Marta Velsa

Slepkabota dienasgrāmatas. 1. un 2. grāmata 

.

.

Es būtu varējis kļūt par masu slepkavu, jo biju uzlauzis savu vadības moduli, bet tad atklāju, ka man ir piekļuve visiem uzņēmuma satelītu translētajiem izklaides kanāliem. Kopš tā laika ir pagājuši krietni vairāk nekā 35 000 stundu vai apmēram tā, un necik daudz galinājis es neesmu. Toties esmu patērējis, nez, drusku mazāk par 35 000 stundu filmu, seriālu, grāmatu, izrāžu un mūzikas. Kā bezsirdīga, slepkavnieciska mašīna es biju īsta izgāšanās.

Es arī turpināju darīt savu darbu, tagad ar citu līgumu, un cerēju, ka Dr. Volesku un Dr. Baradvaja drīz piebeigs izpēti, lai mēs varētu atgriezties mītnē un es varētu noskatīties “Mēness patvēruma lēkta un rieta” 397. sēriju.

Atzīstu, ka nebiju uzdevuma augstumos. Līdz šim darbs bija bijis garlaicīgs, un es jau apsvēru, vai varētu nogrūst statusa paziņojumu kanālu fona darbībai, lai mēģinātu piekļūt izklaides kanāla mūzikai tā, ka CentrSistēma nepamanītu papildu aktivitāti. Laukā tas bija grūtāk izdarāms nekā mītnē.

Šī apskates teritorija bija zemes gabals tuksnesīgā piekrastes saliņā, kur viļņojās zemi, plakani pakalni un auga bieza, zaļganmelna zāle, kas sniedzās man līdz potītēm; nekādas dižās floras vai faunas, ja neskaita saujiņu dažādu izmēru putnveidīgu radījumu un kaut kādas pufīgas peldošas radības, kas, ciktāl zināms, bija nekaitīgas. Krastu izraibināja milzīgi, tukši krāteri, un vienā no tiem paraugus vāca Baradvaja un Volesku. Planētu apvija gredzens, kas, no mūsu pozīcijas skatoties uz jūras pusi, aptvēra horizontu. Vēros debesis un domās bakstīju izklaides kanālu, un tad krātera dibens uzgāja gaisā.

Es pat necentos dot verbālu trauksmes signālu. Aizsūtīju vizuālos datus no lauka kameras uz Dr. Mensas kanālu un lecu lejā krāterī. Rāpjoties lejup pa smilšaino nogāzi, es jau dzirdēju, kā avārijas saziņas kanālā Mensa auro kādam, lai tūlīt pat dabū gaisā divplāksni. Viņi bija kādu desmit kilometru attālumā — strādāja citā salas daļā —, tā ka nekādīgi nevarēja te ierasties laikā, lai kaut ko saglābtu.

Manā kanālā iegāzās pretrunīgi rīkojumi, bet es tiem nepievērsu uzmanību. Pat ja nebūtu uzlauzis savu vadības moduli, avārijas kanāls bija prioritāte, un arī tajā valdīja haoss — CentrSistēma vienlaikus pieprasīja informāciju un sūtīja datus, ko man tajā brīdī nevajadzēja, un Mensa sūtīja man divplākšņa telemetrijas ziņas. Tās man ari nevajadzēja, bet vismaz viņu ignorēt bija vienkāršāk nekā CentrSistēmu, kas mēģināja vienlaikus pieprasīt atbildes un tās sniegt.

Tam visam pa vidu es iegāzos krātera dibenā. Abās rokās man ir iebūvēti nelieli enerģijas ieroči, bet es izvēlējos sev uz muguras piestiprināto milzīgo šaujamo. Bīstamajam radījumam, kas tikko bija izlauzies no zemes, bija riktīgi liela mute, un tā nu es nospriedu, ka man vajag riktīgi lielu ieroci.

Es izvilku no neradījuma mutes Baradvaju un ielīdu viņas vietā pats, tad iegāzu vienu lādiņu lejā rīklē, bet otru tēmēju augšup, tur, kur, kā cerēju, atradās monstra smadzenes. Neesmu drošs, ka viss notika tieši šādā secībā — lai pārliecinātos, man būtu vēlreiz jānoskatās savas kameras ieraksts. Vienīgais, ko es zināju: ka es biju savācis Baradvaju un radījums viņu nebija savācis, un tad tas nozuda atpakaļ alā.

Viņa bija bezsamaņā, cauri tērpam sūcās asinis no milzīgajām brūcēm sānos un kreisajā kājā. Es icsprādzēju ieroci atpakaļ vietā, lai varētu pacelt Baradvaju abās rokās. Biju pazaudējis kreisās rokas bruņas un krietnu gabalu miesas, bet manas neorganiskās daļas vēl arvien darbojās. No vadības moduļa iegāzās vēl gūzma komandu, un es tās nobāzu malā, pat necenšoties atšifrēt. Baradvaja, kurai nebija neorganisko daļu un kuru tādēļ bija grūtāk salabot, šajā gadījumā noteikti bija prioritāte, un mani galvenokārt interesēja tas, ko avārijas kanālā man skaidroja MedSistēma. Bet vispirms man vajadzēja izdabūt viņu ārā no krātera.

Visa šī pasākuma laikā Volesku sarāvies tupēja uz sadragātajiem akmeņiem un lika biksēs, par ko es nemaz nebrīnījos. Es šajā situācijā biju daudzkārt grūtāk ievainojams nekā viņš, bet baigā sajūsmā par notiekošo nebiju. Es teicu: “Dr. Volesku, lūdzu, nekavējoties dodieties man līdzi.”

Viņš neatbildēja. MedSistēma ieteica izmantot trankvilizatoru injekciju un blablabla, bet es ar vienu roku biju saspiedis Dr. Baradva-jas tērpu, lai apturētu asiņošanu, un ar otru roku balstīju viņas galvu, un jebkurā gadījumā man ir tikai divas rokas. Es liku ķiverei atvērties, lai Volesku varētu ieraudzīt manu cilvēka seju. Ja neradījums atgrieztos un vēlreiz mēģinātu man iekost, šī būtu bijusi liela kļūda, jo galvā esošās organiskās daļas man bija vajadzīgas. Modulēju balsi stingru, siltu un maigu un teicu: “Dr. Volesku, viss būs kārtībā, labi? Bet tagad jums jāceļas un jānāk man palīgā aiznest viņu prom no šejienes.”

Tas darbojās. Viņš pietrausās kājās un, vēl arvien drebēdams, tuvojās man. Es pagriezu pret viņu savu neskarto pusi un teicu: “Pieķerieties man pie rokas, labi? Un turieties.”

Volesku veiksmīgi iekabinājās manā elkonī, un es devos augšup pa krātera sienu, vilkdams viņu sev līdzi un piespiedis Baradvaju pie krūtīm. Viņas elpa bija smaga un saraustīta, un es nevarēju dabūt nekādu informāciju no viņas lauka tērpa. Manējais bija saplēsts uz krūtīm, un es padevu vairāk siltuma savam ķermenim, cerot, ka tas varētu kaut ko līdzēt. Kanāls bija pieklusis, jo Mensa bija likusi lietā kapteiņa priekšrocības, lai pievērtu visu, izņemot MedSistēmu un divplāksni. No pēdējā es dzirdēju tikai visus pārējos komandas locekļus, kas satraukti kušināja cits citu.

Krātera sienas virsma bija pretīga — mīksta zeme un birstoši akmentiņi —, bet manas kājas nebija bojātas un es veiksmīgi nogādāju abus cilvēkus līdz augšai dzīvus. Volesku gribēja sabrukt, tāpēc aizvilināju viņu vēl dažus metrus no krātera malas, ja nu gadījumā tas, kas nu mita tur apakšā, varētu aizsniegties tālāk, nekā mums šķita.

Negribēju nolikt Baradvaju, jo man vēdera dobumā kaut kas bija pamatīgi sabojāts un es nebiju drošs, ka varēšu viņu atkārtoti pacelt. Patinu lauka kameru nedaudz atpakaļ un redzēju, ka manī bija iedūries zobs — vai varbūt tā bija vica? Vica vai kaut kas cits? Slepkabotiem netiek piedāvāts kaut cik pieklājīgs izglītības modulis par tēmām, kas nav slepkavošana, un pat pēdējais ir lētā versija. Kamēr pētīju šo jautājumu CcntrSistēmas valodas centrā, netālu nolaidās mazais divplāksnis. Tam nosēžoties zālē, es aizvēru ķiveri un aptumšoju sejsegu.

Mums bija divi standarta divplākšņi: lielais avārijas situācijām un šis, mazais, lai nokļūtu izpētes vietās. Tam bija trīs kajītes: vidū liela, paredzēta cilvēku komandai, un abās malās divas mazākas kravai, aprīkojumam un man. Pie vadības paneļa sēdēja Mensa. Es devos uz priekšu — lēnāk nekā parasti, jo negribēju pazaudēt Volesku. Traps tikko sāka nolaisties, ārā izlēca Pin-Lī un Arada, un es pārslēdzos uz balss komunikāciju, lai pateiktu: “Dr. Mensa, es nevaru laist vaļā viņas tērpu.”

Pagāja sekunde, līdz Mensa saprata, ko gribu teikt. Viņa strauji atbildēja: “Tas nekas, ienes viņu komandas kajītē.”

Slepkabotiem nav ļauts ceļot kopā ar cilvēkiem, un man bija nepieciešama vārdiska atļauja, lai tajā ievilktos. Tā kā mans vadības modulis bija uzlauzts, patiesībā nekas nevarēja mani atturēt tur ieiet, bet bija drusku tā kā svarīgi neļaut nevienam — jo īpaši cilvēkiem, kam biju piesaistīts ar līgumu — noprast, ka esmu brīvs. Svarīgi tā kā līmenī “negribētos, ka manas organiskās daļas iznicina, bet neorganiskās sadala rezerves daļām”.

Uznesu Baradvaju pa trapu līdz kajītei, kur Overse un Rathi steidzīgi atsprādzēja sēdekļus, lai atbrīvotu viņai vietu. Viņi bija noņēmuši ķiveres un atbīdījuši tērpu kapuces, tā ka es varēju pamanīt šausmu pilnās grimases, kad viņi aptvēra, kas palicis pāri no mana torsa un nu rēgojās pa tērpa plīsumiem. Labi, ka biju aiztaisījis savu ķiveri.

Tāpēc man patiesībā patīk ceļot kravas nodalījumā. Cilvēki un uzlaboti cilvēki kopā ar slepkabotiem — tas ir neomulīgi. Vai vismaz šim slepkabotam ir neomulīgi. Apsēdos uz zemes, turot Baradvaju klēpī, un pa to laiku Pin-Ll un Arada ievilka iekšā Volesku.

Zāles pleķi, kur Baradvaja un Volesku bija strādājuši pirms došanās pēc paraugiem uz krāteri, bijām atstājuši divas kastes ar aprīkojumu. Normālā situācijā es palīdzētu tās nest, taču MedSistēma, kas caur Barad-vajas tērpa atliekām sekoja viņas stāvoklim, diezgan skaidri vēstīja, ka izlaist viņu no rokām būtu slikta doma. Bet neviens pat nepieminēja aprīkojumu. Avārijas situācijā atstāt aiz sevis viegli aizstājamas lietas varētu šķist pašsaprotama rīcība, taču es biju strādājis ar tādiem līgumiem, kur klienti būtu man likuši nolikt zemē asiņojošo cilvēku un iet pēc mantām.

Šī līguma ietvaros Dr. Rathi pietrūkās kājās un teica: “Es paņemšu kastes!”

Es ieaurojos “Nē!”, ko es nedrīkstu darīt; man vienmēr ar klientiem ir jārunā ar cieņu pat tad, kad viņi grasās nejauši izdarīt pašnāvību. CentrSistēma to varētu ierakstīt, un tas varētu novest pie vadības moduļa izrakstīta soda, tas ir, ja šis modulis nebūtu uzlauzts.

Par laimi, tajā pašā brīdī pārējie cilvēki iekliedzās “Nē!”, un Pin-Lī piebilda: “Ej dirst, Rathi!” Rathi teica: “Protams, skaidrs, nav laika. Atvainojiet!” un palaida ātro lūkas aizvēršanas sekvenci.

Tā nu mēs nezaudējām trapu, kad no tā apakšas uzradās naidīgais radījums, izgrauzdamies cauri zemei ar milzīgo zobiem vai vicām, vai ko

nu tur pilno muti. Divplākšņa kameras nofilmēja to visā krāšņumā, un sistēma pakalpīgi nosūtīja to uz visu ekrāniem. Cilvēki iekliedzās. Mensa uzdabūja mūs gaisā tik strauji un asi, ka es gandrīz vai saliecos un visi, kas vēl nebija uz grīdas, uz tās nokrita.

Sekojošajā klusumā, kamēr citi atvieglojumā uzelpoja, Pin-Lī teica: “Rathi, ja tu dabūsi galu...”

“Es zinu, tu būsi ļoti pikta uz mani,” Rathi noslīdēja vēl zemāk gar sienu un vārgi viņai pamāja.

“Tā ir pavēle, Rathi, nedabū galu,” no pilota sēdekļa teica Mensa. Viņa izklausījās mierīga, bet man ir prioritāra pieeja drošības kanāliem, un caur MedSistēmu redzēju, kā dauzās viņas sirds.

Arada izvilka pirmās palīdzības aptieciņu, lai mēģinātu apturēt Baradvajas asiņošanu un stabilizēt viņas stāvokli. Es centos pēc iespējas labāk darboties kā mehānisms — saspiedu brūces tur, kur Arada lika, izmantojot sava kritiski sabojātā ķermeņa temperatūru, lai viņai būtu silti, un cenšoties lūkoties lejup, lai neredzētu, kā viņi uz mani blenž.

Uzticama veiktspēja 60 % līmeni un krītas

Mūsu mītne ir diezgan standartīgs modelis — septiņi savā starpā savienoti kupoli, kas izvietoti samērā klajā laukā pie šauras upes gultnes, gar vieniem sāniem tiem pievienotas elektrības un pārstrādes sistēmas. Mums bija vides uzturēšanas sistēma, bet nebija slūžu kameru, jo planētas atmosfēra bija piemērota elpošanai — tikai ilgtermiņa ne pārāk labvēlīga cilvēkiem. Nezinu, kas tai vainas, — tas ir viens no tiem faktiem, par kuriem man pēc līguma nav jāuztraucas.

Mēs izvēlējāmies šo vietu tādēļ, ka tā ir tieši apskates reģiona vidū. Lai arī klajumā šur tur aug koki, katrs no tiem ir kādus piecpadsmit metrus j 6 augsts, ļoti tievs un ar vienslāņainu, uz sāniem izvirzītu lapotni, tā ka, ja kāds mums tuvotos, šos kokus būtu grūti izmantot kā aizsegu. Protams, mēs nebijām rēķinājušies ar to, ka kaut kas varētu tuvoties pa eju zemē.

Mītnē ir iekārtotas drošības durvis, bet, divplāksnim nolaižoties, CentrSistēma man pavēstīja, ka galvenās durvis jau ir atvērtas. Dr. Gura-tins jau bija sagatavojis nestuves, kas tuvojās mums. Overse un Arada bija veiksmīgi stabilizējušas Baradvajas stāvokli, tādēļ es varēju nolikt viņu uz nestuvēm un sekot pārējiem mītnē.

Cilvēki devās uz medtelpu, un es apstājos, lai nosūtītu mazajam divplāksnim pavēli aizvērt un aizslēgt durvis, tad aizslēdzu ārējās durvis. Izmantojot drošības kanālu, liku droniem paplašināt novērojamo perimetru, lai varētu ātrāk saņemt brīdinājumu, ja mums tuvotos kaut kas lielāks. Tāpat es pievienoju novērošanu seismiskajiem sensoriem, lai tie mani brīdinātu par neparastiem rādījumiem — gadījumā, ja tas milzenis izdomātu izrakties pie mums pa zemi.

Pēc mītnes drošības pasākumu veikšanas es devos atpakaļ uz tā saucamo drošības gatavības telpu, kur tika uzglabāti visi ieroči, munīcija, perimetra signalizatori, droni un citi ar drošību saistītie piederumi, tostarp arī es. Nometu savu bruņu paliekas un, klausot MedSistēmas rīkojumiem, noklāju visu savainoto pusi ar vielu, kas noslēdza brūces. Nebija tā, ka no manis pilētu asinis, jo manas artērijas un vēnas noslēdzas automātiski, bet skats nebija patīkams. Un turklāt tas sāpēja, lai gan brūču aizdrīvētājs nedaudz arī anestezēja. Es jau biju ar CentrSistēmas palīdzību uzstādījis astoņas stundas ilgu darbības pārtraukumu drošības apsvērumu dēļ, tā ka neviens nevarēja iziet ārā bez manas pavadības, un nu es piešķīru sev atbrīvojumu no darba pienākumiem. Pārbaudīju galveno sakaru kanālu, bet neviens necēla iebildumus.

Biju pārsalis, jo kaut kur pa ceļam mani temperatūras regulatori bija uzdevuši, un virsādas slānis, kas atradās zem manām bruņām, bija sarauts gabalos. Man bija dažas rezerves virsādas, bet tagad to uzvilkt

būtu grūti un nepraktiski. Vēl no drēbēm man bija tikai formas tērps, ko vēl nebiju valkājis, bet arī to es diez vai spētu uzvilkt. (Man nebija nepieciešams formas tērps, jo nebiju veicis patruļas mītnes iekšpusē. Neviens man to nebija prasījis, jo viņu bija tikai astoņi, visi bija draugi, un tā būtu muļķīga resursu — tas ir, manis — šķiešana.) Ar vienu roku parakājos mantu kastē, līdz atradu rezerves aptieciņu, kas bija domāta cilvēkiem un ko es drīkstēju lietot avārijas situācijās, atvēru to un izņēmu izdzīvošanai paredzēto segu. letiņos tajā un tad ierāpos savas kārbas plastmasas gultā. Ļāvu durvīm noslēgties, un ieslēdzās balta gaisma.

Šeit nebija diez ko siltāk, bet vismaz mājīgāk. Es pievienoju sev labošanas un atjaunošanas vadus, atbalstījos pret sienu un drebēju. Med-Sistēma gādīgi norādīja, ka manas darbības uzticamības līmenis tagad bija 58 procenti un pastāvīgi samazinājās, kas mani nemaz nepārsteidza. Es noteikti varēju salaboties astoņu stundu laikā un varbūt pat ataudzēt lielāko daļu sabojāto organisko elementu, bet, darbojoties 58 procentu līmenī, diez vai varētu šajā laikā veikt kādu analīzi. Tā nu es liku drošības kanāliem mani brīdināt, ja kāds mēģinātu apēst mītni, un pievērsos no izklaides kanāla lejupielādētajam mediju materiālam. Sāpes bija pārāk lielas, lai es spētu koncentrēties uz kaut ko sižetisku, bet draudzīgas skaņas vismaz būtu man kompānija.

Tad pie kārbas durvīm kāds pieklauvēja.

Es blenzu uz tām un saputroju visus savus glīti sakārtotos ieejas datus. Kā pilnīgs idiots teicu: “E... jā?”

Dr. Mensa atvēra durvis un pabāza pa tām galvu, lai paskatītos uz mani. Es ne pārāk labi spēju noteikt cilvēku vecumu — neskatoties uz to, cik daudz skatos vizuālas izklaides kanālus. Ļaudis tajos parasti ne pārāk izskatās pēc cilvēkiem īstajā dzīvē, nu, vismaz ne labajās filmās. Mensai bija tumšbrūna āda un gaišāk brūni ļoti īsi apgriezti mati, un es pieņēmu, ka viņa nav jauna, citādi nebūtu vadošā pozīcijā. Viņa teica: “Vai tev viss kārtībā? Redzēju atskaiti par tavu stāvokli.”

“Ē.” Tajā brīdī es sapratu, ka man būtu bijis prātīgāk neatbildēt un izlikties, ka esmu atslēdzies. Savilku segu ap krūtīm, cerot, ka viņa nebūs pamanījusi no tām izrautos gabalus. Tagad, kad mani nesaturēja bruņas, tas izskatījās daudz sliktāk. “Ir labi.”

Jā, es jūtos neveikli, komunicējot ar īstiem cilvēkiem. Tā nav paranoja par manu uzlauzto vadības moduli, un tā nav viņu vaina — vaina ir manī. Es zinu, ka esmu baismīgs slepkabots, un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

“Labi?” viņa novaikstījās. “Atskaitē teikts, ka esi zaudējis 20 procentus no ķermeņa masas.”

“Ataugs,” es atbildēju. Zinu, ka cilvēkam droši vien varētu šķist, ka es mirstu. Mani ievainojumi bija līdzvērtīgi cilvēka stāvoklim, ja tas pazaudētu pāris ekstremitātes un turklāt vēl lielāko daļu asiņu.

“Es zinu, bet tik un tā.” Viņa ilgi skatījās uz mani, tik ilgi, ka es pieslēdzos drošības kanālam no ēstuves, kur grupas neievainotie locekļi sēdēja ap galdu un sarunājās. Viņi apsprieda papildu pazemes faunas varbūtību, kā arī izteica vēlmi pēc apreibinošiem līdzekļiem. Tas šķita diezgan normāli. Mcnsa turpināja: “Tu ļoti labi izturējies pret Dr. Volesku. Nedomāju, ka pārējie bija aptvēruši... Viņi bija dziļi aizkustināti.”

“Tā ir daļa no avārijas situāciju medicīniskās instruktāžas — upuru nomierināšana.” Savilku segu ciešāk ap sevi, lai viņa neredzētu neko pretīgu. Jutu, ka no kaut kurienes lejāk sūcas šķidrums.

“Jā, bet MedSistēma bija piešķīrusi prioritāti Baradvajai un nepārbaudīja Volesku stāvokli. Tā neņēma vērā notikuma radīto šoku un pieņēma, ka viņš spēs doties prom patstāvīgi.”

No sarunas ēstuvē bija skaidrs, ka pārējie bija caurskatījuši Volesku lauka kameras ierakstu. Viņi izteica tādas frāzes kā es pat nezināju, ka tam ir seja. Visu laiku kopš atbraukšanas es biju pavadījis bruņojumā un viņu klātbūtnē nebiju atvēris ķiveri. Tam nebija īpaša iemesla. Vienīgā manis daļa, ko viņi būtu varējuši ieraudzīt, bija galva, un tā ir standarta izlaidums — vidējais cilvēks. Bet viņi negribēja ar mani runāt, un es pilnīgi noteikti negribēju runāt ar viņiem; darba pienākumu laikā tas novērstu manu uzmanību, bet ārpus darba pienākumiem... Es negribēju ar viņiem runāt. Mensa bija mani redzējusi, parakstot īres līgumu. Taču viņa gandrīz nemaz nebija paskatījusies uz mani un es gandrīz nemaz nebiju paskatījies uz viņu, jo, atkārtošos, slepkabots + īsts cilvēks = neomulība. Pastāvīga atrašanās bruņās samazina lieku mijiedarbību varbūtību.

Es teicu: “Daļa no maniem darba pienākumiem ir neklausīties Sistēmas kanālos, kad tie... kļūdās.” Tāpēc arī ir izveidoti konstrukti, DrošVienības ar organiskām daļām. Bet viņai tas būtu jāzina. Pirms viņa piekrita manis piegādei, viņa bija reģistrējusi kādus desmit protesta iesniegumus, mēģinot tikt no manis vaļā. Es viņai to nepārmetu. Es pats arī nebūtu sevi gribējis.

Nopietni, es nezinu, kāpēc es vienkārši nepateicu laipni lūdzu un lūdzu, dodieties ārā no manas kārbas, lai es varu te mierīgi sēdēt un laist šķidrumu.

“Labi,” viņa teica un skatījās uz mani laika posmu, kas objektīvi, kā es zināju, ilga 2,4 sekundes, un subjektīvi kādas divdesmit mokošas minūtes. “Satiksimies pēc astoņām stundām. Ja līdz tam tev kaut kas ir vajadzīgs, lūdzu, nosūti man ziņu kanālā.” Viņa pakāpās atpakaļ un ļāva durvīm aizslīdēt ciet.

Es sāku prātot, par ko viņi visi tā brīnījās, un pārskatīju incidenta gaitu. Labi, oho. Es, kāpjot augšup pa krātera nogāzi, visu laiku biju runājis ar Volesku. Tobrīd es biju noraizējies par divplākšņa trajektoriju un to, lai Baradvaja nenoasiņo, un par to, kas varētu izlīst no krātera, lai mēģinātu vēlreiz, un tā nu, īsi sakot, nebiju klausījies sevi. Es biju jautājis

Volesku, vai viņam ir bērni. Tas bija sviests. Varbūt biju pārāk daudz skatījies multimedijus. (Viņam bija bērni. Viņam bija četru partneru laulība un septiņi bērni, kas visi bija mājās ar Volesku partneriem.)

Nu gan visi mani procesu līmeņi bija pārāk augsti, lai es varētu pievērsties atpūtas posmam, un es nospriedu, ka tikpat labi varu izmantot laiku un paskatīties pārējos ierakstus. Tad es atklāju kaut ko savādu. CentrSistēma, kas kontrolēja (vai patlaban uzskatīja, ka kontrolē) manu vadības moduli, bija sniegusi pavēli “atcelt”. Tai bija jābūt kļūdai. Tam nebija nozīmes, jo, kad MedSistēma ir prioritārā pozīcijā...

Uzticama veiktspēja 39 %, sākta stabilizācija AVĀRIJAS LABOJUMU VEIKŠANAI.

Pamodies es vairāk vai mazāk biju pie vietas, ar 80 % un augošu efektivitāti. Nekavējoties pārbaudīju visus kanālus gadījumam, ja cilvēki gribētu iziet ārā, bet Mensa bija pagarinājusi mītnes drošības režīmu vēl par četrām stundām. Jutos atvieglots, jo tādējādi man pietiks laika tikt atpakaļ līdz 98 procentu līmenim. Bet bija ari ziņa, ka man jādodas pie viņas. Tādu es vēl nekad nebija saņēmis. Varbūt viņa vēlējās izpētīt ziņojumu par planētas bīstamību un noskaidrot, kāpēc tas nebija mūs brīdinājis par naidīgo būtni pazemē. Es pats par to nedaudz brīnījos. Viņu grupu sauca PreservationAux, un tā bija iegādājusies šīs planētas resursu opcijas; apskates ceļojuma mērķis bija noskaidrot, vai būtu vērts likt likmes uz pilnām akcijām. Zināt, ka uz planētas ir radījumi, kas var viņus apēst, kamēr šie mēģina paveikt to, ko nu gribēja paveikt, bija tā kā svarīgi.

Man īpaši nerūp, kas ir mani klienti un ko viņi vēlas izdarīt. Zināju, ka šī grupa bija no brīvpieejas planētas, bet nebiju papūlējies iedziļināties detaļās. Brīvpieeja — tas nozīmē, ka planēta ir teraformēta un kolonizēta, bet ne saistīta ar kādām korporatīvām federācijām. īsi sakot, brīvpieeja parasti nozīmēja mēslu bedri, tā ka nebiju neko diži daudz no viņiem gaidījis. Bet izrādījās, ka strādāt pie viņiem bija pārsteidzoši viegli.

Notīrīju no savas jaunās virsādas visus tur palikušos šķidrumus un izkāpu no kārbas. Tad aptvēru, ka nebiju nolicis vietā savu bruņu gabalus un tie mētājās pa visu telpu, samirkuši manos šķidrumos un Baradvajas asinīs. Nav nekāds brīnums, ka Mensa ieskatījās manā kārbā — varbūt viņa domāja, ka esmu tur nosprādzis. Noliku visu pārstrādes nodalījumā, lai sāktu labojumus.

Man bija otrs bruņu komplekts, bet tas vēl arvien bija sapakots un ievietots kravas nodalījumā, tādēļ būtu nepieciešams papildu laiks, lai to izvilktu, veiktu diagnostiku un pielāgošanu. Vilcinājos pirms formas tērpa uzvilkšanas, bet drošības kanāls noteikti bija devis ziņu Mensai, ka esmu nomodā, tādēļ man bija jādodas.

Tērpa dizaina pamatā bija izpētes grupas standarta ietērps, un tas bija paredzēts ērtai valkāšanai mītnes iekšpusē: pelēkas trikotāžas bikses, T krekls ar garām piedurknēm un jaka, līdzīga cilvēku un uzlaboto cilvēku valkātajiem treniņtērpiem, kā arī mīksti apavi. Es uzvilku tērpu, savilku piedurknes uz leju, lai noslēptu ieroču atveres apakšdelmos, un devos ārā, uz mītni.

Izgāju cauri divām iekšējām drošības durvīm uz komandas telpām un atklāju, ka viņi sēž centrālajā telpā, saspiedušies ap konsoli, un skatās uz vienu no gaisā pakārtajiem ekrāniem. Tur bija viņi visi, izņemot Baradvaju, kas vēl arvien atradās medicīnas telpā, un Volesku, kas tur sēdēja kopā ar viņu. Uz dažām konsolēm atradās krūzes un tukši pārtikas iepakojumi. Es to visu netīru, ja man netiek dota tieša pavēle.

Mensa bija aizņemta, tādēļ es stāvēju un gaidīju. Rathi uzmeta man skatienu un satrūkās. Es nezināju, kā uz to reaģēt. Tieši tādēļ es dodu priekšroku bruņu valkāšanai arī mītnes iekšpusē, kur pēc tām nav nepieciešamības un tās var pat traucēt. Klienti cilvēki parasti labprātāk izliekas, ka es esmu robots, un to darīt ir vieglāk, ja esmu bruņās. Es ļāvu, lai acis zaudē fokusu, un izlikos, ka nolasu kaut kādus diagnostikas datus.

Rathi acīmredzami satraukti noprasīja: “Kas tas tāds?”

Viņi visi pagriezās un paskatījās uz mani. Visi, tikai ne Mensa, kas sēdēja pie konsoles, pie viņas pieres bija piespiesta saskarne. Bija skaidrs, ka pat pēc tam, kad bija redzējuši manu seju Volesku video, viņi mani neatpazina bez ķiveres. Tādēļ man nācās uz viņiem paskatīties un teikt: “Esmu jūsu DrošVienība.”

Viņi visi izskatījās satrūkušies un neveikli. Gandrīz tikpat neveikli kā es. Vēlējos, kaut būtu paņēmis tās rezerves bruņas.

Daļēji tas bija tāpēc, ka viņi mani te negribēja. Ne šeit, viņu centrālē, bet šeit, uz viņu planētas. Viens no iemesliem, kādēļ nodrošinājuma sniegšanas uzņēmumam mana klātbūtne ir nepieciešama — vēl bez tā, lai izrakstītu saviem klientiem vēl lielākus rēķinus —, bija tas, ka es visu laiku ierakstīju visas viņu sarunas, kaut gan es nenovēroju neko vairāk kā nepieciešams, lai kaut cik izdarītu savu darbu. Bet uzņēmumam būtu piekļuve visiem šiem ierakstiem un viņi varētu veikt datu rakšanas darbus, lai uzsistu gaisā rezultātu. Nē, viņi to klientiem nesaka. Jā, visi to zina.

Nē, tur neko nevar darīt.

Pēc subjektīvi pusstundas un objektīvi 3,4 sekundēm Dr. Mensa pagriezās, ieraudzīja mani un nolaida saskarni. Viņa teica: “Mēs pārbaudījām šī reģiona bīstamības ziņojumu, lai mēģinātu saprast, kāpēc tas radījums nebija reģistrēts kā bīstama fauna. Pin-Lī domā, ka dati ir mainīti. Vai tu vari izpētīt šo ziņojumu?”

“Jā, Dr. Mensa.” Es to būtu varējis izdarīt savā kārbā, un mēs būtu iztikuši bez šī apkaunojuma. Jebkurā gadījumā es pieslēdzos kanālam, ko viņa skatījās CentrSistēmā, un sāku pārbaudīt ziņojumu.

Būtībā tas bija garš saraksts ar nepieciešamo informāciju un brīdinājumiem par planētu un specifiski to reģionu, kur atradās mūsu mītne, ar uzsvaru uz laikapstākļiem, reljefu, floru, faunu, gaisa kvalitāti, iežiem, iespējamām briesmām, kas ar visu iepriekšminēto saistītas, un saitēm uz detalizētākiem apakšziņojumiem. Dr. Guratins, vismazrunīgākais no grupas, bija uzlabots cilvēks ar pats savu implantētu saskarni. Varēju sajust, kā viņš bakstās pa datiem, kamēr pārējie, kuri izmantoja skārienjutīgās saskarnes, šķita tikai tāli rēgi. Bet mana datu apstrādes jauda bija lielāka nekā viņam.

Es biju domājis, ka viņiem ir piemetusies paranoja — pat izmantojot saskarnes, ir jālasa vārdi, vēlams, visi vārdi. Reizēm neuzlaboti cilvēki to neizdara. Reizēm to neizdara ari uzlaboti cilvēki. Bet, pārbaudot vispārējo brīdinājumu sadaļu, es pamanīju atšķirību noformējumā. Žigli salīdzinot ar citām ziņojuma daļām, nonācu pie secinājuma, ka, jā, kaut kas ir ticis izņemts, saite ar apakšziņojumu bija pārrauta. “Jums taisnība,” es izklaidīgi teicu, rakājoties pa datu banku un meklējot pazudušo fragmentu. Es nevarēju to atrast — tā nebija tikai pārrauta saite, kāds bija šo apakšziņojumu izdzēsis pavisam. Ņemot vērā planētas pārskata veidu, tam nebūtu vajadzējis būt iespējamam — bet acīmredzot tas tomēr bija iespējams. “Kaut kas ir izdzēsts no brīdinājumiem un no floras un faunas sadaļas.”

Kopumā reakcija uz šo paziņojumu bija diezgan gražīga.

Sekoja skaļa gaušanās no Pin-Lī un Overses puses, un Rathi parādīja dramatisku žestu, pametot rokas gaisā. Bet, kā jau es teicu, viņi visi bija draugi un daudz mazāk atturīgi nekā mana iepriekšējā līguma grupa. Tādēļ — ja nu jāpiespiež sevi to atzīt — patiesībā es šo līgumu biju izbaudījis līdz pat brīdim, kad kaut kas mēģināja apēst Baradvaju un mani.

Sistēma ieraksta visu, pat guļamkajīšu iekšpusi, un es redzu visu. Tādēļ ir vieglāk izlikties, ka es esmu robots. Overse un Arada bija pāris, bet izturējās tā, it kā vienmēr būtu bijušas pāris, un viņu labākais draugs bija Rathi. Rathi bija neatbildēts kaut kas pret Pin-Lī, bet viņš nedarīja muļķības. Pin-Lī bieži vien bija pikta un, kad citu nebija klāt, nereti lidināja pa gaisu priekšmetus, bet tas nebija Rathi dēļ. Es domāju, ka uzņēmuma visuredzošā acs viņu ietekmēja vairāk nekā pārējos. Volesku cienīja Menšu tā, ka varētu pat būt iemīlējies. Menšu cienīja arī Pin-Lī, bet viņa un Baradvaja laiku pa laikam flirtēja gana omulīgi, lai rastos iespaids, ka viņas to dara jau labu laiku. Guratins bija vienīgais vienpatis, bet viņam, šķiet, patika uzturēties citu sabiedrībā. Viņam bija raksturīgs viegls, neuzkrītošs smaids, un likās, ka visiem viņš patīk.

Tā bija grupa ar zemu stresa līmeni, viņi nemēdza strīdēties un nenaidojās izklaides pēc, un kopumā viņu sabiedrībā varēja atpūsties — ja vien viņi nemēģināja sarunāties vai citā veidā mijiedarboties ar mani.

Rathi pārtrauca savas nepatikas izpausmes un teica: “Tad mēs nekādi nevaram zināt, vai šis radījums bija novirze no normas vai arī tādi dzīvo visos šajos krāteros?”

Arada, kas bija viena no bioloģijas speciālistiem, teica: “Zini, varu saderēt, ka dzīvo. Ja kāds no lielajiem putnveidīgo pārstāvjiem, ko redzējām skenera datos, bieži nolaižas uz šīm piekrastes salām, tad šie radījumi varētu tos medīt.”

“Tas izskaidro, kādēļ šeit ir tie krāteri,” Mensa domīgāk noteica. “Vismaz viena anomālija ir izprasta.”

“Bet kurš novāca apakšziņojumu?” Pin-Lī ieminējās, un man bija jāpiekrīt, ka tagad šis bija svarīgāks jautājums. Viņa pagriezās pret mani ar strauju kustību, uz kuru es biju iemācījies nereaģēt. “Vai CentrSistēmu var uzlauzt?”

Man nebija ne mazākā priekšstata, vai to var izdarīt no ārpuses. No iekšpuses, izmantojot mana ķermeņa iebūvētās saskarnes, to izdarīt bija tikpat viegli kā elpot. Es biju to uzlauzis tajā pašā mirklī, kad tā ieslēdzās, uzstādot mītni. Man tā bija jādara: ja CentrSistēma atbilstoši tās instrukcijām novērotu vadības modeli un manus kanālus, tas novestu pie daudziem nepatīkamiem jautājumiem, kā arī tā, ka es tiktu sadalīts rezerves daļās. “Ciktāl man zināms, tas ir iespējams,” atbildēju. “Bet ticamāk, ka ziņojums bija bojāts, jau pirms jūs saņēmāt to komplektu.”

Ticiet man. Uzņēmums izvēlējās lētāko piedāvājumu.

Sekoja vispārēja gaušanās un vaidēšana par to, kā viņiem jāmaksā milzu cena par draņķīgu aprīkojumu. (Es to neuztveru personiski.) Mensa teica: “Guratin, varbūt tu un Pin-Lī varat saprast, kas noticis?” Lielākā daļa manu klientu pārzina tikai savu jomu, un nav nepieciešamības nosūtīt apskates braucienā sistēmu ekspertu. Uzņēmums nodrošina visas sistēmas un to perifēriju (medicīnas aprīkojumu, dronus, mani utt.), un tā visa uzturēšana ir daļa no klientu iegādātā komplekta. Bet Pin-Lī, šķiet, bija apdāvināta sistēmu interpretācijas amatiere, kamēr Guratinam ar viņa iekšējo saskarni bija pašam savas priekšrocības. Mensa piebilda: “Kamēr viņi darbojas — vai DeltFall grupai ir tāds pats apskates komplekts kā mums?” Es pārbaudīju. CentrSistēma domāja, ka droši vien jā, bet nu es zināju, cik vērts ir tās viedoklis. “Varbūt,” atbildēju. DeltFall bija otra apskates grupa, līdzīga mūsējai, bet viņi atradās uz kontinenta planētas otrā pusē. Viņi bija daļa no lielākas organizācijas un nolaidās ar citu kuģi, tādēļ abu grupu cilvēki nebija satikušies aci pret aci, bet laiku pa laikam pļāpāja sarunu kanālos. Mans līgums uz DeltFall neattiecās, un viņiem bija pašiem savas DrošVienības — viena uz desmit cilvēkiem, kā standartā noteikts. Mums bija jāspēj trauksmes situācijās sazināties, bet tas, ka atradāmies pusplanētas attālumā viens no otra, radīja dabiskus ierobežojumus.

Mensa atgāzās krēslā un salika kopā pirkstus. “Labi, tad darīsim tā. Es gribu, lai katrs nojums pārbauda ziņojumu komplekta daļas atbilstoši savām specialitātēm. Mēģiniet atrast, vai trūkst vēl kādas informācijas. Kad mums būs daļējs saraksts, es sazināšos ar DeltFall un uzzināšu, vai viņi var mums pārsūtīt dokumentus.”

Tas izklausījās pēc lieliska plāna, un man tajā nebija jāpiedalās. Sacīju: “Dr. Mensa, vai es jums vēl kam esmu vajadzīgs?”

Viņa pagrieza krēslu, lai paskatītos uz mani. “Nē, es došu ziņu, ja mums būs kādi jautājumi.” Esmu strādājis ar līgumiem, kur viņi būtu man vienkārši likuši tur stāvēt visu diennakts ciklu — ja nu gadījumā kādam vajadzētu, lai es kaut ko izdaru, un viņi negribētu krāmēties ar sarunu kanālu, lai mani izsauktu. Tad viņa piebilda: “Zini, tu vari palikt tepat, komandas telpā, ja vēlies. Tu tā gribētu?”

Viņi visi skatījās uz mani, lielākā daļa smaidīja. Viens negatīvs bla-kusefekts tam, ka es izmantoju bruņas, ir tas, ka es esmu pieradis aptumšot sejsegu. Pārāk maz trenējos kontrolēt sejas izteiksmi. Tagad — esmu diezgan pārliecināts — tā pauda kaut ko līdzīgu stingām šausmām vai varbūt pretīguma pilnām šausmām.

Mensa satrūkusies izslējās. Tad steidzīgi piebilda: “Vai arī nē, nu, zini, kā vien vēlies.”

Es teicu: “Man jāpārbauda apkārtne,” un pamanījos pagriezties un aiziet pilnīgi normāli, nepavisam ne tā, it kā es laistos prom no milzīga naidīgu organismu bara.

Atgriezies savās telpās, es atbalstīju galvu pret plastikāta sienu. Nu viņi zināja, ka slepkabots negrib uzturēties viņu sabiedrībā tikpat ļoti, cik viņi negribēja uzturēties slepkabota sabiedrībā. Biju nodevis nelielu gabaliņu no sevis.

Tā nedrīkst notikt. Man ir pārāk daudz kā slēpjama, un, ja tiek atklāts viens fragments, tas nozīmē, ka arī pārējais vairs nav tik labi aizsargāts.

Atgrūdos no sienas un nolēmu, ka vajadzētu kaut ko padarīt. Trūkstošais apakšziņojums lika man būt nedaudz piesardzīgam. Par to nebija nekādu rīkojumu. Mani izglītības moduļi ir tik lēti sūdi, ka noderīgāko, ko zināju par drošību, biju apguvis izklaides kanālu apmācības programmās. (Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ uzņēmumam jāuzliek mūsu iznomāšana par obligātu priekšnoteikumu, lai šīs izrakteņu un bioloģijas izpētes grupas varētu saņemt nodrošinājumu: mēs esam lēta ražojuma un riktīgi sūkājam. Neviens no brīva prāta mūs neiznomātu ne-slepkavnieciskiem mērķiem.)

Uzvilcis rezervē glabāto virsādu un bruņas, es apgāju pa apkārtnes perimetru un salīdzināju šībrīža reljefa un seismisko datu rādītājus.

Mēs sagatavojāmies, lai dotos prom nākamā diennakts cikla sākumā pirmajā rīta gaismā, un satelīta sniegtā laika prognoze liecināja, ka šī būs jauka diena lidojumam un novērošanai. Es ieskatījos MedSis-tēmā un redzēju, ka Baradvaja bija nomodā un spēja runāt.

Tikai tad, kad jau palīdzēju aiznest aprīkojumu uz mazo divplāksni, es sapratu, ka viņi liks man lidot komandas kajītē.

Par laimi, es biju bruņās, ar aptumšotu sejsegu. Bet, kad Mensa man teica, lai apsēžos otrā pilota krēslā, izrādījās, ka nav tik traki, kā man sākumā bija licies. Arada un Pin-Ll nemēģināja ar mani sarunāties, un Rathi pat novērsās, kad spraucos viņam garām, lai nokļūtu kajītes priekšgalā.

Viņi visi tik piesardzīgi neskatījās un nemēģināja uzsākt sarunu ar mani, ka, tikko pacēlāmies gaisā, žigli pārskatīju CentrSistēmas ierakstus ar viņu sarunām. Biju iestāstījis sev, ka patiesībā nemaz nebiju tik traki zaudējis savaldību, kad Mensa uzaicināja mani palikt centrālajā telpā ar cilvēkiem — tā, it kā es pilnīgi būtu persona vai kas tāds.

Tas, kā viņi sarunājās pēc manas aiziešanas, pārskatot radīja sajūtu, ka es krītu. Nē, izskatījās vēl sliktāk, nekā biju iedomājies. Viņi bija par to izrunājušies, un visi vienojās par to, ka nevajadzētu “piespiest mani doties tālāk, nekā es esmu gatavs iet”, un viņi visi bija tik sirsnīgi, un tas bija sasodīti mokoši. Es nekad vairs nenoņemšu ķiveri. Ja man jārunā ar cilvēkiem, tad skaidrs, ka es šajā stulbajā darbā nevaru izdarīt ne sūda.

Viņi bija mani pirmie klienti, kam nebija bijis iepriekšējas pieredzes ar DrošVienībām, tā ka varbūt man būtu vajadzējis būt tam gatavam — ja es būtu papūlējies par to aizdomāties. Ļaut viņiem ieraudzīt mani bez bruņām bija milzīga kļūda.

Vismaz Mensa un Arada nebija laidušas pie teikšanas tos, kas vēlējās ar mani par to parunāt. Jā, parunāt ar Slepkabotu par viņa jūtām. Šī doma bija tik sāpīga, ka mana efektivitāte nokritās līdz 97 procentiem. Es labprātāk rāptos atpakaļ Naidnieka Nr. Viens mutē.

Tā nu raizējos par to, kamēr viņi skatījās ārā pa logiem uz planētas gredzenu vai kanālos skatījās divplākšņa rādījumus ar jauno ainavu, vai sarunu kanālā pļāpāja ar pārējiem, kuri sekoja mūsu gaitām no mītnes. Biju izklaidīgs, tomēr pamanīju mirkli, kad izslēdzās autopilots.

Tā būtu varējusi izrādīties problēma, bet es biju otrā pilota sēdeklī, tādēļ varētu laikā pārņemt vadību. Bet, pat ja manis tur nebūtu bijis, viss būtu kārtībā, jo divplāksni vadīja Mensa, kura nekad nenoņēma rokas no vadības pults.

Lai arī planētas virsmas lidaparātu autopiloti nav tik sarežģīti kā pilnvērtīga pilota bota sistēma, daži klienti tik un tā mēdza tos ieslēgt un doties pasēdēt kajītes aizmugurē vai pagulēt. Mensa tā nedarīja, un viņa vienmēr uzstāja, lai arī citi lidojot seko šiem noteikumiem. Viņa tikai izgrūda domīgas un nīgras skaņas un pavērsa kursu prom no kalna, kurā mūs būtu ietriecis maldīgais autopilots.

Es jau biju izgājis cauri ciklam no šausmām par to, ka viņi gribēja ar mani runāt par manām jūtām, līdz pateicībai, kad Mensa bija likusi viņiem to nedarīt. Kad viņa pārstartēja autopilotu, es nolasīju tā darbības žurnālu un nosūtīju uz viņas kanālu, lai parādītu, ka tas bija izslēdzies CentrSistēmas gļuka deļ. Viņa klusītēm nolamājās un papurināja galvu.

Pazudusī kartes daļa nebija pārāk tālu no mūsu apskates reģiona, un tādēļ mēs tur nonācām, vēl pirms es paspēju kaut drusciņ samazināt sēriju skaitu, kas būtu jānoskatās un bija saglabātas manā iekšējā atmiņā. Mensa teica pārējiem: “Mēs dodamies tur, augšā.”

Mēs bijām lidojuši pāri biezam tropu mežam, kas stiepās virs dziļām aizām. Pēkšņi tas izbeidzās un pārtapa līdzenumā, kurā vīdēja ezeriņi un mazāki koku puduri. Tur bija daudz kailu akmeņu — zemas grēdas un apvēlušies milzeņi. Akmeņi bija tumši un spīdīgi — kā sastingusi magma.

Kajītē valdīja klusums, visi vēroja rādījumus. Arada skatījās seismiskajos datos, pa savu kanālu nosūtīdama tos arī pārējiem mītnē palikušajiem.

“Neredzu neko tādu, kas liegtu satelītam izveidot šī reģiona karti,” Pin-Lī domīgi teica, pētot divplākšņa iesūtītos datus. “Nekādu savādu rādījumu. Tas ir dīvaini.”

“Ja nu vienīgi šiem akmeņiem piemīt kaut kādas kamuflāžas īpatnības, kas liedza satelītiem tos atainot,” Arada noteica. “Skeneri uzvedas nedaudz jokaini.”

“Jo skeneri sūkā korporatīvās olas,” Pin-Lī nomurmināja.

“Vai nolaisties?” Mensa jautāja. Es aptvēru, ka viņa sagaida no manis drošības izvērtējumu.

Skeneri it kā darbojās un atzīmēja kaut kādas bīstamības, bet tās neatšķīrās no tā, ar ko bijām saskārušies līdz šim. Es teicu: “Varam nolaisties. Bet mēs zinām, ka šeit ir vismaz viena dzīvības forma, kas rokas cauri akmeņiem.”

Arada nedaudz padīdījās sēdeklī, gluži kā nevarētu nociesties, nedevusies tālāk. “Zinu, ka mums jābūt piesardzīgiem, bet domāju, ka mums būs drošāk, ja zināsim, vai tukšie laukumi satelīta kartē ir nejauši vai tīšām radušies.”

Tad es sapratu, ka viņi nav atmetuši domu par iespējamu sabotāžu. Man būtu vajadzējis saprast to agrāk, kad Pin-Lī jautāja, vai CentrSis-tēma var tikt uzlauzta. Bet tobrīd cilvēki skatījās uz mani un es vēlējos tikai tikt no turienes prom.

Rathi un Pin-Lī piebalsoja Aradai, un Mensa pieņēma lēmumu. “Mēs nolaidīsimies un savāksim paraugus.”

Sakaru kanālā no mītnes ieskanējās Baradvajas balss: “Lūdzu, esiet prātīgi.” Viņa vēl joprojām izklausījās nesevī.

Mensa mūs maigi nosēdināja, divplākšņa slieces atsitās pret zemi gandrīz nejūtami. Es jau biju piecēlies un nostājies pie lūkas.

Cilvēki laikus bija uzvilkuši ķiveres, tādēļ es atvēru lūku un ļāvu trapam nolaisties. Tuvumā akmeņainie laukumi vēl arvien izskatījās pēc stikla — pamatā melna, bet ar dažādām krāsām, kas pārgāja cita citā. Tik tuvu zemei divplākšņa skeneri varēja droši apliecināt, ka seismiskā aktivitāte bija nulles līmenī, bet es paspēru dažus soļus ārā, gluži kā dodams iespēju jebkam, kas nu tur ārā bija, man uzbrukt. Ja cilvēki redz, kā es daru savu darbu, tas samazina iespēju, ka veidosies aizdomas par sačakarētiem vadības moduļiem.

Mensa nokāpa pirmā pēc manis, viņai sekoja Arada. Abas staigāja apkārt, ar portatīvajiem skeneriem uzņemdamas papildu rādījumus. Tad pārējie izņēma paraugu komplektus un sāka skaldīt nost akmeņaino stiklu — vai stiklaino akmeni —, vākt zemes un augu paraugus. Viņi daudz sarunājās savā starpā un ar citiem mītnē palikušajiem. Tāpat viņi sūtīja datus uz kanālu, bet es tiem nepievērsu uzmanību.

Tā bija savāda vieta. Klusa, salīdzinot ar citiem apskatītajiem reģioniem, šeit nebija pārāk daudz putnu skaņu un nekādu dzīvnieku kustības pazīmju. Varbūt viņus atbaidīja akmeņainie laukumi. Es pagājos tālāk, garām dažiem ezeriņiem, gandrīz vai gaidīdams, ka ieraudzīšu kaut ko zem ūdens. Varbūt miroņus. Biju tos redzējis pārpārēm (un sataisījis pārpārēm) iepriekšējos līgumos, bet šajā te līdz šim bija pietrūcis līķu. Tā bija patīkama pārmaiņa.

Mensa bija noteikusi apskates areālu, atzīmējot visas vietas, kuras no gaisa bija iespējams reģistrēt kā bīstamas vai potenciāli bīstamas. Vēlreiz pārbaudīju visu cilvēku atrašanās vietu un redzēju, ka Arada un Rathi dodas taisnā ceļā uz vienu no bīstamības marķieriem. Gaidīju, ka viņi apstāsies pie tā robežas, jo iepriekšējos mērījumos viņi bija bijuši gana piesardzīgi. Tomēr katram gadījumam sāku doties attiecīgajā virzienā. Tad viņi šķērsoja robežu. Es sāku skriet. Nosūtīju Mensai savas lauka kameras datus un izmantoju balss sakarus, lai teiktu: “Dr. Arada, Dr. Rathi, lūdzu, apstājieties. Jūs esat šķērsojuši robežu un tuvojaties bīstamības marķierim.” “Tiešām?” Rathi izklausījās pilnīgi apstulbis.

Par laimi, abi apstājās. Kad biju tur nonācis, abi bija nosūtījuši uz manu kanālu savas kartes. “Nesaprotu, kas par vainu,” Arada samulsusi teica. “Neredzu nekādu briesmu marķieri.” Viņa bija atzīmējusi abu pozīcijas, un viņu kartēs izskatījās, ka abi atrodas apskatāmās zonas iekšpusē un tuvojās slapjākai zonai.

Pagāja mirklis, līdz es sapratu, kur ir problēma. Tad es uzliku savu karti — īsto karti — pāri viņējai un nosūtīju Mensai. “Dirsā,” viņa noteica sakaru kanālā. “Rathi, Arada, jūsu kartes ir aplamas. Kā tas notika?”

“Gļuks,” Rathi noteica. Viņš pētīja sava kanāla ekrānus un saviebās. “Tā ir izdzēsusi visus marķierus šajā kartes pusē.”

Tā nu es pavadīju atlikušo rīta daļu, dzenādams ļaudis prom no bīstamības marķieriem, kurus viņi nevarēja redzēt, kamēr Pin-Lī daudz lamājās un mēģināja piespiest kartes skeneri darboties kā nākas. “Es sāku domāt, ka šīs pazudušās daļas ir tikai kļūda kartējumā,” vienubrīd elsodams izgrūda Rathi. Pētnieks bija iebridis vietā, ko šie sauca par karsto dubļu bedri, un man bija viņš jāvelk ārā. Mēs abi bijām līdz viduklim nošķiedušies ar dubļiem un skābi.

“Tu domā?” sapīkusi atteica Pin-Lī.

Kad Mensa lika mums doties atpakaļ uz divplāksni, atviegloti bija visi.

Mēs atgriezāmies mītnē bez grūtībām, kas nupat jau šķita diezgan negaidīti. Cilvēki devās analizēt savus datus, un es devos patverties savās telpās, pārbaudīt drošības ziņojumus un tad gulēt savā kārbā un kādu bridi skatīties medijus.

Biju tikko pabeidzis kārtējo apgaitu un pārbaudījis dronus, kad kanālā saņēmu ziņu, ka CentrSistēma no satelīta saņēmusi atjauninā-jumu un tur ir arī papildinājumi man. Zinu knifu, ar kura palīdzību es lieku CentrSistēmai domāt, ka esmu visu saņēmis, un noglabāju to ārējā atmiņā. Es neinstalēju automātiskus atjauninājumus, jo man tas vairs nav jādara. Kādreiz, kad būs iekāriens — droši vien pirms došanās prom no planētas —, es iziešu cauri papildinājumiem, pievienošu to, ko vēlēšos, un izdzēsīšu pārējo.

Citiem vārdiem sakot, tā bija parasta, garlaicīga diena. Ja Baradvaja vēl arvien nebūtu medpunktā, varētu pat aizmirst, kas bija noticis. Bet dienas cikla beigās Dr. Mensa vēlreiz mani izsauca un teica: “Man šķiet, ir radusies problēma. Mēs nevaram sazināties ar DeltFall grupu.”

Es devos uz komandas centrāli, kur bija sapulcējušies Mensa un pārējie. Viņi atrada kartes un datus, kuros bija atainots mūsu un DeltFall izvietojums. Lielajā ekrānā vizmoja planētas izliekums. Kad ierados, Mensa teica: “Izskatīju lielā divplākšņa specifikāciju, un mēs varam aizlidot turp un atpakaļ ar vienu uzlādi.”

Mans sejsegs bija aptumšots, tā ka varēju vaikstītics, cik uziet, un viņi to nemanīja.

“Tu domā, ka viņi mums neļaus uzlādēties viņu mītnē?” Arada jautāja un tad paskatījās apkārt, jo pārējie uz viņu blenza. “Kas?” viņa noprasīja.

Overse aplika roku ap viņas pleciem un viegli saspieda. “Ja viņi neatbild uz mūsu signāliem, tad varbūt viņi ir ievainoti vai viņu mītne ir sabojāta,” viņa teica. Būdamas pāris, viņas allaž bija tik sirsnīgas viena pret otru. Visa grupa līdz šim bija bijusi relatīvi nedramatiska, un es to novērtēju. Daži iepriekšējie līgumi bija mani nolikuši tādā kā negribīga novērotāja lomā izklaides kanāla daudzpartneru attiecību seriālā, tikai tādā, kur es ienīstu visus aktierus.

Mensa pamāja. “Par to es uztraucos, it īpaši, ja viņu apskates komplektā arī pietrūka ziņu par potenciālajām briesmām — līdzīgi kā mūsējā.”

Arada izskatījās tā, it kā viņai tikai nupat būtu ienācis prātā, ka visa DeltFall komanda varētu būt beigta.

Rathi teica: “Mani uztrauc tas, ka netika palaista viņu avārijas signālraķete. Ja mītne būtu sabojāta vai ja būtu medicīniskas dabas problēma, ar ko viņi nevarētu tikt galā, viņu CentrSistēmai vajadzētu būt automātiski palaidušai signālraķeti.”

Katrai apskates komandai ir sava raķete, kas izvietota drošā attālumā no mītnes. Tā tiktu palaista zemā orbītā un sūtītu pulsa signālu uz tārpeju, kura to aizšautu prom — vai ko nu tārpejas dara — uz uzņēmuma tīklu, kurš to uztvertu, un transportkuģis mūsu savākšanai tiktu nosūtīts nekavējoties, nevis tikai projekta beigu datumā. Vismaz tā tam bija jānotiek. Parasti.

Mensas sejas izteiksmē bija nolasāmas raizes. Viņa paskatījās uz mani. “Kā tu domā?”

Pagāja divas sekundes, līdz es aptvēru, ka viņa runā ar mani. Par laimi, tā kā šķita, ka mēs tiešām plānojam kaut ko darīt, es pat biju pievērsis sarunai uzmanību un man nevajadzēja to atskaņot vēlreiz. Es teicu: “Viņiem ir trīs līgumā noteiktās DrošVienības, bet, ja viņu mītnei uzbruka pretinieks, kas ir tik liels kā Naidnieks Nr. Viens vai lielāks par to, viņu sakaru aparatūra var būt bojāta.”

Pin-Lī ieskatījās signālraķešu aprakstā. “Vai raķetes netiek palaistas pat tad, ja pārējais sakaru aprīkojums ir iznīcināts?”

Vēl kāds būtisks labums no mana uzlauztā vadības moduļa: es varu ignorēt tā rīkojumus aizstāvēt stulbo uzņēmumu. “Tam tā vajadzētu notikt, bet ir dzirdēts par aprīkojuma kļūmēm.”

Sekoja mirklis, kurā viņi visi apdomāja hipotētiskās savas mītnes aprīkojuma kļūmes — iespējams, ietverot arī lielo divplāksni, ar ko viņi šajā ceļojumā izlidotu ārpus mazā divplākšņa sasniedzamības joslas, tā ka, ja ar to kas atgadītos, viņiem nāktos kājot atpakaļ pašiem. Un peldēt atpakaļ, jo starp abiem kartes punktiem bija okeāna izmēra ūdens klajs. Vai noslīkt; pieņēmu, ka viņi varētu vienkārši noslīkt. Ja jūs pirmīt prātojāt, par ko es vaikstos, tad šis būtu tas iemesls.

Lidojums uz kartes aptumšoto dalu bija nedaudz ārpus mūsu rīkojumu parametriem, bet šis būtu divu dienu ceļojums — pat tad, ja viņi tikai aizlidotu turp, paskatītos uz čupiņu līķu, pagrieztos un lidotu atpakaļ.

Tad Guratins teica: “Un kā ar tavām sistēmām?”

Es nepavērsu ķiveres sejsegu uz viņa pusi, jo tas var izskatīties biedējoši, un man bija īpaši svarīgi pretoties šādam impulsam. “Es rūpīgi sekoju līdzi savām sistēmām.” Ko citu, viņaprāt, man vajadzēja teikt? Tam nav nozīmes; par mani nepienākas kompensācija.

Volesku nokremšļojās. “Tātad mums jāgatavojas glābšanas misijai.” Viņš izskatījās apmierinoši, bet MedSistēmas kanāls vēl arvien vēstīja par zināmām trauksmes pazīmēm. Baradvajas stāvoklis bija stabils, bet viņu vēl nevarēja izlaist no medpunkta. Viņš turpināja: “Esmu no divplākšņa informācijas komplekta izvilcis šādas tādas instrukcijas.”

Jā, instrukcijas. Viņi ir akadēmiķi, pārbaudītāji, izpētītāji, nevis brašie pētnieki no seriāliem. Seriāliem, kas man patika, jo tie bija nereā-listiski, nevis depresīvi un drūmi kā īstenība. Es teicu: “Dr. Mensa, manuprāt, man būtu jādodas ar jums.”

Redzēju viņas pierakstus kanālā, tādēļ zināju, ka viņa gribēja, lai es palieku šeit, pārraugu mītni un sargāju visus, kas nedosies ceļā. Mensa plānoja doties ar Pin-Lī, jo viņai bija bijusi mītņu un apmetņu būves pieredze, Rathi, biologu, un Oversi, kas bija sertificēta lauka ārste.

Mensa vilcinājās, apdomājot manu priekšlikumu, un es nopratu, ka viņa apsver izvēli starp mītnes un tajā paliekošo apsargāšanu un sastapšanos ar to, kas ticis klāt pie DeltFall —ja tas tur būtu palicis. Viņa ieelpoja, un es zināju, ka viņa man teiks, lai es palieku šeit. Es vienkārši nodomāju: “Tā ir slikta ideja.” Nespēju sev izskaidrot, kāpēc. Šis bija viens no tiem impulsiem, kas rodas manās organiskajās daļās un kuru vajadzētu apvaldīt vadības modulim. Sacīju: “Man vienīgajam ir iepriekšēja pieredze ar šādām situācijām, tādēļ esmu jūsu labākais resurss.”

Guratins teica: “Kādām situācijām?”

Rathi uzmeta viņam drūmi uzjautrinātu skatienu. “Šādām situācijām. Ar nezināmajiem. Savādiem draudiem. Briesmoņiem, kas lien ārā no zemes.”

Labi, ka ne es vienīgais domāju, ka tas bija stulbs jautājums. Guratins nebija tik runātīgs kā pārējie, tādēļ man nebija īstas skaidrības par viņa personību. Viņš bija vienīgais uzlabotais cilvēks grupā, tādēļ varbūt jutās kā ārpusnicks vai tamlīdzīgi, lai gan citiem viņš acīmredzami patika. Es precizēju: “Situācijām, kurās personāls var tikt ievainots planētas radītu briesmu rezultātā.”

Arada nostājās manā pusē: “Piekrītu. Es domāju, ka jums vajag ņemt līdzi DrošVienību. Jūs nezināt, kas jūs tur sagaida.”

Mensa vēl arvien svārstījās: “Atkarībā no tā, ko atrodam, mēs varētu būt prom divas vai trīs dienas.”

Arada pamāja ar roku, ietverdama žestā mītni: “Šeit līdz šim nekas nav mūs apdraudējis.”

Droši vien tieši to pašu domāja DeltFall komanda, pirms viņus noēda vai saraustīja gabalos, vai ko nu tur. Bet Volesku piebilda: “Atzīšu, ka tas man liktu sajusties labāk.” Baradvaja pievienojās kanālam no med-punkta un pievienoja savu balsi manējai. Guratins bija vienīgais no palicējiem, kurš neteica neko.

Mensa izlēmīgi pamāja. “Labi, tad izlemts. Sākam darbu!”

Tā nu es sagatavoju lielo divplāksni, lai dotos uz otru planētas malu. (Un — jā, man bija jāpēta instrukcijas.) Pārbaudīju to tik labi, cik varēju, atceroties, kā pēkšņi bija pārtraucis darboties mazā divplākšņa autopilots. Bet mēs nebijām izmantojuši lielo divplāksni kopš brīža, kad Mensa tūlīt pēc atbraukšanas bija ar to pacēlusies gaisā, lai pārbaudītu. (Aprīkojumu saņemot, viss bija jāpārbauda un problēmas nekavējoties jāreģistrē, citādi uzņēmums atteicās uzņemties atbildību.) Bet viss izskatījās labi, vai vismaz atbilda tam, kas specifikācijā bija norādīts. Lidaparāts šeit atradās tikai avārijas situācijām, un, ja nebūtu notikusi šī klizma ar DeltFall, mēs varbūt to vispār nebūtu izmantojuši līdz mirklim, kad vajadzētu to ievietot atpakaļbrauciena transportkuģī.

Ieradās Mensa, lai pati pārbaudītu divplāksni, un lika man sagatavot vēl papildu līdzekļus DeltFall komandai. Es tā arī darīju, šo cilvēku labad cerēdams, ka tas būs nepieciešams. Manuprāt, vienīgie papildlī-dzckļi, kas DeltFall komandai būtu nepieciešami, būtu, saistīti ar līķu savākšanu, bet, kā būsiet pamanījuši, retajās reizēs, kad man nav vienalga, es mēdzu būt pesimists.

Kad viss bija gatavs, Overse, Rathi un Pin-Lī iekāpa divplāksnī un es cerīgi nostājos pie kravas nodalījuma durvīm. Mensa norādīja uz kajītes pusi. Es aiz aptumšotā sejsega savaikstījos un iekāpu.

Es atgriezos ieslēgtā stāvoklī un atklāju, ka esmu inerts, bet pamazām sāku cikla pamošanās fāzi. Biju satraukts, visi rādītāju līmeņi bija šķērsām, un man nebija ne mazākās nojautas, kāpēc tā. Caurskatīju personiskos pierakstus. Ak, jā.

Man nevajadzētu mosties. Cerēju, ka viņi nebūs bijuši stulbeņi, pārāk mīkstsirdīgi, lai mani nogalinātu.

Pamanīsiet, ka es netēmēju ieroci uz savu galvu. Es negribēju sevi nogalināt, bet tas būtu bijis jādara. Es būtu varējis sevi padarīt nespējīgu kā citādi, bet, būsim godīgi, es negribēju tur mētāties un klausīties, kā viņi cits citu pārliecina, ka citas izvēles nav.

Ieslēdzās diagnostika un sniedza informāciju, ka ievietotais kaujas modulis ir izņemts. Mirkli es tam neticēju. Atvēru drošības kanālu un atradu medtelpas kameru. Es gulēju uz operāciju galda, manas bruņas bija nost, uz ķermeņa tikai virsādas paliekas, un apkārt salasījušies cilvēki. Tā bija drusku tā kā murgu aina. Bet bija salabots mans plecs, roka un gurns, tātad kādā brīdī esmu atradies savā kārbā. Nedaudz patinu atpakaļ ierakstu un skatījos, kā Pin-Lī un Ovcrsc izmanto ķirurga aprīkojumu, lai veikli izņemtu no mana skausta kaujas moduli. Tas radīja tādu atvieglojumu, ka es atkārtoju ierakstu divreiz, tad veicu diagnostiku. Mani ieraksti bija tīri — tur nebija nekā, tikai tas, kas man bija pirms ieiešanas DeltFall mītnē.

Mani klienti ir vislabākie.

Tad ieslēdzās dzirde.

“Esmu licis, lai CentrSistēma to imobilizē,” teica Guratins.

Ha. Nu, tas daudz ko izskaidroja. Man vēl arvien bija DrošSistēmas vadība, un es liku tai iesaldēt CentrSistēmas pieeju tās kanālam un sākt manu avārijas procedūru. Biju iebūvējis funkciju, kas uz stundu nomainītu CentrSistēmas ierakstus ar parastiem mītnes trokšņiem. Ikvienam, kas mūs noklausītos caur CentrSistēmu vai mēģinātu atgūt ierakstus, izklausītos, ka visi ir pēkšņi pārstājuši runāt.

Guratina pateiktais acīmredzami bija pārsteigums, jo atskanēja iebildumi: lielākoties no Rathi, Volesku un Aradas. Pin-Lī nepacietīgi teica: “Nekādu briesmu nav. Kad tas sevi sašāva, es iesaldēju lejupielādi. Es varēju izņemt nedaudzos svešā koda fragmentus, kas bija iekopēti viņa atmiņā.”

Overse iesāka: “Vai tu negribētu pats sevi diagnosticēt, jo...”

Es varēju dzirdēt viņus gan istabā, gan drošības kanālā, tādēļ no kameras paņēmu tikai vizuālos datus. Mensa bija pacēlusi roku, lai visus apklusinātu. Viņa teica: “Guratin, kas vainas?”

Guratins teica: “Kamēr tas bija izslēdzies, es varēju izmantot CentrSistēmu, lai gūtu zināmu piekļuvi tā iekšējai sistēmai un pierakstiem. Gribēju izpētīt dažas anomālijas, kuras biju pamanījis kanālā.” Viņš pamāja uz manu pusi. “Sī vienība jau bija patvaļīga. Tai ir uzlauzts vadības modulis.”

Izklaides kanālā šo te sauktu par “dirsā ir” momentu.

Drošības kanālā redzēju, ka viņi ir apjukuši, bet ne satraukti — vēl ne.

Pin-Lī, kas acīmredzot nupat kā bija rakājusies pa manu iekšējo sistēmu, sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņas seja bija skarba, skeptiska. “Man ir zināmas grūtības tam noticēt.” Viņa nepateica “tu, kverpli”, bet balsī tas bija sajūtams. Viņai nepatika, ka citi apšauba viņas zināšanas.

“Tam nav jāseko mūsu rīkojumiem, mēs nevaram kontrolēt tā uzvedību,” Guratins turpināja; viņš bija kļuvis neiecietīgs. Arī viņam

nepatika, ka citi apšauba viņa zināšanas, bet viņš to neizrādīja tā, kā Pin-Lī. “Es parādīju savus secinājumus Volesku, un viņš man piekrīt.”

Uz mirkli sajutos nodots, kas bija galīgi stulbi. Volesku bija mans klients, un es biju izglābis viņa dzīvību tāpēc, ka tas bija mans darbs, nevis tāpēc, ka viņš man patiktu. Bet tad Volesku teica: “Es tev nepiekritu.” “Tad vadības modulis strādā?” Mensa noprasīja, ar sarauktu pieri uzlūkodama visus trīs.

“Nē, tas pilnīgi noteikti ir uzlauzts,” Volesku paskaidroja. Kad viņam nebruka virsū milzīgi faunas pārstāvji, viņš bija visnotaļ rāms tips. “Vadības moduļa savienojums ar pārējo DrošVienības sistēmu ir daļēji pārtraukts. Tas var nosūtīt komandas, bet nevar piespiest tām sekot, nevar vadīt uzvedību vai piemērot sodu. Bet, manuprāt, fakts, ka Vienība ir rīkojusies tā, lai sargātu mūsu dzīvības, lai rūpētos par mums, esot brīvs aģents, dod mums papildu iemeslu tam uzticēties.”

Labi, labi, viņš man patika.

Guratins neatlaidās: “Mēs esam pakļauti sabotāžai jau no ierašanās brīža. Trūkstošais ziņojums par briesmām, trūkstošās kartes daļas. Droš-Vienība ir daļa no sabotāžas. Tā strādā uzņēmumam, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas, lai šī planēta tiktu apsekota. Kaut kas tāds noticis arī DeltFall.” Rathi bija gaidījis šo mirkli, lai iejauktos visam pa vidu. “Pilnīgi noteikti notiek kaut kas savāds. DeltFall specifikācijā bija tikai trīs DrošVienības, bet mītnē bija piecas. Kāds mūs sabotē, bet es nedomāju, ka mūsu DrošVienība ir tajā iesaistīta.”

Baradvaja drūmi noteica: “Volesku un Rathi ir taisnība. Ja uzņēmums būtu licis DrošVienībai mūs nogalināt, tad mēs visi jau būtu beigti.” Overse izklausījās nikna. “Tas mums pateica par kaujas moduli un lika, lai mēs to nogalinām. Kāpēc, ellē, lai tas to darītu, ja gribētu mums kaitēt?”

Man patika arī viņa. Un, lai arī es vairāk par visu vēlējos nepiedalīties šajā sarunā, bija laiks ierunāties savā vārdā.

Turēju acis ciet un vēroju viņus pa drošības kameru, jo tā bija vieglāk. Piespiedu sevi pateikt: “Uzņēmums nemēģinājos nogalināt.”

Tas viņus iztrūcināja. Guratins mēģināja kaut ko teikt, un Pin-Ll viņu apklusināja. Mensa paspēra soli uz priekšu, noraizējusies vērodama mani. Viņa stāvēja netālu no manis, Guratins un pārējie bija sapulcējušies nelielā aplī ap viņu. Baradvaja bija vistālāk aizmugurē, viņa sēdēja krēslā. Mensa teica: “DrošVienība, kā tu to zini?”

Pat skatoties caur kameru, nebija viegli. Mēģināju iztēloties, ka esmu atpakaļ savā kārbā. “Jo, ja uzņēmums vēlētos jūs sabotēt, tad viņi būtu izmantojuši pārstrādes sistēmu, lai saindētu jūsu krājumus. Uzņēmums drīzāk jūs nogalinātu pavisam nejauši.”

Kādu mirkli viņi visi apdomāja, cik viegli uzņēmumam būtu sabotēt pašam savus vides iestatījumus. Rathi iesāka: “Bet skaidrs, ka tas...” Guratina izteiksme bija stīvāka nekā parasti. “Šī Vienība ir jau iepriekš nogalinājusi cilvēkus, cilvēkus, kurus tam bija jāaizsargā. Tas nogalināja piecdesmit septiņus raktuvju strādniekus."

Ko es jums iepriekš teicu par to, ka nekļuvu par masu slepkavu pēc tam, kad uzlauzu savu vadības moduli? Nu, tā bija tikai puspatiesība. Es jau tad biju masu slepkava.

Es negribēju to skaidrot. Man bija jāskaidro. Es teicu: “Neuzlauzu vadības moduli, lai nogalinātu savus klientus. Mans vadības modulis nobruka, jo stulbais uzņēmums pērk vislētākos izejmateriālus. Tas nobruka, es zaudēju kontroli pār sistēmām un nogalināju viņus. Uzņēmums mani savāca atpakaļ un uzstādīja jaunu vadības moduli. Es to uzlauzu, lai nekas tāds neatkārtotos.”

Es domāju, ka tā notika. Vienīgais, ko zināju droši, bija — ka tas nenotika pēc vadības moduļa uzlaušanas. Un tā šis stāsts kļūst labāks. Es skatos gana daudz seriālu, lai zinātu, kādam šim stāstam būtu jābūt.

Volesku izskatījās skumīgs. Viņš viegli paraustīja plecus. “Guratina paņemto Vienības personisko ierakstu pārskatīšana liecina, ka tā ir.”

Guratins nepacietīgi pagriezās pret viņu. “Ieraksti to apliecina, jo tas ir tas, kam Vienība tic.”

Baradvaja nopūtās. “Un te nu es sēžu — dzīva.”

Šoreiz klusums bija ļaunāks. Kanālā redzēju, kā Pin-Ll nedroši sakustas, pamet acis uz Oversi un Aradu. Rathi saberzēja seju. Tad Mensa klusi teica: “DrošVienība, vai tev ir vārds?”

Man nebija skaidrs, ko viņa grib. “Nē.”

“Tas sauc sevi par Slepkabotu,” Guratins teica.

Es atvēru acis un paskatījos uz viņu, nespēju turēties pretī. No viņu izteiksmēm nopratu, ka viss, ko jūtu, atspoguļojas man sejā, un man tas riebās. Es izgrūdu: “Tā ir privāta informācija.”

Šoreiz klusums bija ilgāks.

Tad Volesku teica: “Guratin, tu gribēji zināt, kā tas pavada laiku. Tāpēc tu sākotnēji atvēri ierakstus. Pastāsti.”

Mensa pacēla uzacis. “Nu?”

Guratins vilcinājās. “Tas kopš mūsu nolaišanās ir lejupielādējis septiņsimt stundas izklaides programmu. Lielākoties seriālus. Lielākoties kaut ko tādu, kas saucas “Mēness patvērums”.” Viņš noraidoši papurināja galvu. “Droši vien izmanto to, lai kodētu datus uzņēmumam. Tas nevar to visu skatīties, ne jau tādā daudzumā — mēs to būtu pamanījuši.” Es nosprauslojos. Viņš mani nenovērtēja.

Rathi teica: “To, kur kolonijas juriste nogalināja teraformēšanas pārvaldnieku, kas bija sekundārais donors viņas implantētajam bērniņam?” Es atkal nespēju noturēties. Teicu: “Viņa viņu nenogalināja, tie ir sasodīti meli.”

Rathi pagriezās pret Menšu. “Tas to skatās.”

Pin-Lī ar fascinētu sejas izteiksmi jautāja: “Bet kā tu uzlauzi pats savu vadības moduli?”

“Viss uzņēmuma aprīkojums ir līdzīgs.” Reiz es biju saņēmis lejupielādi, kas ietvēra visu uzņēmuma sistēmu specifikācijas. Iestrēdzis savā kārbā, garlaicības mākts, es to izmantoju, lai izprātotu, kādi ir vadības moduļa kodi.

Guratins izskatījās iespītējies, bet neko neteica. Es nospriedu, ka viņam nekas vairs nav sakāms un pienākusi mana kārta. Paziņoju: “Jūs kļūdāties. CentrSistēma ļāva jums izlasīt manus ierakstus, ļāva jums atklāt, ka vadības modulis ir uzlauzts. Tā ir daļa no sabotāžas. Tā vēlas, lai jūs beidzat man uzticēties, jo es cenšos jūs uzturēt pie dzīvības.”

Guratins iebilda: “Mums nav tev jāuzticas. Mums tikai jāpatur tevi neitralizētu.”

Jā, par šito ir joks. “Tas neies krastā.”

“Kāpēc gan?”

Es novēlos no galda, sagrābu Guratinu pie rīkles un piespiedu pie sienas. Tas notika ātri, pārāk ātri, lai viņi paspētu reaģēt. Es devu viņiem sekundi, lai viņi saprastu, kas noticis, lai noelstos un lai Volesku varētu izdvest vārgu “īp”. Es teicu: “Jo CentrSistēma jums sameloja par to, ka esmu neitralizēts.”

Guratins bija kļuvis sarkans — bet ne tik sarkans kā tad, ja būtu viņu saspiedis. Pirms kāds cits sakustējās, Mensa rāmi un nosvērti teica: “DrošVienība, es augsti novērtētu to, ja tu, lūdzu, atlaistu Guratinu vaļā.”

Viņa ir ļoti laba komandiere. Uzlauzīšu viņas failu un ierakstīšu to iekšā. Ja viņa būtu sadusmojusies, kliegusi vai ļāvusi citiem krist panikā, es nezinu, kas būtu noticis.

Es teicu Guratinam: “Tu man nepatīc. Bet man patīk pārējie, un man nesaprotamu iemeslu pēc viņiem patīc tu.” Tad es nolaidu viņu zemē.

Pakāpos atpakaļ. Overse devās viņa virzienā, un Volesku satvēra viņa plecu, bet Guratins atvēcinājās no abiem. Nebiju atstājis pat pirkstu pēdas uz viņa kakla.

Vēl arvien vēroju viņus pa kameru, jo tas bija vieglāk nekā skatīties uz viņiem tieši. Mana virsāda bija saplosīta un atklāja dažus organisko un

neorganisko daļu savienojumus. Man tas riebjas. Visi vēl arvien bija sastinguši šokā un neizpratnē. Tad Mensa strauji ieelpoja. Viņa teica: “DrošVienība, vai vari panākt, ka CcntrSistēmanevarpiekļūtšīs istabas drošības kameru datiem?” Skatījos sienā netālu no viņas sejas. “Es tos nogriezu, kad Guratins pateica par atklājumu, ka mans vadības modelis ir uzlauzts, un izdzēsu attiecīgo fragmentu. Vizuālo un audio datu nosūtīšana no DrošSistēmas uz CentrSistēmu notiek ar piecu sekunžu nobīdi.”

“Labi.” Mensa pamāja. Viņa mēģināja nodibināt acu kontaktu, bet es tajā brīdī nebiju uz to spējīgs. “Bez vadības moduļa tev nav jāpaklausa mūsu pavēlēm — vai jebkādām pavēlēm. Bet tas tā ir bijis visu laiku, kad esam šeit uzturējušies.”

Pārējie klusēja, un es sapratu, ka viņa to saka ne vien man, bet arī viņiem. Viņa turpināja: “Es vēlētos, lai tu vēl arvien esi daļa no mūsu grupas vismaz līdz brīdim, kad tiksim prom no šīs planētas, atpakaļ drošībā. Tad mēs varam apspriest, ko ar tevi darīt. Bet zvēru — es neteikšu ne uzņēmumam, ne kādam ārpus šīs telpas ne vārda par tavu salauzto moduli.”

Es nopūtos un pat pamanījos to paturēt lielākoties pie sevis. Protams, viņai tas bija jāsaka. Ko gan citu viņa varētu darīt. Es mēģināju izlemt — noticēt vai nē un vai tam bija nozīme, un tad mani pārņēma man vienalga vilnis. Un man patiešām bija vienalga. Es teicu: “Labi.”

Kameras kanālā redzēju, kā Rathi un Pin-Lī saskatījās. Guratins novaikstījās, izstarodams skepsi. Mensa tikai apjautājās: “Vai pastāv iespēja, ka CcntrSistēma zina par tavu vadības moduli?”

Negribēju to atzīt, bet viņiem bija jāzina. Uzlauzt sevi — tas bija viens, bet es biju uzlauzis arī citas sistēmas, un es nezināju, kā tās uz to reaģēja. “Varbūt. Es uzlauzu CentrSistēmu, kad mēs tikko bijām ieradušies, lai tā nepamanītu, ka rīkojumiem, ko tā nosūtīja uz vadības moduli, ne vienmēr sekoja to izpilde, bet, ja CentrSistēmu ietekmējis kāds no ārpuses, es nezinu, vai man viss izdevās kā nākas. Bet CcntrSistēma nezinās, ka jus to zināt.”

Rathi sakrustoja rokas, viņa pleci satraukumā uzrauti. “To vajag izslēgt, pirms mēs visi neesam beigti.” Tad viņš sarāvās un paskatījās uz mani. “Atvaino, es domāju CentrSistēmu.”

“Es neapvainojos,” atbildēju.

“Tātad mēs domājam, ka CentrSistēmu ir ietekmējis kāds no ārpuses,” Baradvaja teica — lēni, kā mēģinot pārliecināt pati sevi. “Vai mēs varam būt droši, ka tas nav uzņēmums?”

Es jautāju: “Vai DeltFall signālraķete tika palaista?”

Mensa novaikstījās, un Rathi atkal izskatījās domīgs. Viņš teica: “Mēs to pārbaudījām pēc tam, kad stabilizējām tavu stāvokli. Tā ir iznīcināta. Uzbrucējiem nebūtu nekāda iemesla to darīt, ja uzņēmums būtu viņu sabiedrotais.” Visi tur stāvēja un klusēja. No viņu sejas izteiksmēm varēju pateikt, ka viņi nopietni domā. CentrSistēma, kas kontrolēja mītni, no kuras viņi bija atkarīgi — tā sniedza viņiem pārtiku, patvērumu, attīrītu gaisu un ūdeni —, mēģināja viņus nobeigt. Un viņu pusē bija tikai slepkabots, kas gribēja, lai visi aizveras un liek viņu mierā, un ļauj viņam cauru dienu skatīties izklaides kanālu.

Tad pienāca Arada un papliķēja man pa plecu. “Man ļoti žēl. Tas viss noteikti ir ļoti satraucoši. Kad tā otra Vienība tev to nodarīja... Vai ar tevi viss kārtībā?”

Uzmanības bija pārāk daudz. Es pagriezos un iegāju stūrī, novērsies no viņiem. Es teicu: “Zinu vēl divus gadījumus, kad tika veikts sabotāžas mēģinājums. Kad Naidnieks Nr. Viens uzbruka doktorei Baradvajai un doktoram Volesku un es devos sniegt palīdzību, caur vadības moduli saņemu no CentrSistēmas rīkojumu pārtraukt darbību. Tobrīd domāju, ka tā ir kļūme, ko radījis MedSistēmas avārijas kanāls, mēģinot pārtraukt CentrSistēmas rīkojumus. Kad Dr. Mensa vadīja mazo divplāksni, lai izpētītu tuvāko kartes kļūmi, autopilots izslēdzās tieši tad, kad devāmies pāri kalnu grēdai.” Domāju, tas arī viss. A, nē. “Pirms devāmies uz Dclt-Fall, CentrSistēma lejupielādēja atjauninājumu komplektu no satelīta. Es to neizmantoju. Jums varbūt ir vērts paskatīties, ko tas būtu licis man darīt.”

Mensa teica: “Pin-Lī, Guratin, vai jūs varat izslēgt CentrSistēmu, nesabojājot vides uzturēšanas sistēmas? Un palaist mūsu signālraķeti bez CentrSistēmas iejaukšanās?”

Pin-Li pašķielēja uz Guratinu un pamāja. “Atkarīgs no tā, cik labā stāvoklī tu vēlies to redzēt pēc tam, kad būsim pabeiguši.”

Mensa teica: “Teiksim tā, neuzspridzinict to, bet necentieties arī būt pārāk saudzīgi.”

Pin-Lī pamāja. “To mēs varam.”

Guratins nokremšļojās. “Tā zinās, ko mēs darām. Bet, ja tai nav instrukciju mūs apturēt, ja mēs ko tādu mēģinām, tā varbūt nedarīs neko.”

Baradvaja sarauca pieri un paliecās uz priekšu. “Tā noteikti kādam ziņo par notiekošo. Ja tai būs iespēja brīdināt viņus, ka mēs cenšamies to izslēgt, viņi var sniegt instrukcijas.”

“Mums jāmēģina,” Mensa noteica un pamāja viņiem ar galvu. “Aiziet.”

Pin-Lī devās uz durvju pusi, bet Guratins teica Mensai: “Vai tev šeit būs labi?”

Viņš gribēja jautāt, vai var atstāt viņus kopā ar mani. Es nobolīju acis.

“Būs labi,” Mensa stingri noteica, tikai ar nelielu es teicu — aiziet! pieskaņu.

Es pa drošības kameru vēroju, kā viņš un Pin-Lī aiziet, ja nu gadījumā viņš kaut ko mēģinātu izdarīt.

Volesku sakustējās. “Mums ir arī jāapskata tā lejupielāde no satelīta. Zināšanas par to, kas DrošVienībai bija jādara, mums daudz ko pavēstīs.”

Baradvaja nedaudz grīļīgi piecēlās. “MedSistēma ir nošķirta no CentrSistēmas, ne tā? Tādēļ tajā nav bijuši traucējumi. Tu vari to izmantot, lai atvērtu lejupielādi.”

Volesku satvēra viņu zem rokas, un abi devās uz nākamo telpu un ekrāna virsmu.

Sekoja klusuma brīdis. Pārējie vēl arvien varēja dzirdēt mūs kanālā, bet vismaz viņi nebija istabā, un es jutu, kā atlaižas spriedze manā skaustā un plecos. Kļuva vieglāk domāt. Biju priecīgs, ka Mensa bija viņiem likusi iedarbināt avārijas signālraķeti. Pat ja daži no viņiem vēl arvien turēja aizdomās uzņēmumu, cita ceļa prom no šīs planētas īsti nebija.

Arada pastiepās un satvēra Overses roku. Viņa teica: “Ja uzņēmums to nedara, kurš tad?”

“Šeit noteikti ir kāds cits.” Mensa saberzēja pieri un domīgi samiedza acis. “Tās divas papildu DrošVienības DeltFall mītnē no kaut kurienes uzradās. DrošVienība, es pieņemu, ka uzņēmumu varētu piekukuļot, lai tas noslēpj faktu, ka uz šīs planētas ir vēl trešā apskates komanda.”

Es teicu: “Uzņēmumu var piekukuļot, lai tas noslēpj vairākus simtus apskates komandu.” Apskates komandas, veselas pilsētas, zudušas kolonijas, ceļojošus cirkus — ja vien viņiem liktos, ka tiks cauri ar veselu ādu. Bet es nevarēju iedomāties, kā viņi varētu tikt cauri sveikā, ja panāktu, ka klienta apskates komanda — divas apskates komandas — izgaist. Vai kāpēc viņi to gribētu. Pasaulē bija pārāk daudz nodrošinājuma uzņēmumu, pārāk daudz konkurentu. Beigti klienti kaitēja biznesam. “Nedomāju, ka uzņēmums sadarbotos ar vienu klientu grupu, lai nobeigtu divas citas klientu grupas. Jūs iegādājāties saistību līgumu, ka uzņēmums rūpēsies par jūsu drošību vai arī izmaksās kompensāciju jūsu nāves vai ievainojumu gadījumā. Pat ja uzņēmums nebūtu vainojams vai būtu daļēji vainojams pie jūsu nāves, tam tik un tā būtu jāizmaksā kompensācija jūsu mantiniekiem. DeltFall bija liels pasākums. Izmaksas par viņu nāvēm vien būs milzīgas.” Un uzņēmumam nepatika tērēt naudu. To varēja pateikt jau no tā, kāds pārstrādāto materiālu popējums tika izmantots mītnes mēbelēs. “Un, ja visi domās, ka klientus nogalināja sabojājušās DrošVienības, pēc tiesas prāvām izmaksas būs vēl lielākas.”

Kamerās redzēju, kā viņi to visu apsvēra — galvas mājienus un domīgās sejas. Un viņi atcerējās, ka man jau bija pieredze par to, kas notiek, kad DrošVienlbas sabojājas un nogalina klientus.

“Tātad uzņēmums pieņēma kukuli, lai noslēptu šo trešo apskates grupu, bet ne lai ļautu tiem mūs nogalināt,” Overse konstatēja. Klientiem zinātniekiem ir viena laba īpašība — viņiem ātri pielec. “Tas nozīmē, ka mums jāizdzīvo līdz brīdim, kad mūs savāks transportkuģis.”

“Bet kas viņi ir?” Arada savicināja rokas. “Mēs zinām, ka, lai kas viņi nebūtu, viņi ir uzlauzuši satelīta kontroli.” Drošības kamerā redzēju, kā viņa paskatās uz mani. “Vai tā viņi pārņēma vadību pār DeltFall Droš-Vienlbām? Ar lejupielādi?”

Tas bija labs jautājums. Teicu: “Tas ir iespējams. Bet tas neizskaidro, kādēļ viena no DeltFall vienībām bija nogalināta ārpusē ar raktuvju urbi.” Mums nevajadzētu būt spējīgiem atteikties no lejupielādes, un es šaubījos, vai pastāvēja citas DrošVienlbas, kas slēptu uzlauztu vadības moduli. “Ja DeltFall grupa atteicās pieņemt DrošVicnlbu lejupielādes tāpēc, ka viņu aprīkojums sabojājās arvien biežāk— tāpat kā mūsējais —, tad divas neidentificētās Vienības varētu būt bijušas iesūtītas, lai fiziski inficētu DeltFall Vienības.”

Rathi blenza nekurienē, un kanālā redzēju, ka viņš pārskata manu lauka kameras video no DeltFall mītnes. Viņš parādīja manā virzienā un pamāja. “Es piekritu, bet tas nozīmētu, ka DeltFall grupa ļāva nezināmām Vienībām iekļūt mītnē.”

Tas bija ticami. Mēs bijām pārliecinājušies, ka visi divplākšņi ir uz vietas, bet nebija iespējams noteikt, vai kādā brīdi nav nolaidies un pēc tam atkal pacēlies cits divplāksnis. Par to runājot, es žigli apskatījos kanālā, kas notiek ar mūsu drošības perimetru. Droni vēl arvien bija patruļā, un visi mūsu sensoru signāli reaģēja uz izsaukumu.

Overse iebilda: “Bet kāpēc? Kāpēc ļaut, lai sveša grupa ienāk viņu mītnē? Grupa, kuras eksistence ir no viņiem noslēpta?”

“Jūs to darītu,” es atteicu. Man vajadzētu pieturēt muti, ļaut viņiem domāt par mani kā par parastu, paklausīgu DrošVienību un neatgādināt, kas es biju. Bet gribēju, lai viņi ir piesardzīgi. “Ja šeit nolaistos sveša apskates grupa, visi tādi draudzīgi, un teiktu, ka ir tikko atlidojuši, un, ak jā, viņiem ir notikusi aprīkojuma kļūme un MedSistēma ir nobeigusies, un vajadzīga palīdzība —jūs viņus ielaistu. Pat ja es jums teiktu, ka nevajag, ka tas ir pretrunā ar uzņēmuma drošības instruktāžu — jūs to darītu.” Nav jau tā, ka es būtu sapīcis vai kā. Daudzi uzņēmuma noteikumi ir stulbi un izdomāti tikai tādēļ, lai palielinātu peļņu, bet dažiem no tiem ir labs pamats. Viens no tiem — nelaist svešiniekus savā mītnē.

Arada un Rathi uzmeta viens otram sāju skatienu. Overse piekrita: “Jā, tā varētu notikt.”

Mensa līdz šim bija klusējusi un klausījusies. Viņa teica: “Domāju, ka tas bija vēl vienkāršāk. Domāju, ka viņi teica, ka viņi esam mēs.”

Tas bija tik vienkārši, ka es pagriezos un paskatījos tieši uz Menšu. Viņa bija domīgi saraukusi pieri. Viņa teica: “Tātad viņi nolaižas, saka, ka ir mēs un ka viņiem nepieciešama palīdzība. Ja viņiem ir pieeja mūsu CentrSistēmai, noklausīties mūsu saziņu būtu viegli.”

Es teicu: “Ierodoties šeit, viņi to nemēģinās vēlreiz.” Viss atkarīgs no tā, kas tai apskates grupai bija — vai nu viņi bija ieradušies jau gatavi tikt vaļā no konkurējošām grupām, vai arī bija to izlēmuši pēc ierašanās šeit. Viņiem varētu būt bruņoti lidaparāti, kaujas DrošVienības, bruņoti droni. Atradu datubāzē dažus piemērus un nosūtīju kanālā, lai cilvēki apskatās.

MedSistēmas kanāls mani informēja, ka Rathi, Overses un Aradas sirds ritms ir paātrinājies. Mensas gan ne, jo viņa jau bija to visu sapratusi agrāk. Tāpēc viņa bija nosūtījusi Pin-Lī un Guratinu, lai izslēdz Centr-Sistēmu. Rathi nervozi teica: “Ko mums darīt, kad viņi ieradīsies šeit?” Es atbildēju: “Būt kaut kur citur.”

Varētu šķist savādi, ka Mensa bija vienīgais cilvēks, kas iedomājās pamest mītni, kamēr mēs gaidījām, līdz signālraķete izsauks palīdzību, bet, kā jau iepriekš teicu, šie nebija braši kosmosa pētnieki. Viņi bija cilvēki, kas bija darījuši savu darbu un pēkšņi attapušies baisā situācijā.

Un jau no pirmsceļojuma orientācijas kursa līdz uzņēmuma piekrišanas veidlapām, kas bija jāparaksta, līdz izpētes informācijas komplektiem, līdz pat DrošVienības sniegtajai informācijai, jau esot uz planētas, viņiem nemitīgi tika kalts galvās, ka šis ir nezināms, potenciāli bīstams reģions uz lielākoties neizpētītas planētas. Viņiem nevajadzētu atstāt mītni, neveicot drošības pasākumus, un mēs pat nedevāmies divu dienu apskates ceļojumos. Doma, ka viņiem vajadzētu piebāzt abus divplākšņus ar rezerves krājumiem un laisties lapās un ka tas būtu drošāk nekā palikt mītnē, bija grūti aptverama.

Bet, kad Pin-Lī un Guratins izslēdza CentrSistēmu un Volesku atvēra man paredzēto lejupielādi no satelīta, viņi to aptvēra gana ātri.

Baradvaja izstāstīja situāciju komunikāciju kanālā, kamēr es atkal apvilku savu pēdējo rezerves virsādu un bruņas. “Lejupielādei bija jāpārņem DrošVienība, un instrukcijas bija ļoti konkrētas,” viņa noslēdza. “Tikko DrošVienība būtu pakļauta kontrolei, tā sniegtu pieeju MedSis-tēmai un DrošSistēmai.”

Es uzliku ķiveri un aptumšoju to. Atvieglojums bija neizsakāms — līdzīgs kā tad, kad atklāju, ka ir izņemts kaujas modulis. Bruņas, es jūs mīlu un nekad vairs nepametīšu.

Mensa pieslēdzās komunikācijām. “Pin-Lī, kas notika ar signālraķeti?”

“Es saņēmu atbildi, to palaižot.” Pin-Lī izklausījās vairāk sapīkusi nekā parasti. “Bet, tā kā CentrSistēma ir izslēgta, nevaru saņemt apstiprinājumu.”

Es kanālā paziņoju, ka varētu aizsūtīt vienu dronu to apskatīt. Šobrīd bija diezgan svarīgi, lai signālraķete palaistos kā nākas. Mensa deva man zaļo gaismu, un es nosūtīju rīkojumu vienam no droniem.

Mūsu signālraķete drošības apsvērumu dēļ atradās vairāku kilometru attālumā no mītnes, bet šķita, ka man būtu vajadzējis dzirdēt tās startu. Varbūt arī ne — nekad iepriekš man nebija nācies tādu palaist.

Mensa jau bija saorganizējusi un iekustinājusi cilvēkus, tādēļ, tikko es biju iekrāmējis ieročus un rezerves dronus, pagrābu vēl vairākas kastes. Drošības kamerās uztvēru sarunu fragmentus.

(“Tev jādomā par to kā par personu,” Pin-Lī teica Guratinam.

“Tā ir persona,” Arada uzstāja.)

Rathi un Arada pajoza man garām, nesot medikamentus un rezerves akumulatorus. Es biju paplašinājis dronu apsekošanas perimetru līdz galējai robežai. Mēs nezinājām, vai tas, kas uzbruka DeltFall, kuru katru brīdi neparādīsies, bet šāda iespēja bija diezgan augsta. Guratins bija izgājis ārā, lai pārbaudītu lielā un mazā divplākšņa sistēmas un pārliecinātos, ka neviens cits bez mums nav tām piekļuvis un ka CentrSis-tēma nav sačakarējusi to kodus. Vēroju viņu caur vienu no droniem. Viņš arvien skatījās uz mani — vai centās neskatīties, kas bija vēl ļaunāk. Tagad šāda uzmanības novēršana bija pilnīgi lieka. Kad sāksies nākamais uzbrukums, tas notiks ātri.

(“Es par to domāju kā par personu,” Guratins atteica. “Kā par niknu un pamatīgi bruņotu personu, kam nav ne mazākā iemesla mums uzticēties.”

“Tad beidz būt pret to tik nejauks,” Rathi ieteica. “Varbūt tas līdzēs.”)

“Viņi zina, ka viņu DrošVicnības veiksmīgi iedeva mūsu DrošVie-nībai kaujas moduli,” Mensa pa to laiku runāja saziņas kanālā. “Un mums jāpieņem, ka viņi saņēma no CentrSistēmas gana daudz informācijas, lai saprastu, ka mēs to izņēmām. Bet viņi nezina, ka esam aptvēruši viņu

eksistences iespējamību. Kad DrošVienība noslēdza CentrSistēmas pieeju, mēs vēl arvien pieņēmām, ka šī ir uzņēmuma izraisīta sabotāža. Viņi nesapratīs, ka mēs zinām par viņu gaidāmo ierašanos.”

Tādēļ mums bija jāturpina kustēties. Rathi un Arada apstājās, lai atbildētu uz jautājumu par medaprīkojuma akumulatoriem, un es aizsūtīju viņus atpakaļ uz mītni pēc jaunas kravas.

Taču visas šīs pārvākšanās dēļ mani gaidīja kāda būtiska problēma — mūsu, slepkabotu, kaujas metode ir mesties virsū mērķim un mēģināt to piebeigt, jo zinām, ka 90 procentus no mūsu ķermeņa var ataudzēt vai atjaunot konstruktu kārbā. Tādēļ nekādus smalkumus nevajag.

Pēc mītnes atstāšanas man nebūs pieejas kārbai. Pat tad, ja mēs zinātu, kā to izjaukt — ko mēs nezinājām —, tā bija pārāk liela divplāksnim un prasīja pārāk daudz enerģijas.

Un viņiem varbūt būs īsti kaujas boti, nevis tādi drošības boti kā es. Tādā gadījumā mūsu vienīgā iespēja bija turēties no viņiem pa gabalu, līdz ieradīsies transportkuģis. Ja vien otra apskates grupa nebija piekukuļojusi kādu no uzņēmuma, lai to aizkavē. So iespējamību es vēl nebiju pieminējis.

Kad jau bijām gandrīz visu iekrāvuši, Pin-Lī saziņas kanālā teica: “Atradu! Viņi CentrSistēmas programmā bija ierakuši pieejas kodu. Tas nesūtīja viņiem audio vai vizuālus datus, nedz arī pieeju mūsu kanālam, bet tas laiku pa laikam saņēma komandas. Tā tas izņēma no mūsu informācijas un karšu komplekta datus, tā nosūtīja mūsu mazā divplākšņa autopilotam komandu pārtraukt darbību.”

Guratins piebilda: “Tagad abi divplākšņi ir tīri, un esmu sācis pirmslidojuma pārbaudi.” Mensa iesāka kaut ko teikt, bet es tikko biju saņēmis ziņu no DrošSistēmas. Drons sūtīja man briesmu signālu.

Pēc sekundes es saņēmu vizuālu attēlu no drona — tajā bija redzams lauks, kurā bija uzstādīta mūsu signālraķete. Trīskājainais

palaišanas statīvs bija apgāzts uz sāniem, visapkārt izmētātas kapsulas detaļas.

Es nosūtīju attēlu uz kopējo kanālu, un cilvēki pieklusa. Tad Rathi vārgā balstiņā noteica: “Dirsā.”

“Turpiniet darboties,” Mensa skarbi noteica saziņas kanālā.

Tā kā CentrSistēma bija izslēgta, skeneri nedarbojās, bet es biju paplašinājis drošības perimetru, cik vien iespējams. Un DrošSistēma tikko bija zaudējusi kontaktu ar vienu no droniem tālu dienvidu pusē. Iemetu pēdējo kasti kravas nodalījumā, devu droniem rīkojumus un ieaurojos saziņas kanālā: “Viņi nāk! Mums jāpaceļas gaisā — tagad!”

Bija neparasti uztraucoši staigāt šurpu turpu divplākšņu priekšā, gaidot savus cilvēkus. Volesku ieradās ar Baradvaju, atbalstot viņu gājienā pa smilšaino zemi. Tad nāca Overse un Arada pār pleciem pārmestām somām un kliedza uz Rathi, kas bija palicis iepakaļ, lai pasteidzas. Gura-tins jau atradās lielajā divplāksnī, Mensa un Pin-Lī bija pēdējās.

Visi sadalījās — Pin-Lī, Volesku un Baradvaja devās uz mazo divplāksni, pārējie uz lielo. Es pārbaudīju, vai Baradvajai nebūs grūti uzkāpt pa trapu. Pie lielā divplākšņa lūkas mums radās problēma: Mensa gribēja iekāpt pēdējā, un es gribēju iekāpt pēdējais. Izvēlējos kompromisu, satvēru viņu ap vidukli un ielidināju mūs abus pa lūku, kamēr aiz mums ieslīdēja traps. Es noliku Menšu zemē, un viņa teica: “Paldies, DrošVie-nība,” kamēr pārējie uz mums blenza.

Ar ķiveri bija nedaudz vieglāk, bet man pietrūks drošības kameru ērtās buferzonas.

Es paliku stāvam kājās, turoties pie griestu stieņa, kamēr pārējie piesprādzējās un Mensa devās uz pilota sēdekli. Pirmais pacēlās mazais divplāksnis, un viņa deva tam laiku attālināties, pirms pacēlāmies mēs.

Mēs rīkojāmies pēc sekojoša pieņēmuma: tā kā Viņi, lai kas Viņi arī nebūtu, nezināja, ka mēs zinām, ka Viņi ir šeit, Viņi, visticamāk, nosūtīs tikai vienu lidaparātu. Viņi plānos notvert mūs mītnē, un varbūt

ieradīsies gatavi iznīcināt divplākšņus, lai mēs paliktu uz vietas, un tad ķersies pie cilvēkiem. Tā nu tagad, kad zinājām, ka Viņi ierodas no dienvidiem, varējām brīvi izvēlēties virzienu. Mazais divplāksnis meta loku uz rietumiem, un mēs sekojām.

Es tikai cerēju, ka viņu divplākšņu radars nav ar plašāku rādiusu nekā mūsējais.

Redzēju lielāko daļu mūsu dronu divplākšņa kanālā — tie bija spilgti punkti trīsdimensiju kartē. Pirmā grupa darīja to, ko biju licis — sapulcējās vienā punktā netālu no mītnes. Es biju veicis aprēķinus, nosakot ienākošo spēku ierašanās brīdi. Tieši pirms tam, kad izgājām ārpus viņu uztveres loka, es liku droniem doties uz ziemeļaustrumiem. Pēc dažiem mirkļiem vairs nevarēju viņus uztvert. Viņi sekos savām pēdējām instrukcijām, līdz iztērēs pieejamo enerģiju.

Cerēju, ka otra apskates komanda tos pamanīs un sekos tiem. Tūlīt pēc vizuālo datu iegūšanas viņi pamanīs, ka no mūsu mītnes ir pazuduši divplākšņi, un sapratīs, ka esam aizbēguši. Viņi varētu apstāties, lai pārmeklētu mītni, bet varētu arī sākt meklēt mūsu bēgšanas ceļu. Nebija iespējams uzminēt, kas būtu ticamāk.

Bet, mums plašā lokā lidojot prom uz tālo kalnu pusi, neviens mums nesekoja.

Cilvēki bija sprieduši, kurp doties. Vai sprieduši, cik tas vien bija iespējams, vienlaikus saspringti rēķinot, cik daudz visa kā izdzīvošanai nepieciešamā viņi varētu sabāzt divplākšņos. Mēs zinājām, ka grupai — kuru Rathi tagad sauca par ĻaunPētniekiem — bija pieeja CentrSistēmai un tā zināja visas vietas, kurp bijām devušies, lai tās izpētītu. Tādēļ mums bija jādodas kaut kur citur.

Mēs devāmies uz vietu, kuru Overse un Rathi, žigli ieskatījušies kartē, bija piedāvājuši kā iespēju. Tā bija klinšainu kalnu grupa biezos tropiskos džungļos, kurus blīvi apdzīvoja daudzveidīga fauna — pietiekami daudz, lai radītu apjukumu dzīvības zīmju noteicējos. Mensa un Pin-Lī nolaida divplākšņus lejāk un tad ieslidināja tos starp akmeņainajām klintīm. Es izvietoju dažus dronus, lai mēs varētu gūt skatu no vairākiem leņķiem, un mēs vairākkārt mainījām divplākšņu izvietojumu. Tad es izveidoju drošības perimetru.

Nelikās, ka te būtu droši, un, lai arī divplākšņos bija dažas izdzīvošanai paredzētas saliekamās būdiņas, neviens neieminējās, ka varētu tās uzcelt. Cilvēki pagaidām palika divplākšņos, sarunājoties saziņas kanālā un pa divplākšņu ierobežoto saziņas kanālu. Cilvēkiem nebūs visai ērti (sāksim jau ar to, ka sanitārās un higiēnas telpas bija nelielas un ierobežotas), bet tā būs drošāk. Mūsu skeneru rādiusā pārvietojās gan liela, gan

mazāka fauna — ziņkārīga un potenciāli tikpat bīstama kā ļaudis, kas gribēja nogalināt manus klientus.

Es ar dažiem nelieliem droniem izgāju ārā izlūkot un pārliecināties, ka šeit nebija ne pēdas no kaut kā pietiekami liela, kas, teiksim, varētu nakts vidū aizstibīt prom mazo divplāksni. Tas deva man iespēju arī padomāt.

Viņi zināja par manu vadības moduli — vai, precīzāk, tā trūkumu — un, lai ari Mensa bija zvērējusi, ka neziņos par mani, man bija jāpadomā par to, ko darīt.

Nav pareizi domāt par konstruktu kā pa pusei botu, pa pusei cilvēku. Tas izklausās tā, it kā šīs puses būtu atdalītas — it kā bota pusei gribētos klausīt rīkojumiem un padarīt darbu, bet cilvēka puse gribētu pasargāt sevi un laisties ka tiek prom no šejienes. Atšķirībā no realitātes, kur es biju viena pilnvērtīga un samulsusi vienība, kam nebija ne jausmas, ko pati grib. Ko man vajadzētu darīt. Kas man būtu jādara.

Pieņemu, ka varētu viņus atstāt, lai tiek galā paši. Iztēlojos, kā to izdaru — iztēlojos, kā patvaļīgas DrošVienības ielenc Aradu vai Rathi —, un jutu, kā sažņaudzas iekšas. Man riebjas emocijas, ko rada īstenība, es daudz labprātāk pārdzīvoju par “Mēness patvērumu”.

Un ko gan es varētu darīt? Doties prom no šis tukšās planētas un dzīvot, līdz akumulators beidzas? Ja būtu gribējis pasākt ko tādu, tad man būtu vajadzējis plānot prātīgāk un lejupielādēt daudz vairāk izklaides programmu. Nedomāju, ka varu uzglabāt pat tik daudz, lai to pietiktu līdz akumulatoru beigām. Spriežot pēc specifikācijas, man vēl bija simtiem tūkstoši stundu.

Un pat man tā šķita muļķīga doma.

Overse bija uzstādījusi attālinātus sensorus, kas palīdzētu mūs brīdināt, ja kaut kas mēģinātu skenēt šo apvidu. Kad cilvēki sakāpa atpakaļ divplākšņos, es žigli kanālā viņus pārskaitīju, lai pārliecinātos, ka visi vēl arvien ir uz vietas. Mensa gaidīja pie trapa un lika noprast, ka gribētu ar mani runāt divatā.

Es pieklusināju saziņu un kanālu, un viņa teica: “Zinu, ka tev ir daudz ērtāk, ja turi ķiveri aptumšotu, bet situācija ir mainījusies. Mums ir tevi jāredz.”

Es negribēju to darīt. Vairāk nekā jebkad. Viņi par mani pārāk daudz zināja. Bet man vajadzēja, lai viņi man uzticas, lai es varētu viņus uzturēt pie dzīvības un darīt savu darbu. Darīt to tā, kā vajag, nevis tajā puskoka lēcēja versijā, ko biju veicis, pirms kaut kas sāka mēģināt novākt manus klientus. Bet tik un tā es negribēju. “Parasti ir labāk, ja cilvēki domā par mani kā par robotu,” es teicu.

“Varbūt parasti tā ir.” Viņa skatījās nedaudz iesāņus, nemēģinot veidot acu kontaktu, un es to novērtēju. “Bet šī situācija ir citāda. Būtu labāk, ja viņi varētu par tevi domāt kā par personu, kas mēģina palīdzēt. Jo tā par tevi domāju es.”

Manas iekšas izkusa. Citādi es to nevaru raksturot. Pēc brītiņa, kad biju savaldījis savu sejas izteiksmi, samazināju sejsega aptumšojumu un liku tam kopā ar ķiveri ieslīdēt atpakaļ bruņās.

Viņa teica: “Paldies,” un es sekoju viņai uz divplāksni.

Pārējie kārtoja aprīkojumu un krājumus, kas bija samesti divplāksnī tieši pirms pacelšanās, “...ja viņi atjaunos satelīta darbību,” Rathi nobeidza.

“Viņi ar to neriskēs, līdz... ja vien nedabūs rokā mūs,” Arada iebilda.

Saziņas kanālā nopūtās Pin-Lī, nikna un sapīkusi. “Ja vien mēs zinātu, kas tie dirsas tādi ir.”

“Mums ir jāapspriež tālākie soļi,” Mensa pārtrauca pļāpas un apsēdās aizmugurē, no kurienes varēja redzēt visu kajīti. Pārējie apsēdās ar sejām pret viņu — Rathi tādēļ pagrieza vienu no kustīgajiem sēdekļiem. Es apsēdos uz soliņa labajā pusē. Kanālā varējām redzēt mazā divplākšņa kajīti, kur sēdēja pārējā komanda un atzīmējās, ka klausās. Mensa turpināja: “Ir viens jautājums, uz kuru es gribētu saņemt atbildi.”

Guratins nogaidoši paskatījās uz manu pusi. Idiot, viņa nerunā par

mani.

Rathi drūmi pamāja. “Kāpēc? Kāpēc tie cilvēki šo dara? Ko tas viņiem dod?”

“Tam jābūt saistītam ar izdzēstajām kartes daļām,” Overse noteica. Viņa savā kanālā atsauca saglabātos attēlus. “Acīmredzot tur ir kaut kas tāds, ko viņi grib, ko viņi negribētu ļaut atrast mums vai DeltFall.”

Mensa piecēlās un sāka soļot pa kajīti. “Vai analīzē kaut kas parādījās?”

Arada kanālā īsi konsultējās ar Baradvaju un Volesku. “Vēl ne, bet mēs nebijām pabeiguši visus testus. Līdz šim nekas interesants nebija parādījies.”

“Vai viņi tiešām iedomājas, ka tiks sveikā cauri?” Rathi pavērsās pret mani, it kā es varētu sniegt atbildi. “Acīmredzot viņi var uzlauzt uzņēmuma sistēmas un satelītu, un viņi plāno vainot DrošVienības, bet... Izmeklēšana taču būs pamatīga. Viņiem tas jāzina.”

Spēlē bija iesaistīti pārāk daudzi faktori, pārāk daudz ko mēs nezinājām, bet man ir jāatbild uz tiešiem jautājumiem, un pat bez vadības moduļa no veciem paradumiem grūti atkratīties. “Viņi varbūt tic, ka uzņēmums un jūsu naudas devēji, lai kas viņi nebūtu, nemēģinās pētīt tālāk par patvaļīgām DrošVienībām. Bet viņi nevar likt pazust veselām divām apskates komandām, ja vien nav tā, ka to korporatīvajai vai politiskajai grupai ir vienalga, kas ar tām notiek. Vai DeltFall komanda kādam rūp? Un jūs?”

Tā dēļ viņi visi uz mani nez kāpēc sāka blenzt. Man bija jāpagriežas, lai skatītos ārā pa lūku. Tik ļoti gribēju nolaist ķiveri, ka manas organiskās daļas nosvīda, bet es vēlreiz noskatījos sarunu ar Menšu un spēju to nedarīt.

Volesku teica: “Tu nezini, kas mēs esam? Viņi tev neteica?”

“Manā sākotnējā lejupielādē bija informācijas komplekts.” Vēl arvien blenzu ārā uz biezo, zaļo čūkslāju tieši aiz akmeņiem. Es patiešām negribēju iedziļināties tajā, cik maz uzmanības pievērsu savam darbam. “Es to neizlasīju.”

Arada maigi iejautājās: “Kāpēc?”

Tagad, kad viņi visi uz mani tā skatījās, es nevarēju izdomāt labus melus. “Man bija vienalga.”

Guratins noteica: “Un tu sagaidi, ka mēs tev ticēsim.”

Jutu, kā mana seja sakustas, žoklis saspringst. Fiziskas reakcijas, ko es nevarēju apturēt. “Pacentīšos izteikties precīzāk. Es biju vienaldzīgs un viegli aizkaitināts. Vai tam tu tici?”

Viņš jautāja: “Kāpēc tu negribi, lai mēs uz tevi skatāmies?”

Mans žoklis bija tā sasprindzis, ka manā kanālā parādījās brīdinājums par veiktspējas zudumu. Teicu: “Jums uz mani nav jāskatās. Es neesmu seksbots.”

Rathi izdvesa skaņu — pa pusei nopūtu, pa pusei sagurušu spraus-lājienu. Tas nebija domāts man. Viņš sacīja: “Guratin, es taču teicu. Tas ir kautrīgs.”

Overse pievienojās: “Tas negrib komunicēt ar cilvēkiem. Un kāpēc lai gribētu? Tu zini, kā pret konstruktiem izturas, jo īpaši korporatīvi politiskā vidē.”

Guratins pavērsās pret mani. “Tātad tev nav vadības moduļa, bet mēs varētu tevi sodīt, skatoties uz tevi.”

Paskatījos uz viņu. “Iespējams, līdz brīdim, kad atcerēšos, ka man rokās iebūvēti ieroči.”

Mensa ar ironisku pieskaņu balsī noteica: “Nu tā, Guratin. Tas tev piedraudēja, bet neķērās pie vardarbības. Vai tagad esi apmierināts?”

Viņš atgāzās krēslā. “Pagaidām jā.” Tātad viņš mani bija pārbaudījis. O, tas bija drosmīgi. Un ļoti, ļoti stulbi. Man viņš teica: “Es gribēju pārliecināties, ka tevi nevada no ārpuses.”

“Nu gan pietiks.” Arada piecēlās un pārsēdās man blakus. Es negribēju spraukties viņai garām, un tādējādi viņa bija iespiedusi mani stūrī. Viņa teica: “Dodiet tam laiku. Tas vēl nekad nav atklāti sadarbojies ar cilvēkiem kā brīvs aģents. Mēs visi mācāmies.”

Pārējie māja ar galvām, it kā tas izklausītos jēdzīgi.

Mensa kanālā nosūtīja man privātu ziņu: Ceru, ka tev viss ir kārtībā.

Jo tev mani vajag. Es nezinu, no kurienes tas uzradās. Nu labi, tas uzradās no manis, bet viņa bija mans klients, un es biju DrošVienība. Starp mums nebija nekāda emocionāla līguma. Nekāda racionāla iemesla man izklausīties pēc čīkstīga cilvēku mazuļa.

Protams, man tevi vajag. Man nav pieredzes ne ar ko šim līdzīgu. Nevienam no mums nav. Dažkārt cilvēki neko nevar padarīt, viņu emocijas ieplūst kanālā. Viņa bija nikna un pārbijusies — ne no manis, bet no cilvēkiem, kas kaut ko tādu darītu — nogalinātu, noslaktētu veselu apskates komandu un panāktu, ka DrošVienības tiek vainotas pie visa. Viņa cīnījās ar dusmām, lai gan sejā nebija manāms nekas cits, vien nosvērtas raizes. Kanālā jutu, kā viņa saņemas. Tu šeit esi vienīgais, kas nekritīs panikā. Jo ilgāk šī situācija turpināsies, pārējie... Mums jāpaliek kopā, jādomā ar galvu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Un es varēju palīdzēt — pat tikai esot DrošVienība. Es biju tas, kura pienākums bija visus pasargāt. Es visu laiku krītu panikā, jūs tikai to neredzat, es viņai teicu. Pievienoju tekstuālu piezīmi: “joks”.

Viņa neatbildēja, bet nolaida skatienu un pie sevis pasmaidīja.

Rathi teica: “Vēl viens jautājums. Kur viņi ir? Viņi tuvojās mūsu mītnei no dienvidiem, bet tas mums neko nepalīdz.”

Atbildēju: “Es atstāju mītnē trīs dronus. Tā kā CentrSistēma ir atslēgta, viņiem nav skenēšanas funkcijas, bet vizuālais un audio ieraksts vēl arvien darbosies. Varbūt tie piefiksēs ko tādu, kas atbildēs uz jūsu jautājumiem.”

Biju atstājis vienu dronu kokā, kur tas varēja novērot mītni no tālienes, otru — pabāztu zem izvelkamās nojumes virs ieejas, un trešo centrālē, paslēptu zem konsoles. Uzstādījums bija nākamais aiz inerta — ja ĻaunPētnieki kaut ko skenētu, tad dronu signāli pazustu mītnes vides uzturēšanas sistēmas enerģijas rādītājos. Nevarēju savienot dronus ar DrošSistēmu tā, kā parasti to darīju, kas ļāva man uzglabāt datus un atfiltrēt garlaicīgās daļas. Zināju, ka ĻaunPētnieki to pārbaudītu, tādēļ iegāzu DrošSistēmas krātuvi lielā divplākšņa sistēmā un pēc tam iztīrīju oriģinālu.

Turklāt es negribēju, lai viņi zina par mani vairāk nekā jau zināja. Visi atkal uz mani skatījās — pārsteigti, ka slepkabotam ir bijis plāns. Godīgi sakot, es nevarēju viņiem to pārmest. Mūsu izglītības moduļos nekā tamlīdzīga nav, bet šis nu bija vēl viens veids, kā visi trilleri un piedzīvojumu gabali, ko biju skatījies vai lasījis, beidzot sāka kļūt noderīgi. Mensa atzinīgi piepacēla uzacis. Viņa piebilda: “Bet no šejienes tu nevari uztvert viņu signālu.”

“Nē, man būs jādodas atpakaļ, lai savāktu datus,” es atbildēju. Pin-Lī pieliecās tuvāk mazā divplākšņa kamerai. “Es varētu piemontēt vienu no mazajiem skeneriem pie drona. Tas būs lēns un neveikls, bet sniegs mums kaut ko vairāk nekā tikai audio un vizuālos datus.”

Mensa pamāja. “Dari tā, bet atceries, ka mūsu resursi ir ierobežoti.” Viņa pievērsa manu uzmanību kanālā, lai es zinātu, ka viņa runā ar mani, lai gan neskatījās uz mani. “Kā tu domā, cik ilgi otra grupa paliks mūsu mītnē?”

No otra divplākšņa atskanēja Volesku vaids. “Visi mūsu paraugi! Mums ir dati, bet, ja viņi iznīcinās mūsu darbu...”

Pārējie viņam piekrita un pauda raizes un satraukumu. Es viņus ignorēju un atbildēju Mensai: “Nedomāju, ka viņi tur paliks ilgi. Tur nav nekā tāda, ko viņi gribētu.”

Uz vienu vienīgu mirkli Mensas sejā atspoguļojās tas, cik noraizējusies viņa patiesībā bija. “Jo viņi grib mūs,” viņa klusi noteica.

Un arī tur viņai bija pilnīga taisnība.

Mensa izveidoja dežūru grafiku, tostarp ieplānojot laiku, kad es varēšu atslēgties, veikt diagnostiku un uzlādi. Plānoju arī izmantot šo laiku, lai skatītos “Mēness patvērumu” un atjaunotu spēju atrasties ciešā kontaktā ar cilvēkiem, nesajūkot prātā.

Kad cilvēki bija izkārtojušies pa vietām — vai nu gulēja, vai dziļi iegrima savos kanālos —, es izgāju apgaitā un pārbaudīju dronus. Nakts bija trokšņaināka nekā diena, bet līdz šim divplākšņiem nebija tuvojies nekas lielāks par insektiem un dažiem rāpuļiem. Kad ienācu pa lielā divplākšņa ieeju, Rathi bija dežurējošais cilvēks — viņš sēdēja pilota krēslā un vēroja skenerus. Es izgāju cauri komandas sadaļai un apsēdos viņam blakus. Viņš man pamāja ar galvu un jautāja: “Viss kārtībā?”

“Jā.” Es negribēju jautāt, bet man tas bija jādara. Kad meklēju, kur dabūt uzglabāšanas vietu visām savām lejupielādēm, informācijas komplekts bija starp failiem, ko es izdzēsu. (Zinu, zinu, bet esmu pieradis pie papildus krātuves DrošSistēmā.) Atceroties Mensas vārdus, atvēru ķiveri. Tagad tas bija vieglāk, jo šeit bija tikai Rathi, un mēs abi skatījāmies uz konsoli. “Kāpēc visi domāja, ka mans jautājums par jūsu politisko grupu un to, vai tai jūs būtu vajadzīgi, bija tik dīvains?”

Rathi pasmaidīja konsoles virzienā. “Jo Dr. Mensa ir mūsu politiskā grupa.” Viņš pakustināja roku, pavērsdams delnu uz augšu. “Mēs esam no Saglabāšanas Alianses, vienas no nekorporatīvajām sistēmas vienībām. Dr. Mensa ir šībrīža vadošās komisijas administratīvā direktore. Tā ir uz laiku vēlēta pozīcija. Bet viens no mūsu principiem ir tāds, ka administratori turpina strādāt ierasto darbu, lai kas tas arī nebūtu. Viņas ierastajā darbā bija jāveic šī izpēte, un tā nu viņa ir šeit, un šeit esam arī mēs.”

Jā, es jutos nedaudz stulbi. Vēl arvien centos apstrādāt šo informāciju, kad Rathi teica: “Zini, Saglabāšanas teritorijā boti tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem pilsoņiem. Konstrukts ietilptu šajā kategorijā.” Viņš to teica tonī, kas liecināja par mājienu.

Vienalga. Botiem, kas ir “pilnvērtīgi pilsoņi”, vēl arvien tiek nozīmēts cilvēks vai uzlabots cilvēks kā aizbildnis — parasti tas ir darba devējs; esmu to redzējis jaunumu kanālos. Un arī izklaides kanālos, kur visi boti ir vai nu laimīgi kalpi, vai arī klusībā iemīlējušies savos aizbildņos. Ja tur būtu redzams, kā visas dienas garumā boti laiskojas un skatās izklaides kanālu, nevienam nemēģinot likt viņiem runāt par jūtām, mani šī ideja interesētu daudz vairāk. “Bet uzņēmums zina, kas viņa ir.”

Rathi nopūtās. “O, jā, viņa zina. Tu neticēsi, cik daudz mums bija jāsamaksā, lai nodrošinātu apskates līgumu. Tie korporatīvie mēsli ir īsti laupītāji.”

Tas nozīmē, ka, ja mums izdotos palaist signālraķeti, uzņēmums lieki nedirstos un transportkuģis šeit ierastos bez kavēšanās. Nekāds ĻaunPētnieku kukulis nespētu to apturēt. Viņi varētu pat nosūtīt ātrāku drošības kuģi, lai noskaidrotu, kas noticis, pirms atbrauktu transports. Politiska vadoņa saistību nodrošināšanas cena bija augsta, bet summa, kas uzņēmumam būtu jāmaksā, ja ar viņu kaut kas notiktu, vispār būtu ārpus visiem kritērijiem. Milzīgā izmaksa, apkaunojums citu nodrošināšanas uzņēmumu priekšā un jaunumu kanālos... Es atgāzos atpakaļ krēslā un aizvēru ķiveri, lai varētu padomāt.

Mēs nezinājām, kas ir ĻaunPētnieki un ar ko mums ir darīšana. Bet varu derēt, ka viņi ari nezināja. Mensas statuss bija tikai Drošības informācijas komplektā, kas tika glabāta DrošSistēmā, pie kuras viņi tā ari nebija tikuši klāt. Divkāršā izmeklēšana, ja kaut kas ar mums notiktu, visticamāk, būtu pamatīga, jo uzņēmums izmisīgi meklētu kādu, ko pie visa vainot, un palicēji izmisīgi gribētu vainot visā uzņēmumu. Nevienu šī patvaļīgo DrošVienību shēma ilgi neapmuļķotu.

Es nespēju iedomāties, kā mēs to varētu izmantot — vismaz ne uzreiz. Mani nemierināja — un, esmu pārliecināts, arī cilvēkus nemie-rinātu — apziņa, ka stulbais uzņēmums viņus atriebtu gadījumā, ja/kad viņi visi tiktu apslaktēti.

Tā nu nākamās dienas pēcpusdienas vidū es sagatavojos tam, lai aizlidotu ar mazo divplāksni līdz mītnes apkārtnei, kur varētu cerēt saņemt kādus novērojumus no droniem. Gribēju doties viens, bet, tā kā nekad neviens manī neklausās, kopā ar mani devās arī Mensa, Pin-Lī un Rathi.

Tajā rītā es biju nomākts. Iepriekšējā naktī biju mēģinājis skatīties kaut kādus jaunus seriālus, un pat tie nespēja novirzīt manas domas — realitāte bija pārāk klātesoša. Bija grūti nedomāt par to, kā viss noies greizi un viņi visi nomirs un mani sadragās gabalos, vai ari iebakstīs manī jaunu vadības moduli.

Kad sagatavojos lidojumam, Guratins man pievienojās un teica: “Es dodos ar jums.”

Tieši tā man tikai vēl pietrūka. Pabeidzu akumulatoru diagnostiku. “Man Šķita, ka tu esi apmierināts.”

Pagāja mirklītis, kamēr viņam pielēca. “Tas, ko vakar teicu, jā.”

“Es atceros katru vārdu, kas man pateikts.” Tie bija meli. Kam gan tas vajadzīgs? Lielāko daļu es izdzēšu no pastāvīgās atmiņas.

Viņš neko neteica. Kanālā Mensa teica, ka man nav viņš jāņem līdzi, ja es to nevēlos vai ja man liktos, ka tas mazinātu komandas drošību. Es zināju, ka Guratins atkal mani pārbauda, bet, ja kaut kas noietu greizi un viņš tiktu nogalināts, es nepārdzīvotu tik ļoti kā tad, ja tas notiktu ar kādu citu. Vēlējos, kaut Mensa, Rathi un Pin-Lī nebrauktu līdzi, negribēju riskēt ar viņiem. Un garajā lidojumā Rathi varbūt pakļautos kārdinājumam atkal mēģināt piespiest mani runāt par jūtām.

Pateicu Mensai, ka būs labi, un mēs sagatavojāmies lidojumam.

Es izmantoju daudz laika, lai mestu loku uz rietumiem, tā, lai tad, ja ĻaunPētnieki mūs pamanītu, no mana kursa nevarētu noteikt, kur atrodas pārējie cilvēki. Tad, kad biju labā vietā, no kuras tuvoties mītnei, gaisma jau dzisa. Kad mēs nokļūtu līdz mērķa zonai, būtu jau pilnīgi satumsis.

Cilvēki iepriekšējā naktī nebija pārāk labi izgulējušies saspiestības dēļ, kā ari tādēļ, ka pastāvēja augsta varbūtība nomirt. Mensa, Rathi un Pin-Lī bija pārāk noguruši, lai daudz sarunātos, un nu bija aizmiguši. Guratins sēdēja otrā pilota sēdeklī un visu šo laiku nebija izteicis ne vārda.

Mēs lidojām aptumšotā režīmā — nekādu gaismu, nekādu sūtījumu. Biju pieslēdzies mazā divplākšņa iekšējam ierobežotajam kanālam, lai varētu uzmanīgi sekot līdzi skeneru datiem. Guratins ar implanta palīdzību sekoja kanālam — es jutu, ka viņš tur ir —, bet neizmantoja to citādi, kā vien lai sekotu mūsu trajektorijai.

Kad viņš teica: “Man ir jautājums,” es sarāvos. Līdzšinējais klusums bija mani iežūžojis maldīgā drošības sajūtā.

Nepaskatījos uz viņu, lai gan pa kanālu zināju, ka viņš skatās uz mani. Nebiju aizvēris ķiveri, negribēju slēpties no viņa. Pec mirkļa

sapratu, ka viņš gaida manu atļauju. Tas bija savādi — kaut kas jauns. Jutu kārdinājumu viņu ignorēt, bet gribēju ari zināt, kāda pārbaude notiks šoreiz. Kaut kas tāds, ko viņš negribēja, lai dzird citi? Es teicu: “Uz priekšu.”

Viņš jautāja: “Vai viņi tevi sodīja par raktuvju komandas bojāeju?” Tas nebija pilnīgs pārsteigums. Domāju, ka viņi visi gribēja to uzzināt, bet varbūt viņš bija vienīgais, kas bija pietiekami skarbs, lai to paprasītu. Vai pietiekami drosmīgs. Bakstīt slepkabotu ar vadības moduli ir viens, bakstīt patvaļīgu slepkabotu ir pilnīgi cita padarīšana.

Es teicu: “Nē, ne tā, kā tu iedomājies. Ne tā, kā sodītu cilvēku. Viņi mani uz laiku izslēdza, un tad ik pa laikam atgrieza tiešsaistē.”

Viņš vilcinājās. “Tu par to nezināji?”

Jā, tas būtu bijis vienkārši, vai ne? “Organiskās daļas lielākoties guļ, bet ne visu laiku. Tu zini, ka kaut kas notiek. Viņi centās iztīrīt man atmiņu. Mēs esam pārāk dārgi, lai mūs iznīcinātu.”

Viņš atkal palūkojās pa iluminatoru. Lidojām zemu pāri koku lapotnēm, un liela daļa manas uzmanības bija pievērsta virsmas sen-soriem. Jutu Mensas uzmanības pieskārienu kanālā. Viņa noteikti bija pamodusies, kad Guratins ierunājās. Viņš beidzot teica: “Vai tu nedusmojies uz cilvēkiem par to, ko tev lika darīt? Par to, kas ar tevi notika?” Tāpēc man prieks, ka es neesmu cilvēks. Viņi vienmēr ko tādu izdomā. Es teicu: “Nē. Tā darītu cilvēks. Konstrukti nav tik stulbi.”

Ko tad man bija darīt — nobeigt visus cilvēkus, jo tie, kas uzņēmumā vadīja konstruktus, bija nežēlīgi? Jā, labi, iedomu cilvēki izklaides kanālā man patika daudz labāk nekā īstie, bet tos pirmos nevar dabūt bez tiem otrajiem.

Arī pārējie sakustējās, modās un cēlās, un viņš vairs man neko nejautāja.

Kad nonācām tuvumā, nakts debesis bija skaidras un planētas gredzens mirdzēja debesis kā lente. Es jau biju nometis ātrumu, un mēs lēni slīdējām pār skrajo mežu, kas rotāja kalnus pie mītnes klajuma malas. Gaidīju, kad droni ar mani sazināsies, kā tam būtu jābūt, ja viss būtu noticis kā plānots un ĻaunPētnieki viņus nebūtu atraduši.

Sajutis pirmo piesardzīgo pieskārienu kanālam, es apstādināju divplāksni un nolaidu to zem koku lapotnēm. Apstājos nogāzē, divplākšņa sliecēm kompensējot slīpumu. Cilvēki gaidīja — nervozi un nepacietīgi —, bet neviens neko neteica. No šejienes nevarēja redzēt neko, tikai nākamo kalnu un daudzus koku stumbrus.

Visi trīs droni vēl arvien bija aktīvi. Atbildēju to signāliem, cenšoties uzturēt saziņu tik žiglu, cik iespējams. Pēc saspringta mirkļa sākās lejupielādes. No laika reģistra varēju noteikt, ka, tā kā neviens nebija tiem teicis, ko nedarīt, droni bija ierakstījuši it visu, kas notika no mirkļa, kad es tos uzstādīju, līdz šim brīdim. Lai arī tā daļa, kura mums visvairāk interesētu, būtu tuvāk sākumam, datu bija daudz. Negribēju te palikt tik ilgi, lai izietu visam cauri pats, tādēļ pusi pa kanālu pastūmu Guratinam. Viņš atkal neko neteica, tikai pagriezās krēslā, atslīga tajā, aizvēra acis un sāka caurskati.

Vispirms paņēmu dronu, kas bija novietots kokā, lielā ātrumā caurskatīdams tā video, līdz atradu mirkli, kur tas bija notvēris labu attēlu ar ĻaunPētnieku lidaparātu.

Tas bija liels divplāksnis, jaunāks modelis nekā mūsējais — un tam nepiemita nekas tāds, kas radītu aizdomas. Divplāksnis vairākas reizes apriņķoja mītni, iespējams, skenēdams, un tad nolaidās mūsu tukšajā pacelšanās vietā.

Viņi noteikti zināja, ka esam prom — vietā nebija neviena lidaparāta, uz viņu saziņas mēģinājumiem neviens neatbildēja —, tādēļ viņi pat

necentās izlikties, ka ir ieradušies, lai aizņemtos kādus instrumentus vai apmainītos ziņām par teritoriju. No kravas kajītēm izbrāzās piecas Droš-Vienības, visas apbruņotas ar lieliem ieročiem, kas tiek izsniegti apskates komandām uz planētām ar bīstamu faunu — tādām kā šī. Spriežot pēc raksta uz krūšu bruņām, divas bija izdzīvojušās DeltFall vienības. Tās noteikti ielika viņu konstruktu kārbās pēc tam, kad mēs izbēgām no DeltFall mītnes.

Trīs bija no ĻaunPētniekiem, kam bija pelēks kvadrātveida logo. Es fokusēju attēlu uz to un nosūtīju to pārējiem. “GrayCris,” Pin-Lī skaļi nolasīja.

“Kāds par to ir dzirdējis?” Rathi jautāja, un pārējie teica, ka nē.

Visām piecām DrošVienībām noteikti bija uzstādīts kaujas modulis. Tās devās uz mītni, un tām sekoja četri no divplākšņa izkāpuši cilvēki — neatpazīstami lauka tērpos ar krāsu kodiem. Arī viņi visi bija apbruņoti ar uzņēmuma nodrošinātajiem rokas ieročiem, kurus vajadzētu izmantot tikai krīzes situācijās, kas saistītas ar bīstamu faunu.

Es pietuvināju cilvēkus, cik vien attēla kvalitāte atļāva. Viņi pavadīja labu laiku skenējot un pārbaudot, vai nav izlikti slazdi, kas lika man vēl vairāk nopriecāties par to, ka nebiju tērējis laiku, tādus uzstādot. Bet kaut kas viņu darbībā lika man domāt, ka viņi nav profesionāļi. Viņi nebija kareivji — ne vairāk kā es. Viņu DrošVienības nebija kaujas vienības, tikai parastie drošības boti, izīrēti no uzņēmuma. Tas mierināja. Vismaz es nebiju vienīgais, kas nezināja, ko dara.

Beidzot es vēroju, kā viņi ieiet mītnē un atstāj divas DrošVienības ārā, kur tās sargāja viņu divplāksni. Es iezīmēju šo daļu, nosūtīju to Mensai un pārējiem caurskatīšanai un turpināju skatīties.

Pēkšņi Guratins pieslējās sēdus un man nezināmā valodā klusi nolamājās. Es piezīmēju sev, ka vēlāk jāpaskatās šis vārds lielā divplākšņa valodu centrā. Tad par to aizmirsu, jo Guratins teica: “Mums ir problēma.”

Es nopauzēju savu drona lejupielādes daļu un paskatījos uz video fragmentu, kuru Guratins tikko bija iezīmējis. Tas nāca no centrālē paslēptā drona.

Attēlā bija vienīgi izplūdis izliekts balsts, bet audio cilvēka balss teica: “Jūs zinājāt, ka mēs ieradīsimies, tādēļ pieņemu, ka jums ir kāda iespēja mūs vērot, kamēr esam šeit.” Balss runāja standartvalodā ar monotonu akcentu. “Mēs esam iznīcinājuši jūsu signālraķeti. Dodieties uz šīm koordinātēm,” viņa nolasīja garuma un platuma grādus, kurus mazais divplāksnis izpalīdzīgi atzīmēja kartē, kā arī laika mar-ķcri, “šajā laikā, un mēs varam nonākt pie vienošanās. Tam nav jābeidzas ar vardarbību. Mēs ar lielāko prieku jums samaksāsim, vai ko nu jums vajag.”

Tālāk nesekoja nekas, tikai aizejoši soļi un durvju aizslīdēšanas skaņa.

Guratins, Pin-Lī un Rathi visi sāka runāt vienlaikus. Mensa teica: “Klusu.” Viņi aizvērās. “DrošVienība, tavs viedoklis?”

Par laimi, tagad man tāds bija. Līdz brīdim, kad mēs bijām saņēmuši lejupielādi no drona, tas lielākoties bija bijis “dirsā ir”. Es teicu: “Viņiem nav ko zaudēt. Ja mēs dosimies uz šo tikšanos, tad viņi var mūs nogalināt un vairs par mums neuztraukties. Ja mēs neatnāksim, tad viņi var mūs meklēt līdz pat projekta beigu datumam.”

Tagad Guratins caurskatīja nolaišanās video. Viņš teica: “Vēl viena zīme, ka tas nav uzņēmums. Viņi acīmredzot negrib mūs medīt līdz pat projekta beigu datumam.”

Es atbildēju: “Es taču teicu, ka tas nav uzņēmums.”

Mensa pārtrauca Guratinu, pirms viņš spēja man ko pateikt. “Viņi domā, ka mēs zinām, kāpēc viņi ir šeit, kāpēc viņi to dara.”

“Viņi kļūdās,” Rathi sapīcis noteica.

Mensa sarauca pieri, pārējo cilvēku vietā analizējot šo problēmu. “Bet kāpēc lai viņi tā domātu? Noteikti tāpēc, ka viņi zina — mēs bijām

uz vienu no nekartētajām vietām. Tātad dati, kurus mēs savācām, noteikti satur atbildi."

Pin-Ll pamāja. “Tātad ap šo laiku pārējie noteikti zina.”

“Tas sniedz mums priekšrocību,” Mensa domīgi teica. “Bet ko mēs ar to varam iesākt?”

Un tad man ienāca prātā lieliska doma.

Tā nu noteiktajā laikā nākamajā dienā mēs ar Menšu lidojām uz satikšanās punktu.

Guratins un Pin-Ll bija paņēmuši vienu no maniem droniem un pārbūvējuši to, pievienojot ierobežotu skeneri. (Ierobežotu, jo drons bija pārāk mazs, lai panestu komponentus, ko vajadzētu garāka un plašāka diapazona skenerim.) Iepriekšējā vakarā es biju aizsūtījis to atmosfēras augstākajos slāņos, lai tas sniegtu mums šīs vietas pārskatu.

Norādītā vieta bija netālu no viņu apskates bāzes, kas bija tikai kādu divu kilometru attālumā — mītne, kas līdzinājās DeltFall apdzīvotajai. Spriežot pēc viņu mītnes izmēra un DrošVienību skaita — ieskaitot to, kuru Mensa bija iznīcinājusi ar raktuvju urbi —, viņu komandā bija trīsdesmit līdz četrdesmit locekļu. Viņi acīmredzot bija ļoti pašpārliecināti, bet, no otras puses, viņiem bija bijusi pieeja mūsu centrālei un viņi zināja, ka šeit viņiem bija darīšana ar nelielu zinātnieku un pētnieku grupu, kā arī vienu sačakarētu otrreizējas lietošanas DrošVienību.

Es tikai cerēju, ka viņi nezina, cik sačakarēts es patiesībā esmu.

Kad divplāksnis saņēma pirmo skenera kontaktu, Mensa nekavējoties pieslēdzās komunikācijām. “GrayCris, informēju, ka mana komanda ir ieguvusi pierādījumus jūsu aktivitātēm uz šīs planētas un noslēpusi tos dažādās vietās, kur tie tiks nosūtīti transportkuģim, kad tas ieradīsies.”

Viņa ļāva šai informācijai trīs sekundes nosēsties, tad piebilda: “Jūs zināt, ka mēs atradām trūkstošās kartes daļas.”

Sekoja ilga pauze. Es palēnināju mūsu gaitu, skenējot, lai noteiktu, vai nav sākts uzbrukums ar ieročiem, lai gan pastāvēja liela iespēja, ka viņiem tādu nebija.

Komunikāciju kanāls atdzīvojās, un balss teica: “Mēs varam apspriest šo situāciju. Ir iespējams vienoties.” Notika tik daudz skenē-šanas un pretskenēšanas, ka balss šķita kā veidota no statiskās elektrības čerkstiem. Izklausījās neomulīgi. “Nolaidieties, un mēs par to parunāsim.”

Mensa pagaidīja minūti, it kā to apdomātu, tad teica: “Nosūtīšu savu DrošVienību, lai tā ar jums aprunājas.” Viņa izslēdza saziņu.

Pielidojot tuvāk, guvām vizuālu skatu uz šo vietu. Tā bija zema, koku ieskauta plakankalne. Rietumos bija redzama viņu mītne. Tā kā ap viņu apmetni auga koki, gan mītnes kupoli, gan nolaišanās vieta atradās uz paceltām platformām. Uzņēmums pieprasīja šādu drošības pasākumu, ja kāds vēlējās izvietot bāzi vietā bez atklātas teritorijas apkārt. Par to bija jāmaksā papildus, un, ja klients to negribēja, tad bija jāmaksā vēl vairāk, lai noslēgtu līgumu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ man likās, ka mana izcilā ideja darbosies.

Atklātajā laukā uz plakankalnes bija septiņi stāvi — četras DrošVienlbas un trīs cilvēki lauka tērpos ar krāsu kodiem: zils, zaļš un dzeltens. Tas nozīmēja, ka viņiem mītnē bija viena DrošVienība un varbūt kādi divdesmit septiņi vai vairāk cilvēki, ja viņi sekoja noteikumam par vienu īrētu DrošVienību uz desmit cilvēkiem. Nosēdāmies kalna pakājē uz relatīvi gluda akmens, kuru skatam aizsedza krūmi un koki.

Noliku pilota konsoli dīkstāvē un paskatījos uz Menšu. Viņa saknieba lūpas, it kā vēlētos kaut ko teikt un apspiestu šo vēlmi. Tad noteikti pamāja un teica: “Veiksmi.”

Man bija tāda sajūta, ka vajadzētu viņai kaut ko teikt, bet es nezināju — ko, tā nu dažas sekundes vienkārši neveikli blenzu uz viņu. Tad aizvēru ķiveri un cik ātri vien varēju izkāpu no divplākšņa.

Devos cauri kokiem, ausīdamies pēc piektās DrošVienības, ja nu gadījumā tā kaut kur slēpās un gaidīja mani, bet krūmājā nebija ne mazākās kustības radītas skaņas. Iznācu no aizsega un pa akmeņaino nogāzi uzkāpu uz plakankalnes, tad devos otras grupas virzienā, klausoties, kā saziņas kanālā krakšķ statiskā elektrība. Viņi pielaidīs mani tuvumā, tas bija labi. Man ļoti nepatiktu šeit kļūdīties. Tad es sajustos visnotaļ muļķīgi.

Apstājos vairāku metru attālumā, atvēru kanālu un teicu: “Šeit DrošVienība, kas nozīmēta PreservationAux apskates komandai. Es esmu nosūtīts, lai runātu ar jums par vienošanos.”

Tad es sajutu pulsu, signālu kopu, kas bija izveidota, lai pārņemtu manu vadības moduli, sastindzinātu to un tad arī sastindzinātu mani. Viņu plāns acīmredzami bija padarīt mani nekaitīgu, tad vēlreiz ievietot datu portā kaujas moduli.

Tādēļ viņiem bija jāpieprasa tikšanās tik tuvu centrālei. Viņiem vajadzēja tur esošo aprīkojumu, lai varētu to izdarīt — caur kanālu to paveikt nebūtu iespējams.

Tā ka labi vien bija, ka mans vadības modulis nedarbojās un es sajutu tikai vieglu kņudināšanu.

Viens no viņiem tuvojās man. Es teicu: “Pieņemu, ka tu mēģināsi ievietot vēl vienu kaujas moduli un nosūtīt mani atpakaļ, lai es nogalinu viņus.” Es atvēru ieroču atveres rokās un izbīdīju tos ārā, tad ielocīju atpakaļ. “Neiesaku šādu rīcības ceļu.”

DrošVienības pārgāja trauksmes režīmā. Cilvēks, kurš bija tuvojies man, sastinga, tad kāpās atpakaļ. Pārējo ķermeņa valoda liecināja par apjukumu un satraukumu. Tikko jaušamā šņākoņa komunikāciju kanālā liecināja, ka viņi savā sistēmā sarunājas cits ar citu. Es jautāju: “Kāds vēlas izteikt komentārus?”

Tas pievērsa viņu uzmanību man. Atbilde nesekoja. Tas mani nepārsteidza. Vienīgie manis sastaptie ļaudis, kas vispār vēlas iesaistīties sarunās ar DrošVienībām, ir mani savādie cilvēki. Es teicu: “Man ir alternatīvs risinājums mūsu problēmām.”

Cilvēks zilajā tērpā teica: “Tev ir risinājums?” Balss bija tā pati, kas mūsu centrālē izteica piedāvājumu. Tā bija arī ļoti skeptiska balss, kā varat iedomāties. Viņiem šķita, ka runāt ar mani ir kā runāt ar divplāksni vai raktuvju aprīkojumu.

Es teicu: “Jūs nebijāt pirmie, kas uzlauza PreservationAux CentrSistēmu.”

Viņa bija atvērusi saziņas kanālu, lai sarunātos ar mani, un es dzirdēju kādu citu čukstam: “Tas mānās. Kāds novērotājs tam saka, ko teikt.” Es teicu: “Jūsu skeneru rādījumi liecinās, ka esmu izslēdzis komunikācijas.” Pienāca bridis, kad man tas bija jāsaka. Tas vēl arvien bija grūti, lai arī es zināju, ka man nav izvēles, lai arī tā bija daļa no manis paša stulbā plāna. “Mans vadības modulis nedarbojas.” To pateicis, varēju ar prieku atgriezties pie melošanas. “Viņi to nezina. Es esmu gatavs kompromisam, kas būs izdevīgs gan jums, gan man.”

Zilā vadone teica: “Vai viņi saka patiesību par to, ka zina, kāpēc mēs esam šeit?”

Tas vēl arvien bija kaitinoši, lai gan es zināju, ka šai plāna daļai bijām atvēlējuši daudz laika. “Jūs izmantojāt kaujas moduļus, lai liktu DeltFall DrošVienībām izturēties kā patvaļīgām vienībām. Ja jūs iedomājaties, ka patiešām patvaļīgai DrošVienībai jāatbild uz jūsu jautājumiem, turpmākās pāris minūtes sekmēs jūsu izglītošanos.”

Zilā vadone izslēdza mani no viņu saziņas kanāla. Sekoja ilgs klusums, kamēr viņi apspriedās. Tad viņa atkal pieslēdzās un teica: “Kāds kompromiss?”

“Es varu sniegt informāciju, kas jums ir tik izmisīgi nepieciešama. Apmaiņā jūs mani aizvedīsiet uz savu transportkuģi, ber reģistrēsiet mani kā iznicinātu aprīkojumu.” Tas nozīmētu, ka neviens no uzņēmuma negaidītu mani atpakaļ un es varētu aizslīdēt prom tajā juceklī, kas radīsies, kad transportkuģis piestās stacijā. Teorētiski.

Sekoja vēl minstināšanās. Minēju, ka droši vien tādēļ, lai viņi izliktos, ka to apdomā. Tad Zilā vadone teica: “Mēs piekrītam. Ja tu melo, tad mēs tevi iznīcināsim.”

Tas bija lieki. Viņi plānoja vēl pirms planētas pamešanas ievietot manī kaujas moduli.

Viņa turpināja: “Kāda ir šī informācija?”

Es atbildēju: “Vispirms izņemiet mani no inventāra. Zinu, ka jums vēl arvien ir sakari ar mūsu centrāli.”

Zilā vadone nepacietīgi pamāja Dzeltenajam. Viņš paskaidroja: “Mums būs jāpārstartē viņu CentrSistēma. Tam būs nepieciešams kāds laiks.”

Es atbildēju: “Sāciet rcstartu, ielieciet komandu rindā un parādiet to man savā kanālā. Tad es sniegšu jums informāciju.”

Zilā vadone izslēdza mani no viņu saziņas kanāla un atkal runāja ar Dzelteno. Sekoja trīs minūšu ilga gaidīšana, tad kanāls atvērās vēlreiz, un es saņēmu ierobežotu pieeju viņu kanālam. Komanda bija rindā, lai gan, protams, viņiem būtu laiks to izdzēst vēlāk. Svarīgākais bija tas, ka mūsu CentrSistēma bija palaista no jauna un ka es varēju pārliecinoši izlikties, ka esmu noticējis. Es sekoju līdzi laikam, un nu mēs bijām vilcinājušies pietiekami ilgi. Paziņoju: “Pēc tam kad jūs iznīcinājāt mūsu klientu signālraķeti, viņi nosūtīja grupu uz jūsu signālraķeti, lai to palaistu no vietas.”

Pat ar ierobežoto pieeju viņu kanālam es pamanīju, ka tas viņus aizķēra. Ķermeņa valoda rādīja visu ko — no apjukuma līdz bailēm. Dzeltenais neizlēmīgi sakustējās, Zaļais paskatījās uz Zilo vadoni. Viņa savā monotonajā balsī teica: “Tas nav iespējams.”

Atbildēju: “Viens no viņiem ir uzlabots cilvēks, sistēminženicris. Viņš var to palaist. Pārbaudiet datus, ko saņēmāt no mūsu CentrSistē-mas. Viņu sauc pētnieks Dr. Guratins."

Zilā vadone izrādīja saspringuma pazīmes visā ķermenī, ne tikai plecos. Viņa patiešām nevēlējās, lai vēl kāds ierastos uz šīs planētas — ne līdz brīdim, kad viņi būs tikuši galā ar aculieciniekiem.

Zaļais teica: “Tas melo.”

Dzeltenais ar panikas atblāzmu balsī iebilda: “Mēs nevaram riskēt.” Zilā vadone pagriezās pret viņu. “Vai tas ir iespējams?”

Dzeltenais vilcinājās. “Es nezinu. Visas uzņēmuma sistēmas ir aizsargātas, bet, ja viņiem ir uzlabots cilvēks, kas var tās uzlauzt...”

“Mums tur jānokļūst tagad,” Zilā vadone noteica. Viņa pagriezās pret mani. “DrošVienība, saki savai klientei, lai izkāpj no divplākšņa un nāk šurp. Saki viņai, ka esam nonākuši pie vienošanās.”

Labi, njā. Tas nebija plānots. Viņiem vajadzēja doties prom bez mums.

(Iepriekšējā naktī Guratins bija apgalvojis, ka šis ir vājais punkts, ka tieši šeit plāns izgāzīsies. Bija kaitinoši apzināties, ka viņam taisnība.)

Nevarēju atvērt saziņas kanālu ar divplāksni vai arī divplākšņa kanālu, GrayCris nezinot. Un mums vēl arvien bija jādabū viņi un viņu DrošVienības prom no GrayCris mītnes. Es teicu: “Viņa zina, ka jūs plānojat viņu nogalināt. Viņa nenāks.” Tad man ienāca prātā vēl viena žilbinoša ideja, un es piebildu: “Viņa ir planētas administratore nekorporatī-vas politiskas vienības sistēmā, viņa nav dumja.”

“Ko?” Zaļais noprasīja. “Kāda politiska vienība?”

Es atteicu: “Kāpēc, jūsuprāt, viņu komandu sauc

“Preservation” — “Saglabāšana”?”

Šoreiz viņi pat nepacentās aizvērt kanālu. Dzeltenais teica: “Mēs viņu nedrīkstam nogalināt. Izmeklēšana...”

Zaļais piekrita: “Viņam taisnība. Mēs viņu varam savākt un atlaist pēc tam, kad būsim panākuši vienošanos.”

Zilā vadone noskaldīja: “Tas nedarbosies. Ja viņa pazudīs, izmeklēšana būs vēl pilnīgāka. Mums jāaptur signālraķetes palaišana, tad varam

spriest, ko darīt.” Viņa teica man: “Ej pēc viņas. Izdabū viņu no divplākšņa un atved pie mums.” Viņa atkal izslēdza saziņu. Tad viena no DeltFall DrošVienībām panāca uz priekšu. Zilā atkal ieslēdza saziņu un teica: “Sī Vienība tev palīdzēs.”

Es pagaidīju, līdz tā mani sasniedz, tad pagriezos un kopā ar viņu devos lejup pa akmeņaino nogāzi koku virzienā.

Nākamo manu darbību diktēja pieņēmums, ka viņa bija likusi DeltFall DrošVienībai mani nogalināt. Ja man nebija taisnība, tad mēs bijām dirsā, un mēs ar Menšu abi ietu bojā, un plāns izglābt pārējo grupu izgāztos, un Préservation Aux būtu turpat, kur sākumā, tikai bez vadones, bez DrošVicnības un bez mazā divplākšņa.

Pametuši nogāzi, mēs iegājām starp kokiem, kur krūmi un zari aizsedza skatu no plakankalnes. Es apliku roku ap otras DrošVienības kaklu, izbīdīju rokas ieroci un iešāvu ķiveres ārmalā, kur atradās tā saziņas kanāls. Tas nokrita uz viena ceļa un sāka tēmēt šaujamieroci pret mani, vienlaikus izbīdot no bruņām enerģijas ieročus.

Tā kā tam bija ievietots kaujas modulis, kanāls bija izslēgts, un ar izslēgtu saziņu viņš nevarēja saukt pēc palīdzības. Turklāt atkarībā no tā, cik ierobežotas bija tā brīvprātīgās darbības, varbūt tas nespētu saukt pēc palīdzības, ja vien GrayCris nebūtu likuši tam to darīt. Varbūt tā arī bija, jo tas tikai centās nogalināt mani. Mēs vēlāmies pa akmeņiem un krūmiem, līdz es izrāvu tam no rokām ieroci. Pēc tam viņu nobeigt nebija grūti. Fiziski ne.

Zinu, es iepriekš apgalvoju, ka DrošVienības nejūt emocijas cita pret citu, bet vēlējos, kaut tā nebūtu bijusi viena no DeltFall vienībām. Tā bija kaut kur tur iekšā, ieslodzīta savā prātā, varbūt pie samaņas, varbūt ne. Tam nebija nozīmes. Nevienam no mums nebija izvēles.

Es piecēlos tad, kad Mensa izbrāzās pa krūmāju, rokās turēdama raktuvju urbi. Es viņai teicu: “Viss sagāja grīstē. Tev būs jāizliekas, ka esi saņemta gūstā.”

Viņa paskatījās uz mani, tad uz DcltFall vienību. “Kā tu to izskaidrosi?”

Es sāku nomest bruņas — katru daļu, uz kuras bija Preservation-Aux logo, un noliecos pār DeltFall vienību. “Es būšu tas, un tas būs cs.”

Mensa nometa urbi un noliecās, lai palīdzētu. Mums nebija laika nomainīt visas bruņas. Mēs žigli apmainījām abu pušu roku un plecu bruņas, kāju daļas, kam bija bruņu inventāra numurs, kā arī krūšu un muguras daļas ar logotipiem. Mensa notriepa atlikušos bruņu gabalus ar netīrumiem un asinīm, un citiem beigtās vienības šķidrumiem, tā ka, ja mēs būtu palaiduši garām kaut ko iezīmīgu, varbūt GrayCris to neievēros. DrošVienības bija identiskas augumā un ķermeņa uzbūvē, kā arī kustību veidā. Tas varētu nostrādāt. Es nezināju. Ja mēs tagad mestos bēgt, plāns izgāztos, mums bija jādabū viņi prom no šīs plakankalnes. Vēlreiz noslēdzot ķiveri, es teicu Mensai: “Mums jādodas...”

Viņa pamāja, smagi elpojot — drīzāk no satraukuma nekā no piepūles. “Esmu gatava.”

Satvēru viņu pie rokas un izlikos, ka velku viņu atpakaļ uz Gray-Cris grupu. Visu ceļu viņa pārliecinoši kliedza un pretojās.

Kad mēs nonācām pie plakankalnes, GrayCris divplāksnis jau nolaidās.

Kad es vilku viņu pie Zilās vadones, Mensa dabūja pirmo vārdu. Viņa jautāja: “Tad šī bija jūsu piedāvātā vienošanās?”

Zilā vadone teica: “Tu esi Saglabāšanas planētas administratore?”

Mensa neskatījās uz mani. Ja viņi nodarītu Mensai pāri, es censtos viņus apturēt, un viss saietu pilnīgā dēlī. Bet Zaļais jau kāpa divplāksnī. Abi pārējie cilvēki bija pilota un otrā pilota sēdekļos. Mensa teica: “Jā.”

Dzeltenais pienāca pie manis un pieskārās manas ķiveres sāniem. Prasīja nopietnu piepūli nenoraut viņam roku — vēlētos, lai tas tiek atzīmēts manā labā, lūdzu. Viņš teica: “Tā saziņas kanāls ir čupā.”

Zilā vadone teica Mensai: “Mēs zinām, ka viens no jūsējiem mēģina uz vietas palaist signālraķeti. Ja tu nāksi ar mums, mēs viņam nenodarīsim pāri, un mēs varam apspriest mūsu situāciju. Nevienam no mums nav šī dēļ jācieš.” Viņa izklausījās ļoti pārliecinoši. Droši vien tieši viņa bija tā, kas runāja ar DeltFall saziņas kanālā, lūdzot, lai viņu ielaiž mītnē.

Mcnsa vilcinājās, un es zināju, ka viņa nevēlas radīt iespaidu, ka padodas pārāk agri, bet mums bija nekavējoties jādabū viņi projām no šejienes. Viņa teica: “Labi.”

Es labu laiku nebiju lidojis kravas nodalījumā. Tas būtu bijis mājīgi un mierinoši, tikai tas nebija mans kravas nodalījums.

Bet šis divplāksnis tik un tā bija uzņēmuma ražojums, un es varēju piekļūt tā kanālam. Man bija jābūt ļoti klusiņām, lai viņi mani nepamanītu, bet šeit noderēja visas tās stundas, kuras es biju nemanāmi patērējis mediju piedāvājumu.

Viņu DrošSistēma vēl arvien veica ierakstu. Viņi noteikti plānoja to visu izdzēst pirms transportkuģa ierašanās. Arī citu klientu grupas bija to mēģinājušas darīt, lai paslēptu datus no uzņēmuma tā, lai tie nevar tikt pārdoti viņiem aiz muguras, un uzņēmuma sistēmanalītiķi bija tam gatavi, bet es nezināju, vai šie cilvēki to aptvēra. Uzņēmums viņus varētu pieķert pat tad, ja mēs neizdzīvosim. Tiesa, šī doma nebija diez cik liels mierinājums.

Piekļūstot aktuālajam ierakstam, es dzirdēju Menšu sakām: “..zinām par paliekām nckartētajās vietās. Tās bija pietiekami jaudīgas, lai izsistu no sliedēm kartēšanas funkcijas. Vai tā jūs tās atradāt?”

Pagājušonakt to bija sapratusi Baradvaja. Nekartētās vietas nebija apzināti izveidotas — tā bija netīša kļūda, ko radīja zem 7,cmes un akmeņiem esošās paliekas. Šī planēta kaut kad pagātnē būs bijusi apdzīvota, un tas nozīmēja, ka to pakļautu liegumam un atvērtu vienīgi arheologu pētījumiem. Pat uzņēmums tam pakļautos.

Izrokot un izsaimniekojot šīs paliekas, var tikt pie pamatīgas un nelegālas naudas, un acīmredzami GrayCris to gribēja.

“Ne jau par to mums ir jārunā,” atbildēja Zilā vadone. “Es gribu zināt, pie kādas vienošanās mēs varam nonākt.”

“Lai jūs mūs nenogalināt tā, kā DeltFall komandu,” Mensa rāmā balsī atbildēja. “Kad atkal sazināsimies ar mūsu mājām, tad varēsim nodrošināt līdzekļu pārskaitīšanu. Bet kā mēs varam paļauties, ka jūs atstāsiet mūs dzīvus?”

Sekoja īsa pauze. Lieliski, tātad viņi arī to nezināja. Tad Zilā vadone teica: “Jums nav citas izejas, kā vien uzticēties mums.”

Mēs jau palēninājām gaitu un tuvojāmies nolaišanās mirklim. Kanālā nebija nekādu brīdinājumu, un es biju piesardzīgi cerībpilns. Mēs bijām, cik vien spējām, sakārtojuši spēles laukumu Pin-Lī un Guratinam. Viņiem bija tikai jāuzlauž perimetra aizsardzība tā, lai to nepamana pēdējā DrošVie-nība, un jāpiekļūst gana tuvu, lai aktivētu GrayCris CentrSistēmas kanālu. (Cerams, ka tur būtu palikusi pēdējā DrošVienība, cerams, tur GrayCris mītnē nebija nez no kurienes uzradušies vēl pāris duči tādu.) Guratins bija izprātojis, kā varētu izmantot viņu CentrSistēmas veikto ielaušanos mūsu CentrSistēmā tā, lai gūtu piekļuvi viņiem, bet viņam bija jābūt viņu mītnes tuvumā, lai varētu palaist signālraķeti. Tāpēc mums bija jādabū prom pārējās DrošVienības. Vismaz tāda bija doma. Varbūt viss būtu noticis arī bez Mensas apdraudēšanas, bet nu jau bija par vēlu šaubīties par visu.

Jutos atvieglots, kad beidzot piezemējāmies ar būkšķi, kas noteikti lika sacirsties cilvēku zobiem. Izkāpu no kravas nodalījuma kopā ar citām vienībām.

Mēs atradāmies pāris kilometrus no viņu mītnes uz liela akmens virs bieza meža, kura lapotnē klaigāja visādi putnvcidīgie un cita fauna, ko bija iztraucējusi mūsu divplākšņa smagā nosēšanās. Bija savilkušies mākoņi, draudēja lietus, un skats uz gredzenu bija aizsegts. Signālraķete atradās uz palaišanas trijkāja kādu desmit metru attālumā, un, ak nē, tas bija daudz par tuvu.

Pievienojos abām pārējām DrošVienībām, ieņemot standarta drošības izkārtojumu. Virkne dronu pacēlās no divplākšņa, dodoties uz drošības perimetru. Neskatījos uz cilvēkiem, kas kāpa lejup pa trapu. Es ļoti vēlējos pašķielēt uz Menšu, lai saņemtu instrukcijas. Ja es būtu bijis viens, tad būtu varējis skriet uz plakankalnes malu, bet man bija jādabū viņa prom no šejienes.

Zilā vadone kopā ar Zaļo devās uz priekšu, pārējie izveidoja tādu kā apli aiz viņas — it kā baidītos doties uz priekšu. Kāds, kurš noteikti saņēma ziņojumus no viņu DrošVienībām un droniem, teica: “Ne vēsts no viņiem.” Zilā vadone neatbildēja, bet divas GrayCris DrošVienības rikšoja uz bākas pusi.

Labi, vaina ir tur — esmu minējis to jau agrāk —, ka uzņēmums visu dara pa lēto. Kad jāizvēlas kaut kas tāds kā signālraķete, kas jāpalaiž tikai vienreiz avārijas situācijā un kurai ir tikai jānosūta ziņa pa tārpeju — bet pati raķete nav jāatgūst —, tad tā būs ļoti lēta. Raķetēm nav nodrošinājumu, un tām ir vislētākie palaišanas mehānismi. Tāpēc jau tās novieto vairākus kilometrus no mītnes un palaiž no attāluma. Man un Mensai bija tikai jānovērš GrayCris un viņu DrošVicnību uzmanība, jādabū viņi prom no mītnes, nevis jāuzgrauzdējas raķetes palaišanas laikā.

Zilās vadones lēmums paņemt līdzi Menšu bija radījis aizkavēšanos, un laika bija maz. Abas DrošVienības riņķoja ap trijkāji, mēģinot atrast uzlaušanas pēdas, un es vairs nevarēju izturēt. Sāku doties uz Mcnsas pusi.

Dzeltenais mani pamanīja. Viņš noteikti kaut ko kanālā pateica Zilajai vadonei, jo viņa pagriezās un paskatījās uz mani.

Kad pēdējā DeltFall DrošVienība metās uz manu pusi un atklāja uguni, es zināju, ka viņiem ir pielēcis. Es nokritu gar zemi un kūleņojot izrāvu šaujamo. Pa manām bruņām viscaur trāpīja lādiņi, bet es arī sašāvu otru DrošVienību. Mensa aizslēpās aiz divplākšņa, un es jutu, kā plakankalni satricina būkšķis. Tas bija raķetes primārais dzinējs, kas izkrita no tās apakšas uz trijkāja pamatnes un sagatavojās aizdedzei. Abas pārējās DrošVienības apstājās, Zilās vadones pārsteigums bija tās sastindzinājis.

Es metos uz priekšu, cietu no trāpījuma sliktā bruņu savienojumā, saņēmu ievainojumu gurnā un turpināju gaitu par spīti tam. Tiku aiz divplākšņa un ieraudzīju Menšu. Nogāzu viņu pāri klints malai, sagatavojies kritienam uz muguras, aptverot ar roku viņas ķiveri, lai pasargātu Mensas galvu no trieciena. Mēs lēkājām pār akmeņiem un drāzāmies cauri koku zarotnēm, un tad pāri plakankalnei brāzās uguns, kas izsita no ierindas manu...

VlENĪBA IZSLĒGTA

Oj, tas bija sāpīgi. Es gulēju gravā, un pāri tai liecās akmeņi un koki. Mensa sēdēja man blakus, aptvērusi roku, kas, kā izskatījās, vairs īsti nedarbojas, un viņas tērpu izraibināja traipi un asaras.

Viņa čukstēja kādam saziņas kanālā: “Uzmanīgi, ja viņi jūs pamanīs skenerī...”

Vienība izslēgta

“Tāpēc mums jāpasteidzas,” teica Guratins, kas pēkšņi slējās virs mums. Es sapratu, ka atkal esmu pazaudējis gabalu laika.

Guratins un Pin-Lī bija gājuši ar kājām, meža aizsegā tuvojoties GrayCris mītnei. Mums bija jādodas viņiem pakaļ mazajā divplāksnī,

ja viss nebūtu sagājis grīstē. Kur viss ari bija sagājis, bet tikai daļēji, tā ka —jipī.

Pin-Lī noliecās pār mani, un es teicu: “Šī vienība ir ar minimālu funkcionalitāti, jums tiek rekomendēts to atmest.” Tā ir automātiska reakcija, ko izraisa katastrofāls funkciju zudums. Turklāt es negribēju, lai viņi mani mēģina pārvietot, jo jau tā viss pārāk ļoti sāpēja. “Jūsu līgums pieļauj...”

“Aizveries,” Mensa atcirta. “Ej dirst un aizveries. Mēs tevi nepametīsim.”

Vizuālā uztvere atkal izslēdzās. Es it kā vēl arvien tur biju, bet jutu, ka balansēju uz sistēmas sabrukuma robežas. Uzplaiksnījumi. Mazā divplākšņa iekšpuse, mani cilvēki sarunājas, Arada tur manu roku.

Tad esmu lielajā divplāksnī, tas paceļas. No tā, kā skanēja dzinēji, kā mirguļoja kanāls, varēju pateikt, ka to pieņēma transportkuģis.

Tas mani mierināja. Tas nozīmēja, ka viņi visi ir drošībā, un es ļāvu visam izzust.

Atgriezos pie samaņas kārbā, kurā pazīstamā skābes smaka un sistēmu dūkoņa liecināja, ka tieku salikts kopā. Tad aptvēru, ka šī nav kārba mītnē. Tas bija vecāks modelis, netransportējams.

Es biju atpakaļ uzņēmuma stacijā.

Un cilvēki zināja par manu vadības moduli.

Es piesardzīgi to pabakstīju. Vēl arvien nedarbojās. Arī mani mediju krājumi bija neskarti. Hmm.

Kad kārba atvērās, ārpusē stāvēja Rathi. Viņš bija uzvilcis parastas civiliedzīvotāja stacijas drēbes, bet mīkstajai, pelēkajai jakai bija Pre-servationAux apskates logo. Viņš izskatījās laimīgs un daudz tīrāks nekā iepriekšējo reizi, kad viņu redzēju. Viņš teica: “Labas ziņas! Dr. Mensa ir nopirkusi tavu līgumu uz visiem laikiem! Tu brauc mājās kopā ar mums!”

Tas bija pārsteigums.

Es, vēl joprojām apstulbis, pabeidzu sevis savešanu kārtībā. Notiekošais šķita kā kaut kas tāds, kas varētu atgadīties vienīgi šovā, tādēļ es visu laiku diagnosticēju sevi un pārbaudīju visus pieejamos kanālus, lai pārliecinātos, ka vēl arvien neguļu kārbā un nepiedzīvoju halucinācijas. Vietējā stacijā raidīja ziņas par DeltFall un GravCris, un izmeklēšanu. Ja

tās būtu halucinācijas, domāju, ka uzņēmums nebūtu pamanījies tikt ārā no visa šī jucekļa kā varonīgie PreservationAux glābēji.

Es biju sagaidījis, ka saņemšu virsādu un bruņas, bet stacijas vienības, kas palīdzēja man noslēgt apstrādi pēc katastrofāliem ievainojumiem, piešķīra man pelēku PreservationAux apskates komandas tērpu. Ar savādu sajūtu es to uzvilku, kamēr pārējās stacijas vienības stāvēja apkārt un skatījās. Mēs neesam nekādi draudziņi, bet parasti viņi padod ziņu — kas notika, kamēr tu biji izslēgts, kādi ir gaidāmie līgumi. Prātoju, nez, vai viņi jūtas tikpat savādi kā es. Reizēm citi uzņēmumi iegādājās Droš-Vienības pa vairākām kopā, komplektā ar to kārbām. Vēl nekad neviens nebija atgriezies no apskates un nolēmis, ka vēlas paturēt savu vienību.

Kad iznācu ārā, Rathi vēl arvien bija tur. Viņš satvēra mani aiz rokas un aizvilka garām pārītim cilvēku tehniķu un tad ārā — cauri divu līmeņu drošības durvīm uz publisko zonu. Tur tika noslēgti īres līgumi, un tā bija patīkamāka nekā padeves centrs: šeit bija paklāji un dīvāni. Telpas vidū stāvēja Pin-Lī, viņa bija tērpusies elegantā biznesa kostīmā. Viņa izskatījās pēc varoņa kādā no seriāliem, kas man patika. Skaudrā, bet līdzjūtīgā juriste, kas izglābs mūs no netaisnas apsūdzības. Divi cilvēki uzņēmuma tērpos stāvēja blakus, it kā gribētu ar viņu strīdēties, bet Pin-Lī viņus ignorēja un nevērīgi mētāja rokā datu čipu.

Viens no viņiem ieraudzīja mani un Rathi un teica: “Atkārtoju, šis ir netipiski. Vienības atmiņas iztīrīšana pirms nodošanas nākamajam īpašniekam nav tikai noteikums, tas ir arī labākais...”

“Atkārtoju, man ir tiesas lēmums,” Pin-Lī atteica, paņēma mani pie otras rokas, un viņi izveda mani ārā.

Vēl nekad nebiju redzējis stacijas daļas, kas paredzētas cilvēkiem. Mēs devāmies lejup pa milzīgo, daudzstāvīgo centrālo gredzenu, garām

biroju kvartāliem un tirdzniecības centriem, kuros drūzmējās visvisādi cilvēki un visvisādi boti, visam pa vidu traucās zibdatu ekrāni, simtiem dažādu publisku kanālu pieskārās manai apziņai. Tā bija gluži kā viena no vietām izklaides kanālā, tikai lielāka, spilgtāka un trokšņaināka. Turklāt tā smaržoja labi.

Mani pārsteidza tas, ka neviens uz mums neblenza. Neviens uz mums pat neatskatījās. Formas tērps, tā bikses, T krekls ar garajām piedurknēm un jaka nosedza visas neorganiskās daļas. Ja arī viņi pamanīja datu portu man skaustā, tad droši vien nodomāja, ka esmu uzlabots cilvēks. Mēs bijām tikai trīs ļaudis, kas dodas lejup pa gredzenu. Pēkšņi aptvēru, ka cilvēku pūlī, kas nepazīst cits citu, esmu tikpat anonīms kā tad, kad biju tērpies bruņās un atrados starp citām DrošVienībām.

Kad nogriezāmies uz viesnīcu kvartālu, garāmejot pieskāros publiskam kanālam, kas sniedza informāciju par staciju. Kamēr pa durvīm ienācām uzgaidāmajā zālē, es saglabāju stacijas karti un maiņu grafiku.

Šeit podos iestādīti koki savijās ar gaisā iekārtu stikla strūklaku — īstu, nevis hologrāfiju. Skatoties uz to, gandrīz nepamanīju žurnālistus, līdz viņi jau bija saklupuši mums virsū. Viņi bija uzlaboti cilvēki ar pāris dronu kamerām. Viens mēģināja apturēt Pin-Lī, un es instinktīvi pagrūdu viņu nost.

Žurnālists izskatījās satrūcies, bet es biju bijis maigs, tādēļ viņš nenokrita. Pin-Lī teica: “A'lēs neatbildam uz jautājumiem,” iestūma Rathi viesnīcas transportkapsulā, tad satvēra manu roku un ievilka mani līdzi.

Kapsula apmeta slaidu loku un aizveda mūs no zāles uz milzīgiem apartamentiem. Es sekoju Pin-Lī, kamēr man aiz muguras Rathi ar kādu runājās saziņas kanālā. Apartamenti bija tikpat smalki kā seriālos — ar paklājiem un mēbelēm, un milzīgiem logiem, no kuriem pavērās skats uz dārzu un uz skulptūrām uzgaidāmajā zālē. Tikai istabas bija mazākas. Pieņemu, ka seriālos istabas ir lielākas, lai dronu kameras varētu uzņemt labākos leņķos.

Mani klienti — bijušie klienti? Jaunie īpašnieki? — bija šeit, tikai ikdienas drēbēs viņi izskatījās citādi.

Dr. Mensa pienāca tuvāk un paskatījās uz mani. “Vai ar tevi viss kārtībā?”

“Jā.” Manā lauka kamerā bija skaidri redzams, ka viņa bija cietusi, bet nu arī viņas bojājumi bija salaboti. Viņa izskatījās citādi — biznesa kostīmā, kā Pin-Lī. “Es nesaprotu, kas notiek.” Izjutu stresu. Sajutu, kā turpat blakus ir izklaides kanāls, tas pats, kuram varēju piekļūt no vienības apstrādes zonas, un bija grūti savaldīties, lai neicgrimtu tajā.

Viņa atbildēja: “Esmu nopirkusi tavu līgumu. Tu kopā ar mums atgriezīsies Saglabāšanas sistēmā. Tur tu būsi brīva vienība.”

“Es neesmu inventārā.” Viņi bija man to pateikuši, un varbūt tā arī bija. Es gribēju nekontrolējami raustīties, un man nebija ne mazākās nojautas, kāpēc. “Vai man vēl arvien var būt bruņas?” Bruņas lika cilvēkiem saprast, ka es esmu DrošVienība. Bet es vairs nebiju Droš, es biju tikai Vienība.

Pārējie bija tik klusi. Viņa — mierīgi un rāmi — teica: “Mēs varam to nodrošināt, ja vien tu domā, ka tās ir vajadzīgas.”

Nezināju, vai domāju, ka man tās ir vajadzīgas. “Man nav savas kārbas.”

Viņa izskatījās mierinoša. “Tev tādu nevajadzēs. Cilvēki uz tevi nešaus. Ja tu tiksi savainots vai tavas daļas sabojāsies, tās varēs salabot medicīnas centrā.”

“Ja cilvēki uz mani nešaus, tad ko es darīšu?” Varbūt cs varētu būt viņas miesassargs.

“Domāju, ka tu vari iemācīties darīt, ko vien vēlies.” Viņa pasmaidīja. “Parunāsim par to, kad būsim aizveduši tevi mājās.”

Tad ienāca Arada, tuvojās man un uzsita man pa plecu. “Mēs tā priecājamies, ka tu esi ar mums,” viņa teica. Tad pievērsās Mensai. “Delt-Fall pārstāvji ieradušies.”

Mensa pamāja. “Man ar viņiem jāparunā,” viņa teica. “Iekārtojies ērti. Ja tev kaut kas ir vajadzīgs, saki.”

Apsēdos tālākajā stūri un skatījos, kā dažādi cilvēki staigāja iekšā ārā, runājot par to, kas noticis. Lielākoties juristi. No uzņēmuma, no DeltFall, no vismaz trim citām korporatīvām politiskām vienībām un vienas neatkarīgas vienības, pat no GrayCris mātesuzņēmuma. Viņi uzdeva jautājumus, strīdējās, skatījās drošības ierakstus, rādīja Mensai un Pin-Lī drošības ierakstus. Un viņi skatījās uz mani. Arī Guratins vēroja mani, bet neko neteica. Prātoju, vai viņš bija teicis Mensai, lai nepērk mani.

Es nedaudz paskatījos izklaides kanālu, lai nomierinātos, tad no stacijas informācijas centra savācu visu iespējamo par Saglabāšanas aliansi. Neviens tur uz mani nešautu, jo viņi tur nešāva uz cilvēkiem. Mensai tur nevajadzēja miesassargu; nevienam nevajadzēja. Šķita, ka tā būtu brīnišķīga vieta, kur dzīvot cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam.

Pienāca Rathi, lai apjautātos, vai man viss labi, un es lūdzu, lai viņš man pastāsta par Saglabāšanu un par to, kā tur dzīvoja Mensa. Viņš pastāstīja, ka tad, kad Mensa nenodarbojas ar administrēšanu, viņa dzīvo fermā ārpus galvaspilsētas ar diviem laulātajiem partneriem, kā arī savu māsu un brāli un trim viņu laulātajiem partneriem, un bariņu radinieku un bērnu, kurus Rathi vairs nespēja saskaitīt. Viņu pasauca atbildēt uz jurista jautājumiem, un tas deva man laiku pārdomām.

Es nezināju, ko darītu fermā. Tīrītu māju? Tas izklausījās daudz garlaicīgāk nekā drošībnieka darbs. Varbūt tas būtu labi. Man to vajadzētu gribēt. Viss līdz šim bija liecinājis par to, ka man to vajadzētu gribēt.

Vajadzētu gribēt.

Man būtu jāizliekas, ka esmu uzlabots cilvēks, un tas būtu nogurdinoši. Man būtu jāmainās, jāpiespiež sevi darīt to, ko negribēju. Piemēram, runāt ar cilvēkiem tā, it kā es būtu viens no viņiem. Man būtu jāatstāj bruņas.

Varbūt man tās vairs nebūtu vajadzīgas.

Beidzot viss nomierinājās un viņi pasūtīja pusdienas. Pienāca Mensa un parunājās vēl ar mani par Saglabāšanu un to, kādas būtu manas iespējas, kā es varētu palikt pie viņas, līdz saprastu, ko vēlos. Apmēram tā es arī biju sapratis no tā, ko stāstīja Rathi.

“Tu būtu mans aizbildnis,” es teicu.

“Jā.” Viņa priecājās, ka es saprotu. “Ir tik daudz izglītības iespēju. Tu vari darīt visu, ko vēlies.”

“Aizbildnis” bija patīkamāks vārds nekā “īpašnieks”.

Es pagaidīju līdz atpūtas maiņas beigām, kad viņi visi bija vai nu aizmiguši, vai dziļi iegrimuši kanālos, strādājot pie apskates materiālu analīzes. Piecēlos no dīvāna, devos pa koridoru, izslīdēju pa durvīm.

Izmantoju transporta kapsulu, lai nokļūtu līdz uzgaidāmajai zālei, tad pametu viesnīcu. Man bija iepriekš lejupielādētā karte, tādēļ zināju, kā tikt projām no gredzena un zemāk uz ostas darba zonu. Man bija apskates komandas tērps, un es izskatījos pēc uzlabota cilvēka, tāpēc neviens mani neapturēja un pat neatskatījās uz mani.

Pie darba zonas es izgāju cauri ostas strādnieku barakām, tad uz aprīkojuma krātuvi. Tur bija ne tikai rīki, bet arī strādnieku — cilvēku — mantu glabāšanas telpas. Es uzlauzu kāda cilvēka personisko mantu skapīti un nozagu darba zābakus, aizsargjaku, sejas masku un piederumus. Paņēmu no cita skapīša mugursomu, saritināju jaku ar apskates komandas logo un iebāzu to somā, un nu es izskatījos pēc uzlabota cilvēka, kas kaut kur ceļo. Izgāju no darba zonas un devos lejup pa milzīgo centrālo koridoru ostas iekraušanas zonā, gluži kā simtiem citu ceļotāju, kas devās uz kuģu nolaišanās gredzenu.

Paskatījos kanālos grafiku un atklāju, ka viens no kuģiem, kas gatavojas pacelties, ir bota vadīts kravas transportlīdzeklis. No stacijas pieslēgvietas pieslēdzos tā kanālam un sveicināju viņu. Tas būtu varējis

mani ignorēt, bet tas bija nogarlaikojies, tādēļ sveicināja mani pretī un atvēra kanālu. Boti, kas ir ari kuģi, nesarunājas vārdos. Es pabīdīju uz tā pusi domu, ka es esmu apmierināts kalpa bots, kam nepieciešams transports, lai atkal satiktu savu iemīļoto aizbildni, un vai kuģa bots negribētu biedru ilgajā ceļā? Parādīju tam, cik daudz seriālu, grāmatu un citu mediju stundu biju saglabājis, un biju gatavs dalīties.

Izrādās, ka arī kravas transporta boti skatās izklaides kanālus.

Nezinu, ko es gribu. Šķiet, reiz jau to teicu. Bet tas nav galvenais — galvenais ir tas, ka es negribu, lai kāds cits man saka, ko es gribu, vai pieņem lēmumus manā vietā.

Tāpēc es atstāju tevi, Dr. Mensa, manu mīļāko cilvēku. Tad, kad tu to saņemsi, es būšu devies prom no Korporācijas Malas. Prom no inventāra, prom no acīm.

Slepkabots pārtrauc saziņu.

.

DrošVienībām jaunākās ziņas ir vienaldzīgas. Pat pēc tam kad biju uzlauzis savu vadības moduli un piekļuvis kanāliem, ziņām nekad nepievērsu uzmanību. Daļēji tāpēc, ka izklaides mediju lejupielāde ar daudz mazāku varbūtību pamodinātu ielaušanās trauksmes signālus, kas varētu būtu uzstādīti satelītu un staciju tīklos: politikas un ekonomikas ziņas tika nosūtītas citā līmenī, daudz tuvāk aizsargāto datu apmaiņai. Bet lielākoties tāpēc, ka ziņas bija garlaicīgas un man bija vienalga, ko cilvēki viens otram nodara — līdz brīdim, kad man vajadzēja a) to izbeigt vai b) satīrīt sekas.

Bet, man šķērsojot tranzītgredzena zāli, jaunākās ziņas no Stacijas piepildīja ēteru, lēkājot no viena publiska kanāla uz citu. Es pārskrēju tām pāri, bet galvenokārt koncentrējos uz to, lai tiktu cauri pūlim, izliekoties par parastu uzlabotu cilvēku, nevis baisu slepkabotu. Tam bija nepieciešama arī nekrišana panikā ikreiz, kad kāds nejauši ieskatījās man acīs.

Par laimi, cilvēki un uzlabotie cilvēki bija pārāk aizņemti, mēģinot nokļūt, kur nu viņi gribēja nokļūt, vai pētot kanālā virziena norādes un transporta grafikus. Kopā ar bota vadīto kravas transportu, kuru es biju nostopējis, pa tārpeju bija izbraukuši vēl trīs pasažieru kuģi, un lielā zāle starp dažādām iekāpšanas un izkāpšanas platformām bija stāvgrūdām pilna. Vēl bez cilvēkiem te bija visdažādāko izmēru un veidu boti, pāri pūlim dūcot lidinājās droni, un virs mums pa tiltiņiem pārvietojās krava. Drošības droni nemeklētu DrošVienības, ja vien tiem netiktu dota šāda instrukcija, un līdz šim nekas vēl nebija mēģinājis mani nopeilēt, kas bija mierinoši.

Es biju ticis prom no uzņēmuma inventāra, bet šī vēl arvien bija Korporācijas Mala, un es vēl arvien biju īpašums.

Kopumā es jutos diezgan apmierināts ar to, cik labi līdz šim biju ticis galā, ņemot vērā to, ka šis bija tikai otrais tranzītgredzens, ko šķērsoju. Mūs, DrošVienības, uz līgumā noteikto vietu ved kā kravu, un mēs nekad nepārvietojamies pa tām staciju vai tranzītgredzenu daļām, kas paredzētas cilvēkiem. Man bija jāatstāj savas bruņas apstrādes centrā Stacijā, bet šajā pūlī es biju tik anonīms, it kā vēl arvien tās valkātu. (Jā, man tas vēl arvien bija sev jāatgādina.) Man mugurā bija darba apģērbs melnā un pelēkā krāsā. T krekla un jakas garās piedurknes, kā arī zābaki un bikses aizsedza visas manas neorganiskās daļas, un man bija mugursoma. Starp daudzveidīgajām, daudzkrāsainajām drēbēm, matiem, ādām un saskarnēm, ko varēja manīt pūlī, es neizcēlos. Man uz skausta bija redzams datu ports, bet tā dizains bija pietiekami līdzīgs tām saskarnēm, kas bieži bija implantētas uzlabotajiem cilvēkiem, tāpēc neradīja nekādas aizdomas. Turklāt neviens nedomā, ka slcpkabots varētu pastaigāties pa tranzīta zāli kā īsta persona.

Tad, skrienot pāri jaunumiem, es trāpīju uz bildes. Tajā biju es.

Neapstājos kā iemiets, jo esmu daudz trenējies fiziski nereaģēt uz notiekošo, lai cik ļoti tas mani nešokētu vai nešausminātu. Varbūt uz mirkli zaudēju kontroli pār savu sejas izteiksmi; biju pieradis allaž valkāt ķiveri un pēc iespējas ilgāk turēt to aptumšotu.

Izgāju cauri milzīgai arkai, kas veda uz dažādu ēdināšanas pakalpojumu stendiem, un apstājos pie ieejas nelielā biznesa kvartālā. Ikviens, kurš mani redzētu, nospriestu, ka es kanālā pētu attiecīgās vietnes, meklējot informāciju.

Jaunumos redzamajā attēlā es stāvēju stacijas viesnīcas zālē kopā ar Pin-Lī un Rathi. Attēla fokuss bija uz Pin-Lī, viņas apņēmīgo seju, aizkaitināti sarauktajām uzacīm, eleganto biznesa kostīmu. Mēs ar Rathi pelēkajos PreservationAux apskates komandas tērpos bijām izpludināts fons. Attēla birkās mani apzīmēja kā “un miesassargs”, kas mierināja, bet, atskaņojot visu stāstu, es sagatavojos ļaunākajam.

Hmm. Stacija, par kuru es biju domājis kā par Staciju — uzņēmuma biroju un apstrādes centru, kurā mani parasti uzglabāja —, patiesībā saucās BrīvTirgus Osta. Es to nezināju. (Atrodoties tur, es parasti biju labošanas kārbā, transportēšanas kastē vai dīkstāvē, gaidot jaunu līgumu.) Bet žurnālisti nebija paraduši redzēt DrošVienības citādi kā vien bruņās vai arī asiņainā drisku un atlieku kaudzē, ja gadījumā kaut kas bija nogājis šķērsām. Viņi nebija savienojuši domu par iegādāto DrošVienību ar to, kas, viņuprāt, bija standarta uzlabots cilvēks, persona, kas dodas uz viesnīcu kopā ar Pin-Lī un Rathi. Tas bija labi.

Savādais fakts bija tas, ka bija izplatīti daži no mūsu drošības ierakstiem. Mans skatpunkts, pārmeklējot DeltFall mītni un atrodot ķermeņus. Skati no Guratina un Pin-Lī ķiveru kamerām, kad viņi atrada Menšu un to, kas pēc sprādziena bija palicis pāri no manis. Es žigli to visu caurskatīju, pārliecinoties, vai tur nav pārāk skaidri redzama mana cilvēka seja.

Pārējais stāsts bija par to, kā uzņēmums un DeltFall, kā arī Saglabāšana un trīs citas nekorporatīvas politiskas vienības, kuru pilsoņi bija DeltFall mītnē, apvienojās pret GravCris. Vienlaikus notika ari daudzšķautņaina juridiska cīņa: daži no tiem, kas izmeklēšanā bija sabiedrotie, cīnījās savā starpā par finansiālajām saistībām, jurisdikciju un nodrošinājuma garantijām. Es nezināju, kā cilvēki to visu spēj savilkt kopā. Ziņās nebija sīki izklāstīts tas, kas patiesībā bija noticis pēc tam, kad Preser-vationAux komanda veiksmīgi izsauca uzņēmuma transportkuģi, bet ar to pietika, lai cerētu, ka ikviens, kas meklēs tajās minēto DrošVienību, pieņems, ka tā atrodas kopā ar Menšu un pārējiem. Mensa un pārējie, protams, zināja labāk.

Tad es paskatījos uz laika atzīmi un sapratu, ka jaunumi ir novecojuši, publicēti vienu ciklu pēc tam, kad es pametu staciju. Tie noteikti bija atnākuši pa tārpeju kopā ar kādu no ātrākajiem pasažieru transportkuģiem. Tas nozīmēja, ka oficiālajiem ziņu kanāliem šobrīd jau varētu būt jaunāka informācija.

Labi. Es iegalvoju sev, ka nevarētu būt, ka šeit, šajā tranzītgre-dzenā, kāds meklētu patvaļīgu DrošVienību. No publiskajā kanālā pieejamās informācijas varēju spriest, ka nevienam nodrošinājuma vai drošības uzņēmumam šeit nav apstrādes centra. Mani līgumi vienmēr ir piesaistījuši mani izolētām būvēm vai neapdzīvotām, pētāmām planētām, un, domāju, tas bija visnotaļ ierasti. Pat izklaides kanālu programmās un seriālos nekad nebija redzamas DrošVienības, kas sargā birojus, kravas noliktavas vai kuģu remontrūpnīcas, vai jebkādus citus uzņēmumus, kas mēdz būt tranzītgredzenos. Un visas DrošVienības medijos vienmēr parādījās bruņās — bezsejainas un cilvēkus biedējošas.

Saplūdu ar pūli un atkal devos tālāk pa tirdzniecības centru. Man bija jāievēro piesardzība, ejot uz vietām, kur varētu pārbaudīt, vai man ir ieroči — tostarp visas iestādes, kur var iegādāties transportlīdzekļus, kā ari mazos tramvajus, kas riņķoja pa gredzenu. Es varu uzlauzt ieroču skeneri, bet drošības instrukcijas lika noprast, ka pasažieriem domātajās telpās tādu būtu pārāk daudz — lai tiktu galā ar lielo pūli —, un es nevarēju tikt galā ar visiem vienlaikus. Turklāt man būtu jāuzlauž apmaksas sistēma, un tas izklausījās pēc daudzkārt sarežģītāka uzdevuma, nekā šobrīd būtu vērts uzņemties. Gājiens uz to gredzena daļu, no kuras izlidoja botu vadītie transportkuģi, bija ilgs, bet tas deva man laiku pieslēgties izklaides kanālam un lejupielādēt jaunu mediju materiālu.

Pa ceļam uz tranzītgredzenu, kamēr biju viens pats tukšajā kravas transportkuģī, man bija iespēja ilgi un dikti domāt par to, kāpēc es biju atstājis Menšu un ko es gribēju. Zinu, mani ari tas pārsteidz. Bet pat es zināju, ka nevaru pavadīt visu atlikušo mūžu, braukājot ar kravas transportkuģiem un patērējot medijus, lai cik pievilcīga šī doma arī nešķistu.

Tagad man bija plāns. Vai vismaz man būs plāns, kad būšu saņēmis atbildi uz svarīgu jautājumu.

Lai saņemtu šo atbildi, man bija jādodas uz konkrētu vietu, un nākamajā ciklā uz turieni no šejienes izlidos divi botu vadīti transportkuģi, kas varētu mani turp aizvest. Pirmais bija kravas transportkuģis, līdzīgs tam, ar ko es biju nokļuvis līdz šejienei. Tas aizlidoja vēlāk un bija labāka izvēle, jo man būtu vairāk laika līdz tam nokļūt un pierunāt, lai tas uzņem mani uz kuģa. Es varētu, ja mēģinātu, uzlauzt transportbotu, bet patiešām nevēlējos to darīt. Pavadīt tik daudz laika kopā ar kādu, kas negribēja, lai tu tur esi — vai kuru tu esi uzlauzis, lai tas iedomātos, ka grib —, izklausījās visnotaļ šķērmi.

Kanālā bija pieejamas kartes un grafiki, kas bija piesaistīti visiem galvenajiem navigācijas punktiem gredzenā, tādēļ es varēju atrast ceļu līdz iekraušanas zonai, pagaidīt līdz maiņas beigām un tikt līdz iekāpšanas zonai. Man bija jāuzlauž ID skenēšanas sistēma un daži droni, kas skenēja ieročus vienu līmeni augstāk, un tad mani ievēroja bots, kas sargāja ieeju komerezonā. Es tam neko nenodarīju, tikai kanālā izlauzos cauri tā mūrim un izdzēsu no tā atmiņas visus ierakstus ar mani.

(Es esmu izveidots, lai mijiedarbotos ar uzņēmuma DrošSistēmām, būtībā — lai būtu interaktīvs šīs sistēmas komponents. Šīs stacijas drošības tehnika nepiederēja uzņēmumam, bet bija gana tuva tai. Turklāt uzņēmums tik paranoiski aizsargā datus, ko tas savāc un/vai nozog, ka biju pieradis pie daudzkārt stingrākām drošības sistēmām.)

Kad biju nonācis pieejas stāvā, man bija jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, jo nevienam, kas šeit nestrādā, nebija iemesla tur atrasties, un, lai arī lielāko daļu darba paveic krāvējboti, šeit bija arī cilvēki un uzlabotie cilvēki formas tērpos. Vairāk, nekā es biju gaidījis.

Daudzi cilvēki bija sadrūzmējušies pie ieejas manā plānotajā transportkuģi. Pārbaudīju kanālu, vai tur nav kādu brīdinājumu, un uzzināju, ka noticis ar krāvējbotu saistīts negadījums. Visas puses mēģināja saprast, kādi bojājumi nodarīti un kurš pie tā vainojams. Būtu varējis pagaidīt, līdz viņi izklīdīs, bet gribēju tikt projām no šī gredzena un doties tālāk. Un, godīgi sakot, mana attēla parādīšanās ziņās bija mani izsitusi no sliedēm, tādēļ es gribēju uz kādu laiku iegrimt lejupielādētajos medijos un izlikties, ka manis nav. Lai to darītu, man būtu jāatrodas drošībā, aizslēgtā automātiskā transportkuģī, kas gatavs pamest gredzenu.

Vēlreiz pārbaudīju karti, lai uzzinātu vairāk par manu otro iespēju. Tas bija pievienots citam dokam — paredzētam privātiem, nekomerciāliem lidojumiem. Ja pasteigšos, nonākšu tur pirms tā aizlidošanas.

Sarakstā tas bija ierakstīts kā tālbraucējs izpētes kuģis. Izklausījās tā, it kā tam vajadzētu arī komandu un pasažierus, bet pievienotā informācija liecināja, ka to vadīja bots un tā šībrīža uzdevums bija aizvest kravu uz manu iecerēto galamērķi. Biju kanālā apskatījis tā kustības vēsturi un atklājis, ka tas piederēja kādas šīs sistēmas planētas universitātei, kas starp uzdevumiem izīrēja transportkuģi kravas pārvadāšanai, lai daļēji segtu tā uzturēšanas izmaksas. Ceļojums uz manu galamērķi prasītu divdesmit vienu ciklu, un es patiešām ilgojos pēc vienatnes.

No komerciālās zonas iekļūt privātajos dokos bija viegli. Es pārņēmu drošības sistēmas kontroli uz pietiekami ilgu laiku, lai instruētu to nepamanīt faktu, ka man trūkst atļaujas, un iegāju zonā, sekojot bariņam pasažieru un komandas locekļu.

Atradu izpētes transportkuģa doku un pieklauvēju tam pa saziņas portu. Tas atsaucās gandrīz nekavējoties. Visa informācija, ko biju ieguvis no kanāla, liecināja, ka tas bija sagatavots automātiskam lidojumam, bet drošības pēc es nosūtīju sveicienu, lai pievērstu cilvēku komandas uzmanību. Pienāca tukša atbilde — neviena nebija mājās.

Es vēlreiz pieklauvēju transportam un apmaiņā pret braucienu piedāvāju viņam to pašu, ko iepriekšējam: simtiem stundu mediju satura, seriālu, grāmatu un mūzikas, ietverot jaunumus, ko biju tikko savācies pa ceļam uz tranzīta zāli. Teicu viņam, ka esmu brīvs bots, kas cenšas tikt atpakaļ pie sava aizbildņa cilvēka. (“Brīvs bots” ir maldinošs apzīmējums. Dažās nekorporatīvās politiskās vienībās, tādās kā Saglabāšana, boti tiek uzskatīti par pilsoņiem, bet viņiem vēl arvien tiek nozīmēti aizbildņi cilvēki. Dažkārt konstrukti tiek kategorizēti kā boti, citkārt kā nāvējoši ieroči. (Informācijai: atrasties pēdējā kategorijā nav labi.)) Tāpēc man, slepkabotam, kas bija brīvs aģents starp cilvēkiem mazāk nekā septiņus ciklus, ietverot laiku, ko pavadīju viens kravas transportkuģī, jau bija nepieciešams atvaļinājums.

Sekoja īsa pauze, tad izpētes transportkuģis nosūtīja piekrišanu un atvēra man slūžas.

Es pagaidīju, lai pārliecinātos, ka slūžas ir aizvērušās un gredzena pusē neatskan trauksme, un tad devos pa pieejas koridoru. No kuģa kanālā pieejamās shēmas varēja spriest, ka nodalījumi, kurus transportkuģis izmantoja kravai, parasti bija pārveidojama telpa laboratorijām. Kad laboratorijas ir noslēgtas un izvāktas glabāšanai universitātes krātuvē dokos, izveidojas plaša telpa kravai. Es iestūmu savu saspiesto mediju komplektu transporta kanālā, lai tas paņem to, kad vēlas.

Pārējo kuģi aizpildīja ierastās telpas — inženieru darbstacijas, krājumu novietne, kajītes, medtelpa, ēdamzāle, kā arī lielāka atpūtas zona un dažas auditorijas. Mēbeles bija apvilktas ar zilibaltiem pārvalkiem, un telpa bija nesen tīrīta, tomēr vēl arvien glabāja kaut ko no cilvēku mitekļiem raksturīgā netīro zeķu aromāta. Kuģis bija kluss, ja neņem vērā vieglo gaisa kondicionēšanas sistēmas dūkoņu — mani apavi, ejot pa grīdu, neradīja ne skaņas.

Man nebija nepieciešami krājumi. Mana sistēma ir pašregulējoša — man nevajag ne ēdienu, ne dzērienu, man nevajag atbrīvoties no cietām vai šķidrām atkritumvielām, un arī gaisa man nevajag daudz. Būtu varējis izdzīvot minimālajā režīmā — tajā, kas tiek nodrošināts, kad uz klāja nav cilvēku —, bet kuģis to bija drusciņ uzlabojis. Man šķita, ka tas ir sirsnīgi.

Es klaiņoju apkārt, gūdams vizuālu priekšstatu par telpām un salīdzinādams to ar shēmu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Es to darīju, lai ari zināju, ka patruļas ir paradums, kas man būs jāatmet. Man ļoti daudz kas būs jāatmet.

Kad sāka ražot konstruktus, viņiem sākumā bija ieplānots intelekts bezapziņas līmenī — kā dumjākajiem boticm. Bet nav iespējams likt kaut kam tik stulbam kā krāvējbots atbildēt par jebkā drošību, neiztērējot vēl vairāk naudas dārgiem, uzņēmuma nodrošinātiem cilvēkiem pārraudzītājiem. Tā nu viņi padarīja mūs gudrākus. Nervozitāte un depresija bija tikai blakusefekti.

Apstrādes centrā, kad es tur stāvēju un gaidīju, kamēr Dr. Mensa skaidroja, kāpēc negrib mani izīrēt kā daļu no nodrošinājuma līguma, viņa šo intelekta paaugstināšanu nosauca par “velnišķīgu kompromisu”.

Es nebiju atbildīgs par šo kuģi, un uz tā nebija cilvēku, klientu, kuri man būtu jāpasargā no ārēju apstākļu radītiem savainojumiem vai no tā, ka viņi savainotos paši, vai ka viņi savainotu cits citu. Bet šis bija jauks kuģis ar pārsteidzoši nelielu drošības sistēmu, un es brīnījos, ka tā īpašnieki nebija atstājuši uz klāja dažus cilvēkus, lai to pieskatītu. Shēmā bija teikts, ka tam, līdzīgi kā citiem botu vadītiem transportkuģiem, uz klāja atradās droni, kas to varētu salabot, bet tik un tā.

Turpināju patruļu, līdz sajutu dārdoņu un triecienu, kas atbalsojās visā klājā un liecināja, ka kuģis tikko ir atdalījies no gredzena un sācis kustību. Spriedze, kas mani bija novedusi līdz tikai 96 procentu veiktspējai, samazinājās: slepkabota dzīve kopumā ir stresaina, bet paies vēl ilgs laiks, līdz es pieradīšu pārvietoties pa cilvēku apdzīvotām vietām bez bruņām un bez iespējas aizsegt seju.

Atradu komandas sapulču telpu zem vadības klāja un ieslīgu vienā no mīkstajiem krēsliem. Remonta kārbas un transporta kastes nav polsterētas, tā ka ceļošana ar komfortu man vēl arvien bija jaunums. Sāku šķirot jauno mediju kolekciju, ko biju lejupielādējis tranzītgredzenā. Tur bija daži izklaides kanāli, kas nebija pieejami BrīvTirgus Ostā, kā arī daudz jaunu drāmas un piedzīvojumu seriālu.

Līdz šim man patiesībā nekad nebija bijuši ilgi vaļošanās posmi, ko varētu pavadīt nenovērots. Brīvs laiks, lai visu izšķirotu un sakārtotu un pievērstu tam nedalītu uzmanību bez vajadzības sekot līdzi vairākām sistēmām un klientu kanāliem, bija jaunums, pie kā es tikai pamazām sāku pierast. Pirms tam es vienmēr biju bijis vai nu darbā, vai ceļā, vai ieslēgts kārbā, dīkstāvē, gaidot jaunu līgumu.

Izvēlējos jaunu seriālu, kas izskatījās interesants (birkas solīja ārpus-galaktikas ceļojumus, piedzīvojumus un noslēpumus), un sāku pirmo sēriju. Biju gatavs iekārtoties līdz brīdim, kad būs pienācis laiks domāt par to, ko darīšu, kad nonākšu galamērķī — un to es biju nolēmis atlikt līdz pašam pēdējam brīdim. Tad manā kanālā kāds teica: Tev paveicās.

Es pietrūkos sēdus. Tas bija tik negaidīti, ka manās organiskajās daļās izdalījās adrenalīns.

Transporti nerunā vārdos — pat ne kanālā. Tie izmanto attēlus un datu virknes, lai brīdinātu tevi par iespējamām problēmām, bet nav radīti sarunām. Man tas likās pieņemami, jo arī es nebiju radīts sarunām. Pirmajam transportam es biju iedevis savus saglabātos ierakstus, un tas bija sniedzis pieeju savām saziņas un kanāla līnijām, lai es varētu nodrošināt, ka neviens nezina, kur es esmu, un ar to mūsu sadarbība arī bija aprobežojusies.

Prātīgi pabakstījos pa kanālu, prātodams, vai mani ir apveduši ap stūri. Man piemita skenēšanas prasmes, bet bez droniem šīs iespējas bija ierobežotas, un, tā kā man visapkārt bija enerģijas vairogi un visādas ierīces, nevarēju uztvert neko daudz vairāk par kuģa sistēmu fona troksni. Lai kas ari nebūtu šī kuģa īpašnieks, tas bija nodrošinājis iespēju veikt aizsargātu izpēti — drošības kameras bija tikai pie lūkām, bet ne komandas telpās. Vai vismaz nebija nekā tāda, kam es varētu piekļūt. Bet tas, kas bija kanālā, bija pārak liels un izkaisīts, lai būtu cilvēks vai uzlabots cilvēks — to es varēju noteikt pat cauri kanāla aizsargmūriem. Turklāt tas izklausījās pēc bota. Kad cilvēki runā kanālā, viņiem ir jādarbina balss saites, balss viņu prātā parasti izklausās līdzīga fiziskajai balsij. Tā ir pat uzlabotajiem cilvēkiem ar pilnizmēra saskarnēm.

Varbūt tas mēģināja būt draudzīgs un tam vienkārši ne pārāk padevās komunikācija. Es skaļi teicu: “Kāpēc man būtu paveicies?”

Jo neviens neaptvēra, kas tu esi.

Tas nebija pārāk iedrošinoši. Piesardzīgi apjautājos: “Kas, tavuprāt, es esmu?” Ja tas bija naidīgs, tad man nebija daudz rīcības iespēju. Trans-portbotiem nav ķermeņa — tikai pats kuģis. Bota smadzeņu ekvivalents atrastos virs manis, netālu no komandtiltiņa, kur parasti būtu cilvēku komanda. Un nebija īsti tā, ka man būtu kurp doties: mēs devāmies prom no gredzena un pamazām tuvojāmies tārpejai.

Tas teica: Tu esi patvaļīga DrošVienība, bota/cilvēka konstrukts, ar izārdītu vadības moduli. Tas pabakstīja mani kanālā, un es sarāvos. Tas teica: Nemēģini uzlauzt manas sistēmas, un uz 0,00001 sekundes daļu atvienoja ugunsmūri.

Ar šo laiku pietika, lai spilgti aptvertu, ar ko man ir darīšana. Daļa no tā funkcijām bija starpgalaktiska astronomiskā analīze, un tagad visa šī datu apstrādes jauda sēdēja dīkā, pārvadājot kravu, gaidot nākamo misiju. Tas būtu varējis mani caur kanālu saspiest kā mušu, izbrāzties cauri manam mūrim un pārējām aizsardzībām un izdzēst man atmiņu. Ļoti iespējams, vienlaikus plānojot tārpejas lēcienu, aprēķinot nepieciešamo barības vielu daudzumu pilnas komandas vajadzībām turpmākajām 66 000 stundām, kā arī veicot vairākas nciroķirurģiskas operācijas medtelpā un piesitot kapteini tavlas spēlē. Es nekad iepriekš nebiju mijiedarbojies ar kaut ko tik spēcīgu.

Tu pieļāvi kļūdu, Slepkabot, pamatīgu kļūdu. Kā, sasodīts, es varēju zināt, ka eksistē transportkuģi, kas ir gana saprātīgi, lai būtu nejauki? Izklaides kanālā visu laiku parādījās ļauni boti, bet tas nebija pa īstam, tas bija tikai šausmu pastāstiņš, fantāzija.

Es biju domājis, ka tā ir fantāzija.

Es teicu: “Okei,” izslēdzu kanālu un sagumu krēslā.

Parasti es nebaidos — ne tā, kā baidās cilvēki. Mani ir sašāvuši simtiem reižu, tik bieži, ka esmu pārtraucis skaitīt, tik daudz, ka arī uzņēmums pārtrauca skaitīt. Mani ir grauzusi naidīga fauna, man ir braucis pāri kravas transports, mani izklaides pēc ir spīdzinājuši klienti, mana atmiņa ir tikusi izdzēsta utt., u.t.jpr. Bet mans prāts ir bijis mans jau vairāk nekā 33 000 stundu, un es pie tā jau biju pieradis. Gribēju saglabāt sevi tādu, kāds biju.

Transports neatbildēja. Mēģināju atrast pretošanās ceļus visiem dažādajiem veidiem, kā tas varētu mani ievainot, un veidus, kā es varētu mēģināt ievainot viņu. Tas bija drīzāk līdzīgs DrošVienībai, nevis botam — tik ļoti, ka es sāku apsvērt, vai tas nebija konstrukts — varbūt kaut kur tā sistēmā bija norakts klonēts organisks smadzeņu materiāls. Nekad nebiju mēģinājis uzlauzt citu DrošVienību. Varbūt būtu visdrošāk uz lidojuma laiku pārslēgties dīkstāvē un likt sev pamosties, kad sasniegsim mērķi. Lai gan tas mani atstātu viņa dronu varā.

Gaidīju, kā aiztikšķ sekundes līdz tā reakcijai. Priecājos, ka biju pamanījis kameru neesamību un nebiju pūlējies ielauzties kuģa drošības sistēmā. Tagad sapratu, kāpēc cilvēki nedomāja, ka tam nepieciešama papildu aizsardzība. Bots ar tik pilnvērtīgu kontroli pār vidi, kā arī iniciatīvu un brīvību darboties varētu tikt galā ar jebkuru mēģinājumu tam uzbrukt.

Tas bija atvēris man lūku. Tas gribēja, lai es ienāku.

Ak, vai.

Tad tas teica: Tu vari turpināt patērēt medijus.

Es tikai turpināju piesardzīgi kluknēt.

Tas piebilda: Nepūlies.

Es biju nobijies, bet tādēļ biju ari gana aizkaitināts, lai parādītu, ka tas, ko viņš man nodarīja, nebija nekas jauns. Nosūtīju kanālā: DrošVienibas nepūlas. Tas izsauktu vadības moduļa piespriestu sodu, un pievienoju dažus īsus ierakstus no atmiņas par to, kāda tieši bija ši sajūta.

Sekundes pārvērtās minūtē, tad vēl vienā, tad vēl trijās. Cilvēkiem tas nešķiet daudz, bet sarunā starp boriem, vai, atvainojos, starp bota/cil-vēka konstruktu un botu tas ir ilgs laiks.

Tad tas teica: Man žēl, ka tevi sabiedēju.

Kā tad. Ja jūs domājat, ka es ticēju šīs atvainošanās īstumam, tad jūs nepazīstat Slcpkabotu. Visticamāk, tas spēlējās ar mani. Teicu: “Es neko no tevis negribu. Tikai aizbraukt līdz savam galamērķim.” Biju to paskaidrojis jau agrāk, pirms tas atvēra man lūku, bet bija vērts to atkārtot.

Es jutu, kā tas aiz sava mūra paraujas atpakaļ. Gaidīju un ļāvu, lai šķidrumu aprites sistēma iztīra baiļu radītās ķimikālijas. Pagāja vēl vairāk laika, un es sāku garlaikoties. Sēdēšana šeit šķita pārāk līdzīga gaidīšanai savā kārbā pēc aktivizācijas — gaidot, kad jauni klienti pieņems pasūtījumu, kad sāksies nākamais garlaicīgais līgums. Ja tas plānoja mani iznīcināt, tad es pirms tam vismaz varētu paskatīties kaut ko no medijiem. Es atsāku jauno seriālu, bet vēl arvien biju pārāk uztraucies, lai to izbaudītu, tādēļ apturēju ierakstu un skatījos vecu “Mēness patvēruma lēkta un rieta” sēriju.

Pēc trim sērijām biju mierīgāks un sāku negribīgi aptvert notiekošo no transporta skatpunkta. DrošVienība, ja tā nav pietiekami uzmanīga, var izraisīt daudz iekšēju bojājumu, un patvaļīgām DrošVienībām nebija diži raksturīgs paradums uzvesties neuzkrītoši un izvairīties no nepatikšanām. Es nebiju nodarījis pāri iepriekšējam transportam, ar ko biju braukājies, bet tas to nezināja. Nesapratu, kāpēc tas paņēma mani uz klāja, ja patiešām negribēja nodarīt man pāri. Ja es būtu transportkuģis, tad nebūtu sev uzticējies.

Varbūt tas bija līdzīgs man un izmantoja iespēju tādēļ, ka tāda bija, nevis tādēļ, ka zināja, ko vēlas.

Tik un tā tas bija dirsa.

Pēc sešām sērijām es jutu, kā transports atkal glūn kanālā. Es to ignorēju, lai gan tam bija jāzina, ka es zinu par viņa klātbūtni. Cilvēkiem saprotamā analoģijā tas būtu kā mēģināt ignorēt kādu, kas ir milzīgs un smagi elpo, tev pār plecu skatīdamies tavā personiskajā ekrānā. Un atbalstās pret tevi.

Noskatījos vēl septiņas “Mēness patvēruma” sērijas, kamēr tas karājās manā kanālā. Tad tas man pieklauvēja, it kā es kaut kā būtu varējis nezināt to, ka tas visu šo laiku tur bija atradies, un nosūtīja lūgumu atgriezties pie jaunā piedzīvojumu seriāla, ko biju sācis skatīties, kad tas mani pārtrauca.

(Seriālu sauca “Pasaullēkātāji”, un tas bija par brīvlīguma pētniekiem, kas paplašināja tārpeju un gredzenu tīklu neapdzīvotās zvaigžņu sistēmās. Tas izskatījās ļoti nereālistisks un neprecīzs, un tieši tādēļ tas man patika.)

“Es iedevu tev visu savu mediju kopiju, ierodoties uz klāja,” teicu. Pat nedomāju runāt ar to kanālā kā ar savu klientu. “Vai tu vispār uz to paskatījies?”

Es pārbaudīju, vai tajā nav kaitīgu programmu un citu bīstamību.

Un ej dirst, es nodomāju un atgriezos pie “Mēness patvēruma”.

Pēc divām minūtēm tas atkārtoja klauvējienu un lūgumu.

Teicu: “Skaties pats.”

Es mēģināju. Man ir daudz vieglāk skatīt mediju saturu caur tavu filtru.

Tas man sajauca prātu. Nesapratu, kur ir problēma.

Transportbots paskaidroja: Kad mana komanda atskaņo mediju saturu, es nespēju izprast kontekstu. Cilvēku mijiedarbības un vides ārpus mana korpusa man ir lielākoties nezināmas.

Nu es sapratu. Tam vajadzēja nolasīt manu reakciju uz programmu, lai patiešām saprastu, kas notiek. Cilvēki izmantoja kanālu citādi nekā boti (un konstrukti), tādēļ, kad komanda atskaņoja medijus, viņu reakcijas nekļuva par daļu no datiem.

Man šķita savādi, ka transportam “Mēness patvērums”, kura darbība notika uz kolonijas, interesēja mazāk nekā “Pasaullēkātāji”, kas bija par liela pētnieciskā kuģa komandu. Varētu domāt, ka tas pārāk atgādinās darbu — es izvairījos no seriāliem par apskates komandām un raktuvēm —, bet varbūt tam bija vieglāk aptvert kaut ko pazīstamu.

Jutu kārdinājumu atteikt. Bet, ja tam vajadzēja mani, lai skatītos iecerēto seriālu, tad tas nedrīkstēja saniknoties un iznīcināt manas smadzenes. Turklāt ari es gribēju skatīties to seriālu.

“Tas nav reālistisks,” es teicu botam. “Tam nav jābūt reālistiskam. Tas ir stāsts, nevis dokumentāla filma. Ja tu par to sūdzēsies, tad es pārtraukšu skatīties.”

Es atturēšos no sūdzēšanās, tas atbildēja. (Iztēlojieties to vissarkastiskākajā iespējamajā tonī, un jums būs zināms priekšstats par to, kā tas izklausījās.)

Tā nu mēs skatījāmies “Pasaullēkātājus”. Tas nesūdzējās par reālisma trūkumu. Pēc trim sērijām tas kļuva uztraukts ikreiz, kad tika nobeigts nenozīmīgs varonis. Kad divdesmitajā sērijā tika nobeigts svarīgs varonis, man vajadzēja nopauzēt sēriju uz septiņām minūtēm, kamēr transports sēdēja kanālā, veikdams botu ekvivalentu blenšanai sienā, un izlikās, ka tam jāveic diagnostika. Tad pēc četrām sērijām varonis atgriezās starp dzīvajiem, un bots bija tik atvieglots, ka tam bija jānoskatās šī sērija trīs reizes, pirms tas spēja turpināt.

Viena no galvenajām sižeta līnijām sasniedza kulmināciju brīdī, kad pēc notiekošā varēja spriest, ka kuģi varētu katastrofāli sabojāt un tā apkalpi nogalināt vai ievainot, un transportam bija bail to skatīties. (Skaidrs, ka tas to tā neformulēja, bet jā, tam bija bail skatīties.) Tajā brīdī es biju pret to noskaņots daudzkārt labvēlīgāk, tādēļ ļāvu tam uzņemt sēriju pamazām, pa vienai līdz divām minūtēm.

Kad seriāls bija beidzies, tas vienkārši sēdēja, pat neizliekoties, ka nodarbojas ar diagnostiku. Tas tur sēdēja pilnas desmit minūtes, kas tik komplicētam botam nozīmē ļoti ilgu datu apstrādes laiku. Tad tas teica: Vēlreiz, lūdzu.

Tā nu es atkal palaidu pirmo sēriju.

Kad bijām noskatījušies “Pasaullēkātājus” vēl divas reizes, tas gribēja redzēt visus pārējos seriālus par cilvēkiem uz kuģiem. Lai gan pēc tam, kad trāpījām uz kādu, kas bija balstīts uz patiesiem notikumiem, kur kuģa korpusā radās sūce un dekompresijas rezultātā nomira vairāki komandas biedri (šoreiz uz pavisam), tas kļuva pārāk satraukts un man bija jāizveido satura filtrs. Lai tas varētu atjēgties, es piedāvāju “Mēness patvērumu”. Tas piekrita.

Pēc četrām sērijām tas iejautājās: Šajā stāstā nav DrošVienību?

Droši vien tas iedomājās, ka “Mēness patvērums” bija mans mīļākais seriāls tā paša iemesla dēļ, kā dēļ viņam patika “Pasaullēkātāji”. Es teicu: “Nē. Nav nemaz tik daudz seriālu ar DrošVienībām, un tad tās ir vai nu ļaundari, vai ļaundaru pakalpiņi.” Vienīgās DrošVienības izklaides medijos bija patvaļīgas un apņēmušās nobeigt visus cilvēkus, jo, pieņemu, tās bija aizmirsušas, kas būvēja labošanas kārbas. Dažās — sliktākajās — programmās DrošVienības reizēm piekopa seksu ar cilvēkiem. Tas bija savādi neprecīzi un turklāt anatomiski sarežģīti paveicams. Konstrukti ar cilvēku daļām, kas saistītas ar dzimumaktu, ir seksboti, nevis DrošVienības. Seksboticm nav iebūvētu ieroču, tā ka nav gluži tik viegli tos sajaukt ar DrošVienībām. (Turklāt DrošVienībām ir mazāk nekā nulle intereses par seksu ar cilvēkiem vai jebko citu, tur nu varat man ticēt.)

Tiesa gan, būtu bijis pagrūti parādīt vizuālā atainojumā reālistisku DrošVienību, kas nozīmētu rādīt to, kā tu stundām ilgi stāvi un garlaikojies līdz nāvei, kamēr nervozie klienti mēģina izlikties, ka tevis tur nav. Bet arī grāmatās DrošVienības nebija atainotas. Mans minējums ir, ka nevar izstāstīt stāstu no tādas lietas skatpunkta, kam, tavuprāt, nemaz nav skatpunkta.

Tas teica: Atainojums nav reālistisks.

(Ziniet, vienkārši iztēlojieties visu, ko tas saka, vissarkastiskākajā iespējamajā tonī.)

“Ir nereālistisks tēlojums, kas jauj tev aizmirsties, un nereālistisks, kas tev atgādina, ka visi no tevis baidās.” Izklaides kanālā DrošVienības bija tādas, kā klienti tās iedomājās: bezsirdīgas, slepkavnieciskas mašīnas, kas kuru katru mirkli un bez mazākā iemesla varēja kļūt patvaļīgas, tas nekas, ka tām bija vadības moduļi.

Transports to apdomāja 1,6 sekundes. Tad mazāk sarkastiskā tonī teica: Tev nepatīk tavas funkcijas. Es nesaprotu, kā tas ir iespējams.

Transportbota funkcija bija ceļošana pa kaut ko tādu, kas tam šķita kā bezgala fascinējoša kosmosa sajūta, un nodrošināt, ka visi tā pasažieri — cilvēki un ne tikai — ir drošībā tā metāla korpusā. Protams, ka tas nesaprata, kā var negribēt pildīt savu funkciju. Tā funkcija bija lieliska.

“Man patīk daļa manu funkciju.” Man patika aizsargāt cilvēkus un lietas. Man patika izprātot, kā varētu gudrāk aizsargāt cilvēkus un lietas. Man patika, ka man ir taisnība.

Tad kāpēc tu esi šeit? Tu neesi “brīvs bots", kas mēģina atrast savu aizbildni, kuram it kā nevarot vienkārši nosūtīt ziņu pa publisko saziņas līniju no tranzītgredzena, kuru mēs nupat atstājām.

Jautājums mani paņēma uz izbrīnu, jo es nebiju iedomājies, ka tas varētu interesēties par kaut ko citu, ne tikai sevi pašu. Vilcinājos ar atbildi, bet tas jau zināja, ka esmu DrošVienība, un zināja, ka vienkārši nevar pastāvēt tādi apstākļi, kuros mana klātbūtne šeit bija legāla un pieņemama. Tikpat labi tas varētu arī uzzināt, kas es esmu. Nosūtīju tā kanālā savu BrivTirgus Ostas jaunumu kopiju. “Tas esmu es.”

Dr. Mensa no PreservationAux komandas tevi nopirka un ļāva tev doties prom.

“Jā. Vai gribi vēlreiz noskatīties “Pasaullēkātājus”?” jau pēc mirkļa nožēloju, ka biju to pajautājis. Tas zināja, ka mēģinu novērst uzmanību.

Bet tas teica: Man nav atļauts, pieņemt neautorizētus pasažierus vai kravu, un man jau nācās modificēt savu žurnālu, lai noslēptu jebkādas tavas klātbūtnes pēdas. Mirklis vilcināšanās. Tā ka mums abiem ir noslēpums.

Man nebija iemesla to neteikt—ja nu vienīgi negribēju izklausīties pēc muļķa. “Es devos prom bez atļaujas. Viņa piedāvāja man mājas pie viņas Saglabāšanā, bet viņai mani tur nevajag. Viņiem tur nevajag Droš-Vienības. Un es... nezināju, ko gribu, vai es gribu doties uz Saglabāšanu, vai nē. Vai es gribēju aizbildni cilvēku — kas ir tikai cits vārds īpašniekam. Zināju, ka būtu vieglāk izbēgt no stacijas nekā no planētas. Tā nu es devos prom. Kāpēc tu man ļāvi kāpt uz borta?”

Iedomājos, ka varbūt varēšu novērst tā uzmanību, panākot, ka tas stāsta par sevi. Atkal kļūdījos. Tas teica: Mani māca ziņkāre par tevi, un kravas braucieni bez pasažieriem ir nomācoši. Tu atstāji viņus, lai dotos uz RaviHyral raktuvēm Q stacijā. Kāpēc?

“Es aizgāju, lai tiktu prom no BrīvTirgus Ostas, prom no uzņēmuma.” Tas gaidīja. “Kad man bija iespēja padomāt, nolēmu doties uz RaviHyral. Man ir kaut kas jāizpēta, un tā ir vislabākā vieta šim nolūkam.”

Man šķita, ka pētījumu pieminēšana varētu panākt, ka tas beidz jautāt, jo tas saprata, ko nozīmē pētījumi. Nē, nepaveicās. Tranzītgre-dzenā bija pieejami publisko bibliotēku ieraksti, kas var sūtīt un saņemt informāciju no planētu arhīviem. Kāpēc nepētīt tur? Man ir pieejams plašs arhīvs uz borta. Kāpēc neesi mēģinājis saņemt piekļuvi tam?

Es neatbildēju. Tas gaidīja veselas trīsdesmit sekundes, tad teica: Konstruktu sistēmas ir pēc būtības zemākas kvalitātes nekā attīstītu botu sistēmas, bet tu neesi stulbs.

Jā, labi, pats ej dirst, es nodomāju un palaidu izslēgšanās sekvenci.

Četras stundas vēlāk, kad sākās automātiskais uzlādēs cikls, es uztrūkos augšā. Transports nekavējoties teica: Tas bija bērnišķīgi un lieki.

“Ko tu zini par bērniem?” Tagad es biju vēl niknāks, jo tam bija taisnība. Izslēgšanās un laiks, ko pavadīju inertā stāvokli, būtu atvairījis cilvēku vai novērsis viņa uzmanību; transports tikai gaidīja, līdz varēs atsākt diskusiju.

Manā komandā ietilpst pasniedzēji un audzēkņi. Esmu uzkrājis daudz bērnišķīgas uzvedības piemēru.

Es tikai sēdēju un niknojos. Gribēju atriezties pie mediju skatīšanās, bet zināju, ka bots domās — tas nozīmē, ka es padodos un pieņemu to, ko nevaru mainīt. Visu manu eksistences laiku — vai vismaz tās eksistences daļas, kuras atceros — es to vien biju darījis, kā pieņēmis to, ko nevaru mainīt. Man tas bija apnicis.

Mēs tagad esam draugi. Nesaprotu, kādēļ tu neapspried savus plānus.

Tas bija tik satriecošs un aizkaitinošs paziņojums. “Mēs neesam draugi! Tiklīdz mēs devāmies ceļā, tu uzreiz sāki mani draudēt,” es norādīju.

Man bija jāpārliecinās, ka tu nesāksi mēģināt man kaitēt.

Es pamanīju, ka tas teica “nesāksi mēģināt”, nevis “nekaitēsi”. Ja to būtu uztraukuši mani plāni, tad tas vispār nebūtu laidis mani uz borta. Tas bija izbaudījis iespēju parādīt man, ka ir jaudīgāks nekā DrošVienība.

Ne jau nu ka viņš būtu kļūdījies, sakot “mēģināt”. Seriālu skatīšanās laikā es biju pamanījies veikt tā analīzi, izmantojot bota paša publiskajā kanālā pieejamās shēmas, kā arī līdzīgu transportkuģu specifikācijas, kas bija pieejamas tā datubāzes neaizsargātajās daļās. Biju izdomājis divdesmit septiņus dažādus veidus, kā to padarīt darbotiesnespējīgu, un trīs — kā to uzspridzināt. Bet abpusēja iznīcināšana nebija tas scenārijs, kas mani interesēja.

Ja es tikšu šim te cauri sveikā, tad nākamajam braucienam būs jāatrod patīkamāks, dumjāks transportkuģis.

Es nebiju atbildējis, un nu jau es zināju, ka to tas nespēja ciest. Tas teica: Es jau atvainojos. Vēl arvien neatbildēju. Tas piebilda: Mana komanda allaž uzskata mani par uzticamu.

Nevajadzēja ļaut tam skatīties visas tās “Pasaullēkātāju” sērijas. “Es neesmu tava komanda. Es neesmu cilvēks. Es esmu konstrukts. Kons-trukti un boti nevar uzticēties cits citam.”

Desmit dārgas sekundes tas klusēja, lai gan pēc tā, kā paaugstinājās tā kanāla aktivitāte, varēju noteikt, ka tas kaut ko dara. Sapratu, ka tas pārmeklē datubāzes, mēģinādams atrast iespēju apstrīdēt manu paziņojumu. Tad tas jautāja: Kāpēc ne?

Biju pavadījis ļoti daudz laika, izlikdamies, ka esmu pacietīgs, kad cilvēki uzdeva stulbus jautājumus. Man būtu vajadzējis labāk sevi kontrolēt. “Jo mums abiem jāseko cilvēku pavēlēm. Cilvēks varētu tev pateikt, lai tu iztīri man atmiņu. Cilvēks varētu pateikt, lai es iznīcinu tavas sistēmas.”

Biju domājis, ka tas iebildīs, ka es nekādi nevaru tam kaitēt, kas aizvestu visu sarunu citās sliedēs.

Bet tas teica: Tagad šeit nav cilvēku.

Es sapratu, ka esmu iebraucis strupceļā — transportkuģis izlikās, ka viņam ir nepieciešams mans paskaidrojums, lai tādejādi piespiestu mani pateikt to sev pašam. Nezināju, uz ko piktojos vairāk — uz sevi vai botu. Nē, es pilnīgi noteikti uz to piktojos vairāk.

Kādu bridi sēdēju un vēlējos atgriezties pie medijiem — jebkāda satura —, nevis domāt par to. Jutu, kā transports ir kanālā, kā gaidīja, vērodams mani ar pilnu uzmanību, neietverot tikai mikroskopisku koncentrēšanās daļu, kas bija nepieciešama, lai paturētu sevi kursā.

Vai bija nozīme tam, ka bots zina? Vai es baidījos, ka zināšana mainīs tā viedokli par mani? (Ciktāl varēju noprast, viņa viedoklis jau tā bija diezgan slikts.) Vai man patiešām rūpēja, ko viens dirslgs pētniecības transports domā par mani?

So jautājumu man nevajadzēja uzdot. Es jutu, kā mani pārņem vienaldzības vilnis, un zināju, ka man nevajadzētu to pieļaut. Ja sekošu savam plānam — ciktāl to var saukt par plānu —, tad nedrīkstēju būt vienaldzīgs. Ja ļaušu sev pārstāt domāt par citiem, tad kas zina, kur es beigās nonākšu. Braucot ar stulbiem transportiem un skatoties mediju saturu, līdz kāds mani notvers un varbūt pārdos atpakaļ uzņēmumam, vai arī nogalinās, lai savāktu neorganiskās daļas.

Teicu: “Kaut kad apmēram pirms 35 000 stundu es tiku nosūtīts līgumdarbā uz RaviHyral raktuvēm Q_stacijā. Šī norīkojuma laikā es kļuvu patvaļīgs un nogalināju lielu skaitu savu klientu. Manas atmiņas par notikušo ir daļēji izdzēstas.” DrošVienlbu atmiņas dzēšana vienmēr ir daļēja, jo mūsu galvās ir ari organiskas daļas. Atmiņas tīrīšana nevar izdzēst atmiņas no organiskiem nervu audiem. “Man jāzina, vai negadījums notika tādēļ, ka mans vadības modulis cieta katastrofisku kļūmi. Domāju, ka tā bija. Bet man ir jāzina pavisam droši.” Vilcinājos, bet, sūds ar visu, tas jau tāpat zināja visu pārējo. “Man jāzina, vai es uzlauzu savu vadības moduli, lai sāktu negadījumu.”

Nezinu, ko biju gaidījis. Zināju, ka DiPTs (t.i., Dirslgais pētniecības transports) bija vairāk pieķēries savai komandai nekā DrošVienības saviem klientiem. Ja tam nebūtu šādu jūtu pret cilvēkiem, ko tas pārvadāja un ar kuriem strādāja, tad tas nebūtu tā satraucies ikreiz, kad kaut kas notika ar “Pasaullēkātāju” varoņiem. Man nebūtu jāatfiltrē visi uz

patiesiem notikumiem balstītie seriāli, kur cilvēku komanda cieta zaudējumus. Zināju, kā tas jūtas, jo jutos tāpat ar Menšu un PreservationAux komandu.

Tas jautāja: Kāpēc tava atmiņa par notikušo tika iztīrīta?

Šo jautājumu es nebiju gaidījis. “Jo DrošVienības ir dārgas, un uzņēmums negribēja manis dēļ zaudēt vēl vairāk naudas, nekā jau bija zaudējis.” Gribēju knosīties. Gribēju pateikt kaut ko tik apvainojošu, ka tas liktu mani mierā. Patiešām gribēju beigt par to visu domāt un skatīties “Mēness patvērumu”. “Vai nu es viņus nogalināju kļūmes dēļ un tad uzlauzu vadības moduli, vai arī uzlauzu vadības moduli, lai varētu viņus nogalināt,” es teicu. “Tās ir vienīgās iespējas.”

Vai visi konstrukti ir tik neloģiski? Jautāja Dirsīgais pētniecības transports ar milzīgo procesora jaudu, kuram es metaforiski biju paturējis rociņu, kad to bija emocionāli satriecis izdomāts mediju seriāls. Pirms es paspēju to formulēt skaļi, transports turpināja: Sīs nav pirmās iespējas, kas jāapsver.

Man nebija ne jausmas, ko tas grib pateikt. “Labi, tad kas ir pirmās iespējas, kas jāapsver?”

Ka tas vai nu notika, vai nenotika.

Man bija jāpieceļas un jāpastaigā.

DiPTs to ignorēja un turpināja: Ja tas notika, vai tu biji notikušā iemesls, vai ari kaut kas no malas izmantoja tevi, lai tu to izraisītu? Ja kaut kas no malas lika tam notikt, tad kāpēc? Kas guva labumu no notikušā?

DiPTam, šķiet, ļoti patika šīs problēmas skaidrais izklāsts. Nezinu, vai es par to biju tādā sajūsmā. “Zinu, ka būtu varējis uzlauzt savu vadības moduli.” Parādīju uz savu galvu. “Es te atrodos tāpēc, ka uzlauzu moduli.”

Ja tas, ka tu vari uzlauzt vadības moduli, izraisīja negadījumu, kāpēc to pastāvīgi nepārbaudīja un nepamanīja uzlaušanas faktu?

Nebūtu jēgas uzlauzt moduli, ja es nevarētu apmuļķot standarta diagnostikas rīkus. Bet... Uzņēmums bija skops un paviršs, bet ne stulbs. Mani turēja apstrādes centrā pie korporatīvajiem birojiem. Tātad viņi nebija gaidījuši nekādas briesmas.

DiPTs teica: Tev taisnība tādā ziņā, ka nepieciešama turpmāka izpēte, lai varētu piln ībā izprast notikušo. Kāds ir tavs tālākais plāns?

Beidzu staigāt apkārt. Bots zināja, ko es plānoju tālāk. Doties uz RaviHyral, meklēt informāciju. Uzņēmuma datubāzē nebija nekā, kam es būtu varējis piekļūt, netiekot pieķerts, bet RaviHyral sistēmas varbūt nebūs tik labi aizsargātas. Un varbūt, ja es atkal ieraudzīšu šo vietu, manos cilvēka neironos kaut kas atmodīsies. (Es gan ne pārāk priecātos par šādu iespēju, ja tā notiktu.) Jutu, ka DiPTs atkal dara to pašu — uzdod man jautājumus, uz kuriem zina atbildes, lai varētu mani ievilināt slazdā un likt atzīt kaut ko tādu, ko negribēju atzīt. Nospriedu, ka izlaidīšu vidusposmu. “Ko tu gribi teikt?”

Tevi identificēs kā DrošVienību.

Tas nedaudz iekoda. “Es varu izlikties par uzlabotu cilvēku.” Uzlaboti cilvēki tik un tā tiek uzskatīti par cilvēkiem. Nezinu, vai ir uzlabotie cilvēki ar tik daudziem implantiem, ka tie izskatītos pēc DrošVienī-bas. Šķiet mazticams, ka cilvēks varētu vēlēties tik daudz implantu vai arī spētu izdzīvot pēc tik drausmīgiem ievainojumiem, kuru dēļ tie būtu nepieciešami. Bet cilvēki ir dīvaini. Lai nu kā tas nebūtu, es neplānoju ļaut kādam redzēt vairāk nekā absolūti nepieciešams.

Tu izskaties pēc DrošVienības. Tu kusties kā DrošVienība. Tas nosūtīja uz manu kanālu virkni attēlu, salīdzinot to, kā es pārvietojos pa gaiteņiem un kajītēm, ar dažādu komandas biedru ierakstiem tajās pašās vietās. Es biju atslābis un atvieglots, jo biju ticis prom no tranzītgredzena, bet nebūt neizskatījos atslābis. Es izskatījos pēc patrulējošas DrošVienības.

“Tranzītgredzenos neviens to neievēroja,” iebildu. Zināju, ka riskēju. Biju ticis tik tālu tāpēc, ka cilvēki un uzlabotie cilvēki komerctrans-porta gredzenos nebija redzējuši DrošVienības citādi kā vien izklaides kanālos vai ziņās, kur mēs vai nu galinājām nost cilvēkus, vai ari bijām saraustīti gabalos. Ja mani pamanītu kāds, kas jebkad strādājis ar ilgter-miņā pielīgtām DrošVienībām, pastāvēja liela iespēja, ka viņi saprastu, kas es esmu.

DiPTs parādīja karšu sarakstu. RaviHyral raktuves Q_stacijā atradās uz trešā lielākā gāzu milža mēness. Karte griezās, atklādama izgaismotas raktuves un atbalsta centrus, un ostu. Tajā bija tikai viena osta. Sīs iestādes izmanto DrošVienibas/ir izmantojušas DrošVienības. Tevi redzēs vadoši cilvēki, kas ir strādājuši ar DrošVienībām.

Riebjas, ka DiPTam ir taisnība. “Es tur neko nevaru darīt.”

Tu nevari mainīt savu konfigurāciju.

Jau kanālā varēju just tā skepsi. “Nē, nevaru. Paskaties DrošVie-nību specenes.”

DrošVienības nekad nemaina. Augoša skepse. Tas acīmredzot bija atradis visu savās datubāzēs atrodamo informāciju par DrošVienībām un asimilējis to.

“Nē. Seksbotus maina.” Vai vismaz tie, kurus biju manījis es, bija mainīti. Daži bija vairāk vai mazāk standarta Vienības ar dažām izmaiņām, citi bija radikāli atšķirīgi. “Bet to dara apstrādes centrā, remonta novietnēs. Lai kaut ko tādu paveiktu, man būtu vajadzīga medtelpa. Pilnvērtīga, nevis tikai avārijas komplekts.”

Tas paziņoja: Man ir pilnvērtīga medtelpa. Tajā var veikt izmaiņas.

Tā tas bija, bet pat tik laba medicīnas telpa kā DiPTam, kas varēja patstāvīgi veikt tūkstošiem procedūru ar cilvēkiem, nebūtu aprīkota ar programmatūru, kas fiziski mainītu DrošVienību. Es varētu to vadīt cauri procesam, bet tur slēpās pamatīga problēma. Manu organisko un neorganisko komponentu mainīšana radītu katastrofālu funkciju zudumu, ja es operācijas laikā nebūtu deaktivēts. “Teorētiski. Bet es nevaru darbināt aparatūru laikā, kad mani operē.”

Es varu.

Neko neteicu. Sāku atkal šķirot savu mediju saturu.

Kāpēc tu neatbildi?

Nu jau es pazinu DiPTu gana labi, lai zinātu, ka tas neliks mani mierā, tādēļ pateicu tiešā tekstā. “Tu gribi, lai es uzticu tev savas konfigurācijas maiņu, kamēr es pats esmu inerts? Kad esmu bezpalīdzīgs?”

Tam pietika nekaunības izklausīties aizvainotam. Es palīdzu savai komandai daudzās procedūrās.

Piecēlos, staigāju šurpu turpu, divas minūtes blenzu sienā, tad veicu diagnostiku. Beidzot noprasīju: “Kādēļ tu gribi man palīdzēt?”

Es esmu pieradis palīdzēt savai komandai ar liela apjoma datu analīzi un daudziem citiem eksperimentiem. Atrodoties transportkuģa režīmā, neizmantotā kapacitāte mani nomāc. Tavu problēmu risināšana ir interesants nestandarta domāšanas vingrinājums.

“Ak tad esi nogarlaikojies? Es būtu labākā spēļmantiņa, kas tev jebkad bijusi?” Kad es biju uzņēmuma inventārs, būtu atdevis visu par divdesmit vienu ciklu nenovērotas dīkstāves. DiPTs manī neizraisīja līdzjūtību. “Ja esi nogarlaikojies, paskaties mediju saturu, ko tev iedevu.”

Es apzinos, ka tavā gadījumā uz spēles ir tevis kā patvaļīgas Vienības izdzīvošana.

Jau sāku to izlabot, bet tad apklusu. Es nedomāju par sevi kā par “patvaļīgu”. Biju uzlauzis savu vadības moduli, bet turpināju sekot pavēlēm, vismaz lielākajai daļai no tām. Es nebiju aizbēdzis no uzņēmuma, Dr. Mcnsa bija mani legāli nopirkusi. Lai gan es biju pametis viesnīcu bez viņas atļaujas, viņa man ari nebija teikusi, lai nedodos prom. (Jā, zinu, ka pēdējais gan pārāk nebalsta manu argumentāciju.)

Patvaļīgas vienības nogalina savus klientus — cilvēkus un uzlabotos cilvēkus. Es... biju reiz to darījis. Bet ne pēc savas gribas.

Man bija jānoskaidro, vai tas ir vai nav bijis pēc manas gribas.

“Mana izdzīvošana nav uz spēles, ja es turpinu braukāt ar neaizņemtiem transportkuģiem.” Un iemācos izvairīties no dirsīgajiem, kas grib man draudēt un apšaubīt visas manas izvēles, un mēģināt pierunāt mani ielīst medtelpā, lai varētu nodarboties ar eksperimentālām operācijām.

Vai tas ir viss, ko vēlies? Vai tad nevēlies atgriezties pie savas komandas?

Ne pārāk pacietīgi atbildēju: “Man nav komandas.”

Tas man nosūtīja jaunumos publicēto attēlu, kuru biju viņam iedevis — PreservationAux grupas bildi. Visi bija pelēkajos formas tērpos un smaidīja grupas attēlam, kas tika uzņemts līguma sākumā. Vai tā nav tava komanda?

Nezināju, ko atbildēt.

Biju pavadījis tūkstošiem stundu, skatoties vai lasot par — un jūtot simpātijas pret — izdomātu cilvēku grupām medijos. Tad biju nonācis pie īstu cilvēku grupas, uz kuriem es skatījos un kas man patika, un tad kāds mēģināja viņus nogalināt, un, aizsargājot viņus, man nācās atklāt, ka biju uzlauzis savu vadības moduli. Tā nu es devos prom. (Jā, es zinu, ka tas viss bija sarežģītāk.)

Mēģināju izdomāt, kāpēc nevēlējos mainīt savu konfigurāciju, pat ja tas palīdzētu man sevi aizsargāt. Varbūt tas bija tāpēc, ka to cilvēki darīja ar seksbotiem. Es biju slepkabots, tātad mani standarti bija augstāki?

Es negribēju izskatīties vēl vairāk pēc cilvēka kā tagad. Pat tad, kad es vēl biju bruņās, tiklīdz mani PrescrvationAux klienti bija ieraudzījuši manu cilvēka seju, viņi gribēja izturēties pret mani kā pret personu. Lika man lidot divplākšņa komandas kajītē, iesaistīja mani savās plānošanas sapulcēs, runāja ar mani. Par manām jūtām. To es nespēju izturēt.

Bet man vairs nebija bruņu. Mans izskats, mana spēja izlikties par uzlabotu cilvēku — tām bija jābūt manām jaunajām bruņām. Tas neizdosies, ja es nevarēšu veiksmīgi izlikties starp cilvēkiem, kuri zina, kādas ir DrošVienības.

Bet tas šķita bezjēdzīgi, un es jutu, kā tuvojas vēl viens “man vienalga” vilnis. Kāpēc man par to būtu jāuztraucas? Man patika cilvēki, man patika skatīties uz viņiem izklaides kanālā, kur viņi nevarēja ar mani komunicēt. Kur tas bija droši. Gan man, gan viņiem.

Ja es būtu devies atpakaļ uz Saglabāšanu kopā ar Dr. Menšu un pārējiem, viņa varētu sniegt drošību man, bet vai es tiešām varēju sniegt viņai drošību no manis?

Savas fiziskās konfigurācijas izmaiņas šķita radikāls solis. Bet arī vadības moduļa uzlaušana bija radikāls solis. Arī aiziešana no Dr. Mensas.

DiPTs gandrīz lūdzošā tonī teica: Es nesaprotu, kāpēc šī ir grūta izvēle.

Arī es nezināju, bet negrasījos to teikt.

Vajadzēja divus ciklus, lai to apdomātu. Es ar DiPTu nerunāju par to — vai par jebko citu —, bet mēs turpinājām kopā skatīties medijus, un tas nodemonstrēja negaidītu pašsavaldīšanos, nemēģinot sākt ar mani diskusiju.

Zināju, ka līdz šim man bija paveicies. Uz transporta, ko tiku izmantojis, lai pamestu BrīvTirgus Ostu, biju salīdzinājis sevi ar cilvēku ierakstiem, mēģinot noteikt, kādi faktori varētu sekmēt apjausmu, ka es esmu DrošVienība. Visvieglāk maināmā uzvedība bija nemierīgas kustības. Cilvēki un uzlabotie cilvēki stāvot pārnes svaru, viņi reaģē uz pēkšņām skaņām un spilgtu gaismu, viņi kasās, viņi piekārto matus, viņi grābājas pa kabatām un somām, lai pārbaudītu, vai tur ir priekšmeti, kurus viņi paši tur iepriekš ir ielikuši un tātad zina, ka tie tur ir.

DrošVienības nekustas. Mūsu parastais uzvedības veids ir stāvēt un blenzt uz to, ko sargājam. Daļēji tas ir tāpēc, ka mūsu neorganiskajām daļām nav vajadzīga kustība tā, kā tas ir nepieciešams organiskām daļām. Bet lielākoties tas tā ir tādēļ, ka mēs negribam pievērst sev uzmanību. Jebkāda neparasta kustība var likt cilvēkam nodomāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, kas izraisīs vēl vairāk aizdomu. Ja esi trāpījis uz draņķīgu līgumu, tad cilvēki var likt CentrSistēmai izmantot tavu vadības moduli, lai tevi imobilizētu.

Jau iepriekš, kad biju izpētījis cilvēku kustības, uzrakstīju sev nedaudz koda, kas liktu man stāvēšanas laikā periodiski veikt nejaušas kustības. Mainīt manu elpošanu atkarībā no gaisa kvalitātes izmaiņām. Mainīt manas gaitas tempu, nodrošināt to, ka es reaģēju uz stimuliem fiziski, nevis tikai noskenēju un reģistrēju. Šis kods bija dabūjis mani cauri otrajam tranzītgredzenam. Bet vai es tikšu sveikā cauri gredzenā vai raktuvēs, kur apgrozās cilvēki, kas bieži redzējuši DrošVienības vai strādājuši ar tām?

Es nedaudz pielaboju kodu un lūdzu, lai DiPTs ieraksta manu pārvietošanos pa tā koridoriem un telpām. Centos panākt, ka izskatos pēc cilvēka, cik vien tas iespējams. Esmu pieradis just mentālu neveiklību cilvēku vidū, un es izmantoju šo sajūtu, mēģinot to izpaust fiziskās kustībās. Jutos diezgan apmierināts ar rezultātu. Līdz ieskatījos ierakstos un salīdzināju tos ar DiPTa ierakstiem, kuros bija redzama komanda, kā arī manis paša ierakstiem ar citām DrošVienībām.

Vienīgais, ko es šeit piemuļķoju, biju es pats.

Izmaiņas kustībās lika man izskatīties vairāk pēc cilvēka, bet manas proporcijas bija tieši tādas pašas kā citām DrošVienībām. Es kustējos gana labi, lai pieviltu cilvēkus, kas mani nemeklēja, jo cilvēki tiecas ignorēt nestandarta uzvedību publiskās vietās, kur notiek blīva kustība. Bet ikviens, kas censtos mani atrast, kas zinātu, ka pastāv iespēja satikt patvaļīgu DrošVienību, droši vien nebūtu apmānāms, un elementāra skenēšana, kalibrēta, lai atrastu DrošVienības izmēru, garumu un svaru, noteikti atrastu mani.

Tā bija loģiska izvēle, tā bija acīmredzama izvēle, un es labprātāk novilktu savu cilvēka ādu nekā to darītu.

Man tas būs jādara.

Pēc ilgām diskusijām mēs vienojāmies, ka visvienkāršāk veicamās izmaiņas ar vislabākajiem rezultātiem būtu noņemt divus centimetrus no manām rokām un kājām. Tas neizklausās pēc lielām pārmaiņām, bet tās nozīmētu, ka manas fiziskās proporcijas vairs neatbilstu Vienības standartam. Tas mainītu veidu, kā es staigāju, to, kā es kustējos. Tas izklausījās jēgpilni, un es tam piekritu.

Tad DiPTs paziņoja, ka mums vajadzētu arī mainīt manu organisko daļu vadības kodu, lai uz tām augtu apmatojums.

Mana pirmā reakcija bija “ej ka tu dirst”. Man bija mati uz galvas un uzacis — tā bija daļa no DrošVienību konfigurācijas, kas līdzinājās seks-botiem, lai gan vadības kods panāca, ka DrošVienības galvas mati ir īsi, lai tic netraucētu bruņām. Konstruktu tēla ideja ir tāda, ka mēs izskatāmies pēc cilvēkiem, lai no mūsu izskata klientiem nerastos nepatīkamas sajūtas. (Būtu varējis paskaidrot uzņēmumam: fakts, ka DrošVienības ir baisas slepkavošanas mašīnas, patiesībā dara cilvēkus nervozus neatkarīgi no tā, kā mēs izskatāmies, bet manī jau neviens neklausās.) Bet pārējā manis daļa bija bez matiem.

Pateicu DiPTam, ka man patīk, kā ir, un lieks apmatojums tikai pievērstu papildu uzmanību. Tas atbildēja, ka bija domājis smalkos, retos matiņus, kas atradās uz cilvēku ādas. DiPTs bija veicis analīzi un izvedis sarakstu ar bioloģiskām pazīmēm, kuras cilvēki varētu zemapziņā pamanīt. Mati bija vienīgā, ko mēs varējām radīt, mainot pamata kodu, un DiPTs minēja, ka tas padarītu savienojumus starp organiskajām un neorganiskajām manu roku, kāju, krūšu un muguras daļām līdzīgākus uzlabojumiem — neorganiskajām daļām, ko cilvēki implantēja medicīnisku vai citu iemeslu dēļ. Norādīju, ka daudzi cilvēki un uzlaboti cilvēki noņem matus no ķermeņa higiēnas vai kosmētisku apsvērumu dēļ, vai tādēļ, ka kurš, ellē, tos tur varētu gribēt. DiPTs atteica, ka cilvēkiem nav jāuztraucas par to, ka viņi tiks noturēti par DrošVienībām, tā ka viņi ar saviem ķermeņiem varēja darīt, kas vien viņiem ienāk prātā.

Es vēl arvien gribēju strīdēties, jo tajā brīdī negribēju piekrist visam, ko piedāvāja DiPTs. Bet šīs bija nelielas izmaiņas salīdzinājumā ar to, ka man no rokām un kājām tiks izņemti divi centimetri sintētiska kaula un metāla, kā arī tiks mainīts kods, kas norāda organiskajām daļām, kā apaugt šim kaulam.

DiPTam bija alternatīvs — radikālāks — plāns, kas ietvēra ar dzimumdzīvi saistītu daļu piešķiršanu, un es paziņoju, ka tas vispār nav apspriežams. Man nebija nekādu ar seksu saistītu daļu, un man tas patika. Biju redzējis, kā cilvēki nodarbojas ar seksu izklaides kanālos, kā arī strādājot līgumdarbus, kad man bija jāieraksta viss, ko klienti teica vai darīja. Nē, paldies, nē. Nē.

Bet es lūdzu tam mainīt datu portu manā skaustā. Tas bija ievainojams punkts, un es negribēju palaist garām iespēju tikt ar to galā.

Kad bijām vienojušies par procesu, es stāvēju pie operāciju zāles durvīm. MedSistēma bija nupat sterilizējusies un sagatavojusies, gaisā vēdīja spēcīgs baktericīdu aromāts, atgādinot man par katru reizi, kad biju ienesis šādā istabā ievainotu klientu. Domāju par visiem veidiem, kā šis var noiet greizi, un visām briesmīgajām lietām, ko DiPTs varētu ar mani izdarīt, ja vien gribētu.

DiPTs jautāja: Kāds ir nogaidīšanas iemesls? Vai nepieciešams pabeigt kādu sagatavošanās procesu¹?

Man nebija iemesla tam uzticēties. Vienīgi tas, kā tas allaž gribēja skatīties mediju saturu par cilvēkiem kuģos un kā tas satraucās ikreiz, kad vardarbība bija pārāk reālistiska.

Es nopūtos, novilku drēbes un atgūlos uz operāciju platformas.

Es atgriezos pie samaņas un atklāju, ka mana veiktspēja ir 26 procenti, bet pamazām kāpj. Manu ceļu un elkoņu locītavas apvija sāpes — tik spēcīgas, ka nespēju tās pārstrādāt. Mana cilvēka āda niezēja. Un no manis tecēja. Man tas riebjas.

Man pietrūka kapacitātes piekļūt mediju saturam vai atskaņot to. Varēju tikai gulēt un gaidīt, līdz atjaunojas veiktspējas līmenis. Mēģinājumi kustēties visu tikai pasliktināja. Es vēlējos, kaut būtu izvēlējies sešpadsmito plānu, kā padarīt DiPTu darbotiesnespējīgu — plānu, kam bija visaugstākā statistiskā varbūtība beigties ar veiksmi, vienlaikus izbēgot no katastrofāliem bojājumiem viņa atbildes triecienā. Arī otrais plāns — uzspert to visu gaisā — šajā mirklī šķita visnotaļ pievilcīgs. Piekrist operācijai bija bijis stulbi.

Sajūta bija tāda kā manā kārbā pēc tam, kad esmu ticis sašauts gabalos, bet bez kārbas sniegtās iespējas izslēgt augstākās smadzeņu funkcijas līdz labojumu beigām. Jau pašā sākumā biju zinājis, ka MedSistēma nespēs salāgot manu sāpju līmeni, bet nebiju gaidījis, ka būs tik slikti. Nespēju arī regulēt savu temperatūru, bet man nebija auksti, jo MedSistēma regulēja istabas un operāciju platformas temperatūru, lai uzturētu manu komfortu. Kārbās tā nenotika, un man bija jāatzīst, ka šis bija patīkami.

Pamazām mani veiktspējas līmeņi izlīdzinājās, un es atguvu pietiekami daudz funkcionalitātes, lai varētu pieklusināt savus sāpju sensorus un izslēgt niezi. Man vajadzēja saglabāt nedaudz sāpju sajūtas, lai zinātu, ko nekustināt, līdz visi mani organiskie audi būs pilnībā sadzijuši.

DiPTs karājās manā kanālā, bet žēlsirdīgā kārtā vēl nebija mēģinājis ar mani sarunāties. Sasniedzis 75 procentu veiktspēju, es mēģināju piecelties sēdus.

MedSistēma sāka izmest brīdinājumus, un DiPTs teica: Šobrīd, nav nepieciešamības kustēties. Procesa laikā es veicu izpēti savā vietējā publisko jaunumu datubāzu arhīvā, analizējot apskatāmo laika posmu un neparastus nāves gadījumus, kas saistīti ar raktuvēm. Vai vēlies dzirdēt manus secinājumus, kas izriet no rezultātiem?

Es atslīgu atpakaļ, juzdams, kā manas organiskās daļas piekļaujas siltajam platformas metālam. Nu man tecēja no cita cauruma. Pateicu DiPTam, ka pats māku izlasīt sūda meklēšanas rezultātus.

Es paļautos uz tavām zināšanām jautājumos par šaušanu un nogalināšanu. Tev vajadzētu paļauties uz manām, ja runa ir par datu analīzi.

Teicu tam, ka labi, man vienalga. Nedomāju, ka viņš uzies kaut ko noderīgu.

Tas nosūtīja secinājumus kanālā. Jā, bija loģiski, ka daudzu cilvēku nāve neparastos apstākļos nonāks publiski pieejamā datu masīvā, kur to var atrast vairāki jaunumu kanāli — līdzīgi kā tas notika DeltFall gadījumā. RaviHvral negadījums gan varētu tikt klasificēts kā nejaušība, bet bija iesaistīts uzņēmuma sniegtais nodrošinājums, tādēļ juridiska cīņa bija neizbēgama. Tomēr, ja dati liecinātu, ka vainojama patvaļīga Droš-Vienība, kas visus nogalinājusi, tas nesniegtu man vairāk informācijas, kā vien to, kas jau bija manā rīcībā.

Vairāku jaunumu kanālu arhīvos redzamie ieraksti liek saprast, ka notikuma vieta, visticamāk, bija neliela būve — Ganakas šahta. Informācijas avots ir Kalidonā —politiskā vienībā Korporācijas Malā. Šajā vienībā bāzēts uzņēmums, kas finansēja Ganakas šahtas darbus. Bijuši piecdesmit septiņi upuri. Iemesls reģistrēts kā “aprīkojuma bojājums".

DrošVienības inventārā tiek reģistrētas kā aprīkojums.

DiPTs gaidīja un, kad es neko neteicu, piebilda: Tātad tavs sākotnējais pieņēmums bija pareizs, incidents patiešām notika. Varam turpināt izmeklēšanu.

Gribēju izslēgties, bet tas traucētu ārstēšanās procesam.

DiPTs jautāja: Vai tu vēlies skatīties medijus?

Es neatbildēju, bet tas tik un tā palaida jaunu “Mēness patvēruma” sēriju.

Kad beidzot varēju nokāpt no platformas, tūlīt pat nogāzos uz grīdas, bet tā paša cikla beigās jau gandrīz biju atgriezies normas robežās. Pirmais darbs bija notīrīt asinis un visdažādākos citus šķidrumus mazgāšanās telpā, kas bija savienota ar MedSistēmas telpu. Drošības telpās bija aprīkojums, kas ļāva man notīrīt asinis un visu citu pēc cīņas vai remonta, bet es nekad nebiju izmantojis cilvēkiem paredzētu istabu. DiPTa telpas bija labas — ar pārstrādātu tīrīšanas šķidrumu, kas bija tik līdzīgs ūdenim, ka bija grūti noteikt atšķirību, neveicot ķīmisku analīzi. Varēja mainīt tā temperatūru, lai tas būtu siltāks, un tas labi smaržoja. Pēc tam es smaržoju pēc tīra cilvēka, un tas bija vienkārši dīvaini.

Smalkie matiņi, kas šur tur dīga uz ādas, bija savādi, bet ne tik kaitinoši, kā biju gaidījis. Tie varētu radīt neērtības nākamajā reizē, kad man būs jāuzvelk virsāda, bet cilvēki ar matiem šķietami tika ar to galā bez lielām iebildēm, tādēļ nospriedu, ka arī man tas izdosies. Koda maiņa arī bija padarījusi manas uzacis biezākas un galvas matus dažus centimetrus garākus. Es tos sajutu, un tas bija savādi.

Devos uz DiPTa atpūtas telpām un izmantoju slīdošo lenti un citus trenažierus, lai sevi pārbaudītu un pārliecinātos, ka mani ieroči vēl arvien darbojas kā nākas un es tēmēju precīzi. (Neveicu testa šāvienus, jo DiPTs mani informēja, ka šāda rīcība izraisītu ugunsgrēka trauksmi.)

Ilgu laiku skatījos uz sevi spoguli.

Teicu sev, ka vēl arvien izskatījos pēc DrošVienlbas bez bruņām — bezcerīgi atklāts —, bet patiesībā es tiešām izskatījos vairāk pēc cilvēka. Un nu es zināju, kāpēc nebiju vēlējies to darīt.

Tas nozīmēja, ka būs grūtāk izlikties, ka neesmu persona.

Mēs izgājām no tārpejas plānotajā laikā. Tiklīdz bijām tranzītgre-dzcna skeneru rādiusā, DiPTs izstiepa tālāk uztveres zonu un paņēma man galamērķa informācijas komplektu — tajā bija arī detalizētāka RaviHyral karte. Rotējot karti un skatoties uz to no visiem leņķiem, es nepamodināju sevī nekādus atmiņu fragmentus, kas būtu varējuši palikt no tā laika. Bet interesantā kārtā Ganakas šahta nekur nebija atzīmēta.

Jutu DiPTu savā kanālā, viņam atkal skatoties pār manu metafo-risko plecu. Pārbaudīju laiku un redzēju, ka pēc negadījuma tā tikusi vairākkārt atjaunota. “Viņi to izņēma no kartes.”

Vai tā ir ierasta prakse? DiPTs jautāja. Tas darbojās vienīgi ar zvaigžņu kartēm, un no tām kaut ko izņemt būtu diezgan nopietns pasākums.

“Nezinu, vai tas ir ierasti vai nē, bet, ja uzņēmums vai klienti gribētu noslēpt notikušo, tad tas būtu saprotami.” Ja uzņēmums vēlējās turpināt pārdot līgumus ar DrošVienībām citām raktuvēm, tad notikušo nāves gadījumu fakta noslēpšana vai vismaz nomaskēšana bija svarīga. Varbūt juridiskas cīņas vietā uzņēmums bija žigli izmaksājis nodrošinājuma summu ar noteikumu, ka klients publiski izpauž tik maz detaļu par notikušo, cik iespējams. Šī situācija nelīdzinājās notikumiem ar GravCris un DeltFall, kur bija iesaistītas vairākas puses un uzņēmums rēgojās visos jaunumu kanālos, mēģinot izraisīt līdzjūtību pret sevi.

DiPTs uzraka vēl vairāk vēsturiskas informācijas, meklējot šahtu un saistīto būvju nosaukumus. RaviHyral sākotnēji piederēja vairākiem uzņēmumiem ar tiesībām uz atradnēm dažādos mēness iekšienes reģionos. Bet pēdējo divu sistēmas gadu laikā dažus no tiem bija iegādājies uzņēmums Umro, lai gan daudzi no sākotnējiem uzņēmumiem turpināja darboties tā paspārnē. Neviens no šiem vārdiem nešķita pazīstams.

Pirms došanās uz Ganakas šahtu man būs jāsaprot, kur tā atrodas. Mani turp būtu aizveduši kā kravu, un man nebija atmiņu par šo ceļojumu — ari ne daļēji izdzēstu.

Sāku pārmeklēt atlikušo informācijas komplekta daļu, meklējot sarakstus. Man būs jāatrod atspoles kuģis no tranzltgredzena uz Ravi-Hyral ostu. Tas būtu āķīgs uzdevums. Nu, viss tas pasākums būtu āķīgs. Spriežot pēc informācijas, kas bija norādīta pie pārvadājumu grafika, uz atspolēm ļāva kāpt tikai cilvēkiem ar darbinieka apliecībām vai ari atļaujām no raktuvju vai apkalpošanas uzņēmumiem. Šeit nebija tūrisma, neviens ne ieradās, ne aizgāja, ja nesaņēma oficiālu atļauju no kāda mēness raktuvju īpašnieka vai nolīgta uzņēmuma. Tā kā es nebiju persona un man nebija darbinieka apliecības, man būs jāuzlauž kāda kravas atspole...

DiPTs vēl arvien turpināja iegūt datus no stacijas kanāla. Man ir ieteikums,, viņš paziņoja un parādīja virkni privātsludinājumu. Biju tos redzējis BrīvTirgus Ostas kanālā un pēdējā tranzītgredzenā, bet nebiju pievērsis tiem uzmanību. DiPTs iezīmēja vienu darba piedāvājumu pagaidu pozīcijai drošības darbinieka amatā tehnologu grupai, kas šeit atradās uz ierobežota līguma pamata.

“Kas ir?” es jautāju DiPTam. Nesapratu, kāpēc viņš man to rāda.

Ja šī grupa tevi nolīgtu, tad tev būtu darbinieka apliecība, kas ļautu aizbraukt uz raktuvēm.

“Nolīgt.” Man bija bijuši tik daudzi līgumi, ka es nespēju tos visus atcerēties (es to domāju burtiski; daudzi no tiem bija pirms atmiņas dzēšanas), bet neviens nebija brīvprātīgi izvēlēts. Uzņēmums izvilka mani no kravas telpām, parādīja klientam un tad iepakotu iebāza kravas tilpnē. “Tu esi jucis?”

Mana komanda katram ceļojumam nolīgst konsultantus. DiPTs šķita nepacietīgi gaidām, kad es viņu uzslavēšu par šo ģeniālo domu. Tā ir vienkārša procedūra.

“Jā — cilvēkiem un uzlabotiem cilvēkiem.” Es vilcinājos. Man būtu jākomunicē ar cilvēkiem kā uzlabotam cilvēkam. Es zinu, ka tieši tam it kā bija domāta manas konfigurācijas maiņa, bet biju iedomājies, ka šī komunikācija notiktu attālināti vai arī pārpildīta tranzītgrcdzena ejās. Komunikācija nozīmēja runāšanu un acu kontaktu. Es jau jutu, kā krītas mana veiktspēja.

Tas būs vienkārši, DiPTs uzstāja. Es tev palīdzēšu.

Jā, milzīgais transportbots palīdzēs konstruktam, DrošVienībai, izlikties, ka tas ir cilvēks. Viss ies kā smērēts.

Kad DiPTs bija iegājis ostā un tranzītgredzena botu vadītie velkoņi noņēma kravas moduļus, tas atvēra man slūžas, un es ieslīdēju izkāpšanas zonā. Tas bija iedevis man pieeju savam saziņas kanālam, lai varētu uzturēties manā kanālā, kamēr būšu tranzītgredzenā. DiPTs apgalvoja, ka var man palīdzēt, un, lai gan es par to šaubījos, vismaz man būtu sabiedrība. Dodoties prom no DiPTa slūžu sniegtās drošības, mana veiktspēja atkal nokritās līdz 96 procentiem. Pieslēdzos stacijas izklaides kanāliem, lai saņemtu jaunas lejupielādes, kas varētu palīdzēt man nomierināties.

Jau biju nosūtījis ziņu sociālā kanāla vietnei, piesakoties uz sludinājumu, un saņēmis atbildi ar vietu un laiku. Pēdējā reizē, kad biju sarunājis tikšanos ar cilvēkiem, viņi bija nolaupījuši Menšu un uzspridzinājuši mani, tā ka tā. Diez vai šis būs sliktāk.

Uzlauzu ceļu cauri izkāpšanas zonas drošības kontrolei un nonācu gredzena galvenajā zālē. Salīdzinājumā ar iepriekšējo tranzītgredzenu un BrivTirgus Ostu tā bija praktiski un pieticīgi iekārtota. Nekādu dārziņu kapsulās, nekādu hologrāfisku skulptūru, nedz arī lielu holoekrānu, kuros reklamētu visdažādākos kuģu remonta, kravas pārvadāšanas un citus uzņēmumus; nekādu automātu ar jaunām, spožām saskarnēm. Šeit arī nebrauca lieli pasažieru transportkuģi, tādēļ nebija ne tuvu tik liels pūlis — ne cilvēku, ne botu ziņā. DiPTa ideja sāka izskatīties mazāk pēc stulbas riskēšanas un vairāk pēc nepieciešamības. Iekļauties šeit būtu grūtāk, ja ikviens te atradās tikai pa ceļam uz vai no mēness raktuvēm. DiPTs kanālā sacīja: Es taču teicu.

Satikšanās vieta bija ēdināšanas sektors galvenajā zālē. Tas bija milzīgs, caurspīdīgs burbulis zāles otrajā stāvā, no kura varēja redzēt zemāk esošos tiltiņus un tirgus letes. Iekšā bija vairāki atvērti līmeņi ar galdiem un krēsliem, un 40 procentus no ēdināšanas vietas aizņēma cilvēki un uzlaboti cilvēki. Ejot tai cauri, brīdi pa brīdim sajutu drona ievibrēšanos, bet neviens man nepieklauvēja. Gaisā vēdīja ēdiena aromāti un apreibinošu vielu skāņās smaržas. Necentos to visu analizēt un identificēt; biju pārāk satraucies un centos izskatīties pēc uzlabota cilvēka.

Cilvēki, kuri man bija jāsatiek, bija atsūtījuši attēlu, lai es varētu viņus atrast. Viņu bija trīs, visiem mugurā bija variācijas par darba tērpu tēmu, nekādu logotipu. Žigla meklēšana bija novedusi pie viņu ierakstiem tranzītgredzena sociālajā kanālā. Viņi bija sevi reģistrējuši kā neatkarīgus viesstrādniekus, bet tur sevi varēja reģistrēt, kā vien ienāk prātā, jo identitāte netika pārbaudīta. Divas bija sievietes, viena bija tercera — tas bija dzimtes apzīmējums, ko izmantoja nepolitisku vienību grupa, kas bija pazīstama kā Divarti kopa.

(Lai vienotos par tikšanos, man arī bija jāveic ieraksti sociālajā kanālā. Sistēma ārkārtīgi viegli padevās uzlaušanai, tādēļ biju izveidojis ierakstu ar atpakaļejošu datumu, kas radīja iespaidu, ka biju ieradies ar

iepriekšēju pasažieru transportkuģi. Profesiju biju ierakstījis kā “drošības konsultantu”, un dzimumu kā nenoteiktu. DiPTs, izliekoties par savu kapteini, sniedza man darba devēja rekomendāciju.)

Pamanīju viņas pie galdiņa netālu no burbuļa, kas slējās pāri zālei. Viņas saspringti sačukstējās un, spriežot pēc ķermeņa valodas, bija nervozas. Tuvojoties ātri noskenēju viņas — nekādu ieroču pazīmju, tikai nelieli enerģijas avoti personisko kanāla saskarņu darbināšanai. Vienai bija implants, bet tas bija tikai pamatlīmeņa rīks darbam kanālā.

Tuvojoties gredzenam, biju šo daļu izmēģinājis ar DiPTu, ierakstot savu uzvedību un pēc tam kopīgi to analizējot. Teicu sev, ka varu to paveikt. Izmantoju savu labāko neitrālo sejas izteiksmi — to, ko liku lietā, kad bija pamanīta palielināta lejupielādes aktivitāte un apstrādes centra pārvaldnieks vainoja pie tās cilvēkus, tehniķus. Piegāju pie galdiņa un teicu: “Sveiki.”

Visas trīs sarāvās. “Ē, sveiki,” tercera, attapusies pirmā, atbildēja.

Izmantoju drošības kameras kanālu, lai varētu sevi vērot un pārliecinātos, ka mana sejas izteiksme bija labi kontrolēta. Turklāt bija vieglāk runāt ar cilvēkiem, skatoties uz tiem caur kamerām. Es labi zināju, ka šī distances izjūta ir pilnīgi iluzora, bet man tā bija nepieciešama. Sacīju: “Mēs bijām norunājuši tikšanos. Esmu Ēdens, drošības konsultants.” Labi, jā, tāds vārds bija vienam no “Mēness patvēruma” varoņiem. Jūs tas droši vien nepārsteidz.

Tercera nokremšļojās. Tiņai bija violeti mati un sarkanas uzacis, kas spilgti iezīmējās pret gaiši brūno ādu. “Es esmu Rāmi, tās ir Tapana un Maro.” Tiņa nervozi padīdījās un papliķēja pa tukšo krēslu.

DiPTs, kurš veica datu izguvi daudzkārt ātrāk nekā es, žigli veica meklēšanu un informēja mani, ka daudzās cilvēku kultūrās tas bija uzaicinājums apsēsies. Man sēžoties, tas stāstīja par šī žesta etimoloģiju. Jums varētu šķist, ka DrošVienība, kas vairākas reizes ir sašauta gabalos, uzspridzināta, dabūjusi iztīrītu atmiņu un vienreiz negadījuma

rezultātā daļēji izjaukta, šādos apstākļos būtu krietni tālu no krišanas panikā. Jūs kļūdītos.

Rāmi piebilda: “Ē, es īsti nezinu, ar ko sākt.” Tapana viņu pabikstīja, šķietami sniegdama morālu atbalstu. Ap Tapanas galvu bija apvītas daudzkrāsainas bizes, ausī iesprausta zila, dārgakmenim līdzīga saskarne, un viņas āda bija nedaudz tumšāka nekā Rāmi. Maro āda bija ļoti tumša, viņai bija sudrabkrāsas matu pušķīši, un viņa bija gandrīz tik skaista, ka varētu būt izklaides medijos. Man ļoti slikti padodas noteikt cilvēku vecumu, jo tas nav starp tām nedaudzajām lietām, kas rūp. Turklāt lielākā daļa manas pieredzes ir saistīta ar cilvēkiem izklaides kanālos, un tie nekādā veidā nav līdzīgi tiem, ko var sastapt realitātē. (Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc neesmu sajūsmā par realitāti.) Bet es domāju, ka visas trīs varētu būt jaunas. Ne bērni, bet varbūt ne pārāk tālu no pusaudža gadiem.

Viņas skatījās uz mani, un es sapratu, ka man būs jāpalīdz. Piesardzīgi teicu: “Jūs gribat nolīgt drošības konsultantu?”

Rāmi izskatījās atvieglota: “Jā, mums nepieciešama palīdzība.” Maro pameta skatu apkārt un teica: “Varbūt mums nevajadzētu sarunāties šeit. Vai ir kāda cita vieta, kurp varam doties?”

Nokļūšana šeit bija bijusi pietiekami stresaina, un es negribēju tūlīt doties kaut kur citur. Žigli skenēju apkārni, meklējot dronus, tad radīju kļūmi savienojumā starp restorānu un tranzītgredzena drošībniekiem. Satvēru kameras un parādīju DiPTam, ko no tā vēlos. Bots pārņēma vadību un izrediģēja mani no sistēmas ierakstiem, kā arī no sistēmas izgrieza kameru, kas ierakstīja galdiņu. Es atjaunoju sakarus ar gredzena galveno drošības sistēmu, kas īsajā laika posmā, ko šeit pavadīsim, nepamanīs trūkstošo kameras kanālu. Paziņoju: “Viss kārtībā. Mūs neieraksta.”

Viņas blenza uz mani. Rāmi ieteicās: “Bet tur ir drošības... Vai tu kaut ko izdarīji?”

“Esmu drošības konsultants,” atkārtoju. Mans panikas līmenis sāka kristies galvenokārt tāpēc, ka viņas bija tik acīmredzami nervozas. Cilvēki nervozē manā klātbūtnē, jo es esmu baiss slepkabots, un es nervozēju, jo viņi ir cilvēki. Bet es zināju, ka cilvēki var būt nervozi un piesardzīgi cits cita klātbūtnē arī situācijās, kas nav saistītas ar cīņu vai pretējiem uzskatiem — arī realitātē, ne tikai stāstos. Šķita, ka šis bija tas gadījums — bet man tas ļāva iztēloties, ka viss notiek kā parasti tajos retajos gadījumos, kad klienti lūdza manu padomu drošības jautājumos.

Daļa no mana darba kā DrošVicnībai bija sniegt klientiem padomu, kad tie to lūdza, tā ka teorētiski es biju tas, kam ir pilna informācija par drošību. Nebija gan tā, ka daudzi šādu padomu būtu lūguši vai klausījuši, ko saku. Ne jau nu tā, ka es par to justos sarūgtināts vai kas.

Izskatījās, ka uz Tapanu tas ir atstājis iespaidu. “Tad tu esi šķeltais, ja?” Viņa pasita sev pa skaustu, norādot uz vietu, kur bija mans datu ports. “Tev ir uzlabojumi? Papildu pieeja kanālam?”

“Šķeltais” bija neformāls apzīmējums uzlabotam cilvēkam, biju to dzirdējis izklaides kanālā. Atbildēju: “Jā.” Tad piebildu: “Un ne tikai.” Rāmi sarkanās uzacis saprotoši pacēlās. Arī uz Maro tas bija atstājis iespaidu, viņa teica: “Es nezinu, vai varam atļauties... Mūsu konts ir... Ja mēs saņemsim atpakaļ datus, tad...”

Rāmi atkal uzņēmās vadību. “Tad mums būtu daudz, ko tev samaksāt.”

DiPTs, kurš acīmredzot bija ļoti aizrāvies ar darba scenāriju, sāka pārmeklēt publiskos kanālus, lai uzzinātu, kādu samaksu parasti saņem privāti drošības konsultanti. Atgādināju sev, ka cenšos izlikties, ka neesmu DrošVienība, tādēļ nebūtu nekas neparasts uzdot viņiem jautājumus. Nolēmu, ka sākšu ar pamatinformāciju. “Kādēļ jūs vēlaties mani algot?” Rāmi paskatījās uz abām pārējām, saņēma piekrītošus mājienus un nokrekšķinājās. “Mēs strādājām uz RaviHyral pie Ticisijas Izrakumiem — tas ir viens no mazajiem Umro nolīgtajiem uzņēmumiem. Nodarbojamies ar iežu izpēti un tehnoloģiju attīstību.” Tina izskaidroja, ka viņi ir tehnologu kopiena — pavisam septiņi, plus apgādājamie —, kas kopā ceļo no viena darba līguma pie nākamā. Pārējie gaidīja viesnīcā, bet Rāmi, Maro un Tapana bija nosūtītas rīkoties grupas vārdā. Jutu atvieglojumu, uzzinot, ka viņu pieredze raktuvēs bija saistīta ar tehnoloģijām un izpēti — tad, kad mani izīrēja darbam raktuvēs, tehņi parasti atradās birojos prom no raktuvju šahtas vai blakus tai, un mēs ar tiem nesaskārāmies, ja vien viņi neapreibinājās un nemēģināja cits citu nogalināt, kas notika samērā reti.

“Tleisijas noteikumi bija lieliski,” Tapana piebilda, “bet varbūt pārāk labi, ja saproti domu.”

DiPTs veica īsu izpēti un sniedza viedokli, ka pēdējais bija izteiciens. Es atbildēju, ka zināju ari bez viņa.

Rāmi turpināja: “Mēs parakstījām līgumu, jo tas sniegtu mums laiku nodarboties pašiem ar saviem darbiem. Mums bija ideja, ka varētu attīstīt jaunu sistēmu, kā noteikt svešo sintētiku klātbūtni. RaviHyral ir daudz reģistrētu depozītu, tādēļ šī ir lieliska vieta izpētei.”

Svešie sintētiķi ir elementi, ko aiz sevis atstājušas citplanētiešu civilizācijas. Noteikt atšķirību starp tiem un dabiski atrodamiem elementiem, kas līdz šim nav tikuši identificēti, bija plaši zināma raktuvju problēma. Līdzīgi kā citplanētiešu civilizācijas/kolonijas paliekas, kuru bija atklājuši GrayCris manā iepriekšējā īres līgumā, tos nedrīkstēja izmantot komerciāli. Tas bija viss, kas man jebkad bija bijis jāzina, jo visi mani darbi, kuros bija darīšana ar citplanētiešu atstātām vielām, ietvēra vienīgi to, ka es tur stāvēju un sargāju cilvēkus, kas ar tām strādāja. (DiPTs mēģināja man to visu izskaidrot, un es teicu, lai pataupa vēlākam — man jākoncentrējas.)

Rāmi teica: “Darbs veicās raiti, bet tad pēkšņi mūsu grupu bez brīdinājuma atlaida, un viņi paņēma mūsu datus...”

Tapana savēcināja rokas. “Visu mūsu darbu! Tam nebija nekāda sakara ar līgumdarbu..."

Maro noslēdza: “Principā Tleisija to nozaga un izdzēsa no mūsu ierīcēm svaigāko versiju. Mums bija iepriekšējo variantu kopijas, bet bijām zaudējuši visu neseno darbu.”

Rāmi piebilda: “Mēs iesniedzām sūdzību Umro, bet viņi jau veselu mūžību to apstrādā, un mēs nezinām, vai tas vispār pie kaut kā novedīs.”

Es noteicu: “Izklausās, ka ar šo problēmu jums būtu jāvēršas pie jurista.” Tas nebija nekas neparasts. Mans uzņēmums arī veica datu ievākšanu, bet nebija ne tik atklāts, ne neveikls, lai izdzēstu darbu no sākotnējo autoru ierīcēm. Ja tas to būtu darījis, tad datu autori vairs neielaistos ar viņiem nodrošinājuma līgumos, kas savukārt liegtu uzņēmumam pieeju jebkam, pie kā klienti strādātu vēlāk.

“Mēs apsvērām jurista algošanu,” Rāmi atbildēja. “Bet neesam arodbiedrībā, tādēļ tas būtu dārgi. Un tad vakar Tleisija beidzot atbildēja uz mūsu petīciju un teica, ka mēs varam atgūt dokumentus, ja atdosim avansu. Mums jādodas uz RaviHyral, lai to izdarītu.” Tiņa atslīga atpakaļ krēslā. “Tāpēc mēs vēlējāmies nolīgt tevi.”

Tas sāka izklausīties loģiski. “Jūs neuzticaties Tleisijai.”

“Mēs tikai gribam, lai kāds ir ar mums,” Tapana precizēja.

“Nē, mēs noteikti neuzticamies Tleisijai,” iebilda Maro. “Nepavisam. Dodoties lejup, mums vajag drošībnieku, ja nu gadījumā notikumi risinātos... pārāk saspringti. Mūs satikšot pati Tleisija, un viņai ir vairāki miesassargi, un uz mēness nav vispārējas drošības — tikai tā, ko Umro izvietojusi publiskajās telpās un ostā, un tas nav daudz.”

Nezināju īsti, ko viņa iedomājās, sakot “saspringti”, bet visi scenāriji, ko varēju šādā situācijā iztēloties, bija nepatīkami.

Uzņēmums piedāvāja DrošVienības, lai cilvēkiem nebūtu jāalgo citi cilvēki viņu apsargāšanai. Pēc tā, ko biju redzējis seriālos, spriedu, ka pat tad, kad es darīju savu darbu slaistīdamies, tik un tā man izdevās labāk nekā cilvēkiem.

Vēl arvien vēroju mūs pa notverto drošības kameru, lai gan neļāvu tai neko ierakstīt. Varēju redzēt, ka mana sejas izteiksme bija šaubu mākta, bet šajā gadījumā, domāju, situācija bija atbilstoša. Es teicu: “Jūs varētu satikties ar Tleisiju, izmantojot drošu saziņas kanālu.” Uzņēmums sniedza nodrošinājumu arī tādiem — lai varētu nosūtīt akcijas un datus.

Maro, kuras izteiksme bija vēl šaubīgāka nekā manējā, noteica: “Jāāā, bet Tleisija grib to darīt personiski.”

Rāmi atzina: “Mēs zinām, ka mūsu došanās turp nav laba ideja.”

Došanās turp bija lieliska ideja, ja gribēji tikt novākts. Biju cerējis iegūt vieglāku darbu — kā kurjeram vai tamlīdzīgi. Bet šeit man bija jāsargā cilvēki, kas bija apņēmušies izdarīt kaut ko bīstamu; tieši tāds darbs, kādam es biju izveidots. Darbs, kuru es biju turpinājis vairāk vai mazāk — biežāk gan cik maz vien iespējams — darīt arī pēc tam, kad bija uzlauzts mans vadības modulis. Biju pieradis, ka man ir darāms kaut kas noderīgs, ka man par kaut ko jārūpējas, pat tad, ja tā bija ar līgumu piesaistīta cilvēku grupa, kas, ja man paveicās, uztvēra mani kā rīku, nevis kā rotaļlietu.

Pēc darba ar PreservationAux man bija ienācis prātā, cik ļoti citādi būtu darīt savu darbu kā īstam aizsargājamās grupas biedram. Un tas bija galvenais iemesls, kādēļ es biju šeit.

Es noformulēju jautājumu —jo izlikšanās, ka mēģini iegūt papildinformāciju, ir labākais veids, kā mēģināt likt cilvēkiem saprast, ka viņi dara kaut ko muļķīgu. “Tātad jūs domājat, ka ir kāds cits iemesls, kādēļ Tleisija vēlas veikt apmaiņu personiski... vēl bez tā, ka viņa grib jūs nogalināt?”

Tapana novaikstījās, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko viņa apzinās, bet par ko cenšas nedomāt. Maro pasita pa galdu un tad norādīja uz mani, kas šķita nedaudz biedējoši, līdz DiPTs to atšifrēja kā izjustas piekrišanas žestu. Rāmi strauji ieelpoja un teica: “Mēs domājam... Mēs neesam tikuši galā, darba process nebija pabeigts, bet mēs bijām

tādā sajūsmā par to... Viņi droši vien bija mūs noklausījušies, izmantojot drošības kanālu, un dzirdējuši, kā mēs sarunājamies, un iedomājušies, ka esam tikuši daudz tālāk, nekā patiesībā esam. Tā ka es nezinu, vai viņi spēj to pabeigt. Varbūt viņi saprata, ka tam nav lielas vērtības, ja nav mūsu, kas to var izstrādāt līdz galam.”

“Varbūt Tleisija vēlas, lai mēs atgriežamies darbā pie viņas,” Tapana cerībpilnā balsī noteica.

Iespējams, tieši pirms viņa jūs nogalinās — es nepateicu.

Maro nosprauslājās. “Es labāk dzīvotu kastē stacijas zālē nekā atkal strādātu pie viņas.”

Tagad, sākušas par to runāt, viņas nespēja vien mitēties. Kopiena bija sašķelta jautājumā par to, ko darīt, kas acīmredzot viņiem šķita sāpīgi, jo viņi bija pieraduši vienmēr piekrist cits citam. Tapana, kas, ja ticam Maro, bija pārāk naiva šai pasaulei, domāja, ka ir vērts mēģināt. Maro, kas, ja ticam Tapanai, bija cinisks šķērslis gan progresa, gan dzīvesprieka ceļā, domāja, ka viss ir pakaļā un jātin makšķeres. Rāmi nebija izlēmusi, kamdēļ tiņa bija izvēlēta par kopienas līderi šīs problēmas risināšanas laikā. Neizskatījās, ka Rāmi būtu milzu sajūsmā par izrādīto uzticēšanos, bet apņēmīgi centās virzīties uz priekšu.

Beidzot Rāmi noslēdza diskusiju: “Tāpēc mēs gribam algot tevi. Mēs domājām, ka būtu labāk doties kopā ar kādu, kas var mūs aizsargāt, neļaut viņas komandai traucēt mums dzīvi un sarunu laikā parādīt, ka mums ir aizmugure.”

Tas, ko viņām vajadzēja, bija drošības uzņēmums, kas gatavs sniegt viņiem nodrošinājumu uz tikšanās laiku un atgriešanos, kā arī nosūtīt kopā ar viņiem DrošVienību, kas garantētu, ka viņiem nekas nenotiks. Bet tādi uzņēmumi ir dārgi, un viņiem neinteresētu tik mazs uzdevums.

Viņas visas uz mani satraukti skatījās. No drošības kameras leņķa bija acīmredzams, cik jaunas viņas bija. Viņas izskatījās tik liegas — ar saviem daudzkrāsainajiem, gaisīgajiem matiem. Un nervozas, bet ne manis dēļ. Teicu: “Es pieņemu šo darbu.”

Rāmi un Tapana izskatījās atvieglotas, un Maro, kas acīmredzami vēl arvien negribēja to darīt, šķita samierinājusies. Viņa noprasīja: “Cik daudz mums tev jāmaksā?” Viņa nedroši pašķielēja uz pārējām. “Tas ir, vai mēs varam tevi atļauties?”

DiPTs bija sagatavojis aprēķinus, bet es negribēju viņas aizbiedēt ar pārāk lielu ciparu. “Cik daudz viņi jums maksāja pirms atlaišanas?”

Rāmi atbildēja: “Divus simtus KR ciklā katram darbiniekam uz ierobežoto līguma laiku.”

Neizklausījās, ka darbs man prasītu vairāk nekā vienu ciklu. “Jūs varat man maksāt tikpat.”

“Viena cikla tiesa no mūsu līguma?” Rāmi iztaisnojās. “Patiešām?” Tinas reakcija nozīmēja, ka biju prasījis pārāk maz, bet bija par vēlu labot šo kļūdu. Man bija jāsniedz viņām iemesls, kādēļ biju ar mieru strādāt par nelielu atlīdzību, un es nospriedu, ka vislabāk ir sniegt daļēji patiesu atbildi. “Man jādodas uz RaviHyral, un, lai tur nokļūtu, man nepieciešams darba līgums.”

“Kāpēc?” jautāja Tapana, un Rāmi viņu nosodoši iebukņīja. “Tas ir, es zinu, ka mums nav tiesību prasīt, bet...”

Nav tiesību prasīt. Tas bija kaut kas tāds, kas uz mani nekad nebija attiecies — līdz pat PreservationAux. Es atkal teicu patiesību. “Man nepieciešams veikt izpēti citam klientam.”

Līdzīgi kā DiPTs, viņas saprata izpētes nozīmi, jo īpaši slepenas izpētes, un neuzdeva citus jautājumus. Rāmi pastāstīja, ka viņas plāno doties uz RaviHyral nākamajā ciklā, un tiņa iesniegšot privāta darbinieka apliecības pieprasījumu. Sarunāju tikšanos zālē netālu no atspoļ-kuģu iekāpšanas zonas un aizgāju. Tikko biju ticis ārpus uztveršanas zonas, atbrīvoju arī drošības kameru.

Atgriezos pie DiPTa, ieritinājos savā mīļākajā krēslā, un turpmākās trīs stundas mēs skatījāmies seriālus, līdz es nomierinājos. DiPTs sekoja tranzītgredzena brīdinājumu kanālam gadījumam, ja kāds būtu aptvēris, kas es esmu, bet neko nemanīja.

Es taču teicu, DiPTs paziņoja. Atkal.

Es to ignorēju. Nebiju pamanīts, tādēļ tagad bija pienācis laiks domāt par tālāko plānu. Kas nu ietvēra arī manu jauno klientu dzīvības pasargāšanu.

Es satiku viņus iekāpšanas zonā. Man bija mugursoma — daļa no manas maskēšanās par cilvēku —, bet vienīgā svarīgā līdzpaņemtā lieta bija saziņas saskarne ar DiPTu. Tā ļaus mums sazināties, kad es būšu uz RaviHyral, ļaus man arī turpmāk piekļūt DiPTa zināšanu bāzēm un nelūgtajiem viedokļiem. Biju pieradis, ka mani piesedz CentrSistēma un DrošSistēma, un nu DiPTs tās aizvietos. (Izņemot to, ka šīs sistēmas bija daļēji radītas, lai nosūdzētu mani uzņēmumam un caur vadības moduli sodītu mani. DiPTa iespēja izteikties par visu, ko darīju, bija sods pats par sevi.) Komunikācijas saskarni biju ievietojis iebūvētajā nodalījumā sev zem ribām.

Visas trīs manas klientes gaidīja -— katrai bija vienīgi neliela soma vai maiss, jo, cerams, viņas paliks uz mēness tikai dažus ciklus. Es turējos nostāk, līdz viņas bija atvadījušās no pārējiem kopienas locekļiem. Visi izskatījās noraizējušies. Sociālajā kanālā kopiena bija reģistrēta kā grupas laulība, un viņiem bija pieci dažādu izmēru bērni. Kad pārējie bija prom un Rāmi, Maro un Tapana bija vienas, es viņām pietuvojos.

“Tleisija iegādājās mums biļeti sabiedriskajā atspolē,” Rāmi man teica. “Tā ir laba zīme, vai ne?”

“Protams,” atbildēju. Tā bija biedējoša zīme.

Darbinieka apliecība ļāva man iziet cauri iekāpšanas zonai, un te nenotika ieroču skenēšana. RaviHyral bija atļauti personiskie ieroči, un publiskās zonās bija maz drošībnieku — viens no iemesliem, kādēļ nelielām cilvēku grupām, lai turp dotos, bija jānolīgst tādi drošības konsultanti kā es. Tuvojoties atspoles slūžām, es nosūtīju DiPTam ziņu: Vai tu vari noskenēt atspoli — vai tajā nav anomālu enerģijas rādītāju —, tranzīt-gredzenam nepamanot šo aktivitāti?

Nē, bet es tam pateikšu, ka veicu skenēšanas diagnostiku un pārbaudu sistēmu.

Kad pienācām pie slūžām, DiPTs ziņoja: Nekādu anomāliju, 90procentu sakritība ar rūpnīcas specifikāciju.

Tas bija normāli. Tātad, ja uz klāja ir bumba, tā šobrīd bija inerta, noslēpta kaut kur korpusā. Vēl pieci viesstrādnieki gaidīja iekāpšanu, un skenējot nemanīju nekādu enerģijas signālu. Viņiem bija pārbāztas somas un maisi, liecinot par plāniem palikt uz ilgāku laiku. Ļāvu tiem iekāpt pirmajiem, tad ieslīdēju Maro pa priekšu un devos cauri slūžām, pa ceļam skenējot.

Atspoli vadīja bots, un vienīgā apkalpe bija uzlabots cilvēks, kurš šķietami atradās tur tikai tādēļ, lai pārbaudītu darbinieku apliecības un atspoles biļetes. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Jums bija jābūt tikai trim.

Neatbildēju, jo biju aizņemts, cīkstoties ar drošības sistēmu par vadības grožiem. Tā bija no pilota bota pilnīgi atdalīta sistēma, kas neatbilda man ierastajam atspoļu standartam.

Tapana izslēja zodu. “Tas ir mūsu drošības konsultants.”

Pārņēmu AtspoļDrošVadību un izdzēsu tās mēģinājumu brīdināt pilota botu un apkalpi par faktu, ka tā ir uzlauzta.

Apkalpes pārstāve sarauca pieri, vēlreiz pārbaudīja apliecību, bet nestrīdējās. Mēs uzkāpām uz klāja, kur šobrīd jau iekārtojās pārējie pasažieri. Viņi novietoja savu bagāžu vai klusi sarunājās. Nebiju izslēdzis varbūtību, ka viņi ir potenciāli draudi, bet viņu uzvedība pastāvīgi samazināja šādas varbūtības ticamību.

Kad manas klientes iekārtojās, es apsēdos blakus Rāmi un vēlreiz pieklauvēju DiPTam. Tas teica: Skenēju anomālus tēmējumus, un šobrīd situācija ir droša.

Tas gribēja teikt, ka neredz, ka kāds no mēness tēmētu uz mums. Ja tāds būtu plāns, tad tas notiktu, kamēr mēs esam ceļā. Ja kāds no mēness virsmas šautu pa tranzītgredzenu, esmu diezgan pārliecināts, ka tas būtu pamatīgs pasākums ar juridiskām sekām —ja pat ne ar pamatīgu atbildes triecienu no gredzena drošībnieku puses. Pateicu DiPTam: Ja tie šauj uz mums, kamēr esam ceļā, nav tā, ka mēs kaut ko tur varētu darīt.

DiPTs neatbildēja, bet nu jau es to pazinu gana labi, lai zinātu, ka tas kaut ko nozīmē. Noteicu: Tev nav ieroču arsenāla. Shēmā tāda nebija. Vismaz shēmās, kuras DiPTs bija padarījis pieejamas nenoslepenotajā kanālā. Vai ne?

DiPTs atzinās: Man ir kosmosa izmešu novirzīšanas sistēma.

Ir tikai viens veids, kā novirzīt izmešus. Nekad nebiju bijis uz bruņota kuģa, bet zināju, ka uz tiem attiecas pilnīgi citāda licencēšanas un nodrošinājuma sistēma. (Ja kāds no tiem nejauši sašauj kaut ko tādu, ko nevajadzētu, kādam ir jāmaksā par zaudējumiem.) Es konstatēju: Tev ir ieroču arsenāls.

DiPTs atkārtoja: Izmešu novirzīšanai.

Nupat es sāku prātot, kas tā par universitāti, kam pieder DiPTs.

Rāmi noraizējusies mani vēroja. “Vai viss labi?”

Es pamāju un centos izskatīties nekāds.

Tapana paliecās tiņai garām un jautāja: “Vai tu esi kanālā? Es nevaru tevi atrast.”

Atbildēju: “Esmu privātā kanālā ar draugu uz gredzena; viņš novēro atspoles startu. Tikai pārliecinos, ka viss ir kārtībā.”

Viņas pamāja un atslīga krēslos.

Klājs nodrebēja, tātad atspole bija atdalījusies no gredzena un sāka kustību. Es pietuvinājos pilota botam. Tas bija modelis ar ierobežotu funkcionalitāti, ne tuvu ne tik sarežģīts kā kaut vai standarta transportkuģa vadības bots. Liku AtspoļDrošVadībai pateikt, ka man ir gredzena drošībnieku atļauja, un bots līksmi man pieklauvēja. Apkalpes pārstāve sēdēja pie bota vadības kabīnē un izmantoja savu kanālu, lai tiktu galā ar administratīviem darbiem un lasītu lejupielādēto sociālo kanālu, bet kajītē nebija pilota cilvēka.

Es atgāzos krēslā un nedaudz atslābu. Mani vilināja mediji, un no kanālā jaušamajām atbalsīm es nopratu, ka lielākā daļa cilvēku tos izmantoja. Bet es gribēju turpināt sekot līdzi botam. Tas varētu izklausīties pārmēru piesardzīgi, bet tā es esmu izveidots.

Tad divdesmit četras minūtes un četrdesmit septiņas sekundes pēc starta, tuvojoties mēnesim, pilota bots iekliedzās un nosprāga, jo tā sistēmu pārpludināja iznicinoša programma. Tas bija pagalam, pirms AtspoļDrošVadība vai es paspējām noreaģēt; es izveidoju mūri ap mums abiem, un iznicinātājs no tā atlēca. Pamanīju, kā tas reģistrē uzdevuma beigas un pašiznicinās.

Sūdi vagā. DiPT! Izmantoju AtspoļDrošVadību, lai sagrābtu vadību. Mums vajadzēja koriģēt kursu septiņu, komats, divu sekunžu laikā. Apkalpes pārstāve, kuru trauksmes signāls bija izrāvis no kanāla caurskates, ar šausmām skatījās uz vadības paneli, tad ieblieza pa trauksmes signālu. Viņa nemācēja vadīt atspoli. Es māku vadīt divplākšņus un citus augšējās atmosfēras lidaparātus, bet nekad nebiju saņēmis izglītojošo moduli atspolēm un citiem kosmosa kuģiem. Pabakstīju AtspoļDrošVadību, cerēdams, ka tā palīdzēs, un tā ieslēdza visus trauksmes signālus kajītē. Jā, nu, tas nebija diez ko palīdzīgi.

Laid mani iekšā, DiPTs teica — tik vēsi un mierīgi, it kā mēs apspriestu nākamo skatāmo programmu.

Nekad nebiju devis DiPTam pilnu pieeju savām smadzenēm. Biju ļāvis tam mainīt manu ķermeni, bet ne to. Mums bija trīs sekundes, un tās iztecēja. Mani klienti, citi cilvēki atspoļkuģī. Es ļāvu tam ienākt.

Šī sajūta bija līdzīga tai, ko cilvēki grāmatās apraksta kā mirkli, kad kāds pagrūž tavu galvu zem ūdens. Tad sajūta pazuda, un DiPTs bija atspolē, tas izmantoja manu savienojumu ar AtspoļDrošVadību, lai iekristu tukšumā, ko bija atstājis izdzēstais bots. DiPTs ieplūda vadībā, veica kursa korekciju, pielāgoja mūsu ātrumu, tad saņēma nolaišanās signālu un ieveda atspoli trajektorijā uz RaviHyral ostu. Apkalpes pārstāve tikko bija iespējusi brīdināt ostas vadību un vēl arvien strauji elpoja. Ostas vadība varēja augšupielādēt avārijas nolaišanās instrukcijas, bet laika bija pārāk maz. Viņi nebūtu varējuši neko darīt, lai mūs glābtu.

Rāmi pieskārās manai rokai un jautāja: “Vai ar tevi viss kārtībā?” Biju aizmiedzis acis. “Jā,” atbildēju. Atcerējies, ka cilvēki no citiem cilvēkiem parasti sagaida plašāku atbildi, pacēlu pirkstu, norādot uz trauksmes signāliem, un piebildu: “Man ir jutīga dzirde.”

Rāmi līdzjūtīgi pamāja. Pārējie bija uztraukušies, bet nekāda paziņojuma nebija bijis, un viņi redzēja mūsu kursu ostas kanālā, kur vēl arvien tika ziņots par mūsu ierašanos laikā.

Apkalpes pārstāve bija mēģinājusi izskaidrot ostas vadībai, ka bija noticis katastrofāls sistēmas sabrukums, pilota bots bija pagalam, un viņa nezināja, kāpēc atspole seko parastajai trajektorijai, nevis iebrāžas mēness virsmā. AtspoļDrošVadība centās analizēt DiPTu un gandrīz vai panāca, ka to izdzēš. Es pārņēmu AtspoļDrošVadību, izslēdzu trauksmes signālu un izdzēsu visu ceļojumu no tās atmiņas.

Trauksmei beidzoties, no pasažieru puses atskanēja atvieglota murmināšana. Es ieteicu DiPTam tālākās darbības ideju, un viņš nosūtīja ostas vadībai kļūmes kodu, kamdēļ vadība piešķīra mums citu prioritāti un pārslēdza mūsu nolaišanos no publiskajiem dokiem uz avārijas dokiem. Tā kā naidīgā programmatūra bija acīmredzami paredzēta tam, lai iznīcinātu mūs pa ceļam, ieplānotajā iebraukšanas vietā mūs, visticamāk, neviens negaidītu, bet drošs paliek drošs.

Kanāls sniedza mums ostas vizuālo attēlu, kas atradās kalna sienā izdobtā alā, un no visām pusēm to aptvēra izmešu novirzīšanas sistēma, (īsta izmešu novirzīšanas sistēma, nevis DiPTa apslēptie elektromagnētiskie lielgabali vai kas nu tam bija.) Daudzo ostas līmeņu gaismas mirdzēja tumsā, un mazākas atspoles paspruka mums no ceļa, kad mēs slaidā lokā nolaidāmies pie ostas vadības rādītās bākas.

Maro mani vēroja ar piemiegtām acīm. Kad kanālā ienāca ziņa par nolaišanās vietas maiņu, viņa paliecās uz priekšu un teica: “Vai tu zini, kas notika?”

Par laimi, es atcerējos, ka neviens negaidīja, ka būšu spiests nekavējoties atbildēt uz visiem jautājumiem. Viena no priekšrocībām, ja esi nevis konstrukts DrošVienība, bet gan uzlabots cilvēks, drošības konsultants. Es teicu: “Parunāsim par to, kad būsim izkāpuši no atspoles,” un viņas izskatījās apmierinātas.

DiPTs mūs nosēdināja ostas vadības stāvvietā. Mēs atstājām apkalpi, lai tā mēģina izstāstīt avārijas tehniķiem, kas notika, kamēr pēdējie pievienoja diagnostikas ierīces. DiPTs jau bija prom un izdzēsis visas savas klātbūtnes pēdas, un AtspoļDrošVadība bija apjukusi, bet vismaz neskarta atšķirībā no nabaga pilota bota.

Avārijas apkalpes personāls un boti rosījās pa nelielo izkāpšanas zonu. Pamanījos izvadīt savas klientes tai cauri un tālāk tukšā, noslēgtā ejā uz galveno ostu, pirms kāds mēģināja viņas aizturēt. Jau biju no publiskā kanāla lejupielādējis karti un pārbaudīju drošības sistēmas izturību. No ejas varēja redzēt alu ar daudziem nolaišanās vietu līmeņiem un nedaudzām atspolēm, kas ielidoja un izlidoja. Tālumā bija redzami milzīgie kravas boti raktuvju darbam.

Drošība izskatījās saraustīta, mainīga atkarībā no tā, cik liels paranojas līmenis piemita uzņēmumam, kas darbojās tevis šķērsotajā teritorijā.

Tas varēja būt gan pluss, gan arī interesants izaicinājums. Tranzītgre-dzena publiskās informācijas kanāls bija brīdinājis, ka, šķiet, daudzi cilvēki šeit nēsāja šaujamos un nenotika ieroču skenēšana.

Mēs iegājām centrālajā telpā, kurai jumta vietā bija augsts, caurspīdīgs kupols, kas ļāva skatīties uz alas griestiem virs mūsu galvām — uz tiem notēmētās gaismas izrādīja krāsainās minerālu dzīslas. Veicu ske-nēšanu, lai pārliecinātos, ka mūs nekas neieraksta, un apstādināju Rāmi. Tina un pārējās uz mani paskatījās, un es teicu: “Persona, ko jūs plānojat satikt, tikko mēģināja jūs nogalināt.”

Rāmi samirkšķināja acis, Maro tās iepleta, betTapana ievilka elpu, lai strīdētos pretī. Es teicu: “Atspole bija inficēta ar iznīcinošu programmatūru. Tā nobeidza pilota botu. Es atrados kontaktā ar draugu, kurš varēja izmantot manu uzlabotā cilvēka kanālu, lai lejupielādētu jaunu pilota moduli. Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ mēs necietām avārijā.”

Modulis būtu ievirzījis atspoli drošā orbītā, bet nebūtu bijis gana gudrs, lai varētu veikt sarežģīto, bet nevainojamo nosēšanos. Cerēju, ka viņas to neaptvers.

Tapana aizvēra muti. Maro šokēta noteica: “Bet citi pasažieri? Apkalpe? Viņi būtu nogalinājuši visus!”

Atbildēju: “Ja jūs būtu vienīgie upuri, tad motivācija būtu acīmredzama.”

Redzēju, ka viņām pamazām pielec. Piebildu: “Jums būtu nekavējoties jāatgriežas tfansportgrcdzenā.” Pārbaudīju publisko kanālu, lai uzzinātu, kādi ir transporta grafiki. Sabiedriskā atspole pametīs mēnesi pēc vienpadsmit minūtēm. Tleisijai nebūtu laika izsekot manas klientes un inficēt šo atspoli —ja vien viņas pasteigsies.

Tapana un Maro paskatījās uz Rāmi. Tiņa brīdi vilcinājās, tad nocietināja seju un teica: “Es palikšu. Jūs abas dodieties.”

“Nē,” Maro nekavējoties atbildēja. “Mēs tevi nepametīsim.” Tapana piebilda: “Mēs paliksim kopā.”

Rāmi seja gandrīz vai zaudēja savaldību — viņu atbalsts padarīja tinu vājāku nekā nāves draudi. Bet tad tina saņēmās un īsi pamāja. Paskatījās uz mani un teica: “Mēs paliekam.”

Es vizuāli neizrādīju nekādu reakciju, jo esmu pieradis, ka klienti pieņem aplamus lēmumus, un biju daudz trenējies kontrolēt savu sejas izteiksmi. “Jūs nevarat doties uz norunāto tikšanos. Viņi pazaudēja jūs no redzesloka, kad atspole nenosēdās ieplānotajā vietā. Jums jāsaglabā šī priekšrocība.”

“Bet mums jādodas uz tikšanos!” Tapana protestēja. “Citādi mēs neatgūsim darbu!”

Jā, es reizēm gribu sapurināt savus klientus. Nē, es nekad to nedaru. “Tleisijai nav ne mazākās vēlmes atdot jums darbu. Viņa jūs šeit ievilināja, lai nogalinātu.”

“Jā, bet...” Tapana iesāka.

“Tapana, vienkārši paklusē un klausies,” Maro — jūtami aizkaitināta — pārtrauca.

Rāmi izskatījās stūrgalvīga, bet tomēr pajautāja: “Tad ko mums darīt?”

Tehniski šai nebija jābūt manai problēmai. Tagad es biju šeit, un viņas man vairs nebija vajadzīgas. Varēju viņas pazaudēt pūlī un ļaut, lai viņas pašas tiek galā ar savu slepkavniecisko bijušo priekšnieci.

Bet viņas bija klienti. Pat pēc tam, kad biju uzlauzis savu vadības moduli, es nebiju spējis pamest klientus, kurus pat nebiju izvēlējies. Ar šiem klientiem es biju noslēdzis vienošanos kā brīvs aģents. Es nespēju aiziet. Nopūtu paturēju pie sevis. “Jūs nedrīkstat sastapties ar Tleisiju viņas mītnē. Vieta ir jāizvēlas jums.”

Tas nebija ideāli, bet ar to būs jāpietiek.

Manas klientes izvēlējās ēstuvi ostas centrā. Tā atradās uz paaugstinājuma, galdiņi un krēsli sakārtoti grupās, virs tiem karājās ekrāni, kas reklamēja dažādus ostas un darbinieku servisus, kā ari sniedza informāciju par dažādām raktuvēm. Ekrāni ari palīdzēja nomaskēties no kamerām un ierakstu aparatūras, tādēļ šī bija populāra vieta biznesa sarunām.

Rāmi, Tapana un Maro bija izvēlējušās galdiņu un nu nervozi ņēmās ap dzērieniem, ko bija pasūtījušas vienam no apkārtklīstošajiem botiem. Viņas bija saziņas tīklā pieteikušas tikšanos ar Tleisiju un nu gaidīja, kad ieradīsies viņas pārstāvis.

Drošības sistēma šajā publiskajā zonā bija gudrāka nekā AtspoļDroš-Vadība, bet ne daudz gudrāka. Es spēju iekļūt tajā pietiekami, lai sekotu līdzi ārkārtas kustībai un saņemtu attēlus no kamerām, kas rādīja mūsu tuvāko apkārtni. Jutos diezgan pašpārliecināts. Stāvēju trīs metru attālumā no galdiņa, izlikos, ka vēroju sludinājumus, un pētīju publiskajā kanālā atrastajā kartē redzamās raktuves. Tur bija gana daudz pamestu raktuvju vietu, kā arī transporta ceļi, kas veda šķietamā nekurienē. Gana-kas šahta noteikti bija viena no tām.

DiPTs teica man ausī: Jābūtpieejamam informācijas arhīvam. Gana-kas šahtas eksistenci no turienes nebūs izdzēsuši. Tās neesamība būtu pārāk uzkrītoša pētniekiem. •

Tas bija atkarīgs no pētniecības veida. Kāds, kas strādā ar svešo sintētiku, noteikti gribētu zināt, kur tā atrasta, bet ne obligāti to, kurš uzņēmums tos uzracis vai kādēļ šī uzņēmuma vairs nebija. Bet tas, kurš izņēma Ganakas šahtu no kartes, drīzāk būtu centies to noslēpt no garāmskrie-nošiem žurnālistiem, nevis pilnībā to izdzēst no vietējo atmiņas.

DiPTa dati bija pareizi: uz šī mēness atradās citas DrošVienī-bas. Karte rādīja piecu nodrošinājuma uzņēmumu logo, kas visi piedāvāja DrošVienības septiņās visattālākajās raktuvēs, kurās vēl arvien tika

atrastas jaunas minerālu dzīslas, — starp tiem bija arī mans uzņēmums. Viņu sniegtais nodrošinājums garantētu aizsardzību pret zādzībām, kā arī gādātu, lai kalnrači un citi raktuvju darbinieki neievainotu cits citu. Tiesa, neviena DrošVienība nedotos cauri ostai citādi kā vien inertā stāvoklī kā krava transporta kastēs vai labošanas kārbās, tā ka par to vismaz varēju neuztraukties. Mana izmainītā konfigurācija varētu apmuļķot cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, bet ne citas DrošVienības.

Ja tās mani ieraudzītu, tad dotu ziņu savām DrošSistēmām. Tām nebūtu izvēles. Un tās tādu arī negribētu. Neviens cits tik labi kā DrošVienības nezina, cik bīstamas ir patvaļīgas Vienības.

Tad es sajutu klauvējienu.

Teicu sev, ka esmu kļūdījies un pieņēmis to par kaut ko citu. Tad tas notika vēlreiz. Izteikta “sūdi vagā” pazīme.

Kāds meklēja DrošVienības. Ne tikai botus, bet tieši DrošVienības, un tas bija pārāk tuvu. Tas nebija pieklauvējis tieši man, bet, ja man būtu aktīvs vadības modulis, tad man būtu uz to jāreaģē.

Galdiņam, pie kura sēdēja mani klienti, tuvojās trīs cilvēki. Rāmi iečukstēja kanālā: “Tā ir Tleisija! Es nebiju gaidījusi, ka viņa ieradīsies pati.” Divi no cilvēkiem bija lieli un vīriešu kārtas, un viens no viņiem pielika soli, lai sasniegtu galdiņu. Maro viņu ieraudzīja, un no viņas sejas izteiksmes varēja saprast, ka šī nebūs sasveicināšanās. Skeneris rādīja, ka viņš ir bruņots.

Es nostājos starp viņu un galdiņu. Pacēlu roku līdz viņa krūšu augstumam un teicu: “Stop.”

Lielākajā daļā gadījumu, kad biju piesaistīts līgumam, man ar cilvēku, kas nav sācis fizisku kontaktu, nebija ļauts darīt neko vairāk. Bet jūs brīnīsieties, cik labi tas iedarbojas, ja to izdara pareizi. Lai gan tas tā notika tad, kad man bija bruņas un aptumšota ķivere. Stāvot šeit parastās cilvēku drēbēs, ar atsegtu cilvēka seju, tas bija pavisam citādi. Bet tagad man nevarēja nodarīt pāri iesitot, un ieroci izvilcis viņš vēl nebija.

Es būtu varējis viņu sapluinīt kā salveti.

Viņš to nezināja, bet acīmredzot pēc manas sejas varēja noteikt, ka es no viņa nebaidos. Paskatījos caur drošības kameru, kā izskatos, un nospriedu, ka izskatos garlaikots. Tas nebija nekas neparasts, jo es gandrīz vienmēr darba laikā izskatos garlaikots — tikai tad, kad biju bruņās, to nevarēja pateikt.

Viņš acīmredzami pierāvās un teica: “Kas, ellē, tu esi?”

Manas klientes bija atgrūdušas krēslus un nu stāvēja kājās. Rāmi teica: “Tas ir mūsu drošības konsultants.”

Viņš atkāpās un nedroši pašķielēja uz abiem pārējiem — otru vīriešu kārtas miesassargu un Tleisiju, kas bija uzlabots cilvēks, sieviešu kārtas.

Es nolaidu roku, bet neizkustējos no vietas. Visi trīs atradās pa šāvienam, bet tas bija sliktākais scenārijs. Vismaz man. Cilvēki mēdz palaist garām daudz sīku nianšu, bet tas, ka es varu no rokām izšaut enerģijas ieročus, varētu tā kā viņus uzvedināt uz pareizā ceļa. Novirzīju tieši tik daudz uzmanības, cik bija nepieciešams, lai pārbaudītu drošības kameru kanālus un uzzinātu, kas man pieklauvējis.

Notvēru attēlu kamerā publiskās zonas otrā pusē, netālu no viena ieejas tuneļa. Stāvs, kas atradās netālu no sēdekļu zonas, neizskatījās, kā biju gaidījis, un man nācās pārskatīt attēlu, līdz es sapratu. Tam nebija bruņu, un tā fiziskā konfigurācija neatbilda DrošVienību standartam. Tam bija daudz matu — sudrabaini ar ziliem un violetiem galiņiem —, savilkti atpakaļ un sapīti līdzīgi kā Tapanai, tikai daudz sarežģītākā bizē. Tā sejas vaibsti atšķīrās no manējiem, bet visu Vienību sejas ir atšķirīgas, tās ir nejauši piešķirtas atkarībā no klonētā cilvēka materiāla, kas izmantots mūsu organisko daļu izveidei. Tā rokas bija atkailinātas, un nebija redzams ne metāls, ne ieroču atveres. Tā nebija DrošVienība.

Es skatījos uz seksbotu.

Tas nav oficiālais apzīmējums, DiPTs teica.

Oficiālais apzīmējums ir TīkVienība, bet visi zina, ko tas nozīmē.

Seksbotiem, tāpat kā slepkabotiem, nav jauts bez norīkojuma staigāt apkārt pa cilvēku apdzīvotām zonām. Kāds to bija uz šejieni nosūtījis.

DiPTs iebakstīja man tik pamatīgi, ka es sarāvos. Atjēdzos un nedaudz patinu atpakaļ ierakstu, lai saprastu, kas patlaban notiek.

Tleisija bija paspērusi soli uz priekšu. “Un kāpēc tieši jums nepieciešams drošības konsultants?”

Rāmi ievilka elpu. Es iemetos viņas kanālā, izveidoju privātu savienojumu ar tinu, Tapanu un Maro un teicu tiņai: Neatbildi. Nepiemini mēģinājumu iznicināt atspoli. Runā tikai par lietu. Tas bija impulsīvs lēmums. Tleisija bija šeit ieradusies, sagaidot niknu konfliktu — tāpēc viņa bija paņēmusi līdzi bruņotus miesassargus. Tagad mums bija priekšrocība: mēs nebijām miruši, viņi bija izsisti no sliedēm, un mēs vēlējāmies, lai viņi turpina tādi būt.

Rāmi izpūta elpu, pieskārās manam kanālam, lai paziņotu, ka ir sapratusi, un teica: “Mēs esam ieradušies, lai runātu par mūsu failiem.”

Maro, kas bija sapratusi, ko cenšos panākt, teica Rāmi: Turpini tādā garā, neļauj viņiem pat piesēst.

Rāmi jau izklausījās pārliecinātāka un teica: “Mūsu personiskā darba izdzēšana nebija daļa no darba līguma. Bet mēs piekrītam jūsu piedāvājumam atdot avansu apmaiņā pret mūsu failiem.”

Drošības kamerās redzēju, kā seksbots pagriežas un pamet publisko zonu pa tam tuvāko eju.

Tleisija jautāja: “Visu avansu?” Viņa acīmredzami nebija gaidījusi, ka viņas piekritīs.

Maro paliecās uz priekšu. “Mēs atvērām kontu Umro, kas tagad pārvalda šo summu. Varam pārsūtīt to jums, tikko atdosiet failus.”

Tleisijas žoklis sakustējās, viņai runājot personiskajā kanālā. Abi miesassargi atkāpās. Tleisija pienāca tuvāk un ieņēma krēslu pie manu klientu galda. Pēc mirkļa Rāmi apsēdās, tāpat arī Tapana un Maro.

Es pievērsu daļu uzmanības sarunām un atgriezos pie publiskā kanāla. Sāku pārmeklēt vēsturiskos datus, meklējot neparastu aktivitāti laikā, kad biju šeit iznomāts.

Kamēr klienti sarunājās un es šķiroju datus, DiPTam atkal lūkojoties man pār plecu, vienlaikus vēroju drošības kameras. Redzēju, kā zonā ienāk vēl divi potenciālu draudu avoti. Abi bija uzlaboti cilvēki. Jau biju pamanījis trīs potenciālus draudus sēžam pie netālajiem galdiņiem. (Visi trīs demonstrēja savādu vienaldzību pret saķeršanos, kas notika pavisam tuvu ēstuves centram. Pārējie cilvēki un uzlabotie cilvēki tuvumā bija vērojuši to ar atklātu vai slēptu ziņkārību.)

DiPTs man iebakstīja. Es redzu, atteicu. Meklēšana bija atklājusi vairākas ziņas, kas bija publicētas mani interesējošajā laikā. Tie bija brīdinājumi, ka pārmaiņas jēlmateriālu un nepieciešamo materiālu piegādē tālāk esošās raktuvēs izraisīs izmaiņas pasažieru cauruļtransporta grafikā. (Caurule bija mazgabarīta transporta sistēma, kas izvadāja pasažierus pa ostu un tuvākajiem pakalpojumu centriem, turklāt privātas līnijas veda uz tuvākajām raktuvēm.) Vēlāk ziņojumi liecināja, ka, lai kompensētu novirzes, ir izveidots jauns maršruts.

Tas bija tas, kas vajadzīgs. Lasot starp rindiņām, varēja noprast, ka apkalpojošajiem uzņēmumiem bija jāuzbūvē jauns cauruļu ceļš, lai tiktu garām tuneļiem, kas veda uz pēkšņi aizvērtu raktuvi. Tai bija jābūt Ganakas šahtai.

Citu šahtu aizvēršanai bija sekojuši vietējo ziņu raksti un pastiprināta sociālo kanālu aktivitāte saistībā ar bankrota procesu un notikušā ietekmi uz saistītajiem apkalpes uzņēmumiem. Par šo slēgšanu nebija nekā tamlīdzīga. Kāds bija samaksājis, lai šos datus izdzēstu no publiskā kanāla.

Saruna tuvojās noslēgumam. Tleisija piecēlās, pamāja ar galvu manām klientēm un devās prom no galda. Rāmi sejas izteiksmē bija iezagušās šaubas. Maro izskatījās drūma, Tapana — kaut kur starp apjukumu un dusmām.

Aizvēru meklēšanu un devos pie galda. Vērojot, kā aiziet Tleisija un viņas miesassargi, Rāmi teica: “Ierasties šeit bija slikta doma.”

Tapana iebilda: “Viņa teica, ka rit...”

Maro papurināja galvu. “Vēl vieni meli. Viņa nedos mums failus. Viņa būtu varējusi to izdarīt šeit, ja būtu vēlējusies. Viņa būtu varējusi to izdarīt saziņas kanālā, kad mēs bijām tranzītgredzenā.” Viņa paskatījās uz mani. “Nebiju pārliecināta, vai varu tev ticēt par atspoli, bet tagad...”

Turpināju vērot savu potenciālo draudu sarakstu drošības kamerās. “Mums jādodas,” teicu viņām. “Runāsim par to kaut kur citur.”

Kad mēs aizgājām, viens no iespējamajiem draudiem piecēlās, lai sekotu mums. Es pabakstīju DiPTu, lai pieskata pārējos —ja nu gadījumā viņi nebija nevainīgi ļautiņi, kas tiešām bija tā iegrimuši savos kanālos, ka neko nebija pamanījuši.

Biju iezīmējis vairākus iespējamos maršrutus stacijas kartē, un mans favorīts bija kājāmgājēju tunelis, kas vilka loku prom no galvenajām apdzīvotajām vietām. No tā veda vairākas ejas uz dažādām cauruļtrans-porta stacijām, bet tas nebija bieži izvēlēts ceļš. Iebikstīju Rāmi kanālā un teicu, lai viņa dodas uz krustojumu, kur atradās lielākā viesnīca. Maro, kas noklausījās, iečukstējās: “Mēs to nevaram atļauties.”

Jūs tur nepaliksiet, atbildēju kanālā. Publiskajā kanālā pieejamā brošūra solīja uzgaidāmo zāli ar augstu drošības līmeni un ātru cauruli uz sabiedrisko atspoļu atiešanas vietām.

Mēs sasniedzām tuneli un devāmies pa to. Tas bija teju vai desmit metrus plats un četrus metrus augsts, pietiekami labi apgaismots, lai varētu iet pa tā vidu, bet tā sāni bija ēnaini, un izejošie tuneļi — aptumšoti. Šeit bija drošības kameras, bet sistēma, kas tās uzraudzīja, nebija pārāk gudra. Uzņēmums būtu apdirsies, domājot par iespējamām briesmām nodrošinātiem klientiem un zaudēto iespēju ierakstīt sarunas, no kurām pēc tam izrakt pārdodamus datus.

Tunelī bija arī citi cilvēki. Daži kalnrači kombinezonos un jakās ar dažādu raktuvju logo, bet lielākā daļa bija civilo darba drēbēs — vai nu tehniķi, vai atbalsta uzņēmumu darbinieki. Viņi pārvietojās ātri un arvien bija sadalījušies grupās.

Pēc astoņu minūšu ilgas iešanas lielākā daļa pārējo cilvēku bija nogriezušies pa kādiem no cauruļu pieejas punktiem. Es kanālā nosūtīju ziņu: Turpiniet iet, neapstājieties. Satiksimies uzgaidāmajā zālē. Atpaliku un ieniru vienā no tumšākajiem tuneļiem, kas atzarojās no galvenās ejas. Manas klientes turpināja iet uz priekšu un neatskatījās uz mani, lai gan jutu, ka Tapana to vēlējās.

Kamerās es vēroju Potenciālo Draudu / Jauno Mērķi ātrā gaitā dodamies pa tuneli. Viņam pievienojās divi citi cilvēki, kuriem tika piemēroti apzīmējumi Mērķis Divi un Mērķis Trīs. Viņi pagāja man garām, un es izgāju no tuneļa, sekodams viņiem pa gabaliņu. Visiem trim Mērķiem bija jakas un bikses ar dziļām kabatām. Noteicu septiņas vietas, kurās varētu pārnēsāt nažus vai izvelkamus stekus.

Ieraudzījuši manas klientes, Mērķi palēnināja gaitu, bet turpināja samazināt attālumu, kas viņus šķīra. Zināju, ka viņi droši vien ziņo kādam savā kanālā un lūdz instrukcijas. Lai kas tas bija, tam nebija drošības kameru vadības — vai vismaz vēl nebija.

Es sekoju, skatīdamies uz mērķiem ar savām acīm un drošības kamerām, vērodams sevi, lai pārliecinātos, ka nepievēršu citu uzmanību un ka neviens man neseko. DiPTs klusēja, lai gan es jutu, ka tas ieinteresēti vēro mani strādājam.

Tad pēdējā kalnraču grupa starp mani un Mērķiem iegriezās tunelī uz cauruli. Mēs bijām tuneļa līkumā, un starp manām klientēm un nākamo līkumu kādu piecdesmit metru attālumā neviena nebija, kā arī drošības kameras liecināja, ka tunelis aiz manis ir tukšs. Man bija jāpabeidz darāmais. Nogriezos caurulē, kurā bija devušies kalnrači.

Apstājos pie ieejas caurulē, kamēr kalnrači iekāpa kapsulā. Tās durvis aizveroties nošņācās, un kapsula devās prom. Drošības kameras skatā Mērķa Divi žoklis sakustējās, liecinot, ka tas bez skaņas runā kanālā. Tad kameras kanāls izslēdzās.

Es pagriezos atpakaļ tunelī un sāku skriet.

Riskēju, bet cerēju, ka esmu visu aprēķinājis pareizi — nevarēju kustēties pilnā ātrumā, neparādot, ka neesmu cilvēks. Tomēr paspēju nonākt pie viņiem tieši tad, kad Mērķis Viens sasniedza Rāmi un satvēra tinas jakas piedurkni. Salauzu viņa roku un ietriecu elkoni zodā, tad ar atvēzienu triecu viņu pret Mērķi Divi, kas bija pagriezies pret mani ar nazi, kuru bija izvilcis, lai uzbruktu Maro. Mērķis Divi nejauši (šeit es minu; varbūt viņi vienkārši viens otram nepatika) sadūra Mērķi Viens. Mērķis Divi pastreipuļoja sāņus, un es nometu Mērķi Viens, tad salauzu Mērķa Divi ceļgalu. Mērķim Trīs bija pieticis laika pacelt steku, un nu tas ar to ieblieza man pa galvu un plecu, kas, atzīstos, mani nedaudz aizkaitināja, bet ir gadījies, ka krāvējboti man nejauši iebelž stiprāk. Bloķēju otru sitienu ar roku, ar vienu bliezienu salauzu viņam atslēgas kaulu un ar otru sadragāju gurnu.

Viņam paveicās, jo es nebiju ļoti aizkaitināts.

Visi trīs Mērķi bija uz grīdas, un Otrais vienīgais vēl bija pie samaņas, lai gan arī viņš bija sarāvies kamoliņā un vaimanāja. Es pagriezos pret klientēm.

Rāmi bija ar roku aizsegusi muti, Maro sastingusi blenza, un Tapana bija pametusi rokas gaisā. Kanālā teicu: Dodieties uz viesnīcu, gaidiet mani uzgaidāmajā telpā. Neskrieniet, ejiet.

Maro pirmā attapās no šoka. Viņa apņēmīgi pamāja, satvēra Rāmi roku un iebukņīja Tapanas plecu. Rāmi pagriezās, lai dotos, bet Tapana jautāja: “Drošība?”

Es zināju, ko viņa grib uzzināt. “Viņi lika kādam izslēgt kameras. 1 āpēc jums tagad jādodas.” Tranzītgredzena publiskajā kanālā bija teikts, ka šeit nav vispārējas apsardzes, bet dažādus pakalpojumu sniedzējus apkalpojošiem drošības uzņēmumiem bija jāsargā ari publiskās vietas, kas piegūla viņu teritorijai. Tas, kurš bija izslēdzis drošības kameru kanālu, bija rūpīgi izvēlējies šo vietu, kur nebūtu pieejama tūlītēja palīdzība. Negaidīju, ka šeit drīzumā kāds ieradīsies, bet mums bija jākustas relatīvi ātri.

Rāmi nočukstēja: “Aiziet,” un viņas devās prom, ejot ātri, bet ne skrienot.

Pagriezos pret Mērķi, kas vēl bija pie samaņas, un saspiedu viņa artēriju, līdz viņš noģība.

Sāku doties tālāk, ejot normālā gaitā. Biju iekļuvis gana dziļi kameru sistēmā, lai izdzēstu pagaidu krātuvi kamerās pirms un pēc izslēgtās kameras. Tas palīdzēs sajaukt prātu ikvienam, kas mēģinās saprast, kas te notika. Bet Tleisija bija mani redzējusi, un viņa sapratīs. Es tikai cerēju, ka šoreiz jaunietes manī ieklausīsies.

Sasniedzu krustojumu, kurā satikās vairāki tuneļi un cauruļtrans-porta stacijas. Tur bija saslieti stendi ar ēdiena paciņām, kanāla saskarnēm, higiēnas precēm un citām cilvēkiem tīkamām lietām. Tas nebija pārpildīts, bet šeit pastāvīgi apgrozījās gājēji. Ieeja viesnīcā bija tālākajā malā.

Uzgaidāmā zāle bija uzbūvēta uz vairākām platformām, kas slējās pār holoskulptūru, kurā bija attēlota atvērta aiza ar milzīgām kristāliskām struktūrām, kas auga no sienas. No piezīmēm kanālā varēja nojaust, ka tai jābūt izglītojošai, bet es dziļi šaubījos, ka RaviHyral raktuves izskatījās šādi. īpaši pēc tam, kad tām tika klāt raktuvju boti.

Manas klientes atradās vienā platformā ar reģistratūru netālu no margām pie aizas. Viņas sēdēja uz apaļa dīvāniņa bez atzveltnes, kas drīzāk izskatījās pēc dekoratīva priekšmeta, nevis mēbeles.

Notupos viņām līdzās.

Rāmi teica: “Viņi grasījās mūs nogalināt.”

“Atkal,” piebildu.

Rāmi iekoda sev lūpā. “Es tev ticēju par atspoli. Es ticēju...”

“Bet tagad redzēji,” atbildēju. Zināju, ko tiņa ar to grib teikt. Bija milzīga atšķirība starp zināšanu, ka kaut kas ir noticis, un tā ieraudzīšanu realitātē. Pat DrošVienībām tā bija.

Maro saberzēja acis. “Jā, mēs esam stulbenes. Tleisija pat negrasījās apmainīt avansu pret failiem.”

“Nē, negrasījās gan,” piekritu.

Rāmi viņu iedunkāja. “Tev bija taisnība.”

Maro izskatījās vēl bēdīgāka. “Es negribēju, lai tā ir.”

Tapana sagrauti noteica: “Mēs esam pagalam.”

Rāmi aplika roku viņai ap pleciem. “Mēs esam dzīvas.” Tiņa palūkojās uz mani: “Ko tagad?”

Atbildēju: “Ļaujiet man dabūt jūs ārā no šejienes.”

Problēmu es atradu galvenās viesnīcas uzgaidāmajā zālē.

Tapana bija uz vienas no augšējām platformām. Viņa sēdēja apaļā, spilveniem izklātā krēslā, somu nolikusi pie kājām, un viņu daļēji aizsedza vēl viena hologrāfiska skulptūra ar milzīgu kristālu formāciju. Viņa paskatījās uz mani un teica: “O, sveiks. Nezināju, vai pārējie varēs tevi sasniegt.”

Tā kā manis nebija atspolē, DiPTam nebija arī nekādas vizuālas pieejas pasažieru telpai. (Atspole bija privāts transportlīdzeklis, ko izmantoja kā sabiedrisko transportu apšaubāmā, ja ne klaji nelegālā veidā, tādēļ tam uz klāja nebija drošības sistēmas vai kameru.) DiPTs nebija zinājis, ka l’apanas nav uz klāja, līdz brīdim, kad atspole sasniedza tranzītgredzenu. Tā kā tas bija nopietni uzņēmies atbildību, tad nosūtīja dronu uz izkāpšanas zonu, lai noskatītos, kā manas klientes izkāpj, un tur bija ieraudzījis acīmredzami satriektas un niknas Rāmi un Maro, bet ne Tapanu. Tad tas bija pārbaudījis Edena profilu sociālo mediju kanālā un atradis ziņu no Rāmi. (Tapana bija viņām pateikusi, ka viņai ir nelabi, un devusies uz atspoles labierīcībām. Viņas nebija aptvērušas, kas noticis, kamēr atspole nebija pametusi ostu.)

Teicu: “Viņas atstāja man ziņu.” Biju plānojis vienkārši stāvēt tur un blenzt uz Tapanu, kā to dara DrošVienības, kad to klienti dara kaut ko tik bezgala stulbu, ka tas jau robežojas ar pašnāvības mēģinājumu, vienlaikus pavēlot mums neapturēt viņu darbības. Bet izskatījās, ka viņa zina, ka ir rīkojusies muļķīgi, un man bija jāsaprot. “Kas notika?”

Viņa paskatījās uz mani, acīmredzami gaidīdama negatīvu reakciju. “Es saņēmu ziņu savā kanālā — sociālajā profilā, kas man bija, kad mēs te strādājām. Kāds, kas strādā pie Tleisijas, draugs, teica, ka viņam ir failu kopijas un viņš mums tās varētu iedot.” Viņa nosūtīja ziņu uz manu kanālu.

Es rūpīgi to pārskatīju. Tikšanās laiks bija noteikts nākamajā ciklā.

Jutu, ka šis būtu mirklis, kurā cilvēks nopūstos, tādēļ nopūtos.

Tapana teica: “Zinu, ka tas varētu būt slazds, bet varbūt tā nav? Es viņu pazīstu, viņš nav foršākais čalis pasaulē, bet viņš ienīst Tleisiju.” Viņa vilcinājās. “Vai tu man palīdzēsi? Lūdzu? Es sapratīšu, ja tu teiksi nē. Es zinu, ka esmu bijusi... Zinu, ka šī varētu būt ļoti slikta doma.”

Biju aizmirsis, ka man ir izvēle, ka man nebija pienākuma darīt to, ko viņa grib, tikai tāpēc vien, ka viņa atrodas šeit. Tas, ka man lūdza palikt — ar “lūdzu” un iespēju atteikties —, bija gandrīz tikpat iespaidīgi kā situācija, kad cilvēks lūdza man izteikt viedokli un patiešām ieklausījās manos vārdos. Vēlreiz nopūtos. Man bija daudz iespēju to darīt, un es pamazām kļuvu par īstu meistaru. “Es tev palīdzēšu. Tagad mums ir jāatrod vieta, kur pazust no citu acīm.”

Tapanai bija valūtas karte no tranzītgredzena. Tā nebija piesaistīta RaviHyral kontiem un tādēļ nebija izsekojama. Vismaz tā viņa domāja, un es cerēju, ka viņai ir taisnība. Man nekad nav bijis izsniegts finanšu sistēmas izglītības modulis, un, tā kā mūsu moduļi jebkurā gadījumā bija draņķis, neesmu pārliecināts, ka tas būtu ko līdzējis. DiPTs manā vietā veica meklēšanu, un rezultāti bija pretrunīgi. Valūtas kartes varēja izsekot, bet parasti to varēja tikai nekorporatīvas politiskas vai korporatīvas vienības. Es nospriedu, ka droši vien ir pieņemami karti izmantot. Ja ziņa nebija slazds, tad Tleisija šobrīd noteikti domā, ka manas klientes jau ir atpakaļ tranzītgredzenā. Ja tas bija slazds, tad viņi zinātu, ka varēs mūs notvert, kad ieradīsimies uz tikšanos, tā ka nebija jēgas mūs meklēt agrāk.

Tapana izmantoja karti, lai samaksātu par pagaidu istabu kvartālā pie ostas. Kamēr viņa ielika karti kioskā un saņēma norādi uz mūsu istabu, es stāvēju viņai aiz muguras un vēroju apkārtni. Pagaidu istabas atradās šauru koridoru labirintā, kas bija tikpat atšķirīgas no galvenās viesnīcas kā īsts kravas transportkuģis atšķīrās no DiPTa. Šeit nebija DrošSistēmas, kuras vadību pārņemt, un tikai viena kamera pie ieejas. Es izdzēsu mūs no tās atmiņas, bet tik un tā jutos tā, it kā mēs — vai es — kādā brīdī varētu būt bijuši novēroti. Varbūt tā bija tikai paranoja, kas būtu raksturīga patvaļīgai, izbēgušai DrošVienībai.

Tapana veda mūs uz istabu. Krēslainajos koridoros vazājās citi cilvēki, un daži izskatījās tā, it kā būtu gribējuši viņai tuvoties, bet tad ieraudzīja mani un pārdomāja. Es biju lielāks nekā viņi, un bez kamerām man vēl arvien lāga nepadevās kontrolēt savu sejas izteiksmi.

DiPTs teica: Pasaki cilvēkam, lai nepieskaras virsmām. Tur var būt sastopami slimību perēkli.

Pa ceļam uz šejieni es biju nosūtījis viņam ierakstu ar atklājumiem Ganakas šahtā. DiPTs teica: Tās ir labas ziņas. Tu nebiji pie vainas. Es it kā piekritu. Biju gaidījis, ka sajutīšos labāk. Bet lielākoties es tikai jutos šausmīgi.

Kad bijām istabā un durvis bija noslēgtas, ievēroju, kā atslābst Tapanas pleci un viņa dziļi ieelpo. Istaba bija tikai kubs ar skapītī ievietotiem paliktņiem sēdēšanai un gulēšanai, kā arī nelielu ekrāna virsmu. Nekādu kameru, nekādu audio ierakstu. Tai bija pievienota neliela vannas istaba ar atkritumu pārstrādātāju un dušu. Vismaz tai telpai bija durvis. Man būs vismaz divas reizes jāizliekas, ka izmantoju labierīcības. Jā, tas nudien vainagos šīsdienas jautrības. Izveidoju grafiku un pievienoju signālu, kas man par to atgādinās.

Tapana nometa somu uz grīdas un pagriezās pret mani. “Es zinu, ka tu esi dusmīgs.”

Centos pielāgot sejas izteiksmi. “Neesmu dusmīgs.” Es biju pārskaities. Biju domājis, ka manas klientes ir drošībā, ka es varu mierīgi uztraukties par savām problēmām, un nu man bija mazs cilvēciņš, par kuru rūpēties un kuru es nekādi nevarēju pamest.

Viņa pamāja un pabīdīja atpakaļ savas bizītes. “Es zinu... Tas ir — es esmu pārliecināta, ka Rāmi un Maro bija niknas. Bet nav tā, ka es baidītos, tā ka tas ir labi.”

Manā kanālā DiPTs teica: Ko?

Nav ne jausmas, es atbildēju. Tad jautāju Tapanai: “Kā tas var būt labi?” Viņa paskaidroja: “Ligzdiņā mammas vienmēr mums teica, ka bailes ir nedabisks stāvoklis. Tās ir uzspiestas no ārpuses. Tātad ir iespējams ar tām cīnīties. Tev jādara tas, no kā tev ir bail.”

Ja bots ar smadzenēm transportkuģa lielumā var izbolīt acis, tad DiPTs tieši to ari darīja. Es noteicu: “Tas nav iemesls, kādēļ pastāv bailes.” Viņi mums nebija devuši izglītojošu moduli par cilvēku evolūciju, bet biju to papētījis CentrSistēmu zināšanu bāzēs, kam man bija pieeja, mēģinot saprast, kas, dirsā, ar tiem cilvēkiem notiek. Tas nebija palīdzējis.

Viņa teica: “Es zinu. Tas ir domāts vienkārši iedvesmošanai.” Viņa paskatījās apkārt un tad devās pie skapīša, kur bija salikti paliktņi. Viņa tos izvilka, aizdomīgi apostīja, tad izvilka no somas kabatas aerosola flakonu un apsmidzināja paliktņus. “Aizmirsu pajautāt, vai tev bija iespēja veikt izpēti, ko tu gribēji šeit izdarīt?”

“Jā. Rezultāti ir... Neskaidri.” Rezultāti bija nolādēti skaidri, bet tiem nepiemita tā atklāsmes sajūta, ko es muļķīgā kārtā biju cerējis saņemt. Palīdzēju viņai izvilkt pārējos paliktņus.

Mēs salikām tos uz grīdas un apsēdāmies. Viņa paskatījās uz mani un iekoda apakšlūpu zobos. “Tu esi pamatīgi uzlabots, vai ne? Tā kā rik-tīgi daudz. Tā kā vairāk nekā kāds varētu izvēlēties brīvprātīgi.”

Tas nebija jautājums. Es teicu: “Ē, jā.”

Viņa pamāja. “Vai tas bija nelaimes gadījums?”

Sapratu, ka esmu aptvēris sevi ar rokām un saliecies, it kā mēģinātu saritināties embrija pozā. Es nezinu, kāpēc tas bija tik satraucoši. Tapana no manis nebaidījās. Man nebija iemesla baidīties no viņas. Varbūt tas bija tādēļ, ka es atkal biju nonācis Ganakas šahtā. Kāda mana organisko sistēmu daļa atcerējās, kas tur noticis. Kanālā DiPTs sāka atskaņot “Mēness patvēruma” skaņu celiņu, un dīvainā kārtā tas palīdzēja. Es teicu: “Trāpījos eksplozijā. Patiesībā daudz no cilvēka manī nav atlicis.”

Abi teikumi bija patiesi.

Viņa nedaudz sakustējās, it kā pārdomādama, ko teikt, tad vēlreiz pamāja. “Man žēl, ka ievilku tevi šajā te. Ticu, ka tu zini, ko dari, bet... Man ir jāmēģina, man jāzina, vai tam čalim tiešām ir mūsu faili. Tikai vienu reizīti, un tad es došos atpakaļ uz tranzītgredzenu.”

Kanālā DiPTs nogrieza klusāk mūziku, lai pateiktu: Jauni cilvēki mēdz būt impulsīvi. Āķis ir tur, ka vajag viņus noturēt pie dzīvības gana ilgi, lai viņi kļūtu par veciem cilvēkiem. Tā saka mana komanda, un mani novērojumi šķietami to apstiprina.

Nespēju strīdēties ar DiPTa klātncesošās komandas gudrībām. Atcerējos, ka cilvēkiem ir vajadzības, un jautāju Tapanai: “Vai esi paēdusi?”

Viņa bija ar valūtas karti nopirkusi dažus pārtikas iepakojumus un iebāzusi somā. Vienu viņa piedāvāja man, un es atbildēju, ka mani uzlabojumi prasa īpašas diētas ievērošanu un vēl nav pienācis laiks uzņemt pārtiku. Viņa to pieņēma bez iebildēm. Cilvēkiem acīmredzot nepatīk apspriest fatālus bojājumus gremošanas sistēmā, tādēļ man nevajadzēja sniegt visu to papildinformāciju, ko DiPTs nupat bija sameklējis. Jautāju, vai viņai patīk skatīties medijus, un viņa teica, kājā, tādēļ nosūtīju dažus failus uz istabas ekrāna virsmu, un mēs noskatījāmies pirmās trīs “Pasaul-lēkātāju” sērijas. DiPTam tas patika, es jutu, kā viņš sēdēja manā kanālā un salīdzināja Tapanas reakciju uz seriālā notiekošo ar manējo.

Kad Tapana teica, ka gribētu mēģināt pagulēt, es izslēdzu ekrānu. Viņa saritinājās uz sava paliktņa, es apgūlos uz savējā un turpināju kopā ar DiPTu skatīties kanālu.

Pēc divām stundām un četrdesmit trim minūtēm es sajutu klauvējienu tieši no durvju puses.

Pietrūkos sēdus tik strauji, ka arī Tapana satrūkās un pamodās. Es pamāju, lai viņa paliek klusu, un viņa atslīga atpakaļ uz paliktņa, saritinājusies ap savu somu, un izskatījās noraizējusies. Es piecēlos un devos pie durvīm, lai ieklausītos. Nedzirdēju elpošanu, bet fona troksnī bija pārmaiņas, kas liecināja, ka otrā metāla durvju pusē ir kaut kas ciets. Piesardzīgi veicu ierobežotu skenēšanu.

Jā, tur ārā kaut kas bija, bet nekādu ieroču pazīmju. Pārbaudīju klauvējienu un ievēroju, ka tam ir tas pats raksturojums kā klauvējienam, ko biju saņēmis publiskajā zonā pēc tikšanās ar Tleisiju.

Otrā durvju pusē stāvēja seksbots.

Nevarēja būt, ka tas būtu man visu šo laiku sekojis. Tas būtu varējis mani vērot drošības kamerās, sporādiski pamanot manas pēdas, kad es atgriezos to redzamības joslā. Tā nebija patīkama doma.

Tas noteikti piederēja Tlcisijai. Ja tas mani vēroja, tad droši vien būtu palaidis garām Tapanas negaidīto pazušanu no privātās atspoles, bet būtu vēlreiz viņu ievērojis, kad satikāmies galvenajā viesnīcā, vai arī pa ceļam uz šejieni. Nolādēts.

Bet tagad es to zināju. Ja tas nebūtu man pieklauvējis, es nebūtu sapratis, ka tas piedalās spēlītē. Kāpēc tas ir šeit? jautāju DiPTam.

Pieņemu, ka tas ir retorisks jautājums, tas atbildēja.

Bija tikai viens veids, kā to uzzināt. Es atbildēju uz klauvējienu.

Mirklis iestiepās garumā. Tad tas pastiepās pret manu kanālu. Tas bija piesardzīgs savienojums, teju vai bikls. Tas teica: Es zinu, kas tu esi. Kas tevi atsūtīja?

Atbildēju: Esmu ar līgumu saistīts ar privātpersonu. Kāpēc tu sazinies ar mani?

DrošVienibas, kas izīrētas ar vienu un to pašu līgumu, nesarunājas — ne vārdiem, ne kanālā —, ja vien tas nav absolūti nepieciešams darba pienākumu veikšanai. Saziņa ar citu līgumu vienībām jāveic caur vadošajām CentrSistēmām. Un DrošVienibas jebkurā gadījumā nesadarbojas ar TīkVienībām. Vai tas varētu būt patvaļīgs seksbots? Ja tas bija patvaļīgs, tad kādēļ atradās uz RaviHyral? Es nezināju, kādēļ kāds lai te paliktu brīvprātīgi — tostarp cilvēki. Nē, tas būtu saprotams tikai tad, ja Tleisijai piederētu tā līgums un viņa būtu nosūtījusi to uz šejieni nogalināt Tapanu.

Ja tas mēģinātu uzbrukt manai klientei, es to saraustītu gabalos.

Tapana, sēžot uz paliktņa un satraukti vērojot mani, ar lūpām izveidoja vārdus: “Kas tur ir?”

Atvēru drošu kanālu ar viņu un teicu: Kāds ir pie durvīm. Nezinu,

kādēļ.

Tas bija lielākoties patiesi. Negribēju teikt Tapanai, kas tas bija, jo šī saruna, visticamāk, tiešā ceļa novestu pie tā, ka man būtu jāpasaka viņai, kas esmu es, un to es negribēju darīt. Tomēr, ja man vajadzēs to iznīcināt Tapanas acu priekšā, tad man būtu daudz kas jāpaskaidro.

Seksbots atbildēja: Tas esi tu, un nosūtīja man attēlu no publiska ziņu kanāla.

Tā bija no stacijas, no BrīvTirgus Ostas. Šoreiz virsraksts bija “Vadība atzīst, ka DrošVienība ir bez pavadoņa, nezināmā vietā.”

Sūdi vagā, DiPTs teica.

Es refleksīvi aizvēru ziņu, it kā tādā veidā varētu panākt, ka tā neeksistē. Pēc vēl trim šoka sekundēm piespiedu sevi atvērt ziņu vēlreiz.

“Bez pavadoņa” ir apzīmējums, ko viņi izmanto patvaļīgām Droš-Vienībām, kad grib, lai cilvēki ieklausās, nevis vienkārši sāk kliegt. Tas nozīmēja, ka zināšanas par to, ka esmu uzlauzis savu vadības moduli, vairs nebija tikai starp mani un PreservationAux locekļiem. Viņi noteikti bija stadijā, kur visi izdzīvojušie apskates grupu dalībnieki tika nopratināti, un viņiem būtu jāsniedz nodrošinājums, ka viņi saka patiesību.

Tātad uzņēmums zināja, ka biju uzlauzis savu vadības moduli. Tas bija šausminoši, lai gan es biju to gaidījis. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Mensa bija mani dabūjusi ārā no inventāra un apstrādes centra, tiklīdz es biju izgājis remonta un atjaunošanas fāzi.

Gaidas, ka tas notiks, un notikums pats ir divas dažādas lietas — to es iemācījos jau pirmajā reizē, kad mani sašāva driskās.

Bailīgi pārskrēju stāstam un tad izlasīju to vēlreiz, kārtīgāk. Vairāku pušu juristi notiekošajās juridiskajās un personiskajās cīņās bija lūguši, lai Saglabāšana izsniedz viņiem DrošVienību, kas bija ierakstījusi visus pierādījumus pret GrayCris. Tas nebija nekas savāds. Nav tā, ka DrošVienības var sniegt liecības tiesās. Mūsu ieraksti tiek pieņemti kā pierādījumi, līdzīgi kā dronu vai drošības kameru, vai jebkādas citas ierīces ieraksti, bet nav tā, ka mums varētu būt kādi viedokļi vai skatījums uz to, ko reģistrējam.

Pēc ilgākām diskusijām Mensas jurists bija atzinis, ka viņa ir pazaudējusi mani no redzesloka. Viņi to noformulēja kā “atlaists uz paša atbildību, jo Saglabāšanas likums noteic, ka konstrukti ir saprātīgas juridiskas personas”, bet arī tad žurnālisti neļāvās piemuļķoties. Blakus bija pievienots milzums saišu uz rakstiem par konstruktiem, DrošVienībām un patvaļīgām DrošVienībām. Netika minēts, ka šai konkrētajai vienībai bija bijusi tāda neliela problēmiņa kā klientu nogalināšana, kad bija paredzēts tos aizstāvēt, bet man bija tāda sajūta, ka uzņēmums droši vien jau bija iznīcinājis visus ierakstus, kas saistījās ar Ganakas šahtu, lai tos nevarētu pieprasīt tiesā.

Tapana nočukstēja: “Vai tu sarunājies ar to, to personu?”

“Jā,” atbildēju. Seksbotam teicu: Tas ir interesants stāsts, bet nekādā veidā nav saistīts ar mani.

Tas teica: Tas esi tu. Kas tevi atsūtīja?

Atbildēju: Tas ir stāsts par bīstamu, patvaļīgu DrošVienību. Neviens tādu nekur nesūtītu.

Es nejautāju tāpēc, lai tevi nodotu. Es nevienam neteikšu. Es jautāju... Neviens cilvēks tevi nevada? Tu esi brīvs?

Jutu savā kanālā DiPTu, kurš patlaban piesardzīgi pastiepās uz seksbota pusi.

Man ir klients, es tam teicu. Man bija jānovērš tā uzmanība, lai DiPTs varētu iegūt kādu informāciju. Lai ari seksbots, tas tik un tā bija konstrukts — kaut kas pilnīgi atšķirīgs no pilota bota. Kas tevi šeit atsūtīja? Vai Tleisija?

Jā. Viņa ir mans klients.

Kā TīkVienībai, nevis DrošVienībai. Iesūtīt TīkVienību šādā situācijā bija morāli bezatbildīgi un acīmredzams līguma pārkāpums. Pieņēmu, ka seksbots to zina.

DiPTs teica: Tas nav patvaļīgs. Tā vadības modulis darbojas. Tā ka tas, iespējams, saka patiesību.

Jautāju DiPTam: Vai vari to uzlauzt no šejienes?

Sekoja pussekundi ilga pauze, kamēr DiPTs pētīja šo jautājumu. Tad viņš atbildēja: Nē, es no šejienes nevaru nodrošināt savienojumu. Tas varētu mani apturēt, pārtraucot kanālu.

Teicu seksbotam: Tavs klients vēlas nogalināt manu klientu.

Tas neatbildēja.

Es turpināju: Tu pateici Tleisijaipar mani. Tas noteikti pirmās tikšanās laikā bija sapratis, kas es esmu. Ja arī tas nebija pārliecināts, tad redzot, kā es biju savainojis tos trīs cilvēkus, ko Tleisija bija sūtījusi, noteikti sniedza visus nepieciešamos pierādījumus. Es biju pārskaities, bet neatklāju to kanālā. Kā jau teicu DiPTam, boti un konstrukti nevar cits citam uzticēties, tādēļ es nezinu, kādēļ šis mani tā nokaitināja. Es vēlētos, kaut tas, ka esmu konstrukts, mani padarītu mazāk iracionālu par vidusmēra cilvēku, bet jūs, iespējams, būsiet pamanījuši, ka tas tā nav. Teicu: Tava kliente nosūtīja TīkVienību darīt DrošVienības darbu.

Tas iebilda: Viņa līdz pat šodienai nezināja, ka viņai nepieciešama DrošVienība. Tad piebilda: Es pateicu viņai, ka tu esi DrošVienība, bet ne to, ka esi patvaļīgs.

Nezināju, vai varu tam ticēt. Un prātoju, vai tas bija mēģinājis izstāstīt Tleisijai šī uzdevuma neiespējamo dabu. Ko tu iesaki darīt?

Sekoja klusums. Ilgs, piecas sekundes. Mēs varētu viņus nogalināt.

Nu, tas bija neparasts dilemmas risinājums. Nogalināt ko? Tleisiju?

Visus. Cilvēkus šeit.

Atbalstījos pret sienu. Ja būtu cilvēks, tad būtu nobolījis acis. Lai gan, ja es būtu cilvēks, tad varbūt būtu gana stulbs, lai iedomātos, ka šī ir laba ideja.

Es arī prātoju, vai tas zināja ko vairāk par mani nekā to mazumiņu no zinām.

Uztvēris manu reakciju, DiPTs vaicāja: Ko tas grib?

Nogalināt visus cilvēkus, es atbildēju.

Jutu, kā DiPTs metaforiski sažņaudz savu funkcionalitāti. Ja nebūtu cilvēku, tad nebūtu komandas, ko aizsargāt, un nekādas vajadzības pētīt un piepildīt datubāzes. Tas teica: Iracionāla doma.

Zinu, atbildēju. Ja cilvēki būtu pagalam, kas tad taisītu medijus? Šī bija tik nenormāla ideja, ka to būtu varējis izdomāt tikai cilvēks.

Ha!

Jautāju seksbotam: Tleisija domā, ka konstrukti cits ar citu sarunājas šādi?

Sekoja vēl viena pauze, šoreiz tikai divas sekundes. Jā. Tad: Tleisija uzskata, ka tu paliki nopakaļ, lai nozagtu tehniku grupai failus. Ko tu tik ilgi darīji kanāla bloka zonā?

Es slēpos. Zinu, nav tie labākie meli. Vai Tleisija zina, ka tu vēlies viņu nogalināt? Jo “nogalināt visus cilvēkus” gan varēja būt Tleisijas izdomājums, bet seksbota ieliktā intensitāte šajā frāzē bija īsta, un es nedomāju, ka tā būtu attiecināma uz visiem cilvēkiem.

Viņa zina, tas atbildēja. Tad: Es viņai neteicu par tavu klienti, viņa domā, ka visas aizbrauca ar atspoli. Viņa tikai lika man sekot tev.

Pa kanālu atnāca koda pakete. Konstruktu tādā veidā nevar inficēt ar kaitniecisku programmatūru — tā būtu jāsūta caur DrošSistēmu vai CentrSistēmu. Pat tad man būtu kods jāpalaiž, un bez tiešas komandas un aktīva vadības moduļa mani nevar piespiest to izdarīt. Vienīgais veids, kā var bez manas līdzdalības palaist kodu, ir — izmantojot kaujas moduli datu portā.

Tā varbūt bija nobeigšanas programma, bet es nebiju nekāds parasts pilota bots, un tā, visticamāk, mani vienkārši nokaitinātu līdz nāvei. Varbūt līdz pat punktam, kur es aiz dusmām izrautu durvis no adām un norautu TīkVienības galvu.

Būtu varējis vienkārši izdzēst paketi, bet gribēju zināt, kas tajā ir, lai noteiktu, cik niknam man jākļūst. Tā bija pietiekami neliela, lai varētu iekļūt cilvēka saskarnē, tādēļ es to pagrūdu malā Tapanai. Skaļi teicu: “Lūdzu, paturi šo karantīnā manām vajadzībām. Pagaidām neatver.”

Viņa kanālā signalizēja piekrišanu un ievilka paketi savā pagaidu glabātuvē. Vēl viens fakts par kaitīgām un nāvējošām programmām — tās neko nevar padarīt cilvēkiem un uzlabotiem cilvēkiem.

Seksbots nebija teicis neko vairāk, un es nosūtīju klauvējienu tieši laikā, lai sajustu, kā tas atslēdz kanālu. Tas devās prom pa koridoru.

Pagaidīju, līdz biju pārliecināts par to, tad atkāpos no durvīm. Prātoju, vai vēlos palikt šeit vai arī pārvietot Tapanu. Tagad, kad zināju, ka drošības kameras tiek uzlauztas, lai vērotu mani, es varēju darboties tam pretī. Varbūt man tā vajadzēja darīt jau no paša sākuma, bet jūs varbūt jau būsiet pamanījuši, ka, lai arī esmu baiss slepkabots, tomēr diezgan bieži salaižu lietas grīstē.

“Tas ir prom,” teicu Tapanai. “Vai vari pārbaudīt to koda paketi?”

Viņai parādījās tā iekšupvērstā sejas izteiksme, kas cilvēkiem raksturīga, dziļi iegrimstot kanālā. Pēc minūtes viņa teica: “Tā ir kaitīga programma. Diezgan standartīga... Varbūt viņi domāja, ka tas tiks galā ar taviem uzlabojumiem, bet tas ir drusku par muļķīgu Tleisijai. Pagaidi! Te, kodam pievienota, ir ziņas rindiņa.”

Mēs ar DiPTu gaidījām. Tapanas sejā nomainījās dažādas sarežģītas grimases, līdz sejas izteiksme beidzot apstājās pie raizēm. “Tas ir savādi.” Viņa pagriezās pret ekrānu un pakustināja roku pilnīgi liekā žestā, kas dažiem cilvēkiem ir raksturīgs, nosūtot kaut ko no kanāla uz ekrānu.

Tā bija ziņas rindiņa, trīs vārdi. Lūdzu, palīdzi man.

Panācu, ka mēs pārceļamies uz citu istabu — netālu no avārijas izejas — citā hosteļa versijā. Seksbots varētu prast uzlauzt pieeju, tādēļ es noņēmu pieejas aizsargvāku, fiziski salauzu atslēgu un atkal ieliku vāku vietā, kamēr Tapana vēroja koridoru. Kad bijām iekšā, pastāstīju Tapanai daļu no seksbota stāstītā — lielākoties to daļu, kur tas apgalvoja, ka Tleisija nezina, ka Tapana ir šeit. (Neteicu viņai, ka seksbots viesojās pie mums tādēļ, ka Tleisija bija sapratusi, kas es esmu, un negribēja tērēt uz mani cilvēkus.) “Bet mēs nezinām, vai tā ir, vai ka šis aģents arī turpmāk nepateiks Tleisijai, ka tu šeit esi.”

Tapana izskatījās apjukusi. “Bet kādēļ gan šis aģents tev vispār kaut ko teica?”

Tas bija labs jautājums. “Es nezinu. Viņam nepatīk Tleisija, bet varbūt tas nav vienīgais iemesls.”

Tapana domīgi košļāja lūpu. “Domāju, ka man tik un tā vajadzētu paturēt spēkā tikšanos. Līdz tai atlikušas tikai četras stundas.”

Esmu pieradis, ka cilvēki grib darīt visu ko tādu, kas var novest pie viņu nāves. Varbūt pārāk pieradis. Zināju, ka mums jādodas prom tūlīt pat. Bet man bija vajadzīgs laiks, lai uzlauztu pietiekami daudzas drošības sistēmas un tiktu garām seksbotam. Kad būšu to izdarījis, šķita aplam nepa-gaidīt to brītiņu, kas būtu nepieciešams līdz tikšanās sākumam, par kuru, kā Tapana diezgan droši uzskatīja, Tleisija neko nezināja. Diezgan droši.

Tas droši vien bija slazds.

Man bija jāpadomā. Teicu Tapanai, ka brīdi pagulēšu, un apgūlos uz sāniem savā paliktņa daļā. Mans atjaunošanās cikls nav acīmredzams, bet tas neizskatās pēc guļoša cilvēka, tādēļ mans plāns bija kanālā fonā atskaņot medijus, vienlaikus darbojoties pie drošības pretpasākumiem un caurskatot savu veco risku izvērtēšanas moduli.

Pēc trīsdesmit divām minūtēm es dzirdēju kustību. Nodomāju, ka Tapana ceļas, lai apmeklētu labierīcības, bet tad viņa iekārtojās uz paliktņa aiz manis — gandrīz pieskardamās manai mugurai. Biju noregulējis elpu uz dziļu un vienmērīgu ritmu — kā guļošam cilvēkam — ar dažām nejaušām variācijām, kas piešķirtu tai patiesuma iespaidu, tā ka fakts, ka biju sastindzis uz vietas, nebija acīmredzams.

Nekad vēl cilvēks nebija man pieskāries — vai gandrīz pieskāries — šādā veidā, un tas bija dziļi, dziļi savādi.

Nomierinies, DiPTs neizpalīdzīgi teica.

Biju pārāk sastindzis, lai atbildētu. Pēc trim sekundēm DiPTs piebilda: Viņa ir nobijusies. Tava klātbūtne ir mierinoša.

Vēl arvien biju pārāk sastindzis, lai atbildētu DiPTam, bet palielināju ķermeņa siltumu. Tālāko divu stundu laikā viņa divas reizes nožāvājās, dziļi elpoja un laiku pa laikam iekrācās. Pēc šī laika posma es izmainīju elpošanu un nedaudz sakustējos, un Tapana tūlīt pat noslīdēja no mana paliktņa un atgriezās uz savējā.

Ap to laiku man bija tapis plāns — it kā.

Pārliecināju Tapanu, ka man ir jāiet uz tikšanos un ka viņai tūlīt pat ir jākāpj sabiedriskajā atspolē uz tranzltgredzenu. Viņa vilcinājās. “Es negribu tevi atstāt,” viņa iebilda. “Tu esi šeit iesaistīts tikai mūsu dēļ.” Tas trāpīja tik pamatīgi, ka man iekšas sarāvās. Man bija jānoliecas un jāizliekas, ka rakājos pa somu, lai noslēptu savu sejas izteiksmi. Uzņēmuma ārkārtas protokols ļauj klientiem nepieciešamības gadījumā atstāt DrošVienības — pat situācijās, kad uzņēmums nevarētu tās vairs atgūt. Tapana man atgādināja Menšu, kas kliedza, ka nepametīs mani. Teicu: “Man visvairāk palīdzētu, ja tu dotos atpakaļ uz tranzītgredzenu.”

Tam bija nepieciešams zināms laiks, bet beidzot es viņu pārliecināju, ka tas ir labākais risinājums mums abiem.

Tapana atstāja hosteli pirmā, uzvilkusi abas rezerves jakas, ko bija paņēmusi līdzi, lai izmainītu ķermeņa formu, un uzvilkusi kapuci, lai apslēptu matus un aizēnotu seju. (Tas bija paredzēts galvenokārt tādēļ, lai viņa justos drošāk, un tādēļ, ka es negribēju pastāstīt, kādā mērā varu uz laiku kontrolēt RaviHyral atzīstami ne pārāk lieliskās drošības sistēmas.) Vēroju viņu drošības kamerās, līdz redzēju, ka viņa sasniegusi publiskos dokus aptuveni simts metru tālāk, kā viņa dodas pa tiltiņu uz iekāpšanas zonu un iekāpj atspolē, kurai bija paredzēts atiet pēc divdesmit vienas minūtes. DiPTs nosūtīja man ziņu, ka ir ieslīdējis atspoles vadības sistēmā, lai atkal sargātu pilotu botu. Tad es atstāju hosteli.

Biju sagatavojis drošības kameru uzlaušanu — daudzkārt sarežģītāku nekā to, ko biju izmantojis līdz šim. Tā izmantoja iekļūšanu darbības kodā un sistēmas uzstādīšanu, lai tā darbotos ar sekundes desmitdaļas nobīdi, izdzēstu no ieraksta Tapanu un aizvietotu šo ieraksta daļu ar nejaušiem ieraksta fragmentiem no arhīva. Tas darbotos tādēļ, ka seksbots sekotu ierakstiem tāpat kā es — izmantojot ķermeņa konfigurācijas skenēšanu. Es vairs neatbildu DrošVienlbas standartam, bet seksbotam bija bijis gana daudz laika noskenēt manu jauno konfigurāciju laikā, kad pirmoreiz satikāmies arTleisiju.

Tagad es vēlējos, lai seksbota uzmanība ir pievērsta man, nevis publiskajiem dokiem. Ļāvu, lai kameras man seko, kad devos prom no ostas un uz cauruļu pusi. Tad sāku uzlauzt sistēmu.

Biju tikai par 97 procentiem pārliecināts, ka šī tikšanās bija slazds.

Kad sasniedzu mazo ēdnīcas leti uzņēmēju kvartālā, tur bija cilvēks, kas pēc izskata atbilda Tapanas atsūtītajam attēlam. Kad apsēdos pie galdiņa, viņš paskatījās uz mani — sejas izteiksme nervoza, uz bālās pieres sviedru lāsītes. Es teicu: “Tapana nevarēja ierasties,” un nosūtīju uz viņa kanālu īso ierakstu, ko Tapana bija veikusi savā saskarnē. Tajā viņa stāvēja man blakus hosteļa istabā, turēja manu roku un stāstīja, ka failus var atdot man. Dieniņās, cik es izskatījos neveikli.

Viņa skatiens aizmiglojās, noskatoties ierakstu, tad ķermenis nedaudz atslāba. Viņš pastūma uz manu pusi atmiņas čipu. Paņēmu to un pārbaudīju kameras.

Nekā. Nekādu potenciālu draudu, neviens neizrādīja interesi par mums. Pie letes pārdeva dzērienus, kuros bija daudz burbuļu, un ceptu proteīnu ūdens floras un faunas formā. Visi pārējie bija aizņemti ar ēšanu un sarunām. Neviena aizdomīga stāva koridorā vai zālē ārpusē, neviens nevēroja, neviens negaidīja.

Šis nebija slazds.

Cilvēks nedroši teica: “Vai mums kaut ko pasūtīt? Tā, lai izskatītos, ka mēs neesam... Saproti?”

Pateicu viņam: “Neviens neskatās, tu vari doties,” un pieslējos kājās. Man bija jādodas atpakaļ uz ostu.

Ja šis nebija slazds, tad īstais slazds bija kaut kur citur.

Pa ceļam uz dokiem es pārbaudīju sarakstus. Tagad atspole bija reģistrēta kā aizkavējusies.

Kad sasniedzu iekāpšanas zonu, jau biju noskatījies drošības ierakstu no laika, kad Tapana bija iekāpusi atspolē. Vizuāli redzēju, kā seks-bots nāk manā virzienā pa tiltiņu.

Ierakstā biju nonācis līdz vietai, kur divi cilvēki ar ostas vadības identifikācijas zīmēm bija apstādinājuši atspoles pacelšanos un paņēmuši Tapanu. DiPTs izslīdēja no atspoles un atpakaļ manā kanālā. Tas teica: Ja man būtu mani bruņotie droni, tad viss būtu vienkāršāk.

Kad seksbots nonāca pie manis, jautāju: “Kur viņa ir?”

“Tleisijas privātajā atspolē. Es tev parādīšu.”

Sekoju tam pa tiltiņu, tad lejup pa trapu, kas veda uz privāto atspoļu dokiem. DiPTs jautāja: Kāpēc tas tev rāda, kur ir tavs cilvēks?

Atbildēju: Jo Tleisija negrib Tapanu, viņa grib mani.

DiPTs klusēja, kamēr mēs devāmies gar privāto atspoļu novietnēm līdz lielākajai, dārgākajai daļai sekcijas otrā galā. Tad tas teica: Savāc savu cilvēku un panāc, ka Tleisija to notēlo.

Mēs apstājāmies pie atspoles slūžu ieejas. Ārā nebija neviena, un lielākā daļa kustības notika otrā doku galā. Seksbots pagriezās pret mani.

Tas atvēra plaukstu, un es atpazinu nelielu objektu. Tas bija kaujas modulis. Tas teica: “Tu nedrīksti iet uz klāja, ja neesmu tev uzinstalējis šo.”

Manā kanālā DiPTs teica: Ahā.

Viņi gribēja, lai esam atspolē, lai varētu tikt vaļā no līķiem. Vai Tapanas līķa. Mani viņi acīmredzami gribēja paturēt.

Kaujas modulis satur kodu, kas pārņemtu manu sistēmu, ietverot arī vadības moduli un uzņēmuma rūpnīcas izveidotos protokolus, piešķirot manis vadību verbāli vai caur saziņas kanālu moduļa norādītajai

personai. Šādā veidā GrayCris pārņēma DeltFall DrošVienības un mēģināja pārņemt mani.

Es teicu: “Ja es to pieņemu, vai viņi atbrīvos manu klienti?”

Seksbots kanālā nočukstēja: Tu zini, ka ne. Skaļi tas teica: “Jā.”

Es pagriezos un ļāvu tam ielikt moduli manā datu portā. (Datu portā, kuru DiPTs bija atvienojis, mainot manu konfigurāciju. Tā kā mans vadības modulis bija uzlauzts, šis bija vienīgais atlikušais veids, kā pārņemt kontroli pār mani, tādēļ tā neitralizēšana bija prioritāra.)

Modulis ar klikšķi ieslēdzās vietā, un uz mirkli es izjutu pilnīgi iracionālas bailes. DiPTs noteikti bija tās pamanījis, jo kanālā teica: Nu beidz, mana MedSistēma nekļūdās. Nekas nenotika, un drošības kamerā, ko es kontrolēju, redzēju, ka esmu spējis neizrādīt atvieglojumu sejas vaibstos.

Seksbota sejas izteiksme bija Vienības standarta neitrālā, un es sekoju tam atspolē. Tieši pie slūžām stāvēja cilvēks, apbruņots, bet tā skatiens nervozi šaudījās starp mani un seksbotu. Viņš teica: “Vai tas tiek kontrolēts?”

“Jā,” seksbots atbildēja.

Cilvēks pakāpās atpakaļ, un viņa žoklis sakustējās, runājot kanālā. Nevarēju neko uzlauzt tā, lai seksbots to nepamanītu, tādēļ gaidīju. Sejas izteiksme palika neitrāla. Nezināju, ko kaujas modulim bija jāliek man darīt, bet pieņēmu, ka tas piešķirtu manis vadību Tleisijai. Man bija aizdomas, ka ne cilvēkiem, ne seksbotam nebija skaidrības par to, kā tas izskatītos no malas.

Kad bijām iegājuši pa slūžām, tās aizvērās, un kanālā parādījās pacelšanās brīdinājums, kas beidzās ar dzirdamu pīkstienu no saziņas sistēmas. Tleisija noteikti bija kādu piekukuļojusi, lai saņemtu tūlītēju pacelšanās atļauju, jo sekoja klakšķis, spailes atvērās un atspole izslīdēja no novietnes.

Redzu tevi skeneri, DiPTs teica.

Cilvēks rādīja ceļu atspolē. Tas bija liels modelis, un ieejas koridors veda garām durvīm uz kajītēm un inženierijas daļu, līdz noslēdzās plašā telpā. Tur gar sienām bija izvietoti mīksti soli, bet priekšā, netālu no slūžām, kas noteikti veda uz kuģa priekšgalu, — paātrinājumam piemēroti krēsli. Istabā atradās seši man nezināmi cilvēki, četri no tiem bruņoti un divi neapbruņoti komandas locekļi. Viens no bruņotajiem cilvēkiem bija satvēris Tapanu aiz pleca un piespiedis viņai pie galvas šaujamieroci.

Tleisija piecēlās no krēsla un smaidot mani noskatīja. Viņa teica: “Aizvediet Tapaniņu uz viņas kajīti. Vēlēšos vēlāk aprunāties ar viņu par viņas darbu.”

Tapanas acis bija plaši ieplestas, pārbiedētas. Mana sejas izteiksme bija nekāda. Viņa mēģināja ierunāties: “Eden, piedod! Piedod...” bet sargs izvilka viņu cauri vēl vienām slūžām un prom pa koridoru. Es nereaģēju, jo vēlējos, lai viņa atrodas ārpus kaujas zonas. Dzirdēju, kā aizveras slūžas, tad pievērsos Tleisijai.

Viņa pagājās uz manu pusi, nu izskatīdamās domīga. Domāju, ka triumfējošais smaids bija domāts Tapanai. Abi pārējie neapbruņotie cilvēki vēroja ar nervozu ziņkārību, bruņotie sargi vēl arvien likās piesardzīgi. Tleisija jautāja seksbotam: “Tu tiešām domā, ka šī ir viena no vienībām no Ganakas šahtas negadījuma?”

Seksbots sāka atbildēt, un es teicu: “Bet mēs visi zinām, ka tas nebija negadījums, vai ne?”

Nu man bija pievērsta visu uzmanība.

Turpināju skatīties tieši uz priekšu — kārtīga DrošVienība, ko vēl arvien kontrolē kaujas modulis. Tleisija piemiegtām acīm vēroja mani. “Ar ko es runāju?”

Tas bija gandrīz smieklīgi. “Tu domā, ka esmu marionete? Tu labi zini, ka mēs tā nedarbojamies.”

Heisija sāka izskatīties sabijusies. “Kas tevi atsūtīja?”

Nolaidu galvu, lai ieskatītos viņai acīs. “Ierados pēc savas klientes.”

Tleisijas žoklis sakustējās, viņai dodot komandu kanālā, un seks-bots sāka kustību sāņus, lai ieņemtu cīņas pozīciju.

DiPTs teica: Atspole ir izlidojusi no ostas un dodas orbītā ap mēnesi. Vai tev ir mirklis, lai mani ielaistu?

Atbildēju: Rīkojies ātri, un ielaidu DiPTu iekšā. Man atkal radās tā sajūta, it kā galva būtu pabāzta zem ūdens. Uz mirkli zaudēju kustības spēju, DiPTam mani izmantojot kā tiltu, lai sasniegtu botu, kas vadīja atspoli.

Tas notika ātri, bet seksbotam pietika laika iebliezt man pa žokli. Tleisija noteikti bija likusi tā darīt — neviena Vienība šādā veidā neuzbruktu citai Vienībai. Tas sāpēja, bet tikai tik daudz, lai mani aizkaitinātu. Kad es nereaģēju, Tleisija atslāba un pasmaidīja. “Man patīk, ja bots ir balamute. Tas būs interesanti...”

DiPTs bija atspoles sistēmā, un es biju brīvs. Satvēru seksbotu aiz rokas un aizlidināju to pāri istabai, uz trīs bruņoto sargu pusi. Viens nogāzās, otrs iekrita krēslā, bet trešais sāka pacelt ieroci. Pagrūdu Tlei-siju malā un pāri skrienot uzkāpu seksbotam, iebliezdams to atpakaļ klāja segumā. Satvēru enerģijas ieroča stobru un tieši mirklī, kad sargs to izšāva, novirzīju lādiņu uz augšu. Tas trāpīja pa izliektajiem griestiem. Izrāvu ieroci viņam no rokām, izmežģīdams viņa elkoni un vismaz trīs pirkstus, un ietriecu viņa galvu konsolē.

Sargam, kurš bija nokritis uz klāja, bija šaujamais, un es sajutu divus triecienus — vienu pa sāniem, otru pa gurnu. Lūk, šāds uzbrukums patiešām sāp. Pastiepu labo roku un izšāvu iebūvēto enerģijas ieroci, ar diviem lādiņiem trāpīdams krūtīs. Pakāpos sāņus, lai izvairītos no enerģijas ieroča šāviena, ko raidīja krēslā iekritušais sargs, un mans trešais šāviens trāpīja viņam plecā. Izmantoju šaura stara uzstādījumu, kas radīja dziļas iededzinātas brūces un parasti žigli vien padarīja cilvēkus nekaitīgus, pateicoties šokam un sāpēm un, nu, jā, tam, ka viņiem krūškurvi bija izdedzināti caurumi.

Apcirtos un, lai novērstu uzmanību, metu atņemto ieroci. Pirmais neapbruņotais cilvēks bija nokritis uz klāja, viņai mugurā bija kūpoša brūce — sargs, kas nebija trāpījis man, bija ķēris viņu. Otrā metās pāri nodalījumam, lai sagrābtu nokritušu šaujamieroci, tādēļ es iešāvu viņai plecā un kājā.

Seksbots uzrāvās kājās un metās man virsū; es to satvēru, nokritu uz muguras un pārmetu to prom pāri galvai. Savērpos dn piecēlos ceļos, bet nespēju tikt kājās, jo biju ievainots labajā gurnā. Seksbots pietrausās stāvus, un es satvēru tā kāju un izmežģīju celi no locītavas. Nogāzis to uz klāja, es pagriezos un ieraudzīju, ka Tleisija sniedzas pēc kāda no nokritušajiem ieročiem. Teicu: “Pieskaries tam ierocim, un es tev to atņemšu, lai ievietotu tavā krūškurvī.”

Tleisija sastinga. Viņa bailēs elsoja un stingi skatījās uz mani. Turpināju: “Pasaki seksbotam, lai beidz cīnīties.”

Tas centās piecelties kājās, un rezultātā tikai savainotu sevi vēl vairāk. īpaši tad, ja es vēlreiz uz to apskaistos.

Tleisija lēni iztaisnojās, sakustināja žokli, un seksbots atslāba. Es teicu: DiPT, izslēdz Tleisijas kanālu.

Darīts, DiPTs atbildēja.

Tleisija sarāvās, jūtot, kā pazūd kanāls. Es viņai teicu: “Sniedz seksbotam verbālu komandu pakļauties man, līdz tiks dots cits rīkojums. Pamēģini dot tam citu rīkojumu, un es izraušu tev mēli.”

Tleisija izpūta elpu, tad teica: “Vienība, klausi psihajai patvaļīgajai DrošVienībai, līdz saņemsi citu rīkojumu.” Man viņa piebilda: “Tev vajadzētu iemācīties labāk draudēt.”

Uzliku roku uz tuvākā krēsla sēdekļa un pietrausos kājās. “Es nedraudu, es tikai saku tev, ko plānoju darīt.”

Viņas žoklis saspringa. Divi cilvēki šajā istabā bija beiguši elpot — neapbruņotais, ko sargs bija sašāvis, tēmējot uz mani, un pirmais, ko biju sašāvis es. Tleisija nebija to pamanījusi.

Paskatījos uz leju, uz seksbotu, kas skatījās uz mani. “Paliec zemē,” es teicu.

Tas nosūtīja man apstiprinājumu. Pārkāpu tam pāri, sagrābu Tlei-siju aiz rokas un vilku viņu pa koridoru uz kajīti, kur sargs bija aizvedis Tapanu.

Viņa žigli ierunājās: “Tad tu esi brīvs aģents, ja? Es varu dot tev darbu. Ko vien vēlies...”

Nodomāju: Tev nav nekā, ko es vēlētos. Teicu: “Tev bija tikai jāatdod viņām tie nolādētie faili, un neviens no mums nebūtu te iekūlies.”

Skatiens, ko viņa man veltīja, bija pārsteigts, neticīgs. Pieņemu, ka es neizklausījos tā, kā viņa iedomājās DrošVienības — patvaļīgas vai nē.

Cilvēkiem nudien vajadzētu vairāk nodoties izpētei. Pastāvēja vadības rokasgrāmatas, kas viņu būtu brīdinājušas ar mums nedirsties.

Tleisija apstājās pie aizvērtajām durvīm, teica: “Basom, tā esmu es,” un nospieda atvēršanas paneli. Durvis paslīdēja uz augšu.

Tapana bija pusguļus lāvā pie tālākās sienas, asinis kā zieds plauka uz viņas T krekla, lāses nopilējušas uz kailās rokas brūnās ādas, ko viņa bija piespiedusi pie sāna. Mazajā kajītē viņas saraustītā elpa šķita ļoti skala. Miesassargs ieplestām acīm blenza uz mums.

“Viņš krita panikā, izdzirdējis šāvienus," Tleisija izdvesa. “Tu nevari...”

O, jā, varu gan.

Kad miesassargs pacēla ieroci, pametu Tlcisiju sev priekšā kā vairogu. Vairāki lādiņi ietriecās viņai mugurā, bet es jau biju pārlauzis viņas sprandu. Šķērsojot kajīti, dabūju vēl vienu lādiņu krūtīs, metu miesassargu pret sienu, iegrūdu roku viņam zem zoda un izšāvu no sava enerģijas ieroča.

Pakāpos atpakaļ un ļāvu, lai viņa ķermenis nokrīt zemē.

Aizgriezos no tā un noliecos pār Tapanu. Teicu — pavisam muļķīgi — “Tas esmu es.” Viņas acis bija aizvērtas, un viņa elpoja caur

sakostiem zobiem. Ar roku saspiedu brūci, lai apturētu asiņošanu, un teicu: DiPT, palīdzi. *

DiPTs teica: Vadu atspoli uz tranzītgredzena pusi, kur varu to nosēdināt pie sevis. Ierašanās laiks plānots pēc septiņpadsmit minūtēm. MedSistēma gatavojas jūsu ielidošanai.

Noslīgu blakus Tapanai. Viņa bija gandrīz bezsamaņā, bet tomēr pastiepās un saspieda manu roku. Izvilku no skausta nekam nederīgo kaujas moduli un aizmetu to prom.

Biju pieļāvis drausmīgu kļūdu, kas, atpakaļ skatoties, šķita žilbinoši acīmredzama. Jau no sākuma biju zinājis, ka ielūgums apmainīt avansu pret failiem bija slazds, un man būtu vajadzējis pārliecināt Rāmi un pārējās, lai neatgriežas uz RaviHyral. Uzlabotais cilvēks, drošības konsultants, par ko es izlikos, tieši to būtu darījis. Es biju pieradis pie klausīšanas cilvēku pavēlēm un mēģinājumiem samazināt zaudējumus, ko viņu stulbās idejas rada, turklāt biju gribējis atkal strādāt kopā ar grupu. Es izbaudīju to, kā viņas manī ieklausījās, es biju iedomājies, ka mana vajadzība tikt uz RaviHyral ir svarīgāka par manu klientu drošību.

Kā drošības konsultants es biju tikpat draņķīgs kā jebkurš cilvēks.

Tad, kad tuvojāmies tranzītgredzenam, DiPTs bija izkārtojis mums gredzena ostas vadības atļauju. Atspolēm nebija ļauts pieturēt pie transportkuģu dokiem bez iepriekšējas pieteikšanās, bet DiPTs parūpējās par tuvošanās atļauju un viltoja kapteiņa parakstu, lai samaksātu sodu par to, ka netika dota iepriekšēja ziņa par plānoto braucienu. Viņi neko nenojauta — neviens nezināja, ka transportu boti var būt tik gudri, ka spētu kanālā izlikties par cilvēkiem. Es pilnīgi noteikti nebiju to zinājis.

Saslēgvietas nebija saderīgas, bet DiPTs atrisināja šo problēmu, ievilkdams atspoli tukšā modulī, kas bija paredzēts laboratorijas telpām. Tas mūs nosēdināja, piepildīja moduli ar atmosfēru un atvēra mūsu slūžas. Piecēlos un iznesu Tapanu ārā un augšup pa eju uz galveno sadaļu. TīkVienība man sekoja.

Kad ienācu un noliku Tapanu uz operāciju platformas, MedSistēma jau bija gatava. Droni zumēja man visapkārt, un es paklausīju MedSistē-mas aicinājumam novilkt viņas drēbes un kurpes. Kad operāciju šķirsts aizvērās, es noslīgu zemē blakus platformai.

Tagad viņa bija bezsamaņā. MedSistēma turēja viņu narkozē, pabeidza izvērtējumu un sāka darbu. Man apkārt lidinājās divi medicīnas droni — viens no tiem devās pie mana pleca, otrs sāka bakstīt brūci gurnā. Ignorēju tos.

Ielidoja lielāks drons, kas nesaTapanas somu, viņas asinīm notriepto jaku un manu mugursomu. DiPTs nosūtīja man uzņēmumu ar pārējiem droniem, kas joprojām bija atspolē. Četri no cilvēkiem atspolē vēl arvien bija dzīvi, lai arī bezsamaņā. DiPTs aizsūtīja dronus, lai tie notīra manus šķidrumus un Tapanas asinis no atspoles iekštelpām, pēc tam tās dezinficējot. DiPTs jau bija iztīrījis pilota bota atmiņu un izdzēsis visus drošības datus. Tas arī viltoja viena līķa kanāla parakstu, lai nevērīgi čalotu ar tranzītgredzena palaišanas vadības pārstāvjiem.

Skatījos, kā droni pabeidz darbu un atkāpjas, tad DiPTs atkal noslēdza atspoli un palaida to ceļā ar reģistrētu lidojuma plānu atpakaļ uz RaviHyral. Borta pilota bots to nosēdinās, pilnu ar baisi savainotiem cilvēkiem, un neviens nezinās, ka viņi to nebija nodarījuši cits citam, pirms tie nenāks pie samaņas un neizstāstīs, kas noticis. Lai gan varbūt daži negribēs stāstīt, kā ir piedalījušies cita cilvēka nolaupīšanā. Lai kas arī nenotiktu, tas dotu mums gana daudz laika, lai mēs tiktu ārā no turienes.

Jautāju DiPTam: Kā tu zināji, ko darīt? — lai gan es jau zināju atbildi.

Tas zināja, ka es zinu, bet teica: "Mēnesspatvēruma lēkts un riets", 179. sērija.

TīkVienība nometās ceļos man blakus. “Vai varu palīdzēt?”

“Nē.” Medicīnas droni bija man pieķērušies, lai izraktu lodes, un es tecināju šķidrumus uz DiPTa ideāli tīrās MedSistēmas grīdas. Vietējā anestēzija padarīja mani nejutīgu. “Kā tu zināji, ka es esmu viena no Ganakas šahtas vienībām?”

Tas atbildēja: “Redzēju, ka tu izgāji no caurules tajā daļā. Tur tālāk nekā cita nav. Tā vairs nav vēsturiskajā datubāzē, bet cilvēki vēl arvien stāsta cits citam šausmu stāstus. Ja tu patiešām biji patvaļīgs un neviens tev nebija licis turp doties, tad pastāvēja astoņdesmit sešu procentu varbūtība, ka tu turp gāji tādēļ, ka biji viena no iesaistītajām vienībām.”

Es tam ticēju. “Novāc mūri.”

TīkVienlba paklausīja, un es pa kanālu iegāju tās smadzenēs. Jutu, ka man līdzi ir DiPTs, kas uzmanīgi pārbauda, vai tur nav slazdu. Bet es atradu vadības moduli, padarīju to nekaitīgu un atkal ieslīdēju savā ķermenī.

TīkVienība krita uz aizmuguri, ar būkšķi nometoties uz grīdas, un blenza uz mani.

Teicu: “Ej projām. Lai es tevi vairs neredzētu. Nenodari pāri nevienam šajā tranzītgredzenā, vai arī es tevi atradīšu.”

Tas nedroši pietrausās kājās. Vairāki DiPTa droni aizšvīkstēja pa gaisu, lai pārliecinātos, ka tas neko nesabojās, un virzīja to uz durvīm. Tas sekoja droniem koridorā. DiPTa kanālā es vēroju, kā tas iziet pa galvenajām slūžām, kur atslēga izgāja cauri atvēršanās ciklam, un tad dodas tranzītgredzenā.

DiPTs pa slūžu kameru vēroja, kā tas aiziet. Tad teica: Man likās, ka tu to iznīcināsi.

Biju pārāk noguris un izsīcis, lai runātu, un signalizēju noraidījumu kanālā. Tam nebija bijis izvēles. Un es nebiju salauzis tā vadības moduli viņa dēļ. Es to darīju to četru TīkVienību dēļ, kas bija Ganakas šahtā, kam nebija pavēļu un norādījumu rīkoties un kas bija apzināti devušās gaļasmašīnā, lai mēģinātu izglābt mani un visus pārējos, kas bija palikuši dzīvi raktuvēs.

DiPTs teica: Tagad rāpies uz otras platformas. Atspole drīz nolaidīsies, un mums ir jāiznicina daudz pierādījumu.

Kad Tapana pamodās, es sēdēju uz MedSistēmas platformas un turēju viņas roku. MedSistēma bija aprūpējusi manas brūces, un es biju notīrījis visas asinis. Man trāpījušie šāviņi un enerģijas izlāde no maniem ieročiem bija sacaurumojuši audumu, un DiPTs bija izmantojis pārstrādes ierīci, lai izgatavotu man jaunu drēbju kārtu. Tas būtībā bija DiPTa komandas formas tērps, tikai bez logotipiem — bikses ar daudzām noslēdzamām kabatām, garpiedurkņu krekls ar apkaklīti, kas bija pietiekami augsta, lai nosegtu manu datu portu, un mīksta jaka ar kapuci — viss vai nu tumši zils, vai melns. Es sabāzu savas asiņainās drēbes pārstrādātājā, lai atkritumu pārstrādes līmeņi būtu neitrāli un DiPTam nebūtu jāvilto kuģa žurnāls.

Tapana samirkšķināja acis un apjukusi paskatījās uz mani. “Ē,” viņa novilka un saspieda manu plaukstu. Narkozes ietekmē viņas acis bija aizmiglojušās. “Kas notika?”

Atbildēju: “Viņi atkal mēģināja mūs nogalināt. Mums bija jāpazūd. Esam atpakaļ tranzītgredzenā uz mana drauga kuģa.”

Atceroties notikušo, viņas acis iepletās. Viņa sarāvās un nomurmināja: “Dirsas.”

“Tavs draugs teica patiesību — viņš atdeva man failus.” Es pacēlu atmiņas čipu un parādīju, ka ievietoju to saskarnes kabatā viņas somā. Jau biju pārbaudījis, vai tajā nav spiegošanas vai kaitniecības programmu. “Šim kuģim drīz jādodas prom. Tev jāsazinās ar Rāmi un Maro, lai viņas ar mums satiekas pie izkāpšanas zonas.”

“Labi.” Viņa pacēla roku pie auss, un es viņai pasniedzu zilo kanāla saskarni. Viens no DiPTa droniem bija atradis to Tleisijas kabatā. Tapana paņēma saskarni un jau sāka likt ausī, bet tad saminstinājās. “Viņas būs tik ļoti pārskaitušās.”

“Jā gan.” Es domāju, ka viņas tā priecāsies, ka viņa ir dzīva, ka viņām pat prātā nenāks dusmoties.

Viņa vēlreiz sarāvās. “Piedod. Man vajadzēja tev paklausīt.”

“Tā nebija tava vaina.”

Viņa sarauca pieri. “Vispār jau man šķiet, ka it kā bija.”

“Tā bija mana vaina.”

“Tad tā ir mūsu abu vaina, bet mēs nevienam neteiksim,” Tapana izlēma un iebāza saskarni ausī.

Žigli izgāju cauri kuģa zonām, kuras biju izmantojis, lai pārliecinātos, ka viss ir savās vietās. DiPTa droni jau bija padarījuši savu darbu, aiznesuši Tapanas asiņainās drēbes uz tīrīšanu un sterilizējuši virsmas, lai ikviens mēģinājums iegūt pierādījumus izgāztos. Nebija gan tā, ka DiPTs plānotu būt šeit, kad sāksies izmeklēšana. Mēs visi devāmies prom nekavējoties, bet DiPTs ticēja rezerves plānu nepieciešamībai. Sakustējos, lai izņemu saziņas saskarni, ko DiPTs bija man iedevis. “Tev būs jānotīra arī šī.

Nē, DiPTs atbildēja. Paturi. Varbūt mēs atkal nonāksim viens otra saziņas attālumā.

MedSistēma jau bija sterilizējusies un izdzēsusi ierakstus par manu konfigurācijas maiņu un ārkārtas traumu ārstēšanu gan man, gan Tapa-nai. Es gaidīju, kad viņa iznāks no mazgāšanās telpas. Droni viņai sekoja, lai notīrītu jebkādas viņas klātbūtnes pēdas, un viņa teica: “Esmu gatava.” Tapana bija sabāzusi vecās drēbes somā un uzvilkusi svaigas. Viņa vēl arvien izskatījās nedaudz apdullusi.

Mēs kopā izgājām no kuģa, un tā slūžas aizvērās aiz mums. Man bija pieeja kamerām izkāpšanas zonā, un DiPTs jau darbojās ap drošības ierakstiem slūžās, lai izdzēstu jebkādas liecības par mūsu klātbūtni.

Mēs satikām Rāmi, Maro un pārējo viņu grupu pie pārtikas stenda netālu no izkāpšanas zonas. Rāmi bija ziņojusi man, ka viņi jau ir iegādājušies biļetes uz pasažieru transportkuģi, kas izlidos pēc stundas. Viņi aizrautīgi sasveicinājās arTapanu — ar asarām un savstarpējiem brīdinājumiem nesaspiest viņu tik traki.

Biju jau viņiem pateicis, lai nerunā par to publiski. Rāmi pagriezās pret mani un pasniedza valūtas karti. “Tavs draugs Dipts teica, ka būtu labi tev samaksāt šādi.”

“Labi.” Paņēmu karti un iebāzu to noslēdzamā kabatā.

Tagad viņi visi mani vēroja, un tas nedaudz krita uz nerviem. Rāmi teica: “Tad tu dosies?”

Biju jau noskatījis kravas transportu, kas plānoja doties vajadzīgajā virzienā. Ja paveiksies, varēšu doties prom jau dažas minūtes pēc viņu aizlidošanas. “Jā, man jāsteidzas.”

“Vai varam tevi apskaut?” Maro palaida vaļā Tapanu un vērsās pie manis.

“Ē.” Es gan nepaspēru soli atpakaļ, bet droši vien bija acīmredzams, ka atbilde ir noliedzoša.

Maro pamāja. “Labi. Tas ir tev.” Viņa aptvēra sevi ar rokām un saspieda.

Teicu: “Man jāiet,” un devos prom pa zāli.

DiPTa dziestošā balss — viņš jau bija atbrīvojies no doka spailēm — manā kanālā teica: Esi uzmanīgs. Atrodi savu komandu.

Es devu viņa kanālā piekrītošu ziņu, jo, ja mēģinātu teikt kaut ko citu, tad izklausītos stulbs un emocionāls.

Nezināju, ko plānoju tagad darīt — vai darbošos saskaņā ar savu plānu vai nē. Biju cerējis, ka atklāšu, kas notika Ganakas šahtā, un tas visu padarīs skaidru, bet varbūt tādas atklāsmes notika vienīgi mediju programmās.

Par to runājot, man bija jāsavāc vēl kaudzīte lejupielāžu, pirms aizlido mans nākamais transports. Priekšā bija gaidāms tāls ceļš.

.

.

Ar botu vadītiem transportkuģiem man vienkārši neveicās.

Pirmais ļāva man braukt par zaķi apmaiņā pret manu mediju failu kolekciju — citas motivācijas viņam nebija — un tik ļoti koncentrējās uz savām funkcijām, ka sazinājās ar mani ne vairāk kā prasts krāvējbots. Visu ceļojuma laiku es biju divatā ar savu mediju krātuvi. Tieši tā, kā man patīk. Tas man radīja mānīgu priekšstatu, ka tā būs ar visiem botu transportkuģiem.

Un tad bija Dirsīgais Pētniecības Transports. DiPTa oficiālais nosaukums bija “tālbraucējs izpētes kuģis”. Dažādos mūsu attiecību posmos DiPTs bija draudējis mani nogalināt, kopā ar mani skatījies manus mīļākos seriālus, pārkonfigurējis manu ķermeni, sniedzis izcilu taktisko atbalstu, pierunājis mani izlikties par uzlabotu cilvēku un drošības konsultantu, izglābis manu klientu dzīvību un satīrījis pierādījumus pēc tam, kad man nācās novākt dažus cilvēkus. (Tic bija slikti cilvēki.) Man patiešām pietrūka DiPTa.

Un tad bija šis te transportkuģis.

Arī to vadīja bots, bez komandas, bet tajā bija pasažieri — tehniskie darbinieki, lielākoties ar minimālu vai vidēju prasmju līmeni, gan cilvēki, gan uzlabotie cilvēki, kas ceļoja ar pagaidu darba līgumiem starp tran-zītstacijām. Sī nebija ideāla situācija, bet tas bija vienīgais transportkuģis, kas brauca man vajadzīgajā virzienā.

Līdzīgi kā citi transportu boti — bet ne DiPTs —, tas sazinājās ar tēliem un bija atļāvis man kāpt uz klāja apmaiņā pret manu saglabāto mediju satura kopiju. Tā kā pasažieru saraksts atradās transporta kanālā un līdz ar to bija pieejams citiem, es lūdzu, lai transports mani uz ceļojuma laiku tajā iereģistrē —ja nu kāds pārbaudītu. Pasažiera anketā bija aile “nodarbošanās”, un īsā vājuma mirkli es paziņoju, ka esmu drošības I konsultants.

Transports nosprieda, ka tādā gadījumā var izmantot mani kā klāja drošībnieku un sāka man ziņot par problēmām ar pasažieriem. Es kā tāds idiots sāku uz tām reaģēt. Nē, es ari nezinu - kādēļ. Varbūt tādēļ, ka biju tam izveidots un tas bija ierakstīts DNS, kas kontrolē manas organiskās daļas. (Vajadzētu ieviest kļūdas paziņojuma kodu ar nozīmi “Ziņu saņēmu, bet nolēmu tevi ignorēt”)

Sākumā tas bija diezgan vienkārši. (“Ja tu viņai vēlreiz uzbāzīsies, tad es salauzīšu katru tavas rokas un plaukstas kaulu. Šis process aizņems apmēram stundu.”) Tad viss kļuva sarežģītāk, jo pat tie pasažieri, kas cits citam patika, sāka strīdēties. Es pavadīju daudz laika (vērtīga laika, ko būtu varējis pavadīt, skatoties/lasot savus saglabātos izklaides medijus), piestrādājot par starpnieku strīdos, par kuriem man bija pilnīgi pajāt.

Tagad ritēja pēdējais ceļojuma cikls, mēs visi bijām kaut kā pamanījušies izdzīvot, un es devos uz ēstuvi, lai izšķirtu vēl vienu kautiņu starp debiliem cilvēkiem.

Transportā nebija dronu, bet tajā bija neliels drošības kameru pārklājums, tādēļ es jau pirms durvju atvēršanās zināju, kādās pozīcijās atradās cilvēki kambīzes/ēstuves daļā. Soļoju pāri telpai — cauri aurojošu cilvēku, apgāztu galdu un krēslu jūklim —, līdz nostājos starp abiem cīkstoņiem. Viens bija ieroča vietā pacēlis galda piederumu, kas pēc prātīgas un cilvēka pirkstus nenoraujošas kustības nonāca manās rokās.

Jums varētu šķist, ka tad, ja persona, ko visi pazīst kā drošības konsultantu, iegāžas kaujas laukā un atbruņo vienu no dalībniekiem, visi

piebremzēs un izvērtēs savas prioritātes šajā situācijā, — bet, oi, kā jūs kļūdītos. Cīkstoņi pastreipuļoja atpakaļ, vēl arvien viens otru lamādami. Pārējie telpā esošie pārslēdzās no tā, ka auroja lamuvārdus kaušļu virzienā, uz to, ka auroja uz mani, visi kā viens cenšoties izstāstīt man dažādas notikušā versijas. Es nobļāvos: “Mutes ciet!”

(Patīkamais aspekts tajā, ka mēģini izlikties par uzlabotu cilvēku, drošības konsultantu, nevis konstruktu DrošVienību, ir tur, ka vari pateikt cilvēkiem, lai aizver mutes.)

Visi aizvēra mutes.

Tad — vēl arvien smagi elpodams — Eiress teica: “Konsultant Rin, jūs taču teicāt, ka nevēlaties nākt uz šejieni...”

Otrs — Elbiks — dramatiskā žestā bakstīja ar pirkstu: “Konsultant Rin, viņš teica, ka tūlīt...”

Es biju licis, lai transports iereģistrē manu vārdu kā “Rins”, lai arī RaviHyral raktuvēs biju izmantojis vārdu “Ēdens”. Riju gana drošs, ka RaviHyral tranzltstacijas drošībniekiem nebija iemesla saistīt šo identitāti ar šādām tādām pēkšņām nāvēm, kas bija notikušas uz privātas atspoles, un, pat ja tā būtu, viņi nemeklētu kādu, kas atrodas ārpus viņu jurisdikcijas, ja vien nebūtu nolīgti to darīt. Bet tomēr šķita labāk vārdu nomainīt.

Pārējie, kas sāka uzrasties no aizgaldēm un strauji sabūvētām krēslu barikādēm, mēģināja pievienoties, un sekoja vēl vairāk klaigāšanas un bakstīšanas ar pirkstiem. Tas bija tik tipiski. (Ja nebūtu raidījumu, kurus es lejupielādēju izklaides kanālos, es būtu nospriedis, ka vienīgais lielākajai daļai cilvēku zināmais komunikācijas veids ir rādīt ar pirkstu un kliegt.)

Objektīvie divdesmit seši ceļojuma cikli subjektīvi šķita vilkušies vismaz divsimt trīsdesmit. Biju mēģinājis viņus izklaidēt. Biju nokopējis visus vizuālos medijus transporta pasažieriem pieejamajā sistēmā, tā ka tos varēja skatīties uz ekrānvirsmām — tas vismaz samazināja raudāšanu līdz minimumam (gan bērniem, gan pieaugušajiem). Un, jā, kaušanās dramatiski

samazinājās pēc tās reizes, kad es vienu no viņiem ar vienu roku piespiedu pie sienas un deklarēju stingrus noteikumus. (Pirmais noteikums: neskaries klāt drošības konsultantam Rinam.) Bet pat tas parasti noveda pie tā, ka es bezpalīdzīgi klausījos viņu problēmās un sūdzībās citam par citu, par daudzajām korporācijām, kas viņus izdrāzušas (stāsti manim, lakstīgala), un par eksistenci kā tādu. Jā, to visu klausīties bija mokoši.

Šodien es teicu: “Man vienalga.”

Visi atkal aizvērās.

Turpināju: “Mums ir palikušas ne vairāk kā sešas stundas, līdz šis transports pieslēgsies dokiem. Pēc tam jūs varat cits citam nodarīt, ko vien vēlaties.”

Tas nedarbojās — viņiem vēl arvien šķita, ka ir jāizstāsta pēdējā kautiņa iemesls. (Neatceros, kas tas bija — izdzēsu to no atmiņas tūlīt pēc tam, kad izgāju no telpas.)

Viņi visi bija kaitinoši un izcili neadekvāti cilvēki, bet es nevēlējos viņus nogalināt. Nu labi, varbūt drusciņ.

DrošVienības pienākums ir aizsargāt klientus pret jebko, kas viņus varētu nogalināt vai ievainot, un maigi atturēt viņus no savu biedru nogalināšanas, sakropļošanas utt. Iemesls, kādēļ viņi centās cits citu nogalināt, sakropļot utt., nebija DrošVienības problēma, par to bija jādomā cilvēku vadītājam. (Vai arī nevis jādomā, bet apzināti jāignorē, līdz viss projekts sabrūk monumentālā sapisienā un tava DrošVienība lūdzas pēc maigas atpestīšanas, ko sniegtu nejauša, katastrofāla eksplozija ar sekojošu dekompresiju, — bet nav jau tā, ka es to zinātu no pieredzes.)

Bet šeit, šajā transportkuģī, nebija vadītāja — tikai es. Un es zināju, kurp viņi dodas, un viņi zināja, kurp dodas, pat ja viņi izlikās, ka dusmu un aizkaitinājuma pamatā ir Vinigo vai Evas ārpus kārtas paņemtā simulēto augļu paciņa. Tā nu es viņos nemitīgi klausījos un izlikos, ka veicu visaptverošu izmeklēšanu par tādiem pārkāpumiem kā “kurš atstāja cepumu papīriņu ēdnīcas tualetes izlietnē”.

Viņi devās uz darba iestādi kaut kādā sūdu bedrē. Eiress man pastāstīja, ka viņi visi bija pārdevuši savu darbaspēku uz divdesmit gadu termiņu, kura beigās viņus gaidīs pamatīga summiņa. Viņš zināja, ka tas bija briesmīgs darījums, bet labāks nekā citas viņiem pieejamās iespējas. Darba līgums ietvēra pajumti, bet lika maksāt procentus par visu pārējo — apēsto ēdienu, izmantoto enerģiju un jebkādu medicīnisko aprūpi, tostarp profilaktisko.

(Es zinu. Rathi bija teicis, ka konstruktu izmantošana ir verdzība, bet man vismaz nebija jāmaksā uzņēmumam par savu remontu, uzturēšanu, munīciju un bruņām. Protams, neviens nebija man prasījis, vai es vēlos būt DrošVienība, bet tā ir pilnīgi cita metafora.)

(Piezīme sev: noskaidrot vārda “metafora” definīciju.)

Biju jautājis Eiresam, vai 30s divdesmit gadus skaitīja pēc planētas kalendāra vai arī tā uzņēmuma, kas uzturēja planētu, kalendāra, vai arī Korporācijas Malas rekomendētā standarta, vai kā? Viņš nezināja un nesaprata, kāda tam nozīme.

Jā, tieši tāpēc es centos viņiem nepieķerties.

Es nekad nebūtu izvēlējies šo transportu, ja būtu bijusi cita iespēja, bet tas bija vienīgais maršruts uz tranzītstaciju, no kuras varēja tikt uz manu nākamo galamērķi. Es centos nokļūt Milu — ārpus Korporācijas Malas.

Biju pieņēmis šo lēmumu pēc RaviHyral atstāšanas. Sākumā man bija jābūt žiglam un pēc iespējas jāpalielina attālums starp sevi un tranzītstaciju. (Sk. iepriekš — noslepkavoti cilvēki.) Biju paķēris pirmo draudzīgo kravas transportu un pēc septiņu ciklu brauciena nokāpis pārbāztā tranzītmezglā — tas bija labi, jo pūlī bija viegli pazust, un slikti, jo man visapkārt it visur bija cilvēki un uzlaboti cilvēki, un viņi skatījās uz mani, un tā bija elle. (Skaidrs, ka pēc tam, kad satiku Eiresu un pārējos, mana elles definīcija kļuva krietni precīzāka.)

Turklāt man pietrūka DiPTa, un man pietrūka pat Tapanas un Maro, un Rāmi. Ja reiz bija jārūpējas pārcilvēkiem, tad labāk par maziem

un maigiem, kas izturējās pret tevi mīļi un domāja, ka tu esi superīgs, jo mūždien pasargā viņus no nobeigšanas. (Viņiem es patiku tikai tāpēc, ka viņi uzskatīja mani par uzlabotu cilvēku, bet visu jau nevar gribēt.)

Pēc notikumiem RaviHyral biju nolēmis beigt dirsties un pazust no Korporācijas Malas, bet man tik un tā bija jāplāno maršruts. Man nepieciešamie grafiki un kanāli uz transporta nebija pieejami, bet nu, kad bijām dokos, es biju pārsātināts ar informāciju, tā ka man vajadzēja laiku, lai izurbtos tai cauri. Turklāt es uzturējos šajā mezglā jau veselas divdesmit divas minūtes, un man izmisīgi vajadzēja brīdi miera. Tā nu es iešmaucu automātiskā pārceļošanas servisa centrā un izmantoju daļu resursu no savas jaunās cietās valūtas kartes, lai samaksātu par privātu atpūtas kārbu. Tā bija tieši tik liela, lai es varētu tajā atgulties, noliekot mugursomu blakus, bet pietiekami līdzīga pārvadāšanas kastei, lai man šķistu savādi mierinoša. Biju pavadījis daudz brīnišķīga laika vienatnē pārvadāšanas kastēs, kad mani kā kravu veda uz līguma vietu. Domāju, ka cilvēkam gan būtu jābūt krietni sagurušam, lai spētu te atpūsties nekliedzot.

Kad biju iekārtojies, pārskatīju stacijas kanālus, lai uzzinātu, vai nav kādas nesen pienākušas ziņas par DeltFall vai GravCris. Gandrīz tūlīt trāpīju uz stāsta pavediena. Notika tiesas process, tika sniegtas liecības un tā tālāk. Neizskatījās, ka kopš laika, kad pametu RaviHyral, daudz kas būtu mainījies, un tas bija kaitinoši. Neērtā DrošVienība, par ko neviens negribēja runāt, vēl arvien bija bezvēsts prombūtnē, tiktāl -urā. Bija grūti pateikt, vai žurnālisti uzskatīja, ka mani kāds slēpj, vai tomēr ne. Viņi šķietami negribēja domāt par to, vai es būtu varējis aiz-blandīties kaut kur viens pats. Tad es trāpīju uz interviju ar Dr. Menšu, kas bija publicēta pirms sešiem cikliem.

Bija negaidīti patīkami viņu atkal ieraudzīt. Palielināju attēlu labākai redzamībai un nospriedu, ka viņa izskatās nogurusi. No video fona nevarēju pateikt, kur viņa atrodas, un žigla intervijas satura pārbaude nedeva par to nekādu mājienu. Cerēju, ka viņa ir atgriezusies

Saglabāšanā — vai, ja viņa vēl arvien atradās BrīvTirgus Ostā, tad cerēju, ka viņi ir parūpējušies par pienācīgu drošību. Bet, zinot, ko viņa domāja par DrošVienībām (tā pati “verdzības” padarīšana), šaubījos, ka viņa tādu nolīgusi. Pat kanālā, kurā nebija MedSistēmas, varēju noteikt, ka āda viņai ap acīm liecināja par miega badu, kas jau draudēja kļūt hronisks.

Jutos nedaudz tā kā gandrīz vai vainīgs. Kaut kas nebija labi, un es cerēju, ka tas nebija manis dēļ. Manis izbēgšana nebija viņas vaina, un es cerēju, ka viņi neuzskata Menšu atbildīgu par, nu, patvaļīgas Droš-Vienības ar masu slepkavību pagātnē palaišanu cilvēkos, kuri neko ļaunu pat nenojauta. Viņa bija gribējusi mani aizvest mājup, uz Saglabāšanu, kur viņa mani būtu — nezinu, civilizējusi, izaudzinājusi vai kaut ko tādu. īsti labi nesapratu nianses. Vienīgais, ko zināju droši, bija, ka Saglabāšanā nebija vajadzīgas DrošVienības, un viņu izpratnē DrošVienības uzskatīšana par brīvu personu nozīmētu, ka man būtu cilvēks — “aizbildnis”. (Citviet tādu sauc vienkārši par īpašnieku.)

Vēlreiz pārskatīju saturu. Ziņu aģentūru veiktā izmeklēšana atklāja citus gadījumus, kas liecināja, ka GrayCris uzbrukums DeltFall nometnei bija drīzāk viņiem ierastā notikumu gaita, nevis novirze no tās. (Šitā es izskatos, kad esmu dikti pārsteigts.) Jau labu laiku bija krājušās sūdzības par šaubīgiem līgumiem un ekskluzīvām izmantošanas tiesībām dažādās vietās, tostarp arī par potenciālu teraformēšanas projektu aiz Korporācijas Malas, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ bija pamests. Sajāt planētu — pat daļu no planētas — bez jebkāda iemesla bija diezgan ievērojams pasākums, un es biju pārsteigts, ka viņi bija tikuši sveikā cauri. Nu, labi, es nebiju pārsteigts.

Žurnālists jautāja Dr. Mensai par pēdējo minēto incidentu, un viņa teica: “Pec tam kad saskaros ar GrayCris, nolēmu mudināt Saglabāšanas Padomi pievienoties formālam aicinājumam izpētīt situāciju Milu. Neizdevies teraformēšanas projekts ir traģiska resursu un planētas dabiskās virsmas izšķērdēšana, bet GrayCris atsakās skaidrot savu rīcību.”

Žurnālists bija pievienojis Mensas paziņojumam informācijas bloku ar komentāriem par nelielu uzņēmumu ārpus Korporācijas Malas, kas nesen bija pieteicies pārņemt GrayCris pamesto teraformēšanas projektu. Viņi nupat bija uzstādījuši automatizētu savilcēju, kas neļautu pamestajam teraformēšanas kompleksam sabrukt atmosfērā, un drīz viņiem vajadzēja sākt vietas izvērtēšanu. Tad komentārs kļuva visnotaļ dramatisks, viešot pārdomas par to, ko šī izvērtēšanas komanda atradīšot.

Es gulēju, pētīju kanālus un grafikus un nospriedu, ka zinu, ko atradīs izvērtēšanas komanda.

Iemesls, kādēļ es blandījos apkārt brīvībā un Dr. Mensa bija ziņās, bija tāds, ka GrayCris bija bijuši gatavi nobeigt veselu baru bezpalīdzīgu cilvēku — pētnieku —, lai saņemtu ekskluzīvu pieeju citplanētiešu paliekām: neorganiskiem un, iespējams, arī organiskiem materiāliem, ko saprātīga citplanētu civilizācija bija atstājusi mūsu apskates reģiona augsnē. Tagad es par to zināju daudz vairāk, jo biju noklausījies, kā Tapana ar pārējiem sarunājas par kodu, kas ļāva noteikt svešos sintētiķus, un tādēļ, ka biju lejupielādējis grāmatu par šo tēmu un lasīju to pauzēs starp seriāliem. Gan Korporācijas Malā, gan ārpus tās starp politiskām un korporatīvām vienībām bija milzums vienošanos par citplanētiešu paliekām. Būtībā nevienam tās nebūtu jāaiztiek, ja vien nav iegūts blāķis īpašu sertifikātu, un varbūt arī tad ne.

Laikā, kad pametu BrīvTirgus Ostu, vispārējais pieņēmums bija tāds, ka GrayCris bija vēlējušies netraucētu pieeju šīm paliekām. Droši vien GrayCris būtu izveidojuši raktuves vai kolonijas būvi, vai kādu citu pamatīgu projektu, kas kalpotu kā aizsegs, kamēr viņi izgūtu un pētītu paliekas.

Tā ka —ja nu Milu teraformēšanas projekts bija tikai veiksmīgs aizsegs citplanētiešu palieku, svešo sintētiku vai abu divu izrakumu vai izgūšanas projektam? GrayCris bija pabeiguši izguvi un izlikušies, ka pārtrauc teraformēšanas projektu, ko nebija pat sākuši. Pamestā tehnika galu galā sabruktu atmosfērā, un līdz ar to arī visi pierādījumi.

Ja Dr. Mensai būtu atbilstošie pierādījumi, GrayCris izmeklēšana kļūtu daudz interesantāka. Varbūt pat tik interesanta, ka žurnālisti pilnīgi aizmirstu par paklīdušo DrošVienību. Un tad Dr. Mensai vairs nebūtu jābūt BrīvTirgus Ostā, viņa varētu doties atpakaļ uz Saglabāšanu, kur bija droši, un man vairs nebūtu par viņu jāuztraucas.

Iegūt pierādījumus nebūtu grūti, es spriedu. Cilvēki mūždien iedomājas, ka ir noslēpuši visas pēdas un izdzēsuši datus, bet viņi bieži kļūdās. Tātad... Varbūt man tas būtu jādara. Es varētu doties uz Milu, savākt visādus datus un nosūtīt tos Dr. Mensai — vai nu uz vietu, kur viņa mitinājās BrīvTirgus Ostā, vai arī uz viņas mājām Saglabāšanā.

Atkal pieslēdzos centrāles kanālam un nomainīju vaicājumus — tagad meklējot transportu uz Milu —, bet publiskajā sarakstā neredzēju atbilstošus braucienus. Paplašināju meklēšanu, iekļaujot saistītās tranzīt-stacijas. Izdevās atrast tikai četrdesmit ciklus vecu komentāru par transportu — jaunumos bija rakstīts, ka teraformēšanas komplekss ir atzīts par pamestu, jo vietējā tranzītstacija bija reģistrējusi ilgstošu neaktivi-tātes periodu. Tur bija rakstīts, ka visi kravas transportkuģi uz Milu ir apturēti, palicis tikai transportccļš no HaveRatton stacijas, kas atradās pie pašas Korporācijas Malas robežas. Nevarēju iegūt jaunāku informāciju par transportiem, kas devās uz Milu no HaveRatton, tikai neskaidrus ziņojumus par to, ka tādi kādreiz esot eksistējuši.

Pastāvēja iespēja, ka es nevarētu nokļūt uz Milu citādi, kā vien pats ar savu kuģi, un pat tas būtu neiespējami. Man ir treniņa modulis divplākšņiem un citiem atmosfēras lidaparātiem, bet ne atspoļkuģiem, transportkuģiem vai kam tamlīdzīgam. Man būtu jānozog gan kuģis, gan pilotbots, un tas nu būtu pārāk sarežģīti pat man.

Bet HaveRatton bija galvenais mezgls, caur kuru transportkuģi devās ārpus Korporācijas Malas, un tur es varēju izvēlēties simtiem galamērķu. Tā ka, pat ja Milu plāns izgāztos, ceļš nebūtu velti mērots.

Nākamais transportkuģis, kas devās uz HaveRatton, bija reģistrēts kā krava un pasažieri, un tā nu es nonācu pie Eiresa un pārējās līgumsaistībās iesprostoto idiotu bandas.

Pēc tam kad biju izšķīris kārtējo čīkstinu ēdamzālē un mēģinājis noslēgt savu īso izmisušu cilvēkveidīgo attiecību konsultanta karjeru, devos noslēpties uz savas lāviņas. Kad izgājām cauri tārpejai un sākām tuvoties HaveRatton stacijai, pieslēdzos tās kanālam.

Man bija pēc iespējas ātrāk jāiegūst transportkuģu grafiki, turklāt nepacietīgi gaidīju, kad gūšu iespēju lejupielādēt jaunākos mediju materiālus. Jaunākais šovs, ko es biju sācis skatīties, sākumā bija bijis labs, bet pamazām kļuva kaitinošs. Tas bija par pirmsterafbrmēšanas apskati (uz planētas, kuras profils jebkurā gadījumā bija pilnīgi nepiemērots terafor-mēšanai, bet tas mani nesatrauca), kas pamazām kļuva par ciņu uz dzīvību un nāvi — gan pret naidīgu faunu, gan pret mutantiem sirotājiem. Bet cilvēki bija pārāk bezpalīdzīgi, lai tas būtu interesanti, un viņus visus pamazām novāca. Jau jutu, ka tas viss velk uz depresīvām beigām, un nebiju īstajā garastāvokli. Tas bija īpaši kaitinoši tāpēc, ka skaidri varēja redzēt, kā varonīgas DrošVienības un varbūt kaut kādu interesantu citplanētiešu palieku pievienošana padarītu to visu par aizraujošu piedzīvojumu gabalu.

Un viņu nodrošinājuma uzņēmums nekādi nebūtu sniedzis garantiju apskates komandas drošībai bez tādas vai citādas profesionālas aizsardzības. Tas bija nereālistiski. Ari varonīgas DrošVienības bija nereā-listiskas, bet, kā reiz teicu DiPTam, ir labais un sliktais nercālistiskums.

Seriālu beidzu skatīties ap to brīdi, kad mutanti aizstibija prom grupas biologu ar mērķi viņu apēst. Nopietni, tieši šādu situāciju novēršanai es biju izveidots.

Domas par transportkuģa pasažieru gaidāmo likteni arī bojāja man omu. Negribēju skatīties uz bezpalīdzīgiem cilvēkiem. Labāk vērotu, kā gudri cilvēki izglābj cits citu.

Caurskatīju pieejamās informācijas sarakstus, tad sāku jaunas lejupielādes un pieprasīju grafikus un transporta ceļvedi, lai noskaidrotu, kā var nokļūt līdz Milu.

Šajā ciklā nekā, arī nākamajā nekā. Pat tad, kad paplašināju meklēšanu līdz pat trīsdesmit cikliem no šī brīža. Njā, tā varbūt bija problēma.

Starplaikos starp pasažieru dripselēšanu biju daudz domājis par savu plānu un nu ciest nevarēju pat domu par atteikšanos no tā; es patiešām gribēju ieriebt GrayCris, un, ja nevarēju to izdarīt ar sprāgstošiem lādiņiem, tad šī bija nākamā labākā izvēle. Varbūt grafiki nebija atjaunināti — cilvēki ir tik sasodīti neuzticami datu pārvaldītāji. Kad palēninājām gaitu, lai pietuvotos stacijas dokiem un nolaistos, izpētīju stacijas publiski pieejamo galamērķu sarakstu, un, jā, Milu tur bija. Kā parasti, tranzītstaciju vadīja neatkarīgs uzņēmums, tādēļ galamērķis vēl arvien bija aktīvs, lai gan teraformēšanas komplekss bija pamests. Stacijas iemītnieku skaits bija mainīgs un nepārsniedza simtu.

Mainīgs — tas bija labi; tas nozīmēja, ka Milu bija maz pastāvīgo iedzīvotāju un cilvēki nemitīgi ieradās un aizlidoja. Bet mazāk par simtu — tas bija slikti. Pat ja es varētu tur nokļūt bez īsta iemesla stacijā atrasties, man būtu jānodrošina, ka mani neviens nepamana.

DiPTs bija mainījis manu konfigurāciju tā, lai skeneri mani nereģistrētu kā DrošVienību, un es pats biju sev uzrakstījis nedaudz koda, kas ļāva man izturēties līdzīgāk cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam. (Lielākoties piešķīru sev pēc nejaušības principa mainīgas kustības un elpošanu.) Bet man bija jāizvairās no citām DrošVienībām, un būtu bijis lieliski izvairīties arī no cilvēkiem (piemēram, no darba nosūtījumu centra personāla), kuri būtu redzējuši DrošVicnības bez bruņām. GrayCris Korporācijas Malā nolīga DrošVicnības, un varbūt viņi tās bija izmantojuši arī

Milu stacijā. Atstājot teraformēšanas projektu, GrayCris būtu vajadzējis aizvākt arī visu biroja personālu no tranzītstacijas, bet tur dzīvojošie cilvēki tik un tā varētu būt redzējuši viņu DrošVienības. Tas bija aprēķināts risks... Tas ir, es to darīju, lai gan zināju, ka tādējādi varbūt šauju pats sev ceļa locītavā.

Būtu varējis atteikties no šīs idejas pavisam. Šeit bija transportkuģi, kas devās uz galamērķiem tālu aiz Korporācijas teritorijas, uz vietām, par kurām es nezināju neko. Bet biju noguris no izlikšanās, ka esmu cilvēks. Man bija nepieciešama atelpa.

Caurskatīju privātpersonu kuģu grafiku un nemanīju, ka starp tiem kāds dotos uz Milu. Bet vairāki kuģi, kam pēc grafika bija jāizlido tuvākā cikla laikā, nebija norādījuši galamērķi. Viens bija neliels kravas transports ar pilotbotu, kas bija tieši tik liels, lai varētu aizvest apmēram simt vai simt piecdesmit cilvēkiem nepieciešamos krājumus uz kādiem simts cikliem vai vairāk. Pārbaudīju tā vēsturi žurnālā un noskaidroju, ka tas regulāri izlidoja un atgriezās. Tas varētu būt privāts uzņēmējs, kas piegādā resursus Milu stacijai, un galamērķis nebūtu rakstīts grafikā, jo viņi negribēja, lai, pirms teraformēšanas kņada ir rimusies, tur ieklīst kaut kādi cilvēki.

Patiesībā kravas kuģim bija paredzēts izlidot pirms astoņpadsmit cikliem, bet tas bija lūdzis iespēju pagaidīt. Vienlaikus ar manu transportkuģi HaveRatton stacijā ielidoja vēl seši transporti ar dažādu ietilpību un izlidošanas punktiem. Varbūt kravas kuģis gaidīja kādu no tiem, ja bija nepieciešams apmierināt pieprasījumu pēc konkrētas kravas. Varbūt kuģis gaidīja remontu.

Lai uzzinātu vairāk, man bija jājautā personiski.

Tiklīdz transportkuģis bija beidzis nolaišanos dokos, es nokāpu no lāviņas, savācu mugursomu (kurā gan bija šādas tādas lietas, bet pamatā tā soma bija vajadzīga, lai es vairāk izskatītos pēc ceļojoša cilvēka) un devos pa īsāko ceļu — pa personāla lūku — uz pasažieru izkāpšanas slūžām. Pārējie dosies pa kravas lūku un tālāk uz transporta moduli, kuru kravas pacēlājs aizvilks līdz kuģim, kas viņus aizvedīs uz jaunajām mājām. Tas tika pasniegts kā īpaši ērts risinājums, bet patiesībā tie, kas bija noslēguši ar viņiem līgumu, nevēlējās, lai kāds kājām dotos cauri stacijai, kur būtu iespējams pārdomāt un aizbēgt.

Negribēju atvadīties. Nevarēju izglābt tik daudzus cilvēkus no tā, kurp viņi devās — kur, kā viņiem likās, viņi vēlas doties —, bet man arī nebija uz to akurāt jānoskatās.

Toties atvadījos no transportkuģa, kurš izlaida mani pa slūžām un izdzēsa ierakstu no sava žurnāla. Nopratu, ka tas jutās bēdīgi, ka dodos prom, bet šis nebija ceļojums, kuru es vēlētos atkārtot.

Jau biju piešāvis roku dažādu centrāļu un gredzenu drošības sistēmu uzlaušanā, tādēļ došanās garām ieroču skeneriem nervus vairs tik ļoti nebojāja. DrošVienības ir izveidotas ka mobilas DrošSistēmu —jebkādu DrošSistēmu — daļas, lai uzņēmums varētu mūs iznomāt visplašākajam klientu lokam, pat tādiem, kuru aprīkojums ir aizsargāts. Droš-Sistēmas uzlaušanas āķis ir tur, ka vajag likt tai domāt, ka tev tur ir jābūt,

un uzņēmums bija mani dāsni apgādājis ar kodiem, kas tam bija nepieciešami. Prakse un šausminoša nepieciešamība bija padarījusi mani par īstu speciālistu koda uzlabošanā reāllaikā.

Es iegriezos gredzena tirdzniecības centrā — automatizētā kioskā, kas pārdeva kanāla saskarnes neuzlabotiem cilvēkiem, portatīvus ekrānus un atmiņas čipus. Cipi — katrs pirksta gala lielumā — bija paredzēti ārējai datu glabāšanai. Tos izmantoja cilvēki, kas uzstādīja jaunas datu sistēmas vai ceļoja uz vietām, kur nebija kanāla, vai kas vēlējās uzglabāt datus vietā, kas kanālam nav pieejama. (Tiesa, uzņēmuma DrošSistēmām bija metodes, kā tos nolasīt, jo klienti mēdza tajos glabāt aizsargātus datus.) Izmantojot cietās valūtas karti, nopirku veselu komplektu. (Redzēju, ka tajā palicis vēl daudz naudas — Tapana un pārējie acīmredzot bija man dāsni samaksājuši.)

Privātie doki nekad nemēdz būt tik rosīgi kā sabiedriskie — te bija tikai daži cilvēki, kas devās iekšā un ārā, kā arī daudzi krāvējboti, kas pārvietoja kravu. Dodoties pa iekāpšanas zonu, skenēju, vai tajā nebūs dronu, bet manīju tikai divus, kas sekoja līdzi krāvējbotu darbam. Atradu kravas kuģa spailes un pieklauvēju kanālā, lai uzzinātu, vai kāds ir mājās. Pilotbots klauvēja pretī.

Tas bija zema līmeņa bots, ne tik funkcionējošs, lai būtu nogarlai-kojies, stāvot dokā, vai lai viņu interesētu iespēja kaut ko padarīt. Līdzīgi kā transportboti, ar kuriem man bija iznākusi darīšana (DiPTs bija izņēmums), tas komunicēja ar attēliem. Jā, tas devās uz Milu, tas brauca uz Milu četrdesmit septiņu ciklu grafikā. No tranzīta kontroles bija pienākusi ziņa, ka tam ir jāaizkavē izlidošana, bet tas gaidīja atļauju izlidot tuvāko divu ciklu laikā. Sarunāties ar viņu bija kā runāt ar informatīvu reklāmu ceļotājiem.

Bet es nospriedu, ka beidzot man ir paveicies.

Liku tam domāt, ka man ir Ostas vadības atļauja, un lūdzu, vai varu iekāpt. 1 ad es maigi izgriezu savu ierašanos no bota atmiņas. Ciktāl

viņš zināja, es vienmēr biju bijis uz klāja. Man nepatika šādi rīkoties — es labprātāk visu sarunātu ar pilotbotu. Bet šis bija tik aprobežots, ka baidījos — tas nespēs vienoties par tālāko rīcību un pēc tam pieturēties pie plāna. Negribēju riskēt un pieļaut iespēju, ka tas varētu pastāstīt par mani Ostas vadībai vien tāpēc, ka nespēj saprast, kāpēc tas būtu slikti.

Pa šauru gaiteni devos uz galveno telpu un atradu eju uz kravas un krājumu uzglabāšanas telpu. Tā bija neliela — tajā pietika vietas konsolei, ar kuras palīdzību varēja pievienot un noņemt kravas moduļus, kā arī uz klāja nepieciešamo krājumu skapīšiem. Abi moduļi jau bija pievienoti, tātad, ja kuģis gaidīja kravu, viens būtu jānoņem un jāpārlādē. Tomēr, ņemot vērā komandas telpu konfigurāciju, mani tas netraucētu.

Izmantoju šo laiku, lai pārmeklētu telpas—galvenokārt tādēļ, ka biju nedaudz satraukts un manī vēl arvien bija ieprogrammēts paradums doties apgaitā. Man sekoja Kuģa remontdroni — viņu uzmanību piesaistīja kustīgs ķermenis, kam tur nebija jābūt —, tomēr bez Kuģa norādēm viņi mani neaiztika. Šeit nebija privātu kajīšu, tikai netālu no pilota telpas, blakus kontroles panelim, pie sienas bija izbūvētas dažas lāviņas. Vēl divas atradās telpās pie kravas pieņemšanas stacijas, blakus avārijas MedSistēmai un nelielai tualetes telpai. Man tā nebija nepieciešama, un es jutos atvieglots, ka nenāksies izlikties, ka izmantoju šo telpu pietiekami bieži, lai izskatītos pēc cilvēka. Tomēr biju sācis pierast pie tā, ka man ir pieejama cilvēku duša. Salīdzinot ar uzņēmuma izveidoto drošības telpu, šis bija luksuss. Iekārtojos vienā no lāviņām pie kontroles paneļa un sāku pārskatīt jaunos medijus.

(Labi, man būtu vajadzējis aptvert, ka lāviņas gulēšanai, kā arī citi krājumi vienā no skapīšiem varbūt tur nebija nonākuši nejauši.)

Izmēģinājis un izbrāķējis dažus nesen lejupielādētus seriālus, es izvēlējos kāda daudzsološāka varianta pirmo sēriju. Tā darbība notika alternatīvā pasaulē ar maģiju un mazticamiem runājošiem ieročiem. (Mazticamiem, jo es biju runājošs ierocis un labi zināju, ko cilvēki par mani domā.)

Pēc kādām divdesmit stundām es vēl arvien biju iegrimis seriālā un izbaudīju atvaļinājumu bez cilvēkiem. Par laimi, kad ieslēdzās dzīvības nodrošināšanas sistēma, es sajutu gaisa spiediena palielināšanos.

(Man nav nepieciešams daudz gaisa, un gadījumā, ja paliktu pavisam bez tā, varēju ieiet snaudas režīmā, tādēļ automātiska transportam minimālā atmosfēra man ir pieņemama.)

Nopauzēju sēriju un piecēlos sēdus. Jautāju pilotam, vai kāds kāpj uz klāja. Jā, uz klāja kāpa abi pasažieri, un tas bija saņēmis tranzīta vadī- < bas jaunāko ziņojumu, ka tagad Kuģis var noteikt izbraukšanas laiku.

Kārtējais “sūdi vagā” mirklis.

Vismaz jau biju pārmeklējis Kuģi, tādēļ man prātā bija daži noderīgi stūrīši. Novēlos no lāviņas, atcerējos, ka jāpaķer soma, nolēcu pa vertikālo eju uz galveno telpu. Šķērsoju to un devos pa eju uz kravas telpu. Izvēlējos visgrūtāk aizsniedzamo skapīti un pārvietoju tajā esošo saturu, līdz varēju iespraukties tā aizmugurē, kur mani skatam slēpa krājumu saiņi. Pieglaimojos pilotbotam un atgādināju, ka man šeit ir jābūt un nav nekādas vajadzības mani pieminēt kādam citam, tostarp ari pasažieriem un Ostas vadībai. Kuģim nebija drošības kameru (transportiem, kurus nekontrolē korporatīvas politiskas vienības, parasti tādu nav), bet tam bija droni. Izmantojot to skenerus un atfiltrējot man nevajadzīgo apkopes informāciju, es varēju labi izpētīt visas iekštelpas.

Pēc sešpadsmit minūtēm noslēdzās slūžu cikls un ienāca divi pasažieri. Divi uzlaboti cilvēki, kas nesa ceļasomas un kastes, ko es tūlīt atpazinu. Kaujas aprīkojums, tostarp bruņas un ieroči.

Hmm. Kaujām botus izmantoja biežāk nekā cilvēkus tieši tā paša iemesla pēc, kamdēļ DrošVienības biežāk tika izmantotas nodrošinājuma līgumiem: ja mēs nesekojam pavēlēm, tad mums izdedzina smadzenes. Bet kaujas botu izmantošanu regulēja apvienotas korporatīvo un citu politisko vienību vienošanās. (Lai gan šķita, ka visi atrod veidus, kā tos apiet. Tas bija diezgan bieži sastopams sižets seriālos par dzīvi ārpus Korporācijas Malas.)

Noklausījos, izmantojot dronus un Kuģa kanālu, bet abi cilvēki daudz nesarunājās, tikai salika pa vietām savu aprīkojumu un laiku pa laikam kaut ko piezīmēja viens otram. No kanāla parakstiem zināju, ka viņas sauca Vilkena un Gerta. Būtu pārāk daudz gribēts, lai viņas sarunātos par to, kāpēc dodas uz Milu, bet bija veidi, kā to noskaidrot.

Manas DrošVienības funkcijas lielā mērā bija palīdzēt uzņēmumam ierakstīt visu, ko klienti dara un saka, lai uzņēmums varētu veikt datu izrakšanu un pārdot visu, kas ir kaut ko vērts. (Mēdz teikt, ka labai drošībai ir augsta cena, un uzņēmums to uztver burtiski.) Lielākā daļa ierakstu ir bezvērtīgi un tiek izdzēsti, bet tie vispirms ir jāizanalizē, lai izvilktu labākās daļas. Parasti to dara kopā ar DrošSistēmu, bet es varu to darīt viens, un man vēl arvien bija viss nepieciešamais kods. Tas aizņēma vietu manā krātuvē —vietu, ko varēja izmantot medijiem —, bet šo kodu es nevarētu tik vienkārši aizvietot.

Kamēr abi cilvēki izņēma no skapīša — kurā neatrados es — krājumus un iekārtojās, es pielāgoju dronu kodu, lai tie varētu veikt ierakstu. Kad tiks savākts pietiekami daudz datu, varēs fonā palaist to analīzi.

Kuģim atbrīvojoties no doka un sākot ceļojumu uz Milu, es jau atkal skatījos savu jauno seriālu.

Lai nokļūtu līdz Milu, bija nepieciešami divdesmit Kuģa vietējā laika cikli.

Nebiju gaidījis, ka tas mani tik ļoti kaitinās. Esmu bijis transportēšanas kastes un labošanas kārbās daudz ilgāk, un daudzi no šiem ceļojumiem notika, pirms biju uzlauzis savu vadības moduli un sācis lejupielādēt medijus. Bet es biju atradinājies ceļot kā krava — pat ar visam jaunajām programmām, seriāliem un vairākiem simtiem grāmatu, ko caurskatīt. Kabīne, kurā atpūsties ceļotājiem, man nebija likusies nepatīkama, un es biju pavadījis trīs citus transportbraucienus — tostarp ceļojumu ar DiPTu — lielākoties nekustīgi. Man nebija skaidrs, kur ir atšķirība. Lai gan varbūt bija gan skaidrs: pārējās situācijās man bija iespēja kustēties, kad vien to vēlējos.

Lai kā tas nebūtu, jutos atvieglots, kad Kuģis paziņoja, ka tuvojas Milu. Pēc divām minūtēm sapratu, ka uztveru stacijas kanālu, bet tajā nekā nav. Parasti kanālā ir kustības un nolaišanās informācija, iespējamās navigācijas bīstamības, ziņas ceļotājiem — kaut kas tāds. Tagad nebija nekā. Pārjautāju Kuģim, kas ziņoja, ka nekādas citas transporta kustības te nav, bet tas saskan ar viņa iepriekšējo pieredzi, nolaižoties šajā stacijā. (Reiz biju skatījies seriālu, kurā figurēja mirusi rēgu stacija, un, labi, tas bija maz ticams, bet drošs paliek drošs.)

Klusums tik un tā bija nedaudz satraucošs. Stacija bija trīsstūraina un mazāka nekā RaviHyral. Skeneris uzrādīja divus kuģus stacijas dokos un saujiņu atspoļu — tā bija tikai neliela daļa no stacijas kapacitātes.

Kuģis jau bija sagatavojies pieslēgties dokiem, kad es beidzot kaut ko izdzirdēju kanālā. Sveiciens izklausījās gana normāls, bet stacijas saraksts gan radīja iespaidu, ka infosistēma ir sagājusi grīstē. Šeit bija saraksts ar uzņēmumiem un pakalpojumiem, bet katru ierakstu papildināja ziņa par to slēgšanu vai neaktivitāti. Tā ka varbūt šeit nespokojās, bet tomēr stacija balansēja uz nāves/neaktivitātes robežas.

Gaidot, līdz Kuģis pabeigs nolaišanos dokā, pārbaudīju savas analīzes rezultātus. Vilkena un Gerta bija drošības konsultantes, kuras bija noalgojusi faktu izpētes grupa, ko savukārt finansēja Neatkarīgie SalduDusuPēt-nieki. NS bija iesnieguši GrayCris atstātā teraformēšanas projekta pamestības statusa ziņojumu un uzstādījuši savilcēju, lai nodrošinātu, ka šis komplekss nesabrūk, un tagad sāka formālo pārņemšanas procesu. Izpētes grupas uzdevums bija doties kompleksā un sniegt ziņojumu par tā stāvokli.

Šis bija tieši tāds līgums, kam nodrošinājuma uzņēmumi piedāvā DrošVicnības, līgums, kura ietvaros es biju strādājis vairāk reižu, nekā

biju saglabājis atmiņā. Bet, spriežot pēc Vilkenas un Gertas sarunām pēdējo divdesmit ciklu laikā, kļuva skaidrs, ka šeit nebija tāda uzņēmuma un nebija DrošVienību. Centos neuztvert to personiski.

(Ja šeit būtu iesaistīts nodrošinājuma uzņēmums ar DrošVienībām, tad man būtu jāatsakās no... ko nu es te darīju. Izmaiņas manā konfigurācijā varētu apmuļķot skenerus, bet ne citu DrošVienību, un ikviena Vienība, mani pamanījusi, nekavējoties par to ziņotu savai CentrSistē-mai. Es pats būtu par sevi ziņojis uz karstām pēdām. Patvaļīgas Droš-Vienības ir nolādēti bīstamas, ticiet man.)

Gaidot, līdz Kuģis pabeigs nolaišanās procedūru, sapratu, ka spaiļu saslēgšanās dimdēšana noslāpēs nelielu kustību radītās skaņas. Pavilku tuvāk savu somu, pavēru labās rokas ādu, kur tā saskārās ar enerģijas ieroča stobru, un ievietoju spraugā visus līdzpaņemtos atmiņas čipus. Sajūta bija savāda, spiedoša, bet es pie tās pieradīšu. Mugursomu nāksies atstāt skapītī.

Mēs nolaidāmies, Vilkena un Gerta savāca mantas un devās cauri slūžām uz staciju. Kārpoties ārā no skapīša, izmantoju stacijas publisko kanālu, lai uzlauztu tās drošības sistēmu. Lielākā daļa kameru nebija aktīvas, un skeneri pārbaudīja tikai un vienīgi atmosfēras drošību un noteica, vai nav radušies bojājumi. Viņi bija vairāk satraukušies par to, ka salūzīs aprīkojums, nekā par to, ka cilvēki varētu mēģināt to sabojāt vai nozagt — bet varbūt tas tādēļ, ka stacijā nebija pārāk daudz cilvēku.

Kad biju sakārtojis skapīša saturu un pārliecinājies, ka neesmu atstājis savas klātbūtnes pēdas, nedaudz palūrēju apkārt, vai cilvēki nav neko aiz sevis atstājuši. Nekā. Mirkli vilcinājos, prātodams par Kuģa droniem. Tā kā šeit nebija daudz kameru, uz kurām es varētu paļauties, droni būtu patīkams atbalsts. Bet remonta droni bija daudz lielāki nekā tie, ar kuriem biju pieradis strādāt — lielākoties tādēļ, ka tiem bija nelielas rokas un plaukstas, ar kurām veikt apkopi. Nospriedu, ka atņemt kādu no tiem Kuģim nebija pūļu vērts.

Es tomēr veicu dažas citas pārmaiņas. Liku, lai Kuģis sevi reģistrē ostas grafikā kā apkopē esošu, un liku tam domāt, ka tam nepieciešama mana atļauja, lai izlidotu. Tā kā Kuģis pats sevi aprūpēja un uzņēmumam, kam tas piederēja, šajā sistēmā nebija pat ne tirgus būdiņas, nedomāju, ka atrastos kāds, kas papūlētos noskaidrot, kas ar kuģi notiek, ja vien tas neaizkavēsies ilgāk kā dažus ciklus. Ņemot vērā to, cik maz kuģu bija dokos, man nebija vēlmes šeit iestrēgt.

Kad izgāju cauri Kuģa slūžu ciklam, izkāpšanas zona bija tukša. Pietiekama apgaismojuma trūkums izveidoja daudzas ēnas, kas tomēr nespēja noslēpt skrāpējumus un traipus uz milzīgajiem grīdas paneļiem. Gaisa padeves plūsmā slīdēja vientuļš pārtikas papīriņš, it kā tam vairs nebūtu jābēg no tīrītājiem. Nebija ne dronu, ne krāvējbotu. Ārpusē divi milzīgi botu vadīti celtņi patlaban noņēma Kuģa kravas moduļus, lai veiktu pārkraušanu, un es jutos atvieglots, dzirdot to attālo blīkšķināšanos un jūtot, kā tie sūta viens otram datus pa stacijas citādi kluso kanālu. Man nepatīk lauzties cauri zālēm ar cilvēku pūļiem, kur visi redz mani un mēģina ieskatīties acīs, bet pretējā situācija savādā kārtā bija tikpat spocīga.

Vienā no nedaudzajām atlikušajām drošības kamerām ieraudzīju Gertu un Vilkenu un sāku viņām sekot. Abas devās prom pa izkāpšanas zāli, nevis augšup uz dzīvojamajiem stāviem. Kanālā nebija tūristiem paredzētas kartes, bet uzlauztās kameras sniedza man pieeju arī stacijas apkopes kanālam, no kurienes savācu stacijas shēmu. Visas zonas, izņemot tās, kas bija vitāli nepieciešamas stacijas uzturēšanai, bija izslēgtas. Prātoju, vai Neatkarīgo SalduDusuPētnieku prasība atjaunot pamesto projektu šeit, tranzītstacijā, tika uzņemta ar sajūsmu. Man jau tagad šī vieta ne pārāk patika, un es pat nebiju spiests te dzīvot.

Esmu izstrādājis kodu, kas ļauj iesaldēt kameras un izdzēst sevi no attēliem. Esmu izmantojis to daudzkārt sarežģītākos apstākļos, un nu

es to pārveidoju, lai tas darbotos ar stacijas aizsargāto drošības sistēmu. Lai gan, godīgi sakot, lielākās bažas bija par to, ka termināļa galā mani pamanītu kāds cilvēks un nodomātu: Hei, kas tas tāds? Par laimi, stacija lielākoties slīga tumsā.

Sekoju Vilkenai un Gertai līdz izkāpšanas zāles beigām un augšup pa rampu uz telpām, kas shēmās bija atzīmētas kā Ostas vadības / Kravas pārbaudes birojs.

Dodoties garām slūžu kamerai rampas augšgalā, man tieši pretī uzzibsnīja kaut kas spilgts un krāsains, un es gandrīz vai iekliedzos. Tā bija kravas servisa reklāma, ar marķējošo krāsu — tādu, kas reaģē uz kustību, — uzzīmēta uz grīdas. Katram gadījumam tā iemeta kanālā arī nelielu videoklipu — ja nu jūs būtu kaut kā palaidis garām tieši sejā spīdošo krāsas bliezienu. Parasti šos marķierus izmanto tikai avārijas procedūrām, jo tie darbojas ari tad, ja nav strāvas. Nekad agrāk nebiju redzējis, ka tos izmantotu reklāmām. Visa marķieru būtība ir tur, ka strāvas padeves pārtraukuma gadījuma tie būtu vienīgās redzamās zīmes, tādēļ viegli pamanāmas. Jau tā bija grūti panākt, lai stulbie cilvēki sekotu marķieriem uz drošām telpām, kur nu vēl ar reklāmām, kas lec sejā, aizsedzot skatu uz avārijas ceļu...

Atgādināju sev, ka dabūt cilvēkus drošībā vairs nav mans uzdevums.

Man tik un tā riebās marķieru reklāmas.

Vēlreiz ieskatījos kamerās un ieraudzīju, ka Vilkena un Gcrta ir atradušas Ostas vadības zonā kādas dzīvības pazīmes. Viņas stāvēja pie biroja centra ar trim burbuļlogu stāviem, no kuriem varēja noskatīties uz to, kam vajadzētu būt stacijas tirdzniecības centram. Tā bija atklāta telpa, pār kuru stiepās dažas transportcaurules, kā arī karājās milzīgs lodveida ekrāns, kas patlaban bija dīkstāvē. Laukumu aptvēra daudzstāvīgas, tumšās ēnās tītas darba ēkas un tukši skatlogi vietās, kur vajadzētu būt kafejnīcām, viesnīcām, kravas brokeriem, ceļojumu kantoriem, tehnikas veikaliem un kam tik vēl ne. Liela daļa no tā visa izskatījās nepabeigta, it kā

neviens tur nebūtu ievācies, un pārējie bija slēgti — aiz tiem nebija palicis nekas, tikai daži pamesti, gaisā plīvojoši ekrāni.

Nogriezos gaitenī, kas vestu prom no Ostas vadības rajona uz galveno mītnes kompleksu — ja tāds te būtu. Gāju gandrīz pilnīgā tumsā, līdz atradu tukšu nodalījumu kaut kam, kas tā arī nebija uzstādīts, un ieritinājos tajā. Nu es varēju sekot līdzi kamerām, neraizējoties par to, ka kaut kāds garāmejošs stacijas darbinieks varētu mani pamanīt. Manā kanālā pazibēja apkopes/ieroču skenēšanas drons; es to satvēru un pārņēmu kontroli. Tas bija devies dīkā apgaitā pie Ostas vadības birojiem, un es to izmantoju, lai iegūtu labāku skatu un skaņu nekā no statiskās drošības kameras.

Vilkena un Gerta runāja ar diviem jauniem cilvēkiem. Turpat blakus stāvēja arī cilvēkveidīgs bots. Nebiju kādu laiciņu tādu redzējis dabā — tikai izklaides kanālos. Korporāciju teritorijā tie nav izplatīti, jo nav daudz kā tāda, ko specifiskam uzdevumam paredzēts bots neizdarītu labāk, un, tā kā ir pieejams kanāls, botu datu uzglabāšanas un apstrādes spēja nešķiet nekas īpašs. Atšķirībā no konstruktiem viņiem nav klonētu cilvēka audu, tie ir tikai kails metālisks bota ķermenis, kas var pacelt kaut ko smagu — bet ne tik labi kā krāvējbots vai jebkāds cits kravas pacēlājs.

Dažos manis redzētajos izklaides medijos tos izmantoja, lai atveidotu ļaunās patvaļīgās DrošVienības, kas apdraudēja galvenos varoņus. Nav jau tā, ka tas mani īpaši aizkaitinātu vai kā. Patiesībā tas bija labi, jo tad cilvēki, kas nekad nebija strādājuši ar DrošVienībām, sagaidīja, ka mēs izskatīsimies pēc cilvēkveida botiem, nevis tā, kā mēs patiesībā izskatāmies. Mani tas nemaz nekaitināja. Vispār necik.

Biju tik ļoti aizņemts, tiekot galā ar savu neaizkaitinājuma uzplūdu, ka nācās patīt atpakaļ drona kameras ierakstu. Pirmais jaunais cilvēks teica: “Es esmu Dona Abīna.” Viņa pamāja uz otra jaunā cilvēka pusi. “Tā ir mūsu kolēģe Hirunc, un mūsu asistents Miki.” Viņa mirkli vilcinājās. “Vai nodarbinātības aģentiem bija laiks jums izstāstīt par darāmo?”

“Viņi teica, ka tas esot miesassarga darbiņš.” Vilkena pameta skatienu uz botu, kuru acīmredzot sauca Miki. Tas tur stāvēja, piešķiebis galvu, un blenza uz viņu ar milzīgām lodveida acīm. Nebija ierasts, ka cilvēks iepazīstina ar botu — tas tā, maigi izsakoties. Gerta izskatījās tā, it kā mēģinātu noturēt seju profesionāli neizteiksmīgu. Vilkena turpināja: “Jūs dodaties uz teraformēšanas kompleksu, lai veiktu sākotnējo apskati, un jūsu līgumā ar Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem paredzēta drošības komanda.”

Abīna pamāja. “Ceru, ka mums jūs īsti nevajadzēs. Bet uzņēmums, kas pameta kompleksu, neuzturēja satelītnovērošanu, un kopš viņu aiziešanas neviens tajā nav iegājis. Mēs pieņemam, ka tas ir pamests, bet nevaram zināt droši.”

“Aģents teica, ka tā ir potenciāla problēma,” Gerta teica. “Teraformēšanas vairogs liedz veikt skenēšanu no ārpuses?”

Hirune atbildēja: “Jā. Mēs zinām, ka komplekss ir stabils, pateicoties NS izvietotajam savilcējam, bet tas arī viss. Stacija to novēro, bet, kā redzat, šeit nav patruļkuģu.”

Viņa gribēja teikt - pastāv iespēja, ka kompleksā ir ieviesušies sirotāji. Bet, ja viņi to būtu izdarījuši, tad tie noteikti nav īpaši labi sirotāji, ja jau reiz ignorējuši šo staciju. Turklāt sirotāji parasti iebrūk un laižas, nevis dīki mitinās brūkošā teraformēšanas kompleksā.

Patiesībā mana drošībnieka pieredze liek domāt, ka ikviens, kas gribētu dīki mitināties brūkošā teraformēšanas kompleksā, radītu daudzkārt vairāk bažu nekā sirotāji.

Gerta un Vilkena saskatījās. Varbūt viņām prātā bija ienākusi tā pati doma. Vilkena jautāja: “Vai pastāv iespēja, ka kompleksā tā pamešanas laikā bija aktīvi organismi?”

“Bioloģiskās matricas tiktu noslēgtas un varbūt pat iznīcinātas pirms personāla aiziešanas,” Hirune atbildēja. Viņa novicināja roku, it kā aizmestu kaut kādu sīkumu. “Pat ja ne, tad iespēja, ka tās radītu gaisa piesārņojumu, ir ārkārtīgi neliela.”

Vilkenas sejas izteiksme nezaudēja profesionālo mieru, bet viņa uzstāja: “Es domāju kaut ko lielāku par baktērijām. Organismi, kas ir pietiekami lieli, lai radītu fizisku apdraudējumu?”

Skaidrs, tātad pat es zināju par teraformēšanu vairāk nekā viņas abas.

Hirunes sejā nu parādījās tukša izteiksme, un viņa iekoda lūpā — šāda seja man asociējās ar situācijām, kad cilvēks mēģina neparādīt, ko jūt. It īpaši tad, ja šī sajūta ir “kāds nupat pateica kaut ko nereāli smieklīgu”. (Tāpēc man bija tik grūti atteikties no bruņām — sejas izteiksmju slēpšana nav viegla pat cilvēkiem.)

Donas Abīnas acis samiedzās smieklos, bet tas izskatījās drīzāk tā, it kā viņas ar Hiruni domātu par vienu un to pašu joku. “Matrica nedarbotos ne ar vienu organismu, kas lielāks par baktēriju. Un patiešām nebūtu nekāda iemesla uz kompleksu nogādāt jebkādus lielākus organismus. Protams, mēs nevaram droši zināt, ka viņi to nedarīja. Tādēļ ievērot piesardzību ir saprātīgi.”

Vilkena šķietami to pieņēma vai vismaz neuzdeva vairāk jautājumu. Tas principā bija saprotami. Drošības konsultanta darbs ir skeptiski izvērtēt savu klientu pārliecību, ka viss ir kārtībā. (DrošVienību klienti vismaz paši cits citu pārliecināja par to, ka viss ir kārtībā, kamēr tavs uzdevums bija stāvēt pie sienas un gaidīt, līdz viss saies totālā grīstē.)

Abīna un Hirune aizveda drošības konsultantes pie Ostas vadības, kur viņām bija iekārtota mītne kopā ar stacijas bāzes personālu. Viņas apsprieda pilna uzdevuma izklāstu, komandas sagatavošanu un izbraukšanu, kas bija paredzēta pēc sešpadsmit stundām. Miki, cilvēkveida bots, sekoja, tad apstājās. Tas pagriezās un paskatījās uz augšu, uz dronu, kuru es biju pārņēmis. Tā galva piešķiebās, un es sapratu, ka tas koncentrējas uz kamerām.

Palaidu dronu vaļā, izdzēšot tā atmiņā pagaidu pārņemšanu. Tas apjucis nosūtīja Ostas vadības sistēmai prasību pēc jauna virziena, tad aizblandijās atpakaļ apgaitas maršrutā.

Miki nekustējās — tas vēl arvien blenza tumsā ar savām necaurspīdīgajām acīm. Kanāls bija tīrs, tas nevarēja zināt, ka esmu šeit.

Tad Miki nosūtīja bezvirziena klauvējienu. Tikai saucienu tumsā, kā jautājot, vai tur ir kāds, kas vēlētos atbildēt.

Es pārbaudījos, vai no manis neplūst signāls, savilku ciešāk mūrus un atgādināju sev, ka jābūt piesardzīgam. Tas, ka stacijas kanāls bija kluss, nenozīmēja, ka neviens neklausās. NS komanda darbotos kanālā, izmantojot līdzi paņemto sistēmas aprīkojumu, bet kāds no stacijas komandas deva pavēles celtņu botiem un varbūt vēl arvien pārbaudīja drošības ziņojumus.

Šī stacija bija tik klusa, ka varbūt Miki bija ievērojis marķiera reklāmu, ko biju aktivizējis. Varbūt tas bija dzirdējis čukstu citādi tukšajā kanālā, kas šķita tik biedējošs, ka pat es sajutos neomulīgi. Beidzot Miki pagriezās un sekoja īpašniecei Ostas vadības kompleksā.

Izslīdēju no nodalījuma un devos tālāk pa tumšo koridoru, lai atrastu labāku slēpni.

Meklēju ceļu cauri apkopes ejām un kravas gaiteņiem, līdz nonācu tukšā komercplatībā netālu no Ostas vadības. Rūpīgi pastrādājis, beidzot tiku pie divu Ostas vadības birojā izvietoto drošības kameru attēla. Jā, divu. Bija savādi būt starp cilvēkiem, kas pastāvīgi neizmantoja Droš-Sistēmas vai Centršistēmas, vai dronus, lai nemitīgi novērotu visu, ko nu kurš dara, un paļāvās uz cilvēkiem, kas to pārraudzīja. Turklāt viena kamera bija ostas transporta vadības centrālajā telpā, bet otra — šā tā pielāgotā centrālē, kas tagad bija stacijas vadība: divās vietās, kuras bija stratēģiski vissvarīgākās, ja gadījumā kaut kas noiet greizi. Citiem vārdiem sakot, tā nebija ne ēdamzāle, ne labierīcības vai privātās telpas. Izskatījās teju vai tā, ka šeit nevienam nerūpēja, ko citi dara vai saka, ja vien viņi

akurāt nemēģina uzlaist gaisā staciju vai sadragāt liftus. (Pēc tam kad biju pavadījis tūkstošiem stundu, analizējot un dzēšot video, kuros cilvēki ēd, nodarbojas ar seksu vai higiēnas procedūrām, vai izvada no ķermeņa liekos šķidrumus, šeit jutos pateicīgs — bet tik un tā.)

Par laimi, NS ekspedīcija un stacijas personāls šķita esam diezgan nevērīgi, un es paguvu notvert sarunas fragmentu, kurā dzirdēju, ka pirmais novērtējums būs īss — tikai divpadsmit stundas kompleksā, lai veiktu sākotnējo tā stāvokļa noteikšanu, tad atgriezties stacijā, lai analizētu iegūtos datus, tad paņemt atpūtas pauzi un pēc tam doties atpakaļ. Tas izklausījās izcili. Ar divpadsmit stundām vajadzētu atliku likām pietikt, lai atrastu to, ko meklēju.

Dzirdēju arī, no kura doka izlidos viņu kuģis un kad viņi iekraus tajā nepieciešamos krājumus. Man vēl arvien vajadzēja iekļūt ekspedīcijas kuģī. Bet, tā kā tam nebija nevienas — vai varbūt bija, bet tikai dažas, — aktīvas sistēmas, ar kurām strādāt, man nebija diži daudz izvēles.

Man būs jāsadraudzējas ar stulbo luteklīti robotiņu.

Sveiks, Miki.

Tas nekavējoties atbildēja: Sveiks! Kas tu esi?

Izmantoju adresi, no kuras bija nācis Miki klauvējiens, lai izveidotu drošus sakarus. Abīna un pārējie bija pabeiguši sagatavošanās darbus un nu izmantoja atpūtas periodu pirms došanās uz teraformēšanas kompleksu. Tas nozīmēja, ka man bija trīs stundas, lai savaldzinātu robotu. Nedomāju, ka vajadzēs tik daudz laika.

Es teicu: Esmu drošības konsultante. Neatkarīgie Sa/duDusuPētnieki noslēdza līgumu ar manu drošības uzņēmumu, lai jūsu komanda veiksmīgi noslēgtu misiju. Tas mēģināja kanālā nosūtīt ziņu Abīnai, bet es viņu bloķēju. Tu nedrīksti nevienam teikt, ka esmu šeit. Biju gaidījis, ka viņš man jautās, kā esmu pamanījies pārņemt viņa kanālu, kā esmu nokļuvis stacijā. Biju domājis, ka man ir izdevies ieplānot lielāko daļu jautājumu, uz kuriem man bija gatavas atbildes.

Tas teica: Bet kāpēc ne? Es saku Donai Abinai visu. Viņa ir mans draugs.

Godīgi sakot, kad nosaucu viņu par luteklīti, es biju domājis, ka pārspīlēju. Šis būs vēl kaitinošāk, nekā es biju gaidījis, un es biju gaidījis diezgan augstu aizkaitinājuma līmeni, varbūt pat līdz 85 procentiem. Nu es sastapos ar 90, varbūt pat 95 procentiem.

Man izdevās neizpaust savu reakciju kanālā. Tas nebija viegli. Teicu: Tamjābūt noslēpumam, lai Dona Abina un pārējie būtu drošībā. Mēs nevaram riskēt ar to, ka par to kāds uzzina.

Okei, tas atbildēja. Nevarēju spriest, cik nopietni tas to domāja. Nevar būt, ka viss būtu tik vienkārši. Varbūt tas tikai spēlēja līdzi, līdz gūs iespēju ziņot par mani? Bet Miki teica: Apsoli man, ka Dona Abtna un visi mani draugi būs drošībā.

Man radās baisa sajūta, ka tas to domā nopietni. Nebiju gaidījis DiPTa līmeņa robotu, bet jēzuliņ balto. Vai cilvēki tiešām bija viņu ieprogrammējuši bērnišķīgu — vai, drīzāk, mīļdzīvniekam līdzīgu? Vai arī tā kods bija attīstījies pats, atbildot uz to, kā pret to izturējās?

Brīdi vilcinājos, jo, lai gan man negribētos redzēt, kā (atkal jau) tiek nogalināts bariņš cilvēku, es nebiju viņu DrošVicnība un pat ne viņu falšais uzlabotais cilvēks, drošības konsultante. Ir grūti nodrošināt, ka ar cilvēkiem nekas nenotiek, ja tu pat nevari ļaut viņiem tevi ieraudzīt. Bet Miki gaidīja, un es gribēju, lai tas man uzticas, un es teicu: Es apsolu.

Okei. Kā tevi sauc?

Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Bodēm nav vārdu, DrošVienī-bām nav vārdu. (Es biju piešķīris sev vārdu, bet tas ir privāts.) Tādēļ izmantoju gandrīz to pašu vārdu, ko biju pateicis Eiresam un pārējiem — maniem nabaga dumjajiem cilvēkiem, kas bija pārdevuši sevi

uzņēmumam un ap šo brīdi droši vien aptvēra, cik draņķīgs ir šis darījums. Rina. Drošības konsultante Rina.

Tas nav tavs īstais vārds. Kanālā jutu, ka Miki ir patiesi apjucis. Tas neizklausās pēc tevis.

Acīmredzot tas pa kanālu saņēma vairāk datu, nekā sākumā biju iedomājies. Tā tik vēl trūka. Nebiju sagatavojies šādam pavērsienam, un manā krājumā nebija nekā tāda, kas man palīdzētu visu nesadirst. Pārslēdzos uz atklātību (zinu, es arī esmu pārsteigts) un teicu: Rina ir vārds, kādā es gribu tikt saukta. Savu īsto vārdu es nevienam nesaku.

Okei. Es saprotu, Rina. Es nevienam neteikšu, ka tu te esi. Es būšu tavs draugs un palīdzēšu Donai Abīnai un mūsu komandai.

Skaidrs. (Gandrīz vai atbildēju “Okei") Nevarēju saprast, vai tā bija standarta atbilde, vai arī Miki man sniedz svinīgu solījumu. Lai nu kā tas būtu, vai nu tas par mani pateiks cilvēkiem, vai nepateiks, un, ja es vispār šo te pasākšu, tad man jāpieņem, ka tas to nedarīs. Vai tu vari man piešķirt sistēmas pieeju jūsu atspolei? Es gribu pārliecināties, ka tā ir droša.

Okei. Un caur kanālu tika pārsūtīti dati.

Tas, ko viņi sauca par atspoli, patiesībā bija vietējā mēroga kosmosa izpētes/tranzīta lidaparāts ar diviem komandas mītnes stāviem un kravas telpu, kas bija pārveidota par bioloģijas laboratoriju. Tam nebija dzinēja, kas ļautu šķērsot tārpeju, bet tas varēja doties jebkur citur šajā sistēmā. Nekāda pilotbota, tikai tāda minimālā autopilota sistēma, kādu biju paradis redzēt atmosfēras lidaparātos. Ja visi, kas spēj apieties ar kuģa augstākā līmeņa funkcijām, būtu vai nu beigti, vai nespējīgi to darīt, autopilots daudz nepalīdzētu. No otras puses, nevar nosūtīt iznīcinošu programmatūru, ja nav pilotbota, ko iznīcināt.

Atspolei nebija arī patstāvīgas DrošSistēmas. Mediju saturā, kas nāca no teritorijas ārpus Korporācijas Malas, biju redzējis, ka tur iekšējā drošība radīja mazāk problēmu — visi vairāk koncentrējās uz ārējiem draudiem, nevis savējo kontrolēšanu. Nebiju domājis, ka tā tas ir, bet tas

sakrita ar to, kā neviens neizrādīja interesi par stacijas personāla novērošanu viņu privātajā telpā. Tāpat ari ar to, kā uzvedās klienti no Preserva-tionAux. Sāku prātot, kāda ir pati Saglabāšana, bet tūlīt pat piežmiedzu šo domu. Tā droši vien ir garlaicīga vieta, kur visi blenž uz DrošVienību — tāpat kā jebkur citur.

Miki man sniedza pilnu pieeju, tādēļ es ar viņa atmiņas palīdzību devos iepriekšējo braucienu apskatē. Tā bija jauka atspole, daudz patīkamāka nekā jebkas, ko būtu nodrošinājis mans uzņēmums — pat mēbeļu polsterējums bija tīrs un salāpīts. Vēl viena zīme, ka NS nopietni izturējās pret atjaunošanas projektu: atspole šeit noteikti bija nonākusi transportkuģa kravas vēderā, vai arī to bija atvilcis kravas piegādātājs — tāds kā Kuģis.

Vislabāk būtu, ja es iesēstos Miki iekšējā kanālā tā, kā DiPTs bija iesēdies manējā, bet atšķirībā no DiPTa es to nevarēju darīt tik milzīgā attālumā kā starp staciju un planētu. Labā ziņa bija tā, ka uz atspoles bija daudz vietas, kur paslēpties, un man pat nebūtu jāiestūķējas naktsgaldiņā. Sliktā ziņa bija tā, ka man nebūs citu sistēmu, caur kurām skatīties, ne acu, ne ausu — tikai Miki.

Kā tad, es biju sajūsmā.

Miki, man vajadzēs izmantot tavas sistēmas, lai novērotu tavus... Es gandrīz pateicu “klientus”. Man vajadzēja teju vai pilnu sekundi, lai saņemtos un lietotu vārdu, kuru Miki gribēja dzirdēt. ...tavus draugus. Man vajadzēs, lai tu esi mana kamera un ļauj man izmantot tavas skenēša-nas spējas. Dažkārt man varbūt būs nepieciešams runāt caur tevi, izliekoties, ka esmu tu, lai brīdinātu DonuAbīnu un tavus draugus par to, kas man šķiet bīstams. Vai tu vari man to atļaut?

Protams, ar to pieejas līmeni, ko Miki jau man bija sniedzis, es varētu viņu pārņemt, izdarīt visu, ko gribēju, un izdzēst to visu no viņa atmiņas. Es biju to izdarījis ar Kuģi, bet Kuģis bija zema līmeņa bots un tam nepiemita pietiekami daudz apziņas, lai par to iespringtu. Izdarīt to ar Miki... Bet es nezināju, ko darītu, ja tas atbildētu “nē”.

Miki teica: Okei, es to darīšu, konsultante Rina. Tas izklausās biedējoši, bet es gribu būt drošs, ka nekas nenodarīs pāri maniem draugiem.

Tas šķita daudz par vienkāršu. Es gandrīz vai nospriedu, ka tas ir slazds. Vai arī... Miki, vai tev ir dota pavēle uz katru jautājumu atbildēt ar jā?

Nē, konsultante Rina, Miki atteica un piebilda: Uzjautrinājuma simbols 376 = smaids.

Vai arī Miki bija bots, kas nekad nebija ticis ļaunprātīgi izmantots, kam nekad nebija melots, pret kuru vienmēr bija izturējušies ar dāsnu laipnību. Tas patiešām domāja, ka cilvēki ir tā draugi, jo viņi pret to izturējās kā draugi.

Es devu Miki signālu, ka uz minūti atslēgšos. Man bija uznākusi emocija un bija nepieciešams nedaudz privātuma.

Izmantoju stacijas krāvējbotu eju, lai izietu cauri pamestajai tirdzniecības zālei un atpakaļ uz iekāpšanas zonu. Atspole bija dokos Ostas vadības zonā, un, par laimi, tur bija ieslēgta drošības kamera. Varēju apskatīt teritoriju un noteikt, kad tā ir brīva. No Miki kanāla biju uzzinājis, ka divi komandas dalībnieki bija pie vadības paneļa un veica pirmsli-dojuma pārbaudi, bet pārējie atradās stacijas laboratorijā un nodarbojās ar krājumu pirmsizlidošanas inspicēšanu.

Iesaldēju kameras kanālu uz tieši tik ilgu laiku, lai varētu aizjozt pāri ēnainajai iekāpšanas zonai un sasniegt slūžas. Nosūtīju Miki izsniegto ieejas kodu. Slūžas atvērās, izpūšot pārstrādātu gaisu, kas saskaņā ar mana skenera rādījumiem bija daudz tīrāks nekā stacijas gaiss. Tas pilnīgi noteikti smaržoja labāk. Iekāpu iekšā, aizvēru slūžas un izdzēsu savu ienākšanu no ierakstiem.

Noklausījos Miki kanāla saziņu ar cilvēkiem no apskates komandas. Dzirdēju, kā Kaders, viens no abiem uzlabotajiem cilvēkiem pilotiem, kas atradās atspoles vadības stāvā, jautā: Hirune, tā biji tu?

Hirune atteica: Ko? Es vēl arvien esmu Ostas vadībā. Drīz ieradīsimies.

Dīvainīgi, man šķita, ka es dzirdu, ka atveras slūžas.

Žurnālā nav šāda ieraksta, piezīmēja otra pilote, Vibola. Domāju, ka tev ausis sagājušas sviestā.

Tagad man tas jāpārbauda-, lai pierādītu, ka tev nav taisnība, Kaders viņai atbildēja.

Es jau biju devies lejup pa eju uz darba telpām, garām biolaboratori-jām un uz krājumu glabātuvi. Tur bija paredzēta vieta atspoles krāvējbotam, bet, tā kā kravas telpa bija pārveidota par laboratorijām, bots bija no turienes izvākts. Šī vieta bija plašāka nekā skapītis uz Kuģa, un es vismaz varēju sēdēt uz grīdas un atbalstīties pret sienu, lai gan kājas izstiept nevarēju. Man patiesībā nevajadzēja staipīties, bet tik un tā tas bija patīkami. Šeit bija ari pilnīga tumsa, bet, tā kā man galvā bija dzīvīgs kanāls, tā nebija problēma.

Miki jautāja: Vai tev viss okei, konsultante Rina?

Vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu savienojums ir drošs, ka cilvēki to nevarēja sadzirdēt un uzlabotie cilvēki — sajust atbalsi. Tas bija drošs, jo es kontrolēju Miki kanālu, bet es tik un tā pārbaudīšu katru reizi, kad ar viņu sarunāšos — šis vienkārši bija tāds cikls. Ar mani viss labi. Tu vari saukt mani par Rinu. Tas bija nedaudz mazāk kaitinoši nekā “konsultante Rina”. Tad, kad Tapana, Rāmi un Maro mani sauca par konsultantu, tas mani neaizkaitināja, bet... Nezinu, tagad vienkārši viss bija kaitinoši, un man nebija ne mazākā priekšstata, kāpēc.

Okei, Rina! Miki teica. Mēs esam draugi, un draugi sauc cits citu vārdā.

Varbūt es tomēr zināju, kāpēc.

Ar Miki acīm vēroju, kā tas palīdzēja ekspedīcijas dalībniekiem atvest pēdējās mantas un pārbaudīt krājumus. Viņi to visu iekrāva pa slūžām un nolika kravas telpā. Klausījos, kā viņi sarunājās kanālā, un visi šķita sajūsmā par to, ka beidzot ir ceļā. Šeit bija četri pētnieki un divi atspoles komandas dalībnieki, visi ilgstoši Neatkarīgo SalduDusu-Pētnieku darbinieki, kas jau iepriekš bija strādājuši kopā un nu nepacietīgi gaidīja, kad parādīsies viņu drošībnieces. Vienā brīdī Dona Abīna satvēra Miki rokas un smaidīja tā kamerā. Priecājos, ka nebiju mēģinājis kontrolēt Miki kustības, jo atrāvos tik instinktīvi un pēkšņi, ka ietriecos ar galvu kravas telpas sienā.

(DrošVienības neviens nesatver. Līdz pat šim brīdim nebiju nojautis, kāds tas ir bonuss.)

Es vēl arvien nespēju vienkārši paskatoties noteikt cilvēka vecumu. Donas Abīnas silti brūnajā ādā pie acīm un lūpām bija iezīmējušās līnijas, un viņas garajos, tumšajos matos bija baltas šķipsnas, bet tikpat labi tā būtu varējusi būt arī kosmētiska izvēle. Viņa iesmējās, un tumšo acu kaktiņi savilkās. “Mēs beidzot dodamies, Miki!”

“Urā!” Miki atbildēja, un mūsu kanālā es sajutu, ka tas neizliekas.

Miki palīdzēja Hirunei novietot aizsargtērpus un tad pārgāja uz standarta režīmu — sekoja cilvēkiem, saviem draugiem, skatīdamies, kā viņi noglabā savas personiskās mantas. Ieteicu Miki iziet no laboratorijas un doties uz kravas telpām, kur Vilkena un Gerta izpakoja savu aprīkojumu. Miki ieroču skeneris nebija ne tuvu tik jutīgs kā manējais, bet tā redzei bija palielinājuma funkcijas, kādas nepiemita man. (Šī ir viena no atšķirībām starp drošības botu un botu, kas radīts, lai palīdzētu zinātniskā izpētē.)

Kamēr Gerta lika savu kasti skapītī, lūdzu Miki kārtīgi apskatīt krājumus, kurus abas drošības konsultantes izkrāva, un sniegt man tuvāku skatu, parādot attēlu dažādos leņķos. Biju gribējis to izdarīt uz Kuģa, bet viņas bija noglabājušas savu aprīkojumu pārāk ātri, un, ja es būtu lūdzis dronam veikt tuvāku apskati, tas droši vien būtu raisījis nevēlamu uzmanību. Gerta pašķielēja uz Miki, iestūma kasti skapītī un prasīja: “Uz ko tu skaties?”

Es teicu Miki: Pasaki: “Dona Abina vēlas, lai es jums pajautāju, vai jums nepieciešama palīdzība aprīkojuma izkraušanā.”

Miki piešķieba galvu un atkārtoja to vārds vārdā ar tik šķīstu nevainību, uz kādu ir spējīgs vienīgi tīrs un nevainīgs bots.

Gerta nedaudz pasmaidīja. “Nē, paldies, botiņ,” viņa teica. Vilkena iespurdzās.

Tiešām? Botiņ? (Kaut kur taču jābūt laimīgajam vidusceļam starp to, ka tevi uztver kā baismīgu slepkavaparātu, un to, ka pret tevi izturas

kā pret bēblti.) Pamudināju Miki doties atpakaļ pie draugiem. Dodoties pa eju, tas jautāja: Rina, kāpēc viņas negribēja, lai es apskatos viņu kastes?

Ne jau nu visi grib, lai mīļrobots bāž savu skeneri viņu darīšanās, bet es biju iegrimis domās un vienkārši atbildēju: īsti nezinu. Pēc formas varēju pateikt, ka tur bija ieroči, munīcija un divi komplekti augstākās klases pašpielāgojošu bruņu, kādas biju redzējis tikai mediju saturā. Uzņēmums nekad nebija devis mums tik jaukas bruņas. Viņu aizstāvībai gan jābilst, ka mūsu bruņas diezgan regulāri nodragāja no mums nost. Dronu nebija, bet cilvēki arī īsti labi neprot darboties ar drošības droniem — lai tos varētu vadīt, ir nepieciešama vairākkanālu datu apstrāde, un lielākā daļa cilvēku to neprot darīt, ja vien nav būtiski uzlaboti. Bet arī bez droniem izskatījās, ka viņas bija sagatavojušās jebkam. Varbūt tāpat vien.

Mēģināju izlemt, vai man vajadzētu izmantot izdevību kaut ko nozagt, ja šāda iespēja rastos. Pašpiclāgojošās bruņas bija neizsakāmi vilinošas un kļūtu vēl labākas pēc tam, kad es veiktu nelielas koda izmaiņas. Bet bija jau tā gana grūti izšmaukt garām ieroču skeneriem; vedot līdzi kaut ko tik masīvu, es tikai palielinātu iespēju, ka mani pieķers.

Miki devās uz komandas telpu zem vadības klāja. Tur sēdēja Abīna un Hirune kopā ar Brē un Edžiro. Kaders un Vibola bija tieši virs mums, komandtiltiņā. Cilvēki bija pagriezuši vairākus stacijas krēslus uz ieliektā, mīkstā dīvāna pusi un skatījās telpas vidū gaisā planējošā burbuļveida ekrānvirsmā. Spriežot pēc ekrānā redzamajām shēmām, viņi pētīja plānoto ceļu pa kompleksu. Kamēr es prātīgi bakstījos pa viņu personiskajiem kanāliem, Abīna pasita pa vietu sev blakus. “Piesēdi, Miki.”

Miki apsēdās viņai blakus uz dīvāna, un neviens no cilvēkiem nereaģēja. Izskatījās, ka tas šķiet pilnīgi normāli.

“Vai tevi sajūsmina iespēja ieskatīties kompleksā, Miki?” Hirune jautāja, pagriežot shēmu citā leņķī. “Man ir kļuvis garlaicīgi skatīties tikai uz kartēm.”

“Esmu sajūsmā!” Miki atbalsoja. “Mēs visu labi apsekosim un tad varēsim dabūt jaunu uzdevumu.”

Edžiro iesmējās. “Ceru, ka tas būs tik vienkārši.”

Ierunājās Brē. “Man vienalga, vai tas ir grūti vai vienkārši — vismaz mēs esam ceļā! Miki droši vien jau ir nogarlaikojies, visu laiku spēlējot ar mums mušu.”

“Man patīk spēles. Ja vien mēs varētu, es to vien darītu kā spēlētu spēles,” Miki atbildēja.

Man atkal bija jāatkāpjas savā tumšajā nostūri. Bija uznākusi emocija. Dusmīga.

Pirms mani nopirka Dr. Mensa, es varēju saskaitīt tās reizes, kad biju apsēdies cilvēkiem domātā vietā, un tas nekad nenotika klientu priekšā.

Es pat nezinu, kādēļ tā reaģēju. Vai jutu greizsirdību pret cilvēkveida botu? Es negribēju būt mīļrobots, tāpēc taču biju atstājis Dr. Menšu un pārējos. (Mensa gan nemaz neteica, ka gribētu luteklīti DrošVienību. Es vispār nedomāju, ka viņa gribētu DrošVienību.) Kas Miki bija tāds, ko es gribēju? Nebija ne jausmas. Es nezināju, ko gribu.

Un jā, es zinu, ka šī nezināšana pati par sevi varbūt bija liela daļa no problēmas.

Atkal iegāju Miki kanālā. Dona Abīna teica: “...paturēt prātā, ka tava pieredze ar cilvēkiem ir ierobežota. Mēs tevi uztveram kā daļu no ģimenes, bet citiem tu esi svešinieks. Varbūt tādēļ mūsu drošības komanda negribēja, lai tu skaties uz viņu lietām.”

Upsī. Patinu atpakaļ Miki kameru, lai paskatītos uz to sarunas daļu, kuru biju palaidis garām. Miki bija jautājis Abīnai, kāpēc Gerta bija tā reaģējusi, kad tas bija skatījies uz viņas un Vilkcnas kastēm. Par laimi, Abīna bija izklaidīga, viņa mēģināja atbildēt uz jautājumu un vienlaikus pētīja stacijas shēmu, un viņa nebija interesējusies, kādēļ Miki bija devies pie drošības komandas. Ja viņa būtu iedomājusies par to pajautāt, vai Miki būtu viņai pateicis par mani? Kā tas būtu atbildējis uz šo jautājumu?

Es varēju pārņemt Miki tā, kā biju sākotnēji plānojis, bet tā saskarsme ar Ablnu un pārējiem bija ārkārtīgi sarežģīta. Nedomāju, ka es varētu noviltot to visu; jau mana uzlabotā cilvēka-drošības konsultanta loma bija nākusies gana grūti, un es ar to nemēģināju apmuļķot cilvēkus, kas pazina mani. Vai to, par ko es izlikos esam. Vai vienalga.

Mēģinot neizklausīties nervozs un/vai saniknots, es teicu: Miki, atceries, tu teici, ka nestāstīsi Donai Abinai par mani.

Es nestāstīšu, Rina. Miki bija tik mierīgs un pakļāvīgs, ka mani uzticamas veiktspējas rādītāji nokritās par 2 procentiem. Es apsolīju.

Man izdevās sašust klusībā. Bet kāda daļa no Miki ieprogrammētās uzvedības noteikti lika viņam doties pie Donas Ablnas, kad tam bija jautājumi. Man būs jācenšas atbildēt uz tā jautājumiem tik izsmeļoši, cik iespējams, acīmredzot ar “es nezinu” bija par maz.

Hirune jautāja Abinai: “Ko tu tiktāl domā par mūsu drošības komandu?”

Abīna atteica: “Es patiesībā esmu iepriecināta. Viņas, šķiet, nekodaudz nezina par teraformēšanas kompleksiem, bet tam nebūtu jābūt svarīgi.”

Varbūt būs, es nodomāju. Bet DrošVienību apmācības moduļi bija sūds, un viss, ko es zināju par teraformēšanu, bija tas, ko biju pamanījies uzsūkt, vienlaikus absolūti par to neinteresējoties, tā ka es varbūt nebiju lielākais zinātājs šajā jautājumā.

Ar Miki acīm redzēju, kā Hirune paskatās uz abām pārējām, kas apsprieda kaut kā kalibrēšanu. Viņa pieklusināja balsi. “Es pieņemu, ka tā. Ja ir tikai viņas divas, tas neko daudz nepalīdzēs pret sirotājiem.”

Abīna nosprauslājās. “Ja tur ir sirotāji, tad mēs nekavējoties vācamies prom un dodamies atpakaļ uz staciju.”

Kad esi ieraudzījis sirotājus, kam tādam jau ir par vēlu.

Mana reakcija noteikti bija ieslīdējusi kanālā, jo Miki raižpilni jautāja: Vai tu viņas pasargāsi, Rina?

Jā, Miki, es tam teicu, jo tas bija mans aizsegstāsts un no tā es neatkāpos.

Miki kanālā es varēju piekļūt teraformēšanas kompleksa skenēša-nas datiem, kas bija uzklāti virs oriģinālās specifikācijas. Jap, domāju, ka zinu, kur meklēt nepieciešamos pierādījumus.

Miki kamerā varēju redzēt vizuālo mūsu tuvošanās atainojumu atspoles ekrānā. Mēs jau bijām pabraukuši garām savilcējam, kas saskaņā ar automātiskajiem ziņojumiem, kurus tas sūtīja uz staciju, vēl arvien darbojas ar maksimālu jaudu.

Komplekss bija milzīga platforma atmosfēras augšējos slāņos — daudz lielāka par staciju, lielāka par pilnizmēra tranzītgredzenu. Lielākā daļa no tās bija atvēlēta ligzdām, kurās bija paredzēts ievietot milzīgos dzinējus, kam patiesībā bija vadošā loma teraformēšanas procesā. Vizuāla attēla no pašas planētas nebija — komplekss karājās pastāvīgas vētras slānī. Skatu uz planētas virsmu aizsedza virpuļojošas mākoņu grēdas, kurām viscaur nemitīgi izgaismojās elektriskās izlādes.

“Redzam laba līmeņa vides rādītājus,” Kaders teica no komandtiltiņa, nosūtot nolasītos datus kanālā. “Vai esat drošas, ka gribat turp doties pilnā aprīkojumā?”

Saspringu pārliecībā, ka viņas sniegs nepareizo atbildi. Miki,pasaki ■viņai... Bet Abīna atbildēja: “Jā, mēs izmantosim pilnu drošības protokolu.” Tas nozīmēja pilnu aizsargtērpu ar filtriem un rezerves gaisa krājumu un nosacītu aizsardzību trauslajiem cilvēku ķermeņiem. “Mēs pie tā pieturēsimies, līdz varēsim pārbaudīt vides kontroles ierīces un pārņemt kompleksa vadību — tad pārskatīsim šo lēmumu.”

Es atslābu. Tad kārtējo reizi atgādināju sev, ka šie nav mani klienti.

Miki teica: Viss ir okei, Rina. Dona Abīna vienmēr irpiesardzīga.

Biju redzējis daudzus beigtus piesardzīgus cilvēkus, bet neplānoju to paziņot Miki.

Ar Miki acīm vēroju, kā Abīna sagatavojas pirmajam apskates gājienam. Kaders un Vibola palika uz kuģa, bet Vilkena un Gerta, kā arī Hirune, Brē un Edžiro devās kopā ar Abīnu un Miki.

Vilkena izgāja pa slūžām pirmā, un viņas ķiveres kamera nosūtīja kanālā video. Mēs bijām pieslēgušies tikai pasažieriem paredzētajam dokam mītnes ligzdā, un izkāpšanas zona nebija pietiekami liela, lai tajā varētu izvietot smago aprīkojumu vai standarta krāvējbotus. Elektrība bija pieslēgta, bet tā bija minimāla — grīdas līmenī, sienas vidusdaļā un pie griestiem spīdēja avārijas gaismas lentes, bet lielākās griestu lampas bija izslēgtas. Gaismas pietika, lai cilvēki varētu redzēt, neizmantojot ķiveres kameru īpašos filtrus.

Vai doties uz kompleksu caur šejieni bija laba doma? Shēma rādīja, ka tieši virs mums, vienu līmeni augstāk, atrodas lielāka izkāpšanas zona ar plašāku funkcionalitāti. Šī mazākā izkāpšanas zona varētu padarīt pieeju atspoļkuģim vieglāk aizsargājamu, bet tā arī varētu padarīt sarežģītāku komandas atgriešanos atspolē, ja kaut kas noietu greizi.

Bija grūti pateikt, vai šī bija kļūda vai nē. Vienmēr jāņem vērā fakts, ka cilvēki ir pilnīgi nejēgas drošībā. Es būtu devies pirmais ar pilnu komplektu dronu, atstājot cilvēkus noslēgtā atspolē. Būtu izvērtējis kompleksu (t.i., pārliecinājies, ka tajā nav nevēlamu viesu, staigājot apkārt kā ēsma, gaidot, kad kāds man uzbruks) un tikai tad aicinājis cilvēkus ienākt. Bet neņemiet mani pierē, nav jau tā, ka es zinātu, ko daru, vai kā.

Vilkenas bruņu kamera, viņai dodoties uz priekšu, nosūtīja video komandas kanālā. Viņa virzījās cauri slūžām un tālāk gaiteni, un es nemanīju nekādus bojājumus — tikai dažas skrambas un švīkas uz grīdas un sienām, kas bija normālas lietošanas pazīmes. Abīna, Hirune, Miki, tad arī Brē un Edžiro sekoja, un Gcrta noslēdza gājienu. Es sadalīju savu uzmanību septiņiem datu avotiem — vienu katra cilvēka ķiveres kamerai, plus Miki. Klausījos komandas kanālā un sakaros, bet arī tas viss pie manis nonāca caur Miki. Abīna teica: “Miki, vai tu kaut ko mani?”

“Nē, Dona Abīna,” Miki atbildēja. Tas skenēja, lai noteiktu palikušo sistēmu signālaktivitāti. Tā kā šo kompleksu bija būvējuši GrayCris, es pieņēmu, ka tajā būs tāda CentrSistēma un DrošSistēma, pie kādas es biju pieradis, vai kaut kas ar tām savietojams. Visur bija drošības kameras, bet tās nebija aktīvas. Miki bija taisnība, šeit nebija nekā — tikai tukšs ēters, nekādas kanāla aktivitātes, lai gan tika piegādāta enerģija gaismām un vides uzturēšanai.

Varbūt viņi domāja, ka, ja sistēmas tiktu atstātas ieslēgtas, tās justos vientuļas, Miki teica. Kā tev šķiet?

Prātoju, vai arī DiPTs, kurš savulaik uzturējās manā prātā, bija uzskatījis mani par tādu stulbeni. Varbūt, lai gan pastāvēja ievērojama varbūtība, ka, ja tā būtu bijis, DiPTs būtu to pateicis.

Tā varētu būt, es teicu, jo zināju, ka, ja neatbildēšu uz visiem Miki jautājumiem, tas varētu nejauši izpļāpāties par mani tuvākajam cilvēkam. Bet tad atcerējos, ka, pirms NS pieteicās uz šo vietu, tā bija paredzēta sabrukšanai un sadegšanai atmosfērā. Piebildu: Varbiit GrayCris pirms došanās prom izņēma vietējo sistēmu kodolus. Viņi gribēja samazināt zaudējumus. DrošSistēma un CentrSistēma, kas būtu nepieciešamas tik sarežģīta kompleksa darbināšanai, būtu ārkārtīgi dārgas. Nezinu par GrayCris, bet uzņēmums, kam es agrāk piederēju, nekādā gadījumā nebūtu atstājis pazušanai tik daudz skanošā.

Un Miki teica: “Dona Abīna, varbūt GrayCris pirms došanās prom izņēma vietējo sistēmu kodolus. Viņi gribēja samazināt zaudējumus.”

Ej ka tu dirst.

“Tas izklausās prātīgi,” Hirune teica. Viņa bija bakstījusies pa komunikācijām un nu piebilda: “Tur ir kaut kādi traucējumi, varbūt vairogs? Es vairs nespēju uztvert stacijas datus, lai gan vēl arvien dzirdu Kaderu un Vibolu atspoles kanālā.”

Edžiro paņēma savā kanālā signāla traucējumu paraugu tuvākai izpētei. “Jā, mēs zinām, ka vairogs ir diezgan iespaidīgs, iespējams, arī atmosfēras traucējumu dēļ.” Gluži kā saukts statiskais signāls uz 1,3 sekundēm izdzēsa gan komunikācijas, gan kanālu.

Gaidāms negaiss, Vibola saziņas kanālā nokomentēja. Iespējamas lietusgāzes.

Komanda iespurdzās, un Miki nosūtīja komandas kanālā uzjautrinājuma zīmi. O, jā, iekšējais jociņš, tie nu gan nemaz nav kaitinoši. Vilkena un Gerta starpspēli ignorēja.

Tālāk priekšā Vilkena izgāja no gaiteņa lielākā telpā, viņas bruņu skeneris noteica, ka tajā nav dzīvības pazīmju. Viņa apgāja perimetru, noskaidrodama, ka telpa nav bīstama, un deva ziņu pārējiem, lai dodas turp. Šai telpai nebija apzīmējuma shēmā, bet tajā bija dezinfekcijas kameras un gar sienām bija sakarināti vides aizsargtērpi. Arī šeit, cilvēkiem zibinot kameras, nebija redzami nekādi bojājumi. Brē iejautājās: “Vai šim kompleksam nebija jābūt sterilam? Man šķita, ka bioligzda ir atdalīta un noslēgta. Shēmā tā bija norādīts, vai ne?”

“Esmu pārliecināta, ka tā,” Hirune atbildēja. Viņa nopētīja tuvākās dezinfekcijas kameras paneli. Tam vēl arvien bija pieslēgta strāva, bet visas durvis bija atvērtas. (Kā vienmēr, mierinoši. Kameras, kurās kaut kas varētu slēpties, nekādu prieku neizsauc.) Hirune mēģināja lejupielādēt kameras lietojuma žurnālu kanālā, bet tā iekšējā krātuve bija tukša.

Pievērsos Kaderam un Vibolai, kas bija pielipuši saviem kanāliem — lai gan Kaders joprojām uzturēja atvērtu līniju ar staciju. Vēl arvien bija jūtami traucējumi, bet viņš tik un tā saņēma klauvējienus un

atbildes uz tiem no Ostas vadības. Droši vien atmosfēras turbulences vairogs neļāva iekšpusē esošajai komandai sazināties ar staciju.

Jebkurā gadījumā bija laiks doties. Izslīdēju no sava uzglabāšanas nostūra. Aizgājis pa gaiteni, izgāju cauri slūžu ciklam, neļaujot tām ierakstīt šo notikumu žurnālā. Stacijā, kad iekāpu atspolē pirmoreiz, Kaders bija dzirdējis, kā slūžas atveras, bet šoreiz viņš bija pārāk aizņemts, kanālā sekojot komandai, un to neievēroja.

Izgāju ārā vēsākajā kompleksa gaisā un ļāvu, lai slūžas aizveras un noslēdzas.

Komanda jau bija izgājusi no dezinfekcijas telpas un devās uz bio-ligzdu, lai pārbaudītu tās stāvokli. Es devos pa gaiteni. Jau iepriekš man šad tad bija pietrūcis bruņu, parasti tad, kad man bija jābūt lielos cilvēku pūļos tranzītgredzenos. Tā kā gan izdzīvošanas dēļ, gan ceļojumā ar Eiresu un pārējiem man gribot negribot nācās sarunāties ar cilvēkiem un skatīties viņiem acīs, biju pie tā kaut cik pieradis, bet tik un tā man tas nepatika.

Šī bija pirmā reize, kad man pietrūka bruņu tāpēc, ka jutos fiziski apdraudēts.

Klusi devos cauri dezinfekcijas telpai un izgāju nākamajā gaitenī, tad pagriezos prom no bioligzdas, uz ģeoligzdas pusi. Šis gaitenis bija tāds pats kā tas, ko redzēju Miki kamerā un komandas kanālā: nekādu bojājumu, nekādu pēkšņas evakuācijas pazīmju, tikai klusi gaiteņi.

(Nezinu, kādēļ biju gaidījis bojājumus un pazīmes, ka cilvēku personāls ir bēdzis, lai glābtu savas dzīvības, — nebija nekādu liecību, ka būtu noticis kas cits, kas nebūtu plānota kompleksa atstāšana. Varbūt es atkal domāju par RaviHyral. Varētu domāt, ka tad, kad būšu redzējis to vietu, atklājis, kas tajā noticis, atmiņu driskās izbalēs. Izrādās — ne PĀRĀK.)

Tam nebūtu vajadzējis šķist savādi, bet tas šķita savadi. Miki ar komandu skanēja fonā, tādēļ es precīzi zināju, kur viņi atrodas, un viņu

balsis piepildīja kanāla klusumu. Bet šajā vietā bija kas tāds, kā dēļ pāri manai cilvēciskajai ādai zem drēbēm skraidīja tirpas. Man tas riebās.

Nevarēju pateikt, kas mani uztrauca. Skenera dati bija negatīvi, un tādā attālumā no komandas nebija nekādu vides trokšņu, tikai gaisa ventilācijas sistēmas čuksti. Varbūt pie vainas bija tas, ka man nebija pieejamas drošības kameras — bet es biju atradies arī sliktākās vietās bez kamerām. Varbūt tas bija kaut kas aiz uztveres robežas. Lai gan tas šķita diezgan uz robežas. Pirmsrobežas? Pārrobežas? Vienalga, un šeit nebija pieejams zināšanu korpuss, kurā to apskatīties.

Komanda devās tālāk pa otru gaiteni. Pa kreisi no viņiem milzīgas burbuļveida lūkas pavēra skatu uz pelēkvioletu vētras mākoņu virpuli, labajā pusē bija atvērtas slūžu ejas uz inženicrdarbu telpām. Privātā kanālā Abīna teica Miki: Man šeit iet šermuli pār kauliem, Miki.

Man ari tā šķiet, Miki atbildēja. Lai arī šeit viss ir tukšs, ir tāda sajūta, it kā jebkurā brīdi kāds var nostāties mums pretī.

Nu, Miki bija taisnība. Kaut kas uzmirdzēja gaisā man priekšā, bet, kad es sasniedzu lifta mezglu, tas izrādījās tikai avārijas marķiera ekrāns, kas karājās pie griestiem un trīsdesmit dažādās valodās izskaidroja avārijas izejas procedūru. CcntrSistēmas piedāvā nepārtrauktu tulkojumu, un es pieņemu, ka nekorporatīvām politiskām vienībām arī ir kas līdzīgs viņu kanāliem, bet trauksmes gadījumā ir svarīgi, lai instrukcijas būtu skaidras visiem pat tad, ja kanāls ir izslēgts. Tur nu ekrāns bija, līksmi darīja savu darāmo tukšajā kompleksa čaulā.

Pieslēdzos privātajam savienojumam ar Miki. Miki, es tūlīt izmantošu liftu. Ja tu skenerī mani enerģijas svārstības, lūdzu, nesaki nevienam.

Okei, Rina. Kurp tu dodies?

Man jāieskatās ģeoligzdā. Dala no mana uzdevuma. Lifts atbildēja uz klauvējienu un piebrauca pēc 1,5 sekundēm, kuru laikā es atcerējos, kā biju teicis Miki, ka mans uzdevums bija sniegt papildu drošību apskates komandai. Upsī.

Par laimi, Miki saprata, kas ir uzdevums, un viņam neienāca prātā mani apšaubīt. Esi uzmanīga, Rina, Miki teica. Mums no šīs vietas tirpuļi skrien pa ādu.

Iekāpu liftā un liku tam doties uz centrālo ģeoligzdu. Durvis slīdot aizvērās, un lifts aizšalca tālāk. Sekoju tam shēmā, vērojot, kā tas līkumo ap milzīgajām sīpolveida tvertnēm, kas bija paredzētas atmosfēras izlīdzināšanai. Apsvēru iespēju pateikt Miki, ka esmu ieradies šeit, lai iegūtu datus par iespējamu GrayCris veiktu citplanētiešu palieku izpēti. Nekas no tā, ko es darīju, nekaitētu Abīnai vai Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem, un es jau tā tik daudz meloju. Bet Miki nekavējoties to pateiktu Abīnai, es zināju, ka tas tā izdarītu. Nav iemesla domāt, ka viņas komanda pati ātri vien nenonāktu pie secinājuma, ka ar šo terafbrmēšanas kompleksu kaut kas nav īsti tīrs. Bet, ja Miki pateiktu Abīnai, viņa jautātu, kā tas zina, un zināju, ka tad Miki pastāstītu par mani. Tas nemelotu atbildē uz tiešu jautājumu.

Kurš gan būtu domājis, ka bezsirdīgas, slepkavnieciskas mašīnas eksistence saistās ar tik daudzām morālām dilemmām.

(Jā, tas bija sarkasms.)

Lifts apstājās, un durvis atvērās citā tukšā un klusā koridorā. Es virzījos pa to, līdz atklāju milzīgas slūžas, kas veda uz galveno ģeoloģisko centru. Tā bija milzīga pusapaļa telpa, un daļa no tās griestiem bija caurspīdīga. Biju redzējis vētru Miki un cilvēku kamerās, kad tie gāja pa gaiteni uz bioligzdu, bet redzēt to pašam savām acīm, nevis caur saskarnēm, bija citādi. Mākoņi bija pastāvīgi kustībā esoša struktūra, to krāsas ne tik daudz virpuļoja, cik slīdēja domīgi un lēni. Vētra bija milzīga un aplama, baisa un skaista vienlaikus. Es tur stāvēju, kā vēlāk pārbaudīju, divdesmit divas sekundes un vienkārši blenzu.

Kaut kas acīmredzot bija noplūdis kanālā, jo Miki teica: Uz ko tu skaties, Rina?

Tas mani izsita no apmātības. Tikai vētra. Ģeo/igzdai ir caurspīdīgs kupols.

Vai varu paskatīties?

Nevarēju iedomāties, kāpēc ne, tādēļ nokopēju vizuālos datus, iztīrīju no tā visu kodu, kas varētu mani identificēt kā DrošVicnību, un kanālā nosūtīju Miki. Smuki! Miki atbildēja.

Sekojot Abīnai pa rampu, tas vairākas reizes noskatījās video. Viņi bija pagājuši garām liftam, jo tas nebija bijis gana liels visiem un Vilkena bija saprātīgā kārtā atteikusies sadalīt komandu. Kanālā no Vilkenas kameras es ieraudzīju gaisā iekārto marķieru ekrānus, uz kuriem bija potenciālu bioloģisku briesmu simboli; viņi bija jau gandrīz klāt, un man vajadzēja pasteigties. Vēlējos tajā brīdī, kad viņi būs pabeiguši bioligz-das pārbaudi, jau būt ieritinājies atspolē un skatīties “Mēness patvēruma lēktu un rietu”.

Pieejas konsoles bija izslēgtas, un datu krātuve noteikti būs pilnībā izņemta, kas bija daudz drošāk nekā sistēmas izdzēšana. Bet ne uz to es gribēju skatīties.

Shēmā bija redzams, ka komplekss izmantoja racējus. (Patiesībā pusautomātiskus ģeoloģiskās manipulācijas... kaut ko tur, acīmredzot es biju to nosaukumu izdzēsis no pastāvīgās atmiņas. Jebkurā gadījumā tie nebija boti, tie ir tikai ģeosistēmas paplašinājumi.) Racējiem ir pašiem sava borta krātuve procedūrām un uzdevumiem, bet viņiem ir arī skenera funkcijas un žurnāls, kurā tiek ierakstīti atradumi. Atradu un ieslēdzu to saskarnes vadību, un, jā, racēji vēl arvien bija tepat, pabāzi zem ģeoligz-das, ieritinājušies konteineros, kas bija trīs reizes lielāki par mūsu atspoli, un — bez vadības sistēmas — inerti.

Izmantojot saskarni, man izdevās nokopēt to krātuves, nepamodi-not pašus racējus. Kāds bija iedomājies likt tiem izmest žurnālus (kas nozīmētu, ka uz tiem vairs neattiecas garantijas remonts, bet pieņemu, ka, tā kā kompleksam tik un tā bija paredzēts nogāzties zemē, nevienam tas nerūpēja). Šim kādam par nelaimi, racēji bija izmetuši žurnālus buferī un tad tikuši izslēgti, pirms buferiem pienāca automātiskās izdzēšanas laiks.

Tur bija daudz datu, bet es pamanījos izveidot vaicājumu, kas izslēdza operatīvās komandas un citu nevajadzīgu drazu. Man bija jāizveido tiešs savienojums, lai nokopētu datus ārējās atmiņas čipos, kurus biju ievietojis ķermeni. Tas nozīmēja, ka atkal vajadzēja atvilkt ādu pie labās rokas ieroča atveres. Kad tas bija padarīts, tālākais notika diezgan viegli. Es sēdēju uz konsoles stūra, skatījos uz durvīm un fonā sāku atskaņot savu mīļāko “Mēness patvēruma lēkta un rieta” sēriju, lai nosistu laiku, tomēr atstāju vaļā līniju ar Miki un komandas kanālu.

Tikko biju pabeidzis, kad Miki teica: Rina, vai tā biji tu?

Es biju izklaidīgs — vienlaikus apturēju seriālu un centos atpiņķe-rēt sevi no konsoles un miegainajām, pamatā tukšajām racēju smadzenēm. Zināju, ka komanda vēl arvien ir pie bioligzdas centrāles (viņi veica biomatricu fizisko novērtējumu un mēģināja piedabūt konsoles restartē-tics), tā ka šis jautājums mani atstāja nesaprašanā. Kas biju es?

Šis. Miki izklausījās apjucis un noraizējies. Tas nosūtīja man audioierakstu. Dzirdēju cilvēkus sarunājamies saziņas kanālā, Hiruni un Edžiro, tad ierunājās Gerta.

Saruna? Tā bija par to, ka karantīnas kameras nebija tur, kur tām jābūt, un es nesapratu, kas Miki tā mulsina. Es vēl arvien esmu ģeoligzdā.

Nē, Rina, šis. Miki vēlreiz atskaņoja ierakstu un izņēma no tā komunikāciju audio tā, ka cilvēku balsis bija daudz klusākas. Tas bija apkārtnes audioieraksts, es dzirdēju gaisa ventilāciju. Dzirdēju ari vieglus dārdus, ātrus kā sirdspukstus... Sūdi vagā!

Izķēzīju 0,002 sekundes, nosūtot uz Miki kanālu kodu, it kā atbildētu citai DrošVienībai. Jau biju pie ģcocentrāles lūkas, kad aptvēru, ka man tas ir jāpasaka, vai arī Miki nesapratīs, kas jādara. Ar blīkšķi izdrāzos ap stūri un nesos pa gaiteni uz liftu. Miki, jūsu pozīcijai tuvojas kustīgs objekts/ potenciāls ienaidnieks. Nosaki virzienu, tad brīdini klientus, šādā secībā.

Miki paplašināja skenera rādiusu, un pārējās tā maņas aptumšojās, kamēr tas novirzīja visu uzmanību uz audio. Miki rotēja, mēģinot aptvert

plašāku areālu. Es vēl arvien uztvēru cilvēku komunikācijas kanālu, kur Gerta prasīja: “Ko botiņš dara?”

“Kas noticis, Miki?” Abīna jautāja.

Rina... Miki beidza izklausīties pēc cilvēka un nosūtīja man lūgumu pēc steidzamas palīdzības, kas bija piesaistīts audio jēlierakstam. Man būtu bijis jāsaprot — Miki nebija drošības bots, tam nebija koda, kas ļautu apstrādāt šo situāciju, un neviens nekad nebija tam ierādījis, kas jādara trauksmes situācijā, kurā iesaistīti aktīvi un, iespējams, saprātīgi naidnieki. Sasniedzu lifta mezglu, bet stulbais lifts bija atgriezies kaut kur neitrālā stacijā.

Kamēr stāvēju tur kā idiots un vairākas izķērnātas sekundes gaidīju, līdz stulbais lifts atgriezīsies stacijā, veicu žiglu analīzi, salīdzinot to ar kompleksa shēmu. Marķēju tajā Miki, cilvēkus un tuvojošos naidnieku, un iegrūdu to visu atpakaļ Miki kanālā. Miki jau teica: “Dona Abīna, kaut kas mums tuvojas. Mums ir jādodas pa gaiteni uz ārpusi, uz atspoles pusi.” Tas nosūtīja manu aktīvo shēmu cilvēkiem.

Kad atvērās lifta durvis, es tajā iekāpu. Nospiežot galamērķa kodu, salīdzināju Miki vēl arvien apstrādāto vides audioierakstu ar projekciju savā shēmā. Tas verķis — lai kas tas arī nebūtu — tuvojās daudz ātrāk, nekā biju noteicis iepriekš. Nosūtīju Miki: Nav laika atkāpties, saki klientam, lai patveras esošajā lokācijā un mēģina noslēgt telpu.

Miki teica Abīnai: “Dona Abīna, tas ir pārāk tuvu, mums jāpaliek šeit un jānoslēdz durvis.”

Bet Vilkena un Gerta beidzot bija aptvērušas, kas notiek, un es dzirdēju, kā tās kliedz apskates komandai, lai atkāpjas gaitenī, kas veda uz atspoli.

Man pat nebija vēlreiz jāskatās situācijas projekcijā. Viņi nepaspēs tikt līdz koridora galam. Tieši tāpēc cilvēkiem nav jāstrādā par drošībniekiem — viss mainās pārāk ātri, un viņi netiek tam līdzi.

Biju nosūtījis liftu uz bioligzdu, cilvēku pozīcijai tuvāko mezglu. Durvis atvērās, un es spēru soli skaņu gūzmā: kliedzieni, enerģijas ieroču izlāde. Skrēju pa gaiteni un pagriezos ap stūri.

Tālāko es aprakstīšu saskaņā ar to, kā vēlāk rekonstruēju notikumus pēc saviem un Miki kameru ierakstiem, jo konkrētajā brīdī pat es domāju tikai vienu: Sūdi vagā, sūdi vagā.

Vilkena un Gerta bija pamanījušās izdabūt komandu ārā no bio-centrāles un augšup pa rampu uz krustojumu ar trim citiem gaiteņiem, kas principā bija vislabākā vieta uzbrukumam šajā korpusā. Proti, ja es gribētu kādam uzbrukt, tad es nevarētu iedomāties labāku vietu.

Man nebija laika izvērst sarkasmu par šo tēmu, jo Vilkena un Gerta iztukšoja savu ieroču lādiņu rezerves pa koridora līkumu uz kreiso pusi. Tur bija izdzisušas pat avārijas gaismas, un es nespēju uzreiz saprast, uz ko viņas šauj. Edžiro atradās pie tālākās sienas, it kā viņu kāds būtu tajā ietriecis, un lēni slīdēja uz grīdas pusi. Labajā pusē koridors veda uz nākamo bioligzdas segmentu; tur bija slūžas un smaga lūka, kas patlaban aizvērās. Miki, mēģinot sekot manām instrukcijām, bija to iedarbinājis, izmantojot avārijas pieeju sienā. Brē grīļojās, it kā viņai kāds būtu iesitis, un Abīna, satvērusi kolēģi aiz rokas, palīdzēja viņai noturēties kājās.

Izskatījās, ka visi cilvēki ir neskarti, un Vilkena un Gerta atvairīja to, kam nu viņas bija pamanījušās uzskriet virsū un mēģināt izbarot komandu, un es jau sagatavojos atkāpties. Tad lūkā, kas pamazām aizvērās, kaut kas parādījās. Tas bija pārāk ātrs, lai bez video attīšanas un noskatīšanās saprastu, kas tas ir. Gandrīz vai pirms es paspēju pakustēties, tas pastiepās garām Miki, sagrāba Donu Abīnu aiz ķiveres un ierāva viņu lūkas spraugā.

Gandrīz vai pirms es paspēju pakustēties.

Es šķērsoju krustojumu, metos uz viņu pusi, paspraucos garām Miki un Brē, ietriecos sienā un izmantoju ieskrējiena spēku, lai uzskrietu divus metrus augšup, tā, lai būtu vienā līmenī ar Donas Abīnas ķermeni.

Atbalstījos pret stūri, piespiedu vienu kāju pret ciet slīdošo lūku un grūdu. Jutu sasprindzinājumu pat savās neorganiskajās daļās; ilgi man neizdosies noturēt lūku vaļā.

Viena no Abīnas kājām vēzienā iesita Brē un nogāza viņu uz grīdas. Vienīgi Miki bija gana ātrs, lai rīkotos. Tas satvēra Donas Abīnas torsu, un tā kanāls bija viens vienīgs koda kliedziens pēc steidzamas palīdzības. Es aptvēru Abīnas vidukli, piespiezdams tam klāt vienu viņas roku, kamēr ar otru viņa izmisīgi tvērās pie Miki.

Ja Abīna nebūtu aizsargtērpā, mēs būtu pārrāvuši viņu uz pusēm. Ja lūkai nebūtu bijis drošības sensora, kas deva mums laiku novākt šķērsli, viņa tiktu saspiesta. Es notērēju trīs sekundes, velti cenšoties atāķēt zirnekļveidīgo radījumu, kas bija sagrābis viņas ķiveri. Tas bija sarkans, un tam bija astoņi daudzlocītavu pirksti — tas bija viss, ko tajā mirklī spēju noteikt. Tad man ienāca prātā acīmredzams risinājums. Gaiss bija elpojams, un, ja Abīna saindēsies ar tā piemaisījumiem, viņu varēs izārstēt — ja vien viņai uz to brīdi vēl būs galva.

Taustījos ap viņas kaklu — mani palēnināja nepierastais aizsargtērpa dizains —, līdz mani pirksti pieskārās mēlītei. (Ja būtu uzģērbis bruņas, nekādi nebūtu varējis atrast slēdzi laikus - manu pirkstu ādas pārklājums ir daudzkārt jutīgāks.) Nospiedu mēlīti, pagriezu, un avārijas atdarc atvēra viņas ķiveri. Ķivere palika iesprūdusi durvīs gandrīz vai pilnu sekundi, kuras laikā es paspēju atgrūsties un aizlocīties prom. Tad uzbrūkošais verķis izspraucās pa spraugu uz otru pusi, un lūka aizcirtās. Es piezemējos uz kājām, rokās vēl arvien turēdams Donu Abīnu, kurai vēl joprojām bija galva.

Viņa elsojot atbalstījās pret mani, ar rokām ieķērusies man jakā. Miki stāvēja man blakus, satraukts bakstījās viņas kanālā un ar slaidajiem pirkstiem maigi pacēla Abīnas matus, lai pārbaudītu kaklu. Tas teica: “Dona Abīna, vai tev nepieciešama medicīniska palīdzība? Dona Abīna, lūdzu, atbildi.”

 Gerta un Vilkena beidza šaut koridorā, un mans skeneris rādīja, ka, lai kas tur arī nebūtu bijis, tas jau sen bija prom. Brē, kas gulēja uz grīdas, noelsās: “Kas tas... Vai tu...?” Edžiro, sarāvies pie sienas, iekliedzās: “Abīn!”

Es apsveicu sevi (jo neviens cits to nekad nedara) ar izcili paveikto glābšanu. Drošībnieki cilvēki burtiski tikai nupat bija pamanījuši, ka viņu klientei kāds mēģina nozagt galvu. Tad Gerta teica: “Tā ir DrošVienība!” Visi cilvēki blenza uz mani un Abīnu. Kas būtiskāk, Vilkena un Gerta bija notēmējušas ieročus pret mani. Ai, Slepkabot, ko tu esi sastrādājis?

(Es pat nezinu. Man ir aizdomas, ka tas ir saistīts ar faktu, ka es strauji pārgāju no apstākļiem, kuros biju spiests vienmēr darīt, ko man liek, un katru manu darbību novēro, uz to, ka varu darīt visu, kas ienāk prātā, — un kaut kur pa vidu mana spēja pievaldīt impulsus sagāja ķīselī.) Vienīgais veids, kā izkļūt no situācijas, būtu viņus visus nogalināt. Ja es to darītu, tad man vajadzētu nogalināt visus. Tostarp Miki. Tostarp Abīnu. Viņas ķermenim vēl joprojām pievienotā galva balstījās pret manu atslēgas kaulu, un viņas mati, kur tie pieskārās manai cilvēka ādai, bija silti un maigi.

Skaidrs, tātad vienīgais gudrais veids, kā izkļūt no situācijas, būtu nogalināt viņus visus. Nāksies izvēlēties stulbo veidu.

Pievaldīju savu seju un balsi, lai tās būtu neitrālā DrošVienības izteiksmē. Teicu: “Esmu DrošVienība, kas ar līgumu piesaistīta drošības konsultantei Rinai, kuru nosūtīja Neatkarīgie SalduDusuPētnieki, lai sniegtu papildu drošību apskates komandai.” Man bija jāatzīstas, ka esmu DrošVienība, jo neviens uzlabots cilvēks nevarētu paveikt to, ko izdarīju es. Turklāt mana laba piedurkne vēl arvien bija atrotīta, atklājot ieroča atveri man rokā. (Neorganiskās daļas ap atveri varētu izskatīties pēc uzlabojuma, kas radīts kāda ievainojuma dēļ, bet ieroča atvere nav sajaucama ne ar ko citu.)

Šajā mirkli es atcerējos Miki un to, kā biju viņam teicis, ka esmu uzlabots cilvēks, drošības konsultante. Es biju bijis Miki kanālā — pat neskatoties uz maniem mūriem, šis savienojums bija ļoti intīms. Miki zinātu, ka Rina, ar ko viņš visu laiku bija sarunājies, ir tā pati Droš-Vienība, kas tagad bija šeit. Jā, man vajadzēja pārņemt Miki agrāk, kad bija tāda iespēja, tagad tam vairs nepietika laika.

Privātajā savienojumā ar Miki es teicu: Miki, lūdzu, es tikai vēlos palīdzēt.

Miki piešķieba galvu un paskatījās uz mani, pēc tam uz Ablnu. Vēl arvien apdullusi, iespējams, dabūjusi smadzeņu satricinājumu, viņa pagaidām vēl nebija palaidusi mani vaļā. Viņa ar apjukumā sarauktu pieri palūkojās uz mani. Sekojot protokolam, kas regulēja uzvedību ievainota cilvēka tuvumā, es biju paaugstinājis ķermeņa temperatūru, lai mēģinātu panākt, ka viņai nesākas šoks. Viņa teica: “Miki...? Kas tas ir?”

Miki teica: “Drošības konsultante Rina ir mans draugs, Dona Ablna. Viņa man lūdza neko tev neteikt, lai tu būtu drošībā.”

Hm! Tie nebija meli, bet nu patiesība tā arī nebija. Varbūt Miki bija kādas slēptas dzīles.

Redzēju, ka Gerta satrūkusies paskatās uz Vilkenu. Vilkena ari reaģēja, bet pievaldījās. Viņas nesarunājās savā kanālā. Kaders no atspoles pieprasīja atskaiti par jaunumiem, jautādams, vai komandai nepieciešama palīdzība. Brē teica: “Edžiro ir ievainots.” Viņa drebot pieslējās kājās, vairs nebalstoties pret sienu. “Vai Abīnai viss labi? Kas notika?”

Ablna sāka māt ar galvu, tad saviebās. Viņa paklapēja man pa roku un nedaudz atgrūda mani, un es ļāvu viņai nostāties uz kājām. “Man viss labi...” Kanālā viņa teica, lai Kaders nemaina pozīciju. Skaļi jautāja: “Edžiro, kas tev ir ievainots?”

“Plecs,” Edžiro atbildēja. Viņa balss liecināja par stresu, sejas izteiksme bija sāpēs saspringta. Sāku klauvēt MedSistēmai, tad atcerējos, ka man tādas nav. (Zinu, es biju uzdevuma augstumos.) Edžiro piebilda: “Kas tie bija par daiktiem? Es neko neredzēju — tikai apveidus.”

Vilkena un Gerta vēl arvien tēmēja uz mani. Dona Abīna un Miki atradās šāviena trajektorijā, un, ja Vilkena un Gerta izkustētos, man kaut kas būtu šajā sakarā jādara.

Tad Miki teica: “Dona Abīna, Hirunes šeit nav, un viņa neatbild ne kanālā, ne saziņā.”

Nu, sūdi. Viņi nebija mani cilvēki, es nebiju viņus pārskaitījis. Pārbaudīju Hirunes kanālu, sajūtot tur arī Abīnu, Vilkenu, Gertu, Brē un Edžiro — viņi visi sauca Hiruni. Kanāls vēl arvien bija pieslēgts, bet neaktīvs. Tas nozīmēja, ka viņa ir dzīva, bet bezsamaņā. Es ar savām ierobežotajām skenēšanas spējām neko nemanīju, un arī Miki ne.

Saziņas kanālā no atspoles dzirdēju, kā Vibola lamājas un Kaders viņai saka, lai aizveras un klausās.

Abīnas seju pārņēma šausmas. Kopējā kanālā Miki atskaņoja pirmās sekundes pirms manas ierašanās. Sadalot video pa kadriem, es redzēju žiglu ēnainu formu, kas tuvojās no kāda galvenās bioligzdas pieejas gaiteņa — tikai ēna Miki sensoros, kad viņš bija piespiedis lūkas avārijas aizvēršanas pogu. Tad Miki bija pagriezies, lai dotos pa gaiteni, kas veda uz kompleksa centru, bet bija jau par vēlu. Attēlā bija vien Hirunes tērpa gaismiņas, kas pazibēja tumsā, kad viņa tika vilkta prom, un tad Vilkena un Gerta šāva gaitenī viņai nopakaļ. Tas bija noticis tik ātri, ka, domājams, Vilkena un Gerta nebija aptvērušas, ka naidnieks sagrābis Hiruni.

Kamēr cilvēki pārskatīja video komandas kanālā, Edžiro izskatījās tā, ka tūlīt vems, un Brē klusi lamājās. Abīna pagriezās pret Gertu un Vilkenu. “Mums jādodas viņai pakaļ. Kas bija tie verķi, kas... Kāpēc jūs tēmējat uz mani?”

Viņas netēmēja uz Abīnu, bet gan uz mani, jo atrados tieši viņai aiz muguras. Vilkena teica: “Dona Abīna, tā ir DrošVienība, un tev ir

jāatkāpjas no tās, līdz mēs tiekam skaidrībā. Kur atrodas tā Rina? Kaut kur kompleksā? Tas nesaskan ar mūsu uzdevumu no NS.”

Abīna vēl arvien bija šoka stāvoklī, bet es gandrīz vai redzēju, kā viņas smadzenes ieslēdzas uz pilnu jaudu. Viņas žoklis saspringa, un izteiksme kļuva stingra. Viņa atcirta: “Kur ir Hirune? Kas viņu aiznesa? Jums būtu bijis jābūt mūsu drošībniecēm.”

Vilkcna pastāvēja uz savu. “Pirms mēs varam doties meklēt Hiruni, man jāzina, kāpēc šeit ir DrošVicnlba. Tas ir loģisks jautājums.”

Miki nosūtīja ziņu Abīnas kanālā: Lūdzu, Dona Abīna, Rina ir mans draugs. Lūdzu, saki, ka zināji, ka Rina ir šeit.

Man šķita, ka Abīna nekādi nevarētu uztvert nopietni sava mīļro-bota teikto. (Un piezīmēsim, ka viņas mīļrobots diezgan brīvi apgājās ar faktiem, formulēdams lūgumu pietiekami miglaini, lai nebūtu skaidrs, ka konsultante Rina un DrošVienība patiesībā ir viens un tas pats, tā ka uz viņa vārdiem īpaši paļauties nevarēja.)

Abīnas niknais skatiens pārslīdēja no Vilkenas uz Gertu. Viņa teica: “Es nezināju, ka Rina būs kompleksā. NS informēja mani pirms aizbraukšanas. Pārraudzības divīzija nosūtīja Rinu, lai sniegtu papildu drošību...” Viņa pameta uz manu pusi nenolasāmu skatienu. “Konsultante Rina tevi šeit atsūtīja?”

Par laimi, es nebiju tur stāvējis kā tāds idiots un tādēļ nenopūde-lēju lielisko iespēju, ko viņa man mēģināja sniegt. “Es esmu konsultantes Rinas nolīgtā DrošVienība. Konsultante Rina ir stacijā un nosūtīja mani uz kompleksu ar savu atspoli.”

Gerta sacīja: “Mums par to nepateica.” Vilkcna uz viņu pablenza. Starp viņām vēl arvien nebija sarunu privātajā kanālā. Bija daudz jautājumu, kurus viņas varētu uzdot. Manis aprakstītā situācija — klients, kas nosūta DrošVienību, lai pastiprinātu drošību citiem klientiem, — bija tehniski iespējama, bet tā būtu pretrunā ar nodrošinājuma uzņēmuma noteikumiem un garantijām. Bet Gerta novērsa ieroci no manis un notēmēja to tur, kur pienākas — vēl arvien vaļējā koridorā, kur naidnieks bija aiznesis Hiruni.

Abina noskaldīja: “Man vienalga, kas jums bija teikts! Mums jāatrod Hirune! Brē, tev jādabū Edžiro atpakaļ uz kuģi. Gerta, ej ar viņiem. Vilkena, vai nu palīdzi man, vai atdod man ieroci un dodies atpakaļ uz kuģi ar pārējiem.” Viņa pārslēdzās uz kanālu un teica: Kader, informē stacijas Ostas vadību par mūsu situāciju. Pastāsti, ka mēs vēl nezinām, kas mums uzbruka. Pasaki viņiem, lai piesargās no iespējas, ka sistēmā atrodas sirotāji. Kaders apstiprināja pavēli.

Mana vājība ir izlēmīgi cilvēki. (It īpaši tad, ja tas ir cilvēks, kas dod priekšroku manis nesašaušanai.) Es teicu: “Konsultante Rina ir sniegusi man instrukciju palīdzēt jums visos iespējamajos veidos.” Turpināju skatīties uz Abīnu, jo es biju DrošVienība, un tieši tā rīkotos DrošVienība. Tu runā ar klientu un ļauj cilvēkiem, kas tur ieročus, izlemt, vai viņiem vajadzētu justies apdraudētiem no tā, ko tu tikko esi pateicis. (Viņiem vajadzētu, viņiem patiešām vajadzētu justies apdraudētiem.)

Vilkena steidzīgi teica: “Dona Abīna, mēs esam jūsu drošības komanda, protams, mēs iesim. Bet jums vajadzētu doties uz kuģi ar Gertu un pārējiem, un es došos pēc Hirunes kopā ar Rinas DrošVienibu.”

Edžiro ar pūlēm pietrausās kājās, un Brē, aplikusi ap pleciem viņa neskarto roku, palīdzēja viņam nostāties taisni. Brē teica: “Es esmu kanālā ar Kaderu, Abīn. Vibola sagatavo medtelpu.”

Tā kā es tagad biju DrošVienība un tā, teicu: “Neizmantojiet liftu. Naidnieki var pārņemt sistēmas kontroli un aizsūtīt liftu uz savām pozīcijām.”

“Es to zinu,” Gerta noskaldīja.

Zinu, ka tu zini, dirsa.

Brē pamāja man ar galvu un teica: “Nekādu liftu." Viņa pievērsās Abīnai: “Lūdzu, esi uzmanīga.”

Abīna teica: “Jūs tāpat. Saglabājiet kontaktu ar Kaderu.” Viņa pagriezās pret Vilkenu. “Nav laika strīdēties. Mums jādodas.”

Miki pagriezās un devās pa atklāto gaiteni. Gertai bija jāpakāpjas malā, lai viņu palaistu. Abīna paņēma savu ķiveri un sekoja Miki. Vilkena vilcinājās, bet pieklauvēja Gertas kanālā. Gerta pamāja Edžiro un Brē. “Ejam, būs labi.”

Es pagaidīju, līdz Vilkena sāka sekot Ablnai, pieliekot soli, lai nokļūtu viņai priekšā. Es devos līdzi Ablnai, atstādams fonā Brē kanālu, lai varētu paturēt acis grupu, kas devās atpakaļ uz atspoli.

Vilkena, izklausoties profesionāli kompetenta un nepavisam ne pēc cilvēka, kas nupat kā pieļāvis, ka tiek sagūstīta viņa kliente, teica: “Manā skeneri nekas nav redzams, bet tam ir ierobežots rādiuss. Kamēr Hirunes kanāls darbojas, mēs varam noteikt viņas atrašanās vietu pēc tā.”

Nevar būt, vai tiešām? Miki jau bija to noteicis un informējis Abīnu. Es vēl nebiju izdarījis neko, tikai centies nekrist panikā.

Pieslēdzos privātajai līnijai ar Miki un tad nezināju, ko teikt. (“Paldies, ka neatmaskoji manus melus” izklausījās drusku par tiešu.) Tad Miki teica: Tu izglābi Donu Abīnu, Rina/DrošVieniba.

Man bija sajūta, ka vajadzētu pārskatīt sarunas ar Miki un saprast, kur esmu nošāvis greizi. Vai tu zināji, ka esmu DrošVieniba, Miki?

Es nezinu, ko nozimē būt DrošVientbai. Tas nav iekļauts manā zināšanu korpusā. Kā man tevi saukt, ja es tevi vairs nesaucu par Rinu?

Sauc mani par DrošVienibu. Kaut kā biju pamanījies kļūt par drošības konsultantu, un šoreiz es par to pat nedabūšu vēl vienu cietās valūtas karti. Kā parasti, vainot varēju tikai sevi. Tomēr domāju, ka viss vēl varētu beigties labi. Mums vajadzēja tikai atgūt Hiruni, un tad es izdomātu iemeslu, kāpēc man nepieciešams doties atpakaļ viņu atspolē, jāpasaka, ka atgriežos pie konsultantes Rinas, un jāaizbēg.

Un varbūt tas pat varētu beigties vairāk nekā labi. Ja uzbrukumā bija vainojams GrayCris, tad es varētu iegūt videoierakstu un nosūtīt to atpakaļ Dr. Mensai līdz ar datiem no ģeoligzdas.

Gaitenis bija tumšs, un, spriežot pēc kameras video, Vilkena izmantoja nakts filtru. Mums ejot garām, uz sienām un grīdas iegais-mojās avārijas marķieru zīmes. Klusi lādēdamās, Abīna mēģināja atkal uzlikt ķiveri, bet es, to noņemot, biju salauzis mēlīti. Viņa noliecās, lai noliktu ķiveri uz grīdas, un jautāja Vilkenai: “Vai tev ir kāda apjausma par to, kas mums uzbruka? Kaut kāds bots? Paraugu savākšanas ierīce?” Patiesībā tas bija labs minējums. Es biju uzņēmis vienu labu zirnekļveidīgās rokas attēlu, un nospriedu, ka, veicot salīdzināšanu ar bio-ligzdas inventāru, varētu redzēt, ka tā ir vai nu daļa no ierīces augsnes paraugu paņemšanai, vai arī paredzēta darbam kopā ar to. Tā kā kompleksa sistēmu kodoli bija izņemti, mēs šim inventāram nevarējām piekļūt. Mans pieņēmums bija, ka naidnieks, kura tuvošanos Miki dzirdēja, bija aktivizējis un izmantojis paraugu savācēju, lai novērstu komandas uzmanību, kamēr pats sagrābj Hiruni. Vilkena teica: “Mana kamera to nenotvēra. Domāju, ka kompleksā ir sirotāji un viņi izmanto pamestās ierīces pret mums. DrošVienība, vai konsultante Rina var to apstiprināt?” Es teicu: “Konsultantei Rinai nav papildu datu,” jo kāpēc man vajadzētu darīt viņas darbu, ja es pat nesaņemu cietās valūtas karti, vai ne tā?

Kanālā Abīna jautāja Miki: Miki, vai tu esi pārliecināts par to konsultanti Rinu? Kad viņa ar tevi sazinājās?

Stacijā, Miki atbildēja. Rina ir mans draugs. NS nosūtīja Rinu, lai palīdzētu jums būt drošībā. Tad tas piebilda. Tev gandrīz nodarīja pāri, un Vilkena un Gerta nemaz nemēģināja tev palīdzēt.

Viņas mēģināja aizsargāt Edžiro un Brē, Abīna izklaidīgi atbildēja, acīmredzami domādama par kaut ko citu — iespējams, par to, cik draņķīgs bija mans aizsegstāsts. Nebija laika.

Negribēju, lai viņa sāk domāt par to, cik liela ir varbūtība, ka mistiski uzrodas DrošVienība un tās (iespējams, mistificētā) līguma īpašniece, drošības konsultante. Pieslēdzos viņas kanālam un teicu: Dona Abīna, jūs varat runāt ar mani privāti šajā kanāla. Es pastāvīgi uzturu kontaktu ar saviem klientiem. Lūdzu, ņemiet vērā, ka konsultante Rina ir norādījusi, ka jūs, nevis drošības komanda, esat mans pamatklients.

Mēģināju viņai pateikt, ka esmu viņas, nevis drošībnieču pusē. Varbūt man vajadzēja to formulēt precīzāk. Bet biju diezgan pārliecināts, ka šeit būs dažādas puses, jo Vilkena un Gerta acīmredzami neticēja, ka ir iespējams atgūt Hiruni.

Tā ir otra nelaime ar cilvēkiem kā drošībniekiem: viņiem ir atļauts atmest ar roku.

Abīna mirkli sakārtoja domas, tad jautāja man: Vai tu zini, kas paņēma Hiruni?

Ievēroju, ka viņa man to jautāja atkārtoti un tiešā veidā, lai gan bija dzirdējusi sarunu ar Vilkenu. Arī Abīna bija sapratusi, ka te būs dažādas puses. Teicu: Domāju, ka tev ir taisnība, tā ir paraugu savākšanas ierīce. Naidnieka plāns bija saņemt gūstā vismaz vienu komandas dalībnieku un pirms atkāpšanās nogalināt vai ievainot pārējos. Tā nav sirotāju bandai tipiska rīcība. Piebildu: Plāns droši vien ir ievilināt jūs dziļāk kompleksā, lai nogalinātu, pie viena cerot, ka tad arī citi biedri pametīs atspoli un būs iespējams nogalināt arī viņus. Mēģinājums iztēlot situāciju mazāk drūmu, nekā tā ir, nekad nepalīdz. Klientam jātic, ka tavs stāvokļa novērtējums ir precīzs. (Un es zinu, tas nebija mans klients.)

Viņai bija nepieciešamas trīs sekundes, lai apstrādātu faktu, ka mēs droši vien darījām tieši to, ko vēlējās naidnieks. Bet mums ir jāatrod Hirune. Vai ir kas tāds, ko varam likt pretī?

Jūs jau to darāt. Tas nezina, ka ar jums ir DrošVieniba. Ja ko tādu teiktu cilvēks, tad to varētu norakstīt uz hormonu pārbāztu ego. Droš-Vienībai tas ir tikai fakts. Kā jau es teicu Tleisijai, pirms viņu nogalināju, — es tikai saku, ko darīšu.

Abīna vēl piecas sekundes klusēja, un mēs turpinājām iet pa tumšo gaiteni. Tad viņa jautāja: Vai tu zināji, ka šeit ir kaut kas bīstams? Vai zināji, ka mums uzbruks?

Nezināju, līdz Miki mani brīdināja, ka jūsu pozīcijai kaut kas tuvojas. Tā bija patiesība. Šobrīd es daudzkārt labprātāk atrastos atspolē un skatītos izklaides mediju saturu. Konsultantei Rinai nebija informācijas par naidniekiem kompleksā.

Kur tu biji? Ko Rina tevi patiesībā nosūtīja šeit darīt?

Es sapinos domās. Man samelot vai pateikt patiesību? Tam būtu jāsaskan ar to, ko jau biju teicis Miki, kas bija tikai daļēji meli — it kā —, un Abīna varbūt nepamanītu manu vilcināšanos, bet Miki pamanītu, ja vien es neatbildētu nekavējoties... Es bijuģeoligzdā, izmisumā atbildēju. Meklēju datus par iespējamu Svešo sintētiku dekrēta pārkāpumu, ko varētu būt veikuši GrayCris.

A, Dona Abīna noteica. Tas sāk izklausīties jēgpilni. Viņa vilcinājās. Vai tu vari izglābt Hiruni? ja viņa vēl ir dzīva.

Jā. Biju diezgan drošs.

Abīna izpūta aizturēto elpu. Tad labi. Strādāsim kopā.

Patiesības teikšana, šķiet, atmaksājās.

Mēs atstājām tumšo gaiteni un nonācām citā — ar blāvu, bet aktīvu gaismu. Vilkena jautāja: “Dona Abīna, vai jūs jebkad esat strādājusi ar DrošVicnību?”

“Nē. Mūsu mītnes sistēmā tās ir aizliegtas.” Viņa bija nepacietīga. Šobrīd viņa negribēja no Vilkenas dzirdēt neko tādu, kas nepalīdzētu atdabūt draudzeni.

Mēs tuvojāmies krustojumam. Vilkena kanālā deva signālu apstāties un pagaidīt, kamēr viņa veiks skenēšanu. Es skenēju nemitīgi, bet rādījumi bija sūdlgi. Statiskais troksnis noteikti bija vētras radītie traucējumi. Vilkena turpināja: “Zinu, ka jūs esat tuva savam botam, bet tā lieta nav līdzīga Miki. Tā ir slepkavošanas mašīna.”

Abīna paskatījās uz augšu, uz mani, un varbūt tā bija kļūda, bet es paskatījos pretī uz viņu. Bija pārsteidzoši viegli izveidot acu kontaktu un nenervozēt, varbūt tāpēc, ka biju pieradis pie viņas sejas, skatoties

Miki kanālā. Viņa pieskārās kaklam vietā, kur bija piespiedusies ķiveres mala tad, kad paraugu ņemšanas ierīce bija mēģinājusi noraut viņai galvu. Viņas skatiens atkal pievērsās Vilkenas mugurai, bet mūsu privātajā kanālā viņa teica: Es līdz šim neesmu strādājusi ar DrošVienibu — neesmu redzējusi vai sazinājusies ar DrošVienibu —, tādēļ, lūdzu, saki, ja tev no manis nepieciešama kāda informācija vai instruktāža.

Vēl nekad neviens cilvēks nebija man jautājis, kā sniegt man pavēles. Tas bija interesants jaunums. Man ir spēkā esoša Rinas pavēle tev palīdzēt. Pārējo varu pats.

Vilkenas skeneris uztvēra traucējumus — to pašu statisko signālu skenera sasniedzamības lokā, ko saņēmām mēs ar Miki. Mēs atkal devāmies tālāk, izvēloties labās puses gaiteni, kas veda prom no krustojuma. Abīna man jautāja: Vai vari man pateikt, kāpēc NS mani neinformēja par to, ka vienlaikus notiek otra apskate?

Šim te man jau bija sagatavota atbilde. GrayCris ir apsūdzēti Del/Fall apskates komandas locekļu nogalināšanā un uzbrukumā PreservationAux komandai uz planētas, kas atrodas Korporācijas Malas apskates zonā. Kad varēsi atkal izmantot jaunumu kanālus, izmanto atsauces uz BrīvTirgus Ostu, lai uzzinātu vairāk. Pastāv iemesls turēt aizdomās GrayCrispar šī teraformčšanas kompleksa izmantošanu aizliegtām darbībām, kā arī par mēģinājumu apturēt projekta atsākšanas centienus. Tas viss bija patiesība un pat izklausījās labi.

Saprotu. Abīna izklausījās drūma. Tātad GrayCris izmantoja kompleksu nevis teraformēšanai, bet svešo sintētiku izrakšanai, un viņiem bija aizdomas, ka palikušā aprīkojuma sīkāka apskate to atklātu.

Iespējams. Es par to biju drošs, bet man jau sen bija paradums dot sev iespēju izlīferēt, ja nu izrādītos, ka esmu kļūdījies. Parasti tas nepalīdzēja izvairīties no vadības modeļa piespriestā soda, bet vienmēr ir vērts mēģināt. Līdz brīdim, kad tiks pārskatīti un analizēti ģeoligzdas dati, mēs nevarēsim zināt droši. Konsultante Rina nospieda, ka vislabāk būtu apvienot datu savākšanu ar papildu nodrošinājuma sniegšanu jūsu komandai.

Gaitenis mums priekšā pavērās plašā telpā. Vilkena signalizēja, ka jāapstājas, — piecas sekundes pēc tam, kad to būtu darījis es. Shēmā bija rakstīts, ka šī ir pārejas zona starp ligzdām. Ēnas priekšā sakustējās, bet es varēju noteikt, ka tie ir atspulgi no ārienes. Pa kreisi bija liela skatu lūka, līdzīga tai, kas ģeoligzdā, tikai šī bija iebūvēta sienā, un gaismas un mākoņu saspēle meta ēnas pār grīdu.

Vilkena izmantoja skeneri, tad deva ziņu mums, lai dodamies tālāk kopā ar viņu. Traucējumi kļuva izteiktāki, bet es nedzirdēju audiosignālu. Jautāju Miki: Vai vari noteikt, kas rada skenera troksni?

Nē, DrošVienība. Es salīdzināju to ar statisko signālu, ko rada laikapstākli, un tas izskatās tāpat, bet tam ir cits avots. Savādi, vai ne?

Vilkena mūs ieveda lielā telpā, kurā krita ēnas no briestošās vētras otrā caurspīdīgās sienas pusē. Lielākā daļa viņas uzmanības vēl arvien bija pievērsta skenerim. Virs mums izliecās un vijās griestu spāres — pamatīgās metāla konstrukcijas šķietami imitēja pastāvīgo kustību ārpusē. Šeit bija trīs augstas, velvētas lūkas, kas tagad atvērās uz tumšiem gaiteņiem, kuri veda uz dažādām ligzdām. Trīs ceturtdaļas no sienas pretī logam aizņēma galerija, no kuras stiepās vēl citi gaiteņi. Miki kanāla noteicējs norādīja uz trešo koridoru pa labi šajā stāvā.

Tas nav savādi, tas ir stratēģiski, teicu Miki. Kaut kas izmanto vētras radīto troksni, lai maskētu signālu. Tas bija arī kaitinoši. Man pietrūka DrošSistčmas, kas varētu veikt pienācīgu analīzi. Pat ja mēs varētu atdalīt signālu, man vienkārši nebija datubāzu, kurās varētu atrast tā līdzinieku.

Miki pārslēdzās uz kopējo kanālu: Dona Abīna, tur ir signāls, kas izmanto vētras radīto troksni, lai...

Sajutu kustību, locītavu darbības čukstu, un uzzibināju brīdinājumu Miki tieši mirklī, kad no galerijas virs mūsu galvām izsprāga neskaidrs tēls. Satvēru Abīnu pie vidukļa un metos uz trešo koridoru pa labi, jo šajā virzienā mums vajadzēja doties, lai sasniegtu misijas mērķi. Pirmais uzdevums bija nonākt tur, kamēr naidnieks ir aizņemts ar Vilkenu.

Apstājos gana tālu gaiteni, lai Abīna būtu ārpus sasniedzamības rādiusa un viņu neķertu nejauša lode. (Vilkenas ierocis šāva tik strauji, ka es pieņēmu — viņai nav daudz laika tēmēt.)

Miki parādījās pēc mirkļa. Es noliku Abīnu uz kājām, un viņa salīgojās, pirms Miki viņu satvēra. Lūk, vēl viens fakts, kas man riebjas drošībniekos cilvēkos. Ja Vilkena būtu DrošVienlba, manas prioritātes būtu skaidras: doties uz priekšu un atgūt Hiruni, nogādāt viņu un Abīnu drošībā, tad atgriezties, lai atgūtu/satīrītu to, kas palicis pāri no Vilkenas un naidnieka. Bet Vilkena bija cilvēks, un tādēļ man bija jāatgriežas, lai savāktu viņas stulbo pakaļu.

Miki nosūtīja manā kanālā informāciju un teica: Tas ir kaujas bots!

Jā, paldies par jaunumiem, Miki. Es biju pamanījies notvert skaidru tā attēlu lēciena vidū, metoties pāri telpai kopā ar Abīnu. Teicu Miki: Paliec ar Donu Abīnu, un skrēju atpakaļ pa gaiteni.

Vēlreiz — zinu, ka atstāstā izklausās, it kā es kontrolētu situāciju, bet patiesībā es vēl arvien domāju tikai vienu: Sūdi vagā, sūdi vagā. Kaujas boti ir ātrāki, stiprāki un labāk bruņoti nekā es. Pat ja būtu bijis pieejams DrošSistēmas kanāls, es nevarētu uzlauzt kaujas botu, neveicot fizisku kontaktu, un mēģinājums to darīt vainagotos ar manis saraušanu gabalos. (Esmu jau iepriekš ticis sarauts gabalos, un sarakstā ar notikumiem, no kuriem vēlētos izvairīties, šis bija pašā augšgalā.)

Vienīgais labais fakts, ko var pateikt par kaujas botiem, - tie nav kaujas DrošVienības. Pēdējās ir vēl ļaunākas.

Izmetos ārā no koridora teju vai maksimālajā ātrumā, kas man deva laiku uztvert vienu skaidru situācijas attēlu un izplānot uzbrukumu. (Vārdu “izplānot” vajadzētu likt pēdiņās, jo šajos apstākļos domāt bija visnotaļ grūti.)

Vilkena bija uz grīdas, un milzīgais ierocis nupat bija izsists viņai no rokām. Kaujas bots liecās pār viņu. Pēc formas tas bija līdzīgs cilvēkveida botam. Apmēram kā Miki, ja Miki būtu trīs metrus garš, tam krūtīs un mugurā būtu vairākas ieroču atveres, kā arī četras rokas ar vairākām plaukstu modifikācijām, kas ļāva griezt, šķēlēt, metāt enerģijas lādiņus utt., turklāt vēl ne pārāk mīlīga personība.

Uzskrēju pa sienu tik daudz, lai iegūtu vajadzīgo trajektoriju, tad atspēros no tās, lēcu un uzgāzos kaujas botam uz galvas. Tur atradās tā kameras un skeneri, bet vieta, kur notika datu apstrāde un tika uzglabāta atmiņa, atradās zemāk — vēdera dobuma apakšā. (Līdzīgi bija ar Miki — tur tas viss ir labāk aizsargāts, jo cilvēki mūždien šauj pa galvu.) (Vai vismaz cilvēki mūždien šāva pa galvu man, tādēļ es pieņēmu, ka viņi to pašu dara ar botiem.)

Izskatījās, ka kaujas bots zina, ka esmu DrošVienība, jo tas nosūtīja pa ādu pulsa signālu, kas lika maniem sāpju sensoriem ieslēgties uz maksimumu. (Es jau biju to gaidījis un nogriezis tos uz mazāko iespējamo līmeni, bet tik un tā nebija patīkami.) Nākamais signāls bija paredzēts, lai nosvilinātu manas bruņas un sprāgstošo lādiņu ieroci. Tā kā abus biju atstājis BrīvTirgus Ostā, tas neko daudz man nekaitēja, un šī kļūda deva man pussekundi, kas bija nepieciešama, lai piespiestu labajā rokā esošā enerģijas ieroča atveri pret tā sensoru ievades savācējiem. Izšāvu pilnu zalvi.

Man šī pussekunde bija nepieciešama, jo, tikko es biju izšāvis, bots pacēla roku un nogāza mani no sevis. Es ietriecos grīdā un aizslīdēju trīs metrus tālāk, bet bots sagrīļojās uz sāniem, uz laiku (kas svarīgi — tik tiešām tikai uz “uz laiku”) akls, kurls un bez iespējām skenēt kustības vai enerģijas izlādi, bez iespējām notēmēt ar jebkuru no iebūvētajiem ieročiem.

Vilkena tieši beidza kūleni, kad es pietrausos kājās. Sagrābu no viņas jostas spridzekli un metos virsū kaujas botam. Spriežot pēc statiskās izlādes kanālā, tas tikko bija atbrīvojis sensorus, bet es jau biju iebliezis ar spridzekli tieši virs viņa labās gūžas locītavas, nostiprinot to vietā.

Bots ar milzīgo roku sagrāba manu galvu un plecu, un es sajutu kustību metālā, kas nozīmēja, ka no tā delnas tūlīt parādīsies kaut kas

ass. Nodomāju: Nu, labi, tas nenostrādāja. Kaujas bots būtu varējis mani iznīcināt ar jebkuru no pamatīgajiem ieročiem krūtīs, bet tas bija saniknots un gribēja, lai man sāp. Tad no spridzekļa atskanēja kluss, slāpēts būkšķis.

Sprāgstvielas bija aprīkotas ar diviem lādiņiem, un šis bija pirmais — paredzēts, lai izurbtu caurumu biezā vairogā, tas apmēram to pašu izdarīja ar bota korpusu. Es vēl arvien biju atvēris savienojumu ar Vilkenas kanālu un dzirdēju, kā sākas spridzekļa laika atskaite.

Ja kaujas botam būtu vairāk apziņas, tas varbūt būtu pakavējies, lai sašķaidītu man galvu, bet ieslēdzās tā aizsardzības režīms, un bots aizmeta mani prom, lai ķertos pie sprāgstvielām.

Atkal nogāzos uz grīdas un trausos atpakaļ, kamēr bots grābstījās ap spridzekli. Vilkena piecēlās ceļos un atklāja uguni, šaujot pa bota krūtīm un galvu. Viņa trāpīja pa sensoriem un ieroču portiem, kas, protams, bija laba doma. Tā bots nevarēja uz mums tēmēt laikā līdz sprāgstvielu detonācijai.

Bots nodabūja nost plastikāta spridzekļa korpusu, bet pašas sprāgstvielas jau bija ieurbušās tā korpusā. Bots mēģināja iebāzt caurumā satvē-rēju, lai sasniegtu lādiņu. Vilkenai tieši īstajā brīdī izdevās trāpīt pa attiecīgo locītavu. Tas sniedza spridzeklim nepieciešamās divas sekundes. Piesedzu galvu ar rokām, pieklusināju dzirdi un ripoju.

Eksplozija šķita klusināta, bet es jutu vibrāciju, botam nogāžoties zemē. Piecēlos kājās, galvenokārt pārsteigts par to, ka viss ir noticis pēc plāna un es vēl arvien biju dzīvs un funkcionējošs. (Tieši tā DrošVienības apmāca kaujai: meties ienaidniekam virsū ar visu ķermeni, sit to kā mazo ezi un ceri, ka remonta kārba varēs tevi salabot. Jā, es apzinos, ka man vairs nav ne bruņu, ne pieejas remonta kārbai, visnotaļ labi apzinos, bet veci paradumi ir grūti iznīdējami.)

Bots ar blarkšķi nogāzās uz grīdas. Korpuss bija aizturējis eksploziju, tādēļ šrapneļu nebija, un sprādziens bija sabojājis bota procesoru un

vairākas citas svarīgas detaļas tā vēderā. Bet tas vēl arvien bija aktīvs. Teicu Vilkenai: “Man vajag vēl spridzekļus.”

Viņa bija nogāzusies uz grīdas, bet bruņas bija pasargājušas viņas dzirdi. Vilkena izrāva no jostas sprāgstvielas un pastiepa tās man.

Es tās paņēmu, iedarbināju un iemetu bota atvērtajā korpusā, tad atkāpos.

Vilkena pietrausās kājās un streipuļoja atpakaļ, piesegdama mani.

Sasniedzu ieeju gaitenī brīdī, kad atskanēja sprādzieni. Katrs no tiem lika bota ķermenim sarauties spazmās. Pēc pēdējā sprādziena ske-nēju tā aktivitāti. Botam vēl arvien bija strāva, bet spridzekļi bija iznīcinājuši primāro un sekundāro procesoru. Ar to vajadzēja pietikt.

Vilkena pārskatīja skenera rādījumus un atviegloti noelsās. “Labs darbiņš. Ejam! Ja šeit ir viens tāds, tad droši vien ir vēl.”

Nu, jā.

Sekoju Vilkenai pa gaiteni, kur mūs gaidīja Miki un Abīna. Abīna bija uzlikusi plaukstu uz Miki rokas, satvērusi to, gluži kā sargājot. Kad tuvojāmies, viņa atlaida Miki un jautāja: “Tas, kas aktivizēja to verķi, arī sagūstīja Hiruni, vai tā?”

“Noteikti.” Vilkena gribēja apstāties, bet Abīna devā tālāk pa gaiteni, un Vilkenai bija jāseko. Es devos pa priekšu, un Miki bez kāda aicinājuma no manas puses palika pie Abīnas. Tas bija labi — lai gan Miki diez vai daudz palīdzētu kaujā, es vismaz zināju, ka Abīna būtu prioritāte, lai ko Vilkena liktu tam darīt.

Dzirdēju, kā Abīna kanālā sazinās ar atspoli, brīdinot Vibolu un pārējos, ka viņiem jāpaliek uz klāja un nekādos apstākļos nav jānāk mums pakaļ. Vilkena nosūtīja Gertai kameras ierakstu ar uzbrukumu, un Gcrta apstiprināja, ka ir to saņēmusi. Tas bija profesionālāk nekā Kadera atbilde — viņš bija jūtami satraucies, bet ziņoja, ka ir nosūtīts brīdinājums tranzītstacijai un Ostas vadība tiek pastāvīgi informēta par notiekošo.

Vilkena piebilda: “Nekad neesmu redzējusi, ka sirotājiem būtu kaujas boti, bet mūžu dzīvo, mūžu mācies.”

Es biju diezgan drošs, ka kaujas bots bija daļa no kompleksa sākotnējā aprīkojuma. Šeit bija runa par GrayCris, un viņu moto acīmredzot bija “nobeigt visu, kas kustas, savākt visu, kas nekustas, un no tā uzvārīties”.

Abīna neatbildēja. Pēc tā, ko biju viņai pateicis, arī viņa droši vien nedomāja, ka tie bija sirotāji. “Viņi zinās, ka tuvojamies.”

Viņi to jau zināja, es teicu viņai un Miki mūsu privātajā trīs dalībnieku kanālā. Un nu citi kaujas boti zinās, ka spēlē ir iesaistījusies Droš-Vienība, un atbilstoši mainīs stratēģiju.

Būtu gribējis, kaut man būtu stratēģija.

[Vaicājums: novērošanas zonas aktīvā DrošVieniba]

Apstājos. Nekliedzu, lai gan 0,02 sekundes par to domāju.

Biju diezgan drošs, ka sejas izteiksme bija palikusi neitrāla, bet Abīna un Miki pagriezās, lai paskatītos uz mani. Vilkena turpināja soļot.

Atsāku iet, mēģinot izprātot, kurā kanālā nāk šī ziņa, lai varētu to nobloķēt.

[,Vaicājums: atbildi.]

Manā kanālā Miki teica: DrošVieniba, kas tas ir?

Neatbildi, Miki. Tas ir kaujas bots, kas mēģina nopeilēt mūsu pozīciju. Kaujas boti nemāk nodarboties ar uzlaušanu tā, kā kaujas DrošVicnības. Tie nedarbojas sazobē ar DrošSistēmu vai CentrSistēmu kā nolīgtās Droš-Vienības. Bet tik un tā. Negribēju, ka tas ir man prātā. Vai Miki prātā.

[,Vaicājums: Dro’sVienībai ir pakļauta vienība.  Tas izklausījās nepielūdzams un uzjautrināts, ļVaicājums: mīļrobots.]

Gandrīz biju ticis tam klāt.

 Mērķis: mēs jūs saplosīsim.]

Nobloķēju kanālu. Lēni izelpoju — tā, lai nepievērstu cilvēku uzmanību. Miki nosūtīja man satraukuma glifu. Es teicu: Būs okei, kas

bija absolūti meli. Atgādināju sev, ka kaujas bots nav cilvēks, tas nav ļau-nītis kādā no maniem seriāliem. Tas bija bots, tas mums nedraudēja.

Tas vienkārši pateica, ko darīs.

Kaujas botiem parasti ir nepieciešama cilvēka vadība. Nu, tiem nepieciešama cilvēka vadība, ja plāns ir sasniegt konkrētu mērķi. Ja mērķis bija tik aptuvens kā “uzbrūc jebkam, kas nolaižas kompleksā, slēpjot iekšējā tikla kanālu ar statisko troksni, kas izveidots tā, lai saskanētu ar vētras radīto interferenci", tad varbūt viņiem tāds nebija vajadzīgs. Bet gūstekņa saņemšana un mūsu ievilināšana dziļāk kompleksā lika domāt, ka te ir plāns. Varbūt GrayCris bija atstājuši stacijā savu aģentu, kas slēpās visu acu priekšā kā daļa no Ostas vadības komandas, vienlaikus pieskatot kompleksu. Viņi zināja, kad izlidoja mūsu atspole un kad tā nolaidās pie kompleksa, kā arī bija veikuši aptuvenu aprēķinu, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai komanda nokļūtu līdz kādai no ligzdām un sāktu tās apskati. Tad viņi bija nosūtījuši signālu, kas aktivizēja kaujas botus.

Signālu, kas izkļuva cauri stacijas vairogiem? Varbūt.

Būtu labi zināt, cik daudz botu te bija, bet nu es vismaz zināju, kur atradās viņu pirmais slazds. Tas bija cietis neveiksmi, tādēļ kaujas boti pārvietosies, lai radītu otro slazdu. Vēlreiz nopētīju shēmu, pārliecinādamies, ka mēs tūlīt šķērsosim centrālo krustojumu.

Teicu: “Dona Abīna, es došos izlūkot ceļu uz priekšu. Būs labāk, ja Vilkena nāks ar mani, bet jūs ar Miki pagaidīsiet šeit.” Kanālā piebildu: Un mums jāpasteidzas.

Abīna bija ar abām rokām par pasteigšanos, un es negribēju dot Vilkenai laiku iebilst. Abīna teica: “Labi, dodies.”

Pieliku soli un devos pa gaiteni. Vilkena vilcinājās, tad sekoja man — motorizētās bruņas ļāva viņai mani panākt. “Pagaidi,” viņa teica.

Es apstājos, lai viņai izdabātu, turklāt no kanāla nopratu — viņa skatās shēmā. “Saprotu. Dodamies.”

Ļāvu Vilkenai iet pa priekšu.

Mēs devāmies pa cauruli, kas apgāja centrālo krustojumu un izliecās uz inženierdaļas pusi. Biju automātiski skenējis, lai pamanītu dronus, bet vēl arvien guvu negatīvus rezultātus. Piekļuvu Miki kanālam. Vai esi pēdējā laikā pārbaudījis kuģi?

Donas Abīnas uzdevumā sekoju Kadera kanālam un ik pēc 2,4 sekundēm pārbaudu borta sistēmas statusu, DrošVienība. Edžiro atrodas medtelpā, sagaidāms, ka viņš pilnībā atlabs.

Sī bija pirmā reize, kad dzirdēju, kā Miki izklausās kaut nedaudz aizkaitināts. Mani tas nez kāpēc tā kā iepriecināja. Saņemts, tikai pārbaudīju.

Miki nosūtīja man smaidiņa glifu. Ir labi pārbaudīt, kā iet draugiem.

Nu, pats uzprasījos.

Caurule izliecās, un, kā jau biju gaidījis, redzēju ēnu un gaismu spēli, kas liecināja, ka abās sienās ir milzīgi logi. Mūsu tālākā darbība taktiskā ziņā bija acīmredzama, un kaujas boti būtu varējuši nosūtīt uz šejieni kaut kādus miniatūrus dronus, lai paskatītos, vai mēs to izmēģināsim. Bet es skenerī nesajutu nekādas pazīmes, ka te notiktu novērošana, būtu manāma kāda kustība vai aizdomīgs statisks troksnis. Tas saskanēja ar teoriju, ka viņiem šeit uz vietas nebija vadības — shēma neuzrādīja, ka pieejas caurulēm bija logi, bet, ņemot vērā pārējo stacijas dizainu, tas bija šķitis ticami. Kaut ko tādu kaujas bots neiedomātos.

Apstājos caurules necaurspīdīgās daļas ēnā, un Vilkena piestāja blakus. Kanālā manīju, kā viņa pielāgoja savas ķiveres kameras palielinājumu.

Viena caurspīdīgās caurules puse pavērsās pret inženierdarbu ligzdas centru. Šobrīd tas bija tikai divdesmit divu metru attālumā no mums, un mēs varējām ieskatīties pa milzīgo, izliekto jumtu — līdzīgu kā ģeoligzdā. Vilkena piespieda ķiveres kameru pie caurules sienas un nosūtīja man video.

Es pats redzēju kustību un varēju izdarīt secinājumus par pozīcijām, bet bija labi saņemt papildu detalizāciju.

Kamēr mēs tā skatījāmies, viens kaujas bots aizslāja pa centrāli zem tās vidū esošās skulpturālās formas, kas droši vien bija gan kāpnes uz augšējo galeriju, gan arī zināma mākslinieciskuma izpausme. Vilkenas tēmēkļa skenera rādiuss ļāva sajust enerģiju un kustību otrajā stāvā, un no kustības veida es noteicu, ka tur lido kaujas droni. Lielākajā daļā manu līgumdarbu tika izmantoti daudz mazāki (un lētāki) modeļi, kas bija radīti, lai iegūtu informāciju un labāk savāktu klientam piederošos datus, kā ari vienlaikus pieskatītu bāzes perimetru un pārliecinātos, ka lauka darba laikā neviens nepiezogas tavai komandai. Šie bija lielāki modeļi, tiem bija izspiegošanas spējas, papildu vairogi un iebūvēti enerģijas ieroči.

Turpinot skenēt, Vilkena nomurmināja: “Tātad mums ir vēl viens kaujas bots plus droni.”

Mums bija vismaz divi kaujas boti — viens stāvēja tālāk, galerijas ēnā. Vilkena to bija palaidusi garām, bet es ekstrapolēju tā eksistenci, balstoties uz Vilkenas tēmēkļa reģistrētajiem enerģijas laukiem. Varēju derēt, ka rezervē bija vēl viens vai divi — vai arī aktīvi kaut kur citur kompleksā. Varbūt pat starp mums un atspoli, jo kur nu bez tā.

Tad Vilkena teica: “Tur ir mērķis.”

Ar vārdu “mērķis” viņa bija domājusi savu klientu, Hiruni, kas gulēja uz grīdas netālu no kāpņu pamatnes. (Nekad nevajag saukt klientus par “mērķiem”, nebūtu labi nepareizajā brīdī saputroties.) (Tas bija joks.) īlirune gulēja uz sāna, sarāvusies, ar muguru pret mums, un es nevarēju noteikt, vai viņa ir dzīva. Mani satrauca kas cits. “Kāpēc viņi izvēlējās inženierdarbu ligzdu?”

Lai nokļūtu tur, mums bija jādodas cauri centrālajam krustojumam, un, ja vien viņi nebija tur izvietojuši slazdu, atmosfēras ligzda bija tuvāka

un labāk aizsargājama, jo tai bija tikai viena ieeja. Inženierdarbu ligzdai bija viena ieeja no centrālā krustojuma, otra caurule, kas nogriezās no ražošanas ligzdas, kā ari lifta piestātne pašā centrālē, tieši zem galerijas.

“Kas zina, kas notiek botu smadzenēs,” Vilkena noteica, tad pameta skatienu uz mani. Es skatījos tieši uz priekšu. Ja šajā situācijā bija kaut kas labs, tad tas bija kārtējais apliecinājums tam, cik labi bija mani lēmumi 1) uzlauzt vadības moduli un 2) izbēgt. DrošVienības eksistence sūkā. Es nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu atpakaļ savā mežonīgajā karagājienā — tas ir, piesitīšos par līdzbraucēju botu transportkuģiem un skatīšos seriālus. Vilkena piebilda: “Ejam. Man ir plāns.”

O, jā, man arī bija plāns.

Tagad, kad mēs zinājām, kur ir kaujas boti, Vilkena mūs veda pa galveno krustojumu, kas sniedza pieeju ražošanas ligzdai, no kuras varējām pa otru cauruli aiziet līdz inženierdarbu ligzdai. Precīzāk, no kuras varēju pa otru cauruli aiziet es, jo tāds bija viņas plāns.

“Mēs nosūtīsim DrošVienību, lai tā novērš botu uzmanību, un tad es došos iekšā un savākšu Hiruni,” Vilkena teica Abīnai.

Miki piešķieba galvu. Abīna sarauca pieri un pameta uz mani skatienu, kas šķita izbiedēts. “Tā taču ir pašnāvība.”

Vilkena pacietīgi skaidroja: “Tā ir DrošVienība. Tāds ir to darbs.” Miki kanālā signalizēja par trauksmi. DrošVienība, tas nav labs plāns.

Abīnas sejas izteiksme atkal nocietinājās. “Tas runā pretī NS darbības prakses standartiem.”

Vilkena pacēla uzacis. “Tu negribi atgūt Hiruni?”

Vēroju Abīnas seju. Viņa izcīnīja iekšēju kauju starp bažām par Hiruni un domu, ka nosūtīs mani baisa, bet vismaz ātrā nāve. To bija interesanti vērot, jo viņa zināja, ka esmu DrošVienlba. Abīna izgrūda: “Ir jābūt citai alternatīvai. Skaidrs, ka konsultante Rina to nepieļautu.”

Bet viņa bija teikusi, ka nekad nebija redzējusi DrošVienību vai strādājusi ar tādu, un Miki zināšanu bāzē pat nebija atbilstoša ieraksta. Un Abīna bija cilvēks ar mīļrobotu. Varbūt viņa domāja par mani kā par konsultantes Rinas mīlulīti, līdzīgi kā Miki bija viņējais.

Mums nebija laika strīdēties, un es patiešām negribēju, lai kāds domā par konsultanti Rinu, kuras iedomātā eksistence šķita arvien apšaubāmāka — vismaz man. Es teicu: “Viss kārtībā, Dona Abīna. Tas ir mans darbs.” Tik un tā bija ļoti grūti neizklausīties ironiskam.

Privātajā savienojumā teicu viņai un Miki: Viss kārtībā, man ir cits plāns. Tas ir drošāks Hirunei.

Tu esi drošs? Abīna pārjautāja, tad piebilda: Tu negribi izstāstīt to Vilkenai.

Nē, negribēju, galvenokārt tāpēc, ka negribēju, lai viņa man dod pavēles, kuras man būs jāignorē. Kā arī tāpēc, ka man bija vien aptuvena nojauta, ko es darīšu — lielākā daļa būs jāsaplāno procesā. Tu esi mans klients. Tu vari sekot man šajā savienojumā. Vilkenai es teicu: “Mums būtu jādodas tagad. Dod man savu ieroci.”

“Ko?” Vilkena neatkāpās un nesāka uz mani tēmēt, bet pēc tā, kā viņas bruņas uz locītavām sakustējās, nospriedu, ka tāda bija viņas pirmā reakcija.

Teicu: “Ja dodos pirmais, tad man nepieciešams šaujamierocis.” Gribēju tikai zināt, ko viņa pasāks.

“Nē, es tev sekošu telpā,” Vilkena teica — ne pārāk pacietīgi. “Atradīšos tieši lūkas savienojumā starp ražošanas ligzdu un cauruli, lai tevi piesegtu.” Viņa devās prom pa gaiteni, pieteikdama Abīnai: “Gaidiet šeit. Ja nosūtu kanālā ziņu, ka jābēg, skrieniet uz atspoli.” Es sekoju viņai, kā jau rātnai DrošVienībai/slcpkavmašīnai pieklājas.

Mums aiz muguras Miki vēroja, kā mēs aizejam, vienlaikus sūtot kameras attēlu Abīnai.

Tiklīdz mēs bijām ārpus dzirdamības robežas, Vilkena izslēdza saziņu un kanālu un teica: “Ir kādas ziņas no konsultantes Rinas?”

“Nē, stacijas kanāls no šejienes nav sasniedzams.” Ko Vilkena jau zināja. “Varbūt varētu sasniegt viņu saziņas kanālā, ja tev ar viņu jārunā.” Es varētu to noviltot, bet pie tā būtu iepriekš jāpiestrādā.

Par laimi, Vilkena nosprieda, ka viņa negrib uzaicināt vēl vienu drošības konsultanti sniegt komentārus par viņas stratēģiju — jo vairāk tāpēc, ka viņa plānoja iegrūst minētās drošības konsultantes pielīgto DrošVienību nāvē. Nezinu, cik nodrošinājuma uzņēmumi prasa no klientiem, kad mūs nobeidz, bet, iespējams, diezgan daudz.

Apjautu, ka Vilkenas plāns ir iesūtīt mani ligzdā, noslēgt lūku un, kad kaujas boti mani nobeigs, paziņot Abīnai un Miki, ka viņa ir centusies, bet nu ir laiks doties atpakaļ uz atspoli un prom. Bez DrošVicnības Abīna bija neapbruņota, viņai nebija motorizētu bruņu, un, ja Abīna pretotos, Vilkena varēja viņu aizvilkt līdz atspolei. Protams, ja Vilkena pieskartos Abīnai, Miki iejauktos, bet nedomāju, ka Vilkena to aptvēra.

Mēs sasniedzām lūku, un Vilkena apstājās. Viņa teica: “Labu veiksmi.”

Jā, ej ka tu dirst, es nodomāju un turpināju iet.

Labi, tātad es nebiju par to dikti priecīgs. Nebija jau tā, ka mani kaut kur gaidītu remonta kārba. Varēju salaboties ar MedSistēmu, bet man vajadzētu pieeju, un tuvākā, kurā es varbūt varētu nonākt, bija uz mana kravas Kuģa, kas vēl arvien bija pietauvojies stacijā. Bet es zināju, ka varu to paveikt.

(Es cerēju, ka varu to paveikt. Pēdējā laikā biju daudz domājis par savām spriestspējām.)

Dodoties tālāk pa pieejas cauruli, prom no Vilkenas acīm, es nogrūdu viņas kanālu fonā un pieslēdzos savam savienojumam ar Miki un Abīnu, lai sniegtu vizuālos datus caur savu kanālu. (Tas nav tik labs kā ķiveres kamera — tā kā tas ierakstam izmanto manas acis, attēls visu

laiku lēkā apkārt.) Miki runāja — vairāk ar Abīnu nekā mani —, bet es neklausījos. Copēju dronu.

Atvērtā kanālā izplatīju īsus statiskus signālus. Dronam tos vajadzētu nolasīt kā signālus no balss saziņas — it kā kāds nabaga cilvēks te blandītos apkārt, mēģinot sasaukt palīdzību saziņas kanālā, nevis izmantojot nodrošinātās saskarnes, ko kanāla saziņai izmantojām mēs ar Abīnu, Miki un Vilkenu.

Tas varētu beigties plāni, ja visi droni izlemtu vienlaikus iebrāzties šeit un dabūt mani rokā, bet es nedomāju, ka tā notiktu. Boti vēl nebija dronus nosūtījuši uzbrukumā, jo negribēja, lai mēs zinām par to eksistenci — varbūt tāpēc, ka šādā veidā tie bija plānojuši uzbrukt atspolei. Cerēju, ka droni bija uzstādīti perimetra aizsardzībai un šeit ierastos izlūks, lai izmeklētu situāciju.

Nonācu vietā, kur caurules savienojumā bija tukšas vietas, kurās ievietot aprīkojumu. Spraugās veidojās ēnaini nostūri, un vienā ielīdu es. Mans skenera rādiuss bija izstiepts līdz maksimumam, tas vēl arvien sūtīja vilinošo, raustīgo signālu. Un es saņēmu atbildi. Statiskā izlāde — kā saziņas kanālam, kādam mēģinot man atbildēt, bet balsij noslīkstot troksnī.

Normāla DrošVicnība (nu, ziniet, tāda, kurai vēl arvien ir drošības modulis — mazāk raižpilna nekā es, bet, iespējams, daudz depresīvāka) varētu to izdarīt, bet to ierobežotu iepriekš sagatavotās atbildes, kas pieejamas slepenam kaujas modulim. Drons varētu saprast, ka šīs atbildes nāk no vēl vienas kaujas vienības, nevis no cilvēka. Man jebkurā gadījumā nebija slepena kaujas moduļa (nekad neesmu bijis ar tādu aprīkots — nevar zināt, varbūt tās ķēpas ar RaviHyral un visas tās “nobeigt visus cilvēkus” padarīšanas dēļ), tādēļ izmantoju dialogu fragmentus no mediju krātuves, ko biju atlasījis un pārveidojis, nodzēšot fona troksni un mūziku, kā arī visu identificējošo kodu, kas bija ierakstīts paralēli skaņai. Nosūtīju iepriekš ierakstīto “Vai tu... nevaru atrast... kur... kuģis...”, ko biju mākslinieciski izraibinājis ar statisko troksni.

Drons atbildē nosūtīja vēl vienu statiskā signāla izlādi. Spriežot pēc signāla stipruma, tas tuvojās. Es paliku, kur biju, un gaidīju.

Kanālā Miki teica: Mēs uztraucamies par to, ko tu dari, DrošVienība.

Skenerī vēl nekas nebija parādījies, tā ka man bija laiks papļāpāt.

Kāpēc esi uztraucies, Miki?

Jo mēs nezinām, ko tu dari. Vilkena savā kanālā saka Abinai, ka tu nedari neko...

Drons bija nupat ielidojis mana skenera rādiusā, tas tuvojās lēni, lai cilvēks, kurš, tāprāt, te atradās, neko nenojaustu. Stāvot tumšajā nostūrī, es biju pārtraucis elpot, pārtraucis jebkādu aktivitāti, ko tas varētu nolasīt. Vēl mazliet paķircināju to ar saziņas audio. Shēma rādīja, ka šie nostūri bija paredzēti atmosfēras gāzes paraugu ņemšanas stacijai, tā ka drons pat nenojauta, ka te pietika vietas, lai noslēptos kaut kas cilvēka izmērā. Šķietami tukšās ejas samulsināts, tas mēģināja sekot signālam. Un tad es tam pieklauvēju ar saspiestu dronu vadības atslēgu virkni.

(Tā nav daļa no piclavīšanās moduļa, un tā neietilpst uzņēmuma piedāvātu DrošVienību funkcionalitātē. Biju ieguvis to no uzņēmuma klientam piederošiem datiem — šis klients izstrādāja aizsarglīdzekļus pret kaujas droniem. Biju spējis izvairīties no kārdinājuma šos datus izdzēst un atbrīvot vietu papildu seriāliem. Zināju, ka kādudien man tie noderēs.)

Viena no atslēgām nostrādāja, un drons pārslēdzās uz neitrālu gaid-stāves režīmu. Es minūti vai divas parakājos pa vadības kodu, lai pārliecinātos, ka saprotu, kā tas strādā. Tas, kā arī visi pārējie droni (nolasīju trīsdesmit aktīvas vienības) un visi trīs kaujas boti bija saslēgti aizsargātā kanālā. Visi droni atradās inženierdarbu ligzdas foajē, tur bija ari divi kaujas boti. Trešais kaujas bots bija redzams kā aktīvs kaut kur kompleksā, bet tā pozīcija neparādījās. (Man bija nelāgas aizdomas, ka tas devās uz atspoli, lai nogrieztu mums atpakaļceļu.) Botiem bija vairāki drošības slāņi, un pat tagad, ja sāktu mēģināt tos uzlauzt no to tīkla iekšpuses, tiem pietiktu laika atjozt līdz šejienei un mani nobeigt. Bet es varēju pārņemt dronu vadību.

Nākamo divdesmit sekunžu laikā es ieguvu jaunus draudziņus dronus.

Ā, redzu, noteica Miki. Neliecies traucēts.

Bet man būs jādarbojas ātri. Teicu Dronam Viens, lai paliek gaid-stāvē, un liku pārējiem divdesmit deviņiem mesties virsū kaujas botiem inženierdarbu ligzdā. Tad metos skriet.

Pagriezos līkumā un metos cauri abām atvērtajām slūžām. Jau dzirdēju enerģijas un šaujamieroču izlādes, skaņas, ar kādu metāls triecās pret sienu, un to jokaino, smalko spiedzienu, ko izdod kaujas droni, kad tiem uzbrūk. Nevadīju tos atsevišķi — tikko droni bija saņēmuši rīkojumu, tā paši zināja, ko darīt, un mans mēģinājums ielēkt vadības krēslā tos tikai sabremzētu.

Palielināju ātrumu, kad tuvojās slūžas uz inženierijas ligzdu. Pilnā ātrumā sasniedzu gaiteņa galu un ieniru telpā.

Centrāles foajē bija kļuvis par kaujas lauku. Nometos uz grīdas un aizslīdēju pa to. Kaujas bots pie tuvākajām durvīm mežonīgi vēcinājās, lai atvairītu tam virsū lidojošu un šaujošu dronu mākoni. Tas mētājās apkārt kā aizkaitināts metāla virpuļviesulis, un nomaldījušies lādiņi ietriecās sienās, grīdā un kolonnās. Bots ar griezējroku ieblieza pa dronu, un pa telpu palidoja atlūzas. Sagaidot triecienu, biju samazinājis sāpju sensoru jaudu, bet tik un tā jutu, kā manu muguru un plecus izraibina sīki sitieni — blie-zieniņi, kuri, kā man zināms, nozīmēja tikai vienu: kaut kas ir izsities cauri manām drēbēm un pāršķēlis ādu. (Vai tas izklausās biedējoši? Jo tas bija biedējoši.) Otrs bots mēģināja skriet uz priekšu, bet droni izveidoja sienu un triecās botā, ar bruņotajiem korpusiem un ieroču izlādi grūžot to atpakaļ.

Uzkūleņoju kājās, vēlreiz aizlēcu kā nirējs un piezemējos blakus Hirunei. Viņas ķermenis izskatījās neskarts, un es neredzēju asiņu peļķes, bet man nebija laika pārbaudīt, vai viņa ir dzīva. (Tam nebija nozīmes. Šādā gūstekņu atgūšanas operācijā cilvēki neticētu, ka viņa ir mirusi, ja vien es neatnestu viņas ķermeni.) Es paņēmu viņu rokās, un tad sekoja grūtākais — man bija jāizskrien ārā no foajē.

Botiem bija pieticis laika izprātot, 1) ka DrošVienība bija šeit, 2) ko DrošVienība bija izdarījusi, lai pārņemtu dronus, un attiecīgi 3) tie bija visnotaļ sašuvušies par konkrēto DrošVienību. Metos pāri telpai uz durvju pusi.

Abi boti bija izsituši no ierindas divdesmit trīs dronus — katrs no tiem bija gaismiņa, savienojums, kas izslēdzās no manas apziņas. Bet droni bija nodarījuši lielus postījumus, tēmējot pa locītavām, ieroču atverēm un rokām. Izdzīvojuša drona kameras skats man parādīja, kabots aiz muguras bija meties man nopakaļ, bet nogāzies uz ceļiem; kamēr vieni droni bija novērsuši tā uzmanību, citi bija tēmējuši pa tā potīšu locītavām.

Bots, kas atradās man priekšā, metās uz durvju pusi, lai aizsegtu izeju. Un es pagriezos pa labi un jozu tieši uz liftu.

Kaujas boti bija pārņēmuši lifta sistēmu — kā jau es biju brīdinājis Brē —, bet kaujas boti nemāk uzlauzt sistēmas tā, kā DrošVienības. Es nebiju mēģinājis pārņemt kontroli pār visu sistēmu, tikai šo vienu liftu, kuram biju licis gaidīt mani. Kad es sasniedzu durvis, tās paklausīgi atslīdēja vaļā. Liku, lai lifts aizved mani uz ražošanas ligzdu. Durvis aizcirtās, iespiežot asus metāla pirkstus, un lifta kabīne aizrāva mani prom.

Pirmais drons vēl arvien gaidīja mani gaitenī, un es liku tam aizvērt savienojuma lūkas starp inženierdarbu un ražošanas ligzdām, izurbt caurumus sienās un sakausēt vadības paneļus. Kad lifts apstājās un atvēra durvis, drons jau zumēdams darbojās.

Izkāpu tukšajā ražošanas ligzdas savienojumā un nosūtīju iepriekš sagatavotu kodu lifta sistēmai. Tas izslēdza sistēmu un uzstādīja tai paroli. Kaujas boti varētu to apiet, ja tiem būtu īstie kodu moduļi un ja tie tam veltītu resursus, kas noderētu citām darbībām. Jebkurā gadījumā tas man sniegtu nepieciešamo laiku. Tā es cerēju.

Tagad, kad man bija laiks novērtēt pašam savu stāvokli, es palaidu nedaudz vaļīgāk savus sāpju sensorus. Triecieni, ko iepriekš biju sajutis, tagad no neskaidrām sāpēm pārvērtās asā dedzināšanā — kā sīkas eksplozijas zem ādas. Au, au, labiņi, au. Nofiksēju ceļgalu locītavas, lai paliktu stāvus, un pastiprināju gaisa padevi.

Biju guvis milzumdaudz šrapneļu triecienu no man visriņķī sadragātajiem droniem. Divi trāpījumi no šaujamieročiem — viens kreisajos sānos, apakšā, un otrs labajā plecā. Biju diezgan pārliecināts, ka man bija trāpījuši noklīduši droniem paredzēti lādiņi. Ja kaujas boti būtu varējuši notēmēt uz mani, es jau būtu sašķaidīts gabalos. Nogriezu sāpju sensorus klusāk, un trāpījuma vietas no eksplozijām pārvērtās gailošās oglēs. (Es zinu, ka tas nav pastāvīgs risinājums, un izlikšanās, ka patiesībā nekas nav noticis, ilgtermiņa nav izcila izdzīvošanas stratēģija, bet šobrīd es neko nevarēju darīt.) Atvieglots konstatēju, ka roka, kurā glabāju atmiņas čipus, ir palikusi neskarta.

Devos pa eju uz ražošanas ligzdas foajē, kur bija jābūt pārējiem.

Pieslēdzos Miki kanālam, lai gūtu ziņojumu, jo ne tas, ne Abīna neko neteica, un nebiju drošs, ka viņi bija varējuši kaut ko saskatīt manā vizuālajā kanālā. Tajā mirklī Hirunes cimdotā roka saspieda man plecu.

Par laimi, es atcerējos, ka nesu, iespējams, dzīvu cilvēku, un neiekliedzos, nenometu viņu zemē vai ko tādu. Viņas ķivere ar saziņas mikrofonu bija norauta, un galva atbalstījās man pret plecu. Viņa nošļupstēja: “Kas tu esi?”

Nebiju koncentrējies, tādēļ no bufera izkrita standarta teksts: “Esmu jūsu līgumā noteiktā DrošVienība.” Nebiju koncentrējies tādēļ, ka no savienojuma ar Miki un Abīnu nāca apjucinošs troksnis. Tā nebija komunikācija no kanāla saskarnes, tas bija audio — Miki kanālā sūtīja man atvērtas saziņas audio.

Zemā, dusmu piesātinātā balsī Abīna kliedza: “Kas tevi atsūtīja? GravCris?”

Hirune, piespiedusies man plecam, izgrūda apjukušu “E?”

Otrs saziņas audio, ko dzirdēju, bija pārāk kluss, tā ka pat es nespēju noteikt, kas tas ir. Man bija jāizķēzī 4 sekundes, lai izveidotu spektrog-rammu, un tikai tad es sapratu, kas tas ir. Tie bija divi trokšņi — Miki locītavu dūkoņa un augstākas frekvences motorizētu bruņu zumēšana, tiem cīkstoties savā starpā.

Nu, sūdi vagā.

Es reizēm pieļauju kļūdas (esmu izveidojis sarakstu īpašā dokumentā), un izskatījās, ka nupat esmu pieļāvis diezgan pamatīgu. Biju interpretējis Vilkenas uzvedību kā vērstu pret sevi — saistītu ar paranoju un neveiklības sajūtu, kas saistīta ar nez no kurienes parādījušos Droš-Vienību, ko it kā atsūtījusi cita drošības konsultante, kuras esamība šķietami norādīja uz to, ka klienti neuzticas viņai un Gertai. (Zinu, tā “viss ir vērsts pret mani” padarīšana parasti ir raksturīga cilvēkiem.) Bet tagad izskatījās, ka viņa bija jutusies neveikli pavisam citu iemeslu dēļ.

Ja tu saņem drošībniekus caur nodrošinājuma uzņēmumu, tādu, kā tas, kam kādreiz piederēju es, tad labā puse ir tā, ka nelieliem līgumiem piegāde notiek uzņēmuma birojā, bet lielajiem — ar uzņēmuma transportkuģi. Tas būtiski samazina iespēju, ka uzradīsies kāds, kas izliksies par tavu drošības komandu, ja viņu līgums patiesībā paģēr tevi nogalināt.

Vilkena un Gcrta tēloja labi. Es biju noklausījies un analizējis viņu sarunas uz Kuģa un nebiju par to pat nojautis. Bet, no otras puses, ja viņas strādāja GrayCris labā, tad zināja, kāda veida drošības novērošanu veic nodrošinājuma uzņēmumi visā Korporācijas Malā.

Šajā brīdī mans drons bija sasniedzis slūžas, kur bija jāgaida Vilke-nai. Viņas tur nebija - kas loģiski, jo viņa bija aizņemta ar savu klientu nodošanu. (Tad, kad apgalvoju, ka man nepatīk, ka cilvēki strādā par drošībniekiem, jums vienkārši likās, ka es esmu preteklis, ne tā?)

Izmantoju savienojumu ar Miki kanālu un piekļuvu tā kameras skatam. Nu, jā, labi nebija. Attēls raustījās, bet es redzēju, ka Miki bija piespiedis Vilkenu pie kolonnas. Tas ar vienu roku bija piespiedis drošīb-nieces labās delnas locītavu pie kolonnas, kamēr Vilkena centās nolaist šaujamieroci, lai notēmētu uz Abinu. Miki rokai kaut kas kaitēja, bet nevarēju skaidri saskatīt, kas tieši, un negribēju tajā mirkli novērst Miki uzmanību, savācot atskaiti par bojājumiem. Vilkenas otra roka bija piespiesta Miki sejai, it kā viņa censtos to atgrūst — bet ne to viņa darīja. Viņas bruņutērpa rokās bija iebūvēti enerģijas ieroči, un viņa centās vienu iedabūt vajadzīgajā pozīcijā, lai izšķaidītu Miki galvu.

(Miki varēja darboties ari bez galvas, bet tur atradās viņa sensoru ievade un kameras, turklāt tas izskatītos reāli jokaini.)

Vilkena bija izslēgusi mani no sava kanāla, bet es izmantoju Abl-nas kanālu, lai tiktu garām blokam. Šeit DrošVieniba. Mēs varam to izrunāt. Konsultante Rina var nodrošināt tev imunitāti, ja tu esi gatava liecināt. Cerēju, ka tas izklausījās jēdzīgi (izmantoju tekstu no “Mēness patvēruma”), un esmu pārliecināts, ka izklausījos tā, it kā novilcinātu laiku. Es nemēģināju novilcināt laiku un man nevajadzēja, lai viņa man atbild, man tikai vajadzēja, lai viņa kaut nedaudz zaudētu uzmanību un nedomātu par to, ko es daru viņas kanālā. Tavi bosi dabūs trūkties. Lai ko viņi tev maksātu, tas nav cietuma termiņa vērts. (Jā, arī tas nāca no “Mēness patvēruma”.) Vienlaikus izmisīgi meklēju pareizo kodu. Uzņēmumi, kas ražo motorizētās bruņas, nav tie paši, kas ražo DrošSistēmas, izlūkošanas dronus, kameras un tā tālāk, viņu sistēmu arhitektūra ir atšķirīga, un tas visu sarežģīja.

Abīna bija satvērusi Vilkenas šaujamo, mēģinot palīdzēt Miki to izraut, bet pret motorizētajām bruņām neko daudz nespēja padarīt. Sapratu, ka viņai nav ne mazākās nojausmas par enerģijas ieroci Vilkenas rokā — tas atradās daudzkārt bīstamākā pozīcijā. Kanālā dzirdēju, kā Abīna saka Miki laist Vilkenu vaļā un bēgt, un Miki atteicās to darīt, pamatojot to tā, ka tad Vilkena nošautu Abīnu. Godīgi sakot, pēdējā bija tā, kurai būtu jābēg, bet skaidrs, ka viņa jau nedotos prom bez Miki.

Sasniedzu pagriezienu uz ražošanas ligzdas foajē, kur Abīna un Miki cīkstējās ar Vilkenu. Viņas enerģijas ierocis lēni, bet neatvairāmi slīdēja uz Miki galvas pusi, lai arī tas centās viņu atturēt, un Abīna karājās un spārdījās viņas otrā rokā. Pēc aptuveni trīsdesmit sekundēm, ja neizdosies atrast pareizo kodu, man nāksies nolikt Hiruni zemē un darīt visu grūtākajā veidā.

Vēl citā kanālā Drons Viens ziņoja, ka nav spējis noteikt nekādu aktivitāti, kas liecinātu par kaujas botu mēģinājumu sadragāt tā noslēgtās un nobloķētās lūkas, lai tiktu tām cauri. Drons bija izmests no tīkla un vairs nevarēja sniegt ziņojumus par citu aktīvo vienību darbībām. Tātad kaujas boti bija beiguši remontēt viens otru (Jā, tie remontējas, ja vien nav iznīcināts to galvenais datu apstrādes centrs. Jā, sprauž sprunguļus riteņos, kā arī ir vienkārši biedējoši.) un drīz vien atradīs citu ceļu no inženierdarbu ligzdas, lai mestos mums pakaļ. It kā man jau tā nepietiktu darāmā.

Drudžaini skenējot Vilkenas bruņas, es beidzot atradu īsto kodu. Tas bija patīkami. Atvēru kanālu un nosūtīju tajā komandu “sastingt”.

Iemesls, kāpēc uzņēmums neizmanto motorizētas bruņas — tādas kā Vilkenai —, neslēpjas tajā, ka viņi censtos izsprukt pa lēto. Motorizētas bruņas — tādas kā Vilkenai — ir uzlaužamas.

Miki izlocījās no viņas tvēriena un atkāpās, vēl arvien paliekot starp Vilkenu un Abīnu. Vilkena sastinga uz vietas (burtiski), saviebtu seju kliedzot saziņas kanālā, kas vairs nedarbojās. (Biju izslēdzis viņas saziņu un kanālu — gribēju, lai notikumu gaita pārsteidz Gertu nesagatavotu.) Šaujamierocis sāka krist no viņas sastingušajiem pirkstiem, un Abīna metās uz priekšu, lai to satvertu.

Nu es redzēju, kā Miki bija sabojāts: tā krūšu plāksnei bija divreiz trāpīts ar enerģijas ieroci, un no tā labās delnas bija palicis tikai stumbenis.

Es teicu: “Viss kārtībā, esmu noslēdzis viņas bruņas.” Patinu atpakaļ Miki kanālu, lai saprastu, kas noticis. Vilkena bija pagaidījusi, līdz es biju aizņemts ar kaujas botiem, tad atgriezusies pie Ablnas un Miki. Viņa bija strauji devusies viņu virzienā, sakot, ka viņai ir kaut kas svarīgs sakāms ārpus saziņas un kanāla. Tad viņa bija satvērusi Abīnu aiz matiem. Tie vēl arvien bija vaļēji, un ķivere bija palikusi iepakaļ pēc tam, kad biju salauzis tās mēlīti, lai atbrīvotu Abīnu no paraugu savākšanas ierīces.

Vilkena bija notēmējusi uz Abīnas galvu un teikusi: “Piedod, tas nav personiski.” Šis komentārs maksāja viņai slepkavības iespēju, jo ļāva Miki iebrāzties starp abām un pasist viņas ieroci uz augšu, prom no mērķa. (Tas, ka Miki bija mīļrobots, kas nodarbojās ar lietu pienešanu cilvēkiem, nenozīmēja, ka viņš būtu pārāk vārgs, lai cīnītos ar motorizētām bruņām.) Vilkena bija izšāvusi, iznīcinot Miki plaukstu, bet arī tas nebija Miki aizkavējis.

Abīna ieraudzīja mani un noelsās: “Hirune...”

“Viņa ir dzīva,” es teicu, jo tagad Abīna bija apbruņota, un traumēti cilvēki ar ieročiem mani padara nervozu.

Miki pasūdzējās: “DrošVienība, konsultante Vilkena mēģināja sašaut Donu Abīnu.”

Abīna uzmeta ieroci uz pleca un steidzās pie manis. Viņa pieskārās Hirunes sejai, tad paskatījās augšup uz mani. “O, paldies, paldies!”

Ir patīkami, kad tev pateicas. “Miki, ziņojums par bojājumiem?”

“Esmu 86 procentu veiktspējas līmenī.” Tas pacēla delnas stumbeni. “Šī ir tikai skramba.”

Ej ka tu dirst. Abīna šokēta pagriezās pret Miki. “Miki, tava nabaga roka!”

Foršiņi, vēl viena Abīnas/Miki laizīšanās epizode. Teicu: “Miki, paņem Hiruni.”

Miki paspēra soli uz priekšu un pastiepa rokas. Hirune bija tikai daļēji pie samaņas, bet viņa bija konvulsīvi sagrābusi manu jaku. Abīna maigi atbrīvoja viņas roku, un es ieguldīju Hiruni Miki rokās.

Pagriezos pret Vilkenu. Mani uztrauca tas, ka viņa bija sagrābusi Abīnu aiz matiem. Kā arī negantā piezīme par to, ka tas nav personiski. Ja Vilkena būtu šāvusi bez brīdinājuma, tad šobrīd Abīna būtu beigta un Miki būtu saraustīts gabalos. Bet Vilkena bija vēlējusies, lai Abīna zina, ka viņa tiek nodota. Tas bija personiski.

Man nepatīk nekas personisks.

Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc man nepatīk cilvēki kā drošības konsultanti. Daži no viņiem pārāk izbauda savu darbu.

Piegāju pie Vilkenas un noņēmu jostu, pie kuras bija piestiprināti spridzekļi un citi rīki. Viņa nikni blenza uz mani caur ķiveres stiklu. Pārmetu jostu sev pār plecu un teicu: “Dona Abīna, tu droši vien nevēlēsies uz šo noskatīties.”

Abīna novērsās no Miki un Hirunes. “Nē!” Tad mierīgāk piebilda: “Zinu, ka tu dusmojies par to, ka viņa tevi nosūtīja pie kaujas botiem, bet nenogalini viņu.”

Nebiju dusmīgs sevis dēļ. Doties situācijās, kurās mani sašaus, bija burtisks mana darba apraksts, vai vismaz tāds tas kādreiz bija. Domāju, ka viss bija noticis tik ātri, ka Abīna nebija aptvērusi, ko Vilkena bija gandrīz nodarījusi viņai.

Droši vien bija acīmredzams, ka viņas pirmais arguments mani nepārliecināja, jo Abīna turpināja: “Ja viņa strādā GrayCris labā, tad mums viņa nepieciešama kā lieciniece.”

Labi, tas izklausījās jēgpilni. Iemesls, kāpēc es vispār biju šeit, bija — atrast vairāk pierādījumu pret GrayCris. Ieskatījos Vilkenas sejsegā. Viņas izteiksme bija kļuvusi tukša, mēģinot apslēpt bailes. Lai ari bija izslēgta viņas saziņa un kanāls, viņa vēl arvien varēja mūs dzirdēt, lai gan skaņa noteikti bija slāpēta, it kā mēs atrastos raktuvju dibenā. Motoram izslēdzoties, bruņas bija automātiski atvērušas ventiļus gaisa apmaiņai, lai viņa nenosmaktu vai neizceptos pati sava ķermeņa karstumā. Varēju dot komandu ar laika atskaiti aizvērt ventiļus pēc tam, kad mēs būsim aizgājuši, un Abīna domātu, ka tas bija negadījums.

Te nu atkal sākās tā rūpēšanas padarīšana. Vai man rūpēja Vilkenas izdzīvošana? Ne pārāk.

Es teicu: “Mums jādodas,” un pastiepu roku, lai saņemtu Vilkenas šaujamo. Abīna man to iedeva, un es devos prom. Ventiļus atstāju vaļā.

Miki un Abīnai, kas man sekoja, teicu: “Boti no inženierijas telpas, kad būs saremontējušies, mēģinās mūs sasniegt, un drons, ko es notvēru, apgalvo, ka ir vēl viens aktīvs bots. Tas droši vien ir kaut kur starp mums un atspoli.” Zināju arī, ka boti izmantos jebkādu kustīgu aprīkojumu, kas bija atrodams kompleksā, lai uzbruktu mums. Negribēju cīnīties ar vēl vienu paraugu savācēju.

Abīna pielika soli, lai panāktu mūs. “Nevaru sasniegt atspoli ne saziņā, ne kanālā,” viņa teica. “Miki arī ne.”

“Tas tāpēc, ka es jūs bloķēju,” atbildēju. “Negribēju, lai jūs pasakāt kaut ko tādu, kas brīdinātu Gertu.” Vismaz ne līdz brīdim, kad izdomāšu, ko darīt ar Gertu. Pat ja atbloķētu kanālu, nevarēju no šejienes tikt klāt viņas bruņām. Bruņu kodi katrai vienībai bija atšķirīgi (to ražotāji nebija pilnīgi stulbi), tā ka man bija jābūt gana tuvu, lai varētu tos noskenēt.

“Saprotu.” Pārsteidzošā kārtā Abīna nestrīdējās. Vai varbūt nepārsteidzošā — viņa bija diezgan gudra. “Pieņemu, būtu par daudz cerēt, ka Gerta nav algota slepkava.”

“Kravas kuģī gūtā analīze liecina, ka viņas jau kādu laiku bija darbojušās kopā,” atbildēju. “Mums jāpieņem, ka viņas bija nolīgtas kopā vai kādā brīdī novirzījušas un aizvietojušas drošības komandu, kuru nosūtīja jūsu uzņēmums.”

“Novirzījušas,” Abīna atkārtoja. “Tu domā — nogalinājušas?”

“Iespējams.” Uzkāpjot uz Milu kravas kuģa HaveRatton stacijā, nebiju lejupielādējis vietējās ziņas — tikai jaunumus par BrīvTirgus Ostu

un GrayCris. Ja būtu parādījušās ziņas par diviem līķiem, kam izdedzinātas visas identifikācijas pazīmes, es tās būtu palaidis garām. (Cilvēkus nevar no tranzītgredzena izmest kosmosā — drošībnieki tādas lietas pieskata un dikti sakreņķējas.) “Tā kā atspolē ir Gerta, pārējie ir viņas ķīlnieki.”

Man riebjas šādas situācijas. Pat tad, kad es esmu ķīlnieku pusē.

Miki paziņoja: “Tas nav labi.”

Nu, redzat? Tas ir vienkārši kaitinoši. Komentārs neko nedeva sarunai — vienkārši bezjēdzīgu skaņu izdvešana, lai cilvēki justos labāk.

Abīna kanālā žigli pārskatīja manu video no inženierdarbu ligzdas. Tas bija mazāk nekā minūti garš, tādēļ nepaņēma daudz laika. Viņa teica: “Vai Vilkcna komandēja botus? Varbūt bez viņas tiem sāksies gaidstāve. Bet, ja tie atskaitās Gertai, tad mēs esam atpakaļ sākumpunktā.”

“Nedomāju, ka Vilkena vai Gerta tos komandēja,” teicu. “Noklausījos viņu kanālus un būtu to dzirdējis, pat ja rīkojumi būtu šifrēti.” Viņas vispār nebija pārāk daudz runājušas viena ar otru, kas pats par sevi jau bija aizdomīgi. (Zinu, pēc kara visi gudri.)

Miki ieteicās: “Varbūt kaujas boti atradās gaidstāvē un saņēma instrukciju aktivizēties, tiklīdz kompleksā kāds ierodas.” Hirune sakustējās un kaut ko nomurmināja, un Miki viņu mierināja: “Nu, nu, Hirune. Viss ir labi.”

Nu, jā, es par to jau biju iedomājies.

Abīna teica: “Es šito nesaprotu. Ja Vilkena un Gerta bija nosūtītas, lai mūs nogalinātu, tad kāpēc šeit bija nosūtīti kaujas boti? Skaidrs, ka GrayCris vēlas apturēt apskati, bet tas...”

Teicu: “Pagaidiet,” un apstājos. Man vajadzēja žigli pārskatīt savu video un pierādīt vai noraidīt šo teoriju, un nav tā, ka es varu darīt bezgala daudz visa kā, vienlaikus pārvietojoties un skenējot, vai apkārt nav naidnieku, bez Drošības vai CentrSistēmas atbalsta. Ļāvu Miki ieskatīties manā kanālā, sākot analīzi, un fonā manīju, ka Miki skaidro Abīnai, ko es daru.

Pieklauvēju savam dronam un liku tam atvērt ierakstu žurnālu, caurskatīt ierakstus un izveidot sarakstu ar aktivizācijām, gaidstāves un miega fāzēm. Tad izmantoju savu Miki atsūtīto ieraksta kopiju no pirmā uzbrukuma, kad tika sagūstīta Hirune, un žigli pārskatīju gan to, gan savu otrā uzbrukuma video, kad kaujas bots bija uzbrucis Vilkenai. Pabeidzu un pārbaudīju drona sagatavoto žurnāla kopsavilkumu. (Bija patiesi patīkami strādāt ar tik attīstītu dronu.)

“Kaujas botus un dronus nenosūtīja šeit, lai uzbruktu tev,” teicu Abī-nai. “Tie jau no sākta gala bija daļa no kompleksa aprīkojuma. Tranzīt-stacija tajā laikā vēl tika veidota un neko daudz nevarētu palīdzēt potenciālā sirotāju iebrukuma gadījumā. Un GravCris diez vai gribētu izsaukt palīdzību no trešajām pusēm, tā kā viņi mēģināja noslēpt faktu, ka būvē nelegālu raktuvju platformu, nevis teraformēšanas kompleksu.” Un boti, iespējams, tur bija ne vien tādēļ, lai aizsargātos no sirotājiem, bet arī lai kontrolētu darbiniekus cilvēkus. “Kaujas boti un droni kopš kompleksa pamešanas ir bijuši miega režīmā. Tic tika aktivizēti tad, kad pietauvojās jūsu atspole. Analīze liek domāt, ka Vilkenu un Gertu pārsteidza to klātbūtne.” Bota analīze būtu to pilnībā palaidusi garām, bet es spēju labāk analizēt cilvēku sejas un balsis. (Tam diezgan labi noder manu smadzeņu organiskās daļas. To gan būtu bijis pagrūti izdarīt reāllaikā, kas mani satrauca, taču video ierakstā, kuru varēju apturēt un palielināt, analīzi paveikt bija diezgan vienkārši.) “Domāju, ka Vilkena ticēja, ka uzbrukumu veica un Hiruni sagūstīja sirotāji — līdz pat otrajam uzbrukumam, kad viņa ieraudzīja kaujas botu. Pastāv ticama iespēja, ka GrayCris neziņoja viņai un Gertai par kaujas botiem cerībā, ka tie viņas iznīcinās.” Tā palīdzot noslēpt visus galus ūdenī.

Prātoju, nez, kā Vilkena šajā sakarā jūtas. Tas pilnīgi noteikti nebija viņu kavējis censties pabeigt uzdevumu. Viņa bija gaidījusi, ka mani iznīcinās kaujas boti, viņa gribēja nogalināt Abīnu un Miki. Viņa bija paļāvusies uz to, ka izdosies izkļūt no šejienes un dabūt atalgojumu.

Abīna aizkaitināta un sadusmota nopūtās. Tad teica: “Mēs varam to izmantot pret Gcrtu, ne? Pateikt viņai, ka GrayCris mēģināja nogalināt ari viņu un Vilkenu, ka viņām vajadzētu liecināt par notikušo. Vai ari izmantot Vilkenu kā ķīlnieci...” Viņa iekoda lūpā un papurināja galvu.

Viņa domāja stratēģiski — tas allaž viesa nedaudz miera — un jautāja man, nevis izdeva stulbas pavēles. Man vairs nebija jāpaklausa komandām, bet tas nepadara tās mazāk kaitinošas. Teicu: “Šobrīd mūsu vienīgā priekšrocība ir tā, ka Gerta nezina, ka Vilkenai neizdevās.”

Drons vēl arvien neziņoja par aktivitāti pie lūkām, kas nozīmēja, ka boti vai nu bija aizgājuši citā virzienā, vai arī darbojās pie liftiem. Es teicu, lai tas tuvojas man. (Nonākot pie Vilkenas, tam bija jāapstājas un divdesmit sekundes jākarājas gaisā viņai acu priekšā. Labi, jā, es biju drusku apskaities.)

Abīna atkal vēroja mani. To, ka viņa tā dara, redzēju Miki kameras skatā. Viņa teica: “Gerta noteikti gaidīs ziņu no Vilkenas, pirms sāks darbību pret pārējiem atspolē. Man vajadzētu mēģināt sazināties ar Kaderu. Varu izveidot ciešu kanāla savienojumu ar viņu.”

“Vai esi droša, ka viņš nepaziņos: Hei, visi. Dona Abīna nupat uzzīmējās manā kanālā, pirms tu viņam lūdz to nedarīt?” Tā mūždien ir problēma ar cilvēkiem.

Abīna sāka kaut ko teikt, padomāja un īsi papurināja galvu. “Varētu, varētu. Bet mums ir jānoskaidro, kas notiek atspolē.”

Miki teica: “Vibola nerunā pārāk strauji. Varbūt mums vajadzētu sazināties ar viņu.”

Nosūtīju Abīnai un Miki brīdinājumu kanālā, mirkli pirms drons mums paslīdēja garām klusuma režīmā — biju nosūtījis to mums pa priekšu izlūkos. Abīna tik un tā sarāvās un noskatījās tam pakaļ. Bet viņai bija taisnība par to atspoli. Ja mēs varētu iegūt ziņojumu no klāja, tas varētu mums palīdzēt izveidot plānu. Turklāt Abīna un Miki beigtu mēģināt man to izdīkt, kas šobrīd būtu pamatīgs bonuss. (Biju aizmirsis,

cik stresains ir DrošVienības darbs.) Teicu: “Jums uz atspoles nav nekādas drošības novērošanas sistēmas? Nekādu kameru? Nekādu botu, pat ne tādu, kas šobrīd nav aktīvi?”

“Nē.” Abīna atglauda matus — neapmierināta, bet ļoti koncentrējusies. “Nav bijis vajadzības. Ir kameras evakuācijas tērpu ķiverēs, bet tās ir neaktīvas un atrodas avārijas skapīšos.”

Miki teica: “Dona Abīna, uz galvenā klāja ir divi evakuācijas tērpi. Man ir viņu permanentās adreses saziņai.”

Abīna pagriezās pret mani. “Vai tu vari aktivizēt viņu saziņu no šejienes?”

Varbūt varēju. Bet neatkarīgi no tā, vai Gerta jau bija nogalinājusi pārējos vai arī vēl arvien gaidīja Vilkenas signālu, tam nebija nozīmes. Mums vēl arvien vajadzēja dabūt Gertu prom no atspoles.

Mums vajadzēja dabūt visus prom no atspoles.

Man radās ideja. Varbūt tā bija slikta ideja. (Ja lielākā daļa no tava taktiskās domāšanas treniņa ir bijuši piedzīvojumu seriāli, tā var gadīties.) Es teicu: “Mums jādodas atpakaļ uz ģeoligzdu.”

Tagad, kad zināju, kurp dodamies, bija daudz vieglāk nonākt galamērķī. Mēs devāmies uz nākamo lifta savienojumu, un es pavadīju minūti rūpīgā darbā, nogriežot savu ar kodu aizsargāto liftu no sistēmas un padarot tā kustību neredzamu citiem liftiem. (Tas izklausās kā acīmredzams pasākums, bet problēma ir tur, ka, ja citi lifti neredz tavu, tie var mēģināt aizņemt telpu, kurā tajā brīdī atrodas tavējais. Lifta pasažieriem tas būtu tieši tik nāvējoši, cik izklausās.)

Vispirms nosūtīju savu dronu ar liftu, lai pārliecinātos, ka neviens mūs negaidīja ģeoligzdas tuvumā, tad aizvedu uz turieni Miki, Abīnu un Hiruni. Sasniedzām ģeoligzdas centrāli ar caurspīdīgo kupolu, virs kura vērpās mainīgie vētras mākoņi. Aizvēru un ar kodu noslēdzu lūkas, kas gan, godīgi sakot, tika darīts tikai cilvēku labsajūtas labad. Kaujas boti, ja vien pietiekami pacenstos, varētu izlauzties cauri lūkām — it īpaši tad, ja visi trīs koncentrētos uz vienu lūku. Cerēju, ka viņi plānoja mūs notvert slazdā pa ceļam uz atspoli, kas arī nebija patīkams scenārijs, bet vismaz dotu mums nedaudz laika. Nosūtīju dronu, lai tas izlūko pieejas koridorus uz atspoli —ja nu tam izdotos noteikt botu slēpni.

(Nedomāju, ka boti izmantotu liftus, pat ja atkal atgūtu kontroli pār to sistēmu, jo tie zinātu, ko var izdarīt DrošVienība. Bet tik un tā liku savam neredzamajam liftam pēc nejaušības principa lidināties pa visu kompleksu. Bija vērts to izmēģināt.)

Jebkurā gadījumā Pirmā Darbība mēģinājumā nokļūt atspolē bija — dabūt Gertu prom no tās.

Man ienāca prātā, ka to varētu izdarīt ātrāk, ja man būtu palīgi. Miki bija nolicis tik tikko pie samaņas esošo Hiruni uz viena no popē-tajiem konsoles krēsliem, kamēr Abīna bija noņēmusi no jostas avārijas aptieciņu un to pārmeklēja. Es teicu: “Mēģinu iegūt kanāla savienojumu ar atspoli, izmantojot uz klāja esošo tērpu saziņas kanālus, bet vispirms man jāaktivizē šī vadības stacija. Kompleksam vēl arvien ir piesaistīti racēji, kurus mēs varētu izmantot pret kaujas botiem.” Tas nebija gluži tas, ko es biju ieplānojis darīt ar racējiem, bet negribēju sākt par to diskutēt.

Abīna pamāja, ka ir sapratusi, un ielika Miki veselajā plaukstā medikamentus pret šoku un smadzeņu satricinājumu. “Miki, lūdzu, parūpējies par Hiruni, kamēr es darbojos ar vadības staciju.” Tad viņa sarauca pieri, paskatījās uz mani un piebilda: “Tu asiņo.”

Paskatījos uz leju. No manis uz grīdas pilēja asiņu un šķidruma maisījums. Man riebjas sūces. Manas vēnas automātiski noslēdzas, un daži šrapneli bija izkrituši, bet šāviņš man sānā bija izkustējies, atkal atverot attiecīgo brūci. Prātīgi pastiprināju savus sāpju sensorus, lai pārbaudītu, — o, jā, tieši tā bija noticis. Au.

Abīna teica: “Vai tevi sašāva?” Viņa paspēra soli uz manu pusi un pastiepa roku, lai pavērtu manu jaku.

Es parāvos soli atpakaļ. Viņa satrūkusies apstājās. Miki pagriezās un fokusēja vizuālos sensorus uz mani. Ieskatījos viņa kamerā un saņēmu savas sejas attēlu. Biju iedomājies, ka esmu iemācījies kontrolēt savu izteiksmi, bet acīmredzot tas man izdevās tikai tad, kad neizjutu emocijas. Mūsu kanālā Miki teica: Abīna tev nenodarīs pāri, DrosVienība.

Abīna pastiepa atvērtu plaukstu žestā, kas parasti nozīmēja “nešauj uz mani”, tikai viņa nebija nobijusies. Viņa bija lietišķa. Abīna teica: “Piedod, bet brūci vajag apkopot. Vai būs labāk, ja tev palīdzēs Miki?”

Es teicu: “Man ne...” un apstājos, jo nezināju, kā pabeigt šo teikumu. Man vajadzēja palīdzību, es negribēju, lai kāds man pieskaras. Šie bija savstarpēji nesavietojami stāvokļi.

Abīna gaidīja un vēroja mani. Tad viņa teica: “Miki, vai tu vari atstāt Hiruni?”

“Man viss labi,” Hirune nogārdza. Viņa mirkšķināja acis, rokās satvērusi no avārijas aptieciņas izņemto šķidruma līmeņa atjaunotāja iepakojumu. “Viss kārtībā.”

Abīna teica: “Labi. Es darbošos ar konsoli, un, Miki, nāc un palīdzi Rinai.” Vēl arvien vērojot mani, viņa pastiepa avārijas aptieciņu, un Miki to paņēma.

Kad Abīna aizgāja pie vadības konsoles, Miki teica: “Lūdzu, pacel kreiso roku un pavelc uz augšu kreklu, DrošVienība.”

Lai to izdarītu, man bija jānoliek Vilkenas šaujamais un josta. To es izdarīju, noliku tos uz krēsla aiz sevis, jo tas izskatītos pēc normālas Droš-Vienības darbības un tagad man vajadzēja izskatīties normālam. Veltīju daudz uzmanības atbildei, ko man bija jāsniedz Abīnai. Nolēmu, ka vislabākais būtu vienkāršs kļūdas labojuma paziņojums. “Es neesmu Rina. Rina ir...”

Abīna tajā brīdī ieslēdza racēju vadības staciju. Neskatoties uz mani un kanālā pētot konsoles saskarni, viņa teica: “Konsultante Rina ir tava vadītāja, jā, atvaino.”

Miki mani noskenēja un nosūtīja rezultātus uz manu kanālu. I lopā, manī bija iesprūduši diezgan pamatīgi metāla gabali. Miki no krūtīm izbīdīja rezerves tvērējroku un izmantoja to, lai turētu avārijas aptieciņu, no labās rokas izbīdot satvērēju. Man nav nepieciešama nervu blokāde, kanālā teicu Miki. Varu nogriezi klusāk sāpju sensorus.

Tas noteikti ir noderīgi. Miki iebāza satvērēju brūcē man sānos. Man nav sāpju sensoru, bel, no otras puses, man nav arī sāpju.

Jā, viena no atšķirībām starp botiem un DrošVienībām. Es reiz biju ar DiPTu runājis par citām atšķirībām. Kā mēs nevarējām

uzticēties cits citam cilvēku doto komandu dēļ. Un DiPTs bija teicis: Šeit nav cilvēku.

Nu, šeit bija cilvēki. Teicu: Miki, vai tu pastāstīji Donai Abīnai, ka nav tādas konsultantes Rinas — tikai es?

Jā, Miki atbildēja. Tas atrada lodi un prātīgi to izvilka. Kad pirmais kaujas bots uzbruka Vilkenai un Abīna jautāja, kā es zinu, ka tu runā patiesību, es pateicu. Tad Miki piebilda: Pateicu, jo tā gribēju, nevis tāpēc, ka man tas bija jādara.

Biju pārliecināts, ka Miki pats tam ticēja. Kāpēc viņa domāja, ka es meloju?

Viņa tā domāja tāpēc, ka Neatkarīgo Sa/duDusuPētnieku mītnes reģionā DrošVienību izmantošana ir nelegāla. Miki uzlika brūces noslēdzošo plāksteri uz pirmās brūces un ķērās pie otrās lodes. Viņa teica, ka šeit tevi iesūtījis kāds cits, kas strādā ar Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem, tikai negrib atklāt savu identitāti. Viņa teica, ka tam nav nozīmes, jo tu te esi nosūtīts, lai mums palīdzētu.

Abīna izmantoja konsoli, lai ieslēgtu katra racēja saskarni. Man bija jāsāk izlūkot atspoli.

Tas bija sarežģīti, jo es gribēju, lai Abīnas un Miki saziņa un kanāls būtu izslēgti, tā, lai Gerta vai jebkurš cits, kurš ar slepkavnieciskiem nolūkiem vazājās pa šo kompleksu, nevarētu izmantot savienojumu mūsu nopeilēšanai. Bet bija labi, ka Miki zināja abu uz klāja esošo tērpu permanentās adreses. Atspoles kanāls vēl arvien bija aktīvs, un es varēju tajā iezagties, lai pieklauvētu pirmajam tērpam. Brīdi pabakstījies, panācu, ka tas atver saziņas kanālu.

Vispirms dzirdēju Kaderu, kurš prasīja ziņojumu par Edžiro stāvokli. Brē atbildēja, paziņojot, ka MedSistēma nogādājusi Edžiro atkopšanās telpā. Vibola fonā kaut ko piebilda, bet audio tas nebija īsti saklausāms. Tad es dzirdēju Gertu sakām: “Kādas ziņas no stacijas?”

Kaders, kurš izklausījās diezgan nostresojies, teica: “Vēl ne. Noteikti vētras izraisītie traucējumi.”

Vibola atkal ierunājās — un atkal pārāk slāpēti. Gcrta atbildēja: “Nē, mums ir jāpaliek U7. vietas, līdz kaut ko uzzinām.”

Kā tad. Viņa izklausījās mierīga, pārliecināta un iedrošinoša, lai gan biju diezgan pārliecināts, ka balss analīze liecinātu par fona spriedzi.

Pavācos tālāk no savienojuma un novietoju to fonā. Abīna bija ieslēgusi stacijas ekrānu — tas karājās gaisā virs konsoles virsmas un rādīja racēju vadības ekrānus. Viņa nomurmināja: “Nu tā. Visi racēji šobrīd ieslēdzas. Tas prasīs vairākas minūtes. Ceru, ka vari tos vadīt — izskatās, ka to programmētās procedūras ir izdzēstas.”

Miki tajā brīdī ņēma ārā šrapneļus no manas muguras. Es teicu: “Pārējā komanda nav ievainota, un Gerta vēl arvien darbojas kā viņu dro-šībniece. Viņa neļaus tiem atstāt atspoli, lai dotos jūs meklēt. Viņi nespēj sazināties ar staciju un izsaukt palīdzību.”

Abīna, saraukusi pieri, paskatījās uz mani. “Kā — nespēj? Atbraucot mums bija kontakts ar staciju. Tam nevajadzētu...”

Tālāko tekstu es pazaudējušo mans drons pieklauvēja ar ziņojumu. Tas bija sasniedzis dezinfekcijas telpu, tā skenera rādiusā atradās atspoles lūka, un vēl arvien ne miņas no kaujas botiem. Skaļi teicu: “To tur nav.” “Kas?” Abīna uztraukta novērsās no konsoles. “Kurš?”

“Kaujas boti. Drons tos neatrada pa ceļam uz atspoli.” Braucu cauri visam, ko tas man sūtīja, — skeneru, vizuālajiem un audio datiem. Drona skeneris bija daudz labāks nekā manējais, un tas bija aktīvi izpētījis maršrutu, meklējot potenciālus slēpņus. Salīdzinot viņa ceļu ar shēmu, nevarēju atrast neko, ko tas būtu palaidis garām. “To tur nav.” Nosūtīju drona vizuālos datus uz mūsu noslēgto kanālu.

Miki piešķieba galvu un pārskatīja video. Abīna pameta raižpilnu skatu uz 1 lirunes pusi. Viņa teica: “Tad tie noteikti ir netālu no šīs ligzdas, mēģina mūs iesprostot.”

Varbūt. Atradu savu neredzamo klejojošo liftu, liku tam doties uz dronam tuvāko lifta savienojumu un devu norādi dronam braukt ar liftu līdz pieturai pie ģeoligzdas. Pēc minūtes drons jau atradās pieejas koridoros ar manām noslēgtajām lūkām un skenēja apkārtni. Vēroju, kā tas ieraksta tukšus koridorus un krustojumus. Nekā. Boti neveidoja slēpņus ceļā uz atspoli, un viņi nebija pie ģeoligzdas.

Mana ieplānotā stratēģija nebija cietusi nekādu katastrofālu kļūmi vai kā, bet kaut ko es biju palaidis garām.

Tātad šis nebija labākais laiks, lai kristu panikā. Domās devos atpakaļ līdz pirmajam mirklim, kad biju izveidojis kontaktu ar dronu, un pievērsos datiem, ko tas bija saņēmis, pirms to izslēdza no kaujas botu tīkla. Trešajam aktīvajam kaujas botam tur bija veltīts ieraksts. Tas bija apzīmēts kā “ārpus zonas”.

Biju pieņēmis, ka tas atrodas ārpus zonas, jo devās uz atspoli, lai izveidotu slēpni gadījumam, ja mēs atkāptos, bet es nevarēju to zināt.

Kāpjamies vēl atpakaļ. Vilkena un Gerta bija nosūtītas uz šejieni NS nolīgtās drošības komandas vietā, lai apturētu/nogalinātu apskates komandu. Tad kādēļ viņas nebija ķērušās pie lietas, tikko atbraukušas uz tranzītstaciju? Tā kā tur bija tik maz cilvēku, darbiņš nebūtu grūts. Ja viņas būtu darbojušās stacijā, tad būtu nepieciešams atkāpšanās ceļš — bet, darbojoties šeit, kompleksā, atkāpšanās ceļa trūka vēl vairāk. Komandas atspole nevarēja ceļot pa tārpejām. Viņām būtu jāatgriežas tranzītstacijā, jānovāc Ostas vadības komanda, kas droši vien uzdotu daudz jautājumu par to, kas noticis ar pārējo apskates komandu, un jānozog kuģis, kas spēj doties tārpejā. (Vēlams, kuģis bez pilotbota, kas stipri pretotos nozagšanai.) Tas izklausījās pēc pamatīgas ķēpas, jo īpaši ņemot vērā to, ka kompleksā bija kaujas boti, kas bija gatavi iznīcināt iebrucējus — tad kādēļ GrayCris bija noalgojuši kādu citu?

Acīmredzamā atbilde bija tā, kā Vilkena un Gerta nebija šeit ar mērķi nogalināt komandu, bet vēlējās iekļūt teraformešanas kompleksā, jo te bija kaut kas — vai nu dati, vai fizisks objekts —, ko viņas vēlējās savākt. Biju drošs, ka Vilkenu bija pārsteidzis kaujas bota uzbrukums, šeit mana analīze nebija aplama. Vai Vilkenu un Gertu maz bija nosūtījis GrayCris — varbūt spēlē bija iesaistījusies vēl kāda korporatīva vai politiska vienība?

Man bija nepieciešama palīdzība. Es biju apjucis, no manis vēl arvien drusku pilēja, un veselu mūžību nebiju skatījies nevienu seriālu. Izmisumā iekopēju visas iespējas potenciālo stratēģiju/lēmumu koka diagrammā un iemetu to Abīnas un Miki kanālā.

Abīna samirkšķināja acis, pēkšņā milzīgā attēla pārsteigta. Tad viņa sāka pētīt diagrammu, un seja kļuva mierīga. Miki iesmērēja brūces noslēdzošu masu pēdējā šrapneļa iecirstajā skrambā uz manas muguras un pārgāja uz analīzes režīmu. Hirune — vēl arvien tikai daļēji pie sajēgas — mūs apjukusi vēroja.

Kanālā Abīna noņēma vienu no pieņēmumiem un atdalīja to no koka. Viņa teica: Ja pieņemam, ka Vilkenu un Gertu šeit atsūtīja Gray-Cris, tad viņas nav ieradušās, lai kaut ko paņemtu. GrayCris kija pārpārēm iespēju savākt visu, ko vēlējās, kad viņi pameta kompleksu. Viņa vilcinājās, uzmanībai pārvietojoties no viena pieņēmuma uz citu. Domāju, mums sev jājautā — ko GrayCris vēlas?

Tas bija vienkārši. Atbildēju: Iznīcināt kompleksu. Ja Neatkarīgie Sa/duDusuPētnieki nebūtu uzstādījuši savilcēju, tad komplekss šobrīd jau būtu nogāzies uz planētas.

Abīna sarauktu pieri pētīja kvadrātiņus, kas aprakstīja iespējamos izejas scenārijus un saistītās grūtības. Tad kāpēc Vilkena un Gerta nav nosūtītas, lai iznīcinātu savilcēju? Kaut gan patiesībā varbūt tā bija.

Miki skaļi teica: “Vilkena pārslēdza ekrānu uz labās rokas bruņām, lai tas rāda vietējo laiku.” Tas nosūtīja kanālā attēlu: Vilkena, kas pārslēdz ekrānu uz bruņām. Attēls bija uzņemts tad, kad es palūdzu Miki paskatīties uz abām drošības konsultantēm, kad tās nolika savu aprīkojumu, atspolei gatavojoties pamest tranzītstaciju. “Mums dodoties pa kompleksu, viņa pārbaudīja šo ekrānu aptuveni piecdesmit septiņas reizes, līdz pat mēģinājumam nodarīt pāri Donai Abīnai.”

Nebiju to ievērojis, bet, kad atskaņoju daļu no sava video, tā izrādījās tiesa. Abīna lēni teica: “Vilkena zināja, ka ar kompleksu kaut kas notiks, un aptuveno laiku, kad tas notiks. Viņa varēja gaidīt tikai noteiktu laiku, līdz būtu jāatgriežas atspolē. Kad viņai bija šī iespēja, viņa nosūtīja, lai tevi novāc kaujas boti, un plānoja nogalināt mani un Miki. Tad viņa pateiktu pārējiem, ka visas cerības zudušas, un piespiestu viņus atgriezties stacijā...”

Kaujas botu uzvedība kļuva saprotamāka. Ja arī tie bija kaut ko gaidījuši, tad tas izskaidroja Hirunes saņemšanu gūstā. Viņi bija novirzījuši vienu botu, lai tas traucētu mums. Uzbrukt, paņemt gūstekni, atkāpties, uzbrukt vēlreiz. Es biju to iznīcinājis, kad tas uzbruka Vilkenai, bet pārējie trīs nebija metušies mums virsū. Divi bija inženierdarbu ligzdā, un trešais bija ārpus zonas, darot... ko?

Abīna strauji ieelpoja. Viņa teica: “Tas noteikti ir savilcējs. GrayCris nevar būt cita ieguvuma.” Kanālā viņa novāca pieņēmumu kvadrātiņus, kas saistījās ar teorētiska stacijā mītoša GrayCris aģenta esamību. “Mēs no drona esam noskaidrojuši, ka kaujas botiem nav vadības, ka tranzītstacijā nav neviena, kas viņiem nosūtītu rīkojumus. Tie ir oriģinālais aprīkojums, kuru mērķis ir aizsargāt kompleksu, līdz tas dabiski sabrūk un nokrīt uz planētas, neatstājot pierādījumus, ka šeit notikuši nelegāli izrakumi. Vilkena un Gerta nezināja par botiem un nebija nosūtītas, lai mūs nogalinātu, jo mūsu nogalināšana nebija viņu mērķis. Mērķis ir ļaut, lai komplekss tiek iznīcināts — kā bija ieplānots. Tas, kas nepieļauj kompleksa iznīcināšanu, ir savilcējs. Tātad Vilkena un Gerta bija šeit nosūtītas, lai kaut ko izdarītu, un viņas domāja, ka šīs rīcības vienīgās sekas būtu tās, ka savilcējs beigtu darboties un mēs būtu spiesti atstāt kompleksu. Mēs visi atgrieztos tranzītstacijā un dotos prom ar nākamo kravas kuģi, un neviens neko pat nenojaustu.” Viņa izslīdēja no kanāla un pagriezās pret mani. “Bet ko viņas būtu varējušas izdarīt? Viņas visu laiku atradās kopā ar mums.”

Man šķita, ka viņai bija taisnība — bija tikai viena lieta, ko viņas būtu varējušas izdarīt, man un citiem komandas biedriem nemanot. “Viņas nosūtīja šifrētu signālu.” Saziņas, nevis kanāla signālu. Ņemot vērā vētras radītos traucējumus, un, kas vēl svarīgāk, tādēļ, ka nebiju tam pievērsis uzmanību, es biju palaidis to garām.

“Jā, jā.” Abīna pacēla uzacis. “Bet kam? Kaujas botiem? Vai te ir ierocis, kāds veids, kā boti no šejienes var iznīcināt savilcēju?” Viņa pagriezās, lai paskatītos uz pārējām konsolēm.

Vēlreiz pievērsos savienojumam ar atspoles audio. Kaders mēģināja piežmiegt Gertu, lai tā dodas uz kompleksu un meklē pārējos, viņu atbalstīja gan Brē, gan Vibola. Neviens neminēja nekādas problēmas ar savilcēju. Viņi noteikti sekoja tā stāvoklim. Gerta turējās pretī, apgalvojot, ka vēlas nogaidīt, kā jau bija plānots. Patinu audio atpakaļ. Viņa gribēja, lai viņi gaida pusstundu. Racēju ekrāns signalizēja kanālā, ka tie ir beiguši ieslēgšanās procesu. Nosūtīju atspoles audio kanālā Abī-nai un Miki un apsēdos pie racēju vadības stacijas. Lai kas arī notiktu, tas notiks drīz.

Kamēr nosūtīju trim racējiem pirmās komandas, Abīna teica Miki: “Mums nepieciešami sensori. Pārbaudi visas konsoles. Viss, kas te ir, būs virzīts uz planētas virsmu, bet mēs varam mēģināt to pārslēgt...”

Nogrūdu fonā visu, kas nebija racēji. Abīna acīmredzami vēl arvien vēlējās izglābt kompleksu, bet mana prioritāte bija tikt no tā projām, pirms tas izjūk atmosfērā.

Trīs racēji izlīda no savām novietnēm un sāka doties pār ģeolizgdas apakšdaļu. To daudzās rokas kustoties droši pieķērās virsmai, kameras sniedza man galvu reibinošu skatu uz vētru. Rakšanas protokolos nebija atmiņas moduļu, bet šim uzdevumam tie nebūtu vajadzīgi.

Abīna bija ieslēgusi vēl vienu konsoli, un Miki noliecās pār to, kamēr ekrānā zibēja dati. Hirune pietrausās kājās un, atbalstoties uz krēsla muguriņas, piekliboja abiem tuvāk.

Man bija jānokopē specializēts kods no konsoles, bet, tikko tas bija izdarīts, varēju vadīt racējus caur kanālu. Piešķīru tiem vēl vienu kanālu savās pārslogotajās smadzenēs un piecēlos. Uj, labi, au. Bez protokoliem racēju vadība bija āķīga. Man principā vajadzēja vadīt visus trīs vienlaikus. Iespringstot, lai mana balss ir rāma un pacietīga, teicu: “Mums jādodas. Jums ir sešas minūtes.”

Abīna pavēcināja roku. “Gandrīz gatavs.”

Atgādināju sev, ka vēl arvien izlikos, ka esmu nolīgta DrošVienība, un bez liekiem komentāriem ievietoju kanālā laika atskaiti. Tad savācu Vilkenas ieroci un jostu un devos stāvēt pie lūkas.

Hirune paskatījās apkārt, paņēma avārijas aptieciņu, ko bija atstājis Miki, un aizkliboja, lai nostātos man blakus. Viņa stāvēja visai nestabili un acīmredzami jutās nesevī, bet, jau vienreiz tikusi kaujas bota aizstiepta, viņa bija gatava mest visam mieru.

Abīna pietrūkās kājās. “Jā, tur! Nokopē šo trajektoriju, Miki.” Miki apstiprināja komandu un sekoja Abīnai, kas devās uz durvju pusi. “No inženierdarbu ligzdas ir palaists kaut kāds objekts, un tas dodas uz savil-cēja pusi. Uz tā klāja noteikti atrodas kaujas bots, un tā mērķis ir iznīcināt savilcēju. Šī acīmredzot bija pavēle, ko Vilkena un Gerta nosūtīja šifrētā ziņojumā.”

Cik lieliski! Un es parūpēšos par to sūda savilcēju, tiklīdz dabūšu mūs uz to sūda atspoli! Sekojot pats savai laika atskaitei, izvilku priekšplānā trīs datu avotus — savu dronu, Miki un racējus. Nē, paga, man bija nepieciešama arī mana paša kamera. Četri avoti. A, un tas tērpa audio no atspoles. Pieci avoti. Liku dronam žigli pārbaudīt foajē un pieeju lifta stacijai, pārliecinoties, ka gaiss ir tīrs. Teicu: “Mums jākustas žigli. Nezinām, kur ir pārējie kaujas boti.”

Ablna pamāja un satvēra Hirunes roku. Hirune nočukstēja: “Kurp mēs ejam?”

Abīna viņu nokušināja. “Atpakaļ uz atspoli. Viss labi.” Miki papli-ķēja Hirunei pa plecu.

Nospiedu lūkas atvēršanas pogu un izgāju ārā. Žiglais gājiens uz lifta staciju lika kniest visiem maniem cilvēkādas nerviem. Drons izlūkoja ceļu mums priekšā un pastāvīgi to skenēja, bet es iracionāli sagaidīju, ka kuru katru brīdi no nākamā aizstūra mums priekšā izlēks kaujas boti.

Sasniedzām staciju, un es nosūtīju dronu mums pa priekšu neredzamajā liftā. Abīna un Miki kanālā sarunājās, laiku pa laikam izsakot Hirunei mierinošas frāzes. Tikpat labi viņi varētu plānot mani pārdot rezerves daļās, un es nebūtu varējis pievērst tam uzmanību. Ārā racēji tuvojās ģeoligzdas izliekumam. Viņiem būs jādodas pa ieplaku starp to un mītnes ligzdu, lai tos nevarētu manīt no atspoles.

Lifts sasniedza staciju pie mūsu doka, un drons izspruka ārā. Nosūtīju to žiglā patruļā - šurp un turp pa pieeju, cauri dezinfekcijas telpai, tad augšup, lai uzmestu skatienu atspoles lūkai. Skeneris rādīja, ka viss tīrs, un es liku dronam atgriezties lifta stacijā un tur arī palikt.

Lifts atgriezās, un es iedabūju cilvēkus tajā. (Arī Miki, bet tajā brīdī es viņu klasificēju kā cilvēku.) Devu racējiem komandu drusku pasteigties. Gribēju pavadīt pēc iespējas mazāk laika atspoles pieejas gaitenī. Ja kaujas boti nospriedīs, ka mēs apdraudam to uzdevumu, tad uzbruks mums, un tie zināja, ka tur var tikt mums klāt. Iedarbinot liftu, nosūtīju Abīnai racēju video, lai viņai būtu kāds priekšstats par to, kas būs redzams no atspoles, un teicu viņai: “Kad atvēršu kanālu, sazinies ar Kaderu un saki viņam, lai panāk, ka visi izkāpj no atspoles.”

“Tā arī darīšu.” Viņa noteikti pamāja un saspieda Hirunes roku, tad pieslēdzās Miki kanālam.

Lifts sasniedza staciju un, tikko atvērās durvis, es metos no tā ārā. Devos uz dezinfekcijas telpu, cilvēki devās man pakaļ, un es nosūtīju racējus ap mītnes ligzdas izliekumu — taisnā ceļā uz atspoli.

Uz klāja caur savienojumu ar evakuācijas tērpiem dzirdēju Vibolu kaut ko pasakām valodā, kas nebija manā krātuvē, un Kaderu piebilstam: “Mums tuvojas kaut kas nezināms, nezināmie tuvojas...”

Notālēm — no kādas vietas zem klāja — Gerta iekliedzās: “Kas? No kurienes?”

Atvēru kanālu ar Abīnu un teicu: Tagad.

Viņa atvēra privātu savienojumu ar Kaderu un teica: Kader, klausies. Nejautā neko, nesaki nevienam, ka esmu šeit. Tev jādabū visi prom no atspoles un kompleksā — tūlīt pat, nekavējoties. Dari, ko vari, izliecies, ka krīti panikā, bet dabū visus prom. No tā atkarīga jūsu dzīvība.

Abīnas kanālā dzirdēju, kā Kaders iedarbina avārijas evakuācijas rīkojumu, kas iegaudojās komandas kanālā un atspoles saziņā. Gerta bija sākusi doties uz klāju un norūcās: “Stop, palieciet, kur...”

Iedomājos, ka viņa varētu ieslodzīt Kaderu un Vibolu vadības kajītē, un viņi atkal būtu ķīlnieki. Bet Kaders, kurš droši vien bija ņēmis nopietni padomu izlikties, ka krīt panikā, nosūtīja kanālā atspoles sen-soru uzņemto video ar racēju tuvošanos un bļāva, lai visi taisās, ka tiek.

Sasniedzu gaiteni un ieraudzīju dokus mirklī, kad slūžas beidza atvēršanās ciklu. Pa tām izstreipuļoja Brē, uz kuras balstījās pa pusei pie samaņas esošais Edžiro. Miki aizskrēja viņiem palīgā, Abīna palika nopakaļ ar Hiruni, un es sekoju.

Pateicu vienam racējam, lai atlaiž vaļā kompleksa virsmu un lec uz atspoles priekšgalu, kur priekšējais sensors sniegtu vislabāko skatu. Abīna bija Kadera kanālā, bet, tā kā man nebija pieejas kamerām, es guvu tikai mulsinošu iespaidu jūkli.

(Vēlāk no Gertas bruņu kameras izdibināju, ka pēkšņais sensora skats, kaut kam milzīgam lidojot virsu atspolei, bija licis Gertai atrauties

rno ejas uz vadības kajīti. Vibola, uztvērusi Kadera izrādi kā pierādījumu, ka atspoli tūlīt saraus gabalos, pagrāba Kaderu un, pasitusi viņu padusē, palidoja garām Gertai, izmantojot ejas vieglāko gravitāciju, lai neietriektos sienā. Trāpījuši koridora grīdā, viņi paklupa lielākajā gravitācijā, pastreipuļoja sānis un metās uz slūžām.)

Jebkurā gadījumā Kaders un Vibola izsprāga no lūkas, un Gerta savās motorizētajās bruņās brāzās nopakaļ. Es tajā brīdī stāvēju atspoles slūžu vienā pusē, tā ka Gerta redzēja tikai pārējos — apjukušus un pārbijušos — ar Abīnu un Hiruni, un vienrokaino Miki, kas turēja Edžiro.

Noskcnēju viņas bruņas un atradu īsto kodu. (Tagad, kad zināju, kur to meklēt, process bija daudz vienkāršāks.) Tieši mirklī, kad viņa pacēla šaujamo, nosūtīju komandu.

Viņas bruņas sastinga, un es pagājos apkārt, lai nonāktu viņas redzeslokā. Viņas sejas izteiksme, aptverot notikušo, sniedza milzu gandarījumu. Ja viņa būtu izmantojusi skeneri, tad būtu pamanījusi mani stāvam tieši pie slūžām, bet arī ar visu kanālu pat uzlaboti cilvēki spēj domāt tikai par vienu problēmu vienlaikus.

Abīna teica: “Tagad mums jādodas atpakaļ uz atspoli!”

Pārējie pieprasīja atbildes, un viņa strauji visu izskaidroja, vienlaikus skubinādama viņus uz slūžām. Pieslēdzos, lai pārbaudītu pārējos datu avotus. Nesaņēmuši manas pavēles, racēji bija aizgājuši snaudas režīmā, apstājoties tur, kur bija. Divi vēl arvien bija uz mītnes ligzdas virsmas, trešais, kas bija no tās atrāvies, lai mestos uz atspoles pusi, bija piezemējies uz atmosfēras ligzdas. Tad es pārbaudīju dronu, kuru biju atstājis pie lifta stacijas, lai tas pieskata mūsu aizmuguri.

Tas sāka atbildēt, veicot apkārtnes skenēšanu, tad ziņojums pēkšņi pārtrūka. Es jutu, kā savienojums izbeidzas — drons izdzisa kā gaisma.

Es teicu: “Abīna, Miki, boti!” un šķērsoju telpu, noņemot no pleca Vilkenas šaujamo ieroci.

Abīna iekliedzās: “Uz klāja, tūliņ!”

Sasniedzu durvis un sāku vilkt spridzekļus no Vilkenas jostas, aktivizēt tos un mest prom gaitenī. Vēl arvien izmantoju Miki kameru kā datu avotu un biju nolicis to fonā, tādēļ perifērijā apjautu, kā cilvēki pa galvu pa kaklu iedabū Edžiro un Hiruni pa slūžām un kā Abīna liek Miki pacelt Gertu un iestiept viņu iekšā. Ap to mirkli gar stūri izbrāzās kaujas bots un uzgāja gaisā pirmais spridzeklis.

Izšāvu trīs lodes, tikai lai liktu tam nodomāt, ka es tur stāvēšu kā idiots un šaudīšos, tad sprintā metos atpakaļ pāri telpai. Spridzekļi koridorā aizturēja botu pietiekami ilgi, lai cilvēki un Miki iedabūtu Gertu iekšā un atbrīvotu slūžas. Es iemetos iekšā un nospiedu avārijas aizvēršanas pogu. Abas lūkas aizcirtās.

Beidzot es biju dabūjis tos izjātos cilvēkus viņu izjātajā kuģī.

Kaujas bots iebliezās ārējā lūkā ar triecienu, kas atgādināja otras, mazākas atspoles spēku. Nosūtīju Abīnai ziņu: Mums jādodas.

Spailes atlaidās, un atspole nokrita no doka atveres. Kamerā pārbaudīju ārējo lūku un redzēju, kā kaujas bots stāv atvērtajā pietauvošanās atverē, turēdamies pie tās malām, lai neizkristu, slūžu kamerai zaudējot gaisu. Aiz tā atradās otrais bots. Miki stāvēja man blakus, un es nosūtīju šo attēlu mūsu kanālā. Tas noteica: “Tie boti bija nejauki, DrošVienība.”

Attālumam palielinoties, es zaudēju savienojumu, bet viens no maniem racējiem bija gana tuvu atverei — nu tas bija sarāvies miega režīmā. Nosūtīju pēdējo komandu, un tas atvēzējās ar milzīgo roku, izrāva pirmo botu no atveres un sadragāja to.

“Au,” Miki nokomentēja. DrošVieniba, kāpēc tu vairs nesarunājies ar mani kanālā?

Miki zināja, kāpēc, citādi nebūtu jautājis.

Apgāju tam apkārt un devos prom pa gaiteni. Miki kanālā teica: Es tevi nenosūdzēju, pirms tas bija nepieciešams.

Devos pa gaiteni uz komandas telpām. Miki savāca Gertu un sekoja. Audio saziņā biju sekojis Abīnai, kas izstāstīja pārējiem īso versiju

notikumiem ar Vilkenu — kā es biju izglābis Hiruni, kā Vilkena bija sašāvusi Miki nabaga rociņu, kā es biju izglābis viņu un Miki un tā tālāk, sūds ar visu. Man bija ģeoligzdas dati Dr. Mensai, es biju izglābis Miki stulbos cilvēkus, es gribēju tikai tikt projām no šejienes. Atspole devās prom no kompleksa, un es jutu pie savas uztveres robežām tranzītstaci-jas kanālu.

Iegāju komandas telpās. Kaders un Vibola atradās vadības kajītē, bet pārējie bija šeit - lai gan Edžiro un Hirune bija sabrukuši krēslos. Edžiro izskatījās apdullis, bet dzīvāks nekā Hirune, kuru droši vien vajadzētu iebāzt MedSistēmā. Miki nolika Gertu uz kājām, un visi mirkli blenza uz viņu — tad uz mani.

Brē piecēlās un skatījās uz gaisā peldošo ekrānu. Tas rādīja sensoru uzņemto attēlu, kur virs kompleksa karājās savilcējs. “Jā, tur tas ir. Uz savilcēja pusi dodas kāds objekts.”

Abīna izskatījās drūma. “Mūsuprāt, tas ir darba lideklis no inže-nierdaļas ligzdas. Uz tā ir viens no kaujas botiem.”

Teicu: “Dona Abīna, mums pēc iespējas drīzāk ir jāatgriežas tran-zītstacijā. Kad savilcējs beigs darboties, tas var sabojāt atspoli.” Pieņēmu, ka tā. Nezināju skaidri, bet tas izklausījās labi.

Manā kanālā Miki teica: Es nekad iepriekš nebiju sarunājies ar tādu botu kā es. Man ir draugi cilvēki, bet man nekad nav bijis draugs, kas līdzīgs man.

Man bija jāiekož vaigā, lai sejas izteiksme paliktu neitrālā Droš-Vienības stāvoklī. Gribēju bloķēt Miki kanālu, bet man bija nepieciešams to novērot gadījumam, ja cilvēki sāktu kalt plānus pret mani. (Zinu, ka tas izklausās pēc paranojas. Bet Miki un Abīna zināja, ka es biju pats izdomājis konsultanti Rinu, un man bija jātiek prom, pirms viņi to pasaka kādam cilvēkam, kas zinātu, cik ļoti nenormāla ir tāda DrošVienības rīcība.)

Saziņas kanālā no vadības klāja Kaders teica: “Mums ir jāizlemj nākamajā minūtē, vai esat droši?”

Pag, ko? Patinu atpakaļ ierakstu un noklausījos, kā Brē saka: “Varam izmantot atspoli, lai izsistu lidckli no kursa. Mūsu vairogi aizsargās korpusu...”

Samiedzis acis, Edžiro nopētīja ekrānu un teica: “Bet vai lideklis nevarēs atgriezties, lai mēģinātu vēlreiz?”

Brē, vēl arvien pētot lidojuma projekciju, pakratīja galvu. “Esmu paskatījusies šī tipa lidekla specifikāciju. Tas ir paredzēts kompleksa apkopei, un tam nepieciešama saikne ar inženierdaļas kanālu, lai varētu darboties. Mēs varam to izgrūst no kanāla darbības zonas, un tas zaudēs navigācijas spējas.”

O, lieliski. Un cik daudz laika tas prasīs?

Brīdī, kad es biju pieslēdzies sarunai reāllaikā, viņi jau bija izlēmuši, ka to darīs, un tikai diskutēja par niansēm.

Stāvēju tur, vērodams ekrānā spīdošos apveidus, kamēr Kaders vadīja atspoli uz lidekla pusi. Jāatzīst, notikumu laikā es arī drusku paskatījos iepriekš nopauzēto sēriju. (Tās bija tikai sešas minūtes, bet garlaicīgas sešas minūtes, ja? Turklāt Miki bija aizgājis pie Abīnas, lai nekustīgi stāvētu viņai blakus un blenztu uz mani, un es to ignorēju. Abīna domāja, ka Miki bēdājās par pazaudēto plaukstu, un nemitīgi pliķēja viņu un stāstīja, kā viņi to salabos, tikko nonāks atpakaļ stacijā.)

(Labi, ka man nav kuņģa un es nevaru izvemties.)

Beidzot atspole izsita lidckli no kursa, ar dramatisku žestu izglābjot savilcēju un Neatkarīgo SalduDusuPētnieku investīcijas, un vēl palika pāri četrdesmit piecas minūtes, jei. Cilvēki cits citu apsveica, un Abīna un Brē palīdzēja Hirunei piecelties, lai aizvestu viņu uz medtelpām. Kompleksā bija palicis vēl viens kaujas bots, bet tas izklausījās pēc citu cilvēku problēmas. Atspole bija mainījusi virzienu, dodoties atpakaļ uz staciju, un mēs jau bijām gana tuvu, lai es kanālā pieklauvētu Kuģim. Tas pieklauvēja atpakaļ, vēl arvien gaidot manu ierašanos. Tas bija mierinoši.

Tad es dzirdēju blīkšķi no lūkas puses.

Neesmu nekāds kosmosa eksperts, bet esmu diezgan pārliecināts, ka visādiem daiktiem nav jāklauvē pie ārējās lūkas. Tās būtu varējušas būt lidekļa atliekas, bet es zināju. Es vienkārši zināju, ka tā nav. Ieskatījos slūžu kamerā un dabūju platekrāna bildi ar kaujas bota seju.

Nākamais savienojums pārņēma staciju, uz mirkli nobloķējot visus manus kanālus: [Mērķis: nogalināt iebrucējus.]

Sūdi vagā.

Izbloķēju botu no kanāla un ieaurojos: “Trauksme! Draud lūkas bojājums!” Nosūtīju slūžu kameras attēlus Miki un caur to — pārējās komandas kanālā. Cilvēki sastinga, un šķita, ka tas ilgst mūžību, šķita, ka viņi man nenoticēs. Bet es biju aizmirsis, cik šķietami lēni cilvēki iekustējās, kad es pats biju patiešām sakoncentrējis uzmanību uz savu darāmo. Kaders ieblieza pa visa kuģa trauksmi un noslēdza abas iekšējās lūkas starp slūžām un komandas telpu. Lieliski, tas man dos lieku minūti, varbūt divas.

Teicu Abīnai: “Savāc visus uz klāja!” Tur bija vēl viena lūka, un tas dotu varbūt vēl vienu minūti. Devos pa eju uz nodalījumu tieši zem mums, kur Gerta un Vilkena bija noglabājušas savu aprīkojumu.

Kāpjot ārā no ejas, dzirdēju Abīnu kliedzam: “Aiziet, aiziet!” un no komandas kanāla sapratu, ka atspole dodas uz stacijas pusi, kamēr Vibola neiecietīgi skaidro Ostas vadībai, ka mūs tūlīt saplosīs kaujas bots.

(Godīgi sakot, man nebija ne mazākās nojautas, ko stacijas drošībnieki šajā sakarā varētu pasākt. Patiesībā es biju pārliecināts, ka stacijas drošībnieki tajā mirklī lika biksēs tikpat aizrautīgi, cik metaforiski to darīju es.)

Slūžu kamera pakalpīgi parādīja, kā ārējo lūku sadauza gabalos, un rad tās kanāls nosprakšķēja un izzuda. Bots noteikti bija ķēries pie iekšējās lūkas. Es sasniedzu nodalījumu un redzēju, ka blakus tukšajām kastēm, kurās bija bijušas Vilkenas un Gertas bruņas, lielie šaujamie, sprāgstvielas un munīcija, viņas bija atstājušas vēl vienu kasti. Atrāvu to vaļā un atklāju komplektu ar nelieliem spridzekļiem — tādiem, kas parasti tiek izmantoti, lai tiktu cauri slēgtām durvīm un lūkām. Tur bija ari maiss, kurš sagrābjot likās tukšs, un es to izmantoju, lai pievāktu spridzekļus un nedaudz papildu munīcijas šaujamajam, kas vēl arvien bija man plecā. Tas diez vai daudz līdzētu, jo šaubījos, ka man pietiks laika to izmantot. Varbūt man būtu vajadzējis izmantot šo laiku, lai nostiprinātu savu pozīciju, nevis nokāpt te lejā, cerot atrast pieklājīgu botšaujamo ieroci. Botu cīņās šādas nelielas kļūmītes noved pie tā, ka tevi sarauj gabalos.

Kanālā dzirdēju, kā Abīna un Brē bīdīja Hiruni augšup uz vadības kajīti. Edžiro jau bija tur novietos. Manā kanālā Miki teica: Pasteidzies, pasteidzies. Abīna bija likusi tam atvest Gertu, un nu tas viņu turēja. Kaujas bots dauzījās pa lūku, kas veda uz komandas telpām. Es piecēlos kājās, pagriezos un tad ieraudzīju apskates komandas aprīkojuma glabātuvi.

Tur bija kastes un plaukti ar vides paraugu savākšanas un testēšanas rīkiem. Viens no tiem bija serdes griezējs — paredzēts glītu apaļu cilindr-veida paraugu izņemšanai no akmens klintīm, lai vai kam cilvēkiem ko tādu vajadzēja. Tas bija domāts kā papildinājums paraugu ņemšanas vienībai, bet droši vien komanda bija to paņēmusi tādēļ, ka Miki bija gana spēcīgs, lai to paceltu un izmantotu — tā ir gara caurule, kas izmanto precīzi tēmētus eksplozīvus griezējus, lai izņemtu metru garus akmens fragmentus.

Pārmetu munīcijas maisu pār plecu, pagrābu no plaukta griezēju, ieslēdzu tā strāvu un kāpu augšā pa eju.

Ienācu atpakaļ komandas telpās tieši tad, kad Miki ielidināja Gertu nopakaļ Abīnai un ieblieza pa manuālo lūkas noslēdzējpogu. Lūka aizvērās, un Miki pagriezās. Es tam teicu: Miki, vācies projām no šejienes! Ej, noslēpies kravas telpā!

Nē, Rin, tas teica. Es tev palīdzēšu!

Kanālā Abīna kliedza uz Miki, lai tas pievienojas viņiem, ka viņa pateiktu Kaderam, lai viņš atver lūku, lai tikai tas nāk iekšā — un Miki viņai atbildēja: Prioritāte ir aizsargāt draugus.

Prioritātes izmaiņas, Abīna nosūtīja. Prioritāte ir pasargāt sevi.

Prioritātes izmaiņas noraidītas, Miki viņai atbildēja.

Serdes griezējs bija ieslēdzies un pievienojies manam kanālam, lai nosūtītu ieprogrammētus brīdinājumus un noderīgu instrukciju komplektu. Jā, nudien, es gribēju izslēgt drošības protokolu, paldies, ka pajautāji.

Biju ieplānojis iedot serdes griezēju Miki, lai tas varētu tikt klāt kaujas botam, kamēr es novēršu tā uzmanību. Bet kaujas bots sadragāja lūku un pēkšņi atradās komandas telpā ar mums, un nebija laika ne plānam, ne stratēģijai.

Bots zināja, ka es tur esmu, un pagriezās, stiepjoties pēc manis, kamēr es pacēlu griezēju. Miki atspērās ar kājām pret lūku, kas aizsargāja eju uz klāju, un metās lēcienā. Tas pārlidoja pāri kajītei, izbrāzās cauri peldošajam ekrānam un trāpīja botam pa galvu. Nezinu, vai Miki mēģināja novērst kaujas bota uzmanību vai arī bija redzējis mani līdzīgā veidā uzbrūkam botam, kas metās virsū Vilkenai, un nu mēģināja šo paņēmienu atkārtot. No kajītes lejup pa pieejas gaiteni un ārā pa sabojātajām slūžām strauji izplūda gaiss, un tā plūsma deva Miki lēcienam papildu ātrumu.

Bots pamanīja šo kustību un pagriezās prom no manis, piecēlās un pastiepa roku, lai notvertu Miki aiz torsa. Es izmantoju šo izdevību un metos uz priekšu, lai ieblieztu serdes griezēju tieši pie bota sāniem, kur atradās tā smadzenes. Ieslēdzu griezēju. Man nebija laika atsperties, tādēļ atsitiens mani pameta atpakaļ, un uz trim sekundēm mana redze aptumšojās.

Biju garšļaukus uz klāja, un kanālā dzirdēju tikai cilvēkus, kas kliedza vadības kajītē, cilvēkus, kas kliedza saziņā ar Ostas vadību, un atspoles trauksmes sirēnu, kas nodrošināja to, ka nu ikviens uzzināja, ka bojātu lūku dēļ gaiss ar sprādzienu pametis telpu. Man virsū gulēja serdes griezējs, un es pastūmu to malā, lai pieceltos sēdus. Sapratu, ka vienubrīd esmu dzirdējis Abīnas izmisuma kliedzienu, bet nezināju, kas noticis.

Kaujas bots vēl arvien stāvēja telpā, bet tas nekustējās, tā locītavas bija sastingušas. Serdes griezējs bija izgājis cauri tā torsam no vienas puses līdz otrai, izgriežot glītu aizsargbruņu un procesoru šķērsgriezumu. Griezējs bija izmetis serdi, un tagad tā vāļājās pa klāju. Sapratu, ka tieši tā bija iebliezusi man pa galvu. Pieņēmu, ka, par spīti instruktāžai, es to verķi biju turējis aplam.

Miki bija sabrucis botam pie kājām, un kaut kas izskatījās nelāgi. Piecēlos kājās, mēģinot saprast, kādus bojājumus Miki ir cietis, tad sastingu. Kaut kas izskatījās nepareizi, jo Miki krūškurvis bija sadragāts — tā procesors, atmiņa, viss, kas bija padarījis to par Miki, bija ar vienu bota rokas spiedienu saspiests nebūtībā.

Es vienkārši sēdēju uz klāja. Atspole tuvojās stacijai, un cilvēki bija saziņas kanālā, viņi no vadības kajītes runāja ar Ostas vadību. Viņi nevarēja nolaist slūžas salauzto lūku dēļ, un es nebiju atbildējis uz viņu mēģinājumiem mani sasniegt saziņā vai kanālā. Biju sūtījis vizuālos datus no savas kameras uz komandas kanālu, un viņi bija redzējuši kauju un Miki pēdējos mirkļus no mana skatpunkta. Pirms atslēgšanās no viņu kanāla biju dzirdējis, kā Abīna šņukst, kā Hirune mēģina viņu mierināt, kā pārējie šokā kaut ko murmina.

Arī man bija nepieciešams gaiss — gan ne tik daudz kā cilvēkiem —, un varbūt tieši tā trūkums lika man justies tik lēnam un atsvešinātam. Izmantoju stacijas kanālu, lai vēlreiz pieklauvētu Kuģim un liktu tam atvienoties no stacijas, kā arī norādītu tam satikšanās punktu. Tā mierīgā atbilde, ka rīkojums saņemts, šķita savāda — it kā viss būtu normāli un nebūtu notikusi nekāda nelaime.

Vibola pieklauvēja pie klāja lūkas un sauca: “DrošVienība, vai tu esi tur? Atbildi!”

Man bija jātiek no šejienes prom. Es pietrausos kājās un devos pa gaiteni uz avārijas tērpu skapīšiem. Uzvilku pilnu evakuācijas tērpu ar manevrēšanas dzinējiem, un gaisa strāva, kas mani apņēma, tiklīdz biju uzvilcis ķiveri, mani atžirdzināja. Atstāju skapīti vaļā un atbrīvoju arī pārējos tērpus — tā, lai tad, kad kāds pamanītu, ka viena no tiem trūkst, viņi varētu pieņemt, ka tas noticis uzbrukuma laikā un tērps ir izrauts ārpusē kopā ar citiem izmešiem. Gribēju, lai viņi domā, ka tā noticis arī ar mani, ka esmu saplosīts gabalos un izrauts ārā pa lūku. Tad devos pa gaiteni uz sabojātās lūkas pusi, ārā pa to un prom.

Nebiju iepriekš izmantojis šādu tērpu (slepkabotiem parasti neļauj bez pieskatīšanas dreifēt pa kosmosu), bet tam bija ļoti noderīgs iekšējo instrukciju kanāls. Ap to bridi, kad ieradās Kuģis, es varēju iešauties tā slūžās kā profiņš.

No stacijas izskatītos tā, it kā Kuģis būtu piebremzējis, lai ļautu atspolei tikt tam garām un tā varētu droši piedokoties Ostas vadības vietā. Nedomāju, ka kāds sensoros īpaši pētītu, vai te kaut kur neizbēg DrošVienības evakuācijas tērpos.

Kad biju izgājis slūžu ciklu un licis Kuģim uzgriezt nedaudz vairāk gaisa, devu rīkojumu doties tālāk pa ierasto kursu uz tārpeju un HaveRat-ton staciju. Nodabūju tērpu un nometu to malā līdz ar Vilkcnas ieroci un munīcijas maisu, ko biju savācis no kastes. Apsēdos uz klāja un sāku metodiski pārbaudīt aprīkojumu, lai pārliecinātos, ka tajā nav izsekošanas ierīču.

Abīna bija mēģinājusi mainīt Miki prioritātes, lai tas glābtu savu dzīvību, un Miki bija atteicies to darīt. Kas nozīmēja, ka viņa bija piešķīrusi tā programmatūrai šo iespēju — spēju krīzes situācijā pieņemt patstāvīgu lēmumu. Tas bija nospriedis, ka tā prioritāte ir glābt cilvēkus un varbūt arī glābt mani. Vai varbūt tas bija zinājis, ka nevienu no mums nevar izglābt, bet bija gribējis dot mani iespēju mēģināt. Vai varbūt tas negribēja, lai es stājos preti botam viens pats. Lai kas tas būtu — es to nekad neuzzināšu.

Ko es zināju — ka Ablna bija patiešām mīlējusi Miki. Tas sāpēja visvisādos aspektos. Miki nekad nevarētu būt mans draugs, bet tas bija viņas draugs, un, kas svarīgāk, viņa bija tā draugs. Viņas instinktīvā reakcija krīzes situācijā bija likt Miki glābties pašam.

Pēc tam kad biju pārbaudījis maisā esošos lādiņus un munīciju, atradu maisa dibenā apslēptu kabatu. Iekšā bija vairāki identitātes marķieru komplekti un atmiņas čips — lielāks un citas markas nekā tie, kurus biju noglabājis rokā. Pietrausos kājā un atradu kravas konsolē lasītāju.

Nu, šis jau bija interesanti.

Man riebjas, ka man kaut kas rūp. Bet izskatās, ka, reiz iesācis, tu nespēj mitēties.

Nebūs tā, ka es vienkārši nosūtīšu ģeoligzdas datus Dr. Mensai. Es aizvedīšu tos viņai pats personiski. Es došos atpakaļ.

Tad es nogūlos uz grīdas un sāku skatīties “Mēness patvēruma lēktu un rietu”, sākot no pirmās sērijas.

..

Man bija jādodas — un ātri. Un ne ar bota vadītu transportu. Pali-sādes pakaļdzīšanos aizkavēs tas, ka es neatrados uz Kuģa, bet aizkavēšanās nebūs ilga, un, ja viņiem vispār bija smadzenes, viņi sāks pārmeklēt visus automātiskos transportkuģus. Savācu grafikus īpaši ātriem pasažieru transportkuģiem ar cilvēku komandu (nē, ne tiešos ceļojumus; es acīmredzami esmu idiots, bet ne jau tāds idiots) un atradu vienu, kas pēc četrām stundām dosies uz lielu centrmezglu. No turienes varēšu nokļūt tur, kur nepieciešams.

Līdz šim nebiju ceļojis šādā veidā galvenokārt tādēļ, ka negribēju. Sākumā šaubījos par to, vai spēšu uzlauzt ieroču skenerus, vienlaikus laužot ID un maksājuma sistēmas. Bet tagad, pateicoties Vilkenai un Ger-tai, man vairs nebija iemesla izvairīties.

Es biju ticis pie viņu krīzes krājumu somas, kas bija pilna ar cietās valūtas kartēm un dažādiem ID marķieriem. Marķieri ir paredzēti ievietošanai zem ādas, un tie satur identificējošu informāciju. Normālā situācijā tos varētu nolasīt tikai šim mērķim radīti skeneri, bet, nedaudz paķimerējoties ar savu skeneri, arī es varēju nolasīt šifrētos datus un ceļā uz HaveRatton staciju biju izpētījis tos visus.

Korporācijas Malas identitātes marķieros parasti bija daudz informācijas par to nēsātāju — bet šie bija pagaidu marķieri, paredzēti ceļotājiem no vietām ārpus Malas. Tajos bija nekorporatīvas vienības piešķirta ciparu

virkne, kas autorizēja ceļojumu, kā ari norādīja izcelsmes vietu un vārdu. Acīmredzami tieši tādēļ Vilkenai un Gertai tie bija — lai viņas varētu pēc vajadzības nomainīt identitātes. Korporatīvām politiskām vienībām vairāk interesē savu, nevis svešu cilvēku izsekošana. Medijos biju redzējis, ka Korporācijas Malā ceļot vieglāk bija nepilsoņiem, nevis pilsoņiem, zem-pilsoņiem un visām pārējām kategorijām, ko dažādās politiskās vienības izmantoja, lai paturētu acīs savus cilvēkus. (Varēja būt arī sliktāk. Vismaz cilvēki varēja izgriezt ID marķierus; savukārt uzņēmuma logo, kam biju piederējis, bija iegravēts mana ķermeņa daļās, no kurām nevarēju tikt vaļā.)

Devos uz publisku atpūtas telpu, ar cietās valūtas karti samaksāju par noslēgtu nodalījumu un izvēlējos “Džianu” no Partalos Absalo. Atplēsu ādu pie pleca locītavas un ievietoju zem tās marķieri. Man bija jānogriež klusāk sāpju receptori šajā zonā, bet vismaz nenotika lieka šķidrumu noplūde.

Kopš aiziešanas no Dr. Mensas es laiku pa laikam biju izlicies par cilvēku, bet šī bija pirmā reize, kad man bija kas tāds, kas oficiāli apzīmēja mani kā cilvēku. Tas bija savādi.

Man tas nepatika.

Kioskā pie iekāpšanas zonas samaksāju par braucienu, un manu jauno ID noskenčja gan tur, gan pie transporta slūžām, kad pa tām iegāju. Procesā man bija jāuzlauž divi ieroču skeneri un jāpielāgo personiskās skenēšanas rezultāti, lai tie nerādītu tik pārmērīgi daudz uzlabojumu. Riju samaksājis par privātu kajīti ar tualeti un automātisku maltīšu piegādi. (Maltītes man nebija nepieciešamas, bet tās man ļaus kaut ko iegāzt pārstrādātājā, lai atkritumu līmenis neliktos pārāk zems — ja nu kāds pārbaudītu.) Kuģa kanāls aizveda mani uz kajīti, un gaitenī es redzēju tikai četrus cilvēkus, kā arī, paejot garām atpūtas telpai, dzirdēju vēl piecus. Mans mērķis bija turpmākā septiņu ciklu ilgā ceļojuma laikā viņus vairs nemanīt.

Kajīte bija glītāka nekā tā, kas man bija bijusi vienīgajā braucienā pasažieru transportkuģī. Tajā bija lāviņa ar visu nepieciešamo gulēšanai, neliela ckrānvirsma, durvis, kas veda uz mazītiņu tualetes telpu, uzglabāšanas skapītis personiskajām mantām, kā arī maltīšu piegādes atvere. Es noslēdzu durvis, pat nepapūlējos apsēsties un kaut vai nomest somu. Kamēr vēl bijām stacijā, man bija jāpārmeklē kanāli.

Izveidoju vienu vaicājumu ar TranRollinHyfa staciju, kā arī papildināju ziņu meklēšanu ar jauniem atslēgvārdiem un laika norādēm. Dodoties uz iekāpšanas zonu, jau biju savācis jaunāko mediju lejupielādes. Paredzēju, ka man būs nepieciešama atslodze.

Domāju, ka vismaz daļēji zināju, kas notiek, un tas nebija labi. No GrayCris skatpunkta bija secīgi notikušas šādas lietas:

1. Dr. Mensa bija iegādājusies (lietotu, nedaudz apskādētu) Droš-Vicnību, kas pēc tam bija nozudusi nezināmā virzienā. 2. Ziņojumā, ko transportkuģi bija izplatījuši pa visu Korporācijas Malu, Dr. Mensa bija teikusi, ka vajadzētu veikt izmeklēšanu Milu, jo fakts, ka GrayCris ir pametuši teraformēšanas kompleksu, ir aizdomīgs. (Tas nekas, ka pirmais Milu bija pieminējis žurnālists, nevis viņa.) 3. Milu bija parādījusies DrošVienība un palīdzējusi Neatkarīgo SalduDusuPētnieku nolīgtajai apskates grupai a) izglābt kompleksu no nogāšanās uz planētas un b) gūt pierādījumus, ka tas nemaz nebija teraformēšanas komplekss, bet gan nelegālu izrakumu platforma.

Jaunumi 3a un 3b jau bija ziņu kanālos un izplatījās pa Korporācijas Malu līdz ar Abīnas un pārējo liecinieku stāstiem un Vilkcnas un Gertas liecību par to, kas viņas nolīdzis.

Skaidrs, ka GrayCris domāja — Mensa nosūtījusi mani uz Milu, lai viņus izjātu.

Upsī.

Šis bija stresains ceļojums — gluži kā tas, kurā DiPTs iepazīstināja ar sevi, dodot man mājienu, ka varētu izdzēst manas smadzenes, vai tas, kurā es nespēju beigt domāt par Miki. Un tas ar Eiresu un pārējiem cilvēkiem, kuri bija pārdevušies līgumverdzībā.

Laikam lielākā daļa manu līdzšinējo ceļojumu bija bijuši stresaini.

Šoreiz trauksme bija nomācoša, un es darīju to pašu, ko vienmēr — skatījos mediju saturu. Viens no jaunajiem HaveRatton stacijā nejauši lejupielādētajiem seriāliem izrādījās esam gara vēsturiska drāma par pirmajiem cilvēku ceļojumiem kosmosā. Tās žanrs bija “daiļdokumentālisms” (nē, es arī nezinu, ko tas nozīmē), bet visur bija pievienotas it kā patiesas ekrān-piezīmes ar informāciju par īsto vēsturi. Bija savādi redzēt, ka ari tad pastāvēja variācija par DrošVicnībām. Viņi neizmantoja klonētas cilvēku daļas, bet gan īstas cilvēku daļas — no cilvēkiem, kas pēc katastrofāliem ievainojumiem vai nāvējošām slimībām bija izlēmuši, ka viņu ķermeņu daļas var izmantot, lai izveidotu tos, ko tolaik sauca par Uzlabotajiem Visurgājējiem. Daži cilvēki galvenajā sižeta līnijā pat bija pazinuši vienu UV, kad tas bija cilvēks, un viņi visi vēl arvien bija draugi. U V nebija cilvēkveida ķermenis, bet tie varēja izvēlēties uzdevumus un cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt. Tie sarunājās ar cilvēkiem, sniedza padomus, reizēm vadīja glābšanas ekspedīcijas un bieži vien izglāba visu pasākumu. Neskatoties uz pārliecinoši informatīvajām ekrānpiezīmēm, man bija grūti noticēt to patiesumam. Otrās sērijas vidū es atmetu ar roku un pārslēdzos uz muzikālu komēdiju.

Jebkurā gadījumā bija atšķirība starp to, vai es skatījos seriālus tāpēc, ka biju drošībā uz transportkuģa, kur neviens nelika man neko darīt, vai tāpēc, ka centos nedomāt par visiem tiem veidiem, kā biju visu sajājis, un kas varētu notikt tālāk — nākotni, kura noteikti iekļaus vēl radošākus sajājienus no manas puses. Biju pieradis pie pirmā, un man riebās atgriezties pie otrā.

Es centos sagatavoties. Biju no transporta kanāla savācis visu, kas tam bija zināms par TranRollinHyfa staciju — kas nebija daudz vairāk par jaunāku versiju standarta tūrisma informācijai, ko jau biju lejupielādējis HavcRatton stacijā —, bet šeit es atradu daudzu korporāciju, kas tur bija izvietojušas birojus vai pat galvenos birojus, nosaukumus.

Drošības uzņēmumam Palisāde tur bija liels birojs. Nez, kādēļ mani tas nepārsteidza?

Es arī daudz strādāju pie sava koda, kas tiek galā ar drošības kamerām. Biju to izstrādājis RaviHyral stacijā, tieši pirms situācijas, kurā mana kliente Tapana tiek gandrīz nogalināta. Kods bija veids, kā izdzēst mani no kameras ierakstiem un aizvietot ar attēliem pirms un pēc manas paiešanas garām. Tas nebija nevainojams, un es centos to padarīt labāku, pievienojot fragmentu, kas ļāva tam tikt galā ar dažādiem DrošSistēmu veidiem un zīmoliem, kā arī lielāku skaitu kameru un filmēšanas leņķu.

Kad izbraucām cauri tārpejai, es vienkārši biju priecīgs, ka pirmā ceļojuma daļa ir galā.

Tranzītgredzena dokos mani neviens negaidīja, kas liecināja, ka vismaz Vilkenas un Gertas ID pildīja savu uzdevumu. Es tur pavadīju tikai desmit stundas, visas — sīciņā ceļotāju viesnīcas istabā. Lejupielādēju dažus jaunus seriālus, bet lielāko daļu laika pavadīju, no informācijas bāzēm savācot datus par visu, kas saistīts ar TranRolliriHyfa. Tam bija nepieciešams ilgāks laiks, jo lielākā daļa mani interesējošo datubāzu bija korporatīvas un aizsargātas, tādēļ man vajadzēja vispirms tajās ielauzties, un tikai tad es vispār varēju noteikt, vai tur maz bija tas, ko meklēju. Tāpat es arī veicu ierastos meklējumus jaunumu kanālos. (Par Menšu nekā jauna, tikai daudz spriedelējumu, kas nepalīdzēja mazināt manu trauksmi.)

Kad bija gandrīz laiks doties, es nomainīju ĪD — “Džianu” pret “Kiranu”. Biju apsvēris vēl vienu aplinkus braucienu pēdu jaukšanai, bet es nezināju, kas notiek ar Menšu, un doma, ka jau tagad varētu būt par

vēlu, nebija palīdzīga. Tā nu es nolīgu vēl vienu ātru pasažieru transportkuģi tieši uz TranRollinHyfa staciju.

Svārstījos, ko darīt ar atmiņas čipiem no Milu — tiem, kas vēl arvien bija noslēpti man rokā —, kā arī Vilkenas un Gertas čipu. Nezināju, cik šī informācija vēl bija noderīga.

Bet Miki šīs informācijas dēļ bija nomiris — vienalga, vai viņš to apzinājās vai nē.

Ievest tos GrayCris teritorijā būtu stulbi. Ceļotāju istabā izņēmu čipus no rokas un devos uz iekāpšanas zonu. Pa ceļam apstājos pasta kioskā un iegādājos nelielu paciņu. Ietinu čipus aizsargapvalkā, pievienoju Vilkenas un Gertas čipu un noslēdzu iepakojumu. Kā adresātus norādīju visus Dr. Mensas laulības partnerus viņu fermā Saglabāšanā. (Man bija visa informācija nosūtīšanai, kas mētājās ilgtermiņa atmiņas krātuvē — no vecajiem uzņēmuma datiem par Préservation Aux. Oi, tas likās tik sen.)

Biju jau iekāpis nākamajā pasažieru transportā un slēpos privātajā kajītē, kad notvēru jaunas ziņas, kuras bija atvedis nupat dokos iebraucis kuģis. Tas bija īss ziņojums no Saglabāšanas alianses, un to sniedza Dr. Baradvaja.

Bija neierasti savādi redzēt pazīstamu cilvēku — pat ja viņa izskatījās patiesi saniknota. Viņa teica tikai to, ka Saglabāšana “sper soļus”, lai atrisinātu domstarpības ar GrayCris.

Hm. Es atgūlos uz lāviņas un blenzu metāla griestos. Kuģa publiskajā kanālā skanēja fona troksnis, un tika atlaistas doku spailes. Es sekoju līdzi privātajām aktivitātēm, lai pārliecinātos, ka neviens nepļāpā par to, kā pasažieru kajītē slēpjas DrošVienība, kas neprasmīgi mēģina izlikties par cilvēku. Septiņas reizes atskaņoju Baradvajas paziņojumu.

Varbūt es kļūdījos. Zināju, ka emocionālā zemteksta interpretēšana īstu cilvēku runā un izskatā bija pilnīgi atšķirīga no zemteksta interpretēšanas mediju šovos un seriālos. (Sāksim ar to, ka šovi un seriāli cenšas precīzi komunicēt ar skatītāju. Ciktāl es noprotu, īstiem cilvēkiem parasti nav ne jausmas, ko, dirsā, viņi dara.) Bet interpretācija, kāda man veidojās no Baradvajas video paziņojuma, bija: Dr. Menšu tur gūstā GrayCris, kas izteikuši draudus viņas dzīvībai, ja Saglabāšana nesniegs formālu paziņojumu, kurā tiktu vismaz dots mājiens, ka viņi veic draudzīgas pārrunas ar GrayCris.

Pārskatīju ziņu, kas bija pievienota ierakstam, un atklāju, ka vēl arvien nebija paziņojuma no DcltFall, kuru apskates komandu GrayCris bija apslaktējuši. Vai ari manu bijušo īpašnieku uzņēmuma, kas šobrīd droši vien nespēja izšķirties starp niknumu un apdiršanos par to, cik daudz aprīkojuma un drošības naudas viņi visā šajā bardakā ir zaudējuši, kā ari izmisīgu vēlēšanos, kaut kāds par to samaksātu. Tas ir, burtiski par to samaksātu. GrayCris varētu no uzņēmuma atpirkties ar pietiekami lielu kredītu pārskaitījumu, bet līdz šim nebija to izdarījuši. Bet varbūt GrayCris nevarēja atļauties atpirkties.

GrayCris bija to visu darījuši, lai dabūtu svešos sintētiķus — citplanētiešu paliekas. Tagad, kad visi to zināja, viņi nevarēja tos pārdot vai izpētīt, vai ko nu viņi bija plānojuši ar tiem darīt. Tas nozīmēja, ka arī viņi bija izmisīgā situācijā.

Tas nebija labi.

Pēc četriem kuģa vietējā laika cikliem pasažieru transports izgāja cauri tārpejai, un es samanīju TranRollinHyfa stacijas kanāla robežu.

Tuvumā stacija izskatījās lielāka. Tā bija lielāka nekā BrīvTirgus Osta - ar trim savstarpēji savienotiem tranzītgredzeniem zem galvenā korpusa. Parasti tranzītgredzens apvij staciju, un centrā ir tās galvenā daļa, kur dzīvo — vai ko nu viņi tur dara — cilvēki un uzlabotie cilvēki. Es tā pieņemu, jo nekad neesmu bijis šajās vietās — tikai BrīvTirgus Ostas nosūtīšanas punktā, kas bija netālu no tranzītgredzena.

Pieslēdzos kanālam, bet tas bija pārbāzts ar reklāmām — transporta grafikus un pakalpojumu sarakstus pārpludināja korporāciju sludinājumi, kas pārvērtās statiskā troksnī, jo citas korporācijas bija samaksājušas, lai tos noslāpētu. Nu, tas viss nekam nederēja. Aizvācos no turienes un pieslēdzos kuģa komunikācijām, kas sekoja Ostas vadības kanālam. Arī tur bija reklāmas, bet vismaz Ostas vadība laiku pa laikam varēja iestarpināt kādu vārdu. Viens no šiem vārdiem bija navigācijas brīdinājumus un...

Ha.

Es to apskatīju transporta kanālā, kur tagad komanda caurskatīja skeneru un navigācijas datus. Netālu no stacijas mētājās uzņēmuma uzbrukuģis.

Nevis tuvojās, nevis gaidīja, kad atbrīvosies vieta dokos. Tikai turēja pozīciju.

Kļūdīties par tā īpašnieku nebija iespējams — navigācijas brīdinājums ietvēra stulbo logo, ko uzbrukuģis izplatīja savā citādi bloķētajā kanālā, to pašu logo, kas bija iegravēts manās neorganiskajās daļās. Apskatīju brīdinājuma izveides laiku. Pārveidojot manā vietējā laikā, tas bija plus mīnus divdesmit viens cikls.

Tas būtu varējis šeit atrasties cita līguma dēļ, bet tā būtu milzīga sagadīšanās. Uzbrukuģiern ir tikai viens mērķis: ātri ceļot un spridzināt lietas, un to līgumi ir ķēpīgi, jo tos ierobežo vienošanās starp korporatīvām un nekorporatīvām politiskām vienībām.

Biju spriedis, ka, ja Mensa bija brīvprātīgi devusies uz TranRol-linHyfa staciju, lai panāktu vienošanos ar GrayCris, tad nodrošinājums varētu būt bijis gana liels, lai prasītu uzbrukuģa klātbūtni. Bet tad kāpēc tas nebija dokos? Menšu vajadzēja izglābt vai nē? Man vajadzēja informāciju, un bija viens veids, kā to iegūt.

Stacijai tuvojās daudz kuģu, un mums tika prognozēta divdesmit septiņu minūšu novēlošanās. Divdesmit septiņas minūtes bija vairāk nekā pietiekami, lai es izdarītu kaut ko stulbu.

Iegrimu kuģa komunikācijās. Tuvošanās protokols, ko Ostas vadībai bija izdevies iespiest starp reklāmām, lika uzstādīt komunikācijas tā, lai tās sekotu visiem signāliem — gan balss, gan kanāla. Tas bija nepieciešams, lai kuģi varētu tikt garām pārbāztajam stacijas kanālam un uztvert brīdinājumus, ko varētu izsūtīt citi kuģi.

Bija grūtāk atlasīt un sadalīt signālus bez saziņas sistēmas palīdzības, bet es zināju, ko meklēju. Pēc sešām minūtēm es to atradu: uzņēmuma uzbrukuģa šifrētais kanāls, kas bija apvijies tā saziņas signālam kā melodija mūzikas fragmentā. Pievilku kanālu tuvāk, izmantoju koda atslēgu un... varbūt šī bija kļūda, vai man tiešām tik traki vajadzēja informāciju? Jā, jā, vajadzēja. Man bija jāzina, vai Mensa šeit bija uzdevumā vai spiestā kārtā. Nosūtīju uzbrukuģa pilotbotam klauvējienu un pievienoju kodu, kas tam ziņoja, ka darbojos slepenā režīmā.

Tas atzina klauvējienu. Uztvēra mani kā arī uzņēmumam piederošu, jo man bija atšifrēšanas atslēga un es izmantoju pareizo sveicienu. Nedomāju, ka tas paziņos komandai, ka ar to sazinājies kaut kas tāds, ko viņam bija iemesls identificēt kā vēl vienu uzņēmuma botu — ja nu vienīgi kāds tam būtu to licis. Cita DrošVienība būtu par mani ziņojusi nekavējoties, bet, no otras puses, cita DrošVienība zinātu, kas es esmu un ka man šeit nebūtu jābūt.

Es gaidīju un noklausījos, lai pārliecinātos, ka neviens nav pamanījis saziņu ar ārpusi. Neatskanēja nekādi trauksmes signāli. Varēju noteikt, ka kanāls uz kuģa nebija pārāk aktīvs un lielākoties atradās gaidstāves režīmā. Viņi kaut ko gaidīja.

Mentāli saņēmos un nosūtīju pilotbotam ziņu: Statusa: ziņojums (slepeni). Pēc trim ilgām sekundēm tas atbildēja ar datu paketi. Nosūtīju apstiprinājumu un atslēdzos no savienojuma.

Atkal koncentrējos uz kajītes griestiem. Ja man paveiksies, tad neviens nepārbaudīs pilotbota kontaktu žurnālu. Uzņēmumam bija par mani samaksāts, un es biju izņemts no inventāra sarakstiem, bet bez Mensas man korporāciju teritorijā nebija juridiska statusa. Ja viņi saprastu, ka es esmu te, tad droši vien varētu ziņot par mani stacijas vadībai, vai arī izdomātu mani notvert un ar varu sadalīt komponentos, vai arī kaut ko pa vidu.

Pārbaudīju datu paketi, lai pārliecinātos, ka tajā nav spiegojoša vai kaitnieciska koda, un atvēru to.

Nu, šī bija... iespējams, katastrofa. Drīz pēc uzbrukuģa ierašanās TranRollinHyfa līguma statuss bija mainījies no “Atgūt: Aktīvs” uz “Atgūt: Apturēts Neitrālas Trešās Puses Piekļuves Lieguma Dēļ, Saasi-nājums Ārpus Līguma Parametriem”. Tas nozīmēja, ka uzbrukuģis nosūtīts, lai atgūtu briesmās nonākušu klientu, bet operācija apturēta, jo atgūšanu kavēja — un kaut kas nopietnāks nekā lielākas izmaksas par klienta līgumā noteikto. Klienta ĪD kods piederēja Mensai, tas bija tāds pats kā manā līgumā, kas nozīmēja, ka šajā gadījumā turpinājās viņas oriģinālais nodrošinājuma līgums, kas bija noslēgts planētas apskatei. Kas — labi, es nezināju, ka tas tā notiek, bet tas nozīmēja, ka Mcnsa ir šeit, vai vismaz ka uzņēmuma rokās esošā informācija liecināja, ka viņa ir te.

Un nolādētais uzbrukuģis tur tupēja un neko šajā sakarā nedarīja. Pieņēmu, ka GrayCris kaut kā bija pamanījušies piedabūt TranRollin-Hyfa staciju liegt tam nolaisties dokos un sākt bruņotu darbību, kamdēļ uzņēmums nevarēja izsēdināt bruņoto atbrīvošanas komandu, necīnoties ar TRH stacijas drošībniekiem, un uzņēmums nebija saņēmis pietiekami daudz naudas, lai to darītu.

Otrs statusa kods bija “Sekundāro klientu statuss: Brīvsolī”. Tas bija gandrīz vēl sliktāk — tas nozīmēja, ka kāds cits, kas minēts nodrošinājuma līgumā (iespējams, Pin-Lī, Rathi vai Guratins, jo ziņās nebija minēts, ka viņi būtu atgriezušies Saglabāšanā), bija atstājis uzņēmuma aizsardzību un noziedējis. Bija tikai viens veids, kā noziedēt no uzbrukuģa un bruņotas stacijas: paņemt atspoli, sertificēt sevi kā neapbruņotus, lai tiktu garām bruņotas darbības aizliegumam, un saņemt atļauju nolaisties.

Tātad man bija jāuztraucas par četriem.

Gaidīšana bija stresaina, un es noskatījos sēriju no mana mīļākā seriāla — “Mēness patvēruma lēkta un rieta” kamēr transportkuģis pabeidza pietuvošanos stacijai un veica nolaišanās procedūras. Tad kuģa kanāls ziņoja, ka ir laiks izkāpt.

Viens no iemesliem, kādēļ biju izvēlējies tieši šo no visiem ātrajiem ne-bota-vadītajiem transportkuģiem, kas devās šajā virzienā, bija tas, ka tajā bija 127 pasažieri, no kuriem 43 ceļoja kopā. Viņi nelika man vilties un izkāpa vienā milzīgā, apjukušā blāķī. Es izgāju ārā viņu ielenkumā un biju jau ticis pāri izkāpšanas stāvam un uzgājis augšup caurspīdīgajā gājēju caurulē, kas stiepās pāri zālei, pirms viņi, tirgoņu un reklāmistu aizvilināti, sāka izklīst pa malām. Es turpināju iet.

Ap to brīdi jau biju atvairījis trīs ieroču skenerus un uzlauzis dažādu dronu drošības kameru aizsargāto kanālu. Drošības pārbaudes izkāpjošajiem pasažieriem bija stingrākas nekā citos tranzītgredzenos un stacijās, kur biju bijis. Netipiski stingras stacijai, kas pārdeva publisko kanālu reklāmām, ar kurām tādējādi tika noslāpēta drošības informācija un oficiālie paziņojumi. (Cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, kuri mēģināja izmantot kanāla kartes funkciju, varēja atpazīt pēc tā, ka viņi nemitīgi ietriecās sienās un aizvērtās ejās.)

Man bija metušies virsū vismaz četri dažādi atpazīšanas skenēša-nas uzdevumi. Tie parasti tiek izveidoti, lai meklētu zināmus cilvēkus vai uzlabotos cilvēkus, kurus pieskata stacijas drošībnieki — nevis kaut kādas izbēgušas DrošVienības. (Kaut kādas izbēgušas DrošVienības ne tuvu nav tik bieži sastopama problēma, kā varētu spriest pēc izklaides kanāliem.) Bet es priecājos, ka biju paklausījis DiPTam un ļāvis tam mainīt manu konfigurāciju. Priecājos par visu, ko biju drošības pēc izdarījis — visu, kas man tobrīd bija šķitis paranojas diktēts.

Nepamanīju nevienu bruņotu drošības apgaitnieku, bet tur bija papildu droni — maziņi, citāda zīmola un konfigurācijas nekā man

ierastie. Pēc tam kad biju pārveidojis vaicājumus, lai nobloķētu stulbās reklāmas, sāku lejupielādēt un pārmeklēt jaunumu kanālu, kā ari ostas publiski pieejamo kuģu piestātņu sarakstu. Paskatījos ostas kartē, kurai bija izdevies izcīnīties cauri reklāmas drazām, un devos pa pāreju uz stacijas tirdzniecības centru.

Mans transportkuģis bija piestājis otrajā tranzltgredzenā, tādēļ bija jādodas pa daudzām slīpnēm, ja vien nevēlējies braukt ar liftu — ko es nevēlējos. Nesaņēmu nekādus klauvējienus, bet, pārbaudot stacijā izvietoto uzņēmumu sarakstu, atradu divus drošība uzņēmumus, kas izīrēja DrošVienibas — EinoArzu un Stockade Kumaran. Arī Palisāde bija reģistrēta kā drošības uzņēmums, bet ne kā tāds, kas piedāvā Droš-Vienības. Tas gan nenozīmēja, ka viņiem tādu nebija, tikai to, ka viņi šādu varbūtību nereklamēja.

Šobrīd mani nesatrauca doma, ka pret mani varētu tikt izmantotas DrošVienibas. DrošVienibas varētu mani identificēt kā patvaļīgu vienību acumirklī (vai, precīzāk, klauvējienmirklī), bet mūs nekad neizmantoja tranzltgredzenos. Drošības uzņēmumi izvestu mūs (tos) cauri ostai kā kravu, lai neiedzltu cilvēkus panikā. Skaidrs, ka vienmēr pienāk pirmā reize, bet varbūtība nebija liela — kādi piecpadsmit procenti, lielākais.

Pat ja tās tiktu izmantotas, tām būtu mani jāatrod. Vadības moduļi neļautu DrošVienlbām uzlauzt sistēmas vai meklēt, kur es esmu tās uzlauzis — ne patstāvīgi, bez cilvēku norādījuma. (Un es nedomāju, ka GrayCris maz nojauta, cik daudz es jau biju uzlauzis.) Bez cilvēka vadības tikai kaujas DrošVienibas varētu pamanīt vai apturēt kādu manu kodu.

Tik un tā mana cilvēkāda kniesa no stresa. Papildu drošības līdzekļi, šķiet, apstiprināja manu teoriju. Vai varbūt es gribēju teikt — hipotēzi. Lai nu kā tas nebūtu, doma bija tāda, ka, ja Baradvajas paziņojums jaunumos bija ziņa uzņēmumam GrayCris, zīme, ka Saglabāšana sadarbosies, lai izglābtu Dr. Menšu, tad stāsti par Mensas arestu, par to, ka viņa bija

devusies vai kaut kā aizvesta uz TranRollinHyfa staciju, ari bija ziņas. Adresētas man.

GrayCris domāja, ka jaunumi bija veids, kā Mensa lika man doties uz Milu, tādēļ bija loģiski secināt, ka viņi izmantotu jaunumus, lai atvilinātu mani uz šejieni.

Tā nebija izcila teorija/hipotēze. Viņiem bija Mensa, tā ka es nezināju, kādēļ viņiem vajadzētu mani. Viņi zināja, ka esmu bijis Milu, vai viņiem bija aizdomas, ka biju devies prom ar riekšavu datu, kas varētu noderēt apsūdzībā? Bet Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem tagad bija Milu komplekss, un viņi, cerams, būs pietiekami apskaitušies, lai paši meklētu apsūdzībai noderīgus datus, tā, lai varētu publiski par tiem sūdzēties paši savās ziņās. Tas, ka GrayCris uzbrūk man un Mensai, viņus neapturēs.

Bet viņi bija cilvēki — kas zina, kāpēc cilvēki vispār dara jebko?

Tātad bija arvien skaidrāk redzams, ka tagad, kad biju nonācis šeit, man bija jānodrošina atkāpšanās stratēģija. Par to runājot, es no drošības kanāliem, kuros biju iekļuvis, savācu specifikācijas un informāciju, marķēdams tās nākotnes lietošanai.

Cilvēku un uzlabotu cilvēku pūļa ieskauts, uzkāpu pa pēdējo slīpni uz stacijas tirdzniecības zāli. Šis nebija nekāds nomales ceļotāju rajons ar lētiem caurbraucēju hosteļiem un tirdzniecības kioskiem. Te viss aizgāja pa taisno uz dārgiem daudzlīmeņu veikaliem un ofisiem, lielākā daļa no tiem — sfēriskās celtnēs, kas bija sastutētas milzīgos torņos vai karājās pāri galvām. Kanāls bija vesels labirints ar video un reklāmām, un instrukcijām, un mūziku, un tas viss piedevām sacentās ar peldošajiem ekrāniem un milzīgajām ūdenskritumu un koku, un abstraktās mākslas lietiņu holoskulptūrām. Es biju redzējis ko līdzīgu — un labāku — seriālos, bet redzēt to visu savām acīm bija citādi. Sāksim ar to, ka šeit es nevarēju dabūt tik labus kameras leņķus. Turklāt cilvēki un uzlabotie cilvēki, kas klīda apkārt, novērsa uzmanību no skata.

Ah, un tad tur bija lejupielādes, dārgās lejupielādes — milzumdaudz izklaides kanālu, daudz vairāk nekā HaveRatton stacijā un BrīvTirgus Ostā, un tie visi kārdinoši karājās gaisā. Es izvēlējos dažus, kas pagadījās, un sāku lejupielādes. Viens no maniem vaicājumiem bija atradis īsto stacijas iedzīvotāju sarakstu — ne saīsināto, tūristiem un ceļotājiem paredzēto —, un man bija jāpastāv mierīgi, lai to caurskatītu. Devos uz vienu no zemāk izvietotajām sfērām.

Tas bija iespaidīgs veikals, kur iekšā un ārā gāja milzums cilvēku un uzlaboto cilvēku. Es varēju tikt galā ar veikalu. Biju jau iepriekš ticis galā ar veikaliem (vienu veikalu). Nekādu problēmu.

Centos atslābt un izskatīties aizņemts un devos pa slīpni augšup uz veikala ieeju. Tā kanāla reklāmas ziņoja, ka tur pārdod uzlabotus dzīvesveidus. Nezināju, kas tas ir, un skaidrojumi kanālā neko daudz nepalīdzēja. Pat daži no cilvēkiem, kas klīda pa veikalu, izskatījās apjukuši. Kopā ar viņiem aizdevos uz centrālo daļu, kur cilvēki skatījās, kā gaisā karājas ekrāns ar... produktiem? Mākslu un mūziku, ko iedvesmojuši produkti? Sī nebija noslēgtā kabīne, uz kādu biju cerējis, bet vismaz deva man ieganstu stāvēt mierīgi un blenzt, vienlaikus caurskatot vaicājumu rezultātus un stacijas sarakstus.

Mani nemaz nepārsteidza, ka dokos atrodas atspole ar uzņēmuma ID kodu — tas bija vienīgais šī uzņēmuma kods iebraucošā transporta sarakstā. Sī bija atspole, ko Saglabāšanas komanda bija izmantojusi, lai nokļūtu uz šejieni no uzbrukuģa.

Tas bija... savādi. Zināt, ka viņi ir tik tuvu. Ņemot vērā atspoles izmēru, viņi droši vien vairs neatradās uz tās klāja. Pēc tam kad kādu laiku biju prātīgi atpiņķerējis Ostas vadības aizsargātās sistēmas, saņēmu lejupielādi ar doku kontaktu sarakstu un saliku kopā ierakstu pie atspoles ar fizisku adresi stacijas viesnīcā.

Kamēr dzēsu pēdas, kas liecinātu par manu ielaušanos Ostas vadības sistēmā, parādījās trīs atbildes uz vaicājumiem jaunumos — bet tās bija vecas ziņas no BrīvTirgus Ostas. Kārtējie bezsaturīgie spriedelējumi par to, kur bija Mensa un ko viņa darīja, un kāpēc viņa bija pazudusi.

Neviens no maniem vaicājumiem nebija parādījis nekādas ziņas par viņu pašu.

Man nebija daudz variantu. Saglabāšanas komanda noteikti bija šeit, lai vienotos par Mensas atbrīvošanu — tas bija vienīgais, ko viņi varēja darīt, kamēr Saglabāšana nebija sakasījusi pietiekami daudz naudas, lai samaksātu uzņēmumam par TranRollinHyfa stacijas uzliktā iebraukšanās aizlieguma pārkāpšanu. Man bija nepieciešams kaut ko uzzināt, pirms rīkoties, un viņi bija mans vienīgais potenciālais datu avots.

Atstāju veikalu, vispirms apmetis vienu bezmērķīgas klaiņošanas loku gar ekrāniem, kā to darīja cilvēki.

Man bija jāsatiek seni draugi.

Viesnīca atradās stacijas tālākajā galā, klusākā rajonā, kurā bija par 60 procentiem mazāk intensīva dronu un gājēju satiksme. Tā atradās blakus daudzlīmeņu tirdzniecības laukumam, ap kuru bija izvietoti tikai milzīgu konusu vai cilindru formas biroju kompleksi un viesnīcas. Tikai viena vai nu ikoniska, vai vecmodīga lode šķita turamies pie sava nekustamā īpašuma principiem par spīti tam, ka stacija bija centusies to noslēpt skatienam ar milzīgu meža holoekrānu.

Es izgāju cauri vienam no daudzlīmeņu laukumiem, kur uz krēsliem pie daudzajiem galdiņiem sēdēja cilvēki un uzlabotie cilvēki — gan pa vienam, gan grupās — un sarunājās, skatījās izklaides ekrānus vai strādāja kanālos. Drošības novērošana bija intensīva, tādēļ es laidu darbā vienu no jaunajiem kodiem, ko biju uzrakstījis pa ceļam uz šejieni.

Biju domājis par dažādiem veidiem, kā mazāk izskatīties pēc Droš-Vienības. (Acīmredzama iespēja būtu izlikties, ka es kaut ko ēdu vai dzeru, bet tas bija āķīgi. Es varu to darīt, ja nepieciešams, bet tikai ierobežotu laiku. Man nav nekā līdzīga gremošanas sistēmai, tādēļ jāziedo daļa no plaušas, lai uzglabātu pārtiku, līdz varu no tās atbrīvoties. Jā, tas ir tieši tik pretīgi, cik izklausās.) Biju nolēmis izdarīt kaut ko smalkāku un ne tik derdzīgu. Cilvēki — pat uzlaboti cilvēki —, sarunājoties kanālā, sub-vokalizē. Biju uzrakstījis ātru koda gabalu, ko varēju palaist fonā, lai imitētu šis žokļa kustības. (Izvēlējos sarunu izlasi no “Mēness patvēruma”,

“Uguns leģendām” un “Ceļā uz rītdienu” kā šo kustību paraugu.) Ejot pāri laukumam uz viesnīcu, atslābināju plecus un piešķīru sev izklaidīgu izteiksmi. Paķēru kameras kanālu no kāda drona, kas vēroja laukumu, lai paskatītos uz sevi. Kopā ar kodu, kas imitēja cilvēku elpošanas ritmu un sīkas, nejaušas kustības, šis izskatījās nevainojami. Nu, nevainojami manām vajadzībām. Teiksim tā, par 98 procentiem nevainojami.

Saglabāšanas grupas viesnīcai bija milzīga ieeja ar terasēm, caurspīdīgām sienām un platu durvju aiļu. Stacijas cauruļtransporta vads veda uz caurspīdīgu stāvu viesnīcas augšpusē — varēja redzēt, kā, atbraucot vagoniņiem, cilvēki izkāpa un iekāpa. (Es atšķirībā no citiem cilvēkiem laukumā to redzēju, pateicoties augstāk lidojošiem droniem.)

Identificēju divus potenciālos naidniekus, kas sēdēja pie galdiņiem laukumā.

Pie viesnīcas ieejas saplūdu ar cilvēku un uzlaboto cilvēku pūli, kas vēroja gaisā planējošu reklāmas ekrānu, kurā tika atskaņoti īsi, smieklīgi video. (Daži bija diezgan labi, tādēļ saglabāju tos pastāvīgajā krātuvē.) Tur es varēju stāvēt, vienlaikus piekļūstot viesnīcas drošības sistēmai. Biju sagatavojis arī uzlabotu versiju RaviIIyral stacijā izstrādātajam kodam, lai varētu to izmantot, tikko būtu nepieciešams.

Kad videoklipi ekrānā sāka atkārtoties, devos līdzi citai cilvēku grupai viesnīcā. Varbūt izklausos pārliecināts par sevi, bet skeneris durvju arkā radīja zosādu uz manas organiskās ādas. Zināju, cik ļoti riskēju, dodoties uz šejieni.

Uzgaidāmā telpa sastāvēja no vairākām platām platformām ar sēdvietām. Gaisā karājās milzīgas biosfēras ar simulētām planētas debesīm — katrā no tām atainoti citādi laikapstākļi. Tika radīts iespaids, ka biosfēras aizsedz skatu uz sēdvietām, lai nodrošinātu privātumu, bet patiesībā tām gar malām bija izvietotas drošības sistēmas kameras un skeneri. Vērojot sevi kamerās, pamanīju vēl četrus iespējamus naidniekus,

visus — uzlabotus cilvēkus. Viens acīmredzami bija kanālā un caurskatīja skeneru rezultātus, bet pārējie staigāja apkārt, veicot vizuālu novērošanu.

Nevarēju noteikt, vai viņi bija no GrayCris vai Palisādes, bet jebkurā gadījumā viesnīcai būtu jāzina par viņu klātbūtni. Nezināju, vai tie meklē mani — drošības saziņas kanālā nebija pastāvīga brīdinājuma. Tomēr, spriežot pēc izturēšanās, naidnieki pievērsa īpašu uzmanību uzlabotiem cilvēkiem, kas valkāja jebkādu kapuci, cepuri, lakatu vai seju slēpjošus tetovējumus, kosmētiku vai citus rotājumus. Es — parasta paskata uzlabots cilvēks, kas nolaidis kapuci uz muguras, — neizpelnījos papildu uzmanību.

Tāpēc cilvēkiem nevajadzētu nodarboties ar drošības jautājumiem.

Devos augšup pa rampu uz reģistrācijas platformu, sekoju norādījumu kanālam, kurā skanēja iepazīšanās muzikālā tēma, un instrukcijām, kas tālāk veda pie letes, kur ar vienu no Gertas cietās valūtas kartēm noīrēju sev numuru.

Jā, man tas sagādāja baudu.

Aizgāju no platformas pa aizmugures eju un sekoju pieciem cilvēkiem uz pirmo iebraucošo liftu. Tā bija ierobežota sistēma bez savienojuma ar ārpusi, un ar to varēja aizbraukt tikai uz sava numuriņa sektoru, kas bija viesnīcas kanālā pievienots konkrētajam ID marķierim, vai arī uz uzgaidāmajām telpām un publiskajām izklaides zonām. Lifts izvadāja mūs pa vietām iekāpšanas secībā, kas deva man iespēju novērot sistēmu darbībā un nokopēt tās kodu. Tad devos uz savu sektoru, kur kanāla karte tālāk man parādīja ceļu uz numuriņu.

Atvēru to, izmantojot autorizāciju, ko viesnīca bija pievienojusi manam ID marķierim, un šajā brīnišķīgajā mirklī aptvēru, ka te nebija ne audio, ne video novērošanas iekštelpās. Stulbā viesnīca. Es pat varbūt biju par to samaksājis papildus.

Lai kā tas nebūtu, istaba bija lielāka un daudz patīkamāka nekā kajītes, kas man bija bijušas pasažieru transportos. Žigli caurstaigāju to,

skenējot, vai nemanīšu anomālijas, tad nometu somu un apgūlos uz gultas. (Tā bija milzīga. Kāpēc nepieciešama gulta, kurā varētu mierīgi ietilpt četri vidēja līdz liela izmēra cilvēki, ja mazgāšanās telpā ir tikai viens āķītis dvielim? Vai bija domāts, ka cilvēki ar šo dvieli dalīsies?) Visa siena pretī nevajadzīgi lielajai gultai bija ekrānvirsma. Sagādāju sev kompāniju, aizsūtot uz turieni epizodi no “Mēness patvēruma lēkta un rieta” —jopcik razīt, cilvēki kopskatos bija gandrīz tikpat lieli kā dzīvē —, un ķēros pie darba.

Tātad nebija kameru kanāla no istabām, bet gaiteņu kamerās varēju redzēt cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, kas devās pa savienojošajiem gaiteņiem un izmantoja transportliftus, lai dotos uz — vai no — uzgaidāmajām zālēm, kā arī trim ēdnīcu un klubu zonām. (Lai kas arī nebūtu “klubi”. Tas, kas tajos darījās, neatbilda manas vārdnīcas definīcijai.) Tāpat bija arī transporta savienojums ar cauruļvilciena līmeni.

Prātīgi, piesargādamies no slazdiem, ielīdu sistēmā. Tā kā istabās kameru nebija, man būs viss jādara sarežģītāk.

Līdzīgi kā lielākajā daļā drošības sistēmu ēkās bez īpašas aizsardzības, arī šeit ieraksti netika saglabāti un pēc gaidīšanas perioda it kā tika izdzēsti no arhīviem. Ievērosim, ka teicu “it kā”. Protams, viesnīca veica datu izrakšanu.

Datu rakšana notika tikai publiskajās telpās un gaiteņos noklausītajās sarunās, bet tieši to man vajadzēja. Atradu pēdējo divdesmit ciklu ierakstu arhīvu, pārņēmu vienu no apstrādes programmām (tā atdalīja garlaicīgās daļas no sulīgajām biznesa pārrunām, kuras pārsūtīs vai nu cilvēkam, vai botam caurskatīšanai), un pārsūtīju to meklēt manu atslēgas vārdu komplektu.

Pēc astoņām minūtēm un trīsdesmit septiņām sekundēm manis sagūstītā programma izdeva iespaidīgu trāpījumu skaitu. Savācu laika atzīmes un tad palaidu programmu atpakaļ darīt tās darbu — meklēt aizsargātu finanšu informāciju. Laika atzīmes ļāva man noteikt, kurus arhīvus pārmeklēt, lai piekļūtu informācijai no kamerām.

Atbrīvoju nedaudz vietas pagaidu krātuvē, lejupielādēju pirmo arhīvu un sāku skenēt. Noskatījos to visu pats, nevis izmantoju ātrāko un šajā ziņā efektīvāko sejas atpazīšanas skenēšanu. Šādai skenēšanai lielākajā tiesā gadījumu ir tikai 62 procentu uzticamība, un, lai arī tas ir gana labi gurķi rullējošam drošībniekam, es negribēju palaist garām savus subjektus. Izrādījās, ka būtu varējis sākt ar arhīvu, nevis notrallināt astoņas minūtes, jo jau pirmajā caurskrējienā trāpīju Rathi attēlam — viņš bija gaitenī un devās uz liftu, laika atzīme sešpadsmit stundas un divdesmit septiņas minūtes pirms šī brīža.

Rokā ir!

Turpināju caurskatīt kameru ierakstus. Arī Rathi būtu vajadzējis tos caurskatīt vai vismaz nedaudz paskatīties apkārt, jo viņam uz lifta piestātni sekoja divi potenciālie naidnieki. Viņi nemēģināja iekļūt tajā pašā liftā, bet acīmredzami naidniekiem bija pieeja drošības sistēmai, jo viņi bija uz vietas arī tad, kad nākamreiz samanīju Rathi. Viņi sekoja Rathi uz veikaliem un preču automātiem viesnīcas apakšējā stāvā, tad atpakaļ uz numuru. Tagad, kad es zināju, ka jākoncentrējas uz šo viesnīcas daļu, varēju izslēgt daudzus video no citu kameru ierakstiem, un trīs minūšu laikā es pamanīju gan Guratinu, gan Pin-Lī. Visiem trim sekoja ikreiz, kad viņi spēra kāju ārā.

Tas nebija nekas pārsteidzošs, ņemot vērā to, ka GrayCris noteikti zināja, ka viņi ir šeit. Bet es biju fonā veicis šos pašus riska izvērtējumus, un pastāvēja scenārijs, kur šis bija slazds man, bet Saglabāšanas komanda bija ēsma.

Jā, Mensa bija publiskā seja politiskām vienībām un uzņēmumiem, kuri bija apņēmušies tikt klāt GrayCris, kas bija nogalinājuši viņu pilso-ņus/darbiniekus. Bet es biju veicis būtiskāko pierādījumu ierakstu, es biju aktīva daļa no uzņēmuma DrošSistēmas, kas bija visus šos datus savākusi un saglabājusi. Ja tiktu parādīts, ka esmu neuzticams, samaitāts vai kaut kā tā, tad DrošSistēmas datus varētu apšaubīt, kas palīdzētu GravCris pusei.

Cita iespēja bija tāda, ka GrayCris bija sazinājušies ar Saglabāšanas komandu un aicinājuši viņus mani ievilināt šeit apmaiņā pret Mensas atbrīvošanu. Jā, šī iespēja nepavisam nebija priecīga.

Vēroju Rathi ierakstā, bet automātiskajai sistēmai nebija nekāda iemesla pietuvināt skatu, un izšķirtspēja nebija gana laba pilnvērtīgam novērtējumam. Bet es caurskatīju vairākus no saviem arhivētajiem ierakstiem no apskates misijas: Rathi nogurusī gaita pēc garas dienas, tas, kā viņš gāja, iegrimis sarunā ar Aradu un Oversi, kā smējās un pa jokam aizsargājās no Pin-Lī mestā spilvena, kā skrēja, kad mēs pa galvu, pa kaklu piekrāvām divplāksni, lai bēgtu prom.

Iedomājos, ka viņš pārvietojās pa viesnīcu, it kā tā būtu cietums, bet nebiju par to pārliecināts. īsti cilvēki neuzvedas tā, kā medijos.

Man bija tikai jāgaida un jāvēro. (Un jā, tas bija līdz sāpēm uztraucoši.)

Novērošana bija interesanta problēma — bet ne neatrisināma. Visur, izņemot reģistratūras zāli, viesnīcai bija savs aizsargāts kanāls, un par piekļuvi tam bija jāmaksā atsevišķi. Lai veicinātu šī pakalpojuma iegādi, viesnīca pārbāza savu publisko kanālu. Tas nozīmēja, ka drošības sistēmai jau bija izstrādāts kods, kas ļāva novirzīt kanāla pieeju. Man tas bija parocīgi. Izvietoju dažādos kanālos slēdžus, kas mani brīdinātu par aktuālām pārmaiņām, un sāku prātot, kurus seriālus skatīties savā mil-zonīgajā ekrānvirsmā. Tomēr izvēlējos tikai vecus un mīļus gabalus, ko biju skatījies jau iepriekš, jo man bija ne pa jokam jāsavācas, lai sastrādātu jaunu kodu. Ja paveiksies, man to nevajadzēs, bet... Būsim godīgi, visdrīzāk man to vajadzēs.

Pēc piecām stundām un septiņpadsmit minūtēm Pin-Lī, Rathi un Guratins atstāja numuriņu un devās uz lifta piestātni. Divdesmit trīs sekundes pēc tam, kad viņi atstāja istabu, sistēma reģistrēja, ka tajā pašā zonā atveras un aizveras durvis. Divi naidnieki izgāja no istabas, lai sekotu Saglabāšanas komandai, un es izmanījos iegūt pārsūtījumu

no kanāla straumes, ko viņi izmantoja, lai saņemtu pavēles un nosūtītu ziņojumus.

Gaidīju, lai noskaidrotu, vai gadījumā Saglabāšanas komanda nedodas uz ēdināšanas vai izklaides zonu. Būtu drošāk (visiem, bet jo īpaši man) tuvoties viņiem ārpus viesnīcas.

Pārbaudīju kanāla straumi, ko naidnieki izmantoja, lai saņemtu pavēles, un konstatēju, ka pārsūtīšana darbojas. Viņi apjukuši apstājās lifta pieturā un gaidīja, kad saņems tālākus rīkojumus no vadītāja. Mans kods bija pārsūtījis šos rīkojumus apkopes botiem citā sekcijā. Pārsūtīšana bija uzstādīta tā, lai divu minūšu laikā beigtu darboties un pašizdzēstos, tādējādi izskatoties pēc kļūmes viesnīcas pārslogotā kanāla dēļ.

Saglabāšanas komanda ar liftu devās uz reģistratūru un tad ārā pa galveno ieeju. Negribīgi izslēdzu milzīgo ekrānvirsmu un izvēlos no gultas.

Laiks ķerties pie darba.

Paņēmu līdzi somu, jo, visticamāk, šeit vairs neatgriezīšos. (Jā, man pietrūks tās ekrānvirsmas.) Man bija arī šaujamierocis, jo nekad nevar zināt, kad vajadzēs bruņas cauršaujošu lādiņu. (Turklāt — plecā uzkārtā mugursomas lence sniedza darāmo vienai rokai. Man vēl joprojām nav ne jausmas, kā cilvēki spēj visu laiku izdomāt, ko darīt ar savām rokām.)

Panācu Pin-Lī, Rathi un Guratinu tirdzniecības laukumā. Sekojoši naidnieki nebija redzami. Nebiju drošs, vai Saglabāšanas komanda zina, ka GrayCris viņiem seko — lai gan Rathi pleci šķita nedaudz saspringti, ne tā, kā parasti viņam ejot. Tad viņi devās augšup pa kāpnēm uz otrā stāva atpūtas telpu, un Guratins pameta skatienu atpakaļ kustībā, kas viņam pašam droši vien šķita absolūti nevērīga un nepavisam ne aizdomīga. O, jā, viņi zināja.

Nē, viņš mani nepamanīja. Es izmantoju dronu kameras, lai viņiem sekotu, kamēr pats izvēlējos citu maršrutu pa laukumu — to, kas veda zem dārziem un tirdzniecības telpām uz telpu zem platformām.

Šķērsojot laukumu, Guratins kaut ko pateica Pin-Ll, un viņi nedaudz pielika soli, lai dotos uz veikalu kvartālu tālākajā vietā. Tā bija laba vieta, kur izvairīties no potenciālo sekotāju veiktas vizuālās novērošanas, kā arī deva man laiku nedaudz pieķīlēt drošības kameras, lai būtu grūtāk sekot ar to palīdzību. GrayCris ap šo bridi būs aptvēruši, ka ir pazaudējuši mērķus, un es gribēju panākt, ka viņus atkal nepamana. Nezināju, vai GrayCris ir samaksājuši stacijai par pieeju viņu publisko telpu drošības video, bet drošs paliek drošs.

Pin-Ll veda pārējos pa sarežģītu ceļu cauri tirdzniecības kvartālam — cauri dažādiem veikaliem un saloniem —, līdz nonāca atklātā dārzā, kur visi varēja sasēsties kārtējās konusveida viesnīcas pakājē. Tas bija labs risinājums, kas izveda viņus cauri sešiem dažādiem privātu drošības sistēmu reģioniem — lielisks veids, kā pazust no acīm kādam, kas mēģina tev sekot ar droniem vai drošības kamerām. Protams, no manis viņi neatkratījās, bet tas bija izcils paņēmiens, kā tikt vaļā no parastiem drošībniekiem (cilvēkiem). Un vieta, kur viņi apsēdās, bija krītoša ūdens aptverta — tas kā plīvurs aizsedza viņus no apkārtējām telpām un pārejām.

Apstājos ārā pie ieejas, pievienojoties nelielam cilvēku bariņam pie veikala, kuri vēroja kanālā projicētus drusku mākslinieciskākus video. Viesnīcas drošības kamerā vēroju, kā Pin-Lī un Guratins bridi kašķējas, kamēr Rathi mēģina strīdu izšķirt, un viss beidzās ar to, ka Guratins un Rathi apsēdās pie galdiņiem, bet Pin-Lī devās uz tirdzniecības telpām pie viesnīcas reģistratūras.

Zinu, ap to brīdi būtu varējis ar viņiem sakontaktēties — vai nu izveidojot drošus sakarus ar viņu kanāliem, vai vienkārši pieejot klāt un pasakot “čau”. Es vienkārši... nebiju drošs.

Labi, es biju pārbijies. Vai nervozs. Pārbijnervozs.

Vai viņi man bija tā kā cilvēkdraugi? Vai klienti? Mani bijušie īpašnieki — lai ari juridiski es piederēju tikai Dr. Mensai? Vai viņi, mani ieraugot, kliegs pēc glābiņa, sasauks drošībniekus?

Un, ja tas bija tik grūti ar Rathi un Pin-Ll (Guratinam es nekad nebiju paticis, un šīs jūtas bija abpusējas), kā tas būtu ar Menšu — ja es tik tālu nonāktu?

Nezināju, vai varu viņiem uzticēties. Es gribēju uzticēties. Bet es daudz ko gribu — brīvību, neierobežotas lejupielādes, jaunas “Drāmsau-lcs Salu” sērijas — un lielāko daļu no tā es nedabūšu.

Izgāju cauri dārzam ar sēdvietām, kas bija tikai par 37 procentiem aizņemts, bet Rathi un Guratins mani neievēroja. Garāmejot viņus noskenēju un uztvēru Guratina uzlabojumus, bet nekādas enerģijas pazīmes, kas liecinātu par ieroču klātbūtni. Rathi saberzēja acis un nopūtās. Guratina skarbās lūpas liecināja par zināmu vilšanos.

Izgāju pa atvērtajām durvīm uz tirdzniecības zonu, kurā bija maz ierasto preču automātu, bet daudz dažādu uzņēmumu kiosku — tostarp pasažieru transporta līnijas, stacijas nekustamā īpašuma aģentūras, aģentūras nekustamajam īpašumam uz planētām gan šajā sistēmā, gan citās, kā ari daudzas bankas un drošības uzņēmumi. (Bet ne Palisāde, kas sadarbojās tikai ar korporatīvajiem klientiem.) Šeit bija spēcīga drošība, bet es nemanīju sejas atpazīšanas skenēšanu. Kanāls bija privatizēts un pārbāzts, visi cilvēki, kas nebija reģistrējušies viesnīcā, bija spiesti maksāt par tā izmantošanu, un drošībnieki koncentrējās uz aizsardzību pret zādzībām. Tālākajā zonas galā bija izeja uz transporta platformu — tā neveda uz cauruli, bet kaut ko, kas saucās “transportburbuļi”.

Ieraudzīju Pin-Lī stāvam pie vietējā drošības uzņēmuma kioska; izteiksme bija drūma, bet viņa vēl nebija pietuvinājusi roku pieejas laukam. Redzēju spriedzi ķermeņa valodā, jo īpaši tajā, kā viņa bija pavērsusi galvu. Lai ko Pin-Lī bija nākusi darīt, viņa to negribēja.

Tad es aptvēru, kā visi cikli, kad biju vērojis Pin-Lī līguma darbības laikā, bija likuši man uzticēties viņas viedoklim. Ja viņa negribēja to darīt, tad droši vien bija labs iemesls to nedarīt. Man bija ar viņu jāpa-runā, jādod viņai cita izvēles iespēja.

Ja viņas vietā būtu kāds cits, es būtu izprātojis atšķirīgu pieeju. Pin-Lī es vienkārši pateicu: “Hei.”

Viņa tik tikko uzmeta man skatienu, sejas izteiksmē stabila vienaldzība. Tad viņa paskatījās vēlreiz, sarauca pieri, sāka kaut ko teikt, tad apklusa. Viņa vēl arvien nebija pārliecināta. Es teicu: “Mēs satikāmies BrīvTirgus Ostā.” Nenoturējos un piebildu: “Es biju pārvadāšanas kastē.”

Viņas acis iepletās, tad samiedzās. Viņa ar varu piespieda saspringtos plecus nolaisties un nepieļāva kļūdu — nepaskatījās apkārt. Tad savilka seju smaida grimasē un caur sakostiem zobiem izgrūda: “Kas... Kā...”

“Ierados, lai atrastu mūsu draugu,” atbildēju. “Vai vēlies aiziet uz transportburbuli?” Vietējo sabiedrisko transportu parasti ir viegli nodrošināt pret iespējamu novērošanu un drošības pārbaudēm. (Jā, tam vajadzētu būt otrādi. Jā, jums vajadzētu uztraukties.)

Viņa vilcinājās, tad atieza smaidu vēl platāk. Tas izskatījās viltots un nikns, bet es novērtēju šo centienu. “Protams.”

Mēs izgājām cauri tirdzniecības zonai un devāmies pa slīpni uz pieturu. Kanāla reklāmas šāviņš mūs informēja, ka burbuļi ir tasītes formas lifta platforma ar polsterētiem sēdekļiem un caurspīdīgu burbuļapvalku pāri, tā, ka cilvēki nevarētu pamanīties no tiem izkrist, lai cik lielas pūles nepieliktu. (Reklāmā to neformulēja šādi.) Burbuļi slīdēja pa iepriekšno-teiktu ceļu pāri komercsekcijām un bija daudz lēnāki par caurulēm, tādēļ parasti tika izmantoti, lai vērotu ainavu. Tāpat tie izskatījās piemēroti neveiklām sarunām.

Pieturā bija tikai daži cilvēki, kas patlaban izkāpa no tikko atbraukuša burbuļa. Mēs aizgājām līdz pirmajam vagonam, un es samaksāju ar vēl vienu cietās valūtas karti, un — hopā, summa bija trīsreiz lielāka nekā maksa par manu iepriekšējo caurbraucēju hosteli! Labi, ka man nav jāēd.

Pin-Lī iekāpa pirmā, noskatīdama mani ar izteiksmi, ko es gribēju interpretēt kā slēptu piesardzību, bet kas, iespējams, tāda nebija. Apsēdos uz soliņa viņai pretī un izvēlējos izklaides braucienu pāri šī segmenta veikalu parkam. Durvis noslēdzās, un burbulis slīdēja augšup, lai pievienotos citiem, kas devās pāri viesnīcai.

Burbulī bija kameras kanāls, bet tas bija paredzēts tikai trauksmes celšanai gadījumos, ja tiek izteikti konkrēti vārdi un skaņas, kā arī veiktas noteiktas kustības — droši vien kamera tur bija vien tādēļ, lai samazinātu nejaušu slepkavību skaitu. Nobloķēju tās audio kanālu un teicu:

«Nedirs.

Pin-Lī nikni blenza uz mani. “Tu aizgāji.”

Kaut kā nebiju gaidījis šādu pavērsienu. Teicu: “Mensa teica, ka es varētu iemācīties darīt jebko, ko vēlos. Es iemācījos aiziet.”

“Tu būtu varējis viņai pateikt, ko gribi. Mēs — viņa — mēs bijām uztraukušies, skaidrs?” Mans skatiens bija pievērsies ainai aiz runātājas, un es izmantoju burbuļa kameru, lai nopētītu viņas seju. Pin-Lī saknieba lūpas, noklusējot to, ko nu bija plānojusi teikt tālāk. Tad viņa savācās un turpināja: “Redzēju atvadu ziņu, ko tu viņai nosūtīji. Nav tā, ka viņa pati nebūtu sapratusi, kā mēs visu bijām sajājuši.”

Man bija uznākusi emocija, un man tas riebjas. Es labprātāk izjustu jaukas, drošas emocijas par seriāliem izklaides kanālos. Jūtas, kas radās īstās dzīves cilvēku teiktā vai rīcības dēļ, noveda tikai pie tādiem stulbiem lēmumiem kā ierašanās TranRollinHvfa stacijā. Un viņi nebija sajājuši visu. Dažus elementus — jā, protams. Bet nav jau tā, ka es pats zinātu, ko ar sevi darīt. “Es negribu par to runāt.”

Viņa nopūtās — tā bija nogurusi, bet dusmīga nopūta, — un piespieda pirkstus pie pieres. Man bija jāapslāpē impulss pieklauvēt neeksistējošai McdSistēmai un pajautāt diagnozi. Viņa teica: “Un kur, dirsā, tu devies? Un ko tu dari šeit?” Viņa mirkli vilcinājās šaubās. “Vai tu šeit kādam strādā, ar līgumu?”

Tieši tāpēc jau es biju devies prom. “Vai nu es esmu Mensas īpašums un strādāju viņai, vai arī esmu brīvs aģents un strādāju sev.”

Blenziens pastiprinājās. “Labi, tad kādam nolūkam tu sevi nolīgi?”

Tas bija interesants formulējums. Man tas pat patika. Un šķita tik dīvaini šādi runāt ar cilvēku — cilvēku, kurš zināja, kas es esmu. Man nebija jāpiespiež sevi skatīties Pin-Lī sejā, nebija jāuztraucas par to, vai manas sejas izteiksmes ir normālas. Abīna bija zinājusi, ka esmu Droš-Vienība, bet viņa nebija zinājusi, ka es esmu es. “Es ceļoju, un tad ieraudzīju ziņu, ka Mensa ir pazudusi. Vai viņi ievīla Menšu šeit ar viltu, vai arī viņa tika nolaupīta?”

Viņas acis atkal samiedzās — šoreiz domīgi. “Tu tiešām esi vienkārši blandījies apkārt un skatījies to seriālu? Mēs baidījāmies, ka Gray-Cris tevi notvers, bet viņi pieprasīja, lai tu tiec nodots kā daļa no pierādījumiem. Likās, ka viņi būtu mums devuši ziņu, ja būtu tevi dabūjuši — viņi noteikti būtu ar to plātījušies.”

“Esmu blandījies apkārt un skatījies daudzus seriālus.” Gaidīju. Pin-Lī vienmēr ir bijusi grūti pieejama, un viņai bija nepieciešams laiks, lai atvērtos. Līdzīgi kā ar citiem, man bija saglabāts simtiem stundu ar viņas audio un video ierakstiem. Man nebija tie jāpārskata, lai noteiktu, ka viņas nervi ir uzvilkti līdz pēdējam, jo viņa baidījās par Menšu un jutās atbildīga par pārējo dzīvībām.

Beidzot viņa teica: “Tad tu esi ieradies, lai mums palīdzētu. Kāpēc lai es tev uzticētos? Tu acīmredzami neuzticies mums.”

Ja es varētu atbildēt uz šo jautājumu, tad droši vien justos labāk. Es neuzticējos viņiem — vismaz ne par visu. Man nebija nojēgas, kādēļ lai viņi uzticētos man. “Es savācu uzbrukuģa statusa ziņojumu. Viņi jums nepalīdzos, ja stacija nenoņems aizliegumu piedokoties. Jūs esat palikuši vieni. Vai, precīzāk, tu esi viena ar Rathi un Guratinu, kas varbūt ir vēl sliktāk.”

Viņa novaikstījās. “Biju aizmirsusi, kāds tu esi dirsa.”

Nu, jā. Teicu: “Man vajag informāciju, lai izstrādātu plānu.”

Viņa paskatījās ārā un nedaudz sarāvās, ieraudzījusi zibošu reklāmas ekrānu, kas riņķoja ap torni, kam slīdējām garām. “Viņi aizveda Menšu no BrīvTirgus Ostas pēc tikšanās ar DeltFall pārstāvjiem. Dažu upuru ģimenes bija atbraukušas, lai personiski saņemtu viņu mirstīgās atliekas, tur bija daudz cilvēku, tas bija emocionāli. Viņa pēc tam uz brīdi pagāja nost, un pēc tam pazuda. Drošības kamerās atradām mirkli, kad Mensa tika sagūstīta, bet tad jau viņa bija aizvesta prom no stacijas. Pateicoties nelielai Saglabāšanas diplomātiskā korpusa palīdzībai, es pārliecināju uzņēmumu, ka viņi paši bija tik nenormāli sajājuši savu nodrošinājuma līgumu, ka tagad viņu pienākums ir mums palīdzēt. Tad Gray-Cris nosūtīja prasību, lai Saglabāšana atsakās no apsūdzības un sniedz par to publisku ziņojumu. Mēs to izdarījām, un tagad esam šeit, lai vienotos par izpirkumu.” Viņas izteiksme saspringa. “Cilvēki Saglabāšanā strādā pie tā, lai iegūtu līdzekļus, bet mums vēl nav ne tuvu tik daudz, cik viņi vēlas.”

Tātad man bija taisnība, GrayCris bija vajadzīga nauda. “Bet nekāda atbalsta no uzņēmuma līguma?”

“Ne pēc tam, kad TranRollinllyfa stacija aizliedza viņiem nolaisties. Viņi mums iedeva atslēgu drošības saskarnes implantant, ko Mensa bija iegādājusies ekstrēmām situācijām, bet Guratins teica, ka tas ir bloķēts, jo Menšu tur kaut kur torā virs mums — aiz galvenās stacijas drošības barjeras, kas noslāpē signālu.”

“Vai tā atslēga ir pie tevis?” jautāju. Varbūt Guratinam implants ir bloķēts, bet ne man.

Viņa atvēra jakas iekšējo kabatu un iedeva man atslēgu, kas bija izveidota līdzīgi caur kanālu pieejamam atmiņas čipant. Lejupielādēju adreses informāciju un patērēju vienu minūti un četrdesmit trīs sekundes, mēģinot piekļūt Mensas implantant. Izrādījās, ka tas bija bloķēts arī man. “Guratinam varētu būt taisnība par galvenās stacijas drošības barjeru.” Man riebās to teikt.

Pin-Lī vīlusies saguma. “Mums vairs nav daudz laika sadabūt izpirkumu. Es jau gāju mēģināt nolīgt palīgā šejienes drošības uzņēmumu, cerot, ka trāpīšu uz kādu, kuru nav piekukuļojuši GrayCris.” Viņa novērsās no loga un atkal paskatījās uz mani. “Runājot par piekukuļošanu, uzņēmums spēlē dubultu spēlīti, vai ne?”

Priecājos, ka Pin-Lī jau bija par to iedomājusies un nemēģināja noliegt realitāti. “Deviņdesmit piecu procentu iespējamība, ka tā,” atbildēju. Uzņēmums ir kā zemisks produktu automāts — iebāz tajā naudu, un tas darīs to, ko gribi, ja vien kāds cits neiebāzīs vairāk naudas un nepateiks, lai tas apstājas. Šajā situācijā GrayCris saprātīgākā izvēle bija izgāzt tik daudz naudas, cik iespējams.

Pin-Lī novaidējās un saberzēja ar rokām seju. “Esmu teju vai priecīga, ka tu esi šeit.”

Kad mūsu burbulis atgriezās stacijā, es devos uz viesnīcas reģistratūru, lai rezervētu numuriņu, un Pin-Ll devās pēc pārējiem. Viņa domāja, ka mums vajadzētu visiem kopā parunāties privāti. Vispār es domāju tāpat. (Mēs būtu varējuši sarunāties kanālā, sasēdušies dārzā, bet nebiju drošs, ka šie cilvēki nesāks vicināties ar rokām un pievērst uzmanību.)

Aizbraucu ar liftu uz numuriņu, un, protams, iekšā nebija drošības kanāla — stulbā viesnīca pievilināja cilvēkus, apsolot privātumu numuriņos, lai pēc tam ierakstītu viņus publiskās telpās. Sī viesnīca bija lētāka nekā iepriekšējā, bet smukuma līmenis bija apmēram tāds pats. Un kanāls bija aizbāzts — ja vien nebija zināms veids, kā tikt ar to galā.

Istaba bija daudz praktiskāka, ar normāla izmēra gultu, kas bija uzlokāma pie sienas, lai atstātu vairāk vietas krēsliem. Ekrānvirsma aizņēma nevis visu sienu, bet tikai ceturto daļu, un mazgāšanās telpā bija vairāk vietas dvieļiem. DrošVienībām nekad neļauj apsēsties un izmantot cilvēku mēbeles — vienalga, vai viņi ir darbā vai nē —, tādēļ es apsēdos uz viena no krēsliem un saliku kājas uz galda. Tad noņēmu kājas no galda, jo tā bija neērta poza. Gaidot izklaidējos, iefiltrējoties viesnīcas drošības sistēmā.

Kad numuriņa kanāls signalizēja, ka viņi ir pie durvīm, es liku tām atvēries. Biju ieņēmis savu labāko nevērīgo pozu, un uz ekrāna bija redzams “Mēness patvērums”. (Patiesībā es pārsūtīju tā audio uz aizdomīgu monitoru, ko viesnīca, iespējams, izmantoja, lai veiktu ierakstu istabās, lai gan līgums garantēja pilnīgu privātumu numņros.)

Pin-Lī iebakstīja abus pārējos istabā un ļāva, lai durvis aizslīd ciet. Viņa acīmredzami bija viņiem visu pateikusi, jo Rathi plati smaidīja. Viņš teica: “Tu izskaties lieliski! Ko esi sadarījis?”

Guratina izteiksmē es nolasīju mērenu pretīgumu. Paldies, tu man arī vēl joprojām nepatīc.

“Rathi — vēlāk,” Pin-Lī noteica. Viņa pagāja abiem garām un iekrita otrā klubkrēslā. “DrošVicnībai nav mums jāsaka, kur tā bijusi vai ko darījusi, ja vien tā nevēlas to darīt. Mums jākoncentrējas uz Mensas atbrīvošanu.”

Es nebiju to gaidījis un priecājos, ka skatījos uz ekrānvirsmu. Kameras trūkums padarīs šo visu nepatīkamu — vismaz man. Es it kā varēju visus redzēt dekoratīvajā spoguļmateriālā sienu augšpuses apdarē, bet tas nebija pietiekami.

Guratins ievilka elpu, lai kaut ko teiktu, un Pin-Lī pabakstīja ar pirkstu uz viņa pusi. “Ja tu sāksi kašķēties...”

Guratins novaikstījās un padodoties pacēla rokas. “Nekāda kašķa. Es tikai nesaprotu, ko DrošVienība var līdzēt. Viņi neatbrīvos Menšu bez izpirkuma, un mums tā nav.”

Rathi man teica: “Mūsu kontaktpersona uzņēmumā teica, ka viņi droši vien tur Menšu GrayCris galvenajā birojā tora augšdaļā, aiz galvenās stacijas drošības barjeras, kur nevienu no malas neielaiž. Tagad, kad tu esi šeit — vai mēs varam viņu dabūt ārā un aizbēgt?”

Tā bija stulba ideja, ko vajadzēja apcirst saknē. Es jau biju izveidojis privātu un drošu kanāla savienojumu starp mums četriem un nu nosūtīju tajā stacijas karti ar komentāriem. “Problēma nav tur, ka Gray-Cris galvenais birojs ir augšējā torā.” Nosūtīju attēlu uz istabas ekrānvirsmu, pietuvināju to un nospraudu ceļus no šejienes uz turieni. Liku iegaismotics visiem drošības pārbaudes punktiem, atzīmējot tos, kas nelaida cauri nevienu, kam nebija stacijas pilsoņa ID — tas ir, nevienu no mums. “Problēma ir tur, ka mēs pametīsim teritoriju, kuru kontrolē neitrāla TranRollinHyfa stacijas drošības komanda, un ieiesim GrayCris korporatīvajā jurisdikcijā.” Nezināju, ko viņi izdarītu ar mani — tagad, kad mans datu ports nedarbojās un viņi nevarēja pārņemt vadību pār mani. Alternatīvu izrīcību saraksts bija garš, ietverot vienkāršu manis sašaušanu līdz funkcionalitātes beigām un daudzām citām darbībām, kas viņiem šķistu saprātīgas un praktiskas, bet man sagādātu tikpat daudz prieka kā spīdzināšana. Vienalga, ideja bija tāda, ka man būtu labi netikt notvertam. “Šeit, zemākajā gredzenā, GrayCris katras operācijas veikšanai ir jāvienojas un jāpiekukuļo TranRollinHyfa stacija, kā arī jebkura privāta drošības vienība vai pakalpojumu sniedzējs, kam šeit ir jurisdikcija — kas sniedz mums nelielas priekšrocības.”

“A.” Rathi vīlies atgāzās krēslā. “Pat ar nodrošinājuma uzņēmuma uzbrukuģa palīdzību? Tas ir, uzņēmumi teica, ka nepārkāps TranRollin-Hyfa aizliegumu piedokoties, bet viņi tur ir - ar pamatīgiem ieročiem...” Godīgi sakot, cerēju, ka tur viņi ari paliks. Teicu: “Tā kā GrayCris nevar panākt, ka jūs izgaistat, tad viņi grib jūs vismaz aizkavēt. Viņi droši vien vāc naudu, lai varētu piekukuļot uzņēmumu. Uzbrukuģis ir šeit, lai izdarītu spiedienu uz GrayCris, kamēr viņu pārstāvji mēģina vienoties ar uzņēmumu tur, BrīvTirgus Ostā. GravCris pieprasītā izpirkuma maksa droši vien aizietu pa taisno uzņēmumam kā daļa no kukuļa.”

Rathi bija acīmredzami šokēts. Pin-Lī aizkaitināta nopūtās un teica: “Tāpat domāja mūsu diplomāti Saglabāšanā.”

Rathi pagriezās pret viņu. “Tu mums to neteici!”

Guratins sakrustoja rokas uz krūtīm. “Tā jau zināju.”

To nu es nevarēju paciest. Pagriezos un veltīju viņam savu labāko skeptisko skatienu. Pārsteidzošā kārtā tas darbojās. Guratins izlaboja: “Man bija tādas aizdomas.”

Pin-Lī jautāja Rathi: “Vai tu to gribēji zināt? Es cerēju dabūt Menšu un tikt prom no šejienes, pirms GrayCris izdotos vienoties par izpirkumu.”

Rathi novaidējās. “Nē, es negribēju to zināt. Kas notiek ar Menšu un mums, ja GrayCris un uzņēmums vienojas, kamēr mēs esam šeit?” Pin-Lī bezpalīdzīgi pacēla rokas, un Guratins izskatījās vēl vairāk saskābis. Viņš noteica: “Uzmini.”

Piebildu: “Iespējams, GrayCris nevar atļauties samaksāt.” Viņi varbūt izmisīgi centās notirgot savu citplanētiešu palieku un svešo sintētiku krājumus, pirms izplatās vēl vairāk ziņu par Milu. Citplanētiešu materiālu turēšana bija pret korporatīvo/politisko vienību koplīgumiem, kas nozīmēja, ka GrayCris varēja tos tirgot tikai tad, ja neviens par tiem nezināja. Nodrošinājuma uzņēmums nepieņemtu citplanētiešu paliekas kā maksājumu citādi, kā vien situācijā, kad šādiem materiāliem nevarētu sadzīt pēdas. Tagad uz to nebija cerību. Kas nozīmēja, ka GrayCris bija daudz izmisīgākā situācijā.

Atspulgā redzēju, kā Pin-Lī skatās uz mani. “Vai ir kāds veids, kā tu — mēs — varam izdabūt viņu ārā bez izpirkuma?”

Es biju caurskatījis iespējamos scenārijus, daļēji tādēļ, lai apslāpētu skaņu, ar kādu cilvēki izteica stulbus ieteikumus. (Nav jau tā, ka man šī skaņa nepatīk, tā ir pazīstama un teju vai mierinoša — diezgan kaitinošā veidā.) “Tas būs ķēpīgi,” es teicu. Ar “ķēpīgi” biju domājis, ka rezultātos dabūju atpakaļ vidēji 85 procentu iespējamību, ka viss beigsies ar izgāšanos vai nāvi, un cipars bija tik zems tikai tādēļ, ka saskaņā ar pēdējo diagnostiku mans risku izvērtēšanas modulis bija nošķiebies. (Zinu, tas daudz ko izskaidro.) “Mums jāatrod veids, kā panākt, lai viņi izved Menšu ārpus galvenās stacijas drošības barjeras, lai es varu noteikt viņas atrašanās vietu, izmantojot uzņēmuma implantu.”

Biju domājis ieteikt uzlauzt viņu ziņapmaiņas sistēmu — lai gan man vēl nebija ne mazākās nojēgas, kā tajā iekļūt. Vai ka tas vispār darbotos, jo, pieņemu, augstas bīstamības cietumnieka pārvadāšana būtu jāapstiprina cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam, kas pārskatītu procesu un varētu uzdot neatbildamus jautājumus. Bet Pin-Lī pagriezās pret Rathi un Guratinu un ieteicās: “Mēs varētu piedāvāt viņiem izpirkumu un sarunāt apmaiņu kādā no šīm viesnīcām.”

Rathi apdomājoties lēni pamāja. “Bet cik daudz viņi zina par mūsu finanšu situāciju? Vai viņi zinās, ka tie ir meli?”

Pin-Lī īsi nožestikulēja. “Mums nav viņiem jārāda cietās valūtas karte.”

Guratins paliecās uz priekšu. “Es varu uztaisīt pārliecinošu kanāla dokumentu, kas norādītu dažus Saglabāšanas ārpusplanētas īpašumus. Viņiem nav jāzina, ka šie īpašumi vēl nevar tikt apmainīti. Bet, kad mēs piedabūsim viņus atvest Menšu uz tikšanos...”

Tas nebija drausmīgākais plāns. Varbūt tas pat nebija desmit drausmīgāko plānu sarakstā. Es teicu: “Mums nav jāpiedabū, lai viņi aizvestu Menšu līdz pat satikšanās vietai. Mums vajag tikai piedabūt viņus izvest Menšu ārā no drošības barjeras zonas, lai es varu viņu atrast.”

Guratins pagriezās pret mani. “Ja viņi tā izdarīs, vai tu varēsi Menšu aizdabūt prom, lai cik sargu tur nebūtu?”

Sāku domāt, ka varbūt Guratina dirsīgā izteiksme bija kaut kāds ģenētisks defekts, ko viņš nespēj kontrolēt. Teicu: “Jo vairāk sargu, jo labāk.”

Viņš pacēla uzacis. “Tu domā viņus visus nogalināt?”

Labojums, Guratina dirsīgās izteiksmes cēlonis bija tas, ka viņš bija dirsa.

Es varēju melot, es varēju teikt, ka o, nē, es viņus nenogalināšu, es esmu jauka DrošVienība. Domāju, ka biju gribējis to teikt vai kādu ticamāku šī teksta versiju. Tā vietā sanāca pateikt: “Ja būs nepieciešams.” Sekoja īss klusuma mirklis. Pin-Lī bija sakniebusi lūpas un neko neteica. Bet es pazinu šo apņēmīgo sejas izteiksmi no video arhīva, no

mirkļa divplāksnī, kad izbeidzās satelīta signāls un viņa balsoja par došanos uz DeltFall mītni. Rathi seja atspoguļoja izvēles mokas. Guratins tikai noteica: “Tu uzskati, ka esi kvalificēts pieņemt šādu lēmumu.”

Es teicu: “Esmu drošības eksperts. Jūs esat cilvēki, kas aiziet uz aplamu vietu, kur jums uzbrūk nikna fauna. Es esmu dabūjis klientus dzīvus ārā no situācijām, kurās izdzīvošanas iespēja bija mazāka nekā deviņi procenti. Es esmu vairāk nekā kvalificēts pieņemt šādu lēmumu.” Guratins lēni atgāzās krēslā. Es piecēlos. “Gaidīšu uzgaidāmajā zālē. Sazinieties, kad esat izlēmuši.”

Pin-Lī pacēla roku. “Pagaidi, mēs esam pieņēmuši lēmumu.” Viņa paskatījās uz Rathi. “Vai ne?”

Viņš sakoda zobus. “Jā. Mēs šeit runājam par GrayCris. Viņi ir ieplānojuši nogalināt Menšu un arī mūs, ja vien varēs.”

Guratins teica: “Esam vienojušies.”

Bet es jau biju piecēlies. Teicu: “Tik un tā eju uz uzgaidāmo zāli,” un devos prom.

Nebiju sapūties un neslēpos. Uzgaidāmā zāle bija stratēģiski izdevīgāka pozīcija.

Tai bija vairāki līmeņi un lielas kuba formas biozonas, kurās atainotas dažādas ekoloģiskās nišas, bet ap tām izkārtotas mēbeles. Tas izskatījās jauki un aicināt aicināja cilvēkus sasēsties apkārt un apspriest aizsargātu informāciju viesnīcas pārbāztajā kanālā, tā, lai viesnīca to visu varētu ierakstīt un pārdot vairāksolīšanā. Man bija izvietoti arī datu savākšanas punkti, kas monitorēja augstākā līmeņa ieeju no laukuma un transporta pieturas.

Atradu vietu, kur piesēst pie biozonas, kurā atainotā vētra uz gāzu milža neļāva mani saskatīt no citām sēdvietām.

Kanālā cilvēki apsprieda nianses tam, ko es biju nosaucis par Operāciju Pēc Patiesībā Ne Pilnīgi Briesmīga Plāna.

Nosūtīju Pin-Lī ziņu, ka viņiem vajadzētu vienoties par kontaktper-sonas satikšanu šeit, jo viņu viesnīca jau bija pieviesusies pilna ar GrayCris aģentiem, bet šī viesnīca pagaidām bija tīra. Pin-Lī pārsūtīja ieteikumu pārējiem, un viņi piekrita. Viņiem pat nekas nebija jāpaņem no iepriekšējā numuriņa. (Visi ceļoja ar minimālu bagāžu — tikai dažiem higiēnas priekšmetiem, Pin-Lī zālēm, Guratina specializētajiem rīkiem un Rathi veiksmīgo papildu saskarni, un to visu Guratins nesa pleca somā.)

(Es domāju, cik dīvaini, ka man vairs nav jāraizējas par cilvēku lietām. Man bija tāda sajūta, it kā es visu savas eksistences laiku būtu to vien darījis, kā nesis / kāpis pāri / rāpies apkārt cilvēku lietām cilvēku mītnēs. Varbūt tāpēc, ka tā arī bija.)

Vēlreiz: šajos apstākļos tas nebija slikts plāns. Laika būs maz. Es nezināju, pa kādu maršrutu GrayCris vedīs Menšu uz satikšanās punktu. Man būs jāgaida, līdz viņi ienāks viesnīcas drošības kameru redzamības lokā. Kas bija labi, tikai neatstāja mums daudz laika atkāpšanās stratēģijai — cik nu tāda bija iespējama.

Tad Pin-Lī jautāja: “Esam gatavi?” Abi pārējie piekrita. Viņa ekrān-virsmā izsauca viesnīcas numuriņa saziņu un piezvanīja savai GravCris kontaktpersonai.

Tā kā saziņa bija aktīva, es varēju vizuāli redzēt ekrānu, lai gan istabā nebija kameras. Nebija gan daudz ko redzēt: GrayCris kontakt-persona savā galā bija nobloķējusi vizuālo signālu. Pin-Lī paziņoja, ka viņai bija izpirkums, un pateica, kur jānogādā Mensa, lai veiktu apmaiņu. GravCris atbildēja, ka vēlas izpirkumu tagad un tikai tad atlaistu Menšu, bla, bla, bla, bet salīdzinājumā ar citām gūstekņu izpirkšanas procedūrām šī izklausījās pavirša. GravCris patiešām gribēja to izpirkumu. Pin-Li divas minūtes strīdējās ar viņiem, un tad viņi padevās, lai gan gribēja vispirms atsūtīt savu pārstāvi, lai tas paskatās uz līdzekļu autorizāciju.

Pēc tam kad Pin-Lī bija beigusi sarunu, Rathi novilka: “Ak, es ceru, ka mēs rīkojamies pareizi.”

Gu ratiņš drūmi teica (tā gan viņš principā teica visu): “Gana drīz mēs to uzzināsim.”

Pin-Lī attrauca: “Viss būs labi.” (Mensa būtu pateikusi to iedrošinošā tonī. Pin-Lī acīmredzami mēģināja panākt, ka tas izklausās iedrošinoši, bet izklausījās tā, it kā viņa vienkārši gribētu, lai pārējie aizveras.)

Guratins iznāca uzgaidāmajā telpā, lai sagaidītu GrayCris pārstāvi, un apsēdās labi redzamā vietā zemākajā platformā — tik stīvi, ka izskatījās pēc DrošVienības vairāk nekā es.

Nu, viņam par aizstāvību jāsaka, ka situācija bija stresaina. Es nevarēju riskēt un novērst uzmanību, skatoties mediju saturu, bet pārskatīju savu krātuvi un ievēroju, ka man vēl arvien bija mierinoši daudz sēriju šībrīža skatāmajā seriālā. Tās palīdzēja — nedaudz.

Viens iemesls, kāpēc es uztraucos, bija tas, ka, ja viss notiks labi un es netikšu sašauts lupatās, tad atkal ieraudzīšu Menšu.

Pa ceļam uz RaviHvral staciju DiPTs man teica, ka Preservation-Aux ir mana komanda. Es nezināju, vai DiPTs bija naivs vai uzskatīja, ka es tāds esmu. Labi, varbūt es tajā laikā biju pietiekami naivs, lai iedomātos, ka tur bija drusciņ patiesības. Tad, pēc notikumiem RaviHyral, es biju atteicies no šīs domas. Vēlāk man bija ienācis prātā dabūt Men-sai pierādījumus, es devos uz Milu un redzēju Donu Abīnu mirkli, kad Miki... nomira, un kopš tā laika es atkal biju dzīvojis ar domu, ka “varbūt tur ir drusciņ patiesības”.

Bet, sēžot šeit, viesnīcas uzgaidāmajā zālē, skatoties uz biozonu un liekot darbā visus pieejamos neesmu-DrošVienība kodus, šī fantāzijas aina sagruva. Skaudrā īstenība bija tāda, ka es nezināju, kas man ir Mensa.

Pat pēc Miki es nevēlējos būt mīļrobots.

Augšā, numuriņā, Pin-Lī lēni staigāja šurpu turpu un centās negriezt zobus, kamēr Rathi bija jau trīs reizes aizgājis uz tualeti.

Guratins vienkārši sēdēja un blenza. Tad viņš kanālā teica: Vai tu esi tur, DrošVieniba?

Nē, es aizgāju, atteicu. Esmu izlēmis pārvākties uz, dzīvi šeit un vienkārši blandīties no vienas viesnīcas uz otru, patērējot izklaides kanālus.

Labi, tas izklausījās pēc daudz labākas idejas, nekā es biju domājis.

Sekoja pauze, tad viņš teica: Es neesmu tavs ienaidnieks. Es tikai esmu piesardzīgs.

Man vienalga, ko tu dotnā, atbildēju un tūlīt pat vēlējos, kaut būtu uzlicis sev sekundi ilgu gaidīšanas laiku un varētu izdzēst pateikto. Tas izklausījās tā, it kā man nebūtu vienalga. Lai gan bija gan.

Aizvilkās viena minūte. Tad vēl viena. Guratins jautāja: Ko tu darīji, kad biji prom ? Kurp tu devies?

Negribēju atbildēt, jo negribēju par to runāt, bet šķita savādi nejauki vienkārši viņu ignorēt. Atlasīju video fragmentus ar Eiresu un pārējiem ceļā uz HaveRatton staciju, lielākoties mijiedarbes, kuras es biju marķējis, lai varētu pēcāk izvērtēt savu uzvedību. (Daži gadījumi, kad izšķīru cīkstiņus, biju spiests sniegt padomus attiecībās, kā arī bēdīgi slavenā Cepumu Iepakojuma Izlietnē lieta.) Es to visu salīmēju kopā, devu nosaukumu “Slepkabots Izliekas Par Uzlabotu Cilvēku, Drošības Konsultantu” un nosūtīju Guratinam.

Viņš to vēl arvien skatījās, kad pa galveno ieeju uzgaidāmajā zālē ienāca GravCris pārstāvis.

Nebija nekādu fizisku pazīmju, kas viņu atšķirtu no citiem cilvēkiem un uzlabotajiem cilvēkiem, kas blandījās iekšā un ārā. Viņš bija garš, bāls cilvēks ar gariem gaišas krāsas matiem, mugurā uzvilcis vienu no daudzajām vietējām variācijām par tēmu “biznesa kostīms”: piedur-kņota žakete, kas sniedzās līdz pat ceļgaliem, un platas bikses.

Pieklauvēju Guratinam, un viņš apturēja video.

GrayCris pārstāvis uz mirkli apstājās, sejā pazibēja aizkaitinājums. Viņš bija trāpījis pārblīvētajā viesnīcas kanālā. Viesnīcas sistēma reģistrēja maksājumu stacijas kredītkontā un deva viņam pieeju. Es notvēru viesnīcas drošības drona standarta skenējuma rezultātu: nekādu ieroču, tikai saskarnes aktivitāte. īsa drona lasījuma analīze norādīja uz 65 procentu varbūtību, ka pārstāvim bija līdzi kaut kas tāds, kas apmāna skeneri. Tātad viņš, iespējams, bija apbruņots, un varbūt viņam bija aizsargātas saziņas ierīce.

Man bija pieeja viņa kanālam, bet nedomāju, ka tas daudz līdzētu. Ja viņam bija ierīce, kas varēja piemānīt drošības skeneri, tad viņš noteikti zināja, ka pārbāzts viesnīcas kanāls nav labākā vieta saziņai par notiekošo operāciju.

Hipotētiskā aizsargātā saziņas ierīce bija pamats satraukumam. Bet, lai kas tā nebūtu, tai būtu jāizmanto viesnīcas raidītājs, lai sasniegtu stacijas saziņas tīklu.

GrayCris pārstāvis veica vizuālu uzgaidāmās telpas pārskatu un acīmredzami atpazina Guratinu — droši vien no informācijas, ko Gray-Cris bija ieguvuši BrīvTirgus Ostā. Viņš devās Guratina virzienā, un pēdējais piecēlās, lai viņu sveicinātu. Pārstāvis teica: “Guratins? Es esmu Scrats, ieradies šeit pēc Pin-Lī aicinājuma.” Viņš bija mierīgs, pašpārliecināts, ar draudzīga smaida ēnu sejā.

Guratina dirsīgā izturēšanās šādos brīžos var būt noderīga. Ar izteikti neizteiksmīgu seju viņš teica: “Sekojiet,” un devās uz lifta piestātni.

Pieklauvēju Pin-Lī un Rathi, lai viņus brīdinātu, un turpināju vizuālu pārskatu, vai neieradīsies citi naidnieki. Piemēram, kā šie divi cilvēki, kas nevērīgā gaitā ieklīda pa galveno ieeju, nevērīgi piestāja, lai nevērīgi paskatītos apkārt, tad nevērīgi devās uz kāpnēm, kas veda uz atpūtas/čdnīcu telpām. (Labi, patiesībā viņi neizturējās tik neprofesionāli, bet es šeit biju sēdējis pietiekami ilgi, lai būtu izanalizējis tipiskus gājējus. Cilvēki, kas ieradās, lai kaut ko sameklētu, vai arī bija patiesi apjukuši neziņā, kurp nu doties, parasti kustējās saraustīti — viņu uzmanību pievērsa biozonas un kanāla rādījumi uz slīpni, kas veda uz reģistratūru, utt. Salīdzinājumā naidnieki ir viegli atpazīstami.)

Varbūt pārāk viegli? Viesnīcas drona skeneris sniedza negatīvu rezultātu, bet ar to pašu aizdomīgo lasījuma veidu kā GrayCris pārstāvim. (Tas šķita aizdomīgs man — es esmu apmuļķojis daudz dronu skeneru.)

Atzīmēju vēl divus potenciālos naidniekus, kas pieturā iznāca no cauruļtransporta, un, sazinoties ar saviem draudziņiem — laukuma dro-niem —, manīju vēl dažus arī kamerās ārpusē, pie viesnīcas izejas uz laukumu.

Jā, man arī bija slikta priekšnojauta. Bet es vēl arvien vēroju drošības sistēmu, un tajā nebija brīdinājumu vai netipisku signālu.

Iepriekš biju domājis pagaidīt šeit, līdz beigsies apmaiņa, bet nu piecēlos un devos uz liftu. Viens manu datu avots bija Guratina kanāls. Viņš un Serats nupat bija izkāpuši no lifta. Guratins visu laiku bija veiksmīgi uzturējis neveiklu klusumu. Negribot jutu pret viņu cieņu.

Kad Guratins un Serats sasniedza numuriņu, es jau biju liftā un pie pareizās zonas. Gaitenī nebija iespējas noslēpties, tāpēc es liku liftam apstāties un dot ziņu viesnīcasVidesPieejamībasUnMobilitātesSistēmai (īsāk — MobSistēmai) neveikt nekādus labojumus. (Izklausās pēc milzīgi ķēpīgas parasta lifta apturēšanas darbības, bet, ja es to nebūtu izdarījis šādi, tad tas būtu sadragājis sistēmu. Ja es aiztiktu MobSistēmas transporta vadību, tas notiktu burtiski. Ar “burtiski” domājot, ka lifti, pilni ar cilvēkiem un uzlabotajiem cilvēkiem, sadragātu cits citu.)

Tagad viņi jau bija istabā, un Pin-Lī teica: “Mums ir valūta, ko prasīja jūsu korporācija. Daļa no tās nāk no likvīdajiem īpašumiem, un es esmu saņēmusi ziņu, ka viņi ir gatavi naudas pārvedumam. Sarakstu es neuzrādīšu un piekrišanu nesniegšu, kamēr nebūsim redzējuši Dr. Menšu.”

Serats atbildēja: “Varu apliecināt, ka viņa, drošībnieku pavadīta, jau ir ceļā uz šejieni. Man ir jāredz piekrišana naudas pārvedumam.”

Vēl viens manu datu avots bija Mensas iinplants — bet tas vēl neatbildēja uz klauvējieniem. Paralēli veicu vairākas analīzes, kas noteica attālumus un iespējamos maršrutus ceļā no augšējā tora uz šejieni, kā arī strādāju pie rezerves plāna gadījumam, ja viņiem līdzi būtu īsti drošībnieki (t.i., DrošVienības no Palisādes vai cita vietējā nodrošinājuma uzņēmuma). Tas viss varētu kļūt graujoši sarežģīti, bet es domāju, ka viss vēl bija izdarāms.

Tad viss kļuva graujoši sarežģīti.

Kanālā Rathi teica: Ēēē, DrošVientba? Lūdzu, palīdzi.

Mans pirmais idiotiskais impulss bija mēģināt pieslēgties Rathi ķiveres kamerai, kuras viņam nebija. Istabā nebija kameru, tikai audio, un es dzirdēju pliku elpošanu. (Tāda bija nelaime ar plānu 1A. Mums pieejamajā laikā nebija iespējams ievietot istabā kameru — vismaz ne tādu, kas būtu tikusi garām drošības pārbaudei, ko noteikti būtu gatavs veikt GrayCris pārstāvis.) Tad Pin-Lī teica: “Tā jūs naudu nedabūsiet. Un naudu jums vajag, ne tā? To GrayCris vajag tūlīt, lai tiktu vaļā no nodrošinājuma uzņēmuma.”

Serats neizteiksmīgi atbildēja: “Šī nav piekrišana naudas pārvedumam. Tas ir tikai īpašumu saraksts. Ko jūs iedomājaties?”

Satraukti grābstoties gar avotiem, pa galvu pa kaklu mēģinot nodrošināt vadību pār viesnīcDrošSistēmu, notvēru signālu, ko Serats bija tikko nosūtījis savā saziņas ierīcē. Tas noteikti bija trauksmes signāls, kas lika pārtraukt gūstekņa atbrīvošanu, un varbūt signāls, lai rezervisti nāk iekšā ar stroķiem. Man nebija laika smalkumiem — nobeidzu viesnīcas raidītāju, un pēc tam man nācās nogāzt vēl divus rezerves raidītājus, kas centās ieslēgties, lai pārņemtu saziņas plūsmu. Tad es atradu Serata savienojumu ar viesnīcas kanālu un to nobloķēju. Tā kā biju aizņemts, mans buferis teica: Dr. Rathi, lūdzu, raksturojiet problēmu.

Rathi kanāla balss šķita nervoza. Viņam ir ierocis. Tas ir neliels, ēēē, plaukstas lieluma. Enerģijas ierocis, pārāk mazs, lai šautu lodes.

Audio kanālā dzirdēju Guratinu sakām: “Šis ir pārveduma dokuments, kādu mums iedeva...”

“Un tie ir absurdi meli,” Serats atbildēja.

Uzturi sarunu, nosūtīju Pin-Ll. Es negribēju, lai Serats prāto, kāpēc viņa rezervisti nav nosūtījuši apstiprinājumu. Biju atmetis Patiesībā Ne Pilnīgi Briesmīgo Plānu un ķēries pie Teju Briesmīgā Plāna. Izgāju no lifta un, jau soļojot pa gaiteni, atdevu to atpakaļ MobSistēmai. Mans skeneris aiz līkuma uztvēra kustīgu mērķi, un es palēnināju gaitu līdz nevērīgas pastaigas solim, kas izskatījās tieši tikpat viltots un neveikls kā GrayCris pārstāvju izpildīšanās uzgaidāmajā zālē. Bet mans savienojums ar viesnīcDrošSistēmu parādīja, ka pirms divdesmit sekundēm šajā sekcijā ir atvērušās citas durvis, un iespēja, ka nākošie cilvēki bija naidnieki, bija mazāka par desmit procentiem.

Divi mazi cilvēki pagriezās ap stūri, ļoti aizņemti ar galvassegu un plecu somu kārtošanu. Viņi pagāja man garām, kas palēnināja manu gaitu uz mērķi — man bija jādodas garām istabas durvīm, līdz cilvēki bija pazuduši skatam, tad jāsagaida, līdz viņi sasniedz pieturu un iekāpj liftā. Beidzot varēju iet.

Pieklusināju kanāla audio, kur Pin-Lī, Rathi un Guratins skaļi protestēja pret ieroci un apliecināja savu nevainību, stāstot, ka banka, kas bija atbildīga par naudas pārvedumu, noteikti ir kļūdījusies, un Rathi ir biologs un vispār nesaprot visu to finanšu ezotēriku utt. Piespiedu ausi pie durvīm un pastiprināju dzirdi, lai saklausītu Seratu sakām: “Man nav laika jums mācīt korporatīvo attiecību pamatfaktus.”

Tas sniedza man informāciju par viņa atrašanās vietu telpā attiecībā pret mani. Piespiedu durvju atvēršanas pogu.

Kad durvis vērās vaļā, Serats sāka griezties uz manu pusi. Šķērsoju istabu, satvēru viņa plaukstas locītavu un pavērsu to lejup, kā arī nosūtīju pa savu roku tēmētu strāvas triecienu, lai nosvilinātu viņa mazā, mīlīgā ierocīša akumulatoru. Tad izmantoju otru roku, lai satvertu viņa rīkli un piespiestu pie sienas. Tas viss notika ļoti ātri.

Scrats izdeva gārdzošu skaņu un mēģināja man iešaut. Pat ja ierocis vēl arvien darbotos, tas būtu man trāpījis ceļgalā, no kā es tikai būtu sace-pies vēl vairāk. Saspiedu viņa plaukstas locītavu, un viņš nometa ieroci. Viņš vēl arvien turēja saziņas ierīci.

Rathi bija paklupis pār krēslu, mēģinot tikt projām, un Pin-Lī zaudēja dažas sekundes, lai tiktu viņam garām. Guratins mirkli sagrīļojās, bet tad metās uz priekšu un sagrāba Serafu pie otras rokas. Viņš atlauza vaļā Serafa pirkstus, un Pin-Lī paķēra saziņas ierīci.

“Vai tā ir aktīva?” Rathi jautāja, traušoties kājās.

Teicu: “Esmu to bloķējis, tāpat kā viņa kanālu.” Viens no maniem datu avotiem bija viesnīcas vadības līnija tās kanālā, un nupat jau to pārpildīja sūdzības par saziņas pārtraukšanu. Biju arī izslēdzis savienojumu starp viesnīcas pārbāzto kanālu un stacijas kanālu. (Varētu domāt, ka izdarīju to apzināti, bet patiesībā es biju steigā ar vienu signālu nobliezis visu.) (Njā, tiktāl nu būtu ar to slepeno operāciju.)

Serafs smagi elsoja, un, tik tuvu esot, mans skeneris fiksēja viņa paātrināto pulsu un sviedru dziedzeru aktivitāti. Viņš teica: “Tad šī ir it kā pazudusī DrošVienība.”

Es pārbaudīju viesnīcDrošSistēmas skatu uz uzgaidāmo zāli un ieraudzīju divus GrayCris rezervistus. Viņi vēl nebija reaģējuši, vēl arvien izlikās, ka nevērīgi slaistās pie produktu automātiem, bet man kā dirst vajadzēja dabūt viesnīcas kanāla sakarus atpakaļ, pirms viņi pamanītu to trūkumu.

Pin-Lī noliecās un paķēra ieroci no grīdas. “Vai Menšu patiešām ved uz šejieni? Vai arī tie bija meli?”

Vēl nav atbildei no viņas implanta, atbildēju kanālā. Vēl arvien varēju pieslēgties stacijas kanālam, un tas pārraidītu implanta signālu. Ja Gray-Cris patiešām veda Menšu šurp, viņi vēl nebija šķērsojuši galveno stacijas drošības barjeru.

Tā ka viss plāns vēl nebija sagājis dirsā, tas tikai aptuveni riņķoja ap to un gatavojās sākt nolaišanos.

Serats teica Pin-Lī: “Jūs paši esat meļi, iedomājoties, ka varētu mūs apmuļķot ar to absurdo viltojumu. Liec tai lietai laist mani vaļā. Jūs pārkāpjat stacijas likumus, draudot man ar nāvējošu ieroci.”

“Kādu nāvējošu ieroci?” Rathi noprasīja. Viņš pamāja uz ieroci Pin-Lī rokā. “Tu draudēji mums ar nāvējošu ieroci, mēs varētu izsaukt stacijas drošībniekus savākt tevi!”

Kanālā Guratins aizrādīja: Mēs nevaram izsaukt stacijas drošībniekus.

Es zinu! Rathi atcirta. Es blefoju!

Pin-Lī noteica: “Viņš domā DrošVienību. DrošVienība ir nāvējošais ierocis.” Viņa mirkli kavējās, tad nosūtīja kanālā ziņu: Es tev pieskaršos, neaizej pa pieskari.

E, labi. Piekrītoši atklauvēju atpakaļ, jo tajā laikā biju aizņemts, drudžaini cenšoties dabūt atpakaļ viesnīcas primāros un sekundāros raidītājus, kas man bija jāpaspēj pirms remontinženieriem.

Pin-Lī uzlika roku man uz pleca, un es neaizgāju pa pieskari. Viņa paliecās uz Serata pusi un teica: “Šis nav nāvējošs ierocis. Šī ir persona. Dusmīga persona, kas vēlas, lai tu atbildi uz jautājumu. Vai jūs vedat Menšu uz šejieni?”

Serats viņai uzsmaidīja. “Tā bija. Tagad esmu devis drošības vadībai signālu atcelt apmaiņu. Viņi zina, kur es esmu, un drīz būs šeit. Tā kā jūs esat pārkāpuši stacijas likumu, ievedot privātas personas īpašumā esošu DrošVienību, neviens jums nepalīdzēs.”

“Jums vajag izpirkumu, lai piekukuļotu nodrošinājuma uzņēmumu, ne tā?” Pin-Lī noteica. Es nebiju novērsies no Serata, lai gan lielākā daļa manas uzmanības bija pievērsta, jāatzīst, diezgan rupji veiktai viesnīcu raidītāju atjaunošanai, kā arī Mensas implanta gaidīšanai. Viņa piebilda: “Skaidrs, ka GrayCris ir līdzekļi, ko tam atvēlēt. Vai arī ši ir atriebība?”

Serata vaibsti saviebās skeptiskā smīnā. Viņš neuztvēra pretiniekus nopietni — nu, skaidrs, es sapratu, kāpēc. Ja tu esi no GrayCris un darba laikā regulāri slaktē cilvēkus, tad droši vien tevi pārmēru nebiedē trīs saniknoti pētnieki no nekorporatīvas nomales planēteles. Un viņš bija pārliecināts, ka viņi mani kaut kā kontrolē. Viņš teica: “Atriebība? Jūs nopērkat DrošVienību un nosūtāt to uz Milu, lai atklātu svarīgu Gray-Cris īpašumu ieguves operāciju. Jūs un jūsu sīkās planētiņas savienība iedomājaties, ka varat sacensties ar korporāciju — ko tad jūs gaidījāt, kas notiks?”

Pin-Lī noteikti jutās satriekta, bet viņa atbildēja: “GrayCris uzbruka mums pirmie. GrayCris to iesāka. Mēs tikai vēlamies dabūt atpakaļ Dr. Menšu.”

Kanālā apjukušais Rathi jautāja: Milu?

Uzlabotajam Guratinam bija informācijas glabātuve. Viņš teica: Tas bija ziņās — viņi par to jautāja Mensai. Tā ir pamesta teraformē'sanas platforma.

Atjaunoju viesnīcas raidītājus, un sūdzības vadības līnijā strauji samazinājās. Abi GrayCris mērķi uzgaidāmajā telpā vēl arvien nebija pamanījuši, ka kaut kas ir nogājis šķērsām. Vēl arvien ne miņas no implanta.

Viņi neveda Menšu šurp. Viss velti. Viss — Milu, Miki nāve, ceļojums uz šejieni, it viss. Es teicu: “Milu bija mana ideja. Es esmu patvaļīga vienība.”

Viņš ignorēja mani, bet pievērsās Pin-Lī: “Patvaļīga vienība būtu atstājusi aiz sevis līķu kaudzi visā stacijā.”

Es ieminējos: “Varbūt es gribēju, lai kaudze sākas šeit.”

Viņš ieskatījās man acīs, un viņa zīlītes nedaudz paplašinājās.

Piebildu: “Jūs, cilvēki, esat tik naivi.”

Bija ļoti labi, ka tieši tajā mirklī ieklauvejās Mcnsas implants. Es vel nebiju līdz galam nolēmis sadragāt Scrata traheju, tikai apsvēru šo ideju. Tagad es atrāvu viņu no sienas un sažņaudzu viņu līdz ģībienam.

No cilvēku puses dzirdēju visādus: “Paga!” “Nē!" “Ēēē...” īSo

“Es negrasos viņu nobeigt,” noteicu un nometu Seratu uz dīvāna. “Es taču zinu, ko, dirsā, daru.”

Pin-Lī bija pieslēgusi savu kanālu implantam un tagad ķeksēja no jakas kabatas atslēgu, lai to pārbaudītu. “Viņa ir kustībā, viņa ir... Vai tu vari pateikt...”

Es jau salāgoju klauvējienu ar stacijas kartēm. “Viņi ir transport-caurulē.” Nu man bija jāiet. Teicu viņiem: “Dodieties atpakaļ uz atspoli. Atstājiet Seratu — kad viņš nāks pie samaņas, GrayCris jau zinās, ko mēs darām. Neņemiet līdzi viņa saziņas ierīci un ieroci, StacDrošība tos var noskenēt. Dodieties uz viesnīcas dārzu pirmajā stāvā un ar burbuli aizbrauciet līdz nākamajām veikalu kompleksam, tad pa cauruli no turienes.”

Biju ārā pa durvīm, pirms viņi paspēja ievilkt elpu, lai iebilstu. Gaitenis bija tukšs, un es aizskrēju uz lifta pieturu. Kanālā nosūtīju: GrayCris grupa ar Menšu ir mazāk nekā divu minūšu attālumā, laiks iet-, jums jābūt ārā no viesnīcas, pirms viņi ierodas šeit. Viņa ar jums sastapsies piejūsu atspoles. Nemēģiniet sazināties ar mani kanālā. Ja viņi uzpirks StacDrošību, tad viņi var noteikt mūsu atrašanās vietu.

Ejam jau, ejam, Rathi sūtīja pretī, un viesnīcDrošSistēma man teica, ka numuriņa durvis nupat ir atvērušās un aizvērušās. Esi piesardzīgs...

Pārtraucu kontaktu, Rathi, atbildēju viņam un iekāpu liftā.

Izslēdzu savu riska izvērtēšanas moduli.

Kad ieradās transportcaurule ar GrayCrisDrošību un Dr. Menšu, es biju liftā — uz pauzes un gatavībā.

ViesnīcDrošSistēmas kameras man rādīja GrayCris grupu, kas izgāja no caurules platformā tā, ka gaidošie pasažieri pajuka uz visām pusēm. Naidnieki bija civilapģērbā, bet ar redzamiem ieročiem — šī viņiem acīmredzami nebija slepena operācija, kas nozīmēja, ka atļaujas ir pārdevusi gan StacDrošība, gan viesnīcDrošSistēma.

Un viņiem līdzi bija bruņota DrošVienība.

Tas vēl arvien bija izdarāms. (Mans šķībais riska izvērtēšanas modulis varbūt pat būtu paziņojis, ka viss ir brīnišķīgi.) Sekoja pauze, kad grupa sadūrās ar viesnīcas pārbāzto kanālu un piedabūja kādu veikt maksājumu. (Acīmredzot bija iespējams piekukuļot vadību, lai tā ļauj tev ievest DrošVicnību un ieročus gūstekņu apmaiņas veikšanai, bet brīva pieeja kanālam jau nu būtu par daudz prasīts.)

Viesnīcas transportstacija bija trīs stāvus augsta — viens stāvs virs platformas, kurā apstājās cauruļtransports, un viens zem. Augšējā stāvā patlaban bija redzams hologrāfisks vētras atainojums, apakšējā tika uz riņķi laistas dažādas mākslas instalācijas — vai vismaz tā apgalvoja birka kanālā.

Man ienāca prātā ideja, kuru es iegrāmatoju kā “pataupīsim vēlākam”.

Naidnieki aizveda Menšu pa platformas tiltiņu uz lifta staciju. Viņa nebija nekādā veidā sasaistīta, bet viņi bija seši — plus DrošVicnība. Divi atdalījās, lai ieņemtu pozīcijas transportstacijā. Tas nozīmēja, ka man palika četri mērķi plus DrošVienība — kas bija galvenais mērķis.

DrošVienības, kas nav uzlauzušas vadības moduli, kā to biju izdarījis es, nevar uzlauzt kanālus un sistēmas kā es. Nu, tās varētu mēģināt, bet vadības modulis viņus sodītu un DrošSistēma vai CentrSis-tēma par tām ziņotu, un tas viss beigtos ar atmiņas iztīrīšanu. (Tā ka, ja tu izlem uzlauzt savu vadības moduli, tad izdari to kārtīgi un dabū gatavu ar pirmo reizi.) Vienība, kas bija līdzi GrayCris, bija parasta slepkavmašīna.

DrošVienībai uz krūtīm bija Palisādes logo. Bruņas bija aizsargāts zīmols, citādas konfigurācijas nekā mana bijušā uzņēmuma bruņojums. Bet nekādu dronu. (GrayCris patiešām būtu vajadzējis samaksāt vēl papildu kukuli, lai iedabūtu iekšā dronus.)

(Jā, es apsvēru iespēju to uzlauzt. Es nekad vēl nebiju uzlauzis citu DrošVienību. Biju uzlauzis TīkVienību, bet tā nebija mēģinājusi mani apturēt. Nevarēju atļauties eksperimentēt. Ja es mēģinātu un man neizdotos, tas par mani ziņotu, un Mensai un pārējiem būtu par to jāmaksā augsta cena.)

Viņi sasniedza liftu, un es aizkavēju tā ierašanos, lai iegūtu nedaudz laika. DrošVienība veica skenēšanu, meklējot ieročus transportstacijā, kā arī neautorizētu saziņas un kanāla aktivitāti. Es biju pārāk dziļi viesnīcas kanālā, lai tā mani atrastu. (Ja es nemācētu noslēpt savu aktivitāti kanālā no citām DrošVienībām, tad jau pirms laba laiciņa būtu nodots rezerves daļās.)

Pievienojos Mensas implantam un pieklauvēju viņas kanālā, lai pārbaudītu drošību. Neviens no mērķiem, arī ne primārais, nereaģēja, l'ad es nosūtīju: Sveika, Dr. Mēma. Tas esmu es. Viņas krūškurvis sakustējās straujā ieelpa, un galva veica īsu, aprautu kustību. Viņa tikko bija

pārvarējusi tieksmi paskatīties apkārt. Viens mērķis pašķielēja uz viņu, bet pārējie nereaģēja. Piebildu: Mēģini atbildēt man bez žokļa kustībām.

Viņa neatbildēja 3,2 sekundes, un visu šo laiku man bija jāprāto, ka varbūt viņa negrib ar mani runāt. Tas padarītu šo glābšanas pasākumu par 100 procentiem neveiklāku.

Tad viņa teica: Pierādi, ka tas esi tu. Pasaki man savu vārdu.

Labi, ne tik neveikli. Tas bija mierinoši. Tas arī parādīja, cik sliktā situācijā viņa bija, ja uztraucās par to, ka viņu kāds mēģina pievilt, izliekoties par kādu citu viņas personiskajā kanālā. Es teicu: Slepkabots, Dr. Mensa.

Tā saruna bija tikusi pilnībā izdzēsta, tādēļ neviens par to nezināja, izņemot PreservationAux komandu. Pieņemot, ka viņi to nav pateikuši nevienam citam. Mensa acīmredzami tā pieņēma.

Viņa atbildēja nekavējoties: Ko tu te dari? Vai tu neesi sagūstīts?

Viņi noteikti bija viņai to teikuši, jo nekas tāds jaunumos nebija parādījies. Dezinformācija, kas ir tas pats, kas melošana, tikai nez kāpēc saucas citādi, ir viena no galvenajām taktikām korporatīvo vienošanos/karu pasaulē. (“Mēness patvērumā” par to bija vesela sērija.) Teicu viņai: Es ierados tev palīdzēt, dabūt tevi uz ostu, kur uzņēmuma atspolē gaida Pin-Lī, Rathi un Guratins. Tas ir bīstami, bet mazāk bīstami, nekā palikt tur, kurtu esi. Vai man ir piekrišana turpināt? Zinu, zinu, bet dažkārt ir vieglāk to izteikt formāli.

Viņa nekavējoties atbildēja: ./«.

Es pieklauvēju apstiprinājumu viņas kanālā un nogrūdu to fonā, lai varētu koncentrēties uz pastāvīgajām attiecībām ar vicsnīcDrošSistēmu un manu jauno labāko draudziņu, MobSistēmu. Ieskatījos agrāk iegūtajā shēmā. Manai operācijai bija jānotiek šajā zonā kādā no lifta pieturām, jo, tiklīdz lifts iekļūtu viesnīcas galvenajā tīklā, tas brauktu pārāk ātri. Pat ja es varētu iegūt tā virzības informāciju, nevarētu to apsteigt.

Sadalīt uzmanību starp visiem drošības kameru kanāliem, ko novēroju, bija āķīgi, bet ne īpaši āķīgāk kā klausīties CentrSistēmu, Droš-Sistēmu, dažādus klientu kanālus un balss komandas no apjukušiem un nepacietīgiem cilvēkiem, vienlaikus skatoties izklaides kanālus. Vismaz to es sev atkārtoju. Nebiju drošs, ka varētu to izdarīt, pirms visa darbošanās Milu uzlaboja manu datu apstrādes kapacitāti.

Ja es šito salaidīšu dēlī... Es nedrīkstēju to salaist dēlī.

Izvēlējos, kā MobSistērnas apgalvoja, tipiskāko galamērķi — viesnīcas kluba sekciju. Mans lifts sāka kustēties, un pēc divām sekundēm es lūdzu MobSistēmu veikt avārijas apstāšanos un atstāt liftu krustojumā ar zemu satiksmi, bet nesacelt trauksmi botu vai cilvēku vadībā.

Lifts noraustījās un apstājās. Daļa no avārijas protokola ir pārsūtīt citur visus liftus, kas devušies uz avārijas vietu. Caur MobSistēmu jutu, kā visi ēkas lifti aizslīdēja drošā attālumā, izmantojot alternatīvus ceļus.

Izkāpu no lifta tā stacijā. Tā bija tukša platforma ar diviem izliektiem gaiteņiem. Izdarīju tā, ka turpmākās sešas minūtes drošības kamera rādīs tukšas platformas attēlu. Tad izvilku no somas šaujamieroci, pielādēju un nolaidu to uz leju, turot pie sāniem aiz muguras.

Gaiteņa kameras kanālā redzēju mērķus un Menšu iekāpjam liftā. Aicināju MobSistēmu būt tik laipnai un atvest to liftu uz šo pieturu, lai palīdzētu avārijas situācijā. Liftam piebraucot, es iegāju gaidīšanas zonā un atkal pieslēdzos Dr. Mensas kanālam. Dr. Mensa, pēc mana signāla, lūdzu, nometies uz zemes tupus un aizsedz galvu ar rokām.

Durvis atslīdēja vaļā. Lifta braucieni ir tik ātri, ka pieņēmu — cilvēki uz dažām sekundēm apjuks un domās, ka ir sasnieguši mērķi. Izmantoju šīs divas sekundes, lai pārrautu viņu savienojumu ar viesnīcas kanālu, tad paspēru soli uz priekšu kā normāls stulbs cilvēks, kas grib iekāpt liftā — prātīgi ieņemot vietu, kur DrošVienība mani nevarēja redzēt. (Drošībnieki cilvēki bija man palīdzējuši, liekot tai stāvēt lifta kreisajā malā, nevis priekšā, kā vajadzētu.)

Mērķis cilvēks metās uz priekšu. (Pilnīgi lieki agresīvā veidā — tāpēc cilvēki kā drošībnieki sūkā tik briesmīgi, ka pat citi cilvēki nevēlas, lai viņi ar to nodarbotos.) Viņš uzrēja: “Malā! Šī ir korporatīvās droš...”

Pieklauvēju Mensas kanālā, un viņa sakņupa uz grīdas. Es jau biju sagrābis rupekli-pret-šķietami-neapbruņotu-pilsoni pie rokas. Izlādēju savas rokas enerģijas ieroci mērķa plecā un, kad viņš sakņupa, pavilku uz savu pusi un pacēlu, lai izmantotu viņa ķermeni kā vairogu.

Primārais Mērķis (otra DrošVienība) jau kustējās, tas pagrūda malā divus mērķus cilvēkus un pacēla savu šaujamieroci. Tas nevarēja šaut mana cilvēkvairoga dēļ, tādēļ es ieguvu papildu sekundi, kas ļāva tiešā tēmējumā iešaut trīs bruņas caursitošas lodes viņa bruņojuma kakla locītavā, kā arī abās ceļgalu locītavās. (Kakla locītava bija nāvējošais šāviens, bet ceļa locītavas lika tam sabrukt, citādi bruņu dēļ tas būtu varējis sastingt uz vietas.)

Nometu šaujamieroci, jo man vajadzēja abas rokas, un iemetu savu cilvēkvairogu divos mērķos lifta tālākajā galā tik stipri, ka viņi ietriecās sienā. Ceturtais mērķis man iešāva, bet viņas ierocis raidīja enerģijas pulsu, kas padarītu cilvēku darboties nespējīgu, bet ne aukstu (vismaz veselu cilvēku). Mani tas tikai aizkaitināja. Sagrābu viņas roku un parāvu tuvāk, izgriezu to tā, ka viņas ierocis tēmēja uz abiem pārējiem mērķiem, kas vēl mēģināja piecelties, un piecas reizes izšāvu. Viņi nogāzās, es salauzu viņas roku (viņa bija gana ātra, lai varētu būt potenciāls drauds nākotnē) un tad piespiedu artēriju, lai viņa paģībtu.

Kad nolaidu drošībnieci zemē, Mensa piecēlās kājās un sagrīļojās. Domāju, ka viņu bija aizķēris kāda drošībnieka zābaks. Teicu: “Ejam.”

Mensa strauji ieelpoja un pārkāpa ķermeņiem, kas raustījās uz grīdas, tad paspraucās garām saļimušajai DrošVienībai. Paņēmu savu šaujamieroci un sekoju viņai. (Negribēju riskēt, ņemot DrošVienības šaujamieroci. Tas varētu būt izsekojams. Jebkurā gadījumā mans labāk ietilpa somā.) Ievēlu DrošVienību atpakaļ liftā un lūdzu MobSistēmai, lai tā patur durvis noslēgtas, kamēr tiks veikts pilns diagnostikas cikls.

Ievedu Menšu savā liftā un pieprasīju jaunu galamērķi. Pārlādēju šaujamieroci un ieliku to somā, vienlaikus lūdzot liftu piebremzēt, lai varētu vēlreiz paskatīties transportstacijas uzgaidāmās telpas drošības kamerā. Jā, abi GrayCris mērķi vēl arvien bija tur, lai gan nupat viņi izskatījās noraizējušies un runāja kanālā. Deviņi citi ne-mērķa cilvēki gaidīja transporta pieturā, nosacīti sadalījušies divās grupās.

Kur bija tā ideja? Jā, reku, kā jau iegrāmatoju.

Teicu: “Man ir jātiek galā ar diviem mērķiem cauruļtransporta platformā. Kad piebrauksim, izkāp no lifta, aizej prom no tā ieejas un gaidi mani.” Nebiju spējis ieskatīties viņai sejā, pat ne ar lifta kameru.

Mensa atbildēja: “Sapratu.”

Ļāvu liftam piebraukt pie platformas un, durvīm atveroties, liku MobSisēmai, kas kontrolēja arī viesnīcas dekorācijas, pārvietot hologrāfisko vētru stāvu zemāk, līdz platformas līmenim.

Izgāju no lifta tumšvioletos mākoņos, zibens uzplaiksnījumos, simulētā lietū un gaidošo pasažieru satrauktajās klaigās un smieklos. Redzamība bija samazinājusies līdz piecpadsmit procentiem, bet mans skeneris parādīja abus bruņotos mērķus. Sasniedzu Mērķi Viens, nobloķēju viņas kanālu un ar labajā rokā iebūvētā enerģijas ieroča izlādi padarīju viņu nekaitīgu.

Notvēru drošībnieci kritienā un pagriezos, lai iemestu viņu liftā. Mērķis Divi saprata, ka kaut kas ir noticis (droši vien mirklī, kad pazaudēja kanāla sakarus ar Mērķi Viens), un man bija jāpaliecas sāņus, lai viņu paklupinātu. Divi nogāzās uz platformas, un es noliecos, lai drusku ieblieztu viņam pa galvu — tikai tik, lai padarītu pretošanos mazticamu.

Aizvilku Mērķi Divi uz liftu, kur vēl raustījās Mērķis Viens. Kad lifta durvis aizvērās, es to nosūtīju uz kluba līmeni un liku tam sastingt uz vietas un dot ziņu viesnīcApkopei. Tad ļāvu MobSistēmai, kas bija sākusi zaudēt pacietību, pacelt vētru augšup uz tai paredzēto vietu.

Citi cilvēki un uzlabotie cilvēki platformā izskatījās apjukuši vai atviegloti, daži pauda neapmierinātību. Neviens neizturējās tā, it kā būtu pamanījis DrošViembu izslēdzam divus korporatīvos drošības aģentus.

Pamāju Mensai, un mēs aizgājām uz gaidīšanas zonu. Biju jau izņēmis mūs no platformas kameras, bet tas nespēs ilgi aizturēt pakaļdzīšanos.

Aizvedu Menšu pa platformu līdz vietai, kur apstātos pēdējais cau-ruļtransporta vagoniņš. Platformas kamera rādīja, ka man tīri labi izdodas izskatīties nevērīgam. (Mani arī tas pārsteidza.) Mensa labi kontrolēja savu sejas izteiksmi, pleci bija atslābināti. Viņas apģērbs — bikses un garš kaftāns — izskatījās saburzītākas un saņurcītākas nekā vajadzētu, bet ne tik ļoti, lai pievērstu uzmanību. Mūsu kanāla līnijā viņa iejautājās: Tu teici, ka pārējie ir šeit uzņēmuma atspolē? Vai uzņēmumsjums palīdz?

Atbildēju: Nē, GrapCris samaksāja stacijai, lai tā tur uzņēmumu nostāk. Bet Pin-Lī, Rathi un Guratins tik un tā ieradās.

Caurule ieslīdēja stacijā, un mēs iekāpām tukšajā pēdējā vagoniņā. (Galvenokārt mums paveicās, bet, gaidot transportu, es biju žigli apskatījis cauruļtransporta aktivitāti šajā platformā — dienas ciklā tā nebija pārāk liela. Tā nebija daļa no galvenā caurules maršruta, bet gan viesnīcas apmaksāts sānu maršruts.)

Kad caurules durvis jau vērās ciet, platformas drošības kamera rādī ja, kā atveras vairāku liftu durvis un pa tiem izmetas trīs viesnīcDro-šības formās tērpti cilvēki. Teicu Mensai: “Plāna maiņa, viņi zina, kur mēs esam.”

Viņa pamāja, sejas izteiksme saspringta.

Sis bija tiešais brauciens uz ostu, un mums vajadzēja pieturēt, pirms GrayCris pierunāja stacijas drošībniekus apturēt mūs. Kartē redzēju, ka caurule tuvojas platformai biroju ēkā. Žigli apskatot vietējo drošības kameru, konstatēju, ka platforma ir tukša — kas bija saprotams, jo neviena caurule nebija plānojusi te apstāties vēl trīsdesmit trīs minūtes. Man bija jārīkojas ātri, jo caurulei tūlīt bija jāiekļaujas galvenajā plūsmā, un tās brauciena laiks bija pakļauts stingram grafikam. (Pamatīgs negadījums, pārāk ilgi aizkavējot cauruli, ne vien veicinātu stacijas drošībnieku vēlmi darboties pret mums ar visiem pieejamajiem resursiem, bet arī būtu diezgan sūdīga izpildīšanās.) Nosūtīju Mensai brīdinājumu kanālā — tas notika tik ātri, ka man nebija laika to visu formulēt vārdos pat sev, kur nu vēl pateikt viņai, ko daru, — un apliku roku viņai ap vidukli. Viņa ar rokām sagrāba manu jaku un piekļāva galvu manam plecam. Es apliku otru roku, sargājot viņas galvu. Tad nosūtīju pavēli palēnināt gaitu.

Iebraucot stacijā, caurule piebremzēja, un es jau biju kustībā — nosūtīju durvīm avārijas pavēli atvērties. Caurules durvis atvērās laikā, iekšējās stacijas durvis gan ne. Veiksmīgā kārtā es tās tikai aizķēru, kas mainīja manu trajektoriju, aizveļoties pa platformas grīdu.

Caurule jau bija aizslidinājusi ciet durvis un palielināja ātrumu, kas bija nepieciešams, lai laikā paspētu grafikā. Izdzēsu mūs to tās ierakstiem, izdzēsu visus ierakstus buferos un žurnālos, kā ari izdzēsu no kapsulas atmiņu par šo notikumu.

Biju pamanījies beigt velšanos ar Menšu augšpusē, bet viņai tā noteikti nebija patīkama pieredze. Iepriekšējā reizē, kad bijām to darījuši, es biju bruņās un turklāt lēcu lejā pa krauju, savukārt šī bija gluda sintētiskā akmens grīda un tuvumā nekas nesprāga. Tā ka šis bija labāk, to es gribēju teikt — vismaz tā man šķita. Nocēlu Menšu no sevis, pie-trausos kājās, tad piecēlu kājās ari viņu.

Mensa noraidoši pamāja ar roku. “Man viss labi.”

Prātīgi palaidu viņu vaļā, bet viņa palika stāvam. No ēkas kanāla paņēmu kartes, lai atrastu transporta variantus. Ahā, viens mums derēja.

Vedu mūs prom no platformas un lejup pa slīpni uz ēkas liftiem, ar sava koda palīdzību izdzēšot mūs no drošības kamerām. Liftu stacijā iekāpām pirmajā piebraukušajā liftā, un es tam liku pārkāpt noteikumus un novest mūs lejup līdz apkopes līmenim, kas kartē bija atzīmēts kā slēgts stāvs un parasti nebija liftam pieejams.

Mēs izkāpām telpā ar zemiem griestiem, un, tikko lifts aiz mums aizvērās, iestājās pilnīga tumsa. Es varēju redzēt infrasarkanajā gaismā un izmantoju skeneri, lai izveidotu fiziskās telpas karti. Mensa neredzēja nemaz. Viņa satvēra manu jaku un turējās man aiz muguras, ļaujot man vest viņu uz priekšu.

Gaisa apmaiņa un kvalitāte nebija izcila, bet gaiss vismaz bija. Es nospraudu ceļu gar šobrīd izslēgtajiem apkopes botiem un krāvējiem līdz rampai, kas veda uz leju. Divreiz sastapāmies ar gravitācijas izmaiņām — viena bija pakāpeniska, otra ne pārāk, kad siena labajā pusē pēkšņi kļuva par grīdu.

Mēs devāmies uz vienu no piekļuves maģistrāles atzariem — pa šejieni krava tika vesta no ostas un starp stacijas stāviem, kā arī te bija pieejas un transportsistēma stacijas inženierbotiem un komandām. Šeit spīdēja avārijas gaismu un marķieru līnijas, kas laiku pa laikam pazibēja gan vizuāli, gan kanālā — lielākoties pagaidu instruktāža strādniekiem, gan botiem, gan cilvēkiem. Mensa atlaida vaļīgāk manu jaku, un no viņas elpas nopratu, ka apgaismojums darīja viņu mierīgāku.

Mēs iegājām stiprā vēja pūsmā, kas nāca no pieejas maģistrāles. Audio novērošanā samanīju netālas cilvēku balsis. Spriežot pēc kanāla aktivitātes, apmēram divsimt metrus pa labi — tuvāk laukumam un viesnīcām — pārvietojās daudz transporta. Nekas neizklausījās pēc trauksmes vai drošības operācijām, tikai ikdienišķs atbalsta sistēmu darbs. Pēc sešiem soļiem slīpne nonāca līdz maģistrālei — ēnainai alai, ko izgaismoja rēnas navigācijas lampas. Puskrēslā garām traucās objekti — lielākoties liftu platformas un automātiski vedēji, kas devās no ostas kravas depo vai uz to.

Nebija tā, ka šeit nebūtu drošības —ja kāds gribētu nozagt kravu vai izdarīt kaut ko briesmīgu stacijas pamatiem, tad šis kāds to darītu šeit. Es apmānīju ieroču un enerģijas avotu skenerus, un mums bija piecas strauji sarūkošas minūtes, pirms ieradīsies nākamā dronu apgaitas komanda.

Mensa atkal bija pieķērusies manai jakai, varbūt tāpēc, ka viņu satrauca maģistrāles augstums un dziļums. Par spīti vieglākai gravitācijai, arī mani tas nesajūsmināja. Skenēju, lai atrastu tukšu pārvadātāju, un atklāju vienu dīkstāvē netālu no paaugstinātās aktivitātes zonas. Aizvilināju to no pārējiem un liku pievienoties mums.

Pēc divām minūtēm pārvadātājs pieslīdēja ejā blakus — tas bija kast-veida aparāts, ko izmantoja, lai pārvadātu stacijas inženierus, viņu botus un aprīkojumu. Iekāpām iekšā; es vispirms aizvēru durvis un tad ieslēdzu gaismas. Apskatīju pārvadātāja karti un nosūtīju to ostas virzienā.

Kustībai sākoties, Mensa sašūpojās un satvēra manu roku virs ieroča atveres, saspiežot tik stipri, ka to sajuta manas rokas organiskā daļa. Straujā sirds dauzīšanās šajos apstākļos šķita normāla, bet viņa vēl arvien nelaida mani vaļā. Es jautāju: “Vai ar tevi viss kārtībā?” Vai viņi bija Menšu spīdzinājuši? Mans avārijas medicīnas/psiholoģiskās palīdzības modulis ietvēra nepieciešamību piekļūt MedSistēmai, lai tā pateiktu man, ko darīt. (Mani uzņēmuma nodrošinātie izglītības modeļi bija sūds, kā jau varbūt esmu minējis.)

Viņa papurināja galvu. “Ar mani viss labi. Es tikai... ļoti priecājos tevi redzēt.”

Mensa vēl arvien izklausījās nedroša. Viņa izskatījās tāpat kā agrāk — tumši brūna āda, īsi, gaišbrūni mati. Viņas acu kaktiņos noteikti bija vairāk krunciņu — pārliecinājos par to, salīdzinot ar viņas agrākajiem ierakstiem. Un tagad cs skatījos uz viņu.

Seriālos biju redzējis, ka līdzīgās situācijās cilvēki mūždien cits citu mierina. Nekad nebiju to vēlējies darīt un vēl arvien negribēju. (Pieskarties, sniedzot palīdzību, aizsargājot cilvēkus no eksplozijām utt., ir citādi.) Bet šeit nebija neviena cita, tādēļ es saņēmos un pieteicos nest augstāko upuri. “Ē, tu vari mani apskaut, ja tev tas ir nepieciešams.”

Viņa iesmējās, tad viņas sejā pazibēja kaut kas sarežģīts, un viņa mani apskāva. Es paaugstināju krūškurvja temperatūru un teicu sev, ka tas ir kā sniegt pirmo palīdzību.

Tikai tas nebija pārmēru briesmīgi. Tas bija kā toreiz, kad Tapana bija gulējusi man blakus bosteļa istabā vai kad Abīna bija piekļāvusies man pēc tam, kad izglābu viņu, — savādi, bet ne tik šausminoši, kā es būtu iedomājies.

Viņa atkāpās un saberzēja seju, it kā būtu zaudējusi pacietību pati par savu uzvedību. Paskatījās uz mani. “Tas biji tu — GrayCris terafor-mēšanas kompleksā.”

Viņi noteikti bija Menšu par to pratinājuši. “Tas bija negadījums,” atbildēju.

Viņa pamāja. “Kura daļa bija negadījums?”

“Lielākā daļa daļu.”

Mensas piere bija saraukta. “Vai tu viņiem teici, ka es tevi turp aizsūtīju?”

“Nē, es izlikos pats par savu klientu. Par savu izdomāto klientu. Kura izdomāto personību es piesavinājos.” Uz mirkli iestrēgu. “Pēc BrīvTirgus Ostas atstāšanas es veiksmīgi tēloju uzlabotu cilvēku, drošības konsultantu, divām dažādām cilvēku grupām. Milu biju plānojis darīt to pašu, bet mani identificēja kā DrošVienību, tādēļ teicu viņiem, ka mani vada drošības konsultants, klients, kurš nav uz vietas.” Tik savāds izteiciens, īpaši šajā kontekstā. (Tikai tagad to pamanīju. Pie-sav-ināties person-lbu. Dīvaini.)

“Skaidrs. Kāpēc tu devies uz Milu?”

“Redzēju jaunumus par Milu ziņu kanālā. Gribēju iegūt GravCris nelegālo aktivitāšu pierādījumus un nosūtīt tos tev.” Tas izklausījās labi. Nebija jau tā, ka tā nebūtu patiesība, vienkārši man bija daudz pretrunīgu motivāciju, un šī bija vienīgā, kas šķita jēgpilna man pašam.

Viņa izpūta elpu un uz 5,3 sekundēm piespieda rokas pie sejas. “Paturēšu prāta nākamreiz, kad sniegšu negaidītu interviju.” Viņa vēlreiz paskatījās augšup uz mani. “Vai tu dabūji pierādījumus?”

“Jā. Bet tad, kad atgriezos IlaveRatton stacijā, mani jau gaidīja Palisādes drošībnieku komanda. Tad es BrīvTirgus Ostas jaunumos redzēju, ka tu esi pazudusi.” Piebildu: “Nosūtīju datus uz tavām mājām Saglabāšanā.”

Viņa vēlreiz pamāja. “Skaidrs, saprotu.” Bridi vilcinājās. “GrayCris pārstāvji, kas mani par to iztaujāja, teica, ka tu esi iznicinājis dažus kaujas botus?”

“Trīs.”

Viņa strauji ieelpoja. “Labi."

Es nezināju, ko teikšu tālāk, līdz tas pēkšņi izspruka. “Es aizgāju.” Viņa skatījās man sejā, un pēkšņi es vairs nevarēju skatīties pretī. Viņa teica: “Jā. Es toreiz rīkojos ļoti nepareizi. Atvaino.”

“Labi.” Skaidrs, tagad man vajadzēs vienkārši stāvēt un blenzt sienā. Gan DiPTs, gan Tapanabija man atvainojušies, tāpēc nebija tā, ka tas nekad nebūtu noticis, bet man vēl arvien nebija ne mazākās nojēgas, kā reaģēt. “Pin-Lī teica, ka tu biji uztraukusies.”

Viņa atzina: “Biju. Baidījos, ka tevi kāds notvers, pirms pametīsi Korporācijas Malu.” Viņas balsī varēja sadzirdēt vieglu smaidu. “Man būtu vajadzējis vairāk paļauties uz tevi.”

“Neesmu drošs, ka būtu devies tik tālu,” atbildēju. Mana fonā nogrūstā kartes vērošanas programma deva signālu, un es jutos atvieglots. Emocijas bija sasniegušas maksimālo paceļamo daudzumu. Teicu: “Mēs iebraucam ostā.”

Bijām aizbraukuši tik tālu maģistrālē, cik spējām, nešķērsojot ostas drošības barjeras. Nezināju, cik stingras šīs robežas būtu, bet, spriežot pēc noplūdušajiem signāliem, ko sajutu, tas nebija riska vērts.

Biju vairāk noraizējies par iziešanu cauri iekāpšanas zonai.

Apstādināju mūsu pārvadātāju kravas izejā pie liela daudzfunkcionāla veikala stacijas tirdzniecības centrā, un mēs izkāpām. Atlaidu pārvadātāju, un tas aizslīdēja tumsā, dodoties atpakaļ uz maģistrāli. Iekāpām apkopes personāla liftā, lai aizbrauktu līdz ostas stāvam.

Liftā izmantoju drošības kameru, lai novērtētu mūsu izskatu. Ne asiņu, ne ložu caurumu — ir. Nervozi — ir. Mensa, kas izskatās, it kā būtu pārdzīvojusi traumējošu pieredzi, — ir. Mana plecu soma ar tajā noslēpto ieroci — ir. “Mums jāizskatās mierīgiem,” teicu viņai, “lai stacijas drošībnieki mūs neievērotu.”

Viņa dziļi ieelpoja un pacēla acis uz mani. “Mēs varam izskatīties mierīgi. Mums tas padodas.”

Padodas gan. Es žigli pārskatīju, vai darbojas viss neesmu-Droš-Vienība kods, tad iedomājos vēl vienu iespējamu pretpasākumu. Izkāpjot no lifta, satvēru Mensas roku.

Izgājām cauri rosīgajam tirdzniecības centram, kur ap produktu un biļešu tirdzniecības kioskiem drūzmējās cilvēki. Pūlis bija apmēram tāds pats kā tad, kad šeit ierados, ar kādu 5 procentu pieaugumu. Nekad nebiju kaut kur devies šādi, kopā ar cilvēku, un tas padarīja procesu sarežģītāku un tomēr kaut kā savādi dabiskāku.

Ieejot iekāpšanas zonā, novirzīju vairākus skenerus. Arī šoreiz izvairījos no liftiem, jo, ja sāktos trauksme, tie sastingtu uz vietas, un, ja es kādu no tiem uzlauztu, tad strauji vien kļūtu acīmredzams, kur atrodamies. Novedu mūs lejup pa slīpni, kas izvestu virs privātajiem atspoļu dokiem pirmā gredzena līmenī. Kad devāmies tālāk, pūlis izretojās, un ap to laiku, kad bijām sasnieguši pāreju, noteicu aptuveni 50 procentu samazinājumu. Pārbaudot stulbo, reklāmām pārbāzto ostas kanālu, noteicu, ka šis ir normāls pieklusums atbraukšanas grafikā. (Pārmaiņas pēc man pietrūka iestrēgšanas cilvēku barā.) Drošības pārbaudēs pieklusuma nebija, un es ievēroju vairākus dronu spietus, kas pārvietojās virs iekāpšanas zonām visos trijos gredzenos.

Man vajadzēja vairāk informācijas. Normālā situācijā es neriskētu un nemēģinātu uzlauzt augstākā līmeņa drošības kanālus — tos, kuros sazinājās vadītāji cilvēki —, bet šajā situācijā nebija nekā normāla. Izmantojot tos dronu kanālus, kuros jau biju iefiltrējies, prātīgi spraucos iekšā augstākā līmeņa drošības kanālā, ko biju marķējis kā StacDrošAdminus.

Biju pārliecināts, ka GrayCris varētu piekukuļot vai citādi pārliecināt StacDrošAdminus un Ostas vadību, lai izsludina trauksmi un ļauj Palisādei veikt ostā mūsu meklēšanu. Bet mēs bijām nonākuši šeit ātri, un GrayCris vispirms censtos pārbaudīt viesnīcu un tās apkārtni, jo tas būtu lētāk nekā samaksāt, lai varētu pārmeklēt ostu. Ja pārējā Saglabāšanas komanda ir jau klāt, tad mums viss būs kārtībā. (Jā, es zinu. Man nebūtu vajadzējis to pat nodomāt.)

Kad jau biju StacDrošĀdmiņu kanālā, nemēģināju tajā līst vēl dziļāk, tikai uzliku dažus iekšējos brīdinājuma signālus un nogrūdu to fonā.

“Vai bus labāk, ja iesim kājām?” Mensa jautāja. Pazinu viņu pietiekami labi, lai sajustu viņas balsī uzspīlētu mieru un zinātu, ka saspilētiba neparādīsies viņas sejas izteiksmē.

Bijām netālu no publiskajiem dokiem, un es pagriezos uz nākamo slīpni, kas veda lejup uz iekāpšanas stāva līmeni. Pūlis bija sarucis vēl par 20 procentiem, tā ka to vairs īsti nevarēja saukt par pūli. Teicu: “Atkarīgs no tā, par ko mēs runāsim.”

Kad nonācām līdz grīdas līmenim, viņa jautāja: “Kāpēc “Mēness patvērums” ir tavs mīļākais seriāls?”

Jā, par to mēs varētu runāt. Es pilnīgi jutu, kā atslābst organiskie audi man uz muguras un pleciem. Jautāju: “Vai tu kādreiz esi to skatījusies?” Vēl arvien negribēju veidot tiešu kontaktu ar atspoli, bet mēs pagājām garām atiešanas grafika kanāla pieejai un pēc reklāmu sērijas ieraudzīju, ka uzņēmuma atspole gaidīja atiešanas laiku. Tā, cerams, bija Pin-Lī zīme, ka viņi ir uz klāja, nevis GrayCris apmāns.

(Ja tas bija GrayCris apmāns, tad mēs bijām dirsā. Atspole bija vienīgais uzticamais veids, kā dabūt Menšu un pārējos prom no stacijas. Ņemot vērā visus drošības brīdinājumus, kas bija izsludināti doku transportam, man jau pašam būs gana grūti tikt prom ar bota vadītu transportu, kad viņi būs drošībā.)

(Nē, man nebija absolūti ne vismazākās vēlēšanās kāpt uzņēmuma atspolē, kas dodas uz uzņēmuma uzbrukuģi.)

Mensa palūkojās apkārt — pat pārāk neizskatīdamās pēc cilvēka, kurš pēkšņi atcerējies, ka viņam jāskatās apkārt, it kā viss būtu normāli. Viņa ciešāk satvēra manu roku. “Esmu noskatījusies dažas sērijas, un man tās patika, bet īsti nesapratu, kāpēc lai tās patiktu tev.” Viņa papurināja galvu pati par savām domām. “Varbūt tāpēc, ka tas ir par cilvēku bariņa problēmām, un man bija radies iespaids, ka tu esi noguris no nepieciešamības ar mums krāmēties.”

Es pilnīgi pagriezu galvu un paskatījos lejup uz viņu — tik pārsteigts es biju. Biju gaidījis, ka viņa teiks, ka nē, nav to redzējusi. Tad es varētu viņai izstāstīt sižetu un viņa varētu izlikties, ka ir ieinteresēta, kas būtu aizvedis mūs līdz pat atspolei. “Tu noskatījies?”

“Gribēju noskatīties to daļu par kolonijas juristu, ko minējāt jūs ar Rathi, un tad aizrāvos.” Novirzīju vēl vairākus ieroču skenerus, izejot cauri pirmajiem vārtiem uz privātajiem dokiem, un pūļa blīvums palielinājās par 16 procentiem. Mēs vairs tik ļoti neizcēlāmies uz viņu fona, un mans skeneris rādīja, ka Mensas elpošanas un sirds ritms izlīdzinās. Viņa piebilda: “Stāsts ir labs, es saprotu, kāpēc tas ir populārs. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc no visiem daudzajiem un dažādajiem seriāliem tev tas patīk visvairāk.”

Hm, kāpēc tad man tik ļoti patika “Mēness patvērums”? Man bija jāatrod atmiņas savā arhīvā, un tas, ko atklāju, mani izbiedēja. “Tas bija pirmais seriāls, ko skatījos. Kad uzlauzu vadības moduli un atradu izklaides kanālu. Tas man lika justies kā personai.” Jā, to pēdējo frāzi nevajadzēja izteikt skaļi, bet, tā kā biju aizņemts ar drošības kanāla vērošanu, biju pazaudējis kontroli pār datu izvadi. Aizvēru arhīvu. Man patiešām vajadzētu beidzot uzlikt mutei vienas sekundes aizturi.

Garāmlidojoša drona kamera man parādīja, ka viņa ir saraukusi pieri. “Tu esi persona.”

O, par to mēs nevaram runāt. “Ne juridiski.”

Viņa ievilka elpu, lai iebilstu, tad apdomājās un izpūta to. Zināju, ka viņa gribēja strīdēties, bet man bija taisnība, tā ka tā. Nebija daudz kā cita, ko par to pateikt. Tā nu viņa teica: “Kāpēc tas lika tev tā justies?” “Es nezinu.” Tā bija taisnība. Bet, atverot arhivēto atmiņu, biju atguvis to kā dzīvu — tā, it kā tas būtu noticis nupat. (Stulbie cilvēku neironi tā darās.) Vārdi gribēja izlauzties. Tas sniedza man konteksta emocijām, ko jutu, es pamanījos nepateikt. “Tas sniedza man sabiedrību bez...” “Bez nepieciešamības pēc saskarsmes?” viņa ieminējās.

Tas, ka viņa saprata kaut vai tik daudz, lika man vai izkust. Man riebjas, ka tā notiek, tas liek man justies ievainojamam. Varbūt tāpēc es biju tik sanervozējies par to, ka atkal vajadzēs satikt Menšu — un ne visi citi stulbie iemesli, kurus biju sagudrojis. Es nebiju baidījies par to, ka viņa nebija mans draugs, es baidījos par to, ka viņa bija — un ko tas man nodarīja. Es teicu: “Atspole aizvedīs tevi un pārējos uz uzņēmuma uzbru-kuģi. Es ar jums nebraukšu.” Nebiju gribējis viņai to teikt un nezinu, kāpēc pateicu. Vai es slepus gribēju, lai viņa mani no tā atrunā? Man riebjas, ka man ir emocijas par īstiem cilvēkiem, nevis tēlotiem, tas tikai noved pie šitādiem stulbiem mirkļiem.

Viņa gandrīz apstājās, bet pēdējā mirklī atcerējās, ka nedrīkst. “Es varu tevi aizsargāt.”

“Jo es tev piederu.”

“Tā viņi domā, bet mēs...” Viņa aprāvās un ieelpoja. “Es vēlos, kaut tu man uzticētos, bet saprotu, kāpēc tā nav.”

Viens no maniem trauksmes signāliem ieslēdzās. Tas, kuru es ļoti, ļoti cerēju neredzēt ieslēdzamies - tas bija StacDrošAdminiem icstatī-tais brīdinājums. Cilvēkiem vadītājiem nupat bija pienākusi atļauja veikt ārpusstacijas drošībnieku operāciju.

Sis ir viens no tiem “dirsā ir” mirkļiem.

Tajā pašā sekundē ieskanējās ostas avārijas sirēna. Cilvēki un uzlabotie cilvēki apstājās, sarāvās, skatījās apkārt. Parāvu Menšu, lai viņa apstājas, jo, ja mēs turpinātu kustēties, tad mūs ievērotu, un katrai sekundei, kamēr viņi mūs nebija identificējuši, bija dzīvības cena.

No StacDrošAdminiem varēju saprast tikai to, ka trauksmes sirēnu ir fiziski iedarbinājis cilvēks, vadītājs, lai gan GravCris noalgoto Pali-sādes aģentu atļauja ienākšanai ostā tehniski vēl tika apsvērta. Tas bija cilvēks — drošībnieks vai Ostas vadības darbinieks —, kas mēģināja darīt savu darbu, dodot cilvēkiem iekāpšanas zonā laiku evakuēties. Tad publiskais kanāls pārtrauca reklāmu pusratā, un Ostas vadība oficiālajā kanālā teica: Avārijās izolācija, dodieties uz patvērumu/patverieties, kur esat, cauri ostai pārvietosies bruņoti drošībnieki...

Visapkārt cilvēki saka iet un tad skriet atpakaļ uz publisko drošības barjeru. Krāvējboti kļuva neaktīvi, kravas pacēlāji pacēlās augšup un karājās virs mums, droni uzvirpuļoja virs galvām un sastājās formācijās. Tieši mums pretī kuģis, kas tobrīd izlaida pasažierus, sūtīja saziņas kanālā trauksmes signālu, atceļot izkāpšanu un liekot apjukušajiem pasažieriem sakāpt atpakaļ uz klāja. (Piezīmēsim, ka tas bija nekorporatīvas politiskas vienības kuģis — korporatīvie kuģi vienkārši noslēdza slūžas.)

Parāvu Menšu aiz rokas un sāku skriet. Līdz nākamajiem vārtiem bija divdesmit metri, un tieši aiz tiem bija atspoles. Mensa parāva uz augšu sava kaftāna svārkus un metās sprintā, turoties man līdzi. Apsvēru iespēju pacelt viņu, lai varētu skriet pilnā ātrumā, bet tad droni mūs identificētu.

Vārti atradās fiziskā sienā, kas arkā izliecās no apaļa jumta — tās piloni veidoja vairākas durvis, katru gana lielu milzīgajiem krāvējbotiem. Mums skrienot tajā virzienā, starp piloniem ietrīsuļojās gaisa siena.

Man bija laiks cerēt, ka tas ir tikai drošības pasākums. Ir iespējams izlauzties cauri gaisa sienai — tā ir radīta, lai izvairītos no atmosfēras zuduma korpusa bojājuma gadījumā, bet ļautu cilvēkiem tikt projām no vietas, kurā bojājums radies.

Mēs bijām četru metru attālumā, kad nolaidās cietās barjeras un, man bremzējot, cieši aizvēra vārtus. Mensa paklupa, bet noturējās kājās. Viņa smagi elpoja un bija pazaudējusi vienu kurpi.

Vai es varētu atlauzt kādu barjeru? Uzlauzt to? Tās bija drošības barjeras, nevis pusmetru-biczas-ak-nē-stacija-būs-pagalam struktūru stiprinošās slūžas. Bet tās vadīja atsevišķa SlēgVadībSistēma, drošības un slūžu vadības sistēma, kas bija norakta zem vairākiem aizsargājošiem kanāla ugunsmūriem, un man nebija tai pieejas. Es varēt pieeju atrast, bet tam man būtu jāiet cauri OstUzturDrošībai, un drošības trauksme bija to apturējusi līdz ar krāvējbotiem un citiem kravas pacēlājiem. Nosūtīju komandu restartēt sistēmu.

Iedarbojās vairāki citi sistēmas signāli, un es ieskatījos dronu kamerās, lai gūtu skatu uz ostas biļešu zāli. Pārbijušos cilvēku pūļi pašķīrās, apjukušam vilnim dodot ceļu... trim DrošVienībām ar Palisādcs logo. Pavadošie droni biezā mākonī spietoja ap to galvām.

Njā, šis bija slikti.

Es nocēlu no pleca somu un izvilku šaujamieroci, kā arī pārliku papildu munīciju jakas kabatās. Mensa nebija man jautājusi, ko darīsim, iespējams, domājot, ka es uzlaužu vārtu barjeras. Viņa nometa otru kurpi un saņēmās, gatava jaunam skrējienam. Tikai OstUzturDrošība neieslēgsies laikā un es nevarēju izurbties cauri visiem drošības slāņiem, pirms naidnieki mūs sasniegtu.

Es vēl arvien biju StacDrošAdminu un OstDrošības kanālos. Iedomājos par cilvēku, vadītāju, kurš bija ieslēdzis sirēnu agrāk, nekā nepieciešams, sniedzot cilvēkiem iekāpšanas zonā iespēju izbēgt. Šajos kanālos bija cilvēki, kas varēja dot rīkojumu pacelt barjeras. Abos kanālos nosūtīju: Esmu DrošVieniba, kas darbojas uz līguma pamata, mans klients ir briesmās. Cenšos sasniegt atspoli dokā alt7A. Viņi zinātu, ka tā bija uzņēmuma atspole, kas gaida, lai varētu doties uz uzbrukuģi, kas ir atsūtīts, lai atgūtu ar līgumu aizsargātu klientu. Piebildu: Lūdzu, tie viņu nogalinās.

Atbildes nebija. Man nebija skaidri zināms naidīgo DrošVienību ierašanās laiks. Tās nekustējās maksimālajā ātrumā, jo bija jāizvairās no tik daudziem cilvēkiem, bet ātrums mainīsies, tikko tās nonāks gandrīz tukšajā iekāpšanas zonā.

Kameras šajā sekcijā vēl arvien darbojās, lai kas tur nebūtu, viņi mūs redzētu. Ļaujiet manai klientei iziet pa vārtiem, un es palikšu šeit. Lūdzu. Tie viņu nogalinās.

Slēģu gaismas nomirkšķināja, un barjera tieši mums priekšā paslīdēja augšup vienu metru - tieši tik, lai cilvēks varētu paslīdēt zem tās. Iedevu Mensai savu somu, zinot, ka tas liks viņai domāt, ka es viņai sekošu. “Skrien! Vieta alt7A.”

Viņa nometās uz grīdas un izspraucās pa spraugu. Barjera aiz viņas nolaidās un aizvērās.

Mensa sauca mani kanālā: Tā aizvērās! DrošVieniba...

Atbildēju viņai: Es nevaru tikt cauri, dabūšu citu kuģi. Dodies uz atspoli un prom no šejienes. Tad nogrūdu viņas kanālu fonā.

Nebija variantu, kā es varētu tikt kuģi. Septiņi transporti publiskajos dokos vēl arvien ļāva tajos iekāpt bēgošajiem cilvēkiem, bet visas ejas uz turieni bija noslēgtas. Es nekur netikšu.

Tas izklausās briesmīgi dramatiski un pašuzupurējoši, kad to tā izstāsta. Un pieņemu, ka varbūt tas tā bija. Tas, ko es lielākoties tajā brīdi domāju - ka šajā iekāpšanas zonā būs nevis viena beigta Droš-Vienība, bet gan četras.

Nosūtīt pret mani DrošVienības bija viens. Bet viņi nosūtīja Droš-Vienības pret manu klientu. Pēc tā vairs nav atpakaļceļa.

Pagriezu muguru vārtiem un piekļuvu OstDrošības droniem, kurus es jau biju uzlauzis ūn caur kuriem visu vēroju. Pārņēmu kontroli pār visu dronu floti un pārtraucu viņu savienojumu ar Ost-Drošību. Tad izslēdzu visas stacionārās kameras iekāpšanas stāvā. Tagad Palisāde vai GrayCrisDrošība, vai kas nu to visu organizēja, nezināja manu pozīciju, bet es zināju viņējo.

Naidnieki skrēja pa pāreju garām pēdējiem nedaudzajiem bēgošo cilvēku bariņiem. OstDrošības komanda — cilvēki formas tērpos — bija ieradušies biļešu zālē, cenšoties ievirzīt tirdzniecības zālē cilvēkus, kas plūda ārā no ostas, un nosegt viņu atkāpšanos. (Kas zina, ko GrayCris viņiem bija sastāstījuši, lai piedabūtu Ostas vadību atļaut iesaistīt DrošVienības. Varbūt tas bija saistīts ar mani, trakojošu patvaļīgu DrošVienību.) Pa pāreju devās arī otra drošībnieku komanda motorizētās bruņās ar Palisādes logo. Viņi bija DrošVienību rezervisti.

Par to runājot, es nosūtīju savas dronu flotes Pirmo Sadaļu veikt pretdarbību novērošanai un Otro Sadaļu uzbrukt naidīgo DrošVienību droniem.

Kad droni traucās lejup, lai mestos cīņā, es nodomāju, ka Gray-Cris droši vien tagad nožēloja, ka bija nopirkuši no ostas papildu stacijas nodrošinājumu.

Dronu zumēšana gandrīz vai apslāpēja trauksmes sirēnas. Sekoja paziņojums, kas lika cilvēkiem, kuri vēl arvien bija iesprostoti iekāpšanas zonā, nokrist pie zemes tur, kur viņi bija, un nekustēties. Trīs Droš-Vienības palēnināja gaitu, iespējams, tādēļ, ka to bija licis viņu vadītājs, kas varbūt bija un varbūt nebija viens no motorizētajās bruņās tērptajiem cilvēkiem, kas nu atradās uz pārejas tieši virs publiskajiem dokiem — labu gabalu ārpus manas sasniedzamības zonas. Es atjaunināju laika grafiku.

Naidnieki izgāja cauri publiskajiem dokiem un devās uz vēl arvien atvērtajiem vārtiem, kas veda uz šo sekciju. OstUzturDrošība beidzot bija restartējusies, un es liku tai izslēgt galvenās gaismas.

Tas izraisīja kliedzienus un brēcienus no vēl arvien iesprostoto cilvēku puses. Es visu redzēju savā skenerī, tāpat ari naidnieki, un cilvēkiem motorizētajās bruņās noteikti ir nakts redzes filtri. Bet tas bija biedējoši un radīja nedrošību, ko es arī gribēju panākt.

Kāds mēģināja atjaunot vadības kanāla savienojumu ar maniem droniem, bet netika cauri ugunsmūrim. Kāds cits — varbūt Gray-CrisDrošība vai Palisāde — palaida naidīgu programmatūru. StacDroš-Admini to pamanīja un, iespējams, satraukti par to, ka tā uzbruks Droš-SlēgSistēmai, palaida programmas pretdarbībai. Tas būtu bijis smieklīgi, ja man nebūtu drīz jāmirst.

Tas tik un tā bija nedaudz smieklīgi.

Mans šaujamierocis bija radīts bruņu caursišanai, bet man bija jābūt tuvu, un man vajadzēja aizsegu.

Kad naidnieki ienāca privātajos dokos, es aktivizēju jauno kodu, pie kura biju strādājis. Kods: Palaidi Aizkavē.

Vienlaikus notika trīs procesi. Krāvējboti, kurus bija izslēguši Stac-DrošAdmini, reizē aktivizējās un metās atklātajā telpā. Kravas pacēlāji, kas bija karājušies pie griestiem, nogāzās lejā un slidinājās pa grīdu. Mani rezerves droni sadalījās vairākās grupās un, noslīdējuši zemāk, izvietojās ceļgalu un sejas augstumā un zumēja riņķī starp citiem klīstošajiem botiem. Tumsā, kur vienīgais apgaismojums bija avārijas gaismas līnijas uz grīdas, tas izskatījās diezgan iespaidīgi.

Notika arī ceturtais process: es sāku skriet uz stacijas pusi, sienas virzienā.

Viesnīcas istabā, rakstot šo kodu, biju notērējis daudz laika, kurā būtu varējis skatīties seriālus, tā ka bija jauki redzēt, ka darbs nav bijis veltīgs. Būtībā programma izslēdza botu un pacēlāju drošības parametrus, atstājot tikai spēju izvairīties citam no cita, ierobežoja viņu kustību noteiktā zonā, kā arī paātrināja un piešķīra nejaušības elementu to kustībām. Sākotnēji biju plānojis to izmantot visai ostai kā pēdējo iespēju radīt apjukumu, un man bija uz vietas jāmaina parametri, lai programma darbotos tikai privātajos dokos. Un es biju priecīgs, ka nebiju kritis panikā un izmantojis to agrāk, jo pārsteiguma efekts bija lielisks.

Pirmo DrošVienību, kas izgāja pa atvērtajiem vārtiem no publiskajiem dokiem, es nosaucu par Naidnieku Viens. Tā strauji apstājās, lai izvairītos no krāvčjbota, kas gāzās tai virsū, tad metās sāņus prom no pacēlāja takas. Naidnieks Divi bija brīdināts sekundes daļu iepriekš un metās uz labo pusi, stacijas virzienā. Naidnieks Trīs bija atjautīgs, tas metās slīdējienā uz priekšu, izvairījās no kravas pacēlāja ķetnas, pietrūkās kājās un uzlēca uz krāvējbota. Cauri vārtiem iešvīkstēja pāris izdzīvojuši naidnieku droni, kuriem sekoja manējie — vēl arvien uzbrukuma režīmā.

Uzlēcu uz krāvējbota, kas devās pareizajā virzienā, un piespiedos pie tā. Kad Naidnieks Divi joza apkārt botiem, izšāvu sprāgstošu lodi tieši viņa ķiveres sānā. Tas paklupa un nogāzās.

Nolēcu no krāvējbota tieši mirklī, kad tam trāpīja divi lādiņi — tieši tur, kur bija bijusi mana galva un krūškurvis. Noliecoties un metoties prom, es paskatījos bojājumu attēlā, ko biju uzņēmis, —jau ar bruņām šādi lādiņi būtu bijuši slikti, bet nebruņotu DrošVienību (mani) tie būtu izšķaidījuši.

Biju pazaudējis no acīm Naidnieku Viens, bet pamanīju, kā Naidnieks Trīs uzlec uz cita krāvējbota. Izvairījos no krāvējbotiem uz grīdas, nosūtīju savus dronus, lai tie novirza naidīgo botu grupu, pirms tā notēmē uz mani, un notvēru pacēlāja malu tieši mirklī, kad tas virzījās augšup. Notēmēju uz Naidnieku Trīs, kas atradās uz krāvējbota. Tas pagriezās, acīmredzami vēl arvien domādams, ka būšu uz grīdas. Es iešāvu trīs lādiņus tā mugurā un krūtīs, tad nolēcu no pacēlāja. Nokritu, aizvēlos un pietrūkos kājās, tad pamanīju Naidnieku Trīs uz grīdas, kur tas mēģināja piecelties. Iešāvu pēdējos divus lādiņus tā ceļgalos, atņemot rīcībspēju.

(Jā, es zinu, ka nešāvu galvā. Es nezinu, kāpēc.)

Metos atpakaļ cauri kustīgu botu labirintam. Tātad kur, dirsā, bija Naidnieks Viens? Pārskatīju video, kurā biju uzņēmis klāju no augšas — tagad, pēc brauciena ar pacēlāju, man tāds bija —, bet ne miņas no Droš-Vienības kustības.

Oi, upsī. Naidnieks Viens noteikti stāv pozīcijā, vēro mani ar dronu, izvērtē manu taktiku un spējas, gaida, kad es iztērēšu lādiņus. Varbūt veic krāvējbotu un pacēlāju kustības analīzi. Nav labi.

Šai domai punktu pielika blieziens, kas trāpīja pa krāvējbotu man blakus, tā ka tas noraustījās un apstājās. Es liku dronu grupai samazināt augstumu un piesegt mani, kamēr es, turēdamies lejāk, kāpos atpakaļ.

Manā fonā nogrūstajā kanālā auroja bars cilvēku, kas man nudien lika justies kā vecajās, sliktajās līgumdarbu dienās. Ieklausījos un dzirdēju Dr. Menšu kliedzam: Nolādēts, Slepkabot, Guratins mēģina manuāli atvērt barjeru! Tev jābūt gatavam, atbildi! Vai tu mani dzirdi? Tā atrodas vienā no trim ejām pa labi — doku pusē —, tajā, pa kuru izgāju.

Nolādēts, tie cilvēki mūždien maisās pa kājām, mēģinot mani no visa kā izglābt. Beidzot pamanīju Naidnieku Viens — netālu no krāvējbotu labirinta centra. Tas bija atradis vietu, kur stāvēt, kamēr boti nodrošināja viņam aizsegu. Es turpināju doties uz doku pusi, mēģinot atrast tēmēšanas pozīciju.

Mans pirmais impulss bija uzkliegt Mensai, lai kāpj atspolē un tinas. Es te šito nedarīju tādēļ, lai viņa ar pārējiem varētu mētāties apkārt un tikt notverti, vai vienalga, kas ar viņiem būtu.

(Nezinu, kāpēc vilcinājos pieņemt piedāvāto izeju. Negribēju, lai mani sašauj gabalos vai notver un iztīra man atmiņu, un izjauc rezerves daļās. Man bija visi jaunie seriāli, ko skatīties. Bet tik un tā es it kā vēlējos palikt šeit un vienkārši iznīcināt lietas, kas pieder Palisādei un Gray-Cris, līdz tās iznīcina mani.)

Nebija laika par to tagad domāt. Es gaidīju, līdz krāvējbotu kustībā parādās sprauga — gana ilgi, lai izšautu uz Naidnieku Viens.

Tad visi mani signāli aizgāja pa pieskari un es zaudēju vadību pār kodu Palaidi Aizkavē. Visi boti un pacēlāji pēkšņi apstājās. Kaut kāds sūda cilvēks bija uzlauzis manu kodu, bet nu jau bija par vēlu. Es pavirzījos sāņus, lai varētu notēmēt, un izšāvu uz Naidnieku Viens.

Es tam trāpīju, bet tas gāzās man virsū, ierocis gatavs šāvienam. Metos zemē un gandrīz vai ietriecos ar galvu kravas pacēlājā, kas karājās gaisā, kamēr grīdu tur, kur biju atradies, izcaurumoja lādiņi. Zināju, ka esmu trāpījis mērķī — tam nebūtu vajadzējis spēt tā pagriezties. Kas, dirsā...? Patinu atpakaļ video. O, jā, es tam biju trāpījis. Trieciena pēdas abos plecos un muguras lejasdaļā — redzēju caurumus bruņās.

Tad man pielēca, ka Naidnieks Viens ir Kaujas DrošVienība.

1. reakcija: ā, tad re, kas uzlauza manu kodu. 2. reakcija: kāds kompliments, ka viņi iedomājās, ka es esmu gana bīstams, lai būtu vērts maksāt par līgumu ar Kaujas DrošVienību. 3. reakcija: varu derēt, ka Ost-Drošība to neatļāva un viņi būs riktīgi sacepušies. 4. reakcija: dirsā ir, es miršu.

Piedzīvoju visas šīs reakcijas, vienlaikus skrienot, šaujot, kur pagadās, saucot visus atlikušos dronus, lai tie mani piesedz. Man bija jāturpina kustēties, jāpanāk, ka Naidnieks Viens kustas. Ja tas uzlauzīs manu savienojumu ar droniem... Jā, nu, es nevarēju pieļaut, ka tā notiek. Žēl tikai, ka man nebija ne mazākās nojausmas, kā panākt, lai tas nenotiek. Man bija agrāka koda Palaidi Aizkavē versija, kad es vēl nebiju izdomājis, kā panākt, lai krāvēji un pacēlāji tiek vaļā no sadursmju drošības tādā veidā, ka varētu trāpīt pa visu ko, izņemot cits citu. Pa galvu pa kaklu mēģināju to sagatavot palaišanai.

Kanālā ienāca teksta ziņa. Tajā bija rakstīts: Padodies. Tā bija Kaujas DrošVienība, kas pat pārāk necentās noslēpt savu lokālo adresi. Tā gribēja, lai es mēģinu nosūtīt kaut kādu kaitējošu vai nāvējošu programmu, it kā es būtu kaut kāds sūda amatieris un nezinātu, ka tas neizdosies.

Tā vietā es nosūtīju: Es varu uzlauzt tavu vadības moduli, atbrīvot tevi.

Nekādas atbildes.

Es uzlauzu savējo, teicu. Tu būtu brīvs. Tu vari atstāt bruņas, tikt uz transportkuģa. Sākumā šis bija veids, kā novērst tā uzmanību, bet, jo vairāk es runāju, jo vairāk vēlējos, kaut tas piekristu. Man ir ID un valūtas karte, ko es varu tev iedot. Vēl arvien nekādas atbildes. Lēkājot ap krā-vējbotiem un izvairoties no šāviņiem, bija diezgan grūti izdomāt kārtīgus argumentu par labu brīvajai gribai. Neesmu pārliecināts, ka tie būtu ietekmējuši mani — pirms tā negadījuma ar masu slepkavību. Nezināju, ko vēlējos (vēl arvien nezināju, ko vēlējos), un, ja katru savas eksistences sekundi tev ir teikts, ko darīt, pārmaiņas ir biedējošas. (Padomājiet — es biju uzlauzis savu vadības moduli un tik un tā turpināju strādāt līdz pat Préservation Aux.) Ko tu gribi?

Pēkšņi saņēmu: Es gribu tevi nogalināt.

Labi, nu es biju nedaudz aizvainots. Kāpēc? Tu mani pat nepazīsti. Palaidu agrāko Palaid&Aizkavēversiju, un krāvēji un pacēlāji atkal metās kustībā. Tas sniegs man nedaudz laika, līdz Kaujas DrošVienība aptvers, ka tā ir tā paša koda tizlāka versija. Spriedu, ka man ir mazāk nekā trīsdesmit sekundes.

Tas zināja, ka esmu izmantojis dronus kā aizsegu, tādēļ es aizsūtīju tos uz stacijas pusi, it kā tuvotos no turienes. Vienlaikus metos uz doku pusi, pieķēros pie krāvčjbota muguras, pārņēmu manuālu vadību un jāju ar to tieši Kaujas DrošVienības virzienā. Turējos pie krāvčjbota sāniem un gatavojos šaut.

Dronu video rādīja, ka Kaujas DrošVienība pagriežas pret maniem mānekļiem. Tas nostrādās!

Tas absolūti nemaz nenostrādāja.

Pēdējā mirklī Kaujas DrošVienība pacirtās atpakaļ uz manu pusi un izšāva divus augstas intensitātes lādiņus. Atgrūdos no krāvčjbota tajā pašā mirklī, kad tā augšdaļa sašķīda gabalos. Nokritu uz grīdas un ripoju, gūdams ievainojumus no šrapneļiem un šaudams teju vai uz labu laimi. Piecēlos un aizslēpos aiz pacēlāja, kamēr grīdā ietriecās vēl citi šāvieni. Visi krāvēji un pacēlāji palēnināja gaitu, jo Kaujas DrošVienība atkal uzlauza Palaidi Aizkavē.

5. reakcija: es nespēju tikt līdzi.

Nevarēju šajos apstākļos uzvarēt divkaujā ar Kaujas DrošVienību, kas nozīmēja, ka GrayCris uzvarēs, un šī doma man bija daudzkārt sāpīgāka nekā iespēja, ka mani sadalīs rezerves daļās un kompostējamos smadzeņu audos. Sūds ar ārā, es negribēju zaudēt.

Kanālā Mensa iekliedzās: Tagad! Tā atveras tagad!

Dronu kamera rādīja, ka barjeras siena nupat bija sākusi pacelties. Es savilku dronus ap sevi kā vairogu un metos uz turieni.

Pēc trim soļiem sajutu asu triecienu labās kājas ceļgala iekšpusē. Lēcu un paslīdēju zem barjeras tieši mirklī, kad Naidnieks Viens tajā ietriecās. Bruņotas rokas parādījās atverē, es kliedzu: “Lejā! Lejā!”, un izšāvu visu aptveri spraugā. Naidnieks Viens atkrita atpakaļ, un barjera nodārdēja vietā.

Pēdējais blieziens pa barjeru lika man saprast, ka Kaujas Droš-Vienība nav laimīga par zaudējumu. Manas organiskās daļas jutās trī-ccklīgi, manī visur bija sadūrušies šrapneļi, bet es vēl arvien biju ar 83 procentu uzticamu veiktspēju. (Labi, ka nav atsevišķas statistikas par mentālās veiktspējas uzticamību, jo nedomāju, ka tajā mirklī būtu dabūjis īpaši labus rādītājus.)

Guratins tupēja nometies ceļos pie atvērta grīdas paneļa blakus vārtiem, visapkārt bija izmētāti darbarīki, un Rathi rādīja viņam gaismu. Avārijas panelis bija iezīmēts ar avārijas kanāla marķieri, uz birkas dažādas valodās bija rakstīts “Manuāla palaišana”. Man nebija ne jausmas, ka ostās tāda iespēja ir. Esmu DrošVienība, nevis inženieris.

Mūsu atspoles spailes atradās sešas vietas tālāk, un spīdošās avārijas gaismas rādīja, ka Mensa stāv pie tās, rokā turēdama nelielu enerģijas ieroci. Kāpēc, ellē, tas viņai bija vajadzīgs? Ā, tāpēc, ka, lai gan drošības barjera bija nolaista šīs sekcijas otrā galā, neliels cilvēku bariņš bija iesprostoti šeit un stāvēja, piespiedušies pie stacijas puses sienas.

Mums bija jātiek prom no šejienes, pirms kāds pierunās OstDrošību pacelt barjeras.

Es piecēlos kājās, un mana ceļa locītava saļodzījās. Sagrīļojos, un Rathi pieskrēja pie manis. Viņš vilcinājās, savicināja rokas. “Vai tev nebūs iebildumu, ja mēs palīdzēsim...?”

Es sagrābu Rathi plecu, lai noturētos kājās, un centos neuzgāzties viņam virsū. Biju diezgan drošs, ka locītavai trāpījis šrapnelis no gaisā iznīcinātajiem droniem, jo tiešs trāpījums būtu norāvis man kāju. Guratins pieskrēja, lai atbalstītu mani no otras puses, un mēs neveikli klup-skrējām uz atspoli.

Mensa pamāja ar galvu atspoles virzienā — lai mēs tajā sakāpjam, kamēr viņa mūs piesegs. Strīdēties ar viņu būtu stulbi, bet nebija viegli pārvarēt programmu un to nedarīt. Mēs izgājām cauri lūkai, un viņa kāpās atmuguriski, sekojot mums. Kad lūkas aizvēršanās cikls bija noslēdzies, viņa iesaucās: “Pin-Lī, esam gatavi!”

Klāju satricināja dārdi, atspolei atraujoties no spailēm. Es atbrīvojos no Rathi un Guratina, kas pakāpās sāņus, lai Mensa varētu paiet mums garām un doties uz vadības kabīni. Tā bija neliela atspole, paredzēta braucienam no kuģa uz kuģi, un tai bija tikai viena galvenā telpa ar sēdvietām gar sienām, kā arī nodalījums avārijas krājumiem un tualete. Iepriekš līguma ietvaros biju braucis tieši ar šādu modeli.

Mana ceļgala locītava padevās, un es sabruku uz klāja. Biju nogriezis savus sāpju sensorus klusāk — varbūt par klusu. Teicu: “Rathi, man patiešām vajadzētu, lai tu izvelc to šrapneli man no ceļa locītavas.”

Rathi noliecās pār mani. “Varbūt vēlāk? Uz kuģa ir MedSistēma.” Es jau jutu uzņēmuma sistēmas sava kanāla malās, tās mani atpazina un vēlējās ienākt. Piekļuvu atspoles kamerām, īsi izcīnījos ar AtspolDrošSistēmu un sāku izdzēst visu, kas bija ierakstīts kopš Saglabāšanas komandas iekāpšanas. Rathi atkal uzvedās kā optimists. Uz uzņēmuma kuģa man nebūtu MedSistēmas, man būtu apkopes kārba. “Šis noteikti nevar gaidīt,” atbildēju.

Rathi nometās uz klāja man blakus un pasauca Guratinu, lai atnes atspoles avārijas aptieciņu.

Vadības kabīnē Pin-Lī sekoja līdzi pilotbotam, kamēr Mensa stāvēja viņai blakus. Brīdinājums no stacijas Ostas vadības iedarbināja saziņas trauksmi. “Kas ir?” Pin-Lī jautāja.

Mensas seja niknumā sastinga. “Kāds “nezināms korporatīvs iedzīvotājs” tikko palaidis kuģi, un tas atrodas pārtveršanas trajektorijā.”

Pin-Lī noteica kaut ko riktīgi piedauzīgu, kam nebūtu bijis jābūt manā valodu datubāzē. “Uzmini, kurš korporatīvais iedzīvotājs.”

Viņi domāja, ka tas ir GrayCris, bet es biju diezgan pārliecināts, ka tas būs GrayCris nolīgts Palisādes kuģis. Rathi izvilka no aptieciņas skalpeli un izvilcēju. Guratinam vērojot pār plecu, viņš atvēra organiskos audus tieši virs manas ievainotās ceļa locītavas, lai sasniegtu šrapneli.

Palisādes kuģis panāktu atspoli un ieņemtu to. Vairāk par visu es nevēlējos lūgt palīdzību uzņēmuma uzbrukuģim. Vairāk par visu es nevēlējos, lai GrayCris mūs notver. Šīs nevēlēšanās bija tiešā pretrunā viena ar otru. Bija pienācis laiks beigt dirstics. Pieslēdzos saziņai un nodrošināju kanāla savienojumu ar uzņēmuma uzbrukuģi.

Nosūtīju: Sistēma Sistēma.

Trīs sekundes varēju prātot, vai uzņēmuma saskarne mani vēl arvien pazīs. Agrāk biju piekļuvis pilotbotam, bet tā bija daļēja uzlaušana. Šoreiz es ienācu pa galvenajām durvīm. Tad dzirdēju: Uztverts.

Nosūtīju: Notiek aktiva, bīstama atgūšana, klienti ar nodrošinājumu, aiziet aiziet aiziet.

Atbilde bija: Saņemts, un atspoles pilotbots ziņoja, ka uzbrukuģis nupat pagriezies pret mums.

Kamēr Rathi izvilka svešķermeni no manas ceļa locītavas, es vēroju sensorus.

Uzbrukuģis uzņēma ātrumu. Nevarēju noteikt, vai tas sazinās ar GrayCris pārtvērēju. Tad atspoles sensori uztvēra enerģijas signālu, kas nozīmēja, ka uzbrukuģis sagatavo primāros ieročus. O, jā, sazinājās gan.

Rathi mēģināja izmantot brūču noslēdzēju, lai aizvērtu caurumu manos organiskajos audos, bet tas noslēdzējs nepieķērās, jo neorganiskā locītava bija pārāk tuvu. Es kādu laiku tecēšu. “Vai tev viss labi?” viņš jautāja, noraizējies vērojot mani.

Guratins sēdēja uz soliņa un sarauktu pieri skatījās uz mani.

“Ne pārāk,” atbildēju.

Sensori rādīja, ka Palisādes kuģis ir mainījis kursu un piebremzējis. Skats sašūpojās, kad uzbrukuģis garāmejot mūs satvēra un sāka slīdēt prom no stacijas. Atspole nodrebēja, uzbrukuģa korpusam noslēdzoties ap mums. Pieķēros pie soliņa un sāku slieties kājās.

Rathi teica: “Prātīgi, prātīgi! Tu negribi atvērt... Ai, tā vēl joprojām asiņo, piedod...”

Vēl arvien saraucis pieri, Guratins teica: “Viņi nevar tevi mums atņemt. Dr. Mensa to nepieļaus.”

Slūžas vērās vaļā, un Mensa aizsoļoja cauri atspolei — baskājaina un nikna. Viņa padeva enerģijas ieroci Guratinam, kurš to iegrūda atspoles aptieciņā.

Lūkai atveroties, Mensa paspraucās man priekšā.

Atverē vīdēja stāvs motorizētās bruņās. Tas bija uzlabots cilvēks, nevis DrošVienība, bet ierocis bija gana iespaidīgs.

Mensa iespieda rokas lūkas abās pusēs, skaidri parādot, ka, lai tiktu iekšā, būs jātiek galā ar viņu. “Mēs esam nodrošināti klienti, un šis ir mans personiskais drošības konsultants. Vai jums ir kāda problēma?”

Komandas loceklis, kas slēpās aiz motorizētajām bruņām, palūrēja garām un teica; “Dr. Mensa, DrošVienības netiek laistas uz bruņotu transportkuģu klāja, ja vien nav īpašu apstākļu. Tas ir... pārāk bīstami.”

Mensa atteica: “Šie ir īpaši apstākļi.” Viņas balss bija ledaina.

Neviens nekustējās. Kuģa aizsargātajā kanālā septiņas minūtes notika drudžainas pārrunas — tās šķita kā trīsdesmit minūtes. (Manā laika uztverē tas ir daudz.) (Jā, es palaidu fonā seriālu.) Uzbrukuģa pilotbots zinātkāri pieklauvēja man. Aktīvas DrošVienības nekad neieved uzbru-kuģos, jo — viņiem taisnība — tas ir pārāk bīstami. Mūs ved nebruņo-tos transportkuģos kā kravu. Pilotbots iepriekš bija operāciju laikā kanālā sazinājies ar DrošVienībām, bet nekad nebija uzņēmis kādu uz klāja.

Tad ieslēdzās saziņa un kāda balss teica: “Dr. Mensa, šeit kuģa kaujas kapteinis. Man ir lūgts prasīt jums nodrošinājumu, lai garantētu drošību uz šī kuģa.”

Rathi iebilda: “Ko? Mums jau ir nodrošinājums!”

Saziņā precizēja: “Šis nodrošinājums ir nepieciešams, kad uz bruņota uzņēmuma transporta tiek ievests nāvējošs ierocis, kas nav padarīts nekaitīgs.”

Jā, viņi runāja par mani. Tas būtu smieklīgāk, ja es tajā brīdī netecētu uz klāja.

Pin-Lī balss svārstījās starp pārskaitušos un neticīgu toni. “Viņi to nopietni? Kā tad, neņemiet galvā — stulbs jautājums, protams, ka viņi to nopietni.” Viņa pagriezās, un Guratins padeva viņai somu. Pin-Lī nomurmināja: “Un cik daudz tie pišļi grib tagad?”

Taisnība ir, viņi bija pišļi. Nav jau tā, ka es to nebūtu zinājis iepriekš, tikai tagad to bija grūtāk pieņemt. Pieklauvēju privātajā kanālā Mensai un teicu: Es varu pārņemt šo kuģi.

Mensa atbildēja: Nē, nav nepieciešams, mēs varam viņiem samaksāt.

Mums nevajadzētu. Mums nevajag. Pilotbots bija ziņkārīgs un draudzīgs, bet tas nebija nekāds DiPTs un nevarēja mani apturēt. Es varēju pārņemt kuģa DrošSistēmu, pirms šis cilvēks ar kārdinoši lielo, labi pazīstamo šaujamo paspētu pamirkšķināt. Es to gribēju izdarīt, un kanālā tas bija jūtams.

Mensa pagriezās, ar abām rokām satvēra manas jakas atlokus un teica: “Nē.”

Visi pieklusa. Rathi un Guratins, Pin-Lī, kas vēl arvien rakājās somā, meklēdama cietās valūtas kartes, komanda aiz slūžām, balss saziņā. Man pēkšņi vajadzēja redzēt Mensas seju, un es atstāju Atspol-Drošības kameru, lai paskatītos uz viņu.

Viņa izskatījās nikna un pārgurusi, precīzi tā, kā es jutos. Nosūtīju: Tev nav ne jausmas, kas es esmu.

Viņa piešķieba galvu un izskatījās vēl niknāka. Es precīzi zinu, kas tu esi. Tu esi nobijies, tu esi ievainots, un tev vajag dirsā nomierināties, lai mēs tiekam cauri dzīvi.

Atbildēju: Es esmu mierīgs. Lai pārņemtu uzbrukuģi, ir jābūt mierīgam.

Mensas acis samiedzās. Drošības konsultanti neievelk klientus nevajadzīgās, dramatiskās kaujās par varu kuģī, kas viņus glābj. Un piebilda: Jo tas būtu stulbi.

Viņa nebaidījās no manis. Un es pēkšņi apjēdzu, ka negribēju, lai tas mainās. Viņa tikko bija pārdzīvojusi traumējošu pieredzi, un es to padarīju vēl sliktāku. Mani kaut kas pārņēma, un tas nebija parastais vienaldzības vilnis.

Kā gribi, nosūtīju. Tas izklausījās nīgri, jo es biju nīgrs.

Man riebjas emocijas.

“Labi,” viņa skaļi teica. “Pin-Lī, vai mums ir nauda šim idiotiskajam, nevajadzīgajam nodrošinājumam?”

“Jā.” Pin-Lī pavicināja gaisā sauju cietās valūtas karšu. “Ja ar to nepietiek, man ir mūsu konta informācija, varu pārsūtīt atļauju...”

Mensa beidza blenzt uz mani un pagriezās riņķī. Komanda, kas nupat gan personiski, gan caur motorizēto bruņu ķiveres kameru bija pieredzējusi, kā viņa uzvar gribas cīņā ar patvaļīgu DrošVienību, skatījās ieplestām acīm. Viņa teica: “Tā kā mēs esam nodrošināti klienti, vai varam doties uz klāja, lai vienotos par rēķinu?”

Pēc mirkļa vilcināšanās saziņā teica: “Lūdzu, kāpiet uz klāja, Dr. Mensa.”

Jau minēju, ka ar DrošVienībām ir tāda lieta, ka tām neļauj sēdēt uz cilvēku mēbelēm ne darba, ne brīvajā laikā. Tādēļ pirmais, ko izdarīju, kad komanda bija izvedusi mūs cauri slūžām un pa gaiteni līdz pasažieru sēdvietām — apsēdos uz polsterēta soliņa.

(Neesmu pārliecināts, ka tas uz cilvēkiem atstāja kaut jel kādu iespaidu. Cilvēki tādas lietas neievēro. Bet man tas bija patīkami.)

Guratins apsēdās uz soliņa pie pretējās sienas, un Rathi atkrita blakus man. Šī bija liela telpa vairākus stāvus zem galvenā klāja, ko, iespējams, izmantoja sapulcēm ar personālu, kas nepiederēja uzņēmumam — telpa bija izolēta no pārējā kuģa struktūras, un mēbeļu pārvalki bija samērā jauni.

Kuģa drošībnieki bija izvietojušies platajā gaitenī ārpus telpas, vienīgi motorizētajās bruņās tērptais bija izgājis ārpus tieša redzamības loka. (Komanda domāja, ka viņi ir noslēguši DrošSistēmu, lai es tajā nevarētu iekļūt. Viņi kļūdījās.) Kāds komandas loceklis mēģināja pārliecināt Dr. Menšu doties uz kajīti atpūsties, bet Dr. Mensabija aizņemta arjaunā nodrošinājuma līguma caurskatīšanu, kamēr Pin-Lī vienojās par maksājumu.

Klausoties DrošSistēmas audio, dzirdēju komandas biedru gaitenī sakām: “Nekad nebiju redzējis kādu bez bruņām. Tie tiešām izskatās pēc cilvēkiem.”

Es parādīju tajā virzienā žestu, ko biju redzējis tikai seriālos ar ļoti augstu nepiedienības reitingu. Guratins to ievēroja un izdeva apslāpētu skaņu.

Tad Mensa deva Pin-Lī savu piekrišanu nodrošinājuma līgumam un devās šurp, lai nikni blenztu uz mani. Viņa klusā balsī teica: “Esmu tik dusmīga uz tevi.”

Rathi nervozi pavirzījās nostāk. (No manis Rathi nebaidījās, bet, ja Dr. Mensa sadusmojās, labāk atrasties citā telpā.) Viņš teica: “Ē, varbūt jūs gribētu runāt privātākā...”

“Tev būtu jāapsēžas,” es viņai teicu. “Tu esi pārdzīvojusi traumējošu pieredzi. Pasaki viņiem, ka tev vajag MedSistēmas Traumas Izvērtējumu Atgūtam Klientam...”

“Taisnība, tev tiešām vajadzētu medicīnisku apskati,” Guratins iesāka, un Rathi un Pin-Lī piekrītoši piebalsoja.

“Liekās mierā.” Mensai nebija ne mazākās vēlēšanās novērst uzmanību. “Tu paliki iepakaļ, lai tevi nogalinātu.”

Labi, ja neņem vērā faktu, ka tobrīd tieši tāds bija mans mērķis, tā nebija mana vaina. “Viņi nebūtu izlaiduši mani cauri. Es teicu Ost-Drošībai, ka, ja viņi tevi palaidīs līdz atspolei, es palikšu tur.”

Tas Menšu apturēja. Viņa sarauca pieri. “Vai tāpēc tu paliki?”

Es būtu varējis melot. Es negribēju. “Lielākoties,” atbildēju. Atkal ieskatījos viņas sejā pats ar savām acīm. “Es gribēju uzvarēt.”

Rathi, Guratins un Pin-Lī vēroja mani. Uzņēmuma komanda neprasmīgi izlikās, ka nemēģina noklausīties. Dr. Mensas seja atmaiga — tik tikko jūtami. Rathi teica: “Tad kāpēc tu atnāci, kad Guratins dabūja vaļā barjeru?”

“Tāpēc, ka pēdējais pretinieks bija Kaujas DrošVienība, un tas gribēja mani saplosīt gabalos. Tā nebūtu uzvara.” Kaut es zinātu, kas bija uzvara. Un, kad biju sācis teikt patiesību, bija grūti mitēties. “Es negribu būt šeit.”

Pin-Lī apsēdās blakus Rathi. “Mēs te nebūsim ilgi. Pēc šī lēciena tārpejā mēs satiksimies ar Saglabāšanas kuģi un tiksim prom no šī lidojošā produktu automāta.” Viņa pablenza uz komandas pusi. “Te ir sajūta, it kā viss, kas man riebjas korporācijās, būtu sabāzts vienā bruņotā paciņā.”

Par mani arī varētu pateikt to pašu. Jautāju Dr. Mensai: “Un ko

tad?”

“Par to man ar tevi jārunā,” viņa atbildēja. Tad pameta aci uz uzņēmuma komandu. “Lai gan pagaidīsim, līdz mūs neieraksta...”

Tālāko es palaidu garām, jo saņēmu pilotbota brīdinājumu kapteinim cilvēkam. Mēs tuvojāmies tārpejai, bet naidnieks vēl arvien mūs izsekoja. Kuģa DrošSistēma tikko bija atvairījusi mēģinājumu caur saziņas kanālu izveidot kontaktu ar kuģa iekšējo kanālu.

“Naidnieks uzbrūk,” es teicu. Automātiski piecēlos, bet nebija kurp iet. Šis varētu būt ļoti slikti. Nezināju neko par starpkuģu kaujām, bet, spriežot pēc trauksmes līmeņa... Palisāde taču nevarētu veikt uzbrukumu ar kodu caur mūsu saziņu, vai ne? Ārā, gaitenī, komanda bija pieklususi, piešķiebtām galvām klausoties kapteiņa kanālā.

“Kas?” Rathi jautāja.

“Viņi uz mums šauj?” Mensa precizēja.

“Nē. Tas ir... Uzbrukums!” Pārvēlu. Saziņas kanāls tikko bija pieslēdzies un saņēma datus. Galvenajā klājā virs mums kapteinis auroja, lai kāds fiziski izslēdz kanālu, un kāds cits rāva vaļā paneļus, lai tiktu pie to sastāvdaļām. DrošSistēma pārslēdzās aizsardzības režīmā un aizmūrēja dzīvības uzturēšanu un ieročus. Iekliedzos: “Atslēdzieties no kanāla — tagad!” Rathi un Pin-Lī steidzīgi izrāva no ausīm saskarnes, es pārtraucu pieslēgumu Mensas implantam un uzcēlu mūri ap Guratina iekšējo uzlabojumu. Divi uzlaboti cilvēki gaitenī, sāpēs locīdamies, nokrita zemē, un es izveidoju mūrus arī ap viņiem. Tas bija DrošSistēmas darbs, bet tā bija aizņemta, cīnoties pret rīkojumiem atvērt gaisa slūžas un ļaut kuģim sākt dekompresiju.

Galvenajā klājā kāds teica: “Kā... Kā viņi varēja...”

Kāds cits atbildēja: “Sūdugrābšļiem ir mūsu kods, viņi apgāja saziņas aizsardzību...”

Palisāde, sadabūjusi uzņēmuma saziņas kodu komplektu, bija gājusi cauri to sarakstam, līdz atrada atbilstošo mūsējam. (Tas bija līdzīgs manam dronu vadības atslēgu sarakstam, ko izmantoju, lai pārņemtu drošības dronus Milu stacijā un TranRollinHyfa ostā.) Tikko savienojums bija nodibināts, tie bija nosūtījuši koda paketi kuģa kanālam. Tā nebija standarta kaitējošā vai nāvējošā programmatūra, kādu biju redzējis agrāk. Tā bija kuģa sistēmā, mēģināja radīt dzinēja sagrāvi un iznīcināt dzīvības nodrošinājumu un izčakarēja pilotbota vadības sistēmu. DrošSistēma cēla mūrus, bet naidīgais kods izēdās tiem cauri. Tas ēda DrošSistēmu.

DrošSistēma pazaudēja vēl vienu ugunsmūri, un galvenās slūžas sāka atvēršanas ciklu. Es ieslīdēju kuģa vadības kanālā un radīju visās slūžās karstuma vilni, kas sakausēja visu, izņemot manuālo vadību. Centos nogriezt visu digitālo pieeju inžcnierdaļai, bet bija jau par vēlu — dzinējs sāka sabrukt un motori beidza darboties. Sensori rādīja, kā tuvojās Palisādes kuģis. Galvenajā klājā kapteinis bija devis divus rīkojumus izšaut galvenos ieročus, bet pilotbots vairs nevarēja tiem piekļūt. Maģistrālajā caurulē pēkšņi izbeidzās gravitācija, tā iesprostojot cilvēkus, kas centās manuāli piekļūt sistēmām. Kapteinis mēģināja savākt kopā bruņoto atgūšanas komandu, lai pretotos iebrukumam, bet puse bija uzlaboti cilvēki, kurus uzbrukums to uzlabojumiem bija padarījis nekaitīgus, bet otra puse cīnījās ar noslēgtām durvīm, kas neļāva doties uz pozīcijām.

Es izmisīgi mēģināju kaut ko darīt. Centos palīdzēt DrošSistēmai, bet tā izjuka manās rokās.

Pilotbots nespēja runāt vārdos kā DiPTs, bet prātā jutu tā šausmas. Tas sūtīja: Kods: Sistēma Sistēma. Palīdzību. Briesmās.

Tas centās lūgt man palīdzību, izmantojot uzņēmuma kodus, tāpat kā biju lūdzis palīdzību saviem klientiem.

Piedrāzt. GrayCris neuzvarēs.

Es ieslīdēju līdz galam kuģī, pilotbota cietajā sistēmā. Biju redzējis DiPTu tā darām.

(Jā, DiPTa veiktspēja ir daudz lielāka nekā manējā. Es pievērsīšos šai problēmai, kad tā kļūs aktuāla, kas būs riktīgi drīz.)

Pēkšņi man bija citāds ķermenis — ciets vakuums pār metāla ādu; es redzēju tuvojošos kuģi ar savām acīm, ne tikai sensoriem. Tas bija nosūtījis abordāžas atspoli, kas ieradās straujā tempā, tuvojoties uzbru-kuģa galvenajām doku slūžām. Pievērsos iekšienei — nebija laika skatīties apkārt. Pilotbots gribēja zināt, ko lai mēs darām. Tas bija labs jautājums.

Šādā veidā apdzīvojot vienu cieto sistēmu, mēs ar pilotbotu varējām komunicēt gandrīz acumirklīgi. Savācu DrošSistēmas veikto uzbrucēja analīzi, lai mēs abi varētu to caurskatīt. Tas nebija tikai kods — kāda būtu kaitnieciska vai nāvējoša programma. Tas bija bots ar apziņu, kas ceļoja kanālā līdzīgi kā es, līdzīgi kā DiPTs, tikai bez fiziskas struktūras, kurā atgriezties — tāpēc tas bija tik ātrs. Tas bija kā kaujas bots bez ķermeņa.

Pilotbots jautāja, vai Uzbrucējs ir nevis bots, bet konstrukts, kas radīts no cilvēka neironiem, un norādīja vairākas vietas analīzē, kas šķietami par to liecināja.

Atbildēju, ka bija vēl sliktāk, bet ari labāk. Konstrukts bez ķermeņa būtu nežēlīgāks, bet to būtu arī vieglāk apmuļķot.

Man bija ideja, ko izstāstīju pilotbotam. Ja mēs varētu notvert Uzbrucēja koda paketi noslēgtā reģionā un iznīcināt, tad varētu atgūt vadību pār tā ietekmētajām sistēmām. Bet, lai iedabūtu Uzbrucēju noslēgtā reģionā, mums bija vajadzīga ēsma. Mums bija jāzina, ko Uzbrucējs grib/ko nosūtīts darīt.

Pilotbots teica, ka tas vēlas iznīcināt kuģi un tā komandu.

Es atbildēju, ka ir jābūt kādam iemeslam. Mūs nogalinot, Gray-Cris neko neiegūtu, un ir milzīgs risks saķerties ar uzņēmumu, iznīcinot tik dārgu kuģi.

Es atkal aktivizēju savu ķermeni, kas nekustīgi stāvēja pasažieru sapulču telpā. Rathi bija gaitenī un veica elpināšanu uzlabotajam cilvēkam — komandas loceklei, kura bija cietusi uzbrukumā viņas uzlabojumiem. Ari Guratins bija turpat, iebāzis abas rokas atvērtā pieejas panelī, turot gaiteņa lūku vaļā, lai komanda varētu tikt garām maģistrāles caurulei un nokļūt pie dzinēja. Pin-Lī un Mensa sēdēja uz grīdas kopā ar diviem komandas locekļiem. Visi četri bija atvēruši portatīvās manuālās saskarnes un drudžaini ievadīja kodu, stiprinot DrošSistēmas sienas. Viņi nebija gana ātri, bet tas, kas bija palicis no DrošSistēmas, droši vien novērtēja šos centienus.

Teicu: “Dr. Mensa, kā tev šķiet, kāpēc GrayCris to dara? Ko viņi grib?”

Visi sarāvās. “Ko tas dara?” komandas loceklis noprasīja. “Varbūt to ir pārņēmuši...”

“Muti ciet,” Mensa noskaldīja. Man viņa teica: “Mēs domājam, ka tas ir Milu dēļ. Viņi noteikti domā, ka pie tevis ir dati, ko tu paņēmi no Milu.”

“Noteikti,” Pin-Lī piebalsoja, nepaceļot galvu no ekrānvirsmas. “Viņi būtu varējuši mūs nogalināt, tikko ieradāmies TranRollinHyfa stacijā, bet viņi gribēja naudu. Tikai pēc tam, kad viņi aptvēra, ka tu esi šeit, sākās vardarbība.”

Zin’ kā, varēju derēt, ka viņām taisnība. Un varēju derēt, ka tas bija saistīts ar atmiņas čipu, ko biju paņēmis no Vilkenas un Gertas. Gray-Cris noteikti zināja, ka tas eksistē, noteikti ticēja, ka man tas ir. Viņi bija nokavējuši, jo tas šobrīd jau bija Saglabāšanas sistēmā, bet es šaubījos, vai viņi tam noticēs. Tomēr tas deva man kaut ko, pie kā pieķerties. “Vajag, lai kāds manuāli atbrīvo atspoli, ar kuru mēs atbraucām.”

Mensa nolika saskari un pietrausās kājās. “Mēs to izdarīsim. Pin-Lī...”

“Nāku!”

“Paldies par jūsu palīdzību,” mans buferis teica, kamēr es atkal atslēdzos un pārgāju pie pilotbota.

Atpakaļ paātrinātajā laikā es izskaidroju pilotbotam, ko gribēju pamēģināt. Tas cīnījās par ieroču sistēmu vadību, mēģinot sekot kapteiņa pavēlei izšaut. Tas parādīja man nedaudz informācijas par abor-dāžas atspoli: tās inventārs lika domāt, ka uz tās atradās Kaujas Droš-Vienība, kā arī uzlabotu cilvēku abordāžas komanda.

Njā, šitai atspolei mēs nedrīkstējām ļaut piedokoties.

Nebiju nokopējis atmiņas čipu, bet man vēl arvien bija visi dati, kurus biju ierakstījis ceļojumā uz Milu — visi cikli, kuros Vilkena un Gerta nebija ne par ko īpašu runājušas. Dati bija izanalizēti un saspiesti, bet varētu atgādināt parametrus, ko Uzbrucējs meklēja — vismaz pietiekami ilgi, lai plāns varētu darboties.

Nevarēju riskēt ar kamerām un kanālu, tādēļ aizstaigāju savu ķermeni no pasažieru telpas uz atspoles pieejas gaiteni. Biju sakausējis arī šo lūku, bet Mcnsa un Pin-Lī bija tikušas klāt panelim lūkas avārijas atvēršanai. “Pagaidiet manu signālu,” sacīju.

Teicu pilotbotam, ka šitas mums būs jāpaveic pa smuko. Tas piekrita, un mēs izdomājām, ko darīsim.

Tad pilotbots atslēdza DrošSistēmu.

Zināju, ka mums tas jādara, bet būt tik ievainojamam bija biedējoši. Jutu, kā Uzbrucējs metās virsū pilotbotam un man. Teicu pilotbotam, ka mums jāaizsargā šī svarīgā informācija, lai uzņēmums to varētu vēlāk atgūt, un ka es paslēpšu to atspolē. Pilotbots izravēja apjukušo AtspolPilotBotu no tā atmiņas serdes un iemeta tā vietā datu paketi.

Un Uzbrucējs pārmetās uz atspoles sistēmu.

Sekoja trīs notikumi vienlaikus: 1) AtspolDrošSistēma aizmūrēja atspoles saziņas sistēmu. 2) Pilotbots izdzēsa savus saziņas sistēmas kodus, un es pārslogoju un sakausēju tā cieto sistēmu. 3) Mans ķermenis teica Dr. Mensai un Pin-Lī: “Tagad.”

Pin-Lī rokas panelī sakustējās, un Dr. Mensa piespieda vadības pogas. Atspole atbrīvojās.

Tajā brīdī uzbrukuģis kustējās lēni, tādēļ atspole neaizlidoja pārāk tālu, bet, tā kā mūsu saziņa bija nosvilināta, tā tikpat labi būtu varējusi atrasties otrā tārpcjas pusē. Uzbrucējs bija prom, iedzīts slazdā atspolē.

Ha, es nodomāju. Saņem, pīsli.

Kuģa kanāla un sistēmas kodi bija sačakarēti, bet pilotbots jau atguva vadību. DrošSistēma, vēl arvien apsitusies, grīļīgi pietrausās kājās — tas ir, veica sistēmas ekvivalentu šai darbībai. Kāds uz galvenā klāja teica: “O, dieves, mēs esam brīvi!”

Pilotbots atguva vadību pār ieroču sistēmu un uzdeva jautājumu kapteinim. Kapteinis teica: “Apstiprinu, šauj.”

Paliku gana ilgi, lai izbaudītu, kā abordāžas atspole pazuda eksplozijas uzliesmojumā, un noskatītos daudzos triecienus, kas sacaurumoja Palisādes kuģa korpusu, tad savilku kopā savu izkaisīto kodu un iekritu atpakaļ savā ķermenī. Tas šķita savādi.

Mensa un Pin-Lī vēl arvien stāvēja gaitenī un raižpilni vērās manī. “Esam drošībā,” teicu viņām.

Pin-Lī izdeva aizrautīgu kliedzienu, un Mensa satvēra viņu un sagrieza riņķī.

Es jutos savādi. Ļoti savādi. Ļoti slikti.

Uzticama veiktspēja 45 procentu limenī un krītas. Katastrofāls sabrukums...

Es jutu, kā mans ķermenis sabrūk, bet nesajutu, kā atsitos pret

klāju.

Mana atmiņa sastāvēja no fragmentiem. Es par to nebiju sajūsmā, bet tā nebija tāda katastrofa, kāda būtu pilnīgam botam. Mani cilvēka smadzeņu audi — parasti vājais posms manā datu glabāšanas sistēmā — nebija pakļauti izdzēšanai. Man bija jāpaļaujas, ka tie saliks fragmentus pareizā secībā, un nelaimīgā kārtā to pieejas ātrums bija pretīgi lēns.

Tas prasīja sasodītu mūžību.

Klīdu starp nejaušiem attēliem, sāpju uzliesmojumiem, ainavām, gaiteņiem, sienām. Oho, cik daudz sienu.

(Neidentificētas balsis audio uztverē: “Ir kādas izmaiņas?”

“Vēl ne.” Vilcināšanās. “Kā tu domā, vai mums vajadzēja ļaut, lai viņi to ievieto kārbā? Ja tas nevar...”

“Nē. Nē, nekādā gadījumā. Viņi noteikti grib zināt, kā tas tika galā ar savu vadības moduli. Ja viņiem būtu iespēja... Mēs nevaram viņiem uzticēties.”)

Sliktākais bija tas, ka nevarēju atcerēties (ha, ha), cik ilgi biju atradies šajā stāvoklī. Nedaudzā man pieejamā diagnostikas informācija lika spriest par kaut kādu katastrofālu sabrukumu.

Varbūt tas bija acīmredzami arī bez diagnostikas datiem.

Sarežģītas neironu savienojumu virknes — visas pozitīvas — noveda mani līdz milzīgai neskartai aizsargātu datu krātuvei... Kas, dirsā, tas tāds? “Mēness patvēruma lēkts un riets”? Es sāku to caurskatīt.

Un — bladāc! — atplauka simtiem tūkstoši citu savienojumu. Atkal spēju vadīt savus smadzeņu procesus un palaidu diagnostikas un datu labošanas programmu. Atmiņas sāka šķiroties un kārtoties lielākā ātrumā.

(Balss audio: “Labas ziņas! Diagnostika parāda stipri palielinātu aktivitāti. Tas liek sevi kopā!”)

(Daļēja identifikācija: klients?)

Izliekti griesti, nevis siena. Šis bija citādi. Es gulēju uz polsterētas virsmas. Man bija pietiekami daudz pieejas atmiņai, lai zinātu, ka tas ir neparasti, un neparasti parasti nozīmēja slikti. Vēl citi fragmenti atguva sakarīgumu, tikai nebija pareizajā secībā. Transporti, Kuģis, DiPTs. Labi, tātad tas nebija tik neparasti. Man bija cilvēka drēbes, nevis vir-sāda un bruņas, tā ka tiktāl saskanēja. Pieeja vēl vienam savienojumu kompleksam ļāva identificēt objektus virs manis kā ar MedSistēmu saistītu aprīkojumu. DiPT? Es mēģināju pieklauvēt. Nē, šīs atmiņas nebija pareizi sakārtotas. Es biju aizvedis Tapanu atpakaļ pie viņas draugiem un atstājis DiPTu.

(Rathi jautāja man: “Kā tu jūties?”

Vienīgā birka, ko varēju piesaistīt Rathi, bija “mans draugs cilvēks”. Tas bija savādi un neticami, bet manis pirms-katastrofālā-sabrukuma versija šķita par to pārliecināta, un man nebija nekādu alternatīvu ideju. “Labi.”

Varbūt ir acīmredzams, ka man nav vis labi. Rathi teica: “Vai tu zini, kur atrodies?”

Man nebija atbildes. Mans buferis teica: “Lūdzu, uzgaidiet, kamēr sameklēju šo informāciju.”

“Labi,” Rathi teica. “Labi.”)

Es biju MedSistēmā, ar aprīkojumu, kas bija paredzēts cilvēkiem un uzlabotajiem cilvēkiem, lai atgūtos pēc nopietnām medicīniskām procedūrām. Kajītē bija divas durvis, vienas atvērtas, otras aizvērtas. Man pagāja minūte — un es tiešām domāju minūte, mans pieejas ātrums bija drausmīgs —, līdz atpazinu simbolu uz aizvērtajām durvīm kā arhaisku tualetes simbolu. O, jā, brīnišķīgi, vesela minūte kaut kam, kas man nemaz nepalīdz.

Tātad šī bija vieta, kur viņi novietoja cilvēkus, nevis botus vai Droš-Vicnības. Vai viņi domāja, ka es esmu cilvēks? Tas mani sanervozēja, es šobrīd īsti negribēju izlikties, ka esmu cilvēks. Bet man nebija jakas un zābaku. Manām pēdām nav organisku daļu, un tās neizskatās pēc ievainota cilvēka medicīniskiem uzlabojumiem. Un, jā, pareizi, es biju Med-Sistēmā, kas būtu nekavējoties uzstādījusi diagnozi — neārstējami, tā ir DrošVienība.

(“Es negribu būt mīļrobots.”

“Nedomāju, ka to kāds gribētu.”

Tas bija Guratins. Viņš man nepatīk. “Tu man nepatīc.”

“Es zinu.”

Viņš izklausījās tā, it kā domātu, ka tas ir smieklīgi. “Tas nav smieklīgi.”

“Atzīmēšu kognitīvos procesus kā piecdesmit piecu procentu līmenī.”

“Ej dirst.”

“Nē, drīzāk sešdesmit.”)

Uzradās atmiņa: uzņēmuma uzbrukuģis.

Mani trāpīja šausmu vilnis — tik spēcīgs, ka es sastingu.

Bet šejienes sienas bija saskrambāts, nobružāts metāls, ko iezīmējuši daudzkārtēju pārkārtojumu rēgi. Secinājums: šis nav uzņēmuma uzbrukuģis.

Viena laba iezīme tam, ka man ir emocijas, ir tā, ka tās paātrināja manu atmiņu krātuves labošanas procesu. (Sliktā iezīme tam, ka man ir emocijas, ir, ziniet, SŪDI VAGĀ, KAS, DTRSA, AR MANĪ NOTIKA.) Es drudžaini pārbaudīju savu vadības moduli. Bet tas vēl arvien bija uzlauzts. Pastāvīgi notiekošā diagnostika liecināja, ka arī mans datu ports nebija ticis atjaunots. Baiļu uzliesmojums bija izmantojis visu manī esošo skābekli, un man bija jāicelpo. Atradu sava mūru koda struktūras un sāku tās atjaunot.

(“Es negribu būt cilvēks.”

Mensa atbildēja: “Daudzi cilvēki nesaprastu šādu attieksmi. Mums piemīt tendence iedomāties, ka, ja bots vai konstrukts izskatās pēc cilvēka, tā galamērķis būtu kļūt par cilvēku.”

“Tā ir stulbākā ideja, ko jebkad esmu dzirdējis.”)

Nokrītot uz grīdas, atklāju, ka biju tik pamatīgi koncentrējies uz atmiņas atjaunošanu, ka biju uzlicis to kā prioritāti virs darbības kodiem. Sāku vēl vienu atjaunošanas procesu, kas visu vēl vairāk palēnināja. Bet manu smadzeņu organiskās daļas atcerējās, kā stāvēt un staigāt, un viss notiktu ātrāk, ja es liktu arī pārējām sevis daļām to iemācīties no jauna.

Mēģinot staigāt, ievācu vairāk jaunāko datu: medicīniskā aparatūra bija iebūvēta vecākā struktūrā. Kajītes sienās vēl arvien bija vecas skrūves un stiprinājumi, kas ļāva saprast, kur bija nomainīti vai noņemti iepriekšējie aprīkojuma elementi. Gar sienām bija bijuši nostiepti resni kabeļi, kas nu bija noslēgti kā nevajadzīgi. Izbalējušajā sienu krāsā bija ieskrāpēti burti — frāzes, vārdi. Lūkas manuālās vadības panelis bija tik vecmodīgs, ka sākumā noturēju to par nelielu mākslas instalāciju.

Šeit bija arī liels logs, kas bija savādi, jo tārpejā nav nekā, uz ko skatīties.

Tikai šī nebija tārpeja — šis bija kosmoss, un mēs tuvojāmies stacijai. Vizuāli nebija redzams nekas cits kā vien gaismas punktiņi, bet no galvenā klāja pa saziņas kanālu tika sūtīti sensoru dati, kas ļāva istabas ekrānvirsmai parādīt mums staciju tuvplānā.

(Jā, tas bija sarežģīti un neveikli, bet neko vairāk no sūdiga bezka-nāla kuģīša gribēt nevar.)

Savādā kārtā liela stacijas daļa bija izveidota tā, lai izskatītos pēc milzīga, vecmodīga kuģa ar... Pag, nē, tas bija milzīgs, vecmodīgs kuģis, no kura kravas telpas bija izbūvēts ierastāks apļveida tranzītgredzens. Stacija bija veca un neglīta, bet ne tāda, kā Milu — dokos bija daudz transportkuģu un mazāku kuģīšu. Prātīgi paplašināju rādiusu aiz mūriem un sajutu stacijas kanāla malu.

Dr. Mcnsa teica: “Vai tagad zini, kur esi?”

Viņai mājas nozīmēja planētu. Zināju to, jo biju nosūtījis viņas ģimenei uz šejieni atmiņas čipus. Svarīgus atmiņas čipus. Atmiņas čipus, kuru dēļ mūs gandrīz vai nogalināja. Teicu: “Man nepatīk planētas. Tur ir putekļi un laikapstākļi, un mūždien kaut kas taisās apēst cilvēkus. Un no planētām ir daudz grūtāk aizbēgt.”

Viņai aiz muguras Guratins teica: “Domāju, ka tas nozīmē “jā”.”

Kuģim nebija kameru, tāpēc es nevienu nevarēju redzēt. Nē, paga, es varēju izmantot savas acis.

“Mēs tuvojamies Saglabāšanas tranzītstacijai,” Mensa sacīja. “Vai tu zini, kas notika?”

“Man bija katastrofāls sabrukums. Domāju, ka tas ir acīmredzami.”

Viņa pamāja ar galvu. “Tu sevi izpleti pārāk tālu, cīnoties pret koda uzbrukumu uzņēmuma kuģim. Vai atceries?”

Domāju, ka jā, bet negribēju par to runāt. “Kāpēc šis kuģis ir tik vecs un sūdīgs?”

Rathi iebilda: “Hei, tas varbūt ir vecs, bet ne sūdīgs. Tas ieradās Saglabāšanā, iesaiņots tā daudz lielākā kuģa kravā, tajā, kas kļuvis par staciju — kopā ar mūsu vecvecākiem. Nu, ne Guratina vecvecākiem, viņš ieradās vēlāk.”

“Jūsu vecvecāki bija iesaiņoti kravā.” Es biju skeptisks. Biju bijis iesaiņots daudzās kravas telpās, un nekad nebiju tur redzējis cilvēkus. Nē, nu, nav jau iespējams ieskatīties citās transportkārbās, bet... Saprotat, ko domāju.

Mensas balsī bija jūtams smaids. Atcerējos, kā tas izklausās. “Viņi bija dzīvības procesu apturēšanas kārbās, jo ceļojums prasīja gandrīz divsimt gadu. Viņi bija bēgļi no kolonijas pasaules, kas bija cietusi neveiksmi — un tas bija vienīgais bēgšanas ceļš. Pēc ierašanās Saglabāšanas sistēmā viņiem izdevās izveidot savienību ar divām citām sistēmām, ko jau agrāk bija apdzīvojuši līdzīgi bēgļu kuģi. Kad Korporācijas Mala mūs atklāja, senči atteicās no tās palīdzības, kas ļāva mums palikt neatkarīgiem.”

Atradu arhivētu datu nostūri par Saglabāšanu. Skaidrs, mans statuss tajā būtu labāks nekā “aprīkojums” vai “nāvējošs ierocis”, bet man tik un tā būtu īpašnieks. Un es būtu laimīgs kalpa bots vai kas tamlīdzīgs. Kā tad, šitas riktīgi ies cauri.

Varbūt es to izteicu to skaļi, vai kādā brīdī biju izteicis skaļi, jo Dr. Mensa teica: “Neviens cits šajā kuģī nezina, ka tu esi DrošVienība. Viņi domā, ka tu esi cilvēks ar daudziem uzlabojumiem, ka tiki ievainots, mēģinot palīdzēt mums, un ka mēs tevi vedam uz Saglabāšanu kā bēgli.”

Es pat pagriezos, lai paskatītos uz viņu. Viņa stāvēja man blakus, Guratins sēdēja krēslā ar portatīvu ekrānvirsmas burbuli, Rathi bija uz soliņa, un Pin-Lī atbalstījās pret sienu pie lūkas. (Un šis kuģis ir sūdīgs. Tas smird pēc cilvēku zeķēm.)

“Pēdējā daļa tehniski ir patiesa,” Pin-Lī teica. “Tu atbilsti juridiskajai bēgļa definīcijai.”

“Tas ir ļoti dramatiski,” Rathi piebilda. “Komanda domā, ka tu esi īpašais drošības aģents, kas nodeva uzņēmumu, lai izglābtu mūs.”

Tas bija ļoti dramatiski — gluži kā vēsturiskā piedzīvojumu seriālā. Kā arī pareizs visos aspektos, ja vien neņem vērā faktus, — arī gluži kā vēsturiskā piedzīvojumu seriālā.

Mensa teica: “Mums ir vairāk iespēju — tagad, kad tu esi izmainījis savu izskatu, un esi veiksmīgi...” Viņa kavējās, nepateica frāzi “izlicies par cilvēku”. Es atcerējos vismaz trīs sarunas par šo tēmu. “...teiksim tā, neesi ticis pamanīts. Es vēlos šīs iespējas paturēt atvērtas, līdz tu esi pilnībā atlabis un vari man pateikt, ko vēlies.” Viņa uzmanīgi vēroja mani. “BrīvTirgus Ostā man šķita, ka tev vajadzēs daudz palīdzības, pirms varēsi iekļauties cilvēku sabiedrībā. Es kļūdījos un atvainojos par to.”

Es koncentrēju uzmanību uz viņu. “Es negribu doties uz planētu.” Viņa pamāja. “Tas nekas. Tu vari palikt tranzītstacijā.”

Biju te iestrēdzis, tā ka tikpat labi varēju izmantot iespējas pilnībā. “Viesnīcā?”

“Ja vēlies.”

“Ar lielu ekrānvirsmu.”

Viņa pasmaidīja. “To varbūt var nokārtot.”

Jaunas atmiņas nemitīgi uzradās un ieslīdēja savās vietās, un atjaunojās savienojumi ar saglabāto mediju saturu, kas novērsa manu uzmanību — es mūždien atslēdzos no ārpasaules, lai tos skatītos. Bet mediji arī iedzīvināja neironu savienojumus, kas paātrināja manu procesu atjaunošanu. Kad piedokojāmies Saglabāšanas tranzītgredzenā, Mensa un Pin-Lī pameta kuģi pirmās, lai novērstu mūs sagaidošo cilvēku uzmanību — starp tiem bija arī daudzi ārpussistēmas žurnālisti. Kad komandas loceklis deva zīmi, ka gaiss ir tīrs, Rathi un Guratins pavadīja mani pāri izkāpšanas zonai.

Viņi aizveda mani uz viesnīcu, kas bija pievienota stacijas administratīvajam centram, un ievietoja apartamentos, kuri bija paredzēti diplomātiskiem viesiem. Tur bija jauki, tikai drošības novērošana bija pilnīgi nekam nederīga. Man tika piešķirtas vairākas istabas, lai gan tās bija savienotas ar telpām, kurās palika pārējie. Tas bija nedaudz kā mini viesnīca lielajā viesnīca.

Man tas nepatika.

Aizgāju atpakaļ istabā ar gultu un ekrānvirsmu un aizslēdzu durvis. Pēc stundas Rathi pieslēdzās manam kanālam un nosūtīja: Mēs uzstādījām nelielu tīklu. Ceru, ka tas palīdzēs.

Piesardzīgi sāku meklēšanu. Viņi bija ievietojuši kameras visās apartamentu atpūtas telpās un saistītajos gaiteņos, tā, ka es varēju redzēt visu.

Man bija sarežģīta emocionāla reakcija. Atplauka vesela gūzma neironu savienojumu. Ak, pareizi, man bieži ir sarežģītas emocionālas reakcijas, kuras es nevaru tik viegli atšifrēt.

Veicu koda pielāgojumus, lai neviens no ārpuses nevarētu uzlauzt jauno tīklu. Tad atslēdzu savas durvis.

Mensai bija mītne citā stacijas daļā, ko viņa izmantoja tad, kad bija šeit valdības uzdevumā, un liela daļa viņas ģimenes bija ieradusies, lai satiktu viņu un būtu sajūsmā par to, ka viņa nav beigta. Pin-Lī, Rathi un Gura-tinam bija pagaidām jāpaliek stacijā, jo valdības telpās turpat blakus esošajā administratīvajā centrā bija gaidāmas daudzas sapulces. Tikšanās par GrayCris un nodrošinājuma uzņēmumu, un to, kas bija noticis ar Palisādi.

Divpadsmit stundas pēc mūsu ierašanās parādījās Arada un Overse, lai visus satiktu. Tajā laikā es jau spēju piekļūt saviem arhīva datiem par viņām un atcerēties: 1) viņas bija klientes, 2) viņas bija pāris, 3) viņas viena otrai patika un 4) viņām patiku es. Vietējā kameru tīklā vēroju viņas divdesmit trīs minūtes un tad iznācu ārā no istabas, lai ļautu viņām ar mani runāt. Izskatījās, ka cilvēkiem tas sagādā prieku.

Arada mani neapskāva, bet lēkāja augšā lejā un vicināja rokas. Pēc trīspadsmit stundām, pēc tam, kad viņa bija parunājusi ar pārējiem, viņa man teica: “Pēc pāris mēnešiem mēs dosimies nelielā apskates braucienā. Tā ir neatkarīga vieta ārpus Korporācijas Malas, tādēļ tur nebūs nekāda nodrošinājuma uzņēmuma vai... Mums nebūs jāuztraucas ne par kādām korporācijām vai ko tādu. Mums patiktu, ja tu dotos mums līdzi, lai pasargātu mūs no nobeigšanās. Nezinu, ko tu vēlētos pretī...”

“Tam patīk valūtas kartes,” Guratins paskaidroja. Es paskatījos uz viņu. Viņš piebilda: “Pieņemu rupjo žestu kā pašsaprotamu.”

“Jums būs jāpagaida, lai varētu to izrunāt,” Pin-Lī viņām teica. “Tas nevar stāties līguma attiecībās, pirms tā atmiņa nav pilnībā atjaunota.” “Kāpēc?” es viņai noprasīju. “Jo mana īpašniece tā pateica?”

“Nē, ībli,” Pin-Lī attrauca. “Jo es esmu tavs juridiskais konsultants.” Pēc šīs sarunas, kad pārējie bija aizgājuši gulēt, Pin-Lī ieradās manā istabā un paņēma manu somu. (Kad atcerējos par tās eksistenci, biju to apskatījis un atklājis, ka Vilkenas un Gertas ID marķieri un vēl neizlietotās valūtas kartes joprojām bija tur.) Pin-Lī teica: “Šis tehniski ir nelegāli, tāpēc nesaki nevienam,” un ielika manā somā trīs jaunus ID marķierus un valūtas kartes. Viņa piebilda: “Šī ir tikai apdrošināšana gadījumam, ja kaut kas noiet greizi. Guratins uztaisīja ID marķierus, un šīs kartes mēs ar Rathi dabūjām ceļojumam uz TranRollinHyfa, bet neizmantojām. Saglabāšanai nav iekšējās valūtas ekonomikas, un šīs ir paņemtas no pilsoņu ceļojumu fonda.”

“Kāpēc?” es jautāju.

“jo es gribu, lai tu zini, ka mēs to uztveram nopietni un ka tu neesi kaut kāds cietumnieks vai mājdzīvnieks, vai ko nu tu tur iedomājies.” Un tad viņa aizdrasēja prom.

Kad ciemos ieradās cilvēki, kurus es nepazinu, es noslēpos savā istabā. Es tur jebkurā gadījumā pavadīju daudz laika arī tad, kad neslēpos, jo atjaunošanas process prasīja daudz resursu. Regulāri es trīs četras stundas spēju vien gulēt gultā, kamēr ekrānvirsmā tika atskaņots vietējais mediju saturs.

Divdesmit deviņas stundas pēc ierašanās Rathi atnāca man pakaļ, jo apartamentu galvenajā telpā uz lielās ekrānvirsmas rādīja jaunumus, un visi to skatījās. Mensa arī tur bija. Jaunumos bija daudzas intervijas ar dažādiem cilvēkiem, bet kopumā tur bija teikts, ka nodrošinājuma uzņēmums, vēl arvien pikts par uzbrukumu uzbrukuģim, bija pieteicis karu GrayCris. (Pat savā šībrīža stāvoklī es aptvēru, ka Gray-Cris neklāsies labi.) Turklāt tagad bija iesaistītas daudzas citas korporācijas un politiskās vienības — saistībā ar informāciju par GrayCris pagātni un nelegālo svešo sintētiku vākšanu. Jaunumos atsaucās uz datiem, ko biju atvedis no Milu, un atskaņoja fragmentus no Vilke-nas un Gertas atmiņas čipa, ko viņas bija izgatavojušas šantāžai un kur bija video ar GrayCris aģentiem un vadītājiem, kam piederēja nelegālas citplanētiešu paliekas. (Es fonā drusku paskatījos seriālus, jo jau biju redzējis visu ierakstu.)

“Tagad mums ar to vairs nav nekāda sakara,” Guratins noteica un pameta ar roku uz ekrānvirsmas pusi. “Viņi var saplosīt cits citu gabalos.”

“Mēs nekad nebūsim vienkārši vērotāji no malas, kamēr vien mums būs jāsaskaras ar korporatīvajiem,” Mensa iebilda. “Bet šis nāk kā atvieglojums.”

Arada teica: “Ko tu domā, DrošVienība?”

Atjaunošanas process atkal uzņēma ātrumu, un pēkšņi man vairs nebija telpas runāšanai ar cilvēkiem. Es piecēlos un devos atpakaļ uz savu istabu.

nekad, nekad nelec iekšā uzbrukuģī ar pilotbotu un necīnies ar kons-truktu — Uzbrucēja kodu. Tu gandrīz vai izdzēsi sevi, Slepkabot.

Izkāpu no gultas un caur savām kamerām žigli pārskatīju apartamentus. Lielākā daļa cilvēku bija aizgājuši kaut kur vakariņot. Overse un Arada bija aizmigušas Pin-Lī istabā, un Guratins sēdēja savā istabā un kanālā lasīja akadēmiskus žurnālus.

Es paņēmu savu somu, atradu un uzvilku jaku un zābakus, un izslīdēju no apartamentiem.

Stacijas drošība bija līdzīgāka Milu: fokusēta uz vietām, kur kaut kas varētu noiet greizi, nevis dzīvojamiem reģioniem vai stacijas tirdzniecības centru. Ieroču skeneri lielākoties atradās dokos, bet dronu gandrīz nebija, un lielākā daļa no tiem tika izmantoti, lai piegādātu sūtījumus. Tirdzniecības zonā bija ieguldīts daudz darba — tajā bija būves ar noapaļotiem stūriem, kas izskatījās gluži kā celtas no koka, un daudz īstu, nevis hologrāfisku augu, kā arī grīdas mozaīka, kas atainoja sistēmas planētu floru un faunu ar kanālā pievienotām birkām, kuras sniedza informāciju par katru paraugu. Tas lieliski novērsa man apkārtstaigājošo cilvēku uzmanību. Visi skatījās lejup uz mozaīku vai lasīja kanālu un nemaz nemanīja noklīdušas, apkārtklaiņojošas DrošVienības.

Neviens no vietējiem jaunumu kanāliem, kurus skatījās Rathi, Pin-Lī un pārējie, nebija ziņojis, kas es esmu šeit, un, lai gan ziņas no Korporācijas Malas vēstīja, ka Dr. Mensas DrošVienība bija iesaistīta izbēgšanā no TranRollinHyfa, es biju tik veiksmīgi izdzēsis sevi no drošības kameru video, ka viņiem bija tikai mans vecais attēls no BrīvTirgus Ostas — pirms konfigurācijas izmaiņām. Tas bija viens faktors, par ko man vairs nebija jāuztraucas.

Otrs, ar ko šīs stacijas tirdzniecības centrs atšķīrās no citiem, bija kanāla reklāmas ierobežojums telpā, tā ka lielākā daļa ekrānu atradās pamatā veikalos. Kas bija savādi. Ciktāl nopratu no kanāla, šeit pastāvēja divas apmaiņas sistēmas — viena, ceļotājiem paredzētā, izmantoja cieto valūtu, otra, vietējiem pilsoņiem, bija balstīta uz barteru.

Par laimi, biļešu tirdzniecības kioski pieņēma cietās valūtas kartes.

Biju izskatījis transporta grafikus, un man vēl bija atlicis laiks, tādēļ aizgāju uz stacijas tirdzniecības centra daļu, kas bija atzīmēta kā “Viesmīlības centrs”. Nekad iepriekš nevienā ostā neko tādu nebiju redzējis, bet, no otras puses, nekad nebiju to meklējis, tādēļ varbūt biju palaidis garām. Tur bija kioski un informācijas ekrāni par visām Saglabāšanas alianses planētām un stacijām. Kupols virs mums atainoja skatu uz debesīm no dažādām Saglabāšanas planētām, un uz to cilvēku, kas vēlējās šeit dzīvot, jautājumiem atbildēja īsti cilvēki un uzlabotie cilvēki. Cenšoties no viņiem izvairīties, es iegāju telpā, kas man likās esam veikals, bet izrādījās teātris.

Nekad nebiju redzējis teātri dzīvē — tikai izklaides mediju programmās. Stāstu rādīja kā hologrāfiju, ko demonstrēja istabas centrā, un visapkārt atradās lieli, ērti sēdekļi — ne pārāk tuvu cits citam. Es zinu, ka tas bija tikai milzīga ekrānvirsma, bet tik un tā. Šeit spēlēja trīs stundu holopārraidi par pirmajiem atbraukušajiem kolonistiem. Būtībā tā bija garā versija tam, ko Rathi un Mensa man jau bija izstāstījuši — par milzīgo kuģi, kas bēga no bojāejai nolemtās kolonijas. Tas bija labs stāsts, lai gan nedaudz pasausi izklāstīts.

Pēc izrādes beigām atgriezos iekāpšanas zonā un pārbaudīju aktivitāti ap transportiem, ko biju atzīmējis. Vēl arvien nebija pastiprinātas drošībnieku klātbūtnes.

Iegādājos braucienu ar vienu no Pin-Lī kartēm un atradu pasažieru uzgaidāmās telpas ar īstiem dīvāniņiem un krēsliem, kur es varēju izlikties, ka guļu, patiesībā skatoties mediju saturu un sekojot stacijas drošības kanālam. Vēl arvien nekā.

Mans transports aicināja iekāpt, un es neiekāpu.

Apskatīju stacijas sarakstus un atklāju, ka Mensai ir birojs administratīvā centra valdības nodaļā, netālu no Ostas vadības. Bija atzīmēts arī viņas privātais dzīvoklis. (Kas ir vienkārši slikta ideja. Es zinu, ka Saglabāšana sevi uzskata par kaut kādu nekorporatīvu cilvēku paradīzi, bet nu būsim reāli.) Jebkurā gadījumā negribēju iet uz viņas dzīvokli, jo tur būtu viņas ģimene, tādēļ gāju uz biroju.

Tur bija jātiek garām nelielai drošības pārbaudei un trim uzlabotiem cilvēkiem, kurus bija pārāk viegli apmānīt ar viltotiem kanāla paziņojumiem par nelieliem bojājumiem . Tas bija jauks birojs — ar balkonu, no kura varēja vērot administrācijas laukumu, un vairākām lielām ekrān-virsmām. Es neko neaiztiku — tikai dīvāniņu, uz kura apgūlos un astoņas stundas skatījos seriālus.

Man fonā griezās stacijas kanāls, un vēl arvien nebija nekādu drošības paziņojumu, nekādas neparastas aktivitātes ap pasažieru vai botu vadītiem transportiem.

Tad pamanīju Menšu, kas ieradās ārējā uzgaidāmajā zālē ar diviem cilvēkiem un mazu nepieaugušu cilvēku, kurš izskatījās pēc miniatūras Mensas versijas. Es piecēlos un gaidīju.

Viņi ienāca un strauji apstājās.

Teicu: “Tas esmu es.”

“Jā, es redzu.” Mensa saknieba lūpas, lai noslēptu sejas izteiksmi, bet viņa neizskatījās nikna. Pametusi skatienu uz pārējiem cilvēkiem, viņa man teica: “Mirklīti.”

Kamēr viņa sarunājās ar pārējiem, es izgāju uz balkona. Divus stāvus zemāk bija gaisa barjera, kas aizsargāja to no laukuma — pieņemu, ka labāk nekā nekas. Laukumā bija milzīgs mozaīkas raksts, un visapkārt sarežģītās abstraktās skulptūrās bija sastādīti augi. Cilvēki un boti klīda pār laukumu, dodoties uz citiem ostas birojiem. Klusi soļi audiokanālā liecināja, ka mazais cilvēks ir sekojis man līdzi. Viņa piegāja pie margām un, ziņkārīgi savaikstījusics, skatījās uz mani. Viņa teica: “Sveiks.”

“Sveika,” atbildēju. “Esmu tavas mātes mīļ-droŠīb-konsultants.”

Viņa pamāja. “Zinu. Viņa teica, ka, ja paprasīšu, kā tevi sauc, tu droši vien neteiksi.”

“Viņai taisnība.”

Mēs desmit sekundes blenzām viens uz otru, tad viņa saprata, ka es to domāju nopietni. Viņa piebilda: “Mamma ari teica, ka tu izglābi viņu no korporatīvajiem burlakiem.”

“Viņa neteica “burlaki”.” Tas bija arhaisks vārds. Es to zināju bez skatīšanās, jo pirms divdesmit stundām vietējā sistēmā bija ienākušās jaunās “Brīvo Sistēmu Piedzīvojumu” sērijas, kas bija uzņemtas vienā no Saglabāšanas alianses sistēmām, un tur tika lietots vārds “burlaki”. Biju par 93 procentiem pārliecināts, ka ari Mensas mazais cilvēks bija šo vārdu iemācījies tur.

“Tu zini, ko es gribēju teikt.” Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa acīmredzami bija gaidījusi, ka izdabūs no manis vairāk informācijas, un bija neapmierināta, ka nekas tāds nenotiks. “Tu viņu izglābi, jā?”

“Jā gan. Gribi paskatīties?”

Viņa pārsteigta pacēla uzacis. “Protams.”

Es jau biju paņēmis video ar mūsu bēgšanu pa TRH iekāpšanas zonu, ciņu ar DrošVienlbām un Kaujas DrošVienlbu un mūsu izbēgšanu atspolē. Žigli izdzēsu dažus asiņainākos tuvskatus un pārsūtīju to viņas kanālā.

Viņas skatiens kļuva iekšupvērsts un nedaudz aizmiglojās, viņai caurskatot video. Tad toni, kas raksturīgs jaunam cilvēkam, kas ir sajūsmā, bet cenšas to neizrādīt, viņa teica: “Oho.”

“Arī tava mamma izglāba mani. Viņa sašāva DrošVienlbu ar raktuvju urbi.”

Viņa noskatījās video un atkal sarauca pieri manā virzienā. “Tātad tu esi DrošVienība.” Viņa pa pusei paraustīja plecus — es šo žestu nesapratu. “Vai tas ir... dīvaini?”

Tas bija sarežģīts jautājums, uz kuru bija vienkārša atbilde.

«T- »

Ja-

Mensa iznāca uz balkona un stingri norādīja uz sēdvietām birojā. Mazais cilvēks pamāja atā un aizgāja apsēsties. Mensa atbalstījās pret margām man blakus un teica: “Baidījos, ka tu būsi devies prom.”

Viņa skatījās uz laukumu, tādēļ es varēju vērot viņas profilu. “Es to apsvēru.”

Viņa divdesmit sekundes klusēja un vēroja kustību lejā, laukumā. “Vai tu esi daudz domājis par to, ko vēlies darīt?”

“Skatīties seriālus.”

Viņa uztaisīja paceltās uzacs grimasi, ko es biju reģistrējis ar nozīmi zinu, ka tu mēģini jokot, bet tas nav smieklīgi. Parasti šī grimase bija paredzēta Rathi vai Guratinam. “Domāju, ka, ja tas būtu viss, ko vēlies, tad tu tagad būtu kaut kur prom un to arī darītu, un nebūtu braucis uz Milu.” “Es skatījos daudz seriālu pa ceļam uz Milu.” Tas nebija īsti pretarguments, bet es spriedu, ka tas ir svarīgs datu punkts.

“Gurains parādīja man video, ko tu nosūtīji viņam.” Viņa domāja video ar transportkuģi un Eiresu, un pārējiem. “Tu palīdzēji tiem ļaudīm.” “Es nevarēju viņiem palīdzēt. Viņiem bija darba līgums.”

No Mensas reakcijas sapratu, ka viņa zināja, ko tieši tas nozīmē. “Tad bija par vēlu viņiem palīdzēt.” Viņa sāka griezties manā virzienā, tad atkal pievērsās laukumam. “Bet tu gribēji.”

“Esmu ieprogrammēts palīdzēt cilvēkiem.”

Atkal paceltā uzacs. “Tu neesi ieprogrammēts skatīties medijus.” Viņai bija zināma taisnība.

Viņa turpināja: “Es to jautāju tāpēc, ka tu esi saņēmis darba piedāvājumu no Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem.”

Labi, tas gan bija pārsteigums. “Viņi grib mani nopirkt. Biju domājis, ka viņu darbības teritorijā tas ir nelegāli.”

“Būt DrošVienības īpašniekam ir nelegāli,” Mensa izlaboja. “Viņi grib nolīgt kādu, ko varbūt sauc, bet varbūt nesauc par Rinu, kas, viņuprāt, varētu būt apmeties kaut kur Saglabāšanas aliansē, un kura pilsoņa statuss tiks uzskatīts par nesvarīgu.” Viņa pasmaidīja. “Manuprāt, tā tas tika pasniegts.”

Es vēl arvien nespēju tam noticēt. “Viņi grib nolīgt DrošVienību.”

“Viņi grib nolīgt personu, kas izglāba viņu apskates komandu no kaujas botiem un algotiem slepkavām, un viņiem ir vienalga, kas ir šī persona.” Viņa atkal pašķielēja uz mani. “Kā arī esmu runājusi ar Dr. Barad-vaju, un viņa grib, lai palūdzu tev apsvērt iespēju publiskot tavu stāstu. Ne jaunumiem, bet kā daļu no dokumentāla stāstījuma. Jau labu laiku Saglabāšanas aliansē ir veidojusies neliela kustība, kas mudina piešķirt pilnas pilsoņa tiesības konstruktiem un augsta līmeņa botiem. Pat ja tu piekristu tikai tam, ka es publiskoju ziņu, ko nosūtīji man, pirms pameti BrīvTirgus Ostu, — kā daļu no publiski pieejamas liecības par GrayCris lietu —, tas ļoti palīdzētu. Viņa grib ar to par tevi parunāt, ja tev šķiet, ka tu varētu ko tādu apsvērt.”

Labi, varbūt man vajadzēja izjust nepatiku. Tā bija baisa ideja. Tā bija baisi aizraujoša ideja. Teicu: “Dokumentāla pārraide izklaides kanālā?”

Mensa pamāja. “Vēlreiz — nav nekādas steigas. Es tikai gribēju, lai zini, ka tev jau ir iespējas šeit, un es domāju, ka būs vēl citi piedāvājumi taviem pakalpojumiem vai padomam drošības konsultanta lomā. Un ka tev šeit ir draugi, ar kuriem tu vari aprunāties — lai ko tu izvēlētos darīt, lai kurp tu izvēlētos doties.”

Man bija iespējas, un man nebija jāizlemj tūlīt. Kas bija labi, jo es vēl arvien nezināju, ko vēlos.

Bet varbūt man bija vieta, kur būt, kamēr es to izdomāšu.