Alans Dīns Fosters

Ledus burinieks

Vīrietis „Antaresa” bārā ceturto reizi centās ar galvu aizsniegt griestus, uz kuriem bija debesu gleznojums. Bet varbūt tā bija piektā reize. Šīs neveiksmes izsauca dažu greznā bāra apmeklētāju vilšanos.

Lūk viņš izslējās (patreiz to darīt viņam bija diezgan grūti). Viņa augums bija aptuveni divi metri. Zinošs cilvēks novērtētu viņa masu uz divsimt kilogramiem, neskaitot alkoholu, kuru tas patērēja milzīgos daudzumos.

Ieskrējies no tālākā stūra, kā traks zilonis viņš metās pie bāra letes, atbalstījies pret to centās uzlidot līdz griestiem. Viņa lidojumi un kritieni tricināja plastmasas pudeles un glāzes. Atkratījies no robota-bārmeņa, kurš jau atradās uz reaktīvās psihozes robežas, viņš grīļodamies gāja starp galdiņiem, lai sāktu visu no jauna.

Lūk atkal piecēlies, iedzēris lielu sava šķidruma malku, viņš atkal devās uz sākumpunktu. Jauniešu kompānija uzmundrināja censoni, jo iegājuši azartā, slēdza derības. Interesanti vai piektajā (varbūt sestajā) mēģinājuma tiks ielauzts galvaskauss, vai salauzti griesti?

Lai arī telpiskie mākoņi, kuri lēnām slīdēja zem kupola, bija ļoti reālistiski, tomēr tā bija tikai projekcija uz apstrādātā dūralloja. Tāpēc publika šaubījās par „degunradža” galvas iespējām pretoties mākoņainajām debesīm.

Starp aplaudējošiem spēlētājiem un norūpējošajiem īpašniekiem bija arī „Antaresa” pirmais palīgs un divi subinženieri. Pēdējie aptuveni piecpadsmit minūtes jau domāja, kā apturēt trako personu ar minimāliem zaudējumiem sev un kompānijai. Galu galā viņu pūles un centieni arī izskatījās pēc izrādes un izsauca publikas smieklus.

Pirmais palīgs, izglītots cilvēks, kas visu mūžu bija pētījis un eksperimentējis ar nelielas mākslīgas saules radīto gravitācijas lauku, nesaskatīja te neko uzjautrinošu. Viņam vienreiz pietika.

Pārbaudi vai nepārbaudi, - kompānijas noteikumi stingri aizliedza šaut uz pasažieri, kurš bija samaksājis, lai arī kā viņš uzvestos. Visi citi mēģinājumi cieta neveiksmi. Viens no subinženieriem jau satvēra piedzērušā akrobāta milzīgo roku. Viņš iedomājās, varbūt salauzt krēslu pret milzeņa galvu. Varbūt varētu norakstīt uz īslaicīgu prāta aptumsumu.

-          Palaiž garām, eju atkal!

Vicinot pustukšo „Uria Hip” pudeli, rūcot skaļumā, cik vien varēja atļaut viņa milzīgās plaušas, jaunizceptais Ikars ieskrējās ar ātrumu, kas bija pārāk liels salīdzinot ar ķermeņa stāvokli. Viņš viegli uzlēca uz bāra letes. Pastiepies pret kupolu, viņš gandrīz aizsniedza garām „peldošo” mākoni. Pēc tam atkal sekoja kritiens letes otrajā pusē. Nokritušajam sekoja dažas plastmasas pudeles un glāzītes. Skatītajiem nauda ceļoja no rokas rokā.

Pēc pauzes pirmais palīgs nolēma beidzot ķerties pie rīcības. Kamēr kritušais nav piecēlies. Varbūt zaudējis samaņu, tas atbrīvotu viņus no daudzām nepatikšanām.

Padevis subinženieriem zīmi, viņš piegāja pie netīrās bāra letes un paskatījās otrā pusē.

Cerības nepiepildījās. Tiesa, patreiz kritušais nevarēja tikt ārā no nu jau salauztā bāra, bet raustījās viņš ar lielu enerģiju.

-          Ser, es apelēju pie jūsu morāles. Pati par sevi publiska dzeršana jau ir slikti, bet

trača celšana vakarā bārā, nemaz nerunājot par bāram nodarītajiem zaudējumiem, ir vēl sliktāk. Tas, ka Jūs nepakļaujaties komandas prasībām – šokē. Ar ko mēs esam Jūs aizvainojuši?

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem milzenis tomēr piecēlās kājās. Viņš gandrīz iztaisnojās, atbalstījies ar dūrēm pret leti.

- Mani aizvainot? Mani a i z v a i n o t !

Pirmais palīgs nevilšus sarāvās no tādas ekspresijas, taktiski aizgriežoties.

Milzenis kaut ko meklēja ar skatienu, tad tas atdūrās pret pusizdzerto pudeli, kura bija sažņaugta milzīgajā rokā. Tūlīt pat puse no atlikušā šķidruma tika satecināta mutē.

- Mani aizvainot! Paklausies tu, navigācijas traucējums, lūk tas dirselis, - milzīgais pirksts norādīja uz pašapmierinātu jaunu spēlētāju, - tas maitas gabals saka, ka viņš labāk par m a n i zina pozigravitāciju.

- Sakiet lūdzu! – atbildēja pirmais palīgs, mēģinot saprast milzeņa domu gājienu. – Varbūt te vainīgas atmosfēras lokālās izmaiņas?

Abi inženieri jau stāvēja pie letes. Kaut tikai izdotos novērst milzeņa domas ar sarunām…

-          Seks… sensacionāli, - izdvesa milzenis un atraugājās. – Mums te ir zinātniskais

eksperiments, lai pārbaudītu teoriju praksē. Jūs taču neesat eksperimentu pretinieks?

-          Pasarg Dievs, - izdvesa pirmais palīgs.

-          Mēs esam aprēķinājuši kuģa lauku, skaidrs? Pēc maniem aprēķiniem, man

vajadzētu varēt aizsniegt griestus.

-          Līdz tiem, kas mums virs galvas?

-          Jā. Tu izrādās neesi tāds muļķis, kāds izskaties. Tagad tu saproti, ar ko te es

nodarbojos?

-          Jā, jā. – Subinženieri vēl nebija ieņēmuši ērtu pozīciju. – Bet Jums būtu jāzin, ka

šis puisis, par ko Jūs runājat, ir pazīstama jahtu pilota dēls. Pats viņš arī ir kaut kāds starpplanētu sprinteris, tā ka droši vien zina par ko runā.

Pirmais palīgs redzēja savā priekša baltu matu ērkuli, milzīgu plēsējputna degunu,

tumšas ūdeņainas acis zem kuplajām uzacīm un zelta riņķi labajā ausī. Milzeņa kailās rokas bija klātas ar baltu spalvu. Viņa šķietami laipnajā sejā nebija daudz grumbu. Bet tās, kas bija, atgādināja dziļas gravas ielejā. Galvenais sejā, protams, bija Beržeraka deguns – pārējās sejas daļas izvietojās tam apkārt. Grumbas savās vietās izskatījās kā šuves uz ādas.

-          Bet es pagaidām nezinu, kas Jūs esat? – turpināja pirmais palīgs, nodomājot, ka

tas varētu interesēt arī tiesu.

Sākumā viņam likās, ka milzenis sagatavojies uzbrukumam: vēl aizvien sažņaudzis rokā pusizdzerto pudeli, tas parādīja pirmajam palīgam un publikai dūri.

-          Visu dievu un velnu vārdā, Skva Septembers, lūk kas es esmu! Un es esmu

spējīgs pārspēt, pārdzert, pārlidot, pārēst, pārskriet, pārbļaut jebkuru šajā Spirāles karalistē!

Septembers grasījās turpināt uzskaitīt savus superpersonas apšaubāmās superīpašības. Bet viņa tirādi pārtrauca tik spēcīga atrauga, ka visi uz mirkli sastinga. Šajā brīdī abi inženieri metās virsū milzenim no mugurpuses. Visi trīs nogāzās uz grīdas. Viens no viņiem izrāva pudeli ar kaut kādu zeltainu šķidrumu un atvēzējās, bet pirmais palīgs apturēja viņu:

-          Nevajag Everes, var būt pēc tam sarežģījumi.

Iestājās klusums, pēc tam atskanēja aplausi. Aplaudēja jahtu pilota dēls – vai nu izrādot cieņu, vai ironiju.

- Bravo, - sauca pleibojs.

…Nekustās ne pats mazākais kukainis. Sajūtas neatbilst īstenībai, domāja Etans From Forčuns, steidzoties uz pasažieru klaja aizmugures nodalījumu. Peles un žurkas nevarēja pierast pie starpzvaigžņu lidojuma galējībām. Nonākušas no „šatla” uz zvaigžņu kuģa, viņas radīja lielu problēmu, kamēr kādam neienāca prātā uz pasažieru klaja izslēgt pozigravitācijas lauku. Viens apkalpes loceklis „nopeldēja” caur klaju ar ķeramo tīkliņu, līdz ar to atrisinot problēmu līdz nākošajai ostai.

Ja grauzēji būtu pieraduši pie bezsvara stāvokļa, kompānija būtu mani apgādājusi ar slazdiem grauzējiem, nodomāja Etans.

Kā dārgu preču tirgotājam, viņam bija darīšana ar dārgiem niekiem, skaistām lietām, dārgu mājas aparatūru. Juvelieru izgatavotiem peļu slazdiem diez vai būtu liela piekrišana.

Viņš pagāja garām iluminatoram, paskatoties uz planētu, kas lēnām slīdēja acu priekšā. Šādi iluminatori pasažieru klāja aizmugures nodalījumā bija daudz retāk sastopami. Arī pasažieri bija sastopami daudz retāk. Viņš bija noguris no bezjēdzīgajām pasažieru sarunām. Arī darījumus ar šiem cilvēkiem nebija jēgas veikt.

Lielākā daļa planētas Tran-ki-ki pašreiz atradās tumsā. Tā sakrita, ka arī uz kuģa patreiz bija gulēšanas laiks. Viņš pašreiz laikam ir vienīgais pasažieris, kas ir nomodā. Lai arī cik mazas ir izredzes izdevīgiem tirdzniecības darījumiem, rīt nāksies ar „šatlu” nolaisties uz planētas reizē ar trokšņainajiem tūristiem.

Tran-ki-ki bija kā mazs ciems „Antaresa” maršrutā. Milzīgais starpzvaigžņu kuģis šeit uzturēsies augstākais divas dienas. Lielāko laika daļu aizņems aparatūras izkraušana, kas domāta vienīgajam cilvēkveidīgo postenim uz šīs planētas. Tas, ka postenim dots nosaukums, kas cēlies no Zemes, nenozīmē, ka šo planētu atklājuši cilvēki. Tā varēja būt jauktā komanda. Neviens sakarīgi domājošais nenosauktu šo Sadraudzības posteni par „Vara pērtiķi”. Siltasiņu dzīvnieki nekad nesāktu dzīvot šajā ledus ellē.

Planētas gaišā puse parādījās kā gaišs, gandrīz līdz sāpēm balts pusmēness. Etans sāka atcerēties informāciju par šo tumšo lodi.

Tran-ki-ki bija nesen atklāta pašā Oikumenas malā. Kaut arī planēta neskaitījās kā potenciāla kolonija, tomēr tā pievilka kā magnēts dažādus alkatīgus indivīdus. Viņš laikam bija viens no viņiem.

Kaut arī cilvēki šeit dzīvoja, kopš uzbūvēja „Vara pērtiķi”, šī planēta bija ļoti neviesmīlīga. Te nebija nekāda Jaunā Rivjēra! Arī civilizācijas klase bija tikai 4B. Tas nozīmēja, ka te dzīvoja aborigēni ar normālu intelekta potenciālu, bet tehnikas attīstības līmenis bija zem tvaika dzinēja laikmeta, varbūt pat vēl stipri zemāks.

Planēta sastāvēja no dažiem nelieliem kontinentiem, dažām lielām salām, un ļoti daudz mazām saliņām. Dažas vietas bija līdzenumos. Tajā atradās arī „Vara pērtiķis”. Dažas vietas bija kalnainas. Nedaudzo sauszemi no visām pusēm apņēma jūras, kuras bija sasalušas līdz pašam dibenam. Dziļuma amplitūda jūrās bija no dažiem metriem līdz trīs kilometriem.

Gravitācijas standarts 92 T, dienas ilgums – aptuveni 20 stundas, liels attālums no saules. „Laba pasaulīte”, nīgri nodomāja Etans. Uz ekvatora temperatūra sasniedza +3, pēc simt grādu skalas. Pie „Vara pērtiķa” vidējā temperatūra bija – 15, dažās naktīs noslīdēja līdz neticamiem – 90. Jo tālāk no ekvatora, jo aukstāks.

Jā, lieliska pietura ceļojumā pa civilizācijas nomalēm! Citiem tirgotājiem bija daudz patīkamāki komandējumi. Kā, piemēram, tik patīkamas pasaules, kā Baltazars vai Beršeba. Daži pat tirgoja uz Zemes, bet viņam, Etanam Forčunam, vienmēr gadījās kaut kādas Sadraudzības nomales. Viņam jāveic biznesa darījumi kaut kādās apšaubāmas un neattīstītās pasaulēs. Kaut gan nebija ļaunuma bez labuma. Viņš jau sasniedzis trīsdesmit gadus, kas pavadīti tirgojoties dažādās nomalēs. Gan jau kāds dzimtajā kantorī apskatīsies viņa lielisko veikumu tirgojot tik dažādos apstākļos. Tad viņš droši vien saņems kādu labu vietu atbilstošu nopelniem – juvelieru paradīzi Zaudējumu Pasaulē, vai tikko atklātajā Jaunajā Parīzē.

Novērsies no apbrīnojamā baltā pusloka, viņš iegrima pārdomās par savu turpmāko darbību. Kā, piemēram, vietējiem iezemiešiem izskaidrot Asandusas portatīvā katalītiskā luks-sildītāja darbības principus? Viņš mazliet zināja valodu, jo vienmēr centās izpētīt visus videoierakstus par vietu, kur devās tirgot. Bet šajos videoierakstos bija maz ziņu par vietējām tradīcijām un tirdzniecības paražām. Tā ka Tran-ki-ki bija atklāta nesen, videoieraksti saturēja tikai pamatinformāciju par šo planētu. Antropoloģiskie pētījumi parasti notiek mazliet vēlāk.

Vienu tomēr viņš laikam varēs iestāstīt iezemiešiem. Asasundas sērija būvēta no amrojoslām un ir miniatūrās enerģijas brīnums. Viens šāds kabatas sildītājs var nodrošināt istabas temperatūru vidējā ēkā pat šajā aukstajā klimatā. Tā kā vietējie ir pielāgojušies šim nežēlīgajam aukstumam, tad šāds sildītājs viņiem varētu kalpot ļoti ilgu laiku. Uzsildi gaisu līdz nullei, un esi svētlaimē ar visu ģimeni.

Bez šādām iekārtām, atrodoties uz planētas virsmas, kur vēja ātrums nereti sasniedz 300 kilometrus stundā, neaizsargāts cilvēks dažu minūšu laikā pārvērstos par ledus statuju.

Iespējams vietējos ciemos atradīsies cilvēkveida radījumi, kas būs priecīgi par iespēju aizvest mājās šos lieliskos mazos sildītājus. Tagad lai tikai rokas nedreb uzstādot sildītājus…

Savās domās jau tirgojoties ar vietējiem, viņš nogriezās uz personīgās bagāžas nodalījumu, un pēkšņi ieraudzīja savādu ainu.

Pieci cilvēki bija sapulcējušies pie glābšanas laivu izejas. Slūžas bija atvērtas. Bet tas taču nevarēja būt! Varbūt laikā, kad tika izziņota trauksme, viņš bija tik dziļi iegrimis domās, ka neko nedzirdēja?

Nu nē, pašreiz viņš dzirdēja pat to, kā sitas viņa sirds. Tātad ausīm varēja ticēt, bet acīm nevarēja.

Jā laikam acīm nevarēja ticēt, jo viņš redzēja, kā divi cilvēki nevīžīgi vicināja lāzeršautenes. Viens no apbruņotajiem turēja savu šaujamo pavērstu pret padzīvojuša cilvēka krūtīm. Apbruņotajam seja atgādināja sesku. Vecais vīrs centās turēties braši. Viņš bija tērpts labi pašūtā uzvalkā no modernā emeraldīna auduma. Zem uzvalka varēja redzēt glazūra kreklu. Vecajam cilvēkam kreisajā pusē stāvēja pelei līdzīgs mazs cilvēks, kurš skatījās uz ieroci tā, it kā tūlīt būtu gatavs mesties virsū ieroča turētājam.

Otrs apbruņotais bija liela auguma vīrietis ar plakanu seju, šķībiem zobiem un lieliem bicepsiem. Viņš centās savaldīt sieviešu kārtas būtni, laikam cilvēkveidīgo, („laikam” tāpēc, ka likās viņai ir astoņas kājas un divpadsmit rokas, un visas viņas bija kustībā, bet viņas lamāšanās nāca no Zemes un bija dzirdama angļu valoda). Ieklausījies viņā, Etans pat nosarka. Lamājās zemā basā arī tips, kas viņu bija satvēris. Interesanti kāda izskatījās šī sieviete. To nevarēja saskatīt, jo viņa kustējās pārāk ātri.

Etans atkal paskatījās uz tipu ar seska seju. Tas sarunājās ar veco vīru.

-          Cik ilgi var vazāties ar tevi, Dju Kanē? Vai nu velcies, vai gribi lai Jūs visus

„izslēgtu”? – Roka, kurā bija lāzeršautene, mazliet drebēja. – Ātri glābšanas laivā! – Nervozs skatiens pulkstenī. Otru gūstekni abi teroristi ignorēja.

-          Nu es nezinu… nezinu, kā labāk. Tā nav vienkārša lieta. Varbūt, labāk

pagaidīt…

Tad viņš bezspēcīgi nolaida rokas gar sāniem un pacēla acis pret griestiem. Terorists ar plakano seju izdvesa: „O!” – un vēl kaut ko nesakarīgu. Tad nosvieda sievieti zemē. Viņa apmeta vairākus kūleņus un lēnām piecēlās. Lamāšanās kļuva klusāka, bet ne mazāk ekscentriska. Viņa svēra ne mazāk par deviņdesmit kilogramiem un bija diezgan īsa.

-          Kož, - teica terorists, ne pie viena nevēršoties un aplaizot savu roku.

-          Klausies, Dju Kanē, mums nav laika. Sākumā tas kā sienāzis spirinājās, -

norādot uz mazo vīru ar peles seju. – Tagad tu iespītējies. Labāk pa labam.

-          Nu, es nezinu, - Dju Kanē nedroši paskatījās uz meiču.

-          Neuztraucies, tēti. – Viņa paskatījās uz plakansejaino, un Etans ieraudzīja

tuklajā sejā divas apbrīnojami zaļas acis. – Iesist tētim - tas pats kas viņu nosist. Viņš taču ir vecs. Beidziet vienreiz šo idiotismu. Nav ko te šaudīties pa labi, pa kreisi. Tētis nevar kaut ko darīt, pirms nav to apdomājis. Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks, atšķirībā no viena otra.

Dju Kanē! Skaidrs, kas viņi bija. Un meiča, acīmredzot, mēģina nospēlēt uz tēva vecuma rēķina. Gellesponts Dju Kanē bija „Kurita-Kinošita & Co” vadītājs. Bez visa pārējā, viņi izgatavoja arī zvaigžņu kuģu dzinējus. Teikt, ka šis cilvēks ir bagāts, ir tas pats, kas teikt, ka šīs planētas klimats nav tropisks. Šis cilvēks bija burtiski piebāzts ar naudu.

Kā jau labs tirgotājs, Etans ātri novērtēja situāciju: divi laupītāji, divi nolaupītie, viens nejauši gadījies aculiecinieks. Kāpēc viņi to vēl nav novākuši?

Te plakansejainais ieraudzīja viņu. Un Etans saprata, ka pārāk ilgi bija skatījies uz šo ainu. Pazust bija par vēlu. Viņš paspēra soli uz priekšu.

-          Es te gāju uz bagāžas nodalījumu… piedodiet, ka patrauc….

-          Stāvi uz vietas. – plakansejainais pagriezās pret savu biedru. – Nu ko darām,

Volter?

-          Vēl viens! Kas šajā kuģī vieni mēnessērdzīgie? Laiks dotie projām. Vaitings

skaidri lika saprast: neatstāt nekādus aculieciniekus, Kotabit!

Etanam nepatika tāds apzīmējums. Skanēja diezgan draudīgi. Skaidrs, ka aizbēgt neizdosies.

-          Nāc šurp, - pavēlēja Volters, norādot uz pārējiem gūstekņiem.

-          Paklausieties, es nevaru. Man rīt ir svarīga tirdzniecības konference, un …

Volters izdedzināja mazu caurumu uz grīdas starp viņa kājām. Etans ātri piebiedrojās mazajam cilvēciņam, blakus Dju Kanē. Mazais cilvēciņš, laikam, lietoja kontaktlēcas.

-          Vai šī ir nolaupīšana? – nočukstēja Etans, kamēr divi laupītāji apspriedās.

-          Baidos, ka jā, mans draugs. - Viņš runāja ar maigu akcentu, precīziem vārdiem.

-          Tagad mēs esam lielas laupīšanas piederumi. – Viņš spriedelēja, it kā lasot

lekciju.

-          Baidos, te kaut kas nesaskan, - teica Etans. – Piederumi kalpo laupītājiem, bet

mēs esam nolaupītie.

-          Zināt, kā uz to skatās…

-          Visi glābšanas laivā! – komandēja Volters, vairāk neuztraucoties par klusuma

ievērošanu.

-          Varbūt viņus visus…. – ierunājās Kotabits.

-          Pats zini: ātri… bīstami… , sevišķi nosēžoties.

Koleta Dju Kanē paskatījās uz Etanu. Varbūt viņas vārds tai atbilda bērnībā, bet tagad… drīzāk „Hilda”. Viņas skaisto acu skatiens bija auksts, lūpas nesmaidīja.

-          Klausieties, kāpēc Jūs nevienu nepasaucāt palīgā?

-          Es šeit gāju… vispār nesapratu, kas šeit ….

-          Nesapratāt? Nu protams! – Viņa nopūtās un aizgriezās. – Laikam no Jums neko

vairāk arī nevarēja sagaidīt.

Viņš gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka viņai ir taisnība! Viņš pārāk ilgi bija skatītājs.

-          Kāpēc Jūs neizskatāties skaista? – viņam izspruka. – Skumjas meičām parasti

piestāv. – Viņš pasmaidīja, gribēdams pajokot, bet meiča to novērtēja savādāk, uzmetot skatienu un aizgriežoties.

-          Ei, jūs tur, - noburkšķēja Kotabits. Balss viņam bija daudz valdonīgāka, nekā

viņa biedram, kaut arī vadonis, droši vien, bija Volters.

-          Ja es sadomātu jūsu meitai pa gabaliņiem sagriezt kājas, tas laikam nebūtu

šķērslis mūsu lietai. Vai skan pārliecinoši?

-          Neklausies viņu tēt, - teica Koleta, - viņš blefo.

-          Ak, dievs!… – Neskatoties uz visiem saviem miljardiem, viņš bija tikai vecs un

satriekts vīrs. Pēkšņi viņā kaut kas izmainījās. Izslējies, vīrs spļāva Kotabita virzienā. Kotabits, draudoši skatoties, viegli izvairījās. Vecais vīrs laikam palika ar sevi apmierināts. Viņš pagriezās, un devās uz nelielo atveri, caur kuru varēja nokļūt pie glābšanas laivām. Etanam iešāvās galvā doma izsist ieroci no Voltera rokām, bet Kotabits uzmanīgi sekoja katrai viņa kustībai. Nebija nekādu ilūziju par plakansejainā reakciju. Viņa nāve nevarēja neko mainīt laupītāju plānos. Etanam atlika sekot cilvēkam kontaktlēcās.

- Mani sauc Viljamss. Viljamss Milikens, - ejot stādījās priekšā mazais cilvēciņš.

Es esmu skolotājs. Augstākā matrikulācija.

-          Etans Forčuns, tirgotājs. – Viņš paskatījās uz meiteni. Abi bandīti gāja tai

blakus. Varētu mēģināt aizcirst durvis viņu deguna priekša, bet bandīti gāja ļoti cieši blakus.

Glābšanas laivā bija tumšs. Mazliet apgaismots bija tikai vadības panelis. Laupītāji pat necentās ieslēgt apgaismojumu. Laikam baidījās nejauši ieslēgt signalizāciju. Viņš varētu ieslēgt signalizāciju, neskatoties uz briesmām, kas draudēja, bet nelaime – viņš nekad nebija bijis tādās laivās. Treniņ nodarbības neskaitījās, tāpēc diezin vai viņš spētu atšķirt starta slēdzi no auto iznīcināšanās slēdža. Gūstekņi tika sasēdināti pilnīgā tumsā pēc stingrām laupītāju norādēm. Neskaitot divus vadības, laivā bija divdesmit sēdekļi. Volters jau sēdēja vadības sēdeklī, kaut ko darot ar pults slēdžiem. Kotabits slinki nosēdās otrā vadības sēdeklī.

Laivas lūka aizvērās bez brīdinājuma signāla. Laikam brīdinājuma kabelis tika pārgriezts iepriekš, lai nesaceltu trauksmi uz kuģa. Glābšanas laivu vajadzētu ieraudzīt, kad tā atdalīsies no kuģa, bet Etans nebija inženieris, un tāpēc nebija par to pārliecināts.

Volters kaut ko bubināja pie sevis „diezgan tālu esam no kuģa…varbūt…”

-          Labāk piesprādzēsimies, - ieteica Etans, - es nedomāju, ka mēs piezemēsimies

normālā ostā…

-          Spīdoši, - ironizēja Koleta. Viņas balsi varēja atpazīt tikpat viegli, cik viņas

figūru.

-          Nolaišanās arī laikam nebūs gluda, - turpināja Etans.

-          Veseli divi Einšteina cienīgi secinājumi. Tēti, ar šo „ģēniju” mēs

negarlaikosimies. Pēc tam viņš paziņos, ka no šiem olbaltumvielu megalocefāļiem nav nekas labs gaidāms.

-          Paklausieties… - Etans mēģināja šajā tumsā saskatīt viņas seju. It kā jau pieradis

pie šīs pustumsas, viņš tomēr neavarēja saprast, kā Volters varēja darboties pie vadības pults. Laikam bija ilgi trenējies.

-          Es joprojām nevaru saprast, kas šeit notika. Gribēju apskatīt savu preci, bet te

pēkšņi tā Jūsu ģimenes lieta…

-          Es domāju – šantāža, - teica Dju Kanē. – Skaidrs, tie divi bībeles ērmi zina, ka

neesmu nabags.

-          Pievaldiet mēli, - iesaucās Kotabits, īsti nesaprotot, kā reaģēt uz tādiem

izteikumiem.

-          Nožēloju, ka Jūs un misters Viljamss esat iejaukti šajā lietā. Laupītāji negaidīja,

ka tos kāds patraucēs šajā nakts laikā.

-          Man arī žēl, - atbildēja Etans.

Laiva sāka viegli vibrēt. Pēc tam aizmugures daļā varēja saklausīt klusu motora troksni.

Cenšoties visus uzmundrināt, Etans teica:

-          Mūs atradīs. Glābšanas laivas trasi nav grūti nofiksēt.

-          Es Jums labprāt piekristu jaunais cilvēk, bet domāju šie nelieši ir labi

sagatavojušies.

Laiva sasvērās, un uzreiz kļuva gaišāks. Viņi atdalījās no kuģa, un atstāja tā pasažieru lauku.

-          Mēs esam atdalījušies, - sāka Etans, bet viņu pārtrauca pazīstamā ironiskā balss:

-          Ak, Dievs, viņš turpina mūs pārsteigt!

-          Jūs varētu komentēt pie sevis, - aizrādīja aizvainotais Etans. – Tagad jau viss ir

kārtība, gatavojamies piezemēties.

Te nu viņš kļūdījās. Sākās pārsteigumi.

Kaut kas ar lielu spēku atsitās pret laivas sāniem. Laivu pamatīgi sakratīja. Etans pēkšņi ievēroja, ka planēta tuvojas pārāk strauji. Koleta iespiedzās. Priekšgalā lamājās Volters, cenšoties savaldīt laivu. Viņus atkal sakratīja, tagad varēja redzēt „Antaresu”. Tas strauji attālinājās, bet ne tik strauji, lai Etans neievērotu, ka „Antaresā” pavīd kāds dīvains caurums.

Pārlaižot skatienu visapkārt, viņš ieraudzīja pasažieru sekcijā vēl vienu figūru. Šis nezināmais nebija piesprādzējies. Pavērsies pret pārējiem, viņš skatījās ar neko nesaprotošu, aizmiglotu skatienu. Uz mirkli Etanam likās, ka viņam pašam arī kaut kas nav kārtībā ar redzi.

Laivu kratīja un raustīja. Volters bezpalīdzīgi kliedza. Viljams nostenēja: „Ak, Dievs!”, un tad lauzītā Zemes angļu valodā atskanēja kaut kas dīvains:

- Visu melno caurumu un sārto augstieņu vārdā, pietiek jokot, nu jau ir par daudz!

No šī momenta Etans vairāk neko nevarēja atcerēties.

Esmu laikam miris. Nosalis līdz nāvei. Pagrozīties. Pagaidiet, ja esmu miris, kā es varu grozīties? Lai pārbaudītu savu esamību, viņš atkal pagrozījās. Likās, kāds viņu rausta. Pavēra acis. Uz viņu raudzījās Viljamsa Milikena tumšā seja.

-          Kā jūtaties, dārgais Forčun? – jautāja Viljamss. Etans ievēroja, ka skolotājam

bija uzvilkts tumši brūns speckombinezons. Uz tā bija oranži ielāpi, bet izskatījās tas diezgan silts.

Viņš pagriezās un piecēlās sēdus. No fiziskās piepūles viņam sareiba galva. Sāpēja acis. Etans atklāja, ka apģērbts tādā pašā kombinezonā, tikai divus izmērus par lielu priekš viņa.

Viljamss pastiepa viņam krūzi ar karstu kafiju. Etans satvēra krūzi ar cimdos ietērptajiem pirkstiem, un ar diviem malkiem iztukšoja līdz pusei, nebaidoties apdedzināt barības vadu. Sajutis aizmugurē kaut ko cietu, viņš atbalstījās pret to un pavērsa skatienu apkārt.

Pretī sēdēja Dju Kanē ģimene. Arī viņi bija tērpti brūni-oranžos tērpos, tikai tie atbilda viņu augumiem. Tēvs sēdēja ar kūpošu konservu bundžu rokās, un kaut ko ēda no tās. Meita, atbalstījusies pret roku, sastingusi skatījās kaut kur sev priekšā.

Viņi atradās mazā istabā. Grīda bija noklāta ar kaut ko baltu. Pat viņa vēl neatguvušais prāts saprata, ka tas bija sniegs. Viņi tomēr bija piezemējušies. To varēja nojaust pēc temperatūras. Etans jautājoši paskatījās uz Viljamsu.

-          Mēs esam laivas bagāžas nodalījumā. Tas ir labi nohermetizēts.

Tas skanēja diezgan dīvaini, jo varēja redzēt, kā aukstais gaiss ieplūda pa spraugu starp vienīgajām durvīm un korpusu. Metāliskās sienas bija vienās iedobēs. Sevišķi aizmugurējā mašīntelpā. Izdzēris kafiju, Etans nolēma apskatīt durvis. Augšpusē durvis un siena bija ieliekušās uz iekšu. Virs durvīm bija vienīgais logs. Viņš piecēlās un paskatījās ārā pa logu, neuztraucoties, ka aizsedza gaismu pārējiem. Koleta, protams, tūlīt pat sāka komentēt tādu nepieklājību, bet Etans nepievērsa tam uzmanību, jo bija pārāk aizņemts ar apkārtnes izpēti.

Viņš redzēja laivas centrālo daļu, kur kādreiz atradās pasažieru nodalījums. Tā jumtā varēja redzēt divus milzīgus caurumus. Spožā saule apspīdēja korpusu. Etans saprata, ka kapucē bija iemontētas aizsargbrilles un sejas maska. Lielāka daļa sēdekļu ar paātrinātājiem bija nolauzti, vai sabojāti. Pagriezis galvu un izstiepis kaklu, viņš ieraudzīja, ka laivas labais borts ir vienos caurumos. Arī kreisais borts neizskatījās labāks. Metāliskā siena bija salauzta un saliekta. Etans nebija mehāniķis, bet te pat muļķis saprastu, ka vieglāk laivu ir uzbūvēt no jauna, nekā salabot. Sniegs mazliet bija aizputinājis laivas iekšpusi pasažieru un vadības nodalījumā, sevišķi kreiso pusi. Aukstais vējš klejoja pa salonu. Šur-tur sniegā svaidījās rūdītā stikla lauskas. Ja arī kāds iluminators bija neskarts, tad no šejienes tas nebija redzams.

Atkal sareiba galva. Laikam pārāk ilgi bija skatījies. Atspiedies pret durvīm, viņš uzmanīgi apsēdās, ielika galvu starp rokām, un palika šādā pozā, kamēr galvā viss noskaidrojās.

-          Ar Jums viss kārtībā, mister Forčun? – norūpējies jautāja Viljamss.

-          Jā, ziniet… mazliet nelabi… bet nu jau labāk. Vispār man liekas, ka kaut kas

nav labi ar acīm.

-          Jūs pārāk ilgi skatījāties logā bez aizsardzības. Tas, laikam, ātri pāries

neuztraucaties. Tam nevajadzēt būt saistītam ar Jūsu galvas traumu.

-          Arī tas ir labi. – Etans aptaustīja nelielu punu uz pakauša. Ar galvu vismaz viss

ir kārtība, bet varēja arī galva būt vienos caurumos.

-          Lietojiet lūk šo, - skolotājs norādīja uz brillēm, un piebilda: - lai neiestātos

sniega aklums.

-          Par visu padomāts, - noburkšķēja Etans, un sarāvies noprasīja. – Kā Jūs domājat,

kāda ir temperatūra?

-          Aptuveni mīnus divdesmit pēc simt grādu skalas, - atbildēja Viljamss, it kā tas

nebūtu nekas īpašs. – Un laikam vēl pazemināsies. Jūs pats varat apskatīt termometru uz labās rokas. – Viņš pasmaidīja.

Tiešām, mazs termometrs bija iešūts audumā, cimda augšmalā. Sākumā likās, ka skolotājs ir kļūdījies: sarkanā josla aizņēma gandrīz visu disku. Pēc tam viņš ievēroja, ka nulle ir a u k s t ā k ā atzīme. Dalījumi gāja tikai uz leju no nulles.

Iespaidu atstāja nevis iekārta, bet tās rādījums. Pēkšņi viņš pats sev negaidot iesmējās. Klusumā tas drīzāk izskatījās pēc rūciena un pārējiem tas nemaz nepatika. Uz viņu saka mest neizpratnes pilnus skatienus, sevišķi Dju Kanē, bet Koleta paskatījās tā, it kā neko citu no viņa nemaz negaidīja. Etans pārstāja smieties, sajūtot, ka asaras sasalst uz vaigiem. Tad viņš ievēroja pārsteigtos skatienus.

-          Nē, es neesmu sajucis. Vienkārši atcerējos, ka uz „Antaresa” man palika

aptuveni piecdesmit Asandusas luksus-sildītāji tirdzniecībai ar vietējiem aborigēniem. Tagad es būtu atdot savu vecmāmiņu tikai par vienu sildītāju!

-          Ja visu ko vēlamies, mēs būtu spējīgi sagremot, tad visi būtu paēduši, -

piezīmēja Viljamss. – Tā teicis Rassels, angļu filozofs, divdesmitais gadsimts.

Etans pamāja, urbinot sniegu uz grīdas… bet cimdi, viņš nodomāja, ir no īstās ādas.

Saraucis pieri viņš aplūkoja cilvēku grupu. Kaut kas nebija kārtība, bet kas – viņš vēl ātrumā nevarēja saprast.

-          Jā, par „Antaresu”. Kad mēs atdalījāmies, tur kaut kas nebija kārtībā. Tur

parādījās kaut kāds caurums, kad mēs kritām lejā.

-          Jā, tas bija pārāk bīstami, - atsaucās pazīstama, nervoza balss no tumšā stūra.

Etans atpazina pustumsā mazo figūru. Cilvēciņa labā roka bija pārsieta, bet uz sejas bija liela rēta.

-          Jā, pareizi esi saskatījis, - pabeidza viņš.

-          Es Jūs atcerējos, - teica Etans. – Ja nemaldos, draugs Jūs sauca par… Volteru.. –

Viņš pavērās visapkārt. – Bet kur tad ir jūsu plakansejainais draugs…

-          Tas dūšīgais? Septembers ar viņu tika galā…, - paziņoja Koleta. – Gaisma

nodzisa, bet esmu pārliecināta, ka tas bija viņš. Protams, tas neko…. – viņa aprāvās. – Interesanti, no kurienes viņš radās?

Etans kaut ko miglaini atcerējās: murkšķošs briesmonis laivā, pirms viņš zaudēja samaņu.

-          Liekas, es atceros, par ko Jūs runājat. Viņš mani nobaidīja līdz nāvei…., bet kā

viņš tur uzradās.

-          Jā, interesanti, - sāka Dju Kanē, - atceros, kad…

-          Tēt, ēd mierīgi, - teica Koleta.

Etans uzmanīgi aplūkoja meiteni, kura savā glābšanas kombinezonā izskatījās pēc rozā Budas. Interesanti, kurš no viņiem ir kompānijas prezidents?

Meitene paskatījās uz Etanu. Tas bija atklāts un tiešs skatiens. Viņš juta, ka nokļūst meitenes ietekmē… Nē. Tas nedrīkst notikt. Viņš aizgriezās, un meitene sajuta viņa nervozitāti.

-          Jūs laikam tiešām saņēmāt stipru bliezienu, mister Forčun, - teica viņa līdzjūtīgi.

Bija skaidrs, ka Koleta vēlas Etanu uzmundrināt. Lielais puns uz pakauša apstiprināja viņas vārdus.

-          Vai viņam bija ierocis? – jautāja Etans.

Meitene mierīgi atbildēja:

-          Nē, viņš vienkārši pārlauza sprandu. Tīrs darbiņš…

-          Paklausieties, - iesāka viņš, - piedodiet, ka es Jūs nosaucu… par to, ko es toreiz

teicu.

-          Labi, - nomurmināja viņa, - esmu pieradusi. – Un Etans saprata, ka pirmoreiz

viņa sameloja.

Dju Kanē jutās neveikli, bet centās to neizrādīt.

-          Jums virsū laikam tā beigtā tipa apģērbs?

-          Ne īpaši der man, - noburkšķēja Etans un pavicināja rokas.

Ja nebūšu uzmanīgs, varu pazaudēt cimdus – nodomāja Etans. Bet ārējais izskats viņu pašreiz īpaši neuztrauca. Galvenais – lai būtu silts. Varbūt Koletu tas īpaši nesatrauca. Viņš palūkojās visapkārt.

-          Bet kur ir tas, kā tur viņu sauca?…

-          Skva Septembers, - precizēja Viljamss.

-          Jā, kur viņš ir?

Koleta norādīja uz durvīm.

-          Kad mēs sapratām, ka šis nodalījums ir diezgan labi saglabājies… . Ak jā, tieši

viņš te Jūs atvilka… tad arī sapratām, ka šis ir labākais variants, kur patverties. Te var paslēpties no vēja, saglabājot siltumu. Neaizskaramie krājumi avārijas gadījumam arī lūk tur stūrī tajā sašķiebtajā kastē. Par laimi tie ir neskarti. Skva mazliet iekoda un devās ārā. Pagaidām atpakaļ vēl nav atgriezies.

-          Jā, nav redzēts, - iestarpināja Dju Kanē. Ēdiens izvēlās no atvērtās mutes, un

viņš steigšus sāka to bāzt atpakaļ.

-          Domāju, ar viņu viss ir kārtībā, - teica Viljamss. – Viņš paņēma līdzi vienu

lāzeršauteni, bet pie manis palika otra. Un deva norādes, apspiest jebkuras mūsu pretinieka naidīgās izpausmes, - viņš norādīja uz drūmo Volteru.

Tas pameta bēdīgu skatienu uz šauteni.

-          Jā! No tā tipa arī es dabūju ciest. – Volters sagrozījās. Viņam, laikam, bija vēl aukstāk nekā Etanam. Uzvilcis vairākus kreklus un pančo no laivas krājumiem, viņš izskatījās dīvaini – atgādināja resnu vardi. Pančo diez ko nederēja šādā aukstumā. Volters bija sarāvies čokurā.

Etans novērtēja Dju Kanē un viņa meitas apģērbu. Apģērbs viņiem derēja kā uzliets, it kā būtu šūts speciāli priekš viņiem. Bija skaidrs, ka laupītāji negribēja viņus nosaldēt līdz nāvei. Vijamss, laikam, bija ietērpts Voltera tērpā. Par tā apģērba, kas bija virsū viņam pašam, izcelsmi bija jau noskaidrojis.

Ja arī kādam bija lemts nosalt līdz nāvei, tad viņš to novēlētu šim tipam ar apsaitēto roku. Šausmas iedomāties, ka tieši šī tipa dēļ ar viņiem varēja notikt vēl kas ļaunāks…

Pagaidiet. Ja viņam virsū ir Kotabita tērps, Viljamsam – Voltera, Dju Kanē ģimenei – tieši viņiem sagatavotais apģērbs, tad kāds apģērbs bija Septemberam? Viņš, laikam, devies ā r ā bez speckombinezona! Ja tikai laupītājiem nebija pataupīts vēl kāds apģērba komplekts. Bet tās ir tikai Septembera grūtības. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par kurām vajadzētu padomāt.

-          Vai Jūs zināt, - Etans jautāja Viljamsam, - kur mēs atrodamies?

Bet atbildēja Volters.

-          Mums vajadzēja piezemēties, - viņš drūmi teica, - aptuveni 200 kilometrus uz

dienvidaustrumiem no „Vara pērtiķa”. Aizkavēšanās un sliktās degvielas dēļ, mēs nokļuvām sprādziena laukā, kas bija sagatavots uz „Antaresa”. Mēs novirzījāmies no kursa. Nezinu, kā tur nostrādāja datori un viss pārējais, bet pašreiz mēs atrodamies aptuveni uz pusi tālāk nekā bijām plānojuši nolaisties. Un nav nekādu cerību izglābties.

-          Sprādziens? – izbrīnījās Etans. Bet Volters jau tā, laikam, bija pateicis vairāk

nekā gribēja. Viņš uzreiz apklusa un ierāvās stūrī.

-          Laikam, laikam neliels daudzums sprāgstvielas, kuram bija jādetonē pēc mūsu

aizlidošanas, - ar zinošu izskatu komentēja Koleta. – Tā ka pēc mūsu atlidošanas, nebija dzirdams trauksmes signāls, tas laikam bija paredzēts jau iepriekš. Sprādzienam bija jāpārliecina glābēji, ka šajā sekcijā visi, arī mēs ar tēvu, esam gājuši bojā.

-          Nu jā, - atbildēja Etans, - uz kuģa visi nodomāti, ka Jūs gājuši bojā, un nekas

netraucēti šiem abiem realizēt to, ko viņi bija izplānojuši. Un nekādas atbildības. Brīnišķīgi izdomāts. Neapskaužu, ja tajā laikā kāds parādītos šajā sekcijā. – Viņš nikni paskatījās uz Volteru, kurš skatienu ignorēja.

-          Laikam, - teica Koleta. – Ar visām aizķeršanām viņi paši sev izjauca plānu,

neiekļāvās izplānotajā laikā. Viņi vispār netiktu ārā, ja tētis… - viņa saraustīja plecus.

-          Jums, - pārmetoši aizrādīja Etans, - vajadzētu pateikties tēvam par savas

dzīvības glābšanu.

Viņas skatiens kļuva pavisam skumjš:

-          Dzīvība? Vai Jūs zināt, mister Forčun, kā tas ir būt bagātam? Tas ir brīnišķīgi.

Bet būt bagātai, un lai par tevi visi smietos…

-          Kāpēc tad Jūs neesat not… , - viņš iekoda mēlē, bet viņa saprata.

-          Neesmu notievējusi? – viņa atsaucās. – Diemžēl nevaru. Sarežģījumi pēc

mandeļu operācijas. Ārsti saka – neko tur nevar līdzēt. – Viņa lēnām aizgriezās. – Skatāties, nenosalstiet.

-          Klausieties, - ierunājās Volters, - lai ko Jūs tur domātu, mēs nevienu negribējām

uzspridzināt. Es taču nenošāvu Jūs divus liekos, kad pagadījāties laivu nodalījumā. Ja glābēji būtu atraduši Jūsu līķus, vai līķa daļas, tad noteikti painteresētos, kāpēc nav šo mirstīgo atlieku – viņš norādīja uz Dju Kanē. – Kotabitam un pārējiem vajadzēja izslēgt jebkādu nejaušību. Bet tagad, viņš drūmi secināja, - ir skaidrs, ka mēs te visi nosalsim.

-          Ceru, ka nenāksies mirt Jūsu kompānijā, - teica Etans ar pārliecību. – Domāju,

ka nav nemaz tik slikti. Kāds pārbaudīja laivas pulti?

Koleta pašūpoja galvu:

-          Kā teica Septembers, tur ir tikai metāllūžņi. Es pati neesmu lietpratēja, bet

viņam var ticēt.

-          Pie tam mums nav pilnīgi nekādu komunikāciju iekārtu, nemaz nerunājot par

starpkontinentu sakaru līdzekļiem.

Īsumā – viņi nonākuši simtiem kilometru no cilvēku apdzīvotām vietām uz nepazīstamas planētas ar polāru klimatu, kurā diez vai izdzīvotu pat valzirgi. Te varēja likt cerības tikai vienam uz otru. Ļaunākais, ka viņu glābšanas laivu varēja atrast tikai nejauši, un neviens viņus nemeklēs. Visi viņus uzskata par gājušiem bojā, pat Voltera partneri, kas gaidīja netālu no ciema.

Sasaldētā pārtika nav slikta lieta, pat sasalt pašiem nebija ne mazākās vēlēšanā. Jā perspektīvas nesildīja ne viņu prātus ne ķermeņus. Bet Etans nebija radis sēdēt un gaidīt, kamēr pircēji ierodas pie viņa. Šis paradums, par laimi, ir saglabājies. Viņš nolēma veikt nelielu pastaigu – sasildīt asinis, apskatīt apkārtni un novērst drūmās domas.

Etans piecēlās: kapuce bija par lielu, bet brilles bija akurāt vietā.

-          Nu un kurp Jūs dosities? – jautāja Koleta.

-          Apskatīšu apkārtni: varbūt tuvumā ir kāds elektrogultu veikals.

Viņš aizvilka augšējo rāvējslēdzēju, cenšoties pielāgot kapuci, nolaida brilles. Uzreiz palika tumšāks. Satvēris durvju rokturi, pagrieza to, pagrūda… nekādas reakcijas. Vēlreiz pagrūda.

-          Iesalušas.

-          Ak dievs, - iesaucās Koleta, - kāds pārsteidzošs analītiķis…

Lūk vēl viens iemesls, kāpēc vajadzētu iziet pastaigāties. Durvis saņēma pamatīgu spērienu un dažus lamu vārdus. Vai nu palīdzēja spēriens, vai lamu vārdi, bet durvis sākuma pavērās dažus centimetrus, bet vēlāk arī negribīgi atvērās līdz galam.

Etans uzmanīgi aizvēra durvis aiz sevis, un palūkojās visapkārt. Iet vajadzēja uzmanīgi: zem sniega varēja būt bedres. Viņš aplūkoja laivas centrālo daļu. Sniegs gurkstēja zem kājām kā stikla gabali. Vējš šad tad iesvilpās sadragātajās metāla konstrukcijās. No viņa elpas izveidojās mazs mākonītis, maza dzīvības pazīme.

Etans fiziski juta savu plaušu darbību. Likās, ka plaušas aukstumā ir sarāvušās. Katrs elpas vilciens dzēla un apdedzināja.

Laiva nogāžoties bija ieurbusies ar savu „degunu” zemē. Apskatot to visu, Etans nolēma, ka laikam tomēr bija muļķīgi doties ārā. Nu nebija viņš nekāds kosmiskais izlūks. Nolaidies uz ceļiem viņš satvēra cimdos sniegu. Sniegs ne ar ko neatšķīrās no sniega uz jebkuras citas planētas..

Pamēģināja sniegu uz mēles. Mutē palika auksti. Sniegs kusa uz karstās mēles. Vecais labais sniegs no H2 O, tāpat kā uz Zemes. No videoierakstiem viņš zināja, ka atmosfēra uz Tran-ki-ki – praktiski tāda pati kā uz Zemes. Par to, ka sniegs var saturēt toksiskus elementus, Etans neiedomājās.

Bet to tur nebija, un viss pagaidām bija normāli. Sniegs ātri izkusa un remdēja slāpes. Etans nolēma veikt eksperimentu, un pacēla brilles. Eksperiments bija īss. Notrausis no skropstām sasalušās pilītes, viņš ātri nolaida brilles. Spožums bija neizsakāms. Caur brillēm tomēr varēja visu redzēt, un bez sāpēm raudzīties uz sniegu, netraumējot redzi. Palicis bez aizsargbrillēm, cilvēks te, laikam, ātri zaudētu redzi, pat nesapratis, kas noticis. Tas ir vēl ļaunāk nekā vistas aklums, neredzi ne puskrēslā, ne jaukā dienā.

Viņš paslīdēja, un knapi noturējās kājās. Kādu minūti stāvēja un atjaunoja normālu elpošanu. Tā tik vēl trūka izmežģīt roku, vai salauzt kāju.

Etans lēnām aizgāja līdz laivas centrālajai daļai. Vēlreiz uzmetis acis tam, kas bija palicis pāri no pasažieru nodalījuma, ieskatījās pilotu kabīnē. Durvis bija saliektas, kā attaisītas konservu bundžas vāks. Izdauzītie iluminatori bija pilni ar sniega un zemes maisījumu. Tāds pats maisījums bija arī iekša, noklāja vadības paneli. Slēdži un mēraparāti bija tādā stāvokli, ka brīnums, ka viņi vispār palikuši dzīvi. Vadības pults bija pilnībā izdemolēta.

Pagriezies, lai ietu projām, viņš pret kaut ko paklupa. Atkal gandrīz satraumējās. Viņam likās, ka sākt jukt prātā. Kad beidzot, Etans nolēma aptaustīt līko metāla gabalu, kas bija trāpījies starp kājām, izrādījās, ka tas nemaz nav metāls.

Tas bija mazliet apputināts kails ķermenis. Tā krāsu nemaz nevarētu saukt par veselīgu. Tas gulēja ar muguru pret Etanu. Tas laikam bija kritis ar galvu pret grīdu. Etans nometās ceļos un pataustīja ķermeni. Viņu varēja bīdīt pārāk viegli. Dju Kanē bija taisnība. Etanam pēkšņi radās vēlme ielūkoties ķermeņa acīs, vienalga – vaļā tās vai ciet. Ja vaļa – vajadzētu aiztaisīt ciet. Bet viņš nolēma aiziet, nepārbaudot.

Nodauzījis kājas no sniega, viņš devās prom no līķa. Mēģināja iedomāties, kā tagad Septembers klīst kaut kur ārpusē bez aizsargapģērba. Varbūt viņam ir rezerves komplekts, iedomājās Etans.

Skaidrs, ka pilotu kabīnē nav nekā noderīga, lai arī viņš nebija inženieris. Neko neaizticis, devās uz caurumu kreisajā bortā. No starpsienas rēgojās izolācijas materiāls. Etans uzmanīgi palūkojās ārā.

Pusmetru zemāk bija apsnigusi zeme. Laiva bija ieurbusies ar savu degungalu kaut kādā cietā paugurā, kaut arī tas nemaz neizskatījās pēc paugura. Varbūt to varēja apiet. Katrā ziņā šis šķērslis izrādījās tik augsts un ciets, ka varēja nobremzēt laivas kustību.

Varēja redzēt kaut ko, kas atgādināja zemus mūžzaļos krūmus. Tie gandrīz neliecās spēcīgajā vējā. Etans pats bija tā sasalis, ka nemaz nepievērsa uzmanību vējam. Krūmu klāja kaut kas līdzīgs skujām. Tās bija pavērstas pret sauli. Krūmu stumbri bija biezi un laikam ļoti stipri.

Ziemeļu un rietumu virzienā zeme bija noklāta ar kaut ko zaļu. Tā laikam bija bieza un sulīga zāle. Viņš pavērsa skatienu pret horizontu.

Vēl viens interesants novērojums: horizonta līnija bija nedabiski taisna un skaidri saskatāma, it kā būtu uzzīmēta uz papīra. Parasti uz apdzīvotām planētām tāds efekts nebija novērojams. Likās ka var pieiet un pieskarties šai horizonta līnijai. Debesis bija piesātinātas ar zilu, tīru krāsu, ka vecās fajansa bļodas. Debesjums bija tīrs, kā jaundzimušā āda. Neviena mākonīša. Parasts mākonis šajā spožuma karalistē droši vien tūlīt pat sasaltu – pārvērstos par ledus blāķi. Mākoņi šeit neiederējās.

Neskaitot zemes pleķi, kur viņš atradās, visapkārt bija neskarts, vietām mazliet pieputināts ar sniegu, spožs ledus. Atkal Etans atcerējās fragmentus no video informācijas: „Pārsvarā seklas jūras, viscaur klātas ar ledu”.

Saules atspīdumu no nekustīgo jūru virsmām bez aizsargbrillēm nevarēja izturēt. Viņš nolēca uz zemes, nepadomājot par sniega dziļumu. Par laimi, atšķirībā no laivas iekšpuse, kur sniegs bija pieputināts lielā kārta, te bija tikai kādu centimetru biezs.

Etans bija pagājis dažus soļus, kad ieraudzīja dziļas sliedes uz ledus, kas stiepās dienvidu virzienā. Laikam laiva nosēžoties stipri sagriezās un, noplēšot ledus virskārtu, tā šļūca uz vēdera, kamēr neatdūrās pret akmens kaudzi, kas bija mazliet apputināta ar sniegu.

Pēc dažiem soļiem zeme beidzās un sākās tīrais ledus. Etans noliecās, un notīrījis sniegu, sāka to aplūkot. Likās, ka zāle auga tieši no ledus. Tā auga biezos kušķos, kaut kādā simetriskā secībā. Starp blakus kušķiem bija, kaut arī nelieli, bet pilnīgi vienādi attālumi.

Grūti teikt, cik liela bija sala, bet tā noteikti bija sala.

Mutē Etanam bija dīvainas sajūtas. It kā mēle pārvērstos par kartonu. Domājot, kā apsekot salu, viņš uzkāpa uz ledus. Te atklājās vēl viena jauna īpašība, lai izdzīvotu uz Tran-ki-ki: bez speciālām iekārtām (piemēram, slidām), te bija grūti pārvietoties. Par laimi, viņš nebija tālu no sauszemes. Lai tiktu atpakaļ nācās pārvietoties četrrāpus. Kad Etans sasniedza sauszemi, ceļgali un plaukstas bija stipri sāpēja.

Glābšanas laivas aprīkojums nebija paredzēts tik ekstrēmam klimatam. Tāpēc diezin vai laivā varētu atrasties slidas.

Pēkšņi vējš sāka pūst vēl spēcīgāk. Kļuva vēl aukstāk. Planēta, acīmredzot, nolēmusi viņu nopūst no zemes virsmas.

Naktī, kad paliek aukstāks (pats aukstuma apzīmējums tagad viņam ieguva jaunu jēgu), katrs vēja pūtiens palielināja briesmas nosalt. Būs jāpadomā, kā izvairīties no iespējas pārvērsties par ledus blāķi. Ja nebūtu laivas nedrošās aizsardzības, cilvēki sen jau būtu nosaluši, pat savos speciālajos aizsargtērpos.

Vai nu kaut kas bija noticis ar viņa redzi, varbūt kaut ko bija nodarījis aukstums, bet likās, ka horizonta līnija attālinās, kaut gan joprojām bija tikpat skaidra. Varbūt tikai izlikās. Varbūt kaut kas ar aizsargbrillēm nav kārtībā. Kad Etans nekustināja galvu, viss palika savās vietās.

Viņā paskatījās pa labi, un sastinga – bet tagad ne jau aiz aukstuma. Kaut kas tālumā kustējās pa salu. Kad viņš pakustināja galvu, tas nepalika nekustīgs, taisni otrādi – pamazām tuvojās. Bija skaidri saskatāma cilvēkveidīga figūra. Kaut kas šajā figūrā izlikās ērmots – kājas bija neproporcionāli resnas. Cilvēks pamāja ar roku. Etanam nekas neatlika, kā pamāt pretī. Gaidot, viņš sastinga. Ja tas nav cilvēks, jāieņem poza, lai ātri varētu aizbēgt.

Tomēr tas bija cilvēks, tikai ļoti liels. Etans atcerējās, ka viņa aizsargtērps paredzēts liela auguma cilvēkam. Apmēram tādam , kas tagad tuvojās. Viņam palika mazliet neērti. Labi vēl, ka Septemberam bija aizsargbrilles. Ar tām viņš izskatījās kā ūdenslīdējs. Interesanti, nodomāja Etans, vai es arī tāpat izskatos. Pilnīgi iespējams. Ja cilvēkam, kas tuvojās, bija auksti, tad viņš to neizrādīja. Kad viņš pienāca pietiekami tuvu, kļuva skaidrs, kāpēc kājas ir tik resnas. Viņš bija pielāgojis materiālus no izrautajiem laivas sēdekļiem. Divi biezi spilveni no lūrija drapējuma materiāla bija apsieti ap viņa stiprajām kājām. Izrādās, ka šis materiāls radīja arī berzi ar ledu. Lai arī saplēsts, šis materiāls saglabāja savas īpašības. Šie paštaisītie zābaki bija labs izolācijas materiāls starp kājām un nežēlīgi auksto ledu.

Improvizētie sniega zābaki izskatījās neveikli, bet tomēr ar tiem bija labāk pārvietoties pa ledu, nekā šļūkt ar pazolēm.

Etans uzmanīgi aplūkoja tipu, kas vienus glāba, bet citus nogalināja. Nebija īsts milzenis, bet diezgan liels gan. Krietni lielāks par nelaiķi Kotobitu. Divu metru garumā, un attiecīgi padevies arī plecos. Etans sadrūma, jo nevarēja precīzi noteikt viņa augumu. Bet viņš taču netaisījās kaut ko pārdot… . Septemberam bija balti mati, milzīgs plēsējputna deguns un jocīgs zelta riņķis ausī. Kaut kas viņā atgādināja augstmaņa stāju, bet arī kaut kas bija no arāba, beduīna, vai kaut kāda mežoņa.

Septembers, saraustīti elpojot, apstājās. Neliels mākonītis parādījās no viņa „ērgļa” deguna. Septembers pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam. Arī roka bija aptīta ar to pašu sēdekļa materiālu. Etans uzmanīgi paskatījās uz Septemberu.

-          Nav tik ērti, kā Jūsu formas cimdi, bet silda. Kaut ko paņemt rokā grūti, bet es

pagaidām vēl tikai trenējos.

-          Skaidrs, - teica Etans pasmaidot un paspiežot (drīzāk pakratot) roku. – Jūs

laikam esat Skva Septembers?

-          Laikam jau tā ir, ja vien kāds nav apmānījis Septembera kundzi. Viņai gan patīk

siltākas vietiņas.

Mēģinot sasildīties, Skva sita roku pret roku, visu laiku skatoties uz horizontu.

-          Nu kā Jums iet, draudziņ? Varbūt pagaidām pietiks? Vēl dažas minūtes, un

domāju Jums būs pavisam auksti. Turaties, lai nedot dievs, nepazaudētu samaņu.

-          Aizmigt un nosalt. Nu nē, gulēt te nedrīkst nekādā gadījumā. Nosalst cilvēks

pamazām, un nekad nevar zināt, kad pienāks tas brīdis. To es negribētu sagaidīt.

Septembers pamāja:

-          Jā interesanti, kā šeit sasalst ķermenis – no ārpuses, vai no iekšpuses? – Viņš

uzsita Etanam pa plecu. – Ko Jūs zināt par sasalšanas īpatnībām? Es apskatīju tikai parasto tūristu video informāciju: valodas, interesantākās vietas un t.t.. Tāpat arī tas mazais… Viljamss. Ar viņu ir vērts strādāt kopā: mierīgs, pamatīgs. Bet tas draņķis Volters droši vien zina vietējos dialektus. Bet labāk tomēr būtu atstāt viņu bez mēles, nekā izmantot par tulku.

-          Nu es esmu tirgotājs, tāpēc…

Septembers neatļāva viņam pabeigt:

-          Tāpēc Jums piebāzta galva ar patskaņiem, līdzskaņiem, saknēm, pareizu izrunu?

Lieliski, draugs.

Etans paraustīja plecus:

-          Ne vairāk, kā tas piedien manas profesijas cilvēkam. Esmu redzēji arī video

informāciju par vietējiem klimatiskajiem apstākļiem, floru, faunu, u.t.t.. Bizness paliek bizness.

-          Vai arī izdzīvošana, - Skva draudzīgi uzsita pa Etana muguru. Etans tūlīt pat

sāka klepot. – Pareizi, tā arī vajag! Starp citu – Jūs te tagad esat galvenais.

-          Ko? – Izbrīnījās Etans, nodomājot, ka palaidis kaut ko svarīgu garām. – Kāpēc

es?

-          Lai mūsu grupa laimīgi varētu atgriezties civilizētajā pasaule, tai ir vajadzīgs

līderis. Es sevi nozīmēju par Jūsu vietnieku. Kur te varētu mazliet atpūsties, komandieri? – Viņš piemiedza aci.

-          Pagaidiet, - teica Etans, - baidos, ka Jums ir izveidojies nepareizs priekšstats par

mani. Es nevaru būt līderis. Labāk par to būt Jums. Jūs taču tik labi tikāt galā ar to Kotabitu…

-          Jā, tā gadās, - teica Skva, aplūkojot savus improvizētos cimdus, - bet tas ir

atsevišķs gadījums. Un viņš ir jau miris. Šai problēmai vairāk nevajadzētu pievērst uzmanību. Dažreiz es aizsvilstu un gāžu pa galvu, bet vajadzētu papētīt situāciju sīkāk. Dažreiz mani nesaprot pat tad, kad esmu pavisam miermīlīgs. Te ir vajadzīgs cilvēks ar skaidru saprātu, pieredzi darbā ar cilvēkiem, spējām pieņemt lēmumus pilnīgi negaidītās situācijas. Turklāt likt cilvēkiem to darīt, neiebaidot tos. Vai tad tas viss nav vajadzīgs tirgojoties? Spēja ātri domāt, nezaudēt dūšu?

-          Jā, bet…

-          Prasme pārliecināt, diplomātija.

Etans beidzot sapinās visā šajā viņa uzskaitīto īpašību rindā.

-          Redzat, ja Jūs tirgojat, piemēram, „Pupe de Kju Nr.7” parfimēriju, tas nemaz

nenozīmē, ka esmu Metrniha un Amundsena krustojums.

-          Bet tas palīdz pārliecināt cilvēkus, ka balts ir melns, un ir ļoti noderīgs tiem.

Pašreiz ir tikai jāpārliecina, ka balts ir balts.

-          Labi, labi, esmu ar mieru.

-          Par to man liels prieks.

-          Bet tikai tāpēc, ka Jūs to uzskatāt par vajadzīgu, un tikai pagaidām. – Viņš ķērās

pie rāvējslēdžiem. – Tagad mana pirmā pavēle: Jums jāģērbj šis aizsargtērps. Viņš Jums labāk noderētu nekā man. Man nepatīk, ka tas ir pa lielu un kūļājas uz mana auguma.

-          Atvaino, draugs, - Septembers apturēja viņa roku uz rāvējslēdžiem. – Jūs

patiešām esat galvenais, bet mums ir demokrātiska sabiedrība, bet nevis diktatūra. Tātad, lēmums jāpieņem balsojot. Mēs te esam tikai divi, balsojam.

-          Es balsoju par to, lai Jūs paņemtu aizsargtērpu.

-          Bet es balsoju, lai tas paliek pie Jums. Cik Jūs sverat?

-          Hm! – Etans otro reizi šajā īsajā laika posmā apmulsa. – Satriecoši! – Viņš

nomurmināja atbildes vietā.

-          Es tā arī domāju, - teica Septembers. – Iespējams esat nometis svaru.

-          Jums apģērbs vairāk noderētu. Jūs esat izteikts pētnieks. Bet es kaut kā iztikšu

-          Nē, neiztiksiet, - atcirta Septembers. – Ja vējš pastiprināsies, mums visiem diez

vai pietiks apģērba. Ja Jūs sakāt, ka esmu pētnieka tips, tad man aukstums būtu jāpārnes vieglāk, nekā Jums.

-          Jūs runājat pats sev pretī, - teica Etans.

-          Nemēģiniet mani pieķert pie kāda nepareiza vārda. Starp citu, tas Kotabits ir

lietojis speciālu termoveļu. Kaut kur par šauru, bet salikumā ar dubulto virsapģērbu – diezgan ērti. Tam otram – Volteram, arī droši vien tāda ir. Varbūt nav tik ērti, kā aizsargtērpi, bet nebaidies, draugs, nenosalšu. Ja vien tagad būtu kāda brendija glāzīte… – viņš sapņaini aplaizīja lūpas. – Domājat par sevi, nevis par veco Skva.

-          Cik Jūs esat vecs, - ziņkārīgi jautāja Etans, aplūkojot viņa muskuļus , kas

izspiedās caur audumu. Viņš cerēja, ka Skva neapvainosies. Skva arī neapvainojās, - par to varēja spriest pēc viņa platā smaida.

-          Esmu vecāks par īso resnuli – Dju Kanē meitu, bet mazliet jaunāks par Mēnesi.

Bet atgriezīsimies pie apģērba. Jūs tajā izskatāties kā rozīne kēksā. Es tā neizceļos. Vecs pieradums. Vai Jūs no tām videolentēm atceraties, cik auksts varētu būt naktī?

Etans palūkojās uz jau rietošo sauli.

-          Ja mēs esam aptuveni uz vienas līnijas ar bāzi, tad temperatūra pazemināsies

tikai līdz kādiem 30-40 grādiem. Jāņem vērā, ka vējš sasniegs ātrumu 80- 100 km/h . Esam šeit nokļuvuši vētru periodā.

-          Ļoti jauki… . - Viņš ar kāju šļūkāja pa sniegu. - Interesanti, ko par to visu domā

Dju Kanē ģimenīte?

-          Viņi – interesants pārītis. Vecais izskatās pārāk neizlēmīgs, lai vadītu savu

tirdzniecības impēriju. Bet meitene… – Viņš bija sapinies savās domās par Koleti. – Viņa ir gudra, saprātīga, pat vairāk… . Bet tai pašā laikā – aizkaitināma, dzēlīga…

-          Sava izskata dēļ? – piezīmēja Skva. – Lieta nav no patīkamajām, bet domāju

meitene mums neradīs papildus grūtības. Šajā nolādētajā pasaulē arī es gribētu dažus liekus svara kilogramus papildus siltumam. – Tad viņš sāka runāt par citu tematu. – Varbūt naktī vajadzēt nozīmēt dežūras?

Viņš ar rokām satvēra caurumu laivas bortā, lai ielīstu iekšā. Pēc tam padeva roku Etanam.

Lienot iekšā, Etans ieraudzīja kaut ko tumši brūnu. Viņš norādīja ar roku uz pilotu kabīni:

-          Kas vispār te notika? Nolaišanās laikā?

-          Ā, Jūs par to? Nu tas ir vesels stāsts. Ziniet, es biju iedzēris… nu ne pārāk daudz.

-          Nenovirzieties no temata, - samierinoši teica Etans.

-          Nu labi, biju mazliet iedzēris. Laikam jau mazliet nenoturēju sevi rokās. Kaut

kādi nelieši no apkalpes iedomājās, ka varu radīt citiem pasažieriem nepatikšanas. Viņi metās man virsū.

Kad daudz maz atjēdzos – atrados pilnīgā tumsā un man likās, ka kaut kādi punduri iesviež mani šaurā šahtā. Izrādās biju sasiets. Domāju – varbūt esmu nodzēries līdz pelītēm, vai varbūt sākušās kaut kādas halucinācijas. Mani sarūgtināja, ka ne viens, ne otrs neatbilda realitātei.

-          Skaidrs, - teica Etans, - viņi Jūs ieslodzīja šajā laivā izgulēt dzērumu.

-          Taisnība! Ja mani gribētu oficiāli ievietot kaut kādā karcerī, vai kas tur viņiem ir

uz šādiem kuģiem, tad vajadzētu nokārtot dažādas formalitātes – kaut kādi protokoli trijos eksemplāros, nezinu, kas tur vēl vajadzīgs… . Vienkāršāk bija mani ieslodzīt šajā glābšanas laivā.

Sākumā es domāju, ka tā visa laivas raustīšanās un drebēšana, ir kaut kāds triks. Pēc tam sāku sajust pavisam sāpīgus grūdienus. Un brīvais kritiens. Tas nu nepavisam man nepatika. Tad es apjautu, ka esam atdalījušies no kuģa. Un tas nav ieplānots brauciens. Vispār man nepatīk laupīšana, it sevišķi, ja tas skar mani. Tad mēs iegājām atmosfērā kā akmens ūdenī. Tā ka nebija saprotams, kas te notiek, nolēmu visu noskaidrot. Jūs visi nebijāt tai labākajā formā. Neatceros, kurš bija pie samaņas, kurš nē, bet noskaidrot neko neizdevās.

Nu bet tas puisis, - viņš norādīja uz kabīni – bija stipri pārsteigts ieraugot mani. Viņš momentāni pagrieza pret mani savu stroķi. Sapratu, ka nav vērts tērēt laiku sarunām. Izcēlās mazs kautiņš. Tas nelietis Volters nevarēja izlemt, vai turpināt nodarboties ar laivas vadīšanu, vai doties palīgā savam drauģelim. Viņš mēģināja vienlaicīgi darīt gan vienu, gan otru. Rezultātā nekas viņam neizdevās. Gan sasita laivu, gan salauza roku. Ja runājam par otru – tad es viņu negribēju nogalināt. Vienkārši tā iznāca. Viņš gan vēlējās mani redzēt mirušu.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka lāzerieroci:

-          Vēlaties?

-          Nē, paldies. Nošaušu vēl sevi. Lai tas paliek pie Jums.

-          Labi. – Viņš iebāza to atpakaļ. – Varbūt nāksies to pielietot, lai apsildītu kādu

sienu, ja paliks pavisam auksti. Labāk jau būtu to nedarīt. Ko var zināt cik liels lādiņš ir palicis. Pašreiz uzlādēt to nav iespējams.

Etans vispār prata pielietot šādus ieročus, lai gan tagad atteicās no tā. Tirgojoties, tas noderēja. Bieži bija gadījumi, kad aborigēniem ienāca prātā ideja nogalināt tirgotāju un savākt preci. Lēti un ātri. Bet šis gadījums nebija no tiem. Labāk ierocis lai paliek pie Septembera.

Septembers jautāja Etanam:

-          Kā ar ēdamo?

-          Ar vietējo? Nezinu. Vai tad laivā nepietiek pārtikas?

-          Tādas laivas paredzētas cilvēkiem divdesmit. Mēs esam tikai seši. Bet, diemžēl,

laivas paredzētas tikai satiksmei no kuģa līdz planētai. Mums ir koncentrāti un vitamīnu tabletes. Un krājumi nebūs paredzēti vairāk kā divām nedēļām. Mums sešiem tas pietiks uz četriem Zemes mēnešiem. Ja stingri ekonomēsim – drusku ilgāk. Ja, protams, tas viss vēl būs ēdams. Bet tādā klimatā jau laikam nekas nevar sabojāties.

Etans beidzot uzdevu jautājumu, kas viņam sen nedeva mieru:

-          Kādas ir mūsu izredzes?

Septembers aizdomājās, pēc tam sāka runāt:

-          Koncentrātu krājums divdesmit cilvēkiem divām nedēļām. Nav jau tik slikti.

Jāpadomā par kādu pārvietošanās līdzekli, un par kaut ko labāku, nekā šis, - viņš norādīja uz saviem improvizētajiem sniega zābakiem. – Tas sākumam. Pēc tam vajadzētu iemācīties uzturēt siltumu pašās aukstākajās naktīs un pasargāties no nolādētā vēja. Vajadzētu noteikt, cik mēs esam tālu no „Vara pērtiķa”, un kāds ir taisnākais ceļš uz to.

Tā visa atrisināšana varētu aizņemt četrus mēnešus. Bet par to es neesmu drošs. Tas varētu arī aizņemt daudz vairāk laika. Tāpēc arī interesējos par iespēju papildināt pārtikas krājumus.

-          Labi. – Etans sāka atcerēties visu ko bija redzējis videomateriālos. Nolēcis uz

ledus, viņš piegāja pie „zāles”, kura auga taisni no ledus, un sāka ar spēku to raut. Lai gan ar lielu pretestību, tomēr tā padevās.

Biezais kāts, vai lapa, nebija garāks par desmit centimetriem. Lapu malas bija tikpat asas, kā Zemes zālei. Bet šī zāle bija biezāka, gaļīgāka. Kaut kas līdzīgs krāsainiem trīsstūrveida cīsiņiem. Vietām sarkana, vietām zaļa, krāsa variējās no viegli salāt zaļas līdz tumši brūnai. Tas bija līdzīgs kāda Zemes polārajam augam, tikai tā lapas bija lielākas, un asākas augšpusē, nekā mums pazīstamajam „mezenbriantenum kristallinum”.

-          Ja nemaldos, šī zāle aug gandrīz visur uz šīs planētas. To sauc par „Pika-pinu”,

un tā ir ēdama, kaut tās enerģētiskā vērtība nav īsti noskaidrota. Tajā ir daudz minerālvielu un jēlproteīna. Tā pat īsti nav zāle, bet kaut kas pa vidu starp zāli un sēnēm. Aug pat uz ledus. Ļoti sarežģīta sakņu sistēma. Nu un, protams, tā nezied.

-          Ticu, - novilka Septembers. – Kura sevi cienoša bite gribētu iet bojā šajā ledus

aukstumā? – Viņš paņēma augu, un ar interesi aplūkoja. – Daudz proteīna? Lieliski. Kad beigsies mūsu pārtika, noderēs jebkas ēdams. – Viņš nokoda un pagremoja zāli. – Nav nemaz tik slikti. Nav jau spināti, bet tomēr labāk kā dandeloni.

-          Dandeloni?

-          Nebaidies, draugs, te viņu noteikti nav, - teica Skva, beigdams gremot zāles

paliekas. – Miza cieta, ka veca zābaka pazole. Mazliet saldena. Vairāk līdzinās pētersīlim, nekā selerijai. Ja vēl ir ar ko apstrādāt, tad tīri ēdama. Vai etiķis mums ir?

-          Nav, ja neņem vērā Dju Kanē meitu, - novīpsnāja Etans. – Varbūt te ir arī citi

ēdami augi, bet par pika-pinu noteikti atceros. Grūti atcerēties pavirši pārskatot video, pie tam es vairāk interesējos par tirdzniecību.

-          Bet kā ar dzīvniekiem? Derētu arī kāda kotlete.

-          Slikti atceros sadaļu par faunu, - Etans sarauca pieri, - bet dzīvnieki te ir. Arī

zivis. Noteikti atceros: ēdama. Tā pielāgojusies dzīvei zem ledus gandrīz bez skābekļa. Stāsta, zivis te ir garšīgas.

-          Aha! Būs ko uzcept.

-          Tikai to vajag dabūt caur deviņmetrīgo ledu.

-          Jā, pavisam aizmirsu, - vīlies novilka Septembers. Izskatījās, ka viņa milzīgais

deguns mazliet nokārās.

-          Bet ko darīsim tagad? – jautāja Etans. Interesanti ir apspriest planētu, bet jāsāk

kaut kas darīt.

-          Sākumā ir jāsagatavojas mūsu pirmajai naktij. Iemigt te var ātri, bet var arī

nepamosties. Ja šodien veiksmīgi pārlaidīsim nakti, rīt jāmēģina sameistarot kaut kādas ragavas. Varbūt mūsu nolaupītājiem ir karte. Varbūt šī vieta nemaz nav atzīmēta kartē. Pirms mēs nogāzāmies, es paspēju ievērot uz kontroles paneļa, ka esam stipri novirzījušies no kursa. Bet par kartēm jāuzprasa vēl dzīvajam nolaupītājam.

-          Bet vai viņš būs ar mieru strādāt kopā ar mums?

-          Kāpēc gan ne? Viņš var nosalt tāpat kā jebkurš no mums. Pamēģiniet atcerēties

visas ziņas par planētu, un savienot Arzuduna koordinātes ar Jums zināmajiem orientieriem uz planētas.

-          Es pats parūpēšos par siltumu šonakt. Iekšpusē labāk uguni nekurināt. Bet

nezinu, kā to darīt no ārpuses. Labi vēl, ka mums ir koksnes krājumi. Ko mēs darītu, ja nogāztos tur! – viņš norādīja uz plašajiem ledus laukiem.

Etans nodomāja, ka laivā nav nekā dedzināma. Nederēja ne izolācijas materiāls, ne sēdekļu pildījums. Pat Patriks Morisons te nebūti iekurinājis ugunskuru. Var iegūt uguni, izmantojot konservu sildītāju, bet kā šo uguni uzturēt? Labi bija kādreiz uz Zemes, kad visu transportu vēl būvēja no koka.

Septembers norādīja uz salu:

-          Kokus te var nogāzt ar mūsu lāzeršaujamajiem . Cerēsim, ka tie nav pārāk mitri.

Savādāk var vēl sasalt.

Etans paraudzījās uz sauli. Tā jau bija pavisam zemu. Ātri pavisam pazudīs dienas siltums…, kaut gan kas tas par siltumu. Drīzāk – vēl ciešams aukstums. Uz šīs planētas, liekas, diena ir par divām stundām īsāka.

Durvis uz apdzīvoto laivas nodalījumu vērās negribīgi, krakšķēdamas. Parādījās Koletas galva. Līdzīga lielam āpsim pēc ziemas miega, nodomāja Etans, un tūlīt pat pats sevi norāja: ko viņa tādu ir izdarījusi? Bet šis smieklīgais salīdzinājums, pats nevilšus uzradās galvā.

-          Vai kaut ko atradāt? – Jautājot, viņa skatījās garām Etanam. Tam vajadzēja viņu

sadusmot, bet neiznāca.

-          Ir koki, bet tagad viņus gāzt – tas ir smags darbs, - atbildēja Septembers.

-          Iesim Skva, - pēkšņi izspruka Etanam, - atnesīsim kādu malkas klēpi. Dodiet

lāzeršaujamo.

-          Bet Jūs taču negribējāt to ņemt? – Izbrīnījās Septembers.

-          Es pārdomāju. Es gāzīšu, Jūs nesīsiet… nē, nē, nevajag. – Septembera roka

palika pusceļā. Vēl viens draudzīgs Jūsu uzsitiens, un es nevarēšu pacelt to. – Etans norādīja uz šaujamo, ko bija cieši sažņaudzis rokā.

-          Labi, Etan. Vajag sagatavot labu nastu, kamēr vēl nav palicis tumšs. Vai arī vējš

nav palicis stiprāks. – Viņš pacēla krāgu, aizsedzot kaklu.

Viņi devās ārā. Koleta domīgi nolūkojās uz aizejošajiem. Pašūpojusi galvu, viegli pasmaidīja. Tad aiztaisīja lūku.

Abi ieradās jau pēc saullēkta. Bija draudoši skaista mēnesnīca. Etans, kuram likās drebēja viss ķermenis, domāja tikai par to, lai nesabirstu mazos gabaliņos. Te, iekšā, vismaz nebija tā drausmīgā vēja. Viņa āda nebija apsaldēta tikai pateicoties mazajiem sildītājiem, kas bija iešūti kapucē. Etans nevarēja saprast, kā Septembers vēl turējās kājās. Bet vēlāk naktī būs vēl aukstāks.

Kaut kas noburkšķēja aizmugurē, un viņš padeva ceļu. Septemberu nevarēja redzēt aiz lielās malkas grēdas. Malka bija apstrādāta daudz līdzenāk, nekā, ja to būtu darījuši ar lāzeru.

Etans nogrīļojās nost no durvīm, un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ja tikai viņš tiks mājās sveiks un vesels, tad atradīs sev lielisku, kabinetā sēdošu darbu, un izbaudīs šī darba svētlaimi. Šaujamo viņš nosvieda stūrī.

Volters, gluži kā zirneklis burkā, metās tam virsu. Momentāni šaujamais tika pavērsts pret Septemberu. Tas gluži mierīgi krāva malku blakus produktu kastēm, kas nevarēja aizdegties.

-          Te nu tu, draudziņ, pieļāvi kļūdu, - teica nolaupītājs, nenovēršot aci no

Septembera.

-          Nedari muļķības, puvekli, - brīdināja tas.

Skolotājs un Dju Kanē ģimene sēdēja pavisam mierīgi.

Etans joprojām centās atrast siltāku vietiņu. Daļu no malkas Septembers lika telpas vidū uz zaļgan-brūnajām skujām. Te vēl bija arī kaut kas attāli līdzīgs sūnām.

Koleta pagriezās pret tēvu:

-          Tēt, šķiltavas.

-          Ko? – Tas izbrīnīts jautāja, pēc tam saprata. - Ak jā, lūdzu!

Viņš izvilka no kabatas kādu spožu lietiņu, un sniedza Septemberam.

-          Lūdzu, Septembera kungs. Es gan baidos, ka tā nav gluži pilna. Es pagaidām

iztikšu bez smēķēšanas, - viņš pasmaidīja.

Septembers aizdedzināja ugunskuru. Šķiltavas bija greznas, ar filigrānu apdari.

-          Paldies, Dju Kanē. – Varēja redzēt, ka vecais jutās glaimots, - Tā ir daudz ātrāk

un vieglāk, nekā ņemties ar konservu sildītāju.

Skujas momentāni aizdegās. Malka sāka sprakšķēt kā plīstoši trauki, bet liesmiņa bija vēl vārga un maza.

Pika-pinu salasīt, protams, bija vieglāk, bet tā bija piesātināta ar valgmi. Tāpēc to aizdedzināt būtu bijis daudz grūtāk.

-          Ei! – Beidzot Volteram viss apnika. Viņš pašreiz jutās stāvokļa noteicējs.

Volteru tracināja, ka neviens nepievērsa viņam uzmanību. Sākumā tas pārsteigts skatījās uz visiem, tad sāka aurot uz Septemberu:

-          Tūlīt noraušu tev galvu! Uztaisīšu tajā caurumu!

Septembers parušināja ugunskuru. Tas sāka dzirksteļot. Pa aizvērto durvju spraugām mazliet vilka aukstums. Pēc tam Septembers slinki paskatījās uz Volteru.

-          Domāju, tev nekas neizdosies.

-          Domā atkal mani pārsteigt… – ieaurojās laupītājs.

-          Tu, sīkais, lien atpakaļ savā caurumā. Neredzi – rūpējos, lai arī tu nenosaltu.

Volters, drebēdams, sakoda zobus. Viņš uzlika pirkstu uz gaiļa.

-          Tas nelaimīgais muļķis taisās šaut uz Jums, - mierīgi teica Koleta.

Maza zaļa gaismiņa parādījās stobra galā. Ar to viss arī beidzās.

Volters apstulba, tad vēlreiz nospieda gaili. Gaismiņa bija vēl mazāka. Trešajā reizē vispār nekas nenotika.

Ar nopūtu, kurā bija gan bailes, gan sāpes, viņš nometa nederīgo šaujamo un devās uz savu stūri, glaudot savainoto roku. Viņš nenovērsa acīs, kurās šoreiz bija bailes, no Septembera.

-          Mierīgi, Volter. Ja man arī bija iekāre pārlauzt tavu sprandu, bet ķermeni

pievienot tavam kompanjonam, tad tagad nav tas brīdis. Esmu pārāk noguris, bet rīt vai parīt varu arī pārdomāt. Vajadzēja tomēr to darīt agrāk, bet tu esi tik nožēlojams, ka pietiks ar lauztu roku. Nekaitini mani vairāk.

Septembers piegāja pie durvīm. Viņš sāka ar sēdekļu pildījumu taisīt ciet spraugas. Vienu atstāja gaisam pašiem un ugunskuram.

Koleta noliecās virs kastēm, izvilka kādu paciņu un skaļi lasīja:

-          Vistas eskalops! Lieliski, bet neizdevīgi. Nolemtajiem paredzēts smalks ēdiens!

Kādam no transporta birokrātiem ir laba humora izjūta.

Etans ar izbrīnu atzīmēja, ka tās ir pirmais viņas šāda veida joks. Ja arī bija kāds cits zemteksts, tad viņš to neievēroja.

Koletā ņēma ārā no kastes konservus. Etans bija tik izbadējies, ka metās virsu, pat neapskatot konservu etiķetes.

Turpinot taisīt ciet šķirbas durvīs, Septembers paskatījās uz Viljamsu:

- Jūs lieliski sevi turējāt rokās, skolotāj! Man bija interesanti novērot Jūsu reakciju.

Tas viegli pamāja.

-          Es nedomāju, ka Forčuna kungs būtu tik vieglprātīgs, nometot pielādētu ieroci

šim subjektam pie kājām. Tāpēc sapratu – tas ir droši. Labu ugunskuru esat iekurinājis.

-          Baudiet siltumu. – Atbildēja Septembers. – Naktij malkas pietiks. Liekas, ka

Jūs, draugs, teicāt, ka naktis te ir īsākas?

Etans pamāja. Viņš centās iekārtoties pie uguns tuvāk, bet tā lai neapdedzinātos. Tas nekādi nesanāca. Pie nelielā ugunskura tomēr sēdēja seši cilvēki. Visiem vienlaicīgi sildīties bija diezgan grūti. Vai nu siltums, vai pieklājība. No vienas puses sildies, no otras – salsti. Tādas, lūk, neērtības.

Viņi salika visus saiņus un pakas lielā kartona kastē, un iestūma stūrī. Septembers ierosināja savākt visus atkritumus un izsviest ārā.

Bet bija jau sacēlusies pamatīga vētra. Tā varēja pamatīgi apsaldēt cilvēku, neskatoties uz aizsargabģērbu. Ar balsu vairākumu priekšlikumu noraidīja.

-          Gribētu kaut ko vairāk zināt par vietējiem aborigēniem, - teica Septembers,

pieliekot malku ugunskuram. Sagrupējušies ap ugunskuru, viņi savos aizsargtērpos atgādināja kautķermeņus, kuri gaida, kad tos sadalīs gabalos. Koks turpināja degt, kaut pārāk ātri pārogļojās. Ugunskurā radās arvien vairāk kvēlojošu ogļu. Pat durallojs tagad izskatījās sarkanīgs.

-          Nav brīnums, ka mēs ar viņiem vēl neesam satikušies, - piezīmēja Etans, -

laikam esam nokļuvuši uz visretāk apdzīvotās planētas.

-          Nomierinies, tēt, - mierinoši teica Koleta, - par tavām puķēm labi parūpēsies…

un pēdējo reizi, cik atceros, starptautiskās smērvielas, Goldins-4, pacēlās par četriem punktiem.

-          Bet laivu, kad mēs gājām lejā, taču nevarēja neievērot, - turpināja Septembers, -

skaidrs taču, ka to varēja redzēt simtiem kilometru uz visām pusēm.

-          Pilnīgi iespējams, - piekrita Etans, - bet arī ja tā, tad ekspedīcijas sagatavošanai

paietu nedēļas, ja tādu vispār kāds organizēs.

-          Tomēr vajadzīga sardze, - teica Septembers.

-          Es skatījos tikai vispārējo video, - atbildēja Viljamss, - bet man liekas, ka

vietējie tādā naktī ārā nerādīsies.

It kā apstiprinot viņa vārdus, vējš ar jaunu sparu sāka raustīt durvis.

-          Viņiem tas varbūt ir tikai tropisks vējiņš, - iebilda Etans. – Bet ja mēs te esam

tik tālu no civilizācijas, kā domājam, tad aborigēni te nepazīst lidojošus objektus. Nav zināms kāda būs viņu reakcija. Mēs varējām arī palidot garām kādam aborigēnu apdzīvotam centram, līdz nāvei pārbiedējot vietējos iedzīvotājus. Varbūt viņi šo apgabalu pasludinās par tabu. Tā jau ir noticis ne vienu reizi vien.

-          Cerēsim, ka šoreiz tā nenotiks, - teica Septembers. – Sāku jau domāt, ka mums

vajadzīga kāda palīdzība no ārpasaules, savādāk nekad nebūs man lemts vēl iedzert brendiju. Bet par dežūrām es ieminējos cita iemesla dēļ. Un ne jau arī viņa dēļ. – Viņš norādīja uz Volteru, kurš jau laikam bija aizmidzis, jo no stūra varēja dzirdēt tikai klusu krākšanu. – Kaut arī kamēr viņš vēl ir agresīvs, bet mums ir viens darbojošs šaujamais, labāk būtu pieskatīt arī Volteru. Galvenā rūpe tomēr ir par uguni. Ja ugunskurs nodzisīs, nav nekādas garantijas, ka mēs pamodīsimies.

-          Jums, taisnība, - piekrita Koleta.

-          Es parasti ilgi neaizmiegu, - paziņoja Viljamss, - ja Jums nav iebildumu, es

dežūrēšu pirmais.

-          Ļoti labi, - teica Koleta, - es varētu būt nākamā… . Bet lūdzu atbrīvot no

dežūrām manu tēvu. Tas nav priekš viņa.

-          Bet mīlā… – sāka Dju Kanē. Koleta noskūpstīja viņu uz pieres.

-          Kuš, večukiņ. Paļaujies uz mani.

-          Bet tava māte nodomātu…

Pēkšņi Etans ievēroja, ka Koletas skaties kļuva mežonīgs. Likās, viņa tūlīt uzsprāgs, bet tā tika galā ar savu balsi.

-          Nepiemini man vairāk to sievieti, - izdvesa Koleta.

-          Bet…

-          Nevajag! – Viņas balss nevēstīja neko labu.

Etans gribēja meitenei kaut ko pajautāt, bet ieskatījies viņas zaļajās acīs, pārdomāja to darīt. Met mieru, muļķi! Viņš sāka atkal grozīties, cenšoties ērtāk iekārtoties pie ugunskura.

Likās, viņš tikko aizmidzis pēc divu stundu dežūras, kad Etans atkal pamodās. Pusmetru tālāk dega ugunskurs. Kāds pirmatnējs instinkts bija viņu pamodinājis. Viņš pagriezās un ieraudzīja tieši sev pretim skolotāju.

Tas pielika pirkstu pie lūpām. Ugunskura otrā pusē Etans ieraudzīja Koletu. Viņas tēvs tupēja blakus uz ceļiem, apņēmis meitu ap pleciem. Viņas sejas izteiksme galīgi pamodināja Etanu.

Blakus nogaidošā pozā stāvēja Septembers. Viņš izskatījās pēc Hefesta, stāvot ar lāzeršauteni rokās, un skatoties uz durvīm. Pateicoties ugunskuram, nebija kļuvis aukstāks, bet visapkārt bija drūma tumsa. Etanam bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Cilvēki, atšķirībā no suņiem, nevar saost briesmas, bet cilvēki spējīgi nodot savas sajūtas citam cilvēkam.

-          Tas notika Dju Kanē kunga dežūras laikā, - čukstēja skolotājs. – Viņš

pamodināja Septembera kungu, kurš izlēma pamodināt visus pārējos.

Etans ieraudzīja stūrī Volteru, kura rokas jocīgi raustījās.

-          Dju Kanē kungs, - turpināja Viljamss, - ievēroja, ka ārpusē kaut kas kustās. Kaut

arī viņš nepazīst vietējos, tomēr domā, ka tie nav viņi. Bet vispār neviens nav par to pārliecināts.

Šajā brīdī ārā atskanēja skaļš troksnis, it kā kāds būtu stipri iesitis pa laivas korpusu. Septembers saspringa pie durvīm. Volters sāka idiotiski smieties. Septembers saskaities nošņācās, lai tas apklustu, savādāk noraus galvu.

Etans dzirdēja it kā attālus soļus un krakšķus, bet diemžēl tas bija pavisam tuvu. Starp vēja gaudām varēja arī dzirdēt kaut ko līdzīgu īdēšanai. Šīs skaņas te parādījās, te noklusa, it kā motors strādātu tukšgaitā. Skaņas bija ļoti zems tembrs. Reizēm tās pārvērtās kaut kam klepum līdzīgam. Pēkšņi viss apklusa.

Septembers nekustīgi gulēja, uzmanīgi ieklausoties, kas notiek aiz sienas. Etans sekoja viņa kustībām.

Vējš aizvien gaudoja visapkārt, ieputinot arī iekšā sniegu. Etana priekšā bija maza sniega kārta. Viņš jau nodomāja, ka ārpusē neviena, izņemot vēja gaudas, nav.

Etans pierāpoja pie durvīm, un pielika ausi pie spraugas. Mēģināja kaut ko saklausīt starp atsevišķām vēja brāzmām. Viņš centās neskarties klāt metālam, ja nu auss tomēr piesalst… .

Paskatījies uz Septemberu, Etans pašūpoja galvu, norādot, ka nekas nav dzirdams. Septembers pamāja pretī, joprojām vēl sažņaudzis rokā ieroci. Etanam likās, ka dzird ārā klauvējienu, bet tad viņš saprata, ka tā ir tikai viņa sirds. Viņš nejutās savā ādā. Viss tas likās kaut kā muļķīgi. Ja arī ārā kāds bija, tad tam būs apnicis staigāt apkārt. Tas būs devies projām. Doma par kaut kādiem nakts radījumiem nebija īpaši patīkama.

Viņš piecēlās, masēdams nosalušās locītavas. Gribējās ātrāk pēc iespējas tuvāk pie ugunskura. Kaut kā ticis līdz lodziņam, viņš palūkojās ārā. Vienīgais šejienes mēness, atspīdēja laivas sasisto korpusu ar spokainā krāsā. Cilvēku roku darinājums vēl vairāk bija aizputināts. Vējš vēl vairāk centās izārdīt laivas kreiso pusi. Dīvaini, ka vēl kaut kas ir atlicis no tās šādā vētrā.

Etans nopūtās un pagriezās pret pārējiem:

-          Viss kārtība. Ja arī kaut kas tur bija, tad tagad tas ir projām.

Saspringums atslāba. Vai izdosies atkal aizmigt? Viņš atkal paskatījās iluminatorā un pēkšņi saprata, ka uz viņu raugās nekustīga asiņaini-sarkana acs. Tā bija šķīvja lielumā. Pa vidu liela melna acs zīlīte.

Izlikās, ka Etans ir piesalis pie savas vietas, kaut arī sals šoreiz nebija vainīgs. Atkal atskanēja dīvainās skaņas, īsas un satrauktas. Acs sāka kustēties. Pa durvīm iebelza, it kā ar divu tonnu spēku. Draudoši nočīkstēja durvju eņģes. Etans atlēca no durvīm sāņus. Caur rūdīto stiklu varēja saskatīt trīsstūrveida siluetu.. Kāds iekliedzās. Varbūt tā bija Koleta, varbūt Volters. Bet varbūt abi divi reizē. Pēc tam Septembers atgrūda Etanu un palūkojās pa durvju spraugu ārā. Tas ko viņš tur ieraudzīja, lika viņam satrūkties. Viņš izbāza ieroci pa spraugu un nospieda mēlīti. Nekas nenotika.

Atkal sitiens durvīs. Lamājoties, Septembers atlēca malā. Viņi uzmanīgi nolika malā nedarbojošos ieročus. No saliekto durvju otras puses atskanēja tādi trokšņi, it kā tās kāds skrāpētu ar nagiem. Vēl viens sitiens pa durvīm. Šoreiz durvju augšējā eņģe neizturēja. Durvju augšdaļa ieliecās uz iekšu. Etans, gulēdams uz muguras, varēja tagad visu redzēt pa jauno atveri laivas bortā.

Viņš redzēja taisnstūrveida galvu ar šausmīgi sarkanām acīm, kas raudzījās tieši viņam virsū. Milzīgajā rīklē, kura atgādināja ekskavatora kausu, bija redzami tūkstoši asu un garu zobu rīkles abās pusēs. Radījums viņu vai nu redzēja vai sajuta. Milzīgais galvaskauss sāka lēnām spraukties jaunizveidotajā caurumā. Tagad Etans pat sajuta briesmoņa elpu, kura bija kā citrona un ķiploka kokteilis. Metāla durvis žēlabaini krakšķēja zem nezvēra svara, kurš rāvās iekšā kā izbadējies suns. Pie durvīm atkal pieleca Septembers. Viņš palēcās un kaut ko iemeta briesmoņa atvērtajā rīklē. Tad ātri noliecās. It kā gongs, atskanēja nezvēra zobu sasitiens. Pēc tam nezvērs sāka ātri mirkšķināt. Atskanēja kaut kas līdzīgs mežonīgam kaucienam. Nezvēra galva pazuda. Pēc tam tas tik stipri iezvēla pa korpusu, ka viss salīgojās. Etans gandrīz iegāzās ugunskurā. Un tad atkal – pilnīgs klusums.

Septembers centās iztaisnot durvis. Daļēji viņam tas arī izdevās, bet tomēr caurums palika. Septembers to aizbāza ar lielu izolācijas materiāla gabalu. Tāpat tika aizbāztas no jauna radušās spraugas. It kā viss turējās.

-          Varbūt kāds uzsildīs kafiju. Domāju, pagaidām mūs neaiztiks. – Ar savu milzīgo

dūri viņš pārbaudīja vai izolācijas materiāls turas uz vietas. – Varētu izdzert vienu krūzi. Žēl, ka tas ir tikai kaut kāds uzlējums uz brūnganiem graudiem, nevis kaut kas stiprāks.

-          Ak, dievs, - knapi elpojot jautāja skolotājs (Etans viņu pirmo reizi redzēja tik satrauktu), - kas tas bija?

Pats sev negaidot, Etans iedzēris kafijas malku, sāka atbildēt:

-          Tagad sāku atcerēties faunas nodaļu. Tas bija gaļēdājs, kas medī naktīs. Vietējie

to uzskata par ļoti bīstamu… .

-          Skaidra lieta, - piezīmēja Septembers, joprojām cenšoties aiztaisīt caurumu. –

Kas gan cits varētu pretendēt uz tik milzīgu zobu skaitu… . Nolādētais vējš!

-          … Šo nezvēru sauc par drumu, - turpināja Etans. Te viņš ievēroja, ka Koleta sēž

piespiedusies pie tēva un viņu krata drebuļi. Koleta bija nobijusies. Te jebkurš varētu nobīties, bet tomēr tas neizskatījās pēc Koletas.

Koleta ievēroja viņa skatienu. Viņa strauji pavirzījās sāņus no tēva. Tēvs neiebilda. Tagad Koleta izaicinoši atkal paskatījās uz Etanu un jautāja:

-          Jūs domājat es nobijos no šī nezvēra?

-          Tas ir pilnīgi saprotams, - sāka Etans, - te nav nekā nosodāma…

-          Tā tas nebija! – Iekliedzās Koleta. Pēc tam nomierinājās. – Vienkārši… . Es

nebaidos no nekā reāla, bet jau no bērnības es… es vienmēr esmu baidījusies tumsas.

-          Redzat, viņas māte… – iesāka Dju Kanē, bet meita aprāva viņu.

-          Nomierinies, tēt, paguli. Man kaut kas ir jāpārdomā.

Etans pagriezās uz otru pusi. Viņš lūkojās, kā uguns atspīd uz grīdas. Etans arī domāja.

… Vējš joprojām pūta no rietumiem, bet jau sāka zaudēt savu spēku. Saule bija uzlēkusi jau pirms divām stundām, bet Etans domāja, ka nevajadzētu tā saukt spīdekli, kas dot tik maz siltuma. Laikam jāceļas augšā. Tiesa, nav jau arī kur steigties. Pagājusi pusdiena, kopš Septembers viņu iecēlis jaunajā amatā.

Lai ekonomētu malku, kas bija krietni patērēta nakts laikā, ugunskuru vairāk nekurināja. Viljamss jau meistarīgi lika zarus un sūnām līdzīgo augu nākošajam ugunskuram. Dju Kanē ģimenīte ēda brokastīm uzsildīti putru. Etans ievēroja, ka Koleta ēda jau trešo porciju. Viņš nopūtās, nožēlodams, ka nav izgulējies.

Etans apsēdās, piespiedis ceļgalus pie krūtīm.

-          Labrīt, skolotāj. Kur tad mūsu mednieks?

-          Atkal aizgāja. Viņa pielāgošanās šejienes apstākļiem pārsteidz, vai ne? – Viņš

pameta Etanam cilindrisku kārbu. – Septembers paskaidroja, ka daudz neguļot. Lieka laika tērēšana.

-          Jā… , - nomurmināja Etans, pūlēdamies attaisīt cilindrisko kārbu. Tad viņš

ievēroja sarkanu bultu, kas norādīja uz leju. Lamādams sevi par neattapību, Etans apgrieza kārbu otrādi un parāva aiz mēlītes. Attaisījās vāciņš. Parādījās miniatūrs sildītājs. Pēc sešdesmit sekundēm viņš jau dzēra karstu buljonu. Izdzēris lielāko daļu, Etans piecēlās. Vai nu viņš bija jau pieradis pie temperatūras, vai nervu gali bija atrofējušies, bet Etans nejuta, ka saltu. Jauka šodien dieniņa. Būs kādi piecpadsmit grādi, ne vairāk.

Viņš atkal iedzēra buljonu, kurš jau bija paspējis atdzist.

-          Iešu, pameklēšu Septemberu, - teica Etans, īpaši nevēršoties ne pie viena. – Te

paliek karsti, kā tropos.

-          Ja tas ir mēģinājums pajokot, - sāka Koleta, sēžot ar karoti rokās, - tad es gan…

Bet Etans jau aizcirta aiz sevis sakropļotās durvis.

Uzlicis aizsargbrilles, viņš pārlūkoja laivas centrālo daļu un ievēroja, ka Septembers kaut ko pēta kreisā puses caurumos. Tiešām, šodien caurumi bija lielāki, nekā vakar.

Etans piegāja tuvāk, nešķiroties no vēl siltās kārbas. Ja vien varētu ielīst šajā siltajā kārbā un tur noslēpties. Uzsildītais šķidrums vēl bija mazliet silts, bet aukstums jau ņēma virsroku. Etans izdzēra atlikušo buljonu.

-          Labrīt, Skva, - viņam nācās pietuvoties un atkārtot divreiz, pirms milzenis viņu

sadzirdēja.

-          Ā! Sveiki, draudziņ! Skaties, es domāju, tas ir no pagājušās nakts. – Septembers

pakāpās un norādīja uz metālu. Etanam nebija nepieciešams kaut ko pārjautāt. Vējš nevarēja djuralojā atstāt tik dziļas un līkas pēdas. Bija seši ieskrāpējumi – divās grupās pa trīs katrā. Pārējie bija korpusa augšmalā.

-          Sākumā domāju, ka tas ir vējš, - teica Skva, atgādinādams zinātnieku-pētnieku.

Viņš pašūpoja galvu. – Kā domājat, vai var gaidīt šī… , kā Jūs tur viņu nosaucāt, atkārtotu vizīti ?

-          Drums, - atbildēja Etans, velkot cimdos tērpto roku pa korpusā atstātajām

grumbām. Uz video nebija detalizēta šo dzīvnieku apraksta. Neko nezinu par viņu paradumiem. – Viņš domīgi klusēja, lūkodamies uz kabeļiem, kas bija novilkti pa korpusa augšpusi. – Redzat, šonakt no manis nebija nekāda labuma. Šie kaucieni un sitieni… es… – Liela roka uzgūlās uz viņa pleca.

-          Netērējiet, draudziņ, veltīgi laiku. Tas briesmonis būtu paralizējis daudzus no

profesionālajiem karotājiem, kurus es pazīstu.

Etans iebilda:

-          Bet Jūs nesastingāt. Vai tad Jūs esat kareivis? Kas Jūs vispār esat? Mēs taču par

Jums neko nezinām. Zinām par Dju Kanē ģimeni, par Viljamsu, Volteru. Es pastāstīju par sevi. Bet Jūs?

Septembers paraustīja plecus un aizgriezās. Viņš raudzījās uz vienveidīgo ainavu sev priekšā. Vējš bija nopūtis lielāko sniega daļu, bet klāt nebija snidzis. Cik vien skatiens tālu varēja sniegties, ledus vizuļoja spožajā saulē, neskaitot sarkan-zaļos plankumus, kur auga pika-pina. Viņa cēli sarka šajā dimanta tuksnesī.

-          Teiksim tā, esmu redzējis vēl briesmīgākus zvērus par šiem, - nomurmināja

Septembers. – Vēl varu Jums teikt, kaut gan tas man nebūtu jādara, - mani meklē. Vismaz uz četrām planētam par manu galva, nav obligāti kopā ar ķermeni, Jums dotu vairākus simts tūkstošu kredītu. – Viņš palūkojās uz Etanu caur savām biezajām uzacīm. – Ko Jūs par to teiksiet?

-          Ļoti interesanti, - mierīgi atbildēja Etans, bet ko Jūs tādu esat izdarījis?

-          Labi, pagaidām pietiks draugs. Pagaidām. Varbūt vēlāk Jums izstāstīšu.

Kā jau labs tirgotājs, Etans zināja, kad vajag uzspiest, bet kad – nomainīt tematu. Tagad bija tieši tāds moments.

-          Ko Jūs viņam iemetāt? Tāds kauciens varēja sasaldēt asinis. Varbūt tās arī

sasala…

-          Sāli, - it kā pašam par sevi saprotami atbildēja Septembers, - no manas pusdienu

kārbas. Bija mazliet palicis. Nedomāju, ka šīs pasaules zvēri būtu ar to sastapušies iepriekš. Vismaz ne pulvera veidā.

-          Varbūt tie varēja sāli nolaizīt no ledus virsmas. Tas tomēr ir sasalis jūras ūdens.

Kaut gan no otras puses – pamēģini nolaizīt – mēle tūlīt piesals! Varbūt nezvēru vajadzēja pabaidīt ar degošu zaru?

-          Nedomāju, ka tas būtu labāk. Sāls ir daudz efektīvāks, turklāt nerada briesmas.

-          Briesmas?

-          Jā. Paklausāties. Ir pasaules, kur uguns ir daudz retāk sastopama, nekā uz

parasta tipa planētām. Šī ir laikam viņa no viņām. Esmu pieredzējis, ka uz šāda veida planētām zvēri skrien taisni ugunij virsū. Viņi to uzskata par dzīvu radību, par jaunām briesmām. Esmu redzējis, kā zvērs vāļājas ar degošu koku rīklē, kozdams tajā un skrāpēdams. Ja tas Jūsu drums…

-          Nav viņš nekāds mans! – protestēja Etans.

-          … reaģē tieši tāpat, tad tas nebūtu viņu atbaidījis bet taisni otrādi – vēl vairāk

saniknojis. Nevar protams to skaidri zināt, bet sāls savu padarīja. Varu derēt, ka uz šāda tipa planētām, dzīvnieki sajūt uguni pa lielu gabalu. Varbūt uguns tracina arī drumus. Vai viņiem ir noteikts apgabals, kurā tie dzīvo?

-          Nav ne mazākās saprašanas, - atbildēja Etans.

-          Uz gludā ledus pēdas nav saskatāmas. – Septembers izņēma no kabatas jau

pazīstamo sarkan-zaļo zāli un sāk košļāt.

-          Garšo kā pētersīlis. Kā gan tā var augt uz ledus tik lielā apgabalā?

Etans pakasīja pakausi zem kapuces.

-          Cik atceros, sakņu sistēma pastāvīgi dzen jaunus dzinumus uz sāniem un uz

augšu. Kaut kādā momentā augšana sāņus apstājas, un augs sāk pieņemties resnumā. Barības vielas tiek uzņemtas no visa plašā apgabala, pa kuru stiepjas saknes. Tādejādi visa barība var tikt aizvadīta uz auga tālāko galu. Augs izdala tik daudz siltuma, lai spētu sev izlauzt ceļu ledū. Jauna augu uzbriešana ļauj attīstīt sakņu sistēmu jebkurā virzienā. Ja sakne, kas saistīta ar vienu uzbriedušu augu, satiekas ar citu sakni, tās saaug kopā, neatkarīgi no tā, no kurienes cēlušās. Tādā veidā izveidojas milzīgs sakņu tīkls. Augs izdzīvo arī tad, ja kāda no centrālajām saknēm iet bojā.

Ir šī auga variācija, kas saucas pika-pedans, kas sasniedz trīs-četru metru augstumu. Viņa saknes varot būt vairāku metru diametrā.

-          Skaidrs. – Septembers par kaut ko aizdomājās. – Ja mēs sekosim šī auga sakņu

sistēmai, tad varam sasniegt sauszemi, no kurienes augs sācis augt?

Etans pasmaidīja:

-          Laba doma. Tikai slikti ir tas, ka pēc video informācijas, ir augi, kuru sakņu

sistēma sniedzas pusotru tūkstoti kilometru no tuvākās sauszemes.

-          O! – novilka vīlies sarunu biedrs. – Klausieties, es vēl neesmu brokastojis. Bet

Jūs?

-          Izdzēru buljonu. Varētu apēst vēl kaut ko. – Etans nometa tukšo kārbu zemē.

-          Labi, bet ko mēs darīsim pēc brokastīm, priekšniek?

-          Nu… es domāju, te palikt nevajadzētu. – Viņš paskatījās sarunu biedrā, bet tas

klusējot lūkojās pretī. Etans turpināja. – Mēs nenokļūsim „Vara pērtiķī” sēžot te uz vietas. Stiprāka vētra var apgāzt visu mūsu konstrukciju. Domāju, vispirms vajag sameklēt drošāku patvēruma vietu. Varbūt kādu alu uz lielās salas? Jūs taču to esat izpētījis?

Septembers pamāja.

-          Kā jau teicu, sala nav pārāk liela. Neredzēju nevienu drošu patvērumu. Ja nu

vienīgi paši izrokam. Šajā nolādētajā sasalumā tas laikam neizdotos.

-          Domāju pēc brokastīm jāuzkāpj augstākajā kokā.

-          O! Tikai ne man.

-          Labi, labi. Viens no mums uzkāps augstākajā kokā un izlūkos apkārtni. Varbūt

ieraudzīsim kaut ko interesantu.

-          Piemēram, būdiņu, kur pārdod saldējumu? – Iesmējās Septembers un uzsita

Etanam pa muguru. – Laba doma, draugs. Bet nu iesim kaut ko ieēst. Savādāk man nebūs spēka uzpasēt Jūs, kamēr neesat nogāzies.

-          Pat ja mēs ieraugām kādu sauszemi, - jautāja Koleta, - kā mēs līdz tai nokļūsim?

– Viņa uzdeva jautājumu, kamēr Septembers noņēmās ar savas putras notiesāšanu. – Jūs pats teicāt, ka staigāt pa ledu bez speciālām ierīcēm nav iespējams. Tuvumā nekā nav un ja kaut ko atklājam, tas būs daudzu kilometru attālumā. Varbūt Jums tā arī nav nekāda problēma, bet mēs ar tēvu neesam nekādi pieredzējuši tūristi.

Dju Kanē gribēja kaut ko iebilst, bet meitene apturēja viņu ar žestu:

-          Nē, tēt, es zinu tavas vēlmes, bet sēdēšana korporācijas direktora kabinetā

neattīsta fiziskās iemaņas.

-          Korporācijas direktoru zināšanai, - teica Septembers, turot rokās tukšo kārbu. –

Lai arī ko Jūs, jaunā lēdija, domātu, arī es pats nedomāju, ka varētu veikt tādu pārgājienu. Mēs varētu mēģināt uzkonstruēt kādu pārvietošanās līdzekli. Kaut ko līdzīgu kamanām. Varētu izmantot laivas sadragāto sekciju. Varētu noasināt garākos zarus. Uzvilkt tiem virsū metāla uzgaļus. Iznāktu kaut kas līdzīgs kārtīm. Būs kaut kas neveikls, lēns, bet tomēr ātrāks, nekā iet kājām. Tad mēs varētu paņemt līdzi visus savus pārtikas krājumus.

-          Laiks droši vien nemainīsies, - domīgi noteica Koleta, - un varu iedomāties, cik

labi es pavadīšu nakti uz kaila ledus.

Septembers bija norūpējies:

-          Tas tiešām būs slikti, Dju Kanē kundze. Labāk tagad par to nedomāsim. Bet ja

nu mums uzbruks vēl viens tāds nezvērs, mēs pārvērtīsimies par aukstu uzkodu. Tāpēc uzskatu, ka tā būs tomēr labāk, nekā sēdēt te uz vietas. Tā mēs varbūt pietuvosimies kādām apdzīvotām vietām.

-          Varbūt kāds sūtīs mūs meklēt? – Jautāja Dju Kanē.

Visiem par izbrīnu, atbildēja Etans:

-          Diezin vai te kāds meklēs dzīvus palikušos. Tādā gadījumā viņiem būtu

jāpārmeklē visa planēta. Ja arī kāds atrastu laivas paliekas, tas nodomātu, ka esam devušies uz „Vara pērtiķi”. Glābēji aprēķinātu iespējamos maršrutus. Mēs taču savā ceļā varam atstāt kaut kādas zīmes. Mums ir zināms, ka jāvirzās rietumu virzienā.

Nu lūk, nodomāja Etans, pats esi sev uzbūris savas dzīves galu, diezgan skumju priekš jaunā „Malaikas” kompānijas tirdzniecības ģēnija. Atliek tikai drebošām kājām iet uz priekšu, domājot, ka tās dreb no aukstuma.

-          Labi tas ir vai slikti, bet kā teica jaunais cilvēks – esam atstāti likteņa varā.

Varam paļauties tikai paši uz sevi. – Piezīmēja Septembers.

Etans atkal ierunājās:

-          Tiesa, ir vēl viens variants, - Septembers izbrīnījās. – Mūs var sākt meklēt viņa

cilvēki. – Etans norādīja uz Volteru.

Volters no sava stūra dusmīgs paskatījās uz Etanu:

-          Nē, - nospļāvās viņš. – Viņiem nav nekādas iztēles. Mēs te esam gandrīz līķi.

Tagad pateicaties par to viņam, - Volters nikni paskatījās uz Septemberu.

-          Te ir daudz asa metāla, - mierīgi atbildēja milzenis, - Jūs varat jebkurā brīdī

nejauši pārgriezt rīkli.

-          Vai arī Jūs!

Septembers tikai pasmaidīja.

-          Varat mēģināt jebkurā laikā. Ja tas Jums tikai atrisinās visas problēmas, - teica

Septembers, vērsdamies pie visiem klātesošajiem. – Tagad vajadzētu visiem veikt mazu pastaigu pa sauszemes gabaliņu uz kura esam nokļuvuši. Te, droši vien, vēl paliksim dažas dienas. Vairums no jums to ir redzējuši. Vajadzētu iepazīties ar apkārtni, kur pavadīsim dažas dienas.

Neviens nerunāja pretī – pat Koleta. Tikai Etans atkal atrada mazu sarežģījumu:

-          Bet mums ir tikai četras aizsargbrilles.

Tiešām aizsargbrilles nebija ne Viljamsam, ne Volteram. Tad skolotājs teica:

-          Man aizsargbrilles nav nepieciešamas, Forčuna kungs. Tāpēc jau atdevu savas

Jums. – Viņš izņēma no kabatas mazu futrāli un, aizsargājot to no caurvēja, apsēdās tupus. Kad atkal piecēlās stāvus, acis izskatījās daudz šaurākas.

-          Man ir proteīda optiskās kontaktlēcas. – Viņš ielika futrāli atpakaļ kabatā. – Šīs

ir speciālas lēcas – paredzētas lietošanai intensīvā saules gaismā. Tās man noderēs ārā. Varbūt tās nav tik labas, kā jūsu aizsargbrilles, toties daudz ērtākas.

Etans saprata, ka šis mazais un nedrošais pēc skata skolotājs, zina ko dara. Tas ir trešais cilvēks viņu kompānijā, uz kuru var paļauties grūtā brīdī. Pamazām rodas arvien lielāka atkarība no Septembera, no cilvēka, kurš vajadzīgs daudziem, kurš tiek meklēts, kā apgalvo pats Septembers. Nu labi, vēlāk tiksim skaidrībā. Viņš jau devās uz durvīm, kad atskanēja žēlabaina balss:

-          Bet kā tad es?

-          Jūs arī nāksiet, - norūca Septembers, - es nevaru Jūs atstāt vienu ar malku un

pārtiku. Neesmu drošs par Jūsu psihisko stāvokli.

-          Bet man taču nav, - lūdzoši teica Volters, - ne aizsargbriļļu, ne speciālu

kontaktlēcu. - Skaidri bija redzams, ka viņš zina, ko nozīmē atrasties šajā pasaulē bez aizsargbrillēm. – Pēc divām dienām es būšu akls kā jaunpiedzimis kaķēns. Bet pēc divām nedēļām tas jau būs neatgriezenisks process. – Neskatoties uz aukstumu, Volters nosvīda.

-          Noraujiet kādu krekla vai apakšveļas stērbeli, - teica Septembers, - un apsieniet

galvu. Priekš acīm vislabāk būtu kāds plāns, melns audums. Un turiet pēc iespējas acis vairāk aizvērtas. Daudz ko neredzēsiet, bet arī nepaliksiet akls. Tad arī būs mazāka iespēja, ka atkal izstrādāsiet kādu jaunu niķi.

-          Bet es taču nosalšu. Man nav ne aizsargtērpa, ne divkārša apģērba komplekta, kā

Jums.

-          Slikti, draugs. Kad uzmeistarosim ragavas, kaut ko izdomāsim, lai aizsargātu Jūs

no sala un vēja. Bet man nav ticības, ka Jūs godīgi palīdzēsiet mums strādāt. Ja gribat – paliekat laivā un nosalstat. Bet tagad, kad visi dodas ārā, arī Jums jādodas līdzi.

Nopūties, laupītājs atpogāja žaketi, un sāka plēst krekla malu. Etanam kļuva viņa žēl. Pats tomēr ir vainīgs, ka nokļuvis šādā situācijā. Bet sirdsapziņa nepiekrita loģiskajam saprātam.

Pagaidiet, - teica Etans. – Pirms plēst kreklu, pameklējiet, varbūt der kāds sēdekļu pildījuma gabals. Te, lūk, svaidās visādi gabali. Varbūt kaut kas noder no korpusa izolācijas materiāla. Pamēģiniet to visu sabāzt aiz krekla. Nav pārāk ērti, toties silti.

-          Liels paldies! – Nopriecājās Volters. – Pamēģināšu!

-          Kāpēc par viņu jārūpējas? – Jautāja Septembers. – Atļauj viņam nosalt.

-          Jūs esat dzirdējis par to, kā tas ir – lēni nosalt?

Septembers gribēja kaut ko teikt, bet dīvaini palūkojies uz Etanu, aizgriezās. Tiesa, pats Etans nekad nebija redzējis, kā lēnām nosalst cilvēki.

-          Labi, lai tā būtu. Viljams, pieskatiet viņu, lai nepaņem neko citu, kā tikai mīksto materiālu. Pārējie – ejam ārā.

Sala izrādījās vēl mazāka, nekā bija iedomājies Septembers. Pārsvarā ledus un sasalusi zeme. Te pat sēne nevarētu izaugt. Kā par brīnumu, auga krūmi un pat daži koki. Uz dažiem krūmiem bija kaut kādas cietas ogas. Pēc skata līdzīgas avenēm. Etans ievēroja ogas, bet nevarēja par tām neko atcerēties no redzētā video informācijā. Viņš norāva vienu ogu un iebāza kabatā. Vēlāk izpētīs. Izskatās jau ēdama, bet ko var zināt. Varbūt tajā ir daudz slāpekļskābes.

Bija te arī citi dzīvnieki, ne tikai drumi. Tumši spalvu kamolīši ar gaiši rozā actiņām un mazām, īsām kājiņām parādījās te vienā vietā, te otrā. Viņi pārvietojās neticami ātri.

Kad Septembers aplūkoja kādu koku, viņam virsū uzplanēja divi radījumi, kas līdzinājās sikspārņiem. Tiem bija silts, biezs kažoks. Septembers no pārsteiguma atlēca atpakaļ. Koka galotnē laikam bija radījumu ligzda. Tad šie radījumi uzlidoja mazliet augstāk, un turpināja riņķot drošā attālumā.

Etans mēģināja iedomāties, kādai jābūt ligzdai, lai izturētu vēja brāzmas ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Viņa iztēle tik tālu nesniedzās, Tāpēc Etans sāka pētīt sarkanīgās sūnas, kas auga starp akmeņiem.

Gellesponts Dju Kanē arī aplūkoja retos augus.

-          Ziniet, - viņš teica Etanam, - pika-pinā ir daudz sarkanās krāsas, bet šis augs ir

gandrīz violets.

-          Vai nav skaisti? – Dju Kanē bija redzami sajūsmināts. Etans neizjuta tik

pacilātas emocijas. – Zināt, es taču audzēju ziedus. Jā, mani pat zināmās aprindās uzskata par lielu speciālistu! – Pēc tam viņa galvā laikam kaut kas sagriezās. Dju Kanē turpināja pavisam lietišķi: - Te, laikam, ir ļoti daudz mangāna un dzelzs.

-          Nezinu, - atbildēja Etans, mēģinot saprast, par ko iet runa – par puķēm vai

derīgajiem izrakteņiem, - uz video nebija informācijas par ģeoloģiju.

-          Interesanti, - novilka Dju Kanē, sākot ciešāk aplūkot augus. – Vai tie ir tik

mīksti, kā izskatās? Daži augi satur derīgos izrakteņus milzīgos apmēros. – Viņš iegrūda pirkstu kādā no „pleķiem” un atrāvās atpakaļ tik zibenīgi, ka Etans pat palecās.

Septembers un Koleta sadzirdēja Dju Kanē kliedzienu, jo momentāni atradās blakus.

-          Tēti…. Kas notika? Ar tevi viss kārtībā?

Dju Kanē sēdēja uz zemes, sažņaudzis savu roku. Etans pūlējās paskaidrot meitenei, kas noticis. Visus interesēja vecā cilvēka stāvoklis.

-          Viņš sadūra pirkstu tajās sūnās… , vai kā tur to sauc!

-          Pēc sajūtām, kaut kāda skābe, - novilka Dju Kanē, - un diezgan sāpīgi. Koleta!

-          Esmu šeit, tēt.

-          Varbūt atgriezties laivā? – Jautāja Septembers.

Dju Kanē piecēlās kājās, aizvien vēl turot roku, un mēģināja uzvilkt cimdu.

-          Laivā? Domāju nav vajadzības. Man nav nelabi, vai citu saindēšanās pazīmju.

Vienkārši mazliet sāp.

-          Cik muļķīgi, tēt! – Noburkšķēja Koleta.

-          Ko Jūs, - teica Etans, - tas izskatījās tik nevainīgs, un Jūsu tēvs nedomāja, ka

varētu draudēt kaut kādas briesmas.

-          Un Jums arī tas neienāca prātā? – Indīgi piezīmēja viņa, apskaujot tēvu. Etans

gribēja iebilst. Neko līdzīgu viņš taču nebija redzējis video informācijā. Bet meitene neklausījās. – Nu labi, uzskatīsim, ka šis augs nav indīgs, - viņa teica tagad jau pavisam mierīgi.

Dju Kanē knapi valdīja pār sevi. Etans bija uzbrīnīts, redzot kādas pārmaiņas notiek ar veco vīru. Te viņš izskatījās pēc sabiedrības augstākas kastas cilvēka, daudzu uzņēmumu īpašnieka – te pēc veca, nevarīga vira, kam vajadzīga aprūpe. Kurš no tiem ir reālāks? Varbūt tikai Koleta to zina, bet viņa jau to nevienam nestāstīs.

-          Te tā uzreiz nevar pateikt, - teica Septembers, domājot par notikušo, - varbūt tas

tiešām nav stiprs bites dzēlies. Tikpat labi var nogāzties no kājām pēc dažām minūtēm. Kut gan šis, laikam, nav tas gadījums. Bagātie jau mirst tikai no pārēšanās. – Koleta apveltīja viņu ar niknu skatienu, bet pats Dju Kanē tikai pasmaidīja. – Tādā klimatā dzīvnieki un augu nekad nav indīgi. Ja arī kāds gadās, tad to nevar salīdzināt ar viņa tropisko brāli. Te ir cita ekosistēma. Kas ir nāvīgs vietējiem dzīvajiem organismiem, varbūt nekaitīgs mums. Un otrādi. Labi, ejiet uz laivu un kaut ko pielieciet pie ādas. Vismaz kaut ko, kas noņemtu sāpes.

Etans skatījās uz aizejošajiem - tēvu un meitu.

-          Domājiet, ar viņu viss būs kārtībā?

-          Jā. Izskatās pēc neliela skābes apdeguma. Rīt izpētīsim to pamatīgāk. Bija labi,

ka viņam rokās bija cimdi. Tagad laiks domāt par kokā kāpšanu.

-          Pacentīšos, - teica Etans, - kaut arī tas nav mans sporta veids, - ziniet, drīzāk

teniss, golfs …

-          Gan jau sanāks, draugs. Pietam galotnē zari ir diezgan kupli – Jums būs vieglāk

uzkāpt nekā man. Ar savu svaru Jūs arī augstāk varēsiet uzkāpt.

Etans skaļi neteica, ka zem Septembera svara zari ātri vien salūztu.

Viņi devās gājienā pa salu augšup, lejup, kamēr sasniedza augstāko punktu. Te auga arī atbilstošs koks. Etans jau gribēja palekties, lai aizsniegtu apakšējo zaru, kad Septembers viņu pacēla un zars bija viegli aizsniedzams.

Atvilcis elpu, glaudot nobrāzto roku, viņš sāka kāpt augšup. Kāpšanu atviegloja tas, ka zari bija kupli un auga cieši viens pie otra. Koks bija aptuveni divdesmit metrus augsts. Stumbram un resnākajiem zariem bija bieza miza. Tā bija labs aizsargs no vēja un saglabāja siltumu. Etans uzkāpa gandrīz līdz pašai galotnei. Viņš lēnām šūpojās vēja aptuveni metru no galotnes.

Etans atradās aptuveni trīsdesmit metrus virs ūdens līmeņa. Pa kreisi labi bija redzama sadragātā laiva.

Pa kreisi bija redzami zaļi plankumi uz ledus. Vai nu tā bija pika-pina, vai to attālā, milzīgā radiniece – pika-pedana. Pie horizonta varēja redzēt tumšus siluetus. Tie atgādināja kalnu masīvus bez sniega. Tie atradās austrumos. No vienas puses vajadzētu doties turp, jo tā bija vienīgā redzamā sauszeme. No otras puses – civilizācija bija otrā pusē – rietumos.

Satvēris stingrāk stumbru, viņš pagriezās uz rietumiem. Sev par lielu prieku, arī rietumu pusē Etans ieraudzīja kalnainus siluetus, ja vien tā nebija mirāža. Tagad viņam vējš pūta sejā. Aizsargbrilles labi nefiksējās uz sejas. Viņš tās palaboja, cenšoties nofiksēt. Piemiedza acis.

Uz ledus, starp tālajiem kalnu siluetiem un salu, Etans ieraudzīja duci tumšu plankumu. Tā nevarēja būt pika-pina. Pleķu kustējās!

-          Viņš sadzirdēja Septembera balsi: „Nu kā, var kaut ko redzēt?”. Stiprā vēja dēļ,

izklausījās, ka balss skanēja no liela attāluma.

-          Neesmu pārliecināts, bet izskatās, ka mums tuvojas dzīvnieku bariņš. Varbūt

varēsim sagādāt pusdienas.

-          Labi! – Augšup pavērstajā sejā atplauka smaids. – Cerēsim, ka mums būs

ēdienkarte, nevis mēs būsim tajā.

Etans vēlreiz palūkojās uz tālajiem punktiem. Viņš pārliecinājās, ka tie kustas salas virziena. Tad sāka kāpt lejā.

Divi cilvēku devās uz laivu. Viņu maršrutu varēja redzēt pēc izelpotā gaisa mākonīšiem. Viljamss un citi viņus jau gaidīja laivā. Skolotājs palīdzēja Septemberam aizbultēt durvis.

Etans ievēroja, ka Voltera uzvalks un bikses ir dīvaini uzbriedušas. Viņš izskatījās, kā resna rūķa skulptūra. Ap galvu bija aptītas lupatas, un melnās ačteles starp tām izskatījās kā mazas spraudziņas. Kustētie bija neērti, bet toties silti. Varēja redzēt, ka laupītājs necentās izskatīties moderni.

-          Kā pirksts? – Jautāja Septembers Koletai.

-          Sasmērējām ar pretsāpju smēri, - teica Koleta, - liekas, pampums ir

samazinājies. Sāpes nav pazuduša, bet palikušas mazākas.

-          Lielisks augs, - piezīmēja Dju Kanē, - brīnišķīgs aizsardzības mehānisms. Bet

varbūt arī – uzbrukuma ierocis. Uz cimda atradām dažus desmitus adatiņu. Negribētos uzkāpt uz šī auga ar kailu kāju.

-          Kaut kas līdzīgs medūzai, - iestarpināja Viljamss.

-          Ja esam sākuši runāt par aizsardzību, - teica Etans, būdams pēc iespējams

mierīgāks, - man liekas, vajadzētu sagatavoties pieņemt ciemiņus, kuri steidzas pie mums apliecināt savu viesmīlību.

Interesanti, kādu iespaidu atstās šis paziņojums?

-          Nu lūk, - noburkšķēja Koleta, - tā tikai mums vēl trūka.

-          Varbūt mednieki? – Jautri atteica Septembers.

-          Aborigēni! – Iekliedzās Viljamss. – Brīnišķīgi! Es centīšos neko nepalaist

garām. Mani skolnieki būs sajūsmā.

Viņu nemaz nesatrauca fakts, ka pats var pārvērsties par izpētes objektu.

-          Domājat, viņi nav naidīgi? – Nedroši noprasīja Dju Kanē.

-          Ja tā, kā mēs varam pretoties? – auksti jautāja Koleta.

-          Varbūt pat kanibāli, - teica Septembers, cenšoties izkliedēt nokaitēto atmosfēru.

– Draugs, Jūs taču pārskatījāt video informāciju? Es nostāšos Jums labajā pusē un centīšos izskatīties miermīlīgs. Jūs, Viljams, nostāsities Etanam kreisajā pusē. Stāvēsim kā parādes dalībnieki.

-          Ja dialekts nebūs pārāk sarežģīts, es varētu viņus saprast, - iestarpināja Volters.

-          Labāk stāviet aizmugurē un turiet muti ciet, - atcirta Septembers.

-          Es taču viņiem neko nevaru izpaust, - apvainojās Volters.

-          Mani neuztrauc tas ko Jūs teiksiet, bet gan Jūsu izskats. Viņš var nobaidīt pat

ļoti aukstasinīgus pirmatnējos cilvēkus. Simetrija uz viņiem iedarbosies nomierinošāki. Mēs nedrīkstam aizbaidīt potenciālu palīdzību.

Volters, purpinot zem deguna, apklusa.

Septembers pagriezās pret Dju Kanē.

-          Lai kā es Jūs cienītu, Jums arī vajadzēs stāvēt aizmugurē, jo Jūs nesaprotat

vietējo valodu.

Tēvu un meitu tas apmierināja.

-          Nu visi tagad zina, kur kam jāstāv? Labi. – Viņš pagriezās pret Etanu.

-          Draugs, tagad Jūsu kārta.

Ķeroties pie durvju roktura, Etans jautāja Septemberam:

-          Vai zināt kādus vārdus, kā iesākt kontaktu starp dažādu veidu saprātīgajām būtnēm? Varbūt viņi nekad nav redzējuši cilvēkus.

-          Nezinu, - iesmējās Septembers, - bet es tikšu galā. Ejam. – Viņš pastūma Etanu uz durvju pusi.

Labi, ka Etans bija jau atvēris durvis, savādāk būtu atdūris pret tām.

Sers Gunnars Rudbārdis saspringti skatījās tālumā, bet viņi bija vēl pārāk tālu, lai saprastu cik figūras stāv pie dīvainā priekšmeta. Izskatījās, ka priekšmets ir no metāla.

Kad Eers-Meezahs satraukts iedrāzās Lielajā zālē ar savu stāstu par metālisku trauku, kas nogāzies no debesīm, Gunnars bija viens no skeptiķiem. Burvis apgalvoja, ka redzējis savā teleskopā, ka priekšmeta virsma ir noklāta ar metālu. Tas spīdējis kā diadēma. Un vēl viņš piebilda, ka redzējis no dīvainā trauka izkāpjam uz salas divas dzīvas būtnes.

Tagad viņš visu to redzēja pats savām acīm. Uz brīdi pat aizmirsa par dzīvajām būtnēm. Tik daudz metāla! Ja tas nav sliktāks par tēraudu, tad tam nav cenas! Ja Domē tiks apstiprināti kara plāni ar Ordu, kurus iesniedza Longakss, tad būs vajadzīgs ik viens metāla gabaliņš.

Grūti ir dibināt kontaktus ar nepazīstamām radībām. Uz šivām varētu viegli tikt tiem klāt un nocirst vairākas galvas. Bet tas ne vienmēr ir lietderīgi. Pirmām kārtām jau burvis viņam to nepiedotu. Arī pašam Gunnaram viņu parādīšanās bija kā zīme. Otrkārt, ja šie radījumi var radīt no metāla lidojošu trauku, tad viņi varētu radīt arī lielas nepatikšanas traniem.

Kāda doma nelika viņam mieru jau no pašas Uonnomas: varbūt tie ir dievi? Sirmām galvām, visu varoši un nemirstīgi. Tas nav izslēgts. Bet maga stāsts par to, kā nolaidās lidojošais objekts, liecināja, ka tam nebija kaut kas kārtībā ar kontroli. Dieviem tas nav raksturīgi. Tas vairāk atgādināja puiku braucienu ar ragavām, kuras nav vadāmas. Bet labāk atlikt secinājumus. Sākumā viss jāizpēta savām acīm. Tas patiktu arī viņa skolotājiem.

Un tomēr, tik daudz metāla!

Viņš vēlreiz paskatījās uz nokritušo priekšmetu. Skaidrs bija viens, lai arī kas nebūtu šīs dīvainās būtnes, redze viņiem ir sliktāka nekā viņam. Viņi tagad sapulcējās pie šī … nu negribējās viņam to saukt par „kuģi”. Bariņš stāvēja uz salas malas. Tas vien jau bija dīvaini. Bet varbūt nepametot salu, tie izrāda savu miermīlību. Gunnars pareizi saprata būtību, kaut gan secinājumi nebija pareizi. Viņš parādīja zobus. Varbūt šie svešie baidās cīnīties, tāpēc nav iznākuši pretī.

Viņi tur ir pieci… nē, seši. Izskatās, ka tikai viens ir karotājs. Jo labāk.

-          Svaksus! – Viņš nokomandēja pirmo palīgu. – Pa kreisi! Vazen, Smjor, blakus viņam! – Viņš pagriezās. – Budžir! Pa labi kopā ar Avixu un Hivelu.!

Deviņi trani lēnām sadalījās trijās grupās, un devās tālāk. Tā bija ne vien nepieciešamā piesardzība, bet manevram vajadzēja arī atstāt iespaidu uz viesiem. Kreisajā flangā Skvaksusam vējš pūš mazāks. Eskvairs nav pārāk pacietīgs, bet mācībās – viens no labākajiem.

Bet kā ar tevi pašu, Gunnar? Vai tad jau esi vecs? Pieredze, viņš pats sev atgādināja, ne vienmēr atnāk tikai ar vecumu.

Pēc signāla, vienā flangā trīs trani nolaida kreisās rokas uz leju. Membrānas starp rokām un sāniem savilkās kopā un trani pagriezās pa kreisi. Pastāvīgi stiprais vējš pūta no labās puses. Viņi dziļāk iespieda ledū savus nagus, līdz ar to pagriežoties precīzi par sešdesmit grādiem. Budžirs un viņa komanda izdarīja tieši tādu pašu manevru, tikai pa labi.

Viņi jau bija tuvu. Vai tik neesmu novilcinājies, nodomāja Gunnars.

-          Samazināt ātrumu! – pavēlēja viņš. Komandas biedri nolaida rokas, samazinot

ātrumu. Nebija labi sasniegt mērķi pirms saviem flangiem. Nedrīkst pieļaut nekādu paviršību. Pašreiz viņus no torņa droši vien vēro burvis, varbūt pat pats zemesgrāfs. – Un uzmanīgāk bremzējiet , - viņš noteica. Nav diplomātiski sveicināt viesus ar ledus gabaliņu krusu.

Labajā rokā Gunnars turēja šķēpu. Tūlīt viņi sasniegs vietu, kur stāv svešie, neizrādot nekādas naidīguma pazīmes. Viņiem bija rozā sejas. Paši bija ar ļoti gaišu ādas krāsu. Tikai viens bija brūns. Viņu ādas mazliet atšķīrās, bet tajās bija kaut kas, kas atgādināja zīdaiņa ādu.

Gunnars ievēroja, ka Svaksuss ātri tuvojas no labās puses, mazliet paceļot rokas. Bidžirs, to ievērojis, arī centās kustēties ritmā. Gunnars neredzēja svešajiem ne zobenus, ne cirvjus. Pat nažu viņiem nebija. Var jau būt, ka tajā metāliskajā pudelē ir noslēpušies vēl pussimts līdz zobiem bruņojušies cilvēki.

Ja tie gribētu cīnīties, tad nokāptu uz ledus, bet Gunnaram aiz muguras saule un vējš. Lai tik pamēģina! Šie pirmie seši tiks saspiesti kā kukaiņi. Pagaidi, muļķi! Atkal tavi spriedumi nav diplomātiski. Tagad nav laiks fantazēt.

-          Pacelt šķēpus! – viņš nokomandēja. – Gatavoties bremzēšanai!

Svaksuss un Bidžirs pieslidoja gandrīz vienlaicīgi. Skaists darbiņš, viņš paslavēja pats sevi. Tiem, kas viņus novēro no pils torņa, ir jābūt apmierinātiem.

Gunnars un viņa komanda, satvēruši ieročus, mazliet pagriezās pa kreisi un nobremzēja. Tūlīt pat no tranu nagiem uz priekšu aizlidoja vesels ledus gabaliņu mākonis. Līdz svešajiem ledus neaizlidoja. Vienalga, divi no viņiem atlēca malā, bet priekšējie stāvēja mierīgi. Kāds no aizmugurē stāvošajiem izdvesa kādu ļoti augstu skaņu, kuras nozīmi Gunnars nesaprata. Varbūt svešinieki savā valodā tā smejas. Tā pati būtne, kas izdvesa šo skaņu, ieķērās citā būtnē. Droši vien ģimene. Tā nav slikta pazīme. Atšķirt sievieti no vīrieša nebija iespējams. Ja vien uzmanīgi ieskatīties… . Kur atkal esi aizmaldījies, pats ar sevi nemierā bija Gunnars. Būtu tas bijis gadu atpakaļ – tas vēl būtu piedodams.

Nu ja viņi tur iekšpusē kādu slēpj, tad prot to darīt meistarīgi. Neviens uz to pusi pat neskatījās. Visi, izņemot vienu, likās kaut kādi neattīstīti. Neviens neizskatījās pēc bērna. Nebija jau viņi nemaz tik īsi, bet no ļoti tievi. Pie tam vēl jārēķina viņu apģērbs.

Savukārt cilvēku bariņu pārsteidza tieši sers Gunnars. Bruņinieks bija kaut kas īpašs pat savu tautiešu vidū. Viņš bija tikpat garš kā Septembers, tikai divas reizes platāks. Milzīgās rokas beidzās ar četriem pirkstiem. No delnas locītavas līdz sāniem bija sakļauti membrānveida spārni. Kājas bija īsas. Tām bija resni, gari pirksti. Katrs no trim pirkstiem beidzās ar garu nagu, kam gals bija ass, kā žilete: tādejādi uz katras kājas izveidojās trīs slidu asmeņi. Ceturtais pirksts bija īss un vērsts sāņus. Tas varēja kalpot kā bremze.

Ejot pie laivas, trani izskatījās īsāki, jo gāja saliekušies, spārni bija sakļauti. Šī poza palīdzēja šādā stiprā vējā saglabāt līdzsvaru. Vareno tranu ķermeni klāja īsa bieza spalva. Katram karavīram bija apmetnis no biezās tumši-brūnā hessavara vilnas. Vidukli apņēma josta no skaistas ādas, kas bija apkalta ar zelta diskiem. Gunnaram pie kreisā gurna karājās abpusēji ass zobens. Labajā pusē draudoši rēgojās liels kinžals. Uz resna kakla bija kaklarota no kroplīgajiem krokima zobiem. Kapuce bija līdzīga cilvēku aizsarg kombinezonu kapucei. Šai kapucei bija divas spraugas trīsstūrveidīgajām spalvainajām ausīm. Kapucei priekšā bija divas lentas, kuras varēja sasiet zem zoda.

Uz ceļiniekiem raudzījās divas šauras gaiši-dzeltenas kaķveidīgas acis. Varēja saskatīt tumšas acu zīlītes. Deguns bija plats un plakans, mute pilna ar asiem zobiem. Trani bija visēdāji.

Spalvas uz ķermeņa bija pelēkas. Diviem kareivjiem virs acīm bija kaut kas līdzīgs matu šķipsnai un starp ausīm virs galvas bija tumši mati. Vēl vienam, tāpat kā Gunnaram, bija īsa bārda. Gunnaram bārda tāpat kā viss sejas apmatojums bija spilgti rudā krāsā.

-          Sakiet viņiem, draugs, kaut ko, - starp zobiem novilka Septembers.

Etans ātri galvā lika kopā pirmās frāzes. Centās salikt vārdus pareizā secībā.

-          Mēs… ē… karavāna, kas pazaudējusi virzienu, - sāka viņš, - vējš mūs apmānīja,

un tagad esam likteņa varā. – Viņš uzmanīgi paspēra uz priekšu divus mazus soļus un pastiepās uz pirkstgaliem. Pēc tam ievilcis dziļu elpu, iepūta aborigēnam sejā. Kaut tikai neaplipinātu ar kādu slimību šo lāčveidīgo aborigēnu.

Kādu sekundi neviens nekustējās, pēc tam briesmīgā izskata aborigēns atplauka platā smaidā, cenšoties nerādīt zobus, un pūta savu elpu sejā Etanam.

-          Mana elpa - tavs siltums, - viņš atvieglināti teica. Šie svešinieki vismaz ir

audzinātas būtnes. Tagad nav svarīgi – kam ir taktiska priekšrocība, cīņas nebūs. – Nolaist šķēpus, - viņš pavēlēja saviem ļaudīm, - Viņi ir miermīlīgi noskaņoti.

Pēdējo frāzi varēja neteikt: visi dzirdēja īso Etana uzrunu un redzēja sveicienu.

-          Pārāk jau mēs šodien uzticamies visiem, - noburkšķēja sev zem deguna

Svaksuss.

Viņš neatslābinājās. Pārējie trani atviegloti paklausīja savam komandierim. Un tad Etans pieļāva gandrīz liktenīgu kļūdu.

-          Varbūt dosimies laivas iekšpusē, - teica viņš, - prom no šī nolādētā vēja?

Gunnars atlēca atpakaļ un sniedzās pēc sava zobena. To pašu izdarīja arī divi citi viņa kareivji. Kā gan viņš tagad gribētu saprast svešinieka sejas izteiksmi!

Ko? Kāpēc mums jāiet prom no vēja? – Jautāja Gunnars starp zobiem. Visi visapkārt bija kā sastinguši.

-          Ā, beidzot es sapratu, - beidzot teica Etans, rādot uz debesīm, - Mūsu pasaule ir

daudz siltāka. Jūsu nebeidzamās vētras ir bargs pārbaudījums mums. Nebiju domājis, ka Jūs to pārpratīsiet. Zvēru, gribēju teikt tikai to.

Kareivji atkal atslāba. Gunnars negribēja strīdēties ar viesi, kuram ir taisnība. Aiziet prom no ledus un vēja – tas nozīmēja zaudēt savas priekšrocības. Bet svešinieks to laikam nesaprata.

-          Es pieņemu tavus vārdus, - viņš atbildēja, - kaut gan grūti tos saprast. Šodien ir

ļoti patīkama vasaras diena. Var staigāt bez apmetņa. Bet Jūsu kuģi gan es gribētu aplūkot.

Viņš pārāk strauji uzsāka kustību, bet, velns parāvis, tā taču arī ir viena no bruņinieku īpašībām. Nav jau viņš herolds.

-          Tā būs labāk, - teica Etans, - nāciet tik iekšā.

Septembers ielīda laivā un pasniedza roku Etanam.

-          Lielāko daļu es sapratu, - viņš klusām teica. - Bet kāpēc viņus tik ļoti satrauca

priekšlikums doties prom no vēja?

-          Nezinu, - atbildēja Etans, meklējot, kur likt kāju. Viņš ielīda un pasniedza roku

Viljamsam. – Nē, laikam tomēr sapratu. Tā ir vietējā karaspēka vienība. Ja nav vēja – nav arī iespējas manevrēt. Redzējāt kā viņi pārvietojas pa ledu. Uz salas kāpa nelabprāt.

-          Tiešām, - piekrita Septembers. – Lielākajās šīs planētas kaujās būtu jāpiedalās

kājniekiem un ledus buriniekiem. Brīnišķīgi!

-          Negribētu es redzēt kādu no viņiem saniknotu. Paskatieties uz viņu augumiem.

-          Varbūt te Jums nav taisnība. – Cilvēki jau bija sakāpuši laivā. Tagad laivā

uzmanīgi kāpa trani. – Es pievērsu uzmanību kādai interesantai detaļai.

-          Kādai? – Jautāja Etans, skatoties uz Gunnaru, kurš ziņkārīgi pētīja laivas

iekšpusi, it kā cenšoties visu redzēto saglabāt savā atmiņā.

-          Ar viņu svaru nagiem bija daudz dziļāk jāielien zemē. Varbūt viņi arī ir pati

lielākā muskuļotā būtne pēc Pītera, bet varu derēt, ka viņu kājas ir vieglas, iespējams pat daļēji tukšas iekšpusē, kā putniem. Viņi noteikti ir daudz vieglāki, nekā izskatās. Jūs, draugs, kaut arī divreiz mazāks, varētu viņus uzveikt laužoties.

-          Negribētu pat jokojoties to izmēģināt praksē, - atbildēja Etans.

Lai arī Gunnars nebija burvis, te pat desmitgadīgs knauķis pateiktu, ka šis kuģis nav spējīgs nekur aizlidot. Milzīgi caurumi sānos un griestos, saplēsti sēdekļi, salauzta armatūra – tas viss norādīja, ka piezemēšanās notika ne tā, kā bija paredzēta. Tad viņš ievēroja labi pazīstamās pēdas uz jumta un vienas sienas. Ar cieņu viņš palūkojās uz svešiniekiem.

-          Jūs sastapāt drumu?

-          Baidos, ka jā, - atbildēja Etans, - viņš mums uzdzina pamatīgas bailes.

Viņš ir vienkāršs un godīgs, nodomāja Gunnars. Neviens karavīrs nevienam nestāstīs par savām bailēm, pat pēc cīniņa ar drumu. Bet ja viņam piemēram uzbruktu satrakojies stavancers… . Tas ir īpašs gadījums, te pat viņš…

-          Jūsu kuģis, - sāka viņš mierīgā balsī,- liekas ir stipri cietis. Pats to neredzēju,

tāpēc neticu, ka tik milzīgs metālisks priekšmets (bruņinieks centās noslēpt savā balsī skaudību) varētu nolaisties no debesīm. – Tomēr jautājums atskanēja satrauktā balsī: - Vai tiešām šis aparāts var lidot?

-          Jā, - atbildēja Etans, - mēs ieradāmies no kuģa, kas ir daudzas reizes lielāks par

šo. (Gunnars neslēpa savu apmulsumu). – Tas savukārt mūs atnesa no citas pasaules, kur dzīvo mums līdzīgas būtnes. Mēs apstājamies…. gaisā virs Jūsu pasaules. Tad tur notika dažādas neparedzētas lietas. Mums vajadzēja pārsēsties šajā mazajā laivā. Tad notika vēl viena nelaime, un mēs nevarējām pareizi nolaisties. Viens no mums, - viņš turpināja, - nolaižoties gāja bojā.

-          Jūtu Jums līdz, - pieklājīgi atbildēja Gunnars. Viņš protams neticēja šim

fantastiskajam stāstam. Citas pasaules! Jebkurš bērns, kurš apguvis skolas vielu, zina, ka Tran-ki-ki ir vienīgā pasaule Visumā, kur pastāv dzīvība. Nē, šī laikam ir bez spalvaina un īsa tranu suga no planētas tālām nomalēm. Nākošie Etana vārdi it kā to tikai apstiprināja.

-          Te ir neliela mūsu cilvēku apdzīvota vieta, daudz satču no šejienes uz

rietumiem. Mēs gribējām nolaisties tur, bet laiva kļuva nekontrolējama… . Ja Jūs mums palīdzētu līdz turienei nokļūt, mūsu tautieši būtu bezgala pateicīgi.

-          Cik satču? – Jautāja Gunnars, nepievēršot glaimiem uzmanību.

Etans sāka galvā rēķināt, ņemot vērā video informāciju un Septembera aprēķinus.

-          Aptuveni astoņi vai deviņi tūkstoši.

Viens no kareivjiem knapi apvaldīja smieklus, bet Gunnars ieplēta acis. Arī viņš pats gandrīz vai pasmaidīja. Astoņi-deviņi tūkstoši! Ātrs brauciens uz šivām apkārt provincei…

-          Tādas lietas, - viņš mierīgi teica, - izlemj zemesgrāfs.

-          Zemesgrāfs?

-          Jā. Lielajā Uonnomas pilī. Jūs viņu un Domes locekļus satiksiet, kad nokļūsim

tur.

-          Tas mums der, - pirmoreiz ierunājās Septembers, - domāju, mums vajadzētu

visiem iepazīties.

-          Pareizi, - teica Gunnars. – Es esmu Gunnars Rudbārdis, Stensbruka Rudbārža

jaunākā dēls, Dugai Mežonīgā mazdēls. Mani eskvairi Svaksuss dal-Džaggers, - garais, slaidais karavīrs paspēra soli uz priekšu, - un Budžirs Hotangs. Zemesgrāfa vasļi un karavīri, - viņš sāka stādīt priekšā parējos pēc kārtas. – Vazens Tersunds, Smjors Tols, Aviks-let-Otkamo, un Hivels Vuonislati.

-          Es esmu Etans Forčuns, tas – Skva Septembers, Milikens Viljamss… – viņš

iepazīstināja ar visu grupu.

-          Šim tikai viena iesauka? - Jautāja Gunnars, norādot uz Volteru.

-          Tas ir noziedznieks… , kas mums jāuzrauga, - improvizēja Etans. – Tāpēc tam ir tikai viens vārds.

Uzzinājis, ka Dju Kanē ir tēvs un meita, Gunnars bija mazliet vīlies: viņš nebija pareizi sapratis šo būtņu vecumus un savstarpējās attiecības. Tātad nav dzīvesbiedri. Tētiņš un meitiņa.

-          Neskatoties uz taviem sveicieniem, draugs Etan, man vajag pārliecināties, ka

esat siltasiņu būtnes, nevis kaut kāds apmāns. Pirms sākam domāt, kā Jums palīdzēt, vajadzētu atrisināt šo svarīgo jautājumu.

Budžirs kaut ko čukstēja Gunnara ausī:

-          Kāpēc, ser? Viņi taču acīmredzot…

-          Klusu, eskvair. Stjorva izskatās pēc krūma, bet spēj iekost.

Samulsušais Budžirs kaut ko nomurmināja un pagāja malā.

-          Kas tur ir? – Jautāja Septembers.

-          Domāju, viņi grib pārliecināties, ka ir no vienas sugas ar mums. Viņu vajag kaut

kā nomierināt. – Etans pagriezās pret bruņinieku. – Kā mēs Jums to varētu pierādīt ser Gunnar?

Milzīgais trans piegāja pie Koletas. Viņa turējās labi, bet tomēr viņas skatienā plēsīgajā sejā varēja saskatīt izbailes.

-          Ko viņam vajag? – Noburkšķēja Koleta Zemes angļu valodā.

Etans kaut ko ātri pārsprieda ar Gunnaru. Septembers pasmaidīja.

-          Uz kārts liktas mūsu dzīvības, - klusu noteica viņš, - labāk paklausīt. –

Gunnaram viņš teica tranu valodā:

-          Uzmanīgi. Viņai ir ugunīgs raksturs.

Bruņinieks pamāja ar galvu. Etans vērsās pie Koletas Zemes angļu valodā.

-          Viņš vēlas, lai Jūs izģērbtos, Koleta. Auksti būs tikai uz mazu mirkli.

-          Jūs esat sajucis? Man jāļauj, lai šis ziloņa un kaķa krustojums mani neķītri

apblenztu?

-          Viņam, - mierinoši teica Etans, - vajag pārliecināties, ka mēs esam normāli

zīdītāji. Jūs esat mūsu vienīgais tam apliecinājums. Vai arī mēs tiksim izcepti.

-          Nu, Koleta, - iesāka Dju Kanē, - es nedomāju, ka…

-          Labi, - mierīgi teica Koleta un saka atbrīvoties no apģērba. Etans ievēroja , ka

pārējie trani ne bez intereses skatās uz viņu.

Koleta viegli satrūkās, kad Gunnars pieskārās tai ar savām milzīgajām ķepām. Pārējo īsās apskates daļu viņa pacieta flegmatiskā mierā.

-          Esat apmierināt? Jautāja Gunnaram Septembers.

Koleta sāka apģērbties.

-          Pilnībā, - atbildēja Gunnars. Pie sevis viņš nodomāja, ka šie cilvēki ir viņa cilts

samazināta kopija, tikai ar daudz labāku tehniku.

-          Viss kārtībā, Koleta? – Ar rūpēm balsī jautāja Etans angliski.

-          Liekas, jā, - mazliet satraukusies viņa atbildēja, pat nepamanot, ka Etans šoreiz

viņu nesauca par „Dju Kanē kundzi”. – Ceru tikai, ka viņam nav blusas vai gnīdas.

-          Ko viņa saka? – Jautāja Gunnars.

-          Viņa ir glaimota par Jūsu uzmanību, - mierīgi atbildēja Etans.

-          Jā. Labi, draugs Etan. Zemesgrāfs un Dome lems par Jūsu lūgumu – nokļūt līdz

Jūsu mājām.

-          Ne gluži līdz mājām, - teica Etans, mēģinot iztikt bez sarežģītiem

paskaidrojumiem, - vienkārši līdz nelielai mūsu ciltsbrāļu apdzīvotai vietai uz Jūsu pasaules.

-          Labi. Jebkurā gadījumā, Jūsu lūgumu izskatīs Dome. – Pie sevis viņš nodomāja,

ka atbilde būs noraidoša, jo Orda atrodas pavisam netālu, un jārēķinās ar katru zobenu, katru kinžalu, katru buru. Skaļi viņš to neteica. Varbūt no šiem svešiniekiem būs kāds labums. Nevajag uzreiz viņus sarūgtināt. Ja tie būtu gatavi upurēt savas laivas paliekas, tas nāktu viņiem par labu. Šo lietu nevar vilkt garumā.

-          Tātad Jūsu kuģis vairāk nevar lidot?

-          Nē, - bēdīgi novilka Etans.

-          Vai to var salabot?

-          Nedomāju, - iejaucās sarunā Septembers, - to varētu izdarīt tikai O-G klases

dokā. Tuvākais – vairāku parseku attālumā.

Gunnars palūkojās uz viņu. Par Etanu jau viss bija skaidrs, tomēr nevarēja saprast, ko gaidīt no šī, tikpat liela cik viņš, subjekta. Akcents viņam bija daudz vairāk izteikts, nekā Etanam. Bet šis milzenis bija pat laikam priecīgs, ka bruņinieks viņu nopēta.

-          Tad varbūt Jums nebūs iebildumi, - it kā starp citu turpināja bruņinieks, - ja mēs

to kaut kā izmantosim? – Viņš saspringti gaidīja atbildi. Negribējās izliet asini, bet tik daudz apstrādāta metāla… .

Gunnaram likās, ka svešinieki neatteiks, bet pat viņu pārsteidza atbilde.

-          Protams. Lai tas Jums nes kaut kādu labumu.

Pat Svaksuss bija izbrīnīts.

-          Tikai ņemat vērā, - piebilda Septembers, - diezin vai Jūsu ļaudis pratīs apstrādāt

šo metālu.

-          Mūsu meistari, - iebilda Svaksuss, izslējies pilnā augumā, - prot strādāt ar

bronzu, varu, sudrabu, zeltu, džunītu, dzelzi, prot liet labu tēraudu.

-          Lieliski. Ticiet, es Jums novēlu tikai to labāko. Ja tie pratīs izliet djuralloju savās

krāsnīs, es pirmais viņiem aplaudēšu. Ja Jūs vēl iemācītu drumiem vadāt kravas…

Dzirdot to, pat daži kareivji iesmējās, tas tūlīt izkliedēja saspringto atmosfēru.

-          Ja mēs to varētu iemācīt, - smaidīja Gunnars, - mums nebūtu vajadzīgs metāls.

-          Ir atsevišķi gabali un atlūzas, kuras Jūs varētu kaut kā izmantot, - turpināja

Septembers, - sēdekļu rāmji, apsildītāji un vēl šis tas. Ar lielāko prieku piedāvātu Jums vairākas jūdzes vadu, bet baidos, ka te to nav tik daudz.

Viņš nesāka sīkāk izskaidrot sarežģītos mehānismus. Neapmierināts kareivis var ātri pārvērsties par saniknotu kareivi. Tad tas savas emocijas var izlādēt, ķeroties pie ieročiem.

-          Gan jau paskatīsimies, - teica Gunnars, vēršoties pie Etana. – Tātad Jums nav

iebildumu, draugs Etan?

-          Nē. Laiva ir Jūsu, draugs Gunnar.

-          Lieliski! Tagad laiks satikt viņa gaišību. – Viņš bija sajūsmināts: tāds laupījums

un ne piles asiņu! Varbūt pat satikti nākošie sabiedrotie. Tikai viņu izskats gan nav neko kareivīgs…

-          Mēs esam gatavi ceļam, tāpat kā Jūs, - sāka Etans, bet tad aprāvās. – Bet… kā lai

mēs nokļūstam līdz Jūsu pilij?

Gunnars nodomāja, ka svešinieki smejas par viņu. Tā kā mazi bērni, nodomāja viņš. Sliktākajā gadījumā – kā pusaudži.

-          Slidosim pa ledu uz šivām, - viņš pacietīgi skaidroja, - te, augstākais,

piecpadsmit minūtes ko slidot. Ja pret vēju – tad trīs reiz vairāk.

-          Jūs sakāt, ka vajag slidot pa ledu? Baidos, mēs nevaram pārvietoties pa ledu.

-          Kāpēc? – Pacēla balsi Svaksuss, jau atkal ķeroties pie zobena.

-          Tāpēc, - teica Etans, atpogājot kostīmu un parādot rokas, - ka mums nav spārnu,

- novelkot zābakus, - un nav ne nagu, ne slidu. – Viņš ātri apģērbās, jo kļuva auksti.

Gunnars paskatījās uz apauto kāju un saprata savu kļūdu. Sagruva viņa teorija, ka svešinieki ir tikai pamazinātas tranu kopijas. Viņu satrieca atklājums, ka šīs būtnes ir pilnīgi svešinieki gan savā valodā, pārvietošanās iespējās, gan ar savu lidojošo kuģi.

Neuzvaramais Sofoldas bruņinieks bija galīgi apmulsis.

-          Bet… ja Jums nav ne danu, ne šivu, - viņš apjucis teica, - kā gan Jūs

pārvietojaties? Jūs taču visu laiku nestaigājiet šajās zolēs?

-          Staigājam gan. Pietam diezgan daudz, - atbildēja Etans, - vēl mums ir mazi

mehānismi, kas mūs pārvieto no vietas uz vietu. Vēl mēs skrienam. – Viņš nodemonstrēja arī šo cilvēku prasmi.

-          Mēs arī staigājam, kad ievelkam šivas, - nomurmināja Gunnars. – Bet staigāt tā

visu laiku… tas taču ir briesmīgi!

-          Daudzi no mūsu ļaudīm arī tā domā, un cenšas staigāt pēc iespējas mazāk, -

atzinās Etans. – Mūsu pasaulē arī ir vietas, kur noderētu šivas, bet to nav pārāk daudz. Okeāni mums nav sasaluši, bet šķidrā stāvoklī.

-          Tādā, - pārsteigts iesaucās Gunnars, - kā pasaules iekšpusē!

-          Interesanti! – Pirmo reizi iejaucās Viljamss. – Skaidrs, ka viņu atmiņā ir

saglabājušās ziņas par atsevišķām vietām bez ledus un ūdeni. Ja lielākā viņu pasaules daļa ir tāda, kā te, tad nav brīnums, ka vietējie burvji uzskata, ka pasaule ir izdobta un piepildīta ar ūdeni.

-          Kāda Jums mājās tomēr drūma pasaule, teica Gunnars ar nožēlu balsī. –

Negribētu es tādā dzīvot.

-          Bet, - teica Etans, - uz daudzām pasaulēm, arī uz Zemes, ir vietas, kur jūs justos

kā mājās.

-          Tad jūs vispār nevarat pārvietoties pa ledus virsmu? – Pārjautāja bruņinieks.

Viņam grūti bija aprast ar šādu nenormālību.

-          Ne gluži… . Ja ir vajadzība, mums ir mākslīgās „šivas” no metāla. Bet mums nav

to līdzi: tādās laivās kā mūsu, tās neņem līdzi. Bet man liekas, ka arī uz tām šādā vējā es nenoturētos uz kājām…

-          Nav jau tik briesmīgi, - teica Koleta, bet Etans ignorēja viņas vārdus.

-          Es izsaukšu ragavas, - nolēma Gunnars. – Budžīr, ņem sev līdzi Hivelu un parūpējies par to.

Eskavairs pamāja un abi karavīri tūlīt pat devās ceļā. Cilvēki ar izbrīnu noskatījās, kā trani burtiski lidoja pa ledu. Viljamss bija sajūsmināts.

Uz ledus eskvairs no mugursomas izņēma labi nopulētu spoguli. Tā lielums bija trešdaļa no paša karavīra lieluma. Spogulis tika novietots uz tumšas koka pamatnes un izskatījās metālisks. Eskvais nolīmeņoja spoguli un pagrieza pret sauli noteiktā leņķī. Otrs karavīrs uzstādīja koka pamatni un nofiksēja to pie rāmja. Tagad spogulis bija pagriezts cietzemes virzienā, kuru Etans bija ievērojis rietumu pusē. Spogulim bija aizvirtņi. Kamēr karavīrs pieturēja šo konstrukciju, eskvairs strādāja ar aizvirtņiem, attaisot tos un aiztaisot noteiktā secībā. Tūlīt pat pie horizonta parādījās atbildes zibšņi. Eskvaira kustības kļuva daudz ātrākas.

-          Skaidrs, - teica Septembers, - ka tāda skaņu komunikācija, kā bungas vai taures,

šeit nestrādā. Tādā vējā jau puskilometra attālumā nekas nebūtu dzirdams.

Viljamss jautāja Gunnaram:

-          Bet kā sazināties naktī?

-          Var strādāt lāpu gaismā. Lielā attālumā izmantojam lielākas stacionāras iekārtas

ar daudz lielākiem spoguļiem. Protams, ja tās netiek iznīcinātas.

-          Iznīcinātas? – Jautāja Etans. Gunnara balsī bija jūtams satraukums, un Etanu

ieinteresēja tieši šī intonācija.

-          Jā. Orda visu nodedzina, lai nepienāktu ziņojumi par tās uzbrukumiem. Tā pat

aizliedz to celtniecību, bet daudzi aizbildinās ar nezināšanu par tādu aizliegumu, un atjauno šīs iekārtas.

-          Orda, - jautāja Septembers it kā starp citu. – Kāda Orda?

-          Baidos, Jūs ātri to uzzināsiet, - atbildēja Gunnars. – Mums ir palicis maz laika.

Pa to laiku es gribētu uzzināt daudz vairāk par jums un jūsu brīnišķīgo gaisa kuģi.

-          Daudz ko Jūs nesapr… neatrastu par interesantu, ser Gunnar, - teica Etans. – Bet es būšu priecīgs Jums visu izrādīt.

Gaidot, kamēr ieradīsies ragavas-prāmis, notika savstarpēja izprašņāšana. Gunnars izrādījās diezgan zinošs astronomijā. Jā Trn-ki-ki reti kad ir apmācies, nodomāja Etans.

Pēc tam, kad Viljamss atbildēja uz vairākiem jautājumiem par savu dzimteni un kuģi, Gunnars jautāja, vai viņš nav burvis. Viljamss atbildēja, ka ir skolotājs. Gunnars neatrada nekādu atšķirību šajos divos vārdos. Jā, Viljamsam un Zemeslandgrāfa burvim Eer-Meezaham bus par ko parunāt savā starpā. Viljamss tādu perspektīvu uztvēra ar lielu entuziasmu.

Viljamss pat centās izstāstīt par lielo kuģi ar KK dzinējiem, bet Gunnars tūlīt pat atbildēja, ka tik milzīgu iekārtu no metāla nav iespējams uzbūvēt.

-          Kāpēc tad šis kuģis nenolaižas pēc jums? – Jautāja Gunnars.

-          Vienkārši sakot, viņš nevar to izdarīt, - atbildēja skolotājs. – Tas izraisītu

katastrofu uz jebkuras planētas, kurš šis kuģis mēģinātu nolaisties.

-          Ho, - ar neticību izelpoja Gunnars. Viņš taču nav muļķis, lai noticētu tik

milzīgam kuģim no metāla.

Tāpat viņš nevarēja saprast, kas tas tāds – bezsvara stāvoklis. Pievilkšanas spēks – tas ir skaidrs. Kad nocērt galvu, tā nokrīt uz zemes. (Koleta samulsa, kad Septemebrs visu to tulkoja). Viņš zināja arī guttorbinus, krokimus un citas lidojošas būtnes, bet tiem taču bija svars.

Trans ar interesi aplūkoja Kotabita līķi. Tas bija labi saglabājies šajā „ledusskapī”. Pieredzējušais karavīrs bez pūlēm noteica, ka spranda pārlauzta ne jau nu nelaimes gadījumā… Bet tas viņam nebija pašreiz svarīgākais. Ar daudz lielāku interesi Gunnars aplūkoja sasalušo vadības pulti.

Šajā laikā arī Etans ar Septemberu uzzināja no Gunnara par dzīvi uz Tran-ki-ki. Uonnoma bija tuvākā pilsēta uz Sofoldas salas. Tā bija arī lielākā un galvaspilsēta. Sofolda stiepjas daudzus kudžatus uz rietumiem. Tai pieder arī vairākas tuvējās salas. Uz vienas no viņām laiva arī bija piezemējusies. Uz lielākām salām ir iedzīvotāji un arī garnizons. Uonnom Saunda ir lieliska dabīgā osta, liels tirdzniecības centrs. Salas kalnos ir karstie avoti. Tur strādā lietuves un smēdes. Sala ir bagāta ar dažādiem metāliem. Salas iedzīvotāji aktīvi tirgojas ar citiem Tran-ki-ki iedzīvotājiem.

Tiek kultivēta stādu audzēšana. Ka visas apdzīvotas salas, arī Sofolda pati sevi nodrošina ar visu nepieciešamo. Sevišķi izplatīta pika-pinas vākšana. Tā aug ļoti ātri – spēj tik novākt. Kad Etans jautāja, vai viņi vāc arī pika-pedanu, Gunnars dīvaini paskatījās uz viņu, bet Septembers tikai nosmīnēja.

Gunnars paskaidroja, ka tikai trakais var doties vākt pika-pedanu, jo tajos taču ganās stavanceri.

-          Kas tie par stavanceriem? – Ar interesi jautāja Septembers.

Etans mēģināja atcerēties par tiem kaut ko no redzētā video informācijā.

-          Neatceros… kaut kas pazīstams… nē, it kā atmiņa būtu nobloķēta. Kāpēc Jūs tas

interesē? Vai gribat te izveidot savu rančo?

Septembers pasmaidīja:

-          Fermera darīšanas nu nekādi nevar pieskaitīt pie maniem talantiem.

-          Jā… . Tagad atcerējos šī dzīvnieka tulkojumu: „pērkonēdāji”.

-          Skan ne visai briesmīgi. Labi, nav svarīgi, mēs taču netaisāmies doties pika

pedanas ekspedīcijā. Labāk pajautājiet viņam par vietējiem zagļiem… par vietējo varu.

Izrādījās, ka vietējā Dome sastāv no vietējās elites: miertiesnešiem, mēriem, pārvaldniekiem. Domi vada Zemesgrāfa pēcteči. Viņu vārds Domē ir noteicošais, kaut arī iespējams tam iebilst. Zemesgrāfu saknes ceļas no augstdzimušiem traniem. Valsts un Zemesgrāfu personīgo bagātību pārsvarā veido ienākumi no dažādiem nodokļiem (pārsvarā no tirdzniecības).

-          Kas tas par putnu ir Zemesgrāfs? – Jautāja Septembers.

-          Bezbailīgs, spožs, gudrs valdnieks, - atbildēja Gunnars. – Viņš noliecās un

piebilda klusākā balsī:

-          Viņš ir ciets kā vītinātā pagājušā gada gaļa, bet ja viņam jau no paša sākuma

teiksiet tikai taisnību, tad viss noritēs normāli.

-          Skan labi, īsts valdnieks, - teica Etans skaļi, pēc tam pieklusināja balsi. –

Saprotu. Mūsējais reizēm arī ir tieši tāds pats.

Gunnars pamāj, bet tad izbrīnīts jautāja:

-          Reizēm?

-          Es pats īsti nesaprotu, ser Gunnar… . Viņam varbūt ir kāda vecuma slimība… vai

vēl kaut kas. – Viņš pasmaidīja, bet redzot, ka Gunnars atlec atpakaļ, steigšus saspieda lūpas. – Piedodiet, aizmirsu, ka pie rādīt zobus pie Jums nav pieņemts.

-          Jā, Jums tas ir dīvains pieradums, - piekrita bruņinieks.

-          Vēl viens jautājums, - teica Etans. – Lai arī esmu pārliecināts, ka jūsu pavāri ir

vislabākie uz planētas, mums ir līdzi savs ēdamais, kurus gribētu ņemt līdzi.

-          Ja tas neaizņems pārāk daudz vietas, tad domāju varēsiet to paņemt līdzi.

-          Domāju laiks sākt iekraušanas darbus, - teica Septembers.

-          Iekraušanas darbus, laikam, nāksies veikt jums, - nopūtās Etans.

Prāmis uz sliecēm izskatījās pamatīgs, bet neveikls. Tas bija trīsstūrveida veidojums no pamatīgiem baļķiem. Gar malām bija margas vidukļa augstumā. Protams, tās bija līdz vidum traniem. Apkalpē bija četri trani. Laivas saimnieks, tirgotājs Ta-holdings uz sasisto cilvēku laivu noskatījās ar skaudīgu, alkatīgu skatienu. Šādu skatienu Etans ļoti labi pazina.

Apmēram trešdaļattalumā no prāmja priekšgala atradās vienīgais masts. Uz tā bija vienīgā kvadrātveida bura ar dieviem šķērskokiem. Prāmim bija trīs slieces, kuras bija gatavotas no akmens. Divas bija prāmja aizmugurē sānos, bet viena mazāka prāmja priekšgala pa vidu. Aizmugurējās bija savienotas ar divkāršu stūres ratu, ko stūrēja divi trani.

-          Labs kuģis, - teica Etans saimniekam.

-          Visiem maniem priekštečiem ir gods, ka uz mana nožēlojamā kuģa esat Jūs,

atnācēji no zvaigznēm! Mana ģimene mūžīgi sildīsies Jūsu slavas gaismā. Mani bērni un sieva…

Prāmja saimnieks turpināja šo glaimojošā slavinājumu. Septembers pa to laiku kaut ko čukstēja Gunnaram ausī.

-          Nē, - atbildēja bruņinieks, - par to nebija jāzina visiem. Zemesgrāfs vēlējas, lai

viss notiek pēc iespējas klusāk. Bet ja tas skar naudu…., - viņš paraustīja plecus tāpat, kā to būtu darījis Zemes iedzīvotājs. Tagad Etans sāka apjaust, kāda dāvana traniem ir viņu sasistā laiva.

-          Skaidrs, - teica Septembers, satverot divu kareivju padoto kasti, un novietojot to

uz klaja. Kareivji lasti bija pacēluši ar lielām pūlēm. Gunnars klusējot vēroja iekraušanas darbus. Interesanti, vai viņš ievēroja, cik viegli ar kasti tika galā Septembers.

-          Gaismeklis, kas spīdēs… – Ta-holdings sekoja citiem cilvēkiem, turpinot

izpausties glaimojošajā daiļrunībā.

-          Atvainojiet… – iesāka Viljamss, un Etans tūlīt pat aizšmauca projām, iekšēji

pateicoties skolotājam, kas izglāba viņu no slavinājuma plūdiem. Kāpēc Jūsu slieces ir taisītas no akmens? – Jautāja Viljamss.

-          Diemžēl, - atbildēja kapteinis, - koks pārāk ātri nolietojas, bet metāls ir pārāk

dārgs pat bagātiem traniem, nemaz nerunājot par tik niecīgiem tirgotājiem kā es. Ir milzīgs burinieks, kas pieder vairākiem Vad-ezera traniem. Tas ir sešas reizes lielāks par manu prāmi. Ar tā burām var noklāt lielas viesnīcas jumtu. Slieces tam izgatavotas no lielu stavanceru muguras kauliem. – Viņš bēdīgs pašūpoja galvu. – Cik viegli tas iet pa ledus virsmu, pat pret vēju. Tādas manevrēšanas iespējas, tāds ātrums, tādi ienākumi…, kādi ienākumi!

Jā, nodomāja Etans, it kā svešs, bet līdzīgs mums. Varbūt Galaktikā arī ir kāda pasaule, kurā dzīvo bārdaini gudrie, kam nemaz nerūp bagātība., bet pagaidām tāda pasaule vēl nav atklāta.

-          Nu būs viss iekrauts, - noteica Septembers. Tā tas arī bija.

Etans pieķēra sevi, ka visu laiku raugās uz priekšu, tur, kur dzīvoja Gunnars.

Gunnars nolūkojās, kā uz laivas klaja uzrāpās pēdējie cilvēki.

-          Viss kārtībā? – Viņš pagriezās pret kapteini. – Ta-holding! Visi uz klaja!

Dodamies ceļā.

-          Kā pavēlēs Jūsu augstība. Es sildos Jūsu staros…

-          Neesmu viens no Jūsu pircējiem, Holding, - attrauca Gunnars. – Zemesgrāfs

maksā tev par šo reisu, tā ka met pie malas savus glaimus. – Viņš sameklēja eskvairu. – Svaksus, ņem sev līdzi Smjoru un ziņo par mūsu ierašanos. Paziņo par to arī Longaksam un nodrošini, lai klāt būtu arī burvis. Kaut gan viņš jau laikam gaida aiz nepacietības mēli izkāris. Šoreiz savaldi savu fantāziju un neuzbur iztēlē neko briesmīgu.

-          Tieši tā, ser! – Attrauca Svaksuss, liekas, mazliet ledaini. – Paļaujaties uz mani.

Gunnars atbildēja viņam ar tādu pašu smaidu ar vienām lūpām. Trani apmainījās ar izelpām. Kaut arī ārēji nebija nekādas atšķirības, Etanam Gunnars likās daudz vecāks.

-          Zinu, ka uz tevi var paļauties, Svaksus! Labu ceļavēju!

Svaksus uzsita bruņiniekam pa plecu, pasauca Smjoru, un viņi pazuda viņpus borta. Trani devās uz dienvid-rietumiem – uz savu māju pusi. Nav brīnums, ka viņi bija ātrāki par prāmi. Trani burtiski lidoja, tikai nokožot apledojumu ap muti un izspļaujot to uz ledus.

Uz prāmja bija neliela koka kajīte. Tā atradās uzreiz aiz vienīgā masta. Varbūt tranu izpratnē arī bija pašreiz jauka, vasarīga diena, bet Etanam kļuva auksti.Iekšpusē, tālāk no loga, pie ēdamā krājumiem satuntuļojušies, sēdēja Dju Kanē ģimene. Blakus stāvēja kaut kas līdzīgs krāsniņai ar cauruli, kas stiepās ārpusē. Uguns tajā nekurējās. Viljamss sēdēja pie durvim, Volters, kā vienmēr, ierāvies pašā tālākajā stūrītī.

-          Protams, tā nav pirmā klase, - mēģināja jokot Etans, - bet uzmanīgāk aplūkojot…

Koleta nozibsnīja ar acīm, Viljamss neko neteica: viņš bija aizrāvies ar interjera izpēti.

-          Skatieties, - teica viņš, norādot uz sienu, - trani izmanto dēļus un koka mietiņus,

vajadzīgajās vietās tos sastiprinot ar dzelzs vai bronzas naglām. Šī krāsns pārsvarā sastāv no bronzas. Dažas detaļas ir no vara, bet pats korpuss ir no dzelzs. Re, tur kur aizvira, mietiņš ar dzelzs uzgali. Rokturi ar skaistu ornamentu.

-          Droši vien, Ta-holdinga lepnums, - piezīmēja Etans, mēģinot galvā novērtēt

amatnieku darbu.

-          Nepārsteidz, - piekrita skolotājs, - ka neredzam neko no keramikas, jo ūdens

podnieka ripā momentāni aizsaltu.

Negaidot prāmis sasvērās uz vieniem sāniem. Koleta iespiedzās.

-          Kas tur vēl noticis? – novaidēja viņa.

-          Iešu, apskatīšos, - atsaucās Etans.

-          Domāju, kapteinis mazliet pagriezis prāmi pret vēju, - paziņoja Viljamss, - drīz

mēs…

Nenoklausījies līdz galam, Etans izgāja no kabīnes. Viņš atkal sajuta vēju. Pieradis pie tā viņš vēl nebija, bet nebija arī tā, kā sākumā, kad gribējās sirds dziļumos nolamāties. Septembers stāvēja prāmja priekšgalā un sarunājās ar Gunnaru.

Bura plīkšķēja vējā. Prāmis tagad devās tajā pašā virzienā, kā Svaksuss un Smjors, kurus sen vairāk nevarēja redzēt.

-          Ar jūsu ļaudīm viss kārtībā? – Gādīgi painteresējās Gunnars.

-          Cik var būt iespējams. – Septembers aplūkoja visus. Volters sēdēja stūrī. Koleta

izskatījās te sabijusies, te nekaunīga. Viņas tēvs bija iegrimis vienaldzīgā apātijā. Viljamss bija aizrāvies ar saviem pētījumiem.

-          Kā Jūs, draugs? – Septembers jautāja Etanam. Vējš purināja viņa baltos matus.

-          Es… , - Etans nevarēja atrast kādas īpašas savas sajūtas, jo visu laiku bija

aizņemts. – Man… auksti…

-          Īsi, bet skaidri. – Septembers gribēja uzsist Etanam pa muguru, bet tas smaidot

izvairījās. Vējš dedzināja viņa seju.

-          Man liekas, mēs uzņemam ātrumu. – Bura trokšņaini plandījās starp divām

rajām. Viens jūrnieks atradās pie buras. Otrs un kapteinis bija pie stūres rata. Kapteinis mēģināja savaldīt buru un vēju, lai kuģis slīdētu vajadzīgajā virzienā. Viņš nepartraukti lūkojās te uz buru, te uz ledu, te debesīs.

-          Sagatavoties! – Atskanēja viņa pavēle. - Griezt! – Un viņš ar niknumu uzgāžas stūres ratam, lai pagrieztos vajadzīgajā virzienā.

Prāmi pamazām sāka griezties pa labi. Vienā brīdī tas bija pagriezies pret vēju. Bura sitās pret mastu ar tādu blīkšķi, ka likās – atplīsis kāds dēlis. Divi jūrnieki momentāni saķēra buras abas malas un vienlaicīgi pavilka. Tā uz reiz ieņēma jaunu konfigurāciju un prāmis atkal uzņēma labu ātrumu uz zimeļ-rietumiem.

-          Labs darbs! – Sajūsmināts iesaucās Septembers. Viņš devās uz laivas

priekšgalu, turoties pie margām. Etans viņam sekoja. Viņš gribēja tuvāk aplūkot buru. Visam, kas te tika izmantots, bija komercvērtība. Buras materiāls bija biezāks par materiālu, ko izmantoja uz Zemes. Etans tādu nepazina. Tik lielā vējā tas izskatījās pārāk viegls. Gaiši-dzeltenā krāsa diezin vai bija dabīga. Gunnars, kurš pienāca klāt, to apstiprināja:

-          Pika-pinas iekšas ir mīkstas, bet apvalks tievs un ciets. Kad to izkaltē un

apstrādā stellēs, no tās iznāk izturīgs audums. Buras, virves un daudz citu derīgu lietu.

-          Ko Jūs sakāt! – Novilka Septembers, beidzis apskatīt stūres mehānismu. Etans

gandrīz iekliedzās, redzot, ko Septembers pēc tam izdarīja. Ar savām lielajām rokām viņš sagrāba buras apakšējo daļu un rāva pretējā virzienā. Etans gaidīja, ka sadusmoties jūrnieki gāzīsies virsū Septemberam.

Bet viņam neviens nepievērsa uzmanību. Ta-holdings pat soli neatkāpās no stūres rata. Arī citi jūrnieki turpināja savu darbu. Bidžirs un citi kareivji mierīgi turpināja stāstīt viens otram dažādus atgadījumus no dzīves.

Septembers ar nopūtu palaida buru vaļā. Etans ievēroja, ka buras materiāls bija tikai mazliet ieplīsis.

-          Ļoti izturīgs, - nostenēja Septembers. – Ja uzliktu vairākas kārtas šāda materiāla vienu otrai virsū – iznāktu labs vairogs.

Gunnars ar cieņu paskatījās uz viņu:

-          Vai tu neesi karotājs, draugs September?

-          Teiksim tā, es kaut ko saprotu no tā.

-          Varbūt arī iznāktu labs vairogs, bet apstrādāta hesaura āda uz koka, bronzas vai metāla tomēr ir labāka. Tādu vairogu arī grūtāk aizdedzināt.

-          Par to es nebiju padomājis.

-          Negribi pamēģināt manu zobenu? – Piedāvāja Gunnars.

Varēja redzēt, ka Septembers bija ieintriģēts. Negribot pievērst uzmanību savām spējām šajā jomā (varbūt arī viņam to nebija), Septembers pieklājīgi atteicās:

-          Ne tagad, draugs Gunnar. Varbūt kaut kad vēlāk, citos, piemērotākos apstākļos…

-          Kad atnāks Orda, tādu gadījumu būs daudz, - drūmi noteica bruņinieks. Viņš pamāja un aizgāja kaut ko pārrunāt ar kapteini.

-          Par kādu Ordu viņš runā? – Jautāja Septembers.

-          Nezinu, - atbildēja Etans, skatoties nopakaļ bruņiniekam, - bet man ir tāda sajūta, ka ātri to uzzināsim.

Īstenībā viņi ceļa pavadīja mazāk laika, nekā bija paredzējis Gunnars. Vējš sasniedza 60 kilometru stundā. Ta-holdinga un mazās apkalpes prasmīgo roku vadīts, prāmis ātri slīdēja pa ledu. Tirgotājs varētu šādā situācijā sākt juceklīgi domāt par tirdzniecību, bet Ta-holdings bija pieredzējis jūrnieks, pareizāk sakot, pieredzējis polārceļotājs.

Bija jautri stāvēt prāmja priekšgalā un ļaut vējam apsvilināt seju. Vējš cirtās aizsargbrillēs un centās noraut Etana kapuci. Kapuce aizsedza gandrīz visu viņa galvu un seju. Asais vējš graizīja seju kā ārsta skalpelis. Bet noskaņojums bija labs. Būtu bijis vēl labāks, ja būtu siltāk… Vai kaut kad varēs sasildīties?

Viņš juta, ka Gunnars stāv blakus.

-          Uonnoma, - klusu teica bruņinieks, - Sofoldas sala. Manas mājas. Un tagad arī tavas, draugs Etan.

Dažas sekundes nekas nebija redzams – tikai horizonta līnija. Pēc maza brīža acu priekšā pavērās brīnišķīgs skats. Viņi slīdēja gar torņiem uz sienām, starp tādiem pašiem prāmjiem. Visi bija konstruēti pēc vienas līdzības. Tiem bija trīsstūrveida forma. Pārsvarā visi bija tik pat lieli, kā prāmis uz kura viņi atradās.

Gadījās arī prāmji, kas bija divas, pat trīs reizes lielāki. Viens prāmis pat bija aptuveni deviņdesmit metrus garš. Šim prāmim centrā bija divstāvu kabīne, bet priekšgala un aizmugurē bija pa vienai mazākai kabīnei. Uz klaja varēja redzēt daudz kārbu un grozu. Visa krava bija piesieta, lai to neaiznestu projām vējš. Uz daudziem prāmjiem krava bija pārsegta ar tādu pašu materiālu, no kura bija gatavotas buras. Ārēji lielais prāmis bija daudz skaistāks. Vairākās vietās to greznoja dekoratīvas metāla vai kaulu detaļas. Bura atspoguļojās kā varavīksne uz ledus. Etans saprata, ka jebkuru krāsu, izņemot baltu un zaļu, šajos ledos varēja redzēt kilometriem tālu.

Virzoties rietumu virziena, vairāki kuģi lielā ātrumā viņus apsteidza. Visi tie devās uz vienu vietu: uz brīvo vietu starp akmens sienām. Akmens sienu malās divi masīvi pelēka akmens torņi. Milzīgās sienas stiepās gan pa labi, gan pa kreisi, cik vien ar acīm avarēja redzēt.

Etans piegāja pie kabīnes durvīm un, pavēris durvis, teica:

-          Dju Kanē kungs, Koleta, Miliken, nāciet ārā paskatīties. Esam klāt pie brauciena

mērķa.

-          Lai arī kur tas atrastos, - noburkšķēja Koleta.

Jau pēc dažām sekundēm visi bija uz prāmja klaja. Ta-holdinga vadīts, kuģis akurāti lavierēja starp citiem prāmjiem.

Uz torņu augšējām platformām varēja redzēt patrulējam kareivjus. Prāmis ieslīdēja starp akmens sienām. Tas slīdēja garām lieliskam transporta kuģim ar oranžām burām un skaisti darinātām klaja margām. Pēkšņi kaimiņu kuģa raja uzlidoja augšā, gandrīz ķerot prāmja buru. Ta-holdings izkliedza veselu vārdu lavīnu, no kuriem Etans saprata tikai pusi.

Uz kaimiņu kuģa klaja pie margām parādījās trans ar loku. Tas nozīmēja, ka šīs pasaules iemītnieki prata apieties ar loku un bultām. Trans draudoši pavērsa loku pret cilvēkiem uz prāmja. Uz priekšu panāca Gunnars un kaut ko ļoti klusi noteica. Tik klusi, lai to varētu saprast šajā vējā. Trans uz kaimiņu kuģa tūlīt pat pazuda.

-          Kā jūs tiksiet ostā? – Jautāja Etans. – neredzu nekādu vārtu.

-          Ar vītu virvju tīkla palīdzību, - atbildēja karavīrs. – Vārtiem jāpaliek uz ledus.

-          Kāpēc?

-          Ar uguns palīdzību var izkausēt ledu zem vārtiem. Akmens sienas stiepjas dziļi zem ledus, bet vārtus tā uztaisīt nevar. Toties mums ir Lielā Ķēde. Tā stiepjas no viena torņa līdz otram un var noturēt visus kuģus, izņemot pašus mazākos.

Sienas bija vairāku metru biezumā. Tajās bija dažādas telpas, kur varēja manevrēt kareivji. Sienas sasniedza apmēram divpadsmit metru augstumu. Torņi vareni pacēlās virs šīm sienām.

Izbraucot cauri vārtiem, Etans redzēja, ka sienas ir visapkārt ap ostu. Tas bija ļoti labs inženierrisinājums. Uonnoma bija ideāla osta ledū. Sala bija izstiepta virzienā no rietumiem uz austrumiem. Osta un pilsēta atradās austrumu daļā. Tādejādi jūrniekus ostā no vēja sargāja pati sala. Tiklīdz tie atstāja ostu, to burās tūlīt pat sāka pūst vējš. Grūtāk, protams, bija ceļotājiem, kas nāca no austrumiem, bet arī tie varēja atvilkt elpu mājīgajā ostā.

Etans vēlreiz aplūkoja iespaidīgo būvi. No kādiem draudiem te varēja baidīties Gunnars?

Plašajā ostā bija pietauvojušies vairāki duči prāmju un kāds mazs, simpātisks kuģītis. Tirgotāju transports bija pietauvojies pie garas piestātnes, kas bija uzbūvēta uz ledus. Tā ka šie kuģi nekad nešūpojās viļņos, tad piestātne bija izbūvēta tikai nedaudz virs ledus līmeņa. Koka krāni un ceļambloki piedeva ostai nekārtības un dzīvīguma izskatu. Tur kur ledus satikās ar cietzemi, bija rindās izbūvētas ēkas. Tur strādāja dažādu formu un izmēru paceļamie mehānismi.

Daži vietējie iedzīvotāji pagrieza galvas, lai aplūkotu garāmbraucošo prāmi, bet Etans bija pārāk aizrāvies ar ostas izpēti, lai to pamanītu. Uzreiz aiz ledus robežas, zeme strauji cēlās augšup. To nevarēja redzēt starp šaurībā saspiestajām divstāvu un trīsstāvu ēkām.

Starp ēkām varēja redzēt šauras ieliņas. Tās bija izbruģētas ar gludiem, plakaniem akmeņiem. Katrai ieliņai pa vidu stiepās spoža ledus josla. Visām mājām bija akmens vai metāliski skursteņi un augsti jumti. Ja Etans vairāk laika būtu veltījis vēstures materiāliem, nevis tirdzniecības katalogu izpētei, tad viņš būtu izbrīnīts, cik šī pilsētiņa ir līdzīga viduslaiku Eiropas pilsētai.

Ledus joslas ielu vidu bija mākslīgi lietas speciālās formās. Pat no liela attāluma Etans ievēroja, ka pa joslām ostas virzienā lielā ātrumā traucās melni punkti. Bija skaidrs, ka joslas domātas, lai nolaistos līdz ostai. Ātri kustēties caur Uonnamas pilsētai nebija problēma, ja vien nebija vajadzība tikt kalnā.

Pa labi un pa kreisi virs pilsētas vareni pacēlās klintis. Starp klintīm bija ieplaka. Uz tās bija uzcelta pils, kas pilnībā robežojās ar klintīm.

Kā pavēstīja sers Gunnars, pili uzcēlis dižais bruņinieks Krigsirds-tu-Kalstunds 3262 SNC gadā. Etanam nebija nekādu zināšanu šajā gadu skaitīšanas sistēmā, bet pils izskatījās tiešām ļoti veca.

Sala bija izveidota kā durvju slieksnis. Uz tā augšpuses atradās osta un Uonnamas pilsēta. Tālāk klintis stāvus cēlās augšup, sasniedzot salas augstāko punktu. Tālāk klintis lēzeni nolaidās lejup, veidojot kaut ko līdzīgu plato. Tur bija ledāji un pika-pinas lauki. Starp kalniem varēja redzēt melnu dūmu stabus.

-          Pika-pina, - skaidroja Gunnars, - aizsargā mūs no uzbrukuma un vēja no

rietumiem. Sienas un pils kalpo, lai aizsargātu pilsētu un salas austrumu daļu.

-          Bet ziemeļi un dienvidi? – Ieinteresējās Septembers.

-          Apkārt gandrīz visai salai ir sienas, kut arī zemākas un vājāk aizsargātas. Bet

visas noliktavas, kuģi un rūpnīcas, kas ražo metālu, atrodas šajā Sofoldas salas daļā. Ienaidnieks var uzbrukt salas ziemeļiem un dienvidiem. Viņš var nopostīt pika-pinas laukus tajā salas daļā. Bet tas viņam neko nedos, ja nu vienīgi kaut kādu sev zināmu baudu. Laukus atkal var iestādīt, mājokļus uzcelt no jauna, izmantojot esošos krājumus. Uonnoma var nodrošināt visus Sofoldas iedzīvotājus, ja tas būs nepieciešams.

-          Bet kā tad uzbrukumi no zemes puses? – Turpināja interesēties Septembers.

Gunnars nesaprotoši paskatījās uz viņu.

-          Es redzu, ka tu mani nesaproti. Neviens neies karot uz zemes, ja uz ledus ir

četras reizes lielākas manevra iespējas. Man tev vajadzētu izskaidrot, ka kuģi un karavānas nonāk neapskaužamā stāvoklī, kad pamet ledu. Tikai retais var kustēties ātrāk par bruņotu tranu, kam mugurā pūš rietumu vējš. Pamēģināt iekarot salu no zemes puses… Nē šāds uzbrukums beigtos ar pilnīgu neveiksmi. Zemi var izmantot, lai nogrieztu pilsētu no pārējās salas daļas, to bloķējot. Bet nevienam neienāktu prātā tik drausmīga domāt – uzbrukt no sauszemes. Te taču nevar pārvietoties pietiekami ātri. Jā pa visu salu ir izbūvēti ledus celiņi, bet tos iznīcinās, pirms kāds no uzbrucējiem būs tos sasniedzis. Bet tos celiņus, kas ir pašā pilsētā mēs saglabāsim un aizsargāsim. Tādejādi mēs saglabāsim manevra iespējas, bet pretinieks mīdīsies uz vietas dubļos.

Gunnars norādīja uz sienām, kas apjoza ostu. Prāmis piestāja.

Šīs piestātnes galā plīvoja milzīgs karogs. Karogs bija sadalīts četros taisnstūros. Labajā augšējā stūrī bija attēlots sakrustots ilknis un zobens. Kreisajā apakšējā stūrī bija laktas un āmura attēli. Pārējās karoga daļas bija izkrāsotas spilgti sarkanā un dzeltenā krāsā. Pie piestātnes stāvēja pietauvots prāmis ar ļoti garu mastu un smalku rotājumu.

-          Zemesgrāfa jahta, - skaidroja Gunnars.

-          Tā tur pie sienas? – pārjautāja Etans.

-          Jā. Pa sienas augšpusi arī ir izbūvēta ledus josla, tāpēc kareivji tur var manevrēt

tikpat ātri, kā te lejā uz ledus. Izņemot dažas dienas, pretiniekam vienmēr vējš pūtīs sejā vai, labākajā gadījumā, sānos. Saule vakaros spīdēs tieši acīs. Ne īpaši labi apstākļi, lai ietu uzbrukumā.

Divi matroži nolaida buru. Viena trīsstūrveida prāmja mala atsitās pret piestātni. Tūlīt pat uz ledus parādījās jaunieši, kas nobloķēja slieces ar lieliem akmeņiem.

Uz priekšu panāca Svaksuss, lai veicinātu kuģiniekus.

-          Es nodevu tavu un savu ziņojumu protektoram, - viņš ziņoja, kad bija

apmainījies ar Gunnaru ar draudzīgiem sitieniem pa plecu. – Tev tūlīt pat jānogādā viesi pie viņa.

-          Vai Dome ir informēta? – Jautāja Gunnars. Etanam likās, ka viņš bruņinieka

balsī saklausīja kaut ko vairāk par vienkāršu ziņkāri. Ko īsti, nebija saprotams. Vietējo valodu vēl bija diezgan grūti izprast. Varēja nojaust, ka tuvojas notikumi, kurus no viesiem centās slēpt.

Svaksuss dīvaini nosmējās.

-          Zemesgrāfs, ar viņam piemītošo gudrību, nolēma, ka privāta audience nesīs

lielāku labumu provincei…. Iesākumam. Negribēja sākumā šokēt augstmaņus ar viesu dīvaino izskatu.

-          Iesim, draugi, - teiva Gunnars. – Tā ir tikai pastaiga. Kaut gan Jums tā varētu būt

arī grūtāka.

Etans zināja, kā izskatās ostas. Viņš bija strādājis daudzas līdzīgās pasaulēs. Citas ostas bija vairāk, citas mazāk civilizētas, bet visur valdīja viens princips: katram jāatrod kāds labums…

Pār visu valdīja bizness. Trokšņaina tirgošanās, prāmju iekraušana, izkraušana, zādzības, kautiņi. Visur bija bērnu bari, kuri pat te atrada vietu rotaļām. Trokšņojošs pūlis, kam prātā tikai iedzīvošanās. Jā, arī šī pasaule bija tālu no pilnības. Simtiem ādās tērptas figūras, piepildīja ostu ar siltu muskata smaržu. Tas nebija nepatīkams, bet komplektā ar drūzmu – nomāca.

Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem atlika savus darbus, lai noskatītos uz dīvaino procesiju. Bet visi centās ilgi neskatīties uz svešajiem un nekomentēt redzēto. Tas laikam bija tāpēc, ka viņus pavadīja Gunnars un kareivji.

Bet bērni nebija tik bikli. Viņi bija pieaugušo tranu miniatūras kopijas. Ģērbti tikai ādas vestēs un īsās bikšelēs, tie ieplēstām acīm nolūkojās uz garām ejošajiem svešiniekiem. Etanam tā vien gribējās noglāstīt galvu, vai apkampt kādu bērnu.

-          Pilsētas iedzīvotāji neizskatās pārāk draudzīgi, - teica Septembers.

-          Ja es jūs pavadu, - atsaucās Gunnars, - tad tas nozīmē, ka jūs esat valdnieka

viesi. Tas starp jums un pārējiem novelk zināmu robežu.

-          Jā. Bet baidos, ka neskatoties uz tradīcijām, man būs jāiejūk pūlī.

Pirms Gunnars vai kāds cits paspēja viņu aizkavēt, Septembers jau bija atdalījies no grupas. Viņš spēra dažus soļus sānis un atradās pie maza veikaliņa.

Vecais saimnieks Stels Pommers sākumā aplūkoja gludādaino svešzemnieku, pēc tam bezpalīdzīgi skatījās pa malām. Viņa parasti pļāpīgie kaimiņi, šoreiz nepievērsa nekādu uzmanību.

-          Cik maksā? – Jautāja Septembers, norādot uz vajadzīgo ar pirkstu.

-          Es… hm, tas ir… godājamais kungs, es nezinu, ko…

-          Tu nezini? – Septembers pārtrauca saimnieka stostīšanos ar labi tēlotu

satracinājumu. – Saimnieks, kurš nezina cenu savai precei? Kā tad tu vari tirgoties? - Viņš iegrūda ar pirkstu sev krūtīs. – Man, kā tu pats redzi, steidzami vajadzīgs labs kažoks. Es gribētu nopirkt lūk šo.

-          Ja, kungs, - nomurmināja saimnieks jau nedaudz atjēdzies. Viņš samulsis

paskatījās uz Septembera roku, jo starp roku un ķermeni nekā nebija – tikai gaiss.

-          Nu nestāvi, muti atvēris, - nepacietīgi uzstāja Septembers. – Padot lūk t o

kažoku. Noņem no pakaramā un dod uzmērīt.

-          Protams, kungs, protams! – Pommers metās pie koka pakaramā, noņēma kažoku

un sniedza Septemberam. Tas uzvilka kažoku. Pakāpās mazliet atpakaļ, apcēla plecus, tad pieliecās un izstiepis priekšpusi, sasēja ar ādas auklām labajā un kreisajā pusē. Garums kažokam bija normāls, bet tas bija pārāk plats. Etans tajā būtu noslīcis.

-          Nedaudz kuļājās sānos. Man nav vajadzīgi tik milzīgi caurumi rokām. Tu varētu

tūlīt pat tos iešūt. Atstāj tikai, lai rokas var izbāzt. Nu būs gana. Caurumi kājām ir lieliski.

-          Jā… jā, kungs.

Kareivji, ziņkārīgie un puse Uonnomas bērnu skatījās, kā Stels Pommers ķērās pie neparastā darba – aizšūt liekos caurumus kažokā.

-          Bet tu, kungs, nevarēsi to pēc tam uzvilkt.

-          Paskatīsimies, skroderi. Laikam izskatīsies, ka es ielienu bruņurupuča bruņās.

Toties pirmoreiz, kopš mēs atlidojām, es jutīšos pietiekami silti.

Pommers nesāka izjautāt, kas tas bruņurupucis tāds ir, bet ķērās pie adatas un diega. Adata, ko viņš lietoja, bija abpusēji asa, kā tāds mazs zobens.

Tad Pommers atkāpās. Septembers pavicināja rokas un vairākas reizes pietupās.

-          Pavisam nav slikti. Gribētos, protams, arī piedurknes… Bet nu labi, cik?

-          Hm… astoņdesmit fosi, - teica Pommers, svārstoties un pētoši aplūkojot

svešinieku.

Ser Gunnars kaut ko nomurmināja, un uzlika roku uz zobena roktura.

-          Bet tev, godājamais kungs, - steigšus nobēra vecais saimnieks, - sešdesmit, tikai

sešdesmit.

Gunnars noklepojās, un sāka aplūkot ielas bruģi.

-          Jā, bet man nav vietējās naudas, - nomurmināja milzenis, slaukot apledojušos

bārdas sarus. Tas uzreiz sapurināja veco saimnieku. Minūtes laikā svešinieks kļuva līdzīgs parastam tranam, kaut arī bija no citas rases, un to pavadīja Zemesgrāfa karavīri.

-          Bet varbūt derēs šis, -Septembers izvilka no kabatas kaut kādu priekšmetu,

iepriekš pagriežoties, lai to neredzētu Gunnars.

-          Lūk, - skaidroja Septembers, - dakšiņa un nazis. Ļoti vienkāršs instruments.

Pagatavots no djuralloja. Tūristiem domāts priekšmets. Vajadzīgs izdzīvošanai jebkuros apstākļos. Man ir vēl.

-          Kāds nazis? – Jautāja saimnieks. – Es redzu tikai metāla gabalu.

-          Piespied, te vidu uz podziņas.

Pommers uzmanīgi piespieda uz pogas un palecās, jo tūlīt pat no roktura abiem galiem izleca dakšiņa un nazis.

-          Nav ne jausmas, ko tu darīsi ar dakšiņu, - samierinoši teica Septembers, - bet

nazis tev noderēs darbam. Tas ir izgatavots no materiāla, kas ir vairākas reizes izturīgāks par jebkuru jums zināmo metālu. Tas nelūst un nekad nepaliek neass. Nazis kalpos tev un taviem bērniem ilgi, ilgi. Saprati?

Tirgotājs nesaprata daudz ko no tā, ko teica svešinieks, bet darījums tika akceptēts, tiklīdz viņš ieraudzīja dīvaino priekšmetu.

-          O! Pilnīgi godīga apmaiņa! – Vecais bija tik satraukts un sanervozējies, ka tūlīt

pat sažņaudza dūrē iegūto priekšmetu, un kamēr Gunnars un viņa kareivju neredzēja, ātri to noslēpa.

-          Paldies, kungs, paldies! – Murmināja Pommers, klanoties. Būsiet vēlreiz gaidīti

manā veikalā.

Gunnars vienaldzīgi paskatījās:

-          Esat beiguši?

-          Jā, pateicos, - atbildēja Septembers.

No cilvēku grupas atskanēja pazīstama balss.

-          Ei, bet kā tad es? – Jautāja Volters.

-          Ko tu? – Auksti atsaucās Septembers un pagriezās pret Gunnaru. – Pirmoreizu,

kopš atrodamies uz jūsu planētas, man beidzot ir silti. Es nevarēju vairāk gaidīt. Piedod, ja esmu izjaucis tavus plānus. Klausies, - viņš jautāja ar nevainīgu sejas izteiksmi, - mēs nevaram nokavēt tikšanos?

-          Tas mani nepārsteigtu, - attrauca Gunnars un apgriezās.

Etans ievēroja, ka Septembers visu ceļu līdz pilij nedeva bruņiniekam mieru ar dažādiem jautājumiem, laikam lai Gunnaram nebūtu laiks domāt par to, kā Septembers norēķinājās ar tirgotāju. To Gunnars varētu pārdomāt arī vēlāk, bet tad jau būtu par vēlu, lai izjauktu darījumu.

Ap Uonnomas pils sienām stiepās dziļš grāvis. Grāvis, protams, bija tukšs. Pāri grāvim bija pārlikts neliels tilts. Sienas pacēlās vairāk kā piecpadsmit metru augstumā. Sienas bija no klinšu atlūzām un pelēkiem akmeņiem. Varēja redzēt, ka Uonnoma bija amatnieku pilsēta.

Divi kareivji apsargāja tiltu. Viņiem virsū bija koši izkrāsotas ādas jakas. Rokās kareivji turēja ar bronzu apdarinātus ādas vairogus. Katram rokā bija tievs koka šķēps ar metālisku smailo galu. Bruņu cepurēm bija izgriezumi ausīm un degunam. Aizmugurē bruņu cepurei bija pagarinājums. Tam bija jāaizsargā kakls.

Jauneklis, kas sagaidīja procesiju pie vārtiem, bija ģērbts tajā pašā stilā. Tikai viņa ādas apģērbu rotāja smalkas sudraba inkrustācijas, bet zobens ne ar ko neatšķīrās no zobena, kas bija pieāķēts pie Gunnara jostas. Arī viņa bruņu cepure bija inkrustēta ar sudrabu, bet cepures augšā rotājās kalta sudraba liesma. Uz vestes, kreisajā pusē, krūts augstumā bija neliela taisnstūrveida audekla uzšuve. Tā bija samazināta Zemesgrāfa karoga kopija.

Jauneklis izskatījās stipri aizelsies.

-          Zemesgrāfs nekavējoties vēlas jūs redzēt pie sevis.

Sers Gunnars savilka uzacis. Viņš pagriezās uz Etana pusi.

-          Nav labi. Ceru, ka mēs neieradīsimies pie Zemesgrāfa laikā, kad tam ir slikts

noskaņojums.

Viņš paskatījās uz Septemberu ar tādu skatienu, it kā pie visa būtu vainīgs viņš. Bet milzenis tikai nevērīgi svilpoja un smaidīja.

-          Tagad man jāizdomā vārdi attaisnojumam, - nomurmināja Gunnars.

-          Kāpēc viņam nevar teikt visu taisnību? – Jautāja Septembers, kad viņi jau gāja

pa pils pagalmu. – Ka man vajadzēja nopirkt kažoku, lai nenosaltu līdz nāvei.

-          Tādā dienā, kā šodien? Tik siltā laikā? Nē, pat es vēl nevaru pierast, ka jūs

zīvojat tik šausmīgi karstā klimatā. Ja jāatzīstas, ka pa ceļu pie Zemesgrāfa, aizkavējamies pie skrodera…. – Gunnars patiesi izbijās. – Nē! Nē! Viņš mūs apspļaudīs no galvas līdz kājām.

-          Vieglāk pateikt, nevis izdarīt, - nepamirkšķinot acis, atbildēja Septembers. – Ja

es pa ceļam nosaltu, tad taču nevarētu notikt svarīgā saruna ar Zemesgrāfu. Vai nav tiesa?

-          Jā, - piekrita Gunnars. – Zemesgrāfs ir tiešs un patiess. Par to mēs vēl

pārliecināsimies. Viņš var izrādīt par jums tādu ziņkāri, ka aizmirsīs par aizvainojumu.

Procesija pagāja garām vēl vienam mazam kvartālam. Etans ievēroja kalēju, kurš apstrādāja bronzas vairogu. Viņu piesaistīja kvēlojošā uguns smēdē. Vēl pie kādām durvīm slinki stāvēja kareivji atspiedušies pret šķēpiem. Viņu apģērbs bija tieši tāds pats, kā tilta sargiem. Vēl viena kareivju grupa bija iekārtojusies torņa ēnā un spēlēja kādu spēli, kas ļoti atgādināja pašu izplatītāko azartspēli visā Galaktikā – viņi meta kauliņus.

Procesija iegāja iekšpagalmā un devās caur lielu zāli pie platāmkāpnēm.

Viņi uzkāpa augšā, pagriezās, uzkāpa vēl vienu posmu. Te pēkšņi aizmugurē atskanēja kliedziens. Sākumā Etans domāja, ka viņi pazaudējuši Koletu. Viņa bija piegājusi pārāk tuvu kāpņu vidum un nokļuva uz ledus celiņa, kas to tūlīt pat nogādāja līdz kāpņu lejai. Nekas nebija salauzts, tikai daži zilumi un sasitumi uz Koletas pēcpuses.

Kad visi bija uzkāpuši līdz augšai, sagaidītājs pagriezās pa kreisi. Procesija pagāja garām vēl vienam kareivju pulciņam, pagriezās pa labi. Nonāca vēl vienā, trešajā zālē, pēc tam ceturtajā – lielākā. Zāles tālākajā galā gaidīja trīs jauni cilvēki. Zāles vidū, kamīnā, kurējās uguns. Te temperatūra ir mazliet virs nulles, nodomāja Etans.

-          Pagaidiet mazliet, es jūs pieteikšu, - paziņoja pavadītājs un devās uz priekšu pa

garu, spilgtu grīdas segu, kas klāja akmeņaino grīdu. Zāles abos sānos bija bezgalīgi gari galdi un krēsli, kā arī dīvainas formas gaismekļu turētāji.

-          Atceries, - čukstēja Gunnars Etanam, kad viņi lēnām sekoja pavadītājam, - viņš

var būt skarbs, bet taisnīgs un miermīlīgs. Ir mums bijuši arī sliktāki valdnieki. Šis vismaz nav idiots, kā viņa brālis.

-          Vai mēs satiksim viņa brāli? – Nobijies jautāja Viljamss.

-          Nē, pat ja jūs būtu parādījušies pie mums vēl dīvainākā veidā, nekā ar jūsu

lidojošo laivu. Tikko viņa vaina tika pierādīta, viņu nogalināja.

-          Ak, dievs, - iekliedzās skolotājs, atlecot atpakaļ. – Tas izklausās diezgan

nežēlīgi.

-          Tā pie mums ir pieņemts, - mierīgi atbildēja Gunnars.

-          Jā, diezgan nežēlīga pasaule, - piebilda Septembers. – Jūs te viens otru

neatbalstāt, vai ne?

Pēc tam viņš teica Etanam.

-          Tagad, draugs, tava kārta. Saki to, ko uzskati par vajadzīgu.

Pavadītājs apstājās, pagriezās un stādīja priekšā:

-          Sers Gunnars, eskvairs Svaksus dal-Džaggers, eskvairs Buls, svešinieku grupu!

-          Svešinieki? – Septembers izbrīnīts paskatījās uz bruņinieku.

-          Tā viņi jūs sauc, - atbildēja Gunnars. – Mums nav citu, labāku terminu. Tagad

lēnām. Sekojiet man.

Viņi devās pie bruņinieka, kurš stāvēja mazliet tālāk. Etans paspēja apskatīt klātesošos. Pēc tam sers Gunnars, salicis rokas ar spārniem virs galvas, zemu paklanījās. Pārējie centās atdarināt viņa kustībās un necēlās , kamēr nebija piecēlies bruņinieks.

-          Mans kungs, - iesāka bruņinieks, - šie ļaudis lūdz piedošanu par ielaušanos tavā

provincē. Viņi lūdz tavu aizsardzību. Viņi… – bruņinieks mazliet sastostījās, - ceļo pa dažādām pasaulēm. Viņu metāliskais debesu kuģis salūza, it kā to būtu sadragājis Rifu Tēvs. Tagad viņi lūdz mūsu palīdzību.

Varens, vecs trans, viss klāts ar biezu pelēku spalvu, atbalstījies ar roku pret troņa sēdekļa roku balstu, piecēlās kājās. Etans ievēroja, ka troņa aizmugures daļa bija izveidota no tāda paša kaula, no kura bija veidotas kolonnas, kas balstīja zāles griestus. Tronis bija rotāts ar daudziem izgrebtiem simboliem. Tā muguras daļa bija vidēja koka resnumā. Zemesgrāfa apģērbs sastāvēja no zīda un spilgti krāsotas ādas. Uz krūtīm bija spoža apsudrabota metāla plāksne. Kroņa vietā bija ādas josta ar taisnstūrveida zelta sprādzi. Rokās bija izgrebta koka nūja ar rotājumiem. Tā bija aptuveni divi ar pusi metru gara. Nūja bija tieva, sarkankoka krāsā. Nūjai bija krāšņi rotāts uzgalis.

-          Sers Etans From Forčuns, - teica Gunnars, norādot uz Etanu, pirms tas paspēja

protestēt pret sev piedēvēto titulu. – Stādu priekšā taisnīgo Torsku Kurdag-Vlatu, Sofoldas Zemesgrāfu.

-          Mums ir gods atrasties uz tavu senču zemes, vēja dēls, - Etans centās runāt tādā

toni, kā to darīja tirgojoties.

-          Laipni lūgti, svešzemnieki, - atbildēja Zemesgrāfs. Viņa balss tembrs izrādījās

diezgan augsts, atšķirībā no citiem traniem, ar kuriem nācās sastapties. Viņš norādīja pa labi uz izkaltušu večuku, kas bija ģērbies melnā zīdā. Ap galvu tam bija apsējs.

-          Mans personīgais padomnieks Malmevins Eer-Meezahs.

-          Man ir tas gods, augstdzimušie kungi, - atsaucās burvis. Viņš paskatījās uz

viesiem ar neslēptu nepatiku. Etans no tā kļuva mazliet nervozs. Tā varēja lūkoties uz laboratorijas žurkām, kuru nākotne vēl nebija zināma.

Kā vēlāk izrādījās, tās bija nepatiesas izjūtas.

-          Bet tas lūk, - turpināja Kurdak- Vlats, pagriezies pa kreisi, - ir mans vienīgais

bērns, mana meita Elfa Kurdag-Vlata.

Ar žestu viņš norādīja uz skaistu, gandrīz kailu meiteni. Viņa paskatījās uz Etanu ar daudz ciešāku skatienu, nekā burvis. Ņemot vērā temperatūru, kas valdīja telpā, viņas apģērbs Zemes apstākļos būtu izsaucis pneimoniju.

Kaut kas iesitās Etana sānos. Viņš pagriezās un ieraudzīja smaidošo Septemberu.

-          Vēlāk varēsi aplūkot ciešāk, draugs, - nomurmināja tas. – Nav brīnums, ka

Gunnars bija pārsteigts par mūsu līdzību.

-          Ko? – Pārjautāja Etans. Tad uzmetis skatienu tronim, ievēroja, ka Zemesgrāfs ar

nepacietību skatās uz viņu.

-          Tavi draugi, - nočukstēja dusmīgi Gunnars.

-          Ak, jā, - Etans paspēra soli sāņus un norādīja ar plašu žestu. – Hm, sers

Septembers…

Septembers paklanījās, pavadīdams to ar jocīgiem žestiem. Tas samulsināja Etanu, bet Zemesgrāfs izskatījās apmierināts.

-          Gellesponts dju Kanē… pats ievērojamākais tirgonis pasaulē… Viņa meita

Koleta dju Kanē…

Dju Kanē graciozi paklanījās. Tas ļoti pārsteidza Etanu un Septemberu. Koleta vilcinājās, tad izpildīja neveiklu reveransu.

-          Un Volters, hmm…

-          Tu nekādi nevari atcerēties manu otro vārdu, puis. Ātri var būt par vēlu, - norūca

laupītājs.

-          Jā? – Jautāja Zemesgrāfs.

Etans un Zemesgrāfs samulsuši saskatījās.

-          Tas ir noziedznieks, ko apsargājam, - beidzot izdvesa milzenis. – Viņam

nedrīkst uzticēties un jāseko līdzi katru sekundi. Viņš slēpās uz mūsu kuģa un…

-          Tas viss ir meli! – Aprauti iekliedzās Volters. – Viņi ir noziedznieki, bet nevis

es! Es vadīju viņu kuģi, kad…

Septembers pagriezās pret viņu.

-          Apklusti, nelieti. Savādāk tūlīt pat izšķaidīšu tev smadzenes. Ar Zemesgrāfu

mēs varbūt vēl pastrīdēsimies, kuram taisnība, bet darīsim to pēc tam. Bet tevi varu apklusināt tūlīt pat.

Mazais laupītājs apklusa.

-          Ser, Gunnar, - jautāja Zemesgrāfs, - ko nozīmē šī vārdu apmaiņa?

-          Domāju, sers Etans un sers Skva runā taisnību, Jūsu augstība. Šis histēriskais

puisis ir ļauns un viltīgs.

-          Labi. Tad varbūt izdarīsim mūsu viesiem pakalpojumu? Vai pavēlēt tūlīt pat

viņu aizsūtīt viņsaulē?

-          Pie mums tā nav pieņemts, Jūsu augstība, - steidzīgi noteica Etans. – Viņam par

saviem noziegumiem jāstājas speciālas mašīnas priekšā, kura bez jebkādām emocijām viņam piespriedīs taisnīgu sodu.

-          Kāda var būt taisnība, ja nav iejauktas jūtas? – Brīnījās Zemesgrāfs. – Bet

pašreiz tas nav svarīgi. Tikko esam iepazinušies, bet es jau apspriežu jūsu tiesu sistēmu. Tagad ir svarīgākas lietas. Esmu priecīgs redzēt jūs, savus draugus un sabiedrotos. Jums ierādīs istabas un visu citu nepieciešamo. Vakarā vakariņas ar mani un maniem bruņiniekiem. Tagad jūsu mājas ir šeit.

Pēc tāda paziņojuma, viņš apsēdās ar lielu cieņu un apmierināts par ar sevi.

Etans iepauzēja.

-          Mums ar Jums, Zemesgrāf, vajadzētu apspriest vienu lietu. Jūsu palīdzību mūsu

tālākam ceļojumam uz rietumiem.

-          Ceļojums? Ceļojums? Kas tas par ceļojumu, ser Gunnar? – satraukts pārprasīja

Zemesgrāfs. – Eskvair Svaksus, Jūs man neko neteicāt par ceļojumu.

-          Man nebija laika, mans kungs, lai…

-          Viņi nesaprot situāciju, mans kungs, - iejaucās sers Gunnars. – Atceraties, ka

viņi ieradušies no citas pasaules.

- Kā tas iespējams? – Sausi noprasīja Kurdak-Vlata. – Mēs neko nezinām par ceļojumiem no vienas pasaules uz otru.

- Bet tas tā ir, mans kungs, - turpināja Gunnars. – Viesi saka, ka viņu tautieši dzīvo tālu no Uonnomas. Viņi vēlas nokļūt pie saviem tautiešiem. Astoņi vai deviņi tūkstoši satču no šejienes.

- Dienas pastaiga, ko tu neteiksi!

- Bet ja viņi nokļūs pie saviem draugiem, kungs, tad var atvest no turienes daudz metāla un citas…

- Diezgan! – Cieti noteica Zemesgrāfs. – Viņiem, protams, vajadzīgs prāmis, vai pat vairāki?

- Laikam jau vairāki, kungs.

- Ar pilnu apkalpi, provīziju un kareivjiem, aizsardzībai no pirātiem?

- Jā, mans kungs, bet…

- Tas netiek pat apspriests!

- Bet, Jūsu augstība… – sāka Etans.

- Viņi mums dāvā savu gaisa kuģi, mans kungs, - teica Gunnars. – Vesels metāla kalns. Bez jebkādām saistībām. Es par to samaksātu daudz vairāk, nekā šis nieka ceļojums.

- Jā, iespējams. Ir ļoti saprātīgi no viņu puses – dāvāt mums to, ko paši vairs nevar lietot, kas viņus vairāk neaizsargā.

Etans gribēja protestēt, bet tad saprata, ka tieši tādu reakciju no viņa gaida Zemesgrāfs, un apklusa.

-          Pilnīgi neiespējams… patreizējā momentā. Varbūt vēlāk. Pēc tam, kad tiksim

galā ar saviem ienaidniekiem.

-          Jā, mans kungs, - zāles aizmugurējā daļā atskanēja skaļa balss. – Ko darīsim ar

mūsu ienaidniekiem?

Trans, ko viesi iepriekš nebija ievērojuši, devās pie viņiem. Viņa apģērbs laistījās spožās krāsās. Tas bija apšūts ar ādas sloksnītēm. Viņa bārda bija garāka nekā Gunnaram, un tajā varēja redzēt sirmas šķipsnas. Acis pazuda dziļi zem biezajām uzacīm. Kad viņš pienāca tuvāk, viesi ievēroja vēl vienu viņa ķermeņa īpatnību. Tik resnu tranu viņi vēl nebija sastapuši.

-          Darmuka Braunovks, - paziņoja herolds tūlīt pēc jautājuma uzdošanas. –

Uonnomas prefekts.

-          Ko tas viss nozīmē? – čukstus Septembers jautāja Gunnaram.

-          Darmuka – pilsētas prefekts un svarīgs Domes loceklis, - atbildēja bruņinieks. –

Ļoti ietekmīga, bet ietiepīga persona. Ambiciozs un alkatīgs. Bet pats galvenais, pasakaini bagāts. Diezin vai atradīsies daži trani, kas varētu mēroties ar viņu bagātībā. Viens varētu būt Zemesgrāfs. Nopārējiem Domes locekļiem daļa atbalsta Zemesgrāfu, daļa Darmuku.

-          Hmm. Politiskas konflikts, - nomurmināja Etans, nevēršoties ar to ne pie viena.

Es domāja Zemesgrāfam ir absolūta vara.

-          Visos jautājumos pēdējais vārds pieder Zemesgrāfam. Bet tas nenozīmē, ka viņš

neieklausās augstmaņu vairākumā.

Bruņinieks apklusa, kad perfekts pienāca tik tuvu, ka varēja visu dzirdēt.

Darmuka uzlika kāju uz paaugstinājuma, un aplūkoja sapulcējušos ar neslēptu nicinājumu.

-          Tad šādi ir tie svešinieki, kas atlidojuši metāliskā gaisa kuģī? – Jautāja viņš

izsaucošā tonī. – Tiešām, ļoti savādi svešinieki.

-          Pats arī neesi starpgalaktiku seksa simbols, resnuli, - noburkšķēja Septembers.

Etans, it kā piekrītot viņam, pamirkšķināja.

-          Manā klātbūtnē neviens neapvainos viesus, - ne pārāk stingri noteica Kurdag

Vlats.

-          Apvainojums? – Prefekts delikāti salika rokas uz krūtīm un iztaisnojās. – Es

apvainoju Sēžu Zāles apmeklētājus? Es?

Viņš pagriezās un pētoši palūkojās visapkārt. Prefekta kustībām bija tik maģisks spēks, ka herolds un arī Zemesgrāfs atkārtoja viņa kustības. Prefekts paskatījās griestos, tad palūkojās zem grīdas segas, it kā kādu tur meklētu.

-          Te tev nu bija, - turpināja viņš ar mākslotu izbrīnu. – Kur tad Dome? Liekas

mums nav kvoruma. Mūsu priekšā ir seši svešinieki ar mums nezināmām iespējām un nolūkiem. Viņiem ir gaisa kuģis no tik liela metāla daudzuma, kāds Uonnomā nav redzēts kopš Lielās Laupīšanas laikiem. Un šeit nav neviena Domes locekļa…, izņemot manu nabadzīgo personu, kas te ir atvilkusies. Protams, - prefekts nevainīgi paskatījās uz Zemesgrāfu, - tas atbilst Domes hartijai? Varbūt tomēr vajadzētu sasaukt Domes sēdi, lai apspriestu, kāpēc locekļi nav ieradušies? Tā ka viņu te nav, debates nevar notikt. Taisni vai jābrīnās, mans dārgais.

-          Nebiju domājis, ka šajā jautājumu vajadzētu traucēt visus Domes locekļus, -

atbildēja Kurdag-Vlats. Viņa balsī varēja saklausīt apjukumu un satraukumu.

-          Skaidrs, - teica Braunovks. – Kā zināms, viņa augstības gudrība pārspēj mūsu

visu gudrību kopā ņemtu. Klanos viņa lēmumu priekšā. – Darmuka nevērīgi paklanījās. – Kad ierados te, man likās, ka jūs runājat par laika apstākļiem? Jūs pats, milord, teicāt, ka viss, kas attiecas uz šo lietu, ir diezgan savāds. Vai nebūtu svarīgi to būtu apspriest Dome, jo tas var ietekmēt katru varenās Sofoldas salas gan pieaugušo, gan bērnu?

-          Jā, protams, - atsaucās Kurdag-Vlats.

-          Tad varbūt iespējams atlikt šī jautājuma izskatīšanu, kamēr nav sapulcējusies

Dome pilnā sastāvā?

Kurdag-Vlats neko neteica, tāpēc Darmuka uzstāja:

-          Tad Jūs, milord, esat ar mieru?

-          Jā… nu jā, Darmuka! Sajauci tu man galvu ar savu uzstājību.

Zemesgrāfs pielēca kājās un divas reizes uzsita ar nūju pa grīdu. Sers Gunnars un Darmuka paklanījās. Pārējie centās kopēt viņu kustības. Zemesgrāfs aizgāja projām. Tam līdzi aizgāja arī meita un padomnieks.

-          Priecājos redzēt tevi, ser Gunnar. Esi atgriezies dzīvs un vesels. – Teica

Braunovks. – Vai ekspedīcijas laikā bija kāda veiksmīga kauja?

-          Mēs nevienu nesatikām, tāpēc arī nebija ar ko cīnīties, - sausi atbildēja

bruņinieks un vāji pasmaidīja. Viņa smaidā tomēr parādījās dīvains uzplaiksnījums. Varēja redzēt, ka trans ar grūtībām valda pār sevi.

-          Kāda veiksme! Es būtu ļoti sarūgtināts, ja šajos dīvainajos notikumos tiktu

savainots viens no mūsu drosmīgākajiem bruņiniekiem. Sevišķi laikā, kad mums tuvojas īstas briesmas. Labdien, svešinieki, - prefekts paklanījās Etanam, - gan jau mēs ar jums vēl tiksimies.

Darmuka atstāja zāli savā viļnojošajā, daudzkrāsainajā apģērbā, kam pa virsu bija uzmesta brūna, skaista kažokāda.

-          Es protams nezinu vietējo valodu tik labi, kā jūs, - teica Gellesponts, bet šis

puisis pieder tai ļaužu šķirai, kurai man vienmēr atradīsies pāris siltu vārdiņu…

-          Jūs gan esat raksturu pazinējs, - pamāja Septembers, pēc tam pasmaidīja un

pamāja Gunnaram. – Jūs ar viņu nepavisam neesat no vienā asinīm. To es sapratu.

-          Braunovkam asins priekš kaujas ir mazāk nekā sūnām, - bruņinieks nospļāvās

un paskatījās uz pārējiem. – Šim tipam bez sirds ir tāda vara… . Viņš ir nejūtīgs bende. Viņš pārpludinājis provinci ar vardarbību. Viņš jūtas pārāks pār visiem ar savu taisnību! – Gunnars nopūtās. – Ejam. Aizvedīšu uz jūsu istabām. Ir vēl kāda svarīga lieta, kas man jums jāpavēsta un, saistībā ar ceļojumu, jums tā jāapspriež pirms Domes sēdes… Es sekošu, lai ēdamais jums tiktu nogādāts istabās. Dome savāksies pēc vakariņām. Vai jūs varēsiet ēst mūsu barību?

-          Tā, protams, nevar sacensties ar Haivhumas „Grand-Hotel” firmas ēdieniem,

bet, domāju, mēs tiksim ar to galā, - atbildēja Septembers.

-          Bet šim, - noteica Etans, atgādinot Gunnaram par Volteru, - vajadzētu vakariņot

vienam apsargātā istabā. Sargi nedrīkst būt uzpērkami.

Volters nošūpoja galvu, bet pretī neko neteica.

-          Esmu mazāks augumā par mis Dju Kanē, bet jūs no manis baidāties.

Septembers tikai pasmējās.

-          Es to nokārtošu, - solīja Gunnars.

Etana istaba bija ērti iekārtota. Varēja saprast, ka visas šīs ērtības atbilst vietējiem standartiem. Ja Uonnoma ir tipiska provinces galvaspilsēta, te ļoti noderētu tirdzniecības prospekti. Kaut vai tas, kas attiecas uz metālapstrādi… vai šie brīnišķīgie kažoki…

Ja tikai viņš varētu sastādīt ziņojumu!

Uz gultas bija skaits baldahīns. Etanu interesēja, kā tiek gatavots tāds audums. Visi turīgi trani, ko viņš satika, bija tērpti apģērbā no šī auduma. Tas bija ļoti skaists un mīksts. Etans šaubījās, vai tas ir zīdtārpiņu darbs. Ja arī uz šīs pasaules varēja sastapt kukaiņus, tad tas, droši vien, bija liels retums. Katrs zīdtārpiņš ātri vien te pārvērstos par ledus gabaliņu. Tai pašā laikā, šis audums neizskatījās pēc mākslīgi taisīta. Vēl viena neatminēta mīkla.

Gulta, droši vien, bija domāta vienai personai, bet tā bija tik plata, ka pietiktu vietas trijiem. Koka skapis blakus tai bija izgreznots ar skaistiem kokgriezumiem. Pie sienas bija milzīgs spogulis. Tam bija jābūt pieauguša trana augumā.

Divguļamajai gultai bija jābūt kaut kam grandiozam, gan pēc lieluma, gan pēc komforta.

Durvis varēja aizbultēt no iekšpuses. Aizbīdnis bija izgatavots no koka, nevis no metāla. Uonnomas meistari zināja kā aprīkot viesu apartamentus. Vienkāršs zaglis te iekšā netiktu, bet muskuļotu sargu svaru aizbīdnis neizturētu.

Vēl Etans ievēroja mazu asināmo akmeni. Tas bija nolikts pie gultas. Sākumā Etanam nebija skaidrs, kam tas domāts. Akmens atradās pārāk zemu, lai uz tā varētu asināt nazi. Pēc tam Etans saprata, ka tas domāts tranu nagu uzasināšanai.

Tā, droši vien, bija rīta tualetes sastāvdaļa. Piecēlies no rīta, nomazgājies, sasukājies, tad uzasini savus nagus…

Vēl kaut kas uztrauca Etanu, kamēr viņš nebija ielūkojies lielajā koka skapī. Tas bija pilns ar biezām, platām kažokādām. Šīs ādas nebija tik skaistas un krāsainās, kā vietējo iedzīvotāju apģērbs, toties bija smagas un siltas. Istabā nebija kamīna. Vienīgais logs bija atvērts pret debesīm. Bez kažokādām Etans te nevarētu iemigt. Jāņem vērā, ka nakts laikā temperatūra stipri pazeminājās.

Viņš piegāja pie augstā, šaurā loga. Logam bija aizvirtņi, kas paredzēti aizsardzībai no vēja brāzmām. Ienaidnieku tas, protams, neaizkavētu. Etans paskatījās lejup. Viņš aizmirsa, cik pakāpienu bija pārvarēts, kāpjot augšup.

Salas dienvidu daļa bija kalnaina. Uonnomas pils bija uzcelta uz pašas kraujas malas. Tas, kas izkristu pa logu, lejā jau būtu miris. Etans mēģināja iedomāties, kā viļņi sistos pret šīm kraujām. Iespējams, pirms simts miljoniem gadu tā arī ir bijis. Šī pils puse nebija pieejama.

Izbāzies pa logu aukstajā vēja, Etans redzēja, ka augstā krauja stiepjas tālāk uz rietumiem, pirms tā nolaižas līdz ledus līmenim. Šur tur uz baltā sniega plašuma bija redzami zaļi plankumi.

Viņš pameta skatienu debesīs. Piemetīsim, domāja Etans. Trani vakariņo ap saules rietu. Tātad viņam vēl ir dažas stundas līdz Domes sēdei. Varētu pa to laiku vēlreiz apciemot skroderi. Varbūt viņam ir arī cits apģērbs, ne tikai kažoki? Apģērbs, kurš bija viņam virsū uz „Antaresa”, kad tika nolaupīts (tas likās pirms vairākiem tūkstoš gadiem), nebija piemērots vietējam klimatam.

Speciālais kombinezons ar vilnu uz āru bija ļoti labs, bet tas apģērbs, kas bija zem tā, bija daudz sliktāk piemērots.

Pie durvīm pieklauvēja.

-          Iekšā, - atsaucās Etans, nepagriežoties, bet balss, kuru viņš dzirdēja, lika tam

pagriezties pret durvīm.

Šī balss teica frāzi „Labu vēju” – cilvēku valodā.

Elfa Kurdag-Vlata, Uonnomas troņa mantiniece, uzmanīgi aiztaisīja aiz sevis durvis. Viņa izskatījās samulsusi un piesardzīga. Elfa aizbultēja durvis. Dīvaini.

-          Piedodiet par istabas nabadzīgo iekārtojumu, - dobji noteica viņa. – Tā ir labākā

no tām, ko tēvs ātrumā lika sagatavot. Mēs neko nezinājām par jūsu vajadzībām.

Etans panāca no loga un speciāli apstājās tā, lai starp viņiem būtu gulta. Ja tas arī uztrauca Elfu, tad viņa to neizrādīja. Viņa piegāja un apsēdās uz gultas malas, ietinoties pārsegā.

-          Jūs tiešām esat atlidojuši no citas pasaules? – jautāja Elfa, aizturējusi elpu.

Viņas apģērbs bija kā svētku paciņa, ko gatavojis neprasmīgs, sešus gadus vecs bērns. Tas fakts, ka Elfai zem apģērba bija gaiši pelēka spalva, nepadarīja viņu vairāk apģērbtu. Ja nebūtu šīs kaķa galvas, platās nāsis un mirdzošās, vertikālās acu zīlītes, varētu nodomāt, ka Etana priekšā sēž cilvēka pozā gludspalvaina ūdele.

-          Jā, mēs esam no citas pasaules, - mierīgi atbildēja Etans ar uzsvaru uz vārda

„mēs”. Ja viņa gaidīja, ka Etans turpinās runāt, tad stipri maldījās. Etans ne sekundi neaizmirsa, kas ir viņas tēvs. Ne tikai tāpēc, ka mūždien bija sliktā omā, bet arī tāpēc, ka zināja, kāda viņam ir vara. Viņš varēja vienā momentā nolemt kādam nocirst galvu. Kamēr Etans nav iepazinis vietējos iedzīvotājus, viņš klusēs kā mūks. Pagaidām nevajadzētu daudz svaidīties ar informāciju.

Elfa bija garāka un daudz platāka par Etanu. Tas mazliet biedēja.

-          Dīvaini. Jūs ne pārāk daudz atšķiraties no mums, - teica Elfa, skatoties uz Etanu

ar savām dzeltenajām acīm.

Nolādēts! Kaut viņa nebūtu bijusi tik pievilcīga! Esi uzmanīgs, teica Etans pats sev. Viņa taču nemaz radniecīga ar mūsu sugu. Ir, protams, tādi cilvēki, kas satiekas ar būtnēm no citas sugas. Etans pat pazina vienu tādu puisi…

Pietiek!

-          Es domāju, tas ir ļoti interesanti, - beidzot noteica Elfa, pārtraucot saspringto

klusumu. Viņas pirksts virpināja spalvu cirtu. – Bet jums nepavisam nav spalvu. Tikai uz galvas.

-          Tā īsti nav, - atbildēja Etans, cenšoties izlikties pēc iespējas mierīgāks. – Mati

aug arī citās vietās.

Viņš jau gribēja teikt „uz krūtīm”, kad Elfa viņu pārtrauca.

-          Tiešam? Gribu paskatīties.

Viņa, kā atsperes mesta, metās pāri gultai.

Daudziem cilvēkiem kautrība sadzīvo ar izlikšanos. Etans nepiederēja pie tādiem cilvēkiem. Reālajā dzīvē tādiem nākas saskarties ar daudzām negaidītām situācijām.

Pirmām kārtām jau Etans nesaprata, ko Elfa vēlas - viņu noskūpstīt vai nogalināt? Mīlas spēles šajā pasaulē laikam ir tik pat nežēlīgas, kā klimats.

Etans gribēja pavēlēt pārtraukt šo dīvaino mīlas spēli, bet viņa mute bija pilna ar spalvām. Likās, ka Elfai ir vēlēšanās viņam iekost. Tā Etanam izskatījās, jo viņš sajuta visus četrus viņas ilkņus. Ja tagad istabā ielauztos tas resnis Darmuka, vai Elfas papucītis…. durvju aizbīdnis tos neaizturētu.

Etans divkāršoja savu pretestību. Izstiepis uz priekšu rokas, lai atgrūstu Elfu, viņa rokas sataustīja kaut ko apaļu un siltu. Tas bija plecs. Elfas kustības kļuva aizvien straujākas. Etans sasprindzināja rokas un nikni atgrūda meiteni.

Rezultāts bija pārsteidzošs, bet pamācošs.

Elfa izlidoja no gultas, atsitās pret sienu un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ar šausmām Etans nodomāja, ka ir iesitis pārāk stipri. Zemesgrāfa vienīgās mantinieces nāve tūlīt pat atrisinātu cilvēku neskaidro nākotni…

Par laimi Elfa bija stipri satriekta par notikušo, bet pie pilnas samaņas.

-          Hmm…. Tu gan esi spēcīgs!

Etans nespēja izšķirties starp divām savām vēlmēm: pasniegt meitenei roku, palīdzēt piecelties un bailēm atkal pieskarties šim ķermenim.

-          Ar tevis viss kārtībā?

-          Jā… Liekas, jā, laipnais bruņiniek.

Viņa lēnām piecēlās kājās, pataustīja kaklu un pakausi, pēc tam sakārtoja savu apģērbu. Ar plecu atbalstījusies pret sienu, Elfa ar dīvainu skatienu paskatījās uz Etanu.

-          Es nebiju gaidījusi tik… tik stingru pretsparu, - nomurmināja viņa.

-          Izmisums, - atbildēja viņš, neatrodot citus atvainošanās vārdus. – Mūsu

patreizējais stāvoklis ir tik nopietns, ka nespēju koncentrēties uz citām lietām. Baidos neaprēķināju savus spēkus.

-          Jā, - piemiedz ar aci Elfa. – Iešu un padomāšu par to savā brīvajā laikā. Līdz

nākošajai tikšanās reizei, ser Etan. Visu labu.

Noslaucījis no pieres aukstos sviedrus, Etans ievēroja, ka dreb viņa roku pirksti. Viņš saspieda pirkstus dūrē. Sāka drebēt visa roka. Arī otra roka nebija mierīga. Etans mēģināja saņemt sevi rokās. Rokas nomierinājās, tās kļuva siltākas.

Etans nosprieda, ka pareizi rīkojies šajā situācijā. Viņš tikai baidījās par Elfas izjūtām, kā viņa tagad izturēsies pret cilvēkiem? Laikam jau bija noticis visnepatīkamākais no tā, kas varēja notikt.

Viņš aizvien vēl sēdēja un analizēja notikušu, kad atvērās durvis un pa tām ienāca Septembers.

-          Sveiks, draugs, - sāka viņš, skatoties uz durvīm. – Es tikko zālē satiku viņas

augstību. Jūs esat guvis uzvaru?

-          Vai arī iedzīvojies nāvīgā ienaidniekā. Es nezinu. Tas vairāk līdzinājās atklātai

sadursmei. Bet kā Jūs uzzinājāt, ka viņa iznākusi no manas istabas?

-          Jūs pats to tikko apliecinājāt.

-          Ziniet, tā varētu būt labi nomaskēts slepkavības mēģinājums.

-          Cik noprotu, it kā sods par mēģinājumu salaist ar augstmaņa atvasi…

-          Nolādēts, Skva. Ne ar vienu es nemēģināju salaist! – ar pašcieņu paziņoja Etans.

– Viņa pati mēģināja ar mani salaist. Tā…

-          …ir nāve no lēnas spīdzināšanas vietējo interpretācijā. Gunnars man likās

mazliet domīgs, kamēr biji ar viņu aizņemts.

-          Ak, dievs! Viņš arī zina?

-          Nedomāju. Vienkārši kādu sūtīja pēc Jums, bet durvis bija aizbultētas. Tad visi

nolēma, ka gribat palikt vienatnē. Ļoti jauki.

-          Nolādēts! Labi, tomēr noskaidroju arī ko svarīgu. Jums bija taisnība par viņu

ķermeņu uzbūvi. Viņu skeleta uzbūve, nezinu vai tas ir pareizais medicīnas termins, ir daudz vājāka par mūsējo. Es viņu mazliet stiprāk pagrūdu, un viņa aizlidoja līdz istabas otram galam. Bija ļoti pārbijusies.

-          Tiešām? – Nopriecājās Septembers. Zelta auskars viņa ausī nozibsnīja. – Sakiet,

vai viss viņu ķermenis ir klāts ar spalvām? Vai ir vietas, kur…

-          Augstais dievs, Skva! – Iesaucās sarūgtinātais Etans. – Starp mums nekā nebija.

-          Tad kāpēc Jūs nolēmāt viņu aizlidināt pāri visai istabai? – neatlaidās

Septembers.

-          Es nebiju to tā domājis, - pacietīgi turpināja Etans. – Viņa izrādījās daudz

vieglāka, nekā domāju. Lūk ko es Jums cenšos iestāstīt.

-          Vēl vajag pierādīt, ko jūs tur darījāt.

-          Jūs beigsiet vienreiz vai nebeigsiet!

-          Labi, draugs, nomierinies. Es vienkārši jokoju, - nopietnāk turpināja

Septembers. – Tātad neskatoties uz viņu solīdajiem apmēriem, to svars ir neliels. Tātad, cilvēks ar normāliem fiziskiem dotumiem, varētu būt krietni stiprāks?

-          Nav obligāti, - iebilda Etans. – Tas, ka viņi ir vieglāki, nenozīmē, ka viņi ir

vājāki. Viņiem tomēr ir iespaidīgi muskuļi. Ar meiteni tik viegli tiku galā tāpēc, ka tas bija negaidīti.

-          Un tomēr, - turpināja Septembers, - jebkurā spēka cīņā mums ir milzīga

priekšrocība. Tas ir patīkami.

-          Ko Jums teica Gunnars? – Etans atgāzās gultā, aizlicis rokas aiz galvas. – Jā, vai

visi dabūja atsevišķas istabas?

-          Jā. Izņemot Dju Kanē. Koleta atteicās dzīvot viena. Tāpēc viņas gultu novietoja

tēva istabā. Nelietim Volteram apartamenti arī īpaši neatšķiras. Tikai durvīm aizbīdnis ir ārpusē un uz logiem ir restes. Nekur viņš nevar aizbēgt. Tu palūkojies pa logu? Bez pārbaudītas virves un dzelkšņiem es pa to nerāptos ārā.

-          Tādā vējā? – Teica Etans. Es to nedarītu pat ar virvi un dzelkšņiem.

-          Hmm. Spriežot pēc Gunnara vārdiem vietējie iedzīvotāji, pārsvarā, ir miermīlīgi.

Ja neņem vērā tādu lietu, kā augstmaņu meitu atgrūšanu. Lieliska, labestīga tauta.

-          Es tagad labāk pasēdētu kādā klusā bārā ar patīkamu kompāniju, - sapņaini

paziņoja Etans. Ledaina vēja brāzma apdedzināja vaigu. – Jā, viņi visi ir mierīgi zēni. Kas no tā?

-          Bez tā visa, - turpināja Septembers, pētot koka skapi, kas bija novietots pie

gultas. – Te vēl ir klejojošas barbaru bandas. Parasti gan tās uzbrūk tikai atsevišķiem prāmjiem. Dažreiz veiksmīgi, dažreiz nē.

-          Tāpēc acīmredzot arī pils ir tik labi nostiprināta, un tajā tik daudz kareivju, -

piezīmēja Etans.

-          Arī tas ir iemesls. Jāņem vērā arī kaimiņu iespējamais uzbrukums. Bet pašreiz

klejotāju bandas ir tā savairojušās, ka ieguvušas nācijas statusu. Viņi migrē pa viegli paredzamu maršrutu un nodarbojas ar laupīšanu un pēkšņiem uzbrukumiem. Gunnars stāstīja man, kas notiek, kad parādās barbari. To nebija patīkami klausīties. Lai saņemtu atpirkšanās nodokli naudā, apģērbā, ēdienā u.t.t, viņi ieņem pilsētu uz nedēļu. Ņem sev visu, kas iepaticies, gan no veikaliņiem, gan ielām. Slepkavo, ja ienāk prātā tāda doma. Izvaro un aizved sev līdzi sievietes, kas nav noslēpušās. Dažreiz prieka pēc nogalina kādu bērnu bariņu… Vienkāršāk runājot – vienkārši dzīvespriecīgi puiši, kurus nav sabojājusi mūsu attīstītā civilizācija! Ja ir kaut mazākā pretošanās pazīme, pilsēta tūlīt pat pārvēršas par liesmojošu lāpu. Bet iedzīvotāji, ieskaitot bērnus, tiek nogalināti. Paliek dzīvas tikai dažas sievietes, ko ņem sev līdzi. Netiek ņemti pat vergi. Viņus nemoka nekādi sirdsapziņas traucējumi. Nav brīnums, ka parasti tiek samaksāts viss prasītais.

-          Ļoti līdzīgi mums, cilvēkiem, - nomurmināja Etans.

-          Vai tad nav? Viņi pārvietojas garās kolonās perpendikulāri vējam. Viņiem ir

dučiem ragavu, ar kuru tiek pārvadāts viss dzīvei vajadzīgais. Gan pārtika, gan visi sadzīves priekšmeti. Kareivji pārmaiņus dodas izlūkos, bet karavāna nekad neapstājas. Tikai tad, kad atkal apstājas pie kādas pilsētas.

-          Kā Terras skudru armijas, - piezīmēja Etans.

-          Jā, vai arī kā Turabišs Delfiuss no tās jaunās pasaules, no Draksas IV. Gunnars

salīdzina ar dabas spēkiem, kuru iedarbību viņi izjūt uz sevis. Kā vējš vai ugunsgrēks. Fiziski barbari ne ar ko neatšķiras no pilsētas iedzīvotājiem. Bet gan kultūras, gan prāta attīstības ziņā, stāv uz daudz zemāka attīstības pakāpiena.

-          Un cik bieži te ir šo barbaru bandu uzbrukumi? – Jautāja Etans, skatoties pa logu

un klausoties vēja brāzmās. Uz loga rāmja jau parādījās apledojuma kārtiņa.

-          Ik pēc diviem gadiem. Dažreiz pēc trīs gadiem.

Etans novērsa skatienu no loga.

-          Tā ir Orda, ko visi te piemin?

-          Tieši tā, - pamāja Septembers. – Šī banda Sofoklas iedzīvotājus aplaupa jau

aptuveni simts gadus. Un arī no vairuma kaimiņu provinču. Šķiet esam te ieradušies interesantā laikā. Gunnaram un jaunajiem bruņiniekiem apnicis maksāt nodevas barbariem. Viņi grib cīnīties.

-          Šķiet, viņi to vēlējās arī iepriekš, - teica Etans. – Vai viņiem ir kāda cerība

saņemt atļauju cīnīties?

-          Nu kā tu pats saproti, tādas darbības ir jāakceptē tā saucamajai Domei. Gunnars

un viņa draugi tikai sasmīdinātu vietējos augstmaņus. Bet te ir tāds puisis Balavērs. Varētu viņu nosaukt par vietējo ģenerāli. Un viņš nobriedis atbalstīt Gunnaru. Gunnars saka, ka Balavērs prognozē Uonnomas iespējas uzvarēt šajā kaujā kā piecdesmit pret piecdesmit.

Etans iesvilpās

-          Nav pārāk laba prognoze, ja uz spēles likta visa tava tauta.

-          Varbūt arī nav. Bet šis vecais trans jau nodzīvojis ilgus gadus, maksājot

nodevas barbariem. Viņš ir gudrs. Kā tu pats saproti, iebildumi pret pretošanos nāk no tiem, kas gandrīz neko nezaudē no Ordas uzbrukumiem. Tie ir apkārtnes mēri, fermeri. Tādi kā prefekts Darmuka un citi. Balavēru un Gunnaru atbalsta vietējie tirgotāji. Ordas uzbrukuma laikā visvairāk tauta cieš no ugunsgrēkiem un laupīšanas. Barbari savus spēkus koncentrē tur, kur ir visvairāk ēku un preču. Mūsu gadījumā, tā ir Uonnoma.

-          Jā, es arī labāk jūtos pie nemainīgām cenām, - nomurmināja Etans. – Kā izskatās

mūsu draugu izredzes?

-          Nu, teica milzenis, apsēžoties uz gultas malas, - kas ir raksturīgi šādām

kultūrām: Vairākums kaujas spējīgajiem vīriešiem ir kaut kāds sagatavošanas līmenis, bet tie ir slikti organizēti. Gunnars saka, ka viņi varot savākt aptuveni astoņus tūkstošus apbruņotu vīru. No šī skaita tikai divi tūkstoši ir apmācīti profesionāli kara mākslai. Uz salas ir pastāvīgs garnizons ar pieciem simtiem kareivju, kurus vada piecdesmit bruņinieki, simts eskvairi un vēl kāds simts viņu palīgu.

-          Trīs tūkstoši karavīru un pieci tūkstoši zemessargu, - teica Etans.

Septembers pamāja.

-          Cik liela ir Orda?

-          Vismaz, četrreiz lielāka.

Etans neko neatbildēja.

-          Pēc Gunnara vārdiem, - turpināja Septembers, - šo cilti vada lielākais maitas

gabals pasaulē, ar mīļu iesauku Saganaks-Nāve, Vraganas Bieds. Vragana bija neliels mednieku ciematiņš, ko Orda noslaucīja no zemes virsmas aptuveni desmit gadus atpakaļ. Nāvei ir interesants hobijs. Tā iekausē vietējos iedzīvotājus ledū. Tad uz akmens ragavām ar burām nostiprina šķēpu, un palaiž pa vēju pret iekausēto. Pagaida, kamēr laiva pazūd no redzesloka, tad metas atgūt savus šķēpus. Kad ragavas panāktas, tās paspējušas nelaimīgo līķus aizvest krietnā attālumā. Nāvei nolemto galva vienmēr ir pacelta, lai redzētu tuvojošos šķēpus. Vai nav jautra nodarbe?

-          Šādu anekdoti labāk būtu dzirdējis pēc vakariņām, - nomurmināja Etans. Viņš

vienmēr uzskatīja savu kuņģi par izturīgu, bet šajā pasaulē… – Labi, pārliecinājāt, ka šis puisis ir ļauns. Bet ko Gunnars vēlas no mums? Kaut ko jau viņš vēlas, savādāk nebūtu par visu to stāstījis. Nebūtu tik smalki stāstījis par šī Saganaka neķītrajām izdarībām. Te slēpjas kaut kāda viltība. Un vēl viņš teica, ka vēlas līdz vakariņām mums pavēstīt kaut ko svarīgu.

-          Jā, tam zellim galva strādā, - piekrita Septembers. – Lieta ir tāda. Kā Jūs pats

saprotat, Gunnars ar savu ģenerāli ir ļoti uzmanīgi. Viņi mēģinās pārliecināt Domi, ka maksāt nodevas ir nepareizi un vajag karot. Viņiem tas var izdoties, ja pasniegs to visu tik emocionāli, ka neviens negribēs iebilst.

-          Ko tas nozīme? – Jautāja Etans, ievīstot kājas segās.

-          Kad viņi to piedāvās, tas būs ļoti emocionāli, ja šajā brīdī mēs visi pieleksim

kājās, un zvērēsim cīnīties plecu pie pleca līdz nāvei.

-          Hmm. Jūs mēģināt man pateikt, ka mums jāatbalsta viņu pretošanās ideja?

-          Nē, stingri noteica Septembers. – Mums jāpiekrīt ņemt rokās zobeni un šķēpi, un

jāstājas Sofoldas kareivju rindās.

Etans ātri apsēdās. Miegs pazuda kā ar roku noņemts.

-          Viņi vēlas, lai mēs karojam? Bet kamdēļ? Mēs taču neesam Sofoldas pilsoņi.

Mēs neesam karavīri… Vismaz es neesmu karavīrs.

-          To var labot, - mierīgi atsaucās Septembers. – Izskatās, ka vietējie iedzīvotāji

mūsu ierašanos uztver gluži mierīgi, turpretī Gunnars apgalvo, ka tas ir izraisījis lielu sensāciju. Kaut gan skatoties uz traniem, liekas, ka svešzemnieku ierašanās pie viņiem, ir ikdienišķa parādība. Gunnars grib iedvest opozīcijai, ka mūsu ierašanās ir zīme no augšas. Zīme, ka kauja būs uzvarēta un vēl kaut kas tādā pašā garā… Bet ja mēs kaujas laikā slēpsimies pilī, cīņas spars uzreiz noplaksies. Tāpēc tiek gaidīts, ka mēs drosmīgi metīsimies cīniņā un sitīsim pretiniekus pa labi un pa kreisi ar saviem noslēpumainajiem ieročiem. Draugs, Jūs mani sapratāt?

-          Karot? – Domīgi novilka Etans. – Es varu rokās turēt tenisa, mazliet protu spēlēt

golfu, bet lai ņemtu rokās kara cirvi un stātos pretī muskuļainiem milzeņiem…

-          Viņi nelūdz tik daudz fizisku palīdzību, cik morālu, - mierīgā balsī turpināja

Septembers, - Gunnars apsolīja mums savu palīdzību. Viņš parūpēsies, lai mēs nokļūtu līdz Arzudunai.

Etans sasita rokas.

-          Lieliski! Viņš domā, ka kāds no mums paliks dzīvs un izmantos viņa palīdzību!

Domāju, ka viņš palīdzēs ar bēru procesijas rīkošanu. Mūs ar visām goda ceremonijām noliks pie Zemesgrāfa kājām. Droši zinu tikai vienu. Uz mana līķa sejas viņi smaidu nesaskatīs. Bet kas būs, ja mēs nepiekritīsim?

Viņš gaidīja, ka Septembers atbildēs kādu standartfrāzi – „mēs atteikties nevaram”, vai „viņi mums nedos miera, kamēr nepiekritīsim”, bet Septembera atbilde satrieca viņu.

-          Nekas, - viņš lēnām pašūpoja galvu. – Viņi vienalga cīnīsies, tikai bez mūsu

palīdzības. Ja gribam, varam doties „Vara pērtiķa” virzienā kaut rīt. Bet tad jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi.

-          Tiešām… – Etans mēģināja atcerēties Gunnara seju. – Kad Jūs runāsiet ar

pārējiem?

-          Esmu jau runājis. Koleta Dju Kanē saka, ka iesaistīties vietējos konfliktos esot

bīstami. Bet pēc tam viņa teica, ka mums nav citas izejas. Es jau sāku domāt ka meitenes prāts ir ļoti lokans pretstatā viņas ķermenim… Veco Jūs jau zināt. Dīvains tips. Sākumā saka, ka viņam jāparūpējas par sevi, lai varētu atgriezties pie savām puķēm, bet jau pēc minūtes gatavs doties cīņā pret „gļēvulīgajiem iekarotājiem, par Sofoldu!” Viņš ies… Volters, man par izbrīnu, teica nē.

Arī Etans bija izbrīnīts.

-          Jūs viņam jautājāt?

-          Protams. Sākumā viņš teica „nē”, bet pēc tam pārdomāja. Lūdza nevienam

neteikt. – Milzenis nosmīnēja.

-          Bet Viljamss? – Etans mēģināja iztēlot savā prātā, kā izskatītos skolotājs bruņās,

ar bruņu cepuri galva, ar kaujas cirvi rokās. Šī aina likās ļoti amizanta.

-          Viņš visu laiku runājas ar burvi… Kā viņu tur sauca? Eer-Meezahu. Viljamss no

sarunas atrāvās tikai uz brītiņu, lai pamātu ar galvu un atkal mestos sarunās, no kurām es neko nesapratu. Nezinu pat, vai viņš saprata, par ko jautāju? Viens no mums tiešām ir iedraudzējies ar vietējiem.

-          Mani tas nepārsteidz, - domīgi noteica Etans. – Iedomājaties tikai, ko var uzzināt

šis Eer-Meezahs no parasta Sadraudzības pilsoņa. Lieciet skolotāju mierā. Mums vēl var noderēt kāda mums lojāla vietējā iedzīvotāja palīdzība. Mācīts cilvēks viens pats ir bezpalīdzīgs, bet divi jau veido savienību, kas var apspriest kādu interesējošu problēmu, neskatoties uz badu, aukstumu vai nāves draudiem.

-          Tiešām? – Nosmējās Septembers piepaceļot savas lielās uzacis. – Jūs, draugs,

arī piederat šai kategorijai?

-          Kas? Es? – Sašuta Etans. – Tagad manas zinātniskās intereses ir tēmētas tikai uz

to, kā iznīcināt lielāko bifšteku šajā Visuma kvadrantā. Ar asu mērcīti un 96 vai 97 gada vīna pudelīti. Jā, - viņš turpināja, - ko tad mēs šodien vakariņās ēdīsim?

-          Tas tiešām ir svarīgs jautājums, - piekrita Gunnars, pamājot ar galvu. – Es teicu

Gunnaram, ka ēdīsim līdzatvesto pārtiku. Viņš bija šokēts, negribēja par to neko dzirdēt. Teica, ka mūsu pārtikas nepazīstamās smakas var izraisīt Domes locekļiem nelabumu. Es savukārt piezīmēju, ka nebūs arī labi, ja ēdot viņu pārtiku, kāds no mums to tūlīt pat neatvemj atpakaļ uz vakariņu galda. Gunnars tam nepiekrita, sakot, ka, ja atteiksimies no kopīgām vakariņām, tas var būt slikti saprasts. Tā vismaz es sapratu viņa vārdus. Tagad viss būs atkarīgs no tā, ko šef-pavārs sniegs galdā. Uzzināt ēdienkarti man neizdevās. Jūs teicāt, it kā mēs nevaram saindēties no viņu pārtikas?

-          Cerēsim, ka nē, - domīgi atbildēja Etans. – Tas, ko atceros no video informācijas, nevarētu īpaši sabojāt mūsu kuņģi. Tomēr, tas nenozīmē, ka uz vakariņu galda var neatrasties kāds mums neēdams produkts. Es ieteiktu ēst tikai dažus vienkāršākos ēdienus, un netēlot no sevis starpzvaigžņu gardēdi. Iespējams lielākā daļa no pārtikas būs mīksta un garšīga. Jūs neuzzinājāt kaut ko par vietējo etiķeti?

Septembers pasmaidīja:

- Ēdiet ar rokām. Tālāk tīrā improvizācija. Obligāti jāņem līdzi ieroči.

- Es jautāju Gunnaram par to, ko te ir pieņemts darīt, ko nē, - piezīmēja Etans. Viņš nervozi mēģināja pielāgot apzeltīto ādas jostu, kas pa diagonāli šķērsoja viņa kažokādas jaku. Galma skroderis droši vien bija vienos sviedros, mēģinot pielāgot vietējo apģērbu svešinieku vajadzībām.

Tā kā visi svešzemnieki, izņemot Septemberu, bija aptuveni tādā pašā augumā, kā trani, tikai krietni tievāki, tad viņi pilnīgi noslīka jebkurā vietējā apģērbā.

Iešujot un pāršujot bērnu apģērbus, skroderis ātri vien apģērba visus svešzemniekus.

-          Neraizējieties, - čukstēja Septembers Etanam. – Vienkārši skatieties uz saviem

kaimiņiem un dariet tieši tāpat. Man teica, ka labāko gabalu izķeršana ir gluži parasta lieta. Tāpat neviens neuztrauksies, ja nošķaidīsiet kaimiņu ar sulu, vai Zemesgrāfu ar mērci.

Dju Kanē neveikli taustīja savu modificēto apģērbu, bet Koleta kontrolēja viņu. Kas attiecas uz viņas pašas apģērbu, tas pilnībā noslēpa viņas tuklo stāju, kaut arī starp traniem viņa nemaz neizskatījās tukla… Koleta tikai piebilda, ka viņas „kleita” mazliet grauž miesu.

Varēja jau dzirdēt tranu balsu jūklī gan smieklus, gan kaislīgus, naidīgus izsaucienus. Starp runām, tām pa vidu, šur tur varēja dzirdēt skaļas atraugas.

Zālē skanēja arī mūzika. Visvairāk „orķestrī” bija stīgu instrumentu, sitamie instrumenti, un vēl kāds instruments, kas atgādināja oboju. Visu nomāca cepešu un vārītu dārzeņu smarža. Apbrīnas un neveiklības sajūta te esot neparastajiem viesiem, netraucēja nepacietīgi gaidīt vakariņas.

Gunnars sagaidīja viņus pie galvenās zāles ieejas. Etans vēl nekad nebija redzējis bruņinieku tik uztrauktu.

-          Lūk arī jūs! Pie Lielā Mežonīgā Rifa, kur jūs tik ilgi kavējaties? Es jau

nodomāju… ka esat nolēmusi doties projām savā ceļā.

-          Nekas tamlīdzīgs, vecīt Gunnar, vai kā tur tevi saukt, - teica Septembers, uzsitot

Gunnaram uz pleca. Etans nobrīnījās, ka Gunnaru tas nemaz neuztrauca.

Gunnars skatījās garām milzenim.

-          Kur tad ir tas mazais klusais?

-          Ā, Volters arī ir te, - atbildēja Septembers, norādot ar pirkstu uz aizmuguri.

Pat lieliskajās kažokādās un zīdā, laupītājs atgādināja žurku.

-          Domāju, Gunnars nejautāja par Volteru, - piemetināja Etans, apskatot mazo

procesiju. – Kur ir Viljamss?

Arī Septembers palūkojās visapkārt.

-          Jā, kur tad…

-          Viss kārtībā, džentlmeņi, esmu šeit, - atskanēja pazīstamā balss no zāles tālā

stūra.

Skolotājs parādījās reizē ar burvi Eer-Meezahu. Viņš samulsis smaidīja, pievienojoties pārējiem.

-          Piedodiet par kavēšanos, draugi. Ceru, ka ar to nevienu neesmu pievīlis.

-          Nē, nē, - teica Septembers. – Jums taču nav jāatvainojas par visiem?

-          Piedodiet, -automātiski atsaucās Viljamss. – Malmevins man paziņoja kaut ko

ļoti svarīgu.

Burvis tikai mazliet palocīja galvu.

-          Jā, protams, - noburkšķēja Septembers.

-          Laiks, - iejaucās Gunnars, neļaujot skolotājam turpināt. – Sekojiet man un

neuztraucaties. Nedomāju, ka visi tūlīt pat sāks lūkoties uz jums. Tas ir izdevīgi. Bet ieinteresētās acis ievēros, ar ko kopā esat atnākuši.

Malmevins, laikam rīkojās pēc saviem paradumiem, jo bija jau viņus pametis. Kad viņi tuvojās durvīm, Etans pienāca pie Viljamsa.

-          Kādi jaunumi?

-          Vai tu kaut ko zini par karali Plutonikusu? – nočukstēja skolotājs.

-          Karalis Plutonikuss? – Etans sarauca uzacis un paskatījās uz pārējiem. – Tas ir

tas briesmīgais vulkāns, kuru rādīja pirmās video informācijas pārraidē? Darbojošs vulkāns, aptuveni vienpadsmit kilometru augstumā? Es nezināju, ka Jums ir vietējās apkārtnes apraksts.

-          Man nav nekāda apraksta, - atbildēja Viljamss. – Tā bija radiopārraide

ceļotājiem… es domāju, lai vieglāk būtu pārdot biļetes. Labākais salas topogrāfiskais apraksts.

-          Es laikam tai laikā gulēju, - konstatēja Etans. – Kut ko par planētu atceros tikai

no video informācijas.

-          Atceraties, kur atradās vulkāns?

-          Nē. Pagaidiet… Jā. Aptuveni četrsimt kilometrus uz austrumiem no „Vara

pērtiķa”.

-          Pareizi. No apmetnes līdz turienei var nokļūt.

-          Varbūt neesmu īsti gudrs, bet pagaidām Jūsu teiktajā nesaskatu nekādu labumu.

-          Vējš te gandrīz vienmēr pūš no rietumiem, - teica Viljamss, knapi spēdams slēpt

savu uztraukumu. – Malmevins saka, ka sevišķi vējainā laikā arī te parādās dūmu un pelnu mākoņi. Pelni noklājot zemi, padara iesētos dārzeņus rūgtus. Dūmi un pelni parādās tikai no dienvid-rietumiem. Neviens Sofoldas iedzīvotājs vēl nav tur bijis, bet drīz gaida ierodamies no turienes tirgotāju kuģi. Tas ir milzīgs uguns kalns. Vietējie to sauc par „vietu, kur deg zeme”.

-          Velns parāvis! Es sapratu uz ko Jūs tēmējat. Nokļūt līdz vulkānam! No turienes

„Vara pērtiķis” ir ar roku aizsniedzams! Tad mēs beidzot atkal būsim siltumā!

-          Ir iespējami vairāki varianti, - brīdināja Viljamss. – Kaut arī burvis cieti bija

pārliecināts, ka dūmi un pelni vienmēr nāk no vienas puses. Pārsvarā vējš te pūš no austrumiem, bet dūmi un kvēpi aizlido no šejienes uz dienvidiem.

Etans saberzēja rokas.

-          Vismaz tagad mums ir mūsu ceļojuma virziens…, ja vien mēs sameklēsim kādu

prāmi.

Te Etans atklāja, ka atrodas jau pie sava krēsla. Septembers satraukts kaut ko čukstēja viņam ausī.

-          Dieva dēļ, draugs sēdieties! – Viņš ieķērās Etana jakā. – Sēdieties! Gribat, lai

visi sāk lūrēt uz Jums?

Etans apsēdās, un tad ievēroja, ka nokļuvis pašā scēnas centrā, kādas parasti savās gleznās attēloja Jeronīms Bosha.

Viņi sēdēja milzīga „U” veida galda ārpusē. Dažādu formu un izmēru trani sēdēja galda abās pusēs. Zemesgrāfs, viņa meita un Eer-Meezahs sēdēja burta „U” pašā centrā, ārpusē. Pretī atradās trīs tukši krēsli.

-          Zemesgrāfa senčiem, - paskaidroja Septembers.

Gunnars sēdēja gandrīz pretī cilvēkiem, mazliet ieslīpi. Etans ievēroja, ka cilvēki sēdēja netālu no Zemesgrāfa. Tās droši vien bija goda vietas.

Kažokādu un zīdu bagātība bija satriecoša. Etans neatšķīra ne fasonus, ne dažādus audumus, bet ievēroja tikai atšķirības zīmes, kas zibsnīja gaismā, kā dārglietas. Sofoldas augstmaņu tērpi bija visās iespējamās krāsās. Pārsvarā gan bija zeltītā, tumši-zilā un spilgti sarkanā krāsa.

Galds bija bagātīgi klāts ar metāla un koka traukiem, kas bija pildīti ar kūpošu gaļu. Tur stāvēja maizes grozi, trauki ar dārzeņiem, kūpoši zupas katli. Apgaismojums nāca no svecēm, kas bija novietotas uz statīviem netālu no galda. Etans ievēroja cīņu, kas notika par labākiem gaļas gabaliem un nodomāja, ka droši vien tāpēc sveces nav novietotas uz galda, jo tad ātri vien varētu izcelties ugunsgrēks.

Vēl gaisma nāca no metāla bļodām sienas nišās. Bļodas bija pildītas ar degošu eļļu. Jebkuram Zemes viesnīcas īpašniekam mati celtos no lielās liesmas kamīnā.

Šķīvis, kas bija Etana priekšā, bija gatavots no varam līdzīga metāla. Vēl Etana priekšā bija salvete, kas vairāk līdzinājās divvietīgai teltij, un nazis, kas atgādināja kavalērista zobenu.

Neskatoties uz šaubām par nezināmo pārtiku, Etana mute sāka pildīties ar siekalām. Pateicoties kažokādas apģērbam un ugunij, kļuva pavisam silts.

Blakus ar izsalkušas hiēnas manierēm Septembers jau grauza kaulainu gaļas gabalu. Viņš iegrūda Etanam sānos, šoreiz gan mazliet maigāk.

-          Ko gaidi, draugs. Šie zēni kaut ko saprot no ēdienu gatavošanas.

-          Atvainojiet, bet man nav Jūsu entuziasma. Mani pagaidām vēl notur veselais saprāts un mana maigā daba.

Etans palūkojās apkārt.

Viljamss ar dīvainu skatienu bija ieurbies ēdienā, kas atgādināja burkānu un kosmiskās proteīna pāksts hibrīdu. Blakus Volters bija manāmi apmierināts ar ēšanas procesu.

Pretī Etanam Gellesponts Dju Kanē pacietīgi centās ar divu nažu palīdzību nogriezt mazus gaļas gabaliņus no kaula sev un Koletai. Gaļas gabaliņi nelidoja virsū uz apģērba, bet arī šķīvi tie negribēja krist.

Etans palūkojās visapkārt, un pastiepās pēc kaut kā, kas atgādināja vai nu bifšteku, vai arī cepuma gabalu. Lai kas tas būtu, tas izskatījās ļoti gardi un smaržoja arī labi. Te pēkšņi nozibēja kāds nazis un gandrīz nošņāpa Etanam pirkstus. Naža īpašnieks bija resns trans, kas sēdēja netālu. Vietējais iedzīvotājs labsirdīgi uzsmaidīja Etanam un nošņāpa sev pamatīgu gaļas gabalu.

Etans sakoda zobus, piemiedza acis un nošņāpa sev vēl lielāku gabalu. Par laimi, uz viņa šķīvja atradās tikai gaļas gabals. Nebija ne kādu pirkstu vai rokas gabalu. Etana priekšā bija noliktas divas pamatīga izmēra krūzes. Gaļa atgādināja ceptu cūkgaļu, kaut arī bija diezgan asi pagatavota un nebija pārāk mīksta.

Ieraudzījis, ka krūzē ir kāds šķidrums, Etans iemalkoja no tās. Šķidrums bija līdzīgs karstai šokolādei ar pamatīgu piparu piedevu.

Viņš gandrīz aizrijās, kad Septembers iebikstīja viņa sānos norādīdams uz mazāko krūzi. Septembera acis spīdēja.

-          Klausies, draugs, šī dēļ ir vērts pakarot. Ielejiet sev rīklē kādu malku.

Pirmšķirīgs brūvējums!

Milzenis pagriezās un kaut ko teica Gunnaram.

Etans, gremojot kādu nepazīstamu dārzeni, paskatījās uz krūzi ar skatienu, kurā bija gan bailes , gan gribēšana. Beidzot viņš pacēla kausu un paskatījās tajā. Iekšā bija tumšs šķidrums, kurā atspīdēja sudrabota gaisma.

-          To sauc par „ridli”, - paziņoja Septembers un liekot metālisko krūzi pie lūpām,

nodziedāja:

-          Ridli-didli-da…

Dzēriens pa Etanu rīkli ielija tieši kuņģī. Tur tas laikam satikās ar kaut ko aizdedzinošu, jo uzsprāga kā pārsildīta kolba. Pa kuņģi sāka peldēt mazas dedzinošas bumbiņas. Viena no bumbiņām lidoja augšup pa kaklu, nodziestot kaut kur starp acīm. Etans skaļi izelpoja.

- Rid… Briesmīgi… Ridli, šausmas…

Septembers neatsaucās. Viņš bija aizņemts, iegrimis sevī. Arī Etans ātri vien sajuta laikam to pašu.

Mazliet vēlāk Etans sajuta gaisā kādu saldenu aromātu. Tomēr tas nenāca no ēdiena. Etans saprata, ka aromāts nāk no diezgan brīvi ģērbtām dāmām, kas sēdēja netālu. Tātad trani lietoja parfimēriju. Pēc Zemes standartiem, tā bija diezgan primitīva produkcija. Iespējams tā bija tāda arī pēc vietējiem standartiem. Lūk kur ir vēl viena tirgošanās iespēja. Mūžīgā vājā dzimuma tieksme izdaiļot sevi.

Simto, bet varbūt pat tūkstošo reizi Etans nožēloja, ka nav līdzās preces, kas palika uz „Antaresa”. Viņš iedzēra vēl vienu „ridlija” malku, un sāka vērīgāk aplūkot pie galda sēdošos.

Viņa skatiens atdūrās pret Darmuka Braunovka personu. Prefekts bija aizņemts ar ēšanas procesu. Viņš to baudīja bez steigas, neaplejoties ar mērci. Viņš smaidīja un atbildēja ar galvas mājieniem uz blakus sēdošo replikām un aizrādījumiem. Aukstasinīgs, gudrs, bīstams pircējs, nolēma Etans.

Viņa skatiens slīdēja tālāk līdz satikās ar dzirkstošu dzeltenu acu pāri. Šīs acis piederēja brīnišķīgai, varenai valkīrai, kuras vārds bija Elfa.

Kāds gods! Etans jau bija gandrīz izmetis no galvas neveiksmīgo, drīzāk gan neveiklo tikšanos ar Zemesgrāfa meitu. Viņa steidzami novērsās un veltīja savu uzmanību otram „vola” (tā to nosauca Gunnars) gaļas gabalam.

Etans jau bija ķēries pie trešā gaļas gabala un otrās „ridlija” krūzes, kad strauji piecēlās sers Gunnars. Etans iegrūda sānos Septemberam, kurš bija iztempis jau tādu „ridlija” daudzumu, kāds varētu nogāzt ziloni. Pēc tam pāri galdam nočukstēja Dju Kanē:

-          Laiks. Tagad neko nedariet uz nesāciet runāt bez manas ziņas, neskatoties ne uz

kādām provokācijām. Braunovks un viņa kompānija meklēs jebkuru ieganstu, lai sarīkotu skandālu.

Gunnars izpleta spārnus. Pēkšņi kliedzieni un pļāpāšana norima līdz minimālam līmenim. Kad kļuva tik kluss, ka varēja saklausīt atsevišķu balsi, bruņinieks iesāka:

-          Tagad Jūs te visi sēdēt. Sofoklas lepnums, tā prāta zieds, likteņa lēmēji,

Sofoklas lepnuma aizstāvji. Ha! – Viņš nospļāvās. – Mēslu kalni! Vola mēsli! Sienāzīši! Ateju tīrītāji!

Visapkārt varēja dzirdēt niknu murdoņu un pat atsevišķus izsaucienus : „Apklusiniet viņu!”

-          Ko, jūs protestējat? – Turpināja Gunnars. – Kamēr mēs te sēžam un audzējam

savas pakaļas, Orda pa to laiku nāk uz mūsu mājām, atstājot aiz sevis netīras un asiņainas pēdas. Jā, Orda nāk. Patīk tas mums vai nē, bet Orda nāk. Pa taisnu ceļu, kā pērkonēdāja stiga nāk Orda… Kas notiks, kad tā nokļūs te? Tad jūs arī te sēdēsiet un ņirgsiet? Kad jūsu maki tiks iztukšoti un meitas izvarotas? Ko tad darīsiet?

Pavecs trans, kas sēdēja Gunnaram pretī, piecēlās.

-          Mēs viņiem samaksāsim nodokļus, kā vienmēr, ser Gunnar. Pārcietīsim šo

nelaimi kā vienmēr un izdzīvosim kā vienmēr!

Gunnars paskatījās uz veco vīru.

-          Izdzīvos tas, kas dzīvo uz cita rēķina. Bet kas būs, ja šoreiz mūsu priekšlikumi

nepatiks Nāvei? Kas būs, ja šoreiz viņas slimajā galvā dzims ideja noslaucīt Uonnomu no salas virsmas. Vienkārši tāpat, prieka pēc. Tiks nodedzināti apkārtējie lauki un visas Sofoldas pilsētas. Ko tad tu veci darīsi ar savu „izdzīvošanu”?

-          Oi! – sarunā iejaucās pazīstamā spalgā balss no galda pretējās puses. – Nebrūc

nu virsū nabaga Neueilhāgenam.

Darmuka Braunovks nopauzēja, iemalkojot mazliet „ridliju”. Kļuva tik kluss, ka Etans varēja dzirdēt kā Darmuka noliek savu krūzi uz galda. Dažas lietas uz pilnīgi svešām planētām tomēr ir līdzīgas. Te tagad satikās divi dažādi pasaules uzskati. To avoti bija gan bagātība, gan nabadzība, cīņa starp jaunajiem un vecajiem, skaudība panākumiem, veiksmei, spēkam. Katrs zālē saprata to. Visi gaidīja – kas tagad notiks.

-          Viņš tikai vēlas dzīvot, kā jebkurš no mums. Vismaz lielākā daļa no mums. –

Braunovks pārlaida skatienu klātesošajiem. No galda abām pusēm atskanēja atbalstoša murdoņa. Prefekts turpināja:

-          Tas, par ko tu tur muldi, Sofoldas simtgadīgajā vēsturē vēl ne reizi nav noticis.

Kāpēc Saganaks to gribēs izdarīt šoreiz? – Viņa skatienā bija patiess izbrīns. – Sagraut Sofoldu un Uonnomu, nozīmē uz mūžiem zaudēt vietu, kur var ievākt nodokļus. Vai tad zaglis gribēs apzagt pats sevi?

-          Viņi tomēr tā rīkojās ar citām pilsētām, - iebilda Gunnars.

-          Bet nekad nedarīs kaut ko tādu Uonnamā.

-          Tātad mēs vienmēr drebēsim viņu priekšā? Bāzīsim degunu dubļos? – Norūca

bruņinieks. – Es nerunāšu ilgi. Cīņa! – Viņš izpleta spārnus uz sāniem un pacēla tos aicinošā žestā. – Šoreiz cīņa! Nesamierināma un ilga! Līdz galam!

-          Domāju, man tev jāpiekrīt, - noteica Braunovks.

-          Ko? – Gunnars aiz pārsteiguma atlēca malā.

-          Ja vien, - turpināja prefekts, noslaukot muti ar salveti, - man patiktu pašnāvība.

Sākot kauju, mēs tiešām izdarītu pašnāvību. Mēs ar tevi neko nepanāktu. Tiešām, nāve atnestu mums ciešanu izbeigšanos, bet tas nav risinājums priekš manis. Es esmu tikpat drosmīgs kā viņš, - prefekts palūkojās uz Gunnaru, - bet es esmu arī saprātīgs un praktisks. Ienaidniekam ir četrreiz lielāki spēki un viņš nepavada visu savu dzīvi tirgojoties, audzējot dārzeņus vai mierīgi ceļojot ar prāmjiem, bet gan slepkavojot un karojot. Mums uzvarēt ir tikpat liela cerība, kā sienāzim aizbēgt no pērkonēdāja stigas.

Gunnaru šīs runas nepārliecināja.

-          Neskatoties uz to, ka tu tiešām proti domāt, prefekt, es arī esmu domājošs un

saku tev, ka mēs uzvarēsim. Uonnomas sienas ir pārāk augstas, lai pretinieks varētu uzrāpties uz tām, un pārāk biezas, lai tās sadragātu. Viņi nespēs saraut tīklus un ķēdes, kas sargā ieeju līcī.

-          Bet kā ar aplenkumu? – jautāja Braunovks, iemalkojot „ridliju”.

-          Pēc iepriekšējas sagatavošanās, mēs varēsim izturēt ilgāk nekā ienaidnieks.

Neviens barbars nesēdēs mierīgi savās ragavās un neskatīsies uz pretinieku. Viņiem nav tāds raksturs. Saganaka bandīti paši gāztu savu vadoni, ja tas viņiem to pavēlētu.

-          Tu esi pateicis visu? – Atskanēja no galda neizteiksmīga balss. Vidēja vecuma

trans ar sirmu bārdu palūkojās uz Gunnaru. – Salīdzinājumā ar liekāko daļu no mums, tu vēl esi puika, kas ātri iegājis vīru kārtā. Ja esi izteicis visus savus priekšlikumus, tad vari uzzināt manu viedokli. Kāpēc mums būtu tevi jāatbalsta, jaunekli? Cik daudz tavs paziņojums ir saistīts ar tavām ambīcijām? Vai jauneklības degsme nenomāc saprātu?

-          Tāpēc, ka es… – iesāka Gunnars, bet viņu pārtrauca.

-          Es to necietīšu, Hellort, - atskanēja zema balss no galda otras puses.

Trans, kas piecēlās, nebija garš – nē, drīzāk īss salīdzinājumā ar pārējiem, bet viņam bija tik kupla miesas uzbūve, ka likās – tur stāv kvadrāts. Varenais ķermenis bija ar gadiem sarucis garumā un izplūdis. Bet balss bija kā skalpelim salīdzinājumā ar galda nažiem. Mazās melnā acis bija dziļi noslēptas zem kuplajām uzacīm. Trans izskatījās iebiedējoši varens.

-          Es nemēģināju kādu apvainot, - klusu atvainojās Hellorts. – Vismazāk tas

attiecās uz tevi, Balavēr.

Etans lēnītēm paliecās uz priekšu, cenšoties neizrādīt savu interesi. Tātad tāds izskatās slavenais Balavērs Longakss, viscienījamākais Uonnomas karavīrs. Pēc Gunnara stāstīta, Etans cerēja ieraudzīt milzi, nevis kroplīgu punduri. Tranu ģenerālis nebija gigants fiziskā ziņā, bet gan citā jomā.

-          Jā, Hellort. Kā tu redzi, mani arī ļoti uztrauc šis jautājums. Es piekrītu

Rudbārdim… neskatoties uz viņa jaunību. Viņā varbūt ir nepacietīgs, bet neuzskatiet to par ambīcijām. Viņam uz pleciem ir karavīra galva. Sofolda – pati stiprākā province, - ar lepnumu turpināja Balavērs. – Ja arī kāds var pretoties Ordai, tad tie esam mēs. Tai jābūt Sofoldai. Bet mums jārēķinās tikai ar saviem spēkiem. Neviens – ne Fulos-Tervo no Aihusas, ne Veg-Tateva no Meklevenas neatsūtīs nevienu karavīru, baidoties izsaukt Saganaka dusmas.

-          Tātad tu esi pārliecināts, ka mēs uzvarēsim? – Jautāja Braunovks.

-          Protams, nē, - mierīgi atbildēja ģenerālis. – Es jums nemelošu, kungi. Tāda

mēroga kaujā ir daudz nezināmo. Neviens karavīrs neriskēs prognozēt, kā tā beigsies. Bet varu teikt tikai vienu. – Balavērs turpināja, neskatoties uz to, ka prefekts gribēja iejaukties pa vidu. – Es savas dzīves gaitā esmu redzējis, kā izaug un nostiprinās Uonnoma. Tas kļūst bīstami Saganakam, un viņš to saprot. Lūk arī iemesls, kāpēc mūs vajadzētu iznīcināt. Vismaz viens no iemesliem. Orda ir uzblīdusi un kļuvusi slinka, saņemot nodokļus. Tā jau sen nav pa īstam karojusi.

-          Un vēl mums palīdzēs mūsu draugi no zvaigznēm, - piebilda Gunnars. – Varbūt

kāds domā, ka viņu parādīšanās tieši tagad ir nejauša?

Simtiem kaķveidīgo acu tagad skatījās tieši uz Etanu. Likās, ka visi skatieni ieurbušies vienā vietā – pieres vidū zem matiem. Radās vēlēšanās pakasīt šo vietu, bet Etans to nedarīja, tikai viegli pašūpojās. Arī visi klātesošie sakustējās.

-          Dīvaini pēc formas, - nesatricināmi teica nolādētais Braunovks, - bet ne pēc spēkiem. Mums ir vajadzīgi daudz lielāki spēki nekā ir šiem viesiem no zvaigznēm.

-          Ha! – Iesaucās Septembers. Etans ar izbrīnu paskatījās uz viņu. Visi pārējie arī.

Milzenis uzlika kāju uz galda, tad uzlēca uz tā un sāka soļot pa to nospārdot no galda ēdiena bļodas un „ridlija” krūzes. Kad viņš pārlēca uz galda otru pusi, neviens nenolaida skatienu no Septembera.

Noliecies, Septembers satvēra Gunnara krēsla aizmugurējās kājas un viegli pacēla bruņinieku ar visu krēslu gaisā. No pūļa atskanēja izbrīna saucieni. Pēc tam tie pārvērtās par atbalstošu murdoņu.

Septembers nolaida Gunnaru, vēlreiz devās pāri visam galdam, un apsēdās savā vietā.

-          Lieliska spēka demonstrācija, - Etans izteica komplimentu.

-          Arī tu to varētu izdarīt, draugs. Domāju vajadzēja tā pajokot. Iepriekš ar

Gunnaru nebijām to izmēģinājuši. Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās tas ko biju iecerējis. Visa zāle smietos, ja būtu Gunnaru nometis zemē, - milzenis iemalkoja „ridliju”, čāpstinot muti. – Vispār jau viņš laikam ir vieglākais no traniem. Bet ja es viņu nomestu zemē…

Etans nesāka pārliecināt, ka Septembers paceltu Gunnaru arī tad, ja tas svērtu tik pat, cik viņa auguma cilvēks. Blakus Zemesgrāfam kāds piecēlās un pavicināja ar roku, lai pievērstu sev uzmanību. Tas bija Eer-Meezahs.

-          Varu jums teikt, - atskanēja burvja spēcīgā balss, - ka šie svešzemnieki ir vēl arī

gudri. Viņu burvis ir tikpat… nu gandrīz, tikpat gudrs kā es…

Ar teatrālu žestu viņš norādīja uz skolotāju.

-          Piecelieties, Viljams, - norūca aiz savas krūzes Septembers. Viljamss ātri pielēca

kājās. Viņš izskatījās, kā bērns, kurš aplūko galdu pilnu ar cepumu traukiem. Un tūlīt pat apsēdās.

-          Pārējiem ir vēl daudzas apbrīnojamas īpašības, - uztraukts turpināja Gunnars. –

Un visi ir gatavi mums palīdzēt šajā svētajā karā!

-          Par ko viņš runā? – Jautāja Dju Kanē. – Nepārzinu tik labi viņu valodu, lai

saprastu, par ko viņi tur muld.

-          Viņš tagad visiem stāsta, cik mēs esam draudīgi, - bez emocijām atbildēja Etans,

cenšoties sakoncentrēt savu uzmanību uz Gunnara runu.

-          O! – izdvesa rūpniecības magnāts, un ar apmierinātu seju atspieda muguru pret

krēslu. Etans domāja, ka trani šādu uzvedību var novērtēt kā satriecošu drosmi.

-          Es tā nedomāju… – iesāka Darmuka Braunovks, bet Gunnars neļāva viņam

turpināt.

-          Brīvību! Brīvību! – Skaneja saucieni no visām pusēm.

-          Jā… tagad ir laiks… cīnīties… bet ja mēs zaudēsim?.. ieroči… cik laika?..

ģimene… brīvība!

Piecēlās Zemesgrāfs. Lielajā zālē iestājās godbijīgs klusums.

-          Sapulcē izskanēja nopietns priekšlikums. Domes locekļi un Sofoldas bruņinieki,

ir atskanējis aicinājums uz cīņu par brīvību. Lai arī kādi nebūtu pretargumenti, tas izraisa lielu interesi. Es to noformulētu tā.

-          Vai šis jautājums tiks izlemts balsojot? – Jautāja Etans Septemberam.

-          Jā, draugs. Dzeriet savu dziru, - gigants sakoda zobus. – Lieta ir nopietna. Es jau

sāku cienīt vietējos.

Zemesgrāfs pacēla roku ar kausu un turēja to izstieptu sev priekšā. Pārējie, arī dāmas (ievēroja Etans), izdarīja to pašu. Maza tranu grupa svārstījās, bet pēc tam nokopēja Zemesgrāfa kustības.

-          Mums, protams, nav balss tiesības, - teica Septembers, - bet piedalīties taču

varam. Man liekas tā būs labāk.

Šajā klusumā atskanēja Zemesgrāfa balss:

-          Tā ka katrs pazīst savu kaimiņu…

Atskanot šiem vārdiem, Septembers un lielākā augstmaņu daļa nolika savas krūzes uz galda, izšļakstot burvīgo „ridliju” uz galda, ēdiena, grīdas, apģērba. Pārējie cilvēki izdarīja to pašu, bet sekundi vēlāk.

Herolds uzkāpa uz augsta krēsla pa labi no Zemesgrāfa, un sāka skaitīt, bet Gunnars viņu apsteidza. Pirms vēl herolds bija beidzis skaitīt, bruņinieks iekliedzās no prieka un svieda savu krūzi augstu gaisā.

-          MĒS CĪNĪSIMIES! – Auroja viņš.

Kliedzienu tūlīt pat atbalstīja desmitiem tranu.

-          Mēs cīnīsimies! Mēs cīnīsimies!

Gunnars pieskrēja un apskāva veco Balavēru. Pēc tam viss sajuka: kliedzieni, tosti, apskāvieni. Jautrību papildināja muzikanti, kuri sāka spēlēt kaut ko maršam līdzīgu. Vairāki trani pieleca kājās un sāka dejot. Citi, izskatījās, ka gatavi izšķaidīt viens otru belžot pa pleciem.

Šajā troksni un sajukumā neviens nemanīja, ka Braunovks piecēlās, piegāja pie Zemesgrāfa, un kaut ko klusi pasakot, devās projām.

Beidzot Etanam izdevās pievērst sev Gunnara uzmanību. Viņš tam izstāstīja par prefekta nemanāmo nozušanu.

-          Tu vēl no viņa sagaidīsi nepatikšanas, - brīdināja Etans. Bet bruņinieks bija

pārāk aizņemts ar priecāšanos par viņa sapņu piepildīšanos, lai nopietni ieklausītos Etana vārdos.

-          Dome nobalsoja pret viņu, - mierīgi teica Gunnars. – Ko viņš tagad var izdarīt?

Neko! Viņš tagad ir bezpalīdzīgs, kā bērs, pie tam vēl ļoti apmulsis. Aizmirsti par viņu. Vai tad tu vēl neesi sapratis? Mēs gatavojamies cīnīties ar pretinieku!

Etans pagriezās un ieraudzīja ģenerāli Balavēru, kuru bija aplenkuši vecie trani. Tur bija viegli uzsitieni pa pleciem un klusas sarunas. Uzmanīgāk paskatoties, Etans ievēroja, ka viņi visi raud. Etans aizgriezās.

Šajā laikā Zemesgrāfs centās atjaunot zālē vismaz kaut ko līdzīgu kārtībai. Viņš meta zemē traukus un krūzes, mēģināja izmantot herolda balsi, bet bezcerīgi. Pēc tam, laikam sapratis savas ieceres neveiksmi, padeva muzikantiem kādu zīmi.

Kara maršus nomainīja traka, ritmiska mūzika. Ar kliedzieniem Domes locekļi sabīdīja galdus pa malām. Atbrīvojošos laukumu tūlīt pat aizpildīja tranu pāri, kas lēkāja un griezās mūzikas ritmā.

Interesanti, ka šī enerģiskā dejā bija pavisam īsa salīdzinājumā ar Zemes dejām. Neskatoties uz savu vareno augumu, dejotāji ātri vien apsēdās zāles malā, smagi elpojot. Bija acīmredzams, ka parasti kustoties pūšot pastāvīgam vējam, traniem nebija vajadzības trenēt savas plaušas. Tāpat arī viņu kustības uz ledus bija ļoti graciozas, bet dejas kustības izskatījās neveiklas. Tranu ritma un koordinācijas izjūtas stipri atšķīrās no cilvēku izjūtām. Etans to visu piefiksēja savā galvā, ja gadījumā nāktos bēgt no vietējās policijas. Tā jau agrāk ir bijis.

Uz ledus gan viņi ātri panāktu un aplenktu.

Kopumā jautrība, smiekli un jezga tikai pastiprinājās. Tagad visi atradās vislabākajā garastāvoklī. Gan jau vēl atnāks laiks sīkākām pārdomām, kad apjautīs šodiendienas pieņemtā lēmuma svarīgumu.

Etans apmierināts vēroja notiekošo. Tad kāds viegli pieskārās viņa plecam. Etans pagriezās un viņa skatiens atdūrās pret Elfas Kurdag-Vlatas pilnīgajām krūtīm. Etans steidzās novērst skatienu, bet arī paskatījies augstāk, nemaz nekļuva mierīgāks.

-          Kā redzi, augstdzimušais ser Etan, - viņa teica, - mani vēl neviens nav uzlūdzis

uz deju.

Tas gluži neatbilda patiesībai, jo vairāki jauni trani jau bija iedzīvojušies zilumos.

-          Varbūt sers Gunnars… – nedroši piedāvāja Etans.

-          Fu! Viņš ir pārāk aizņemts. Nepārtraukti pieņem apsveikumus, sakarā ar to, ka

šoreiz pārspējis prefektu. Es gribu dejot ar tevi, - viņa pazemināja balsi. – Es neesmu aizmirsusi par tavu meistarību… tuvcīņa. Vai tu dejo arī tikpat labi?

-          O, nē, - atbildēja Etans, pasperot soli atpakaļ un konstatējot, ka tālāk nav kurp

atkāpties, jo viņa mugura jau atspiedās pret galdu. – Man nav ne mazākās saprašanas par jūsu dejām. Un man ir divas kreisās kājas. Un vispār esmu ļoti neveikls.

-          Tam, protams, es nevaru noticēt, - iebilda Elfa un sagrāba Etana roku ar savu

spārniņu, kurš varbūt arī bija viegls, bet tam bija dzelžaini muskuļi. Lai netiktu norauts no krēsla, Etans piecēlās pats.

-          Iesim, pievienosimies pārējiem.

Pirms Etans paspēja iebilst, viņi jau atradās zāles vidū starp gigantiskiem pleciem un matu kalniem. Mūzika bija sveša, bet nelikās pārāk eksotiska. Sofoldas deju zīmējums nelikās pārāk sarežģīts. Diezgan ātri Etans jau sāka just patiku no šīs nodarbes. Un nebija vairāk svarīgi, ka šis flirts ir saistīts ar zināmu risku.

Kaut kādā ziņā viņu izglāba sers Gunnars. Bruņinieks atradās aiz Etana. Viņš uzlika roku Etanam uz pleca un teica labestīgā balsī:

-          Ser Etan, es tevi izaicinu.

-          Kā lūdzu? – neko nesaprotošā balsī jautāja Etans, paklūpot pats pret savu kāju.

-          Izaicinājums! Ahā, izaicinājums! – Ierēcās pūlis.

Likās, tikko Etans bija pazaudējis līdzsvaru, kā apkārt jau bija atbrīvota brīva vieta. Visi nogaidoši skatījās uz Etanu un Gunnaru.

Pa to laiku bruņinieks jau bija noņēmis savu apmetni, jaku un rotaslietas.

-          Pagaidiet! – samulsis iesāka Etans. – Es tikko esmu iemācījies dejot. Kāds vēl

izaicinājums?

-          Tas nav nekas īpašs, ser Etan, - skaidroja Gunnars, iesildot masīvās rokas un

izstaipot spārnus. – Vienkārša paraža. Saimnieka un viesa laušanās pieder pie labā toņa. Man atgādināja, ka šodien vēl neviens nav lauzies. Tagad ir pienācis laiks.

-          Es nepiekrītu, - kategoriski paziņoja Etans. – Un vispār… – viņš paspēra dažus

soļus atpakaļ. – Kāpēc es? Kāpēc Jūs nevarētu apmainīties ar šādu draudzības žestu ar seru Septemberu?

-          Es jau labprāt, - pasmaidīja bruņinieks, - bet paskaties pats.

Etans pagriezās. Septembers bija izstiepies uz galda pilnā augumā. Viņa gaišo matu šķipsna bija iekritusi bļodā ar atdzisušo zupu. Viņš savā varenajā rokā joprojām turēja krūzi un krāca kā rēcošs lācis.

-          Es pamodināšu augstdzimušo bruņinieku, - teica Etans. – Un patiešām, ser

Gunnar, es nederu tādām lietām. Un… ja tu gribi cīnīties, tad te vienkārši ir pārāk maz vietas.

-          Tava kautrība dara tev godu, ser Etan, - ar apbrīnu teica Gunnars. Viņš jau bija

izģērbies līdz jostasvietai. Šādā paskatā, viņš nobiedētu jebkuru Zemes frizieri.

-          Dodiet mums vietu cīniņam! – bruņinieks apgāja ap zāli puslokā, izplešot

milzīgās rokas kā divus pusmēnešus.

Nu šī laušanās nebeigsies ar kāda nāvi, sevi mierināja Etans. Būs vien jālaužas, pierādot savu draudzību. Viņu iedrošināja tas, ka viņš bija redzējis, ar kādu vieglumu Septembers pacēla Gunnaru kopā ar krēslu.

Etans centās nepievērst uzmanību pūlim. Trani trokšņoja kā piedzērušos Konventa locekļu bariņš. Viņš atvairīja Gunnara māņu sitienu, atkāpās soli atpakaļ, un centās satvert bruņinieka vidukli, bet tūlīt pat saņēma varenu sitienu pa galvu no labās puses. Gar acīm nodzirkstīja kā dzirksteļu spiets no ugunskura.

Etans nopurinājās un saņēma sevi rokās. Sers Gunnars stāvēja dažus metrus tālāk un smīnēja. Te būs vajadzīga viltīgāka taktika. No pūļa atskanēja kliedzieni: „Lielisks uzbrukums!” un „Labs sitiens!”. Pretinieks bija vieglāks, bet mierīgi varēja noraut galvu, kamēr tu atradīsi viņa vājās vietas, saprata Etans.

Labi, viņš pamēģinās darboties savādāk, ja vien spēs kaut ko atcerēties.

Sers Gunnars atkal devās uzbrukumā. Pamānīja ar kreiso spārnu, bet sita ar labo. Etans paspēra soli sāņus, kreiso roku nolika aizsardzībai, bet ar labo sita pretiniekam pa ribām, vietā, kur sākas spārni, bet ar nākošo sitienu – pa žokli. Viņš griezās apkārt un viņa papēdis negaidīti trāpīja bruņiniekam pa muguru. Etans knapi noturējās kājās, bet Gunnars izstiepās uz grīdas visā augumā. Sakumā ar šausmām Etans nodomāja, ka kaut ko bruņiniekam salauzis. Trans izrādījās izturīgs. Tas pagriezās un norūcās.

-          Kā tu to izdarīji, ser Etan?

-          Nāc šurp, un tu to uzzināsi atkal, - Atbildēja Etans, smagi elpojot.

Gunnars piecēlās kājās un šoreiz sāka uzbrukumu daudz uzmanīgāk. Etans atļāva saķert savu labo plecu, tad rāvās sāņus, pacēla elkoni un iesita ar to pa pretinieka varenajām krūtīm. Gunnars pārsteigts iesēcās. Etans noliecās, saķēra pretinieka plaukstu, parāva uz sevi, ar to nogāzdams bruņinieku. Tad uzmanīgi uzlika savu pēdu uz pretinieka diafragmas. Kamēr Gunnars normalizēja elpošanu, Etans atkāpās sāņus.

Pūlis pārsteigts, klusēja. Uz Zemes Etana kustības izskatītos lēnas un neveiklas, bet te tās līdzinājās burvestībām.

Ser Gunnars apsēdās, turot vēderu, un pasmaidīja.

-          Man vajadzēja to paredzēt. Ser Etan, iemācīsi man savu pēdējo paņēmienu?

-          Protams. Sāksim ar…

Viņam nebija lemts turpināt, jo jau pēc dažām sekundēm visi aplaudēja un centās uzsist uz Etana pleca. Ja tas ilgtu vēl kādu minūti, viņš lūgtu sevi pasaudzēt no tik vētrainu emociju izrādīšanas.

Sliktākais, kā ievēroja Etans, bija tas, ar kādām dedzinoši dzirkstošām acīm uz viņu skatījās Elfa.

Kāds no pūļa iespieda viņam rokās „ridlija” krūzi. Kreisā kāja sāpēja tajā vietā, ar kuru bija iesitis Gunnaram. Etans iedzēra dažus malkus un atklāja, ka Koleta Dju Kanēvēro viņu ar dīvainu sejas izteiksmi.

Nakts vidū Etans pamodās. Nosalis viņš nebija. Lai arī ledainais nakts vējš bija pietiekami ass. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem aizmigt, Etans salika rokas aiz galvas un skatījās uz baldahīnu, kas karājās virs gultas. Viņa apģērbs bija saburzījies un berza miesu.

Vajadzēja steidzami atrisināt problēmu ar Zemesgrāfa meitas uzmanības apliecinājumiem., jo tas varēja izjaukt patreizējās labās attiecības ar viņu.

Etans neko nezināja, kā uz tādām lietām skatās te. Bet ja kāds būtu sajutis ko nelabu un iegājis toreiz istabā, varētu būt lielas nepatikšanas. Viņiem ātri vien atgādinātu, ka nav te īpaši vēlami. Pat draudzīgās attiecības ar Gunnaru varēja momentāni pazust.

Beidzot Etans pagriezās un sāka zem segām meklēt savu kreklu. Uzvilkt to bija diezgan grūti, jo dega tikai viena svece. Termometrs rādīja temperatūru, pie kādas neviens normāls cilvēks nelīstu no gultas ārā. Etana galvā rosījās tik smagas domas, ka viņš aukstumam nepievērsa nekādu uzmanību.

Uzvilcis kreklu, viņš atvēra durvis un izgāja no istabas. Etans labi zināja, kur atrodas Zemesgrāfa apartamenti. Vajadzēja tikai sekot pakāpieniem un vēja izpūsto koridoru pagriezieniem. Tikai dažas sveces un eļļas lampas apgaismoja Etana ceļu.

Naktī pils ar caurvējiem un dažiem gulošiem sargiem likās auksta, pamesta kā kalns uz Mēness.

Viss tas likās absurdi. Ko Etans gribēja darīt? Pamodināt Zemesgrāfu nakts vidū? No otras puses tas varētu būt labākais laiks šādām sarunām. Nevienas liekas auss. Varētu aprunāties divatā, bez lieciniekiem. Tas varētu samazināt Etana apmulsumu. Bet jautājumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas ātrāk.

Tā, Zemesgrāfa apartamenti bija tepat aiz pagrieziena. Viņš teiks sargiem…

Etans apskatīja zāli, mēģināja ieskatīties tumsā daudz uzmanīgāk. Šajā blāvajā gaismā bija grūti saprast, bet likās, ka te nav neviena sarga. Dīvaini. Etans nokļuvis līdz vajadzīgajām durvīm, mazliet pagaidīja.

Kā izrādījās, sargi bija uz vietas. Abi. Nevainojami ietērpti ādās un bruņā. Viens bija pienaglots pie sienas ar diviem gariem šķēpiem. Viņa sejā bija redzamas bailes un pārsteigums. Otrs gulēja uz grīdas ar nedabiski sāņus pagrieztu galvu. Viņa asinis bija izlijušas uz gludajiem akmeņiem.

Tūlīt pat galvā radās vairāki izskaidrojumi notiekošajam. Nevienam no tiem nebija nekādas jēgas. Atrodoties pirmā mirkļa šokā, Etans nevarēja sevi piespiest domāt par to, ka tiem, kas varēja tik viegli tikt galā ar diviem apbruņotiem sargiem, Etans neliksies nopietns pretinieks. Viņš pabāza galvu pa durvīm un palūkojās iekšā.

Aina, kas viņam atklājās, varētu būt ņemta no kādas bezgaumīgas Zemes operas, kura ir pilna ar statistiem, kas pārspīlētu žestikulē.

Milzīgā gultā ar baldahīnu gulēja Zemesgrāfs. Viņu spilvenos bija iespieduši divi vareni trani vienādās maskās. Trešais ar nazi rokā stāvēja blakus, un bija gatavs to pielietot. Gellesponts un Koleta Dju Kanē sēdēja blakus ar aizbāztām mutēm. Viņi bija piesieti pie milzīgiem krēsliem. Ceturtais trans, turot rokās asiņainu zobenu, vēroja visu notiekošo.

Etans pagriezās, pieliecās un pacēla nogalinātā sarga šķēpu. Galvā momentāni radās divi turpmākās rīcības varianti. Viņš varēja iebrāzties istabā, nogalināt visus četrus slepkavas, atbrīvot Dju Kanē un līdz ar to iemantot visu apbrīnu un cieņu. Vai arī pagriezties, ieskriet zālē un kliegt no visa spēka, kā brokeris izsoles laikā, kamēr kāds neatskries palīgā.

Loģika un apziņa, ka viņš labāk rīkojās ar dārza šķērēm nekā ar šķēpu, lika izvēlēties otru variantu. Tas varbūt nebija tik varonīgs, toties daudz praktiskāks. Etans pagriezās, paspēra dažus soļus zāles virzienā, un ieaurojās cik skaļi vien varēja:

-          Trauksme, netīrie slepkavas, noziedznieki, bendes! Celieties augšā! Palīgā, palīgā! Zemesgrāfu slepkavo! Sardze, bruņinieki, mācītāji! Devalvācija, kursa krišanās, konkurence!

Dīvains skaņu vilnis izplatījās pa pili, kad Etana kliedzieni atbalsojās pret aukstajām sienām. Tas izplatījās pa koridoriem, pagriezieniem, gar ledus celiņiem. Akmeņi iedunējās, kā bišu strops, kurš izkustināts ar koka nūju.

No istabas izleca viens no slepkavām. Milzīgais trans, kuru visu klāja bieza spalvu kārta, ar zobenu rokās taisījās uzbrukt kreisajā pusē. Tā bija viņa liktenīgā kļūda, jo Etans jau gaidīja viņu labajā pusē.

Pagāja tikai dažas sekundes, kad slepkava jau bija caururbts tieši ķermeņa vidū.

Trans iesēcās augstā balsī, kā meitene, kas tikai vēl vairāk palielināja augošo trokšņu vilni. Zāles galā jau parādījās skrejošas figūras. Etans metās tām pretī.

Un nogāzās pustumsā, aizķeries aiz nogalinātā sarga ķermeņa.

Viņš nogāzās uz nogalinātā muguras. Garā, slikti tumsā redzama figūra virs viņa atvēzēja zobenu cirtienam. Blāvajā eļļas lampu gaismā nospīdēja divi ilkņi. Zobens laidās lejā, un Etans dzirdēja, kā asmens šķeļ gaisu. Nepazīstamais norūca ar izbrīnītu intonāciju, jo zobens bija atsities blakus Etanam pret grīdu. Tērauda asmens bija saplēsis Etana kreklu un izšķīlis lielu dzirksteļu kūli no akmens grīdas. Kaut kas neass atdūrās pret Etana vēderu.

Tas bija spalvains bultas neasais gals. Bulta jau bija paspējusi ieurbties kādam vēderā. Vēl pēc mirkļa Etanam virsū uzgāzās asiņains, spalvām klāts ķermenis.

Iespējams tas bija vieglāks, nekā varēja gaidīt pēc milzīgajiem trana izmēriem, bet tam bija mirušā svars. Minūti vēlāk kādas rokas palīdzēja Etanam tikt ārā un piecelties. Viņš ieskatījās pustumsā. Starp saskrējušajiem bija arī Gunnars. Garām steidzās daudzi kāju pāri. Zāles akmens sienās varēja dzirdēt vaidus un skrienošo kāju dunoņu.

-          Vareni, ser Etan, - noteica bruņinieks, palīdzēdams Etanam piecelties. – Liels

tev paldies!

-          Tev arī paldies, - atbildēja Etans, smagi elsojot. Viņš ar pirkstiem norādīja uz

vēderu, kur bija atdūries bultas gals, pirms salūšanas.

-          Tas nebiju es. – Gunnars pamāja uz figūru, kas pustumsā stāvēja blakus.

Svaksusam dal-Džaggeram rokās bija milzīgs loks. Tas bija gandrīz tikpat liels, cik trans. Lokā jau bija ielikta jauna bulta. Svaksuss pamāja Etanam, pagriezās un izgāja no zāles.

Gunnars notupās uz ceļiem, apgrieza beigto ķermeni, kas joprojām bija rokās sažņaudzis zobenu, otrādi un ieskatījās tā sejā. Pa to laiku Etans mēģināja vismaz daļēji notīrīt asini no sava apģērba.

-          Tu pazini viņu? – ziņkārīgi noprasīja Etans.

-          Nē, bet tas mani nepārsteidz. Tādi cilvēki sevišķi rūpējās par savu anonimitāti.

Kas te notika?

Nebildis ne vārda, Etans veda Gunnaru istabā, kurā bija pirms mirkļa ielūkojies. Tagad tur bija vismaz divdesmit trani. Viņu sejas nebija sevišķi draudzīgas. Tagad te notika pamatīga pārmeklēšana. Tika apskatītas arī visas, pat mazākās, nišas sienās.

Dju Kanē jau bija atsieti. Koleta berzēja notirpušās locītavas. Etans iedomājās, kādas sāpes var radīt virves šajā aukstumā. Ieraudzījusi Etanu, Koleta spēra soli pretim, bet tad piespieda sevi apstāties un novērsa acis.

Viņa smejas par mani, drūmi nodomāja Etans.

-          Jūs paspējāt tieši laikā, ser, - teica Dju Kanē. – Šie noziedznieki pamodināja mūs. Mēs pat nepaspējām atvērt acis, kad jau bijām sasieti. Mēs…

Starp viņiem iestājās Zemesgrāfs un pieklājīgi, bet stingri uzlika savu spārnu uz Etana pleca.

-          Apsolu tev, ser Etan. Cīņa ir neizbēgama un tur neko nevar darīt. Bet, ja

Uonnoma uzvarēs, tad zvēru pie visiem saviem senčiem, ka visi mūsu spēki un līdzekļi tiks ziedoti, lai nogādātu jūs tur, kur vēlaties nokļūt, pat ja tas būs pasaules otrā galā. Esmu tev parādā savu dzīvību. Tikai daži Sofoldā ir pelnījuši tādu slavu, kāda pienākas tev.

Viņš pagriezās, lai sasveicinātos ar savu meitu, kura ienāca istabā. Viņa apkampa tēvu, pagriežot savu seju pret Etanu.

Etans nodūra galvu. Sentimentālā scēna darbojās kā aicinājums uz atlaidi tirdzniecības darījumā, nodomāja viņš.

-          Neesmu pārliecināts, ka visu pareizi sapratu, ser Etan, - teica Gunnars, berzējot

rokas.

Viņš droši vien pārsteigts bija pielēcis no gultas, jo Etans ievēroja, ka bruņinieks stāv bez apģērba. Tikai rokās bija zobens.

-          Kāpēc viņi sasēja divus tavus draugus?

-          Tas ir acīmredzams, - nogurušā balsī skaidroja Etans. – Viņi gribēja nogalināt

Zemesgrāfu. Gribēja, lai visi domā, ka to izdarījuši Dju Kanē. Pēc visa tā būtu sagruvuši plāni cīņai ar Ordu. Un arī mēs, cilvēki, būtu nokļuvuši neapskaužamā situācijā. Gunnar, tu taču tik pat labi, cik es, zini, kas aiz tā visa stāv?

Bruņinieks vilcinājās, tad viņa sejā varēja redzēt satricinājumu.

-          Prefekts? Viņš neuzdrošinātos!

-          Kurš tad uzdrošinātos? Kāpēc ne viņš?

-          Draugs mans, tu tomēr maldies. Zemsgrāfa nāve nevarēja ietekmēt mūsu

lēmumu cīnīties ar Ordu. Meita būtu mantojusi tēva troni, un tiktu iecelts jaunais Zemesgrāfs. Dome paziņotu viņa vārdu.

-          Skaidrs, - noburkšķēja Etans. – Saki, vai Elfai pašai bija jānosauc jaunais

Zemesgrāfs?

-          Protams nē! Ja Zemesgrāfs ir atstājis mantinieci, nevis mantinieku, vecākie

piedāvā pretendentus, kurus izvēlējusies Dome. Kādam taču jāturpina dzimta.

-          Pareizi, - Etans saspringti domāja. – Un kuru tad Dome piedāvātu?

-          Es neesmu par to domājis, - atbildēja Gunnars. – Šaubos, vai tāds pretendents

jau noskatīts. Zemesgrāfs dzīvos vēl ilgi. Visādā ziņā es varu cerēt, ka izvēlēsies mani, - viņš novērsa skatienu, - bet varbūt arī ne.

Bruņinieks pacēla galvu. Viņa acis kļuva platākas. Varēja redzēt, ka viņš kaut ko pārdomā.

-          Tagad es tevi sapratu, ser Etan. Jā, lai iegūtu troni, vai iesēdinātu tur savus

bērnus… jā, viņš varēju būt spējīgs uz to.

Viņi dažas sekundes stāvēja klusējot. Uz sliekšņa parādījās karavīrs. Bruņas kaut kā šķībi stāvēja uz viņa auguma. Laikam bija ģērbies lielā steigā.

-          Neviens nav atrasts, ser. Baidos, ka viņi ir aizbēguši un jau pametuši pili.

-          Uzmanīgāk, - dusmīgi atsaucās Gunnars. – Viņi varēja kaut kur noslēpties.

Piemēram, virtuvē. Apskatiet vēlreiz katru kaktu, pat pagrabus. Atrodiet tos!

Bruņinieks pagriezās pret Etanu.

-          Tu nesaskatīji viņu sejas?

-          Diemžēl, nē. Baidos, es nekā neredzēju pēc tam, kad biju nodūris šo, - pēkšņi

viņš tikai tagad saprata, ko bija nodarījis. – Es… piedod, Gunnar, man ir mazliet nelabi.

-          Es… redzēju vienu, - teica Koleta. – Nē, divus.

Etans izbrīnīts pagriezās pret meiteni.

-          Es domāju, ka Jūs nesaprotat Tranu valodu.

Viņa pārmetoši paskatījās uz Etanu.

-          Domājat, es pavadu laiku ietinusies segās un mācoties rokdarbus? Es pamazām

mācos valodu. Un tētis arī. Viņš dažreiz… ir mazliet izklaidīgs. Bet citādi viņš ir ļoti spējīgs cilvēks. Turklāt viņam ir fotogrāfiska atmiņa… Man liekas, kas es sapratu, ko teica Gunnars. Viņš gribēja zināt, vai mēs neatpazinām kādu no aizbēgušajiem slepkavām. Vai nav tiesa?

-          Jā, Jūs domājat, ka iegaumējāt, kā viņi izskatās?

Koleta pamāja.

-          Ko viņa teica? – Ar interesi balsī jautāja Gunnars.

-          Viņa domā, ka atpazīs divus slepkavas, ja atkal tos ieraudzīs.

-          Tas būtu lieliski! – Bruņinieka acis iemirdzējās. – Vismaz. Kaut kas vērā

ņemams.

-          Klausies, kāpēc nenopratināt prefektu? Tā būtu pati labākā izeja no situācijas.

-          Izeja? Ā, sapratu. Arestēt prefektu? – Gunnars izskatījās samulsis. – Tikai uz

aizdomu pamata? Tā nedrīkst! Pat Zemesgrāfs to nedarīs, kaut starp viņu un Braunovku nav īpašas draudzības.

-          Bet tu nevarētu arestēt tikai drošības pēc? – Jautāja Etans.

-          Ko?

-          Nav svarīgi. Labi, te nekas nesanāks, - vīlies novilka Etans.

-          Piedod, draugs. Es nesaprotu.

-          Aizmirsti par to, Gunnar, - Etans uzsita pa bruņinieka vareno plecu. – Ceru, ka

tu atradīsi slepkavas.

Uz Zemes pats Etans droši vien pirmais nokļūtu starp aizdomās turamajiem.

Visi pilnīgi bija aizmirsuši uzprasīt Etanam – ko viņš te darīja nakts vidū. Labi vien bija, ka trani nebija tik vērīgi.

Aizmugurē atskanēja kāds troksnis. Viegli šūpojoties, ar neko nesaprotošu skatienu, uz sliekšņa stāvēja Septembers. Šajā brīdī milzeņa stāvoklis Etanu nemaz neuzjautrināja.

-          Kas te notiek?

-          Neliešu bariņš nolaupīja Dju Kanē. Noziedznieki gribēja nogalināt Zemesgrāfu,

un visu vainu uzvelt Dju Kanē ģimenei. – Etans paskatījās Septemberam sejā. – Es to iztraucēju.

-          Bravo, draugs, bravo! – skaļi iesaucās Septembers. – Interesanti, kā viņi te tiek

vaļā no paģirām? Nolādētais sajukums… Mani burtiski izmeta no gultas.

-          Ko tad tu neej atpakaļ uz gultu? – Etans ar riebumu novērsās no drauga.

Septembers kādu mirkli saspringti skatījās uz Etanu, tad saguma.

-          Jā, draugs, man laikam tieši tas būs jādara.

Viņš pagriezās un grīļodamies devās projām.

Drīz, ļoti drīz kalps pamodināja Etanu, un atnesa viņam brokastis. Kārbiņa no viņu pašu pārtikas krājumiem! Lai arī vietējā barība bija ēdama, dažreiz tai pat bija patīkama garša, bet tomēr cita bauda ieelpot īstu Zemes ēdienu aromātu! Tas nekas, ka ēdiens ātri vien kļuva auksts.

Etans pameklēja kārba, un ātri vien atrada bundžu ar pašsasildošu olu kulteni ar šķiņķi, mazu cilindru ar kafiju un plānu plāksni, kuru pārlaužot uz pusēm, varēja iegūt divas karstas tostermaizes ar sviestu.

Viņš visu to notiesāja, vienlaicīgi cenšoties nepievērst uzmanību niezēšanai zem krekla. Kad Etans gribēja uzvilkt savas apavus, viņš ieraudzīja pie gultas kažokādas zābakus. Viņi izskatījās ļoti lieli. Vietējais skroderi bija patērējis daudz laika, lai piedotu kažokādai šādu formu, jo trani apavus nevalkāja.

Droši vien, Septembers bija devis instrukcijas un kādu primitīvu zīmējumu. Zābaki bija par lielu un mazliet neveikli, toties labi sildīja kājas. Neko citu arī nevajadzēja. Pie pazolēm meistars pat bija piestiprinājis metāliskus dzelkšņus, lai zābaki neslīdētu pa ledu.

Par nelaimi, Etanu joprojām apspīlēja viņa kombinezons. Varbūt labāk bija izvēlēties vietējo apģērbu, kā to izdarīja Septembers.

Pili tajā rītā pildīja dažādu sarunu un baumu jūklis. Visi runāja tikai par slepkavības mēģinājumu, un to, kāda loma tajā bija zvaigžņu viesiem. Septembers bija aizgājis kopā ar Balavēru un Gunnaru apskatīt pilsētu, līča nocietinājumus un dot dažus norādījumus. Etans atkal sev uzdeva jautājumu – kāda tad ir milzeņa profesija, bet atkal nespēja uz to atbildēt. Vai tiešām viņš ir visā Galaktikā meklējams noziedznieks?…

Nē, Etans atbildēja pats sev. Tas, ka viņu meklē dažās pasaulēs, vēl nav iemesls nopietnam apvainojumam. Baznīcas un Sadraudzības nostāja vairākos jautājumos uz dažādām planētām bija atšķirīga. Viņiem tas bija jādara. Vienoti likumi visām pasaulēm padarīti tos par nederīgiem. Tāpēc par vienu un to pašu rīcību uz vienas planētas varēja sodīt ar nāvi, bet uz citas – pasludināt par varoni.

Kalps pavēstīja, ka Viljamsu no rīta esot apciemojis pats burvis, un viņi kaut kur devušies apmainīties ar savām gudrībām.

Dju Kanē ģimene bija savā istabā. Volteram atļāva iziet no istabas tikai bruņotas sardzes pavadībā.

Tādejādi, Etans varēja vienatnē apskatīt pili un pilsētu.

Dažas dienas, kad viņš bija brīvs no oficiālām pusdienām, Etans varēja papētīt Uonnomu daudz sīkāk. Tā atgādināja kādu no mazajām Zemes pilsētiņām. Sevišķi tās, kur bija saglabājušās vēsturiskās celtnes. Etans mazliet par tām bija lasījis izziņu literatūrā.

Pats viņš nevarēja atļauties paceļot pa vēsturiskajām pilsētiņām, bet kompānija viņu sūtīja uz pavisam citām planētām. Varbūt kādreiz…

Daudz kas bija, protams, arī atšķirīgs.

Piemēram, nebija nevienas strūklakas, kas tā izdaiļoja cilvēku pagalmus un pilsētu laukumus. Tas arī bija saprotams, jo šeit nāktos ūdeni nepārtraukti sildīt.

Toties te māju jumtus rotāja fantastiski izgrebumi ledū, kurus pārsvarā darināja jaunie trani.

Vietējie iedzīvotāji bija parupji, bet miermīlīgi. Jau pēc dažām dienām viņi pārvarēja savu neuzticību, un kļuva vēl draudzīgāki. Izplatījās baumas, ka cilvēki ir ne tikai Zemesgrāfa viesi, bet arī viņa mīluļi. Bet tas, kas mīl Zemesgrāfa mīluļus, pats kļūst par tādu – universāls princips, nodomāja Etans.

Bērni te bija dauzonīgi, bet negaidīti piesardzīgi. Spalvu kamoliņi ripoja, slīdēja, skrēja viņam blakus, lai arī kurp viņš nedotos. Tas, ka Etanam nav ne nagu, ne spārnu, bērnus pārsteidza, uzjautrināja. Viņi, bez šaubām, skatījās uz Etanu, kā uz jaunu, miermīlīgu kropli, jocīgu rūķi, kas domāts, lai bērni varētu uzjautrināties.

Te viņš iedomājās, kā bērni guļ uz ielām asins peļķēs, šķēpu caururbti. Jā, viņš Gunnara vietā jau sen cīnītos par to, lai atļautu karot ar Ordu, lai nekad nevajadzētu redzēt šādus skatus.

Bet vai tas tā būtu, miermīlīgais tirgotāj? Vai esi pārliecināts, ka neizšķirtos par labāku nopirkt vēl dažus gadus mierīgas dzīves, mierīgam biznesam? Vai esi pārliecināts par savu lēmumu?

Šī doma nedeva Etanam mieru, bet katrreiz viņš to atmeta, jo nevarēja rast atbildi. Jā, grūti ir atmest pieradumu atpirkties no ienaidnieka. Bet tas ar laiku noved pie gribas zaudēšanas, pie degradācijas. Būdams pārliecināts pacifists, Etanu pārsteidza tas, ka tikai dažās dienās šajā Galaktikas nostūrī pilnīgi pārvērta viņa komfortablās domas par Visumu. Vai tad dažu megakompāniju komerciālā politika nebija tikpat nežēlīga un asiņaina? Vai Saganaka līdzinātāji nebija izpletuši savas saknes lepnos ofisos? Vai mežoņu nežēlīgās izdarības nav salīdzināmas ar kādu no komerc mahināciju paveidiem?

Kad bija pagājusi jau nedēļa, Uonnoma Etanam jau bija apnikusi. Pat līcis ar savu nepārtraukto kustību – prāmji, kravas transports – bija pazaudējis savu pievilcību. Ar savu sirdi un dvēseli viņš piederēja lielpilsētas iedzīvotājiem. Kamēr Etans tirgoja primitīvajās pasaules, bet tirgoja viņš labi, viņš domāja tikai par atgriešanos civilizētā pasaulē, par pierasto mehanizēti komfortu. Etans dvēselē nebija klaidonis.

Neviens no vietējiem kapteiņiem, neviens no jūrniekiem, ar ko Etans runāja, neko nezināja ne par Arzudunas salu, ne par „Vara pērtiķi”. Neviens savos klejojumos nebija nonācis līdz „vietai, kur deg zeme”.

Bija jauka saulaina diena – termometra rādītājs nebija noslīdējis pārāk zemu, daudzi trani staigāja bez jakām. Un stāvot uz vietas nevajadzēja vējā sarauties. Zālē Etans satika Koletu. Kad meitene beidzot atzinās, ka viņa garlaikojas daudz vairāk par viņu, Etans piedāvāja apskatīt kopā salu.

Dažās minūtēs Gunnars sniedza Etanam vairākus padomus, kā rūpīgāk sagatavoties šai pastaigai. Dažas salas vietas bija vairāk piemērotas pastaigai cilvēkiem, nevis traniem, citas – otrādi.

Paņēmuši līdzi pārtiku, viņi devās ceļā.

Uz lēzenumu starp divām klintīm veda stāvs ceļš. Bet no turienes pavērsās skats, kuru Koleta, izmantojot vienu no saviem apbrīnas īpašvārdiem, raksturoja kā „burvīgu”.

Varēja redzēt klinšu smailes, kas abās pusēs veidoja Sofoldas salas augstākos punktus. Austrumos varēja saskatīt cieši vienu pie otras piespiedušās pilsētas māju jumtus. Vēl tālāk pletās līcis ar savu nenorimstošo satiksmi, ar daudzkrāsainajām burām. Bet vēl tālāk, aiz augstajām sienām pletās bezgalīgais ledus.

Šī aina nepārsteidza Etanu un Koletu. Daudz vairāk viņus pārsteidza skats, kas atklājās pretējā virzienā.

Tieši no rietumiem nākušais vējš stipri iesita pa viņu augumiem, kad tie pabeidza pēdējo kāpienu. Lejā varēja redzēt plašu garu līdzenumu. Šur tur varēja redzēt fermas un akmens māju pudurus. Tālajos laukos varēja redzēt „volu” un tranu aitu ganāmpulkus. Spilgti sarkani saulē spīdēja apsētie lauki. Tur auga Zemes kviešu vietējais ekvivalents.

Cik vien tālu varēja redzēt, Etans redzēja zaļu līdzenumu,, kas kā vēdeklis izvērsās līdz horizontam un atgādināja paradīzes putnu asti. Pa kreisi, pēc aptuveni kilometru plata ledus lauka, Etans ieraudzīja vēl vienu tādu pašu zaļu vēdekli.

Viņu gids, jaunais trans Kierlo, izskaidroja, kas tas ir.

-          Tur, augstdzimušie svešinieki, aug pika-pedanas lauki, kas ir vairākas reizes

lielāki par Sofoldas salu. Pērkonēdājs turp dodas ēst jaunos dzinumus.

-          Es esmu tik daudz dzirdējis par šo pērkonēdāju, - teica Etans, kad viņi gāja pa

plato taku pār kalna kori. – Es gribētu to aplūkot.

Jaunietis iesmējās.

-          Neviens neiet tuvu pie pērkonēdāja, mans kungs.

-          Viņš ir tik nikns?

-          Nē, ser, nav nikns. Bet viņš var būt ļoti satraucies, kā daži k’naiti.

Etans zināja, kas tie tādi k’naiti. Mazi, žurkām līdzīgi dzīvnieciņi. Viņam ļoti nepatika to izskats, bet Uonnomas bērni tos mīlēja turēja kā tādas mīļas jūrascūciņas. Viņi, neskatoties uz savu atbaidošo izskatu, bija mīļi un pie mazākās trauksmes šausmīgi spiedza. Bērniem tas ļoti patika.

Tranu bērni, salīdzinājumā ar Zemes bērniem, bija daudz nosvērtāki savos darbos un nedarbos. Rotaļājoties ar šādiem k’naitiem, Zemes bērniem jau pēc pāris dienām tas būtu apnicis, vajadzētu jaunas rotaļlietas. Šejienes klimats dara bērnus daudz mierīgākus, nosprieda Etans.

-          Es gribētu apskatīt metālapstrādes uzņēmumus, - pēkšņi teica viņš. Etanam

iešāvās galvā, ka vajadzētu tuvāk iepazīt Uonnomas varas un bagātības avotus.

-          Jā, kungs.

Jaunietis nogriezās pa šauru taciņu, kurai Etans noteikti būtu pagājis garām. Aiz slīpas klints parādījās kalni, no kuru virsotnēm kūpēja dūmi.

Metāla liešanas rūpnīca atradās nelielā ieplakā. Bet pienākot tuvāk, Etans redzēja, ka lielākā rūpnīcas daļa atrodas klintīs, darbi notiek alās. Maksimāli tika izmantots siltums, kas nāca no planētas dzīlēm.

No kalna gala Etans redzēja, ka vairāki kalni bija vulkānu konusi. Lielākā daļa no tiem vairāk nebija aktīvi, vai pagaidām snauduļoja, bet daži izmeta melnus dūmu mākoņus. Visi krāteri atradās rietumu pusē, tāpēc no pilsētas nebija redzami.

Kā vēlāk izrādījās, Uonnomas metālu ieguve un apstrāde bija kā dīvains kokteilis – primitīva tehnoloģija un pārsteidzošas metālu īpašību zināšanas. Kā piemēram, dunču un šķēpu uzgaļu kalšana un rūdīšana.

Lietuves vadītāju parasti iecēla Uonnomas militārie padomnieki. Viesus sagaidīja lietuves direktora vietnieks, Džeimss Malvakkens.

-          Mums liels gods, ka jūs, augstdzimušie svešzemnieki, esat atraduši laiku

apmeklēt mūsu vienkāršo…

-          Met pie malas savus glaimus un kautrību, - pasmaidīja Etans. Viņš jau gandrīz

bija apguvis smaidīšanas tehniku, lai neatklātu savus zobus. – Mēs te vienkārši ienācām aiz ziņkārības.

Sācis skaidrot rūpnīcas darbības shēmu, Malvakkens kļuva tāds pats, kā visi biznesu taisošie rūpnieki. Viņam izdevās ieinteresēt pat Koletu. Viņš pats vadīja tieši lielāko apstrādes alu, un pārsvarā runāja par gala produktiem. Etanam iepatikās šis trans.

Tie trani, kam darba darīšanās nācās tuvu pienākt pie geizeriem alas dziļumos, vai siltuma izplūdes caurulēm, tika apgādāti ar ledainu ūdeni. Atstājot kailas rokas, tie uz pārējā ķermeņa valkāja caurspīdīgas, siltumu atgrūdošas bruņas. Šāds skats Etanā izraisīja iekšējas trīsas.

Bija dīvaini vērot, kā tiek uzģērbts apģērbs, kas saglabāja aukstumu. Viss otrādi…

-          Kur ir jūsu šahtas? Jautāja Etans Malvakkenam.

-          Salas rietumu daļā, kungs. Daži urbumi un tuneļi stiepjas pat zem ledus.

-          Jums nerodas grūtības ieurbtie sasalumā?

-          O nē, kungs. Jo dziļāk mēs ieurbjamies, jo grunts paliek mīkstāka. Šajā salas

daļā aug pika-pina. Rakt starp viņas saknēm ir daudz grūtāk, nekā klintī. Parasti mēs mainām virzienu, un vienkārši apejam saknes. Ledu viegli var izkausēt, bet ūdeni savākt… Dažreiz mums jātiek caur vecām un vājām saknēm. Bet viņas ir tā savijušās, ka nav iespējams atdalīt vienu no otras. Mēs neko negribam iznīcināt. Pika-pina paēdina mūs, bet metāls padara bagātus.

-          Uzbrukums šajā salas daļā atņems jums šahtas, - it kā vienaldzīgā tonī noteica

Etans.

-          O jā! Bet rūdas gabals ir slikts ierocis, augstdzimušais atnācēj. Pat ja ienaidnieks

gribēs izmantot šahtas, un būs tik prasmīgs, lai to izdarītu, mēs viņam neliksim miera. Un viņam nebūs no tā nekāda labuma. Mēs, te kalnos, esam labi aizsargāti. Pat labāk, kungs, kā pilsētas iedzīvotāji.

-          Nezinu, nezinu. Vispār jau rietumu nogāze izskatās labi.

-          Varbūt jums, kungs. Esmu dzirdējis, ka jums ir daudzas iekārtas, kas atšķiras no

mūsējām. Uzkāpt kalnā bez vēja palīdzības jums nav nekas neiespējams.

Vispār jau viņam ir taisnība, nodomāja Etans.

Viņš aplūkoja milzīgās vēja dzirnavas, kas apgādāja ar enerģiju virpas, asināmos aparātus, smēdes, kad sajuta Koletas roku pieskārienu.

-          Paskatieties, šeit ir profesors Viljamss.

Viņa nosauca Viljamsu par „profesoru”, kaut gan nezināja, kādā mācību iestādē par pasniedzēju tas strādāja. Pats viņš par to nerunāja, bet Etanam tā vien gribējās dažreiz to uzzināt.

Skolotājs sēdēja pie galda kopā ar visuresošo burvi Eer-Meezahu. Abi bija tā aizrāvušies ar kaut kādu diagrammu apspriešanu, ka nemaz neievēroja atnācējus. Etans un Koleta vēroja abus vīrus vairākas minūtes.

-          Atstāju jūs, augstdzimušie atnācēji, burvju sabiedrībā. Man ir daudz darba.

Tagad jau neviens nezina, kā iegūt pienācīgu asumu zobeniem.

Malvakkens pasmaidīja un pieklājīgi paklanījās.

It kā teiktu, esmu jums veltījis pietiekami daudz uzmanības parādīdams šo brīnišķīgo rūpnīcu, tagad laiks ķerties pie nopietna darba. Malvakkens devās dūmu, karstuma un skaļo balsu virzienā.

-          Sveicināti, Malmevin Eer-Meezah.

-          Sveicinu jūs, labie kungi. – tūlīt pat atsaucās burvis. Viņa acis staroja. – Jūsu

draugs man izskaidroja ļoti daudzas lietas. Varenas lietas. Neesmu bijis tik satraukts, kopš saviem burvju mācekļa laikiem.

-          Ar ko Jūs nodarbojaties, Viljams?

-          Malmevins man palīdz ar vietējo terminoloģiju un mehānismu ekvivalentie. Es

neesmu karotājs, bet centīšos palīdzēt ar savām zināšanām.

-          Es arī, - atzinās Etans.

-          Jā? Bet mēs taču visi redzējām, kā Jūs tajā vakarā uzveicāt seru Gunnaru. –

Viljamsa balsī varēja just apbrīnu. – Pat misters Dju Kanē ir labāks karotājs par mani… Bet domāju, ka es arī varēšu palīdzēt… Es visu dzīvi esmu daudz lasījis. Tagad cenšos Uonnomas ieroču meistariem kaut ko iemācīt no lasītā par viduslaiku ieročiem. Pirmā ideja ir saistīta ar katapultu. Mēs tagad viens otru esam sapratuši galvenajos vilcienos. Te arī dzīvo labi ieroču meistari.

-          Te tādiem būtu jābūt, - teica Etans. – Sevišķi ja visu laiku jāņem vērā

pastāvīgais vējš.

-          Jā. Te ir zobeni, pīķi, cirvji, šķēpi, alebardas – ieroči ciršanai un duršanai. Loki

un bultas cīņai no attāluma. Bet strādājot kopā ar Malmevinu un metalurgiem, es domāju izgatavot vēl dažas noderīgas ierīces.

Viņš palīda zem galda un izvilka dīvainu priekšmetu, kādu Etans agrāk nebija redzējis.

Tam bija taisns garš koka korpuss ar īsu loku vienā galā. Tam vēl bija speciāls uzvilkšanas rokturis un palaišanas mehānisms.

-          Ļoti interesanti, - noteica Etans, saprotot , ka pilnīgi neko nezina par

viduslaikiem. – Kas tas ir?

-          Vecs Zemes ierocis. To sauc par arbaletu.

-          Burvīgs izgudrojums! – Iesaucās burvis, nespēdams novaldīt sajūsmu. – Es šo

ieroci parādīju Leva Sakonena dēlam, strēlnieku bruņiniekam. Kad es ar to izšāvu tālāk par pašu labāko loka šāvēju, viņš nokrita uz ledus celiņa un aizslīdēja līdz pašai pilsētai.

Mags pasmaidīja, atceroties notikušo.

-          Arbalets var izšaut daudz tālāk par pašu labāko loku, - teica Viljamss. – Un tas ir

precīzāks un jaudīgāks. Tas izšauj cauri arī ādas vairogam ar bronzas stiprinājumiem. Es loku uztaisīju mazliet ciešāku. Domāju, šis modelis ir jaudīgāks par tiem, ko izmantoja senos laikos uz Zemes. Traniem ir stipri muskuļi uz rokām un pleciem, lai noturētu šo ieroci arī pret vēju.

Etans paņēma ieroci un mēģināja uzvilkt loku, bet spēja to tikai mazliet iekustināt.

-          Tas ir iespaidīgi. Ceru, ka Jums neizdosies izgatavot kaut ko līdzīgu kabatas

lāzeram, vai portatīvai kodoltermiskajai bumbai? Kaut gan tas daudz ko atrisinātu.

-          Baidos, ka nē, - Viljamss viegli pasmaidīja. – Bet mēs turpinām strādāt. Domāju

vēl viena vai divas iekārtas būs laicīgi kārtībā.

-          Labi, - nomurmināja Etans. - Laicīgi.

-          Neviens man neko teicis par laiku, - sāka protestēt Koleta. – Kad tā Orda, vai

vēl kaut kāds briesmonis, parādīsies te?

-          Neviens to nezina, Koleta. Varbūt pēc dažiem mēnešiem. Varbūt rītdien.

Gunnars saka, ka Orda var izdomāt uz Sofoldu doties nākamgad. Nezinu, tas viņu iepriecināja vai apbēdināja. Iesim tagad labāk palūkoties uz to puisi, kas taisa uz zobenu rokturiem tik brīnišķīgus ornamentus.

Dažu nedēļu laikā Etans bija iepazinis Uonnomas iedzīvotājus tikpat labi, kā cilvēkus Jaun-Parīzē, Drallarā vai Samstedā. Gatavošanās karam turpinājās, bet neapsīka arī transporta kuģu satiksme līcī. Par Ordu joprojām vēl nebija nekādu ziņu.

Kādu vakaru Etanam iešāvās galvā doma, ka šis stāsts par Ordu ir izdomāts, tā ir speciāli sagatavota pasaka, lai varētu Sofoldā aizturēt dīvainos, bet noderīgos svešiniekus. Tūlīt pat gan viņš atzina, ka Gunnars, Balavērs un Malmevins tā nedarītu. Pie tam vēl viņa izdoma likās gluži neloģiska. Kaut arī par Zemesgrāfu Etans vēl šaubījās.

Nē, pārāk patiesas bija Sofoldas iedzīvotāju emocijas tajā vakarā, kad viņi nolēma cīnīties ar ienaidnieku… Pārāk dedzīgi, pārāk spontāni tas notika, lai varētu būt inscenēts.

Etans, Gunnars un Septembers sēdēja pie galda pils galvenajā ēdamzālē. Tā atradās blakus trauku mazgājamajai zālei. Te pusdienas ēda lielākā daļa no pils iemītniekiem. Gunnars piedāvāja doties uz „debess balkonu”, un abi cilvēki piekrita.

„Debesu balkons” bija pats augstākai laukums Uonnomā. Augstāk , varbūt, bija tikai Hai-Tauers. No laukuma pavērās brīnišķīgs skats uz sniegoto tāli un dienvidos aizsalušo milzīgi jūru.

Apskati pārtrauca steigšus ieradies eskvaira palīgs. Viņš apstājās, mēģināja atvilkt elpu, pat nepaklanījās Gunnaram. Viņa sejā varēja lasīt šausmas.

-          E… augstdzimušie… kungi…

-          Nomierinies, jaunekli, - mierīgi teica Gunnars. – Atgūsti elpu. Tavi vārdi apdzen

vēju.

-          Trīsdesmit vai četrdesmit kudžatus uz dienvid-rietumiem, augstdzimušie kungi…

iet pērkonēdājs!

-          Cik viņu ir? – Asi noprasīja Gunnars.

-          Tikai… tikai viens, ser. Lielais Vecais! Karavāna… no trim kuģiem nejauši

uzdūrās viņam, centās atrast patvērumu pika-pedanas džungļos, pēc tam centās aizbēgt pa vējam. Izglābās tikai viens no trijiem kuģiem. Tā īpašnieks vēl joprojām sarunājas ar Zemesgrāfu!

-          Ejam, - īsi noteica Gunnars abiem vīriešiem un devās uz kāpnēm nemaz

nepaskatoties, vai tie seko viņam.

-          Beidzot kāds no tiem pērkonēdājiem ir parādījies, - teica Septembers. Lieliski!

Es jau sāku liekties uz labajiem sāniem, sēžot un neko nedarot. Nu tagad vismaz mums būs izdevība aplūkot kādu no šiem monstriem!

-          Nezinu, - uzmanīgi atbildēja Etans. – Viss atkarīgs no sera Gunnara. Nedomāju,

ka viņš tagad norīkos uz turieni prāmi ar ekskursantiem. Un šis aizelsušais jauneklis kaut ko teica par diviem kuģiem, kas gāja bojā.

-          Nu bet tas taču arī varēja būt vētras dēļ, - paziņoja Septembers. – Nu saki taču

Gunnar!

Viņi steidzās panākt bruņinieku. Tas bija pieklājīgs un neizmantoja ledus celiņu. Savādāk cilvēki jau pēc dažām sekundēm būtu bezcerīgi atpalikuši.

-          Vai mums būs iespēja aplūkot pērkonēdāju?

Gunnara atbilde bija īsa.

-          Jums jāsaprot, ka tas nav kaut kāds interesants piedzīvojums, mani draugi.

Monstrs var būt tikpat bīstams, kā Orda.

-          Ko tu saki! – Ar neticību balsī iekliedzās Septembers. – Viņš taču nevar būt tik

milzīgs. Neviens dzīvnieks uz Zemes tipa planētas nevar būt tik liels. Ūdens taču nevar noturēt tādu smagumu. Un tik milzīgs dzīvnieks nevar pārvietoties pa sauszemi.

Gunnars apstājās tik pēkšņi, ka Etans uzgrūdās viņam virsū, sajuzdams zem spalvām spēcīgos muguras muskuļus.

-          Jūs neesat redzējuši pērkonēdāju, atnācēji no zvaigznēm, - viņš klusi noteica. –

Pirmoreiz kopš satikšanās, viņš nenosauca tos vārdā. – Nespriediet par viņa apmēriem pirms laika.

Viņi devās tālāk tikpat pēkšņi, cik pēkšņi bija apstājušies. Izbrīnītais Etans sekoja viņam. Gunnars bija ļoti noraizējies.

-          Monstrs, - turpināja bruņinieks, kad viņi bija nokāpuši vēl vienu stāvu zemāk, -

var sagraut mūsu ostu daudz stiprāk, nekā Orda. Un viņš to izdarīs mehāniski, nedomājot par citu dzīvībām. Barbarus uz priekšu dzen iedzīvošanās kāre. Pērkonēdājam nav nekādu domu…

-          Skaidrs, - novilka Septembers. – Es atvainojos, Gunnar. Taisu muti ciet.

Klusēšu līdz brīdim, kad ieraudzīšu šo briesmoni.

-          Jūs to nepazīstat, tāpēc nevarat spriest par tā izmēriem, - samierinoši noteica

Gunnars. – Tāpēc nevajag atvainoties.

Par Septembera mutes aiztaisīšanu viņš neteica nekā.

-          „Paskatīties” iespējas nebūs… Būs tikai iespēja cīnīties.

-          Tu gribi teikt, ka jūs gribat nogalināt šo briesmoni? – Jautāja Etans. – Tas ir pēc

visa tā, ka nupat pārliecināji mūs par to, ka nevar to uzvarēt?

-          Es neteicu, ka tas ir neuzvarams, draugs Etan. Tikai to, ka tas ir bīstams un ļoti

liels. Un ka neviens vēl pērkonēdāju nav nogalinājis. Vismaz neviens neatceras tādu gadījumu. Mums jāmēģina tas novirzīt sāņus no pilsētas. Ja tur būtu pērkonēdāju bars, tad es tik ļoti neuztrauktos.

-          Kāpēc? Man liekas, ka bars ir simtreiz bīstamāks, -piezīmēja Etans.

-          Nē. Bars pārvietojas tikai pa ganībām… milzīgiem pika-pedanas laukiem

dienvidos. Viņi migrē no ziemeļiem uz dienvidiem, parasti, uz tukšajiem rietumu rajoniem. Kā bars, viņi nav tik bīstami. Bet viens pats, ak Lielais Vecais, var sagraut visu Sofoldu. Tas ir daudz bīstamāk, nekā bara parādīšanās. Mums jāizdomā, kā novirzīt pērkonēdāju no salas.

-          Tu teici, ka ar viņiem nav iespējams cīnīties, bet tagad gribi novirzīt

pērkonēdāju no salas, - teica Etans. Kā? Ar šķēpiem?

Viņa balsī nebija ne miņas no izsmiekla.

-          Nē. Ir tikai viens veids, kā var cīnīties ar pērkonēdājiem. Var pamēģināt, ja nav

dūša papēžos. Daudzi, kam tas ir izdevies, uzskatā to par svarīgāko notikumu savā dzīvē. Dažiem šī diena paliek par pēdējo dienu viņu dzīvē. Mums vajadzētu vismaz pamēģināt, - nobeidza Gunnars.

-          Kā tad iespējams ar viņu cīnīties? – Saniknots noprasīja Septembers.

-          Pie pērkonēdāja var piekļūt, ja neitralizē divus viņa zobus. Atceraties

Zemesgrāfa troni?

-          Jā. – Etans atcerējās no kaula izgrebto krēslu. Tas bija pulēts, izrotāts ar

dārgakmeņiem un metāla inkrustācijām. Meistars, kurš to gatavoja, droši vien, labi nopelnīja…

-          Troņa aizmugures daļā – balta kolonna… Kā jūs domājat, no kā tā taisīta?

-          No kaut kāda akmens, - atbildēja Etans, pēc tam iepauzēja. – Tu taču negribi

teikt, ka…

Viņš aizdomājās, un pat nepamanīja, kā izgāja no pils, un kā viņiem pievienojās bruņinieki un vienkāršie apbruņotie trani. Visa šī grupa pagāja garām Dju Kanē. Septembers paspēja uzkliegt:

-          Mēs dodamies medībās!

Koleta kaut ko kliedza atbildot, bet Etans viņu nesadzirdēja.

Lejā, pie ostas viss murdēja. Noraizējušos tranu pūlis bija sapulcējies ap Gunnaru. Etans ievēroja vietējo iedzīvotāju nemierīgos skatienus.

Kad viņi devās tālāk, lejā pa nogāzi, viņš nevarēja neievērot, ka bruņinieki un kareivji neizmanto ledus celiņus. Trani negribēja nostādīt cilvēkus neērtā stāvoklī.

Etans iedomājās, vai kāds pašreiz novēro notiekošo? Burvja istabā bija teleskops, bet vai no tā varēja redzēt viņu gājienu? Tur pašreiz varēja atrasties gan Malmevins, gan Zemesgrāfs.

Tāds sajukums viena dzīvnieka dēļ. Un tas pat nav plēsīgs dzīvnieks, kāds bija drums.

Beidzot viņi nokļuva līdz ostai. Visi pienācēji sasēdās trijos prāmjos. Tik dīvainus pārvietošanās līdzekļus vēl Etans nebija redzējis, kopš bija nokļuvis uz šīs planētas.

Trīs nelieli prāmji ar milzīgām burām jau stāvēja piestātnē kaujas gatavībā. Bura un arī korpuss bija spilgti baltā krāsā. Šie prāmji bija šauri kā bultas.

Katram pie sāniem bija piesieti vēl dīvaināki prāmji. Tie bija apstrādāti koka baļķi aptuveni divdesmit metru garumā un viena vai divu metru diametrā. Uz šiem baļķiem arī bija bura. Viens baļķa gals bija noasināts kā zīmulis.

Buras apakšējais pārliktnis katrā gaļā beidzās ar mazu koka kuģīti vai slidu, kā nu kurš to iztēlojās. Tiem bija neliela sliece, iebūvēta mazās ragavās, kas paredzētas vienam braucējam. Pārliktnis turējās tikai uz vienas kārts.

Zem paša korpusa – jeb koka stumbra – arī bija slieces. Viena lielāka – priekšpusē, bet otra mazāka – gandrīz pa vidu. Tagad buras uz šiem milzīgajiem šķēpiem - tieši šķēpus atgādināja šie noasinātie baļķi – bija nolaistas. Tad tā varēja cīnīties ar šo milzīgo dzīvnieku, ar milzīgiem šķēpiem, kurus uz priekšu dzina vēja spēks.

Etanam jau bija radušies tūkstoš jautājumu. Bet Gunnars bija uz viena no prāmjiem, kur jau deva norādījumus, pārbaudīja troses. Etans kopā ar Septemberu devās uz šo prāmi. Tūlīt pat arī šī mazā flotile devās ceļā. Visi pārējie kuģi godbijīgi grieza ceļu. Jūrnieki stāvot pie bortiem, pavadīja viņu prāmjus ar skatieniem.

Vēl pēc dažām sekundēm konvojs jau brauca caur milzīgajiem vārtiem. Kad viņi bija izbraukuši no Uonnomas ostas, un nokļuvuši vēja pusē, viņi ātrums momentāni palielinājās. Iečīkstējās buras un stūres vīrs virzīja prāmjus uz dienvid-rietumiem.

-          Mums jāielenc zvērs, - skaidroja Gunnars, - lai pa to laiku lielie šķēpi varētu

uzņemt ātrumu. Pēc tam prāmji, kas tos transportēja, varēs atdalīties un kustēties patstāvīgi.

-          Tātad šie šķēpi var manevrēt? – Jautāja Septembers, mēģinot pārkliegt vēju.

Matroži cīnījās ar burām.

-          Tikai mazliet, - drūmi atbildēja Gunnars. – Nostādīti uz sava kursa, tie tikai

mazliet var pagriezties pa labi vai pa kreisi. Apgriezties tie vairs nespēj.

-          Kas notiek, - turpināja izjautāt Septembers, - kad jūs nonākat kontaktā ar šo

radījumu?

-          Ei, Džeipor, turi!

Viens no traniem steidzās satvert bruņinieka mesto virvi. Satrauktais Gunnars veda cilvēkus uz prāmja priekšgalu. Etans juta, kā pieaug spriedze starp prāmja apkalpes jūrniekiem.

Viņi apstājās blakus stūres vīram. Gunnars norādīja uz otru prāmi.

-          Stiprs, bet vienkāršs mehānisms sadala „zibens” prāmi trijās laivās. Katrai ir

savas slidu slieces. Tās ir kā mazs prāmis, tikai bez buras. Redzat mazliet piepacelto priekšgalu. Tas aizsargā stūrētāju un mazliet arī kalpo, kā bura.

-          Mazliet līdzīgi koka zābakiem, - secināja Etans, atceroties Ta-Holdinga teikto,

ka koka slieces ilgi nekalpo. Šie prāmīši taču arī nebija domāti ilglaicīgai lietošanai.

-          Inerce tālāk nesīs trīs stūrmaņus pretī pērkonēdājam, - turpināja Gunnars.

Etans vērīgāk aplūkoja mazās laivas.

-          Kad tās atdalīsies no šķēpa, kā jūs viņas stūrējat?

-          Ar sava svara palīdzību. Slidas ir labo nobalansētas. Atdalīšanās notirk

pietiekami ilgi, lai stūrmanis varētu nospraust sākuma virzienu.

-          Jo tuvāk pie mērķa atdalīties, - turpināja Septembers, - jo lielāka iespēja tajā

trāpīt.

-          Protams, - piekrita Gunnars.

-          Tad, ja neiebilsti, es vadīšu vienu no laivām.

-          Tas mums dara lielu godu, ser September.

Viņi uzsita viens otram uz pleca.

Labi, - iesaucās Etans, bet es stūrēšu otru.

-          Tagad, draugs, tā nav spēle. Ja Jūs gribat…

-          Apklustie, Skva. Es stūrēšu otru laivu.

Etan jutās kā pēdējais muļķis, bet viņš nevarēja klusēt, kas Septembers pieteicās labprātīgi piedalīties medībās.

-          Tātad norunāts. – Gunnars pagriezās un norādīja uz prāmi, kas slīdēja blakus. –

Sers Stafaeds komandēs pirmo triecienu, sers Lužnors – otro. Mēs iesim pēdējie.

-          Ir šim briesmonim kāds vājais punkts? – Jautāja Septembers, pārkliedzot vēja

aurus.

-          Varbūt arī ir. Tikai neviens tādu vēl nav atradis. Viņam nav plakstiņu, kas

aizsargātu acis, bet ir nervu centri. Vislabāk būtu trāpīt tajos. Acis ir mazas un atrodas ļoti zemu. Vislabāk jau būtu viņu apžilbināt. Tas noteikti novirzītu to no kursa uz pilsētu.

-          Ja jau viņam ir laba redze, tad viņš pamanīs mūsu tuvošanos, - domīgi novilka

Septembers.

Viņi turpināja slīdēt pa platu lokveida trajektoriju. Vējš dzina prāmi milzīgā ātrumā. Tālu priekšā varēja redzēt pika-pedanas milzīgos zaļos laukus. Ātrums tikai pieauga.

Matroži bija burtiski ieķērušies burās. Tad tumša metāla enkuri ieurbās ledū. Visi trīs prāmji, kas bija gatavi sēt nāvi samazināja gaitu un apstājas. Enkuru turēti tie grabēja un grozījās vējā.

-          Tagad izlaižam ”zibeņus”, - ar satrauktu balsi teica Gunnars un pārliecās pār

prāmja bortu.

-          Pēc tirgoņa, kas bija izglābies, vārdiem, monstrs kustējās ziemeļ-austrumu

virzienā. Viņiem to vajadzēja pagriezt uz dienvidiem.

-          Stāviet pie kreisā borta, draugs, bet es stāšos pie labā, - kliedza Etanam

Septembers.

-          Ko?

-          Pa kreisi, pa kreisi! Un nelaidiet vaļā savu baļķi, kamēr sers Gunnars nav devis

signālu.

-          Domājiet, es nobīšos pašā atbildīgākajā momentā, un palaidīšu to pirms laika?

Etans ielūkojās milzeņa sejā. Tā acis mirdzēja.

-          Neviens cilvēks nevar izslēgt tādu iespēju, draugs.

-          Nu,… bet es spēšu, - atbildēja Etans, gandrīz vai taisnodamies. – Bet ja tas

notiks, tad nevis baiļu dēļ, bet gan vainīgs būs šis nolādētais klimats.

Vējš bija stiprāks, nekā parasti. Tas nozīmēja, ka Etanam vajadzēja ieķerties koka margās divreiz stiprāk, lai vējš to neaiznestu pa gaisu no prāmja, kā tādu tukšu maisu. Salīdzinot ar pils istabām, te bija šausmīgi auksti. Etanam kļuva mazliet vieglāk, kad viņš ierāpās laivas daļēji aizsargātajā sēdeklī.

Platā koka sliece bija ar kaut ko apsista. Tā vibrēja vēja brāzmās, bet briesmīgākās no tām tomēr izturēja. Paliecies uz priekšu, Etans ievēroja centrālo stumbru. Septembers pamāja viņam. Etans atbildēja ar to pašu.

Asais vējš atkal apdedzināja, kad Etans palūkojās ārā un pamāja ar roku Gunnaram. Bruņiniekam bija jāuzņemas stūrēšana, bet viņi ar Septemberu uzņēmās rīkoties ar burām.

Par atslēgu, kas stiprināja laivu ar slidām pie pārliktņa, kalpoja vienkāršs koka ķīlis. Etans ar apmierinājumu ievēroja, ka tas bija labi sasmērēts. Tātad nevajadzēs raustīt to no visa spēka izšķirošajā momentā. Ar buru būs grūtāk. Tā turējās tikai vienā trosē.

Divi matroži no lielā prāmja uzrāpās uz šķēpa. Viņi pacēla „zibeņu” buras vienlaicīgi ar prāmja burām. Abi transporti sāka ātri kustēties. Brīnums, kā matrožiem izdevās noturēt līdzsvaru paceļot buras. Viņu uzmanīgi pārvietojas pa baļķi līdz tā beigām, tad uzlēca uz prāmja, kur jau tos saķēra daudzas rokas. Gan prāmis, gan tā vilktais transports tagad kustējās ar labu ātrumu. Darbs bija paveikts spīdoši.

Matrožiem un kareivjiem uz prāmja bija šķēpi un loki. Tam gan bija vairāk psiholoģiska nozīme. Trani nebija paraduši doties kaujā bez ieročiem. Pat ja tajā viņiem nāktos tikai novērot un lūgties.

Etans gan nejuta tādu vajadzību. Viņam līdzi nebija pat kinžala. Neskatoties uz Gunnara stāstījumu, viņš nevarēja īsti iedomāties, kas tagad notiks. Viņi mēģinās uzbrukt briesmonim. Gunnars lika mērķēt tā galvā pēc viņa signāla – skaļa, asa svilpiena. Viņiem jāatbrīvo savas laivas, un jātraucas uz priekšu paļaujoties tikai uz buru un savu veiklību.

Tāda bija teorija.

Neskatoties uz acīm redzamajām briesmām, Etans nevarēja apvaldīt savu ziņkāri. Viņš ļoti vēlējās ieraudzīt dzīvnieku, kurš varētu izturēt un neietu bojā no aptuveni pus tonnas noasināta baļķa trieciena. Uz Plutarha ir unikāla retu dzīvnieku kolekcija. Tur varētu aizdomāties…

Bet Etans saprata, ka viņi pametīs kaujas lauku daudz agrāk pirms sadursmes. Varbūt viņš varēs tikai uzmest skatienu šim dzīvniekam no tālienes.

U tomēr, kā ziņoja Gunnars, šie monstri gāja bojā. No kā? No vecuma? Cik gadus var nodzīvot šis praktiski neuzveicamais pērkonēdājs?

Etans sajuta grūdienu un pacēla galvu. Prāmis bija jau atāķējis viņus un jau sagriezās uz dienvidiem, atbrīvojot ceļu. Divi citi šķēpi bija atbrīvoti dažas sekundes agrāk, un jau traucās bezgalīgajās jūras tālēs. Etans saspringti skatījās caur savām brillēm, kas izolēja viņa acis no ledus pasaules, vēja un mežonīgā ātruma.

Zaļais plankums pamazām ieņēma savu formu un materializējās, kļuva arvien lielāks. Ātrums ar katru sekundi pieauga. Tagad Etans varēja novērtēt pika-pedanu izmērus. Pēkšņi viņa kaklā viss sažņaudzās. Bet ne jau aiz aukstuma.

Pie zaļā lauka ārējās malas kaut kas kustējās. Etans saprata, ka tas ir pērkonēdājs. Viņām kļuva bail.

Lielai Cecais bija aptuveni simts metru garš – gigantiska pelēka masa, kura pulsēja un šūpojās uz ledus, kā milzīgs puņķu kalns. Viņa aizmugure un sāni bija no vienas vietas ar jocīgiem izaugumiem un nišām. Tas izskatījās pēc dzīva kalna.

Zvēram nebija nekādu kāju, ne roku. Tas vispār nebija ekstremitāšu. Šīs milzīgās masas vēders atgādināja spilvenu, kurš noklāts ar kaulveidīgu aizsargkārtu, kura bija biezāka par kosmiskā kuģa apvalku. Tā bija gluda kā spogulis. Platā mute, kā kuģu doks, iesūca gaisu, kurš tika izpūsts caur vārstuļiem, kas atradās pie astes.

Dzīvnieks pārvietojās lēnu. Bet Gunnars bija stāstījis nostāstus par paniskām bēgšanām no viņiem. Šo milzeņu bars varēja iznīcināt salu, atstājot starp lediem tikai zaļgan-brūnu plankumu.

Etans sarāvās. Viņš bija kā suns, nē – kā skudra, kam uzbrūk valis. Tikai šis valis bija daudz lielāks par jebkuru citu vali uz pasaules. Tas bija lielāks visos virzienos, visās projekcijās.

No malas skatoties, šis milzenis atgādināja Bībeles briesmoni – ar tā izaugumiem, kas atgādināja milzīgu slotu. Viens no „zibeņiem” sasniedza mērķis. Kaut kas satricināja gaisu.

Etans nevarēja redzēt otru „zibeni”, un nolēma, ka tā ir pagājusi garām, bet kļūdījās. Vēlāk velkonis, kas pārmeklēja notikumu vietu, atrada tā masta atliekas. Tas arī bija viss, kas bija palicis pāri no transporta un ekipāžas.

Kaut kur tālumā varēja dzirdēt kliedzienus, svilpienus. Negaidīti priekšā parādījās tumsa. Kaut kas tumšs un biezs, alai līdzīgs. Tā bija ala pilna ar tumsu, diviem milzīgiem stalaktītiem, kas auga virzienā no augšas uz leju. Tonnām augu bija jāpazūd šajā šausmīgajā alā katru dienu.

Dzīvnieks pagriezās ziemeļu virzienā, taisni uz viņiem. Tas bija bīstams virziens. Vajadzēja briesmoni novirzīt no tā.

Varēja dzirdēt vēl vienu patālu svilpienu. Vēja brāzmas to aiznesa vēl tālāk. Baļķis slīdēja labi, tas pakļāvās Etana vadībai. Bija laiks pamest baļķi. Bet ja vēl mazliet nogaidīt, labāk notēmēt…

Etans piecēlās kājās. Atbalstījies pret bortu, viņš nolielās gandrīz līdz ledum. Milzīgais šķēps sāka lēnītēm centimetru pēc centimetra griezties pa kreisi. Etans atliecās atpakaļ, iztaisnodams pagriezienu. Koks negribīgi pakļāvās.

Tumšais bezdibenis auga. Tas tuvojās pa ledu un aizsedz jau visu horizontu. Šis melnais caurums ar mehānisku vienmērību atvērās un aizvērās, izdodot pērkonam līdzīgas skaņas. Tās pat pārspēja vēja brāzmu skaļumu. Tās varēja būt līdzīgas vien skaņām, kad bremzē un apstājas kosmosa kuģis. Monstrs kustējās, ķerot vēju un izdodot pērkondārdus.

Ķīlis… izraut… svilpe… pagrieziens… pa kreisi… pa kreisi… nē, uz kreiso bortu… kreisais borts?

Etans līdz asinīm iekodās apkašplūpā. Pēkšņi kaut kas, vai kāds stipri parāva ķīli. Mazā laiva stipri sasvērās. Tā ar bortu gandrīz aizskāra ledu. Etanam nācās sasvērties uz pretējo pusi, lai neizkristu no laivas. Tad gluži mierīgi viņš secināja, ka to ir darījis pārāk lēnu. Tagad viņš vairāk nevarēja izvairīties no sadursmes ar zvēru. Bet šķēpveida baļķis pa to laiku traucās uz priekšu.

Pieskāries ar roku savai mutei, Etans secināja, ka tā ir vaļā. Tagad noderētu kāda lūgsna, bet tās vietā Etans nokliedza:

-          Uz priekšu, Skva! Esmu šeit.

Kaut kas pazibēja garām. Etans ieraudzīja aci, kas bija lielāka par viņa laivu. Melnā acu zīlīte bija līdzīga Oniksa spoguļiem. Tajā varēja redzēt neprātu. Etans traucās caur neskaitāmām pelēkās miesas arkām.

Monstra mute bija milzīga. Toties rīkle bija diezgan īsa. Kustoties ar ātrumu simts kilometru stundā, šķēps ar visu savu pustonnīgo masu ietriecās rīkles galā. Dažas sekundes pagāja, kamēr šis trieciens nonāca līdz nervu centriem. Un tad vareni krampji sarāva milzīgo ķermeni. Pērkonēdāja priekšējā daļa atrāvās no ledus kā Everests agonijā. Pēc tam šī milzīgā masa nogāzās uz ledus, aizsviežot Etana laivu kā monētu no stipri novilkta auduma.

Viņš lidoja uz savas slidu laivas pa nepazīstamu ainavu – visapkārt tikai ledus un debesis. Un tad pēkšņi iestājās tumsa.

Viņš atcerējās vaniļas vafeļu garšu un smaržu, pēc tam atvēra acis un ieraudzīja pazīstamu bārdas rugājiem noaugušu seju ar milzīgu degunu. Septembers uztraukts skatījās uz Etanu. Atmiņas sāka atgriezties un Etans skaļi ieelpoja. Pusduča parseku attālumā no tās vietas, kur viņš gulēja, vaniļas vafeļu droši vien nebija.

Etans gulēja Uonnomas pilī savā gultā. Viņš mēģināja apsēsties, un ievēroja savādu lietu. Katrs viņa ķermeņa centimetrs deva par sevi zināt.

-          Sāp, - lēnām noteica Etans, krītot atpakaļ uz kažokādas segas, ko kāds bija

uzmanīgi palicis zem Etana galvas. – Visās vietās.

-          Tas nav nekāds brīnums, draugs, - teica Septembers. Bažas bija pazudušas no

viņa sejas. – Bet kā vispārējā pašsajūta?

Etans iesmējās. Ar viņa apziņu viss bija kārtībā, bet atsevišķas ķermeņa daļas skaļi protestēja. Viņš pārtrauca ieilgušo klusumu ar jautājumu, kas liecināja par to, ka domāšanas spējas ir atgriezušās.

-          Kas notika?

-          Kāpēc Jūs neatstājāt savu baļķi, kad Gunnars deva signālu? – tā vietā lai

atbildētu, milzenis pats uzdeva jautājumu.

Etans sāka domāt, mēģinot atcerēties sīkumus.

-          Mēs abi nebūtu trāpījuši. Bija nepareizs sākuma virziens, un mēs abi būtu patraukušies garām…

Viņš atkal mēģināja piecelties. Septembers delikāti uzlika roku uz krūtīm un lēnām noguldīja atpakaļ.

-          Tas briesmīgais zvērs vairāk nav bīstams. Tas nu gan bija skats! Esmu redzējis

dažādus briesmoņus, draugs, bet šī milzīgā gaļas kaudze pārspēj visu. Nav iespējams noticēt, ka tik milzīgs ķermenis ir spējīgs kustēties.

-          Es jau Gunnaram par to teicu.

-          Es jau nodomāju, ka redzu Jūs pēdējo reizi, kad neatāķējaties reizē ar mums, -

turpināja Septembers, - bet ietriecāties tajā milzīgajā rīklē. Pēc tam viss pavērsās brīnišķīgi. Tas aiztraucās dienvidu virzienā ar tādu rēkoņu, kādu Jūs nebūsiet dzirdējis. Uz visa ķermeņa bija zosāda. Kā viņš spējīgs kustēties ar baļķi rīklē – tas man nav saprotams.

-          Es Jums jautāju, kas notika ar mani, nevis ar zvēru?

-          Ā, ar Jums? Nu es gan neko neredzēju, jo tajā laikā traucos pretējā virzienā. Bet

no priekšējā prāmja bija viss labi redzams. Stāsta, ka tajā brīdī, kad briesmonis piecēlās no ledus virsmas, kas jau ir kaut kas neredzēts, un pēc tam nogāžas atpakaļ uz ledus, Jūs pameta gaisā kā zirnekli. Viss nogāzās zvēra otrā pusē, pika-pedanas džungļos. Tas un vēl laivas korpuss Jūs izglāba. Pēc kritiena, laivas korpuss izšķīda mazos gabalos. Ja Jūs nokristu uz ledus, domāju, mēs lasītu Jūsu gabaliņus. Ja Jūs redzētu, cik koka šķēpeles izvilkām no jūsu ādas. Jūsu apģērbs ir laba lieta. Līdz savai nāvei brīnīšos, kā Jūs neko nesalauzāt. Bet galvu, gan stipri sasitāt.

-          Vēl jūtos vārgs, - piekrita Etans. – Vai sen jau esmu bez samaņas?

Septembers pasmīnēja.

-          Aptuveni nedēļu.

-          Ne…

-          Aptuveni. Es negribēju Jums to teikt, draugs, - svinīgi paziņoja milzenis, bet pēc

tam piebilda parastā tonī:

-          Jūsu rīcība stipri pacēla mūsu autoritāti šajā sabiedrībā. Domāju, tagad Jūs tiekat

uzskatīts par varenāko atnācēju no siltajiem laikiem, - viņš burzīja sava apģērba krokas. – Bet ātri Jums nāksies piecelties… Laiks.

Etans justos pilnīgi normāli, ja vien nebūtu sajūtas, ka galva piebāzta ar vati.

-          Laiks? Kam laiks?

Septembers uzsita sev pa galvu. No tāda sitiena normāla cilvēka galva jau būtu noripojusi no ķermeņa.

-          Idiots! Es taču aizmirsu, ka bijāt visu laiku bez samaņas un tikai murgojāt. Orda

nāk. Nesen bija ienācis ostā kāds kapteinis no Džermi-inn pilsētiņas, kurš devās uz pilsētu, kuras nosaukumu vispār nespēju izrunāt. Viņš diezgan ilgi runāja ar Zemesgrāfu, tad devās tālāk. Tas puisis bija bāls kā ledus. Viņš devās uz dienvidiem un pat nemainīja savu kursu, kad paziņojām, ka tajā virzienā var uzdurties satrakotam monstram. Viņa briesmas sajuta ne tikai vietējie, bet arī mēs.

Etans paslējās uz elkoņiem, un pēkšņi istabā visi priekšmeti trīskāršojās…

-          Tad es… esmu gatavs. Mēs… arī gatavojamies karot.

Septembers atkal viņu apguldīja.

-          Paguliet… pagaidām viens. Es baidos… Un mierīgi, draugs. Viņiem vēl ceļā

jāpavada aptuveni nedēļa, tā ka pagaidām nav ko lekt kājās un trokšņot. Gunnars un Balavērs organizē zemessardzi. Iedzīvotāji kā traki gatavo ēdamā krājumus – graudus, pika-pinu, volu gaļu u.t.t.. Gaida aplenkumu. Katram tagad ir savs darbs. Jūsu darbs – atpūsties.

-          Vai viņi spēs izturēt aplenkumu, Skva?

Septembers aizdomājās.

-          Gunnars vismaz tā uzskata. Saka, ka ienaidnieks zaudēs morāli, redzot Sofoldas

iedzīvotāju pašaizliedzību. Ģenerālis piekrīt viņam, bet pārāk skaļi to neafišē. Veca, viltīga vārna… Viņi pat gatavo malkas krājumus… kaut ar savu milzīgi vilnu varētu iztikt arī bez malkas. Kad sāc iekrāt nevajadzīgas mantas, tad tas norāda, ka neesi īpaši pārliecināts… Nē, es nedomāju, ka te būs ilgstošs aplenkums. Mežonīga asinspirts gan.

-          Gunnars ir ļoti pārliecināts, ka sakaus pretiniekus.

-          Tas kapteinis teica, - noburkšķēja Septembers, - ka klejotāji nosedzot visu ledu

līdz horizontam. Es runāju par taktiku ar komandējošo sastāvu. Domāju, ka devu dažus vērtīgus padomus. Godīgi sakot, jebkuras izmaiņas parastajā karošanas gaitā var radīt pretiniekos sajukumu. Ja Saganaks ir tik pat stūrgalvīgs kā viens otrs Sofoldas iedzīvotājs, tad mums nevajadzētu sagaidīt no Ordas kādu negaidītu rīcību… Bet tas viss būs nepierasti arī vietējiem karotājiem. Viņi grib pamēģināt karot pa jaunam. Te ir vajadzīga smalkāka domāšana un daži vērtīgi padomi. Un Balavērs draud noraut dažas dumjas galvas… Viņu vietā es arī piekristu jaunam eksperimentam. Bet Jūs, draugs?

-          Mēs tagad neesam viņu vietā, - klusi atbildēja Etans. Septembers apmierināts

pasmīnēja.

Kaujas bruņas bija rupjas un mazliet par lielu, bet Gunnars uzstāja, lai Etans tās uzvelk. Ādas kājas bruņas taisījās nolekt vai pie katra soļa, bet bronzas plāksne uz krūtīm traucēja ķermeņa kustībām.

Etans atteicās no spilgti izkrāsotās bruņu cepures. Viņam nederētu pat bērnu izmērs. Viņa galva tur kratītos iekšā kā zvana mēle. Aizsarg kombinezons arī nebija paredzēts karošanai.

Etanam visapkārt svilpoja vējš. Viņš pagriezās pret Gunnaru un Septemberu, kuri stāvēja uz Hai-Tauera skatu laukuma. Milzenis norādīja uz kaut ko tālumā.

Viņi varētu papētīt ainu tālumā caur burvja teleskopu, bet tad zustu apskata leņķis. Nepatiku vēl arī radītu smakas burvju istabā. Tās bija cēlušās no neskaitāmiem eksperimentiem. Šī istaba bija arī pilna ar dažādu dzīvnieku ķermeņiem. Tepat uz vietas burvis nodarbojas ar to uzšķēršanu, lai izpētītu to uzbūvi.

Pēc izlūku ziņojumiem, Ordai bija jāparādās no ziemeļ-austrumiem. Bet pagaidām varēja saredzēt tikai nemanāmu līniju, kas atdalīja zilgano ledu no augstajām debesīm.

-          Nekas nav redzams, Gunnar?

Bruņinieks pārtrauca sarunu ar Septemberu un paskatījās uz Etanu.

-          Tava redze ir tik pat laba kā mana, ser Etan. Pagaidām vēl nav kam pārbaudīt

mūsu bruņojumu.

-          Vai viņi var apiet mūs no aizmugures? – Jautāja Septembers un pārbaudīja

abpusēji asā zobena asmeni.

Gunnars noliedzoši pamāja ar roku.

-          Nē. Viņi protams var veikt kādu manevru, bet tikai vēlāk, un arī tikai tāpēc, lai

pakaitinātu mūs. Saganaks nelīdzinās barbaru vairākumam. Nekas netiks darīts bez iepriekš noteikta mērķa… Vismaz tā mums teica. Katrs atsevišķs klejotājs ir neparedzams.

-          Tāpat kā t u, - turpināja Etans.

-          Varbūt arī es, - atbildēja bruņinieks, nemaz neapvainojoties par tādu

salīdzinājumu. – Kā jau teicu, tas tiks darīts, lai saniknotu mūs. Viņi dosies gar vārtiem kā parādē, sarīkos īstenu izrādi. Viņi domā, ka esam pietiekami saprātīgi un nepretosimies, - viņš atieza zobus kā vilks. Kāds gan pārsteigums sagaida Saganaku Nāvi. Kā gan viņš sāks trakot. Tas mūs atbrīvos no nāves soda procedūras.

-          Ei! – Iesaucās Septembers. – Vai tur tālumā nepavīdēja bura? Vai arī atkal esmu

par daudz ieņēmis „ridliju”?

Tālumā tiešām parādījās zilgans plankums. Tas pamazām auga augumā. Varēja jau izšķirt dažādas formas, izmērus, krāsas. Buras bija izkrāsotas visās iespējamajās krāsās. Ātri viss ledus līdz pat horizontam tika izkrāsots visās varavīksnes krāsās: sarkans, tumši-brūns, melns, violets. Visvairāk bija sarkanās krāsas.

Uz dažām burām bija krāsu sajaukums, uz dažām ornaments un mozaīka. Daži zīmējumi bija ieausti burās, citi vienkārši uzzīmēti. Dažus kuģus rotāja tranu galvaskausi.

Klejotāji neaizņēma visu ledu, kā to apgalvoja kapteinis, bet lielu daļu gan.

-          Tur ir aptuveni tūkstoš prāmju, - nomurmināja Septembers. Bet milzeņa

vienaldzīgais izskats nespēja nevienu piemānīt. Arī viņš bija stipri satraukts.

-          Vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši, - atzinās Gunnars. – Bet tas mani tikai priecē

– iznīcināsim daudz vairāk tos parazītu.

Vēja dzītā klejotāju flote tuvojās. Viens pēc otra prāmji ieņēma savas pozīcijas. Viens pēc otra nolaida buras un izmeta enkurus.

-          Apmetās uz stāvēšanu, - teica Septembers.

Pat no tāda attāluma Etanam likās, ka viņš saskata grozu un krājumu kaudzes uz katra no kuģiem. Tā bija liela klejojoša pilsēta.

Ātri visa buras bija nolaistas. Palika tikai viena nenolaista bura uz maza prāmīša. Tas atradās blakus lielam kuģim ar divstāvu centrālo kajīti, kas bija izkrāsota dažādās košās krāsās. Prāmītis atdalījās no lielā kuģa un devās uz ostas galvenajiem vārtiem.

Etans ievēroja kā sarosījās mazie silueti pie mehānisma, kas pacēla tīklus un Lielās Ķēdes posmus.

-          Parlamentārieši, - ar apmierinātu balsi noteica Gunnars. – Zemesgrāfs un Domes

locekļi jau būs sagatavojušies viņu sagaidīšanai. Ejam.

Cilvēki sekoja viņam pa trepēm uz pili.

-          Mums ir viņiem ko teikt, - noteica bruņinieks pāri plecam.

Viņi nebija sagaidīšanas komitejas oficiālie locekļi. Vēl bija nolemts, ka Ordas sūtņiem pagaidām nav jāredz cilvēki, lai tos nesatrauktu pirms laika. Lai viņi pagaidām domā tāpat, kā lielākā Sofoldas iedzīvotāju daļa, ka viesi ir dievi vai dēmoni, bet nevis vienkārši apcirpti trani.

No muzikantu balkona pavērās lielisks skats uz zāli. Lejā savā tronī sēdēja Zemesgrāfs. Šoreiz viņš nebija tērpies bagātīgā zīdā, bet gan ādas un bronzas bruņas, ar tērauda bruņu cepuri galvā. Zemesgrāfs izskatījās iespaidīgi. Etanam bija jāatzīst, ka Balavērs, Gunnars vai pat Braunovks ietērpti karaliskajās bruņās izskatītos vēl iespaidīgāki.

Elfa arī bija uzvilkusi bruņas. Šoreiz no dekoltē nebija ne miņas.

Apkārt tronim bija sastājušies Domes locekļi, pilsētas pārvaldes darbinieki, bruņinieki, eskvairi. Saules gaisma laistījās uz bruņu cepurēm, šķēpiem un cirvjiem kā uz dārgakmeņiem. Nerātnie saules zaķīši lēkāja pa akmens sienām un augstajiem griestiem. Sagaidītāju grupa tur lejā izskatījās iespaidīgi.

Etans ar ziņkāri vēlreiz aplūkoja izrotāto ar ornamentiem balto kolonu, kas veidoja troņa aizmugurējo daļu. Neizskatījās jau nemaz tik stipra.

Viņš paskatījās uz sagaidītāju grupu. Dju Kanē, protams, te nebija. Viņi negrasījās piedalīties nekādās kara darbībās. Gellesponts norādīja uz savu vecumu. Koleta bija lēdija, bet karš, kā zināms, nav sieviešu nodarbe. Etans gribēja, lai viņa tagad redzētu Elfu Kurdag-Vlatu. Septembers gan jau nu pārliecinātu tēvu un meitu uzvilkt bruņas.

Volteru, drošības labad, ieslēdza viņa istabā, lai tas nevarētu kaitēt ne sev ne citiem. Viljamss aizgāja kopā ar Eer-Meezahu nodarboties ar savu alķīmiju. Pēc tam, kad Etans bija redzējis arbaletu darbībā, viņš ar nepacietību un bez jebkādām aizdomām gaidīja jaunus burvju izgudrojumus.

Pie ieejas zālē notika kaut kāda kustība. Visi vērsa savus skatienus tur. Šajā momentā Etans saprata, kas viņu uztrauc. Viņš pagriezās pret Gunnaru.

-          Vai Uonnomas prefektam nav šeit jābūt?

-          Prefekts nepiekrita šeit notiekošajam, - atbildēja bruņinieks pat nepagriezies. – Viņš uz kādu laiku apmeties savā savrupmājā. Personīgi es to nemaz nenožēloju.

Varēja dzirdēt kaut kādu troksni. To nomāca ritmiskas bungu skaņas. Skanīgā herolda balss paziņoja:

-          Saganaka Nāves, Biča Vragana…

-          … visvarenā Ra-Julogasa sagrāvēja, - pabeidza varena balss, kas vēlās gar sienām. – Un Pasaules Valdnieka pārstāvji!

Triju tranu grupa devās uz paklāju. Šīs trijotnes vadonis bija trans ar tik varenu augumu, kādu Etans vēl nebija redzējis. Rokā viņš turēja lidojoša pūķa veidā darinātu bruņu cepuri. Viņa bruņas bija tikpat sarkanas, kā apmetnis – degoša bronza ar volu ādas siksnām un sudraba sprādzēm. Pie kreisajiem sāniem bija pieāķēts milzīgs zobens. Kad viņš izpleta rokas, Etans varēja redzēt zeltītos ornamentus uz viņa spārnu ribām.

Parlamentārieša soļi bija plati un steidzīgi, it kā viņā censtos pēc iespējas ātrāk pabeigt šo neinteresanto darbu. Viņš gribēja ātrāk uzsākt laupīšanu, un šāda oficiāla aizkavēšanās viņu satrauca vēl vairāk.

Viņam sekoja divi pavadoņi. Abi bija jauni un skaisti. Vienam bija zils apģērbs, otram – dzeltens ar melnu. Fiziski viņi neizcēlās starp pārējiem.

Etans pieliecās un čukstēja Gunnaram:

-          Vai tas ir Saganaks?

Bruņinieks izbrīnījies paskatījās uz viņu.

-          Protam nē, ser Etan. Kāpēc tāds dīvains jautājums?

-          Kāpēc… – iesāka Etans, bet Septembers viņu paraustīja.

Sāka runāt klejotāju delegācijas vadītājs.

-          Es – Olokss, Sagrāvēja labā roka un pirmais kalps. Jau ļoti sen neesam

apmeklējuši mūsu dārgos Uonnomas draugus. Pārāk ilgi. Kad nolēmām labot šo mazo pārpratumu, vai mūs iznāca kāds sagaidīt?

Viņa sejā parādījās vilšanās un apvainojums. Viņa kompanjoni vienaldzīgi stāvēja blakus.

-          Nē! – Parlamentārietis palūkojās uz Zemesgrāfu. – Mūs neviens nesagaidīja. Ko

tad mēs redzam? Bruņoti karavīri uz sienām! Mūsu ceļu uz ostu aizšķērso tīkli un ķēdes. Sagrāvējs augstsirdīgi pieļauj, ka tas ir tāpēc, ka neesam laikus brīdinājuši par mūsu ierašanos. Bet iespējams, - te viņa balsī varēja saklausīt metālisku pieskaņu, - mūsu Uonnomas draugi ir kaut ko piemirsuši. Bičam ir vairāki veidi, kā to atsvaidzināt. Bet es ticu, ka te vienkārši ir kaut kāds pārpratums. Lai vai kā būtu, tagad mēs atklāti paziņojam, ka Nāve gaida parastās nodevas plus vēl dažus tūkstošus fossu, kā kompensāciju par apvainojumu, ko sagādāja šāda uzņemšana, par jūsu sliktajām manierēm.

Pēc maza klusuma brīža Zemesgrāfs paliecās uz priekšu un trijiem parlamentāriešiem parādīja dūri.

-          Tagad klausies tu mani, bende Oloks. Jā mēs jūs zinām. Ja vēlies, bruņotie

kareivji uz sienām apvainos jūs vēl vairāk. Tīkli un ķēdes nolaidīsies, tiklīdz tu un tavi sapuvušie drauģeļi aizvāksies no šejienes. Pēc tam es likšu izvēdināt šo zāli, lai te nebūtu pat jūsu smakas. Atgriezies un pasaki savam saimniekam – zirneklim, ka Sofoldas un Uonnomas pilsētas tauta vairāk nemaksās nodokļus. Jūs atradīsiet savu laimi uz mūsu šķēpu galiem un cirvju asmeņiem!

Tas, kuru sauca par Oloksu, sastinga jau pie pirmajiem vārdiem. Etanam likās, ka tagad viņš var saskaitīt katru matiņu uz parlamentārieša galvas. Par lielu izbrīnu, klejotājs klusēja un gaidīja, kad Zemesgrāfs pabeigs savu runu.

-          Es sapratu, - lēnām noteica Olokss, kad Zemesgrāfs bija beidzis runāt, - un esi

pārliecināts, ka iegaumēju katru tavu vārdu, katru tavu skaņu.

-          Priecājos par to, - nosmīnēja Kurdag-Vlata. - Bet ja vēlies, varu atkārtot.

-          Nav vērts, - atbildēja bende Olokss. – Katrs tavs vārds uz mūžiem ir iespiedies

manā galvā. Šie vārdi tiks nodoti Nāvei ar visām intonācijām, bez jebkādām izmaiņām.

-          Lieliski, - teica Zemesgrāfs. – Ja tev vajadzīga palīdzība, sūti pēc manis. Es

izlabošu jebkuru kļūdu tavā atmiņa, vai uz papīra ar tādām piedevām, kādas tik spēj izdomāt mani padotie.

-          Tad nu es beidzu, Torsk Kurdag-Vlata, Uonnomas valdniek, Sofoldas

Zemesgrāf. Uzliec savu stingro roku uz zobena roktura un aplūko savas sievietes, jo mūsu nākošajā tikšanas reizē, tu vairāk nebūsi tik runīgs. Es tā domāju.