Starp diviem laikmetiem
Džeks Finejs
Sērija Fantastikas Pasaulē./ Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam «aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums». Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešam tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas.
Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.
izdevniecība «zinātne» Riga 1976
Дж. Финней МЕЖ ДВУХ ВРЕМЕН Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976
На латышском языке
Перевела с английского Милда Якобсон Послесловие Евгения Брандиса Оформление Айны Л у б г а и е
No angļu valodas tulkojusi Milda Jakobsone Jevgeņija Brandisa pēcvārds Noformējusi Aina Lubgāne
Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
(g) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
no autora
Šajā grāmatā pēc iespējas centos turēties pie patiesiem faktiem. Zirgu tramvajs tik tiešām gaja pa tām ietām, pa kurām ar to brauca Sajs; gaisa dzelzceļa stacijas atradās tur, kur viņš sēdās vilcienos tin kāpa no tiem āra; citāti no avīžu hronikas norakstīti vārdu pa vārdam; un Brīvības statujas roka patiesi bijusi uzstādīta Aledisonskvērā — tas ir fakts, ar kuru es īpaši lepojos. Reizēm mana tieksme pēc precizitātes pārauga mānijā, piemēram, aprakstot ugunsgrēku «Pasaules» mājā, kā arī notikumus pirms tā, un es ar garīgi slima cilvēka neatlaidību skaidroju, kāds tad bijis laiks un kā tas mainījies, paturēju prātā nomnieku uzvārdus un istabu numurus.
Tajā pašā laikā es raudzījos, lai dzīšanās pēc precizitātes nesabojatu vēstījuma saaudumu. Piemēram, veco Dakotti man ievajadzējās 1882. gadā; es lieliski zināju, ka to uzcēla tikai 1885. gadā, un tomēr pavirzīju patiesību par trim gadiem atpakaļ — varat inani iesūdzēt tiesā. Galu galā, tas ir daiļdarbs, kas uzrakstīts, lai dotu iespēju lasītājam izklaidēties un atpūsties.
Ievietotās Saja fotogrāfijas un skices, dabiski, nepavisam nav taisījis viņš. Daudzas labākās ilustrācijas ņemtas no Ņujorkas Muzeja. Man liekas, tās sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par to laikmetu, kaut arī ne visas acīmredzot var tieši attiecināt uz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr, pirms bija iestājies 20. gadsimts, dzīve mainījās lēnāk nekā šodien — raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.
Dž. F.
starp diviem laikmetiem
Džeks Finejs ienāca literatūrā 50. gadu sākumā. Viņa pirmais fantastiskais romāns «Miesas nolaupītāji» (1956), kurā stāstīts par citas planētas būtņu viltīgo iebrukumu, iemiesojoties cilvēkā, ne vien izraisīja ievērību, bet pat tika ekranizēts. Un, kaut gan kritiķi, kas ir nodrošinājuši Fincjam nopietna rakstnieka reputāciju, nepieskaita viņu pie mūsdienu fantastikas korifejiem, viņš tomēr nevar sūdzēties par preses nevērību. Katru jaunu viņa grāmatu un gandrīz katru pēc kārtējā romāna uzņemtu filmu pavada labvēlīgas atsauksmes.
Tomēr atšķirībā no lieliskā Bredberija vai izdomas bagātā Azimova — fantastiem, kuri ir iemantojuši pasaules slavu, Finejs nekad nav guvis skaļus panākumus. Arī pēc darbu skaita, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu Azimovu, kurš 50 gadu jubilejā izdeva simt desmito grāmatu, Fineja daiļrade nav tik impozanta: trīs stāstu krājumi un seši romāni, turklāt ne visi ir fantastiski.
Finejs strādā nesteidzīgi un ļoti rūpīgi. Amerikāņu fantastu vidū viņš krasi izdalās ar īpašiem mākslinieciskiem paņēmieniem, kas ir tuvi tradicionālajam reālismam. Viņu drīzāk var dēvēt par Dreizera un Sinklera skolnieku nekā par Velsa skolas sekotāju. Līdzīgi tam, kā šī romāna varonis Saimons Morlijs šaudās «starp diviem laikmetiem», tā Džeks Finejs svārstās starp diviem literatūras virzieniem. Tieksme attēlot sadzīves sīkumus, precīzi atveidot vietas un laika kolorītu, dot «tipiskus raksturus tipiskos apstākļos» padara viņu par reālistu fantastikā, bet nosliece uz neticamām situācijām — par fantastu reālistu vidū. Tieši tas Fineja fantastiskās pasaules atainojumus padara ticamākus.
Atkāpjoties no žanra kanoniem, viņš nepārsteidz lasītājus ar pārlieku oriģinālām idejām vai «trakām» hipotēzēm. Pat risinot savu iemīļoto tēmu par pārvietošanos laikā, viņš neielaižas šķietami zinātniskos pierādījumos, bet dod priekšroku vienkāršiem motīviem. Romānā «Starp diviem laikmetiem» vienīgi iejušanās pagātnē veicina fizisko pārvietošanos.
Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam «aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums». Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešam tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas.
Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.
Pec Velsa «Laika mašīnas» iznākšanas fantasti ir izdomājuši desmitiem dažādu atjautīgu paņēmienu, kā nokļūt citos laikmetos. Taču, neraugoties uz sižeta brīvai attīstībai nepieciešamās loģiskās argumentācijas sarežģītību, neviens arguments neiztur zinātnisku kritiku. Ceļojums laika ir tāda pati aplamība kā paralēlu pasauļu vai jebkuru «lironoklazmu» pastāvēšana, kas dod iespēju iejaukties pagātnes notikumos. Jau izpētītās fizikālās likumsakarības pilnīgi izslēdz «laika mašīnas» iespējamību. Fantasti to skaidri apzinās, un tomēr viņi nereti izmanto neparastas situācijas, kuras rodas, tagadnei šķietami nonākot sadursmē ar pagātni vai nākotni. No loģikas viedokļa, līdzīgu ieceru fantastiskums slēpjas nevis pārvietošanas veidā, bet gan tieši situāciju neikdieniš- ķībā, kas paver plašas iespējas visāda veida sociāliem vai psiholoģiskiem eksperimentiem.
Lūk, kādēļ Finejs, bieži vien izmantodams līdzīgus sižetus, apmierinās ar pašu vienkāršāko motivāciju.
Rakstnieks un viņa varoņi mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs jūtas neomulīgi. Elēģiskās skumjās par pagājušiem laikiem, kad vidusmēra amerikānis varēja būt tāds, kāds viņš ir, Finejs idealizē pagātni. Tas Fineju padara tuvu Bredberijarn. Un ne tikai viņam. Tagadnes traģiskā uztvere un drūms skats uz nākotni (tas ir raksturīgi daudziem rakstniekiem, kuriem marksistiskās idejas ir tālas), no vienas puses, rada tieksmi pēc «patriarhālās» senatnes un, no otras puses, nespēju veidot pozitīvus nākamības modeļus. Šajā ziņā Finejs nav izņēmums.
Romāns «Starp diviem laikmetiem» ieturēts mazliet vecmodīgā «Viktorijas laika» stilā un ar savu nesteidzīgo pamatīgumu atgādina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma angļu romānus. Ar apbrīnojamām zināšanām autors attēlo 1882. gada Ņujorku vissīkākajās detaļās, turklāt viņa apraksti atstāj ne mazāku iespaidu kā analogas ainas un tēli Dreizera vai O'Menri darbos, kas laika ziņā tuvi šim vēstures periodam. Fineja romānā ir arī kaut kas «puritānisks». Ieturot pagājušo laiku stilu un garu, viņš ir apbrīnojami šķīsts un, nokļūstot līdz intīmām scēnām, prātīgi nolaiž aizkaru. Pēc žanra šis «hibrīdais» romāns ir vienlīdz sociāli psiholoģisks un zinātniski fantastisks. Pārcelšanās laikā palīdz atrisināt idejisko un māksliniecisko uzdevumu: salīdzināt un pretstatīt divus laikmetus, kurus vienu no otra šķir gandrīz 90 gadi — Ņujorku pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un Ņujorku mūsdienās, proti, mūsu gadsimta 60. gadu beigās.
Finejs kopā ar savu varoni no «laika valgiem» slēpjas vecajā Ņujorkā, kuru viņš ir pamatīgi iepazinis un dedzīgi mīl. Romāna patoss un neapšaubāmā izziņas vērtība slēpjas seno laiku Ņujorkas, šīs mīļotās pilsētas, savdabības un poētiskuma atveidojumā, lai gan autors atsedz arī tās ēnas puses. Ar gaumi izvēlētie fotoattēli, kurus it kā uzņēmis Saimons Morlijs 1882. gada Ņujorkas ielās, ir organiski saistīti ar tekstu un lielā mērā to papildina. Bez šī ilustratīvā materiāla apraksti būtu mazāk uzskatāmi. Tomēr jāpiebilst, ka romāns ir pārslogots ar detaļām, kas var interesēt tikai mūsdienu Ņujorkas iedzīvotājus, tāpēc tulkojumā šīs vietas ir izlaistas.
Tātad Saimons Morlijs, kura vārdā sniegts vēstījums, palīdz īstenot valdības projektu par ceļojumiem laikā, vēl nenojaušot, kādi ir īstenie nodomi augstu stāvošajiem ierēdņiem, kuri finansē profesora Danci- gera izmēģinājumus.
Vadoties no personiskiem apsvērumiem, viņš izvēlas tieši 1882. gadu. Iegansts ir ģimenes noslēpums, kas nomāc viņa draudzenes Keitas patēvu. Šis noslēpums iesniedzas 1882. gadā, kad miljonārs Endrū Kārmodijs, kas vēlāk kļūst par prezidenta Klīvlenda padomnieku, saņem noslēpumainu vēstuli, kura izsūtīta janvāra vakarā no Ņujorkas pasta. Pirms Kārmodijs pēc daudziem gadiem beidz dzīvi pašnāvībā, viņš uz šīs pašas vēstules ir uzrakstījis dīvainu piezīmi. Saimons Morlijs (saukts Sajs) labprātīgi uzņemas detektīva lomu un 1882. gada 23. janvārī izseko no Ņujorkas pasta nosūtītās noslēpumainās vēstules autoru.
Tāds ir notikumu sarežģījums. Tad seko virkne piedzīvojumu, kuri nosaka darbības attīstību. Sižeta līnijas savelkas ciešā mezglā. Personāžu raksturi, kas ir atkarīgi no laika un apstākļiem, tiek attēloti vispusīgi. Ikviena persona, pildot tai iedalīto lomu līdz galam, parāda, uz ko tā ir spējīga izšķirošos dzīves brīžos. Tas rada melodramatiskas kolīzijas, kas, pēc autora ieskatiem, vispār ir bijušas raksturīgas 19. gadsimtam un pat, attēlotas uz skatuves, tikušas uzņemtas kā īstenības atspoguļojums. Tomēr, pēc mūsu domām, romāna «Starp diviem laikmetiem» melodramatiskumu vairāk nosaka literatūra, jo Finejs apzināti savu darbu stilizē pēc 80. gadu romānu parauga, savijot izdomu ar dzīves īstenību, literāras konvencionalitātes ar vērīgu kriticismu, atkailinātus izklāsta paņēmienus ar valdzinošu tā dabiskumu.
Detektīvliteratūras fabula grāmatā pati par sevi gandrīz nav jūtama. Tas nav nekas cits kā «dopings», lai lasītājs nezaudētu interesi par grāmatu, tikai virsējais slānis, zem kura slēpjas visai dziļa iecere. Autors par galveno uzskata divu laikmetu salīdzināšanu un ar savdabīgo sižetu saistītos psiholoģiski fantastiskos eksperimentus: pagātnes uztveri ar rnūsu laikabiedra Saimona Morlija acīm un tagadnes skatījumu no maz pieredzējušās Džūlijas Šarbono viedokļa, kas ieradusies no pagājušā gadsimta.
Kas vidusmēra amerikanī izraisa neapmierinātību ar tagadni?
Vientulība un cilvēka nošķirtība šajā plašajā pasaulē. Neticība rītdienai. Ārprātīgais dzīves temps. Tas, ka nav iespējams koncentrēties, palikt vienatnē pašam ar sevi. Tas viss rada nīgrumu, atsvešināšanos, nošķir cilvēkus citu no cita, izraisa vienaldzību, indiferentumu, mērķa zudumu, sadzīves un domu standartizāciju. Cilvēks zaudē individualitāti, kļūst līdzīgs citiem, nespēj piemēroties straujajām pārvērtībām, kas rada sajukumu apziņā un pārvērš dzīvi virpulī. Un vispār, kā var samierināties ar cietsirdīgu izturēšanos pret dabu un pret cilvēkiem?
«Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes,» saka Finejs ar sava varoņa muti. «Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Fri ir jau pagalam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs piesārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokrišņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinājām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprādzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savienoto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izdevība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pieprasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smēķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem nodarīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»
Tādā noskaņojuma Saimons Alorlijs dodas uz 19. gadsimtu.
Aptuveni deviņdesmit gadu laika notikušas tik daudzas pārvērtībās, ka rāmie 80. gadi (lai gan Amerikā jau sākās imperiālisma laikmets) liekas pavisam arhaiski.
Iesākumā viss šķiet dīvains: apģērbs, mājsaimniecības piederumi, ēkas, ar telegrāfa vadiem apvītās un visvisādu ekipāžu pārpildītās Ņujorkas ielas, kurās mirdz gāzes laternas, Brodvejs ar savu Dāmu Jūdzi un pie veikalu skatlogiem drūzmējošās nesteidzīgās modes dāmas savādos tērpos — platmalainās, ar spalvām rotātās cepurēs vai ērmotās kapucēs un garās kleitas ar turnīrām, kas pilnīgi apsedz kājas.
Desmitiem lappušu aizņem spilgtie apraksti par veco «zemo» Ņujorku, kurā šur tur saglabājušās pagājības saliņas (atsevišķas ēkas, dievnami, parki), kas Šajā izraisa smeldzīgas skumjas. Un tomēr viņš nav tik naivs, lai neievērotu kliedzošos kontrastus: blakus grezniem kvartāliem un pašapmierinātiem biznesmeņiem — drausmīgi grausti, smirdošas izgāztuves, rahītiski bērni, izbadējušies ubagi. Sarunā ar zirgu tramvaja kučieri Sajs pārliecinās, cik zemu tiek vērtēts darbs. Nabaga kučieris, strādādams aukstumā un vējā, lietu un sniegā četrpadsmit stundas pēc kārtas, tik tikko spēj uzturēt savu ģimeni. Bet baznīca cenšas iestāstīt, ka viņam jāpateicas dievam tam kungam par parādīto žēlastību. «Tas var būt pareizi attiecībā uz mācītāju,» prāto kučieris, «bet es bieži domāju … ka gan lai spēju savā sirdī pateikties dievam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?»
Tā ir. Tomēr Saimons Morlijs un kopā ar viņu arī autors saskata ne visai tālās pagātnes Amerikā daudz priekšrocību salīdzinājumā ar tagadni. Svarīgākās 110 tam ir dzīves stabilitāte un dvēseles lid/svars, ko nodrošina nemainīgas paražas.
Saja iepriekšējo iejušanos cita laikmetā un pakāpenisko apziņas pārveidošanos, nonākot 80. gadu Ņujorkā, uztveram ļoti skaidri un taustāmi. Romāna varoņa psiholoģiskajā zīmējumā dotas vissmalkākās nianses. Vēstījums pirmajā personā Fineja fantastiskajam eksperimentam piešķir vēl lielāku ticamību.
Nebūdams apmierināts ar to, viņš turpina eksperimentu, tēlojot Džūlijas Sarbono ceļojumu 20. gadsimtā, viņas iejušanos nākotnē. Meiteni, kura augusi pagājušajā gadsimtā, pārsteidz viss: debesskrāpji, taksometri, luksofori, vienvirziena kustība ielās, elektriskais apgaismojums, ledusskapji, televizori, «nepieklājīgi» īsās kleitas, šķīstošā kafija, hlorētais ūdens ar nepatīkamo piegaršu un dārzeņi, kam nav nekādas garšas. Taču visvairāk viņu pārsteidz cilvēki: izklaidīgi, norūpējušies, viņi rosās, steidzas, aprunājas tikai garāmejot. Šķiet, viņiem nav laika dzīvot.
Lai cik dīvaini tas būtu, vismazāk meiteni pārsteidz … lidmašīna. Viņa tūlīt uzmin, ka tas ir a e r o p l ā n s, jo ir cītīgi lasījusi 2ila Verna romānus. Taču Finejs, kam ir tieksme būt pilnīgi precīzam, šajā gadījumā pieļāvis kļūdu. Pirmkārt, Zila Verna romāns «Roburs iekarotājs», kur pirmo reizi tiek aprakstīts par gaisu smagāks lidaparāts, iznāca tikai 1886. gadā. Tas nozīmē, ka Džūlija vēl nemaz nebija varējusi izlasīt šo grāmatu. Otrkārt, vārds «aero- plāns» ir radies daudz vēlāk. Roburs savu lidošanas ierīci sauca par aeronefu.
1970. gads Džūlijai Sarbono liekas vel svešāks nekā Saimonam Morlijam 1882. gads. Viņa nevar aprast ar pārmaiņām, kādas nepilna gadu simteņa laika notikušas domāšanas veida un dzīves ritma.
Kaut gan Džūlija mīl Saju, viņa atzīst par labāku atgriezties savā laikā.
Sašutis par to, ka ģenerāļi ar Baltā nama ziņu grib, lai viņš palīdz izdarīt «labojumu» vēsturē — palīdz piespiest prezidentu Klīvlendu atpirkt no Spānijas Kubu un tādējādi nepieļaut blakus ASV izveidoties «komunisma perēklim» —, Sajs nodomā atteikties no šī uzdevuma. Nedrīkst taču tik bezatbildīgi rotaļāties ar cilvēces un pasaules likteņiem! Šodien partaisīs vienu vēstures daļu, rit — citu, un nav zināms, pie kā tas novedīs. Un Saimons Morlijs atkal dodas pagātnē, taču ne jau tāpēc, lai izpildītu uzdevumu, bet lai izjauktu Dancigera nākamo vecāku nejaušo tikšanos teātrī. Nav nekā vienkāršāka kā novērst iepazīšanos, kas notikusi tajā pašā 1882. gada! Meitene zaļajā tērpā, kurai vajadzēja kļūt par profesora Dancigera māti, ieiet savā ložā, un jaunais cilvēks, viņa nākamais tēvs, jaunavu nepamana. Tāpēc Dancigers nepiedzimst un neizdara savu atklājumu.
Ka gan mēs tad esam uzzinājuši par šo notikumu? Sajam ir pazīstams rakstnieks (acīmredzot pats Finejs), kas mīl rakņāties arhīvu dokumentos. 1911. gadā, kad tiek dibināta Ņujorkas bibliotēka, Sajs tur atstāj savu manuskriptu, kurā dots «Projekta» un ar to saistīto notikumu apraksts … Tiesa, tas ir pretrunā ar autora iepriekšējo deklarāciju, ka nevienam nav tiesību mainīt notikumu gaitu, bet acīmredzot šajā gadījumā mērķis attaisno līdzekļus: iespēja neļaut politikāņiem kontrolēt vēsturi ir svarīgāka nekā ļaunums, ko nodara šāda iejaukšanās (Dancigera pazušana un reizē ar to visas notikumu ķēdes sairums).
Stāstījums beidzies ar «hronoklazmu» — literāru paņēmienu, kuru daudzi zinātniskās fantastikas cienītāji uzskata par «nekorektu». Taču Finejs visai maz rūpējas par to, lai tiktu ievēroti vispārpieņemtie «noteikumi». Viņam rūp īstenot savu ieceri: paust noraidošu nostāju pret Amerikas dzīves īstenību, izteikt savus uzskatus par nepareizu civilizācijas attīstības ceļu kopš 20. gadsimta sākuma un parādīt ta laika priekšrocības, kad dzīve mainījās lēnāk neka tagad. Autors to īpaši uzsver arī pēcvārda nobeiguma: «… raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.»
Romānā var skaidri saskatīt, kadas stiprās un vājās puses ir Finejam — rakstniekam, reālistam, kas izmanto arī zinātniskās fantastikas metodes. Romāna kritiskais patoss vietumis kļūst ļoti ass un pilnīgi pārliecina lasītāju. Mūs Finejā visupirms interesē atmaskojošās tendences. Viņa idejisko pozīciju aprobežotību ir viegli izskaidrot: tā ir ne tik daudz individuāla, cik tipiska. Tāpat kā daudzi citi amerikāņu rakstnieki, un ne tikai fantasti vien, viņš sliktai īstenībai pretstata nevis labāku nākotni, bet gan labāku pagātni. Viņam «zelta laikmets» ir pagājībā, kaut gan arī rāmais 19. gadsimts nemaz neliekas tik idillisks. Šajā ziņā Finejs ir romantiķis, viens no tiem, kas, Ļeņina vārdiem runājot, «… savās praktiskās vēlēšanās «salīdzināja tagadējo ar pagājušo» un nevis ar nākošo,… centās «pierādīt sabiedrības mūžīgās vajadzības» ar «drupu» palīdzību un nevis ar jaunās attīstības tendenču palīdzību» (V. I. Ļeņins. Raksti, 2. sēj., 212. Ipp.).
Vienlaikus Džeks Finejs būtībā paliek vērīgs mākslinieks, kas balstās uz angļu un amerikāņu klasiskā romāna labākajām tradīcijām. Līdz ar to viņa darbs pelna ievērību un neapšaubāmi tiks pienācīgi novērtēts.
J. Brandiss
STARP DIVIEM LAIKMETIEM
DŽEKS FINEJS
izdevniecība «zinātne» Riga 1976
I
Es sēdēju, kreklā izmeties, kā parasti, kad strādāju, un zīmēju pie rasēšanas galda augšējā stūra ar izolācijas lenti piestiprināto ziepju gabaliņu. Zeltītais iesaiņojuma papīrs bija rūpīgi atlocīts tā, ka varēja izlasīt gandrīz visu uz tā drukāto firmas marku; pirms panācu vajadzīgo efektu, biju jau sabojājis kādu pusduci iesaiņojuma papīru. Tā bija jauna ideja — parādīt ražojumu gatavu lietošanai, pēc kuras, kā vēstīja klātpieliktā. reklāmas lapiņa, «jūs būsiet smaržojoša, dzirkstoša un burvīgāka»; mans uzdevums bija uzzīmēt kādas divpadsmit skices tā, lai ziepju gabaliņš katrā no tām būtu mazliet citā rakursā.
Tas bija tieši tik garlaicīgi, kā izklausās, un es uz brīdi pārtraucu zīmēšanu, lai pa logu, kuram blakus es strādāju, paskatītos uz 54. ielu un mazajām galviņām, kas kustējās pa ietvi divpadsmit stāvus zemāk. Bija saulaina, dzidri skaidra diena novembra vidū, un es ilgojos tikt laukā, lai visa pēcpusdiena piederētu man un lai man nekas nebūtu jādara — pareizāk, lai man nebūtu jādara tas, ko biju spiests darīt.
Mūsu burtu zīmētājs Vinss Mendels, vājš un melnīgsnējs, aizklājis muti ar marles masku, stāvēja pie sava galda un darbojās ar pulverizatoru; iespējams, ka viņš, tāpat kā es, šodien jutās iesprostots. Vinss smidzināja miesaskrāsas šķidrumu uz fotogrāfijas, kas bija izgriezta no žurnāla «Life» un attēloja meiteni peldkostīmā. Kad viņš beidza savu darbošanos, peldkostīms bija «noģērbts», atstājot meiteni šķie tami kailu, tikai no pleca līdz viduklim slīpi sliepas lente ar uzrakstu «Mis Skaitļojamā mašīna». Kopš brīža, kad Vinss bija izdomājis šo triku, tas bija kļuvis par viņa iemīļoto paņēmienu, un retušetā fotogrāfija tiks pievienota citām tādām pašām uz mākslas nodaļas ziņojumu dēļa.
Mūsu mākslinieciskais direktors Frenks Deps, mazs, apaļš enerģijas kamolītis, rikšoja uz savu kabinetu, kas bija atdalīts no kopīgā mākslinieku aploka tā ziemeļaustrumu stūrī. Ejot garām lielajam metāla skapim, kas atradās tieši pie ieejas, viņš mežonīgi dauzīja pa tā atvērtajām durvīm un, pilnā kaklā aurodams, jodelēja. Tas bija satriecošs skaņu izvirdums, parastā neizlietotās enerģijas izlādēšana — tas pats, kas lokomotīvei tvaika izlaišana. Tomēr mēs — Vinss, es un Karls Džonass pie galda man priekšā — nepacēlām ne acu. Man bija skaidrs, ka to nedara arī neviens mašīnrakstītāju birojā, kaut gan bija zināms, ka apmeklētāji, kas parasti gaidīja mākslas nodaļas pieņemšanas telpā tieši vienu stāvu virs halles, no šā jandāliņa lecot stāvus.
Bija parasta diena, piektdiena, vēl bija atlicis divdesmit minūšu līdz pusdienas pārtraukumam, piecas stundas līdz darba laika beigām un nedēļas nogalei, desmit mēnešu līdz atvaļinājumam, trīsdesmit septiņi gadi līdz pensijai. Tad zvanīja tālrunis.
— Saj, jūs vēlas satikt kāds vīrietis. Runāja Vera. — Viņš neesot iepriekš pieteicies.
Okei! Tas ir mans radagabals, man nepieciešams kāds, kas mani uzpurina.
— Jūs neviens nespēs sapurināt ia, ka vajadzētu!
Viņa nolika klausuli. Es piecēlos, brīnīdamies, kas
gan tas varētu būt — reklāmu aģentūras māksliniekam parasti nav parak daudz apiuekletaju. Galvenā pieņemšanas telpa atradās stāvu zemāk, un es gāju cauri grāmatvedībai un iespiestuvei, taču nemanīju uevienu jaunpieņemtu meiteni.
Frenks Deps galveno pieņemšanas zāli dēvēja par Brodveja filiāli. To dekorēja īsts austrumu paklājs, dažas vitrīnas ar antīkām sudrablietām no kolekcijas, kas piederēja vienai no triju līdzīpašnieku sievām, un īsta sabiedrības dāma ar matiem, kuri ari bija gluži ka no antīka sudraba. Viņa apmeklētāju lūgumus nodeva tālāk Verai. Kad gāju pie sava ciemiņa, viņš stāvēja un skatījās uz vienu no ierāmētajām reklāmām, kas karājās pie sienas. Man nepatīk atzīties, ka es kautrējos, sastopoties ar svešiem cilvēkiem, tāpēc esmu iemācījies to noslēpt; tagad, kad apmeklētājs, izdzirdis manus sojus, pagriezās, es izjutu pazīstamas vieglās bažas un acumirklīgo apmulsumu. Viesis bija maza auguma plikpauris, viņa galvas virsa sniedzas tikai lidz manu acu līmenim, un man pašam pie- trukst colla no sešām pēdām. Iedams viņam tuvāk, prātoju, ka viņš izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs un ka viņam ir ļoti plats krūšukurvis; nebūdams resns, viņš tomēr noteikti svēra vairāk nekā es. Olīv- zaļais gabardīna uzvalks nepiestāvēja viņa sārtajai rudmataina cilvēka sejas krāsai. Es nodomāju: «Cerams, ka viņš ne ar ko netirgojas.» Tad viņš ienāca vestibilā un pasmaidīja īstu smaidu; man viņš uz vietas iepatikās, un es nomierinājos. «Nē,» es sev teicu, «tas nu gan neko nepārdod,» — un smagāk pievilties es nemaz nebūtu varējis.
— Misters Morlijs?
Es pamāju ar galvu, atbildēdams ar smaidu.
Misters Saimons Morlijs? — viņš pārjautāja, it kā aģentūrā varētu būt vairāki Morliji un viņš gribētu būt pilnīgi drošs. Jā.
Viņš vēl nebija apmierinats.
— Nu, tikai ta joka pēc — varbūt jūs atceraties savu armijas numuru?
Apmeklētājs satvēra mani pie elkoņa un veda laukā lifta gaitenī, projām no viesu pieņēmējas.
Es nobēru numuru, un man ne prātā nenāca brīnīties, kādēļ, neko nejautādams, izpļāpāju to svešiniekam.
— Pareizi, — viņš mani uzslavēja, un man tas patika.
Mēs tagad atradāmies gaitenī, un tuvumā neviena nebija.
— Vai jūs esat no armijas? Ja tā, tad šodien gan neesmu piemērotā omā, lai vēlētos sastapt kādu 110 turienes.
Es ievēroju, ka viņš pasmīnēja, taču uz jautājumu neatbildēja, tikai pateica:
— Es esmu Rūbins Prīns. — Viņš brīdi pavilcinā- jās, it kā man šis vārds varētu būt pazīstams, tad turpināja:
— Man laikam gan vajadzēja iepriekš piezvanīt un norunāt satikšanos, bet es ļoti steidzos, tāpēc pie- skrēju pats.
— Tas nekas, es jau neko nedarīju, tikai strādāju. Ar ko varu jums pakalpot?
Viņam tik grūti bija pateikt sakāmo, ka viņš savieba seju jokainā grimasē.
— Man vajadzēs jūs apgrūtināt kādu stundu. Ja jūs varētu iekārtoties, tad tūlīt. — Viņš izskatījās samulsis. — Man ļoti žēl, bet… ja jūs īsu brīdi uzticētos man, es būtu laimīgs …
Biju uzķēries uz makšķeres, apmcklētajs mani interesēja.
— Labi. Tagad ir desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Vai jūs negribat kopā ar mani paēst lenču? Es varu aiziet mazliet agrāk.
— Lieliski, tomēr nerunāsim telpās. Mēs varētu paķert līdzi dažus sendvičus un apēst tos parkā. Ar mieru? Laiks nav pārāk auksts.
Piekrītoši pamājis ar galvu, es sacīju:
— Sadabūšu savu mēteli. Pagaidiet mani šeit pat. .lus mani intriģējat. — Es stāvēju vilcinādamies un cieši raudzīdamies uz šo mazo, patīkamo stūrgalvīga izskata plikpauri. Tad piemetināju: — Un esmu pārliecināts, ka jums tas ir skaidrs. Jūs taču šitā neizda- raties pirmo reizi, vai ne? Tēlodams apmulsumu, nokārtojat savas darīšanas?
Viņš pasmīnēja un pasita vieglu knipi.
— Un es biju pārliecināts, ka rīkojos no tiesas veikli. Nu, neko darīt, jāiet atkal pie spoguļa un jāpraktizējas. Paķeriet savu mēteli, mēs tikai velti kavējam laiku.
Mēs gājām pa Piekto avēniju uz ziemeļiem garām milzīgajām stikla un tērauda, stikla un mirdzoša metāla, stikla un marmora celtnēm un arī vecāka gada gājuma ēkām, kurās bija vairāk akmens un ma- zak stikla. Tā ir apstulbinoša un neiedomājama iela, es nekad neesmu varējis pierast pie tās un šaubos, vai vispār kāds patiešam pierod pie tās. Vai vēl kur citur vesels mākoņu valnis var pilnīgi atspoguļoties viena paša nama vienas sienas logos tā, lai vēl vieta paliktu pāri? Šodien man jo sevišķi patika iet pa šo ielu, temperatūra bija krietni pāri 50 grādiem pēc Fārenheita, un gaisā jautās vēla rudens dzestrums. Bija gandrīz dienas vidus, un skaistas meitenes spurdza laukā no visām kantoru ēkām, kurām mēs gājām garām, un man kļuva žēl, ka es nekad neiepazīšos un pat nevarēšu parunāties ar kādu no viņām. Mazais plikpauris man blakus teica:
— Es pastāstīšu to, kas man jums jāpasaka, pēc tam uzklausīšu jautājumus. Iespējams, ka uz dažiem pat atbildēšu. Bet viss, ko drīkstu jums stāstīt, būs pateikts, iekams sasniegsim 56. ielu. Esmu to darījis jau vairāk nekā trīsdesmit reižu, un vēl neesmu iemanījies savu sakamo izklāstīt labi vai pat tikai ta, lai tas izklausītos kaut cik saprātīgi, pie tam es allaž esmu traki nopūlējies. Nu, tad tā.
Ir kāds Projekts. Laikam jāsaka: Savienoto Valstu valdības Projekts. Protams, slepens. Kas gan mūsdienas valdībai nav slepens? Manuprāt, un daži citi domā tāpat, tas ir svarīgāks nekā visi nukleārie un kosmosa pētījumi, visas zemes pavadoņu un raķešu programmas kopā, kaut gan Projekts ir ellišķīgi mazs. Es jums skaidri pasaku, ka nedrīkstu sniegt pat visniecīgāko norādījumu par to, kas tas īsti ir par Projektu. Un ticiet man, jūs ne mūžam to neuzminēsiet. Varu teikt tikai vienu: nekad visā savā trakajā vēsturē cilvēki nav mēģinājuši neko tādu, kas varētu kaut mazdrusciņ līdzināties šim aizraujošajam Projektam. Kad pirmo reizi apjēdzu, kas tas īsti ir, es divas naktis negulēju — un šoreiz es to nedomāju pārnestā nozīmē — es burtiski nevarēju iemigt. Un, lai aizmigtu trešajā naktī, man vajadzēja iešļircināt miega zāles. Un mani uzskata par smaga rakstura cilvēku bez iztēles. Vai jūs klausāties, ko es stāstu?
— Ja, ja saprotu pareizi, beidzot jūs esat atklājuši kaut ko interesantāku par seksu.
Jūs pats redzēsiet, ka nepārspīlējat. Man šķiet, ka pavizināšanās pa Mēnesi izrādīsies gandrīz garlaicīga salīdzinājumā ar to, ko varbūt varēsiet darīt jūs. Tas ir visvarenākais piedzīvojums, kāds vien iespējams. Es atdotu visu, kas man pieder vai piederēs, lai likai varētu ielīst jūsu ādā; es ziedotu pat dažus gadus no dzīves tikai par iespēju piedalīties šai pasakumā. Moriij, draugs, tas arī ir viss, ko drīkstu pateikt, lai gan varētu vēl stāstīt un stāstīt, bet īstenībā tas ir viss, kas man bija sakams. Jūs uzaicina pievienoties Projektam ne jau kadu jūsu nopelnu vai likumu dēļ, nē, jums tikai uzsmaidījusi akla laime. Jus varat atdot sevi Projektam. Pilnīgi akli uzticoties. Tas ir tikpat kā pirkt cūku maisā, tā jau tas ir, bet ak dievs, kādu cūku! 57. ielā ir diezgan labs delikatešu veikals. Kādus sendvičus jūs vēlaties?
Ar cūkas cepeti, kādus gan citus!
Mēs nopirkām sendvičus un dažus ābolus un turpinājām ceļu uz Centrālo parku, līdz kuram bija pāris kvartālu ko iet. Prīns gaidīja atbildi, un mēs klusēdami nosoļojām kādu puskvartālu; tad es, vēlēdamies Init pieklājīgs, satraukti paraustīju plecus, taču nezināju, ko vēl atbildēt.
Kas man būtu jāsaka?
Ko tik gribat.
Nu labi, kāpēc izvēlējās mani?
Nu, kā saka politiķi, priecājos, ka jūs jautājat. Mums vajag speciāla tipa cilvēku. Šim cilvēkam jābūt apveltītam ar daudzām īpašībām. īstenībā tas ir garš specifisku īpašību saraksts. Bez tam visām šīm īpašībam jābūt diezgan noteiktā līdzsvarā. Sākumā mēs to nezinājām. Mēs domājām, ka derēs gandrīz katrs dedzīgs, inteliģents puisis. Piemēram, es. Tagad mēs zinām vai arī tikai domājam, ka zinām, ka viņam jābūt fiziski labi attīstītam, psihiski normālam, ar īsto temperatūru. Tam jābūt cilvēkam ar savu īpatnēju redzes viedokli. Viņam jāspēj redzet lietas tadas, kādas tās ir, un tai pašā laikā tādas, kādas tās varētu būt. Un tā laikam ir visai reta īpašība. Ja jūs varat to saprast. Laikam jau jūs saprotat, jo varbūt, ka tas, ko mēs domājam, ir mākslinieka acs. Tās ir tikai dažas īpašības, nepieciešamas vēl arī citas, par kurām es pašlaik negribu jums stāstīt. Nelaime tā, ka to trūkums šā vai tā izslēdz lielāko daļu cilvēku. Mēs varam uziet kandidātu, tikai rokoties cauri armijas jaunkareivju testiem, jūs tos atceraties, vai ne?
— Kā pa miglu.
— Es nezinu, cik komplektu šādu testu ir analizēti, tas nav manā kompetencē. Iespējams, ka miljons. Pirmajai pārbaudei lieto skaitļojamās mašīnas, tās izslēdz visus nepārprotami nepiemērotos. Un lielākā daļa ir tāda. Pēc tam analīzi turpina cilvēki; mēs negribam zaudēt itin nevienu kandidātu. Mēs esam pārbaudījuši nezin cik miljonu dienesta personīgo lietu, arī sieviešu daļās. Šķiet, ka kaut kādu iemeslu dēļ sievietes ir piemērotākas nekā vīrieši; mēs gribētu, lai tikai būtu vairāk, ko pārbaudīt. Katrā ziņā kāds Saimons L. Morlijs ar smalko un daiļskanīgo armijas numuru liekas esam piemērots. Kā tas gadījās, ka netikāt tālāk par kaprāli?
— Talanta trūkums tādās idiotiskās izdarībās kā maršēšana ierindā.
— Kā man liekas, speciālais termins šāda defekta apzīmēšanai ir «abas kājas kreisās». Vairāk nekā no simt iespējamiem kandidātiem, kurus līdz šim esam atraduši, kādi piecdesmit jau ir noklausījušies to, ko tagad dzirdat jūs, un pēc tam pagriezuši mums muguru. Apmēram vēl piecdesmit piekrita, un vairāk nekā četrdesmit no tiem izgāzās tālākajos testos. Galu galā pēc īsta elles darba mums ir pieci vīrieši un divas sievietes, kas varbūt varētu noderēt. Visvairāk no viņiem izkritīs īstajā mēģinājumā: mums nav neviena paša, par kuru mēs justos pavisam droši. Ja vien spēsim, mēs gribētu savākt divdesmit piecus kandidātus. Mēs jau vēlētos simtu, taču nav ticams, ka tas izdosies; katrā ziņā mēs nezinām, ka viņus atrast. Bet jūs varētu būt viens.
— Kaut tu izčibētu!
Kad mēs pie 59. ielas stāvējām un gaidījām zaļo gaismu, es no sāniem paskatījos uz Rūbu un teicu:
— Jā, Rūb Prīn, jūs esat kādreiz spēlējis futbolu. Kad tas bija? Pirms gadiem desmit?
Viņš pagriezās un pavīpsnāja.
Jūs uzminējāt! Jūs esat lāga puika, man vajadzēja jums izmaksāt kādu biezu, tumīgu saldo ēdienu, tādu, kādu pats vairs nedrīkstu ēst. Es spēlēju pirms gadiem piecpadsmit; īstenībā es vairs neesmu tas jaunais, skaistais jauneklis, pēc kāda es, manuprāt, izskatos.
— Kādā komandā jūs spēlējāt? Nevaru atminēties.
Iedegās zaļā gaisma, un mēs nokāpām no ietves.
— Vestpointā.'
Es to zināju! Jūs esat armijā?
- Jā.
Es papurināju galvu.
Nu, ļoti žēl, taču, lai ievilktu mani šai afērā, ar jums vien nepietiks. Vajadzēs piecus spēcīgus, cīņas kārus militāros policistus, lai aizstieptu mani atpakaļ uz armiju, un es spārdīšos un kliegšu visu ceļu. Vienalga, lai ko jūs arī pārdodat un lai cik aizraujošs tas būtu, es to negribu. Bezmiega naktis vien armijā nav pietiekami pievilcīgas, Prīn, man tā ir līdz kaklam.
Ielas otrā pusē uzkāpām uz ietves, šķērsojām to un sakāru iet pa grantētu ceļu, meklēdami kādu tukšu solu.
- Kas armijai vainas? — Rūbs jautāja, tēlodams aizskartu nevainību.
— Jūs teicāt, ka mūsu saruna prasīs tikai stundu. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, man vajadzētu veselu nedēļu nodaļu virsrakstiem vien.
Labi, neiestājieties armijā, pievienojieties flotei, mēs no jums iztaisīsim visu, ko tik gribat, sākot ar bocmaņa palīgu un beidzot ar vecāko leitnantu. Vai sāciet strādāt iekšlietu departamentā. Jūs varētu kļūt arī par mežsargu. — Prīns uzjautrinājās. — Ja gribat,
' Vestpointā atrodas amerikāņu armijas ģenerālštāba akadēmija un citas militāras iestādes.
piesakieties pastā, mūs iecelsim jūs par inspektora palīgu, iedosim nozīmīti, un jums būs tiesības apcietināt tos, kas mēģinās apkrāpt pastu. Es to domāju no visas tiesas: izvēlieties valsts dienestā kādu nozari gribat, tikai Valsts departamentu un diplomātisko korpusu ne, un tādu amatu, kāds jums iepatīkas, vienīgi alga nedrīkst pārsniegt divpadsmit tūkstoš dolāru gadā un amats nevar būt tāds, kurā ievēlē. Jo, Saj… Vai drīkstu saukt jūs par Saju? — viņš pēkšņi nepacietīgi noprasīja.
•— Droši.
— Un, ja vēlaties, sauciet mani par Rūbu. Saj, nav nozīmes, kurā algu sarakstā jūs oficiāli skaitāties. Ja es saku, ka Projekts ir slepens, tad es tā arī domāju. Mūsu budžets ir izkaisīts pa visvisādu departamentu un biroju grāmatvedībām, mūsu cilvēki ir visos algu sarakstos, tikai nc mūsējos. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam. Nūja, es vēl aizvien skaitos Savienoto Valstu armijas karavīrs, tuvojas laiks doties pensijā, un man armijā patīk, lai cik ekscentriski tas arī izklausītos. Tomēr mans formas tērps karājas skapī, es tagad nevienu militāri nesveicinu, un cilvēks, no kura saņemu krietni daudz pavēļu, ir mums uz laiku piekomandēts vēsturnieks no Kolumbijas universitātes. Uz šā sola paēnā ir pavēsi, pameklēsim vietu saulē.
Mēs izvēlējamies solu kādus divpadsmit jardus no takas, blakus lielam, melnam, izliektam akmenim. Nosēdāmies piesaulē, atzvēlāmies pret sasilušo akmeni un sākām izsaiņot savus sendvičus. Dienvidos, austrumos un rietumos pie pašas parka robežas pār to draudīgi slējās augstie Ņujorkas debesskrāpji, gluži kā gangsteru banda, kas gatava mesties iekšā parkā un aprakt zaļumus betonā.
— Jūs laikam mācījāties vidusskolā, kad lasījāt par lidojošo Rūbu Prinu, aizsargu ar brieža kājām.
— Man tā šķiet. Tagad man ir divdesmit astoņi.— Es iecirtu zobus savā sendvičā. Tas bija ļoti labs, gaļa plānās šķēlēs, taču uzlikta biezā kārtā, taukums gar malām bija apgriezts.
— Vienpadsmitajā martā paliks divdesmit as- toņi, — Rūbs piebilda.
— Ak to arī jūs zināt? Ai, šie mīļie, dārgie špiki!
— Tas, protams, ir ierakstīts jūsu personīgajā lietā armijā. Bet mēs zinām arī šo to, kas tur nav pieminēts. Mēs zinām, ka jūs pirms diviem gadiem izšķīrāties no sievas, un zinām arī, kāpēc.
— Vai jūs man to nepateiktu? Es pats nekādi nevarēju to izdomāt.
— Jūs to nesaprastu. Mēs zinām arī, ka apmēram piecos pēdējos mēnešos jūs esat saticies ar deviņām sievietēm, bet tikai ar četrām no tām vairāk nekā vienu reizi. Šķiet, ka pēdējās sešās nedēļās viņu skaits pamazām sarucis un tagad jūs sastopaties tikai ar vienu. Tomēr mēs nedomājam, ka esat jau nobriedis jaunām laulībām. Jūs pats varbūt domājat, ka esat, taču mums liekas, ka jus vēl baidāties. Jums ir divi draugi, jūs šad un tad ar viņiem kopā paēdat lenču vai pusdienas; jūsu vecāki ir miruši, jums nav ne brāļu, ne mā …
Mana seja kvēloja, es to jutu, tādēļ centos runāt mierīgā balsī:
— Rūb, man šķiet, ka jūs man patīkat. Bet man jāprasa: kas deva jums vai kādam citam tiesības bāzt degunu manā privātajā dzīvē?
— Neskaistieties, Saj! Tas nav to vērts. Pārāk daudz mēs nemaz neesam izošņājuši. Un nekā satraucoša, nekā nelikumīga. Mēs neesam tādi kā viena otra valdības aģentūra, kuru es varētu nosaukt; mēs nedomājam, ka mums piešķirta dievišķīga sūtība. Mēs nenodarbojamies ar telefona sarunu noklausīšanos un nelegālām kratīšanām; mēs domājam, ka konstitūcija attiecas pat uz mums. Taču, pirms šķiramies, gribu palūgt jūsu piekrišanu izkratīt jūsu dzīvokli šodien, pirms vel nebūsiet pārgājis mājās.
Es jutu, ka manas lūpas sakniebjas, un pakratīju galvu.
Rūbs pasmaidīja un, paliecies uz manu pusi, pieskārās manai rokai.
— Es jūs mazliet pakaitināju. Taču ceru, ka jūs neņēmāt to par pilnu. Es jums piedāvāju iespēju piedalīties tik ellišķīgi interesantā piedzīvojumā, kāds vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.
— Un jūs nevarat neko man pastāstīt par to. Esmu pārsteigts, ka esat sadabūjuši septiņus cilvēkus vai pat tikai vienu pašu.
Rūbs skatījās zemē uz zāli, lauzīdams galvu, ko vēl varētu man pateikt, tad atkal paraudzījās uz mani.
— Mēs gribētu uzzināt par jums vairāk, — viņš gausi teica. — Mēs vēlētos jūs pārbaudīt. Taču mēs domājam, ka zinām par jums jau krietni daudz — kāds esat, ko domājat. Piemēram, mums pieder divas Saimona Morlija oriģinālgleznas no jūsu mākslas nodaļas pagājušā pavasara izstādes un viens akvarelis, un dažas skices, viss godīgi pirkts un samaksāts. Mēs drusku zinām, kas jūs esat par cilvēku, un šodien es uzzināju vēl šo to. Man liekas, ka drīkstu jums teikt: varu gandrīz vai garantēt, nē, esmu pārliecināts, ka varu garantēt — ja jūs mums uzticēsieties uz diviem gadiem, protams, ja izturēsiet dažas tālākās pārbaudes, jūs būsiet man pateicīgs. Jūs teiksiet, ka man bija taisnība. Jūs teiksiet man, ka jums tirpas skrien pa muguru, pat iedomājoties, ka būtu varējis palaist garām šo izdevību. Cik daudz cilvēku vispār ir dzīvojuši, Saj? Varbūt pieci vai seši biljoni? Un, ja jūs izturēsiet pārbaudi, varbūt jūs kļūsiet par vienu ducī no šiem biljoniem, varbūt par vienīgo, kas varēs
piedalīties vislielākajā piedzīvojumā, kādā cilvēks jelkad devies.
Tas mani ietekmēja. Sēdēju, ēdu ābolu un pārdomādams blenzu tukšumā. Pēkšņi pagriezos pret Rūbu.
— Sasodīts, bet jūs taču nepateicāt nenieka vairāk kā pirmīt!
— Jūs to pamanījāt? Daži nepamana. Tas, Saj, ir viss, ko drīkstu stāstīt!
— Jūs esat pārāk pieticīgs — jūsu plāns ir skaisti nostrādāts. Es pērku Bruklinas tiltu. Vai pirmo iemaksu jūs pieņemsiet jau tūlīt? Deviņi pērkoni, Rūb, kā jūs domājat: ko gan es varētu jums teikt? «Skaidrs, es piekrītu. Kur man jāparakstās?»
Viņš pamāja ar galvu.
— Zinu. Tas ir grūti. Tikai nekā citādi es to nevaru izdarīt, tas ir viss.
Viņš sēdēja un skatījās uz mani. Tad klusītēm piemetināja:
— Tomēr jums ir vieglāk nekā daudziem citiem. Jūs neesat precējies, jums nav sīko. Un jūsu darbs jūs pagalam garlaiko, mēs to zinām. Un kā lai negarlaikotu? Tas jums nekā nedod, tam nav nekādas vērtības. Jūs esat pats sev apnicis, nemierā ar sevi, un laiks steidzas; pēc diviem gadiem jums būs trīsdesmit. Un jūs vēl aizvien nezināt, ko iesākt ar savu dzīvi.
Rūbs atspiedās pret silto akmeni un, ļaudams man padomāt, raudzījās uz taku un cilvēkiem, kas pa to pastaigājās saulainajā rudens dienvidū. Tas, ko viņš nupat pateica, bija taisnība.
Rūbs gaidīja. Kad es atkal pagriezos, lai paskatītos uz viņu, Rūbs sacīja:
— Tātad jums tas jādara, jāizlieto izdevība. Ievelciet dziļi elpu, aizveriet acis, aizspiediet degunu un Ieciet tik iekšā. Vai jums labāk patīk arī turpmāk pārdot ziepes, košļājamo gumiju un krūšturus, un jods viņu zina kādus vēl krāmus? Dieva dēļ, jūs taču esat jauns cilvēks!
Rūbs saberzēja plaukstas, nopurinādams druskas, un sabāza vairākus vaska papīra vīstokļus savā somā. Tad bijušais futbolists strauji un veikli piecēlās. Arī cs piecēlos. Tik saērcināts, ka tas mani pašu pārsteidza, es sacīju:
— Vajadzētu ellīgi daudz uzticības, lai paļautos uz pilnīga svešinieka tērgāšanu. Un kas būs tad, ja es pievienošos šai lielajai mistērijai un tā man nemaz neliksies tik aizraujoša?
— Neiespējami.
—• Bet ja mani tā neinteresētu?
Ja jūs mūs apmierināsiet kā kandidāts un mēs jums pastāstīsim, ko darām, tad mums jāzina, ka jūs izturēsiet līdz galam. Mums nepieciešams jūsu iepriekšējs solījums, citādi mēs nevaram.
— Vai man būs jāaizceļo?
— Ar laiku jā. Jāizdomā, ko teikt jūsu draugiem. Mēs nevaram pieļaut, ka ļaudis sāk brīnīties, kur un kāpēc pazudis Sajs Morlijs.
— Vai pasākums ir bīstams?
— Mēs domājām, ka ne. Tomēr es nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tas mums ir pilnīgi skaidrs.
Kad gājām uz parka stūri pie Piektās avēnijas un 59. ielas, es domāju par savu dzīvi, kāda tā bija izveidojusies, kopš cs pirms diviem gadiem kā nepazīstams mākslinieks ar paraugu mapi padusē biju ieradies Ņujorkā no Bufalo. Šad un tad es pusdienoju ar mākslinieku Leniju Hindesmitu, ar kuru kopā biju strādājis savā pirmajā darba vietā Ņujorkā. Pēc pusdienām mēs parasti gājām uz kino, spēlējām ķegļus vai darījām ko tamlīdzīgu. Ar Metu Pleksu, jaunu grāmatvedi manā tagadējā aģentūrā, cs diezgan bieži spēlēju tenisu, vasara — publiskajos laukumos, ziemā — manēžā; viņš mani ieveda arī kādā bridža pulciņā, kas sanāca kopā katru nedēļu pirmdienas vakarā, un iespējams, ka mēs abi varētu kļūt draugi. Pērla Mosketi bija grāmatveža palīdze un strādāja parfīmu nozarē manā pirmajā darba vietā; kopš tā laika es ar viņu šad un tad satikos, vienu laiku pat katru nedēļas nogali, kaut gan tagad neesmu viņu redzējis jau ilgāku laiku. Es domāju par Greisu Enu Vunderlihu, kas agrāk bija dzīvojusi Sietlā. Es viņu gandrīz nejauši pievācu Longšāmpa bārā 40. ielas un Medisona avēnijas stūrī, ieraudzījis, ka viņai sāk birt asaras aiz pārmērīgas vientulības. Viņai šķita, ka citiem visapkārt ir draugi, tikai viņai vienai jānīkst pie galdiņa un tāpēc neatliek nekas cits kā tikai dzert un dzert, kaut gan viņai tas ne patika, ne arī bija kāds mierinājums. Katru reizi, kad mēs pēc tam satikāmies, mēs abi dzērām pārāk daudz — acīmredzot pēc pirmās reizes parauga, parasti kādā bārā Vilidžā. Reizēm es tur piekāpju arī viens pats, jo tagad pazīstu bārmeni 1111 dažus pastāvīgos apmeklētājus, un tas man atsauc atmiņā Soselito Kalifornijā, kur bija brīnišķīgs bārs ar nosaukumu «Bārs bez nosaukuma». Visvairāk man bija jādomā par Ketrinu Mankuso, meiteni, ar kuru satikos aizvien biežāk un biežāk; man sāk rasties aizdomas, ka laikam lūgšu viņu precēties ar mani.
Sākumā mana dzīve Ņujorkā bija milzīgi vientuļa, toreiz es to labprāt būtu pametis. Bet tagad, kad vēl aizvien divus, trīs un pat vairāk vakarus nedēļā pavadīju viens — lasot, skatoties kādu filmu, kuru es gribēju redzēt, bet Keitija ne, sēžot mājās pie televizora vai arī laiku pa laikam klaiņojot pa pilsētu, — dzīve vairs nešķita tik vientuļa. Tagad man bija draugi, bija Ketrina, un reizēm man patika pabūt vienam.
Es domāju par savu darbu. Aģentūrā ar to bija apmierināti, visi mani labi ieredzēja, man bija diezgan pieklājīga alga. Darbs jau nebija tieši tāds, par
katlu biju sapņojis, iedams mākslās skolā Bufalo; es nezinu, kas man toreiz īsti bija prātā, ja vispār kas bija.
Tātad visumā mana dzīve it kā bija kārtībā. Izņemot to, ka, tāpat kā maniem paziņām, man no tās pretim rēgojās milzīgs tukšums, un es nezināju, kā to piepildīt. Man pat nebija nojautas, kam īsti tur vajadzētu būt. Es teicu Rūbam:
— Pamest darbu, atteikties no draugiem. Pazust. Kā lai es zinu, ka jūs neesat balto vergu tirgotājs?
— Paskatieties spoguli.
Izgājuši no parka, mēs atkal apstājāmies uz stūra.
— Labi, Rūb. Šodien ir piektdiena. Vai varat ļaut man padomāt? Vismaz nedēļas nogali? Neesmu pārliecināts, ka priekšlikums mani interesē, bet es jums paziņošu. Nezinu, ko citu vēl es jums pašlaik varētu pateikt.
— Kā būs ar piekrišanu? Es tagad gribētu piezvanīt, īstenībā no vistuvākās telefona būdiņas — Plazā, — viņš pamāja ar galvu uz veco viesnīcu tieši pretim, pāri 59. ielai, — un šopēcpusdien, kamēr neesat mājās, aizsūtīt cilvēku, lai izkrata jūsu dzīvokli.
Jutu, ka sejā vēlreiz sakāpj sārtums.
— Visu, kas dzīvokli?
Viņš pamāja ar galvu.
— Ja tur ir vēstules, viņš tās izlasīs. Ja kaut kas paslēpts, viņš to atradīs.
— Labi. Jods lai parauj, meklējiet. Drošs kā banka, ka viņš neatradīs neko interesantu.
— To es zinu. — Rūbs mani izsmēja. — Jo viņš tur pat acu neienietīs. Nav tāda cilvēka, kuram es grasītos zvanīt. Neviens nekratīs jūsu kramīgo dzīvokli. Un neviens tur arī nav bijis.
— Kāda velna pēc tad visa šitā pļapašana?
— Vai tad jūs neapjēdzat? — Viņš bridi staveja un vēroja mani, tad pavīpsnāja. — Jūs pats tam vel neticat, tomēr tas nozīmē, ka esat jau izlēmis.
2
Sestdienas rītā mēs ar Keitiju uz visu dienu aizbraucām uz Konektikutu. Vēl aizvien pieturējās skaidrs, saulains laiks; es nevarēju atcerēties tik ieilgušu rudeni. Mēs negribējām skaisto laiku izniekot, tāpēc braucām ar Keitijas veco mašīnu. Tas bija arhaisks modelis ar kāpšļiem, nolaižamu jumtu un uz priekšu izvirzītu radiatoru. Kaut gan Ņujorkā īstenībā mašīnu nevar atļauties, Keitijai tā pieder tikai tāpēc, ka, nelikumīgi pārbraucot pāri ietvei, to var iespiest šaurā spraugā blakus viņas veikalam. Kad mašīna ir tur, jāiekāpj un jāizkāpj pāri tās pakaļgalam, taču tā ietaupās īre par garāžu un Keitija var automobili paturēt.
Keitijai pieder mazs antīku priekšmetu veikaliņš Trešajā avēnijā 40. ielas tuvumā. Viņas audžu vecāki — Keitija bijusi divus gadus veca, kad tikusi adoptēta, — pirms diviem gadiem abi nomiruši. Tie bijuši cilvēki jau gados, vecāki, neka būtu bijuši Kei- tns īstie vecāki. Tad viņa no Vcstčesteras pārcēlusies uz Ņujorku, strādājusi par stenogrāfisti. Darbs viņai neesot paticis, un gadu vēlāk, saņēmusi mantojumā pāris tūkstošu dolāru, viņa atvērusi šo veikaliņu. Tas nīkuļoja. Viņa sāka pārdot arī apsveikumu kartītes un ierīkoja nelielu maksas bibliotēku, tas tomēr neko nelīdzja, un mēs abi zinājām, ka pavasarī, kad izbeigsies īres līgums, viņai veikals būs jālikvidē.
Man bija žēl abu, gan Keitas, gan veikala, jo man tur patika. Es ar prieku rakņājos pa veikalu, atklājot kaut ko agrāk vēl neredzētu: varbūt zem letes kādu kastīti ar vecām politiskas kampaņas emblēmām vai arī ko jaunu, ko Keita tikko nopirkusi, piemēram, kādu admirāļa cepuri, kuru es varēju pielaikot. Un vienmēr, kad man atlika laiks vai kad, tā kā šorīt, vajadzēja gaidīt Keitu, es parasti nosēdos pie viena no viņas stereoskopiem, paņēmu vienu vai vairākas kastītes ar vecām bildītēm, galvenokārt Ņujorkas ainavām. Jo vecas fotogrāfijas man vienmēr šķitušas kā brīnums; to izskaidrot nav viegli. Varbūt jūs paši saprotat, ko es domāju. Es domāju to izbrīnu, kas mani pārņem, skatoties uz dīvaino apģērbu un zudušo ainavu, zinot, ka tas, ko redzu, kādreiz patiesi ir eksistējis. Ka šie ļaudis patiesi reiz ir dzīvojuši un smaidījuši fotoaparātam. Jūs būtu varējis ieiet šai ainavā, pieskarties šiem cilvēkiem, sarunāties ar viņiem. Jūs patiesi būtu varējis ieiet ērmotajā, vecmodīgajā mājā un redzēt, kas ir iekšpusē aiz durvīm, bet tagad vairs nekad to nevarēsiet.
— Ka tu vari tik ilgi nosēdēt, gandrīz nepakustēdamies, — Keita man ne vienreiz vien jautāja, •— un skatīties uz vienu un to pašu bildi?
Tas bija viens iemesls, kāpēc man palika veikals. Otrs — tas man bija palīdzējis iepazīties ar Keitu; tā ir vienīgā reize mana mūžā, kad man pietika dūšas izrīkoties tā kā toreiz.
Kādas reklāmas zīmēšanai man vajadzēja īpašu antīku galda lampu, un es aizgāju uz Kcitas veikalu un apstājos, lai ieskatītos skatlogā tieši tad, kad viņa no tā ņēma kaut ko laukā. Es palūkojos uz viņu. Viņa ir glīta meitene ar tādiem tumši brūniem vara krāsas matiem, kuriem tikai mazdrusciņ pietrūkst, lai tie būtu sarkani, un gaišiem teterraibumiņiem uz sejas. Acis, kā tas bieži piederas tādiem matiem, ir brūnas. Taču mani saistīja viņas seja, es domāju — sejas izteiksme. Tā ir seja, par kuru jau pirmaja acumirklī ir skaidrs, ka tā pieder sevišķi piemīlīgai būtnei, tas ir viss. Man viņa iepatikās uzreiz gan kā cilvēks, gan kā glīta meitene. Un es esmu pārliecināts, ka tikai tāpēc, līdzko viņa uz mani paskatījās, man pietika dūšas — pirms vē! nebiju paspējis atcerēties, ka man tās nav, — ar saliektiem pirkstiem pieskarties lūpām un cauri stiklam pamest viņai gaisa skūpstu, tai pašā mirklī aizsedzot acis. Viņa smaidīja, un, iekams es paspēju zaudēt šo jauno, man neparasto drosmi, es iegāju veikalā, pārliecināts, ka izdomāšu, ko teikt. Tā arī notika; sacīju, ka meklēju jaunu Napoleona cepuri, jo veco man atņēma. Viņa atkal pasmaidīja, kas pierāda, cik laipna viņa ir. Mēs brīdi patērzējām. Tā kā tobrīd viņa nevarēja atstāt veikalu un iedzert kopā ar mani tasi kafijas, cs ierados atkal nākamajā dienā, un mēs gājām kopā paēst pusdienas.
Es nestāstīšu visu, kas būtu sakāms par Keitu un mani. Esmu lasījis šādus pilnīgi izsmeļošus un detalizētus aprakstus, kuros nekas nav izlaists, un, ja tie ir labi, man tie patīk. Dažreiz es no tiem uzzinu šo to par cilvēkiem, gandrīz tāpat kā no tiešas pieredzes, un tas patiesi ir labi. Taču mans raksturs ir savādāks, tas ir viss. Es negribu un nevaru par sevi atklāt pilnīgi visu. Man patīk tādus aprakstus lasīt, taču nepatīk rakstīt. Katrā ziņā es nenoslēpju neko unikālu. Ja jums šad un tad šķiet, ka varat lasīt starp rindām, jums var būt taisnība un var arī nebūt. Tomēr es nerakstīšu par Keitu un sevi visu, ko varbūt varētu.
Neticu, ka tai nedēļas nogalē es būtu sevišķi daudz domājis par Rūbu un viņa priekšlikumu. Tomēr pirmdienas pēcpusdienā divos trīsdesmit es pabeidzu savu pēdējo «jūs būsiet piemīlīgāka» skici, iegāju Frenka Depa kabinetā, noliku to uz viņa galda, pagriezos un grasījos jau aiziet, taču neizdarīju tā, man pavērās mute, un es dzirdēju pats sevi uzsakām darbu. Teicu Frenkam, ka esmu ietaupījis drusku naudas un, kamēr vēl nav par vēlu, kādu laiciņu pamēģināšu, vai nevaru kļūt par nopietnu mākslinieku. Tie bija meli, tomēr kaut kas tāds, par ko bieži biju domājis.
Tu gribi gleznot? -— Frcnks jautāja, atzvēlies krēslā.
— Nē. Gandrīz visa mūslaiku glezniecība ir abstrakta un bezpriekšmetiska.
— Vai tad tu esi antiabstrakcionists, vai?
— Nē. īstenībā es pat esmu tāds kā Mondriāna
Frenks izskatījās noskumis un pamāja ar galvu. Kaut ko tādu viņš pats būtu gribējis darīt, taču viņam divi bērni mācījās vidusskolā, pēc tam tie būs jāsūta universitātē. Frenks teica, ja es steidzoties, tad varot aiziet tūlīt, līdzko pabeidzot iesāktos darbus, un ka viņš pirms šķiršanās gribot man izmaksāt kādu lāsīti. Es viņam pateicos, juzdamies draņķīgi melu dēļ, un liftā nobraucu lejā uz vestibilu, kur atrodas telefona automātu būdiņas. Tur es uzgriezu Rūba iedoto numuru.
Bija ilgi jāgaida, kamēr viņš pienāca pie tālruņa. Pirms tam man vajadzēja runāt ar diviem cilvēkiem, vispirms ar kādu sievieti, pēc tam vīrieti, tad bija jāgaida veselas divas minūtes, un operators pieprasīja papildmaksu. Beidzot Rūbs atbildēja, un es teicu:
— Es piezvanīju, lai pateiktu: ja es to darīšu, man vajadzēs par to pastāstīt Ketrinai.
Iestājās diezgan ilgs klusums. Tad Rūbs teica:
— Nu, jums nebūs daudz ko stāstīt, pirms nebūsim skaidrībā, ka jūs esat derīgs. Ja izrādīsies, ka ne, mēs pateiksim jums paldies par pūlēm, un tad jums nebūs nekā, ko viņai stāstīt. Vai varam tā vienoties?
— Aha.
— Ja jūs izlemsiet pievienoties Projektam un zināsiet, ko mēs darām… — Viņš brīdi vilcinājās. — Nu, man šķiet, tad jums viņai būs jāpastāsta. Mums ir divi precējušies puiši, un viņu sievas zina. Mēs viņas nozvērinām klusēt un ceram, ka viņas nepļāpās.
— Okei. Kas notiktu, ja viņai paspruktu mēle, Rūb? Vai arī man? Prasu to tikai aiz ziņkārības.
— Maskējies vīrs cieši piegulošā melnā tērpā nolaidīsies pa skursteni pie jums un izšaus uz jums saindētu bultu, kas jūs paralizēs. Tad mēs iespundēsim jūs cieši noslēgtā caurspīdīgā plastmasas bluķī unļ uzglabāsim līdz 2001. gadam. Dieva dēļ, nekas nenotiks. Vai jūs domājat, ka kāds no CIP
— Jā.
Labi, pirmajā brīvajā diena, kad varat, atnaciet pie mums ap deviņiem no rīta. — Un viņš pateica adresi.
Un tā trīs dienas vēlāk, ceturtdienas rītā mazliet pēc deviņiem, pārāk satraukts, lai brauktu ar taksometru, es kājām gāju pa lietu — labais laiks acīmredzot bija beidzies — un pēc Rūba iedotās adreses meklēju vajadzīgo māju. Es samulsu vairāk un vai- rāk; es atrados augšējā Vestsaidā, rajonā ar mazām fabrikām, mašīnu tirgotavām, vairumtirdzniecības veikaliem, grāmatsietuvēm. Visām ielām abās pusēs cieši cita pie citas stāvēja automašīnas ar labās puses riteņiem uzbrauktas uz ietves malas. Ietves bija piemētātas ar slapjiem papīriem, salauzītām apelsīnu dzēriena kārbām, sadauzītiem stikliem; neredzēja neviena kājāmgājēja. Meklēdams uzdoto adresi, devos uz rietumiem, aizvien tuvāk un tuvāk upei. Pagāju garām Baza Benistera neona reklāmu ražošanas uzņēmumam, kurš atradās netīrā mājā ar baltiem ģipša rotājumiem; logi bija piekrauti ar papes kārbām. Blakus mitinājās brā|u Fioru veikals «Jaunumi vairumā»; durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu, pie ieejas gulēja sadauzīta vīna pudele. Pāri ielai aiz stiepļu žoga klusas un pamestas lietū gulēja simtiem klučos sapresētu un sarūsējušu automašīnu.
Es sāku prātot, vai neesmu izjokots un Rūbs Prins nav … kas? Varbūt aktieris, kas angažēts, tai ievilinātu mani kādā veikli izdomātā jokā? Tas nelikās ticami, tomēr numuram, ja tāds vispār bija, vajadzēja būt nākamajā kvartālā, bet es redzēju, ka to visu aizņem viena pati liela sešus stāvus augsta sodrējos nomelnējusi ēka, virs kuras slējās laika gaitā cietis koka ūdenstornis; uz platas balti izbalojušas svītras tieši zem jumta izlasīju: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555—8811.» Tikai paskatījies vien uz uzrakstu, varēju pateikt, ka izkārtne tur stāvējusi jau gadiem ilgi.
Sienas bija bez logiem, tikai vienā stūrī tieši priekšā pāri ielai pirmajā stāvā bija divas lielas vitrīnas, uz kurām ar zeltītiem burtiem bija uzrakstīts: «Brāļi Bīkiji.» Nelielajā kantorī aiz logiem viņpus letes pie galda sēdēja meitene un darbojās ar elektrisko aritmometru. Augstu uz sienas man pretim taisnstūra paneli uz ķieģeļiem bija uzkrāsots: «Vietējie un tālie pārvadājumi; uzglabāšana — mūsu specialitāte. Apvienoto auto pārvadājumu līniju aģenti.» Uz ielas pie metāla vārtiņiem stāvēja zaļš furgons ar uzrakstu «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana». Divi vīri baltos kombinezonos svieda mašīnā aiz- sargpārklāju kaudzes.
Nekas cits neatlika, bija vien jāiet uz šo ēku, taču biju pārliecināts, ka numurs pie kantora durvīm nebūs tas, kuru man iedeva Rūbs, un tā arī bija. Nosoļoju lietu veselu kvartālu garām laika gaita cietušai ķieģeļu sienai. Starp to un ietvi šaurā cieši noblietētas zemes strēmelītē auga kādu pēdu augsts izpūris un nekopts dzīvžogs. Mazajos, stīvajos zaros uzķērušās, karājās celofāna skrandas, uz sienām ar krāsu bija ii/smidzināti neķītri vardi, un es sāku prātot, vai man pietiks dūšas palūgt Frenkam, lai pieņem mani atpakaļ darbā.
Kvartāla galā ēkā bija parastas koka durvis ar iiosubējušu metāla rokturi un atslēgu. Pelēkā krasa bija saplaisājusi un atlupusi, vietām atklājot kailu koku; durvis izskatījās aizslēgtas. Taču uz mitrajiem ķieģeļiem virs tām ar šablonu bija uzkrāsots lifilt.s numurs, kas bija tik izbalējis, ka to tik tikko VfirHfi salasīt un tas bija Rūba iedotais numurs. Es pieklauvēju pie durvīm. Klusums, tikai ceturtdienas rīta dārdoņa pilsētā cēlas līdz debesīm, un man aiz muguras uz mašīnu jumtiem un pārklājiem čabēja lietus. Es neticēju, ka uz manu klauvēšanu kāds atbildēs vai pat ka otrpus durvīm vispār ir kāds, kas to dzirdētu.
Tomēr tur kāds bija. Rokturis noklabēja, pagriezās, durvis atvērās, un pa tām paskatījās jauns, melnmatains puisis baltā kombinezonā; uz viņa krūšu kabatiņas ar sarkanu diegu bija izšūts: «Dons»; rokā viņš turēja «Sports Illustrated» numuru.
Sveiki, sveiki, nāciet tik iekšā! te nu gan laiciņš!
Es viņam garām iegāju iekšā. Kad jauneklis aizvēra durvis, es uz viņa muguras izlasīju uzrakstu ar sarkaniem bloka burtiem: «Brāļi Bīkiji, transport- strādnieks.»
Mēs atradāmies kantorī, kurš bija bez logiem un nebija lielāks par desmit kvadrātpēdām; to apgaismoja dienasgaismas spuldzes. Istabiņā bija rakstāmgalds, grozāmais krēsls un pāris dzeltenu ozolkoka krēslu, no kuriem lielākā daļa lakas bija nolupusi. Pie sienas karājās brāļu Bīkiju firmas kalendārs un daudz ierāmētu fotogrāfiju ar smaidošiem vīriem, kas pozēja pie Bīkiju furgoniem.
— Ar ko varu pakalpot? — jautāja jauneklis kombinezonā, nosēzdamies aiz sava rakstāmgalda. — Pārvadājums? Uzglabāšana?
Teicu, ka esmu ieradies sastapties ar Rūbu Prīnu, un gandrīz gaidīju, ka viņš rādīs stulbu seju, tomēr viņš pajautāja manu vārdu, uzgrieza kādu numuru, ar zodu norādīdams man uz drēbju pakaramo pie sienas.
— Pakariniet mēteli un cepuri, — viņš teica man, pēc tam aparātā: — Misters Morlijs pie mistera Prīna.
Noklausījies atbildi, viņš noteica: — Labi, — un nolika klausuli. — Prīns būs lejā pēc minūtes; jūtieties kā mājās.
Atgāzies grozāmajā krēslā, viņš atkal sāka lasīt žurnālu.
Es sēdēju, cenzdamies iedomāties, kas tagad notiks, taču man nekas neienāca prātā, un es notvēru sevi pētām ierāmētās fotogrāfijas; uz vienas ar baltu tinti bija uzrakstīts «Komanda 1921», tajā bija redzams Bīkiju furgons, veca kravas mašīna, kuras riteņiem bija metāla spieķi un lietas gumijas riepas; pusei komandas locekļu bija garas ūsas.
No manis pa labi noklabēja durvis, kas bija ierīkotas vienlaidus ar sienu. Kad tās atsprāga vaļā, es paskatījos un ieraudzīju, ka šai pusē tām nav roktura. Rūbs stāvēja, ar kāju pieturēdams durvis aiz sevis vaļā. Viņam mugurā bija tīras audekla bikses un balts krekls ar īsātn piedurknēm un atpogātu apkaklīti. Rūba delmi bija noauguši ar cirtainām, sarkanām spalvām un tik resni kā mani bicepsi, pie tam muskuļaināki.
— Redzams, atradāt gan mūs. — Viņš pastiepa roku. — Sveiks, Saj. Priecājos jūs redzēt.
— Pateicos. Jā, atradu. Par spīti maskējumam.
Ak, īstenībā mēs nemaz neesam maskējušies.
Viņš paaicināja mani līdzi un ļāva durvīm aiz mums aizcirsties; tās klusi, dobji nobūkšķēja, un es nopratu, ka tās ir no krāsota metāla. Mēs stāvējām mazā gaitenītī ar cementa grīdu, to vāji apgaismoja kaila spuldze stiepļu režģī pie griestiem. Mums pre- lim atradās divas ar zaļu emalju klātas lifta durvis, un Rūbs pasniedzās man garām, lai piespiestu pogu.
īstenībā eka ir tada pati, kada bijusi gadiem ilgi; no ārpuses. Vel pirms desmit mēnešiem tajā atradās īsts parvadājumu un uzglabāšanas uzņēmums. Mēs to nopirkām un kādā norobežotā ēkas daļā vēl aizvien pa druskai nodarbojamies ar pārvadāšanu un uzglabāšanu; ar to pietiek, lai saglabātu fasādi.
Durvis atslīdēja vaļā, mēs iekāpām liftā, un Rūbs piespieda pogu ar ciparu 6. Vēl otra poga ar sala- sāmu apzīmējumu bija 1. Pārējās bija aizlīmētas ar nosmulētu lenti.
— Vecākos darbiniekus aizlaida pensijā, citus pamazām nomainīja ar mūsu cilvēkiem. Es tiku pieņemts par transportstrādnieku un mēnesi nostrādāju pa īstam. Sitas sasodītais darbs mani gandrīz vai noveda kapā. — Rūbs smaidīja jauko, sirsnīgo smaidu, uz kuru nevarēja neatbildēt. —• Tagad mēs maksu par pakalpojumiem prasām nedaudz, tikai mazliet par augstu, un visi pasūtījumi parasti nonāk pie konkurentiem. Kaut gan mēs izskatāmies tikpat nodarbināti kā vienmēr. Faktiski esam arī. Mēs pat iegādājāmies vēl divus jaunus furgonus. No šejienes mūsu pašu furgonos ir aizvests ellīgi daudz materiālu — patiesība visa ēkas iekšpuse. Un man šķiet, ka mēs ievedām pat vel vairak materiālu.
Zaļās durvis atslīdēja vaļā, un mēs izkāpām kantoru stāvā.
Varēja saost, ka viss te ir glužt jauns; izskatījās kā visās modernās kantoru ēkās — pulēti, ar vinīlu izklāti gaiteņi zem veselas logu rindas jumtā; bēša krāsas sienas, ar šablonu uzkrāsotas melnas bultas, kas norādīja uz biroju numuriem; šļūteņu rituļi aiz stikla; numurētas durvis vienā līmenī ar sienu, blakus tām pie sienas piestiprinātas melnbaltas plastikāta plāksnītes ar vārdu. Kad mēs gājām garām durvīm, es paskatījos uz plāksnītēm, lai rastu kādu atminējumu, bet tur bija tikai uzvārdi, kas man neko neizteica: «V. V. O'Nīls», «V. Zaljans», «Mis K. Vīča» …
Rubs pamāja uz kādām durvīm tieši priekša; plastmasas plāksnīte blakus tām vēstīja: Personāls.
— Vispirms mums jātiek cauri šite: anketas, apdrošināšana, nodokļi, atvilkumi. Pat mēs no visa tā nespējam izbēgt.
Viņš atvēra durvis, ar roku norādīdams, lai eju pirmais, un mēs iegājām mazā priekštelpā. Pusi no tās aizņēma, rakstāmgalds, pie kura sēdēja meitene un klabināja rakstāmmašīnu.
— Roze, tas ir Saimons Morlijs, jauns darbinieks. Saj, iepazīstieties ar Rozi Makabi.
Mēs sasveicinājāmies.
— - Cik daudz laika jums vajadzēs, Roze? Pusstundu?
Meitene atteica, ka kādas divdesmit minūtes; Rubs pasacīja, ka vēlāk atnākšot man pakaļ, un aizgāja.
— Ienāciet, ludzu, šeit, mister Morlij.
Meitene atvēra durvis un ieveda mani parastā ka- hiiietā. Tas izskatījas tukšs; gaisma krita tikai no loga griestos.
- Lūdzu, apsēdieties.
Aizgāju pie rakstāmgalda un apsēdos grozāmajā Krēslā.
Anketām vajadzētu būt šeit.
Meitene atvēra kādu atvilktni un izņēma žūksnīti — kādas sešas vai astoņas dažāda lieluma un dažādas krasas kopā saspraustas veidlapas. Viņa noņēma saspraudi un izklāja anketas zem manas galda lampas, ar otru roku ieslēgdama gaismu.
Te tās visas ir. Izpildiet tās, mister Morlij, vispirms šo garo.
Viņa pasniedza man lodīšu pildspalvu.
Tas neprasīs daudz laika, ja jums ir kādi jau- tajurni, pasauciet mani.
Viņa painaja uz mazo galdiņu blakus manam krēslam; tu virsa bija klāta ar sarežģītu intarsiju un apmēram kvadiātpedu liela; uz tas tieši pietika vietas baltam telefona aparatam. Meitene uzsmaidīja man un Izgāja, aizverot durvis.
Ar lodīšu pildspalvu rokā es sēdēju un kādu brīdi apskatīju istabu. Pie pretējās sienas stāvēja zaļš aktu skapis; pie sienas man aiz muguras bija spogulis; pie sienas pa labi no manis durvju tuvumā karājās ierāmēts akvarelis, kurā bija attēlots slēgts tilts; akvarelis nebija slikts, taču gleznots diezgan parastā manierē. Vairak nekā cita istaba nebija, un es paskatījos zemāk, uz papīriem, kas bija izklāti zem galda lampas; tur bija nodokļu blanka, hospitalizācijas anketa un citas tamlīdzīgas veidlapas. Es pievilku tuvāk garo anketu ar uzrakstu «Kadru uzskaites lapa» un sāku to izpildīt. Prātodams, vai kāds kādreiz vispār arī iemet acis šais papīros, es pirmajās ailēs ierakstīju savu vārdu un dzimšanas vietu: «Gerija
Indiānas štatā»; dzimšanas datums: «1942. gada 11. marts». Sāka zvanīt telefons uz mazā galdiņa pie mana elkoņa, es pagriezu krēslu, pacēlu klausuli, un īsti ledains aukstums noskrēja man pa muguru, jo telefons bija zaļš. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka pirmīt tas bija balts, bet tagad tas bija zaļš.
— Halo? — es teicu klausulē.
— Misters Prīns atnācis pēc jums. Vai jūs drīz būsiet beidzis?
— Beidzis? Es tikko sāku.
Brīdi valdīja klusums.
— Tikko sākat? Mister Morlij, jūs pildāt veidlapas jau, — atkal brīdi klusums, it kā viņa skatītos pulkstenī, — vairāk nekā divdesmit minūtes.
Nezināju, ko atbildēt.
— Jūs esat kļūdījusies, mis Makabi, es tikko sāku.
Viņas balsī jautās apslēpts aizvainojums:
— Lūdzu, pabeidziet pēc iespējas ātrāk, mister Morlij. Misteram Prīnam jābūt pie direktora.
Viņa pārtrauca sarunu, un es lēnām noliku klausuli. Vai iespējams, ka es būtu aizsapņojies veselas divdesmit minūtes? Es atkal pievērsos veidlapai, kuru biju sācis izpildīt, tad patiesās bailēs pielēcu stāvus, mans krēsls paslīdēja atpakaļ un ar blīkšķi atsitās pret sienu. Anketā zem mana vārda, dzimšanas vietas un dzimšanas laika bija ierakstīts mana tēva vārds «Ērls Gevins Morlijs»; viņa dzimšanas vieta un dzimšanas laiks «Mansi Indiānas štatā 1908. gadā», manas mātes meitas vārds «Stronga», mani vaļasprieki «zīmēšana» un «fotografēšana» un pilnīga manu darba gaitu vēsture, sākot ar «Nefu un Kārteru» Bu- falo. Arī pārējās anketas
bija. Un baltais telefona aparats — es atkal paskatījos uz to — vēl aizvien bija zaļš. Mati man uz pakauša iekņudējās, it kā gribētu slieties stāvus, un vēderu ka dure sažņaudza bailes.
Tad beidzu baidīties. Šīs veidlapas es nebiju izpildījis, to es zināju. Es šai telpā nebiju uzturējies ilgāk par trim vai četrām minūtēm, arī to es zināju. Es stāvēju un, piemiedzis acis, stingi skatījos pari rakstāmgaldam un domāju, tad pēkšņi mans skatiens krita uz akvareli pie sienas. Slēgtais tilts bija pazudis, tagad tā vietā bija ar priedēm apaudzis un sniega klāts kalns. Es skaļi iesmējos, bailes acumirklī sarā- vās un pagaisa. Atveras durvis, un ienāca Rūbs Prīns.
Vai pabeidzāt visu? Kas par lietu?
Pie joda, Rūb, kādu velnu jūs te dzenat?
Es stāvēju smīnēdams, kamēr viņš pienāca pie galda.
Kapec man jāiedomājas, ka esmu uzturējies šeit divdesmit minūtes?
liet j 11 s bijāt šeit divdesmit minūtes.
Un ta bilde pie sienas, — es norādīju uz akvareli, pārvērtas no tilta par kalnu?
Akvarelis? — Rubs stavēja pie rakstāmgalda un samulsis pagriezās, lai paskatītos uz to. — Uz la allaž ir bijis kalns.
Un telefona aparāts vienmēr ir bijis zaļš, Rūb?
Viņš paskatījās uz to.
Jā, laikam gan, cik varu atcerēties.
Vel aizvien smīnēdams, es lēni papurināju galvu.
Tā taču nav taisnība, Rūb; es šeit esmu ilgākais piecas minūtes.
Es norādīju uz papīriem uz rakstāmgalda.
Un es nekad neesmu izpildījis šīs veidlapas, lai cik Iīd/,īgs ari šis rokraksts būtu manējam.
Kadu brīdi Rubs stāvēja un pāri galdam skatījās ii/, mani; viņa acis izskatījās norūpējušās.
— Un ja nu cs jums zvēru, Saj, ka jūs to darījāt? Un ka jūs šeit esat, — viņš paskatījās pulkstenī, — gandrīz divdesmit piecas minūtes.
— Tad jus melotu.
— Un ja to apzvēr ari Roze?
Es tikai papurināju galvu. Pēkšņi es notupos blakus mazajam telefona galdiņam un paskatījos zem ta. Tur karājās baltais telefona aparāts, un galdam apakšā piestiprinātā platā U veida vara lente neļāva nokrist klausulei uz grīdas; blakus atradās maza metāla kastīte, no kuras divas stieplītes iesniedzās galda kājas iekšpusē. Es piespiedu galda virsu tuvu malai, un panelis ar intarsijām apsviedās, baltais telefona aparāts bija atkal uz galda, bet zaļais — nozudis zem tā. Kad es pacēlu acis uz Rūbu, viņš smaidīja un pār plecu māja kādam aiz kabineta durvīm.
Ienāca vīrietis kreklā. Viņš bija jauns, tumšmatains, ar apcirptām ūsiņām un ļoti apmierināts skatījās uz mani. Kad viņš pienāca pie mums, Rubs sacīja:
— Doktors Oskars Rosofs. Saimons Morlijs.
Mēs nobērām parastās pieklājības frāzes, un
Rosofs pārliecās pāri galdam; es pacēlu roku, lai paspiestu viņējo, taču viņš vis nesaņēma manu roku, bet ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra manu locītavu.
Pēc brīža doktors teica:
— Pulss gandrīz normāls un aizvien vēl pamazām nomierinās.
Viņš palaida vaļā manu rokas locītavu un stāvēja, laimīgi uzsmaidīdams man.
Kā jūs zinājāt? Kas jums pačukstēja? — viņš jautāja.
Durvīs stāvēja Roze un smaidīdama novēroja mus.
— Neviens man neko priekšā nepateica, bet tas taču ir neiespējami. Es zināju, ka neesmu izpildījis veidlapas un neesmu šeit uzturējies divdesmit minūtes.
Kad pamāju uz akvareli, man atkal bija jāpasmaida.
— Un es zināju, ka pirms dažām minūtēm tas muļķīgais kalns vēl bija tilts.
Es vēl nebiju beidzis, kad Rosofs jau nomurmināja:
— Introspektīva psihe. — Tad viņš teica Rūbam: - Ļoti laba reakcija.
Doktors atkal pievērsās man: - Jums var likties nesvarīgi, taču varu apliecināt, ka daudzi cilvēki izdarās pavisam aplami. Viens pie- leca kājās un metās laukā pa durvīm; mums viņš vestibilā bija jānoķer un viss viņam jāizskaidro.
— Lieliski, es priecājos, ka izturēju šo mēģinājumu.
Es jutos tik laimīgs kā puišelis, kas tikko bez kļūdām uzrakstījis pareizrakstības uzdevumu, taču centos to neizrādīt.
Mēs visus faktus jau zinājām. Speciālistam rokrakstu viltošanā vajadzēja četras stundas, lai ar sim- patētisko tinti izpildītu veidlapas. Visus, izņemot tikai trīs pirmos jautājumus garajā anketā, tos mēs atstājām jums. Galda lampā ir ievietots mazs infrasarkano staru avots, tie padara tinti redzamu dažu sekunžu laikā. Roze jūs novēroja spogulī, kas atrodas aiz jums. No viņas darba vietas uz turieni ved mazs gaitenītis. Līdzko jūs izpildījāt pirmos trīs jautājumus, viņa jums piezvanīja un ieslēdza infrasarkano starojumu. Pa to laiku, kamēr bijāt pievērsies telefonam, — hey, presto
— Un akvarelis?
Rūbs paraustīja plecus.
— Sienā aiz rāmja un stikla ir caurums. Kamēr kandidāts raksta, es tikai izrauju laukā tiltu un iestumju tā vieta kalnu.
— Nu, jus jau sitat pušu vislabākos burvju māksliniekus, bet kada tam jēga?
Lai redzētu, kā jūs reaģējat, kad notiek neticamas lietas, Rosofs paskaidroja. — Daži cilvēki nespēj to pārdzīvot. Viņi vienmēr izturas, kā ieraduši, paļaudamies, ka visam mūžīgi jābūt tā kā vienmēr. Un, kad pēkšņi tā vairs nav, viņi zaudē pašsavaldīšanos un nespēj tikt gala ar notikumiem. īstenībā viņu jutekļi kapitulē. Te, pie šī galda, viņi zaudē galīgi. Dons, tas, kas tagad strādā lejā, ir viens no tiem; mums vajadzēja viņam iedot nomierinošu tableti vēl pēc tam, kad bijām izskaidrojuši, kā viss noticis. Taču jūs vadāties pēc savas iekšējās izjūtas, nevis pēc ārējiem apstākļiem. Jūs zināt to, ko jūs zināt. Ienāciet tagad manā kabinetā iedzert kafiju. Arī ko stiprāku, ja vēlaties. Jūs to esat nopelnījis.
Rosofa kabinets atradās tai gaitenī, pa kuru mēs ar Rūbu bijām nākuši; uz durvīm bija uzrakstīts «Lazarete». Kad Rosofs attaisīja durvis, lai ielaistu mūs ar Rūbu pirmos, telpa man atgādināja hospitāli un es ievēroju, ka durvis ir platākas nekā parasti. Mēs izgājām cauri lielai telpai, kuru apgaismoja tikai logs griestos. Istabā atradās rakstāmgalds, gar sienu stāvēja rinda pītu krēslu, vel bija fluoroskops, redzes pārbaudes tabula un kaut kāda ierīce, kas izskatījās pēc rentgena aparāta.
Es apsolu, ka turpmāk nekādu triku vairs nebūs. Sitas bija pirmais un vienīgais, — Rūbs apgalvoja.
— Es to nemaz neņemu galvā.
Mes iegājām mazā pieņemšanas telpā, medmāsa baltā uzsvārci stāvēja pie aktu skapja un, šķirstīdama ātršuvējus augšējā atvilktne un turēdama zobos lodisn pildspalvu, uzsmaidīja mums kā spēdama. Kad nirs gājām viņai garām, Rūbs izlikās, ka grasās lizšaiil viņai pa pēcpusi; viņa notēloja, ka notic, un pabēga mums no ceļa. Masa bija liela auguma, glīta, labsirdīga izskata sieviete tuvu četrdesmitiem, ar stipri sirmiem matiem.
Cukuru? Krējumu? — jautāja doktors, ienācis kabineta un piegājis pie zema žurnālu galdiņa, uz kura slavēja karsta paplāte ar kafijkannu. — Ceru, ka neko no piesolīta nevēlaties, jo nav ne viena, ne ol ra.
Man šķiet, ka dzeršu melnu, — Rūbs teica, apsēzdamies mīksta krēslā. — Ka jūs, Saj?
Ari man melna būs laba diezgan. es apsēdos uz zaļa, ar ādu apvilkta krēsla un paskatījos apkart. Telpa bija liela, četrstūraina; dienasgaisma ieplūda pa diviem lieliem logiem griestos, hlalm man lulit iepatikās, un es tajā jutos ērti. Grīda b!|.i l/klala ai pelēku paklāju, bet sienas nolīmētas iii tapetēm priecīga sarkani zaļa raksta. Istabas vienā gala, apkrauts ar gramatu un papīru kaudzēm, stāvēja doktora rakstāmgalds. Otra atradās grāmatplaukti, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem; Rosofs, sniegdams man kafiju, pamanīja, ka metu ncis uz tiem.
Ja jus interesē, ejiet paskatieties, — viņš teica, līs piecēlos un, malkodams kafiju, kas nebija visai laba, piegāju pie plauktiem.
biju gaidījis, ka ieraudzīšu grāmatas par medicīnu, daudzas arī bija tādas, taču sešas vai astoņas pēdas plaukta aizņēma literatūra par vēsturi: mācību gra- iiialas, rokasgrāmatas, biogrāfijas, dažādas grama- Ijis par visiem vēstures periodiem, valsts darbiniekiem un vēsturiskām personām, kādas vien var iedomāties. Tur bija arī laikam kādi divi simti romānu; pcc iesējumiem spriežot, daži bija sevišķi veci, un neviens no virsrakstiem man nebija pazīstams. Ejot atpakaļ pie sava krēsla un dzerot kafiju, es pametu acis uz ierāmētajiem diplomiem un fotogrāfijām, kas klāja gandrīz visu sienu aiz zaļā ādas dīvāna. Es noskaidroju, ka Rosofs ir beidzis Džona Hopkina medicīnas skolu un ir medicīnas zinātņu doktors un psihologs, ka viņam ir jautra izskata sieva, divas skolas vecuma meitenes un suns.
— Tie visi pieder man, it sevišķi jau suns, — doktors piezīmēja, pamanījis, ka apskatu fotogrāfiju.
Mēs dzērām kafiju un gausi pļāpājām vēl kādas piecas minūtes. Tad Rūbs nolika savu tasi uz mazā galdiņa blakus krēslam.
— Paldies, Oskar, kafija bija šausmīga. Saj, kad doktors būs beidzis jūs pārbaudīt, es atnākšu pēc jums un mēs abi aiziesim pie direktora.
Rūbs aizgāja. Rosofs piedāvāja man vēl kafiju, taču es atteicos.
— Okei. Atlikuši vēl daži testi, un es lūgšu jūs tūlīt ķerties pie tiem, — viņš teica. — Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa ir jums zināma. Es lūgšu jūs apskatīt dažus Roršaha
— Tāpēc jau es atnācu pie jums.
Labi, acīmredzot jūs esat tāds tips, kāds mums vajadzīgs.
Man Rosofs patika; ja viņš bija gribējis panākt, lai cs jutos brīvi, tad viņam tas bija izdevies.
Vai jus kādreiz esat hipnotizēts?
Nē, nekad.
Vai jums ir kādi iebildumi pret hipnozi? Es ceru, ka ne, — viņš steigšus piebilda. — Tas ir ļoti svarīgi. Vispirms mums jābūt pārliecinātiem, ka jus pakļaujaties hipnozei, un to var noskaidrot, tikai izmēģinot.
Brīdi vilcinājos, tad paraustīju plecus.
Man šķiet, ja kāds ir kompetents …
Es esmu kompetents. Un es jūs hipnotizēšu. Ja jus piekrītat.
— Okei. Esmu ar jums jau tiktai sapinies, ka nebūtu nekādas jēgas tadeļ vien atteikties.
Rosofs piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un paņēma dzeltenu koka zīmuli. Viņš atkal apsēdās, pievilkdams krēslu tuvāk manējam — tikai kāda jarda attālumā — un mēs sēdējam aci pret aci.
Aiz noasinātā gala turēdams zīmuli man priekšā, viņš teica:
— Mēs izlietosim kādu priekšmetu. Šis pats būs labs, bet noderētu arī jebkurš cits, tam nav jābūt spīdošam. Tikai, ludzu, neskatieties uz zīmuli pārāk intensīvi. Un, ja jums gribas samirkšķināt vai novērst acis, dariet to. Svarīgs tikai viens: ja jūs būsiet sasprindzis un pretosieties, es nevarēšu jūs hipnotizēt. Man vajadzīga jūsu piekrišana ne tikai vārdos vien jums jāpiekrīt ar visu savu būtni. Un pilnīgi. Un visu laiku. Vismaz nemēģiniet cīnīties pret hipnozi, nepretojieties tai. Vai jums ir pavisam ērti? Pamājiet tikai ar galvu, ja ta ir.
Es pamaju ar galvu.
— Lieliski. Ja jus sava prāta sajūtat kaut kadu pretestību, ļaujiet tai izgaist. Tikai sēdiet un vērojiet, ka ta kust un aizplūst. Starp citu, atbrīvojiet muskuļus; es vēlos, lai jus justos pavisam ērti. Un ne par ko neuztraucieties. Es dažreiz nodarbojos ar pašhip- nozi, tas ir ļoti viegli, jūs arī to iemācīsieties. Četras piecas minūtes pašhipnozes var būt ļoti atsvaidzinošas; īstenībā tas nenozīmē neko citu ka tikai pakļaut savu prātu pašsuģestijai. Es tā varu izārstēt galvas sāpes, kas radušās aiz pārpūles. Es nekad nelietoju zāles. Man šķiet, jūs jūtat, kā tas atslabina. Vai ta nav patīkami atpūsties? Palīdz labak neka malks viskija, labāk neka kokteilis. — Viņš nolaida zīmuli uz leju.
Es jums pastāstīšu, cik brīnišķīgi atbrīvots jus īstenība esat. Paskatieties, ka jusu laba roka guļ uz krēsla paroča. Tā ir tik pilnīgi atslābināta kā vēl nekad jusu mūžā, pat miegā ne. Jūs pat nespējat to pacelt. Muskuļi ir pilnīgi atbrīvoti, tie atsakas darboties. Es skaitīšu līdz trīs, tad mēģiniet roku pacelt. Jus to nespēsiet. Viens. Divi. Trīs.
Mana roka nekustējās. Pieliecies tuvāk, pievērsis skatienu svārku piedurknei, es blenzu uz savu roku, pavēlēju tai kustēties. Taču roka gulēja pilnīgi mierīgi; pēc manas mēmās pavēles ta bija tikpat nekustīga ka doktora rakstāmgalds.
Lieliski, nemaz neuztraucieties: jus pēc savas gribas pakļavaties manai hipnotiskajai suģestijai, pie tam paveicāt to ļoti labi. Tagad es dažas minūtes parunāšos ar jums. Starp citu, jūsu roka ir pilnīgi brīva un tagad atkal var kustēties.
Es pacēlu roku, saliecu to, sažņaudzu dūre un atkal atslābināju pirkstus, it ka ta bulu notirpusi. Tad es aizvēlos mīkstajā adas krēsla, juzdamies ērti un apmierinats; nespēju atcereties, ka kādreiz agrak hūtu ta juties.
Sava ziņa prata darbība ir salikts process. Dažādas smadzeņu daļas veic dažādas funkcijas. Ja kāda noteikta smadzeņu daļa atsakās darboties, piemēram, nelaimes gadījumā, var zust spēja runāt. Tad jāmācās atkal viss no paša iesākuma, trenējot kādu citu smadzeņu daļu. Mēs tapat varam rīkoties ar atmiņu. Atmiņas var izslēgt. Tā izdzēst, it ka tas nekad nebūtu bijušas. Ja tas notiek plaša apjoma, mēs saucam to par amnēziju. Tūlīt mēs izslēgsim tikai sīku daļiņu no jūsu atmiņas. Kad es ar zīmuli piesitīšu pie krēsla paroča, jūs aizmirsīsiet ta cilvēka vardu, kurš jūs atveda pie mums. Uz laiku tas būs izgaisis no jūsu atmiņas ta, it kā jūs to nekad nebūtu zinājis.
Viņš piesita ar zīmuli pa sava krēsla ādas paroci; troksnis bija ļoti niecīgs, tomēr es to dzirdēju.
Vai atceraties cilvēku, kas vispirms runāja ar jums un tad pamudināja jus ierasties šeit? Un kas tikko dzēra kafiju kopa ar mums? Vai varat iztēloties viņa seju? Jā.
Starp citu, ka viņš bija ģērbies?
Audekla bikses, balta kreklā ar īsām piedurknēm, kājās mīkstas brūnas kurpes.
Vai jūs varat uzzīmēt vina seju?
Noteikti.
Okei, kā viņu sauc?
Man nekas neienāca prata. Es saspringti domāju. Pie sevis uzskaitīju uzvārdus: Smits, Džonss, pazīstamu cilvēku vārdus, vārdus, kurus biju lasījis vai dzirdējis. Neviens no tiem itin neko nenozīmēja; es vienkārši nezināju viņa uzvārdu.
Vai jus saprotat, kāpēc jūs to nevarat atcerēties? Tāpēc, ka atrodaties hipnotiskā suģestijā.
— Jā, saprotu.
— Nu, pamēģiniet, vai varat no tās atbrīvoties. Jūs šo uzvārdu šodien vairākas reizes izrunājāt un dzirdējāt. Nu, kāds tad ir viņa uzvārds?
Es aiz piepūles aizvēru acis. Es rakņājos savā atmiņā, par visu vari cenzdamies atcerēties šo vārdu, bet nekādi nevarēju. Bija tā, it kā man prasītu, kā sauc kādu svešinieku uz ielas.
— Kad es atkal piesitīšu ar zīmuli pie krēsla, jūs uzvārdu atcerēsieties. — Un, piesitis ar zīmuli pie paroča ādas, Rosofs jautāja: — ka viņu sauc?
— Rūbins Prīns.
— Labi. Kad es sasitīšu plaukstas, jus pilnīgi atbrīvosieties no hipnozes. Pēc tam nebūs nekādas pēchipnozes sajūtas. Viss hipnozes iespaids būs izgaisis.
Viņš sasila plaukstas, ne skaļi, bet ar asu, dobju plaukšķi.
— Vai jūtaties labi?
— Aha. Lieliski.
— Skaisti. Seanss beidzies. Jūs bijāt lielisks, pirmklasīgs medijs. Man ir nojauta, ka jūs derēsiet. Nākamreiz es varbūt likšu jums riet kā ronim un ēst dzīvas zivis.
Tad es apskatīju Roršaha traipus un pastāstīju, kādas domas tic manī izraisa. Skatījos bildes, izskaidroju tās, dažas uzzīmēju. Piedalījos īsā testa «Patiesība un meli». Ierakstīju teikumos izlaistus vārdus. Stāstīju par sevi un atbildēju uz jautājumiem. Ar aizsietam acīm ņēmu priekšmetus, aprakstīju to izmērus un veidu un dažreiz arī, kā tos lieto. Beidzot Rosofs teica:
Pieliek. Pārpārēm pietiek. Parasti es ar testiem noņēmos vairākas dienas, dažreiz nedēļu, bet… nolādēts, mēs nemaz neesam tik pārliecināti par to, ko te darām, lai es spētu izlikties, ka pavisam precīzi varu noteikt, kādam jābūt cilvēkam, lai paveiktu to, kas patiesība ir neiespējams. Alan ir spēcīga nojauta, ka jūs derēsiet, un neviens tests nepiespiedīs mani mainīt savas domas. Protams, visi testi tas apstiprina. Cik es varēju noskaidrot, tad jus varat pamēģināt.
Viņš paskatījās uz aizvērtajām kabineta durvīm un ieklausījās. Varēja dzirdēt, ka vīrieša balss kaut ko dudina, tad iesmejas sieviete, un Rosofs uzsauca:
— Rūb, lieciet mieru Elisei un nāciet šurp!
Durvis atvērās, un ienāca ļoti garš, tievs vecāks
vīrietis, un Rosofs ar skubu piecēlās.
— Es nu tā kā nebūtu Rubs, — vīrietis teica, — un man ar nožēlu jāatzīstas, ka Elisei es ne pirkstiņu nepiedūru.
— Bija gluži otrādi, — medmāsa iesaucās, pasniegdamas kabineta pēc durvju roktura, un smaidīdama aizvēra durvis.
Rosofs mūs iepazīstināja. Tas bija doktors E. E. Dancigers, Projekta direktors. Mēs sarokojamies. Viņa roka, liela, spalvām apaugusi, ar paplašinātām vēnām, pilnīgi apslēpa manējo, tik milzīga ta bija, un viņa acis lūkojās manī satrauktas un apburošas, cenzdamās vienā skatienā uzzināt visu par mani.
Viņš kā bēršus nobēra:
— Kā viņš tika gala ar testiem?
Un, kamēr Rosofs viņam to skaidroja, bija mana reize nopētīt doktoru Dancigeru.
Viņš bija vīrs, kurš, kaut redzēts tikai reizi, neizdzēšami paliek atmiņā. Man šķita, ka viņš ir gadus sešdesmit piecus vai sešdesmit sešus vecs; seja bija vienās grumbās; vaigu līnijas izskatījās ka trīs izliektas iekavas, kas stiepās no mutes kaktiņiem uz augšu līdz vaigu kauliem; kad viņš smaidīja, tās kļuva vēl dziļākas. Pakausis viņam bija pliks un dzeltenbrūns, galvvirsa nosēta vasaras raibumiem, taču sānos atlikušie mati bija vel melni, iespējams, ka krāsoti. Doktors laikam bija kadas sešas pēdas un piecas collas garš, varbūt pat garaks; tievs un izstīdzējis, platiem, bet nolaideniem pleciem. Viņš bija aplicis vieglprātīgu zili punktotu taurentiņu, uzvalks bija vecmodīgs — dzeltenbrūns, ar divrindu pogām; svārki bija vaļa, zem tiem bija pavilkts brūns adīts svīteris ar pogām. Lai gan krietni pari sešdesmitiem, Dancigers izskatījās spēcīgs, vīrišķīgs un nobriedis; man bija nojauta, ka viņam nebūtu nekādu iebildumu maķenīt piedurties Elisei, un dievs vien zina, var būt, ka viņai nebūtu nekas pret to iebilstams.
Dancigers klusām pajautaja Rosofani:
— Jus sakal — ja?
Un, kad Rosofs piekrītoši oalocija galvu, viņš piebilda:
— Tad ari es saku ja. Es pārbaudīju visu, kas mums par viņu zināms, un rādās, ka viņš bus īstais.
Doktors Dancigers pagriežas un dažas sekundes mani mierīgi un pētoši aplūkoja. Pa to laiku kabineta bija ienācis Rubs un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Es no Dancigera skatiena saku mazliet mulst, tad viņš pēkšņi pasmīnēja.
Viss kartībā! — viņš iesaucas. Un tagad jus gribēsiet zināt, kur īsti esat iekūlies. Nu, vispirms Rubs jums to parādīs, un tad es mēģināšu pastāstīt.
Dancigers satvēra žaketes atlokus savas lielajās, mūsainajas dūrēs un atkal saka skatīties uz mani, mazliet smaidīdams un lēni madams ar galvu, it ka piekrītot, un es jutu, ka priecājos par to vairak, nekā butu varējis iedomāties.
Es vadu šo pasakumu, Dancigers turpināja.
Faktiski es to uzsaku, liet tagad es apskaužu jūs.
Esmu sešdesmit astoņus gadus vecs, un pirms diviem gadiem, kad sapratu, ka šis Projekts īstenosies, cs pirmo reizi mūžā sāku rūpēties par savu veselību. Es atteicos no smēķēšanas, kaut gan nekad nebiju iedomājies, ka to varēšu vai pat tikai sevišķi gribēšu, bet tomēr atteicos. — Viņš pasita knipi.— Lūk, tā! Man grūti nesmēķēt. Viņa roka atkal satvēra žaketes atloku. — Tomēr es nesākšu no jauna smēķēt. Es dzeru mēreni, īstenībā tikai zāļu tiesu. Kādreiz cs pie gadījuma dzēru daudz. Un tadi gadījumi trāpījās bieži, jo man patika iedzert. Bet tagad vairs ne; bez tam es vēl ievēroju diētu. Kāpēc visas šīs blēņas? — Viņš pacēla uz augšu roku ar izstieptu rādītājpirkstu.
Es vēlos dzīvot un vadīt šo Projektu tik ilgi, cik vien spēšu. Mana dzīve ir bijusi interesanta, tā mani nav piekrāpusi; esmu piedalījies divos karos, dzīvojis piecās valstīs, man bijušas divas sievas, daudz draugu, gan vīriešu, gan sieviešu, un reiz es četrus gadus biju pat bagāts. Bērnu gan man nav, taču nedrīkst jau gribēt visu. — Doktors Dancigers atkal paskatījās uz mani, viņa acis cs redzēju draudzību un skaudību; rokas turējās pie atlokiem. — Bet, ja šim Projektam bus panākumi, tad tas būs visievērojamākais, ko kāds mirstīgais jelkad ir paveicis. Un es atteikšos no visa, apmierināšos ar diētu, ēdīšu kaut vai zaļus rāceņus un zirgābolus, lai tikai varētu iegūt kādu lieku gadu vai pat tikai mēnesi dzīves. Nav īpaši svarīgi, cik prātīgi cilvēks dzīvo, lai gan manā vecuma atlikušās dienas ir jau skaitītas. Bet jums? Jums ir divdesmit astoņi?
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
Nu, jus esat par četrdesmit gadiem jaunāks, un, ja cs varētu jums tos nozagt, es darītu to ar prieku un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Es apskaužu jūs pat par šo dienu. Vai esat kādreiz patapinājis kādam grāmatu, kas jums milzīgi patikusi, un izjutis skaudību, ka viņš to lasīs pirmo reizi, bet jums šis p
— Jā, ser. «Heklberiju Finu».
— Nu, luk, ta cs apskaužu jūs par to dienu, kas tagad gaida jus. Vediet viņu, Rūb. Ir tik daudz, ko viņam parādīt, un tagad mums ir jāsteidzas.
Viņš pacēla roku un paskatījās uz pulksteni.
— Pusdienas laika atvediet viņu uz kafejnīcu.
3
Izgājuši ar Rubu gaitenī, ik uz soļa sastapām cilvēkus, kas steidzas no biroja uz biroju, — gan vīriešus, gan sievietes, lielākoties jaunus, un, kad kāds pamāja vai kaut ko uzsauca Rubam, viņš vai viņa ziņkārīgi noskatīja mani. Es jutu, ka Rūbs, drusciņ smīnēdams, vēro mani, un, kad es palūkojos Rūbā, viņš teica:
— Kā jūs domājat, ko īsti redzēsiet?
Lai kā centos atrast atbildi uz šo jautājumu, man tomēr vajadzēja noliedzoši papurināt galvu.
— Man nav ne jausmas, Rūb.
— Man ļoti žēl, ka jābūt tik sasodīti noslēpumainam, bet visu izskaidro direktors, nevis es. Un jums vispirms viss jāapskata, tikai tad viņš varēs jums visu izskaidrot.
Mēs nogriezāmies ap stūri, tad vēl ap vienu un atradāmies gaitenī, kas bija ievērojami šaurāks nekā iepriekšējie. Nogriezāmies vēlreiz un tagad soļojām pa šauru eju, kas stiepās labu gabalu uz priekšu.
Vienā ejas sienā nebija ne logu, ne durvju. Otrajā bija virkne logu, pa kuriem mēs varējām ieskatīties istabās, kuras, kā Rūbs man paskaidroja, esot mācību telpas. Pirmās trīs bija tukšas un mebeletas kā parastas klases. Seši vai astoņi koka krēsli, kuru viens paro- cis beidzās ar paplašinājumu — galdiņu rakstīšanai; tāfeles, grāmatu plaukti, instruktora galds un krēsls. Aiz ceturtā loga tādā pašā telpā sēdēja divi vīrieši, viens pie skolotāja galda, otrs uz koka krēsla ar seju pret instruktoru. Mēs apstājāmies viņus pavērot.
— Mēs viņus varam redzēt, bet viņi mūs nevar, — Rūbs skaidroja. — Visi to zina; tā ir tāpēc, lai netraucētu nodarbības.
Vīrietis skolēna krēslā vienmērīgā balsī kaut ko stāstīja, bet ar biežiem pārtraukumiem, dažbrīd domīgi paberzējot seju. Viņš bija tievs un melnīgsnējs, gadus četrdesmit vecs. Mugurā viņam bija jūras zils svīteris un balts krekls ar atpogātu apkaklīti. Instruktors pie skolotāja galda bija jaunāks, ģērbies brūnā tvīda sporta žaketē. Blakus logam uz nerūsējoša tērauda paneļa bija divas pogas. Rūbs piespieda vienu no tām, un tagad mēs varējām dzirdēt runātāja balsi no skaļruņa aiz metāla režģa pie loga.
Vīrietis runāja kādā svešvalodā, un pēc sekundēm desmit man sāka likties, ka pazīstu šo valodu — jau grasījos ieminēties Rūbam, tomēr aprāvos. Biju domājis, ka dzirdu franču valodu, bet nu vairs nebiju drošs par to. Stāvēju un uzmanīgi ieklausījos; daži vārdi bija franciski, par to es biju gandrīz vai pārliecināts, taču neskanēja gluži pareizi. Runātājs turpināja diezgan tekoši, instruktors šad tad palaboja izrunu, un apmācāmais tad vairāk reižu atkārtoja vārdu un tikai pēc tam atkal sāka runāt.
— Vai tā ir franču valoda?
No tā, kā Rūbs pasmaidīja, nopratu, ka viņš bija šo jautājumu gaidījis.
— Jā, bet viduslaiku franču valoda. Neviens tā nav runājis jau četrsimt gadu.
Rūbs piespieda otru pogu, skaļrunis apklusa, bet vīrieša lūpas turpināja kustēties. Mēs gājām tālāk. Pie nākamā loga, kad Rūbs ieslēdza skaļruni, es izdzirdu apslāpētus rēcienus un koka atsišanos pret koku; nostājos blakus Riibain un ieskatījos telpa.
Tā bija pilnīgi bez mēbelēm, sienas bija polstētas un noklātas ar biezu audeklu; divi vīrieši cīnījās ar šauteņu galos uzspraustiem durkļiem. Vienam galvā bija sekla bruņucepure, mugurā haki krāsas blūze ar augstu apkakli, kājas notītas ar kājautiem; apģērbs izskatījās pēc amerikāņu formas tērpa pirmā pasaules kara laikā. Otram kājās bija melni zābaki, uniforma bija pelēka, galva dziļa un platā vācu bruņucepure. Durkļi, kas izskatījās neīsti, bija nosūbējuša sudraba krasa, un es ievēroju, ka tie ir no krāsotās gumijas. Vīriešu sejas spīdēja no sviedriem, formas tērpiem padusēs un uz muguras bija traipi. Kamēr mēs viņus vērojam, tie ierēkdamies bruka viens otram virsū, atvairījās, izlocījās un grūstījās. Pēkšņi vācietis ātri atlēca atpakaļ, izlikās, ka uzbruks no flanga, un ietrieca durkli otram tieši vēderā; gumijas durklis pret haki krasas formas tērpu pārliecās gandrīz uz pusēm.
Ak tu, amerikāņu cūka, tu esi beigts! — uzbrucējs ieķērcās.
— Ne velna, tas ir tikai niecīgs ievainojums vēderā, — otrs atkliedza.
Abi saka smieties un turpināja bakstīt viens otru ar durkļiem; Rubs nikni blenza uz viņiem un nomurmināja:
Aplami, pavisam aplami, izdzimteņi tādi! Pilnīgi nepareiza attieksme!
Čs uzmetu viņam skatienu. Rūbs, lūpas sakniebis un acis piemiedzis, likās bīstams un zemisks. Vēl brīdi klusēdams noskatījies, viņš spēcīgi iebelza ar īkšķi pa izslēdzēja pogu un strauji pagriežas projām no loga.
Nākamaja telpā sēdēja kads ducis vīriešu. Vairumam mugurā bija balti galdnieku kombinezoni,
dažiem džinsi un darba krekli. Pie galda slavēja vīrietis haki krāsas kokvilnas biksēs un kreklā 1111 ar lineālu rādīja uz kartona modeli, kas pilnīgi nosedza galda virsu. Tas bija istabas makets; tāpat kā skatuves dekorācijām, tam trūka vienas sienas. Vīrietis rādīja uz miniatūrajiem griestiem. Rūbs piespieda pogu blakus logam.
… krāsotas sijas. Bet tikai griestu visaugstākajās vietās, kur neiespīd gaisma.
Lineāls aizvirzījās līdz sienai.
— Šeit, lejā, sākas īstas ozola sijas un īsts apmetums. Jaukts ar salmiem, velns lai parauj, tikai neaizmirstiet!
Rūbs nospieda izslēdzēja pogu, 1111 mēs atkal devāmies tālāk.
Nākamajā telpā nebija neviena cilvēka, tikai milzīga kādas pilsētas viena rajona aerofotogrāfija, kas klaja trīs sienas no grīdas līdz griestiem; mēs apstājamies 1111 apskatījām to. Uz tās ar melnu tušu bija uzrakstīts: «Vinfīlda Vermontas štatā. Restaurācijas darbi. 9. skats. 14. sērija.» Es palūkojos uz Rubu, viņš to zināja, bet ir nedomāja man ko paskaidrot, tikai turpināja vērot lielo fotogrāfiju, un es pie sevis nospriedu neko nejautāt.
Nākamās divas telpas bija tukšas. Aiznākamajā istabā krēsli bija atbīdīti pie sienas un glīta meitene dejoja čarlstonu pārnēsājama uzvelkamā patafona mūzikas pavadībā. Sieviete vidējos gados stāvēja un vēroja viņu, ar rādītājpirkstu sizdama takti. Meitenes tērpa mala plandījās virs viņas kustīgajiem ceļgaliem, un tērpa jostas līnija nebija daudz augstāk par tiem. Meitenes mati bija īsi apgriezti, un es zināju, ka tadu sasuku sauc par zengalviņu. Viņa zelēja košļājamo gumiju. Vecākā sieviete bija ģērbusies līdzīgā, tikai mazliet garākā tērpā.
Rūbs ieslēdza skaļruni, un mēs dzirdējām, kā
meitenes kājas ātri un ritmiski slīd pa grīdu, un arī spalgo, spocīgo, senlaicīgo mūziku. Tā pēkšņi beidzās ar vecmodīgu akordu. Meitene apstājās un, skaļi elpodama, uzsmaidīja vecākajai sievietei, kas piekrītoši māja ar galvu un noteica:
— Pavisam labi!
Un pēc šā mīlīgā nobeiguma Rūbs, pūlēdamies nesmaidīt, piespieda pogu, un mēs, ne vārda nepārmi- juši, gājām tālāk.
Pagājām garām vēl trim telpām; nevienā no tām nebija cilvēku. Priekšpēdējā istabā blakus instruktora galdam rindā stāvēja kāds ducis drēbnieka manekenu. Uz viena krēsla bija kaudze papes kārbu, kas izskatījās tādas, ka tajās varētu atrasties tērpi.
Mēs atkal strauji soļojām pa gaiteņiem, kuros gaisma krita no griestos iebūvētiem logiem, garām durvīm ar numuriem un melnbaltām plāksnītēm ar uzvārdiem: «D. V. Maklrojs», «A. N. Bārks un Helena Frīdmane», «Grāmatvedība», «N. O. Demp- sters», «Arhīvs B». Rūbu uzrunāja bezmaz visi, kurus mēs sastapām, un viņš katram atbildēja. Gandrīz neviens vīrietis nebija uzcirties, tie bija svīteros, sporta žaketēs, sporta kreklos, kaut gan daži bija ģērbušies arī uzvalkos un uzsējuši kaklasaites. Sievietes un meitenes — dažas itin glītas — bija tērpušās kā parasti birojos. Divi vīrieši virsvalkos aiz- spraucās mums garām, stumdami smagus koka divričus ar kādu motoru vai citu mašīnas daļu, kas bija pa pusei apsegta ar brezentu. Rūbs apstājās pie kādām durvīm, kas neatšķīrās no citām, vienīgi uz tām nebija plāksnītes ar vārdu, bet tikai numurs. Rūbs atvēra durvis un pamāja, lai es eju pirmais.
Es vel nebiju paguvis spert kāju pāri slieksnim, kad vīrs aiz mazā rakstāmgalda jau bija pielecis kājās; ta bija maza priekštelpa tikai ar galdu un krēslu.
Labrīt, Fred, Rūbs sveicinaja.
— Labrīt, ser, — virs atbildēja.
Viņam mugurā bija neilona jaka ar rāvējslēdzēju; es nevarēju ieraudzīt ne zīmotņu, ne ieroča, taču bija skaidrs, ka tas ir sargs. Viņam bija spēcīga cilvēka pleci, krūtis, kakls un locītavas, un viņš šeit nedarīja neko citu kā tikai lasīja kādu «Escjuire» numuru.
Aiz rakstāmgalda vienā līmenī ar sienu bija tērauda durvis bez roktura; vienā malā tām kādu collu cits no cita bija trīs misiņa atslēgas caurumi. Rubs izņēma slēdzeņu saišķi, izmeklēja vajadzīgo, aizgāja aiz rakstāmgalda un ielika to augšējā atslēgas caurumā un pagrieza. No pulksteņa kabatiņas viņš izņēma vienu pašu slēdzeni, ielika vidējā atslēgas caurumā un ari pagrieza. Sargs gaidot stāvēja viņam blakus un pēc tam ielika slēdzeni apakšējā atslēgas cauruma, pagrieza to un, vilkdams aiz slēdzenes, atvēra durvis. Rūbs izņēma no durvīm abas savas slēdzenes un pamāja, lai eju pa priekšu. Viņš man sekoja, un durvis aiz niurns cieši aizdarī- jās. Es dzirdēju klikšķus, atslēgām aizkrilot. Mēs stāvējām telpa, kas nebija daudz lielāka par prāvu skapi; to vārgi apgaismoja spuldze stiepļu režģī virs mūsu galvām. Tad pamanīju, ka mēs stāvam uz metāla vītņkāpņu augšējā laukumiņa. Rūbs gāja pirmais, un mēs nokāpām kādas desmit pēdas lejup, sakuma gandrīz pilnīgā tumsā, vēlāk kļuva gaišāks. No pēdējā pakāpiena mēs uzkāpām uz metala režģu grīdas. Mēs atradāmies telpā, kas ļoti līdzinājās tai, no kuras nācām, tikai grīda bija no metāla. Gar divām sienām stiepās šauri, nekrāsoti koka plaukti; uz tiem stāvēja kāds ducis bezveidīgu pelēka filca čību pāru. Tās izskatijas lempīgas, sniedzas līdz potītēm un bija aiztaisāmas ar sprādzēm kā botes.
— Uzvelciet tās virsū kurpēm; pameklējiet tādu pāri, kas jums der, lai nekrīt nost. — Viņš norādīja uz metāla durvīm mums priekša. Līdzko būsim tur, mums bus jaizturas klusi ka pelītēm. Nevienas skaļas vai griezīgas skaņas, kaut gan klusītēm varēsim saruaties; šķiet, ka skaņa plūst uz augšu.
Es pamāju ar galvu; zināju, ka mans pulss tagad nevar but normāls. Pie joda, ko gan mēs redzēsim? Aiztaisījam savu čību sprādzes; čības bija neērtas un pārāk siltas. Rubs atgrūda smagas divviru durvis bez roktura un atslēgas; durvis aiz mums bez trokšņa aizvērās. Otra puse mēs tūlīt nokļuvām uz šaura metāla režģu grīdas turpinājuma — īstas «kaķu laipas». Režģota tērauda margas, kuras man šķita pārāk trauslas, sniedzas mums līdz viduklim un neļāva nokrist. Es ar roku pieķēros margu augšdaļai daudz ciešāk, nekā bija nepieciešams, tomēr nespēju tvērienu atslābina! un nejutos arī ta, ka varētu spert kādu soli tālāk, jo «kaķu laipa» zem mūsu kājām bija daļa no plaša metala režģu tiltiņu zirnekļu tīkla, kas karajas gaisā pari milzīgam četrstūrainam piecus stāvus dziļam tukšumam. Metala celiņi savienojās, atkal izšķīrās, meta līkumus un taluma saplūda kopa.
Šis lielais šauro metala celiņu mežģiņu tikls pirksta resnuma metala stieņos karājas no griestiem, kas bija mušu tikko atstato biroju telpu grīda. Mēs stāvējām uz vietas, Rūbs ļāva man aprast ar domu, ka būs jāiet pa šo tīklu. Es lejā nevarēju saredzēt neko citu ka tikai biezu sienu augšdaļas, kuras no tukšas noliktavas slejas piecus stāvus uz augšu 1111 beidzas apmēram pēdu zem pāreju apakšējās daļas. Varēju redzēt, ka šīs sienas sadala milzīgo četrstūraino telpu zem mums lielos neregulāros laukumos. Palūkojies uz augšu, es ieraudzīju milzumu gaisa vadu un izdzirdu pie griestiem piekarināto mašīnu apslāpēto dūkoņu. Paskatījos atpakaļ 11/. Rubu. Viņš pasmīnēja par manu sejas izteiksmi.
Es zinu, tas ir satriecošs pārdzīvojums. Nesteidzieties, pierodiet. Kad esat apradis, ejiet uz priekšu, uz kuru pusi gribat.
Es piespiedos un nosoļoju varbūt kadas desmit pēdas tieši uz priekšu, tik tikko spējīgs apvaldīt vēlēšanos pieķerties pie margām un palikt uz vietas; es vēl aizvien nespēju paskatīties lejup. Celiņš dažas pēdas gāja tieši uz priekšu no durvīm, pa kurām bijām ienākuši. Tad tas nogriezās pa labi, un es apjēdzu, ka mēs ejam pari kādas sienas augšmalai, kura slējās no grīdas gandrīz līdz mūsu «kaķu laipas» apakšdaļai. Kad bijām pāri šai sienai, es jutu vienmērīgu siltuma plūsmu un dzirdēju izplūdes ventilatoru dūkoņu virs galvas. Tieši zem «kaķu laipām» vietumis pāri sienai rindām bija izvirzītas caurules, pie kurām bija piestiprināti simtiem maskētu teātra prožektoru. .Šķita, ka te bija visu iespējamo izmēru prožektori, kas izstaroja visu iespējamo krāsu un nokrāsu gaismu. Tie bija novietoti grupas un pavērsti ta, lai lejā gaisma saplūstu noteiktās vietas. Es apstajos, pagriezos sāniski, sagrābu margas ar abam rokam un piespiedu sevi palūkoties uz leju.
Piecus stāvus zemāk uz laukuma, virs kura stāvējām, ta tālākajā mala ieraudzīju mazu koka majeli. No ša stūra varēju ieskatīties apjumtajā veranda mājas priekšā. Kreklā izmeties vīrietis sēdēja uz verandas malas, nolicis kajas uz pakāpiena. Viņš sūca pīpi, izklaidīgi skatīdamies uz ķieģeļiem bruģēto ielu mājas priekšā.
Katra pusē šai majai atradas divu citu māju daļas. Sānu sienas pret vidējo māju bija pavisam īstas, pie logiem karājās pat aizkari. Tapat īsta bija arī puse jumta kores un visa priekšējā siena, arī veranda ar izmītiem pakāpieniem. Uz vienas verandas stavēja pīti bērnu ratiņi. Taču, izņemot vienīgo īsto māju vidū, pārējām abām bija tikai divas sienas un daļa jumta; no šejienes es varēju redzei priežu koka sastatnes, kas balstīja tas no aizmugures. Visu trīs māju priekšā zaļoja mauriņš un auga koki paēnai. Aiz tiem atradās ķieģeļu ietve un bruģēta iela; ietves mala bija dzelzs stabiņi zirgu piesiešanai. Otrpus ielas stāvēja vēl kāds pusducis māju fasāžu. Vienas mājas verandā gulēja salauzts divritenis. Citas mājas verandā karājās šūpuļtīkls ar bārkstīm. Taču šīs šķietamās ēkas bija tikai māņu fasādes un nebija biezākas par kādu pēdu; tās bija novietotas gar laukuma malu, lai noslēptu sienu.
Rūbs, atspiedies pret margām man blakus, teica:
— Vīram, skatoties 110 verandas, visiem mājas logiem un katras vietas mauriņā, šķiet, ka viņš atrodas īstā ielā ar nelielām mājiņām. No šejienes nevar redzēt, bet īsās īstās ķieģeļu ielas galā, uz kuru viņš tagad skatās, uz laukuma sienas, pedantiski ievērojot diorāmas perspektīvu, ir uzkrāsots un izveidots šīs ielas turpinājums un tālumā izgaistoša ainava.
Kamēr Rūbs man visu to stāstīja, uz ielas zem mums parādījās zēns uz divriteņa. Es nepamanīju, no kurienes viņš uzradas. Puikam galvā bija jūrnieka cepure, tās uzlocīta mala bija gandrīz pilnīgi aizklāta ar kaut ko, kas izskatījās pēc reklāmas vai vēlēšanu kampaņas emblēmas; kājās viņam bija īsas, brūnas tieši zem ceļgaliem sasprādzētas bikses, garas melnas zeķes un netīras audekla kurpes, kas sniedzās līdz potītēm. Plecā zēnam karājās ar salocītam avīzēm piebāzts ieplīsis audekla maiss. Puika, ar vienu roku stūrēdams, braukāja no vienas ielas malas uz otru un veikli iesvieda pa salocītai avīzei katrā veranda. Kad viņš tuvojās īstajai mājai, vīrietis veranda piecelās, zens pasvieda viņam avīzi, kuru vīrietis saķēra 1111 apsēdies atlocīja. Puika vel iesvieda avīzi blakus uz ielas stūra stāvošās majas verandā un aizbrauca ap stūri; tiklīdz uz verandas sēdošais vīrietis viņu vairs nevarēja redzēt, zēns nokāpa no divriteņa un aizstūma to līdz durvīm laukuma siena, pie kuras mazā šķērsieliņa pēkšņi nobeidzās. Puika atvēra durvis un izstūma divriteni pa tām ārā.
Es nevarēju redzēt, kas atrodas otrpus durvīm, bet pa tām tūlīt iznāca kāds vīrs un aizvēra tas aiz sevis. Viņš devās uz ielas stūri, pa ceļam uzlikdams galvā salmu cepuri ar cietu dibenu, lēzenām malām un melnu lenti. Viņa baltā krekla apkaklīte bija atpogāta, kaklasaite atraisīta vaļā; žaketi viņš nesa rokā. No piecu stāvu augstuma virs viņa galvas mēs ar Rūbu vērojām, kā viņš īsi pirms stūra apstājās, atbīdīja salmenīcu pakausī, uzmeta žaketi uz viena pleca un izvilka no kabatas savīstītu mutautu. Viegli pieskāries ar to pierei, viņš gurdeniem soļiem sāka iet, pagriezās ap stūri un lēni slāja pa ķieģeļu ietvi garam verandai, uz kuras sēdēja vīrietis un lasīja avīzi.
Paklausieties, — Rūbs teica, pielikdams saliektu plaukstu pie auss; es darīju to pašu.
No tālienes, no lejas, tomēr pietiekami skaidri mēs dzirdējām, ka vīrs uz ietves sacīja:
Labvakar, mister Maknoton. Gluži silts laiciņš vai ne?
Cilvēks uz verandas pacēla acis no avīzes.
— Sveicināts, mister Dreksler. Jā, vēl viena tveicīga dieniņa, un avīze sola tādu pašu arī rīt.
Vēl aizvien smagi vilkdams kājas, sakarsušais, nogurušais vīrs, kas bija ceļā no darba uz mājām, skumīgi papurināja galvu.
— Nu, kādreiz taču tai tveicei jābeidzas, — viņš noteica, un vīrs uz verandas smaidīdams piekrītoši pamāja un piebilda:
-— Gan jau uz Ziemsvētkiem beigsies ar!
Vīrs uz ietves pagriezās, pārgāja uz stūra pāri ielai, uzkāpa pa kāpnītēm un atvēra starpsienas durvis vienā no neīstajām fasādēm.
Edna! — viņš sauca. Esmu mājās.
Skatuves durvis aiz viņa aizveras, un mēs redzējām, ka viņš nokāpj pa mazam pieslienamam kāpnītēm, noliecas zem sastatnēm un atver durvis sienā. Viņš izgaja pa durvīm, un tās klusi aizvērās aiz viņa.
Blakus esošajā maņu fasādē pavērās skatuves durvis, uz verandas iznāca sieviete un, pacēlusi un atlocījusi avīzi, stāvēja, pārskatīdama pirmo lappusi; viņai mugurā bija zili rutota neparasti gara mājas kleita, kuras mala bija kādu pēdu no zemes. Dzirdot atveramies durvis, vīrietis uz verandas viņpus ielas uz mirkli pacēla acis, tad atkal iegrima savā avīzē. Rokas plati iepletis, viņš atvēra avīzi un atlocīja iekšējo lapu.
Es pagriezos, lai ieskatītos Rubam seja, taču viņš, ar apakšdelmiem atspiedies uz aizsargmargām un salicis plaukstas brīvi kopa, vēroja skatu lejā.
Es neredzu kameru, taču man šķiet, ka jus tur lejā vai nu uzņemat, vai mēģināt kādu filmu.
Es nevarēju neko darīt, jo mana balss skanēja drusku satraukti.
Nē, — Rūbs atbildēja. - Cilvēks uz verandas patiešām dzīvo tai maja. Iekšpusē ta ir pilnīgi īsta, un kāda sieviete pusmūža gados katru dienu nak vārīt viņam ēdienu un uzkopt rnaju. Pārtikas preces ik dienas pieved vieglā, zirga vilktā furgona ar uzrakstu «Henrijs Dortmunds. Dažādas pārtikās preces». Pastnieks pelēkā uniformā divreiz dienā piegādā pastu, galvenokart reklāmas. Šis cilvēks gaida, vai viņu pieņems darbā kadā no vairakam vietām, uz kurām viņš šai pilsētā pieteicies. Drīz viņš uzzinās, ka jāsāk strādāt viena no šīm vietām. Tad viņa dienas ritums mainīsies, viņš ies uz darbu pilsēta. Rūbs paskatījas uz mani, tad atkal iegrima pārdomās par skatu leja. — Pagaidām viņš bezmērķīgi klaiņo pa māju, aplaista mauriņu. Lasa. Da|u dienas pavada kopa ar kaimiņieni. Smēķē cigaretes «Luckv Strike» no zaļam paciņam. Dažreiz paklausās radio, kaut gan šāda karstumā ir daudz atmosfēras traucējumu. Šad tad viņu apciemo draugi. Pašlaik viņš lasa svaigi nodrukātu avīzes numuru, kuru izlaida tikai pirms stundas, — pilsētas avīzes 1926. gada 3. septembra numuru; tur, lejā, šodien pēcpusdienā bija pāri par simt grādiem karsts un pat naktī bus vairāk par astoņdesmit. īsts atvasaras karstuma vilnis, un kondi- cionētā gaisa nav. Un, ja viņš tieši tagad palūkotos uz augšu, tad redzētu tikai kvēlojošas zilas debesis.
Pacietīgā balsī es jautāju:
— Jus domājāt, ka viņš darbojas pēc kāda scenārijā?
Ne, nav nekāda scenārijā. Viņš dara, ko grib, un cilvēki, ar kuriem viņš satiekas, rīkojas un runa saskaņa ar apstakļiem.
Vai jus gribat man iestāstīt, ka viņš patiešam tic, ka ir pilsēta .. .
Ne, nē, ari ta tas nav. Viņš gluži labi zina, kur atrodas. Zina, ka piedalas tada ka skatuves uzveduma kadā Ņujorkas noliktavā. Viņš uzmanās un nekad neiet ap stūri un neskatās, taču zina, ka tur aiz viņa redzes lauka beidzas iela. Viņš zina, ka garais ielas turpinājums, ko viņš redz otra pusē, īstenībā ir uzgleznota perspektīva. Un, kaut gan neviens viņam nav to stāstījis, esmu pārliecināts, ka viņš saprot, ka mājas otrpus ielas visticamāk ir tikai fasādes. Rubs stāvēja izslējies ar seju pret mani. — Saj, viss, ko es jums pašlaik varu pateikt, ir, ka šis virs, jods lai parauj, dara visu iespējamo, lai justu, ka patiešam sež uz verandas vasaras nogales pēcpusdienā un lasa, ko šodien teicis Kclvins Kulidžs
Vai īstenība ir šāda pilsēta un šada iela?
— O. jā, iela ar mājām, kokiem un mauriņiem līdz pat pēdējam zāles stiebriņam un pītajiem bērnu ratiņiem uz verandas. Jūs redzējāt šīs pilsētas aerofo- togrāfiju — Vinfīldu Vermontas štatā. — Rūbs pasmīnēja. — Neskaistieties, — viņš klusu turpināja. — Jums vispirms tas jāredz, tikai tad jūs sapratīsiet.
Mēs gājām uz priekšu pa zirnekļa tīklu zem dūcošajam mašīnām un pari simtiem un simtiem prožektoru. Pārsoļojām tieši pāri mājai ar cilvēku uz verandas, un bija ērmoti iedomāties, ka viņš redz tikai šķietamas debesis, kaut gan viņš nepaskatījās uz augšu, tikai turpināja lasīt savu avīzi, kamēr viņu mūsu skatienam aizsedza verandas jumta dzega. Pagriezušies uz kreiso pusi pa kādu citu «kaķu laipu», mēs pārgājām pāri sienai, un laukums vairs nebija redzams.
Tūlīt kļuva vesaks un mitrāks, gaisa jautās lietus, un mēs apstajāmies, lai paskatītos lejup. Tālu apakšā gulēja prērija, pa kuru tecēja sīks strautiņš. Skatoties no vietas, kur stāvējām mēs, laukuma otrā pusē redzēja izklaidus augošus bērzus ar baltiem stumbriem. Tie bija atklīduši no daudz biezākā meža, kas pletās pa nogāzi uz augšu un pāri pakalna korei. Es atskārtu, ka lielākā daļa meža uzgleznota uz sienas, taču tas izskatījās īsts. Gandrīz tieši zem mums atradās vigvami, kas bija notriepti ar neveikli zīmētiem padzisušiem apļiem, robotām līnijām un stabiem līdzīgiem cilvēku attēliem. Pa visu vigvamu jumtu caurumiem gaisā cēlās tievas dūmu strūkliņas. Viena vigvama priekšā pie mietiņa bija piesiets kucēns, kas kaut ko plosīja ar priekškājām. Kamēr skatījāmies, daži prožektori, kas apgaismoja laukumu, cits pēc cita izdzisa nies varējam dzirdei klikšķus — un vigvamu trīssturainas ēnas prērijas zāle kļuva dziļākas, un tagad mēs gaisā peldošo dūmu strūkliņās varējām saskatīt arī pa dzirkstelītei.
— Šite man patīk, — Rūbs nomurmināja. — Mon- tāna, apmēram sešdesmit jūdžu no vietas, kur tagad atrodas Billingsa. Šais vigvamos dzīvo astoņi cilvēki — visi tīrasinu kraukļu cilts indiāni. Nu, iesim tālāk.
Savās filca čībās mes gandrīz nedzirdami čāpojam pa šauro metāla režģi un, atkal šķērsojuši sienu, gājām pāri kādai telpai. Stāvējām augstu pāri trīsstū- rainam laukumam tieši virs tā šaurākās malas, skatīdamies uz priekšu, uz tālāko vietu. No grīdas gandrīz līdz mūsu kājām slējās balta akmens celtne. Un tā atkal nebija tāda, kāda izskatījās no priekšas un viena sāna; tai bija tikai divas sienas, kuras aizmugurē balstīja dzelzs stieņu sastatnes. Sienu pakājē pletās lielu akmeņu bruģis. Četri vīri virsvalkos aizpildīja spraugas starp akmeņiem ar šaurām velēnu strēmelēm un dēslija mazus nezāļu pudu rīsus, kurus ņēma no groziem. Nelīdzenais bruģis beidzās ar mazu zālainu nogāzi, kas nolaidās līdz upei, kura šķita esam īsta. Brūns un gauss ūdens plūda gar trisstū- rainā laukuma vienu malu.
Kaut kas šai balto akmeņu pseidoceltnē, kas beidzās tikai kādu jardu zem mūsu kājām, šķita man pazīstams, un es pa «kaķu laipu» devos tālāk, lai labāk redzētu fasādi. Sānu sienu, gar kuru es gāju, lejā balstīja kontrforsi, un tad es ieraudzīju, ka ēkas priekšpusē paceļas divi gluži vienādi četrstūraini torņi. No torņu sāniem slējās akmenī kalti tēli; viens bija pietiekami tuvu, lai es, mazliet pasniedzoties, varētu to aizskart. Tēli bija spārnotas himēras, un atbalstītā siena un abi dvīņu torņi piederēja katedrālei; ta bija Parīzes Dievmātes katedrāle — tagad cs to pazinu ])ēc redzētajām filmām un fotogrāfijām.
Vērodams manu seju, Rubs noprata, ka pazīstu ēku, ko apskatām, un norādīja pāri upei. Olra krastā es redzēju tāluma aizvijamies līkumotus lauku ceļus, dažas zemas koka vai akmens mājas; lielāko daļu aizņēma lauki un meži.
Viduslaiku Parīze 1451. gada pavasarī, — Rūbs smaidīja. — Tā būs viņa, ja tikai mēs kādreiz pabeigsim šo nolādēto darbu.
Viņš pacēla roku un ar rādītājpirkstu vērsa manu uzmanību uz kaut ko tālumā, un tad cs ieraudzīju upes viņā pusē cilvēku kokvilnas biksēs un zilā, ar krāsām notrieptā darba kreklā —- milzi, kas stāvēja pie mājām un kokiem, kuri sniedzās viņam tikai līdz ceļgaliem. Kreisajā rokā vīrietis turēja paleti un ļoti rūpīgi gleznoja meža turpinājumu, kas ar ogli bija uzzīmēts uz laukuma sienas viņpus bruņās, laiski tekošās Sēnas.
Šeit vēl ir ellišķīgi daudz darba, —- Rūbs teica. Katrs katedrāles akmens jāmazgā ar skābi, lai novecotu; galu gala 1451. gadā katedrāle bija jau vairākus gadsimtus veca, taču es šaubos, vai pat Dancigers pa īstam tic, ka tur kas varētu sanākt. Gatavs? Iesim tālāk.
Neapstājoties mēs pārgājām trapecveida laukumam. Tālu leja, nometušies četrrāpus, divi vīri iesvīt- roja laukumu ar drēbes lentēm un krāsainu krītu.
Es lāgā neatceros, kas te būs, — Rūbs stāstīja, man šķiet, ka laikam amerikāņu ekspedīcijas karaspēka hospitālis pie Vimī Francijā 1918. gada.
Mēs skatījāmies lejā uz sniega klātās Zieineļdako- tas fermu 1924. gada ziemas vidū. Gaiss virs tas bija griezīgi auksts; jau pec minūtes mes sākam drebināties. Mēs stāvējām virs Denveras ielas stūra 1910. gadā: akmeņiem bruģēta iela ar tramvaja sliedēm, mazs pārtikas veikaliņš ar sapluimtu audekla nojumi; divi vīri kombinezonos pieveda pie ta preces. Rūbs, atspiedies pret margām man blakus, dudināja:
— Rekonstruēta pēc vairāk nekā septiņdesmit fotogrāfijām un momentuzņēmumiem, kā arī pēc varen skaidras stereoskopa bildes. Un dievs zina, cik mērījumu izdarīti uz vietas mūsdienās. Mēs to vēl neesam pabeiguši, pašreiz viņi piegādā veikalam preces; viss ir absolūti autentisks — tāds, ka bija tai laika. Kad šis būs gatavs, viss būs tieši tā kā toreiz, par to varat būt drošs.
Rūbs paskatījās pulksteni.
Ir vēl arī daži citi pasākumi, bet tagad laiks doties pie Dancigera.
Mēs apgriezāmies, lai ietu atpakaļ. Rubs nāca cieši aiz manis.
Mūsu Ņujorkas ainai dublikāta nevajag; to mēs apskatīsim pēc lenča. Vai esat izsalcis? Apmulsis? Noguris un uzbudināts?
Jā, nu man sāp kājas, - es atbildēju.
4
Mēs ēdām mazā kafejnīciņā sestajā stāvā, telpa nebija neko lielākā par prāvu dzīvojamo istabu, bez logiem un izlikta ar bali zilām un dzeltenam flīzēm; to apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Dancigers jau gaidīja, sēdēdams viens pie galdiņa. Kad mēs paņēmām paplates, viņš mums pamaja. Uz galda viņa priekšā stāvēja gabaliņš ābolu tortes un ar apakštasīti nosegta bļodiņa ar buljonu, lai neatdzistu. Mēs ar Rūbu slidinājām paplātes pa hromētajām sliedēm. Es paņēmu glāzi tējas ar ledu 1111 scndviČu ar šķiņķi un sieru no jau sagatavotu un ietītu sendviču kaudzes. Rūbam glīta meitene pasniedza bifšteku šveiciešu gaumē ar dārzeņu piedevu. Sliedīšu galā kasieres nebija, un maksāt nevajadzēja. Rubs, paķēris savu paplāti, uzsauca, ka satikšoties ar mani vēlāk, un aizgāja pie kāda vīrieša un sievietes, kuri tikko bija sākuši ēst. Es nesu savu paplāti uz doktora Dancigera galdiņu, pa ceļam pārlaizdams acis telpai. Bez mums kafejnīcā bija vēl tikai kādi septiņi vai astoņi cilvēki, bet vietas pietiktu vēl kādam ducim. Kad es nostājos pie galdiņa un sāku nokravāt paplāti, Dancigers, uzminējis manas domas, pasmaidīja.
— Jā, mūsu Projekts nav liels. Varbūt vismazākais no nozīmīgajiem kādas modernas valdības vēsturē. Ir patīkami apzināties, ka tā. Mums ir tikai ap piecdesmit Projektā pilnīgi iesaistītu cilvēku; iespējams, ka jūs ar laiku iepazīsieties ar vairumu no viņiem. Mēs šad tad varam izmantot dažādu valdības departamentu pakalpojumus un resursus un to arī darām. Taču mēs visu nokārtojam, nevienam nedodot iespēju mūs izjautāt. Viņš pacēla apakštasīti no buljona bļodiņas. — Sasodīts, šodien nav šokolādes tortes.
Doktors paņēma karoti un gaidīja, kamēr es attinu sendviču, kuru man īstenībā nemaz negribējās. Es biju pārāk satraukts, lai spētu domāt par ēšanu — labprātāk būtu kaut ko iedzēris.
— Mēs saglabājam slepenību, nevis uzspiežot uz dokumentiem zīmogu «Konfidenciāls» un nēsājot nozīmītes zem svārku atloka, bet gan nevēršot uzmanību uz sevi. Protams, prezidents zina, ar ko mēs nodarbojamies, kaut gan neesmu pilnīgi pārliecināts, vai viņam nešķiet, ka mēs paši nezinām, ko darām. Var būt, ka viņš mūs vispār neatceras. Neizbēgami, ka par mums zina daži senatori, daži kongresmeņi un daži vīri Pentagonā. Ja būtu iespējams, es vēlētos, lai arī viņi nenieka nezinātu, bet šie cilvēki gadā mums līdzekļus. Īstenībā es nevaru sūdzēties: es iesniedzu savus pārskatus, viņi tos akceptē un vairāk arī mūs neapgrūtina.
Es kaut ko atbildēju Dancigerain. Pie galdiņa, kur bija piesēdies Rubs, ēda jauniešu pāris — meitene, kas bija dejojusi čarlstonu, un jauns puisis apmēram tais pašos gados. Dancigers pamanīja, ka es skatos uz viņiem, un teica:
— Vēl divi laimīgie. Urzula Dānke un Frenklins Alillers. Viņa bija matemātikas skolotāja vidusskolā īglriverā Viskonsinas štatā; viņš bija veikala vadītājs Beikersfīldā Kalifornijas štata. Viņa domāta Ziemeļdakotas fermai, viņš — Viinī; jūs varbūt šorīt redzējāt, ka viņš vingrinājās durkļu cīņā. Nākamreiz es jūs iepazīstināšu ar abiem, bet tagad pastāstiet, ko jūs zināt par Albertu Einšteinu!
— Nu, viņš valkāja pogājamu svīteri, viņam bija kupls matu ērkulis un nags uz aritmētiku.
— Ļoti labi. Atliek piebilst vēl tikai pāris sīkumu. Vai jūs zināt, ka pirms daudziem gadiem Einšteins izvirzīja hipotēzi, ka gaismai ir svars? Un tā bija vistrakaka iedoma, kada vispār kādam cilvēkam varēja ienākt prāta. Neviens cits visā pasaulē nekad nebija kaut ko tadu iedomājies un arī neiedomājās; šī teorija ir pretrunā ar visiem mūsu priekšstatiem par gaismu. — Dancigers brīdi vēroja mani; es biju ieinteresēts un centos tads arī izskatīties. — Tomēr bija iespēja šo teoriju pārbaudīt. Saules aptumsumu laikā astronomi novēroja, ka gaismas stari, plūstot garām Saulei, izliecas tās*-virzienā. Redzat, tos pievelk Saules gravitācija. Tas neizbēgami pierādīja, ka gaismai ir svars; izrādījās, ka Albertam Einšteinam bijusi taisnība, un viņš ar pilnām burām devās uz priekšu.
Dancigers apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu buljona. Izrādījās, ka mans sendvičs ir gluži labs: sviesta uz tā bija daudz, un siers garšoja patiešām pēc siera; pēkšņi jutos izsalcis. Dancigers nolika karoti, noslaucīja salvetē lūpas un teica:
Laiks ritēja, (ienialais prāts turpināja darboties. Un Einšte ins paziņoja, K a 111 reiz e kvadrātā ir E. Un, lai dievs mums to piedod, divas japāņu pilsētas pazuda vienā acumirkli un pieradīja, ka Einšteinam atkal bijusi taisnība.
Es varētu ilgi ta turpināt; Einšteina atklajumu saraksts ir krietni garš. Taču cs pārlēkšu uz citu tematu: drīz pēc tam Einšteins pavēstīja, ka mūsu priekšstati par laiku ir aplam kļūdaini. Un cs ne mirkli nešaubījos, ka viņam atkal bijusi taisnība. Jo viens no viņa pēdējiem devumiem īsi pirms nāves bija pierādījums, ka visas viņa teorijas ir savstarpēji saistītas. Tas nav šķirtas cita no citas, un katra no tam ir visu citu priekšnoteikums un reizē ari sekas, tās dziļi izskaidro, ka funkcionē Visums, — un tas nebūt nenotiek tā, kā bijām domājuši.
Viņš saka tit nost sarkano celofāna strēmelīti no sausiņu paciņas, kuri bija piedeva pie buljona, un nogaidoši vēroja mani.
Es esmu šo to lasījis, ko Einšteins saka par laiku, taču nevaru apgalvot, ka īsti izprotu, ko viņš domājis.
Viņš domaja, ka mes esam kļudījušics savas koncepcijās par to, kas ir pagātne, tagadne un nākotne. Mēs domājam, ka pagātne ir aizgājusi, ka nākotne vel nav atnākusi un ka eksistē tikai tagadne. Jo tagadne ir viss, ko mēs spējam redzēt.
— Nu, ja jūs piespiežat mani pie sienas, tad man jaatzīstas, ka, manuprāt, tā arī ir.
— Protams. Manuprāt, arī. Tas ir tikai dabiski. Ka Einšteins pats norādīja. Viņš teica, ka mēs esam kā cilvēki laivā bez irkļiem un straume mūs nes pa līkumotu upi. Sev apkārt mēs redzam tikai tagadni. Mēs nevaram saskatīt pagātni, kas palikusi upes likumos un pagriezienos mums aiz muguras. Tomēr tā tur ir.
— Bet vai viņš to domāja burtiski? Vai arī viņš domāja, ka …
— Einšteins vienmēr domāja tieši to, ko teica. Kad viņš paziņoja, ka gaismai ir svars, viņš domāja, ka saules gaisma virs kviešu lauka patiešām sver vairākas tonnas. Un tagad mēs zinām — to izmērīja — ka tā arī ir. Viņš domāja, ka milzīgā enerģija, kas teorētiski saista kopā atomus, patiešām var tikt atbrīvota vienā neiedomājamā sprādzienā. Tā tiešām var notikt, un šis fakts ir mainījis cilvēces attīstības virzienu. Viņš arī domāja precīzi to, ko teica par laiku: pagātne aiz mums, aiz līkumiem un pagriezieniem, patiešām eksistē. Tā atrodas tur.
Kādas desmit sekundes Dancigers klusēja. Viņa pirksti rotaļājās ar mazo, sarkano celofāna strēmelīti. Tad viņš pacēla acis un vienkārši teica:
— Es esmu fiziķis teorētiķis, pašlaik atvaļinājumā no Marvarda universitātes. Un mans niecīgais papildinājums Einšteina milzu teorijai ir ideja, ka cilvēkam kaut kā vajadzētu spēt izkāpt no laivas krastā. Un aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums.
Es centos, lai manās acīs nevarētu lasīt to, ko domāju: vai tiešām būtu iespējams, ka šis inteliģentais, uzticību, modinošais, tomēr mežonīgi apmātais vecais vīrs būtu pārliecinājis krietni daudz cilvēku Ņujorkā un Vašingtonā pievienoties viņam un ierīkot, šo fantastisko noliktavu? Vai iespējams, ka es vienīgais būtu to atšifrējis? Varbūt ne, šorīt Rosofs palaida joku — neveiklu? — par manu pievienošanos stulbeņu midzenim. Es domīgi pakratīju galvu.
— Kā tā — aiziet atpakaļ?
Dancigeram vēl bija atlicis mazliet buljona, un tagad viņš to izstrēba, piešķiebis bļodiņu, lai varētu izsmelt pēdējo lāsīti; arī es beidzu ēst savu sendviču. Dancigers pacēla galvu un cieši vērās man acīs: es skatījos tajās un sapratu, ka Dancigers nav jucis. Viņš bija ekscentrisks, ļoti iespējams, ka viņš maldījās, taču viņš bija pie pilna prāta, un es pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu šeit. Dancigers jautāja:
— Kas šodien par dienu?
— Ceturtdiena.
— Kāds datums?
— Divdesmit sestais, vai ne?
— Pasakiet jūs to man.
— Divdesmit sestais.
— Kāds mēnesis?
— Novembris.
— Un gads?
Es pateicu arī to; tagad es mazliet smaidīju.
— Kā jūs to zināt?
Gaidīdams, kamēr prātā iešausies kāda atbilde, es sēdēju un pāri galdam raudzījos uz Dancigera vērīgo seju un pliko pakausi, tad paraustīju plecus.
— Es nezinu, kas man būtu jāatbild.
— Tad es atbildēšu jūsu vietā. Jūs zināt gadu, dienu un mēnesi burtiski miljons iemeslu dēļ: tāpēc, ka sega, zem kuras šorīt pamodātics, droši vien vismaz pa daļai ir no sintētiska materiāla; tāpēc, ka jūsu dzīvoklī laikam gan ir kaste ar slēdzi, kuru pagriežot uz stikla ekrāna parādīsies dzīvu cilvēku sejas, kuri stāstīs jums dažādas blēņas; tāpēc, ka šorīt ceļā uz šejieni sarkani un zaļi gaismas signāli jums norādīja, ka drīkstat šķērsot ielu, un tāpēc, ka jūsu kurpju pazoles ir no sintētiska materiāla un būs izturīgākās nekā adas zoles.
Tāpēc, ka ugunsdzēsēju mašīna, kas pabrauca jums garām, lietoja skaņu signālu, nevis zvanu; tāpēc, ka pusaudži ģērbušies tieši tā un nevis citādi, un tāpēc, ka nēģeris, kuram jūs pagājāt garam, piesardzīgi paskatījās uz jums un jūs tikpat piesardzīgi raudzījā- ties uz viņu, un abi centāties to noslēpt. Tāpēc, ka
«Times» pirmā lappuse izskatījās tieši tāda kā šorīt — kāda tā vēl nekad nav bijusi un nekad vairs arī nebūs. Un tāpēc, ka augu dienu jūs sastapsietics ar miljoniem un miljoniem vēl citu tādu pašu faktu.
Lielākā daļa no tiem iespējama tikai šai gadsimtā, daudzi tikai tā otrā pusē. Daži iespējami tikai šai desmitgadē, citi tikai šai gadā, vēl citi tikai šai mēnesī un nedaudzi tikai šai vienā dienā. Saj, jums visapkārt ir burtiski neskaitāmas lietas, kas ar desmitiem biljonu neredzamu pavedienu saista jūs pie šā gadsimta… gada… mēneša… dienas… un momenta.
Viņš paņēma dakšiņu, lai nokniebtu gabaliņu tortes, taču ar tās rokturi pieskārās savai pierei.
— Un šeit ir vēl miljoniem šo neredzamo pavedienu. Piemēram, jūsu zināšanas par to, kas pašlaik ir prezidents. Ka Frenks Sinatra tagad varētu būt jau vectētiņš. Ka bizoni vairs neklaiņo pa prēriju un ka ķeizaru Vilhelmu visumā neuzskata par sevišķi bīstamu. Ka monētas ir izgatavotas no vara, nevis no sudraba. Ka Ernests Hemingvejs ir miris, ka tagad visu taisa no plastmasas un ka no kokakolas dzīve nekļūst vieglāka. Šis saraksts ir bezgalīgs, viss tas ir daļa no jūsu un visu citu apziņas. Un saista jūs tāpat kā mūs visus ar to dienu un tieši to momentu, kad šī faktu kopa un tieši tikai šī ir iespējama. Jūs nekad nevarat no tā izbēgt, un es jums pierādīšu, kāpēc.
Dancigers saburzīja papīra salveti un noiika to uz šķīvja malas.
— Paēdāt? Vai nevēlaties vēl kaut ko?
— Nē, es lieliski ieturējos. Paldies.
— Pavisam pieticīgs lenčs, taču, kā saka, lai tas iet jums labumā. Uzkāpsim uz jumta. Es savu torti paķeršu līdzi.
Izgājuši no kafejnīcas, mēs neliela gaiteņa galā sākām kāpt pa iežogotām cementa ugunsdzēsēju kapnem, kuru galā pavērās durvis uz jumtu. Lietus bija pārgājis, debesis bija atkal gandrīz skaidras, tikai pie apvāršņa vēl rēgojās mākoņi. Vairākas meitenes un vīrieši sēdēja audekla krēslos, pavērsuši sejas pret sauli. Kad izgājām uz jumta, viņi, padzirduši mūsu soļu troksni uz grants, pagriezās un apsveicinājās ar Dancigeru, kas smaidīja un ar plašu vēzienu pasita gaisā knipi. Jumta virsa bija milzīga — vesels pilsētas kvartāls; jumts bija diezgan parasts, klāts ar darvu un granti, tikai tajā bija desmitiem un desmitiem logu, un vesels mežs skursteņu un ventilācijas cauruļu rēgojās virs tā. Pieliekdamies zem sarūsējušajām trosēm, ar kurām bija nostiprināti augstākie skursteņi, šad tad apmezdami līkumu peļķēm, mēs aizgājām jumta viņā pusē pie apaļā ēnas plankuma, kuru savā piekājē meta ūdens tornis.
Tālu uz dienvidaustrumiem es varēju redzēt milzīgo Pati American Building masīvu, kas aizēnoja un piespieda pie zemes visu Lielās centrālās stacijas apkaimi. Aiz tā es saskatīju garlaicīgi pelēkās Chrysler Building galu un pa labi, tālāk uz dienvidiem Empire State Building. Aiz tās varēja redzēt tikai gandrīz blīvu miglas sienu, dzeltenīgu no rūpnīcu dūmiem. Uz rietumiem, tikai kādu kvartālu tālāk, plūda Hu- dzonas upe un izskatījās kā netīri pelēks novadka- nāls, kāda tā īstenībā arī ir. Upes otrā krastā slējās Ņūdžersijas klintis. Austrumos starp ēkām un pāri Centrālajam parkam varēja redzēt mājas, kas atrodas aiz parka.
Dancigers ar dakšiņu pamāja uz neredzamo apvārsni un jautāja:
— Kas tur atrodas? Ņujorka? Un aiz tās pasaule? Jā, tā, protams, var teikt — šā acumirkļa Ņujorka un pasaule. Tomēr tikpat labi var sacīt, ka tur ir divdesmit sestais novembris. Tā diena, uz kuru jūs gājāt cauri šim rītam; tā ir pilna ar neapstrīdamiem faktiem, kas to padara par šodienu. Ļoti ticams, ka rītdiena būs gluži tāda pati, taču ne pilnīgi. Dažās mājās kādi priekšmeti būs novecojuši, un tos šodien lieto pēdējo reizi. Kāds vecs šķīvis beidzot būs saplīsis, kādam mats vai divi pie saknēm būs nosirmojuši, cits sajutīs pirmās slimības pazīmes. Daži šodien vēl dzīvi cilvēki būs miruši. Vienai otrai ēkai būs tuvāk spāru svētki, citām — sabrukums. Un tad tur, laukā, tikpat nenovēršami būs mazliet savādāka Ņujorka un pasaule, un tāpēc arī mazliet savādāka diena.
Dancigers devās uz priekšu, tuvodamies jumta malai, pa ceļam nokniebdams kumosiņu tortes.
— Gluži laba torte. Jums arī vajadzēja paņemt kādu gabaliņu. Es parūpējos, lai mēs dabūtu sasodīti labu pavāru.
Šeit augšā bija jauki. Kamēr mēs pastaigājāmies, saule bija pakāpusies augstāk, un mēs ar patiku jutām tās siltumu uz savām sejām. Pie jumta malas apstājāmies un atspiedāmies pret margām, kas sniedzās līdz viduklim. Dancigers atkal pamāja uz pilsētu.
— Pārmaiņas, ko nes viena diena, parasti ir pārāk niecīgas, lai varētu manīt kādu starpību. Tomēr tās pamazām vien ir atvedušas mūs no laika, kad jūs lejā satiksmes gaismas signālu un kaucošu ugunsdzēsēju mašīnu vietā būtu redzējis iekoptus laukus, koku galotnes un strautus, govis ganībās, vīrus trīs- stūrenēs un britu kuģus, kas noenkurojušies dzidraja, koku apēnotajā Istriverā. Tas viss tur kādreiz ir bijis, Saj. Vai jūs varat to ieraudzīt?
Es pūlējos. Es skatījos uz neskaitāmiem tūkstošiem logu, uz simtiem ēku ar sodrējiem klātām sienām un lejā uz ielām, kas gandrīz no vienas vietas bija kā nosegtas ar mašīnu jumtiem. Es centos šo skatu pārvērst atkal par lauku ainavu, iedomājos tur lejā vīru ar sprādžu kurpēm, baltā parūkā, kas izskatījās kā sivēna aste, soļojam pa putekļainu lauku ceļu, kuru sauc par Plato ceļu
— Jūs to nespējat, vai ne? Protams, ne. Vai varat saskatīt vakardienu? Ta ir palikusi gandrīz nemainīga. Un vēl daudz kas ir palicis arī no 1962., 1968., 1965. gada. Un samērā daudz vēl saglabājies ari no 1900. gada. Par spīti stikla kastēm, kuras nevar atšķirt citu no citas, un tādiem briesmoņiem kā Pan American Building un pārējiem noziegumiem pret dabu un cilvēkiem, — viņš nobrauca ar roku pār seju, it kā vēlēdamies aizgaiņāt kādu rēgu, — ir atlikuši daži fragmenti no vēl agrākiem laikiem. Vientuļas celtnes. Dažreiz vairākas kopā. Un, ja aiziesiet uz pilsētas centru, tur vietām ir veseli kvartāli, kas savā vietā stāvējuši jau piecdesmit, septiņdesmit, pat astoņdesmit un deviņdesmit gadu. Tur ir izkaisītas gadsimtu vecas vai pat vēl senākas ēkas un pavisam nedaudzas tādas, kas pieredzējušas Vašingtona laiku.
Es ieraudzīju, ka Rūbs uznācis augšā, apvilcis vieglu mēteli un uzlicis galvā filca platmali; viņš godbijīgi gaidīja dažu soļu attālumā, lai nebūtu jādzird mūsu saruna.
— Tie ir vēl saglabājušies nostūri un fragmenti, Saj, — Dancigers ar dakšiņu vēlreiz pamāja uz ap- varsni, — no dienām, kas reiz bijušas tikpat reālas ka šodiena; pagātne vēl aizvien dzīvo: skaidrs aprīļa rīts 1871. gadā, pelēka ziemas pēcpusdiena 1840. gadā, lietains rīts 1793. gadā.
Viņš pameta acis uz Rūbu, tad atkal pievērsās man.
— Manuprāt, viena no šīm senajām ēkām ir gandrīz vai brīnums. Vai jūs esat redzējis Dakotu?
Ko?
Ja jūs to būtu kaut reizi redzējis, jūs atceretos šo vārdu. Rūb!
Rūbs pieklājīgi panaca uz priekšu gluži kā modrs leitnants pēc pulkveža pavēles.
— Lūdzu, parādiet Sajam Dakotu.
Iznākuši no milzīgās noliktavas, mēs ar Rūbu devāmies uz austrumiem, uz Centrālo parku. Es mazajā kantorītī pirmajā stāvā biju paņēmis savu cepuri un mēteli. Parkā mēs iegriezāmies Vestdraivā, alejā, aiz kuras tūlīt beidzas parks. Mēs soļojām uz priekšu zem kokiem, dažiem vēl turējās lapas, kas pēc šārīta lietus bija tīras un zaļākas. Rūbs, pametis skatienu visapkārt, teica:
— Šis parks pats arī ir kā savu laiku pārdzīvojis brīnums. Tieši pasaules vismainīgākās pilsētas sirdī praktiski gandrīz pilnīgi neskarti saglabāti ne tikai daži akri, bet vairākas kvadrātjūdzes. Nolieciet pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu parka plānu blakus tagadējam, un jūs uz abiem ieraudzīsiet tos pašus nosaukumus un vietas. Protams, daži sīkumi ir mainījušies. Soli ir savādāki, noliktas citas atkritumu tvertnes, uzkrāsotas jaunas satiksmes zīmes, ceļu un taku klājums ir citāds. Taču senas fotogrāfijas parāda parku tādu pašu, un, izņemot automašīnas uz ceļiem, nav nekādas starpības, kuru jūs varētu ieraudzīt, teiksim, no sestā vai septītā stāva.
Rūbs laikam bija nogaidījis īsto brīdi — var jau būt, ka viņš rīkojās pēc pieredzes — jo tagad, kad bijām pagājuši garām kokam pie ceļa, kas nogriežas no Vestdraivas laukā no parka uz 72. ielu, viņš pacēla roku un, kad koka lapotne vairs neaizsedza skatu, norādīja uz priekšu.
— Piemēram, no šīs mājas augšējā stāva dzīvokļa.
Un tad es to ieraudzīju un pēkšņi paliku stāvam kā
sastindzis.
Pāri ielai tieši pie parka slējās augsta blokmāja, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko biju Ņujorkā redzējis
agrāk. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka šī māja ir tā, kuru bija pieminējis Dancigers: lielisks mantojums no aizgājušā laikmeta. Es vēlāk atnācu atpakaj — kad bija uzkritis sniegs, kā jūs varat redzēt, — un nofotografēju ēku, iztērēdams veselu filmiņu, pārvaldnieks mani uzveda pat uz jumta. Kā rāda viens no uzņēmumiem, katrs no astoņiem mājas stāviem ir divreiz augstāks nekā modernajā dzīvojamā mājā blakus.
•— Tā, dēliņ, cēla astoņdesmitajos gados! Dažos dzīvokļos ir septiņpadsmit istabu, pie tam tās ir lielas; tādā dzīvoklī patiešām var apmaldīties. Vismaz vienā no tiem ir brokastu istaba, pieņemšanas telpa, vairākas virtuves, nemaz nezinu, cik vannas istabu, % un vēl balles zāle. Sienas ir piecpadsmit collu biezas; šī māja ir cietoksnis. Nesteidzieties un apskatiet to pamatīgi, Saj, tā ir to vērta.
Viņam bija taisnība. Es stāvēju un skatījos augšup,
aizvien vel ieraudzīdams ko jaunu un iepriecinošu: zem dažiem lielajiem, senatnīgajiem logiem bija skaisti balkoni ar akmenī kaltiem rotājumiem, visu septīto stāvu apjoza balkons ar dzelzs kalumiem, gar mājas sienu augšup slējās pusapaļu erkeru kolonnas ar logiem, un augšā tie beidzās ar kupoliem.
— Sais dzīvokļos ir daudz gaismas, — Rūbs piemetināja. — Māja celta blokveidā, pagalmā ir skvērs ar vairākām glītām bronzas strūklakām.
— Nu, tas ir kaut kas lielisks, vienkārši vienreizēji! — Es smējos, bezpalīdzīgi purinādams galvu, — pārāk skaista bija šī senā celtne. — Kā tas gadījies, ka tā vēl aizvien te stāv?
— Tā ir Dakota. Uzcelta astoņdesmito gadu sākumā, īstenībā ārpus pilsētas. Ļaudis žadzināja, ka tā esot tik nomaļus, ka tikpat labi varētu atrasties arī Dakotā, tāpēc to tā arī iedēvēja. Tā vismaz stāsta.
Zinu, jūs nepārsteigs, ka pirms pāris gadiem grupa progresīvi domājošu pilsoņu kā apsviluši gribēja to nojaukt un tas vietā uzcelt vel vienu jaunu, modernu briesmoni ar daudz lielāku skaitu dzīvokļu, kas aizņemtu to pašu platību: zemi griesti, plānas sienas, ne balles zāles, ne kalpotāju telpu, toties īpašnieki pelnītu uz velna paraušanu. Taču šoreiz gadījās, ka mājas īrnieki bija naudīgi un varēja cīnīties; tajā dzīvo laba tiesa bagātu slavenību. Viņi sametās kopā, nopirka māju, un tagad, šķiet, Dakotai nekas nedraud. Ja nu tikai nolādētais liktenis neizlemj, ka tieši šeit jāatbrīvo vieta ātrgaitas automobiļu maģistrālei cauri Centrālajam parkam.
— Vai mēs nevaram ieiet iekšā apskatīties?
— Šodien mums nav laika.
Es atkal paskatījos uz augšu.
— No šīs puses vajadzētu būt varenam skatam uz parku.
— Skaidrs, ka ir arī.
Šķita, ka Rūbam pēkšņi izgaisusi visa interese par Dakotu; viņš paskatījās pulkstenī, un mēs pagriezā- mies atpakaļ uz Vestdraivu. Drīz vien iznācām no parka; priekšā uz rietumiem es atkal redzēju milzīgo noliktavu un lasīju padzisušos burtus zem jumta: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555— 8811.»
Ja es biju iedomājies — un man šķiet, tā arī bija, — ka Dancigera kabinets būs grezns un iespaidīgs, tad biju maldījies. Tieši pie durvīm uz baltmelnas plāksnītes bija uzraksts bez jebkādiem tituliem — «E. E. Dancigers». Rūbs pieklauvēja, un Dancigers uzsauca, lai nākam iekšā. Rūbs atvēra durvis, ielaida mani un nomurmināja, ka satikšoties ar mani vēlāk. Sēdēdams pie rakstāmgalda, Dancigers pašlaik runāja pa telefonu un ar rokas mājienu norādīja man uz krēslu blakus rakstāmgaldam. Es apsēdos. Cepuri un mēteli es atkal biju atstājis lejā. Skatījos apkārt, cik nu atļāva pieklājība.
Kabinets bija neliels, mazāks un daudz tukšāks nekā Rosofa istaba. īstenībā tas izskatījās nenobeigts kabinets, kas tā saimniekam it kā nepieciešams, bet par kuru viņam tomēr nav nekādas intereses, jo lielāko daļu laika viņš pavada ārpus tā. Standarta grīdsega, pie vienas sienas mazs grāmatplauktiņš, pie otras — sievietes fotogrāfija; viņas mati bija frizēti pēc trīsdesmito gadu modes. Pie trešās sienas karājās milzīga Vinfīldas aerofotogrāfija, tikai citā rakursā nekā tā, kuru biju redzējis pirmīt. Dancigera rakstāmgalds bija nācis taisnā ceļā no kantora standartmēbeļu tirgotavas, tāpat arī divi apmeklētājiem domātie pol- stētie metāla krēsli. Kaktā uz grīdas stāvēja ar dokumentu mimeogrāfijām piebāzta kaste. Pie tālākās sienas uz galda bija kāds ar gumijotu pārklāju apsegts masīvs priekšmets.
Dancigers pabeidza telefona sarunu — par kaut kādu pilnvaru kaut kam parakstīt galvojumus. Viņš atvēra augšējo atvilktni, izņēma cigāru, attina celofānu, tad ar kancelejas šķērēm pārgrieza cigāru tieši vidū un vienu pusi piedāvāja man. Es pakratīju galvu, un viņš ielika to atpakaļ atvilktnē, bet otru neaizdedzinātu iesprauda mutē.
— Jums patika Dakota.
Tas nebija jautājums, tas bija fakta konstatējums. Es smaidīdams piekrītoši palocīju galvu; arī Dancigers smaidīja.
— Ņujorkā ir vēl arī citas būtiski neizmainījušās celtnes, dažas tikpat jaukas un pat daudz vecākas, tomēr Dakota ir vienreizēja, un zināt, kāpēc?
Es papurināju galvu.
— Iedomājieties, ka stāvat pie viena no augšējo dzīvokļu logiem, kurus tikko redzējāt, un raugāties lejup uz parku; teiksim, rītausmā, kad ļoti bieži vēl nav manāma neviena automašīna. Jums visapkārt ir māja, kas nav pārvērtusies kopš dienas, kad tā tika uzcelta; arī istaba, kurā atrodaties, ir tāda pati un ļoti iespējams, ka pat loga stikls, pa kuru skatāties, arī ir vēl tas pats. Bet, lūk, tas Ņujorkā ir pavisam vienreizējs: viss, ko jūs redzat ārpusē, ari nav mainījies.
Viņš pārliecās pāri galdam un cieši skatījās manī, lēni valstīdams savu puscigāru no viena mutes kaktiņa otrā.
— Paklausieties! — viņš dedzīgi iesaucās. —• Nekustamo īpašumu pārvaldes firma, kuras pārziņā bija Dakota, vēl arvien darbojas, un mēs uzņēmām mikro- filmā tās vecos pārskatus. Mēs droši zinām, kad un cik ilgi bijuši neapdzīvoti dzīvokļi, kuru logi iziet uz parku. — Viņš atkal apsēdās. — Iedomājieties, ka viens no augšējiem dzīvokļiem stāvējis tukšs divus mēnešus 1894. gada vasarā. Un tā arī bija. Iedomājieties, mēs nokārtosim — un to mēs arī izdarīsim —, ka dzīvokli uz šiem mēnešiem nākamajā vasarā izīrē mums. Un tagad centieties saprast mani. Ja Albertam Einšteinam atkal reiz ir taisnība — un tā ir —, tad, lai cik grūti to saprast, 1894. gada vasara vēl eksistē. Klusais dzīvoklis pastāv tai bijušajā vasarā gluži tāpat, kā tas pastāvēs nākamajā vasarā. Nepārkārtots un neizmainījies, gluži tāds pats šovasar kā toreiz. Es ticu, ka šai vasarā cilvēkam no dzīvokļa, kurš nav mainījies, varētu būt iespējams ieiet tai otrā vasarā, saprotat, tikai iespe- jams.
Doktors Dancigers sēdēja, atzvēlies krēslā, un skatījās man cieši acīs, un viņa zelētais cigārs viegli drebēja.
— Tik vienkārši? — es pēc laba brīža ieminējos.
— Nu nē! — Viņš atkal strauji pārliecās pāri galdam. — Nepagalam nav tik vienkārši, — viņš iesaucās un pēkšņi uzsmaidīja man. — Neskaitāmie miljoni neredzamo pavedienu, kas eksistē šeit, Saj, — viņš pieskārās savai pierei, — piesaistīs viņu šai vasarai, lai arī dzīvoklis ap viņu nebūtu mainījies. —- Viņš atkal apsēdās, skatījās uz mani un vēl aizvien viegli smaidīja. Tad viņš ļoti klusi un lietišķi teica:
—• Bet es teiktu, Saj, ka šis Projekts dzima dienā, kad man iešāvās prātā, ka varbūt ir kāda iespēja saraut šos pavedienus.
Es sapratu; es zināju šā Projekta mērķi. Protams, es to biju sapratis jau pirms laba laika, taču tagad tas bija pateikts vārdos. Vairākas sekundes es sēdēju, lēni kratīdams galvu, un Dancigers gaidīja, lai es kaut ko saku. Beidzot es arī teicu:
— Kāpēc? Kāpēc jūs gribat to darīt?
Doktors atšļuka savā krēslā, vienu garo roku saliecis sev aiz muguras, un paraustīja plecus.
— Kāpēc Raiti gribēja uzbūvēt aeroplānu? Lai sagādātu nodarbošanos stjuartēm? Vai lai mums būtu iespēja bombardēt Vjetnamu? Nē, man šķiet, ka viņu vienīgā reālā doma bija — redzēt, vai viņi to spēj. Man liekas, ka tieši tāpēc krievu zinātnieki palaida orbītā pirmo zemes pavadoni, un nav nozīmes, kāda iedomāta mērķa dēļ tas noticis. Nekāda cita iemesla nebija, viņi tikai gribēja zināt, vai spēs to paveikt, gluži tāpat kā zeņķi spridzina petardes zem skārda kannas, lai redzētu, vai tā patiešām uzskries gaisā. Un es domāju, ka ar šo iemeslu pilnīgi pietiek. Iespaidīgos mērķus izgudroja vēlāk, lai attaisnotu šausmīgi lielos izdevumus par šīm rotaļlietām, bet pirmie mēģinājumi notika, velns lai parauj, tikai aiz ziņkārības, manu zēn, un tāpat ir arī ar mums.
To es sapratu. Es pajautāju:
— Jauki, bet kāpēc Vinfīlda Vermontas štatā 1926.
gadā? Vai Parīze 1451. gadā? Vai Dakotas dzīvoklis 1894. gadā?
— Vietas mums nav svarīgas. — Viņš izņēma cigāru no mutes un apskatīja to kā kaut ko derdzīgu, pēc tam iebāza atpakaļ mutē. — Un arī laiks nav svarīgs. Tic nav nekas cits kā tikai šāvieni uz labu laimi. Mēs neesam sevišķi ieinteresēti kraukļu cilts indiāņos 1850. gadā vai kādā citā laikā. Bet sagadījies, ka vairāki tūkstoši akru neskartas zemes Montānā pieder federālajai valdībai, un tur nekas nav pārvērties kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Lauksaimniecības departaments uz četrām, augstākais uz piecām dienām slēgs ceļu pa šo rajonu — tur nebrauks ne mašīnas, ne autobusi, un ari reaktīvās lidmašīnas nelidos pāri. Viņi var sagādāt arī apmēram tūkstoš bizonu lielu ganāmpulku. Ja mums šo rajonu atvēlētu uz kādu mēnesi, mums nevajadzētu nodarboties ar simulē- šanu Lielajā Manēžā. Bet tagad mūsu cilvēks pieradīs šeit — mēs tā ceram — un būs gatavs darīt visu iespējamo tais pāris dienās, kas mums atvēlētas īstajos apstākļos.
— Kas attiecas uz Vinfīldu, — viņš pamāja uz fotogrāfiju pie sienas, — tā ir pavisam sīka pilsētele noplicinātas lauksaimniecības zemes rajonā, un, kad mēs to ieguvām, tā faktiski bija pamesta. Jau četrdesmit gadu pilsētiņa palēnām mirst, pakāpeniski zaudējot iedzīvotājus. Pēdējos trīsdesmit no šiem gadiem gandrīz neviens nešķieda naudu, lai pilsētu modernizētu un mēģinātu cīnīties pret nenovēršamo. Tas ir vecs stāsts Jaunajā Anglija; visas spoku pilsētas jau nav tikai rietumos vien. Si pilsētiņa bija vairāk izolēta nekā pārējās spoku pilsētas, tāpēc mēs ar kādas citas aģentūras palīdzību uz labu laimi nopirkām to. Liekas, lai uzceltu dambi.
Dancigers pasmīnēja.
— Mēs noslēdzām ceļu uz pilsētu un tagad restaurējam to. Ak dievs, cik tas ir jautri! Pārmaiņas pēc viss notiek atpakaļgaitā: mēs iznicinām ātrgaitas automobiļu maģistrāli, kas šķeļ jaukās, vecās pilsētiņas pašu sirdi; kādā jaukā vietā nojaucam kādu briesmoni bez logiem. Senatnes iznīcinātāju intelektu šīs izdarības novestu līdz ārprātam, bet mūsu ļaudīm tas sagādā lielu prieku.
Dancigers sēdēja un smaidīja kā jūrnieks, kas stāsta par savu visjaukāko piedzīvojumu uz sauszemes.
— Viņi izārda visas neona reklāmas, norauj visus telefonus, izskrūvē visas matētās elektriskās apgaismošanas spuldzītes. Mēs esam izveduši jau gandrīz visas ar elektrību darbināmās ierīces — zāles pļāvējus un tamlīdzīgas lietas. Mēs novācam katru skripa- tiņu plastikātu, atjaunojam vecās ēkas un nojaucam nedaudzās jaunās. No dažām ielām izlauzām bruģi un pārvērtām tās atkal par jaukiem lauku ceļiem. Kad būs gatava maiznīca, svaigo maizi tajā iesaiņos baltā papīrā un pārsies ar aukliņu. Gelardi veikalā ierīkos nelielus ūdens smidzinātājus, lai svaigie dārzeņi visu laiku būtu vēsumā. Ugunsdzēsēju mašīnu vilks zirgi, visi automobiļi būs īsti tālaika modeļi, un tipogrāfija katru dienu sāks izlaist 1926. gadā iznākušo laikrakstu dublikātus. Darbus mēs veicam pēc plašām studijām, fotogrāfijām, salīdzināšanas un pilsētas pārskatu pārbaudes, un, kad būsim tos beiguši, man šķiet, aizmirstā mazā Vinfīlda atkal reiz būs tāda kā 1926. gadā. Nu, ko jūs par to domājat?
Es smaidīju tāpat kā viņš.
— Izklausās iespaidīgi. Un dārgi.
— Nepavisam. — Dancigers noteikti pakratīja galvu. — Viss kopā tas maksās tikai mazliet vairāk par trim miljoniem dolāru — mazāk nekā divas stundas kara, un tas katrā ziņā ir labāks naudas izšķiešanas veids. Viss tikai viena cilvēka dēļ; jūs viņu šorīt redzējāt Lielajā Manēžā.
— Vīrs uz koka mājiņas verandas?
— Jā. Tā ir Vinfīldas mājas precīza kopija. Džons tajā, cik labi spēdams, dara visu, lai iejustos dzīves stilā, kāds 1926. gadā valdīja Vinfīldā Vermontas štatā. Tad, kad viņš būs sagatavojies un arī mums viss būs kārtībā, apmēram desmit dienas — ilgākais praktiski iespējamais laika posms — kādi divi simti aktieru un statistu sāks staigāt pa restaurētajām Vinfīldas ielām, braukās vecmodīgās mašīnās, un, ja būs pietiekami silts, sēdēs uz verandām. Viņiem iestāstīs, ka izmēģina kādu eksperimentālu filmu uzņemšanas tehniku un apslēptas kameras uztvers viņu improvizētās, bet autentiskās izdarības; tas jāpatur prātā visu laiku, kamēr viņi atradīsies laukā. Starp šiem diviem simtiem faktiski visi, kuriem būs darīšana ar Džonu — mazliet vairāk par divdesmit cilvēkiem — būs no Projekta. Mēs ceram, ka Džons būs psiholoģiski sagatavojies, lai varētu maksimāli izmantot īsās desmit dienas.
Zelēdams savu cigāra stumbeni, vecais vīrs skatījās pāri kabinetam uz milzīgo fotogrāfiju pie sienas. Tad viņš atkal palūkojās uz mani.
— Un tas ir visu mūsu Lielās Manēžas konstrukciju mērķis. Tā ir sagatavošanās, tur atrodas īsto notikumu vietu pagaidu atvietotāji, jo tās vai nu nav pieejamas, vai arī nav lietojamas pietiekami ilgu laiku. Visā pasaulē nav daudz tūkstošgadīgu celtņu, taču viena no tām ir Parīzes Dievmātes katedrāle. īsto notikumu vietu mums ļaus lietot nepilnas piecas stundas — tikai vienā naktī no pusnakts līdz rītausmai. Ile de Citē un labajā un kreisajā Sēnas krasta izslēgs gāzi un elektrību, cik tālu tās gaisma varētu būt redzama no katedrāles. Darbības vietā mums atļaus novietot dekorācijas. Tas ir viss, ko ar mūsu Valsts
departamenta palīdzību spējām izplēst no franču valdības. Viņi domā, ka gatavojamies filmas uzņemšanai. Mēs pat sagatavojām pilnu scenāriju, ko viņiem parādīt, pie tam tik reālistisku un sliktu, ka esam pārliecināti, ka viņi tam noticēs. Neviens no Projekta nelolo lielas cerības par šo mēģinājumu; mūsu rīcībā būs tikai dažas stundas, un cs baidos, ka ar to nepietiks. Un tas ir tik sen; vai kāds tiešām pa īstam spētu iejusties tai laikā? Es šaubos par to, tomēr cerības vēl nezaudēju. Mēs darām, ko spējam katrā vietā, kuru atklājam, — tas arī ir viss.
Dancigers piecēlās un pamāja, lai sekoju viņam pie galda, uz kura stāvēja apklātais priekšmets.
— Tagad jūs zināt, kas ir mūsu Projekts. Protams, vēl atliek neskaitāmas detaļas. Labāko es paglabāju beigām — jūsu uzdevumu.
Viņš norāva pārklāju, un kļuva redzams skaisti izgatavots telpisks makets. No baltām viļņu galotnēm klāta zaļa ūdens pacēlās kokiem apaugusi sala. Tai pretim pāri jūras šaurumam no akmeņiem piekaisītas pludmales slējās nolaidena klints, uz kuras auga mežs, starp kokiem stāvēja balta māja ar margu apjoztu verandu.
— Mēs ceļam to lejā, Lielajā Manēžā. — Dancigers pieskārās kokiem apaugušās salas virsotnei. — Tā ir Eņģeļu sala Sanfrancisko līcī un pieder štatam un federālajai valdībai. Izņemot to, ka salā atrodas sen pamesta imigrācijas stacija un novārtā atstāts raķešu starta laukums, kurus abus aizslēpj koki, sala izskatās gluži tāda pati kā gadsimtu mijā, kad šī māja, — viņš pieskārās tās mazajam jumtiņam, — bija jauna. Tā ir pirmā māja, kuru šeit uzcēla, no tās paveras visskaistākais skats, un tā ir vistuvāk ūdenim. īstā māja vēl aizvien stāv savā vietā, un no tās logiem, izņemot tos, kas ēkas aizmugurē, nevar redzēt jaunākās mājas, kuras saceltas tai apkārt. Un Eņģeļu sala aizsedz tiltu pāri līcim. Tā skats no mājas, ja neņem vērā modernos kuģus un kuterus, kas braukā pa šaurumu, ir gluži tāds pats kā toreiz. Veselas divas dienas un trīs naktis šaurums būs tāds kā senāk, tajā būs arī divi preču burinieki un daži mazāki kuģīši. — Dancigers man uzsmaidīja un uzlika lielo, smago roku man uz pleca. — Sanfrancisko allaž ir bijusi jauka vieta, kurp aizbraukt. Bet stāsta, ka tā pilsēta, kas aizgājusi bojā 1906. gada zemestrīcē un ugunsgrēkā, esot bijusi sevišķi skaista un ka pasaulē neesot vairs nekā tai līdzīga. Un tā, Saj, — Sanfrancisko 1901. gadā ir jūsu uzdevums.
Nevienam nepatīk sabojāt dramatisku momentu. Un tomēr man bija jāsamaitā šā nevainīgā dramatiskā brīža noskaņa, kura man tā patika. Un es, pieri saraucis, papurināju galvu.
— Nē. Ja man ļauj izvēlēties, doktor Danciger, tad es negribētu Sanfrancisko. Es vēlētos pamēģināt Ņujorkā.
— Ņujorkā? — Doktors samulsis paraustīja vienu plecu. — Es pats tā nedarītu, taču, ja vēlaties, varat mēģināt Ņujorkā. Man šķita, ka piedāvāju jums ko sevišķu,taču …
— Man ļoti žēl, doktor Danciger, tomēr es nedomāju Ņujorku 1894. gadā, — es samulsis pārtraucu viņu.
Tagad Dancigers vairs nesmaidīja; viņš cieši vērās man acīs, prātodams, vai nav manī smagi vīlies.
— AI Un kad tad? — viņš klusu jautāja.
— 1882. gada janvārī — datumu es neatceros, bet es to uzzināšu.
Es nebiju paspējis pabeigt teikumu, kad viņš jau noliedzoši kratīja galvu.
— Kāpēc?
Es jutos muļķīgi, skaidrodams:
— Lai… redzētu, kā kāds cilvēks nosūta vēstuli.
— Tikai lai novērotu? Vai tas ir viss? — viņš ziņkārīgi jautāja, un es piekrītoši palocīju galvu.
Doktors strauji pagriezās, piegāja pie rakstāmgalda, pacēla telefona klausuli, uzgrieza divciparu numuru un gaidīja.
— Fren? Pārbaudiet pārskatus par Dakotu; tie ir filmā. Vai parka pusē 1882. gada janvārī ir kāds tukšs dzīvoklis?
Mēs gaidījām. Es nositu laiku, pētīdams maketu uz galda, staigāju tam apkārt, noliecos tam pāri, lai slepeni pašķielētu uz doktoru. Dancigers satvēra spalvu, steigšus kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, tad noteica: — Tencinu, Fren, — un nolika klausuli. Viņš noplēsa lapiņu no bloknota, pagriezās pret mani un neapmierinātā balsī teica:
— Man tiešām žēl, bet 1882. gada janvārī Dakotā ir divi tukši dzīvokļi. Viens otrā stāvā, no tā nav nekāda labuma. Taču otrs atrodas septītajā stāvā un būs tukšs visu mēnesi — no pirmā janvāra līdz februārim. Atklāti sakot, es biju cerējis, ka nebūs tādas iespējas un jūsu nodomu nevarēs īstenot, tad arī viss ar to būtu beidzies. Saj, šai Projektā nedrīkst iejaukt nekādas personiskas intereses. Tas ir sasodīti nopietns pasākums, un te nekas nenotiek personisku interešu dēļ. Tāpēc varbūt būs labāk, ja jūs man pastāstīsiet, kas jums īsti ir aiz ādas.
— Es to darīšu. Bet es negribu jums tikai stāstīt, ser, gribu arī kaut ko parādīt. Rīt, jo, ja jūs pats redzēsiet, par ko ir runa, man šķiet, ka jūs varbūt man piekritīsiet.
— Es tā nedomāju, — Dancigers no jauna papurināja galvu, taču viņa acis atkal bija draudzīgas. — Tomēr katrā ziņā parādiet man, kas tas ir; ja jums izdevīgi, tad rit no rīta. Dodieties tagad mājās, Saj, šī bija smaga diena.
5
Mēnešus trīs pēc iepazīšanās ar Ketrinu Mankuso es kādu vakaru pavadīju viņu uz mājām; vairs lāgā neatceros, kur īsti mēs bijām izbraukuši ar viņas mūžveco mašīnu. Es pārbraucu to pāri ietvei un novietoju spraugā starp veikalu un blakus māju, un mēs pāri mašīnas aizmugurei izrāpāmies laukā. Augšā, dzīvoklī virs veikala, Keita uzlika vārīties ūdeni tējai. Viss bija tāpat kā vienmēr, tomēr man šķiet — mēs abi zinājām to, jau noģērbjot mēteļus, — šovakar kaut kādā mistiskā veidā — mistiskā tāpēc, ka līdz šim vakars ne ar ko nebija atšķīries no daudziem citiem — mēs bijām šķērsojuši kādu neredzamu robežu un mūsu attiecības vairs nebija izmēģinājums, bet kļuvušas mērķtiecīgas, jo Keitija man sāka stāstīt visu par sevi.
Viņa ienesa tēju, katrā rokā pilnu tasi uz apakštasītes, un es zināju, ka manā tasē viņa cukuru iebērusi jau virtuvē, pasniedza man manējo, nosēdās blakus uz dīvāna un sāka stāstīt, it kā mēs abi jau iepriekš būtu sapratuši, ka viņa tā darīs. Lielākajai daļai no tā, ko viņa man tovakar stāstīja, šeit nav nozīmes, bet pēc kāda brīža viņa man pajautāja:
— Vai tu zini, ka es esmu bārene?
Es pamāju ar galvu, to viņa man jau sen bija pateikusi. Kad Keitai bijuši divi gadi, viņas vecāki nedēļas nogalē devušies izbraukumā, atstādami viņu kā vienmēr pie kaimiņiem — Airas un Bellas Kārmo- dijiem. Tas noticis Vestčesterā. Kārmodiji bijuši daudz vecāki par abiem Mankuso, taču ģimenes cieši sadraudzējušās. Kārmodijam bērnu nav bijis, un viņi bijuši gluži kā uzburti uz Keitu. Braucot uz mājām, viņas vecāki aizgājuši bojā.
Nākamajās dienās Kārmodiji paturējuši Keitu pie sevis. Un, kad izrādījies, ka Keitai nav nekādu radinieku, kas būtu varējuši viņu pieņemt — bijusi tikai kāda Keitas mātes māsīca, kas dzīvojusi citā štatā un bērnu nekad nebija redzējusi, — Kārmodiji Keitu likumīgi adoptējuši, un mātes māsīca tam tīri priecīgi piekritusi. Kārmodiji meiteni uzaudzinājuši, un Keitai viņi, protams, bijuši kā tēvs un māte, jo savus īstos vecākus viņa nemaz nav atcerējusies.
Es pamāju: jā, es zināju, ka viņa ir bārene. Keita piecēlās, iegāja guļamistabā un atgriezās, nesdama rokā sarkanus spīdošus papes vākus, tādus kā ermoņikas, tie bija apsieti ar sarkanu aukliņu. Turēdama vākus klēpī, viņa tos atvēra, sameklēja īsto nodalījumu, iebāza roku — būtībā mēs visi esam aktieri un jau no dzimšanas mīlam uzspēli —, taču neizņēma neko laukā, tikai turpināja runāt, ļaujot augt manai ziņkārei.
— Airas tēvs bijis Endrū Kārmodijs, puslīdz pazīstams finansists un politiķis deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā, kaut nav bijis no īsti slavenajiem. Šķiet, ka vēlāk viņš vairs nav pratis taisīt naudu un zaudējis visu agrāk sarausto bagātību. Galvenais viņa slavas iemesls bijis tas, ka viņš bijis tāds kā padomdevējs prezidentam Groveram Klīvlendam
Es pamāju un, lai kaut ko pateiktu, ieprasījos:
— Kādus padomus tad viņš prezidentam devis?
Keita smaidīja.
— Es nezinu. Man šķiet, neko sevišķu. Kā vēsturiskai personai viņam bijusi niecīga nozīme. Aira mēdza stāstīt, ka ļoti plašajā Klīvlenda otrās prezidenta pilnvaras laika vēsturē viņa tēvam varbūt būtu vieta tikai vienā mazā zemsvītras piezīmītē. Taču
Airām tas bijis svarīgi, jo, kad Aira bijis vēl zēns, es īsti nezinu, cik vecs, viņa tēvs izdarījis pašnāvību. Un man šķiet, ka Aira visu mūžu nav spējis tēvu izdzēst no savas atmiņas.
Keita izņēma roku no mapes. Viņa turēja tajā mazu melnbaltu momentuzņēmumu.
— Endrū Kārmodijs esot bankrotējis un zaudējis visu savu naudu. 1898. gadā viņš ar sievu pārcēlies uz Montānas štatu, uz mazu pilsētiņu Džilisu. Pēc ilga laika, trīsdesmitajos gados, kad Aira sen jau bijis pieaudzis un vairs nav dzīvojis Džilisā, viņš aizbraucis atpakaļ uz turieni, tikai lai pārliecinātos, vai viņa tēva kaps ir tāds, kādu viņš to atcerējies no bērnības. Tas bijis tieši tāds.
Keita pasniedza man mazo fotogrāfiju.
— Sis ir viņa tēva kapakmens, ko Aira tovasar nofotografējis. Man šķiet, tas aizvien vēl stāv turpat; es kādreiz gribētu aizbraukt to apskatīt.
Skatīdamies uz mazo, spīdīgo momentuzņēmumu savā plaukstā, es netiku gudrs, ko īsti redzu. Tad es pazinu — tas bija tāds kapakmens, kādu zīmē karikatūristi — vecmodīga plāksne ar taisniem sāniem, kuri uz augšu noapaļoti pareizā pusaplī. Šķita, ka kapakmens nepaceļas no zemes augstāk par kādu puspēdu, tas bija zemāks nekā citi un nestāvēja vairs pilnīgi taisni, bet bija noslīdzis uz kreiso pusi. Fotogrāfija bija asa un skaidra; Aira to bija uzņēmis tieši īstajā apgaismojumā. Akmens stāvēja ar retu zālīti apaugušas kapa kopiņas galvgalī; skaidri varēja saskatīt dažas noziedējušas, pūkainas pienenes. Kapa kopiņa bija veca un saplakusi, gandrīz vienā līmenī ar zemi. Es, mazliet iztrūcies, pamanīju, ka akmenī iegravētās zīmes nav burti; uz pieminekļa nebija uzraksta, tikai zīmējums, un cs pacēlu mazo fotogrāfiju tuvāk lampai, kas stāvēja dīvāna gala.
Zīmējums bija deviņstaraina zvaigzne apli. To veidoja kādi deviņdesmit vai simt punkti. Akmeņkalis bija iekalis punktus citu aiz cita, zvaigzni veidojošie punkti saskārās ar apli, un zīmējums klāja gandrīz visu pieminekļa priekšpusi līdz pašai zemei. Fotogrāfija bija laba, katrs punkts bija redzams graudainajā akmens virsmā kā sīka, melni noēnota iedobīte; laika zoba sagrauztā pieminekļa apaļā virsa asi izcēlās uz daudz tumšākā cieši noblietētās zemes un retās zālītes fona. Blakus stāvošie kapakmeņi fotogrāfijā bija neasi.
Man liekas, ka es kādu minūti — un tas ir ilgs laiks — stingi skatījos uz fotogrāfiju. Uzņēmums bija aizraujoši reāls; kaut kur tālu mazā Montānas pilsētiņā vēl aizvien stāv šis ērmotais kapakmens, ļoti iespējams, ka nosūbējis un raupjš, padots gadiem ilgai aukstuma un karstuma, mitruma un sausuma un daudzu gadalaiku mijai. Beidzot es palūkojos uz Keitu.
— Un šito viņa sieva novietoja pie viņa kapa?
— Tas visu mūžu satrauca Airu.
Viņa atkal parakņājās map
— Airas tēvs nošāvās. Kādā vasaras pēcpusdienā. Sēdēdams pie rakstāmgalda mazā koka mājelē. Un šo viņš bija atstājis uz galda, — Keita stāstīja.
Es paņēmu aploksni. Uz tās bija dzēsta zaļa trīs centu pastmarka ar tā uzzīmētu Vašingtona profilu, kādu nekad nebiju redzējis. Zīmogā pāri pastmarkai varēja izlasīt: «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. g. 23. janvārī pīkst. 6 vakarā», zemāk ar melnu tinti rakstīta adrese: «Endrū V. Kārmodi- jam, eskvairam, Sitijā, Piektajā avēnijā 589.» Aploksnes apakšējais labais stūris bija viegli pārogļojies, it kā būtu aizdedzināts un gandrīz tūlīt pat atkal apdzēsts. Es pagriezu aploksni otrādi — otra puse bija neaprakstīta.
— Paskaties iekšā, — Keita mudināja.
Aploksnē bija balta uz pusēm pārlocīta papīra lapa;
viena mala bija apsvilusi, it kā būtu atradusies aploksne, kad tā aizdedzināta. Virs locījuma tai pašā skaidrajā rokrakstā kā adrese ar melnu tinti bija rakstīts: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas marmoru Tiesas namā, lūdzu, ierodietics nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.» Zem locījuma vietas plašā, gandrīz nesalasāmā skribelē- jumā ar zilu tinti, pie tam uz papīra bija uzkrituši četri tintes traipi, bija uzkricelēts: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul (šķiet, ka tālāk, kur papīrs bija apdedzis, kaut kas trūka). Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums (apdegušajā vietā trūka vēl viens vārds), nav iespējams to nedz noliegt, nedz arī no tā izbēgt. Un tā ar nelaimīgo piemiņu savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»
Es jutu, ka lūpu kaktiņi man savelkas vieglā smaidā; tas šķita tik nereāli. Lūkojoties uz mazo apdegušo papīra lapiņu, bija grūti saprast, ka reiz cilvēki patiešām varējuši rakstīt tik izpušķotā un uzpūstā stilā un pēc tam paņemt revolveri un nošauties. Tomēr, lai kā arī bija uzrakstīta zīmīte, ko turēju rokā, tā bija reāla; es atkal paskatījos uz to un vairs nesmaidīju; tā bija izmisuma pilna vēsts par kāda cilvēka esības pēdējiem mirkļiem. Es ieliku to atpakaļ aploksnē un paskatījos uz Keitu.
— Pasaules gals? — es jautāju.
Taču Keita papurināja galvu.
— Neviens nekad neuzzināja, ko tas nozīmē. Man šķiet, to zināja tikai Airas māte. Man tik bieži stāv acu priekšā skats — kaut gan es nīstu šīs atmiņas —, kā viņa ieskrien pulvera smakas pilnajā istabā ar šāviena troksni vēl ausīs un nostājas blakus vīram, kas saļimis uz galda, kā izlasa šo zīmīti, aizdedzina to, pēkšņi tomēr noslāpē liesmu un paglabā zīmīti. Ārstu viņa neesot izsaukusi. Kārmodijs esot trāpījis tieši sirdī, tā viņa teikusi izmeklēšanā pēc bērēm; katrs muļķis būtu varējis redzēt, ka viņš miris. Viņa bez kavēšanās nomazgājusi līķi un saģērbusi to apbedīšanai. Tais laikos un tai vietā nebijis nekas neparasts, ka līķi nebalzamē; taču viņa neļāvusi ne apbedīšanas biroja vadītājam, ne arī kādam citam ieiet telpā, iekams līķis nav bijis saposts iezārko- šanai.
Tas bijis skandāls pilsētas mērogā, kā Airām bērnībā ne reizi vien atgādināts. Tomēr Airas māte palikusi nelokāma. Izmeklēšanā Kārmodija atraitne skatījusies pratinātājiem tieši acīs un teikusi, ka viņai neesot ne jausmas, ko nozīmējot atstātā zīmīte, un ka nevienam citam neesot nekādas daļas par to, ko viņa darījusi. Pēc desmit dienām viņa uz kapa uzlikusi akmeni, kura fotogrāfiju tu redzēji, un neviens nekad neesot dzirdējis no viņas ne vārda, kas izskaidrotu notikušo.
Sis gadījums apēnojis Airas dzīvi. Visu mūžu viņš vēlējies uzzināt: kāpēc, kāpēc, kāpēc? Un es arī.
Un arī es gribēju to pašu. Tai vakarā mēs daudz ko pārrunājām. Es Keitai stāstīju par sevi, galvenokārt par savu laulību un šķiršanos, un par to, ko es no tā sapratu un ko nesapratu. Tas nebija nekas tāds, ko es agrāk būtu vēlējies ar kādu pārrunāt. Tomēr, kaut tērzēju pats par sevi ar ieinteresētu klausītāju, kas visu to gribēja zināt, daļa manu domu vēl aizvien kavējās pie Endrū Kārmodija, prātojot: kāpēc, kāpēc, kāpēc?
Iespējams, ka cilvēka visspēcīgākais instinkts, pat varenāks par izsalkumu un seksu, ir ziņkārība — absolūta nepieciešamība uzzināt. Ta var dominēt un bieži arī dominē par kādu veselu mūžu, tās dēj var lauzt kaklu, un izredzes apmierināt ziņkārību var būt vissatraucošākās jūtas. Un tāpēc piektdienas rītā doktora Dancigera kabinetā es sēdēju, tik tikko spēdams sagaidīt, ko viņš man atbildēs. Doktors bija mani uzklausījis, apskatījis mazo momentuzņēmumu un zilo aploksni, ko biju patapinājis no Keitas. Dancigers sēdēja aiz sava rakstāmgalda un vēroja mani; šodien viņš bija ģērbies tumšzilā divrindu uzvalkā un baltā kreklā ar sarkanbrūnu taurentiņu, man mugurā bija tas pats pelēkais uzvalks, kas vakar. Pēc brīža viņš atkal paņēma zilo aploksni un skaļi lasīja:
— «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul… šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir…»
Doktors pēkšņi pasmīnēja.
— Un jūs gribētu novērot, ka viņš šito nosūta, vai ne? Nu, kas gan var jums to pārmest! Es arī gribētu to redzēt. Bet kāds labums jums no tā tiks, Saj? Ko jūs uzzināsiet? Ja vispār kaut ko, tad tikai vēl kādu nenozīmīgu sīkumu; tas turpinās jūs mocīt, un jūs nevarēsiet atklāt visu noslēpumu. Jo jūs droši vien esat sapratis — viņš pārliecās pāri galdam uz manu pusi —, ka nedrīkst kaut vai tikai mazdrusciņ iejaukties pagātnes notikumos. Mainīt kaut ko pagātnē nozīmētu mainīt nākotni, kas no tās atkarīga. Tādas iejaukšanās sekas ir neiedomājamas, un tāds risks ir pilnīgi nepieļaujams.
— Protams! Un es to saprotu. Gribu tikai redzēt, kā vēstuli nosūta, doktor Danciger! Man ir skaidrs, ka neko daudz neuzzināšu. Varbūt pat neko. Bet . . . nu, es nevaru to izskaidrot…
— Nevajag. Jo es saprotu. Tomēr. ..
— Ja mēģinājums izdosies, es kaut ko novērošu. Kāpēc gan ne šo gadījumu?
Man šķiet, ka teorētiski nav iemesla to nedarīt; es jau baidījos, ka jūs jautājumu nostādīsiet tā. Labi, Saj. Vakar pēc jūsu aiziešanas es piezvanīju padomes locekļiem. Mums ik pa divi mēnešiem notiek apspriedes, nākamajai vajadzēja notikt šīs nedēļas beigās, un es lūdzu viņus sapulcēties šodien. Vakar vakarā es nezināju, kas jums prātā, bet man liekas, tas ir kaut kas tāds, kas jāizšķir padomei. Zināt, man nav gluži brīvas rokas. Es darīšu padomei zināmu šo jūsu priekšlikumu. Un arī tā teiks «nē».
Mazliet vēlāk Dancigers padomes telpās stādīja mani priekšā tās locekļiem. Konferenču zāle bija diezgan liela un tipiska, tāda pati kā daudzās reklāmu aģentūrās: priekšā bija pārvietojama tāfele, pie presētajiem sienas paneļiem piesprausta laba tiesa palielinātu fotogrāfiju un zīmējumu, galvenokārt no Lielās Manēžas; garš konferenču galds, ap to vīrieši kreklos, svīteros un uzvalkos. Dancigers vadāja mani apkārt galdam iepazīstinādams. Dažus es jau pazinu — tur bija Rūbs, šodien ģērbies uzvalkā, viņš tikai uzsmaidīja un pamāja man; bija arī kāds inženieris, ar kuru Rūbs mani bija iepazīstinājis gaitenī. Es iepazinos ar pārsteidzoši jaunu inteliģenta izskata vēstures profesoru no Kolumbijas, ar plikgalvainu, tuklu meteorologu no Kalifornijas tehnoloģiskā institūta, ar Čikāgas universitātes bioloģijas profesoru, kas tiešām izskatījās pēc profesora, ar Prinsto- nas universitātes vēstures profesoru, kas izskatījās pēc naktskluba komedianta, ar nervozu un modru armijas kājnieku pulkvedi Esterhāzi, kas bija civil- tērpā; ar zemiska izskata Savienoto Valstu senatoru un vēl citiem. Man šķiet, ka tā bija diezgan izcila sabiedrība, bet pēc tā, kā visi skatījās uz mani, kad sarokojāmies un apmainījāmies pieklājības frāzēm, konstatēju, ka godaviesis šobrīd esmu es. Visi pēc kārtas piecēlās, smaidīja, kaut ko pateica; un arī es smaidīju un kaut ko atbildēju, bet sasveicinoties visi pētoši skatījās man sejā. No tā nopratu, ka es un vēl kads pusducis tādu pašu kā es esam tie, kuru dēļ notiek šī un visas citas apspriedes. Projekts bijām mēs, un, kad gāju uz kafejnīcu, lai pie tases kafijas sagaidītu Dancigeru, es pēkšņi jutos varen ievērojama persona.
Doktors ieradās minūtes divdesmit vēlāk, izskatījās apmierināts un drusku pārsteigts. Apsēdies pie mana galdiņa, viņš pavēstīja, ka padome piekritusi manam lūgumam. Dancigers teica, ka Rūbs, Prinsto- nas profesors un Esterhāzi esot izcīnījuši man uzvaru. Viņi bija pierādījuši, ka manā nodomā nav nekā ļauna un, iespējams, ka tam, ko cs gribēju darīt, būs pat savas priekšrocības; tātad jautājums bija izlemts. Dancigers pasmaidīja un teica:
— Un tagad jūs ievedat kārdināšanā mani. 1882. gadā mana māte bija sešpadsmit gadu veca. Viņa bija dzimusi 6. februārī, un viņas dzimšanas dienā tēvs, māte un māsa aizveduši viņu uz Voleka
Es smaidīdams pamāju ar galvu, un Dancigers atzvēlās savā krēslā.
— Daudzreiz es itin nemaz nespēju ticēt šim Projektam. Viss pasākums man šķiet absurds, bezcerīgs. Bet, ja tas izdosies, Saj, ja jūs patiesi sasniegtu tā laika Ņujorku un, neviena neievērots, stāvētu vestibila kaktā, jūs varētu būt manu vecāku satikšanās aculiecinieks … nu, ja mums var būt viens personisks nolūks, tad var būt arī otrs. Es būtu jums ļoti pateicīgs, Saj, ja jūs uzzīmētu viņu ģīmetnes, kādi viņi toreiz izskatījās.
Viņš strauji piecēlās.
— Un tagad mums jāpasteidzas. Viņi varēšot tikt galā līdz pirmdienai, ja strādāšot arī nedēļas nogalē.
Es sēdēju, klausījos un piekrītoši māju ar galvu, tai pašā laikā juzdams, ka pacilātības brīdī, kad Dancigers pastāstīja man jauno ziņu, mans satraukums gluži perversi saplaka, un visa mana ticība vecā vīra Projektam izsīka, it kā būtu pasista vaļā kāda spunde. Tā bija sajūta, kas atkal un atkal man uzbruka, sākot ar pirmdienas rītu, un es pat pieradu pie tās.
6
Sestdien es pēdējo reizi noskuvos. Pirmdienas rītā stāvēju klasē, kur Dancigers bija man licis ierasties; pie pretējās sienas rindojās desmit ar papīru pārklāti manekeni. Es nogāju garām un noskatīju tos, nagi man niezēja pacelt vienu papīra loksni uz augšu un palūrēt. Taču, kamēr centos sadūšoties, klasē iesteidzās kalsns, ka man šķita, gadus divdesmit sešus vecs vīrietis un stādījās man priekšā. Tas bija Mārtiņš Lāstfogels, mans instruktors; mēs sarokojāmies un vienojāmies, ka prātīgāk būtu saukties priekšvārdos. Es nosēdos vienā no klases krēsliem un vēroju, kā viņš stāvēja aiz rakstāmgalda un rakņājās apdilušā portfeli, kura siksnas no gadiem ilgas lietošanas bija sarullējušās un kuram zem slēdža rēgojās apaļas, nobružātas papīra etiķetes driska ar uzrakstu «Ro- lumbijas universitāte».
«Mīļā pasaulīt,» es nodomāju, «tas nu gan ir neglītais pīlēns!» Viņam bija pārāk mazs zods, tas nesaderējās ar degunu, kas bija liels, smails un pārāk garš; matus viņam būtu vajadzējis apcirpt jau pirms kādām trim nedēļām, un sukāti tie droši vien nebija kādas četras nedēļas. Bet, kad viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja, viņa acis bija draudzīgas, dedzīgas un gudras; es vēlāk uzzināju, ka Mārtiņam ir četrdesmit viens gads un brīnišķīgi skaista sieva, kura domā, ka viņas Mārtiņš ir īstais brīnums.
— Okei, — viņš iesaucās, kad bija atradis meklēto — žūksni kartīšu ar piezīmēm, kuras ar lielu mīlestību pāršķirstīja un kārtīgi novietoja uz galda stūra.
— īstenībā es neesmu skolotājs, tāpēc, ja neizsa- kos skaidri vai arī sarunāju muļķības, tūlīt sakiet. Esmu zinātnieks, viens no laimīgajiem cilvēkiem, kas var nopelnīt iztiku, darīdams to, kas viņam patīk, un man patīk pētīt vēsturi. Pajautājiet man, kā četrpadsmitajā gadsimtā bija apgaismotas Parīzes ielas — ja tās vispār bija apgaismotas —, vai arī, no kā astoņpadsmitajā gadsimtā taisīja parūkas, vai arī, kā Jaunās Anglijas gaļas veikalos 1926. gadā iesaiņoja cūku taukus. Un es rakņāšos pa pagātnes gruvešiem un mēģināšu to noskaidrot. Nedēļas nogali es pavadīju, urķēdamies pa astoņdesmitajiem gadiem, un es to darīšu vēl un vēl. Tas ir šausmīgi novārtā pamests laika posms, kaut gan nezinu, kālab, jo toreiz ir noticis ļoti daudz interesanta. Bet es šeit neesmu tikai tāpēc, lai piestūķētu jūs ar faktiem par šo laiku. Jūs gluži labi tiekat galā ar divdesmito gadsimtu, nemaz nezinādams visu par to.
Mārtiņš panāca šaipus galda, nostājās pie tuvākā manekena un satvēra pārklāju.
— Un es arī nedomāju, ka jums būtu jāzina viss par astoņdesmitajiem gadiem. Bet jums tie ir jāizjūt.
Mārtiņš norāva pārklāju no manekena.
Uz tā bija vecs dzeltenpelēks apģērbs, kas izskatījās kā smags, tumša auduma maiss; es piecēlos un piegāju klāt to apskatīt. Kleita nedzīvi karājās uz manekena, tās apakšmala skārās pie grīdas, garās, kuplās piedurknes bija noļukušas gar sāniem. Apkakle bija augsta, krūtis un aproces rotāja sarežģīts sīku, nespodru melnu pērlīšu raksts.
— Mēs to aizņēmāmies no Smitsona muzeja. Jūsu dēļ. Ar lidmašīnu atvedām šurp. Tas darināts un valkāts astoņdesmito gadu sākumā. Ļaudis staigā pa Smitsona muzeju, skatās uz šitam līdzīgiem priekšmetiem un domā, ka sievietes toreiz tā ģērbušās, — Mārtiņš teica un pakratīja galvu. — Bet tā nav. Iekaliet sev smadzenēs, ka tā tas nav. Paskatieties uz krāsu, ja to vēl vispār var saukt par krāsu! Senās krāsas nebija noturīgas, Saj! — viņš to noskaldīja tā, it kā es mēģinātu ar viņu strīdēties. — Ģērbs ir balojis gadu desmitiem, pārvērties, beidzot tam vairs nav nekādas krāsas. Un apskatiet audumu. Sakrunkojies. Vietām sarāvies, vietām nokarājas un noļūk; man šķiet, ka no šiem pavedieniem ir pagaisusi visa dzīvība. Pat pērlīšu apmalojums nomelnējis!
Mārtiņš pastiepās un uzsita man uz pleca.
— Un jums jāsaprot, vēl vairāk nekā jāsaprot, jums tas ir jāizjūt: sievietes astoņdesmitajos gados nebija nekādi spoki. Tās bija dzivas sievietes un nekad nebūtu vilkušas mugurā šitādas lupatas! — Viņš ar īkšķi piebikstīja vecajam tērpam. — Sieviete, kam tas kādreiz piederēja — ko gan īsti viņa valkāja, kad pirmo reizi uzģērba šo kleitu? Te ir tas, kas viņai bija mugurā! Viesībās.
Mārtiņš norāva pārklāju no blakus manekena; to nevarēja saukt vienkārši par tērpu, tā bija tualete no spilgta vīnsarkana samta, auduma uzkārsums bija svaigs un nenodilis, priekšpusē un mugurpusē drāna bija lieliski sakārtota daudzās krokās. Pērlīšu apmale, lauzdama gaismu, vizuļoja tīrā, tumši sarkanā krāsā, un šķita, ka apģērbs būtu dzīvs. Tas bija efektīvs ģērbs un no augšas krītošajā gaismā mirguļoja kā dārgakmens.
— Mēs izvēlējāmies šo oriģinālu, —• Mārtiņš pieskārās nožēlojamajam dzeltenpelēkajam muzeja tērpam, — jo viņiem Smitsona muzejā kopā ar tērpu bija atstāts arī apraksts, kad un kā tas ticis pagatavots, klāt bija arī šuvējas piegrieztne un neizbalojis drānas gabaliņš. Mēs likām uztaisīt tieši tādu pašu. — Mārtiņa pirksti nespēja valdīties, tie noglauda grezno, jauno sarkano samtu. — Un šis ir daudz līdzīgāks dzīvas sievietes reiz valkātam tērpam nekā oriģināla atliekas.
Viņš norūpējies skatījās uz mani, tad norādīja uz gluži jauno tērpu.
— Vai jūs varat, Saj, redzēt īstu, dzīvu sievieti, meiteni, kas uzģērbusi šo tērpu un izskatās lieliski?
— Pie joda, jā, es pat redzu, kā viņa dejo!
Šai nedēļā — es nespēju novaldīt rokas, tās visu laiku taustīja jauno, augošo bārdu — mēs apskatījām visvisādu vīriešu un sieviešu cepuru kolekciju — oriģinālus un dublikātus, rokassomiņas, uzročus, cim
dus. Kādu rītu es stāvēju, grozīdams rokā sievietes kurpi, pētīdams trauslo, pelēki melno ādu, kuru krustam šķērsām vagoja plaisas. Purngals un lente uz tā bija ērmoti bezkrāsaini, perlamutra podziņas salūzušas; tā vairs nebija kurpe, bet kaut kads dīvains krāms. Tad Mārtiņš pasniedza man tās dubultnieci no jaunas ādas, un es sajutu rokā lokanu kurpi; tā bija izrotāta ar perlamutra podziņām, purngals un platā lente uz tā bija spilgti gaišsarkani. Mārtiņam netrūka izdomas — kurpe nebija gluži nelietota. Tā smaržoja pēc svaigas ādas, taču pazole bija mazliet nobružāta, papēdis zaudējis asās maliņas, un spīdošajā pēdas pacēluma vietā jautās tikko manāma krociņa.
Mārtiņš pavīpsnādams sacīja:
— Nelaime tā, ka viss, kas atlicis no tālās pagātnes, ir novecojis. Relikvija. Tā var mums kaut ko pavēstīt par to, kāda bijusi pagātne, tomēr parasti iznīcina sajūtu, ka šie priekšmeti būtu piederējuši patiesi dzīvam cilvēkam. Bet šī kurpe — tā varētu piederēt dzīvai sievietei. Kaut gan tā bija jāuztaisa mums pašiem.
Es pamāju ar galvu; nebija grūti redzēt jaunu meiteni sēžam uz gultas malas, uzvelkot un aizpogājot kurpi, pēc tam grozot potīti un pašai apbrīnojot, kā jaunā āda gaismā laistās.
Vairākas dienas mēs ar Mārtiņu šķirstījām grāmatas, kuru lappuses bija nobrūnējušas un vietām klātas pelējuma traipiem. Lappuses pāršķirstot, stūrīši noplīsa. Tikai spoks būtu spējis kādreiz lasīt šādu grāmatu. Tad Mārtiņš no kādas kastes izņēma tās pašas grāmatas, tikai to vāki bija jauni un spilgti sarkani, zili un zaļi; tituli bija tikko kā uzdrukāti ar mirdzošiem zelta burtiem, lappuses tīras un baltas, svaigais, melnais iespiedums vēl smaržoja pēc tipogrāfijas krāsas. Acīmredzot tās vēl nekad nebija
lasītas — včl ne. IJn manā iztēlē pamazam saka rosīties un atdzīvoties astoņdesmitie gadi.
Reiz pusdienas laikā ieraudzījām Rūbu kafejnīca stāvam rinda, vēlāk viņš piebiedrojās mums ar Martinu, lai paēstu lenču. Pēcpusdienā viņš izvadāja mani pa visiem birojiem, pa galdniecību un metālapstrādes darbnīcu, pa nelielu bibliotēku, apspriežu zaļi, drēbnieku un kurpnieku darbnīcu, Lielās Manēžas kontroles telpu, nelielu kinozāli un visām citām vietām, kur strādāja cilvēki, un iepazīstināja ar visiem.
Es iepazinos ar Piteru Mārplu, jaunu zīmētāju Projektā; agrāk viņš bija strādājis par dekoratoru kada Ņujorkas teātrī, pie tam viņš bija labs dekorators; izrādījās, ka esmu redzējis vairākas lugas viņa skatuviskajā ietērpa. Es sastapu Lariju Makdermotu, Projekta fotogrāfu; viņš šad tad bija strādājis kādai reklāmu aģentūrai, kurā kādreiz biju nodarbināts arī es. Es iepazinos ar tehniķiem, stenogrāfiem, inženieriem, ar kādu grāmatvedi, ar vēstures profesoru no Kalifornijas universitātes un ar ļaudīm, kuru darbu neviens nepiemin; Rūbs par vienu no tiem atsaucās kā par «mūsu galveno kukuļdcvēju», un aprunātais tikai pavīpsnāja.
Es sastapu arī savus kolēģus — pārējos kandidātus, izņemot tikai divus, kuri jau uzturējās Lielajā Manēžā, — Džonu Maknotonu Vermontas mājā un Džordžu Vingu, kraukļu cilts indiāni un bijušo flotes apakšvirsnieku, kas dzīvoja vigvamā. Viņus es jau biju redzējis. Viens no kandidātiem bija tas, kas mācījās viduslaiku franču valodu; mums bija kāds kopējs draugs, bet mēs ne viens, ne otrs nespējām atcerēties ta priekšvārdu. Kāda cita kolēģe bija mis Ailīna Jorgensena, tieva, iebiedēta izskata jauna matemātikas skolotāja no Linkolnas Nebraskas štatā; viņa blakus klasē sāka studēt gadsimtu mijas laika Sanfrancisko. Es iepazinos ar glīto čarlstona meiteni un jaunekli, kurš bija vingrinājies cīņa ar gumijas durkli.
Gaitenī, ejot uz liftu, Rūbs ierunājās:
— Ar šito pāri gan mēs nošāvām buku. Viņi kafejnīca sāka kopā dzert kafiju, pēc tam kopā pusdienot, tad — sastapties ārpus darba. Protams, tagad viņus neinteresē nekas cits kā tikai viņi paši. Viņi drīz precēsies. Tas jau ir varen jauki, bet mēs taču šeit neesam nodibinājuši vientuļo siržu klubu, un neviens vairs nedod nenieka par to, ka vienam vai otram no viņiem vispār veiksies. Nu, tad mēs aizlikām visus aiz trejdeviņām atslēgām, un tagad ir spēkā likums: pavadiet daļu dienas kopā ar pārējiem kandidātiem Šeit uz vietas, ja tā izgadās, tikai vairs nekādas brāļo- sanās; okei?
Skaidrs, jo čarlstona meiteni es tik un tā esmu nokavējis.
Kādu dienu vienu stundu pavadīju doka Rosofa kabinetā, kur viņš mani iepazīstināja ar pašhipnozes tehniku. Tas bija pārsteidzoši viegli, vismaz tehnika tada bija. Doktors nosēdināja mani savā lielajā, zaļajā ādas klubkrēslā un lika iekārtoties pavisam ērti.
- Ja gribat, aizveriet acis, kaut gan tas nav nepie ciešams, — viņš sacīja.
Es aiztaisīju acis.
— Tagad tikai iestāstiet sev, ka jūs jūtaties aizvien ērtāk un ērtāk, ka gan jūsu ķermenis, gan psihe aizvien vairāk nomierinās. Un ļaujiet šai sajūtai īstenoties. Tad sakiet sev, ka jūs pamazām palēnām grimstat transā. Būdams pilnīgi nomodā un apzinoties to, ļaujieties vieglam transam. Neraizējieties par vārdu «transs», tas vienkārši ir ērts termins, lai apzīmētu spēju viegli pakļauties suģestijai, tas nav nekas mistisks. Līdzko jūtat, ka esat sasniedzis šādu stāvokli, gari un plaši ieskaidrojiet sev, ka esat pats sevi hipnotizējis. Tad pārbaudiet to: sakiet sev, ka uz laiku nespējat pacelt roku. Izmēģiniet, un, ja jūs patiešām nevarat roku pacelt, tad jūs esat transā. Pēc tam izmēģiniet kādu pašhipnozes suģestiju tikai gribat. Piemēram, ja jums sāp galva, sakiet sev, ka jūsu galvas sāpes pāries, pirms būsiet paspējis izskaitīt līdz pieci. Vai ari jūs varat izdzēst domas, emocijas, atmiņas un vēlāk ar pēchipnozes suģestiju likt tām atkal atgriezties. Okci? Pašhipnoze patiešām ir spēcīgs līdzeklis.
Es pamāju ar galvu, un Rosofs atstāja mani vienu, lai varu sākt. Es rīkojos, kā viņš bija mācījis, un jutu, ka kļūstu brīnum mierīgs un rāms. Iestāstīju sev, ka pakāpeniski slīgstu vieglā transā, un man šķita, ka jūtu, kā tas notiek. Sēdēju nekustēdamies, gandrīz aizsnaudies. Iestāstīju sev, ka nespēju pacelt roku, ka tā nespēj kustēties. Pievērsis acis žaketes piedurknei, mēģināju roku pacelt un, kad tā uzšāvās gaisā, gandrīz iegāzu sev pa aci.
Mēģināju no jauna, šoreiz daudz ilgāk, juzdams, ka visi muskuļi atslābst; vienīgi mana roka nezināja, ka esmu hipnotizēts. Katru reizi tā cēlās uz augšu kā centīgs, bet stulbs suns, kas īsti neizprot triku. Doks drīz atgriežas un ieteica man praktizēties mājās, vislabāk tad, kad patiešām esmu noguris un miegains.
Kādu rītu Mārtiņš Lāstfogels pāri klases priekšā stāvošajai tāfelei uzvilka ekrānu un aizmugurē novietoja pārvietojamu projektoru. Mēs abi sēdējām blakus, un Mārtiņš turēja rokā pārnēsājamo vadības pulti. Viņš noklikšķināja slēdzi, un projektora gaisa ventilators sāka darboties, baltas gaismas plankums ar noapaļotiem, izplūdušiem stūriem nosedza gandrīz visu ekrānu. Vel viens klikšķis, un plankums pārvērtās asi fokusētā melnbaltā zīmējumā — vecmodīgā kokgriezumā. Tā bija ielas ainava, ka man šķita, no astoņdesmitajiem gadiem; uz ielas bija dzīva satiksme, pa to brauca karietes un pajūgi, steidzās gājēji. Tā bija laba gravīra, taču šādu zīmēšanas stilu nelietoja jau kādu pusgadsimtu.
— Droši vien pagatavota tieši pēc fotogrāfijas, — Mārtiņš klusi piebilda; viņš neapzināti apslāpēja balsi, kā cilvēki mēdz darīt tumsā. — Kamēr vēl nepazina fototipiju, daudzus kokgriezumus ilustrācijām gatavoja pēc fotogrāfijām. Ja tā, tad jūs redzat ainu, kas var būt absolūti precīzs kāda reāla acumirkļa attēls. Un tas ir tas, kas mūs aizved pagājušajā laikā. Skatoties uz šo kokgriezumu savā ilustrētajā nedēļas žurnālā, astoņdesmito gadu cilvēks varēja iztēloties šo ainu.
Tas bija mans darbalauks, un es ieteicos:
Šodien mēs īstenību neattēlojam tā. Tas man atgādina japāņu mākslu, kurā plakanā perspektīva padara šķības pat rietumnieku acis. Mums zīmējums šķiet nereāls, taču tā laika skatītājam …
Pareizi! Lasiet vien savu lekciju pats un izēdiet mani no darba! Tikai neaizmirstiet, ka man ir jāuztur ģimene. Okei! Mēs iedevām šo kopiju un vēl žūksni citu Sidnejam Erkhartarn. Vai jūs viņu pazīstat?
Esmu redzējis viņa darbus: ielas ainavas, pilsētas skatus. Galvenokārt akvareļus. Viņš ir gluži labs.
— Viņš prot parādīt pilsētas dvēseli. Vai jums šķiet, ka šai zīmējumā viņš to ir panācis?
Mārtiņš noklikšķināja slēdzi, un Sidneja Erkharta zīmējums — es labprāt vēlētos būt tā īpašnieks — piepildīja ekrānu. Tā visos sīkumos bija tā pati ainava, kuru tikko bijām aplūkojuši. Ari šis bija zīmējums, bet krāsains, ar zīmuļa un tušas kontūrām norobežotajiem laukumiem ar otu bija uzklāta ķīniešu tuša spēcīgos toņos. Tā bija tā pati ainava, tomēr impresionistiska, viss tajā virmoja. Viņš bija izlicis uz papīra to, ko cs tik bieži biju centies sasniegt, skatoties Keitijas stereoskopā. Karietēs iejūgtie zirgi patiešām rikšoja, blakus liem vezumnieku zirgi mirka sviedros un bija saspringuši aiz piepūles. Ekipāžu riteņi griezās, to spieķi zibēja gaismā, un kāds ūsains vīrs izlocījās starp pajūgiem, drāzdamies uz priekšu, un viņa kājas izveicīgi kustējās. Un skatītājs visu to redzēja. Kad Erkharta zīmējums uzzibsnīja uz ekrāna, bija mirklis, kad es pats stāvēju ietves malā un vēroju ainavu, un tā bija gandrīz reāla.
Mēs visu priekšpusdienu pavadījām, skatoties zīmējumus un fotogrāfijas no agrīnajiem astoņdesmitajiem gadiem, pēc tam Erkharta, Kārla Morza, Mirēja Sidorfska un citu «tulkojumus»; tas bija Mārtiņa radīts termins, pie tam īsti trāpīgs. Visi zīmējumi nebija vienlīdz labi, daži bija izdevušies tikai daļēji. Taču citi atstāja spēcīgu iespaidu, un es piepeši pārdzīvoju satraukumu, uz mirkli ieraugot pagātnes acumirkļa realitāti.
Jau ilgi pirms bijām beiguši apskati, es biju pārliecināts, ka varu panākt to pašu — man nav nepieciešams ne Erkharts, ne kāds cits; arī es varu skatīties uz vecu grebumu vai fotogrāfiju un pilnīgi iejusties tajā tā, ka spēju atrast un uztvert sen pagājušo īstenību. Es tagad varēju to tikpat labi kā lielākā daļa šo jauno zīmējumu autoru, man šķita, ka pat labāk. Es nezināju, vai es varētu tikpat labi zīmēt, es nebiju drošs, vai esmu pietiekami liels mākslinieks, es šaubījos par to. Bet savā iztēlē es spēju to panākt.
Kad gājām uz kafejnīcu pusdienot, es to pastāstīju Mārtiņam, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
— Mēs cerējām, ka jūs tā jutīsiet, Rosofs to paredzēja. Taču jums neatliks laika īstai zīmēšanai, un šā rīta mērķis bija jūs tikai ierosināt. Mums vēl ir vesels lērums vielas, kas jums jāizstudē un «jāpārtulko» pašam savām vajadzībām.
Ks pavadīju trīs dienas viens pats pie projektora, skatoties eitu pēc citas astoņdesmito gadu ainavas un cenšoties atklāt to dziļāko būtību. Ar laiku cs ieguvu pieredzi un spēju to panākt pavisam ātri.
Kādu pēcpusdienu pulksten četros drēbnieka darbnīcā mani nomērīja no galvas līdz kājām. Stāvēju zeķes, turēdams katra rokā spaini ar smiltīm, kamēr kurpnieks apzīmēja manu pēdu kontūras.
Vienu nedēļu Mārtiņš gandrīz visu laiku lasīja lekcijas no savām kartītēm.
— Cik iedzīvotāju bija Savienotajās Valstis 1880. gadā? — viņš man pajautāja iesākumam.
Es izdalīju pašreizējo iedzīvotāju skaitu ar divi un pateicu, ka simt miljonu, taču Mārtiņš lika šo skaitli vēlreiz dalīt ar divi. Toreiz bija tikai piecdesmit miljonu amerikāņu, lielākā dala no tiem dzīvoja austrumos no Misisipi. Rietumu prērijās vēl aizvien klaiņoja bizoni; jaunais transkontinentālais dzelzceļš bija naeionals brīnums un izraisīja tādu satraukumu, ar kuru nespēj mēroties pat šodienas kosmisko lidojumu radītais satraukums; indiāņi vēl aizvien skalpeļa baltos. Tā bija pavisam cita zeme un cita pasaule; toreiz vēl eksistēja dzīvnieki, kas tagad jau iznīkuši. Ari sociālā sistēma bija pavisam cita — Eiropa tolaik bija pilna karaļu, karalieņu, imperatoru, caru un carieņu, un viņi nebūt nebija tikai greznumam, viņi valdīja.
Mārtiņš stāstīja, kā tolaik pasaulē ceļojuši un pārvadājuši preces. Tvaikoņi un dzelzceļi darbojās jau vairākus gadu desmitus, bet, par spīti tam, precinieki vēl aizvien lielākoties brauca ar burām, un vairums cilvēku ceļoja tā, kā bija ieraduši — kājām vai ar zirgiem. Gandrīz visi Amerikas iedzīvotāji dzīvoja un nomira tai pašā štatā vai pat pilsētā, kur bija piedzimuši; vairāk ļaužu brauca pāri okeānam nekā ceļoja paši pa savu zemi. Mārtiņš stāstīja, ka astou desmito gadu pasaule, kaut gan citāda, tomēr bijusi tuvāka mūsējai, nekā parasti domā.
— Tā ir sasodīti atšķirīga pasaule, taču nav sveša mūsējai. Man šķiet, jūs varēsiet tur justies kā mājās.
Keita domāja, ka mani garie mati, kas sniedzās līdz apkaklei, un jaunā bārda — es biju sācis to jau apcirpt — padarot mani sevišķi skaistu, un es viņai piekritu. Viņa bija sākusi palīdzēt man mājas nodarbības. Kādu dienu es viņu aizvedu uz lenču kādā Mcdisonskvēra restorānā un ielūdzu arī Rūbu un doktoru Dancigeru, un abiem viņa patika. Pēc tam viņi Keitai atļāva apmeklēt Projektu. Doktors Dancigers pats izrādīja viņai Lielo Manēžu, un viņa sekretāre gandrīz visu pārējo Projektu. Es apskatē nepiedalījos, biju pārak aizņemts ar Martinu Lāstfogelu.
Keitai tagad savā ziņā viss par Projektu bija skaidrs, un gandrīz katru vakaru, parasti pie viņas, bet dažkārt arī manās mājās, Keita mani apmācīja pēc Mārtiņa lekcijām, cenšoties iekalt man atmiņā visus nepieciešamos faktus. Keita kopā ar mani pēc fotogrāfijām un kokgriezumiem, kurus es atnesu mājās, pūlējās iejusties astoņdesmitajos gados. Kādā sestdienas rītā es aizvedu viņu uz Projektu un parādīju rekonstruētos tā laika apģērbus, cepures, cimdus un kurpes. Keita bija sajūsmināta un ilgojās, kaut varētu pielaikot kādu no tērpiem. Viņa man bija lielisks palīgs un, manuprāt, paātrināja mācīšanās procesu. Vismaz Mārtiņš bija par to pārliecināts. Viņa man milzīgi daudz palīdzēja pašhipnozes tehnikas apgūšanā; Keita pēc mana apraksta to tūlīt saprata un apjauta, kā to panākt. Un tad arī es noticēju, ka pašhipnoze patiešām ir iespējama. No Keitas apraksta es ieguvu priekšstatu par patieso sajūtu, kāda rodas ieslīgstot transā. Kādu vakaru, sēžot pie Keitas viņas antīkajā šūpuļkrēslā, — patiesi ārkārtīgi ērtā mēbeles gabalā — man tas izdevās. Es pa īstam nespēju pakustināt roku un sēdēju, stingi skatīdamies uz io kā noburts. Tad teicu sev, ka roka atkal «(brīvota, pamēģināju, 1111 tā atkal spēja kustēties. I'ec tam iestāstīju sev, ka aizmirsīšu savu adresi un palikšu transā, kamēr Keita ierunāsies. Es sēdēju, pūlēdamies atcerēties adresi, un neparko nespēju to atminēties. Tas bija gan aizraujoši, gan mazliet baigi. Es paskatījos uz Keitu, kas lasīja kaut kādas Martina piezīmes, un tai pašā mirklī viņa palūkojās uz mani. Viņa pasmaidīja un vaicāja:
— Vai izdevās?
Un es vienā acumirklī atkal atcerējos un kā vienmēr zināju savu adresi un jutu, ka esmu atbrīvojies no transa.
— Aha, beidzot, — es atbildēju.
Tad mēs kādu stundu pētījām naudas paraugus: sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sakuma monētas, arī zelta, lielas, vecas banknotes, kuras diezgan bieži izlaida vietējās bankas pašas ar saviem zīmējumiem un parakstīja bankas prezidents. Vislabāk no visām man patika zelta sertifikāti, kas bija izpērkami ar zeltu; mugurpuse tiem bija oranžā krasā, tā atgādinot zeltu.
Pēc doktora Dancigera lūguma es vairs nelasīju avīzes, žurnālus un modernus romānus; es biju arī pārtraucis skatīties televīzijas pārraides un klausīties, radio, un tas man nesagādāja ne mazākās grūtības.
Katru dienu es sēdēju Projektā, klausīdamies, ko stāsta Mārtiņš; klēpī turēju mazu rakstāmpulti, kuras augšdaļā bija ierīce papīra piestiprināšanai. Vienu pēcpusdienu es pavadīju, nogaršojot ēdienus. Tas notika pēc lenča, kuru es pēc Mārtiņa lūguma neēdu, pavisam tukšā kafejnīcā, kurā bija tikai pavārs vidējos gados un doktors Rosofs. Vispirms pavārs ienesa šķīvi ar sutinātu jēra gaļu, kartupeļiem un bietēm un nolika to man priekšā. Rosofs sēdēja man pretim, pavārs stāvēja blakus galdiņam, un abi, mazliet vīpsnādami, vēroja mani. Es pa druskai nobaudīju no visa, izgaršodams un skatīdamies tukšumā kā vīnu degustators. Es nekad agrāk nebiju ēdis jēra gaļu un nezināju, kādai tai jābūt; šķita, ka tā garšo gluži labi. Taču kartupeļi un bietes nebija gluži tādi kā parasti. Es turpināju ēst, cenzdamies noteikt atšķirību, nu doktors Rosofs drīz vien pajautāja: Nu?
Es noriju kumosu un atbildēju:
— Kartupeļi un bietes ir garšīgāki un aromātiskāki nekā tie, pie kuriem esmu pieradis.
Viņi alii atkal pasmīnēja, un Oskars teica:
Astoņdesmitajos gados dārzeņus audzēja bez mākslīgajiem mēsliem, nelietojot arī insekticīdus, un sēklas 1111 dēstus speciāli neapstrādāja. Nelietoja arī nekādus konservējošus līdzekļus un piedevas.
— Un tie ir vārīti nehlorētā ūdenī, — piebilda pavārs.
Pēc tam nobaudīju kādu saldo ēdienu, kas bija gatavots ar citādi rafinētu cukuru, tomēr garšoja tāpat kā parasti. Pēc tam apēdu mazu gabaliņu liellopu gaļas bifšteka, kas bija sīkstāks un nepārprotami garšoja citādi nekā visi citi, kurus biju ēdis agrāk. Nomēģināju brīnišķīgu saldējumu no nepasterizēta krējuma. Un ierāvu pamatīgu malku viskija, kas bija speciāli destilēts; tas bija neatšķaidīts un stiprs.
Un tad kādu vakaru, paēdis vakariņas mājās, es nomazgāju traukus un izsviedu no ledusskapja visu, kas nebija konservēts. Tad apsēdos dzīvojamā istabā pie kāršu galdiņa un uzrakstīju vēstulītes un pastkartes visiem, kuri varētu brīnīties par manu pazušanu.
Es visiem paziņoju, ka šeit, Ņujorkā, man ar darini diez ka neveicas, un tagad, jaunā gada 4. janvāri, es, acumirklīga impulsa mudināts, esmu nopircis vecu lielu automašīnu, sakravājies un rīt aizbraucu, kamēr vēl neesmu paspējis apdomāties. Es tikai braukāšu apkārt, īstenībā nezinu, kur — varbūt došos uz kādu no rietumu štatiem, pa ceļam šo to uzzīmēdams un u/skicēdarns vai arī fotografēdams. Es rakstīju, ka pēc. atgriešanās centīšos ar viņiem sazināties. Man ļoti nepatika tā izdarīties, bet es zināju, ka, sarunājoties personīgi vai pa telefonu, nespēšu pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem.
Pastkartes un vēstulītes iemetu pastkastītē Leksing- touas avēnijā, vienu kvartālu no savām mājām, tad bridi pastāvēju un palūkojos apkārt, kāda izskatās Ņujorka divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Taču nebija neka daudz ko redzēt: man visapkārt slējās tikai eku sienas, uz priekšu aizstiepās gara asfalta strēle, pa kuru pašlaik brauca tikai viens taksometrs, virs galvas laukumiņš pelēki melnu debesu, pārāk dūmakainu, lai varētu ieraudzīt kādu zvaigzni. Šķita, ka pa visu dienu sakrājušās automašīnu gāzes nogulsnējušās tieši šeit, un man sāka sūrstēt acis, kļuva arī auksti. Puskvartālu tālāk pa šķērsielu, uz kuras stūra es stāvēju, bariņš jaunu nēģeru nāca uz Lek- singtonas avēnijas pusi, tāpēc vairāk nekavējos, lai nesastaptos ar tiem un man nebūtu viņiem jāieskaidro, cik ļoti es allaž esmu jūsmojis par Mārtiņu l.utcru Kingu. Devos uz priekšu pa Leksingtonas avēniju un pēc tam cauri visai pilsētai uz noliktavu. Biju noguris, mazliet miegains, tomēr tik satraukts, ka jutu dauzāmies sirdi.
Pusotru stundu vēlāk, desmit minūtes pāri vieniem iita, mēs izgājām no noliktavas. Rūbs savu mašīnu, zemu, mazu sarkanu «sēdami», bija novietojis uz ielas pie sāndurvirri. Viņš vadīja mašīnu, doks Rosofs sēdēja man otrā pusē, un cs biju vairāk vai mazāk paslēpts starp viņiem abiem; virs mana kostīma — kaut gan es cenlos par to nedomāt kā par kostīmu — biju uzvilcis doka lietusmēteli. Protams, manus garos matus un bardu slēpt nebija nekādas vajadzības. Nevaru atcerēties, ka būtu kaut ko runājis, tikai aiz nervozitātes cs briesmīgi bieži žāvājos. Rosofs saprata iemeslu un laiku pa laikam uzsmaidīja man.
Rubs novietoja mašīnu kādus divpadsmit jardus no Dakotas galvenās ieejas; viņš pastiepa roku, un es to satvēru. Rūbs nopateica vairāk neko kā tikai:
— Labu veiksmi, Saj! Es vēlētos būt jūsu vietā.
Rosofs atvēra durtiņas un izkāpa, un es pašļūcu
pa sēdekli, lai viņam sekotu.
Uniformā tērptais durvju sargs mūs gaidīja; viņš tikai pamāja ar galvu, un mēs gājām tālāk zem lielās galvenās velves, tad pāri pagalmam. Abas milzīgās zaļās strūklakas nedarbojās. Mēs devāmies uz augšu pa platajām, vecajām kāpnēm Dakotas ziemeļaustrumu stūrī, nesastopot nevienu pašu cilvēku; uzkāpām septītajā stāvā; mans dzīvoklis atradās pāris durvju tālāk, un es izņēmu slēdzeni.
— Manu mēteli, Saj, — Oskars ieminējās, un es novilku lietusmēteli un pasniedzu viņam.
— Vai negribat ienākt iekšā? — es jautāju, taču viņš papurināja galvu.
Doks apskatīja manu apģērbu, tad pacēla acis, lai nopētītu manus matus un ūsas, it kā nekad agrāk nebūtu tos redzējis. Viņa sejā saskatīju mulsu bijību.
— Nē, Saj, es domāju, ka tagad nekas 110 mūsdienām šeit neiederas, — viņš noteica un pastiepa roku. — Labu veiksmi! Jūs zināt, kas jums jādara, kad esat sagatavojies.
Mēs paspiedām viens otram roku, tad cs devos pie savām durvīm, ieliku slēdzeni atslēga un pagriezu lielo, izrotāto misiņa rokturi; durvis bez trokšņa af sprāga vaļā, it kā būtu bez svara, taču es varēju sajust, cik tās masīvas. Es pagriezos, lai vēlreiz atvadītos no doka, bet Rosofs pašreiz jau iegriezās kāpnēs; viņš atskatījās uz mani un projām bija.
Es iegāju iekšā un aizvēru durvis. Manas acis iepletās, pierodot pie vājās gaismas, kas ieplūda pa lielajiem logu četrstūriem. Es pazinu dzīvokļa iekār- lojumu, biju bijis šeit kopā ar doktoru Dancigeru un Rubu dienā, kad tas tika pabeigts. Tagad piegāju pie viena 110 logiem, apstājos un skatījos lejup uz vāji redzamajiem līkumiem un juceklīgajām ēnām, kas bija mēness apgaismotie Centrālā parka ceļi, koki un krūmi. Es zināju — ja papūlētos pieliekties un skatītos tieši lejā, zem saviem logiem es būtu varējis redzēt Sentralpārkveststrītu un tā luksoforu gaismu un varbūt vēl kādu retu mašīnu. Ja paceltu acis, lai palūkotos tālu pāri parkam, es varētu redzēt vēl dažus apgaismotus logus lielajos dzīvojamos namos, kas virknējas kvartālu pēc kvartāla un robežojas ar Centrālā parka austrumu malu. Pagriezis galvu pa labi, cs parka dienvidu pusē varētu ieraudzīt neona reklāmas uz viesnīcu jumtiem, bet vēl tālāk aiz tām — lielo biroju ēku ugunis. Bet es neskatījos uz tiem. Es skatījos uz ēnām Centrālajā parkā. Gandrīz tieši man priekšā mēness apmirdzēja ezera virsmu, un man šķita, ka droši vien tāpat noticis arī kādā citā tādā pašā naktī, kad šī ēka bija vēl pavisam jauna. Gar parka līkloču ceļiem tālu cita no citas dega laternas, un ap katru no tām veidojās vēlās nakts miglas aplis, un, manuprāt, tās nevarēja izskatīties daudz savādākas, ja vispār bija citādas nekā toreiz — pirms ilga, ilga laika.
Es zināju, ka pie logiem ir smagas zaļas štoras, un pa tumsu tās nolaidu, tad aizvilku samta portjeras. To pašu izdarīju ar visiem pārējiem logiem, tad izvilku no kabatas sērkociņu kārbiņu. Pret kurpes pazoli uzrāvu sērkociņu. Tas nosprakšķēja, uzliesmoja un sāka rami degt; vasks tievā strūkliņā tecēja pa kātiņu. Ar otras rokas saliekto plaukstu sargādams liesmiņu, es tuvināju sērkociņu izrotātajai L veida misiņa gāzes caurulei, pie kuras īsā atzarojuma bija piestiprināts puķots stikla abažūrs; caurules apakšējā daļa bija atslēgas veida misiņa rokturis. Es pagriezu lo, izdzirdu kluso gāzes šņākoņu un pieliku aizdedzināto sērkociņu pie caurules vaļējā gala. Zem stikla abažūra izšāvās ķīļveida liesmiņas ar zilu maliņu, un man pie kājām uz puķotā pelēkā paklāja parādījās šaudīgs gaismas aplis, tad gaisma kļuva mierīga.
Es apskatīju istabu un mēbeles tikai īsu mirkli. Teicu sev, ka ir jau gandīz divi no rīta 1882. gada 5. janvārī, un pēkšņi sapratu, ka eksperiments patiešām sācies. Taču tagad es biju noguris, pilnīgi bez enerģijas, roka, kas vēl aizvien kavējās pie slēdža, izdzēsa gaismu, un tad es cauri priekšnamam gāju uz guļamistabu.
7
Es gluži labi māku gatavot ēdienu, piedūmojot virtuvi, kā parasti to iemācās vientuļi vīrieši. Bet tagad es ar cepšanu un vārīšanu noņēmos gandrīz jau nedēļu, un manas atmiņas par labu maltīti kļuva neskaidras. Šovakar man bija paredzēta kapāta cūkas šnicele ar šķēlēs sagrieztiem, taukos ceptiem kartupeļiem; es cerēju, ka pārmaiņas pēc abi ēdamie būs gatavi reizē, tomēr manas cerības uz to nebija nekādas lielās. Nemākulīgi rosīdamies pa veco lielo virtuvi, es nodomāju, ka man tā ēst gatavošana gan ir līdz kaklam, bet tad tūlīt pasmīnēju — «līdz kaklam» nu gan nebija īstais apzīmējums.
I'išborna tirgus izsūtāmais zēns gaļu šorīt bija alnesis pie. dzīvokļa kalpotāju ieejas. Es stāvēju pie durvīm savās melnajās biksēs bez iegludēm un a(lokiem; bikses turēja plati bikšturi; kājās man bija smagas, melnas pogājamas kurpes, mugurā zaļi baiti svītrots krekls bez apkaklītes, kaut gan abas — kā priekšējā, tā aizmugures podziņa bija ieliktas krekla apmalē; vēl man mugurā bija melna, ar tresēm apmatota divrindu veste, pār to stiepās smaga zelta pulksteņa ķēde. Es pasniedzu zēnam ar zīmuli rakstītu sarakstu par gaļu un pārtikas precēm nākamajai dienai un iedevu viņam piecus centus dzeramnaudas. Monētai vienā pusē bija vairogs, otrā — milzīgs 5: zēns, to saņemdams, smaidīja kā saulīte un pieklājīgi pateicās. Likdams gaļu ledus kastē, es iztēlojos, ka viņš izgājis atpakaļ uz ielas, rāpjas augšā uz vieglā precu furgona sēdekļa; abus furgona sānus klāja audekls, kuru vasarā varēja uzlocīt uz augšu. Es zinu, ka, uznākot sniegam — tas tagad varēja notikti kuru katru dienu —, viņš furgonu apmainīs pret lielām preču pārvadājamām ragavām.
Gaļa, kuru uzliku uz ledus, bija ietīta rupjā papīrā, kādu lietoja miesnieki, un apsieta ar auklu; no celofānā vai gumijotās lentes nedrīkstēja būt ne miņas. Kāds pirmajā dienā bija to piemirsis, taču kāds cits acīmredzot bija parūpējies, lai no šīs reizes to vienmēr atcerētos. Viņi atminējās arī, kā jāiesaiņo sviests un cūku tauki; tos piegādāja ietītus tādā pašā papīrā un iepakotus lēzenā kubuliņā no koka, kurš bija tik plāns kā papīrs.
Uz lielās, melnās, ar oglēm kurināmās plīts cepās mani kartupeļi, un es stāvēju, vērodams un šad tad apmaisīdams tos. Man patika virtuvē; tā bija milzīga telpa, kur pašā vidū bija gana vietas lielam, apaļam galdam un četriem koka krēsliem ar augstām atzveltnēm. Plīts bija tik liela kā kantora rakstāmgalds un izrotāta ar niķelētiem lējumiem. Milzīgs koka skapis aizsedza visu vienu sienu no grīdas līdz griestiem; aiz slīpēta stikla durvīm uz plauktiem, kas bija apklāti ar vaskadrānu, rindojās fajansa un stikla trauki, katli un pannas.
Tā bija jauka, ērta, uguns piesildīta telpa; logi bija aizsviduši, un tiem nevarēja redzēt cauri. Es aizgāju no plīts pie skapja, izņēmu no lielās, sarkanās maizes kastes pusklaipu maizes un nogriezu trīs biezas rikas. Zināju, ka apēdīšu visas, jo šī maize bija vienīgā, kas man vēl labi garšoja. Pie sevis nodomāju — es vēl balsī nesarunājos ar sevi, vēl ne —, ka varbūt tikai tā vien vēl mani uztur pie dzīvības. Maizi mājās cepa kāda īriete, kas, kā viņa pati stāstīja, iznēsāja to pa dzīvokļiem un pārdeva.
Biju pieradis gandrīz vienmēr savas maltītes ieturēt virtuvē; tā bija ērtāk nekā nēsāt ēdienu un traukus pa visu dzīvokli. Un šovakar, kā parasti, kad vakariņas bija gatavas, es sēdēju un ēdu, lasīdams vakara avīzi, kuru man katru dienu atstāja pie durvīm. Bija 10. janvāris, tāpēc es lasīju čaukstošu svaigu «New York Evening Sun» 1882. gada 10. janvāra numuru. Sēdēdams un ēzdams — cūkas šnicele bija padevusies gluži laba, toties no pusizceptajiem kartupeļiem atteiktos pat badā mirstoša lija — es izņēmu savu pulksteni, piespiedu mazo podziņu tā sānos, un zelta vāciņš, kas aizsargāja ciparnīcu, atsprāga vaļā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri septiņiem, tas bija četras minūtes ātrāks nekā virtuves pulkstenis, ka vēl nebija nositis stundu. Es nezināju, kurš no tiem rāda pareizo laiku, un tam arī nebija nozīmes; nebija paredzams, ka vakars būs pārāk interesants. Tagad bija septiņi, kad būšu nomazgājis traukus, būs pusastoņi. Tad līdz kādiem deviņiem es pāris reižu izlikšu pasjansu, pēc tam atlaidīšos gultā un palasīšu šīs nedēļas «Frank Leslic's lllustrated
Ncwspaper» numuru, kuru pastnieks bija atnesis otrajā pēcpusdienas apgaitā.
Pāris dienu vēlāk pie manis ieradās ciemiņi. Es pēc vakariņām atkal mazgāju traukus; īstenībā man pret trauku mazgāšanu nebija nekādu iebildumu, ja reiz biju iesācis. Esmu no tiem cilvēkiem, kas sapņo vaļējam acīm; tā ir īpašība, kas man bieži sagādā raizes. Kad noņēmos ar tik ierasto trauku mazgāšanu, kas nodarbina tikai manas rokas, es ar vaļā acīm sāku sapņot.
Tagad, kā parasti, mazgājot traukus, es katru vakaru ieslīgu gandrīz vienā un tai pašā sapnī. Es iztēlojos, kas pašlaik varbūt notiek kaut kur pilsētā. Mani urdīja iedoma, ka, iegājis dzīvojamā istabā un paskatījies lejā pa logu uz Centrālo parku, es varbūt tur zem laternām un kailajiem zariem ieraudzīšu kādu kabrioletu un izdzirdēšu tā klikata-klakata. īstenībā cs pārāk bieži neskatījos laukā pa logu un, Ja to darīju, tad tikai vēlu vakarā vai arī pavisam agri no rīta un tikai uz parka vidu. Jo, protams, šis bija divdesmitais, nevis deviņpadsmitais gadsimts, un, jo mazāk sev to atgādināju, jo labāk. Tā, stāvēdams pie izlietnes, es iztēlojos, kā pašlaik pa parku kabrioletā brauc vīrietis. Jumts ir nolaists, braucējs šai brīdī vienā rokā tur grožus, otrā pātagu, viņš ir ģērbies melnā ketavejā, ar augstu katliņu galvā un līdz viduklim ietinies vieglā pledā. Diez vai viņš uzlicis arī ausu sildītājus? Nē, tik auksts nav, bet rokās viņam ir kažokādas cimdi.
Tad fantāzijā es vēroju citu vīrieti ar sievu lando, kas brauc pirmajam pretim; tā loga rūts stikls iemir- guļojas katru reizi, kad viņi pabrauc garām laternai. Man šķita, ka viņi brauc kaut kur pusdienot. Atcerējos Mārtiņa Lāstfogela kokgriezumus un iztēlojos, kā kalpotājs livrejā vada pajūgu, sēžot uz augstas bukas starp iedegtajiem lando lukturiem. Lando sēdošais vīrietis, kuru var redzēt pa mazo ovālo aizmugures lodziņu, ir ģērbies melnā mētelī, ar cilindru galvā. Viņa sievai ir apaļa kažokādas cepure, un viņas mētelim ir kažokādas apkakle. Lando un kabriolets brauc cauri dzelteniem gaismas apļiem, un, abiem pajūgiem sastopoties, iekšā sēdošie pamāj ar galvu, vīrieši viegli pieskaras cepurēm.
Ka ziņoja «Evcning Sun», operā šovakar dzied Adelīna Pati; man šķita, ka tieši pašlaik ūsaini vīri kombinezonos pārbauda rampas apgaismojumu, un iztēlē es vēroju, ka viņi pagriež katra prožektora slēdzi, aizdedzina gāzi, bridi pavēro un tad atkal izslēdz to.
Kādu jūdzi uz rietumiem, ugunsdzēsēju depo, vīrs garos zābakos lira lielos zirgus, kas stāv steliņģos stacijas aizmugurē; viņš novērš seju, kad zirgu astes šķeļ gaisu, un sarga kājas no zirgu pakaviem, kas laiku pa laikam nodimd uz nodilušajiem dēļiem.
Nomazgājis un noslaucījis traukus, es aizdedzināju sveci porcelāna svečturī, izdzēsu gāzi virs izlietnes un galda un gāju pa garo priekšnamu uz dzīvojamo istabu, ar saliektu plaukstu aizsargādams sveces liesmu. Tur es aizdedzināju vienu pašu gāzes radziņu pie sienas un galda lampu pie mana iemīļotā krēsla. Es piesardzīgi paskatījos uz logiem — ārā bija tumšs, nebija nekā, ko redzēt, — un apsēdos krēsla. Tas bija polstēts, pārvilkts ar plūmju krāsas audumu un izrotāts ar veselu miljonu bārkstu, kas karājās no paročieui un gar krēsla apakšējo malu.
Kad ieskanējas durvju zvans, es patiešām satrūkos. Man nenāca ne prātā, ka kāds varētu zvanīt pie durvīm; zēns no tirgus allaž pieklauvēja. Es pat nebiju zinājis, ka pie durvīm ir zvans, 1111 gandrīz skriešus metos tās atvērt, baidīdamies, ka noticis kas nelabs.
Priekštelpā stāvēja Rūbs Prīns un kāda melnma- laiua brūnace. Rūbam mugurā bija mētelis līdz potītēm ar brūnu kažokādas apkakli, vienā rokā viņš turēja katliņu ar augstu dibenu un vēl kaut kādu priekšmetu, kuru es krēslainajā priekšnamā īsti nevarēju saskatīt. Sievietei mugura bija jūras zils mētelis, ari līdz potītēm, ar apmetni, ap galvu — zem zoda sasieta balta šalle.
— Sveiks, Saj, — Rūbs teica. — Mēs gājām garām un iedomājāmies uz brīdi ienākt pie jums. Priecājos, ka esat mājās.
— Nāciet iekšā, nāciet iekšā! — Es biju sajūsmināts kā bērns. — Es tā priecājos, ka esat atnākuši.
Rūbs iepazīstināja mani ar meiteni — viņas priekšvārds bija Meja — un es palīdzēju viņiem noģērbt virsdrēbes. Rūbam līdzi bija divi pāri slidu — koka zolītes ar asmeņiem un ādas siksniņām piestiprināšanai. Rubs stāstīja, ka viņi ejot uz parku slidot; karogs esot jau uzvilkts un ugunskuri iededzināti. Viņš aicinaja mani līdzi, taču es atteicos, jo nesli- doju. Kad nesu iekša kafiju, ar ko viņus pacienāt, Meja sēdēja pie harmonija un šķirstīja notis.
Harmonijs izskatījās tieši kā pianīno un bija izrotāts tikai mazliet bagātīgāk nekā Tadžmahals. Tas bija no gaiši dzeltena koka — manuprāt, ozola — un ar neaptverami daudziem izrotājumiem — grebumiem, virpojumiem un izzāģējumiem. Acīmredzot vesela ģimene traku kokgriezēju bija galīgi izkūkojusi prātu un būtu to sagraizījusi par skaidu kaudzīti, ja kaut kāda vara nebūtu to atrāvusi no harmonija. Meja paņēma kafijas tasi; viņa bija tērpusies vienkāršā, acu krāsai pieskaņotā brūnā vilnas kleitā līdz potītēm; baltā apkaklīte priekšā bija sasprausta ar mazu sudraba saktiņu; melnie mati bija pāršķirti ar celiņu vidū un pakausī savīti mezglā. Rūbs sēdēja koka šūpuļkrēslā un izskatījās lieliski — garos svārkos ar četrām pogām un maziem, augstiem atlokiem, kreklā ar augstu apkaklīti un atliektiem stūrīšiem un ar pušķī sasietu melnu kaklasaiti, kurā bija iesprausta zelta adata; kājās viņam bija dziļas, melnas kurpes ar podziņām, tādas pašas kā man.
Meja nolika kafijas tasi, atšķīra notis un nospēlēja kaut ko ar nosaukumu «Paslēp mani» un pēc tam <rFuniculi, funicula». Viņa spēlēja gluži labi, un mēs ar Rūbu sēdējām un mazliet smaidījām, ar galvas mājieniem likdami saprast, ka mūzika mums patīk. Pēc tam vēl dažas minūtes papļāpājām: par laiku, par vakardienas ugunsgrēku 9. ielā, par to, kā veicas Hudzonas tuneļa rakšana. Es piedāvāju kaut ko iedzert, taču Rūbs atteicās; ja viņi vispār gribot doties slidot, tad esot pats pēdējais laiks, un viņi aizgāja. Mani šis īsais apciemojums bija tā satraucis, ka pagāja kāda stunda, kamēr cs atkal varēju saprast kaut ko grāmatā, kuru pūlējos lasīt.
Nākamajā dienā šis apciemojums man sagādāja raizes. Pabrokastojis un izlasījis «Times», es pēkšņi jutu, ka esmu galīgi nomocījies, spēlēdams pats sev šo komēdiju un neko nedarot. Visa šī izlikšanās manās acīs pārvērtās par muļķību. Stāvēju dzīvojamā istabā, turēdams rokā grāmatu, kuru grasījos lasīt, bet pēkšņi nosviedu to uz krēsla. Kādu brīdi tikai stāvēju savā tērpā, kas manās acīs no apģērba bija kļuvis par nogurdinošu masku kostīmu, un kaismīgi sajutu sev apkārt īsto Ņujorku. Tajā bija kinofilmas, lugas, naktsklubi, radio, televīzija un, galvenais, cilvēki, kurus es pazinu un ar kuriem vēlējos būt kopā, un lai tiktu pie visa tā, man nebija jādara nekas cits, kā tikai jāiziet laukā. Pār pilsētu lidoja lidmašīnas, un cs tās dzirdēju. Pilsētu pieblīvēja automašīnas; laukā pret debesīm slējās stikla, metāla un betona pilsēta, tikai cs to pašlaik neredzēju. Astoņdesmito gadu Ņujorka bija mirusi.
Taču, tikko sākusies, mana dumpošanās pierima, un es zināju, ka pēc brīža nebūs grūti atkal sākt izlikšanos. Man šķiet, ka visi cilvēki kādreiz atvaļinājuma laikā pavisam vientuļā vietā, tālu projām no laikrakstiem un televizora, ir pārdzīvojuši sajūtu, kad pamestās dzīves realitāte atkāpjas un par īsteno pasauli kļūst vieta, kurā atrodaties, un tas, ko darāt.
Tā tagad notika ar mani. Pavisam tāla bija doma, ka varētu ieslēgt televizoru. Atmiņas par sajūtu, kāda ir, sēžot pie mašīnas stūres, bija mazliet neskaidras. Un pēdējās vietējās un starptautiskās ziņas, kuras biju dzirdējis, tagad jau sen bija sasmakušas. Visas atmiņas par pasauli, kuru biju pametis, bija zaudējušas asumu. Un, tā kā gandrīz visu, ko darām, domājam un jūtam, diktē ieradums, nebija sevišķi grūti piemiegt acis, palūkoties apkārt, paņemt grāmatu un, atgriežoties atpakaļ iepriekšējā noskaņā, sākt atkal lasil no vielas, kur biju beidzis vakar vakarā.
Dienas ritēja, taču es pat nemēģināju ieiet deviņpadsmitajā gadsimtā, jo zināju, ka tas neizdosies. Laiks pagāja kā slimniekam, kas sāk atveseļoties; lēnam, bez piepūles, bez īstas garlaicības vai nemiera, stundas un dienas pagaisa gandrīz nemanāmi kā kūstošs sniegs. Pasaule, kas atradās ārpusē, bija aizslīdējusi kaut kur tālumā, mana ikdiena bija vienīgā īstenība. Viss bija saistīts ar… 1882. gada 15., 16., 17., 18., 19. janvāri. Un es varēju jau gandrīz ticēt, ka tā ir. Bet ārpasaule… skats no augšas uz Centrālo parku, šķiet, nebija mainījies kopš tiem laikiem, ja vien nebūtu māju ap to. Un tagad bieži vēlu vakarā un rītausmā es skatījos uz parku, pūlēdamies iegūt deviņpadsmitā gadsimta pasaules izjūtu. Taču reiz, kad šķita, es to varētu jau sasniegt vai vismaz sākt sasniegt, pa šo ainavu, alumīnija riteņiem zibot, aizdrāzās sarkanbrūns «mustangs». Es nekādā gadījumā nedrīkstēju pacelt acis no vecajiem ceļiem un alejam, jo zināju — visapkārt nesatricināms rēgojās divdesmitais gadsimts.
Kādu pēcpusdienu es dzīvojamā istabā lasīju, un ap pulksten četriem — man šķiet, atceros, ka virtuves pulkstenis nesen bija nositis šo stundu — es pacēlu acis no grāmatas; kaut kas telpā bija mainījies. Es paskatījos apkārt, taču viss šķita esam savā vietā. Tad es palūkojos uz augšu, un griesti likās gaišāki; no āra ieplūstošā gaisma bija mainījusies. Vēl kas cits ari bija savādāk. Ēkas sienas bija biezas, un no ara nekad nedzirdēju neko citu kā tikai visstiprākos trokšņus, un arī tos it kā apslāpētus. Bet tagad es nedzirdēju neko: ne automobiļu signālus, ne pneimatisko bremžu spiedzoņu. Klusums bija absolūts. Tad kaut kur tālumā aiz prieka iekliedzās bērns.
Ar grāmatu rokā piegāju pie loga, un kaut kas man krūtīs — dēvējiet to, kā gribat, — salēcās aiz satraukuma: ārā bija uzsnidzis kādas sešas collas biezs jauns sniegs, neskarts un dzirkstošs; desmitiem biljonu lielu pārslu joņoja garām manam logam. Lejā uz ielām nekas nekustējās, nebija redzama neviena stāvoša automašīna, visas bija aizvestas no ietvju malām, iekams sniegs bija paspējis tās sagūstīt. Zem mana loga Sentralpārkveststrīts gulēja kā neskarta sniega līdzenums, gaismas signāli pārslēdzās bez jebkādas vajadzības, un pāri ielai Centrālais parks izskatījās ka īsts brīnums. Tur rosījās bērneļi sarkanos, zilos, bruņos un zaļos apģērbos; viņi skraidīja, tenterēja un krita sniegā, rauša to kopā, pikojās un ēda to. Daži braukāja ar kamaniņām; vesels mudžeklis mazuļu vēla sniega bumbu, kas bija lielāka par viņiem pašiem.
Man piemīt ērmota vājība uz pērkona negaisiem un sniegputeņiem, un es stāvēju pie loga kādu pusstundu, vērodams aiz stikla virpuļojošās pārslas un Centrālo parku, kuru tās pārvērta asējumā, melnos zarus par I lajot nr balta sniega kārtiņu, nolīdzinādamas pau- guriņus un ieplakas, takas un alejas.
Pēc kāda laiciņa es uzvārīju kafiju, picvilku krēslu pie loga un apsēdos uz ta sāniski, nolicis kājas pāri parocim. Vēl bija par agru vakariņot, taču man sagribējās ēst, es sagatavoju sendviču un, paņēmis ābolu, apsēdos atkal uz krēsla. Gaisma vairs nebija tik spilgta, un plašais, baltais sniega klajums iekrāsojas zilgans. Es sēdēju, ēdu un vēroju, ka gaist diena. Pamanīju, ka gaismas signāli zem mana loga vairs nedarbojas: vai nu tie bija izslēgti, lai taupītu strāvu, vai arī tos bija sabojājis putenis. Luksofori tagad izskatījās savādāki, uz tiem bija sakrājusies bieza sniega kārta, izveidojot virs tiem cekulus; tagad tas varētu būt arī ielu apgaismošanas laternas. Gaiss kļuva saltāks, pārslas mazākas, un viegls vējiņš saka nest smalko sniegu līmeniski kā miglas priekškaru; tagad es nevarēju redzēt tālāk par parka centru; ari dzīvojamie nami gar parka austrumu malu tālu otrā pusē bija pazuduši aiz ša aizkara, tāpat ēkas dienvidos un, protams, arī tālu ziemeļos. Pēdējie bērni aizgāja; aukstums bija pieņēmies; cs varēju to sajust caur logu. Bija jau gandrīz satumsis. Iedegas laternas. Arā nekas nekustējās, tikai sniegs un vējš, un klusums bija pilnīgs. Skatoties lejā uz Centrālo parku, es pēkšņi sāku prātot, vai arī 1882. gada janvārī bija snidzis. Protams, es to nezināju, taču iespējams, ka bija. Un ja tā, tad šobrīd nebija nekādas atšķirības; ainava visādi bija pilnīgi tāda pati, kādu es to no šejienes būtu redzējis toreiz. Es piecēlos un piegāju pie loga, vērodams pats savu attēlu uz nīts — senlaicīgas drēbes, sena istaba, sena māja. Es zināju, ka toreiz būtu varējis šeit stāvēt gluži tāpat, kā stāvu tagad.
Novērsies no loga, piegāju pie lustras, uzrāvu sērkociņu, pastiepos un aizdedzināju lampu pēc lampas. Kafija porcelānā kannā bija vēl silta, un es noliku to uz paklāja blakus savam krēslam un ielēju sev vēl vienu pustasi, tomēr neizdzēru to. Es atkal apsēdos pie loga; istaba bija silta, omulīga un klusa, tikai gāzes radziņi tikko dzirdami sīca un šad tad kāda sniegpārsla atsitās pret loga rūti. Izstiepis kājas, es atlaidos krēslā, turēdams klēpī kafijas tasi, skatījos uz zili apmatotajām liesmiņām, kas aiz kodināta raksta stikla abažūros izskatījās kā mazi viduslaiku kara cirvju asmeņi.
Es vairs nedomāju, to nevarēja saukt par domāšanu. Es sēdēju pilnīgā mierā, galvā nebija nevienas domas, un manā apziņā uz mirkli pavīdēja tikai viena ainiņa: kādiem gan vajadzētu izskatīties cilvēkiem, kuri tagad vairāk uz dienvidiem, pilsētas centrā, tās rosīgākajos rajonos, atrodas uz ielām? Es redzēju, kā viņi salīkuši cīnās pret joņojošo sniegu, vīrieši pietur savus katliņus pie malām, sievietes paslēpušas rokas uzročos; uz ielām zirgiem slīd kājas, tie sagrīļojas, tad atsperas. Vienu mirkli es iztēlē ieraudzīju paceltu pakavu, kas saslapis šķīdonī, spalva ap kājas vēzīti savēlusies un salipusi ar pelēku sniegu. Un tagad es varēju — nevis iedomāties, — tas nav īstais vārds, — es varēju sajust ap sevi pilsētu un Jaudis, kas šovakar, tāpat kā es, sēž mājās miljoniem maigu, dzeltenu gāzes liesmiņu apgaismoti.
Man negribējās pat pakustēties; ārā viss bija tik balts un kluss, un sniegpārslas traucas garām manam apgaismotajam logam; bija tik omulīgi, kad ķīļveida liesmiņas laiku pa laikam noraustījās un ēnas telpā sakustējās. Es gribēju izdzert savu kafiju, tomēr neizdarīju to. Beidzot noliku tasi uz grīdas, saņēmos, piecēlos, piegāju pie paša pēdējā loga pa kreisi un parāvu žalūziju. Man gandrīz bija vienalga, ka kāds lagad uz ielas varēja pamanīt, ka gaisma izdzisusi vēl vienā logā.
Es krēslā pie loga biju gandrīz iemidzis, kad iedrebējās virs durvīm spirālē iekārtais zvans. Es nemaz nebiju pārsteigts, kad, atvēris durvis, ieraudzīju Oskaru Rosofu, kas kratīja nost sniegu no saviem uenospodrinātajiem, pamatīgi ieziestajiem zābakiem. Viņam bija spīdoši melna, akurāti apgriezta ķīļbārda.
— Sveiks, Saj. — Viņš stāvēja un purināja ūdens lāses no sava augstā katliņa. — Gāju garām un uz- uacu atvilkt elpu, ja tikai netraucēju. Jauks vakars, bet iet gan ir grūti.
— Nāciet iekšā, Oskar! Priecājos jūs redzēt.
Viņš ienāca un smaidīdams pogāja vaļā savu garo mēteli ar kažokādas apkakli. Viņš pasniedza to man un ātri saberzēja rokas, laimīgs, ka ticis siltumā; viņš bija ģērbies melnā ketavejā ar zīda atlokiem un melnbalti rūtotas biksēs; kreklam bija augsta apkakle ar atlocītiem stūrīšiem, un platā, melnā kaklasaite sasieta pušķī. Pārgājām pāri istabai pie diviem krēsliem, kas stāvēja viens otram pretim; apsēžoties Oskars atpogāja savu ketaveju. Pāri viņa vestei stiepās smaga zelta pulksteņķēde ar zelta un ziloņkaula brclokicm.
— Oskar, es iekurināšu kamīnu. Varbūt jūs vispirms gribat iedzert kādu malciņu? Vai varbūt labāk kafiju? Vai vakariņas jau esat paēdis? — Es priecājos par sabiedrību un kļuvu gandrīz pļāpīgs.
— Nē, es nevaru ilgi uzkavēties, Saj. Ieskrēju tikai uz brīdi, tāpēc nepūlieties manis dēļ. Ja nu kādu malciņu viskija, to es labprāt iedzertu. Neatšķaidītu. — Viņš atkal saberzēja rokas, skatīdamies uz logiem.
Kas par naksniņu!
Es atnesu viskiju mazītiņās slīpēta stikla glāzītēs; mēs pacēlām tās, tad nogaršojām dzērienu.
Lielisks! — Oskars teica, atzvēlās krēslā un saka nevērīgi rotaļāties ar monētas veida zelta brc- Ioku pie pulksteņa ķēdes. — Ir tik jauki sēdēt šeit pie viskija glāzes, kamēr ārā pierimst sniegputenis.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Jā. Priecājos, ka jūs atnācāt, Oskar; man jau acis pašas no sevis vērās ciet.
—- Šāda vakarā tas viegli var notikt ar jebkuru cilvēku.
Viņš iedzēra mazliet viskija, tad atzvēlās atkal krēsla, slinki virpinādams pirkstos apaļo ķēdes rotājumu; es sēdēju un vēroju, kā tas blāvi mirguļo gāzes gaismā.
— Viss ir tik nomierinošs: ārā ir rāms, šeit iekša silti un mierīgi.
Es piekrītoši pamāju ar galvu un grasījos kaut ko atbildēt, bet Oskars, omulīgi atlaidies krēslā, lēni papurināja galvu.
— Nepūlieties ar pieklājības frāzēm, Saj; man nevajag pakavēt laiku. Šeit ir tik patīkami, ka šo sajutu vajadzētu izbaudīt bez domāšanas, apmierinātam un rāmam, ļaujot prātam atpūsties. Un viskijs palīdz, vai ne? Var just, kā nervi un muskuļi atslabst. Man šķiet, vējš ir piestājis, tagad valda pilnīgs klusums. Lai gan vēl aizvien snieg, atkal lielas un mīkstas pārslas. Tieši tagad jūs esat ļoti apmierināts, Saj, es to redzu. Tik rāms un omulīgs. Mierīgs. Un man šķiet, ka cs jums palīdzu. Jo, kaut gan jūs klausāties manī, tomēr ne tik daudz vārdos ka skaņā, tonī, čukstos, suģestijā. Tā izkliedē visu sasprindzinājumu; es redzu, jūs manāt, kā tas notiek. Jūs izjūtat tādu mieru, ka pat glāzīte jūsu rokā kļūst mazliet par smagu, lai varētu to noturēt. Vai jūs to manāt? Jūs, šeit mierīgi sēžot un klausoties manā balsī, esat daudz apmierinātāks un rāmāks nekā jebkad agrāk savā mūžā. Glāze ir pārāk smaga; nolieciet to uz grīdas sev blakus. Tā ir labāk, vai ne? Ja jūs mēģinātu to atkal paņemt, tā būtu par smagu. Un jūs ari nemaz negribat to, jums ir vienalga. Jus ari nevarētu to pacelt. Tomēr pamēģiniet, Saj, tikai raugiet uz mirkli to pacelt. Papūlieties vēl, paceliet to tikai kādu collu, tad ļaujiet lai krist atpakaļ. Jūs to nevarat. Nu, tam nav nekādās nozīmes. Jūs esat ļoti noguris, un pēc brīža es ļaušu jums gulēt. Tikai vispirms es gribu jums kaut ko pateikt, tad iešu projām.
Jūs gulēsiet tikai īsu laiciņu, Saj. Taču tas būs brīnišķīgi mierīgs miegs. Dziļš un bez sapņiem. Visno- micrinošākais miegs, kādā jelkad esat gulējis. Un, kad jūs pamodīsieties, viss, ko jūs zināt par divdesmito gadsimtu, būs izgaisis no jūsu atmiņas. Kamēr gulēsiet, viss zināšanu kopums jūsu smadzenēs izzudis, saruks tik sīciņš kā kniepadatas galviņa.
Tas jau sākas. Nav tādu lietu kā automobiļi, Saj, ii/iv lidmašīnu, skaitļojamo mašīnu, televīzijas, nav pasaules, kura tiē būtu iespējami. Vārdi «nukleārs» un «elektronika» nav pieminēti vēl nevienā vārdnīcā visā pasaulē.
Tomēr jūs zināt, kāda ir pasaule, jūs to zināt ļoti labi. Jūs zināt visu par to. Kāpēc lai jūs nezinātu, kāda ir pasaule šonakt, 1882. gada 21. janvārī? Jo tas ir īstais datums; protams, tas ir laiks, kurā mēs atrodamies. Tāpēc es esmu ta apģērbies, un tādēļ arī jūsu tērps ir tāds. Tāpēc istaba ir iekārtota tāda,kāda tā ir. Neaizmiedziet vēl pavisam, Saj. Vēl vienu mirklīti paturiet acis vaļā. Vēl tikai dažas sekundes.
Klausieties, ko es teikšu. Es došu jums galīgo, neatsaucamo norādījumu; jūs to dzirdēsiet, jūs tam paklausīsiet. Jūs gulēsiet divdesmit minūtes. Jūs pa- modīsieties atspirdzis. Jūs iziesiet laukā pastaigāties. Tikai nelielā pastaigā, lai ieelpotu svaigu gaisu pirms gulētiešanas. Jūs būsiet tik piesardzīgs, cik iespējams… centīsieties, lai neviens jūs neierauga, un noteikti ne ar vienu nesarunāsieties. Jūs neļausiet savai rīcībai nekā, ne vismazākā mērā un nekādā veidā neko iespaidot.
Pēc tam jūs atgriezīsieties šeit, iesiet gulēt, gulēsiet visu nakti. No rīta jūs pamodīsieties kā parasti, pilnīgi brīvs no hipnozes. Kad atvērsiet acis, visas jūsu zināšanas par divdesmito gadsimtu atkal pamodīsies jūsu prātā. Tomēr jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Tagad … aizmiedziet.
Mirklī, kad pamodos savā krēslā, jutos samulsis; es uzmetu acis Oskara krēslam un redzēju, ka Oskars ir aizgājis, viņa glāze stāvēja uz galda, un es prātoju, ko gan viņš nodomājis par mani, ka es aizmigu, kamēr viņš viesojās pie manis. Bet es zināju, ka viņš neapvainosies; mēs bijām veci draugi, tas būs viņu tikai uzjautrinājis.
Tagad jutos atpūties, biju spirgts un enerģisks, mazliet par nemierīgu, lai tūlīt liktos gulēt, un es nolēmu pastaigāties. Vēl aizvien sniga, bet lielām, mīkstām pārslām; vēja nebija. Es pārāk ilgi biju uzturējies telpās, tagad gribēju tikt lauka, sniegā un elpot svaigu gaisu. Es aizgāju pie skapja, apģērbu mēteli, apliku silto kaklautu, uzvilku zābakus un uzmaucu galvā apaļo, melno aitādas cepuri.
Gāju lejā pa kāpnēm un jutos priecīgs, ka nevienu nesastopu; es nebiju noskaņots sarunām un, ja būtu dzirdējis uz kāpnēm kādu cilvēku, laikam būtu palicis uz vietas un pagaidījis, kamēr tas aiziet. Lejā es izgāju ārā no mājas, ātri pametot apkārt acis, taču neredzēju nevienu dzīvu dvēseli — es šovakar nevēlējos nevienu sastapt — un, pagriezies uz Centrālā parka pusi, gāju tieši pāri ielai. Bija jauks vakars, brīnišķīgs vakars. Jutu plaušās sveloši auksto gaisu, un šad tad man skropstas ieķērās pa sniegpārslai, uz brīdi aizmiglojot laternas, kuras sniega virpulī ap tām jau tā bija neskaidras.
Tieši man priekša iela bija piesnigusi gandrīz vienā līmenī ar ietves malu, pa to vēl neviens nebija ne gājis, ne braucis. Es šķērsoju ielu un iesoļoju parkā. Nevarēju uziet nevienu aleju; cs tikai vairījos no krūmiem un kokiem; uz priekšu tikt bija grūti, sniegs tagad bija kādas septiņas vai astoņas collas biezs. Man iešāvās prātā, ka drošāk būtu neaiziet pārāk tālu 110 laternām, jo tā es viegli vien varētu nomaldīties; es pagriezos, lai paskatītos atpakaļ. Laternas bija skaidri redzamas, un to gaismā es vēl varēju saskatīt savas pēdas, taču tās itin drīz pārklāja sniegs, un es zināju, ka dažās minūtēs tās būs pazudušas; ja es aizietu vēl daudz tālāk, tad nespētu vairs pa pēdām atrast ceļu atpakaļ.
Augsti cilādams kājas, es bridu vēl mazliet tālāk; slapjais sniegs bija pieķēries maniem zābakiem; sniegotās, mirdzošās nakts un savas vientulības iepriecināts, es baudīju pastaigu. Ziemeļu pusē aiz sevis es izdzirdu ritmisku šķindoņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos atpakaļ uz ielu. Kādu brīdi stāvēju, ieklausīdamies dzin-dzin-dzin skaņā, un tad tieši aiz zaru siluetiem pa apgaismotās ielas vidu tuvojās vienīgais braucamais, kuru drīkst lietot šādā nakti — vieglas, graciozas kamanas ar vienu sēdekli; tās viegli un bez piepūles, klusi rikšodams, vilka slaids zirgs. Kamanas bija bez jumta; tajās, ievīstijušies vienā pledā un cieši piekļāvušies viens otram, sēdēja vīrietis un sieviete, un sniegs krita pār viņiem. Viņi aizslīdēja garām, zvārguļiem dziedot, cauri no laternām krītošajiem gaismas konusiem, kuros ņirbēja sniegpārslas. Viņiem galvā bija tādas pašas kažokādas cepures kā man, vīrietis vienā rokā turēja grožus un pātagu. Sieviete, pavērsusi seju pretim sniegam, smaidīja. Skanēja tikai zvārgulīši, apslāpēta pakavu klaboņa, un švīkstēja kamanu slieces. Tad kamanas aizbrauca, braucēji jau bija ar mugurām pret mani, vienmērīgā kamanu zvārgulīšu skaņa attālinājās un dzisa. Viņi bija jau gandrīz projām, kad es izdzirdu sievieti iesmejamies, viņas balsi apslāpēja krītošais sniegs, un smiekli šķita tāli un laimīgi.
Pietika staigāt, man nebija nekādas vēlēšanās ielauzties tālāk parkā, un es griezos atpakaļ. Uz Sen- tralpārkveststrīta pusi vēl aizvien bija redzamas šaurās, paralēlās slieču sliedes, bet tās ātri gaisa, un manas pirmītējās pēdas bija jau pavisam izzudušas. Es uzgāju pa Dakotas kāpnēm, noņēmu cepuri, novilku mēteli un, gatavs doties gultā, izdzēsu gāzes radziņu dzīvojamā istabā. Piegāju pie logiem, lai pēdējo reizi paskatītos laukā. Es vēlreiz gribēju sajust sniegu un atvēru franču logu un izgāju uz balkona. Lejā uz ielas, kuru biju šķērsojis, kamanu un manas pēdas bija pazudušas, sniegs atkal bija gluds un neskarts. Es labu brīdi vēros uz melnbalto parku, tad pagriezos, lai paskatītos uz ziemeļiem. Cauri sniega aizkaram varēju saskatīt tikai Dabas vēstures muzeju, kas atradās vairākus kvartālus tālāk; virkne muzeja logu bija apgaismoti; tad es atgriezos dzīvojama istaba. Ielicies gulta, es gandrīz vienā mirkli iemigu.
8
Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, padomājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vilšanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko nerunāja?
— Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers nomurmināja.
Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģērbies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Dakotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.
Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams redzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.
— Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pateica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.
— Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elektriskās laternas? To nav grūti atšķirt.
Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:
— Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanības kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.
— Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pašķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?
Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vainīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapurina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.
Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmaidīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.
— Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās kamanas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās sniegputeņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!
Viņš piegāja pie sava krēsla, iekrita tajā un pasniedzās pēc kafijas tases, kas atradās uz paklāja blakus krēslam.
Mazliet grudzinādams, pacietīgā balsī, izkliedēdams vispārējo saspīlējumu, Dancigers jautāja:
— Pēc pastaigas jūs atnācāt šeit atpakaļ, Saj? Vai jūs nevienu nesastapāt?
— Pareizi. — Es atkal pamāju ar galvu.
— Tad jūs ienācāt šeit, dzīvojamā istabā, piegājāt pie logiem un skatījāties lejā uz parku.
— Pareizi! — Es piekrītoši pamāju, cieši vērdamies Dancigera sejā, cerēdams, ka viņš spēs izvilkt no manis kaut ko tādu, ko pats neapzinos.
— Un jūs patiešām neko neredzējāt?
— Nē. — Pēkšņi sadrūmis, es atkal apsēdos uz sava krēsla. — Man ļoti žēl, doktor Danciger. Šausmīgi žēl. Taču man vakar vakars bija 1882. gads. Vismaz rnanā apziņā. Tātad šai faktā nebija nekā neparasta, un es nepievērsu tam sevišķu uzmanību.
— Es saprotu. — Uzsmaidīdams man, viņš vairākkārt pamāja ar galvu, tad pievērsās pārējiem un paraustīja plecus. — Nu, kas ir, tas ir. Mums vienkārši vajadzēs pagaidīt kādu citu izdevību un mēģināt no jauna, tas ir viss.
Visi piekrītoši pamāja, tad mēs sēdējām klusēdami. Doktors Dancigers vēroja aizdedzināto cigareti savā rokā, riebumā saviebās un saberza to pelnu traukā, un cs sapratu, ka nupat viņš atkal atmet smēķēšanu. Pēc kāda brīža, varbūt pēc pāris minūtēm, Rosofs ierunājās:
— Saj, lūdzu, pieejiet pie loga. Un izejiet uz balkona tāpat kā vakar vakarā.
Es devos pie franču loga, atvēru to, izgāju uz balkona un jautājoši pagriezos pret Rosofu; es biju no visa tā noguris, taču jutu, ka mans pienākums ir turpināt, kamēr vēl kāds to vēlas.
— Aizveriet acis, — Rosofs teica.
Es tās aizvēru.
— Okei! Ir vakar vakars. Jūs stāvat laukā uz balkona un skatāties uz parku. Turiet acis ciet un savā iztēlē atkal skatiet to pašu ko vakar, un, līdzko aina kļūst skaidra, precīzi aprakstiet redzēto.
Pēc kāda brīža es, aizvēris acis, sāku stāstīt:
— Viss pilnīgi balts, visur vēl gluži neskarts sniegs, ir ļoti skaisti… uz baltā fona koki izskatās
melni kā ogles. Iela ir nosnigusi pavisam līdzena un gluda. Es varu redzēt, ka manas pēdas ir izzudušas, vēl aizvien snieg. Gaismā ap laternu pamatnēm sniegs dzirkstī, un nekas nekustas, itin nekas; nedzird ne skaņas. Es stāvu, skatīdamies lejup uz parku vēl pāris sekunžu, tad nolemju likties uz auss. Pagriežos, lai ietu atpakaļ istabā. Ieraugu, ka vairāki logi ir apgaismoti, man šķiet, tas ir Dabas vēstures muzejā — droši vien tur rosās apkopēja; tad es aizveru aizkarus, un … tas ir viss, man ļoti žēl. — Iedams atpakaļ istabā, es paskatījos uz visiem trim. — Tad es likos gultā un gulēju visu …
Es nepabeidzu teikumu. Doktors Dancigers lēnām piecēlās, izstiepdamies visā savā sešarpus pēdu garumā, un viņa seja atplauka. Viņš steigšus pienāca pie manis, pastiepa roku, sažņaudza manu plecu tik spēcīgi, ka iesāpējās, un, apsviedis mani apkārt, stūma atpakaļ uz balkonu sev pa priekšu. Arī viņš iznāca laukā un teica:
Paskatieties! — Viņa vecīgā roka ar lielajām vēnām pazibēja man gar acīm, satvēra manu zodu un pagrieza manu galvu uz ziemeļiem. — Tur jūs skatījāties vakar vakarā! Paskatieties tagad! Kur ir muzejs?
Potams, ka es nevarēju to redzēt. Starp manām acīm un muzeju, paceldamies augstu pāri Dakotas jumtam, blīvējās četri dzīvojamo māju kvartāli. Muzejs no šā balkona tagad nebija redzams, to varēja redzēt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, un, kad šī doma ielauzās manās smadzenēs, tas pats notika ar Rūbu, tas pats ar Oskaru, un Rūbs čukstēja:
— Viņš ir to paveicis!
Viņa seja aiz sasprindzinājuma vienu mirkli pietvīka, un viņš iekliedzās:
— Viņš to ir paveicis! Ak dievs, viņš lo ir izdarījis!
Rūbs un Oskars satvēra manu roku, kratīja to, apsveica mani un viens otru, un es stāvēju vīpsnādams, inadams ar galvu, cenzdamies saprast, ka es vakar vakara no šā dzīvokļa uz pāris brīžiem biju iegājis 1882. gada ziema. Doktora Dancigera acis bija pusvirus, un cs redzēju, ka viņš vienu acumirkli sagrīļojas; man šķiet, viņš gandrīz noģība. Tad viņš un mēs visi reizē sākām tērgāt, apkampāmies, smaidījām, plēsām draņķīgus jokus, un tai pašā laikā, kamēr es piedalījos šai ļembastā, atbildēju, smējos, jutos pacilāts un satraukts, domās biju atgriezies uz balkona rāmās, baltās nakts klusumā un skatījos pāri pieciem pilsētas kvartāliem tukšumā, kas jau sen, jau gadu desmitiem bija cieši apbūvēts.
Divdesmit minūtes vēlāk es noliktavā, istabā, kuru miglaini atcerējos no gājiena pa ēku kopā ar Rūbu, sēdēju grozāmajā krēslā, un man kaklā ar lenti bija pakārts neliels mikrofons. Uz paneļa pie sienas man līdzās griezās magnetofons, un pie gandrīz nedzirdamas elektriskās rakstāmmašīnas sēdēja meitene ar mazām radioaustiņām, kura dzirdēja manas balss ierakstu tikai dažas sekundes pēc tam, kad ta bija skanējusi īstenībā. Dancigers, Rūbs, Rosofs, Prinstonas vēstures profesors, pulkvedis Esterhāzi un kāds ducis citu, kurus biju redzējis jau agrāk, stāvēja, atslējušies pret sienu, klausījās un gaidīja.
Es stāstīju:
«Frederiks Botigs, Frederiks N. Bougs — Bufalo Ņujorkas štatā. Pēdējo reizi es viņu redzēju mākslas skolā pirms trīsarpus gadiem. — Es kādu sekundi domāju, tad turpināju: — Rādīja filmu «Absolvents», tajā spēlēja Enna Benkrofta. Un kāds zellis Dastins Iīofmans. Filmas režisors bija Maiks Nikolss. — Es brīdi klusēju, ieklausīdamies apslāpētajā elektriskās rakstāmmašīnas klaboņā. — Ir Heršija šokolāde tāfe- litēs. Iesaiņota brūnā papīrā, uzraksts ar sudraba burtiem. — Mirkli klusēju. — Kjifords Debnijs
Ņujorkas Sitijā, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, raksta reklāmu tekstus. Elrners Bobss ir Mont- klēras meiteņu koledžas dekāns. Ruperts Ganzmans ir štata likumdošanas sapulces deputāts. Vaiomingā dzīvo tīrasiņu siu cilts indiānis Džeralds Montizem- berts. Pagājušā gada oktobrī izcēlās ugunsgrēks dzīvojamā mājā Austrumu 51. ielā tieši pie Leksingtonas avēnijas. Pensilvānijas staciju nojauca.
Klusītēm, gandrīz uz pirkstgaliem istabā ietipināja kāds jauns zellis, kuru biju redzējis Manēžā. Viņš rūpīgi noplēsa ar elektrisko rakstāmmašīnu aprakstītā papīra augšējo daļu un atkal izgāja; meitene rakstīja tālāk uz lapas apakšējās daļas. Es turpināju runāt magnetofonā; nosaucu cilvēkus, kurus pazinu, vai arī tādus, par kuriem biju dzirdējis, visādus faktus, gan neievērojamus, gan ievērojamus, svarīgus un sīkus, un katru prātā iešāvušos zināšanu drusku par pasauli, kādu to atcerējos pirms pagājušās nakts. — Karaliene Elizabete ir Anglijas karaliene, bet «Karaliene Mērija» ir kuģis. Man šķiet, tas tika pārdots kādai pilsētai Kalifornijas dienvidos… Frizētavā 42. ielā netālu no Komodora viesnīcas strādā frizieris Imanuels… — Kāds vīrietis pavēra durvis un vīpsnādams ienāca istabā; viņam bija gadu četrdesmit un pliks pauris; es viņu biju redzējis kafejnīcā.
— Tik tālu viss ir okei! — viņš paziņoja. — Viss, ko mēs varējām pārbaudīt.
Atskanēja balsu murdoņa, visi sarosījās; vīrietis aizgāja, un es turpināju stāstīt.
Pulksten vienpadsmitos Dancigers mani pārtrauca; viņš teica, ka pietiekot. Un pusdienas laikā mēs jau zinājām: katrs fakts, kuru es uz labu laimi atcerējos par pasauli pirms vakar vakara, šodien vel aizvien bija tāds pats. Tie pāris soļu, kurus biju spēris pa sniegu 1882. gada pasaulē un atpakaļ, nebija itin neko grozījuši tajā un tātad nebija neko grozījuši ari mūsdienu pasaulē. Piemēram, nebija neviena, kuru es pazīstu vai par kuru esmu dzirdējis, kas šodien vairs neeksistētu. Neviens nekādi nebija mainījies. Netika konstatēts, ka kaut kāda patiesība — ievērojama vai nenozīmīga — atšķirtos no tās, kādu es to atcerējos. Lietas bija tādas, kādas es tās biju atstājis, nebija nekādu pamanāmu pārmaiņu, un tas nozīmēja, ka eksperimentu var piesardzīgi turpināt.
Tūlīt pēc šīs pārbaudes es satikos ar Keitu. Pēc lenca es cauri pilsētai kājām aizgāju pie viņas; Keita aizslēdza veikalu, un mēs sēdējām augšā kādas četrdesmit minūtes, kamēr es viņai trīs reizes izstāstīju, kas bija noticis.
— Kā tas bija? Kā tu to juti? — viņa atkal un atkal vaicāja dažādās variācijās.
Meklēdams īstos vārdus, es mēģināju viņai izstāstīt, kā tas notika, un Keita sēdēja, paliekusies uz manu pusi, samiegtām acīm, pavērtām lūpām, pūlēdamās uztvert un izprast manu vārdu īsto nozīmi un dziļāko jēgu līdz pašiem pamatiem. Brīžiem viņa aiz brīnumiem un bijības neapzinīgi kratīja galvu, bet, protams, viņa pievīlās; es patiešām nespēju izstāstīt savu piedzīvojumu tā, lai viņa to īsti izjustu, un, kad man beidzot bija jāceļas un jāiet, es zināju, ka viņa vēl aizvien brīnās:
«Kā tas bija? Kā tu jo juti?»
Aizgājis atkal uz noliktavu, es doka Rosofa kabinetā pārģērbos; pa to laiku viņš mani iztaujāja. Jautājumi lielākoties bija tādi: vai es emocionāli spēju izjust notiekošā realitāti tāpat kā ar intelektu ticēt notikušajam? Un es, allaž pakalpīgs, vilkdams mugurā drēbes, domāju par to. Acu priekšā man atkal rēgojās kamanas, kas aizbrauca pa mīksto sniegpārslu virpuli, un es dzirdēju iejūga zvārgulīšus pamazām apklustam. Un atkal man ausīs ieskanējās sievietes dzidrie, muzikālie smiekli brīnišķīgajā
ziemas naktī, un man par muguru pārskrēja prieka trīsas. Es māju dokam ar galvu un teicu: — Jā.
Tad viņš aizveda mani uz Dakotu; tagad mums bija jāsteidzas. Man bija vajadzējis ilgi dzīvot Dakotas dzīvoklī, lai sasniegtu vakar vakarā panākto; tagad man būs tikai šī nakts, rītdienas rīts un daļa pēcpusdienas, lai atkal nokļūtu tur, ja gribēju redzēt, kā Keitas zilo aploksni nosūta ar zīmogu «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. gada 23. jan- varī sešos pēc pusdienas». Un šoreiz man vienam, bez doka Rosofa palīdzības, bija jāpanāk, lai eksperiments virzītos uz priekšu.
Četros es gāju augšup pa mājas kāpnēm. Uz kāpņu telpas grīdas pie manām durvīm gulēja sainītis no Fišborna tirgus. Es pacēlu to, un, kad, atslēdzis durvis, iegāju dzīvojamā istabā, mani pārņēma pārsteidzoši līdzīga sajūta tai, kāda parasti ir, atgriežoties mājās. Sešos, kad stāvēju virtuvē pie plīts ar lielu karoti rokā, gaidīdams, kad uzvārīsies mans kartupelis, un lasīju «Evening Sun» 1882. gada 22. janvāra numuru, bija tā, it kā es nekad nebūtu aizgājis no šīs ierastās ikdienas. Tieši pirms nākšanas augšā biju redzējis, ka lejā zem maniem logiem pagajušās nakts sniegs ir aizvākts, gaismas signāli darbojas un garām brauc mašīnas. Taču tagad tas viss vairs neko nenozīmēja. Jo tagad es zināju — zināju, ka tur ārā eksistēja arī 1882. gada janvāris. Un es zināju — zinciju, ka tad, kad pienāks laiks, es atkal spēšu aiziet uz turieni vēlreiz.
Es iedūru kartupelī; vidū tas vēl bija ciets, un, salocījis avīzi gareniski, es stāvēju pie plits un lasīju to. Šodien kā parasti turpinājās apraksts par Gār- fīlda
Vaiomingā vesela vientuļi dzīvojoša ģimene bija atrasta noskalpēta. Griezīgi ieskanējās durvju zvans.
Piespiedis pie sāniem avīzi, es rītakurpēm kājās devos pa garo, plašo, veco priekšnamu atvērt durvis; kāpņu telpā stāvēja Keitija ziemas mētelī, kas sniedzās līdz potītēm, ap galvu apsējusi šalli. Viņa nervozi smaidīja, gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai stāvēju un blenzu uz viņu, un pēc brīža viņa veikli aizslīdēja man garām uz dzīvojamo istabu. Es pagriezos, automātiski aizvēru durvis un jautāju:
— Keitij? Deviņi pērkoni, ko tad tas nozīmē?
Bet viņa jau devās pāri istabai un, paraustījusi
plecus, izlobījās no mēteļa. Viņa nosvieda to uz krēsla un pagriezās ar seju pret mani, ģērbusies pudeļzaļā zīda kleitā, kas bija apmalota ar baltām mežģinēm un aizpogājama pie kakla un aprocēm; kleitas apakšmala, vēl plandīdamās no viņas kustības pagriežoties, noplīvoja gar kurpju podziņām virs pēdas pacēluma. Ar vienu pašu strauju, trauksmainu kustību viņa noraisīja tumšo šalli, it kā baidītos — ja nepasteigsies, es likšu viņai paturēt to galvā. Viņas tumšie mati ar šķirtni vidū bija atsukāti atpakaļ no pieres un sasprausti mezglā zemu uz pakauša.
Man aiz prieka bija jāpasmaida, viņa izskatījās tik skaista: biezie, tumša vara krāsas mati, bālā āda ar vieglajiem teterraibumiņiem, lielās brūnās, izaicinošās acis, vizošā pudeļzaļā kleita; viņa bija zinājusi, ko dara, izvēlēdamās šo krāsu. Līdzko es pasmaidīju, viņa ātri nobēra:
— Es iešu tev līdzi, Saj. Noskatīties, kā nosūta vēstuli. Tā ir mana, un es arī gribu to redzēt. Un redzēšu arī.
Man patīk sievietes, es nekad nedomāju, ka viņas ir mazāk attīstītas nekā vīrieši, un es nicinu vīriešus, kas tā domā. Man šķiet, ka sievietes ir tikpat principiālas kā vīrieši, taču drošs kā bankā, ka tie nav tie paši principi. Es zināju, ka varu patiesi uzticēties Keitai, pilnīgi paļaujoties uz viņu; viņai bija tikpat spēcīgi attīstīta laba un ļaunā izpratne kā man. Taču tagad mēs strīdējāmies bezgala ilgi. Keita pie plīts, jo viņa bija tūlīt pārņēmusi savā ziņā pusdienu gatavošanu, es pie virtuves galda, gaidīdams tās; pēc tam pusdienojot un sadalot cūkas šniceles, mēs savu vārdu kauju turpinājām. Es, aizstāvot savus novecojušos morāles priekšstatus, sāku justies kā īsts lauķis, jo Keitai absolūti neko nenozīmēja tas, ka šis ir vislielākajā mērā nozīmīgs valdības Projekts, kura radīšanā ieguldīts milzums līdzekļu un pūļu un kurā iesaistīti ievērojami cilvēki no visas valsts. Keita bez jebkādām pūlēm cauri caurspīdīgajam pretenciozās nopietnības aizkaram saskatīja patiesību — sievišķīgo patiesību; viņa saprata, ka Projekts patiešām ir liela, dižena, dārga un aizraujoša rotaļlieta; mēs visi rotaļājamies ar to, un viņa, kā pašpārliecināta draiskule rotaļu laukumā ar elkoņiem lauzdama ceļu zēnu barā, arī ellišķīgi gribēja ar to paspēlēties.
Es pārgāju uz praktiskiem argumentiem, taču tā bija rupja kļūda. Viņa tūlīt varēja pierādīt — kratīdama pret mani karoti, kamēr ēdiens atdzisa, — ka viņa arī ir sagatavota, ka viņa par astoņdesmitajiem gadiem ir mācījusies tikpat daudz kā es. Viņa norādīja, ka īstenībā viņa esot labāk sagatavota, nekā es esot bijis vakar vakarā, tāpēc ka tagad viņa, tāpat kā es, zinot, ka tas patiešām ir iespējams.
Uzskaitot savus argumentus, es apziņas dziļumos zināju, ka Keitai ir taisnība, es ar visu būtni jutu, ka man rīt veiksies; tas nebija tikai optimisms, bet lietišķa, droša apziņa. Un es biju pārliecināts — ja es varu to paveikt, tad manas pārliecības spēka vien pietiks, lai varētu aizvest arī Keitu sev līdzi. Es skaidri zināju, ka mēs abi varam to paveikt, un vēlāk pēc pusdienām, kad trauki bija nomazgāti un inēs sēdējām dzīvojamā istabā, mani argumenti izsīka.
Es visu laiku nepiekritu, izplūzdams daudzvārdībā, bet viņa strīdēdamās staigāja uz priekšu un atpakaļ; kad viņa pagriezās, garie svārki plīvoja un švīkstēja. Es sēdēju un vēroju viņu, un man drusku bija jāpiepūlas, lai nesāktu smaidīt, jo viņa izskatījās tik jauka, kad gāja man garām; zem lustras gāzes gaismas viņas matiem bija kāds sevišķs, jauns mirdzums. Viņa izskatījās tik lieliski, ka galu galā es tikai piecēlos, piegāju pie viņas, apkampu un noskūpstīju viņu. Keita atbildēja manam skūpstam, un tad mēs skūpstījāmies vēl; tad Keita pakāpās atpakaļ. Viņa bija uzvarējusi. Strīds bija beidzies. Mēs bijām izrunājuši visu, un Keita zināja, ka es viņu neizsviedīšu laukā.
— Pietiek, Saj. Nozīme ir tikai rītdienas pasākumam. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas varētu to traucēt.
Dienās un nedēļās, kuras biju pavadījis šeit viens pats, es ar vaļējām acīm biju sapņojis, kā būtu, ja Keita atrastos pie manis, un tagad viņa bija šeit. Taču tas, ko viņa nupat pateica, bija skaidra patiesība, par to nevarēja būt divu domu, un mēs pavadi- jām mierīgu, omulīgu astoņdesmito gadu vakaru; lasījām «Harper's Weekly», «Leslie's» un beidzot pie lāses tējas spēlējām domino.
Mēs aizgājām gulēt ap pusvienpadsmitiem. Kamēr es izdzēsu griestu lustru, Keita piegāja pie skapja, kas stāvēja blakus ārdurvīm. No sava biezā ziemas mēteļa kabatas viņa izņēma baltu vīstoklīti — savu naktskreklu, un es, galvu purinādams, pasmaidīju par viņas pārliecību, ka es ļaušu viņai palikt. Turēdams roku uz mazās, zaļās galda lampas slēdža, es gaidīju, kamēr Keita iededzināja gaismu priekšnamā. Es dzirdēju, kā gāze klusi noplaukšķ, tad šaudīgā gaisma nomierinājās un apgaismoja priekšnama sienas, un es izdzēsu galda lampu.
Keita stavēja savas istabas durvīs; pa labi no istabas durvīm viņai tieši virs galvas atradās L veida kronštcins ar vaļēju liesmu, un es atkal ievēroju sevišķo mirdzumu, ko gāzes gaisma piešķīra viņas rudajiem matiem.
— Ar labu nakti, Saj, līdz rītrītam, — viņa teica.
— Labu nakti, Keita.
— Mums izdosies, vai ne, Saj?
Es pamāju.
— Es domāju gan. Tev nevajadzēja būt šeit, un tomēr es esmu laimīgs, ka tu esi pie manis. Un man šķiet, ka mums veiksies.
Lielāko daļu nākamās dienas — kad brokastis bija paēstas, trauki nomazgāti un rīta avīze izlasīta — mēs pavadījam, skaļi lasot. Vispirms es dzīvojamā istabā ar oglēm iekurināju kamīnu, tad sameklēju uz grīdas pie loga atstāto grāmatu, kuru biju lasījis, pirms paskatījos lejā uz parku un ieraudzīju sniegputeni. Es biju mazliet satriekts, kad atskārtu, ka tas noticis tikai aizvakar. Grāmata bija no dzīvojamās istabas grāmatplaukta: spilgts, jauns misis Emmas D. E. N. Sautvertas grāmatas «Slepkavībā apsūdzētā» eksemplārs. Grāmata bija publicēta apmēram pirms gada, 1880. gadā. Tā bija divos sējumos, brošēta, taču uz vāka nebija pusizģērbtas sievietes, tikai melni burti uz vienkārša sarkana papīra.
Es izstāstīju Keitai grāmatas saturu, cik tālu biju jau izlasījis, tad, ērti krēslā apsēdies, rītakurpēs ieautās kājas uz spilvena nolicis, ierīkojos īsti omulīgi un sāku skaļi lasīt. Bija īstā diena, lai sēdētu mājās; uguns laiku pa laikam sprēgaja, ārā izskatījās auksts, debess bija pelēka, pilnīgi apmākusies.
— Kad Sibilla atguvās no nāvei līdzīgā ģīboņa, — es lasīju, — viņa juta, ka to lēni nes, kā likās, pa līkumotu, šauru pazemes eju, taču pilnīgā tumsība, kuru kliedēja tikai maza, mirgojoša sarkana vaska svecīte, kas kā zvaigznīte kustējās viņai priekšā, kavēja saredzēt kaut ko vairāk. Draudošas iznīcības priekšnojauta sagrāba viņu, un pārvarīgas šausmas pildīja viņas dvēseli un paralizēja ķermeni.
Es pacēlu acis un uzsmaidīju Keitai, kas, kājas zem sevis pavilkuši, sēdēja uz mazā dīvāniņa. Es smaidīju, atzīdams, ka šī proza ir pārāk uzpūsta, es biju pārliecināts, ka saprātīgi, izsmalcināti ļaudis astoņdesmitajos gados arī mazliet pasmaidījuši par tamlīdzīgām lietām. Taču daudz vis cs nesmaidīju, un Keita tūlīt mani saprata. Es tagad lasīju daudz šādu grāmatu, un, kaut arī to stils mani mazliet uzjautrināja, tas bija jau pierasts, un es spēju lasīt šos stāstus, kas nebija ne labāki, ne sliktāki par daudziem moderniem šausmu romāniem.
Mēs lasījām pārmaiņus, pārtraucām lasīšanu, lai iedzertu kafiju, atkal lasījām, tad paēdām lenču, un beidzām lasīt pēcpusdienā. Grāmata beidzās tāpat kā gandrīz visas šādas grāmatas, pavēstījot, kas notiks ar tās varoņiem pēc grāmatas beigām. īstenībā tā nav slikta doma. Es biju lasījis daudzas grāmatas un vēlējies, lai man būtu kāda nojauta, kas ar varoņiem, sevišķi ar tiem, kas man bija iepatikusies, notiks pēc pēdējās lappuses. Īstenībā, jo labāka grāmata un reālāki cilvēki, jo vairāk man gribējās to uzzināt.
Nu, misis Sautverta mums to pavēstīja. Kad bijām nonākuši pie pēdējās lappuses, Keita lasīja:
— Nav vairs daudz ko stāstīt. Rafaels Riordans un viņa pamāte misis Blondcla ieradās, lai identificētu līķi un parūpētos par tā aizvešanu. Džentiliska, tagad ļoti skaista matrona, raudzījās uz mirušo ar ērmotu izteiksmi, kurā jaucās žēlums, pretīgums, bēdas un atvieglojums.
Keita aizvēra grāmatu, un mēs abi sēdējām un mazliet smaidījām.
— Un es tev pateikšu, kas man patīk: man šķiet, ka man patīk cilvēki, kuriem patīk tādi romāni' kā šis, — es pec brīža ieminējos.
Keita pamāja ar galvu, un mēs sēdējām klusēdami. Kamīnā apslāpēti ierūcās liesma, nokrita kāda oglīte.
— Keita, viņi tagad ir tur, laukā. — Es norādīju uz logiem istabas otrā pusē; mēs neredzējām neko citu kā tikai sudrabainās ziemas debesis. Es domāju to, ko teicu; visu dienu biju ap sevi jutis 1882. gada Ņujorkas ziemas dzīvo klātbūtni, tagad daudz spēcīgāk un reālāk nekā visās pagājušajās dienās un nedēļās. Jo tagad es zināju vienu patiesību, kas nekad nevar mainīties: es zināju, ka šis laiks eksistē.
— Viņi mūs gaida, Keita, — es teicu, un šai brīdī mūsu abu prātos strāvoja vienojoša spēcīga noskaņa un pārliecība. Keita pamāja ar galvu, šīs manas absolūtās pārliecības aizrauta, arī viņa izjuta to pašu. — Keita, man šķiet, ka ir laiks.
Vienu mirkli Keita izskatījās nobijusies, tad viņa palocīja galvu un aizvēra acis.
Arī es aizvēru acis, pasniedzos un saņēmu Keitas roku, tad sēdēju juzdamies ērti siltumā, ļaudams atslābt visiem muskuļiem un izgaist visam, pat vismazākajam sasprindzinājumam. Un tūlīt klusām teicu pats sev, un Keita darīja to pašu:
— Pēc dažiem mirkļiem un uz dažiem mirkļiem jūs beigsiet domāt un gandrīz iemigsiet. Šodien ir 23. janvāris. Un, protams, būs 23. janvāris, kad jūs atvērsiet acis, — 1882. gada 23. janvāris. Jums ir uzdevums — jūs ieiesiet parkā, neatceredamies neko par kādu citu laikmetu, un domāsiet tikai par to, ka jums jaaiziet uz pastu līdz pussešiem, ne vēlāk. Un jāredz, kas nosūta zilo aploksni. Neiejaucieties notikumu gaitā. Novērojiet viņus, staigājiet starp viņiem, lāču neizraisiet neko un neaizkavējiet neko. Bet būs kaut kas jauns, taču tas izdosies, tas izdosies: kādā brīdī — visticamāk, kad iesiet cauri parkam, kādā brīdī, kad jūs pilnīgi apzināsieties, ka ir 1882. gada ziemas pēcpusdiena … jūs atcerēsieties tagadni un pirmo reizi kļūsiet patiesi novērotāji.
Es mazliet satrūkos, acis pēkšņi atvērās; man šķita, ka patiešām biju iesnaudies. Keita sēdēja un vēroja mani, viņas roka bija manējā.
— Arī es biju iemigusi, — viņa teica. — Mums jāiet uz pastu, Saj, vai tev arī tā neliekas?
— Jā. — Es palocīju galvu un žāvādamies piecēlos. — Man nāks par labu iziet laukā un pamosties. Iesim.
Žāvādamies es priekšnamā pie skapja uzvilku mēteli ar apmetni, apāvu ielas kurpes, uzmaucu galvā apaļo, melno kažokādas cepuri. Keita uzvilka mēteli un apsēja šalli. Es vairs nedomāju, kāds gads vai gadsimts pašlaik ir, tāpat kā jebkurš cits, kas šodien grasījās doties laukā. Kad bijām izgājuši uz ielas, mēs aukstumā uzrāvām plecus un ievilkām zodu apkaklē. Es neskatījos atpakaļ uz rietumiem, un, šķērsojot ielu, kas norobežoja parku, es neparaudzījos ne uz ziemeļiem, ne uz dienvidiem. Kāpēc man vajadzētu to darīt? Man nemaz tas neienāca prātā; gaiss bija ass un auksts, un es turēju galvu pieliektu.
Pieturējās sals, un parkā mēs neredzējām nevienu cilvēku, šeit šķita, ka pilsēta ir gandrīz klusa. Mēs dzirdējām tikai mūsu kāju švīkoņu uz takas, un es jutos mazāk samiegojies un gluži omulīgi savā mētelī un sāku priecāties par pastaigu. Izņemot taciņu, visur citur sniegs bija gandrīz neskarts, kaut gan šur tur bija iemītas pēdas. Vairākus desmitus jardu mūsu laka gāja paralēli līkumotajam braucamajam ceļam, un uz tā noblietētā sniega cs nejauši izdzirdu klusu ass iečīkstēšanos un apslāpētu pakavu klaboņu, taču nepapūlējos pagriezties un paskatīties; arī Keita to nedarīja.
Mēs iznācām no lielā parka četrstūra tā dienvidaustrumu stūrī pie Piektās avēnijas un 59. ielas, un es atpogāju mēteli un bikšu kabatā meklēju sīknaudu omnibusam. Keita ievaidējās, un es ātri paskatījos uz viņu. Keita bija piespiedusi roku pie pieres, acis bija cieši samiegtas, un es redzēju, ka viņas seja kļūst balta kā papīrs. Es pagriezos, lai viņu atbalstītu, taču sagrīļojos pussoli sāņus, lai noturētos līdzsvarā, un man vajadzēja apstāties ar plati ieplestām un it kā sapītām kājām; es lēnām saliecos gandrīz uz pusēm, ar elkoņiem spiezdams pakrūti, ļaudams abām rokām slīdēt pār seju, cīnoties pret ģīboni, jo atmiņa apgaismoja katru manu smadzeņu šūnu.
Neviens no mums abiem nebija paredzējis fizisku šoku. Es apliku roku Keitai ap pleciem, un viņa drebēja. Cenzdamies noturēt mūs abus, es stāvēju, atslējies pret koka stumbru ietves malā, juzdams, kā sviedri izsprāgst man uz pieres un virslūpas, un zinādams, ka esmu bāls kā nāve. Acis turēju pievērsis kurpju purngaliem un dziļi ieelpoju aso, dzestro gaisu; tad jutu sviedrus uz sejas nožūstam un zināju, ka viss būs kārtībā. Es paskatījos uz Keitu; acis viņai tagad bija vaļā, un viņa ar mēli apslapināja lūpas.
— Tagad man ir labi, paldies, — viņa teica un izslējās taisni. — Bet, ak dievs, Saj, — viņa čukstēja, un es varēju tikai pamāt ar galvu.
Mēs nepagriezāmies tūlīt; mēs nevarējām saņemties. Taču mēs dzirdējām, kā čīkst dzelzs riteņu stīpas, un gurkst aukstais, sausais sniegs, dzirdējām koka un dzelzs grabēšanu un ādas grožu pliukšķi pa stingru miesu. Tad ļoti lēni mēs pagriezām galvu un atkal palūkojāmies uz mazo omnibusu ar velvēto jumtu un augstajiem riteņiem, kuriem bija koka spieķi; to vilka pāris nodzītu zirgu, kuru dvaša ik uz soļa baltiem mutuļiem izplūda ziemas gaisā. Omnibuss bija jau tuvāk un aizsedza mūsu skatam visu citu, un, stingi vērdamies uz to, es tagad apzinājos, no kurienes un kad esmu ieradies. Man uz bridi vajadzēja piepūlēt prātu, lai atskārstu, ka zinu patiesību: mēs esam šeit, stāvam uz Piektās avēnijas stūra pelēkā 1882. gada janvāra pēcpusdienā; es nodrebēju un vienu mirkli jutu, ka mani sagrābj izbailes. Tad tās pārvarēja pacilātība un ziņkārība.
9
Es paskatījos uz Keitu, viņa smaidīja; tad pagriezos, lai palūkotos uz dienvidiem, uz pazīstamo garo Piekto avēniju, un man vēlreiz uzmācās vājums.
Gandrīz visi vai nu īstenībā, vai filmā ir redzējuši lielisko, mirdzošo Piekto avēniju visā tās garumā, platum platu ielu ar milzīgiem metāla, stikla un akmens torņiem gar abām malām: zaigojošo Corning Glass Building ar veseliem akriem stikla sienu; vareno Tishman Building ar alumīnija sienām; Rockefeller Center milzīgo akmens masīvu, Svētā Patrika kated- rali ar abiem gluži vienādajiem torņiem, kurus it kā piespiež pie zemes visapkārt stāvošās milzu celtnes. Un mirdzošos universālveikalus: Sakšu, Tifaniju, Džensenu; lielo, veco netīri balto bibliotēku uz 42. ielas stūra ar akmens lauvām pie galvenās ieejas plato kāpņu abās pusēs. Tie laikam ir visslavenākie kvartāli visā pasaulē, un vēl tālāk aiz tiem, ja gaiss gadās tik brīnumdzidrs, ka var tiktāl saredzēt, uz šīs pārsteidzošās ielas pie 34. ielas stāv neticami augstā Empire State Building. Tāds skats — asfalts un akmens, metāla un stikla torņi, kas iesniedzas debesīs, — rēgojās man, kad pagriezos, lai paskatītos uz šo ielu.
Pazudis! Viss pazudis! Šī iela bija maza! Šaura! Bruģēta ar apaļiem akmeņiem! Ar savrupmājām un kokiem abās malās. Pavērtām mutēm mēs blenzām uz veselu rindu brūnu smilšakmens māju un citām, kas bija celtas no ķieģeļiem un akmens, uz kokiem un iežogotiem sniega klātiem mauriņiem māju priekšā. Un visā šīs mierīgās ielas garumā augstākās celtnes, kuras varēju ieraudzīt, bija baznīcu tievie torņi, un virs tiem nebija vairs nekā cita kā tikai pelēkas ziemas debesis. Grabēdams uz bruģakmeņiem no sniega kailajos laukumos, pa šo ērmoto, mazo Piekto avēniju mums tuvojās vēl viens zirgu vilkts omnibuss. Šai brīdī tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis pa vairākiem kvartāliem.
Keita satvēra manu roku un čukstēja:
— Viesnīca «Plaza» ir puzudusi.
Viņa rādīja ar pirkstu, un es pagriezos, lai pāri 59. ielai paskatītos uz vietu, kur vajadzētu atrasties «Plazai»; tur bija tikai tukšs laukums, it kā viesnīca būtu izdzēsta no ainavas. Mēs nedrīkstējām tā domāt: nekas nebija pazudis, tas tikai vēl nebija uzcelts. Bet laukums tieši blakus Piektajai avēnijai viņpus ielas, mazais skvēriņš ar strūklaku vidū — tas stāvēja savā vietā. Strūklaka pa ziemu nedarbojās. Es ar elkoni piebikstīju Keitai.
— Paskaties! Ekipāžas!
Gar 59. ielas malu blakus parkam rindā stāvēja kāds pusducis ekipāžu ar zirgiem un gaidīja braucējus. Un arī tagad tur vēl aizvien stāv ekipāžas.
Mēs izdzirdām troksni un apsviedāmies apkārt. Ietves malā gandrīz blakus mums bija apstājies mazs koka omnibuss ar nosmulētām laternām, un, kad mēs piegājām tam tuvāk, degunā iesitās asa petrolejas smaka. Durvis bija aizmugurē virs izbīdīta koka
К) 415
kāpšļa, un, atverot tās un palaižot Keitu pirmo, es uzmetu acis kučierim, taču neredzēju neko citu kā tikai segās ievīstītu stāvu uz augstas bukas zem liela lietussarga. Es sekoju Keitai, dzirdēju, kā groži nopliukšķ pret zirgu mugurām, omnibuss palēcās uz priekšu un atrāvās no ietves malas. Iepriekšējā lappusē ir mans zīmējums pēc atmiņas; tas attēlo brīdi, kad sākām kratīties pa Piekto avēniju 1882. gada 23. janvāra pēcpusdienā.
Nelielā omnibusa iekšpusē visā garumā zem logiem stiepās divi soli, un, kamēr es aizgāju pie skārda kastes ar uzrakstu «Braukšanas maksa 5 centi», Keita apsēdās pie pakaļējām durvīm. Sameklējis divas monētas, es iemetu tās kastē un pamanīju jumtā spraugu, pa kuru kučieris varēja novērot, vai es to izdaru.
Un tad mēs sēdējām — citu braucēju nebija — un, galvas grozīdami, centāmies reizē redzēt šīs svešās, mazās ielas abas puses.
— Šī nav Piektā avēnija, šī nevar būt Piektā avēnija, — es puspajokam teicu.
Keita ar roku kaut ko rādīja. Garām logam, kas atradās mums pretim, ietves malā aizslīdēja neliela laterna: četras horizontālas krāsaina stikla plāksnes veidoja lēzenu, kastei līdzīgu rāmi, un uz plāksnes, kas atradās mūsu pusē, bija uzkrāsots uzraksts «Piektā avēnija».
Ne visai skaļi ieskanējās gongs, zvana mēlīte tikko pieskārās tam, un pagriezies es ieraudzīju, ka priekšā no 55. ielas Piektajā avēnijā iegriežas tumši zaļš vieglais furgons un dodas uz dienvidiem. Drīz vien tas, šķērsojot ietvi un sniega klātu mauru, iegriezās pa labi iebrauktuvē, un mēs varējām redzēt braucēja profilu. Viņam bija varenas ūsas un galvā zila žokejcepure ar taisnu, pilnīgi plakanu nagu; zaļā furgona sānos es ieraudzīju vara gongu, kura skaņu biju pirmīt iz- dzirdis; uz furgona sāniem bija uzraksts ar zelta bur
tiem «Svētā Lūkasa slimnīca». Furgons apstājās līkumotajā braucamajā ceļā. Ēka — tagad mēs to ieraudzījām — bija mums pilnīgi sveša, tā bija liela, ar plašu sānu piebūvi, kas pletās gar Piekto avēniju. Tas, ka slimnīca atrodas šeit, Piektajā avēnijā, man šķita ērmots skats, un es iedomāju cilvēku uz nestuvēm, par kuru rūpēsies garos brunčos ģērbušās māsas un bārdaini ārsti. Klusītēm, lai neizdzird kučieris, es to pačukstēju Keitai. Viņa cieši piekļāvās man un čukstēja:
— Ārsti un māsas, kuri nekad nav dzirdējuši vārdus «penicilīns», «antibiotikas» vai «sulfamīdi».
Es sāku prātot, vai tagad slimnīcās vispār ir kādi anestēzijas līdzekļi; nevarēju atcerēties, vai Mārtiņš Lāstfogels kādreiz tos bija pieminējis.
Uz Piektās avēnijas un 53. ielas dienvidrietumu stūra es kādā logā ieraudzīju uzrakstu «Alena Dod- svērta deju skola», pēc tam mūsu logam garām paslīdēja divi veci draugi. Vispirms uz 52. ielas dienvidrietumu stūra viena no Wanderbili Mansioti; es tik tikko vēl varu atcerēties, ka bērnībā, ciemojoties Ņujorkā kopā ar tēvu, kādu pusstundu stāvēju un skatījos, kā veco ēku pamazām noplēš, lai rastos vieta, kur uzcelt Crowell-Collier Building. Toreiz tā bija veca, plankumaina, netīra un nolietojusies, bet tagad tā šeit stāvēja jauna — mirdzoša pils no tīra, balta kaļķakmens. Ielas otrā pusē atradās Katoļu bāriņu patversme, un nākamajā kvartālā mēs uz mirkli ieraudzījām kādu patiesi vecu draugu. Kad tuvojāmies tam, mēs smaidījām, un Keita čukstēja:
— Esmu tik laimīga, tik atvieglota, to ieraugot.
Es piekrizdams pametu ar galvu.
— Paskaties tikai uz to, — es teicu. — Gandrīz vai esmu ar mieru tūlīt pāriet katoļticībā.
10*
117
Jo tur stāvēja vecais, labais draugs — Svētā Pat- rika katedrāle un izskatījās milzīga, augstāka par
visu, kas atradās tās tuvumā, taču neizmainījusies. Nē, kaut kas tomēr bija mainījies. Kas īsti bija savādāks? Es piespiedu seju pie stikla, lai varētu paskatīties uz augšu, un abi torņi — protams, tie nebija pazuduši — tie tikai vēl nebija uzcelti.
Pamanīju, ka omnibuss apstājies un durvis ir vaļā. Iekāpa vīrietis, iemeta skārda kastē naudu par braucienu un apsēdās ejas otrā pusē mums iepretim, nejauši uzmezdams mums nevērīgu skatienu. Kad noplīkšķēja groži un mēs atkal sākām braukt, viņš pārlika vienu kāju pār otru un sagriezās sāniski, lai varētu skatīties laukā pa logu. Un es, sasprindzis, satraukts, gandrīz iebiedēts, sēdēju un paslepus vēroju viņu — pašu pirmo dzīvo cilvēku 1882. gadā.
Un savā ziņā tas bija visspēcīgākais pārdzīvojums manā mūžā — skatīties uz šo parasto cilvēku, kuru es nekad pēc tam vairs netiku redzējis. Viņš sēdēja, izklaidīgi lūkodamies laukā pa logu; galvā viņam bija augsts melns katliņš, mugurā — nodilis, īss, melns mētelis; zaļi balti svītrotais krekls bija bez apkaklītes, pie kakla sastiprināts ar bronzas podziņu; vīrietim varēja būt gadu sešdesmit, un viņš bija gludi skuvies.
Es zinu, tas izklausās pavisam aplami, taču tieši pāri pretim ejai sēdošā vīrieša sejas krāsa mani apbūra. Tā nebija brūni balta, nekustīga seja kā vecās fotogrāfijās. Kamēr es vēroju vīrieti, viņa sārtā mēle pieskārās sasprēgājušajām lūpām, acis mirkšķi- nājās, un tieši aiz viņa garām slīdēja fons — ķieģeļu un akmens mājas. Man vēl tagad acu priekšā stāv šī seja uz lēni garām slīdoša fona, un es dzirdu ar dzelzi apkaltos riteņus skaļi dārdam uz cieti noblie- tētā sniega un kailajiem bruģakmeņiem. Tā bija seja, kādas es biju pētījis vecās sēpijas fotogrāfijās, bet šā vīra mati zem cepures malas bija melni, ar sirmām šķipsnām; acis bija spoži zilas; ausis, deguns, vaigi un skūtais zods bija sasārtuši no sala; grumbainā piere bija bāli balta. Vīrietim nepiemita nekas ievērojams; viņš izskatījās noguris, izskatījās skumjš, izskatījās nogarlaikojies. Taču viņš bija dzīvs un šķita diezgan veselīgs, vēl spēka un spara pilns, varbūt viņam būs jānodzīvo vēl daudz gadu. Es pagriezos pret Keitu un, ar muti gandrīz skardams viņas ausi, čukstēju:
— Kad šis vīrs bija zēns, Endrū Džeksons
Vīrietis bija dzīvs cilvēks, kas elpoja un kuram galvā mājoja atmiņas; es sēdēju un kā uz brīnumu blenzu uz viņa krūtīm, kas elpojot cēlās un plaka.
Netālu no 49. ielas stūra mūsu logiem garām aizslīdēja «Reverenda un misis S. H. Gārdneru internāts un skola jaunām lēdijām un jauniem džentlmeņiem»; pie nama brūnās akmens fasādes netālu no 59. ielas nospodrināta misiņa plāksnīte vēstīja: «Piektā avēnija, 603. numurs.» Līdzko bijām pārbraukuši pāri 48. ielai, Keita izdvesa:
— Tas ir tur: pieci — astoņdesmit — deviņi.
Es nesapratu, ko viņa domā, un viņa čukstēja:
— Kārmodija māja!
Es apsviedos apkārt savā sēdeklī, lai redzētu to. Tā bija brīnišķīga: liela, skaista un samērīgi brūna akmens savrupmāja ar pasakaini izrotātu bronzas žogu ap to un nelieliem maura laukumiņiem.
Mēs bijām tai jau gandrīz garām un, skatīdamies atpakaļ, lauzījām galvu, vai Endrū Kārmodijs — tagad vēl dzīvs, — paies vēl daudzi gadi, pirms viņš nošausies Džilisā Montānas štatā, — pašlaik ir mājās.
Kad braucām tuvāk pilsētas centram, kas bija laužu pilns, ielas kļuva aizvien dzīvākas un dzīvākas. Cilvēki soļoja pa ietvēm, šķērsoja ielas. Un es lūkojos laukā uz viņiem sākumā ar bijību, pēc tam iepriecināts — uz bārdainiem vīriešiem, kas soļoja, spieķīšus vicinādami, spožiem cilindriem galvā vai arī tādās kažokādas cepurēs kā manējā, vai arī ar tādiem katliņiem galvā kā vīram, kas sēdēja mums pretim, uz jaunākiem vīriešiem ļoti lēzenos katliņos ar sekliem dibeniem. Gandrīz visiem mugurā bija mēteļi līdz potītēm vai arī īsi mēteļi; šķita, ka puse vīriešu nēsā pensnejus, un vecākie vīrieši, tie, kas valkāja cilindrus, sastopot paziņas, sveicināja tos, piemetot spieķīša rokturi pie cilindra malas. Sievietes bija apsējušas ap galvu šalles vai arī nēsāja cepures, kas ar lentēm bija sasietas zem zoda; mugurā tām bija īsas, augumam piegulošas ziemas jakas vai apmetņi; dažas bija apsējušas kašnē un saspraudušas tās ar brošu; dažām bija uzroči, dažām cimdi; visām kājās bija kurpes ar podziņām, kuras gan pazibēja, gan atkal pazuda zem garajiem svārkiem.
Jā, tie bija viņi, cilvēki no nedzīvajiem kokgriezumiem, tikai… šie kustējās. Plīvojošie mēteļi un tērpi, kurus nēsāja cilvēki uz ietvēm un tie, kas šķērsoja ielu mums priekšā, bija šūti no nesen krāsotas drānas — sarkanbrūni, pudeļzaļi, zili, spilgti brūni, neiz- balējuši melni, un es redzēju gaismēnu rotaļu, drānām noplandot. Redzēju viņu apavu ādu un uzmauktās galošas, kas atstāja pēdas šķīdoņa dubļos ielu krustojumos, un viņu elpu, kas mirkli bija saskatāma, kad izplūda ziemas gaisā. Un cauri drebošajam, grabošajam omnibusa loga stiklam mēs saklausījām viņu mundrās balsis un dzirdējām kādu meiteni skaļi iesmejamies. Redzot viņu ziemas gaisā piesārtušās sejas, man aiz prieka gribējās iekliegties.
Pa diviem kvartāliem omnibusā jau bija sakāpis kāds ducis cilvēku; viens no tiem, kas valkāja cilindru un pensneju, un vēl citi; kaut kur pie četrdesmitajām ielām mēs piestājāmies ietves malā, omnibusā iekāpa sieviete un pagāja mums garām pie braukšanas maksas kastes; viņas garie svārki aizskāra mūsu kājas. Galvā viņai bija ar ziediem izrotāta filca cepure, mugurā vienkāršs melns mētelis, ap kaklu apmesta gara bāli zaļa kašnē; viņas kleitas mala, kas tik tikko pavīdēja zem mēteļa, bija spilgti pur- pursarkana. Sievietei bija gadu trīsdesmit, un, kad viņa pa šauro eju pagāja mums garām, man viņa likās skaista. Bet tad viņas iemestā monēta nošķin- dēja kastē, sieviete pagriezās — mēs ar Keitu sēdējām pie pakaļējām durvīm — un apsēdās priekšā. Šo
zīmējumu es uzmetu pēc atmiņas. Tagad skaidri redzēju sievietes seju un ātri novērsu acis, lai viņu neaizvainotu, jo viņas seja bija neskaitāmu baku rētu izvagota, un es atcerējos, ka bakas vēl aizvien ir parasta slimība. Neviens cits nepievērsa sievietei ne mazāko uzmanību.
Mēs pabraucām garām Vindzoras un Servudas viesnīcai, un tad kaut kam, ko sauca par Veco vītolu kotedžu, kā varēja spriest pēc izkārtnes ar gotu burtiem; tā stiepās visā ēkas platumā tieši virs durvīm. Tā bija koloniju laika
Keita pieskārās man pie rokas, un es pagriezos. Viņa, pieri savilkusi, skurināja galvu.
— Saj, man pietiek. Esmu redzējusi pārāk daudz. Es gribētu … kaut kur nolīst un aizvērt acis.
— Es zinu, es zinu, ko tu domā.
Omnibuss pieturēja ielas malā, es pamāju Keitai, un mēs izkāpām tieši priekšā kādai divriteņu ekipāžai, kas stāvēja pie ielas stūra. Es atvēru ekipāžas durvis un palīdzēju Keitai iekāpt. Nosēzdamies blakus Keitai, es paskatījos uz viņu; viņa bija atmetusi galvu un aizvērusi acis. Kučieris sēdēja ekipāžas aizmugurē uz augstas bukas, no kuras varēja redzēt pāri jumtam; tad es virs galvas izdzirdēju troksni un, palūkojies uz augšu, ieraudzīju aizslīdam kādu paneli un atklājam jumtā rnazu vaļēju četrstūri. Pēc brīža tajā parādījās viena acs, puse no otras, no sala sarkans deguns un lielas, noļukušas ūsas.
— Uz Galveno pastu, — es teicu, tad izņēmu pulksteni un piespiedu podziņu; vāciņš atsprāga vaļā un atklāja ciparnīcu. Bija gandrīz pieci. — Vai jūs varat aizvest mūs pusstundā?
— Es nezinu, — kučieris saērcināts teica, uzpliukšķinādams zirgam un satverdams grožus. Mēs izbraucām ielas vidū. — Tagad tik daudz braucēju — pie tam dienu no dienas kļūst ļaunāk —, ka es neko nevaru zināt. Pamēģināšu taisni pa Piekto avēniju līdz skvēram; šai laikā tur vēl nevarētu izskatīties pārāk ļauni. Tad pāri Brodvejam, izvairoties no nolādētā gaisa dzelzceļa. Piedodiet, mem.
Arī es atslēju galvu un aizvēru acis; šimbrīžam es biju redzējis pārāk daudz, gandrīz vairāk, nekā spēju panest. Taču, kad panelis jumtā aizvērās, es pasmaidīju: lai arī daudz kas bija citāds, Ņujorka tomēr palika Ņujorka.
10
Lēnie pavisam ritmiskie mūsu zirgu pakavu kli- kata-klakata uz cieti nobrauktā sniega un mazliet skaļāki un skanīgāki, kad braucām pa kailiem akmeņiem, bija nomierinoši, un tāda pati bija vieglā un ritmiskā ekipāžas šūpošanās uz atsperēm. Es sāku atgūties no vienlaikus pārāk daudzajiem iespaidiem un brīžiem pavēru acis.
Tad es tālumā izdzirdu neprātīgu zvanīšanu, kas kļuva skaļāka un skaļāka ar katru sitienu, un, kad bijām šķērsojuši 33. ielu, tā pēkšņi kļuva tik ārprātīga, ka stindzināja smadzenes. Keita man blakus sa- lēcas un izslējās taisni. Es pagriezos, lai paskatītos, un ieraudzīju, ka mums tieši pretim drāžas milzīgs, baltu zirgu vilkts pajūgs; zirgu krēpes plīvoja, pakavi zibēja; tā bija sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar daudzām bronzas detaļām; kučieris pātagoja zirgus, vienmērīga dūmu strūkla atstāja aiz tās baltu svītru, kāda paliek aiz kuģa. Zvans trakoja, pret bruģa akmeņiem tik zibenīgi un tādā unisonā triecās pakavi, ka to troksnis izklausījās pēc viena piesitiena. Kļuva baismīgi, redzot šo dūmus izverdošo briesmoni, kas rēkdams drāzās mums tieši virsū; mūsu kučieris sāka pātagot savu zirgu, un mēs steigšus aizkratījāmies pāri ielai nost no ceļa. Mēs redzējām, ka, sarkanajiem, vietām apzeltītajiem riteņu spieķiem nozibot, ugunsdzēsēji mums aiz muguras aizdrāžas pāri Piektajai avēnijai. Pārējie braucēji pievilka grožus, lai atbrīvotu ceļu. Četrus vai piecus kvartālus tālāk mēs dzirdējām atkal to pašu skaņu, šoreiz dienvidu pusē, un es atcerējos, ka šī ir koka siju, grīdu un sienu pilsēta, kuru apgaismo un apkurina ar atklātu liesmu.
Visu laiku, kamēr mēs klidzinājām kvartālu pēc kvartāla uz priekšu, uz pilsētas centru, satiksme uz ielām kļuva dzīvāka. Tad pēkšņi mūs ar Keitu svieda vienu pret otru. Ekipāža bija pēkšņi apstājusies, sagriezusies dubļos sāniski uz bruģa. Tad tā salēcās un sāka atkal braukt uz priekšu, un es, izdzirdis, ka mūsu kučieris lādas, nolaidu logu un izbāzu laukā galvu; troksnis bija neaptverams.
Mēs atradāmies krustojumā, kur Brodvejs šķērso Piekto avēniju, un no Brodveja plūda pajūgu straume, lai pievienotos braucējiem uz Piektās avēnijas — tas bija tik tikko iespējams — vai arī lai izcīnītu ceļu pāri Piektajai avēnijai, un tas bija gandrīz neiespējami. Gandrīz katram pajūgam bija četri riteņi, un katrs ritenis bija apkalts ar dzelzi un dauzījās un dārdēja pret bruģa akmeņiem; katram zirgam bija četri dzelzs pakavi, kas klaudzēja, un satiksmi neviens neregulēja. Riteņi dimdēja, koks krak- stēja, ķēdes žvadzēja, āda čīkstēja, pātagas plīkšķēja pret zirgu ķermeņiem, cilvēki kliedza un lādējās, un neviena iela, kuru jelkad biju redzējis divdesmitajā gadsimtā, nebija ne uz pusi tik apdullinoši trokšņaina.
Mēs bijām jau pāri Brodvejam un turpinājām savu klikata-klakata pa Piekto avēniju, un es uzsaucu kučierim:
— Vajadzētu ierīkot gaismas signālus satiksmes regulēšanai.
Viņš pavēra spraugu griestos.
— Kas tas ir?
— Vajadzētu gaismas signālus, kas regulē satiksmi, — es atkārtoju, taču kučieris, protams, tikai pablenza uz mani un aizvēra paneli.
Kādu kvartālu tālāk es paskatījos laukā pa logu Keitas pusē un ieraudzīju Pilsētas valdi, un bija tik labi redzēt kaut ko pazīstamu; cs izvilku pulksteni: divdesmit minūtes pari pieciem, mums vēl bija laiks aiziet kājām, un es pieklaudzināju pie jumta.
Mēs gājām uz dienvidiem garām Pilsētas valdei un mazajam parkam tās priekšā. Tad mēs šķērsojām ielu pie lielā Galvenā pasta kantora, kas aizņēma zemes trīsstūri tieši pretim Pilsētas valdei, kur Pārk- rova beidzās pie Brodveja. Nokļuvuši līdz pasta kantora ieejai, mēs ar Keitu uzsmaidījām viens otram: tā bija varen jokaina celtne — no vienas vietas logi un dekoratīvas kolonnas piecu stāvu augstumā līdz pašam jumtam, uz kura lepojās ar čuguna margām rotāti un dakstiņiem apjumti tornīši, dekoratīvs kupols un vēl karogmasts, kurā plīvoja garš, smails vimpelis ar uzrakstu «Pasta kantoris».
Iekšā bija flīžu grīda un vara spļaujamtrauki, tumšs koks, slīpēts stikls un gāzes apgaismojums. Mēs ieraudzījām milzīgu paneli ar izrotātām misiņa spraugām vēstuļu iemešanai; pie tām bija uzraksti «Sitija», «Bruklina», «Steitenailenda», «Piepilsētas rajons»
Man šķiet, ka nākamajās piecpadsmit minūtēs pasta kantorī ienāca vairāk nekā piecdesmit cilvēku un iemeta savas vēstules spraugās. Gandrīz visi bija vīrieši, un Keitas sejā atspoguļojās tāds izbrīns un riebums, ka bija vērts to redzēt: gandrīz katrs vīrietis neapstādamies nomērķēja biezu, brūnu tabakas sulas spļāvienu vienā no vairākiem dučiem spļaujam- trauku, ķas bija izvietoti uz plašās grīdas. Daži bija speciālisti un trāpīja mērķī tieši un ar troksni, pēc tam viņi gāja savu ceļu, izskatīdamies varen iepriecināti un pašapmierināti. Dažiem misējās par pēdu vai vairāk, un tagad, kad mūsu acis bija pieradušas pie vājā apgaismojuma, mēs redzējām, ka, lai kur pamestu acis, grīda no vienas vietas ir piespļaudīta; es redzēju, kā Keita pieliecas, saņem uz augšu svārkus un tur tos krietnas divas collas virs grīdas.
Aizritēja minūte pēc minūtes, mēs gaidījām; cilvēki plūda iekšā un ārā, daudzo vēstuļu spraugu eņģēs iestiprināto misiņa aizvaru čīkstoņa un šķindoņa nekad pilnīgi neapklusa. Es biju pārliecināts, ka Keitai, tāpat kā man, rēgojas zilā aploksne, vienā galā apdegusi, otrā pusē klāta ar kāda cilvēka pēdējiem vārdiem. Vai mēs to atkal redzēsim? Varbūt ne; bija iespējams, ka ta jau iemesta kada vestuļkastite ara, un, līdzko es to iedomājos, tā arī tūlīt jutos pārliecināts, ka tieši tā ir noticis un ka mēs nekad neredzēsim vēstules, kas «bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul…» nosūtīšanu.
Un tad, kad lielais pulkstenis hallē rādīja desmit minūtes pirms sešiem, viņš ienāca, pagrūzdams smagās durvis. Viņš nāca ātri un mērķtiecīgi; īsts Džons Bulls ar apaļu vēderiņu un melnu bārdu; mans satraukums uzliesmoja tā, ka es vienu mirkli burtiski neko neredzēju. Tieši tā, kā es biju skatījis savā iztēlē, vīrietis tagad nāca pa flīžu grīdu tieši uz mūsu pusi un spalvām apaugušajā labajā rokā turēja garo, šauro aploksni, kas bija zila kā sarkankrūtīša oliņa. Viņa platais cilindrs ar plakano dibenu bija bezrūpīgi atstumts pakausī; atpogātais mētelis no straujās gaitas plīvoja, atklājot pamatīgi izspiedušos vēderu, kas kareivīgi virzījās uz priekšu. Zods bija izsliets, stīvā bārda gandrīz saslējusies stāvus, it kā tās īpašnieks izaicinātu visu pasauli; lūpu kaktiņa bija iekosts cigāra gals, kas pacēla uz augšu viņa lūpu, un tāpēc izskatījās, it kā viņš būtu atņirdzis zobus.
Tas bija iespaidīgs un neaizmirstams vīrs; viņš neredzēja mani, viņš neredzēja nevienu; viņa mazās, brūnās, nežēlīgās ačeles raudzījās taisni uz priekšu, viņš bija iegrimis pats savās domās un rūpēs, apcerēdams, cik svarīgs ir tas, ko viņš pašlaik dara. Un tad mēs redzējām to, ko noskatīties bijām atceļojuši cauri aizgājušajiem gadiem.
Viņš iemeta garo, zilo aploksni misiņa spraugā ar uzrakstu «Sitija», un es uz mirkli ieraudzīju aploksnes priekšpusi. Es redzēju svešādo zaļo marku, kas bija mazliet sašķiebusies uz labo pusi; redzēju to savā atmiņā dzēstu un redzēju īstenībā ērmoti neskartu, redzēju slīpos burtus, atmiņā — vecus un nobrūnējušus, īstenībā — tikko uzrakstītus un spilgti melnus, taču uzraksts bija tas pats: «Endrū Kār- modijam, eskvairam, Piektajā avēnijā 589» … Aploksnes gals, tagad neapdedzis un neatplēsts, pagrūda misiņa aizvirtni uz iekšu, roka, kas turēja vēstuli, plaukstas locītavā pagriezās, iemirdzējās dimanta gredzens. Tad zilā aploksne pazuda, misiņa aizvirtnis vēl brīdi šūpojās; vēstules noslēpumainais ceļojums nākotnē bija sācies.
Vīrs apgriezās uz papēža, ātri devās uz ārdurvīm, un — tas bija viss, ko bijām ieradušies noskatīties, taču mēs nespējām ļaut viņam iziet laukā un pazust uz visiem laikiem, — mēs ar Keitu sekojām viņam.
Mēs izspraucāmies pa durvīm; ārā tagad bija satumsis. Mūsu izsekojamais nogriezās uz ziemeļiem un pa pasta pusi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru mēs bijām atnākuši. Mēs sekojām, vērodami, kā pie katras laternas, kad viņš gāja cauri dzeltenīgajam gaismas aplim, ievizējās viņa cilindrs. Brodvejs aiz ietves malas gulēja gandrīz pilnīgā tumsā, satiksme bija gan vēl trokšņaina, taču stipri pierimusi. Un tagad pajūgi rēgojās tikai kā kustīgas neskaidru apveidu ēnas; no tumsas iznira tikai fragmenti — vai nu dubļiem notašķīta riteņa spieķu vēdeklis pie furgona ass piestiprinātā luktura šaudīgajā gaismā, bet rati, kučieris un zirgs palika neredzami, vai ņirbošās sānu laternas apspīdēts piķa melns karietes sānu liekums ar sudrabotu rokturi, un vairāk nekas. Tumšās ielas viņā pusē veikalu logi un durvis tik tikko iezīmējās vājajā nakts apgaismojumā. Gājēji — man šķiet, pēdējie kantoru darbinieki — steidzās mums garām, un viņu sejas, bālas un gandrīz pagaisušas melnajā tumsā starp laternām, uz mirkli kļuva dzeltenas un skaidras, kad viņi tuvojās un gāja cauri laternu nespodrajiem staru kūļiem. Pa ielas otru pusi soļoja kāds vīrs ar kārti — tumša, neskaidra ēna uz vāji apgaismoto durvju un logu fona — un, pasniedzies lidz katrai tumšajai laternai, ar savas kārts pieskārienu lika rasties gaismai.
Es jutu, ka Keitas roka piespiežas pie manējās, un, pievilcis to sev tuvāk, es sapratu, kāpēc. ŠI svešādā blāvā un neskaidrā iela, uz kuras vēl pret akmeņiem dārdēja dzelzs, melnā tumsa, kurā vidēja tikai vājas gaismas četrstūri, kvadrāti un konusi, kuru krāsa vien jau bija dīvaina, darīja arī mani nemierīgu. Un tomēr — ak dievs, tikai būt šeit! — manī kaut kas atsaucās uz visu to un uz šo steidzīgo, neskaidri redzamo cilvēku noslēpumu, un es zināju, ka Rūbam Prīnam ir taisnība. Šis ir visvarenākais iespējamais piedzīvojums!
Es paspiedu Keitas roku, turot to cieši pie sevis. Tieši mums priekšā aiz laternas mūsu vīrs pēkšņi bija nogriezies ietves malā un nokāpis uz ielas. Tagad viņš stavēja uz bruģakmeņiem viegli drebošās gaismas lokā; cilindrs uz viņa pakauša spīdēja, vēders bija izspiedies; viņš lūkojās mums garām uz dienvidiem, grozīdams galvu no vienas puses uz otru, nepārprotami izskatīdamies pēc cilvēka, kas nepacietīgi gaida omnibusu.
Mums bija atkal jāpalēnina gaita, taču ines bijām viņam jau gandrīz klāt, kad viņš vēlreiz cieši paskatījās uz dienvidiem, tad nepacietīgi metās uz ietves malu.
— Omnibuss? — viņš pēkšņi ka pārsteigts pie sevis noteica. —- Kāpēc man vēl kādreiz būtu jagaida omnibuss?
Viņš uzkāpa atpakaļ uz ietves. Mēs ar Keitu rau- dzījāmies uz ielu, izlikdamies viņu nemaz nemanām; lagad viņš bija vēl tikai kādu soli mums priekšā. Virs pagriezās un sāka strauji soļot uz ziemeļiem, un mēs apstājāmies, lai ļautu viņam aiziet mums kādu gabaliņu priekšā.
Viņš negāja tālu. Mēs stāvējām un skatījāmies, kā viņš ātri paiet garām kādām četrām vai piecām ekipāžām, kas stāvēja rindā pie nākamās ielas stūra, un apstājās pie pirmās.
— Uz mājām! — viņš enerģiskā balsī priecīgi iesaucās, sniedzoties pēc durtiņu roktura. — Uz mājām un visu ceļu rikšos!
— Un kur tās mājas būtu? — Kučiera neskaidrais siluets pārliecās pār buku, viņa balss skanēja izsmējīgi.
— Gremersijparkā 19, — vīrietis iekāpdams noteica, tad ekipāžas durvis aizcirtās, es dzirdēju, ka kučieris uzklakšķina zirgam, dzirdēju, kā noplīkšķ groži, un noskatījos, kā ekipāža atraujas un ieslīd paretajā pajūgu straumē, pār kuru šūpojās lampas un laternas. Es pievērsos Keitai, bet viņa stingi raudzījās uz ietvi.
Ietves malā telegrāfa staba pakājē, ārpus gājēju ceļa, staba pasargāts, bija saglabājies ovāls neskarta sniega laukumiņš, un tā malā, tieši laternas bālās gaismas aplī, sniegā bija iespiests miniatūrs tā kapa pieminekļa atveids, kurš stāv pie Endrū Kārmodija kapa Džilisā Montānas štatā un kura fotogrāfiju Keita man bija rādījusi.
Keita gandrīz lietišķi nomurmināja:
— Tas nevar būt. — Viņa paskatījās uz mani. — Tas nav iespējams! — viņa atkārtoja, viņas balss pēkšņi kļuva nikna, un es sapratu, ko viņa jūt; kaut cik saprātīgi izskaidrot to bija tik grūti, ka varēja vai prātu zaudēt, un es pamāju ar galvu.
— Es zinu, — es teicu. — Bet te tas ir.
Un tur tas vēl aizvien bija; mēs pieliecāmies, lai to apskatītu. Mēs nespējām darīt neko citu kā tikai blenzt uz nospiedumu sniegā; taisnstūrveida pamats, taisni sāni, augšdaļa pilnīgi noapaļota tā, kā karikatūristi zīmē kapa pieminekļus, un vidū zīmējums,
kuru veido daudzi sīki punktiņi — aplī ietverta deviņ- staraina zvaigzne.
Kad es pacēlu acis, ekipāža bija sen aizbraukusi, pazudusi tumsā starp citicm pajūgiem. Es stāvēju un samiegtām acīm stingi vēros uz priekšu, taču neskatījos pakaļ ekipāžai. Pirms kādas sekundes es Brodveja satiksmes dzelžainajā troksnī zemapziņā biju izdzirdis pazīstamu troksni, un tagad es sapratu, kas tas bija.
— Keita, vai tu negribi iedzert kādu malciņu? Pie kamīna?
— Jā, ak dievs, jā! — viņa iesaucās.
Es paņēmu Keitu zem rokas, un mēs pagājām kādus sešus jardus uz priekšu līdz stūrim. Ielas viņā pusē viens no apgaismotajiem laternu uzrakstiem vēstīja «Brodvejs», otrs — «Pārkpleisa». Un kādu kvartālu tālāk uz rietumiem Pārkpleisā es ieraudzīju, no kā ceļas pazīstamā klaboņa. Trīs šaurie, augstie logi bija sarkanīgi apgaismoti, pazīstamais smailais jumts melnēja pret nakts debesīm. Te, aptupusies augstāk par ielu, ka vecum vecs draugs stāvēja gaisa dzelzceļa stacija.
Kad gājām augšā pa kāpnēm, man pat to dzelzs apkalums šķita brīnum pazīstams. Es zēna gados bieži biju ciemojies Ņujorkā un daudz reižu braucis ar gaisa dzelzceļu. Un tagad, atkal iegājis mazajā stacijā, es ieraudzīju kailās, izdilušās dēļu grīdas, rievainās koka sienas un uz āru izbīdīto tūkstošiem roku noberzto un nopulēto koka plauktiņu zem naudas maiņas kioska lodziņa. Uz grīdas stāvēja spļau- jamtrauki, un staciju apgaismoja viena pati petrolejas griestu lampa ar skārda abažūru. Taču pat pustumsa šķita pazīstama; līdz piecdesmitajiem gadiem biju redzējis tieši tādas pašas stacijas kā šī.
ĪGI
Es iebīdīju divas 5 centu monētas pa pusmēness veida atveri zem dzelzs restēm, kas mani šķīra no
n ii.i
ūsainā vīra kioskā. Viņš paņēma naudu, nemaz nepaceļot acu no avīzes, un izstūma laukā divas biļetes. Mēs izgājām uz platformas, un vienu acumirkli es atkal pārdzīvoju nelielu šoku, ieraugot kādu duci pasažieru: sievietes, kuru svārki gandrīz slaucīja platformu, galvā tām bija gan cepures, gan šalles, dažām bija uzroči; bārdainus un ūsainus vīrus katliņos, cilindros un kažokādas cepurēs; viņi, rokās turēdami spieķus, pīpēja cigārus. Tad atskanēja svilpiens — tū-tā-tū, jauka, priecīga skaņa; mēs pagrie- zāmics, lai paskatītos uz sliedēm, un es biju pārsteigts. Mārtiņš tika man stāstījis un rādījis bildes, bet es biju to aizmirsis; īsa, resna rotaļu lokomotīvīlc čukāja uz mūsu pusi; no tās mazītiņā skurstenīša gaisā lidoja sarkanas dzirksteles. Nograbēja lokomotīves bremzes, čukāšana kļuva lēnāka, balts tvaiks šļācās no abiem lokomotīves sāniem, un vilciens — lokomotīves vadītājs bija izliecies pa sānu logu — ieslīdēja stacijā un aizslīdēja mums garām.
Vagons bija gandrīz pilns, bet es jau atkal no jauna biju pieradis pie cilvēku izskata un, paraudzījies Keitai sejā, sapratu, ka viņa tāpat. Man neienāca prātā, ka pāri ejai tieši mums pretim sēdošais vīrietis ar brūno bārdu varbūt brauc uz kāzām; protams, ka viņa spīdīgajs cilindrs ir galvassega, kuru viņš nēsā ik dienas, tāpat kā daudzi citi vīrieši šai vagonā. Viņam blakus, izklaidīgi skatīdamās tukšumā, sēdēja sieviete ar jūras zilu, zem zoda sasietu šalli, ietinusies brūnā adītā lakatā; mugurā viņai bija gara tumši zaļa kleita, un es uz mirkli ieraudzīju starp viņas svārku malu un melnajām kurpēm ar podziņām baltas, adītas zeķes ar platām sarkanām svītrām. Bet tagad es spēju jau saredzēt ko vairāk nekā tikai tērpu; es redzēju arī pašu meiteni, kas to valkāja. Un, par spīti viņas drēbēm, cs redzēju, ka viņa ir jauna un glīta. Man pat šķita, ka varu apgalvot — es nezinu kāpēc, bet tā man šķita —, ka viņai ir jauks augums.
Keita piegrūda man ar elkoni.
Nevienas reklāmas. — Viņa pamāja uz tukšumu virs logiem.
Es paskatījos un teicu:
—• Diezin cik ilgs laiks paies, kamēr kāds ģēnijs iedomāsies par tām?
Aiz vagona logiem mirdzēja tūkstošiem sīku gaismas punktiņu, taču tiem pietrūka spožuma, un tie itin nemaz netraucēja tumsu; gandrīz visur bija gāzes apgaismojums, no attāluma tās gaisma izskatījās balta un gandrīz nekustīga; taču šur tur manīja ari sveču gaismu un, man šķiet, vietām arī petrolejas lampas. Nekādu krasu, nekādu neona reklāmu, nekā ko lasīt, tikai melns plašums, kuru it kā bija sadurstījuši gaismas punktiņi, un visi tie atradās zem mums. Tā bija Menhctena, uz kuru mēs skatījāmies pari jumtu korēm; visaugstākās celtnes bija desmitiem baznīcu torņu, kuru silueti rēgojas… jā, pret Iludzonas upi, kas tikko bija kļuvusi redzama uzlē- kušā mēness gaismā. Pēc dažām minūtēm — mēs mēnesi nevarējām redzēt, bet tagad tas bija pacēlies augstāk — upe kļuva gaišāka, tās tumšā virsma mirguļoja, un pēkšņi es ieraudzīju pie krasta noenkuroto burinieku tumšos stāvus un kailo mastu siluetus. Skatoties laukā pa logu uz šo svešo pilsētu, kas slīdēja mums garām, es nodrebēju. Ta bija Menhetena, un tur plūda Hudzona, taču es biju milzīgi tālu no visa, ko pazinu.
Mes izkāpām pēdējā pieturā, uz Sestās avēnijas un 59. ielas stūra, tikai vienu kvartālu no vietas, kur šodien pēcpusdienā bijām iznākuši no Centrālā parka; mēs šķērsojām ielu, atkal iegājām parkā un devāmies uz priekšu klusēdami, atliekot visu, kas butu pārrunājams par zilo aploksni un cilvēku, kurš to iemeta pastā, līdz brīdim, kad būsim sasnieguši savu patvērumu Dakota; mēs varējām to saskatīt talu priekšā; ka tornis ta slējās pret mēness gaismas pielietajām debesīm.
Un tad mēs ar Keitu sēdējām dzīvojamā istabā, un mums katram rokā bija jau otrā glazē dzeramā — labs, stiprs viskijs ar ūdeni. Kamīnā atkal kurējās uguns, mēs bijām visu izrunājuši un vēlreiz pārsprieduši visu par zilo aploksni un cilvēku, kas to nosūtīja, un par mazā Džilisas kapa pieminekļa attēlu sniegā. Pēc īsa klusuma brīža es ierunājos:
— Kas no visa redzētā uz tevi atstāja visspēcīgāko iespaidu? Ielas, cilvēki? Celtnes? Pilsēta, kāda tā izskatījās no gaisa dzelzceļa?
Keita iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, tad atbildēja:
— Nē, cilvēku sejas.
Es jautājoši paskatījos uz viņu.
—• Tās nav sejas, pie kādām esam pieraduši mēs, — viņa teica, šūpodama galvu, it kā es ar viņu strīdētos. — Šodien redzētās sejas ir citādas.
Es nodomāju, ka viņai laikam gan ir taisnība, tomēr iebildu:
— Iedomas. Viņi tikai ģērbjas pavisam citādi. Sievietes gandrīz nemaz nelieto kosmētiku. Vīriešiem ir bārdas vai vaigu bārdas.
— Tas nav tas, Saj, un pie bārdām mēs esam pieraduši. Viņu sejas patiešām ir citādās. Padomā par to.
Es sūcu savu viskiju, tad ieminējos:
— Varbūt tev taisnība. Man šķiet, tā ir. Bet kā citādas?
Mēs ne viens, ne otrs nespējām pateikt, kas īsti ir citāds. Bet, skatoties liesmas, maziem malkiem sūcot viskiju un atceroties redzētas sejas — omnibusā, uz Piektās avēnijas ietvēm, gaisa dzelzceļā, ērmotā un pazudušā pasta gāzes apgaismotajā marmora un tumša koka vestibilā —, es sapratu, ka Keitai ir taisnība. Tad man kaut kas iešāvās prata. Es nupat biju pie sevis nodomājis «pazudušā». Es paskatījos uz Keitu. Pārbaudot, kādu iespaidu tas atstājis uz viņu, es pajautāju:
— Keita, kur mēs atrodamies? Kas pašlaik ir aiz šiem logiem? Vai mēs vēl esam 1882. gada?
Keita mirkli padomaja, tad papurināja galvu.
— Kāpēc ne?
— Jo… — Viņa paraustīja plecus. — Jo mēs atnācām atpakaļ, tas ir viss. Mēs izdarījām, ko bijām nolēmuši, tāpēc atnācām atpakaļ uz dzīvokli, un ari savā apziņā mēs esam atnākuši atpakaļ. — Pēkšņi, kļuvusi domīga, viņa jautāja: — Vai tad mēs neesam atgriezušies?
Mēs piecēlāmies un ar glāzēm rokā piegājām pie logiem li 11 vilcinādamies paskatījāmies lejā, Centrālā parka tumsā. Tad mēs paliecāmies uz priekšu ta, ka pieres pieskārās loga stiklam, un skatījāmies tieši lejā uz ielu. Un es ieraudzīju garo gaismas signālu virkni, sarkanu abos virzienos, cik tālu vien varējām saskatīt. Tad visos iedegās zaļā gaisma, mašīnas saka braukt; kāda taksometra signāltaure nikni spiedza, draudot mašīnai, kas steidzās ara no parka, lai paspētu sasniegt zaļo gaismu pie 72. ielas. Es pagriezos pret Keitu, paraustīju plecus un pacēlu savu glāzi, lai to iztukšotu.
Aha, — es teicu. — Mēs esam atpakaļ.
11
Atkal nenovēršami sākās mana izjautāšana, kas tagad jau bija iedēvēta par «pēepārbaudi», un, tāpat ka iepriekš, es sēdēju; mikrofons karājās man uz krūtīm, un cs nosaucu faktus un nejaušus sīkumus, ko ierakstīja magnetofona lentē. Runādams es vēroju cilvēkus, kas sēdēja vai stāvēja, atslējušies pret sienām. Visi, acis nenolaiduši, skatījās uz mani. Mana balss turpināja monotoni dudināt, elektriskās rakstāmmašīnas klusinātā klaboņa skanēja kā pavadījums, un viņi vēroja mani, apzinādamies, ka tagad es atšķiros no viņiem visiem, un tā arī bija.
Rūbs bija ģērbies izbalējušās, ļoti tīrās armijas biksēs ar asām iegludēm un blūzē bez zīmotnēm. Viņš, sažņaudzis rokas aiz galvas, bija atgāzies plastikāta krēslā un skatījās uz mani. Kad mūsu acis sastapās, viņš savilka mutes kaktiņus un skurināja galvu, tēlodams bijību un izbrīnu, un viņa acīs bija lasāma draudzīga, ilgu pilna skaudība. Doktors Dancigers stāvēja, ar lielajām rokām ieķēries savas brūnas divrindu žaketes atlokos; viņš ne mirkli nenovērsa no manis acu, kas zibsnīja mežonīgā priekā. Pulkvedis Esterhāzi savā pelēkajā uzvalkā izskatījās kārtīgs un mierīgs un, stāvēdams pie sienas, ar vienu roku satvēris otras locītavu, domīgi vēroja mani. Bija ieradušies arī Kolumbijas un Prinsto- nas vēsturnieki, tāpat senators un vēl daži, kurus cs jau pazinu, un trīs vai četri glīti ģērbušies svešinieki.
Kad_ biju beidzis, mēs kādas četrdesmit minūtes gaidījām kafejnīcā. Es sēdēju kopā ar Rūbu, Danci- geru un pulkvedi Esterhāzi un izdzēru kādas trīs vai četras tases kafijas. Visi krēsli pie pārējiem galdiņiem bija aizņemti, pie tālākās sienas cilvēki sēdēja uz radiatoru paneļiem. Pie mūsu galdiņa uz mirkli apstājās daudzi cilvēki, un man bija jāatbild uz labu tiesu joku; galvenokārt man jautāja, vai es neesot par Ietu naudu nopircis kādu nekustamu īpašumu Menhctenā. Pie mums uz pāris minūtēm apsēdās Oskars.
— Kas jus pārsteidza visvairak? — viņš pavaicaja.
Un es mēģināju viņam pastāstīt par vīrieti, kas
sēdēja mums pretim omnibusā un varbūt vel atcerējās prezidentu Endrū Džeksonu, par šā vīrieša reālo esību. Oskars pasmaidījis māja ar galvu; viņš saprata, ko es domāju. Līdzko viņš bija aizgājis, Rūbs pieliecās man tuvāk un pajautāja:
— Muins? Kas tad vēl tur bija, Saj?
Es ieskaidroju viņam, ka omnibusā manā pusē sēdēja vēl viens vai divi pasažieri.
Iesteidzās garais plikgalvis, tas pats, kas pagājušo reizi, un, kad viņš nostājās pie mūsu galdiņa, telpā iestājās klusums. Vīpsnādams viņš paziņoja, ka viss, ko viņi jau paspējuši noskaidrot, esot okei. Viņš tagad bija pārliecināts, ka arī viss pārējais būšot kārtībā, un telpā sākās satraukta čalošana.
Vienos piecpadsmit minūtēs sapulcējās padome, cs sēdēju garā apspriežu galda galā un šodien jau ceturto reizi sāku aprakstīt, kas bija noticis. Visi krēsli pie galda bija aizņemti un gar vienu tā malu novietota otra rinda saliekamo krēslu; arī no tiem neviens nebija brīvs. Kamēr es runāju, apskatīju pie galda sēdošos; cik varēju spriest, te bija visi, ar kuriem es jau agrāk biju sastapies, un vēl vismaz kāds ducis man nepazīstamu. Viens no tiem, kā Dancigers man vēlāk pastāstīja, esot bijis prezidenta personiskais pārstāvis.
Es atkal runāju vienskaitlī, nepieminēdams Keitu. Man bija jāpastāsta Dancigeram, ko Keita bija izstrādājusi, bet es gribēju to darīt, kad mēs būsim divatā. Es aprakstīju katru savu soli, katru redzēto skatu, katru dzirdēto skaņu; telpā valdīja klusums. Vairāk nekā divdesmit cilvēku sēdēja pie galda un uz saliekamajiem krēsliem, un neviens pat neieklepojās un nenovērsa acu no manis. Var būt, ka divdesmit minūšu laikā, kamēr cs runāju, kāds no viņiem aizkūpināja cigareti vai dziļāk atzvēlās krēslā, pārmainīja stāvokli, sakrustoja kājas; man šķiet, ka to viņi darīja. Taču man radas iespaids par pilnīgu ne- kustību un klusumu, kurā skanēja tikai mana balss, un visu uzmanība bija pievērsta man tik pilnīgi, ka runājot es jutos tā, it kā atrastos viņu ievērības starmešu žilbinošajā spožumā.
Beidzu runāt, apsēdos un vēl kādu pusstundu atbildēju uz jautājumiem. Lai kā arī jautājums tika formulēts, tā saturs vienmēr bija neatbildamais: Ka tas bija? Ka tas īsti bija? Un tagad viņiem vairs nebija miera. Viņi dīdījās, rauca pieres, sačukstējās, aizkūpināja cigaretes, jo, lai ka es pūlējos un lai cik pilnīgi izstāstīju visus sīkumus, tam nebija nozīmes, — es nespēju viņiem izskaidrot notikušā būtību, noslēpums palika.
Virkne jautājumu, kurus uzstādīja senators, atšķīrās no pārējiem. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš bija naidīgi noskaņots. Likās, it kā viņam būtu aizdomas vai vismaz viņš prātotu par iespēju, ka es viņus visus vazāju aiz deguna. Man šķiet, ka šajos apstākļos tas nemaz nebija tik nesaprātīgas aizdomas, lai gan neviens cits tādas neizrādīja. Senators, piemēram, nevarēja atcerēties, ka viņa vectēvs kādreiz būtu ieminējies par tādiem omnibusiem, kādus es aprakstīju. Viņš sēdēja, viltīgi lūkodamies uz mani, it kā būtu mani pieķēris. Es, protams, nevarēju darīt neko citu kā tikai pieklājīgi paraustīt plecus un atbildēt, ka es tādus tomēr redzēju. Man saka likties, ka viņš tikai ļaujas izmanīga politikāņa instinktam, lai varētu izgrozīties, ja vēlāk kaut kas noietu greizi. Esterhāzi viņu veikli pārtrauca ar kādu nesvarīgu jautājumu un pēc tam aizmirsa dot viņam atkal iespēju turpināt izjautāšanu. Esterhāzi vienkārši pateicās man un pajautāja, vai man nebūtu iebildumu pakavēties vēl šeit, lai es butu pie rokas, kad sēde beigsies. Kad es atbildēju: «Protams, ka nav», viņš atkal pateicās, un es sapratu, ka varu aiziet 110 konferenču zāles. Kad gāju laukā, atskanēja pat mēreni aplausi un es nosarku.
Pēc tam es visu laiku sēdēju Rūba kabinetā un šķirstīju vecus «Life» numurus, tāpat kā ārsta uzgai- damajā istabā atklādams, ka, skatoties senāk iznākušus žurnālus, ir pavisam grūti pateikt, vai esmu tos jau redzējis vai ne. Es apskatīju kādu «Playboy» numuru, «US Infantry Journal» un vienreiz pa gaiteni aizgāju līdz kafejnīcai pēc kokakolas, kuru nemaz negribēju. Divas reizes ienāca Rūba sekretāre un, protams, gribēja zināt, kā tas bijis, kā tas īsteni bijis, un es vēlreiz ellišķīgi nopūlējos, meklēdams vārdus, kas varētu to izskaidrot. Bija jau pāri četriem, kad viņa ienāca trešo reizi. Viņai nupat esot piezvanījuši un lūguši, vai es nevarot vēlreiz ierasties apspriežu zālē.
Es īstenībā nekad neesmu iegājis tiesā zvērināto zālē pēc tam, kad tā stundām ilgi bijusi aizslēgta, taču man šķiet, ka tajā vajadzēja būt tādai pašai atmosfērai un izskatam. Telpā bija gaisa kondicionē- lajs, tādēļ ta nebija piedūmota, toties pelnu trauki bija pilni ar kaudzi un gaiss oda pēc cigaretēm, kaklasaites bija norautas, žaketes novilktas, piezīmju bloki pieskribelēti ar dažādiem ķiņķēziņiem, uz galda gulēja papīra bumbiņas, un cs ieraudzīju kādu uz pusēm pārlauztu zīmuli; sejas bija kā sastingušas, dažas īstenībā izskatījās īgnas. Kad es gāju iekšā, Esterhāzi piecēlās un pakalpīgi smaidīja, izskatīdamies pavisam svaigs. Viņam žakete vēl aizvien bija mugurā, kaklasaite un krekls tikpat kārtīgi kā allaž. Viņš man norādīja uz krēslu, kur biju sēdējis jau pirmīt, tad ļoti mierīgs apsēdās arī pats, vaļīgi saņēmis rokas un nolicis uz galda malas.
— Man ļoti žēl, ka jums bija tik ilgi jāgaida. Jūs droši vien esat pavisam noguris gan fiziski, gan garīgi, — viņš teica.
Izklausījās, ka viņš tiešām domā to, ko saka, un es nomurmināju pieklājīgu atbildi. Es atskārtu: biju gaidījis, ka runās Dancigers, un paskatījos pāri galdam uz viņu. Viena viņa lielā plauksta gulēja uz galda malas, krēsls bija atbīdīts; man iešāvās prātā doma — viņš it kā norobežojas no sanāksmes. Vai viņš izskatījās saniknots? Es nospriedu, ka ne; īstenībā viņa seja bija neizteiksmīga. Nekādi nevarēja saprast, ko viņš jūt vai domā; var būt, ka viņš bija tikai noguris. Runāja Esterhāzi:
— Mums bija jāuzklausa, mēs gribējām uzklausīt visdažādākās uzskatu nianses, lai pieņemtu tik svarīgu lēmumu kā, — viņš lēni pārlaida acis ap galdu, — tas, par kuru nupat vienojāmies.
Viņš pasmaidīja un mirkli palūkojās uz mani, un es pēkšņi jutu, ka es kā cilvēks viņu interesēju tikai tikpat daudz kā jebkurš cits, kurš būtu paveicis to, ko es.
— Jūsu pirmo «apciemojumu», ja tas ir pareizais nosaukums, nevarētu izdarīt piesardzīgāk, kā jūs to izdarījāt. Neviens jūs ne redzēja, ne dzirdēja, un īsās uzturēšanās laikā jūs aiz sevis neatstājāt nekādas pēdas. Nebija pat vismazākās iejaukšanās kaut visniecīgākajos pagātnes notikumos, un jūs uz pagātni neatstājāt nekādu ietekmi. Bet jūsu otrais apciemojums — tīšām, ar nodomu — bija drosmīgāks. Jūs atkal neiejaucāties notikumos, izņemot to, — viņš pacēla rādītājpirkstu kā Vestpointas lektors, kas pieprasa uzmanību, — ka pati jūsu klātbūtne bija notikums. Nenozīmīgs, taču šoreiz cilvēki jūs redzēja un runāja ar jums, kaut vai īsu brīdi. Kādas domas cilvēkos varēja ierosināt tikšanās ar jums? Vai un kā tas iespaidos nākamos notikumus, daudz vai maz? Tas ir bīstami, pie tam ļoti bīstami, taču, — viņš bez skaņas sita ar dūri pa gaidu, uzsvērdams katru lēni izteikto vārdu, — tas ir risks, kas ir jau garām un pagātnē. Mēs riskējām, un ir jau saņemts pilnīgs ziņojums — atkal nav ne mazākās liecības, ka jūsu klātbūtne būtu iespaidojusi tālākos notikumus kaut visniecīgākajā mērā.
Viņš brīdi klusēja, tad atkal pēkšņi un ļoti jauki pasmaidīja un piebilda:
- Un cs nemaz neesmu pārsteigts. Tas apstiprina hipotēzi, kurai piekrīt lielākā daļa 110 mums, — un cs esmu pārliecināts, ka drīz mēs visi tai piekritīsim, — hipotēzi, kuru mēs saucam par «sprungulīti upē». Vai gribat to dzirdēt?
Es pamāju ar galvu.
— Nu, kā jūs zināt, laiks bieži tiek salīdzināts ar upi, ar straumi. Kas notiek kādā vienā straumes vietā, ir daļēji atkarīgs no tā, kas agrāk noticis tās augštecē. Taču katru dienu un katru brīdi gadās milzum daudz notikumu, biljons notikumu; daži no tiem ir milzīgi nozīmīgi. Tātad, ja laiks ir upe, tad tā ir bezgalīgi lielāka par Misisipi, kad tā trako pārplūdusi, un jūs, — viņš man uzsmaidīja, — esat vissīkākais sprungulītis, kas iesviests šai straumē. Ir iespējams, vismaz var likties iespējams, ka pat vismazākais sprungulītis varētu atstāt kādu iespaidu, piemēram, varētu iestrēgt un nejauši radīt aizsprostu, kas spētu ietekmēt pat visu lielās straumes plūdumu. Nopietnu izmaiņu iespēja, briesmas, šķietami pastāv. Taču cik tās ir reālas? Cik liela ir šāda iespēja? Faktiski ir simtprocentīgi drošs, ka šajā milzīgajā un neticami spēcīgajā straumē, šai plašajā, neaptverami varenajā notikumu Misisipi iemestais sprungulītis neietekmēs 1111, velns lai parauj, nevar ietekmei to ne par naga melnumu!
Tikai uz mirkli viņa seja piesarta, tad atkal gandrīz nobāla; viņš apsēdas, vienu roku slābi nolaidis uz galda, un klusi piebilda: ■ — Tāda ir teorija, un tadi ir fakti.
Protams, tagad telpā kādas sešas vai septiņas sekundes valdīja tads klusums, ka, ja tur atrastos pulkstenis, mēs dzirdētu tā tikšķēšanu. Nenoņemot roku no galda un nepievelkot savu krēslu tuvāk, Dancigers klusu sacīja:
Tada ir teorija, un es tai piekrītu. Man tas jādara, jo tā galvenokārt ir mana teorija. Bet vai tas ir fakts? — Viņš viegli pamāja ar galvu. — Man ta šķiet, man ir tādas aizdomas. — Viņš lēnam pagrieza galvu, pārlaižot acis visiem ap galdu sēdošajiem.
— Bet ja mēs esam kļūdījušies?
Es biju pārsteigts.
Esterhāzi nomurmināja:
— Ja, — un piekrītot nopietni pamāja ar galvu.
— Tas ir ļoti iespējams. Tā ir reāla un šausmīga iespēja. Un tomēr, — viņš lēni un negribīgi paraustīja vienu plecu, — ja mēs vienkārši neatmetam šo Projektu, ncatmetam tikai tāpēc, ka eksperiments ir izdevies…
— Nē, protams, nē, — doktors Dancigers mazliet strupi pārtrauca viņu. — Un neviens to neapstrīd, vismazāk jau es. Es tikai saku . . .
— Zinu, — Esterhāzi novilka nožēlas pilnā balsī un piekrizdams atkal pamāja ar galvu. — Turpiniet pamazām, — viņš piebilda, pabeidzot Dancigera sākto teikumu. — Ejiet uz priekšu, bet bezgala piesardzīgi. Nedēļām, mēnešiem, pat gadiem, ja tas nepieciešams, lai mēs varētu būt pilnīgi droši. Nu, arī es gluži labi varētu tā domāt… ja mums būtu tiesības izvēlēties. Taču, kā zina senators, un zinu es un ka zina vel diezgan daudzi no mums . .. iespējams, doktor D ancigcr, ka jums nav bijusi iespēja to uzzināt, — valdība ta nestrādā. — Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz celtni mums apkārt. — Nelaime ir tā, ka tas viss maksā naudu. Tā ka tagad tikai tāpēc, ka Projekts ir guvis panākumus, man ar praktiskiem rezultātiem ir jāattaisno izdevumi. Misteram Morlijam jādodas atpakaļ, mēs visi tam piekrītam. Nemaz nevar iedomāties, ka viņš varētu to nedarīt. Bet… viņam eksperiments ir jāturpina ātrāk un drošāk, nekā mēs visi to vēlētos. Teorētiskie pētījumi, kas atstāti mūsu ziņā, turpināsies ar bezgalīgu pacietību. Taču naudu ir piešķīrusi valdība. Tā ir izdota slepeni. Bez Kongresa piekrišanas. Tagad būtu nolādēti labi, ja mēs varētu demonstrēt kādus pārbaudītus praktiskus rezultātus.
Viņš vispirms paskatījās uz mani, tad lēni pagrieza galvu un pārlaida skatienu visam galdam, turpinādams:
— Tomēr gribu pateikt misteram Morlijam un visiem pārējiem, izņemot doktoru Dancigeru, kas vienmēr pats ir to sapratis, ka izšķīrējus lēmumus, kuri būtiski iespaido šo Projektu, nevar pieņemt viņš viens pats; varbūt tā ir nelaime, jo Projekts vēl aizvien, tāpat kā agrāk, lielā mērā ir doktora Projekts. Viņš to vada, viņš ir boss, un tikai padome var viņu pārbalsot, un, ja padome vispār to darīs, tad tikai ļoti retos gadījumos un tikai pēc pamatīgas un nopietnas doktora Dancigera uzskatu novērtēšanas. Tā kā tagad, mister Morlij, — viņš man uzsmaidīja, — es jūs nodošu atkal viņa rīcībā.
Pulkvedis piecēlās un iztaisnoja plecus; tad pamazām piecēlās arī visi pārējie, sāka tērzēt savā starpā, un sanāksme bija beigusies.
Dancigera kabinetā cs sāku runāt pirmais. Atstājuši apspriežu telpu, mēs visi trīs — doktors, Rūbs liii es gājām kopā pa gaiteņiem, sarunādamies par mazsvarīgiem jautājumiem, kamēr sasniedzām Dancigera kabinetu. Dancigers apsēdās aiz sava rakstāmgalda, izvilka no augšējās atvilktnes puscigāru un apskatīja to, acīmredzot gribēdams aizdedzināt. Tomēr viņš atkal iebāza to mutē neaizkūpinātu. Es sēdēju un gaidīju, kamēr viņš to izdarīja, tad piesēdos viņam tuvāk ar visu krēslu un pārliecos pār galda malu. Rūbs sēdēja man pretim pa kreisi no Dancigera, mazliet aiz viņa, atslējis krēslu pret sienu.
— Doktor Danciger, es pat nezinu, kas ir pulkvedis Esterhāzi. Viss, ko par viņu zinu, ir tas, ka viņš ir Ekvadoras armijas rezerves pulkvedis, — es teicu.
Rūbs smīnēja; viņam tas patika.
— Lai kas viņš arī būtu. cs neesmu solījis uzticību nedz viņam, nedz arī kādam viņa aizstāvētam vai neaizstāvētam viedoklim. Mani savervējāt jūs ar Rūbu, un es darīšu to, ko jūs man liksiet darīt.
Kad es biju beidzis, Dancigers ļoti apmierināts plati smaidīja.
— Pateicos jums. Saj. Ļoti pateicos, — viņš sacīia.
Doktors ērti atzvēlās savā grozāmajā krēslā,
izvilka kādu 110 zemākajām atvilktnēm un uzlika uz tās kājas.
— Zināt, iekams jums veicās un jūs guvāt panākumus, viss gāja kā pa diedziņu. īstenībā brīnišķīgi gludi. — Viņš pasmaidīja. — Manus ziņojumus akceptēja bez komentāriem, padome apsprieda visus iautāiutnus, kādus cs iesniedzu; parasti es gribēju vēl mazliet vairāk naudas. Gandrīz vienmēr viņi to arī sagādāia, lai arī ne vienmēr tik daudz, cik cs prasīju. Mēs parasti sanācām tikai tik daudzi, lai būtu kvorums, un sēdi beidzām pēc kādas pusstundas. Es šaubos, vai lielākā daļa padomes locekļu vis- nār ticēta Projektam: vairums no viņiem padomē ir iecelti. — Viņš vairākas reizes pamāja ar galvu un turpināja: — Un tā es varbūt sāku domāt vai vismaz iust, ka Projekts ir vienīgi un pilnīgi mans. — Doktors Dancigers izņēma 110 mutes savu puscigāru* nopētīja to, ielika atpakaļ mutē un saliecās uz priekšu, saņemtās rokas nolicis uz galda malas.
— Bet, protams, Esterhāzi ir taisnība. Projekts nav tikai mūsu rotaļlieta; mums jāparāda, ka tam ir arī praktiska nozīme. Un es to zinu. Man labāk patiktu virzīties uz priekšu pēc iespējas lēnāk. Tiesa, visticamāk ir, ka mēs rīkojamies pietiekami piesardzīgi. Es saku «visticamāk», kaut gan vēlētos iztikt pavisam bez riska, ja groži būtu manās rokās. Bet es piekrītu lēmumam. Es gribu, lai jūs darāt, ko visi gaida no jums. Un nekāda konflikta šeit nav. Un tas, ko mēs gaidām no jums, man savā ziņā atgādina mūsu pirmo mākslīgo zemes pavadoni. — Viņš atkal atgāzās krēslā. — Pats pirmais, maziņais, cik tas svēra? Dažas mārciņas. Atcerieties, kā visi gribēja uz tā kaut ko novietot? Biologi vēlējās, lai uz tā būtu dažas peles un varētu novērot kosmiskās radiācijas iedarbību. Botāniķi gribēja novietot dažas sēklas, ģeogrāfi, meteorologi un militārpersonas — kameras, radiovīri — visu komunikācijas industriju, un dievs vien zina, kam un cik daudziem bija dažādas vēlēšanās un pat prasības. Un tad viņi noslēdza tādu kā līgumu vai vismaz mēģināja to izdarīt, lai katrs iegūtu kādu nieciņu, vismaz kaut ko piemiņai.
Ar mums, Saj, ir tāpat. Tāpēc padome nolēma ļaut jums paskatīties uz jūsu vīru ar aploksni. Šķiet, ka viņš kaut kā ir saistīts ar kādu vēstures fragmentu, ar kādu mazsvarīgu Klīvlenda padomnieku. Kāds ir šis sakars, par to mēs varam tikai prātot. Nu, un mūsu vēsturnieki grib zināt, vai Projekts viņiem tiešām var palīdzēt. Vai taisnība vai nav, ka mēs varētu papildināt savas zināšanas par vēsturi tā, kā agrāk nekad nav bijis iespējams? Sociologiem ir līdzīgi jautājumi, psihologiem atkal savējie, un, protams, fiziķiem, no kuriem viens esmu es, ir vesels miljons jautājumu. Jūsu vīrs, kas kaut kā ir saistīts ar sīku zemsvīlras piezīmīti vēsturē, ir pirmā nelielā kapsula. Ja jūs piesardzīgi varat viņu pētīt un novērot un ja iegūsiet rezultātus, kas šos pētījumus attaisnos, mēs varēsim uzmanīgi pariet uz lielākiem, godkārīgākiem pasākumiem, kuriem mums nepieciešamas papildu zināšanas.
Tas ir tas, ko mēs gribam, Saj. Mēs vēlamies, lai jūs aizvien vēl piesardzīgi kā pelīte savā kaktiņā, kā muša uz sienas novērojat viņu. Uzziniet, ko varat; mērķis ir — noskaidrot, kas šai jomā iespējams. Jums, protams, būs vairak jāiejaucas senajos notikumos, — viņš pavilcinājās, tad paraustīja plecus. — Dariet to pēc iespējas mazāk. Nu? Jūs zināt, kur viņš dzīvo. Vai varat atgriezties un paveikt to, ko lūdzam?
Es piekrītoši māju ar galvu, bet, pirms paspēju atbildēt, Rūbs mierīgi, gluži draudzīgi, bet bez smaida teica:
— Viens. Šoreiz viens. Šoreiz draudzenei Keitai jāpaliek tur, kur viņa sasodīti labi iederas.
Es pavēru muti, taču nespēju atrast vārdus. Es tikai kādu brīdi sēdēju ar vaļā muti, un Rūbs pavīpsnājis teica:
— Nepūlieties atbildēt; es esmu gandrīz pārliecināts, ka varu uzminēt, kā tas notika, un man šķiet, ka jūs patiesi nevar vainot. Liekas, ka nekas ļauns nav noticis. Bet mums jau tā raižu diezgan, lai mes vēl noņemtos ar tūristiem.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Okei. Es tik un tā būtu doktoram Dancigeram to pateicis, varat man ticēt. Bet kā jūs to uzzinājāt?
— Mēs zinām. Bez jums šai Projektā vēl ir milzum daudz smaga darba un visādu sīkumu. Jums kritusi žilbinoša loma, un mēs jūs neapgrūtinām ar smagām problēmām un sīkumiem. Bet mēs uzmanām Projektu, kā vien spējam, un nekam citam un
nevienam citam nav nekādas nozīmes, svarīgs ir tikai Projekts. Okei?
Tas bija brīdinājums un varbūt pat drauds, un es to pieņēmu, jo biju pelnījis.
— Okei! '
Tad viņš neviltoti pasmaidīja, un tas viņu atkal pārvērta par to Rūbu, kas man bija iepaticies no pirmā mirkļa. Tad viņš viegli piešķieba savu krēslu uz priekšu tā, ka priekšējās kājas pamatīgi paslīdēja pa vinīla flīzi, un piecēlās.
— Tātad atpakaļ uz Dakotu! Iesim, jūs laimīgais nelieti, es jūs aizvedīšu!
12
Šoreiz, ar ceļa somu rokā izejot no Dakotas uz 72. ielas, es zināju, kur esmu. Es tūlīt pagriezos pa kreisi uz Centrālo parku un pārgāju pāri ielai. Kaut gan parkā nebija redzamas nekādas izmaiņas, es zināju, kurā laikā esmu. Un pēc brīža, kad ar sienu pieblīvēta divu zirgu vilkta ore šķērsoja ielu krustojumu tieši man priekšā, es nejutos pārsteigts.
Tomēr man kaut kas uzplaiksnīja atmiņā, un uz stūra es negāju pāri ielai parkā, es pagriezos uz ziemeļiem. Atcerējos milzīgo, tukšo laukumu, uz kuru biju noraudzījies no sava balkona pirms pāris vakariem, tumšo tukšumu starp Dakotu un Dabas vēstures muzeju, kas atrodas piecus kvartālus tālāk uz ziemeļiem. Tagad es gribēju to apskatīt dienas gaismā, un pēc trīsdesmit sekundēm, ejot gar kvartālu, kas atrodas pretim Dakotai, es pēkšņi to ieraudzīju un apmulsis paliku stāvam, tad sāku smieties.
177
Es nezinu, ko biju gaidījis, — visu ko, tikai ne to, ko ieraudzīju. Vēl aizvien smaidīdams, es izņēmu no savas ceļa somas skiču bloku un uzmetu paviršu, taču
12 -115
pietiekami precīzu un sīku zīmējumu, kuru vēlāk pabeidzu. Tas ir blakus lappusē. To visu es redzēju kādus divpadsmit jardus no ietves pretim Dakotai, liesi uz dienvidiem no 74. ielas tin Sentralpārkvest- strīta stūra, tikai kokiem es piezīmēju dažas lapas, lai tie būtu labāk saskatāmi. Ļaudis, kas dzīvoja šajās acīmredzot pašu celtajās mājelēs un būdās, šeit nodarbojās ar lauksaimniecību. Blakus elegantajai Dakotai viņi aptecēja savu mājas soli, bērni rotaļājās, lopiņi ēda, ko nu varēja atrast starp pusizkusušā sniega ielāpiem.
Zīmējot es dzirdēju, kā mauj govis, blēj aitas, kviec cūkas, gāgina zosis, un tai pašā laika arī tālo, pazīstamo ainavai nepiemēroto gaisa dzelzceļa klaboņu. Pēc tam es izgāju cauri Centrālajam parkam, devos uz Trešās avēnijas gaisa dzelzceļu un braucu uz pilsētas centru, uz Gremersijparku.
Grcmcrsijparkā 19 stāvēja māja, kuru es biju redzējis jau agrāk. Divdesmitajā gadsimtā tā vēl aizvien stāv savā vietā, un es nejauši garām ejot biju ievērojis to un citas jaukās, vecās savrupmājas ap mazo četrstūraino parku. Cik varēju atcerēties, lā tagad izskatās gluži tāda pati: vienkāršs trīsstāvu nams no brūna smilšakmens ar balti krāsotiem logu rāmjiem, pāris nodeldētiem akmens pakāpieniem un melnām dzelzs margām. Kāda pirmā stāva loga stūrī zili balti maza zīmīte vēstīja: «Istabas un pansija.»
12*
17<J
Es stāvēju uz ietves, turēdams savu piebāzto ceļa somu, skatījos augšup uz māju un jutos kā cilvēks uz tik augsta tramplīna, kādā vēl neviens nav uzdrošinājies uzkāpt. Es tagad grasījos uzsākt kaut ko daudz vairāk nekā tikai ar dažiem vārdiem uzrunāt svešu cilvēku, lai pēc tam dotos tālāk. Lai cik piesardzīgi, es tomēr taisījos piedalīties šā laika dzīvē. Milzīgi uzbudināts un ziņkārīgs es stāvēju, lūkodamies uz zīmīti, taču vel nespēju sadūšoties.
Kaut kas tomēr bija jādara, durvis varēja atvērties, kāds varēja nākt laukā un ieraudzīt mani šeit slaistāmies. Es saņēmos un devos uz priekšu, mudīgi uzgāju pa kāpnēm, un, lai nebulu iespējams vēl ilgāk vilcināties, pastiepos un paspiedu nospodrināto misiņa pogu durvju vidu; iekšpusē spalgi iedžinkstējās zvans, un es izdzirdu soļus. Es biju to izdarījis — ielauzies šai laikā, vai nu tas būtu uz labu vai ļaunu.
Es vēroju, kā durvju rokturis pagriežas, redzēju, ka durvis sakustas, kad tās vēra vaļā, un piespiedu sevi pacelt acis. Durvīs, jautājoši skatīdamās uz mani, stāvēja gadus divdesmit veca meitene, ģērbusies pelēkā kokvilnas kleitā, apsējusies garu, zaļu priekšautu; ap galvu virs augstu saņemtajiem matiem viņa kā turbānu bija aptinusi baltu drānu un rokā turēja putekļu lupatu.
— Lūdzu?
Vēlreiz mani pārņēma izbrīna par to, kas notiek, un es stāvēju un blenzu uz meiteni. Viņa savilka pieri grumbās un grasījās vēl ko teikt, bet es atri iesaucos:
— Es meklēju istabu.
Un pansiju? Tas ir viss, ko mēs piedāvājam.
— Jā. Un pansiju. — Es saņēmos, pamāju ar galvu un pasmaidīju.
— Nu, mums divas istabas ir tukšas, — meitene šaubīdamās noteica, it kā nebūtu pārliecināta, vai labāk netaisīties no manis vaļā. — Viena uz ielas pusi ar skatu uz parku par deviņiem dolāriem mēnesī. Otra sētas pusē, tā maksā septiņus dolārus un divdesmit piecus centus. Ieskaitot brokastis un vakariņas.
Es teicu, ka labprāt apskatītu abas. Meitene pakāpās sāņus un ar rokas mājienu ieaicināja mani hallē, kas bija izlikta ar baltam un melnām flīzēm. Sienas bija tapsētas, un priekšnamā dominēja milzīgs pakaramais ar lietussargu turētāju; ta vidus daļā atradās trimo. Kad meitene pagriezās, lai aizvērtu durvis, es spogulī uz mirkli ieraudzīju viņas slaido kaklu no mugurpuses un tumšo matu šķipsniņu, kas bija izspraukusies no turbāna. Lai cik sanervozējies es biju, tomēr pasmaidīju. Kad meitenei mati uzsprausti uz augšu, viņas pakausis izskatās tik nevainīgs un jauks! Un es atģidos, ka meitene ir glīta.
Es sekoju viņai uz halles viņu galu un tad pa grīdsegas klātām kāpnēm uz augšu. Meitene satvēra svārkus pie ceļiem, paceldama tos līdz potītēm, un es redzēju, ka viņai kājās ir melnas kurpes ar podziņām un biezas zili balti svītrotas kokvilnas zeķes; kurpju papēži bija jau nedaudz nošķiebušies. Uz mirkli pamanīju viņas stilbus, pilnīgus un apaļus, un, par spīti kurpēm un zeķēm, kas tās kropļoja, atzinu, ka viņai ir ļoti skaistas kājas. Man prātā iešāvās doma: «Viņa ir mirusi! Tu to zini! Mirusi un izgaisusi jau pirms gadu desmitiem.» Es sparīgi sapurināju galvu, cenzdamies aizdzīt šo domu; kāpņu augšgala meitene pagriezās, ar mājienu uzaicināja, lai eju istabā, un, kad gāju viņai garām, uzsmaidīja man, un es — pavisam tuvu — redzēju, cik meitenes ada dzīva un īsta, — acu kaktiņos vīdēja tikko mānāmās grumbiņas, un es ieraudzīju acumirklīgu skropstu kustību, kad viņa mirkšķināja acis. Viņa tik nepārprotami bija jauna un dzīva, ka mana pirmītējā iedoma zaudēja jebkādu nozīmi.
Es stāvēju un apskatīju istabu, un meitene gaidīja, nostājusies iekšpusē tieši pie durvīm. Istaba bija liela un tīra, pa diviem lieliem četrstūrainiem logiem mājas fasadē tajā ieplūda daudz gaismas
— Man istaba patīk. Ļoti. Ar jūsu atļauju es to noīrēšu, — es teicu.
— Vai jums varbūt ir kādi ieteikumi?
— Man ļoti žēl, bet nav gan. Es tikko ierados Ņujorkā un nepazīstu te nevienas dzīvas dvēseles. Izņemot jūs.
Es viņai uzsmaidīju, taču viņa uz manu smaidu neatbildēja. Meitene stāvēja un vilcinājās, un es piebildu:
— Taisnību sakot, esmu izbēdzis cietumnieks, centīgs naudas viltotājs un pie izdevības neatsakos arī no kādas slepkavības. Un pilnmēness naktīs es gaudoju. Bet tīrīgs gan es esmu.
— Nu, tādā gadījumā jūs esat gaidīts viesis. — Tagad meitene smaidīja. — Kāds ir jusu goda vārds?
— Saimons Morlijs, un es ļoti priecājos ar jums iepazīties.
— Es esmu mis Džūlija Sarbono. — Pēkšņi viņa kļuva atturīga, gandrīz vēsa, tomēr es sapratu, ka mēs esam draugi. — Šī māja pieder manai krustmātei, jūs ar viņu iepazīsieties vakariņās, tas mēs ēdam pulksten sešos.
Viņa pagriezās, grasījās aiziet, jau uzlikusi roku uz durvju roktura, lai tas aiz sevis aizvērtu, tad apstājās, pagriezās un paskatījās uz mani.
— Tā kā jūs neesat pilsētnieks, atcerieties, ka mums ir gāzes apgaismojums, — viņa ar galvu pamāja uz apaļajām griestu lampām un uz gāzes radziņu pie sienas virs manas gultas, — nevis petrolejas lampas vai sveces. Nekad nemēģiniet liesmu nopūst, — nogrieziet to.
— Es to iegaumēšu.
Džūlija pamāja ar galvu, vēl kādu bridi nopētīja istabu, neatrada vairs nekā, ko piebilst, un grasījās iet projām.
— Mis Šarbono.
Viņa palūkojās atpakaļ, un es mirkli nezināju, ko sacīt, tad uz ātru roku izgudroju:
— Lūdzu, atvainojiet manu nezināšanu. Es pirmo reizi apmeklēju Ņujorku un nezinu, kādas te paražas …
— Es nedomāju, ka tās ir daudz savādākas kā citur. — Tagad viņa mazliet izsmējīgi pavīpsnāja. — Un jūs neizskatāties pēc tāda, kas ilgi paliks zaļknābis …
Viņa izgāja un aizvēra aiz sevis durvis.
Nostājos pie loga un skatījos uz mazo Gremersij- parku, uz tā soliem, krūmiem un sniega klāto zālāju. Es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju redzējis parku, un nespēju pateikt, vai tas izskatās tāds pats; šķita, ka nekas nav mainījies. Ietves un taciņas parkā bija notīrītas, bet sodrēju noraibinātais sniegs samests augstos vaļņos tālāko ielas malu notekās. Es nodomāju, ka šī ir netīra pilsēta, jo sevišķi ziemā, kad desmitiem tūkstošiem kurtuvju, kurās dedzina ogles un malku, piesārņo gaisu ar ogļskābo gāzi. Bet gaiss vismaz nebija radioaktīvs.
Man bija ticis par daudz, es pat īsti nevarēju pateikt, kāpēc. Aizgāju no loga, atlaidos garajā vicn- guļamajā gultā, rūpīgi sargādamies, lai neuzliktu kājas uz vienkāršā balta pārklāja. Es aizvēru acis un pēkšņi mani sāpīgāk nekā bērnu sagrāba ilgas pēc mājām. Man iešāvās prāta, ka nepazīstu burtiski neviena cilvēka šai pasaulē un ka viss un visi, kurus pazīstu, atrodas bezgala tālu no manis.
Biju nogulējis kādu stundu, varbūt drusku mazāk, kad balsis, durvju virināšana un soļi hallē izrāva mani no miega. Istaba tagad bija tumša, garie logu četrstūri aiz manas gultas kājgaļa mirdzēja no tikko uzsnigušā sniega. Pilnīgi apjauzdams, kur esmu, nolaidu kājas uz grīdas un piegāju pie tualetes galdiņa, ielēju no krūzes bļodā ūdeni un nomazgājos. Uzvilku tīru kreklu, apsēju kaklasaiti, sasukāju matus un mudīgi devos uz durvīm, uz halli, pie mājas un tās iemītniekiem.
Tievs, jauns cilvēks, kreklā izmeties, nāca no vannas istabas uz manu pusi, nesdams rokā seklu bļodu ar ūdeni. Viņam bija brūni mati ar šķirtni vienā pusē un bruņas noļukušas ūsas. Ieraudzījis mani, viņš man uzsmaidīja.
— Jūs esat jaunais pansionārs? — jauneklis apjautājās. — Es nevaru ar jums sarokoties, — viņš smīnēdams ar zodu norādīja uz bļodu savās rokās, — bet atļaujiet stādīties jums priekšā. Es esmu Fēlikss Grīrs. Šodien ir mana dzimšanas diena. Man paliek divdesmit viens gads.
Es apsveicu viņu un pateicu savu vārdu, un Fēlikss uzstāja, lai es ieeju viņa istabā un apskatu jauno fotoaparātu, kuru vecāki atsūtījuši viņam uz dzimšanas dienu. Tas bija pienācis vakar, un īpašas lampas apgaismojumā, kuru viņš man parādīja (līmeniska gāzes caurule uz statīva ar caurumiņiem divpadsmit liesmiņām un reflektoru aiz tās), viņš bija nofotografējis visus mājiniekus, bet dienas gaismā — pat dažas istabas. Es apskatīju viņa fotoaparātu — krietnu kasti, kura, ka vērtēju, paņēmis to rokā apskatīt, svēra kādas septiņas astoņas mārciņas. Tas bija no pulēta koka, misiņa, stikla un sarkanas adas, brīnišķīgi skaists, ka es Fēliksam ari pateicu, un, kad pastāstīju, ka es pats ari esmu ķerts uz fotografēšanu, viņš piedāvājās to man kādreiz patapināt. Es atbildēju, ka droši vien turēšu viņu pie vārda. Pēc tam viņš lika man pozēt un nofotografēja mani — ekspozīcijas laiks bija daudz īsāks, nekā biju domājis, tikai pāris sekunžu — un apsolīja man arī veselu komplektu fotogrāfiju. Toreiz es tās nemaz sevišķi negribēju, kaut gan vēlāk biju laimīgs par tam. Es atstāju Fēliksu skalojam filmiņas un, tovakar atgriežoties savā istabā, atradu veselu komplektu zem durvīm. Tur bija visu mājinieku ģīmetnes, ieskaitot manējo, un arī daži mājas uzņēmumi.
Nākamajā lappusē redzama Fēliksa paša ģīmetne, ļoti līdzīga, tikai tajā viņš izskatās daudz nosvērtāks. Musu sarunu laikā viņš vienmēr smaidīja un bija priecīgi satraukts. Pie viena paradīšu ari savu ģīmetni, kuru uzņēma Fēlikss, tā ir redzama blakus. Es nezinu, cik liela ir līdzība, bet domāju, ka ar bārdu es tads izskatos; nekad neesmu apgalvojis, ka esmu skaistulis.
Es atstāju Fēliksu un kāpu lejā uz lielo viesistabu, kura ieeja bija no halles. Pie vienas sienas uz metāla plāksnes stāvēja liela, melna krāsns ar niķeļa rotājumiem un vizlas lodziņiem, aiz kuriem plīvoja liesmas. Uz krāsns atradās niķeļa bruņās tērpts pēdu augsts bruņinieks. Piegājis to apskatīt, pasniedzos arī aptaustīt, taču tūlīt atrāvu roku — tas bija karsts. Aiz bīdāmajām durvīm varēja dzirdēt porcelāna un sudraba šķindoņu un balsis; es biju pārliecināts, ka viena no tām ir Džūlijas, otra — kādas vecākas
sievietes balss. Man ienāca prātā, ka viņas laikam klāj galdu, un es ieklepojos.
Durvis atslīdēja vaļā, un ienāca Džūlija. Viņa bija uzvilkusi sarkanbrūnu vilnas kleitu ar baltu apkaklīti un aprocēm; tas bija cits tērps, nevis tas, kurā viņu bija nofotografējis Fēlikss. Tālāk ir viņas ģīmetne. Šovakar viņa matus bija sakārtojusi tā, kā jūs redzat fotogrāfijā — vaļīgi saņēmusi, apklājot ausu augšdaļu, un pakausī savijusi mezglā. Aiz viņas es ieraudzīju pa daļai jau apklātu ovālu galdu; pēc Džūlijas viesistabā ienāca slaika sieviete vidējos gados. Viņa izskatījās tieši tā kā ģīmentnē 189. lappusē.
— Krustmāt Ada, šis ir Saimons Morlijs, kas ieradās bez ieteikumiem un bez lielas bagāžas, toties ar saldiem komplimentiem vairumā, un ar tiem šis šķelmis ir varen devīgs. Misters Morlijs, madame Ilafa.
Smaidīdama par Džūlijas vārdiem, krustmāte paliesām taisīja reveransu; es nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis.
— Esat sveicināts, mister Moriij.
Par atbildi es paklanījos, un tas man šķita tik dabiski, it kā es vienmēr būtu tā darījis.
— Sveicināta, madame Hafa. Mis Džūlija jau visu pateica, man tikai jāpiebilst, ka ļoti priecājos dzīvot šeit. Šī ir burvīga istaba.
Klausoties pašam savā runā, man bija jāievelk uz iekšu vaigi, lai mana seja izskatītos nopietna.
— Vai atļausiet man to parādīt jums? — Krustmāte Ada pamāja uz istabu, un es paskatījos apkārt ar patiesu interesi. 190. lappusē redzama daļa istabas; to nofotografēja Fēlikss ar savu dzimšanas dienas aparātu. Tā nepavisam nav visa istaba, bet gan tikai
tās mazākā daļa. Tā bija izklāta grīdsegām, sienas bija tapsētas, un pie logiem inežģiņu aizkarus vel papildināja sarkana samta portjeras, kurām gar malu bija mazi bumbulīši; istaba stavēja divi ar brokātu pārvilkti dīvāni, divi koka un melnas ādas šūpuļkrēsli, trīs polsteti krēsli un galds; pie sienām karājās bildes zeltītos rāmjos.
Krustmāte Ada devas pie etažeres ar stiklotu priekšdaļu, un es viņai sekoju.
— Seit ir dažas lietiņas, kuras mēs ar misteru Hafu pārvedām mājās 110 ceļojuma pa Eiropu un Svēto Zemi. Sai pudelītē, — viņa parādīja, — ir ūdens no Jordanas upes. Un šos marmora gabaliņus mēs salasījām pie Foruma. — Viņa sniedza man īsu pārskatu par visu, kas atradās plauktiņos: neliels salocīts vēdeklis no Francijas, revolūcijas laika suvc-
nirs; maza, apzeltīta tupelīte, kura atradās ar samtu pārvilkts adatu spilventiņš, to viņa bija nopirkusi Beļģijā; gliemežvāks, kuru viņas vīrs — «mans nelaiķa laulatais draugs» — bija pacēlis kādas angļu peldvietas pludmalē, kur tic bija apmetušies. Un viņa beidza ar galveno trofeju savā kolekcijā — nobrūnē- jušu, plakani saspiestu pīpeni no Scllija kapa.
Jaunais Fēlikss nolēkšoja lejā pa kāpnēm un iemetās istabā. Tagad viņš bija aplicis tīru apkaklīti un kaklasaiti; mugurā viņam bija veste ar zelta pulksteņa ķēdi, īsi melni svārki un melnbalti rūtotas bikses. Ieraudzījis, ka man izrāda istabu, viņš notvēra manu skatienu un piemiedza aci. Pēc tam viņš nosēdās pie ielas loga un sāka lasīt līdzi atnesto avīzi.
Lejā nokāpa gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, un krustmāte Ada mūs iepazīstināja; viņa ģīmetne
redzama nākamajā lappusē. Vīrietis bija garš un tievs, viņu sauca Bairons Kītss Dovermens; viņam bija ūsas, kuras galos gluži kā eksplodēdamas pārgāja vaigu bārdā. Mati viņam bija biezi, sarkanbrūni un viļņoti.
Viņš apsveica Grīru dzimšanas dienā, apsēdās un aizņēmās dažas lapas no Fēliksa avīzes, nelikdamies ne zinis par mūsu apgaitu pa istabu. Es apskatīju un apjūsmoju bambusa molbertu, uz kura stāvēja ierāmēta klusā daba ar dažiem augļiem un beigtu trusīti. Krustmāte Ada aizveda mani pie maza galdiņa ar porcelāna menāžu un tad, saņēmusi rokas, atturīgi gaidīja.
Visvērtīgāko viņa bija pataupījusi pašam beigām. Netālu no maza, skaista tumša koka harmonija bija kamīns, un uz tā malas jardu augsta ģipša figūru
grupa, kura droši vien svēra kādas simt mārciņās. Pamatā iekaltais nosaukums vēstīja, ka tā ir «Zīdaiņa svēršana». Bārdains ārsts vizītsvārkos un vecmāte aubītē pārbaudīja skaitļus uz skalas; svaru kausā gulēja dīcošs mazulis. Sīs uzkrītošās ģipša figūru grupas vienā pusē stāvēja stikla kupols, zem kura zēla simetrisks ērmīgu puķu pušķis. Vērīgāk aplūkojot, izrādījās, ka tās gatavotas no krāsotām spalvām.
Krustmātei Adai bija jāaiziet, pirms es biju paspējis visu apskatīt: vakariņas bija gandrīz gatavas, un Džūlija viņu pasauca. Tomēr atlika vēl milzums lielu, ko redzēt: ģimenes portreti, ierāmētas bildes, milzīga istabas paparde kaktā pie ielas logiem. Es teicu krustmātei, ka viesistaba man ļoti ļoti patīk, un ta bija patiesība. Manuprāt, tā bija visjaukākā istaba, kādā
es jelkad biju uzturējies. Kad sēdēju un gaidīju vakariņas, Fēlikss Grīrs man aizdeva daļu savas avīzes; es gan skatījos uz to, taču nelasīju; es atkal un atkal lūkojos apkārt šai pieblīvētajā, interesantajā istabā, klausīdamies, kā krāsnī sprakšķ uguns, uz viena vaiga juzdams siltumu, kas plūda no tās, vērodams, kā vējš šad tad triec sniegu garām ielas logam, un baudīju mieru.
Biju apsēdies ar seju pret kāpnēm un gaidīju vīru, kura dēļ biju ieradies; drīz lejā nokāpa Moda Torcnsa un pievienojās mums; viņa bija maza, vienkārša sieviete ar maigu seju, gadus trīsdesmit piecus veca, ģērbusies zilos sarža svārkos un baltā blūzē, kas bija aizpogāta augstu pie kakla, ap kuru bija važiņa ar mazu zelta pulkstenīti. Es vēlāk uzzināju, ka viņa strādā kādā birojā un ka tā viņa ģērbjas darbā. Bai-
rons Dovermens mūs iepazīstināja, tad Moda nostājas pie loga un vēroja vakaru aiz tā; es viņas uz pakauša cieši savītajā matu mezgla ieraudzīju iespraustu koka zīmuli. Viņa pieklājīgi apjautājās, vai es nedomājot, ka laiks pēdējās dienās esot bijis «briesmīgs», es viņai piekritu un piebildu, ka citu neko jau nevar gaidīt Ņujorkā šai gadalaikā; tad durvīs aiz mums parādījās Džūlija un pateica, ka vakariņas gatavas.
Es biju pārāk satraukts, lai varētu daudz ēst, pārāk labi apzinājos, ka esmu šeit, pie šā galda zem tikko dzirdami sīcošas griestu lustras, un sāku raizēties, jo vīrietis, kuru gaidīju, vēl nebija parādījies. Pie galda mēs sēdējām seši, un viens krēsls stāvēja tukšs; krustmāte Ada, sēdēdama ovālā galda galā, sagrieza tītaru, tad pasniedza katram viņa šķīvi. Kādu brīdi, nomurminājuši pateicību par pasniegtajiem šķīvjiem, mēs klusējām. Es neuzkrītoši palaidu acis apkārt. Pie sienas karājās kāds ducis lielu, ierāmētu bilžu. Viens bija, kā man šķiet, nelaiķa ģimenes galvas portrets — barga izskata vīrs vidējos gados; pārējie bija melnbalti kokgriezumi — Romas Forums, lauku ainavas un tamlīdzīgas bildes. Kad visi bija apkalpoti, mēs sākām ēst, un Bairons Dovermens pirmais sāka šķetināt sarunu pavedienu, paziņodams, ka viņš tikko esot izlasījis «Benu Huru»
i;Mir. 193 laikā nometnē netālu no Vašingtonas jājis garām savam pulkam, kurā Dovermens bijis kareivis. Kad es pāri galdam stingi vēros uz šo vēl jauno vīrieti ar sarkanbrūnajiem matiem, kura sejā nebija gandrīz ne grumbiņas, man vajadzēja labu brīdi, lai apjēgtu, ka viņš domājis pilsoņu karu.
— Vai dzirdējāt jaunāko par Gito? — Fēlikss jautāja. —• Kāds pa kameras logu esot šāvis uz viņu …
— Par to rakstīja avīzes, — Džūlija piebilda.
— Jā, bet, lūk, kas nebija avīzēs, tikai visu pēcpusdienu pa pilsētu klīda baumas. Lode esot ietriekusies sienā un saplacināta tā, ka izskatoties tieši kā Gito profils, kad šis nelietis nobijies.
Es uzmanīgi pārlaidu acis ap galdu sēdošajiem, taču tie visi prātīgi māja ar galvām; neviens par šo stāstu pat nepasmaidīja. Tad pamanīju, ka krustmāte Ada man kaut ko jautā; viņa gribēja, zināt manas domas par to, kāds būšot spriedums šai prāvā. Es izlikos, ka domāju un prātoju, pūlēdamies atcerēties to mazumiņu, ko zināju par Gito. Es par viņu neko daudz nebiju lasījis, tomēr atminējos, ka viņu atzina par vainīgu un nāves sodu izpildīja. Teicu krustmātei Adai, ka, ja jau ir skaidrs, ka Gito vainīgs, tad viņu droši vien pakārs.
Saldajā ēdienā mums pasniedza dzimšanas dienas kūku. Fēlikss nopūta svecītes, un tad mēs svinējām dzimšanas dienu! Džūlija un krustmāte palika ēdamistabā un aizvēra durvis, lai nokoptu galdu. Viesistabā Moda Torensa piesēdās pie harmonija un sāka šķirstīt notis. Fēlikss Grīrs un Bairons Dovermens stāvēja viņai aiz muguras, un, kad es ar avīzi rokā apsēdos, viņi pasauca arī mani, un es sapratu, ka nekur nevarēšu izbēgt, un pievienojos viņiem.
Pirmo dziesmu «Es vedīšu tevi atkal uz mājām, Ketlīn» es varēju dziedāt līdzi, un, kad bijām to beiguši, Fēlikss teica:
— Ja tikai Džeiks būtu mājās, mums sanāktu kvartets.
Man radās izdevība pajautāt:
— Kas tas par Džeiku?
Un Fēlikss atbildēja:
—• Džeiks Pikerings, vēl viens mūsu pansionārs.
Tagad es zināju viņa vārdu un jutu, ka esmu ticis jau soli uz priekšu.
Nākamā dziesma bija «Ja es noķertu to vīrieti, kas iemācīja viņu dejot» vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam ienāca Džūlija un krustmāte, un mēs visi kopa dziedājām «Mēness gaismā vakarā» un «Ak, šīs zelta tupelītes». Krustmāte Ada turējās vareni, bet Džūlija palaikam mazliet izkrita no takts. Bairons Dovermens ierosināja:
— Dziedāsim «Šūpulis ir tukšs, bērniņš nomiris».
— Ai, nē! — Džūlija iesaucās, tomēr pārējie palika pie sava. Moda sameklēja notis, un mēs visi, lasīdami vārdus pāri viņas pleciem, dziedājām par mazo nabaga bērniņu, laikam gan vissērīgāko dziesmu, kādu biju dzirdējis visā savā mūžā. Dziesmā bija tādas rindas kā «Bērniņš ir pie eņģelīšiem mierā mūžīgajā». Džūlija, paraustījusi plecus, uzsmaidīja man: šķita, ka viņai dziesma liekas smieklīga. Taču, kad Moda beidza un aizgāja no harmonija, sacīdama, ka esot jau gana spēlējusi, viņa bija tuvu asarām, un es atcerējos, ka šis bija laikmets, kad mira daudz bērnu. Var būt, ka viņai šī dziesma kaut ko atgādināja.
— Bairon, — Džūlija jautāja, — vai jūs neaplaimosiet mūs ar savu burvju mākslu?
Viņš pamāja ar galvu, pa diviem pakāpieniem reizē uzskrēja savā istabā, atgriezās lejā tikpat veikli un pastaigājās pa istabu, vilkdams laukā no mūsu ausīm monētas, lūgdams izvēlēties «jebkuru kārti», īstenībā viņš bija pavisam labs burvju mākslinieks, un visi, arī es, priecājās par viņa priekšnesumiem.
Dovermens beidza uzstāšanos, ielika kāršu kāvu kabatā un apsēdās.
Krustmāte Ada uzsaka:
— Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja man vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …
Viņa sāka kustināt roku zem zoda kā vēdekli, un mēs visi atdarinājām viņu. Sēdēdama pie loga pa labi no krustmātes Adas, Moda Torensa teica:
— Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …
Ar kreiso roku viņa sāka kustināt iedomāto vēdekli pie kreisās auss, un mēs visi darījām to pašu. Pienāca mana kārta, un es sacīju:
— Mans tēvocis no Cehoslovakijas atsūtīja vēdekli, ar kuru es vēdinos šitā …
Es atviezu zobus, it kā turētu vēdekli mutē, un sāku kustināt galvu augšup un lejup, un visi mani atdarināja. Nākamais uzstājās Fēlikss, un viņš rotāju pabeidza ar diviem gluži vienādiem vēdekļiem no Sendviču salām, paceldams abas kājas no grīdas un vēdinādams ar tām. Kopējot šo izdarību, mēs visi vai plīsām aiz smiekliem, un tas bija jocīgi; mēs, atzvēlušies krēslos, vienlaikus šūpojām galvu, rokas un kājas.
Krustmāte Ada pajautāja:
— Kur ir Cehoslovakija, mister Morlij?
— Hm, man šķiet, kaut kur dienvidos no Vācijas.
Viņa, apmierināta ar manu atbildi, pamāja ar
galvu, un man šķita, ka arī Modai Torensai ar to pietiek. Taču abi vīrieši un Džūlija izbrīnā skatījās uz mani. Es atģidos, kas par vainu: Cehoslovakijas vēl nebija un nebūs gadu desmitiem, un es pasmīkņāju, izlikdamies, ka esmu jokojis.
Fēliksa seja bija pietvīkusi, acis mirdzēja; viņa dzimšanas diena bija izdevusies lieliska, un viņš vaicāja:
— Džūlija, kā būtu ar tableaux vivant'?
— Ar mieru. — Lai kas tas ari būtu, viņai ši iedoma patika. — Vai lai es izvēlos pirmā? — Fēlikss piekrītoši pamāja, un Džūlija teica: — Man vajadzēs jūs un Baironu.
Viņi iegāja ēdamistabā un aizbīdīja ciet aiz sevis durvis, bet krustmāte Ada viesistabā nogrieza ļoti zemu lustras gaismu. Pēc tam viņas abas ar Modu smaidīdamas sēdēja pie aizvērtajām ēdamistabas durvīm un gaidīja, un, kad viņas palūkojās uz mani, arī es pasmaidīju.
— Gatavs! — Džūlija iesaucās.
Krustmāte Ada, kas bija vistuvāk durvīm, piecēlās unatbīdīja tās vaļā.
Ēdamistabā lampas spoži dega, visi trīs stāvēja pie durvīm, izskatīdamies gandrīz kā silueti uz skatuves; viņi bija nostājušies pozās un nekustējās. Bairons un Džūlija atradās pretim Fēliksam, kas stāvēja uz vienas kājas, otru mazliet pacēlis uz augšu. Viena padusē viņš bija iespiedis garu spieķi, kas mazliet atgādināja kruķi, mute bija pavērta, it ka viņš ko sacītu, acis plati ieplestas.
Džūlija bija atmetusi galvu, mute viņai bija vaļā, acis ieplestas tāpat kā Fēliksam. Arī Bairons, piespiedis vienu duri pie pieres, izskatījās bēdu sagrauzts.
Viņi stāvēja un mazlietiņ līgojās; mēs visi sēdējām un skatījāmies. Tad Moda Torensa ērcīgi teica.
— Ak, es to pazīstu, ļoti labi pazīstu!
Pēkšņi krustmāte Ada triumfējoši iesaucās:
— «Kareivja atgriešanās»!
Tableaux vivant izjuka, dalībnieki sāka čalot un piekrītoši māja ar galvām.
Pēc tam kad parādīja vēl pāris tableaux vivant — «Ievainoto izlūku» un «Mīlētāju šķiršanos», es sāku saprast, ko mēs darām. Mēs imitējām ģipša figūru grupu pozas; šīs figūras bija izgatavotas tūkstošos. Acīmredzot katrā mājā atradās kāda Rodžersa grupa — «Zīdaiņa svēršana» uz krustmātes Adas kamīna malas bija tikai viena no tām, un gandrīz katrs pazina vai visas tās. Es, tāpat kā citi, sēdēju ēdamistabā, pūlēdamies izlikties, ka mēģinu atcerēties izveidoto pozu nosaukumus. Man pretim sēdēja Moda un. neko nedomādama, skrāpēja savus iniciāļus uz aizsalušās loga rūts. Man iešāvās prātā, ka neesmu redzējis īsti aizsalušu rūti kopš tā laika, kad bērnībā rakstīju uz vectēva fermas aizsalušā loga. Pēdējā tableau Džūlija bija viena no mīlētājiem, kas sēdēja uz sola un izskatījās skumīgi; es ievēroju, ka viņa uzmet man skatienu, un šķita, ka es spēju lasīt viņas domas — biju istabā vienīgais cilvēks, kas nevienu pašu reizi nebija spējis pateikt kādu, kaut vai nepareizu nosaukumu.
Pēc tam Džūlija apsēdās pie etažcres un, vēl aizvien ziņkārīgi pētīdama mani, teica:
— Varbūt tagad misters Morlijs pakavēs mums laiku? Mēs visi esam vienisprātis, ka tagad ir jūsu kārta.
Pārējie tūlīt piekrita, un es pamāju ar galvu. Man likās, ka Džūlijas balss bija skanējusi mazliet izaicinoši, it kā viņa teiktu: «Kas esi tu? Parādi sevi!» Un es gribēju to darīt, tikai nevarēju izdomāt, kā, un uz mirkli mani sagrāba bailes. Es atkal paskatījos uz Džūliju; viņa, mazliet izsmējīgi vīpsnādama, gaidīja.
Es uzsmaidīju viņai un, salicis kopā īkšķus, paceļu rokas ar plaukstām pret viņu, it kā ierāmēdams viņas seju un plecus.
— Nekustieties!
Džūlija sedeja pavisam mierīga, un viņas acīs iezibējās interese.
— Pagrieziet mazliet galvu … nē, uz otru, uz eta- žeres pusi.
Džūlija lēni pagrieza galvu, un, kad gaisma no griestu lustras slīpi apspīdēja viņas seju, apgaismojot to no sāniem, un viņas profils gaiši iezīmējās uz tumšajām tapetēm, es uzsaucu:
—• Nekustieties un neelpojiet!
Vestes kabatā es biju jau sameklējis savu Dakotas dzīvokļa slēdzeni, pagriezos pret logu, kas atradās man blakus, un sāku skrāpēt plāno, balto ledus kārtiņu ar tās aso stūri. Es uzskicēju Džūlijas vaigu kaulu apveidu. Paskatījos atpakaļ uz viņu, tad vienā rāvienā ar ašu, skaidru vilcienu iezīmēju žokļa leņķi. Nakts tumsa laukā asi izcēla līnijas uz sarmas, un es zīmēju ātri. Tagad visi bija piecēlušies kājās un cieņas pilni stāvēja blakus logam un vēroja manu darbu.
Skice izdevās laba; ne vairāk kā divās minūtēs es biju uztvēris līdzību. Izcilie vaigu kauli, izteiktā žokļu līnija, mazais noteiktais zods — viss bija uzzīmēts ar trim trauksmainām līnijām. Un man pat bija izdevies parādīt precīzu acu slīpumu un tikko jaušamas ēnas zern acīm. Tas viss ar pāris drošiem vilcieniem bija uzzīmēts uz loga rūts. Tāpat arī taisnās uzacis un smalkais, taisnais deguns. Es pamāju ar roku, atbrīvojot Džūliju, un viņa steigšus pievienojās pārējiem.
Viņai zīmējums nepatika. Viņa to neteica, un, pāris mirkļu vilcinājusies, noliecās uz priekšu, lai apskatītu attēlu uz loga rūts, un sāka māt ar galvu, pieklājīgi izlikdamās, ka ir iepriecināta un zīmējums viņai patīk. Taču galvas kustības bija pārāk straujas, pie tam viņa neskatījās uz mani, un es zināju, ka viņas acīs slēpjas vilšanās. Arī pārējie tikai nomurmināja pieklājīgu atzinību.
— Kas vainas zīmējumam? — es klusi pajautāju.
— Nekāda! — Viņa paskatījās uz mani, ieplezdama acis, it kā izbrīnījusies par jautājumu. — Tas ir skaists. Es esmu pārsteigta.
Es papurināju galvu. Es lepojos ar savām spējām un gribēju uzzināt patiesību.
— Nē, pasakiet man taisnību. Jūs nevarat mani apmuļķot, jums zīmējums nepatīk.
— Nav tā, ka man nepatiktu, bet… — Viņa izslējās un raudzījās grīdā, pielikusi pirkstu pie zoda, it kā būtu iegrimusi pārdomas; viņa bija samulsusi un atkal paskatījās uz zīmējumu, tad no jauna uz mani, un acīs bija nožēla par to, ka viņa sākusi runāt. — Bet kas tas ir? — viņai paspruka, tad viņa steidzīgi piemetināja: — Es domāju, ka zīmējums nav pabeigts. Vai tā nav? Es varu redzēt, ka tā ir vai arī varētu būt seja, ja to pabeigtu, bet…
Es, dedzīgi pārtraukdams viņu, ātri māju ar galvu; tagad es sapratu, kur tā vaina. Mūs no bērnības māca saprast, ka melnas līnijas uz balta fona var parādīt dzīva cilvēka seju. Esmu lasījis, ka mežoņi neizprotot zīmējumu vai pat fotogrāfiju, iekams tiem neesot izskaidrots, kā to saprast. Un šis zīmējums uz aizsalušā loga — ātrs, suģestīvs fragments, kas ļauj iztēlei to papildināt, bija divdesmitā gadsimta manierē un šai laikā tikpat nesaprotams, it kā būtu šifrēts, kāds tas īstenībā arī bija.
— Nostājieties tieši šeit un nekustieties vēl piecas minūtes, ne vairāk, — es Džūlijai pateicu.
Negaidīdams atbildi, es piesteidzos pie vidējā loga un, strādādams, cik ātri spēju, sāku ar savas slēdzenes stūri zīmēt ģīmetni tā, kā palaikam joka pēc biju mēģinājis zīmēt nodarbībās ar Martinu Lastfo- gelu. Katra līnija bija savā vietā, nekas netika izlaists. Es piezīmēju visu rūti — šādam zīmējumam vajadzēja daudz vietas. ī.ogs bija pilnīgi aizsalis, tikai augšējie stūrīši bija bez ledus. Tie pret nakti laukā šķita kā spīdoši, melni spoguļi. Bet, strādādams tuvu pie loga, es varēju redzēt laukā laternas, sniega klātās ietves un ielu, neskaidrā melnā Gremer- sijparka krūmus un kokus. Un pēkšņi es ieraudzīju: ņiprā gaitā uz mājas pusi nāca viņš; tas bija pazīstamais īsais, korpulentais, kustīgais augums un pakausī atstumtais platais cilindrs. Viņu vērodams, es partraucu zīmēšanu, mana roka nekustējās. Tad viņš pagriezās uz mūsu kāpņu pusi, un es viņu vairs neredzēju. Paskatījos uz Džūliju un turpināju zīmēt.
Cik vien varēdama, neizkustoties no savas pozas, viņa vēroja, ko daru; tagad, kad paskatījos uz viņu, Džūlija pacēla rokas, mirkli taustījās gar pakausi, tad viņas mati noslīdēja pār pleciem; Džūlija mazliet pacēla zodu, un acīs viņai uzliesmoja lepnums.
Atlaisti vaļā, viņas mati bija tumši, tumši brūni, brīnišķīgi biezi, gari un spīdoši. Tie bija krāšņi un viņa pati bija skaista. Esmu pārliecināts, ka manas jūtas atspoguļojas sejā, un es nomurmināju:
— Skaisti, skaisti.
Un redzēju, ka viņas lūpas aiz prieka iedrebas un viņa pietvīkst. Tāpēc, ka biju gaidījis, es pirmais izdzirdu kluso troksni, durvīm atveroties un aizveroties, kamēr citi to pat nepamanīja, un pašķielējis ieraudzīju viņu apstājamies halles durvīs. Tagad, pat nemēģinādams uzzīmēt visu Džūlijas matu krāšņumu, tomēr vismaz parādīdams, cik tie gari un smagi, es ātri pabeidzu zīmējumu uz rūts.
Taču šāds zīmējums prasa vairāk laika un arī prakses, un manējais, protams, nebija izdevies. Es pakāpos atpakaļ, un, kamēr es to pētīju kopā ar visiem pārējiem, kas bija sapulcējušies aiz manis, atzinu, ka īstenībā vienīgais, ko varētu teikt par zīmējumu, ir tas, ka tur attēlota meitene — tas bija pietiekami skaidrs —, kura bija skaista un ar gariem matiem. Tā
bija meitene vispār, ne šī viena, īpašā, lai gan kaut kāda neskaidra vispārēja līdzība bija manāma.
Taču Džūlija pētīja to kādas piecas vai sešas sekundes — tas ir ilgs laiks —, tad neviltotā priekā iesaucās:
— Ai, ģīmetne ir burvīga! — Viņa iepriecināta pievērsās man. — Vai es patiešām izskatos tā? Ai, protams, ne! Bet tā ir skaista! Ak dievs, jums ir talants!
Acis viņai mirdzēja, viņa tagad skatījās uz mani ar neviltotu apbrīnu, mazliet pat ar bijību. Un es uz to atsaucos, jūtas manī uzbrāzmoja kā liesma, un es gribēju viņu noskūpstīt; es tik tikko spēju savaldīties, lai nemestos uz priekšu un neapskautu viņu.
Es redzēju, ka Džūlija pamet acis uz durvīm. Viņa pēkšņi bija ieraudzījusi viņu, un Džūlijas seja uzreiz pietvīka. Taču balss šķita mierīga, izklausījās, ka viņa jūtas pavisam brīvi:
— Džeik, mums ir jauns pansionārs! Pie tam, kā liekas, sevišķi apdāvināts! Nāc paskaties, ko viņš …
— Uzspraud … savus … matus … — Džeiks starp zobiem izgrūda, auksti uzsvērdams katru vārdu.
— Bet, Džeik, mēs …
Viņš klusi atkārtoja:
— Es sacīju … uzspraud matus.
Un Džūlijas rokas ar skubu paklausīgi ķērās pie pakauša.
Es pagriezos uz durvju pusi — to darīja visi; Pi- kerings nāca pie manis, viņa brūnās acis bija bez jebkādas izteiksmes, gluži kā haizivs tukšais un draudīgais skatiens. Viņš apstājās man priekšā, un labu brīdi, kādas trīs vai četras sekundes, mēs stāvējām, stingi blenzdami viens otrā; istabā valdīja pilnīgs klusums. Es biju kā noburts: šeit bija viņš, cilvēks, kas patiesi bija nosūtījis garo, zilo aploksni.
Tad viņš pēkšņi pasmaidīja, seju apgaismoja drau- dzīgums, acis kļuva sirsnīgas un apsveica mani — tā bija pēkšņa pārvērtība —, un viņš pastiepa roku, lai paspiestu manējo.
— Es esmu Džeikobs Pikerings, pansionārs šai mājā tāpat kā jūs.
Pikerings spēcīgi kratīja manu roku, seja bija draudzīga, un spiediens visu laiku pastiprinājās; es viņam uzsmaidīju tikpat mīlīgi un spiedu viņa roku, cik vien man bija spēka. Mēs abi cīnījāmies šai jaukajā viesistabā, neviens cits to nezināja; mūsu augšdelmi sāka mazliet drebēt, bet mēs stāvējām un smaidījām viens otram, kamēr es atbildot pateicu savu vārdu, bet mūsu saspiestās rokas ar baltiem kauliņiem lēni kustējās augšup un lejup, it kā mēs būtu aizmirsuši izbeigt šo rokas spiedienu. Tad es stiprāk vairs nespēju spiest, taču viņa rokas spēks turpināja augt, un es jutu. ka manas plaukstas garie kauliņi saspiesti pilnīgi kopā. Mani pirksti viņa dūrē pēkšņi kļuva slābani un bezspēcīgi. Klusi griezdams zobus, es turpināju smaidīt, un zināju, ka man būs jākliedz, tomēr es to negribu un nedarīšu. Tad burtiski acumirkli pirms bija salauzis manu roku, viņš pēkšņi atslābināja tvērienu, pēdējo reizi kā spīdzinot ātri saspieda manu roku un, vēl aizvien silti smaidīdams, norādīja ar galvu uz loga rūti ar zīmējumu.
— Jūs esat apdāvināts, mister Morlij. No tiesas apdāvināts. — Viņš pagriezās un ātri piegāja pie loga. — Tomēr ceru, ka neesat saskrāpējis madame Hafas loga stiklu.
Viņš ar vaļēju muti paliecās uz priekšu, tā ka līdz stiklam atlika kāda colla, dziļi ievilka elpu un izpūta to ar visu spēku, un rūts vidū kūstošais aplis ātri vien kļuva tik liels kā šķīvis. Zīmējums, izņemot ārējās un tagad nenozīmīgās līnijas, bija pazudis.
— Nē, — viņš noteica, pārbaudījis tīro stiklu, — laimīgā kārtā tas nemaz nav saskrāpēts.
Viņš uzmeta zīmējumam uz otra loga īsti nicīgu skatienu, tad pagriežas ar muguru pret logiem un uzsmaidīja visiem.
— Man tas nepatīk, mister Pikering. Man tas pavisam nepatīk, — Džūlija teica.
Viņa pagriežas pret mani. Acis viņai dzalkstīja, rokas vēl aizvien bija aizņemtas, uzspraužot matus.
— Varbūt jūs uzzīmēsiet mani vēlreiz, mister Morlij? — viņa jautāja. — Uz papīra. Tādu zīmējumu, kuru es varēšu paglabāt. Man ļoti patiktu jums pozēt, vienalga, kad.
Roku biju noslēpis kabatā. Es zināju, ka tā droši vien sāk jau pietūkt un ir sarkana; tā pamatīgi sāpēja.
— Es būšu laimīgs, mis Džūlija. Ļoti, ļoti laimīgs. — Es pagriezu galvu ta, lai varētu ieskatīties Pikeringam acīs. — īstenībā es pat pieprasu to.
Pikerings tikai smaidīja — man un visiem citiem.
Varbūt es rīkojos aplam, — viņš teica, mazliet noliekdams galvu izsmējīgā pazemībā. — Dažreiz es … rīkojos pārsteidzīgi. — Tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos man tieši acīs. — Kad tas attiecas uz manu saderināto.
Krustmāte Ada, Moda, Bairons un Fēlikss sāka tērzēt, lai noslēptu un aizmirstu nepatīkamo starpgadījumu. Džūlija izsteidzās ēdamistabā, bet no turienes virtuvē sagatavot tēju. Bairons Dovermens stāstīja kaut ko Pikeringam, un tas viņam atbildēja. Krustmāte Ada pienāca pie manis, un es viņai kaut ko pajautāju par kādu priekšmetu uz etažeres — tievu pudelīti, kas bija aizbāzta ar korķi. Izrādījās, ka tajā ir Sahāras tuksneša smiltis.
Tad mēs dzērām tēju, ko uz lielas koka paplātes ienesa Džūlija. Tēju malkodami, mēs dažas minūtes sarunājāmies, beigdami vakaru šķietami pieklājības normās, kaut gan ne es uzrunāju Pikeringu, ne arī viņš mani; mēs pat nepaskatījāmies viens uz otru. Tad visi paspieda roku Fēliksam, velreiz novēlēdami viņam laimes dzimšanas dienā, un viesības bija beigušās.
Augšā savā istabā, pa tumsu atpogādams kreklu un skatīdamies uz tukšo un tumšo Gremersijparku, es apjēdzu, ka Rūbs, Oskars, Dancigers un Esterhāzi, un arī es pats bijām aizmirsuši elementāro patiesību, ka uzturēties kopā ar cilvēkiem nozīmē iejaukties viņu dzīvē. Man šeit vajadzēja būt vienīgi novērotājam, man bija stingri piekodināts neiejaukties notikumos un, protams, neizraisīt tos. Tomēr es biju izdarījis pretējo. Grasīdamies vilkt nost kreklu, es apstājos un nekustīgi stāvēju, stingi blenzdams lejā uz zirgu piesienamo stabiņu, kas bija klāts ar sniega miciti. Varbūt man vajadzētu lasīties projām, cik airi iespējams. Tad man tūlīt būtu jāsakravājas, janolavas lejā, jāizšinauc laukā un jādodas atpakaļ uz Dakotu, pirms neesmu paspējis nodarīt vel vairāk ļaunuma.
Taču mana apziņa kliedza: «Ceturtdiena! Rīt ir ceturtdiena!» Rīt «pusvienos», tā bija rakstīts Džeika Pikeringa vēstulē, kuru es biju redzējis, «ierodieties Pilsētas valdes parkā ». Man bija tur jcibut; kaut ka neredzamam, nekur neiejaucoties, bet man tur jābūt. «Tikai vēl vienu dienu, pusi dienas!» es sev iestāstīju. Sīs nedaudzās stundas es noteikti varu būt tikai novērotājs, vai tad es to nevaru? Pacēlis roku sniega atstarotajā krēslainajā gaismā, kas ieplūda pa logu, es to apskatīju, tad salīdzināju ar otru, nolicis blakus abas plaukstas. Labā roka bija pietūkuši, un visu četru pirkstu kauliņi stipri sāpēja. Stīvi vērdamies uz roku, es to viegli saliecu, tad mēģināju savilkt dūrē. Es to nevarēju, bet, kad pūlējos to saliekt, man acu priekšā pēkšņi parādījās aina, ka šī dūre ietriecas tieši Pikeringa sejā.
Par to man pašam bija klusu jāpasmejas, un es atkal nolaidu roku. Fakts tomēr palika fakts, ka man nebija nekādas vajadzības nākamajā rītā sastapties ar Pikeringu. Es varēju nogaidīt un iet lejā tikai tad, kad viņš būs izgājis no mājas, un tad es vairs nekad neredzēšu viņa seju. Bet Džūlija … Jā, kā būs ar Džūliju? Pēc pāris mirkļiem es papurināju galvu; es nebiju spējīgs analizēt, vai kaut kādā veidā esmu iejaukts arī viņas dzīvē vai neesmu. Taču arī tam nebija nozīmes; mēs bijām no dažādiem laikmetiem, un es pavisam drīz pametīšu viņas laiku.
Es domāju par Keitu un stāvēju tumsā, pārbaudīdams savas jūtas pret viņu. Nekas nebija mainījies. Es zināju, ka, tiklīdz būšu atgriezies, gribēšu viņu redzēt, un es jutu zināmu atvieglojumu, pats nezinu kāpēc. Pogādams vaļā kreklu — tam bija aizpogājama tikai augšdaļa, apakšdaļa bija vienlaidu - , es aizgāju no loga un apmainīju to pret naktskreklu. Gulēdams gultā, es smaidīju: tā tik bija dieniņai Pēc kādas minūtes es aizmigu, apzinādamies, ka varbūt ir briesmīgi nepareizi palikt šeit, tomēr pārliecināts, ka palikšu: man jāredz, kas notiks Pilsētas valdes parkā 1882. gada 26. janvārī, ceturtdienā, pusvienos — rīt.
13
No rīta es brokastoju viens, visi citi pansionāri bija aizgājuši. Es biju gulējis gultā, klausīdamies, kā viņi iet uz halli, pēc tam lejā pa kāpnēm, visi gandrīz reizē, tikai dažas minūtes cits pēc cita. Pēc tam es apģērbos, nosēdos pie loga un nogaidīju, kamēr redzēju, ka arī Pikerings patiešām aiziet.
Iegājis viesistabā, cs pamanīju, ka tā ir iztīrīta un putekļi noslaucīti; pametis acis uz logiem, redzēju, ka tie ir pavisam dzidri un tīri; ledus un zīmējumi bija noslaucīti vai nomazgāti. Pa stiklu uz augšu sāka līst jauna ledus kārtiņa. Iedams uz ēdamistabu, atkal sāku prātot, vai es būtu varējis izvairīties no pagājušās nakts starpgadījuma. Nē, un tagad dienas gaismā es secināju, ka nebija nemaz tik ļauni, kā biju iedomājies. Vīrietis, kas ir tik greizsirdīgs, ka viņu var satracināt nejauši sastapts svešinieks, droši vien bija tā izdarījies jau ne reizi vien un arī turpmāk izrīkosies tāpat. Es īstenībā nemaz nebiju iejaucies pagātnē; ja nebūtu pa kājām gadījies tieši es, kaut kas tamlīdzīgs katrā ziņā būtu noticis agrāk vai vēlāk ar kādu citu.
Es apsēdos pie lielā ēdamistabas galda, un krustmāte Ada, kas, man šķiet, bija gaidījusi mani, ienāca no virtuves. Viņa apsveicinājās ar mani ļoti mīļi un sirsnīgi, apjautādamās, kā es esot gulējis un vai esot apmierināts ar istabu. Tad, vēl aizvien smaidīdama un baidīdamās mani apvainot, viņa pateica, ka šis esot vienīgais rīts, kad es varot dabūt brokastis pēc astoņiem; es atbildēju, ka vai nu nākšu agrāk, vai arī iztikšu bez brokastīm.
Krustmāte Ada pasniedza man ceptu cūkgaļu, ceptas olas, grauzdētas maizītes ar trim dažādiem ievārījumiem, kafiju un «Times» rīta izdevumu.
Atšķīris «Times», sāku ēst. Mani saistīja raksts ar nosaukumu «Arhibīskapa Persela parādi». Nezināmu iemeslu dēļ — likās, ka rakstu drukā turpinājumos — arhibīskapam Perselam bija pieci tūkstoši kreditoru, kuri apgalvoja, ka viņš tiem esot parādā četrus miljonus dolāru. Esot izredzes apmierināt kreditoru prasības, ja zināms skaits «dievnamu tiks… pārdoti tam, kas vairāk solīs». Kardināls Makloskijs šķita pagalam samulsis, nemaz nerunājot par draudzēm, un «Tirnes» rakstīja: «Lieta tagad ir sagatavota iztiesāšanai un būs viena no visinteresantākajām prāvām amerikāņu jurisprudences vēstulē», un es arī domāju gluži tāpat.
Ēzdams grauzdēto maizi un piedzerdams kafiju, lasīju kāda Makrīrija sludinājumu par «vakartērpiem piemērotiem vuāla audumiem dažādos krāsu toņos: baltā, krēma, gaiši zilā, ziloņkaula un sārtā»; lejā nonāca Džūlija un, ejot cauri ēdamistabai uz virtuvi, novēlēja man labrītu, un, kad viņa ienesa savas brokastis, man bija laiks viņu apskatīt. Mati Džūlijai šodien bija sapīti galvasvidū saspraustā vaļīgā bizē, un man likās, ka viņa ir pat mazliet uzkrā- sojusies vai vismaz pūderējusies. Pamanīju, ka viņa saģērbusies iziešanai: mugurā viņai bija brīnišķīga violeta samta kleita, svārki priekšpusē bija sarafeti un tieši zem jostas vietas rotāti ar gaiši violetu lenti, kura droši vien bija kādas astoņas collas plata. Un vēl kleitai bija turnīra.
Varbūt izklausās, ka kleita bija smieklīga, bet tāda tā nebija; jāatzīst, ka Džūlija izskatījās neatvairāma, un, kad viņa nosēdusies paņēma savu salveti un uzsmaidīja man, es jutu, ka man aizraujas elpa un karstas tirpas noskrien pa visu augumu, un var jau būt, ka vakar vakarā Džeiks Pikerings nemaz tik traki nebija kļūdījies. Es varēju pasmaidīt par sevi, bet tikai tad, ja skatījos uz šīs meitenes pievilcību no akadēmiskā viedokļa, norobežojot viņu no sevis un atceroties, ka manai sajūsmai nav nekādas nozīmes— pēc pāris stundām es būšu jau projām.
— Es skatos, ka jūs pētāt sludinājumu lappusi, — Džūlija uzsāka sarunu.
Biju izlēmis, ka būs labāk, ja aizlasīšos no mājas uz visu priekšpusdienu, tāpēc, tikai lai kaut ko atbildētu, atteicu:
— Jā, man būtu jāiegādājas šis tas no apģērba.
Viņa pasmaidīja.
—• A! Tad jau jus būsiet īsts švīts! Es jau pamanīju, ka līdzi paņēmis jūs daudz vis neesat.
Es nespēju novaldīties, neatbildējis:
— Lielākā daļa manu drēbju šeit izskatītos diezgan ērmotas. Varbūt jūs varat ieteikt man kādu labu veikalu?
Ar grauzdēto maizīti rokā Džūlija piecēlās, pārnāca galda manā pusē un sāka šķirstīt avīzi, vērīgi pētīdama sludinājumus; es pa to laiku atgāžos krēslā un vēroju viņu. Džūlija kustējās graciozi, pirksti veikli un akurāti šķirstīja avīzi.
Visi sludinājumi bija vienslejīgi un parastajā salikumā.
209
— Lūk, — Džūlija teica, ar pirkstgalu pieskardamās vienam no sludinājumiem, — pie Meikija pārdod dažādus vīriešu apģērbus. Jūs varat iet arī pie Rodžera Pīta.
M <115
Viņa pagriezās, lai paskatītos uz mani; brīdi mūsu sejas bija tik tuvu, ka tas šķīra tikai pāris collu, un Džūlija steigšus izslējās taisni.
— Viņiem ir pavisam jauns un liels veikals, — viņa piemetināja, dodamās atpakaļ uz savu vietu pie galda, — tur jūs droši vien dabūsiet visu nepieciešamo.
Viņas balsī ieskanējās vēsa, noraidoša nots, un man šķita, ka saprotu, kāpēc: vīrieša apģērbs bija pārāk intīms temats, lai par to ilgstoši sarunātos.
— Okei, es pamēģināšu pie Rodžera Pīta.
Kā es biju pamanījis vakar vakarā, jau toreiz lietoja teicienu «okei». Es paņēmu savu tasi, lai izdzertu pēdējo kafijas malku un izbeigtu sarunu par šo tematu.
Kad pacēlu tasi, Džūlija ieraudzīja manu roku. Šorīt tā vairs nebija tik sarkana, bet pie pirkstu kauliņiem tā bija saspiesta zili melna un sapampusi vēl vairāk nekā vakar vakarā. Džūlija skatījās uz roku, taču neteica ne vārda, man šķita, ka viņa zina vai vismaz ir uzminējusi iemeslu. Var būt, ka Pikerings tāpat bija uzvedies jau arī agrāk. Džūlijas seja pietvīka. Vienu mirkli nezināju kāpēc, tad pamanīju viņas acis: Džūlija bija saniknota.
— Vai jūs zināt, kur atrodas Rodžera Pīta veikals? — viņa pavisam mierīgi pajautāja.
Varēju tikai atbildēt, ka man nav ne jausmas.
— Tas atrodas uz Brodveja un Prinsstrīta stūra, pretim Metropolitēna viesnīcai, bet, ja jūs nekad agrāk neesat bijis Ņujorkā, nevarat arī zināt, kur tas ir.
Tas bija taisnība, vismaz es nezināju, kur atrodas Prinsstrīta, un, protams, nekad nebiju dzirdējis par Metropolitēna viesnīcu. Es papurināju galvu. Džūlija piecēlās.
— Labi, man jāiet uz Dāmu Jūdzi, — viņa teica, — un es jūs aizvedīšu.
Es saku strauji purināt galvu, meklējot iemeslu, lai varētu atteikties, un viņa brīdi vēroja mani, tad klusi pajautāja:
— Vai jūs raizējaties Džeika dēļ?
— Nē, Džeiks man nerūp, bet viņš apgalvoja, ka jus esot viņa saderinātā.
— Ja. — Džūlija ar sastingušu skatienu vērās man garām. — To pašu viņš ir sacījis arī agrāk. — Viņa atkal paskatījās uz mani. — Bet es viņam pateicu, ka nebūšu neviena vīrieša saderinātā, iekams pati to neapliecināšu. Un to es vēl neesmu darījusi. — Viņa piegāja pie skapja gaitenī. — Vai jūs nāksiet?
Apzinājos, ka neatteikšos, lai viņa nedomātu, ka esmu nobijies no Džeika. Un, ja es grasos piekrist, tad tam jāskan pārliecinoši.
— Dieva vārds, iešu, — es teicu tādā stilā, kādā ne vienu reizi vien biju dzirdējis runājam vakar vakarā, un gāju augšā pēc cepures un mēteļa. Savā istabā es no ceļa somas izņēmu mazo zīmēšanas blociņu un paris zīmuļu — vienu cietu, otru mīkstu. Tualetes galdiņa spogulī es ieraudzīju pats savas kustības un ātri palūkojos uz seju. Tā izskatījās apmierināta un satraukta, jūtas ignorēja loģiku; es paraustīju plecus — notikumi bija mani satvēruši un nesa uz priekšu, un, ja es nekā nevarēju glābt, tad vismaz vajadzēja izbaudīt tos.
Džūlija mani gaidīja hallē puķēm rotātā mazā cepurītē, kas bija sasieta zem zoda, tumši zaļā mētelī ar apmetni, uz vienas rokas uzmaukusi niecīgu melnu kažokādas uzrocīti. Izdzirdusi manus soļus, Džūlija pavērās uz augšu un pasmaidīja, izskatīdamās ļoti skaista, un es varēju tikai pavīpsnāt un nogrozīt galvu.
ii*
211
Lai dievs mums piedod, ko gan Ņujorka pa šiem gadiem ir zaudējusi! Mēs gājām uz ziemeļiem, uz 23. ielu. Džūlija bija dedzīga 1111 satraukta, viņa
gatavojās parādīt man pilsētu, un tas viņai sagādāja prieku. Es jutos aizkustināts, jo Džūlija izskatījās tik nevainīga. Pie 23. ielas mēs nogriezāmies uz rietumiem, uz Medisonskvēru un devāmies uz Brodveja un Piektās avēnijas stūri, kur, kā Džūlija teica, sākoties Dāmu Jūdze. Pēkšņi es iesaucos: — Ai! — Tā bija nevilša prieka izpausme par ieraudzīto. Džūlija pagrieza galvu, lai ieskatītos man seja, smaidīdama par sasniegto efektu.
Kad dzīvoju un strādāju Ņujorkā, Mcdisonskvērs man nozīmēja ļoti maz: saules izdedzināts, ar rūsganu zālīti apaudzis tukšums, parka soli un takas vasarā bija pamesti, tikai pusdienas laikā parkā sa- lasījas biroju darbinieki un nomākti tur iebaudīja no papīra maisiņiem izkravāto lenču, citā laikā parks bija pavisam vientuļš, tur manīja tikai dažus vārgus vecīšus un vecītes. Ziemā parks bija vēl netīrāks, tukšāks un pavisam pamests. Un, vienalga, kāds gadalaiks bija, naktīs cilvēki gluži automātiski no tā izvairījās tāpat kā no visiem citiem Ņujorkas parkiem. Ja nu vienīgi parks sagādaja atvieglojuma sajūtu kā tukša vieta tur, kur visapkārt jūdzēm tālu starp augstu celtņu sienām stiepās ielas tik šauras kā gaiteņi. Šķita, ka tam nav nekādas citas vērtības vai nozīmes, tā bija garlaicīga vieta, tur nebija neka iepriecinoša.
Bet, ieraugot skvēru tagad, es aiz prieka iesaucos — tas bija dzīvs un jautrības pilns. Zem ziemīga- jiem kokiem un vēl degošajām laternām draiskojās neskaitāmi bērni: meitenes cepurītēs, pār kurām bija pārsietas šalles; zēni mazās, taisnstūrainās aitādas cepurītēs ar ausu sildītājiem; meitenes un zēni vilnainās skotu cepurītēs ar pušķiem, rūtainam lentēm un aukliņām uz muguras; zēni miniatūros uzvalciņos ar garām biksēm, aptinusies biezus, siltus kaklautus; meitenes garos, pinkainos kažociņos. Kājās visiem bija vai nu puszābaki, vai kurpes ar podziņām, daudzām meitenēm bija spilgti svītrotas zeķes, dažām arī mazi uzrocīši. Tie bija ērmoti ziemas ģērbi, tomēr tos valkāja bērni, kas skraidīja pa sniegu, krita, pikojās, vilka cits citu augstās koka kamaniņās, kuru slieces graciozi izliecās uz augšu un beidzās ar orna- mentālu putna galvu; citi, nometušies uz vēdera, vizinājās zemās kamaniņās ar koka sliecēm. Pa celiņiem pastaigājās auklītes, ģērbušās gluži kā žēlsirdīgās māsas, un stūma zīdaiņus ratiņos ar lieliem riteņiem, kuriem bija koka spieķi. Un pieaugušie lēnām pastaigājās, tikai pastaigājās pa Medisonskvēru; sniegs un ziema sagādāja viņiem prieku, un šķita, ka būt ārā ir jau izprieca pati par sevi. Suņi, dzestraja gaisā un sniegā uzbudinājušies, rēja, plosījās, valstījās un slējās pakaļkājās. Un visapkārt šim dzīvajam, kustīgajam skvēram visspožākajā parādē, kādu vien var iedomāties, ripoja ekipāžas.
Karietes nebija tikai melnā krāsā vien. Bija arī brīnišķīgas tumši sarkanbrūnas, sulīgi olīvzaļas; vienas karietes korpuss bija krāšņā kanārijdzcltenā krāsā, bet riteņi un spārni spīdoši melni. Lielākā daļa kariešu bija slēgtas, tomēr bija arī vaļējas, un Džūlija man pastāstīja, kā sauc dažas no tām: Viktorija, lando, puskariete, faetons, vieglā kariete. Kučieri bija tērpušies livrejās, viņu cilindros rotājās gaismas atspīdums, nospodrināti zābaki un baltas bikses rēgojās zem mēteļiem ar sudraba pogām; dažiem mēteļu krāsa bija saskaņota ar karietes krāsu. Ne vienai vien karietei aizmugurē sēdēja sulainis, dažām pat divi, sakrustojuši rokas diženā laiskumā.
Un slaidi un brīnišķīgi zirgi dižajās, to iejūgi un spoži nosukātie ķermeņi spīdēja, galvas bija augstu izslietas, krēpes sapītas, kājas tie cēla līdz krūtīm; daudzi zirgu pāri bija saskaņotas krāsas — melni, brūni, pelēki, balti. Un karietēs sedeja dāmas, kas prata ieturēt stilu, visgreznākās un visaizraujošākās sievietes, kādas biju redzējis. Vispirms karietēs aplaidušas pāris apļu ap skvēru, — tā stāstīja Džūlija, — dāmas braucot iepirkties Dāmu Jūdzē — Brodvejā.
Mēs piegājām tuvāk, un es aiz prieka sāku smaidīt, redzēdams sievietes, kuras itin nemaz nelīdzinājās tām, kas, vairīdamās no skatieniem, sēž savilkušās un noslēpušās, gandrīz vai pazudušas dziļajos dārgo, garlaicīgo automašīnu sēdekļos, kuras vada vienkārši ģērbušies šoferi. Sīs dāmas sēdēja izslējušās un uz priekšu paliekušās, smaidīdamas un izrādīdamas sevi aiz vizošajiem stikliem, un izskatījās karaliskas un pašapmierinātas. Neko līdzīgu es Ņujorkā nekad nebiju redzējis. Es uzsmaidīju Džūlijai un teicu:
— Tā ir Parīze!
Džūlija smaidīja, un viņas sejā atspoguļojās mans satraukums, tomēr viņa pakratīja galvu.
■— Nē, tā nav Parīze, — viņa lepni sacīja, — ta ir Ņujorka.
— Cik gara ir Dāmu Jūdze?
— Līdz 8. ielai. — Tad viņa noskandēja: — No Astotās uz leju vīri rauš, no Astotās uz augšu sievas šķiež. Tā dzīvo šai lielajā pilsētā no 8. ielas uz augšu un no 8. ielas uz leju!
Un man gribējās viņu noskūpstīt. Dubultajā kariešu rindā pavērās sprauga, es saķēru Džūliju aiz rokas, un mēs metāmies pāri Medisona avēnijai uz Medisonskvēru. Starp it kā uzzīmētajiem koku zariem es tālu pāri skvēram uz ziemeļiem ieraudzīju kaut ko redzētu, bet varbūt man tikai tā likās. Kāda celtne, nē, īstenībā tā nebija celtne, tas bija kas cits, gandrīz pazīstams. Mēs sākām iet pa kājceliņu, kas aizvijās uz ziemeļrietumiem, un es, acis piemiedzis, grozīju galvu no vienas puses uz otru, pūlēdamies saprast, ko īsti redzu starp kokiem un kustīgajiem cilvēkiem uz takas mums priekšā.
tad bijām pārskrējuši pāri ielai, es paturēju Džūlijas roku savējā. Es apstājos tik strauji, ka parāvu viņu aiz rokas, apgriezdams ar seju pret sevi. Es stāvēju pārsteigts un nekustīgs, stīvi blenzdams pāri skvēram. Tagad es apjēdzu, ko redzu, bet — tas nebija iespējams.
Tas, ko es redzēju aiz takas, cilvēkiem, soliem, sniega un vēl aizvien degošajām laternām, nevarēja atrasties tur, un tomēr tas stāvēja tur. Un es pagriezos pret Džūliju ar vaļēju muti, pacēlis roku, lai norādītu uz to.
— Tā ir roka, — es stulbi iesaucos, un kāds vīrietis pagriezās, lai mani apskatītu, kad es gandrīz kliegšus iekliedzos: — Mans dievs, tā ir Brīvības statujas rokat
Es novērsos no Džūlijas un atkal stingi skatījos pāri skvēram.
Mani nebūtu pārsteidzis pat tas, ja pa to brīdi, kamēr skatījos sānis, roka būtu izgaisusi, taču tā vēl aizvien bija turpat, neiespējami, taču roka bija tur. Medisonskvēra rietumu malā stāvēja Brīvības statujas izstieptā labā roka un turēja aizdegto brīvības lāpu augstu pāri visapkārt augošajiem kokiem.
Es nespēju tam ticēt. Es steidzos, cik ātri spēju, gandrīz vai skrēju. Biju paņēmis Džūliju zem rokas, un viņa, manas spēcīgās ziņkāres samulsināta, turējās man blakus. Mēs bijām jau klāt pie rokas un apstājāmies, es atmetu galvu atpakaļ, lai varētu saskatīt milzīgo roku tur augšā; tā izauga no taisnstūraina akmens pamata. Es nekad nebiju iedomājies, ka tā ir tik liela; roka bija gigantiska, apakšdelms bija milzīgs un beidzās ar dūrē samiegtu labo plaukstu; nagi bija tik lieli kā vēstuļpapīra lapa, un milzīgā vara lāpa, kuru bija satvērusi šī roka, bija trīsstāvu mājas augstumā. Tālu augšā, noliekušies pār izrotātajām margām, kas lāpas augšgalā aptvēra liesmas pamatu, stāvēja cilvēki un skatījās leja uz mums.
— Brīvības statuja, — es čukstēju Džūlijai, kas skeptiski smīnēja. — Brīvības statujas roka!
— Ja! — Samulsusi un uzjautrināta viņa mani izsmēja. — Tā jau labu laiku kā atvesta uz šejieni no Simtgadu atceres dienas izstādes Filadelfijā.
— Nu, es gan paredzu, ka uzstādīs! — es sacīju varen enerģiski un pārgalvīgi. — Un es teiktu, ka īstā vieta tai būtu Bedlo salā.
Es atkal iepriecināts apskatīju roku; šī nebija tā novecojusī un nosūbējusī zaļā, kuru biju paradis redzēt. Roka bija jauna, varš vēl bija vara krāsā un tik tikko sāka zaudēt spīdumu; palsā ziemas saule atmirdzēja no pirkstu kauliņiem, izrotāto margu augšējās malas un no viena lāpas sāna.
Mēs uzkāpām augšā rokā pa mazām vītņkāpnēm iekšpusē, spraukdamies garām cilvēkiem, kas nāca lejup, un izgājām uz apaļas platformas, kas aptvēra lāpas pamatni. Es skatījos pāri Medisonskvēram, šim brīnumainajam, priecīgajam, ziemīgajam skvēram, skatījos pāri ūsainā, milzīgā satiksmes policista ķiverei uz vēl neesošās Flatiron Building pusi; skatījos lejā uz šauro Piekto avēniju, uz svešum svešo Brod- vēju, un pēkšņi man bija jāpiever acis, jo tajās sūrstēja patiesas asaras aiz gandrīz neapvaldamā satraukuma par to, ka atrodos šeit.
Dāmu Jūdze bija gara, kvartāls aiz kvartāla. Pie milzīgo, mirdzošo veikalu ieejām drūzmējās sievietes •— gan tādas, kādas bijām redzējuši skvērā, gan arī vēl daudzas citas — gan bagātas, gan nabagas, gan jaunas, gan vecas. Skatlogi bija zemi —to apakšmala tikai kādu pēdu virs zemes, daudzus līdz pusei aizsargāja nospodrināti misiņa stieņi, un tāda piesardzība bija vietā. Sievietes pie dažiem skatlogiem stavēja cieši cita pie citas, apskatot izstādītās preces, un, līdzko viena aizgāja, kāda cita jau parasti gaidīja aiz tās, lai iesprauktos atbrīvotajā vietā.
Satiksme uz ielas bija fantastiska, mēs gājām lēnām — burzmā vienīgi tā varēja tikt uz priekšu. Zēni cīnījās pret gājēju drūzmu kā zivis pret straumi, iespiezdami rokā katram, kas ņēma pretim, reklāmas lapiņas; vīrieši un sievietes, lēni pastaigādamies vai stāvēdami pie kādām durvīm, pārdeva visu, ko vien var iedomāties, un vēl krietni daudz ko tādu, ko nemaz nevar iedomāties. Redzēto daļēji ilustrē pēc pastaigas uzmestās skices.
Kad devāmies pāri ielai uz Jūnjonskvēra pusi, tā ziemeļu galā bija novietojies «vāciešu pūtēju orķestris» — kā to dēvēja Džūlija —, kurā bija pieci muzikanti. Viņi spēlēja labi, patiešām labi, un, kad gājām viņiem garām, pārējie apklusa un tikai trompetists uzstājās ar veselu virkni solo trilleru, un tie skanēja lieliski. Es iemetu vairākas monētas filca cepurē, kas ar dibenu uz leju gulēja pie muzikantu kājām.
Džūlija ziņkārīgi paskatījās uz mani un jautāja:
— Kā jūs zinājāt, kas tas ir?
— Ko zināju?
— Ka tā ir Brīvības statujas roka.
Mirkli nezināju, ko atbildēt. Ka es varēju to zināt?
— Es redzēju tas fotogrāfiju.
Vina manu atbildi neapšaubīja.
— 'Kur?
Nu, kur gan es būtu varējis to redzēt?
— Kādā «Frank Leslie's Illustrated Newspaper». Es tikai nezināju, ka tā ir šeit, Ņujorkā.
Viņa pamāja ar galvu un savilka pieri grumbās.
— Fotogrāfiju?
— Jā, protams. Esmu pārliecināts, ka gravējums bija izgatavots tieši pēc fotogrāfijas.
Džūlija apmierināta palocīja galvu. Es iesaucos:
— Paskatieties!
Es gan gluži labi nezināju, uz ko īsti viņai vajadzētu skatīties, taču sarunas temats bija mainīts. Es ieraudzīju nelielu cilvēku pūlīti pie kāda veikala loga un ar roku norādīju uz to. Mēs piegājām klāt; tā bija
fotogrāfa Saronija darbnīca. Ziņkārīgie skatījās uz izstādītajām fotogrāfijām; tur bija aktieri un aktrises kostīmos, daži triko tērpos, politikāņi ar gariem matiem un bārdām, rakstnieki, dzejnieki, pilsoņu kara ģenerāļi. Bet mazais ļaužu pūlītis — daži gāja projām, citi nāca klāt — skatījās uz visievērojamāko izstādīto fotogrāfiju, palielinātu un uz molberta novietotu uzņēmumu, kura priekšā stāvēja vāze ar pīpenēm.
Seja bija redzēta, es biju pārliecināts, ka pazīstu to: jauns vīrietis kailu galvu, mati sniedzās līdz pleciem, sejā tikko jaušams smaids; mugurā viņam bija garš, melns ziemas mētelis ar milzīgu šalles veida apkakli un pēdu platam kažokādas aprocēm; rokā viņš turēja baltu cimdu pāri.
— Oskars Vailds! — es iesaucos, un Džūlija un vēl paris cilvēku paskatījās uz mani ar nožēlu. Kad mēs gājām projām, Džūlija pašapmierināti noteica:
— Zināt, es noklausījos viņa priekšlasījumu.
— Kādu priekšlasījumu?
— Jus gan esat dumikis; manuprāt, visi to zina. Vailda priekšlasījumu Cikeringholā pirms pāris nedēļām.
_— Oskars Vailds uzstājās šeit ar priekšlasījumu? Jus viņu dzirdējāt? Jus patiešām bijāt tur? Ko viņš stāstīja?
— Ak, viņš runāja par angļu renesansi. Droši vien es neklausījos tik uzmanīgi, kā vajadzēja. Džeiku kāds bija aizkaitinājis, un es biju nikna, ka viņš ir aizkaitināts. Kad parādījās Oskars Vailds, gandrīz visi smējās. Un Džeiks tikpat skaļi kā citi.
— Par ko?
— Par to, ka Vailds bija ģērbies: frakā, biksēs līdz ceļiem, kurpēs ar pušķī sasietām lentēm. Un rokā viņam bija balti ādas cimdi. Vaildam ir (oli liela seja.
— Bet ko viņš stāstīja? Jūs taču kaut ko atceraties?
— Nu… viņš runāja par Baironu, Kītsu, Selliju, par prerafaelītiem. Un viņš teica: «Viena no angļu izglītības pamatprasībām ir neko nezināt par šiem dižgariem.» Un visi smējās. Manuprāt, viņam tas patika, jo viņš vēl piebilda: «Trīs lietas angļu publika nekad nepiedod: jaunību, talantu un dedzību.» Un tad viņam skaļi aplaudēja, bet viņš turpināja: «Izsmiekls ir vienīgais pagodinājums, kuru viduvējība veltī ģēnijam.»
— Jūs dzirdējāt, ka viņš to teica? — Es smaidīju un nogrozīju galvu. — Jūs patiešām dzirdējāt, ka Oskars Vailds to pateica?
— Protams, — viņa nevērīgi atbildēja.
Viņa skatījas uz vecu vīru, kas stāvēja blakus stikla kastei, kura bija uzlikta uz mucas ietves malā.
Vecajam bija bieza, balta bārda, koka kāja, galvā virsnieka cepure ar šauru nagu, tās treses bija jau nosūbējušas zaļganas. Kad gājām tuvāk, varējām redzei drānas viļņu jūra zem stikla kuģi ar uzvilktām
burām. Uz kastes virsas ar roku bija uzrakstīts: «Tas viss ir veca nabaga jūrnieka roku darbs.»
Mēs apstājāmies paskatīties, un vecais vīrs sāka griezt koka rokturi kastes sānos, kuģis sāka mētāties vijņos, kas šūpojās gan uz augšu, gan leju, gan uz priekšu, gan atpakaļ. Vecītis pacietīgi skatījās kaut kur projām, lai neliktos, ka viņš ubago, taču uzrakstam blakus atradās koka kaste ar spraugu, un es iemetu tajā ceturtdaļdolāru un jutu, ka Džūlijas roka manējā strauji saraujas. Kad gājām projām, viņa aizkaitināta čukstēja:
— Stāsta, ka viņam Bruklinā piederot vesels kvartāls lepnu māju!
Pie Blīkerstrīta Džūlija pagāja ietves malā pie laternas staba un parādīja man jaunu māju pāris kvartālu uz priekšu — tas esot Rodžera Pīta veikals. Viņa teica, ka šeit viņa mani pametīšot un iešot atpakaļ iepirkties. Es nebiju pārliecināts, vai man jāpaspiež viņai roka vai ne, tomēr pastiepu to uz priekšu, un viņa ielika tajā savējo.
— Džūlija, tā bija viena no jaukākajām pastaigam manā mūžā.
Džūlija pasmaidīja, jo tas varēja izklausīties milzīgi pārspīlēti, un atbildēja, ka arī viņai pastaiga sagādājusi prieku. Kaut kas šā brīža šķietamajā intimitātē man pēkšņi iedvesa drosmi, un es teicu:
— Jūs taču no tiesas nedomājat precēties ar Džeiku?
Viņa paskatījās uz mani.
— Un kādēļ ne?
Droši vien viņa patiešām mani nesaprata, taču es nespēju tam ticēt.
— Kāpēc … viņš ir jums daudz par vecu. Un pārāk resns, pārak neglīts. Un vispār jocīgs, Džūlija!
Pēc ilgāka klusuma brīža viņa sacīja:
225
— Jūs pats esat jocīgs. Džeiks ir izskatīgs vīrietis.
II) 4113
Un nemaz nav par vecu. Un viņš būs ļoti gādīgs. — Viņa uzlika roku uz manējās un pasmaidīja. — Sievietei šādas lietas jāprot novērtēt, jūs dumiķi. Labāk būt praktiskai nekā vecmeitai.
Viņa aši apgriezās un aizsoļoja pa Brodveju.
Es paliku stāvam un noskatījos viņai pakaļ. Es tagad redzēju viņu pēdējo reizi; vēl gan būs jāatvadās, vienalga, kāda iedomāta iegansta dēļ. Kādreiz man likās, ka meitene ar turnīru manās acīs būtu smieklīga, taču Džūlija tāda nebija — viņa izskatījās brīnišķīgi, un es apjēdzu, ka arī visu pārējo nepārtraukti garām ejošo cilvēku apģērbi, pat spīdīgie zīda cilindri man liekas jau pavisam aprasti.
Džūlija bija gandrīz pazudusi, vēl reizi pazibēja viņas violetie svārki, tad viņas vairs nebija. Un es gāju projām.
Līdz Pilsētas valdes parkam bija vairāk nekā desmit kvartālu, es gāju kājām, tomēr ierados tur pārāk agri. Sāka pūst viegls vējiņš, kļuva par aukstu, lai sēdētu parkā un gaidītu. Katrā ziņā nedrīkstēju riskēt, ka Pikerings varētu mani šeit ieraudzīt. Tomēr kādu brīdi pastāvēju pie mazā parka un skatījos uz Pilsētas valdi un Tiesas namu aiz tā, brīnīdamies, ka tie izskatās gandrīz tādi paši, kādus es tos atcerējos. Cik varēju atminēties, viss parks izskatījās tieši tāds pats kā manā laikā; es izņēmu savu skiču bloku, iegāju parkā un uzzīmēju Pilsētas valdi un Tiesas namu, kājceliņus, solus un ziemīgos kokus, lai vēlāk varētu salīdzināt. Brīdi apskatīju savu zīmējumu, un tas tikpat labi varētu būt zīmēts divdesmita gadsimta otrā pusē.
Bet tad es uzzīmēju pāris steidzīgu gājēju, dažus pajūgus: karieti, virkni puskariešu, kas gaidīja uz Brodveja stūra, milzīgu zaļi dzeltenu pasta furgonu, kuru uz Pasta kantori vilka četri zirgi. Es skatījos pāri parkam uz Sentrstrītu un atcerējos, kāds tas
izskatījās, kad redzēju to pēdējo reizi, tas ir, kāds tas izskatīsies, kad tagadējos pajūgus no ielām padzīs automobiļi. Un es savā skicē iezīmēju arī tos: vieglās automašīnas, milzīgos dīzeļautobusus, gigantiskās kravas mašīnas, kas pieblīvēs šo un visas citas Ņujorkas ielas; es tos uzzīmēju tā, lai izskatītos, ka tie, braucot vienā virzienā, ne tikai dzenas pakaļ pajūgiem, bet tā, it kā padzītu tos no ainavas.
Devos uz priekšu; šis bija veikalu un biroju rajons, kurā bijām bijuši kopā ar Keitu. Es šķērsoju ielu un gāju gar gigantiskā, jokainā Pasta kantora rietumu pusi un atģidos paskatīties uz milzīgo vimpeli ar uzrakstu «Pasta kantoris». Tas stīvi plīvoja tieši virs kupola. Taisni priekšā Ennstrīta otrā pusē pamanīju, ka visi garāmgājēji skatās uz kaut ko, kas atgādināja septiņas pēdas augstu, ārkārtīgi šauru sargbūdiņu ar smailu jumtu. Tā stāvēja ielas malā pie kādas aptiekas, ko sauca par HuānuVs Pharmacg. Ejot garam būdiņai, arī es ieskatījos iekšā. Tur karājās milzum liels termometrs, lielākais, kādu biju redzējis, un būdiņa to aizsargāja no vēja. Temperatūra bija 19°, un es priecājos, uzzinājis, kada ir temperatūra, inte- resedamies par laika apstākļiem daudz vairāk nekā agrāk.
ir
227
Dienas gaismā es labāk pamanīju to, ko mēs ar Keitu nebijām redzējuši tumsā — neticamo telegrāfa vadu pārbagātību. Es kā tāds lauķis nogāju kādu puskvartālu, blenzdams pelēkajās ziemas debesīs, kas burtiski bija simtiem un simtiem melnu telegrāfa vadu aptumšotas. Tie stiepās abās ielas pusēs un pāri tai veseliem kūļiem, dažviet pat vairāki duči vadu; tas bija pārsteidzošs mudžeklis. Ik pēc pāris jardiem 110 ietves spraucās laukā koka telegrāfa stabi, daži no tiem — es apstājos un saskaitīju — ar kādiem četrpadsmit šķērskokiem, kas gandrīz vai pazuda vados; es pamanīju, ka katrs stabs apzīmēts ar
kādas konkurējošas sabiedrības nosaukumu, kura bija to tur novietojusi.
Satiksme bija milzīgi dzīva, pajūgi drāzās pa ielu, dārdēdami un rībēdami uz bruģa akmeņiem, un man iešāvās prātā, ka šis nu gan nav nekāds platais ceļš; īstenībā tā bija šaura iela. Uz ietvēm drūzmējās gājēji, galvenokārt vīrieši. Vai tagad bija daudz vairāk tuklu un pat resnu vīriešu nekā divdesmitā gadsimta nogalē? Man šķiet, ka bija. Dučiem zēnu — kāpēc viņi nebija skolā? — izsūtāmo formas tērpos drāzās cauri drūzmai. Manuprāt, toreiz viņi bija telefona aizvietotāji. Vietām manīja arī zēnus, kas nebija daudz vecāki un stiepa audekla maisus, kā šķiet, ar īstu naudu; es dzirdēju, ka tajos šķind monētas. Redzēju arī mazākus zēnus, dažiem nebija vairāk par sešiem septiņiem gadiem, viņi visi bija ģērbušies burtiski skrandās, ar sen nemazgātām, netīrām sejām un rokām. Daži pārdeva avīzes. Es redzēju visas rīta avīzes — «Herald», «Times», «Tribune», «Sun» — un pirmos pēcpusdienas laikrakstus «Daily Graphic», «Staatszeitung», «Telegram», «Express», «Post», «Brooklyn Times», «Brooklyn Eagle» un vēl citus, kurus nevaru vairs atcerēties. Visās avīzēs bija milzu virsraksti par spriedumu Gito prāvā, un es dzirdēju garāmgājējus jo bieži pieminam šo vārdu. Citi mazi puišeļi spodrināja kurpes un zābakus, viņiem bija pārnēsājamas kastes, kuras tie siksnā pārmeta pār pleciem. Pat sešgadīgo zēnu sejas bija vērīgas un zinošas, viltīgas un modras. Manuprāt, tādām arī tām bija jābūt, ja puikas šovakar gribēja paēst. Vairāki vīrieši pēkšņi apstājās uz ietves, nogāja malā, izvilka savus pulksteņus un stāvēja, galvas atgāzuši, skatīdamies uz augšu pāri ielai, visu laiku turēdami pulksteņus rokā. Kamēr es stāvēju un brīnījos, ietves malā salasījās vēl vairāk vīriešu un arī izvilka pulksteņus no vestes kabatām. Un nepagāja ne minūte, kad vairākos Brodveja kvartālos ielas malā stāvēja simtiem vīriešu, skatīdamies gan uz saviem atvērtajiem pulksteņiem, gan uz kādas mājas jumtu, kura šeit bija viena no augstākajām.
Jumtu sedza dakstiņi, un uz tā bija daudzi un dažādi tornīši ar logiem; centrā augstāk par visiem pacēlās izrotāts četrstūrains tornis. Ap tā pamatni bija iežogots laukumiņš. Uz torņa sienas aplī bija uzkrāsots uzraksts «Rietumu apvienotā telegrāfa sabiedrība», un tagad es ieraudzīju, ka krietni daudz vadu, kas stiepjas pāri ielai, sākas uz šā jumta. No torņa jumta slējās karoga masts ar strauji plīvojošu Amerikas karogu; karogkāta augšdaļā, tieši zem karoga, es ievēroju spilgti sarkanu, lielu bumbu. Bumba acīmredzot bija ar tukšu vidu kā taukos vārīts pīrādziņš; tā aptvēra karoga mastu, un to varēja saredzēt jūdzēm tālu no visām pusēm.
Es nezināju, kas noliek, tomēr izņēmu arī savu pulksteni; tas radīja bez divām minūtēm divpadsmit. Es stāvēju tāpat kā simtiem citu vīriešu abās Brodveja pusēs. Piepeši visi reizē iemurminājās, sarkanā bumba nokrita visā karoga kāta garumā līdz pamatam, un vīrietis man blakus nodudināja: «Tieši divpadsmit.» Viņš rūpīgi nostādīja savu pulksteni, es darīju to pašu, pabīdīdams minūšu rādītāju uz priekšu. Visapkārt dzirdēju noklikstam zelta pulksteņu vāciņus, kad tos aizsita ciet. Simtiem vīriešu ietves malā pagriezās un atkal saplūda kopā ar gājēju straumi; es aiz prieka smaidīju. Kaut kas šai mazajā ceremonijā, kas uz mirkli apvienoja simtiem cilvēku, man vareni patika.
Tiklīdz pulkstenis bija nositis pusdienas stundu, kaut kur aiz manis sāka skanēt mūzika — zvanu spēle, un es pazinu melodiju «Mūžības klints». Es pagriezos atpakaļ un pasmaidīju — tūlīt biju ieraudzījis, no kurienes nāk skaņas — no Trīsvienības baznīcas. Tās zvani dzidri skanēja ziemas gaisā, un es steidzos pie tās. Pārdesmit soļu aiz baznīcas, atspiedies ar muguru pret telegrāfa stabu, nomaļus no gājēju straumes, es atri uzskicēju zīmējumu, kuru pabeidzu daudz vēlāk. Es jau agrāk biju zīmējis Trīsvienības baznīcu, taču šoreiz — neticami — tās tornis pret debesīm melnēja augstāks par visu, kas atradās tam apkārt. Es pabeidzu skici, pierakstīdams malā piezīmes, lai vēlāk zīmējumu varētu pabeigt, pēc tam stāvēju un aplūkoju to; kāds izsūtāmais zēns zila formas tērpā ar misiņa pogām uz mirkli apstājās, pavēroja zīmējumu, pameta man ar galvu un aizsteidzās. Blakus ir pabeigtais zīmējums, tas ir pilnīgi precīzs, tikai es kokiem piezīmēju lapas, lai skaidrak parādītu vecos, jaukos kokus. Šis ir Brodvejs, pa kuru gāju: pa kreisi vidū jūs redzat Western Union Build- ing ar karogmastu, pa kuru tikko bija noslīdējusi bumba, kas pavēstīja, ka ir tieši dienas vidus.
Iedams atpakaļ un apskatīdams savu uzmetumu, es izjutu kārdinājumu apstāties un piezīmēt klāt milzīgos, spocīgos torņus, kuri kādā dienā aplenks Trīsvienību no visām pusēm, aprakdami tās torni kā aizas dibenā. Bet es gāju pašlaik garām baznīcas ieejai, un četri vai pieci vīrieši, kas slaistījās uz ielas pie tās, novērtēja mani pareizi un cits caur citu sauca:
— Uzkāpiet torņa smailē, ser! Augstākais punkts pilsētā! Vislieliskākais skats uz pilsētu!
Man vēl bija atlicis tik daudz laika, un es pamāju ar galvu vienam, kuram, pēc izskata spriežot, visvai- rak vajadzēja naudu.
Iekšpusē viņš veda mani augšup pa stāvām, bezgalīgām akmens vītņkāpnēm, garām zvaniķa telpai un zvaniem, kuri dimdēja tā, ka kurls varēja palikt un vairs nevarēja atšķirt atsevišķas notis. Beidzot mēs bijām augšā uz laukumiņa ar koka grīdu un vairākiem šauriem vaļējiem logiem.
Debesis bija tēraudpelēkas, gaiss ļoti dzidrs, viss iezīmējās asi un skaidri. Pāri zemajiem jumtiem varēju redzēt abas upes, ūdens — sevišķi Hudzonā — virmoja sīkos vilnīšos kā pelēks izliets svins. No manis pa kreisi gar Sautstrītu virknējās simtiem un atkal simtiem mastu; es vēroju prāmjus, kuru lielie rati kūla ūdeni; es skatījos uz baznīcu torņu smailēm, kas visās malās sniedzās tālu pāri jumtiem; es redzēju pārsteidzoši daudz koku, sevišķi rietumos, un atkal iedomājos Parīzi. Un es skatījos lejā uz ietvēm un gājēju galvām Brodvejā, uz mazajiem aplīšiem, kas bija cilindru virsas un blāvi vizēja skaidrajā ziemas gaismā. No pretējā loga es redzēju pilsētas augšdaļu un — pāri Pasta kantora jumtam — Pilsētas valdes parku. Aiz tā, tālāk uz austrumiem, asi izceldamies pret ziemas debesīm, slējās kaltu akmeņu torņi; tie turēja milzīgi resnās troses, pie kurām karāsies Bruklinas tilta braucamā daļa; es varēju redzēt strādniekus rosāmies uz pagaidu dēļu seguma, kas šur tur stiepās pāri lieliem, vaļējiem nepabeigtās brauktuves tukšumiem, zem kuriem tālu lejā skaidri varēja saskatīt upi.
Skats uz pilsētu bija lielisks un, protams, tūristiem tas pats, kas tālā nākotnē būs no Empire State Building. Taču es nodomāju, ka šai salīdzinājumā nav nekā smieklīga; šis bija augstākais punkts pilsētā tieši tagad, kaut arī nākotnē tas pazudīs starp neiedomājami augstākām celtnēm. Un, ja kādu dienu man būs jāuzkāpj vairāk nekā deviņdesmit stāvu, lai ieraudzītu drūmu, smoga sapostītu Ņujorku šīs skaidri iezīmētās zemākās un daudz patīkamākās pilsētas vietā, kurš tad smiesies pēdējais? Es gribēju uzzīmēt šo skatu, taču vajadzētu stundas, lai to tikai uzskicētu, un man bija jāsteidzas. Lejā es aplaimoju savu pavadoni ar ceturtdaļdolāru un tad ar skubu steidzos atpakaļ uz Pilsētas valdes parku.
14
Divdesmit četras minūtes pāri divpadsmitiem, kad es stāvēju pie Pasta kantora aizmugurējā loga un skatījos uz ielu, uz mazo ziemlgo parku un cilvēkiem, kas pastaigājās pa daudzajiem kājceliņiem, mani pārņēma sajūta, ka es daru kaut ko dīvainu. Raugoties pa nokvēpušo logu, es atcerējos Keitas dzīvoklī redzēto zīmīti; papīra stūrīši bija jau nodzeltējuši, kādreiz melnā tinte laika gaitā kļuvusi rūsgana. Un satikšanās parkā, uz kuru aicināja zīmīte, kļuva par senu notikumu, gadu desmitiem vecu un jau ilgi aizmirstu.
Vai tas tiešām varētu notikt? Es nespēju tam ticēt. Sveši ļaudis vēl aizvien gan gāja parkā iekšā, gan nāca no tā laukā, gan pastaigājās pa taciņām. Tieši man pretim pāri ielai Pārkrovas otrā pusē stāvēja piecus stāvus augstā Ncw York Times Building. Tā bija neuzkrītoša celtne ar šauriem, augstiem logiem; fasāde bija tāda pati kā daudzām citām mājām šai rajonā. Manas acis pievērsās tās ieejai, un tur stāvēja Džeiks Pikerings.
Es viņu redzēju, taču zināju, ka no parka viņu nevar ieraudzīt. Viņš stāvēja durvju padziļinājumā uz pakāpieniem cieši pie mūra sienas. Viņš ar acīm pārmeklēja ielu, tad parku pāri ielai, pēc tam apmierināts steigšus nokāpa lejā, pārgāja pāri ietvei, izlocīdamies pa vidu braucējiem, šķērsoja Pārkrovu un iesteidzās parkā, dodamies tieši uz tā vidu, kur kopā saplūda lielākā daļa kājceliņu. Atstūmis cepuri pakausī, atpogātā mētelī, sažņaugtās rokas iebāzis bikšu kabatās, iekodis zobos cigāru un turēdams to uz augšu paslējis, viņš stāvēja un gaidīja.
Pagāja piecas minūtes. Es varēju redzēt Pikeringa elpu; ārā bija auksts, viņš to juta un sāka soļot šurp un turp, kādus desmit jardus uz priekšu, desmit atpakaļ. Tomēr mēteli viņš neaizpogāja, rokas no kabatām neizvilka un ari cigāru no mutes neizņēma. Laiku pa laikam viņš izpūta cigāra dūmu ve'rpeti; zilie dūmi sajaucās ar viņa elpas baltajiem tvaikiem, un es nopratu, ka viņš pozē, tēlodams pavisam mierīgu cilvēku. Un ar panākumiem: viņa stāja un lēnā gaita, viss rādīja — viņš ir tik rāms'un apmierināts, ka pat nemana aukstumu.
Bija pagājušas vēl piecas minūtes. Pilsētas valdes pulkstenis viņpus parka rādīja divpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes. Kad es novērsu acis no pulksteņa, ieraudzīju otru vīrieti jau parkā steidzamies no rietumiem uz tā vidu. Un zināju, ka zilais plankums viņa cimdotajā rokā (šis notikums vairs nebija sens; man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, stāvot un skatoties, kā tas sākas) ir aploksne, kuru biju redzējis, kad Pikerings to nosūtīja; tagad otra vīra rokā tā noderēja par pazīšanās zīmi.
Pikerings bija vīrieti ieraudzījis un devās viņam pretim; es biju pieliecies tik tuvu logam, ka mana elpa bija aizmiglojusi rūti; tagad negribīgi atkāpos kādu collu no tā. Pikerings smaidīja, un abi vīrieši apstājās viens otram pretim. Kad svešais noglabāja zilo aploksni mēteļa iekškabatā, Pikerings izņēma cigāru no mutes, un es redzēju, kā runājot kustas viņa bārda; otrs atbildēja, un arī viņa bārda mazliet paplīvoja. Skatoties no šāda attāluma, viņus varētu noturēt par melnbārdainiem dvīņiem; abi stāvēja uz celiņa, abiem bija spīdīgi cilindri, ģērbušies viņi bija īstenībā līdzīgi, abiem bija šim laikmetam raksturīgie tumīgie augumi. Abi pagrieza galvu un pavērās apkārt, ar skatienu pārmeklējot parku, un man bija jāpārvar pēkšņa vēlēšanās pietupties, iai mani neierauga. Tad Pikerings uz kaut ko norādīja; viņi pagriezās un nāca pāri parkam uz manu pusi, uz solu, kuru no vēja pasargāja kādas statujas augstais akmens pamats. Abi aizgāja pie sola un apsēdās, un statujas pamats noslēpa tos manām acīm, es varēju vairs redzēt tikai viena kreiso ceļgalu un plecu.
Man bija jādzird, ko viņi runā, bija jādzird, un es ar skubu metos laukā pa pasta pakaļdurvīm, pār- skrēju pāri ielai aiz alus darītavas pajūga, kas bija piekrauts ar koka mucām, iegāju Pilsētas valdes parkā un pielavījos pie statujas pamata. Pagriezies apkārt, ar muguru gandrīz pieskardamies pamatam, es stāvēju, pieri saraucis, un laiku pa laikam uzbudināts paskatījos uz kājceliņu, it kā gaidītu kādu aizkavējušos paziņu.
— … nesaprotu, kāpēc, — viena balss prātīgi sacīja. — Temperatūra ir zem nulles, ar katru brīdi kļūst aukstāks, pūš arī vējš; šitādā dienā neviens nesēž parkā. Ja jums nav sava kantora, Astorhauza bārs ir tepat pāri ielai, es jums izmaksāšu.
Ak, man ir gan savs kantoris, — Džeiks Pikerings atbildēja, un viņa balsī varēja saklausīt slepenu izsmieklu. — Ne jau nu kāds varenais kantoris, varu galvot, ka nekas līdzīgs jūsējam. Tomēr jūs lo labprāt apskatītu, vai ne? Taču jūs to neredzēsiet. Vēl ne. Taisnība, šādā dienā neviens nesēž parkā, bet lieši tāpēc mēs pakavēsimies šeit; tas, kas man jums jāsaka, ir mūsu abu noslēpums. Sarunas temats ir Kararas marmors, un tas jūs atveda uz šejieni. Teciņiem. U11 šeit jums būs jāpaliek. Aukstumā. Endrū Rārmodijam, tik ievērojamam miljonāram.
— Tas atveda mani uz šejieni, — otrs mierīgi atteica, — bet ne jau nu tādēļ, lai mani izjokotu. Tāpēc piezīmes par manu ievērojamību paturiet pie sevis un bez liekas pļāpāšanas pastāstiet, ko jūs gribat, vai arī es celšos augšā un iešu projām, un lai velns jūs parauj!
Lieliski! Jums mani jāatvaino, taču es esmu sagaidījis vairāku gadu darba augļu ienākšanos un izbaudu savu nelielo triumfu.
— Ko jūs gribat?
—• Naudu.
— Skaidrs. Kas gan to negrib? Ķerieties vērsim pie ragiem!
■— Labs ir. Cigāru?
— Nē, tencinu, smēķēšu pats savējo.
Brīdi valdīja klusums, tad varēja dzirdēt, kā uzrauj sērkociņu un aizdedzinot pakšķina cigārus. Pikerings atkal sāka runāt:
— Es strādāju Pilsētas valdē, kur esmu klerks — zemākais no zemākajiem. Tomēr es pats sameklēju šo darbu, ser! Pametu daudz ienesīgāku vietu. Kāpēc? Jūs jautāsiet, kāpēc.
— Es nejautāju. — Es dzirdēju, kā Kārmodijs pakšķina cigāru. — Tomēr speriet tik vaļā!
Pikerings apslāpēja balsi.
— Iemesls bija Tvīds
' Tvīds, Viljams Mcrsijs (1823—1878), senators. «Tvīda banda» — tumšu darboņu un pērkamu politikāņu grupa, kuru vadīja Tvīds un kura XIX gs. 60. gadu beigās netraucēta saimniekoja Ņujorkas municipalitātē. Arī ar pilsētas Tiesas namu saistītā afēra, par kuru ir runa tālāk, ir vēsturisks fakts: pēc tāmes ēkai bija jāizmaksā 250 000 dolāru, bet pilsētas kasei tika izkrāpti vairāk nekā 8 miljoni dolāru.
mērotā darbā par aktu reģistratoru Pilsētas valdē? — Pikerings dramatiski pazemināja balsi vēl vairāk. — Tāpēc, ka tur ir tās netīrās pēdas.
Es aizrāvies biju pati modrība un tik tikko elpoju, lai nezaudētu ne vārda. Tomēr zemapziņā kaut kas mani urdīja, un, kad es atģidos, kas tas ir, man bija japasmaida. Pikeringa balss, kā arī viņa izvēlētie vārdi un teikumi skanēja vairāk nekā dramatiski, tie bija jau gandrīz melodramatiski. Man šķiet, ka mēs visi parasti rīkojamies tā, kā, mūsuprāt, citi gaida, lai mēs rīkotos. Man koledžā bija ne tikai viens, bet divi profesori, kas atgāzās krēslā un klausīdamies profesoriski salika rokas ar pirkstgaliem kopā.^Man bija draugs, kas nespēja atturēties no azarta spēlēm; viņam bija ieradums ar pilnīgi neizteiksmīgu seju pasviest gaisā un atkal saķert monētu. Un tagad Pikerings un Kārmodijs spēlēja savas lomas laikmetā, kad ticēja, ka melodrāma uz skatuves parāda īstenību. Nopietni līdz nāvei, viņi abi apsvēra katru savu vārdu un, manuprāt, arī paši augstu vērtēja savu priekšnesumu.
— Netīrās pēdas vijas cauri visiem aktu skapjiem. Un es to apjēdzu, — Pikerings lepni teica. — Es sapratu, ka Tvīda bandas korupcija bija izplētusies tik plaši, ar tik daudziem nozarojumiem, ka visus pierādījumus nekad nevarēja iznīcināt. Es zināju, ka vēl aizvien ir jābūt pierādījumiem, es burtiski ierakos tonnās vecu protokolu un dokumentu, man tikai bija jābūt pietiekami slīpētam, lai tos pazītu, kad uziešu, un prastu visus gabaliņus salikt kopā pareizi. Tā es kļuvu par visčaklāko Pilsētas valdes ierēdni!
— Slavējama rīcība! Ja jūs meklējat darbu, aizejiet pie mana galvenā grāmatveža.
Es izdzirdu jau pazīstamu skaņu — zelta pulksteņa viiciņa klikšķi, kad to atver, tad mazliet savādāko skaņu, to aizsitot.
— Jā, jūs esat varen aizņemts veikalnieks, mister Kārmodij, taču jums nekas nav svarīgāks, nekas kā uzklausīt, kas man jums sakāms. Vienalga, cik gari es gribu to izklāstīt! — Mirkli valdīja klusums, tad Pikerings mierīgi turpināja:
— Mēnesi pēc mēneša esmu pavadījis bezgala garas stundas, meklēdams šīs netīrās pēdas gadiem ilgi krājušos putekļos. Kad tās parādījās, es tās ieraudzīju un izsekoju, atkal pazaudēju, pēc dienām un nedēļām atradu no jauna starp desmitiem tūkstošu viltotu pavadzīmju, anulētu bankas čeku, uzpūstu kvīšu, visdažādāko inkriminējošo ziņojumu, pieprasījumu un vēstuļu. Un vislabāko no tā, ko atradu, ser, es esmu sakrājis un aizvācis no Pilsētas valdes! Saprotat, pa dokumentam vai diviem reizē ieslīdināju kabatā un lenča pārtraukumā aiznesu uz savu pieticīgo kantori. Vai nosūtīju pa pastu, lai pievienotu savām aktīm, kuras apkopoju un studēju daudzus daudzus garus vakarus, kurus pavadīju kantorī pie rakstāmgalda.
Tomēr lielākā daļa no tā, ko uzzināju, izrādījās nederīga! Pierādījumi bija, turklāt pilnīgi! Neapstrīdami pierādījumi par viskliedzošāko korupciju! Un tad es uzzināju, ka blēdis apmēram pirms mēneša ir nomiris. Citus es neatradu nemaz; iespējams, ka tie aizvākušies uz Kanādu. Dažus es vēl dzīvus atradu tepat Ņujorkā. Tikai ne vairs bagātus — tie bija bankrotējuši! Citos gadījumos manis savāktie materiāli, lai gan diezgan skaidri, tomēr nebija pietiekami. Un, lai ka es meklēju, nekādi nespēju sagādāt pēdējos pierādījumus. Tā visas šīs netīrās pēdas, mister Kārmodij, noveda pie pavisam nedaudziem. Un jo sevišķi pie viena: noslēpumaina uzņēmēja, kuram samaksāja par Kararas marmora piegādi un uzstādīšanu Tiesas nama gaiteņos, telpās un priekštelpās. No Itālijas tonnām importēts Kararas marmors — tā vismaz rakstīts pavadzīmēs un pareizi apzīmogotajās muitas kvītīs. Ar apmaksātiem rēķiniem par darbu dučiem strādnieku kopā ar viņu vardu un adrešu sarakstiem; ka tur rakstīts, strādnieki nedēļām ilgi apstrādājuši marmoru. Vai nevēlaties redzēt kādu? šeit ir viena pavadzīme.
Es izdzirdu papīra čaukstoņu; dažas sekundes valdīja klusums, tad ierunājās Kārmodijs:
— Redzu jau, redzu.
— Nē, paturiet to, ser! Par piemiņu. Man ir vēl daudz tādu.
— Par to es nešaubos, tāpēc arī piedāvāju jums šo atpakaļ.
— Es to negribu. Vai jūs domājat, ka es vēlos to atkal pievienot savām aktīm? Lai jūs man sekotu un atklātu, kur tās tiek glabātas? Galvoju, ser, ka savā kantorī es atgriezīšos vēl tikai vienu — pēdējo reizi. To es darīšu, lai nodotu pilnīgi visas aktis uzņēmējam, par kuru es runāju.
Klusuma brīdis, tad Pikerings apslāpētā balsī teica:
— Lai gan pēc Tvīda standartiem uzņēmēja peļņa bija pieticīga, tā tomēr padarīja viņu bagātu. Jo viņš to ieguldīja nekustamos īpašumos Ņujorkā, un tagad, tikai dažus gadus vēlāk, viņam pieder miljoni, miljoni. Un sieva, kura, kā man stāstīja, priecājas par katru dolāru no šiem miljoniem — tie palīdz viņai iekļūt augstākajā sabiedrībā, ko viņa tik ļoti vēlas. Mister Kārmodij, ja jums labpatīk, atnāciet man līdzi uz Tiesas namu. — Es biju pārliecināts, ka Pikerings bija pamājis uz Tiesas namu, kas atradās tūlīt aiz Pilsētas valdes. — Un kopīgi pārmeklēsim telpu pēc telpas. Tieši tā, kā es to darīju: dažreiz sēdēju tiesas zālē prāvu laikā, un manas acis klīda pa telpu, meklējot marmoru; vai arī stāvēju birojos, gaidīdams savu kārtu, lai kaut ko pajautātu, un mans skatiens pārbaudīja visu telpu. Esmu to izpētījis stāvu pēc stāva, gaiteni pēc gaiteņa, pat šveicara istabeli un labierīcību telpas. Un, ja jūs, uzņēmēj Kārmodij, varat Tiesas namā parādīt man vienu pašu kvadrāt- collu, kuru esat pārklājis ar Kararas vai kādu citu marmoru, dodu jums savu goda vārdu: es jūs vairāk neapgrūtināšu.
Atbilde bija neizteiksmīga un monotona:
— Cik jūs gribat?
— Vienu miljonu dolāru, — Pikerings maigi sacīja, un viņa lūpas izbaudīja šos vārdus. — Ne vairāk, ne mazāk; tas ir viss, kas man vajadzīgs, lai uzsāktu to pašu ceļu, pa kuru ejot jūs sarausāt daudz lielāku bagātību.
— Man šķiet, ka tā ir gluži saprātīga doma. Kad?
— Tūlīt. Divdesmit četrās stundās … Nepuriniet galvu, ser! — Pikerings aizkaitināts iesaucās. — Jums tas ir, un vēl vairāk!
— Ne jau skaidrā naudā, jūs idiot, — Kārmodija balss skanēja klusi un neganti. — Jā, man tas ir. Un es to samaksāšu. Ja jūs varat parādīt un nodot man pierādījumus, kurus solāt. Taču mana nauda ir ieguldīta īpašumos — visa. Man nav brīvas skaidras naudas!
— Protams, ka jums nav. To es jau biju gaidījis. Taču atrisinājums ir vienkāršs — pārdodiet kaut ko no šiem īpašumiem.
— Tas nav tik vienkārši, — Kārmodijs caur zobiem izgrūda. — Tieši tagad nevar dabūt no maniem īpašumiem miljonu skaidras naudas. Katrā ziņā nav īstais bridis. Mana nauda ir iesaldēta. Lielā, nepabeigtā dzīvoklī; tas ir izdevīgs gadījums, taču ziemā darbs bija jāpārtrauc; pat apmešanai jāgaida siltāks laiks. Un gandrīz ducī zemes gabalu, uz kuriem cels komerciālas ēkas; vecās mājas uz tiem būs pavasarī jānoplēš. Hipotēkās, kuras ir drošas kā zelts, taču
tām vēl nav pienācis termiņš. Tukšos zemes gabalos uz ziemeļiem no Centrālā parka; jāgaida, kamēr pilsēta sasniegs tos. Ar vārdu sakot, ser, es savus spēkus esmu pārmērīgi sasprindzinājis. Esmu bīstami izpleties. Ja man tagad jāsagādā miljons, es nedabūtu ne desmit centu par dolāru. Un tagad jūs par maniem darījumiem zināt tik daudz, cik nezina neviena dzīva dvēsele.
Dažas sekundes klusuma. Kad Kārmodijs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja citādi — mierīgi un apvaldīti, bezmaz draudzīgi, it kā viņam būtu pa prātam, ka uzticējies otram, un viņi tagad būtu gandrīz vai līdzdalībnieki.
— Es pastāstīšu jums noslēpumu, kuru nezina neviens cits. Visvairāk baidos, ka tuvākajos mēnešos varētu nomirt, jo, man šķiet, ja šāds skumjš notikums atgadītos, mana sieva drīz vien paliktu bez penija. Viņi uzklups manai mantai kā vilki, saplosīs to lēveru lēveros un izvazās uz visām debess pusēm. Mana sieva neko nesaprot no naudas lietām, un sievietei šādos apstākļos arī juridiski nav iespējas rīkoties tik ātri un spriest tik saprātīgi kā nepieciešams. Es no šā riska nopelnīšu, pie tam drīz. Bet šobrīd es ar saviem darījumiem balansēju uz adatas smailes. Es šais dienās neuzdrošinos pat doties ceļojumā! Es baidos saslimt kaut vai uz nedēļu! Vai jūs mani saprotat, ser? Ja man uzstādīs prasības, visa celtne sabruks. Un tad viss būs zaudēts, viss. Pagaidiet, — viņš piebilda gluži draudzīgā tonī. — Vēl mazliet pacietieties, ja esat gaidījis jau tik ilgi. Un pavasarī… Nepuriniet galvu, ser! Es to samaksāšu! Es apsolu, ka darīšu to! Pavasarī samaksāšu vairāk — miljonu un vienu ceturto daļu! Bet jums man jādod …
Pikerings pie sevis omulīgi nogrudzināja.
— Neko! Es jums nedošu neko. Aha, jūs gan esat
īstais! Jūs savu mantu droši vien esat sarausis ar runāšanu! Bet es pazīstu blefu, lai man nemēģina neko iestāstīt; es došu jums laiku līdz pirmdienai, ne vairāk. Es nevaru mēnešiem ilgi gaidīt, un jūs to zināt! Vai jums šķiet, ka es to neapjēdzu? Vai jūs iedomājaties, ka inspektora Bērnsa draudzība ar pilsētas bagātniekiem mums, pārējiem, ir noslēpums? Es nonāktu Singsingā! Par ko mani apsūdzētu, to es nezinu, bet pavisam drošs, ka tur es nokļūtu, ja atvēlētu jums pietiekami daudz laika to nokārtot.
Kārmodija balss bija aiz niknuma sasprindzināta:
— Jūs vēl aizvien varat tur nonākt. Es pazīstu inspektoru Bērnsu!
Sekoja klusuma brīdis, kurā viņš gandrīz burtiski norija savu niknumu.
— Laiku pa laikam man ir bijusi iespēja izdarīt viņam dažus niecīgus pakalpojumus, un es jūs brīdinu …
— Bez šaubām, esat. Visi pilsētas bagātnieki viņu pazīst; stāsta, ka viņš kļuvis bagāts, vienīgi paklausot Džeja Gūlda mājieniem biržā. Bet arī es viņu pazīstu. Vai jūs zināt, ka viņš reiz mani aizdzina atpakaļ no Volstrīta robežas?
— Patiešām? — Kārmodijam izlauzās skarbi, nikni smiekli.
— Jā, aizdzina, — Pikerings mierīgi atbildēja. — Pirms vairākiem gadiem, kad biju bez darba un tāpēc laikam drusku noplucis. Gāju pa Brodveju uz leju, uz Volstrītu, kur cerēju atrast darbu par klerku. Taču pie Fultonstrīta robežas kāds kruķis mani apstādināja.
— Tas viņam bija jādara, ja jūs izskatījāties pēc garnadža vai ubaga; visi zina, ka Bērnss tos necieš Volstrīta tuvumā. Un pareizi dara.
— Es nebiju ne kabatas zaglis, ne ubags! Un tā
arī pateicu! Policists bija jauns un uzklausīja mani. Tad no karietes ietves malā kāds uzsauca. Mēs paskatījāmies, Bērnss izbāza galvu pa karietes lodziņu un kliedza: «Ja viņš runā pretim, ietupini viņu!» Un jaunais polismenis tvēra pēc rundziņas; es apmetos uz papēža apkārt un gāju atpakaļ. Nesmaidiet! Šis brīdis jums maksās miljonu! Es devos atpakaļ, mister Kārmodij, un mana seja bija nobālusi; es to jutu. Es tikko spēju saredzēt cauri migliņai acu priekšā. Bet toreiz es zināju, zināju, ka kādu dienu atnākšu atpakaļ pie šīs robežas un kruķi pieliks roku pie ķiveres, mani sveicinot! Jo es iederos otrā pusē kopā ar fiskiem un gūldiem, un seidžiem, un astoriem. Tas notika tajā dienā — kaut gan toreiz es to vēl nezināju —, kad sāku meklēt jūs!
Pikeringa balss pēkšņi skanēja no citas vietas, un es nopratu, ka viņš ir piecēlies un laikam pagriezies ar seju pret Kārmodiju.
Lai ko arī jus domātu, es nebūt neesmu nepraša finansu jautājumos. Jums vajadzēs, protams, vairākas darba dienas, lai sagādatu vajadzīgo summu. Šodien ir ceturtdiena, es došu jums laiku līdz pirmdienai, divarpus darba dienas. Trīs, ja skaita klāt arī sestdienas priekšpusdienu. Atnāciet atkal pirmdienas naktī. Šeit. Pie šā paša sola. Pusnaktī, mister Kārmodij, kad parks un apkārtējās ielas ir tukšas; esmu nolēmis pārliecināties, ka neviens mums neseko. Ierodieties ar naudu somā vai arī es jūs atmaskošu. Es negaidīšu pat ne stundu ilgāk. Tad es būšu jau «Times» redakcijā. — Viņš uz mirkli apklusa, un es iztēlojos, ka viņš pamet ar galvu uz māju pāri ielai. — Ar visiem dokumentiem.
Klusums, sešas, astoņas, desmit, divpadsmit sekun- des; tad es zināju, ka viņi ir aizgājuši, un apkārt statujas pamatam iznācu uz taciņas pie sola. Pa līkumotajām taciņām viņi abi steigšus devās lauka no
parka, viens — uz austrumiem, otrs — uz ziemeļiem, uz Tiesas, nama pusi, un es stāvēju un vēroju, kā viņi aiziet, pārliecināts, ka ne viens, ne otrs atpakaļ neskatīsies.
15
Nebiju drošs, vai Pikeringa kantoris atrodas ēkā, no kuras es viņu pirmīt biju redzējis iznākam. Tomēr iespējams tas bija, un es, pārgājis pāri Pārkrovai, apstājos uz Bīkmenstrīta stūra un apskatīju šo māju. Tā bija pavisam neievērojama, tikai vienkārša, nolietojusies, veca māja ar plakanu jumtu un veikaliem pirmajā stāvā. Virs tā četri pilnīgi vienādi stāvi ar šauriem logiem, kas atradās cieši cits pie cita. Veikalu skatlogi bija netīri, pie daudziem bija uzvilktas augšā noskrandušas un izbalējušas audekla nojumes, kuras lieto vasarā; dažu skatlogu apakšējo daļu aizsargāja sarūsējuši metāla režģi. Menhetenas lejasdaļā daudzas šai līdzīgas garlaicīgas mājas ir saglabājušās līdz divdesmitā gadsimta otrai pusei.
Skats bija nomācošs. New York Belting and Pack- ing Compani) logos lielās kaudzēs gulēja pelēkas kastes un gubās sakrauti ādas dzensiksnu rituļi; blakus bija netīra rakstāmlietu tirgotava «Villijs Valahs». Kādā citā logā, nekārtīgi sasviestas, gulēja lielas stikla krūzes koka līstīšu aizsargkastēs, uz tām greznojās etiķete «Polenda ūdens», dievs vien zina, kas tas bija; vienā logā rēgojās izkārtne «Aģents Ovens Hačinsons». Un vēl tur bija «Drēbnieks S. Grūns», cigāru tirgotāji «Rodrigess un Ponss», un es nemaz nezinu, kas viss tik tur vēl nebija.
Zem daudziem augstāko stāvu logiem karājās parastās garās, šaurās izkārtnes, piešķiebtas tā, lai no ielas varētu izlasīt. Tās bija dažāda lieluma; man šķiet, tās stiepās tik tālu, cik tālu sniedzās atsevišķo kantoru telpas. «Kūdra, zeme un lauksaimniecība», vēstīja viena zem vairākiem ceturtā stāva logiem; kāda cita piederēja «The Scottish American», uz citas bija uzraksts «Mazumtirdzniecība». Zem vairākiem trešā stāva logiem karājās izkārtne «Scientific American», tālāk zem tā paša stāva logiem bija izkārtne, uz kuru tagad paskatījos tikpat pavirši kā uz pārējām, bet vēlāk es to redzēju ļaunos murgos, un vēl tagad es šad tad sapņoju par to, — «The New York Observer».
Es uzkāpu pa nedaudziem koka pakāpieniem, kas prasīt prasījās pēc krāsas, un pa smagām divviru koka un stikla durvīm iegāju vestibilā, kuru apgaismoja tikai no ielas ieplūstošā gaisma. Eka bija galīgi nolietojusies; iekšpusē tas nebija noslēpjams, un neviens arī nebija mēģinājis to darīt. Tumšajās telpās grīdas bija izmīdītas, naglu galvas spīdēja; grīda bija piespļaudīta ar tabaku, piemētāta ar cigāru galiem un klāta ar dēļos ieēdušos pastāvīgu netīrumu kārtu. Tādas pašas bija arī koka kāpnes pa kreisi no manis; pakāpieni bija tā izmīdīti, ka likās vidū ielikuši. Pie tumši zaļās apmestās sienas, kas bija pielāpīta ar netīri baltiem plankumiem, karājās īrnieku saraksts. Rūpīgi uzkrāsotas lielas rokas — katrs pirksts bija skaidri izzīmēts, piedurknes aproce noēnota, lai izskatītos apaļa, — rādītājpirksts bija vērsts uz priekšu tumsā; aiz aproces bija īrnieku vārdu saraksts un kantoru numuri. Tāda pati roka bija uzkrāsota arī uz kāpņu sienas un norādīja uz augšu; aiz tās bija vēl viens garāks vārdu saraksts. Abos sarakstos vārdi reiz bija lietpratīgi uzkrāsoti, taču tagad padzisuši, vietām izkasīti; es domāju, ka tie bija vecāko īrnieku vārdi. Jaunākie vārdi bija pavirši uzkrāsoti, no viena uzraksta burtiem krāsa bija notecējusi. Daudzi bija izdzēsti vai arī pāri tiem bija uzrakstīti citi vārdi. Daži bija tikai uzkricelēti;
viens bija uzrakstīts ar zīmuli. Un neviens no tiem nebija Džeika Pikeringa vārds.
Izdzirdu soļus, kāds kāpa lejā; parādījās pavecs vīrietis ar sirmu bārdu, mugurā viņam bija mētelis, galvā apaļa drēbes cepure ar ausu sildītājiem. Vīrietis paskatījās uz mani, un es pajautāju:
— Vai te kaut kur var atrast mājas pārvaldnieku?
— Ha, — viņš aprauti un nicinoši iesmējās.
Potter Building pārvaldnieks! Nē, ser, šai mājā
nav neviena ar tādu titulu un amatu, te ir tikai sētnieks.
Es apjautājos, kur viņu varētu atrast, un vīrietis paskaidroja:
— Tas ir jautājums, kuru bieži dzird, bet uz kuru reti saņem kaut cik skaidru atbildi. Viņa būcenis ir kaut kur zem Nasaustrīta ieejas, un dažreiz viņu tur var noķert. Lūk, Elena Bulla, — viņš ar galvu noradīja uz neskaidru masīvu siluetu. — Viņa jums paskaidros.
Pateicos viņam.
— Ja jūs atrodat sētnieku — tas gan ir gaužām apšaubāmi —, lūdzu pasakiet, ka doktors Praims no «Observer» viņam vēlreiz atgādina, ka kantorī ir pārāk karsts.
Viņš laipni pasmaidīja, strauji pamāja ar galvu un izgāja uz ielas.
Es iegāju dziļāk un atradu Elenu Bullu, lielu, ļoti resnu nēģerieti, kura droši vien svēra vairāk neka divsimt mārciņu; ap galvu viņa bija apsējusi raibu kaklautu un rokā turēja tukšu spaini un suku. Viņa pastāstīja, ka sētnieka istabiņa atrodoties tieši zem Nasaustrīta kāpnēm pagrabā. Es pateicos, nēģeriete pasmaidīja, pustumsā pazibēja ļoti balti zobi; viņai varēja būt kādi četrdesmit pieci gadi, un, kad gāju prom, man iešāvās prātā, ka jaunībā viņa varbūt ir bijusi verdzene.
Nasaustrīta vestibilā zem kāpnēm, kas veda uz augšu, bija otras, šaurākas, uz pagrabu. Es piegāju pie tām 1111 paskatījos uz leju - tur valdīja pilnīga tumsa. Kaut kur tālu augšā skanēja griezīgs zāģa troksnis un bezgalīgi atkārtojās nervus plosoša spie- dzoņa, kas rodas, izraujot dziļi iedzītas naglas.
— Vai tur kāds ir? — es kliedzu uz leju pagrabā.
Tikai klusums; es būtu pārsteigts, ja kāds
atbildētu. Pakāpos uz leju, taču ne pārāk tālu — neiešu jau streipuļot pa tumsu lejā, riskējot salauzt kāju. Es pieliku rokas pie mutes un saucu vēlreiz; klusums. Tad iebļāvos:
— Vai lejā kāds ir?
Tālu apakšā kaut kas atbildot iepīkstējās. Es uzkāpu atpakaļ vestibilā un gaidīju; drīz vien izdzirdu šļūcošus solus pa grīdu, pēc tam uz koka kāpnēm. Es paraudzījos uz leju un ieraudzīju no pagraba tumsas iznirstam izdilušu večuku, kas, turēdamies pie margām, lēnām kāpa augšā. Sākumā redzēju tikai pliku, mūsainu galvvirsu, tad vīrs pacēla zilas acis, lai paslepus novērotu mani; šķita, ka viņam noderētu brilles; pēc tam parādījās plati, zaļi bikšturi virs balta krekla; kāpjot vīra ceļgali locījās ar piepūli; viņa bikses viduklī bija pārāk platas un kūļājās.
Kad vecais kāpa pa pēdējiem kāpieniem un atradās jau gaismā, es nodevu viņam doktora Praima sūdzību, un viņš sāka skumīgi māt ar galvu.
— Zinu jau, zinu. Visi sūdzas. Ir pārāk karsts.
Viņš aizelsies ienāca vestibilā un pamāja uz sienu
aiz manis.
— Palūkojiet!
Es pataustīju sienu un piekrītoši pamāju; tā bija pavisam silta.
— Tur iet dūmvads, un tagad mēs kurinām ar malku.
Viņš izbolīja acis uz to pusi, no kurienes nāca zāģēšanas un naglu raušanas troksnis.
— Tur izzāģē lifta šahtu, un īpašnieki veco grīdu sadedzina, — viņš nicinoši norūca. — Taupa ogles. Milzīgs karstums, un man daudz vairāk darba.
Es saviebu seju līdzjūtīgā grimasē, tad pateicu, ka meklēju kādu īrnieku — Džeikobu Pikeringu.
Vecais nopūtās un atbildēja:
— Nu, mister Pikering, par ko tad jūs sūdzaties? Ja jums ir par karstu, es nevaru …
— Nē, es neesmu Pikerings. Es viņu meklēju. Kur ir viņa kantoris?
Taču tas sētniekam bija par daudz; viņš pakratīja galvu un pagriezās atpakaļ uz pagrabu.
— Es to nezinu; kā es varu zināt? Es pazīstu vecos īrniekus; kad šeit bija vēl avīze, es zināju visus īrniekus. Tagad avīze ir projām, ar māju iet uz leju. Tagad tā ir Potter Building, — viņš nicinoši noteica. — Līdzko īres līgums notecējis, vecie īrnieki aiziet. Māja tagad pilna ar bēguļiem. Viņi nāk un iet, daži telpas izīrē pat tālāk un nepasaka to ne man, ne misteram Poteram. Es tagad nevaru visiem izsekot. Vai augšā jūs jau bijāt?
Es atbildēju, ka neesmu bijis, un vecais kratīja galvu, nemaz nespēdams aprakstīt, kā tur izskatās.
— Skudru pūznis. Viss sadalīts jaunos, mazos kantorīšos, sienas kā sērkociņu kastītēm — var izspļaut cauril Kas gan lai zina, kas tur īsti ir?
Vienu mirkli nezināju, ko teikt, tad man ienāca prātā:
— Kā jūs izdalāt pastu, ja nezināt, kur katrs ir?
Vecais, galvu nodūris, sāka kāpt lejā, murminādams:
— Ak, kaut kā jau galā tieku, es allaž kaut kā izkuļos.
— Es esmu pārliecināts, ka tiekat galā, bet kā?
Tagad vecais bija man rokā; viņam bija jāapstājas,
jāpaskatās atpakaļ un jāpasaka:
— Man ir grāmatiņa.
Tā jau biju domājis.
— Un kur tā grāmatiņa ir?
—■ Lejā, — viņš saērcināts norūca. — Kaut kur lejā; es īsti nezinu, kur…
Iebāzu roku kabatā.
— Nu, es saprotu, tas prasa pūles. — Es sameklēju ceturtdaļdolāru, atcerēdamies, ka tas ir vairāk nekā šā vīra stundas alga, un iedevu viņam. — Tomēr būtu pateicīgs …
— Jūs esat džentlmenis, ser. Priecājos jums pakalpot. Pēc minūtes būšu atpakaļ.
Pagāja gan vairāk nekā minūte, tomēr sētnieks uznāca atpakaļ augšā ar piezīmju grāmatiņu, kuras vāki bija saņurcīti un lappušu augšējie stūri noskran- duši; vienā stūri bija izkniebts caurums, pa kuru bija izvērts netīrs baltas auklas gabaliņš un sasiets cilpiņā. Vecais atvēra grāmatiņu un, pie katras lapiņas apslapinādams mutē īkšķi, lēni šķīra tās, vērīgi pētīdams. Es stāvēju un skatījos viņam pār plecu; vismaz puse vārdu bija izkasīta un to vietā ierakstīti citi. Vecais visu laiku purpināja:
— Es nevaru visam izsekot; ievelkas kāds jaunais, un tā ir viņa darīšana, vai viņš man pasaka savu vārdu, ja grib saņemt pastu.
Viņš klusītēm pie sevis nosmējās.
— Un parasti pasaka arī! Te nu ir: Pikerings. Trešais stāvs, 27. numurs. Tas ir augšā tieši blakus jaunajai šahtai, jūs nevarat kļūdīties. Gan viņš sūdzēsies par liftu, ja tas kādreiz sāks darboties; tie jau taisa ellīgu troksni, es reiz strādāju uz viena.
Es uzkāpu augšā. Otrā stāvā tieši pa labi no kāpnēm kāda kantora durvis bija vaļā. Nemitīgais zāģa troksnis un regulārie naglu raušanas spiedzieni skanēja no turienes, un es piegāju paskatīties. Divi galdnieki baltos kombinezonos bija nometušies ceļos uz grīdas ar muguru pret mani. Viens zāģēja grīdas dēļus starp sijām, ļaudams īsajiem nozāģētajiem dēļu galiem un brusām krist tieši pagrabā. Vecajam sētniekam, bez šaubām, tie bija jāsalasa un jāsadedzina. Otrs galdnieks ar lauzni metodiski plēsa nost īsos dēļu galus, kas bija palikuši pie sijām, un arī tiem ļāva krist pagrabā. Starp galdniekiem un pretējo sienu grīda bija jau izplēsta un pilnīgi atklājās koka sijas. Man šķita, ka arī tās drīz vien sazāģēs un sadedzinās.
Trešajā stāvā smagās koka paneļu durvis, kuras atradās virs galdniekiem, bija nostiprinātas ar jaunu, milzum lielu priekškaramo atslēgu; uz durvīm bija uzkrāsots: «Bīstami! Netuvoties! Šahtai» Uz blakus kantora durvīm ar šablonu bija uzkrāsots 27. numurs, un tās bija aizslēgtas. Paklausījies pie durvju spraugas, es piesardzīgi pakustināju rokturi. Tuvumā neviena nebija. Es atrados īsā gaitenītī, kas taisnā leņķī atzarojās no galvenās ejas. Ātri nometos uz ceļgala un ieskatījos pa atslēgas caurumu. Tieši pretim, istabas viņā pusē, es ieraudzīju lielu, netīru logu, pelēki baltu ziemas dienas gaismā; tieši zem tā stāvēja rakstāmgalds ar nolaižamu virsu un krēsls. Pa kreisi nevarēju neko saskatīt, jo tieši blakus durvīm stāvēja kāda mēbele, kas aizsedza skatu. Pa labi ieraudzīju durvju aplodas malu; durvis acīmredzot bija savienojušas šo kantori ar aizslēgto biroju tam blakus. Taču tagad tās bija pamatīgi aizsistas ar dēļiem, un man iešāvās prātā, ka galdnieki strādājot dodas uz augšu, lai katru izzāģēto grīdu var iesviest pagrabā.
Es noskaidroju visu. ko biju gribējis noskaidrot, un varbūt visu, ko man vajadzēja zināt par Džeika
Pikeringa kantori. Kādu pusminūti nostāvēju gaitenī, līdz izdzirdu soļus kāpnēs — kāds nāca lejā. Es sapratu, kāpēc man negribējās pagriezties un aiziet; tagad mans uzdevums bija paveikts, taču es vēlējos, kaut tā nebūtu.
Es paēdu lenču Astorhauza bārā, kuru bija pieminējis Kārmodijs. Taču, iegājis vestibila, es gandrīz tūlīt gribēju mesties atpakaļ. Telpa bija stāvgrūdām pilna ar vīriešiem, kas stāvēja vai nu grupiņās, vai pa diviem un sarunājās; gandrīz visiem cepures bija galvā. Marmora grīda bija pārklāta — jā, tieši pārklāta ar tabakas sulu (tā viņi to sauca). Kamēr stāvēju pie ieejas un lūkojos apkārt— ne ilgāk kā četras vai piecas sekundes —, kāds ducis vīriešu, kuriem viens vaigs bija uzblīdis, vairāk vai mazāk veiksmīgi bija spļāvuši porcelāna spļaujamtraukos, kas bija nolikti uz lielā vestibila grīdas; daži pat nepapūlējās paskatīties, kur spļauj. Cenzdamies domāt par kaut ko citu, es pārgāju pari vestibilam un iegāju lielā, fantastiski trokšņaina bara, kur pie sienas ozola rāmī bija liels uzraksts: «Lūdzam nelādēties!» Es apēdu divus dučus Blupointas austeru, kas tai pašā rītā bija izzvejotas Ņujorkas līcī; tās bija tiešām lieliskas, un es nopriecājos, ka biju te iegriezies.
Atpakaļ uz Gremersijparku es braucu ar gaisa dzelzceļu. Izkāpu no tā pie 23. ielas un gāju atpakaļ uz Gremersijparku. Krustmāte Ada, izdzirdusi atveramies parādes durvis, iznāca no virtuves, un viņas rokas līdz elkoņiem bija baltas no miltiem. Es pajautāju, vai Džūlija ir mājās, un viņa atbildēja, ka vēl neesot, bet kuru katru brīdi viņai vajagot pārnākt; pateicos un uzkāpu savā istabā.
Šodien gan bija bijusi dieniņa, es sen jau nebiju tik daudz staigājis kājām, tālab biju laimīgs, ka varēju atlaisties gultā. Gulēdams šad tad izdzirdu aiz loga bērnu klaigas parkā, un viņu balsis aukstajā gaisā skanēja augstas un smalkas. Es dzirdēju arī jau pierasto dobjo zirgu pakavu klaboņu un iejūga ķēžu žvadzoņu. Es negribēju aiziet no šīs Ņujorkas: bija vēl tik daudz, ko redzēt šai svešajā un tomēr tik pazīstamajā pilsētā.
Es, protams, iemigu un pamodos, kad mājās pārradās Džūlija — no viņas un krustmātes balsīm hallē. Es ātri piecēlos un izņēmu pulksteni. Bija tikko pāri puspieciem; es uzvilku kurpes un svārkus un steidzos lejā. Abas sievietes vēl bija hallē un paskatījās uz mani. Džūlija vēl bija ielas tērpā un izrādīja krustmātei savus iepirkumus.
Mēs visi iegājām viesistabā. Džūlija atraisīja un noņēma savu cepurīti. Es pastāstīju viņām izdomātu stāstu, brīnīdamies, cik vainīgs jūtos, melodams tieši acīs abām paļāvīgajām sievietēm. Teicu, ka biju iegājis pastā atteikt pastkastīti, kuru biju noīrējis, kamēr sameklēšu pastāvīgu dzīvokli. Un atradu tur steidzamu vēstuli. Saslimis mans brālis, un, kamēr viņš atveseļosies, — es steigšus piebildu, jo negribēju dzirdēt līdzjūtības apliecinājumus, — tēvam fermā vajadzīga mana palīdzība, tāpēc man šodien, īstenībā jau tūlīt pat, jābrauc projām. Pēkšņi pārbijos, ka viņas varētu sākt iztaujāt mani par saimniekošanu uz laukiem, bet viņas, protams, to nedarīja. Abas jaukās sievietes juta man līdzi. Viņas nožēloja, ka man jābraucot projām, un man šķita, ka arī tas tika teikts no tīras sirds. Krustmāte Ada domāja, ka man vismaz vajagot pirms aizbraukšanas paēst pusdienas, taču es apgalvoju, ka nevaru palikt, ka man tūlīt pat jāsteidzas projām, jo priekšā ilgs brauciens vilcienā. Krustmāte Ada grasījās atmaksāt naudu, kuru biju iedevis par nedēļu uz priekšu, tomēr es no tās atteicos.
Tad Džūlija, pēkšņi atcerējusies, iesaucās:
— Ai nē! Un mana ģīmetne!
Es to biju galīgi aizmirsis. Skatījos uz viņu un centos atrast kādu ieganstu, ar ko atrunāties. Tad sapratu, ka nemaz negribu atteikties. Es ļoti vēlējos uzzīmēt šo portretu; man šķita, ka tas būtu sevišķi jauks atvadīšanās veids. Tāpēc es pamāju ar galvu un teicu: ja viņa man tagad pozētu — es gribēju izvairīties no Džeika —, es viņu tūlīt uzzīmētu un tad ietu projām. Džūlija uzskrēja augšā sagatavoties; es lūdzu, lai viņa paliek tai pašā tērpā, kas viņai mugurā, un uzkāpu savā istabā, lai paņemtu no mēteļa kabatas zīmēšanas bloku.
Augšā es sakravāju ceļa somu, tad nostājos un apskatīju istabu. Es zināju, ka man tās pietrūks. Tad izgāju no istabas ar ceļa somu vienā un zīmēšanas bloku otrā rokā. Es atlocīju vāku un apskatīju šodien uzmestos zīmējumus.
Kad biju pie kāpnēm, Džūlija nāca lejā no trešā stāva, un mēs gandrīz saskrējāmies; viņa tikko bija par jaunu savijusi matus galvvirsū.
— Ai, vai drīkstu paskatīties? — viņa iesaucās, sniegdamās pēc zīmēšanas bloka.
Es būtu varējis kaut kā atrunāties, tomēr aiz ziņkārības iedevu viņai bloku. Lēni kāpdama lejup man pa priekšu, Džūlija vispirms apskatīja manus zīmējumus, kas attēloja laukkopjus un lopkopjus pie Dako- tas; tie īstenībā vēl nebija zīmējumi, drīzāk gan piezīmes man pašam; viņa par tiem neko neteica, bet uzšķīra lapu ar Pilsētas valdes parku un apkārtējām ielām.
Manuprāt, es būtu varējis uzminēt, kā viņa reaģēs; es zināju, ka šai laikmetā valdīja absolūta un gandrīz vispārēja ticība progresam un bezmaz vai mīlestība uz mašīnām un to varu. Kad nogājām lejā, Džūlija apstājās viesistabā un jautāja:
— Mister Morlij, kas tie tādi?
Viņas pirkstgals pieskārās papīram pie vieglajam un smagajām automašīnam, kuras biju iezīmējis Sentrstrītā.
— Automobiļi.
Viņa atkārtoja, it kā tie būtu divi vārdi:
— Auto mobiļi.
Tad apmierināta pamāja ar galvu.
— Jā, tādi, kas paši kustas. Tas ir lielisks izgudrojums. Vai jūs pats tos izdomājat?
Es atbildēju, ka ne, esmu par tiem tikai kaut kur dzirdējis, un Džūlija atkal pamāja ar galvu un sacīja:
— Varbūt izlasījāt Zilā Vernā. Es esmu pārliecināta, ka mums katrā ziņā būs auto mobiļi. Un tas ir labi; tie būs daudz tīrāki nekā zirgi.
Džūlija bija jau pāršķīrusi lappusi un tagad apskatīja manu Trīsvienības baznīcas un Brodveja uzmetumu. Pirms viņa paspēja kaut ko piebilst, es atņēmu zīmējumu un ar skubu piezīmēju klāt milzīgās celtnes, kas kādreiz stāvēs visapkārt šai mazajai baznī- ciņai. Es atdevu zīmējumu Džūlijai atpakaļ, un pēc brīža viņa pamāja ar galvu.
— Lieliski. Brīnišķīgi simboliski. Jā, varbūt, ka visaugstāko celtni Menhetenā aplenks citas, daudz augstākas. Taču jūs esat labāks mākslinieks nekā arhitekts, mister Morlij: lai balstītu tik augstas celtnes, pamata mūrim vajadzētu būt pusjūdzi biezam! — Viņa pasmaidīja un atdeva man bloku. — Kur man jāsēž?
Es nosēdināju viņu pie loga trīsceturtdaļprofilā un palūdzu atlaist vaļā matus; es strādāju ar ļoti asu, cietu zīmuli, lai uzzīmētu vislabāko zīmējumu, kādu vien spēju, nevis neskaidru, kļūdainu zīmējumu ar treknām līnijām. Cietais zīmulis arī ļauj ļoti smalki noēnot.
Zīmējums izdevās labs. Es biju uztvēris sejas veidojumu, acis un uzacis, kuras man padevās visgrūtāk,
un ļoti rūpīgi zīmēju matus; es patiešām gribēju attēlot tos uz papīra tādus, kādi tie īstenībā bija. Taču es strādāju lēni. Fēlikss Grīrs pārnaca mājās, es izvilku pulksteni un redzēju, ka tūlīt būs pieci. Kādu brīdi viņš klusēdams pastāvēja un noskatījās. Kad pametu acis uz viņu, Fēlikss man uzsmaidīja un pieklājīgi un atzinīgi pamāja, taču viņa acis izskatījās norūpējušās, un es zināju kāpēc. Es arī raizējos, ka varētu ierasties Džeiks Pikerings un atkal sacelt ellišķīgu troksni. Un mans uzdevums nebija būt par cēloni dažādām nepatikšanām. Es sāku zīmēt ātrāk, cenzdamies saņemt sevi rokās; es gribēju, lai zīmējums izdotos labs. Nelikās ticami, ka Pikerings no sava darba Pilsētas valdē ieradīsies mājās pirms pus- sešiem vai sešiem, un es domāju, ka pēc dažām minūtēm bušu jau beidzis un aizgājis.
Protams, ta bija mana vaina, ka neiedomājos to,
kas bija skaidrs: tāds vīrs kā Džeiks Pikerings, kas ienīda savu klerka stāvokli un darbu, pēc tikšanās ar Kārrnodiju bija aizgājis atpakaļ uz Pilsētas valdi un uzteicis darbu. Un tagad — šoreiz es neredzēju, kā viņš pārnāca, — parādes durvis atvērās, aizvērās un Pikerings atkal stāvēja halles durvīs. Bet šoreiz viņš mazliet šūpojās, kaklasaite nebija sasieta. Mētelis nebija aizpogāts, rokas bija sabāztas bikšu kabatās, un tālu pakausī atstumtais katliņš bija notraipīts ar sakaltušiem dubļiem.
Pikerings valdīja pār sevi; viņš bija piedzēries, bet zināja, ko redz. Mēs ar Džūliju skatījāmies uz viņu, un Džeika acis šaudījās no Džūlijas sejas uz līnijām manā zīmēšanas blokā un atkal atpakaļ uz Džūlijas seju, un atkal uz zīmēšanas bloku. Visur pasaulē vienmēr ir bijuši primitīvi ļaudis, kas nepieļauj, ka tos zīmē vai atveido; viņi tic, ka attēls kaut ko atņem dzīvajam. Un iespējams, ka šim vīram, pašam to neapjaušot un nezinot, piemita kaut kas no šīm gandrīz instinktīvajām jūtām, jo manis zīmētā Džūlijas ģīmetne viņu saniknoja tā, it kā viņa apziņā manas meitenei pievērstās acis un zīmulis, kas atveidoja viņas seju uz papīra, radītu mūsu starpā kādu dziļu intimitāti. Zināmā mērā tā arī ir. Katrā ziņā viņš to nespēja paciest. Tas bija vairāk nekā niknums, tās bija emocijas ārpus saprāta robežām — neprāts. Pikerings pacēla acis no zīmēšanas bloka un ieskatījās man sejā. Viņa acis tagad bija pavisam šauras un nepielūdzamas, acu baltumi pieplūduši asinīm. Pikerings izstiepa roku visā garumā, un, kad viņš bez skaņas norādīja uz mani, viņam lūpas pavērās kā zvēram, atsedzot zobus. Šķita, ka viņš nespēj atrast vārdus, kuros paust savu niknumu. Tad roka apmeta nelielu loku, norādīdama uz Džūliju. Pikeringa kakls izskatījās uztūcis un balss bija tik piesmakusi, ka tikko varēja saprast:
— Gaidiet. Palieciet šeit. Gaidiet. Un es jums parādīšu.
Tad gandrīz veikli — viņš vairs nezvā|ojās — Pikerings apgriezās uz papēža un aizgāja; pēc mirkļa parādes durvis atvērās un atkal aizcirtās.
Es pabeidzu ģīmetni; kāpēc ne? Pēc tam kad aizkrita durvis, es paskatījos uz Džūliju un pavēru muti, gribēdams ko sacīt, tomēr tikai paraustīju plecus. Nebija, ko teikt, jo prātā neiešāvās nekas cits kā tikai: jā, jā, jā, vai kaut kas cits tikpat bezjēdzīgs. Džūlija piespieda sevi pasmaidīt un arī paraustīja plecus, taču viņas seja bija nobālusi. Man nebija skaidrs, kāpēc: aiz bailēm, aiz dusmām, aiz pārsteiguma? Es to nezinu. Bet arī Džūlija bija izaicinoša, viņa neapzināti paslēja uz augšu zodu un turēja to tā visu pozēšanas laiku — vēl kādas desmit minūtes.
257
Ģīmetne bija izdevusies laba. Pārējie bija atnākuši mājās; Bairons Dovermens tieši tad, kad es pašlaik beidzu zīmēt, pēc tam ieradās Moda Torensa, un abi, pirms devas augša, apstajās, lai apbrīnotu un uzslavētu zīmējumu. No virtuves ienāca krustmāte Ada pateikt, ka pusdienas būs galdā pēc piecām minūtēm. Arī viņa apbrīnoja zīmējumu un uzstāja, ka, ja nu es vēl esot šeit, man noteikti jāpaliekot uz pusdienām. Lai neizskatītos, ka bēgu no Džeika, atstājot Džūliju vienu, kad, iespējams, paredzama jauna sadursme, man bija jāpaliek. Ja bija izdarīts kas ļauns, tad tas bija jau noticis fakts. Es sapratu, ka baidos — es nezināju, kādu traci šis zibeņ- zellis var sacelt — tomēr jutu arī ziņkāri. Vēl aizvien apbrīnodama ģīmetni, Džūlija paskatījās uz mani un lūdza to parakstīt. Es paņēmu zīmējumu, pagrābstījos kabatā pēc zīmuļa, cenzdamies izdomāt, ko lai uzrakstu; es nevarēju parakstīt tikai savu vārdu un vairāk neko. Tad es iedomājos: «Ja jau esi iejūdzies, tad velc vien līdz galam» vai kā nu pareizi tas teiciens skan, un uzrakstīju «Džūlijai — apbrīnā un sajūsmā», savā prātā vēl pielikdams klāt: «Vācies uz elli, Džeik!», un parakstīju savu vārdu.
Kamēr uzturējos šeit, es gandrīz nemaz nebiju domājis par Rūbu Prīnu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu, pulkvedi Esterhāzi un pat par pašu Projektu ne; iestrēguši kaut kur manas apziņas dziļumos, viņi bija sīki punktiņi, it kā es skatītos uz viņiem otrādi apversta teleskopā. Bet pusdienu laikā viņi atkal pamazām kļuva reāli: ko gan viņi domās par to, kas man viņiem jāstāsta? Ka es nepiedodami neveikli esmu iejaucies notikumu gaitā? Iespējams, un var būt, ka viņiem būs taisnība, tomēr es nezināju, kā būtu varējis no tā izvairīties. Pusdienojot visi sarunājās tikai par Gito un mazliet arī par laika apstākļiem, bet mani tas viss nemaz neinteresēja. Man Gito tagad atkal bija tikai vārds vecā grāmatā; tiesāts, nāves sods izpildīts, un viss sen aizmirsts. Pasaulē, kurai es sevi gatavoju, gandrīz neko nezināja par šo vārdu. Es mehāniski ēdu, centos izskatīties ieinteresēts, atbildēju, kad mani uzrunāja. Bet, tā kā Projekts un tā darbinieki bija atdzīvojušies manā apziņā, es sāku attālināties no šā laikmeta un šīs vietas.
Mani ierāva tajā atpakaļ. Mēs beidzām pusdienot, Moda Torensa, jau paēdusi, pieklājīgi gaidīja, kamēr pārējie celsies no galda; Fēlikss beidza ēst maizes pudiņu; Bairons turēja rokā cigāru, gatavs to aizdedzināt, līdzko piecelsies; mēs, pārējie, dzērām kafiju. Mēs nedzirdējām, kā atvērās parādes durvis, tikai sajūtām caurvēju, kas skāra mūsu potītes. Es redzēju, ka Džūlija, viņas krustmāte un Fēlikss galda pretēja pusē pēkšņi paskatās uz viesistabu, un es, kā arī Bairons un Moda pagriezāmies, lai redzētu, kas tur ir.
Istabas vidū tieši zem daudzajām lustras liesmiņām stavēja Pikerings un skatījās uz mums kā uz pakaļkājām saslējies lācis. Viņam vēl aizvien bija mugurā
neaizpogātais mētelis; tālu pakausī atbīdītais katliņš nespodri vizēja no augšas krītošajā gaismā; rokas nokarājās, pirksti bija ļengani, pleci smagi sagumuši, galva pastiepta uz priekšu. Viņš tikai stāvēja, atkal mazliet šūpodamies, un mēs paspējām ieraudzīt, ka viņš acīmredzot ir ievainots; kaklasaite bija pazudusi, krekla apkaklīte vaļā un mazliet ieplēsta, pirmās pāris podziņas zem apkaklītes bija iztrūkušas, un baltais, notraipītais krekls uz krūtīm vietām bija asiņains. Mums pat bija laiks — mēs sēdējām nekustīgi, blenzdami pāri galdam vai pagriezušies savos krēslos, — ieraudzīt, ka asins traipi kļūst lielāki, mazie izplešas, lielie saplūst kopā. Viņš vēl aizvien asiņoja — vajadzēja kādu brīdi, lai saprastu un formulētu šo domu, — tad Džūlija iekliedzās: «Džeik!» Viņas balsī skanēja "bailes un raizes, un viņa pietrūkās tik strauji, ka apgāza krēslu.
Džūlija steidzās apkārt galdam pie Pikeringa; mēs visi piecēlāmies un atbīdījām krēslus. Bet Džeiks plašā žesta pasvieda uz augšu abas rokas, iepletis pirkstus kā putna nagus; viņš apturēja mūs, iesaldēdams mūs tur, kur bijām — Džūlija palika nekustīga pie galda stūra, mēs, pārējie, pa pusei stāvējām vai arī atslīgām atpakaļ krēslos. Kādu mirkli, atviezis dzeltenus un spēcīgus zobus, Pikerings vēroja mūs. Tad viņa rokas tuvojās krūtīm, katra satvēra krekla priekšas vienu malu un parāva vaļā asiņaino kreklu, atklājot krūtis. Tās bija apaugušas ar melnām spalvām, galvenokārt sānos; krūšu vidū to bija mazāk, un zem retajiem matiem vizēja ļoti balta āda. Viņš nebija ievainots, vismaz ne nejauši un ne sevišķi stipri. Asinis lāsoja no ādas lēnām lāsēm, krekla audums tās vairs neuzsūca, tās kļuva lielākās un ritēja uz leju no desmitiem un desmitiem, un vēl desmitiem adatas dūrienu brūču.
Neticami, bet uz viņa krūtīm tikko bija uztetovēti zili melni, vismaz divas collas lieli burti. Es gribēju smieties par šo absurdo protestu vai ari aizmiegt acis un izlikties, ka nekas nenotiek; nezināju, ko gribu darīt vai ko izjūtu, bet uz Pikeringa krūtīm ietetovē- tais vārds bija «Džūlija».
— Tagad es to nēsāšu visu mūžu, — viņš teica un viegli iesita pa krūtīm. — Nekad un nekas nespēs to izdzēst, jo visu mūžu tu piederēsi man, un nekad nekas nevarēs to grozīt.
Pikerings skatījās uz mums, viņa acis pakavējās pie mūsu sejām; tad viņš pagriezās un varen cienīgi aizsoļoja uz halli un pa kāpnēm uz savu istabu. Man nenāca smiekli. Tas bija galīgi absurds žests, gandrīz neiedomājams gadsimtā, kurā dzīvoju es. Bet ne šeit. Šeit un tagad tas nemaz nebija absurds. Tas nevarēja tāds būt: šis cilvēks tā domāja.
Džūlija izsteidzās no ēdamistabas tik bāia kā vēl nekad, tad teciņus devās cauri viesistabai, un mēs dzirdējām viņu skrienam pa grīdsegas klātajām kāpnēm. Es biju atstājis savu sakravāto ceļa somu hallē, mans mētelis un cepure karājās uz lielā pakaramā ar spoguli, un es ilgāk vairs nekavējos. Manis šeit nevajadzēja. Es pateicu krustmātei Adai, ka man tūlīt jāiet projām, un viņa izklaidīgi pasmaidīja, pāri galdam paspiežot man roku un nomurminot visa laba vēlējumus. Es atvadījos no pārējiem, kuri atbildēja gan, taču viņu acis pievilka kāpnes hallē. Un tad es biju laukā un soļoju uz 23. ielu.
Pie Leksingtonas avēnijas es paņemu ekipāžu un aizvērtām acīm atslīgu tajā. Es pašlaik nemaz neinteresējos par kaut ko ārpusē. No ekipāžas es izkāpu 59. ielas un Piektās avēnijas stūrī, kur mēs ar Keitu bijām iznākuši no Centrālā parka. Un tagad es devos tajā atpakaļ, pēc tam pa taku zem šur tur izkaisītajām laternām uz ziemeļrietumiem. Drīz vien es priekšā ieraudzīju Dakotas masīvu ar ta frontoniem.
Nākamajā diena es paņēmu sev brīvdienu. Es pārliecināju sevi, ka esmu to nopelnījis, un apzinājos, ka man tā vajadzīga: man bija nepieciešama pāreja starp abām pasaulēm un laikiem. Es gribēju pārgulēt Dakotas dzīvoklī un, kaut arī šaubījos, vai tas vēl vajadzīgs, pirms gulētiešanas pakļāvu sevi vieglai pašhipnozei. Tumsā gulēdams lielajā, kokgriezumiem rotātajā gultā tai pašā naktskreklā, kuru biju valkājis Gremersijparkā, es zināju, ka tālu pilsētā atrodas vecais Pasta kantoris un tā vestibilu apgaismo daži apaļi gāzes radziņi, ka lielais termometrs karājas šauraja būdiņā pie Hadnata aptiekas Brodveja tumsā un rāda temperatūru, kas laikam ir tuva nullei, bet tagad nav neviena, kas to apskatītu; ka vēlajā naktī dažas mazas lokomotīvītes seko savu petrolejas lampu gaismas kūļiem pa gaisa dzelzceļa sliedēm pāri bruģētajam Ņujorkas ielām. Bet es sev teicu, ka no rīta almodīšos pats savā laikmetā. Sāku prātot, kā šoreiz jutīšos, taču pašhipnozē cilvēks ir tik pilnīgi atslābis, gandrīz vai iesnaudies, ka man pat nepaspēja pa īstam ienākt prātā kāda doma, kad jau ieslīgu miegā.
No rīta vēl pāris mirkļu ar aizvērtām acīm gulēdams gultā, es biju pārliecināts, ka zinu, kur un kādā laikā atrodos; pēc pāris sekundēm tas kļuva skaidrs. Es izdzirdu skaņu, kuru pirmajā mirklī nepazinu — tālu, augstu, neskaidru, draudoši žēlu gaudoņu. Tad es skaļi pateicu: «Reaktīvā lidmašīna.» īstenībā man šis pierādījums nebija nepieciešams: es jau zināju, ka esmu atgriezies, es to sajutu.
Pēc pusstundas, izgājis no Dakotas uz 72. ielas, es pagriezos uz rietumiem, nolēmis doties uz noliktavu un Projektu. Un, pats nezinu, kāpēc, es apsviedos, aizgāju atpakaļ līdz ielas stūrim un pagriezos uz dienvidiem.
Gāju kvartālu pēc kvartāla cauri modernajai Men- hetenai, savā apaļajā kažokādas cepurē, garajā metelī, ar bārdu, usam un gariem matiem neizskatīdamies daudz savādāks kā pārējie vīrieši. Es zināju, ka man vajadzētu vismaz piezvanīt uz Projektu un Keitai. Tomēr ļāvos savai vēlmei — gāju uz pilsētas lejasdaļu, brīžiem apstādamies ietves malā pagaidīt, kamēr liesmojošā sarkanā zīme STĀVIET pārslēdzas uz zaļo EJIET, un vēroju šodienas ielas, celtnes un cilvēkus.
Ņujorkā vēl ir saglabājies pārsteidzoši daudz senāko laiku pēdu. Parasti par Ņujorku tā nemēdz domāt, taču, tiklīdz Menhetenas centrs paliek aiz muguras, tas kļūst jūtams. Aiz 42. ielas es sāku pazīt ēkas un veselas ēku grupas, kas saglabājušās no astoņdesmitajiem gadiem un vēl agrākiem laikiem. Taču pašlaik es nemeklēju līdzību celtnēs; es to meklēju cilvēku sejās, un man jāatzīstas, ka gandrīz neatradu.
Esmu pārliecināts, ka nebija nozīmes apģērbam, ne arī tam, vai sievietes bija krāsojušās vai nekrāsojušās, un arī matu sakārtojums nebija svarīgs. Mūsdienu sejas ir savādākas, tās visas ir daudz līdzīgākas cita citai un daudz nedzīvākas. Astoņdesmito gadu ielās es redzēju cilvēku postu, tāpat kā to var redzēt vēl šodien, izvirtību, bezcerību un alkatību; mazu zēnu sejās vēroju pāragru nocietinātību, kādu tagad var manīt Hārlemas zēnu sejās. Bet 1882. gada Ņujorkas ielās strāvoja arī dzīvotprieks, kas tagad ir zudis.
To es saskatīju sejās sievietēm, kuras pastaigajas pa Dāmu Jūdzi un nāca laukā no greznajiem veikaliem. Šīs sejas bija dzīvības pilnas, sievietes bija laimīgas par to, ka dzīvo tieši tur un tieši tad. To varēja redzēt Medisonskvērā sastapto ļaužu sejās. Garam ejot, to varēja manīt viņu acīs, gluži tāpat kā prieku hut laukā, ziemā, pilsētā, kuru viņi mīl. Un arī Brodveja lejasdaļas vīriešu sejās; viņi steidzās pa ietvēm, apzinādamies laika un naudas vērtību, un pusdienas laikā apstājās, lai pārbaudītu savu lielo pulksteņu precizitāti, salīdzinot tos ar Western Union sarkano laika bumbu; tiesa, viņu sejas bieži bija domīgas; daži izskatījās noraizējušies, daži — alkatīgi vai bažīgi, citi — pašapmierināti un it kā pārliecināti par savu nemirstību. Sejās mainījās visdažādākās izteiksmes, tāpat kā šodien, taču cilvēki interesējās arī par savu apkārtni, apstājās pie Hadnata milzu termometra, lai noskaidrotu gaisa temperatūru. Un, vissvarīgākais, viņi apzinājās, ka tiem ir kāds mērķis. Un varēja skaidri redzēt, ka viņiem — dievs pasargi! — nebija viss apnicis! Tikai paskatoties uz viņiem, man kļuva skaidrs, ka šie cilvēki iet pa dzīvi ar neapšaubāmu pārliecību, ka viņu esībai ir jēga. Un šāda sajūta ir ko vērta; to pazaudējot, cilvēks zaudē kaut ko ļoti būtisku.
Tagad sejas nevar redzēt šādu izteiksmi; kad cilvēki ir vieni, viņu sejas ir tukšas un noslēgtas. Es gāju garām cilvēkiem, kuri soļoja divatā vai grupiņās un sarunājās, brīžiem smējās, palaikam bija vairāk vai mazāk dzīvotpriecīgi, taču tikai savā pulciņā. Ļaudis bija noslēgušies no ielas ap viņiem, sveši pilsētai, kurā dzīvo, šķirti no tās un aizdomīgi pret to, bet 80. gadu Ņujorkā tā nebija.
Es pārbaudīju savus iespaidus. Pie 23. ielas es pagriezos uz rietumiem, nogājis puskvartālu paMedi- sonskvēru, nostājos ietves malā, lai nebūtu pa kājām gājējiem, un lūkojos uz parku. No šejienes tas ārēji izskatījās tāds pats. Ļaudis gāja tam cauri un apkārt. Taču neviens — un esmu pārliecināts, ka to pašu redzētu katrs, — no viņiem neizjūta ne mazāko prieku par parku. Reiz Ņujorka bija pavisam citāda, pie tam daudzējādā ziņā.
Grcmcrsijparks — izņemot pilsētas centra pusi, kur tagad bija uzbūvētas solīdas dzīvojamās majas, — izskatījās gluži tāds pats, un 19. nams arī. Es vēlreiz apstājos uz ietves un vēroju māju. Pirmā stāva logiem bija žalūzijas — šobrīd nolaistas, taču nekādu citu pārmaiņu nemanīju, un šķita neiespējami, ka Džūlija un viņas krustmāte nav kaut kur tur iekšā un neapkopj rīta soli. Es ļāvos impulsam, pirms tas paspēja izgaist. Uzskrēju pa pakāpieniem un — vēl viena pārmaiņa, taču es nepievērsu tai uzmanību — piespiedu elektriskā zvana pogu. Pēc sekundēm piecpadsmit, kad sāku jau pārdomāt, kāda sieviete atvēra durvis un, jautājoši savilkusi uzacis, vēroja mani. Viņai bija biezi, balti, no pieres atglausti un ar lenti saņemti mati; man šķita, ka viņai ir vairāk nekā četrdesmit gadu, taču augums izskatījās ineitenīgs; mugurā viņai bija oranžas bikses, kas labi saderējās ar baložzilo svīteri, un kaut kādas sudrabotas drānas vestīte. Sieviete izskatījās ļoti patīkama; es noņēmu cepuri un teicu:
— Atvainojiet, es pazinu cilvēkus, kas agrāk dzīvoja šai mājā. Pirms dažiem gadiem. Mis Džūliju Šarbono un viņas krustmāti. Taču, kā redzu, viņas vairs te nedzīvo.
— Nē, — sieviete pieklājīgi atbildēja. — Mēs dzīvojam te deviņus gadus. Iepriekšējie īrnieki bija te nodzīvojuši četrus gadus, un viņu uzvārds nebija Šarbono.
Es pamāju ar galvu, it kā būtu to jau gaidījis; ta tas, protams, arī bija. Es vilcinājos aiziet, vēlēdamies iemest acis hallē, un sieviete ļoti pieklājīgi pakāpās mazliet sāņus, lai es varētu labāk redzēt. Sienas bija klātas ar baltām tapetēm trauslā, zilā rakstā, un pie griestiem karājās krāšņa kristāla lustra. Halle izskatījās grezna un pavisam svešādā, tikai melnbalto flīžu grīda vēl aizvien bija tāda pati.
Protams, sieviete neaicināja mani apskatīt pārējās telpas; Ņujorkā tā nemēdz darīt. Un es smaidīju un māju ar galvu, likdams saprast, ka esmu redzējis pietiekami daudz, pateicos viņai un devos projām. Es īsti nezinu, kāpēc biju gājis uz turieni; es tikai vēlējos redzēt māju, tas bija viss. Es aizgāju atpakaļ uz 23. ielu, paņēmu taksometru un braucu uz Projektu.
Projektā šoreiz valdīja pavisam cita atmosfēra. Cilvēks pie durvīm mazajā pirmā stāva kantorītī bija Harijs, vismaz šo vārdu, ar sarkaniem diegiem izšūtu, varēja izlasīt uz viņa Bīkiju formas baltā kombinezona krūšu kabatas. Harijs mani vienu pašu liftā uzsūtīja augšā uz doktora Rosofa kabinetu; viņš teica, ka tā viņam esot vēlēts darīt, ja es parādītos. Tomēr, kad ierados pie Oskara, tur bija tikai medmāsa — lielā, glītā sieviete ar iesirmajiem matiem. Viņa smaidīja, apsveica mani, taču, kā man šķita, bez īpašas intereses; var būt, ka to jau varēja paredzēt. Māsa lūdza mani uzkavēties Oskara kabinetā; viņa piezvanīšot doktoram, un viņš drīz vien būšot klāt.
Tā ari bija; četras piecas minūtes velak Rosofs atsteidzās, pastiepa roku, lai paspiestu manējo, gluži tāpat kā agrāk, mani apsveikdams, un dedzīgi izvai- caja mani, taču arī viņš šķita savādāks. Kad pāris minūšu biju parunājis ar viņu, manīju, ka doktors ir izklaidīgs un tikai ar vienu ausi klausās manas atbildes, brīžiem nevērīgi pamādams ar galvu, iekams vēl biju paspējis atbildēt. Drīz vien jutu, ka viņš ir nemierīgs un vēlas tikt vaļā no manis, lai ar skubu dotos atpakaļ tur, no kurienes bija atnācis, jo viņš mani steidzināja uz pēcpārbaudes telpu, pat nepiedāvādams kafiju; tas nemaz neizskatījās pēc doktora, turklāt uz karstās paplātes stāvēja līdz pusei pilns kafijas vārāmais.
Dīvainības turpinājās. Šoreiz neviens no pārējiem nesteidzās uz Oskara kabinetu sastapt mani. Un Rosofs, palūdzis, lai nodiktēju īsu, bet pilnīgu atskajti par pēdējo apmeklējumu, pameta mani vienu pie pēcpārbaudes telpas durvīm, uzsita man uz pleca un aizsteidzas. Telpā bija tikai tehniķis, kas darbināja magnetofonu. Pēc brīža ienāca meitene, kas pārraksta ar elektrisko rakstāmmašīnu; viņa man pavirši uzsmaidīja un apsēdās. Es sāku ierunāt mazajā mikrofonā, kurš karājās man uz krūtīm, atskaiti par to, kas ar mani bija noticis divās iepriekšējās dienās; īsi, taču neko neizlaizdams. Pabeidzis to, es sāku uz labu laimi uzskaitīt vārdus un faktus, kas man iešāvās prātā, kā arī visu citu, ko varētu pārbaudīt.
Pēc divdesmit minūtēm es pajautāju, kur visi palikuši, un jauneklis pastāstīja, ka notiekot liela sanāksme; tā sākusies vakar un turpinoties šodien. Tas stāvokli vērta vēl neskaidrāku, un es apjautu, ka gluži kā bērns esmu uzmetis lūpu par to, ka mani neievēro.
Darbinieks pēcpārbaudē mani šoreiz noturēja divreiz ilgāk nekā citkārt. Pēc kādām četrdesmit piecām minūtēm es teicu, ka man vairs nekas nenāk prātā, ko vēl teikt, taču viņš atbildēja, ka šim esot norādījums nelaist mani vaļā kādas pāris vai vismaz pusotras stundas, ja vien es tik ilgi spējot izturēt. Mēs visi trīs sadabūjām kaut kādu draņķīgu šķīstošo kafiju no vārītāja gaitenī tieši pie durvīm; pastāvējām tur kādas piecas minūtes, pulēdamies nodabūt kafiju lejā un sarunādamies par to, kāds pēdējās dienās bijis laiks, kaut gan par šo tematu es neko daudz nevarēju izteikties. Man radās iespaids, ka viņiem dots rīkojums neizjautāt mani par pēdējo apmeklējumu, jo viņi to pat nepieminēja, un pēc piecām minūtēm mēs atkal sākām pēcpārbaudi. Es to novilku kādas pusotras stundas, kaut pārtraukumi kļuva garāki un garāki. Ik pa brīdim man vajadzēja divas trīs minūtes padomāt, lai vēl kaut ko atcerētos. Garais plikpauris, tāpat kā vienmēr, ik pa divdesmit minūtēm ienāca un paņēma jau uzrakstīto.
Beidzot atgriezās Rosofs.
Meitene uzrakstīja pēdējo manis pateikto vārdu un izrāva lapu no rakstāmmašīnas. Tehniķis apstādināja magnetofonu.
Rosofs norādīja uz krēslu sev blakus un, kad es apsēdos, teica:
— Mums ir sanāksme, Saj, liela, milzīga un svarīga. Mēs varbūt atmetīsim ar roku visam Projektam. Es vēl nezinu. Mēs gribam, lai arī jūs piedalītos sanāksmē, bet vispirms man jums šis tas jāpastāsta; tāpēc vien nebija vērts sanāksmi pārtraukt. Viss ir pavisam vienkārši. Mēs jūs ar to neapgrūtinājām, taču pirms jūsējā un reizē ar jūsējo turpinās vēl divi citi mēģinājumi. Eksperiments Vimī izgāzās. Dala no pirmā pasaules kara kaujas laukiem vēl ir palikusi tāda pati. Frenklins Millers izklupa no ierakuma, kur viņš kopā ar kājnieku vadu dubļos četras dienas bija gaidījis, kamēr beigsies imitētā artilērijas apšaude, un kāvies ar utīm. īstām. Bet, kad viņš izbrāzās laukā, tur bija tikai milzīgs tukšs lauks, sarūsējušas dzeloņstieples, iebrukuši ierakumi — pusgadsimts pēc Pamiera dienas. Viņš pats jau ir atgriezies Kalifor- nijā.
Visiem par pārsteigumu, mēģinājums pie Parīzes Dievmātes katedrāles laikam izdevās. Mūsu cilvēks tur bija mazliet mazāk nekā pusminūti, tad viņa apziņa zaudēja spēju koncentrēties dotajā situācijā, un viņš acumirklī atkal atgriezās. Bet mums šķiet — es jums kādreiz visu izstāstīšu —, ka pavisam īsu mirkli, kas ilga varbūt pusduci satrauktu elpas vilcienu, viņš stāvēja Sēnas krastā trijos no rīta 1451. gada ziemā. Ak, Jēzus! Un Denveras mēģinājums izdevās pilnīgi. Teds Brītels, nopircis pudeli zeltera, stāvēja mazajā pārtikas veikaliņā uz stūra un, dzerdams to, tērzēja ar īpašnieku. Tad viņš, gluži tāpat kā jūs, izgāja laukā un atradās Denverā Kolo- rādo štatā 1901. gadā, par to šaubu nav. Un pēc tam, kad viņš pusi dienas piesardzīgi bija tur uzturējies, viņu pārbaudīja tāpat kā jūs. Par to tagad spriež sanāksme, Saj; mēs sēdējām vakar līdz pusdiviem naktī un sākām atkal šorīt astoņos četrdesmit piecās.
Oskars savilka pieri grumbās, samiedza acis un ar delnām izberzēja tās, cenzdamies aizdzīt vai nu galvas sāpes, vai neizgulēto miegu, vai arī abus reizē.
Doktors samirkšķināja acis, paskatījās uz mani un teica:
— Jo tur kaut kas nav lāgā, es domāju, pēcpār- baudes rezultātos. Viņš nosauca draugu, ar kuru kopā bija mācījies Noksa koledžā Geilsbergā Ilinoi- sas štatā. Teds pēc tam ar viņu vairākkārt bija sastapies. Puisis dzīvoja Filadelfijā, tāpat kā Teds; telefona grāmatā lai bija. Tikai tagad vairs nav. Neviens nekad nav neko dzirdējis par viņu tā darba vietā. Viņa vārds nav sociālās apdrošināšanas sarakstos. Nekādu ziņu Noksa koledžā. Redzat, viņš vairs neeksistē. — Oskars runāja lietišķā balsī. — Viņu atceras tikai Teds, un tikai viņš viens, jo, lai ko Teds Denverā Kolorādo štatā 1901. gada ziemas vidū ir darījis un redzējis, lai cik piesardzīgi uzvedies, viņš tur ir ietekmējis kādu notikumu vai notikumus. Kaut kas ir mainījies, un tāpēc mainīsies arī turpmākie notikumi. — Oskars mazliet paraustīja plecus. — Tagad iznāk, ka šis zellis nekad nav piedzimis, tas ir viss. Kas vēl varētu būt mainījies, kas vēl pašlaik var būt citādi un par ko Teds Brītels nekā nezina — 11u, kas to var pateikt? Varbūt daudz kas, varbūt vispār vairāk nekas cits.
Mēs brīdi sēdējām un skatījāmies viens uz otru; tad Oskars strauji piecēlās.
— Par to spriež sanāksmē. Iesim!
Kad mēs iegājām lielajā apspriežu zālē, cilvēki pacēla acis uz mums; telpa bija ļaužu pilna, gandrīz visi krēsli bija aizņemti. Daži, izklaidīgi uzsmaidīdami, pamāja man ar galvu, taču tūlīt atkal visu uzmanību pievērsa doktoram Dancigeram, kas mierīgā balsī runāja. Kamēr mēs ar Oskaru pavilkām krēslus un apsēdāmies, es vēroju Dancigeru. Viņš izskatījās mierīgs, taču lielākā daļa pārējo tādi nebūt nebija; gandrīz visi bija nometuši svārkus, atlaiduši vaļīgāk kaklasaites, un neviens nemaz nepūlējās slēpt nogurumu; daudzi smēķēja, citi kricelēja ķiņķēziņus piezīmju blokos. Taču Dancigers sēdēja, atzvēlies savā krēslā, ērti sakrustojis kājas, vienu roku atbalstījis pret krēsla atzveltni, un viņa lielā plauksta ar paplašinātajām vēnām nokarājās mierīga un slābana.
— … zināšanas, kuras mēs tagad ilgstošos mēģinājumos esarn ieguvuši. — Viņš turpināja: — Nevajag nemaz uznest augšā laboratorijā visu okeāna dibenu. Viena paša urbuma parauga pilnīga analīze un šīs analīzes izvērtēšana prasa mēnešus, pat gadus. Tā mums jāizlieto zināšanas, — ja jums labāk patīk — paraugi, kurus devuši mūsu trīs izdevušies mēģinājumi. Tos studēs, un tie var sniegt jaunas zināšanas gadiem ilgiem pētījumiem. Bet mēģinājumus nedrīkst turpinātf — Doktora poza nemainījās, taču balss kļuva dobjāka, un tajā skanēja tāda autoritāte, ka es nu gan negribētu ielaisties ar viņu strīdā. — Jo nav taisnība, vienkārši nav taisnība, ka mums jāturpina eksperimenti tikai tāpēc, ka esam atklājuši, kā tos var izdarīt. Kad zinātnei paveras gandrīz pilnīgi jaunas iespējas atklāt dziļākās Visuma mīklas, kļūst aizvien skaidrāks un skaidrāks, ka mums nevajag un mēs bez nepieciešamības nedrīkstam darīt kaut ko tikai tāpēc, ka esarn iemācījušies to darīt. Man nav plaši jāizklāsta šīs sanāksmes dalībniekiem, pierādot ar piemēriem, kādas sekas varētu būt, ja šo patiesību pietiekami nenovērtētu. Mācība ir skaidra. Un briesmas, kādas var izraisīt tikai vel viens vienīgs mēģinājums, ir tikpat skaidras. Mes nedrīkstam spert vairs ne soli pagātnē. Mēs vairs nekad nedrīkstam iejaukties tajā ne vismazā- kaja mērā, jo mēs nezinām, kāds ir šis vismazākais mērs. Mēs vēl nemaz nezinām, kādas sekas ir mistera Morlija pēdējam apmeklējumam, bet, ja ar dažiem mūsu piesardzības pasākumiem būsim izvairījušies no jebkādām nopietnām sekām, tad tā būs tikai akla laime. Cilvēks, kas neizcēlās ne ar ko sevišķu — kaut gan esmu pārliecināts, ka pats sev viņš bija pietiekami svarīgs, — vairs neeksistē. Ļoti dīvaini, taču pilnīgi precīzi formulējot — nekad nav eksistējis.
Ienāca, īstenībā ietipināja uz pirkstgaliem garais plikgalvis — tas no pēcpārbaudes telpas. Pulkvedis Esterhāzi viņu tūlīt pamanīja un pacēla roku; vīrietis piesteidzās pie pulkveža, pasniedza pāris papīra lapu, kaut ko nomurmināja pulkvedim pie auss, tas pamāja ar galvu, un plikpauris atkal uz pirkstgaliem iztipināja laukā.
Dancigers turpināja:
— Citādi mūsu pasaule, šķiet, būtībā nav pārvērtusies. Taču nākamajā reizē var būt citādi, neiedomājami, katastrofāli citādi. Šā Projekta turpināšana būtu visrupjākā patmīlība un pārgalvīga bezatbildība. Man šķiet, mums bija jāsasauc šī apspriede; mums vajadzēja visu pārrunāt pilnīgi visos sīkumos. Bet nevar būt nekādu šaubu par mūsu lēmumu, mums nav citas iespējas.
Viņš apklusa un aplaida skatienu apkārt galdam, it kā prātodams, vai būs jautājumi, taču apšaubīdams, vai tādi vispār varētu rasties. Kāds vīrietis pret galda vidu nedroši pacēla roku, nolaida to, tad pacēla atkal. Man viņa vārds bija izkritis no prāta; tas bija jaunais vēstures profesors no kādas austrumu universitātes, kas man drīzāk atgādināja televīzijas komiķi. Dancigers, savilcis pieri grumbās, pamāja viņam ar galvu, un vīrieša seja pietvīka. Beidzot — balss gan bija īsti profesoriska — viņš teica:
— Protams, doktor Danciger, jums ir pilnīga taisnība. Un skaidrs, ka es nedomāju ar jums strīdēties. Neesmu piedalījies visās apspriedēs — nepaspēju —, un nemaz nemēģināšu izlikties, ka daudz ko saprotu no tā, kas notiek. Es tikai prātoju — man tiešām ļoti grūti no tā atteikties, ja tas vispār ir iespējams, — vai nevarētu izmantot kaut kādu, es teiktu, «absolūto novērotāju». Nezināmu, neredzamu, tādu, kas neiespaidotu nevienu notikumu. Ak dievs, paslēpts, pilnīgi nemanāms cilvēks «Hamleta» pirmuzvedumāl Cilvēks, kas būtu noslēpies jau ilgi pirms skatītāju un aktieru ierašanās un paliktu neredzams vēl ilgi pēc izrādes. Vai arī «absolūtais novērotājs»… Nu, ir vismaz viena tāda Dizraeli kabineta sēde, ka es pārdotu savu dvēseli, lai uzzinātu, kas tur īsti noticis, nevienam nav skaidrs, kas tur lemts, bet tas ir svarīgi. Tas ir viss, ko es lūgtu — ja varētu studēt iespēju par «absolūto novērotāju». Meklējot veidu …
Taču Dancigers bija sācis lēni purināt galvu, un vēsturnieka balss izdzisa.
— Es saprotu, ko jūs vēlaties. Un es saprotu šo kārdinājumu, jo arī pats to izjūtu. Taču nevar būt nekādas pilnīgi drošas noslēpšanās; esmu pārliecināts, ka arī jūs to saprotat. Un, ja nav absolūtas drošības, risks paliek. Mēs esam uzzinājuši, ka nedrīkstam riskēt, un nekādi strīdi nevar likvidēt šo faktu.
Neviens cits vairs neko neiebilda, un Esterhazi tūlīt sāka vieglas sarunas tonī:
— Man šķiet, ka es varētu gandrīz vārdu pa var- dam atkārtot doktora Dancigera teikto, tik uzmanīgi es to noklausījos. Un ceru, ka arī visi pārējie tāpat.
Doktora Dancigcra ieteikums vispār nav debatējams. — Pulkvedis mazliet pamāja ar roku, it kā atvainodamies. — Kaut gan mēs neesam pārrunājuši vēl pilnīgi visu. — To viņš pateica tā, it kā viņam būtu ļoti nepatīkami runāt pretim doktoram Danci- geram pat sīkumos. — Visas detaļas vēl ne, jo tagad man ir informācija, kuras pirms dažām minūtēm vēl nebija.
Rūbs baltā kreklā ar atraisītu kaklasaiti sēdēja blakus Esterhāzi. Viņš, smagi atkritis krēslā, lasīja pirms dažām minūtēm ienestās mašīnraksta lapas, un Esterhāzi norādīja uz tām:
—■ Mēs nupat saņēmām atskaiti par mistera Mor- lija pēdējo apmeklējumu, abus divus —- gan pilnīgu notikumu atreferējumu, kas ir patiešām aizraujošs, gan arī testa rezultātus. Pašlaik izgatavo kserokopijas, un drīz jums visiem tās izdalīs. Tagad — un tas ir svarīgi — mēs zinām pilnīgus pēcpārbaudes analīzes rezultātus. Misters Morlijs šoreiz nebija projām tikai pāris stundu, bet gan divas dienas, un viņa saskare ar apkārtni nebija tikai nejauša un acumirklīga. Tas bija apzināts risks, un tagad mums ir rezultāti.
Rūbs paskatījās uz Esterhāzi, un tas pamāja viņam ar galvu. Rūbs pavērās mašīnraksta lapās un izdarīja īsu kopsavilkumu.
— Nekādu izmaiņu, — viņš teica bezkaislīgā, lietišķā balsī. — Pilnīgi viss pārbaudītais ir kārtībā.
Esterhāzi tikko manāmi, gandrīz skumīgi pamāja ar galvu; žests nozīmēja, ka fakti paliek fakti, ne jau viņš ir tos izdomājis, ne jau viņam bijusi iespēja tos kontrolēt — viņam neatliek nekas cits kā tikai pieņemt tos.
— Un, ja tas ir tā, — pulkveža balss atbilda viņa žestiem, — esmu pārliecināts — visiem ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nepildītu savu pienākumu pret dok
toru Dancigeru, pret Projektu un pret visiem citiem, ja neapspriestu ari šā fakta nozīmīgumu.
Viņš paskatījās uz apspriedes dalībniekiem, it kā aicinātu tos izteikties, un Rūbs tūlīt sāka runāt.
— Okei, — viņš teica, it kā pieņemdams uzaicinājumu sākt disputu, — kādi ir šie fakti? Nekādu seku, nekādu izmaiņu, nekāda ļaunuma no tā, ko mēs uzskatām par apmeklējumu, lai cik īss tas arī bija, Parīzes pilsēta — drīzāk gan laikam ciematā —- 1451. gadā. Un, ja notikumu virkne būtu grozīta, tad visas izmaiņas jau sen ir izzudušas. Nekādu seku, nekādu pārmaiņu, nekāda ļaunuma no Saja Morlija pirmā īsā apmeklējuma. Arī no otra ne, kaut gan tas bija diezgan ilgs, ieskaitot braucienu cauri pusei pilsētas, turklāt kopā ar pavadoni. Un tagad: nekādu seku, nekādu pārmaiņu, nekāda ļaunuma no apmeklējuma, kas ilga divas dienas, kuras Morlijs nodzīvoja ļaužu pilna mājā, ne tikai iejaucoties notikumos, bet arī pats izraisot tos, turklāt tādus, — Rūbs pamāja uz mašīnraksta lapām uz galda, — ka man būtu grūti tiem noticēt, ja nezinātu, cik maz viņam spēju kaut ko safantazēt.
Viņš pāri galdam uzsmaidīja man, un zālē bija dzirdami klusināti smiekli.
Rūbs beidza smaidīt, paraustīja vienu savu inasīvo plecu un sacīja:
— Rezumējot jāsaka: Brītels radīja izmaiņu. Taču niecīgu. — Viņš ātri pameta acis uz Dancigeru. — Protams, svarīgu cilvēkam, kuru tā skāra, taču …
— Un ar kuru iepriekš neviens neaprunājās, — Dancigers piebilda, — vai viņš vēlētos sevi upurēt.
— Tiesa, un es to ļoti nožēloju. Bet salīdzinājumā ar milzīgo iespējamo labumu pārējai pasaulei, es atkārtoju — un es domāju reāli — pārmaiņa ir niecīga. Pat vēl svarīgāk — daudz ilgāko un sarežģītāko izdevušos mēģinājumu iespaids līdzinās nullei.
Nullei. No tā jāsecina, ka Brītela rīcības rezultāts bija tikai nelaimīgs gadījums. Tātad, pārdomājot, vai turpināt Projekta eksperimentus — pilnīgi respektējot doktora Dancigera uzskatus —, es lieku priekšā, ka tos var turpināt ar iepriekš aprēķinātu zināmu risku.
— Nolādēts! — Dancigera dūre tā triecās pret galdu, ka pelnu trauks palēcās, pa pusei apgriezās un nokrita ačgārni uz galda, virpuļodams un griezdamies kā monēta, un izbārstīja cigarešu galus un pelnus, līdz beidzot nograbēdams aprima. Cauri šim troksnim Dancigers sauca:
— Ķāds aprēķins? Es ienīstu šo frāzi! Risks, pie velna, jā! Milzīgs risks!
Viņš strauji apsvieda savu krēslu un pārliecās tālu pāri galdam uz Rūba pusi, lai varētu viņu redzēt.
— Bet parādiet man savus aprēķinus!
Iestājās ilgstošs klusums; Dancigers nekustīgi vērās Rūbā un Rūbs neaizgriezās un nenovērsa acis, tikai vairākas reizes labsirdīgi pamirkšķināja, lai parādītu, ka nejūt naidu un ka viņam prātā nenāk cīnīties ar Dancigeru acu kaujā. Tad Dancigers izslējās un mierīgi teica:
— Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka vienā no četriem, varbūt pieciem veiksmīgiem mēģinājumiem mēs esam ietekmējuši pagātni. Un tātad arī tagadni. Tas ir viss, ko mēs zinām. Nākamais mēģinājums var beigties ar katastrofu. Nav nekādas iespējas aprēķināt risku, Rūb. Jo nav nekāda aprēķina, ir tikai risks. Kas mums visas pasaules vārdā ir devis tiesības izšķirt, ka jāriskē?— Viņš uzmeta skatienu Rūbam, tad lēnām pārlaida acis visam galdam. — Kā šā Projekta vadītājs un tā radītājs es pavēlēšu — ja man tas būs jādara — pārtraukt darbu Projektā un turpināt tikai mums jau esošo materiālu pētīšanu. Neviens nevar ienīst šadu nepieciešamību vairāk kā es. Bet tas ir jādara.
Pēc tam labu brīdi vajadzēja valdīt klusumam, un tā arī bija. Kad beidzot Esterhāzi sāka runāt, viņš to darīja, it kā meklēdams vārdus un nožēlodams; bija skaidrs, ka viņam ir grūti pateikt:
— Es … — Viņš apklusa, it kā norīdams kamolu. —• Es … nepavisam nevaru saņemties, lai apstrīdētu to, ko doktors Dancigers var teikt par Projektu. Man ļoti gribētos šo apspriedi pārtraukt, uz kādu laiku atlikt un visu pārdomāt, apsvērt. Tomēr daudzi no jums ir braukuši tālu ceļu. Un neviens nebija paredzējis, ka arī šodiena vēl būs jāpavada šeit; nedomāju, ka mēs varam gaidīt. Un, ja tā, ja esam sākuši par to runāt, esmu spiests nevis disputēt, bet atgādināt jums — man tas ir jādara, doktor Danciger, — ka jebkurš izšķīrējs lēmums attiecībā uz Projektu ir jāpieņem četru galveno padomes locekļu vairākumam, un pats prezidents, ja tas vajadzīgs, nodod savu — piekto un izšķīrēju balsi. No šiem četriem locekļiem doktors Dancigers, protams, ir pirmais, pārējie ir misters Prīns, prezidenta pārstāvis misters Fcscndens un es. Es, protams, neizvērsīšu šo gadījumu par oficiālu incidentu, taču ir pilnīgi skaidrs, ko domā doktors Dancigers, tāpat kā nepārprotama ir arī mana un mistera Prina nostāja. Tātad, ko domājat jūs, mister Fesenden? Vai esat jau kaut ko izlēmis?
Es nezināju, kurš ir Fesendens, kamēr viņš nebija atkāsējies un sācis runāt. Tas bija gadu piecdesmit vecs vīrs ar diezgan papliku pakausi, kuram viņš bija pārsukājis pāri šķipsnu iesirmu, brūnu matu, lai pakauša plikumu paslēptu vismaz pats no sevis. Sejas lejasdaļa bija patukla, un viņam bija brilles tik tievos metāla rāmīšos, ka tos nemaz nevarēja saskatīt. Ja es būtu redzējis viņu kaut kur agrāk, viņš nebūtu palicis man atmiņā.
— Es gribētu apdomāt, par ko balsot, ja tiešām tik tālu nonāktu. Krietni un rūpīgi. Bet, godīgi runājot,
man jāatzīst, ka es laikam pievienotos jums, — viņš atbildēja.
Esterhāzi pavēra muti, gribēdams ko teikt, taču Dancigers ierunājās pirmais:
— Tad tas ir tā? Tātad tāds ir lēmums?
Esterhāzi sāka taisnoties:
— Es nedomāju, ka ir formāls …
Bet Dancigers viņu strupi un rupji pārtrauca:
— Beidziet blēņoties; tāds ir lēmums? — Viņš brīdi nogaidīja, tad izbrēca tikai vienu vārdu: — Nu?
Esterhāzi saknieba lūpas un nogrozīja galvu; situācija bija neveikla.
— Tā iznāk, doktor. Vienkārši …
— Es atsakos no amata. — Dancigers piecēlās un pagriezās, lai noliktu krēslu vietā un tiktu projām no galda. i
— Pagaidiet! — Esterhāzi piecēlās. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas notiktu tā. Es gribu ar jums parunāt. Divatā. Pēc dažām minūtēm.
Es apbrīnoju veco vīru: es nekad nebiju redzējis, ka viņš kaut uz mirkli zaudētu cieņu. Arī tagad ne. Viņš cēli neizsoļoja laukā, vētraini neatteicās; tāds teatrālisms viņam bija pretīgs. Viņš mirkli vilcinājās, tad teica:
— Protams. Bet tas ir jau noticis. Neviens nepārdomās, un neviens nepiekāpsies. Es jūs gaidīšu savā kabinetā, pulkvedi.
Tad pilnīgā klusumā Dancigers devās uz durvīm un izgāja laukā.
— Man tas nepatīk! — galda galā atskanēja kāda balss, un mēs visi pagriezāmies, lai redzētu runātāju. Tas bija jauns, tukls vīrietis ar pliku pakausi; es atcerējos, ka tas laikam ir kāds no Kalifornijas universitātes. Viņš izskatījās inteliģents un tagad arī pārskaities. Viņš teica:
— Man nav balsstiesību, vispār šai lietā nav lielas teikšanas, un es ari neesmu sevišķi ieinteresēts. Esmu meteorologs un atrodos šeit galvenokārt tāpēc, lai sniegtu ziņojumus savai universitātei. Tomēr es neiešu projām, nepajautājis: kā gan mums pietiek drosmes rīkoties pretēji doktora Dancigera lēmumam?
— Dzirdiet, dzirdiet! Kā teiktu angļi… — kāds iesaucās apmierinātā balsī, kā zellis, kuru cīņa patiesi iepriecina, kamēr plūcas divi citi.
Man šķita, ka atbildēs pulkvedis Esterhāzi, tomēr piecēlās Rūbs, lēnām, gluži mierīgs, nesteidzīgs un — man iešāvās prātā — pilnīgi pārvaldīdams stāvokli.
— Kā? Tāpēc, ka mēs nepārtrauksim eksperimentus. Nekad. Nevar izdot biljonus, lai sūtītu cilvēku uz Mēnesi, bet pēc tam pārdomāt un to nedarīt. Neviens taču neizgudro lidmašīnu, lai to pārbaudītu un atkal atgudrotu, tāpēc ka kādu dienu no tās varētu nomest bumbu. Kaut ko tik varenu kā šis Projekts vienkārši nepārtrauc; tā cilvēce nekad nav rīkojusies. Risks? Jā, var būt. Jā, protams. Bet kuru tas kādreiz ir apturējis? Kuru no tiem, kuru dzimšanas diena ir kļuvusi par nacionāliem svētkiem? Mēs turpināsim. Mēs…
— Kas ir «mēs»? — iesaucās kāda nikna balss; es nekad neuzzināju, kas tas bija.
— Mēs visi, — Rūbs mierīgi atbildēja, paliecies uz priekšu pāri galdam, ar visu svaru balstīdamies uz pirkstu kauliņiem, — kas esam šai Projektā ieguldījuši bezgala daudz laika un milzīgas pūles — lielu daļu savas dzīves. Pie joda, padomājiet taču! Vai jūs patiešām pieļaujat, ka Projektu pārtrauks? Atmetīs? Aizmirsīs? Tas nu gan nenotiks, mani kungi! Tātad — kāpēc mēs te sēžam un strīdamies?
Ar to jautājums bija izšķirts, kaut gan sarunas vēl kādu brīdi turpinājās. Atnesa un izdalīja manas atskaites un testa rezultātu kopijas; katrs eksemplārs bija numurēts, tās vajadzēja izlasīt tepat un pirms promiešanas nodot atpakaļ. Diezgan daudz cilvēku pacēla acis no savām kopijām, lai paskatītos uz mani un izbrīnā nogrozītu galvu, un es pamanījos viņiem uzsmaidīt. Diskusija turpinājās, daži piekrita, ka Projekts piesardzīgi jāturpina, citi vēl skaļi prātoja par to. Man šķiet, ka ne viens vien padomes loceklis agrāk nebija sapratis, cik maza nozīme viņam bijusi Projekta norisē. Sanāksmi beidza Esterhāzi, ļoti taktiski atgādinot padomes locekļiem, ka viss, ko viņi zina par Projektu, ir stingri konfidenciāls. Pēc tam viņš pateicās apspriedes dalībniekiem un teica, ka nākamās apspriedes diena tikšot viņiem paziņota.
Rūbs zināja, ka man vēl jāizšķiras, un, līdzko es atstāju konferenču zāli, tūlīt bija man blakus. Gaitenī viņš aicināja mani aiziet uz bāru Sestajā avēnijā, kur pāris reižu bijām jau bijuši un kur varēja paēst lenču. Es teicu, ka vispirms gribu sastapt doktoru Dancigeru, un mēs kopā aizgājām uz viņa kabinetu. Dancigera sekretāre sacīja, ka pie viņa esot pulkvedis Esterhāzi un, kā liekoties, būšot tur vēl labu laiku, kas, šķiet, Rūbu nemaz nepārsteidza. Es miru vai nost aiz izsalkuma un tāpēc aizgāju kopā ar Rūbu paēst lenču; mēs abi izstrēbām pa lielai bļodai sakņu viras un apēdām katrs sendviču ar pastrami
Es negribu sīkumos atstāstīt katru vārdu, ko mēs runājām. Mēs pasūtījām lenču, tad Rūbs ļoti lietišķi un klusā balsī pateica, ka, lai gan viņi cerot, ka es turpināšot strādāt Projektā — jaunus kandidātus nebija viegli sameklēt, un to apmācība bija ilgs un lēns process —, tomēr es nekādā gadījumā neesot Projektā būtiski nepieciešams. Ja es aiziešot, tas viņus skumdināšot, taču mani droši vien varēšot atvietot. Protams, es to zināju. Vismaz tā ir reāla iespēja, kaut ari ne tik absolūti droša, kā Rūbs centās iestāstīt. Un man pārskrēja sīks drebulis, kad dzirdēju par to runājam, jo es nekādi nespēju pats sev noliegt, ka man grūti iedomāties, ka vairs nekad neiešu atpakaļ. Bet es tikai māju ar galvu un teicu: «Protams», taču piezīmēju, ka, ja izlemšu turpināt darbu Projektā un tomēr jutīšu, ka tas nav pareizi, manai sirdsapziņai nebija līdzēts.
Atnesa mūsu sendvičus, mēs sākām ēst, un Rūbs, ar baudu notiesājis pusi sendviča un atlikušo nolicis uz kartona šķīvīša, atlaidās krēslā, lai atbildētu man. Balsī, kuru nevarēja sadzirdēt tālāk par kādu jardu, viņš teica:
— Saj, doktors Dancigers ir vecs vīrs. Saprotiet to. Un viņam pietiek ar to, kas Projektā panākts līdz šim. Viņam tā ir kulminācija; viņš ir sasniedzis, ko gribējis. Un, ja tas būtu viss, viņš būtu apmierināts. Es viņu mīlu, patiešām mīlu. Taču viņš ir sirmgalvis, kuru apsēdušas bailes no riska. Paklausieties tikai, ko viņš stāsta, un jūs gūsiet pārliecību, ka pat ar paska- ļākām šķavām 1882. gada janvārī jūs varētu izraisīt notikumu ķēdi, kas uzspridzinātu visu pasauli. Taču tas nevar notikt; tam nebūtu vairāk seku kā tad, ja jūs nošķaudītos tieši tagad un tieši šeit. Pamēģiniet, Saj! — Viņš uzsmaidīja man un atkal ķērās pie sendviča. — Nu, nošķaudieties! Te ir pārdesmit cilvēku. Un, velns lai parauj, nekas nenotiks! Pie joda, cilvēki nenolemj precēties vai neprecēties, darīt vai nedarīt kaut ko svarīgu tikai kāda svešinieka ikdienišķas un neievērojamas rīcības dēļ. Jūs pat neizaicinājāt to zelli, to Pikeringu. Acīmredzot tāds ir viņa raksturs, viņam tā jārīkojas, un viņš gluži tāpat būtu izdarījies, vai nu tas būtu jūs, vai kāds cits. Tas galīgi neko nenozīmē; īsteni svarīgus notikumus tik ikdienišķi neierosina. Tie ir tik daudzu savstarpēji saistītu svarīgu spēku rezultāts, ka tāpēc ir nenovēršami, tos neizraisa kāds sīkums. Ja vien jūs nedodaties atpakaļ un ar nodomu neizdarāt kaut ko tik būtisku, ka tam ir jāizmaina kāds svarīgs notikums, jūs iespaidojat ļoti maz vai arī neiespaidojat nemaz. Vai vēlaties kadu saldo?
Es atbildēju, ka nevēlos, un Rūbs pasūtīja ābolkūku un vēl vienu kausu alus. Es daudz nerunāju un nestrīdējos ar viņu. Sēdēju šaubīdamies un apmulsis. Rubs ēda ātri, ar vienu kodienu ceturtdaļu ābolkūkas, kurai sekoja ceturtais kauss alus. Pēkšņi viņš impulsīvi uzsmaidīja man — varen jauks puisis! — un teica:
— Dieva deļ, Saj, palieciet pie mums. Velns lai parauj, līdz šim jūs nevienam neesat neko nodarījis, jūsu rīcība neko nav ietekmējusi, un tas ir pierādīts. Un tāpat būs arī turpmāk, ja jūs būsiet piesardzīgs.
Mēs vēl drusciņ parunājām par to, kas man bija atgadījies Gremersijparkā 19, un Rūbs, ērti atzvēlies nodalījuma kaktā, kūpināja savu cigāru. Es viņam mazliet pastāstīju, kādas jūtas manī izraisīja Ņujorka toreiz un tagad. Rūbs klausījās kā apburts, tad teica:
— Es zinu, ka nevaru to izdarīt. Mēģināju jau sen pirms jūsu ierašanas un nevaru to panākt. Ak dievs, kā apskaužu jūs.
Rūbs paskatījās pulkstenī un negribīgi uzslējās kājās; viņš jau gandrīz bija lauka no nodalījuma, tad pēkšņi pasniedzās pāri galdam un uzlika roku man uz apakšdelma.
— Man īstenībā nemaz nevajadzēja jūs pierunāt, Saj, jo jūs to saprotat tikpat labi kā es. Projektu nevar pārtraukt. Un, tā kā jūs gribat palikt pie mums, nav nekādas jēgas iet projām.
Es nomurmināju kaut ko, kas nebija ne jā, ne nē. Rūbs izslīdēja no nodalījuma. Arī es piecēlos. Atpakaļceļā uz noliktavu mēs runājām par futbolu. Es vēl tagad kaunos; man nav nekāda attaisnojuma. Es vienkārši nevarēju atteikties no iespējas doties atpakaļ, es to apzinājos, un tas ir viss.
Kad aizgājām uz Dancigera kabinetu, viņš jau bija projām, cik varēju noprast, uz visiem laikiem. Dancigera sekretāre iedeva man viņa telefona numuru un adresi; viņš dzīvoja kādā daudzdzīvokļu namā Bron- ksā. Es no sekretāres aparāta piezvanīju, taču neviens neatbildēja; droši vien viņš vēl nebija paspējis tikt līdz mājām. Kad noliku klausuli, es vēl brīdi paturēju roku uz aparāta, tomēr nepiezvanīju Keitai; vai tiešām es centos novilcināt sastapšanos ar viņu?
Mazliet vēlāk, iedams pa pilsētu uz viņas veikala pusi, es lauzīju par to galvu. Centos sev iestāstīt, ka biju pārāk aizņemts, ka man nebija neviena brīva brīža, lai piezvanītu Keitai. Tomēr, lai arī tā bija taisnība, tā tomēr nebija visa taisnība. Vai šai nepatikai piezvanīt — tāda tomēr bija, kā man pašam bija jāatzīst, — nebija kāds sakars ar Džūliju? Tiesa, Džūlijas tuvums mani vienmēr bija satraucis, tomēr nedomāju, ka iemesls bija tikai Džūlija.
Varbūt tās bija jaunās ziņas, kas man jāpastāsta Keitai — ka Airas tēvs bijis vienkāršs krāpnieks, blēdis un izspiedējs? Bet viņš jau bija miris sen pirms Keitas piedzimšanas, nebija viņas radinieks, un Airu šī vēsts vairs nespēj sāpināt. Es nezināju, kas tas ir, un straujā solī devos uz viņas veikalu.
Kad mēs augšā, Keitas mazajā dzīvoklītī, iedzērām pa malkam un virtuvē vārījās kartupeļi, es nevarēju saprast, kāpēc biju vilcinājies sastapties ar viņu. Šī bija vienīgā vieta, kur vēlējos būt, un mani šeit vēl gaidīja daudzas stundas, kuras solījās būt ļoti jaukas.
Kamēr mēs mazliet iedzērām un paēdām pusdienas, Keita, protams, ar sevišķu ziņkāri gaidīja, ko es viņai pateikšu; viņa bija redzējusi laiku un vietu, par kuru es stāstīju, bija kaut uz mirkli apskatījusi Džeiku
Pikeringu. Un, kad es stāstīju par Kārmodiju, viņa sēdēja gandrīz nepakustēdamās, ar pavērtām lūpām, aizrāvusies. Kad pateicu viņai par Dancigeru, Esterhāzi un Rūbu un ko pats esmu izlēmis, viņa noklausījās, tad izteica pāris piesardzīgu un atturīgu piezīmju, bažīdamās, ka varētu ietekmēt manu lēmumu. Es zināju, ka Keita nespēj neko darīt — viņa būtu laimīga, ja es dotos atpakaļ.
Viņa piecēlās no galda, iegāja guļamistabā un atgriezās ar sarkanajiem kartona vākiem. Un mēs atkal apskatījām dīvaino melnbalto Endrū Kārmodija kapakmens momentuzņēmumu. Tur, starp noziedējušām pienenēm un reto zālīti, tas stāvēja noslēpumains — kapakmens karikatūra. Uz akmens asi un skaidri izcēlās dīvainais zīmējums: ne vārda, ne uzvārda vai datuma, tikai aplī iezīmētā deviņstarainā zvaigzne, kuru veidoja desmitiem dūrienu akmenī. Neticami, ka šo zīmējumu mēs bijām redzējuši iespiestu sniegā pie laternas staba pamatnes Brodvejā Ņujorkā 1882. gada 23. janvārī.
Mēs vēlreiz apbrīnojām zilo aploksni un ar melno tinti rakstīto adresi; tintes dzelzs daļas rūsganas vizēja cauri melnajai krāsai. Keita izpurināja no aploksnes zīmīti un skaļi izlasīja pirmās rindas virs locījuma: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas marmoru Tiesas namā, lūdzu, ierodieties nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.»
Keita nolaida zīmīti zemāk un paskatījās uz mani.
— Un tagad mēs zinām, — viņa bijīgi teica. — Mēs patiešām zinām, kas noticis parkā. Es priecājos, ka Aira to neuzzināja. — Viņa atkal pacēla zīmīti augstāk un izlasīja to, kas bija rakstīts zem locījuma: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul» — ai, kas gan ir trūkstošais vārds! — «Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums», — viņa apklusa, lai norādītu uz otru trūkstošo vārdu vai vārdiem, — «nav iespējams nedz to noliegt, nedz ari no tās izbēgt. Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»
Keita ielika zīmīti atpakaļ aploksnē.
— Izdari visu, ko viņi vēlas, Saj, taču manis dēļ uzzini, ko nozīmē šī vēstulīte! Tāpēc tu nedomā par Dancigeru, vai ne? Tev ir jādodas atpakaļ; tu nevari tur neko līdzēt.
Un es pamāju ar galvu.
Esterhāzi pietika pieklājības tūlīt no rīta neievākties Dancigera kabinetā. Mēs satikāmies Rūba mazajā skabūzītī. Rūbs, kreklā izmeties, tālu atslīdzis atpakaļ grozāmajā krēslā aiz sava rakstāmgalda, saņēmis rokas aiz pakauša, uzsmaidīja man. Pulkvedis pa pusei sēdēja, pa pusei bija atspiedies uz Rūba galda stūra, ļoti kārtīgs, savā pelēkajā gabardīna uzvalkā un baltajā kreklā ar tumšo kaklasaiti izskatīdamies gandrīz vai kā formā. Es nosēdos uz krēsla abiem pretim.
Vienīgais, ko viņi varēja man pateikt, — ka man jādodas atpakaļ un jāturpina iesāktais. Viņi gribēja zināt visu, ko es vēl varētu atklāt par Endrū Kārmodiju un to, kas notika starp viņu un Džeiku Pikeringu. Rūbs teica, ka to it sevišķi vēloties uzzināt vēsturnieki; divi vēsturnieki kopā ar asistentiem Kongresa bibliotēkā rokot augšā visu, ko varot atrast, par viņa attiecībām ar Klīvlendu; otra tāda pati grupa darbojoties Nacionālajā arhīvā. Jebkas, ko es uzzinātu, varētu paplašināt vai tuvāk paskaidrot visas ziņas, ko tiem izdosies atrast. Projekta kontroltesta rezultāts, tā viņi cerēja, varētu būt reāla metode mūsu vispārējo vēstures zināšanu paplašināšanai.
Atpakaļceļā uz Dakotu — Rūbs mani aizveda — es centos sev iestāstīt, ka daru pareizi, ka citādi rīkoties nevaru, ka argumenti, kurus biju dzirdējis un arī pats izdomājis, ir pietiekami. Man tomēr bija jālauza galva — ja 1as ir tiesa — , kāpēc es jūtu, ka rīkojos nepareizi? Un, ja biju tik pārliecināts, ka daru pareizi, kāpēc nebiju runājis ar doktoru Dancigeru? Laiks viņam piezvanīt man būtu atradies un ari tagad vēl bija. Taču es zināju, ka to nedarīšu.
17
Atstāt Dakotu un iziet ārā atpakaļ 1882. gada ziemā man bija kļuvis par paradumu. Tagad es pie šā procesa biju jau pieradis; man vairs nebija nekādu šaubu, es vairs nebažījos, vai tas tiešām notiks. Es skaidri zināju, ka esmu atpakaļ, un man tas bija pats par sevi saprotams. Tāpēc šķita pavisam dabiski, ieejot Centrālajā parkā — pa dienu bija snidzis —, ieraudzīt dučiem un dučiem zirgu vilktas kamanas slīdam pa visiem parka ceļiem.
Es apstājos uz takas un ātri uzskicēju šo ainavu. Daudz vēlāk es to pabeidzu, ļoti rūpīgi strādājot tā perioda stilā, jo man tas šķita sižetam vispiemērotākais. Tā redzama nākamajā lappusē. Aizmugurē slejas Dakota. Un es vēlētos, kaut jūs varētu dzirdēt brīnišķīgi izgreznoto sudrabaino aizjūga zvārgulīšu skaņu.
Tālāk parka, uz to pusi, kurp gāju, uz dīķa slidoja, un bērni virpuļoja pa visu parku kā bišu spiets. Lielākie, nometušies uz vēdera, laidās ar zemām koka kamaniņām; vecākās māsas un brāļi, un pieaugušie vizināja līdz ausīm ievīstītus mazākos bērneļus kamaniņās ar platām sliecēm. Vienas tādas pabrauca man garām, tās vilka vīrs ar sirmu bārdu, ģērbies pēc sen pārdzīvotas modes — getrās, ļoti piegulošās biksēs; galvā viņam bija dīvains, nespodrs cilindrs ar platāku augšpusi. Vecajam vīram droši vien vairs daudz netrūka no astoņdesmit, un, vilkdams kamaniņas, viņš
smaidīja — tāpat kā visi citi parkā, viņš izjuta prieku. Arī es priecājos un pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu dzīvs šeit, šai vietā un šai laikā, un šai brīdī; beidzot atģidos, ka esmu laimīgs būt atkal atpakaļ.
Bet es negribēju atgriezties Gremersijparkā 19; šodien bija svētdiena, un iespējams, ka Džeiks Pikerings ir mājās. Tāpēc es iegāju kadā krogā Rietumu 57. iela; aiz cieņas pret aizliegumu svētdienās atvērt krogus tā parādes durvis bija slēgtas, kā es to uzzināju, sekodams diviem vīriešiem pa sāndurvīm. Es apēdu zupu un divus milzīgus sendvičus; es gribēju, lai sasveicināšanās un izjautāšana, un it sevišķi mana pirmā sastapšanās ar Džeiku būtu iespējami īsa, lai es varētu tūlīt iet savā istabā un pusdienu laikā pateikt, ka neesmu izsalcis. Bet, kad pagriezos ap stūri, pie mājas stāvēja divas lielas kamanas. Vienu kamanu priekšējā sēdeklī sēdēja Fēlikss Grīrs un kāda meitene, kuru es nepazinu; Fēlikss turēja grožus, meitenei klēpī gulēja viņa jaunais fotoaparāts; Bairons Dovermens pašlaik palīdzēja kadai jaunai sievietei iekāpt pakaļējā sēdeklī. Džūlija uzmanīgi nāca lejā pa kāpnēm, jo bija uzsnigusi jauna sniega kārtiņa, un Džeiks cilindrā un tumšā mētelī ar aitādas apkakli turēja viņu pie elkoņa. Viņiem sekoja Moda Torensa, un uz verandas krustmāte Ada slēdza ciet parādes durvis.
Viņi mani ieraudzīja, pirms es paspēju aizšmaukt, un sauca mani, un meta ar roku. Fēlikss aiz satraukuma bija kā bez prāta — man šķiet, meitenes dēļ — un kliedza pa visu ielu:
— Esiet sveicināts mājās! īstā laikā izbraukumam ar kamanām. Misters Pikerings noīrēja divas kamanas!
Nevarīgi mādams pretim un pūlēdamies smaidīt, es gāju pie viņiem, cenzdamies izdomāt kādu ieganstu: pārguris, ilgs brauciens ar vilcienu; laikam sākas la grippe. Es taču nevarēju piedalīties izbraukumā, es būtu piektais ritenis; abiem vecpuišiem bija viņu meitenes, bet braukt otrās kamanās es nedrīkstēju: Pikerings nikni blenzīs un tad vēl izdarīs dievs vien zina kādas aplamības; tas bija nepieļaujami. Viņi ielenca mani no visām pusēm; Fēlikss izlēca no kamanām, lai satvertu manu roku, apbērdams mani jautājumiem — kā jūtas mans brālis, kā klājas manai ģimenei? — un apsveica ar atgriešanos; nākamais manu roku sakampa Bairons; bija skaidri redzams, ka visi tiešām priecājas par manu atgriešanos, un es jutu, ka man iesūrstas acis.
Un tad manu roku nogrāba atkal kāds — to kratīja Džeiks, laimīgi uzsmaidīdams man! Es centos atbildēt: mans brālis negaidot atlabis, mājās viss ir kārtībā; priecājos, ka esmu atpakaļ! Taču es izbrīnījies blenzu uz Džeiku: viņa lielās brūnās acis bija sirsnīgas un draudzīgas, un, kad viņš kratīja manu roku, viņa smaids bija īsts, acīmredzot tikpat patiess kā visu pārējo smaidi. Džūlija man uzsmaidīja tik neviltota priekā, ka man sirds salēcās. Viņa paspieda man roku, tāpat arī Moda, bet krustmāte Ada, satvērusi manu roku, pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga.
Un pēc tam es pēkšņi vēlējos braukt kopā ar šiem cilvēkiem un nevēlējos neko citu. Krustmāte Ada paņēma manu ceļa somu, atslēdza durvis un ielika to iekšā, un Bairons un Fēlikss iepazīstināja mani ar savām meitenēm; Fēliksa meitene bija ļoti jauna un skaista, Bairona meitene — vecāka un, lai gan baku- rētaina, tomēr pievilcīga sieviete. Viņi pieklājīgi aicināja mani savās kamanās, bet, pirms es paspēju atbildēt, iejaucās Džeiks: nē, man jābraucot kopā ar viņiem. Viņš paņēma mani pie elkoņa, skubinādams kāpt iekšā, un, kad Džūlija izteica priekšlikumu, lai es braucu priekšā kopā ar viņiem, Džeiks jūsmīgi piekrita, jautādams, vai es negribot «lentes», kā es nopratu — domādams ar to grožus. Es tikai atmetu ar roku un vairs necentos saprast, kas īsti notiek. Es pieņēmu, ka Džeiks cieš no maniakālās depresijas un ir emocionāli labils. Kad atteicos kučierēt, viņš pateikdamies paņēma grožus; zirgi būtu pagriezuši galvas un ņirguši, ja es būtu mēģinājis vadīt pajūgu. Moda un krustmāte Ada sēdēja aizmugurē, Džūlija priekšā starp Džeiku un mani. Es atklāju, ka ir aizraujoši intīmi sēdēt omulīgi piespiestam pie meitenes zem pārklāja. Aizbalzīdams segu savā pusē, es uzmetu acis Džeikam, taču viņš smaidīja, turēdams rokā grožus, gatavs braucienam. Nebija īsti ērti cieši kopā saspiestiem, un es izvilku kreiso roku un uzliku to sēdekļa aizmugurē aiz Džūlijas, sargādamies, lai tikai nepieskartos viņai; pakavēties domās, cik jauki bija viņas tuvumā, bija pārāk bezmērķīgi, un es piespiedu sevi domāt par apkārtējo ainavu.
— Gatavi? — Fēlikss iekliedzās pār plecu, un Džeiks braši uzsauca, ka jā. Viņu groži reizē noplīkšķēja, abas kamanas sakustējās, un iejūga zvārgulīši atdzīvojās. Slieces slīdēja viegli, zirgi sāka rikšot, tad vēlreiz noplīkšķēja groži, mums iegriežoties ap stūri 21. ielā; zirgi, sprauslādami un siltas elpas mākuļus izpūzdami, atmeta galvas un sāka skriet, un tagad iejūga zvārguļi dziedāja.
īstenībā viss, ko es jums varu pastāstīt par dienas atlikušo daļu un vakaru — tie bija burvīgi. Sapnis. Menhetenas baltās ielas bija kamanu pilnas; gaiss visur bija zvārgulīšu mūzikas atdzīvināts. Un, ja tas izklausās pārāk liriski, es tur neko nevaru darīt. Darbdienu furgoni, kravas rati un ores bija pazuduši, pat zirgu vilktos omnibusus un tramvajus redzēja tikai paretam; ielas un ietves bija cilvēku rīcībā.
Pa ietvēm vilka kamaniņas ar mazuļiem, tur pikojās, taisīja sniegavīrus; bērni, pieaugušie, veci vīri un sievietes smējās un sasaucās. Un ielās mēs braucām garām citiem braucējiem, un arī mums drāzās garām visvisādas kamanas; mēs sakliedzāmies ar braucējiem. Lāgiem mēs sarīkojām sacensības; braucot pa Piekto avēniju, vienu brīdi trīs kamanas skrēja līdzās; braucēji bija uzlēkuši kājās, pātagas plīkšķēja, meitenes spiedza.
Kad mēs braucām kaut kur pa piecdesmito ielu rajonu, Fēliksa kamanas bija palikušas kādu puskvar- tālu aiz mums.
Fēlikss mūs panāca un parkā pārņēma vadību, un mēs lidojām pa līkumotajiem ceļiem kopā ar simtiem citu kamanu. Kaut arī braucām ātri, dažas kamanas aizsteidzās mums garām, pakavi klaudzēja, kamanas bija sagāzušās uz vieniem sāniem, reizēm pagriezienos slieces pat nepicskārās sniegam. Daži braucēji palaikam iepūta metāla ragos; tā bija viena pati skumīga, tomēr arī satraucoša metāliska skaņa, kas
vēl bridi palika karājamies gaisā. Fēlikss pievilka grožus un apstājās, lai nofotografētu ceļu, un mēs gaidījām, kamēr viņš, misiņam spīguļojot ziemas gaisā, noņēmās ar lielo sarkanās ādas un lakotā koka fotoaparātu, iestādot asumu; kamēr viņš fotografēja, es piegāju pie viņa kamanām un pastāstīju, ka parka viņā pusē, 72. ielā, esmu ievērojis dzīvojamo māju, kura man ļoti patīk, un lūdzu, vai viņš nevarētu man par prieku to nofotografēt.
— Dakota, — viņš teica. — Protams! Tikai fotografējiet jūs pats. — Un viņš pasniedza man aparātu. Es vilcinājos, tomēr gribēju to izmēģināt un pateicos viņam. Fēlikss parādīja, kā ielikt jaunu plati. Parka vidū es palūdzu Džeiku pieturēt un ar Fēliksa palīdzību nofotografēju Dakotu, kuru jūs redzat nākamajās lappusēs.
Fotogrāfijas diez cik labi neizdevās, jo ledus atstaroja gaismu un es tās pārgaismoju. Tomēr man attēli patīk — var redzēt, cik vientuļa toreiz stāvējusi Da- kota.
Tad izbraucām cauri parkam, laukā no ta un tad pa īstiem laukiem — pārsteidzoši, bet vēl aizvien Men- hetenas salā —, līdz beidzot apstājāmies pie lielas baļķu tavernas, kuru sauca par «Gabe Case». Bija jau pilnīgi satumsis, visa taverna mirdzēja gaismā, kas spīdēja laukā uz sniega garos, četrās daļās sadalītos taisnstūros; telpas bija ļaužu pilnas; lielajā stadulā bija droši vien kādas piecdesmit kamanas; zirgi bija piesieti un apsegti.
Iekšā visi galdiņi bija aizņemti, balsu murdoņa un smiekli skanēja tik skaļi, ka gandrīz nevarēja sarunāties. Fēlikss pasauca mani, un es izlauzos cauri pie viņiem, pazaudēdams savu pulciņu. Mēs pasūtījām
sendvičus un karstvīnu un stāvot — nebija neviena brīva galdiņa — mazliet patērzējām, cenzdamies pārkliegt telpā valdošo troksni, taču lielākoties tikai sa- smaidījāmies aiz tīra prieka un kūsājoša satraukuma.
Vakarā mēs braucām uz mājām — kad iznācu no tavernas, pārējie mani jau gaidīja—, un, kaut gan bija sacēlies vējš un aukstums pieņēmies, zem segām mēs jutāmies omulīgi un klusu dziedājām. Parkā sniegs dzirkstīja, un Piektās avēnijas mājas zem sniega segas mēness gaismā izskatījās noslēpumainas, kā viļņu apskalotas.
Pagriezāmies uz austrumiem, uz 23. ielu, un braucām uz Gremersijparku, un es teicu:
— Pateicos jums, mister Pikering; šis bija viens no jaukākajiem vakariem manā mūžā.
Džeiks pamāja ar galvu; viņš pašlaik smēķēja cigāru, un, tiklīdz izpūta dūmus, tie garā, tievā lentē aizvijās pāri viņa plecam.
— Priecājos, Morlij. Jūs bijāt gaidīts viesis. Zināt, savā ziņā tās bija mazas svinības, — viņš teica.
«Jā, zinu,» es nodomāju, «tu svinēji gadījumu, ka tev ar šantāžu izdevies tikt pie bagātības.»
— Patiešām? — es pieklājīgi pajautāju.
Viņš atkal pamāja ar galvu, paliecās uz priekšu, lai garām Džūlijai varētu mani labāk redzēt, un es pamanīju viņa acīs tādu kā klīrīgu pašapmierinātību.
— Jā, — viņš lēni sacīja. Vēlāk es sapratu, ka Pike- rings tīšuprāt bija visu vakaru vilcinājies, paildzinādams gaidas; tagad viņš izgaršoja prieku, pateikdams: — Mēs tavernā meklējām jūs; es gribēju, lai jūs pievienotos mūsu tostam.
Ar cigāru mutes kaktiņā viņš ņirdza par manu apmulsušo seju, tik ilgi novilcinādams sakāmo, ka Džū- lija, ka man likās, nepacietīgi, kaut gan viņas balsī to nevarēja saklausīt, pateica viņa vietā:
— Mēs ar misteru Pikeringu saderinājāmies un precēsimies.
Pēc kāda brīža, savilkdams seju piemērotā izteiksmē, es pateicu to, kas pienākas. Smaidīdams es pastiepos pāri Džūlijai, lai paspiestu Pikeringa roku, apsveikdams viņu. Vēl aizvien smaidīdams, es piekritu krustmātei Adai un Modai, ka tās patiešām ir jaunas brīnišķīgas ziņas. Tad es uzsmaidīju Džūlijai, tomēr, kad teicu «Ceru, ka būsiet laimīga», jutu, ka smaids manās acīs izdziest, un Džulija to pamanīja un tikai īsi pamāja ar galvu, saērcināta sakniebdama lupas. Es pajautāju, kad un kur notiks laulības, un izlikos klausāmies, ko atbildēja Džeiks un krustmāte Ada, tomēr nedzirdēju ne vārda.
Tās dažas minūtes, kas bija atlikušas, līdz mēs apstājāmies ietves malā Gremersijparkā 19, es domāju par daudz ko. Es domāju par vēl pilnīgi nesadzijuša- jiem uztetovētajiem burtiem uz Pikeringa krūtīm, kuri uz visu mūžu apzīmēja viņu ar Džūlijas vārdu. Es nekad nebūtu varējis apdraudēt viņa un Džūlijas nākotni, tas nebija iespējams. Tomēr Pikerings to nezināja, un varbūt, ja viss būtu citādi, es varētu kļūt viņam bīstams; tik daudz Džeiks bija apjēdzis. Tagad — augstu izslējis zodu un bārdu, viņš pašapmierināts smīnēja, cigāra dūmi vijās pāri viņa plecam — beidzot Džūlija piederēja Džeikam. Es sapratu, ka viņam šī saderināšanās ir saistošs līgums; tagad viņu nekas vairs neapdraudēja, Džūlija piederēja viņam uz visiem laikiem. Viņš no tiesas bija laimīgs — triumfējoši laimīgs — redzēt mani.
Taču vēl vairāk nekā par Pikeringu man bija jādomā par Džūliju, kas klusēdama sēdēja man blakus. Es neticēju, ka viņa ir meitene, kas gribētu tā piederēt Džeikam, kā viņš iedomājās to ieguvis. Un es zināju, zināju, ka viņa nespētu dzīvot un būt laimīga ar tādu degradētu radījumu, kas spējīgs uz šantāžu. Tomēr man bija jāļauj tam notikt. Zinot visu par Pikeringu, man bija jāsmaida, jāizliekas iepriecinātam un jāļauj, lai šī sirsnīgā, burvīgi aizkaitinātā meitene, kas sēž man blakus, apprec viņu — tas notiks — un izposta savu dzīvi. «Doktor Danciger,» es klusībā jautāju pāri gadiem, kas mūs šķīra, «vai man tas jādara?» Taču es zināju, kāda ir atbilde: jūs nedrīkstat iejaukties!
Kad mēs sasniedzām māju, es nespēju tagad tajā ieiet, kāpt augšā un likties uz auss. Es izlēcu no kamanām, lai palīdzētu Džūlijai, viņas krustmātei un Modai izkāpt; viņas uzgāja pa pakāpieniem, uzsaucot labunakti. Fēlikss noplīkšķināja grožus, un viņš un Bairons savās kamanās aizveda meitenes mājās vai arī kur citur. Džeiks palika kamanās, lai aizbrauktu tās atpakaļ uz zirgu iznomājamo stalli, un man šķiet, sievietes nodomāja, ka es braukšu viņam līdzi. Bet, kad durvis aiz viņām aizvērās, es atsveicinoties pamāju Džeikam un pagriezos uz kāpņu pusi. Kad Pikerings noplīkšķināja grožus un aizbrauca, es pagriezos atpakaļ un ātri devos uz Trešo avēniju.
Es nezināju, kur iešu, tikai sapratu, ka man jāpārdomā, un es nogāju vairākus kvartālus pa tumšo un gandrīz pilnīgi tukšo Trešo avēniju. Taču man šķita, ka vējš tagad ir daudz asāks, temperatūra zemāka un vēl aizvien krītas. Atkal sniga, tikai tagad pārslas bija asas kā skrotis, vējš trieca tās man sejā, sniegs zem kājām čirkstēja. Tā nebija piemērota nakts pastaigai, un pie 16. ielas, paskatījies pār plecu atpakaļ, es ieraudzīju uz manu pusi braucam zirgu tramvaju; zirgs bija noliecis galvu pret vēju, un vagonam priekšā plaiksnījās petrolejas laternas.
Tramvajs apstājās, un es iekāpu priekšējā platformā; zirgs nostiepa iejūgu, pakavi paslīdēja sniegā, lad mēs atkal sākām braukt. Šonakt, šādā laikā bija maz pasažieru, un tas bija «apcirptais» vagons, — termins, kādu, kā biju dzirdējis, lietoja Bairons Do- vermens; tas nozīmēja, ka vagons brauc bez konduktora. Uz vaļējās platformas, tā, lai kučieris varētu redzēt, karājās braukšanas maksas kaste, un es iemetu savu monētu, atvēru durvis un iegāju vagonā, aizvērdams durvis. Vagonā sēdēja vēl tikai viens braucējs, vīrietis ar valzirga ūsām un katliņu galvā. Pagājos pa eju, netīrajiem salmiem gurkstot zem kājām, un apsēdos. Pie griestiem piekarinātā lampa ar skārda abažūru stipri dūmoja, un smakoja pēc petrolejas.
Mēs gausi ripojām uz priekšu cauri vējainajai naktij, un es sēdēju un izklaidīgi skatījos laukā uz Trešās avēnijas mazajiem, panīkušajiem veikaliņiem; daži kvartāli, pa kuriem braucām, izskatījās tieši kā no vesterniem.
Kādreiz biju runājis ar savu draugu, kas atvaļinājumu bija pavadījis Parīzē; tāpat kā vairums ļaužu, viņš mīlēja šo pilsētu un staigāja pa to katru dienu, kamēr kājas turēja, priecādamies gandrīz par visu, ko redzēja. Bet, kad viņš tur bija nodzīvojis jau gandrīz divas nedēļas, kādā rītā Parīze un tās iedzīvotāji viņam pēkšņi kļuva kaut kas vairāk nekā tikai viņa atvaļinājuma dekorācijas. Draugs bija sēdējis kādā kafejnīcā uz ietves, dzerdams mazu tasīti kafijas, kas garšoja pēc Parīzes un smaržoja pēc Parīzes, vērodams satiksmes straumi un kā vienmēr priecādamies par daudzajiem velosipēdistiem, kas veikli izlocījās garām limuzīniem, autobusiem un kravas mašīnām. Tad luksoforā mainījās gaismas krāsa, braucēju straume sastinga un gaidīja, un kads vīrietis uz divriteņa apmēram pēdu no ietves pacēla roku un noslaucīja pieri ar plaukstas virspusi. Un kļuva reāls. Kopš šā mirkļa viņš vairs nebija niecīga detaļa apburošajās dekorācijās; viņš pārvērtās par īstu cilvēku, kas bija noguris, minot pedāļus. Un manam draugam pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka ir iemesls, kādēļ tik daudzi cilvēki gleznaini braukā ar divriteņiem pa pārpildītajām ielām, proti, — viņi grib ietaupīt naudu par autobusa biļeti, jo šie ļaudis nevar atļauties mašīnas. Pēc tam, vēl tās pāris dienas, kas viņam bija atlikušas, mans draugs turpināja priecāties par Parīzi. Taču tagad tā vairs nebija milzīgs ceļojumu reklāmas plakāts, bet īsta pilsēta, jo tādi tagad bija arī tās iedzīvotāji.
Un tagad 1882. gada Ņujorka arī man pēkšņi kļuva pavisam reāla, tramvajs vairs nebija muzeja eksponāts nākotnē, bet bija šeit un tagad: pamatīgs, noskrambāts, neērts, netīrs, jo salmi uz grīdas bija piespļaudīti ar tabakas sulu, to kučierēja nomocīts, pārstrādājies vīrs un vilka dzīvnieks, ar kuru slikti apietas.
Es zināju, ka ārā uz platformas ir auksts, tomēr piecēlos, aizgāju uz priekšgalu, atvēru durvis un izgāju laukā. Man bija jāparunājas ar šo cilvēku.
Es nedomāju sarunu sākt tūlīt. Es stāvēju viņam labajā pusē un skatījos pāri kustīgajam zirga stāvam uz apaļajiem akmeņiem bruģēto ielu puskrēslā zem gaisa dzelzceļa sliedēm. Manas acis no pastāvīgā gaisa spiediena sāka šķielēt, un bija tik auksts, ka tās tūlīt sāka asarot. Brīžiem vējš pūta pretim nikniem, īsiem grūdieniem, un es vēroju, kā tas sijā mazas, zaglīgas, cietas sniegpārslas uz ielas un atkal paceļ tās gaisā. Kučieris aizdomīgi paskatījās uz mani; kāpēc gan man būtu jānāk laukā, ja es varēju to nedarīt? Es atbildēju uz viņa skatienu ar tikko jaušamu smaidu. Kučierim galvā bija nonēsāta drēbes cepure ar taisnu dibenu un nolaižamu malu, kas apklāja viņa kaklu un ausis, bet virs tās — noskrandusi, dzeltenbrūna adīta šalle. Mugurā viņam bija smags, dzeltenbrūns, gauži novalkāts mētelis; viena no lielajām kabatām, kurā bija iebāzts kaklauts, bija pa pusei atplīsusi. Kājās smagi zābaki, rokās — aprepējuši dūraiņi, un acīmredzot mugurā vēl tik daudz drēbju, cik vien varēja pavilkt zem mēteļa, tā ka viņš izskatījās pavisam bezveidīgs. Vagona priekšā piekārto laternu šaudīgā gaisma brīžiem apspīdēja kučiera seju, un man vajadzēja kādu minūti skatīties uz viņu, lai atskārstu, ka viņš nav vecs, taču viņa seja bija grumbaina un klāta ar sīkiem asinsvadiņiem.
— Auksts, — es ieteicos, uz brīdi uzmezdams kūkumu; tā īstenībā nebija muļķīga piezīme, tikai skaļi izteikts vārds, ar kuru es liku manīt savu klātbūtni.
— Aha. Auksts gan, — viņš izsmējīgi atbildēja.
Kādu brīdi es klusēju.
— Vai jūs vispār varat pie tā pierast? Pēc kāda laika? Man šķiet, ka es nevarētu to izturēt.
— Pierast pie tā? Jāsmejas. — Viņš pāris sekundes pārdomāja. — Nē, pie tā nepierod. Ar laiku tikai to var izturēt, tas ir viss. Ja gribat noskaidrot, kas ir īsts aukstums, tad tikai ziemā sāciet strādāt par tramvaja kučieri. Ja es taisītos doties ekspedīcijā uz Ziemeļpolu un man vajadzētu cilvēkus, kas spēj izturēt turienes klimatu, es izvēlētos kučierus. Jo cilvēks, kas spēj izturēt mūsu darbu, var izturēt visu.
— Cik gara ir jūsu darba diena?
— Četrpadsmit stundu. Dažreiz ievelkas arī ilgāk, kamēr nomazgā un apkopj vagonu. Cilvēkam neatliek daudz laika ģimenei, vai ne?
Es pamāju ar galvu.
— Kā jūs domājat, cik mēs pelnām?
Tagad aizsprosts bija pārrauts un straume palaista vaļā; es tikai papurināju galvu.
— Dolāru un deviņdesmit centu dienā. Iedomājieties tikai, ka ar dolāru un deviņdesmit centiem dienā jāuztur sieva un bērni. Lielākā daļa no mums strādā arī svētdienās; nabaga ļaudis nevar svinēt sa- batu tik lielā pilsētā kā šī. Dažreiz, kad man ir brīva svētdiena, es kopā ar sievu un bērniem aizeju uz baznīcu. Iet uz baznīcu liekas kaut kā cienījami. Un tad nāk mācītājs un stāsta, ka mums jāpateicas dievam par visu svētību, ko viņš mums dāvā, un ka mēs dzīvojam no viņa žēlastības. Tas var būt pareizi attiecībā uz mācītāju, bet es bieži domāju, ka lielākajai daļai cilvēku pasaulē gan ir maz iemeslu pateikties dievam par dzīvību un visu pārējo. Kā gan lai spēju savā sirdī pateikties dievam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?
Jūs sakāt, ka auksts. Nu, man šķiet, cilvēki pierod pie visa, un mēs pēc kāda laiciņa pierodam pie aukstuma tā, ka daudz par to vairs nedomājam. Agrāk mums ļāva sēdēt, bet pirms dažām ziemām kāds vīrs nosala. Vagons aizbrauca uz depo, un kučieri atrada uz bukas sastingušu — viena roka viņam bija uz bremzes, otrā — groži. Viņš bija iesnaudies un vairs nepamodās. Viņam laimējās. Visļaunākajā vietā, kur viņš varēja nokļūt, vismaz ir silts, kaut gan esmu dzirdējis, — eskimosi domājot, ka ellē valda aukstums. Lai nu kā, viņam nekad vairs nevajadzēja kučierēt tramvaju par dolāru un deviņdesmit centiem dienā. Ko pēc tam darīja sabiedrība: varbūt ierīkoja slēgtas platformas? Nē, tās maksā naudu. Izdeva rīkojumu, ka kučieri, lai neaizmigtu un nenosaltu, nedrīkst sēdēt. Stāsta, ka nosalt esot jauka nāve, un es tam ticu: ne vienu reizi vien esmu jutis, ka aizsnaužos un vairs nejūtu aukstumu. Bet tādās reizēs es saņemos un dauzu kājas, lai paliktu nomodā, jo domāju par mazajiem; vismaz viņiem nav jāguļ siena barkās, kas viņiem varbūt būtu jādara, ja es nomirtu.
- Siena barkās?
Viņš paskatījās uz mani saniknots, ka es to nezinu.
— Kā jūs domājat, kur zēni — jā, un meitenes arī—, kas dienā spodrina jūsu kurpes un pārdod jums avīzes, pārlaiž nakti? Lielākā daļa no viņiem ir bāreņi vai arī nevienam nevajadzīgi bērni, un tiem ir pašiem kaut kā jāizsitas. Pastaigajiet kaut vai tagad pat gar Istriveru un apgaismojiet siena barkas, kas simtiem noenkurotas dokos un pie krasta. Un jūs redzēsiet zēnus — daži saka tūkstošiem, un es arī tā domāju, lai gan īsti to neviens nezina, — saritinājušos midzeņos, kurus viņi paši sev sakasījuši, un dažiem nav pat vēl ne pieci gadi. Un ta es iemācījos izturēt salu savējo dēļ. Dažreiz mēģināju sasildīties ar malku viskija, bet pēc tam salst vēl vairāk.
Kad vagons palēnināja gaitu, lai apstātos, es nolēmu izkāpt, prātodams, ko lai pasaku kučierim: novēlēt laimi? Es tā nedomāju; man šķita, ka tās viņam nekad nebūs. Vagons apstājās, un es pār plecu palūkojos uz kučieri.
— Ardievu, — es teicu, un viņš pamāja ar galvu.
— Ardievu.
Kad dienēju armijā, mani iemācīja redzēt naktī — nevajag skatīties tieši uz to, ko mēģina ieraudzīt. Jāskatās sāņus uz kaut ko citu; tad ar acs kaktiņu kļūs skaidrāk redzams tas, ko īstenībā grib saskatīt. Dažreiz, kad jūs atmetat kādu problēmu un necenša- ties atrast uz to atbildi, domas darbojas šādā pašā netiešā veidā. Es aizgāju līdz Brodvejam, pie Metropolitēna viesnīcas atradu ormani, un, kamēr aizbraucu atpakaļ līdz Gremcrsijparkam, man bija skaidrs, kā jārīkojas.
Pirmīt šī pilsēta bija bijusi brīnumaina vieta, kamanu, dziesmu un sirsnīgu smieklu pilna. Taču tagad, vēlā naktī, es sapratu, ka tā ir pilsēta, kurā dzīvo arī tādi tramvaju kučieri, ar kādu tikko biju runājies. Un, kamēr es Džeika kamanās biju traucies pa Centrālo parku, neskaitāmi pamesti bērni īstriveras siena barku dziļumos meklēja vielu, kur pārgulēt. Un tagad pilsēta vairs nebija tikai eksotiska dekorācija manam dīvainajam piedzīvojumam. Tagad ta bija īsta, un tagad es beidzot sapratu, ka es patiešām esmu šeit un šajā laikmetā, ka šie cilvēki ir dzīvi- Un tāda ir arī Džūlija.
Novērojiet, neiejaucieties: šo likumu bija viegli formulēt, un skaidrs, ka Projektā tas bija nepieciešams, tur šā laikmeta cilvēki bija tikai spoki, sen sen jau pagaisuši no īstenības, no viņiem pāri nebija palicis nekas cits kā dīvainas brūnas fotogrāfijas vecos albumos vai sasviestas kaudzēs kartona kastēs zem antikvāru letēm. Bet pasaulē, kurā es tagad atrados, Džūlijas dzīve nebija beigusies un sen jau aizmirsta; tā vēl bija viņai priekšā. Un bija tikpat vērtīga kā jebkura cita. Tā bija atslēga: es apzinājos, ka pats savā laikmetā nevarētu palikt malā un noskatīties, kā pazīstama meitene izposta savu dzīvi, ja tikai spētu to aizkavēt, un arī šeit es nevaru tā rīkoties.
Vai tā tiks izpostīta? Kaut gan es Džūliju īstenībā pazinu tikai dažas stundas, biju pārliecināts, ka šo to zinu par viņu. Ja jūs spējat uzzīmēt kāda cilvēka patiesu ģīmetni, jūs zīmējot uzzināt par viņu vairāk, neka citādi būtu iespējams tikai pēc dienām un pat nedēļām ilgas paviršas pazīšanās. Es vienmēr esmu augstu vērtējis anekdoti par psihiatru — toreiz viņu sauktu par nervu ārstu —, kas stāvējis un skatījies uz Sardženta vai Vistlera — vairs neatceros kura — gleznotu ģīmetni. Ģīmetnē bijis uzgleznots vīrietis — ārsta bijušais pacients, un, divdesmit minūtes to pētījis, nervu ārsts pamājis ar galvu un noteicis: «Tagad man ir skaidrs, kas viņam kaitēja.» Nu, es jau neesmu ne Vistlers, ne Sārdžents, man nav ne viņu talanta, ne viņu izpratnes. Tomēr, lai patiesi attēlotu cilvēku uz papīra vai audekla, jānovēro daudz vairak, nekā spēj fotoaparāts. Un — ja es zinu, ka šim cilvēkam, kas ir Džūlija Šarbono, dzīve kā Pikeringa sievai pārvērtīs manis zīmēto seju sarūgtinātā un pastāvīgi nelaimīgā sejā, es vienkārši neļaušu tam notikt.
Ja iejaukšos, kādas sekas tam būs nākotnē? Es paraustīju plecus. Jebkura rīcība pagātnē izraisa kaut kādas sekas jebkurā iespējamā nākotnē. Iespaidot kāda notikuma gaitu mana paša laikmetā nozīmē iespaidot vēl kādu notikumu nākotnē, kuru nebija iespējams pat iedomāties, tomēr mēs to darām katru brīdi visu mūžu. Un tagad nākotnei, kas bija mana paša laikmets, būs jāpaļaujas gadījumam. Jo tagad es zināju, ka es noteikti neļaušu Džūlijai iet bojā, it kā viņa neko nenozīmētu, bet mēs gan. Es zināju, ka atradīšu kaut kādu ceļu, kā izjaukt Džūlijas saderināšanos ar Džeiku Pikeringu, un man iešāvās prātā — kas gan var galvot, ka sekas manā laikmetā nebūs uz labu? Un manam laikmetam tas ļoti noderētu.
18
Otrā rītā es tik tikko spēju nosēdēt kādu brītiņu pie brokastu galda, lai kaut ko ieēstu, un tūlīt izgāju laukā uz ielas. Krustmāte Ada pasniedza brokastis kopā ar «Times», taču es nemaz nemēģināju lasīt; es patiešām nespēju neko darīt, tikai domāt un atkal domāt. Si ir tā diena. Šonakt divpadsmitos Pikerings un Kārmodijs satiksies Pilsētas valdes parkā. Nekas mani nespēja atturēt no ierašanās tur, un es jutu, es instinktīvi zināju, ka beidzot noskaidrošu, ko nozīmē zīmīte zilajā aploksnē. «…Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul …» Šie vārdi šķita bezjēdzīgi, tie neko nenozīmēja, tomēr — nozīmēja gan: to dēļ kādā dienā tālā nākotnē Kārmodijs iešaus sev lodi sirdī.
Es nezinu, kā biju varējis būt tāds muļķis, tik stulbs, taču man šķita, ka man vairāk nav jādara kā tikai kaut kā jāaizpilda diena, līdz būs laiks doties uz sastapšanos parka. Es uzgāju augšā un Fēliksa istabā aizņēmos viņa fotoaparātu; viņš man bija atvēlējis, īstenībā skubinājis mani to lietot un vakar tavernā vēl atkārtojis savu piedāvājumu. Aparātā lietojamās plates viņš glabāja kastē savā skapī. To bija divi duči, un es piebāzu viņa mazo lakoto koka koferīti ar tām — tajā iegāja desmit — un vēl vienu ieliku aparātā. Pilsētā 110 vienas vietas bija skati, kurus es vēlējos nofotografēt.
Menhetenas sala ir maza; to no viena gala līdz otram var pārstaigāt vienā dienā, un es nolēmu vispirms ar gaisa dzelzceļu aizbraukt uz Beteriju. Vilciens bija jāpagaida, un es paspēju iestādīt asumu; fotoaparātam bija sarkanas ādas slīdošas plēšas, un to bija ļoti viegli noregulēt. Pēkšņi ne no šā, ne no tā manu prātu pārņēma raizes: vai man nebija kaut kas sevišķi svarīgs darāms, pie tam tūlīt? Taču platforma sāka viegli drebēt, tālumā uz sliedēm bija parādījies vilciens — tiesa, no pilsētas lejasdaļas, bet fotografēšanai tas nebija svarīgi. Tālāk redzams, kāda fotogrāfija man iznāca, un, kad biju apmainījis plates, neskaidrās problēmas bija izkritušas man no prāta.
Es ar gaisa dzelzceļu — kā īsts tūrists —• aizbraucu lidz Bruklinas tiltam un uzkāpu tornī pa koka kāpnēm, rūpīgi vairīdamies paskatīties lejup, līdz tiku laukā torņa augšā. Neļaudams vaļu nekādām domām, es tūlīt devos pāri pa nelielu pakarinātu pagaidu tiltiņu augstu virs nepabeigtā pastāvīgā tilta braucamās daļas. Bet kā tas šūpojās! Margu nebija — tikai tieva trose, un nebija nekā, kas noturētu paklupušo, — tam būtu jākrīt lejā, lejā, lejā. Tiltiņš bija neiedomājami augstu un šūpojās dzestrajā ziemas vējiņā. Pievērsis skatienu koka grīdai, pa kuru vilku kājas, tik tikko uzdrošinādamies tās pacelt, es
nevarēju nociesties nepaskatījies pa spraugām uz svina pelēko upi bezgala tālu lejā un šausmīgo tukšumu braucamajā daļā. Tālāk par desmit soļiem netiku. Pagriezos atpakaļ, bet divi vīrieši nāca uz manu pusi. Nebija vietas, kur sāniski paspraukties viņiem garām un tikt atpakaļ uz torni; es zināju, ka nokristu, ja mēģinātu to darīt.
Bezgalīgi ilgi es piespiedu sevi iet solīti pa solītim; tievā margu trose slīdēja caur manu sažņaugto plaukstu, līdz tā bija noberzta jēla un kļuvusi melna no netīrumiem. Beidzot es nonācu Bruklinas torņa virsotnē, kuru sajutu sev zem kājām brīnišķīgi stabilu un plašu; es stāvēju rīstīdamies, juzdams, ka man uz sejas žūst pārvarēto šausmu sviedri.
Blakus ir uzņēmums, ko es tur augšā nofotografēju, un es ar to lepojos. Abi vīrieši, kurus es redzēju nākam aiz manis pāri tiltiņam, ir apstājušies tā vidū, lai izbaudītu skatu; viens no viņiem patiešām ir atspiedies pret trosi — es tikko drīkstēju paskatīties uz viņiem. Bet vai tas nav šausmīgs skats? Tagad es
jutos lieliski, varen laimīgs, ka es — drošsirdīgi, ka centos sev iestāstīt, — esmu veicis šo gājienu pari upei. Taču atpakaļ uz Menhetenu es braucu ar prarni.
Pēc piecdesmit jardiem es jau biju dziļi nabadzīgo ļaužu kvartālos, un pēc diviem kvartāliem biju redzējis daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Ietves bija tīras no sniega, taču pilnas ar atkritumu tvertnēm, it kā tās nebūtu aizvāktas jau nedēļām ilgi; kā man liekas, tā arī bija. Ielu braucamajā daļā izskatījās vēl ļaunāk: renstelēs bija kaudzēm sniegs, kuru gandrīz 110 vienas vietas klāja saslauku, mēslu, dubļu un visvisādu atkritumu un netīrumu kalni. Mēs sevišķi daudz nerūpējamies par nabadzīgajiem mūsdienās, taču, kā man šķiet, deviņpadsmitajā gadsimtā par tiem raizējās vēl mazāk.
Var jau būt, ka tas bija gļēvums, bet apziņa, ka nespēju šeit neko līdzēt, bija pārāk nomācoša, un es straujā solī devos cauri pilsētai tieši uz Pilsētas valdes parku; es gribēju tikt projām no nabadzīgo kvartāliem. Kad sasniedzu Pārkrovu, paskatījos pa kreisi un ieraudzīju Times Building un tieši tai blakus māju, kurā bija Džeika slepenais kantoris. Un pēkšņi kā raķete man prātā uzliesmoja doma: viņi nepaliks parkā! Brīdi es nekustīgi stāvēju uz ietves. Ka gan es nebiju to iedomājies! Kas gan es biju par aitasgalvu, — nevar taču iztēloties Pikeringu un Kār- modiju sēžot pāri ielai parkā pusnakts tumsā!
Iegriezos Pārkrovā un gāju uz Potter Building pusi. Biju pārliecināts, ka spriežu pareizi. Lai kādi arī dokumenti būtu, Džeiks tos nenesīs līdzi uz parku, kur tos viņam varētu atņemt jebkurš, kuru Kārmodijs, iespējams, būtu tur noslēpis. Un bez tam viņš gribēs pārskaitīt naudu. Un Kārmodijs nedos to, līdz nebūs pa īstam pārbaudījis Pikeringa dokumentus. Viņiem būs jāiet uz Pikeringa kantori nokārtot
šo darījumu, viņiem bus jāiet. Man nebūs nekādas iespējas noklausīties, ko viņi salikušies runās.
Es apstājos uz ietves un skatījos augšā uz māju; tagad es vairs nedomāju par fotogrāfijām. Eka nebija mainījusies: augšējos stāvos četras gluži vienādas logu virknes ar arkveida augšdaļām; veikalu logi fasādes pirmajā stāvā bija tikpat netīri kā vienmēr; vasaras audekla nojumes bija saplēstas un sadriskā- tas, atlocītas atpakaļ līdz sienai; čuguna margas, kas aizsargāja pirmā stāva skatlogus, bija sarūsējušas, krāsa nolobījusies, — viss liecināja par pilnīgu bezcerību. Es paskatījos uz augšu, uz šaurajām izkārtnēm, kas, pakarinātas zem dažiem augšējo stāvu logiem, vēstīja, kas ir mājas galvenie iemītnieki. Izkārtnes bija paliektas uz āru, lai no ielas tās varētu izlasīt, un, tāpat kā pagājušo reizi, es atkal lasīju: «Kūdra, zeme un lauksaimniecība» ar izciliem zelta burtiem uz garas, melni krāsotas izkārtnes zem rin-
das ceturta stāva logu; «The Scottish American» uz kādas citas, un — ne ar lielāku interesi kā uz pārējam es atkal paskatījos uz izkārtni, kuru nekad neaizmirsīšu, — «The New York Observer». _ Bez kāda sevišķa iemesla, tikai lai apskatītu pārējas mājas fasādes, kuras, kā noskaidroju, izskatījās gluži tadas pašas, es apgāju mājai apkārt pa Blk- menstrītu, tad iegriezos Nasaustrītā un devos iekšā pa Nasaustrīta ieeju. Šoreiz, iegājis vestibilā, nedzirdēju ne zāģēšanas, ne naglu raušanas troksni, un, kad kāpu uz otro šāvu, tā kantora durvis, kurā biju redzējis galdniekus, bija ciet. Ne tikai aizvērtas, bet pamatīgi aizsistas ar dēļiem, uz kuriem bija uzkrāsots brīdinājums; acīmredzot tur grīda bija jau aizvākta. Kāpdams uz trešo stāvu, domāju, ka varbūt viņi tagad strādā vai arī grasās sākt darbu tur, un varbūt tāpēc man radīsies kāda iespēja.
Bet trešajā stāvā viss izskatījās gluži tāpat. Ja arī pēc mana apmeklējuma šeit kāds bija strādājis, tad tagad te neviens neko nedarīja; durvīm priekšā, tāpat kā pagājušo reizi, bija priekškaramā atslēga un tas pats brīdinājums ar sarkaniem burtiem. Atkal bez jebkādām cerībām paraustīju Pikeringa kantora durvis, un tās bija aizslēgtas. Es notupos un palūrēju pa atslēgas caurumu; nekas nebija mainījies: es atkal redzēju galdu ar nolaižamo virsu istabas viņā pusē pie lielā, šaurā loga; pa labi atradās ar dēļiem aizsistās durvis. Tad es izslējos un pavisam bezpalīdzīgs stāvēju gaitenī. Nebija nekādas iespējas iekļūt iekšā. Tomēr man bija jātiek kantorī. Es stāvēju un centos atcerēties visu, ko kādreiz biju dzirdējis par ielaušanos aizslēgtā istabā. Ieslidināt plastikāta vai celuloīda strēmeli gar durvju stenderi, ar kuru atbīdīt atslēgu, kā rakstīja romānos, kurus biju lasījis. Taču tās bija atslēgas, kādas tagad vēl nelietoja; šīs bija citādas, bez atsperes.
Es savā prātā pārcilāju dažādus mežonīgus pasākumus: nolaisties pa virvi no jumta līdz 27. istabas logam vai līdz aizslēgtajai blakus istabai. Vai kaut kā uzrāpties pa pusgatavo lifta šahtu līdz trešā stāva grīdai un tad … ko tad? Es nezināju.
Es izdzirdēju, ka kāds manā gaitenī grabinās pie durvīm, lai tās atvērtu, un strauji pagriezos un steidzos uz kāpnēm, lai tiktu priekšā tam, kas iznāks no kantora, lai kas viņš arī būtu. Devos augšā pa kāpnēm, viņš nokāpa lejā; tad es pagriezos un gāju atpakaļ un atkal bezpalīdzīgs stūrgalvīgi stāvēju gaitenī. Man šķiet, pagāja minūtes; es zināju, ka tikpat labi varu iet arī projām, tomēr nespēju saņemties.
Tieši aiz sevis pēkšņi izdzirdu klusus, šļūcošus soļus mājaskurpēs tikai tad, kad nācējs bija jau iegriezies manā gaitenī; es strauji apsviedos. Uz manu pusi lēnām čāpoja vecais sētnieks, noliecis galvu un šķielēdams uz mazu vēstuļu žūksnīti, kuras tas jauca rokās. Vēl viņš nebija mani ieraudzījis, bet, līdzko pacels galvu, ta pamanīs; gaitenis bija pārāk šaurs, lai varētu aizlavīties viņam garām, un nekur citur man nebija kur sprukt. Man vēl atlika laika savilkt seju patīkamā smaidā, tad vecais paskatījās uz augšu, apstājās un, pieri savilcis, blenza uz mani; viņš zināja, ka redzējis mani agrāk, tomēr nevarēja atcerēties, kas es esmu.
Tad viņš pēkšņi atminējās un pamāja ar galvu.
Labrīt, mister Pikering; jums vēstuļu nav.
Viņš aizgāja man garām un ieslidināja aploksnes zem dažām numurētajām durvīm. Manās smadzenēs neradās neviena doma. Apmēram piecpadsmit sekundes, kamēr viņš sasniedza šaurā gaiteņa galu, apgriezās un nāca atpakaļ, es tikai stāvēju un skatījos uz viņu. Sētnieks atkal palūkojās uz mani un tagad apskaitās.
— Kas par lietu, vai esat aizmirsis slēdzeni? — viņš pajautāja un, iekams paspēju atbildēt, aizkaitināts sāka noraidoši purināt galvu. — Man nav otras slēdzenes, no sitām durvīm nav! Man likās, ka ir, un agrāk bija arī, jā. Bet tagad tā pazudusi. Es jums nevaru palīdzēt! Jums būs jāiet uz mājām sadabūt pašam savējo. Man nav laika …
Es, sirsnīgi smaidīdams, pārtraucu viņu.
— Jums ir gan, — es klusi sacīju. — Jums ir otra slēdzene, un jūs zināt, ka ir. Bet tālu jāiet pakaļ, vai ne? Līdz pašam pagrabam.
Es izvilku kabatas portfeli un izņēmu dolāra banknoti.
— Bet tas nav tik tālu, kā man jāiet pēc savējās. — Es pasniedzu viņam dolāru. — Iesim! — es teicu. — Noiešu jums līdzi, lai jums nav jākāpj atpakaļ au gšā.
Pēc divām minūtēm es kāpu augšā no pagraba un turēju rokā slēdzeni ar netīru papīra birku «27.», taču es ar to nedevos augstāk, bet izgāju tieši cauri ēkai uz Pārkrovu un blakus Times Duilding netālu no Neša un Kruķa restorāna pagraba stāvā atradu atslēdznieku, kura izkārtni biju atcerējies. Man bija jāsamaksā viņam desmit centu par dublikātu, un es devos atpakaļ un atkal piesēju papīra birku īstajai slēdzenei. Piecpadsmit minūtes pēc tam kad sētnieks bija man iedevis slēdzeni, es atdevu viņam to atpakaļ otrajā stāvā, kur viņš dalīja pastu.
Iedams augšā uz trešo stāvu, es atģidos, ka man vispirms būtu vajadzējis izmēģināt dublikātu; tomēr slēdzene darbojās lieliski. Tā nošķindēja atslēgā, gludi ieķērās zobiņos, pagriezās; tad es nospiedu rokturi un iegāju Džeika Pikeringa slepenajā kantorī.
Tas bija pilns ar aktu skapjiem; es saskaitīju — to bija trīspadsmit, un tie cits pie cita bija novietoti gar visām četrām sienām. Skapji bija no dzeltena ozolkoka, trīs atvilktnes augsti, katrai atvilktnei bija metāla rokturis. Skapji bija noskrāpēti un nolietoti, man iešāvās prātā, ka tie pirkti jau lietoti. Kopā ar rakstāmgaldu un krēslu zem loga tie piepildīja divas trešdaļas mazās kantora telpas. Es izņēmu slēdzeni no atslēgas 1111 aiztaisīju durvis; pēc tam brīdi pastāvēju un paklausījos. Viss bija klusu, un es aizslēdzu durvis. Tad, cenzdamies nesacelt ne mazāko troksnīti, es uz labu laimi sāku atvērt atvilktnes.
Dažas bija ļoti smagas, gluži vai gandrīz pilnas, citas tukšākas — tikai līdz pusei vai ceturtdaļai piekrautas ar dokumentiem; vienā vai divās bija tikai dažas collas papīru; kādā bija arī pāris gumijas galošu, citā līdz pusei pilna ceturtdaļpudele ar etiķeti «Eagle Whisky». Aktis biia neiedomājami kārtīgas, no vākiem ne galos, ne gar malām nelīda laukā noļukuši papīra stūrīši; tās bija nošķirtas ar atlokāmiem atdalītājiem, kas bija rūpīgi, gandrīz skaisti aprakstīti ar melnu vai sarkanu tinti. Vairums šo atzīmju bija burtu vai skaitļu kombinācijas, piemēram, LL
Rakstāmgalda virsa bija uzrullēta uz augšu, un es apsēdos 1111 iemetu acis mazajās atvilktnītēs; es neko neaiztikti, tikai apskatīju. Tur bija divas pudelītes vislabākās Delija grāmatvedības tintes — sarkana un melna; maza, apaļa kartona kastīte ar metāla rak- stāinspalvām; trīs koka spalvaskāti ar apgrauztiem galiem; strēmele sarkaniem un melniem plankumiem notrieptas lupatas, kura acīmredzot tika lietota spalvu noslaucīšanai; piecas nelietotas garas zilas aploksnes; dzeltenbrūns, ar sarkanu metāla zvaigznīti greznots taisnstūrains zelējamās tabakas gabaliņš un salocīta papīra lapa. To es izņēmu laukā un atlocīju: vārdi «Džeikobs Pikerings» ar melnu tinti tur bija uzrakstīti reižu trīsdesmit vai četrdesmit, cits zem cita divos stabiņos. Visi paraksti ļoti skaidri, tai pašā rokrakstā, tomēr ar lielām stila variācijām — daži lielāki un vērienīgāki, citi labi salasāmi, citi pavirši uzkricelēti. Viņš bija praktizējies parakstīties, meklēdams, pēc viņa domām, visiespaidīgāko veidu; es jutos aizkustināts un nokaunējies, ka sēdu šeit un pārmeklēju viņa īpašumu.
Sai kantorī nebija nevienas vietas, kur paslēpties. Es aizgāju līdz durvīm uz blakus istabu. Tās bija sienas vidū un pilnīgi aizsistas ar vairāk nekā pus- collu bieziem priedes dēļiem, kas bija piecas vai sešas collas plati un diezgan kārtīgi sazāģēti vajadzīgajā garumā. Tomēr tie bija parasti priedes koka dēļi ar daudziem zaru caurumiem un tikai pavirši piesisti, un spraugas starp tiem bija collu platas vai platākas. Lai naglas būtu vieglāk izvilkt, to galvas bija kādu astotdaļcollu atstātas laukā. Es Frenkfortstrītā netālu no Pārkrovas biju redzējis dzelzs preču veikalu; aizslēdzu durvis un aizgāju uz to. Pēc desmit minūtēm biju atpakaļ ar veseri ar austiņām, kuru es pa
spraugu zem dēļiem iebīdīju lukšaja telpā, tad aiz- grūdu aiz stūra, lai tos nevarētu redzēt. Tagad man bija skaidrs, ka es ne tikai noklausīšos, bet īstenībā arī noskatīšos šīsdienas satikšanos — līdz tai bija atlikušas vairs tikai dažas stundas — un gāju projām.
Bija kaut kas tāds, ko es vēlējos nofotografēt vairāk par visu citu; tieši tādēļ iedomājos šorīt paņemt līdzi Fēliksa fotoaparātu. Un tagad es ar Sestās avēnijas gaisa dzelzceļu aizbraucu līdz 23. ielai, pagāju vienu kvartālu uz austrumiem līdz Brodveja un Piektās avēnijas krustojumam un uz ielas, aiz brīnišķīgas kandelabram līdzīgas laternas — kāpēc tā vispār ir novākta? — ierīkojos fotografēšanai. Un te, aizmugurē pa labi, tā ir — Brīvības statujas roka, kas slejas augstu pāri Medisonskvēra kokiem.
Elegantajā 50. ielu rajonā satiksme bija dzīvāka, taču es nofotografēju Viljama K. Vanderbilta savrupmāju — tā ir centrā, celta no žilbinoši balta kaļķakmens un izskatās vēl gluži jauna. Turpmākajās lappusēs redzami vēl daži mani uzņēmumi.
Un tad, tāpat kā skaitļojamā mašīna, kas beidzot izvada pareizo karti, mans prāts jautāja: «Kā? Kā tu piespiedīsi Džūliju atsaukt saderināšanos? Kā tu vari izskaidrot to, ko tu zini par Džeiku?» Atbildes nebija. It kā tas varētu palīdzēt, es sāku iet ātrāk, uz Gremersijparku un pie Džūlijas. Tad tomēr atkal pagausināju soli. Vakar vakarā bija viegli izlemt, bet tagad? Deviņi pērkoni, ko es varu viņai pateikt? «Nejautājiet neko, bet… Džūlija, ticiet man uz vārda, jūs nedrīkstat precēt… Lūdzu, neprasiet, lai es izskaidroju, bet…»
Grcmersijparkā 19, viesistabā, pirms pusdienām — diena gāja uz galu, tumsai iestājoties, gaisā atkal
juta ziemas saltumu, — es sēdēju kopā ar Baironu un Fēliksu, un mēs lasījām «Evening Sun», sadalījuši tā lapas savā starpā; Fēlikss priecājās, ka biju lietojis viņa fotoaparātu, un noteikti atsacījas ņemt naudu par platēm, kuras es biju izniekojis, teikdams, ka pēc vakariņām tās attīstīšot un nokopēšot. Nonāca leja Moda Torensa un beidzot arī Džeiks; krustmāte Ada un Džūlija ēdamistabā klāja galdu. Kamēr prātoju, kā lai tieku galā ar to, kas man jāizdara, Džūlija divas reizes pieķēra mani skatāmies uz viņu.
Es sāku skaisties. Skatīdamies uz Džeiku, kas sēdēja pie lielās niķeļa plāksnēm klātās krāsns un lasīja avīzi vai vismaz centās to darīt — viņš visu laiku šad tad pacēla acis, it kā viņam būtu grūti nosēdat mierā, rauca pieri un divas reizes aplaizīja lupas, — es zināju, ka neatļaušu, neatļaušu viņam precēt Džūliju. Un es nezināju, kā to panākt.
Pusdienojot viņš sēdēja pie galda man gandrīz
tieši pretim, un man gribējās viņam iedzelt, gribējās viņu izsmiet; es nevarēju no tā atturēties. Un es teicu patiesību:
— Es šodien biju Centrālajā parkā, — un tad meloju: — Sarunājos ar kādu cilvēku, kuram šķita, ka viņš mazliet agrāk esot redzējis inspektoru Bērnsu, kas braucis cauri parkam. Izklausījās, it kā viņš būtu redzējis, — es gandrīz pateicu «kādu slavenību», taču pēkšņi sāku šaubīties, vai tādu vārdu jau lietoja, — ievērojamu personu. Kas ir šis inspektors Bērnss?
Tas iedarbojās patiešām vareni: Džeika mute sakniebās tik cieši, ka ūsas un bārda saplūda kopā; kad viņš uzmeta man skatienu, viņa acis bija nežēlīgas. Kā parasti notiek, kad mēģina darīt ko zemisku un gūst panākumus, es neizjutu nekādu lielo triumfu, jutos mazliet nekrietns un negodīgs, man nepatika mana rīcība, tomēr man tika arī savs prieciņš. Jo
temats visus ieinteresēja; vismaz trīs atbildēja reizē, bija acīm redzams, ka vārdiem «inspektors Bērnss» piemīt varens spēks.
Tas cilvēks! — iesaucās krustmāte Ada, un viņas acīs uzliesmoja nepatika.
Moda kaut ko nomurmināja, es sadzirdēju tikai vardu «apkaunojoši».
Bairons teica:
— Nu labi, es jums pastāstīšu. Iespējams, ka Bērnss ne vienmēr turas pie likuma burta. — Bairons bija nolicis nazi un dakšiņu, pārliecies pāri galdam un likās ieinteresēts pats savos vārdos. — Bet jūs nevarat noliegt, ka viņš gūst panākumus! Viņš ir iebaidījis garnadžus! Un banku aplaupītājus. Vai tā nav, Džeik?
Džeiks bija paņēmis cigāru, un, kaut gan viņš to pie galda neaizkūpināja, sēdēja, to košļādams un valstīdams mutē, pat neizlikdamies, ka turpina ēst. Viņš neatbildēja Baironam, tikai pamāja ar galvu.
— Viņš ieviesa pratināšanā «trešo pakāpi», — Fēlikss man stāstīja, cenzdamies parādīt savas zināšanas.
— Tas nu gan viņam godu nedaraI — krustmāte Ada iesaucās.
Moda bailīgi pavaicāja:
— Tas nozīmē, ka sit cilvēkus, vai ne?
Džūlija nebija bildusi ne vārda; es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņa mani novēro; acis viņai bija ziņkārīgas un domīgas. Man iešāvās prātā, ka viņai varbūt radusies kāda nojausma, kāpēc es uzsāku sarunu par Bērušu. Es tikai uzsmaidīju viņai — ja tā, jo labāk, un es neko nenoliegšu.
— Ai nē, — Bairons atbildēja Modai. — Vismaz tas nav viss, ko nozīmē trešā pakāpe. Nedomāju, ka inspektors kautrējas iekaustīt kādu, ja zina, ka tas ir vainīgs. Un kāpēc gan ne? Man šķiet, ka pret šādu rīcību nedrīkstētu būt nekādu klīrīgu iebildumu. Vai
jūs gribētu, lai viņš palaiž brīvībā noziedznieku, kas apdraud sabiedrību, tikai tāpēc, ka trūkst kaut kādi nieka pierādījumi? Sis vīrs nav nekāds teļapakausis, viņš ir vispieredzējušākais policists pilsētā! Tiesa, viņš nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus un bieži pārkāpj savas pilnvaras. Un ir zināms fakts, ka viņš pieņem ja nu ne naudu, tad akcijas un obligācijas, kā arī slepenu informāciju no Volstrīta miljonāriem, ar kuriem draudzējas. Runā, ka tā viņš esot iedzīvojies mantā. Bet mums par viņu jādomā kā par labu virs- seržantu: ja viņš savu rotu komandē kā nākas, nevajag pārāk sīki interesēties par metodēm, ar kurām viņš to panāk. Un, ja viņš saņem kādu nieku blakus peļņas, kas nav paredzēta likumā, tas ir tikai pareizi un pelnīti, jo kāpēc gan citādi viņam būtu tā jānoņemas? Vai esat dzirdējis, kā Bērnss atklāja Ungera slepkavu?
— Jā! — Fēlikss iesaucās, tik dedzīgi vēlēdamies
izstāstīt šo gadījumu, ka Bairons pasmaidīja un noteica:
— Nu, Fēliks, izstāstiet to!
— Jā, ser, Bērnss mocīja apsūdzēto, patiešām mocīja, — Fēlikss aplaida acis visapkārt galdam, lai redzētu, vai viņa stāstījums atstāj iespaidu, — nepiedurdams viņam ne pirkstiņu. Trīs dienas inspektors turēja to ieslēgtu kamerā gandrīz pilnīgā tumsā; vienīgā gaisma ieplūda no gaiteņa loga tā viņā galā. Ar noziedznieku neviens nerunāja, viņš pat neredzēja cilvēka seju; ēdienu iebīdīja zem kameras durvīm, kamēr viņš gulēja. Noziedzniekam nebija nekā ko darīt; viņš tikai staigāja pa mazo, tumšo kameru vai arī gulēja uz dīvāna, kas bija vienīgā mēbele kamerā. Ceturtajā dienā tieši pirms ausmas, kad cietumnieka gars bija gandrīz salauzts, — Fēlikss atkal noskatīja ap galdu sēdošos; visi uzmanīgi klausījās, — Bērnss klusām nostājās aiz cietumnieka celles durvīm. Un tagad viņš pirmo reizi aizdedzināja laternu, kas karājās pie griestiem ārpusē tieši pie kameras durvīm. Neierastā gaisma krita uz gulošo nelieti, un viņš satrūcies pamodās. Bērnss stāvēja nekustīgs un, acis nenolaizdams, skatījās uz noziedznieku; stāsta, ka inspektora ledainais un draudīgais skatiens varot izdedzināt cilvēkā caurumu. Mirkšķinādams acis, cietumnieks ieraudzīja šīs divas aukstās acis, kas nenovērsdamās skatījās uz viņu, un iekliegdamies uzlēca sēdus. Un, tieši kā Bērnss bija paredzējis, apsūdzētais tagad pirmo reizi ieraudzīja dīvānu, uz kura bija pavadījis lielāko daju no trim dienām un naktīm. Tas bija klāts ar lieliem traipiem — sakaltušām asinīm! Tas bija dīvāns, uz kura viņš bija nogalinajis savu upuri! Skaļi iekliegdamies, cietumnieks uzlēca no tā un nokrita ceļos Bērnsa priekšā, ar rokām ieķēries savas kameras durvju stieņos, lūgdamies, lai viņu laiž laukā, un visā atzinās!
Bērnsam līdzi bija stenogrāfists ar piezīmju bloku, un, kamēr cietumnieks nebija pilnīgi atzinies un par to parakstījies, viņu neizlaida no kameras, kurā atradās asinīm notrieptais dīvāns. Mēnesi vēlāk, drīz pēc tiesas prāvas, viņu pakāra.
— Šausmīgi, šausmīgi! — krustmāte Ada iesaucās, un Džūlija un Moda māja ar galvu, kamēr Bairons tikai paraustīja plecus.
— Iespējams, ka šis viņa triks bija pilsoņu tiesību pārkāpums, — es nomurmināju, taču neviens nepievērsa tam uzmanību.
Džeiks izņēma no mutes cigāru un teica:
— Esmu dzirdējis, ka viņš neatsakoties safabricēt nepatiesus pierādījumus, ja citādi nevarot pierādīt apsūdzētā vainu.
— Iespējams. — Bairons atkal paraustīja plecus. — Ir vispār zināms, ka viņam nav nekādu morālu principu, pat ne jausmas par tiem. Tomēr nav dzirdēts, ka Volstrīta dūži sūdzētos par viņu.
— Nē, — Džeiks noteica, domīgi mādams ar galvu, un es biju pārliecināts, ka viņš domā par to, ka pēc šīs nakts pats būs viens no šiem dūžiem. Man ienāca prātā pajautāt, vai Bērnsam ir kādi panākumi izspiedēju aizturēšanā, tomēr nedarīju to. Mēs vēl mazliet parunājām par Bērnsu, tad, kā parasti, par Gito, un beidzot visi, izņemot mani, apvienojās pilnīgā mormoņu nosodījumā. Es nopratu, ka Jutas prērijās poligāmija acīmredzot vēl aizvien turas savās pozīcijās, bet šeit to neviens neatzīst, kaut gan man šķita, ka Bairons ir vairāk uzjautrināts nekā sašutis. Tad Džūlija un krustmāte Ada pasniedza ziemas ābolu kūku desertam.
Džeikam un man tas bija šausmīgs vakars. Viņš bez mitas gan cēlās augšā, gan atkal sēdās, paķēra kādu žurnālu, pāris minūšu palasīja, tad lēca kājās,
lai pārietu pāri istabai un ar kādu parunātu pāris vārdu. Kādu laiciņu viņš viens pats sēdēja pie ēdamistabas galda un lika pasjansu. Divas reizes viņš uzgāja augšā savā istabā — man bija aizdomas, ka iedzert kādu lāsīti, — un tūlīt atkal nāca lejā.
Arēji es biju mierīgāks, taču manā prātā plosījās haoss. Divas reizes man ar varu bija jāapspiež gandrīz nepārvarams kārdinājums piecelties, iziet virtuvē, kur Džulija un krustmāte Ada mazgāja traukus, un pastāstīt viņai visu, kas man bija jāsaka, — no kurienes esmu ieradies, kāpēc esmu šeit, un viss, ko zinu par Džeiku.
Es galīgi nezināju, ko iesākt, un neatceros, vai pat mēģināju lasīt. Mazliet vēlāk — esmu pārliecināts, galva viņam bija pilna ar domām par to, kas notiks, — Džeiks vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņš strupi pateica Džūlijai — viņa sēdēja pie ēdamistabas galda un lāpīja kādu dvieli — ar labunakti un uzkāpa augšā. Dažas minūtes vēlāk Moda aizgāja uz savu istabu, un vēl pēc piecām minūtēm — šais mājās visi agri cēlās — Bairons un Fēlikss ari bija aizgājuši. Krustmāte Ada ienāca no virtuves, un, kad dzirdēju, ka viņa hallē aizslēdz parādes durvis, man neatlika nekas cits kā arī novēlēt labunakti un iet uz savu istabu. Kad kāpu augšā, Džūlija un krustmāte pārrunāja, ko dos rīt brokastīs, un izdzēsa lampas.
Savā istabā es apstājos tumsā, piespiedis ausi pie durvju spraugas, un noklausījos, ka krustmāte Ada un Džūlija uzkāpj trešajā stāva uz savām istabām, dzirdēju, ka viņas viena otrai novēl labunakti, paklausījos vēl kādu brīdi un nedzirdēju, ka kāds vēl būtu otrā stāva priekštelpā. Tad — tagad vai nekad — atvēru durvis, izgāju laukā un ātri un bez trokšņa uzkāpu trešajā stāvā. Es zināju, ka Džū- lijas istaba ir ielas pusē; zem viņas durvīm pa spraugu spīdēja gaisma. Es piegāju pie durvīm un
pavisam klusītēm pagrabināju ar pirksta nagu pie tām. Džūlija atvēra durvis, un es teicu:
— Es gaidīju, kamēr uznāksiet augšā; man jums jaizstāsta kaut kas tāds, kas citam nevienam nav jāzina.
Viņa vilcinājās tikai mirkli, tad pamāja ar galvu.
— Ienāciet.
Es iegāju mazā istabiņā ar vienu pašu jumta logu, zem kura stāvēja sēdeklis; istabā vēl bija šaura gulta ar baltu pārklāju, mazs rakstāmgaldiņš un šūpuļkrēsls. Džūlija pieklājīgi norādīja man uz to, taču es teicu:
— Nē, apsēdieties jūs.
Es piemetos uz sēdekļa pie loga. Džūlija apsēdās krēslā man pretim un, sakrustojusi rokas klēpī, sēdēja un laipni smaidīja.
Es pateicu vienīgo, ko biju spējis izdomāt pa šo garum garo vakaru, 1111 var būt, ka tas arī bija labākais ko būtu varējis pasacīt, jo tas nebija sarežģīti.
Es esmu privātdetektīvs, — es vīņai stāstīju. Un, kad viņa pamāja ar galvu, man šķita, ka ieraugu viņas sejā apmierinājumu — it kā es būtu atbildējis uz jautājumu. — Ļoti žēl, ka man tas jums jāsaka, bet esmu šeit, lai izsekotu vienu no jūsu īrnie- ldem. — Es brīdi klusēju, tad piebildu: — Par izspiešanu.
Džūlijas acis iepletās; viņa zināja, ka es nerunāju par Fēliksu vai Baironu, un es pamāju ar galvu, piekrītot viņas domām.
— Es nezinu, vai un kad tas vispār kļūs zināms. Varbūt nekad. Izspiešana var pat izdoties; es neesmu no policijas. — Es mirkli vilcinājos, tad turpināju: — Džūlija, es nevaru pieļaut, ka jūs precat viņu; man tas bija jums jāpasaka.
Mierīgā balsī, ne strīdēdamās, ne arī piekrizdama, Džūlija teica:
— Pasakiet, kuru viņš šantažē.
Es viņai pastāstīju; vārds viņai neko neizteica. Bet tad es gandrīz ar Džeika paša vārdiem aprakstīju, kā viņš gatavojies vairāk nekā divus gadus, un īsto iemeslu, kāpēc viņš bija strādājis Pilsētas valdē. Vērojot Džūlijas seju, man šķita, ka izdosies viņu pārliecināt un ka viņai pašai kāds jautājums nebija licis mieru, un uz to tagad varbūt bija saņemta pareizā atbilde. Es pastāstīju viņai par šonakt plānoto satikšanos, kuru es taisījos noklausīties. Tad labu brīdi — kādas trīs vai četras minūtes, kas ir ilgs laiks tādos apstākļos, Džūlija klusēdama pārdomāja manus vārdus. Pie viņas gultas bija izklāts no mazgāšanas izbalojis paklājs, un viņa stīvi vērās uz to, tad vērtējoši palūkojās uz mani, pēc tam atkal nolaida acis uz paklāju. Es sēdēju, atslējies pret logu, cauri žaketei juzdams auksto stiklu, un apskatīju istabiņu; tā bija ļoti kārtīga, ļoti pieticīga. Pie sienas karājās pāris neievērojamu ierāmētu bilžu, uz palodzes kaudzē bija sakrauts kāds pusducis grāmatu un baznīcas dziesmu lapiņas; grāmatu virsrakstus es nevarēju saskatīt. Sienas bija tapsētas, griesti balti apmesti un tīri. Vienīgais gāzes radziņš tieši virs krāsotās dzelzs gultas galvgaļa bija nosegts ar matētu baltu bumbu.
Tā bija diezgan omulīga istabiņa, pieņemams patvērums aizņemtam cilvēkam, kas taja nepavada daudz laika. Bet tā gandrīz ar nodomu bija iekārtota it kā pagaidām, it kā tai nebūtu īsta īpašnieka. Es atkal pievērsos Džūlijai. Viņa bija iekodusi apakšlūpu zobos un drūmi vērās uz paklāju, viegli kustinādama to ar vienu kāju; man šķita, ka varu iedomāties, kas viņai prāta. Džūlija bija inteliģenta, stipra meitene, kas palīdzēja savai krustmātei vadīt pansiju, tā nopelnot iztiku. Dažreiz tam vajadzēja būt diezgan grūti; viņai piemita realitātes izjūta. Viņa domāja par savu nākotni, un tā nebija šajā istabā, tā bija laulībā. Tomēr, līdzko viņa bija dzirdējusi, ko es stāstīju par Džeiku, viņa saprata, ka tas var būt taisnība.
Vai Džūlija taisījās viņu tomēr precēt? Brīdināt 110 manis? Varbūt, bet es tā nedomāju. Sis risks man bija jāuzņemas. Es nezināju, ko viņa jūt pret Džeiku, ja bija solījusies precēties ar viņu. Man bija grūti noticēt, ka tā ir mīlestība, bet kas gan to var zināt — vai pat to, ko šis vārds nozīmē kādam citam? Kaut ko viņa bija pret Džeiku jutusi, zināmā mērā viņa bija varējusi rīkoties ar aprēķinu — spiesta to darīt —, bet viņa nebija cietsirdīga. Džūlija juta kaut ko pret Džeiku. taču viņa bija arī skaidrībā par sevi un savu nākotni; viņa tik vienkārši nenoticēja maniem vārdiem par Džeiku, taču arī nenoliedza iespēju, ka tie ir patiesi. Es nezinu, vai ar acs kaktiņu pamanīju kādu kustību, bet es pagriezu galvu un paskatījos uz ielu; Džeiks patlaban kāpa lejā pa pēdējiem verandas kāpieniem, pogādams ciet meteli; es ātri piecēlos, lai mani nevarētu ieraudzīt, ja viņš nejauši paskatītos uz augšu.
Džūlija uzreiz saprata, ko esmu ieraudzījis. Viņa piegāja pie aizkara, kādu collu pavilka to no sienas un stāvēja — es tagad biju aiz viņas un skatījos viņai pār plecu —, vērodama, kā Džeiks steigšus dodas uz 20. ielas stūri un pagaist skatienam. Man šķita, ka Džūlija katrā ziņā būtu izšķīrusies par to pašu, bet tagad viņa bija pārliecināta. Kādu brīdi viņa stāvēja un noskatījās pakaļ Džeikam, līdz tas pazuda, tad pagriezās un — nejautāja, bet tikai pateica:
— Es iešu šonakt jums līdzi.
Es pamāju ar galvu.
Labi. Gaidiet mani pēc divām minūtēm hallē.
Džeiks bija sava kantorī; bija vienpadsmit un trīsdesmit piecas minūtes, un mēs ar Džūliju stāvējām Morse Building tumšajās durvīs uz Nasaustrīta tieši pretim Pottcr Building ieejai, un es skaitīju stāvus un pēc tam logus; trešajā stāvā otrais logs pa labi no Nasaustrīta ieejas bija liels dzeltenas gaismas četrstūris. Tas bija Džeika kantora logs, vienīgais apgaismotais visā vecās mājas tumšajā fasādē. Pēc minūtēm desmit dzeltenais četrstūris kļuva bālāks, mirkli uzliesmoja sarkans un tad izdzisa.
Džūlija bija paņēmusi mani zem rokas, un es jutu, ka viņas roka sažņaudzas. Viņa pie sevis nomurmināja:
— Viņš iet projām.
Es pamāju ar galvu tumsā. Ļoti augstu pie debesīm spīdēja trisceturtdaļmēness, taču mēs stāvējām dziļi durvju ailē pilnīgā tumsā. Es iztēlojos Džeiku. Tagad viņš aizslēdz kantora durvis … iet pa šauro gaitenīti krēslainajā gaismā, kas ieplūst no ārienes, varbūt uzrauj sērkociņu, lai gan es nekādu gaismu nevarēju ieraudzīt. Kāpj lejā, ar roku pieturēdamies pie margām. Un tagad, tūlīt, viņš pagriezīsies, lai izietu cauri lielajai priekštelpai visā tas garumā uz Pārkrovas un Pilsētas valdes parka pusi. Iedams pāri ielai, viņš paskatīsies uz Pilsētas valdes pulksteni; tas rādīs bez desmit vai vienpadsmit minūtēm divpadsmit. Varbūt tālu parka otrā pusē ari Kārmodijs mēness gaismā ieies parkā, vienā rokā nesdams smagu somu.
Es paspiedu Džūlijai roku, dodams zirni, ka mums jāiet uz_ priekšu, un — nekad nevar īsti paredzēt, ko darīs kāds cits, — Džeiks iznāca pa durvīm tieši pretim viņpus ielas un apstājās uz ietves, uzmanīgi skatīdamies uz visām pusēm. Vai viņš klausījās arī? Mēs acumirklī sastingām, pat neelpojām. Vai pilnīgajā klusumā varēja sadzirdēt manas sirds skaļos sitienus? Otrā pusē ielai Džeiks pagāja garām musu durvīm un devās uz Bīkinenstrītu, tad pāri tai uz Ennstrītu; viņa soļi skaļi atbalsojās starp inaju sienām.
Protams, viņš nebija gājis laukā pa Pārkrovas ieeju, lai Kārmodijs vai kāds cits, kas varbūt gaidīja tieši pāri ielai un novēroja parku, nevarētu viņu redzēt. Tāpēc viņš tagad dosies uz Pilsētas valdes parku, iedams uz ziemeļiem pa Brodveju, un ieies tajā no rietumiem, noslēpdams sava kantora atrašanās vietu, līclz būs gatavs pats aizvest Kārmodiju uz turieni.
Mēs savās durvīs vērodami un ieklausīdamies nogaidījām. Es redzēju, ka Džeiks sasniedz Enstrītu un pagriežas uz rietumiem, pazuzdams mūsu skatienam, un tūlīt arī apklusa viņa soļu troksnis. Tad mēs steidzāmies pāri Nasaustrītam — mums bija tikai dažas minūtes laika — un augšā pa mēness apgaismotajām kāpnēm, pa īso gaitenīti līdz Džeika durvīm. Izņēmu slēdzeni, sameklēju atslēgas caurumu, pagriezu slēdzeni, un durvis atvērās. Es uzrāvu sērkociņu un, sargādams to ar plaukstu, aizgāju pie gāzes radziņa virs galda, pagriezu to, pieliku sērkociņu, un uzliesmoja iesarkana gaisma. Es nogriezu to ta, lai liesma degtu mierīgi, tad skriešus devos pāri istabai, lai pasniegtos zem apakšējā dēļa aiz aizsistajām durvīm un sameklētu savu veseri.
Neko nevarēja darīt, bija jāpacieš naglu griezīgi spiedzošais protests, kad es rāvu tās laukā; vilku tās lēni, ar vienmērīgu spiedienu, lai troksnis būtu mazāks, un, līdzko tās kļuva vaļīgas, es klusītēm atlauzu dēli ar vesera austiņām. Atrāvu divus dēļus, tad vēl trešo, izveidojot pusotras pēdas platu spraugu podu virs grīdas; tad Džūlija pietupās, atspiezdamās ar rokām pret apakšējo dēli, es viņai palīdzēju. Viņa izbāza cauri vienu kāju, tad savilka plecus, nolieca galvu un bailēs iekliedzās. Es palūkojos caurumā. Telpu pa vienu augstu logu neskaidri apgaismoja mēness, un gandrīz visa grīda bija izlauzta, lejā rēgojās tikai melns tukšums.
Galdnieki bija strādājuši vēl pēc tam, kad es tos pēdējo reizi biju redzējis; pabeiguši apakšā izlauzt otrā stava grīdu, virzījušies uz trešo un sazāģējuši grīdas dēlus, atklājot garās sijas. Iespējams, ka viņi bija strādājuši šai pēcpusdienā — no tālākās sienas uz durvju pusi, un tagad bija atlicis tikai laukumiņš grīdas, gandrīz trīsstūris no šīm aiznaglotajām durvīm līdz otrām uz gaiteni.
Bija palicis tik daudz vietas, ka varēja nostāvēt, varbūt apsēsties, un pēc brīža, cieši pieturēdamās, Džūlija izlīda cauri. Es sekoju viņai, cik ātri spēju. Mēs bijām zaudējuši dažus mirkļus, kas mums varēja būt nepieciešami, ja Kārmodijs parkā jau būtu gaidījis un viņi abi tūlīt nāktu atpakaļ. Tagad viņi varēja jau būt pie ieejas un kāpt augšā.
Man bija jāriskē, cerot, ka troksni nedzirdēs. Turēdams pēdējo no trim izlauztajiem dēļiem tā, lai naglas iederētos iepriekšējos caurumos, es varēju to piesist atpakaļ tieši vecajā vietā, un vēl pietika telpas atvēzēt roku. Ieliku vietā otro dēli; tagad manas kustības bija mazliet ierobežotas, tomēr roka ar veseri vēl spēja atvēzēties. Biju jau pacēlis roku, gatavs sitienam, kad pēkšņi atcerējos.
Ar troksni nosviedu veseri uz Džeika kantora grīdas un tad — ar spēku izlauzdams ceļu, neraizēdamies par norauto mēteļa pogu, jo tā nokrita rnūsu pusē, nobrāzdams seju no vaigu kaula līdz ausij — izcīnījos laukā pa divu dēļu atstāto caurumu, ieklupu Džeika kantorī, gandrīz pakrizdams, un ar izstieptu roku aizskrēju līdz viņa galdam. Tad mani pirksti bija jau uz gāzes radziņa slēdža, pagrieza to, gaisma ar paukšķi izdzisa — Džeiks taču gāzi bija izslēdzis! — un es pa tumsu rāpos atpakaļ, ielauzdamies tukšajā istaba, kas bija gandrīz bez grīdas. Džūlija jau bija sagatavojusi veseri un nosviesto dēli, un es, acis mirkšķinādams, cenzdamies pierast pie neskaidrās mēness gaismas, ielāgoju naglas caurumos un iedzinu tikpat dziļi, cik dziļi tās bija bijušas. Es neaizmiršu veseri nolikt mūsu pusē, un, kad pacēlu trešo dēli, mēs dzirdējām, ka Pilsētas valdes pulkstenis nesteidzīgi sāk sist stundu. Mēs neskaitījām sitienus; pulkstenis gausi nosita divpadsmit reižu, kamēr mēs ar Džūliju, abi saķēruši dēļa galu, ievilkām to pēdējā caurumā, bīdījām šurp un turp, līdz beidzot ielāgojām vietā un naglu gali iegulās savos caurumos. Abi ar visu spēku vilkām to uz savu pusi, un es klusībā lūdzos, lai mēs nepaslīdētu un atmuguriski neiekristu tumšajā tukšumā aiz un zem mums. Noskanēja pēdējais blīkšķis, dēlis bija iestiprināts tik droši, cik mēs spējām, un pa spraugām dēļa augšpusē un apakšpusē es ar pirkstiem meklēju naglu galvas. Tās bija izspraukušās krietnu collu uz āru, un, kad pamēģināju, dēlis ļodzījās. Tomēr es sev iestāstīju, ka tas stāv pietiekami stingri un no otras puses izskatīsies, ka viss ir kārtībā.
Izrādījās, ka mums bijusi vēl kāda minūte laika vai pat veselas trīs, lai iekārtotos. Salocījuši mēteļus kā spilvenus, mēs apsēdāmies gandrīz tumšajā telpā, cik ērti varēdami, ar sejām uz aizsisto durvju pusi. Mēs tupējām, pierāvuši ceļus, ar rokām aptvēruši potītes, piespieduši acis pie spraugas, cik tuvu vien varēdami, slēpdami kurpju purngalus, lai tos nevarētu ieraudzīt pa dēļu apakšu. Es pasniedzos un iedrošinādams viegli paplikšķināju pa Džūlijas celi.
Kad viņi atradās jau priekštelpā, mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne balsis, pat neviens grīdas dēlis neiekrakstējās. Pēkšņā slēdzenes šķindoņa Džeika Pikeringa kantora durvju atslēgā bija pirmais troksnis, un Džūlijas roka strauji satvēra manu delnu. Tad viņi bija jau iekšā, uz dēļu grīdas dimdēja juceklīgi soļi, un mums blakus telpā tie izklausījās briesmīgi. Atskanēja Kārmodija balss:
— Kas tad tas?
Vārdi dobji atskanēja tukšajā telpā, kurā mēs sēdējām, un Džūlijas roka spēcīgi saspieda manējo.
Blakus, kantorī, gaiši iedegās gāzes liesma un projicēja zaru caurumus un spraugas uz mūsu telpas pretējās sienas, iezīmēdama aiznagloto durvju šaudīgās kontūras, kuru centra pavīdēja cilvēka ēna. Pāris collu platajā spraugā zem durvīm viņa zābaku purngali gandrīz pieskārās manējiem, un blakus tiem uz grīdas rēgojās melnkoka spieķa sudraba uzgalis.
— Tur nekā nav, tikai lifta šahta, — Pikerings nepacietīgi uzsauca viņam.
Mēs nevarējām redzēt garām Kārmodijam, kas stāvēja nepilnas sešas collas no mūsu acīm.
— Ķersimies pie somas.
Ar somu rokā Kārmodijs nostājās pie galda, un mēs dzirdējām, kā viņš nostenas, uzsviezdams to uz galda. Abi vīrieši bija noņēmuši cepures un uzkāruši uz naglām pie durvīm, bet mēteļus paturējuši mugurā. Mēs vērojām, kā darbojas Kārmodija rokas, dzirdējām, kā nočīkst siksna un noklikšķ slēdži.
Pie galda ar seju pret mums stāvēja Pikerings un, acis iepletis, nenovērsdamies blenza uz somu.
Kārmodijs atvēra uz galda plakaniski nolikto somu, un tā bija pilna ar papīra naudu; zaļās un dzeltenās banknotes bija saliktas plānās paciņās un aptītas ar brūna papīra strēmelēm. Mēs dzirdējām, ka Pikerings skaļi noelšas, redzējām, ka viņš paliecas uz priekšu, lai paskatītos. Tad viņa sejā pamazām atplauka smaids, viņš pacēla acis uz Kārmodiju, un las bija draudzīgas un laimes pilnas, it kā abi dalītos priekā par skatu, kas pavērās uz galda.
— Vai tur ir visa? — Džeiks lēni pajautāja; tagad viņam Kārmodijs ļoti patika.
Vēl aizvien mādams ar galvu — es vēroju, kā, galvai kustoties, spīd viņa tumšie mati, — Kārmodijs atbildēja:
— Jā, tur ir visa. Viss, ko jūs dabūsiet — desmit- tūkstoš dolāru.
Es aizturēju elpu, es jutu cieņu pret Džeiku; viņš turpināja smaidīt. Taču acis viņam samiedzās un, skatoties uz Kārmodiju, gāzes gaismā cietsirdīgi un draudīgi iezvērojās. Viņš neko neteica, atspieda dūres pret galda malu un, atbalstījies uz saspriegtajām rokām, noliecās pāri somai uz Kārmodija pusi, gaidīja, skatīdamies tik ilgi, kamēr Kārmodijam bija kaut kas jāsaka.
- Publikai ir apnikuši Tvīda bandas skandāli! —- viņš nikni teica, taču balss skanēja kā aizstāvoties.
Tāds sīkums kā jūs un jūsu informācija, — viņš pameta ar galvu uz somu, — ir tik daudz vērts, vairāk ne. Banda ir iziruši, un Tvīds pats miris, tāpat arī vairums liecinieku. — Ar sava spieķa sudraba rokturi — tas bija izveidots kā lauvas galva — viņš pamāja uz aktu skapjiem gar sienām. — Un visi jusu papīri nevar iedabūt mani cietumā.
- 0,to es zinu! — Džeiks nemainīja savu stāvokli.
Jūsu nauda pasargās jūs no cietuma, to es vienmēr esmu sapratis. Tomēr es iznīcināšu jūsu labo slavu, un jūsu nauda nespēs to jums atdot.
Kārmodijs, ņirdzīgi sprauslādams caur degunu, iesmējās un sāka solot pa istabu. Satvēris savu spieķi vidu, viņš runādams it kā diriģēja ar to.
Labā slava, — viņš nīgri norūca. — Jūs esat klerks. Ar klerka prātiņu. Vai jūs ticat, ka kāda nozīmīga persona jūsu informācijas dēļ domās par mani sliktāk? Sitijā nav gandrīz neviena bagātnieka, kas nebūtu nodarbojies ar to pašu, ar ko es, un vairums vel ar ko daudz ļaunāku! — Viņš apstājās pie Pikeringa rakstāmgalda un ar spieķa rokturi kā kaut kam pretīgam pieskārās ar naudu pilnajai somai. — Ņemiet, ko dod, un saprotiet, ka jums vēl ir laimējies.
Taču Džeiks ieņirdzās vēlreiz.
— Jums taisnība, Kārnegijam tas neko nenozīmēs. Viņš tikai nodomās, ka jūs esat bijis muļķis, ļaudams sevi pieķert. Un Gūldam arī tas neko nenozīmēs. Vai arī Maiklsam, vai Morganam, Seligmenam vai Seidžam, vai visiem pārējiem. Vīrieši to galīgi neņems galvā.
Viņš noliecās pāri naudas kaudzītēm pie mazās rakstāmgalda atvilktnītes un izņēma garu laikraksta sleju, kurai abas malas bija rūpīgi noplēstas. Tā bija pārlocīta uz pusēm, un viņš to atpleta, pagriezdamies pret gaismu. Es varēju saskatīt, ka tas ir garš drukāts saraksts, acīmredzot divslejīgs.
— Misis Astora, — viņš, komatus ievērodams, sāka lasīt sarakstu no sākuma. — Un mēs visi zinām, kura misis Astora, vai ne? Un viņai gan tas nebūs vienalga, mister Kārmodij. Misis Belmontai tas nepatiks. Misis Beitsu, misis Brevurtu, misis Cīveru, misis Deju — visas tas interesēs, un arī misis Fišu, misis Golitu, misis …
— Ko jūs tur lasāt? — Kārmodijs griezīgi ieķērcās.
— Dažus uzvārdus uz labu laimi. No šāvakara labdarības balles rīkotāju saraksta Mūzikas akadēmijā. Misis Herimena, misis Džonsa, misis Lorijāra, misis Masgreiva … Viņām visām tas nebūs vienalga! Un misis Strongai, misis Teberai, misis Vēnai…
— Pietiek!
— Vel ne. — Pikerings pacēla acis no saraksta. — Ir viens vārds, kuru es izlaidu — vissvarīgākais no visiem. Viņai tas rūpēs vairāk nekā visām citām, jo nekad vairs viņas uzvārds neparādīsies šādā izcilā sabiedrībā. — Pikeringa rādītājpirksts pavirzījās uz saraksta sākumu, tad lēni sāka slīdēt lejup un gandrīz tūlīt apstājās. — Misis Endrū Kārmodija, — viņš lasīja, un Kārmodija spieķa sudraba rokturis ar lauvas galvu triecās pret Pikeringa galvu, un viņš saļima kā lelle, kurai pārtrūkusi aukla, atsizdamies pret rakstāmgalda krēslu, kas ar blīkšķi pārlidoja pāri kantorim. Džūlija noelsās — tas skanēja kā apslāpēts kliedziens, bet krēsla brakstēšana apslāpēja to, un, kad viņa centās piecelties, es sagrābu viņas plecus, spiezdams viņu uz leju, un, pielicis lupas viņai pie auss, čukstēju:
— Nē! Nē! Viņš nav pa īstam ievainots, — kaut gan skaidri nezināju to.
Kārmodijs stāvēja un skatījās uz Pikeringu, kas, savilcies čokura, gulēja uz grīdas; tad viņš palūkojās uz asiņaino spieķa rokturi, uz atvērto, naudas pilno somu, pēc tam lejup — tagad nevis uz Pikeringu, bet uz avīzes izgriezumu Pikeringa rokā. Viņš pēkšņi pie- tupās un izrava to Džeikam no pirkstiem. Kārmodijs stāvēja un lasīja to, tad vērīgi pētīja, diezgan steidzīgi meklēdams kādu uzvārdu. Viņš to atrada un skaļi nomurmināja:
— Misis Endrū Kārmodija.
Vēl brīdi viņš pētīja drukāto sarakstu, tad atkal paskatījās uz Pikeringu, kas nekustīgs gulēja uz grīdas. Pēkšņi viņa roka saburzīja avīzes sleju bumbiņā un spēcīgi svieda ar to Pikeringam. Viņš nosvieda spieķi uz grīdas un aizskrēja divus soļus, kas bija nepieciešami, lai aizsniegtu rakstāmgalda krēslu. Viņš pievilka to blakus Pikeringam, pieliecās, satvēra viņu zem padusēm un ļenganu ievilka krēslā. Pikerings, kura galva slābani šūpojās, būtu atkal novēlies uz grīdas, taču Kārmodijs atgāza krēslu atpakaļ tiktāl, ka tikai Pikeringa pirkstgali skāra grīdu.
Kārmodijs noliecās, atraisīja Pikeringa jostu un izrāva to laukā no cilpām. Tad viņš izvēra to cauri krēsla atzveltnes līstītēm un gribēja savilkt galus kopā ap Pikeringa krūtīm un rokām. Josta tiktāl nesniedzās, un viņš noņēma pats savējo un piesprādzēja to Pikeringa jostai galā. Tad viņš dubulto jostu cilpā apmeta ap Pikeringa krūtīm un rokām tieši virs elkoņiem. Aizmugurē viņš ar sprādzi savilka to tik cieši, ka mēs dzirdējām nočīkstam ādu un nokrikstam koku, un es prātoju, vai Pikerings spēj paelpot.
Tomēr viņš elpoja. Kad Kārmodijs bija beidzis, Pikerings, lūpas Čāpstinādams, sakustējās, un viņa lūpu kaktiņā šūpojās gara, tieva siekalu strūkliņa; acis vēl bija ciet, viņš pūlējās pacelt galvu. Kārmodijs atkāpās, paķēra savu spieķi un atri aizgāja aiz Pikeringa krēsla. Džeiks pacēla galvu, un es redzēju, ka viņš atver acis, ka noskaidrojas viņa skatiens, ka viņš atkal cieši samiedz acis, kad viņu no jauna pārņēma sitiena radītās sāpes. Viņa galva droši vien nežēlīgi sāpēja, jo es redzēju, ka viņš nobāl kā nāve; tad, cīnoties ar nelabumu, viņš piepūta vaigus un viņa pleci saguina. Dažas sekundes viņš nekustējās, tad pavisam lēnītēm atkal pacēla galvu un mazliet pavēra acis, pieradinādams tās pie gaismas. Viņa pleci vēlreiz konvulsīvi noraustījās, tad viņš jau spēja — bieži mirkšķinādams — turēt acis atvērtas, un viņa sejā sāka atgriezties krāsa.
Kārmodijs apgāja apkārt krēslam, lai redzētu Pikeringa seju. Viņi ilgi skatījās viens uz otru; viena šaura, gandrīz pilnīgi taisna asiņu strūkliņa tecēja pa Pikeringa deniņiem, otra ritēja uz leju pa pieri uz vienu biezo, melno uzaci. Kārmodijs teica:
— Jūs esat radījis neciešamu stāvokli. Jūs atradāt īsto atslēgu.
Ar savu spieķa galu viņš pieskārās saburzītajai avīžpapīra lodītei, tad pameta to uz aiznagloto durvju pusi; tā pašāvās zem apakšējā dēja, aizripoja man garām, un es redzēju, ka tā iekrīt šahtā.
— Sī ir pirmā sezona, kad mana ģimene ieņem savu vietu Ņujorkas augstākajā sabiedrībā. Tā nebūs pēdējā, par to es parūpēšos.
Viņš aiztaisīja un aizsprādzēja somu un nometa zemē pie durvīm.
— Kad jums bija izdevība, vajadzēja ņemt, cik devu. Tagad nedabūsiet neko.
Kārmodijs novilka meteli, uzmeta to uz galda, attaisīja kaklasaiti un apkaklīti, atpogāja vesti, no tās kabatas izņēma cigāru un rūpīgi aizsmēķēja. Kad tas bija labi iededzies, viņš, pavicinādams sērkociņu, izdzēsa liesmu, nosvieda sērkociņu uz grīdas un uzmina tam ar kāju. Tad viņš piegāja pie viena no aktu skapjiem un atrāva augšējo atvilktni.
Pāris mirkļu viņš nesacīja nekā, tikai stāvēja ar cigāru mutē un skatījās uz šifrētajām atzīmēm. Džeiks Pikerings spēja pagriezt savu krēslu tā, lai varētu Kārmodiju novērot. Kārmodijs pār plecu uzmeta viņam skatienu, it kā gribētu kaut ko sacīt, tomēr nekā nepateica. Viņš atkal pievērsās aktīm un apskatīja katru papīru skapī, pāršķirstīja tos, ātri kustinādams rādītājpirkstu. Viņš vienā sekundē laikam pārbaudīja vienu dokumentu, roka reti pārtrauca vienmērīgo kustību, lai gan šad tad viņš izstiepto rādītājpirkstu apslapināja ar mēli un palaikam izņēma cigāru no mutes un nobirdināja pelnus uz grīdas. Viņš neizņēma gandrīz nevienu papīru, tikai šķirstīdams pārlaida tiem acis. Bet brīdi pa brīdim viņš apstājās, izņēma no aktu vākiem kādu garāku dokumentu un izlasīja to. Divas reizes viņš šādus papīrus atlika malā uz skapja virsas. Par pārējiem viņš nerūpējās, neiegrūda tos atpakaļ, bet saburzīja un svieda uz grīdas.
Taču man šķiet, ka divas pēdas dziļajās aktu skapja atvilktnēs bija trīs vai četri tūkstoši, varbūt pat pieci tūkstoši lapu. Pilsētas valdes pulkstenis nosita vienu reizi, tātad bija viens. Kārmodijs atvilktnē vēl nebija ticis ne līdz pusei, un uz skapja virsas bija atlikti tikai divi dokumenti.
Pikerings teica:
— Es gaidīju, kad jūs beidzot pats to pamanīsiet — jums vajadzēs stundas un atkal stundas, lai pārmeklētu tikai vienu pašu aktu skapi, un te tādu ir pavisam trīspadsmit, nelaimīgs skaitlis jums.
Kārmodijs piegāja pie Džeika rakstāmgalda un iemeta cigāra galu spjaujamtraukā pie galda. Viņš devās atpakaļ pie vaļējās atvilktnes un, jau pacēlis rokas, lai atkal sāktu meklēšanu, pār plecu noņirdza uz Džeiku.
— Manā rīcībā ir visa nakts, — viņš rotaļīgi teica — Un, ja ar to nepietiks, visa nākamā diena. Un pēc tam vēl tik daudz laika, cik man vajadzēs.
Viņa rādītājpirksts atkal sāka vienmērīgo kustību, un nepārtrauktā tikko sadzirdamā čaukstoņa, pāršķirstot papīrus, kļuva gandrīz vai par klusuma sastāvdaļu.
Es pieliecos pavisam tuvu Džūlijai, un, kad manas lūpas pieskārās viņas ausij, es izelpojot gandrīz bez skaņas čukstēju:
— Atgulieties un atpūtieties. Mums te būs jāpaliek ilgi ilgi.
Es skaidri saskatīju viņas seju; kad viņa pamaja ar galvu, dzeltenās gaismas svītra no otras istabas kustējās uz augšu un uz leju pa viņas pieri. Viņa tik lēnītēm, ka nedzirdēja ne skaņas, nogūlās uz grīdas gar sienu. Es rūpīgi atslējos ar plecu pret durvīm un, piespiedis galvu pie stenderes, pa spraugu ar vienu aci vēroju Kārmodiju. Gandrīz nekustēdamies, galvu noliecis, viņš stāvēja pie vaļējās atvilktnes, tikai viņa roka nepārtraukti monotoni kustējās.
Kad pulkstenis ārā nosita divi, Kārmodijs bija ticis galā apmēram ar vienu trešdaļu no vidējās atvilktnes, un Pikerings atkal ierunājās:
— Tagad jūs būsiet jau ievērojis, ka nav nevienas pilnīgi nokomplektētas akts. Lai savāktu visus jūsu dokumentus — tie ir izkaisīti pa visām atvilktnēm un pa visiem skapjiem starp citiem papīriem —, man vajadzētu varbūt divdesmit minūtes. Sistēma to atrašanai rnan ir galvā. Bet jūs divās stundās esat sameklējis tikai divus! Vai nebūtu laiks saprast, ka jums jāvienojas ar mani?
Kārmodijs nepārtrauca darbu un pat nepaskatījās uz viņu.
— Miljons dolāru par visas nakts un pat par visas rītdienas darbu man ir pietiekams atalgojums.
Un turpinājās vienmērīgā, bezgalīgā mocība — pāršķirstīt lapiņu pēc lapiņas.
Es samiegojies vēroju notiekošo; nebija nekādas Iespējas noteikt, cik laika pagājis, līdz kamēr atkal nosita pulkstenis. Tagad, darbu nepārtraucot, Kārmodijs lēni pacēla vienu kāju un pakustināja uz augšu un leju, izvingrinot muskuļus, kā arī pagrozīja potīti. To pašu viņš izdarīja ar otru kāju, tad nostājās ar mazliet platāk ieplestām kājām nekā iepriekš un cīnījās tālāk cauri papīriem, pāršķirstīdams lapu pēc lapas. Es, ne īsti nomodā, ne īsti aizmidzis, turpināju skatīties uz viņu. Pēc kāda laika Kārmodijs uz brīdi pārtrauca dokumentu šķirstīšanu, pārdomāja, tad izvilka visu atvilktni no skapja un, kājām trīcot zem las smaguma, aiznesa un nolika uz galda. Sēdēdams uz galda malas ar seju pret atvilktni, viņš atsaka meklējumus, un Pikerings viņu izsmēja.
Es visu laiku domāju, kad jums beidzot tas Ienāks prātā, — viņš teica. — Ja esat noguris, atļaujiet man piedāvāt jums krēslu.
22 41 r.
Bet Kārmodijs pat nepagrieza galvu un nelikās ne zinis: viņa pirksti neaprima ne uz mirkli.
Es nogūlos blakus Džūlijai. Mēs šeit bijām tumsā, un es nezināju, vai viņa ir nomodā, un baidījos bez vajadzības čukstēt. Es vēlējos tasi kafijas, un tai brīdī, kad to iedomājos, man to sagribējās tik šausmīgi, ka šķita neiespējami iztikt bez tās. Un kaut ko ēdamu, es turpināju savu domu, un tūlīt jutos kā badā pamiris. Es piespiedu sevi pasmaidīt, tomēr sāku lauzīt galvu, cik ilgi mēs spēsim te palikt; neko tamlīdzīgu es nebiju paredzējis. Vai tiešām Kārmodijs iedomājas, ka varētu palikt šeit visu rītdienu? Tas bija neiespējami: viņam vajadzēs sameklēt kaut ko ēdamu, vajadzēs atpūsties. Un tāpat arī Džeikam; ja tikai viņi abi iemigtu, mēs ar Džūliju kaut kā varētu izkļūt no šejienes. Man acis vērās ciet pašas no sevis, un es pūlējos tumsā tās ātri mirkšķināt. Es neuzdrošinājos iemigt; dažas pēdas pa labi no manis grīda beidzās; varēju pavelties tālāk un nokrist trīs stāvus lejā pagrabā. Es piecēlos sēdus.
Neticami ilgi pēc tam pulkstenis atkal sāka sist, un es pa šā trokšņa laiku sāku celties stāvus. Kājas bija briesmīgi stīvas, un man steigšus bija jāpasticp- jas pāri Džūlijai, lai aizsniegtu sienu un droši nostātos uz kājām. Tad es, skaitīdams gausos sitienus — pulkstenis bija četri —, ļoti lēnītēm un pavisam klusītēm izstaipīju visus muskuļus — rokas, kājas, muguru un kaklu. Es pievirzījos pie durvīm un sameklēju spraugu, pa kuru palūrēt. Džeiks, nolaidis galvu uz krūtīm, bija aizmidzis un klusu krāca. Kārmodijs vēl aizvien sēdēja uz galda malas, bet tagad ar visu ķermeņa augšdaļu bija uzvēlies uz galda blakus atvilktnei; es redzēju, ka tā ir otra skapja augšējā atvilktne. Viņš gulēja klusi; man bija vērīgi jāieskatās, lai pamanītu, kā viņam uz muguras mazliet kustas veste. Man šķiet, ka vairumam cilvēku dažkārt rodas kārdinājums, vismaz viņi jūt pēkšņu vēlēšanos izdarīt kaut ko absurdu — uzsvilpot baznīcā, pateikt kaut ko situācijai šausmīgi nepiemērotu. Man iešāvās prātā iekliegties: — Bū! — tik skaļi, cik vien spēka, un tad novērot mežonīgo sajukumu blakus istabā. Es pasmaidīju un nosēdos blakus Džūlijai, un man bija skaidrs — es nezinu kāpēc —, ka viņa ir nomodā.
Es atlaidos blakus Džūlijai, lai piespiestu muti pie viņas auss. Man ar vienu roku vajadzēja viņu apskaut, lai būtu tuvāk un varētu orientēties, un man nebija ne mazāko iebildumu to darīt.
— Vai esat nomodā?
Kad Džūlija pamāja, viņas mati noglaudās man gar degunu. Es pačukstēju, kāda ir situācija, un pateicu, cik pulkstenis. Viņa pajautāja, vai es esot bijis aizmidzis, un uzstāja, ka mums jāapmainās vietām; viņa apsēdās un uzņēmās sarga pienākumus, kamēr mani vienā mirklī pārvarēja miegs.
Mani pamodināja pirmā dienas gaisma un lēnie Pilsētas valdes pulksteņa sitieni. Es atvēru acis: Džūlija turēja roku kādu collu no manas mutes, gatava lo aizspiest, ja es sāktu runāt. Es pacēlu galvu un noskūpstīju viņas plaukstu, un viņa satrūkusies parava roku nost, tomēr pasmaidīja. Viņa norādīja uz blakus istabu, tad pielika pirkstu pie lūpām, un es pamāju ar galvu. Es skaitīju pulksteņa sitienus; bija septiņi. Kad pulkstenis beidza sist, es ai kal izdzirdēju vienmērīgo papīra čaukstoņu blakus istabā, un man šķita, ka es to dzirdu jau kopš mūžības.
Mēs klusi pielīdām pie aizsistajām durvīm un apsēdamies tāpat kā pirmīt. Tikai tagad dienas gaismā telpa izskatījās pelēka un noplukuši, uz ārējām palodzēm bija parādījies svaigs sniedziņš, smalks kā pūderis, citādi nekas nebija mainījies. Kārmodijs sēdēja uz galda, vienmērīgi, pāršķirstīdams trešā skapja apakšējās atvilktnes papīru blāķus. Džeiks bija pagriezis krēslu tā, lai varētu novērot Kārmodiju; viņam uz galvas bija gandrīz dūres lieluma puns, seja bija sakritusi, acis apsarkušas, āda zem tām nokarājās, mute bija mazliet pavērta. Man šķita, ka viņš cieš sāpes vai nu no sitiena pa galvu, vai arī tāpēc, ka nespēj pakustēties. Taču Kārmodija seja izskatījās gandrīz tikpat nogurusi, skatiens bija truls un nekustīgs, un es prātoju, vai viņš vēl ir spējīgs pilnīgi saprast dokumentus, pār kuriem bez mitas slīdēja viņa acis. Tagad uz otrā aktu skapja augšas gulēja piecas lapas.
Drīz kaut kam bija jānotiek, tas bija skaidrs. Dienas gaismā, kas bija ļoti balta no jaunā sniega, es paskatījos uz Džūliju; viņa izskatījās atpūtusies un uzsmaidīja man. Tomēr es zināju, ka mēs šeit vairs nevaram palikt daudz ilgāk. Un arī Kārmodijs to nevarēs. Visticamāk, ka viņš Pikeringu atstās tādā pašā stāvoklī, bet viņam drīz būs jāaiziet, vismaz sadabūt kaut ko ēdamu. Man šķita, ka, projām ejot, viņam būs jāaizbāž Pikeringam mute. Džeiks tagad neuzdrošināsies kliegt, lai nedabūtu vēl vienu belzienu pa galvu, bet, ja Kārmodijs aizies, viņš droši vien bļaus, kamēr kāds izdzirdēs un noskaidros, kas te notiek, un tas nevilktos ilgi. Pilsēta jau bija pilnīgi pamodusies, mēs ar Džūliju varējām dzirdēt nepārtraukto dārdoņu aiz logiem. Arī māja modās; divas reizes no lejas pa šahtu dzirdējām soļus uz kāpnēm. Ko lai mēs darām, ja Kārmodijs aizies? Mēs nevarēsim pabīdīt vaļējos dēļus sāņus un iziet cauri Pikeringa kantorim tā, lai viņš mūs neredzētu. Es paliecos, lai paskatītos uz leju. Blakus un aiz manis grīdas dēļi bija novākti, un es varēju redzēt tālu lejā šahtā, kuru katrā stāvā apgaismoja logi, kas izgāja uz Nasaustrītu. Es redzēju, ka sijas visos stāvos zem mums ir aizvāktas; mums nebija nekādas iespējas izkļūt no šejienes pa lifta šahtu.
Pēc kādas pusstundas Kārmodijs pārtrauca darbu. Viņš piecēlās, izkustināja plecus un, galvu noliecis, grozīja kaklu, lai atbrīvotu to no sastinguma. Viņš stāvēja un vērtējoši noskatīja Džeiku, un man šķita, ka zinu, kas viņam padomā: viņš prātoja, vai uz laiciņu varētu atstāt Džeiku vienu un aiziet un kā vislabāk to izdarīt. Bet tad viņš iedomājās kaut ko, kas man nebija ienācis prātā, — viņš citu pēc citas izpētīja Džeika galda atvilktnes. Arī es vakar biju apskatījis šīs atvilktnes un zināju, ko viņš tur atradīs.
Viņš atrāva pēdējo atvilktni pa kreisi, izcēla no tās papīra maisiņu, ieskatījās tajā, tad pavērās uz Džeiku un pasmīnēja. Kārmodijs apsēdās uz galda un apēda četrus vai piecus lielus, baltus sausiņus, turēdams saliektu plaukstu zem mutes, lai uztvertu druskas, kuras iemeta mutē pēdējās. Ābolam bija brūni, mīksti plankumi, taču viņš to apēda visu, arī serdi. Viņš neizsmēja Pikeringu ar nodomu, taču Džeiks vēroja viņu, un, kad Kārmodijs atkal piecēlās, nokratīdams pēdējās druskas no rokām, viņš ņirdza. Kārmodijs atvēra kādu citu atvilktni un izņēma puspudeli viskija, izrāva aizbāzni un ieķēra krietnu malku. Vēl ar aizbāzni rokā viņš brīdi vērtējoši skatījās uz Džeiku.
Vai gribat malku, lai vieglāk pamosties? — viņš pajautāja.
Džeiks vilcinājās un paraustīja plecus, negribēdams teikt «jā» un nespēdams pasacīt «nē». Kārmodijs piegāja pie Džeika un paturēja pudeli viņam pie lupām, mazliet nicīgi vērodams, kā viņš norij divus malkus, tad atrāva pudeli. Pēc tam — es bezpalīdzīgi saķeru galvu abās rokās un sāku šūpoties uz priekšu un atpakaļ — Kārmodijs devās atpakaļ pie darba.
Mēs sēdējām vēl vairāk nekā divas stundas kā pus- stulbi; sniegputenis bija pieņēmies, uz palodzes krājās sniega kaudzes, un tas plaka pie stikla. Mēs bijām šeit pārāk ilgi sēdējuši vai gulējuši uz cietās grīdas, un es zināju, ka daudz ilgāk vairs neizturēsim. Džūlija sēdēja 1111 lielākoties tikai stingi skatījās grīdā, un es darīju to pašu; pēc brīža es apliku roku viņai ap pleciem, lai viņa varētu atspiesties pret mani un atpūsties, nolikusi galvu uz mana pleca. Man sāka likties, ka Džeiks Pikerings jūtas tīri ciešami; sejas krāsa bija uzlabojusies — droši vien no viskija. Viņš bija arī gulējis vairāk nekā visi citi. Tomēr viņš nebija varējis piecelties un pat pakustēties vairāk nekā deviņas stundas; viņam vajadzēja justies krietni neērti, un man bija jāapbrīno viņa mierīgā balss, kad viņš pēc īsa brīža sāka runāt.
— Finansistam jāprot veikli rīkoties ar skaitļiem. Man ir uzdevums, lai jūs pārbaudītu. Ja cilvēks var izskatīt divarpus skapjus deviņarpus stundās, cik ilgu laiku viņam vajadzēs, lai pārbaudītu trīspadsmit skapju?
Kārmodijs bija pārtraucis darbu, lai paklausītos, tomēr nepagriezās atpakaļ un nepaskatījās uz Pikeringu; viņa rokas nekustīgi gulēja uz atvilktnē sablīvētajiem papīriem. Tas šķita diezgan maigs izsmiekls; es gaidīju, ka par atbildi Kārmodijs pasmaidīs vai paraustīs plecus un sāks atkal rakņāties papīros. Atģidos, ka es, automātiski reaģējot uz Pikeringa «uzdevumu», cenšos galvā atrisinat to, un, man šķiet, Kārmodijs darīja lo pašu. Viņš kādu brīdi sēdēja pārdomādams, un man likās, ka kaut kas neizbēgams atbildē — vai nu viņš apjauta milzīgo darbu, kas vēl priekšā, vai viņu nomāca līdz nelabumam pretīgā un prātu aptumšojošā ilgā koncentrēšanās, kaut gan darbs vēl bija tikai sākumā — kaut kas viņu satrieca, jo pēkšņi Kārmjdijs eksplodēja. Viņš apsviedās, lai paskatītos uz Džeiku, kas ņirdza viņam pretim, tad pagriezās atpakaļ pie atvilktnes un iegremdēja tajā rokas ka plēsoņa nagus, lai sagrābtu milzīgi biezu papīru kaudzi. Augstu pacēlis rokas, viņš atkal apsviedās pret Džeiku un ietrieca visu izjūkošo papīra masu Pikeringam sejā. Kaudzes svars pasvieda Džeiku atpakaļ krēslā, metāla atsperes iedžinkstējās, papīra blāķis kā ūdenskritums lija pār viņa krūtīm un pleciem, sadalīdamies atsevišķās lapās, kas nolidinājās vai noslīdēja no viņa klēpja uz grīdas. Bet, kad Džeiks atkal paliecās uz priekšu, viņš vēl arvien smējās, un Kārmodijs savāca atlikušos papīrus — milzīgu žūksni un svieda uz Džeika pietūkušās galvas. Taču Džeiks nebeidza smieties, un tad Kārmodijs sāka trakot.
Viņš izrāva kāda skapja augšējo atvilktni, tā krita, salūza un izbārstīja pusi sava satura; Kārmodijs mīdījās pa papīru jūru, un papīra lapas kā viesulī lidinājās viņam līdz viduklim. Brīdi viņš stāvēja, elsdams un mežonīgi skatīdamies apkārt — man šķiet, lauzīdams galvu, kā lai tiek vaļa no izbārstītajiem papīriem, jo pēkšņi sāka ar kāju sāniski grūst tos liesi uz mūsu durvju pusi. Tad viņš paspēra kaudzi papīru zem apakšējā dēļa garām mums ar Džūliju, un mēs dzirdējām plīvojam atsevišķas lapas, pēc tam tālu pinkšķi, papīra masas lielākajai daļai nokrītot uz pagraba grīdas. Kārmodijs tāpat pagrūda vēl pusi papīru kaudzes no grīdas zem dēļiem un lejā šahtā, tad bija spiests aprimt, lai atvilktu elpu. Viņš nikni glūnēja uz Džeiku, viņa pleci raustījās un viņš šņāku- ļoja, bet Džeiks joprojām ņirdza.
Man šķiet, ka spontānā un mežonīgā trakošana bija nākusi Kārmodijam par labu, jo, atkal atguvis elpu, arī viņš sāka smīnēt. Dīvaini, tomēr kādus mirkļus starp abiem vīriešiem valdīja gandrīz vai biedriskums. Kārmodijs pasniedzās pēc sava mēteļa, kas gulēja uz galda blakus atvilktnei, izņēma no tā cigāru un grasījās likt mutē. Tomēr tad viņš brīdi paraudzījās uz Džeiku un sniedza cigāru viņam. Džeiks paliecas uz priekšu, nokoda cigāra galu un izspļāva uz grīdas. Vēl aizvien smīnēdams, Kārmodijs ielika cigāra otru galu Džeikam mutē un pusbalsī pavaicāja:
— Pie velna, par ko jūs smīnat?
Viņš pagriezās un no ādas etvijas izņēma otru cigāru.
— Tāpēc, ka jūs manas aktis izkaisāt pa visu māju,_— Džeiks atbildēja. — Jūs varat sagādāt man ellišķīgi daudz darba, lai es dokumentus atkal savaldu. Tomēr jūs nevarat tos apēst, Kārmodij. Kaut kur šai jūklī, vai nu šeit augšā, vai lejā šahtā ir mazs žūksnītis papīru, kas jums vēl aizvien maksās miljonu dolāru.
Kārmodijs izvilka lielu virtuves sērkociņu un gar īkšķa nagu to veikli uzrāva. Viņš turēja liesmiņu pie Džeika cigāra, kamēr tas iedegās un tā gals pārvērtās par sarkanu aplīti; man kuņģis apgriezās otrādi, tukšā dūšā pirms brokastīm redzot šādu skatu. Tad Kārmodijs aizkūpināja savu cigāru — laiski, ar baudu, kā īsts cigāru smēķētājs. Viņš izpūta apaļu zilu dūmu mutuli, tad izņēma cigāru no mutes un, turēdams to ar četru pirkstu galiem un īkšķi, apmierināts pārbaudīja degošo galu. Mirkli viņš vēroja, kā cigāra gals pārvelkas ar pelnu kārtiņu. Tad viņš salieca plaukstas locītavu, lai pavicinādams izdzēstu sērkociņu, tomēr neizdarīja to. Viņa acis pievērsās liesmiņai, kas bija jau sasniegusi sērkociņa vidu; aiz tās palika melna nodegusī daļa. Kārmodijs stāvēja un vēroja mierīgo oranžo liesmiņu, īkšķis un rādītājpirksts aizvilkās līdz sērkociņa galam, lai neapsviltu. Tad viņš atrāva īkšķi no rādītājpirksta un ļāva sērkociņam ar plīvojošo liesmiņu nokrist uz grīdas.
Sērkociņš būtu varējis nodzist, iekams sasniedza grīdu, vai arī butu varējis nokrist uz kailas grīdas un izdegt. Bet nolūza tā pārogļotais gals, un liesmiņa pieplaka zīdpapīra malai. Telpā valdīja pilnīgs sastingums un klusums, locījās tikai sīkais liesmiņas ķīlis. Kārmodijs stāvēja, Džeiks sēdēja, sakodis cigāru zobos, paliecies tik tālu uz priekšu, cik spēja, un abi, acu nenovērsuši, skatījās uz sērkociņu. Šķita, ka tas izdzisīs, pēkšņi uz augšu pacēlās tieva dūmu strūkliņa, tomēr — nē; maza, bāla uguntiņa uzliesmoja, uz brīdi sastinga, tad pēkšņi uz papīra parādījās dzelteni apmalots aplis, kas tūlīt nobrūnēja. Skrandainais caurums papīrā auga, apogļotais aplis pletās, un ap tā malām parādījās liesmas. Varēja jau dzirdēt sīkus sprakšķus, liesma uzblāzmoja sarkana un palēcās, papīrs spilgti uzliesmoja. Uguns aplis auga lielāks un līda uz papīra malu, pieķērās augšējai lapai, un ari tā uzliesmoja.
Es neatskārtu, kā biju piecēlies, bet, protams, rnēs abi ar Džūliju bijām kājās. Viņas roka satvēra manu locītavu, acīs dega jautājums. Es stāvēju, piespiedis seju pie spraugas starp dēļiem, un vilcinājos. Ja nu Džeiks vai Kārmodijs tagad būtu paskatījušies uz spraugu zem durvīm, viņi būtu ieraudzījuši mūsu kājas zeķēs, bet, protams, ne viens, ne otrs to nedarīja. Liesma lēnām auga, slīdēdama pāri lapām, un es zināju, ka, samīdot ar kājām, to vēl var apslāpēt; es varētu ar plecu izlauzt dēļus un dažās sekundēs nodzēst uguni. Iekāpu kurpēs, lai būtu gatavs, arī Džūlija uzvilka savējās. Tad es pacēlu mēteļus un cepures, un mēs apģērbāmies; mūsu acis nenovērsās no spraugas. Es biju modrs, gatavs iejaukties brīdī, kad uguns kļūst nevaldāma; es uzsmaidīju Džūlijai. Es biju nobažījies, taču ne iebiedēts, un arī Džūlija nebija nobijusies.
Bet Džeiks bija sasiets un nevarīgs. Man šķita, ka viņš cenšas aizturēt vārdus, viņa zobi sakoda cigāru, tomēr viņš nespēja novaldīties.
— Debess augstā! — viņš iesaucās. — Nē!
Tad viņš paskatījās uz Kārmodiju, un viņa acis lūdzās, tās zvēroja naidā, tomēr lūdzās.
Kārmodijs pameta skatienu uz Pikeringu, taču viņš bija aizrāvies, viņa acis atkal piesaistīja lēni augošais, klusi sprakstošo liesmu aplis — tik liels kā šķīvis.
— Ta ir atbilde, vai ne? — Kārmodijs klusu noteica. — Sadedzināt jūsu nolādētās aktis, un ar to lieta būs izbeigta. Man tikai tas neienāca prātā.
— Kārmodij, dieva dēļ! — Džeiks iesāka apvaldītā balsī, bet tad iekliedzās: — Atraisiet mani!
— Kāpēc? — Kārmodijs neķircinājās; tas bija nopietns jautājums.
— Kārmodij, jūs nedrīkstat! Kas notiks ar cilvēkiem ēkā? Ar svešiniekiem, kas nekad nav nodarījuši jums ļaunu!
— Tie izbēgs, mājai ir daudz kāpņu. Un tā vairs nekur neder; Poters būs laimīgs, ka atbrīvosies būvlaukums. — Viņš ņirdzīgi uzsmaidīja Džeikam, paķēra no galda savu mēteli un uzvilka mugurā. Es redzēju, ka liesmas vēl arvien viegli samīdīt; tas bija skaidrs, un gaidīju. Ja Kārmodijs aizies, man būs jāizspraucas pa durvīm, jāsamīda liesmas, un mums būs jāatbrīvo Džeiks. Es vēl aizvien cerēju, ka Kārmodijs nedomā pamest Džeiku — un viņš to nedarīja. Vilkdams mēteli mugurā, viņš sagādāja tam dažus smagus brīžus. Tad sāka ņirgt.
— Es jūs atbrīvošu. Pēc minūtes. Mēs metīsimies laukā, kliegdami: «Uguns!», un māja vienā mirklī būs tukša. Nevienam nenotiks nekas ļauns.
Kārmodijs stāvēja un gaidīja. Taču papīra lapas gulēja gludā blāķī; tas bija biezs vairāku kārtu papīra paklājs un tik viegli neaizdegās; lai uzliesmotu ātri, bija nepieciešams gaiss no apakšas. Kādu laiciņu liesmas izplatījās gandrīz precīzā aplī. Mēs vērojam, kā tas pārvēršas ovālā laukumā ar apogļotām malām. Es vēl aizvien aizturēju Džūliju, uzlicis roku viņai uz pleca; rnēs stāvējām nekustēdamies, klusi un vērojām. Manu apziņu stingri pārvaldīja doma par neiejaukšanās svarīgumu; jāgaida, kamēr viņi drīz vien aizies, tad mēs ar Džūliju varēsim izsprukt no ēkas. Es nebiju šeit, lai mainītu notikumu norisi, vismazāk jau, lai glābtu sagrabējušu vecu māju.
Bet Kārmodijam trūka miera un pacietības; viņš pietupās, pacēla riekšavu papīru un sāka pluinīt un vīstīt iekurus, gan pa vienam sviezdams liesmās, gan kraudams kaudzītēs; tagad liesmas pēkšņi uzplīvoja, sprakšķot kā ugunskurs. Kārmodijs metās pie Džeika, un viņa rokas bija aizņemtas, atsprādzējot jostu krēsla aizmugurē. Es varēju vienīgi mierīgi stāvēt, un Džūlijas acīs iezagās izmisums, kaut gan viņa paklausīgi pakļāvās manai rokai uz viņas pleca.
Sprādze bija attaisīta, Džeiks uzlēca no krēsla, grīļodamies pēc tik ilgas nekustēšanās — un, patiešām, krita uz priekšu, liesmās! Taču viņš nebija kritis, viņš bija meties ugunī un vāļājās pa to kā prātu zaudējis; kantori piepildīja apsvilušu matu un drānu smaka! Viņš nodzēsīs uguni, viņam tas izdosies! Bet Kārmodijs satvēra viņu pie potītes un uz muguras rāva laukā no uguns. Džeiks kulstīja rokas, cenzdamies kaut kur pieķerties. Viņš izrāva kāju un rāpus sleidzās atpakaļ liesmās, taču Kārmodijs aizskrēja viņam garām un iespēra ar kāju sāniski tieši pa degošo žūksni, pagrūzdams liesmojošo masu zem mūsu durvju apakšējā dēļa. Mēs ar Džūliju instinktīvi paravāmics sāņus, papīri aizslīdēja pa grīdu mums pa vidu un iekrita šahtā. Acumirklī mēs izdzirdām, kā, no jauna atdzīvodamās, ierūcas liesmas, un es vēl laikus paspēju pagriezties un paskatīties leja šahtā, lai ieraudzītu degošo bumbu, kas pašķīda; brīdi liesmas saplaka, un tad papīru masa šahtas dibenā uzliesmoja kā eksplozija. Uguns tagad vairs nesprak- stēja, bet dārdēja kā ūdenskritums, un liesmu mēles lēkāja uz augšu pa šahtu jau līdz trešdaļai tās augstuma; mēs sakām jau just karstumu!
Uguni vairs nevarēja savaldīt, ilgāk gaidīt nedrīkstēja. Es pagriezu kreiso plecu pret aiznaglotajām durvīm, spēcīgi atgrūdos ar labo kāju; atplēstie dēļi ielidoja kantorī, un es izspraucos cauri. Saķēru Džūlijas roku, un mēs pārkāpām pāri pēdējiem diviem dēļiem, kas vēl atradās savā vietā. Džeiks, nometies uz rokām un ceļiem, bija saķēris Kārmodija kāju ar abām rokām, Kārmodijs mežonīgi lēkāja uz otras, lai noturētos līdzsvarā. Viņi pagriezās un galīgi pārsteigti skatījās uz mums. Brīdi viņi nekustējās, gluži kā sastinguši dzīvajā bildē, — Kārmodijs uz vienas kājas, Džeiks līz ceļgaliem, turēdams Kārmodija otru kāju aiz potītes.
— Bēdziet! — es kliedzu. — Jums jābēg! Paskatieties, dieva dēļ!
Es rādīju uz durvīm un šahtu; liesmas nevarēja redzēt, taču varēja dzirdēt dobju rūkoņu un saskatīt, kā trīsuļo un virmo sakarsušais, mirdzošais gaiss. Tad Džeiks no visa spēka parāva Kārmodija kāju, viņa otra kāja paslīdēja uz blīvās, slidenās papīra masas, un abi nogāzās uz grīdas, sajaukdami papīrus. Džeiks kā dzīvnieks uz ceļiem leca virsū Kārmodijam, un viņi sāka valstīties pa grīdu. Nezinu, vai Džeiks nesaprata, ka uguns iekļuvusi šahtā un ka to sen vairs nevar nodzēst, vai arī viņš pilnīgi bija zaudējis spēju domāt, redzēdams, ka aiziet bojā viss, uz ko viņš balstījis savas cerības. Taču laukā, gaitenī, es dzirdēju steidzīgus soļus un kāds vīrietis iekliedzās: «Ugunsgrēks!» Soļi izmisīgā steigā dipēja pa kāpnēm uz leju no augšējā stāva, un kāda sieviete izmisumā iekliedzās. Skanēja vēl vairāki saucieni: «Ugunsgrēks!», un tagad bija jādomā tikai par Džūliju. Paris, kas valstījās un cīkstējās uz grīdas, bija brīdināts, nekas nekavēja viņus bēgt, un es pagriezos uz durvīm, saņēmis Džūlijas roku savējā, taču viņa raustīja roku, cenzdamās atbrīvoties. Viņa kliedza:
— Džeik! Džeik! Dieva dēj, bēdz!
Es turēju viņas roku tik cieši, ka baidījos salauzt, vilku viņu uz durvīm un atvēru tās. Es paliecos, satvēru arī Džūlijas otru roku, lai viņa nevarētu ieķerties stenderē, un, izbīdījis viņu lauku, piespiedu skriet pa mazo gaitenīti uz kāpnēm.
Visā ēkā dzirdējām kliedzienus un saucienus: «Ugunsgrēks!», dipēja soļi, sauca vārdus. Ar kreiso roku aptvēris Džūlijas plaukstas locītavu, es skrēju pussoli viņai pa priekšu un rāvu viņu sev līdzi; ātri drāzāmies lejā pa kāpnēm, mūsu kājas lidoja; es modri uzmanīju, lai mēs nepakluptu, tad pēkšņi sagrābu margas, un mēs strauji apstājāmies. Kāpnes bija kārtībā, un tagad mēs pāri margām varējām redzēt lejā kāpņu telpu, kā arī to platformu un nākamo kāpņu posmu uz otro stāvu. No otrā stāva līdz pirmajam kāpnes, kas atradās tieši blakus lifta šahtai, bija pilnīgi izdegušas, pazudušas; blīvu oranžu liesmu masa un biezi, melni dūmi virpuļodami locījās uz augšu mums pretim. Kāds vīrietis kreklā, joprojām turēdams rokā spalvaskātu, un divas meitenes, uzrāvušas svārkus līdz pusstilbiem, lēnām kāpās atpakaļ uz augšu pa kāpnēm, kā apburti skatīdamies uz rūcošo, melni oranžo masu lejā. Pēkšņi viņi apgriezās un skrēja augšā pie mums.
Mēs brāzāmies atpakaļ pa kāpnēm, pirms viņiem un tad cik jaudas metāmies pa garo gaiteni,' kas stiepās visas ēkas garumā, uz Pārkrovas kāpnēm.
Džūlija centās apstāties pie mazā gaitenīša uz Džeika kantori, taču es rāvu viņu aiz rokas un kliedzu, ka viņi droši vien ir jau laukā un projām. Tad mēs bijām tam jau garām, soļi dipēja uz koka grīdas, mēs joņojām uz otrām kāpnēm mums priekšā. Tomēr, lai cik ātri arī skrējām, nonācām tur par vēlu.
Kāpņu laukumiņā mēs pāri margām palūkojāmies lejup, un — arī Pārkrovas kāpnes bija liesmās līdz otrajam stāvam, un, kamēr mēs stāvējām un skatījāmies, liesmas pa kāpnēm rāpās uz augšu. Acīmredzot uguns bija uzliesmojusi visā apakšējā stāvā, droši vien viss mājas pirmais stāvs bija jau liesmās. Vīrietis un abas meitenes, kas skrēja aiz mums, arī bija uzjoņojuši augšā, un tieši tad, kad mēs visi pagriezāmies atpakaļ uz to pusi, no kuras bijām atskrējuši, tālu aiz mums kāpņu galā parādījās liesmas. Tās sitās augstāk, skāra nākamā stāva apakšējo daļu, un tad abi šie stāvi jau dega; tad es apjēdzu, ka grīda mums zem kājām ir karsta.
Mums blakus atradas durvis uz vienu no kantoriem Pārkrovas pusē; es satvēru durvju rokturi — tās bija aizslēgtas. Pagriezos — vēl aizvien turēdams Džūliju pie rokas —, un mēs pa gaiteni skrējām garām durvju virknei uz vienām pašā viņā gala, jo tās stāvēja vaļā. Aizskrējusi pie tām, mēs ieraudzījām uz durvīm uzrakstu «New York Observer»; iedrāžamies lielā telpā, kur stāvēja rakstāmgaldi ar nolaižamām virsām, galdi un aktu skapji. Viens logs bija vaļā, tā zaļie aizkari plandījās. Ja mums bija kāda iespēja izkļūt no ēkas, tad tikai pa šo logu, un es iekšēji sastingu aiz bailēm, atcerēdamies ēkas ārējo izskatu. Ārpusē tai nebija nekādas dzegas, tikai palodzes, un mēs bijām trešajā stāvā, pie tam tie bija trīs ļoti augsti stāvi; mēs nevarējām lēkt lejā.
Svaigajā sniegā uz palodzes bija kāju nospiedumi. Vai kāds bija uzkāpis uz tās un nolēcis lejā? Es paskatījos laukā; lejā uz ietves neredzēja nevienu saļimušu stāvu. Bet es ieraudzīju, ka pie Pasta ēkas sienas pa diagonāli pāri ielai un Pilsētas valdes parkā jau lasās kopā pūlis. Drūzma auga, es varēju redzēt, ka cilvēki skrien pa parka taciņām, lai pievienotos pārējiem. Uz ielas tieši zem mums bija apstājusies pirmā ugunsdzēsēju mašīna, divi ugunsdzēsēji ar šļūteni skrēja pie hidranta. Un tālu aiz parka no Brodveja uz mūsu pusi Meilstrītā ar slaidu loku iegriezās četru pelēku zirgu vilkts pajūgs ar ugunsdzēsēju kāpnēm un ķekšiem.
Visu to es ieraudzīju sekundes simtdaļā; tad es paskatījos uz palodzi un ieraudzīju izkārtni, kuru reiz biju lasījis no ielas — «New York Observer». Ar zemāko malu tā bija piestiprināta pie sienas, bet augšējā mala sarūsējušās stieplēs karājās kādu pēdu 110 sienas. Man nebija ne jausmas, vai tā spētu noturēt mūsu svaru; es zināju, ka tādām vajadzībām tā nav domāta. Iespējams, ka 1ā noturētu Džūliju; viņai bija jāiet pirmajai, kamēr vēl mans svars nebūs atslābinājis vai atrāvis izkārtni no sienas.
Laukā, Džūlij! — es uzsaucu. — Uz izkārtnes! Lieniet uz Times Building!
Taču Džūlija papurināja galvu, aizvēra acis un nobālēja. Viņa stāvēja aizvērtām acīm un kratīja galvu, un es sapratu — ir cilvēki, kas vienkārši nespēj pārvarēt bailes no augstuma. Aizcirtu kantora durvis, lai aizturētu tuvojošos uguni; zem tām jau virpuļoja melni dūmi.
Izrāpos laukā uz palodzes un pietupos. Izliku kreiso kāju ārā uz izkārtnes augšējās slīpās malas un lēnām pārvietoju svaru uz tās. Izkārtne izturēja, un es, ar abam rokām pieķēries pie palodzes, noliku labo kāju noteka starp izkārtni un ēku. Tad lēni nostājos un atlaidos vaļā no palodzes, pārvietodams visu svaru uz izkārtnes; vējš svieda man sejā un acīs asas sniegpārslas, un, jocīgi, par spīti nāvīgajām bailēm, ka izkārtne varētu notrūkt un es nokrist, es priecājos par savu kažokādas cepuri un mēteli. Izkārtne iečīkstējās, tomēr izturēja. Savā tumšajā mētelī un cepurītē Džūlija stāvēja kā pārakmeņojusies, stingi skatīdamās uz mani; iekams viņa paspēja atkāpties, es ar labo roku satvēru viņas rokas locītavu un vilku tik spēcīgi, ka viņai bija jāuzliek celis uz palodzes, lai es neizrautu viņu laukā. Es turpināju vilkt viņu, un tagad, lai nenokristu, viņai bija jāuzliek uz palodzes arī otrs celis, un es turpināju vilkt — īsiem, asiem rāvieniem; pret pašas gribu, lai neizveltos laukā ar galvu pa priekšu, Džūlijai bija jāpārsviež kājas pāri palodzei, un tad viņa bija laukā, tieši man priekšā un pa pusei nostājās, pa pusei nošļūca uz «New York Observer» izkārtnes, pacēlusi roku acīm priekšā, lai aizsargātos no virpuļojošā sniega. Es pamanīju, ka tieši priekšā Džūlijai mazs mezgls stieple aiz sasprindzinājuma iztaisnojas, tad uzkliedzu viņai:
— Neskatieties lejup! Nekādā ziņā neskatieties uz leju! Tikai lieniet!
Potter Building un Times Building siena bija pamatīgs šķērslis liesmām — ugunsdrošs mūris bez logiem un durvīm —, un tas līdzēja. Ekā, kas atradās mums priekšā, nemanīja nekā no ugunsgrēka. Kad mes augstu virs ielas līdām uz priekšu, mums garām plūda vesela karstuma straume, ko no mums daļēji novirzīja slīpā izkārtne, kaut gan karstums gandrīz apsvilināja mūsu rokas, kad taustījāmies gar izkārtnes augšējo malu. Džūlija virzījās uz priekšu lēnāk par mani, viņu kavēja daudzie svārki; man bija jāapstājas, un es atkal ieraudzīju parku un ielu. Redzēju ugunsdzēsējus skrienam ar kāpnēm vai stāvam pa pāriem un turam šļūtenes ar vara uzgaļiem, kas svieda degošajā mājā biezas, baltas strūklas; ugunsdzēsēju melnie gumijas mēteļi jau sāka apledot balti. Policisti ar garām, izstieptām virvēm spieda pūli projām no ielas uz Pārkrovas ietvēm. Pūlis parka malā tagad bija daudz blīvāks un no šejienes izskatījās pilnīgi melns. Man likās dīvaini, ka pūlī daudzi uzslējuši lietussargus, tin kaut kāda ērmota iemesla dēļ šo melno lietussargu virsas mani spieda atskārst, cik augstu es atrodos.
Visu to es ieraudzīju vienā vai divās sekundēs, un Džūlija pa to laiku nebija norāpojusi vairāk par jardu. Pirms atsāku virzīties uz priekšu, es paskatījos atpakaļ un uz leju. Liesmas sitās augstu, un melni dūmi, vērpetēs griezdamies, vēlās laukā pa visiem man redzamajiem pirmā un dažiem otrā stāva logiem; trešajā stāvā uz kādas palodzes pulciņā stāvēja vīrietis un abas meitenes, kuri bija skrējuši aiz mums. Vīrietis ar vienu roku atturēja abas meitenes no mūsu izkārtnes, zinādams, ka tā, bez šaubām, notrūks un nokritīs, ja uz tās uzkāps kaut vai vēl viens cilvēks. Viņš pamanīja, ka es atskatos, un sāka mežonīgi žestikulēt, skubinādams mani doties uz priekšu.
Es līdu un centos pasteigties. Man aizķērās kāja aiz stieples, un es dzirdēju, ka tā aiz manis iedžink- stas un pārtrūkst; izkārtne nočīkstēja un nodrebēja zem mūsu svara. Tai brīdī ļoti tuvu iekliedzās kāda sieviete, un man šķita, ka tā ir Džūlija. Tomēr es atskārtu, ka kliedziens atskanējis no augšas, un, līzdams uz priekšu, paraudzījos augšup. Tieši virs manis pāri palodzei bija redzami kurpju purngali; es paliecos uz ielas pusi un ieraudzīju uz palodzes sievieti ar šausmās plati ieplestām un neizteiksmīgām acīm: zem šā loga nebija izkārtnes.
Pēkšņi pašā izkārtnes galā Džūlija apstājās, un es paliecos uz ielas pusi, lai redzētu, kāpēc. Times liiiiltlin/r stāvi bija mazliet augstāki nekā mūsējie, un tāpēc izkārtne zem trešā stāva logiem karājās drusku augstāk par mūsējo. Izkārtne bija īsa, tikai zem diviem logiem, un es varēju redzēt baltus burtus uz melna pamata: «Dž. Volters Tompsons, reklāmu aģents.» Starp abām izkārtnēm bija apmēram pusotras pēdas plata sprauga, un Džūlija, aizlīduši mūsu izkārtnes galā, bija sastingusi — viņa nespēja saņemties un pārkāpt pāri šim tukšumam.
Mūsu izkārtne sāka spēcīgi vibrēt, un es paskatījos atpakaļ. Viena no meitenēm uz palodzes ar šausmās nobālušu seju bija uzlikusi kāju uz izkārtnes un grasījās izkāpt uz tās. Tai brīdī, kad viņa to izdarīs, izkārtne atlūzis un nogāzīsies, es to zināju. Džūlija arī bija paskatījusies atpakaļ un sapratusi to pašu. Pēkšņi viņa piecēlās stāvus un •— es biju pārliecināts, ka acis viņa ir aizmiegusi, — akli pārkāpa pāri tukšumam ar labo kāju. Tā piesitās pie Times Building, tad noslīdēja notekā starp sienu un izkārtni. Viņa pacēla kreiso kāju no mūsu izkārtnes, pasvieda ķermeni uz priekšu pāri tukšumam, kreisā kāja meklēja otras izkārtnes augšējo malu. Es nekad vairs negribētu redzēt šādu skatu — vērot, kā Džūlijas kāja metas uz sniega klāto izkārtnes malu, zinot, — ja viņa kļūdīsies, tad pārkritīs pāri izkārtnei. Tomēr kāja trāpīja īstajā vietā, mirkli pašļūca pa slideno sniegu, tad viņas labā roka noplaukšķēja pret Times Building sienu, un Džūlija stāvēja šūpodamās, lai atgūtu līdzsvaru. Viņa pa pusei paliecās, pa pusei krita uz priekšu un — pat savās šausmīgajās bailēs viņa atcerējās, ka es esmu aiz viņas, — turpināja līst, atbrīvojot vietu man.
Es aizrāpoju līdz izkārtnes galam un gaidīju; nevarēju būt drošs, ka otra izkārtne noturēs mūs abus, toties zināju, ka tā, uz kuras stāvu, droši spēj noturēt divus. Paskatījies atpakaļ, es uz izkārtnes ieraudzīju tikai vienu meiteni rāpjamies uz manu pusi. Džūlija bija sasniegusi pirmo logu, un, iekams_ es paspēju atjēgties, tas bija jau vaļā, laukā izšāvās vīrieša rokas, saķēra Džūliju zem padusēm un iecēla viņu liesi no izkārtnes iekšā, un viņas kājas pazuzdamas mazliet notirinājās.
Tad es piecēlos, pārkāpu pāri tukšumam un ātri virzījos uz to pašu logu. Gandrīz jau sasniedzis to, es pavēros atpakaļ un cauri sniegputenim ieraudzīju, ka arī otra meitene jau ir uz izkārtnes un steidzas pa to uz priekšu, bet vīrietis vēl aizvien gaidīja uz palodzes, un šķita, liesmas šad un tad izšaujas laukā garām viņam; karstumam vajadzēja būt drausmīgam. Es mazliet pamāju ar roku un uzsmaidīju viņam, cerēdams viņu uzmundrināt; viņam netrūka drosmes. Un tad es biju jau pie loga, un tas pats vīrietis — jauns, bārdains — palīdzēja man ietikt iekšā, un mēs ar Džūliju bijām glābti.
Es apliku roku Džūlijai ap vidu un uzsmaidīju viņai, un viņa ar abām rokām bija mani apskāvusi un cieši piespiedusi galvu man pie krūtīm. Viņa skatī- jas uz mani un aiz atvieglojuma it kā iesmējās, it kā i e šņukst ējās.murminādama:
Paldies dievam, paldies dievam, paldies dievam!
Ar otru roku es spiedu roku cilvēkam, kas bija ievilcis mūs iekšā. Viņš stādījās mums priekšā — viņš bija misters Tompsons un šā kantora īpašnieks. Istabā bija vēl divi vīrieši, kas stāvēja un smaidīja, un vienu es pazinu. Tas bija doktors Praims no «Observer», cilvēks, kas pirms pāris dienām bija mani aizsūtījis pie sētnieka. Viņš stāstīja, ka viņš un arī otrs vīrietis izbēguši pa izkārtni gluži tāpat kā mēs.
Tompsons atkal piegāja pie loga, lai palīdzētu pirmajai meitenei no izkārtnes ierāpties iekšā; mēs ar Džūliju gājām prom. Kad pa gaiteni devāmies uz kāpnēm, mums klāt piesteidzās vīrietis, kas steidzīgi centas uzvilkt žaketi. Viņš mums uzsauca, ka esot «Tinies» reportieris, un jautāja, vai mēs neesot no lieni, kurus viņš redzējis iebēgot mājā pa «Observer» izkārtni. Es atbildēju, ka neesam vis, ka tie visi palika Tornpsona kantorī. Tad mēs ar Džūliju noskrējām lejā uz ielas.
Man ir — un šķiet, es vēlos, lai vienmēr būtu, — «New York Times» nākamā rīta, 1882. gada 1. februāra, numurs. Visu pirmo lapu un lielāko daļu otras aizņem apraksts par drausmīgo ugunsgrēku. Es negribu rakstīt par to, ko redzējām mēs ar Džūliju, es burtiski citēšu «Times»:
.. . augšējos logos .. . drūzmējās cilvēciskas būtnes. Šausmu pārņemtu vīriešu un sieviešu sejas raudzījās cauri dūmiem lejā uz saviem līdzcilvēkiem; viņi izstiepa rokas un skali kliedza pēc glābiņa. Ar liesmām sajaukušies dūmi piešķīra viņu sejām pārdabisku nokrāsu, un kliedzieni, saplūzdami ar uguns rūkoņu un ugunsdzēsēju aizsmakušajiem kliedzieniem, satrauktajam [aužu pūlim lejā izklausījās kā balsis no kapa. Ugunsdzēsēji darīja visu, kas bija cilvēku spēkos, bezbailīgi riskēdami ar savām dzīvībām, pūlēdamies glābt ieslodzītos cietējus, bet, lai ari viņu kustības bija naskas, degošajā mājā smokošajām būtnēm tās izskatījās gaužām gausas. Uguns savu darbu bija paveikusi tik žigli, ka sasniegt nelaimīgos ar kāpnēm nebija iespējams. Ugunsdzēsēji uzslēja savas kāpnes, taču tās sniedzās tikai līdz trešajam stāvam, un viņi nevajadzīgi zaudēja laiku, lai tās pagarinātu. Pa tam tie, kas atradās mājā, redzēja, ka nāve noteikti un nenovēršami nāk tiem virsū no aizmugures, un gatavošanās viņu glābšanai tiem likās bezgalīgi ilga …
Tas bija skats, kādu, manuprāt, modernajā pasaulē nevar redzēt. Tikai ēkas ārsienas bija mūra; visa iekšiene — grīdas, logu rāmji, durvis — bija no koka. Tāpat visos kantoros un pārējās telpās visas biroja mēbeles bija koka. Pat sienās un griestos zem apmetuma bija skaliņu režģis. Gadu gaitā ēka bija izkaltusi sausa kā pulveris. Uguns burtiski eksplodēja cauri visam pirmajam stāvam un pa abām kāpnēm uzrāpās nākamajā stāvā. Tagad no visiem zemāko stāvu logiem kā karogi uz augšu plandījās sarkanas, mežonīgas liesmas; šķita, ka tās patiešām cenšas uzrāpties augstāk. Kopā ar liesmām no visiem logiem vēlās un vērpās biezi, sodrējaini dūmi. Pa Pārkrovu pūta brāzmains vējš, gaiss bija pilns sniegpārslu, un labu brīdi liesmas vēja brāzmā pieliecās tuvāk zemei, lēkādamas un drebēdamas, cīnīdamās, cenšoties no jauna izslieties un atkal aizsniegt majas fasādi, turklāt vēl augstāk.
Katrreiz, kad aizveru acis un atceros šo skatu, es redzu šausmīgās krāsas: tumšā, nokvēpusi mājas fasāde, baismīgās oranžsarkanās, milzīgās liesmas, melnās dūmu vērpetes, ugunsdzēsēju sarkano kāpņu zirnekļu tīkls, ļaudis uz palodzēm, lielākoties melnbaltos tērpos, bet viena meitene spilgti zaļā tērpā. Cauri virpuļojošā sniega baltajam aizkaram tas viss Izskatījās dīvaini, murgaini, kā ļaunā sapnī.
Cilvēkus no trešā stāva palodzēm izglāba ātri, kaut gan logi virs «Observer» izkārtnes tagad bija vienās liesmās. Pašlaik no trešā stāva nokāpa pēdējie cilvēki vai arī viņus nonesa. Acīmredzot nedaudzas no izvelkamajām kāpnēm bija pietiekami garas, lai aizsniegtu ceturto stāvu, bet tagad, kad izstiepa visaugstākos pagarinājumus, lai nokļūtu pie ceturtā stāva, izrādījās, ka pāri ielai izvilkto telegrāfa stiepļu mudžeklis neļauj kāpnes izsliet.
Kāds pusducis ugunsdzēsēju bija pacēluši vienas kāpnes un mēģināja ar varu izstumt cauri stiepļu mudžeklim. Mēs redzējām, ka tievie, melnie stiepļu pavedieni saspringst, pārtrūkst un krīt, to gali trīc mi kāpņu augšējais gals izlaužas cauri. Tāpat uzslēja vel divas kāpnes, un mēs vērojām, ka cilvēki metas pa kāpnēm uz leju, brīžiem pavisam pazuzdami melnajos dūmos; citas kāpnes nevarēja izdabūt cauri, un mēs redzējām kādu vīrieti, pēc tam sievieti karājamies pie palodzes; viņu kājas šūpojās gaisā, un, kad ugunsdzēsējs, stāvēdams uz kāpņu augšējā posma, uzsauca, viņi atlaida vaļā rokas; ugunsdzēsējs, ar kājām aptvēris pakāpienus, turējās līdzsvarā, lai viņus uztvertu.
Džūlija raustīja manu roku un kliedza ausī:
— Džeiks! Džeiks! Varbūt viņš ir pie loga! Nasaustrīta pusē!
Es īstenībā biju piemirsis Džeiku un Kārmodiju, viņi no manas apziņas bija padzīti. Džūlija pagriezās, un es sekoju viņai, lauzdamies cauri pūlim. Mēs izkļuvām no burzmas, skrējām cauri parkam un pāri Meilstrītam uz Pasta kantori. Šeit mēs redzējām ne tikai degošās mājas Pārkrovas fasādi, bet pa Bīkmen- strītu arī visu dienvidu fasādi.
Bikmenstrltā kāds vecs vīrs karājās laukā pa ceturtā stāva logu (tā rakstīts laikraksta «The Nev York Times» otrdienas, 1882. gada 1. februāra, numurā; tagad mēs ar Džūliju stāvējām klusējošā pūlī un vērojām viņu), un ugunsdzēsēju veiklās rokas uzslēja kāpnes, lai varētu viņu sasniegt un izglābt. Viņš turējās, pieķēries tik stipri kā nāve, taču liesmas bija stiprākas par viņu. Varēja redzēt, ka tās izšaujas pa logu garām arkai, pie kuras virs turējās. Ugunsdzēsēji jau gandrīz bija sasnieguši viņu, kad pēkšņi tūkstošiem cilvēku no krūtīm izlauzās smaga nopūta; varēja redzēt, ka vecais vīrs palaiž vaļā rokas un viņa ķermenis kūleņodams krīt lejā uz cietajiem bruģakme- ņiem. Vīrietis bija Ričards Deivijs, «Scottish American» burtlicis. Viņš bija zaudējis samaņu, un viņu aizveda uz Čeimberslrīta slimnīcu, kur nāve itin drīz atpestīja viņu no turpmākām ciešanām.
Džūlija gandrīz domīgi nomurmināja:
— Mēs būtu varējuši to novērst. — Tad viņa ar alnim rokām sagrāba manējo un purināja mani tik .pecīgi, ka es salīgojos. — Mēs būtu varējuši! — viņa sirdīgi uzkliedza man, tad novērsās un nomurmināja: — Es nekad nevarēšu sev to piedot.
Man nebija, ko atbildēt; es vēlējos būt miris. Man bija jādarbojas, kaut kas jādara, kaut kā jācīnās pret notiekošo.
Kamēr mēs vērojām degošo māju, uz ceturtā stāva palodzes bija izrāpusies jauna sieviete; kad es pagriezos un ieraudzīju viņu, brīnījos, vai viņa patiešām visu laiku bijusi iekšā; varbūt viņa bija skraidījusi no vienas mājas puses uz otru, kamēr atklājusi, ka šai pusē vēl nedeg. Tieši virs viņas pa piektā stāva logu rūkdamas brāzās laukā liesmas, it kā tās barotu spēcīgs caurvējš. Tomēr sieviete neļāvās panikai, viņa rūpīgi aizvēra aiz sevis logu, tad pacēla rokas virs galvas un, izstiepusi sānis, atspiedās ar tām pret loga aili. Tā bija pārsteidzoši aukstasinīga poza. Sieviete stāvēja, nekliedza, tikai skatījās lejā uz mums un gaidīja. Viņa droši vien saprata, ka atpakaļceļa vairs nav, ka šis logs ir viņas pēdējā cerība.
IJn nenotika nekas — nesteidzās neviens ugunsdzēsējs ar kāpnēm. Manuprāt, viņi domāja — un viņus par to nevar vainot —, ka šai ugunsgrēka stadijā vairs neviens nevar parādīties pie kāda no logiem, vismaz šai mājas pusē. Meitene savā garajā, melnajā tērpā stāvēja un gaidīja, atbalstījusies ar izstieptajām rokām. Loga aile viņu it kā ierāmēja: ap kaklu viņai bija apmesta balta šalle. Pēkšņi rūts aiz viņas saplīsa un milzīgs melnu dūmu blāķis, veldamies laukā, piepildīja visu logu, pilnīgi noslēpdams meiteni. Netālu no mums kāda sieviete izbailēs iekliedzas, un pūlis saviļņojās. Kaut kur burzmā kāds vīrietis nikni sauca pēc kāpnēm.
Melnajos dūmos, kas plūda pāri palodzei, nemanīja liesmas, un mēs visi — viss ļaužu pūlis — aizturējām elpu: vai sieviete būs pazudusi, kad mēs atkal ieraudzīsim palodzi? Džūlija pati nemaz nemanīja, ka abām plaukstām aptvērusi manu dilbu un no visa spēka spiež to.
Vējš ātri izklīdināja dūmus, un meitene vēl bija savā vietā, ar vienu roku atbalstījusies pret loga rāmi, ar otru aizspiedusi muti. Pēc tam viņa atkal nostājās, iepletusi rokas starp loga ailes'akmens malām, skatījās lejā uz mums un gaidīja, un pūlis, klusi murminot, cildināja viņas aukstasinību un drosmi. Ritēja minūtes: netālu no mums kāds vīrietis nemitīgi lādējās; viņš pats laikam to nemaz neapzinājās. Beidzot no Nasaustrīta ap stūri skrēja divi ugunsdzēsēji ar izvelkamajām kāpnēm.
Tās bija par īsām. Nākamajās dienās avīzēs parādījās kritika par ugunsdzēsēju kāpņu nepietiekamo garumu laikā, kad daudzas mājas ir četrus, piecus, sešus un jaunākās pat desmit stāvus augstas. Kad kāpnes izvilka visā garumā, tās pieskārās sienai krietnas četras pēdas zem palodzes, uz kuras stāvēja meitene; palodzei pāri atkal gausi pārvēlās kvēpainu, melnu dūmu vāls un aizklāja meiteni pavisam.
Esmu pārliecināts, ja nebūtu vēja, meitene būtu nomirusi, zaudējusi samaņu un iekritusi atpakaļ mājā vai arī nogāzusies uz ielas. Vējš saķēra lēno dūmu mākuli un, sapluinīdams to plānās driskās, aizlidi- nāja gar ēkas sienu, un mēs atkal ieraudzījām, ka plandās baltā šalle un melnais tērps.
Gribu šo to paskaidrot. Kopš mēs iznācām pa Times Building durvīm uz ielas un ieraudzījām degošo māju, es sāku klusībā pats ar sevi runāties, īstenībā es nevainoju sevi par to, ka nebiju iedrāzies Džeika Pikeringa kantorī un sabradājis tikko iedegu- šos uguni, kamēr tas vēl bija iespējams; neviens nebūtu varējis paredzēt, ka viss risināsies tik pēkšņi.
Mani grauza cita doma: varbūt tas, ka mēs ar Džūliju bijām noslēpušies, lai noskatītos šo seno gadījumu, mainīja notikumu gaitu, un tieši no tā visu laiku bija baidījies doktors Dancigers. Piemēram, varbūt mēs bijām vainīgi, ka kāda klusa skaņa, kuru Kārmodijs tik tikko dzirdēja vai manīja, rakņājoties pa papīriem, tomēr būtu varējusi ietekmēt viņa tālāko rīcību. Teiksim, tieši tāpēc viņš degošo sērkociņu nometa kādu collu sāņus un tas nokrita uz papīra un aizdedzināja to. Kas gan var zināt: ja mēs nebūtu lur bijuši un nebūtu radījuši ne mazāko troksnīti, viņa sērkociņš, iespējams, būtu nokritis uz kailas grīdas. Un varbūt tad viņš būtu stāvējis un noskatījies, ka tas izdeg?
Man šķita, ka arī Džūliju urda mokošas domas: mūsu acu priekšā mira īsti, dzīvi cilvēki. Un tagad šī neticami drosmīgā meitene stāvēja augstu virs ielas, klusā apņēmībā gaidot vai nu nāvi, vai glābiņu, un lo tagad izšķirs tikai sekundes.
Divreiz neviens nemirst; es nespētu pārdzīvot, ja viņa būtu iekritusi atpakaļ mājā vai nogāzusies uz ielas manā priekšā. Man bija kaut kas jādara, un — la nebija varonība, tā bija vienkārši nepieciešamība — es virzījos uz priekšu, izlīdu pa virves apakšu un skrēju pāri ielai. Es neuzkāpu, es uzlēcu uz kāpnēm un traucos pa tām līdz pašai augšai. Es ienīstu augstumu: tas padara mani nervozu, un es jūtu, ka manī mostas bailes. Taču tagad tām nebija vietas. Es atrados dīvainā eksaltācijā, galvu biju atliecis, lai redzētu pakāpienus, manas rokas un kājas lidoja, kāpņu augšgals steidzās man pretim. Man nebija ne jausmas, ko es augšā darīšu, bet, kad mana roka aptvēra pēdējo šķērskoku, es to zināju, it kā man tas visu laiku jau būtu bijis skaidrs. Abas rokas paslē- jas, sakampa apaļos kāpņu galus, kājas turpināja kapi, lidz es biju savilcies kā bumba un mana kreisā kāja atradās uz visaugstākā pakāpiena, bet labā — vienu pakāpienu zemāk. Brīdi nekustīgi karājos, pārbaudīdams, vai spēju noturēties līdzsvarā. Tad tieši īstajā brīdī es atbrīvoju rokas no kāpnēm un spēcīgi atgrūdos ar abām kājām. Mirkli balansēju gaisā, tad sasvēros uz priekšu un manas rokas kā plēsīga putna nagi ieķērās tieši palodzes malā, katra savā pusē meitenes kurpju purngaliem, kuri rēgojās pāri palodzei;- es paskatījos uz augšu un ieraudzīju kurpes sānos podziņu virkni.
Man nebija jāsaka viņai vairāk kā vienu reizi. Meitene aši pagriezās un pa manu muguru pa pusei nokāpa, pa pusei noslīdēja uz kāpnēm. Starp savām kājām ieraudzīju parādāmies ugunsdzēsēja galvu un plecus. Viņš pastiepa rokas, satvēra meitenes potītes, un viņa no manas muguras noslīdēja uz kāpnēm zem manis. Un tad — šī brīnišķīgā meitene jau bija izdomājusi, kā palīdzēt man. Ugunsdzēsējs turēja meiteni, viņa pastiepās uz augšu un spēcīgi apķērās man ap vidu; tā atbalstīts un atguvis līdzsvaru, es varēju palaist vaļā palodzi, ātri notupos un ar rokām sameklēju kāpņu augšdaļu. Pēc tam mēs ātri rindā kāpām lejā, un mēs vēl nebijām ne pusceļā, kad logā, kurā bija stāvējusi meitene, melnie dūmi pārvērtās rūcošās, oranžās liesmās.
Es nokāpu uz ielas, meitene apķērās man ap kaklu un noskūpstīja mani uz vaiga. Es pajautāju, kā viņu sauc. Viņa bija Aida Smola; es uz mirkli satvēru viņas roku un jutos laimīgs un savu vainu izpircis.
Es nekad neaizmirsīšu Džūlijas acis, kad noliecies līdu pa virves apakšu un viņa stāvēja un gaidīja. Cilvēki mani apsveica, sita man pa muguru, kāds iekliedza kaut ko man tieši ausī; sirmgalvis ar vecmodīgi gariem matiem līdz apkaklei un katliņu galvā centās man iespiest rokā savu zelta pulksteni. Es viņam pateicos, bet pulksteni gan neņēmu, satvēru
Džūlijas roku, un mēs devāmies projām no drūzmas uz Nasaustrīta pusi.
Varēja redzēt, ka vismaz šajos mirkļos Džūlija ir mani iemīlējusies, to varēja lasīt viņas acīs; es spēju tikai pasmaidīt un taustīju galvu, brīnīdamies, kur esmu pazaudējis cepuri. Es jutos kā viltvārdis, jo tā nebija bijusi drosme — es biju meklējis grēku izpirkšanu un atradis — Aidu Smolu, kas patiesi bija drosmīga un kuru gaida vēl visa dzīve.
Viss «Frank Leslie's Illustrated Newspaper» II. februāra vāks bija ziedots ilustrācijai, kas rādīja Aidu Smolu uz palodzes un «viņas anonīmo glābēju» uz kāpnēm.
Pēkšņi ugunsgrēks beidzās. Jumts iegruva, briesmīgi triekdamies virsū tam, kas vēl bija atlicis no augšstāva grīdas, tad visa mājas iekšiene iebruka pagrabā, un milzīga dzirkstēju brāzma, dūmi, virpuļojošas, degošas drazas ar nopūtai līdzīgu troksni uzbrāzās gaisā piecdesmit pēdu virs jumta, un troksni droši vien varēja sadzirdēt kvartāliem tālu. Pāris mirkļos ēka beidza degt. Un pa tukšajiem logu caurumiem varēja redzēt debesis. Pagrabā drupas vēl vārgi gruzdēja, uguns bija zaudējusi sparu, sniga sniegs, jauki virpuļodams cauri sienu ietvertajam tukšumam. Virs katra izdegušās ēkas loga tukšuma rēgojās liels vēdekļveida nomelnējis mūra plankums, un kļuva jau grūti iedomāties, ka šis lielais, mirušais korpuss kādreiz bijis dzīvības un cilvēku pilns. Šķita neiespējami, ka mēs tur bijām noklausījušies Džeika Pikeringa un Endrū Kārmodija sarunu tikai — es izvilku pulksteni un nespēju ticēt — pirms stundas.
Milzīgā izrāde bija beigusies, pūlis mums apkārt • aka sarunāties aizvien skaļāk, līdz troksnis pieauga par nepārtrauktu murdoņu un es izdzirdu kādu balsi sakām:
Kāda laime, ka avīze izvācās!
Es pajautāju Džūlijai:
— Par kādu avīzi viņš runā?
— Par «Pasauli», — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Vel pirms pāris mēnešiem tajā atradās avīze, un vajrums ļaužu to aizvien vēl sauc tāpat par Pasaules maju. Avīze aizņēma visu augšējo stāvu; tur būtu aizgājuši bojā desmitiem un desmitiem cilvēku.
_— «Pasaule», — es lēnām teicu, izbaudīdams vārda skaņu, un tad sapratu zīmīti vecajā, zilajā aploksnē Keitas dzīvoklī: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaulļes māju]» — «māja» bija trūkstošais vārds. «Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina …» Un visu atlikušo Kārmodija mūžu tas bija grauzis viņa sirdsapziņu. Es jutu noveļamies smagumu no mana paša sirdsapziņas: tagad es zināju, ka nekas, ko darīja Džūlija vai es, nebija bijis par iemeslu ugunsgrēkam.
Uz mājām mēs braucām pa gaisa dzelzceļu. Džūlija sēdēja un neko neredzošām acīm vērās lauka pa logu; es šad tad viņai kaut ko pateicu, cenzdamies viņu izklaidēt, taču man tas neizdevās. Tā bija taisnība, un es to zināju — mūsu rīcība nebija par iemeslu ugunsgrēkam. Mēs bijām tikai neredzami skatītāji un nemaz nebijām ietekmējuši notikumus. Un, kamēr es Džūlijai nedrīkstēju izskaidrot, kāpēc es to zinu, vismaz pārliecība manā balsī piespieda viņu ticēt šai patiesībai. Protams, viņa vēlējās, kaut mēs būtu ietekmējuši turpmākos notikumus. Man par to bija jādomā, kaut gan arī es nebūtu rīkojies ne par matu citādi, jo, ja es būtu mēģinājis to darīt, visticamāk, ka mēs abi tagad būtu miruši.
Mājās pārgurusī Džūlija tūlīt devās uz savu istabu. Lejā neviena nebija, valdīja pilnīgs klusums. Lenča laiks bija jau garām, un mēs nebijām ēduši brokastis, tomēr es nejutos tā, lai tagad klaiņotu pa virtuvi, cenzdamies sagrabināt ko ēdamu. Uzgāju savā istabā, novilku mēteli un atgūlos. Pēc tādas nakts un lāda rīta jutos pagalam noguris, tomēr man šķita, ka viss pārdzīvotais ir mani pārāk satraucis, lai cs spētu aizmigt. Bet, protams, es iekritu miegā tai pašā mirklī, kad biju izstiepies gultā.
Bija jau satumsis, kad pamodos no tāda izsalkuma, ka man reiba galva. Man nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis; iespējams, ka bija jau ļoti vēls. Kad nogāju lejā, Moda Torensa un Fēlikss Grīrs sēdēja viesistabā un lasīja. Viņi paskatījās un pavirši pamāja man ar galvu, un es nopratu, ka viņiem nav ne jausmas, ka esmu redzējis ugunsgrēku. Es it kā starp citu pajautāju, vai Džeiks Pikerings ir mājās, un Fēlikss, atkal pievērsis acis grāmatai, tikai pakratīja galvu.
Cauri tumšajai ēdamistabai aizgāju uz virtuvi; pa spraugu zem durvīm varēja redzēt, ka tur deg gaisma. Džūlija ar savu krustmāti sēdēja pie galda un ēda auksta cepeša šķēles, laikam pusdienu atliekas, maizi un sviestu, piedzerdamas karstu tēju. Līdzko es iegāju virtuvē, krustmāte Ada pielēca kājās, lai sadabūtu arī man ko ēdamu. No viņas sejas varēja nolasīt, ka viņa zina visu vai vismaz kaut ko no tā, kas noticis, taču viņa mani neizjautāja. Džūlija paskatījās uz mani un tikko manāmi pamāja; zem acīm viņai bija tumši loki. Man bija skaidrs, kāda būs atbilde, tomēr pajautāju:
— Viņš nav atgriezies?
Džūlija atbildēja, ka ne, cieši samiedza acis, zemu nodūra zodu un purināja galvu, it kā cenzdamās alvairīt kādu tēlu vai domu, iespējams, abus divus, iiii es nezināju, ko viņai pateikt.
Kad biju pavakariņojis, Džūlija vēl aizvien sēdēja pie galda, sakrustojusi rokas klēpī. Kad paskatījos uz viņu, Džūlija teica:
— Es gribu vēlreiz aiziet atpakaļ, Saj.
Es tikai pamāju ar galvu; nezinu, kāpēc, bet arī es gribēju aiziet atpakaļ.
Laukā atkal sniga un vēl aizvien pūta vējš.
Bikmenstrīta ietves, visu dienu un pievakari mīdītas, bija tīras no vecā sniega; tagad tās klāja kāda colla svaiga sniega, un iet bija viegli. Mēs paskatījāmies pāri ielai; siena bija sabrukusi, un mēs raudztjā- mies tukšumā, kas reiz bija mājas iekšiene. Salauzto gāzes cauruļu liesmiņas maigi dūca. Ugunsgrēks bija beidzies. «Pasaules iznīcināšana» bija pilnīga un aizslīdēja ne tikai pagātnē, bet pat jau aizmirstībā.
Šai pašā mirklī vesels bars mākslinieku gāzes gaismā dažus kvartālus uz rietumiem redakcijās nopūlas, griezdami kokā ugunsgrēka ainas; tās parādīsies pēc kādas nedēļas. Man līdzās ejošā meitene un vairums pilsētas iedzīvotāju paskatīsies uz mākslinieku darbu, atkal pārdzīvodami ugunsgrēka laikā izjusto. Taču es sapratu to, ko viņi nevarēja saprast: cik neticami ātri pazudīs šie cilvēki, kas tagad darināja kokgriezumus, un arī visi tie, kas tos apskatīs, — pat šī meitene —, lai cik neticami tas arī šķiet. Šur tur kādos aktu vākos nodzeltēs pēdējie nedaudzie eksemplāri, pārvērtīsies par kaut ko ērmotu, mazliet uzjautrinošu, un šī zudusī ēka un drausmīgais ugunsgrēks pagaisīs no visu cilvēku atmiņas. Kad gājām pa Bīkmenstrītu garām drupām, kuras vietvietām jau sāka pārklāt sniegs, mani uz pāris mirkļiem pievārēja skumjas: cilvēka dzīve ir tik īsa un šķiet tik nenozīmīga. Tādas domas cilvēku parasti sagrābj, kad viņš pašā nakts vidū pamostas pamests un jūtas viens visā pasaulē. Es pazinu laikmetu, kad šī ēka un ugunsgrēks bija tā aizmirsti, it kā to nekad nebūtu bijis, un mani šī sajuta parņema tagad.
Mēs iegriezāmies Nasaustritā un klusēdami sākām steigties, piepeši vēlēdamies pamest šo vietu uz visiem laikiem, un abi nojautām, ka izjūtam to pašu. Tieši pāri pretim Times Building Nasaustrīta ieejai laterna nebija saplēsta, un tās dzeltenās gaismas aplis maigs un skaists mirguļoja uz ietves sniega. Arī uz šīs ietves sniegs bija gandrīz neskarts, taču ne gluži; tajā iezīmējās vientuļu pēdu virkne, kas izzuda tumsā aiz laternas. Pēdas izskatījās tā, it kā kāds būtu lūrējis pa izpostītās Pasaules mājas loga caurumu, pēc tam pārgājis pāri Nasaustrītam, uzkāpis uz ietves malas un aizgājis.
Mēs sasniedzām pēdu nospiedumus, un mūsējie parādījās tiem blakus. Tieši zem lampas es satvēru Džūlijas roku, un mēs apstājāmies. Asi iezīmējies sniegā, tāds, kādu jau reiz biju to redzējis, vīdēja kapakmens nospiedums; desmitiem punktu veidoja tajā apli, kas aptvēra deviņstarainu zvaigzni. Taču šoreiz nospiedumu bija daudz. Pēdu virknē aiz katra pazoles nospieduma atradās kapa pieminekļa attēls ar noapaļotajām malām un taisno pamatu.
— Tie ir papēža nospiedumi, — es iesaucos, notu- pos blakus vienam un rādīju to Džūlijai. — Zvaigzni un apli veido naglu galviņas.
Es paskatījos uz augšu, uz Džūliju, un viņa neizpratnē pamāja ar galvu.
— Jā, protams, vīrieši, pasūtot kurpes, bieži izvēlas papēžus ar kaut kādu paša zīmējumu. — Viņa paraustīja plecus. — Tā ir tikai zīme, kas nesot laimi.
Es pamāju ar galvu; es biju sapratis. Šī bija Kārmodija zīme; viņš bija izbēdzis no ugunsgrēka. Un tikai pirms īsa brītiņa bija atradies šeit, lai paskatītos, ko izdarījis. Es vēl mirkli stāvēju un noskatījos uz dīvaino, nelielo nospiedumu svaigajā sniegā. Viņu apbedīs zem šīs zīmes. Daudzus gadus pēc šīs dienas viņa atraitne nomazgās un apģērbs viņa tikko sastingušo līķi, tad apraks zem tādas pašas zīmes. Kāpēc? Kāpēc? Uz šo jautājumu atbildes vēl nebija.
Visu ceļu līdz mājām mēs nogājām kājām. Vējš bija norimis, vairs nesniga, ari aukstums bija mazinājies; tik vēlu un tūlīt pēc sniegputeņa ielas bija pamestas, un mēs bijām palikuši vieni paši pasaulē.
Mēs nonācām pie 14. ielas un pagriezāmies uz austrumiem, lai noietu nelielo kvartālu līdz Irvingplei- sai, kas, tāpat kā tagad, aizveda tieši uz Gremersij- parku. Tieši priekšā uz 14. ielas un Irvingpleisas stūra kāda ēka bija spoži apgaismota, un mēs izdzirdām valša skaņas.
— Mūzikas akadēmija, — Džūlija paskaidroja, un, piegājuši pie tās atvērtajām sānu ieejām, mēs pie vienas apstājāmies, lai paskatītos.
Mēs redzējām pārsteidzošu un žilbinošu skatu. Vismaz trešā daļa galvenās zāles bija atbrīvota no krēsliem un klāta ar mazliet paaugstinātu vaskotu un mirdzošu dejas grīdu, uz kuras valsēja pāri. Tie gan pazibēja, gan pazuda. Balkonā spēlēja liels orķestris, vijoļu lociņi strauji zibēja, un visas ložas, kas vairākos stāvos stiepās no vienas skatuves malas līdz otrai liela pakava veidā, bija pilnas ļaužu, kas tērzēja, smējās un vēroja dejotājus. Vēl vairāk skatītāju atradās uz skatuves un atlikušajā galvenās zāles daļā.
Visi vīrieši bija frakās un ar baltām kaklasaitēm, tomēr matu garums un sakārtojums bija ļoti dažāds, vēl vairāk atšķīrās bārdas, ūsas un vaigubārdas, un tāpēc vīrieši nezaudēja savu individualitāti, izskatījās atšķirīgi un interesanti. Un sievietes savos garajos tērpos ar kailajiem pleciem un pārsteidzoši dziļajiem izgriezumiem — nu, ja dienas tērpi astoņdes-
mītajos gados bija diezgan garlaicīgi, tad šovakar sievietes to visu izlaboja. Es nepārzinu ne sieviešu tērpu terminoloģiju, ne ari audumus, no kuriem tos gatavo; es citēšu balles aprakstu nākamā rīta «Times» numurā:
Mis Greisa bija krēmkrāsas atlasa uti brokāta tērpā ar pērlēm izrotātu priekšdaļu. Misis Taunsendai bija mugurā tērps no zila atlasa ar zelta brokāta lapām un ziediem: misis Braisa bija tērpusies baltā atlasa un brokāta kleitā, kas bija apšūta ar mežģīņu volā- niem; misis Oliņa bija baltā, vizmojošā zida muarē kleitā ar pērļu un dimanta rotājumiem; misis Vulzi- jai bija melna tilla kleita ar melna atlasa ņieburu un dimanta izrotājumiem. Misis Vanderbilta bija baltā zidā ar briljantiem.
Stāvēdams dažas pēdas no mums, kāds vīrietis frakā ar baltu kaklasaiti — viņš tomēr nepārprotami izskatījās pēc kruķa — bija mūs gluži iecietīgi novērojis, jo biļešu pārbaudes laiks jau sen bija garām. Es paskatījos uz viņu, un viņš pienāca pie mums.
— šeit ir kāda man pazīstama dāma, — es viņam leicu. — Vai kaut kā nevarētu atrast, kur viņa ir?
Es ar piemiegtām acīm un sašķobītu seju pārska- tīju zāli; kaut kādu iemeslu dēļ mēs vienmēr pret kruķiem izturamies tā, it kā viņi visi būtu stulbeņi. Viņš piegāja pie maza apzeltīta krēsliņa, paņēma vairākas lappuses garu ar roku rakstītu sarakstu un pasniedza to man. Ložas lielākoties bija nosauktas komponistu vārdos, sākot ar Mocartu, Meierbēru, Bellini un Doniceti. Es pārskatīju vārdus zem virsrakstiem, visi bija skaistā sievietes rokrakstā; es meklēju zem Verdi, Guno, Vēbera, Vāgnera, Bēthovena, Obēra, llnlevi, Grizī un beidzot zem Pikolomini atradu četru sieviešu un viņu vīru vārdus, un viens no šiem četriem bija 1as, kuru meklēju.
Sargs vai kruķis, kas nu viņš īsti bija, parādīja man Pikolomini ložu; tā bija gandrīz pilna — četras sievietes un Iris vīrieši sēdēja un skatījās lejā uz dejotājiem. Sargs aizgāja, un es klusi pačukstēju Džūlijai:
— Tur viņas ir — četras sievietes. Viena no viņām droši vien skaidri zina, ka viņas vīrs šodien nogalināja kādu pusduci cilvēku. Un gandrīz sadega arī pats. Pasakiet, kura no sievietēm ta ir?
— Par to nav nekādu šaubu, vai ne? — Džūlija teica. — Ta ir sieviete dzeltenajā tērpa.
Es pametu ar galvu; šaubu nebija. Viņa, gadus trīsdesmit piecus veca sieviete, sēdēja ar taisnu muguru, gandrīz nepieskardamās mazā apzeltītā krēsliņa atzveltnei, un viņas seja bija pavisam mierīga. Viņa būtu glīta, gandrīz skaista, tikai, uz viņu skatoties, tas neienāca prātā; es reti biju redzējis seju — un nekad sievietes seju —, kas paustu tādu savaldību, asu prātu un cietu gribu.
— Vai jūs redzat, uz ko viņa skatās? — Džūlija jautāja.
Un es nopratu, ka sieviete dzeltenajā tērpā nevēro dejotājus. Loža, kurā sēdēja misis Endrū Kārmodija, bija viena no lielākajām un izcilākajam visā zālē; viņa skatījās tieši uz priekšu, kur ar lieliem, liesmojošiem gāzes burtiem dižojās uzraksts «Labdarība 1882», kas vēstīja, ka šis ir gada vissvarīgākais notikums. Un es sapratu, kāpēc Endrū Kārmodijs bija rīkojies, kāpēc viņam bija jārīkojas tā, kā viņš bija izdarījies.
— Par ko jūs domājat? — Džūlija jautāja.
Es nespēju novērst acu no nežēlīgās un skaistās sejas.
— Man bail no viņas. Uz viņu raugoties, mani sagrābj auksti drebuļi. Un tai pašā laikā viņa mani valdzina, savā ziņā nepieļaujami satrauc.
— O! Kāpēc gan?
— Pienāks laiks, kad šādas sejas un šādi cilvēki, kas iesaistīti smagās drāmās, vairs neeksistēs, viņi būs izgājuši no modes. Ļaundari būs bezgaumīgi, izdarīs asiņainus noziegumus vai finansiālus pārkāpumus, kuros vairs nebūs ne miņas no dramatisma. Un no šiem diviem ļaužu un ļaunuma veidiem man labāk patīk tas, kuram ir savs stils.
Džūlija skatījās uz mani, jautājoši uzrāvusi uzacis. Es vēl pēdējo reizi palūkojos uz misis Kārmodiju un brīnišķīgo balli; tad mēs pagriezāmies un aizgājām garām bezgalīgajai ekipāžu virknei ietves malā; ekipāžu sānu ugunis mirguļoja, apsegtie zirgi dīžājās, vīri livrejās gaidīja, un, ejot pa kluso ielu mājup, mēs dzirdējām, ka aiz mums izdziest valša melodija.
20
Otrā dienā es nogulēju ļoli ilgi. Kad beidzot nonācu lejā, bija jau krietni pāri dienasvidum, tomēr savas brokastis es dabūju un ēzdams lasīju laikrakstā «Times» aprakstu par ugunsgrēku; tas aizņēma visu pirmo lappusi un daļu otras. Visi pārējie pansionāri jau sen bija aizgājuši, tāpēc sēdēju viens pats pie galda, kuru bija uzklājusi Džūlija. Kad es apsēdos, viņa ienesa kafiju; viņa izskatījās ļoti bāla, zem acīm bija violeti loki. Mēs pateicām viens otram labrīt un vairāk neko nerunājām.
Brokastīs bija krustmātes Adas ceptas pankūkas; kad Džūlija lēja man kafiju, varēja dzirdēt, ka virtuvē karote ritmiski sitas pret fajansa bļodu — krustmāte maisīja pankūku mīklu. Ienesusi pirmo pHiikuku kaudzi, Džūlija nostājās pie galda; apziežot pankūkas ar sviestu, es paskatījos uz viņu, un viņa saka runāt.
— Viņš nezaudēja laimīgu dzīvi, vai ne?
Es pakratīju galvu.
— Viņš bija apsēsts, kā prātu izdzīvojis aiz alkatības saraust bagātību, un viņam nekad nebūtu bijis gana, Džūlija. Laiku pa laikam patiešām atgadās, ka cilvēkam labāk ir nomirt; viņš bija viens no tādiem.
Taču Džūlija tam nepiekrita un sāka purināt galvu, jau iekams es biju beidzis runāt.
— Tie nav jautājumi, kurus drīkstam izšķirt mēs. Ja mēs būtu palikuši, ja tikai mēs būtu palikuši…
— Paklausieties, — es teicu un paņēmu avīzi, kas bija atvērta otrā lappusē. — «Ugunsdzēsēju priekšnieka palīgs,» — es skaļi lasīju, — «stāstīja, ka viņa pajūgs sasniedzis Nasaustrītu apmēram divas minūtes pēc ugunsgrēka izcelšanās un ka viņš savā mūžā vēl nekad neesot bijis tik pārsteigts. Viņš domā, ka pulvera noliktava nebūtu varējusi uzliesmot straujāk.» — Es paskatījos uz Džūliju, tad atkal iebāzu degunu avīzē. — «Kapteinis Teinens šovakar teica, ka visā laikā, kamēr strādā policijā, viņš nekad neesot piedzīvojis tik briesmīgu un spēcīgu ugunsgrēku.»
Džūlija piespieda roku pie krūtīm.
— Vai tur tiešām tā rakstīts? Es neesmu ieskatījusies avīzē; es nevaru to izturēt.
— Tie ir vārds vārdā pareizi citāti no 1882. gada 1. februāra «The New York Times». Katrs, kas vēlas, var tos izlasīt un pārbaudīt. Džūlija, nomierinieties. Jūs neesat vainīga, ka ugunsgrēks izcēlās, jūs nebūtu spējusi to apdzēst un nebūtu varējusi palīdzēt Džci- kam. — Es nometu laikrakstu uz galda, tad parādīju viņai kādu rindkopu. — Starp citu, nepalaidiet garām šo.' Tas ir pilnīgs apraksts par to, kā doktors Praims izbēdzis pa «Observer» izkārtni uz Tompsona kantori. Vīrieti, kas bija redzēts kopā ar viņu, sauc par Stodardu.
Redzēju, ka esmu palīdzējis Džūlijai. Tas, ko biju lasījis, bija patiesība, un beidzot es manīju viņas acīs parādāmies pārliecību un skumju atziņu, ka mēs neko nebūtu varējuši grozīt.
Pēcpusdienā es pie viesistabas loga šķirstīju «Har- per's Weekly» un ieraudzīju, ka garām aizsoļo kāds kruķis augstā filca ķiverē un garā zilā mētelī; uz piedurknes viņam bija seržanta zīmotnes. Viņš iegriezās pie mūsu durvīm un piezvanīja; krustmāte Ada tās atvēra; Džūlija bija kaut kur augšstāvā. Es dzirdēju, ka kruķis pie durvīm gauži nepareizā izrunā, lēnām, pa balsienam, it kā lasītu no papīriņa, jautā:
— Vai mis Šarbono dzīvo šeit?
Krustmāte Ada atbildēja apstiprinoši un, piegājusi pie kāpnēm, pasauca Džūliju.
— Morlijs, Saimons Morlijs. Vai arī viņš dzīvo Šeit? — kruķis turpināja.
Es biju jau piecēlies un, iekams krustmāte Ada paspēja atbildēt, turēdams roka avīzi, izgāju hallē; kruķis stāvēja uz verandas un turēja rokā nelielu četrstūrainu papīra lapiņu.
— Es esmu Saimons Morlijs.
Viņš pamāja ar galvu.
— Nu, tad tik iesim!
Džūlija nāca lejā pa kāpnēm, un kruķis pameta ar galvu uz viņas pusi.
— Jūs abi. Uzvelciet mēteļus!
Mēs ar krustmāti Adu abi reizē iejautājāmies:
— Kāpēc?
Gan jau jums visu pateiks, kad vajadzēs.
Man likās, ka kruķis runā ar īru akcentu.
Tomēr es gribētu to uzzināt tagad. Vai rries esam apcietināti?
.lus sasodīti drīz tādi būsiet, ja nedarīsiet, ko jums liek.
Kruķa acis pēkšņi neganti un atriebīgi iedzalkstī- jās; tā bieži atgadās ar kruķiem, ja uzdrošinās pajau- tat viņu rīcības iemeslus. Džūlija paplikšķināja krustmātes roku un kaut ko nomierinošu nodudināja. Es zināju, ka mēs pašlaik nedzīvojam pilsoņu tiesību ziedu laikos un, ja ne sevis, tad Džūlijas dēļ iekodu mēle.
Hallē no pakaramā es paņēmu savu mēteli un kažokādas cepuri. Džūlija izņēma savu mēteli un cepurīti no skapja zem kāpnēm, apgalvodama krustmātei, ka mēs noteikti drīz vien būsim mājās un ka nav iemesla uztraukties.
Ietves malā gaidošā kariete bija paredzēta mums. Es biju iedomājies, ka mēs iesirn kājām, taču kruķis pagāja mums garām, atvēra karietes durtiņas un pamāja, lai kāpjam iekšā. Uz maza atlokāmā soliņa ar muguru pret zirgiem sēdēja kāds vīrietis un novēroja mūs. Es palīdzēju Džūlijai iekāpt un apsēsties platajā sēdeklī viņam pretim. Tad pieliecos un iekāpu pats, juzdams, ka karietes korpuss zem mana svara mazliet salīgojas. Kad es apsēdos blakus Džūlijai, kruķis uz ietves aizsita karietes durtiņas; es paskatījos, kā viņš paceļ roku, sveicinot mums pretim sēdošo vīrieti, ne sevišķi eleganti, bet ar dziļu cieņu. Nopliuk- šķēja groži, kariete sāka braukt, un vīrietis rāmi pamāja seržantam ar galvu mēmu atbildi uz militāro sveicienu. Tad viņš pagriezās, lai apskatītu mūs, un es visā pilnībā ieraudzīju viņa briesmīgo, ledaino seju un pēkšņi atskārtu, kas viņš ir. Es nekad agrāk nebiju viņu redzējis, bet es zināju, ka tas ir viņš, un pēkšņi pamatīgi nobijos.
Vīrietis bija liela auguma, platiem, stūrainiem pleciem. Es atradu viņa fotogrāfiju, un tā ir pavisam līdzīga, kaut gan neparāda ne pliko laukumu galvvidū, ne arī acu īsto izteiksmi; viņa acis bija tās, kas biedēja. Tās bija lielas, pelēkas, novietotas cieši kopā,
kā jūs varat redzēt; tās atdzīvināja slēptā interese par mums, tās ložņāja pa mūsu sejām un apģērbu, un tajās nemanīja ne mazāko interesi par mums kā par cilvēciskām būtnēm. Mēs viņam nozīmējam kaut ko svarīgu, tikai ne kā cilvēki.
Tas bija policijas inspektors Tomass Bērnss no Ņujorkas policijas departamenta, visslavenākais tā dar
— Nu, vai jūs neatgādināsiet mums, kādas tiesības pilsoņiem piešķir konstitūcija?
Man tas tomēr neizdevās — izklausījās, it kā es Initu tikai pajokojies.
Bēruša sejā nekas nemainījās, bet pelēkās acis ātri ieurbās manējās, pētīdamas, kāda jēga bijusi manai pārdrošībai. Manās acīs viņš to neatrada un neizteiksmīgi atbildēja jocīgā neizglītota cilvēka valodā, ērmoti plati izrunādams patskani e, kā man šķiet, pārliecināts, ka tā runā smalki ļaudis.
— Es brīdinu: paturi savas plānprātiņa piezīmes pie sevis, vai arī es tev parādīšu rungas resno galu.
Dīvaina valoda inspektora Bērnsa mutē, taču man nenāca smiekli, pat domās ne.
Mēs klusēdami nobraucām kādus desmit kvartālus pa Trešo avēniju zem gaisa dzelzceļa, grabēdami un šūpodamies uz bruģakmeņiem, lāgiem sazvelda- mies uz sāniem, vietumis paslīdēdami sniegā; pēc tam iegriezāmies pa kreisi, kur Trešā avēnija un Ceturtā avēnija apvienojas Brauerstrītā.
— Vai jums nav man kas sakāms? — Bērnss pēkšņi jautāja, un es gandrīz satrūkos, tad pakratīju galvu, tāpat arī Džūlija.
Es nodomāju, ka tas ir tipisks Bērnsa triks — ilgi ilgi klusēt, tad pēkšņi jautāt, lai iebaidītu mūs un mēs sāktu runāt.
Nobraucām vēl pāris kvartālu, tad nogriezāmies pa labi Blīkerstrītā. Vēl trīs nelieli kvartāli pa Blīker- strītu, un es pa kreisi ieraudzīju apkārt laternai krāsotu stiklu ar uzrakstu «Malberijstrīts». Nobraukuši puskvartālu, mēs apstājāmies kreisajā pusē, un es ieraudzīju divas lielas, stūrainas lampas abpus kāpnēm, kas veda čerstāvu mūra mājā; lampu stikli bija zaļi, un es zināju, ka tā ir policijas ēka. Kučieris nolēca uz ielas un atvēra karietes durtiņas, Bērnss pameta ar roku, un Džūlija izkāpa. Kučieris — ar katliņu galvā, ģērbies dzeltenbrūnā mētelī, tomēr kruķis, — gaidīja un, līdzko Džūlijas kājas pieskārās ietvei, stingri satvēra viņas roku. Bērnss pamāja, lai izkāpju, pats nāca man pa pēdām, ar roku cieši aptvēris manu plaukstas locītavu. Mūs ātri uzveda augšā pa kāpnēm, un, kad privātajās drēbēs ģērbtais kruķis, kas veda Džūliju, atvēra dubultdurvju vienu pusi, es izlasīju uzrakstu ar zelta burtiem un treknu, melnu ēnojumu: «Ņujorkas policijas galvenā par- valde.»
Atri ejot cauri priekštelpai ar dēļu grīdu, garām varen resnam pie galda sēdošam kruķim formas tērpā, es redzēju izmīdītas grīdas, notraipītus un apdauzītus fajansa spļaujamtraukus, netīras, tumši zaļas sienas un saodu īpatnējo dvaku, kāda allaž ir šādās daudz lietotās ēkās. Gandrīz teciņus — kāpēc, kāpēc kruķi bez kādas jēgas izturas tik pretīgi, vai viņus uz to mudina kāds instinkts? — mūs grūda lejā pa kāpnēm, tad iebīdīja netīrā pagraba istabā ar zemiem griestiem un ķieģeļu sienām. Telpā atradās neliels galds, parasts koka virtuves krēsls; caurumota gāzes caurule ar reflektoru aiz tās bija uzstādīta uz statīva un pievienota gāzei ar lokanu cauruli, kas kā čūska locījās pa dēļu grīdu; uz koka trijkāja stāvēja milzīgs, sarkans pulēta koka fotoaparāts ar misiņa kloķiem un melnas ādas plēšām.
Trīs kruķi privātā, kreklos izmetušies, sekoja mums pa pēdām; viens bija plikpauris, abi pārējie matus bija pāršķīruši ar celiņu kreisajā pusē, gluži tapat kā inspektors, un diviem bija valzirga usas, kaut gan ne tik lielas kā Bērnsam. Pēc inspektora mājiena mēs ar Džūliju novilkām mēteļus un noņēmām cepures, samezdami tās kaudzē uz galda pie durvīm. Viens no vīriem tūlīt bija piegājis pie fotoaparāta un sāka ap to darboties. Pārējie divi stāvēja pie krēsla, kas atradās aparāta priekšā, un gaidīja; es sapratu — lai ar varu noturētu mani krēslā, ja tas I>utu nepieciešams.
Man nebija nekādas iespējas pretoties, un es to zināju, tomēr spēkā bija ta pati konstitūcija, kas mana laikā, un man bija kaut kas jāsaka. Un es teicu: Es gribu zināt, kālab esmu šeit. Es gribu zināt, par ko mani apvaino. Es gribu konsultēties ar advokātu. Un, pirms tas nav noticis, es neļaušu sevi fotografēt.
Bērnss pamāja abiem kruķiem.
— Jūs dzirdējāt, ko šitas kundziņš teica; veicīgi ieklārējiet viņam, kāpēc viņš ir šiten.
Tie katrs no savas puses sagrāba manas rokas, viens ar celi milzīgi spēcīgi iespēra man tieši pa astes kaulu — Džūlija iekliedzās — un trieca mani strei- puļu streipuļiem uz krēsla pusi; es būtu nokritis, ja viņi mani neturētu. Vienā mirklī izgriezdami rokas plecos, kruķi apsvieda mani apkārt; tad katrs ar vienu roku uz mana pleca notrieca mani uz krēsla tik sparīgi, ka koks iečīkstējās un krēsls paslīdēja pa dēļu grīdu. Mute man pavērās neskanīgās elsās, acīs aiz sāpēm saricsās asaras. Viens no vīriem noliecās un piebāza muti cieši man pie auss; viņa balss bija līksma aiz labpatikas par to, ko viņš dara.
— Jūs, ser, esat šeitan tāpēc, ka mēs tā gribam! — viņš teica.
Es ātri pagriezos un, iekams viņš paspēja novērsties, iespļāvu viņam sejā vārdus:
— Ak tu smirdošais kuņas dēls!
Viņš pašāva roku uz priekšu, lai satvertu manu kaklu un turētu galvu tā, ka es nevarētu to novērst no viņa otras dūres trieciena; tā bija atvilkta atpakaļ sitienam, bet Bērnss steigšus iejaucās:
— Nē, es negribu, ka viņam paliek kāda zīme.
Pēc mirkļa dūre nokrita, roka cieši aizžņaudza manu kaklu, tad atslāba.
Mana dumpošanās neko nebija līdzējusi, un es jau to biju zinājis. Tomēr biju apmierināts ar savu rīcību. Blakus man stāvēja abi vīri, gatavi mani savaldīt, ja vēl pretošos; viņu sejas pauda cerību, ka sagādāšu viņiem vēl kādu izdevību, bet man pietika ar vienu reizi.
Vīram pie fotoaparāta bija rokā virtuves sērkociņš;
viņš pacēla vienu kāju, strauji rāva sērkociņu pret apspīlēto drēbi uz bikšu dibena, sērkociņš uzliesmoja, un es saodu sēra smaku. Vīrietis pagrieza misiņa ventili, šņākdama laukā plūda gāze; tad viņš pielika sērkociņu pie caurumiņiem, un uzliesmoja lēkājoša, sarkana gaisma. Viņš nogrieza gāzi zemāk, dučiem mazu mēlīšu sarāvās par mierīgu zilu liesmu, gaisma no spīdošā reflektora aiz tā karsēja ādu un žilbināja acis, un es tās samiedzu gandrīz ciet.
— Tas neiet cauri!
Roka kratīja manu plecu daudz spēcīgāk, nekā bija nepieciešams, un man sāka klabēt zobi.
— Taisi acis vaļā!
Es ar varu tās atplētu, un vīrs pie aparāta noliecās zem sava melnā pārklāja. Kameras plēšas paslīdēja uz priekšu, apstājās, mazliet pavilkās atpakaļ: es redzēju, kā viņš saspiež bumbiņu.
— Gatavs! — fotogrāfs noteica.
Pēc tam bija Džūlijas kārta. Es biju laimīgs, ka viņai apsēžoties neviens nepieskārās. Ja viņi būtu izturējušies rupji pret Džūliju, man būtu varējusi uznākt vēlēšanās vēl ko uzsākt, un tad viņi mani būtu pagalam piekāvuši. Fotogrāfs saspieda bumbiņu, un, kad viņa galva iznira no melnā pārklāja apakšas, Bērnss pastiepa rādītājpirkstu pret viņu.
— Tūlīt! — viņš uzsauca.
Virs steigšus nomurmināja: «Jā, ser» un teciņiem izmetās laukā ar savām platēm. Viens no pārējiem diviem izņēma piezīmju bloku, un Bērnss paskatījās uz mani.
Divdesmit astoņi līdz trīsdesmit, — viņš teica, un virs veikli pierakstīja. — Kādas piecas pēdas un desmit, simt un četrdesmit, — Bērnss turpināja, un kruķa zīmulis zibēja vien. Bērnss aprakstīja mani un manu apģērbu, pēc tam Džūliju un viņas tērpu; vīrietis ar piezīmju grāmatiņu izsteidzās laukā.
Bērnss pamāja man, un es piegāju pie viņa.
—- Naudasmaku!
Es iebāzu roku žaketes iekškabatā, nojauzdams, ka savu naudu vairs nekad neredzēšu. Ar otru roku izvilku sauju sīknaudas no bikšu kabatas un ar riebumu sniedzu i naudas maku, i monētas Bērnsam.
— Sīknaudu paturi! — viņš teica, smaidīdams pats par savu joku, un policists privātdrēbēs ieķiķinājās. Bērnss neaizskāra manu naudas maku; viņš pakratīja galvu un sacīja: — Papriekš saskaiti!
Es saskaitīju. Man bija četrdesmit trīs dolāri. Bērnss kaut ko ieskribelēja mazā piezīmju grāmatiņā, tad paskatījās uz mani. — Cik? — Es pateicu, viņš ierakstīja summu lapiņā un, izrāvis to, pasniedza man ar roku rakstītu kvīti par četrdesmit trim dolāriem ar parakstu «Tomass Bērnss, inspektors» ■— Mēs te neesam nekādi sīki zaglēni, — viņš piebilda un tad pagriezās pret Džūliju un lika saskaitīt naudu viņas maciņa. Viņš paņēma papīra naudu — Džūlijai bija deviņi dolāri —, iedeva kvīti un pasniedza atpakaļ maciņu; Džūlija viņam sausi pateicās un pajautāja, kādēļ mums atņem naudu.
— Jūs varētu aizlaisties, — viņš teica, plecus paraustīdams, — bet bez naudas jūs nekur netiksiet, vai ne?
Tad bijām atkal atpakaļ karietē, Bērnss atkal sēdēja mums pretim, vēroja un gaidīja. Aizbraucām līdz Piektajai avēnijai un pa to devāmies uz pilsētas centru.
— Uz kurieni mēs braucam? — es jautāju.
— Vai tad nevari uzminēt?
— Nē, nevaru.
— Nu, tad pacieties, gan jau redzēsi.
Kad beidzot apstājāmies starp 47. un 48. ielu, es biju uzminējis, uz kurieni mēs dodamies. Mūsu kariete apstājās pie Endrū Kārmodija Piektās avēnijas savrupmājas; mauriņam apkārt bija grezns akmens un bronzas žogs. Karietes durvis atvērās, kučieris pameta ar roku, lai izkāpjam, un gaidīja, tad satvēra Džūlijas elkoni; Bērnss pasniedzās pēc manas rokas locītavas.
Vai Kārmodijs, pamanījis, ka mēs ar Džūliju izsprukām no dēļiem aizsistās istabas blakus Džeika kantorim, domāja, ka mums kāds sakars ar izspiešanas plānu? Vai viņš tagad apsūdzēs mūs par to?
Istabene garā, melnā tērpā ar garām piedurknēm, apsējusies milzīgu baltu priekšautu, ar smalku, baltu mežģiņu aubīti galvā atvēra durvis. Viņa bija jauna meitene, ne vecāka par piecpadsmit gadiem, vaigi viņai bija tik sarkani, it kā viņa tos nupat nupat būtu noberzusi.
— Lūdzu, nāciet iekšā, džentlmeņi un mis, jūs gaida, — viņa ar cieņu teica; meitene izskatījās nobijusies.
Pa velvētām durvīm, pa šauru halli ar uzspodrinātu parketa grīdu, vēl pa vienām augstām durvīm mēs nokļuvām telpā, kas tik ļoti atšķīrās no krustmātes Adas viesistabas, cik vien divas istabas var atšķirties viena no otras. Tā bija četras reizes lielāka, gar vienu sienu tai bija franču logi, visas mēbeles izskatījās kā no Francijas, man šķiet, kādā 110 Luiju stiliem — graciozas un tik vieglas un gleznas, ka likās gandrīz nederīgas lietošanai. Pie sienām karājās ierāmētas gleznas; velvētās nišās stāvēja balta marmora krūšu- toli. Baltas apzeltītas klavieres — varbūt tas bija klavesīns — atradās netālu 110 logiem.
Tā bija skaista telpa maigās krāsās, īsti piemērotas dekorācijas misis Endrū Kārmodijai, kas ar sakļautu ziloņkaula vēdekli rokā, ģērbusies sārtā tērpā ar tfiirnm, platām piedurknēm, izmeklētā pozā bija nostājusies pie maza kamīna ar baltām malām. Viņas seja bija tieši tāda pati, kādu mēs ar Džūliju bijām to redzējuši pagājušajā naktī labdarības balles ložā, tikpat apvaldīta, it ka viņa savu mūžu ne par ko nebūtu bažījusies.
— Labdien, inspektor. Misteram Karmodijam jūsu ierašanās jau pieteikta, viņš pēc brīža nonāks lejā.
Viņa uzsmaidīja Bērnsam, un bija pats par sevi saprotams, ka viņa pat nemanīja nevienu no mums pārējiem, it kā viņa patiešām mūs neredzētu.
— Labdien, Kārmodija madama. Es ceru, ka viņš necieš lielas sāpes?
— Viņa apdegumi ir sāpīgi, bet…
Viņa mazliet paraustīja vienu plecu un veltīja inspektoram starojošu smaidu, tā ka bija skaidrs — saruna beigusies. Misis Kārmodija pacēla un atpleta vēdekli, vienu vai divas reizes apvēdināja seju, un, lai noslēptu faktu, ka nav uzaicināts apsēsties, inspektors aizgāja pie Marijas Antuanetes marmora krūšutēla un pieliecās to apskatīt.
Uz kāpnēm hallē, pēc tam uz marmora grīdas dipēja lēni soļi un tuvojās atvērtajām durvīm; es pagriezos paskatīties — soļi apklusa, kad pāri lielajam paklājam kušetei tuvojās šausmīgi apsaitēts vīrietis. Baltas saites krustām šķērsām klāja viņa pieri, nosedza abus deniņus un vaigus, cieši apskāva kaklu. Viņa deguns un mazie miesas laukumiņi starp pārsējiem bija tik sarkani un satūkuši, tik briesmīgi apdeguši, ka šķita — atlikusi vairs tikai tik plāna ādas kārtiņa, lai spētu savaldīt asinis, kuras tūlīt tūlīt izlauzīsies tai cauri. Vīrieša mati bija pilnīgi nosviluši, galvvirsa sapampusi un pārklājusies ar kreveli. Iekaisušās acis nepārtraukti blisinājās; brīdi pa brīdim viņš tās aizvēra. Viena cieši apsaitēta roka karājās melnā saitē, pirkstgali, kas līda laukā no apsēja, bija sapampusi un sasprēgājuši.
Viņš atlaidās uz kušetes, it kā būtu pārpūlējies. Kājās vīrietim bija melnas bikses ar šaurām, baltām svītriņām, mugurā tumši zili, izšuvumiem rotāti mājas svārki. Uz saliekamā galdiņa pie kušetes stāvēja glāze, krūze, atvērta kartona kārbiņa ar tabletēm un termometrs. Brīdi viņš nogulēja nekustēdamies un aizvērtām acīm, tad attaisīja tās un pasacīja:
— Kā …
Tad viņš vairakas reizes stipri nokāsējās, pie tam viņa krūtis dobji gārdza. Tad viņš atkal mēģināja runāt tik apslāpētā balsī, lai atkal neuznāktu klepus, ka tā izklausījās kā čuksti:
— Kā redzat, esmu apdedzis vakardienas ugunsgrēkā. Man palaimējās izsprukt dzīvam.
Viņš pēkšņi dziļi ievilka elpu, ātri pacēla roku pie krūtīm, it kā grasītos atkal kāsēt, tomēr tikai divas reizes norija siekalas un apspieda klepu. Dažus brīžus viņš nogulēja nekustēdamies, ar aizvērtām acīm. Tad atkal attaisīja tās, paskatījās uz Džūliju, paskatījās uz mani un vairākkārt pamāja Bērnsam.
— Jā, — viņš gandrīz čukstus izdvesa, — tie ir viņi. Pateicos jums, inspektor. Lūdzu, apsēdieties.
— Ai, nekas, — Bērnss ieteicās tā, it kā tikai aiz izklaidības būtu piemirsis apsēsties. Viņš pievilka pie kušetes mazu krēsliņu un piemetās uz tā. — Tagad, ser, lūdzu, pastāstiet, kas notika.
Mēs stāvējām un klausījāmies, kā viņš stāsta par Pikeringa atsūtīto vēstuli un par sastapšanos Pilsētas valdes parkā.
Hs nešaubos, ka viņam kaut kādi dokumenti bija; es godīgi strādāju Pilsētas valdē par uzņēmēju; bez šaubām, viņam bija atskaites par manu darbu un dokumenti par tā apmaksu. Ne jau visi, kas strādāja Pilsētas valdei Tvīda laikā, bija negodīgi.
Protams.
Un tomēr šiem dokumentiem bija zināma vērtība. Fstnu iesaistījies dažās delikātās darījumu sarunās; tās grozās ap miljoniem, un tenkas un apmelojumi varētu tās traucēt. Tāpēc es liku sekot šim cilvēkam. Pikerings nemaz nemēģināja izvairīties, un detektīvs viegli uzzināja, ka viņš dzīvo Gremersij- parkā 19. majā. Es detektīvam liku izdibināt arī pārējo iemītnieku vārdus, jo, cik man zināms, daži no tiem arī varētu būt iejaukti šai absurdajā plānā. Vakar no rīta es sastapu Pikeringu, kas mani aizveda uz savu slepeno kantori vecajā Pasaules mājā; es paņēmu līdzi tūkstoti skaidrā naudā, sagatavojies likt naudu galdā, lai tiktu vaļā no šā cilvēka. Ja viņš gribētu kaut centu vairāk, es pieprasītu, lai jūs apcietināt Pikeringu viņa dzīvoklī.
— Pilnīgi pareizi, — Bērnss apstiprināja.
Es nodomāju, ka tas ir gluži izdevies stāsts; man šķita, ka, būdams viņa vieta, es notikumus būtu sagrozījis apmēram tāpat. Brīžiem apstadamies, lai izklepotos, viņš turpināja gvelzt, ka Pikerings labprāt piekritis pieņemt tūkstoš dolāru, labi zinādams, ka viņam trūkst pierādījumu par kaut kādām blēdībām. Pikerings viņam izskaidrojis, ko nozīmē ar dēļiem aizsistās durvis, un, kamēr Pikerings ņēmis laukā dokumentus, ko iemainīt pret tūkstoš dolāriem, blakus, lifta šahtā, izcēlies ugunsgrēks, un viņam neesot ne jausmas, kā. Viņam par pilnīgu pārsteigumu, — viņš norādīja uz mums, — mēs esot iebrukuši istabā pa dēļiem aizsistajām durvīm; es esot uzbrucis Pikeringam un sācis ar to kautiņu, kamēr Džūlija pa to laiku bāzusi naudu azotē. Viņš dzirdējis, kā sprēgā liesmas, atskan kliedzieni: «Ugunsgrēks!» un gaiteņos skraida cilvēki; viņam bijusi jāglābj dzīvība, un viņš meties projām. Vīrietis atkal sāka briesmīgi kāsēt, un misis Kārmodija, sirdīgi paskatījusies uz mums, aizsteidzās pie viņa un, paņēmusi no galdiņa glāzi ar ūdeni, turēja to, kamēr viņš mazliet iedzēra. Es spēju tikai stingi skatīties uz viņu; tad mēs abi ar Džūliju neizpratnē palūkojāmies viens uz otru. Es
nekādi nevarēju iedomāties, kāpēc Kārmodijs grib mūs iejaukt šai lietā; tad likās, ka es varbūt kaut ko noprotu, jo apsaitētā galva nikni kratījās, kad viņš pabīdīja sāņus glāzi un uzslējās uz kušetes sēdus.
— Es izbēgu pa Nasaustrīta kāpnēm, — viņš aiz- svilies šņāca tā, ka tas izklausījās pēc kliedziena. — Man liekas, biju viens no pēdējiem. Un par to samaksāju ar deguma brūcēm sejā un galvā, vienā rokā un delmā, un mans ārsts teica, ka es būšot izķēmots uz visu mūžu. — Viņa balsī ieskanējās dziļš sarūgtinājums.
Viņa seja būšot izkropļota uz visiem laikiem, uz galvas vairs neaugšot mati un uz sejas — bārda.
— Un par to ir atbildīgi viņi! — Kārmodijs iespiedzās, izstiepis roku uz mūsu pusi.
Es jutu, ka viņš pats gandrīz notic teiktajam un nīst mūs savu šausmīgo savainojumu dēļ.
Beigās viņš vēl piebilda, ka mēs noteikti esot zinājuši par Pikeringa plānu; tā, protams, arī bija — vismaz es par to biju zinājis. No Pikeringa mājas iedzīvotājiem tikai mēs abi atbildām Pikeringa kantorī iebrukušā pāra aprakstam un vecumam, tāpēc viņš bija licis Bērnsam mūs atvest, lai varētu mūs identificēt. Viņš atkal atlaidās uz kušetes.
— Un, ja Pikerings vēl aizvien nav atradies, tad viņi ir vainojami tā nāvē. Ja viņi nebūtu iejaukusies, Pikerings būtu aizbēdzis reizē ar mani.
Bērnss pagriezās un paskatījās uz mums.
— Pikerings vēl nav atrasts.
— Tad tur stāv viņa slepkavas
Es nekad nebiju redzējis tādu naidu, kāds zvēroja viņa pa pusei apsaitētajās apsarkušajās acīs. Vai bija kāda jēga stāstīt patiesību: ka pie ugunsgrēka vainīgs bija viņš, ka nevis es, bet viņš cīnījās ar Pike- ringu, ka Pikeringa nāvē vainīgs Kārmodijs? Es gribēju to visu izkliegt, taču kā es tad varēšu izskaidrot,
kāpēc mēs bijām paslēpušies blakus Pikeringa kantorim? Izstāstīt Bērnsam visu par Dancigeru un Projektu? Mūsu klātbūtne nodegušajā mājā nekādi nebija izskaidrojama. Bērnss skatījās uz mani.
— Nu? — viņš vaicāja. — Vai tagad jums ir ko pateikt?
Pēc mirkļa es noliedzoši pakratīju galvu.
Zvanīja pie durvīm. Mēs dzirdējām, ka atveras parades durvis, istabenes, pēc tam kāda vīrieša balsi. Hallē atskanēja soļi, pie durvīm pienāca istabene, un kruķis, kas bija palicis Gremersijskvērā, ienāca, turēdams savu ķiveri padusē. Viņš pa īstam paklanījās, pazemīgi noliekdams galvu, tad soli atkāpās un ar pirkstu noglauda ūsas. Apsaitētā galva uz kušetes karaliski pamāja, un misis Kārmodija graciozi palocīja galvu. Mazā ceremonija ilga vairākas sekundes, un, ja es nebūtu sapratis jau agrāk, tad tagad man uzreiz kļūtu skaidrs, ka šeit valda bagātība un vara un ka abi kruķi to saprot.
— Nu? — jautāja Bērnss balsī, kas norādīja uz viņa stāvokli šai telpā — tas ir daudz pārāks nekā uniformētajam kruķim.
— Jā, ser.
Seržants attaisīja divas uniformas pogas tieši virs jostas, iebāza roku un tad ar instinktīvu dramatiskas situācijas izjūtu, kura, šķiet, šai laikmetā visiem bija iedzimta, aizgāja līdz galdiņam pie Kārmodija kušetes. Tikai tad viņš izvilka biezu žūksni banknošu un nometa uz galdiņa.
— Sito, ser, es atradu viņa istabā. — Seržants pameta ar galvu uz manu pusi. — Saimniece man parādīja istabu, un nauda bija paslēpta ceļa somā starp drēbēm.
Es biju burtiski sastindzis; nespēju ne pakusteties, ne parunāt. Bērnss piegāja pie galdiņa un pieliecies pārbaudīja banknošu žūksnīti.
— Un šitā, ser, ir jūsu nauda?
Apsaitētā galva pagriezās kā dziļās sāpēs, un iekaisušās acis, bieži mirkšķinādamas, skatījās uz naudu.
— Jā, banknotes ir iezīmētas. Mana banka tās visas identificēs.
Bērnss paņēma naudaszīmju paciņu un pienāca pie manis un Džūlijas, bāzdams banknotes svārku iekškabatā.
— Nu? — Viņš gandrīz priecīgs nostājās man priekšā un trešo reizi vaicāja: — Vai tagad jums ir man kaut kas sakāms?
— Man nav nekā, ko teikt. — Es paraustīju plecus. — Viņš melo, un ar to naudu — ta ir provokācijā, lai apstiprinātu melus.
Es nezināju, vai vārdu «provokācija» toreiz jau lietoja, taču, ja nelietoja, Bērnss tomēr mani saprata un pamāja ar galvu.
— Mēs pat neesam pieskārušies šai naudai… — Es pēkšņi apklusu, man kaut kas bija iešāvies prātā. — Vai pirkstu nospiedumus jūs pārbaudījāt? — es satraukts prasīju. — Viņa pirkstu nospiedumus jūs noteikti atradīsiet. — Es norādīju uz kušeti. — Bet neatradīsiet ne manējos, ne arī mis Sarbono!
— Ko es neatradīšu?
— Mūsu pirkstu nospiedumus.
— Es lāgā nesaprotu, par ko tu runā!
Bērnss patiešām nesaprata. To varēja redzēt. Es nezinu, kad sāka lietot pirkstu nospiedumus cilvēku identificēšanai, bet bija skaidrs, ka vēl to nedara.
— Nekas. Viņš melo. Vairāk nekas man nav sakāms.
— Nu, tas ir iespējams. — Bērnss noteica.
Seržants piegāja pie inspektora un iečukstēja viņam ausī. Bērnss pamāja ar galvu, un seržants aizgāja. Bērnss, kaut ko apsverot, pavērās uz mani,
tad paberzēja zodu, it kā no tiesas pārliktu iespēju, vai es nerunāju taisnību.
— Mums ir sūdzība un lās noliegums. Ja jūs abi esat izdarījuši noziegumu, to redzējis tikai misters Kārmodijs. Pasakiet man, vai jūs vispār tur bijāt? Paslēpušies blakus Pikeringa kantorim? Varbūt kāda pavisam nevainīga iemesla dēj? — Bērnss uzmundrinoši uzsmaidīja man.
Bet es jau biju paspējis saprast, ka nedrīkstu atzīties, ka mēs tur bijām. Kā es varētu to izskaidrot? Ja pateikšu, ka bijām, un nevarēšu paskaidrot, kāpēc, Kārmodija sūdzība liksies patiesa. Es tūlīt pakratīju galvu.
— Nē. Mums ar Pikeringu kopējs ir tikai tas, ka dzīvojam vienā pansijā. Mēs neko nezinājām par izspiešanas mēģinājumu. Vai pat to, ka tā ir taisnība. Man rodas aizdomas, ka misters Kārmodijs varbūt ir nogalinājis Pikeringu. Un atstājis, lai sadeg. Kārmodijs baidās, ka var nākt gaismā patiesība, un, kamēr izmeklēšana vēl nav sākusies, cenšas atrast kādu grēkāzi. Tā kā mēs dzīvojam turpat, kur Pikerings, misters Kārmodijs vai kāds viņa uzdevumā paslēpis naudu manā ceļa somā, un tagad viņš apsūdz mūs.
Bērnss līdzjūtīgi pamāja ar galvu.
— Pilnīgi iespējams, ja jūs patiešām vakar neesat bijuši Pasaules mājā. Un tu apgalvo, ka nebijāt?
Es piekrītoši pamāju, un Bērnss piegāja pie durvīm.
— Seržanti — viņš pasauca.
Tūlīt uz halles parketa atskanēja soļi, un seržants nostājas pie durvīm; ķivere viņam vēl aizvien bija iespiesta padusē kā futbolbumba. Viņam garām istabā ienāca kāds vīrietis, un es nopratu, ka esmu viņu jau redzējis, kaut gan dažas sekundes nevarēju atminēties, kur.
Viņš pieklājīgi palocīja galvu, sveicinot misis Kār- modiju, tad paskatījās uz apsaitēto vīrieti un tūlīt novērsās. Viņš pāris sekunžu cieši skatījās uz Džūliju un mani, tad pamāja Bērnsam.
— Jā, tie ir viņi. — Viņš aplūkoja divus attēlus, kurus turēja rokā, un es tos pazinu — tās bija manas un Džūlijas fotogrāfiju kopijas. — Es pazinu viņus pēc jūsu fotogrāfijām, — viņš paskaidroja, pasniedzot tas Bērnsam. — Kā doktors Praims jums jau stāstīja, viņi abi izbēga tāpat kā viņš; es palīdzēju viņiem iekāpt manā kantorī. — Viņš atkal pameta uz Džūliju un mani neviltoti noraizējušos skatienu. — Man ļoti žēl, ja viņiem radušās kādas nepatikšanas, — viņš piebilda, un tā bija atvainošanās par nepieciešamību rīkoties tā, kā viņam tas bija jādara.
Inspektors viņam pateicās, un Volters Tompsons, kura kantorī mēs no degošās mājas vakar bijām iekāpuši, palocījās uz visām pusēm un aizgāja.
Par spīti tam, ko viņš pašlaik bija mums nodarījis, viņš bija patīkams cilvēks, un es gandrīz vēlējos viņam uzsaukt, ka viņa mazais uzņēmums gūs panākumus.
Tagad mēs bijām ķezā pāri galvai. «Vai jums ir man kas sakāms?» Bērnss bija jautājis ekipāžā, braucot uz policijas pārvaldi un vēl vairākas reizes pēc tam. Un skaidrs, ja mēs vispār bijām atradušies ugunsgrēka pārņemtajā, mājā, mums būtu policijai kaut kas stāstāms, ja tikai negribam kaut ko noslēpt. Inspektors vairākkārt gluži uzkrītoši bija piedāvājis mums izdevību izteikties; tagad man kļuva skaidrs, ka visi paskaidrojumi pēc tam, kad būsim jau apsūdzētie, izklausīsies pēc acīm redzamiem meliem. Viņš veikli bija piespiedis mūs pie sienas, un es sapratu, ka, par spīti savai ērmotajai runas manierei, inspektors ir bīstams vīrs.
Apsveicu jūs, ser, — viņš teica, atzīdams uz
kušetes guloša cilvēka nopelnus. — Radās, ka jūs esat noķēris pārīti slepkavu.
_— Pateicos. Es vēlētos jums vēlreiz pateikties, kad bušu mazliet atkopies un atkal Volstrītā. Manā kantorī. Vai jus vēl aizvien interesējaties par Volstrītu, inspektor?
- 0,jā.
— Lieliski. Mes visi protam to novērtēt. Neviens garnadzis, neviens miera traucētājs netiek tur iekšā, kopš jūs esat norīkojis posteni uz Džonsstrīta. Es tagad, inspektor, jūs vairs ilgāk neaizkavēšu. Es saprotu, ka būsiet milzīgi aizņemts, savācot visus pierādījumus, lai šim pārītim neizdotos izbēgt no taisnīgas tiesas. Kad tas būs nokārtots… pienāciet pie manis kantorī.
— Paļaujieties tikai uz mani, ser, viss tiks nokārtots uz goda.
Es kā hipnotizēts noklausījos, kā abi kaulējas par mums. Un es biju nobijies. Tomēr, kad paskatījos uz Džūliju un uzsmaidīju viņai, es neizlikos: mēs bijām lielās nepatikšanās, taču es zināju, ka tiesas zālē Kārmodijam būs daudz grūtāk mums kaut ko pierādīt; būs tikai viņa apgalvojumi un mūsējie, un tiesu būs grūtāk pārliecināt nekā inspektoru Bērnsu.
Un nepagāja ne minūte, kad man kļuva skaidrs, ka Bērnss domā tāpat, un pat mans garastāvoklis uzlabojās. Mūs ar skubu aizveda no Kārmodija mājas; seržants gāja pa vidu, ar katru roku sagrābis vienu mūsējo, un Bērnss sekoja. Ietves malā Bērnss pasteidzās pirmais atvērt ekipāžas durvis. Bet, tad, uzlicis roku uz durtiņu roktura, viņš apstājās un domīgi noskatīja mūs.
—• Tiesas zālē viņš jūs apsūdzēs un jūs visu noliegsiet. Jūsu istabā atrada naudu, un Tompsons jūs identificēja. Taču ap Kārmodiju jūtama Tvīda bandas skandāla smaka, vai ne? Un viņš samaksāja izspiedējam, kaut arī summa nebija nekāda lielā. — Bērnss uz mirkli apklusa, ar skatienu novērtēja mūs, tad atvēra karietes durtiņas un uzsauca: — Lec iekšā, seržant.
Seržants izskatījās pārsteigts, tomēr palaida va|ā mūsu rokas. Inspektors pagriezās uz mūsu pusi un teica tik klusi, ka ne kučieris, ne seržants nevarēja saklausīt:
— Tiesības, ko piešķir konstitūcija, tā jūs teicāt, — viņš murmināja, it kā šī neparastā frāze viņu intriģētu. — Nu, labi. Man šķiet, ka vēl ir par agru jūs apcietināt, vispirms jāsadabū vairāk pierādījumu. —■ Viņš vēl brīdi mūs noskatīja un, liekas, kaut ko izlēma. — Ejiet, tikai neatstājiet pilsētu, skaidrs?
Mēs skatījāmies uz viņu, īsti neticēdami, vai viņš domā to, ko saka.
— Pazūdiet! — viņš gandrīz laipni uzsauca, tēvišķīgā labvēlībā — cik atļāva viņa skarbā seja — uzsmaidīdams Džūlijai.
Man šķita, ka nav ko gaidīt, kamēr viņš pārdomās; es saķēru Džūlijas roku, un mēs steigšus metāmies prom pa Piekto avēniju uz dienvidiem, uz pretējo pusi nekā ekipāža. Desmit soļu, divdesmit soļu, trīsdesmit — inspektors vēl nebija pārdomājis un nesauca mūs atpakaļ. Es nevarēju nociesties un paskatījos atpakaļ. Bērnss vēl aizvien stāvēja pie karietes, vērodams mūs. Pēkšņi viņš iebrēcās:
— Seržant! — un atrāva karietes durtiņas. Tad norādīja uz mums. — Musu apcietinātie beg!
Es apstājos, mana roka, kas bija aptvērusi Džūlijas plaukstu, apsvieda riņķī arī viņu; mēs stāvējām 1111 stingi skatījāmies. Prāts negribēja saprast jutekļu uztverto, jo ielas pusē karietes lodziņā parādījās seržanta galva ar visu ķiveri un viņš, roku izstiepis, ar rādītājpirkstu tēmēja uz mums. Taču tas nepavisam nebija pirksts, jo es ieraudzīju uzliesmojumu, izdzirdu blīkšķi un jutu, ka lode džinkstēdama šķeļ gaisu netālu no mūsu galvām.
Tad mūsu apziņa pamodās; mēs skrējām uz dzīvību un nāvi un dzirdējām seržanta revolvera sprādziena augsto spindzienu un redzējām, ka atlūst šķemba no kādas savrupmājas balustrādes tieši mums priekšā. Atkal pārsteidzoši skaļš lielā revolvera sprādziens; mēs bijām jau pie ielas stūra, un momentā, kad metā- mies ap to, man atkal bija jāpaskatās atpakaļ: Bērnss stāvēja uz ielas, turēja roku uz seržanta plaukstas locītavas, izsliedams ieroci stāvus gaisā. Es sapratu, ka ne jau lai glābtu mūs, bet tikai tāpēc, ka starp izstiepto revolveri un mums tagad atradās pārāk daudz izbaidītu ļaužu, kas stāvēja un vēroja notiekošo.
Mēs bijām jau iegriezušies ap stūri 47. ielā un skrējām ko nagi nes; Džūlija ar vienu roku bija saņēmusi uz augšu svārkus, cilvēki izbrīnā blenza uz mums. Otrpus ielas kāds vīrietis, kas stāvēja uz Vindzoras hoteļa kāpnēm, pacēlis roku un kaut ko nesaprotamu kliegdams, pēkšņi metās lejā un pāri bruģim drāzās uz mūsu pusi. Bet es pacēlu dūri, un viņš sastinga ietves malā un noskatījās, kā mēs aizbrāžamies garām. Sis kvartāls bija garš, bezgalīga virkne vienādu savrupmāju, un pusceļā Džūlijai aptrūka elpas.
— Es nevaru, man jāapstājas!
Mēs palēninājām gaitu un sākām soļot; es paskatījos atpakaļ. Bet, kaut gan cilvēki bija pagriezušies, lai noskatītos mums pakaļ, citi izliekušies pa ekipāžu lodziņiem vai pagriezušies atpakaļ uz preču pārvadājamo pajūgu bukām, neviens mūs nevajāja, un es nezinu kāpēc, bet no Bērnsa un seržanta nebija ne miņas.
Mēs sasniedzām Medisonskvēru. Ceļā uz dienvidiem pašreiz ap stūri griezās kāds zirgu tramvajs; kad tas bija blakus mums, mēs nokāpām uz bruģa un es palīdzēju Džūlijai iekāpt pakaļējā platformā, pēc tam ielēcu arī pats. Tramvajs klidzināja uz priekšu tādā pašā gaitā kā mēs ejot, skriešus mēs tiktu uz priekšu ātrāk, taču tas būtu daudz uzkrītošāk. Es samaksāju, mēs apsēdāmies un lūkojāmies laukā pa logu, atgūdami elpu un cenzdamies izskatīties pēc iespējas neuzkrītoši. Bet uz mums neviens neskatījās. Cilvēki sēdēja un vērās laukā pa logu uz mierīgo ielu, klepoja, žāvājās, iekāpa un izkāpa, gurkstinot vagona vidējā ejā izklātos salmus (lai nesaltu kājas, bet tās tomēr sala!). Pie 44. ielas, tāpat arī pie 43. ielas, es paskatījos uz īso kvartālu lielās Centrālās stacijas virzienā; tā stāvēja, kur stāvējusi, es to biju redzējis neskaitāmas reizes. Tikai tagad tā bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un balta akmens un trīs stāvus augsta.
Mums tieši priekšā bija dzīvā un trokšņainā 42. iela; mēs varējām dzirdēt nemitīgo riteņu klaboņu uz bruģa. Ielas vidū stāvēja divi kruķi un regulēja satiksmi. Viens bija īss, otrs — garš, taču abiem bija krietni apvēlušies vēderiņi, kas izspiedās_ no viņu garajiem, zilajiem formas svārkiem; garākais kruķis, kas stāvēja tuvu sliedēm, paskatījās uz mūsu vagonu, noņēma ķiveri un kaut ko pētīja tās dibenā.
Mēs piebraucām viņam klāt, tramvajs jau sāka pagriezienu, un kruķis atradās mums tieši blakus; es paliecos garām Džūlijai un ieskatījos viņa ķiverē. Man šķiet, ka nekad savā mūžā nebiju bijis tik pārsteigts. Filca ķiveres dibenā uz mani vērās mana paša un tai blakus_ Džūlijas seja — uz bieza kartona uzlīmētas fotogrāfijas. Un tad es sapratu, kāpēc Bērnsa fotogrāfs ar savām platēm bija teciņiem izmeties no mazās pagraba istabeles. No tā brīža viņš bija rāvies melnās miesās, lai pavairotu mūsu ģīmetnes. Un, kamēr mēs kvartālu pēc kvartāla lēnītēm kratījāmies ekipāžā, stāvējām un noklausījāmies Kārmodija un
Bernsa sarunu un Tompsona liecību, šīs fotogrāfijas ar skubu bija izdalītas visiem kruķiem, kas pilsētā stāvēja postenī, brīdinot, lai meklē mūs jau tad, kad vēl bijām apcietināti.
Tieši tajā brīdī, kad braucām garām, kruķis pacēla skatienu no ķiveres. Un es par vēlu atskārtu, ka jau kadu stundu vai pat ilgāk viņš salīdzina mūsu ģīmetnes ar visiem kājāmgājējiem, kas šķērso ielu, un visiem braucējiem pajūgos, kas dodas garām viņa postenim; iespējams, ka policists, kas mūs noķers, var cerēt uz paaugstinājumu. Mūsu skatieni sastapās, un kādu pēdu no sevis es ieraudzīju viņa acis ieplešamies pārsteigumā — viņš pazina mūs — un, par to man bija jābrīnās, — pēkšņi izbijās. Es nezināju, kas viņam sastāstīts par to, cik bīstams esmu, bet — tagad mēs no viņa bijām attālinājušies par vagona garuma tiesu — es izdzirdu, ka viņš ātri kaut ko uzkliedz otrarn kruķim. Tas atbildēja — es nevarēju saprast, ko — un abi metās skriet pa ielas vidu mums pakaļ.
Kruķi bija divdesmit jardu aiz mums un nevarēja mūs panākt, jo skrēja smagnēji, atsperoties uz visas pēdas, un abi ar vienu roku pieturēja vēderu, kas skrejot līgojās. Tas bija skats, kas pilnīgi līdzinājās daudziem citiem, kurus biju redzējis seno laiku mēmajās filmās. Tikai šie nemaz nebija jocīgi. Kruķi bija pavisam īsti, un es zināju, — ja viņi mūs noķers, mēs varam savu dzīvi nobeigt Singsingā. Ne kučieris, ne konduktors nebija kruķus pamanījuši, kaut gan daži pasažieri, tāpat kā mēs ar Džūliju, bija pagriezušies atpakaļ, lai paskatītos uz viņiem. Tieši pie Lielāscen- trālās stacijas vagons apstāsies, par to es biju pārliecināts, un pēc dažām minūtēm mēs būsim viņiem rokā. Es pašļūcu pa savu sēdekli ejas virzienā, ar roku aptvēris Džūlijas plaukstas locītavu, izlikdamies tik rāms un nevainīgs, cik vien spēju, un virzījos uz vaļējo priekšējo platformu.
Tieši šaipus Lielās centrālās stacijas augstu virs ielas vidus stāvēja gaisa dzelzceļa stacijas ēka ar frontoniem; uz to no abām 42. ielas pusēm veda kāpnes. Šķita, ka tā ir kāda atzarojuma līnija, kas veda uz Trešās avēnijas galveno maģistrāli; man tagad bija tikai viens ne visai skaidrs plāns, ja to vispār par tādu varēja nosaukt. Uz staciju veda četras kāpnes, divas katrā ielas pusē; stacija atradās tieši atzarojuma līnijas sliežu galā. Visas četras kāpnes varēja sasniegt, ejot cauri stacijai, un, ja mēs uzskriesim augšā pa vienām kāpnēm, mūsu izredzes būs gluži tādas pašas kā kruķiem — divi kruķi kāps augšā katrs pa savām kāpnēm, un mēs varētu noskriet lejā pa vienām no divām pārējām kāpnēm un aizlaisties.
Tas bija vienīgais, ko varēju izdomāt, un, stāvēdams uz platformas, es nomurmināju:
— Līdzko es izlēkšu un sākšu skriet, dariet to pašu.
Džūlija pasmaidīja un pamāja ar galvu, it kā es būtu pateicis kaut ko pavisam nenozīmīgu. Es vēroju kučieri, redzēju, ka viņa rokas dūraiņos pievelk grožus un, kad vagons samazināja ātrumu, jutu, ka mans ķermenis mazliet paliecas uz priekšu; es ar elkoni piebikstīju Džūlijai, mēs nolēcām un metāmies skriet. Pa ielas vidu blakus zirgam, tad garām tam gar pašu pumu pārskrējām pāri ielai, izlocīdamies starp diviem pajūgiem, — viens no tiem bija piekrauts ar mucām — uzlēcām uz ietves un drāzāmies augšā pa kāpnēm divus kāpienus uzreiz; Džūlija skrēja pa priekšu ne lēnāk kā es.
Uz leju kāpjošie cilvēki nepievērsa mums sevišķu uzmanību, tikai parāvās sāņus, lai nebūtu pa kājām; es sapratu, ka Lielajā centrālajā stacijā šāds skats nav nekas neparasts. Aiz muguras izdzirdu kliedzienu, kāpņu augšgalā pagriezos un ieraudzīju garāko no abiem kruķiem uz pirmā pakāpiena — viņš skrēja ātrāk, nekā biju domājis, — tad mēs iedrāzāmies stacijā. Iekšā vairs neskrējām, bet mierīgi soļojām. Kad tuvojāmies biļešu kioskam, es sāku smaidīt un izvilku no kabatas divas piecu centu monētas. Kamēr stāvējām un gaidījām, līdz vīrietis kioskā laiski noplēsa no sava rullīša divas biļetes, Džūlija paraustīja mani aiz piedurknes un pameta ar zodu; es paraudzījos laukā — uz sliedēm ieraudzīju vilcienu ar vienu vagonu; viensliežu līnijas galā lokomotīve ar priekšgalu gandrīz skārās pie stacijas ēkas. Uz mirkli tas mani iekārdināja, tomēr, paņēmis biļetes, es papurināju galvu. Mēs nedrīkstējām riskēt, lai mūs noķer vagonā, ja no katra gala tajā ienāks pa kruķim.
Mēs ātri izgājām uz platformas, un, ejot garām lokomotīvei, es paskatījos uz kāpnēm, pa kurām bijām uzskrējuši; kāpņu augšgalā parādījās ķivere, pēc tam kruķa seja; viņš pagrieza galvu un ieraudzīja mūs. Mēs ar Džūliju metāmies pa platformu uz kāpnēm pretējā galā, un, kad bijām pret vagonu, es dzirdēju, ka konduktors aizcērt vaļējās platformas metāla durtiņas, kas sniedzās cilvēkam līdz vidum. Niecīgā lokornotīvīte aiz vagona nosvilpa, tad vagons sāka slīdēt mums garām, un Džūlija nopūtās — mēs būtu varējuši ar to aizbraukt.
Bet tagad bija jau par vēlu. čukā-čukā, čukā-čukā stenēja lokornotīvīte, braucot atmuguriski aiz vagona pa vienīgajām sliedēm; ātrums pieņēmās, konduktors vagona pakaļgalā aizcirta platformas durvis, un otra kruķa galva parādījās to kāpņu augšgalā, uz kurām mēs tagad skrējām; viņš cilpoja uz mūsu pusi. Kruķi bija uzminējuši, kā mēs rīkosimies. Es metos uz pretējo pusi, un otrs kruķis, vēderam līgojoties, ar vienu roku pieturēdams ķiveri, dieba pa platformu pie mums un nebija vairs tālāk par piecdesmit pēdām.
Es nekad neesmu bijis no tiem, kas ārkārtējos apstākļos spēj zibenīgi domāt. Es domāju pietiekami ātri, bet parasti tas, ko izdomāju, nav pareizi. Šoreiz, gandrīz nemaz nedomādams, es izdarīju tieši to, kas bija jādara. Abi kruķi skrēja pie mums, es pagriezos pret Džūliju, apsviedu rokas kā milzu putna nagus ap viņas vidukli, pacēlu viņu augstu no zemes un uzcēlu uz garām slīdošā vagona pakaļējās platformas. Tad — kad īsākais kruķis jau grasījās mani grābt aiz mēteļa — es ielēcu lokomotīves vadītāja nodalījuma vaļējās durvīs, ātri apgriezos, un kruķis, skriedams man pakaļ, ar seju uzrāvās uz manas dūres. Viņš sazvāļojās, tad apstājās un noskatījās, kā mēs aizbraucam.
Mazā nodalījuma otrā pusē lokomotīves vadītājs, izliecies pa logu, skatījās uz priekšu, uz sliedēm, un troksnī nebija ne dzirdējis, ne redzējis, ka es uzlēcu uz lokomotīves. Stāvot tās durvīs, es pilnīgi orientējos: zināju, ka esam virs 42. ielas vidus un braucam austrumu virzienā garām Lielajai centrālajai stacijai. Zīmējumā, kas atrodas nākamajā lappusē, uzskicēju mūsu vilcienu tūlīt pēc tam, kad tas bija atstājis Lielo centrālo staciju un gaisa dzelzceļa platformu. Trešā avēnija, uz kuru mēs braucām, atrodas vairāk pa labi. Es pavēros augšup un tai vietā, kuru agrāk vienmēr aizpildīja augstu gaisā izslietais Chrijsler Building tornis, kas bija smails kā adata, tagad redzēju tikai pelēkas un tukšas ziemas debesis. Es paskatījos uz leju: tur, kur vajadzēja atrasties Chrijsler Building pamatam, stāvēja mazs, apaļš sarkanu ķieģeļu un balta akmens tornītis, kas slējās tikai kādas desmit pēdas augstāk par gaisa dzelzceļa sliedēm. Un tai brīdī, braucot pa šo daļēji pazīstamo, tomēr tagad pilnīgi svešo un pēkšņi naidīgo pilsētu, man uzbruka tādas ilgas pēc mājām, ka es gandrīz nespēju tās pārvarēt, un man uz mirkli bija jāaizver acis, lai tas pa dzītu.
Pēc dažām sekundēm mēs samazinājām gaitu, atmuguriski iebraucot sliežu atzarojuma otrā galā
starp abām stacijas platformām. Nebūtu nekāds brīnums, ja abi kruķi pa 42. ielu būtu noskrējuši vai nobraukuši ar kādu karieti vai furgonu šos divus kvartālus; es stāvēju lokomotīves durvīs un skatījos uz priekšu, uz Trešās avēnijas līniju, cerēdams, ka varbūt tūlīt pienāks kāds vilciens, kurā mēs varētu pārsēsties. Bet neviens nebija manāms, un brīdī, kad man blakus parādījās stacijas koka platforma, es nolēcu no lokomotīves — šķiet, vadītājs mani pat nepamanīja — un ļāvu inercei nest sevi uz priekšu līdz lēnām braucošajam vagonam man tieši priekšā. Durvīs stāvēja Džūlija un tieši aiz viņas konduktors.
— Zināt, tas ir nelikumīgi, — viņš aizkaitināts man uzsauca.
Nebiju pārliecināts, kas ir nelikumīgi, — vai tas, ka biju pārcēlis Džūliju pāri durtiņām, vai arī tas, ka biju braucis lokomotīvē; es atvainojos un pasniedzu viņam biļetes. Tad — es gribēju viņam uzkliegt, lai atver durtiņas, taču baidījos, ja sākšu bļaustīties, viņš ar nodomu vilcināsies vēl ilgāk, — viņš rūpīgi izknieba caurumiņus abās biļetēs un atdeva tās man atpakaļ; es viņam pateicos. Un tikai tad viņš atvēra durtiņas un izlaida Džūliju. Mēs skriešus metamies uz kāpnēm.
Es domāju, ja abi kruķi būtu pa īstam pacentušies, viņi varētu mūs šeit sagaidīt, kad mēs nokāpsim pa kāpnēm vai nu uz Trešās avēnijas, vai uz 42. ielas. Bet tad viņiem būtu jābūt tik veikliem, kādi viņi nebija bijuši jau vairākus gadus, un mūs neviens nenogrāba. Viņpus ielas savā apgaitā staigāja kāds cits kruķis un pāri režģotām ieejas durvīm ielūkojās krogā, tad aizslāja līdz ietves malai uz stūra, apstājās un kā profesionāls burvju mākslinieks dižodamies virpināja siksnā savu rundziņu. Man bija tāda sajūta, ka šis daudz vairāk laika velta spēlītei ar rundziņu nekā blēžu ķeršanai; kad mēs pagriezāmies un sakām iet pa Trešo avēniju uz dienvidiem, attālinādamies no viņa, cik atri spēdami, tomēr tā, lai neizskatītos, ka mēs briesmīgi steidzamies, es nopriecājos, ka tieši tagad iekritusi viņa maiņa. Džūlija jautājoši paska- tījās uz mani, un es sapratu. Vai šī kruķa ķiverē arī ir mūsu ģīmetnes? Es paraustīju plecus: ja vēl nebija, tad drīz būs. Mūsu fotogrāfijas izsniegs visiem pilsētas kruķiem, un viņiem tās būs jānodod nākamajai maiņai; iespējams, ka izsūtīs vēl papildu kruķus un slepenos arī. Atlīdzība, kuru Kānnodijs gandrīz atklāti piedāvāja Bērnsam, būs krietni liela, ja mūs noķers un notiesās vai arī «nogalinās bēgot»; nav nozīmes kā, jo Bērnss bija slīpēts: «bēgšana», protams, tiks uzskatīta par mūsu vainas pierādījumu.
Kruķis uz stūra nebija pat ne acu pametis uz mūsu pusi un tagad bija jau kādu kvartālu aiz mums. Bet nākamais var gadīties ar pavisam citādu ķērienu, un, ja ne viņš, tad aiznākamais. Mēs nedrīkstējām klaiņot pa pilsētu no kvartāla uz kvartālu: mūs noķertu pēc dažām minūtēm. Un zirgu tramvajos vai omnibusos nebūtu labāk. Mums tūlīt vajadzēja pazust no ielām; es sailgojos pēc ormaņa ratiem, kuros mēs varētu apsēsties un, neviena neredzēti, pabraukāties pa ielām, un mums atliktu laiks pārdomām. Taču Bērnss zināja, kādas problēmas rodas cilvēkiem, kuri cenšas noslēpties, — bija vajadzīga nauda, un mūsējā jau bija viņa kabatā.
— Džūlija, vai jums nav draugi, kas varētu jūs uz dažām dienām paslēpt un aizdot mazliet naudas?
— Jā, Bruklinā. Mēs tur dzīvojām agrāk, pirms pārvācāmies uz šejieni. Bet mana vienīgā draudzene šeit dzīvo Leksingtonas avēnijas un 61. ielas stūrī…
— Pārāk tālu, pārāk tālu! — es noburkšķēju. — Kur mēs tagad esam, vai pie 41. ielas? Kur ir tuvākais tilts? Varbūt viņi tos vēl neapsarga, un mēs paspētu …
— Saj, ir tikai viens tilts — Bruklinas tilts, un tas ir tālu.
Es pamāju ar galvu, garām ejot ielūkodamies veikalu skatlogos un cenzdamies saskatīt, vai tajos neatspoguļojas kāds vajātājs. Labāk kā nekad es sapratu, ka Menhetena ir sala, pie tam ne pārāk liela; tai var apiet apkārt vienā dienā.
— Es negribu, ka mūs uz pārceltuves noķertu kā baložu pārīti. Sasodīts, mums vajadzīga nauda! Lai noslēptos kādā viesnīcā, kur mēs varētu paēst. Bet ja nu mēs piezvanītu jūsu krustmātei pa telefonu … — es apklusu.
— Ko?
— Neko.
Tomēr viņa bija dzirdējusi.
— Es nepazīstu nevienu pašu, kuram būtu telefons. Ne arī kādu, kas būtu to vismaz redzējis.
— Zinu, zinu!
— Mēs varētu aizsūtīt izsūtāmo zēnu: šeit tuvumā ir kantoris.
— Bet mums būs jāgaida atbilde?
— Jā.
- Kad zēns naks atpakaļ, kruķis, kas droši vien novēro māju, līdīs viņam pa pēdām. Ak dievs, kā es gribētu, ka būtu ķinīši! Par abiem kopamums varbūt sanāktu lētām biļetēm, un mēs varētu sēdēt un nogaidi! tumsu.
— Ķinīši?
Ja tā turpināsies, es zaudēšu prātu.
— Džūlija, mums ir jāšķiras, — es teicu. — Līdz lumsai. Viņi meklē pāri; neatvieglosim viņiem meklēšanu. Pēc četrdesmit minūtēm, vēlākais pēc stundas satumsīs. Un tad es mēģināšu ielavīties mājā un atkal izsprukt laukā; manā istabā ir nauda. Satiksimies pēc pusotras stundas. Kur mājas tuvumā ir piemērota vieta? Medisonskvērā. Ejiet cauri tam tā, it kā dotos uz noteiktu mērķi; es jums sekošu, un pēc tam iziesim no parka. Ja es tur vēl nebūšu, pamēģiniet atkal pēc pusstundas. Tad vairs nedomājiet par mani. — Es paraustīju plecus. — Un pacentieties izglābties. Okei?
Pirms Džūlija paspēja atbildēt, es garāmejot ieskatījos veikala skatlogos; viena no vitrīnām, kas veidoja četrdesmit piecu grādu leņķi ar ielu, atspoguļoja kādu puskvartālu aiz mums. Es ieraudzīju vīrieti, kas bez trokšņa skrēja mums pakaļ. Viņš bija privātdrēbēs, ar katliņu galvā, mugurā viņam bija garš mētelis, tomēr tas viss nespēja noslēpt, ka viņš ir kruķis. Vīrietis skrēja uz pirkstgaliem pavisam klusi, un viņu no mums šķīra apmēram futbola laukuma garums. Nepagriezdamies apkārt, es klusi un ļoti ātri pateicu:
— Džūlija, jums jāskrien. Līdz stūrim un tad tam apkārt, pēc tam skrieniet tālāk. Tūlīt, tūlīt!
Viņa nevilcinājās un nezaudēja laiku, skatoties atpakaļ, bet, saņēmusi uz augšu svārkus, metās skriet. Es pagriezos un izgāju ielas vidū, pagriezos ar seju pret ietvi, apstājos un gaidīju. Vīrietim, kas mūs ķēra, bija jāizvēlas, vai nu skriet pakaļ Džūlijai un atstāt mani sev aiz muguras — un tad viņš nebūtu drošs, ko darīšu es, — vai arī izdarīties ar mani. Viņam bija jāizvēlas mani, un viņš tā arī rīkojās, pie tam gudri, aizskriedams man garām, it kā dzītos pakaļ Džūlijai, un es tam vienu brīdi bezmaz noticēju. Tad viņš gandrīz taisnā leņķī apsviedās apkārt un metās pie manis. Bet es biju ievērojis gaisa dzelzceļa čuguna balstu un nostājies tā tuvumā. Kādu brīdi mēs abi stāvējām, balansēdami uz pirkstgaliem, cenzdamies viens otru nogurdināt, un balsts atradās mums pa vidu. Tad vīrietis klupa man virsū; es strauji atrāvos no staba, un viņš metās man pakaļ.
Bet, ja es viņu noskrietu, viņš varēja šaut, droši vien arī darītu to un šādā attālumā trāpītu. Skriet uz priekšu bija bezjēdzīgi, un es darīju vienīgo, kas man atlika — apsviedos apkārt un burtiski metos viņam kājās tā, kā viņš laikam nekad agrāk nebija piedzīvojis. Es, rokām cieši aptvēris viņa ceļgalus, ar kreiso plecu triecos pret viņa lieliem, un viņš, krizdams uz priekšu man pāri, nogāzās uz bruģa. Augstskolā es biju mazliet spēlējis futbolu, un tas bija futbola spēles paņēmiens, tik neatļauts, ka par to būtu piešķirts simts jardu soda sitiens. Man šķita, ka mans plecs ir salauzts — tas bija kā pamiris un atgādināja man, kāpēc man bija jāpamet futbols; tomēr es tūlīt pielēcu kājās un sāku skriet uz otru pusi. Es paskatījos atpakaļ — vīrietis vēl aizvien gulēja uz ielas. Noskrējis vēl piecdesmit soļu, es atkal pavēros atpakaļ. Pajūgu kučieri pagriezās un noskatījās uz mani; es vēlreiz paskatījos atpakaļ. Vīrietis tupēja uz ceļiem, pagriezies uz manu pusi, un vilka no aizmugures kabatas revolveri. Es paliku tai pusē, kur bija balsti, un brīdi pa brīdim pār plecu paskatījos atpakaļ. Viņš turēja revolveri abās rokās un rūpīgi tēmēja, viņš gribēja dabūt mani uz grauda. Pēkšņi es palēnināju gaitu, tad izdarīju izrāvienu, mēģinādams izvairīties no lodes, un tā trāpīja pa balstu ar negaidīti skaļu blīkšķi. Cilvēki uz ietvēm palika kā sastinguši, lāču neviens, kā redzams, nevēlējās iejaukties. Pie stūra es pagriezos un sāku skriet uz austrumiem, uz otru pusi, nevis uz to, kur bija aizskrējusi Džūlija; revolveris atkal noblīkšķēja, un es savā prātā pārliku, vai esmu ievainots, un nospriedu, ka neesmu.
Es biju jau aiz stūra, laukā no bīstamās joslas. Vīrietis bija tālu aiz manis, varbūt viņš tikai pašlaik slējās kājās, un es zināju, ka paspēšu aizskriet līdz Olrajai avēnijai, ja tikai man neaptrūktu elpas. Pēdējos desmit jardus man vajadzēja noiet soļos, un es elpoju grūdieniem; es paskatījos atpakaļ, bet vīrietis nekur nebija redzams. Otrajā avēnijā es pagriezos uz dienvidiem, zinādams, ka nav ne radio, ne patruļu automobiļu, gandrīz nav arī telefonu; uz kādu laiciņu biju atkal drošībā.
Nosoļojis četrus kvartālus, es iegāju kādā krogā, pasūtīju krūku alus, iedzēru pāris malku, tad pa krēslainu gaiteni aizgāju uz tualeti un nositu tur kādas septiņas minūtes laika, vienkārši stāvēdams. Iegāju atpakaļ, iedzēru vēl pāris malku alus; kāds pusducis vīriešu stāvēja pie bāra letes un nepievērsa man uzmanību. Tad es piegāju pie bezmaksas lenča galda un paņēmu sendviču ar šķiņķi, divām cieti novārītām olām un marinētām dillēm, aiznesu visu atpakaļ pie bāra letes un apēdu, piedzerot klāt atlikušo alu. Ejot ārā, man līdzi bija vēl divas cieti vārītas olas un biezs sendvičs ar sieru, kurus biju nočiepis un iebāzis mēteļa kabatā.
Bija jau satumsis, kad es sasniedzu 21. ielu pie Gremersijparka. Starp mani un 19. māju atradās iežogotais parka taisnstūris. Es stāvēju tumsā starp divām laternām un cauri kailajiem zariem un melnajiem dzelzs žoga stieņiem skatījos pāri sniega klātajam zālājam un krūmiem, vērodams māju. Apakšstāva logi — viesistabā, ēdamistabā, virtuvē — visi bija apgaismoti, arī divos augšējos logos bija gaisma. Es redzēju kādu — vai nu Baironu Dovermenu, vai Fēliksu Grīru ar avīzi rokā paejot garām vienam no logiem. Vienā no augšējā stāva logiem gaisma nodzisa. Cauri krūmiem, žogam un kokiem, kas traucēja skatu, es parka viņā pusē tik tikko pamanāmu ieraudzīju kruķi. Viņš lēnā solī slāja garām mājai.
Aizsoļojis līdz skvēra stūrim, kruķis apgriezās un tikpat lēni gāja atpakaļ atkal garām mājai līdz pretējam stūrim. Kad viņš apgriezās, lai dotos atpakaļ, es izvilku pulksteni, lai uzņemtu laiku. Viņam vajadzēja tikai apmēram pusotru minūti, lai vēlreiz nosoļotu garām mājai līdz otram stūrim un atkal apgrieztos; tikpat daudz laika prasīja atpakaļgājiens. Ar pulksteni rokā es sešas reizes vēroju, kā viņš nosoļo šo gabalu uz priekšu un atpakaļ pa to pašu ceļu tikpat regulāri, kā iet mans pulkstenis: katram gājienam viņam vajadzēja pusotru minūti. Ja es saskaņotu savas kustības ar viņu, būtu pilnīgi iespējams apiet apkārt skvēra stūrim uz mājas pusi un tad — kamēr viņš soļoja gar māju — viņam aiz muguras klusītēm šķērsot ielu, aizsteigties līdz kāpnēm, ar savu atslēgu atslēgt parādes durvis un ieslīdēt mājā, iekams viņš apgriezīsies un nāks atpakaļ. Uzsteigties pa kāpnēm manā istabā, dažās sekundēs paķert atlikušo naudu. Tad doties atkal lejā, pa durvju spraugu novērot kruķi, izlavīties ārā un vēlreiz pārzagties pāri ielai viņam aiz muguras.
Tomēr es nekustējos. Vai tiešām būs tik viegli piešmaukt Bērnsu? Līdz šim viņš, izliekot lamatas man un Džūlijai, nebija aizmirsis nenieka. Vai šim kruķim varētu aizzagties garām tik viegli, kā izskatās? Es stāvēju un novēroju viņu, un kruķis attālumu no viena stūra līdz otram atkal nosoļoja precīzi tikpat ilgā laikā un vēlreiz tāpat. Varbūt viņš bija tāds, kā izskatījās — tikai kruķis, nevis Bērnss pats; cilvēks, kas darīja nogurdinošu darbu un ļāvās trulai rutīnai. Es pagāju dažus jardus gar žogu, atkal apstājos un vēroju, un pēkšņi ieraudzīju viņu. Pilnīgi nekustīgs—. viņam vajadzēja būt izsalušam līdz kaulam, lai cik kārtu drēbju viņš būtu apvilcis — kāds vīrietis sēdēja uz sola parkā pretim 19. mājai. Viņš bija ģērbies tumsās drēbēs, uzsitis mēteļa apkakli un, nekustīgi sēdēdams, parka tumsā bija gandrīz neredzams. Viņš sēdēja un izgudrēm gaidīja, kad es vai Džūlija, izmantojot kruķa lēno gaitu, šķērsosim ielu viņa acu priekšā. Kad ielas durvis aizvērsies, atskanēs kluss svilpiens, un kruķis, kas slāj pa ietvi, pēkšņi apgriezīsies un jozīs uz māju.
Es pakāpos kādu soli vai divus atpakaļ, tad pagriezos un gāju projām. Līdz A'Iedisonskvēram bija daži kvartāli, un, kaut arī es soļoju piesardzīgi, tagad man bija skaidrs, ka mūs noķers. Varbūt vienīgi pametot Džūliju, es varētu glābt savu ādu, taču to es nedarīšu; Bērnss bija mūs noķēris slazdā. Bez naudas ēdienam nebija nozīmes slēpties. Mēs bijām viņa varā, kā viņš to jau bija izplānojis; Bērnss to bija zinājis jau pirms mūsu apcietināšanas. Vai viņš vēlējās, lai mūs nogalina? Kad mēs «izvairāmies no aresta»? Varbūt. Tas būtu viegls un īss ceļš uz satikšanos ar Kārmodiju viņa kantorī Volstrītā. Vai arī Bērnss grib, lai mūs noķer? Varbūt viņam gluži vienalga; mūsu «bēgšana» liecināja, ka esam vainīgi, vai vismaz laupīja mums katru iespēju pierādīt mūsu nevainību. Pēc mūsu bēgšanas diviem tik vareniem vīriem kā Bērnss un Endrū Kārmodijs 1882. gada tiesas zālē nebūs grūti panākt, ka mūs notiesā par slepkavību. Un viss, ko varēju darīt, bija — nepamest Džūliju vienu; man bija jāpaliek pie viņas, apmierinoties vienīgi ar cerību uz brīnumu.
Es redzēju, ka Džūlija mundri un mērķtiecīgi pa takas līkumu no Piektās avēnijas ieiet skvērā; viņas siluets garajos svārkos spilgti izcēlās no augšas krītošajā laternas gaismā, tad ēnās aizmiglojās, atkal asi iezīmēdamies, līdzko viņa iegāja nākamajā bālās, dzeltenās gaismas lokā.
Es satikos ar viņu parkā pilsētas centra galā; mani ieraudzījusi, viņa atviegloti pasmaidīja, es saņēmu viņas roku, un mēs devāmies uz skvēra otru galu, it kā zinātu, kurp mums jāiet. Ejot es viņai izstāstīju, kas noticis, ka mums vēl aizvien nav naudas. Viņa uz mirkli aizvēra acis un iesaucās:
— Ak dievs!
— Kas jums kait?
— Es esmu tik nogurusi, Saj! Es nespēju bezgalīgi ilgi turpināt staigāšanu.
Tad viņa pasmaidīja un paspieda man roku, un arī es viņai uzsmaidīju; nevarēju pateikt viņai neko uzmundrinošu. Viņa stāstīja, ka esot apstājusies pie izsūtāmo zēnu kantora un aizsūtījusi ar zēnu zīmīti krustmātei. Viņa uzrakstījusi, ka viņai nekas nekaitot, ka kādu laiciņu viņa būšot projām un, atgriezusies mājās, visu izskaidrošot, un lai krustmāte neraizējoties.
— Protams, viņa raizēsies, — Džūlija sacīja, — bet viņa vismaz saņēma ziņu no manis, un tas ir vislabākais, ko es varēju izdarīt. Es gribu …
Viņas roka manējā strauji sakustējās, un es ieraudzīju divus kruķus, kas šķērsoja Piekto avēniju skvēra virzienā; mēs uz vietas griezāmies apkārt un gājām atpakaļ, it kā mums būtu noteikts ceļa mērķis, un cerējām, ka starp krūmiem un kokiem viņi nav mūs ieraudzījuši. Šķita, ka tam nav nozīmes, tomēr mēs instinktīvi centāmies attālināt noķeršanas brīdi.
Kad tuvojāmies parka dienvidu pusei un varējām redzēt 23. ielu, es ieraudzīju kruķi, kas stāvēja uz ietves mūsu priekšā. Viņš bija uzgriezis mums muguru un neredzēja mūs, un iespējams, domāja par visu ko, tikai ne par mums. Kaut gan, ja mēs ietu laukā no parka viņam garām, viņš mūs ieraudzītu, un tāpēc mēs vēlreiz griezāmies atpakaļ. Mēs nogriezāmies pa pirmo šķērsām ejošo taku, kas gadījās ceļā. Tā veda uz rietumiem, uz Piekto avēniju. Džūlija soļoja tikpat ātri kā es, taču līdzko viņa ierunājās, es sapratu, ka viņa ir tuvu asarām.
— Saj, man ir jāapstājas. Ļaujiet man atsēsties šeit uz sola un pats ejiet tālāk. Atnāciet atpakaļ vēlāk, Saj, un, ja es būšu vēl šeit…
Bet es purināju galvu un ar varu vilku viņu uz priekšu, piespiezdams iet, gandrīz skriet. Kaut kas šai kājceliņā, koku izskats, solu izvietojums, pēkšņi šķita pazīstams. Es biju gājis pa to kādreiz agrāk. Mēs iegriezāmies takas līkumā un priekšā ieraudzījām gandrīz bezveidīgu masu, kuru aptumšoja biezs kailo zaru aizkars, bet es to tomēr pazinu. Kad nonācām takas līkuma galā, pēkšņi ieraudzījām pret tumšajām debesīm rēgojamies skaidru siluetu — milzīgo Brīvības statujas labo roku un augstu pāri kokiem — lielās lāpas galu.
Mēs klusi un ātri kāpām augšā pa vītņkāpnēm un beidzot apsēdāmies laukā uz apa|ās, iežogotās platformas pie lielās metāla liesmas pamata. Izrotātās metāla margas noslēpa mūs, bet mēs varējām redzēt pa to starpu laukā, un, kā man šķiet, kādu minūti mēs tikai sēdējām klusēdami un raudzījāmies lejup uz tumšo pilsētu, klausījāmies Piektās avēnijas satiksmes troksni un vērojām plīvojošās uguntiņas. Bija vēss. Cauri drānām jutām auksto metālu, bet brīdi mums pietika ar to vien, ka varējām šeit sēdēt un vairs nebija jāstaigā. Ja kādam iešautos prātā uzkāpt augšā un meklēt mūs šeit, — un tas varēja notikt—, mēs nespētu izbēgt. Bērnss bija iedzinis mūs ja nu ne tieši zemē, tad vismaz strupceļā gan. Tomēr šai mirklī mēs par to neraizējāmies. Skvēra laternu blāvajā gaismā es redzēju iespīdamies nespodro, mazdrusciņ zaigojošo vara rotājumu, pret kuru balstījās Džūlijas galva, un arī viņas nogurušo smaidu.
— Cik labi, — viņa murmināja, — cik labi, ja tikai nav jākustas, — Džūlija pavēra acis, ieraudzīja, ka vēroju viņu, un atkal pasmaidīja, lai es saprastu, ka īstenībā viņa nemaz nedomā to, ko saka: — Ja tikai mums būtu kas ēdams.
Es atcerējos, pasmīnēju un izvilku no kabatas samīcīto sendviču un saspaidītās olas, kuru čaumalas bija sasprāgušas sīkos gabaliņos, un iedevu Džūlijai. Viņa pat nepūlējās pajautāt, kur esmu to ņēmis, lika i izbrīnā pašūpoja galvu un sāka ēst sendviču. Viņa piedāvāja arī man, bet es pastāstīju, ka esmu jau ieturējies, un arī to, kur, un piespiedu viņu apēst visu.
Nakti mēs pavadījām līkumotajās kāpnēs, sēdēdami netālu no to augšgala, lai paslēptos no vieglā vējiņa, kas bija sacēlies. Mēs sēdējām, saspiedušies cieši kopā, uz trešā vai ceturtā pakāpiena no augšas; mūsu acis atradās vienā līmenī ar platformas grīdu, un pa margu apakšu mēs varējām redzēt pilsētu. Es sēdēju, pa pusei pievērsis seju Džūlijai un apskāvis viņu; Džūlijas galva atdusējās uz manām krūtīm. Bija auksts, taču šeit, aizvējā, varēja paciest. Džūlija tūlīt iemiga, bet es vēl laiciņu sēdēju, turēdams viņu, un vēroju pilsētu: viss, ko varēju redzēt, bija nedaudziem nespodriem gaismas plankumiņiem piekaisīta tumsa. Gaismas punktiņi pazuda pa vienam, pa diviem reizē. Drīz vien bija vairs tikai nepārtraukta tumsa, pilsēta bija gandrīz apklususi, un arī es iemigu.
Pa divi lāgi mēs nosaluši un gluži stīvi pamodāmies, piecēlāmies un izstaipījām un izlocījām pirkstus. Otrā reizē piesardzīgi, vairīdamies sacelt troksni, mēs izgājām uz apaļās platformas un kādas piecas sešas reizes apgājām tai apkārt, noraudzīdamies lejā uz koku galotnēm un parka klusajiem, apgaismo- lajiem celiņiem, pāri zemajai, tumšajai pilsētai. Iegājuši atkal iekšā, saspiedāmies cieši kopā, lai sasiltu, un es atkal apskāvu Džūliju. Es zināju, ka pašlaik uz aukstajām metāla kāpnēm vairs neaizmigšu. Es vēl aizvien jutos noguris, tomēr miegs bija līdzējis. Pēkšņi Džūlija čukstēja:
— Nomodā?
Un, kad es pamāju ar galvu, mans zods noglaudās gar viņas matiem, un es zināju, ka viņa to sajūt.
— Es arī, — viņa piebilda.
Un tad bez iepriekšēja nodoma, vispār neko nedomājot, es klusām sāku runāt; es pastāstīju Džūlijai, kas es esmu un no kurienes nāku, es jutu, ka tagad ir īstais brīdis un ka esmu viņai to parādā. Pastāstīju Džūlijai par Projektu, par Rūbu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu; par savu dzīvi tālajā laikmetā. Mana balss nepārtraukti un tikko dzirdami dudināja viņai pie auss; es stāstīju par sagatavošanos kopā ar Mārtiņu, par dzīvi Dakotā, par pirmo izdevušos mēģinājumu, par ierašanos viņas mājās. Divas reizes Džūlija pacēla galvu un pētījoši paskatījās uz mani, cik labi nu varēja gaistošajā tumsā, tad atkal atslīga atpakaļ manās rokās, un es lauzīju galvu, ko gan viņa tagad domā. Es nevarēju to saprast. Es zināju, ka pārkāpju Projekta pamatlikumu, zināju, ka Projektā neviens nekad nespētu saprast manu rīcību. Tomēr jutu, ka rīkojos pareizi. Beidzot es apklusu un gaidīju. Varēju just, ka Džūlija dziļi ievelk elpu un nopūšas. Tad viņa teica:
— Pateicos jums, Saj. Jūs esat visiejūtīgākais cilvēks, kādu es pazīstu. Jūs palīdzējāt man pārciest garu nakti; nekas cits mani tā nav savaldzinājis kopš tās reizes, kad es, meitene būdama, lasīju «Mazās sievietes»
— Labi, — es noteicu.
Sēdēju tumsā, smīnēdams pats par sevi — stāsts izdomāts un safantazēts, lai viņu izklaidētu; pie joda, ko citu gan viņa varēja domāt? Un pēc dažām minūtēm, man šķiet, pēc četrām vai piecām, arī es iemigu, šoreiz pavisam cieši.
Es pamodos, un bija skaidrs, ka vairs neiemigšu, un man bija žēl, ka nakts jau beigusies. Lai cik neērti, tomēr bija jauki būt šeit kopā ar Džūliju. Tagad mūs atkal gaidīja diena, kurā mums vairs nebūs glābiņa. Var būt, ka mēs varētu kaut ko sagrabināt brokastīm, un tad atkal būs jāstaigā, un pēc stundas kājas atkal jutīs visu vakardienas nogurumu, un tad mūs drīz vien noķers. Man ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu pieteikties pašiem; tad mēs vismaz būtu siltumā un varētu izbeigt skraidīšanu.
Gaisma vēl nebija uzaususi, līdz saules lēktam vēl bija ilgi jāgaida, tomēr tumsa pamazām gaisa. Paskatījies laukā, es saskatīju margu rotājumu; pirmīt es to vēl nebiju varējis atšķirt. Mani atkal satrieca dīvainā vieta, kur mēs atradāmies. Man bija pašam sev jāiestāsta: neticami, bet mēs esam šeit augstu Brīvības statujas rokā un lāpā. Un tad man iešāvās prātā: vai varētu to izdarīt? Es pārdomāju un nospriedu, ka varbūt varētu, un ciešāk apskāvu Džūliju, piespiedu vaigu pie viņas galvas, turēdams viņu tik cieši, cik vien spēju, pārvērtu viņu it kā par daļu 110 sevis. Tad tā, kā bija mācījis Oskars Rosofs, atbrīvoju apziņu no laika, kurā pašlaik atrados, jo arī šī lielā metāla roka ar lāpu bija daļa no abām Ņujor- kām, kuras es pazinu un kurās dzīvoju katrā savu dzīvi. Ļāvu savā apziņā atdzīvoties divdesmitajam gadsimtam. Tad teicu sev, kur atrodos, kur atrodamies mēs — Džūlija un es. Un es jutu, ka tas notiek.
Tajā mirklī manas rokas, kas turēja Džūliju, sažņaudzās vēl ciešāk; viņa sakustējās un pavēra acis, raudzīdamās manī ar tukšu skatienu.
— Kur … — Tad viņa palūkojās apkārt, atjēdzās un iesaucās: — Ai, — un pasmaidīja. Es palaidu viņu vaļā un gluži stīvs piecēlos, arī Džūlija uzslējās kājās; mēs izgājām uz platformas. Tumsa zuda, gaisā sāka blāvot gaisma, bet mēs vēl lāgā neredzējām, toties dzirdējām. Es biju to gaidījis un pirmais pazinu troksni. Džūlijas sejā ieraudzīju apjukumu, viņa drebēdama pievērsās man.
— Viļņi? — viņa iesaucās. — Saj, es zvēru, ka dzirdu viļņus. Tad viņa paošņāja gaisu. — Un es varu saost jūru. — Džūlija bija izbijusies. — Saj, ko …
Apliku roku viņai ap pleciem un maigi teicu:
— Džūlija, mēs esam izbēguši. Pagājušās nakts stāsts ir patiess. Tā bija patiesība, Džūlija. Es esmu jās atvedis savā laikā.
Viņa stingi vērās man sejā, saskatīja manās acīs patiesību un paslēpa galvu man pie krūtīm.
— Ai, Saj, man ir bail! Es nedrīkstu paskatīties!
Visa debess mūsu priekšā kļuva gaiša, apvārsnis
sārtojās, sīkie, baltgalvainie vilnīši lejā, ostā, bija tikko saskatāmi.
— Jā, jūs drīkstat, — es teicu un, saņēmis aiz zoda, pacēlu viņas galvu un pavērsu uz margu pusi, uz austrumiem. Viņa skatījās pāri margām, ieraudzīja tālu lejā ūdeni un ostu; tad viņa pagriezās, lai paskatītos uz zilganzaļo sūbējuma kārtu, gadu desmitiem veco patinu, kas klāja milzīgo vara lāpu, uz liesmām, kas trīcēja virs mums.
Zem manas rokas viņas pleci drebēja patiesās bailēs, tomēr viņa nespēja neskatīties. Viņa bezgalīgi ilgi grozīja galvu no vienas puses uz otru, visu aplūkodama, un viss, ko viņa spēja pateikt ik pēc pāris sekundēm bija:
— O, Saj!
Tas skanēja kā baiļpilna, satraukta nopūta ekstāzē. Viņas seja bija nāves bāla, un rokas, kad viņa tās pacēla un cieši piespieda pie vaigiem, trīcēja, tomēr viņa uzsmaidīja man.
Tālumā okeāna līmenim pēkšņi pieskārās pirmā šaurā saules maliņa un parādījās kuģi. Kamēr skatījāmies, saule bija pacēlusies virs apvāršņa; es saņēmu Džūlijas roku, un rnēs gājām apkārt mazajam, iežogotajam laukumiņam. Otrā pusē Džūlija apstājās un stāvēja klusa kā pelīte; viņai aizrāvās elpa, pāri ostai skatoties uz pārsteidzošajiem debesskrāpjiem, kas slējās augstu gaisā, aizsedzot Mcnhetenas salas galu, un redzot, kā desmitiem tūkstošu augstceltņu logu ausmā iedegas oranžas liesmās.
21
Ar pirmo tūristu kuģīti mēs braucām atpakaļ uz Menhetenu; kamēr mēs gaidījām, kad varēs iekāpt, saujiņa ziemas tūristu pa vienam kāpa lejā no kuģīša un ziņkārīgi nopētīja Džūlijas apģērbu. Par mani viņi nelikās ne zinis, jo mans mētelis un apaļā cepure neko neatšķīrās no daudzu citu vīriešu apģērba. Tas dienā bija vienīgais kuģītis, kas atgriezās uz Menhetenu bez pasažieriem, tikai šoreiz ar to braucām mēs. Nākamais kuģītis atstās atbraukušos un uzņems pirmo grupu atpakaļbraucienam, un tā augu dienu. Es par to priecājos; es nemaz nevēlējos, lai mani nopēta. Kuģīša pavadonis diezgan kareivīgi noprasīja, no kurienes mēs uzradušies. Es paskaidroju, ka vakar nokavējām pēdējo kuģīti un nakti pavadījām uz salas. Viņam bija nepieciešama kāda sekunde, lai izlemtu, ko par to domāt; tad viņš mazliet ciniski nosmīnēja un aizgāja tālāk; šķita, ka mūsu apģērbs viņu galīgi neinteresē.
Kad kuģītis iegriezās kanālā, mēs uzkāpām uz atklātā augšējā klāja. Mēs tuvojāmies Menhetenas salai. Džūlija nekustīgi stāvēja man blakus, vērodama, kā Menhetenas debesskrāpji pavisam neticami aug lielāki un lielāki. Nekas neierobežoja mums skatu uz Menhetenas lejasdaļu, Ņūdžersiju, Bruklinas dienvidiem un Steitenailendu, kā arī uz ostu, ja lūkojāmies Verazano tilta virzienā; desmit minūtes Džūlija tikai skatījās un nebilda ne vārda. Tad, paliekusies uz manu pusi, taču ne mirkli neatraudama skatienu no milzīgajām ēkām, kas drūzmējās Menhetenas galā un, rīta saules apmirdzētas, izskatījās skaistas, viņa iejautājās:
— Kāpēc tās negāžas apkārt?
Es izskaidroju visu, ko zināju vai iedomājos zinām par dzelzs konstrukcijām, taču pusteikumā apklusu. Džūlija nemaz neklausījās un nebija dzirdējusi ne vārda. Viņa tikai skatījās, pēkšņi satvēra manu roku, un viņas seja atplauka.
— Jaunais tilts! — viņa iesaucās, rādīdama uz Bruklinas tiltu pāri īstriverai pa labi no Menhetenas.
Kāds preču tvaikonis devās jūrā; tas ne tik daudz tuvojās mums, kā auga aizvien lielāks, un Džūlija vēroja to. Kad tvaikonis beidzot bija jau pavisam tuvu un tā dzelzs sāni neiedomājami augstu milža pār mums, Džūlija pierāvās man tuvāk un viņas acīs iezibējās bažas.
— Vai tas neapgāzīsies? — viņa čukstēja. — Vai tas var krist?
Es atbildēju, ka tas nav iespējams, bet, kad tas virzījās mums garām, dārdinādams savas skrūves un mēs abi skatījāmies uz melnajiem, klintij līdzīgajiem kuģa sāniem, es apjēdzu, ko viņa jūt. Šķita neticami, ka kaut kas tik liels un augsts var peldēt pa ūdeni, un es prātoju, ko gan Džūlija būtu teikusi, ja mums garām slīdētu jaunā, neiedomājami milzīgā «Karaliene Elizabete».
Četrmotoru lidmašīna ar propelleriem, lidodama ne sevišķi augstu — varbūt tūkstoš pēdu — ieurbās pele- kajās'debesīs. Es priecājos, ka varu viņai parādīt to, kas laikam gan ir tieši šā gadsimta simbols.
— Džūlija, paskatieties!
Viņa izdzirda lidmašīnas troksni, taču nezināja, kur skatīties, kamēr nebiju viņai parādījis uz augšu.
— Tā ir lidmašīna, aeroplāns.
Es, kā man šķiet, drusciņ pašapmierināti gaidīju, ka viņa brīnīsies. Taču Džūlija, kādas desmit sekundes smaidot ar patiku vērojusi to, nebija pārsteigta. Viņa pamāja ar galvu.
— Es par tiem esmu lasījusi Zila Verna grāmatā. Saprotams, ka tagad jums jau ir aeroplāni. Es vēlētos lidot ar tadu. Vai to ir daudz?
Viņa atkal pievērsās tam, kas viņu patiešām pārsteidza, — Menhetenas milzīgajām klintīm ar logiem.
— Pavisam nedaudzi. — Es pasmējos par sevi — lā man arī vajadzēja.
Kad mēs izkāpām no kuģīša Beterijparkā, tur neredzēja neviena imigranta. Kad bijām izgājuši cauri nelielajam parkam un sasnieguši ielu, Džūlija, piespiedusi roku pie krūtīm, pēkšņi apstājās. Pirmajā mirklī es iedomājos, ka viņu pārsteigušas ēkas ar torņiem un šaurās taksometru, privāto mašīnu un gājēju pieblīvētās ielas, steiga, satiksmes dārdoņa un celtņu rīboņa, kas varēja padarīt vai kurlu. Tomēr Džūlija neskatījās ne uz mašīnām, ne uz celtnēm, bet uz cilvēkiem, uz parastiem garāmgājējiem. Es cieši vēroju viņu un sapratu, ka viņu nav pārsteidzis cilvēku neparastais apģērbs. Es atcerējos ērmoto bijību, kas bija pārņēmusi mani, kad ieraudzīju pirmo īsto, dzīvo, nepārprotami elpojošo cilvēcisko būtni 1882. gadā; biju pārliecināts, ka tagad Džūlijas sejā saskatu to pašu mulso izbrīnu. Brīvības salā viņu tā bija sagrābusi savā varā apziņa par ierašanos šai laikā, ka no kuģīša izkāpjošie pasažieri viņai šķita gandrīz nereāli. Bet tagad, tāpat kā man toreiz, ļaudis gāja garām un nepievērsa nekādu uzmanību viņai, un cilvēki bija dzīvi, kustējās, runāja! Ļaudis, kas dzīvoja veselu cilvēka mūžu pēc viņas. Kad Džūlija pagriežas, lai paskatītos uz mani, viņas seja atkal bija nobalusi un viņa pati bija iebaidīta un klusa un spēja tikai purināt galvu.
Mēs nogājām nelielu kvartālu pa Brodveju, tad es pajautāju:
— Vai jlīs zināt, kur atrodaties?
Jautājums viņu pārsteidza tā, it kā es to prasītu viņai pavisam svešā pilsētā, kuru tā nekad nebija redzējusi. Cenzdamās uzminēt, kur atrodas, viņa grozīja galvu uz visām pusēm, tad pievērsās man un, vēl aizvien pa pusei nobijusies no visa, ko redz, bet jau smaidīdama atbildēja:
— Nē.
— Ta ir Brodveja lejasdaļa.
— Nē! Tas nevar būt! — Viņa atkal paskatījās uz abām pusēm, un smaids viņas sejā izdzisa.
— Ai, Saj, te nav nekā, ko es pazīstu, itin nekā! Es…
— Pagaidiet! — es viņu pārtraucu.
Saņēmu viņu zem rokas, un mēs straujā solī devāmies uz pilsētas pusi vēl divus nelielus kvartālus. Džūlija palēnināja gaitu, skatīdamās uz priekšu pāri ielai un pārbīlī piespiedusi roku pie mutes. Nogājām vēl kādus piecdesmit jardus un apstājāmies ietves malā; mēs ar Džūliju skatījāmies pāri ielai uz sīko, mazo Trīsvienības baznīciņu, kas bija gluži pazudusi šajā stikla un akmens bezdibenī. Tad Džūlijas zods izslējās, viņa lēnām pacēla acis — augstāk, aizvien augstāk līdz torņiem, kas nospieda pilnīgi pie zemes viņas laika Menhetenas salas augstāko celtni.
Beidzot viņa uzrunāja mani:
— Man nepatīk, Saj. Man nepatīk redzēt Trīsvienības baznīcu tādu!
Viņa vēlreiz paskatījās pāri ielai un augšup uz tālajām debesīm virs augstajām celtnēm. Šoreiz, pagriezdamās atkal pret mani, viņa jau smaidīja.
— Bet es gribētu uzkāpt augšā kādā no šīm ēkām. — Vēl aizvien smaidīdama, viņa piemiedza acis. — Brodvejs vismaz ir tikpat trokšņains kā vienmēr. Cik ērmoti, ka neredz neviena zirga. — Pēkšņi viņa bija pamanījusi. — Saj, visi brauc tikai viena virzienā!
Pie stūra mēs noķērām taksometru, un, kamēr braucām uz austrumiem, uz Nasaustrītu, es viņai izskaidroju, kā brauc pa vienvirziena ielām. Džūlija atzinīgi nopētīja taksometra iekšpusi, un es apslāpētā balsī, lai šoferis nedzird, teicu:
— Sis ir automobilis.
— Es zinu. — Arī viņa runāja klusītēm. — Es atceros jūsu zīmēto Medisonskvēru; tiklīdz ieraudzīju auto mobiļus, tā tūlīt pazinu tos. Man patīk auto mobili. Cik interesanti braukt ar tādu! — Viņa atzinīgi pataustīja polsterējumu. — Es gribētu, kaut krustmāte Ada tos redzētu. Lūk! — viņa pēkšņi iesaucās. Viņa bija skatījusies uz visām pusēm un tagad aiz mums pamanījusi nelielu sarkanu «sedanu». — Cik lielisks! Un brauc sieviete! Kā es arī gribētu tādu! — Taksometrs pie Nasaustrīta gaismas signāla samazināja gaitu. — Cik saprātīgi! Dieva dēļ, kādēļ gan mums tas nav ienācis prātā? Bet, protams, tie darbojas ar elektrību, vai ne?
Mēs izkāpām pie Nasaustrīta un Pārkrovas stūra, taksometrs palika gaidot ietves malā. Es norādīju Pārkrovā uz Brodveja pusi. — Tai vietā stāvēja Astorhauzs, Džūlija. Un tur atradās Pasta kantoris.
Viņa katru reizi paklausīgi skatījās uz norādīto vietu un māja ar galvu, taču, manuprāt, pa īstam saprast to, ka tur stāvējis Astorhauzs, viņa tomēr nespēja.
Kad viņa pēkšņi bija ieraudzījusi Pilsētas valdi un Tiesas namu, kas abi izskatījās gluži tādi paši, kādus bijām tos redzējuši pēdējo reizi, un sapratusi, ka parks otrpus ielas ir Pilsētas valdes parks, viņa priecīgi pārsteigta iesaucās:
— Ai!
Manuprāt, ari parks nebija mainījies; ja arī bija kādas niecīgas pārmaiņas — tādām būtu jābūt — neviens no mums abiem tās nemanīja. Džūlija sta- vēja un skatījās pāri ielai, sirsnīgi, bet bikli smaidīdama. īsu bridi viņai acīs iemirdzējās asaras, tomēr tās pazuda aiz prieka par to, ko viņa redzēja. Pavisam klusītēm viņa čukstēja:
— Es esmu laimīga, Saj, tik laimīga, ka parks nav pārvērties. Cik labi ir to redzēt!
Pirmo reizi Džūlija pakšņi saprata, kur mēs atrodamies, un uzmeta man ašu skatienu, lai es to apstiprinātu. Es pamāju ar galvu, Džūlija pagriezās, un — es pametu ar roku taksometram, kas mums sekoja gar ietves malu, — mēs gājām pa Pārkrovu, pa to pusi, kur kādreiz bija stāvējusi Times Building; tā, kaut arī pamatīgi pārvērtusies, vēl aizvien atradās turpat. Un tad mēs apstājāmies vietā, kur bija stāvējusi māja, kuru mēs redzējām nodegam līdz pašiem pamatiem. Tikpat veca celtne kā toreizējā māja tagad stāvēja tās vietā. Tā bija tikpat neievērojama un neticami līdzīga nodegušajai; izskatījās, ka ta uzcelta tūlīt pēc ugunsgrēka.
Mēs stāvējām un ar tukšu skatienu vērāmies uz to. Nebija grūti atsaukt atmiņā skatu, kā sprakstošo, oranžo liesmu mēles šaudījās laukā pa visiem vecās mājas logiem; es vēl aizvien sajutu degunā melno dūmu dvaku, vēl aizvien dzirdēju uguns rēkoņu, kas izklausījās kā orkāns; tas viss droši vien jau sen sen bija pagaisis no visu cilvēku atmiņas, to atcerējāmies tikai mēs ar Džūliju. Un es lauzīju galvu par to, kāda gan bijusi Aidas Smolas dzīve. Pagājos uz priekšu un piespiedu plaukstu pie ēkas sienas, arī Džūlija darīja to pašu. Brīdi stāvējām, turēdami rokas pie reālā akmens, kas tagad stāvēja šeit, juzdami, ka tas atņemt siltumu mūsu rokām, tatad tam vajadzēja Imt reālam. Tomēr Džūlija palūkojās uz mani un papurināja galvu, un es piekrītoši pamāju.
— Es zinu, ka tas nav reāls, arī man ne.
Es iebāzu roku atpakaļ mēteļa kabatā, bet Džūlija savējo paslēpa uzrocī.
Viņa aizgaja līdz ietves malai pie mūsu taksometra, tad pagriezās un norādīja uz māju.
— Ta laikam ir tā vieta, kur karājās «Observer» izkārtne. — Viņa paskatījās uz taksometra šoferi, kas izlikās, ka neklausās mūsu sarunu, tad pienāca man tuvu klāt un klusākā balsī jautāja: — Saj, vai jus varat ticēt, ka tikai pirms divām dienām mēs līdām pa izkārtni? — Viņa norādīja uz Times Building. — Un tur ir logs, pa kuru mēs ierāpāmies mistera Voltera Tompsona kantorī.
Es pamāju ar galvu, smaidīdams par to, cik grūti ir to iedomāties,
— Viņa reklāmu aģentūra vēl aizvien darbojas. Man šķiet, tā ir lielākā visā pasaulē vai vismaz viena no lielākajām, — es teicu.
— Patiešām? — viņa dedzīgi iesaucās, it kā būtu dzirdējusi labas ziņas par vecu draugu. — Es priecājos par to, viņš bija ļoti patīkams cilvēks.
Aiz muguras palika kvartāls pēc kvartāla, un Džūlija nemitīgi grozīja galvu. Gandrīz viss viņai bija pilnīgi svešs, gluži jauna vieta, viņa varēja tikai izlasīt lielās, dzeltenās plāksnes ar ielu nosaukumiem. Un es dzirdēju viņu atkal un atkal murminām:
— Pazudis … pazudis … pazudis ….
Es nezinu, ko domāja taksometra šoferis; viņš ik pēc pāris sekundēm spogulītī paskatījās uz mums. Bet, kad mūsu skatieni sastapās un viņš grasījās kaut ko teikt, es uzmetu viņam tik bargu skatienu, cik vien spēju. Īstenībā man nepatīk Ņujorkas taksometru šoferi. Viņi ir pārāk izreklamēti un kļuvuši uzpūtīgi, nu es nebiju ieinteresēts noklausīties, ko šis pārgudrais zellis varētu pastāstīt. Arī Džūlija saprata, ka viņš tagad noklausās katru mūsu vārdu. Dažreiz, kad mēs apstajāmies pie gaismas signāliem, cilvēki mums blakus stāvošajās mašīnās un kravas automobiļos nopētīja mūsu apģērbu, pēc tam ieskatījās sejās. Protams, vel ļaunāk būtu iet kājām vai arī stāvēt uz ielas. Manuprāt, īstenība neviens ilgi nedomāja par mums; viņi varēja iedomāties, ka mēs varbūt braucam uz kāda televīzijas komercraidījuma uzveduma mēģinājumu. Tomēr Džūlija smagi pārdzīvoja šos skatienus. Kad taksometra šoferis spogulītī vēlreiz pārbaudīja mūsu izskatu, viņa pieliecās pie manis 1111 čukstēja:
— Vai mēs drīz būsim jūsu mājās, Saj?
Es pamāju un liku šoferim pasteigties.
Tomēr vienu līkumu mēs vēl apmetām. Pie Trešās avēnijas un 23. ielas stūra es liku šoferim braukt uz rietumiem, un, kad viņš pārgudra puiša stilā sāka atgādināt manus iepriekšējos norādījumus, es strupi noteicu:
— Uz rietumiem pa 23. ielu!
Un viņš paklausīja. Mēs apbraucām Medisonskvēru,. un, kad atkal bijām uz Brodveja, Džūlija pēkšņi satvēra manu roku. Es to biju jau gaidījis.
Saj! — viņa čukstēja. — Pazudusi! Patiešām pazudusi!
Kas tad?
— Roka! Brīvības statujas roka!
Taksometra šoferis vai prātu zaudēja, nespēdams nekā saprast.
— Protams, tā jābūt, — Džūlija murmināja. — Bet… tagad es zinu, ka patiešām tā ir noticis. — Viņa paķērās man zem rokas un piespiedās cieši klāt.
— Tas ir drausmīgi! — viņa iesaucās, cenzdamās man uzsmaidīt.
Kad pie 23. ielas gaidījām zaļo gaismu, Džūlija skatījās uz priekšu un vairs nelikās ne zinis par šoferi.
— Piektās avēnijas hotelis ir pazudis, — viņa sacīja. — Pazudis. — Viņa pār plecu atskatījās cauri parka kokiem. — Visi hoteļi pazuduši. Arī Delmoni- ko. — Pie 22. ielas, kad gaidījām zaļo gaismu, lai nogrieztos uz austrumiem, Džūlija atkal kaut ko rādīja.
— Ebijparka teātris pazudis. Un Dāmu Jūdze, Saj?
— Pazudusi. Viss pazudis.
Mainījās gaisma, mēs pagriezāmies uz austrumiem, un es teicu:
— Tieši priekšā ir Leksingtonas avēnija; mēs pa to varam aizbraukt vienu kvartālu līdz Gremersij- parkam. Jūsu māja stāv vēl turpat. Vai gribat redzēt?
— Ai nē! — Viņa nevaldāmi sāka purināt galvu.
— To es nevarētu pārdzīvot, Saj.
Džūlijai patika manas mājas lifts, tikai ne sieviete vidējos gados, kas, iežmiegusi padusē pūdeli, visu laiku, kamēr uzbraucām līdz manam stāvam, acis nenovērsusi blenza uz Džūliju un viņas tērpu. Atslēgu es glabāju iebāztu spraugā aiz durvju palodas, kādu jardu no grīdas. Ar salocītu papīra strēmeli es to izdabūju laukā, atslēdzu durvis un pamāju Džūlijai, lai iet iekšā. Viņa iegāja, es piespiedu slēdzi, un_— man tas bija gandrīz tāds pats jaunums kā Džūlijai — dzīvojamās istabas lustra iedegās.
Džūlija smaidīja kā bērns, vismaz kādas trīs reizes paskatīdamās gan uz lustru, gan uz slēdzi. Tad viņa jautājoši pavērās manī, un es piekrītoši pamāju. Rūpīgi satvērusi slēdzi ar īkšķi un rādītājpirkstu, viņa to noklikšķināja, lustra izdzisa, un Džūlija stāvēja un skatījās uz to.
— Cik brīnumaini, — viņa murmināja. — Tik špiigta, tīra gaisma vienmēr, kad tikai iegribas. Un tik vienkārši.
Un viņa noklikšķināja slēdzi vēlreiz.
— Man labāk patīk gāzes apgaismojums, — es sacīju, bet tas bija tik neticami, ka viņa nemaz nepa- pulējās man atbildēt. Nenovērsdama acu no lustras, viņa atkal pieskārās slēdzim, un gaisma izdzisa. Es paņēmu naudu no tualetes galdiņa atvilktnes, kur tā glabajas zem ieklātā papīra, un, kad gāju lejā samaksāt taksometra šoferim, Džūlija vēl aizvien stāvēja, aizrāvusies un iepriecināta skatīdamās uz lustru, un gan ieslēdza, gan izslēdza gaismu.
Es palīdzēju Džūlijai novilkt mēteli un kopā ar cepuri un uzroci iekarināju to skapī; Džūlija pacēla roku, lai sakārtotu matus. Vienu brīdi valdīja saspīlējums un neveiklība. Man šķiet, tāpēc, ka viņa jutās neērti viena kopā ar mani manā dzīvoklī. Džūlija nojauta, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajadzētu būt, vismaz parastos apstākļos ne. Viņa centās to noslēpt, apskatot manu dīvānu un īrēta mēbelēta dzīvokļa grabažas; īstenībā tā bija gluži saprotama interese, jo priekšmeti viņai bija neparasti. Viņa šo to pajautāja, tad piegāja pie logiem un es viņai sekoju; viņa kādu brīdi skatījās leja uz Leksingtonas avēniju, atkal no jauna brīnīdamās, ka atrodas šeit.
Dienas lielāko daļu atceros tikai kā atsevišķu ainu sēriju: Džūlija pie ledusskapja, kamēr es mēģinu sagrabināt kaut ko brokastīm, brīnīdamās, cik tas ir auksts, par ta pārsteidzošo spēju radīt ledu, par saldētavas nodalījumu, par gaismu, kas iedegas, līdzko atver ledusskapja durvis; Džūlijas pārsteigums par šķīstošo kafiju, prieks par tas smaržu un savilktais deguntiņš, pieviļoties tās garšā; viņas pārsteigums un prieks par sasalušo apelsīnu sulu, kuru es kā brīnumdaris izņēmu no saldētavas nodalījuma, samaisīju krūzē un uzlēju uz ledus gabaliņiem.
Un vēl neskaitāmas citas ainas: Džūlija atkal dzīvojamā istabā un rokā viņai jau trešā glāze apelsīnu sulas; viņa stāv un skatās uz tukšo televizora ekrānu, kamēr es ar roku uz slēdža brīdinu viņu, kas notiks, kad es to pagriezīšu. Viņa aši pamāja ar galvu, satraukta par to, ko es biju sasolījis, varbūt neticēdama man vai vismaz īsti neizprazdama, ka es teikto biju domājis burtiski. Jo, kad es ieslēdzu televizoru, viņa, par spīti manam brīdinājumam, šausmīgi nobijās, iekliedzās un, kāpdamās atpakaļ, paklupa un izlaistīja krietni daudz sulas uz paklāja, kad izkropļotais attēls uz ekrāna pēkšņi pārvērtās par kustīgu runājošas sievietes seju; sieviete skubināja Džūliju izmēģināt jaunas, uzlabotas trauku mazgājamās ziepes. Žils Vcrns viņu nebija sagatavojis šādam pārsteigumam. Televizors Džūliju pilnīgi satrieca, viņa tik tikko spēja ticēt tam, ko redz. Bet tad viņa sāka čalot un jautāt, kā tas darbojas, tomēr manas atbildes noklausījās, neko nesaprotot, pārmaiņus gan uzmetot skatienu manai sejai, gan atkal zaglīgi pametot acis uz ekrānu.
Kamēr viņa skatījās uz ekrānu, es skaidroju, ka tas, ko viņa pašlaik redz, ir ierakstīts lentē, bet ka šī mašīna var parādīt arī to, kas tai pašā laikā notiek dažādās vietās, un domāju, ka tas jo sevišķi viņu pārsteigs. Pēc kāda brīža viņa pavaicāja, kas ir lente, un es viņai pastāstīju, ka tā var uzņemt un saglabāt cilvēku kustības un balsis, un tas, man šķiet, viņu galīgi satrieca.
Man liekas, televizors un tas, ko es viņai pastāstīju, bija tik mulsinošs, ka viņa brīdi nesaprata, vai tas viņai patīk. Es piebīdīju Džūlijai krēslu, viņa lēnām apsēdās, un apmulsums pārvērtās sajūsmā, kas viņu pārņēma gluži kā bērnu, vai nu rādīja «ziepju operu» vai kādu citu komercraidījumu. Džūlija sēdēja nekustīgi, taisni izslējusies, aizmirsdama pat ērtāk apsēsties. Un, kad es viņai parādīju, ka programmu var mainīt, pagriežot slēdzi, viņa sēdēja un grozīja to apkart un apkart ik pēc desmit sekundēm, pārslēgdamas no daudzsēriju raidījuma uz vecu filmu, no filmas uz viktorīnu. Un man vajadzēja pieskarties viņai pie pleca un likt pagriezties, lai viņa dzirdētu, kas man sakāms.
— Es uz pusstundu aiziešu. Vai jūs jutīsieties šeit labi?
Viņa tikai pamāja ar galvu, gatava tūlīt atkal pievērsties ekrānam.
Guļamistabā es pārģērbos sporta biksēs un kreklā, uzvilku svīteri, apāvu mokasīnus un uzvilku dzeltenpelēku autobraucēja mēteli. Kad iegāju atpakaļ dzīvojamā istabā, Džūlija paskatījās uz mani un pajautāja:
— Vai vīrieši tagad ģērbjas tā?
Es atbildēju, ka jā, tas ir viens no veidiem, kā var ģērbties, un viņa pamāja, atkal no jauna pagriezdama galvu, lai noskatītos aizraujošu valsts apdrošināšanas sabiedrības reklāmas raidījumu.
Šaubos, vai viņa pamanīja, cik ilgi esmu bijis projām — vairāk nekā pusstundu, gandrīz četrdesmit piecas minūtes —, jo, kad ienācu, viņa bija nosēdusies ērtāk, tomēr vēl aizvien skatījās televizoru: vecu filmu, četrdesmito gadu komēdiju, no kuras viņa droši vien nespēja saprast kādus deviņdesmit piecus procentus. Bet cilvēki uz ekrāna kustējās un runāja, un ar to viņai pietika.
No tās dienas daudzo notikumu ainām viena manā atmiņā ir iegulusies vēl dziļāk nekā televīzijas hipnoze.' Lai dabūtu Džūliju projām no televizora, man vajadzēja to izslēgt.
— Ai nē, vēl ne! — viņa iesaucas, kad attēls saruka un ekrāns izdzisa.
Es smējos.
— Džūlija, ir vēl tik daudz kā cita, ko redzēt! Jūs varēsiet televizoru skatīties atkal vēlāk.
Viņa pamāja un piecēlās — negribīgi, skatīdamās atpakaļ uz televizoru — un teica:
— Teātris mājās — seši teātri! Tas ir brīnums! Ka gan jūs spējat darīt ko citu un visu laiku neskatīties tikai to?
— Daži nespēj arī. Tomēr es nedomāju, ka jus varētu būt viena no tiem. īstenībā no tā nav nekāda labuma, lielāko daļu programmas nav vērts skatīties.
Bet, protams, viņa to nespēja saprast, tagad vel ne. Es biju uz dīvāna nolicis četras vai piecas paciņas; tagad es tās paņēmu un krāvu kaudzē Džūlijai rokās.
— Man liekas, ka jums būs jāuzģērbj šīs drebes, Džūlija. Jūs varat to izdarīt mana guļamistaba.
— Kas tur ir, Saj? Drēbes? Moderns tērps?
— Aha.
Džūlija vilcinājās, bet es maigi teicu:
— Citādi cilvēki uz jums skatīsies.
Džūlija savilka sejiņu grimasē un palocīja galvu.
— Piedodiet, ka es par to runāju, taču man jums šis tas jāpaskaidro. Manuprāt, jūs varat paturēt mugurā veļu, tomēr, ja jums rodas kādas problēmas, pasakiet man. — Man bija grūti saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. — Paciņās ir blūze, svārki, kombinē un svīteris. Un kurpes un zeķes. Apģērbiet to visu. Es nopirku arī zeķturus, un esmu pārliecināts, ka jūs tiksiet ar visu galā. Nu, ja kaut kas galīgi nederēs, mēs ieiesim kādā veikalā un to apmainīsim. Ar mieru?
— Ar mieru.
Viņa kaunīgi pamāja un iegāja manā istabā, un es attaisīju pēdējo saini — kārbu, izņēmu 110 tās Džūlijai nopirkto mēteli un pārliku pār dīvāna atzveltni kā pēdējo pārsteigumu. Tas bija no dzeltenbrūnas drēbes, ar platiem atlokiem un lielām perlamutra
poģam. Viss bija dārgs, taču man tas bija vienalga.
Džūlija kavējās ilgāk, nekā biju gaidījis, un, tā kā durvis bija tik plānas, kā tas mūslaikos parasts, un Džūlijai tas droši vien neienāca prātā, es varēju dzirdēt, ka viņa aiz pārsteiguma un apmulsuma klusi iekliedzas. Tad viņa smalkā, aizvainotā balstiņā iespiedzas:
— Ai!
Nākamā aina man atmiņā ir, kā Džūlija — ilgu laiku pēc «Ai!» vilcinādamās iznāk no guļamistabas un nostājas turpat pie durvīm.
— Saj, jūs esat kļūdījies. Paskatieties uz šiem svārkiem, — viņa dvesa samulsušā balsī.
Es nevarēju vairs novaldīties ne sekundi ilgāk, un man spruka vaļā smiekli. Svārki, kurus es biju nopircis, bija no dzeltenbrūnas vilnas drānas un patiešām vecmodīga garuma — līdz ceļiem. Viņa tos bija uzģērbusi, tikai viduklī tie bija par šauriem, jo viņa tos bija uzvilkusi virsū vismaz diviem no saviem baltajiem apakšsvārkiem, kas sniedzās līdz potītēm.
— Džūlija, piedodiet, — es iebildu, — bet jūs nevarat atstāt mugurā šos apakšsvārkus; uzvelciet kombinē!
Viņa izskatījās sašutusi.
-— Kombinē?
— Sārto kombinē, kuru es nopirku.
— Man tas jau ir mugurā! — Viņas seja bija spilgti pietvīkusi. — Zem maniem apakšsvārkiem. Tas ir šausmīgi īss.
Es noriju smieklus, sejā man tos vairs nemanīja, taču tie lauztin lauzās uz āru.
— Nē, Džūlija, — es nopietni sacīju, — kombinē īstenībā nemaz nav par īsu. Tas ir tikpat garš ka svārki, tikai mazlietiņ īsāks, lai nebūtu redzams.— Es paraustīju plecus. - Tagad tādus valka, es tos neesmu izdomājis.
Viņa mirkli pastāvēja, it kā grasīlos strīdēties, kamēr es centos saglabāt stingu sejas izteiksmi, skatoties uz krietnām četrpadsmit collām baltu, kruzu- ļotu apakšsvārku, kas līda laukā no svārkiem. Tad Džūlija strauji apgriezās un nerādījās vismaz kādas desmit minūtes.
Viņa iznāca no guļamistabas pīlēna gaitā, rokas izstiepusi stīvi gar sāniem. Man vajadzēja pāris sekunžu, lai atskārstu, ka viņa tik ērmoti soļo tāpēc, ka tur ceļgalus saspiestus cieši kopā.
— Vai tas ir… Vai tā man ir jāizskatās?
Džūlija stāvēja nekustīgi, lai es viņu apskatu, un es to arī darīju, jo viņa izskatījās lieliski. Blūzes apkaklīte sevišķi jauki aptvēra kaklu, šokolādes krāsas svīteris bija piegulošs, taču ne par šauru, un svārki izskatījās satriecoši skaisti. Man jau bija aizdomas, ka Džūlijai ir glīts augums, lai gan nebiju iedomājies, ka viņas kājas ir tik nevainojami skaistas. Pārdevējs man atgādināja, ka kurpes ar augstiem papēžiem nav modē, taču es pastāvēju pie sava un nopirku brūnas ādas laiviņas ar augstiem papēžiem, un tagad redzēju, ka biju rīkojies pareizi. Caurspīdīgās miesaskrāsas zeķes un augstie papēži izcēla viņas smalki veidotās potītes un pilnīgos, apaļīgos lielus. Džūlija izskatījās brīnišķīgi. Šai tērpā viņa bija neatvairāmi skaista meitene, un garie mati, saņemti mezglā uz pakauša, piestāvēja viņai lieliski. Mana seja, acis un smaids rādīja, ko es domāju, un tas palīdzēja Džūlijai: arī viņa pēkšņi aiz prieka un lepnuma pasmaidīja un paliecās uz priekšu, lai apskatītu svārkus. Vēlreiz viņa ieraudzīja, cik augstu svārki atsedz skaistās kājas; viņai ne sapņos nebija nācis prātā, ka viņa kādreiz uzģērbs tādus svārkus. Džūlijas seja pietvīka, viņa pieskrēja pie dīvāna, paķēra mēteli, kuru es tur biju nolicis, un, cik ātri vien spēja, aptina to sev ap vidukli tā, ka apakšējā mala pieskārās kurpēm.
— Es nevaru, — viņa vaidēja. — Saj, es vienkārši nevaru tāda iet uz ielas.
Es nespēju noturēties; es smējos visā kaklā, galvu purinādams, un, piegājis pie viņas, apliku roku viņai ap pleciem un, neko nedomājot, gluži impulsīvi noskūpstīju viņu; tas bija pavisam gaisīgs skūpsts, un Džūlija izskatījās satrūkusies. Tomēr viņa smaidīja, un es pierunāju viņu uzvilkt mēteli, iestāstīdams, ka tas ir garāks nekā svārki; tas arī bija kādu collu garāks. Tas līdzēja. Uzvilkusi mēteli, viņa atkal no augšas apskatīja sevi, un, kamēr es domāju, ka viņa atkal skries uz guļamistabu, Džūlija saņēmās un stāvēja mierīgi. Es viņai atgādināju, ka visas sievietes, kuras viņa bija redzējusi uz ielas, valkā tieši tikpat īsus mēteļus, un Džūlija piekrītot drūmi pamāja ar galvu.
Es iegāju guļamistabā paņemt 110 skapja filca cepuri, un, kad ienācu atpakaļ, Džūlija stāvēja pie spoguļa, kas karājās virs maza galdiņa blakus ieejas durvīm, un pūlējās sasiet zem zoda savas cepurītes lentes. Šoreiz es pat nemēģināju savaldīties, tas tikpat nebūtu izdevies. Es smējos locīdamies kādas desmit sekundes, nespēdams norimt vai sākt runāt, un Džūlija stāvēja un skatījās uz mani; viņa nebija dusmīga, bet samulsusi; katru reizi, kad paskatījos, redzēju, ka viņa neizpratnē stāv, savilkusi pieri grumbās, kurpēs ar augstiem papēžiem un modernā īsā mētelī, uzlikusi galvā senlaicīgo seklo puķēm rotāto cepurīti, 1111 man 110 jauna uznāca smiekli. Es negribēju būt rupjš vai apvainot Džūliju un jutos atvieglots, ka viņa neizskatās nikna. Tikai nupat vēl viņa bija izskatījusies tik moderna, ka es aiz muļķības biju iedomājies, ka viņa ir sapratusi, cik labi izskatās. Bet, protams, jaunais apģērbs viņai bija pilnīgi svešs; viņa nekādi nespēja to novērtēt. Džūlijai likās, ka viņas ierastā cepurīte lieliski piedien pie jauna, dīvainā tērpa.
Tomēr, kad es viņai pateicu, ka cepurīte pie pārēja apģērba nepiestāv, viņa, kā jau sieviete, uzreiz atģi- dās, ka tā ir, kaut gan nespēja to izprast; viņa atraisīja pušķi zem zoda un norāva cepurīti no galvas. Es viņai pastāstīju, ka daudz sieviešu staigā pa ielu kailu galvu, sevišķi ar tādiem gariem matiem kā viņai. Džūlija šķita pārsteigta un laikam apšaubīja manu apgalvojumu; tad es apsolīju, ja cepure viņai sagāda raizes, mēs, izgājuši ārā, nopirksim viņai jaunu. Tad uzliku rokas viņai uz pleciem, nostājos izstieptas rokas attālumā un apskatīju viņu no galvas līdz kājām, ļaujot savā sejā parādīties tam, ko jutu.
—• Džūlija, es dodu jums savu vārdu — kad mēs tagad iziesim laukā, jūs būsiet viena no visskaistākajām sievietēm visā Ņujorkā. Tas ir taisnība.
Džūlija redzēja, ka es tiešām tā domāju; es vēroju, kā viņas acīs uzzibsnī prieks un kā viņa izslej zodu. Mazliet grīļodamās uz collu augstākiem un daudz tievākiem papēžiem nekā bija pieradusi, viņa tomēr gluži labi tika galā un iegāja atpakaļ manā istabā; skapja durvīs bija spogulis, kurā varēja apskatīt sevi visā augumā, un es zināju, ka viņa tagad dodas pie tā. Un es zināju arī, ka tagad viņai pietiks dūšas iet arā un ka šai meitenei nevajadzētu ilgu laiku, lai viņa būtu ar savu izskatu tik apmierināta, kādai viņai pienācās būt. Es vēlējos, kaut būtu viņu noskūpstījis vēlreiz pa to laiku, kamēr manas rokas gulēja uz viņas pleciem. Lejā es Džūliju tūlīt iesēdināju taksometrā, ļaujot viņai mazpamazām pierast savā jaunajā izskatā parādīties visu acu priekšā.
Mēs aizbraucām līdz Centrālajam parkam, es samaksāju šoferim, un mēs gājām uz 59. ielas un Piektās avēnijas stūri. Sis bija tas pats stūris, uz kura es aukstā janvāra rītā pirmo reizi pa īstam ieraudzīju 1882. gada pasauli; toreiz es, izbijies un milzīgi satraukts, vēroju piebraucam zirgu vilkto tramvaju, pēc tam pagriezos, lai paskatītos uz šauro, ar savrupmājām apbūvēto Piekto avēniju. Toreiz es biju kopā ar Keitu, bet pašlaik es par to negribēju domāt. Es vēlējos, lai Džūlija redz to pašu Piektās avēnijas posmu manā pasaulē.
Tuvojoties stūrim — pāri ielai atradās «Plaza» —, es teicu:
— Mēs tagad ejam gar Centrālo parku, Džūlija, un šis ir 59. ielas un Piektās avēnijas stūris, ta ka jūs zināt, kur atrodaties.
Es biju rūpīgi izvēlējies laiku, pacēlu roku un sacīju:
— Pasakiet man, — kas tā ir par ielu?
Es norādīju uz garo ielu tai vietā, kur laikam gan atrodas kādi piecpadsmit visgreznākie un iespaidīgākie kvartāli visā pasaule.
Džūlijai aizravās elpa, un viņa pievērsa man apstulbušu seju, tad atkal paskatījās atpakaļ, un varenā pārmaiņa, kuru viņa redzēja, trieciens, ko saņēma viņas jutekļi, pēkšņi ieraugot pārsteidzošās mūsdienu celtnes, bija pārāk spēcīgs.
— Piektā avēnija? — viņa vārgā balstiņā iesaucās un pārsteigta turpināja. — Vai tā ir Piektā avēnija?
— Jā.
Kadu minūti mes stāvējām un skatījāmies uz to, atcerēdamies, kāda tā reiz bija. Džūlija paskatījās uz mani, un viņai izdevās pat pasmaidīt, un mēs kādu jūdzi gājām pa Piekto avēniju uz centra pusi garām mirdzošajiem milzeņiem, gan tik skaistiem, ka elpa aizrāvās, gan nožēlojami neglītiem arhitektūras veidojumiem, pa kvartāliem, kurus vai nu īstenībā, vai vismaz pēc filmām pazīst puse zemes iedzīvotāju. Lielās ēkas ar gludajām betona un stikla sienām ir svešas pat moderna cilvēka acij, un es neesmu pārliecināts, vai Džūlija redzēto pilnīgi apjēdza; tas bija pavisam citāds nekā viss, ko viņa bija redzējusi.
Manuprāt, bija gandrīz neiespējami visu uztvert un pat mēģināt izprast, un, kad, lūkojoties uz 51. ielu mums priekšā, Džūlija pēkšņi samiedza acis, lai pārliecinātos, ka patiešām visu to redz, viņa jutās tā, kā reiz biju juties es, tikai viņas emocijas bija vēl spēcīgākas — viņa sāka raudāt, ieraugot Sv. Patrika katedrāli, kas stāvēja šai svešajā pasaulē gandrīz nemainījusies. Pāri ielai, pretim katedrālei, pie Rockc- feller Cetiter, kuru, kā man šķiet, Džūlija pat nepamanīja, stāvēja akmens soli, un es aizvedu Džūliju pie viena no tiem. Kamēr mēs tur sēdējām, Džūlija skatījās uz Sv. Patu, tad viņa palūkojās uz Piekto avēniju un atkal uz Sv. Patriku kā uz orientieri, pēc tam paraudzījās uz dienvidiem pa Piekto avēniju; tad viņas acis, atkal meklējot atpūtu, atgriezās pie katedrāles. Tā palīdzēja viņai pārliecināties, ka viņa tiešām atrodas šeit, tās pazīstamais izskats mierināja un iedrošināja viņu. Drīz mēs devāmies atkal tālāk. Sur tur Džūlija atrada kādu pazīstamu nosaukumu; veikalus, kurus viņa pēdējo reizi bija redzējusi Brodvejā. Un mums uz brīdi bija jāapstājas, kamēr viņa, dārglietu, drēbju, kažokādu, cepuru un kurpju savaldzināta, apskatīja, it kā dzēra mirdzošos skatlogus.
— Dāmu Jūdze, Džūlija, — es piezīmēju.
Un viņa pamāja ar galvu.
— Man šķiet, ka man patīk. Manuprāt, varbūt … — Viņa brīdi vilcinājās, tad turpināja: — Šis lietas ir svešādas, bet man šķiet, ka varbūt tās man iepatiktos. — Viņa vēlreiz lēnām paskatījās uz abām pusēm pa Piekto avēniju. — Pat šīs ēkas. — Viņa pagrozīja galvu. — Kas tam varētu ticēt! Kas to vispār varētu iedomāties?
Džūlijai vajadzēja atpūsties no visa redzētā; es atcerējos mazu bāru 39. ielā un aizvedu viņu uz turieni. Sākumā Džūlija atteicās iet «krogā», taču tad viņa samierinājās ar atziņu, ka mūsdienās sievietes dara daudz ko tādu, ko agrāk nav darījušas.
Mūsu galdiņš atradās kaktā, tālu no letes; tikai vēl viens paris sačukstējās kādā bāra stūrī. Džūlija dzēra glāzi vīna, es — viskiju ar sodu, un viņa nomierinājās. Mes līdz šim bijām sapratušies bez vārdiem un atturējušies pārspriest to, ko bijām atstājuši; mums no ta bija jāatpūšas, tagad mēs bijām atjēgušies un sākām atkal runāt par ugunsgrēku… par Džeiku Pikeringu… par Karmodija dīvaino uzvešanos un mūsu bēgšanu no inspektora Bērnsa. Šai telpā, kur pat gaiss šķita piesūcies ar mūslaiku Ņujorkas trokšņiem, pārrunātais skanēja ērmoti, svešādi, pat mazliet jocīgi. Šķita absurdi, ka mūs bija iebaidījis inspektors Bērnss ar valzirga ūsām, kurš nekad nebija dzirdējis par pirkstu nospiedumiem. Vai mēs patiešām bijām nobijušies, vai tikai piedalījāmies nevainīgā izlikšanās spēlītē? Apmēram tāda bija mana domu gaita, kad mēs, pa malkam iedzerdami, mierīgi tērzējām, tāpēc es runājot mazliet smīnēju. Bet Džūlija bija nopietna, viņa nesaprata, kā es varu smaidīt, un es, protams, to atskārtu, jo viņai pasaule, par kuru runājām, pasaule ar Bērnsu, Pikeringu, Kārmodiju un ugunsgrēku vecajā mājā bija daudz reālāka nekā šī.
Neko jaunu mēs neizdomājām, mēs vienkārši pakļā- vāmies nepieciešamībai visu pārrunāt. Džūlija raizējās par krustmāti, ko gan viņa tagad domā, un aiz visa pārrunātā brieda nenoskaidrotais jautājums par Džūlijas nākotni. Tomēr, lai to izlemtu, bija nepieciešams laiks, un es par to neieminējos, jo man nebija ko teikt, kaut gan daudz bija jādomā par to.
Man bija jāparāda Džūlijai vēl daudz kas cits, un pēc kāda laiciņa mēs gājām projām un atradām taksometru. Vēl bija gaišs, un es aizvedu Džūliju uz Empire State Building; mēs uzbraucām augšā observatorijas stāvā. Džūlija ilgajā ātrgaitas lifta brau
cienā garām desmitiem stāvu vēroja paneli ar numuriem, cenzdamās noticēt, ka mēs pa īstam traucamies augšup tik ātri un tik augstu; sapratusi, ka tā patiešām notiek, viņa satvēra manu roku un cieši spieda to. Uz akmens margām norobežotās vaļējās platformas vairāk nekā deviņdesmit stāvu virs zemes Džūlija skatījās pāri dūmakā tītajai pilsētai, piespiezdama sevi saprast, ka no šejienes — augstu virs 34. ielas — redzamais tālais zaļais laukums patiešām ir Centrālais parks un mašīnu pilnais ielu tīkls, kas plešas tālui lejā zem mums, ir pilsēta, kuru viņa kādreiz labi pazinusi, bet tagad vairs nepazīst. Džūlija lūkojās uz piesētu, parku, upēm. Pēc tam viņa paskatījās visapkārt uz debesīm un parādīja man dīvainu mākoni; kaut ko tādu viņa agrāk nekad neesot redzējusi. Es paskatījos, un man šķita, ka savā ziņā tas patiešām ir mākonis — vismaz kļuvis par tādu. Augstu debesīs, kur laikam nemaz nebija vēja, reaktīvās lidmašīnas atstātā dūmu strēle, zaudējusi asās malas un izplūdusi, bija izvērtusies jūdzēm garā mākonī, kuru skāra rietošās saules spožums. Un tad arī es redzēju to nevis kā reaktīvās lidmašīnas dūmu strēli, bet kā dīvaini izstieptu mākoni, kas bija taisns kā lineāls; vēlreiz es uz mirkli jutu, cik daudz savādāku Džūlija redz manu pasauli.
Kad pastāstīju viņai, kas šis mākonis ir īstenībā, viņu tas ieintriģēja, un viņa priecājās, ka bijām uzbraukusi šeit augšā; viss redzētais viņu iespaidoja un satrauca. Tomēr drīz vien Džūlija pagriezās ar muguru pret margām un, viegli nopūtusies, teica:
— Un tagad pietiek, Saj, vairāk es pašlaik nespēju izturēt. Lūdzu, aizvediet mani mājās.
Un mēs nevis pusdienojām restorānā — es biju nodomājis parādīt viņai kādu no jaukākajiem —, bet iegājām manas mājas delikatešu veikalā, un es izvēlējos kapātu bifšteku un saldētus dārzeņus. Blīvi noslēgtajā polietilēna maisiņā cieti sasaldēto kukurūzu un puķukāpostus es ar visu maisiņu iemetu verdoša ūdeni; tas Džūliju valdzināja. Tāpat kā mums visiem, viņai patika, ka tos tik viegli sagatavot, bet, protams, garša vai, pareizāk sakot, garšas trūkums bija pavisam kas cits, kaut gan viņa to pacieta pieklājīgi.
Kafiju mēs dzērām dzīvojamā istabā. Atžirgusi un atdzīvojusies Džūlija teica:
— Tagad es esmu redzējusi jūsu pasauli, Saj, vismaz esmu iemetusi tajā aci. Pastāstiet man, kas nolicis visos šais gados — ir dīvaini teikt kaut ko tādu — starp manu laiku un šo.
Viņa ieritinājās dīvāna spilvenos un gaidoši vērās manī kā bērns, kam karojas dzirdēt pasaciņu.
Es atbildēju uz viņas smaidu un gaidām arī ar smaidu, lai būtu laiks padomāt. Kā lai sak, ka lai uzskaita daudzu desmitgažu notikumus? Es pieķēru sevi, ka cenšos atrast kaut ko labu, ko pastāstīt.
— Nu, bakas ir gandrīz pilnīgi izskaustas, tagad neredz nevienu bakurētainu cilvēku. Un holēra arī. Man liekas, ka gadiem ilgi nav bijis neviena saslimšanas gadījuma. Vismaz Savienotajās Valstīs ne.
Džūlija pamāja ar galvu.
— Un polio … bērnu trieka. Ta tieši tagad tika izskausta, vismaz visās lielajās civilizētajās valstīs.
Viņa atkal pamāja ar galvu; likās, ka to viņa ir gaidījusi.
Un sirds slimības arī? Un vēzis?
— Nē, vēl ne. Bet mēs pārstādām sirdis. Ķirurgs izņem bojāto sirdi un tās vietā ieliek citu no kadas tikko mirušas personas.
— Tas ir brīnišķīgi! Un viņi dzīvo?
— Nu, parasti ne pārāk ilgi. Īstenībā šī operācija vēl lāgā nepadodas. Bet izdosies.
— Un cik ilgi cilvēki dzīvo? Esmu pārliecināta, ka simt gadu vai vēl ilgāk. Es «Atlantic Monthly» lasīju pareģojumu…
— īstenībā, Džūlija, šķiet, ka cilvēki nedzīvo daudz ilgāk, ja vispār dzīvo ilgāk nekā jūsu laikā. Ir nācis klāt šis tas jauns, kā nebija jūsu laikā, bet kas nogalina mūs un saīsina mūsu mūžu. Piemēram, gaisa piesārņošana. Bet mums ir gaisa kondicionētāji.
— Kas tie ir?
— Mašīnas, kas vasarā atvēsina gaisu.
— Visur?
— Nē, nē, tikai telpās. Man viena tāda ierīce ir guļamistabā — tas priekšmets logā, ja esat pamanījusi. Karstā laikā tas atvēsina gaisu līdz septiņdesmit grādiem.
— Kāds lukss!
— Aha, tas ir gluži patīkami. Tagad tie ir jau lielākajā daļā kantoru, restorānos, ķinīšos, hoteļos.
—* Kas ir ķinīši? Jūs tos pieminējāt jau agrāk.
Es izskaidroju, ka tie ir līdzīgi televīzijai, tikai daudz skaidrāki un — šad un tad — daudz labāki. Tad es pieķēru sevi, ka stāstu par segām, kuras apsilda ar elektrību, universālveikaliem, radaru, gaisa satiksmi, automātiskajām veļas un trauku mazgājamām mašīnām un pat — lai tas kungs man piedod! — ātrgaitas automašīnu maģistrālēm.
Džūlija izdzēra savu kafiju, paņēma arī manu tukšo tasi un iznesa virtuvē. Ienākusi atpakaļ dzīvojamā istabā, viņa jautāja:
— Saj, bet kas ir noticis? Pastāstiet man to.
Kamēr es pārdomāju, kas īsti ir noticis, Džūlija sāka klaiņot pa istabu, pataustīja portjeras, palūkojās televizora aizmugurē, vairākas reizes iededzināja un atkal izslēdza griestu lustru. Mana atbilde bija iestrēgusi. Tas man atgādināja vēstuļu rakstīšanu: jūs varat pierakstīt vairākas lappuses, pastāstot par
kādu nedēļas nogali, bet pamēģiniet vecam draugam izstāstīt visu, kas noticis pēdējos piecos gados, un tas nemaz nebūs tik viegli. tas bija noticis garākā laika posma nekā cilvēka mūžs?
— Nu, tagad mums ir piecdesmit štatu.
— Piecdesmit?
— Aha, — es atbildēju tik pašapmierināti, it kā pats būtu tos nodibinājis. — Visas teritorijas tagad ir štati. Arī Aļaska un Ilavaju salas. Un karogs ir mainīts — tagad tajā ir piecdesmit zvaigžņu.
Džūlija ieinteresēta pamāja ar galvu; viņa rakņājās pa žurnālu plauktu dīvāna galā un izvilka kādu avīzi.
— Padomāsim. Nu, Sanfrancisko notika zemestrīce, man liekas, 1906. gada. Pilsēta tika pamatīgi
— Ai, cik žēl! Esmu dzirdējusi, ka tā esot skaista pilsēta. — Viņa norādīja uz avīzi, ko turēja rokā. — Kā redzams, jūs varat drukāt fotogrāfijas.
Viņa nolika avīzi un piegāja pie grāmatplaukta.
— Jā, arī krāsainas. Kaut kur laikam mētājas kāds vecs «Life» numurs ar dažām krāsainām fotogrāfijām. Un — ak dievs, kā es varēju to aizmirst! — mēs izšaujam raķetes kosmosā. Ar cilvēkiem. Divas no tām aizlidoja uz Mēnesi un tur nolaidās. Ar cilvēkiem. Un viņi atgriezās uz Zemes.
— Vai jūs runājat patiesību? Uz Mēnesi? Ar cilvēkiem?
— Jā, patiesi.
Atkal savā balsī sadzirdēju dīvaino toni, it ka man pie tā būtu kādi nopelni.
Džūlija izskatījās sajūsminata.
— Vai viņi bija uz Mēness?
— Aha. Un pastaigājās pa to.
— Cik aizraujoši!
Es brīdi vilcinājos, tad sacīju:
— Aha. Liekas gan. Bet ne tik aizraujoši, kā to biju iedomājies savā zēnībā, lasīdams zinātniski fantastiskos romānus.
Džūlija izskatījās pārsteigta.
— To grūti izskaidrot, Džūlija, bet… liekas, ka tas neko nenozīmē. Pēc īstā ceļojuma satraukuma - to parādīja pa televīziju, ja jūs varat iedomāties, ka tas notika; mēs patiešām varējām redzēt un dzirdēt cilvēkus, kas atradās uz Alēness, — es to visu gandrīz pavisam aizmirsu. Mazliet vēlāk es pavisam reti iedomājos par to. Šie cilvēki bija neiedomājami drosmīgi, un tomēr… likās, ka pasākumam nav nekāda reāla mērķa vai nozīmes.
Es apklusu, jo Džūlija vairs neklausījās.
Kamēr runāju, Džūlija bija izlasījusi plauktā grāmatu virsrakstus un paņēmusi kādu romānu un sākusi to šķirstīt. Pēkšņi viņa apsviedās un ieskatījās man acīs; viņas seja un kakls bija pietvīkuši līdz pat blūzes baltajai apkaklītei.
— Saj, tadas lietas… — Viņa ar šausmām skatījās atvērtās grāmatas lappusēs. — Vai tādas lietas drukā? — Viņa aizsita grāmatu ciet, it kā vardi varētu izlīst no lappusēm laukā. — Es nekad nebūtu tam ticējusi!
Viņa kautrējās paskatīties uz mani.
Man nebija, ko atbildēt. Kā lai izskaidro pārmaiņas cilvēku domu gaitā ilgākā laikā nekā cilvēka mūžs? Tomēr es smaidīju, jo romāns, kuru viņa bija šķirstījusi, īstenībā bija pavisam nevainīgs. Plauktā bija vel citas_grāmatas, no kurām viņa burtiski būtu varējusi noģībt.
Nemierīga un satraukta Džūlija no plaukta gandrīz uz labu laimi bija paķērusi vēl vienu grāmatu. Viņa izlasīja virsrakstu skaļi, pati gandrīz neieklausīdamās, ko lasa, cenzdamās pēc iespējas ātrāk aizmirst šausmīgo grāmatu, kuru nejauši bija paķērusi.
— «Ilustrēta i pasaules kara vēsture», — viņa lasīja. — Pēkšņi viņa izprata vārdu nozīmi. — Karš? Pasaules karš? Ko tas nozīmē, Saj?
Kad viņa pacēla roku, lai atšķirtu grāmatu, es pie- lecu kājas un piesteidzos pie viņas.
Vienmēr ir pārsteidzoši vēlāk apjēgt, cik zibeņātri dažreiz darbojas prāts, cik daudz domu un ainu tas var radīt nepilna sekundē. Bija pagājis ilgs laiks, kopš es biju šķirstījis grāmatu, kuru Džūlija tagad grasījās atvērt. Ar diviem veikliem soļiem es biju blakus viņai, atcerēdamies, ka grāmatā bija dučiem fotogrāfiju: izpostītas pilsētas, tikai gruži un drupas, un priekšplānā grāvī beigts zirgs … bēgļi uz dubļaina ceļa, mazas meitenītes pārbiedētā sejiņa skatās aparāta … krīt degoša lidmašīna… ar kareivju līķiem līdz pusei pilni ierakumi; viņu kājas notītas ar drānas kājautiem, vienam seja sairuši tiktāl, ka atlicis vairs tikai galvaskauss un mati. Sevišķi vienu fotogrāfiju es atcerējos visos sīkumos. Uz tada kā plaukta pie ierakuma sienas sēž kareivis ar kailu galvu, dzīvs. Viņa kajas līdz potītēm mirkst ūdenī, kas sakrājies ierakumu dibenā, tieši blakus kādam līķim; viņš smēķē cigareti un ar dziļi iegrimušām acīm stulbi skatās tieši objektīvā, tā ka šķiet — viņš nekad nav smaidījis un pat vairs nekad nesmaidīs. Es pēkšņi apjēdzu, ka nedrīkstu šīs šausmas atklāt Džūlijai, ja viņa nepievienojas pasaulei, kura tās radījusi. Un, piespiedis sevi pasmaidīt, es izņēmu grāmatu viņai no rokām, iekams viņa bija paspējusi to atvērt.
— Ak jā, — es vieglā tonī iesaucos, pagriezdams grāmatu tā, ka kļuva redzami nosaukuma zeltītie burti uz tās muguriņas, it kā pārliecinātos par tās nosaukumu. — Tas notika tik sen.
— Pasaules karš.
— Tā to sauca, Džūlija, tāpēc … ka tas attiecās uz visu pasauli. Redzat, tas skāra visus, un…
to drīz izbeidza. Es esmu to gandrīz jau aizmirsis.
Es nezinu, cik daudz viņa 110 ta saprata, ja vispār ko saprata.
— Un ko nozīmē i Pasaules karš?
— Nu… — Es nevarēju neko citu izdomāt, bija jāsaka vien patiesība. — Tas nav alfabēta burts. Tas ir cipars, Džūlija, romiešu cipars.
— Pirmais … pasaules karš? Vai ir bijuši vairāki?
— Otrais.
— Un kāds bija tas? — Viņa bija aizdomīga.
Mans prāts atkal paveica banālu brīnumu. Gandrīz
neapdomādamies, pirms atbildēju, es paspēju novērtēt pirmā pasaules kara četrus gadus ilgo karadarbību ierakumos: kauju pie Verdenas, kurā aizgāja bojā miljons cilvēku, neierobežoto zemūdeņu karu. Tad es domāju par otro pasaules karu un vāciešu sagrautajām pilsētām, kurās nogalināja sievietes, vecus ļaudis un bērnus; par amerikāņu nomestajām bumbām, kas pārvērta pelnos vācu pilsētas un līdz ar to atkal sievietes, vecus cilvēkus un bērnus. Un par cilvēku, kurš man vēlāk jo bieži ienāca prātā, — par vācu konstruktoru, kas katru ritu piecēlās, pabrokastojis aizgāja uz savu biroju un, kārtīgi atrotījis piedurknes, sēdās pie rasēšanas galda, lai ļoti rūpīgi ar tušu zīmētu sīkus plānus ar specifikācijām — viltotām dušām, kas izšļāks indīgu gāzi un nogalinās miljoniem cilvēku —» īstam nāves fabrikām. Un es iedomājos cilvēkus, kurus nogalināja ar vēl lielāku māku: divos spilgtos uzliesmojumos virs Japānas, divās atombumbu eksplozijās uz vietas nogalināja simtiem tūkstošu cilvēku. Kāds bija otrais pasaules karš? Neticami, bet tas bija ļaunāks par pirmo pasaules karu, un man prātā neiešāvās nekādi muļķīgi meli.
Džūlija uzminēja. Viņa zināja, ka bez iemesla karus nesauc par «pasaules kariem». Viņa paskatījās, cik
bieza ir ilustrētā vēstures grāmata, kuru biju viņai atņēmis, tad ielūkojās man sejā un sacīja:
— Es negribu par to neko dzirdēt.
— Un es negribu jums neko stāstīt.
Es noliku grāmatu atpakaļ vietā, un mēs aizgājām atkal pie dīvāna. Džūlija apsēdās uz spilvena maliņas, saņēmusi, īstenībā sažņaugusi rokas klēpī. Skatīdamās taisni uz priekšu un sakārtodama domas, viņa mirkli sēdēja klusēdama. Tad viņa sāka runāt.
— Visu dienu es domāju, ko gribu darīt. Un es domāju par palikšanu šeit, ja varētu paziņot krustmātei Adai, kas noticis. Tai laikā, kad mēs staigājām pa Piekto avēniju, es domāju, ka esmu izlēmusi •— palikšu. — Es sēdēju blakus Džūlijai, viņa paskatījās uz mani un centās pasmaidīt. — Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu kaut ko tādu pajautāt vīrietim, tomēr es to varu: vai jūs mani mīlat, Saj?
— Jā.
— Un es mīlu jūs. Gandrīz no paša pirmā mirkļa, kaut gan pati to neapzinājos. Bet Džeiks to uzminēja, vai ne? Vai arī juta. Tagad arī es to zinu. Ko lai es daru, Saj? Ko jūs gribat, kā lai es rīkojos? Vai lai es palieku šeit?
Man šķita, ka tas jāpārdomā, bet tad es sapratu, ka nevajag. Man liekas, Džūlija noticēja, ka pārdomāju savu atbildi, kad sēdēju un raudzījos viņas sejā, bet es to nedarīju. Es klusībā sarunājos ar viņu. Es teicu:
«Nē, es negribu, lai tu paliktu šeit, Džūlija. Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes. Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Eri ir jau pagalam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs piesārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokrišņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinājām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprādzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savienoto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izdevība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pieprasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smēķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem nodarīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»
Es beidzu par to domāt: es nestāstīšu visu to Džūlijai. Šī smagā nasta nebija viņas pleciem.
— Vai esat bijusi Hārlemā?
— Jā, protams.
— Vai jums tur patīk?
— Protams. Tur ir burvīgi. Man vienmēr ir patikuši lauki.
— Vai jūs kādreiz esat staigājusi pa Centrālo parku naktī?
— Jā.
— Viena?
— Jā, tur ir tik mierīgi.
Džūlijas laikā arī notika šausmu lietas, un es to zināju. Es zināju, ka sēklas tam, ko ienīstu savā laikā, tika iesētas un sāka dzīt asnus jau Džūlijas laikā. Bet augļi vēl nebija ienākušies. Džūlijas Ņujorkā, kad uzsnidzis pirmais sniegs, mēnesnīcas naktī ielas var piepildīties ar kamanām un cilvēkiem, kuri, pat cits citu nepazīdami, sasaucas, dzied un smejas. Cilvēki vēl apzinās, ka dzīvei ir nozīme un mērķis, vēl nav radies lielais tukšums. Tagad labie laiki, kad bija vērts dzīvot, ir pagājuši. Džūlijas laikmets varbūt ir pēdējais.
— Jums jadodas atpakaļ, — es teicu un saņēmu viņas roku. — Ticiet man, Džūlija. Tādēļ, ka es jūs mīlu. Jūs nevarat palikt šeit.
Pēc brīža viņa leni pamāja ar galvu.
— Un jūs, Saj, vai arī jūs nāksiet atpakaļ?
Sajūsma par šo domu atspoguļojās manā sejā, jo
Džūlija smaidīja. Tomēr man bija jāsaka.
— Es nezinu. Vispirms man šeit jātiek galā ar dažiem pienākumiem.
— Un jūs nezināt, vai varēsiet nākt, vai ne? Uz visu mūžu?
—" Man par to vēl ļoti pamatīgi jāpārliecinās.
— Jā, jūs to darīsiet. Mušu abu dēļ. — Mirkli mēs raudzījāmies viens otrā, tad Džūlija sacīja: — Es tagad došos atpakaļ, Saj, šovakar. Vai arī es sākšu lūgties, lai jūs nākat līdzi. Tomēr, vai atlikušo mūža daļu nodzīvot citā laikā, tas jāizšķir jums vienam pašam.
Es arī domāju tāpat un pamāju ar galvu.
— Vai jūs viena spēsiet tikt atpakaļ?
— Man liekas gan. Es nekādi nebūtu varējusi ierasties šeit, nākotnē, lai ka būtu centusies, jums vajadzēja mani atvest. Bet es redzu pati savu laiku, jūtu to, es zinu — tas pastāv, pie tam daudz labāk nekā jūs, kad pirmo reizi mēģinājāt ierasties pie mums.
Man prātā pamodās kaut kas, ko biju gandrīz aizmirsis, tas šķita esam tik tālu no šīs istabas un 110 šā laika.
— Kārmodijs! Jūs nedrīkstat doties atpakaļ, Džūlija! Kārmodijs…
— Nē, viņš neko nedarīs. — Viņa papurināja galvu. — Vai atceraties, ko es darīju, kad Bērnss atnāca mums pakaļ? Jūs lejā viesistabā lasījāt, un es …
— Jus bijāt augšā.
— Ja, Džeika istabā. Es salocīju viņa drēbes un saliku tās ceļa somā. Es pašlaik tinu viņa zābakus, kad izdzirdēju saucienu. Sopēcpusdien, pati nezinu kāpēc, es atcerējos šos zābakus. Es biju tos tikko paņēmusi rokā, kad zvanīja pie durvīm, un, Saj, es ieraudzīju papēžus. Naglas izveidoja rakstu, un šis raksts bija deviņstaraina zvaigzne aplī. Ugunsgrēku ir pārdzīvojis Džeiks, nevis Kārmodijs. Ar marli apsaitētais cilvēks Kārmodija mājās bija Džeiks. Un viņu bija sagrābis naids.
Es sapratu, ka tā ir taisnība, un zināju, kas ir noticis.
— Ak dievs, Džūlij, viņš kaut kā ir izkūlies no ugunsgrēka! Stipri apdedzis, tomēr viņa galvā jau veidojās jauns plāns. Esmu pārliecināts, ka viņš taisnā ceļa ieradās Kārmodija mājā, satika Kārmodija sievu un — vai jūs varat to atpvert? — viņi ir vienojušies. Bez Kārmodija sieva zaudētu savu bagātību, tāpēc Džeiks kļuva par Kārmodiju. Kad mēs redzējām misis Kārmodiju labdarības balle, viņas vīrs bija tikko miris un viņa jau bija paspējusi vienoties ar Pikeringu. Vai kādreiz kāds ir tā vēlējies tikt pie naudas un iegūt stāvokli sabiedrībā kā šie abi? Tie divi patiešām ir īstais pāris, vai ne?
— Par ko jus smaidāt?
— Vai es smaidīju? Pats nemaz to nemanīju. To nav viegli izskaidrot, bet… Es smaidu tāpēc, ka Džeiks ir tāds prakvosts. Sī ir pirmā reize, kad lietoju šo vārdu, bet tas viņš patiešām ir. Pilnīgs. Ar visu, ko viņš dara. Viņš ir īstens sava laika cilvēks, un, man šķiet, es smaidu tāpēc, ka, par spīti visam, man viņš tomēr patīk. Vecais, labais Džeiks, pārģērbies par Kārmodiju, beidzot ir nokļuvis Volstrītā. U11 es
ceru, ka viņš Volstrītā visus piespiedīs pie sienas.
— - Jā, — Džūlija sacīja, — viņš ir nolādēts. Ceru, ka viņš kļūs laimīgs, kaut gan esmu pārliecināta, ka viņam tas neizdosies.
Viņa, protams, nezināja, ko es biju domājis. Viņai vārds «prakvosts» nelikās ne ērmots, ne komisks; Džeiks tāds bija, un tas bija viss.
— Viņš nevar man tagad nodarīt neko Jaunu, — Džūlija turpināja. — Es zinu, kas viņš ir, un, kad viņš to sapratis, es būšu drošībā. Tāpat arī jūs … ja jus atgriezīsicties.
Viņa pēkšņi apklusa un ātri iegāja guļamistabā pārģērbties.
Kopā ar Džūliju es braucu taksometrā uz centru. Bija jau satumsis; viņa sēdēja, ierāvusies kaktiņā tālāk no loga, un neviens cits, izņemot šoferi neredzēja, kā viņa ģērbusies. Puskvartālu no mūsu ceļa mērķa, labi patālu no tuvākās laternas, mēs izkāpām. Es samaksāju šoferim, pēc tam mēs ar Džuliju ātri aizgājām pie Bruklinas tilta Menhetenas torņa milzīgā granīta pamata.
Visdziļākajā ēnā es saņēmu Džūlijas rokas savējās un stāvēju, lūkodamies uz viņu. Savos garajos svārkos, mētelī un cepurītē, ar uzroci, kas karājās pie plaukstas locītavas, viņa izskatījās tā, kā viņai vajadzēja izskatīties.
— Es gribu doties atpakaļ, es gribu nodzīvot savu mūžu kopa ar jums, bet…
— Es zinu. Es zinu.
Mēs vairākas reizes atkārtojām to pašu, ko bijām teikuši jau neskaitāmas reizes. Es apskāvu Džūliju un turēju savās rokās ilgi ilgi. Es noskūpstīju viņu, mēs vēlreiz paskatījāmies viens uz otru, tad reizē ievilkām elpu un atvērām muti, lai vēl ko pateiktu. Tomēr tikai stāvējām un skatījāmies, uz brīdi aizturējuši elpu, tad mazliet skumīgi pasmaidījām; mēs bijām visu jau pateikuši. Džūlija pastiepa roku un ar pirkstiem mirkli pieskārās manam vaigam, tad ātri papurināja galvu; viņa negribēja atvadīties.
Džūlija saņēma manu roku, un mēs aizgājām pāris soļu līdz tilta torņa lielajai granīta sienai, tad pagrie- zātnies to apskatīt; tagad tā kā milzīgs akmens priekškars norobežoja mūs no pasaules.
— Laiks, kurā es piedzimu un kuram piederu, ir šeit, Saj; man tas ir daudz reālāks nekā tas, kuram šodien uzmetu acis. Mana pasaule… Es varu viņu sajust ļoti spēcīgi, tā ir ļoti reāla. Vai jūs nejūtat?
Es tikai pamāju ar galvu, runāt es nespēju. Džūlija aši noskūpstīja mani, palaida vaļā manu roku un aizsteidzās uz milzīgās sienas stūra pusi. Viņa bija jau pie tā, pavilcinājās, pavērās atpakaļ, it kā gra- sītos ko sacīt, tomēr neko nepateica, spēra pēdējos soļus un bija projām, aiz milzīgā torņa pamata stūra; viņas soļu dipoņa strauji attālinājās.
Klusums. Es sāku iet uz to pašu stūri, sāku skriet ko spēju un apsviedos ap stūri daudz ātrāk, nekā Džūlija būtu varējusi pazust manam skatienam. Bet viņa bija jau projām.
22
— Jums var likties, ka esmu nepiedienīgi steidzies un parādu sliktu gaumi, — pulkvedis Esterhāzi man sacīja, ar rokas mājienu norādīdams uz doktora Dan- cigera kabinetu. Viņš sēdēja aiz rakstāmgalda; mēs ar Rūbu bijām apsēdušies divos ar ādu pārvilktos polstētos krēslos šaipus rakstāmgalda. Tāpat kā Rūbam, arī Esterhāzi šodien bija mugurā armijas blūze bez zīmotnēm un kājās armijas bikses, tik stīvi izgludinātas, it kā būtu sametinātas no aizsargkrā- sas metāla loksnēm. Rūba bikses bija gluži kārtīgas, tikai izskatījās, ka vīles nav sametinātas. Man mugura bija zilais uzvalks. - Bet es šeit esmu tikai tapee, ka mēs esam tik saspiesti, mums trūkst telpu; šis bija vienīgais tukšais kabinets. Kādam Projekts ir jāvada, un Dancigers aizgāja. — Viņš nožēlojot paraustīja plecus. — Es vēlētos, kaut viņš sēdētu šeit mana vieta.
Es uz to neko neiebildu. Iekšā nākot, biju pārlaidis acis kabinetam, un tas izskatijas gandrīz tāds pats, tikai kārtīgāks. Dancigera fotogrāfijās un grāmatu plaukts bija nozuduši, tāpat ar papīriem pilnā kartona kaste, kas bija stāvējusi uz grīdas; tagad tai vietā pie tālākās sienas bija sakrauts kaudzē kāds pusducis saliekamo krēslu. Rakstamgalda virsa bija tukša, uz tā atradās tikai statīvs ar pildspalvu, un man iešāvās prātā, ka ari atvilktnes ir izkravatas. Aiz rakstāmgalda tagad lepojās neilona Amerikas karogs ar zelta bārkstīm, un pie sienas bija liela, ierāmēta krāsaina prezidenta fotogrāfija.
— Pēcparbaude, kā jau teicu jums pa telefonu, pierādīja, ka viss ir kārtībā. Un, ticiet man, tas ir liels atvieglojums, — Rūbs stāstīja Esterhāzi, tad uzsmaidīja man. — Jo šai ceļojumā jus bijāt varen nodarbināts, vai ne? Izbēgāt 110 . .. ka viņu sauca?
— Inspektors Bērnss.
— Aha. Un man ir aizdomas, ka jums palaimējies izbēgt arī 110 tas meitenes, no Džūlijas.
Es tikai smaidīju, un abi pārējie kādu brīdi sēdēja un smīnēja. Es visu ritu biju noņēmies pa Projektu, nepārtraukti uz labu laimi bēris dažādus faktus un diktējis garu, pilnīgu atskaiti par visu, ko biju darījis pēdējā «ceļojuma», ka mēs to tagad saucām. Visu, izņemot to, ka Džūlija bija ieradusies kopā ar mani. Tam nebija nekā kopēja ar manas misijas panākumiem vai neveiksmēm, tāpēc es tikai pateicu, ka nakts vidū, kad slēpāmies Brīvības statujas rokā, Džūlija bija atcerējusies Džeika zābaku papēžu naglu rakstu. Tad mēs sapratām, ka viņai nekas nedraud, un rītausmā es viņu pavadīju līdz mājai Gremcrsijparkā 19, sadabūju savu naudu, noīrēju ormani un aizbraucu uz Dakotu. Vakardienu pavadīju savā dzīvoklī un gulēju.
— Tātad, ja pēcpārbaude pēc visiem šiem stiķiem ir kārtībā, tas nozīmē, ka pagātnes notikumu straume…
— … ir tāda, kā mēs to vienmēr esam apgalvojuši, — Esterhāzi pārtrauca Rūbu. — Teorija par sprungulīti upē, — viņš strupi atgādināja. — Pagātnes notikumu straume ir patiešām varena un nav tik viegli novirzāma no savas gultnes, un tā tam arī jābūt. Un, ja arī tas atgadās — mēs to piedzīvojām —, sekas ir pavisam neievērojamas. Proti, vēsturiskā kontekstā. Taču mums nav šaubu, arī Dan- cigeram ne, ka to var ietekmēt pēc plāna.
Man tagad bija grūti izsekot viņa spriedelējumiem, un, kad Esterhāzi apklusa, es pamāju ar galvu un diezgan nenoteikti ieminējos:
— Nu, lieliski. Pulkvedi un Rūb, man šķiet, ka mana misija beigusies. Cik liela praktiska nozīme varētu būt pagātnes notikumu pētīšanai, ņemot vērā risku, ko pierāda mana iepīšanās dažādos sarežģījumos manā «ceļojumā», tas ir kaut kas tāds, kas jāizlemj jūsu cilvēkiem. Taču pašlaik man sakrājušās kaudžu kaudzēm personīgās būšanas, kas jākārto. Un tagad es gribētu, ja jums manis vairs nevajag, — es pasmaidīju, — ar godu aizvākties no Projekta.
Kādu brīdi ne viens, ne otrs neko neatbildēja. Viņi vēroja mani, pēc tam abi saskatījās.
Beidzot Esterhāzi teica:
— Nu, pirms sākam par to runāt, Saj, gribu, lai jūs zināt: jums ir tiesības aiziet no darba, jūs visu nostrādājāt skaisti, paveicāt visu, ko mēs no jums
varējām gaidīt, un pat vairāk. Tomēr esmu pārlie- ļ cināts, ka jūs interesēs tas, ko gribu jums pastāstīt. Un tad varbūt jūs vēl negribēsiet aiziet.
Kāda meitene pavēra durvis; es viņu nekad agrak Projektā nebiju manījis.
— Pulkvedi, parejie ir ieradušies.
— Labi, lai viņi ienāk.
Esterliāzi aiz sava rakstāmgalda piecēlās un, pieklājīgi smaidīdams, skatījās uz durvīm.
Ienāca divi vīrieši; es viņus pazinu. Pirmais bija jaunais vēsturēs profesors ar lielo degunu un garo, plāno melno matu cekulu, kura dēļ, vismaz man, viņš izskatījās pēc televīzijas komiķa; viņa vārds bija Mesindžers. Cilvēks, kas ienāca aiz viņa, bija Fesen- dens, prezidenta pārstāvis: viņam bija gadu piecdesmit, plika, spīdīga galvvirsa, kurai pāri bija pār- sukāti daži iesirmi brūni mati. Viņi abi apsveicinājās ar mani, un, kad es piecēlos, profesors Mesindžers pienāca klāt paspiest man roku.
— Sveicināts mājās! — viņš iesaucās un pacēla gaisā mimeografētu, ar mašīnu aprakstītu papīra lapu; es redzēju, ka tā ir mana atskaite par pēdējo apmeklējumu. — Šausmīgi, — viņš iesaucās, čauk- stinādams papīru, — pavisam šausmīgi!
Un viņš pat izklausījās pēc televīzijas komiķa. Fesendens mani formāli pasveicināja ar galvas mājienu un tad, atdarinādams Mesindžeru, arī nolēma sveicienu papildināt ar smaidu un pavicināt atskaites kopiju. Un tā bija kļūda — smaids un sirsnība pavisam nebija viņa raksturā.
Rūbs atnesa pāris saliekamo krēslu un ejot vienu jau atlocīja; savu krēslu viņš ar kāju piebīdīja Fescn- denam, bet atlocīto saliekamo krēslu pasniedza Me- sindžeram. Kad mēs visi bijām novietojušies^ nelielā lokā ap Esterliāzi rakstāmgaldu, viņš apsēdās un teica:
— Šī ir jaunā padome, Saj. Klāt nav tikai senators, viņš nevarēja mums pievienoties, jo šodien Kongresā mēģina dabūt cauri kādu likumprojektu. Un profesors Bats, kuru jūs varbūt atceraties — bioloģijas profesors no Čikāgas. Viņš tagad ir padomes loceklis — padomdevējs bez balsstiesībām un piedalās sēdēs tikai tad, kad nepieciešams speciālists. Vecā padome nebija spējīga vadīt Projektu. Džek, vai jūs nevarētu īsuma apskaidrot Saju?
Mesindžers pievērsās man ar patīkamu, dabisku smaidu; es redzēju, ka Fesendens viņu novēro, un man iešāvās prātā, ka viņš to apskauž.
— Nu, mister Morlij — vai varbūt var iztikt arī ar «Saju»?
— Protams.
— Labi. Un, lūdzu, sauciet mani par Džeku. Mēs, Saj, te arī nesēdējām, rokas klēpī salikuši, kamēr jūs bijāt prom. Mēs strādājām tāpat kā jūs. Mēs painteresējāmies par misteru Endrū Kārmodiju, lai gan ne tuvu tik pamatīgi kā jūs. Es biju Vašingtonā ar pie- komandētu sekretāri. Ar ļoti spējīgu, kaut gan … — viņš nosmīnēja uz Esterhāzi pusi, — jūs nu gan būtu varējis pameklēt mazliet izskatīgāku. Mums gāja tik omulīgi divatā pa Nacionālo arhīvu, burtiski rakņājoties pa pagrabu Klīvlenda prezidenta pilnvaru laika papīros; pārējie manas grupas ļaudis vandījās pa citām arhīva nodaļām. Un Kārmodijs patiešām bija Klīvlenda padomnieks, viens no daudzajiem laikā, kas seko jūsu apmeklējumam, Saj. Viņš iesaistījās politikā, sākot ar 1882. gada pavasari, kad Klīvlends bija Ņujorkas gubernators. No dažām nejaušām Klīvlenda piezīmēm, no vairākiem apspriežu protokoliem un norādījumiem divās Klīvlenda vēstulēs es uzzināju, ka viņš Klīvlenda pirmo prezidenta pilnvaru laika kļuvis prezidentam tāds kā draugs. Kā tas noticis, to es nezinu, tas nav nekas sevišķs, nekas
pārsteidzošs. Viņa ietekme toreiz līdzinājusies nullei, vismaz cik es to varēju izzināt. Bet Kārmodijs jeb, kā mes tagad zinām, īstenībā Pikerings loloja šo draudzību, un savu kulmināciju šīs attiecības sasniegušas Klīvlenda prezidenta pilnvaru otrajā periodā. Arhīvā atrastie dokumenti skaidri pierāda, ka Klīvlends dažkārt paklausījis Kārmodijam, kā, protams, dokumentos viņu sauc un kā arī es turpināšu viņu godāt. Viņa ietekme nekad nav bijusi liela, un viņš nekad nav iespaidojis svarīgus notikumus, izņemot vienu gadījumu, un par to atrastie pierādījumi ir pārliecinoši. Klīvlends kļuva par prezidentu laika, kad Amerika gatavojās karot ar Spāniju Kubas dēļ, un karu ar savu bļaustīšanos centās vēl uzkurināt vairākas avīzes. Klīvlends cerēja izvairīties no kara; grupa cilvēku piedāvāja viņam gluži labu atrisinājumu, proti, lai viņš piesola Spānijai atpirkt Kubu. Tik daudz ir skaidri zināms, par to ir protokols un atrasti norādījumi visos pētījumos par Klīvlenda otro prezidenta pilnvaru laiku. Šim plānam bija jau precedenti: Lui- ziānas teritoriju nopirka no Francijas un Aļasku — no Krievijas. Ir pierādījumi, ka Spānija būtu apsveikusi iespēju izvairīties no kara, kurā, kā spāņi zināja, uzvarēt viņi nespēs. Šeit es atradu Pikeringa-Kārmo- dija vietu vēsturē. Es nezinu, ko viņš teicis, — tas mazumiņš ziņu, kuras atradu, ir skopas un saraustītas, taču viņš ir pierunājis prezidentu pretoties šim plānam. Un ir skaidrs: Kārmodija vienīgā nozīmīgā loma vēsturē ir negatīva, niecīga, varbūt pat tikai zemsvītras piezīme, ar kuru viņš, ja arī gribētu, neko daudz plātīties nevarētu. Cik man izdevās izpētīt, pec Klīvlenda otrās prezidenta pilnvaras laika par viņu nekas vairs nav dzirdēts.
Viņš apklusa, un es kādu brīdi sēdēju un māju ar galvu, pārdomādams Mesindžera teikto; tas mani interesēja.
— Nu, esmu laimīgs, ja varēju sniegt jaunas ziņas — ka Kārmodijs īstenībā bijis Pikerings —, lai arī cik nenozīmīgas tās tagad ir. Es pat mazliet priecājos, iedomājoties, ka vecais Džeiks Pikerings Baltajā namā patiešām uzmeties Klīvlendam par padomdevēju.
— Mēs arī velnišķīgi priecājāmies par jūsu sniegtajām jaunajām ziņām. Mēs cerējām kaut ko tamlīdzīgu izdibināt, un jums tas ir izdevies. Jūsu ieguldījums ir daudz svarīgāks, nekā jūs domājat, Rūb?
Rūbs pagriezās pret mani, pārmeta vienu kāju pār sava krēsla paroci un ierīkojās ērti, lai redzētu mani; viņš smaidīja to jauko smaidu, kuru redzot katrs jūtas laimīgs, ka ir draugos ar Rūbu, un tāpēc vēlas būt viņa pusē.
— Saj, jūs esat gaišs zēns, — Rūbs teica. — Jūs saprotat, ka šim Projektam ir jādod kādi praktiski rezultāti. Ir jau lieliski, ja tas palīdz paplašināt akadēmiskās zināšanas, taču ar to vien nepietiek. Nevar tērēt miljonus, atraut vērtīgus cilvēkus 110 cita darba tikai tāpēc, lai pievienotu vēsturei kādu niecīgu zemsvītras piezīmīti par cilvēku, par kuru agrāk neviens nekā nav zinājis. Jūsu panākumi — man šķiet, ka nav vārdu, lai varētu pateikt, cik ievērojami tie ir, — devuši iespēju realizēt Projekta otro fāzi, kurā eksperimenti jāvirza uz priekšu. Tikpat rūpīgi un piesardzīgi kā līdz šim. Un 110 tā radīsies milzīgs potenciāls ieguvums.
— … neaprēķināms ieguvums! — Esterhāzi iesaucās.
Rūbs pamāja ar galvu.
— … neaprēķināms ieguvums Savienotajām Val- stīm. Šī padome, visu apsvērusi, vienbalsīgi pieņēma lēmumu, kuru pēc tam saskaņoja Vašingtonā ar visaugstākajām un visiespaidīgākajām personām; mēs šodien gandrīz veselu stundu runājam ar Vašingtonu pa tiešo vadu.
Esterhāzi augšdelmi gulēja uz galda, rokas bija saņemtas, poza izskatījās brīva un nepiespiesta. Taču tagad viņš pārliecās tālu pāri galdam uz manu pusi, un, kad viņš saka runāt, es pamanīju, ka viņa rokas ir tik cieši sažņaugtas, ka pirkstgali kļuvuši pavisam balti. Pulkvedis nespēja savaldīties un pārtrauca Rūbu:
— Mes gribam, lai jus vēl vienu reizi atgriežaties atpakaļ. Tad, ja jus patiešām vēlaties, jūsu atlūgumu nekavējoties pieņems, un valdība būs jums ļoti pateicīga, to es varu jums apsolīt. Kad pienāks laiks, kā man liekas, ne jau mūsu mūžā, bet galu galā kādreiz tas notiks — kad pienāks laiks, kad tas vairs nebūs valsts noslēpums, jums tiks ierādīta cienījama un godpilna vieta mūsu valsts vēsturē. Jūsu atklājumi, Saj, ir padarījuši iespējamu šo nākamo soli, un tagad mēs vēlamies, lai jūs tos izlietojat. Jums jādodas atpakaļ un jāizdara tikai viens — jums jāatmasko «Kārmodija» noslēpums. Jums jāatklāj, kas viņš ir īstenībā, proti, klerks Pikerings, kas atbildīgs par Kārmodija nāvi, kas atbildīgs par ugunsgrēku. Jums, protams, tas nebūs jāpierāda, viņu ncieliks cietumā, netiesās, viņu pat neapsūdzēs. Bet viņš būs diskreditēts. Un to viņš ir pelnījis. Vai jūs varat to izdarīt, Saj?
— Bet… Iiapēc? Ko tas dos? — Es biju galīgi samulsināts.
Esterhāzi ņirdza aiz prieka, ka var man visu izskaidrot.
— Vai jūs nesaprotat? Tas ir loģisks nākamais solis, Saj, pavisam neliels un ļoti rūpīgi kontrolēts eksperiments … Mēs tikko manāmi grozīsim pagātnes notikumu gaitu. Līdz šim mēs izvairījāmies to darīt, pedantiski centāmies nekur neiejaukties un pareizi darījām. Tagad mēs no pieredzes zinām, ka risks nejauši pārveidot pagātnes notikumus ir uie- eigs. Un pat tad, ja pagatues notikumi grozās, patiesās sekas ir nenozīmīgas. Tagad ir pienācis laiks spert uz priekšu nākamo iēno soli — viegli un piesardzīgi mainīt pagātnes notikumus … par labu mūsu pašu laikam un mūsu valstij. Padomājiet par to! Mēs varam aizkavēt, ka Kārmodijs jeb Pikerings, kas, ka mēs tagad zinām, viņš ir, kļūst par Klīvlenda padomnieku, kaut arī pavisam neievērojamu. Ir nenoliedzams iemesls spriest, ka tas patiesi var radīt pārmaiņu mūsu vēstures gaita. Ja Kuba 1890. gada kļūtu par pastāvīgu Amerikas īpašumu … — Viņš pasmīnēja. — Nu, man nav jums jāklāsta, kāds labums no ta celtos. Vārds «Kastro» paliks nezināms, uz visiem laikiem nepazīstams. Tas ir nakamais solis, Saj, ja tas izdosies, mēs iegūsim tūlītēju labumu un — kas ir vēl svarīgāk — varēsim izdarīt pat lielākās izmaiņas. Ak dievs … — Viņa balss aiz bijības pieklusa. — Izlabot pagātnes kļūdas, kuras nelabvēlīgi iespaidojušas tagadni, — kāda neticama izdevība.
Mēs sēdējam pilnīgā klusumā. Es biju apdullis. Es apzinajos, ka esmu parasts cilvēks, kas pat pieaudzis vel ilgi saglabā bērnībā radušos priekšstatu, ka cilvēki, kas plašā mērogā nosaka mūsu dzīvi, ir gudrāki nekā citi un viņu spriedums ir pareizāks par mūsu, pārējo, spriedumu, ka viņi ir inteliģentāki. Līdz Vjetnamas notikumiem es pilnīgi nebiju aptvēris, ka dažus no vissvarīgākajiem visu laiku lēmumiem var pieņemt cilvēki, kas īstenībā nezina vairāk par mums pārējiem un nav gudrāki kā lielākā daļa no mums. Ka ir pat iespējams, ka mans uzskats un spriedums var būt tikpat labs, varbūt pat labāks nekā politikāņu uzskati un spriedumi, pie tam viņu lēmumiem ir tālejošas sekas. Kaut kas no bērnu dienu bijības un autoritātes cienīšanas vēl bija atlicis. Un man, sēžot pretim Esterhāzi pie rakstāmgalda, — telpā valdīja klusums, visi vēroja mani, gaidīja, ko atbildēšu, — šķila, ka ta bulu nekaunība, ja parastais Saimons Morlijs apšaubītu šis padomes lēmumu. Un to cilvēku spriedumu Vašingtonā, kuri to bija akceptējuši. Tomēr es zināju, ka man tas jādara. Un es to darīšu.
Tomēr es apmulsumā stomījos, runāju slikti un juceklīgi. Es pat iesaku, ka man šķiet, ar vismazsva- rīgako iebildumu.
— Iet atpakaj ar nodomu diskreditēt Džeiku? Izpostīt vina dzīvi? Es… vai kādam ir tiesības to darīt?
— Sis cilvēks ir sen miris, Saj, • Esterhāzi sacīja iejūtīgi ka vientiesītim, kuru negrib apvainot.
— Tagad nozīme ir tikai mums.
— Viņš nebūs miris tur, kur es viņu sastapšu.
— Tā jau ir, Saj, tomēr daudzi cilvēki upurē nesalīdzināmi vairāk, nekā būs jāupurē viņam. Savas dzimtenes labā.
— Bet es ar viņu pat neaprunāšos par to!
— Nerunā arī ar citiem — viņus tikai iesauc armijā.
— Var būt, ka arī viņiem vajadzētu pajautāt, vai viņi to vēlas.
— Kā jūs to domājat? — Pulkvedis patiesi nesaprata.
Var būt, ka ir nepareizi piespiest cilvēku pret paša gribu iestāties armija un nogalināt citus cilvēkus.
Viņi visi tikai blenza uz mani un tiešām nesaprata, ko es saku, un es atģidos, ka strīdos no nepareizā viedokļa. Es turpināju:
— Pulkvedi, Rub, mister Fesenden un profesor Mesindžer, klausieties: vai tas būs pareizi — grozīt pagātnes notikumus? Es domāju par to, vai gan kāds zina, vai ir labi to darīt? Kas var būt pārliecināts par to?
— Nu, nolādēts, mēs varam būt pārliecināti par to! — Esterhāzi iesaucās. — Vai jus noliedzat, ka būtu velnišķīgi labi, ja Kuba jau sen būtu Savienoto Valstu īpašums, nevis komunistu valsts deviņdesmit jūdžu no mūsu kontinenta?
Es paraustīju plecus.
— Nē, tā nav, ka es to noliegtu. Nav taču nozīmes tam, ko es domāju, tas nav būtiski, jo varbūt es kļū- dos. Kas var būt pārliecināts, ka Kuba kādreiz nodarīs mums kādu ļaunumu? Tā ir briesmīgi maza un līdz šim nav mums nekādi kaitējusi.
— Bet vai viņi nemēģināja? — Esterhāzi gandrīz kliedza.
Klusi, mēģinot nomierināt satrauktos prātus, Fesen- dens piebilda:
— Raķešu krīze.
It kā viņš pieklājīgi atgādinātu kaut ko, kas būtu varējis izkrist man no prāta.
— Nu ja, taču, pēc Roberta Kcncdija domām, tie bija militāristi, kas mēģināja Dž. F. K.
— Vai jūs domājat, ka tā nebija? — Esterhāzi le daini pajautāja. — Vai mums vajadzēja atļaut simtiem tūkstošu amerikaņu kareivju nomirt Japanas krasta?
Es nezinu. Kas zina? Man šķiet, ka lielāko daļu visādu vissvarīgāko lēmumu pieņem cilvēki, kuri ari nezina. Tikai paši iedomājas, ka zina. Viņi zina, ka ir pareizi un nepieciešami saindēt gaisu ar radioaktīvajām vielām. Viņi zina, ka mūsu ģenētiku atklājumi jāizmanto, lai radītu jaunas un drausmīgas slimības. Un ka viņiem nav jāprasa piekrišana deviņdesmit deviņiem un deviņām desmitdaļām procentu, proti, mums pārējiem. Un tagad, kad atkal viens zinātnieks — doktors Dancigers ir izdarījis šo milzīgo atklājumu, viņš sēž mājās, izmests no Projekta ka nepiemērots, kā tāds, kas nespēj izlemt, ko darīt ar šo atklājumu. Bet jūs neesat nepiemēroti. Atkal ir reize, kad jūs zināt, ka vislabākais, ko var izdarīt ar šo atklājumu, ir iznīcināt Kastro Kubu. Nu, bet kā jūs to zināt? Kas ir devis šai mazajai saujiņai cilvēku, kuri piesārņojuši visu apkārtējo vidi, — kas deva viņiem dievišķīgo varu kontrolēt mūsu, pārējo, dzīvi un nākotni? Par lielāko dalu no viņiem mēs nekad neesam neko dzirdējuši, un — drošs kā bankā — mēs neesam viņus ievēlējuši! — Es sēdēju un noskatīju viņus visus pēc kārtas, tad sāku runāt klusākā balsī. — Pat ja jums ir taisnība attiecībā uz Kubu, un var būt, ka jums ir arī, — paskatieties, pie kā tas noved. Tas noved pie aizvien lielākām un lielākām izmaiņām; saujiņa cilvēku ar militāristu smadzenēm no jauna pārrakstīs pagātni, tagadni un nākotni saskaņā ar savam idejām par to, kas ir vislabākais visai pārējai cilvēcei. Nē, ser, nē, džentlmeņi, es atsakos!
Esterhāzi nāsis bija niknuma nekustīgi iepletušās un nobālušas. Sakodis zobus, viņš dziļi un lēni caur degunu ievilka elpu, piepildīdams plaušas ar gaisu, lai uzbruktu man. Rūbs to pamanīja un, pirms Esterhāzi paspēja atvērt muti, teica:
— Atļaujiet man. — Un es viņa balsi izdzirdu komandas toni un pārsteigts sapratu, ka tā ir pavēle - majors Prīns pavēl pulkvedim Esterhāzi. Es atskārtu, ka vēl neesmu izpratis īstas attiecības Projektā. Esterhāzi cieši saknieba lupas un paklausīja. Rūbs pagriezās pret mani un saka runāt rāma, vienmuļa balsī, nemaz necenšoties man iztapt vai mani nomierināt, tikai vienkārši izskaidroja faktus, atļaudams man tos pieņemt vai ari noraidīt.
— Mēs ļoti nožēlosim, ja jūs atteiksieties, pašlaik jūs esat vislabākais darbinieks. Mūsu meklējumi turpinās bez pārtraukuma, bet atrast piemērotus ļaudis nav kļuvis ne par matu vieglāk. Un tomēr … tos var atrast, un tie ir atrasti. Turklāt citās Projekta daļās darbs turpinās; jūsējais nav vienīgais. Cilvēks, kas dažas sekundes pabijis viduslaiku Parīzē, atkal bija tur. Pirms dažām dienām mēs uz divdesmit minūtēm sasniedzām Denveru 1901. gadā. Ziemeļu Dakotā mums neveicās, neveicās arī Vimī, neveicās Montānā. Un mums Projektā ir nopietnas raizes arī par Vin- fīldu Vermontas štatā. Cilvēkam, kas tur darbojās, veicās. Viņš ieradās tur divas reizes, bet pēc otrā «ceļojuma» vairs neatgriezās. Mēs nezinām, kāpēc; ir kāds puslīdz ticams minējums, bet zināt mēs nezinām. Uz ko es mērķēju? Es jums atklāti un godīgi saku, ka mums ir nopietnas grūtības un problēmas. Es jums saku, ka pašlaik jūs varbūt esat vislabākais no mūsu darbiniekiem, kādu otru diez vai atradīsim. Es jums saku, mēs ļoti ceram, ka jūs pārdomāsiet. Bet es jums saku arī, ja jūs nepārdomāsiet… — Viņš apklusa un bez smaida acīs skatījās uz mani, tad mierīgi un kategoriski pabeidza teikumu: — … mēs vienkārši dabūsim kādu citu. IJ11, ja eksperiments nevarēs notikt 1882. gadā Ņujorkā ar Džeikobu Pikeringu, tad mēs izdarīsim citu eksperimentu citā vietā, c ita laikā un ar kādu citu. Man nav nekādas intereses ar jums strīdēties. Tikai saprotiet vienu: to tomēr izdurts.
Rīibs vairākas sekundes sēdēja gluži nekustīgs, skatīdamies man cieši acīs. Tad viņš atļāvās pasmaidīt — tas bija tikai viņa senā smaida atspulgs.
— Es piekrītu jums, — viņš turpināja. — Ne jau visam un ne jau vissvarīgākajam, ko jūs teicāt, tomēr lielai daļai no tā, ko jūs sacījāt un ko domājat. Tas, ko jūs jūtat, dara jums godu. Bet, Saj, es varu tikai atkārtot: kaut ar visu iespējamo piesardzību, mēs tomēr darīsim to. Tagad nesteidzieties, pasēdiet un pārdomājiet, pēc tam pasakiet mums, ko gribat darīt. Lai kāds arī būtu jūsu lēmums, to pieņems bez kavēšanās un tālākiem argumentiem un spriedelēšanas.
Es sēdēju dažas ļoti garas minūtes un domāju daudz intensīvāk neka jebkad agrak. Mesindžers saka runāt, taču pulkvedis Esterliāzi pacēla roku un noteica:
— Pagaidiet!
Es pacēlu acis. Esterhāzi bija atzvēlies savā krēslā tīšuprāt vaļīgā pozā, gaidīdams, ļaudams man noprast, ka man ir tik daudz laika pārdomām, cik vēlos. Atkal klusums, ilgs klusums, tad es pēkšņi paskatījos uz viņiem.
— Labi. Mana sirdsapziņa ir tīra, es darīju, ko spēju, lai jūs pārliecinātu, ka man ir taisnība, un es vēl aizvien domāju, ka man ir taisnība. Un, ja par sēdi rakstīs protokolu, es gribu, lai tajā atspoguļo manis teikto. Bet tagad … labi, Rūb, uz to, ko teicāt, citas atbildes nav. Ja to darīs, neskatoties uz to, ko es domāju, jūtu vai daru, tad es pats gribu to paveikt. Es to iesāku un labāk vēlos pats arī novest līdz galam. Jo ir kaut kas, ko es varu izdarīt labāk nekā kāds cits, un es prasu, lai ļauj man to darīt. Es rīkošos, kā vēlaties, jo zinu, ka to pašu vai ko līdzīgu tikpat izdarīs, bet es pieprasu, lai man ļauj būt pēc iespējas saudzīgam pret Džeiku Pikeringu. Es neaicināts iejaucos viņa dzīvē, nodarīju viņam jaunu, kaut gan domāju, ka mana rīcība ir attaisnojama. Bet es negribu viņu iznīcināt. Ļaujiet man rīkoties tā, lai viņš tiktu diskreditēts tikai tais šaurajās aprindas, kurām ir nozīme jums. Ar to jūsu vēlēšanās būs izpildīta tikpat labi kā tad, ja es šo cilvēku pilnīgi iznīcinātu. Viņa nākotne ir pietiekami briesmīga; dieva dēļ, atstāsim viņam vismaz kaut ko. Ja jūs tam piekrītat, tad es to izdarīšu. Bet pēc tam es aiziešu no Projekta.
Visi bija apmierināti. Rūbs un Esterhāzi tūlīt piekrita. Mēs visi piecēlāmies kājās, padomes locekļi kratīja manu roku, apliecinādami, ka man nebūs jānožēlo, ka viņi neesot pārdroši, ka viņiem esot jāpārliecina daži varcn prātīgi, atbildīgi un ārkārtīgi iespaidīgi ļaudis Vašingtonā, ka tiks ievērota pilnīga drošība. Tagad viņi atkal telefonēšot uz Vašingtonu. Kad es varēšot doties atpakaļ? Teicu, ka man nepieciešams neilgs laiks savu darīšanu nokārtošanai. Kā būtu, ja es dotos «ceļojumā» pēc nedēļas? Rūbs piekrita, ka tas būšot lieliski. Es apvaicājos par Oskaru Rosofu un Mārtiņu Lāstfogelu; man viņi patika, un es labprāt viņus satiktu. Esterhāzi man pastāstīja, ka Oskars esot aizgājis no Projekta — viņam jārūpējo- ties pašam par savu praksi, un, kā par nelaimi, esot pagājis laiks, kuru viņš bija piekritis palikt Projektā. Protams, tas varēja tā būt, tas bija iespējams, taču es neticēju; man prātā ienāca doma, kaut gan zināju, ka tā var būt arī aplama, ka Oskars aizgājis, protestējot pret Projekta uzņemto kursu. Mārtiņš bija atgriezies universitātē.
Kad visi stāvējām un tērzējām, es izspiedu smaidu un noturēju minirunu — man šķiet, pateicu trīs teikumus:
— Nu jā, mēs visu esam izlēmuši. Es darīju, ko spēju, lai jūs savu nodomu grozītu, man liekas, ka inan bija tas jādara. Tomēr man jāatzīstas . .. ja jūs turpināsiet eksperimentus ar mani vai bez manis, man tomēr velnišķīgi gribētos tajos piedalīties.
Un viņi visi smaidīja, un, parādot man cieņu, pat aplaudēja, paris reižu paklusām sasizdami plaukstas.
Es neko daudz nestāstīšu par savu apciemojumu pie Keitas. Tas nebija izdevies; Keita gaidīja picve- dam preces un nevarēja atstāt veikalu, tāpēc mums labu laiciņu vajadzēja sarunāties tur, un ik pēc brīža mūs partrauca pircēji. Pa to laiku es klīdu pa veikalu, gaidīdams, kad pircējs aizvāksies pie joda, un centos neizrādīt savu nepacietību.
Protams, ka es pastāstīju Keitai par «ceļojumu» —• tas bija Projektā lietotais vārds, un ari es biju pie tā pieradis. Protams, ka mans stāstījums Kcitu valdzināja. Biju jau gandrīz beidzis, kad atveda pēdējās preces, un Keitai bija jāpārbauda četras kartona kastes ar rūpīgi ietītiem antīkiem stikla priekšmetiem, salīdzinot tos ar pavadzīmi, lai varētu to parakstīt. Un tad beidzot — veikala slēgšanas laiks vēl nebija pienācis, tomēr bija jau diezgan vēls, — Keita aizslēdza veikalu un mēs uzgājām augšā.
Uzlikusi vārīties kafiju, viņa vispirms iegāja guļamistabā un paņēma sarkano kartona mapi. Un, kamēr es pabeidzu savu stāstījumu, mēs vēlreiz apskatījām garo, zilo aploksni un zīmīti. Kad beidzām runāt, Keita skaļi nolasīja pēdējo teikumu: «Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.» Keita skatījās uz mani un māja ar galvu; tagad bija saņemta atbilde uz jautājumu, par kuru viņa bija lauzījusi galvu visu mūžu.
— Es tik bieži to iztēlojos: atskan šāviens, un sieviete, kas dzīvojusi kā viņa sieva, skriešus metas iekšā, — Keita teica.
— Pie miroņa, uz kura krūtīm ietetovēts vārds «Džūlija».
Viņa pamāja ar galvu.
— Jā. Viņa viena pati nomazgāja un apģērba viņu. Neviens cits nedrīkstēja redzēt tetovējumu.
Es turēju rokā zilo aploksni un, pēdējo reizi paskatījies uz to, atdevu atpakaļ Keitai un paņēmu no viņas mazo momentuzņēmumu. Atkal skatījos attēla uz skaidro, aso kapakmeni, zem kura misis Endrū Kārmodija bija apbedījusi Džeiku. Uz pieminekļa nebija varda; viņa bija dzīvojusi ar viņu kā ar savu vīru, taču apbedīt kā savu vīru viņa to negribēja. Uz akmens Džilisā Montānas štatā ir punkti, laika gaitā cietušās iedobītes veido deviņstarainu zvaigzni aplī. Tikai tagad tas vairs neizskatījās pēc kapa pieminekļa. Noapaļotā virsa, taisnie sāni, īsais, mazais akmens man izskatījās tāds pats, kādu to bija redzējusi sieviete, kas to bija pasūtījusi: tas bija Džeika Pikeringa zābaka papēdis akmenī, kādas deviņpadsmitā gadsimta melodrāmas epilogs.
Keita nolika mapi, ielēja kafiju, mēs sēdējām, maziem malciņiem sūcām kafiju un runājāmies, gaidīdami, kad tiks pateikts tas, kas bija jāpasaka. Es pēkšņi neveikli ieteicos:
— Mums abiem nekas nesanāca.
— Nē. Es nezinu, kāpēc. Vai tu zini?
Es papurināju galvu.
— Es biju pārliecināts, ka sanaks. Bet tad mēs sasniedzām kādu punktu …
Keita negribēja vairāk par to runāt.
— Un nekas nenotika. Nu, Saj, dažreiz tā gadās. Ko vairāk var pateikt? Tā nav mūsu vaina. Ar varu tur neko nevar darīt. Nevaino sevi.
Kad gāju uz mājām, mani sagrāba šaubas, un viss kļuva drūms. Vai man bija iespējams doties atpakaļ un nodzīvot savu mūžu kopā ar Džūliju? Vai, zinādams nākotni, es to spēšu? Vai varēšu dzīvot deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā un skatīties uz bērniem ratiņos, zinadams, kas viņus sagaida? Tā bija zudusi pasaule; īstenībā gandrīz visi bija jau sen miruši. Vai es patiešām varēšu tajā iedzīvoties?
Nākamajā nedēļā necentos par visu vari rast atbildi uz šo jautājumu un ļāvu tam nogrimt apziņas dziļumos. Es pabeidzu vairākus zīmējumus un sāku rakstīt šo stāstījumu, strādāju nepārtraukti un ātri, rakstīju ar roku, jo man nebija rakstāmmašīnas. Pārtraucu darbu tikai ēdienreizēs un šad tad izgāju pastaigāties, bet gandrīz citu neko nedarīju. Tas man netieši palīdzēja izdomāt, kā rīkoties, kaut gan mans prāts to vēl tieši nebija izlēmis. Palaikam domāju par Rūbu Prīnu, un tas mani uzjautrināja: ja viņš zinātu, ko es daru, viņš gribētu uz katras lappuses uzspiest zīmogu «Konfidenciāls» vai vislabāk tās visas sadedzināt. Tas man arī būs jādara, ja nedošos pie Džūlijas un neņemšu manuskriptu līdzi. Man bija draugs rakstnieks, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kas kādreiz pārskatīs lielās, bojā ejošās seno reliģisko pamfletu kaudzes reto grāmatu nodaļā Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Ja es došos pie Džūlijas, man šķiet, es to pabeigšu, un tad — kad gan bibliotēka tika nodibināta, vai 1911. gadā? — es to varēšu nolikt tādā vietā, kur viņš to kādu dienu noteikti atradīs. Sēdēdams pie sava virtuves galda un rakstīdams, es smaidīju, man patika šī doma; vismaz es jutu, ka manai rakstīšanai ir kāds tālāks mērķis.
Rūbs zvanīja katru dienu un šajā nedēļā divas reizes atnāca pie manis. Viņš vienmēr vispirms piezvanīja un uzmanījās, lai nerastos iespaids, ka viņš mani kontrolē, kaut gan tieši to jau viņš darīja. Katru reizi sarunājoties, ļāvu viņam noprast, ka neesmu pārdomājis.
Pēdējā dienā es piezvanīju doktoram Dancigeram, viņa numurs bija telefona grāmatā. Viņš atbildēja pēc piektā signāla, tieši tad, kad es ar tīru sirdsapziņu grasījos nolikt klausuli. Kad sākām runāt, es vēlējos, kaut būtu nolicis klausuli par vienu signālu agrak, jo sapratu, ka kaut kādā noslēpumainā veidā, ka tas dažkārt gadās, doktors pēkšņi ir novecojis, un es jutos laimīgs, ka neredzu viņu. Doktora balss trīcēja, viņš bija vecs un salauzts, un pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņš dzīvo sava mūža pēdējās dienas. Dancigers uzstāja, lai pastāstu viņam, ko Esterhāzi un Rubs man teikuši. Un man šķita, ka viņam ir tiesības to prasīt. Viņš nebija neko zinājis, neviens viņam to nebija pateicis. Doktors bija satraukts, viņa balss drebēja un gandrīz aizrāvās; es šausmīgi nobijos, ka viņš patiesi varētu sākt raudāt, bet, protams, to viņš nedarīja. Man bija vajadzējis to zināt. Viņš bija pēkšņi novecojis un droši vien drīz mirs, taču nebija vīrs, kas ļautu sevi tik ļoti pārvērst. Viņš bija pārskaities.
— Apturiet viņus! — viņš kliedza smalkā balsī klausulē man pie auss. — Jums viņi jāaptur! Apsoliet, Saj! Saj, jūs viņus apturēsiet!
Protams, ka es piekritu, jā, es noteikti to izdarīšu, ieklausīdamies savā balsī un cerēdams, ka tā skan pārliecinoši.
Nedēļu pēc savas atgriešanās biju atkal atpakaļ Dakotā, ģērbies drānās, kas man tagad šķita gandrīz ierastākas nekā tās, ko biju atstājis savā dzīvoklī. Es biju pavadījis šeit pēdējo nakti un lielāko daļu nākamās dienas, ne jau tāpēc, ka tas man vēl butu nepieciešams, lai nokļūtu Džūlijas laikā, kā es to tagad saucu. Es darīju to tikai tāpēc, ka šeit jutos vientulīgāks un brīvāks nekā savā dzīvoklī, cenzdamies izlemt vissvarīgāko jautājumu, kādu jelkad šeit, šķīstītavā starp divām pasaulēm un diviem laikmetiem, biju izšķīris.
Nesniga, taču februāra debesis augu dienu bija pelēkas, redzēt nevarēja visai tālu; droši vien drīz uznāks sniegs. Un beidzot, labu bridi pēc tumsas iestašanās, es izgāju no dzīvokļa, nokāpu lejā un pagriezos uz ielu 1111 parku tieši man priekšā. Pa ielu brauca automobiļi, to riepas švīkstēja uz mitrā asfalta, es stāvēju ietves malā un gaidīju. Iedegās zaļā gaisma, es šķērsoju ielu un iegāju parkā, sameklēju solu un apsēdos. Dziļajā parka klusumā es gaidīju un — vienkārši ļāvu uzkrāties pārvērtībai. Kad beidzot piecēlos un paskatījos apkārt uz kokiem, kas naksnīgo debesu gaismā meta uz sniega ēnas, parks izskatījās tāds pats. Es biju pilnīgi pārliecināts un zināju, kur atrodos; kad atkal iznācu uz Piektās avēnijas, man garam lēnītēm aizgrabcja vieglais preču furgons, zirgs bija noliecis galvu un izskatījās nodzīts; pie ratu pakaļējās ass šūpojās petrolejas laterna. Uz ielas man garām pagāja sieviete melnā, ar spalvām izgreznotā cepurē un garos, tumšos svārkos, kurus viņa bija saņēmusi uz augšu un turēja kādu collu no mitrajiem bruģakmeņiem.
Es pagriezos uz dienvidiem pa šauro un kluso Piekto avēniju ar savrupmājām abās tās pusēs un, iedams garām, ieskatījos dzeltenīgi apgaismotajos logos: ieraudzīju plikpaurainu vīru ar bārdu, viņš lasīja vakara avīzi; gaisma no kamīna, kuru nevarēju redzēt, sarkanīga atspīdēja uz palodzes; istabai cauri izgāja kalpone ar baltu priekšautu un aubīti; sieviete aizdedzināja vaska svecītes kādu mēnesi vecā Ziemsvētku eglītē par prieku gadus piecus vecam zēnam, kas stāvēja viņai blakus.
Es aizgāju tālu, neko nedomājot, tikai gaidot, ko jutīšu. Apstājos viņpus ielas pie parka žoga dzelzs margām, skatījos uz augstajiem, apgaismotajiem logiem Grernersijparkā 19. Es nostāvēju tur dažas minūtes; kāds atri pagāja garām pirmā stāva logam,
es nevarēju pazīt, kurš tas bija. Paliku uz vietas tik ilgi, kamēr nosalu un kājas aukstumā kļuva nejūtīgas. Tomēr es negāju iekšā; pēc kāda laika es aira gaitā devos projām.
Ziemeļos no Medisonskvēra Brodvejā es gāju pa Rialto — Ņujorkas teātru rajonu tad, kad Brodvejs vēl bija Brodvejs. Iela bija pieblīvēta ar nomazgātām un nopulētām ekipāžām. Ietves bija cilvēku pilnas, vismaz puse no viņiem bija vakartērpos, viņu sarunas pieskanēja nakti, un gaisā jautās satraukums un tuvās izpriecas gaidas.
Taču es paliku ārpus tā. Es steidzos garām apgaismotajiem teātriem, restorāniem un lielajiem hoteļiem, līdz sasniedzu Gilsijhauzu starp 29. ielu un 30. ielu. Foajē pie cigāru pārdevēja es nopirku garu, tievu, abos galos stūraini apgrieztu cigāru un noglabāju to svārku iekškabatā. Izgājis laukā, šķērsoju 30. ielu un apstājos pie teātra, kas izskatījās un arī bija pavisam jauns: ar lieliem blokburtiem blakus ieejām bija uzkrāsota izkārtne «Voleka teātris». Tieši man priekšā kāds vīrietis, iespiedis padusē spieķīti ar sudraba rokturi, salocīja savu cilindru, tad pieturēja foajē durvis un ielaida meiteni, ar kuru kopā viņš bija. Viņi iegāja iekšā, un es viņiem sekoju. Foajē bija pārvarīgi krāšņs. Visur bija tumši zilas un sarkanbrūnas portjeras, apzeltīti un apsudraboti rotājumi, pulēts, tumšs koks un bagātīgi izgreznotas lustras. Kāpnes abos foajē galos aizvijās uz balkoniem.
Paskatījos pa stikla durvīm; sieviete, kuru gaidīju, vēl nebija atnākusi, un es nostājos vienā pusē pie sienas un klausījos satrauktajā čaloņā, kas pildīja foajē, taču pats paliku it ka ārpus tas.
Aizritēja minūtes, varbūt četras, varbūt piecas, tad es viņu ieraudzīju —• sakumpušu sievu, kas gāja, kājas vilkdama. Viņai bija sirmi mati, mugurā vīrieša mētelis bez pogām, jostas vietā apsieta aukla, kurpes sānos atplīsušas, zem zoda sasieta šalles skranda. Viena roka viņa nesa groziņu, kas bija gandrīz pilns ar spīdīgiem sarkaniem āboliem; viņa apstājās ietves vidu un sāka savu bezgalīgo kladzināšanu:
— Āboli, āboli, āboli. Nopērciet ābolus, nenokavējieties. Āboli, āboli. Ābolu Mērijas vislabākie āboli. Noperciet tos, pērciet tūlīt. Pasteidzieties, pasteidzieties. Ābolu Mērija jums saka — pasteidzieties!
Es stāvēju un vēroju: tikai viens no trim vai četriem vīriešiem, kuri pasniedza sievai kādu monētu, paņēma ābolu, taču neienāca teātrī, bet aizgāja tālāk, kozdams ābolā. Pārējie ienāca iekšā vai apstājās uz ietves.
No ekipāžām nepārtraukti kāpa laukā cilvēku grupiņas. Piestāja atkal viena, no tās izkāpa ģimene; visi bija vakartērpos — bārdains tevs ar rubīna saspraudi iestīvinātā baltā krekla priekšā, māte, patīkama, smaidīga sieviete sārtā tērpā un pelēkā apmetnī, un divas meitenes; viena izskatījās mazliet pāri divdesmit gadiem, otra bija jaunāka. Abas meitenes salocītos apmetņus bija pārmetušas pār roku; vecākā meitene bija pelēkā kleitā ar sarkanas lentes pušķiem, jaunākā bija ģērbusies brīnišķīgā salāt- zaļā samta tērpā bez jebkādiem rotājumiem. Kad viņa smaidīja, ienākdama pa durvīm, kuras tēvs pieturēja, lai ielaistu savu ģimeni, viņa izskatījās apburoša.
Foajē viņi sastapa draugus un apstājās, tērzēja un smējās, un es vēlējos noklausīties, ko viņi runā, taču nevarēju; es stāvēju un skatījos laukā uz Ābolu Mēriju, kas uz ietves skandēja savu sakāmo. Un pēc nepilnas minūtes nāca viņš, vakartērpā, gludi skūts, ar ūsām, veikli izlocīdamies starp ļaudīm, kas stavēja uz ietves; slaids, ļoti gara auguma, skaists vīrietis, vecāks par divdesmit gadiem. Foajē durvis man blakus nepārtraukti vērās ciet un vaļā; kad vīrietis apstājās uz ietves blakus Ābolu Mērijai, es dzirdēju viņu sakām vārdus, kurus es gandrīz varētu izrunāt reizē ar viņu:
— Te nu jūs esat, Mērij. Labu laimi jums un labu laimi man!
Un es redzēju pazibam zelta monētu, kuru viņš iespieda sievietei rokā. Viņa skatījās uz savu sauju, tad pacēla acis uz vīrieti.
— Lai dievs jūs svētī, ser, ai, lai dievs jūs svētī! — viņa skaļi iesaucās, un tad manas lūpas klusītēm kustējās gandrīz unisonā ar viņas lūpām: — Šis vakars nesīs jums svētību, pieminiet manus vārdus!
Es ātri paskatījos pa kreisi. Ģimene atvadījās 110 saviem draugiem un lēnām devās uz kāpnēm, bet viņu draugi — uz galvenajām partera durvīm. Vīrietis, kuru biju novērojis uz ietves, nāca pie durvīm, kur stāvēju es, un izstiepa roku pēc turekļa. Es pacēlu vienu roku pie savas svārku krūšu kabatas, ar otru atgrūdu vaļa durvis.
— Piedodiet, ser, — es smaidīdams teicu, nostādamies viņam ceļa un lēni celdams pie mutes cigāru. — Vai jums, lūdzu, nav uguns?
— Protams. — Viņš izņēma sērkociņu, pacēla kāju, lai uz pazoles sausās vietas uzrautu to, tad, ar otru roku sargādams liesmiņu, pielika sērkociņu pie mana cigāra. Ar smagu sirdi, galvu nodūris, nespēdams paraudzīties viņam acīs, es aizkūpināju cigāru.
— Pateicos, — es sacīju; ar vienas acs kaktiņu es varēju redzēt tālās balkona kāpnes un meiteni bāli zaļajā tērpā kāpjam augšup.
— Priecājos jums pakalpot. — Vīrietis ārpusē pie durvīm nodzēsa sērkociņu un man garām iegāja foajē un paskatījās apkārt. Bet nebija nekā, kas viņu varētu interesēt. Uz kāpnēm pēdējo reizi pazibēja bāli zaļais samts, taču, man šķiet, viņš to pat nepamanīja. Izņēmis no baltās vestes kabatas biļeti, viņš šķērsoja vestibilu un iegāja partera foajē.
Es nogriezos pa tumšu Brodveja šķērsielām; bija dīvaini iedomāties: ja es vēlreiz ieietu — kaut gan zināju, ka nekad vairs to nedarīšu, — lielajā noliktavā ar Bīkiju izkārtni, tur iekšā būtu seši pamatīgi stāvi pilni ar visādiem krāmiem, un cita nekā nebūtu. Un, ja es armijā sadzītu pēdas majoram, kuru sauc par Rubinu Prīnu, var būt, ka es atrastu šo stūrgalvīgo mazo agrāko futbolistu ar brīnišķīgo smaidu. Viņš, ģērbies kārtīgā haki krāsas formas tērpā, sēdētu pie galda un, iekšēji pārliecināts par savu taisnību, plānotu dievs vien zina kādu šausmīgu nelietību. Un viņš mani nepazītu.
Doktoram Dancigeram es pa telefonu biju atkārtojis solījumu, lēmumu, ko biju pieņēmis dienā, kad atrados aci pret aci ar Rubli Prīnu un Esterhāzi. Tagad es savu solījumu biju izpildījis. Un vīrietis — seja bija ļoti līdzīga —, kurš būtu kļuvis doktora Dancigera tēvs, un meitene zaļajā tērpā, kura būtu kļuvusi viņa mate, tagad nekad par tiem nekļūs.
Bet tās bija domas, kas vairs nepiederēja manam laikam. Tagad tie bija notikumi tālā nākotnē, kurai es vairs nepiederēju. Es aptaustīju nepabeigto manuskriptu savā krūšu kabatā un paskatījos apkārt pasaulē— tagad manējā. Uz gāzes apgaismotajām savrupmājām man blakus. Uz naksnīgajām ziemas debesīm. Arī šī pasaule nebija pilnīga, bet — es dziļi ievilku elpu, juzdams asu dzestrumu ieplūstam plaušās, — gaiss vēl bija tīrs. Upes vēl plūda svaiga ūdens pilnas, kādas tās bijušas kopš laika gala. Un pirmais šausmīgais demoralizējošais karš notiks tikai pēc gadu desmitiem. Es nonācu pie Leksingtonas avēnijas,pagriezos uz dienvidiem un — ielas galā mani gaidīja Gremersijparka dzeltenās ugunis — devos uz 19. maju.
Džeks Finejs
STARP DIVIEM LAIKMETIEM Redaktors 0. Jansons Māksi, redaktors G. Ķrulojs Telin. redaktore V. Kalve Korektore L. Brahmane
Nodota salikšanai 1975. g. 30. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1976. g. 12. janvarī. Tipogrāfijas papīrs Nr.l, formāts 70X100/32. 15,0 fiz. iespiedi.; 25,20 uzsk. iespiedi.; 22,82 i/.devn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 1 rbl. 32 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipografijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasut. Nr. 415.
I Uti
I 415
7 <15
iriniju Sicīlijā un Normandijā.