizšņāca lejup pa zāles klāto nogāzi, kas gulēja mierīga kā ūdens, pacietīga kā akmens. Divtik urravu atskanēja, kad tā trāpīja zirgam un pēc tam vēl nogāza zemē jātnieku, kurš grābstījās pa zāli, izkritis no sedliem. Pārējie pamuka tālāk prom, kur Ralfa bultas vairs nespēja sasniegt, un sāka pulcēties.
- Tie nevar mūs aplenkt, to neļauj upe. — Tēvs Jārvi iespraucās starp vīriem, lai pavērtos pāri Odas vairogam. - Un starp akmeņiem tie nevar arī jāt, turklāt mēs atrodamies augstāk. Mana kreisā roka atrada īsto vietu.
- Šī nav mana pirmā ballīte, - Ralfs izmeta un izvilka kārtējo šautru. - Tie uzbruks kājām un sagraus mūsu mūri, kā Jūras māte grauj klintis.
Klintīm nesāp. Klintis neasiņo. Klintis nemirst. Brands pacēlās pirkstgalos un pavērās pāri mūrim, kur ieraudzīja užakus gatavojamies uzbrukumam. Viņu bija tik daudz! Viņam šķita, ka
- Ko viņiem vajag? - Brands čukstēja un pats nobijās no bailēm, ko saklausīja savā balsī.
- Savs laiks prātošanai, ko otram vajag, — ierunājās Frors un nemaz neizklausījās nobijies. - Un savs laiks tā galvas pārciršanai, un šī ir tā otrā reize.
- Mēs viņus sagaidīsim šeit! - Ralfs skarbi noteica.
— Un, kad es teikšu: “Celties!”, dzīsim tos neliešus lejā pa nogāzi. Nodzīsim lejā, sakapāsim un samīsim, bet žēlastību atstāsim citai dienai, vai dzirdat? Bultas!
Vairogi pašķīrās, un Brands ieraudzīja skrienošus cilvēkus. Ralfs aizlidināja šautru līdz tuvāk esošā krūtīm, un tas nokrita uz ceļiem, kauca un lūdzās saviem draugiem, kas tikai skrēja garām.
- Tagad turās, puikas! - Ralfs iesaucās, aizmeta loku un paķēra šķēpu. - Turās!
Vīri visapkārt rūca, spļaudījās un čukstēja lūgšanas Kara mātei, to elpa atbalsojās priekšā esošajā koka mūrī. Šur tur nolija pa lietus lāsei, rasa krājās uz bruņucepurēm un vairogu kantīm, un Brandam vairāk par visu vajadzēja čurāt.
- Ak īstais Dievs! - iekliedzās Dodivuā, kad tie sadzirdēja ātros ienaidnieka soļus un kara saukļus aizvien tuvojamies. - Visvarenākais! Visu zinošais Dievs! Samal šos pagānus miltos!
- Es pats tos neliešus samalšu! - iebrēcās Oda.
Un Brands noelsās no grūdiena, paspēra pussoli atpakaļ, tad uz priekšu, ar visu svaru uzgūlās vairogam, bet kājas paslīdēja pa slapjo zāli. Metāls šķindēja, grabēja un klaudzēja pret koku. Metāla vētra. Kaut kas atsitās pret viņa vairoga kanti, un Brands parāvās sānis, vien skaidas ietriecās sejā, un kāds velnišķīgi iespiedzās otrā pusē.
Frora sakropļotā acs izvalbījās, kad viņš sāka aurot rindas no Dziesmas par Beilu. — Roka no dzelzs! Galva no dzelzs! Sirds no dzelzs! - Un viņš neskatoties savici-nāja zobenu virs vairogu mūra. - Nāk nāve tava, par to dzied tūkstoši!
- Nāk nāve tava! Nāk nāve tava! — rēca Dodivuā. Nav īstais laiks dzejai, tomēr pārējie uztvēra saucienu un svilstošām rīklēm, degošām sirdīm un vājprāta pārņemtām sejām kliedza līdzi: - Nāk nāve tava!
Kam nāk nāve - zirgļaudīm vai pašiem -, viņi nepaskaidroja. Tas nebija svarīgi. Kara māte bija izplājusi savus dzelzs spārnus pār šo līdzenumu un likusi ikvienai sirdij apmākties. Frors atkal savicināja zobenu un trāpīja ar spalu Brandam virs acs, ausīs sāka zvanīt.
- Celties! - iebrēcās Ralfs.
Brands grūda uz priekšu sakostiem zobiem, vairogs griezās pret vairogu. Viņš redzēja kādu krītošu vīru, kam šķēps trāpīja kājā tieši zem bruņukrekla malas, un tomēr turpināja grūst. Viņš dzirdēja balsi otrā pusē, vārdi skanēja tik skaidri, ienaidnieks bija tik tuvu — no puiša sejas tos šķīra vien dēļa biezums. Viņš pierāvās kājās un cirta vēl un vēlreiz, kāds novaidējās un iegārdzās, asmenis bija trāpījis. Šķēps palidoja garām, noskrāpējis Branda vairoga kanti, un kāds vīrs iekaucās. Frors kādu nodūra, atspiedis degunu pret tā pieri. Vīri vaidēja un spļaudījās, dūra un grūda, saķērušies vienotā mudžeklī.
- Mirsti, nelieti, mirsti!
Kāds elkonis trāpīja Brandam pa zodu, mutē saskrēja asinis. Dubļi iešļācās sejā, daļēji aizķepinot acis, viņš mēģināja tās attīrīt mirkšķinot. Brands šņāca un lamājās, grūda un slīdēja, izspļāva sāļu un atkal grūda. Nogāze viņiem palīdzēja, komanda zināja, kas jādara, un palēnām, bet droši mūris izkustējās un dzina ienaidniekus atpakaļ, liekot tiem atkāpties pa to pašu nogāzi, pa kuru viņi nesen bija uzkāpuši.
- Nāk nāve tava! — dziedāja tūkstoši.
Brands ieraudzīja, kā kāds airētājs iekožas užakam rīklē. Viņš redzēja, kā Kols ar dunci nodur pakritušu vīru. Viņa acu priekšā Dodivuā, atvēzējis vairogu, aiz-lidināja kādu pretinieku pa gaisu. Viņš redzēja zobena smaili iznākam no kāda vīra muguras. Kaut kas atsitās pret Branda seju, un viņš noelsās. Iesākumā šķita, ka tā ir bulta, tad viņš aptvēra, ka tas bijis pirksts.
- Celties, es teicu! Celties!
Viņi nāca virsū kā ellīgi šņācošs un sasprindzis ķermeņu mudžeklis, kas saspiedušies pārāk cieši, lai vicinātu cirvjus, un Brands ļāva savējam nokrist zemē, pabāza roku lejup un izvilka Rīnas kalto dunci.
- Roka no dzelzs! Sirds no dzelzs!
Sajūtot plaukstā tā spalu, atmiņā ienāca māsas seja ugunskura gaismā viņu mazajā būdiņā. Sie nelieši šķīra viņu no Rīnas, un niknums uzmeta burbuli Branda asinīs. Viņš pamanīja kādu seju un raupjus metāla gredzenus bizēs sapītajos matos, parāva vairogu augšup, pasita pretinieka galvu atpakaļ un iedūra zem apakšējās kants. Metāls nočīkstēja, viņš dūra vēlreiz, un roka jau klājās lipīgi karsta. Ienaidnieks pakrita, un Brands pārkāpa tam pāri, tad paklupa un slampāja tālāk, Odas piecelts, spļaudoties caur sakostajiem zobiem.
- Nāk nāve tava!
Cik bieži viņš, elpu aizrāvis, bija klausījies šajā dziesmā, izrunājis šos vārdus un sapņojis kādu dienu ieņemt šādā mūrī savu vietu, izcīnīt savu uzvaru! Vai par to viņš bija sapņojis? Te nevaldīja nekāda prasme, vien akla veiksme, nekāda cēlu varoņu cīkstēšanās, tikai vājprātīga sacensība, te nebija vietas trikiem, viltībai vai pat drosmei, ja vien par drosmi nesauc bezspēcīgu ļaušanos kaujas straumei, gluži kā vētra nes kritušu koku. Varbūt tā bija drosme.
- Nogaliniet viņus!
Troksnis bija šausminošs: metāls šķindēja un grabēja, un cilvēki lamājās tik skaļi, cik to ļāva aizsmakušās balsis. Brands nesaprata šos trokšņus. Tiem nebija nozīmes. Beidzamās durvis bija plaši pavērtas ikvienam 110 viņiem, un katrs tajās ieskatījās, cik nu labi spēdams.
- Nāk nāve tava!
Lietus grabināja aizvien cītīgāk, zābaki plosīja zāli un pārvērta rūsgano augsni dubļos, Brands bija noguris, viņam smeldza un sāpēja visas maliņas, bet apstāties nedrīkstēja. Dievi vien zina, cik ļoti viņam vajadzēja čurāt. Kaut kas triecās pret viņa vairogu un gandrīz izrāva to no rokām. Sarkans asmenis pašāvās gar ausi, un viņš ieraudzīja sev blakus Dzelksni.
Viņas vaigs bija notašķīts asinīm, meitene smaidīja. Smaidīja tā, it kā būtu atgriezusies mājās.
KAUJAS PRIEKS
Dzelksne bija radīta, lai nogalinātu. To nevarētu noliegt neviens.
Dubļiem un asinīm klātā, kāju izmīdītā zāles strēle aiz kustīgā mūra piederēja viņai, Dzelksne nesa nāvi ikvienam, kurš tur spēra kāju.
Klaudzot skaļāk par sasaukšanos uz
Cīnīties ar īsto zobenu it kā vajadzētu būt daudz grūtāk nekā ar koka, tomēr tas izrādījās daudz vieglāk. Tērauds bija tik viegls un ass, bet viņas roka - tik spēcīga un ātra. Dzelksnes ieročiem bija pašiem sava galva uz pleciem. Šī galva nepazina žēlastību un domāja tikai par slepkavošanu.
Dzelksne bija radīta, lai nogalinātu. Tā teica Skifra, un nu arī pierādījums tika asinīm rakstīts uz ienaidnieku ādas. Meitene nožēloja, ka viņas tēvs nav klāt un to neredz. Varbūt tēva gars sēž uz meitas pleca un uzmundrina viņu... Dzelksne vēlējās, kaut Hūnans atrastos šeit, lai varētu nomazgāt tā seju pašas izlietajās asinīs. Tā viņa varētu liegt viņam vietu karapūlī. Tā varētu nogalināt arī Hūnanu.
Zirgļaudis nesaprata šādu karošanu un metās pretī mūrim nekārtīgā barā pa vienam vai diviem, līdz drosme saskrēja tiem papēžos. Dzelksne pamanīja virs vairogiem kādu neveikli mērķētu šķēpu, kas grasījās ietriekties Brandā. Viņa metās uz priekšu, ar cirvi parāva to atpakaļ, un smailais izliekums dziļi iegrima pretinieka plecā, līdz meitene ievilka to starp vairogiem savos apkampienos.
Abi saķērušies grīļojās un naidīgi lūrēja viens uz otru, ienaidnieka garie mati līda viņai mutē, viņi balstījās ar ceļiem un elkoņiem, tad Tēvs Jārvi no mugurpuses iecirta puisim pa ceļu locītavu, un Dzelksne iebrēcās, izrāvusi savu cirvi gaisā, sāniski ietrieca to ienaidniekam paurī, noraujot bruņucepuri, kas lēkšiem vien aizripoja pa izmīdīto nogāzi.
Dzelksne bija dzirdējusi tēvu runājam par kaujas prieku. Šo asiņaino prieku Kara māte dāvā saviem vismīļākajiem bērniem. Viņa klausījās tēva stāstos, sēžot pie krāsns, plati ieplestām acīm un izkaltušu muti. Māte pārmeta vīram, ka šādi stāsti nav domāti meitas ausīm, bet tēvs tikai pieliecās tuvāk un turpināja pusčukstus — tik tuvu, ka Dzelksne juta silto elpu uz sava vaiga. Viņa bija dzirdējusi tēvu runājam par kaujas prieku un tagad pati to piedzīvoja.
Pasaule dega, visapkārt liesmoja un dancoja, un aizrautā elpa svilināja rīkli, kad meitene aiztraucās uz vairogu mūra galu, kas bija izliecies, grozījās un draudēja pašķirties. Pāris užaku bija uzrāpušies starp akmeņiem kalnā no sāniem un tikuši garām Dodivuā. Dzelksne iecirta vienam pa sāniem, tas salocījās uz pusēm. Šķita, ka otra pretinieka šķēps kustas tik lēni, it kā slīdētu caur medu, un viņa iesmējās, paslīdēja tam garām un ar cirvi atbrīvoja no kājām, užaks aizlidoja pa gaisu.
Bulta pašāvās garām Dzelksnei, un, tiklīdz Dodivuā parāva meiteni aiz sava vairoga, vēl divas ieurbās zemē blakus tā kantij. Nu kareivju mūris izliecās vidusdaļā, un viri pārgrieztiem ģīmjiem pūlējās to noturēt. Kaut kas nokrakšķēja, viens no
Dzelksne bailes nepazina. Viņa izbaudīja kaujas prieku tik sparīgi kā vēl nekad.
Meitene metās pie milža, un asinis dunēja dzīslās kā Jūras māte. Satracinātās pretinieka acis pievērsās viņai, Dzelksne metās zemē, uz sāniem izslīdēja caur vīrieša kājām un no mugurpuses trāpīja pa stilbu. Milzis nošļuka zemē viņai pie kājām. Frors spēra soli uz priekšu un nogāza ienaidnieku zemē ar dunošiem sitieniem: viens, divi, trīs. Zilā plauksta uz viņa sejas klājās sarkanām lāsēm.
Dzelksne manīja, ka zirgļaudis sāk izklīst un virzās lejup pa nogāzi uz līdzenumu, kur gaidīja to zirgi, un kliedzot pacēla ieročus virs galvas. Ienaids pulsēja līdz pat pirkstu galiem. Tēva gars mudināja doties uz priekšu, un Dzelksne metās pakaļ bēgošajiem ienaidniekiem kā dzinējsuns zaķiem.
- Apturiet viņu! - iesaucās Ralfs, un kāds parāva meiteni atpakaļ, tā lamājās un cīnījās pretī, mati joprojām bija pielipuši pie sejas. Branda bārda skrāpēja viņas vaigu, puiša kreisā roka turēja Dzelksni tā, lai viņa vairogs to piesegtu. Starp skrienošajiem užakiem meitene pamanīja citus, kas virzījās pa zāli pretējā virzienā ar uzvilktiem lokiem un cīņai nobriedušām sejām. To bija daudz, un cieši blakus gaistošajam kaujas priekam viņu pārņēma baiļu vilnis.
- Noslēdziet mūri! - rēca Ralfs, un siekalas pašķīda no tā zobiem. Vīri atkāpās, saspiedās ciešāk, aizsedzot spraugas. Vairogi drebēja un grabēja, dienas gaisma lauzās iekšā pa starpām. Dzelksne izdzirdēja šautras atsitamies pret liepas koku un pamanīja vienu atsprāgstam no Branda vairoga kants un pārlidojam pāri puiša plecam. Oda bija pakritis ar bultu sānos un bārstīja lāstus, velkoties augšup pa nogāzi.
- Atpakaļ! Atpakaļ! Tagad mierīgi!
Dzelksne paķēra Odu aiz padusēm un sāka vilkt biedru prom, bet tas vaidēja, spārdījās un pūta asiņainus burbuļus. Viņa paklupa un uzkrita virsū Odam, gandrīz savainojās ar pašas cirvi, tad uzrāvās kājās un vilka to tālāk, līdz klāt bija Kols un palīdzēja. Pa abiem viņi uzvilka savainoto vīrieti kalna kores aizsegā, un vairogu mūris vilkās tiem pakaļ. Tas atgriezās tur, kur pavisam nesen bija stāvējis, - ar upi aiz muguras un līdzenuma plašumiem priekšā.
Dzelksne tur stāvēja mēma un sastingusi, nezinot, cik daudzi no pašu komandas bija krituši. Trīs? Četri? Nobrāzumi klāja visus, un daži bija smagi ievainoti. Viņa nezināja, vai pati ir cietusi. Viņai nebija ne jausmas, kam pieder tās asinis, kas klāj viņas augumu. Spriežot pēc šautras, ko meitene turēja rokās, Odam nebija daudz cerību. Patiesību sakot, Dzelksne vispār nemēdza lolot lielas cerības. Caur plaisām sacirstajos vairogos bija redzams, ka izmīdīto nogāzi klāj kritušo miesas, daži vēl kustējās, vaidēja un taustīja savainojumus.
- Grūdīsim to cauri vai vilksim laukā? - izmeta Saf-rita, nometusies ceļos pie Odas un cieši satvērusi vīrieša asinīm ldāto roku.
Tēvs Jārvi tikai palūkojās lejup un pakasīja kārno zodu, pirkstu gali atstāja uz vaiga asiņainas švīkas.
Niknums bija pagājis kā nebijis, un aizrautības liesmas izplēnējušas pelnos. Tēvs ne reizi nebija brīdinājis Dzelksni: kaujas prieks ir aizlienēts spēks, par kuru nākas maksāt divtik. Viņa satvēra maisiņu ar tēta pirkstu kauliņiem, bet tie nesniedza mierinājumu. Viņa redzēja asiņainās brūces, vaidošos cilvēkus un to sarīkoto slaktiņu. Viņas sarīkoto slaktiņu.
Viņa bija dzimusi, lai nogalinātu, to gan nevarēja noliegt.
Dzelksne metās riņķī, kā saņēmusi sitienu pa vēderu, un izspļāva zālē slaidu vēmienu, tad drebot izslējās un pavērās tālē. Pasaule šķita pārlieku koša, viņas kājas -nestabilas, bilde aizpeldēja gar acīm.
Viņa bija radīta, lai nogalinātu. Un viņa gribēja satikt savu māti.
Dzelksne ieraudzīja Brandu veramies viņā pār plecu, puiša viena sejas puse bija viscaur nobrāzta, krekla apkakle mirka asinīs un saplēstie apsēji plīvoja ap roku kā sarkans duncis.
- Vai tev viss kārtībā? - viņš nosēca.
- Nezinu, - viņa atbildēja un atkal izvēmās; tā ari turpinātos, ja vien meitene todien būtu ko ēdusi.
- Mums jātiek līdz
Tēvs Jārvi nogrozīja galvu. — Viņi no krasta mūs nosētu ar bultām.
- Mums nepieciešams brīnums, - noelsās Dodivuā un pacēla acis pret sārtajām debesīm.
- Skifra! - iesaucās Jārvi, un vecā sieviete piemiedza aci, it kā tai traucētu kāda muša, kaut ko nomurmināja un uzrāva plecus. — Skifra, mums vajag tevi!
- Sie atkal uzbrūk! - kāds uzsauca no papostītā mūra.
- Cik daudz? - Jārvi jautāja.
- Vairāk nekā pagājušoreiz! - kliedza Ralfs un ielika bultu melnajā lokā.
- Par cik vairāk?
- Daudz vairāk!
Dzelksne mēģināja izskalot muti, bet šoreiz siekalu nebija. Viņa jutās tik vārga, ka knapi spētu pacelt tēva zobenu. Kols pienesa vīriem, kas bija izveidojuši vairogu sienu, ūdeni, un vīri dzēra, sprausloja un vaikstījās no sāpošajiem ievainojumiem.
Frors izskaloja muti ar ūdeni un nospļāvās. — Tad jau pienācis bridis šķirties no savām dārgajām dzīvībām. Nāk nāve tava!
- Nāk nāve tava! - pāris vīru nomurmināja, kas gan drīzāk atgādināja sēras, nevis izaicinājumu.
Dzelksne dzirdēja zirgļaudis tuvojamies, saklausīja to kaujas saucienus un ātros soļus augšup pa nogāzi. Viņa dzirdēja komandas rēcienus, gatavojoties stāties pretī uzbrukumam, un, lai cik vārga jutās, sakoda zobus un paķēra savu asinīm nolieto cirvi un zobenu. Meitene devās uz mūri. Atpakaļ uz izmīdīto dubļu strīpu aiz tā, lai gan šāda doma nesagādāja ne mazāko prieku.
- Skifra! - kliedza Tēvs Jārvi.
Nikni iebrēkusies, vecā sieviete pielēca kājās un nometa apmetni. - Nu tad - lai ir nolādēts! - Viņa sāka skandēt iesākumā maigi un mierīgi, bet tad aizvien skaļāk. Viņa padrāzās Dzelksnei garām, skandējot nesaprotamus vārdus, — neko līdzīgu meitene agrāk nebija dzirdējusi, tomēr nojauta, ka cilvēku mēle tā nekādi nebija.
Tie bija elfu vārdi un elfu burvestības. Burvestības, kas bija sašķēlušas Dievu un arī visu pasauli, un visi matiņi sacēlās uz meitenes miesas kā ledainā vējā.
Skifra tikai skandēja un skandēja, aizvien skaļāk, ātrāk un mežonīgāk, un izvilka no skrandām, kas karājās ap augumu, divas kniedēm apsistas un rievotas tumša metāla sloksnes un ieslidināja vienu otrā ar tādu kā slēdzeni.
- Ko viņa dara? - Dodivuā izmeta, bet Tēvs Jārvi ar sakaltušo roku pavilka milzi malā.
- To, kas viņai jādara.
Skifra izstiepa elfu relikviju taisnā rokā. - Paejiet malā!
Nestabilā vairogu siena pašķīrās, un Dzelksne palūrēja caur spraugu. Milzīgā masā tur rāpoja zirgļaudis, slēpjoties aiz savu kritušo līķiem un šad tad palecoties ar nežēlīgu nāves skatienu acīs.
Pavisam tuvu atskanēja tāds kā pērkona dārds, kaut kas nozibēja, un tuvākais užaks aizlidoja lejup pa nogāzi kā milzu knipja aizsists. Vēl viens spēriens, un, pārsteigto
Skifra kauca aizvien spalgākā un spalgākā balsī, un spoža metāla skaidas šāvās gaisā no elfu relikvijas sievietes rokā, lai zālē pie tās kājām pārvērstos dūmu mākonī. Vīri smilkstēja un blenza, tvēra pēc talismaniem, pārbijušies no tādas burvestības vēl vairāk nekā no užakiem. Seši pērkona dārdi nodimdēja pār līdzenumu, un seši pretinieki tika iznīcināti vai sadedzināti, pārējie zirgļaudis, šausmās brēkdami, aizbēga.
- Dižais Dievs, - čukstēja Dodivuā un pārmeta pār sirdi svētu zīmi.
Tad iestājās klusums. Pirmoreiz pēc ilgāka laika. Bija dzirdami tikai vēja čuksti zālē un Odas saraustītā un gārdzošā elpa. Smirdēja pēc piedegušas gaļas. Kāda nokritusi dzirkstele bija aizdedzinājusi zāli, Skifra drūmi pagāja uz priekšu un samina liesmu.
- Ko tu izdarīji? - Dodivuā čukstus vaicāja.
- Es izrunāju Dieva vārdu, - Skifra atbildēja. - To, kas rakstīts ugunī un iemūžināts elfu rūnās vēl pirms Pasaules sabrukuma. Es izrāvu Nāvi no vietas blakus Beidzamajām durvīm un nosūtīju rīkoties manā vietā. Tikai par visu ir jāmaksā.
Vecā sieviete piegāja pie Odas, kas bāls zvilnēja, atsliets pret kādu panīkušu koku, kamēr Safrita centās izvilkt iestrēgušo bultu.
- Dieva vārdā ir septiņi burti, - Skifra turpināja un norādīja uz nāvējošo metāla gabalu tam sānos. - Man žēl.
- Nē! — Safrita iekliedzās un centās nostāties starp abiem, bet Oda maigi pastūma viņu malā.
— Kurš gan grib nomirt vecs? — Viņš atplauka neprātīgā smaidā, un apvīlēto zobu spraugas iekrāsojās asinīm. - Nāve mūs visus gaida.
Atskanēja vēl viens apdullinošs grāviens, Oda izlieca muguru, nodrebēja un nokrita beigts, vien dūmi pacēlās no nokvēpušā cauruma viņa bruņās.
Skifra nenolaida acis no kritušā. - Es jums solīju parādīt brīnumus.
NE TĀ KĀ DZIESMĀS
- Viņi bēg. - Vējš plandīja matus gar Dzelksnes asinīm klāto seju, kamēr tā vērās nopakaļ užakiem, jātniekiem un zirgiem, kuros neviens nesēdēja, tie kā izgaistoši punkti nu ņirbēja pamalē.
- Nevarētu teikt, kas es viņiem ko pārmestu, — murmināja Brands, vērojot, kā Skifra cieši ietinas savā mētelī un atkal apsēžas uz sakrustotām kājām, pieķeras pie kaklā pakārtajiem talismaniem un drūmi veras ugunskura pelnos.
- Mēs labi cīnījāmies, - Ralfs atzina, lai gan balss skanēja ne īpaši pārliecinoši.
- Rokas no dzelzs. - Frors pamāja, ar saslapinātu lupatu slaucīdams no sejas krāsu. - Mēs izcīnījām uzvaru, kuru vērts apdziedāt.
- Sā vai tā, bet uzvarējām. — Tēvs Jārvi pacēla vienu no metāla sloksnēm, ko Skifra bija pametusi zālē, un pagrozīja uz visām pusēm, tā iemirdzējās saulē. Izliekts bleķis ar caurumu un mazītiņu dūmu strūklu. Kā gan tāds var pāri līdzenumam tālu nogalināt cilvēku?
Safrita lūrēja uz Skifru, kas slaucīja asiņainās rokas.
- Mēs uzvarējām ar melnās maģijas palīdzību.
— Mēs uzvarējām. — Tēvs Jārvi paraustīja plecus. — No diviem kaujas iznākumiem šis ir labākais. Lai Miera tēvs lej asaras par metodēm. Kara māte pasmaida par rezultātiem.
- Un kā tad Oda? - Brands čukstēja. Mazais vīrs šķita neuzveicams, tomēr izgāja pa Beidzamajām durvīm. Vairs nekādu joku!
— Ar to bultu viņš neizdzīvotu, - Jārvi skaidroja.
- Vai nu viņš, vai mēs visi — tāda bija izvēle.
— Nežēlīga aritmētika, - noteica Safrita un skarbi saknieba lūpas.
Maģistrs nepaskatījās uz viņas pusi. - lādi nu ir vienādojumi, kas jārisina līderim.
- Ja nu šīs burvestības piesauks mums lāstu? - Dodi-vuā bija bažīgs. - Ja nu mēs riskējam izraisīt otru Pasaules sabrukumu? Ja nu mēs...
- Mēs uzvarējām, - Tēvs Jārvi atcirta auksti un šerpi kā ar tērauda asmeni un savija veselās rokas pirkstus ap elfu metāla sloksni, līdz izveidojās balti sažmiegta dūre.
- Pasakiet paldies tam dievam, kādam katrs ticat, ja vien protat to darīt! Un tad palīdziet savākt līķus.
Dodivuā aizvēra muti un aizgāja, grozīdams lielo galvu. Brands atlaida jēlos pirkstus un ļāva vairogam novelties zemē, Rīnas zīmētais pūķis bija sakapāts un saskrāpēts, kantī vīdēja jauni robi, un delnas apsēju klāja asins
traipi. Ak dievi, cik ļoti viņam sāpēja viscaur nobrāztā un sagraizītā miesa! Brandam tik tikko pietika spēka nostāvēt, kur nu vēl atrunāties par paveikto labo darbu. Jo vairāk viņš redzēja, jo sīkāka ruka pārliecība, kas īsti ir labs. Kakls svila un izrādījās mitrs, kad puisis tam pieskārās. Āda bija pāršķelta - vai nu no drauga, vai ienaidnieka ieroča, to viņš nezināja. Savainojumi sāp vienlīdz stipri, lai kurš tos būtu radījis.
- Noguldiet tos ar godu, - Tēvs Jārvi izrīkoja, - un nocērtiet tos kokus sārtam.
- Arī tos neliešus? - Kols norādīja uz zirgļaužu saplosītajiem un asiņainajiem līķiem, kas klāja nogāzi, kur daži komandas locekļi snaikstījās, meklējot, vai nevar ko vērtīgu paņemt.
- Arī viņus.
- Kāpēc lai mēs tos sadedzinātu, kā nākas?
Ralfs satvēra puisi aiz rokas. - Tāpēc, ka, sakaujot ubagus, mēs neesam labāki par ubagiem. Sakaujot dižus cilvēkus, mēs kļūstam vēl dižāki.
- Vai esi savainots? - pavaicāja Safrita.
Brands pavērās uz sievieti tā, it kā viņa runātu nesaprotamā valodā. — Ko?
- Apsēdies.
Tas nebija grūti izdarāms. Brands bija tik pārguris, ka kājas jau gandrīz neturēja. Viņš lūkojās pār vēja appūsto kalngali, kamēr komanda lika malā ieročus un sāka vilkt līķus un kārtot rindās. Citi ar cirvjiem devās uz nīkulīgo koku pusi, lai sagatavotu malku augstam sārtam. Safrita noliecās pār puisi un stipriem pirkstiem pārbaudīja brūci uz kakla.
- Nav dziļa. Daudziem ir krietni smagākas.
- Es nogalināju cilvēku, - viņš nočukstēja. Lai gan atzīšanās, iespējams, izskanēja kā lielīšanās, viņš tā nebija domājis. - Cilvēku, kuram bija savas cerības un bažas, kuram bija ģimene.
Ralfs notupās blakus Brandam un pakasīja sirmo bārdu. - Cilvēku nogalināt nebūt nav tik viegli, kā to liek domāt skaldi. - Stūrmanis tēvišķi uzlika roku uz puiša pleca. - Tu šodien darīji labu.
- Vai tiešām? - Brands murmināja un saberzēja apsaitētās plaukstas. - Es nespēju atbrīvoties no domām, kas viņš tāds bija, kas viņu šurp atveda un kāpēc viņam bija jāiet kaujā. Nespēju aizmirst viņa seju.
- Iespējams, ka tev tā rādīsies, līdz pats iziesi pa Beidzamajām durvīm. Tāda ir cena par vairogu mūri, Brand. -Ralfs pasniedza viņam zobenu. Labu zobenu ar sudraba spalu un no ilgas lietošanas notraipītu maksti. - Tas ir Odas. Viņš būtu gribējis, lai tas tiek tev. īstam karavīram vajadzīgs īsts zobens.
Brands, tik ilgi sapņojis pats par savu ieroci, nu sajuta nelabumu, tādu redzot. - Es neesmu karavīrs.
- Jā, esi gan.
- Karavīrs nepazīst bailes.
- Muļķis nepazīst bailes. Karavīrs noturas par spīti bailēm. Tu noturējies.
Brands pataustīja savas slapjās bikses. Es noturējos, bet apmizos.
- Diez vai tu vienīgais.
- Dziesmās varoņi nekad neapmīžas.
- Tā jau gan. - Ralfs uz atvadām paspieda puiša plecu un pieslējās kājās. - Tāpēc jau tās ir dziesmas, bet šī te — dzīve.
Saules māte augstu noskatījās uz stepi, kad viņi devās ceļā, un no sārta lēnītēm kāpa debesīs dūmi. Lai gan asinis bija nožuvušas pie padebeša, kas krāsojās skaisti zils un skaidrs, asinis joprojām slēpās aiz Branda nagiem, viņa pārsējos un uz pulsējošā kakla. Diena joprojām bija sarkana. Puisi pārņēma pārliecība, ka no šī brīža sarkana būs ikviena vina dzīves diena.
Četri airi gulēja pie masta, un tos cilājošo vīru pelni jau lidinājās virs līdzenuma. Skifra bija apmetusies blakus kravai un uzlikusi kapuci galvā, tuvāk sēdošie airētāji visi kā viens rāvās tālāk no vecās sievietes, cik tas bija iespējams, neizkrītot no laivas.
Kad abi ķērās pie airiem, Brands uzmeta skatienu Dzelksnei, un viņa pavērās pretī — meitenes bālā seja šķita tik tukša gluži kā Odam, kad tie kravāja pagales ap viņa līķi. Puisis mēģināja pasmaidīt, bet lūpas neklausīja.
Viņi kopā cīnījās mūrī. Viņi stāvēja pie Beidzamajām durvīm. Viņi ieskatījās Nāvei sejā un atstāja Vārnu mātei tās ražu. Lai ko teiktu meistars Hūnans, tagad viņi abi bija karotāji.
Tikai ne tā kā dziesmās.
KAS VAJADZĪGS GETLANDEI
Kaljiva kā bezformīga masa pārņēma vienu Aizliegtās upes krastu un kā dubļaina slimība klāja otru, dzidrās debesis virs galvas sasmērēja neskaitāmo ugunskuru dūmi, kur kā tumši punkti lidinājās plēsīgi putni.
Prinča pils slējās uz pazema uzkalniņa blakus upei ar zeltītām kokā grieztām zirgu figūrām uz plašā jumta sijām un sienu visapkārt, kas, kā šķita, bija kas vidējs starp brūkošu mūri un dubļu sienu. Pie tās pulcējās koka māju puduri, ko ieskāva no izturīgiem baļķiem būvēts žogs, un karavīru šķēpi mirdzēja vārtu laukumā. Ārpus žoga nomelnējušo ainavu uz visām pusēm noklāja haotiski izmētātas briesmīgi neglītas teltenes, jurtas, kulbas, būdas un pagaidu mītnes.
- Akd ievi, cik tā milzīga! - nočukstēja Brands.
- Ak dievi, cik tā neglīta! - nomurmināja Dzelksne.
- Kaljiva atgādina urīnpūsli, kas lēni piepildās. -Skifra domīgi paurbināja degunu, nopētīja atrasto un noslaucīja uz tuvāk sēdošā airu vīra pleca tik viegli, ka tas pat nepamanīja. - Pavasarī tas izplešas, kad ziemeļnieki, impērijas pavalstnieki un zirgļaudis no stepes plašumiem sanāk kopā, lai tirgotos. Vasarā Kaljivas pūslis plīst un noklāj laukus ar mēsliem. Ziemā visi izklīst kur nu kurais, un pūslis saraujas pavisam maziņš.
- Smird gan te kā urīnpūslī, - Ralfs noburkšķēja, saraucis degunu.
Abos upes krastos tupēja drukni, no resniem baļķiem uzslieti torņi, ko savienoja ķēžu tīmeklis. Melnas dzelzs troses ar spieķiem un spraišļiem ieliecās zem svara virs
putojošā ūdens, kas aprija kritušos kokus un mēslus, apturot jebkādu tālāku pārvietošanos pa Aizliegto upi.
- Princim Varoslavam izdevies daudz ko nozvejot ar saviem dzelzs tīkliem, - Tēvs Jārvi piezīmēja.
Dzelksne nekad agrāk nebija redzējusi tik daudz kuģu. Tie peldēja pa upi un drūzmējās piestātnē vai arī ar nolaistiem mastiem gozējās ciešā ierindā, izvilkti krastā. Tur manīja kuģus no Getlandes, Vensterzemes un Trovenlandes. Netrūka arī laivu no Jutmarkas un salām. Savāda paskata kuģi ar tumšu korpusu, kas bija pārlieku drukns, lai tādus varētu pārnest pāri Augstajām korēm, visticamāk, bija atceļojuši no dienvidiem. Uz ostu virzījās pat divas galeras ar augstiem mastiem un trim airu segmentiem, un
- Paskat, tie gan ir gatavie monstri! - nomurmināja Brands.
- Tie ir Dienvidu impērijas kuģi, - Ralfs zināja teikt. - Ar trīssimt vīru komandām.
- Princis meklē tās komandas šeit, — sacīja Tēvs Jārvi. - Lai turpinātu stulbo karu pret zirgļaudīm.
Doma par atkārtotu karošanu ar zirgļaudīm nesagādāja Dzelksnei ne mazāko prieku. Tāpat kā šī iemesla dēļ palikšana Kaljivā visu vasaru. Tēva stāstos viss šķita krietni jaukāk. — Tu domā, viņš gribēs pieņemt mūsu palīdzību?
- Viņš to noteikti gribēs, tāpat kā mēs gribam viņa palīdzību. - Jārvi drūmi paskatījās uz prinča pili. - Vai viņš to pieprasīs, tas gan ir jautājums.
Princis jau bija pieprasījis palīdzību no daudziem. Osta ņudzēja no Sašķeltās jūras vīriem ar skarbām sejām,
kas bija iestrēguši Kaljivā līdz brīdim, kad princim Varo-slavam labpatiks atslābināt upei uzliktās važas. Tie dīki slamstījās īgnos bariņos pie sašļukušām teltenēm un zem satrūdējušām nojumēm, tie mētāja kauliņus, dzēra rūgtu alu un briesmīgi skaļi lamājās, skarbi blenžot uz pārējiem un īpaši uz nesenajiem pienācējiem.
- Varoslavam derētu pēc iespējas ātrāk sameldēt šiem vīriem ienaidniekus, — Jārvi nočukstēja, kad tie nokāpa no
Frors pamāja, pietauvodams kuģa priekšgalu. - Nekas nav bīstamāks par dīkā esošiem karavīriem.
- Viņi visi blenž uz mums. - Torīt bija nokrituši apsēji no Branda delnām, un viņš nervozi knibināja kreveles no virvju atstātajiem nobrāzumiem, kas stiepās augšup pa rokām.
Dzelksne iebukņīja puisim ar elkoni. - Varbūt tava varoņa slava jau iet mums pa priekšu, kuģu cēlēj.
- Drīzāk jau T ēva Jārvi slava. Man tas nepatīk.
- Tad izliecies, ka patīk, - Dzelksne atcirta, sataisīja drosmīgu seju un katram sastaptajam skatienam atbildēja ar izaicinājumu. Vai arī ar tādu izaicinājumu, kādu pieļāva karstās vēja pūsmas pātagas sejā un sviedriem klātajai mugurai pielipušais krekls.
- Ak dievi, kā te smird! - Brands aizrijās, kad šie nokāpa no čīkstošās piestātnes un spēra soli uz Zemes tēva vaiga. Dzelksne nespētu nepiekrist, ja vien būtu ievilkusi lielāku dvingas malku. Līkajās ieliņās mētājās ceptuvju atkritumi, suņi rakājās mēslu kaudzēs, un dzīvnieku liemeņi kaira, uzmaukti uz iesmiem turpat durvju priekšā.
- Vai viņi tos pārdod? — Brands nomurmināja.
- Viņi tos upurē, - paskaidroja Tēvs Jārvi, — lai dievi redzētu, kura mājsaimniecība ziedojusi, kura - ne.
- Un kas ir tie tur? — Dzelksne pamāja uz vairākiem nodīrātiem liemeņiem, kas karājās, augstu pacelti pie masta laukuma viducī, liegi šūpojās un mudžēja no mušām.
- Mežoņi, - Ralfs nočukstēja un drūmi paskatījās. Nepatīkama kuņģa sažņaugšanās apliecināja Dzelksnes aizdomas, ka tur saulē spīdēja un laistījās cilvēku apveidi.
- Vai zirgļaudis?
Tēvs Jārvi drūmi nogrozīja galvu. - Vensterieši.
- Kas? — Dievi ir liecinieki: reti kurš izjūt tik lielu nepatiku pret vensteriešiem kā Dzelksne, bet viņa nespēja atrast iemeslu, kādēļ Kaljivas princim būtu jānovelk āda pār vensteriešu acīm.
Jārvi pamāja uz dažiem koka plāksnē ieskrāpētajiem burtiem. — Tā komanda bija noraidījusi prinča Varoslava vēlmes un mēģinājusi aizbraukt prom. Tas atņem drosmi citiem no Sašķeltās jūras krastiem nākušajiem sekot šo vīru piemēram.
- Ak dievi, — Brands novilka tik klusu, ka varēja saklausīt vien mušu sīkšanu. - Vai Getlande vēlas palīdzēt cilvēkam, kas tā rīkojas?
- Mūsu vēlmes un vajadzības var nesakrist.
Kāds ducis bruņotu vīru lauzās šurp caur dokos valdošo haosu. Pat ja princis atradās karastāvoklī ar zirgļau-dīm, viņa karavīri pēc skata īpaši neatsķīrās no užakiem, ko Dzelksne nogalināja Aizliegtās upes augštecē. Viņu vidū bija ari sieviete — ļoti tieva un gara auguma ar melniem matiem; monētas karājās pie zīda šalles, ko viņa bija apsējusi ap kaklu.
Sieviete apstājās
- Es esmu Varoslava, dižā Kaljivas prinča kalpone.
- Patīkami iepazīties, un es esmu...
- Jūs esat Tēvs Jārvi, Getlandes maģistrs. Princis pavēlējis man pavadīt jūs uz viņa pili.
Jārvi un Ralfs saskatījās. - Vai man jājūtas pagodinātam vai iebiedētam?
Sieviete vēlreiz paklanījās. - Es ieteiktu abas versijas, turklāt nekavējoties.
- Esmu pieveicis garu ceļu, lai satiktos, un neredzu iemeslu ilgāk kavēties. Rādiet ceļu!
- Izvēlēšos vīrus, kas jūs pavadīs, - norūca Ralfs, bet Tēvs Jārvi noraidoši nogrozīja galvu.
- Es ņemšu līdzi Dzelksni un Brandu. Ierodoties bez lielas atbalsta grupas, turklāt ar jauniem cilvēkiem, es izrādīšu uzticēšanos namatēvam.
- Jūs uzticaties Varoslavam? - Dzelksne nočukstēja, kad prinča ļaudis tos ielenca.
- Es taču varu izlikties.
- Viņš pamanīs izlikšanos.
- Protams. Uz tik sarežģītiem pamatiem arī veidojas labas manieres.
Dzelksne uzmeta acis Brandam, un tas atbildēja ar ierasto bezpalīdzīgo skatienu.
- Uzmanieties, - Skifras balss atskanēja pie pašas auss. — Pat pēc stepes skarbajiem standartiem Varoslavu pazīst kā nežēlīgu cilvēku. Labāk nekļūstiet atkarīgi no vina varas.
Dzelksne pavērās uz resnajām ķēdēm, kas šķērsoja upi, un pēc tam uz vējā plīvojošajiem pakārto līķiem un spēja vien paraustīt plecus. - Tagad mēs visi esam viņa varā.
Kaljivas prinča pils no iekšpuses šķita vēl milzīgāka — sienas balstījās uz varenu koku stumbriem, kuru saknes ietiecās blīvi nomītajā zemē, un saules stari meta šķēpus no augstu izvietotiem logiem, kur virpuļoja gaisā saceltie putekļi. Kamīns bija apjomīgs, tikai liesmas gan tajā vārgas, un pēc ārā valdošās svelmes šķita, ka telpa ir gluži vai stindzinoši auksta.
Kaljivas princis Varoslavs izrādījās krietni jaunāks, nekā Dzelksne bija iedomājusies. Varbūt tikai dažus gadus vecāks par Jārvi, tomēr gluds kā ola - nemanīja ne matu uz galvas, ne bārdas, pat ne uzacu. Valdnieks nebija uzkāpis augstā tronī, bet sēdēja turpat lejā uz sola blakus kamīnam. Viņš nebija liela auguma, nedz arī lepojās ar dārgakmeņiem vai ieročiem. Varoslava kailajā sejā nemanīja skarbumu, vien stingu tukšumu. Dzelksne neredzēja nekā, ko varētu raksturot kā biedējošu, un tomēr šis vīrietis bija biedējošs, un līdz ar katru sperto soli, kas atbalsojās uz akmens grīdas, meitene to izjuta aizvien stiprāk.
Kad kopā ar Brandu viņi abi nostājās blakus Tēvam Jārvi tikai kādu desmit soļu attālumā no valdnieka sēdekļa, Dzelksne baidījās no prinča Varoslava vairāk nekā no jebkura cita sastaptā cilvēka.
- levs Jārvi, - valdnieka balss skanēja kā sauss senu papīru čuksts, pār Dzelksnes muguru pārskrēja karsti drebuļi. - Getlandes maģistrs, kāds gods, ka esat mūs apciemojis. Esiet laipni lūgts Kaljivā, Pasaules krustcelēs. - Varoslava acis pārskrēja Brandam un Dzelksnei, tad atgriezās pie Jārvi, bet roka pastiepās, lai paglaudītu pie auss milzīgu suni, kas saritinājās pie krēsla kājas.
- Uzskatu par atklātu komplimentu jūsu ierašanos manā priekšā tik vieglā pavadībā.
Dzelksne nudien sajutās mazliet vientuļi. Ja neņem vērā lāča izmēra suni, zālē netrūka daudzu sargu ar lokiem un bultām, līkiem zobeniem, gariem pīķiem un neredzētām bruņām.
Tomēr, pat ja Jārvi sabijās, viņš to nemaz neizrādīja. — Es zinu, ka jūsu klātbūtnē man netrūks nekā, dižais princi.
- Netrūks gan. Dzirdēju, ka esat atvedis sev līdzi to raganu Skarajī jeb Drupu bradātāju.
- Jūs esat labi informēts, kā jau dižam valdniekam pieklājas. Mēs viņu saucam par Skifru, un, jā, viņa ir kopā ar mums.
- Un tomēr jūs nepaņēmāt viņu līdzi uz manu pili. -Varoslava asie smiekli atgādināja suņa rejas. - Arī tas ir prātīgi darīts. Un kas ir šie jaunie dievi?
- Manas komandas pēdējo airu pāris. Batu Dzelksne, kas sadursmē Aizliegtās krastā nogalināja sešus užakus, un Brands, kurš iznesa visu mūsu kuģa smagumu uz saviem pleciem, kad šķērsojām Augstās kores.
- Užaku kāvēja un kuģa cēlājs. - Brands neērti sagrozījās, kad princis abus vērtējoši nopētīja. — Redzot šajos jauniešos tik daudz spēka, prasmes un drosmes, man ap sirdi kļūst siltāk. Gluži vai jāsāk ticēt varoņu esamībai, vai ne, Tēvs Jārvi?
- Gluži vai.
Princis pamāja kalponei, tievai kā maikste. — Aizmetnis rītdienas leģendām.
Sieviete kaut ko izvilka no kaklā pakarinātā maišeļa un iespieda saujā Brandam un pēc tam arī Dzelksnei. Tā izrādījās liela, raupja un neprasmīgi kalta monēta ar pakaļkājās saslējušos zirga attēlu. Sarkanā zelta monēta. Dzelksne norija kamolu kaldā un centās uzminēt tās vērtību, līdz nosprieda, ka nekad līdz šim nav turējusi rokās tādu bagātību.
- Jūs esat pārmēru devīgs, dižais princi, - Brands norūca, galvu nodūris.
- Dižu darbu veicēji ir pelnījuši balvas no dižiem vīriem. Ja tā nenotiek, kāpēc vispār cilvēki būtu jāapbalvo? — Varoslava nekustīgais skatiens atkal pievērsās Jārvi. - Ja tādi ir jūsu pēdējie airi, kādus brīnumus varam gaidīt no pārējiem?
- Varbūt daži no viņiem liktu pārējam zeltam izkūpēt jūsu acu priekšā.
- Nevienā kārtīgā komandā neiztikt bez dažiem ļaundariem. Ne jau visi mēs esam taisnīgi, vai ne, Tēvs Jārvi? īpaši jau tie, kas ir pie varas.
- Vara nozīmē vienu plecu vienmēr paturēt ēnā.
- Tas gan tiesa. Kā klājas ziemeļu dārgakmenim -jūsu mātei ķēniņienei Leitlinai?
- Viņa vairs nav mana māte, dižais princi, es atteicos no ģimenes, dodot zvērestu Maģistrātam.
- Jums, ziemeļniekiem, gan savādas tradīcijas. -Princis laiski paburzīja sava suņa ausis. - Manuprāt, asins saites nav iespējams pārraut ar vārdiem.
- īstie vārdi spēj iecirst sāpīgāk nekā zobens, it īpaši jau zvēresti. Ķēniņiene ir gaidībās.
- Varbūt ar Melnā troņa mantinieku? Jaunumi vērtīgāki par zeltu tik nejaukos laikos.
- Pasaule gavilē, dižais princi. Leitlina bieži vien runā par vēlmi vēlreiz apciemot Kaljivu.
- Ne tik drīz, es lūdzu! Mana dārgumu krātuve joprojām dziedē savainojumus kopš viņas pēdējās viesošanās.
- Mēs varbūt varētu noslēgt līgumu, kas ne tikai sadziedētu šīs vātis, bet arī papildinātu jūsu dārgumu krātuvi?
Iestājās pauze. Varoslavs pavērās uz kalpotāju, tā viegli sagrozījās, un monētas iezvanījās pie šalles, kas bija apsieta ap galvu. - Vai tamdēļ esat mērojis tik tālu ceļu, Tēvs Jārvi? Lai papildinātu manu dārgumu krātuvi?
- Esmu nācis pēc palīdzības.
- Ak tā, arī jūs alkstat pēc dižu vīru devības? - Jau atkal sekoja klusums, un Dzelksne noprata, ka šie abi spēlē kādu spēli. Lai gan tā izpaudās tikai vārdos, meistarības ziņā neatpalika no treniņiem mācību laukumā. Šī spēle bija pat vēl bīstamāka. — Tikai izsakiet savu vēlmi vārdiem. Ja vien nemeklējat sabiedrotos pret Skekenmui-žas Augsto karali.
Smaids Tēva Jārvi sejā nenotrīsēja pat par mata tiesu.
- Man bija jāzina, ka jūsu asais skatiens saredzēs lietas būtību, dižais princi. Es, ķēniņiene Leitlina un ķēniņš Ūtils - mēs visi baidāmies, ka Kara māte varētu izplest spārnus pār Sašķeltās jūras krastiem par spīti visiem mūsu pūliņiem. Augstajam karalim ir daudz sabiedroto, un mēs vēlamies atjaunot līdzsvaru. Tiem, kas vēlas tirgoties pa Dievišķo un Aizliegto upi, iespējams, nāksies izdarīt izvēli...
- Un tomēr es nevaru. Kā redzējāt, man pašam ir savas problēmas un nav lieku spēku, ko piedāvāt.
- Uzdrošinos vaicāt: vai jums ir lieki spēki, ko ziedot Augstajam karalim?
Princis piemiedza acis. - Maģistri bieži vien nāk uz dienvidu pusi, lai uzdotu šo pašu jautājumu.
- Es neesmu pirmais?
- Nav pagājis pat mēnesis, kopš te pabija Māte Skēra.
Nu bija reize nogaidīt Tēvam Jārvi. - Gromgilgorma
maģistre?
- Vina nāca Veckundzes Veksenas uzdevumā. Nostājās manā priekšā līdz ar duci Augstā karaļa kaujinieku un nobrīdināja nebāzt degunu Sašķeltajā jūrā. Varētu pat teikt, ka viņa draudēja. - Suns pacēla galvu un ilgi ierūcās, siekalu stīga notecēja no dzīvnieka zobiem un nopilēja uz grīdas. — Te. Manā pilī. Man nagi niezēja novilkt tai ādu pār acīm centrālajā laukumā, bet... tas nešķita diplomātiski. - Varoslavs nomierināja suni ar vieglu buču.
- Tad jau Māte Skēra nezaudēja savu ādu?
- Man tas nederētu. Viņa devās tālāk uz dienvidiem, uz Galveno pilsētu ar kuģi, kam priekšgalā piestiprināta
Augstā karaļa zīme. Un, lai gan jūsu manieres man lielā mērā patīk labāk nekā viņējās, baidos, ka varu jums apsolīt tikai to pašu.
- Un konkrēti?
- Vienlīdz lielā mērā palīdzēt visiem maniem draugiem Sašķeltās jūras krastos.
- Tas nozīmē - nepalīdzēt nemaz.
Kaljivas princis pasmaidīja, un smaids stindzināja Dzelksni vairāk nekā drūmais skatiens. — Jūs, Tēvs Jārvi, pazīst kā viltīgāko no cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka jums nav nepieciešams izskaidrot, ko vēlos teikt. Jūs zināt, kur atrodas mana zeme. Starp zirgļaudīm un lielajiem mežiem. Starp Augstā karaļa un imperatores valdīšanu. Pasaules krustcelēs, kur mani apdraud visas pasaules briesmas.
- Mums visiem jāsaskaras ar briesmām.
- Bet Kaljivas princim nepieciešami draugi kā aus-trumos, tā rietumos, kā ziemeļos, tā dienvidos. Kaljivas princis var uzplaukt tikai līdzsvarā. Kaljivas princim jāsper kāja pār visiem sliekšņiem.
- Cik daudz jums kāju? — Suns saspicēja ausis un vēlreiz ierūcās.
Varoslava smaids palēnām izkusa kā sniegs. - Došu jums padomu. Beidziet šīs runas par karu, Tēvs Jārvi. Atgriezieties Getlandē un nogludiniet ceļu Miera tēvam, kas, pēc manām domām, būtu gudra maģistra pienākums.
- Vai es un mana komanda drīkst izbraukt no Kaljivas, dižais princi?
- Lai es piespiestu Ūtila maģistru palikt šeit ar varu? Arī tas nebūtu diplomātiski.
- Tādā gadījumā es pateicos jums pazemīgi par viesmīlību un jūsu padomu, kas bija labi domāts un tika pateicīgi pieņemts. Bet mēs nevaram griezties atpakaļ. Mums jāsteidzas tālāk uz Galveno pilsētu un jāmeklē palīdzība tur.
Dzelksne palūrēja uz Brandu un pamanīja, ka tas norij smagu kamolu. Doties uz Galveno pilsētu, puspasauli prom no mājām... Šī doma uzšķīla satraukuma dzirksti. Arī baiļu dzirksteli.
Varoslavs tikai nievājoši nosprauslojās. - Vēlu jums veiksmi. Tomēr baidos, ka no imperatores nesaņemsiet neko. Savos cienījamajos gados viņa kļūst aizvien dievbijīgāka un neielaidīsies nekādos darījumos ar ļaudīm, kas nepielūdz viņas Vienīgo dievieti. Vienīgais, pēc kā viņa alkst vairāk par priesteru penteriem, ir izlietas asinis. Tās un vēl elfu relikvijas. Tomēr, lai izpelnītos viņas labvēlību, nāksies šķirties no lielākajiem dārgumiem, kādi jebkad izrakti no zemes.
- Ak, dižais princi, kur gan lai es ko tādu dabūtu? -Tēvs Jārvi dziļi paklanījās kā nevainības un pazemības iemiesojums.
Dzelksne maģistra lūpu kaktiņā pamanīja viltīgāko no smaidiem.
III GALVENĀ PILSĒTA
VEIKSME
Dievi ir liecinieki, ka šajā ceļā viņus piemeklēja tik daudz vilšanos, ka tās, sakrautas grēdā, varētu pārsniegt Branda augumu. Diemžēl daudz kas neatbilda pusčuk-stus no mutes mutē nodotajiem stāstiem un Torlbijā dziedātajām varoņdziesmām. Tik daudz ko ļaudis labprāt vispār nepieminētu.
Pirmkārt, plašo muklāju Aizliegtās deltā, dzeļošu knišļu mākoņus, kas tos vajāja, pamostoties smirdošos dubļos, kad pelēks rīts grima purvā un niezošas koduma vietas uzblīda pa visu ķermeni.
Otrkārt, bezgalīgos Zelta jūras krastus - ar nožēlojamiem žogiem apjoztus nožēlojamus ciematus, kur Tēvs Jārvi savādā mēlē strīdējās ar ganiem, kuru sejas saulē bija iedegušas līdz novalkātas zābaku ādas krāsai. Kā arī oļiem klātos liedagus, kur komanda lokiem vien sasprauda aizdedzinātas lāpas, lai droši pārlaistu nakti, un satrūkās pie katra trokšņa, pārliecināti, ka bandīti to vien gaida, kad ugunis izdzisīs.
Nomodā tos nelika mierā atmiņas par kauju ar zirg-ļaudīm, bet Brandu vajāja tā vīra seja, kuru viņš nogalināja, savukārt miegā nepameta trokšņi, tēraudam atsitoties pret koku.
— Nāk nāve tava!
Piķa melnā tumsā viņš pietrūkās no miega un sadzirdēja vien pats savu sirdi strauji sitamies un circeņus lēni čāpstinām. Dziesmās nekas netika teikts par nožēlu.
Dziesmas klusēja ari par garlaicību. Nedēļu pēc nedēļas tikai aira vēzieni cits pēc cita un vienmuļā, garām peldošā krasta līnija. Vēl ilgas pēc mājām, bažas par māsu un raudulīgā nostalģija pēc lietām, kas, kā pašam šķita, viņam riebās. Bezgalīgā Skifras burkšķēšana un Dzelksnes nebeidzamie treniņi, arī nesaskaitāmās uzvaras pār ikvienu komandas locekli, īpaši Brandu. Tēva Jārvi nebeidzamās atbildes uz Kola bezgalīgajiem jautājumiem par augiem un savainojumiem, politiku, vēsturi un Mēness tēva ceļu pa debesjumu. Nobrāzumi, nelabums, saulē apsvilusi āda, tveice, mušas, slāpes, smakojošie ķermeņi, viņa bikšu izdeldētā sēžamvieta, Safritas dalītās pārtikas devas, Dodivuā zobu sāpes, tūkstoš versijas par to, kā Frors ticis pie rētas, sliktā pārtika un šķidrie vēderi, bezgalīgi sīki kašķi, pastāvīgas bailes no ikviena ieraudzītā cilvēka un visļaunākais - skaidrā apziņa: lai atgrieztos mājās, nāksies vēlreiz izciest katru šī paša ceļa jūdzi, tikai tad jau pretējā virzienā.
Jā, šajā ceļā viņus gaidīja vilšanās un grūtības, sāpes un neapmierinātība.
Tomēr Galvenā pilsēta pārspēja visu gaidīto.
Tā bija uzbūvēta uz plata zemesraga, kas aizstiepās jūdzēm tālu un ko no viena krasta līdz otram noklāja baltas akmens mājas ar lepniem torņiem un stāviem jumtiem, augstiem tiltiem un stipriem mūriem, aiz kuriem atradās vēl citi mūri. Imperatores pils uz visu noraudzījās no augšas, tās mirdzošie kupoli drūzmējās aiz tik plašiem nocietinājuma mūriem, ka tur ietilptu visa Torlbija un pāri paliktu vieta vēl divām Roistokām.
Šī pilsēta viscaur mirdzēja sarkanās, dzeltenās un baltās gaismās, tās bija tik spožas, ka iekrāsoja zilos novakares mākoņus mīlīgi sārtus un izmētāja pa jūras klaju tūkstošiem dancojošu atspulgu. Kā nogribējušās bites tur spietoja kuģi no visām pasaules zemēm.
Var gadīties, ka Dievišķās klusajos krastos bija redzētas arī vēl varenākas ēkas, tomēr šīs vis nebija elfu laiku drupas, bet tikai cilvēka roku darbs, nevis apdrupušas zaudētās varenības kapenes, bet vieta, kur pulcējas lielas cerības un traki sapņi, vieta, kur dzirkstī dzīvība. Pat tik lielā attālumā Brands saklausīja pilsētas aicinājumu. Tas ievibrējās pašā tālākajā maņu nostūrī un lika iekņudēties pirkstu galiem.
Kols, uzrāpies pa pusei izgrebtajā mastā un pieķēries pie rājas, lai labāk redzētu, sāka vicināt rokas un klaigāt kā nenormāls. Safrita apakšā saķēra galvu un čukstēja:
- Es padodos. Es padodos. Lai viņš krīt un nositas, ja grib. Kāp zemē, muļķi tāds!
- Vai esi jebkad redzējusi ko līdzīgu? - Brands nomurmināja un gandrīz trāpīja ar airi sev pa žokli, tik zemu tas bija atkāries.
- Nekā līdzīga nav, - Dzelksne atbildēja, un trakais smīns meitenes sejā stiepās aizvien plānāks un ciešāks. To galvas pusi, kur mati bija apcirpti, klāja gara bāla rēta, bet sapinkājušās šķipsnas rotāja sudraba un sarkanā zelta sprādzes, ko viņa pagatavoja no Varoslava dotās monētas. Valkāt zeltu matos ir sasodīta indulģence, Ralfs reiz norūca, bet Dzelksne tikai paraustīja plecus un attrauca, ka tā ir vienlīdz, labi piemērota vieta naudas glabāšanai kā jebkura cita.
Savu monētu Brands glabāja kaklā pakārtajā maišelī. Rīnai tā nozīmētu jaunas dzīves sākumu, un viņš negrasījās to pazaudēt. Ne par kādu cenu.
- Re, kur tā ir, Ralfi - iesaucās Tēvs Jārvi, līzdams cauri smaidošo airu vīru pulkam uz stūres platformas pusi. — Man ir laba priekšnojauta.
- Man arī, — attrauca stūrmanis, un priecīgu grumbu tīmeklis izvagoja tā ādu pie acu kaktiņiem.
Skifra drūmi pavērās uz debesīs riņķojošajiem putniem. -Varbūt laba priekšnojauta, bet slikta zīme gan. -Viņas noskaņojums tā arī nebija īsti uzlabojies pēc Aizliegtās krastā izcīnītās kaujas.
Tēvs Jārvi izlikās viņu nemanām. - Uzrunāsim Teo-foru, Dienvidu imperatori, un uzdāvināsim viņai manas mātes velti, tad arī redzēsim, ko redzēsim. — Viņš pagriezās pret komandu un izpleta rokas, noplīsušais mētelis plandījās vējā. - Esam veikuši tālu un bīstamu ceļu, draugi! Mēs esam šķērsojuši pusi pasaules! Tomēr ceļa gals mums vēl priekšā!
- Ceļa gals, - Dzelksne paklusām atkārtoja, kad atskanēja komandas gaviles, nolaizīja saplaisājušās lūpas, kā laiza piedzērušais, Galveno pilsētu pie apvāršņa saskatot kā milzīgu alus kausu.
Brandu pārņēma bērnišķīga satraukuma steiga, viņš iesmēla saujās ūdeni un uzšļakstīja to Dzelksnei, un pretī uzmirguļoja viņas mestā šalts, pēc tam meitenes zābaks nogrūda viņu zemē no lādes. Brands iebakstīja pa viņas plecu, kas tolaik jau atgādināja stingras rokas turētu vairogu, bet Dzelksne sagrāba saujā puiša saņurcīto kreklu, un abi novēlās uz kuģa klāja, smiedamies, šņākdami un saķērušies kašķīgā cīniņā.
- Diezgan, mežoņi! - Ralfs apsauca, paspēra kāju starp abiem un izšķīra. - Tagad jūs esat civilizētā vietā! Kopš šī brīža no jums sagaida civilizētu uzvedību.
Doki izrādījās milzīgs cīņas laukums.
Ļaudis tur grūstījās un uzbruka cits citam spilgtajā lāpu gaismā, pūlis mudžēja kā dzīvs organisms, dūres un pat asmeņi zibēja virs galvām. Pie kādiem vārtiem stāvēja karavīru bariņš savādās bruņās, kas atgādināja zivs zvīņas, tie smīkņāja par pūli un ik pa brīdim iebakstīja kādam ar pīķa neaso galu.
- Es tā sapratu, ka šī ir civilizēta vieta? - Brands noburkšķēja, kad Ralfs veda
- Viscivilizētākā vieta pasaulē, - nočukstēja Tēvs Jārvi. — Lai gan tas lielākoties jāsaprot kā ļaužu vēlme labāk iedurt dunci mugurā nekā cīnīties aci pret aci.
- Tā ir mazāka iespēja nošļakstīt asinīm smalko tērpu, — ironizēja Dzelksne un noskatījās pakaļ kādam vīrietim, kurš uz pirkstgaliem aizsteidzās prom pa piestātnes molu, sacēlis zīda svārkus virs potītēm.
Ostā, bīstami sasvēries uz vieniem sāniem, stāvēja kāds milzīgs, plats kuģis ar zaļganiem satrūdējušiem baļķiem, puse airu karājās gaisā virs ūdens. Tas nepārprotami bija pārkrauts, un panikas pārņemtie pasažieri izmisīgi ķērās pie rājas. Kamēr Brands parāva airi, divi palēcās vai tika pagrūsti un ielidoja jūrā. Gaisā pacēlās dūmaka un svilstoša koka smārds, bet to pārspēja daudz stiprākā panikas smaka, spēcīga kā mitra siena smārds un lipīga kā mēris.
- Te nu gan nespīd necik liela veiksme! — iesaucās Dodivuā, kad Brands izkāpa krastā pakaļ Dzelksnei.
- Es vispār nepaļautos uz jebkādu veiksmi, - piezīmēja Tēvs Jārvi. — Tikai uz labu un sliktu plānošanu. Tikai uz stipru un vāju viltību. - Viņš piegāja pie sirma ziemeļnieka ar garu bārdu, kas bija pāršķirta uz pusēm un sasieta uz skausta, šis vīrs skāņi smīnēja, vērojot, kā piekrauj kuģi, kas stipri līdzinājās
- Es tā vis neteiktu! - vīrietis auroja, lai pārkliegtu troksni. - Un tu neatradīsi daudzus, kas domātu citādi.
- Mēs esam no
- Es esmu Ornulfs,
Ziemeļnieks pamāja uz savu laikapstākļu nežēloto
kuģi. - Pirms diviem gadiem atnācām šurp no Roistokas. Pavasarī tirgojāmies ar aljukiem un tikām pie smalkākās kravas, kāda vien redzēta. Garšvielas un dzērieni, krelles un dārglietas - mūsu sievas raudātu aiz prieka, tās ieraugot. - Viņš sarūgtināts papurināja galvu. - Mums pilsētā bija noliktava, bet pagājušonakt tā nodega. Viss pagalam. Viss zaudēts.
- Man ļoti žēl, - sacīja maģistrs. — Bet dievi vismaz atstāja jums dzīvību.
- Un mēs tinam makšķeres, iekams neesam zaudējuši arī tās.
Jārvi pavērās turp, no kurienes atskanēja kāds īpaši asinis stindzinošs sievietes kliedziens. - Vai te parasti tā iet?
- Neesi dzirdējis? — Ornulfs jautāja. - Vakarnakt nomira imperatore Teofora.
Brands uzmeta acis Dzelksnei. Tā novaikstījās un pakasīja rētu uz pakauša.
Jaunumi lielā mērā aizskaloja sparu Jārvi balsī. — Un kurš tagad valda?
- Tā dzirdēju, ka viņas septiņpadsmit gadus jaunā krustmeita Vialīne tika šorīt kronēta kā trīsdesmit piektā Dienvidu imperatore, - Ornulfs nošņāca. - Bet es neesmu saņēmis ielūgumu uz šo priecīgo notikumu. — Viņa skatiens aizklīda sānis. - Tikmēr te valda juceklis. Kamēr likums guļ, tauta ņēmusi rēķinu kārtošanu savās rokās.
- Kā noprotu, tautai te patīk kārtot visu no sirds, — secināja Ralfs.
- Ai, tas bija krājies paaudzēm ilgi. Tā jau laikam to dzirksteli piešķīla, kā dzirdēju, viens tirgotājs atriebās otram. Es zvēru: šejienieši vārētu iemācīt Veckundzei Veksenai šo to par veciem aizvainojumiem.
- Es gan nebūtu tik pārliecināts, - nočukstēja Tēvs Jārvi.
- Jaunās imperatores tēvocis, hercogs Mikedass grasās ņemt situāciju savās rokās. Pilsēta ir viņa kareivju pilna. Kā viņš saka: lai gādātu par mieru. Kamēr ļaudis pierod.
- Pie vina varas?
Ornulfs norūca: - Man šķita, ka jūs tikai nupat tc ieradāties.
- Ej, kur gribi, - maģistrs nočukstēja, - varenie visur ir un paliek varenie.
- Varbūt šis hercogs ieviesis kārtību, - Brands cerīgi piebilda.
- Šķiet, ka vajadzēs piecsimt zobenus, lai ieviestu kārtību vismaz dokos. - Dzelksne drūmi pavērās uz apkārt valdošo haosu.
- Hercogam zobenu netrūkst, - Ornulfs teica, - bet ziemeļniekus gan viņš necieš. Ja jums ir Augstā karaļa atļauja, būsiet zirgā, bet mēs pārējie mūkam prom, iekams nav uzlikts nodoklis par katru zobu vai vēl ļaunāk.
Jārvi cieši saknieba lūpas. - Manas un Augstā karaļa attiecības nav tās labākās.
- Tad dodieties uz ziemeļiem, draugi, kamēr vēl varat.
- Ja tūlīt iesiet uz ziemeļiem, iekritīsiet prinča Varo-slava tīklos, - norādīja Brands.
- Viņš joprojām zvejo komandas? — Ornulfs abām rokām ieķērās savā sašķeltajā bārdā, it kā gribētu to atraut no zoda. — Nolādēts, dievi, cik to vilku daudz! Kā lai godīgs zaglis nopelna iztikai?
Jārvi kaut ko iedeva vīrietim, un Brands pamanīja nospīdam sudrabu. - Ja Varoslavs ir pie pilna saprāta, viņš dosies pie Getlandes ķēniņienes Leitlinas un teiks, ka tās maģistrs viņu sūtījis.
Ornulfs ieskatījās saujā, tad pavērās uz Jārvi sakaltušo delnu un visbeidzot ieplestām acīm augšup. - Jūs esat Tēvs Jārvi?
— Esmu gan. - Kareivju ierinda sāka spraukties laukā pa vārtiem un grūst ļaudis tālāk, līdz tiem vairs nebija, kur sprukt. - Un esmu ieradies, lai satiktos ar imperatori.
Ralfs smagi nopūtās. - Ja vien Teofora nespēj jūs sadzirdēt caur Beidzamajām durvīm, jums nāksies runāt ar jauno - Vialīni.
- Imperatore nomirst tieši tajā dienā, kad ierodamies mēs. - Brands pieliecās pavisam tuvu un čukstēja: - Ko jūs tagad teiksiet par veiksmi?
Tēvs Jārvi gari nopūtās, it kā viņš redzētu, kā piekrauti rati tiek nogrūsti no piestātnes jūrā un neizjūgtais zirgs mežonīgi spārdās, pārgriezis acis šausmās. - Man šķiet, mums tāda noderētu.
VIŅPUS TRONIM
- Es izskatos pēc klauna, - Dzelksne izspļāva, spraukdamās pa cilvēku pilnajām ielām pakaļ Tēvam Jārvi.
- Nav tik slikti, - viņš iebilda. - Klauni liek cilvēkiem smaidīt.
Maģistrs lika meitenei nomazgāties un pievienoja skalojamam ūdenim kādu rūgti smaržojošu zālīti, kas nobeidzot utis. Jaunajās neievalkātajās drānās Dzelksne jutās kā tie puskailie vīri Kaljivas dokos. Safrita jau atkal apcirpa pusi galvas līdz ezītim un otrā pusē metās iekšā ar kaula ķemmi, tomēr riebumā meta mieru, kad izlūza jau trešais zars. Viņa iedeva Dzelksnei asins krāsas tuniku ar zelta izšuvumiem ap kakla izgriezumu, tā bija tik smalka un mīksta, ka šķita, meitene ir kaila. Kad viņa pieprasīja atdot vecās drēbes, Safrita norādīja uz lielu kūpošu skrandu kaudzi, turklāt pārvaicāja, vai viņa tiešām tās gribot.
Lai gan Dzelksne bija galvas tiesu garāka, Safrita bija tikpat neatvairāma kā zināmā mērā arī Skifra, turklāt viņai nebija iespējams runāt pretī. Beigu beigās meitenei ap rokām džinkstēja sudraba aproces, un kaklarota no sarkanām krellītēm daudzās kārtās apvijās ap kaklu. Viņas māte sasistu plaukstas aiz lepnuma, redzot savu meitu nēsājam šādas lietas, savukārt Dzelksnei tās vienmēr šķitušas tikpat patīkami nēsājamas kā verga važas.
- Šejienieši gaida zināmu... - Jārvi pamāja ar kroplo roku uz melnādainu vīriešu grupu, kuru zīda drānas bija rotātas ar žilbinošiem spogulīšiem, — ...teātri. Viņiem tu šķitīsi apbrīnojami briesmīga. Vai briesmīgi apbrīnojama. Tu izskaties tā, kā nākas.
— Kā tad. — Dzelksne zināja, ka izskatās pēc pilnīgas muļķes, jo tad, kad tā parādījās cilvēkos visā savā sasmar-žinātajā absurdajā skaistumā, Kols sāka ķiķināt un Skifra piepūta vaigus, bet Brands tikai klusēja un skatījās, kā ieraudzījis staigājošu mironi. Meitenes seja svila no pazemojuma un kopš tā brīža nebija atguvusi patieso krāsu.
Kāds vīrietis augstā cepurē blenza uz Dzelksni ar pavērtu muti, kad tā pagāja garām. Viņa labprāt parādītu tam sava tēva zobenu, bet Galvenajā pilsētā svešiniekiem nebija atļauts nēsāt ieročus. Un tā viņa tikai pieliecās tuvāk un noklabināja zobus uz vīrieša pusi, kas, kā pierādījās, ātrāk par ieroci lika tam iekaukties bailēs un mesties prom.
- Kāpēc jūs pats nepārģērbāties? — viņa jautāja, kad panāca Jārvi. Šķita, ka maģistram izdodas nemanītam izlavīties caur pūli, turpretī viņai nācās izlauzt ceļu ar pleciem, atstājot aiz sevis saniknotu ļaužu virteni.
- Es pārģērbos. - Jārvi nogludināja vienkāršo melno mēteli bez mazākā rotājuma. - Es izcelšos šajā bezgaumīgajā pūlī ar necilu vienkāršību, kā jau uzticīgs Dūju tēva kalpotājs.
- Jūs?
- Es teicu, ka tāds izskatos, nevis esmu. — Tēvs Jārvi nogrozīja galvu, kad Dzelksne kārtējo reizi nepatikā noraustīja uz dibena pārlieku ciešās jaunās bikses. - Nudien, Brandam bija taisnība, sakot, ka nav tādas svētības, ko tu nespētu uztvert kā lāstu. Vairums cilvēku būtu pateicīgi par jaunām smalkām drānām. Diez vai es varētu tevi vest uz pili smirdīgu kā ubadzi, ko?
- Kāpēc jūs vispār vedat mani uz pili?
- Man būtu jāiet vienam?
- Jūs varētu paņemt līdzi kādu, kurš nepateiks visnepiemērotākajā brīdī visnepiemērotākos vārdus. Safritu, Ralfu vai pat Brandu? Viņam ir tāda seja, kādām cilvēki uzticas.
- Viņam ir tāda seja, kuras cilvēki tiecas izmantot savā labā. Es nevēlos noliegt Safritas, Ralfa vai Branda lieliskās diplomāta dotības, bet vienmēr pastāv iespēja, ka jaunā imperatore Vialīne atmaigs pret sava vecuma sievieti.
- Pret mani? Cilvēki nemēdz atmaigt pret mani! -Dzelksne atcerējās Torlbijas meiteņu nicinājumu, naidīgos skatienus un indīgos smieklus un nodrebēja, kaut gan bija nogalinājusi astoņus cilvēkus. - Vismazāk jau mana vecuma sievietes.
- Šoreiz būs citādi.
- Kāpēc?
- T āpēc, ka tu pievaldīsi savu mēli un smaidīsi tik saldi kā nekad.
Dzelksne sarauca uzacis, to dzirdot. - Nemaz neizklausās pēc manis. Esat pārliecināts?
Jārvi piemiegtais skatiens tēmēja tieši meitenes acīs.
- Vai, cik pārliecināts. Tagad gaidi.
Dzelksnei atkārās žoklis, ieraugot sešus dīvainus briesmoņus šķērsojam ielu - citu pie cita tos kopā saturēja sudraba ķēde, to kakli bija tik gari, ka skumji šūpojās ik uz sola.
- Mēs esam tālu prom no Getlandes, — Dzelksne čukstēja, skatīdamās pakaļ savādajiem gājējiem, kas nozuda starp baltajām ēkām, kuras bija tik augstas, ka līka ieliņa starp tām atgādināja ēnas apņemtu kanjonu. Prātā nāca miklie un tumšie Getlandes mūri, rīta migla pār pelēko Jūras māti un pašas dvaša garojam saltajā lēkta stundā. Viņa atcerējās, kā bija sarāvusies čokurā pie ugunskura, vakarā meklējot siltumu, un mātes balsi, skandējot vakara lūgšanu. Šķita, ka tas noticis citā dzīvē. Tā šķita kā cita pasaule. Dzelksnei pat prātā nebūtu nācis, ka viņa ilgosies pēc tās.
- Jā, esam gan. - Tēvs Jārvi veikli virzījās uz priekšu pa lipīgo un smakojošo Galvenās pilsētas tveici. Dzelksne zināja, ka gads jau rit uz otru pusi, bet rudens šeit bija karstāks nekā vasaras vidus Torlbijā.
Meitene atsauca atmiņā, cik grūti nākušas šīs tālās ceļojuma jūdzes. Mēnešiem ilgā airēšana. Verga darbs, šķērsojot Augstās kores. Stepē nemitīgi uzglūnošās briesmas, nemaz nerunājot par prinča Varoslava nomācošo klātbūtni. - Vai imperatore vispār varēs mums kā palīdzēt, pat ja izvēlētos to darīt?
- Varbūt ne ar ieročiem, bet, visticamāk, ar sudrabu. - Jārvi čukstus atvainojās kādā nepazīstamā valodā, apmetot līkumu grupai sieviešu melnos plīvuros, un to acis, apvilktas ar krāsu, noskatījās uz Dzelksni tā, it kā dīvaina būtu vina.
- Mājās tik un tā vēl ilgi viss nebūs kārtībā. - Viņa sāka skaitīt ienaidniekus, pieliecot stīvos pirkstus. - Augstā karaļa cilvēki Jutmārkā, inglieši un zemmalieši, vēl vensterieši un salinieki...
- Varbūt tas tevi pārsteigs, bet es par to jau padomāju.
- Un mūsu pusē ir tikai trovenieši.
Jārvi nosprauslojās. - Tā alianse ir kā piens, kas atstāts pēcpusdienas svelmē.
- Kā?
- Nebūs ilga.
- Bet karalis Fins teica...
- Karalis Fins ir uzblīdusi zarnu taša ar niecīgu autoritāti pat paša karalistē. Pie mums viņu piesaista tikai iedomība, un drīz vien tā izkusīs Vcckundzes Veksenas dusmu priekšā, kā sniegs kūst, ieraugot Saules māti. Tas mazais triks mums tikai deva laiku.
- Tad jau... mēs esam vieni paši.
- Mans tēvocis Ūtils nostāsies viens pats pret visu pasauli un paģērēs, lai tērauds nes atbildi.
- Izklausās drosmīgi, - Dzelksne teica.
- Nešaubīgi.
- Bet... ne gudri.
Jārvi uzsmaidīja meitenei. - Esmu patīkami pārsteigts. Biju gaidījis, ka tu apgūsi zobena cilāšanas mākslu, bet ne jau apdomību. Tomēr neuztraucies. Es ceru atrast citus ceļus, kā samazināt trūkumus.
Tiklīdz viņi pa augstajām bronzas durvīm iegāja pilī, Dzelksnes mulsums par princeses cienīgu tērpu pārtapa kaunā par to, ka viņa ģērbusies kā zemniece. Tur verdzenes izskatījās kā karalienes un sargi kā leģendāri varoņi. Pieņemšanas zālē sapulcējušos galminieku pūlis, rotājies dārgakmeņiem, bija tik košs, pompozs un neiederīgs, ka, pēc Dzelksnes domām, atgādināja pāvus, kas klaiņā pa nevainojamajiem dārziem aiz pils mūriem.
Viņa labprāt aizlavītos prom savos jaunajos zābakos, bet tiem bija pārlieku biezas zoles; dažu pēdējo mēnešu laikā meitene bija krietni paaugusies un pāraugusi Tēvu Jārvi, kurš pats bija garāks gandrīz par visiem. Kā parasti Dzelksnei nebija dota izvēle, atlika vien izsliet plecus, pacelt zodu un sataisīt drosmīgu seju, lai cik ļoti aiz tās paslēpies gļēvulis lēja sviedrus, piesūcinot nejēdzīgo asinssarkano tuniku.
Hercogs Mikedass sēdēja zelta krēslā uz augsta postamenta, nevērīgi pārmetis kāju pār kokā griezto roku balstu, bet zeltītas cirtas klājās uz viņa fantastiskajām bruņām. Hercogs bija viens no tiem glītajiem vīriešiem, kurš sevi uzskata par daudz daiļāku, nekā ir patiesībā. Viņam bija tumša ādas krāsa, mirdzošas acis, melni mati un sarmas skarta bārda.
— Esiet sveicināti, draugi, un laipni lūgti Galvenajā pilsētā! — Vīrietis atplauka apburošā smaidā, kas Dzelk-snē neradīja neko citu kā vien visdziļākās aizdomas.
- Cik labi es pieprotu jūsu mēli?
Tēvs Jārvi zemu paklanījās, un Dzelksne darīja tāpat.
— Vēlreiz atgādiniet savus vārdus, man ir neizmērojami slikta atmiņa uz vārdiem.
— Šis ir Tēvs Jārvi, Getlandes maģistrs.
Sieviete, kas ierunājās, bija gara auguma un slaida, ar ļoti bālu ādu, gludi noskūtu galvu un elfu piekariņu aproci no sena tērauda, zelta un mirguļojošiem kristā-liņiem ap tetovēto delmu. Dzelksne izstiepa lūpas, lai nospļautos uz spoži nospodrinātās grīdas, tomēr pēdējā brīdī attapās.
— Māte Skēra, - ierunājās Jārvi. - Ikreiz, kad mūsu ceļi krustojas, esmu no jauna iepriecināts.
Ta bija viņa - Vensterzemes maģistre, kas čukstēja ieteikumus Gromgilgorma ausī un ko Veckundze Vek-sena bija nosūtījusi uz dienvidiem, lai brīdinātu princi Varoslavu nebāzt degunu Sašķeltajā jūrā.
— Kaut es varētu teikt to pašu! - attrauca Māte Skēra. - Neviena no mūsu trim tikšanās reizēm nemaz nav bijusi patīkama. - Viņa pievērsa ledus zilo acu skatienu Dzelksnei. - Šo sievieti es nepazīstu.
- Patiesībā jūs satikāties Skekenmuižā. Tā ir Batu Dzelksne, Storna Zemesraga meita.
Mātes Skēras acu ieplēšanās zināmā mērā sagādāja meitenei gandarījumu. — Ar ko gan jūs viņu barojat?
- Ar uguni un galodu. - Jārvi pasmaidīja. - Un par tās apetīti nevar sūdzēties. Viņa jau ir pārbaudīts karavīrs, izturējusi užaku uzbrukumu.
- Jums gan ir interesanti karotāji! - Hercogs Mike-dass izklausījās jautrāks, nekā bija patiesībā, un galminieki paklausīgi ieķiķinājās. - Gribētos redzēt viņu cīnāmies ar kādu no maniem mājas sargiem.
- Varbūt uzreiz ar diviem? — Dzelksne nevilšus nošņāca. Balss gandrīz neatgādināja viņas balsi, un griezīgs ieroču izaicinājums skaļi un nežēlīgi atbalsojās pret sudrabā rotātajām marmora sienām.
Hercogs gan tikai pasmējās. - Brīnišķīgi! Jaunības maksimālisms! Gluži kā mana krustmeita. Vina uzskata,
ka var atļauties jebko, neskatoties uz tradīcijām, par spīti citu jūtām, par spīti...
Jārvi vēlreiz paklanījās. - Tiem, kas ir pie varas, un tiem, kas atrodas blakus valdniekiem, vienmēr jāpatur prātā realitāte.
Hercogs pamāja ar pirkstu. — Jūs jau man patīkat.
- Patiesībā esmu pārliecināts, ka mums ir kopīgs draugs.
- Ak tā?
- Ebdela Ārika Šadikširama.
Hercoga acis iepletās, viņš nocēla kāju no krēsla paro-ceņa un paliecās uz priekšu. - Kā viņai klājas?
- Man diemžēl jums jāsaka, ka viņa izgājusi pa Beidzamajām durvīm, Jūsu Augstība.
- Mirusi?
- Kritusi no nodevīga verga rokas.
- Žēlīgais Dievs! - Hercogs atkrita krēslā. — Tā bija neatkārtojama sieviete. Ziniet, es viņai lūdzu kļūt par manu sievu. Tolaik biju jauns, protams, bet... - Hercogs nogrozīja galvu, vēl arvien brīnoties. — Viņa man
- Nudien unikāla sieviete.
- Gadi skrien kā ūdens caur pirkstiem. Šķiet, tas bija tikai vakar... - Viņš gari nopūtās, un tā skatiens nocietinājās. - Bet atgriezīsimies pie lietas.
- Protams, Jūsu Augstība. - Tēvs Jārvi vēlreiz paklanījās. Viņa galva grozījās uz visām pusēm kā vējrādis.
— Esmu nācis kā Getlandes ķēniņienes Leitlinas un ķēniņa Ūtila emisārs un meklēju audienci pie Viņas Gaišības Vialīnes, Dienvidu imperatores.
- Hmm... - Hercogs atspiedās uz viena elkoņa un ne īpaši priecīgs pakasīja bārdu. - Kur tā Metlande ir?
Dzelksne grieza zobus, bet Tēvam Jārvi bija rūdīta tērauda pacietība. - Getlande atrodas Sašķeltās jūras rietumu krastos, Jūsu Augstība, uz ziemeļiem no Augstā karaļa troņa Skekenmuižā.
- Tur augšā ir tik daudz mazu valstiņu, ka nepieciešams pazinējs, lai visām izsekotu! - Galminieki pieklājīgi un klusi iesmējās, un Dzelksni pārņēma spēcīga tieksme iebliezt dūri tiem sejā. — Kaut es varētu atvēlēt audienci
Jārvi paklanījās. - Protams, Jūsu Augstība.
— Tik daudzi ienaidnieki jāpieradina un draugi jāiedrošina. Jāgādā par tik daudzām aliansēm, un dažas... ir mazāk svarīgas par citām... Nekā personīga. - Žilbinošs smaids izstaroja necieņu, līdzīgi kā smaka plūst no veca siera.
Jārvi paklanījās. - Protams, Jūsu Augstība.
— Imperatore Vialīne nav... - viņš pamāja uz Dzelksni, it kā viņa būtu kāds bezcerīgs zirgs viņam piederošajos staļļos, -
Jārvi paklanījās. - Protams, Jūsu Augstība. Vai drīkstu vaicāt, kad tas būs?
Hercogs atmeta slaido roku ar plašu žestu. - Kad pienāks īstais brīdis, Tēvs, ēē...
— Jārvi, — nošņāca Māte Skēra.
Dzelksne nebija diplomāte, bet viņai radās spēcīga pārliecība, ka “īstais brīdis” nozīmē nekad.
Māte Skēra viņus gaidīja vestibilā pie skulptūru rindas kopā ar diviem saviem karavīriem - drūmu venste-rieti un milzīgu zemmalieti, kura seja atgādināja akmens bluķi. Dzelksne bija sliktā noskaņojumā un devās tiem klāt sabozusies, tomēr šķita, ka neviens no viņiem negrasās izrādīt laipnību.
Gluži tāpat kā viņu pavēlniece. - Esmu pārsteigta jūs redzēt šeit, Tēvs Jārvi.
— Un es esmu pārsteigts, redzot jūs, Māte Skēra. - Lai gan neviens nešķita pat drusku izbrīnīts. - Mēs abi atrodamies puspasauli prom no savām īstajām vietām. Man šķita, ka jums tā ir līdzās savam karalim, Gromgilgor-mam. Viņam nepieciešams, lai jūs uzrunātu Miera tēvu, iekams Kara māte to ievilkusi postošā karā pret Get-landi.
Mātes Skēras skatiens kļuva vēl saltāks, ja tas vispār iespējams. - Es atrastos viņam blakus, ja vien Veckundze Veksena neizlemtu sūtīt mani šajā misijā.
— Augsts gods. - Pavisam niecīga Jārvi lūpu kaktiņa nodrebēšana vedināja domāt, ka tas vairāk līdzinās izsūtījumam, un viņi abi to apzinājās. - Jūs noteikti esat iepriecinājusi Veckundzi Veksenu, lai to izpelnītos. Vai jau teicāt aizstāvības runu par savu valsti? Vai iestājāties par savu karali un viņa padotajiem, kā maģistrei pienākas?
— Ja es dodu zvērestu, es to turu, - atcirta Skēra.
- Lojāla maģistre dodas turp, kur Veckundze lūdz.
— Gluži kā lojāls vergs.
— Tas jums labāk zināms. Vai kakls joprojām sāp?
To dzirdot, Jārvi smaids saspringa. — Brūces ir diezgan sadzijušas.
— Vai tiešām? - Skēra pieliecās tuvāk. - Jūsu vietā es atgrieztos pie Sašķeltās jūras, iekams neesat iedzīvojies jaunās. — Un viņa aizsteidzās prom, bet vensterietis un
Dzelksne vēl kādu bridi apmainījās ar drūmiem skatieniem, pirms viņš aizgāja.
- Viņai ir nepatikšanas, - meitene nočukstēja.
-Jā.’
- Un viņa ir satuvinājusies ar hercogu.
-Jā.
- Un tika nosūtīta šurp vēl pirms mums.
-Jā.
- Tātad Veckundze Veksena uzminēja, kā jūs rīkosieties, vēl ilgi pirms jūs to darījāt.
- Jā-
- Man rodas sajūta, ka šādā ceļā mēs nedabūsim audienci.
Jārvi rūgti paraudzījās uz Dzelksni. - Nu re! Tu tomēr esi diplomāte.
SENI DRAUGI
Ak dievi, cik viņa bija ātra un izveicīga. Kad abi pameta Torlbiju, Brands bija divtik labāks cīnītājs par Dzelksni, bet tagad ar katru dienu aizvien mazāk varēja mēroties ar viņas prasmēm. Blakus šai meitenei viņš jutās kā neveikls vepris, kas mūždien atpaliek par trim soļiem. Vienam pašam Brandam nebija nekādu izredžu, lai kāds būtu cīņas laukums. Pat ar divu draugu atbalstu viņš sāka justies pārspēts skaita ziņā. Dzelksne aizvien retāk nostājās aizsardzībā un aizvien aktīvāk pati metās uzbrukumā, kur puisim atlika vien bezpalīdzīga medījuma loma.
- Kol, — Brands iesaucās un pamāja ar galvu, — stājies pa kreisi! - Viņi izklīda pa apdrupušo Jārvi sameklēto pagalmu, cenšoties iedzīt pretinieci lamatās un pievilināt ar attālumu, kas abus šķīra. — Dodivuā, tu...
Pārlieku vēlu Brands pamanīja, ka Dzelksne ievilinājusi milzi vienā spoži izgaismotā pagalma kaktā, un Dodivuā sarāvās, kad Saules māte pēkšņi iedūra acīs.
Dzelksne uzbruka pēkšņi kā zibens un izsita krietni masīvāko pretinieku no līdzsvara, ar cirvi iešķeļot pa viņa vairogu tā, ka skaidas aizgāja pa gaisu, pabāza zobenu zem vairoga malas un iegrūda spici milzīgajā vēderā. Smiedamās meitene parāvās malā, un Branda cirtiens trāpīja gaisā, kur tā stāvēja vēl pirms mirkļa; nu Dzelksni no Kola šķīra kāds no grūstošajiem pīlāriem, kas ieskāva laukumu.
- Ak Dievs, — Dodivuā gārdza un saliecās, ķerot pie vēdera.
- Daudzsološi. - Skifra lēni apmeta loku ap cīnītājiem, salikusi rokas uz muguras. - Tikai neļauj pašas saceltajam vējam sevi aizpūst. Uztver katru cīņu kā pēdējo. Katru ienaidnieku kā visļaunāko. Gudrs cīnītājs vienmēr rada iespaidu, ka viņš ir niecīgāks, lai cik vājš būtu pretinieks.
- Par to paldies, - Brands izspieda caur cieši sakostajiem zobiem un centās noslaucīt no pleciem tekošos sviedrus. Ak dievi, tas tik bija karstums! Dažbrīd šķita, ka šajā nolāpītajā pilsētā spirdzinošs vējš vispār nemēdz pūst.
- Mans tēvs mēdza atgādināt, lai nekļūstu lepna. -Dzelksnes acis šaudījās no Branda uz Kolu un atpakaļ, kamēr abi mēģināja iedzīt pretinieci stūri. - Viņš teica, ka diži cīnītāji pierod pie sev veltītām dziesmām un sāk domāt, ka viņus spētu nogalināt tikai kas dižens. Bet mazs cinītis var padarīt galu ikvienam.
- Tā skramba neizskatās labi, — Safrita bilda, saspraudusi rokas sānos.
- Tā tikai skabarga no saplīsušā kaujas vairoga, -Brands atrūca, cenšoties nenolaist acis no Dzelksnes ieročiem, tomēr apjauta, ka tās ir kā piekaltas meitenes piegulošajam kamzolim.
- Paslīdēju uz aitas sūdiem, — Kols izmeta un metās pa vidu, mērķēdams uz meiteni, tomēr neliedzot iespēju izdarīt graujošu triecienu pa savu vairogu un kārtējo reizi aizlavīties sev garām.
- Izklausās, ka tavs tēvs bija saprātīgs vīrs, — Skifra norādīja. - Kā viņš mira?
- Krita duelī ar Gromgilgormu. Šā vai tā, laikam taču kļuva lepns.
Dzelksne acumirklī mainīja kustības virzienu un, lai cik veikli nu jau kustētos Kols, tomēr izrādījās daudz ātrāka. Zibenīga kā skorpions un vēl nežēlīgāka. Viņas cirvis atsitās pret zēna kāju, tā izliecās, un Kols vaidot pa-streipuļoja malā. Meitenes zobens trāpīja pa viņa sāniem, un pusaudzis aizlidoja pār laukumu, izmisīgi kliegdams.
Tomēr šādi radās iespēja Brandam, un viņš vairs negrasījās kavēties. Pat zaudējusi līdzsvaru, Dzelksne pamanījās novirzīt puiša zobenu, un tas smagi atsitās pret viņas plecu. Ak dievi, cik Dzelksne ir izturīga, viņa pat nesarāvās. Brands metās tai virsū ar savu vairogu un šņācošu piespieda pie sienas, ar tā kand izsitot apmetuma gabalu lietu. Viņi spēkojās, saķērušies neveiklā mudžekli, un īsu bridi Brandam šķita, ka viņš pretinieci pieveicis. Taču, lai kā puisis centās piespiest viņu atkāpties, tai nez kā izdevās aizķert viņa kāju ar savējo un ar rēcienu pārnest savu smaguma centru, tā nogāžot Brandu zemē.
Viņi smagi nokrita, Brands palika apakšā. Ak dievi, cik tā meitene ir stipra! Gluži kā Beils cīņā ar milzu zuti, par ko dzied balādēs, tikai, visticamāk, ar krietni ļaunāku iznākumu.
- Tev viņš jānogalina, - Skifra iekliedzās, - nevis ar to jākopojas! To vari darīt brīvajā laikā.
Viņi saķērušies aizripoja pa zemi, un Dzelksne atkal atradās virspusē un atņirgtiem zobiem centās pabāzt augšdelmu aiz puiša zoda, lai to žņaugtu. T ikmēr Brands, satvēris pretinieces elkoni, visiem spēkiem bīdīja to prom, un abi šņāca viens otram sejā.
Tie atradās tik tuvu, ka meitenes acis it kā saplūda vienā. Tik tuvu, ka Brands saskatīja katru sviedru lāsīti uz Dzelksnes pieres. Tik tuvu, ka ar katru īso, karsto un saldskābo elpas vilcienu viņas krūtis skāra puiša krūtis.
Un īsu bridi šķita, ka abi nevis cīnās, bet gan aizņemti ar ko citu.
Tad smagās durvis drebēdamas atvērās, un Dzelksne pielēca kājās tik spēji, it kā būtu saņēmusi pliķi.
- Kārtējā uzvara? - Tēvs Jārvi izmeta un spēra soli pāri slieksnim, Ralfs sarauktu pieri stāvēja maģistram aiz muguras.
- Protams, - Dzelksne sacīja tā, it kā viņai prātā būtu tikai viena vienīga doma - sakaut Brandu. Kas gan tur varētu būt?
Brands pierausās kājās, notrausa putekļus un izlikās, ka āda no galvas līdz pat papēžiem nebūt nesvilst. Viņš izlikās, ka saliecies tāpēc, ka saņēmis ar elkoni pa ribām, nevis kaut kas piebriedis krietni zemāk. Viņš izlikās, ka viss ir tāpat kā vienmēr. Tomēr kaut kas bija mainījies todien, kad Dzelksne iznāca pagalmā jaunajās drānās — tā pati, bet tik ļoti, ļoti citāda; todien gaisma rotaļājās meitenes smaidošo lūpu kaktiņā un lika acīm iemirdzēties, un viņš nespēja bilst ne vārda, tikai skatījās. Piepeši viss sabruka. Vai arī nostājās savās vietās. Dzelksne vairs nebija puiša draudzene, sāncense vai aira biedrene, vai viena no komandas. Tā viņa bija joprojām, tomēr nu arī vēl kas — meitene satrauca, aizrāva, bet vairāk par visu — ellišķīgi biedēja. Kaut kas bija mainījies Branda skatienā, un tagad, uzmetis viņai acis, puisis vairs neredzēja neko citu.
Viņi gulēja uz grīdas tajā pašā izdemolētajā istabā. Kad abi tur ievācās, tie nesaskatīja nekā savāda — jau mēnešiem ilgi abi nakšņoja viens otram blakus. Tikai tagad Brands vai pusi lipīgi svelmainās nakts nogulēja nomodā, domājot par to, cik Dzelksne atrodas tuvu. Ieklausoties pilsētas nemitīgajos trokšņos, viņš centās sadzirdēt meitenes nesteidzīgo elpu. Puisis prātoja: cik viegli būtu pasniegties un pieskarties viņai...
Brands pieķēra sevi atkal iesānis pētām meitenes dibenu, un piespieda acīm pievērsties grīdai. — Ak dievi, — viņa lūpas čukstēja, bet Brandam nebija nojēgas, kuram būtu jālūdz palīdzība šādā gadījumā.
- Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka mums ir vismaz kāds uzvarētājs, - Jārvi izmeta.
- Pili īsti neveicās? - Brands noelsa, joprojām pieliecies, izmisīgi meklēdams kaut ko, kas novērstu uzmanību.
- Tā pils pati par sevi nes neveiksmi, — sacīja Ralfs.
- Kārtējā izšķiestā diena. — Jārvi saguma uz sola, un pleci smagi nolaidās. — Mums paveiksies, ja radīsies vēl viena iespēja uzklausīt hercoga Mikedasa pazemojumus, nemaz nerunājot par viņa krustmeitu.
- Man šķita, ka jūs neticat veiksmei, - Dzelksne ieminējās.
- Patlaban man nekas neatliek kā cerēt, ka tā tic man.
Tēvs Jārvi šķita satriekts, tādu Brands viņu vēl nebija
redzējis. Pat kaujā ar zirgļaudīm maģistrs radīja vienmēr pārliecinātu iespaidu. Tagad Brandam ienāca prātā, vai tā bija tikai paša radīta maska, kas sākusi plaisāt. Pirmoreiz Brands sāpīgi apzinājās, ka Jārvi ir tikai dažus gadus vecāks par viņu, bet viņam jāiznes Getlandes liktenis uz saviem pleciem, turklāt tikai ar vienu nest spējīgu roku.
- Nez ko viņi tagad dara Torlbijā? - Kols sapņaini novilka, purinādams savainoto kāju.
- Šķiet, ka gatavojas ražas laikam, - atbildēja Dodi-vuā un, uzrotījis kreklu, pētīja savas brūces.
- Miežu lauki līgojas zeltaini un smagi, - sacīja Skifra.
- Tirgū ierodas daudz pārdevēju. - Safrita paspēlējās ar kaklā pakārtajiem tirgus atsvariem. - Doki ir pilni ar kuģiem. Viņi taisa naudu.
- Ja vien vensteriešu sirojumos lauki nav nodedzināti, - nošņāca Jārvi. — Un tirgotājus Veckundze Vek-sena ir paturējusi Skekenmuižā. Laukos vīd tikai apdeguši rugāji, un ostā nav neviena kuģa. Viņa varbūt jau sacēlusi kājās zemmaliešus, ari ingliešus ar Gudro Jilingu priekšgalā. Viņi jau tūkstošiem soļo uz Getlandi.
Brands norija smagu kamolu, iedomājies par Rīnu viņu mazajā, trauslajā būdiņā ārpus pilsētas mūriem.
- Jūs tā domājat?
- Nē. Vēl ne. Bet drīz vien - iespējams. Laiks steidzas uz priekšu, un es neko nedaru. Izeja ir vienmēr. -Maģistrs blenza uz zemi, ar veselās rokas pirkstiem plucinot kroplās delnas līkā īkšķa nagu. — Pusi kara izcīna ar vārdiem, nevis zobeniem. Ar īstajiem vārdiem, kas pateikti īstajiem cilvēkiem. Bet man nekā no tā nav.
- Viss reiz būs, - Brands nomurmināja vēlmē palīdzēt, tikai nezināja, kā.
- Kaut es zinātu, kā. - Jārvi noslēpa seju plaukstās, un blakus veselajai kroplā atgādināja rotaļu mantiņu.
- Mums, sasodīts, vajadzīgs brīnums.
Un tad pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja.
Skifras uzacs pārsteigumā uzšāvās gaisā. - Vai mēs gadījumā gaidām ciemiņus?
- Diez vai šajā pilsētā mums varētu būt nenormāli daudz draugu, - norūca Dzelksne.
- Tev jau nekur nav nenormāli daudz draugu, — atrūca Brands.
- Varbūt Māte Skēra atsūtījusi cienastu, - Jārvi minēja.
- Pie ieročiem! - uzsauca Ralfs un pameta Dzelksnei zobenu, ko tā notvēra lidojumā.
- Dieva dēļ, es ar prieku stāšos pretī ikvienam, -Dodivuā izmeta un paķēra šķēpu, - tikai ne pret to skuki.
Brands izvilka zobenu, kas savulaik piederēja Odam; pēc mācību zobena tā asmens šķita biedējoši viegls. Bailes vismaz ātri vien atrisināja biksēs radušos problēmu.
Durvis nodrebēja no jauniem klauvējieniem, un tās nebūt nebija vieglas durvis.
Kols uz pirkstgaliem pielavījās, lai palūrētu pa novērošanas caurumu.
- Kāda sieviete, - viņš čukstēja. - Izskatās bagāta.
- Viena pati? - Jārvi jautāja.
- Jā, es esmu viena, - aiz durvīm atskanēja pieklusināta atbilde. — Un es esmu draugs.
- Ko gan vēl citu lai teiktu ienaidnieks, — Dzelksne sprieda.
- Vai draugs, - piebilda Brands.
- Dievi zina, ka tāds mums noderētu, - norūca Ralfs, tomēr iestiprinot šautru melnajā lokā.
- Taisi vaļā! — uzsauca Jārvi.
Kols atvilka bultu tik strauji, it kā tā varētu apsvilināt, un palēca malā, katrā rokā turot pa gatavībā satvertam nazim. Brands pieliecās aiz vairoga, pilnībā gatavs sagaidīt no durvju ailas šņācošu šautru lietu.
Durvis lēnītēm pavērās, un spraugā parādījās seja. Tumšādainas sievietes seja ar melnām acīm un melniem matiem, kas bija savīti vaļīgā mezglā un uzsprausti ar dārgakmeņiem rotātām sprādzēm. Augšlūpu šķērsoja neliela rēta, un pavīdēja balti zobi, kad tā pasmaidīja.
- Tuk, tuk, - sacīja svešiniece, ienāca istabā un aizvēra durvis. Viņa bija ģērbusies garā, no smalka lina auduma šūdinātā mētelī un aplikusi zelta ķēdi ap kaklu; katrs tās loks atgādināja aci. Sieviete sarauca pieri, ieraugot uzasinātos asmeņus, un nesteidzīgi pavērsa plaukstas uz augšu. - Ak vai, es padodos.
Ralfs aiz pārsteiguma skaļi iesaucās, svieda loku zemē, tas grabēdams aizripoja, un vecais vīrs metās pāri telpai pie viešņas, lai sirsnīgi apskautu.
- Sūmaela! - Viņš apkampa sievieti vēl ciešāk. - Dievi, cik ļoti man tevis pietrūka!
- Un man tevis, Ralf, vecais nelieti, - viņa novilka, papliķēja stūrmanim pa muguru un ievaidējās, kad tas pacēla viņu gaisā. — Man jau radās aizdomas, kad dzirdēju, ka ostā ienācis kuģis, vārdā
- Tas mums atgādina, no kurienes nākam, - ierunājās Jārvi un ar veselo plaukstu saberzēja kaklu.
- Tēvs Jārvi. - Sūmaela izslīdēja no Ralfa skavām.
- Paskat tik! Esi apmaldījies jūrā, un tev izmisīgi trūkst kāda, kas rādītu ceļu.
- Ir lietas, kas nekad nemainās, - viņš atbildēja. — Tu izskaties... plaukstoša.
- Tu izskaties drausmīgi.
- Ir lietas, kas nekad nemainās.
- Tu mani neapskausi?
Maģistrs nosprauslojās, gandrīz vai nošņukstēja: - Es bažījos, vai, to izdarījis, vispār laidīšu tevi vaļā.
Sūmaela piegāja pie Jārvi, abi nespēja atraut acis viens no otra. - Es riskēšu. — Viņa apskāva maģistru un pacēlās pirkstgalos, lai piekļautu sev ciešāk. Viņš atslēja galvu pret sievietes plecu, un asaras pazibēja uz iekritušajiem vaigiem.
Brands pavērās uz Dzelksni, un ta paraustīja plecus.
- Tagad laikam skaidrs, kas ir Sūmaela.
- Tātad šeit ir Getlandes vēstniecība? - Sūmaela pabakstīja pelējuma klāto apmetumu. No sienas nokrita gabals un izšķīda pret putekļainajiem grīdas dēļiem.
- Tev gan ir ķēriens uz veiksmīgiem darījumiem.
- Esmu savas mātes dēls, - Jārvi atbildēja. - Pat ja viņa vairs nav mana māte. - Nolaistajā telpā, kur viņi ēda, varētu satilpt četrdesmit cilvēki, bet lielākā komandas daļa bija aizgājuši savos ceļos, un tukšumā atbalsojās ik troksnis. - Ko tu te dari, Sūmaela?
- Ja nesatiekos ar seniem draugiem? - Viņa iesēdās dziļāk krēslā un ļāva notraipītam zābakam, kas savādi nesaskanēja ar smalkajām drānām, nolaisties uz galda virsmas. — Es palīdzēju savam tēvocim uzbūvēt kuģi imperatores Teoforas vajadzībām, un tad sekoja citi darbi. Daudziem galminiekiem par sarūgtinājumu viņa mani iecēla par savas flotes uzraugu. — Matu cirta nokrita pār Sūmaelas seju, viņa aizpūta to vietā.
- Kuģi tev vienmēr padevušies. - Ralfs staroja tā, it kā viņa mīļāka meita būtu pārnākusi mājās. - Tāpat kā cilvēku sarūgtināšana.
- Imperatores kuģi trūdēja Rugoras ostā. Turpat, starp citu, izglītību ieguva arī imperatores krustmeita Via-līne. - Nepakļāvīgā matu cirta atkal izslīdēja, un Sūmaela to aizpūta vietā. - Vai arī atradās ieslodzījumā, kā uz to skatās.
- Ieslodzījumā? - Brands pārjautāja.
- Šīs zemes karaliskajā ģimenē nav pieņemts uzticēties cits citam. - Sūmaela paraustīja plecus. - Bet Vialīne gribēja kaut ko saprast par floti. Viņa grib visu saprast. Mēs kļuvām draudzenes, tā man šķiet. Kad Teofora sasirga un Vialīnei lika atgriezties Galvenajā pilsētā, viņa aicināja mani līdzi un... - Ar pirksta galu Sūmaela pacēla ķēdē savērtos gredzenus, un tie šķindēdami atkrita atpakaļ vietā. - Savādas burvestības rezultātā es kļuvu par Dienvidu imperatores padomnieci.
- Talantīgie vienmēr uzpeld, - novilka Ralfs.
- Tāpat kā sūdi, - norūca Dzelksne.
Sūmaela atbildēja ar smaidu. — Tad jau tev jāprot labi peldēt.
Brands iesmējās, un Dzelksne uz puisi palūrēja tā, ka tas apklusa.
- Tātad tu sēdi pa labi no pasaules ietekmīgākās sievietes? - Ralfs pavaicāja, grozīdams savu gandrīz kailo galvu.
- Nekādā ziņā es neesmu tur viena. - Matu cirta jau atkal izspruka, un aizkaitinātā Sūmaela sāka izņemt sprādzes no matiem. - Tur ir ducis padomnieku, kas lielākoties pieder hercogam Mikedasam. Lai arī Vialīne pēc titula ir imperatore, viņš tur varu savās rokās un negrasās to ne ar vienu dalīt.
• - Mums viņš neatvēlēja neko, - sacīja Jārvi.
- Tā es dzirdēju. - Mati kā plīvurs nolaidās pār pusi meitenes sejas, otrā pusē iemirdzējās viņas acs. - Vismaz jūs atgriezāties ar galvu uz pleciem.
- Kā tev šķiet, vai tā tur arī paliks, ja mēs nebrauksim prom?
Sūmaelas skatiens pievērsās Dzelksnei. - Tas atkarīgs no jūsu diplomāta spējām.
— Es protu būt diplomāte, - meitene nošņāca.
Sūmaelas smaids atplauka vēl platāks. Šķita, ka šī sieviete ir imūna pret iebiedēšanu. - Tu man atgādini kādu kuģa kapteini, ar kuru mēs ar Jārvi kopā kuģojām.
Jārvi ļāvās smiekliem tāpat kā Ralfs, bet Dzelksne pavīpsnāja: — Tas jāuztver kā apvainojums vai kompliments?
— Gan tā, gan tā. — Jārvi apsēdās un atslējās ar elkoņiem pret galdu, saņēmis sakaltušo delnu saujā. — Augstais karalis gatavojas karam, Sūmaela. Kas to lai zina, vai karš jau nav sācies.
— Vai jums ir kādi sabiedrotie? - viņa painteresējās, ar abām rokām saņēmusi matus un sasējusi tos mezglā.
— Mazāk, nekā būtu vajadzīgs.
— Ir lietas, kas nekad nemainās, vai ne, Jārvi? — Sūmaela veikliem pirkstiem sasprauda sprādzes. - Hercogs nav tik pārņemts ar Vienīgo dievieti kā agrāk Teofora, bet viņš tik un tā grib saglabāt aliansi ar Veckundzi Veksenu. Viņš var izvēlēties uzvarētāju.
— Redzēsim; — Jārvi teica. - Man jārunā ar imperatori, vai tu vari...
Sūmaela piepūta vaigus. - Varu mēģināt. Tikai nesolu neko vairāk par uzklausīšanu.
— Tu neesi man parādā.
Viņa izturēja Jārvi skatienu un iesprauda matos pēdējo sprādzi, tās dārgakmens iemirdzējās. — Nav jau runa par parādiem. Mūsu starpā ne.
Šķita, ka Jārvi svārstās starp smiekliem un asarām, un beigu beigās viņš atlaidās krēslā un saraustīti nopūtās.
- Es domāju, ka tevi vairs nekad nesatikšu.
Sūmaela pasmaidīja, atsedzot balto zobu trīsstūri, un Brands pamanīja, ka šī sieviete sāk viņam iepatikties. -Un?
- Man prieks, ka esmu kļūdījies.
- Man tāpat. — Matu šķipsna atkal pārslīdēja pār seju, Sūmaela uzmeta tai piktu skatienu, tad aizpūta.
CERĪBAS
Dzelksne lauza ceļu caur kurnošo pūli, kas plūda uz lūgšanu templi. Šajā pilsētā bija ļoti daudz tempļu un tikpat daudz ļaužu, kas gribēja tajos lūgties.
- Tās Vienīgās dievietes pielūgšana prasa daudz laika, - Brands norūca, cenšoties ar platajiem pleciem izlauzt ceļu blīvajā pūlī.
- Šķiet, ka augstajiem un mazajiem dieviem ir pašiem, ko darīt, kamēr Vienīgā dieviete laikam tikai jaucas visu citu darīšanās.
- Un vēl tie zvani... - Brands saviebās, kad no baltā torņa tieši virs galvas atskanēja kārtējā šķinda. - Es nemaz nežēlotos, ja vairs nemūžam nedzirdētu nevienu nolāpītu zvanu. - Viņš pieliecās tuvāk un turpināja čukstus: -Viņi apglabā savus mirušos nesadedzinātus. Aprok. Zemē. Nesadedzinātus.
Dzelksne pikti palūrēja uz apaugušo žogu pie tempļa, kur akmeņi bija izbārstīti šķībi kā ubaga zobi, un nosprieda, ka zem katra no tiem guļ kāds trūdošs līķis. To bija simtiem. Tūkstošiem. Kapulauks pašā pilsētas viducī.
Šāda doma uzdzina sviedrainus drebuļus, un Dzelksne pieķērās maisiņam ar tēva pirkstu kauliem. - Nolādētā pilsēta. — Pat ja viņai patika runāt par šo vietu, pamazām dzima naids pret to. Tā bija pārlieku plaša, tās apmēri atstāja nomācošu iespaidu. Pārlieku trokšņaina, te nebija iespējams skaidri domāt. Pārlieku karsta, smirdīga un lipīga kā dienu, tā nakti. Visur tikai mēsli un mušas, trūdi un ubagi, tā, ka metas slikti ap dūšu. Tik daudz ļaužu, un visi tikai garāmgājēji, tie cits citu nepazīst un no otra tikai vēlas izspiest sev kādu labumu. Dzelksne pati jutās kā aprakta zem zagļu tūkstošu tūkstošiem, no kuriem tā nevienu nespēja saprast.
- Mums jādodas mājup, - viņa nomurmināja.
- Mēs tikko atnācām.
- īstais brīdis, lai pamestu nīstamu vietu.
- Tu jau visu nīsti.
- Visu ne. - Dzelksne palūrēja sānis un notvēra sev pievērsto Branda skatienu, vēderā atkal iekņudējās, taču
puisis strauji novērsās.
Izrādījās, ka Brands prot skatīties ne tikai ar apjukušu un bezpalīdzīgu skatienu, pēdējā laikā viņam bija parādījies vēl cits acu skatiens, ko Dzelksne notvēra aizvien biežāk. Puiša acis bija kā piekaltas viņai, caur nepaklausīgajām matu cirtām tās mirdzoši raudzījās gluži kā... izbadējušās. Gandrīz izbiedētas. Todien, kad abi bija saķērušies zemē tik tuvu viens otram, kaut kas... notika. »
Kas tāds, kāpēc meitenes sejā saskrēja asinis, un ne tikai sejā vien. Arī visā ķermenī. Un, jo zemāk, jo spēcīgāk. Aizvien biežāk mocīja arī šaubas, tās šaudījās pa galvu un klauvēja pie deniņiem gluži kā ticīgajiem templī lūgšanu laikā.
Ja nu viņa vienkārši pajautātu? Jā, zinu, mēs viens otru ienīdām, bet tagad esmu sapratusi, ka tu man tīri labi patīc. Vai man ir kāda iespēja iepatikties tev? Ak dievi, cik absurdi tas izldausās! Visu līdzšinējo dzīvi Dzelksne atgrūda citus cilvēkus, viņai nebija ne jausmas, kā sev kādu tuvināt. Ja nu viņš paskatās uz viņu kā uz trako? Šī doma uzglūnēja kā bedre pie kājām. Ko tu saproti ar
Pēkšņi puiša roka apvijās ap viņas augumu un atmuguriski virzīja to durvju ailā. Piepeši sirds kāpa pa muti laukā, viņa pat klusi iespiedzās, kad viņš piekjāva to sev cieši ldāt. Un jau nākamajā brīdī visi muka ielas malā un garām pabrāzās zirgi, pakaviem klaudzot, spalvām plīvojot pie iemauktiem. Nozibēja zeltītas bruņas un gara auguma jātnieki ar augstām bruņucepurēm galvā, kuriem nebija ne mazākās intereses par tiem, kas spiedās pie māju sienām. Tie noteikti bija hercoga Mikedasa vīri.
- Kādu varēja savainot, - Brands nomurmināja, veltīdams eskortam drūmu skatienu.
- Kā tad, - viņa izspieda, - kādu varēja.
Dzelksne pati sevi mānīja. Nešaubīgi. Viņi bija tikai
draugi. Airu biedri. Un nekas vairāk nebija vajadzīgs. Kāpēc lai to iznīcinātu, cenšoties panākt to, kas nebija viņai lemts, ko viņa nebija pelnījusi un nedabūs... Un tad Dzelksne notvēra Branda skatienu - to pašu, kas atkal lika pukstēt sirdij tik strauji, it kā viņa nupat būtu noskrējusi garu jūdzi. Viņš atrāvās no meitenes, neveikli tik tikko pasmaidīja un devās tālāk, bet pūlis jau atkal saplūda kopā aiz jātnieku mugurām.
Ja nu viņš jūt to pašu, ko viņa, vēlas pajautāt, bet baidās un nezina, kā vaicāt? Ikviena saruna ar Brandu šķita bīstama kā kauja. Nakšņošana vienā telpā sagādāja mocības. Vēl nupat viņi bija airu biedri, kas guļ uz vienas grīdas, paklājuši apakšā segas; pavisam nesen tie smējās, pirmoreiz ienākuši Jārvi iegādātajā graustā, kur saules stari spīdēja iekšā pa cauro jumtu. Tagad Dzelksne tikai izlikās guļam un tikmēr domāja par to, cik tuvu Brands atrodas; dažbrīd tai šķita, ka arī viņš izliekas aizmidzis, viņa bija gatava apzvērēt, ka Brands nav aizvēris acis un vēro viņu. Tomēr pārliecināta Dzelksne nebija nemaz. Doma par gulēšanu viņam blakus darīja dzīvi nožēlojamu, un tikpat nožēlojama šķita iespēja negulēt viņam blakus.
Vai es... tev
Dzīve bija pārvērtusies nolādētā rēbusā, turklāt tādā valodā, kuru viņa neprata.
Brands piepūta vaigus un noslaucīja sviedrus no pieres, nešaubīgi svētā nevainībā, jo pat nenojauta, par kādu ciešanu cēloni kļuvis pats. - Šķiet, drīz varēsim doties prom, tikai jānoslēdz līgums ar imperatori.
Dzelksne centās norīt kamolu līdz ar satracinātajiem nerviem un runāt normāli, lai ko tas prasītu. - Man šķiet, ka tā nenotiks.
Brands paraustīja plecus. Mierīgs, nesatricināms un uzticīgs kā vienmēr. - Tēvs Jārvi atradīs pieeju.
— Tēvs Jārvi gan ir viltīgs pēc velna, bet viņš nav burvis. Būtu tu pilī un redzētu tā grāfa seju...
— Tad Sūmaela atradīs pieeju.
Dzelksne nosprauslojās. - Varētu domāt, ka Saules māte ielīdusi tās sievietes pakaļā - tik spoži viņa apspīd visu dzīves.
— Tavējo gan ne, kā noprotu.
— Es viņai neuzticos.
— Tu nevienam neuzticies.
Dzelksne gandrīz pateica: “Es uzticos tev,” - bet pēdējā mirklī pārdomāja un tikai noņurdēja.
— Arī Ralfs viņai uzticas, - Brands turpināja. - Pat savu dzīvību uzticētu, tā viņš man teica. Un arī Tēvs Jārvi, kas nebūt nemētājas ar uzticēšanos.
— Kaut es zinātu ko vairāk, kas to trijotni vieno! -Dzelksne piebilda. - Viņiem ir kas kopīgs.
— Reizēm cilvēks ir laimīgāks, ja zina mazāk.
— Tu - jā. Ne es. - Viņa pavērās uz Brandu, un abu skatieni satikās. Gandrīz izbadējušies, gandrīz nobijušies, un tirpoņa vēdera lejasdaļā atsākās. Dzelksne būtu atkal neciešami sastrīdējusies pati ar sevi, ja vien abi jau nebūtu aizgājuši līdz tirgum.
Pareizāk sakot, līdz vienam no tirgiem. Galvenajā pilsētā tādu bija dučiem, un katrs visas Roistokas lielumā. Vieta, kur valdīja traka kņada un troksnis, pilsētas izmēra tirgus galdi, kur mudžēja visdažādāko ādas krāsu un apveidu cilvēki. Milzīgi svaru kausi tur grabēja, skaitāmie kauliņi klabēja, un cenas tika izkliegtas visās valodās pāri blējošiem, klukstošiem un īdošiem lopiem. Smacējoši dvakoja gatavotais ēdiens, mudinoši saldas garšvielas, svaigi izkārnījumi un dievi vien zina kas vēl. Viss pārējais. Viss, kas pasaulē pārdodams par naudu. Siksnu sprādzes un sāls. Purpursarkans audums un elki. Briesmonīgas zivis ar skumjām acīm. Dzelksne cieši aizmiedza acis, tad piespieda sevi atkal atvērt, bet visu iespējamo krāsu trakums joprojām plosījās turpat.
— Tikai gaļu. - Dzelksne žēlabaini pasvārstīja saujā Tēva Jārvi naudas maku. — Mēs gribam tikai gaļu. — Safrita pat nebija teikusi, tieši kādu. Dzelksne parāvās malā, kad garām pagāja sieviete ar notraipītu priekšautu un padusē pasistu kazas galvu. - Ar ko, ellē, mēs sāksim?
— Pagaidi! - Brands apstājās pie kāda galda, kur tumšādains pārdevējs tirgoja stikla pērlīšu krelles. Viņš pacēla tās gaisā, un Saules mātes stars iemirdzējās caur dzelteno stiklu. - Skaistas, vai ne? Tādas meitenēm patīk saņemt dāvanā.
Dzelksne paraustīja plecus. — Es neko nesaprotu no skaistuma. Arī no meitenēm, ja reiz par to ir runa.
- Tu taču esi meitene, vai ne?
- Māte man tā saka. - Viņa piebilda jau čukstus:
- Domas dalās.
Tirgotājs pacēla citu kaklarotu, šoreiz zaļganzilu.
— Kuru jūs gribētu? — Un šķībi pasmaidīja. — Kā dāvanu?
Tirpoņa vēdera lejasdaļā kļuva stiprāka nekā jebkad. Daudz netrūka, lai meitene apvemtos. Ja viņai vispār jebkad lemts gūt apstiprinājumu, tad šis bija īstais brīdis. Dāvana. Viņai. Nebūt ne tāda, kādu tā pati izvēlētos, bet, ja paveiksies, tāda varētu būt nākamā. Ja viņa atradīs īstos vārdus. Ko lai saka? Dievi, ko lai saka? Dzelksnes mēle pēkšņi šķita divtik smaga.
— Kuru es gribētu vai... - Viņa nenovērsa acis no Branda, piešķieba galvu un centās runāt maigā balsī. Pievilcīgi, lai kā tas izklausītos. Līdz šim viņa bijusi maiga reizes trīs un pievilcīga ne reizi, un pār lūpām nāca vien neveikls rūciens. - Kuru es
Tagad Branda skatiens bija apjucis. — Es gribēju teikt, kuru tu gribētu aizvest mājās? Ja tu būtu Torlbijā.
Par spīti apnicīgajai svelmei, vēsums sāka pārņemt Dzelksni no krūtīm un lēnītēm aizlavījās līdz pat pirkstu galiem. Ne jau viņai. Kādai citai, kas palikusi Torlbijā. Protams, tāda bija. Viņa bija ļāvusi sajaukt sev galvu par spīti Skifras brīdinājumiem.
- Nezinu, - Dzelksne novaidēja un centās paraustīt plecus, it kā tas viņai neko nenozīmētu, bet nozīmēja gan. - Kā lai es zinu? - Dzelksne aizgriezās, tās seja svila, bet Brands tikmēr kaulējās ar tirgotāju par cenu. Meitene vēlējās, kaut zeme atvērtos un aprītu viņu nesadedzinātu, gluži kā dienvidnieku miroņus.
Viņa prātoja, kādai meitenei šī kaklarota paredzēta. Torlbijā nemaz nebija tik daudz piemērota vecuma skuķu. Dzelksne viņu, visticamāk, pazina. Vēl reālāka bija iespēja, ka šī meitene par viņu smējusies, izsmējusi un rādījusi ar pirkstu. Kāda no tām smukajām, kurām māte vienmēr lika līdzināties. Kāda no tām, kas prata šūt, smaidīt un nēsāt atslēgu.
Dzelksnei šķita, ka viņa viscaur nocietinājusies. Pliķi, grūdieni un pat sitieni ar vairogu viņu gandrīz vairs nesāpināja, kāpēc lai sāpinātu kas tāds? Tomēr izrādījās, ka viņas bruņojumā joprojām bija spraugas. Līdz šim Dzelk-sne gandrīz pat nenojauta par to esamību. Tēvs Jārvi bija to pasargājis no nomētāšanas ar akmeņiem, Brands Dzelksni iznīcināja ar tik nekaitīgu lietu kā pērlīšu virtene.
Viņš joprojām smaidīja, bāzdams krelles kabatā. -Ceru, ka viņai patiks.
Dzelksnes seja nodrebēja. Viņam pat prātā nebija nācis tās dāvināt viņai. Viņam pat prātā nebija nācis padomāt par Dzelksni tā, kā viņa domāja par viņu. Meitenei šķita, ka pasaule ir zaudējusi visas krāsas. Liela mūža daļa bija pagājusi, jūtoties kaunpilni, muļķīgi un neglīti, bet nekad tik sāpīgi kā tobrīd.
— Es taču esmu tik sūdīgi stulba, — Dzelksne nošņāca.
Brands nesapratnē pievērsās viņai. — Ko?
Šoreiz skatiens bija bezpalīdzīgs un kārdinājums iegremdēt tajā savu dūri šķita gandrīz nepārvarams, tomēr meitene apzinājās, ka viņš nav vainīgs. Neviens nebija vainīgs, tikai viņa pati, un pļauka neko neatrisinās. Viņa centās sataisīt drosmīgu seju, bet šī izteiksme bija kaut kur nozudusi. Dzelksne tikai gribēja tikt prom. Jebkur citur. Viņa spēra soli un apstājās kā iemieta.
Drūmais vensterietis, kurš pilī stāvēja blakus Mātei Skērai, aizšķērsoja Dzelksnei ceļu, labo delnu paslēpis uzrotītajā apmetnī. Viņa pat nešaubījās, ka tur glabājas duncis. Pie sāna vensterietim stāvēja sīks vīrelis ar žurkas seju, un Dzelksne sajuta, ka vēl kāds kustas arī pa kreisi, visticamāk, zemmalietis.
— Māte Skēra grib pārmīt ar tevi pāris vārdu, — vens-terietis paziņoja, atsedzis zobus, ko par glītiem nenosauksi. — Labāk būs, ja mierīgi nāksi mums līdzi.
— Vēl labāk būs, ja mēs katrs mierīgi iesim savu ceļu. - Brands paraustīja Dzelksni aiz piedurknes.
Viņa nopurināja puiša roku, un karstais kauns acumirklī pārtapa saltā niknumā. Viņai vajadzēja kādam nodarīt pāri, un šie idioti gadījās pa rokai īstajā brīdī.
īstajā brīdī viņai. Pavisam nepiemērotā sev pašiem.
— Es neko nedarīšu mierīgi. - Dzelksne pameta vienu no Tēva Jārvi sudraba monētām tirgotājam pie tuvākā galda, ko noklāja darbarīki un kokmateriāli.
— Par ko tas? — vīrietis painteresējās, to notvēris.
— Par postījumiem, - Dzelksne attrauca, paķēra āmuru un meta zem rokas tā, ka tas atsitās pret venste-rieša pauri, un tas apstulbis aiztenterēja prom.
Meitene paķēra kādu smagu krūku no cita galda un sašķaidīja pret pakritušā galvu, iekams tas paspēja atgūt līdzsvaru, nolaistot arī sevi ar vīnu. Uztvērusi vensterieša rumpi, viņa iemauca atlikušās osas lauskas tā ģīmī.
Nazis šņākdams lidoja uz Dzelksnes pusi, bet viņa instinktīvi izvairījās atliecoties, un asmens aizbrāzās garām, tomēr viņa nenolaida plati ieplestās acis no spožā metāla gabala. Vīrelis ar žurkas seju dūra vēlreiz, meitene metās sānis un pārlēca pār kādu tirgus galdu, kura īpašnieks sāka brēkt par savu preču drošību. Dzelksnei pa rokai gadījās bļoda ar garšvielām, un viņa aizlidināja tā saturu vīrietim sejā, saceļot gaisā saldi smaržīgu oranžu mākoni. Vīrelis klepoja, spļaudījās un kliedza uz meiteni, zaudējis redzi. Viņa izmantoja bļodu kā vairogu, ietrieca tuteņa asmeni kokā, pagrieza un izrāva dunci pretiniekam no rokas.
Tas neveikli klupa uz priekšu, bet Dzelksne pirmā pašāva roku pretī, sajuta vīrieša dūri noslīdam gar vaigu, tad metās uz priekšu un ar visu sparu ietriecās tam vēderā, ielīda starp kājām, un vīrelis iekviecās. Tad meitene satvēra to aiz zoda, atliecās atpakaļ un no visa spēka ieblieza pa žurkai līdzīgo ģīmi. No grūdiena viņai uz mirkli sareiba galva, bet ne tuvu tik lielā mērā kā pretiniekam. Vīrelis novēlās četrrāpus un spļāva asinis, bet Dzelksne spēcīgi atvēzēja kāju un spēra tā, ka tas atkrita uz muguras un tika daļēji aprakts zem mirdzošu zivju kaudzes, jo apgāzās tirgus galds.
Pagriezusies meitene ieraudzīja, ka Brands tiek spiests atpakaļ pa augļiem piekrautu leti un milzīgais zemma-lietis cenšas iegrūst tam sejā savu dunci. Branda mēle šaudījās starp zobiem, bet acis bija pievērstas spožajam asmens galam.
Trenējoties pret saviem kuģa biedriem, vienmēr kaut kas mēdz aizkavēt. Tagad Dzelksni nekavēja nekas. Ar vienu roku viņa sagrāba zemmalieša masīvo delnu un parāva to sev priekšā, iekliedzās un ieblieza ar otras delnas pamatni pa tā elkoni. Kaut kas nokrakšķēja, un roka izgriezās negaidītā leņķī un saļima, bet nazis izšļuka zemē. Vīrietis brēca, līdz Dzelksne iešķēla viņam pa kaklu tieši tā, kā Skifra bija mācījusi, un tas raustīdamies krita pret nākamo galdu, aizlidinot uz tā sakrautos podus pa gaisu.
- Panāc pretī! — Viņa nospļāvās, bet vairs nebija neviena, kas uzdrošinātos. Pretī nāca tikai šokēti tirgotāji, pārbiedēti garāmgājēji un kāda māte, kas bija aizsegusi ar plaukstu meitas acis. - Tu saki: man jāiet mierīgi, ko? -Dzelksne brēca un pacēla kāju, lai iespertu pa zemma-lieša galvu.
- Nē! - Brands satvēra meiteni zem paduses un vilka prom caur postažu, bet ļaudis muka malā, dodot tiem ceļu, un abi teju skriešus tika līdz sānielai un nozuda ap stūri.
- Vai tu viņus nogalināji? — puisis noblēja.
- Ja paveicās, - Dzelksne nošņāca un izrāvās no tvēriena. — Kāpēc prasi? Vai tu grasījies viņiem nopirkt krelles, ko?
- Ko? Mūs aizsūtīja pēc gaļas, nevis lai vairotu līķu skaitu! - Abi strauji pagriezās ap nākamo stūri un garām pārsteigtu ubagu pulciņam aizsteidzās prom pa kādu ēnainu pamestu aleju; jezga aiz muguras noklusa. - Es negribu sagādāt nepatikšanas Tēvam Jārvi. Un negribu arī redzēt, kā tevi nomētā ar akmeņiem, ja varu ko mainīt.
Dzelksne saprata, ka Brandam taisnība, un tas viņu darīja niknāku nekā jebkad. - Kāds tu esi gļēvulis, - viņa iedzēla; tas nebija godīgi, taču tobrīd Dzelksne netaisījās būt īpaši taisnīga. Kaut kas grauza acī, viņa to izberzēja, un pirksti iekrāsojās sarkani.
- Tev tek asinis, — viņš teica un pasniedzās, — te...
- Aizvāc savu roku! - Dzelksne pagrūda Brandu pret sienu un, kad tas atsitās atpakaļ, ieblieza vēlreiz un vēl stiprāk. Puisis parāvās nost, pacēlis vienu roku, bet Dzelksne jau stāvēja pretī kaujas stājā ar savilktām dūrēm. Branda skatiens bija apjucis, aizvainots un izbijies.
Šāds skatiens lika vēdera lejasdaļai iekņudēties, bet nepavisam ne patīkami. Šajā skatienā Dzelksne samanīja pati savas nolāpītās cerības — tikpat sabojātas un salauztas kā sakropļotā zemmalieša roka. Un vainīgs nebija neviens cits, tikai Dzelksne pati. Nedrīkstēja ļauties cerībām, bet cerības kā nezāles, lai cik rūpīgi tās ravētu, vienmēr atkal uzdīgst no jauna.
Dzelksne vīlusies ierēcās un aizgāja prom pa aleju.
DRUPAS
Viņš bija visu sabojājis.
Brands atslējās pret apdrupušo iekšpagalma sienu starp Ralfu un Tēvu Jārvi un noskatījās, kā Dzelksne iznīcina Froru. Jau kopš nonākšanas Galvenajā pilsētā viņš vai pusi laika aizvadīja, vērojot meiteni, bet tagad viņš drīzāk līdzinājās sērīgam bārenim beķerejā, kārdinot pašam sevi ar gardumiem, ko nekad nebūs lemts nogaršot. Šo sajūtu Brands pazina pārlieku labi un cerēja to vairs nekad nepiedzīvot.
Viņus vienoja kaut kas labs, vismaz draudzība, ja nekā vairāk. Draudzība, kas tapa ilgi un smagi.
Un nu kā nemākulīgs lempis viņš to visu bija izpostījis.
Kad Brands atgriezās abu istabā, Dzelksnes mantas bija nozudušas, viņa jau gulēja pie Safritas un Kola, neko nepaskaidrojusi. Kopš tās dienas tirgū meitene nebija bildusi viņam ne vārda. Dzelksne noteikti pamanīja puiša skatienu un nojauta, par ko viņš domā. Un viņš jau arī nemaz neprata to noslēpt. Tikai iedomājoties vien, kā Dzelksne tagad uz viņu skatās vai drīzāk neskatās, viss viņa ķermenis savilkās ciešā mezglā. Skaidrs, kāpēc.
Kādēļ gan tādai kā viņa - tik stiprai, asai un par sevi pārliecinātai - varētu iepatikties tāds stulbenis kā viņš? Jau no pirmā acu uzmetiena ikvienam taptu skaidrs, ka šī meitene ir patiesi īpaša, bet viņš nav nekas un vienmēr tāds arī paliks - notiks tieši tā, kā tēvs to mēdza teikt. Pazemīgs muļķis, kas lūdzies pabiras, rakājies mēslainē un pa piestātni stiepis maisus, ubagojis žēlastības dāvanas un pateicīgi tās pieņēmis.
Brands īsti nezināja, kā viņam tas izdevies, tomēr viņš bija atradis ceļu, kā visus iegāzt: savu komandu, savu ģimeni... Pats sevi. Dzelksni. Viņš ir visu izpostījis.
Kols atvilka durvju bultu, un Sūmaela ienāca pagalmā. Viņu pavadīja divi cilvēki: sīka kalpone apmetnī ar kapuci un plecīgs vīrs ar vērīgu skatienu un rētu pāri sirmajai uzacij.
Kalpone noņēma kapuci; tā bija smalka tumšmate ar žiglām acīm, kas, vērojot cīniņu, nepalaida garām pat sīkāko detaļu. Ja to vispār varētu nosaukt par cīniņu. Frors bija viens no komandas labākajiem karavīriem, tomēr Dzelksnei pietika ar dažiem mirkļiem, lai to bez īpašām pūlēm noliktu uz lāpstiņām.
- Labi, viss, - Frors noelsās, ar vienu roku ķerdams pie ribām un otru paceldams gaisā, kā lūdzot žēlastību.
- Ārkārtīgi iedvesmojoši, - piezīmēja Skifra un satvēra Dzelksnes koka zobenu, iekams tā vēlreiz, neskatoties ne uz ko, būtu trāpījusi pretiniekam. — Es esmu sajūsmā par to, kā tu šodien cīnies, manu dūjiņ. Bez šaubām, sirdsapziņas pārmetumiem vai žēlastības. Kurš stāsies tev pretī kā nākamais...?
Dodivuā un Kols pēkšņi ieinteresējās par pagalma kaktiem. Kad Skifras acis pievērsās Brandam, tas bezspēcīgi pacēla rokas gaisā. Dzelksne šķita labi noskaņojusies, un puisis nebija īsti pārliecināts, vai cīniņa beigās paliktu dzīvs. Vecā sieviete nopūtās.
- Diemžēl no saviem kuģa biedriem tu laikam neko vairs nevari iemācīties. Pienācis laiks sīkstākiem pretiniekiem. - Viņa novilka mēteli un pārmeta to pār Frora muguru. - Kā tu tiki pie tās rētas, vensterieti?
- Nobučoju skuķi, - tas norūca, rāpdamies tuvāk mūrim, — un tam bija ļoti asa mēle.
- Kārtējais pierādījums, ka mīlestība var būt bīstamāka par rotaļām ar zobenu, - Skifra secināja, un Brandam atlika tikai piekrist. Skifra izvilka pati savu koka zobenu un cirvi. - Un nu, manu dūjiņ, redzēsim, ko tu īstenībā esi iemācījusies...
- Iekams sāksiet, - Sūmaela ierunājās, - es...
- Karš ar asiņainiem zobiem nemēdz pagaidīt! - Skifra palēcās, un viņas ieroči šāvās uz priekšu ātri un nāvējoši kā čūskas, bet Dzelksne grozījās un locījās, mānījās un atvairīja uzbrukumu. Brands vairs nespēja saskaitīt, ar cik iznīcinošiem cirtieniem abas apmainījās, kamēr viņš paspēja tikai ievilkt elpu. Astoņiem? Desmit? Viņas pašķīrās tikpat spēji, cik iesaistījās divkaujā, un riņķoja viena ap otru; Dzelksne lodāja starp kolonnām, ieliekusies ceļos, un Skifra izklupa sānis, laiski šūpojot ieročus.
- Tas tik ir numurs! — Ralfs nočukstēja ar platu smaidu uz lūpām.
Frors sarāvās, aptaustījis savas ribas. - Tas šķiet daudz jautrāk nekā pašam cīnīties ar viņu, šaubu nav!
Sūmaelas vērīgais kompanjons kaut ko pie sevis nomurmināja, un Tēvs Jārvi pasmaidīja.
- Ko viņš teica? — Brands čukstus jautāja.
- Viņš teica, ka meitene esot unikāla.
Brands nosprauslojās. - Tas taču ir acīm redzami, sasodīts.
- Ļoti labi, - Skifra paslavēja, - tikai negaidi, ka es došu tev priekšrocību. Es nemēdzu dāvināt.
- Tad es pati sev izcirtīšu dāvanu! - Dzelksne metās uz priekšu tik spēji, ka Brands spēra nestabilu soli atpakaļ, meitenes cirvis un zobens iemirdzējās, sagriezti gaisā, bet Skifra savijās, apmeta loku un nez kā atrada vietu, kur izsprukt abiem pa vidu, un jau bija drošībā.
- Lūdzu, - Sūmaela ierunājās jau skaļāk. - Man jā...
- Kaujas laukā nav vietas nekādiem lūgumiem! -Skifra iebrēcās un uzsāka kārtējo žilbinošo uzbrukumu, koks triecās pret koku, Dzelksne tika iedzīta pagalma stūrī, un uzbrucējas zobens noskrāpēja akmeni, kad meitene panira zem tā, aizripoja malā un jau atkal stāvus šūpojās šurpu turpu. Skifra atkāpjoties noelsās, un Dzelksnes zobens aizbrāzās garām tās degungalam, netrāpot tikai par pirksta tiesu.
Kols ieķiķinājās, nespēdams noticēt savām acīm. - Neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.
- Lieliski, - Skifira konstatēja un piemiedza acis.
- Prieks redzēt, ka manas zināšanas nav izmestas mēslainē. - Viņa sagrieza cirvi plaukstā tik veikli, ka tas atstāja gaisā vien neskaidru kontūru. - Nudien lieliski, bet tev vēl...
- Izbeidziet! — Sūmaela kliedza, un visu sejas acumirklī pievērsās viņai. Brandam par pārsteigumu, meitene noslīga uz viena ceļa un pamāja kalpones virzienā. — Vai drīkstu stādīt priekšā Viņas Gaišību Vialīni, Aizliegtās princesi, Napazas lielhercogieni, aljuku biedu, Galvenās pilsētas reģenti un trīsdesmit piekto Dienvidu imperatori?
īsu brīdi Brands domāja, ka dzirdējis kādu smalku joku. Tad viņš pamanīja Tēvu Jārvi metamies uz viena ceļa un visus pārējos klātesošos rīkojamies tāpat, un jebkāda smaida atblāzma veikli vien pagaisa no tā sejas.
- Dievi, — viņš čukstēja un pats neveikli metās ceļos.
- Atvainojiet, - nosvepstēja Dzelksne un steidzīgi darīja tāpat.
Imperatore panāca uz priekšu. - Nav pamata. Es visnotaļ daudz uzzināju. - Viņa runāja getlandicšu mēlē ar izteiktu akcentu, tomēr balss skanēja sulīgi un pārliecināti. .
- Jūsu Gaišība, - Jārvi sacīja.
- Vai es jums tiešām šķietu tik gaiša? - imperatore iesmējās. Atklātie, draudzīgie smiekli atbalsojās pagalmā. - Es gan labprāt runātu ar jums tiešu valodu. Pilī man izdodas ļoti reti runāt tieši. Izņemot, protams, ar Sūmaelu.
- Man šķiet, ka reizēm ar Sūmaelu saruna sanāk pārlieku tieša. — Tēvs Jārvi piecēlās kājās un noslaucīja ceļgalus. — Mēs esam patiesi pagodināti par jūsu ierašanos.
- Pagodinātai jājūtas man. Galu galā jūs esat nākuši tik tālu ceļu pāri puspasaulei, lai parunātu ar mani. Es pati sevi ienīstu, ja nenoietu pusjūdzi no savas pils vārtiem, lai parunātu ar jums.
- Centīšos netērēt jūsu laiku, imperatore. - Maģistrs spēra soli tuvāk Vialīnei. - Vai saprotat, kā attīstās politika Sašķeltās jūras krastos?
- Šo to es zinu. Man Sūmaela daudz ko pastāstīja.
Jārvi spēra vēl soli. - Diemžēl Kara māte drīz varētu
izplest savus spārnus pār visiem turienes krastiem.
- Un jūs meklējat manu palīdzību. Lai gan mēs pielūdzam dažādus dievus? Lai gan mana krustmāte noslēdza aliansi ar Augsto karali?
- Tā ir viņas, ne jūsu alianse.
Imperatore sakrustoja rokas, pakāpās sānis, un abi ar maģistru sāka mest piesardzīgus lokus viens ap otru, gluži kā Dzelksne un Skifra pirms dažiem mirkļiem. -Kamdēļ man būtu jānoslēdz jauna alianse ar Getlandi?
- Tādēļ, ka jūs vēlaties izrādīt labvēlību uzvarētāju pusei.
Vialīne pasmaidīja. — Jūs esat pārlieku drosmīgs, Tēvs Jārvi.
- Ķēniņš Ūtils teiktu, ka cilvēks nevar būt
- Getlande ir maza valstiņa, un tā atrodas ienaidnieku ielenkumā...
- Getlande ir bagāta valsts, un tā atrodas nabagu ielenkumā. Par to gādājusi ķēniņiene Leitlina.
- Zelta ķēniņiene, — Vialīne nočukstēja. — Viņas tirgones slava atnākusi līdz pat mums. Vai tiesa, ka viņa atklājusi veidu, kā ieslēpt zeltu un sudrabu papīrā?
- Tas tiesa. Tas ir viens no brīnumiem, no noslēpumiem, ar ko viņa labprāt dalītos ar saviem sabiedrotajiem.
- Tas nozīmē, ka piedāvājat man zeltu un sudrabu?
- Augstais karalis nepiedāvā neko, izņemot lūgšanas.
- Tēvs Jārvi, vai zelts un sudrabs jums nozīmē visu?
- Zelts un sudrabs ikvienam nozīmē visu. Dažiem no mums tā ir tik daudz, ka izliekamies domājam pretēji.
Imperatore viegli noelsās, to dzirdot.
- Jūs aicinājāt runāt atklāti. - Jārvi uzsita knipi Dzelksnes virzienā, un tā piecēlās kājās. — Bet tā nu sagadījies, ka mana māte atsūtījusi jums to, kas nav ne zelts, ne sudrabs. Šī dāvana veikusi garo, grūto ceļu lejup pa Dievišķo un augšup pa Aizliegto, tā nāk no tumšākajiem Sašķeltās jūras nostūriem. — Maģistrs izņēma no azotes melnu lādīti un pasniedza to Dzelksnei.
- Vai tā būtu elfu relikvija? - imperatore noteica, vienlaikus izbijusies un ieintriģēta. Vīrs ar vērīgo skatienu nostājās tuvāk valdniecei un lūrēja vēl drūmāk.
Dzelksne neveikli pastiepa lādīti uz priekšu. Lai gan abas varēja būt vienaudzes, blakus viņai Vialīne šķita kā bērns. Vina sniedzās tik tikko Dzelksnei līdz krūtīm.
Nopratusi, cik savādi viņas izskatās blakus viena otrai, Dzelksne pietupās uz viena ceļa tā, lai turētu dāvanu daudz piemērotākā augstumā. Gaismā iemirdzējās uz vāka iegravētie elfu burti. - Atvainojiet.
- Nevajag. Es gribētu būt gara... - Vialīne pavēra lādītes vāku, un telpā ieplūda bāla gaisma, imperatores acis iepletās. Brands juta Ralfu saspringstam sev blakus un dzirdēja Kola pārsteiguma elsienu, kā ari Froru skaitām lūgšanu, neizčukstot ne mazāko skaņu. Viņš jau iepriekš bija redzējis šo gaismu un tomēr paliecās uz priekšu, cerot ieraudzīt, kas to izstaro, bet lādītes vāks aizsedza skatu.
- Cik skaisti! - imperatore nočiepstēja un pasniedzās pēc veltes. Pieskārusies lādītes saturam, lai kas tas būtu, viņa ievilka elpu, seja no bālas pagalam pietvīka un atkal nobālēja, līdz valdniece atrāva roku. - Augstā Dieviete! Tā joprojām mainās?
- Mainās gan, - atbildēja Skifra. - Tā sajūt jūsu klātbūtni, imperatore, un pārvēršas, lai pieskaņotos jūsu noskaņojumam. Tā nāk no elfu laiku drupām Strokomā, kur neviens cilvēks nav spēris kāju kopš Dieva sašķelšanas. Iespējams, pasaulē otras tādas nav.
- Vai tā ir... droša?
- Neviens īsts brīnums nevar būt pilnībā drošs. Bet šis ir gana drošs.
Vialīne ieskatījās lādītē, un viņas acīs atstarojās spīdums. - Man tā ir pārlieku diža dāvana.
- Vai gan jebkāda dāvana varētu būt pārlieku diža Dienvidu imperatorei? - Jārvi atbildēja ar jautājumu un spēra mazu solīti uz priekšu. - Ar šo ap roku jūs nudien būsiet starojoša.
- Tā ir neaprakstāmi skaista. Bet es nevaru to pieņemt. ^
- Šī dāvana ir pasniegta no brīvas gribas...
Vialīne pavērās uz maģistru caur biezajām skropstām. - Es lūdzu jūs runāt atklāti, Tēvs Jārvi. — Imperatore aizcirta lādītes vāku, un gaisma apdzisa. - Es nevaru jums palīdzēt. Mana krustmāte Teofora ir devusi solījumus, kurus es nevaru lauzt. - Viņa pacēla mazo dūrīti augstu gaisā. - Es esmu visvarenākais cilvēks visā pasaulē! - Tad viņa iesmējās un ļāva dūrei noslīdēt gar sāniem. - Un neko nevaru padarīt. Es neko nevaru mainīt. Mans tēvocis labi saprotas ar Māti Skēru.
- Valdniekam pašam jādzen savas vagas, - Jārvi noteica.
- Vieglāk pasakāms nekā izdarāms, Tēvs Jārvi. Mūsu pusē augsne ir ļoti akmeņaina.
- Es varētu jums palīdzēt to uzart.
- Kaut jūs to varētu... Sūmaela saka, ka esat labs cilvēks.
- Labāks par vidusmēru. - Sūmaelas lūpu kaktiņā ieperinājās smaidiņš. - Es pazīstu arī ļaunākus cilvēkus ar abām rokām.
- Bet jūs nevarat palīdzēt man. Neviens nevar. - Vialīne uzlika uz galvas kapuci, veltīja vēl vienu skatienu Dzelksnei, kas joprojām tupēja uz ceļgala pagalma viducī ar lādīti rokā, un pagriezās, lai ietu prom. - Man žēl, bet nevaru jums palīdzēt.
Diez vai viņi visi bija cerējuši dzirdēt tieši to. Bet tā jau ar cerībām dažkārt notiek.
TAD NU GAN SASODĪTA DIPLOMĀTE
Skifra atkal uzbruka, bet šoreiz Dzelksne bija gatava. Vecā sieviete pārsteigumā ieņurdējās, kad pretinieces cirvis trāpīja pa tās zābaku un izsita no līdzsvara. Nākamo sitienu viņa atvairīja, tomēr tik tikko noturējās kājās, bet trešais izrāva zobenu no pretinieces rokas un nepasargātu noguldīja uz muguras.
Skifra izrādījās bīstama pat guloša. Iespērusi putekļus Dzelksnei acīs, viņa apmetās riņķī un ar nāvējošu precizitāti meta cirvi. Tomēr pretiniece gaidīja arī to, ar savu cirvi gaisā aizāķējusi lidojošo ieroci un aizlidinājusi telpas stūrī, meitene neatstājās un, zobus atņirgusi, piespieda Skifru pie pīlāra tā, ka tās zobena spice kutināja vecās sievietes sviedru lāsēm klāto kaklu.
Skifras sirmās uzacis saraucās. - Daudzsološi.
- Es uzvarēju! — Dzelksne auroja un savicināja izrobotos koka ieročus pret debesīm. Jau mēnešiem ilgi viņa uzdrošinājās cerēt, ka pienāks diena, kad tā piebeigs Skifru. Tā pagāja nebeidzami rīti, līdz ar Saules mātes pamošanos saņemot ar airi pa ausi, tā aizritēja bezgalīgi vakari, kad Mēness tēva gaismā meitene centās trāpīt savai skolotājai ar bomi. Cik neskaitāmi daudz reižu viņa bija saņēmusi sitienus un triecienus, cik bieži tā vārtījās pa dubļiem... Tomēr viņa to panāca. - Es viņu sakāvu!
- Tu viņu sakāvi. - Tēvs Jārvi nesteidzīgi pamāja.
Slejoties kājās, Skifra saviebās. - Tu sakāvi vecmāmiņu, kuras labākie gadi jau sen kā pagājuši. Tevi gaida daudz sīvāki izaicinājumi. Bet... tu esi malacis. Tu sadzirdēji. Tu daudz strādāji. Tu esi kļuvusi nāvējoša. — Maģistra smaids nozuda, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Viņš pamāja ar galvu Kolam, un zēns atbīdīja bultu.
- Sūmaela. - Jārvi pasmaidīja kā katru viņas viesošanās reizi. - Kas tevi...
Meitene smagi elsa, pārkāpusi slieksnim. — Imperatore vēlas runāt ar tevi.
Tēva Jārvi acis iepletās. — Tūlīt nākšu.
- Ar tevi ne. - Sūmaela cieši ieskatījās Dzelksnes sejā. - Ar tevi.
Lielāko līdzšinējās dzīves daļu Brands nejutās piederīgs. Kā nabags bagāto vidū. Kā gļēvulis starp drosmīgajiem. Kā muļķis gudro sabiedrībā. Bet viesošanās imperatores pilī pavēra jaunus apvāršņus puiša kroplajai neatbilstības sajūtai.
- Dievi, - viņš nočukstēja, nonācis aizvien jaunā telpā, sekojot Dzelksnei un Sūmaelai pa kārtējo marmora plāksnēm apšūto gaiteni, zeltīto kāpņu telpu vai alai līdzīgo kambari, un katra nākamā telpa izrādījās greznāka par iepriekšējo. Uz pirkstgaliem viņš šķērsoja vestibilu, ko izgaismoja sveces cilvēka augumā. Tās dega dučiem, ja nu gadījumā kāds ienāktu telpā, un Torlbijā tādas būtu vērtīgākas par viņu pašu. Ikviena virsma bija rotāta dārgakmeņiem vai apsudrabota, klāta paneļiem vai nokrāsota. Brands uzmeta skatienu krēslam, ko rotāja desmitiem dažādu koku sugu inkrustāciju, un nosprieda, ka tas, visticamāk, izmaksājis daudzreiz vairāk, nekā viņš jebkad nopelnījis. Brands nespēja aptvert, vai iekļuvis sapnī, tomēr labi apzinājās, ka paša iztēle nav tik bagātīga.
- Gaidiet šeit, - Sūmaela teica, kad viņi pa kāpnēm nonāca apaļā istabā, kur katrs marmora sienu stūrītis bija izgriezts tikpat smalkā ornamentā kā Kola izgrebtais masts un veltīts vienota stāsta epizodēm. - Nekam nepieskarieties. — Sūmaela atstāja Brandu un Dzelksni vienus. Pirmoreiz kopš tās dienas tirgū.
Un kas to būtu domājis, ka tas izvērtīsies šādi...
- Tā tik ir vieta, - viņš nomurmināja.
Dzelksne stāvēja, uzgriezusi puisim muguru, un, kad pagriezās, tās pierē vīdēja rieva. - Vai tāpēc Tēvs Jārvi tev lika nākt mums līdzi? Lai pateiktu to, kas visiem jau tāpat redzams?
- Nezinu, kāpēc viņš lika man nākt jums līdzi. -Abus apņēma stindzinošs ldusums. - Piedod, ka tevi parāvu malā. Todien. Tu esi daudz labāka cīnītāja, man bija jāļauj tev uzņemties galveno lomu.
- Bija gan, - meitene izmeta, pat nepaskatījusies uz vinu.
- Tikai... šķiet, ka tu dusmojies uz mani, un, ja vien es...
- Vai šis tev šķiet piemērots brīdis?
- Nē. - Brands zināja, ka dažas lietas labāk atstāt nepateiktas, bet nespēja samierināties ar domu, ka Dzelksne viņu ienīst. Viņam bija jāpaskaidro. - Es tikai... - Brands pavērās uz meiteni un pamanīja sev veltīto skatienu, kas bija tāds pats kā neskaitāmas reizes pēdējo nedēļu laikā, bet šoreiz viņas seja pārvērtās vieplī.
- Aizver taču savu sasodīto muti! - Dzelksne nošņāca, nobālējusi aiz dusmām, šķita, ka viņa ir gatava puisim krāmēt.
Branda skatiens pievērsās grīdai, kas bija tik spoži nospodrināta, ka viņš ieraudzīja savu satriekto seju veramies pretī; viņam nebija, ko teikt. Ko gan varētu atbildēt uz šādiem vārdiem?
- Ja jūs, mīlas putniņi, esat beiguši, — Sūmaela ierunājās no durvju ailas, - imperatore jūs gaida.
- Protams, mēs esam beiguši, — Dzelksne atcirta un devās uz priekšu.
Sūmaela pavērās uz Brandu un paraustīja plecus, bet divi sargi ar skarbu skatienu aizvēra durvis puisim deguna priekšā ar nepārprotamu klikšķi.
Dārzi šķita kā nākuši no pasaku ainas: savādos toņos tos izgaismoja purpursarkanais saulriets, kustīgo lāpu gaisma un ogļu kamīna liesmiņas, kas līdz ar katru vēja pūsmu izspļāva gaisā dejojošas dzirksteles. Nekas te nebija atstāts tāds, kādu to radījuši dievi, cilvēka roka bija pielikta it visur. Zāle nopļauta gludi kā mīlētāja vaigs. Koki apgriezti dīvainās formās, to zari noslīga no piesātināto, saldi smaržojošo ziedu svara. Izliektajos zaros čivināja putni, un Dzelksne domāja: kāpēc tie nelido prom, pirms pamanīja, ka visus pie laktas notur sudraba ķēdītes, smalkas kā zirnekļa tīkla pavedieni.
Baltu akmens plākšņu takas vijās starp sieviešu skulptūrām — neaptverami bargām un neaptverami slaidām —, kuras rokās turēja papīra ruļļus, grāmatas un zobenus.
Dzelksne nosprieda, ka tās ir agrāko laiku imperatores, un nespēja aptvert, kāpēc tāds pusnoskūts briesmonis kā viņa ticis ielaists šādā sabiedrībā. Šķita, ka sargu sejās atspoguļojas tas pats jautājums. Sargu bija daudz, un katrs līdz spoguļa mirdzumam nospodrinātais zobens vai šķēps sāpīgi kņudināja apziņu, ka viņa ir pavisam neapbruņota. Dzelksne sekoja Sūmaelai gar zvaigznes formas baseinu, kur kristāldzidrs ūdens lāsi pa lāsei lija no strūklakas, ko veidoja akmenī kalta savijušos čūsku skulptūra, tad kāpa pa kāpnēm uz savādu nelielu ēku - uz pīlāriem balstītu kupolu, zem kura atradās izliekts sols.
Uz sola sēdēja Vialīne, Dienvidu imperatore.
Kopš vizītes Tēva Jārvi brūkošajā mājā viņa bija ievērojami izmainījusies. Valdnieces spožā gredzenā savītos matus sedza zelta tīkliņš ar dārgakmeņu karekļiem. Tērpa korseti noklāja sīki spoguļa fragmenti, kas dziestošajā saules gaismā iemirdzējās te zili, te sārti, bet lāpu liesmās krāsojās sarkani un oranži. Zem tumšas krāsas svītras, kas šķērsoja imperatores seju virs deguna pamatnes, acis spulgoja spoži kā vēl nekad.
Dzelksne bija pārliecināta: diez vai viņa jelkad nonākusi tik neatbilstošā situācijā. - Kas man jāsaka?
- Viņa ir tikai cilvēks, - Sūmaela atbildēja. - Runā ar vinu, kā runātu ar citu cilvēku.
- Es, pie velna, nezinu, kā būtu jārunā ar citu cilvēku.
- Vienkārši esi godīga. - Sūmaela paplikšķināja meitenei pa muguru un pastūma uz priekšu, tā neveikli saminstinājās. - Un tūlīt pat.
Dzelksne uzkāpa uz zemākā pakāpiena malas. — Jūsu Gaišība, — viņa nokurkstēja, cenšoties nolaisties zemē uz viena ceļa, bet tad aptvēra, ka uz kāpnēm tas nav īsti izdarāms.
- Viallne. Un, lūdzu, nemeties ceļos. Vēl pirms nedēļas es īsti nebiju nekas. Tas joprojām padara mani nervozu.
Dzelksne neveikli sastinga, pa pusei notupusies, tad spēra soli atpakaļ un ne visai pārliecināti nolieca galvu.
- Sūmaela teica, ka jūs gribējāt...
- Kā tevi sauc?
- Batu Dzelksne, Jūsu...
- Lūdzu, uzrunā mani par Vialīni! Dzelksne, šķiet, izskaidro gana daudz. Bet Batu?
- Mans tēvs uzvarēja slavenā kaujā pie Batu todien, kad es piedzimu.
- Vai viņš bija karavīrs?
- Dižs karavīrs. - Dzelksne pieķērās kaklā pakarinā-tajam maisiņam. — Getlandes ķēniņienes izredzētais vai-rognesis.
- Un tava māte?
- Mana māte... vēlas, kaut es nebūtu es. - Galu galā Sūmaela lika būt godīgai.
- Mana māte bija ģenerālis un krita kaujā ar alju-kiem.
- Viņai paveicās, - Dzelksne piebilda un acumirklī pārdomāja. - Jums gan... ne īpaši. - Vēl sliktāk. - Man šķiet, Jūsu Gaišība... - Dzelksne savaldījās un apklusa. Tad nu gan sasodīta diplomāte...
- Vialīne. - Imperatore uzsita ar pirkstu galiem pa soliņu sev līdzās. - Apsēdies man blakus.
Dzelksne uzkāpa pa pakāpieniem līdz mazajam paviljonam un apmeta loku ap galdu, kur uz sudrabotas paplātes bija sakrauts tik daudz skaistu un sulīgu augļu, ka varētu pabarot armiju, un nonāca līdz margām, kas sniedzās līdz meitenes viduklim.
- Ak dievi, - meitene noelsa. Viņa nepaspēja saskaitīt, cik pakāpienu pieveikusi, kad ieraudzīja, ka atrodas uz pils jumta. Tur, dziļi lejā, tālu prom pletās vēl neredzēti dārzi. Zem tumstošajām debesīm kā traka cilvēka radīts ēku labirints gulēja Galvenā pilsēta. Tās gaismas mirguļoja zilajā vakarā tikpat lielā skaitā kā zvaigznes debesīs. Tālu prom aiz melna, gluda līdzenuma mirdzēja otrs gaismu puduris. Citas pilsētas, lielas un mazas. Savādi zvaigznāji spīdēja tālē.
- Un tas viss pieder jums, — Dzelksne nočukstēja.
- Tas viss un nekas no tā. - Meitenei šķita, ka pamana Vialīnes lepni izvirzītajā zodā kaut ko pazīstamu. Pirms laba laika viņa bija ko tādu ieraudzījusi savas mātes spoguli. Tas vedināja domāt, ka ari imperatore radusi uzlikt drosmīgas sejas masku.
- Uz jūsu pleciem guļas smaga nasta, - Dzelksne sacīja.
Vialīnes pleci it kā viegli saguma. — Pamatīga nasta.
- Imperatore, es neko nesaprotu no politikas. - Dzelksne piemetās uz sola, viņasprāt, pazemīgā pozā, lai kā tā izskatītos no malas; viņa vispār nejutās ērti sēdus, ja nu vienīgi pie aira. - Es, patiesību sakot, neko daudz nezinu... Jums būtu daudz vērtīgāk parunāt ar Tēvu Jārvi...
- Es negribu runāt par politiku.
Dzelksni pārņēma sveloša neērtības sajūta. — Tad jau...
- Tu esi sieviete... — Vialīne paliecās uz priekšu, sadotās plaukstas palika klēpī, bet acis ieurbās Dzelksnes sejā. Atbruņojoši tuvu. Dzelksne nebija radusi kādu laist klāt tik tuvu, kur nu vēl imperatori.
- Māte ar’ man tā saka, — viņa nomurmināja. - Domas dalās.
- Tu cīnies pret vīriešiem.
-Jā.
- Tu pieveic vīriešus.
- Dažreiz...
- Sūmaela saka, tu tos sakaujot pat viena pati pret trim! Tava komanda tevi ciena. Es to redzēju viņu sejās. Viņi
- Par cieņu es nezinu. Baidās - varbūt, Jūsu...
- Vialīne. Nekad neesmu redzējusi kādu sievieti cīnāmies tā, kā to dari tu. Vai drīkst? - Iekams Dzelksne paspēja atbildēt, imperatore uzlika tai roku uz pleca un saspieda. Valdnieces acis izbrīnā iepletās. — Augstā dieviete, tu esi stingra kā koks! Cik tev daudz spēka... -Dzelksnei par milzu atvieglojumu, Vialīne ļāva rokai nošļukt gar sāniem, kad Dzelksne pavērās, - sīka un tumša tā gulēja uz marmora sola starp abām. - Es gan nevarētu.
- Vispār jau stipru vīrieti nevar pieveikt ar spēku, -Dzelksne nomurmināja.
Imperatores skatiens acumirklī notvēra blakussēdētā-jas acis kā vienīgos baltos plankumus biezējošajā tumsā, kuru izgaismoja tikai lāpu mēles telpas stūros. - Ar ko tad?
- Jāuzbrūk ātrāk un vispār jārlkojas ātrāk, jābūt izturīgākai un gudrākai, vienmēr gatavai sitienam, un jācīnās, aizmirstot par cieņu, sirdsapziņu un žēlumu. - Tikai atkārtojusi Skifras vārdus, Dzelksne aptvēra, cik pilnīgi viņa bija tos apguvusi, cik absolūti uzņēmusi sevī un cik daudz bija mācījusies no vecās sievietes. - Vismaz tā man saka...
Vialīne pasita knipi. -
- Mūsu kuģus skulptūras rotā arī pakaļgalā.
- Brīnišķīgi! Tādā gadījumā viņš man paredzējis arī tādu likteni. Sēdēt tronī un smaidīt, kamēr viņš izdara izvēli. Bet es atsakos būt vina marionete. - Violīne savilka
pirkstus dūrē un uzsita pa galdu, bet pat sīciņais augļu nazis uz paplātes tik tikko iedrebējās. - Es atsakos, vai dzirdi mani?
- Es dzirdu, bet... Neesmu pārliecināta, vai mana dzirdēšana daudz ko mainīs.
- Nē. Man jāatver tēvoča ausis. - Imperatore pazi-bināja acis uz tumsā slīgstošajiem dārziem. - Šodien es padomē atkal iestājos pret viņu. Būtu tu redzējusi šā seju! Viņš nebūtu vairāk šokēts, ja es to nodurtu.
- To nevar īsti zināt, iekams neesat viņu nodūrusi.
- Dižā Dieviete, kā es to gribētu! - Vialīne uzsmaidīja Dzelksnei. - Saderam, ka no tevis neviens nemēģina iztaisīt marioneti, vai nc tā? Esmu gatava derēt, ka neviens neuzdrošinās! Tādu kā tevi. — Imperatores sejā Dzelksne pamanīja vēl neredzētu izteiksmi. Gandrīz... dievinošu.
- Tu esi... tik...
- Neglīta? - Dzelksne nočukstēja.
- Nē!
- Gara?
- Nē. Nūjā, bet...
- Brīva? — Dzelksne neticīgi nosprauslojās.
- Vai tad ne?
- Es esmu zvērējusi kalpot Tēvam Jārvi. Darīt visu, ko viņš uzskata par nepieciešamu. Lai izpirktu... to, ko esmu izdarījusi.
- Ko tu esi izdarījusi?
Dzelksne norija smagu kamolu. - Es nogalināju kādu puisi. Viņu sauca Edvāls, un es nedomāju, ka viņš bija pelnījis nāvi, bet... es viņu tomēr nogalināju.
Vialīne bija tikai cilvēks, kā jau Sūmaela teica, un, neskatoties uz drēbēm un pili vai varbūt tieši to esamības dēļ, viņas rimtajam, atklātajam skatienam piemita spēja izvilināt vārdu plūdus pār lūpām.
- Visi nolēma par to nomētāt mani ar akmeņiem, bet Tēvs Jārvi mani izglāba. Nezinu, kāpēc, bet izglāba. Un Skifra iemācīja man cīnīties. — Dzelksne pasmaidīja, pieskārusies ar pirkstiem galvas noskūtajai pusei, pārliekot prātā, cik stipru viņa sevi reiz turējusi un cik vāja bijusi. - Aizliegtās krastā mēs cīnījāmies pret zirgļau-dīm. Dažus nogalinājām, un pēc tam man kļuva nelabi. Citudien mēs cīnījāmies ar cilvēkiem tepat tirgū. Mēs ar Brandu. Neesmu droša, vai nogalināju arī tos, bet gribēju gan. Es biju nikna par tām krellēm... Laikam... — Dzelksne apklusa, sapratusi, ka pateikusi daudz vairāk, nekā klātos.
- Par krellēm? — Viallne pārvaicāja, un viņas iekrāsotā deguna pamatnē ievilkās apmulsuma rieva.
Dzelksne nokremšļojās. - Par to nebija vērts satraukties.
- Es teiktu, brīvība mēdz būt bīstama, - imperatore sacīja.
- Laikam gan.
- Varbūt, raugoties uz citiem, mēs saskatām tikai to, kā mums pašiem nav.
- Laikam gan.
- Varbūt dziļi sevī mēs visi esam vāji.
- Laikam gan.
- Bet tu tik un tā cīnies ar vīriem un tos pieveic.
Dzelksne nopūtās. - Jā, pieveicu gan.
Vialīne skaitīja punktu pēc punkta uz pirkstiem.
- Tātad ātrs uzbrukums, gudrība un agresija bez sirdsapziņas pārmetumiem, cieņas vai žēlastības.
Dzelksne pacēla gaisā kailās delnas. - Tās devušas visu, kas man pieder.
Imperatore iesmējās. Spēcīgiem smiekliem tik sīkai sievietei; skaļi un priecīgi tie plūda pār plati ieplestajām lūpām. - Batu Dzelksne, tu man patīc!
- Tādā gadījumā jūs esat viena no retajiem. Dažbrīd man šķiet, ka manu atbalstītāju loks ar katru brīdi sarūk. - Dzelksne izņēma lādīti un pasniedza imperatorei. — Tēvs Jārvi lika jums kaut ko nodot.
- Es jau teicu viņam, ka nevaru to pieņemt.
- Viņš man savukārt teica, ka tā tik un tā jānodod jums. - Dzelksne iekodās lūpā, atverot lādīti, un bālā gaisma ieplūda krēslainajā telpā, neparastāka un vēl skaistāka nekā iepriekš. Elfu aproces nevainojamās šķautnes mirdzēja kā dunča asmens, pulētais un slīpētais metāls spīdēja laternas gaismā, un tumši, koncentriski apļi izcēla neaptveramās dzīles aiz apaļās atveres. Tā bija relikvija no citas pasaules. No pasaules, kas zudusi pirms gadu tūkstošiem. Blakus tai nenovērtējamie pils dārgumi šķita nožēlojami nieki, nevērtīgi kā dubļi.
Dzelksne centās izteikties maigi, pārliecinoši un diplomātiski. Bet sanāca skarbāk nekā jebkad. - Tēvs Jārvi ir labs cilvēks. Un ļoti viltīgs cilvēks. Jums jāparunā ar viņu.
- Jau runāju. — Vialīne atrāva skatienu no aproces un ielūkojās Dzelksnei acīs. — Un tev jābūt piesardzīgai. Man šķiet, ka Tēvs Jārvi līdzinās manam tēvocim. Tādi neko nedāvina, negaidot dāvanu pretī. — Imperatore aizcirta lādītes vāku un paņēma to no Dzelksnes rokām.
— Tomēr es to paņemšu, ja tu tā vēlies. Nodod Tēvam Jārvi manu paldies. Bet pasaki arī, ka es viņam neko vairāk nevaru dot.
- Pateikšu. - Dzelksne paraudzījās uz tumsā grimstošo dārzu un prātoja, ko vēl teikt, kad pamanīja, ka vietā, kur pie strūklakas vēl nesen stāvēja sargs, vairs manāmas tikai ēnas. Visi bija nozuduši. Viņa un imperatore bija palikušas divas vien. - Kur palikuši jūsu sargi?
- Savādi, — Vialīne atbildēja. - Nu re, viņu kļuvis pat vairāk.
Dzelksne saskaitīja sešus vīrus kāpjam augšup pa pakāpieniem dārza tālākajā galā. Sešus bruņās tērpušos un pilnībā apbruņotus, impērijas kareivjus, kas ātri vien klaudzināja soļus un oranžu lāpu gaismā tuvojās pa eju imperatores mazajam namiņam. Viņiem sekoja vēl kāds cilvēks. Vīrietis ar zeltītām krūšu bruņām, iesirmiem matiem un neredzēti platu smaidu vīrišķīgi skaistajā sejā.
Hercogs Mikedass, ieraudzījis abas jaunietes, mundri pamāja.
Tobrīd Dzelksni pārņēma sajūta, ka asinis stingst dzīslās. Viņa pasniedzās un noslēpa starp pirkstiem uz sudraba paplātes nolikto mazo nazīti. Nožēlojami sīks ierocis, bet labāk tāds nekā nekāds.
Dzelksne stāvēja un skatījās uz kareivjiem, kas veikli apmeta loku ap strūklaku un izgāja starp divām statujām, un juta, ka Vialīne nostājas viņai blakus, kamēr vīrieši izklīst pa terasi. Kad pēkšņa vēja brāzma iekvēlināja ogles un gaišs stars izgaismoja tā seju, Dzelksne pazina vienu no karavīriem. Vensterietis, ar kuru viņa cīnījās tirgū; vienu tā vaigu šķērsoja grieztas brūces un zilumi, bet rokā tas turēja smagu cirvi.
Hercogs Mikedass dziļi paklanījās, bet tā lūpas viegli sašķiebās, viņa pavadītāji nemaz nenolieca galvu. Vialīne ierunājās dzimtajā valodā, un hercogs atbildēja, laiski pamādams ar roku uz Dzelksnes pusi.
- Jūsu Gaišība, - tā izspieda caur sakostiem zobiem,
— kāds gods.
- Es atvainojos, - hercogs atņēma vensteriešu mēlē.
- Es nupat pavēstīju Viņas Gaišībai imperatorei, ka nekādi
- Kāpēc tā? - Vialīne painteresējās.
Hercoga uzacis uzmeta izbrīna pilnu loku. — Galveno pilsētu apsēduši svešzemnieki no ziemeļiem, kas visur bāž savu degunu. Tie ir
- Kā noprotu, tā būtu es? - Dzelksne norūca.
— Tu, sātans sievietes veidolā! Nē,
- Imperatorei nudien neklājas tā riskēt ar savu drošību, - hercogs turpināja, - bet nekrītiet izmisumā, mana dārgā krustmeita, es jūs atriebšu!
— Par ko? — Vialīne nočukstēja. - Dzelksne sajuta imperatores bailes, un tas spēlēja viņai par labu. Divas vājas, pārbijušās un bezspēcīgas meitenes... Pirksti aiz muguras cieši satvēra mazo nazīti.
Hercogs uzmeta lūpu. - Tu tiešām esi kā suņanagla pakaļā. Kuram gan nepatīk meitene ar raksturu, vai ne? -Mikedass atšāva apakšlūpu un nogrozīja galvu kā vīlies.
- Taču visam ir robežas. Nudien, tādas pastāv.
Tēvs mēdza atkārtot Dzelksnei:
Pašu hercogu viņa uzskatīja par vāju pretinieku. Lai gan viņam bija kā zobens, tā duncis, meitene šaubījās, vai tie kaut reizi tikuši izvilkti no maksts. Pārējie gan pieprata savu darbu. Tiem rokās bija labi zobeni un labi vairogi, arī asi tuteņi aiz siksnas. Tikpat labas bruņas, kuru savītās zvīņas vizuļoja pustumsā, tomēr pavisam neaizsargāti bija pretinieku kakli. Elkoņu locītavas. Ceļu bedrītes. Jāmērķē tur.
Viņa viena pret septiņiem. Tobrīd Dzelksne gandrīz iesmējās. Absurds pārsvars. Neiespējams pārsvars. Bet cita viņas rīcībā nebija.
- Teofora ne reizi nedarīja tā, kā tai lika, - hercogs turpināja buldurēt, - bet viņa jau bija ar’ pārāk vecs kleperis, lai iemācītu tai paklausību. Es tiešām cerēju, ka septiņpadsmit gadus jaunu imperatori varēs turēt pavadā. - Mikedass nopūtās. - Tomēr daži kumeļi neļaujas pavadai. Tie spārdās, kož un neļauj sevi iejāt. T ādi labāk jānožmiedz, iekams nav nometuši no sedliem savu kungu.
Kā nākamā troni mantos tava māsīca Asta. - Hercogs parādīja savus ideāli skaistos zobus. - Viņai ir četri gadi. Ar tādu sievieti varēs pa īstam strādāt! - Visbeidzot pats apnicis no savas gudrības, Mikedass ar laisku žestu lika diviem kareivjiem iet uz priekšu. - Nodarīsim to ātrāk!
Dzelksne noskatījās, kā tie tuvojas. Viena lielais deguns bija daudzkārt lauzts. Otrs ar bakurētai nu un nelīdzenu seju stulbi smaidīja absolūtā vienaldzībā. Uz pirmā pakāpiena tie uzkāpa ar atkailinātiem, bet nepaceltiem zobeniem. Neviens nevarēja tiem pārmest pārliecību par saviem spēkiem. Tomēr šī pārliecība neļāva viņiem pat iedomāties, ka nāksies pa īstam cīnīties ar skuķi.
Un Dzelksne liks tiem cīnīties.
- Uzmanīgi, Jūsu Gaišība, viņa ir bīstama, - bilda vensterietis.
- Izbeidz, - hercogs nicīgi iesmējās, - tas taču tikai skuķis. Man šķita, ka jūs, ziemeļnieki, visi esat ugunīgi un...
Viņa iegrieza nazi, un asinis no brūces apšļāca blakus esošā bakurētainā seju, tas sarāvās. īss mirklis, bet Dzelksnei gana ilgs, lai izrautu dunci no lieldeguņa maksts, kamēr tas kāpās atmuguriski, un iedurtu zem bakurētainā ķiveres — tumšajā rievā starp rīkli un atslēgkaulu līdz pašam spalam.
Dzelksne uzlika kāju uz bakurētainā krūtīm, ierēcās kā žņaugta un aizspēra to prom. Vīrietis aizlidoja lejup pa pakāpieniem, paraudams līdzi divus aiz muguras stāvošos. Meitene notvēra tā zobenu un sagrieza roku pret asmeni, tomēr izrāva ieroci no atslābstošā tvēriena; asiņainiem pirkstiem satvērusi zobenu aiz spala krusta, viņa pacēla to virs galvas kā dunci. Dzelksne iebrēcās un parāva zobenu gaisā, noskrāpēdama nākamā vīra vairoga kanti, un trāpīja pa tā zodu. Asmens gals pāršķēla viņa seju un norāva šķībi sagriezušos bruņucepuri.
Savainotais atmuguriski sagrīļojās, skaļi kliegdams, asinis jau burbuļoja zem tā cieši sažņaugtajiem pirkstiem, un viņš uzkrita virsū hercogam, kurš iebrēcās un iesvieda to krūmos, nespēdams atraut acis no tumšajiem plankumiem uz savas krūšu bruņas, it kā traipi būtu publisks aizvainojums.
Lieldegunis grīļodamies tenterēja atpakaļ un šķita pat vēl pārsteigtāks nekā iepriekš, viņš izmisīgi centās saturēt savu pāršķelto rīldi, bet tumšās asinis jau bija izmērcējušas visu kreiso ķermeņa pusi. Dzelksne nosprieda, ka par šo pretinieku var aizmirst.
Izrēķināšanās ar trim vīriem uzreiz tik īsā laikā nudien j
bija veiksme, bet pārsteigums bija meitenes vienīgā priekšrocība. Tas jau bija izmantots, un spēku attiecība nu bija četri pret vienu.
- Nolādēts! - hercogs iebrēcās, slaucīdams savu asinīm notašķīto tērpu. - Nogalināt abas!
Dzelksne pašļūca atpakaļ un nostājās aiz pīlāra pa kreisi kā aiz vairogā, mētādama acu zibšņus, tikmēr aplencēji nāca aizvien tuvāk. Tagad to zobeni un vairogi jau atradās kaujas gatavībā, cietais tērauds un skarbās acis gailēja sarkanas lāpu gaismā. Viņa sadzirdēja Viallni aiz muguras gluži vai smilkstam līdz ar katru elpas vilcienu.
- Brand! - Dzelksne iekliedzās, cik vien skaļi plaušas ļāva. - Brand!
NIKNUMS
Tikmēr Brands blenza uz galdu, tur nolikta ūdens krūzi un biķeriem, prātodams, vai tie domāti viesiem, tomēr neuzdrošinājās pieskarties, lai gan bija izslāpis kā tuksnesi noklīdušais.
Ja nu tas bija domāts citiem, labākiem ciemiņiem?
Brands izgrozīja plecus, veltīgi cenšoties atraut kreklu no lipīgās ādas. Ak dievi, šī svelme, bezgalīgā, smacējošā svelme, kas nerimās pat tad, kad pielavījās nakts. Viņš piegāja pie loga, aizvēra acis un ievilka dziļu elpu, silta brīze noglāstīja seju, un Brandu pārņēma vēlme, kaut tas būtu sāļais Torlbijas vējš.
Puisis pārlika, nez ko tagad dara Rīna. Pavēries krēslojošajās debesīs, viņš veltīja lūgšanu Miera tēvam, lai gādā par māsas drošību. Aizrautīgi vēloties kļūt par karavīru, atrast kuģi, komandu un arī jaunu ģimeni, Brands piemirsa par to, kas viņam jau bija. Viņš nudien nebija cilvēks, uz kuru var paļauties. Sasodīts, viņš prata visu sabojāt. Puisis smagi nopūtās.
Un tad viņš to sadzirdēja, pavisam klusu. It kā kāds viņu sauktu vārdā. Pirmajā brīdi Brands nosprieda, ka sapņo, bet pēc tam balss atskanēja vēlreiz, un nu jau pārliecinoši. Izklausījās pēc Dzelksnes, un, ņemot vērā viņu attiecības, meitene to nesauktu, ja nebūtu pamatota iemesla.
Brands atspēra vaļā durvis, lai saceltu kājās sargus.
Taču sargu nebija. Tikai tukšs gaitenis un ēnas apņemtas kāpnes telpas galā. Brandam šķita, ka viņš saklausa cīniņa troksni, un sirdī iedūra bažas. Džinkstēja metāls, kāds kliedza un atkal sauca vinu vārdā.
Brands metās skriešus.
Dzelksne paķēra sudraba paplāti, iekliedzās un svieda vensterietim, augļi izbira zemē. Bet pretinieks paslēpās aiz lielā cirvja un klupa malā, paplāte atsitās pret tā plecu un tālāk aizlidoja krūmos.
Pieķēdētie dziedātājputni bezpalīdzīgā panikā sita spārnus, brēkāja un plivinājās, un Dzelksne nejutās ne par matu labāk, iesprostota aiz salona pīlāriem kā būrī. Aiz vensterieša muguras joprojām cīņai gatavi stāvēja vēl divi vīri: viens gara auguma kustīgs ar sasodīti garām rokām, otrs - strups un drukns ar kaklu koka stumbra resnumā. Hercogs slaistījās dibenplānā, pavērsis savu zobenu pret Dzelksni, un sēca aizsmakušā balsī. Var jau būt, ka viņš bija gudrs vīrs, tomēr radis, ka viss notiek pēc viņa prāta.
- Apšļakstīju tavas kurpes ar asinīm, vecais nelieti? — Dzelksne nošnāca.
Tad viņa sagrāba lāpu, izrāva to no turētāja, nemanīdama dzirksteles, kas gruzdot bira pār roku.
Virs ar resno kaklu klupa uz Dzelksnes pusi, bet meitene nobloķēja viņa zobenu ar savējo — tērauds triecās pret tēraudu, tad iezvēla uzbrucējam, un vairoga skaidas aizlidoja pa gaisu. Dzelksne soli atkāpās, dodot sev laiku kaut ko izdomāt, tad tumsā paslīdēja uz izbirušajiem augļiem un pārkrita pār galdu. Zobens ietriecās meitenes kājā, virs kreisā ceļa pavērās pāršķelta miesa. Dzelksne iesmilkstējās un norija siekalas, bet garais kareivis tikmēr atrāvās no pretinieces, gatavs jaunam uzbrukumam.
Dzelksne instinktīvi pieliecās. Resnā kakla raidītais zobens nosvilpa gar seju un atsitās pret tuvāko pīlāru, marmora lauskas aizlidoja pa gaisu, visapkārt mirguļoja, locījās un šaudījās cīnītāju ēnas. Dzelksne atvēzējās pret drukno pretinieku, bet ievainotajā kājā zuda spēks, zobens atlēca no tā bruņām klātā pleca, aizkavējot tikai uz mirkli.
Viņa ieraudzīja savas asinis tumši zvīguļojam lāpu gaismā, pilienu un šļakstu strīpa aizstiepās līdz pat garā vīra zobenam. Dzelksne pamanīja hercoga seju, savilktu niknā vieplī. Viņa dzirdēja imperatori kaut ko kliedzam aiz margām. Dzelksne sauca palīgā, bet palīdzība nenāca. Resnais kakls jau bija uzlicis kāju uz augstākā pakāpiena, tā skarbās acis blenza uz meiteni pār vairoga kanti. Garais grābstīja muguru un centās nogrūst ogles no gruzdošā apmetņa.
Viņai jāclnās, kamēr vien dzīslās rit asinis un dod spēku. Jāuzbrūk, un tūlīt pat.
Dzelksne atrāvās no galda. Tiklīdz Resnais kakls atvēzējās un cirta, viņa nolēca lejup pa pakāpieniem pāri kritušajam. Savainotā kāja atslāba, bet meitene bija sagatavojusies un krita uz priekšu, apmeta kūleni, paripoja zem Garā spēcīgi cirstā zobena, asmens saceltais vējš iepūta matos, viņa atspērās uz veselās kājas un, skrienot garām, iezvēla pretiniekam.
Zobens trāpīja Garajam ceļgala locītavā, tas ievaidējās, mēģināja pagriezties, bet nokrita rāpus Dzelksnes priekšā. Viņa pacēla zobenu augstu gaisā, atlieca muguru un no visa spēka trieca pret paklupušā bruņucepuri. Sitiena spēks smagi parāva roku līdzi, un meitene sāpīgi sakoda zobus, asmens nodrebēja, un tērauda lauskas uzsprāga gaisā. Tomēr atstātais robs izrādījās gana dziļš un Garais nogāzās uz mutes, raustot vienu kāju, pavēris lūpas klusā vaidā. Drebošām kājām Dzelksne atslējās pret tuvāko skulptūru, joprojām sažņaugusi rokā salauzto zobenu.
Resnais kakls piesardzīgi tuvojās Dzelksnei, pacēlis vairogu.
- Nāk nāve tava, — Dzelksne nočukstēja.
Vialīne iespiedzās, redzot, kā Dzelksne metas starp diviem pīlāriem un virsū strupajam kareivim, tā ar vienu roku sagrāba vīrieša masīvo kaklu, bet ar otru — ienaidnieka roku, kas turēja zobenu. Resnais kakls centās nomest uzbrucēju no pleciem, vairogs netrāpīja, toties pavēra spraugu. Dzelksne brāzās uz priekšu, kreisais celis izgriezās, un sāpe cauršāva visu kāju, bet meitene paspēja krītot saķert pretinieka bruņas un pieslējās kājās. Šņākdama viņa atvēzēja un blieza salauztā zobena asmeni pret tā kaklu. Resnais plātīja muti, pāri lūpām plūda asinis, un imperatore iespiedzās, jo abi uzgāzās tai virsū.
Dzelksne aizripoja malā īstajā brīdī, jo vensterieša smagā āva aizlidoja garām, ar blīkšķi caursita Resnā kakla bruņas un ieurbās dziļi tā krūtīs. Dzelksne rāpās un lēca gaisā, cenšoties atsvabināt mesto cirvi, krūtis smagi cilājās un svila no straujās elpas.
- Brand! - viņa iesaucās aizlūstošā balsī. Aiz muguras atskanēja troksnis, meitene metās apkārt un ieraudzīja zibošu metālu. Hercogs trāpīja Dzelksnei pa vaigu, galva pasitās sānis, tomēr sitiens izrādījās vārgs, viņa pat nezaudēja līdzsvaru.
Dzelksne ieķērās hercoga zeltītajās krūšu bruņās.
- Tas ir viss, uz ko esi spējīgs? - viņa šņāca, bet vārdi plūda pār lūpām līdz ar asinīm, kas sūcās lejup pa zodu. Mutē kaut kas traucēja. Kaut kas auksts un ciets nospieda mēli. Tikai tad viņa saprata, ka Mikedass viņu sadūris.
Viņa triektais tutenis iestrēdzis šķērsoja visu meitenes seju tieši starp žokļiem, un pretinieka roka joprojām nelaida vaļā spalu.
Tie blenza viens uz otru tumsā, un neviens īsti nespēja aptvert notiekošo. Tāpat kā faktu, ka meitene joprojām stāv kājās. Tad iemirdzējās lāpa, un Dzelksne pamanīja hercoga acīs nežēlīgu liesmu.
Viņa juta, kā asmens mutē sagriežas, Mikedass mēģināja izraut ieroci, bet viņa iekodās duncī, iespēra ar savainoto kāju, un pretinieks pakrita. Tad Dzelksne pagrieza galvu un izrāva dunci no asiņainās rokas vārgā tvēriena. Meitene neveikli pagrūda Mikedasu malā, tad spēra nedrošus soļus sānis, bet vensterietis jau meta ar cirvi, un tas, nobrāzis viņas plecu, nocirta no krūmiem zarus ar birstošu lapu straumi, bet pati meitene palēca prom strūklakas virzienā.
Visi zina, kā rīkoties, līdz brīdim, kad sāk noasiņot, un Dzelksne noasiņoja. Kāja karsti pulsēja, seja lipa no asinīm. Vairs nebija nekādu plānu. Viņa nošķaudījās, un gaisā izpletās sarkans mākonis.
Dzelksne satvēra spalu un izrāva dunci no sejas, tas iznāca laukā diezgan viegli. Lai gan, iespējams, paķēra līdzi arī kādu zobu. Ali dievi, cik viņai bija nelabi... Kāja vairs nepulsēja. Tā bija nejutīga. Nejutīga un slapja, celis nevaldāmi drebēja. Dzelksne dzirdēja to sitamies pret asinīs izmirkušo bikšu staru.
Gribējās gulēt. i
Dzelksne sapurināja galvu, cenšoties nokratīt nelabumu, bet sajūta tikai pasliktinājās, un neskaidrā plankumā izplūdušais dārzs aizpeldēja vispirms uz vienu, rad otru pusi.
Hercogs Mikedass, izvilcis zobenu, vilka malā kādu līķi, lai tiktu tuvāk imperatorei.
Dzelksne atvēzēja nazi, bet tas šķita pārmēru smags. It kā tā spicē karātos smēdes lakta. Lāpu gaisma uzspīdēja, mirguļoja un meta šaudīgas ēnas.
- Panāc pretī! - Dzelksne noelsa, bet mēle bija uztūkusi un vārdi nenāca pār lūpām.
Vensterietis pasmaidīja un dzina meiteni atpakaļ pie strūklakas.
Viņa paklupa, kaut kam pieķērās, celis sagriezās un palika izslējies stāvus.
Viņa metās uz ceļiem ūdenī. Tumsā šaudījās zivis.
Vialīne atkal iekliedzās. Viņa sāka aizsmakt no brēkšanas.
Vensterietis spēcīgi vēzēja cirvi augšā lejā, un platais asmens, uztvēris lāpu gaismu, iezīmēja Dzelksnes izplūdušajā skatienā oranžus traipus.
Dzelksne bija nometusies uz ceļiem, imperatore lika tai celties.
Viņa dzirdēja pašas sēcošo elpu.
Neizklausījās diez cik labi.
Ak dievi, cik viņa bija pārgurusi!
- Brand, - Dzelksne nomurmināja.
Viņš skrēja augšup pa kāpnēm.
Ar vienu skatienu novērtējis tumsas apņemto dārzu, baltiem akmeņiem izklāto taku starp ziedošajiem kokiem un statujām, ēnā ap lāpām izgaismoto strūklaku gulošos līķus... kad pašā strūklakā ieraudzīja arī Dzelksni, tupošu uz ceļiem un pieķērušos pie slapjajām akmens čūskām un otrā rokā sagrābtu nazi. Viņas seja bija noplūdusi asinīm, pie miesas pielipušās drēbes saplēstas un piesūkušās asinīm. Pat strūklakas ūdens krāsojās sarkans.
Blakus Dzelksnei stāvēja kāds vīrietis ar paceltu cirvi rokā. Tirgū sastaptais vensterietis.
Brands izverda troksni, kas atgādināja verdošu ūdens katlu. Nekad agrāk viņš tādu nebija dvesis, nedz arī dzirdējis no kāda cita cilvēka mutes.
Brands kā satracināts vērsis metās pa taku uz priekšu, un, kad vensterietis pagriezās, plati iepletis acis, tas notvēra pretinieku, norāva zemē tik viegli, kā ziemeļvēja brāzma paceļ gaisā koka lapu, un tad ar visu spēku trieca pret statuju.
Viņi tā satricināja skulptūru, ka šķita, pasaule nodreb. Tik smagi, ka Brands dzirdēja pats savus zobus noklabam galvā. Tik stipri, ka skulptūra pārlūza vidū uz pusēm un putekļainās lauskās sabira zālē.
Brands, iespējams, sadzirdēja vensterieša piesmakušos vaidus vai arī paša asinis skaļi dunēja galvā gluži kā Jūras mātes aukas vētrainā dienā, atņemot redzi un dzirdi. Ar abām rokām viņš sagrāba vensterieša galvu un trieca pret marmora pjedestālu divas, trīs, četras reizes, un akmens lauskas šķīda uz visām pusēm, līdz galvaskauss bija ieliekts un saplacināts, tikai tad Brands nosvieda to zemē pavisam sadragātu.
Dzelksne tupēja, atslīgusi pret strūklaku, viņas seja bija izkrāsota nebijušos toņos: bālo un vaskam līdzīgo ādu ldāja asiņainas svītras, bet pārplēstie vaigi, lūpas un zods bija pārtapis melnā asins blāķī.
- Nenāc klāt! - kāds brēca. Tas bija gados vecāks vīrs ar zeltītām krūšu bruņām un sviedriem klātu seju. Viņš bija sagrābis imperatori Vialīni aiz kakla un pielicis dārgakmeņiem rotātu zobenu pie rīkles, kas gan izrādījās par garu iecerētajam uzdevumam. — Es esmu hercogs Mike-dass! - viņš auroja, it kā vārds kalpotu par vairogu.
Tomēr vārds ir tikai vārds. Brands saviebās, atkāpās soli, ieķērcās, laižot pār lūpām svilinošu elpu, un paspēra malā kādu kritušo.
Hercogs atrāva zobenu no Vialīnes rīkles un trīcošā rokā pacēla pret Brandu. - Es brīdinu, turies...
Imperatore sakampa tēvoča roku, iecirta tajā zobus un izrāvās brīvībā, hercogs iebrēcās. Tas pacēla savu zobenu, tomēr Brands jau bija ticis viņam klāt, jau atkal izdvesa šausminoši spalgo, griezīgo, gārdzošo skaņu, nebūt nedomājot par to, kā izdarīt ko labu, kā palikt gaismas pusē, vai ko tamlīdzīgu, tikai prātoja, kā pārraut šo cilvēku uz pusēm ar kailām rokām.
Zobens skāra puiša galvu un atlēca no pleca. Tas, iespējams, Brandu ievainoja vai arī ne - viņam bija vienalga. Puiša plaukstas sažņaudza hercogu cieši kā slēdzenes. Mikedass bija liela auguma, savukārt Brands prata noturēt uz pleciem veselu kuģi. Viņš pameta hercogu gaisā kā salmu kūli.
Brands spēra četrus pamatīgus soļus, tie nodimdēja pa tumšo zālāju, bet hercogs cēlāš gaisā aizvien augstāk un augstāk.
- Ar kādām tiesībām, — tas kvieca, bet tad Brands aizmeta Mikedasu tālu prom. Tas pārvēlās pār akmens margām un, šķita, īsu brīdi palika apjucis karājamies dūmakainajās debesīs, joprojām sažņaudzis rokās zobenu. Kvieciens pārtapa kāsējošā guldzoņā, un hercogs izzuda skatienam.
— Ak Dieve, - Vialīne nočukstēja.
Tālu lejā atskanēja būkšķis - viņas tēvocis atsitās pret zemi. Tad kaut kas ilgi klabēja. Līdz iestājās klusums.
PARĀDI UN SOLĪJUMI
Dzelksne pavēra acis, apkārt pletās tumsa.
Vai tā ir tumsa, kas valda aiz Beidzamajām durvīm?
Viņa mēģināja pakustēties, bet iekliedzās sāpēs.
Vai tad viena no labākajām nāves iezīmēm nav tā, ka visas sāpes aprimst?...
Dzelksne aptaustīja apsējiem klāto seju, un atmiņā atausa grūdiens, hercoga Mikedasa duncim ietriecoties starp žokļiem, viņa nespēkā ievaidējās, rīkle bija izkaltusi kā veci prauli.
Meitene pašķielēja uz gaismas strēli, nometa segu un lēnītēm, tik lēni kā nekad, nolaida kājas uz zemes -sāpēja visas maliņas, un viss ķermenis savilkās krampjos. Dzelksne vaidēja, cenšoties ar visu svaru atbalstīties uz kreisās kājas, augšstilbs iesvilās, sāpju vilnis pārņēma arī muguru un tad atgriezās celī. Meitene palēcās un mēģināja šļūkt, balstoties pret sienu, vārga kā jaundzimis kumeļš, kas sper pirmos nedrošos soļus. Ak dievi, cik ļoti smeldza kāja, bet, tiklīdz meitene sāpēs saviebās, dievu dēļ, tās pārņēma arī seju, un viņa smilkstēja aiz neciešamām mokām, asaras plūda straumēm, jo sāpe no krūtīm aizvirzījās līdz rīklei un acīm. Dzelksne tomēr tika līdz gaismas strēlei, kas stiepās no spraugas zem durvīm, un pagrūda tās vaļā.
Viņa pacēla roku, lai piesegtu sūrstošās acis — šķita, ka tās raugās žilbinošā saulē, lai gan tur dega viena vienīga svece. Resna svece ar. dārgakmeņiem rotātām vaskā iespraustām matadatām. Dzelksne ieraudzīja saplaisājušu apmetumu, zemē izsvaidītas drēbes, kas meta ēnas pār grīdas dēļiem, un stipri saburzītu gultas veļu...
Viņa sastinga. Kaila mugura ar tumsnēju ādu un trenēti muskuļi, kas ritmiski cilājās. Dzelksne dzirdēja lēnu murdoņu - tur sarunājās sieviete un vīrietis, tad ieraudzīja bālu roku, kas slīd pār šo muguru, garu, izkaltušu roku ar sažuvušu delnu un vienu vienīgu stumbeni pirkstu vietā.
- Vai, — Dzelksne izdvesa, un sieviete strauji pagrieza galvu. Viņas melnie mati klāja seju, un rēta šķērsoja augšlūpu, paverot spraugu baltiem zobiem. Sūmaela un Tēvs Jārvi zem viņas.
- Vai! - Dzelksne nespēja nedz izkustēties no vietas, nedz arī aiziet, viņa tikai blenza grīdā, degot kā ugunīs no sāpēm un apmulsuma, viņa centās norīt kamolu kaklā, tomēr caurā vāts mutes vietā radīja sajūtu, ka nekad vairs nesanāks pat nospļauties.
- Tu pamodies. - Tēvs Jārvi izrausās no gultas un ielēca biksēs.
- Marš atpakaļ gultā, iekams kāja nesāk asiņot. -Maģistra roka apņēma meiteni un palīdzēja aizlēkt un aizšļūkt uz tumšo durvju aiļu.
Dzelksne nespēja atraut skatienu un, ejot pa durvīm, pār plecu joprojām vēroja kailo gulošo Sūmaelu, kas izturējās tā, it kā nebūtu noticis nekas īpašs, un piemiegtām acīm vērās sānis.
- Tev sāp? — Tēvs Jārvi pajautāja, nolaidis meiteni uz gultas.
- Um, - tā novaidēja.
Ūdens ielija krūzē, nodžinkstēja karotīte, kaut kas izšķīda. — Izdzer!
Garšoja šaušalīgi, šķidrums savilka muti un satūkušo mēli, rīkle bija kā izplaucēta, bet Dzelksne sevi piespieda norīt, tas vismaz deva iespēju kaut ko pateikt.
- Man likās, — meitene noelsās, kad Jārvi iecēla viņas kājas atpakaļ gultā un pārbaudīja pārsējus ap stilbu, — jūs zvērējāt...
- Esmu zvērējis pārāk daudz. Lai ievērotu vienus zvērestus, citus nākas lauzt.
- Un kurš izlemj, kādi jāsaglabā?
- Es neatteikšos no paša pirmā zvēresta. - Jārvi sakļāva dūrē veselās delnas pirkstus. - Es atriebšos sava tēva slepkavām.
Dzelksne grima snaudā. — Man šķita... jūs jau sen... to izdarījāt.
- Tikai dažiem. Ne visiem. — Jārvi apsedza meiteni.
- Dzelksne, tagad paguli. - Viņas plaksti cieši aizvērās.
*
- Necelies.
- Jūsu Gaišība...
- Vialīne, dievu dēļ... - Imperatores sejā bija manāmas dažas skrambas, bet visādi citādi - ne mazākā mājiena par ieskatīšanos sejā Nāvei.
- Man jāceļ... — Dzelksne sarāvās no sāpēm, cenšoties piecelties sēdus, un Vialīne aplika roku ap meitenes pleciem un maigi, bet ļoti noteikti nostūma atkal guļus.
- Necelies. Uzskati to par imperatores pavēli. -Dzelksne nolēma šoreiz neturēties pretī. — Vai tevi stipri savainoja?
Gribējās jau teikt nē, bet šādi meli nesanāktu diez cik pārliecinoši. Dzelksne paraustīja plecus, un pat tas sagādāja sāpes. - Tēvs Jārvi teica, ka viss sadzīs.
Imperatore paraudzījās uz meiteni tā, it kā pati būtu savainota, un neatrāva roku no viņas pleca. — Tev paliks rētas.
- Kā jau karavīram pienākas.
- Tu izglābi man dzīvību.
- Viņi būtu nogalinājuši mani vispirms.
- Tad jau tu izglābi dzīvību mums abām.
- Kā dzirdēju, arī Brands nospēlēja savu lomu.
- Un es viņam pateicu paldies. Bet tev gan vēl neesmu paspējusi. - Vialīne dziļi ievilka elpu. - Es lauzu savienību ar Augsto karali. Nosūtīju putnus ar vēsti Vec-kundzei Veksenai. Es viņai darīju zināmu, ka neatkarīgi no tā, kādus dievus pielūdzam, Getlandes ienaidnieks ir mans ienaidnieks un Getlandes draugs ir mans draugs.
Dzelksne izbrīnā apstulba. - Jūs esat pārmēru devīga.
- Tagad varu to atļauties. Mans tēvocis bija izveidojis impēriju impērijā, kas bez viņa pagaisusi kā dūmi vējā. Es ņēmu vērā tavu padomu: uzbrukt strauji un bez žēlastības. Nodevēji tiek padzīti no manas padomes. Un arī no apsardzes. - Imperatores sejā pazibēja skarbums, un Dzelksne nopriecājās, ka Vialīne nostājusies viņas pusē. — Daži jau aizbēguši no pilsētas, bet mēs tiem sadzīsim pēdas.
- Jūs būsiet diža imperatore, - Dzelksne nočukstēja.
- Ja tēvocis man vispār ko iemācījis, tad tā ir apziņa, ka imperatore ir tik dižena, cik diži tās tuvākie atbalstītāji.
— Jums ir Sūmaela, un jūs...
Vialīnes roka ciešāk satvēra meitenes plecus. Imperatore veltīja tai atklātu, atbildi paģērošu skatienu. - Vai tu paliksi?
— Vai es palikšu?
— Varbūt kā mans miesassargs? Ziemeļu karalienēm taču tādi mēdz būt, vai ne? Kā jūs tādus saucat?
- Par izredzētajiem vairognešiem, - Dzelksne nočukstēja.
— Tāds bija tavs tēvs. Tu jau pierādīji, ka atbilsti šim darbam vairāk nekā iespējams.
Izraudzītais vairognesis. Turklāt Dienvidu imperatorei. Iespēja atrasties plecu pie pleca ar sievieti, kas valda pār puspasauli. Dzelksne uzmeklēja kaklā pakārto maišeli, sataustīja tajā noslēptos kauliņus un iztēlojās, cik ļoti tēvs lepotos, to dzirdot. Kādas varoņdziesmas par to skandētu piesmēķētos krogos, šaurās būdiņās un Torlbi-jas dižajā Dievzālē...
Meitenē uzbangoja tik nepārvaramas ilgas pēc mājām, ka viņa gandrīz nosmaka. — Man jādodas atpakaļ. Es ilgojos pēc pelēkajām klintīm. Es ilgojos pēc pelēkās jūras. Es ilgojos pēc
- Visus zvērestus nav vērts pildīt.
- Zvērestu jau dod nevis paša zvēresta, bet gan sevis dēļ. — Tie bija tēva teiktie vārdi, ko viņš tik sen čukstēja pie ugunskura. - Kaut es varētu pārrauties uz pusēm!
Vialīne nopūtās. — Man nederēs puse miesassarga. Tomēr es zināju, kā tu atbildēsi. Batu Dzelksne, tevi nav iespējams noturēt pat ar zelta ķēdi. Varbūt kādu dienu tu atgriezīsies no brīvas gribas. Bet līdz tam laikam es tev kaut ko uzdāvināšu. Atradu tikai vienu lietu, kas ir līdzvērtīga tam, ko tu izdarīji manis dēļ.
Imperatore izņēma kaut ko, kas meta bālu gaismu pār tās seju, lika iemirdzēties acīm un aprimt Dzelksnes elpai. Tā bija elfu aproce, kuru Skifra atveda no Strokomas un kuru neviens cilvēks nebija uzdrošinājies valkāt kopš Dieva sašķelšanas laikiem. Dāvana, kas ar
- Man? - Dzelksne parāvās uz tālāko gultas malu.
- Nē, nekādā gadījumā!
- Man ir tiesības to dāvāt, esmu to godīgi ieguvusi un atdodu no brīvas gribas.
- Es nevaru to pieņemt...
- Dienvidu imperatorei nedrīkst atteikt. - Vialīnes balsī ieskanējās tērauds, viņa izslēja zodu un pavērās lejup uz Dzelksni tik pavēlnieciskā pārākumā, ka turēties pretī nebija iespējams. — Uz kuras rokas?
Dzelksne mēmi pasniedza kreiso. Vialīne aplika elfu relikviju ap meitenes delmu un izlēmīgi aizcirta slēdzi. Gaisma no apaļā ietvara iemirdzējās spilgtāk un izbālēja zilbalta, metāls bija nevainojams kā slīpēts dimants, un stikla dzīlēs virmoja bezgalīgi koncentriski enerģijas apļi. Dzelksne vērās uz dārglietu vienlīdz godbijības un šausmu pārņemta. Šī relikvija bija pārvērtīga. Neizsakāmi skaista. Un tagad tā apņēma viņas nožēlojami kārno delnu gluži kā dižens dimants, kas nonācis mēslu kaudzē.
Vialīne pasmaidīja un beidzot atlaida meitenes plecu. — Tev labi piestāv.
Dzirkles klikšķēja gar Dzelksnes kreisajiem deniņiem, un vējš noglauda viņas plecu, apsaitēto kāju un tālāk pagalma bruģi.
— Vai atceries, kā es pirmoreiz tevi apcirpu? - Skifra jautāja. - Tu kauci kā vilcēns!
Dzelksne paņēma nogriezto matu šķipsnu un aizpūta. — Laikam taču var pierast pie itin visa.
- Tikai gana daudz jāpastrādā. - Skifra nolika dzirkles un aizslaucīja nogrieztos matus. — Ja izlej gana sviedrus un asinis, ja gana trenējas.
Dzelksne pārlaida mēli mutes dobumam, viņa nebija vēl pieradusi pie svaigajām šuvēm un noliecās uz priekšu, lai izspļautu sarkanas siekalas. - Asinis varu dot. -Meitene sarāvās, izstiepjot kreiso kāju, un elfu aproce iegailējās sarkana, reaģējor uz sāpēm. — Trenēties gan tagad būs pagrūti.
Skifra apsēdās un, aplikusi roku ap Dzelksnes pleciem, ar otru sabužināja pati savu matu ezīti. - Mēs vairs netrenēsimies, manu dūjiņ.
- Kā tā?
- Man ir pašai savi darbi darāmi. Pārāk ilgi neesmu likusies zinis par saviem dēliem un meitām, mazdēliem un mazmeitām. Turklāt tagad tikai visneglābjamākie muļķi noliegtu, ka esmu paveikusi to, ko Tēvs Jārvi lūdza, un padarījusi tevi nāvējošu. Vai vismaz palīdzējusi tev tādai kļūt.
Dzelksne uzmeta acis Skifrai, un viņu pārņēma tukšuma sajūta. - Tu aizej?
- Nekas nav mūžīgs. Tomēr tas nozīmē, ka tagad varu tev atklāt to, kas agrāk bija jāpatur pie sevis. - Skifra cieši apskāva meiteni; cik savādi šī sieviete smaržoja...
- Man pavisam bijuši divdesmit divi mācekļi, un neviens nav licis ar sevi tik ļoti lepoties kā tu. Neviens tik cītīgi nestrādāja. Neviens tik ātri nemācījās. Nevienam nebija tik daudz drosmes. - Skifra atrāvās, tomēr paturēja Dzelksni izstieptās rokās. - Tu pierādīji, ka esi stipra kā iekšēji, tā ārēji. Tu esi uzticams plecs. Un bezbailīga cīnītāja. Tu izcīnīji savu draugu cieņu un ienaidnieku bailes. Tu esi tās pelnījusi. Tu esi tās
- Bet... - Dzelksne čukstēja, komplimenti to satrieca krietni stiprāk nekā sitieni. - Man vēl tik daudz jāmācās...
- Cīnītājs nekad nedrīkst pārtraukt mācīties. Tomēr vislabāko mācību katrs sagādā sev pats. Pienācis laiks, lai tu sāktu mācīt citiem. — Skifra izvilka savu cirvi, kura roboto asmeni rotāja piecās valodās iegravēti vārdi. -Tas pieder tev.
Sāds ierocis bija Dzelksnes sapnis. Tas iederējās va-roņdziesmās. Un nu viņa to paklausīgi paņēma, ielika sev klēpī un pavērās uz spožo asmeni. — Cīnītājam viss kalpo par ieroci, — viņa nomurmināja. - Ko es iesākšu bez tevis?
Skifra pieliecās tuvāk un spoži mirdzošām acīm cieši apskāva meiteni. — Visu! Jebko! Es nemēdzu pareģot sliktas lietas un redzu tev dižu nākotni! — Skifras balss skanēja aizvien spalgāk un spalgāk, skaļāk un skaļāk, un viņa pacēla pirkstu ar garo nagu pret debesīm. - Batu Dzelksne, mēs vēl satiksimies otrpus Beidzamajām durvīm, ja ne šimpus, un es ar prieku klausīšos varoņstāstos par taviem dižajiem darbiem, es piepūtīšos aiz lepnuma, ka tajos ir arī neliels mans nopelns!
- Jā, nolādēts, tu leposies, — Dzelksne noteica un šņaukājās, līdz asaras pazuda. Reiz viņa nicināja šo sievieti. Viņa to ienīda un baidījās no tās, viņa lādēja Skifras vārdu visā Dievišķās un Aizliegtās garumā. Un tagad Dzelksne Skifru mīlēja kā māti.
- Lai tev veicas, manu dūjiņ! Pat vairāk - lai tu vienmēr esi gatavībā. - Skifra sniedza roku, bet Dzelksne to drebošu satvēra aiz delma locītavas, iekams sieviete paspēja iecirst pliķi.
Skifra plati pasmaidīja. - Un vienmēr sit pirmā.
*
Tēvs Jārvi smaidīja, raisot vaļā apsējus. - Labi. Ļoti labi. - Maigi ar pirkstu galiem viņš aptaustīja vēl jēlos vaigu audus. - Tev labi dzīst. Jau vari paiet.
- Vēl grīļojos kā piedzērusi.
- Dzelksne, tev paveicies. Ļoti, ļoti paveicies.
- Skaidrs. Ne jau katra meitene saņem dūrienu tieši sejā.
- Un vēl no hercoga ar karaliskām asinīm!
- Nudien, dievi ir man uzsmaidījuši.
- Tev varēja trāpīt acī. Vai arī kaklā. - Maģistrs sāka apmazgāt viņas seju ar flaneļa drāniņu, kas smaržoja pēc rūgtām zālītēm. - Visā visumā es labāk gribētu iedzīvoties rētās, nevis nomirt, un tu?
Dzelksne ar mēles galu pataustīja sāļo bedri, kur agrāk auga zobs. Tobrīd uzskatīt sevi par veiksminieci nenācās viegli. — Kādas ir tās rētas? Sakiet, kā ir.
- Būs jāpaiet laikam, līdz tās sadzīs, bet man šķiet, ka labi sadzīs. Uz kreisā vaiga tev paliks zvaigznīte, uz labā -bulta. Tajā varētu slēpties kāda nozīme. Skifra pateiktu, viņai ir acs uz zīmju lasīšanu...
Dzelksne arī bez Skifras palīdzības spēja paredzēt savas sejas turpmāko likteni. — Es būšu briesmone, vai ne?
- Es pazīstu cilvēkus ar vēl neglītāku kroplību. — Tēvs Jārvi pabāza sažuvušo roku viņai zem deguna un izlocīja vienīgo pirkstu uz visām pusēm. — Nākamreiz izvairies no ieroča.
Dzelksne nosprauslājās. - Viegli pateikt. Vai esat kaut reizi cīnījies viens pret septiņiem vīriem?
Jārvi izgrieza flaneļa lupatu, un ūdens bļodā iepilēja asinis lāses, iekrāsojot to viegli sārtu. - Es nemūžam nespētu pieveikt pat vienu.
- Es reiz redzēju, kā vienu uzvarējāt.
Maģistrs apdomājās. — Vai tu tiešām to redzēji?
- Kad bijāt ķēniņš, es jūs redzēju laukumā cīnāmies ar Keimdālu. - Jārvi kādu brīdi skatījās uz meiteni, izsists no līdzsvara. - Un, kad zaudējāt, jūs lūdzāt iespēju cīnīties pret viņu vēlreiz un nosūtījāt savā vietā mātes izraudzīto vairognesi. Jūsu vārdā Hūriks izsmērēja Keimdāla seju smiltīs.
- Karotājs cīnās, - Jārvi nočukstēja, - ķēniņš pavēl.
- Tāpat kā maģistrs.
Jārvi sāka kaut ko ieziest meitenes sejā, un iesāpējās visas brūces. — Tagad es tevi atceros. Tur bija kāda meitene ar tumšiem matiem.
- Jau tolaik jūs bijāt ļoti viltīgs.
- Man nekas cits neatlika.
- Jūsu ceļojums uz Galveno pilsētu izvērtās veiksmīgāks, nekā kāds varētu iedomāties.
- Pateicoties tev. - Jārvi atritināja apsēju līdz galam.
- Tu paveici to, ko nevarētu panākt neviens diplomāts, un padarīji Dienvidu impēriju par mūsu sabiedroto. Gandrīz tik lielā mērā, ka sāku priecāties, ka neļāvu tevi nomētāt ar akmeņiem. Un tu arī tiki pie apbalvojuma.-Jārvi pabakstīja pa elfu aproci, kuras bālā gaisma vīdēja caur piedurkni.
- Es to atdotu, ja vien prastu attaisīt.
- Skifra saka, to nav iespējams atvērt. Un tev tā jāvalkā ar lepnumu. Tu to nopelnīji, un ne tikai to vien. Pat ja vairs neesmu savas mātes dēls, manī joprojām rit viņas asinis. Es neaizmirstu savus parādus, Dzelksne. Tieši tāpat kā tu - savus.
- Dažu pēdējo dienu laikā man bijis daudz laika, lai atcerētos. Es atminējos Trovenlandi.
- Vēl viens sabiedrotais, uz ko neviens nebūtu cerējis.
- Sabiedroto piesaistīšana sāk kļūt par jūsu ieradumu. Es domāju par to cilvēku, kurš saindēja ūdeni.
- Par to, kuru tu nogalināji?
Dzelksne vērīgi ieskatījās Jārvi bāli zilajās acīs. - Vai tas bija jūsu cilvēks?
Tēva Jārvi sejā nepavīdēja ne izbrīns, ne apstiprinājums vai noliegums. Viņš apsaitēja meitenes galvu klusēdams, ir kā viņa neko nebūtu teikusi.
- Viltīgākais no cilvēkiem, - viņa turpināja, - kuram vajadzīgi sabiedrotie un kurš pazītu karaļa Fina ātro dabu, varētu iestudēt šādu izrādi.
Jārvi maigi sastiprināja apsēja galus ar spraudīti, lai tie neatritinātos. — Bet karstgalve meitene, gluži kā skabarga pasaules pakaļā, nezinot neko, varētu iekrist šādās lamatās.
- Tas ir iespējams.
- Arī tev pašai viltības netrūkst. - Tēvs Jārvi rūpīgi noglabāja somā apsējus un nazi. - Tikai tev jāzina, ka viltīgākais no cilvēkiem nekādā gadījumā neatklātu savus plānus. Pat ne draugiem. - Viņš paplikšķināja meitenei pa plecu un piecēlās kājās. -
- Tēvs Jārvi? - Maģistrs pagriezās pret Dzelksni un kā tumšs siluets iezīmējās gaišajā durvju ailā. - Ja es nebūtu nodūrusi indētāju... kurš būtu iedzēris to ūdeni?
Sekoja klusums, un gaisma aiz muguras neļāva viņai saskatīt maģistra seju. - Dažus jautājumus labāk neuzdot, Dzelksne. Un noteikti uz tādiem neatbildēt.
*
- Ralfs atkal vāc kopā komandu, - Brands pabakstīja ar zābaka purngalu neredzamus putekļus. — Ir daži jaunie, bet pārsvarā tās pašas vecās sejas. Kols nespēj sagaidīt, kad varēs turpināt grebt rakstus masta otrajā pusē, tā viņš saka. Un Dodivuā nolēmis sludināt Vienīgās dievietes vārdu pie mums ziemeļos. Arī Frors pievienojies mums.
Dzelksne pielika pirkstu pie apsēja. - Tagad laikam ļaudis neliks mierā mani, prašņādami, kā esmu tikusi pie tādām rētām, ko?
- Pie varoņa zīmēm, - Brands precizēja un pakasīja pats savas rētas, kas kā čūskas stiepās augšup pa rokām.
— Zīmes, kas liecina par dižiem darbiem.
- Un izskats jau nekad nav bijis mana stiprā puse, vai ne? - Kārtējais neveiklais klusums. - Tēvs Jārvi teica, ka tu nogalināji hercogu Mikedasu.
Dzelksne nebūt neilgojās pēc šī cilvēka, bet Brands novaikstījās tā, it kā prātā atsauktās atmiņas nesagādātu prieku. - Viņu nogalināja zeme, es tikai ievadīju notikumus.
- Neizklausās, ka tu ar to lepotos.
- Nelepojos. Diez vai Kara māte man uzsmaidījusi tā kā tev. Man trūkst tava...
- Niknuma?
- Es gribēju teikt — drosmes. Niknuma man pietiek. Gribētos, lai tā būtu mazāk.
- Tēvs Jārvi teica, ka tu mani atnesi šurp. Viņš teica, ka izglābi man dzīvību.
- Tas jau airu biedram jādara.
- Vienalga, paldies par to.
Brands vērās grīdā, košļādams lūpu, līdz beidzot paskatījās uz Dzelksni. — Piedod... Visu, ko esmu nodarījis. Jo... — Puiša sejā atkal vīdēja bezpalīdzīgais skatiens, bet Dzelksnei gribējās nevis to apskaut, bet gan iesist viņam. — Piedod.
- Nav tava vaina, - viņa izspieda caur zobiem. - Tā vienkārši notiek.
- Kaut varētu izdarīt citādi...
- Gluži manas domas. - Dzelksne bija pārlieku nogurusi, pārlieku savainota kā ārēji, tā iekšēji, lai censtos visu nogludināt. — Nav jau iespējams izlikties par kādu citu cilvēku, vai ne?
- Laikam nav gan, - Brands atbildēja lēnprātīgā sīkā balstiņā, kas tikai vairoja Dzelksnes vēlmi iegāzt. — Mēs ar tevi esam kopīgi piedzīvojuši tik daudz. Ceru, varam palikt vismaz draugi.
Viņa piešķīra balsij saltu toni. Saltu un asu kā atvēzēts zobens. Vai nu tā, vai arī nāktos izplūst asarās, un to nu Dzelksne nepieļaus. — Nedomāju vis, ka man sanāks, Brand. Neredzu, kā mēs varētu atgriezties pie tā, kā bija agrāk.
Puiša lūpas nodrebēja nožēlā, to dzirdot. It kā savainots būtu viņš. Brands, visticamāk, jutās vainīgs, un Dzelksne cerēja, ka viņam ir sāpīgi. Viņa cerēja, ka sāpina puisi vismaz par piecdesmit procentiem no pašas ciešanām. - Kā vēlies. - Viņš uzgrieza muguru. — Es būšu klāt. Ja tev mani savajadzēsies.
Durvis aizvērās, un Dzelksne atņirdza zobus tām pakaļ, seja atkal iesāpējās, un acīs saspruka asaras, meitene tās skarbi notrausa. Tas nav godīgi. Nemaz nav godīgi, bet viņa jau nojauta, ka mīlestībā ir vēl mazāk godīguma nekā kaujas laukā.
Dzelksne nevarēja pieļaut sevi mānīt kaut reizi. Bija jāizravē cerības, pirms tās izdzinušas saknes. Šīs sēklas ir jāiznīcina. Tiklīdz radās spēks, viņa aizkliboja līdz Ralfam un palūdza sev atpakaļceļā citu aira biedru.
Tik daudz viņi taču bija Dzelksnei parādā, vai ne tā?
SAVĀDI GULTAS BIEDRI
- Tātad jūs dodaties prom? - Sūmaela vaicāja, un viņas skaļie soļi atbalsojās gaitenī.
- Nedēļas laikā, — Tēvs Jārvi atbildēja. — Tik un tā, iespējams, netiksim līdz mājām, iekams Dievišķā aizsals. Tu jebkurā gadījumā vari braukt mums līdzi. Neizliecies, ka neskumsti pēc ziemeļu sniega.
Sūmaela iesmējās. - Ak vai, katru mīļu dienu es te cerēju, kaut varētu atkal salt līdz nāvei. Tu visādā ziņā vari palikt pie mums. Vai tad tev nepatīk dienvidu saule?
- Man pārlieku bāla āda. Es ātri apsvilstu. - Viņš saraustīti nopūtās. - Un man jāpilda zvērests.
Smaids nozuda no meitenes lūpām. — Man nešķita, ka tu uztver savus zvērestus tik nopietni.
- Šo es tā uztveru, - Tēvs Jārvi attrauca.
- Vai tu sašķeltu pasauli, lai zvērestu nelauztu?
- Ceru, ka tik tālu nenonāks.
Sūmaela nosprauslojās. - Tu taču zini, kā ir ar cerībām.
- Zinu gan, - Brands nomurmināja. Viņu pārņēma sajūta, ka risinās divas sarunas: viena skaidri dzirdamā un otra - apslēptā. Bet, ņemot vērā, ka viņam tā īsti nepadevās ne atklātas sarunas, ne slēptas intrigas, viņš klusēja. Kā parasti.
Sūmaela pagrūda vaļā vārtus ar čīkstošajām, sarūsējušajām eņģēm, un priekšā pavērās raupji cirsti pakāpieni, kas veda tumsā. - Viņa ir tur lejā.
Arkādi lejasstāvā viscaur noklāja pelējums, Branda lāpas drebošā liesma aizbiedēja kādu radījumu, un tas aizskrēja.
- Tikai seko man, - Jārvi noteica.
Brands gurdi pamāja. - Kas gan cits man atliek?
Viņi apstājās pie restēm, aiz kurām pletās tumšs caurums. Brands pamanīja ēnā iemirdzamies acis un piegāja tuvāk, pacēlis lāpu augstāk.
Māte Skēra, savulaik Vensterzemes maģistre, pēc tam arī Veckundzes Veksenas emisāre, sēdēja, atslējusies pret sūnām apaugušu klints sienu, sašķiebusi galvu uz sāniem, tetovētās plaukstas gurdi salikusi klēpī. Uz vienas rokas bija uzmauktas piecas elfu rokassprādzes, kas mirdzēja zeltā, stiklā un pulētā metālā. Savulaik Brandu pārņemtu godbijība, tās redzot, bet salīdzinājumā ar Dzelksnes nesen iegūto aproci tās šķita sīki, bezgaumīgi un nobružāti nieki.
- Ak, Tēvs Jārvi! — Skēra pastiepa tiem pretī garo kāju, un iežvadzējās ap kailo potīti apliktajai skavai piestiprinātā ķēde. - Atnācāt patīksmināties?
- Varbūt mazliet. Vai varat man to pārmest? Galu galā jūs kalāt sazvērestības plānus, lai noslepkavotu imperatori Vialīni.
Māte Skēra nošnācas. - Man ar to nav nekada sakara.
Veckundze Veksena mani šurp sūtīja, lai neļautu tam uzpūtīgajam, aprobežotajam pūslim hercogam Mikeda-sam izdarīt muļķības.
- Un kā jums izdevās? - Jārvi painteresējās.
Māte Skēra pacēla gaisā ķēdi un to parādīja, tad ļāva tai nokrist klēpī. - Jums labāk nekā visiem citiem būtu jāzina, ka labs maģistrs dod labākos padomus, kādus vien spēj, bet beigu beigās valdnieks dara to, ko uzskata par pareizu. Vai atvedāt šo te, lai mani iebiedētu? - Mātes Skēras zilās acis pievērsās Brandam, un viņš pat cauri restēm sajuta pārskrienam aukstus drebuļus. - Viņš neiedveš bailes.
- Gluži pretēji, es viņu atvedu, lai jūs justos ērtāk. Mana biedējošā asistente iedzīvojusies skrāpējumos, nogalinot septiņus vīrus, kad glāba imperatori un sagrāva visus jūsu plānus. - Brands noklusēja, ka divus no šiem vīriem nogalināja viņš. Puisis ar to nelepojās un sāka pārliecināties, ka ne visi grib dzirdēt šo stāstu. - Bet viņa labi atveseļojas. Varbūt pabiedēs jūs vēlāk.
Māte Skēra novērsās. — Mēs abi zinām, ka
- Jūs gribējāt izbarot manas iekšas vārnām, ja atceraties. Bet Gromgilgorms teica: kāpēc nogalināt to, ko var pārdot?
- Tā bija viņa pirmā kļūda. Otru viņš pieļāva, uzticoties tev.
- Vispār jau, līdzīgi ķēniņam Ūtilam, Gorms ir karotājs, un karotāji mēdz dot priekšroku rīcībai, ne pārdomām. Tāpēc jau viņiem nepieciešami maģistri. Tāpēc viņam tik ļoti vajadzīgs jūsu padoms. Un es tā pieļauju, ka tieši tādēļ Veckundze Veksena tik labprāt atrāva jūs no Gorma sāna.
— Viņš vairs nesaņems palīdzību no manis, — Māte Skēra sacīja. Par to esat gādājuši jūs trīs - tu, Veckundze Veksena un hercogs Mikedass.
— Diez vai, diez vai, - Jārvi novilka. - Es jau pēc nedēļas došos atpakaļ pa Dievišķo upi. Atgriezīšos Sašķeltās jūras krastos. - Viņš izstiepa lūpas un uzsita pa tām ar rādītājpirksta galu. - Nosūtīt pasažieri līdz Vūlsgārdai taču nebūs ļoti sarežģīti, ko teiksi, Brand?
— Ne īpaši, — tas atbildēja.
Jārvi uzacis strauji sacēlās, it kā doma būtu ienākusi prātā tikai nupat. - Varbūt mēs varētu izbrīvēt vietu Mātei Skērai?
— Vienu noslēpumainu sievieti ar pliku galvu mēs esam zaudējuši. - Brands paraustīja plecus. - Atradīsies vieta citai.
Gorma maģistre drūmi paraudzījās augšup. Viņa ieinteresējās, tikai negribēja to izrādīt. - Nespēlējies ar mani, puika!
— Rotaļas man nekad nav īsti padevušās, - Brands attrauca. - Mana bērnība ātri beidzās.
Māte Skēra lēnītēm izlocīja garās kājas un piecēlās stāvus. Kailajām pēdām plīkšķot pa mitro akmens grīdu, viņa pienāca pie restēm, un ķēdes nostiepās visā garumā, tad sieviete vēl paliecās uz priekšu, un garas ēnas noklāja tās izkāmējušo seju.
— Vai jūs piedāvājat man dzīvību, Tēvs Jārvi?
— Tā ir nonākusi manās rokās, un neredzu tai labāku pielietojumu.
- Ak tā. - Mātes Skēras uzacis saraucās pavisam augstu. - Cik garšīgs kumoss. Un, kā noprotu, bez āķa?
Arī Jārvi noliecās pie restēm, un nu jau abu maģistru sejas vairs šķīra vien pāris sprīžu. - Man vajadzīgi sabiedrotie.
— Vai pret Augsto karali? Kādus gan sabiedrotos jums varētu sagādāt es?
— Mūsu komandā ir kāds vensterietis, labs cilvēks. Spēcīgs airētājs. Stiprs vairogu mūrī. Un ko teiksi tu, Brand?
- Spēcīgs airētājs. - Brands atcerējās, kā kalna galā Aizliegtās upes krastos Frors skaļi dziedāja Dziesmu par Beilu. — Stiprs vairogu mūrī.
- Redzot viņu cīnāmies plecu pie pleca ar Getlandes vīriem, es kārtējo reizi sapratu, cik līdzīgi mēs esam, -Jārvi sacīja. - Mēs pielūdzam vienus dievus zem vienām debesīm. Mēs dziedam vienas dziesmas vienā valodā. Un mūsu tautas abas cieš no Augstā karaļa jūga, kas kļūst aizvien smagāks.
Māte Skēra saviebās. - Kā tad, un jūs atbrīvotu Ven-sterzemi no saistībām?
— Par ko gan ne? Ja vienlaikus varu atbrīvot no jūga arī Getlandi. Galeras kapteines liktais verga riņķis ap kaklu man negāja pie sirds. Es vairs negrasos vergot arī vienam vecam, puņķainam muļķim no Skekenmuižas.
- Alianse starp Getlandi un Vensterzemi? - Brands drūmi nogrozīja galvu. - Mēs karojam savā starpā kopš Augstā karaļa pastāvēšanas. Kopš Getlande vispār pastāv. Nudien vājprāts.
Jārvi pagriezās un brīdinoši pavērās uz Brandu. — Robeža starp īstu viltību un vājprātu mūžam bijusi ļoti plāna.
- Tam puikam taisnība. - Māte Skēra izbāza rokas starp restēm un palika karājamies kā dzērāja, ko balsta vecs pudelesbrālis. - Mūs šķir sens ienaids un dziļš aizvainojums...
- Mūs šķir sīki kašķi un virspusējas zināšanas. Atstājiet ienaida pilnos vārdus karavīriem, Māte Skēra, mēs ar jums esam gudrāki. Mūsu īstais ienaidnieks ir Veckundze Veksena. Tieši viņa izrāva jūs no ierastās vietas, lai jūs verdziski kalpotu. Viņai vienalga, kas notiek ar Venster-zemi vai Getlandi, vai kādu no mums. Viņu interesē tikai pašas vara.
Māte Skēra ļāva galvai noslīdēt uz sāniem, zilās acis bija piemiegtas. - Jūs neparko neuzvarēsiet. Viņa ir pārāk spēcīga.
- Hercogs Mikedass arī bija pārāk spēcīgs, bet nu pagalam ir gan tā vara, gan viņš pats.
Abi pieliecās vēl tuvāk viens otram. - Ķēniņš Ūtils nemūžam nepiekritīs.
- Atstājiet ķēniņu Utilu manā ziņā.
Vēl tuvāk. — Gromgilgorms nekad nebūs ar mieru.
- Nenovērtējiet sevi pārlieku zemu, Māte Skēra, es nešaubos par jūsu apbrīnojamajām pārliecināšanas spējām.
Starp abiem bija atlikusi vien ēnas mesta sprauga. — Tā ir krietni vājāka par jūsējo, Tēvs Jārvi. - Piepeši maģistre plati pavēra zilās acis un pabāza roku pa restu spraugu tik spēji, ka Brands parāvās atpakaļ un gandrīz nometa zemē lāpu. - Es pieņemu jūsu piedāvājumu.
Tēvs Jārvi satvēra sievietes roku, un viņa vīrieti pievilka sev cieši klāt - stiprāk, nekā varētu gaidīt. - Jūs saprotat, ka es neko nevaru apsolīt.
- Solījumi mani interesē krietni mazāk nekā kādreiz. Lai kādu dabūtu savā pusē, tam jāpiedāvā, ko tas vēlas, nevis jāliek zvērēt. - Jārvi atbrīvoja savu delnu. - Uz Dievišķās upes būs auksts, gads jau iet uz galu. Paņemšu līdzi siltākas drēbes.
Kad tie aizgāja prom tumsā, Jārvi uzlika roku Bran-dam uz pleca. - Tev lieliski izdevās.
- Es gandrīz neko nepateicu.
- Nepateici gan. Bet gudrs runātājs vispirms iemācās, kad labāk paklusēt. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz gudru cilvēku to neiemācās nekad.
Pie vārtiem viņus gaidīja Sūmaela. - Vai panāci, ko gribēji?
Jārvi apstājās pie jaunās sievietes. - Visu, ko gribēju, un vēl daudz vairāk, nekā esmu pelnījis. Bet nu šķiet, ka par to jāaizmirst.
- Liktenis mēdz būt nežēlīgs.
- Tā parasti ir.
- Tu varētu palikt šeit.
- Tu varētu braukt mums līdzi.
- Galu galā mums katram jābūt tādam, kādi esam. Es esmu imperatores padomniece.
- Un es esmu ķēniņa maģistrs. Mums katram ir sava nasta...
Sūmaela pasmaidīja. - Un, kad jāceļ smagums...
- Labāk to celt, nevis raudāt.
- Man tevis pietrūks, Jārvi.
- Man gluži vai jāatstāj šeit sevis paša labākā daļa. Viņi vērās viens otrā vēl kādu mirkli, tad Sūmaela
spēji ievilka elpu. - Labu veiksmi ceļā. - Viņa aizgāja, cēli izriezusi krūtis.
Tad Tēva Jārvi seja notrīsēja, viņš noslīga zemē pie vārtiem, kā grasītos pakrist. Brands jau bija gatavs noturēt maģistru, bet gudrs runātājs vispirms iemācās, kad labāk paklusēt. Pavisam drīz maģistrs pats piecēlās kājās.
- Sapulcini komandu, Brand, - viņš sacīja. - Mums tāls ceļš priekšā.
IV DIŽIE DARBI
.
ATVADAS
Dzelksne viegli izcēla airi no duļļa un pēdējo reizi ar pirkstu galiem mīļi noglāstīja spoži nopulēto koku.
- Visu labu, mans draugs. — Lai gan airis nekādi nereaģēja, viņa nopūtās uz atvadām, ar blīkšķi nolika savu mantu lādi uz piestātnes klāja un nolēca no kuģa pati.
Saules māte uzsmaidīja Torlbijai no skaidrām debesīm, un Dzelksne pievēra acis un atlieca galvu, viņa pasmaidīja, un sāļa brīzīte noskūpstīja meitenes rētām klātos vaigus.
- Beidzot normāls laiks, — viņa nočukstēja, atcerējusies spiedīgo svelmi Galvenajā pilsētā.
- Paskat tik! - Ralfs uz brīdi pārstāja ritināt priekšējo virvi, lai izbrīnā nogrozītu gandrīz kailo galvu. - Grūti noticēt, cik ļoti esi pieaugusi, kopš pirmoreiz sēdies pie mana pēdējā aira. Un ne jau tikai augumā.
- Bija meitene, tagad ir sieviete, - Tēvs Jārvi piebilda, kāpdams krastā no
- Bija sieviete, nu ir varone, - sacīja Dodivuā un apņēma Dzelksni smacējošās skavās. - Vai atceries to va-roņdziesmu, ko troveniešu komanda tev veltīja uz Dievišķās? Vellata, kas nokāva desmit karavīrus un izglāba
Dienvidu imperatori! Sieviete, kas pūš uguni un ar acīm sper zibeņus!
- Čūska, kas norijusi pati savu asti, vai ne? - norūca Frors un piemiedza sakropļoto aci.
- Cik ilgs laiks man pagāja, blenžot tev pakaļā, un tomēr tā arī nepamanīju to asti, nūjā! - Kols kacinājās, līdz māte iešāva viņam pa pakausi.
Dodivuā smiedams joprojām kavējās atmiņās par tro-veniešiem. — Un tie ģīmji, kad šie aptvēra, ka tu sēdi viņu acu priekšā!
- Un kā tie lūdzās, lai tiktu cīnīties ar tevi, - arī Ralfs iesmējās. - Sasodītie muļķi!
- Mēs viņus brīdinājām, - Frors norūca. - Kā tu teici, Safrita?
- Pat ja viņa nespļauj uguni, jūs tik un tā apdedzināsieties.
- Un kā viņa iespēra pa pakaļu visiem pēc kārtas un iegāza upē arī to kapteini! - Kols iesaucās, uzlēca uz kuģa rājas un nostājās līdzsvarā, plati iepletis rokas.
- Paveicās, ka tas nenoslīka zem ledus, - teica Ralfs.
Lai gan bija silts, atmiņas uzdzina Dzelksnei drebuļus. — Ak dievi, cik tur augšā pie Dievišķās bija auksts!
Togad upe aizledoja agri, ledus grauzās gar kuģa ķīli, un tikai nedēļas gājumā no Augstajām korēm tā vāks jau bija nesalaužams. Un tā viņi izstiepa
Dzelksne turpināja trenēties tikpat cītīgi, it kā dzirdētu Skifras balsi. Varbūt pat vēl cītīgāk. Viņa cīnījās ar Dodivuā un Froru, ar Kolu un Ralfu, bet, lai gan pamanīja puisi sevi vērojam, ne reizi neizsauca uz laukuma Brandu.
Viņa joprojām modās tad, kad Skifra būtu modinājusi. Varbūt pat vēl agrāk. Saltajā tumsā, pūšot dvašas mākoņus, viņa nopētīja Brandu guļam un tā krūtis lēni cilājamies un iztēlojās, cik labi būtu apgulties viņam blakus siltumā tā, kā bija radusi darīt. Tomēr Dzelksne saņēmās un izgāja svelošajā aukstumā, un, sakodusi zobus, lai pārvarētu sāpi kājā, metās skriešus pa balto tuksnesi, un elfu rokassprādze uz delnas rādīja bālu gaismu, bet plašajās, baltajās debesīs vīdēja tikai komandas iekurtā ugunskura liesmas.
Dzelksne bija dabūjusi to, ko vienmēr bija gribējusi. Lai ko Hūnans un tam līdzīgie savulaik būtu teikuši, viņa pierādīja, ka ir cīnītāja, ieguva cienījamu vietu maģistra komandā, un par viņas paveikto skandēja varoņdziesmas. Dzelksne bija aizvadījusi pa Beidzamajām durvīm duci vīru. Viņa bija saņēmusi nenovērtējamu balvu no pasaules varenākās sievietes. Un te nu bija viņas guvums.
Tūkstošiem jūdžu plaša vientulība.
Parasti Dzelksne vislabāk jutās vienatnē. Tagad vientulība to mocīja tikpat lielā mērā kā visus citus. Tāpēc viņa nostājās Torlbijas piestātnē un cieši apskāva Safritu, tad novilka Kolu zemē no rājas un sabužināja zēna nevaldāmos matus, kaut arī tas apmulsis izvairījās. Pēc tam meitene notvēra Ralfu un noskūpstīja uz kailā galvvidus, tad apskāva spēcīgos un rūgti smaržojošos Dodivuā un Froru. Šie rētām klātie milži ar drūmiem skatieniem, kā mēsli netīrie vensterieši, kas pirmajā tikšanās brīdī šķita biedējoši kā vilki, nu šķita tuvi kā brāļi.
— Dievi zina, nolādēts, cik ļoti man jūs pietrūks, baisie nelieši!
— Kas to lai zin, - novilka Māte Skēra, joprojām atlaidusies guļus ar sakrustotām kājām starp komandas pārtikas rezervēm, kur tā pavadīja vai visu mājupceļa laiku. — Pavisam drīz mūsu ceļi, iespējams, atkal krustosies.
— Cerēsim, ka nekrustosies vis, - Dzelksne nomurmināja pie sevis, uzmeta atvadu skatienu pazīstamajām sejām un pēdējo reizi sadūšojās pavaicāt: - Kā tu tiki pie tās rētas, Fror?
Vensterietis pavēra lūpas, kā grasoties izmest kārtējo joku - galu galā viņam tāds vienmēr bija pa rokai. Bet tad vīrieša acis pamanīja rētas uz Dzelksnes vaigiem, un viņš uz brīdi sastinga, iegrimis domās. Dziļi ievilcis elpu, Frors ieskatījās meitenei cieši acīs.
— Man bija gadu divpadsmit. Getlandieši ieradās vēl pirms ausmas. Viņi saņēma verdzībā vai visus mūsu ciema iedzīvotājus. Mana māte turējās pretī, un viņi to nogalināja. Es mēģināju aizbēgt, bet to vadonis iecirta man ar zobenu un pameta kā beigtu.
Tad tāda izrādījās patiesība, turklāt gana neglīta. Tomēr Frora skatienā pavīdēja vēl kas cits. Spalviņas sacēlās uz Dzelksnes skausta, to redzot. Viņas balss aizlūza, jautājot: — Kurš bija tas vadonis?
— Viņi to dēvēja par Zemesragu.
Dzelksne pavērās uz zobenu pašas rokā. Zobenu, kas savulaik piederēja viņas tēvam. — Tad jau tas bija šis zobens?
— Dieviem vien viņiem zināmi nodomi...
— Bet tu devies ceļā kopā ar getlandiešiem! Tu cīnījies ar mani plecu pie pleca. Lai gan zināji, ka esmu viņa meita?
- Un priecājos, ka tā darīju. - Frors paraustīja plecus. - Atriebība iet pa apli. No asinīm tā atgriežas pie asinīm. Nāve gaida mūs visus. Var tai tuvoties, smagi noliecies zem ienaida nastas. Ilgus gadus es tā darīju. Var ļauties ienaida indei. — Frors dziļi ievilka elpu un tad nopūtās. — Vai arī aizmirst ienaidu. Lai tev veicas, Batu Dzelksne!
- Arī tev, - viņa noteica tikai ar lūpām, nerodot īstos vārdus. Dzelksne īsti nesaprata, ko domāt.
Meitene uzmeta
Tieši aiz muguras stāvēja Brands - tik tuvu, ka viņa gandrīz sajuta tā elpu. Atrotītās piedurknes atsedza čūskām līdzīgās rētas, kuras aizvijās pa puiša rokām, kas izskatījās stiprākas, vīrišķīgākas un skaistākas nekā jebkad.
— Gan jau kaut kad satiksimies, — viņš teica.
Branda skatiens bija piekalts Dzelksnei, tas mirdzēja
caur nevaldāmajām matu cirtām, kas aizsedza seju. Šķita,
ka pēdējos sešus mēnešus meitene bija aizvadījusi, lielākoties cenšoties nedomāt par šo jauno cilvēku, un tas bija tikpat neciešami grūti, cik domāt par viņu; turklāt visu pastiprināja vilšanās, ka nedomāt neizdodas. Grūti aizmirst kādu, kas atrodas tev trīs airus priekšā. Viņa plecs kustējās līdzi vēzienam. Viņa elkonis sekoja airim. Pazibēja švīka Branda sejā, kad tas atskatījās.
— Nūja, — Dzelksne nomurmināja, nodūrusi skatienu. — Gan jau. — Viņa pagāja puisim garām un attālinājās pa atsperīgajiem piestātnes dēļiem, līdz nozuda skatienam.
Iespējams, bija smagi tā pamest visu, ko viņi bija pārcietuši. Iespējams, gļēvulīgi. Bet Dzelksnei bija jāaizmirst Brands un līdz ar viņu jāatstāj pagātnē vilšanās, kauns un muļķība. Kad kaut kas jādara, atlikšana uz vēlāku laiku tikai sāpina vēl vairāk.
Nolādēts, vina sāka domāt kā Skifra.
Šī doma tīri labi iepriecināja.
Torlbija bija citāda. Viss krietni mazāks, nekā palicis atmiņā. Pelēkāks. Tukšāks. Piestātnēs vairs nepulcējās tik daudz ļaužu kā agrāk, nožēlojami maz zvejnieku cēla krastā ņudzošus lomus, kas zibina sudrabainas zvīņas. Pie vārtiem sardzē stāvēja kareivji, tikai pavisam jauni, un Dzelksne iedomājās: nez ar ko aizņemti pārējie? Vienu viņa atcerējās redzējusi mācību laukumā, un tā acis iepletās kā alus kausi, kad Dzelksne gāja garām.
— Vai tā ir viņa? — kāds klusu jautāja.
— Batu Dzelksne, - kāda sieviete noteica tik klusu, kā bilstot burvju vārdus.
— Vai tā, par ko skandē dziesmās?
Varoņstāsti bija apsteiguši Dzelksnes ierašanos; vai tam vispār iespējams noticēt? Un Dzelksne iztaisnoja muguru, uzlika visdrosmīgāko sejas izteiksmi un ļāva kreisajai rokai šūpoties gar sāniem tā, lai atmirdzētu elfu aproci. Saules gaismā tā vizēja visā spožumā.
Dzelksne devās uz priekšu pa Smēdes ielu, un pircēji atskatījās, veseri pārstāja ldaudzēt, un kalēji pavērās laukā no savām darbnīcām, bet Dzelksne tikai gāja tālāk, uzsvilpojot kādu meldiņu. Tā bija dziesma, ko trovenieši dziedāja par vellatu, kas izglāba Dienvidu imperatori.
Un par ko ne? Viņa taču bija to pelnījusi!
Savulaik Dzelksne rāpās augšup pa šīm stāvajām ieliņām kopā ar Tēvu Jārvi, kad viņš to veda prom no kaze-māta uz Skekenmuižu, Kaljivu un Galveno pilsētu. Šķita, ka tas noticis pirms simts gadiem. Dzelksne nogriezās šaurā ieliņā, kur pazīstams bija katrs akmens.
Viņa dzirdēja ļaudis murminām aiz muguras un pamanīja, ka tai seko neliels bariņš bērnu, kas apbrīnas pilni skatās ap stūri. Tieši tāpat savulaik bērni sekoja viņas tēvam, kad tas iegriezās Torlbijā. Tieši tāpat kā darīja tēvs, Dzelksne priecīgi pamāja mazuļiem, lai uzreiz -tieši tāpat kā tēvs - atņirgtu zobus un uzšņāktu, tā pārbiedējot sīkos, kas spiegdami aizskrēja katrs uz savu pusi.
Skifra vienmēr atgādināja, ka vēsture apmet lokus.
Tomēr mazā mājiņa, laika gaitā nodeldētais pakāpiena viducis, tēva neveikli tēstās durvis nez kāpēc radīja satraukumu. Sirds smagi pukstēja, kad Dzelksne pasniedzās, lai plaši pavērtu durvis, bet pēdējā mirklī savilka pirkstus dūrē un tomēr pieklauvēja. Viņa stāvēja un gaidīja neveikli kā zaglis pie savām durvīm, cieši satvērusi kaklā pakārto maišeii un domājot par Frora teikto.
Ja tēvs izrādījās ne gluži tāds varonis, par kādu meita to vienmēr uzskatīja, iespējams, arī māte nemaz nebija tik liela ļaundare? Ja nu viss nemaz nebija tāds, kā agrāk šķita.
Atsaucās Dzelksnes māte. Kurš gan vēl tur varētu būt? Meiteni pārņēma savāda sajūta, pēc visa notikušā redzot, ka māte nemaz nebija mainījusies — tikai mazliet vairāk sirmu matu. īsu brīdi Dzelksne sajutās atkal kā bērns un sataisīja drosmīgu sejas izteiksmi, lai noslēptu dusmas un bailes.
- Māt... - Viņa centās pieglaust sapinkātos matus ne-apcirptajā pusē, plūkādama saveltajā skupsnā ievītos zelta un sudraba riņķus. Muļķīgs mēģinājums, jo to biezokni nevarētu dabūt gludu pat ar cirvi. Meitene prātuļoja, par ko māte iedzels vispirms: nesavāktajiem matiem, neglītajām rētām, noskrandušajām drānām vai...
- Hilda! - Mātes seja atmirdzēja priekā, viņa satvēra meitu un apskāva tik cieši, ka tā knapi varēja ievilkt elpu. Tad māte turēja Dzelksni izstieptās rokās un starojošām acīm nopētīja no galvas līdz kājām, iekams vēlreiz cieši apkampa. - Atvaino, Dzelksne...
- Vari saukt mani par Hildu. Ja vēlies. - Dzelksne apspiesti iesmējās. - Cik labi dzirdēt tevi izrunājam šo vārdu...
- Agrāk tev tas nemaz nepatika.
- Aizvadītā gada laikā daudz kas mainījies.
- Arī pie mums. Karš ar vensteriešiem, ķēniņa slimība un Veckundzes Veksenas aizliegums ielaist mūsu ostā kuģus... Bet mēs vēl paspēsim parunāt par to vēlāk.
- Tā ja. - Dzelksne lēnītēm aizvēra durvis un atslējās pret tām. Tikai tobrīd viņa saprata, cik ļoti pārgurusi. Tik ļoti, ka gandrīz noslīdēja zemē uz dibena turpat priekšnamā.
- Jums bija jāatgriežas pirms vairākām nedēļām. Jau sāku uztraukties. Vispār es sāku uztraukties jau todien, kad tu aizbrauci...
- Mēs iestrēgām ledū.
- Man bija jāzina, ka pat puspasaule nespēs liegt manai meitai atgriezties mājās. Tu esi izaugusi. Ak dievi, kā tu esi izaugusi!
- Un tu neko neteiksi par maniem matiem?
Māte pasniedzās un aizlika brīvi krītošu šķipsnu aiz Dzelksnes auss, tad ar pirkstu galiem maigi aptaustīja rētu uz vaiga. - Man svarīgi tikai tas, lai tu būtu dzīva. Esmu dzirdējusi dažus skarbus stāstus par... Miera tēvu, tā taču to sauc? - Māte satvēra meitas delnu un pacēla to; elfu aproces gaisma pārkrita pār tās seju, un acis iemirdzējās zeltainā atblāzmā, mātei veroties lejup.
- Tas... - Dzelksne nomurmināja, - ir garš stāsts.
SVEICIENI
Brands piedāvājās palīdzēt izkraut kuģi.
Iespējams, tāpēc, ka tas būtu labs darbs. Iespējams, tāpēc, ka viņš vēl nespēja šķirties no komandas. Varbūt pat tāpēc, ka viņš baidījās satikt Rīnu. Brands bažījās, vai māsai nav nodarīts pāri, kamēr viņš bijis prom. Bažījās, ka Rīna varētu vinu vainot.
Tāpēc Brands pavēstīja, ka palīdzēs izkraut kuģi, ja vien tam neliks to visu pacelt uz pleciem, un pārliecināja pats sevi, ka tas būs labi darīts. Beigu beigās nav nemaz tik daudz labu lietu, kurām nepiemistu arī kāda druska savtīguma.
Kad kuģis bija izkrauts un daļa komandas jau aizklīduši katrs savu ceļu, viņš apskāva Froru, Dodivuā un Ralfu, tie pasmējās par to, ko Oda reiz teica vēl turpceļā pa Dievišķo. Viņi smējās, līdz Saules māte nogrima aiz Torlbiju ieskaujošajiem kalniem un ēnas ievijās ornamentā, kas nu rotāja mastu no saknes līdz pat virsotnei. - Tu esi paveicis ellīgu darbu ar to mastu, Kol, — Brands atzina, nomērījis ar skatienu.
- Tas ir stāsts par mūsu ceļojumu. - Kopš dienas, kad kuģis devās jūrā, Kols bija krietni mainījies, lai gan tramīgs kā parasti, šis puisis bija ieguvis zemāku balsi un stingrākus sejas vaibstus, kā arī drošākas rokas, ko tas maigi slidināja pār izgrebtajiem kokiem un upēm, kuģiem un cilvēku figūrām, kas brīnišķīgi ievijās cita citā. - Torlbija ir te, apakšā, Dievišķā un ceļš pa Aizliegto - visgarām šai un arī tai pusei, bet Galvenā pilsēta ir pašā spicē. Te mēs šķērsojam Sašķelto jūru. Te Brands paceļ kuģi. Šeit mēs satiekam Zilo Dženeru.
- Tas tik ir ziķeris no puikas! - Safrita novērtēja un cieši apskāva zēnu. - Malacis arī, ka nenovēlies no tās sasodītās rājas un nesašķaidīji smadzenes.
- Tur tev taisnība, - Brands paklusām noteica un pavērās augšup uz mastu ar vēl lielāku interesi.
i Kols norādīja uz vēl citiem tēliem. — Skifra aizsūta
Nāvi prom pa līdzenumu. Princis Varoslavs pārmet ķēdi pār Aizliegto. Dzelksne pieveic septiņus vīrus. Tēvs Jārvi noslēdz vienošanos ar imperatori un... — Puisis pieliecās pie masta, ar nodeldēto nazi pielaboja kādu figūru pašā apakšā un aizpūta skaidas. - Te esmu arī es, kas to visu pabeidz. - Viņš atkāpās ar smaidu uz lūpām. - Darīts.
- Tas ir meistardarbs, - Tēvs Jārvi uzslavēja un pārlaida sakaltušo delnu pār kokgrebumu. - Man prātā ir to izstādīt citadeles pagalmā tā, lai ikviens getlandietis varētu apskatīt, kādi diži darbi paveikti viņa dēļ, un dižais grebšanas darbs nebūt nav mazākais no tiem.
Smaidi pagaisa, un klātesošo acīs ierausās asaras, jo , tie visi atskārta, ka ceļš nu ir galā un mazā ģimene izirst.
Kopš šī brīža tie, kuru dzīves ceļi bija tik cieši savijušies, lai veidotos varens ceļojums, nu ies katrs savu ceļu, aizklīdīs kur kurais kā vēja pūstas lapas, un neviens nezināja, cik tālu aizklīdīs. Tikai nepastāvīgo dievu rokās bija iespēja šiem ceļiem jebkad vēlreiz krustoties.
- Slikta zīme, - Dodivuā nočukstēja un lēni nogrozīja galvu. - Tiklīdz atrodi draugus, tie atkal pazūd no tavas dzīves. Slikta, slikta zīme...
- Beidz reiz melst niekus par sliktām zīmēm, tu, lielais muļķi! - Safrita nošņāca. — Manam vīram gan nemaz nepaveicās, viņu nolaupīja vergu dzinēji, bet viņš tik un tā nepadevās un cīnījās, lai atgrieztos pie manis, viņš ne mirkli nezaudēja cerību un krita kaujā, aizstāvot savu pēdējo aira biedru.
- Tā viņš darīja gan, - piekrita Ralfs.
- Un izglāba man dzīvību, — teica Tēvs Jārvi.
- Lai tu izglābtu manu un mana dēla dzīvību. - Saf-rita iebelza pa Dodivuā roku, ap delnu apliktām sudraba sprādzēm nodžinkstot. - Paskaties, kas tik tev pieder! Spēks un veselība, bagātība un draugi, kas varbūt kādu dienu atgriezīsies tavā dzīvē!
— Kas to zin, ko vēl satiksi šajā līkumainajā ceļā uz Beidzamajām durvīm, - nomurmināja Ralfs, domīgi braucīdams bārdu.
— Tā ir laba zīme, nolādēts, nevis slikta! — Safrita neizturēja. - Tev jāslavē ikviens dievs, kam tu tici, par katru sava mūža dienu.
— Nekad agrāk nebiju tā skatījies uz dzīvi, - Dodivuā attrauca, pārdomās savilcis pieri. - Centīšos pievērsties slavināšanai. — Viņš uzmanīgi pārkārtoja milzīgajai delnai uzmauktos maiņas gredzenus. - Tiklīdz būšu kaut reizi izmetis kauliņus. Vai divas. — Un prom viņš bija.
— Sasodīts, daži nekad nemācās, - Safrita nobubināja pie sevis un nolūkojās milzim pakaļ, saspraudusi rokas sānos.
- Neviens jau nemācās, - teica Ralfs.
Brands pasniedza Ralfam roku. - Man tevis pietrūks.
- Un man - tevis. - Stūrmanis paspieda Branda plaukstu. - Tu esi stiprs gan pie aira, gan mūrī, gan arī te. - Viņš iebakstīja tam krūtīs, pieliecies pavisam tuvu.
- Turies gaismas pusē, puis, labi?
- Es skumšu pēc jums visiem. - Brands pavērās uz Torlbiju, turp, kur bija aizgājusi Dzelksne, un norija smagu kaklā sākāpušu kamolu. Viņa aizgāja, nepateikusi gandrīz ne vārda, it kā viņš būtu tukša vieta. Sāpīgi.
- Neņem galvā. - Safrita uzlika roku uz puiša pleca un to saspieda. - Pasaulē netrūkst citu meiteņu.
- Tādu kā viņa nav daudz.
- Un vai tas ir slikti? - pavaicāja Māte Skēra. — Es pazīstu kādu duci no Vulsgārdas, kas izplēstu viena otrai acis no pieres tāda čaļa dēļ kā tu.
- Vai tas ir labi? - Brands pārjautāja. - Starp citu, es doru priekšroku sievai ar acīm.
Māte Skēra piemiedza savējās, kas darīja Brandu vēl bažīgāku. - Tāpēc jau tu izvēlēsies uzvarētāju.
- Saprātīgi kā vienmēr, - teica Tēvs Jārvi. - Pienācis laiks mums šķirties, Māte Skēra. - Viņš pavērās uz kareivjiem, kas stāvēja pie pilsētas vārtiem. — Man šķiet, ka Torlbijā patlaban vensteriešus cieš vēl mazāk nekā jebkad.
Maģistre ieņurdējās. — Vārnu māte jau atkal danco uz robežas.
- Tātad mūsu kā maģistru uzdevums ir runāt par labu Dūju tēvam, lai dūre atvērtos draudzīgā plaukstā.
- To aliansi, ko jūs plānojat... - Skēra nebūt ne priecīgi pakasīja noskūto galvu. - Aizskalot tūkstošiem gadu garumā lietu asiņu pēdas nav viegls uzdevums.
- Toties tas būs varoņdziesmu vērts.
- Dumjie cilvēki labprātāk apdzied, kā šķīst asinis. -Maģistres zilās, šaurās acis vērās uz Jārvi. — Un man radušās bažas, ka jūs dziedējat vienu brūci, lai varētu iecirst jaunu — vēl dziļāku. Bet es devu savu vārdu un darīšu, ko spēšu.
- Kas gan cits mums visiem atliek? — Elfu rokassprādzes nošķindēja ap Mātes Skēras slaido roku, kad Jārvi to
satvēra uz atvadām. Tad viņa acis rimti un nosvērti pievērsās Brandam. - Liels paldies par palīdzēšanu, Brand.
- Es tikai darīju to, par ko jūs man maksājāt.
- Manuprāt, vairāk.
- Tad laikam vienkārši centos darīt labu.
- Varbūt pienāks laiks, kad man vajadzēs cilvēku, kuram tik daudz nerūp augstākais labums, bet vienkārši labums. Varbūt tad es varu pasaukt tevi?
- Tas man būtu liels gods, Tēvs Jārvi. Esmu jums parādā. Par to, ka devāt man vietu.
- Nē, Brand, es esmu tavs parādnieks. - Maģistrs pasmaidīja. - Un ceru pietiekami drīz atmaksāt.
Brands devās uz priekšu pa pakalnu, klīzdams starp teltenēm, būdām un šā tā saslietiem graustiem, kas bija izauguši ārpus pilsētas mūra kā sēnes pēc lietus. To bija daudz vairāk nekā agrāk. Turpinājās karš ar vensterie-šiem, un ļaudis bija pametuši mājas netālu no robežas, lai meklētu patvērumu pie Torlbijas sienām.
Gaisma plūda caur laternu pītajiem kupoliem^balsis pieklusa kā jau vakara pusē, no tālienes atskanēja kādas skumjas dziesmas atbalss. Brands pagāja garām lielam ugunskuram un uzmeta acis ļoti vecām un ļoti jaunām sejām, ko izgaismoja gaisā virmojošās dzirksteles. Gaiss stipri smakoja pēc deguma, mēsliem un nemazgātas miesas. Skābenais bērnības smārds, kas tobrīd puisim šķita tik salds. Viņš zināja, ka šeit nav nācis uz palikšanu.
Iedams viņš sajuta maišeli sakustamies zem krekla. Tagad tas bija smags. Sarkanais zelts no prinča Varoslava, dzeltenais zelts no imperatores Vialīnes un vēl labais sudrabs ar ķēniņienes Leitlinas ģīmetni uz tā. Būs gana jaukai mājiņai netālu no citadeles. Diezgan, lai Rlnai vairs nekad nekā netrūktu. Viņš pasmaidīja un pavēra grabošās būdiņas durvis.
— Rlna, esmu...
Branda priekšā atradās svešinieku bars. Vīrietis, sieviete un... cik bērnu? Pieci? Varbūt seši? Tie bija cieši saspiedušies ap krāsni, kur viņš savulaik sildīja sāpošās pēdas. Rīnas to vidū nebija.
— Kas, ellē, jūs tādi? - Bailes pārņēma Brandu, un viņš uzlika plaukstu uz dunča spala.
— Viss kārtībā! - Vīrietis pacēla rokas gaisā. - Vai tu esi Brands?
— Nolādēts, es tas esmu. Kur ir mana māsa?
— Vai tu nezini?
— Ja zinātu, vai es prasītu? Kur ir Rīna?
*
Māja citadeles pakājē bija skaista.
Bagātas sievietes māja, celta no gludi izcirstiem akmeņiem ar pilnībā izbūvētu otro stāvu un jumta sijā izgrebtu pūķa galvu. Omulīga māja ar mājīgu kamīna gaismu, kas plūda gar slēģiem vakara tumsā. Izskatīga māja, kurai garām burzguļoja dzīvs strautiņš ar šauru tiltiņu pār to. Labi uzturēta māja ar svaigi krāsotām zaļām durvīm un izkārtni zobena veidolā, kas karājās virs durvīm un liegi šūpojās vējā.
— Vai šeit? - Brands agrāk gana bieži stiepa augšā pa stāvajām ieliņām kastes un mucas, lai nogādātu bagāto mājām, un viņš šo ielu pazina. Bet šajā mājā viņš nebija spēris kāju ne reizi, viņam ari nebija ne jausmas, kāpēc māsa varētu atrasties tieši te.
- Šeit, — vīrietis atbildēja un pieklauvēja pie durvīm.
Brands stāvēja un domāja, kādu izteiksmi pieņemt,
bet nepaspēja, jo durvis pēkšņi atsprāga vaļā.
Rlna bija pārvērtusies. Iespējams, pat vairāk nekā Brands. Nu viņa šķita jau pieaugusi sieviete, augumā garāka, ar šaurāku seju un tumšiem, īsi apgrieztiem matiem. Viņa bija ģērbusies smalkā tunikā ar sarežģītu izšuvumu gar kakla izgriezumu; šādu tuniku varētu nēsāt bagāta tirgotāja.
- Heil, vai tev viss kārtībā? - viņa jautāja.
- Jau labāk, - vīrietis atbildēja. Mums bija ciemiņš. -Viņš pagāja malā, lai gaisma kristu pār Branda seju.
- Rīna... - viņš izdvesa, gandrīz nezinot, ko lai vēl saka, - esmu...
- Tu esi atgriezies! - Rīna metās brālim ap kaklu tik spēji, ka gandrīz nogāza no kājām, un apskāva tik spēcīgi, ka tam gandrīz sametās nelabi. - Tu tā arī stāvēsi uz kāpnēm un blenzīsi? — Meitene ievilka Brandu iekšā.
- Pasveicini bērnus! — viņa uzsauca Heilam.
- Ar lielāko prieku!
Tad Rīna ar kāju aizspēra durvis un nocēla brāļa mantu lādi no tā pleca. Kad tā lika lādi uz flīzēm klātās grīdas, Brands pamanīja sudraba ķēdi, kuras galā spīdēja slēdzene.
- Kas tā par atslēgu? — viņš čukstus vaicāja.
- Vai domāji, ka esmu apprecējusies, kamēr tu biji projām? Tā ir manis pašas atslēga no manas slēdzenes. Esi izsalcis? Vai izslāpis? Man ir...
- Kam pieder šī māja, Rīna?
Māsa sirsnīgi pasmaidīja. — Tā ir tava. Un mana. Mūsu māja.
- Šī te? - Brands paraudzījās uz Rīnu. - Bet... kā tu...
- Es taču tev teicu, ka izkalšu zobenu.
Branda acis plati iepletās. — Droši vien par šo zobenu dzied varondziesmās.
- Kēninam Ūtilam tā šķita.
Branda acis iepletās vēl vairāk. - Ķēniņam Ūtilam?
- Es izdomāju jaunu veidu, kā izkausēt tēraudu. Lielākā temperatūrā. Pirmais asmens ieplīsa, kad to rūdījām, bet otrs izturēja. Gādena teica, ka tas jādod ķēniņam. Tad ķēniņš piecēlās kājās Dievzālē un pavēstīja, ka tērauds nesīs atbildi, un šis ir labākais tērauds, kādu tam nācies redzēt. Kā dzirdēju, tagad viņš to zobenu nēsā. - Rīna paraustīja plecus, it kā ķēniņa Ūtila patronāža nebūtu nekas dižs. — Pēc tam jau ikviens gribēja, lai izkalu tiem zobenu. Gādena teica, ka nevar mani paturēt, ka man pašai jābūt par meistari un viņai - manai māceklei. -Rīna vēlreiz paraustīja plecus. - Svētība no Laktas pavēl-nieces, kā mēs mēdzām teikt.
- Ak dievi, — nomurmināja Brands. — Un es grasījos pārvērst tavu dzīvi. Bet tu to paveici pati.
- Tu devi man iespēju. - Rīna saņēma brāli aiz delnas un vērīgi nopētīja rētas. - No kā tev tas?
- Nekas īpašs. Virve paslīdēja, kad šķērsojām Augstās kores.
- Droši vien šis stāsts ir garāks.
- Man ir labāki, ko stāstīt.
Rīna uzmeta lūpu. - Ja vien tie nav saistīti ar Batu Dzelksni.
- Rīna, viņa izglāba Dienvidu imperatori no tās tēvoča! Imperatori! Dienvidu imperatori.
- To jau esmu dzirdējusi. Par to dzied vai visā pilsētā. It kā esot viena pati sakāvusi duci vīru. Pēc tam jau piecpadsmit. Kad dzirdēju pēdējo reizi, laikam bija jau visi divdesmit. Vēl viņa esot nometusi kaut kādu hercogu no jumta, pieveikusi zirgļaužu ordu, vinnējusi elfu relikviju un arī pacēlusi kuģi, tā runā. Pacēlusi kuģi! - Meitene vēlreiz nosprauslojās.
Brands izbrīnā sarauca pieri. — Kā noprotu, dziesmās mēdz pārspīlēt patiesību.
- Vēlāk varēsi pastāstīt man visu, kā bija. - Rīna paņēma lukturi un izveda brāli pa durvīm, aiz kurām augšup tumsā vijās kāpnes. - Nāc apskati savu istabu!
- Man ir sava istaba? — Brands nomurmināja, un acis iepletās vēl lielākā izbrīnā. Cik bieži viņš bija par tādu sapņojis... Tolaik, kad viņiem nebija jumta virs galvas, nekā ēdama un visā pasaulē neviena paša drauga, izņemot vienam otru.
Rīna aplika rokas ap brāļa pleciem, un viņš sajutās kā mājās. — Tev ir pašam sava istaba.
MALDĪGAS DOMAS
- Šķiet, man vajadzētu jaunu zobenu.
Dzelksne nopūtās, saudzīgi nolikusi tēva zobenu uz galda, ēzes gaisma ātri vien iezīmēja daudzās skrambas un aizķērās pie dziļākām rievām. Asmens bija nodeldēts un gandrīz ieliecies no gadiem ilgas pulēšanas, apkalums sadilis nožēlojamās skrandās, un lētais dzelzs spals kustējās un grabēja.
Mācekle uzmeta Dzelksnes zobenam ātru skatienu un pašai meitenei vēl īsāku. - Tev varētu būt taisnība. -Mācekle bija ģērbusies viscaur apsvilušā ādas vestē un cimdos līdz elkoņiem, kailos delmus un plecus karstajā telpā klāja sviedru lāses, un spēcīgie muskuļi savilkās, kad tā pagrieza garu metāla gabalu gailējošajās oglēs.
- Tas ir labs zobens. - Dzelksne pārbrauca ar pirkstu pār saskrambāto tēraudu. - Tas piederēja manam tēvam. Daudz piedzīvojis. Viņa mūžā un arī manā.
Mācekle tik tikko pamāja. Tās nebija jaukas manieres, bet Dzelksne centās neturēt īpaši drūmu prātu.
- Vai tava meistare ir uz vietas? - viņa painteresējās.
- Nav.
Dzelksne gaidīja vēl kādu vārdu, bet tādi nesekoja.
- Kad viņa atgriezīsies?
Meitene tikai novaikstījās, izvilka metāla gabalu no uguns, nopētīja to un šņācošu ielika atpakaļ, saceļot gaisā dzirksteļu spietu.
Dzelksne nolēma sākt visu no jauna. - Es meklēju asmeņu kalēju no Sestās ielas.
- Un te nu es esmu, - meitene atbildēja, joprojām nenovērsusi acis no darba.
-Tu?
- Es taču esmu asmeņu kalēja Sestajā ielā, vai tad ne?
- Es domāju, tu būsi... vecāka.
- Domāšana laikam nav tava stiprā puse.
Dzelksne vēl kādu bridi pārlika, vai apvainoties, bet nolēma neņemt galvā. Aizvien biežāk viņa centās laist nepatīkamas lietas gar ausīm. - Tu neesi pirmā, kas tā saka. Vienkārši nav ierasts, ka meitene kaļ zobenus.
Tad kalēja pavērās augšup. Kvēls skatiens pazibēja kalves gaismā caur biezajiem matiem, kas bija pielipuši pie sejas ar izteiktiem vaigukauliem, un Dzelksne tajā samanīja kaut ko sasodīti pazīstamu, tikai netika gudra, ko. - Gandrīz tikpat neierasti kā meitene, kas tos vicina.
- Tas tiesa, - Dzelksne atzina un pasniedza roku sveicienam. - Es esmu...
Zobena meistare izvilka pusgatavo asmeni no ēzes, un kvēlošais metāls nozibēja tik tuvu, ka Dzelksnei nācās paraut nost roku. - Es zinu, tu esi Batu Dzelksne.
- Ak tā. Nūja. — Dzelksne jau zināja, ka slava skrējusi viņai pa priekšu, taču tobrīd viņa aptvēra, ka ne vienmēr tas nozīme labu.
Kalēja paņēma veseri, un Dzelksnes acu priekšā izkala jau manāmākus asmens apveidus, āmurs kala savu laktas mūziku, kā paši kalēji to sauc, un Dzelksne noskatījās tajā kā paraugstundā: īsi, ātri vēzieni, nekādu velti izšķiestu pūliņu, tikai vara un kontrole pār notiekošo, ik kustība ideāla kā zobenu pārvaldītāja cirtiens, kas saceļ gaisā mirdzošus putekļus. Dzelksne daudz labāk pārzināja zobena vēzēšanu nekā tā izgatavošanu, bet pat idiots noprastu, ka šī meitene pieprot savu darbu.
- Tā runā, ka tu kal labākos zobenus visā Torlbijā, — Dzelksne sacīja.
- Es kaļu labākos zobenus visā Sašķeltās jūras piekrastē, - meitene palaboja un pacēla tērauda gabalu gaisā tā, ka zobena starojums apspīdēja viņas sviedriem klāto seju.
- Mans tēvs mēdza atgādināt: nekad nekļūsti lepna.
- Nav runa par lepnumu. Tas vienkārši tā ir.
- Vai izkalsi zobenu man?
- Nē. Nedomāju vis.
Sava amata vislabākie pratēji bieži vien aizmirst par pieklājību, bet šī situācija kļuva savāda. - Man ir nauda.
- Man nevajag tavu naudu.
- Kāpēc?
- Tu man nepatīc.
Parasti Dzelksne ātri vien aizsvilās, saskārusies ar aizvainojumu, bet šoreiz tas nāca tik negaidīti, ka viņa tika pārsteigta nesagatavota. — Tad jau... atradīšu kādu citu zobenu.
- Bez šaubām, atradīsi.
- Es nu iešu... to meklēt.
- Ceru, ka tas būs garš. - Sestās ielas zobena meistare pieliecās, lai sakniebtām lūpām viegli nopūstu no metāla putekļus. — Tad varēsi to iebāzt sev pakaļā.
Dzelksne paķēra savu veco zobenu, nopietni apdomāja, vai neiebelzt ar tā plakni pa meitenes galvu, bet nolēma tā nedarīt un pagriezās uz durvīm. Tomēr viņa nepaspēja nospiest kliņķi, kad kalēja atkal ierunājās.
- Kāpēc tu tā izturējies pret manu brāli?
Viņa ir traka. Nešaubīgi. - Nolādēts, kādu vēl tavu brāli?
Meitene drūmi pavērās uz Dzelksni. — Brandu.
Šis vārds trāpīja pa galvu sāpīgi kā spēriens. - Ne jau to Brandu, kurš bija kopā ar mani...
- Vai ir vēl kāds cits Brands? — Kalēja pabakstīja ar īkšķi sev pa krūtīm. - Mani sauc Rīna.
Tagad Dzelksne skaidri saskatīja līdzību, kas satrieca vēl vairāk, un pār viņas lūpām atskanēja vien vainas pilns pīkstiens: - Nezināju, ka Brandam ir māsa...
Rīna nicīgi pasmīnēja. - Kā gan tu varētu to zināt... Tikai gadu pavadījusi kopā ar viņu uz viena kuģa.
- Viņš man par to nestāstīja!
- Vai tu jautāji?
- Protams! Laikam. - Dzelksne norija smagu kamolu. — Neprasīju.
- Veselu gadu... - Rīna dusmīgi trieca metālu atpakaļ oglēs. - Vai zini, par ko viņš, tik tikko saticis mani, uzreiz sāka runāt?
- Nu...
Kalēja metās tūcīt plēšas tāpat kā Dzelksne savulaik mācību laukumā Branda galvu. - Batu Dzelksne skrēja pa airiem elfu drupās. Batu Dzelksne viņam izglāba dzīvību vairogu mūrī. Batu Dzelksne noslēdza aliansi, kas sakārtos pasaules kārtību. Un, kad es jau biju gatava saskrāpēt viņam seju, ja dzirdētu tavu vārdu vēl kaut reizi, vai zini, ko viņš pateica tad?
- Nu...
- Ka atpakaļceļā Batu Dzelksne ar viņu nav pārmijusi gandrīz ne vārda. Batu Dzelksne viņu atgrūda tā, kā norauj un aizmet prom sarepējušu kreveli. Es tev pateikšu tā: vārdi “Batu Dzelksne” manās ausīs skan kā sasodīta maita pēc visa, ko viņš darījis tās labā, un, nē, es nemaz nevēlos kalt zobenu tādai...
- Pagaidi, - Dzelksne izspļāva. - Tev nav ne mazākās nojausmas, kas notika starp mani un tavu brāli.
Rīna lika plēšas mierā un naidīgi paskatījās uz viņu.
- Tad apgaismo mani.
- Tad nu tā... — Pēdējais, ko Dzelksne gribēja, bija uzplēst veco vāti, kad nu reiz bija iespēja ļaut tai sadzīt. Viņa nebija gatava atzīt, ka pieļāvusi muļķīgu kļūdu un sāpīgi apdedzinājusies, ka bija jāpiespiežas neskatīties uz Brandu katru mīļu brīdi, nerunāt ar viņu un vispār nekādi nesaistīties, lai neapdedzinātos vēlreiz. — Tu esi sapratusi pavisam nepareizi.
- Jocīgi, ka ļaudis parasti saprot pavisam nepareizi visu, kas saistīts ar tevi. Cik reižu tam jāatkārtojas, iekams tu sāksi aptvert, ka varbūt viņi saprot pareizi? -Rīna izvilka tērauda gabalu no uguns un nolika atpakaļ uz kalves.
- Tu neko nezini par mani, - Dzelksne norūca un nikni ķērās pie plēšu spaidīšanas. - Tu nezini, ko esmu pārcietusi.
- Es domāju, ka katram no mums ir jāpārvar smagi pārbaudījumi. - Rīna pacēla veseri. — Bet dažiem gadās tos apraudāt lielā mājā, par ko samaksājis tētiņš.
Dzelksne pacēla rokas pret jauno, glīto smēdi blakus smalkajai mājai citadeles pakājē. — Kā tad, bet jums ar Brandu gan jāpārtiek no sakašņiem!
Rīna sastinga, tikai muskuļi nervozi cilājās plecos un acis šaudījās, veltot Dzelksnei naidīgu skatienu. Tik naidīgu, ka runātāja spēra soli atpakaļ, ar piesardzīgu aci sekojot gaisā paceltajam āmuram.
Tad Rlna trieca to pret kalvi, novilka cimdus un nometa uz galda. - Nāc līdzi!
*
- Mana māte nomira, kad biju pavisam maza.
Rīna izveda Dzelksni ārpus pilsētas mūriem un lejā
pa ieliņām, kur Torlbijas mēslu smirdoņa netraucē pilsētas labajiem ļaudīm. - Brands viņu mazliet atceras. Es ne.
Dažas mēslu kaudzes gadu gaitā bija noklātas ar zemi un pārvērtušās ar zāli apaugušos pauguros. Dažas vaļējās joprojām izplatīja sašķaidītu kaulu, gliemeņu un skrandu, cilvēku un zvēru sūdu smārdu.
- Viņš mēdza teikt, ka māte lika darīt labu.
Noplucis suns uzmeta Dzelksnei aizdomu pilnu skatienu, it kā uzskatītu viņu par sāncensi, un atsāka ošņāt puvekļus.
- Mans tēvs krita cīņā ar Gromgilgormu, - Dzelksne nomurmināja, kā mēģinot salāgot vienu sliktu ziņu ar otru. Godīgi sakot, viņa jutās mazliet šķebīgi. To radīja šī vieta, tās smaka un pats fakts, ka viņa gandrīz pātneno-jauta par tās esamību, jo viņas mājās mēslus vienmēr aizgādāja prom mātes vergi. — Viņu noguldīja Dievzālē.
- Un tu mantoji tēva zobenu.
- Tikai bez spala, - Dzelksne norūca, cenšoties neelpot caur degunu. - To paturēja Gorms.
- Tev paveicies, vismaz kaut kas palicis no tēva. -Šķita, ka smārds Rīnai nemaz netraucē. - Mēs no sava tēva neko daudz nedabūjām. Viņam patika iedzert. Nūja. Es teicu
Brandam bija deviņi gadi. Vienu rītu bija prom, un varbūt bez viņa mums pat ldājās labāk.
- Kurš jūs pieņēma? — Dzelksne klusi pavaicāja, aptvērusi, ka ļaunais liktenis viņai iedalījis daudz veiksmīgāku lozi.
- Neviens. - Rīna ļāva kādu brīdi aptvert pateikto.
— Tolaik mūsu, te mītošo, bija pavisam maz.
- Te mītošo?
- Kaut kā izvilkām. Dažreiz atradām kaut ko ēdamu. Dažreiz ko tādu, ko var pārdot. Un vēl ziemas... — Rīna ierāva galvu plecos un nodrebēja. — Ziemās gāja grūti.
Dzelksnei atlika vien stāvēt un blenzt, augumu pārņēma saltums, lai gan vasara bija pilnā plaukumā. Līdz šim viņa vienmēr domāja, ka uzaugusi smagos apstākļos. Tagad meitene atskārta: kamēr pati, dzīvojot jaukā mājā, dusmojusies uz māti tāpēc, ka tā nesauca viņu pašai tīkamā vārdā, citi bērni rakņājās pa izgāztuvi, meklējot kaulus, lai paēstu. — Kāpēc tu man to stāsti?
- Tāpēc, ka Brands to nepastāstīja un tu nepainteresējies. Mēs ubagojām. Es zagu. - Rīna rūgti pasmaidīja. - Brands gan teica, ka jādara labas lietas. Tāpēc viņš strādāja. Viņš strādāja ostā un smēdēs. Viņš strādāja jebkur, ja tikai kāds deva darbu. Brālis vergoja kā suns un reizi pa reizei tika piekauts kā suns. Es saslimu, un viņš mani izvilka, tad es vēlreiz saslimu, un viņš mani atkal izārstēja. Viņš neatteicās no sapņa kļūt par kareivi un atrast vietu uz karakuģa, kur komanda kļūtu pa viņa ģimeni. Tāpēc viņš aizgāja uz mācību laukumu. Viņam nācās lūgties un aizņemties bruņas un ieročus, bet viņš turp aizgāja. Brands strādāja pirms kauju treniņiem un pēc tiem, un pat pēc darba stundām viņš vienmēr bija klāt, ja kādam vajadzēja palīdzēt. Viņš vienmēr atkārtoja, ka vajag darīt labu, tad cilvēki ar labu atdarīs. Viņš bija labs puika. Un kļuva par labu cilvēku.
- To es zinu, - Dzelksne norūca, un viņu jau atkal pārņēma svelošā sāpe, vēl stiprāka nekā agrāk, jo tagad to vairoja vainas sajūta. - Viņš ir labākais cilvēks, kādu pazīstu. Man tas nav nekāds jaunums, sasodīts!
Rīna pavērās uz Dzelksni. - Tad kā tu varēji pret viņu tā izturēties? Bez Branda es jau sen būtu izgājusi pa Beidzamajām durvīm tāpat kā tu, un tāda ir pateicība...
Iespējams, Dzelksne dažos jautājumos bija kļūdījusies, iespējams, šo to nezināja, kas būtu jāzina, un varbūt pat bija pārlieku ierāvusies savā čaulā, lai pamanītu to, kas atrodas deguna galā, tomēr arī viņas mēram pienāca gals.
- Apklusti, Branda nezināmā māsa! Jā, tu atvēri man acis un pārliecināji labāk nekā līdz šim, ka esmu savtīga pakaļa. Bet mēs ar Brandu bijām aira biedri. Komandā, kur jāstājas plecu pie pleca ar vīriem. Jā, viņš iestājās par mani, bet arī es iestājos par viņu un...
- Ne jau tad! Agrāk. Kad nogalināji to zēnur Edvālu.
- Ko? - Dzelksni pārņēma vēl šķebinošāka sajūta.
- Es pietiekami labi atceros to dienu un arī to, nolādēts, ka Brands tikai stāvēja un skatījās.
Rīna blenza uz Dzelksni, nespēdama noticēt. — Vai jūs vispār sarunājāties visa tā gada laikā?
- Ne jau par Edvālu, to nu es tev varu pateikt!
- Protams, ne. - Rīna aizvēra acis un pasmaidīja tā, it kā būtu visu sapratusi. - Viņš tā arī nav saņēmis pelnīto pateicību, spītīgais muļķis. Viņš tev nepateica.
Dzelksne neko nesaprata. - Ko nepateica, nolādēts?!
— Ka viņš aizgāja pie Tēva Jārvi. - Rīna viegli, bet stingri saņēma Dzelksni aiz pleciem un turpmāko pavēstīja nesteidzīgi, vārdu pa vārdam. - Brands izstāstīja, kas notika liedagā. Lai gan zināja, ko tas viņam maksās. Meistars Hūnans to uzzināja. Tā brālis zaudēja vietu ķēniņa sirojumā un karavīra vietu, līdz ar to ari visas savas cerības.
Savāda skaņa izlauzās pār Dzelksnes lūpām. Kaut kas nokrakšķēja. Kā brīdī, kad vistai pārlauž rīkli.
— Brands aizgāja pie Tēva Jārvi.
-Jā.
— Brands izglāba man dzīvību. Un tādēļ zaudēja savu vietu armijā.
-Jā.
— Un es pēc tam viņu izsmēju un izturējos kā pret muļķi visu laiku, ko pavadījām ceļā pa Dievišķo un Aizliegto un arī mājupceļā.
-Jā.
— Nolādēts, kāpēc viņš vienkārši
Krelles. Stikla krelles, zaļganzilas.
Tās, kuras Brands todien nopirka Galvenajā pilsētā. Par kurām Dzelksne nosprieda, ka tās domātas viņai, bet pēc tam - kādai citai mīļotai, kas palikusi Torlbijā. Tās pašas, ko tagad valkāja Branda māsa, par kuras esamību viņa nebija vīžojusi painteresēties.
Krakšķis vēlreiz izlauzās pār viņas lūpām, šoreiz jau skaļāk.
Rīna pavērās uz meiteni tā, it kā Dzclksne būtu zaudējusi prātu. — Kas ir?
- Es esmu tik nenormāli stulba!
- Ko?
- Kur viņš ir?
- Brands? Manās mājās. Mūsu mājās...
- Piedod. - Dzelksne jau atkāpās uz durvju pusi.
- Parunāsim par manu zobenu vēlāk! - Viņa pagriezās un metās skriet uz vārtiem.
*
Viņš izskatījās labāk nekā jebkad. Vai arī viņa vienkārši ieraudzīja puisi citām acīm, uzzinājusi jaunumus.
- Dzelksne. — Šķita, Brands ir pārsteigts, viņu redzot, bet puisi nevarēja par to vainot. Branda sejā parādījās bažas. - Kas noticis?
Dzelksne aptvēra, ka acīmredzot izskatās sliktāk nekā parasti, un nožēloja, ka skrējusi visu ceļu un nav kaut vai apstājusies tik daudz, lai atvilktu elpu, notraukttr svied-rus no pieres un tikai tad pieklauvētu. Bet kāda lieta nomocīja meiteni pārlieku ilgu laiku, un nu bija pienācis brīdis to noskaidrot, sasvīdušai vai ne.
- Es runāju ar tavu māsu, — viņa sacīja.
Satraukums Branda sejā pieņēmās spēkā. - Par ko?
- Pirmām kārtām par to, ka tev ir māsa.
- Tas nav noslēpums.
- Iespējams.
Brands satraucās vēl vairāk. - Ko viņa tev pateica?
- Ka tu izglābi man dzīvību. Kad es nogalināju Edvālu.
Viņš nodrebēja. - Es liku māsai neko neteikt!
- Bet tā nenotika.
- Labāk laikam nāc iekšā. Ja vēlies. - Brands atkāpās no durvīm, un Dzelksne viņam sekoja ēnas apņemtajā priekšnamā, sirds sitās deniņos dobjāk nekā jebkad.
- Nekāda pateicība nav nepieciešama.
- Nē, ir gan. Paldies.
- Es necentos darīt neko cēlu, tikai... kaut ko labu. Es arī nebiju pārliecināts 1111 pārlieku ilgi kavējos, un visu saputroju, sasodīts...
Viņa spēra soli tuvāk puisim. — Vai tu gāji pie Tēva Jārvi?
-Jā.
- Vai Tēvs Jārvi izglāba man dzīvību?
-Jā.
- Vai tādēļ tu zaudēji vietu armijā?
Brands jau sakustināja lūpas, lai to noliegtu, bet nespēja. — Es gribēju tev pateikt, bet...
- Ar mani nav viegli sarunāties.
- Un man īsti nepadodas runāšana. - Viņš atmeta matus atpakaļ un saberzēja galvu, it kā tā sāpētu. - Negribēju, lai tu jūties man parādā. Tas nebūtu godīgi.
Tas Dzelksni pārsteidza. — Tad jau... tu ne tikai manis dēļ ar visu riskēji, bet neko neteici, jo negribēji, lai es justos slikti.
- Varētu arī teikt, ka... varbūt. - Brands palūkojās uz Dzelksni caur pieri, viņa acis iemirdzējās krēslainajā telpā. Šis skatiens - it kā viņš labprāt neskatītos ne uz ko citu. Un, lai kā meitene centās iznīcināt cerības, tās sacēlās pret viņu, un gribēšana kļuva tik stipra kā nekad iepriekš.
Viņa spēra vēl solīti tuvāk. - Man ļoti žēl!
- Tev nekas nav jānožēlo.
- Bet es nožēloju. To, kā izturējos pret tevi. Mājupceļā. Turpceļā. Man ļoti žēl, Brand. Nekad līdz šim neesmu jutusies tik vainīga. Patiesību sakot, es vēl nekad neesmu jutusies vainīga. Man tas vēl jāiemācās. Tikai... es nepareizi sapratu... šo to.
Brands stāvēja un klusēja. Gaidīja. Skatījās. Un, sasodīts, nemaz nepalīdzēja.
Tikai pasaki! Cik to grūti izdarīt! Viņa bija nogalinājusi cilvēkus. Tikai pasalti... — Es pārstāju ar tevi runāt... tāpēc, ka... — Tomēr dabūt vārdus pār lūpām izrādījās grūtāk nekā izvilkt dzirnakmeņus no akas. - Es... laikam... - Dzelksne it kā klīda pa aizsalušu ezeru, nezinot, vai nākamais solis neieraus ledainā bezdibenī. - Tu... man vienmēr... - Dzelksne nespēja pateikt
Dzelksne strauji atvēra acis. Branda pirksti skāra viņas vaigu un maigi noglāstīja rētu.
— Tu man pieskāries. — Muļķīgākais, ko Dzelksne jebkad bija pateikusi, turklāt pārvarot sīvu iekšējo pretestību. Viņi taču abi zināja, ka Brands Dzelksnei pieskāries. Tas taču nebija noticis nejauši.
Brands atrāva roku. - Man šķita...
— Nē! — Dzelksne satvēra puiša plaukstu un virzīja atpakaļ. - Es gribēju teikt... jā. - Siltie Branda pirkstu gali skāra Dzelksnes seju, viņas pirksti slīdēja pār tā delnas virspusi, tad piekļāvās klāt un... Ak dievi, kas tā bija par sajūtu! - Tas taču notiek pa īstam, vai ne?
Brands spēra soli tuvāk, un gāmurs spēji noraustījās, kad puisis norija kamolu. - Laikam gan. - Brands skatījās uz meitenes lūpām. Skatījās tā, it kā tajās slēptos kaut kas patiesi aizraujošs, un Dzelksne nodomāja, vai jebkad līdz šim bijusi tik ļoti nobijusies.
- Ko mēs darām? - vārdi kā pīkstiens izlauzās pār lūpām, un balss plūda pati par sevi, aizvien spalgāka un spalgāka. — Es gribēju teikt, ka zinu, ko mēs
Brands maigi pārbrauca īkšķi meitenes lūpām.
- Dzelksne, apklusti!
- Labi, - viņa izdvesa, aptvērusi, ka pacēlusi roku, lai atgrūstu Brandu. Tik ļoti pieradusi atgrūst cilvēkus un īpaši jau šo puisi, ka nācās piespiesties, lai roka atslābtu. Tad meitene to maigi pietuvināja Branda krūtīm un cerēja, ka viņš nemanīs, kā tā trīc.
Viņa kļāvās aizvien tuvāk, to pārņēma pēkšņa dziņa traukties pretī, vēlme ķiķināt, un Dzelksne muļķīgi no-guldzināja, lai noslēptu īstos smieklus, un tad jau Branda lūpas skāra viņējās. Maigi tās pārslīdēja vienā, tad pretējā virzienā, un Dzelksne aptvēra, ka nav aizvērusi acis, un spēji tās aizspieda ciet. Viņa nevarēja izdomāt, ko lai iesāk ar rokām. Kādu brīdi tās karājās stīvas kā koka lellei, bet pēc mirkļa sāka atmaigt viss ķermenis.
Branda nāsis skāra viņas degunu. Kutēja.
Brands nopūtās, viņa tāpat.
Dzelksne satvēra puiša lūpas savējās un pavilka sev klāt, tad pārlaida roku no krūtīm tālāk ap Branda kaklu un piekļāvās vēl ciešāk. Abu zobi neveikli saskārās, un abi parāvās nost.
Par skūpstu to īsti nenosauksi. Nekas nelīdzinājās Dzelksnes iztēlē uzburtajām ainiņām, un dievi labi zināja, ka viņa bija diezgan daudz tādu uzbūrusi, tomēr karstums pārņēma visu meitenes miesu. Varbūt no skriešanas, bet skrējusi Dzelksne bija gana daudz un nekad neko līdzīgu nebija jutusi.
Viņa atvēra acis, Brands lūkojās pretī. Šis skatiens caur matu šķipsnām, kas klāja seju. Šis nebija Dzelksnes pirmais skūpsts, bet citi atgādināja bērnu spēles. Šis atšķīrās no iepriekšējiem kā īsta kauja no treniņiem.
- Mjā... - viņa izdvesa, - nebija... nemaz tik slikti.
Viņa palaida vaļā puiša roku un satvēra viņa kreklu,
pavilka sev tuvāk un, pamanījusi Branda lūpu kaktiņā smaida ēnu, pasmaidīja ari pati...
Pie durvīm kāds sparīgi klauvēja.
- Rīna, - Brands nočukstēja, un abi, kā dzirdējuši komandu
Viņi noslēpās ēnainā stūrī, un abu sirdis sāka pulsēt straujāk.
- Kāpēc mēs mukām? — Brands čukstēja.
- Nezinu, — Dzelksne atbildēja tikpat klusu.
- Domā, vina mūs sadzirdēs?
- Un ja ari sadzird? - Dzelksne jautāja.
- Nezinu.
- Šī taču ir tava istaba, vai ne?
Brands izslējās un pasmaidīja uzvarējuša karaļa cienīgu smaidu. - Man ir sava istaba.
- Kā jau slavenam pilsonim, — viņa noteica un apmeta loku pa telpu, to novērtējot. Laika nevajadzēja daudz. Vienā stūrī atradās zemē izklāts matracis ar Branda novalkāto segu, otrā - puiša mantu lāde ar atvērtu vāku. Zobens, kas savulaik piederēja Odam, balstījās pret sienu, vairāk nebija nekā - tikai kaili grīdas dēļi, kailas sienas un neskaitāmas ēnas. — Tev nav ienācis prātā, ka mēbeļu varētu būt vairāk?
- Neesmu vēl īsti pabeidzis iekārtoties.
- Neesi vēl īsti sācis, - Dzelksne palaboja un tuvojās puisim, noslēdzot apgaitas loku.
- Ja neredzi šeit to, pie kā paspēji pierast imperatores pilī, es tevi neturēšu.
Viņa nosprauslojās. - Esmu dzīvojusi zem apgāztas laivas kopā ar četrdesmit vīriem. Gan jau varēšu šo pieciest kādu laiku.
Brands nenovērsa acis no Dzelksnes, kas nāca arvien tuvāk. Šis skatiens... Mazliet izbadējies, mazliet sabijies. -Tad tu paliksi?
- Nekas steidzams mani negaida.
Viņi atkal skūpstījās, un šoreiz jau ciešāk. Branda māsa Dzelksni vairs nesatrauca, tāpat kā pašas māte vai kas cits. Viņa nedomāja ne par ko citu kā vien par abu lūpām. Vismaz iesākumam. Bet drīz vien par sevi atgādināja arī citas ķermeņa daļas. Viņa pārlika, nez kas tā spiežas pret gurnu, un nolaida roku zemāk, lai pārbaudītu, tad saprata, kas tieši spiežas pret gurnu, un nespēja neatrauties. Dzelksne sajutās tik muļķīgi, tik pārbijusies un iekarsusi, tik satraukta, ka gandrīz vairs nesaprata, ko īsti jūt.
- Atvaino, - Brands čukstēja, atlieca muguru un pacēla kāju, kā cenšoties noslēpt piebriedušo vietu, bet tas izskatījās tik muļķīgi, ka Dzelksne nenoValdījās un iespurdzās.
Šķita, Brandu tas sāpinājis. — Nav smieklīgi.
— Mazliet. — Dzelksne saņēma puisi aiz rokas un pievilka sev cieši klāt, tad aizlika kāju aiz viņa gurna, un Branda elpa aizrāvās, jo tika paklupināts un smagi nogāzts uz muguras, bet meitene palika atbalstījusies uz rokām virspusē. Savā ziņā ierasta poza, bet šoreiz viss bija citādi.
Dzelksne piekļāva lūpas viņa lūpām un šūpojās uz priekšu un atpakaļ iesākumā maigi, tad jau skarbāk. Viņas pirksti ieķērās sapinkātajos Branda matos, abu pavērtās lūpas saplūda kopā tik cieši, ka šķita, viņa karstā elpa piepilda visu meitenes galvu.
Šoreiz Dzelksne laikus atrāvās no Branda, lai gan notiekošais sāka patikt aizvien labāk. Meitene sabijās pati no savas patikas, tomēr nosprieda, ka turpinās un satrauksies par visu vēlāk. Ar katru elpas vilcienu viņa ņurdēja aizvien skaļāk, piezagās mazītiņš atgādinājums, ka tas noteikti izklausās muļķīgi, taču vienaldzība par to, kā izskatās no malas, izrādījās stiprāka. Branda roka paslīdēja zem viņas krekla, otra pārskrēja ribām, kam sekoja tirpas. Dzelksne atrāvās no puiša, smagi elšot, un, atbalstījusies uz viena elkoņa, pavērās uz to no augšas.
- Atvaino, — viņš čukstēja.
- Par ko? — Dzelksne parāva vaļā savu kreklu un novilka nost, krekls aizķērās aiz elfu aproces, bet viņa beigu beigās drēbes gabalu noplēsa un aizmeta prom.
īsu bridi viņa sajutās muļķīgi, jo zināja, ka nemaz nelīdzinās īstai sievietei, viņa zināja, ka ir bāla un skarba, nekas vairāk kā ciets skrimslis. Savukārt Brands nebūt neizskatījās vīlies, viņš ar plaukstām noglāstīja Dzelksnes sānus un muguru, tad pievilka sev klāt un skūpstīja, ar zobiem knubinādams viņas lūpas. Maišelis ar tēva pirkstu kauliem ievēlās Brandam sejā, un viņš to pārmeta pār meitenes plecu. Dzelksne metās atpogāt puiša kreklu un neveikli knibinājās ap pogām, it kā tās būtu sīkas kā kniepadatas, tad noskrēja ar plaukstu pār Branda vēderu, izbrauca pirkstus caur viņa krūšu matiņiem. Un aproce zvīļoja maigi zeltaini, atspoguļojoties viņas acīs.
Brands satvēra Dzelksnes roku. - Mums nav... tu jau zini...
Skaidrs, ka tas viss nebija spiesta lieta, un nešaubīgi atrastos simt iemeslu to nedarīt, bet tobrīd Dzelksnei prātā nenāca pat viens, kas viņu kaut mazliet uztrauktu.
- Aizveries, Brand. — Viņa atbrīvoja roku un vēra vaļā tā bikšu siksnu. Dzelksne nezināja, ko dara, bet pazina dažus labus idiotus, kas tā darīja.
Cik grūti gan tas varētu būt?
IT KA VIENTULĪBA
Viņi iemiga viens otra skavās, tomēr ne uz ilgu laiku. Brands nebija redzējis nevienu cilvēku ar tik drudžainu miegu. Dzelksne svaidījās un grozījās, drebēja, spārdījās un ritinājās, līdz pamodināja Brandu un izgrūda no paša guļvietas.
Tā nu cits nekas neatlika kā apsēsties uz mantu lādes, kas pēc simtiem jūdžu ilgas pulēšanas bija ieguvusi spo-guļgludu virsmu, un vērot meiteni.
Galu galā viņa norima guļus uz vēdera, plati iepletusi rokas, un saules gaismas strēle no šaurā loga šķērsoja tās muguru. Viena roka nokarājās no matrača, un elfu aproces bālā gaisma plūda pār grīdu. Viena kāja lūkojās laukā no segapakšas, un grubuļaina rēta aizstiepās pār stilbu. Sudraba un zelta riņķos sapinušies mati ērkulī uzgūla sejai tā, ka Brandam bija redzama vien puse aizvērtās acs un maza daļiņa vaiga ar iegriezto bultu uz tā.
Iesākumā viņš sēdēja un muļķīgi smaidīja, ieklausīdamies Dzelksnes krākšanā. Tad atcerējās, kā viņa krāca pie auss visu ceļu, kuģojot lejup pa Dievišķo un augšup pa Aizliegto upi. Viņš aptvēra, cik ļoti patīkami to dzirdēt. Un tik tikko spēja aptvert laimi, ka šobrīd viņa atradās šeit - viņa gultā un kaila.
Un tad Brands sāka satraukties.
Ko ļaudis domātu, uzzinot, ka viņi to izdarījuši? Ko teiktu Rīna? Ko darītu Dzelksnes māte? Ja nu gadītos bērns? Brands bija dzirdējis, ka nav visai ticami, tomēr tā gadoties, vai tad ne? Agrāk vai vēlāk Dzelksne pamodīsies.
Ja nu viņa to vairs negribēs? Kāpēc gan lai viņa to gribētu? Un tumšākajā prāta stūrītī iemitinājās visdrūmākās bažas: ja nu pamodusies viņa Brandu joprojām gribēs? Ko tad?
- Ak dievi, — Brands murmināja, pavēries griestos, bet vai tad tie jau nebija atbildējuši, ieliekot Dzelksni viņa gultā? Viņš taču nevarēja lūgt, lai tie palīdzētu dabūt viņu laukā...
Dzelksne izdvesa īpaši sparīgu krācienu un noraustījās, tad izstiepās, savilka pirkstus dūrēs, izstiepa pēdas, un visi tās muskuļi novibrēja. Viņa izpūta no vienas nāss puņķus, noslaucīja tos pret augšdelmu un atglauda sapinkāto matu šķipsnu no sejas. Pēkšņi meitene sastinga un pagrieza galvu plati ieplestām acīm.
- Labrīt, - teica Brands.
Dzelksne blenza pretī. - Tad jau tas nebija sapnis, ko?
- Šķiet, nebija vis. Varbūt murgs...
Abi ilgi vērās viens otrā. - Gribi, lai eju prom? -Dzelksne vaicāja.
- Nē! — viņš iesaucās pārlieku skaļi un aizrautīgi.
— Nē. Vai tu gribi iet prom?
- Nē. - Dzelksne lēnītēm pieslējās sēdus, savilka segu ap pleciem, tad notupās uz ceļiem ar seju pret Brandu un sirsnīgi nožāvājās.
- Kas lēcies? - viņš dzirdēja pats sevi sakām. Dzelksne bija sastingusi ar pavērtu muti. - Pagājušonakt kaut kas tomēr nebija kārtībā?
Meitene noraustījās, kā saņēmusi pļauku. - Ko es izdarīju nepareizi?
- Tu? Nē! Tu ne... es runāju par sevi. - Brands nebija pārliecināts par to, ko saka, bet mute tik turpināja iesākto. - Rīna tev pateica, vai ne?
- Ko viņa man pateica?
- Ka paša tēvs mani negribēja. Mani negribēja ari mana māte.
Dzelksne uzmeta puisim drūmu skatienu. - Es domāju, ka tava māte nomira.
- Nolādēts, tas taču ir tas pats!
- Nē, nav vis.
Brands gandrīz neklausījās. — Es uzaugu, rakājoties pa atkritumiem. Man nācās ubagot, lai pabarotu māsu. Es grauzu kaulus kā vergs. - Viņš negribēja to sacīt. Nekādā ziņā. Bet vārdi paši lauzās no mutes.
Dzelksnes mute aizcirtās. - Es esmu pakaļa, Brand. Bet kāda gan pakaļa es būtu tad, ja tā visa dēļ par tevi domātu sliktāk? Tu esi labs cilvēks. Cilvēks, kuram var uzticēties. Tā uzskata ikviens, kas tevi pazīst. Kols tevi dievina. Ralfs tevi ciena. Tu patīc pat Tēvam Jārvi, un viņam nepatīk neviens.
Brands neizpratnē pavērās uz meiteni. - Es taču nerunāju.
- Bet tu ieklausies, kad runā citi! Tu arī esi izskatīgs un labi veidots, Safrita man to atkārtoja nepagurusi.
- Vina tā teica?
- Viņa veselu pēcpusdienu apsprieda tavu pēcpusi.
- Ak tā?
- Tu varētu dabūt ikvienu, ko gribētu. īpaši tagad, kad vairs nedzīvo izgāztuvē. Mani mulsina tas, kāpēc tu varētu gribēt mani.
- Redz, kā! - Viņam pat prātā nebija nācis, ka arī Dzelksne varētu šaubīties par sevi. Viņa vienmēr šķita tik sasodīti pārliecināta par visu.
Tomēr meitene ciešāk ietinās segā un palūrēja uz savām basajām pēdām, riebumā savilkusi lūpas. — Es esmu egoiste.
- Tu esi... ambicioza. Man tas patīk.
- Es esmu skarba.
- Tu esi jautra. Arī tas man patīk.
Viņa viegli saberzēja rētas izvagoto vaigu. — Es esmu neglīta.
Acumirklī Brandā uzvirmoja tik spēcīgas dusmas, ka pārsteidza viņu pašu. — Nolādēts, kurš tā teica? — Pirmkārt, tas nav tiesa, un, otrkārt, es viņiem zobus sagrūdīšu rīklē!
- To es pati varu izdarīt. Tur jau tā problēma. Es neesmu... tu jau zini. — Dzelksne izbāza roku no seg-apakšas un ar aplūzušajiem nagiem pakasīja noskūto galvas pusi. - Es neizskatos tā, kā jāizskatās meitenei. Vai sievietei. Nekad tā neesmu izskatījusies. Es neprotu...
- Ko tieši?
- Smaidīt vai, nezinu, šūt...
- Man nekas nav jāsašuj. - Brands piecēlās no lādes un nometās meitenes priekšā uz ceļiem. Visas bažas bija pagaisušas.
Iepriekš daudz kas nez kāpēc bija nogājis greizi, un viņš nedrīkstēja pieļaut, lai tas atkārtotos. Ne jau tāpēc, ka nemēģinātu. - Es tevi gribēju vēl kopš Galvenās pilsētas. Iespējams, vēl senāk. - Brands pasniedzās un uzlika roku viņas plaukstai, kas atdusējās uz gultas.
Varbūt neveikli, toties godīgi. - Tikai necerēju, ka tevi dabūšu. - Viņš ielūkojās meitenes sejā, izmisīgi taustoties pēc pareizajiem vārdiem. - Skatoties uz tevi un zinot, ka tu gribi mani, es jūtos tik... Kā uzvarētājs.
- Kurš vinnējis to, kas nevienam citam nav vajadzīgs.
- Kāda man daļa, kas vajadzīgs citiem? - Brands atkal aizsvilās un piesaistīja meitenes skatienu. - Ja viņi ir tik sasodīti stulbi, ka neredz tevī vislabāko meiteni Sašķeltās jūras krastos, tad man ir paveicies, vai ne tā? - Viņš apklusa, sajutis, ka seja svilst, un nosprieda, ka šoreiz gan visu atkal samaitājis.
- Tie laikam bija skaistākie vārdi, kādus par mani kāds teicis. - Dzelksne pasniedzās un atglauda matus no viņa sejas. Meitenes pieskāriens bija liegs kā spalviņa. Viņam prātā nebija nācis, ka Dzelksne var būt tik maiga. - Neviens man nemēdz teikt neko labu, bet tik un tā. - Sega noslīdēja no viņas kailā pleca, Brands to satvēra un atkal aplika Dzelksnes sāniem un mugurai, āda pieskārās ādai, silta un gluda, viņas acis aizvērās un...
Skaļa klauvēšana atbalsojās visā mājā. Kāds dauzīja pa ārdurvīm tik stipri, ka nebija iespējams izlikties nedzirdam. Brands saklausīja atšaujamies bultu un klusu balsu murdoņu.
- Ak dievi, - Dzelksne plati iepleta acis. - Ja nu tā ir mana māte...
Viņi nebija tik ļoti steigušies kopš zirgļaužu uzbrukuma stepē - abi paķēra drēbes un meta tās viens otram, mudīgi rāva mugurā, Brands mocījās ar pogām un netrāpīja, jo ar acs kaktiņu lūrēja, kā Dzelksne velk bikses.
- Brand? - atskanēja māsas balss.
Abi sastinga, viņš ar vienu zābaku kājā, viņa vēl basa, un Brands atsaucās tikpat kā bez balss: - Jā?
- Vai tev viss kārtībā? - Rlna nāca augšā pa kāpnēm.
-Jā!
- Vai tu esi viens? — Rīna jau atradās aiz durvīm.
- Protams! — Un tad, aptvēris, ka māsa var ienākt, stomīdamies piebilda: - It kā.
- Tu esi sliktākais melis visā Getlandē. Vai Batu Dzelksne ir pie tevis?
Brands sarāvās. - It kā.
- Vina tur ir vai nav? Nolādēts, Batu Dzelksne, vai tu tur esi?
- It kā... — Dzelksne sīkā balstiņā atbildēja durvīm.
Sekoja ilga pauze. - Tas bija meistars Hūnans.
Šī ziņa bija kā auksta ūdens šalts uz galvas. Precīzi.
- Viņš teica, ka dūja atnesusi vēsti par iebrukumu Holbijā, un, tā kā visi vīri devušies uz ziemeļiem un cīnās tur, viņš sauc kopā pārējos atlikušos, lai stātos pretī. Daži vēl tikai mācās, citi guvuši ievainojumus, vēl citi nav izturējuši pārbaudījumu. Visi pulcējas liedagā.
- Es esmu viņam vajadzīgs? - Brands iesaucās drebošā balsī.
- Viņš saka, tu esi vajadzīgs Getlandei. Vēl viņš saka, ikvienam vīram, kurš pildīs pienākumu, atradīsies vieta karaspēkā.
Vieta karaspēkā. Kur vienmēr esi plecu pie pleca ar brāļiem. Kur vienmēr ir, par ko cīnīties. Turēties gaismā. Un seno sapņu pelni, kas jau mēnešiem ilgi šķita galīgi izplēnējuši, zibenīgi uzšķīla dzirksteli. Zibenīgi tika pieņemts lēmums.
- Tūlīt būšu lejā, - Brands uzsauca, sirds iepukstējās straujāk, un viņš dzirdēja māsas soļus attālināmies.
- Tu iesi pie tā nelieša? - Dzelksne nesaprata. - Pēc visa, ko viņš tev nodarījis? Pēc tā, ko viņš nodarīja man?
Brands noņēma segu no gultas. - Ne jau viņa, Getlandes dēl.
Dzelksne nosprauslojās. - Sevis dēļ.
- Labs ir, sevis dēļ. Vai neesmu to pelnījis?
Meitenes žoklis uz brīdi atkārās. - Pamanīju, ka mani
viņš nesauc.
- Vai tu viņam pievienotos? - Brands jautāja, likdams uz segas dažas nepieciešamākās mantas un siedams tās sainī.
- Protams, pievienotos. Un tad saspārdītu tam seju.
- Varbūt tāpēc viņš tevi nesauca.
- Hūnans mani nesauktu, pat ja viņš degtu un man rokās būtu spainis ūdens. Neviens no viņiem nesauktu. Getlandes karavīri. Tas taču ir sasodīts joks! Un ņem vērā, nemaz ne smieklīgs. - Dzelksne apstājās, velkot kājā zābaku, un vērīgi paskatījās uz Brandu. - Tu taču negribi tik ļoti skriet šiem līdzi tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no manis, ko? Jo, ja tev ir kaut kas aiz ādas, pasaki to man. Mums jau tā ir bijis pārlieku daudz noslēpumu.
- Tā nav, - viņš atbildēja, lai gan nebija drošs, vai zināmā mērā meitenei nav taisnība. Viņam tikai vajadzēja vairāk gaisa. Mazliet laika, lai padomātu.
- Dažbrīd es nožēloju, ka nepaliku Galvenajā pilsētā, - Dzelksne teica.
- Tad tu nemūžam nebūtu pārgulējusi ar mani.
— Uz nāves gultas bagātai un daudz piedzīvojušai, man tas varētu būt vienīgais, ko pa īstam nožēlot.
— Tikai dod man nedēļu laika, - Brands izmeta, sprādzējot pie jostas Oda zobenu. — Man nekas nav aiz ādas, bet šī lieta man jāizdara. Cita iespēja var arī nerasties.
Dzelksne atņirdza zobus un novīpsnāja: - Vienu nedēļu. Pēc tam es meklēšu nākamo vīru, kas var pacelt kuģi.
— Gatavs. - Brands vēlreiz noskūpstīja viņu. Uz meitenes lūpām krājās siekalas, mute garšoja skābeni, bet viņu tas nesatrauca. Brands pārmeta vairogu pār plecu, paņēma sainī sasieto segu, tad dziļi ieelpoja un metās Kara mātes dzelzs apkampienos.
Kaut kas puisi durvīs tomēr apturēja, un viņš pēdējo reizi atskatījās. It kā lai pārliecinātos, ka Dzelksne patiesi ir tur. Viņa bija un smaidīja. Šis smaids atplauka reti un tāpēc bija vēl jo vērtīgāks. Tas šķita dārgs kā zelts, un Brands jutās īpaši pacilāts, ka tādu izpelnījies.
IZRAUDZĪTAIS VAIROGNESIS
Torlbijas citadele Dzelksnei nebija veiksmīga vieta. Pēdējo reizi viņa tur sabija kā ķēdēs iekalta slepkava. Vēl pirms tam viņa turp devās pie sava tēva līķa, kas bāls un auksts gulēja Dievzālē, un māte šņukstēja tam blakus. Toreiz meitene pavērās augšup uz augsto dievu šaurajām sejām un saprata, ka viņas lūgšanas bijušas veltas. Todien Dzelksnei nācās pieklusināt briestošo niknumu, kas to nepārstāja svilināt līdz pat šai dienai; viņa satvēra maišeli ar tēva pirkstu kauliņiem un drūmi pavērās uz Dievzāles varenajām durvīm.
Ārā laukumā zem lielā ciedra trenējās zēni. Viņi mācījās apieties ar ieročiem tieši tāpat kā savulaik Dzelksne, cīņu meistari izkliedza pavēles, un puikas sastājās ļodzīgā vairogu mūrī. Šobrīd viņi šķita tik jauni. Tik lēni un neveildi. Dzelksne tik tikko spēja noticēt, ka pati reiz bijusi viena no viņiem.
- Tu esi Batu Dzelksne?
Pagalma stūrī, ietīts biezā, melnā kažokādā, lai gan diena bija silta, sēdēja vecs vīrs un rokās maigi turēja kailu zobenu. Viņš šķita tik saguris, sakņupis un bāls, ka, pat par spīti zelta stīpai ap galvu, Dzelksne viņu uzreiz nepazina.
Viņa metās zemē uz viena ceļa blakus Kolam, kas viņu bija pavadījis, un nodūra skatienu. - Tā es esmu, mans kēnin.
Ķēniņš Utils nokremšļojās. — Dzirdēju, ka tu viena pati neapbruņota nogalināji septiņus vīrus un noslēdzi aliansi ar Dienvidu imperatori. Nespēju tam noticēt. — Viņš piemiedza ūdeņainās acis un nopētīja meiteni no galvas līdz kājām. — Tagad sāku tam ticēt.
Dzelksne norija kaklā sakāpušo kamolu. - Bija tikai pieci vīri, mans ķēniņ.
- Viņa saka: tikai pieci! - Ūtils zīmīgi nokrekstēja apkārt stāvošajiem vecajiem kareivjiem. Kādi pāris izspieda sāju smaida ēnu. Pārējo sejas ar katru vārdu sadrūma aizvien iecirtīgākas. Dzelksne nosprieda, ka nekādi varoņdarbi nespētu celt viņas vērtību šo cilvēku acīs, viņa kā vienmēr ir un paliks vien nicinājuma objekts. — Tu man patīc, meitēn! - ķēniņš paziņoja. - Mums būtu jāpatrenējas kopā.
Tātad viņa drīkst trenēties kopā ar valdnieku, tikai nedrīkst pat iztēloties cīnīties viņa vārdā. Dzelksne nodūra skatienu vēl zemāk, lai citi neredzētu augošās dusmas un vina vēlreiz nenonāktu citadeles kazemātos. - Tas
Ūtilu piemeklēja klepus lēkme, un viņš savilka apmetni ciešāk ap pleciem. - Kad beidzot mana maģistra drapēs paveiks brīnumu un es tikšu vaļā no šīs slimības? Es zvēru, tās dziras, kas garšo pēc sūdiem, tikai atņem man spēku.
- Tēvs Jārvi ir patiesi vieds dziednieks, manu ķēniņ, -Dzelksne bilda. — Bez viņa gudrības es jau būtu beigta.
- Ak tā, - nočukstēja ķēniņš Ūtils, veroties tālumā.
- Ceru, ka viņa gudrība drīz palīdzēs arī man. Man jādodas uz ziemeļiem un jāpārmāca tie vensterieši. Zoben-lauzis uzdevis mums jautājumus. — Ķēniņa Utila balss izdzisa līdz sausam sēcienam. - Kādai jābūt mūsu atbildei?
- Tērauds! - nošņāca Dzelksne, un pārējie kareivji aiz Ūtila muguras korī nomurmināja to pašu.
Ūtils ar trīcošu roku pievilka sev tuvāk kailo zobenu, un Dzelksne noprata, ka tik drīz nesanāks patrenēties ar valdnieku zobenu cīnā. — Tērauds, — viņš noelsa un lēni ievīkstījās ādā ar garo spalvu, pievērsis miklās acis zēniem, kas pagalmā cilāja zobenus, it kā būtu piemirsis par Dzelksnes klātbūtni.
- Tēvs Jārvi gaida, — Kols nomurmināja un aizveda Dzelksni pāri zālei uz ēnu apņemtu telpu, tad augšup pa garām kāpnēm, zābaku zoļu klaudzēšanai atbalsojoties tumsā, kamēr zēnu sasaukšanās mācību laukumā izgaisa aiz muguras.
- Kā klājas Brandam?
- Kā gan, ellē, lai es to zinātu? — Dzelksne atcirta un acumirklī sajutās vainīga. - Piedod. Ceru, ka labi.
- Vai jums abiem kas ir... — Kols sānis pašķielēja uz meiteni. — Nu, tu jau saproti...
- Es nezinu, vai mums abiem kas ir, — Dzelksne atrūca kārtējā jūtu uzplūdā un jau atkal sajutās vainīga. - Piedod.
- Tev garlaicīgi.
- Es slaistos, - viņa īgņojās, - kamēr citi dara cēlus darbus.
Dzelksnes noskaņojums jau vairākas dienas rūga aizvien skāņāks, un nelīdzēja pat Ūtila kareivju nicinājums. Viņai nekas cits neatlika kā bažīties. Bažīties par to, vai Brands pēc atgriešanās viņu vēl gribēs vai varbūt pati viņu tad vairs negribēs, vai arī... ja nu Brands vispār neatgriežas... Kopš mīlēšanās ar viņu Dzelksnes galvā plosījās aizvien vairāk šaubu un bažu, un meitene neko nevarēja darīt lietas labā.
- Sasodītie vīrieši, - viņa noburkšķēja. - Bez viņiem mums klātos labāk.
- Ko es tev esmu nodarījis? - Kols pavaicāja.
- Tu neskaities. - Dzelksne pasmaidīja un sabužināja zēna matus. — Vēl ne.
Smagas, čīkstošas durvis pavērās uz slepenu telpu. Apaļo zāli vāji izgaismoja drebošas laternu liesmas, tur smaržoja pēc garšvielām un kaisles, gar sienām stiepās ar grāmatām piebāzti plaukti, tur netrūka arī krūku ar kaltētām lapām un krāsainiem putekļiem, dzīvnieku galvaskausu un salauztu nūju, zāļu saišķu un kristālu graudiņiem mirdzošu akmeņu.
Telpā stāvēja Safrita un aicināja Dzelksni kāpt vēl augstāk līdz nākamajai arkai. Sieviete pieliecās klāt un pačukstēja: — Neuztraucies.
- Vai ne...
- Viss būs kārtībā, lai ko tu izlemsi.
Dzelksne uzmeta skatienu Safritai. - Nu es sāku satraukties.
Tēvs Jārvi sēdēja uz sola pie kamīna nākamajā telpā, un blakus, atstarojot gaismu, gailēja pret sienu atslietais elfu zizlis.
Pie sliekšņa Safrita noslīga tik dziļā reveransā, ka gandrīz atsitās ar pieri pret grīdu, bet Dzelksne tikai novīpsnāja un lepni devās uz priekšu.
- Labi cilvēki liec ceļus jūsu priekšā, Tēvs Jārvi? Man šķita, ka atteicāties no ķēniņa goda... - Meitene pavērās apkārt un ieraudzīja otrpus kamīnam sēžam arī ķēniņieni Leitlinu. Valdnieces apmetnis bija atlikts malā, viens bālais plecs atsegts, un tā bija piespiedusi krūtīm kažokādā ietītu vīstokli. Dzelksne nosprieda, ka tajā dus princis Druins, Melnā troņa mantinieks.
- Dievi... - Vai no katra stūra Dzelksnei uzglūnēja karaliskas personas. Meitene noslīga uz viena ceļa, ar elkoni nogāza uz plaukta uzliktu krūku un notrieca vēl vienu, cenšoties ar roku notvert pirmo, un beigu beigās lauskas saslaucīja ar savu vairogu. - Piedodiet, manu ķēniņien, mešanās ceļos man nekad nav īsti padevusies. - Dzelksne aptvēra, ka pateikusi to pašu, ko iepriekšējā abu tikšanās reizē Torlbijas piestātnē pirms
Savukārt Leitlina laikam to nepamanīja. - Labākajiem cilvēkiem tas nepadodas. - Ķēniņiene pamāja uz solu blakus kamīnam. — Labāk apsēdieties.
Dzelksne apsēdās, ber labāk nekļuva. Ķēniņiene un maģistrs pagrieza galvu un vērās viņā piemiegtām pelēkām acīm. Abu līdzība bija pārdabiska. Joprojām māte un dēls, lai kādi zvēresti būtu doti maģistrāta vārdā atteikties no ģimenes. Viņi raudzījās meitenē rimtā klusumā. Divkāršais vērtējošais skatiens lika Dzelksnei justies sīkai kā kniepadatai, kamēr jaundzimušais princis tikai zīda un zīda, un mazītiņa roķele izlavījās no ādas apsega un paraustīja zeltaino matu cirtu.
Beigu beigās Leitlina ierunājās: — Kad tikāmies pēdējo reizi, es jums teicu, ka muļķi lielās ar to, ko darīs, bet varoni dara. Šķiet, ka esat likusi manis teikto aiz auss.
Dzelksne mēģināja savaldīties, rīdama siekalas. Lai gan pēc visa pieredzētā Torlbija šķita mazāka un slavas apvītie karavīri — vārgi, Zelta ķēniņiene joprojām izraisīja tikpat lielu godbijību. - Es centos, manu ķēniņien...
- Tēvs Jārvi man pavēstīja, ka esat kļuvusi ārkārtīgi nāvējoša. Viņš saka, ka kaujā pie Aizliegtās upes nobeidzāt sešus zirgļaudis. Ka septiņi vīri centās nogalināt Dienvidu imperatori un jūs viena tikāt ar tiem galā, bez ieročiem, un uzvarējāt.
- Man palīdzēja. Vislabākie skolotāji un labs vīrietis man blakus - īsts vīrietis. Man blakus bija īsti vīri.
Leitlina pavisam vāri pasmaidīja. - Skatos, ka esat iemācījusies pazemību.
- Pateicoties Tēvam Jārvi, esmu daudz ko iemācījusies, manu kēninien.
- Pastāstiet man par Dienvidu imperatori!
- Nu... - Dzelksnei nāca prātā tikai viens - milzīgā atšķirība no ķēniņienes Leitlinas. - Viņa ir jauna, maza auguma un gudra...
- Arī devīga. - Ķēniņiene nopētīja elfu aproci ap Dzelksnes roku, kas iekrāsojās sārta, atstarojot meitenes kārtējo tvīkumu.
- Es centos to neņemt, manu ķēniņien, bet...
- Tās uzdevums bija saraut valstu savienību. Tā palīdzēja noslēgt jaunu. Es pat nespētu cerēt uz lielāku peļņu ar šādu ieguldījumu. Vai jūs labāk būtu gribējusi palikt Galvenajā pilsētā?
Dzelksne apjuka. - Man...
- Es zinu, imperatore jūs lūdza palikt. Nostāties tai blakus un pasargāt no ienaidniekiem, kā arī palīdzēt virzīt tālāk dižas nācijas vēsturi. Nudien, retais jebkad saņem šādu piedāvāj umu.
Dzelksne norija kaklā sakāpušo kamolu. - Manas mājas ir Getlandē.
- Tā gan. Un tāpēc jūs te jūteļojaties Torlbijā, kamēr Veckundze Veksena slēdz mūsu kuģiem izeju uz Sašķelto jūru un vensterieši spieto pāri robežai. Leģendām apvīta karotāja sēž, salikusi klēpī savas spēcīgās rokas, kamēr nenobrieduši puikas un panīkuši veci vīri tiek sūtīti kaujā. Mans vīrs jums droši vien šķiet vecs muļķis. Gluži kā cilvēks, kurš iet pļaut zālāju ar vecām dzirklēm un atstāj jauno, aso izkapti plauktā rūsēt. - Ķēniņiene paraudzījās uz savu mazo dēlēnu. — Pasaule mainās. Tai jāmainās. Tomēr Ūtils ir tērauda vīrs, un tērauds tik viegli neliecas jaunu šķēršļu priekšā.
- Viņš vairs neizskatās pēc sevis, — Dzelksne nočukstēja.
Maģistrs un valdniece saskatījās, un viņai izdevās uzminēt, ko abi domā. - Viņš nejūtas labi, — teica Jārvi.
- Viņam arī jāmierina vecāki un vēl vārgāki vīri, -piebilda Leitlina.
Dzelksne aplaizīja lūpas. - Esmu sastrādājusi pārāk daudz muļķību, lai vainotu neprātīgā rīcībā citus, kur nu vēl kēninu.
- Tomēr jūs gribētu cīnīties?
Dzelksne izslēja zodu un ieskatījās ķēniņienei acīs.
— Es esmu tam radīta.
- Jūsu kareives lepnumam noteikti kremt tas, ka tiekat ignorēta.
- Tēvs man mācīja nekad nekļūt lepnai.
- Labs padoms. - Princis bija iemidzis, Leitlina noņēma mazuli no krūts un pasniedza Safritai, tad savilka kleitas aizdari. — Kā noprotu, jūsu tēvs savulaik bija izredzētais vairognesis.
- Ķēniņa Otila mātei, - Jārvi klusu piebilda.
- Kas ar viņu notika? — ķēniņiene painteresējās, kamēr Safrita uz rokām aijāja princi un klusi dungoja.
Dzelksne sajuta maišeli smagi piekļaujamies krūtīm, kad tā iekārtojās uz sola ērtāk. - Viņš krita divkaujā ar Gromgilgormu.
- Zobenlauzis. Karavīrs, kas iedzen bailes. Briesmīgais Getlandes ienaidnieks. Un nu mēs atkal stājamies viņam pretī. Savulaik man bija pašai savs izredzētais vai-rognesis.
- Hūriks, - sacīja Dzelksne. - Es redzēju viņu vingrināmies mācību laukumā. Viņš bija izcils karotājs.
- Viņš mani nodeva, - ķēniņiene iebilda, pievērsusi salto skatienu Dzelksnei. — Man bija viņš jānogalina.
Dzelksne norija smagu kamolu. - Ak tā...
- Man tā arī nav izdevies atrast viņam pienācīgu aizstājēju. - Iestājās ilgs un saspringts klusums. - Līdz šim brīdim.
Dzelksnes acis izbrīnā iepletās. Viņa pavērās uz Jārvi, tad atkal uz kēninieni. - Mani?
Jārvi pacēla gaisā kroplo roku. - Ne jau mani.
Piepeši Dzelksnes sirds pukstēja deniņos. - Bet... Es neesmu nokārtojusi karavīra pārbaudījumus. Es neesmu devusi karavīra zvērestu...
- Jūs nokārtojāt daudz skarbākus pārbaudījumus, -ķēniņiene atbildēja, — un izredzētajam vairognesim jādod viens vienīgs zvērests — man.
Dzelksne noslīdēja no sola un metās ceļos pie Leitli-nas kājām, šoreiz, par laimi, neko nenogrūžot. — Sakiet šos vārdus, manu kēninien!
- Tu gan esi drosmīga! - Leitlina paliecās uz priekšu un pieskārās rētai uz Dzelksnes vaiga. — Bet steigties nevajag.
- Uzmanies ar zvērestiem, - piebilda Tēvs Jārvi.
- Tā ir vienlīdz nasta un gods. Jums, iespējams, nāksies cīnīties par mani. Jums varbūt būs jāiet nāvē par mani.
- Nāve gaida mūs visus, manu ķēniņien. - Dzelksnei nebija divreiz jādomā — šāds lēmums šķita pareizāks nekā visi līdz šim pieņemtie. - Es par to sapņoju, kopš varēju noturēt rokā zobenu. Esmu gatava. Pasakiet man vārdus!
- Tēvs Jārvi? — Kols iesteidzās telpā, pagalam aizelsies un piesarcis no satraukuma.
- Kol, ne tagad.
- Vārna atlidojusi! - Zēns pasniedza uz priekšu mazu papīra skrandu, aprakstītu ar sīkām zīmēm.
- Māte Skēra beidzot atbildējusi. - Jārvi izklāja lapiņu uz ceļiem un sāka pētīt zīmes. Dzelksne izbrīnīta vēroja. Spēja saprast ķeburu rindas jēgu uz smieklīgi šauras strēmeles viņai šķita kā brīnums, gluži kā Skifras burvestības stepē.
- Kas tur teikts? - Leitiina painteresējās.
- Gromgilgorms pieņem ķēniņa Utila izaicinājumu. Viņa sirojumi apstāsies līdz Saulgriežu naktij. Tad Vens-terzemes un Getlandes kareivji tiksies kaujā pie Amona zoba. - Jārvi apgrieza lapiņu otrādi un piemiedza acis.
- Kas vēl?
- Zobeņlauzis met pats savu izaicinājumu. Viņš prasa, vai ķēniņš Ūtils stāsies pretī viņam kaujas laukā aci pret aci.
- Duelis, - novilka Leitlina.
- Duelis.
- Ķēniņš nav pietiekami vesels, lai cīnītos. - Leitlina pavērās uz savu dēlu. Uz savu maģistru. - Viņš nevar pietiekami atlabt, lai cīnītos.
- Ar Miera tēva labvēlību līdz tam nenonāks.
- Tava interešu zona mainās, Tēvs Jārvi.
Viņš saburzīja papīriņu un iemeta kamīnā. - Mainās gan.
- Tātad mums jābūt gataviem nedēļas laikā doties uz ziemeļiem. - Ķēniņiene Leitlina piecēlās kājās, slaida un nelokāma, gudra un skaista, un Dzelksne, tupot uz ceļiem valdniecei pie kājām, nosprieda, ka vēl nav bijis sievietes, kurai būtu vairāk vērts sekot. - Iemāci viņai vārdus!
HOLBIJA
Lietus bija apdzēsis ugunsgrēku.
Gandrīz viss bija izkūpējis gaisā, atstājot vien dažus apdegušus mietus. Dažus pussabrukušus dūmeņus. Pārējais Holbijas ciemats bija pārvērties ar dubļiem sajauktos pelnos un lauskās. Daži ļaudis rakājās krāsmatās, meklējot jebko, ko būtu vērts izglābt, bet daudz neko neatrada. Vēl citi nodurtām galvām pulcējās ap svaigi izraktu bedri.
- Pat labajos laikos šī bija nožēlojama vieta, - Brands nomurmināja.
- Un šie nebūt tādi nav, - piebilda Rauks.
Kāds vecs vīrs tupēja uz ceļiem mājas nodeguļos, viscaur nosmērējies ar sodrējiem, viņa plānie mati plīvoja vējā. Viņš nepārstāja brēkt pret debesīm: - Tie atņēma man dēlus! Tie atņēma man dēlus! Tie atņēma man dēlus!
> >
- Vecais nabags. - Ar delnu noslaucījis degunu, Rauks pacēla smago vairogu un vēlreiz piemiedza aci.
Viņa plakstiņš raustījās kopš tiem laikiem, kad karaspēks izgāja no Torlbijas.
- Tev savainota roka? - Brands jautāja.
- Pirms dažām nedēļām trāpīja bulta. Viss kārtībā. -No malas nešķita, ka viss kārtībā. Rauks izskatījās izkāmējis un pārguris, viņa ūdeņainajās acīs nemanīja nekā no ierastā izaicinājuma. Brandam pat prātā nebūtu nācis, ka reiz tā pietrūks. Tomēr pietrūka.
Gribi, panesīšu tavu vairogu kādu brīdi?
Uz mirkli pazibēja vecais lepnums, bet tad šķita, ka Rauka pleci sagumst. - Paldies. — Viņš ļāva vairogam noslīgt zemē un ievaidējās caur sakostajiem zobiem, cenšoties vīzdegunīgi žestikulēt. - Brūce nemaz neizskatījās tik liela, bet, ak dievi, kā sāp!
- Tā noteikti jau dzīst, - sacīja Brands un pārmeta otru vairogu pār plecu.
Nešķita, ka todien tas būs vajadzīgs, vensterieši jau sen bija tālu prom. Turklāt Hūnanam bija izdevies sagrabināt vien nožēlojamas paliekas: pāris duču zēnu, kuriem bruņas vēl bija par lielu, tie bija par mata tiesu vecāki nekā Kols un nesalīdzināmi mazāk noderīgi un tagad lielām, baiļu pilnām acīm vērās uz nodedzinātajām krāsmatām. Saujiņa sirmgalvju: viens bez zobiem, otrs — bez matiem, trešais - ar plankumiem klātu zobenu un rūsas saēstu spalu. Bija arī ievainotie. Rauks un kāds puisis ar zaudētu aci, kura pārsēji nepārstāja asiņot, un vēl cits ar stīvu kāju, kurš visu ceļu kavēja pārējos. Vēl arī Sordāfs, kuram nekas nekaitēja, vismaz cik tas Brandam bija redzams. Protams, ja neņem vērā, ka viņš bija tikpat stulbs kā vienmēr.
Brands bažīgi nopūtās. Viņš bija pametis Dzelksni. Kailu. Savā gultā. Vispār bez drēbēm. Visa šī te dēļ. Dievi bija liecinieki, Branda pieredzē bija vairāki nelāgi lēmumi, bet šis varētu būt viskļūdainākais. Nolādēts, tā vietā, lai būtu siltā gultā, lai cīnītos par taisnību.
Rauks ar bālo roku saberzēja plecu. - Ceru, drīz sadzīs. Nav iespējams stāties vairogu mūrī ar vienu savainotu roku. Tu esi stāvējis mūrī? - Savulaik šādā jautājumā būtu slikti noslēpts dzelonis, bet tagad - tikai tukšas bailes.
- Kā tad, pie Aizliegtās. - Brandam būtu jāstaro aiz lepnuma, bet viņš spēja domāt tikai par sajūtu, kā duncis ietriecas miesā, un tāpēc arī viņa balsī ieskanējās izbailes. — Tur mēs cīnījāmies pret zirgļaudīm. Tiešām nezinu, kāpēc, bet... mēs ar viņiem cīnījāmies. Un tu?
- Esmu stāvējis. Sadursmē ar dažiem vensteriešiem. Pirms vairākiem mēnešiem. — Rauks vēlreiz pavīpsnāja, un abi kavējās atmiņās, kas īpaši neuzjautrināja. - Vai esi kādu nogalinājis?
- Esmu. - Brands padomāja, cik šim vīrietim ir joprojām ievainojumu neskarta seja. - Un tu?
- Esmu. — Rauks drūmi pavērās uz zemi.
«
- Dzelksne nogalēja sešus. — Brands to pateica pārlieku skaļi un pārlieku jautrā tonī, viņš izmisīgi bija gatavs stāstīt par jebko, tikai ne par paša lomu notikušajā. - Būtu tu redzējis viņu kaujā! Viņa izglāba man dzīvību.
- Dažiem paveicas. - Rauka ūdeņainās acis joprojām bija piekaltas zemei. - Man gan šķiet, ka vairumam pašiem jātiek galā, kā nu māk.
Brands drūmi pavērās uz drupu kaudzi, kas vēl nesen bija ciemats. Vēl nesen te dzīvoja cilvēki. — Karavīra dzīvē... ir ne tikai brālība un papliķēšana pa muguru, vai ne tā?
- Ne gluži tā kā dziesmās.
- Ne gluži. - Brands pavilka abus vairogus augstāk plecā. — Tā vis nav.
- ... Viņi atņēma man dēlus... Viņi atņēma man dēlus... Vini atņēma man dēlus...
Meistars Hūnans sarunājās ar kādu sievieti, kurai bija izdevies izbēgt, kad ieradās vensterieši. Tagad viņš atgriezās pie pārējiem, aizbāzis īkšķi aiz kaujas siksnas, sirmie mati plīvoja vējā, bet sejā iezīmējās vēl skarbākas rievas nekā parasti.
- Tie ieradušies pirms divām dienām līdz ar saullēktu. Viņai šķitis, ka divi duči, bet viņa nav pārliecināta, un es pieļauju, ka to bija mazāk. Viņiem bija arī suņi. Tie nogalinājuši divus vīrus, desmit paņēmuši kā vergus, bet aptuveni pieciem - slimiem un veciem — ļāvuši sadegt pašu mājās.
- Ak dievi! - nočukstēja kāds zēns un pārmeta pār krūtīm svēto zīmi.
Hūnans piemiedza acis. - Manu zēn, tāds ir karš. Un ko tu domāji?
- Tad jau viņi ir lielā gabalā. - Brands uzmeta skatienu vecajiem vīriem un jaunajam puisim ar stīvo kāju. - Un mēs neesam visātrākā komanda, kādu nācies redzēt. Mēs tos nekad nepanāksim.
- Jā. - Muskuļi uz Hūnana zoda nervozi cilājās, acis smagi vērās uz ziemeļu pusi. Uz Vensterzemi. - Bet mēs arī nevaram to tā atstāt. Tepat netālu ir vensteriešu ciems. Tieši otrā krastā.
- Risentofta, - piebilda Sordāfs.
- Tu to pazīsti?
Puisis paraustīja plecus. — Tur ir labs aitu tirgus placis. Pavasarī mēs ar tēvoci turp dzinām jērus. Es zinu kādu netālu braslu.
- Vai tur nebūs nolikti novērotāji?
- Savējos mēs tur nenolikām.
- Tad iesim turp. — Hūnans izvilka zobena spalu no maksts, bet tad ar joni iebāza atpakaļ. — Mēs šķērsosim upi pa braslu un dosimies uz Risentoftu. Kustiniet savas kaulainās pakaļas! - Cīņu meistars nodūra galvu un sāka iet.
Brands steidzās viņam pakaļ, runādams klusā balsī, jo nevēlējās uzsākt strīdu, pārējiem dzirdot, viņus jau tā nomāca pārāk daudz bažu. - Meistar Hūnan, pagaidiet! Ja nav pareizi tas, ko viņi nodarīja mums, kāpēc būtu pareizi, ja mēs to pašu nodarīsim viņiem?
- Ja nevaram sāpināt ganus, atliek vien darīt pāri ganāmpulkam.
- To neizdarīja ne aitas, ne gani. Bet gan karavīri.
- Tāds ir karš, - attrauca Hūnans, un viņa lūpas nodrebēja. - Tam nav nekāda sakara ar
Brands pamāja ar roku uz nožēlojamajiem izdzīvojušajiem, kas meklēja postažā ko lietojamu. - Vai mums nebūtu jāpaliek pie viņiem un jāpalīdz? Kādu labumu mēs gūsim, nodedzinot vēl kādu ciemu tikai tāpēc, ka tas atrodas pāri upei?
Hūnans metās virsū Brandam. - Tas varētu palīdzēt nākamajam un vēl citiem ciemiem! Mēs esam karavīri, ne žēlsirdīgās māsas! Tu tiki pie otras izdevības, puis, bet man sāk šķist, ka man tomēr bija taisnība un tevī mīt vairāk Miera tēva nekā Kara mātes. - Uzmetis skatienu Kara mātes paveiktajam, Brands domāja, vai atriebība tiešām ir slikta. - Ja nu te būtu aizgājusi bojā tava ģimene, ko? Ja tava māja būtu nodedzināta? Un tava māsa padarīta par vensteriešu verdzeni? Vai tad tu izšķirtos par atriebi?
Brands pavērās pār plecu uz pārējiem vīriem, kas tiem nīgri sekoja. Tad viņš nopūtās un uzmeta plecā abus vairogus.
— Nūja. Laikam izšķirtos par.
Tomēr viņš nesaprata, kādu labumu šādi varētu
UGUNS
- Man tomēr vajag jaunu zobenu.
Dzelksne nometa tēva ieroci uz galda, kas aizslīdēja grabēdams.
Rīna vēlreiz spēcīgi pārlaida pulēšanas akmeni pār asmeni un ieskatījās vērīgāk. — Šķiet, jau kaut kur dzirdēts.
- Cerēju, ka tu neatteiksi.
- Vai tāpēc, ka pārgulēji ar manu brāli?
- Tāpēc, ka gaidāma kauja un ķēniņiene Leitlina vēlas, lai viņas izraudzītā vairognese būtu pienācīgi apbruņota.
Rlna nolika pulējamo akmeni malā un, sitot putekļus no plaukstām, pienāca pie Dzelksnes. - Ķēniņienes izraudzītā vairognese? Tu?
Dzelksne izslēja zodu un nenovērsa skatienu. - Es.
Šķiet, abas meitenes tā palika stāvam labu brīdi, tad Rīna paņēma Dzelksnes zobenu, pagrieza to, pārbrauca ar īkšķi pār lēto spalu un nolika atpakaļ. - Ja ķēniņiene Leitlina tā saka, laikam jau tā arī ir.
- Gluži manas domas.
- Būs vajadzīgs kauls.
- Priekš kam?
- Lai sakausētu ar dzelzi un dabūtu tēraudu. — Rīna pamāja uz spožo asmeni, kas gulēja uz sola, un pelēkiem tērauda putekļiem zem tā. - Tam tur es ņēmu vanaga kaulu. Bet gadījies izmantot arī vilka vai lāča kaulus. Ja visu izdara, kā nākas, asmenī iemiesojas tā dzīvnieka gars. Tāpēc jāizvēlas kāds no spēcīgajiem. No plēsoņām. Kāds, kas tev kaut ko nozīmē.
Dzelksne mirkli apdomājās, tad prātā iešāvās kāda doma, un viņa atplauka smaida. Izvēle šķita pareiza. Viņa noņēma maišeli no kakla un izbēra sadzeltējušos un gludos kauliņus uz galda. Pietiekami ilgi tie nēsāti līdzi. Pienācis laiks izmantot tos, kā nākas. — Vai varoņa kauli derēs?
Rīnas uzacis izbrīnā saraucās. - Pat vēl labāk.
*
Viņas piestāja pelnu klātā klajumā pie upes, kur centrā salikto akmeņu aplis melnēja, kā piedzīvojis elles uguni.
Rīna nosvieda no pleca lielo instrumentu maisu.
- Klāt esam.
- Kāpēc bija jāiet tāds ceļa gabals? - Dzelksne nolika zemē ogļu maisus, izstaipīja muguru un noslaucīja nosvīdušo seju.
- Negribu, lai kāds nozog manus noslēpumus. Starp citu, ja kādam pastāstīsi, kas te notika, man būs tevi jānogalina. - Rīna pasvieda Dzelksnei lāpstu. - Tagad ej uz upi un saroc mālus.
Dzelksne pavērās sānis un nikni noburkšķēja: - Mani sāk pārņemt sajūta, ka ar Skifru kā skolotāju bija vieglāk sadzīvot.
- Kas ir Skifra?
- Nav svarīgi.
Dzelksne iebrida upē līdz viduklim, ūdens bija tik auksts, ka viņa iekliedzās, lai gan diena bija vasarīgi silta, un ķērās pie mālu rakšanas upes gultnē. Cita pēc citas pelēkas mālu kaudzes izlidoja krastā.
Rīna ielika līdzpaņemtajā krūkā dažus nespodrus dzelzsrūdas gabalus, kam pievienoja Dzelksnes tēva kaulus un šķipsnu smilšu, tad vēl pāris stikla zīlīšu. Pēc tam viņa nozieda ar māliem vāku, lai noslēgtu gaisa pieeju.
- Priekš kam stikls? - Dzelksne painteresējās.
- Lai piesaistītu dzelzī esošos piejaukumus, - Rīna nomurmināja, nepacēlusi skatienu. - Jo karstāka krāsns, jo tīrāks būs tērauds un izturīgāks asmens.
- Kā tu visu to uzzināji?
- Es biju mācekle kādai kalējai, viņu sauca Gādena. Esmu pavērojusi strādājam arī dažus citus. Runāju ar vairākiem zobenu tirgotājiem no Dievišķās lejteces. - Rīna
piesita sev pie deniņiem, kur palika mālaina švīka.
- Pārējo izdomāju es pati.
- Tad jau tu esi gudra meitene, vai ne?
- Runājot par tēraudu, jā. - Rīna uzmanīgi novietoja māla krūku ugunskura apļa viducī. - Ej atpakaļ uz upi.
Un Dzelksne drebēdama atkal iebrida upē, bet Rīna tikmēr sakrāva ugunskuru. Iekšpusē viņa sabēra ogļu kaudzi, ārpusē lika akmeņus un visu apmeta ar māliem, līdz izveidojās kas līdzīgs mājiņai ar kupolu krūšu augstumā un atveri pašā apakšā.
- Palīdzi man to aizmūrēt. - Rīna ierakās mālos ar visiem desmit un nozieda celtnes virspusi, Dzelksne darīja tāpat. - Kā tas ir - būt izraudzītajai vairognesei?
- Es par to sapņoju visu mūžu, — Dzelksne atbildēja un lepni izslējās. - Un nevaru iedomāties nevienu, kam es kalpotu ar lielāku prieku nekā ķēniņienei Leitlinai.
Rīna pamāja. - Ne jau velti viņu sauc par Zelta ķēni-nieni.
- Tas ir liels gods.
- Protams. Bet kāda ir sajūta?
Dzelksne sašļuka. - Pagaidām garlaicīgi. Kopš devu zvērestu, esmu lielākoties stāvējusi ķēniņienes kantorī un drūmi blenzusi uz tirgotājiem, kas izlūdzas viņas labvēlību, lai gan tikpat labi viņi varētu arī runāt svešā mēlē -es no tā neko nesaprotu.
- Tev nešķiet, ka esi pieņēmusi kļūdainu lēmumu? — Rīna painteresējās, izrakuši kārtējo pelēko mālu sauju.
- Nē, - Dzelksne atcirta, bet pēc kāda brīža, aizsmērējusi plaisas ar jaunu mālu kārtu, piebilda: - Varbūt. T ik un tā tas nebija mans pirmais lēmums.
- Tu nemaz neesi tik nesalaužama, kā izliecies, vai ne?
Dzelksne dziļi ievilka elpu. — Kurš tad ir?
*
Rina viegli uzpūta lāpstai, ogles nočaukstēja un iegailējās spožāk, tad kalēja nometās zemē uz vēdera un iestūma tās dziļi kurtuves mutē, ievilka gaisu un spēcīgi vēl un vēlreiz uzpūta liesmu stiprāku. Visbeidzot Rīna apsēdās uz papēžiem un vēroja, kā uguns iekožas oglēs un oranžas liesmas šaudās kurtuves mutē.
- Kas jums ar Brandu notiek? - viņa painteresējās. Dzelksne zināja, ka šāds bridis pienāks, tomēr apziņa
nedarīja to vieglāku. - Nezinu.
- Jautājums nemaz nav tik grūts, ko?
- Tā varētu domāt.
- Nu tad vai tu viņu pameti?
- Nē, — Dzelksne atbildēja, pati izbrīnīta par savu pārliecināto balsi.
- Vai brālis teica, ka viņš tevi pamet?
- Mēs abas zinām, ka Brands nav nekāds runātājs. Bet mani tas nepārsteigtu. Es taču neesmu no tādām, par ko vīrieši sapņo...
Kādu brīdi Rīna vērās Dzelksnē. — Es domāju, ka dažādi vīrieši sapņo par dažādām sievietēm. Tāpat kā sievietes.
- Tomēr nav iespējams aizlaisties vēl ātrāk, nekā viņš to izdarīja.
- Brands jau sen gribēja kļūt par karavīru. ŠI bija viņa iespēja.
— Alt tā. — Dzelksne smagi nopūtās. — Man likās, ka būs vieglāk pēc tam, kad... tu jau saproti.
— Tomēr nekļuva vieglāk?
Dzelksne pakasīja noskūto galvu un uzdūrās īso matu klātajai plašajai rētai. — Nē, sasodīts, nemaz. Rīna, es nezinu, kas ar mums notiek. Kaut es to zinātu, bet nezinu. Man vienmēr labi padevusies tikai cīnīšanās.
— To nevar zināt. Ja nu izrādās, ka tev ir talants arī pūst plēšas? - Rīna nometa tās blakus kurtuves mutei.
— Kad jāceļ smagums, — Dzelksne klusi sacīja un pie-tupās, - labāk to celt, nevis raudāt. - Viņa sakoda zobus un sāka virināt plēšas, līdz sāpe iemetās plecos, krūtīs svila un kamzolis mirka sviedros.
— Stiprāk, - teica Rīna. - Lai ir vēl karstāk. - Klusinātā un maigā balsī Branda māsa sāka skandēt lūgšanas Liesmu kūrējam un Smēdes kalējai, Kara mātei un Vārnu mātei, kas savāc kopā kritušos un pārvērš atvērtu plaukstu dūrē.
Dzelksne tik cilāja plēšas, līdz kurtuves mute biezējošajā tumsā līdzinājās elles priekškambarim vai pūķa rīklei krēslā. Viņa nepagurusi strādāja un, lai gan bija palīdzējusi pārstiept kuģi pār Augstajām korēm turp un atpakaļ, tik un tā nebija pārliecināta, vai jebkad vergojusi vēl smagāk.
Rīna nosprauslojās. — Paej malā, cilvēku bende, es parādīšu, kā tas darāms.
Viņa ķērās pie darba, mierīgi un spēcīgi virinot plēšas, gluži tāpat kā viņas brālis cilāja airus. Ogles uzkarsa vēl vairāk, un debesīs virs galvas atmirdzēja zvaigznes. Dzelksne noskaitīja pašas izgudrotu lūgšanu, ar ko vērsās pie sava tēva, un tvēra pēc kaklā pakārtā maišeļa, tomēr kaulu tur vairs nebija - tie jau bija iekusuši tēraudā, un tā šķita pareizi.
Viņa iebrida upē, padzērās un izmirka līdz ādai, tad vilkās atpakaļ un jau atkal ķērās pie darba, iztēlojoties, ka plēšu vietā ir Gromgilgorma galva; viņa tās vēra vaļā un grūda kopā, kamēr kurtuves izžāvētais kamzolis atkal izmirka sviedros. Beigu beigās abas meitenes jau plecu pie pleca virināja plēšas, un svelme kā milzu plauksta uzgūla Dzelksnes sejai. Kurtuves mutē virmoja sarkani zilas liesmas, bet pa spraugām cietajā mālā spraucās dūmi, un dzirksteļu strūklas šļācās naksnīgajās debesīs, kur augstu virs koku galotnēm sēdēja liels un apaļš mēness.
Kad Dzelksnei jau šķita, ka krūtis plīsīs un rokas notrūks no pleciem, Rīna teica: - Būs gana, - un abas, smagi elšot un nosmērējušās ar sodrējiem, atkāpās no plēšām.
— Ko tagad?
— Tagad gaidīsim, lai tas atdziest. — Rīna izņēma no maisa slaidu pudeli un atkorķēja. — Un drusku noreibsim. — Viņa iedzēra lielu malku, sodrējiem nosmērētajam kaklam cilājoties, tad iedeva pudeli Dzelksnei un noslaucīja lūpas.
— Tu zini, kā atrast ceļu uz sievietes sirdi. - Dzelksne pievēra acis, pasmaržoja brango miestiņu un ātri vien pagaršoja, tad iedzēra vēl un nočāpstināja izkaltušās lūpas. Tikmēr Rīna jau lika liekšķeri uz gailošās kurtuves virsmas un uz metāla virsmas uzmeta šķiņķa gabalu.
— Tu laikam visu ko proti?
— Ir nācies darīt dažādus darbus. - Rīna sasita uz liekšķeres olas, un tās uzreiz uzmeta burbuļus. - Tad tomēr gaidāma kauja?
- Pēc tā izskatās. Pie Amona zoba.
Rlna uzbēra sāli. - Vai Brands ari ies cīņā?
- Man šķiet, ka mums abiem tas jādara, tomēr Tēvam Jārvi prātā citas domas. Kā parasti.
- Tā runā, ka viņš ir ļoti viltīgs cilvēks.
- Šaubu nav, tikai viņš nedalās savā gudrībā ar citiem.
- Pa īstam viltīgi ļaudis jau tā mēdz darīt, - Rīna piebilda un viegli uzsita ar naža galu pa gaļu.
- Gorms izsauca ķēniņu Ūtilu uz divkauju, kas visu atrisinātu.
- Uz dueli? Pasaulē nav bijis prasmīgāka zobena pārvaldītāja par Ūtilu, vai ne tā?
- Viņš nav labākajā formā. Nebūt ne labākajā.
- Dzirdēju baumojam, ka viņš bija saslimis. - Rīna nocēla liekšķeri no uguns un nolika pa vidu, tad apsēdās zemē. No gaļas un olu smaržas Dzelksnei saskrēja pilna mute ar siekalām.
- Es vakar viņu redzēju Dievzālē, - viņa sacīja. - Centās turēties kā dzelzs vīrs, bet, es zvēru, par spīti Tēva Jārvi zālīšu uzlējumiem, viņš tik tikko turējās kājās.
- Tas nemaz nav labi, ņemot vērā kaujas tuvošanos. -Rīna pasniedza Dzelksnei karoti.
- Jā, nemaz nav labi.
Meitenes ķērās pie ēšanas, un pēc smagā darba Dzelksnei šķita, ka laikam nekad nav baudījusi neko garšīgāku. - Ak dievi! - viņa ierunājās ar pilnu muti.
— Sieviete, kas prot labi uzcept olas un labi izkalt zobenu, turklāt vēl neaizmirst paķert līdzi arī gardu aliņu... Ja man nekas nesanāks ar Brandu, es apprecēšu tevi.
Rīna nosprauslājās. - Ja čaļi ari turpmāk izrādīs tikpat mazu interesi, tā varētu būt itin laba partija.
Abas nosmējās, ēda un mazliet noreiba no alus, kurtuve joprojām karsēja vaigus.
*
- Vai zināji, ka tu krāc?
Dzelksne spēji pamodās un izberzēja acis. Saules māte jau bija pabāzusi savu vaigu svina pelēkajās debesīs. — Ir jau žēlojušies par to.
- Tā šķiet, ka laiks sist kopā. Jāskatās, kas mums sanācis.
Rīna sašķaidīja kurtuvi ar āmuru, un Dzelksne pagrāba nostāk joprojām kvēlojošās ogles, pielikusi plaukstu pie acīm, kad viltīga brīzīte sacēla gaisā pelnus un dzirksteles. Rīna metās iekšā ar knaiblēm un izvilka laukā koši dzelteno karsto krūku. Uzmetusi uz plakana akmens, viņa to pāršķēla uz pusēm, aizslaucīja baltos putekļus un kaut ko izņēma no viduča kā rieksta kodolu no čaumalas.
Tērauda gabals, uzņēmis sevī Dzelksnes tēva kaulus, gailēja tumšsarkans, ne lielāks par dūri.
- Vai būs labs? — viņa pajautāja.
Rīna uzsita pa gabalu un apgrieza otrādi, smaids lēnām atplauka viņas sejā. - Kā tad. Būs labs.
RISENTOFTA
Dziesmās dziedāja, ka gedandieši Engalfa Šķeltkāja vadībā uzldupuši vensteriešiem kā vanagi no krēslas debesīm.
Meistara Hūnana salašņu kompānija uzkrita Risen-toftai kā aitu bars, kas nevar nobremzēt, skrienot lejā pa stāvu kalnu.
Kad visi sasniedza upes krastu, puisis ar stīvo kāju tik tikko spēja paiet, un viņi to pārpūlējušos un noskumušu atstāja dienvidu krastā. Pārējie pārbrida braslu, bet vienam vīram straume aiznesa vairogu. Pēcpusdienas krēslā viņi pagriezās un devās ceļā, līdz pārguruši, pārsaluši un dusmīgi gandrīz jau līdz ar tumsu ieslāja ciemā.
Sagrābis vienu zēnu un piedraudējis, lai tas netrokšņo, viņš ar žestiem norādīja, lai vīri sadalās piecās grupiņās un izklīst ielās vai slēpjas starp mazajām būdelēm.
- Turieties kopā! - Brands uzšņāca Raukam, kurš vilkās pakaļ vēl bālāks un nogurušāks nekā jebkad, tik tikko neizlaidis no rokām savu vairogu.
- Neviena nav, - norūca vecais bezzobainais vīrs, un šķita, ka viņš zina, ko runā. Brands lavījās gar sienu un palūkojās kādā būdā pa vaļā atstātajām durvīm. Nebija nevienas dzīvas dvēseles, pat ne suņa. Ciems bija pamests, atlikusi vien nabadzības smaka, ko viņš tik labi pazina.
- Viņi noteikti dzirdēja mūs tuvojamies, — Brands nomurmināja.
Vecais vīrs izbrīnā sarauca pieri. - Tu domā?
- Re, kur viens ir! - atskanēja bailīgs kliedziens, un Brands metās skriet ap zaru būdas stūri, augstu pacēlis vairogu.
Pie mājas durvīm stāvēja vecs vīrietis ar paceltām rokām. Māja nebija ne liela, ne glīta. Parasta būda. Veča mugura bija ieliekusies un sirmie mati sapīti bizēs abpus sejai pēc vensteriešu modes. Trīs Hūnana puiši nostājās pusaplī ap viņu, nolaiduši šķēpu galus.
- Es neesmu bruņots, — vecais teica un pacēla rokas vēl augstāk. Tās stipri drebēja, un Brands itin labi saprata, kāpēc. — Es negribu cīnīties.
- Daudzi no mums to negrib, - Hūnans teica un panāca uz priekšu ar izvilktu zobenu rokā. — Bet reizēm cīņa pati mūs atrod.
- Man nav nekā, ko jūs varētu iekārot. — Vecais nervozi paraudzījās visapkārt, kamēr kareivji to ielenca no visām pusēm. - Lūdzu! Es tikai negribu, lai nodedzinātu manu māju. Mēs to uzcēlām abi ar sievu.
- Kur viņa ir? — Hūnans pajautāja.
Vecais norija smagu kamolu, un sakustējās tā sirmiem rugājiem noaugušais gāmurs. — Pērn nomira.
- Un kā tad Holbijas ļaudis? Vai tev šķiet, ka viņi gribēja, lai to mājas nosvilina?
- Es pazinu Holbijas ļaudis. - Vīrietis aplaizīja lūpas. - Man ar to nav nekāda sakara.
- Tomēr nemaz neesi pārsteigts, to dzirdot, ko? -Hūnans ieblieza vecajam ar zobenu. Tā rokā atvērās plata brūce, vīrietis iebrēcās, sagrīļojās un krita, pieķēries pie durvju stenderes.
Kāds no zēniem novaidējās.
Hūnans šņākdams spēra soli uz priekšu un pāršķēla vecā vīra pakausi, kas pārsprāga kā koka bluķis. Vecais pārvēlās uz sāniem, nodrebēja, un stinga mēle izvēlās pa muti. Tur viņš gulēja, asinis plūda pār akmens slieksni un krājās dziļi iekaltajās rūnu zīmēs, kuru dievi sargāja šo namu.
Tie paši dievi gādāja par drošību arī Torlbijas namos. Šķita, ka tobrīd tie visu redz.
Brands vērās notiekošajā, saltiem sviedriem ldāts. Viss notika tik ātri, ka viņš nepaguva to apturēt. Nepaguva pat izdomāt, vai vēlas apturēt. Tā vienkārši notika, un viņi stāvēja un skatījās. Darīta lieta, un atkāpšanās ceļa nav.
>
- Izklīstiet, - Hūnans pavēlēja. — Pārmeklējiet mājas un pēc tam pielaidiet uguni. Nodedziniet visas. - Plikpaurainais vecis tikai nogrozīja galvu, bet Brandu pārņēma nelabums, tomēr tie pildīja pavēli.
- Es palikšu te, — teica Rauks, nosvieda zemē vairogu un apsēdās uz tā.
Brands ar plecu atgrūda tuvākās durvis un sastinga. Istabā ar zemiem griestiem, kas tik ļoti atgādināja viņa un Rīnas kopīgo mājokli, pie pavarda stāvēja sieviete. Izkāmējusi sieviete netīrā kleitā, kā Brandam šķita, tikai pāris gadu vecāka par viņu. Viņa stāvēja, ar vienu roku atspiedusies pret sienu, un smagi elsa. Brands noprata, ka tā ir līdz neprātam pārbijusies.
— Vai tev viss kārtībā? - atskanēja Sordāfa balss no ārpuses.
— Jā, - Brands atsaucās.
- Velns un elle! — Resnais puisis pabāza galvu pa zemo durvju eju un pasmaidīja. - Rādās, ka nav nemaz tik tukšs. - Viņš atritināja gabalu virves, nogrieza ar nazi un deva Brandam. — Rādās, ka par to varēsi dabūt labu cenu, tev veicas, vecais.
- Tā gan, - Brands atņēma.
Sordāfs izgāja no būdas, grozīdams galvu. - Nolādēts, karš ir viena veiksmes būšana...
Ne Brands, ne sieviete neteica ne vārda. Viņš apmeta virvi ap viņas kaklu, ne pārāk cieši, ne brīvi, un sieviete pat nepakustējās. Otru galu aptinot ap delnu, viņu pārņēma pavisam savāds stingums. Tātad par to dzied varoņ-dziesmās, vai ne? Par cilvēku ņemšanu vergos? Brandam nebūt nešķita, ka tas būtu labi darīts. Pat ne tuvu ne. Tomēr, ja ne viņš, tad šo sievieti par verdzeni padarīs kāds cits. Tā jau karavīri dara.
Ārā citi jau pielaida pārējām mājām uguni. Sieviete klusi novaidējās, ieraudzījusi nogalināto veco vīru. Otrs vaids atskanēja, kad lāpa tuvojās viņas būdai. Brands nezināja, ko teikt viņai vai kādam citam, viņš bija radis klusēt, tāpēc arī nebilda ne vārda. Vienam no jaunajiem puišiem asaras plūda pār vaigiem, tuvinot lāpu māju jumtiem, un tomēr viņš tās aizdedzināja. Drīz vien gaisā biezēja deguma smaka un dūmi, koks sprakšķēja un krakšķēja, liesmas izplatījās, un svilstošie salmi uzlidoja augstu debesīs.
- Kāda tam visam jēga? - Brands pie sevis noteica.
Bet Rauks tikai paberzēja viņa plecu.
- Viena verdzene. - Sordāfs riebumā nospļāvās. - Un dažas desas. Nav nekāds lielais laupījums.
— Mēs jau nenācām pēc laupījuma. - Meistara Hūnana skatiens sadrūma. - Mēs nācām, lai darītu labu.
Bet Brands tikai stāvēja, turēja virvē iesietu sievieti un skatījās, kā nodeg ciems.
*
Viņi klusībā grauza sakaltušu maizi, atlaidušies uz aukstās zemes. Joprojām atrodoties Vensterzemē, tie nevarēja atļauties kurt ugunskuru. Ikviens iegrimis savās domās, drūmi svešinieki cits citam.
Brands gaidīja kaut vārāko ausmas mirgu, bet melnajā mākonī virs galvas vīdēja vien pelēkas švīkas. Tik un tā neizdevās iemigt. Viņa domas kavējās pie vecā vīra un jaunekļa, kurš raudāja, aizdedzinot tā būdu. Ik pa brīdim Brands ieklausījās sievietes elpā, kas bija kļuvusi par viņa verdzeni un īpašumu, jo tas apmeta striķi ap viņas kaklu un nosvilināja viņas māju.
— Celies, - Brands nošņāca, un viņa lēnītēm pieslējās kājās. Viņš neredzēja sievietes seju, bet tās sagumušie pleci liecināja, ka viņai viss vienalga.
Tobrīd sardzē stāvēja Sordāfs un pūta siltu dvašu uz taukajām rokām, tās saberzēja un atkal uzpūta.
— Mēs drusku paiesim malā, - Brands teica un pamāja uz netālo koku audzi.
Sordāfs pasmaidīja. - Nevarētu teikt, ka es tevi nesaprastu. Tik auksta nakts.
Brands uzgrieza sargam muguru un devās prom, un striķī piesietā sieviete vilkās pakaļ. Abi gāja zem lielo koku zariem cauri jaunaudzei, nesakot ne vārda. Zari krakšķēja zem Branda zābakiem, līdz nometne atradās tālu aiz muguras. Mežā iebrēcās pūce, un Brands parāva sievieti zemē aiz krūmiem, viņš nogaidīja, tomēr tuvumā neviena nebija.
Viņš nebija īsti pārliecināts, cik daudz laika pagāja, kamēr viņi sasniedza tālāko meža nostūri, bet brīdī, kad abi izgāja klajumā, Saules māte kā pelēks plankums jau slējās debesīs austrumu pusē. Brands izvilka Rīnas kalto dunci un uzmanīgi pārgrieza ap sievietes kaklu apsieto virvi.
- Ej, - viņš visbeidzot sacīja. Sieviete tikai stāvēja un skatījās. Brands norādīja, lai tā pazūd. - Ej prom!
— Paldies, — sieviete nočukstēja.
Brands saviebās. - Es neesmu pelnījis pateicību. Vienkārši ej.
Viņa aizsteidzās prom. Brands vēroja sievieti skrienam pa rasas klāto zāli lejup pa lēzeno nogāzi turp, no kurienes viņi bija nākuši. Saules māte pakāpās augstāk, un viņš pie apvāršņa samanīja Risentoftu, kas joprojām gruzdēja kā melns traips uz zemes.
Brands nodomāja, ka pirms kara sākuma tā droši vien izskatījusies stipri līdzīga Holbijai.
Arī tagad tās izskatījās līdzīgi.
AIZSALUŠIE EZERI
Ķēniņa kalpotāji smidzinošajā lietū iekārtoja nometni, tūkstošiem ugunskuru iedegās zem satumsušajām debesīm, un lāpas kā kniepadatas galviņas iemirdzējās ielejā, kamēr Getlandes karapulks sanāca kopā. Dzelksne metās zemē un piedāvāja ķēniņienei roku. Leitlina nebūt nealka palīdzības, viņa bija divreiz labāka jātniece par Dzelksni. Tomēr meitene izmisīgi vēlējās būt noderīga.
Varoņdziesmās izraudzītie vairogneši pasargāja savas karalienes 110 slepkavām, nogādāja slepenus ziņojumus visbīstamākajos midzeņos vai arī cīnījās divkaujās, lemjot nācijas likteņus. Iespējams, Dzelksnei bija laiks saprast, ka varoņdziesmas nav jāņem pārāk nopietni.
Viņa apmaldījās bezgalīgajā vergu un kalpu leģionā, kas sekoja Zelta ķēniņienei kā aste komētai, apgrūtinot valdnieci ar tūkstošiem jautājumu, uz kuriem tā vienmēr spēja atbildēt neatkarīgi no tā, vai tobrīd bija aizņemta ar mantinieka zīdīšanu vai ko citu. Lai arī Melnajā tronī sēdēja ķēniņš Ūtils, pavadot dažas dienas Leitlinas sabiedrībā, Dzelksnei tapa skaidrs, kurš pa īstam pārvalda Getlandi.
Attiecības ar valdnieci nebūt neveidojās tikpat viegli kā ar Vialīni. Nebija ne atklātu sarunu, ne aicinājumu uzrunāt vārdā. Leitlina bija divtik veca kā Dzelksne, pat vecāka - sieva un māte, nepārspējama tirgotāja un lielas saimes vadītāja, vienlīdz daiļa, viltīga un ārkārtīgi savaldīga. Leitlinai piemita viss, kas raksturo sievieti, 1111 pat vairāk. Viss, kā Dzelksnei trūka.
- Pateicos, - Leitlina klusi sacīja, satvēra meitenes roku un pat nokāpšanu no zirga muguras pārvērta graciozā ainā.
- Es tikai gribēju pakalpot.
Leitlina neatlaida Dzelksnes delnu. - Nē. Tu neesi dzimusi, lai nīktu putekļainās saietu zālēs un skaitītu monētas. Tu gribi cīnīties.
Dzelksne ieskatījās Leitlinas sejā. - Dodiet man iespēju!
- Drīz tāda pienāks. - Leitlina pieliecās tuvāk un ciešāk ieķērās Dzelksnes rokā. - Uzticības zvērests ir abpus-griezlgs. Reiz es to piemirsu, bet vairs nekad neatkārtošu. Mēs abas kopā — tu un es — paveiksim dižas lietas. Par tām sacerēs varondziesmas.
- Mans ķēniņ? — Tēva Jārvi balsi ieskanējās stipras bažas.
Kāpjot no sedliem, Ūtils paklupa un tagad ar visu svaru balstījās uz savu maģistru, pelēks kā rēgs, viņa krūtis smagi cilājās, bet roka spieda klāt kailo zobenu.
- Parunāsim vēlāk. - Leitlina palaida Dzelksnes roku.
- Kol, uzvāri ūdeni! - Tēvs Jārvi iesaucās. - Safrita, atnes zālītes!
- Esmu redzējis šo vīru pieveicam simtiem jūdžu tālus ledus laukus un ne reizi nepaklūpam, - Ralfs sacīja un nostājās blakus Dzelksnei, sakrustojis rokas uz krūtīm. — Kēninš ir slims.
- Ir gan. - Dzelksne nenolaida acis no valdnieka, kurš smagi ievilkās savā teltenē, aplicis roku ap maģistra kaklu. - Un vēl lielas kaujas priekšvakarā. Nudien, mums neveicas.
- Tēvs Jārvi netic veiksmei.
- Es neticu stūrmaņiem, bet tie mani tik un tā piemāna.
Ralfs noldakšķināja mēli, to dzirdot. — Kā klājas tavai mātei?
Dzelksne uzmeta viņam drūmu skatienu. — Nav apmierināta par manu lēmumu, kā parasti.
- Jūs joprojām plēšaties?
- Ja reiz pavaicāji, — vairs ne tik ļoti kā agrāk.
- Ak tā? Laikam jau viena no jums būs mazliet paaugusies.
Dzelksne piemiedza acis. — Varbūt vienai no mums kāds vecs, prātīgs karavīrs iemācīja saprast ģimenes vērtību.
- Kaut ikvienam tā paveiktos. - Ralfs nodūra galvu un saberzēja bārdu. — Es tā domāju, ja nu... Es viņu apciemotu.
- Tu prasi man atļauju?
- Nē. Tomēr gribētu tādu dabūt.
Dzelksne nevarīgi paraustīja plecus. - Es jau nu gan nestāšos pa vidu diviem jauniem mīlniekiem.
- Vai arī ceļā man. - Ralfs caur pieri zīmīgi palūkojās garām meitenei. — Un tāpēc es laikam došos uz rietumu pusi... - Dzelksne pagriezās un ieraudzīja nākam šurp Brandu.
Dzelksne cerēja viņu sastapt, tomēr, tiklīdz šāda iespēja radās, pārvērtās nervu kamolā. Gluži kā pirmoreiz izejot mācību laukumā, kur viņš būtu tās pretinieks. Abiem taču beidzot vajadzētu būt pazīstamiem, vai tad ne? Tomēr piepeši Dzelksnei vairs nebija ne jausmas, kā izturēties pret puisi. Rotaļīgi asi kā pret airu biedru? Muļķīgi koķeti kā jaunavai pret kavalieri? Salti karaliski kā Leitlinai pret parādnieku? Nedroši piesardzīgi kā viltīgam spēlmanim, kas labi paslēpj savus kauliņus?
Ar katru Branda sperto soli tuvāk Dzelksne aizvien vairāk jutās kā toreiz uz aizsalušā ezera, kad ledus krakšķēja zem viņas svara un nebija ne jausmas, ko nesis nākamais solis.
- Dzelksne. — Brands ielūkojās meitenei acīs.
- Brand. - Viņa pavērās pretī.
- Nespēji sagaidīt, kad satiksimies, ko?
Tātad rotaļīgi asi. - Visu ceļu no sasodītās piestātnes kavalieri drūzmējās līdz pat manām mājām. Par manu skaistumu asaras lej tikai tik daudz vīriešu, lai man nekristu uz nerviem. - Dzelksne nošņauca degunu smiltīs.
- Tev ir jauns zobens, — viņš teica, uzmetis skatienu meitenes siksnai.
Dzelksne aizkabināja pirkstu aiz smalkās gardas un pavilka to augšup tā, lai viņš to varētu izņemt bez mazākā troksnīša. - Ne vairāk, ne mazāk - vislabākās zobenu kalējas veikums visos Sašķeltās jūras krastos.
- Dievi mani liecinieki, viņai tas izdevies. - Brands pārbrauca īkšķi Rīnas zīmei gropē, savicināja asmeni uz abām pusēm, pacēla gaisā, lai ar vienu aci novērtētu zobenu, un Saules mātes stari noklāja spožo tērauda virsmu visā garumā, līdz iemirdzējās pašā spicē.
- Vēl neesmu paspējusi neko jēdzīgu ar to paveikt, -Dzelksne sacīja, - bet man tas iepatīkas aizvien vairāk.
Brands klusi iesvilpās. - Tas tik ir smalks tērauds!
- Sakausēts ar varoņa kauliem.
- Vai tiešām?
- Nospriedu, ka gana ilgi esmu nēsājusi tēva kaulus pakarinātus kaklā.
Brands pasmaidīja un sniedza zobenu Dzelksnei, un tā pamanīja, ka arī pati smaida. - Man šķita, ka Rina tev atteikusi.
- Ķēniņienei Leitiinai neviens nevar atteikt.
Branda sejā atkal iezagās tik pazīstamais apjukums.
- Ak tā?
- Viņa gribēja pienācīgi apbruņot savu izraudzīto vairognesi, - meitene izmeta un ar joni iebīdīja zobenu atpakaļ makstī.
Brands klusēdams blenza uz Dzelksni, kamēr sagremoja dzirdēto.
- Es zinu, ko tu domāji, - Dzelksnes pleci saguma. -Man nav pat vairoga.
Viņa mute aizcirtās. - Es domāju, ka tu pati esi vairogs un labāka nemaz nevarētu būt. Būtu es ķēniņiene, arī izvēlētos tevi.
- Negribas sagraut tavas cerības, bet šaubos, vai tu jebkad būsi ķēniņiene.
- Man nepiestāvētu neviens no tērpiem. — Brands lēni nogrozīja galvu un vēlreiz pasmaidīja. - Batu Dzelksne, izraudzītā vairognese.
- Un kā tev pašam klājas? Jau paspēji izglābt Get-landi? Redzēju, kā pulcējāties liedagā. Tas tik bija jauno uzvarētāju saiets!
- Nevarētu teikt, ka mēs būtu daudz ko izglābuši. Nogalinājām vienu vecu zemnieku. Nozagām dažas desas. Nosvilinājām vienu ciemu tāpēc, ka tas atradās nepareizajā upes krastā. Saņēmām vienu verdzeni. - Brands pakasīja pakausi. - Es viņu palaidu vaļā.
- Tu vienkārši nevari nedarīt labu, vai ne?
- Diez vai Hūnans to saprot tāpat. Viņš labprāt visiem bazūnētu par to, ka es viņu apkaunoju, bet tad viņam nāktos atzīt, ka viss karagājiens ir apkaunojošs, tāpēc... - Brands piepūta vaigus un šķita vēl apjukušāks nekā jebkad. - Rīt man jādod karavīra zvērests. Kopā ar dažiem puišiem, kas vēl ne reizi nav niknumā atvēzējuši zobenu.
Dzelksne ierunājās Tēva Jārvi balsī. - Lai Miera tēvs lej asaras par paņēmieniem! Lai Kara māte uzsmaida iznākumam! Tu droši vien priecājies.
Viņš pavērās zemē. — Droši vien.
- Tu nepriecājies?
- Vai tu vispār pārdzīvo? Par tiem ļaudīm, ko esi nogalinājusi?
- Ne īpaši. Kāpēc man būtu jāpārdzīvo?
- Es nesaku, ka tev tā jādara. Es tikai jautāju, vai tu pārdzīvo.
- Nepārdzīvoju.
- Nūja, tevi jau skārusi Kara māte.
- Skārusi? - Dzelksne nosprauslājās. - Viņa mani sasitusi zili melnu.
- Kļūt par karavīru, stāties plecu pie pleca ar brāļiem — es to vienmēr esmu gribējis...
- Nekas nesagādā tik stipru vilšanos kā ilgstošas vēlmes īstenošana.
- Ir lietas, ko vērts gaidīt, - Brands teica un ielūkojās Dzelksnei acīs.
Tagad meitenei bija skaidrs, ko šāds skatiens nozīmē. Viņai radās nojausma, ka, iespējams, nemaz nebūs tik grūti tikt pāri šim sasalušajam ezeram. Varbūt vienkārši jāsper solis pēc soļa un jāizbauda sniegtais saviļņojums. Dzelksne spēra soli tuvāk Brandam. — Kur tu guli?
Viņš neatkāpās. - Laikam jau zem zvaigžņotas debess.
- Izraudzītajam vairognesim ir pašam sava telts.
- Tu gribi padarīt mani greizsirdīgu?
- Nē, tikai tā ir maza. - Viņa spēra vēl soli. - Toties tajā ir gulta.
- Šis stāsts man sāk iepatikties.
- Tur gan ir mazliet auksti. - Dzelksne panācās vēl tuvāk, un abi pasmaidīja. — Vienai.
- Es varētu tavā vārdā parunāt ar Sordāfu, gan jau viņam atradīsies kāda silta sega un lieks pirdiens.
- Sordāfs ir daudzu sieviešu sapņu vīrietis, bet man vienmēr bijusi slikta gaume. - Viņa pasniedzās un atglauda matus no puiša sejas, iepletusi pirkstus kā ķemmes zarus. - Man ir prātā kāds cits.
- Te daudzi uz mums skatās, - teica Brands.
- Sasodīts, man pie kājas.
GĻĒVULĪBA
Viņi visi kā viens metās uz ceļa. Trīs jaunie puiši un Brands. Divi no viņiem bija pavērsuši šķēpu uzgaļus pret vecu vīru. Viens - raudājis, liekot uguni pie mājām. Un beidzamais bija ļāvis aiziet vienīgajai verdzenei.
Tie tik bija karotāji.
Bet tādi nu tie bija - bruņās tērpto un ieročiem bruņoto Getlandes karotāju ielenkumā, kas gaidīja tos pievienojamies savai brālībai. Gatavi stāties ar tiem plecu pie pleca, kad noteiktajā vietā tiksies ar Gromgilgormu un tā vensteriešiem. Gatavi ievest tos Kara mātes skavās.
Kopš Brands viņu redzēja pēdējo reizi, ķēniņš Ūtils bija ārkārtīgi pārvērties, un ne jau uz labo pusi. Viņa āda bija pieņēmusi tikpat pelēku toni kā sirmie mati, asarojošās acis iegrimušas tumšos lokos. Šķita, ka viņš sarāvies savā tronī un tik tikko kustas, it kā ķēniņa kronis uz galvas būtu nepanesami smags, un kailo zobenu satvērušās rokas manāmi trīcēja.
Tēvs Jārvi apsēdās uz sola blakus Utilam, ķēniņiene Leitlina, dūrēs savilktos pirkstus salikusi klēpī, stalti izslē-jusies sēdēja otrā pusē un veltīja sanākušajiem gaišu skatienu, it kā ar savu spēku varētu kompensēt vīra vājumu.
Dzelksne stāvēja ķēniņienei pie pleca, paceltu zodu un apņēmīgu izteiksmi sejā; elfu aproce ap plaukstas locītavu izstaroja auksti baltu gaismu. Viņa atgādināja dziesmu varoni - izraudzītā vairognese no kāju pirkstiem līdz pat daļēji noskūto matu galiem. Brands īsti nespēja noticēt, ka tikai pirms stundas izrāpies no viņas gultas. Viņam bija vismaz kaut kas, par ko priecāties.
Ķēniņš lēni uzlūkoja zēnu ierindu, tad tika līdz Bran-dam un nokremšļojās.
- Jūs esat jauni, - viņš iesāka klusā un čīkstošā balsī, kas bija tik tikko saklausāma troksnī, ko sacēla vējš, plandot teltenes audumu. - Bet meistars Hūnans jūs uzskata par zvēresta vērtiem, turklāt Gerlande no visām pusēm atrodas ienaidnieku ielenkumā. — Ūtils mazliet saslējās sēdeldī, vairs tikai rēgs no vīra, kura uzruna liedagā pie Torlbijas reiz bija tik ļoti aizrāvusi Brandu. — Mēs esam ceļā uz Amona zobu, lai kaujā stātos pretī vensteriešiem, un mums noderēs katrs vairogs! — Ķēniņu pārņēma klepus lēkme, un viņš nosēca: — Tērauds dos atbildi, — tad atkrita atpakaļ krēslā, un Tēvs Jārvi pieliecās tam tuvu klāt, lai kaut ko pačukstētu pie auss.
Meistars Hūnans panāca priekšā ar zobenu rokā un pārlaida ciešu skatienu tuvākstāvošajam puisim. - Vai tu zvēri uzticību Getlandei?
Puisis norija smagu kamolu. - Es zvēru.
— Vai tu zvēri kalpot savam ķēniņam?
— Es zvēru.
— Vai tu zvēri stāties plecu pie pleca ar saviem biedriem vairogu mūrī un pakļauties saviem komandieriem?
— Es zvēru.
— Tad piecelies, Getlandes kareivi!
Zēns pieslējās kājās vairāk nobiedēts nekā laimīgs, bet visi apkārt esošie vīri atzinīgi sita ar dūrēm sev pie krūtīm, rībināja cirvju kātus pret vairogu kantīm un dimdināja kāju pret zemi.
Pagāja kāds brīdis, iekams Brandam izdevās norīt kaklā sakāpušo kamolu. Drīz pienāks viņa kārta. Šai bija jākļūst par viņa mūža lieliskāko dienu, tomēr, domājot par Holbijas un Risentoftas krāsmatām, par veco vīru, kurš noasiņoja uz savas mājas sliekšņa, un sievieti ar valgu ap kaklu, viņu nepārņēma lepnums.
Pūlis uzsauca urravas, kad otrs zēns trešoreiz teica:
- Es zvēru, - un aiz muguras stāvošais vīrietis to pierāva kājās gluži tā, kā izvelk zivi no dīķa.
Brands notvēra Dzelksnes skatienu, uz meitenes lūpām pavīdēja tik tikko manāms smaids. Viņš labprāt atbildētu ar smaidu, ja vien to nenomāktu mokošas šaubas. Ar pēdējo elpas vilcienu māte viņam vēlēja darīt labu. Ko labu viņi pagājušonakt paveica Risentoftā?
Trešā zēna acīs, dodot zvērestu, jau atkal saskrēja asaras, bet karotāji tās uzskatīja par lepnuma apliecinājumu un uzsauca vēl skaļāk nekā iepriekšējiem, bet ieroču šķinda vēl asāk satracināja Branda nervus.
Hūnana žoklis stipri savilkās un tā skatiens vēl vairāk pārakmeņojās, kad viņš pienāca pie Branda. Visi apklusa.
- Vai tu zvēri uzticību Getlandei?
- Es zvēru, — Brands norūca sausu muti.
- Vai tu zvēri kalpot savam ķēniņam?
- Es zvēru, - Brands norūca, un sirds skaļi iepukstē-jās deniņos.
- Vai tu zvēri stāties plecu pie pleca ar saviem biedriem vairogu mūrī un pakļauties saviem komandieriem?
Brands pavēra lūpas, bet vārdi nenāca pār tām. Iestājās klusums. Smaidi izzuda. Viņš juta sev piekaltu ikviena klātesošā skatienu. Atskanēja sīka šķindoņa, kad karavīri nepacietīgi samīņājās.
- Nu? - Hūnans gaidīja atbildi.
- Nē.
Spiedošs klusums ilga vēl kādu brīdi gluži kā bula laikā pirms negaisa, un tad atskanēja neticības pilna murdoņa.
Hūnans izbrīnīts vērās lejup. - Ko?
- Piecelies, puis, - atskanēja ķēniņa ķērkstošā balss, un, tiklīdz Brands pieslējās stāvus, murdoņa vēl pieņēmās spēkā. - Līdz šim neko tādu nebiju dzirdējis. Kāpēc tu nedevi zvērestu?
- Tāpēc, ka viņš ir gļēvulis, - nošņāca Hūnans.
Sekoja vēl skaļāka un niknāka kurnēšana. Blakus stāvošais zēns vērās Brandā plati ieplestām acīm. Tēvs Jārvi pārsteigumā sarauca uzaci. Dzelksne drebošām lūpām spēra soli uz priekšu, bet ķēniņiene ar mājienu viņu apturēja.
Saviebies no piepūles, ķēniņš pacēla gaisā kaulaino roku, neatraudams skatienu no Branda. Karavīri apklusa. — Es jautāju viņam.
- Iespējams, esmu gļēvulis, - Brands iesāka, bet balss skanēja krietni drošāk nekā iepriekš. - Pagājušonakt meistars Hūnans nogalināja kādu vecu zemnieku, un es biju pārlieku gļēvs, lai viņu apturētu. Mēs nodedzinājām ciemu, un es biju tik gļēvulīgs, ka neiebildu. Pārbaudījuma laikā viņš lika trim mācekļiem stāties pretī vienam, un es biju tāds gļēvulis, ka neiestājos par to, kura bija viena pati. Nostāties pret stiprajiem vājo pusē - vai tad tāds nav karavīra uzdevums?
-Tu esi nolādēts melis! — Hunans šnaca. - Es...
- Pievaldi mēli, - ierēcās Tēvs Jārvi, - līdz ķēniņš ļauj tev runāt.
Cīņu meistara sejā iegūla nāvējošs skatiens, bet Brandu tas neuztrauca. Viņš jutās kā noņēmis no pleciem smagu nastu. It kā viss
- Jūs meklējat kādu, kas nepazīst baiļu? - Viņš izstiepa roku. — Tur viņa ir - Batu Dzelksne, ķēniņienes izraudzītā vairognese. Galvenajā pilsētā viņa viena pieveica septiņus vīrus un izglāba Dienvidu imperatori. Par viņu skandē varoņdziesmas viscaur Sašķeltās jūras krastos! Un tomēr jūs izvēlaties zēnus, kas īsti nezina, aiz kura gala jāsatver šķēps. Kas tas ir par neprātīgu lepnumu? Vai tā ir muļķība? Savulaik es sapņoju, ka kļūšu karavīrs. Lai kalpotu jums, ķēniņ. Lai cīnītos par savu valsti. Lai man vienmēr blakus būtu uzticami biedri. - Viņš ieskātījās cieši acīs Hūnanam un paraustīja plecus. - Ja šis te nozīmē būt karavīram, es tajā nepiedalos.
Jau atkal atskanēja saniknotas balsis, un jau atkal ķēniņam Ūtilam bija tikai jāpaceļ drebošā roka, lai tās pierimtu.
- Dažiem te ir vienalga, ko tu teici, — viņš ierunājās. - Tomēr tie nebija gļēvuļa vārdi. Dažiem cilvēkiem uzsmaidījis Miera tēvs. - Valdnieka nogurušās acis pievērsās Jārvi, tad Dzelksnei, un viens plakstiņš Ūtilam sāka drebēt. - Tāpat kā dažām sievietēm pieskārusies Kara māte. Nāve... gaida mūs visus. — Piepeši uz zobena spala uzliktā delna ietrīsējās vēl stiprāk nekā iepriekš.
- Ikvienam no mums jāatrod pašam savs... pareizais cels... līdz viņas durvīm...
Ūtils sasvērās uz priekšu. Tēvs Jārvi kā bulta pielēca no sola un notvēra valdnieku, neļaujot tam nokrist, bet zobens izslīdēja no klēpja un ar troksni novēlās dubļos. Abi ar Ralfu viņi piecēla ķēniņu no krēsla un aizveda atpakaļ uz tā telteni. Viņa galva nokarājās, pēdas šļūca pa dubļiem. Murdoņa sacēla vēl nedzirdētu troksni, bet nu jau tās cēlāji bija satriekti un nobijušies.
- Kēninš izlaida no rokām savu zobenu.
- Slikta zīme.
- Tā rāda, ka ar ieročiem mums neveiksies.
- Dievu griba sniedzas it visur...
— Nomierinieties! — Ķēniņiene Leitlina piecēlās kājās un pārlaida pār pūli stindzinošu, nicinājuma pilnu skatienu. - Jūs esat Getlandes karavīri vai pļāpas no verdzeņu vidus? - Valdniece bija pacēlusi ķēniņa zobenu no dubļiem un piekļāvusi sev pie krūtīm tā, kā darīja Utils, bet viņas roka nedrebēja, acīs neriesās miklums un balsī nemanīja ne mazākā vājuma. - Nav īstais brīdis šaubām! Pie Amona zoba mūs gaida Zobenlauzis! Pat ja ķēniņš nebūs kopā ar mums, mēs zinām, ko viņš teiktu.
— Tērauds dos atbildi! — ierēcās Dzelksne, un elfu aproce uz viņas rokas iegailējās asinssarkana.
- Tērauds! - brēca meistars Hūnans, pacēlis zobenu virs galvas, un metāls šņāca, saskaroties ar kailiem asmeņiem, kas aizvien lielākā skaitā dūrās debesīs.
- Tērauds! Tērauds! Tērauds! - skandēja simtiem rīkļu.
Tikai Brands klusēja. Līdz šim viņam vienmēr šķita, ka darīt labu nozīmē cīnīties plecu pie pleca ar brāļiem. Bet ja nu darīt labu nozīmē necīnīties nemaz?
NOTEIKTĀ VIETA
Vensterzemes un Getlandes karapulki glūnēja viens uz otru pāri seklai ielejai, ko klāja sulīga, zaļa zāle.
- Laba vieta aitu ganīšanai, - Ralfs sprieda.
- Vai arī kaujai. - Dzelksne piemiedza acis un nopētīja pretējo kori, kur kareivji kā melni punkti izcēlās uz spilgtās debess fona, šur tur pazibēja kāds asmens, saskatījies ar Saules māti. Vensteriešu vairogu mūris bija samērā pašķidrs, aiz tā gaisā slējās spilgti krāsoti sabozušies šķēpi, un Gromgilgorma tumšais karogs sašļucis karājās pašā viduci, bet abos flangos priekšpusē pulcējās vieglāk bruņotie strēlnieki.
- Tik līdzīgi mūsu pašu spēkiem, it kā mēs vērtos lielā spogulī, — nomurmināja Tēvs Jārvi.
- Izņemot to nolāpīto elfu torni, - teica Dzelksne.
Amona zobs, kas slējās gaisā uz klinšaina zemesraga
vensteriešu aizsardzības līnijas tālākajā galā, bija elfu laikos no metāla stieņiem būvēts tornis ar tukšu vidu trīsdesmit cilvēku augumā, augsts un slaids kā konusveidīga zobena asmens.
- Kas tur atradās agrāk? - Kols gribēja zināt, vērdamies tālumā.
- Kas to lai tagad zin’, — maģistrs attrauca. - Varbūt signāltornis? Piemineklis elfu uzpūtībai? Vai varbūt templis Vienīgajai dievietei, kuru tie sadalīja tik daudzos mazākos?
- Es varu pateikt, par ko tas kļūs. - Ralfs drūmi palūrēja uz ēnā sanākušo pūli. - Par kapa pieminekli. Masu kapam, kur saguls simti.
- Daudzi simti vensteriešu, — atcirta Dzelksne. - Mūsu pulks man šķiet lielāks.
- Kā tad, - Ralfs norūca. - Tomēr kaujās uzvar tikai pieredzējuši karavīri, un skaita ziņā mēs esam aptuveni līdzīgi.
- Ir arī zināms, ka Gorms kaut kur nost no acīm glabā kavalēriju, - piebilda Tēvs Jārvi. - Mūsu spēki ir ļoti līdzīgi.
- Un tikai vienai pusei ir klāt tās ķēniņš. - Ralfs paraudzījās atpakaļ uz nometni. Kopš iepriekšējā vakara Ūtils nebija izkāpis no vājinieka gultas. Daži mēļoja, ka Beidzamās durvis viņam jau atvērušās, un Tēvs Jārvi to nenoliedza.
- Pat pēc uzvaras Getlande būs novājināta, - maģistrs sacīja, - un Veckundze Veksena to labi zina. Šī kauja ietilpst viņas plānā. Veksena zināja, ka ķēniņš Ūtils nekad nenoraidīs izaicinājumu. Vienīgā uzvara šeit būtu tad, ja mēs vispār nedotos cīņā.
- Kādas elfu burvestības esat licis lietā, lai tā notiktu? - Dzelksne painteresējās.
Tēva Jārvi sejā parādījās ierastais trauslais smaids.
- Ceru, ka to izdosies panākt ar mazu maģistra burvestību.
Kols pavērās pāri ielejai, plucinādams reto pūku uz zoda. - Nez vai Frors ir viņu pulkā?
- Iespējams, - Dzelksne atsaucās. Tas bija vīrs, ar kuru plecu pie pleca viņi bija trenējušies un smējušies, gājuši kaujā un airējuši.
- Ko tu iesāksi, ja gadījumā sastapsi Froru kaujas laukā?
- Varbūt nogalināšu viņu.
- Tad cerēsim, ka jūs netiksieties. - Kols pacēla roku un norādīja uz pretiniekiem. - Viņi nāk!
Gorma karogs izkustējās, no viņa karapūļa vidusdaļas atšķēlās jātnieku grupa un pa nogāzi tuvojās getlan-diešiem. Dzelksne aizlavījās caur Ūtila visaugstāk vērtēto karavīru pūli līdz Leitlinai, bet ķēniņiene atmeta ar roku. - Dzelksne, turies labāk aizmugurē un nenoņem kapuci.
— Mana vieta ir jums blakus.
— Šodien tu neesi mans vairogs, bet gan mans zobens. Dažbrīd asu ieroci visprātīgāk paslēpt. Ja pienāks tavs brīdis, tu to zināsi.
— Jā, manu kēninien!
Dzelksne negribīgi uzlika galvā kapuci, nogaidīja, līdz pārējie karaliskā pulka kareivji bija aizdevušies uz priekšu, lai pēc tam kā zagle zirga mugurā lempīgi dīž-ļātos pašās beigās, ko varoņdziesmās nemēdz pieminēt. Viņi rikšoja lejup pa plato nogāzi, un pakavi meta gaisā mīkstos dubļus. Divi karognesēji devās līdzi, un vējš drosmīgi iepūta Leitlinas zeltītajās un Ūtila tēraudpelē-kajās krāsās.
Vensterieši nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Tie bija divdesmit vispieredzējušākie pretinieka karotāji ar augstām bruņucepurēm galvā, apņēmīgu sejas izteiksmi un bizēs sapītiem matiem, savukārt to bruņās bija ievīti zelta gredzeni. Pašā priekšā ar četrreiz ap raženo kaklu apmestu kaklarotu no kritušo pretinieku zobeniem nolauztajiem spaliem jāja Dzelksnes tēva slepkava. Zobenlauzis Gromgilgorms visā savā kaujas bruņu spožumā. Pa kreisi no Gorma manīja viņa karognesi, liela auguma šendu vergu ar granātiem rotātu gredzenu ap kaklu un melnu plandošu auduma gabalu aiz muguras. Pa labi jāja divi gaišmataini puiši, viens ar izsmejošu smīnu sejā nesa uz muguras Gorma milzīgo vairogu, otra kareivīgo smīnu pavadīja Gorma milzīgais zobens. Starp viņu un karali, tik cieši sakodusi zobus, ka āda nostiepās pār noskūto pauri, jāja Māte Skēra.
- Esiet sveicināti, getlandieši! - Gorma staltā zirga pakavi noslampāja pa ielejas pārpurvoto viduci; jātnieks sacēla ērzeli kājās un ar smaidu pavērās spilgti zilajās debesīs. - Saules māte smaida par mūsu tikšanos!
- Laba zīme, — sacīja Tēvs Jārvi.
- Kuram no mums? - Gorms pajautāja.
- Ja nu abiem? — Arī Leitlina pamudināja savu zirgu paiet uz priekšu. Dzelksnei nagi niezēt niezēja traukties uz priekšu un atrasties tieši blakus valdniecei, lai varētu to pasargāt, tomēr viņa saņēmās un necirta papēžus zirgam sānos.
- Ķēniņiene Leitlina! Kā gan jūsu gudrībai un dailei tā izdodas izaicināt laika ritumu?
- Kā gan tas izdodas jūsu spēkam un drosmei? -ķēniņiene atbildēja ar pretjautājumu.
Gorms domīgi pakasīja bārdu. — Kad pēdējo reizi pabiju Torlbijā, es gan tādu augstu novērtējumu, šķiet, nepiedzīvoju.
- Mans vīrs vienmēr mēdz atgādināt, ka dievi nevar pasniegt labāku dāvanu par labu ienaidnieku. Getlande nevarētu sapņot par labāku ienaidnieku kā Zobenlauzis.
- Jūs man glaimojat, un man tas diži tīk. Bet kur tad ķēniņš Ūtils? Es tik ļoti gaidīju iespēju atjaunot viņa Dievzālē noslēgto draudzību.
- Diemžēl mans vīrs nevarēja ierasties, - Leitlina atbildēja. — Viņš savā vietā atsūtīja mani.
Gorms vīlies sabozās. - Maz ir tik izcilu karotāju. Viņa prombūtnes dēļ šī kauja būs maznozīmīgāka. Tomēr Vārnu māte nevienu negaida, lai cik slavens tas būtu.
- Ir cita iespēja. - Jārvi apstādināja savu zirgu blakus kēninienei. — Iztikt bez šis asinsizliešanas. Tā, lai mēs, ziemeļnieki, varētu nomest Skekenmuižas Augstā karaļa jūgu.
Gorma uzacis izbrīnā sacēlās. - Vai jūs esat ne tikai maģistrs, bet ari burvis?
- Mūsu abu tautas pielūdz vienus dievus, abas apdzied vienus varoņus un izbauda vienādus laikapstākļus. Un tomēr Veckundze Veksena sarīdījusi mūs vienu pret otru. Ja šodien pie Amona zoba notiks kauja, lai kurš uzvarētu, īstā ieguvēja būs tikai viņa. Ko gan Venster-zeme un Getlande apvienojoties nevarētu panākt? - Jārvi aizrautīgi pieliecās sedlos uz priekšu. - Pārvērtīsim dūri atvērtā plaukstā! Kļūsim par sabiedrotajiem!
Dzelksne iekliedzās, to dzirdot, un ne viņa vien. Abu pušu kareivju vidū sākās murdoņa, atskanēja pieklusināti zvēresti un zibēja nikni skatieni, bet Zobenlauzis pacēla roku, lai visus apklusinātu.
- Drosmīga ideja, Tēvs Jārvi. Jūs nudien esat ļoti viltīgs cilvēks. Jūs runājat Miera tēva vārdā, kā maģistram pienākas. — Gorma lūpas savilkās neapmierinātā grimasē, viņš ilgi vilka gaisu plaušās caur nāsīm un ļāva tam izplūst līdz ar nopūtu. - Bet diemžēl tā nevar notikt. Mana maģistre ir citādās domās.
Jārvi neizpratnē paraudzījās uz Māti Skēru. - Vai tad?
- Mana jaunā maģistre.
- Esiet sveicināts, Tēvs Jārvi. — Gorma jaunie un blondie vairoga un karoga nesēji pašķīrās, dodot vietu jātniecei ar apmetni plecos bāla zirga mugurā. Tā nolaida kapuci, vējš uzpūta spējāk, un gaišie mati kā pātagas piekļāvās šaurajai sejai, bet acis drudžaini iemirdzējās, kad tā pasmaidīja. Šajā smaidā slēpās tik daudz rūgtuma, ka bija smagi to uzlūkot.
- Man šķiet, jūs pazīstat Māti Isriunu, - Gorms nomurmināja.
- Odema izdzimums, - nošnāca kēniniene Leitlina, un viņas balss apliecināja, ka šāds pavērsiens neietilpa viņas plānos.
- Jūs kļūdāties, manu ķēniņien. - Isriuna šķībi pasmaidīja. — Tagad maģistrāts ir mana vienīgā ģimene tāpat kā Tēvam Jārvi. Mums ir tikai viens vecāks - Vec-kundze Veksena, vai ne tā,
- Un jūs to pieļāvāt? - Jārvi pie sevis nomurmināja.
Gorms sāji pasmalstīja ar mēli muti, nebūt neslēpdams nepatīkamo sajūtu. - Man jātur Augstajam karalim dotais zvērests.
- Zobenlauzis ir ne tikai stiprs, bet arī gudrs, - sacīja Isriuna. - Viņš patur prātā savu īsto vietu lietu kārtībā. -Gorma seja saviebās vēl netīkamākā vieplī, tomēr viņš turpināja drūmi klusēt. — Jūs Getlandē gan esat to piemirsuši. Veckundze Veksena pieprasa, lai jūs saņemtu miesassodu par savu augstprātību, nekaunību un nodevību. Šajā pašā brīdī Augstais karalis pulcē milzu karapūli no zemmaliešiem un ingliešiem, un tas mērāms neskaitāmos tūkstošos. Viņš aicina savu dižāko kareivi Gudro Jilingu kļūt par tā karavadoni! Tik varenu armiju Sašķeltā jūra vēl nav redzējusi! Tā ir gatava iebrukt Trovenlandē Vienīgās dievietes vārdā!
Jārvi nosprauslojās. - Un jūs iesiet kopā ar viņiem, Gromgilgorm? Jūs metīsieties ceļos Augstā karaļa priekšā? Jūs laizīsiet zemi viņa Vienīgās dievietes vārdā?
Vējš aizpūta garos matus no Gorma rētām izvagotās, drūmās sejas, tā šķita kā klintī kalta. — Es palieku tur, kur liek mani zvēresti, Tēvs Jārvi.
— Un tomēr, — Isriuna iejaucās, nemierīgi žņaudzīdama rokas. — Maģistrāts vienmēr iestājas par mieru. Vienīgā dieviete piedāvā piedošanu, lai cik maz tā būtu pelnīta. Vēlme izvairīties no asinsizliešanas ir cēla. Mēs uzstājam, lai karaļu duelis atrisinātu šo situāciju. - Viņas lūpas neglīti saviebās. - Tomēr ķēniņš Ūtils diemžēl ir pārlieku vecs, vārgs un slimības nomocīts, lai cīnītos. Tas nešaubīgi ir sods par viņa nodevību.
Leitlina paraudzījās uz Jārvi, un maģistrs tik tikko manāmi pamāja ar galvu. - Ūtils sūtīja mani savā vietā, — viņa sacīja, un Dzelksnei šķita, ka viņas sirds, kas jau pukstēja nevaldāmi skaļi, sāk sisties pret ribām. - Izaicinājums ķēniņam noteikti uzskatāms par izaicinājumu arī vina kēninienei.
Māte Isriuna nicīgi nosmēja. - Vai jūs cīnīsieties ar Zobenlauzi, Zelta kēninien?
Leitlina nicīgi pasmīnēja. - Ķēniņiene nemēdz cīnīties, bērns. Mans izraudzītais vairognesis to darīs manā vietā.
Tajā pašā brīdī Dzelksne juta ārkārtīgu mieru nolaižamies pār sevi un pasmaidīja zem nolaistās kapuces.
- Te būs kāda viltība, — Isriuna atcirta, un viņas smaids pagaisa.
- Tāds ir likums, — teica Tēvs Jārvi. - Kā karaļa maģistrei jums tas būtu jāsaprot. Jūs metāt izaicinājumu. Mēs to pieņemam.
Gorms atmeta ar milzīgo plaukstu, kā sitot uzmācīgu mušu. — Kāda starpība — viltība vai likums. Es stāšos pretī jebkuram. - Viņa balsī gluži vai ieskanējās garlaiko tība. - Rādiet man savu diženo uzvarētāju, Leitlina, un rīt ap saules lēktu mēs tiksimies šajā pašā laukā, es to nogalināšu, salauzīšu tā zobenu un papildināšu savu kaklarotu ar tā spalu. - Viņš pievērsa tumšās acis Get-landes karapulkam. — Tikai jūsu izraudzītajam vairogne-sim būtu jāzina, ka Kara māte man uzpūta dvesmu, vēl šūpulī esot, un jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas.
Leitlina salti pasmaidīja, it kā viss gaumīgi sakārtotos perfekti kā smalkmehāniķa darbā un pēkšņi atklātos Batu Dzelksnes dievu paredzētā sūtība.
- Mans izredzētais vairognesis nav vīrs.
Nu bija īstais brīdis izvilkt zobenu. Dzelksne novilka apmetni un aizmeta to prom. Getlandes karaspēks klusējot pašķīrās, un viņa virzīja savu zirgu uz priekšu, piekalusi skatienu Vensterzemes karalim.
Ieraugot Dzelksni, Gorma pierē ievilkās dziļa šaubu rieva.
- Gromgilgorm, - viņa klusi sacīja, izjājot starp Leitlinu un Jārvi, — Zobenlauzi... - Mātes Isriunas zirgs metās malā. - Bāreņu radītāj... - Dzelksne apstājās cieši blakus Gormam, un tā drūmā seja elfu aproces gaismā iekrāsojas liesmojoši sarkana. Viņa pieliecās sedlos uz priekšu un nočukstēja: — Nāk nāve tava.
DROSMĪGA SEJA
Pēc tam kādu brīdi neviens nekustējās. Mati kutināja viņas seju, ar katru karsto elpas vilcienu abu krūtis sakļāvās aizvien ciešāk. Viņa noskūpstīja puiša pavērtās lūpas, pasmaržoja tā seju, bet viņš gulēja kā sastindzis. Viņa pavēlās malā, nogūlās blakus un apmierināta ieņurdējās, bet viņš gulēja kā sastindzis. Viņa ieritinājās blakus un iekārtoja galvu uz puiša pleca, elpa iemiga aizvien rimtāka un klusāka, bet viņš gulēja kā sastindzis.
Skaidrs, ka viņam būtu jātur meitene skavās, kā sīkstulis tur zelta gabalu, un jāizmanto ikviens tiem atvēlētais kopības mirklis.
Taču Brands jutās savainots, saīdzis un nobijies. Viņam šķita, ka meitenes sasvīdusī āda izliek lamatas, viņas kaisle smacē; Brands atbrīvojās no Dzelksnes skavām, piecēlās, tumsā atsita galvu pret teltenes brezentu un, izgrūdis lāstu, ar roku pagrūda to malā; audums noplīkšķēja pret balstu.
- Nu gan tu pārmācīji manu telti, - atskanēja Dzelksnes balss.
Brands viņu tikpat kā neredzēja, ja nu vienīgi sīko gaismas pusmēnesi, kas uzspīdēja viņas plecam, kad meitene atslējās uz elkoņa. Zibsni viņas acu kaktiņā. Zelta mirdzumu tās matos.
- Tad jau tu iesi un cīnīsies ar viņu, ja? - viņš izspieda.
- Tā ja.
- Ar Gromgilgormu.
- Ja vien viņš nenobīsies un neieradīsies.
- Zobenlauzis. Bāreņu radītājs. - Šie vārdi tumsā izskanēja kā miruši. Vārdi, no kuriem bailēs nodrebēja visdižākie kareivji. Vārdi, ar kuriem mātes biedēja savus bērnus. - Cik daudz divkauju viņam bijis?
- Tā runā, ka tām nav skaita.
- Cik dueļu bijis tev?
- Tu zini, cik, Brand.
- Neviens.
- Aptuveni tā.
- Cik cilvēku viņš nogalinājis?
- Pilni masu kapi. — Dzelksnes balss ieskanējās skarbāk, un elfu aproce zem segas iegailējās koši sarkana.
- Varbūt vairāk nekā jebkurš Sašķeltās jūras krastos.
- Cik spalu tam karājas ap kaklu? Kāds simts? Vai divi?
- Un tostarp arī mana tēva spals.
- Vai tu grasies iet viņa pēdās?
Mirdzums iegailējās vēl spilgtāk, ievelkot drūmas rievas meitenes sejā. - Ja tu gribi zināt, es ceru padarīt galu tam lielajam draņķim un pamest tā līķi vārnām par barību.
Abi klusēja, kāds pagāja garām teltenei ar iedegtu lāpu, oranža gaisma pārlaidās pār Dzelksnes seju un zvaigznes formas rētu uz tās vaiga. Brands pietupās, un viņu sejas atradās viena pret otru. - Mēs varētu aizlaisties.
- Nē, nevaram vis.
- Tēvs Jārvi tevi tajā iepina. Ar viltību un risku, gluži kā to indētāju Jeiltoftā. Viņš to visu izplānoja...
- Un ja nu tā arī būtu? Es neesmu bērns, Brand, es turu acis vaļā. Esmu devusi viņam zvērestu tāpat kā ķēniņienei un zinu, ko viņi grib. Es zināju, ka, iespējams, nāksies cīnīties viņas vietā. Es zināju, ka, iespējams, būs jāmirst viņas vārdā.
- Ja ņemtu zirgus, līdz rītausmai mēs varētu būt jau desmit jūdzes tālu.
Viņa nikni iespēra pa segu un atgūlās, aizsegusi ar plaukstām acis. — Mēs nekur nebēgsim, Brand. Ne tu, ne es. Es pateicu Gormam, ka viņu gaida nāve. Es taču iegāztu tik daudzus, ja neierastos, vai ne tā?
- Mēs varētu doties uz dienvidiem, uz Trovenlandi, pievienoties kāda kuģa komandai un iet lejup pa Dievišķo. Prom uz Galveno pilsētu. Vialīne mums atrastu vietu. Dievu dēļ, Dzelksne, viņš taču ir Zobenlauzis...
- Brand, izbeidz! - viņa nošņāca tik spēji, ka Brands sarāvās. - Vai tu domā, ka es to visu nezinu? Vai tu domā, ka mana galva jau nespindz no šīm domām kā sasodīts lapseņu pūznis? Vai tu domā, ka ikviens šajā nometnē nespriež par vienu un to pašu un nenonāk pie viena un tā paša secinājuma? - Mirdzošām acīm Dzelksne paliecās uz priekšu. - Es tev pateikšu, ko tu vari darīt manā labā, Brand. Tu varētu būt vienīgais cilvēks tuvāko piecdesmit jūdžu apkaimē, kas tic manai uzvarai. Vai vismaz izliekas, ka es varu uzvarēt. Tā vis nav tava, bet gan mana izvēle, un es esmu to izdarījusi. Tev jāizlemj: kļūt par manu atbalstu vai iet prom.
īsu bridi Brands tupēja uz ceļiem kails un apjucis, kā saņēmis pliķi. Tad viņš dziļi ievilka elpu un nopūtās. - Es vienmēr būšu tev blakus. Vienmēr.
— Es zinu, ka būsi. Bet šobrīd baidīties lemts man.
- Man ļoti žēl. - Viņš pasniedzās un tumsā skāra meitenes seju, viņa piekļāva vaigu Branda delnai. - Tikai... Mums bija jānoiet tik garš ceļš, lai būtu kopā. Es negribu tevi zaudēt.
- Es negribu, lai tu mani zaudētu. Bet tu taču zini, ka esmu dzimusi, lai to paveiktu.
— Ja Gormu vispār kāds var sakaut, tad to vari tu. -Cik ļoti Brandam gribējās tam noticēt...
— Zinu. Bet man, iespējams, nav atlicis daudz laika. — Dzelksne saņēma puiša delnu un ievilka viņu gultā. - Es negribu to zaudēt sarunās.
*
Brands sēdēja un, turot klēpi Dzelksnes zobenu, to spodrināja.
Jau reizes desmit viņš bija nopucējis to no vienkāršā spala līdz pat asmeņa spicei. Kad zvaigznes izdzisa, debesis izgaismojās un Saules mātes vaigs parādījās aiz Amona zoba. Tērauda asmens nevarētu būt vēl spožāks un tā malas vēl negantākas. Tomēr Brands tik spodrināja un spodrināja, pie sevis skaitīdams lūgsnu Kara mātei. Vienu un to pašu lūgšanu vēl un vēlreiz.
- ...Neatņem viņai dzīvību, neatnem viņai dzīvību, neatnem viņai dzīvību...
Mēs kaut ko vēlamies tad, kad nevaram to dabūt. Tiklīdz esam to dabūjuši, mēs ļaujam uzdīgt šaubu asniem. Brīdī, kad aptveram, ka varam ko zaudēt, mēs to vēlamies paturēt stiprāk nekā jebkad.
Tēvs Jārvi paklusām skaitīja pats savas lūgšanas, vienlaikus kaut ko vārīdams virs uguns pakarinātā katlā. Ik pa brīdim viņš piemeta kādu kaltētu lapu no tā vai cita saišķa, un vira smakoja pēc nemazgātām kājām.
- Varbūt met mieru pucēšanai, - viņš sacīja.
- Es taču nevaru nostāties viņai blakus kaujas laukā. -Brands pagrieza otru zobena sānu un aizgūtnēm ķērās pie tā pulēšanas. — Man atliek tikai pulēt un lūgties. Un es grasos to darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Brands zināja, ka Dzelksne nekādi neizrādīs bailes, viņas sejā pat atplauka smaida atblāzma, kad tā apsēdās, atslēja elkoņus pret ceļiem un ļāva rokām brīvi šūpoties, elfu aprocei spoži gailējot. Kreisajai rokai bija aplikts tērauda uzrocis, bet citu bruņu meitenei nebija, vien ādas gabali, ko stingri nostiepa un kopā saturēja dzelzs riņķi, siksnas un lences tā, lai nekas nekarātos, pie kā varētu pieķerties. Ķēniņiene Leitlina stāvēja blakus Dzelksnei un pina tās garos matus ciešā, galvai piegulošā bizē, valdnieces pirksti kustējās tik pārliecinoši un mierīgi, kā gatavojoties kāzu mielastam, nevis divkaujai. Divas drosmīgas sejas, un ne mājiena uz kļūdu. Visdrosmīgākās sejas visā nometnē, jo abām bija visvairāk, ko zaudēt.
Kad Dzelksne uzmeta Brandam skatienu, viņš visiem spēkiem piespieda sevi sataisīt drosmīgu seju un pamāt pretī. Tik daudz viņš spēja. Tik daudz, un vēl spodrināt un lūgties.
- Vai viņa gatava? - čukstus vaicāja Tēvs Jārvi.
- Kā jau Dzelksne. Viņa vienmēr gatava. Lai kas tiem idiotiem nāktu prātā.
Karavīri sāka pulcēties līdz ar pirmajiem gaismas stariem, un tagad jau vesels pūlis vēroja notiekošo cits pār cita plecu un sačukstējās, blīvi ielenkuši teltenes. Meistars Hūnans iekārtojās priekšējā rindā un raudzījās tik skarbi, ka vēl ciešāka piepūle noplēstu dziļām grumbām izvagoto ādu no tā pieres. Brands pamanīja bailes un riebumu sanākušo sejās. Lai kaut kāds skuķis aizstāvētu Getlandes godu, bet zvērestu devušiem karavīriem būtu jāstāv dīki malā! Skuķis, kurš bija izkritis pārbaudījumā un ticis nosaukts par slepkavu! Skuķis bez bruņām un vairoga...
Tikmēr Dzelksne, kurai bija nospļauties uz apkārtējo viedokli, stāvēja stalta un kalsna kā zirneklis, gandrīz kā savulaik Skifra, tikai augumā garāka, plecīgāka un spēcīgāka. Viņa plati izpleta rokas un izvingrināja pirkstus, saglabājot cieši saspringtu žokli un ielejai piekaltu skatienu.
Ķēniņiene Leitlina uzlika plaukstu uz viņas pleca.
- Lai Kara māte stāv pār tevi, mana izredzētā vairognese!
- Tā vienmēr bijis, manu ķēniņien, - Dzelksne atbildēja.
- Jau gandrīz laiks. - Tēvs Jārvi ielēja kausā mazliet viras un pasniedza ar veselo roku. — Izdzer!
Dzelksne pasmaržoja un noskurinājās. - Smird pretīgi!
- Kā visas labākās viras. Tā saasinās tavas maņas, padarīs rokas veiklākas un mazinās sāpju sajūtu.
- Vai tā kāda mānīšanās?
- Māte Isriuna liks lietā visas viltības, kādas tai pa spēkam. - Jārvi atkal pasniedza kūpošo kausu. - Vislabākajam karotājam jāuzvar, pārējais lai paliek pīšļiem.
Dzelksne aizspieda nāsis, norija šķidrumu un aiz pretīguma nospļāvās.
Pienāca Ralfs ar vairogu rokās, uz kura kā uz paplātes zaigoja divi svaigi uzasināti dunči. — Esi pārliecināta, ka nevilksi bruņas?
Dzelksne papurināja galvu. — Ātrums būs manas visdrošākās bruņas un vislabākais ierocis. Ātrums, negai-dītība un agresija. Tomēr arī šie varētu noderēt. - Viņa paņēma nažus un ieslidināja makstīs uz krūtīm un pie sāna.
- Vēl vienu veiksmei, - Brands pasniedza Rīnas darināto tuteni, kas puisi bija pavadījis ceļā pa Dievišķo un Aizliegto upi. Dunci, kas viņam izglāba dzīvību stepē.
- Es to droši sargāšu. — Dzelksne aizbāza dunci aiz jostas uz krustiem.
- Es labāk gribētu, lai tas droši pasargā tevi, - nomurmināja Brands.
- Labi daudz nažu, - sacīja Tēvs Jārvi.
- Reiz mani pieķēra bez dunča, un man tas īsti nepatika, — Dzelksne atbildēja. — Vismaz neiešu bojā tādēļ, ka trūks asmens, ko durt pretī.
- Tu nemirsi, - Brands gādāja, lai viņa balsī neskanētu ne mājiena par šaubām, pat ja tās plēsa puiša sirdi uz pusēm. - Tu nogalināsi to nelieti.
- Kā tad. - Dzelksne pieliecās viņam klāt. - Man tāda sajūta, ka iekšas iznāks ārā pa pakaļu.
- Kaut es nepazītu šo sajūtu!
- Bailes uztur piesardzību, - meitene čukstus atbildēja, iesildot rokas. - Bailes uztur pie dzīvības.
- Tas nu gan ir droši.
- Kaut Skifra būtu šeit!
- No viņas tu vairs neko nevari iemācīties.
- Mazliet viņas elfu burvestību tomēr nenāktu par skādi. Katram gadījumam.
- Lai atņemtu tev slavu? Nē! - Brands parādīja Dzelk-snei abus zobena sānus un sarmas apņemtās asās malas, ko pats bija ptdējis kopš agras rīta gaismas. - Nevilcinies.
- Nemūžam, - viņa attrauca, iesprauda zobenu sprādzē pie sāna un tad pasniedzās pēc cirvja. - Kāpēc tu tā darīji? Todien, liedagā?
Brands pārlika atmiņā garo un savādo aizvadīto gadu līdz pat pārbaudījuma dienai smiltīm klātajā mācību laukumā. — Es domāju, ka jādara kas labs. - Viņš pagrieza cirvja otru sānu, un tērauda virsmā iegailējās iegravētie vārdi piecās valodās. - Paskatījos uz situāciju no abām pusēm, tāds muļķis es nu esmu.
- Pretējā gadījumā tu būtu varējis mani pieveikt.
- Iespējams.
Dzelksne ieslidināja cirvi siksnas cilpā. - Es būtu izkritusi pārbaudījumā, un Hūnans nemūžam nedotu man otru iespēju. Es nebūtu nogalinājusi Edvālu. Mani nenosauktu par slepkavu. Es nekļūtu par Skifras audzēkni, nesēstos pie aira un neceļotu lejup pa Dievišķo, arī neizglābtu Dienvidu imperatori, un neviens nesacerētu varoņdziesmas par maniem dižajiem darbiem.
- Es nezaudētu vietu ķēniņa karagājienā, - Brands turpināja. - Tagad jau būtu lepns Getlandes karavīrs, kas paklausa Hūnana pavēlēm.
- Un māte mani būtu izdevusi par sievu kādam vecam muļķim, es neprastu nēsāt tā atslēgu, kā pieklājas, un pavisam štruntīgi šūtu.
- Tu nestātos pretī Gromgilgormam.
- Tā gan. Bet mums arī nebūtu visa tā... kas mums ir.
īsu mirkli Brands ielūkojās Dzelksnei acīs. - Cik labi,
ka es toreiz vilcinājos...
- Cik labi... — Un tad Dzelksne viņu noskūpstīja. Vienīgais un pēdējais skūpsts pirms vētras. Meitenes maigās lūpas piekļāvās viņējām. Viņas dvaša svilināja saltajā rītausmā.
- Dzelksne? — Kols nostājās abiem blakus. — Gorms jau ir laukumā.
Tobrīd Brandam gribējās kliegt, bet viņš saņēmās un pasmaidīja. - Jo ātrāk sāksi, jo ātrāk to piebeigsi.
Viņš izvilka Odas zobenu un sāka bungot ar tā spalu pa Ralfa vairogu, un pārējie darīja tāpat ar saviem ieročiem un bruņām. Troksnis aizplūda pār kareivju rindām, vīri sāka kliegt, rēkt un aurot izaicinošus saukļus. Dzelksne nekādi nelīdzinājās tādam varonim, kādu būtu izvēlējušies viņi, tomēr šī meitene tik un tā bija Getlandes varoņu varone.
Un Dzelksne gāja uz priekšu caur šķindoša metāla aleju, kareivji pašķīrās viņas priekšā, kā zeme pašķiras arklam.
Viņa devās pretī Zobenlauzim.
TĒRAUDS
- Es tevi jau gaidu, — Gorms noskandēja labi nostādītā balsī.
Viņš sēdēja uz sola, gaišmatainie zobena un vairoga nesēji tupēja uz ceļa abās pusēs, viens no tiem uzsmaidīja Dzelksnei, otrs blenza tik skarbi, it kā pats grasītos mesties cīņā. Viņiem aiz muguras, laukuma austrumu pusē, atradās Gormam pietuvināto kareivju ierinda, viņu vidū arī Māte Isriuna ar gailējošu skatienu; vēja pūsma aizklāja maģistres šauro seju ar matu cirtu, bet Māte Skēra drūmu seju stāvēja blakus. Vēl tālāk atradās simtiem karavīru, kas tumšām rindām iezīmēja kraujas malu, kamēr Saules māte spoža pacēlās virs Amona zoba.
- Gribēju ļaut jums padzīvot mirkli ilgāk. - Dzelksne sataisīja savu visdrosmīgāko sejas izteiksmi un nostājās starp ķēniņieni Leitlinu un Tēvu Jārvi. Viņa nostājās Getlandes divdesmit labāko karotāju priekšgalā uz nelielā zemes pleķīša ar īsi nopļauto zāli. Gandrīz tāds pats taisnstūra laukums, uz kādiem Dzelksne bija trenējusies, - astoņi soļi katrā virzienā un katrā stūrī zemē iesprausts šķēps.
Laukums, kur nāvi sagaidīs vai nu viņa, vai Grom-gilgorms.
- Man dāvanas nevajag. - Zobenlauzis sapurināja varenos plecus un smagās bruņas, ko rotāja zelta līnijas zigzaga rakstā; tērauds noskanēja kā čuksts. - Stāvot tik tuvu Beidzamajām durvīm, laiks velkas ilgāk.
- Iespējams, jūs atrodaties tām tuvāk nekā es.
- Iespējams. - Viņš domīgi pagrabināja ķēdē pakari-nātos zobenu spalus. — Tad tu būtu Batu Dzelksne?
-Jā.
- Tā, par kuru skandē dziesmas?
-Jā.
- Tā, kura izglāba Dienvidu imperatori?
-Jā.
- Tā, kura izpelnījās no imperatores nenovērtējamu relikviju. — Gorms paskatījās uz elfu aproci, kas gailēja ap Dzelksnes roku sarkana kā degošas ogles, un viņa pierē iegriezās izbrīna rieva. — Es tās dziesmas noturēju par meliem.
Dzelksne paraustīja plecus. — Dažas tādas arī ir.
- Lai cik diža būru patiesība, skaldiem ar to nekad nebūs diezgan, laikam tā. — Gorms paņēma no smaidošā zēna savu milzīgo vairogu - melnu un gar kanti kniedēm apkaltu -, kurā simtiem ieroču bija jau sen atstājuši robus. Dāvanas no vīriem, kurus tas nogalinājis šim līdzīgā kaujas laukā. - Man šķiet, ka esam tikušies jau agrāk.
- Skekenmuižā. Jūs tur metāties ceļos Augstā karaļa priekšā.
Gorma vaigs gandrīz nemanāmi notrīsēja nepatikā.
- Mums visiem jāmetas ceļos kāda priekšā. Nez kāpēc nepazinu tevi jau agrāk, bet tu esi mainījusies.
-Jā.
- Tu esi Storna Zemesraga meita.
-Jā.
- Tas bija dižens duelis. - Puisēns ar drūmo skatienu pasniedza Gormam zobenu, viņš sakļāva milzīgos pirkstus ap spalu un pacēla gaisā. Tas bija briesmīgs zobens, Dzelksne to spētu pacelt tikai ar abām rokām, bet Gorms to cilāja kā vieglu kārklu klūdziņu. — Cerēsim, ka ari mūsu divkauja iedvesmos tikpat lieliskai varondziesmai.
- Es nerēķinātos ar tādu pašu iznākumu, - Dzelksne teica un noskatījās Saules mātes atspulgā, kas aizvijās pār pretinieka ieroča asmeni. Viņa trumpis, iespējams, būs garās rokas, spēks un bruņas, bet viņas - ātrums. Dzelksne izturēs ilgāk. Laiks rādīs, kurš gūs virsroku šajā prātu sacensībā.
- Esmu piedalījies neskaitāmās divkaujās un licis sadedzināt neskaitāmu drosmīgu vīru līķus kopā ar to kuģiem, un sapratis vienu: nekādā gadījumā nepaļaujies uz iznākumu! - Gorma acis pievērsās meitenes apģērbam un ieročiem, tās novērtēja pretinieci tāpat kā iepriekš viņa. Dzelksne pie sevis pārlika, kādas viņas stiprās puses Gorms pamana. Un kādus trūkumus. - Tomēr līdz šim ne reizi neesmu spēkojies ar sievieti.
- Un vairs ne reizi nespēkosies. Šī ir tava pēdējā kauja. - Dzelksne lepni izslēja zodu. - Kara mātes dvesma tevi nepasargās no manis.
Viņa cerēja ieraudzīt dusmas, kādu zīmi, ka Gormu izdevies izprovocēt uz nepārdomātu soli, bet Venster-zemes karaļa sejā pavīdēja tikai skumjš smaidiņš. - Ak, jauno cilvēku pārliecība! Jau iepriekš tika pareģots, ka es nevaru krist no vīra rokas. - Viņš piecēlās kājās, un varenā ēna nogūla pār apcirpto zāli pretī Dzelksnei, gluži kā milzis būtu izkāpis no varoņdziesmas. - Bet ja nu no paša rokas?...
- Kara māte, neatņem viņai dzīvību, — Brands nedzirdami čukstēja, savilcis pirkstus ciešās dūrēs. - Kara māte, neatnem viņai dzīvību...
Ieleju pārmāca baismīgs klusums, kamēr pretinieki ieņēma vietas. To pārtrauca tikai vēja kustināti zāles stiebri, kāda putna spalgā dziesma augstu tēraudpelēka-jās debesīs un tik tikko dzirdamā ieroču šķinda, kādam cilvēkam satraukumā sakustoties. Māte Isriuna nostājās klajumā pa vidu abiem duelantiem.
- Vai esat gatavi nogalināt? Vai esat gatavi mirt? -Viņa pacēla gaisā roku, turot pirkstos baltas zoss dūnu.
— Vai esat gatavi skatīties sejā Vienīgās dievietes spriedumam?
Gorms nostājās stalts un gara auguma, milzīgs kā kalns, piesedzies ar plato vairogu un noslēpis garo zobenu aiz muguras. — Kara māte būs man soģe.
Dzelksne dziļi pietupās, spriega kā līdz galam novilkts loks, un atņirdza zobus negantā vieplī. — Kas nu kuram. -Viņa pagrieza galvu un nospļāvās. - Esmu gatava.
- Tad aiziet! - Māte Isriuna iesaucās, palaida dūnu vaļā un aizsteidzās prom no nopļautā zāles laukuma pretī stāvošo karavīru ierindas aizsegā.
Dūna lidinājās lejup lēni, pavisam lēni, un abās pusēs visu acis bija piekaltas tikai tai. Trāpījusi kādā vēja pūsmā, dūna sagriezās un aizvirpuļoja, tad atkal planēja lejup, un ļaudis abās pusēs aizturēja elpu.
- Kara māte, neatņem viņai dzīvību, Kara māte, neatnem viņai dzīvību...
Tiklīdz zoss dūna nolaidās uz īsi apcirptās zāles, Dzelksne palēcās. Viņa nebija aizmirsusi Skifras mācīto, tas bija iesūcies viņas ķermenī. Vienmēr uzbrūc. Sit pirmā. Sit pēdējā.
Viens solis, un vējš iepūta meitenei sejā. Gorms nekustīgi stāvēja un vēroja. Otrs solis, un viņa ar papēdi iemina dūnu dubļos. Viņš joprojām bija sastindzis. Trešais solis, un Dzelksne metās virsū Gormam, kliegdama un atvēzējusi Skifras cirvi, bet zemāk nolaidusi no tēva kauliem izlieto zobenu. Tagad pretinieks izkustējās, un meitenes zobens sadūrās ar viņa zobenu, bet tās cirvis noskaldīja šķēpeles no vairoga.
Tajā pašā brīdī Dzelksne atskārta, ka līdz šim nav spēkojusies ar tik spēcīgu pretinieku. Viņa bija radusi, ka vairogs nodreb pēc tās cirtiena, viņa bija radusi likt vīriem sagrīļoties no savu sitienu spēka. Savukārt sist pa Gorma vairogu bija tas pats, kas uzbrukt ozolam ar dziļām saknēm. Pēc sitiena pa viņa zobenu trieciens no plaukstas izskrēja cauri līdz pat deguna galiņam, liekot atņirgtajiem zobiem noklabēt.
Tomēr Dzelksnes drosmi nebija iespējams mazināt ar pirmo neveiksmi.
Gorms bija bezrūpīgi spēris smago kreiso kāju uz priekšu, un Dzelksne, zemu pieliekusies, centās to aizāķēt ar savu cirvi, lai nogāztu pretinieku no kājām. Gorms ar visu savu milzīgo masu veikli pakāpās atpakaļ, viņa dzirdēja to ņurdam un sajuta zobena tuvošanos, kas šķēla gluži kā milzu skorpiona aste. Viņa tik tikko paspēja sasvērties sānis, kad tas padrāzās garām negantā leņķī.
Kara māte, neatņem viņai dzīvību! Šādi sitieni saskalda vairogus, sašķaida bruņucepures un pāršķeļ galvas; saceltais vējš auksti iepūta meitenei sejā.
Viņa pagriezās, lai atrastu kādu spraugu, kam būtu jāpaliek pēc šāda vēziena, taču tādas nebija. Gorms rīkojās ar briesmīgo zobenu tikpat veikli, kā Dzelksnes māte pārvalda šujamo adatu, bez jebkādas neprāta pieskaņas un visu kontrolējot. Viņa acīs valdīja miers, tās lūkojās vērtējoši un pārbaudoši, viņa durvju izmēra vairogs ne reizi nesaškiebās.
Pirmo uzbrukumu apmaiņu Dzelksne novērtēja kā neizšķirtu un veildi atkāpās, iegūstot vairāk vietas, lai gaidītu nākamo izdevību. Lai sameklētu labāku spraugu.
Lēni un piesardzīgi Zobenlauzis spēra soli uz laukuma viduci un iegrozīja vareno kreiso kāju dziļāk velēnā.
*
- Aiziet! - Ralfs nošnāca, kad Dzelksne metās uz priekšu un veltīja Gormam vairāku sitienu sēriju. — Aiziet! — Asmeņi noklaudzēja, izsitot Gorma vairogā robus. Brands sažņaudza dūres tik cieši, ka nagi griezās saujās.
Viņš noelsās, kad Dzelksne paripoja zem Gorma zobena spožās arkas un šņākdama iznira, lai cirstu tam vairogā, tad nicīgi atgrūda varenu triecienu un aizdejoja prom no viņa tvēriena, izmantodama pilnībā visu laukuma platumu. Viņa uzņēma dzērāja streipuļojošo soli, mainot ieročus un rokas tā, kā to prata Skifra, un Gorms vēroja meiteni pār sava vairoga kanti, cenšoties saskatīt šajās haotiskajās kustībās kādu sistēmu.
- Viņš nu gan ir piesardzīgs, - nošņāca ķēniņiene Leidina.
- Zaudējis pārliecību par sev lemto likteni, - Tēvs Jārvi nomurmināja. — Viņš baidās no Dzelksnes.
Vensterzemes karalis spēra vēl vienu nesteidzīgu soli, jau atkal iegrozīja pēdu zālē, kā liekot pamatus savai varoņa slavas zālei. Viņš bija miera iemiesojums, bet Dzelksne — viena vienīga kustība.
- Gluži kā Jūras māte pret Zemes tēvu, - nočukstēja Ralfs.
- Jūras māte vienmēr uzvar kaujā, — teica Leidina.
- Kad pienāk īstais brīdis, - piebilda Tēvs Jārvi.
Brands iesāņus lūrēja uz divkauju, viņš nespēja noskatīties, bet nespēja arī neskatīties. - Kara māte, neatņem viņai dzīvību...
*
Gorma vairogs bija ciets kā citadeles vārti. Dzelksnei neizdotos to pāršķelt un dabūt zemē pat ar tarānu un divdesmit stipru vīru palīdzību. Un tikt tam garām diez vai būs vieglāk. Nekad līdz šim viņa nebija redzējusi tik prasmīgu darbu ar vairogu. Gorms to ātri cilāja un pat vēl ātrāk noslēpās aiz vairoga, bet viņš arī turēja to augstu. Ar katru sperto soli viņa milzīgā kreisā kāja iznāca pārlieku tālu uz priekšu, atklājot kāju zem apakšējās kants vairāk, nekā būtu prātīgi atklāt. Ik reizi, kad Dzelksne to pamanīja, šķita, tas ir Gorma trūkums.
Vilinoši. Tik vilinoši...
Bet ja nu pārlieku vilinoši?
Tikai muļķis domātu, ka tik slavenam karotājam nav savu triku, un Dzelksne nekādā gadījumā nebija muļķe. Skifra mācīja būt ātrākai, sīkstākai un gudrākai. Viņai bija pašai savi triki padomā.
Dzelksne ļāva skatienam pakavēties pie Gorma zābaka un aplaizīja lūpas, it kā redzot, ka zālē ienes cepeti, bet tikai tik ilgi, lai Gorms noteikti pamanītu šo viņas skatienu, un tad izkustējās. Pretinieka zobens triecās uz priekšu, bet Dzelksne bija sagatavojusies, paslīdēja tam garām un zvēla ar Skifras cirvi šķērseniski plecu augstumā, nevis zemāk, kur Gorms to gaidīja. Meitene pamanīja viņa acis plati ieplešamies. Pretinieks atmuguriski sagrīļojās, parāva augšup vairogu un uztvēra cirvi ar tā kanti, bet robotais asmens tomēr ietriecās viņam plecā, un bru-ņukrekla gredzeni aizlidoja pa gaisu kā putekļi no tepiķa.
Dzelksne gaidīja, ka Gorms kāpsies atpakaļ, varbūt pat kritīs, bet tas tikai noskurinājās, kā saskāries ar uzmācīgu mušu, un spiedās tik uz priekšu, pārlieku tuvu, lai kāds no viņiem varētu likt lietā zobenu. Gorma vairoga kants trāpīja Dzelksnei pa muti, viņa atkāpās un sagrīļojās. Nejuta ne sāpju, ne šaubu vai nelabumu. Trieciens tikai darīja Dzelksni asāku. Viņa dzirdēja Gorma rēcienu, pamanīja Saules māti ieķeramies tērauda asmenī un pamuka atpakaļ, bet pretinieka asmenis patraucās garām.
Arī šo raundu būtu jānovērtē kā neizšķirtu, bet tagad jau abi bija guvuši savainojumus.
Asinis uz Gorma bruņām. Asinis uz viņa vairoga kants. Asinis uz Dzelksnes cirvja. Asinis viņai mutē. Dzelksne atņirdza zobus, kareivīgi ierūcās un izspļāva asinis zālē, kas šķīra abus pretiniekus.
ASINIS
Ieraudzījuši asinis, sanākušie karavīri piepeši atdzīvojās gluži kā klaiņojošs suņu bars, un sacēlās tik liels troksnis, ko tie nepārspētu, pat ja paši būtu iesaistījušies cīnā.
Priekšā esošā vensteriešu ierinda izkliedza lūgšanas un skaļus lāstus, getlandiešu rindas aiz muguras auroja tukšus iedrošinājumus un bezjēdzīgus padomus. Tie grabināja cirvjus pret vairogiem un zobenus pret bruņucepurēm, saceļot tādu iekāres un niknuma pilnu troksni, kas pamodinātu miroņus no kuģu vrakiem vai dievus no diendusas.
Vairāk par visu vīriešiem patīk skatīties, kā citi nostājas aci pret aci ar Nāvi. Tas viņiem atgādina, ka paši vēl dzīvi.
Laukuma pretējā pusē šņācošo un trokšņojošo vensteriešu ielokā Brands pamanīja Māti Isriunu līķa bālu aiz niknuma un Māti Skēru tai blakus, ar piemiegtām acīm vērojot cīniņu.
Gorms vareni zvēla, atvēzējies pār galvu, un Dzelksne izvairījās, tā zobens palidoja garām plaukstas attālumā un iecirta plašu plaisu zemē tā, ka gaisā pacēlās zāles un dubļu strūklaka. Brands sāpīgi stipri iekodās pirkstu kauliņos. Pietiktu tikai ar vienu šādu cirtienu; ja smagais asmens meitenei trāpītu, tas pāršķeltu tās galvu uz pusēm. Šķita, ka kopš cīniņa sākuma pagājusi vesela diena un viņš no tā brīža nav pat ievilcis elpu.
- Kara māte, neatnem viņai dzīvību...
Dzelksne cienīgi staigāja pa kaujas laukumu. Tā bija viņas zāle. Tā piederēja viņai. Viņa bija šo dubļu karaliene. Dzelksne tik tikko dzirdēja karavīru kliegšanu no augstajām kraujām, gandrīz nemanīja ne Leitlinu, ne Isriunu, Jārvi vai pat Brandu. Visa pasaule bija sarukusi līdz viņai, Zobenlauzim un dažiem īsajiem soļiem pār īso zāli, kas abus šķīra, un viņai sāka iepatikties šis skats.
Gorms smagi elsa, un sviedri klāja viņa saraukto pieri. Visa bruņojuma svars beidzot lika par sevi manīt, tikai Dzelksne nebija cerējusi to sagaidīt tik drīz. Pretinieka vairogs sāka pagurt. Viņa gandrīz ļāvās smiekliem. Tā varētu turpināt stundām. Viņa jau bija to darījusi stundām, dienām, nedēļām ilgi, kamēr kuģis veica ceļu turp un atpakaļ pa Dievišķo un Aizliegto upi.
Dzelksne lēca uz priekšu, augstu notēmējusi ar zobenu. Pārāk augstu, tā, lai Gorms varētu pieliekties, un viņš arī pieliecās, bet, kā jau meitene bija plānojusi, tā vairogs nošķiebās uz priekšu. Nu bija viegli tikt pretiniekam garām un aizāķēt augšējo vairoga kanti ar Skifras āvas robaino galu, kas bija iezīmēts ar vārdiem piecās valodās. Viņa bija domājusi to noraut lejā, tā atstājot pretinieku nepiesegtu, varbūt pat pavisam izraut vairogu no Gorma rokas, tomēr viņa to nepietiekami novērtēja. Vensteriešu karalis ierēcās, parāva savu vairogu gaisā un izsita cirvi no meitenes tvēriena, tas uzlidoja augstu gaisā.
Uz īsu acumirkli Gorma augums tomēr palika neaizsegts, un Dzelksne nekad nemēdz kavēties. Viņas zobens nošņāca zem pretinieka vairoga un ietriecās tam sānā. Pietiekami stipri, lai Gorms nedaudz pieliektos un
sagrīļotos. Pietiekami spēcīgi, lai izlauztos cauri tā bru-ņukreklam un trāpītu dzīvajā miesā.
Tomēr nepietiekami stipri, lai Gormu apturētu.
Šņākdams viņš cirta vienreiz, un meitene spēra nestabilu soli atpakaļ, tad viņš dūra, liekot viņai aizstreipuļot tālāk. Gorms blieza vēlreiz, pat vēl jaudīgāk, un tērauds aizšņāca pa gaisu, bet nu Dzelksne jau uzmanīgi atkāpās, metot lokus.
Kad Gromgilgorms pagriezās ar seju pret Dzelksni, viņa ieraudzīja tā bruņukreklā ieplēsto caurumu, kur karājās vaļēji gredzeni un mirdzēja asinis. Viņa pamanīja, ka pretinieks izvēlas šo ķermeņa pusi, lai nostātos kaujas pozā, un pasmaidīja, satverot brīvajā rokā garāko no dunčiem.
Kaut arī zaudējusi savu cirvi, šajā raundā uzvarēs Dzelksne.
*
Nu jau Dzelksne bija viena no viņiem. Viņa izlēja Gromgilgorma asinis, un meistars Hūnans trieca dūri pret debesīm, izkliedzot atbalstu. Tagad kareivji, kas vēl nesen smīkņāja par Dzelksni, sacēla apdullinošu metālisku troksni, priecājoties par viņas bezbailību.
Apdāvinātie skaldi noteikti jau meklēja atskaņas va-roņdziesmai par viņas panākumiem. Tie izgaršoja uzvaru, bet Brandam mutē krājās tikai baiļu garša. Viņa sirds dunēja tikpat skaļi, cik Rīnas veseris. Ikviens mirklis kaujas laukā viņam pagāja, tramīgi salecoties un iekliedzoties. Nekad agrāk viņš nebija juties tik bezpalīdzīgi. Viņš nespēja darīt labu. Viņš nespēja darīt arī ļaunu. Brands vispār nespēja darīt neko.
Dzelksne izklupa uz priekšu un dūra ar zobenu lejup tik strauji, ka Brands tik tikko izsekoja kustībai. Gorms nolaida vairogu zemāk, bet meitenes tur vairs nebija, viņas dunča cirtiens jau traucās pāri vairoga augšmalai. Gorms parāva galvu atpakaļ, spēra grīļīgu soli, bet sarkana plaisa jau šķērsoja tā vaigu un degunu līdz pat acij.
*
Beidzot Dzelksni pārņēma kaujas prieks. Vai arī iedarbojās Tēva Jārvi dzira.
Krūtīs plosījās strauja elpa, viņa gluži vai pacēlās gaisā. Asiņaini sviedri krājās mutē, un āda svila. Smaids meitenes sejā pletās tik varens, ka šķita, rētām klātie vaigi pārplīsīs.
Brūce zem Gorma acs suloja, asinis straumītēm plūda pār seju, tās tecēja no deguna un iesūcās bārdā.
Ievainotais Gorms sāka pagurt un zaudēt uzmanību. Dzelksne atrada tā vājās vietas, un viņš to zināja. Meitene ieraudzīja milzīgā vīra acīs bailes. Tur krājās arī aizvien pieaugošas šaubas.
Gromgilgorms pacēla vairogu vēl augstāk, lai piesegtu savainoto seju. Brašā stāja jau šķita sašļukusi, un smagais zobens slīdēja laukā no tvēriena. Kāja pabīdījās vēl tālāk uz priekšu, nu jau pilnībā atsegta, un celis drebēja.
Iespējams, tas sākotnēji tika iecerēts kā viltīgs gājiens, bet kāda gan viltība tagad varētu apturēt Dzelksni? Viņa izelpoja uguni un spļāva zibeni. Viņa bija mūžam nerimstoša vētra. Viņa bija Kara mātes radījums.
— Nāk nāve tava! - meitene uzbrēca pretiniekam, lai gan ellīgajā troksnī gandrīz nedzirdēja pati sevi.
Viņa noteikti nogalinās Zobenlauzi, atriebs savu tēvu un pierādīs, ka ir dižākā no Sašķeltās jūras karotājiem. Dižākā no visas pasaules karotājiem! Kādas tik dziesmas par to dziedās!
Viņa dzenāja Gormu ielokā pa kaujas laukumu, līdz uzgrieza muguru vensteriešiem, pēc tam jau austrumiem un pamanīja Gormu piemiedzam acis Saules mātes durkļu priekšā, tas pagriezās un atstāja kāju nepiesegtu. Meitene izdarīja māņu kustību, satvēra ieroci vēl ciešāk, pieliecās zem kāda neprecīza sitiena, iebrēcās un plaši cirta ar zobenu, tēmējot kājā.
Ar tēva kauliem sakausētais asmens trāpīja Gormam virs ceļa, cik vien to pieļāva viņas spēks, niknums un skolotāju mācītais. Tas bija viņas uzvaras mirklis. Viņas atriebes mirklis.
Tomēr asā zobena mala nevis ietriecās miesā līdz kaulam, bet gan atsitās pret metālu un tik stipri iegriezās meitenes plaukstā, ka viņa sagrīļojās uz priekšu un zaudēja līdzsvaru.
Slēptās bruņas. Caur iešķelto Gorma zābaka ādu pazibēja tērauda aizsargs.
Viņš salēcās ātrs kā čūska, nebūt ne tik noguris un ievainots, kāds izlikās, viņš cirta lejup, trāpīja pret Dzelksnes zobenu un izrāva to no viņas spēku zaudējušā tvēriena.
Dzelksne metās virsū milzenim ar dunci, bet trāpīja pa tā vairogu, un spala gals atsitās pret pašas ribām. Viņa aiztenterēja atmuguriski, kā saņēmusi zirga spērienu, un tik tikko noturējās kājās.
Gorms uzmeta Dzelksnei gailošu skatienu pār vairoga kanti, nu bija pienākusi viņa kārta smaidīt. — Tu esi cīņas vērta pretiniece, — viņš teica. — Tikpat stipra kā visi, ar ko esmu cīnījies. - Gromgilgorms panāca uz priekšu, uzlika bruņās kalto zābaku uz zemē gulošā meitenes zobena un iemina to velēnā. - Tikai tagad nāk tava nāve.
*
- Ak dievi, - Brands noelsās, un auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.
Nu jau Dzelksne turējās pretī ar diviem nažiem un nespēja pretiniekam piekļūt tuvu klāt, savukārt Gorms dzenāja viņu pa kaujas laukumu, plaši vēzēdams garo zobenu, un šķita spēcīgāks nekā jebkad.
Getlandieši piepeši apklusa, bet no otras puses atskanēja divtik stiprs troksnis.
Brands lūdzās dievus, kaut Dzelksne nepielaistu Gormu sev tuvu klāt, lai gan apzinājās, ka vienīgā iespēja uzvarēt nozīmē piekļūt pretiniekam. Gana pārliecinoši Dzelksne pieliecās un palaida garām augsti mērķētu dūrienu, tad pati metās uz priekšu. Viņa cirta nazi ar labo roku nežēlīgi un spēji no augšas uz leju, bet Gorms pacēla vairogu augstāk. Dzelksnes duncis ar blīkšķi ietriecās starp diviem vairoga dēļiem un palika tur kā iemūrēts.
- Piebeidz vinu! - nošnāca kēniniene Leitlina.
Dzelksne šķēla pa Gorma labo roku ar savu kreiso, bet viņš to parāva atpakaļ, tutenis noskrāpēja bruņas un trāpīja rokā, gaisā izšļācās asinis, un zobens izšļuka no vīrieša tvēriena.
Vai arī viņš ļāva tam krist. Kad Dzelksne no jauna grasījās durt, Gorms satvēra meiteni aiz rokas un sažņaudza tās pirkstus kā dzelzs spīlēs. Brands gluži vai fiziski sajuta dunku pa vēderu.
- Augstie dievi, - viņš novaidēja.
ELPA
Dzelksne sniedzās pēc Branda naža, bet elkonis ieķērās Gorma vairogā, un tā saimnieks pienāca tik tuvu, ka meiteni gluži vai nosmacēja. Ciešā tvērienā viņš parāva gaisā Dzelksnes kreiso delnu, un elfu aproce iegriezās meitenes miesā. Gorms palaida vaļā vairoga rokturi un satvēra Dzelksnes labo piedurkni.
- Tu esi man rokā! — viņš šņāca.
- Nekā nebij! - Viņa parāvās atpakaļ, it kā gribēdama atbrīvoties, bet Gorms pievilka viņu sev vēl tuvāk. — Tu esi
Dzelksne metās uz priekšu, izmantojot pretinieka spēku pret viņu pašu, ar joni ieblieza pa žokli, tā pasitot Gorma galvu gaisā. Atspiedusies ar celi pret vīrieša ribām, vina iekliedzās un izrāva kreiso roku no žnaugiem.
Viena izdevība, tikai viena. Meitene izrāva aiz muguras paslēpto Branda dunci un, tiklīdz Gorma skatiens bija pievērsts viņai, trieca asmeni tam rīklē.
Lai atgaiņātu uzbrucēju, Gromgilgorms parāva vairogu augšā, bet nazis iegriezās rokā, čūskas apvītā garda atsitās pret viņa plaukstu. Šņākdama Dzelksne izrāva nazi, Gorma vairogs vairs karājās vien saitē, tomēr ar piepūli viņam izdevās apturēt asmeni pie pašas rīkles. Viņš to turēja, kamēr sārti spļaudekļi krājās gar atņirgtajiem zobiem.
Un tad, lai gan ievainots, Gorms ar varenajiem pirkstiem sažņaudza meitenes delnu un nelaida to vairs vaļā.
Ar katru miesas šķiedru Dzelksne centās iegrūst asinīm klāto asmeni pretinieka rīklē, tomēr stipru vīrieti nevar pieveikt ar spēku, un pasaulē nebija stiprāka vīra par Zobenlauzi. Viņš sasprindzināja plecu, ierēcās un drebēdams spieda Dzelksni nost no sevis, tuvāk kaujas laukuma malai, kamēr karstas asinis sūcās no viņa sadurtās plaukstas un tecēja lejup pa dunča spalu un meitenes dūri.
*
Brands sāpīgi novaidējās, kad Gorms nogrūda Dzelksni uz ceļiem izsmieklā zviedzošo Vensterzemes karavīru priekšā.
Elfu aproces spožā gaisma spīdēja pat caur ciešā tvērienā saliekto vīrieša delnu, iezīmējot melnas kaulu ēnas, bet viņš tik spieda un spieda. Meitene caur sakostiem zobiem noelsās, kad nazis izkrita no spēku zaudējušajiem pirkstiem, atsitās pret viņas plecu un aizlidoja zālē; tad Gorms palaida roku vaļā un cieši sagrāba Dzelksni aiz rīkles.
Brands bija gatavs mesties palīgā, bet Tēvs Jārvi aiz vienas rokas un Ralfs aiz otras puisi ar spēku noturēja uz vietas.
— Nē, — stūrmanis nošņāca viņam pie auss.
— Jā! — iebrēcās Māte isriuna, priekā noraugoties uz notiekošo.
*
Trūka elpas.
Dzelksnes labi trenētie muskuļi saspringa, bet Gorms izrādījās pārlieku spēcīgs un rāva viņu aizvien vairāk atpakaļ. Viņa tvēriens saspieda labo roku, kurā meitene turēja Branda nazi, un kauli nokrakšķēja. Ar kreiso roku viņa meklēja zālē otru dunci, bet nespēja atrast, tad iespēra pa pretinieka celi, bet spēki jau gāja uz beigām. Dzelksne centās aizsniegties līdz Gorma sejai, bet izdevās vien slābani paraustīt aiz asiņainās bārdas.
- Nogalini viņu! - iesaucās Māte Isriuna.
Gorms grūda meiteni pret zemi, kamēr asinis pilēja no vieplī savilktās mutes un noklāja meitenes vaigu. Viņas krūtis smagi cilājās, tomēr pār lūpām atskanēja tikai vīstošs dkstiens.
Trūka elpas. Meitenes seja dega. Viņa gandrīz vairs nedzirdēja vētrainos brēcienus - asinis šalca galvā tik skaļi. Dzelksne skrāpēja ar pirkstu galiem un plēsa nagiem Gorma delnu, bet tā bija cieta kā dzelzs, izgriezta no koka un nežēlīga kā koku saknes, kas gadiem ilgi plēš, līdz pārplēš akmeni uz pusēm.
- Nogalini viņu! - Lai gan Dzelksne redzēja virs sevis Mātes Isriunas triumfā starojošo seju, viņa tikai spēja noklausīties tās kliedzienos: - Tā ir Augstā karaļa pavēle! To nosaka Vienīgā dieviete!
Gorma skatiens aizgriezās sāņus pie savas maģistres, viņa vaigs drebēja. Šķita, ka pretinieka tvēriens atslābst, bet, iespējams, aizvien vairāk atslāba tieši Dzelksnes turēšanās pie dzīvības.
Trūka elpas. Gar acīm metās tumšs. Dzelksne skatījās Beidzamajās durvīs, un vairs nebija nevienas viltības, ko likt lietā. Nāve atbīdīja bultu un plaši atvēra durvis. Dzelksne mīņājās uz sliekšņa.
Bet Gorms viņu nepārgrūda pāri.
Gluži kā caur pelēku plīvuru Dzelksne manīja ievelkamies pretinieka pierē aizvien dziļākas rievas.
- Nogalini viņu! - ķērca Māte Isriuna; tās balss skanēja aizvien spalgāk un spalgāk, baisāk un baisāk. — To pieprasa Veckundze Veksena! Veckundze Veksena
Gorma asinīm klātā seja vēlreiz noraustījās, un drebulis noskrēja no acs lejup pār žokli. Vīrieša lūpas sakļāvās un pārvērtās taisnā, šaurā svītrā. Gorma tvēriens atslāba, un Dzelksne kampa plaušās garu smacējošu elpu, kamēr pasaule sagriezās un viņa nokrita zemē.
*
Brands nespēja ticēt savām acīm: Gorms ļāva Dzelksnei krist un nesteidzīgi pagriezās, lai pavērtos uz savu maģistri. Viņa karavīru neremdināmā klaigāšana pamazām pierima, abi augšā stāvošie karapulki apklusa, visi šokēti sastinga.
- Es esmu Zobenlauzis. - Gorms pavisam viegli pielika labo roku pie krūtīm. - Kāds vājprāts liek tev runāt ar mani tādā tonī?
Isriuna norādīja uz zemē gulošo Dzelksni, kas tobrīd apvēlās uz mutes un izspļāva vēmekļus. - Nogalini viņu!
- Nē.
- Veckundze Veksena pavēlēja...
- Man apriebušās Veckundzes Veksenas pavēles! — Gorms ierēcās, un tā acis gluži vai izsprāga no dobumiem asiņainajā sejā. - Man apriebies Augstā karaļa stulbums! Bet vairāk par visu, Māte Isriuna... — Viņš atņirdza zobus atbaidošā vieplī un pagrozīja plaukstā Branda dunci.
— Man apriebusies tava balss. Mani tracina tava nemitīgā blēšana.
Mātes Isriunas seja stinga nāves bālumā. Viņa centās rauties atpakaļ, bet Skēras tetovējumiem klātā roka apvijās ap maģistres pleciem un cieši satvēra. — Jūs lauzīsiet savus zvērestus to tur dēļ? - Isriuna nočukstēja, plati iepletusi acis.
- Vai es lauzīšu zvērestus? - Gorms nopurināja izroboto vairogu no rokas un ļāva tam ar troksni nokrist zemē. — Tos turēt ir lielāks negods. Es tos laužu. Es nospļaujos uz tiem. Es tiem uzdiršu. - Viņš izslējās pār maģistri ar sarkani zvīļojošo dunci rokā. - Vai tas ir Augstais karalis, kas dod rīkojumus, ko? Tā ir Veckundze Veksena, kas dod pavēles? Es atsakos no tā vecā āža un tās vecās sivēnmātes! Es viņus izaicinu!
Isriunas tievais kakliņš notrīsēja, kad tā norija kaklā sakāpušo kamolu. — Ja jūs mani nogalināsiet, būs karš.
- Skaidrs, ka būs karš. Vārnu māte izpleš spārnus, skuķēn. - Gromgilgorms lēnītēm pacēla Rīnas kalto nazi, un Isriuna piekala skatienu tā mirdzošajai smailei. — Tās spalvas ir zobeni! Vai dzirdi, kā tie šķind? - Un smaids noklāja Gromgilgorma seju. - Bet man nav vajadzības tevi nogalināt. - Viņš aizmeta dunci, kas aizlidoja pāri zālei, lai nokristu blakus Dzelksnei, kura četrrāpus rīstījās. - Galu galā, Māte Skēra, kāpēc lai nogalinātu to, ko var pārdot?
Gorma vecā un nu jau arī jaunā maģistre salti pasmaidīja un pavērās uz ziemīgo jūru. - Vediet to čūsku prom un aplieciet tai riņķi ap kaklu!
- Tu man samaksāsi! - Isriuna iekliedzās, tās acīs vīdēja neprāts. - Tu par to samaksāsi!
Zobenlauzis pagriezās atpakaļ, asinis pilēja no viņa savainotās rokas pirkstu galiem. - Vai jūsu sabiedroto piedāvājums vēl ir spēkā, Leitlina?
- Ko gan Vensterzeme un Getlande apvienojušās nespētu sasniegt? — iesaucās Zelta ķēniņiene.
- Tādā gadījumā es to pieņemu. — Apjukuma pilna nopūta pāršalca pār kaujas laukumu, it kā ikviens klātesošais pēkšņi izlaistu aizturēto elpu.
Brands atbrīvojās no Ralfa atslābušā tvēriena un metās skriet.
*
Šķita, ka vārds atbalsojas no liela tāluma, tas atskanēja kā no tumša tuneļa otra gala. Branda balss. Ak dievi, cik ļoti viņa priecājās to dzirdēt!
- Vai tev viss kārtībā? - Spēcīgas rokas satvēra meiteni aiz pleciem un piecēla sēdus.
- Es ļāvos lepnībai, — Dzelksne nosēca, rīkle bija viscaur jēla, un mute svila. Viņa centās nostāties uz ceļiem, bet nespēks un nelabums gandrīz atkal nogāza zemē, tomēr Brands meiteni noturēja.
- Bet tu esi dzīva.
- Laikam gan, — Dzelksne nočukstēja vairāk nekā pārsteigta, kad Branda seja pamazām noskaidrojās izplūdušajā spožajā plankumā acu priekšā. Ak dievi, cik ļoti viņa priecājās to redzēt!
- Nu jau diezgan. — Brands pārlika meitenes roku sev ap kaklu un maigi pieslēja kājās, viņa iestenējās. Dzelksne nespētu paiet pati, bet viņš bija stiprs. Viņš neļaus nokrist. - Gribi, lai aiznesu tevi?
- Tīri jauka doma. - Dzelksne saviebās, ieraudzījusi Getlandes karavīrus, kas bija sapulcējušies kraujas malā. — Bet es labāk iešu pati. Kāpēc viņš mani nenogalināja?
- Māte Isriuna lika viņam pārdomāt.
Dzelksne ilgi atskatījās un nenovērsa skatienu no kaujas laukuma, kamēr visi kāpa augšā pa nogāzi uz savu nometni. Gromgilgorms joprojām stāvēja laukuma viducī asiņojošs, bet nepieveikts. Māte Skēra jau apstrādāja ar adatu un diegu viņa pāršķelto vairoga roku. Zobena roka tikmēr cieši satvēra ķēniņienes Leitlinas delnu, apzīmogojot aliansi starp Vensterzemi un Getlandi. Savulaik tik nesamierināmie ienaidnieki kļuva par draugiem. Vismaz pagaidām.
Tiem blakus smaidīja Jārvi, sakrustojis rokas uz krūtīm.
Neskatoties uz visām Kara mātei veltītajām lūgšanām, šķita, ka todien gala lēmumu pieņēma Miera tēvs.
GAISMAS PUSĒ
Brands vēl dažas reizes iezvēla ar āmuru pa metāla stieni un tad iegrūda to atpakaļ oglēs, saceldams gaisā dzirksteļu salūtu.
Rīna nepatikā saviebās. — Tev tomēr nav dots tas, ko sauc par maigu pieskārienu...
- Priekš tam jau tu esi šeit. - Brands uzsmaidīja māsai. - Man taču jāliek tev justies īpašai, vai ne tā?
Bet Rīna raudzījās garām brālim uz durvju pusi.
- Tev ir ciemiņš.
- Tēvs Jārvi, kāds gods. - Brands nolika veseri un ar roku noslaucīja pieri. - Vai esat nācis, lai nopirktu ieroci?
- Maģistram būtu jāturas Miera tēva pusē, - Jārvi atņēma, ienācis smēdē.
- Labs maģistrs paliek draugos arī ar Kara māti, — teica Rīna.
- Gudri teikts. Un īpaši šajos laikos.
Brands apslāpēja vilšanos. - Tad tomēr būs karš, ja?
- Augstajam karalim paies laiks, kamēr sapulcinās karapulku. Bet man šķiet, ka karš būs. Tomēr. Kalēja lietai karš gan nāk par labu.
Rīna izbrīnā pavērās uz Brandu. - Mēs laikam samierinātos ar nabadzību, bet mieru. Dzirdēju, ka ķēniņš Ūtils sāk atlabt.
- Viņa spēki steigšus atgriežas, - sacīja Jārvi. - Pavisam drīz viņš jau atkal terorizēs karavīrus ar zobenclņas treniniem un šim nolūkam izmantos tavus ieročus.
- Lai Miera tēvam slava, — teica Rīna.
- Miera tēvam un tavai prasmei, - piebilda Brands.
Jārvi pazemīgi nolieca galvu. — Daru, ko varu. Un kā
dievi attiecas pret tevi, Brand?
- Gana labi. - Viņš pamāja uz māsas pusi. - Nebūtu mans meistars tāds tirāns, man pat patiktu šis darbs. Izrādās, ka ar metālu strādāt man patīk daudz labāk, nekā bija palicis atmiņā.
- Vieglāk nekā strādāt ar cilvēkiem.
- Tērauds ir godīgs, - sacīja Brands.
Tēvs Jārvi iesāņus pavērās uz puisi. Meklējošu skatienu. Bet tā jau viņš parasti skatījās. — Kur mēs varētu parunāties aci pret aci?
Brands paskatījās uz Rīnu, kas jau cilāja plēšas. Viņa paraustīja plecus. - Tērauds ir arī pacietīgs.
- Atšķirībā no tevis.
- Labs ir, runājiet. - Rīna piemiedza acis. - Iekams neesmu pārdomājusi.
Brands novilka cimdus un izveda Jārvi mazajā pagal-miņā, kur trokšņoja strautiņš. Apsēdies raibajā koka ēnā uz sola, ko Kols bija tiem izgrebis, viņš aicināja Tēvu Jārvi piesēst sev līdzās. Spirdzinošs vējiņš uzpūta puiša sviedriem klātajai sejai.
- Jauka vietiņa. — Maģistrs uzsmaidīja Saules mātei, kas spīdēja un mirguļoja caur lapotni. - Jūs abi ar māsu esat jauki iekārtojušies uz dzīvi.
- Tas viss ir viņas paveikts. Es tikai gadījos blakus.
- Tu nekad neesi stāvējis malā. Atceros, kā noturēji visu
- Izrādās, ka slava mani interesē daudz mazāk nekā agrāk.
- Tu audz. Kā klājas Dzelksnei?
- Jau atgriezusies pie treniņiem — pa trim stundas ceturkšņiem dienā.
- Tas meitēns gan ir kalts no dzelzs.
- Nav sievietes, kam Kara māte būtu uzsmaidījusi ciešāk.
- Un tomēr tieši viņa kā adatiņa sašuva kopā divas dižas alianses. Laikam taču arī Miera tēvs nebūs pagājis viņai garām.
- Tikai nesakiet to Dzelksnei.
- Vai jūs abi joprojām esat... kopā?
- Laikam jau. - Brandu pārņēma sajūta, ka maģistrs zina atbildes uz paša jautājumiem, bet katrā jautājumā ieslēpis arī nākamo. - Tā varētu teikt.
- Labi. Tas labi.
- Šķiet, ka jā, - Brands novilka, atceroties tārīta strīdu.
- Vai tad nav labi?
- Ir labi, - viņš atbildēja, apdomājot, kā salaba ar Dzelksni. - Tikai... Man vienmēr šķita, ka kopā būšana atnesīs mums mieru. Izrādās, ar to nemiers tikai sākās.
- Neviens ceļš, pa kuru vērts iet, nav viegls, - Tēvs Jārvi piezīmēja. - Katram no jums ir tas, kā trūkst otram, un arī trūkumi, ko otrs atsver. Tik reti laimējas satikt to, kas... - Maģistrs pavērās augšup uz līganajiem koka zariem, kā aizdomājies par kādu tālienē esošu cilvēku, kas darīja viņam sāpes, - ir tava otrā puse.
Pagāja kāds laiks, līdz Brands saņēma drosmi, lai ko teiktu. — Es domāju, vai neizkausēt prinča Varoslava dāvāto monētu.
- Lai izlietu atslēgu?
Brands paspārdīja zemē nokritušās lapas. - Viņa, iespējams, labāk gribētu dunci, bet... atslēga ir tradīcija. Kā jums šķiet, ko par to teiks ķēniņiene Leitlina?
- Ķēniņiene laidusi pasaulē trīs dēlus, bet meitas viņai nav. Man šķiet, ka viņa ļoti pieķērusies savai izraudzītajai vairognesei. Tomēr pieļauju, ka viņu varētu pārliecināt.
Brands vēlreiz paspārdīja lapas. — Skaidrs, ka ļaudis domā: tā atslēga būtu jānēsā man. Torlbijā mani nemaz tik ļoti neieredz.
- Ne visi ķēniņa karavīri tevi ieredz, tas tiesa. īpaši jau meistars Hūnans. Bet esmu dzirdējis teicienu, ka ienaidnieki ir maksa par veiksmi. Ja nu tie ir arī maksa par pārliecību?
- Varbūt samaksa par gļēvulību.
- Tikai muļķis tevi turētu par gļēvuli, Brand. Pēc tā, kā tu nostājies Getlandes karavīru priekšā un pateici to, ko pateici. - Tēvs Jārvi saknieba lūpas un viegli iesvilpās. — Tā bija neredzēta drosme, pat ja par to nesacer varoņdziesmas.
- Jūs tā domājat?
- Jā, un drosme nav tava vienīgā apbrīnojamā īpašība.
Brands īsti nezināja, ko atbildēt, tāpēc neteica neko.
- Vai zināji, ka arī Ralfs izkausēja visu mūsu ceļojumā sapelnīto un izlēja pats savu atslēgu?
- Kam tad?
- Dzelksnes mātei. Nākamnedēļ Dievzālē viņiem būs kāzas.
Brands apjuka. - Ak tā?
- Ralfs kļūst vecs. Viņš nekad to nepateiks, tomēr labprāt atkāptos. — Jārvi pavērās sāņus. — Man šķiet, ka tu labi iederētos vina vietā.
Brands apmulsa vēl vairāk. - Es?
- Reiz es tev teicu, ka man, iespējams, vajadzēs blakus kādu, kurš grib darīt labu. Un tagad es esmu par to pārliecinātāks nekā jebkad.
- Ak tā. - Brands nespēja atrast citus vārdus.
- Tu varētu pievienoties Safritai un Kolam un kļūt par daļu no manas nelielās ģimenes. - Ikviens Jārvi pateiktais vārds bija rūpīgi izsvērts, tie nemēdza atskanēt nejauši. Viņš zināja, ko tieši piedāvāt. - Tu būtu manā tuvumā. Kēninienes tuvumā. Kēninienes izraudzītās vai-
rogneses tuvumā. Maģistra kuģa stūrmanis. — Branda atmiņā pazibēja diena, kad
- Tu stāvētu pa labi no cilvēka, kurš stāv pa labi no kēnina.
Brands apdomīgi klusēja, berzēdams ar īkšķi pirkstu galus. Šādu iespēju nekādi nedrīkstēja laist garām. Tādiem kā viņš negadās pārāk daudz šādu iespēju. Un tomēr kaut kas Brandu atturēja. — Tēvs Jārvi, jūs esat ļoti viltīgs cilvēks, bet es neizceļos ar prāta spējām.
- Bet man tu esi vajadzīgs savas stiprās rokas un stiprās sirds dēļ.
- Vai drīkstu ko vaicāt?
- Drīksti. Tikai pārliecinies, vai gribēsi dzirdēt atbildi.
- Cik sen jūs zinājāt, ka Dzelksnei būs divkauja ar Gromgilgormu?
Jārvi viegli piemiedza bālās acis. - Maģistram jāparedz iespējamības, varbūtības un gadījumi. Sī iespēja man ienāca prātā jau sen.
- Kad es piegāju pie jums Dievzālē?
- Todien es tev pateicu, ka katrs cilvēks labo saprot atšķirīgi. Es apsvēru iespēju, ka sieviete, kas prastu labi rīkoties ar zobenu, kādu dienu varētu izaicināt Gormu. Lai cik dižens un leģendām apvīts karotājs būtu, viņš nespētu noraidīt sievietes izaicinājumu. Un tomēr viņš no tāda pretinieka bītos. Vairāk nekā jebkurš cits vīrietis.
- Vai jūs ticat tam pareģojumam?
- Es ticu, ka viņš tam tic.
- Tad tāpēc jūs likāt Skifrai viņu apmācīt.
- Tas bija viens iemesls. Imperatorei Teoforai patika reti sastopamas lietas, viņa ari dievināja asinsizliešanas vērošanu, un man ienāca prātā, ka kaujas prasmi apguvusi meitene no tālajiem ziemeļiem, iespējams, neliktu mieru viņas ziņkārībai pietiekami ilgi, lai es paspētu Teoforu uzrunāt un pasniegt savu dāvanu. Nāve pasteidzināja Teoforas iziešanu pa Beidzamajām durvīm, iekams man radās šāda izdevība. - Jārvi nopūtās. - Labs maģistrs cenšas paredzēt nākotni, bet tā ir miglā tīta. Notikumi ne vienmēr ievirzās tādā gultnē, kādu esi tiem sagatavojis.
- Gluži kā jūsu darījums ar Māti Skēru.
- Vēl viena cerība. Vēl viens riskants pasākums. — Tēvs Jārvi apsēdās un atslēja muguru pret koka stumbru. - Man bija nepieciešama alianse ar vensterie-šiem, bet Māte Isriuna sabojāja šo priekšstatu. Tomēr viņa piedāvāja izaicinājumu, un duelis bija labāks risinājums nekā masu kauja. - Maģistrs runāja mierīgi un vēsi, it kā apspriestu kauliņus uz dēlīša, nevis dzīvus cilvēkus.
Brands sajuta, ka rīkle pavisam izkaltusi. - Un ko tad, ja Dzelksne ietu bojā?
- Tādā gadījumā mēs dziedātu skumjas dziesmas pie viņas sārta un priecīgas dziesmas par viņas varoņdarbiem. - Jārvi acīs pavīdēja miesnieka skatiens, kas uzlūko ganāmpulku un spriež, kurš ienesīs lielāku peļņu. - Tomēr mēs un vensterieši nebūtu velti šķieduši savus spēkus savstarpējā kaujā. Mēs ar ķēniņieni Leitlinu līstu uz vēdera Veckundzes Veksenas priekšā. Ķēniņš Ūtils atlabtu, brīvs no negoda. Un pēc kāda laika mēs varētu atkal izmest kauliņus.
Kaut kas Tēva Jārvi pateiktajā ieķērās Branda apziņā gluži kā āķis, kas trāpījis galvā un nepārstāj kņudināt.
- Mēs visi domājām, ka ķēniņš Ūtils jau atrodas Beidzamo durvju priekšā. Kā jūs varējāt būt tik pārliecināts, ka viņš izveseļosies?
Jārvi mirkli nogaidīja puspavērtām lūpām un tad tās viegli pievēra. Maģistrs paskatījās uz durvju pusi, aiz kurām atbalsojās Rinas āmura klaudzēšana, un atkal pievērsās Brandam. — Man šķiet, ka tu esi daudz viltīgāks nekā izliecies.
Brandu pārņēma sajūta, it kā viņš stāvētu uz plāna pavasara ledus, kas krakšķētu zem kājām, bet iespējas griezties atpakaļ nebūtu un jāiet tikai uz priekšu. - Ja man jāstājas plecu pie pleca ar jums, man jāzina patiesība.
- Reiz es tev teicu, ka patiesību, tāpat kā labo, katrs cilvēks saprot atšķirīgi. Mana patiesība ir šāda: ķēniņš Ūtils ir dzelzs vīrs, un dzelzs ir stipra, tā saglabā asu šķautni. Tērauds gan mēdz būt trausls. Un reizēm mums arī jāliecas.
- Viņš nekādā gadījumā nenoslēgtu mieru ar vens-teriešiem.
- Bet mums bija jānoslēdz miers ar vensteriešiem. Bez viņiem mēs paliktu vieni pret puspasauli.
Brands lēnītēm pamāja ar galvu, redzot, ka situācija noskaidrojas. — Ūtils būtu pieņēmis Gorma aicinājumu uz dueli.
- Ūtils izietu kaujas laukā pret Gormu, jo viņš ir lepns, un zaudētu, jo ar katru gadu tā spēki iet mazumā. Man jāpasargā mans ķēniņš no ļauna. Viņa dēļ un mūsu zemes dēļ. Mums vajadzēja sabiedrotos. Mēs devāmies sabiedroto meklējumos. Un es atradu sabiedrotos.
Brands atsauca atmiņā, kā maģistrs noliecās pār uguni un piebēra dzirai kaltētas lapas. — Jūs viņu saindējāt. Pats savu tēvoci.
- Brand, man nav tēvoča. Iestājoties Maģistrātā, es atteicos no savas ģimenes. - Jārvi vēl ciešāk piemiedza acis. - Dažbrīd dižs labais jāsastiķē no sīkiem ļaunumiem. Maģistrs nevar atļauties greznību darīt vienkārši labu. Maģistram jāapsver, kāds ir lielākais labums. Maģistram jāizvēlas mazākais ļaunums.
- Vara nozīmē ik brīdi turēt vienu plecu ēnas pusē, -Brands nomurmināja.
- Tieši tā. Obligāti.
- Es saprotu. Es nešaubos par jums, bet...
Tēvs Jārvi bija pārsteigts, un Brands mēģināja atsaukt atmiņā, vai jebkad agrāk redzējis viņu izbrīnītu. - Tu man atsaki?
- Māte man lika turēties gaismas pusē.
Tā viņi palika sēžam kādu brīdi un vērās viens otrā, tad Tēva Jārvi sejā atplauka nesteidzīgs smaids. - Es tevi par to apbrīnoju, patiesi. — Viņš piecēlās kājās un uzlika veselo plaukstu puiša plecam. — Bet, izplešot spārnus, Kara mātei nāksies pakļaut visu Sašķelto jūru tumsai.
- Ceru, ka tā nenotiks, - teica Brands.
- Nūja. - Tēvs Jārvi aizgriezās. — Tu jau zini, kā ir ar cerībām. - Viņš iegāja mājā un atstāja Brandu ārā koka paēnā kā parasti domājam, vai viņš rīkojies labi vai slikti.
- Vajadzīga palīdzība! - atskanēja viņa māsas balss.
Brands piecēlās. - Jau nāku!
VĒTRA NĀK
Dzelksne platiem soļiem mēroja smilšu klāju ar ķebli uz pleca. Bēgums bija aizskrējis tālu no krasta, un pār līdzenumu pūta stiprs vējš, kamēr mākoņi dzenāja cits citu pār tumši zilajām debesīm.
Viņi stāvēja cieši saspiedušies gar mācību laukuma malām, un to kliedzieni jau pārvērtās ņurdēšanā, kamēr Dzelksne lauza ceļu caur karavīru rindām, un, tiklīdz tā nolika savu ķebli stūrī pie zemē iedzītā šķēpa, arī ņur-doņa apklusa. Pat tie divi puiši, kuru sparinga kārta bija pienākusi, apstājās un nedroši pavērās uz Dzelksni, kura pārkāpa pār beņķi un apsēdās.
Meistars Hūnans palūrēja sarauktu pieri. - Redzu, ka ķēniņienes izraudzītā vairognese arī ir starp mums.
Dzelksne pacēla gaisā roku. - Tikai mieru, aplaudēt nevajag.
- Mācību laukums domāts Getlandes karavīriem un tiem, kas par tādiem vēl kļūs.
- Tā gan, tikai te atrodas labi ja pusei jēdzīgu karotāju. Neliecieties traucēts.
- Ne jau tevis dēļ, — Hūnans atcirta. - Heirod, tu esi nākamais. - Kājās piecēlās dižens liela auguma puisis ar sārtiem plankumiem uz tuklajiem vaigiem. - Un tu, Edne. - Tā izrādījās gadus divpadsmit jauna, kaulaina meitene, kas nāca uz priekšu gana drosmīgi un izslēja zodu, nostājoties atzīmētajā vietā, lai gan vairogs bija viņai pārāk liels un zvārojās rokā.
- Aiziet! - Abiem nebija nekādu prasmju. Puisis metās virsū pretiniecei, elsodams kā vērsis, nopurināja Ednes zobenu no sava platā pleca, pagrūda ar vēderu, viņa nokrita zemē, un vairogs, izšļucis no meitenes rokas, aizripoja prom.
Puisis uzmeta acis Hūnanam, gaidīdams nākamā spa-ringa komandu, bet cīņu meistars tikai vērās pretī. Hei-rods norija siekalas, panāca uz priekšu un negribīgi pāris reižu iespēra Ednei, iekams Hūnans pacēla roku, lai tas apstājas.
Dzelksne noskatījās, kā meitene pieraušas kājās un noslauka asinis no deguna, ne brīdi nezaudējot drosmīgo sejas izteiksmi, un atcerējās neskaitāmās sakāves, kādas pati savulaik piedzīvojusi šajā laukumā. Dzelksne domāja par spērieniem, izsmieklu un apēstajām smiltīm. Viņa atsauca atmiņā pēdējo dienu un koka zobenu pāršķeļam Edvāla rīldi. Meistara Hūnana mērķis noteikti bija atsaukt Dzelksnei tieši šādas atmiņas.
Viņa lūpas iepletās pavisam reti redzētā sīkā smai-diņā. - Ko tu par to domā?
- Es domāju, ka tas puika ir neveikls slepkava. — Dzelksne aizspieda nāsi ar īkšķi un izpūta smiltīs puņ-ķus. - Bet viņš jau nav vainīgs. Viņš mācījās no tā paša cilvēka kā viņa. Par šo cīņu jākaunas būtu viņu skolotājam.
Murdoņa pārņēma kareivju ierindu, un Hūnana smaidiņš pārvērtās drūmā vieplī. — Ja domā, ka zini labāk, varbūt parādi paraugstundu?
- Tāpēc jau esmu šeit, meistar Hūnan. Beigu beigās man no jums taču nav nekā, ko mācīties. - Dzelksne norādīja uz Edni: - Es ņemšu viņu. - Tad izvēlējās vēl vienu, jau vecāku liela auguma nopietnu meiteni. - Arī viņu, - līdz beidzot roka apstājās pie trešās ar izteikti bālām acīm, - un vēl viņu. Es viņām rādīšu paraugstundu. Vienu stundu dienā, un pēc mēneša mēs atgriezīsimies un paskatīsimies, kas tad būs.
- Tu nevari vienkārši atnākt un atņemt man audzēkņus, kad ienāk prātā!
- Un tomēr esmu atnākusi, turklāt ar ķēniņa Ūtila svētību.
Hūnans aplaizīja lūpas, gatavs mesties vārdu kaujā, bet drīz vien atjēdzās un koncentrējās uzbrukumam.
— Hilda Batu, — cīņu meistara lūpas savilkās riebuma pilnā smīnā, - tu izkriti pārbaudījumā šajā pašā laukumā. Tu tā arī nekļuvi par karavīru. Tu zaudēji Zobenlauzim...
- Tas tiesa, Gormam es zaudēju. — Dzelksne saberzēja rētas izroboto vaigu un uzsmaidīja Hūnanam. -Bet viņš tā arī nesalauza manu zobenu. — Viņa piecēlās kājās, uzlikusi roku uz zobena spala. — Un tu neesi Gorms. - Dzelksne panāca pretī cīņu meistaram. — Tu domā, ka esi labāks par mani? — Viņa nostājās tik tuvu, ka gandrīz uzkāpa pretiniekam uz zābaka. — Tad cīnies ar mani! — Viņa pieliecās tā, ka abu deguni gandrīz saskārās, un nepārstāja šņākt: — Cīnies ar mani! Cīnies ar mani! Cīnies ar mani! Cīnies ar mani! Cīnies ar mani!
Hūnana seja noraustījās ik reizi, kad Dzelksne to atkārtoja, tomēr viņš neteica neko.
- Laba izvēle, - Dzelksne sacīja. - Es tevi salauztu kā vecu, sausu zaru.
Viņa pagāja garām Hūnanam, pagrūdusi to ar plecu, un uzsauca pārējiem karavīriem: — Jūs varbūt domājat, ka tas nebija godīgi. Kaujas laukā nav godīguma, bet, ticiet man, vecais Hūnans jau kādu laiku kā pārdzīvojis savus spēka gadus. Tāpēc, ja kāds domā, ka var stāties Gorma vietā, esmu gatava ar viņu cīnīties. Esmu gatava cīnīties ar jums visiem. - Dzelksne apmeta laukumam lepnu loku un ieskatījās katra karavīra sejā. Tie klusēja. Tikai vējš nopūtās pār liedagu.
- Neviens pats? - Dzelksne nosprauslojās. - Paskat tik, jūs nožēlojat, ka netikāt pie kaujas. Pavisam drīz stāv priekšā citas kaujas, un jums nav ne jausmas, kā tajās cīnīties. Dzirdēju, ka Augstais karalis pulcina savu karaspēku. Zemmaliešus, saliniekus un ingliešus. Viņu ir tūkstoši. Vētra nāk, un Getlandei būs vajadzīgs ikviens vīrs. Ikviens vīrs un ikviena sieva. Jūs trīs, nāciet man līdzi! Mēs atgriezīsimies pēc mēneša. — Dzelksne pacēla roku un norādīja uz Hūnanu. - Un labāk lai tavi puikas ir gatavi.
Viņa uzmeta ķebli plecā un cēli aizgāja no laukuma pāri smilšu klājam uz Torlbijas pusi. Viņa neatskatījās.
Tikai dzirdēja meiteņu soļus aiz muguras.
PATEICĪBAS
Kā vienmēr es pateicos četriem cilvēkiem:
Brenam Aberkrombijam,
kura acis iekaisušas, lasot šo grāmatu;
Nikam Aberkrombijam,
kura ausis iekaisušas, par to klausoties;
Robam Aberkrombijam, kura pirksti nodiluši, to šķirstot;
Lū Aberkrombijam,
kura rokas pārgurušas, mani atbalstot.
Tāpēc, ka neviens cilvēks nav vientuļa sala, un īpaši jau es.
No visas sirds pateicos:
Nikam Leikam par manas idejas aizmetņa attīstīšanu; Robertam Kērbijam par to, ka viņš gādāja, lai dzinums izaugtu par koku;
Džeinai Džonsonei par to, ka viņa rūpējās, lai šis koks nestu zelta augļus.
Ja reiz augļa metafora tā iesakņojusies, es saku paldies visiem, kas palīdzēja man radīt, maketēt, izdot, publicēt,
popularizēt, ilustrēt, tulkot un galvenokārt
Māksliniekiem, kam nez kā izdevās pievārēt neiespējamo izaicinājumu padarīt manu izskatu smalku.
Par neizsīkstošo aizrautību un atbalstu jebkādos laikapstākļos paldies Džilianai Redfērnai.
Paldies arī visiem rakstniekiem, ar kuriem man laimējies satikties internētā, kādā bārā vai dažos gadījumos pat uz iespiesta teksta lapām un kuri smējušies kopā ar mani un snieguši palīdzību, padomu un neskaitāmas idejas, ko vērts nozagt.
Jūs paši zināt, kā jūs sauc...