P ēters Hēgs

Klusā meitene

1

Mūsu TevsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un Kaspers prata to saklausīt. Vislabāk tai īsajā, neaizsargātajā mirklī, kad cilvēki bija tuvu, bet vēl nenojauta, ka viņš klausās. Tāpēc viņš gaidīja pie loga, ari tagad.

Bija auksts. Kāds mēdza būt tikai Dānijā, un tikai aprīlī. Kad ļaudis plānprātīgā jūsmībā par gaismu izslēguši centrālo apkuri, kažoku nodevuši labošanā, aizmirsuši uzvilkt garās apakšbikses un devušies laukā. Un tikai tad, kad jau par vēlu, atskārtuši, ka gaisa temperatūra ir ap nulli, gaisa mitrums deviņdesmit procentu un vējš pūš no ziemeļiem, iziet cauri drēbēm un ādai un apkļauj sirdi, piepildot to ar sibīrisku grūtsirdību.

Lietus bija saltāks par sniegu un smalks, blīvs un pelēks kā zīda pārklājs. No pārklāja izbrauca garš melns volvo ar tonētiem stik­liem. No mašīnas izkāpa vīrietis, sieviete un bērns, un pirmajā mirklī viss šķita daudzsološi.

Vīrietis bija garš un plecīgs, un radis dabūt savu, un spējīgs for­mēt apkārtni, ja nedabūja. Sieviete bija blonda kā kalnu šļūdonis un izskatījās par miljonu, un atstāja iespaidu, ka ir pietiekami apķērīga, lai pati būtu to nopelnījusi. Meitenei bija dārgas drēbes un cienī­gums. Viņi izskatījās pēc svētās un naudīgās ģimenes fragmenta.

Viņi nonāca pagalma vidū, un Kasperam radās pirmā nojausma par viņu toņkārtu. Tas bija re minors, vissliktākajā izpausmē. Kā "Tokātā un fūgā re minorā". Vareni, liktenīgi mūzikas pīlāri.

Tad viņš atpazina meiteni. Tieši reizē ar atpazīšanu iestājās klusums.

Tas ilga īsu mirkli, varbūt sekundi, varbūt i ne tik. Bet, kamēr vien turpinājās, tas atcēla īstenību. Tas izgaisināja pagalmu, tre­niņu manēžu, Dafija kabinetu, logu. Sliktos laika apstākļus. Ap­rīli. Dāniju. Tagadni.

Tad tas bija galā. Pazudis, itin kā nekad nebūtu bijis.

Viņš bija iekrampējies stenderē. Būtu jābūt kādam dabiskam izskaidrojumam. Viņam būs uznākusi vājuma lēkme. Prāta ap­tumsums. Pārejoša tromboze. Neviens nepaliek nesodīts, pie kāršu galda pavadījis divas nomoda naktis pēc kārtas no desmitiem vakarā līdz astoņiem rītā. Vai arī tā būs bijusi zemestrīce. Pirmās lielās svārstības bija manāmas pat šeit.

Viņš piesardzīgi palūkojās atpakaļ. Pie rakstāmgalda, kā ne­kas nebijis, sēdēja Dafijs. Pagalma vidū trijotne cīkstējās pret vēju. Nekādas zemestrīces nebija bijis. Bija bijis kas cits.

Talants ir spēja izvēlē atteikties. Viņam bija divdesmit piecus gadus ilga pieredze pareizi atteikties. Viens vārds, un Dafijs pa­teiktu, ka viņa nav uz vietas.

Viņš atvēra durvis un pastiepa roku.

-    Avanti, viņš sacīja. Kaspers Kronē. Esiet sirsnīgi svei­cināti!

Brīdī, kad sieviete paspieda viņa roku, Kaspers sastapa mei­tenes skatienu. Pavisam vieglītēm, samanāmi tikai viņiem abiem, meitene papurināja galvu.

Viņš ieveda atnācējus treniņu zālē, viņi palika stāvam un aplaida skatienu apkārt. Saulesbrillēs nebija izteiksmes, bet to skanējums bija saspīlēts. Viņi bija gaidījuši ko smalkāku. Kaut ko līdzīgu Lielajai zālei, kurā notiek Karaliskā baleta mēģinājumi. Kaut ko tādu kā Amālienborgas pieņemšanas telpas. Ar sarkankoku un pastelīgām krāsām, un apzeltītiem paneļiem.

-    Viņu sauc Klāra Marija, sieviete paziņoja. Viņa ir nervoza.

Uzvelkas. Mums tevi ieteica Bispebjergas slimnīcā. Bērnu psi­hiatrijas nodaļā.

Pat trenēta meļa sistēmā meli izsauc sīku disonansi. Arī viņas sistēmā. Meitenes acis bija pievērstas grīdai.

-    Viena reize maksā desmit tūkstošu, viņš sacīja.

Tas bija teikts, lai iekustinātu situāciju. Iebilzdami viņi izrai­sītu dialogu. Viņam rastos iespēja dziļāk ieklausīties viņu sis­tēmās.

Viņi neiebilda. Vīrietis izvilka kabatas portfeli. Tas atpletās vaļā kā akordeona plēšas. Kaspers bija tādus redzējis zirgu mijē­jiem, kad vēl pats uzstājās gadatirgos. Šajā varētu ietilpt pamazs zirģelis, falabella. No tā iznira desmit stīvas, svaigi drukātas tūk­stoš kronu banknotes.

-    Man jums jālūdz samaksāt par divām reizēm uz priekšu, Kaspers bilda. To pieprasa mans grāmatvedis.

Dienas gaismu ieraudzīja vēl desmit banknotes.

Viņš izvilka vienu no savām vecajām vizītkartēm, sietspiedes tehnikā, un tintes pildspalvu.

-    Man pašlaik ir atbrīvojies pieraksts, viņš sacīja, nejauši, es tieši vēl varētu viņu iespiest. Vispirms es noteikšu muskuļu tonusu un kontaktu ar fizisko ritmu. Tas neprasīs vairāk par div­desmit minūtēm.

-    Tuvākajās dienās, sieviete atteica.

Viņš uzrakstīja uz vizītkartes savu tālruņa numuru.

-    Man ir jābūt klāt, sieviete sacīja.

Viņš papurināja galvu.

-    Diemžēl ne. Ne tad, ja notiek padziļināts darbs ar bērniem.

Telpā kaut kas notika, temperatūra noslīdēja, visas frekven­ces nokritās, viss sastinga.

Viņš aizvēra acis. Kad viņš pēc piecpadsmit sekundēm tās at­kal atvēra, banknotes vēl gulēja turpat. Viņš tās savāca, pirms nav par vēlu.

Viņi pagriezās. Izgāja caur kabinetu. Dafijs pieturēja ārdurvis, viņiem izejot. Neatskatīdamies viņi šķērsoja pagalmu. Iesēdās automašīnā. Mašīna iebrauca lietū un prom bija.

Viņš atspieda pieri pret auksto loga rūti. Grasījās ielikt tin­tes pildspalvu atpakaļ, siltumā pie naudas. Tās vairs nebija.

No rakstāmgalda puses atlidoja skaņa. Švīkstoņa. Kā jaucot pilnīgi jaunu Piaget kavu. Dafijam priekšā uz galda gulēja ne­lielā sarkanbrūnā kaudzīte ar jaunām banknotēm.

Tavā labajā ārkabatā, pārvaldnieks sacīja, ir atlikuši divi simti kronu. Par ko noskūties. Un apēst kaut ko siltu. Tur ir arī zīmīte.

Zīmīte bija spēļu kārts, pīķa divnieks. Tai uz muguriņas ar viņa paša pildspalvu bija rakstīts: "Valsts slimnīca. 52.03. no­daļa. Jautāt Viviānu. Dafijs."

Tonakt viņš gulēja stallī.

Atlikuši bija kādi divdesmit dzīvnieki — zirgi un kamielis, lie­lākā daļa veci vai nekam nederīgi. Pārējie vēl vadīja ziemas se­zonu Francijas un Vācijas dienvidu cirkos.

Viņam līdzi bija vijole. Viņš noklāja segu un palagu steliņģī pie Roselilas, pusberberietes, pusarābietes. Viņa bija te atstāta tāpēc, ka neklausīja nevienam citam, kā vien savam jātniekam. Un tam pašam ne.

Kaspers spēlēja "Partitu la minorā". Viena pati griestu spuldze meta maigu, zeltainu gaismu pār ausis saspicējušajiem dzīvnie­kiem. Kādā Mārtiņa Bubera darbā viņš bija lasījis, ka visgarīgā­kie cilvēki ir tie, kuri stāv vistuvāk dzīvniekiem. Arī Ekeharta grāmatā "Dieva valstība ir tuvu". Dievs ir jāmeklē pie dzīvnie­kiem. Viņš domāja par meiteni.

Kad viņam bija gadi deviņpadsmit un viņš pats sāka nostāties uz savām kājām, viņš atklāja, ka ar pieeju cilvēku, jo sevišķi bērnu, skaniskajai būtībai, var labi nopelnīt. Tūdaļ pat viņš sāka taisīt no tā naudu. Pēc pāris gadiem viņam bija desmit privātskolnieki dienā, gluži kā Baham Leipcigā.

Bērnu bija bijis tūkstošiem. Spontāni bērni, izlutināti bērni, brīnumbērni, katastrofāli bērni.

Beigu beigās meitene.

Ielicis vijoli futrālī, viņš paņēma to rokās kā māte, kas zīda savu bērnu. Tā bija kremoniete, Gvarneri darinājums — viss, kas palicis no labajiem gadiem.

Viņš noskaitīja vakara lūgšanu. Dzīvnieku tuvums bija tikpat kā izkliedējis bailes. Viņš ieklausījās nogurumā, tas sakļāvās vien­laicīgi no visām pusēm. Brīdī, kad viņš jau grasījās noteikt tā toņkārtu, tas izkristalizējās miegā.

2

Viņš pamodās nejēdzīgi agri. Dzīvnieki knosījās. Griestu spuldze joprojām dega. Tikai tagad to blāvu padarīja rīta blāzma. Pie ste­liņģa stāvēja kardināls un viņa kora zēns. Garos, melnos mēteļos.

Mērks, vecākais stādījās priekšā. Tieslietu ministrija. Vai drīkstam tevi pavizināt?

Tie aizveda viņu mājup uz Maskavu. Astoņdesmito gadu sākumā viņš bija trīs ziemas sezonas pavadījis Krievijā, Lielajā Valsts cirkā. Dzīvojis Cirka namā Tveras un Gņezdņikovska ielas stūri. Šīs ēkas pirmsrevolūcijas eleganci viņš bija no jauna ieraudzījis Kopen­hāgenas Nodokļu pārvaldes pilī Kampmansgādē. Šī bija trešā reize pusgada laikā, kad viņš te viesojās. Bet šī bija pirmā reize, kad viņam pakaļ bija atsūtīts auto.

Ēka bija tumša un slēgta. Bet kardinālam bija atslēga. Ta de­rēja arī pašiem augšējiem, nobloķētajiem liftu pogu paneļa līme­ņiem. Kirkegoram kaut kur bija rakstīts, ka ikvienam cilvēkam ir daudzstāvu māja, tikai neviens neuzkāpj līdz beletāžai. Kir­kegoram būtu vajadzējis šorīt būt te, viņi uzbrauca līdz pašai augšai.

Vestibilā bija marmors un elektriskas bronzas lāpas, tā bija tikai prelūdija. Lifts atvērās pie kāpņu laukuma, kurā būtu va­rējis stāvēt lielais biljarda galds, pa lielajiem jumta logiem strā­vojošās rīta gaismas applūdināts. Starp liftu un kāpnēm stikla būrī sēdēja jauns vīrietis. Baltā kreklā un kaklasaitē, smuks kā Ole Miedziņš. Bet ar skaņu kā svinīgajam maršam. Nodūca elek­triskā atslēga, viņiem atvērās durvis.

Priekšā stiepās plats balts gaitenis. Ar parketa grīdu un patī­kamām lampām, un augstām divviru durvīm, kas veda uz lieliem kabinetiem, kuros bija aizliegts smēķēt un kuros cilvēki strādāja tā, it kā būtu pieņemti līgumdarbā. Prieks bija skatīties, cik efek­tīvi tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda, kantoris virmoja kā cirka laukums telšu celšanas laikā. Kasperam aizdomāties lika vienīgi neparastā stunda. Kad viņi brauca garām Nerrebro stacijai, viņš bija redzējis pulksteni. Tas rādīja bez piecpadsmit sešus rītā.

Vienas no pēdējām durvīm bija ciet. Mērks tās atvēra un pa­laida Kasperu pa priekšu.

Priekštelpā ar akustiku kā baznīcas priekštelpā sēdēja divi ple­cīgi mūki uzvalkā, jaunākais ar pilnbārdu un zirgasti. Viņi pa­māja Merkam ar galvu un piecēlās kājās.

Kādas durvis stāvēja vaļā, viņi iegāja pa tām. Gaitenī tempe­ratūra bija bijusi pašā laikā, telpā bija auksti. I.ogs bija atvērts uz Sanktjergena ezera pusi, vējš, kas viņiem uzpūta, nāca no ārē­jās Mongolijas. Pie galda sēdošā sieviete izskatījās pēc kazaka, muskuļota, skaista, bezkaislīga.

Kāpēc viņš ir līdzi? viņa jautāja.

Pie rakstāmgalda puslokā bija izkārtoti krēsli, viņi apsēdās.

Sievietei priekšā bija noliktas trīs mapītes. Pie atloka viņai bija neliela emblēma. Kādu nēsā tie daži laimīgie, kuriem Viņas Ma­jestāte Karaliene ir piešķīrusi bruņinieka krustu. Viņai aiz mugu­ras plauktā pie sienas bija eksponēti pagāniski sudraba kausi ar štancētiem zirgu ķermeņiem. Kaspers uzlika brilles. Modernā pieccīņa. Vismaz viens bija Ziemeļvalstu čempiona kauss.

Viņa bija sacerējusies uz tādu vai citādu ātru uzvaru. Visi skaistie gaišie mati bija galvvidū stingri sasieti samuraja mezglā. Nu viņas skaņu sistēmā bija iezadzies samulsums.

Mērks pamāja mūkiem ar galvu.

-    Viņš ir iesniedzis pieteikumu, lai atgūtu Dānijas pilsonību. Policijas Ārvalstnieku nodaļa izskata viņa lietu Pilsonības lietu pārvaldes uzdevumā.

Pirmajā reizē, kad Kaspers bija izsaukts, mēnesi pēc ieraša­nās Kopenhāgenā, viņam bija piekomandējuši parastu tiesu izpil­dītāju. Nākamajā reizē darīšana bija ar nodaļas priekšnieci Astu Borello. Pirmoreiz viņi bija bijuši divatā, nelielā apmeklētāju telpā, vairākus stāvus zemāk. Viņš zināja, ka tur viņa nav piederīga. Nu viņa bija atgriezusies mājās. Viņai blakus pie teksta redaktora sēdēja jauneklis uzvalkā un gaišām cirtām, gatavs kuru katru brīdi protokolēt. Kabinets bija gaišs un pietiekami plašs, lai tajā ar krītu varētu iezīmēt akrobātiskās riteņbraukšanas arēnu. Div­ritenis bija atbalstīts pret sienu, pelēks matēta vieglmetāla sa­cīkšu divritenis. Tālāk gar sienu stāvēja zemi galdiņi un dīvāni nepiespiestām un neformālām sarunām. Un taisnleņķa krēsli un divi studijas magnetofoni liecībām, kas sniegtas liecinieku klātbūtnē.

-    Mēs esam saņēmuši amerikāņu skaitļus, viņa ierunājās. No ASV Ieņēmumu dienesta direktora. Ar atsauci uz 1948. gada maija līgumu par dubulto aplikšanu ar nodokļiem. Tie datē­jami jau ar 1971. gadu, kad viņam pirmo reizi aprēķināts no­doklis par patstāvīgiem ieņēmumiem. Ir dokumentēti honorāri par vismaz divdesmit miljoniem kronu. No kuriem mazāk nekā septiņsimt tūkstoši ir iekļauti ienākumu deklarācijā.

-    Viņa manta?

Jautātājs bija vecākais no abiem mūkiem.

-    Viņam nav nekā. Kopš 1991. gada mums ir tiesības — ar nodokļu kontroles likumu rokā — iesaldēt arī ārzemēs esošus līdzekļus. Kad mēs vēršamies pie Spānijas, sākumā mēs saņemam atteikumu. Runā, ka varietē mākslinieki un flamenko dejotājas bauda sava veida pretlikumīgu diplomātisko neaizskaramību. Bet mēs vēršamies vēlreiz ar starptautisku tiesas spriedumu.

Izrādās, ka viņš ir realizējis to mazumiņu nekustamā īpašuma, kas viņam bija atlicis. Pēdējie bankas konti, kopumā vairāki mil­joni, tagad ir mūsu valdījumā.

-    Vai var būt, ka viņam nauda stāv kaut kur citur?

-    To nevar izslēgt. Šveicē nodokļu mahinācijas nav noziegums. Tur tās ir reliģisks tikums. Bet viņam nekad neizdosies to ievest Dānijā. Viņš nekad nedabūs no Valsts bankas atļauju veikt pār­skaitījumu. Viņam vairs nekad nebūs bankas konta. Viņš neva­rēs pat ne izveidot benzīna kartes kontu.

Viņa sakrustoja pirkstus un atzvila krēslā.

-    Nodokļu kontroles likuma 13. pants paredz soda naudu — parasti divsimt procentu apmērā no nedeklarētās nodokļu sum­mas — un brīvības atņemšanu, ja krāpšana notikusi ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ. Te būs gads reāla cietumsoda, un soda nauda komplektā ar nodokļu atmaksu ne mazāk kā četrdesmit miljonu kronu apmērā. Mēs kopš oktobra lūdzam piemērot vi­ņam apcietinājumu. Lūgums ir noraidīts. Mēs uzskatām, ka šis noraidījums nevar vairs ilgāk palikt spēkā.

Iestājās klusums. Viņa bija pateikusi savu sakāmo.

Merks paliecās uz priekšu. Atmosfēra telpā izmainījās. Pavīdēja kāds aspekts, kas piemīt la minoram. Tā visdižākajā izpausmē. Uzstājīgs un nopietns. Atšķirībā no sievietes ministrijas ierēdnis runāja tieši ar Kasperu.

-    Mēs bijām aizbraukuši uz Londonu un kopā ar Interpolu aprunājāmies ar advokātu biroju De Groewe, kurš caurskata tavus kontraktus. Pirms gada tu divdesmit četru stundu laikā esi uzteicis visus noslēgtos kontraktus — ar ārsta zīmi, kuru WVVF neatzīst. Viņi klusītēm ir slēguši tev visas lielākās starptautiskās arēnas. Kamēr paši sagatavo prāvu. Tā norisināsies Spānijā. Pa­ralēli Spānijas valsts prāvai par nodokļu nemaksāšanu. Mūsu speciālisti apgalvo, ka abu prāvu iznākums ir skaidrs. Prasījums par maksājumu piedziņu nebūs mazāks par divsimt piecdesmit miljoniem. Klāt vēl sods par braukšanu dzērumā, tev jau ir divi spriedumi, pēdējais ar reālu autovadītāja tiesību atņemšanu. Kopā sanāks ne mazāk kā pieci gadi reāla cietumsoda. Tu sēdēsi Alhaurinas cietumā. Runā, ka tur nekas nav mainījies kopš in­kvizīcijas laikiem.

Sieviete mēģināja šoku pārlaist rāmi. Neizdevās.

-    Nodokļu mahinācijas ir parasta zādzība, viņa izgrūda.

-     No valsts! Viņš ir mūsu jurisdikcijā! Viņam jāstājas tiesas priekšā šeit!

Šīs emocijas izlika viņas būtību kā uz delnas, Kaspers saklau­sīja sievieti. Viņai piemita skaistas īpašības. Ļoti dāniskas. Kris­tīgas. Sociāldemokrātiskas. Naids pret ekonomisku nevīžību. Pret pārmērībām. Negausīgu patēriņu. Visticamāk, viņa pabeigusi politoloģijas maģistrantūru bez kredītiem. Viņai jau bija pensi­jas uzkrājums. Bruņinieka krusts, vēl nesasniegušai četrdesmit gadu vecumu. Uz darbu brauca ar divriteni. Tas bija aizkustinoši. Viņš juta simtprocentīgas simpātijas. Ideāla rakstura struktūra. Kādu viņš būtu vēlējies sasniegt pats.

Mērks ignorēja sievieti. Viņš bija koncentrējies uz Kasperu.

-    Reku, Jansonam kabatā ir apcietināšanas orderis, viņš sa­cīja. Viņi var tūdaļ pat aizvest tevi uz lidostu. Nobraukt līkumu gar sienaugšu. Lai var paķert zobu birsti un pasi. Un aidā!

Pārējo skaņa noklusa. Kora zēni un policisti bija bijuši tikai dekorācijas. Sieviete bija spēlējusi kadences. Bet partitūra visu laiku bija bijusi rokā Merkam.

-    Varbūt mums ir vēl kāda iespēja, ministrijas ierēdnis bilda.

-    Runā, ka tu esot cilvēks, pie kura ļaudis atgriežas vēl un vēl. Tev ir bijusi audzēkne vārdā Klāra Marija. Mēs iedomājāmies, ka viņa varbūt ir nākusi atkal.

Telpa sagriezās Kaspera acu priekšā. Kā iztaisnojoties pēc trīskārša kūleņa uz priekšu. Nekādu iespēju orientēties telpā priekšējo pārmetienu laikā.

-    Bērni un pieaugušie, viņš atbildēja, atgriežas pie manis ordām vien. Bet konkrētie vārdi…

Viņš atgāzās krēslā, atpakaļ bezizejas stāvoklī. Spiediens telpā bija ļoti liels. Pēc brītiņa kaut kas šķīdīs. Viņš cerēja, ka tas nebūs viņš. Kaspers manīja, kā lūgšana sāk skaitīties pati no sevis.

Šoreiz paklupa sieviete.

-    Septiņpadsmit tūkstošu! viņa izsaucās. Par apģērba kārtu!

Viņa lūgšana bija uzklausīta. Viņas atkailināšanās bija mini­māla. Bet ar to pietiks.

Viņa pirksti saslēdzās ap žaketes piedurknēm. Drēbnieka šūtas žaketes piedurknēm pogas ir pie plaukstas locītavas. Fabrikas uzvalkiem ir dekoratīvās pogas.

-    Trīsdesmit četri tūkstoši, viņš maigi iebilda. Tie septiņ­padsmit tūkstoši bija par audumu. Casero. Šūšana maksāja vēl septiņpadsmit tūkstošus.

Pirmītējais mulsums viņas sistēmā pieauga. Pagaidām vēl sa­valdāms.

Kaspers pamāja ar galvu uz Merka, policistu un abu zēnu pusi. Viņš pirmoreiz uzķēra viņas skatienu.

-    Vai viņi var bridi iziet laukā?

-    Viņi ir šeit, lai cita starpā garantētu uzaicinātās personas tiesisko drošību.

Viņas balss bija bez skaņas.

-     Runa ir par tevi un mani, Asta!

Nodaļas priekšniece nepakustējās.

-    Tev nevajadzēja teikt par tām drēbēm. Tikai bankām, kre­dītiestādēm un uzņēmumiem ir pienākums ziņot par kredītiem un procentu maksājumiem. Tagad viņi to zina.

Visi kabinetā bija apklusuši.

-    Tā ir dubultspēle, Kaspers turpināja. Visas šīs pazemo­jošās tikšanās. Kad mēs nevaram viens otram pieskarties. Es nevaru to izturēt. Es vairs neesmu tik stiprs.

-    Tas ir pilnīgs absurds, sieviete bilda.

-    Asta, tev jālūdz, lai tevi atstādina no šīs lietas.

Viņa paskatījās uz Merku.

-    Es noorganizēju viņa izsekošanu, viņa sacīja. Ziņojums tiks nosūtīts. Es nesapratu, kāpēc jūs viņu neaizturat. Es nesa­pratu, kāpēc mums neizpauž informāciju. Kāds ir paņēmis viņu savā aizbildniecībā.

Viņa vairs nevaldīja pār savu balsi.

-    Tāpēc mēs zinājām par tām drēbēm. Bet es nekad neesmu viņu satikusi privāti. Nekad.

Kaspers iztēlojās viņas smaržu. Kurā bija noģiedama stepes dzīve. Sajaukta ar taigas savvaļas zālītēm.

-    Es esmu izlēmis, viņš teica. Tu uzrakstīsi atlūgumu. Mēs iestudēsim numuru. Tu nometīsi piecpadsmit kilogramus. Un arēnā iznāksi tīkliņveida triko.

Viņš uzlika savu plaukstu uz viņējās.

-    Mēs apprecēsimies, viņš turpināja. Manēžā. Kā Diāna un Mareks.

Viņa palika sēžam paralizēta. Tad atrāva roku pie sevis. Kā no putnu zirnekļa.

Viņa piecēlās no krēsla, apgāja ap galdu un devās uz viņa pusi. Ar atlēta fizisko pārliecinātību, ber bez skaidra motīva. Varbūt viņa gribēja izraidīt Kasperu laukā. Varbūt viņa gribēja viņu ap­klusināt. Varbūt viņa vienkārši gribēja dot dusmām vaļu.

Viņai būtu vajadzējis palikt sēžam. No brīža, kad viņa piecē­lās, viņai nebija nekādu izredžu.

Mirklī, kad sieviete nonāca pie Kaspera krēsla, tas apgāzās uz aizmuguri. Pārējiem klātesošajiem izskatījās, ka viņa apmet Kasperu riņķī. Tikai viņi abi zināja, ka viņa pat nepaguva pieskarties viņam.

Viņš noripoja uz grīdas.

-    Asta! viņš izsaucās. Bez vardarbības!

Sieviete atradās kustībā, mēģināja izvairīties no viņa, neizde­vās. Viņa ķermenis tika aizlidināts pa grīdu, skatītājiem šķita, ka viņa ir viņam iespērusi. Viņš ripojot uzgrūdās divritenim, tas uz­gāzās viņam virsū. Asta ķēra pēc tā. Izskatījās, it kā viņa paceltu Kasperu no grīdas un triektu pret stenderi.

Viņa atrāva vaļā durvis. Varbūt viņa gribēja tikt ārā, varbūt pasaukt palīgus, patlaban izskatījās, it kā viņa izlidinātu Kasperu cauri priekštelpai. Viņa metās viņam pakaļ. Centās satvert viņa roku. Viņš nomēroja durvis un ietriecās vispirms vienās, pēc tam otrās.

Tās atvērās. Iznāca divi vīrieši. Vairāki cilvēki no citiem ka­binetiem. Šurp steidzās arī Ole Miedziņš.

Kaspers piecēlās kājās. Sakārtoja uzvalku. Izvilka no kabatas atslēgas, vienu nokabināja no saišķa, nometa zemē sievietei pie kājām.

-    Te būs, viņš teica, tava dzīvokļa atslēga.

Viņa manīja sev pievērstos kolēģu skatienus. Tad viņa metās Kasperam virsū.

Sieviete netika līdz viņam. Vecākais mūks bija saķēris viņu aiz vienas rokas, Mērks aiz otras.

Kaspers kāpās atpakaļ uz durvīm, kas veda uz kāpņu lau­kumu.

-    Lai vai kā tur būtu, Asta, viņš sacīja, manu ķermeni tu nevari ieķīlāt.

Izeja uz kāpnēm bija caur rūdīta stikla starpsienu, kurā bija dur­vis, blakus būrim. Ole Miedziņš bija atstājis tās vaļā, viņš bija izgājis līdzi kāpņu laukumā.

Kaspers mēģināja sataustīt kabatā kādu papīra gabalu, viņam patrāpījās simt kronu banknote. Atspiedis to pret stiklu, viņš rak­stīja: "Man tagad ir slepens numurs. Esmu nomainījis atslēgu. Gredzenu aizsūtīšu atpakaļ. Liec mani mierā! Kaspers"

-    Tas ir Astai, viņš teica. Es lieku punktu. Kā sauc šo bo­dīti?

-    H nodaļa.

Pie durvīm nekādas plāksnes nebija. Viņš pasniedza naudas­zīmi zēnam. Viņam vēl nebija trīsdesmit. Kaspers ar skumjām iedomājās par ciešanām, kas gaida tik jaunu cilvēku. Un viņus jau nevar sagatavot. Nevar viņiem neko aiztaupīt. Var vienīgi mēģināt, saudzīgi un kā garāmejot, ļaut viņiem nojaust paša rūgto pieredzi.

Nekas neilgst mūžīgi, viņš bilda. Pat priekšnieces mī­lestība ne.

Kampmansgāde bija bālpelēka no sala. Bet, izgājušam uz ietves, pār viņu krita spoža saules gaisma. Pasaule uzsmaidīja viņam. Viņš bija iepilinājis dzidra ūdens lāsi grūtsirdības saindētajā akā, tādējādi pārvērzdams to par dziedinošu avotu. Kā Maksims Gorkijs tik trāpīgi bija rakstījis par izcilo dresētāju un klaunu Ana­toliju Anatoļjeviču Durovu.

Viņš gribēja mesties skriešus, bet tik tikko nepakrita. Viņš ne­bija ēdis divdesmit četras stundas. Fārimagsgādes stūrī atradās kioska un loterijas biļešu tirgotavas apvienojums, viņš ieklupa pa durvīm.

Pastarpu pornožurnāliem, kas plauktos bija izkārtoti kāršu vēdeklī, viņš varēja paturēt acīs ielu, tā bija tukša.

Pārdevējs pārliecās uz viņa pusi. Viņam kabatā bija vēl viena naudaszīme. Vajadzētu nopirkt kokakolu un sviestmaizi, bet viņš zināja, ka nevarēs ieēst, patlaban ne. Tā vietā viņš nopirka Dānijas Loto astotdaļas biļeti.

Mūki iznāca uz ietves. Viņi skrēja, bet vēl aizvien stingu ķer­meni, apjukuši no notikumu attīstības. Viņi pārlūkoja ielu uz vienu un uz otru pusi. Vecākais runājās pa mobilo telefonu, var­būt ar māmiņu. Tad viņi iesēdās lielā reno un prom bija.

Kaspers nogaidīja, kamēr pie dzelzceļa tuneļa apstājas auto­buss. Tad viņš devās pāri Fārimagsgādei.

Autobuss bija gandrīz pilns, bet viņš atrada brīvu vietu paka­ļējā sēdeklī un ieslīga stūrī.

Viņš apzinājās, ka viņam nav reāla handikapa. Viņam pietrūka mūzikas, kaut kā galīga. Viņš sāka dungot. Blakus sēdošā sieviete atvirzījās nostāk. Nevarēja jau viņai neko pārmest. Tā bija driskainā melodija, kas ievadīja "Re minora tokātu". Nevis dorisko, bet gan jaunības dienu skaņdarbu. Kaspers ņurcīja rokā loterijas biļeti. Dānijas Loto bija sarežģīta būšana. Laimesti bija lieli. Laimestu biežums viens pret pieci. Izmaksas procents — sešdesmit pieci. Viena no labākajām loterijām pasaulē. Loterijas biļete bija mierinājums. Neliels, blīvs iespēju lauciņš. Neliels iz­aicinājums Visumam. Ar šo biļeti viņš meta izaicinājumu Mūsu TevsMāmiņai. Lai atklātu, vai Viņa eksistē. Manifestēdama to ar laimestu. Pašā aprīļa drūmajā, statistiskajā neiespējamībā.

3

Parastajai dzirdei un apziņai Kopenhāgena un tās priekšpilsē­tas atrodas horizontālā izpletumā no centra. Kasperam šī pilsēta vienādiņ bija atradusies piltuves iekšpusē.

Augšā pie malas, kur ir gaisma un gaiss, un jūras brīze, kas čabina koku lapotnes, atradās Klampenborga un Sellereda, un, aiz matiem pievelkot, arī Holte un Vīruma. Jau pie Bagsvērdas un Gladsakses sākās lejupslīde, un pavisam tālu apakšā atradās Glostrupa. Pār sīkstulīgu gruntsgabalu tuksnešiem klīda klaustrofobiska atbalss, Glostrupa un Hvidovre apsteidza Amageru, gluži kā dziedot tieši iekšā kanalizācijas caurulē.

Dižā poļu mūķene Faustina Kovaļska reiz sacījusi — ja vien cilvēka lūgšanas ir dziļas diezgan, viņš var ērti iekārtoties ellē. Kasperam agrāk vienmēr bija licies, viņa tā teikusi tāpēc, ka ne­kad nebija bijusi Glostrupā. Nu viņš bija te nodzīvojis sešus mē­nešus. Un bija to iemīlējis.

Viņš mīlēja grila bārus. Līnijdeju skolas. Hells Angels atbal­stītāju grupas. Zārcinieku darbnīcas. Kupātus gaļas veikalos. Nocenoto preču veikalus. īpašo gaismu virs savrupmāju dārziem. Eksistenciālo izsalkumu sejās, ko viņš satika uz ielas, izsalkumu pēc dzīves jēgas, viņam pašam tāds bija zināms. Un lāgiem šī at­pazīšana padarīja viņu pretdabiski laimīgu. Arī tagad, bezdibeņa malā. Viņš izkāpa Glostrupas centrālajā ielā, aplam laimīgs, bet ļoti izsalcis. Tas tā nevarēja turpināties. Pat Buda un Jēzus bija gavējuši tikai trīsdesmit četrdesmit dienas. Un pēc tam paziņo­juši, ka nu vairs nav nekāda prieka. Viņš apstājās pie ķīniešu restorāna Siestavejas stūrī un diskrēti palūkojās iekšā. Šodien strādāja vecākā meita. Viņš iegāja restorānā.

-    Esmu atnācis atvadīties, viņš bilda, man pienācis izsau­kums. No Betijas. Carre cirks. Varietē Seebriigge. Pēc tam ame­rikāņu televīzija.

Viņš pārliecās pāri bāra letei.

-    Nākamajā pavasarī es atbraukšu tev pakaļ. Nopirkšu salu. Riukiu arhipelāgā. Uzbūvēšu tev tempļa paviljonu. Pie burzguļojoša avota. Sūnām apaugušas klintis. Vairs nekādas stāvēša­nas pie eļļas katliem. Kamēr mēs skatīsimies uz saulrietu virs jūras, es improvizēšu.

Viņš pieliecās viņai klāt un klusi dziedāja:

Aprīļmēness apspīd rasas pilienus viņas kleita mikla ko tā nemana ilgi spēlē viņa sudraba lautu viņa bīstās nakts vienai istabā.

Divi tālbraucēji šoferi bija pārtraukuši ēst. Meitene veltīja Kasperam nopietnu skatienu, viņpus maigām, izliektām, ogļmelnām skropstām.

-    Un kas man par to jādara? viņa vaicāja.

Viņš nolaida galvu tā, ka viņa lūpas gandrīz skāra viņas ausi. Baltu ausi. Kā krīta kranti. Izliektu kā Gili Travanganā atrastu gliemežvāku.

-    Porciju ceptu dārzeņu, viņš čukstēja. Ar rīsiem un tamari mērci. Un manu pastu.

Viņa nolika ēdienu uz galda, aizpeldēja prom, kā Džakartas galma tempļa dejotāja. Atgriezās ar papīra nazi, nolika viņam līdzās aplokšņu kaudzi.

Nebija nevienas privātas vēstules. Viņš neatplēsa aizlīmētās aploksnes. Tomēr brīdi palika sēžam, paturēdams rokā ikvienu vēstuli, pirms ļāva tai nokrist. Viņš ieklausījās, cik tā brīva, kus­tīga, izceļojusies.

Kaudzē bija atklāta pastkarte ar ielūgumu uz izstādi, lai aplū­kotu modernās itāļu mēbeles, kurās sēdēšana ir tik neērta, ka to nevarētu noslēpt pat dzirkstošais vīns un būtu vajadzīgs hiropraktiķis, kas pavadītu uz mājām. Tur bija šaubīga izskata aploksnes no parādu piedziņas firmām ar nosūtītāja adresi Kopenhāge­nas ziemeļrietumos. Tur bija biļetes uz pirmizrādi jaunajā Operā. Amerikāņu aviokompāniju atlaižu piedāvājums. Vēstule no kā­das angļu enciklopēdijas par Great Personalities In 20th Century Comedy. Viņš ļāva tam visam nokrist uz galda.

Iezvanījās kāds telefons. Parādījās meitene, ar telefonu uz zel­tīti lakotas paplātes.

Viņi abi ar Kasperu saskatījās. Viņa pasta adrese bija kāds past­kastītes uzņēmums Gasverksvejā. Vēstules un pakas no turienes viņam piegādāja šurp, uz restorānu, divreiz nedēļā. Viņa dekla­rētā dzīvesvietas adrese bija cirkā Blaff Grendālsparkvejā. Uz turieni viņš reizi divās nedēļās aizgāja pēc vēstulēm no oficiālām iestādēm. Pastkastītes uzņēmumam bija pienākums ievērot kon­fidencialitāti. Grendālsparkvejas Soņja viņa dēļ ļautos sadedzi­nāties uz sārta. Nevienam nevajadzētu varēt viņu atrast. Pat Ieņēmumu dienests bija spiests atmest tam ar roku. Nupat kāds tomēr bija viņu sasniedzis. Viņš pacēla klausuli.

-    Kā būtu, ja mēs piebrauktu pēc piecpadsmit minūtēm?

Tā bija gaišmatainā sieviete.

-    Būtu pašā laikā, viņš atbildēja.

Sieviete nolika klausuli. Viņš palika sēžam ar dūcošo telefonu rokā.

Viņš caur uzziņām piezvanīja uz Bispebjergas slimnīcu. Viņu pāradresēja uz Bērnu psihiatrijas nodaļu. Tā — kopā ar Skolu psiholoģijas pārvaldi — izsniedza tikpat kā visus norīkojumus pie speciālista Kopenhāgenas reģiona bērniem.

Uzņemšanā viņu pāradresēja tālāk pie fon Hesenas.

Viņa bija bērnu psihiatrijas profesore, Kaspers bija sadarbo­jies ar viņu dažu grūto bērnu ārstēšanā. Bērniem šis process bija bijis atveseļojošs. Viņai tas bija bijis komplicēts.

-    Te Kaspers. Pie manis ieradās vīrietis, sieviete un bērns. Desmitgadīga meitene, sauc Klāra Marija. Viņi saka, viņiem esot tavs norīkojums.

Ārste bija pārāk pārsteigta, lai jebko jautātu.

-    Pie mums nav bijis bērns ar šādu vārdu. Vismaz manā laikā ne. Un mēs nekad nedotu norīkojumu. Ja nebūtu līguma.

Viņa sāka atvedināt atmiņā. Sāpīgas pagātnes druskas.

-    Pie tevis, viņa sacīja, mēs jebkurā gadījumā izvairītos dot norīkojumu. Pat tad, ja mums būtu līgums.

Kaut kur viņai aiz muguras skanēja Šūberta "Klavieru trio Mi bemol mažorā". Priekšplānā dūca dators.

-    Elizabeti viņš sacīja. Vai tu raksti iepazīšanās sludinā­jumu?

Viņas elpa aprāvās.

-    Sludinājumi ir pārāk šaurs kanāls, Kaspers turpināja. Mī­lestībai vajadzīgs, lai cilvēks atveras. Saskarsmes virsmai ir jābūt lielākai par internetu. Tev noderētu ķermeņa terapija. Un kaut kas ai balsi saistīts. Es varētu tev pasniegt dziedāšanu.

Viss tik kluss. Klusumā viņš dzirdēja, ka vijoli spēlē īzaks Sterns. Kas maigs, tas ļoti maigs. Kas grods, tas ļoti grods. Ar tehniku nekādu problēmu. Un smeldze uz tās robežas, ka nav panesama.

Viņam blakus kāds stāvēja, tā bija meitene. Viņa nolika Kasperam priekšā papīra lapu. Baltu.

-    Dziesma, viņa teica, dzejolis, uzraksti to!

4

Darfa Blīnova "Staļļus un ateljē" veidoja četras ēkas, kas ieslēdza lielu pagalmu, — administrācijas ēka ar trim nelieliem kabine­tiem, divām garderobēm un treniņu zāli. Manēža, celta kā astoņstūru tornis. Zema zirgu izjādes manēža, aiz kuras atradās staļļi un pastaigu aploki. Noliktava ar darbnīcām, šūšanas ateljē un mantu novietnēm bēniņos.

Cementu plānā kārtiņā klāja rāms, dzidrs lietusūdens. Ienā­cis pa vārtiem, Kaspers palika stāvam. Izlīda saule, vēja brāzmas bija aprimušas. Ūdens virsma sastinga spogulī. Vietā, kur spo­gulis beidzās, stāvēja melnais volvo.

Viņš aizgāja līdz pagalma vidum un palika stāvam, līdz potītēm ūdenī. Kurpes un zeķes piesūcās ar to kā sūkļi. Sajūta bija tāda, kā pirmajā maijā iebrienot fjordā pie telšu laukuma Rērvīgas ostā.

Mašīnas durvis atvērās, meitene aiztipināja gar mājas sienu. Viņai uz acīm bija saulesbrilles. Aiz viņas gaišmatainā sieviete. Kaspers pienāca klāt un atvēra viņām durvis.

Viņš iegāja manēžā, mazā lampiņa uz klavierēm bija ieslēgta, viņš iededza augšējo gaismu.

Telpā bija vēl ceturtais cilvēks, kāds vīrietis. Viņu būs ielaidis Dafijs. Vīrietis sēdēja aiz sešām krēslu rindām, pašā avārijas ejā, ugunsdzēsības dienestam tas nebūtu paticis. Viņam kaut kas rē­gojās pie vienas auss, gaisma nebija spoža, varbūt tas bija dzir­des aparāts.

Kaspers atlocīja salokāmo krēslu, paņēma sievieti zem rokas un aizveda līdz manēžas malai.

-    Man jāstāv pavisam blakus, viņa sacīja.

Kaspers pasmaidīja viņai, meitenei, vīrietim pie ugunsdzēsī­bas durvīm.

-    Tu sēdēsi šeit, viņš klusi teica. Vai arī tinieties prom.

Brīdi viņa palika stāvam. Tad apsēdās.

Viņš aizgāja atpakaļ pie klavierēm, apsēdās, novilka kurpes un zeķes, izgrieza ūdeni. Meitene stāvēja viņam cieši līdzās. Viņš atvēra klavieru vāku. Gaisotne bija visnotaļ saspīlēta. Ir svarīgi izstrāvot mīļumu un gaismu. Viņš izvēlējās āriju no "Goldberga variācijām". Rakstītām, lai vieglinātu bezmiega naktis.

-    Es esmu nolaupīta, meitene sacīja.

Viņa stāvēja pie pašām klavierēm. Baltu seju. Tēma transponējās sava veida fūgā, ritmiskā kā gvanako, glaimīgā kā šūpļa dziesma.

-    Es aizvedīšu tevi prom, viņš teica.

-    Tad viņi kaut ko nodarīs manai mammai.

-    Tev nav mammas.

Viņa balss pašam izklausījās tā, it kā piederētu kādam citam.

-    Tu tikai to nezināji, viņa atteica.

-    Vai viņa arī ir pie viņiem?

-    Viņi dabūs viņu rokā. Viņi dabūs rokā ikvienu.

-    Policija?

Meitene papurināja galvu. Sieviete saslējās. Mazais atskaņo­tājs, ko Kaspers izmantoja rīta treniņam, stāvēja uz klavierēm. Viņš izvēlējās kompaktdisku, pagrieza aparātu tā, lai sieviete un vīrietis nonāktu aiz stereo barjeras. Viņš ieveda meiteni skaņas aizvēnī un nometās viņas priekšā ceļos. Viņam aiz muguras Rihters uzsita pirmos akordus tā, it kā gribētu nobruģēt flīģeli.

-    Kā tu piedabūji viņus atvest tevi šurp?

-    Citādi es nedarītu kaut ko, ko viņi grib.

-    Ko?

Meitene neatbildēja. Viņš sāka no apakšas. Saspringums kā­jās, ciskās, sēžā, gurnos un vēdera lejasdaļā bija paaugstināts. Bet ne krampjains. Nebija bijis ne seksuālas varmācības, ne kā tamlīdzīga. Pat viņai tas būtu izraisījis asins sastrēgumu vai re­zignētu zemspriegumu. Toties, sākot no pašas saules pinuma augšpuses, kur diafragma piestiprinās pie vēdera sienas, viņa bija savilkta. Dubultais muguras atliecējmuskulis bija nospriegots kā divas tērauda stieples.

Viņas labā roka, kas bija ārpus skatītāju redzesloka, noķēra viņa kreiso. Plaukstā viņš samanīja cieši salocītu papīru.

-    Tu sameklēsi manu mammu. Un tad jūs atgriezīsieties pēc manis.

Mūzika izdzisa.

-    Apgulsties! viņš sacīja. Tur, kur pieskarsies mani pirksti, sāpēs. Pieslēdzies sāpēm un ieklausies tajās! Tad tās pāries.

Mūzikas skaņa atgriezās. Rihters spēlēja tā, it kā gribētu iz­dauzīt taustiņus caur flīģeļa dzelzs rāmi. Sieviete un vīrietis bija piecēlušies kājās.

-    Kur viņi tevi tura? Kaspers vaicāja. Kur tu guli?

-    Nejautā vairs neko!

Viņa pirksti uztaustīja muskuļu mezglu, divpusēju, zem lāp­stiņas. Viņš ieklausījās tajā, sadzirdēja tāda mēroga ciešanas, kādas bērnam nebūtu jāpazīst. Viņā sakāpa balts, bīstams nik­nums. Sieviete un vīrietis ienāca manēžā. Meitene izslējās un ieskatījās viņam acīs.

-    Tu darīsi tā, kā es teicu! viņa klusi sacīja. Vai arī nekad vairs mani neredzēsi.

Viņš pacēla rokas pie meitenes sejas un noņēma viņai saules­brilles. Sitiens bija trāpījis pa uzacs malu, asinis bija notecējušas, zem ādas, un sakopojušās virs žokļa kaula. Acs šķita neskarta.

Viņa uztvēra Kaspera skatienu. Acu nepamirkšķinādama. Iz­ņēma saulesbrilles viņam no rokām. Uzlika uz acīm.

Kaspers atvēra viņiem durvis.

-    Sākumā ir svarīga kontinuitāte, viņš teica. Būtu lieliski, ja viņa varētu ierasties rītdien.

-    Viņa iet skolā.

-    Vislabāk ir strādāt kontekstā, viņš nerimās. Kāda īsti ir viņas situācija, vai tēvs ar māti ir šķīrušies, vai ir kādas grūtī­bas, noderētu drusku informācijas.

-    Mēs tikai viņu pavadām, sieviete atteica. Mums vis­pirms vajadzīga ģimenes piekrišana.

Meitenes seja bija bezkaislīga. Kaspers pakāpās nost no ma­šīnas, tā ieripoja jūrā.

Viņš iebāza roku kabatā, lai sameklētu papīru, uz kā pierak­stīt. Izvilka spēļu kārti. Ar tintes pildspalvu uzšņāpa numurzīmi. Kamēr vēl spēja to atcerēties. Sākot ar četrdesmit gadu vecumu, īslaicīgā atmiņa mazpamazām sāk pieklibot.

Viņš manīja no apakšas nākam aukstumu. Atģida, ka viņam ir basas kājas. Manēžas zāģskaidas vēl arvien lipa pie pēdu apakšām.

5

Dzīvojamais vagons stāvēja aiz manēžas, blakus visādām elek­trības kastēm un ūdens pieslēgumiem. Viņš ieslēdza gaismu, apsē­dās dīvānā. Meitene bija iedevusi viņam A5 lapu, daudzkārtīgi salocītu un sapresētu mazā, loti cietā vīstoklī. Gauži lēnām viņš atlocīja to vaļā. Tā bija pasta kvīts. Meitene bija zīmējusi un rak­stījusi otrā pusē.

Zīmējums izskatījās pēc pirātu kartes bērna izpildījumā. Tajā bija uzzīmēta māja ar kaut ko darbarīku šķūnītim līdzīgu katrā pusē, zem mājas bija rakstīts "slimnīca". Zem zīmējuma bija rakstīti trīs vārdi — "Lone Vecmāte". Un "Kains". Viss. Viņš ap­grieza papīru otrādi un izlasīja kvīts tekstu. Sūtītāja bija viņa pati, meitene bija uzrakstījusi tikai savus priekšvārdus, Klāra Marija. Adresāta vārdu viņš pirmajā mirklī nevarēja salasīt, jo viņam pa­mira smadzenes. Viņš aizvēra acis un brīdi palika sēžam, seju iespiedis saujās. Pēc tam izlasīja vārdu.

Viņš piecēlās. No plaukta, starp notīm, viņš izņēma sīku, iesietu Baha "Klavieru grāmatiņu" un atvēra to. Iekšā bija nevis "Kla­vieru grāmatiņa", bet gan pase, starp pēdējām lapām atradās zīmīte ar vairākiem tālruņa numuriem.

Kaspers aiznesa telefonu uz dīvāna galdiņu un uzgrieza pašu augšējo saraksta numuru.

Rābijas fonds.

Runātāja bija gados jauna balss, viņš tādu agrāk nebija dzirdējis.

-    Pilsētas galvenais ārsts, viņš sacīja. Vai varu runāt ar direktores vietnieci?

Pagāja minūte. Tad telefonam pietuvojās kāds ķermenis.

-Jā?

Tā bija apetītelīga balss. Pirms gada viņš bija saticis tās īpaš­nieci. Tolaik kodiens būtu maksājis kā augšējos, tā arī apakšējos zobus. Bet tagad ne. Balss bija piesmakusi un gandrīz nedzīva aiz bēdām.

Viņš nolika klausuli. Viņš bija dzirdējis vienu vārdu, ar to pie­tika. Tā bija balss, kurai ir pazudis bērns.

Viņš uzgrieza nākamo numuru.

-    Starptautiskā skola.

-    Te runā Kaspers Kronē, viņš sacīja, skautu pulciņa "Brī­vie putni" vecākais, man ir jānodod ziņa vienai no manām gai­dām, Klārai Marijai, par patruļas sanāksmi, kas ir pārcelta.

Balss nolcremšķinājās, cenzdamās savākties. Cenzdamās cauri šokam atcerēties, ko kāds tai piekodinājis sacīt.

-    Viņa ir uz pāris dienām Jitlandē. Pie radiem. Vai varu no­dot viņai kādu ziņu, kad viņa atgriezīsies, vai kādu numuru, uz kuru piezvanīt?

-    Tikai skautu sveicienu, viņš atbildēja. No Ballerupas vienības.

Viņš atgāzās dīvānā. Palika tā sēžam. Kamēr viss normalizē­jās. Izņemot koncentrēto aukstuma un baiļu punktu diafragmā.

6

Kopš 19. gadsimta vidus, kad Parīzē Džeimss Stjuarts Vecākais bija licis, lai viņu giljotinē, un pēc tam pacēlis savu nocirsto galvu un apokaliptisku aplausu pavadībā izgājis no Medrano cirka manēžas, nebija neviena, kurš būtu varējis uznest nāvi uz ska­tuves, tas bija grūtāk par visu. Kaspers bija mēģinājis divdesmit gadu, bet bez sekmēm, bezspēcība ņēma virsroku, arī tagad.

Šķērsojis Blegdamsveju, viņš iegāja pa vienu no sānu ejām, kas vērstas uz Feledparka pusi. Valsts slimnīca bija kā pelēkas cirka aizkulises pazemē — balto priekškaru klusinātība, cilvēku atkailinātība, uniformēti darbinieki. Hierarhijas. Raksturlomas. Lērums pulēta tērauda. Skaņa, ko rada neredzamas mašinērijas klātbūtne. Garša, ko rada adrenalīns siekalās. Sajūta, ka esi no­nācis pie pašas malas.

Viņš izkāpa no lifta. Ar spēļu kārti rokā izbūrās cauri balta­jam nodaļu labirintam, atrada īsto palātu un atvēra durvis.

Ārpusē, gaitenī, bija dienasgaismas spuldzes un aizliegums smēķēt. Viņam priekšā zilu tabakas dūmu mākonī peldēja antī­kas angļu BestLites lampas. Zemu virs grīdas, uz platā ķirškoka rāmī iegremdētas gultas, zīda spilvenu ieskauts, skrodera pozā sēdēja vīrietis un smēķēja cigareti. Bez filtra, toties ar saviem iniciāļiem zelta iespiedumā.

Pēc pusstundas man jābūt tiesā, vīrietis ierunājās. Nāc un apsveicinies ar Viviānu Bargo!

Sievietei bija gadi sešdesmit pieci, mugurā ārsta virssvārcis. Āda bija bāla, gandrīz caurspīdīga, gauži plāna, caur to viņš sa­klausīja viņas asinis, asinis un dzīvību. Viņa padeva Kasperam roku, sausu, siltu un stingru. Viņa bija La bemol mažorā, citos apstākļos viņš būtu varējis šai sievietē klausīties stundām ilgi.

-    Pagājuši tikai pieci mēneši, kopš tu pēdējo reizi biji te, slimnieks sacīja. Es ceru, ka šis nav par apgrūtinājumu.

-    Man bija uzstāšanās dienvidos.

-    Tavas reklāmas nav bijis kopš Montekarlo. Tu neesi izbrau­cis no valsts.

Kaspers apsēdās atzveltnes krēslā. Palātā bija Karzamra pa­klāji uz grīdas, plaukti ar grāmatām, pianete, Ričarda Mortensena cirka attēli pie sienām, televizors, tik liels kā pārzāģētās sievietes kaste.

-    Es izskatos labāk, nekā biji iedomājies, ko?

Kaspers pavērās savā tēvā. Maksimiliāns Krone bija nokrities vismaz par piecpadsmit kilogramiem. Brilles izskatījās par lielu. Spilveni nebija komfortam, tie turēja viņu sēdus.

-    Man bija smalks ciemiņš. No Tieslietu ministrijas. Izskatī­jās pēc izvadītāja. Gribēja tavu adresi. Es palūdzu viņu iet ellē. Viņš apgalvoja, ka viņiem esot pret tevi sagatavota prasība par nodokļu nemaksāšanu. Un vēl kas ļaunāks Spānijā. Viņš teica, WVVF esot iekļāvis tevi melnajā sarakstā. Vai tā ir tiesa?

Slimnieks izbrīnīti nopētīja dēlu.

-    Tu nekad neesi bijis īsti uzticams. Bet tu neesi bijis arī paš­nāvnieka tips…

Viņam rokā bija papīru žūksnis.

-    Valsts slimnīcai pilsētas centrā bija laboratorijas un filiā­les. Es esmu konsultants apdrošināšanas lietās. Tāpēc arī es te varu veģetēt šajā pantomīmā par "Tūkstoš un vienas nakts" tēmu. Kamēr Viviānas pacienti noasiņo gaiteņos. Es nočiepu valsts un āmtes pieaicināto ekspertu sarakstu.

Tās bija piecas lapas, kādi divsimt vārdi un nosaukumi, dāņi un ārzemnieki, uzņēmumi un privātpersonas, viss juku jukām. Viens no tiem bija pasvītrots.

Kaspers to izlasīja, pasniedza papīrus atpakaļ. Viņš piecēlās, pārlaida rokas pār palātā esošajiem rekvizītiem. Pār sekcijas palisandru, lampu hromējumu. Pār lielo audeklu balti lakota­jiem rāmjiem.

-    Tai jābūt viņai, Maksimiliāns Kronē bilda.

Palātā bija piekārti jauni aizkari, kā teātra priekškars. Kas­pers saņēma smago brokātu pirkstos.

-    Kas ir H nodaļa? viņš ievaicājās.

Kaut kur telpā ieskanējās smalka baiļu džinkstoņa, it kā būtu uzsists pa kamertoni.

-    Tāda neeksistē, baumas vien, kur tu esi par to dzirdējis? Ta it kā esot izveidota 90. gados. Izaugusi no sadarbības, kurā bija iesaistījusies Drošības policija, Policijas mobilā vienība, Finanšu uzraudzības komisija, Valsts ieņēmumu dienests. Pašvaldību no­dokļu iestādes un Konkurences padome. Kopā ar Kopenhāge­nas Fondu biržas uzraudzības nodaļu. Pēc lielajām uzņēmumu izzagšanām. Lai novērstu jaunā veida ekonomiskos noziegumus. Runā, ka viņi kaut ko atklāja. Kaut ko lielu. Ko viņi paturēja pil­nīgā slepenībā. Kaut ko tādu, kas lika viņiem izveidot atsevišķu iestādi. Es tam ne sūda neticu. Un viņi visādā ziņā nebūtu iejaukti sīka blēža banālajā nodokļu nemaksāšanas lietā. Kur tu esi par to dzirdējis?

Lielās slimības sākas ārpus fiziskā ķermeņa, Kaspers bija ievē­rojis to jau agrāk, dažkārt vairākus mēnešus pirms tam, kad tas izlauzās uz āru. Arī ap Maksimiliānu. Bija kāda izmaiņa, kaut kas svešs bija iespiedies viņa skaņas attēlā.

-    Kā tur ir ar vardarbību pret bērniem, cik stipri drīkst sist?

-     1995. gada 14. jūnija likums Nr. 387 ar 1997. gada labo­jumiem. "Pret bērnu jāizturas, respektējot viņu kā personu, un pret viņu nedrīkst vērsties ar miesas sodiem un cita veida aiz­skarošām darbībām." Praksē tas nozīmē to, ka tu drīksti viņu paņemt atslēgas tvērienā. Bet nedrīksti uzsist ar delnas malu. Vai tu gaidi bērnu?

-    Runa ir par audzēkni.

-Jaunu mazo Futitu?

Angļu klauns Tjūdors Hols, saukts ari par Futitu, bija pir­mais, kurš pa īstam taisīja naudu, manēžā līdzi ņemdams bērnu, savu trīsgadīgo dēlu.

Kaspers piecēlās kājās.

-    Cik liels ir tas cipars? Maksimiliāns jautāja. Kuru tu esi parādā. Es zinu, izvadītājs man pateica. Četrdesmit miljonu. Es tos samaksāšu. Es pārdošu visu bodīti. Es varu sagrabināt četr­desmit miljonus. Es atgūšu savu advokāta licenci. Iešu aizstā­vēt tevi tiesā. Ar pieliktu sistēmu un visu pārējo. Es viņus nolikšu pie vietas.

Kaspers papurināja galvu.

Maksimiliāna roka nokrita uz papīriem.

-    Viņi ietupinās tevi! Viņi izraidīs tevi no valsts! Tu nepagūsi satikt to sievieti!

Viņš uzspiedās augšā, balstīdamies pret gultas malu. Kā vin­grotājs, kurš līdztekās grib uzrauties balstā uz rokām.

-    Slima sirds, viņš sēcošā balsī izgrūda. Nav diez ko labi klaunam. Čurā virsū rokai, kas pasniegta palīgā. Iznieko iespēju. Pēc tam kad tā sieviete jau gadiem ir ārpus tavas postošās dar­bības rādiusa.

Viņš pagriezās pret Viviānu.

-    Kad viņš mirs — un arī viņam pienāks kārta —, viņš gribēs, lai zārkam pieskrūvē riteņus. Lai viņš pats var aizstumties no kapelas uz krematoriju. Un lai neviens nav jālūdz palīgā.

Viņa dusmas, kā vienmēr, bija monumentālas. Bet fiziskā bāze bija zudusi. Slimniekam sākās klepus, dziļš, dzīvībai bīstams.

Ārste ļāva viņam izklepoties, tad saudzīgi pacēla viņa ķer­meņa augšdaļu. Kaspers nolika spēļu kārti uz gultas malas.

-    Ja tev vēl arvien ir pazīstams kāds, kurš var piekļūt

Centrālajam transportlīdzekļu reģistram, viņš sacīja. Tad tu varētu uzzināt adresi. Ar kuru šis numurs iet kopā.

Maksimiliāns bija aizvēris acis. Kaspers devās uz durvīm.

-    Mēs redzējām pārraidi no Montekarlo, slimnieks ieru­nājās. Gan balvas pasniegšanu, gan tavu izrādi.

Kaspers apstājās. Maksimiliāns pasniedzās atpakaļ. Paņēma sievietes roku. Viņa seja ap acīm bija kļuvusi gluda, kā spāņu primadonnai.

-    Mēs vēlējāmies, kaut tas nebeigtos. Tas bija tā, kā manā bēr­nībā. Tas ir vienīgais, kas nekad nedrīkst beigties. Mīlestība. Un lielās izrādes.

Tevs un dēls ieskatījās viens otram acīs. Nebija nekādu masku. Slimnieks izturēja to dažas sekundes, tad viņam tā kļuva par daudz.

Viņš pacēla rokas sev pie matiem. Tie bija rudi, saraini kā āpsim. Viņš nocēla tos nost. Tā bija parūka. Zem tās viņš bija gluds kā arbūzs.

-    Kāda vilšanās, ne? Uztaisīju to pēc ķīmijterapijas. No sa­viem paša matiem. Cepuri nost. Liela mākslinieka priekšā!

Kaspers aizslāja atpakaļ pie gultas. Apskāva lielo, plikpau­raino galvaskausu un pievilka sev klāt. Viņš ieklausījās traģismā, kas cieši nogulsnējusies vai ap katru cilvēku. Skaņā, kura izteica visu to, kas varētu būt bijis, bet nekad nebūs.

Apskāviena brīdī Maksimiliāns bija sastindzis. Pēc mirkļa viņš raisījās vaļā.

-    Gana, viņš noskaldīja. Jūtu, ka esmu Lācars. Suņi laiza mani. Kad es tevi atkal redzēšu? Pēc sešiem mēnešiem?

Ārste pieturēja Kasperam durvis.

-    Meitene, Maksimiliāns no gultas sauca. Audzēkne. Viņas dēļ tu patiesībā atnāci? Vai tad ne?

Kasperam aiz muguras aizvērās durvis, ārste stāvēja viņam blakus.

-    Es aizvedīšu tevi mājās, viņa teica.

7

Augsta ranga baltie klauni savu efektu balstīja uz to, ka partneris piespēlēja viņiem no apakšas. Ļoti reti sastopama ir autoritāte, kas balstās pati sevī. Viņam pretī esošajai sievietei tāda piemita. Tā strāvot strāvoja no viņas. Notīrīja ce|u, atvēra durvis.

Sieviete kaut ko gribēja no viņa, bet nespēja dabūt pār lū­pām. Pazemes stāvvietā viņa palika nekustīgi sēžam pie stūres, gaidīdama vārdus, tie nenāca.

Mašīna bija gara kā vilciena vagons. Kasperam gāja pie sirds veids, kādā bagātie uzostīja viens otru. Gluži kā Romeo un Džul­jeta. Pat viskvēlākajā kaislībā un mīlestībā no pirmā skata vienmēr augšējā labajā stūrī bija rezervēts neliels lauciņš konta izrakstam.

Viņš pasniedza Viviānai meitenes zīmēto karti. Viņa to atšif­rēja momentā, bez jautājumiem.

-    Ir trīspadsmit reģionālās un valsts slimnīcas, viņa sacīja. Kēge, Gentofte, Herleva, Glostrupa, Hvidovre, Valsts slimnīca, Frederiksberga, Amagera, Roskilde, Hillereda, plus vēl mazā­kas slimnīcas Hersholmā, Helsingērā un Frederikssundā. Neviena no tām neatrodas pie ūdeņiem. Arī privātās slimnīcas ne.

-    Klīnikas?

-    Uz ziemeļiem no Kopenhāgenas un uz dienvidiem no Avedēreholmes kopā savs simts būs, poliklīnikas un specializētās klīnikas. Cik vecs ir zīmētājs?

-    Desmit gadu.

Viņa norādīja uz to, ko Kaspers bija uztvēris kā šķūnīšus.

-      Tie varētu būt ēkas spārni. Bērni sāk izprast perspektīvu apmēram astoņu gadu vecumā. Tas padarītu šo ēku pārāk lielu, lai tur būtu privātprakse. Neviena man zināmā vieta tā neiz­skatās.

Viņa iedarbināja mašīnu.

-    Cik vecmāšu ir Kopenhāgenā?

-    Savi pieci simti.

-    Cik no tām ir I.ones?

-    Viņas ir reģistrētas Vecmāšu asociācijā. Varu to noskaidrot.

-    Stundas laikā?

Viņa pamāja ar galvu.

Viņi nogriezās pār Ezeriem, uzbrauca uz Gotersgādes. Kas­pers ieklausījās sievietē, viņš nezināja, kurp viņa brauc. Viņa piestāja malā, kaut kas bija izsitis viņu no sliedēm. Viņa palika sēžam un grābājamies ap stūri. Viņš izkāpa, lai dotu viņai laiku un mieru. Viņi bija apstājušies pie slēgtās teritorijas.

Ūdensizturīga saplākšņa nožogojums, ar kādu mēdz apjozt būvlaukumus, norobežoja daļu brauktuves un vairākas mājas Gammelmentas pusē. Piecdesmit metrus tālāk to pārtrauca stikla būris, vārti un divi policisti ķiteļos.

Viņš piegāja pie būra, aiz skaņu izolējošas ietaises sēdēja sie­viete civilās aizsardzības formastērpā.

-    Vai varu iesūtīt pazīstamam zīmīti? viņš apvaicājās. Tuva rada. Dzīvības vai nāves jautājums.

Viņa papurināja galvu.

-    Mums te spieto septiņsimt žurnālistu. No visas pasaules.

-    Piezvanīt?

Viņa papurināja galvu. Ar acu kaktiņu Kaspers uzķēra aug­šējo vārdu uz plāksnītes, kurā bija uzskaitīti nogrimušu kuģu iz­celšanas uzņēmumi, palīdzības organizācijas un apakšuzņēmēji.

-            Es esmu vecā Hannemana dēls, Kaspers bilda. Viņš tikko ir kļuvis par Selleredas Golfa kluba godabiedru. Veca vīra mūža sapnis.

-    Viņš nespēs to novērtēt, sieviete attrauca. Viņš nomira astoņdesmitajos gados.

Kaspers notvēra rūtī pats savu seju. Tā bija balta kā pilnā grimā. Sievietes acīs iegūla bažas.

-    Vai man izsaukt taksi?

Līdzcietība ielija viņam asinīs kā glikozes injekcija. Viņam sagribējās iesēsties viņai klēpī un visu izstāstīt. Viņš pamāja uz automašīnas pusi.

-    Mans šoferis un dakteris gaida tepat.

-    Vai ir vēl kāds cits vārds, atskaitot Hannemanu?

-    Stīne Klausena. Inženiere.

-    Tumšmate?

Viņš palocīja galvu.

-    Kaut kādā sakarā ar ūdeni?

-    Viņa ir no ūdens taisīta.

Sieviete ielūkojās izdrukā, kas stāvēja viņai priekšā.

-    Viņai ir izsaukuma līgums. Ar taksometru firmām. īpa­šajā VIP režīmā. Tas nozīmē, ka viņa dzīvo viesnīcā. Royal vai Tre Falke. Ja kāds padzirdēs, ka tu to dabūji zināt no manis, es palikšu bez darba.

Viņš dziļi ievilka elpu.

-    Eņģeļus, viņš sacīja, nevar atlaist.

Viņš iesēdās mašīnā blakus ārstei. Viņa sēdēja tajā pašā pozā, kādā viņš bija to atstājis.

-    Viņš tagad mirst, viņa teica.

Viņš bija zinājis, ka taisni to viņa sacīs. Personiski viņam tā nebija problēma. Viņš jau sen bija samierinājies ar nāvi. Tevs Pio reiz bija sacījis, ka, mazliet plašākā perspektīvā skatoties, mēs visi atrodamies galējā stāvoklī. Vienīgā starpība ir tā, ka daži atrodas galējākā stāvoklī nekā citi.

Tāpēc tas, kas notika, nenotika ar viņu, izmainījās apkārtne. Vienā brīdī pilsēta bija gaismu neatstarojoša atklātne, nākamajā mašīna peldēja pa skaņas izolētu pazemes pasauli.

-    Viņš izskatījās vesels.

-    Prednizons. Ķīmiska čaula.

-    Vai viņš pats to zina?

Viņi bija pabraukuši garām Zooloģiskajam dārzam un Solbjergas kapiem. Viņš neatjēdza, kā viņi bija tikuši līdz Roskildevejai.

-    Parasti cilvēks to zina ar vienu daļu būtības. Un ar lielāko daļu būtības negrib to zināt.

Viņa nogriezās uz Glostrupas pusi, uzbrauca uz apvedceļa, nobrauca no tā caur rūpniecisko kvartālu, novietoja mašīnu aiz pagalma.

Viņa sāka raudāt. Klusi, bet neapvaldīti un aumaļām. Viņa no­rādīja uz cimdu nodalījuma pusi, Kaspers padeva viņai papīra kabatlakatiņu paku.

Viņš bija kļūdījies par to naudu. Viņas bēdas nāca no liela dziļuma, dziļāka par vērtspapīru depozītu.

Viņa izšņauca degunu.

-    Pastāsti kaut ko par viņu! viņa lūdza. No savas bērnības.

Viņš pavērsa savu dzirdi pāri bērnībai, saklausīja kartupeļus.

-    Man bija desmit gadi, mēs dzīvojām Skodsborgā. Viņi vien­mēr bija nomadi, arī pēc tam, kad viņš bija sācis pelnīt naudu. Viņi nekad neiekārtoja vairāk par vienu istabu katram, plus manu istabu, gluži kā dzīvojamos vagonos. Pārējās tika aizslēgtas, lai taupītu siltumu. Viņi mainīja dzīvesvietu reizi gadā, Skods­borgā bija rekords, tur mēs nodzīvojām gandrīz četrus, tur vi­ņiem bija trīs bēgšanas ceļi — zunds, piekrastes dzelzceļš un Strandvejena. Tur es sāku žonglēt. Es strādāju ar kartupeļiem. Biju salicis uz grīdas segas un pledus, tikpat radās vibrācija, kad nenoķēru. Kādu dienu viņš laikam bija to sadzirdējis, jo pēkšņi viņš stāvēja durvīs.

Aizvēris plakstus, viņš to ieraudzīja savu acu priekšā.

-    Tie bija septiņdesmitie gadi, īstas nabadzības jau vairs ne­bija, bet viņš bija tādu pieredzējis. Zēna gados viņš bija dzīvojis badā un pārdevis krustnagliņas, un dziedājis namu pagalmos, viņš tā arī nav ticis tam pāri, tas ir tāpat kā ar cirka artistiem, kas kara laikā sabija koncentrācijas nometnēs, tas nekad nepāriet. Tāpēc viņš pameta cirku, viņš redzēja tikai vienu izeju — aug­stāko izglītību un drošus ienākumus. Un nu viņš stāvēja durvīs. Skolas grāmatas neatvērtas gulēja uz galda. Viņš paskatījās uz mani. Ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi. Viņš būtu varējis mani aizsūtīt uz Herlufsholmas privāto internātskolu, viņš būtu varējis mani nodot par mācekli pie krāsu tirgotāja, viņš būtu va­rējis mani saliekt ragā. Bet viņš tikai palika stāvam durvīs, pa­visam kluss. Un tad es sajutu, kas notiek viņā iekšā. Mēs abi to sajūtām. Ka viņš atskārta, ka dažreiz ilgas ir lielākas par cilvēku. Un ka tad, ja tās aptur, cilvēks noiet dibenā. Tā nu viņš atmugu­riski izgāja laukā, nesacījis ne vārda, un aizvēra durvis, pavisam klusītēm. Mēs nekad par to nerunājām. Bet viņš vairs nekad ne­ienāca pie manis nepieklauvējis.

Viņas acis bija piekaltas viņa lūpām. Kad cilvēks iemīlas seš­desmit piecu gadu vecumā, sajūta droši vien ir tāda pati kā piec­padsmit gados. Ja viņš rādītu diapozitīvus un stāstītu anekdotes par Maksimiliānu, viņa trīs mēnešus paliktu sēžam pie viņa kājām.

-    Tādu mirkļu dēļ kā šis es viņu mīlu, Kaspers sacīja.

Situācija bija pilnskanīga. Ir svarīgi aiziet pašā labākajā brīdī.

Viņš izkāpa no mašīnas.

Viņa izkāpa pa savu pusi, apgāja apkārt radiatoram.

-     Un pastarpu šiem mirkļiem, viņa ievaicājās, kas bija tad?

Viņš tomēr bija kļūdījies, par to iemīlēšanos. Sešdesmit pie­cos gados cilvēks grib vairāk, lielāku kopsakaru.

-    Viņi centās viens otram noraut galvu, viņš atbildēja. Pa­starpu šiem mirkļiem bija nepārtraukta Brovallas kauja.

Viņš bija sācis iet, ārste viņu panāca un gāja līdzās.

-    Kā ir ar piedošanu?

-    Tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Esmu visu piedevis.

Viņa ieķērās viņam rokā.

-    Tu esi piedevis zināmu procentu. Ja mums izdosies šo pro­centu paaugstināt, vēl nebūs par vēlu iegūt laimīgu bērnību.

Viņš mēģināja tikt vaļā, nesekmīgi, viņai satvēriens bija kā Falck glābējam.

-    Pārāk vārīga būšana, viņš sacīja. Viņš un es, mēs abi esam piedzīvojuši dziļas traumas.

-    Jūs abi esat kaušļi. Jūs esat villojušies četrdesmit gadu. Ta­gad jums ir ne vairāk kā trīs nedēļas, lai noslēgtu mieru.

Viņa devās atpakaļ uz mašīnu. Viņš sekoja pakaļ.

-    Trīs nedēļas?

Viņa iesēdās mašīnā.

-    Viņš ir stiprs kā vezumnieks, Kaspers atteica.

-    Es vadu Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļu. Esmu bijusi klāt tūkstoš piecsimt nāves procesos. Ir atlikušas ne vai­rāk kā trīs nedēļas.

Viņa gribēja aizvērt durvis, viņš neļāva.

-    Nāve nav noslēgums. Es esmu dziļi ticīgs. Pēc pēdējā elpas vilciena iestājas ģenerālpauze. Pēc tam apziņa iemiesojas jaunā fiziskā ķermenī, un atkal spēlē mūzika.

Viņa ielūkojās viņam acīs.

-    Ko man, vienai guļot gultā, viņa sacīja, līdz apziņa, ka kaut kur uz pasaules ir kāds zīdainis, kurš sūc pupu, un ka šajā zīdainī mājo apziņa, kas piederējusi manam mīļākajam?

Viņš atbalstījās pret mašīnu. Neapbūvētajos gruntsgabalos zāli vēl klāja sarma.

-    Es mīlu viņu, viņš sacīja.

-    Es arī, viņa atteica.

Viņš pieliecās pie viņas.

-            Vai tas apstāklis, ka esam satikušies šajās dziļajās jūtās, varētu būt par atspēriena punktu aizdevumam piectūkstoš kronu apmērā?

Viņa sameklēja savu maku, atvēra to, iedeva viņam divas tūk­stoš kronu naudaszīmes. Aizvēra durvis, nolaida logu.

-    Kas tur ir ar to bērnu? viņa vaicāja. Un zīmējumu?

Viņas acis bija ietilpīgas. Viņš būtu varējis tajās iesēsties ar

visām savām bēdām, un tur vēl būtu palikusi brīva vieta. Viņš papurināja galvu.

-    Nepārproti mani, viņa sacīja. Tev būs jāmaksā man procenti. Diskonta likme plus divi procenti.

Logs aizvērās, mašīna iedarbojās un uzņēma ātrumu. Kā brau­cot pa Jitlandes apļa ārmalu. Viņš sajuta nevilšu apbrīnu pret tēvu. Par to, ka Maksimiliānam, ar visām viņa psiholoģiskajām novirzēm, tomēr ir izdevies nocopēt ziloneni.

8

Viņš iegāja kabinetā un nolika sievietes dotos divus tūkstošus kronu Dafijam uz galda.

-    Daļa iekavētās īres naudas, viņš sacīja.

Pārvaldnieks pasniedza viņam vēstuli, bez pastmarkas, ar kur-

jerdienesta zīmogu. Padeva viņam papīra nazi no galda.

Aploksnei piemita transcendentāla izsmalcinātība, kas nav izskaidrojama dabaszinātniskās kategorijās, bet ir sastopama, kad iekšā ir gan vēstule, gan čeks. Vēstulē bija divas mašīnrak­sta rindiņas.

"Ar šo paziņojam, ka Klāra Marija turpmāk neieradīsies uz nodarbībām. Pielikumā divdesmit tūkstoši."

Nekāda paraksta. Čeks bija bankas izsniegts.

Viņš apsēdās uz krēsla. Kad esi nonācis pašā dibenā, labums ir tāds, ka zemāk vairs nav, kur krist.

Atvērās durvis. Tās pieturēja zēns ar vīraka traukiem. Kabi­netā ienāca Merks.

-    Tu esi izraidīts no valsts, viņš sacīja. Tev ir astoņpadsmit stundu, lai nokārtotu, kas kārtojams. Rīt no rīta tevi iesēdinās lidmašīnā uz Madridi.

Varbūt nekāda dibena nav. Varbūt ir mūžīgs kritiens. Kas­pers piecēlās. Atvēra durvis. Izgāja pagalmā.

Viņš nometa žaketi. Kreklu. Divi strādnieku pulciņi kvernēja uz soliem pie noliktavu ēkām. Bariņš kostīmu šuvēju, kurām darbs bija beidzies, dzēra kafiju, sasēdušas ap vienu no galdiem. Viņš novilka kurpes un zeķes. Bikses. Nu viņš stāvēja vienos arlekīna zīmējuma bokseršortos. Šūtos no zīda. Viņam ar zīdu bija tā, kā savulaik Vāgneram.

-    Visu prom, viņš teica šuvējām. Ir svarīgi visu atdot prom. Bagātnieks no Bībeles līdzības tā izdarīja. I.ists tā izdarīja. Vitgenšteins. Longčenpa tā izdarīja septiņas reizes. Kad vairs nav nekā, ko cilvēkam atņemt, viņš ir brīvs.

Viņš gaidīja. Varbūt viņš bija izbiedējis Merku. Lai izraidīša­nai no valsts būtu juridisks spēks, tā ir jāpaziņo arī rakstveidā.

Nočaukstēja papīrs, Mērks stāvēja viņam aiz muguras.

-    Vai vārds "Kains" Tev kaut ko izteiktu?

-    Svaigā atmiņā. No Bībeles stāstiem.

-    Josefs Kains.

Kaspers neatbildēja.

-    Izraidīšana no valsts, ministrijas ierēdnis sacīja. Tavā ža­ketē ir taksometra kvīts. Uz kuras ir tālruņa numurs. Ja nu tev kaut kas ienāk prātā. Par tavu mazo audzēkni.

Kaspers aizvēra acis. Kad viņš tās attaisīja vaļā, Merka vairs nebija. Kāds bija aplicis viņam ap pleciem segu, tas bija Dafijs.

Viņi sēdēja viens otram pretī, pie rakstāmgalda. Kaspers bija ieti­nies pledā, tas bija garš kā balles kleita. Viņš bija pamiris. Varbūt no aukstuma.

Dafijam priekšā atradās pirmītējā vēstule, viņš būs to izla­sījis.

-    Šī audzēkne man šo to nozīmē, Kaspers sacīja. Viņi ir parādā man naudu, viņi vairs neatgriezīsies. Man nav ne adre­ses, ne kādu pēdu.

Pārvaldnieks pacēla plaukstu. Ta bija tukša. Viņš apgrieza to otrādi. Arī otrā pusē nekā. Viņš pārvilka to pār galdu. No galda virsmas izlīda vizītkarte.

-    Garais. Ķeizars. Viņam tā bija makā.

Kaspers pacēla vizītkarti. Uz tās bija iespiests vārds, Aske Brodersens. Apakšā ar zīmuli pierakstīts tālruņa numurs, kas sākās ar "70". Viņš apgrieza vizītkarti. Otrā pusē ar to pašu zī­muli bija uzrakstīts kāds vārds vai vietas nosaukums, Borfelta.

-    Šie vārdi uzziņās nav pieejami, Dafijs bilda. Numurs nav reģistrēts.

Kaspera bērnībā telšu strādniekus un amatniekus sauca par "cirka speciālistiem". Viņi bija dāņi. Sezonas sākumā viņi izlīda no zemes, oktobrī pazuda bez pēdām. Vēlāk viņus pārdēvēja par "tehniskajiem darbiniekiem". Nu tās bija poļu vai marokiešu brigādes, kas brigadiera vadībā ceļoja pa Eiropu kā augsti spe­cializētas kuģa apkalpes. Kad cirks iebrauca dokā, viņi devās tālāk uz nākamo vietu. Viņu skanējums bija palicis nemainīgs, tajā bija dzirdama disciplīna, profesionāla pašpārliecinātība un brutāla efektivitāte. Viņam tas vienmēr bija paticis, viņš to bija dzirdējis kopš pirmās reizes, kad satika Dafiju, arī tagad.

Bet bija bijusi vēl kāda skaņa, to viņš bija palaidis garām. Līdz šim brīdim.

Pārvaldnieks nolika viņam priekšā telefonu. Kaspers vērās laukā pa logu.

-    Diez cikos riet saule? viņš jautāja.

Dafijs pagriezās pret plauktu. Tur bija daudz rokasgrāmatu. Pārāk daudz pārvaldniekam, kurš skolā nav gājis vairāk kā sep­tiņus gadus. Plauktā bija arī universitātes gadskārtējais alma­nahs ar kalendāru. Dafijs atvēra to.

-    Pēc piecpadsmit minūtēm, viņš atbildēja.

-    Tad es gribu piecpadsmit minūtes pagaidīt. Runāšana man vislabāk sanāk saulrietā.

Pārvaldnieks pacēla abas rokas. Pārlaida tās pār galda virsmu. No nekurienes izlīda Kaspera tintes pildspalva, vizītkartes, sīk­nauda. Loterijas biļete. Atslēgas. Atskaitot to, kuru Kaspers bija iedevis Astai Borello.

-     Mont Rlanc Legend, Dafijs sacīja. Lieliem parakstiem.

Bet pārējās kabatās nav atsvara. Ne kredītkaršu. Ne portmoneja. Banknotes šur un tur. Nauda nav uz palikšanu. Ne vadītāja ap­liecības. Ne pastāvīgas adreses. Cilvēks bez saknēm. Profesio­nāļa skatījumā. Neuztver to personiski!

Tā nebija Kaspera paša griba, kas uzrāva viņu kājās. Pats viņš labprātāk būtu palicis sēžam. Tās bija oranžās, bezpersoniskās dusmas, ko uzjundi pamatota kritika.

Līdz galdam bija nepilns metrs. īsajās distancēs viņš bija ašs kā ķīniešu galda tenisists.

Viņš nepaguva. Dafija labā roka izšķīda. Tūdaļ pat rematerializējās. Ar konisku statīvu, apvilktu ar ādu, tik garu kā divas treš­daļas biljarda nūjas. Apstrādātu kā pātagu. Ar gludu lodi galā, tik lielu kā stikla acs.

Tā bija zvēru dresētāja runga. Kasperam tādas bija palikušas atmiņā no 60. gadu sākuma, kad vēl plēsīgo zvēru menažērijas nebija aizliegtas. Vīrs, kam bija kārtīgs labās puses sitiens un kas zināja, kur jātrāpa, varēja ielauzt galvaskausu lauvam.

Kaspers apstājās. Viņš bija palaidis garām šos Dafija būtī­bas izsmalcinātos toņus. Gluži kā ar jaunības dienu Bēthovenu. Pasaule tikai tagad pamazām atklāja viņu. Klusinātie dārgumi bija noslīkuši starp vēlākā laika virsotnēm.

Pārvaldnieka rokas izkrita no redzesloka. Atgriezās klātienē. Ar laboratorijas statīvu, bļodiņu ar neapstrādātiem dimantiem, sērkociņu kastīti, divām glāzēm, sļivovicas pudeli. Viņš iestip­rināja dimantu statīvā, pielēja glāzi ar alkoholu, sasildīja to plaukstā, uzšķīla sērkociņu. Pielika to pie šķidruma virsmas. Zila, kāra, nemiera dzīta liesma līpinājās gar glāzes malu. Viņš pa­stūma glāzi zem dimanta. Liesma aizķēra minerālu, tas sāka kust un pilēt glāzē, tas bija gabalu cukurs.

Kaspers ieklausījās saulrietā. Pievilka telefonu pie sevis, sa­koncentrējās un uzgrieza uz vizītkartes rakstīto numuru.

-Jā?

Runātāja bija sieviete mazliet pēc četrdesmit.

-    Esmu ļoti tuvs Askes draugs, viņš teica. Es redzēju sapni, kuru gribu viņam izstāstīt.

Sieviete aizgāja, klausuli atstājusi guļam, viņa bija prom piecpa­dsmit sekundes. Viņš būtu varējis atvienot sarunu, visa informā­cija, kas viņam vajadzīga, bija rokā. Bezspēcība un absurda cerība kaut kur fonā sadzirdēt Klāras Marijas balsi lika viņam neatlaisties.

Sieviete atnāca atpakaļ.

-    Viņš ir aizceļojis.

-    Ne tālāk par vīriešu tualeti, viņš attrauca. Manuprāt, tev jāaiziet uz turieni viņam pakaļ. Šis ir dziļš sapnis. Viņam ļoti nepatiktu, ja viņš to neuzzinātu.

Viņš būs stāvējis līdzās, tagad viņš paņēma klausuli.

-    Tu esi dabūjis savu naudu. No kurienes tev šis numurs?

-    Klāra Marija, es gribu runāt ar viņu.

Viņš dzirdēja savu balsi no malas. Ta piederēja cilvēkam, kas kuru katru brīdi zaudēs savaldīgumu.

-    Viņa ir sista, viņš teica. Tur sanāk lieta par vardarbību, es aprunājos ar advokātu.

Klausule tika nolikta.

Verdošais cukurs čukstēdams pilēja sļivovicā. Dafijs piestūma glāzi Kasperam.

-    Klaidoņa dzīve ir paciešama līdz četrdesmit gadiem, pār­valdnieks ierunājās. Pēc tam vajag pastāvīgu dzīvesvietu, lai apturētu lejupslīdi. Jo īpaši tad, ja tā ir tik strauja kā tavējā.

Kaspers iedzēra. Aizvēra acis. Bija fizisks pacēlums, kādu droši vien izjūt lielie plēsīgie putni, paceldamies spārnos. Koncen­trētie augļi, alkohols, cukurs un tropu svelme izšāvās caur ķer­meni, nonāca pašos tālākajos kapilāros. Aiztrauca badu, salu un nogurumu. Applūdināja ciešanas ar zeltainu gaismu.

-    Un šī dziļā gudrība, viņš atteica, tad nu tavā gadījumā ir novedusi pie žilbinošās pārvaldnieka karjeras Glostrupā.

Dafijs pasmaidīja. Kaspers to redzēja pirmo reizi. Sešos mē­nešos, kopš viņš šo vīru pazina.

-    Man piepalīdzēja tiesas spriedums. Man iedeva četrus ga­dus nosacīti. Ar noteikumu, ka es mainīšu arodu.

Kaspers savāca savas mantas. Paņēma rokā vēl arvien kar­sto glāzi. Nolika čeku uz galdu.

-    Daļējai parāda atmaksai, viņš noteica.

Dafijs apnāca apkārt galdam. Atvēra viņam durvis.

-    Kāpēc saulrietā? Kāpēc runāšana vislabāk sanāk saulrietā?

Kaspers palūkojās uz pārvaldnieka rokām. Dafijs būtu varē­jis būt tik slavens, cik slavens Bahs kļuva tikai pēc nāves. Tik ba­gāts, cik bagāts Rihters nekad nebija kļuvis. Un nu viņš stāvēja, pieturēdams durvis.

Kaspers norādīja uz saulrieta debesīm pār pilsētu.

-    Ieklausies! viņš mudināja.

Skaņa nebija nedz skaļa, nedz skaidri izteikta. Tā bija apslā­pēta, daudzveidīga akustiskā sega. Pilsētas baznīcu zvani iezva­nīja saulrietu.

-    Tonis, kurā tie ir uzskaņoti, veido pamattoni mažora vai minora trijskanī. Virstonis, kas atrodas oktāvu un vēl mazo vai lielo tercu augstāk, vibrē kopā ar pamattoni. Pilsēta ir skaņu karte. Gruntviga baznīca. Uzskaņota uz Re. Un virs tā skaidri dzirdams Fa diēzs. Šai baznīcai ir tikai tas viens lielais zvans. Pestītāja baznīcas zvanu spēle, ne ar ko nesajaucama. Tā ikkatra baznīca ir unikāla. Tāpēc tad, ja tu runā pa telefonu saulrietā un klausies garām balsīm, un spēj kompensēt skaņu attēla plaka­numu, tu iegūsti priekšstatu par to, kur skaņas kartē atrodas cilvēks, ar kuru tu sarunājies.

9

Viņš apsēdās uz gultas. Dzēra lēnām. Tumši dzintarainajā šķid­rumā bija viss. Tas nomierināja un piesātināja, tajā bija skaid­rība un ekstāze. Tas nomērdēja slimos nervus un stimulēja veselos. Viņš pacēla glāzi un ļāva, lai tā salauž pēdējos gaismas starus, kas krita pa logu. Nekad gaisma nebija tāda kā aprīlī. Tai piemita šarmanta, optimistiska neuzticamība kā pārsolītai rokai pokerā. Tā deva pavasara apsolījumu, kaut nebija pārlie­cināta, ka varēs to turēt.

Viņš izvilka atvilktni, lielu, plakanu kvadrātu. Šādās atvilk­tnēs arhitekti glabā savus projektus, tā bija Stīnes atvilktne. Pēc viņa pasūtījuma viņai to bija izgatavojuši mēbeļu dizaina stu­dijā Rud. Rasmussen.

Kamēr nebija atvilktnes, viņa nekad neko neatstāja pie viņa. No rīta visu savāca, metodiski, ļoti bieži, kamēr viņš vēl gulēja. Kad viņš pamodās, viss jau bija prom, nekādu fizisku pēdu, pali­kusi tikai skaņa.

Viņš bija meklējis Stīni, kad viņa bija prom. Vannas istabā. Viņš bija cerējis, ka viņa būs atstājusi kādu krēmu, zobu birsti, nebija nekā. Kādu vakaru, kad viņi sēdēja un ēda, viņš to bija pateicis.

Es varētu atbrīvot pāris plauktus skapī.

Viņa bija nolikusi nazi un dakšu un noslaucījusi muti. Viņa to darīja delikāti, bet reizē kā dzīvnieks, tā, kā mazgājas kaķis, veidā, kādā delikāts ir jaguārs.

-   Tu es dzirdējis par vudū, viņa sacīja. Pirms vairākiem ga­diem mēs Haiti salā tīrījām gruntsūdeņus. Nodaļas vadītājs no COWI mūs brīdināja, lai nekad neatstājam savas personiskās mantas. Ja burvis kaut ko grib no tevis un dabū rokā kādu tavu lietu, viņš iegūst varu pār tevi.

Ēdiens viņam mutē bija pārvērties par poliestera pildījumu.

-    Mēs vairs nevaram tikties, viņš teica. Ja tu tā uz mani skaties. Es nespēju paciest pazemošanu. Mēs esam pazīstami pusotru mēnesi. Es esmu izturējies ar absolūtu respektu. Pret tevi. Pret visām sievietēm. Kā tas mazais puika, kurš pār žogu lūr uz kaimiņu meiteni. Bet pats nekad nelec pāri. Vienmēr gaida, kad viņa gribēs spēlēties.

-    Bet kurš dziļāk sirdī perina plānu, viņa turpināja. Par to, kā dabūt savā varā visu savrupmāju kvartālu.

Pēc nedēļas viņam bija uztaisīta atvilktne. Viņš nebija neko tei­cis, viņa atnāca, un mēbele bija iebūvēta dzīvojamā vagona sienā, un atvilktne attaisīta vaļā. Ne vārda nesacīdama, viņa bija pār­laidusi rokas pār koku, no kura tā darināta, izvilkusi to laukā, aizstūmusi ciet. Tai mēru viņš bija noņēmis pēc viņas dzīvokļa atvilktnēm. Tā precīzi derēja divdesmitpiectūkstošajām kartēm.

Nākamajā reizē viņai līdzi bija mape. Neko nebilzdama, viņa bija atstājusi divdesmitpiectūkstošās kartes, futrāli ar cirkuli, koppapīru. Pēcāk tās bija tur palikušas.

Tas joprojām atradās turpat. Viņš izņēma cirkuli, kartes, vienā no tām bija Kopenhāgenas osta mērogā 1:25 000. Viņš atsauca prātā telefonā dzirdēto skaņas attēlu.

Priekšpusē atradās Marmora baznīcas zvani, elektriski pa­stiprināti, taču surdinēti, lai neuzmodinātu Amālienborgu. Brī­vos apstākļos, attālumam līdz skaņas avotam divkāršojoties, skaņas spiediena līmenis samazinās par sešiem decibeliem. Ar cirkuli viņš kartes apakšmalā dotajā mērogā nomērīja mazliet vairāk par četriem kilometriem. Baznīcai esot centrā, viņš uzzī­mēja apli ar šāda attāluma rādiusu.

Grundtviga baznīca atradās skaņu attēla dibenplānā, tomēr bija skaidri saklausāma. Šķita, lielais zvans, pavisam viens, vib­rējot, spēlēja korāli "Nu ieskanas Ziemsvētku zvani", tas arī bija Re, komponists bija atdarinājis zvana skaņu. Tāpēc liela bija varbūtība, ka telefons atradies augstu virs zemes. Augstāk par divdesmit metriem, kas to atbrīvojis no Esterbro un Nerrebro namu jumtu ietekmes. Pēc viņa aplēsēm, attālums bija kilometri pieci. Viņš dzirdēja Pestītāja baznīcas zvanu spēli. Skaņas attēla perifērijā atradās Rātsnama zvani, viņš būs trāpījis uz stundas ceturkšņa iezvanīšanu. Tie bija izgatavoti no dzelzs rūdas, nevis bronzas, skanējums bija ciets, un frekvence ne tik tīra kā baz­nīcas zvaniem. To attālums līdz telefonam bija pieci kilometri. Grundtviga baznīcai esot centrā, viņš uzvilka vēl vienu apli ar attiecīgu rādiusu. Abiem apļiem bija kopīgs laukums, kurā atra­dās viss ārējais Esterbro.

Viņš ieklausījās vēlreiz. Viņš identificēja Anglikāņu baznīcu un Svētā Jēkaba baznīcu, to interference veidoja jaušamu ma­žora — La līdz Re — toņkārtu vainagu. Viņš uzzīmēja vēl divus apļus.

Tie pāršķēla abus sākotnējos piecdesmit metrus no sauszemes. Uz ziemeļiem no ieejas Kopenhāgenas ostā. Iepretim Tipenas dabas parkam, divpadsmit metru dziļos ūdeņos. Viņš būs dzir­dējis aplam.

Viņš iedzēra no glāzes. Sakāves spilgtumā viņš dzirdēja visas ska­ņas itin kā pavisam tuvu. Nekad skaņas nebija tādas kā aprīlī. Ne lapu koka zaros. Ne augāja, kas apslāpētu atstarošanos un izkliedēšanos. Viņš saklausīja pēdējo darbdienas satiksmi no Glostrupas. Tālo dūkoņu no Ceturtā apvedceļa. Putnus purvā. Šuvēju balsis. Pacilājumā par saulrietu. Par darbdienas beigām. Reizē ne gluži klātbūtnīgas. Daļa viņu būtības jau bija devusies mājup. Lielākajai tiesai bija bērni. Pēc bērnu piedzemdēšanas sieviešu balsīs iegūla smagums. Ostinato.

Pirmajā dienā, kad saulē bija pietiekami silti, lai stundas ce­turksni pasēdētu aizvēnī, pusdienlaikā viņš bija gājis pāri pa­galmam. Pa labu gabalu saklausījis sieviešu balsis. Ne vārdus, bet skanējumu, viņas runāja par bērniem. Viņas bija pasauku­šas viņu, viņš bija piesēdis uz sola. Viņu acis bija glāsmainas un šķelmīgas, grimstot bezriska flirtā, ko piešķir apziņa, ka mājās ir pastāvīgs vīrietis. Parasti viņam tas gāja pie dūšas kā silta vanna. Viena bija apjautājusies: "Kāpēc tev nav bērnu?"

Viņš jau agrāk bija ievērojis šo šuvēju.

-    Neesmu varējis atrast sievieti.

Viņas smaidīja, viņš smaidīja, viņas nesaprata, ka tā ir taisnība.

-    Tas ir viens skaidrojums, viņš sacīja. Otrs — ka pēc lai­ciņa mūsu vairs nebūs, pēc laiciņa bērni būs veci, iedomājieties pašas, viņiem ir astoņdesmit gadu, dzīvesbiedri miruši, nav ne­viena liecinieka pirmajiem trīsdesmit viņu mūža gadiem, un tad viņu vairs nav, tāds ir otrs skaidrojums.

Viņas atrāvās no viņa. Pirmītējā sieviete bija tā, kas vēl ko bilda.

-    Man likās, tu es klauns.

Viņš bija piecēlies kājās.

-    Es esmu mūziķis, viņš teica. Man ir dils ar Mūsu TēvsMāmiņu. Ka es spēlēšu visas notis. Arī melnās.

Pēc tās reizes latentā erotika bija atvēsusi. Šis tas bija atkal iekvēlojies. Bet nekas vairs nebija kā iepriekš.

Viņš uzlika uz glāzes grāmatu. Lai mazinātu izgarošanu. Tās bija Junga atmiņas. Jungs bija rakstījis, ka alkoholā cilvēks meklē pats savu garīgumu. Jungs būs zinājis, ko runā. Viņš būs zinājis, kāda ir sajūta, sēžot uz divām Krug Magnum kastēm un nespē­jot apstāties pēc pirmās kastes. Alkohols ir vijole, to nav iespē­jams atstāt mierā. Viņš pacēla grāmatu un iztukšoja glāzi.

Viņš pārsēdās citur. Lai būtu pretī dīvānam. Pretī vietai, kur bija sēdējusi Klāra Marija. Pirmajā reizē, kad viņš satika meiteni.

10

Tas bija noticis tieši pirms gada.

Viņš bija pārradies no izrādes drusku vēlāk nekā parasti, bija aprīlis, pusnakts. Dzīvojamais vagons stāvēja uz gruntsgabala Vedbekas pievārtē, viņam šis gruntsgabals piederēja jau divdes­mit gadu, bet būvatļauju viņš nebija kārtojis. Egļu ieskauti des­mit tūkstoš kvadrātmetri doņu vārpatas līdz pludmalei.

Dzīvojamais vagons stāvēja zāliena vidū, viņš piebrauca tam klāt, apstādināja mašīnu, atvēra durvis, ieklausījās.

Daba vienmēr spēlē vienu vai vairākas tēmas, vai arī tās ir iedo­mas. Tonakt skanēja ričerkārs no "Muzikālā upurējuma" Antona Vēberna orķestrējumā ar Tagores vārdiem: "Ne āmura sitieni, bet viļņu deja ieaijā mazos akmentiņus pilnestībā."

Bija pagājuši vairāki gadi, kopš pazuda Stīne. Viņa nebija aiz­nesusi sev līdzi dzīves jēgu, tā bija sākusi lasīties prom pēc savas iniciatīvas, jau daudz agrāk. Stīne bija aizkavējusi šo procesu.

No dzīvojamā vagona nāca skaņa, kādai tur nevajadzēja būt. Viņš iznira no mašīnas. Divdesmit gadu ilgs, liegs kāpiens šova biznesā nav iespējams, nekļūstot par psiholoģisko projekciju upuri.

Viņš aizkļuva līdz durvīm četrrāpus. Centās sataustīt atslēgu zem vagona, tās nebija.

Cilvēks, kurš savā attīstībā ticis tālāk, būtu mucis prom. Vai nospiedis pāris pogu, kas atradās blakus durvīm. Cirka artistu apdrošināšana bija piešķīrusi viņam tiešo līniju savienojumam ar Falck un Securitas. Bet mēs esam tur, kur esam. No divām spai­lēm zem kāpnēm viņš izvilka septiņdesmit piecu centimetru ūdens cauruli, vēl no vecajiem labajiem laikiem, kad tās raisīja no svina.

Viņš bez skaņas ienāca priekšnamā. Saklausīja tikai vienu cil­vēku, vienu miera stāvokļa pulsu tā starp astoņdesmit un deviņ­desmit, cirka punduri.

-    Nāc iekšā!

Tas bija bērns, meitene. Viņš nesaprata, kā viņa sadzirdējusi viņu, viņš iegāja telpā.

Viņai bija gadi astoņi vai deviņi. Viņa nebija ieslēgusi gaismu, bet slēģi bija vaļā, viņa sēdēja mēnesnīcā, dīvānā, sakrustotām pē­dām. Kā mazs Buda.

Viņš palika stāvam un klausāmies. Kriminālistikas vēsturē ir zināmi piemēri, kad mazi bērni sadarbojas ar pieaugušiem vīrie­šiem, kuriem ir ļoti slikta ētika. Viņš nedzirdēja neko. Apsēdās meitenei pretī.

-    Kā tu atradi atslēgu?

-    Ar minēšanu.

Tā gulēja viņai priekšā uz galda. Viņš bija uzgājis tik labu šķirbu atslēgai, ka dažkārt pats nevarēja to atrast. Nebija ne­kādu iespēju, ka viņa būtu varējusi to uzminēt.

-    Cik ilgi tu jau te esi?

-    Ne pārāk ilgi.

-    Kā tu atkļuvi šurp?

-    Ar autobusu un vilcienu.

Viņš pamāja ar galvu.

-    Skaidra lieta, viņš atteica. Tā ap pusnakti visa lielpil­sēta ir vaļā. Mazai, astoņgadīgai meitenei.

-    Deviņgadīgai, viņa palaboja. Un bez maksas. Autobuss un vilciens. Ja vēl nav divpadsmit gadu.

Kaut kas ar viņas sistēmu nebija kārtībā. Tās intensitāte ne­atbilda vecumam.

Ne jau tā, ka citiem bērniem nebūtu enerģijas. Trīsdesmit pie­cus gadus viņš bija diendienā burzījies ar citu artistu bērniem. Bērni pamodās pulksten pusseptiņos pa taisno ceturtajā ātrumā. Pēc četrpadsmit stundām viņi ar divsimt kilometriem stundā pa taisno iegāzās miegā, ātrumu nenomezdami. Ja būtu iespē­jams pievienot elektrodus un iegūt enerģiju no bērniem, varētu nopelnīt lielu naudu.

Taču viņu sistēma bija bijusi defokusēta, tas bija bijis blusu cirks. Viņam pretī sēdošā meitene bija pilnīgi savākta.

-    Es esmu redzējusi tevi cirkā. Jutu, ka tev nāktu par labu aprunāties ar mani.

Viņš neticēja savām ausīm. Viņa runāja kā karaliene. Neiz­laižot meiteni no acīm, viņa labā roka uztaustīja atvilktni ar pirm­izrāžu dāvanām, attaisīja to, izcēla kilogramīgu Neuhaus kārbu uz galda.

-    Pacienājies ar konfekšu onku|a ledenīti! viņš sacīja. Kā­pēc man tas nāktu par labu?

-    Tev ir slima sirds.

Viņa bija nāvīgi nopietna.

Viņa attina papīrīti. Aizvēra acis, kamēr šokolādes konfekte izkusa mutē.

-    Tu varbūt esi ārste, viņš bilda. Kas vainas manai sirdij?

-    Tev noteikti jāatrod tā sieviete. Kura tevi pameta. Un tas vēl ir tikai sākums.

Nebija nevienas vēstules. Nevienas fotogrāfijas, ko viņa būtu varējusi redzēt. Ij ne piecu cilvēku, kas varētu kaut ko atcerēties. Un neviens no viņiem nebūtu neko stāstījis bērnam.

-    Kur ir tavs tētis un mamma?

-    Man nav.

Balss bija bezbēdīga kā paziņojums pa skaļruni.

-    Kur tu dzīvo?

-    Esmu apsolījusi to nestāstīt.

-    Kam tu esi to apsolījusi?

Viņa papurināja galvu.

-    Neizdari uz mani spiedienu! viņa atteica. Man ir rikai deviņi gadi.

Viņas sacītajiem vārdiem bija pievērsta rikai niecīga daļa Kaspera apziņas. Viņš centās noteikt viņas skanējumu. Tas nebija konstants. Kaut kas notika ar to ikreiz, kad viņa ierunājās. Viņš neapjēdza — kas. Bet tas bija kas tāds, ko viņš nekad agrāk nebija dzirdējis.

-    No kurienes tev ir šī adrese?

Viņa papurināja galvu. Viņš samanīja sevī bailes, kuras viņš nesaprata. Viņš ļāva savai dzirdei defokusēties, izpleta to, noskenēja apkārtni.

Viņš dzirdēja Strandvejenu. Viļņus un krastmalas zvirgzdus. Vēju eglēs. Sakaltušajā zālē. Neko citu. Bija tikai viņš un viņa.

-    Uzspēlē man! viņa lūdza.

Viņš apsēdās pie klavierēm. Viņa sekoja viņam. Paņēmusi līdzi šokolādi. Viņa ieritinājās atzveltnes krēslā. Uzvilka sev virsū segu.

Viņš spēlēja ričerkāru, visu, savas deviņas minūtes. Viņa bija pārstājusi košļāt. Viņa iesūca skaņas sevī, tai pašā brīdī, kad tās atstāja klavieres.

Kad viņš bija beidzis, viņa ilgi nogaidīja, ilgāk nekā koncerta klausītāji. Ilgāk nekā cilvēki mēdz nogaidīt.

-    Vai tu to sacerēji?

-    Bahs.

-    Vai viņš arī ir no cirka?

-    Viņš ir miris.

Viņa to pārdomāja. Paņēma vēl vienu šokolādes konfekti.

-    Kāpēc tev nav bērnu?

Viņa pastiepa roku un ieslēdza spuldzīti. Ta bija novietota aiz matēta stikla plāksnes. Uz plāksnes bija bērnu zīmējums. Pie­stiprināts ar metāla knaģiem. Pirms kādiem gadiem viņam sa­dāvināja simt zīmējumu mēnesī. Viņš bija ierīkojis šo sienas plafonu, mainījis zīmējumu ik nedēļu. Dažreiz biežāk.

-    Neesmu varējis atrast sievieti, kas gribētu būt par māti.

Viņa paskatījās viņam virsū. Tas bija pats ciešākais skatiens, kādu viņš bija sastapis jel vienam bērnam. Varbūt jel vienam cil­vēkam.

-    Tu melo. Turklāt vēl mazam bērnam.

Viņš manīja nemieru augam augumā.

-    Es varētu ievākties te uz dzīvi, viņa paziņoja.

-    Man ir tik vien vietas, kā te. Un pašlaik visai maz naudas.

-    Es neēdu sevišķi daudz.

Viņš bija sēdējis pretī visādiem bērniem. Mazgadīgiem no­ziedzniekiem, piecpadsmit gadus veciem huligāniem ar abpusgriezīgiem dunčiem, kas ar siksnu piestiprināti pie kājas liela zem kamuflāžas biksēm, un tādiem, kam piespriests nosacīts sods par smagu vardarbību bez iemesla. Ar to nebija bijis nekādu pro­blēmu. Viņš visu laiku bija turējis viņus īsā pavadā. Te bija cita lieta. Viņš bija sācis svīst.

Vienā mirklī viņas seja bija tīra un stingra kā eņģelim. Tad tajā uzplaiksnīja dēmonisks smaids.

-    Es tevi pārbaudu, viņa sacīja. Es neievākšos uz dzīvi. Tu neprastu rūpēties par bērnu. Nav arī taisnība, ka es neēdu. Es ēdu kā zirgs. Saimniecības pārzine saukā mani par Badakāsi.

Viņa bija piecēlusies no krēsla.

-    Tagad tu vari aizvest mani mājās.

Brauciena laikā viņa nerunāja, tik vien kā izstāstīja ceļu. Viņa bija lakoniska kā rallija stūrmanis, no Strandvejenas viņi pa Skodsborgveju pagriezās prom no krasta.

Ceļš veda pa robežu, starp pilsētu un mežiem, starp šosejām un neapdzīvotām vietām, starp rindu mājām un īpašumiem, kas zemesgrāmatā ierakstīti kā muižas. Viņi brauca cauri Frederiksdālas muižai.

-    Pa labi, viņa teica.

Viņi nogriezās lejup gar ezeru, pēc kilometra viņa deva zīmi apstāties.

Šajā posmā nebija apbūves.

Viņi klusēdami sēdēja viens otram blakus. Meitene pavērās naksnīgajās debesīs.

-    Es gribu būt astronaute, viņa sacīja. Un pilote. Kas tu gribēji būt? Kad biji mazs.

-    Klauns.

Viņa uzmeta viņam skatienu.

-    Par to tu arī esi kļuvis. Tas ir svarīgi. Kļūt par to, ko vis­vairāk gribas.

Kaut kur naksnīgajās debesīs kustējās gaismas punkts, varbūt tā bija krītoša zvaigzne, varbūt kosmosa kuģis, varbūt lidmašīna.

-    Es aizvedīšu tevi līdz pašām mājām, viņš teica.

Viņa izkāpa no mašīnas, viņš atvēra savas durvis. Kad viņš apgāja apkārt, viņas vairs nebija.

Viņš ar dzirdi iztaustīja apkārtni. Viņam aiz muguras uz Bagsvērdas pusi bija privāto māju rindas, aiz tām nakts satiksme pa lielajām, maģistrālajām transporta dzīslām. Pa labi no viņa — vējš I.ingbijas radio antenās. No ezera skanēja pēdējais ledus, kas bija salūzis un džinkstēja piekrastē, kā ledus gabaliņi glāzē. Priekšā suņi bija pamodinājuši cits citu kaut kur Regates pavil­jona rajonā. Viņš dzirdēja niedres berzējamies savā starpā. Nakts dzīvniekus. Vēju kokos pie Pils parka. Vienā vietā — balsi sav­rupmājas dārzā. Ūdru, kas zvejoja ar Lingbijas ezeru savienojo­šajā kanālā.

Bet meitenes skaņas nebija. Viņa bija izgaisusi.

Tika iedarbināts jaudīgs motors, kaut kur pirms pašas kok­audzētavas. Viņš metās skriešus. Pat, tik traģiskā formā esot, viņam bija iekšā simt metru distanci pieveikt mazāk nekā trīspa­dsmit sekundēs. Viņš tika augšā uz kraujas brīdī, kad mašīna brauca garām. Pie stūres sēdēja sieviete. Varbūt ar ļoti izcilu dzirdi varētu saklausīt meiteni, sarāvušos čokurā uz pakaļējā sēdekļa. Ar viņējo nevarēja. Tomēr viņš pierakstīja mašīnas nu­muru. Viņš izvilka tintes pildspalvu un kartīti.

Turpat vai stundas ceturksni viņš staigāja šurpu turpu pa ezera krastu. Lai mēģinātu saklausīt meiteni. Lai atgūtu elpu. Ne­izdevās ne viens, ne otrs.

Viņš iesēdās mašīnā. Uzspieda tēva tālruņa numuru. Maksimiliāns tūdaļ pat pacēla klausuli. Tēvs čukstēja.

-    Es esmu kazino, telefoniem te jābūt izslēgtiem, kāda velna pēc tu zvani, vai gribi man izstāstīt, ka esi piečurājis gultu?

-    Par spīti tavam vecuma nespēkam, Kaspers sacīja, tu joprojām vari piekļūt Centrālajam transportlīdzekļu reģistram.

Viņš nosauca Maksimiliānam mašīnas numuru. Saruna tika pārtraukta.

Viņš bija lēnām aizbraucis uz mājām.

11

Kāda skaņa sašķaidīja atmiņas un atjaunoja dzīvojamā vagona esību, tas bija telefons. Pirmajā brīdī neviens nerunāja, bija tikai sēcoša elpa, kā cilvēkam, kuram vajadzīgas trīsdesmit sekundes, lai nolīdzinātu to skābekļa parādu, kāds rodas piezvanot.

-    Piektdien es būšu vesels, Maksimiliāns sacīja. Esmu iz­dibinājis, kur atrodas pats labākais filipīniešu dziednieks, viņam ir unikāli rezultāti, es likšu, lai viņu ar lidmašīnu atgādā šurp, pēc nedēļas es būšu izrakstīts.

Kaspers neko neatbildēja.

-    Par ko tu puņķojies? Maksimiliāns turpināja. Vasarā mēs metīsim ritenīšus pludmalē.

Viņi ieklausījās viens otra elpošanā.

-    Tas numurs, slimnieks sacīja. Kuru tu man iedevi. Tas ir bloķēts. Centrālajā reģistrā. Ar apzīmējumu "Nozagts" un "Notiek izmeklēšana". Un ar saitēm uz Valsts policijas priekš­nieku. Un Drošības policiju.

Sēcošā elpa vairākas sekundes pūlējās.

-    Josefs Kains? Kaspers iejautājās.

Zēna gados viņš no tēva bija samācījies dižas lietas par im­provizāciju. Maksimiliāns Kronē bija pratis piecelties no apo­kaliptiska ķīviņa ar Kaspera māti vai no vakariņām ar putnu šāvēju kluba biedriem, kurās bija divpadsmit ēdieni un kuras bija ilgušas sešas stundas, un doties taisnā ceļā uz tiesas zāli vai Rūpniecības padomi.

Bet nu viņš apklusa.

Tēvs un dēls ieklausījās viens otra elpošanā.

-    Okultisms, Maksimiliāns teica. Šķiet, kaut kā tāda dēļ izveidoja H nodaļu. Velns lai parauj! Tas rāda, cik vārgas sma­dzenes pamazām iemanto policija.

-    Un cirkā tāds pastāv?

-    Tāds nepastāv nekur.

-    Bija kāda sieviete. Gan tu, gan mamma pieminēja viņu. Jau toreiz viņa bija veca. Kaut kādā sakarā ar putniem. Un īpašu at­miņu.

Likās, it kā tēvs viņu nedzirdētu.

-    Viviāna stāv te, blakus, Maksimiliāns sacīja. Viņa saka, mums esot jāaprunājas. "Kāda velna pēc man jārunā ar to trak­galvi," es atbildu. "Viņš brūk kopā. Viņš ir mīksts kā sūds." Bet viņa nelaižas vaļā.

-    Viņa saka, tu esot slims.

-    Viņa ir Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāja. Viņai ir pro­fesionāla ieinteresētība pārliecināt cilvēkus, ka viņi ir uz nāves sliekšņa.

Sēcošā elpa vairākas sekundes pūlējās.

-    Viņa grib ar tevi runāt.

Klausule nomainīja roku.

-    Vecmāšu asociācijas reģistrā nebija nevienas Lones, sieviete sacīja. Bet man ienāca prātā kāda doma. Bija viena vecmāte, kuru varbūt sauca Lone. Pirms piecpadsmit gadiem. Pavisam jauna. Talantīga. Daudz oriģinālu ideju. Daudz medicīnas sistēmai vel­tītas kritikas. Viņas vadībā tika ierīkotas eksperimentālās dzem­dību vietas. Labvēlīgās vides palātas te, Valsts slimnīcā. Ūdens dzemdību zāles Gentoftē. Kādā brīdī viņa turpināja studēt par ārstu. Ļoti jauna kļuva par galveno ārsti. Akušiere-ginekoloģe. Tāpēc es neiedomājos par viņu kā par vecmāti. Bija ar ļoti ap­zinātu attieksmi pret naudas lietām. Pameta slimnīcu sistēmu. Sākumā strādāja farmācijas rūpniecībā. Dara to joprojām, cik man zināms. Līdztekus atvēra ļoti ekskluzīvu un īpašu — un pieprasītu — dzemdību klīniku Šarlotenlundā. Vai tā varētu būt viņa?

-    Kāds viņai bija uzvārds?

-    Tas bija sen. Manuprāt, Borfelta.

Kaspers paskatījās uz saviem pirkstu kauliņiem. Tie bija balti kā demonstrējumu skeletam. Viņš mazliet atbrīvoja satvērienu.

-    Es nezinu, viņš teica. Laikam jau izredzes nav lielas. Bet paldies.

Viņš nolika klausuli.

Privātpersonu katalogā un uzņēmumu katalogā nekā nebija. Bet viņš atrada adresi nozaru katalogā, tas bija vienīgais šķirklis zem virsraksta "dzemdību klīnikas".

Klīnika atradās Strandvejenas sākumā. Pie šķirkļa bija ēku reklāmfoto. Atlocījis Klāras Marijas zīmējumu, viņš to pielika telefonu grāmatai pie apakšas. Meitenei bija izdevies iekļaut daudzas detaļas. Kāpņu izliekumu virzībā uz to, kas varētu būt bijusi pils galvenā ēka. Loga aiļu skaitu. Raksturīgo veidu, kādā katra aile bija sadalīta sešās loga rūtīs.

Adresei bija pievienoti pieci tālruņa numuri — lietvedība, dežūrējošā māsa, bērnu ārsts, laboratorijas, stacionārs.

Vienu brīdi viņš apsvēra domu zvanīt policijai. Tad viņš uz­spieda taksometra izsaukumu.

No skapīša virs tualetes poda viņš izņēma prāvu tablešu burku, no burkas — divas tabletes, tik lielas kā dievmaizītes, divreiz div­simt miligramu kofeīna, ar sirsnīgiem sveicieniem uz receptes no I.amūra, Karaliskā teātra ārsta. Viņš pielēja glāzi ar ūdeni. Pēc stundas ceturkšņa tabletes pamazām pārklās alkohola un pārguruma introverto kontrapunktu ar ekstravertu, bigbenda cienīgu možumu.

Drošības pēc viņš iemeta mutē vēl divas tabletes. Pacēla glāzi tostā pret spoguli. Par visiem tiem ārstiem, kuri kā Lone Borfelta palīdz mums nākt pasaulē, Par tiem, kuri Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā pavada mūs laukā no tās. Un par tiem, kuri kā l.amūrs palīdz izturēt gaidīšanas laiku.

No apvedceļa nogriezās automašīna. Tā nevarēja būt takso­metrs, jo viņš domājās dzirdam divpadsmit cilindrus. Tomēr tā meklēdama nometa ātrumu. Viņš uzdzēra tabletēm ūdeni. No­lika glāzi ar muti uz leju atpakaļ plauktā.

Divreiz viņam bija bijusi kopīga garderobe ar Tatī, otrā reize bija Stokholmā — pēc tam, kad izcilais meistars bija visu zau­dējis, uzņemot "Izpriecu laiku", un atsācis strādāt varietē. Noņēmis grimu, viņš bija nolicis glāzi šādi, Kaspers bija apvai­cājies — kāpēc.

-    Putekļi, lcr poussiere.

-    Mēs rītdien atkal būsim te.

Mīms bija pasmaidījis. Smaids neaizsniedzās līdz acīm.

-    Tā var cerēt, viņš atteica. Bet vai ar to var rēķināties?

12

Šī bija pirmā reize, kad viņš redzēja jaguāru ar taksometra plafonu, aizmugurējās durvis pašas atsprāga vaļā, pakaļējais sēdek­lis paņēma viņu savās skavās kā sieviete. Mašīna smaržoja pēc augstākās kvalitātes ādas, kā dārgs aizjūgs, bet gaisma bija savāda. Šoferis bija liels zēniņš ar prelāta apkakli, Kaspers mēģināja pēc skaņas noteikt, kas viņš par tipu, visticamāk, sīkzemnieka dēls no Morsas salas, teoloģijas students, bez kāda atbalsta no ģi­menes. Teoloģijas fakultāte pa dienu, taksis pa nakti, vajadzīga katra krona, ko izdodas sagrabināt.

-    Strandvejena, viņš sacīja, un manis pēc to skaitītāju var atstāt mierā.

Viņam bija vajadzīgas tikai piecpadsmit sekundes ar jaunu diriģentu, lai zinātu, vai būs manta. Tas pats ar taksistiem, šis bija ārpus skalas, taksometra braukšanas Furtvenglers, mašīna plūda uz priekšu kā upe uz jūru, Fabriksveja izkusa iepakaļ tumsā.

-    Kristus paliek uz mūžu mūžiem, šoferis atbildēja. Tā sa­cīts Jāņa evaņģēlijā. Viss pārējais mainās. Sēdekļos ir iebūvēti sensori. Savienoti ar taksometru. Nekāda braukšana bez skai­tītāja vairs nesanāk.

Kaspers aizvēra acis. Viņš mīlēja taksometrus. Pat tajās rei­zēs, kad tos, kā šobrīd, vadīja lauķis. Sajūta tāda, it kā tev būtu feodāla kariete ar šoferi, tikai labāk. Jo brīdi, kad brauciens bija galā, pazuda kučieris, pazuda servisa rēķini, pazuda lūžņu kaudze. Un atstāja tevi bez mašīnas un bez atbildības.

Šoferis svilpoja melodijas fragmentu, pilnīgi tīri, tas bija re­tums, pat mūziķu vidū. Arī melodija bija reta, BWV Anh. 127, viens no diviem vai trim Baha lielajiem maršiem, Mi beniol ma­žorā, tikpat kā nekad neatskaņots, jo sevišķi šajā versijā, Džona Keidža cirka orķestrējumā. Kaspers bija pavadījis divas sezo­nas ASV, Barnum & Bailey cirkā, šis orķestrējums bija viņa uz­nāciena melodija.

-    Mēs redzējām visas piecas tavas nakts izrādes, šoferis sa­cīja. Potersfīldā. Nonācām no skatuves pusdivpadsmitos va­karā. Noslaucījām masku dvielī. Uzvilkām uz kostīma mēteli. Man lejā stāvēja brīnišķīgs auto. Mustangs. Kad biju ieziedis to ar vazelīnu un turējos labajā joslā, es varēju nobraukt no četr­padsmitās līdz divdesmit otrajai ielai, sarkano gaismu neredzē­jis. Policija ļauj satiksmei plūst. Ja nelien uz šosejas un Riverside Drive, gadiem var braukt, nemanot ne ēnu no soda kvīts par ātruma pārsniegšanu.

Prelāta apkakle nebija apkakle. Tā bija smalki sagofrētu rētaudu tīmeklis, itin kā uz rumpja būtu pārstādīta jauna galva.

-    Fībers, Kaspers noteica. Francs Fibers.

Bija bijis tāds auto kaskadieru triks. Trīskāršs salto no ram­pas. Pārbūvētā folksvāgenā. Pirmo un pēdējo reizi pasaules vēs­turē, kā komisks numurs. Kaspers bija rūpīgi izvairījies lasīt par negadījumu, viņš bija atradies nepilnu desmit jūdžu attālumā, kad tas notika. Abi partneri bija gājuši bojā.

Kaspers pavirzīja galvu par centimetru. Mašīnā atblāzmu radīja tējas sveces liesmiņa, kas lāktīja starp ātrumpārslēgu un nelielu ikonu, kurā bija attēlota Jaunava Marija ar Jēzus bēr­niņu.

Zēniņš pamanīja šo kustību.

-    Es lūdzos bez mitas. Toreiz iesprūda virzulis. Es to pama­nīju tieši pirms tam, kad tas notika. Es sāku lūgt Dievu. Kad pamodos, pieslēgts pie elpošanas aparāta, es joprojām lūdzos. Un vēl joprojām. Bez mitas.

Kaspers pieliecās uz priekšu. Lai ieklausītos priekšā sēdošajā sistēmā. Viņš atzinīgi pārslidināja roku pār sēdek|u polsterējumu.

-    Divpadsmit cilindru, zēniņš teica. Ir tikai septiņi, kas brauc par taksi. Pasaulē. Cik zināms. Man pieder visi septiņi.

-    Tad tu tiki uz kājām.

-    Es sāku ar Limousine Town Gar. Par divtūkstoš četrsimt dolāriem. Un ar viltotu licenci. Kad mani izlaida no slimnīcas. Pēc gada manās rokās bija septiņdesmit pieci procenti limuzīnu pārvadājumu Kopenhāgenā.

-    Tu būsi guvis dziļu redzējumu…

Jauni cilvēki nav gatavi atvairīt komplimentus. Kasperam priekšā sēdošā mugura iztaisnojās.

-    Ir tapis absolūti skaidrs, ko Pāvils domāja, sacīdams, ka taisni ciešanās mēs rodam kopību ar Jēzu.

-    Tāpat kā Ekeharts. Kaspers atteica. Vai tu zini Ekehartu? "Ciešanas ir visātrākie zirgi uz debesu valstību." Protams, tieši šī modrība ļāva tev sazīmēt manu izsaukumu.

Viņi nogriezās no apvedceļa uz Vangēdi, no Vangēdes uz Gentofti. Skaņu dekorācijas izmainījās, Gentoftei piemita senatnīgs skanējums, izkurtējuša optimisma piesātināts. Paredzējums, ka tad, kad polārās ledus cepures izkusīs un strādnieku kvartāli noies dibenā, teritorija starp Gova luksusa lielveikalu un Blidah Park apartamentu namiem noturēsies virs ūdens kā peldriņķis.

Mašīna nogriezās un apstājās, diskrēti, tumsā, uz viena no ce­ļiem, kas veda uz hipodromu. Klīnika atradās piecdesmit metru atstatumā.

Kaspers izzvejoja Merka taksometra kvīti, brilles, tintes pild­spalvu, ierakstīja ailītēs maksimālo summu, parakstījās, pārplēsa kvīti uz pusēm, pastiepa vienu pusi zēniņam.

-    Es būšu prom ne ilgāk par divdesmit minūtēm. Vai tu te būsi, kad es iznākšu ārā?

-    Te ir dzemdību klīnika.

-    Man jāpiedalās dzemdībās.

Zēniņš paņēma dzelteno papīrīti.

-   Tas katrā ziņā būs liels piedzīvojums, viņš bilda. Bēr­nam. Un topošajai mātei.

Kaspers ielūkojās bezkaunīgajās dzeltenajās acīs.

-    Es nosūtīju īsziņu, lai izsauktu taksi, viņš sacīja. Ar no­dokļiem saistītu iemeslu dēļ telefons nav reģistrēts uz mana vārda. Tā ka tas ne brīdi neparādījās monitorā. Paliek jautājums — kā tu mani atradi. Un kāpēc.

Viņš šķērsoja Strandvejenu un devās caur skaņu, ko izdeva viņa fundamentālās traumas. Sāļais dzestrums, kas vēdīja no Ēresunda, apkārtnes parkveidīgais klusums, bērnības atmiņas par divpadsmit dažādām dzīvesvietām starp Sarlotenlundas fortu un Rungstedas ostu. Neskanīgā smagnējība, kas piemita šo ēku pār­ticībai, granītam, marmoram, misiņam. Viņa paša neatrisinātās attiecības ar bagātību.

Durvis bija no stikla, smagas kā seifa durvis, grīda bija sar­kankoka, nevis no kokaudzētavu kokiem, bet no tiem tumšajiem, kas divsimt gadu stāvējuši uz saknēm un no augšas noraudzīju­sies uz Santjago de Kubas karnevālu. Poula Henningsena lampas. Sievietei aiz rakstāmgalda bija tēraudpelēkas acis un tēraudpelēki mati. Lai būtu pārliecināts, ka tiks viņai garām, viņam vajadzētu nolikt divsimt tūkstošus un būtu bijis jārezervē laiks divus gadus pirms tam, kad viņam iestātos grūtniecība.

Viņa iemiesoja to Ļaunās mātes arhetipa daļu, kuru viņš vēl nebija integrējis sevī. Dziļi depresīva ir sajūta, ja esi nodzīvojis līdz četrdesmit diviem gadiem un joprojām performē starp tām savu vecāku atlūzām, kas vēl nav izvāktas no manēžas.

-    Starp kontrakcijām ir mazāk nekā minūte, viņš sacīja. Kā lai satiek Loni Borfeltu?

-    Viņa vairs nav dežūrā. Vai jūs zvanījāt uz šejieni?

Daļa viņas sistēma bija nobīdījusies, ieklausīdamās gaitenī, kas pavērās pa kreisi no viņas. Varbūt Lone Borfelta vairs ne­bija dežūrā. Ber viņa joprojām bija starp klātesošajiem.

-    Manai sievai ir histērija, viņš teica. Viņa neparko ne­nāk iekšā. Viņa sēž mašīnā.

Sieviete piecēlās. Ar autoritāti, kura četrdesmit gadus nebija sastapusi tādu histēriju, ko nespētu neitralizēt. Viņa izgāja pa ārdurvīm. Viņš aizvēra tās aiz viņas un aizslēdza. Viņa pagrie­zās un caur stiklu blenza uz Kasperu.

Rakstāmgalds bija nokopts, bet pirmajā atvilktnē, kuru viņš attaisīja, gulēja tālruņu saraksti. Viņš sameklēja Lones Borfeltas vietējo numuru un piezvanīja. Viņa uzreiz pacēla klausuli.

-    Vestibils, viņš sacīja. Te stāv pajauns cilvēks. No tiem, kuri iedveš paļāvību. Viņam ir vērtīgs sūtījums, es palaidīšu viņu iekšā.

Viņš nolika klausuli. Zem tālruņa numura bija minēta viņas privātā adrese, Rodvadas pasta nodaļā, viņš to pierakstīja uz lo­terijas biļetes. Ārā stāvošā sieviete sekoja līdzi viņa kustībām. Viņš nomierinoši pamāja viņai ar roku. Ir svarīgi sirds kon­taktu turēt atvērtu. Saskarei ar mūsu pašu zemapziņas ārējām manifestācijām, ko uz brīdi esam bijuši spiesti atšķelt.

Gaitenī bija ozolkoka durvis ar plāksnītēm un tituliem un mar­mora grīdas segums, un akustika, itin kā apmeklētājs pārvieto­tos stepa soļiem un būtu par traucēkli. Itin viss vedināja domāt par jautājumu, vai kopš laikiem, kad Pestītājs piedzima kūtī, ir noticis tikai un vienīgi progress. Gaitenis noslēdzās ar divviru durvīm, viņš iegāja iekšā un aizslēdza tās aiz sevis.

Deviņdesmit deviņas sievietes no simta baidās no svešiem vīriešiem, kas ienāk telpā un aizslēdz aiz sevis durvis. Pie rak­stāmgalda sēdošā sieviete bija numur simt. Viņas sistēmā nebija ij ne nobīļa čukstu. Viņš būtu varējis atpogāt bikšupriekšu un pa­rādīt viņai stīvo, un viņa nebūtu nocēlusi kājas no galda.

-    Es strādāju ar bērniem, viņš iesāka, man ir desmitga­dīga audzēkne, kura ir stāstījusi par tevi.

Viņai bija viss. Viņai nevarēja būt pilni četrdesmit. Viņai bija īstais vecums, pašapziņa, izglītība, tituli, nauda, bizness, un, kaut arī viņa bija vaļīgā, melnā vilnas ģērbā un kājas sacēlusi augšā, viņš nojauta, ka viņai ir tāda miesas būve, ka viņa jebkurā brīdī varētu doties pastaigā pa mēli, izrādot bikini peldkostīmu ko­lekciju. Un viņa tā arī darītu, ja varētu to iekļaut rēķinā.

Vienīgais, kas vēstīja par cenu, kura mums visiem jāmaksā, bija divas garas grumbas, kas desmit gadus pirms laika ievilkušas vagu no deguna sāniem un lejup, katra uz savu mutes pusi.

-    Šī ir ļoti noslogota darbavieta, viņa sacīja. Mums pa­rasti vispirms zvana. Vai raksta.

-    Viņu sauc Klāra Marija. Bērnunama bērns. No Rābijas fonda. Viņa ir nolaupīta. Nav zināms, kurš to izdarījis. Viņai iz­devies nosūtīt ziņu. Ziņa bija tavs vārds. Un uzzīmēta šī māja.

Viņa nocēla kājas zemē.

-    Nav zvanīts, vai spēšu atcerēties tādu vārdu, viņa bilda. Vai vari to atkārtot?

Zvanīts nebija. Sievietē iegaudojās trauksmes sirēnas. Viņš neko neteica.

-    Šķiet, tas bija ievads kādam pētījumam. Ko veica fondā. Medicīniskās pētniecības padomes uzdevumā. Pirms kādiem ga­diem. Varbūt meitene ar tādu vārdu bija iesaistīta empīriskajā daļā. Tas viņai kaut kāda iemesla pēc būs palicis prātā. Perso­niskā kontakta tur bija ļoti maz.

-    Kas tas par pētījumu?

-    Tas bija tik sen.

-    Vai ar to var iepazīties?

Parastos apstākļos viņa nebūtu atbildējusi, bet šoks bija licis viņai atvērties.

-    Tas nemaz netika pabeigts.

-    Un tomēr.

-    Ir tikai kaudze melnraksta lapu.

Viņš apsēdās uz rakstāmgalda. Bijusi viņam mugurā kleita, viņš būtu parāvis to uz augšu. Lai viņa varētu redzēt gabaliņu ciskas.

-    Es esmu stāvus bagāts, viņš teica. Neprecējies. Neval­dāms. Kā būtu, ja tu uzaicinātu mani pie sevis uz mājām? Uz tasi tējas. Un sešdesmit atvilktnē nobāztām melnraksta lapām?

Abas grumbas kļuva melnas. Viņa ar biroja krēslu atstūmās no rakstāmgalda. Lai viņš varētu redzēt viņu pilnā augumā.

-    Tu runā ar sievieti astotajā grūtniecības mēnesī!

Viņa bija kļuvusi pilnīga tikai ap pašu embriju. Viņas vēde­ram bija putna Roka olas forma.

-    Tas nav nekāds šķērslis, viņš attrauca.

Sievietes apakšžoklis pamazām atkārās. Viņš nometās ceļos pie viņas kājām un pielika ausi pie vēdera.

-    Puika, viņš sacīja. Mazliet paātrināts pulss, apmēram simt trīsdesmit, Re bemol mažors. Ar Re mažora priekšnojausmu. Tur, kur Dvīņi pārslīd Vēža zīmē. Tev droši vien dzemdību da­tums nolikts tā ap Vasaras saulgriežiem.

Viņa atgrūdās ar krēslu uz aizmuguri, mēģināja tikt prom no viņa. Viņš sekoja.

-    Kāpēc viņa iedeva tavu vārdu?

Tuvojās soļi, sieviete un divi vīrieši. Taisni tai brīdī, kad ap vīrieti un sievieti pamazām sāk veidoties intimitātes burbulis, ārējai pasaulei ir tieksme iejaukties un iztraucēt, galvenās med­māsas, nikni vīri, kolektīvā zemapziņa, tas ir traģiski.

-    Laika ir ļoti maz, viņš teica. Varas iestādēm nav nekādu pavedienu. Tu droši vien esi pēdējā iespēja.

Viņš uzlika rokas uz krēsla roku balstiem, viņa seja bija tuvu sievietes sejai, viņš runāja rāmi.

-    Ja viņi meiteni nokaus. Un tu zini, ka būtu varējusi to ap­turēt. Katru reizi, kad tu skatīsies uz savu bērnu, tev būs par to jādomā.

Viņa piecēlās kājās. Maska bija pilnībā caurdurta, daudz ne­trūka, lai viņa atvērtos.

-    Kas ir Kains? viņš vaicāja.

Kāds paraustīja durvis. Neizlaidis sievieti no acīm, viņš pār­baudīja kādas stikla durvis, tās nebija aizslēgtas. Tās veda uz balkonu. Tādu, kāds bija sagādājis savu prieku Romeo un Džul­jetai. Cik nu viņiem bija ļauts.

Kāds mēģināja iespiest durvis uz iekšu, tas neizdevās, soļi, kas devās pakaļ atslēgai, attālinājās.

Pēc astoņām stundām viņš sēdēs lidmašīnā uz Madridi. Viņš pieliecās uz sievietes pusi. Viņas seja kļuva caurspīdīga. Viņš pie­peši atģida, ka viņai ir bail runāt. Viņš palaida sievieti vaļā.

Kaspers iztaustīja kabatas, atrada loterijas biļeti, noplēsa tai stūri, uzrakstīja dzīvojamā vagona tālruņa numuru. Viņa nepa­kustējās. Viņš atvēra viņas plaukstu un uzlika papīrīti uz delnas.

Kabineta durvīs tika ielikta atslēga, viņš atvēra durvis uz te­rasi un pārsviedās pāri balustrādei.

Romeo situācija bija bijusi labvēlīgāka, viņam nevajadzēja stāties pretī jūras miglai un skābajiem lietiem. Varš bija nosū­bējis, uz marmora margām bija centimetru biezs zaļaļģu slānis, viņš slīdēja kā pa zaļajām ziepēm.

Viņš nogāzās zālienā garšļaukus, viss gaiss tika izsists no plaušām. Sešu gadu vecumā, kad tas notiek pirmo reizi, šķiet, ka būs jāmirst. Četrdesmit divos gados jau ir skaidrs, ka tik viegli vis netikt cauri. Viņš koncentrēja uzmanību uz zvaigžņotajām debesīm, lai noturētos pie samaņas. Virs paša apvāršņa atradās Vērsis, viņējā, neatlaidīgā konstelācija. Ja viņam būtu bijis tele­skops un ja būtu cits gadalaiks, viņš līdzjūtīgajās Zivīs varētu saskatīt Urānu, pēkšņo iedomu planētu.

-    Tas pētījums, viņš čukstēja, tas nebija tikai medicīnisks. Tu nebiji viena pati. Bija vēl kāds.

Viņa lūkojās lejup uz Kasperu. Kritiena dēļ viņa balsī pagai­dām nebija gaisa. Tik un tā viņa bija dzirdējusi Kasperu.

Viņai blakus parādījās trīs svešas sejas, jaunākā uzlēca uz margām. Pamats zem kājām izgaisa, viņš piezemējās kā beiseris, kuram neatveras izpletnis. Metru pa labi no Kaspera, kur zāliens bija beidzies un klinšakmens flīzes bija sākušās. Tieši šīs sīkās karmiskās atšķirības izšķir to, vai mēs pieceļamies, vai pa­liekam guļot.

Draudzene, Kaspers teica. Blonda kā krīta klints. Le­daina kā barga ziema. Asa kā vācu skuveklis.

Sieviete virs viņa izskatījās pēc Ofēlijas. Uz ceturtā cēliena beigām. Kad process ir kļuvis neatgriežams. Viņš bija trāpījis des­mitniekā.

Viņš pietrausās kājās. Kā Bembijs uz ledus. Viņš būtu meties skriešus. Bet spēka nepietika nekam vairāk par enerģisku soļo­šanu.

13

Pārvēlies pāri mūra sētai, viņš nokrita vienā no šaurajiem celiņiem starp Strandvejenu un Kistvejenu. Viņš piecēlās, rika līdz ielai, taksometrs bija aizbraucis. Viņš šķērsoja brauktuvi, pielika ātrumu. Pirmajā piegājienā galvenais bija iekļūt hipodromu ietverošajā tumsā. Kāda piebraucamā ceļa dziļumā nomirkšķinājās lukturi, viņš ienira tumsā. Jaguārs bija atpakaļgaitā piebraucis līdz pašai mājai, mašīnas durvis atvērās, Kaspers iegāzās pakaļējā sēdeklī.

-    Man radio ir uzgriezts uz 71 megahercu, Francs Fībers sacīja. Policija nomaina skremblera algoritmus reizi mēnesī. Taksometru šoferi tos atšifrē divdesmit četrās stundās. Viņi ir piezvanījuši uz Gentoftes policijas iecirkni, tie ir izsūtījuši divas ekipāžas.

Policijas patruļa aizripoja garām piebraucamajam ceļam, nobremzēja pie klīnikas, ēkā ieskrēja trīs policisti — viena sie­viete un divi vīrieši. Aiz pirmās mašīnas apstājās vēl viena.

-    Lūgsim kopā! Kaspers bilda.

Dzeltenās acis vērās uz viņu atpakaļskata spogulī. Ar izbīli. Sastapušies ar bezizeju, jauni cilvēki pamazām sairst druskās.

-    Sieviete. Kuru tu izliki aiz durvīm. Viņa redzēja, kā es te iebraucu.

-    Tikai mirkli, Kaspers atteica.

Viņš atzvila atpakaļ. Lūdza. Klusumā. Sinhroni ar sirdspuk­stiem. Kungs, apžēlojies par mani!

Viņš sastapās ar savu spēku izsīkumu. Ar bailēm par bērnu. Izsalkumu. Alkoholu. Kofeīnu. Kritiena sāpēm. Padošanos. Paze­mojumu. Četrdesmit divu gadu vecumā esot policijas meklēšanā un kājām pilsētas ielās. Un viņš sastapās ar lūgšanas pretdabisko mierinājumu.

Pie loga kāds piebungoja ar pirksta kauliņu. Zēniņš sastinga. Kaspers nospieda pogu, logs noslīdēja lejā.

Tā bija sieviete pēc sešdesmit, matiem sapītiem franču bizē. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas viņai mugurā, bet pat tad, ja tie būtu maisi un pelni, viņa būtu izskatījusies pēc aristokrātes.

-    Manuprāt, es neesmu izsaukusi raksi.

-    Var pienākt tāda diena, Kaspers atbildēja, kad tu vēlē­sies, kaut būtu izsaukusi.

Viņa pasmaidīja. Brīnišķīga mute. Izskatījās pēc tādas, kas, sešdesmit gadu vingrinājusies smaidīt un skūpstīt, ir sasniegusi pilnību.

-    Vai apsolīsiet todien te stāvēt? viņa vaicāja.

Luktura gaisma klīņāja virs vārtu stabiem. Izejas nebija.

-    Es mēģinu izglābt kādu bērnu, viņš sacīja. Nav laika ieslīgt detaļās. Kļūdas pēc mani meklē policija.

Viņa cieši ieskatījās viņam acīs. Kā acu ārsts, kas pārbauda, vai nav šķielēšanas. Tad piepeši izslējās. Pagriezās. Devās pretī policistiem.

Viņa kustējās kā baleta primadonna, kas iet a la couronne. Viņa nonāca pie vārtu stabiem. Nostājās tā, ka aizšķērsoja ietvi un skatu. Kaut ko pateica. Deva graciozu pavēli. Pagriezās ap­kārt.

Policisti devās pāri Strandvejenai, atpakaļ nepaskatīdamies. Francs Fībers sašļuka pie stūres.

Kaspers izliecās pa logu.

-    Kad es būšu izpildījis savu misiju, viņš ierunājās. Un izcietis savu Spānijas cietumsodu. Tad es atgriezīšos. Un uz­saukšu vakariņas.

-    Ko lai es saku savam vīram?

-    Vai mēs nevaram to paturēt pie sevis?

Viņa papurināja galvu.

-    Godīgums ir pāri visam. Jau desmit gadi kopš sudrabkā­zām. Mēs tiecamies pēc zelta.

Divi policisti stāvēja uz ietves. Izeja joprojām bija bloķēta.

-    Tāda cēla sirds kā tavējā, Kaspers bilda, pazīst kaimi­ņus. Arī Loni Borfeltu otrpus ielai.

-    Divdesmit gadu, viņa atbildēja. Vēl pirms tam, kad viņa kļuva slavena. Un pārcēlās šurp.

-    Viņa ir pieņēmusi visus četrus manus dēlus, viņš sacīja. Mēs ar sievu esam runājuši — kas īsti viņu urdi? Attiecībā uz dzemdībām? Kāpēc gribas būt klāt divus tūkstošus reižu?

Sieviete iekoda sev lūpā.

-    Varētu būt nauda, viņa atbildēja. Un priekšlaicīgi dzi­mušie. Par tiem viņai ir interese.

Policisti sasēdās mašīnās, patruļas auto aizšvīkstināja prom, Francs Flbers iedarbināja jaguāru. Ceļš bija brīvs.

-    Bet autogrāfu? sieviete prasīja.

Viņš iztaustīja kabatas, bez taksometra kvīts viņš nevarēja iztikt, loterijas biļetes arī ir prātīgi nelaist vaļā, viņš izplēsa ka­batu. Tintes pildspalva lieliski rakstīja uz auduma.

-    Uzdrukāšu uz savas zīda apakšveļas, viņš sacīja.

-    Es nēsāšu to pie pašas miesas.

Jaguārs palēcās uz priekšu.

-    Pieturi iebrauktuvē, Kaspers teica. Man jāaizsūta gaisa buča.

Mašīna apstājās. Viņš izliecās laukā un nosūtīja gaisa buču. Un izlasīja plāksnīti ar vārdu. Tā bija noņemta. Un tās vietā uz­likta plāksnīte "Pārdod". Viņš palūkojās uz ielu. Piecdesmit met­rus uz hipodroma pusi stāvēja tumšs fords.

-    Pieturi, lūdzu, aiz stūra! viņš sacīja.

Jaguārs apbrauca ap stūri un apstājās. Kaspers izkāpa, pagājās atpakaļ, piesardzīgi paskatījās pāri mūra sētai. Fords bija iedar­bināts un pabraukts uz priekšu. Balerīna iznāca no iebrauktuves, viņa skrēja kā divdesmitgadniece, iesēdās blakus šoferim.

Kaspers iesēdās jaguārā.

-    Mums kāds dzenas pakaļ, viņš sacīja. Kas būs pāri ta­viem spēkiem.

Jaguārs palēcās uz priekšu tā, itin kā no apakšas to būtu sa­grābusi liela roka. Viņiem aiz muguras mašīnas lukturi klīņāja pār savrupmājām promenādes pusē. Jaguāra motors uzsāka crescendo, Francs Fībers parāva stūri pa labi, pasaule sašķiebās, mašīna brauca pa nogāzi augšup uz Pils parku un izlauzās cauri dzīvžogam. Kaspera rokas atrada pāris rokturus un iekrampējās tajos, visapkārt bija koki un krūmi. Viņš palūkojās uz priekšā sēdošo zēniņu, Francs Fībers bija koncentrēts, bet atbrīvots. Rokas un kājas dejoja pa pedāļiem un pogām, sajūta bija tāda, kāda varētu būt, sēžot aiz muguras Helmutam Valham pie lielā flīģeļa Svētā Laurencija baznīcā Alkmārā "Fūgas mākslas" ierak­sta laikā. Simtiem pneimatisko āmuru no ārpuses apstrādāja ma­šīnas virsbūvi. Jaguārs sāka bremzēšanu, kas beidzās ar tādu brīkšķoņu, it kā viņi būtu taisnā ceļā iebraukuši papīra smalcinātājā. Viss satumsa.

Tumsā bija gaismas punkti, tie sabiezēja mazā, apaļā lau­kumā, mašīna bija apstājusies rododendru krūmā, tas bija tik liels kā garāža.

Gaismas laukumam garām aizbrauca tumšais fords, kaut ko meklēdams.

-     Mēs būtu varējuši nosisties, Kaspers teica.

-    Es lūdzos bez mitas. Jēzus mani uzklausa.

Ikvienai mašīnai ir akustiska signatūra, Kaspers dzirdēja fordu braucam atpakaļ, tas acīmredzot būs apgriezies, tagad lēnām aiz­ripoja viņiem garām.

-            Kad nu tu esi tāds speciālists… Kaspers ierunājās. Ja kāds cilvēks pēc līguma ar taksometru firmu izbrauc no slēgtās teritorijas — vai tu varētu izdibināt, kur un kad?

-    Vai vārds ir zināms?

Viņš nosauca Stīnes vārdu. Francs Fībers īsi aprunājās pa mo­bilo telefonu.

-    Arodbiedrību paspārnē ir taksometra šoferu klubi. Ēdnīcas ēdiens, spēļu automāti un baumas. Un informācija. Mums viņa būs rokā pēc pāris minūtēm.

Kaspers ieklausījās Strandvejenas satiksmē. Šī tomēr atradās citā galaktikā nekā tā, kas Glostrupā. Skaņa ap viņu bija gau­mīga un klusināta. Rolsroisa hidraulikas sūkņa maigie klikšķi. Astoņu cilindru commoti rail motoru komplicētais un reizē liegi iegrožotais mežonīgums. Mašīnas, kuras izgatavotas, lai tās nevis būtu sadzirdamas, bet kļūtu redzamas, pēkšņi, iznirtu no klusuma. Un, ja nu klusumu kaut kas pārrāva, tas bija kas per­sonisks, ferrari dzīvnieciskais rūciens vai antīka folksvāgena ar gaisu dzesējamā četru cilindru boksermotora nostalģiskais, virstonim līdzīgais brēciens.

Un māju starpās skaņai pietika vietas, pēcskaņa ir tieši pro­porcionāla telpas tilpumam, Kaspers aizvēra acis. Viņam būtu varējuši piederēt automobiļi kā Caplinam. Kā Bhagavānam. Vi­ņam būtu varējuši būt algoti cilvēki, kas tos vada un remontē. Tā vietā viņš sēdēja šeit.

Bija pienācis laiks pabārstīt kādu zelta graudu.

-    Laime, viņš sacīja, ir ne tik daudz tas, ko esi sagrabi­nājis un uzstutējis, cik tas, no kā esi spējis atteikties.

Viņš saklausīja gandrīz nedzirdamu dīzeļmotoru, mersedesu, visklusāko no visiem auto. Viņš saklausīja vēja neskanīgo čabināšanos ap nolaižamo jumtu. Mersedesa kupeju. Tādu mašīnu, kādu viņš pats būtu pircis, ja viņš būtu Lone Borfelta. Tā brauca lēnām un izrāvieniem. Kā viņš pats būtu braucis, ja būtu sati­cies ar sevi. Un pēc tam ar policiju.

Mersedess ieslīdēja gaismas laukā, pabrauca garām kafejnīcai

Jorden Rundt, pie stūres sēdēja sieviete. Kaspers uzlika brilles. Uz numura plāksnes bija mazs balts krustiņš.

Kaspers norādīja uz mašīnu, zēniņš momentā saprata. Ja­guārs palīda uz priekšu, laukā no krūma, tad uzņēma ātrumu. Kaspers nesaprata, ar kuru maņu Francs Fībers brauca, viss bija melns. Mašīna ietriecās dzīvžogā, pāršļūca pāri riteņbraucēju celiņam un brīdi palika mierīgi stāvam uz brauktuves, starp res­torānu Ved Stalden un Dānijas Akvāriju. Uz stiklotās restorāna terases sēdēja divi simti cilvēku, viņi bija pārstājuši ēst. Jaguārs atkal uzņēma gaitu, uzgriezās uz Strandvejena, viņi atradās pie­cas mašīnas aiz kupejas.

Francs Fībers parunājās pa telefonu.

Viņai izsaukts taksis pēc četrdesmit piecām minūtēm, viņš teica. Un es pieteicos uz šo braucienu.

Jaguārs ieturēja distanci līdz Strandbulvārim. Viņiem priekšā braucošā automašīna nomirkšķināja pa kreisi, bija ceļa remonts, satiksme ievadīta tikai vienā joslā, starp viņiem un mazo mer­sedesu bija desmit mašīnas, kad viņi tika līdz Midelfārtsgādei, tas bija prom.

Kaspers atminējās šo apkaimi. Viņš te bija devies īsās pa­staigās, lai atpūtinātu ausis, spēlējot pirmās cirka izrādes gāzes spēkstacijas ēkā, kad tur nebija pat lāga garderobju. Viņš no­rādīja virzienu, Jaguārs apmetās uz brauktuves pretējā virzienā, aizslīdēja gar gāzes spēkstacijas teritoriju un nobrauca malā.

Kaspers izlēca laukā, pirms automašīna bija apstājusies. Viņš pārlēca pāri nožogojumam uz dzelzceļa uzbērumu, rāpās augšup pa stāvo, mālaino slīpumu, uzkļuva uz dzelzceļa pārvada. Viņš skrēja uz ziemeļiem, lēkdams no gulšņa uz gulsni, līdz kreisajā pusē pavērās futbollaukumu atklātā teritorija. Tad viņš notupās.

Viņš izdzirdēja sievieti pirms tam, kad viņu ieraudzīja. Viņa nebija nogriezušies uz Frīhavnas ostas pusi, viņa brauca prom pa Skudehavnsveju.

Mašīna izgaisa aiz biroju ēkas konteineru ostas tuvumā. Taču viņš aptuveni zināja, kurp viņa devās. Viņa devās uz Tipena pusi.

Dabas parka tur vairs nebija. Tas bija pazudis, kopš viņš pē­dējo reizi pameta Dāniju. Bet tā vietā bija nācis kas cits.

Jaunbūve aizsedza skatu uz jūru. Taču spraugā starp diviem namiem viņš saskatīja laukumu, kas bija aizbērts ostas baseins. Tas bija izveidots četrstāvu biroja ēku priekšā un iestiepās jūrā savus piecdesmit līdz simt metrus.

Tas klāja vietu, kur bija krustojušies uz Stīnes divdesmitpicctūkstošās kartes novilktie loki. Viņš tomēr bija saklausījis pareizi.

Viņš gausi slāja atpakaļ. Viņam pie kājās pletās Kopenhāgena. Pievedceļu garās, iedzeltenās gaismu virtenes. Kaļķa baltas un diožu zilas atblāzmas pār pilsētas centru, ar melnu caurumu vietā, kur atradās slēgtā teritorija, gaismas vakuums. Aiz tās, halo­gēna prožektoru izgaismoti, atkritumu dedzinātavas baltie mūri, monumentāli kā tempļi. Aiz tiem Amageras sala kā oranža gaismas iespieduma plate. Ierāmēta ar Kastrupā ielidojošo lid­mašīnu lukturu garajām strīpām, kā līganiem gaismas tiltiem, vairākus metrus virs jūras.

Viņš noslidinājās pa nogāzi līdz stiepļu žogam, kas norobe­žoja futbollaukumus, tādā veidā viņš nonāca Midelfārtsgādē jaguāram no mugurpuses. Viņš pārvietojās salīcis. Iepretim šo­fera sēdeklim viņš izslējās. Ielika elkoņus atvērtajā logā.

Man ir saglabājusies kāda druska jaunības dienu dzirdes, viņš sacīja. Pirmīt, kad tu runāji pa telefonu, kad tu saņēmi informāciju par to, uz kurieni viņai izsaukts taksis. Tad otrā galā neviena nebija. Tā nu mums ir divi gadījumi, kad uzticēša­nās izmantota ļaunprātīgi. Šis te, un jautājums par to, kā tu sa­ņēmi manu izsaukumu. Tas sāpina manu sirdi.

Viņš atrāva durvis vaļā, sagrāba sev pretī esošo krekla priekšu un pacēla to otru no sēdekļa. Ķermenis sekoja līdzi centimetrus divdesmit, bet tad iestrēga. Kaspers palūkojās uz leju, abas kājas bija amputētas tūdaļ zem ceļgala un ar siksnām piesietas pie pa­garinātiem pedāļiem. Durvīs bija iespraustas divas plastmasas protēzes un divi teleskopiski sabīdīti kruķi.

Viņš palaida rumpi vaļā. Francs Fībers ieslīdēja atpakaļ sē­deklī. Dzeltenās acis zibēja.

-    Tu pats biji artists, zēniņš teica. Es par tevi zinu visu. Mazliet vairāk tehniskas neveiksmes, un tas būtu varējis būt tu. Kuram būtu tikusi šāda invalīda apliecība. Tu skaties pats uz sevi.

Kaspers pagriezās un sāka iet, prom uz Strandbulvāra pusi. Jaguārs pieripoja viņam blakus.

-    Viņas izsaukums ir pēc trīsdesmit minūtēm. Un iekšā tiek vienīgi taksometri. Tā ka tu vari staigāt sāpošu sirdi atpakaļ uz Glostrupu. Vai arī vari pieņemt, ka tevi aizvizina melis. Balts melis.

Kaspers iesēdās mašīnā.

Viņi stāvēja pie sarkanās gaismas krustojumā ar Orhūsgādi.

-    Kas tā par ēku, kas uzbūvēta Tipenā? Kaspers vaicāja.

-    Tāda kā banka. Uz turieni arī brauca ārste. Esmu viņu ve­dis. Uz turieni. Divas reizes.

-    Varbūt rev tikai tā likās.

Mugura Kasperam priekšā iztaisnojās, kā piemineklī cirsta­jam Drosmīgajam karavīram.

Kaspers palūkojās uz automašīnas pulksteni.

-    Vai mēs varam pa pusstundu pagūt apskatīt jūru?

No Oslo laukuma uz viņu pusi gāzās automašīnu paisuma vil­nis. Vilnim pa priekšu, tieši pirms tam, kad tas pārlūza, jaguārs aizcirtās pie sarkanās gaismas.

14

Viņi pabrauca garām piebraucamajam ceļam, kas veda uz Frīhavnas ostu. Pensiju tondu ēkām, Paustiana interjera namu. Kaspera bērnībā pāris mazajiem cirkiem ziemas mītne bija Nordhavnas un Sīdhavnas ostā. Tolaik pār šo apkaimi gūla neeļļotu vinču, ogļu ceļamkrānu, koka zoles zābaku, divtaktu dīzeļ­motoru, tvaika svilpju skaņa. Tagad viņš dzirdēja ātrus liftus. Klusinātas ventilācijas sistēmas. Kosmisko čukstu, ko dveš tūk­stoš tonnu IT.

Viņi nogriezās uz austrumiem. Otrpus Kalkbrenderihavnas ostai slējās Svānemelles spēkstacija, kā elektriska katedrāle. Ja­guārs nobrauca malā.

Laipni lūgti mājās! Francs Fībers sacīja. Kur nauda mīt.

Tolaik Tipenā bija stāvējuši daži sarūsējuši kuteri zālienā, kas veda lejup uz pludmali. Tagad te bija pārbūvēts.

Iela, kurā viņi piestāja, bija svaigi ierīkota un taisna kā stīga. Asfaltam piemita dziļš spīdums, kā matēti melnai pērlei. Uz zie­meļiem, ar skatu uz Ēresundu, bija uzbūvētas biroju ēkas. Dār­gas, pārlaicīgas, stiklā un granītā, kā septiņstāvīgi kapakmeņi. Pa kreisi bija veikali un restorāni, nesen atvērti, daži vēl nebija iznomāti. Jaguārs stāvēja pie piecus reiz astoņus metrus lielas bezspraišļu rūts, vienlaidu spoguļstikla gabala, aiz kura uz tum­šas pamatnes karājās viena kaklasaite, vientuļa un prožektora izgaismota. Kaimiņos bija šokolādes veikals. Četrās logu ailēs tumši zilā vitrīnā gulēja metru reiz sešdesmit pieci lielas, pildī­tas Lieldienu olas uz pusapaļām misiņa pamatnēm, iekārtotām cēlkoka kastēs.

Kaspers ieklausījās mūzikā sev priekšā. Kas nāca no resto­rāniem. No cilvēkiem. Pēc dažām stundām tā izslēgsies. Bet šo­brīd tā bija sasniegusi optimumu.

-   Jēzus, Francs Fībers ierunājās, izdzina augļotājus no tempļa.

-    Viņam bija nelāga diena, Kaspers atteica. Viņš droši vien bija notērējis savu kabatas naudu.

Viņš deva zīmi, jaguārs lēnītēm paripoja uz priekšu. Kaspers nopētīja informatīvās plāksnes. Ēkās mājoja reklāmas biroji, revīzijas firmas, lielie advokātu biroji. IT uzņēmumi.

Mašīna apstājās.

-    Tur, Francs Fībers norādīja.

Tā bija apbūve, kuru Kaspers bija redzējis no dzelzceļa pār­vada. Melnu un tumšpelēku ēku komplekss, vairākas no tām celtas uz piepildītā ostas baseina. Teritoriju ieskāva mūra siena. Pietiekami zema, lai nešķistu agresīva. Bet pietiekami augsta, lai aizturētu kārtslēcēju. Un lai aizsegtu lielāko daļu skata. Ūdens malā atradās tornis, tik augsts kā Svānemelles spēkstacijas skur­steņi, cokolu turēts, augšuptiecīgs, it kā grasītos pacelties gaisā. Tas varētu būt noderējis par dekorācijām Grāla pilij "Parsifalā".

-    Konon, Francs Fībers sacīja. Tada kā banka. Viņi strādā cauru diennakti. Mums te ir liela braukāšana.

-    Man patīk nosaukums, Kaspers teica, tam ir sakars ar ve­selumu. Kā zināms mums, kuri brīvi protam latīņu valodu.

Viņiem garām lēni pabrauca patruļas mašīna, samazināja ātrumu, taču turpināja ceļu, taksometra plafona nomierināta. Viņiem garām aizslīdēja preču auto, kaut ko meklēdams. Uz tā bija uzraksts jonex. Kaspers novērtēja ēkas. Divas trešdaļas fa­sādes laukuma aizņēma stikls.

-    Paskatīsimies, kur tā mašīna brauks iekšā, viņš bilda.

Jaguārs paripoja simt metru uz priekšu. Preču auto nogrie­zās ap stūri, viņi lēnām brauca uz priekšu, iela bija magnoliju aleja, kas stiepās līdz pašai jūrai. Piecdesmit metru tālāk gabaliņš mūra sienas pasitās atpakaļ, preču auto iebrauca iekšā. Kaspers paguva nomanīt divviru režģu vārtus, novērošanas kameras un vīriešus zaļos formastērpos. Un pašā dziļumā, tumsā, kaut ko, kas varētu būt bijusi mersedesa kupeja.

-    Kad es biju mazs, viņš sacīja, cirka mākslinieku bērni strādāja gadījuma darbus. Pirms bija sasnieguši tādu vecumu, ka varēja uzstāties. Man bija talants uz kāpšanu. Tāpēc es mazgāju logus. Arī toreiz aprīkojumu piegādāja Jonex A/S no Vesterbro. Tikai tavai paaudzei un turpmākajām viss ir nokritis no gaisa.

Jaguārs apgriezās. Mūra siena nebija pasitusies atpakaļ. Pa vārtiem izbrauca vispirms viens un pēc tam otrs kravas mikro­autobuss, melni un kopti, kā katafalki. Uz melna ar zeltu bija rakstīts "Leisemēra ēdināšanas pakalpojumi".

Kaspers nolaida logu un ieklausījās, kamēr jaguārs brauca garām ēkai. Viņš dzirdēja jaudīgu elektromotoru. Gumiju pret stiklu. Viņam bija vajadzīgs kāds brītiņš, lai noteiktu skaņas avotu. Tas bija logu tīrītāja vaļējais lifts. Šis nebija nekāds patīkamais darbalaiks. Taču tas bija nepieciešams. Pēc rupjām aplēsēm fa­sādēs bija vismaz seši tūkstoši kvadrātmetru stikla. Un nakts maltīte bija brīnišķīga.

-    Es esmu strādājis kopš divpadsmit gadu vecuma, Francs Fībers noteica. Līdz šim brīdim. Bez apstājas.

Viņi nogriezās uz Berlingske nama pusi. Francs Fībers padeva uz aizmuguri ugunsdzēsības paklāju. Kaspers apgūlās mašīnā uz grīdas un pārvilka paklāju sev pāri. Jaguārs apstājās, ārpusē risinājās klusināta saruna, auto atkal tika iedarbināts, lēnītēm pabrauca, apstājās, pabrauca, apstājās, motors tika izslēgts. Kas­pers pietrausās sēdus. Viņi bija piestājuši nelielā, neapgaismotā stāvvietā, ko apjoza saplākšņa nožogojums. Zeme vibrēja, tricināšanos pavadīja viņam nenosakāma skaņa. Viņš paskatī­jās uz pulksteni panelī. Bija atlikušas desmit minūtes.

Francs Fībers pasniedza uz aizmuguri plakanu pudeli, Kaspers apošņājis iedzēra, tas bija armanjaks. Kā Gurdžijevam. Ne tik daudz virstoņu kā konjakam. Toties ar divkāršās, nepārtrauk­tās destilācijas lauciniecisko, maigo basu. Francs Fībers no ter­mosa ielēja dzērienu kartona krūzē, Kaspers iemalkoja. Tas bija pagalam karsts espreso, brutālāks par armanjaku.

-    Kas ir dzirdams, kad ieklausās pilsētā?

Ļoti nedaudziem cilvēkiem bija pietiekami zināšanu, lai uzdotu viņam šādu jautājumu, šim zēniņam nevajadzētu būt starp tiem.

-    Prieks un jautrība.

-    Un aiz tiem?

Bezkaunīgā gaisma bija apdzisusi, Jautājums nāca dziļi no iek­šienes. Kad cilvēki uzdod jautājumu no liela dziļuma, ir jāatbild.

-    Bailes, Kaspers sacīja. Tās pašas bailes, kas mīt ikkatrā cilvēkā. Tikai pareizinātas ar pusotru miljonu.

-    Un aiz bailēm?

-    Kurš apgalvo, ka aiz bailēm vēl kas ir? Varbūt bailes ir pats pēdējais.

Kaspers izkāpa no mašīnas.

-    Mēs nosūtījām tev kartīti, Francs Fībers teica. Pēc izrā­des. Visus piecus vakarus. Mēs būtu gribējuši paspiest tev roku.

Durvis atsprāga vaļā. Frans Fībers atbrīvojās no pedāļiem, uzlika protēzes, izbīdīja kruķus un nostājās uz kājām. To visu vienā plūdenā kustībā.

-    Tās netika nosūtītas tālāk, Kaspers atbildēja.

-    Pirmoreiz es redzēju tevi 1999. gadā. Kopenhāgenas Cirka manēžā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pievērsos varietē. Ne tikai naudas dēļ. Manēžā bija divi tūkstoši cilvēku. Tu dzir­dēji ikvienu no mums.

Kaspers atmuguriski kāpās atpakaļ.

-    Neviens nespēj dzirdēt divus tūkstošus cilvēku, viņš sacīja.

Francs Fībers neatlaidās.

-    Pēc kādām divdesmit minūtēm pienāca viens brīdis. Var­būt divas minūtes. Tā bija mīlestība. Tu mīlēji ikvienu no mums.

-    Tu noteikti esi ķerts, Kaspers atteica. Neviens nespēj mīlēt divus tūkstošus cilvēku.

Viņa mugura atspiedās pret saplāksni. Zēniņš bija viņam taisni pretī.

-    Es to pazīstu. Tāpēc arī es braucu autosacīkstēs. Zini, kāds bija mans princips? Līkumi. Es sāku bremzēt tur, kur citas slie­des beidzās. Es dzirdēju, kā divdesmit tūkstoši cilvēku tver pēc gaisa. Un pēc tam kliedz. Viņi zināja, ka es to darīju viņu dēļ. Ne tikai naudas un sevis dēļ. Tā vārdā es dzīvoju. Tā bija mīlestība. Es esmu meklētājs. Es meklēju mīlestību.

Francs Fībers pasmaidīja. Tas bija smaids, kura dēļ, pēc Kaspera domām, viņam būtu jābūt atņemtām autovadītāja tiesībām.

Zēniņam rokā bija Yale atslēga. Viņš atslēdza durvis nožogo­jumā. Norādīja pa kreisi.

-    Piecas minūtes. Uzmanies no viņas!

Nezaudēdams līdzsvaru un neizlaizdams no rokām kruķus, viņš novilka žaketi ar taksista uzšuvēm un pastiepa to Kasperam. Acīs bija atgriezušās dzeltenās brīdinājuma lampiņas.

-    Padomā, cik slavenu mākslinieku ir gājuši bojā satiksmes negadījumos! Tu nokāp no ietves. Līdz pretējai pusei ir tikai desmit metri. Bet tu tur tā arī nenonāc.

Kaspers pacirtās atpakaļ.

-    Man šķita, tu meklē mīlestību.

-    Dieva mīlestību, zēniņš nepagriezies attrauca. Bez kon­krēta cilvēka var iztikt.

Kaspers noraudzījās nopakaļ mugurai, kas attālinājās. Lielam māksliniekam nav patīkami, ja viņam netiek pēdējais vārds.

-    Neaizmirsti par lūgšanu! viņš sacīja. Jo pēkšņi kādu dienu kaut kas atkal iesprūdis.

Uzvilcis formastērpa žaketi, viņš iegāja pa durvīm.

15

Viņš bija redzējis simtiem ainu, vienalga šis skats pārsteidza viņu nesagatavotu. Viņš apstājās. Ar smeldzi sirdī. Par to, cik tas skaists un traģisks.

Kopenhāgenu bija pārplūdinājusi jūra. Kanālu vairs nebija, ietvju nebija, brauktuvju arī ne. Viņam pie kājām no Holmenas kanāla līdz Strandgādes namu renesanses fasādēm pletās vien­laidus ūdens spogulis.

Šajā spogulī peldēja Birža. Kristiansborgas pils. Holmenas baz­nīca, kā liels ozola stumbrs.

Viņš stāvēja pie Mantas apsaimniekošanas valsts biroja ēkas. Viņam priekšā atradās tas, kam vajadzētu būt lūzumzonai, tagad tā bija krauja, savus trīs metrus augsta, kura sniedzās līdz ūdens spogulim. Gludam. Bet ar pārplēstu kabeļu un gāzes vadu atgrie­zumiem.

Akustika aizskāra viņa sirds stīgas. Rāmām ūdens virsmām ir spēcīgs atstarojums. Viņa priekšā esošā telpa bija skanīga kā Vīnes Musikvereinssaal zāle, pareizināta ar simtu. Atbrīvota no satik­smes. Kā Venēcija.

Teritoriju apgaismoja darba lampas. Viņš nu spēja identificēt satricinājumus sev zem kājām. Tos laikam radīja simtiem hid­raulisko drenāžas sūkņu.

To dobjo basu pāršķēla sīki plaukšķi, asi kā sprādzieni. Pie Nacionālās bankas uz peldošas platformas strādāja vairāki bariņi vīriešu oranžos aizsargtērpos, ar pāļu dzinēju dauzīja iekšā rievsienas.

Smaga stiklašķiedras laiva ar zemu reliņu izsēdināja krastā vienu no oranžajiem stāviem, tas strauji virzījās augšup pa krauju, kā liesma pa benzīnu. Kaspers metās skriešus.

Laivinieks nervozi paskatījās uz Kasperu, kad viņš skrēja ga­rām. Vīrieša sejas krāsa bija kā svaigi vārītai sarkanajai bietei, kurā kā acis iesprausti divi tirkīzi, Kaspers norādīja uz formas­tērpa žaketi, vīrietis pamāja ar galvu.

Skrējējs bija tikai vienu minūti priekšā, kad Kaspers nonāca galā, pie celtniecības vagoniņiem, kas cits uz cita bija sakrauti uz pašas kraujas malas, pie mājas sienas, kura acīmredzot bija daļa no tā, kas atlicis no Karaliskā teātra. Trepes zem viņa svara neiečīkstējās. Durvis nebija aizslēgtas, viņš devās iekšā.

Atmosfēra bija ūdens pievilgusi. Gaiss bija karsts, mitrs un ne­caurredzams kā tvaika pirtī. Plīkšķoša ūdens skaņa uzsūca viņa soļus. Uzsūca sīko klikšķi, ar kuru viņš aizslēdza durvis aiz sevis. Dievišķajam ir nosliece uz pirtīm. Gurdžijevam Prierē pilī bija bi­jusi tvaika pirts. Trīs saunas Valamo klosterī. Krievu pirts Ņevska baznīcā Bredgādē. Šamaņiem sviedrētavas.

Cauri miglai pavīdēja gaisma. Gaiteņa galā tika noģērbts virssvārcis.

Viņam priekšā esošais stāvs pakāpās atmuguriski. Ta bija sieviete.

Nepagriezusies viņa paņēma dvieli un iegāja dušas telpā. Viņš nesteidzoties sekoja.

Telpā bija sešas dušas. No visām tecēja karsts ūdens. Tvaiks bija tik biezs, ka koda kaklā. Iesākumā viņš neredzēja sievieti. Tad viņa atmuguriski iznāca no dušas kabīnes. Ieziepējās ar garu, izliektu koka suku. Metodiski. Pakāpeniski viņa izgaisa plānā burbuļu kārtiņā. Viņa iegāja atpakaļ garaiņos, izgaisums bija pil­nīgs, viņas vairs nebija.

Viņš nepakustējās. Ūdens krāns tika aizgriezts. Ventilācijas šahta iesūca tvaikus sevī. Telpa bija tukša.

Viņš pamanīja pieskārienu kā glāstu. No aizmugures viņam ap potītēm tika aplikts dvielis. Tad ar rāvienu viņš tika nogāzts no kājām.

Viņš paguva aizlikt rokas priekšā sejai. Tik un tā kritiens bija smags. Tikai ar pūlēm viņš pietrausās sēdus.

-    Vai apmaldījies?

Viņai rokā bija smagā, līkā suka.

Tad viņa atpazina Kasperu. Kāpās atpakaļ, it kā sitienu saņē­musi. No viņas matiem pār seju tecēja ūdens, īsu mirkli viņa at­gādināja slīkoni. Tad viņa atguva pašsavaldīšanos.

-    Man ar tevi jārunā, viņš bilda.

-    Tas ir izslēgts.

Kāds klauvēja pie durvīm.

-    Žurnālisti, viņš sacīja. Viņi dzenas pakaļ man.

Viņa kļuva vēl bālāka nekā iepriekš.

-    Tavs tālruņa numurs? viņš ieminējās. Adrese?

-    Viss ir beidzies. Viss ir absolūti beidzies.

-    Es esmu jauns cilvēks. Pārdzimis. Viss ir mainījies.

Viņa atieza zobus. Kā dzīvnieks. Situācija pamazām slīdēja laukā no viņa rokām.

-    Es metīšos preses apkampienos, viņš teica. Izstāstīšu visu. Savas mežonīgās ilgas. To, kā turējos pretī bruņotiem sargiem. Asinssuņiem. Elektriskajiem žogiem. Lai sniegtu tev īsu, dzīvībai svarīgu paziņojumu. To, kā tu izsviedi mani ārā. Izsauci bendes. Mēs nonāksim pirmajās lappusēs.

Viņas acis piepildījās ar izbrīnu.

-    Tu to izdarītu, viņa sacīja. Tu nudien to izdarītu.

-    Pusstundu. Tikai pusstundu.

Viņa sameklēja virssvārcī galdnieka zīmuli. Viņš pasniedza viņai loterijas biļeti. Viņas rokas rakstot viegli drebēja.

Kāds dauzījās pie durvīm. Viņa devās viņam pa priekšu caur dušas telpu, atvēra durvis, ko viņš nebija ievērojis. Viņi iznāca šaurā gaitenī, no kura vēl vienas durvis atvērās uz turieni, kas kādreiz bija bijusi Tordenskjoldsgāde. Viņiem aiz muguras tika atslēgtas kādas durvis.

Viņa bija rūpīgi izvairījusies kaut piedurties viņam. Tagad viņa pielika viņam pie vaiga kaula galdnieka zīmuļa galu kā iz­šaujamo nazi.

Pusstundu, viņa izdvesa. Un pēc tam es tevi vairs ne­kad neredzēšu.

16

Starp pēdējo nakts un pirmo rīta reisu ir bīstams, melns cau­rums divu sala stindzinātu stundu garumā, viņš nebija tajā trā­pījis, bija paguvis uz pēdējo nakts autobusu. Viņš bija apmetis līkumu pa industriālajiem gruntsgabaliem un palicis stāvam pie sētas. Viss dzīvais atstāj atbalsi, viņš nebija neko dzirdējis. Bija palikušas divas stundas līdz brīdim, kad stāsies spēkā izrai­dīšana no valsts, viņam būtu vajadzējis paēst un pagulēt, viņš to nedarīja. Viņš bija sameklējis treniņtērpu un pārģērbies.

Manēžā viņš ieslēdza Riliteru un nošu lampu uz klavierēm.

Viņš sāka ar līdzsvara vingrinājumiem. Viņš bija tos izpildī­jis ik rītu trīsdesmit gadu garumā, neizlaižot nevienu pašu. Vis­pirms klasiskās deju stieņa skolas sūrās, algebriski noteiktās, vertikālās kustības. Tad garās, slīdošās legato sērijas uz riņķi gar manēžas malu. Pēdīgi viņš grasījās uzvilkt savas izrāžu kur­pes. Šūdinātas viņam. Piecdesmit ceturtā izmēra. Lielas, bet ne uzbāzīgas.

Līdzsvars un lūgšana ir paškonfrontatīvi lielumi. Viņpus mus­kuļu un garīgajam sasprindzinājumam acīmredzot ir nepiespiesta miera punkts. Šajā punktā cilvēks sastop pats sevi.

Lūgšana aizsākās spontāni, vispirms sinhronizējoties ar sirds­pukstiem, pēc brītiņa tā atsvabināsies no tiem. Viņš sajuta patei­cību. Viņš bija dzīvs. Viņam bija ķermenis. Viņam bija "Labi tcmperēts klavesīns" Rihtera ierakstā. Viņam bija vēl divas stundas.

Un pāri par visu viņam bija telefona numurs. Pavērtas durvis. Aiz kurām bija viņa.

Un kaut kur vēl viņam bija publika. "Publika ir puse no manas personības." Tā bija sacījis Groks. Viņš atvēra savs skavas pretī skatītāju vietām. Viņš mīlēja viņus visus. Pat tagad, kad viņu te nebija.

Viņi tomēr te bija. Telpa nebija tukša.

Lielākajā daļa cirka manēžu bija sausa akustika, ko radīja in­dīgā kombinācija — smiltis uz grīdas un telts pārsegs. Muzikālā klauna lielais, depresīvais mūža uzdevums ir mēģināt piespēlēt manēžu pilnu. Bet ne šo telpu. Te sienas bija koka finiera plāk­snes ar tukšumu aiz tām, tās absorbēja dobjos toņus, tas radīja milzum daudz horizontālu atspulgu. Šajā telpā viņš vienmēr bija varējis orientēties kā sikspārnis, arī tagad.

Viņš izslēdza Rihteru, atmuguriski atkāpās līdz stabam ar elektriskajiem pakešslēdžiem, ieslēdza gaismu.

Skatītāji bija divi. Vīrietis ar dzirdes aparātu sēdēja tā, it kā ne brīdi nebūtu pametis savu vietu pie ugunsdzēsības izejas. Otrs, garš un blonds, peldēja šurp pa vidējo eju ar izstieptu roku.

-    Man ir tas gods. Pirmoreiz tevi redzēju, kad vēl biju zēns. Kopš tā laika esmu sekojis tavām gaitām.

Kaspers pakāpās malā un noliecās uz klavieru pusi. Ta nolik­dams tās starp sevi un viņiem.

-    Esam ieradušies priecīgā sakarā, blondais sacīja. Mēs pārstāvam sabiedriska fonda valdi. Fonds piešķir goda stipendi­jas cirka māksliniekiem. Valde ir piešķīrusi tev stipendiju divdes­mit piecu tūkstošu apmērā.

Kaspera rokas uzmeklēja klavieru vāku. Piecpadsmit kilogrami palisandra ar misiņa malu, asu kā sendienu maizes šķēlētāja asmeni.

Uz klavierēm parādījās tūkstoškronu banknošu žūksnis.

-    Kura fonda?

-    Valde gribētu palikt anonīma. Esi tik laipns, paraksties!

Gaismā, virsū uz naudaszīmēm, tika nolikta papīra lapa. Bez rekvizītiem. Kaspers uzlika brilles. Pacēla papīra lapu, lai va­rētu to izlasīt, reizē paturot redzeslokā abus vīriešus.

Tas bija apliecinājuma raksts. Ka Klāra Marija aprīlī, kad viņš vadīja viņai nodarbību, bijusi sveika, vesela un bez kādiem mie­sas bojājumiem.

-    Vai ir kāda adrese? Kaspers jautāja. Lai es varu nosū­tīt pirmizrādes biļetes.

Blondais papurināja galvu.

Kaspera rokas atrada taustiņus. Izvilināja no klavierēm ko­rāļa "Jēzus mūžam ir mans prieks" aranžējumu. Nevarēja neap­brīnot Bahu par viņa realitātes izjūtu. Par veidu, kādā viņš bija muzicējis un komponējis, neaizmirstot, ka no tā arī jāpārtiek. Tas bija bijis līdzsvars. Visi talanti nospriegoti līdz maksimumam. Un pašā dziļākajā būtībā punkts pilnīga miera stāvoklī. Punkts, kurš zina — lai vai kas notiktu pašreiz, ēst vajadzēs arī rīt.

Un tomēr. Korālis izviļās starp viņa pirkstiem. Pie šīs mūzi­kas nebija iespējams sniegt nepatiesu liecību. Tikai izteikt mīles­tības apliecinājumus.

-    Ks strādāju ar numeroloģiju, viņš sacīja. Kvantu numeroloģiju. F,s nekad neko neparakstu nepāra datumos.

Blondais vīrietis smaidīja.

-    Varbūt pietrūkst piecpadsmit tūkstošu, viņš bilda.

-    Varbūt arī.

Un klavierēm tika uzlikts vēl viens banknošu žūksnis.

-    Nepalīdzēja, Kaspers sacīja.

Smaids viņa priekšā padzisa. Vīrietis ar dzirdes aparātu bija piecēlies kājās.

Nepakustinot neko citu kā vien pirkstus, Kaspers atsvabināja klavieru vāku no virām. Atbalstīja to pret nošu turētāju.

-    Tu tomēr paturēsi to sev, blondais sacīja.

Abi vīrieši devās uz izeju. Kaspers nobalansēja vāku uz taus­tiņiem. Devās viņiem pakaļ.

Viņi bija ienākuši pa dzelzceļa puses vārtiem, ķēdes atslēga bija pārkniebta ar metāla knaiblēm un mētājās zālē. Ārpusē stā­vēja BMW. Garš, zems, karaliski zilā krāsā. Līdz kādai nupat bija atausušas debesis.

Kaspers pieturēja durvis. Tie abi iesēdās mašīnā. Vīrietis ar dzirdes aparātu nebija nolaidis acu viņam no sejas.

-    Viņš blenž uz mani, Kaspers sacīja.

-    Tev ir pazīstams ģīmis. Ernsts to smalki jūt. Un gluds ģī­mis. Kuram neviens vēl nekad nav nodarījis neko sliktu.

Durvis aizcirtās. Logs nolaidās.

-    Mēs pērkam to, blondais vīrietis paziņoja, lai beigtos zvanīšanās. Uz skolu un tā tālāk.

Arlekīns spēj absorbēt nebeidzamu virkni pazemojumu. Tas, kuram nav lepnuma, ir neievainojams, Arlekīns bija ideāls. Bet vēl neaizsniegts.

-    Es prātoju, vai neiegādāties akcijas Džonija Reimara smērfu šovā, Kaspers sacīja. Par piešķirto stipendiju. Man būs vaja­dzīgs leļļu pildījums. Ko likt smērfos iekšā. Jūs varētu laist pa taisno uz skatuves. Padodiet ziņu. Kad būsiet izmesti uz ielas.

Logs aizvērās, automašīna sāka braukt. Kaspers pieliecies at­deva godu.

Tas bija mazākais, ko varēja darīt. Arī Bahs būtu to darījis. Par četrdesmit tūkstošiem.

17

Ejot atpakaļ, viņam trīcēja kājas. Viņš bija uzlicis plaukstu uz roktura, kad izdzirdēja automašīnu, fordu, Granada Stationcar.

Viņš devās vien iekšā, izslēdza atskaņotāju, savāca naudu, no­dzēsa gaismu, aizslēdza durvis.

Nebija nekādu iespēju tikt līdz mašīnai, viņš ieskrēja stallī, savāca gultasveļu, pa trepēm uzrāpās līdz bēniņu lūkai, ieripinājās bēniņos. Uzvilka aiz sevis augšā trepes, aizvēra lūku.

Telpa stiepās visā ēkas garumā. Ja neskaita šauru eju gar pašu pažobeli, tā no vienas slīpsienas līdz otrai bija noklāta ar salo­cītu gumijotu brezentu, kas kopā ar tērauda un koka armatūru veidoja divas vidēji lielas teltis. Pirms paša ēkas gala tūdaļ virs grīdas atradās staļļa logi, pa tiem viņš varēja redzēt dzīvojamo vagonu.

Tur bija seši vīrieši plus Dafijs, visi civilā. Mērks, abi mūki no Ārvalstnieku nodaļas, un trīs tehniķi ar bieziem, melniem dip­lomātiem. Viens no viņiem nesa četrus statīvus ar fotolampām.

Viņi pieklauvēja pie vagona, bet zināja, ka viņa tur nav. Kaspers redzēja, kā Dafijs protestē. Pārvaldniekam bija mugurā mētelis, kuru Kaspers agrāk nebija redzējis, kamieļvilnas, skaļš, virinātāja mētelis, kāds piedienētos reklāmas biroja direktoram. Viņi atvēra durvis ar mūķīzerpistoli, Dafijs būs atteicies dot vi­ņiem atslēgu, viņš iespraucās vagonā pēc tehniķiem, pēc mirkļa viņu izveda ārā.

Kaspers uzklāja sev gumijotā brezenta guļvietu. Apņēma sev apkārt segu.

Mūki iznāca no vagona un apsēdās uz sola. Tehniķi pievilka fotolampām elektrību no citas kastes. Kaspers uzlika rokas pulk­stenī zvanu, lai pamodina. Sameklēja telefonu. Loterijas biļeti, uz kuras bija rakstījusi Stīne. Uzspieda viņas numuru.

Viņa pacēla klausuli uzreiz. Viņa nebija varējusi pagūt aiz­migt. Tik un tā balsī nebija ne miņas no noguruma.

Viņš palūkojās uz dzīvojamo vagonu. Viņi bija ieslēguši fotolampas. Gaisma lauzās cauri slēģiem, balta un starojoša.

-    Ja mēs varētu pie tevis, viņš sacīja. Man strādā meistari.

-    Tai jābūt publiskai vietai. Kur ir citi cilvēki.

Viņš nosauca viņai adresi.

-    Vai tas ir anonīmi?

-    Kā kafijas bārā.

-    Pulksten astoņos, viņa paziņoja.

Tad viņa nolika klausuli.

Kaspers uzspieda uz taksometra kvīts uzrakstīto numuru. Trīsdesmit metrus no viņa Mērks iznāca no dzīvojamā vagona, pielicis telefonu pie auss.

-    Pastāsti man par Kainu, Kaspers sacīja.

Vispirms iestājās klusums.

-    Ko es dabūšu pretī? ministrijas ierēdnis jautāja.

-    Kaut ko par meiteni.

Klusumā Kaspers dzirdēja, kā tas otrs rēķina kāršu sadalījumu.

-    Kopš 2006. gada Eiropols analizē noziedzību Eiropā. Mode­lis, kurš atkārtojas, ir tāds, ka starptautiskās kriminālās struktūras vairs nav hierarhiskas. Tas ir organizētas atsevišķos grupējumos, viens grupējums nepazīst citus. Bet kaut kur visiem pavedieniem ir jāsatek kopā. Kains ir šāda vieta. Un tagad par meiteni?

-    Viņa ieradās pie manis aizvakar. Divu pieaugošo pavadībā. Sacīja, ka esot nolaupīta. Viņi atbrauca un aizbrauca ar zagtu volvo. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējis.

Pa logu Kaspers ieraudzīja, kā Mērks dod zīmi vienam no mūkiem. Kaspers zināja, ka nu viņi mēģinās noteikt, no kurie­nes zvanīts. Viņš pārtrauca savienojumu.

Viņš atspiedās pret brezentu sev aizmugurē. Drošāk būtu bijis slēpties cilvēku pūlī. Bet nebija tam spēka. Viņam vajadzēja pa­gulēt. Viņš aizvēra acis. Noskaitīja savu vakara lūgšanu. Teksts bija "Sirds un mute, un nāve, un dzīvība", mūziku bija sacerējis Bahs, kantāte BWV 147, Kaspera mīļākā Mīlhauzenes kantāte. Pa šo slīpni viņš šļūca uz miegu.

Uz iemigšanas sliekšņa sēdēja Klāra Marija. Kā viņa bija sē­dējusi otrajā reizē, kad viņš meiteni satika.

1

Tā bija bijusi nakts, dvēseles tumšā nakts. C.H Rihsveja bija ļaužu pamesta un tukša, aiz nolaistiem aizkariem gulēja bezrūpīgi vecāki un sārtvaidži bērni, viņa publika, nenojauzdami, ka te, spelgonl, Kaspers Kronē staigā savu via dolorosa, izsalis līdz kaulam un bez naudas taksim pēc tam, kad pirmo reizi pa des­mit gadiem bija zaudējis pokerā.

Pokers bija Kaspera spēle, allaž tāda bija bijusi. Pokeram pie­mita dziļums un komplicētība kā Baha mūzikai, droši solīta un ritmiska izspēle ilga apmēram tādu laiku kā viens mazais korāļu aranžējums. Bahs būtu bijis izcils pokera spēlmanis, ja ne tik no­slogots. Vairāk nekā tūkstoš piecsimt darbu, no tiem milzum daudzi pastāvīgas pārstrādes procesā līdz pašai nāvei.

Kaspers bija spēlējis visās lielajās galvaspilsētās, taču viņam pokers bija piederīgs Frederiksbergai Kopenhāgenā, C.F. Rihsvejai. Kur šveicars bija nevis ārzemnieku leģionārs vai sērijveida slepkava, bet izbijis bokseris ar dūrēm kā runkuļi. Un kur val­dīja savstarpēja pazīšanās kā mazdārziņu biedrībā. Un kon­centrēšanās kā Radio simfoniskā orķestra mēģinājumā, ikviens vīrietis un sieviete pārliekusies pār savu nošu lapu.

Bet šonakt viņš bija zaudējis, pašās beigās sābu, viņš bija kā pārakmeņojies, kad atdeva mašīnas atslēgas, viņam nebija pie­ticis pazemības, lai aizņemtos naudu taksim. Viņš domās pārcilāja šīs nakts spēli, braucot autobusā, ejot caur mežu, viņš neatrada nevienu kļūdu, viņš nespēja to saprast.

Šķērsodams Strandvejenu, viņš pamanīja, ka dzīvojamā va­gonā ir gaisma. Viņš tuvojās tam puslokā, gaisma šaudījās kā ugunsgrēkā. Jau vilkdams laukā ūdens cauruli, viņš sazīmēja skaņu, tas bija Mi bemol mažors, laimīgs, rotaļīgs, sevī aizmir­sies, kā Trio sonātes Mi bemol mažorā pirmā daļa, viņš nolika cauruli vietā un devās iekšā.

Klāra Marija stāvēja, uzgriezusi muguru. Viņa droši vien bija kūrusi krāsni, tad apstājusies, kvēlojošo šķilu uzbangotās pasau­les priekšā. Sīko liesmiņu laismas šaudījās pār viņas seju, viņa nepagriezās.

-    Tu mani atradi viņa sacīja. Pastāsti, kā!

-    Es uzzīmēju apli, viņš atbildēja.

Kaspers bija pamodies nākamajā rītā pēc viņu pirmās tikšanās, pēc tam, kad viņa bija pazudusi pie Bagsvērdas ezera.

Viņš bija pagulējis tikai pāris stundu. Viņš izvilka vienu no divdesmitpiectūkstošajām kartēm. Stīnes cirkuli. Ņemot par centru to vietu, kur bija izlaidis meiteni, viņš uzzīmēja apli piecu kilometru rādiusā. Varbūt meiteni prom aizveda automašīna. Bet viņa bija sagatavojusies iešanai, viņš to bija manījis.

Neviens parasts bērns pulksten divos naktī nekājo četru grādu salā piecus kilometrus no kādas vietas Bagsvērdas nomalē. Viņa nebija bijusi parasts bērns.

Aplis aptvēra Bagsvērdu, Lingbiju, daļu Vangēdes, vienu Gentoftes stūri, Vīrumas un Fūresēena ezera dienvidu daļu, Hāreskovbiju, gabaliņu Gladsakses. Pulkstenis bija septiņi rītā. Viņš bija paņēmis vijoli un nospēlējis Bēthovena opusa 131 sākumu. Tas sākas kā fūga tumsā, bet pēcāk rāpjas augšup un ietiecas Pa­radīzē. Kad bija pienākusi rītausma un iestāžu darba laiks, viņš paņēma telefonu.

Viņš grasījās zvanīt Sociālo lietu ministrijai, bet ar klausuli rokā, pirms vēl bija uzspiests numurs, pēkšņi sadzirdēja sevi no malas. Vienniļš pusmūža kungs meklē mazas meitenes, nespēdams paskaidrot, kāpēc, pat sev ne. Viņam bija vāja roka un sīksti pretinieki. Viņš bija nolicis klausuli, paņēmis divus sava pēdējā kompaktdiska eksemplārus, solo partitu un sonāšu ierakstus, ieskaņotus Marijas klosterī Lībekas pievārtē. Tad viņš bija iesē­dies mašīnā un aizbraucis uz Grendālsparkveju. Uz Blaff cirku. Pie Sonjas.

Sonja bija sākusi no apakšas, Kaspers bija saticis viņu, kad abi vēl bija pavisam jauni, varietē teātrī "Sanss Souci" Koldingā un pie Stefansenu dinastijas Damhūsas krogā. Jau pirmajā reizē viņš bija dzirdējis, ka Sonju kaut kas dzen uz priekšu. Viņas sistēmai bija tāda skaņa kā motoram, kas nespēj aprimt, bet turpina dar­boties, līdz izdeg, tā skaņa, pēc kuras divi dzīves desperado pa­zīst viens otru. Viņas izmisums bija vērsts uz labklājību. Viņa bija pametusi manēžu, izstudējusi ekonomiku un atgriezusies cirkā. Grendālsparkvejas ēkā bija trīs stāvi, četrsimti darbinieku, četru cirku, vairāku varietē un teātra administrācija, biļešu serviss, reklāmas birojs, kurš bija uzņēmies to, kas nevienam nebija pa spēkam pēc 50. gadu rekomendora Stokmara. Un auditorfirma. Un tas viss piederēja viņai.

Viņa bija drusku vecāka par Kasperu. Drusku garāka, drusku smagāka. Viņai bija trīs bērni. Brīnišķīgs vīrs, dziļš un vitāls, un Do mažorā, kā Mocarta pēdējā simfonija. Līdztekus viņam mīļākie.

Pirms divdesmit gadiem Sonjai un Kasperam bija bijusi mīlas dēka, un pēc tam viņi nebija īsti zaudējuši kontaktu, nekad arī nezaudēs, līdz nāve tos šķirs. Dažiem cilvēkiem Mūsu TevsMāmiņa piešķir dzīvesdraugus, Brāmsam tika Klāra Šūmane, Mocartam klarnetists Antons Štedtlers, kā ķegļu partneris mūža garumā, varbūt tam ir kāds sakars ar to, ko sauc par mīlestību.

Sonjas kabinets līdzinājās Bruņoto spēku štābam Vedbekā, kur Kaspers bija uzstājies vairākkārt, armijā mīl klaunus, Groks per­soniski satika Hitleru divas reizes. Viss atradās savā vietā, un pavēles nebija apspriežamas. Uz palodzes stāvēja prāvs lauka tālskatis, Bellahojas cirka laukums atradās taisni pretī, un Sonjai patika noskatīties uz to. Uz rakstāmgalda stāvēja četri telefoni un pārpalikumi no itāliešu pusdienām ar veselu pudeli lirunello. Nolicis Sonjai priekšā divdesmitpiectūkstošo karti un kompakt­disku, Kaspers izskaidroja situāciju.

Viņa pasvārstīja kompaktdisku rokās.

-    Tev nekad nav patikušas mazas meitenes, viņa noteica, tev ir patikušas pieaugušas sievietes. Tad ko viņa prot, vai tur ir talants, vai kāds sakars ar naudu?

Ne viņš bija pametis Sonju, ne viņa bija pametusi Kasperu. Viņi bija atskārtuši to vienlaicīgi.

Viņai tolaik bija dzīvoklis Konggeorgsvejā. Pēdējā naktī ap di­viem no rīta viņš bija pamodies no pilsētas atmosfēras, sajūta bija tāda, it kā čūlotu smadzenes un sirds, viņam vajadzēja apsēsties un nodungot arpeggio pasāžu no BWV 4 "Kristus gulēja nāves važās". Martinuss reiz bija sacījis — lai spētu izturēt dzīvi Frederiksbergā, viņš bijis spiests nepārtraukti lūgties.

Sonja jau bija nomodā, viņiem abiem bija drusku pāri divdes­mit, viņš nemācēja to ietērpt vārdos, bet viņš zināja, viņi abi zināja, ka ir ļāvuši sacelties tāda stipruma vējam, kuru grūti būs mierīgi pārlaist.

-    Tas iet pāri mūsu spēkiem, viņa ierunājās, drīz es gribēšu bērnus, arī suni, kucīti, un uguni kamīnā, un man vajadzēs, lai var izslēgt dzirdes aparātu, pasakot, ka nu jau skaņa vairs labāka nekļūs.

Viņš bija piecēlies un apģērbies. Sonja bija pavadījusi viņu līdz durvīm, viņa bija kustējusies nepiespiesti, būdama kaila, būdama apģērbta, pa dzīvi vispār.

-    Kad nu tu kaut kam tici, viņa sacīja, vai tu nevari izlūg­ties mums palīdzību?

-    Izlūgties nevar neko, viņš bija atbildējis. Vismaz citas no­tis ne. Var tikai lūgt, lai pēc iespējas labāk izdodas nospēlēt tās, kas iedotas.

Tas bija bijis cienījams galavārds un nogājiens no skatuves, asaru aizmiglotām acīm viņš bija devies laukā, naktī, sajūta bija tāda, kā dziedot Votāna atvadas no Brunhildes. Pēc tam bija uzausis rīts, un viņš bija atskārtis — ja mīlestība ir, tā neizgaist, kad uzlec saule un nokrīt priekškars, tā turpinās. Nu bija pagā­jis divdesmit gadu, un savā ziņā prieks par to, ka viņa ir, un bē­das par to, ka nekas nevarēja sanākt, nebija mazinājušās.

Viņš bija uzlicis rokas uz pilsētas kartes sev priekšā.

-    Es vienmēr esmu kaut ko meklējis, viņš teica.

-    Vai viņai tas ir?

Viņš papurināja galvu.

-    Viņai ir deviņi gadi. Bet viņa kaut ko zina. Par to, kur to var dabūt.

Sonja vairāk neko neprašņāja. Viņa pievilka sev klāt vienu no telefoniem, iedeva viņam austiņas, lai var noklausīties sarunu.

No kādas atvilktnes viņa izcēla zaļu grāmatu čupu.

-    Mostrupas pašvaldības pārskati, mums jāsazvana Kopen­hāgenas āmte.

Viņa šķirstīja grāmatas un runādama rakstīja. Kartē iezīmē­tajā aplī atradās divas diennakts bērnu aprūpes iestādes.

-    Mēs nevaram zvanīt pa taisno, tie ir aizsargājami personas dati. Mums atteiks uz līdzenas vietas. Ir jāiet caur āmtes Sociālo un veselības lietu pārvaldi. Vai mums ir kāds pastāstiņš?

Viņš ieklausījās, vajadzīgie meli nāk no tās pašas vietas, no kuras nāk idejas manēžā, — no izplatījuma.

-    Mēs — pēc izrādes — esam atraduši somiņu. Brokāta. Ar spal­vām. Kādas patīk mazām meitenēm. Tā bija labdarības izrāde. Aprūpes iestāžu bērniem. Somiņas iekšpusē rakstīts "Klāra Ma­rija". Mēs labprāt to nosūtītu. Vai ir kāda adrese?

Viņa piezvanīja. Otrā galā kundze bija atsaucīga. Kaspers dzir­dēja viņas līdzcietību, pret bērniem un pieaugušiem. Kā tik bieži iepriekš viņš sajuta ilgas dzīvot pasaulē, kuru lielākā mērā pārvaldītu sievietes. Diena nupat bija silta, klausulē dzirdama­jai sievietei logs stāvēja vaļā.

-    Diemžēl, viņa sacīja, Kopā četrdesmit septiņi bērni. Nevienas Klāras Marijas. Varbūt pie audžuģimenes?

Uz Sonjas lapiņas Kaspers uzšņāpa: "Saimniecības pārzine."

-    Tur jābūt saimniecības pārzinei.

-    Var gadīties, ka bērni bija sapulcēti tādā kā ģimeņu ko­pienā, es iedošu audžuģimeņu biedrību tālruņa numurus.

Telefonā Kaspers sazīmēja skaņu, kas nāca pa atvērto logu. Tā bija Glostrupas skaņa. Viņš piecēlās un palūkojās Sonjai pār plecu. Sociālo un veselības lietu pārvaldes adrese bija Āmtes izpilddirekcija Glostrupā.

-    Desmit numuri! Sonja izsaucās.

-    Ārpusģimenes aprūpē atrodas tūkstoš četrsimt bērnu. Es tev iedošu arī internātskolu telefona numurus, tos ir grūti atrast vienkopus, tie ir izkaisīti pa atsevišķām pašvaldībām.

Stundas ceturksni Sonja šķirstīja grāmatas, zvanīja, rakstīja. Kaspers sēdēja pagalam kluss. Viņa nolika klausuli. Aizstūma telefonus.

-    Astoņi simti bērnu. Izkliedēti pa divām aprūpes iestādēm, astoņpadsmit audžuģimenēm, trim internātskolām un bērnu slim­nīcu. Nevienas Klāras Marijas.

-    Vai varētu būt tāda tipa iestāde, kas mums nav zināma? Kas reģistrēta citādi?

Sonja piezvanīja uz Amtes izpilddirekciju. Aprunājās ar sie­vieti. Nolika klausuli.

-    Visi privātie saņem finansējumu no āmtes, vai vismaz atrodas āmtes uzraudzībā. Tāpēc arī ir āmtes uzskaitē. Vienīgais izņēmums ir iestādes, kuras — it īpaši pēc 11. septembra — ir definētas kā potenciāli teroristu uzbrukuma objekti. To numu­rus un adreses izpauž policija. Bet viņa domā, ka mūsu terito­rijā neviena tāda nav.

Kaspers piecēlās kājās. Viņi bija nonākuši galā. Tad viņš at­kal apsēdās.

-    Pamēģini piezvanīt policijai!

Sonja piezvanīja uz Policijas pārvaldes numuru. Viņu pāradre­sēja trīs reizes, līdz viņu savienoja ar sievieti viņas vecumā. Sie­vietes balsī bija noslēpums, vai tāds nav ikvienam no mums? Viņa ar nožēlu paziņoja, ka policijas uzskaitē šajā teritorijā neesot ne­vienas iestādes. Arī viņai logs bija vaļā, viņa nolika klausuli.

Sonja pavadīja viņu līdz durvīm, kabinets bija tik liels, ka tas bija vesels pārgājiens. Viņa iedeva Kasperam viņa pastu, viena no vēstu­lēm bija aploksne ar lodziņu. Viņš to atvēra, sajutis asu nepatiku, zemapzinīgais bieži vien pienāk pa pastu, un nereti aploksnē ar lo­dziņu. Ta bija no Maksimiliāna, A4 lapa ar sievietes vārdu un ad­resi. Sākumā viņš neko nesaprata, apgrieza aploksni otrādi, pasta zīmogs bija uzspiests galvenajā pastā Bernstorfsgādē, ar šodienas datumu. Tad viņš saprata. Maksimiliāns bija iegriezies Centrālajā transportlīdzekļu reģistrā. Kaspers izvilka brilles, izraksts bija veikts no kādas lielās apdrošināšanas sabiedrības datubāzes, tagad tām bija pieejams arī Centrālais transportlīdzekļu reģistrs, arī Valsts ieņē­mumu dienests. Līdz ar lielo reģistru liberalizāciju dāņu nacionālās jūtas kļūst intīmākas, drīz mēs visi cits par citu zināsim visu.

Maksimiliāns būs devies uz galvenā pasta ēku, lai mēģinātu sasniegt viņu momentāni. Kaspers izlasīja vārdu.

-    Andrea Finka, viņš sacīja. Vai tas mums kaut ko izsaka?

Sonjas seja zaudēja izteiksmi.

-    Tā sauc to sievieti, viņa teica. No policijas. To, ar kuru mēs tikko runājām.

Viņš aizgāja atpakaļ pie galda, apsēdās, uzlika austiņas.

-    Mūsu stāsts, viņš ierunājās, tagad ir tāds, ka mēs esam precējušies. Vientuļnieki neiedveš pasaulei paļāvību.

Sonja piezvanīja.

-    Ta atkal esmu es. Man te uz līnijas ir mans vīrs. Nekur nav nevienas Klāras Marijas.

-    Un ko lai, jūsuprāt, ar to iesāku es?

Balss noslēpums bija traģika, do minorā, tam bija kāds sakars ar bērniem, viņai nebija bērnu, La mažora perfekcionisms nebija mīkstinājies. Līdz ar vecumu cilvēkam tas integrējas kvintu ap|a augš­pusē esošajā tonalitātē, tas ir akustiskais ekvivalents tam, ko mēs saucam par briedumu. Viņai kaut kas bija aizkavējis šo procesu.

-    Mēs ar sievu satikām meiteni, Kaspers sacīja. Pēc izrā­des. Viņa atstāja dziļu iespaidu uz mums abiem. Arī uz mūsu trīs bērniem.

Sonja bija aizvērusi acis. Starp lielajiem pokera spēlētājiem sievietes ir tikai dažas. Nevienai sievietei nepatiktu, kā tagad, blefot ar ercena royal straight flush. Spēlē pret labticīgu preti­nieku. Kam roka tik vāja kā no kubiņa vārīts buljons.

-    Mums, viņš turpināja, visiem pieciem ģimenes locek­ļiem radās — iespējams, pilnīgi neprātīgā — sajūta, ka mēs va­rētu viņai sniegt jaunas mājas.

Vispirms iestājās klusums. Viņš uzskaņojās uz satiksmes trok­sni, kas nāca pa vaļējo logu. Aiz loga viņai atradās ūdens virsma, tuvāk nekā pie Policijas pārvaldes. Satiksme pār tiltu, pār diviem tiltiem. Garām pabrauca sirēnas, Doplera efekta skaņas nobīde radīja viņam priekšstatu par tuvākā tilta garumu. Tas varēja būt Knipelsbro tilts. Sieviete atbrīvoja balsi.

-    Mūsu līgumiem, kuri attiecas uz aprūpes iestādēm, viņa sacīja, ir sakars ar to, kā mēs vērtējam apdraudējumu. Ja tur, piemēram, būtu diplomātu bērni, tas nozīmētu pastiprinātus drošības pasākumus.

-    Es esmu klauns, viņš atteica. Vai es izklausos pēc te­rorista?

-    Es nezinu, kā izklausās teroristi. Runā, ka Nērons esot mīlējis cirku. Un Heliogabals.

-    Vai mēs varētu piekāpt? viņš jautāja. Tad tu varētu no­vērtēt mūsu uzticamību dzīvajā.

-    Piezvani rīt!

Viņa nolika klausuli.

Kaspers pievilka sev klāt papīra lapu, izņēma tintes pildspalvu. Viņš uzzīmēja Knippelsbro tiltu. Langebro tiltu. Karalisko bib­liotēku, Nacionālo muzeju, "Melno dimantu". Viņš ievilka krustiņu blakus ministriju ēkai Kristiansbrigē. Pastūma papīru Sonjai.

-    Kas policijai ir šeit?

Viņas skanējumā iezagās nemiers.

-    Policijas izlūkošanas pārvalde, viņa atbildēja. Lielākā tās daļa atrodas pretī Gladsakses policijas iecirknim. Bet šis tas no administrācijas ir Slotsholmenas salā. Tur apstiprina Cirka dro­šības plānus. Galā izrādēm. Kad nāk karaļnams un valdība.

Viņš bija nocēlis no palodzes lauka tālskati. Paņēmis brūnu ieti­namo papīru un līmlenti un iesaiņojis vienu kompaktdisku. Sonja neko nejautāja.

-    Turp tev būs jādodas vienam, viņa sacīja. Es esmu pa­metusi manēžu.

Viņš grasījās iet laukā, viņa aizšķērsoja ceļu.

-    Man visa kā ir vairāk nekā tev, viņa sacīja. Bērni. Mā­jas. Sakārtota grāmatvedība. Vairāk mīlestības. Lai gūtu gan­darījumu parastajā dzīvē, tur tev dotību ir pamaz. Bet tavas ilgas. Dažreiz es tevi apskaužu par tām.

Viņa apskāva Kasperu.

Pieskārieni nepalīdz, mēs tikpat nekad netiekam viens ot­ram klāt.

Bet tomēr…

2

Viņš nolika mašīnu aiz Biržas. Kad viņš izkāpa, pilsēta sakļāvās ap viņu kā skaņas mūris. Nekādas harmonijas, nekādu koncen­trisku viļņu, nekāda skaniska centra. Pusotrs miljons cilvēku, katrs ar savu nekoordinēto piedziedājumu.

Viņš nogriezās pa Kristiansbrigi, policijas ēkai bija slēgti stikla vārti un sarunu iekārta ar podziņām. Bērnība bija viņam pa­likusi prātā ar to, ka visur varēja ieiet pa taisno — pie cilvēkiem un iestādēs. Vēlāk uzradās norobežojumi, un nu mēs visi uzrau­gām cits citu. Vai arī viņam bija nepareizi palicis prātā. Pēc četr­desmit gadu vecuma mēs visi pūlamies apzeltīt savas atmiņas.

Aiz vārtiem atradās stikla būris ar policistu civilajā, Kaspers vēlējās, kaut viņam būtu bijis partneris, gaidāmais uzdevums ne­bija solo partija. Viņš nogāja gar Frederiksholmas kanālu, pāri par Rigsdagsgordenas laukumu, garām savam auto un atpa­kaļ. Blakus Arsenāla muzejam un piemineklim — Istedas lau­vam — atradās bērnudārzs, otrpus vārtiem stāvēja piecus sešus gadus vecs zēns.

-    Uz kurieni tu ej? zēns vaicāja.

-    Sasildīt aukstu eņģeli.

Zēnam acīs iedegās krāsainas lampiņas.

-    Vai drīkstu iet līdzi?

Bērniem bija interesants skanējums. Pasaulei reti kad izde­vās pa īstam aizdarīt viņu atvērtību agrāk kā septiņu astoņu gadu vecumā. Kaspers pameta skatienu ielā uz vienu un uz otru pusi, tā bija tukša un ļaužu pamesta.

-    Pieaugušajiem pietrūks tevis.

-    Viņi tikko aizgāja uz kluso stundu. Ārā es esmu vienīgais.

Bija manāma zēna sistēmas un viņējās interference. Bet to­mēr. Savu partneru izvēlē vajag ievērot rūpību.

-    Un ja nu es būtu bērnu pavedinātājs?

-    Viņi ir citādi, zēns atbildēja. Mani ir mēģinājuši pa­vedināt.

Kaspers pieliecās un pārcēla viņu pāri sētai.

Viņš nospieda pogu pie durvīm, no kādas vietas aiz daudzām stikla kārtām viņam palūdza apliecināt savu personību. Viņš izlikās, ka sarunu iekārta salūzusi, pacēla zēnu uz rokas un no­rādīja uz viņu, bērnu klātbūtne met leģitimējošu gaismu pār pie­augušajiem, durvis iedūcās, viņi bija iekšā.

Kaspers apsēdināja zēnu uz letes.

-    Andreas Finkas dēls, viņš sacīja. Viņam uzkāpusi aug­sta temperarūra. Bērnudārzā mums šķiet, ka tas varbūt ir izsi­tumu tīfs. Mēs sazvanījāmies ar Andreu un norunājām, ka tūdaļ pat nāksim šurp.

Policists viņpus letei atstūmās ar krēslu atpakaļ, prom no in­fekcijas avota. Situācija bija nenoteikta, tā varēja pavērsties kā uz vienu, tā uz otru pusi. Vīrietim aiz muguras pie sienas bija kabi­netu saraksts, Andreas Finkas kabinets atradās ceturtajā stāvā.

-    Es gribu pie mammas, zēns iečīkstējās. Un man ir kar­sonis. Man ir dikti slikti. Es tūlīt vemšu.

Policists pasniedzās pēc telefona. Kaspers papurināja galvu.

-    Viņa sēž svarīgā sanāksmē. Viņi negrib, ka viņus traucē. Andrea lūdza, lai mēs taisnā ceļā ejam augšā, viņa iznāks laukā.

Viņš pieklauvēja un devās iekšā, atbildi negaidīdams. Sieviete aiz rakstāmgalda bija pārsteigta, bet apvaldīta. Kabinets neatbilda

Kaspera aizspriedumiem pret Policijas izlūkošanas pārvaldi, tas bija liels un vēlīgs. Tajā atradās palma cilvēka augumā. Sienu bal­tajā krāsojumā jautās drusku sārta pigmentācija. Uz galda stā­vēja Būdas statuete.

Viņš apsēdināja zēnu uz rakstāmgalda, blakus Budam un telefo­nam. Laižot zēnu vaļā, viņa pirksti pavilka ārā telefona vada dakšu. Pēc brīža, kad zvanīs policists no stikla būra, viņa zvans nepienāks.

-    Es esmu Kaspers Kronē, viņš sacīja. Es esmu tas, kurš pirmīt zvanīja par Klāru Mariju.

Sieviete salika divas atvērtas grāmatu vienu uz otras un pabī­dīja prom. Viņas seja kļuva salta. Temperatūra kabinetā nokri­tās līdz tādai, kas aicināja uzvilkt cepuri un cimdus.

-    Es ievācu ziņas par tevi, viņa sacīja. Tu neesi precējies. Tev nav arī bērnu.

Daļa viņas apziņas bija palikusi kavējamies pie atvērtajām grāmatām. Viņam bija svarīgi tajās ieskatīties. Viņš paņēma zēnu uz rokas. Pārvilka ar pirkstu pār Būdas statueti.

-    Viena no Būdas mācībām, viņš sacīja, kas man ļoti pa­tīk, ir tāda, ka visas dzīvas būtnes cita citai ir bijušas mātes. Iepriekšējās dzīvēs. Un reiz atkal tādas kļūs. Es esmu šo domu attīstījis tālāk. Tas noteikti nozīmē, ka visi cits citam ir bijuši mīļākie un mīļākās. Un reiz atkal tādi kļūs. Arī tu un es.

Viņa sāka pietvīkt, viegli, sienu krāsā.

-    Es nezinu, kā tu tiki iekšā, viņa teica. Bet tagad taisies, ka tiec!

Aiz durvīm viņš nolika zēnu zemē, nometās viņam blakus ceļos.

-    Vai tu vari dabūt viņu ārā? Kaspers jautāja. Un notu­rēt viņu tur kādu brīdi?

Zēns atvēra durvis. Kaspers nometās ceļos aiz tām.

-    Man vajag čurāt, viņš izdzirdēja bērnu sakām. Mans tētis aizgāja bez manis. Es tūlīt piečurāšu bikses.

Sieviete nepakustējās.

-    Vai drīkst čurāt puķupodā?

Kaspers dzirdēja, kā viņš attaisa rāvējslēdzēju. Sieviete iekus­tējās.

-    Es aizvedīšu tevi uz tualeti.

Viņi pazuda prom pa gaiteni. Kaspers ieslīdēja kabinetā.

Abas malā pastumtās grāmatas bija "Krāks" Kopenhāgenas karte un kaut kas līdzīgs adrešu grāmatai.

Aiz rakstāmgalda ieslēgts stāvēja neliels skeneris un kopēja­mais aparāts. Viņš izlaida abas atvērtās vietas cauri aparātam, salocīja abas kopijas un iebāza tās kabatā. Tualetē tika nolaists ūdens. Izgājis gaitenī, viņš devās pretī sievietei un bērnam. Viņa bija bāla. Viņš paņēma zēnu pie rokas un devās uz kāpņu pusi.

-    Es piezvanīšu, lai kāds izvada jūs ārā, viņa teica.

Viņas kabineta durvis aizvērās.

Kaspers piemiedza zēnam ar aci. Pielika pirkstu pie lūpām. Izkāpa no kurpēm, uz pirkstgaliem aizlavījās pa skujiņas raksta parketu un pielika ausi pie viņas durvīm.

Sieviete spieda tālruņa numuru. Ikvienam taustiņam ir savs tonis, pietiekami izsmalcināta dzirde varētu uztvert gan numuru, kuru viņa uzgrieza, gan balsi, kas tagad atsaucās otrā galā. Vi­ņējā nevarēja.

Toties viņš dzirdēja sievietes čukstus.

-    Viņš te bija, viņa dvesa. Tikko aizgāja.

Otrā galā kaut kas tika sacīts.

-    Maksimums — Pučīni, viņa atbildēja. Man viņš izska­tījās pēc pavieglāka latin lover. Es izraidīju viņu laukā. Viņš ir noņemts no trases.

Kaspers aizzagās atpakaļ pie zēna. Uzvilka kurpes.

Viņiem aiz muguras stāvēja policists no stikla būra. Kaspers uzcēla zēnu uz rokas. Stikla vārti automātiski atvērās.

Viņi bija ārā, brīvībā, pilsēta skanēja labāk nekā iepriekš. Vai mēs, atklāti ņemot, dzirdam vēl ko citu, izņemot savu noskaņojumu?

-    Kāpēc tu negāji uz kluso stundu? Kaspers jautāja.

-    Es nevaru nogulēt mierīgs, zēns atteica.

-    Kāpēc ne?

-    Viņi to nezina. Viņi mēģina to izdibināt. Varbūt man ir uz­manības deficīta sindroms. Vai ūdens galvā.

Daži bērni nebija bērni, viņi bija veci večuki. Kaspers bija sācis to saklausīt pirms divdesmit gadiem. Daži bērni bija mūžsenas dvēseles ar plānu, infanrilu lakas kārtiņu. Viņam pretī esošajam zēnam bija vismaz tūkstoš divsimt gadu, viņam bija skanējums kā vienam no Baha izcilajiem skaņdarbiem.

Kaspers pārcēla zēnu atpakaļ pāri sētai.

-    Tev labi sanāca, viņš teica. Cik nu var sanākt tādam piecgadniekam. Ar ūdeni galvā.

-    Seši, zēns palaboja. Seši gadi. Un ir labi slavēt bērnus. Bet arī skaidrai naudai nav ne vainas.

Viņa acis bija melnas, varbūt no pieredzes. Pēdējos divdesmit gados nebija bijis nevienas pašas dienas — varbūt atskaitot tos trīs mēnešus kopā ar Stīni —, kad Kasperam kādā brīdī nebūtu gribējies atmest visam ar roku. Izņemt ietaupījumus. Aizbraukt uz Fidži salām. Kļūt par opija narkomānu. Uzlikt mūzikas kastē čella sonātes un izplēnēt jūras malā.

Turpināt viņam bija likušas tādas acis kā šīs, kas raudzījās viņam pretī. Tādas bija bijušas vienmēr. Publikā, viņā pašā. Stīnes acis dažu labu reizi bija bijušas tādas.

Viņš iztaustīja kabatas, naudas nebija, tikai tintes pildspalva. Viņš pasniedza to pāri vārtiņiem.

Automašīnā viņš izplāja abas fotokopijas uz paneļa. Karte ap­tvēra Bagsvērdas ezeru, Lingbijas ezeru, Fūresēena ezera dien­vidu daļu. Otrajā kopijā bija vairāk nekā četrdesmit adrešu, rikai viena no tām atradās kartē redzamajā pasta teritorijā, un tā pati bija tikai fragments: "3. stiga, DK-2800, Lingbija", kā arī tāl­ruņa numurs. Ne iestādes, ne ielas nosaukuma, ne arī mājas numura. Viņš piezvanīja no mobilā telefona uz uzziņām, tāl­ruņa numurs nebija reģistrēts. Viņš atvēra savu "Krak" karšu grāmatu, "1.-3. stigai" bija koordinātas, bet nebija ceļa apzī­mējuma. Sākumā viņš kartē neko nevarēja redzēt, tad savīdēja trīs adatas smalkuma svītriņas. Viņš atvēra mašīnas durvis un izcēla grāmatu tiešos saules staros. Ar katru dienu, kas aizrit pēc pilniem četrdesmit, aizvien tuvāk pienāk pansionāts un ap­gaismojamā lupa. 1.-3. stiga bija trīs paralēlas takas meža teri­torijā starp Bagsvērdas ezeru un Fūresēena ezeru.

Viņš bija izņēmis pēdējās malkas pagales Klārai Marijai no ro­kām, bija aizvēris krāsni. Viņa bija apsēdusies dīvānā. Viņš bija izstāstījis viņai par Sonju un viesošanos Slotsholmenā. Par sie­vieti no Policijas izlūkošanas pārvaldes. Viņa bija klausījusies nepakustēdamās, absorbēta.

-    Un māsas? viņa jautāja.

-    Es braucu taisnā ceļā turp, viņš atbildēja. Es gāju pēc kartes.

3

Viņš bija novietojis automašīnu pie Nībrogordas kopmītnēm, paņēmis Sonjas tālskati un iesaiņoto kompaktdisku un devies gar ezera krastu. Stendi, ar kuriem bija numurēti airēšanas sa­cīkšu celiņi, bija svaigi krāsoti. Viņš te jau bija bijis, labajos gados, divas reizes. Viņš bija atklājis cirkam veltītu gleznu izstādi, Sofienholmā, kopā ar karalieni. Un viņš bija devis starta šāvienu starptautiskai regatei.

3. stiga bija grants ceļš uz ziemeļiem no Sofienholmas, uguns­dzēsības ceļš, iegriezts nokalnē, lai mazinātu stāvumu ugunsdzē­sības mašīnām. Malas bija kraujas, pretī braucošs auto pamanītu viņu. Viņš likās iekšā mežā un atrada dzīvnieku taciņu, kas veda augstāk par ceļu.

No kartes viņam bija zināms, ka te ir trīs pussalas, visas trīs apbūvētas, bet ēkas ieslēptas aiz mežaudzes. Tuvodamies treša­jai, viņš devās pāri paugura kritumam, nolika zemē žaketi un aizrāpās līdz pašai malai.

Mute viņam bija izkaltusi aiz bailēm. Viņš nebija spējis iz­skaidrot — kāpēc, skaņas ainā bija kaut kāda nerealitāte. Viņš ļāva, lai dzirde izvēršas plašumā, nebija nekā, ar ko varētu pama­tot nemieru. Uz austrumiem atradās premjera dienesta mājoklis, atvērts kā liela vasarnīca. Viņam aiz muguras bija Fūresēena ezers, aiz tā Ziemeļzēlandes mežu liegums ar savām graudiem nobaroto un gredzenoto pīļu savvaļas populācijām nopļautos zālienos. Viņam priekšā ezers, aiz tā savrupmāju kvartāli. Aiz tiem zemā un pārskatāmā lielpilsēta. Visur valdīja miers. Viņam apkārt, piecu kilometru rādiusā, šai mirklī dzīvoja un elpoja div­desmit tūkstoši cilvēku, kuri uzskatīja, ka Bagsvērda un Dānija ir Dieva auss un jāmirst būs ne jau mums, bet tiem citiem.

Viņš pievilkās pie pašas malas.

Sākotnējā ēka bija villa, savus simt gadus veca. Piebūves bija modernas, zemas, baltas, taisnstūrainas. Viņš dzirdēja nelielas transformatoru apakšstacijas kluso dūkoņu, kaut kur zem ze­mes vibrēja liela dabasgāzes kurtuve. Pamazai mašīntelpai bija skurstenis, kurš bija pietiekami augsts ar dīzeļdegvielu darbi­nāmam avārijas ģeneratoram. Tas lika domāt par slimnīcas tipa iestādi.

Bailes bija pieņēmušās spēkā. Tas ilgs vēl mazu brītiņu, idille pamazām sabiezēja, pēc mirkļa tā pārlēks par oktāvu un sairs.

Redzesloka labajā pusē spēlējās bariņš bērnu. Tas notiks ap viņiem.

Kasperam mati uz galvas sacēlās stāvus. Viņš nespēja sazīmēt katru atsevišķo bērnu, tikai dzirdēt kopējo skaņas ainu. Tā bija absolūti harmoniska.

Viņi bija izveidojuši sava veida ģimeni, vai varbūt cilts ko­pienu. Uz diviem āžiem pārlikta dēļa viņi bija sakrāvuši mazas bļodiņas, taisītas no kaut kā, kas varbūt bija māls. Vietā, kur zeme bija smilšaina, vīdēja izrakta ala. Visi vienpadsmit bērni aktīvi rosījās. Cik tālu sniedzās acs, nekur neredzēja nevienu pie­augušo. Rotaļa bija neregulēta un spontāna, viņa priekšā norisi­nājās improvizācija.

Viņš noraudzījās lejup uz neiespējamo. Un neviens cits cil­vēks nebūtu to sapratis, atskaitot varbūt Stīni. Un pat par viņu nevarēja būt drošs.

Rotaļas ir interferences parādība. Divi bērni, kas rotaļājas, veido līdzsvarotu, bināru opozīciju. Trīs bērni ir plūstošāka, bet arī dinamiskāka saskaņa. Četri bērni atkal polarizējas divās dubultās vienībās, stabilākās par trijstūri. Pieci ir atkal plūstoši, seši parasti ir lielākais bērnu skaits, kas spēj nodoties improvizē­tai rotaļai, kuru nestrukturē kāds dominējošs līderis no viņu vidus. Septiņus bērnus Kaspers bija redzējis rotaļājamies balansēti un līdzvērtīgi tikai vienu reizi, tie bija artistu bērni, kas ar cirku bija ceļojuši visu vasaru, tas notika sezonas beigās, viņi zināja, ka būs jāšķiras, un tas ilga nepilnu stundu. Vairāk nekā septiņiem bērniem vajadzēja, lai būtu nosprausti noteikumi un viņus no ārpuses uzraudzītu pieaugušie, piemēram, kādā bumbas spēlē.

Viņam priekšā nebija neviena pieaugušā. Bariņā nebija neviena dominējoša skanējuma. Tajā bija vienpadsmit bērnu. Un rotaļa bija absolūti harmoniska.

Viņš bija nolicis tālskati malā. Bez tā viņš nevarēja saskatīt sejas, taču viņš gribēja sajust bērnus tik nepastarpināti, cik vien iespējams. Lielākā daļa bija vecumā starp deviņiem un divpa­dsmit gadiem. Divi bija afrikāņi, trīs vai četri aziāti, divi vai trīs, iespējams, no Tuvajiem Austrumiem. Viņš dzirdēja pa kādam vārdam angļu valodā, ari kaut ko, kas varētu būt arābu valoda, viņi nerunāja vienā mēlē.

Bērnu skanējums bija zīdainīgi maigs, pilnīgi atvērts, kā silī­tes rāpotāju grupiņai. Un vienlaikus tas bija neiespējami inten­sīvs, tas zēvelēja ap viņu kā stiprs vējš, futbola stadionā tas būtu aizsniedzis pēdējās skatītāju rindas. Tā bija tā pati parādība, kas klusā meitene, viņš bija pārliecināts — tā bija tā pati. Un vi­ņam nebija ne jausmas, kas tā bija.

Dabai parasti piemīt sauss skanējums, vertikālu virsmu trū­kuma dēļ. Dabā nav sānu berzes, nav skaņas enerģijas no hori­zontālā plāna, viņam priekšā esošā aina bija izņēmums, varbūt koku dēļ, varbūt ēku dēļ, viņš visu saklausīja pilnīgi skaidri. Un tas, ko viņš dzirdēja, lika matiem sacelties stāvus.

Parasti skaņa, ko mēs dzirdam, ir tiešs signāls no skaņas avota plus būtībā bezgalīgi daudzi atstarojumi no apkārtējās vides. Ar skaņu, kas nāca no priekšā esošajiem bērniem, bija citādi.

Pret zālienu, kurā spēlējās bērni, atradās koka terase, uz te­rases iznāca sieviete medicīnas māsas zilajā formastērpā. Ierau­dzījuši viņu nākam, bērni apstājās.

Uzmanīgi. Vienlaicīgi. Nezaudēdami savu savstarpējo inter­ferenci. Viņš nekad nebija redzējis, ka bērni apstātos šādi. Viņš ievēroja, kā mainās viņu skanējums. Viņš redzēja sievieti pace­ļam roku un atveram muti, lai pasauktu bērnus.

Tad iestājās klusums.

Sieviete uz terases palika stāvam ar paceltu roku un pavērtu muti, pilnīgi nekustīga.

Tas bija tāds nekustīgums, kādu Kaspers vēl nekad nebija pie­dzīvojis. Viņa stāvēja nevis kā vaska lelle. Nevis kā franču mīms. Viņa stāvēja kā filma, kad projektorā kaut kas pēkšņi ir pārlū­zis un uz ekrāna paliek stāvam viens kadrs.

Lejā pie kāpnēm, kas veda uz zālienu, vīteņroze stiepās uz te­rasi, tai paies vēl viena sezona, kamēr aizsniegsies. Bet tās lapām būtu vajadzējis kustēties vēja pūsmā, tās bija nekustīgas.

Bērniem aiz muguras auga skābarži, kurus iekrāsoja tikko izplaukušas lapas, tās nekustējās.

Tad bērni sarosījās. Sākumā Kasperam šķita, ka tas izmainīs situāciju, tā nenotika. Tas padziļināja nerealitāti. Viņi pagriezās vienlaikus, kā dejotāji stingrā horeogrāfijā, pagriezās cits pret citu un atsāka rotaļu, it kā tā ne brīdi nebūtu pārtraukta. Taču šī kustība neatsvabināja sievieti, viņa palika stāvam. Lapas nekus­tējās. No terases jumta līda laukā dabasgāzes kurtuves izvads, nerūsējoša skārda skurstenis, no kura cēlās smalka garaiņu strūk­liņa. Garaiņu mākonis bija pamiris, zaudējis savu virzienu, tas nekustīgs karājās virs jumta kores.

Pie ārsienas atradās pulkstenis, skaidri saredzams, kā dzelz­ceļa stacijas pulkstenis, melni skaitļi uz balta pamata, sarkans sekunžu rādītājs, tas stāvēja uz vietas.

Kaspers pievērsa skatienu ezeram, tālumā viņš ieraudzīja sīku interferences sistēmu, ko veidoja viļņu ņirbas pār ūdens virsmu.

Viņam priekšā esošā parādība bija lokāla, ūdens tālāk ezerā at­radās kustībā.

Viņš gribēja pagriezt roku, lai paskatītos pats savā pulkstenī, kustība bija iespējama, bet mokoši lēna, bija izmainījušās ap­ziņas un ķermeņa attiecības. Virs viņa un viņam priekšā bija zona, kurā koku lapotnes bija sastingušas. Šī zona bija lodveida.

Viņš mēģināja pieslēgties skaņai. Viņa dzirde atteicās darbo­ties. Viņš mēģināja vēlreiz. Tā atteicās. Nebija nekā, ko dzirdēt. Valdīja klusums.

Bērni izdeva parastas skaņas, fiziskas skaņas, kā visi bērni, kā visi cilvēki. Bet viņpus šīm skaņām bija atvērts kāds cits līmenis. Kāds līmenis, kas iesniedzās klusumā. Šajā klusumā bērnu sis­tēmas mijiedarbojās, Kaspers to saklausīja.

Tā bija interference sava veida sirsnīgumā. Bet ne tādā sirsnīgumā kā Jehovas liecinieku reklāmā, kur lauva ganās kopā ar jēru vietā, kas izskatās pēc Frederiksbergas parka. Tā bija mij­iedarbība milzīgas intensitātes vidē.

Parastai fiziskajai skaņai ir zema enerģija, spiediena svārstī­bas virs atmosfēras vispārējā spiediena ir minimālas. Pat simt cilvēku simfoniskais orķestris, kas satrakojas zvērīgā Vāgnera pasāžā, stundas laikā nesaražo pietiekami daudz skaņas ener­ģijas, lai uzsildītu tasi kafijas.

Ar bērniem viņa priekšā bija citādi. Viņi bija izpletuši īpašo klusumu lodveida apgabalā, kura diametrs bija metri piecdesmit. Šā apgabala robežās, Kaspers atskārta, realitātes skaniskā orga­nizācija laikā un telpā bija pārstājusi eksistēt.

Bērnu rotaļa pārtrūka. Iepriekš par to nekas neliecināja, pēkšņi visi izslējās un izgāja no savas lomas, neizsacītā, sinhronā apziņā, ka nu tas ir beidzies. Sieviete uz terases atvēra muti un pasauca, maigi. Rozes lapas sakustējās, skābarža lapotne notrīsēja, virs jumta kores baltie garaiņi kāpa vertikāli debesīs.

Kaspers piefiksēja ķermenī tirpumu, sāpes, kā anestēzijas atkāpšanās brīdī, stipras bailes, ka esi zaudējis prātu. Viņš at­klāja, ka no šausmām ir apčurājies.

Bērni kustējās uz priekšu, viss bija normāli, viņš būs pārklau­sījies, viņš būs redzējis vīziju. Viens bērns bija palicis stāvam, meitene, viņa paskatījās uz kaut ko, tas bija pulkstenis pie mā­jas sienas.

Kamēr viņa un Kaspers lūkojās uz ciparnīcu, sarkanais se­kunžu rādītājs sāka kustēties, vispirms rāvieniem, tad ātrāk. Un pēc tam lielais rādītājs.

Meitene panāca pārējos. Kaspers pielika plaukstas pie aiz­vērtajām acīm. Viņš palika guļam, līdz elpa bija norimusi.

Intīmākos apstākļos viņš būtu novilcis bikses, bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju, šāda sevis pasniegšana nebūtu lietderīga, viņš nu apsēja žaketi sev priekšā, kā istabenes priekšautu.

Tad viņš nokāpa līdz vārtiem.

Tie bija aizslēgti, turpat bija sarunu iekārta un zvans, viņš atspiedās pret to.

Pagāja minūte, un viņa nāca. Ta bija sieviete no terases. Tuv­plānā Kaspers dzirdēja, ka viņa nav parasta medicīnas māsa. Viņai bija jaunavīgs skanējums, varbūt gadi divdesmit pieci. Bet sabiezināts.

Viņš pasniedza kompaktdisku caur vārta režģiem.

-    Šķiet, tur rakstīts "Klāra Marija", viņš sacīja.

Viņa tomēr nebija vecāka, kā bija. Viņa paņēma kompakt­disku, viņai nevajadzēja to darīt, nevajag neko pieņemt no sve­šiniekiem, jo sevišķi no lielajiem klauniem ne. Tas plus viņas minstināšanās pavēstīja viņam to, ko viņš gribēja zināt. Ka Klāra Marija ir, vai ir bijusi, kaut kur aiz vārtiem.

-    Mums ir pastkaste, viņa teica. Mēs paši braucam pēc vēstulēm.

-    Es esmu no paku piegādes, viņš atbildēja. Mēs pievedam pakas klāt un ieliekam tās klientiem klēpī.

Viņš pagriezās un sāka iet, aiz pirmā līkuma viņš uzskrēja vertikāli pa nogāzi, atpakaļ uz vietu, kur bija gulējis, nometās uz vēdera un aizrāpās līdz malai.

Sieviete bija ceļā uz māju, viņa gāja kā apdullināta, durvis at­vērās, iznāca vēl kāda sieviete, arī formastērpā. Afrikāniete, gara. Viņas pārmija kādus vārdus, sacīto viņam neļāva sadzirdēt paša sirdsklauves, afrikāniete paņēma kompaktdisku.

Viņš bija to iesaiņojis pamatīgi, līmlente bija no tām, ko iz­mantoja pastā, tā būtu varējusi noturēt cilvēka svaru. Afrikāniete satvēra papīru un nomizoja plakano paciņu tā, kā mizo banānu. Viņa apskatīja kompaktdiska vāciņu. Pagrieza vaigu uz to vietu, kur viņš bija pazudis. Viņa stāvēja kā totēma stabs. Viņš nebija varējis nomanīt ne mazāko satraukumu viņas sistēmā.

4

Pagāja rrls nedēļas, iekams viņas bija klāt.

Tajā pavasari viņš uzstājās ar Benneweis cirku, Cirka namā. Kad viņa ieradās, viņš ņēma nost grimu, zaļajā garderobē.

Zaļajā garderobē bija ģērbies Rivels. Groks. Busters I.arsens, tās reizes, kad viņš uzstājās kā Augusts. Tajā bija ģērbies Tardi. Kallasa. Birgita Nilsone. Irēne Papasa. Ja Kastaņedam būtu bijusi izpratne par operu, viņš būtu to saucis par muzi­kālo power spot. Pat Kopenhāgenas pašvaldība bija remon­tējot izturējusies ar saudzību, pēc tam, kad 80. gados pārņēma ēku savā īpašumā.

Tā bija saglabājusi arī Stīnes vibrāciju.

Bieži vien viņa bija gājusi līdzi uz izrādēm, tajos trīs mēne­šos viņa noteikti noskatījās vairāk nekā divdesmit. Pēc tam viņa bija nonākusi uz garderobi. Viņa bija stāvējusi viņam aiz mu­guras tumsā, nesacīdama ne vārda, kamēr viņš noņēma grimu. Un dažreiz, bez īpaša iemesla un brīdinājuma, bija panākusies uz priekšu līdz krēslam, uzlikusi plaukstas viņam uz acīm un pievilkusi viņu sev klāt.

Pirmās reizes viņš bija nodomājis, ka viņas pašminas drēbes tūdaļ nosmērēsies ar pūderkrēmu un deguna mastiku un to nevarēs izmazgāt, pēcāk viņš bija pārstājis domāt. Tas bija kas tāds, ko viņš bija sācis mācīties no viņas, pārstāt domāt un ļauties ieslīgt, daudz netrūka, ka viņš būtu to apguvis. Un tad jau viņa bija prom.

Viņa atkal tur stāvēja, tagad. Tādai toņu atmiņai kā viņējā nebija atšķirības starp pagātni un tagadni. Tur jau arī bija tā sāpe, ka ilgas nekādi nevarēja beigt skanēt, tas bija traģiski, bet tas bija arī brīnišķīgi sentimentāli, tas būs tikpat ļauni tai dienā, kad viņš mirs, kā tagad, vai vēl ļaunāk.

Virs viņas skanējuma klājās pentatoniskā skaņkārta, svešāda. Kā bungas no drudža džungļiem, arī dziļa elpa, kā kalēja plēšas Brīvdabas muzejā. Tā nebija Stīne, viņš nebija viens pats.

Kaspers pagrieza krēslu, tā bija afrikāniete. Viņa stāvēja tur, kur Stīne vienmēr bija stāvējusi, tumsā un pie pašām durvīm.

Viņa bija gracioza kā fotomodele. Liela kā airētāja. Ģērbu­sies dārgi un lietišķi, kā strādājošs valdes priekšsēdētājs.

Durvis atsprāga vaļā bez klauvēšanas, tas bija Madsens, viņš bija panikā. Sieviete nolīda dziļāk tumsā.

Madsens bija divus metrus garš un plats kā klavieres, viņš bija vadījis Cirka nama apsardzi divdesmit gadus tā, ka iekšā nebija iespraukusies neviena svešāka būtne. Ja Makbets būtu griezies pie Madsena, nevar būt drošs, ka Banko rēgs būtu ticis cauri.

Nu viņš, bāls kā pjero, purināja labās rokas mazo pirkstiņu un zeltnesi, kā aicinādams uz šampanieša tostu.

-    Pirksti salauzti, viņš sacīja. Melnādaina sieviete. Gri­bēja runāt ar tevi. Es teicu, lai atstāj zīmīti. Gribēju izraidīt viņu ārā. Viņa ir kaut kur šai mājā.

-    Es ieslēgšos, Kaspers atbildēja.

Durvis aizvērās. Viņš tās aizslēdza. Viņš un sieviete saskatījās.

-    Mums ir audioieraksti, viņa ierunājās. Gan ar tavu tele­fona zvanu mums, gan ar abiem zvaniem Policijas izlūkošanas pārvaldei. Mums ir liecinieki tavam apmeklējumam Slotsholmenā. Mums ir labi advokāti. Tev piespriedīs vismaz tuvoša­nās aizliegumu. Mēs nopludināsim ierakstus presei. Tie atstās iespaidu. Uz tām deviņām desmitdaļām tavu skatītāju, kas ir bērni un viņu vecāki.

-    Viņa uzmeklēja mani, viņš bilda.

Sieviete viņu nedzirdēja. Tāds trūkums piemita totēma sta­biem, komunikācija notika tikai vienā virzienā.

-    Tu uzrakstīsi zīmīti, viņa sacīja. Tūlīt un tagad. Klārai Marijai. Tu uzrakstīsi viņai, ka esi dabūjis darbu, esi spiests aiz­braukt, būsi projām ilgi, varbūt kādu gadu. Bet tu mēģināsi uz­turēt sakarus. Pēc tam tu turēsies pa lielu gabalu. Uz mūžīgiem laikiem. Un visi būs priecīgi.

Viņš paņēma no paplātes prāvu apsveikuma aploksni, uzrak­stīja, kā prasīts, uz aizmugures, ar lūpuzīmuli. Pasniedza aplok­sni sievietei.

-    Filmās, viņš teica, sievietes iebāž šādas parfimētas vēstulītes sev pie krūtīm. Varbūt es varētu piepalīdzēt?

Tas bija mēģinājums pavērt vaļā viņas sistēmu, lai viņš varētu ieklausīties. Neizdevās. Viņa nedarīja neko citu, kā vien domīgi nolūkojās uz Kasperu. Ar tādu skatienu, ar kādu vīri ar motorzāģiem iezīmē cērtamos kokus.

Viņš pieturēja viņai durvis, parādīja ceļu uz izeju, sekoja nopakaļ.

Viņa gāja tā, kā peld jūraszirdziņš, iegrimis trīsdesmit grādu siltā ūdenī, ritmiski pielāgodamās marnbo, kas bija dzirdama rikai viņai.

-    Kas ir ar tiem bērniem? viņš vaicāja. Kas ir tas, ko viņi prot?

Viņa neatbildēja, viņš atvēra ugunsdzēsības durvis, kas veda laukā uz Studiestrēdi.

-    Kāpēc lai tu stāstītu to man šeit? viņš turpināja. Kāpēc ne mājās?

Viņa noplātīja roku žestā, kas aptvēra restorānus, kinoteātri "Palads", satiksmi H.K. Andersena bulvārī. Cilvēku straumi, kas plūda iekšā nakts dzīvē.

-    Tieši te, viņa sacīja, var apjaust, kāda būtu sajūta, no­nākot rīta preses pirmajās lappusēs ar pedofilijas lietu.

Viņa nokāpa uz ietves.

-    Un Madsena pirkstu sakrampējums? viņš jautāja.

-    Pirksti nav salauzti, viņa attrauca.

Viņa palūkojās lejup uz savām plaukstām. Tās bija lielākas nekā Kasperam, tās bija pianista rokas, katra no tām būtu varē­jusi izplesties pa oktāvu plus pamazināto kvintu.

-    Sīki, nepieciešami triki, viņa sacīja. Lai dzīvotu kā meln­ādaina sieviete. Baltādainu vīriešu pasaulē.

Nākamās trīs nedēļas viņš izdzīvoja sava veida paralīzē, pilnībā klātesošs viņš bija tikai manēžā. Trešajā nedēļā viņš attapās tajā brīdī, kad gāja veikalā, lai nopirktu televizoru. Tad viņš saprata, cik situācija ir nopietna. Jungs kaut kur ir rakstījis, ka visātrākais ceļš uz psihozi iet caur televīziju. Kaspers bija pagriezies apkārt.

Tieši depresīvos dzīves posmos ir svarīgi turēties pie saviem veselīgajiem vaļaspriekiem. Tajā pašā vakarā viņš devās uz C.F. Rihsveju. Un zaudēja pokerā. Pēc pāris stundām viņš stā­vēja klusās meitenes priekšā.

5

Man bija ciemiņš, viņš bija sacījis. Afrikāniete.

-    Māsa Glorija?

-    Nepareizs vārds, viņš teica. Tas nozīmē "gods".

-    Kas ir gods?

-    Tas ir tad, kad cilvēks dara kaut ko krietnu. Viņa nedarīja neko krietnu. Viņa piespieda mani melot. Uzrakstīt tev, ka man jābrauc prom.

-    Es viņai nenoticēju, meitene sacīja. Es redzēju viņai cauri.

Viņa ieskatījās Kasperam sejā. Tas bija skatiens, kas gāja cauri visam, galvaskausam, smadzenēm, dzīvojamajam vagonam, tas pilnībā attaisnotu sevi ēku nojaukšanas uzņēmumā. Viņas ska­nējums izmainījās, realitāte sāka slīdēt prom, viņam sacēlās mati uz galvas, un tad tas bija beidzies, viss bija pa vecam.

-    Es gribu ēst, viņa teica.

Viņš gatavoja meitenei ēdienu.

To viņš bija iemācījies no Stīnes. Viņš bija sēdējis krēslā, kurā tagad sēdēja Klāra Marija, un Stīne bija stāvējusi pie plīts, viņi bija pazinuši viens otru četrpadsmit dienu, un tad viņa bija to pateikusi.

-    Tev tas ir jāiemācās.

Viņš nebija sapratis, kas viņai prātā.

Tu tā ari īsti neesi izvācies no vecāku mājām, viņa sacīja. -Tu esi palicis dzīvojam kempinga vagonā, tu esi piedabūjis sievie­tes, lai viņas gatavo tev ēst. Vēl un vēlreiz tu esi licis savai mātei celties augšā no kapa un nostāties pie katliem. Šoreiz tā nebūs.

Viņš bija piecēlies un paspēris soli uz viņas pusi. Viņa bija sa­likusi abas rokas uz lielas sautējamās pannas roktura, viņai tā bija līdzi pirmo reizi. Pieci kilogrami lietā tērauda plus puskilo­grams dārzeņu divsimt grādu karstā eļļā. Viņš pakāpās atpakaļ, apgriezās, aizgāja no viņas, cik vien tālu varēdams, tie nebija pat pieci metri. Pēc mirkļa viņš būs sakravājis mantas un atradīsies ceļā uz lidostu, bet pašlaik viņam griezās melns gar acīm. Viņš sāka lūgties. Lai zeme atvērtos un aprītu Stīni, lai Mūsu TevsMāmiņa izrakstītu viņu ārā no libreta. Bet nekas nenotika, viņam nekad nebija izdevies panākt, lai lūgšana darbotos šādi.

Migla bija paklīduši, viņš stāvēja, degunu iebāzis grāmat­plauktā, viņa acu priekšā bija Kirkegora kopotie raksti, fūga par tēmu, ka neviens no mums negrib ieklausīties sevī, jo tā ir pek­les skaņa.

Viņš bija pagriezies un palūkojies uz Stīni. Kirkegors nekad nebūtu uzdrošinājies pieiet viņai tuvāk par šiem pieciem metriem. Taču kopš viņa laikiem dzīve ir pavirzījusies uz priekšu. Kaut arī nedaudz.

Kaspers bija devies atpakaļ pie galda un nostājies viņai bla­kus. Viņa bija nolikusi viņam priekšā sauju topinambūru. Un cietsaru birsti.

Klārai Marijai viņš sagrieza dārzeņus, burkānus, selerijas un pu­ravus, pievienoja drusciņ buljona, pēc tam garšaugus. Viņi ar Stīni bija gatavojuši ēdienu klusējot, Stīne bija sapratusi, ka vi­ņam nebija enerģijas nekam vairāk, viņam jau tāpat pietika, ko pārvarēt. Nepatiku, jūtoties kā māceklim brīdī, kad jau šķita, ka skolā vairs nekad nebūs jāiet. Šausmas, iedomājoties, ka sabiedrība varētu ieraudzīt viņu šādu, ar priekšautu, Kasperu

Kroni, vienīgo cirka mākslinieku, kurš nav pratis atrast sievieti, kas pasniedz ēdienu, kad tas gatavs.

Laiku pa laikam viņa tomēr bija izmetusi pa vārdam. Lapidāri. Pamatprincipus, kurus viņš vairs nekad nebija aizmirsis.

-    Garšas un smaržas dziļums, viņa sacīja, parādās tikai tad, ja garšaugi ir svaigi.

Nākamajā dienā viņš bija uzlicis uz sava Fazioli plastmasas paplāti un apkrāvis to ar puķupodiem ar koriandru, zaļo un vio­leto baziliku, grieķu timiānu, parastajiem un platlapu pētersī­ļiem, dillēm, maurlokiem, citronzāli, majorānu. Izskatījās, it kā klavierēm būtu liela, zaļa parūka, arī tagad, mūžību pēc tam, kad viņa bija pazudusi. Viņš bija turpinājis turēt ledusskapi pilnu. Tas bija bijis kā mantra — pirkt tās lietas, ko viņa bija pirkusi. Citiem tā būtu bijusi uzmācīga darbība. Viņam — sava veida lūg­šana, ceļš uz viņas hologrammu.

Viņš pieplūca pilnas saujas garšaugu un mirkli iegremdēja seju tajos.

No krēsla viņu vēroja meitene, nepārtraukti.

-    Tā dāma, viņa bilda, tā sieviete, vai viņa tā darīja?

Viņš palocīja galvu. Stīnei vienmēr bija jāsajūt visam smarža.

Viņai bija jāpieskaras visam ar lūpām. Garšaugiem, audumiem, viņa ādai, viņa matiem, ziediem. Pat notis viņa bija turējusi pie­liktas pie sejas.

Viņš iemaisīja makaronos drusku sviesta, uzklāja galdu, ielēja krāna ūdeni karafē. No ledusskapja viņš izņēma konservējamo burku, augšpusē bija trīs olas, zem tām nevārīti rīsi. Rīsos bija apraktas trīs prāvas, baltas trifeles. Stīnei bija ļoti garšojušas trifeles. Problēma ir to spēks, viņa bija teikusi, tas ir ļoti, ļoti gaisīgs, kā visātrākie ogļūdeņraži. Ja uzglabāsi tās šādi, tās dažu dienu laikā izspiedīsies caur rīsiem, izies cauri olu čauma­lām. Un tu saglabāsi to intensitāti.

Runādama viņa bija piepildījusi burku, viņš bija sekojis līdzi viņas roku kustībām, delikātām, absolūti precīzām. Un reizē ar amatnieka spēku un noteiktību. Kā tad, kad namdaris pieska­ras kokam, kalējs metālam. Rihters klavieru taustiņiem.

Viņš u/.rīvēja gabaliņu trifeles makaroniem.

-    Ko tu no manis gribēji? meitene sacīja. Kāpēc tu mani meklēji?

Viņš apsēdās pie galda. Viņa apsēdās viņam pretī. Viņi sāka ēst. Meitene ēda absolūti koncentrēti, viņš saklausīja viņas or­ganisma augšanas procesus, audu uzbūvi, gaidāmo hormonālās sistēmas pārprogrammēšanos, vēl pēc kādiem gadiem, bet jau aizsākušos. Šķīvis bija tukšs, viņa nolaizīja dakšiņu, nolaizīja nazi, izslaucīja šķīvi ar pēdējo maizes gabaliņu, tas bija balts un spožs, tāds, ka varēja uzreiz likt pie tīrajiem.

-    Cilvēki trokšņo, viņš sacīja. Viņu ķermeņi trokšņo. Bet arī viņu domas. Viņu jūras, mēs visi trokšņojam. Es labi dzirdu, savā ziņā kā dzīvnieks, jau kopš bērnības, ne vienmēr tas ir jautri, to nevar atslēgt. Visvieglāk ir tad, kad cilvēki guļ. Tāpēc es naktī bieži vien esmu nomodā. Tad pasaule ir visklusākā. To­mēr troksnis nekad nepazūd pavisam, es bieži esmu klausījies cilvēkos, kas guļ aizmiguši.

-    Tai sievietē?

-    Arī viņā. Kad cilvēki guļ, ir kāda skaņa, kas varbūt nāk no sapņiem. Izklausās tā, it kā viss orķestris būtu paņemts nost un būtu palikusi tikai augšējā smalkā flauta, vai vari to iztēloties?

Viņa pamāja ar galvu.

-    Pat nāve trokšņo, viņš stāstīja, esmu bijis līdzās vismaz desmit cilvēkiem brīdī, kad viņi mira. Pat pēc tam, kad viņi bija izpūtuši pēdējo dvašu, neiestājās klusums, viss turpinājās, cil­vēks nenomirst, kad viņš nomirst.

Runādams viņš ieklausījās meitenē. Kad viņš pieminēja nāvi, nebija nekādu izmaiņu.

Viņš noskenēja tuvējo apkārtni. Vēju ārpusē, gaužām vieglo riteņu gumijas berzi pret pamatni. Pūsmu brezentā ap Lotus FJise, viņš joprojām nebija samaksājis reģistrācijas nodevu, to varēja dzirdēt pēc skaņas, pagaidu numurzīmju skārdveidīgās grabēšanas. Viņš dzirdēja staigājam sienu profilētos dēļus. Sī­kos sprakšķus, ar kuriem skābarža šķilas pārogļojās krāsnī.

Aiz tā visa bija mājīgs skanējums. Ārija no "Goldberga va­riācijām".

Ģimenes viņš vienmēr bija uztvēris citādi, nekā cilvēki parasti tās uztver, viņš dzirdēja to līdzsvaroto intensitāti. Kā "Goldberga variācijas", tā nekad nebija bijusi mūzika, pie kuras aizmigt. Ģimenes patiesā iespēja slēpās ne drošības sajūtā, ne monotonijā, ne paredzamībā. Patiesā iespēja slēpās tajā, ka dažreiz ne­bija nekādu fasāžu, nekādu masku, nekādu atrunu, pēkšņi visi bija nolikuši ausu aizsargus, valdīja klusums, citus varēja dzir­dēt tādus, kādi viņi bija. Tieši tāpēc Bahs bija steidzies sagādāt sievu un pietiekami daudz bērnu, lai nokomplektētu veselu ka­merkori.

Varbūt tas bija Mūsu TēvsMāmiņas joks, ka to spēja saklau­sīt tieši viņš, Kaspers. Viņš, kuram tā arī nebija izdevies sabīdīt ģimeni.

-    Kamēr vien cilvēki dzīvo, ne mirkli nav apstājas, viņš sacīja. Ar tavu sistēmu ir citādi. Ik pa laikam ir pauze. Ik pa laikam tu pilnībā apklusti. Es ļoti gribu zināt, kāpēc. Un kādā veidā. Es esmu meklējis šo klusumu. Visu savu mūžu.

Viņas seja zaudēja izteiksmi. Varbūt viņš bija kļūdījies attie­cībā uz meiteni. Viņai bija bezkaislīgas acis. Peļastes. X veida kājas. Viņa līdzinājās jebkurai citai deviņgadīgai meitenei.

-    Un ar ausu aizbāžņiem? viņa jautāja.

Viņš piespieda sevi atbildēt.

-    Troksnis būtu joprojām. Troksnis, ko rada ķermenis, trok­snis, kas ceļas no tā, ka cilvēki domā. No tā, ko es pats domāju. Klusums, kuru meklēju es, ir citāds. Tas ir klusums, kas atrodas viņpus visiem trokšņiem, Klusums, kas bija pirms tam, kad Mūsu TevsMāmiņa uzlika pirmo kompaktdisku.

Viņas seja bija bezkaislīgāka par bezkaislīgu.

-    Vai tas ir viss? viņa vaicāja.

-Kas?

-    Ēdiens.

Viņš uzlika vēl.

-    Žēl gan, viņa sacīja. Ka tu nevari satikt Zilo dāmu.

Viņš aizveda meiteni mājās ar savu Elise. Skodsborgveju viņš pa­zina tikai pēc ielu plāksnītēm, ainava bija svešāda, mežmalas bija klusas, baltas un sasalušas ragā, pavasarim azotē bija bijusi Si­bīrijas nakts.

-    Man piestāv sporta auto, viņa noteica.

Mašīnā bija silti. Klimata iekārta izklausījās pēc uguns ču­guna krāsniņā, motors spēlēja "Goldberga variācijas", viņš nevē­lējās meiteni laist laukā, viņš gribēja turpināt braukt, daudzas stundas, ar viņu līdzās. Pirmo reizi mūžā viņš atskārta kaut ko no tā, kāda ir sajūta, kad tev ir bērns.

-    Tev patīk braukt, meitene sacīja.

-    Nekādu telefonu. Klusums. Neviens nevar dabūt mani rokā. Var braukt, kur vien grib. Nekādu robežu. Līdz pasaules ga­lam. Darām tā?

-    Tu tikai to sev iestāsti, viņa atteica, tu sapņo. Tu ne­vari aizbraukt prom no saviem līgumiem. No naudas, nauda nelaiž tevi vaļā. Un no cilvēkiem, kas tev patīk. Viņu nav daudz. Tā sieviete. Tavs tēvs. Varbūt vēl kāds viens vai divi. Pašķidri. Cilvēkam tavā vecumā. Bet tomēr.

Vienu mirkli viņam sametās bail kaut kur ietriekties. Viņš nebija stāstījis meitenei par Maksimiliānu. Nebija uzprasījies uz tādu rupjību. No bērna. Viņš lūdzās. Lai dod viņam spēku neiešķelt meitenei kādu pļauku.

Viņa lūgšana tika uzklausīta, dusmas pagaisa. Bet mūzika bija zudusi.

-    Es pārbaudu tevi, viņa sacīja. Skatos, cik tu vari izturēt.

Viņš novietoja mašīnu vietā, no kurienes atgāja ugunsdzēsības ceļš, sals jau bija tik stiprs, ka viņš to juta caur kurpju zolēm. Meitenei acīmredzot bija citāda vielmaiņa nekā viņam, savā plā­najā džemperī viņa gāja tā, it kā vadātu sev līdzi vasaru.

Nams bija tumšs, izslēgts bija pat ārdurvju apgaismojums. Tikai divos savrupmājas gala logos spīdēja gaisma.

-    Nu jau ir aizslēgts, meitene sacīja. Paturi man kāpslīti!

-    Kas ir Zilā dāma? viņš jautāja. Viņa papurināja galvu.

-    Arī mani tu vairs laikam neredzēsi. Šīs te bija atvadas. Viņš tik tikko jaudāja ievilkt elpu. Meitene uzkāpa uz viņa

sakrustotajām rokām, atspērās, viņa bija viegla kā pūciņa, uzli­doja gaisā kā tauriņš, bez svara nolaidās otrā pusē.

Viņš nometās ceļos. Viņu sejas bija tuvu viena otrai. Bet katra savā pusē stiepļu žogam.

-    Redzēji, kā es lidoju? viņa jautāja. Viņš pamāja ar galvu.

-    Kaut kādā ziņā es gribētu paņemt tevi līdzi. Lidojumā. Kos­mosā. Vai tu vari palīdzēt man kļūt par astronauti?

-    Vienā rāvienā.

Viņi vērās viens otrā. Tad viņas seja saverkšķījās. Smaids sākās ap muti, aizrāva līdzi seju, tad visu galvu, tad atlikušo ķermeni.

-    Tu pat nevarētu palīdzēt sev pārkļūt pār šo žogu, viņa sacīja.

Nopietnība atgriezās.

-    Savādi, viņa teica. Ka tu esi tik tuvu. Viņa sēž tur, aiz tiem logiem. Kur ir gaisma. Viņa vienīgā ir nomodā šajā laikā. Tā ir viņas istaba. Tik tuvu. Un tomēr tu nekad viņu nesastapsi.

Viņa pastiepa pirkstus caur stiepļu starpām un pieskārās vi­ņam pie sejas.

-    Saldu dusu, viņa sacīja. Un jaukus sapņus! Un prom viņa bija.

Viņš bija palicis stāvam pie režģiem. Nakts bija bijusi klusa. Salā viss kļūst stings un kluss. Stīne bija viņam izskaidrojusi, kā­pēc. Visas skaņu atstarojošās virsmas kļūst reizē cietas un elas­tīgas, kā ledus un stikls. Tāpēc arī salto nakšu koāns — dzirdēt var visu, un nav ne skaņas.

Viņš lūdzās, lai nāktu kāda zīme. Nekas nenāca. Varbūt ar Mūsu TēvsMāmiņu bija tāpat kā ar mobilajiem telefoniem. Ne vienmēr ir vislabākais pārklājums.

Viņš bija ieķēries drāšu žogā. Un lēcis. Kā gibons.

6

Viņš nebija sastapis pretestību. Durvis, kuras viņš vēra, nebija aizslēgtas, gaitenis iekšā bija apgaismots. Viņš pagāja garām rūpnieciskai virtuvei. Klusam liftam, kas gulēja aizmidzis stikla šahtā. Pie griestiem bija lampu sliedes un gaismas moduļi, bet tie bija izslēgti, gaisma nāca no stearīna svecēm, izvietotām nišās, ik pa dažiem metriem.

Koridors noslēdzās ar tumšām durvīm. Viņš tās atvēra ne­pieklauvējis.

Tā bija gala istaba. Pie rakstāmgalda, tumšo logu priekšā, sē­dēja virsmāsa. Nākusi taisnā ceļā no operāciju zāles, vēl arvien zilā priekšautā un ar balto cepurīti, kas apņēma matus.

Es taisni lasu papīrus, viņa ierunājās. Tev piespriedīs vismaz trīs gadus cietumsoda. Grozi, kā gribi. Tu pat neesi ap­sēdies starp diviem krēsliem. Tu esi iesēdies bezdibenī.

Viņa bija si minorā.

Bahs bija izvēlējies si minoru savai lielajai mesai. Bēthovens tāpat. "Missa Solemnis" pēdējai daļai. Un kaut kur viņš bija rak­stījis, ka ikreiz, uzduroties Gētem, viņš to dzirdējis Re mažorā, paralēlajā tonalitātē. Si minors bija dziļš. Dramatisks, iekšupvērsts, garīgs. Zilgans, uz robežas ar melno. Sieviete viņam priekšā bija melni zila. Ne vien viņas drēbes, bet viņas būtība. Tādā pašā krāsā kā dziļi ūdeņi. Viņš nekad nebija šo sievieti redzējis.

-    Spānija nemūžam nekļūs par Hiropu, viņa turpināja. Eiropa beidzas pie Pirenejiem. Spānija ir Tuvie Austrumi. Tu­rienes nodokļu likumdošana balstās uz Piekto Mozus grāmatu. Viss, kas pārsniedz piecus miljonus pesetu, ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielos apmēros, par ko dod divus gadus. Ja vēl pieskaitām tavu Gibraltāra ārzonas uzņēmumu iztukšošanu. Mūsu advokāti apgalvo, ka tu, visticamāk, jau tagad esi polici­jas redzeslokā un uzaicināts ierasties Torremolinas izmeklēša­nas tiesā.

-    Kur es atrodos? viņš jautāja.

-    Rābijas fonda mājā. Mūķeņu klosterī. Mēs esam Lūdzošo māsu ordenis. Galvenais klosteris atrodas Audebo. Mātes klos­teris Aleksandrijā.

Kasperam mūķenes šķita piederīgas Dienvideiropai. Sākot no Marijas baznīcas Minhenē, iepretim "Variete Plцn", un uz dien­vidiem. Tur, kur reliģija bija cirks. Augsti griesti, publika goda drānās, vīraks, skatuves apgaismojums, konferansjē baltā un zeltā, anšlāgs ik vakaru. Dānijas baznīca bija šņorbēniņi.

Viņas atbilde trāpīja taisni viņa apziņā.

-    Dānijā ir tā starp četrdesmit un piecdesmit mūķeņu or­deņiem. Cisterciešu ordenis Sostrupas pilī. Sv. Klāras klosteri Randersā un Odensē. Benediktīniešu ordeņa Leobas māsas Frederiksbergā un Ordrupā. Karmelītes Hilleredā. Les Beatitudes Brenderslevā un Orhūsā. Jēzus Mazās māsas Emas klosterī. Un Vesterbrogādē. Fokolāru kustības māsas Mēnas un Langelandes salā. Harismātiķes Bornholmā un Orhūsā. Žēlsirdības misionā­res Nerrebro kvartālā. Dārgo asiņu kopienas māsas Birkeredā. Runā, ka pat Kungam nojucis kongregāciju skaits. Trīs klos­teri pie Austrumu Baznīcām Rostedē, Gislingē un Blommenlistā. Austrumu baznīca Dānijā darbojas kopš 1866. gada, kad Dag­māra, Kristiāna IX meita, apprecējās ar lielkņazu, kopš 1881. gada Krievijas imperatoru Aleksandru III. Ņevska baznīca Bredgādē tapusi tai laikā.

-    Un viņas visas, viņš apvaicājās, ir Spānijas krimināl­tiesību speciālistes?

-    Mums Saulainajā krastā ir seši klosteri. Bērnu slimnīcas. Konsultācijas nelegālajiem ieceļotājiem no Marokas. Mums ir pašiem savi juristi Torremolinas tiesu administrācijā. Sadarbība ar katoļu baznīcām. Ar Parīzes patriarhātu.

Viņai varēja būt pie septiņdesmit, bet viņa bija paņēmusi sev līdzi agrākos vecumus. Zem kārnuma un asajām grumbām jau­tās pajaunas sievietes vitalitāte. Viņas kustībās bija bērna impulsivitāte.

-    Bērni, viņš sacīja. Kas tur ir ar bērniem? Ar meiteni, Klāru Mariju?

-    Ko tu ievēroji? viņa jautāja. Kad sēdēji viņai pretī?

-    Viņa ir klusa. Arī pārējie bērni. Epizodiski viņi ir klusi. Kā neviens parastais bērns. Kā neviens normāls cilvēks.

Viņa piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu. Viņš nespēja pie­kļūt pie viņas skanējuma, tas bija nepieejams, viņam trūka akus­tiskās paroles.

-    Es esmu kristījusi savu tūkstoti bērnu, viņa teica. Ko tu sacītu par domu, ka daži bērni piedzimst ar talantu pietuvo­ties Dievam ātrāk nekā citi?

Viņš neatbildēja.

-    Klāra Marija varētu būt šāds bērns, viņa turpināja. Var­būt arī vēl kāds no pārējiem.

Viņš atskārta, kāpēc viņa kustas. Viņā bija manāms enerģijas pārpalikums. Ne parasts pārpalikums, ne parasts muskuļu ne­miers, kaut kas cits. Ap sievieti virmoja smalkas trīsas, kā ap transformatoru apakšstaciju. It kā viņa būtu ērģeļu stabule, it kā viņa turētu sevī stāvošu vilni.

-    Mēs labprāt tev to pastāstītu, viņa sacīja. Nemaz ne­gadās bieži, ka cilvēki ierodas no ārpuses un paši ir ko apjēguši. Taču tam nav nākotnes. Neņem mani ļaunā. Bet tu esi slikta kārts. Te, Dānijā, pret tevi perina nodokļu lietu. Spānijā tevi gaida tiesas pavēste. Situācija ir bezcerīga. Pēc brīža tevis vairs nebūs.

-    Es iesniegšu apelāciju, viņš iebilda. Granādas apgabal­tiesai. Paies vairāki gadi, iekams lieta nonāks līdz izskatīšanai.

-    Viņi cels Tev apsūdzību par kukuļdošanu. Torremolinas pro­kurors. Kukuļdošanas lietām ir pirmā prioritāte. Kopš 90. gadu lielajiem skandāliem. Mūsu advokāti saka — līdz vasarai tu jau būsi notiesāts.

Viņš neko neteica. Nebija nekā, ko piebilst.

-    Izmisīga situācija, sieviete sacīja. Tomēr varbūt ir kāda cerība. Mēs esam par to runājuši. Māsām šķiet, ka viņas tevi pa­zīst. Palīdzēt izcilam māksliniekam viņas kāro vairāk par visu. Ja baznīcas iekšienē esošie spēki aizlūgtu par tevi. Ja mēs Gra­nādas spriedumu dabūtu uz Madrides Augstāko tiesu. Tā ne­vērtē piemērotā soda apmēru. Toties tā pieņem galīgo lēmumu jautājumā par apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu. Ja Parī­zes patriarhāta Patriarhs tavā vārdā dotos uz apžēlošanas die­nestu Madridē. Karalim ir apžēlošanas tiesības. Ja mēs spētu do­kumentēt, ka tu esi prāvu izkrāpto līdzekļu daļu atvēlējis mūsu klosteriem. Ja mēs visi, šejienieši, aizlūgtu par tevi.

Pateicība šļācās viņam pāri. No šā pilnīgi svešā cilvēka viņam pretī strāvoja kaut kas no tās kristīgās tuvākmīlestības, kas plūst no kantātēm.

Viņš nometās ceļos un pielika pieri pie viņas rokas. Varbūt vecmodīgi. Tomēr tam, kura mīlestība ir spontāna, nav nekādu robežu.

-    Šķiet, mēs tā darīsim, sieviete sacīja. Ir tikai viens vie­nīgs sīkumiņš, ko mēs tev palūgsim izdarīt. Kā atlīdzību.

Viņš sastinga. Lēnām atmuguriski uztrausās atpakaļ uz krēsla.

-    Kas par lietu? viņa ievaicājās.

-    Ir atkailinātas manas fundamentālās traumas.

-    Mēs ar māsām, sieviete turpināja, pašas tiekam galā ar visu. Bet mums ir vajadzīgs vīrietis.

-    Mīlestība nekad nav beznosacījumu, viņš atteica. Vien­mēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā.

-    Mēs esam noraizējušās par bērniem, viņa sacīja.

Pirms gada, viņa stāstīja, pazuda viena mūsējā novice, oblāte Lila, viņa cieši sadarbojās ar mani, bērnu sakarā. Viņa tika ierauta automašīnā, viņai aizsaitēja acis, viņu aizveda prom. Viņa bija pazudusi divas diennaktis. Viņa tika sasieta un mocīta. Sista. Iztaujāta par bērniem. Pēc tām divām diennaktīm viņa tika aiz­vesta uz Amagerfelledas laukiem un tur atstāta. Viņa joprojām nav pilnībā atguvusies. Tajā, ko tu sauc par klusumu, ir vairāki talanti. Mēs baidāmies, ka tos kāds centīsies izmantot.

-    Policija? viņš ieminējās.

-    Ir iesaistīta. Mūsu fonds ir pasludināts par potenciālu tero­risma mērķi. Tas nozīmē, ka eksistē plāni gadījumam, kad kaut kas notiks. Un ka gar mūsu izbraucamo ceļu divreiz nedēļā loku apmet patruļas auto. Tā ir tā aizsardzība, kas ir dabūjama. Var jau viņus saprast. Nav nekā konkrēta, kam pieķerties.

-    No kurienes ir bērni?

-    No ģimenēm, kas saistītas ar mūsu sekulārordeni dažādās pasaules vietās, kur Austrumu baznīcai ir ilgas tradīcijas: Jeruzālemē, Etiopijā, Austrālijā. Dažviet austrumos. Francijā. Ģime­nes nedod nekādu solījumu un nenēsā īpašu tērpu. Tās var izvēlēties, cik cieša būs saikne ar klosteri.

-    Ko bērni dara šeit?

Sieviete palūkojās laukā pa logu. It kā gaidīdama, ka viņai suflēs Mūsu TevsMāmiņa.

-    Mēs varētu to nosaukt par treniņnometni, viņa sacīja. Par paplašinātu starptautisku svētdienas skolu. Mēs viņus sapul­cinām reizi gadā. Šogad viss ir beidzies. Mēs baidāmies par nā­kamo gadu.

Viņš mēģināja aizkļūt garām balsij. Patlaban tā bija piesma­kuši, raupja, kā sīki oļi uz akmeņlauztuvju transportiera lentes.

Un tā bija noteikta. Balss, kurā izsacīt noslēdzošus paziņoju­mus, svētību un lāstus. Viņš nespēja to atdarīt.

-    Mēs esam mūsdienīgs klosteris. Mēs esam visnotaļ gatavi tikt galā ar daudziem izaicinājumiem. Krietni daudziem, patie­sībā. Bet ne ar šo.

-    Jums ir vajadzīga apsardze, Kaspers sacīja. Es varu sa­gādāt kontaktus.

Viņa apgāja apkārt rakstāmgaldam, pievilka viņam klāt krēslu un apsēdās. Viņa atradās cieši līdzās, viņam gribējās parauties prom. Tomēr signāls no smadzenēm lāgā nesasniedza muskuļus.

-    Tie nav parasti bērni, viņa teica. Tie arī nav parasti no­ziedznieki. Mēs nezinām, kas tur, ārā, briest. Bet tas ir apjomīgs.

Viņam izdevās atstumt krēslu uz aizmuguri.

-    Es esmu mākslinieks, viņš bilda. Man ir jādomā par savu publiku. Esmu parādos līdz ausīm. Man ir kontrakti divarpus gadus uz priekšu. Ārpus Dānijas.

Viņš netika skaidrībā, vai viņa ir dzirdējusi viņu.

-    Austrumu baznīcā mēs darbojamies ar lomu modeļiem, sieviete teica. Tādi ir svētie. Pēc Pestītāja parauga viņi ir ļāvu­šies piedzimt, lai klejotu starp grēciniekiem un laupītājiem. Aus­trumos viņus sauc par bodisatvām. Tas, kas mums ir vajadzīgs šeit, ir maziņš svētais. Atspulgs no svētā. Tāds, kurš ļautos, lai ar viņu sazinās šie cilvēki. Lai kas arī viņi būtu. Un kurš atrisi­nātu situācijas. Būtu par starpnieku starp mums un varas iestā­dēm. Tas mums ir vajadzīgs.

Viņš pabīdīja krēslu vēl sprīdi atpakaļ.

-    Jums ir vajadzīgs policijas ziņotājs, viņš sacīja. Es esmu cilvēks ar starptautisku karjeru. Un tajā laikā es būšu devies turnejā pa Ažūra krastu.

-    Ne tad, ja tu uzteiksi neizpildītos kontraktus. Tas tevi stigmatizēs. Sabiedrībā. Tu izskatīsies pēc krituša eņģeļa. Viņi varbūt mēģinās tevi izmantot. Lai kas arī viņi būtu. Tu esi pazīstams kā tāds, kurš šo to pieprot saskarē ar bērniem.

Gaisotne bija mājīga. Kā "Goldberga variācijās". Viņa runāja tā, it kā abi būtu pazīstami ļoti ilgu laiku. Viņa runāja kā vecākā māsa. Nāvīgi tieši.

-    Tās ir divas lielākās varietē ķēdes Spānijā, viņš atteica. Un Ažūra krastā. Viņi pieprasīs kompensāciju.

-    Ļoti lielos apmēros, viņa piekrita.

-    Mani ierakstīs melnajā sarakstā, viņš sacīja.

-    Tikpat kā visā pasaulē.

Viņi abi sasmējās.

-    Tā nu es dodos šurp, viņš teica. Mēs esam gadu tālā nākotnē. Es būšu nogalinājis savu karjeru.

-    Izdarījis eitanāziju. Tava karjera vienalga beidzas nost. Aug­stākā tevis daļa pati meklē ko dziļāku.

-    Mana nākotne pamazām noslēdzas. Tiek gatavotas prāvas šeit un Spānijā. Tā nu es dodos šurp. Un kas tālāk?

-    Tu gaidi. Tevi uzmeklēsim mēs. Vai Klāra Marija. Viņa ir pārņemta ar tevi. Es biju līdzi Cirka namā, kad viņa tevi re­dzēja pirmoreiz. Mēs gandrīz nevarējām dabūt viņu prom. Tu būsi tepat tuvumā. Kad mums tevi vajadzēs. Un tu izskatīsies pēc bankrotējušā. Viņi griezīsies pie tevis. Varbūt mēs atradī­sim veidu, kā viņus uzvedināt uz tevi.

-Jūs man iedosietJūdasa skūpstu.

-    Mēs tikai lūkosimies uz tavu pusi. Varbūt viņi uzradīsies. Varbūt ne. Izšķirošais ir tas, lai tu būtu tuvumā. Līdz brīdim, kad lūgsim tavu palīdzību.

-    Kādā jomā?

Viņa papurināja galvu.

-    Es esmu igumēne. Ko var pielīdzināt abatei. Un palaikam es darbojos kā stareca, padomdevēja. Bet šis te. Nav mans lau­ciņš. Taču māsas tic tev.

-    Un pēc tam?

-    Ir divas iespējas. Mēs darbojamies pēc plāna. Aizlūgumi. Vēstule apžēlošanas dienestam. Mūsu karitatīvā fonda atbalsts tavas soda naudas nokārtošanai. Darbā laisti visi līdzekļi. Balt­krievijas Metropolīta vēršanās pie Dānijas Tieslietu ministrijas. Tu nožēlo grēkus. Tiek noslēgts izlīgums. Tu aizvadi turneju ar nokavēšanos. Atgriezies manēžā.

-     Un otrā iespēja?

-    Ir tāda, ka ar to būs par maz. Ne varietē teātri, ne proku­rors, ne ieņēmumu dienests negribēs slēgt izlīgumu. Tad tas to­mēr beigsies ar pieciem gadiem Alhaurinas cietumā.

Viņa vairs nesmaidīja.

-    Un tad, kad es tur sēdēšu, viņš bilda. Ko es sev sacīšu ga­rajos Andalūzijas ziemas vakaros — kā vārdā tas viss noticis?

-    Klusuma vārdā, viņa atbildēja.

Viņa pavadīja Kasperu laukā, viņš bija pateicīgs, pats viņš ne­būtu ticis ar to galā. Viņš bija zaudējis orientāciju, ārējo un iekšējo.

Viņi izgāja cauri rūpnieciskai virtuvei, ēdamistabai. Sveces bija atjaunojušās un saņēmušas pastiprinājumu no mēness.

-    Terrazza, viņa sacīja. Ēdamzāle.

Viņa atgrūda vaļā kādas durvis, tās veda uz klosterdārzu. Tam piemita tāds skanējums, ka pat tagad, astoņu grādu salā, radās vēlēšanās piemesties uz akmens sola un palikt sēžam.

To ieskāva četri spārni, ceturtais spārns bija baznīca, mazī­tiņa un sakopta, kā paprāvs mazdārziņa namiņš. Baznīcas pa­matu plānam bija krusta forma, viducī liels sīpolveida kupols, kas mirguļoja mēnesnīcā.

Viņš ieklausījās apkārtnē, visu caurauda rūpīgums.

-Tas ietilpst apmācībā, sieviete sacīja. Mēģināt svētīt visu ikdienišķo. Dārzu. Kopšanas darbus. Lūgties Dievu, sēžot uz poda.

Kaspers manīja izplešamies ilgas. Visticamāk, viņa paša sirdī, taču tās bija tik apjomīgas, ka pārmetās uz apkārtni. Tām bija disonējoša sprieguma forma.

-    Lielāko daļu mūža, viņš teica, esmu meklējis klusumu. Pats sevī un cilvēkos. Es zinu, ka tas eksistē. Pats nekad neesmu tajā bijis pilnīgi iekšā, bet zinu, ka tas eksistē. Tev tāds ir. Tu stāvi tajā, tava balss nāk no klusuma, es to dzirdu. Arī meitene, Klāra Marija, ir turpat tuvumā. Es gribu tikt iekšā. Citādi sajukšu prātā.

Sieviete ieklausījās Kasperā. Viņš juta, kā ceļgali vieglītēm sitas viens pret otru.

-     Droši vien tā ir taisnība, viņa sacīja. Ka tu sajuksi prātā. Ja netiksi tam klāt.

Viņa aizvēra durvis, viņi devās uz izeju. Viņš ļāvās atkritienam. Viņš bija bezmaz pamiris aiz dusmām. Viņa bija kristiete. Un nebija dāvājusi viņam ij ne žēlsirdīgu vārdu. Ij ne svētību. Ij ne bučiņu uz vaiga.

Tikpat viņš bija spiests klausīties viņas ķermenī. Viņa stai­gāja tā, kā Jekaterina Gordejeva bija dejojusi. Ar padsmitnieces prieku par kustību. Lielajā Valsts cirkā viņa bija piedalījusies vienā ledus numurā, abas sezonas, ko viņš aizvadīja Maskavā. Tomēr pretī esošajai sievietei piemita citāds plūdums. Itin kā viņa būtu apmetusies nevis tieši ķermenī, bet tam apkārt. Visu mūžu viņš bija ieklausījies ķermeņos, nekad nebija dzirdējis neko tamlīdzīgu.

-    Afrikāniete, viņš ieminējās. Viņa man piedraudēja. Lai es turos pa gabalu.

-    Es tā esmu sapratusi, ka gan cirka, gan teātra pasaulē pro­ves ir parasta lieta. Lai atrastu tos, kuriem ir nopietni nolūki.

Viņš apstājās. Ķermeni bija pārņēmis spelgonis. Tik un tā viņš panāca murrājošu balsi kā Siāmas kaķim.

-    Lai būtu par abati, viņš sacīja, laikam vajadzīga ļoti augsta līmeņa uzticamība.

Viņa pagriezās pret Kasperu. Viņš bija sēdējis Dienvideiropas kafejnīcās un klausījies garāmejošajās mūķenēs. Gandrīz visām bija papilnam Monteverdi no pakauša un lejup līdz sirdij. Bet no turienes uz leju viss bija sažmiegts. Viņam pretī esošā sieviete bija citāds fenomens.

-    Ideālā gadījumā, viņa atbildēja, Realitātē mēs visi esam sīki cilvēciņi.

-    Tad man būs jālūdz tas rakstveidā, viņš sacīja. Viss. Par bīskapu un patriarhu. Un par aizlūgumu un pieciem miljoniem.

Viņi bija atgriezušies stūra istabā, viņa rakstīja raiti un koncen­trēti, iegāja blakus telpā, iedūcās kopējamais aparāts, viņa at­griezās, iedeva viņam dokumentu, viņš izlasīja un parakstījās. Viņam mūžā bija bijis daudz līgumu, bet šāds neviens.

-    Vai tu man uzticies? viņa jautāja.

Viņš palocīja galvu.

Viņa pieturēja durvis. Pasniedza viņam roku. Viņš to satvēra. Abi palika stāvam durvju ailē.

Skaņas ap viņiem sāka mainīties. Vispirms tās kļuva dzidrā­kas. Viņš dzirdēja savējo ķermeni, sievietes ķermeni. Viņš piefik­sēja tik tikko saklausāmos standby režīmā ieslēgto elektroierīču čukstus. Viņš dzirdēja ēku, mūžīgo, minimālo akmeņu un betona nosēšanos. Aizmigušu cilvēku vibrāciju.

Viņš dzirdēja, kā skaņas harmonizējas. Iekrīt kopējā skaņkārtā. Viņš bija liecinieks kaut kāda veida orķestrācijai.

Viņš vairs nespēja saklausīt sievietes pamattoni. Viņš lūkojās uz abati. Viņa bija kļuvusi bezkrāsaina. Viņš apzinājās, ka viņi stāv taisni kā sveces un ceļo kopā — caur visiem pūšamajiem iemušiem un skaņas kastēm iekšup uz turieni, kur viņš allaž bija gribējis nokļūt, iekšup uz klusumu.

Ilgas un šausmas manifestējis vienlaikus, kā bungu rīboņa. Daudz netrūka, lai viņš iekliegtos. Tai pašā mirklī šī parādība bija izgaisusi.

Viņš atspiedās pret sienu. Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja parunāt.

-    Gads ir ilgs laiks, viņš sacīja. Jūs varat būt aizmirsušas par šo līgumu.

-    Var arī gadīties, ka mēs to atceramies, viņa atteica.

-    Var gadīties, ka jūs kļūdījāties. Neviens bērnus nevajā. To­ties es būšu izpostījis savu dzīvi.

-    Dižajiem, viņa sacīja, vīriešiem un sievietēm raksturīgi bijis tas, ka izšķirīgajā brīdī viņi bija gatavi ruletē visu likt uz vienu skaitli. Uz Pestītāja skaitli. Un bez garantijas, ka tas uz­kritīs.

Apkārtne sagriezās Kasperam gar acīm, kā karuselis, klos­tera karuselis.

-    Tas būs garš gads, viņš minēja. Un ne tas vieglākais manā mūžā. Vai tev ir kāds padoms?

Sieviete paraudzījās uz Kasperu.

-    Vai esi kādreiz mēģinājis lūgties?

-    Es esmu pieprasījis. Tikpat kā visu mūžu.

-    Tāpēc arī nekur tālāk neesi ticis.

Niknums atkal aizrāva viņam elpu.

Skaņa ieņēma "Goldberga variāciju" ārijas formu. Ģime­nisku. Kaspers sajuta, ka viņš viņai patīk. Kā bija paticis tikai nedaudziem, iespējams, ļoti nedaudziem. Tieši to viņš bija saju­tis arī ar Klāru Mariju. Ar Stīni. Ka tas ir cilvēks, kas spēj paciest troksni, kas nāk no viņa sistēmas. Un ne tikai paciest.

Mīlestība padara cilvēkus līdzvērtīgus. Vienu mirkli viņi abi bija absolūti vienā līmenī.

-    Kuru lai es lūdzos? viņš sacīja. Kurš var pateikt, ka tur, laukā, kāds ir? Kurš var pateikt, ka Visums nav tikai viena liela leijerkaste?

-    Varbūt nav nepieciešams lūgties kādu. Senās tuksnešu mātes sacīja, ka Dievam nav formas, krāsas un satura. Varbūt lūgša­nas nemaz nenozīmē lūgties kādu. Varbūt tas ir aktīvs veids, kā padoties. Varbūt tev ir vajadzīgs tieši tas — padoties, nenoejot dibenā.

Viņa atvēra durvis.

-    Teksts principā varētu būt jebkāds, viņa teica, ja vien tas uzrunā sirdi. Piemēram, ņemts no Baha kantātēm.

Viņš nomanīja kustību, viņam aiz muguras stāvēja afrikāniete.

Viņa pavadīja Kasperu laukā un atvēra viņam vārtus. Tur viņš pagriezās un nopētīja ēku.

-    Viesu spārns, afrikāniete sacīja.

Ēkai bija trīs stāvi, viņš saskaitīja katrā stāvā septiņas loga ailes, pie katras pa nelielam balkonam.

-    Viesmīlīgi, viņš noteica.

-    Philoxenia. Mīlestībā pret svešinieku pastāv mīlestība pret Kristu.

Viņš sāka iet uz Frederiksdālsvejas pusi. Afrikāniete stāvēja un noskatījās viņam pakaļ pa atvērtajiem vārtiem.

Viņš uztvēra viņas skanējumu, viņas reakciju uz Kasperu. Redzētais lika viņai skanēt kā cilvēkam, kas stāv pie ruletes, pēc rien ne va plus, un lēš savas izredzes, un zina — tā kā šī ir ru­lete, tās jebkurā gadījumā ir zemākas par piecdesmit procentiem.

Vai arī tās bija iedomas, it īpaši mēness izgaismotās sala nak­tīs pasaule viegli pārvēršas par ekrānu, uz kura ikviens no mums projicē savu paša mājas video. Kaspers piegāja pie mašīnas, viņš vienmēr bija izjutis mašīnu kā atrautu, tomēr pilnīgi drošu dzīvojamās istabas daļu, kurā ir divi klubkrēsli un dīvāns.

Bet pat tad, kad viņš bija ticis līdz Klampenborgai un sasildījies, un uz ceļiem bija citi naktsputni, viņš joprojām — no sēdek­ļiem un motora, un virsbūves, un satiksmes, un priekšpilsētām viņam apkārt — dzirdēja pagalam vienkāršo un reizē neaptve­rami sarežģīto tēmu no "Goldberga variācijām". Tādu, kāda tā ieskanas, kad variācijas jau brītiņu ir ilgušas un parādās sa­jūta, ka nu vairs nevar tikt vaļā, nu Bahs ir sagrābis ciet, nu tu esi spiests turpināt, lai vai kur tas tevi aizvestu.

1

Copenhagen Dolce Vita atradās beletāžas stāvā ar skatu uz turieni, kur bija bijis Kongensnītorva laukums.

Kaspers nekad nebija šaubījies par to, ka garīgas ilgas un ēdiens sader kopā un ka būtībā pastāv divi stila paveidi — ir iespējams vai nu badoties vai pierīties virzībā uz Paradīzi.

Lielajās reliģiskajās tradīcijās abas galējības bija izkoptas līdz perfekcijai. Senie tuksneša tēvi un mātes periodiski bija izskatī­jušies tā, it kā staigātu, skeletu uzvilkuši uz drēbēm, taoisti bija sacījuši — "iztukšo prātu un piepildi māgu", un vairākas tibetiešu Dzogčena un Mahamudras stāvzvaigznes pēc skata līdzinājās Gardēžu biedrības valdes locekļiem. Buda bija piedāvājis poten­ciālu ceļu starp abām galējībām, tieši to, šovakar un daudzkārt iepriekš, Kaspers meklēja te, kur viņš nu sēdēja, pie Bobeha I.eisemēra, kur ēdiens bija kā sendienu cirks, spirituālisma piesāti­nāts, šokējošs un uz robežas starp ekvilibristiku un bezatbildību.

Tik un tā kāds punkts pa vidu starp sirdi un saules pinumu neatslāba, un šajā dzīvē arī neatslābs. Tas punkts, kurš zina — ja esi dzimis čigāns, tad tādā apkārtnē kā šī, kur visapkārt ir zelts un sudrabs, un damasts, un ikgadējie ienākumi, kuri nav pat ne tuvu tik zemi kā miljons, tu visdrīzāk esi ienācis kļūdas pēc.

Un tomēr viņš bija turpinājis atgriezties. Tāpēc ka ēdiens bija tāds, kāds tas bija. Tam, kurš meklē visaugstāko, neviens ceļš ne­drīkst palikt neizmēģināts. Un tāpēc ka šefpavārā Kaspers aizvien bija saklausījis sevi — strādniekpuiku, kas dzimis, lai taisītu kumēdiņus tirgus laukumā, un kam atlikusī dzīve būs jāvelta tam, lai mēģinātu saprast, kāpēc liktenis ietērpis viņu baltā for­mastērpā un pavāra cepurē un padarījis viņu par augstāko ap­rindu mīluli, un nolicis viņu kā sava veida virspriesteri ēdienu altāra priekšā.

Kaspers nolūkojās uz ūdeni.

Viņš bija pamodies divas stundas iepriekš, apkārt valdīja piķa melna tumsa.

Viņš norāpās no bēniņiem un nostājās pie dzīvojamā va­gona, tajā neviena nebija. Viņš gribēja iet iekšā, uz roktura bija tērauda stieple, viņš uzšķīla sērkociņu, uz stieples bija plomba ar spiedogu "Kopenhāgenas policija".

Viņš uzlauza plombu. Vagoniņā uzšķīla vēl vienu sērkociņu. Viņi bija aiz sevis visu savākuši. Gluži kā tad, ja balzamēts līķis, no ārpuses tas izskatās labi, bet iekšā vairs nekā nav. Viņa vijo­les nebija, plakanais seifs bija vaļā, viņa papīru nebija. "Kla­vieru grāmatiņa" vairs nestāvēja plauktā.

Bet viņa drēbes bija turpat. Viņš savāca uzvalku, kurpes, dvieli un tualetes piederumus. Noplēsa gabaliņu no kartona vākiem, kas ietvēra Karla Nilsena bērnību Fīnas salā. Nodzēsa gaismu, izgāja laukā, ieķīlēja kartona gabaliņu ceļgala augstumā. Cik labi mācēdams, salika kopā abas plombas puses.

Tualetes ēkā viņš iegāja dušā un noskuvās, vispirms ar elek­trisko, tad ar žiletes skuvekli. Seju, kas noraudzījās uz viņu no spoguļa, bija skāris vecums un pilnais grims, kas trīsdesmit ga­dos uzklāts piecus līdz septiņus tūkstošus reižu.

Reiz Stīne bija stāvējusi viņam aiz muguras. Apskāvusi viņa seju. Apskatījusi viņu spogulī.

Kaut kas no Pestītāja, viņa sacīja. Kaut kas no Ieķīlātā kalpa zēna.

Kaut kas no Grāfa Danilo "Jautrajā atraitnē".

Viņš labprāt būtu atvadījies no Dafija, bet risks bija pārāk liels. Ja policisti viņu gaida, tie gaidīs pie vārtiem. Viņš iegāja stallī.

Griestu spuldze dega, viņš paņēma pāris ābolu no kastes un nostājās pie Roselilas steliņģa. Ķēve mazliet palēca viņam pretī, kā maza meitene, kas grib spēlēties. Viņš aplika rokas viņai ap kaklu. Pēc divām nedēļām viņa būs iemidzināta.

Kaut kur ārpus gaismas loka sakustējās kaut kas, kas ne­bija zirgs.

Kaspers atrāva vaļā steliņģa dubulto aizšaujamo bultu. Viņš izspers durvis, iedūksies kā meža lapsene, un viņi dabūs Roselilu sev ģīmī kā sešsimrkilogramīgu šāviņu.

No tumsas iznāca Dafijs. Viņš būs stāvējis ļoti klusu.

Dafijs pienāca pie steliņģa. Aizbīdīja bultu vietā. Uz šķērs­koka Kaspera priekšā viņš nolika vijoli, dokumentus, "Kla­vieru grāmatiņu".

-    Es uzvilku mugurā lielu mēteli. Un iegāju viņiem līdzi vagoniņā. Šis ir tas, ko pietika laika paglābt.

Pārvaldniekam viena roka pameta šķērsi. Izgaisa skatienam. Atgriezās ar ābolu.

-    Spriedums, Kaspers ierunājās, toreiz, par ko tas bija?

-    Par trim miljoniem Nīdāla veikalā. Darba laikā.

Kaspers bija mēģinājis Stīnei uzdāvināt Markusa Nīdāla tai­sītu gredzenu, viņa bija atraidījusi; panākt, lai viņa pieņem dāva­nas, bija bijis grūti vai neiespējami. Tomēr veikala apmeklējums bija krāšņs. Veikals atradās Nīestergādē. Pie durvīm stāvēja divi sargi. Rotaslietas un pulksteņi gulēja necauršaujama stikla šķir­stos, gaidīdami, kad varēs nogrimt ugunsdrošajos seifos zem grī­das, tiklīdz kāds kaut vai pagrabinās turzu ar karamelēm.

-    Un arods? Kaspers vaicāja. Kurš tev bija jāpamet? Kas tas bija?

-    Es biju Borasa skolnieks.

Borass bija bijis eleganto zagļu Johans Sebastians Bahs. Vi­ņam bija viens skolnieks, apustulis, dharmas mantinieks. Kaut kas sarosījās Kaspera atmiņā. Mantinieks bija sācis apgūt man­tojumu. Un tad piepeši viņš bija pazudis.

Kaspers atvēra futrāli, vijole bija neskarta.

-    Kā vārdā šādi riskēt?

Pārvaldnieks apstājās durvīs. Viņš nolūkojās uz stalli.

-    Viņi tiks ganībās, Dafijs sacīja. Es viņus šorīt nopirku. Par summu, ko būtu maksājušas lopkautuves un jāšanas sko­las, atskaitot veterinārārsta rēķinu. Pirms Borass nomira, mums ar viņu bija dažas sarunas. Es jutos tā, ka viņš man atstāj savu testamentu. Tas, ka es atpirku zirgus, sākās jau toreiz. Es neva­rēju savilkt galus kopā, ar mācekļa algu. Viņš sacīja: "Tev ir jāsasparojas, Dafij, dzīve nav nekāda lūgšanu sapulce."

-    Skaisti, Kaspers atteica, tu esi paveicis žēlsirdības darbu. Bet arī man bērnībā bijušas traumas, man ir grūti jebko pieņemt, vienmēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā, kas tas varētu būt šajā gadījumā?

Viņš runāja tukšai durvju ailei — un zirgam. Dafijs jau bija prom.

Viņš nolūkojās uz ūdeni. Viņam priekšā pletās nepārtraukts ūdens klājs, no turienes, kur bija atradies apstādījumu loks, līdz Nacionālajai bankai.

Jātnieka piemineklis bija aizvākts. Uz ietves pirms nožogojuma kamerorķestris spēlēja apetītelīgus kumosiņus no Brandenburgas koncertiem, ieskandinot Kopenhāgenas pilsētas pavasara un vasa­ras izklaides pasākumus. Ap mūziķiem cilvēki straumēm plūda iekšā nakts dzīvē, it kā viņiem būtu misija un virziens esamībā.

Viņš aizvēra acis un ieklausījās mūzikā. Telpā ap sevi. Zem virskārtas bija tik daudz baiļu, ka ar tām pietiktu neirožu klī­nikas atvēršanai.

Viņš atvēra acis un nolūkojās uz ūdens klāju. Tas neatgādināja pasaules bojāeju, Pompejus, Santorini, grēku plūdus. Tas būtu varējis būt dabisks ezers. Ļoti liela ūdens avārija.

Pilsētas bailes bija pastāvējušas arī pirms zemestrīcēm, viņš šīs bailes bija dzirdējis kopš bērnības, kopš nelaimes gadījuma, kopš brīža, kad viņam bija saasinājusies dzirde, tās bija senas paziņas. No nāves gadījumiem, no nopietnām nelaimēm manēžā, no sevis paša. Bail bija ne tik daudz no pašām katastrofām, bet no tā, kas pavērās aiz tām. Traģiskie notikumi bija durvis, ku­ras veda uz atskārtu, ka mums katram savs laiks ir nomērīts un viss, ko svarīgi satvert ciet — dzīvība, laime, nāve, mīlestība, iedvesma — ir absolūti ārpus mūsu varas.

Viņš samanīja pēkšņas dusmas uz Mūsu TevsMāmiņu. Cil­vēki viņam apkārt būtu varējuši būt laimīgi. Viņš pats būtu varējis būt laimīgs. Pie Leisemēra viņi visi būtu varējuši justies kā absolūtie monarhi. Vai vēl labāk, kā dievi, jo pēc tam, kad tu biji ēdis un dzēris, un baudījis karalisku apkalpošanu, pagaisa trauki, pagaisa sulaiņi, pagaisa visa feodālā ilūzija, un tu atra­dies laukā, brīvajā un bezatbildīgajā Kopenhāgenas naktī.

Tā vietā pastāvēja dabas katastrofas. Vardarbība pret bērniem. Nolaupīšanas. Vientulība. Savstarpēji mīlošu cilvēku atšķirtība.

Dusmas turpināja kāpt. Dusmojoties uz Dievu, problēma ir tā, ka nav iespējams vērsties ar sūdzību pie augstākas instances.

Viņš pagrieza krēslu un mēģināja tikt vaļā gan no šīs telpas, gan skata pa logu. Tas situāciju padarīja tikai ļaunāku. Pāri cinka letei, kas atdalīja virtuvi no restorāna, viņš ieraudzīja Leisemēru.

Kad Kaspers pameta Dāniju iepriekšējo reizi, domādams, ka uz visiem laikiem, viņš tieši šeit, pa daļai nevilšus, bija atstājis lielu nesamaksātu rēķinu. Viņš bija dzīvojis pārliecībā, ka tas būs norakstīts. Leisemēram pāraugot restorānu un iedzīvojo­ties baltā kreklā ar kaklasaiti un direktora krēslā. Tā vietā viņš tagad stāvēja pieliecies pie konvekcijas krāsns, spēcīgs un rupjš kā lopkopis. Kā Eli Benneveiss, kurš arī nekad neiemācījās pa­likt savā kabinetā. Bet bija turpinājis vandīties pa staļļiem.

Kaspers sadzirdēja skaņu, ko atcerējās, bet nespēja identi­ficēt. Tālākajā restorāna galā sēdēja kāda dāma un kāds kungs, sieviete — ar muguru pret Kasperu, viņš pievilka skaņu tuvāk. Tā bija Strandvejenas aristokrāte. Tikai tagad Mūsu TēvsMāmiņa vai liktenis, vai kosmētikas industrija bija piešķīrusi viņai garus melnus matus un stilīgu bikškostlmu. Viņa sēdēja ar mu­guru, viņai pretī esošais vīrietis bija par desmit gadiem jaunāks nekā viņa un pusotru metru platiem pleciem, viņa skaņa bija neērtības pilna, itin kā viņš nebūtu radis ieturēties vietā, kur, lai paēstu, jāmaksā no piecsimt kronām uz augšu.

Tuvojās deviņdesmit kilogrami soļu. Kasperam priekšā tika noliktas divas šampanieša glāzes, vienā ielija dzēriens, viņš ieklau­sījās burbuļu polifonijā, tas bija Krug.

Viņš pacēla acis uz pilnīgi pliko pauri un ievaskotajām Ūsi­ņam, kā Gurdžijevam, tas bija I.eisemērs.

-    Esmu atnācis, lai samaksātu par visu, Kaspers teica.

Šefpavārs ļāva prāvajai lāsveida pudelei ieslīdēt ledus traukā.

Tad viņš aizgriezās.

Kaspers panāca viņu vienā kustībā. Šefpavārs būtu aizgājis, bet viņa kreisā pēda bija aizķērusies aiz āķa, šis āķis bija Kaspera kreisā pēda. Leisemērs sāka krist. Lai apturētu kritienu, viņš gribēja pakustināt labo kāju, arī tā bija aizķērusies aiz āķa, ko veidoja Kaspera labā pēda.

Kritiens būtu bijis smags, bet Kaspers izslīdēja no krēsla, noķēra masīvo augumu un pievilka sev klāt.

-    Tu šodien neesi darbā. Tev ir brīvdiena. Es pajautāju, kad rezervēju galdiņu.

Viņi pazina viens otru divdesmit piecus gadus, vienmēr viņu starpā bija valdījusi savstarpēja cieņa, sirsnība un pieklājība. Nu piepeši pieklājības vairs nebija. Tas ir viens no klauna uzdevu­miem. Atsvabināt arī tagadnes tumšās puses

-    Es gribēju pats būt te. Ar gaļas cirvi. Lai redzētu, vai tu samaksāsi par visu.

-    Es nenosaucu savu vārdu.

Leisemērs atraisījās vaļā. Viņi stāvēja pavisam cieši līdzās.

-    Policija, šefpavārs klusām sacīja. Gaida tevi laukā. Viņi paņems tevi ciet, kad iesi projām. Viņi grib redzēt, ar ko tu satiksies.

Kasperam pēkšņi ienāca prātā, ka Gurdžijevs kaut kur rak­stījis, kā viņš piedalījies Lieldienu mielastā. Būdams inkarnējies Jūdasā.

-    Tātad tu par mani ziņoji.

Uz gludi skūtajiem vaigiem Kaspera priekšā iedegās divi sar­kani plankumi, kā brīdinājuma lampas. Leisemērs satvēra viņu aiz žaketes atloka, šefpavāra rokas bija tik lielas un resnas kā amerikāņu picas.

-    Pastāvīgie apmeklētāji skatās, Kaspers sacīja. Un vi­ņiem nepatīk tas, ko viņi redz.

Leisemērs palaida viņu vaļā.

-    Viņi zināja. Te ir arī no Tieslietu ministrijas. Man nebija tava numura. Ko tu pats būtu darījis?

Kaspers nomierinoši uzsmaidīja tuvākajiem galdiņiem. Cil­vēki atslīga atpakaļ vodeviļā, Leisemērs izkūpēja. Kaspers pa­lūkojās ārā pa logiem. Caur garderobi un stikla durvīm. Viņi varēja būt jebkur pūli. Kādā mašīnā.

Telpā kaut kas notika, arī ar dziļākajiem slāņiem, uz mirkli bailes atkāpās. Viņš pacēla acis, tā bija Stīne.

Viņa bija restorāna vidū. Ceļā pie Kaspera. Viņa kustējās ne­veikli, kā arvien ļaudīs, kā skolniece izlaiduma ballē.

Tik un tā cilvēki mirkli pārstāja ēst. Pat tie, kuru rokas slīga pār Leisemēra deserta galdiņu. Aiz viņas stingros rikšos sekoja divi jaunākie viesmīļi. Lai varētu atvilkt viņai krēslu. Viņš pats būtu varējis zvērēt, ka Stīni pavada gaismas aplis. Līdz brīdim, kad viņš aptvēra, ka sievieti izgaismo viņa paša un citu apmek­lētāju uzmanība.

Viņš izpleta rokas apskāvienam. Tas tā ari nerealizējās. Viņa paskatījās uz Kasperu. Ar skatienu, kas būtu apturējis auļojošu cirka ziloni. Viņš palika karājamies gaisā. Kā aizšauts putns.

Stīne bija vienīgais cilvēks, attiecībā pret kuru viņam nekad ne­bija izdevies uztrāpīt īsto laiku uznācienam.

Viņa apsēdās. Viņas būtība bija Mi mažorā. Mi mažora aug­šējā aspektā. Viņš vienmēr bija dzirdējis spoži zaļu gaismu vi­ņai apkārt.

Viņa noņēma no kreisās plaukstas locītavas prāvu ūdens­līdēja pulksteni un nolika to uz galda.

-    Pusstundu, viņa paziņoja.

Viņa bija izmainījusies. Viņš nevarēja pateikt, kādā ziņā. Viņa sagatavošanās pagaisa. Laikposms, kuru viņš nebija Stīni redzē­jis, pagaisa. Desmit gadiem nebija nekādas nozīmes. Veselam mūžam nebūtu bijis nekādas nozīmes.

Viņš pamāja ar galvu uz melnā un zeltainā ūdens pusi.

-    Kas tur notiek? Kāds tev ir sakars ar to?

Sākumā viņam šķita, ka viņa neatbildēs.

-    Kad tu ej pa pludmali basām kājām, viņa sacīja, kas notiek tās pēdas priekšā, kuru tu liec pie zemes?

-     Man jau gadiem nav bijis noskaņojuma staigāt pa pludmali.

Viņas acis samiedzās.

-    Un ja būtu bijis?

Viņš padomāja.

-    Smiltis kļūst tādas kā sausas.

Viņa palocīja galvu.

-    Ūdens tiek aizsūkts prom. Tāpēc ka spiediena paaugstinā­šanās palielina porainumu apkārt spiedienam pakļautajam ap­gabalam. To sauc par Vatanjana teoriju. Kura apgalvo kaut ko tādu, ka Zemes garozas spriegums rada gruntsūdens līmeņa iz­maiņas. Mēs cenšamies šo teoriju pilnīgot. Mēs apstrādājam akas urbumu ūdens līmeņa rādītājus. No visa Zēlandes re­ģiona. Lai uzminētu, vai būs jaunas zemestrīces. Un lai saprastu pirmās.

Viņš tik tikko pievērsa uzmanību vārdiem. Tikai to krāsai. Skaidrodama viņa ieslīdēja savā subdominantē, La mažorā, .

viņas mentālā puse skanēja līdzi, viņas krāsa nobīdījās uz spek­tra zilo galu.

-    Viss beidzies, viņš sacīja. Tā raksta avīzēs. Kaļķī bija alas, un tās sabruka. Zinātāji uzskata, ka to vairs nav.

-Jā, viņa atteica. Alu noteikti vairs nav.

Viņas skanējums bija mainījies. Ļoti īsu mirkli, sekundes ce­turtdaļu. Bet tas bija tieši sekundes ceturtdaļu par ilgu. Tas bija mainījies uz fa minoru. Pašnāvnieku toņkārtu.

-    Kas tas ir? viņš jautāja. Kaut kas ir šķērsām.

Viņa paraudzījās pār plecu. It kā gribēdama ieraudzīt kredito­rus. liet tas nebija iespējams. Viņa vienmēr bija grauzusi akmeņus.

-     Kas ar tām zemestrīcēm? viņa vaicāja.

-    Avīzēs raksta, ka nav skaidrības. Par to, vai tā bija zemes­trīce. Vai vienkārši sagruva grotu sistēma. Raksta, ka Dānijā vienmēr bijušas zemestrīces. Kaut kādā saistībā ar spriegumu vēl no leduslaikmeta. Tās tikai neesot piesaistījušas publiku.

-    No kurienes šāda informācija?

-    No jums.

Viņas skanējums izmainījās vēlreiz.

-    Šī ir "civilā katastrofa". Visu informāciju monitorē Valsts policijas Speciālā nodaļa.

Viņiem priekšā kaut kas tika nolikts, varbūt uzkodas, viņa aizslaucīja tās prom.

-    Uzliec rokas uz galda!

Viņš uzlika rokas uz galda.

-    Zemestrīces stiprumu nosaka ballēs pēc Rihtera skalas. Vienu līdz trīs balles nevar manīt. Var tikai reģistrēt ar seismogrāfu. Un pat tad to spēj nolasīt tikai kvalificēts seismologs. Četras balles — tās jau ir jūtamas vibrācijas. Bet pilsētā tu tās sajauktu ar smago satiksmi.

Viņa satricināja galda virsmu uz viņa roku pusi. Vibrācijas pieņēmās spēkā.

-            Pie piecām ballēm saplaisā mūri. Pie sešām ballēm iet vaļā ļembasts. Viss sākas kā sprādziens. Vienā punktā. Epicentrā. No šā punkta neregulāros apļos izplatās sekundārie viļņi. Tieši tie nodara postījumus.

Galds sitās pret Kaspera ķermeni.

-    Sākot no septiņām ballēm un uz augšu, viss ir haosā. Krīt viss, izņemot ēku atlūzas. Viss rīb kā pērkons. Bet tu nespēj no­teikt skaņas avota atrašanās vietu.

Galds kratījās zem viņa rokām. Šampanieša glāze apgāzās un saplīsa. Viņa atliecās atpakaļ.

-    Es biju pie Sanandreasa lūzuma. Pirms vairākiem gadiem. Tur strādā zinātnieki no Kalifornijas universitātes Losandželosā. Mēs iesmidzinājām augstspiediena tvaikus vietā, kur ro­bežojas plātnes. Lai atbrīvotu Zemes garozas spriegumu. Tas neizdevās. Mēs strādājām Antonadā. Divdesmit kilometrus no Sanfrancisko. Uznāca zemestrīce. Vienā brīdī dzīve, ikdiena, bērni. Nākamajā mirklī nāve, posts. Pārrautu gāzes vadu ugunsgrēki. Tā bija neliela zemestrīce. Bet septiņas balles.

Viņš agrāk nebija redzējis Stīni šādu, pat ne toreiz, kad viņa pameta viņu. Skanējums bija sabiezējis.

-    Zemestrīces epicentru nosaka ar parastiem trigonometris­kajiem mērījumiem. Dānijas un Grenlandes Ģeoloģiskās Izpētes centrs — GEUS — ietilpst Eiropas seismogrāfiskās brīdināša­nas ķēdē. Tā monitoros parādās Eiropas skaitļi, tiklīdz tie pienāk, kad triecienvilnis ir skāris Cīrihi vai Gēteborgu. Nekas nepie­nāca. GEUS paspārnē darbojas mērstacija Vestvoldenā. Viņiem tur ir REF TF.K seismogrāfi. Pilns aparatūras komplekts. Ra­dars, kas spēj reģistrēt zirnekļa kustību pa Knipelsbro tilta mar­gām. Viņi nereģistrēja neko.

Kaspers saprata, ko viņa saka. Un tomēr nesaprata.

-    Iegrimst kvadrātkilometrs Zemes garozas un jūras gul­tnes, viņa turpināja. Pārvietojas vairāk nekā simt miljoni tonnu cieto iežu, krīta un smilšu. Un no tā visa tik vien kā pazemes nodrebēšana.

-    Ūdens pieplūdums? Ūdens tur bija.

-    Bija spiedienvilnis. Kas aizkļuva līdz Helsingērai, un tālāk ne. Bet nekādas sauszemes kustības. Nekādu masas pārvieto­šanās pēdu.

-    Alas?

-    Nebija nekādu alu.

Viņa nu bija pilnībā fa minorā. Kā Šūberta stīgu kvartetā. Vis­pirms Mi mažors savā debesu tīrībā. Un tad piepeši fa minors. Tajā brīdī Šūberts ar kādu prātu būs zinājis, ka viņam jāmirst.

-    GEUS un Dānijas Kosmonautikas centrs uzspridzināja tūk­stoš piecsimt kilogramus dinamīta. Pagājušajā vasarā. Divus mēnešus pirms pirmās zemestrīces. I.ai izzinātu dziļākos slāņus zem Kopenhāgenas. Spridzināšana notika vairākās vietās firezunda dibenā. Un spiedienviļņu kustības tika uztvertas ar ģeofoniem. Vai atceries tos?

Viņš pamāja ar galvu. Viņš bija Stīnei kalibrējis četrsimt ģeofonus, pēc dzirdes. Tie bija smalkjūtīgi mikrofoni, paredzēti iegremdēšanai zemē. Viņš sajuta sirdī ielīstam prieku par to, ka viņa atzina vismaz šo nelielo pagātnes gabaliņu.

-    Ta pati procedūra, ko izmantoja, reģistrējot Silkeborgas ano­māliju 2004. gadā. Dažādos nogulu slāņos skaņas viļņiem ir atšķirīgs izplatīšanās ātrums. Kaļķī nebija nekādu alu. Tas ne­bija sagruvums.

-    Kas tad?

Viņa neatbildēja. Tikai skatījās uz Kasperu. Viņa gribēja viņam kaut ko pavēstīt. Viņš to neuztvēra. Tomēr īsu mirkli viņa bija noņēmusi aizsardzības blokus.

Viņš nostiepa pasta kvīti pirkstos. Viņa lēnām izlasīja to. Iz­lasīja pati savu vārdu. Bērna rokrakstu. Bet tikpat personisku, ļoti skaidri salasāmu.

-    Klāra Marija, viņš sacīja. Audzēkne, deviņus gadus veca meitene, uzradās pirms gada, tagad viņa ir nolaupīta. Man bija īsa tikšanās ar viņu. Viņa man iedeva šo te.

Stīncs seja bija kvēlojusi. No daudz ārā pavadīta laika. No uzbudinājuma. Nu krāsa bija aizplūdusi prom. Stīne slējās kājās.

Viņš satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.

-    Tas ir bērns, viņš teica. Viņa ir dzīvības briesmās. Ko viņa aizsūtīja tev?

Viņa gribēja atvilkt roku, viņš satvēra to ciešāk.

Pie durvīm bija manāma kustība, to radīja viens no diviem mūkiem un vēl viens vīrietis civilā. Sieviete ar tumšajiem ma­tiem un viņai pretī sēdošais vīrietis bija piecēlušies kājās. Šāda sinhronitāte nodrošināja viņiem darbu policijā.

Nekādas izejas. Bija Lieldienas. Kaspers domāja par Pestītāju. Arī Viņam piektdienas vakarā nebija bijis pārlieku jautri. Tik un tā Viņš bija mēģinājis vēl un vēl.

Kaspers pacēla balsi.

-    Es esmu mocījies, viņš sacīja. Esmu neizsakāmi mocī­jies visus šos gadus.

Viņa izņēma šampanieša pudeli no ledus spaiņa, turēdama to kā žongliera vāli. Pie vainas bija viņa satvēriens ap viņas plauk­stas locītavu, fiziska spiediena nojausma, viņa nekad nebija va­rējusi to paciest. Viņš palaida Stīni vaļā.

-    Es esmu mainījies, viņš teica. Esmu cits cilvēks. Piedzi­mis no jauna. Es nožēloju.

Viņa sāka griezties apkārt. Policisti nāca uz Kaspera pusi. Bija bezcerīgi mēģināt tikt viņiem garām.

-    Es nevaru samaksāt, viņš paziņoja. Esmu galīgi tukšā.

Telpā bija izcila akustika. Mazliet pasausa, bet griesti bija

rievoti, pie augstām frekvencēm tie nodrošināja lielisku skaņas izplatīšanos, skaņa ir jāapmet augšpēdus, gludi griesti ir murgs. Tuvējie galdi bija pārstājuši ēst. Divi viesmīļi pamazām virzījās šurp.

Stīne mētājās šurpu turpu. Kā tīģeris menažērijas sprostā.

Viņš pacēla sadauzīto šampanieša glāzi. Tā bija pārvērtu­sies par žilešu vainagu uz kristāla kājiņas.

-    Es negribu dzīvot bez tevis! viņš izsaucās. Es izdarīšu pašnāvību!

Restorānā bija cilvēki simt. L)a|a skaņas piekrita viņiem. Tik un tā patlaban vairākuma uzmanība bija pievērsta Kasperam. Trīs viesmīļi plus Leisemērs bija gandrīz tikuši līdz viņa gal­dam. Policisti bija apstājušies.

-    Tad dari tā! viņa šņāca. Dari tā, velns lai parauj!

No šampanieša viņas glāzē uz galda pacēlās burbuļu māko­nis. Viņš to nesaprata. Krug gatavošanā izmanto vairāk nekā piecdesmit procentus veca vīna. Tam nepiemita moderno šam­paniešu trauksmainums. Glāze sāka dejot. Mazie šķīvīši pacēlās gaisā, to saturs atdalījās un lidinājās apkārt, gliemeži pētersīļu krēmā uz maziem, sablīvētiem medaljoniem no pavasara pura­viem līdzīgas substances, dāņu omāri ar Serrano šķiņķi.

Tad sākās zemestrīce.

Trauki un glāzes tika aizslaucīti no galdiem. Cilvēki kliedza. Viens no lielajiem fasādes logiem saplaisāja, sašķīda, nogāzās uz grīdas kā pulverizēta stikla kaskāde.

Viņš nu bija uzmests uz galda. Telpā esošie cilvēki, kuri bija stā­vējuši, tagad gulēja uz grīdas. Izņemot Stīni.

-    Tā ir zīme, viņš sacīja. Ka mūsu likteņi sieti ciešām sai­tēm. Cilvēki vienmēr ir zemestrīcē saskatījuši zīmes.

Viņa nepiespiesti iztaisnojās. Mēģinādams viņai sekot, viņš nostieptos uz grīdas. Telpa sagriezās viņam acu priekšā.

-    Tā ir karma, viņš turpināja. Mēs esam bijuši mīļākie kādā agrākā dzīvē.

Viņš tika sagrābts no aizmugures. Leisemērs un viesmīļi bija tikuši līdz viņam. Policisti vēl atradās četrrāpus. Ceļš uz ārdur­vīm bija brīvs.

-    Es gribu, lai mani aizved uz virtuvi, viņš kliedza, pie netīrajiem traukiem. Es palikšu, kamēr par visu būs samaksāts!

Leisemērs aplika viņam ap pleciem mēteli.

-    Mums ir mašīnas, viņš atteica.

Kaspers tika aizvadīts uz ārdurvju pusi. Viņš manīja garde­robē pavīdam Stīnes dūnu jaku. Viesmīļi sastājās lokā ap viņu. Leisemēra lūpas atradās pie viņa auss.

-    Pusminūti, viņš dvesa. Es viņiem aizšķērsošu ceļu pus­minūti. Un tu būsi gabalā.

Kaspers tika aizstumts garām Stīnes jakai. Tumšmatainā sie­viete un vīrietis pūlējās tikt līdz viņam, garām apgāztiem krēs­liem un panikā kritušiem apmeklētājiem. Viņš iebāza roku Stīnes kabatā, izvairīdamies jaku uzlūkot tieši. Vēl desmit sekundes. Un viņš būs gatavs.

-    Jūs būsiet liecinieki, viņš kliedza. Manai mūža grēk­sūdzei. Šo sievieti. Kuras dzīvi es agrāk esmu izpostījis, es pie­spiedu ierasties uz šo tikšanos ar slepenu nodomu.

Leisemērs aizšāva roku priekšā viņa mutei. Delna smaržoja pēc ķiplokiem un salvijas.

-    Es izvārīšu no tevis buljonu, šefpavārs dvesa.

Durvis atdarījās. Kaspera papēži atrāvās no zemes.

Viņi bija pielikuši spēku. Cilvēks, kurš nebija radis krist, būtu kaut ko salauzis. Kaspers nonāca uz ietves, apmetis kūleni uz priekšu. Cilvēki atbrīvoja vietu ap viņu.

Trīs divu vīru komandas virzījās uz viņa pusi. Atstarpju starp viņiem nebija.

Viņš norāva nost žaketi un kreklu, pūlis atkāpās no viņa, atspiežot atpakaļ civilā ģērbtos policistus. Līdz pusei kails un atplestām rokām viņš sāka virzīties sāniski gar sadauzīto res­torāna logu. No iekšienes uz viņu blenza simt seju.

-    Grēku izpirkšanas gājiens! viņš kliedza. Divsimt reižu apkārt restorānam! Es lūgtin izlūdzos abpusēju plaušu kar­soni!

Viņš stāvēja orķestra priekšā. Uz viņa pusi panācās kārtības sargs formastērpā, nespēdams izšķirties, ko ķert, ko grābt, Kas­pers izvilka no žaketes sauju naudaszīmju, mūziķu priekšā uz­meta tās gaisā, tās bija tūkstoškronu banknotes, tās noplivinājās zemē kā kastaņbrūnas dūjas. Ieraudzījis naudu, kārtības sargs apstājās.

Pie ietves apmales, ar skatu uz Hovedvagtsgādi, pieripoja tak­sometrs. Atvērās restorāna durvis. Stīne iznāca un iesēdās taksī. Kaspers pieskrēja pie mašīnas brīdī, kad durvis aizcirtās. Tas bija nepareizs virziens, uz policistu pusi. Bet viņš nespēja sa­valdīties.

Viņš piebungāja pie Stīnes durvīm. Logs nolaidās.

-    Mēs apprecēsimies! viņš sacīja. -Šis ir bildinājums. Es esmu mainījis attieksmi. Es ilgojos pēc ģimenes. No visas sirds ilgojos.

Sitiens trāpīja viņam zem vaigu kaula. Tas nāca kā pārstei­gums, viņš nebija redzējis, kā Stīne paceļ roku. Bet viņa vismaz bija nolikusi šampanieša pudeli.

-    Atmosties! viņa teica.

Viņš pacēla pasta kvīti un turēja izstieptu viņai priekšā.

-    Kas bija vēstulē? viņš jautāja.

Taksometrs atbrauca nost no apmales, uzņēma ātrumu un prom bija.

Kaspers izslējās. Cilvēki viņam apkārt vēl arvien bija parali­zēti. Zemestrīces iespaidā. Tikko notikušā iespaidā. Viņš devās uz orķestra pusi.

Pie ietves apmales stāvēja sieviete. Aizmugurē esošā pūļa izspiesta priekšplānā. Viņa stāvēja ar divriteni. Tā bija nodaļas priekšniece Asta Borello.

Viņa nolūkojās uz Kaspera kailo ķermeņa augšdaļu. Kā uz poltergeistu.

Sastapt Astu Borello šeit bija izcila sinhronitāte. No tām, par kurām Jungs izteicies, ka tādas gadās tikai tiem, kas savā individuācijas procesā ir spēruši septiņjūdžu soli pretim nezinā­majam.

Viņš ieklausījās sievietē. Varbūt viņa bija ceļā uz tikšanos ar draudzeni. Ceļā uz teātri. Viņa bija svārkos. Zeķbiksēs. Garos augstpapēžu ādas zābakos. Tik un tā viņa brauca ar riteni. Nav nekāda iemesla naudu izkaisīt vējā un varmācīgi mesties virsū ietaupījumiem. Lielās piektdienas vakarā.

-    Asta! viņš sacīja. Vai kāda izpildu lieta ārpus biroja?

Viņa mēģināja tikt prom no Kaspera, neizdevās.

Viņš piegāja pie orķestra. Noliecās. Pacēla banknotes. Pa­ņēma pusi nost. Katram mūziķim tāpat vēl palika pa taukšķim.

-    Nodarbojoties ar labdarību, viņš sacīja, ir svarīgi nepārdozēt.

Tajā mirklī kolektīvā paralīze pagaisa. Cilvēki skriešus me­tās uz viņa pusi.

Ja skrējiens būtu noticis pa apgaismotu mākslīgā seguma piec­simt metru celiņu, Kasperu būtu noķēruši. Bet šī bija sprinta distance, pa melnu labirintu.

Viņš iegriezās pirmajos vaļējos vārtos, divi pavāri patlaban izkravāja divus Leisemēra katafalkus, ārējas kāpnes veda divus stāvus augšup uz zemas sētas mājas jumtu, pēc tam sekoja četr­simt metri augsta dzīvžoga virs dēļu sienas un atkritumu kon­teineriem, kas atdalīja Nīestergādes un Nīadelgādes dzīvojamo namu iekšpagalmus. Viņš šķērsoja Nīestergādi un Kēbmāgergādi, un tikai tad, kad bija ticis līdz vaļējiem laukumiem, kur skrejošu cilvēku varētu pamanīt, viņš pārgāja uz soļiem.

2

Virspusēji pilsēta izskatījās pēc sevis, ja neskaita televīzijas bri­gāžu kravas mikroautobusus pie viesnīcām, novietotus divās rin­dās paralēli ielas malai. Taču skaņas aina bija citāda. Sākumā viņam šķita, ka vainojams nožogojums. Ceļā uz restorānu viņš bija redzējis, ka iekšpilsēta nu ir satiksmei slēgta virzienā no no­cietinājumiem uz centru, cauri tika vienīgi taksometri un auto­busi, varbūt pastāvēja bažas par jaunām zemestrīcēm.

Viņš vienmēr bija mīlējis nedaudzās pilsētas, kurās nebija sa­tiksmes, pirmkārt jau Venēciju. Tās varēja dzirdēt, cilvēku soļi un balsis uzdeva pilsētas ritmu. Tāpat bija tagad. Viņš devās pāri Grobredretorva laukumam, un pieci simti baložu pacēlās gaisā, viņu spārnu vēzieni sasvārstīja visu laukumu. Tas pats Rāts­laukumā, nebija nevienas mašīnas, viņš nekad nebija dzirdējis Vesterbro apkaimi šādu, klusu un svinīgu.

Tad viņš manīja klusumu sakopojamies, skaņas sabiezējam, viņš saklausīja flautas tēmu, tā bija "Actus Tragicus", Baha vie­nīgā nāves mesa, varbūt tās bija iedomas, varbūt Bahs bija uzķē­ris kaut ko no tām skaņas dekorācijām, kas pavada ikvienu apokalipsi. Un tolaik viņam bija tikai divdesmit divi gadi.

Vesterbrogādes satiksme saslēdzās ap viņu. Viņš nogriezās kādā šķērsielā, kas veda uz veco šaušanas poligonu, viņš bija spiests sameklēt vietu, kur atpūsties, vidējās distances bija pa­šas ļaunākās, pēc četrsimt metriem anaerobās sprinta rezerves ir iztukšotas, un vēl ir palicis krietns gabals, viņa sirds darbo­jās pārāk ātri, lai lūgšana varētu tikt līdzi.

Kāda sieviete devās iekšā pa kāpņu telpas durvīm, viņš pa­guva aizkļūt līdz tām, pirms durvis aizvērās.

Kaspers palika stāvam, līdz sievietes soļi nonāca līdz dzīvok­lim un aizcirtās durvis. Tad viņš kāpa augšup, lifta nebija, viņš pagāja garām sestajam stāvam un apsēdās uz kāpnēm pie veļas bēniņiem. Viņš ieslēdza gaismu un izvilka salocīto A4 lapu, kuru bija izķeksējis no Stīnes kabatas.

Tas bija fakss, parakstīts nesalasāmā gotiskā rokrakstā, ar atzīmēm Berlin un Europдisches Mediterranes Seismographisches Zentrum, viņš vēlējās, kaut prastu vācu valodu labāk, nekā tik, lai izburtos caur Baha kantāšu tekstiem, un to pašu ar mokām. Bet adrese bija salasāma, tur bija Stīnes vārds un divas pilsētas vietas. Viena bija viesnīca Scandinavia ar istabas numuru. Otra bija "5. pilons. Kopenhāgenas osta".

Viņš salocīja lapu un atlika atpakaļ. Ieklausījās namā zem sevis. Ģimenes dzīvju skaņā.

Viņš bija izdarījis pēdējo mēģinājumu izveidot īstas mājas. Tas bija noticis pusceļā, apmēram pusotru mēnesi pirms tam, kad Stīne pazuda. Ziemas naktī. Viņa bija gatavojusi viņam ēdienu. Viņš bija sēdējis un klausījies. Sajūta bija tāda, kā ieklausoties Mocarta "Adadžo si minorā" pauzēs. Mierpilna, meditatīva. Ab­solūti apmierinoša.

-    Pie manis atnāca dziļi intuitīva apjausma, viņš bija sacī­jis. Pirms brītiņa. Tā noformējās skaniski. No iekšējām plāk­snēm. Es gara acīm ieraudzīju, ka tu varētu uzteikt savu darbu.

Viņa apstājās.

-    Situācija nav parasta, viņš turpināja. Tas nav parasta vīrieša parastais mēģinājums kontrolēt sievišķo. Runa ir par to, ka īsteni dižajiem — Grokam, Bēthovenam, Šūbertam — viņiem bija vajadzīgas sievietes, kas pilnībā attīstīja savu talantu rūpē­ties par otru. Arī Baham. Divas sievietes. Un Jēzum —Jaunava

Marija un Marija Magdalēna. Ja vīrietim ir mākslinieciska vai garīga misija, viņam vajadzīga absolūta sievietes atdevība.

Viņš bija izdarījis likmi. Bet tajā, lai iebāztu ķešā lielo lai­mestu, vienmēr ietilpst zināma gatavība riskēt.

Viņa bija vērīgi nopētījusi Kasperu.

-    Tu tā domā, viņa sacīja. Deviņdesmit procenti tevis tā domā.

Viņa nolika nazi. Izslēdza plīti.

-    Pie manis atnāca intuitīva apjausma, viņa paziņoja. Ka tu šovakar varēsi rīt sūdus.

Viņš piecēlās. Satvēra viņas plaukstu locītavas, saspieda. Viņas skanējums un skatiens pārvērtās. Viņš palaida Stīni vaļā. Viņa apgriezās un aizgāja.

Kaut kādā ziņā viņam bija skaidrs, ka tas ir beigu sākums.

Viņa pulss pamazām atgriezās ciešamā līmenī. Viņš dzirdēja bal­sis aiz mājas, pagalmā, tie bija bērni.

Nav sastopama neviena skaņa, kas būtu sarežģītāka un neizdibināmāka par cilvēka balsi. Individualizētāka. Parasti balss saites ir atslābinātas, pilna diapazona ietvaros. Bet tad, ja skaņu tomēr pa­dod skaļāk, palielinās balss saišu garuma spriegums un internus aktivitāte, tādējādi radot reģistra lūzumu, tā jodelē tirolieši, tā džentl­meņi pie augļu letēm piedāvā pirkt banānus, tā klauni aizsniedz pēdējās rindas, tā bērni kliedz, tā Klāra Marija bija smējusies.

Tā bija bijusi viņa pēdējā uzstāšanās, nākamajā rītā viņam bija jāaizbrauc, atpakaļ uz Spāniju, atpakaļ pie sava ar Zilo dāmu noslēgtā līguma izpildes. Uz sava uznāciena beigām viņš bija iz­dzirdējis viņas smieklus, brīvus, neapvaldītus, dzirkstošus, un vēl ar reģistra lūzumam raksturīgo piesmakušo raupjumu.

Garderobē viņš noslaucīja masku, pārģērbties nebija laika. Kad pēdējais numurs bija beidzies, viņš devās gar manēžas malu peldmētelī, skatītāji gāja laukā, viņa palika sēžam, viņa bija viena pati, viņš apsēdās meitenei līdzās.

-    Es kļūstu priecīga, viņa teica, kad redzu tevi spēlējam.

Viņš vēlējās, kaur viņa turpinātu runāt. Kā lai izskaidro

saldini, kas pārņem no balss brīnuma, sajūta bija kā tad, kad izcils koloratūrsoprāns nodzied nevainojami tīri, viņš būtu va­rējis sēdēt un klausīties stundām, veselu mūžu, skaņas krāsā vien.

Viņa nolūkojās uz pamesto manēžu.

-    Kāpēc tu sāki spēlēt mūziku? viņa vaicāja.

Viņš klausīdamies atpakaļiski pārlūkoja savu bērnību, izdzir­dēja "Tanheizera" Svētceļnieku kori.

-    Es biju Karaliskajā teātrī, viņš atbildēja, man bija seši gadi, dažreiz teātrī izmantoja cirka artistu bērnus, es spēlēju bērnu akrobātu, mums bija bijis pēcpusdienas mēģinājums, es negribēju uz mājām, biju pierunājis mammu pagaidīt, es gribēju dzirdēt operu. Tur izrādīja tādu, kuru sauc "Tanheizers". Gal­venais varonis ir memmesdēliņš, bet es vienalga paņemšu tevi līdzi to noklausīties. Mēs bijām neliels bariņš bērnu, no cirka un no baleta. Mēs bijām uzrāpušies uz dekorāciju torņu dzelzs režģiem, augšā pie pašas proscēnija arkas. No turienes mēs re­dzējām diriģentu. Viņš māja, lai dziedātāji iet uz priekšu. Viņu bija simts. Simt dziedātāju! "Svētceļnieku koris". Tas pieņēmās spēkā. Šķita, ka tas izaug no zemes. Un, kad viņi bija tikuši līdz pašai priekšai, atskanēja crescendo. Uz pilnu klapi. Daudz ne­trūka, ka es būtu novēlies uz skatuves. Es biju svētlaimē. Pilnīgā svētlaimē. Un ne jau tikai kora dēļ, arī publikas skaņas dēļ. Es dzirdēju, kā skatītājiem mati saceļas stāvus. Un tai mirklī es iekšēji sajutu lēmumu. Pat ne lēmumu. Apziņu. Ka šo parādību es gribu mācēt izraisīt. Tik dižu skaņu. Tik daudz asaru. Vai sa­proti?

Viņa pamāja ar galvu.

-    Mājupceļā autobusā es to izstāstīju mammai. Viņa jau­tāja, vai es gribot dziedāt. Es atbildēju, ka gribu spēlēt vijoli. Pēc nedēļas viņa atnesa vijoli. Mums nebija naudas. Tik un tā viņa atnesa vijoli.

Viņš manīja, ka meitene ieklausās tukšajā manēžā. Viņš ieklau­sījās viņai līdzi.

-    Tur ir uzstājušies visi izcilie klauni, viņš teica, to arī mēs dzirdam. Visi tie, no kuriem es esmu mācījies, tie, kurus es redzēju bērnībā. Groks, Augusts Mīhe, Enriko un Erneste Karoli, Busters Larsens, Rivels, viņu vairs nav.

Viņa gaidīja. Viņš pamāja ar galvu uz mastu pusi.

-    Mana mamma nokrita zemē, viņš stāstīja. Viņas skaņa arī joprojām ir turpat. Un to diženo artistu skaņa, no kuriem viņa mācījās. Viņa staigāja pa virvi. Dejoja pa virvi. Viņa mācījās no Reino, Kona Kolleano, Linona. No patiesi diženajiem.

Viņš mēģināja pasmaidīt. Meitene neatbildēja uz smaidu.

-    Tas ir arī iemesls, viņa sacīja. Kāpēc tev ir tik maz draugu.

Viņš neticēja pats savām ausīm.

-    Man ir simtiem miljonu draugu. Mani skatītāji.

-    Tev šķiet, ka tevi vienmēr pametīs. Tāpēc ka tava mamma tevi pameta. Bet tas ir nepareizi. Patiesībā cilvēks nekad netiek pamests.

Ļoti grūti ir pieaugušajam pieņemt gudrību no bērna. Kaspers bija zaudējis orientāciju.

Meitene paņēma viņu pie rokas.

-    Tā ir tiesa? viņa jautāja. Ka tu paņemsi mani līdzi pa­klausīties to, kā simt cilvēku dzied?

Gudrība bija pagaisusi. Bija palicis tikai bērns.

Viņš palocīja galvu.

-    Izņemot uvertīru, viņš atbildēja. Kamēr to spēlēs, es tu­rēšu tev ausis ciet. Tajā ir pārāk daudz seksa, to vajadzētu aiz­liegt klausīties bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam.

Pār Kasperu nolaidās sava veida miers. Mīlestība ir kaut kādā veidā saistīta ar mieru. Viņš manīja, ka ir mājās. Te, tukšajā teltī, vienā no visnepastāvīgākajām ēkām, kādu vien var iedomāties. Viņš manīja kopību ar līdzās sēdošo bērnu. Sajūtu, kas varētu būt pati māju un ģimenes esence.

Meitene palūkojās uz viņu, ieslīpi no apakšas uz augšu.

-     Ja man kādreiz gadīsies problēmas, viņa ierunājās, ja būs slikti, vai tu nāksi palīgā?

Viņa bija runājusi ātri, gaisīgi. Bet viņš bija uztvēris vārdos ielikto intonāciju. Tas bija pats nopietnākais, ko viņš jebkad bija dzirdējis kādu bērnu sakām.

Kad cilvēki viens otram kaut ko sola, tas vienmēr notiek tikai ar zināmu procentuālo daļu no sevis, viņš bija to dzirdējis mil­zum daudz reižu, kāzās, iesvētībās, asinsbrālību zvērināšanās, aiz šiem zeltītajiem solījumiem nekad nav vairāk kā, maksimums, desmit procenti no personības kopumā, jo tieši tik daudz mēs pārvaldām, tas attiecās arī uz Kasperu.

Bet ne šajā mirklī. Šajā mirklī piepeši bija vairāk. Viņš dzir­dēja savu ķermeni vibrējam, kā pūšamo instrumentu, kad ambušūrs pēkšņi izdodas un ļoti liela daļa enerģijas pārtop par skaņu.

-    Vienmēr, viņš sacīja.

Durvis virs viņa atvērās, viņam pretī stāvēja zēns un meitene, gadus sešus veci, viņi bija atnākuši pa bēniņiem, viņu balsis viņš bija dzirdējis pirms brītiņa, bet nebija saklausījis viņus nākam, nu viņi stāvēja pavisam klusi.

-    Kas tu esi? meitene ievaicājās.

-    Es jums to pačukstēšu, Kaspers atbildēja, bet tikai tad, ja jūs nevienam neteiksiet, es esmu Ziemsvētku vecītis.

Bērni nogrozīja galvu.

-    Tu neizskaties pēc Ziemsvētku vecīša.

-    Kad pienāk pavasaris, Kaspers iebilda, Ziemsvētku ve­cītis nogriež matus un nodzen bārdu, nokrāso matus, nomet četr­desmit kilogramus, saved ziemeļbriežus stallī un dzīvo bēniņos, kur cilvēki žāvē veļu.

-    Un dāvanas?

Viņš iebāza rokas kabatās. Vienīgais, ko viņš atrada, bija nauda, nekā mazāka par rūkstoškronu banknoti. To viņš arī sniedza bērniem.

-    Es nedrīkstu ņemt, zēns teica. Mamma neļauj.

Kaspers piecēlās.

-    No Ziemsvētku vecīša, viņš nepiekrita, tu vari ņemt jebko. Pasaki to savai mammai! Pasaki, ka Ziemsvētku vecītis atnāks un iekodīs viņai auss ļipiņā.

-    Un manam tētim?

Kaspers sāka laisties lejup uz zemes virsmu.

-    Ziemsvētku vecītis atnāks un iekodīs arī viņam.

-    Man ir arī suns! cerīgi ierunājās meitene.

-    Diemžēl ne, Kaspers atteica. Pat Ziemsvētku vecītim ir jānosprauž robežas.

-    Tu nerunā visai glīti, meitene sacīja.

Kaspers pagriezās pret viņu.

-    Lai bērni zinātu, kur ir bezdibenis, un uzmanītos, viņš teica, viņi ir jāaizved līdz pašam galam un jāparāda mala.

Viņš turpināja kāpt lejup. Bērni nāca viņam nopakaļ, vilci­nādamies.

-    Ziemsvētku vecīt!?

"Jā!

-    Paldies par naudu! Un priecīgus Ziemsvētkus!

Balsu reģistri pārlūza. Izgaisa augšup debesīs. Smieklu kas­kādē. Kaspers izgāja uz ielas. Viņš sāka kājot.

3

Kirkegoram kaut kur bija rakstīts — ja vien cilvēks iet, tad tā lieta iet. Viņam būtu vajadzējis šovakar būt te. Aiz katriem pre­timbraucošajiem auto lukturiem Kaspers saklausīja kādu no policijas Ford Mondeo. Katrā garāmejošā plencī viņš saskatīja policistu civilā. Viņš lūkojās pēc taksometra.

Zaļa gaisma peldēja šurp pa tumsu, zaļā ir sirds un cerību krāsa, tas bija taksometra plafons. Taksis apstājās, tas bija ja­guārs. Aizmugurējās durvis atvērās, Kaspers nepakustējās. Sa­tiksme bija blīva, strauja un plūstoša. Nebija neviena veida, kā automašīna būtu varējusi izsekot kājāmgājējam.

Tu esi izsludināts meklēšanā, Francs Fībers sacīja. Po­licijas mājaslapā. Un tavs apraksts izsūtīts taksometriem un galvaspilsētas satiksmes autobusu radio. Turpinot iet kājām, pēc desmit minūtēm tu būsi savākts. Es tev iesaku sēsties iekšā. Vienam no maniem šoferiem ir motorlaiva. Viņš to var pie­braukt pēc stundas. Desmit tūkstoši, ieskaitot to, ka viņš pats to atved no Malmes. Rīt vēlu vakarā tu kluss un nemanāms tu­pēsi Umeo.

Bezizeja ir re minorā. Mocarts bija tas, kurš to atklāja. Un izvērsa. "Donā Žuanā". Ap Akmens viesa parādīšanos. Pirms Mocarta vienmēr bija bijusi kāda izeja. Vienmēr varēja lūgt pa­līdzību Dievam. Ar Mocartu sākās dievišķīguma apšaubīšana.

Kaspers iesēdās mašīnā.

-    Mēs brauksim uz Tipenu, viņš sacīja. Caur pilsētas cen­tru. Kur mēs samainīsim mašīnu.

Francs Fībers papurināja galvu.

-    Man ir pieteikts aizvest tevi prom.

Kaspers salika rokas lūgšanā. Viņš lūdzās. l.ai top piedots tas, ko viņš būs spiests darīt. Ja pēc desmit sekundēm mašīna nebūs iedarbināta.

Kirkegors kaut kur raksta — tam, ka cilvēks lūdz palīdzību Dievam, piemīt savs kutelīgums. Itin kā cilvēks īsti neticētu, ka Dievs ir jau piedevis. Bet ko lai mēs iesākam?

Jaguārs tika iedarbināts un sāka braukt.

-    Es jūtu savus pasažierus, Francs Fībers sacīja. Caur sē­dekļiem. Tu būtu man iekrāvis. Ja es nebūtu piekāpies.

Jaguārs brauca pa Studiestrēdi. Šķērsielās, kas pieveda pie­slēgtās zonas, stāvēja zemessardzes transportieri, tumšiem logiem un izslēgtiem lukturiem.

-    Viņi ir divi, Francs Fībers teica.

-    Kas — divi?

-    Divi bērni. Kas pazuduši.

Ja ieklausās patiesi lielos šoka stāvokļos, var dzirdēt, kāda pie­pūle ir jāiegulda, lai saturētu pasauli kopā. Kad mēs kādu brīdi palaižam to vaļā, lielajā, pēkšņajā līksmībā vai pēkšņajās bēdās, realitāte sāk irt laukā pa vīlēm.

-    Kopš kura laika?

-    Reizē, viņi pazuda reizē.

-    Kāpēc par to neziņo mēdiji?

-    Tāds ir policijas lēmums. Laikam lai piesegtu izmeklēšanu.

Kaspers ieklausījās uz aizmuguri, uz to vietu sirdī un apziņā,

no kurienes nāk lūgšana. Lēnām atjaunojās realitāte.

-    Pastāsti par Kopenhāgenu! Francs Fībers mudināja. Pēc kā tā īstenībā izklausās?

Kaspers dzirdēja sevi runājam — varbūt, lai nomierinātu priekšā sēdošo zēniņu, varbūt, lai nomierinātu pats sevi.

-    Tā izklausās pēc tā, kā cilvēki izturas pret saviem bēr­niem.

Varbūt tā bija patiesība. Varbūt tā bija da|a no patiesības.

Policistu uz motocikliem bija ka biezs, kā valsts vizītes laikā. Uz katra otrā stūra stāvēja pa vienai policijas mazajai bruņu­mašīnai, būvētai tā, lai brauktu taisni iekšā kaujas zonā. Lai ne­ļautu izvērsties dzīvokļu un veikalu izlaupīšanai.

-    Ziemeļu priekšpilsētās ir nosliece uz disciplīnu bez līdzcie­tības. Uz lutināšanu, nevis mīlestību. Tuvāk iekšpilsētai valda mazvērtība un dziļš apjukums. Skaļums pieaug līdz ar iedzīvo­tāju blīvumu. No kinoteātra Vark Bio uz centru Kopenhāgena izklausās kā acetilēna metināmais aparāts.

Dzeltenās acis pētīja viņu no atpakaļskata spoguļa.

Kaspers noturēja seju bezkaislīgu. Vispārinājumiem ir necil­vēcisks piesitiens. Bet, ja to nav, lielajiem klauniem ir grūti vai varbūt neiespējami iekustināt enerģiju. Pestītājs arī bija zīmējis platiem triepieniem un nebija taupījis darvu uz paletes.

-    Es pelnu divsimt piecdesmit tūkstošu mēnesī. Uz pilsētas rēķina. Vai tas ir grēks?

-    Pirms vai pēc nodokļu nomaksas?

-    Pēc.

-    Grēks būtu to nedarīt.

Mobilais telefons iedūcās, Francs Fībers to pacēla, paklau­sījās, nolika nost.

-    Šī mašīna ir izsludināta meklēšanā, viņš sacīja.

Kaspers norādīja, jaguārs ar loku, pārbraucis pār Nīadelgādi,

ieripoja pa vārtiem. Abi katafalki joprojām stāvēja turpat. Vie­nam aizmugurējās durvis bija vaļā.

-    Es aizņemšos viena drauga mašīnu, Kaspers teica. To­mēr nevar būt drošs, ka atslēga ir aizdedzē. Ja nav, vai tu va­rēsi man izlīdzēt?

Jaguārs apstājās, Francs Fībers izcēla nelielu darbarīku kas­tīti no kāda nodalījuma starp sēdekļiem.

-    Es cērtu pušu jebkuru automehāniķi, viņš atbildēja. Ik­vienu autoelektriķi.

Jauns vīrietis pavāra ģērbā iznāca no turienes, kas acīmredzot bija virtuves produktu piegādes ieeja. Viņš paņēma paplāti no atvērtā kravas autobusiņa. Sviesta mīklas kanapē. Bads ķēra Kasperu kā sitiens.

-    Varbūt mums ir tikai pāris minūšu, viņš sacīja.

-    Pa to laiku es varu izjaukt motoru un uztaisīt tam kapi­tālo remontu.

Viņi izkāpa no jaguāra, Kaspers bija tikai drusku priekšā zēniņam, sajūta bija tāda, kā noskatoties uz burvja mācekli, kruķi un protēzes nostājās vietā paši no sevis. Kaspers grasījās sēsties pie stūres, zēniņa roka bija jau priekšā uz durvju roktura.

-    Es tevi izvadāšu.

Viņi saskatījās. Tad Kaspers to sadzirdēja. Pēc skanējuma var sazīmēt ne tikai cilvēkus pašus. Arī sajūtas, ko viņi modina citos, atstāj skaņas ūdenszīmi. Baha darbos, sākot ar 1710 un uz priekšu, Kaspers vienmēr bija saklausījis komponista mīlestību pret Ma­riju Barbaru. Un "Čakonā" — mežonīgās un reizē apskaidrotās sēras par viņas nāvi. Tagad, pretī stāvošajā sistēmā, viņš sadzir­dēja kluso meiteni. Viņš atlaida durvis. Francs Fībers iemetās šofera sēdeklī. Kaspers apgāja apkārt mašīnai un iesēdās tajā. Atslēga bija aizdedzē. Mašīna izslīdēja ārā pa vārtiem.

Uz instrumentu paneļa atradās mobilais telefons. Izliecies pa logu, Kaspers izlasīja restorāna numuru uz mašīnas sāniem. Viņš piezvanīja un tika savienots ar Leisemēru.

-    Te Kaspers. Es biju spiests pagalmā aizņemties vienu no ta­viem kravas autiņiem.

Šefpavārs smagi elpoja klausulē.

-    Otrs tāds apmeklētājs, viņš lēnām izmocīja, kurš būtu mani piečakarējis kaut uz pusi kā tu, ir ļoti, ļoti tālu jāmeklē.

-    Arī tāds, kurš mīlēs tavus ceptos kraukšķīgos dārzeņus kaut uz pusi tik stipri kā es, ir ļoti, ļoti tālu jāmeklē. Un tas ir viens iemesls, kāpēc tu pagaidīsi stundu, pirms paziņosi policijai, ka mašīna nozagta.

-    Un otrs iemesls?

-    Kad būšu ticis ārā no šīm pārejošajām grūtībām, es pie­saistīšu klientūru. Bariem vien. Tu pazīsti trendseteru no skara vien.

-   Tu netiksi ārā, Leisemērs attrauca. Tas arī nav pārejoši. Es pazīstu lūzeri no skata vien.

Telefons iedūcās. Līnija bija beigta.

4

Nakts nav diennakts laiks, nakts nav gaismas intensitāte, nakts ir skaņa. Pulkstenis instrumentu panelī rādīja 21.30, atmosfērā vēl karājās no dienas atlikusī gaisma, tik un tā vairs nebija va­kars, bija nolaidusies nakts.

Kaspers dzirdēja iemiegam bērnus, iemiegam suņus, aparātus, kas tika atvienoti. Viņš dzirdēja, kā krītas elektrotīkla noslogo­jums, mazinās ūdens spiediens. Viņš dzirdēja, kā ieslēdz televizo­rus, kā pieaugušie gatavojas pietauvot garu darba dienu.

Viņš nolaida logu. Pilsēta izklausījās pēc viena organisma. Tā bija agri cēlusies, un nu tā bija piekususi. Nu tā ieslīga mēbelēs, smaga kā krāvējs. Uz aiz smaguma viņš dzirdēja nemieru, tas ir vienmēr klātesošs, jo kārtējā diena nu ir galā, un kas no tās ir sanācis, un kurp mēs dodamies?

Vai arī tās bija iedomas. Vai mēs jebkad dzirdam ko citu, kā vien paši savu monstrozo ego un savus milzīgos personības filtrus?

Viņi bija apstājušies Frīhavnas teritorijā. Pāri Oslo prāmja piestātnei un UNICEF noliktavu ēkām viņiem pavērās skats uz piepildīto ostas baseinu. Viņpus konteineru ostai vīdēja Konon pelēkās aprises.

Viņiem apkārt un aiz muguras slējās ostas jaunceltnes. Kau­dzē sakrauti dzīvokļi par septiņdesmit tūkstošiem mēnesī, pro­jektēti kā kosmosa stacijas uz Marsa.

Kravas mikroautobuss bija pietiekami augsts, lai viņi varētu ielūkoties ēku pirmajos stāvos. Visur, kur dega gaisma, dīvānos sēdēja cilvēki un skatījās televīziju. Kaspers ļāva, lai viņa dzirde pārslīd pār celtnēm, kā radars. Dzīvokļu bija simtiem. Taču cil­vēku skaņas, ķermeņu un saskarsmes radītās, bija ļoti vājas, tik tikko saklausāmas aiz programmu klāsta.

Viņš saklausīja pasakaino bagātību. No dzīvokļiem, izsoļu namiem, birojiem. Šeit bija vislielākā pasaulīgās likviditātes kon­centrācija visā karaļvalstī. Šī bija skaņa, kas Selleredai un Nērumai lika izklausīties pēc Klondaikas.

-    Kad es biju mazs, viņš ierunājās, mans tēvs pameta cirku, lai tiktu laukā no nabadzības, viņš studēja jurisprudenci un taisīja karjeru, viņš atvēra pats savu advokāta biroju, mums bija nauda, mēs peldējāmies tajā, tas bija sešdesmito gadu sā­kumā. Mamma piespieda tēvu vest mūs ar mammu turnejās, mums bija Vanguard Estate, ar piekabi un numurzīmi, kas to ļāva izmantot gan dienesta, gan privātām vajadzībām. Es atce­ros, kad mēs nopirkām ledusskapi, tolaik šoseja bija tikai pir­mos piecdesmit kilometrus Holbekas virzienā. Tagad tas viss ir standartā ikvienam sociālās palīdzības saņēmējam. Un ko mēs darām ar bagātību? Mēs skatāmies televīziju. Ir viena lieta, ko es nekad neesmu sapratis. Kā no televizora var tikt uz gultu, kā var kaut ko sabīdīt ar savu mīļoto, ja esi sēdējis un blenzis elek­tronu lielgabalā?

Kaspers dzirdēja, kā blakussēdētāja sistēma kontrahējas no pēkšņās intimitātes. Dzirdēja, kā tā izplešas, eksperimentālā kārtā atslābinoties.

-    Man nekad nav bijis televizora, Francs Fībers teica. Es neesmu arī dzīvojis kopā ar sievieti. Tā pa īstam.

Kaspers dzirdēja viņu nosarkstam, dzirdēja skaņu, asinīm dur­stot ādas virsmu. Viņš noliecās uz priekšu, respektēdams bla­kussēdētāja biklumu. Intimitāte viņu abu starpā bija Fa mažora lauks, kas izvērtās naktī.

-    Tu strādā māsu labā, Kaspers sacīja.

-    Es braucu viņu uzdevumā. Cik vien man sanāk laika. Ko mēs gaidām?

-    Es dzirdu meiteni. Dažreiz es dzirdu cilvēkus, citādi, ne kā fiziskas skaņas. Es gaidu izdevīgu brīdi.

Kaspers aizvēra acis.

-    Lūgsim! viņš ierosināja. Tikai pāris minūšu.

Francs Fībers nolika Marijas ikonu pie ātrumpārslēga, viņš būs to paņēmis līdzi no jaguāra. Viņš aizdedza tējas sveci tās priekšā. Viņi aizvēra acis.

Atnāca vārdi "Esi tik labs un dāvā man skaidru sirdi!", tā bija bijusi Svētās Sjēnas Katrīnas iemīļotā lūgšana, viņa bija nodzī­vojusi tikai līdz trīsdesmit trim gadiem, kā Pestītājs. Kaspers jau bija pārdzīvojis viņus abus par deviņiem gadiem, ko vēl var prasīt?!

Lūgšana atsauca prātā kādu atmiņu. Kaspers atcerējās, kā viņš bērnībā bija aizmidzis mašīnā, pa vidu starp mammu un tēti. Tajās dienās, kad viņi mainīja telšu laukumu, viņi nekad nebija izbraukuši agrāk kā pēc pusnakts. Viņš bija pamodies brīdī, kad tēvs iznesa viņu vēsumā. Viņš bija palūkojies augšup uz Maksimiliāna seju un ieraudzījis nogurumu, kam bija desmit gadu. Nogurumu, kas iegūts, vispirms strādājot pilnas slodzes darbu un pabeidzot vidusskolu, un pēc tam ar izcilību izmācoties par juristu, un pēc tam nespējot pierunāt savu sievu pamest cirku, un pēc tam un kopš tā laika mūžam atrodoties spriedzē starp divām pasaulēm — mietpilsoņa un cirka mākslinieka.

-    Es varu paiet pats, Kaspers bija bildis.

Maksimiliāns bija saudzīgi iecēlis zēnu gultā, bija vasara.

Dzīvojamais vagons bija sprakšķējis kā stikls, kas atdzesēts sa­sprēgā, tā bija skaņa, ko padodamās radīja koka laka. Tēvs bija apspraudījis viņam segu un apsēdies uz gultas.

-    Kad es biju mazs, viņš bija teicis, mēs braucām ar zirga ratiem un bija smagi jāstrādā. Es atceros sajūtu, kāda bija, septiņu vai astoņu gadu vecumā, kā tagad tev, tiekot pamodi­nātam ap pusnakti, lai ienestu mani iekšā. Tu zini pasakas par cilvēkiem, kas fejām apsola kaut ko, lai tikai viņiem būtu bērns. Toreiz es devu solījumu, pats sev. Solījumu, ka tad, ja man būs bērns un viņš ratos aizmigs, es vienmēr viņu ienesīšu iekšā.

Maksimiliāns bija piecēlies kājās. Kaspers juta viņu tā, it kā viņš stāvētu līdzās, tas nebija pirms trīsdesmit pieciem gadiem, tas bija tagad. Tieši to Bahs bija domājis ar "Actus Tragicus", tieši tas bija ietverts gan mūzikā, gan vārdos, "Mūsu TēvsMāmiņas laiks ir vislabākais laiks", pagātnes nav, ir tikai tagadne.

Kaspers klausījās. Šķita, Visums minstinās. Neko tur neva­rēja padarīt, no Mūsu TēvsMāmiņas nevar izspiest atsvabinā­šanu.

-    Stīne, zēniņš ierunājās. No kurienes tu viņu pazīsti?

Kaspers būtu varējis atbildēt atraidoši, viņš būtu varējis atbil­dēt noliedzoši, viņš būtu varējis neatbildēt. Nu viņš sadzirdēja, ar izbrīnu, pats sevi sakām patiesību. Vienu no iespējamām pa­tiesības versijām.

-    Viņa iznāca no jūras, viņš teica.

5

Viņš bija sēdējis uz dzīvojamā vagona terases, pulkstenis bija trīs pēcpusdienā. Bija silts septembris. Kromanjonisku paģiru kom­plektu viņš mēģināja salāpīt ar Haidna simfonijām. To detoksikācijas iedarbība bija spēcīgāka nekā Mocarta skaņdarbiem, varbūt ķirurģisko ragu dēļ, varbūt šoka efektu dēļ, varbūt tāpēc, ka Haidnam piemira spēja radīt interferences, kas lika instrumen­tiem skanēt kā kaut kam nezināmam, Dieva sūtītam, no kādas citas, labākas un mazāk alkoholizētas pasaules nākušam.

Jūrā bija ronis.

Ronis izslējās stāvus, tas bija ūdenslīdējs. Viņš brida laukā, atmuguriski, seklumā novilka peldpleznas un pagriezās, iznāca krastā. Viņš noņēma akvalangu un skābekļa balonus, attaisīja ūdenslīdēja kostīma rāvējslēdzēju, tā bija sieviete. Viņa lūkojās apkārt, viņa bija zaudējusi orientāciju.

Kaspers piecēlās un devās viņai pretī. Ekehartam kaut kur bija rakstīts — lai vai mēs būtu aizrauti septītajās debesīs, tad, ja kāds ceļinieks ir apmaldījies, mums ir jābūt klāt kā naglai.

-    Straume, viņa sacīja, piekrastē tā ir spēcīga. Pavadošā laiva atrodas pie Rungstedas ostas.

-    Tu esi atdreifējusi pāris kilometru uz ziemeļiem, viņš at­teica. Tavs laivā sēdošais līgavainis būs jau noraudājies. Bet ar mašīnu mēs tur būsim pēc mirkļa.

Viņa noskatīja Kasperu. Itin kā gribēdama noteikt viņa mo­lekulāro svaru.

-    Es braukšu ar autobusu, viņa paziņoja.

Viņš pacēla skābekļa balonus un to turētājus, viņa atmeta ar roku domai atdabūt no viņa ekipējumu, viņi devās uz ceļa pusi.

-    Ir svētdiena, viņš sacīja, autobusi kursē ar divu stundu starplaiku, viens tikko aizgāja.

Viņa klusēja, viņš bija pārliecināts, ka viņa padosies. Nav dzi­musi tāda sieviete, kura brauks sešas pieturas pa Strandvejenu gumijas zeķēs, neoprēna kostīmā, ar diviem divdesmitlitru ba­loniem un masku, un snorkelēšanas aparātu.

Autobuss pienāca pēc piecām minūtēm.

-    Man nav naudas biļetei, viņa sacīja.

Viņš iedeva viņai piecsimt kronu banknoti. Un vizītkarti.

-    Šis apdraud mājsaimniecības budžetu, viņš teica. Naudu man vajadzēs atpakaļ. Varbūt tu varētu uzrakstīt savu adresi uz aploksnes?

Durvis aizcirtās, viņš metās skriešus, atpakaļ pie mašīnas.

Autobuss pabija ārpus viņa redzesloka mazāk nekā trīs minū­tes, iekams Kaspers to panāca. Viņš iesēdās aiz preču mašīnas ar treileri. Rungstedas ostā neviens neizkāpa. Viņam sametās bail. Gala pieturā, Klampenborgā, viņš ielēca autobusā, izgāja tam cauri. Viņa bija pagaisusi. Viņš atrada vietu, kur viņa acīmredzot sēdējusi, sēdeklis joprojām bija slapjš, ari grīda. Viņš ar pirkstu uzslaucīja vienu lāsi un sagaršoja sālsūdeni, tas būs pieskāries viņas ādai. Šoferis blenza uz viņu.

Viņš piezvanīja uz Rungstedas ostu, ostas birojs svētdienās bija slēgts. Viņš piezvanīja ostas priekšniekam personiski, tas pa­stāstīja, ka viņi nereģistrē niršanu ārpus ostas baseina.

Naktī Kaspers negulēja. Pirmdien no rīta viņš pārbaudīja Ūdenslīdēju sporta federācijas uzskaiti. Tajā pēdējo divu ne­dēļu laikā nebija reģistrēta neviena niršana ārpus ostas.

Viņš atsauca prātā sievietes tēlu, viņas skaņas. Viņas būtī­bas kodols bija Mi mažors. Aiz tā dziļāks instinktu skanējums, cilvēku instinkti parasti nebija tik niansēti, vēl nebija noformē­jušies skaņkārtās, viņējā bija. Viņš dzirdēja La mažoru, profe­sionālu skanējumu. Viņa nenodarbojās ar ūdenslīdēju sportu. Viņa bija nirusi darba darīšanās. Svētdienā.

Viņš piezvanīja uz Jūrniecības pārvaldi. Klausulē atsaucās profesionāla nāra. Pretimnākoša, bet gluma un vēsa.

-    Mēs reģistrējam visus profesionālās niršanas gadījumus, viņa atbildēja. Bet mēs neizplatām informāciju par tiem. Ci­tiem, kā vien kompetentajām iestādēm.

-    Es grasos būvēt molu, viņš teica. Savam "Gulbim". Pretī manai jūrmalas savrupmājai. Es gribētu nolīgt tieši šo firmu. Es redzēju, kā viņi strādā. Tas bija izcili. Varbūt es varētu dabūt kāda darbinieka vārdu?

-    Tā nebija firma, viņa attrauca. Tie bija kādas iestādes ūdenslīdēji. Un kā tu redzēji viņus strādājam? Dānijā dūņu dēļ nekur nav iespējams redzēt uz priekšu vairāk par trim metriem.

-    Man bija iedvesmas pilna diena, viņš sacīja. Viņa nolika klausuli.

Viņš bija aizgājis līdz ielai un paņēmis savu pastu. Uz vēstules nebija norādīts sūtītājs, vēstulē bija piecsimt kronu banknote. Nekā cita. Viņš bija aizbraucis pie Sonjas.

Sonja bija uzvārījusi viņam tēju, lēnām un pamatīgi, beigās viņa stāvēja līdzās viņa krēslam un apmaisīja, līdz viss medus bija izšķīdis. Viņš ļāvās aprūpei. Zinādams, ka par to būs jāmaksā. Pēc brīža nāks morāle.

-    Tu esi redzējis viņu vienu reizi, Sonja sacīja. Ne vairāk kā piecas minūtes. Vai tu esi pie pilna prāta?

-    Viņas skanējums, viņš bilda.

Viņa noglauda Kaspera matus, kāda viņa būtības daļa ma­nīja miera nojausmu.

-    Tu jau reaģēji arī uz manu skaņu, viņa teica. Toreiz.

Un tev, jopcikarārā, paveicās. Bet nevar taču noliegt, ka ir bi­jušas citas reizes, kad tu esi kļūdījies.

Viņš dzēra, tā bija pirmlapu tēja, uzlieta japāņu tērauda tēj­kannā, kas stāvēja viņai priekšā uz galda virs tējas sveces. Pat ar pienu un medu tā bija pilnīgi cita lieta nekā tas dzēriens, ko viņam izdevās izdabūt no tējas maisiņiem savās mājās.

Sonja pagrozīja aploksni, kurā bija atradusies banknote.

-    Tā ir apzīmogota, viņa sacīja.

Viņš nesaprata, ko viņa ar to domā. Viņa pasniedza viņam noklausīšanās agregātu.

-    Frankēšanas aparāti, viņa teica. Atstāj identifikācijas numuru.

Viņa piezvanīja uz Dānijas Pastu. Viņu pāradresēja uz Fran­kēšanas aparātu nodaļu Fredericijā.

-    Es zvanu no advokātu biroja "Kronē un Kronē", viņa sacīja. Mēs esam saņēmuši no jums savu markotāju. Mēs do­mājam, ka mums ir atsūtīts svešs. Vai drīkstu nosaukt numuru?

Viņa nosauca numuru.

-    Tā ir kļūda, atsaucās sievietes balss otrā galā. Tam va­jadzētu būt vienam no četriem, kas pieder Valsts zemes dienes­tam. Kā tu sacīji — nu kurienes tu zvani?

-    Es pateicu nepareizi, Sonja atbildēja. Es zvanu no Ze­mes dienesta.

Viņa nolika klausuli.

Viņa bija pavadījusi Kasperu lejā pa kāpnēm. Uz ietves paņēma viņu pie rokas. Viņa bija saglabājusi dejotājas iznesīgumu. Viņa ieveda Kasperu ziedu veikalā pretī ugunsdzēsības depo, izvēlē­jās kātus ar vēl neizplaukušām peonijām, lieliem, apaļiem, pil­nīgiem ziediem.

Viņa aiznesa puķes līdz pašai mašīnai, saudzīgi nolika viņam līdzās uz blakus sēdekļa. Viņas pirksti noglāstīja viņa skaustu.

-    Tu esi ilgi sabijis viens, viņa sacīja.

Viņš neatbildēja. Nebija nekā, ko teikt.

-    F.s nepazīstu Valsts zemes dienestu, viņa turpināja. Bet esmu pārliecināta, ka peonijas būs labs sākums. Varbūt tev ne­vajadzētu uzreiz stāstīt, no kurienes tev tās gadījušās.

Valsts zemes dienests atradās Rentemestervejā, pirmajā stāvā pār­deva kartes, aiz letes stāvēja pusmūža sieviete, ja viņa būtu bijusi suns, turpat atrastos plāksne ar uzrakstu "Ieeja uz paša atbildību".

Viņš nolika ziedus sievietei priekšā. Puķu pušķis bija liels kā tuba.

-    Viņai ir dzimšanas diena, Kaspers čukstēja. Es tik ļoti gribētu viņu pārsteigt.

Sieviete izkusa, viņš bija iekšā. Tieši šādā veidā var izmērīt garīgo progresu. Sliekšņu sargi kļūst arvien pielaidīgāki.

Ēkā bija četri stāvi, katrā stāvā desmit līdz divdesmit kabi­netu plus laboratorijas, viņš ielūkojās tajos visos. Augšējā stāvā atradās ēdnīca ar jumta terasi, uz jumta sēdēja lielas kaijas, gai­dīdamas iespēju nokopt galdus. No terases pavērās skats uz jūru, viņā pusē uz Zviedriju.

Viņa viena pati sēdēja pie galda. Viņš nolika puķes viņai priekšā, apsēdās. Kādu brīdi abi sēdēja klusēdami.

-    Pirmā tikšanās, viņš ierunājās, ir riskanta. Ko mēs dzir­dam? Vai mēs dzirdam jebko citu kā vien to, ko gribam dzirdēt? No otras puses, nav nekādas kopīgas vēstures. Nav saceltas blokādes. Un tomēr. Katrā ziņā te ir kāda puķe. Varbūt tu varētu mājās ielikt tās vāzē. Nesāpinot viņu, kurš sēdēja pavadošajā laivā.

Viņa lūkojās pāri jumtiem. Pāri dzelzceļa uzbērumam, Haraldsgādei, pāri jūrai.

-    Es biju kopā ar kolēģi, viņa atteica. Sievieti.

Viņš piecēlās. Ja nu Bahs kaut ko bija pratis, tā bija aiziešana kulminācijas brīdī.

-    Tu vari vēl mazliet palikt sēžam, viņa sacīja. Es esmu tikko aizgājusi pusdienās.

6

Kāds kaut ko sacīja, atmiņas izplēnēja, tad to vairs nebija. Franča Fībera acis bija pielipušas pie viņa lūpām, Kaspers nebija pār­liecināts, ko viņš teicis un ko atminējies.

-    Viņi ir miruši, Francs Fībers sacīja. Mēs viņus neatra­dīsim.

-    Kas ir otrs bērns?

-    Bastians. Viņi ar Klāru Mariju pazuda vienlaicīgi. No sko­las pagalma. Dienas vidū. Iekāpa kādā mašīnā.

-    Kur šajā visā ir policija?

-    Policisti ir iesaistīti bariem. Mūs visus nopratināja. Lingbijas policijas iecirknī. Un pilsētas centrā.

-    Kur centrā?

-     Blegdamsvejā. Aresta namā.

Kasperam deniņos sakāpa asinis. Viņš bija spiests zvanīt tēvam. Tas nav lāgā. Nodzīvojis līdz četrdesmit diviem gadiem. Un pē­dējā izeja joprojām ir zvanīt tēvam.

Maksimiliāns pacēla klausuli nekavējoties. Viņa balss bija tik­pat kā izgaisusi.

-    Ja ir nolaupīti divi bērni, Kaspers sacīja, un nopratinā­šana notiek Blegdamsvejas aresta namā, kas tur ir par lietu?

-    Vai nopratinātais ir potenciāls apsūdzētais?

Kaspers paskatījās uz Franču Fīberu.

-    Nē, viņš atbildēja.

-    Tad ir aktivizēts VISAR. Starptautisks smagās noziedzības profilēšanas reģistrs. Kuru pārvalda Valsts policija. Piesaistot neatkarīgus kriminologus, uzvedības psihologus un tiesu medi­cīnas psihiatrus. Viņiem ir liela komisija. Viviāna darbojas tajā. Viņa sēž man blakus. Pēta manu nāves procesu. Es atzvanīšu pēc minūtes.

Viņš nolika klausuli.

Uz instrumentu paneļa papīra saspraude saturēja kopā rēķinus un adrešu lapiņas, Kaspers tās pāršķirstīja, bez rezultātiem. Cita saspraude saturēja kopā plānāku žūksni, tās bija pavadzīmes. Leisemērs pats importēja vīnu un delikateses, dažas pavadzī­mes bija sarakstītas nedēļu uz priekšu. Meklēto Kaspers atrada kaudzītes apakšā. Tas bija itāļu stila lenča pasūtinājums no Konon, uz nākamo trešdienu. Pasūtinājumam bija pievienots uz paštaisīta papīra iespiests buklets. No tiem, kādus izsniegtu konkordes vai viesnīcas Ritz viesiem, ar sirsnīgiem sveicieniem, evakuācijas ceļu plānu un iedrošinājumu četrās valodās, ka tas sniegts tikai tādēļ, lai ievērotu likuma prasības, jo mēs nekad ne­mirsim, katrā gadījumā ne šajā vietā un ne par šādu biļetes cenu.

Bukletā bija redzams Konon ēku šķērsgriezums un plāns. Kas­pers uzlika brilles, viss bija atzīmēts — kāpnes, avārijas izejas, bibliotēka un arhīvs, sanāksmju telpas, vadības kabineti, divas ēdnīcas, četras tualetes katrā stāvā, tehniskās ēkas, pašiem sava laivu stacija un mols. Ar sarkanu flomāsteru kāds turklāt bija atzīmējis, pa kuru ceļu piegādājams lenčs itāļu stilā.

Iezvanījās telefons.

-    Tu zini par bērniem, Viviāna sacīja. Tas nav bijis publiskots. Iespējams, lai viņus pasargātu. Iespējams, lai piesegtu izmeklēšanu. Viens no bērniem, meitene, droši viņa bija tā, kas zīmēja karti?

Viņa mirkli klusēja.

-     Mani uzaicināja, viņa turpināja. Bet es atteicos. Pa­rasti mums sniedz visu informāciju, kas ir policijas rīcībā, bet šoreiz bija jāiztiek ar pašu nepieciešamāko. Pārāk maz informā­cijas. Es atteicos. Bet viena mana draudzene bija tur klāt. Bērnu kardioloģe. Viens no bērniem bija operēts. Es piezvanīju viņai. Policija mēģina šos abus bērnus saistīt ar četriem līdz sešiem ci­tiem. Kuri ir pazuduši citur pasaulē. Zēni un meitenes. Septiņus līdz četrpadsmit gadus veci. Divi no budistu klostera skolas Nepālā. Viens Taizemē. Senegāliešu meitene no katoļu meiteņu skolas Francijā. Informācija par to, kas šiem bērniem kopīgs, netiek izpausta vai tās nav. Tagad sekos nepatīkamais. Viena mei­tene ir atrasta. Viņa bijusi žņaugta. Nekādu seksuālas vardarbī­bas pēdu. Bet spīdzināta. Viņas labās rokas pirkstiem nogrieztas gala falangas. Dzīvai esot.

Viņi abi brīdi klusēja. Maksimiliāns paņēma klausuli.

-    Tu tam neticēsi. Bet man joprojām ir pa kādam draugam. Es palūdzu, lai viņi apskatās par Kainu. Man ir papīrs par viņu. Vienā vecumā ar tevi. Par bērnību nekas nav zināms. Pirmo reizi parādās Jūras spēkos. Tirdzniecības flote, jūrskola, stūrmaņa palīgs, jūras akadēmija un kuģa kapteinis. Pēc tam tirdzniecī­bas kuģošanas sertifikāts, tad militārā kuģa kapteiņa diploms. Pēc tam IMO, International Maritime Organisation. Paralēli ekonomikas studijas. Visu laiku jaunākais Jūras administrācijā reģistrētais flagmaņkuģa kapteinis. Pamet dienestu. Turēts aiz­domās par kontrabandu. Viņš varēja izmantot to, ka pazina starptautisko ziņojumu un radaru sistēmu. Kopš 1995. gada atrodas meklēšanā par nelikumīgu rēdera darbību, apejot starp­tautiskos drošības reglamentus. Pēc tam, visticamāk, pievērsies ekonomiskajai noziedzībai. Nav redzēts, identificēts un foto­grafēts kopš 1995. gada. Domājams, dzīvo Anglijā. Domājams, no platformas Dānijā veic nelegālu tirdzniecību ar uzņēmumiem.

-    Kāds varētu būt platformas nosaukums?

-    Konon.

Kaspers aizvēra acis.

-    Okultisms, viņš bilda. Ja tāds jebkad ir eksistējis. Cirkā. Kurš to zinātu?

-    Tīras mantas nav.

Kaspers neko neatbildēja.

-    Vai esi pārbaudījis Rēvijas un izklaides muzeja arhīvu Frederiksbergā? Bārlija kolekciju? Būmhofa cirka aģentūru?

-    Tā sieviete, Kaspers sacīja. Par kuru jūs ar mammu runājāt. Kaut kādā sakarā ar putniem.

Maksimiliāns klusēja. Kaut kur klusumā bija bailes.

-    Feodora, viņš atbildēja. Jensena. Visizcilākais numurs ar putniem pasaulē. Vislielākā cirka kolekcija pasaulē. Visietil­pīgākā atmiņa pasaulē. Bet, pirmkārt, viņa ar tevi nerunās. Un, otrkārt, tas ir strupceļš.

Kaspers neko neatbildēja.

-    Cirka mākslinieku savienības aprūpētie dzīvokļi Kristianshavnā.

-    Kristianshavna ir evakuēta.

-    Uz brīvprātīgiem pamatiem. Viņa vairs nespēj izkustēt no vietas. Viņa ir tur. Ja vēl ir dzīva.

Pie klausules atgriezās sieviete.

-    Lone Borfelta, Kaspers ierunājās. Kur viņa strādāja, uz kādiem principiem?

-    Tas bija tik sen. Cik man palicis prātā, tā bija sadarbība. Starp Pānuma institūtu un Apziņas pētniecības institūtu.

Kaspers dzirdēja, kā pa Stokelobetu ostai tuvojas motorlaiva. Viņš dzirdēja atspulgus no tūkstošiem televizoru, kas viņam apkārt. Ja ap cilvēku visas plaknes ir cietas un nejūtīgas, un skaņu stipri atstarojošas, skaņas stiprums praktiski nav atkarīgs no attāluma. Tad nepielūdzamā pasaule mācas mums virsū neapslāpēta.

-    Es esmu sēdējusi VISAK komisijā, sieviete teica. Var­būt reižu divdesmit. Es pazīstu kriminālizmeklētājus. Gan no Drošības policijas, gan A nodaļas. Prātīgi cilvēki. Bet ne šoreiz.

Viņi ir nobijušies. Lieli, dūšīgi policisti. Tāpēc — lai ko arī tu iesāktu, sargi sevi!

Viņa nolika klausuli. Viņš palika sēžam un raugāmies uz dū­cošo klausuli. Tad viņš izvilka loterijas biļeti. Pagrieza otrādi. Otrā pusē bija pierakstīta Lones Borfeltas privātā adrese.

Viņi pabrauca garām Šarlotenlundas fortam, aiz peldētavas no­griezās uz iekšzemes pusi, apmeta līkumu Dīrehavenas parku un nonāca pie kraujas otrpus Rodvadai.

Mājas kļuva retākas, tad tās izbeidzās. Labajā pusē uz Ēresunda pusi stiepās ieleja, kreisajā pakalni, stāvi kā klintis. Kaspers bija nolaidis logu, viņš deva zīmi, viņi apstājās un izkāpa laukā.

Redzams bija vienīgi augsts stiepļu režģis. Aiz tā piecdesmit metru mauriņa līdz kraujai, nekādas mājas. Zālienā lieli krūmi. Viens no krūmiem pārsedza dubultu mašīnu nojumi, tajā stā­vēja mazais mersedess. Blakus melnam džipam, tik lielam kā traktoram. Vēl joprojām darbojās motora dzesēšanas ventilators, varbūt Kaspers bija dzirdējis tieši to.

Viņi atgāza galvu. Ix>gs atradās pašā kraujā, piecpadsmit metru augstumā. Tam bija elipses forma, starp fokusiem metri sep­tiņi. Māja acīmredzot bija ierakta nogāzē. Stikls vāri blāzmoja, zilgani. Kā liela acs.

Viņi atrada stiepļu režģī vārtus, augstus, šaurus. Vārtu stabā bija iegremdēta poga un tik tikko saskatāms skaļruņa perforējums. Kaspers atzvila pret pogu.

Darba "Vai nu, vai arī" sākumā Kirkegors raksta, ka no vi­sām maņām viņam vismīļākā esot dzirde. Kaut ko tādu viņš varēja atļauties rakstīt tāpēc, ka 19. gadsimta vidū vēl nebija iz­gudrotas sarunu ierīces. Viņam šovakar būtu vajadzējis atrasties te. Skaļrunis gārguļoja kā pildīts tītars.

Tas esmu es, Kaspers pieteicās. Situācija ir pasliktinājusies. Kopš mūsu tikšanās. Bērni ir divi. Joprojām nav atrasti. Kaut kur ir arī slepkavība.

-    Es negribu runāt ar tevi, viņa sacīja.

Francs Fībers bija atvēris savu darbarīku kasti. Atradis uz staba vāciņu, viņš atvēra to.

-    Slēgta shēma, viņš klusi noteica. Ja es pārkniebšu, ieslēg­sies signalizācija. Turpini runāties. Man ir jāatrod vadības kaste.

-   Jau kopš bērnības, Kaspers sacīja skaļrunī, kopš dzim­šanas es zināju, ka esmu nonācis nepareizā vietā. Pareizā ģi­menē, bet uz aplamas planētas. Tāpēc es sāku meklēt. Ceļu, lai tiktu laukā. Ceļu uz mājām. Durvis. Esmu tam veltījis visu mūžu. Es neesmu to atradis. Toties meitene. Viņa varbūt stāv durvīs.

Durvju telefons klusēja. Bet viņš zināja, ka viņa klausās. Francs Fībers bija uz rokām uzvilcies augšā, viņš pārvēlās pāri žogam un nokrita otrā pusē. Zēniņš piezemējās uz rokām un kāju stum­beņiem, mīksti kā kaķis. Viņš rāpās pa zemi, kā sprīžmeša kā­purs. Pielieca malā kumelīti. Aiz krūma atradās metāla kaste. Viņš piemiedza Kasperam ar aci.

-    Es izmērīšu pilno pretestību, viņš čukstēja. Ja pievienos nepareizu pretestību, sāks skanēt zvans. Ļauj, lai zelta mēlīte lokās!

-    Man nav bērnu, Kaspers runāja. Nekad neesmu pieda­lījies dzemdībās. Bet es iedomājos, ka dzemdībās šīm durvīm būtu jābūt vaļā. Gluži tāpat kā, cilvēkam mirstot. Vienu mirkli durvis stāv vaļā. Un ir dzirdams tas, kas ir otrā pusē. Tāpēc arī tu strādā ar dzemdībām.

-    Ej mājās, durvju telefons teica.

Francs Fībers pieslējās režģu vārtu iekšpusē. Viņa rokas iz­līda caur režģiem. Uzspieda uz tablo kodu. Vārti atvērās.

-    Kaut kas tevī ir tāds pats kā manī, Kaspers sacīja mikro­fonam. Tu meklē. Tu esi tikusi līdz durvīm.

-    Es gribēju būt bagāta, durvju telefons atsaucās.

-    Skaidra lieta, viņš teica. To mēs visi gribam. Arī Bahs.

Francs Fībers steberēja pār mauriņu. Ieeja liftā bija redzama

kraujas pakājē, kā nerūsējoša tērauda taisnstūris.

-    Ļoti bagāta, telefons sacīja.

-    Tas ir vispārcilvēciski, Kaspers atbildēja. Paskaties uz Verdi, klasiskās mūzikas Knapu Makdaku!

-     Ir par vēlu, durvju telefons teica.

-    Nekad nav par vēlu. Un es zinu, ko runāju. Man viss ir bijis par vēlu. Pat vairāk reižu.

Francs Fībers, stāvēdams liftā, parādīja viņam izstieptu vi­dējo pirkstu.

-    Mums ir apsardzes firmas abonements, sieviete sacīja. Es tūdaļ zvanu viņiem.

Savienojums tika pārtraukts.

I.ifts bija cilindrisks, tas šāvās augšā kā Jaungada raķete.

-    Es varētu dabūt SKAl; OR licenci, Francs Fībers bilda. Viņi licencē signalizācijas ierīču elektriķus. Jaguāriem es pats taisu visu elektrību. Lai uzturētu sevi formā.

Durvis atvērās, viņi stāvēja starp kažokiem un vīriešu mē­teļiem. Šī bija pirmā reize, kad Kaspers pieredzēja, ka lifts uz­ved tieši priekšnamā, telpas vidū, kā tāda sargbūdiņa.

Viņš atvēra divviru durvis, un viņi atradās dzīvojamā istabā.

Telpai bija elipses forma, tāpat kā logam, dubults izliekums, kā kuģa korpusam. Grīdas dēļi bija pusmetru plati. Mēbeles, ko Kaspers paguva identificēt, bija Eames.

Lone Borfelta sēdēja dīvānā. Istabas vidū stāvēja džipa īpaš­nieks, viņš bija līdzīgs savai mašīnai, spoži melni mati, piedziņa visiem četriem riteņiem, un ne mazākā pieļāvuma, ka kaut kas varētu stāties ceļā. Gan viņš, gan sieviete bija šokā.

Atkratījies no šoka, vīrietis panācās viņiem pretī.

-    Mēs esam jutīgi, viņš sacīja. Mēs gaidām bērnu.

-    Vai esi pārliecināts, ka tieši tu esi bērna tēvs? Kaspers ievaicājās.

Šoks atgriezās. Bet tikai uz mirkli. Vīrietis sagrāba Kasperu aiz krekla.

Daudziem cilvēkiem ir izveidojies kļūmīgs priekšstats par klauniem. Viņiem šķiet — tāpēc, ka klaunam piemīt bērna mī­līgums, viņam arī ķermeņa uzbūve ir kā bērnam.

Kaspers iesita vīrietim ar elkoņa apakšpusi, no lejas uz augšu. Sitiens ķēra viņu nesagatavotu, tas izspiedās cauri vēderdobuma muskulatūrai un piekļuva plaušu apakšējām smailēm. Vīrietis noslīga uz ceļiem.

Kaspers pievilka viņam no mugurpuses klāt vienu no Eames taburetēm. Virtuvē sameklēja mazgājamo bļodu, ielēja glāzē ūdeni no krāna. Izgrieza trauku lupatu. Francs Fībers bija at­stutējies pret sienu.

Kaspers nolika mazgājamo bļodu priekšā vīrietim. Viņš pa­sniedza Francam Fīberam ūdens glāzi un trauku lupatu. Apsē­dās pretī sievietei. Kopš abu pēdējās tikšanās ap acīm viņa bija uzklājusi ēnas.

Apskatot rūpīgāk, tās nebija acu ēnas. Tās bija divdesmit čet­ras vai drīzāk četrdesmit astoņas stundas bez miega.

-    Kas tur īsti ar priekšlaicīgi dzimušajiem? viņš vaicāja.

-    Tas, ka daži izdzīvo, viņa atbildēja.

Kaspers pārbīdīja savu krēslu. Lai viņa neredzētu uz tabu­retes sēdošo vīrieti. Tas ietilpa manēžas rutīnā. No skaniskā vie­dokļa laulātie uzvedas kā sumbri — pagriezuši pakaļu viens pret otru, viņi veido kopīgu fronti pret ļauno apkārtējo pasauli. Ja gaismā ieved skatītājus un grib, lai tie izdara visu, kas viņu spē­kos, mīlas partneri ir jānošķir.

-    Tas vienmēr ir fascinējis ārstus un vecmātes, viņa turpi­nāja. Agrāk, kad ar jaundzimušajiem tā neauklējās, regulāri gadījās, ka priekšlaicīgi dzimuši bērni, kas bija atzīti par miru­šiem un atņemti mātei, uzmodās dzīvei un brēca. Viņi gribēja dzīvot. Gribēja, lai viņus mīl.

-    Un tu meklēji. Kādu, kurš varētu zināt, no kurienes šie bērni nāk. Kāpēc daži ierodas pasaulē ar tik lielu dzīvotgribu.

Viņa pamāja ar galvu.

-    Un tad tu nonāci saskarē ar Fondu. Ar Zilo dāmu.

-    Viņi ierosināja, lai es pasekoju divpadsmit bērniem. To­laik viņi bija vecumā no sešiem mēnešiem līdz četriem gadiem. Dažādu tautību. Bet sapulcēti Fondā reizi gadā. Man bija jāiz­zina viņu dzimšanas apstākļi. Visas dzemdnieciskās nianses. Arī tādi apstākļi, kurus citkārt nekad nereģistrē. Tēva un mātes savstarpējās attiecības. Cilvēki, kas bijuši klāt dzemdībās. Pat laika apstākļi. Un tad man bija jāseko līdzi viņu vispārējam ve­selības stāvoklim.

Bēdas sabiezēja ap sievieti, mātei, kurai tuvojas dzemdības, nevajadzētu tā izklausīties, tas robežojās ar padošanos.

-    Tu pārdevi šo informāciju, Kainam, Kaspers sacīja. Viņš tevi finansēja. Viņš droši vien finansēja klīniku.

Viņa noliecās uz priekšu, cik vien tālu to ļāva vēders, un ap­slēpa seju. Uz grīdas guļošais vīrietis noliecās pār ķeblīti un izvēmās bļodā.

Kaspers piecēlās un piegāja pie loga. Skats pavērās nepārspē­jams. Nedānisks. Kā kalnos. Lejā pletās visa jūrmala, no Vedbekas līdz Amagerai.

Uz palodzes stāvēja tālskatis, astronomiskais tālskatis, ļoti jaudīgs, viņš pielika aci pie okulāra, redzeslauks nervozi vib­rēja. Fokusā atradās noslīpēts zils smaragds, melnā ietvarā. Tas bija izgaismots peldbaseins, tai vajadzēja būt Torbekas sanato­rijai, privātas slimnīcas un kūrorta kombinācijai, uzbūvētai, kamēr viņš atradās ārzemēs. Viņš bija par to dzirdējis, bet ne­kad ne redzējis.

Viņš pagrieza tālskati. Uzķēra Konon torni. Abos augšējos stāvos dega gaisma.

Viņš izvilka karti, kas bija piesprausta pie pavadzīmes. Gaisma dega vadības stāvos.

-    Tev bija paredzēts apskatīt bērnus, Kaspers sacīja. Nu­pat, pēdējās dienās. Tu biji viņiem vajadzīga tādā nolūkā. Vi­ņiem bija vajadzīgs ārsts.

-    Divi, sieviete atteica. Es un profesors Franks.

-    No Apziņas pētniecības institūta?

Viņa palocīja galvu.

Kaspers pavērās uz Franču Fīberu.

-    Estervoldgāde. Blakus Botāniskajam dārzam. Tajā ēkās, kur senāk bija Kopenhāgenas Observatorija.

Kaspers pagrieza tālskati. Atrada Rosenborgas pili. Kopen­hāgenas Observatorija bija pilsētas augstākais punkts, tieši blakus pilij. Viņš atrada observatorijas torni. Uzstādīja asumu. Tornim apkārt un ārpusē bija sabūvēti biroji, no stikla, kā sil­tumnīcas.

-    Kur tu viņus apskatīji?

-    Es visu zaudēšu, sieviete izdvesa.

Viņas seja bija bāla, teju vai fluorescējoša.

-    Mēs tikpat visi visu zaudēsim, Kaspers attrauca. Mums ir viena iespēja. Mēs varam mēģināt zaudēt puslīdz piedienīgā veidā.

Viņš priecājās, ka istabā ir gan Francs Fībers, gan ceļos no­meties bērna tēvs. Tas radīja sajūtu, ka publika ir cik necik lie­lāka. Lai bārstītu šīs zelta replikas.

-    Paskaties uz mani! viņš sacīja. Man nav ne graša pie dvēseles. Viss ir zaudēts. Ne sievas. Ne bērnu. Karjerai beigas. Izraidīts. Policijas meklēšanā divpadsmit valstīs. Bet es esmu sa­kārtošanās procesā. Vai tu redzi to manī? Ka kaut kur dziļi iek­šienē aust tīrība?

-    Manuprāt, tu izskaties pēc plukatas, viņa izmeta.

Viņš izslējās.

-    Viņi atveda bērnus šurp, viņa teica, bērnu stāvoklis bija labs. Viņi paliks dzīvi. Viņus kaut kam izmantos. Tam ir kaut kāds sakars ar zemestrīcēm. Es nezinu, kāds.

Viņš noregulēja tālskati. Uz ēkas jumta stāvēja divi laivu celtņi. Uz riteņiem. Aiz tiem motora kaste.

-    Kas tas Konon ir par iestādi?

-    Formāli — finanšu iestāde. Bet viņi tirgojas tikai un vie­nīgi ar iespēju līgumiem.

-    Kur ir Kains?

Viņa papurināja galvu.

-    Kas tur ir ar slepkavību?

-    Policija uzskata, ka ir virkne savstarpēji saistītu nolaupī­šanu. Viens bērns ir atrasts. Meitene. Spīdzināta un nožņaugta.

Viņš devās prom, viņa gāja viņam pakaļ.

-    Es vērsīšu visu par labu, viņa sacīja. Es varēšu skatīties savam bērnam acīs.

-    Pagaidi, līdz piedzims! Mēs, kas ejam grēku izpirkšanas gā­jienā, speram pa vienam solim vien.

Kaspers palīdzēja ceļos noslīgušajam vīrietim piecelties un tikt līdz dīvānam. Uz dīvāna galdiņa gulēja neliela kaudzīte ma­šīnrakstā aprakstītu A4 lapu.

-    Kas bija kopīgs, viņš iejautājās, tām dzemdībām?

-Tās bija harmoniskas. Mierīgākas nekā caurmērā. īsas.

Pāris bija vientuļās mātes. Lielākajai daļai bija vīrs. Un tad vēl kāda laika apstākļu īpatnība.

Viņa stāvēja viņam cieši līdzās.

-    Varavīksnes, viņa sacīja. Visos gadījumos dzemdību pieņēmējas bija redzējušas varavīksnes. Aiz loga. Es runājos ar viņām neatkarīgi citai no citas. Varavīksnes bija arī naktī. Ek­sistē nakts varavīkšņu paveidi. Apdārzs apkārt mēnesim. Baltas varavīksnes naksnīgajās debesīs, mēnessgaismai atstarojoties mākoņu formācijās.

Viņš atvēra lifta durvis.

-   Jācer, ka galā bija zelts, viņš noteica. Varavīksnēm galā.

Viņa nosprostoja durvis.

-    Abi bērni, viņa sacīja, zēns un meitene, viņi nav pa­rasti bērni.

Viņš nezināja, ko lai saka.

-    Viņi bija mierīgi, sieviete stāstīja. Ne priecīgi. Bet pārāk mierīgi. Es nemāku to izskaidrot. Bet tas nebija dabiski. Viņiem būtu bijis jābūt nomāktiem.

Viņš noņēma viņas roku no lifta durvīm, maigi.

-    Kains, viņa turpināja. Viņam pieder sanatorija. Tur viņš arī ir. Viņš zvanīja no turienes. Pirms piecām minūtēm.

-    Kā tu zini, ka zvans pienāca no turienes?

-    Pēc lielo džakuzi skaņas. Es to dzirdēju.

Viņš uztvēra kādu skaņu viņas sistēmā. Dziļu, senu. Kā ne­rimtīgu ilgu radītu.

-    Tu piedzimi pirms laika, viņš sacīja.

-    Sestajā mēnesī. Atzīta par mirušu. Nolikta mazgātavā. Kur, kā man stāstīja, es esot klauvējusi pie vāka, kas pārlikts pār paplāti. Kad es sāku strādāt kā vecmāte, viens no pensijā ejo­šajiem dzemdību ārstiem vēl atcerējās gadījumu ar mani. Viņš mani saukāja par Mazgātuves Loni.

Kaspers nespēja apturēt savu roku. Ta atrāvās, uzlaidās augšā, noglauda viņai vaigu. Lieliski apzinādamās, ka jābūt ļoti attu­rīgam, glāstot grūtnieces viņu vīru priekšā.

-    Francs un es, viņš teica, mēs esam pilnīgā sajūsmā par tiem, kuri grib izdzīvot.

-    Es neesmu no bailīgajām, sieviete sacīja. Bet man ir bail no viņa. No Kaina.

Kaspers norādīja, Francs Fībers iegrieza mašīnu ceļmalas stāv­vietā, Kaspers norādīja uz plakano metāla blašķi.

-    Vai tur varētu būs aizķēries drusku dedzināmā šķidruma, viņš ierunājās, mums, diviem vecpuišiem, pēc tikšanās ar jauno pāri laimīgās gaidībās?

Francs Fībers ielēja, svaigu vīnogu smarža piepildīja mašīnu.

-    Kāda ir skaņa, cilvēkā iekšā, kad viņš ir nogalinājis bērnu?

Kaspers būtu līdis garu līkumu, lai apietu šo jautājumu. Bet

zēniņa acis tumsā zalgoja dzeltenas un caururbjošas.

-    Divreiz, viņš atbildēja, es esmu sēdējis kopā ar cilvēku, kas nogalinājis bērnu, abi bija cirka artisti, viens bija nobrau­cis meiteni, nejaušības pēc, otrs bija pēris savu dēlu līdz nāvei. Viņiem abiem apkārt bija klusums.

Viņš samanīja bezspēcību. Lielo šausmu un lielo brīnumu priekšā mēs esam bezspēcīgi. "Mesa si minorā" un lielie kari, tur neviens atsevišķs cilvēks neko nevar iesākt.

Bet viņš dzirdēja, ka zēniņa bezspēcība ir lielāka par viņējo. Un vai šajā noklīdušajā pasaulē vienacim nav pienākums mē­ģināt palīdzēt aklajam?

-    Ir divu veidu klusums, Kaspers sacīja, vai vismaz man tā izklausās. Ir augstais klusums, lūgšanas klusums. Klusums, kad esi pietuvojies Dievišķajam. Tas klusums, kas ir visu skaņu koncentrētā, nedzimusi klātbūtne. Un tad ir otrs klusums. Bez­cerīgi tāls no Dieva. Un no citiem cilvēkiem. Prombūtnes klu­sums. Vientulības klusums.

Viņš manīja zēniņa atvērtību. Bija kontakts. Interference. Viņi bija |oti tuvu viens otram.

-    Es tos pazīstu, Francs Fībers atteica. Divus veidus. Es pazīstu tos abus.

-    Tie divi cilvēki, kuriem es sēdēju pretī, bija neskanīgi. Kaut kas bija novērsies no viņiem.

Kaspers satvēra zēniņa augšdelmu. Ja grib, lai signāls iziet cauri tīrs, vislabāk to panākt, izmantojot fizisko kontaktu.

-    Tomēr iekšienē, aiz viņu klusuma, aiz izolācijas, viņi ska­nēja tāpat kā jebkurš cits cilvēks. Kā tu un es. Tāpēc, ja tu un es, ja mēs nonāktu šādā situācijā, ja pasaule novērstos no mums. Vai ja mēs paši novērstos no pasaules. Tad tie varētu būt bijuši mēs. Tie varam būt mēs. Tā es domāju, sēdēdams viņiem pretī. Ka tas varētu būt bijis es.

Vienu mirkli kaut kas bija pavēries. Vienu mirkli Kaspers apzinājās, ka viņi abi lūkojas tajā telpā, no kuras plūst vismel­nākais dēmoniskais spēks un no kuras mēs ar starplaikiem saņemam pamatīgu devu no lielā klizmas balona. Vienu mirkli zēniņš to izturēja, tad viņam sametās par daudz.

-    Vai mēs nevaram piezvanīt policijai?

-    Pēc brīža, Kaspers atteica. Kad būsim izsekojuši savai vadzvaigznei.

Viņš iedzēra no apsudrabotā vāciņa. Var jau būt, ka alkohols neiedarbojas tik dziļi kā sirds lūgšana. Bet tas visādā ziņā iedar­bojas tikpat ātri.

Pār krūmiem pārskrēja lukturu gaisma, viņiem garām aizbrāzās melnais džips ar simt četrdesmit kilometriem stundā. Francs Fībers blenza uz Kasperu. Tikai tagad viņš saklausīja, ka zēniņš tūlīt sasniegs savu robežu.

-    Viņa meloja, Kaspers teica. Kad sacīja, ka bērnus ve­duši pie viņas. Tagad viņa nesas turp, lai vērstu visu par labu. Viņas svara kategorijas sievietes, kad reiz ir iekarsušas, domā, ka ir nemirstīgas.

7

Abpus sanatorijas piebrauktuvei bija pa četrstūrainai granīta kolonnai un kuplam krūmājam. Kaspers deva zīmi, automa­šīna apstājās piecdesmit metru no kolonnām.

Ēkas bija izkārtotas uz sešām terasēm, kas veidoja kritumu uz Torbekas veco savrupmāju pusi. 1as bija no granīta, tik tumša, ka naktī tas izskatījās melns. Bet tās bija izgaismotas no apakšas, un no akmens bļodām laukā gāzās tropiska vīteņaugu un puķu pārpilnība, kas atgādināja Babilonas gaisa dārzus, brīnumu Dā­nijā, aprīlī, kad aizkulisēs vēl smaida pēdējās nakts salnas.

-    7a domāta klientiem, Kaspers sacīja, tā puķu bagātība. Lai pavēstītu viņiem, ka modernās tehnoloģijas ir likvidējušas jebkādu dabisku sīkmanību un ka nav nekāda iemesla kļūt ve­ciem, ja reizi trīs mēnešos var iešaut pamatīgu devu botulīna maisiņos zem acīm.

-    Šī nav bībeliska vieta, Francs Fībers noteica.

No vadža aiz vadītāja sēdekļa Kaspers noņēma divas pa­vāra jakas divrindu pogām, vienu viņš pasniedza zēniņam.

-    Nekļūsim nu pārāk svēti! viņš sacīja. Vai varam būt pār­liecināti, ka Dievmāte būai atteikusies no sejas plastikas un zobu izlīdzināšanas? Ja viņai ko tādu piedāvātu.

Zēniņš uzvilka mugurā pavāra virsvalku. Viņa rokas bija sākušas trīcēt.

Kaspers uzlika roku viņam uz pleca. Pagrieza zēniņu pret sevi.

-    Domā par bērniem! Iztēlojies viņus savā acu priekšā! Vi­ņiem nav līdzās vecāku. Viņi ir prom no mājām. Viņiem apkārt notiek kaut kas nesaprotams. Viņi ir bezpalīdzīgi. Vai tu to dzirdi? Kad es pēdējo reizi redzēju meiteni, viņa bija sista. Pat šie bērni ir praktiski bezpalīdzīgi. Un viņi ir atkarīgi no tevis un manis. Vai tu to jūti?

Zēniņš norija kamolu.

-    Un viņiem apkārt. Tūkstošiem bērnu. Tādā pašā bezpalī­dzībā. Vai (aunākā. Un mūsos pašos. Tevī un manī. Sēž iekšā pa mazam puišelim. Vai tu viņus dzirdi? Vai jūti līdzcietību? Tā ir degviela. Vienīgā, kas spēj noturēt kustībā. Veselas simfoni­jas garumā.

Francs Fībers nenolaida no viņa acu. Šim brīdim piemita cil­denums. Kā Kempfam opusa Nr. 109 lēnajā daļā. Šādā situā­cijā svarīgi ir nekļūt jūtelīgam. Bet rīkoties un tīties prom. Kā Bēthovenam. Mēģināt sentimentalitātei piešķirt diženumu.

Kaspers deva zīmi. Kravas autobusiņš sāka ripot. Kaspers nolaida logu.

No krūmiem iznāca vīrietis, tumšā formastērpā, tādā pašā krāsā kā terašu granīts. Kaspers pamāja uz mašīnas aizmuguri.

-    Uz aizmugurējā sēdekļa stāv karsti kūpošs cepetis. Teļa mugura Firsta Meterniha gaumē. Kad to pasniegs Kainam, tai jābūt sešdesmit grādu karstai. Aizkavē mani trīs minūtes. Un tu būsi izlidojis sniegā.

Tropu krūmājs aprija vīrieti.

Viņi izgāja cauri reģistrācijas telpai ar izliektām sienām kā Pleijela koncertzālē, cauri uzgaidāmajai telpai ar skanējumu kā Manciusa zālē. Garām palātām, kur būtu pagalam cieši jāieklausās, lai atskārstu, ka tu atrodies slimnīcā. Nebija it nevienas telpas, kurā nevarētu tūdaļ pat ierakstīt savu nākamo kamermūzikas skaņdarbu.

Tomēr sienas atstaroja ne jau kamermūziku. Tās atstaroja tādu cilvēku apjukumu un svārstlgumu, kuri cer, bet īsti nespēj ticēt, ka tam, par ko vispār ir stāsts, kosmētikas klīnikā var pie­nākt tuvāk kaut par sprīdi.

Viņi iegāja amfiteātra formas zālē ar paceltu grīdu, uz pa­kāpieniem prāva kamīna priekšā gulēja vai sēdēja pussimt sie­viešu, visas ģērbušās baltos peldmēteļos.

Pa kādām durvīm, garaiņu mākonī, iznāca sieviete rudiem matiem un zaļām acīm, un baltu virssvārci, un svaigu bērza slo­tiņu rokā, tai vajadzēja būt pirtniecei. Viņai bija tāds dailes un autoritātes skanējums, kas uzjundīja Kasperā vēlmi, kaut viņam būtu bijis laiks un iespēja novilkt bikses un palūgt, lai uzšauj divpadsmit reizes ar bērzu slotiņu pa pliku pēcpusi.

-    Kas jums te darāms? sieviete jautāja.

-    Mēs baudām akustiku, Kaspers atbildēja. Mana sirds pieder trūcīgajiem. Bet manas ausis mīl palisandru. Un div­padsmit centimetrus augstu akustisko brīvtelpu.

-    Jūs esat sieviešu nodaļā.

-    Mēs te atrodamies darba darīšanās. Savu seksualitāti esam atstājuši aiz durvīm.

Viņš dzirdēja, kā viņas skanējums atmaigst.

-    Tā nav labi dresēta, viņa sacīja. Tava seksualitāte. Kāda kripata ir iešmaukusi tev līdzi.

Kaspers turēja pastieptu paplāti, kuru bija paņēmis no ma­šīnas.

-    Uzcienājies ar kanapē! Aizmirsti par trušu diētu! Uzticies dabiskajai ēstgribas regulācijai!

Sieviete paņēma vienu no sīkajiem sviesta mīklas medaljo­niem. Kaspers pacienāja apkārtsēdošās.

-    Kur varētu būt Kains? viņš ievaicājās.

-    Viņam tūlīt griezīs matus. Heidija.

Kaspers sekoja viņas skatienam. Pa lielu rūti viņš saskatīja ziemas dārzu, uzbūvētu uz granīta platformas, kura šķita laidelējamies pa gaisu. Aiz stikla viņš redzēja zaļus augus un frizētavas krēslus. Vienā no krēsliem sēdēja vīrietis.

Kaspers paliecās uz rudmatainās sievietes pusi.

-    Daži uzskatītu, ka tādas attiecības kā tavējās un manējās, kas varbūt ir aizsākums ilgstošai draudzībai, nevajag aptraipīt ar naudu. Es tam nepiekrītu. Pāris naudaszīmju var būt iejūtīgs pavadījums dabiskajai siržu saskaņai.

Viņš pasniedza sievietei četras tūkstoškronu banknotes.

-Ja tu aizkavētu Heidiju tikai uz desmit minūtēm. Mēs ar Kainu kopā gājām deju skolā. Jaukas atmiņas. Kuru atsvaidzi­nāšanai mēs gribētu desmit minūtes divatā. Viņš vienmēr de­joja dāmu.

Sieviete salocīja banknotes.

-    Vai atpakaļceļā ienāksi? viņa jautāja.

Kaspers paskatījās uz Franču Fīberu. Zēniņa seju klāja plāna sviedru kārtiņa. Varbūt vainīgs bija no pirts nākošais karstums.

Daļa no mīlestības noslēpuma ir koncentrācija un brīvprā­tīgs ierobežojums.

-    Nākamajā inkarnācijā, viņš atteica.

Viņš pārlaida skatienu sievietēm. Telpai piemita akustika kā Karla Nilsena zālei miniatūrā. Piecdesmit sieviešu skaņa bija kā silta vēja glāsts. Viņš varēja viņas uzrunāt, nepaceldams balsi.

-    Ikviena cilvēka sirds izstaro skaņas lauku, viņš sacīja. Tas skan brīnišķīgi, diemžēl mēs paši to apslāpējam. Patlaban jūs iz­klausāties burvīgi. Starp jums nav nevienas pašas, kuras dēļ mēs ar Franču nebūtu gatavi lauzt savu mūka solījumu, lai varētu tikt līdzi uz mājām. Ja vien jūs ik dienu desmit minūtes ieklau­sītos. Savā sirdī. Un atlaistu to sasprindzinājumu, kas neļauj viļņu frontei izplatīties. Ej tu nost, jūs izklausītos pēc Baha!

Sievietes blenza uz viņu. Viņš nolika kanapē paplāti malā. No­ņēma pavāra cepuri. Paklanījās. Atmuguriski atkāpās pa durvīm.

Francs Fībers sekoja viņam uz papēžiem. Viņa balss drebēja.

-    Mēs esam misijā. Mums jāizglābj bērni. Mēs esam neli­kumīgi ielauzušies. Un tu uzvedies kā psihs.

Viņi šķērsoja koncerttelpu, kurā stāvēja Steinway flīģelis. Ziemas dārzs bija viņiem tieši priekšā.

-    Pagaidi ārpusē! Kaspers teica. Gadījumam, ja sievietes būtu mums sekojušas.

Viņš iegāja telpā. Tā bija vienā stiklā. Ārā aiz gala sienas atra­dās peldbaseins, zaigojošs, kā zils dārgakmens. Aiz baseina bija metrus trīsdesmit garš kritums, ieslīpi lejup uz Torbekas gaismu pusi. Aiz gaismām jūra. Kaspers aizvilka logiem priekšā garos, baltos aizkarus.

Krēslā sēdošais vīrietis nesēdēja ar skatu uz panorāmu, viņš sēdēja ar skatu uz savu atspulgu augstā spogulī. Viņš bija bal­tos rītasvārkos, viņa āda vēl kvēloja pēc sausās pirts.

No plaukta zem spoguļa Kaspers paņēma friziera šķēres un ķemmi.

Vīrieša acis spogulī pievērsās Kasperam. Ievēroja balto virsvalku. Acīs iedegusies interese apdzisa.

Tieši tur arī mēs, cilvēki, pieļaujam kļūdu. Mēs neredzam ab­solūti pārsteidzošo, kas nāk pie mums, pārģērbies par ikdienišķo.

-    Heidija kavēsies pāris minūtes, Kaspers teica.

Viņš nostājās vīrietim aizmugurē.

Vīrietis bija Kaspera vecumā. Augums viņam bija kā atlē­tam. Vai kā cirka artistam.

Ar ķemmes rupjo galu Kaspers pacēla uz augšu pakauša ma­tus. Vīrietim spogulī neredzamus. Un nogrieza šķipsnu pie pa­šas ādas.

Viņš atvēra savu dzirdi vīrieša skanējumam.

Viņš dzirdēja tā attiecības ar fizisko pasauli. Tie bija zemie toņi, frekvences, kuras iekustina visvairāk masas.

Viņš dzirdēja naudu, vairāk nekā jebkad iepriekš bija dzirdējis.

Viņš dzirdēja nekustamos īpašumus. Automašīnas. Viņš dzir­dēja nākotni. Zeltainas ekonomiskās virtualitātes.

Viņš dzirdēja vīrieša seksualitāti. Tā bija vairāk nekā intere­santa. Maskulīna, bet ar stipru sievišķo piesitienu. Viņš būtu va­rējis dabūt ikvienu sievieti. Un lielāko daļu vīriešu.

Kaspers dzirdēja viņa jūtu reģistru, tas bija plašs, niansēts un eksplozīvs. Daudz gaismas un daudz tumsas, vienlīdzīgi sadalī­tas, kā Mocartam.

Viņš dzirdēja sirdi. Tās skaņa bija diža. Dāsna. Silta.

Viņš dzirdēja augstākās frekvences. Izdomu. Intuīciju. Garī­gumu. Tas bija bagātīgas skaņas, iekšējā dzīve lika vīrietim vibrēt.

Šķipsnu pa šķipsnai Kaspers savāca pakauša matus. Un līgani, ar dziļu gandarījumu — ņemot vērā, ka šī bija pirmā reize, kad viņš citam grieza matus — viņš īsi apcirpa izliekto pakausi sev priekšā.

ļosefa Kaina acis spogulī bija vienaldzīgas. Viņš neredzēja sevi. Viņš skatījās iekšup.

Tad Kaspers saklausīja caurumu. Tas bija sava veida iekšējs skaņas aizvēnis. Neskanīgs apgabals vīrieša sistēmā. Kaut kur starp sirdi un saules pinumu.

Kaspers nolika šķēres. Plauktā aiz krēsla stāvēja plastmasas trauciņi ar dažādas krāsas pastu. Viņš attaisīja vienu no tiem. Trauciņā bija henna. Desmit gadus pirms tam, kad tas kļuva par parastu lietu, Helēna Kronē reizi pusgadā bija ar hennu zī­mējusi mauru līkločus uz savu spēcīgo pēdu virspuses.

Kaspers atrada otiņu. Lēnām un rūpīgi, joprojām spogulī ne­redzami, viņš ņēmās klāt plānu kārtiņu sarkanās krāsvielas uz īsi apcirptajiem matiem.

Es griezu matus Vilhelmam Kempfam, viņš sacīja. 70. gadu sākumā. Kad es vēl biju jauna komēta pie frizieru skolas debe­sīm. Viņš stāstīja par Hitleru. Viņš bija saticis fīreru 44. gadā. Berghofā. Eva Brauna bija sapulcinājusi Kempfu un Furtvengleru. Un Gīzekingu. Lai ieplānotu koncertu, kas varētu iepriecināt Hitleru. No tā nekas nesanāca. Bet viņi sastādīja repertuāru.

Hitlera iemīļotos skaņdarbus. Šo to no Lehāra operetēm. Pāris Štrausa dziesmu. "Bādenveileras maršu". "Ēzeļa serenādi". "Meistardziedoņu" fragmentus. Kempfam bija izdevība ieklau­sīties Hitlera sistēmā. Viņš man sacīja, ka fīrera personība lielās līnijās bijusi ciešama. Sīka, bet ciešama. Bet kaut kur tajā bijis caurums. Pa šo caurumu plūdis destruktīvs, kolektīvs troksnis. Vai saproti? Ļaunu personību nav. Personībai vienmēr, funda­mentāli ņemot, ir līdzjūtīgs skanējums. Bīstamas ir tikai tās vie­tas, kur mūsu cilvēcībā ir caurums, kur mēs nerezonējam. Tur, kur mēs jūtamies kalpojam kādai augstākai lietai. Tur mums ir jāuzdod jautājums sev pašiem, vai šī lieta patiesi ir augstāka. Tur mēs iekrītam. Citās kultūrās tos mēdz dēvēt par dēmoniem. Mums nav tāda vārda. Bet es to saklausu. Tas ir kara troksnis. Kolektīvās dusmas.

Vīrieša acis spogulī kavējās pie Kaspera.

-    Kas tu, pie velna, tāds esi? viņš vaicāja.

Balss bija melna kā nakts debesis. Mīksta kā četrsimt kvad­rātmetri kostīmu samta.

Kaspers paņēma no plaukta spoguli. Ļāva vīrietim apskatīt viņa pakausi.

Josefs Kains frizētavas krēslā pamira. Arī Hitlers būtu zaudē­jis savaldību. Ja būtu ieraudzījis sevi īsi apcirptiem un ar hennu nokrāsotiem matiem. Kaina žoklis pamazām atkārās. Skaņa atvērās. Kaspers runāja atvērtībā.

-    Tavā skanējumā ir caurums. Ikvienā no mums ir kāda sa­maitāta vieta. Bet tevī tā ir liela. Nekādu salīdzinājumu ar Hit­leru. Mums nav jāsalīdzina sevi ar dižajiem. Bet pietiekami liela. Tai ir kāds sakars ar bērnību. Vienmēr ir kāds sakars ar bēr­nību. Varbūt tu uzaugi nabadzībā. Varbūt tev nebija tēva. Tas varētu izskaidrot alkatību pēc naudas. Ilgas pēc varas. Tavs cau­rums ir saistīts ar šīm abām lietām. Tas nocietina sirdi. Vai tu jūti bērnus? Vai atceries, kad tu pats biji bērns? Vai tu nogriezi meitenei pirkstus?

Vīrieša seja spogulī bija bezkaislīga. Nu viņa skaņa bija slēgta, šifrēta.

Istabā ielīgoja Francs Fībers. Atvilka vaļā aizkarus. Uz ziemas dārza pusi nāca kāds vīrietis. Plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu.

Kaspers pieliecās. Viņa seja atradās centimetru no Kaina sejas.

-    Man ir četrdesmit divi gadi. Vai zini, kāds ir slēdziens par manu līdzšinējo mūžu? Elle. Tā nav atrašanās vieta. Elle ir trans­portējama. Mēs visi nēsājam to līdzi. Tai brīdī, kad mums nav kontakta pašiem ar savu dabisko līdzjūtību, tā atlokās vaļā un klāt ir.

Kaspers manīja friziera šķēres savā plaukstā. Viņš paskatījās uz vīrieša kaklu. Vietu, kur sterno cleido aiziet aiz žokļa kaula. Tas būtu viens dūriens. Šķēru gals izietu caur galvaskausa pa­matni un ietriektos smadzenēs. Pasaulē būtu par vienu melnu skaņas caurumu mazāk.

Viņš aizvēra acis. Saklausīja dusmas. Tās nebija viņējās. Tās bija ienākušas pa caurumu viņa sistēmā. Mēs visi esam akus­tiski perforēti, kā Šveices siers. Kuram ir tiesības būt par otra cilvēka bendi?

Viņš izslējās.

Krēslā sēdošais vīrietis pārlaida ar roku pār pakausi. Apska­tīja roku. Tā bija sarkana no hennas.

-    Nav tik svarīgi, Kaspers teica, kas tu esi. Tu jau sen esi miris un aprakts.

Viņš sajuta sāpes sažņaudzam sirdi. Jo — atkal — nebija iz­devies piekļūt līdzcilvēkam. Ar visvienkāršāko un vissvarīgāko no visām patiesībām.

Francs Fībers atvēra stikla durvis, aiz tām žēlsirdīgas vītņu kāpnes laidās lejup pretim vietai, kur viņi bija atstājuši kravas autobusiņu.

-    Desmit minūtes zem matu žāvējamā aparāta, Kaspers izmeta. Ne aubīte notraipīsies, ne kā.

8

Pabraukuši garām Svānemellehavnas ostai, viņi nonāca pašā krastmalā. Aizripoja garām noliktavu ēkām, augstmastu koka kuģu rindām. Franča Fībera acis nemitīgi šaudījās uz spogu­ļiem, pārmeklējot, vai viņiem aizmugurē uz ceļa nav vajātāji. Viņi aizkļuva līdz promenādei.

-    Tu piezvanīsi policijai!

Viņa balss drebēja.

-    Pateiksi, ka zini, kur atrodas bērni. Lai viņi triecienā ieņem ēku. Tu mācēsi viņus pielauzt. Tu ar runāšanu mācētu iedabūt sevi Paradīzē.

-    Un ja bērnu tur nav?

Zēniņš sašļuka. Viņa skaņas profilā arvien lielāku vietu sāka ieņemt mazdūšība. Kasperam tas nepatika. Līdz ceļa galam vēl bija labs gabals ejams.

Viņiem garām lēnām aizripoja patruļas mašīna. Trīs tumš­mataini puiši uz kāda stūra ierāvās tumsā. Kad mašīna bija ga­rām, viņi atkal iznira. Viņiem bija augsts enerģijas lādiņš, kā maziem topošajiem gangsteriem. Kaspers sajuta piepešu līksmi par kosmosa noslieci veidot vienotus veselumus. Tiklīdz esam uzbūvējuši kvartālu labākajām aprindām un attīrījuši to no sve­šiem elementiem, no visiem stūriem laukā sāk velties tumsa.

Viņš ieklausījās ainā, kas pletās viņam priekšā. Viņš dzirdēja, kā skaita kasi pēdējos veikalos, kuri strādājuši vakara cēlienā.

Viņš dzirdēja vēja ģeneratoru parku iepretim Linetena fortam. Kaijas. Spēkstacijas turbīnu dobjos čukstus. Vēlos restorānu apmeklētājus. Viņš klausījās, vai nesadzirdēs pareizo skaņas struktūru. Taimings nav laika brīdis, taimings ir skaņa. Viņš ne­būtu spējīgs nevienam to izskaidrot, varbūt vienīgi Zilajai dāmai. Muzikalitāte itin bieži zina, kad, bet itin bieži nezina, kāpēc, īstais brīdis vēl nebija pienācis.

Viņa dzirde bija skaidra, jo bija iestājies vakars. Un izsalkums. Svētā Katrīna kādā vietā bija rakstījusi, ka gavēšana ir brīniš­ķīgs instruments, ar ko ieraudzīt Dievu. Šī aforisma problēma ir tā, ka svarīgi jau ir redzēt Dievu bez instrumenta.

Pastiepies uz mašīnas aizmuguri, viņš atrada maizi, sieru, pesto. Minerālūdens pudeli. Zaļumu kapājamo nazi. Viņš pār­šķēla maizi un uzsmērēja to uz plauktiņa zem priekšējā stikla. Pasniedza to Francam Fīberam, zēniņš papurināja galvu.

-    Mēs esam izdarījuši visu, ko varējuši, mēs abi esam izslu­dināti meklēšanā. Tie, ko mēs gribam dabūt rokā, nav parasti cilvēki, tie ir dēmoni.

Viņš attaisīja armanjaka blašķi, iedzēra, padeva to Kasperam, salēja kafiju, viņa rokas trīcēja.

-    Kā alkohols iet kopā ar nemitīgo lūgšanos? Kaspers vaicāja.

-    Uz ko tu mērķē, vecīt? Trapisti dara alu. Benediktieši dzen liķieri. Pestītājs pārvērta ūdeni vīnā. Un tādā vakarā kā šova­kar — ko, pie velna, tavuprāt, lai es daru?!

Kopējai kolāžai pievienojās jauna skaņa, vēja svilpoņa kaut kādās ietaisēs, kas varēju būt telefona vadi.

-    Man nav ne jausmas, vai tu zini "Parsifālu", Kaspers sa­cīja, -citādi es tev ieteiktu to paklausīties. Vāgneram bija lielas ziepes. Viņš bēga no kreditoriem. Tas gadās pat visdižākajiem. Viņš dabūja patvērumu. Ar skatu uz jūru. Kā mums tagad. Tur viņš sacerēja "Parsifālu". Tajā ir brīnišķīga aina. Norisinās Lie­lajā piektdienā. Gluži kā šodien. Trešajā cēlienā. Ap viņiem izaug

Grāla pils. Var saprast, ka tā nav fiziska vieta. Tā pastāv apziņā. Tāpēc viņam izdosies.

Francs Fībers blenza uz Kasperu. Uz granīta mūri.

-    Tas ir pamatīgāks par pamatīgu, viņš attrauca. Nekāda sakara ar apziņu.

Kaspers atvēra mašīnas durvis. Francs Fībers sagrāba viņu aiz rokas.

-    Tu taču neiesi iekšā, vecīt?! Tu laikam esi galīgi nojūdzies?!

-    Es laikam esmu kaut ko apsolījis Klārai Marijai, Kas­pers atbildēja, arī zēnam, kaut arī neesmu viņu sastapis. Es laikam esmu apsolījis iznest viņus no ratiem. Un ienest drošībā.

Dzeltenās acis neatlaidās no viņa. Pēdējās uzticības paliekas, kuru tur nekad īsti nebija bijis, nu bija zudušas.

-    Es esmu vedis šurp cilvēkus vairāk nekā desmit reižu. Šī vieta ir apsargāta kā militāro izmēģinājumu bāze. Bruņoti sargi. Videokameras. Infrasarkanie sensori. Tu netiksi iekšā ne par metru.

Kaspers atvēra durvis un izkāpa uz ielas.

Zēniņš ieķērās viņam žaketē kā ar ķetnām.

-    Viņas kļūdījās. Māsas. Tu esi nojūdzies!

Viņi šķērsoja ceļu. Laika bija ļoti maz, Kaspers to dzirdēja. Labvēlīgas skaņu konstelācijas ir gaisīgas.

9

Kaspers paraustīja šokolādes veikala durvis, tās bija slēgtas, eņ­ģelis pie kases smaidīdams papurināja galvu.

-    Lūdzu, pagriezies otrādi! Kaspers mudināja.

Francs Fībers pagriezās, uz viņa baltā krekla muguras Kas­pers ar tintes pildspalvu uzrakstīja: "Mana mīļotā šonakt kuģo prom. Tikai šokolāde spēj izteikt manas bēdas. Esi žēlīga!"

-    Ko tu tur dari? Francs Fībers prasīja.

Meitene panācās tuvāk. Viņa izlasīja, kas rakstīts uz krekla, iesmējās, atslēdza durvis.

-    Es nezināju, ka no šejienes atiet kuģi, viņa sacīja.

-    No Konoti, Kaspers atteica. Mēs šonakt sūtām vadību komandējumā. Paši no sava mola. Manai mīļotajai, lūdzu, lielu olu. Un divpadsmit zefīrus šokolādē.

Meitene iesaiņoja olu.

-    Viņiem tas būs pārsteigums, Kaspers sacīja. Kā tev šķiet, pa kurieni ir vislabāk iet iekšā?

Viņa pamāja uz magnoliju alejas pusi.

-    Pa aizmugures ieeju. Tu ir tikai viens sargs. Un nav kameru. Galvenā ieeja ir slēgta. Un pie preču vārtiem ir kameras un daudz sargu.

Zefīri tika salikti kārbā, katrs ietīts sārtā zīdpapīrā.

-    Vai pieskaitīt kontam?

Garām pabrauca patruļas mašīna. Kaspers satvēra Franča Fībera delmu. Ja viņš nebūtu tā darījis, zēniņš būtu nogāzies.

-    Kā parasti, Kaspers atbildēja. Un gaisa skūpstu no tevis. Vai to mēs arī varam pieskaitīt kontam?

Meitene pietvīka. Viņai nebija vairāk kā astoņpadsmit gadu.

Viņi devās laukā pa durvīm. Meitene nosūtīja Kasperam gaisa skūpstu.

-    Tas netiek pierēķināts, viņa sacīja.

Durvis aiz viņiem aizvērās. F'rancs Fībers blenza uz Kasperu, uz mirkli bailes bija atkāpušās pārsteiguma priekšā.

-    Tev tūlīt būs piecdesmit, viņš novilka. Bankrotējis. Visu aizmirsts.

-    Daudziem dižajiem bijusi piekrišana pie jaunām meitenēm, Kaspers atteica. F.lvisam. Kirkegoram. Regīnai Olsenai bija trīspadsmit gadu. Prisilai — četrpadsmit.

Viņi tuvojās tumšmatainajiem puišiem.

-    Mūs uzšķērdīs, Francs Fībers izdvesa.

Kaspers pieslēdzās viņu skaņai, viņam tā patika. Ir daudz iemeslu, lai atbirtu no sabiedrības. Viens ir tas, ka sabiedrībā lāgā nav vietas mežonīgumam. Vismaz divi puiši izklausījās pēc tādiem, kam horoskopā ir lielais kvadrāts. Pēc desmit gadiem viņi būs vai nu miruši, izraidīti vai vadošos amatos.

Sardzē stāvēja jaunākais, puisis, kam nebija vairāk par četr­padsmit, ar acīm, kuras redzējušas vairāk, nekā pienāktos. Kas­pers apstājās dažus metrus no viņa. Nolika kārbu ar zefīriem zemē un pamāja uz magnoliju alejas pusi.

-     Mums jātiek iekšā, viņš sacīja. Pirms tam, kad brauks nākamā patruļa. Tāpēc vajag, lai jūs izdabūjat viņu ārā no būra. Jautājums ir — vai jūs to varat.

Puisis papurināja galvu.

-   Tas nav jautājums, viņš atbildēja. Jautājums ir — kas mums par to būs.

Kaspers uzlika uz kārbas piecsimtkronu banknoti no fonda līdzekļiem.

-    Manā bērnībā, viņš teica, mēs to būtu izdarījuši par zefīriem šokolādē.

-    Tas bija pirms Pirmā pasaules kara, puisis atcirta. Kopš tiem laikiem dzīves dārdzība ir pieaugusi.

Kaspers uzlika uz kārbas vēl vienu naudaszīmi.

-    Man vajadzīgs handikaps, viņš sacīja. Sargs nedrīkst mani redzēt ieejam.

Francs Fībers atspiedās pret laternas stabu.

-    Pagaidi pusstundu, Kaspers teica. Ja tad manis vēl nav, zvani policijai. Un informē mantiniekus.

-    Nav jau nekādu mantinieku. Un nekāda mantojuma.

Kaspers devās pāri promenādei. Viņam sekoja kruķu klik­šķi. Zēniņam acīs bija asaras.

-    Es neuzdrošinos te palikt viens.

Aizmugures ieeja atradās piecdesmit metru uz priekšu pa magnoliju aleju. Kaspers nolika olu stikla rūts priekšā.

-     Mēs esam ļoti tuvi Askes Brodersena draugi, viņš sacīja. Mēs uzrakstījām viņam joku vēstuli. Viņš atminēja, kurš ir rakstītājs. Nu mēs esam balvā atnesuši viņam olu.

Vīrietim bija mazliet zem sešdesmit, kārtīgi izpresēts zaļš for­mastērps, pelēkas acis un divus centimetrus biezs, laminēts ložu necauršaujamais stikls starp sevi un apmeklētājiem.

-    Es labprāt atdotu to viņam pats, Kaspers teica.

-    Es piezvanīšu viņam.

-    Tas laupīs pārsteiguma momentu.

Pelēkās acis zaudēja izteiksmi. Kaspers pacēla roku.

Zefīrs šokolādē trāpīja pa stiklu. Zefīri bija paštaisīti, lieli un resni, un biezu čaulu, kā strausa olas.

Drusku mazāk lepnības, un vīrietis varbūt būtu ticis galā go­dam. Bet lepnība ir viena no lietām, kam visgrūtāk pārkāpt pāri.

Visi mēs gribam būt par karaļa kuģa admirāļiem. Un vienīgais, kas nodots mūsu pavēlniecībā, ir stikla būris uz mola.

Vienu mirkli sargs sēdēja nekustīgs. Tad trāpīja vēl viens ze­fīrs, šoreiz pa stikla durvīm. Nu viņš uzrāvās no krēsla. Iznāca no būra.

Kaspers pavērās uz aizmuguri. Tumšmatainais pārrunu vadī­tājs bija ieņēmis pozīciju brauktuves vidū, metienā viņš ielika visu ķermeni.

Zefīrs šokolādē ķēra sargam sirds augstumā, trāpījums uz brīdi atspieda viņu atpakaļ. Tad viņš metās skriešus.

Kaspers un Francs Fībers devās iekšā pa atvērtajām durvīm, pa kreisi atradās citas durvis, vezdamas kādā telpā, kur virs iz­lietnes un kafijas automāta bija uzstādīti video monitori. Un vēl vienas durvis. Pa tām abi iegāja Konott teritorijā.

10

Skaņa, ar kādu vējš skrēja pār smilšu strūklas apstrādāto gra­nītu, bija glāsmaina. Pat tumsā ēka bija skaista. Visām plaknēm bija zīdaina apdare, trešdaļa visu horizontālo platību bija zemas akmens bļodas ar papīra plānuma ūdens kārtiņu. Apmalotas ar ziediem. Kaspers vēlējās, kaut viņa māte būtu tos redzējusi.

Tai ēku kompleksa daļai, kas bija uzcelta uz piepildītā ba­seina, pamatstāva plāns bija taisnstūris. Tikai piecus stāvus aug­stāk sākās tornim līdzīgā konstrukcija, tā bija tik augsta, ka tās noslēgums augšpusē saplūda ar tumsu.

Viss komplekss šķita peldam jūrā, kā sala, kā ļoti liels kuģis. Tieši tādu Kaspers iztēlojās ēku, kādu varētu izdomāt būvēt izbijis jūras virsnieks. Ja viņš pēkšņi būtu uzlicis ķepu četrsimt miljoniem.

Apakšējie stāvi bija tumši, tikai šur tur augšējos stāvos vīdēja gaisma. Kaspers paraustīja durvis, tās bija aizslēgtas. Viņi apgāja apkārt ēkai, jūras pusē bija uzslietas celtniecības sastatnes, bet tikai līdz otrajam stāvam. Citu durvju nebija, visi logi bija ciet.

Kaspers sekoja vēja dūkoņai stieplēs. Viņš uzrāpās uz sa­statnēm. Uz pēdējā dēļa zem brezenta atradās kaste, viņš no­rāva brezentu. Tas bija logu tīrītāja M WC, Modular Work Cage, neliela vaļēja kabīne, kā krēsls uz pacēlāja, tā slīdēja pa divām savstarpēji nobīdāmu gumijas ritentiņu rindām, kas balstījās pret fasādi. Uz jumta acīmredzot bija pa sliedēm pārvietojama vinča un vadāmas virves. Kabīnē stāvēja spainis un sūklis uz kāta, un divi logu tīrāmie. Nelielam vadības panelim bija četras pogas.

Francs Fībers rāpās augšup pa sastatnēm kā raudošs pērtiķis. Viņš iekāpa kabīnē pēc Kaspera. Kaspers nospieda starta pogu. Krēsls sāka slīdēt augšup.

Vadības paneļa gaismā Kaspers izpētīja ēkas plānu. Dega gaisma sanāksmju telpās, vārga gaismiņa — vietā, kas bija atzīmēta kā "bibliotēka", gaisma pašā augšā, pirms torņa sākuma, tur, kur vajadzētu atrasties vadības kabinetiem.

Kabīne viegli šūpojās vējā. Franča Fībera seja balta palsoja tumsā. Kaspers apstādināja kabīni zem pirmās izgaismoto logu rindas. Viņam pazīstamas sievietes balss sacīja: "Bronshojā mums neko nepiedāvāja."

Logs stāvēja drusku pavērts, Kasperam likās, ka telpā ir dzir­dami cilvēki desmit divpadsmit, paskatīties viņš neuzdrošinājās.

-    Trīsdesmit septītais augstums iet caur Bronshoju, tā pati balss sacīja, pat kloākas ir sausas. Arī valsts gruntsgabali ne­nonāks pārdošanā, valsts ir pašapdrošināta.

Tā bija gaišmatainā sieviete, kas bija atvedusi Klāru Mariju pie viņa. Kāds viņai kaut ko jautāja.

-    Septiņi tūkstoši gruntsgabalu, viņa atbildēja. Sadalīti pa divdesmit diviem uzņēmumiem. Pēc divām nedēļām viņi slēgs ostu. Slēgs Avedēres aizsprostu. Un sāks izsūknēt ūdeni. Pavi­sam lēnītēm. Lai izvairītos no ēku nosēšanās izraisītiem bojāju­miem. Viņi bija spiesti piepildīt ar ūdeni tūkstoš piecsimt māju. Lai tās nesabruktu. Vai neaizpeldētu prom.

Viņai bija dzirkstījoša balss, kā Irēnai Papasai. Bet viņa bija pakļauta kaut kādam stipram spiedienam.

-    Vai mēs varam būt pārliecināti?

Kaspers neuztvēra viņas atbildi. Bet tā bija izvairīga.

-    Mēs visi redzējām lūzumzonu, vīrietis sacīja. Taksā­cijas laikā. Ar ko tā izskaidrojama?

-    Ar sevišķiem kaļķa caurlaidības faktoriem.

-    Mēs redzējām dokumentāciju, ko sagatavojis 5. Pilons. Un Valsts Zemes dienests. Zem Kopenhāgenas ir mīksti nogulumi. Divdesmit līdz piecdesmit metru bieza zona būtu bijusi reāla.

-    Mūsējie ģeologi izskatīja šo faktoru. Kopenhāgenas kaļķim ir citāds grauda lielums nekā kaļķsmilts kaļķim. Ar to varētu iz­skaidrot taisno noslīdējuma virsmu. Attiecībā pret apakšā esošo rakstāmkrītu.

-    Un zemestrīces?

-    Kopenhāgenu vajadzētu pārvērtēt. Speciālisti spriež, vai lūzumzonas var būt aktīvas. Ēresundā bija zemestrīces 90. ga­dos. Varbūt tās bija stiprākas, nekā uzskatīts iepriekš. Ir konsta­tēta lūzumzona zem Barsebekas atomelektrostacijas. Stiprākas kustības nekā līdz šim lēstas tajās kaļķa zonās, kuras šķērso Amageras bāzes līniju. Līmeņu atšķirības Saltholmas krastmalas sa­nesās, kas vedina uz domām, ka ir bijušas lielākas zemestrīces, nekā uzskatīts iepriekš. Problēma ir tā, ka ģeoloģiskā atmiņa ir īsa. Zemestrīce, kas notikusi vēl pirms tūkstoš gadiem, rakstu avotos netiek fiksēta.

Iestājās klusums. Viņai nebija izdevies viņu pārliecināt. Lai vai kāds būtu bijis viņas iecerētais vēstījums.

-    Mēs varam daudz ko, viņa bilda. Bet mēs nevaram pasūtināt zemestrīci.

-    Un pat ja mēs varētu, vīrietis teica. Ja tā kaut kādā veidā būtu fabricēta. Un tas nāktu gaismā. Mēs dabūtu mūža ieslodzījumu.

Kaspers pieskārās tastatūrai, viņi slīdēja augšup. Viņš skaitīja tumšo rūšu rindas. Zem tām zeme vispirms kļuva tumša, pēc tam pazuda. Viņiem priekšā bija gaisma.

Telpā bija iedegta tikai viena rakstāmgalda lampa. Lone Borfelta sēdēja krēslā, viņas vīrs sēdēja, atspiedies pret radiatoru, viņi skatījās taisni uz priekšu, uz logu, kā divi cilvēki, kas sēž kinoteātrī. Viņiem abiem sejas apakšējo daļu sedza pārsējs. Vīrie­tis bija piedzīvojis brīnumainu pārvērtību. Viņa seja bija kļuvusi gara, garāka nekā jel vienam cilvēkam, viņš smējās pretim logam.

Aske Brodersens stāvēja, muguru uzgriezis, rokā turēdams nelielu lauzni. Uz grīdas zem šiem trim cilvēkiem bija izritināts plēves rullis. Kaspers izvilka brilles. Sēdošā vīrieša seja nebija kļuvusi gara, viņa mute bija pārplīsusi līdz ausīm, sitieni bija sašķaidījuši abus košanas muskuļus, apakšžoklis bija nokritis uz kakla.

Kaspers manīja, kā līdzās esošais ķermenis kļūst šļaugans. Francs Fībers nošļuka kabīnes dibenā.

Aske Brodersens iebelza sēdošajam vīrietim ar lauzni. Viņš stāvēja metru no loga, Kaspers apzinājās, ka pat savos ziedu laikos viņš nebūtu ticis pāri palodzei, iekams tas otrs būtu viņu noķēris.

Viņš nospieda pogu, lifts aizslīdēja sāņus.

Es gribu lejā, Francs Fībers kunkstēja.

-     Lūgšana, turpini!

-    Es nespēju. Koncentrēties.

-     Ir tāds stāsts, par svēto Lutgardi, cisterciešu mūķeni, es ceru — tas nekas, ka viņa bija katoliete, viņa nespēja koncentrē­ties. Bet viņai parādījās Mūsu TēvsMāmiņa. Un sacīja: "Tikai mieru, tas nekas, ka būs kāds caurums, jo es tos aizpildīšu."

Kabinets bija tukšs. Kaspers nofiksēja liftu un ierāpās iekšā. Viņš ievilka Franču Fīberu sev nopakaļ.

Kabineta durvīm būtu jāved uz gaiteni. No tā vajadzētu būt ieejai bibliotēkā, viņš pasniedzās pēc roktura.

Kāds atspēra durvis vaļā. Tās trāpīja Kasperam pa krūtīm, viņš atmuguriski aizlidoja pret sienu.

Plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu ienāca pa durvīm, viņam rokās bija plakans ierocis, tas izskatījās pēc šautuves pistoles, tikai ar garu stobru.

Kaspera bērnībā apsardzē strādājošos vervēja no sabiedrī­bas zemākajiem slāņiem. Vēlāk bija uzplaukusi vispārējā lab­klājība, sargāt cilvēkiem piederošo naudu bija kļuvis par augsta statusa arodu. Viņa priekšā esošais vīrietis kustējās līgani, kā dejotājs galma ballē. Te, tuvplānā, viņam bija masīvas klātbūt­nes un lielas iekšējās autoritātes skanējums.

Viņš apstājās, izvērsis kājas plati, pacēla ieroci un nostabili­zēja muskuļus pret gaidāmo atsitienu. Kaspers ieraudzīja, kāpēc stobrs ir garš. Uz tā bija uzskrūvēts perforēts metāla cilindrs, perforējumā varēja redzēt, ka tas ir piebāzts ar stikla vati, tas bija klusinātājs. Kaspers atminējās tos no cirka laikiem, tādus izmantoja, ja bija steidzami jānonāvē dzīvnieki — piemēram, ja kāds zirgs bija aizķēris manēžas malu un tam bija vaļējs kaula lūzums.

Lūgšana bija aizsākusies pati no sevis, bez vārdiem, bet tās nozīme bija: "Mīļā TevsMāmiņa, ļauj, lai es noturu sirdi at­vērtu, un dod man spēku sastapt primāro gaismu!"

Francs Fībers stāvēja aiz atvērtajām durvīm, vīrietim nere­dzams. Nu viņš iznāca laukā, iebāza vienu kruķi vīrietim starp kājām un pagrieza.

Paša šāviena skaņa bija klusināta. Bet Kasperam aiz mugu­ras atskanēja pārsteidzoša skaņa, kā āmuram atsitoties pret ak­meni. Sākumā viņš nemanīja nekādas sāpes, bet sajuta paralīzi ķermeņa vidū. Viņa kājas saļima, viņš noslīdēja uz grīdas. Uz­brucēja seja atradās dažus centimetrus no viņējās.

Kaspers satvēra plecīgā vīrieša galvaskausu un iekodās vi­ņam degunā. Viņš koda, lai izdzīvotu. Reizē viņš manīja līdz­jūtību, kāda viņa apziņas daļa lūdzās: "Mūsu TevsMāmiņ, ļauj, lai šis vīrs iekrīt prasmīga plastiskā ķirurga rokās, jo ne ar ko mazāku nebūs līdzēts, lai viņš atkal varētu strādāt par modeļu demonstrētāju."

Vīrietis atvēra muti kliedzienam. Kaspers aizsprauda viņam muti ar Lieldienu olu.

Kaspers pieslējās kājās. Viņš piefiksēja savu vēderdobuma muskulatūru kā viengabalainu, diskveidīgu sāpi. Viņš no visa spēka ietrieca olas metāla paliktni guļošā vīrieša pakausī. Vī­rietis nolika galvu uz grīdas un gulēja rāms.

Kaspers atņēma viņam pistoli. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņš turēja šaujamieroci, viņam nebūtu ne jausmas, kā to lie­tot. Viņš padeva to Francam Fīberam.

Viņš kustējās sakņupis, ārā pa durvīm uz gaiteni, iztaisnoties nebija iespējams. Uz bibliotēku veda trīs durvis. Viņš piesar­dzīgi paraustīja vienas, tās bija slēgtas. Tad arī pārējās būs ciet.

Viņš klamzāja atpakaļ uz kabinetu. Būs jātiek bibliotēkā no ārējā lifta

Viņam bija licies, ka cauruļvadu pasta ierīces ir izgājušas no modes, šī acīmredzot bija otrā paaudze. Nebija nevienas po­gas, tikai melns ekrāns, viņš pārbrauca pār to ar pirkstu galiem, tajā atmodās sarkani skaitļi. Pie sienas karājās plakāts ar cau­ruļvadu pasta adresēm, viņš atrada bibliotēkas adresi. Izvilka tintes pildspalvu. Izņēma olu guļošajam vīrietim no mutes. Uz iesaiņojamā papīra uzšņāpa: "Mini, mini mīkliņu — kurš sū­tīja tev oliņu?" Viņš iebāza olu terminālī.

-    Aizskaiti līdz divdesmit, viņš sacīja. Un tad sūti prom.

-    Tu esi ievainots vēderā, Francs Fībers teica.

Kaspers pacēla kreklu. Pie nabas bija mazs, uztūcis caurums.

-    Arī mugurā, Francs Fībers bilda, lode ir izgājusi tev cauri.

Kaspers aizrāpās atpakaļ līdz liftam, aizslīdēja ar to sāņus, atpakaļ uz bibliotēku.

Jau pa to īso laiku, kamēr viņš sabija prom, klāt bija nācis daudz asiņu. Kaspers nespēja droši noteikt, vai vīrietis ir dzīvs. Aske Brodersens patlaban bija pagriezies pret sievieti.

Kādu brīdi Kaspers ieklausījās iekšup lūgšanā, tā ne mirkli nebija apstājusies. Viņš pavērsa to uz savu iekšējo Svētā Genesija tēlu, komediantu un aktieru aizbildni, 303. gadā viņš bija miris mocekļa nāvē, ber pirms tam bija izpestījis neskaitāmas dvēseles no sāpēm un mokām.

Cauruļvadu pasta ierīce iedūcās. Aske Brodersens apstājās. Viņš devās pie termināļa. Mēs visi esam pasta narkomāni. Mums visiem ir tūlīt ātri jānoklausās automātiskais atbildē­tājs. Jāpārbauda e-pasta vēstules. Jāizņem pasts no pastkastes. Maltītes vidū. Dzimumakta vidū. Nopratināšanas vidū.

Kaspers atdabūja vaļā logu. Uzkāpa uz palodzes, nokūle­ņoja uz grīdas. Aske Brodersens stāvēja ar olu rokā.

11

Viņš bija novilcis žaketi. Zem tās viņam bija bikšturi.

-    Es gribu redzēt meiteni, Kaspers paziņoja.

Vīrietis stāvēja ar olu rokā.

-    Viņa ir blakus telpā.

Kaspers pielika pirkstus sēdošajam vīrietim sānos pie kakla, viņš bija dzīvs. Lonei Borfeltai mute bija aizbāzta ar elastīgo saiti, saite bija izmantota arī tam, lai piesietu viņu pie krēsla. Uz galda mētājās saišu ruļļi un šķēres. Kaspers pārgrieza sasēju, atbrīvodams sievieti.

Aske Brodersens devās pa priekšu. Kaspers nedzirdēja ne­kādu disonansi. Varbūt pasaule patiesi bija tik vienkārša, ja cilvēks atradās dziļā kontaktā ar savu muzikalitāti. Varbūt viņš tūlīt ieraudzīs Klāru Mariju.

Garais vīrietis atvēra kādas durvis un palaida Kasperu iekšā.

Sākumā telpa bija tumša, tad Kaspers pamanīja rēno gaismu, kas nāca no jūras. Viena vesela siena bija no neatstarojoša stikla. Kaspers aplaida skatienu apkārt, kaut kur uz grīdas sēdēs Klāra Marija ar savām lellēm.

Viņš dzirdēja, kā ola atsitas pret zemi. Tad viņš tika sagrābts no aizmugures.

Vīrietim bija labs tvēriens, viņš bija iekrampējies Kaspera augšdelmos. Vīrietis pacēla viņu no zemes un trieca pret stiklu.

Loga rūts acīmredzot bija lamināts, kā bruņustikls, tai nebija nekāda elastīguma, sajūta bija kā atsitoties pret betona sienu.

Aske Brodersens neko neteica, Kaspers vienalga viņu dzirdēja. Patiesībā gan ne viņu, jo viņa vairs tur nebija. Kad emocijas kļūst pietiekami sripras, parastā personība izgaist, sirds skaņa izgaist, cilvēka frekvenču zonas līdzcietīgā daļa izgaist, pāri paliek bezpersoniskums ekstremālā formā. Kaspers dzirdēja, ka viņam aizmugurē esošā forma grib viņu nosist.

Viņš vēlreiz tika ietriekts stiklā, šoreiz daudz stiprāk. Viņš re­dzēja, kā loga rūts gaišajam laukam priekšā tiek novilkts aizklājs. Sākumā viņam šķita, ka tās ir žalūzijas vai aptumšošanas aizkari, tad viņš ievēroja siltumu virs acu plakstiņiem, tās bija asinis.

Šoreiz rūts pati nāca viņam pretī un atsitās pret viņu, nebija ne sāpju, ne skaņas, viņš zināja, ka ir tuvu noslēgumam. Sirds lūgšana aizsākās pati no sevis. Tas, ko viņš dzirdēja sevi lūdza­mies, bija: "Mīļā TēvsMāmiņa, dod man spēku sist pretī!"

Rūts atkal nāca pretī. Bet šoreiz viņš izlocīja rokas un kā­jas, mazināja triecienu ar delnām un pēdu apakšām, tas radīja sprādzienam līdzīgu skaņu. Viņš dzirdēja, kā salūst viena plauk­stas locītava, bet viņa galva nekur neatsitās.

Viņš ļāva savam ķermenim sašļukt kā lupatu lellei, ļāva gal­vai pārkrist uz priekšu. Vīrietis viņam aiz muguras dziļi ieel­poja — pēdējam spēku sasprindzinājumam. Ieelpā viņš nolaida Kasperu zemāk, Kaspers sajuta, kā viņa pēdas saskaras ar grīdu. Tad viņš mugurpusē esošajam vīrietim izdarīja atmugurisku sitienu ar galvu.

Atmuguriskie sitieni ar galvu ir skatuves cīņas un teatrālās vardarbības Dom Pcrignon. Kaspers bija divus gadus strādājis ar iešūpinātu smilšu maisu, līdz iemācījās vienā cirtienā panākt, ka tas karājas beigts. Un pēc tam mēnešiem ilgi — lai iemācītos apturēt kustību tieši pirms partnera galvaskausa. Un tagad viņš to neapturēja, viņš cirta līdz galam.

Vīrietis viņam aiz muguras nenogāzās uzreiz. Viņš joprojām stāvēja taisns, kad Kaspers izlocījās no tvēriena un izspēra viņam pamatu zem kājām. Bet viņa acis bija neko neredzošas.

Vīrietis nogāzās zemē, nemēģinot rast atbalstu ar rokām. Kamēr viņš atradās kritienā, Kaspers parāva viņa bikšturus uz augšu un apmeta viņam ap kaklu. Tad atspieda vienu ceļgalu pret muguru, kas nu bija apakšā, un pievilka bikšturus ciešāk. Kas­pers varēja darboties tikai ar labo roku.

Durvis atvērās, tika ieslēgta gaisma, telpā stāvēja gaišma­tainā sieviete.

Reāla vardarbība pret reāliem cilvēkiem ir šausmīga. Bet sti­lizēta, teatrāla vardarbība ir nepieciešama. Mums, kuri nekur tālāk neesam tikuši.

-    Nāc vien iekšā! Kaspers aicināja.

Viņa ienāca telpā, kā robots.

Griestu apgaismojums bija pārvērtis panorāmas stiklu par spoguli, spogulī bija redzama guļošā vīrieša seja.

-    Primārais iemesls, kāpēc cilvēks žņaudzot nosmok, Kas­pers sacīja, ir nevis tas, ka nevar ievilkt elpu. Vispirms notiek tas, ka pārtrūkst skābekļa pieplūde smadzenēm. Uz lielajām kakla artērijām izdarītā spiediena dēļ. Ja tu paskatīsies uz viņa acīm, spogulī, tu redzēsi, ka jau tagad baltajā gļotādā ir tādi kā avo­kado krāsas asinsizplūdumi. Vai redzi?

Sievietes kājas saļima, viņa noslīdēja gar sienu, līdz pēdīgi sē­dēja uz grīdas.

-    Kur ir Klāra Marija? viņš noprasīja.

Viņa mēģināja kaut ko bilst, bet bija spiesta padoties.

Sviedri lija Kasperani acīs platām straumēm, viņš paberzēja seju pret vīrieša muguru, tā nokrāsojās kā ar krāsas rulli, tās bija asinis.

Viņš izdzirdēja kaut ko negaidītu. Tā bija mīlestība. Tā nāca no sievietes. Kaspers paskatījās uz vīrieti zem sevis. Viņš bija tas, kuru viņa mīlēja.

-    Tu pastāstīsi man, kur viņa ir, Kaspers teica. Un mēs iztiksim, nepievilkuši bikšturus stingrāk.

-    Viņi abi ir lejā, pagrabā, sieviete atbildēja.

-    Tātad zēns ari ir dzīvs?

Viņa palocīja galvu.

-    Ko jūs gribat ar viņiem darīt?

Kasperam runājot, kaut kas džinkstēja, kā stikls, vismaz divi zobi bija pārlūzuši vai izsisti no vietas.

Sieviete neko neatbildēja. Viņš pievilka bikšturus.

-    Es nezinu, sieviete sacīja, es zvēru, es pieskatu meiteni, viņus abus, lūdzu, neko nedari, lūdzu!

Viņš piecēlās kājās.

-    Paņem, lūdzu, mani zem rokas, viņš sacīja.

Viņa paklausīja, mehāniski. Attaisīja durvis. Viņi virzījās pa gaiteni. Kabineta durvis bija vaļā. Viņš norādīja, viņa pieveda Kasperu pie galda, pie telefona.

Viņš uzspieda Rābijas fonda mājas numuru.

-    Man jārunā ar Zilo dāmu, viņš teica.

Pagāja pusminūte, iekams viņa pienāca pie telefona. Viņa apziņa ieslēdzās un izslēdzās, ieslēdzās un izslēdzās.

-Jā?

Bija pagājis gads, kopš viņš pēdējo reizi bija dzirdējis šo balsi.

-    Varbūt abi bērni ir dzīvi, viņš sacīja. Varbūt viņi ir pag­rabā zem Konon, ēkas, kas uzbūvēta uz piepildītā jūras baseina iepretim Tipenas parkam Nordhavnas ostā. Es gribēju pats vi­ņus savākt. Bet man ir gadījies neliels traucēklis.

Viņas skanējums neizmainījās. Varbūt viņa spētu bez modulācijas uzņemt ziņu par Zemeslodes bojāeju.

-    Mēs sazināsimies ar policiju, viņa teica.

Viņš balstījās pret galdu, telefona savienojums bija slikts, sīkie mikrofona un ska|ruņa perforējumi bija pilni ar asinīm.

-    Man jānokārto pāris darīšanu, viņš sacīja. Pēc tam es ieradīšos pēc samaksas.

-     Būsi laipni gaidīts.

Viņš nolika klausuli.

Lifts darbojās, viņi nobrauca trīs stāvus zemāk, apstājās, dur­vis atvērās. Ārpusē stāvēja Francs Fībers. Viņš iekāpa liftā. Tas turpināja braukt uz leju. Francs Fībers pastiepās uz augšu un nopētīja viņa galvvidu.

-    Tur ir plaisas, viņš sacīja. Tev ir ielauzts galvaskauss.

Kaspers pieķērās viņam ar otru roku, viņi pa pusei pārnesa

Kasperu pār pagalmu. Viņš dzirdēja, kā asinis pil uz flīzēm, ar knikšķošu, viegli jo viegli džinkstošu skaņu, pavisam citādi nekā ūdens lāses, jo šim šķidrumam piemita augstāka viskozitāte.

Brīdī, kad viņi iegāja ārējā mūra ēnā, virs pagalma iedegās prožektori. Cauri pēdām Kaspers samanīja daudzus skrejošus soļus. Viņi atvēra durvis un iegāja stikla būrī. Zaļais admirālis vēl arvien bija satriekts, Kaspers to dzirdēja. Bet tas nebija ne­kas salīdzinājumā ar to, kāds viņš kļuva tagad, viņš blenza uz Kasperu, uz sievieti, pazina viņu, palika kā iemiets. Kaspers juta, ka ir nepieciešams pateikt pāris vārdu. Mēs nevaram atstāt pil­nīgā neizpratnē cilvēkus, kuriem esam sagādājuši neērtības.

Daudz ir tādu, kuri iedomājas, ka šai dzīvē ir nopirkuši biļeti uz Gilbertu un Salivanu. Un tikai tad, kad jau ir gandrīz par vēlu, atklāj, ka esamība ir Šnitkes apokaliptiskās mūzikas skaņdarbs.

-    Pēc Askes domām, ola nebija pietiekami liela, Kaspers sacīja. Un tu jau zini, kāds viņam temperaments.

Ticis uz ietves, Kaspers palaida vaļā sievieti, viņa palika stāvam. Kaspers un Francs Fībers kopīgi aizkļuva līdz kravas autobusiņam. Sieviete viņiem aizmugurē nebija pakustējusies. Kasperam izdevās ietrausties sēdeklī.

-    Mums jātiek uz kāda apvedceļa, viņš sacīja.

-    Tu noasiņosi, Francs Fībers teica.

-    Ikvienu vēnas asiņošanu var apturēt. Maigi, bet noteikti piespiežot un paturot desmit minūtes.

-    Tev ir tikai divas rokas.

Krustojumā Sundkrogsgādes galā viņi pagriezās uz zieme­ļiem. Visas priekšā redzamās gaismas Kaspera skatienā saplūda kopā. Francs Fībers apmeta mašīnu apkārt. Kaspers tika pie­spiests pie durvīm.

-    Policijas barjera, zēniņš paskaidroja.

Viņi brauca pa Strandbulvāri. Tālāk pa Jagtveju. Kaspers at­rada drānu kaudzi. Viņš salika auduma salvetes kopā, kā kom­presi. Mēģināja tās piesiet klāt ar trauku lupatām. Tās vēl nebija uzliktas, kad jau bija piesūkušās ar asinīm. Viņam nāca virsū drudzis. Blakus sēdošais zēniņš sāka raudāt.

Tāds nu ir trūkums, ejot mācībā pie meistara. Kad meistars iedarbina izdedzinātāju, māceklim pastāv risks tikt saplacinā­tam. Paskaties kaut vai uz Baha dēliem! Neviens no viņiem tā īsti nepacēlās pēc tētiņa. Un iedomājies Jungu! Viņam tā ari līdz galam neizdevās noslaucīt pēdas, ko, viņam pāri staigājot, bija atstājis Freids.

-    Abi bērni ir dzīvi, Kaspers sacīja.

-    Tev jābrauc uz slimnīcu.

-    Vēlāk, mums jānokārto pāris sīku darīšanu.

-    Paskaties uz sevi!

-    Mēs esam tik tuvu. Es teikšu kā Svētā Terēze no Lizjē: Je choisis tout, es gribu visu.

Kaspers nolaida logu. Drudzis bija reakcija uz fizisku pārslo­dzi, viņam tas bija palicis prātā no saviem negadījumiem manēžā, no tiem laikiem, kad viņš vēl strādāja par akrobātu. Vēsais vējš palīdzēja. Nogurums bija ļaunāks, tas bija saistīts ar asins zu­dumiem.

Viņi brauca pa Jagtveju, pa robežu starp Kopenhāgenas ār­pilsētu un iekšpilsētu. Nogriezās pa Tagensveju, pārbrauca pāri Ezeriem. Pilsēta vēl nekad nebija skanējusi šādi. Tā bija ieguvusi tādu kā fokusu. Pilsētas skanējums zināmā mērā atgādināja Ziemassvētku vakaru, brīžus, kad pa televīziju pārraidīja izšķi­rošu futbola finālu. Bet tas bija tumšāks. Daudz saspīlētāks.

Cilvēki bija pavērsuši savu dzirdi uz slēgto teritoriju. Uz jaunu zemestrīču iespējamību. Viņi klausījās kopā. Lai cik ļoti negribē­tos to sacīt, tā bija tādu cilvēku kopība, kuri skatās acīs domai, ka, iespējams, viņiem būs jāmirst kopā. Reiz tēvs Pio bija sacījis ticīgajiem, ka vislabākā vieta, kur lūgties, ir avarējoša lidmašīna. "Ja tajā brīdī jūs patiesi koncentrējaties lūgšanai," viņš bija teicis, "tad jūs nemaz nevar izvairīties no Dievišķā realizācijas."

-    Es esmu saticis daudzus prātā jukušos, Francs Fībers sa­cīja. Bet es, velns parāvis, nekad…

Kaspers norādīja, mašīna nogriezās nost no F.stervoldgādes un, tikusi garām Ģeoloģijas muzejam, uzbrauca augšup pa piec­padsmit grādu stāvumu un ieripoja pa zemiem, atvērtiem režģu vārtiem.

Vienā no stikla krātiņiem dega gaisma. Pie rakstāmgalda sēdēja gaišmatainais Princis Drošsirdis.

-    Esi tik labs, iebrauc kabinetā iekšā! Kaspers mudināja.

Francs Fībers papurināja galvu.

-    Manā stāvoklī, Kaspers skaidroja, nav patīkami doties laukā, salā.

Francs Fībers nospieda gāzes pedāli. Kravas autobuss ietrie­cās stikla durvīs, caursita tās kā papīra aizslietni, apstājās ar purnu kabinetā.

Kaspers iztrausās no augstā sēdekļa. Apsēdās krēslā pie rak­stāmgalda. Vīrietis otrā pusē bija pārakmeņojies.

Kaspera bērnībā daudziem profesoriem bija nejēdzīgs skanē­jums, kas apkārtējiem cilvēkiem lika lūkoties pēc kaut kā, ar ko aizbāzt ausis, piemēram, pēc grīdsegas. Tolaik, lai veidotu akadē­misko karjeru, bija nepieciešama neirotiska, vienpusīga mentālā pārpūle, Kaspers bija sastapis Maksimiliāna aprindu profesorus, kā pirmizrāžu publikas sastāvdaļu, viņi bija bijuši sadrumstaloti.

Laiks bija izmainījis skanējumu, vīrietim otrpus galdam pie­mita plašs spektrs. Un tomēr.

-            Ir daudz artistu, Kaspers sacīja, kuriem ir bail no augsti izglītotiem cilvēkiem. Bet ne man. Mans mīļākais delartiskās ko­mēdijas tēls ir il dottore, vai tu viņu zini, "visu var izārstēt ar grāmatu zinībām"?

Gaišmatainais vīrietis pašķielēja uz sašķaidītajām ārdurvīm, Kaspers dzirdēja viņu kalkulējam, cik lielas ir izredzes, ka bēg­šanas mēģinājums varētu izdoties.

-    Es to neieteiktu, Kaspers bilda, man nav nekā, ko zaudēt.

Viņam pretī esošais skanējums padevās.

-    Kas tev bija jādara?

Vīrietis neatbildēja.

-    Tev bija jāpiešķir demonstrējumam dabaszinātnisks spo­žums. Ko viņi demonstrēja?

Gaišmatainais vīrietis paskatījās uz automašīnu. Francs Fībers bija palicis sēžam pie stūres. Durvis un logi bija ciet.

-    Šim te nav neviena liecinieka, viņš sacīja.

-    Dievs dzird visu, Kaspers teica. Bet Viņš nesniedz lie­cību pilsētas tiesā.

Profesors samitrināja lūpas.

-    Viņi neko nedemonstrēja. Meitene tikai pateica: "Vairāk zemestrīču nebūs." Bija divdesmit uzpircēju. Ārzemnieki. To pār­tulkoja angļu valodā. Viss. Tas prasīja piecas minūtes.

Kaspers dzirdēja, ka viņš runā patiesību.

-    Ko tu no tā iegūsti?

-    Profesionālu informāciju.

-    Vai mēs varam piekļūt mazliet tuvāk patiesībai?

Profesora acis bija iedurtas galdā.

-    Tu esi ļoti talantīgs, Kaspers sacīja. Fj> to dzirdu. Tu biji arī atbraucis līdzi Kinkongam, lai mani piekukuļotu. To­mēr tu neesi no vardarbīgajiem. Bet es esmu. Paskaties uz mani! Es nāku taisnā ceļā no kaujas lauka.

Profesors pavērās uz viņu.

-    Universitāte ir plakana struktūra, viņš sacīja. Ja grib tikt augšā, pa īstam, tas jādara ārpusē.

Cilvēka skanējumā parādās patīkama noteiktība, kad viņš ir saskaņā ar sevi. Pat tad, ja ētikas normas, ar ko viņš ir saskaņā, ir vājas.

-    Ko šie bērni spēj?

-    Mēs viņus noskenējām. Viņiem ir interesanti smadzeņu viļņi. Tas arī viss.

-    Ko spēj Zilā dāma? Māte Marija?

Vīrieša skanējums izmainījās, uz tādu, kāds Kasperam bija palicis atmiņā no tirgus laukumiem, skanējumu, kas nāca pirms tirgošanās ar vēršiem.

Kaspers piecēlās, ar grūtībām. Profesoram priekšā gulēja zila mapīte. Viņš pabungāja pa to.

-    Starp augstākajām mācību iestādēm notiek brīva informā­cijas apmaiņa, profesors sacīja.

Mapīte bija no policijai piederīgajām, Kaspers atpazina vā­ciņus, kādus bija redzējis Astas Borello kabinetā.

-    Tas ir jauki, Kaspers novilka.

-    Mēs varējām tirgoties. Tu strādāji Dānijas Tehniskajā univer­sitātē. 80. gados. Matemātiskās akustikas institūtā. Par konsul­tantu, tā te rakstīts. Lielo koncertzāļu pārbūvē un projektēšanā. Viņi tevi mērīja. Te rakstīts, ka tu esi spējis uztvert svārstības frekvenču diapazonā no 3 līdz 35 000 hercu. Skaņas spiediena līmeņa izmaiņas par decibela simtdaļu. Tas ir visnotaļ neparasti, ja tā ir tiesa. Te rakstīts, ka viņi to nevar izskaidrot. Ka viņi esot būvējuši modeļus mērogā simts pret vienu. Ielikuši tevi iekšā. Un tu nekavējoties esot varējis viņiem pateikt, kas vajadzīgs. Vai jāiebetonē sinusa profili betonā. Vai velns zin kas. Vai tā ir tiesa?

Posttraumatiskais šoks, pēc automašīnas iegāšanās kabi­netā, vīrieša sistēmā pamazām pierimās. Tas liecināja par viņa robustumu. Kaspers sajuta piezogamies respektu pret svītu, ko Kains bija sev savācis.

-    Viņi to nosapņoja, viņš atteica. Un tas bija dziļā jau­nībā.

-    Viņi raksta tu apgalvojot, ka fiziskā skaņa ir tikai dur­vis. Aiz tām esot cita skaņa. Skaņu pasaule. Vai tā ir tiesa? Vai tu varētu man mazliet pastāstīt par to? Varbūt man pretī būtu kāda informācija par bērniem. Un par starecu.

Nu Kaspers saklausīja profesora nelaimi. Teorētiķa ilgas lik­vidēt savu nošķirtību no realitātes.

-Šo mapīti tu dabūji no Merka, Kaspers sacīja. Tu esi licis uz diviem zirgiem. Vai uz trim. Tu strādāji Kaina labā. Un piestaigāji uz Rābijas fonda māju. Un regulāri informēji H no­daļu.

Vīrieša skanējums sāka apsīkt.

-    Tu mēģināji izvairīties no tā, lai ar bērniem kaut kas atgadītos, Kaspers turpināja. Bet tu gribēji arī atrasties tu­vumā naudai. Un tam, uz ko Kains piedabūjis bērnus. Un vēl tu gribēji pasargāt sevi. Tu mēģināji likt uz visiem zirgiem. Uz visu laukumu uzreiz.

Pie telpas dibensienas stāvēja vitrīnas ar optiskajiem instru­mentiem, varbūt no tiem laikiem, kad šī ēka bija darbojusies kā observatorija. Un pasaule bija bijusi vienkāršāka. Varbūt.

-    Mēs, cilvēki, Kaspers teica. Mēs liekam uz pārāk dau­dziem zirgiem. Tādā veidā nekad īsti nenonākot gaismā. Bet, no otras puses, nekad arī neieslīgstot pilnīgā tumsā. Mēs pa­liekam šeit. Kur ir tik tikko sasniegta tāda redzamība, lai taus­tīdamies varētu tikt uz priekšu.

Viņš vilkšus ievilka sevi mašīnā.

-    Reptiļa smadzenes, profesors sacīja. Tās satur skanisko atmiņu. Rāpuļiem ir jāspēj pazīt arī medījuma skaņu. Būtībā tā ir primitīva funkcija.

-    Tu devies līdzi, lai redzētu, vai es esmu uzpērkams. Lai re­dzētu, vai atdure būs pret kaut ko cietu. Kad instrumenti būs ievadīti pietiekami dziļi.

-    Visus var nopirkt. Nekādas citas realitātes nav, tikai šī.

Aiz dusmām Kaspers saklausīja izmisumu.

-    Man šķiet, ka tas esi tu, Kaspers izmeta. Kurš nogali­nāja meiteni. Es pārbaudīju Imigrācijas departamentā. Tu biji Nepālā. Tajā laikā.

Vīrietis uzšāvās no krēsla kā atspere, plātīdamies ar rokām un kājām, kā tāda raustāmā lelle.

-    Tas bija Ernsts. Josefa miesassargs. Man nebija ne jausmas, ka briest kas tāds. Es biju kilometriem tālu, kad tas notika.

Profesors saguma krēslā.

Kaspers klausījās. Vīrietis, iespējams, bija teicis patiesību.

-    Es mēģināju viņiem kaut ko paskaidrot, Kaspers sacīja. Dānijas Tehniskās universitātes ļaudīm. Izmērāmajā skaņas telpā mēs orientējamies, balstoties uz smalko laika nobīdi tajā, kā labā un kreisā auss uztver skaņu. Tomēr lielajā kopainā tas sniedz nožēlojami maz informācijas. īsto skaņu vienlaicīgi uz­tver abas ausis. Apziņa kā tāda. Un tā nesabrūk. Tā pastāv ārpus laika un telpas. Un tā ir par velti. Par piekļuvi tai tev nav jā­maksā. Atliek vienīgi saspicēt ausis.

Vīrietis otrpus rakstāmgaldam piepeši izskatījās novecojis. It kā tas būtu noticis piecu minūšu laikā. Mati izskatījās sirmi.

-    Man ir bail, viņš teica. Ka Kains aiztransportēs bērnus prom pa gaisu.

12

Viņi bija izkļuvuši uz apvedceļa.

Kasperam līdzās šņukstēja Francs Fībers. Ir svarīgi, pat pa vidu plašajiem vēzieniem, neaizmirst parūpēties par tuvāko. Arī Bahs tā bija darījis. Pa vidu kosmiskās toņu katedrāles celt­niecībai bija bijusi gādība par ikkatru ķieģeli. Apsēstība ar to, lai skanējums visu laiku būtu labs. Rūpes par Mariju Barbaru, par Annu Magdalēnu, par bērniem, to varēja dzirdēt. Kaspers uzlika mierinošu roku zēniņam uz pleca.

-    Pēc brīža, viņš sacīja, abi bērni sēdēs starp mums.

Viņš noglauda trīsošo muskulatūru, viņa roka atstāja lipīgu

asins sliedi. Viņi pabrauca garām Roskildevejai, Glostrupas tirdz­niecības centram, pirmajiem tīrumiem. Kaspers norādīja, ma­šīna nogriezās pa kreisi lauku ceļā pirms kartinga trases, ceļš veda strauji uz augšu un beidzās. Mašīna stāvēja uz mākslīga vaļņa, kas uzbērts pie ūdens attīrīšanas ietaisēm. Uz leju no ietaisēm atradās laukums, rāms, dega tikai viens vienīgs nakts prožektors.

-    Tu nevari iet lejā. Viņi tevi gaida.

Kaspers izrāpās no mašīnas.

-    F.s peldēšu līdzi dao.

-    Kā tu to zini?

Dzeltenās acis bija atzinušas viņu par bezcerīgu.

-    To var dzirdēt. Tā ir maiga ceļavēja skaņa.

13

Starp tīrumu un ceļu atradās papeļu žogs, starp papelēm un laukumu stāvēja mašīna. Kaspers nometās četrrāpus.

Automašīna skanēja pustoni par augstu. Pustonis nav daudz, taču absolūtajai dzirdei tas ir traucējošs. 70. gadu gaitā Kaspers bija brīnījies par Rihtera iespēlēto "Labi temperēto klavesīnu", tas bija bijis pustoni par augstu. Sākumā Kaspers domāja, ka vainīga ir plate vai māsterlente, ka tam jābūt kļūdainam transponējumam. Vēlāk caur dzelzs priekškaru bija noplūdušas Prokofjeva sonātes Rihtera ierakstā, arī tās bija pustoni par augstu. Tad Kaspers bija atskārtis, ka tam pamatā ir kāds nodoms.

Kad mašīnā kaut kas ir — cilvēki vai bagāža —, pieaug tās pašsvārstību frekvence, vai arī ir sajūta, ka tā notiek. Kaspers parāpās sāņus, tā ka mašīna nu atradās starp viņu un laukumu izgaismojošo prožektoru, mašīnā sēdēja divi vīrieši.

Skaidrojums nāca tikai 90. gados, kad tika publicēta vienīgā garā intervija ar Rihteru. Intervijas beigu daļā izcilais pianists pastāstīja, ka vecums, līdztekus visādi citādi nodarītam kaitē­jumam, ir pazeminājis viņa tonikas izjūtu gandrīz par pustoni.

Tad Kaspers bija to sapratis. Rihters bija uzskaņojis flīģeli pustoni uz augšu.

Tas atstāja uz viņu dziļu iespaidu. Nevis tas, ka vecums apēd cilvēka dzirdi, vecums apēd visu, kaut vai tam pašam Bētho­venam. Bet gan tas, ka cilvēkam var būt tāda ietiepība, ka viņš paceļ visu klasisko mūziku par pustoni, lai pielāgotu to savējai sistēmai.

Kaspers palika četrrāpus līdz brīdim, kad bija ticis garām stū­rim. Viņš atslēdza nelielās durtiņas dienvidu pusē, iegāja iekšā un atkal aizslēdza ciet. Piecēlās kājās, grasījās skriet, nesanāca. Sa­līcis un ar grūtībām viņš apklamzāja ap aploku un zirgu izjā­des manēžu. Stallī Roselila bija vienīgā, kas izdzirdēja viņu. Viņš mierinoši noglāstīja zirgu, spalva nosmērējās ar asinīm, viņš ap­taustīja sienu, vijole un dokumenti bija pazuduši.

Mājas ārsienas aizēnā viņš pārgāja pāri pagalmam, paraus­tīja kabineta durvis, tās nebija aizslēgtas.

Telpa pēc skata nebija mainījusies, bet tās skanējums bija pā­rāk rezonējošs. Viņš aptaustīja plauktu zem rakstāmgalda, trīskāju statīva tur vairs nebija, arī Bunzena degļa un rungas ne.

Plaukti izskatījās kā parasti, skopajā gaismā viņš gar reģistra ma­pēm aizburtoja līdz "K", izvilka mapi un atvēra vaļā, tā bija tukša.

Viņš nolika mapi atpakaļ, paraustīja durvis uz privātajām telpām, tās nebija aizslēgtas, viņš iegāja iekšā, viss bija pārāk kluss.

Viņš atvēra ledusskapja durvis, tas bija izslēgts, saldētavas durvis, tā bija atkausēta.

Viņš devās atpakaļ uz kabinetu. Apsēdās biroja krēslā. Pa­cēla telefona klausuli. Tas vēl joprojām bija pieslēgts.

Viņš uzspieda Sonjas numuru, viņa tūdaļ pacēla klausuli. Viņš paņēma nost to trauku lupatu un servješu turbānu, kas viņam bija ap galvu. Viņš dzirdēja, ka Sonja atrodas guļus. Balss kļūst dobjāka, kad pretgravitācijas muskuļi nespiež uz plaušām un samazina telpas skaņu. Viņai līdzās gulēja vīrietis, Kaspers va­rēja nomanīt viņa elpu.

-    Vieta pie Dafija, viņš sacīja, kādā veidā tu man to atradi?

-    Pienāca piedāvājums. Cik atceros. Ieliktnis. Cirkus Zeitung Skandināvijas izdevumā.

-    Jums pienāk trīsdesmit piedāvājumu dienā. Tu tos nere­dzi. Kāpēc tad tieši šis?

Vispirms viņa apklusa.

-    Tas bija adresēts man, viņa atbildēja. Par puscenu. Es droši vien nobrīnījos par šīm abām lietām.

Viņš nogaidīja, centās sakoncentrēties.

-    Vai es esmu izdarījusi kaut ko nepareizu? Vai esmu sagā­dājusi tev nepatikšanas?

-    Sargeņģelis, viņš atbildēja, var izdarīt tikai labu.

-    Vai kāds pie tevis ir? Tev nevajag būt vienam.

-    Man ir kompānija, viņš sacīja. Mūsu TevsMāmiņas kla­vieru skaņotājs. Mani patlaban skaņo pustoni uz leju.

Viņš nolika klausuli.

Viņš piesardzīgi tuvojās dzīvojamam vagoniņam, palika stāvam un klausāmies, dzirdams nebija nekas. Viņš uztaustīja kartona gabaliņu, kurš atradās turpat, kur viņš bija to atstājis, iegāja iekšā.

Viņš neuzdrīkstējās ieslēgt gaismu. Uz brīdi apsēdās atzvel­tnes krēslā. Laukuma nakts apgaismojums ieplūda pa loga rūtīm.

Viņam būtu varējusi piederēt pils, kā Grokam Oneglijā. Vi­ņam būtu varējis piederēt dzīvojamais komplekss Parīzes pie­vārtē, kā Rivelam. Viņam būtu varējis būt astoņsimt kvadrātmetru penthouse dzīvoklis virs Kongensnītorva laukuma, kā Popovam bija Maskavā, ar skatu uz MHAT, veco Čehova teātri. Tā vietā viņam divdesmit gadu bija bijis tikai šis vagoniņš. Astoņpadsmit kvadrātmetru plus vējtveris mīnus tas, ko aizņēma rekvizītu skapis, kostīmu skapis, klavieres un plaukti.

Viņš paskatījās uz notīm. Mazo čuguna krāsni. Izlietni. Elek­trisko tējkannu. Malku. Elektrisko plīti. Ledusskapi, mazu, no nerūsējoša tērauda, kondensatora dzesētu, bez kompresora, viņš nekad nebija spējis paciest kompresoru troksni. Viņš paskatī­jās uz kumodi. Fazioli. Paskatījās uz dīvānu.

Toziem, kad viņi abi satikās, Stīne reizumis bija gaidījusi viņu pārnākam no izrādēm. Bieži, bet ne vienmēr. Un nekad ne plā­noti. Norunāt tikšanos ar viņu bija grūti vai neiespējami. Darba plānu un dežūras grafiku viņa varēja sastādīt pusotru gadu uz priekšu. Par randiņu vakarā viņa nespēja izlemt tās pašas die­nas pēcpusdienā. Viņš tā arī nebija to sapratis.

Bija bijusi pusnakts, kad viņš nāca mājās. Bija snidzis. Sniegā viņas pēdas, kas veda uz vagoniņu.

Viņam bija bijis jādodas uz ārzemēm, viņš tā ari nekur ne­aizbrauca. Tā ziema izmainīja viņa attiecības ar gadalaikiem. Iepriekš viņš bija gribējis Dāniju slēgt un evakuēt uz pieciem mē­nešiem gadā, no novembra līdz martam. Desmit gadus viņš ne­bija slēdzis nevienu ziemas kontraktu tālāk uz ziemeļiem par Kannām. Viņas pēdas sniegā to visu pārvērta. Ārējie gadalaiki nebija nekas.

No skursteņa bija nākuši dūmi. Viņas dūnu jaka un zābaki aizņēma visu vējtveri, viņa negribēja salt, no pirmā novembra viņa bija ģērbusies kā pārgājienam uz Nangaparbatu.

Loga rūtis bija baltas no garaiņiem, viņa bija gatavojusi ēdienu. Viņai bija mūža kontrakts ar fizisko pasauli. Viņas rī­cībā bija tik vien kā divi elektriskie riņķi un čuguna riņķis uz krāsniņas. Tik un tā viņa bija pagatavojusi kaut ko, kas līdzinā­jās Leisemēra veģetārajai pavārgrāmatai.

Viņa bija sēdējusi dīvānā, iepretim vietai, kur tagad sēdēja viņš. Slēpošanas zeķēs ieautās kājas pavilkuši zem sevis. Ar sa­viem papīriem vai datoru. Vai tukšām rokām.

Viņš bija palicis stāvam pie pašām durvīm.

Sievišķajam nav noteiktas skaņas. Nav noteiktas tonalitā­tes. Nav noteiktas krāsas. Sievišķais ir process. Tajā brīdī, kad dominantseptakords atrisinās mažora subdominantē, tajā brīdī ir sadzirdams sievišķais.

Līdz tam viņš bija dzīvojis disonansē. Tagad viņa vagoniņš vairs nebija vagoniņš. Vairs nebija šķūnis uz riteņiem. Tās bija mājas.

Viņas klātbūtne izcēla krāsas, ko viņš agrāk nebija redzējis. Tā noapaļoja stūrus, uzbūra virsmas, kuru agrāk nebija bijis. Tā izmainīja grāmatu saturu. Nošu saturu. Bahs bez sievietēm būtu skanējis citādi. Visticamāk, nebūtu skanējis vispār. Un vie­nīgais viņas devums bija viņas klātesamība.

Tagad telpa ap viņu bija cieta. Četrstūraina. Nedzīva. Viņš zi­nāja, ka redz to pēdējoreiz. Viņš manīja, kā domas klīst pa viņa ķermeni, kā plēsīgs zvērs krātiņā, nespēdams atrast izeju.

Viņš atvēra durvis uz vadītāja kabīni un ieslidinājās pie stū­res. Kravas autobuss nu jau būs izsludināts meklēšanā. Bet ne dzīvojamais vagoniņš. Konfiscēts, bet ne izsludināts meklēšanā. Kamēr policija ieņem Konon, viņš varētu vēl pēdējo reizi ap­ciemot Maksimiliānu. Pēc tam pats pieteikties policijā. Saņemt medicīnisko palīdzību. Sākt visu procesu ar policiju, repatriā­ciju. Tālāk viņa apziņa nesniedzās.

Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu. Nekas nenotika.

-    Viņiem līdzi bija automehāniķis, Dafijs ierunājās.

Viņam mugurā bija virinātāja mētelis, izskatījās, ka tas austs

no akmens vates, tas bija apslāpējis visas skaņas, tāpēc arī Kaspers nebija pārvaldnieku dzirdējis.

Kaut kas tika ielikts viņam klēpī, tas bija vijoles futrālis. Uz tā aploksne ar papīriem, dzimšanas apliecību, Spānijas pasi, apdro­šināšanas polisēm. Šveices banku kontiem, īslaicīgo apdrošinā­šanas apliecību.

Kaspers atvēra futrāli un aptaustīja vāka izliekumu. Ar labo roku, kreiso viņš nevarēja pakustināt.

Gvarnēri un Stradivari bija kaut kas kopīgs. Viņi vienmēr tika iestrādājuši nelielu variāciju. Kā sava veida pētījumu. Pa vidu bankrotiem. Pa vidu Spānijas pēctecības kara satricināju­miem. Nekad neviena precīza atkārtojuma. Nekad nekādas monotonijas. Mazais, pastāvīgais eksperiments. Lai redzētu, vai ir iespējams radīt kaut minimālu uzlabojumu.

-    Mana pēdējā sezona tiesas prāvas laikā, Dafijs sacīja, no­ritēja pie Reca Hamburgā. Tur bija kāds gados jauns klauns. Viņam bija četrdesmit piecu minūšu numurs. Tobrīd Karls bija vienīgais klauns Eiropā, kurš solo spēja noturēt kāda uzmanību ilgāk par divdesmit minūtēm. Šis te klauns pēc divdesmit minū­tēm pat vēl nebija izvilcis savu vijoles futrāli. Dažu labu nakti mēs bijām spiesti laist uz skatuves ugunsdrošības sargus. Lai neļautu publikai viņu apēst. Reca cirkā bija tūkstoš astoņsimt skatītāju vietas. Kad man pasludināja spriedumu un es demi­sionēju, viņam pagarināja līgumu uz trim mēnešiem. Es sacīju sev — pēc desmit gadiem viņam piederēs pašam savs cirks. Pēc divdesmit gadiem viņam būs vesela impērija. Ir pagājuši divdes­mit gadi. Un tu man esi parādā īres maksu par sešiem mēnešiem.

Tagad Kaspers atcerējās. Melnmatains vīrietis smokingā. Borasa mantinieks. Kā Dafijs būs atminējies krietni jaunāku klaunu.

Viņš nolika aizdedzes atslēgu uz vadības paneļa pārvald­nieka priekšā.

-    Šis vāģis — liec, lai pa nakti to aizvelk. Tu par to dabūsi sep­tiņsimt tūkstošus. Salonā Classic Vintages Helsingērā.

Dafijs nepieskārās atslēgām.

-    Es ielūkojos privātajās telpās. Ledusskapis ir izslēgts un at­kausēts.

-    Es dodos atvaļinājuma ceļojumā.

Kaspers atvēra durvis. Viņi izkāpa. Nakts bija klusa.

Dafijs turēja rokā automašīnas atslēgu komplektu, tās bija manēžas pikapa atslēgas.

-    Es aizvedīšu tevi uz slimnīcu.

Varēja dzirdēt Dienvidu šoseju. Satiksmes troksnis ir savda­bīga lieta. Skaņu izolējošā siena to neaiztur, tas vienkārši paceļas augšup. Un kaut kur nolaižas. Kā ķīmiskās avārijas nokrišņi.

-    Es esmu iemanevrēts šajā manēžā, Kaspers teica. Tu nosūtīji piedāvājumu. Sonjai uz cirku Blaff. Kura kārto manas lietas. Pirms gada. Tā ka mēs esam iekūlušies kaut kādā lielā spēlē.

Dafijs neko neatbildēja. Kaspers noskenēja apkārtni. Viss bija pustoni par nedzīvu. Vajadzētu būt dzirdamam dumpim no purva. Apmēram astoņdesmit decibeliem dobjajos, timpānu skaņām līdzīgajos pūtienos. Meža pūces ūjināšanai savrupmāju kvartālos Glostrupas pusē. Tā vietā valdīja klusums.

Aiz sētas stāv reno ar diviem vīriem, viņš teica.

Cirks ir gabaliņš viduslaiku, kas izdzīvojis modernās pasaules ārmalā. Artisti ir kļuvuši veclaicīgi, kā lapsas, kas pielāgojušās pilsētai un atkritumu kastēm. Bet ne tikai kā vientuļi klaidoņi, arī kā brālība, pa pusei savvaļas dzīvnieku brālība. Ārpus at­balsta maksājumiem. Ārpus ARTE. Ārpus Ieņēmumu dienesta kontroles. Ar ļoti nedaudziem noteikumiem, ko kuriem viens ir — vienmēr atbalstīt citam citu, spēlējot dzīves paslēpes ar valsts iestādēm.

Dafijs šūpojās uz pirkstgaliem šurpu turpu.

Kaspers pastiepa roku.

Dafijs iedeva viņam mašīnas atslēgas. Pavadīja līdz vārtiem. Atslēdza tos.

Viņi gaidīja Kasperu, viņš tos nedzirdēja. Pat ja būtu dzirdējis, tas nebūtu palīdzējis.

Viņi izkāpa no mašīnas, kas bija pārdzīta piecdesmit metrus uz priekšu, tie bija abi mūki. Atvērās arī kādas durvis viņam aiz muguras, no pagalma puses. Aiz muguras viņam bija stiepļu žogs, un Ērkšķrozītes mežrozīšu dzīvžogs otrpus ceļam. Un vi­ņam bija grūti noturēties kājās. Viņš devās pie mūkiem un iesē­dās mašīnā.

14

Vaļējā teritorija Galvenās Policijas pārvaldes priekšā bija nožo­gota, līdz pat Arla administrācijas ēkai. Bernstorfsgādes pusē bija ierīkota barjera, viens no mūkiem ielika identifikācijas karti priekšējā stiklā, barjera pacēlās.

Viņi pabrauca garām militārajam transportam, civilās aiz­sardzības kravas auto, ātrās palīdzības mašīnām. Mūki apturēja mašīnu uz ietves, pretī tehniskās apskates pārvaldes sarkanajām barakām. Viņi paņēma Kasperu zem rokas, pa pusei vezdami, pa pusei nesdami. Pāri ielai, iekšā pa durvīm, kas bija vērstas uz ostu, iekšā liftā.

Lifts atvērās uz šauru gaiteni, pirmais, ko viņš izdzirdēja, bija mūzika. Tā bija klusa, nāca no prāvāka attāluma, un tomēr tā bija skaidri saklausāma. Tā bija kantāte, BWV 106, ko iedzie­dājis Kopenhāgenas Policijas sieviešu koris, viņš atcerējās šo ierakstu, tieši šajā kompaktdiskā koris bija pieaicinājis par so­listi savu protektori Hanni Beku Hansenu, Kopenhāgenas Po­licijas priekšnieci. Kaspers sazīmēja viņas skaisto soprānu, tikpat kā bez vibrato.

Vaļā stāvēja kādas durvis, kas veda uz taisnstūra telpu aug­stiem griestiem, kā pamatskolas sporta zāli. Gar tālāko sienu bija salikti rakstāmgaldi, četri policisti šķiroja papīrus. Telpas dziļumā pie mapēm piekrautiem plauktiem divas policistes sē­dēja pie kaut kā, kas līdzinājās telefonu centrālei.

Telpā bija seši lieli logi ar skaru uz ostu. Pie viena sēdēja masīvs un nekustīgs sirmgalvis, kurš izskatījās tā, it kā viņš, Vīriešu modes padomes saģērbts, būtu ar celtni iekrauts krēslā. Pie kāda cita loga stāvēja Mērks, viņam blakus neliels pārnēsā­jamais atskaņotājs, no tā skanēja mūzika.

Mērks pagriezās un paskatījās uz Kasperu. Uz asinīm piemirkušajiem apsējiem.

Paņēmis avīzes no kāda galda, viņš tās nolika uz krēsla sev līdzās. Kaspers apsēdās uz avīzēm.

-    Veidebīls, Mērks sacīja, ar galvu pamādams uz vecā vīra pusi. Pārstāv Baznīcas lietu ministriju. Un ir mūsu cilvēks sakaros ar Fondu.

Uz atskaņotāja stāvēja kompaktdiska vāciņš, virsū bija uz­drukāta zeltītā lira, visu policijas muzikālo kolektīvu atšķirības zīme. Uz plastmasas apvāka pilēja asinis. Mērks pārcēla to ci­tur, izslēdza atskaņotāju.

-    Mums vajag atgādāt šurp Kejsu, viņš sacīja. Un kokakolu. Un kafiju.

-    Glāzi alkohola, Kaspers piebilda.

Mūki pazuda. Mērks atkal nolūkojās pār slēgto teritoriju.

-    Mēs esam aplenkuši Konoti, viņš teica. Divsimt vīru no ātrās reaģēšanas vienības. Četras motorlaivas. Jūras spēku kau­jas peldētāji. Divi kaujas helikopteri, gadījumam, ja viņi mēģinātu bērnus aizvest prom pa gaisu. Trīsdesmit vīru, kas apstaigās biznesmeņu privātās adreses un savāks aculiecinieku liecības. Viņi devās iekšā pirms desmit minūtēm.

Kaspers mēģināja ieklausīties Merka sistēmā, nevarēja, viņa dzirde bija nestabila, šķita, ka tā nemitīgi zūd.

-    Totālās aizsardzības ideja, Mērks sacīja. Tāds ir ofi­ciālais nosaukums. Doma ir skaista, ļoti dāniska. Tā sevī ietver neierobežotu sadarbību. Kad gadās katastrofa, kā šoreiz, mēs visi darbojamies vienoti. Policija, Falck glābšanas dienests, Civi­lās aizsardzības pārvalde, Ugunsdzēsības dienests, Bruņotie spēki.

Dānijā mēs baidāmies izsludināt ārkārtas stāvokli. Politiķiem šķiet, ka viņi likumdošanā var paredzēt un novērst visu, ieskai­tot valsts apsvērumu. Tāpēc mums tagad ir civilā avārija. Policija vada izmeklēšanu degpunktā. Brīvprātīgās policijas vienības uz­liek nožogojumus. Civilās aizsardzības pārvalde visu nokopj. Bruņotie spēki nodrošina muskuļus. Mēs esam piesaistījuši pat Baznīcas lietu ministriju. Skaisti iecerēts. Viņiem, protams, nav rāciju, lai varētu sazināties cits ar citu. Un viņi nav integrējuši savas datorsistēmas, tāpēc informācijas apmaiņu nevar veikt arī rakstveidā. Un viņiem rokas sasien septiņi tūkstoši likumu un rīkojumu, kuri ir jārespektē. Bet vienalga, nepaiet ne nedēļa, kad viņi jau ir puslīdz saorganizējušies. Tik ilgu laiku tas aiz­ņēma. Nedēļu. Pēc pirmās zemestrīces.

Kaur kas tika nolikts uz palodzes blakus Kasperam, Mērks padeva viņam glāzi, Kaspers iedzēra. Tas bija spāņu brendijs, viegli salkans, viņam acīs sasprāga asaras, alkohols svilināja va­ļējās brūces mutē, kā tad, kad ugunsspļāvējam kļūdas pēc aiz­degas šķidrais parafīns.

Tapat policija, Mērks turpināja, ir balstīta uz sadarbību un atvērtām vadlīnijām. Vienotā policija. Ekonomikas policija, narkotikas, krāpšanas, zādzības, tehniskās nodaļas, viss zem viena jumta. Visam noteikumi un plāni, viss kā pa diedziņu. Tāpēc tad, kad viņas piezvana uz Lingbijas policijas iecirkni un paziņo, ka zēns un meitene pazuduši, vispirms trāpās prātīgs policists, kurš pastāsta, lai neuztraucas, jo deviņdesmit deviņiem procentiem visu pazudušo bērnu ir sagribējies iziet pastaigā. Kad pēc pāris stundām piezvana vēlreiz, policists noskaidro, vai mamma un tētis ir šķīrušies, vai ir mazs brālis vai māsa, gan­drīz visi bērni, kuri aiziet no mājām, ir vienkārši gribējuši dot vaļu savai neapmierinātībai. Tā kā šoreiz otrā galā esošie iz­dara spiedienu, policija lūdz Fondu ierasties iecirknī ar vecā­kiem un fotogrāfiju. Tiek darīts zināms, ka vecāku nav. Tad dežurējošais policists palūdz sameklēt kādu pārstāvi no skolas.

Un tikai pēc tam kāds attopas, ka Drošības policija un Valsts policijas priekšnieks ir novērtējuši šo iestādi kā potenciālu tero­risma mērķi. Starp astoņdesmit citiem Bagsvērdā un Lingbijā. Kaut kas sāk notikt tikai pēc tam. Pāris kriminālizmeklētāju aizbrauc uz klosteri un izārda pa vīlītēm. Deviņi no desmit bēr­niem, kurus pēc kāda laika joprojām nevar atrast, mēdz būt pa­slēpušies kaut kur bēniņos. Kad arī šis numurs neiet cauri, viņi sazinās ar Drošības policiju. Tur atrod plānus, kā rīkoties tieši šādā situācijā. Norīko patruļas mašīnas. Izveido operatīvās va­dības grupu. Dabū rokā Lingbijas kriminālpolicijas priekšnieku. Par lietu atbildīgo kriminālinspektora vietnieku. Policijas priekš­nieku, kas grib palikt malā, cik vien ilgi iespējams. Krimināliz­meklētāju no Drošības policijas. Ieskicē visus svarīgākos izmek­lēšanas pasākumus, kuriem jānorisinās, saglabājot mieru un nosvērtību. Tāpēc tad, kad te sēdošajam Veidebīlam sametas bail un viņš par to paziņo Tieslietu ministrijas Policijas nodaļai, kura uzmeklē mani, tad jau ir pagājusi nedēļa un ir par vēlu.

Kasperam aiz muguras stāvēja sieviete. Tā bija Strandvejenas aristokrāte, tagad viņa bija baltā virssvārcī, viņai bija neliels galdiņš uz riteņiem ar kaut ko, kas izskatījās pēc pirmās palī­dzības piederumiem.

Viņa sāka ņemt nost Kasperam ap galvu apsietās trauku lu­patas un servjetes. Kā pa miglu viņš pamanīja, ka viņa pārbauda viņam pulsu. Mēra asinsspiedienu. Viņa pasaule bija sākusi rukt. Daļa viņa dzirdes bija neskarta. Bet redzeslokā bija traucējumi, viņš spēja fokusēt skatienu tikai ierobežotā laukā.

Mans pirmais darbs bija policijā, Mērks sacīja. Esmu izgājis tam visam cauri. Patruļas policists. Suņu dresētājs. Dā­nijas jaunākais izmeklētāja palīgs. Es to mīlu. Mums ir viena no labākajām un godprātīgākajām policijām pasaulē. Draņķīga ir tikai viena lieta — tā ir tik ellīgi lēna.

Mērks bija aizmirsis par saviem akustiskajiem blokiem, viņa sistēma atvērās. Tas, ko Kaspers saklausīja, bija nogurums.

Nevis pārejošs piekusums. Nogurums, kam bija divdesmit vai trīsdesmit gadu. Viņš bija to dzirdējis vairākiem dižajiem cirka direktoriem, tiem, kuri gribēja ko vairāk, nekā tikai pelnīt naudu. Tas bija tāda cilvēka nogurums, kuram ir ne vien darbs, bet misija, un kurš ir ļāvis tai sevi pārņemt pilnībā. Un kurš tagad, lēnītēm, sadeg no iekšienes.

Sieviete pavilka Kaspera kreklu uz augšu, viņš dzirdēja, kā viņa tver pēc gaisa. Viņa uzlika roku viņam uz diafragmas. Nor­mālos apstākļos viņš būtu priecājies par šādu pieskārienu, un jo sevišķi viņējo. Bet ne tagad.

-    Tieslietu ministrija parasti nekad neiesaistās, Mērks teica.

-    Mūsu policijas nodaļā ir nožēlojami pieci cilvēki. Mūs pieaicina tikai tad, ja lieta ir ļoti liela un ir iesaistīta politika. Un pat tad mēs apzināmies, ka tas ir tas pats, kas bāzt galvu atvērtā rīklē.

-     H nodaļa? Kaspers jautāja.

Viņš dzirdēja savu balsi, tā skanēja kā kokvardes kvākšķēšana.

Mērks piecēlās. Nostājās pie loga.

-    Policija vienmēr ir izmantojusi astrologus, viņš sacīja.

-     Medijus, gaišreģus. Klusībā, saprotams. Bet 90. gadu beigās mēs manījām, ka kaut kas mainīsies. Es jutu to savelkamies kā negaisa mākoņus. Mēs zinājām, ka parādīsies jauna veida eko­nomiskie noziegumi. Kuri būs saistīti ar apziņas kontroli.

-    Kā opciju tirdzniecība, Kaspers teica.

Ministrijas ierēdnis pamāja ar galvu.

-    Laiks, viņš piekrita. Spēja paredzēt nākotni. Tā ir kļu­vusi par vissvarīgāko. Intuīcija. Tā ir kļuvusi par vienu no vis­augstāk apmaksātajiem resursiem. Es joprojām cenšos panākt, lai Dānijas policija to saprastu.

Sieviete lika Kasperam atvērt muti. Viņš sajuta uz savas mē­les zobārsta spoguļa vēsumu. Viņa izslējās.

-    Viņš jāved uz intensīvo, sieviete paziņoja. Tūdaļ pat. Viņam ir šauta brūce vēderā. Lauzts galvaskauss. Lauzta kreisās plaukstas locītava. Varbūt divas ribas. Varbūt deguns. Trīs zobi izsisti kustas. Viņš ir jāšuj, viņš ir zaudējis lērumu asiņu. Viņam jāveic asins pārliešana. Un jāizmeklē, vai nav iekšējās asiņošanas.

Viņš pazina viņas balsi arī no cita konteksta, viņš bija dzir­dējis to dziedam, izsmalcinātā altā. Pirmītējā kompaktdiskā. Viņa bija kantātes ierakstā.

-    Man viņš vajadzīgs vēl divdesmit minūtes, Mērks sacīja.

-    Ja ir skarts kāds orgāns. Ja ir plīsušas aknas, tad pēc div­desmit minūtēm viņš būs miris.

-    Viņš nemirs. Viņš ir taisīts no savādāka materiāla nekā citi cilvēki. Varbūt no sava veida plastmasas.

-    Es iesniegšu ziņojumu par šo, viņa teica.

-    Tu viņam izdarīsi injekciju, Mērks attrauca. Uz manu atbildību.

Sieviete pazuda. Mērks noskatījās viņai nopakaļ.

-    Viņi mani ienīst, viņš sacīja. Es atņēmu izmeklēšanu Lingbijas policijai un pārcēlu to uz šejieni, parādes zāli. Mēs iz­veidojām štābu. Te es sēžu viņiem uz dvēseles jau divus mēnešus. Formāli mēs esam tikai novērotāji. Bet viņiem ir bail, viņiem ir bail no publicitātes. Un no politiķiem. Un tagad bērni ir pazu­duši. Tik un tā viņi gaida izdevību atkratīties no mums.

-    Kas ir ar pārējiem bērniem? Kaspers iejautājās. Tiem, kuri bija pazuduši ārzemēs?

Ministrijas ierēdņa apstulbumu nebūtu iespējams reģistrēt ar oscilogrāfu, nepakustējās ne muskulītis. Bet Kaspers to dzirdēja.

Parastos apstākļos Mērks nebūtu atbildējis, ir tādi ļaudis, kas neko nelaiž cauri, kas peld pa virsu. Bet pagalam tuvu lielajam laimestam ir tikpat kā neiespējami palikt hermētiski noslēgtam.

-    Bija pieci, par kuriem bija iesniegums par bezvēsts pazu­šanu. Visi iesniegumi ir atsaukti.

-    Atskaitot par mirušo meiteni.

Ministrijas ierēdnim cauri izgāja sāpes, vienu brīdi tās ap­tumšoja kopējo skanējumu.

-    Sākumā es gribēju kļūt par tiesnesi, viņš sacīja. Es vien­mēr esmu ilgojies pēc taisnīguma. Dažbrīd šīs ilgas šķiet kā slā­pes, vai vari to iedomāties? Kāpēc es tev to visu stāstu?

-    Es nepārprotami iedvešu uzticību, Kaspers atteica. Pēc piecām minūtēm cilvēki man parasti jau stāsta savu dzīvesstāstu. Sievietes. Bērni. Taksometra šoferi. Tiesu izpildītāji.

Sieviete bija atgriezusies. Kaut kur tālumā, kā kaut ko tādu, kas neattiecas uz viņu pašu, Kaspers manīja injekciju adatu.

-    Prednizons, sieviete paskaidroja.

Viņam bija nevilšus jāpasmaida. Arī Maksimiliāns bija pie­dzīts pilns ar prednizonu. Biedējoša un fascinējoša ir bērnu un vecāku likteņu sakritība, līdz pat sekcijai.

Viņš sajuta no iekšienes nākam ķīmisku atvieglojumu. Kaut kas tika aprīts viņam ap galvu, tā bija marles saite, tinēja bija sieviete. Mērks pietupās viņa priekšā.

-    Mēs esam dabūjuši pieprasījumu par tavu izdošanu, viņš paziņoja. No Spānijas. Dānijā soda atvieglošana nav oficiāla krimināltiesiska parādība. Tāpat arī nauda aploksnē. Tās pāris reizes, kad policija ir uzpirkusi kādu rokeri par pāris tūksto­šiem kronu, lieta ir pabijusi uz policijas priekšnieka galda. Tā ka policija tavā labā nevar izdarīt ne sūda. Bet mēs varam. Mēs varam nodot Spānijas pieprasījumu izskatīšanai tiesā. Panākt, ka to noraida. Pasteidzināt procesu, lai tava pilsonības lieta nonāk Folketingā. Reku, Veidebīls var aprunāties ar Iekšlietu ministriju. Mēs panāksim vienošanos ar Ieņēmumu dienestu. Pēc pusgada tu varēsi atgriezties. Uz lielajām skatuvēm. Vai tu saproti mani?

Kaspers palocīja galvu. Pretī tupošā cilvēka skanējums bija neapmiglots. Viņi bija tikuši līdz tam, uz ko visu laiku bija vir­zījušies.

-    Pēc maza brītiņa. Kad viņiem bērni būs rokā. Un mēs lū­dzam Dievu, lai tā būtu. Visa šī operācija. Mēs esam ro iedar­binājuši, uzticēdamies tev. Un kad nu bērni būs pie mums, tu joprojām būsi mums vajadzīgs. Lai runātos ar viņiem. Man ir vairākas kriminālizmeklētājas no A noda|as tikumības biroja. Un no Glostrupas, kur policija ir specializējusies nopratināšanā incesta gadījumos. Taču šie bērni ir citādi. Tāpēc es gribu, lai papriekš ar viņiem aprunājamies tieši mēs ar tevi, un tikai tad visi citi. Ks gribu saprast, kādam nolūkam bija paredzēts viņus izmantot. Sarunāts?

Kaspers pamāja ar galvu.

Mērks pieslējās kājās.

-    Vai tu pamazām mirsti? viņš jautāja.

Kaspers ieklausījās. Ne ķermenī, bet uz ārpusi un augšpusi, nāve nāk no ārienes.

Viņš papurināja galvu.

-    Mūzika, viņš bilda.

Mērks domīgi palūkojās uz viņu.

-    Tā ir tiesa, viņš noteica. Par to uzticības iedvešanu. Lai saprot, kas to spēj. Ja tu tagadiņ atdosi galus, tad Svētais Pē­teris sāks tev klāstīt savas personiskās raizes.

-    Viņi ir Kopenhāgenā, Kaspers sacīja. Pieci izdzīvojušie bērni. Kāds atgādāja viņus uz Kopenhāgenu. Un tas nebija Rābijas fonds. Arī abate ne. Kurš atgādāja viņus šurp?

Mērks nospieda pogu.

Atskanēja pēdējā kantātes daļa. Joprojām sērīga, tomēr vai­rāk Jaunās Derības noskaņā nekā pirmā. Lēnām policijas priekš­nieces soprāns atklāja izeju — nāve ir durvis, otrā pusē kaut kas eksistē.

Kaspers dzirdēja, kā harmonē mūzika, ēka un viņam pretī esošie vīrieši. Zālē bija tāds pats atbalsošanās laiks un runas saklausāmība kā baznīcā. Viņš dzirdēja, cik reliģioza patiesībā ir policija. Viņš dzirdēja taisnības apziņu. Priekšstatu par kosmisku taisnīgumu. Mērks būtu varējis ieņemt jebkuru vadošu amatu Dānijas biznesa pasaulē. Tā vietā viņš stāvēja šeit. Pelēks aiz noguruma. Rosībā noturēts ar iekšējas oglekļa loka lāpas palīdzību. Kaspers dzirdēja, kā tā čukst. Tās čukstos iezīmējās kredo: ļaunums nav nepieciešamība, tas ir audzējs, ko var iz­operēt.

Mērks bija cilvēku kopības galvenais ķirurgs. Galvenā poli­cijas pārvalde — klostera slimnīca.

Tā bija skaista filozofija, Kaspers manīja to sevī. Ticība, ka tad, ja vien būs struktūra un enerģija, un drosme mēslus iz­mēzt, mums izdosies. Vienu mirkli viņš vēlējās, kaut pats spētu tam ticēt.

Iedūcās kāds mobilais telefons, tas piederēja Merkam. Viņš parunājās īsu brīdi. Pārtrauca sarunu. Palika stāvam, vērdamies ārā pa logu.

Viņš pievilka krēslu pretī Kasperam, apsēdās.

-    Viņi ir visu izārdījuši, Mērks sacīja. Bērnu tur nav. Nekādu pēdu, ka viņi tur bijuši. Nekādu pēdu, ka tu būtu tur bijis. Mani cilvēki apgalvo, ka tur ir sargi, žogs ar infrasarkano barjeru, nav nevienas vietas, kur tu būtu varējis tikt iekšā. Viņi ir atraduši visus darbiniekus, vairākus garāmgājējus. Vienīgais cilvēks, kas tevi redzējis, ir jauna meitene šokolādes veikalā. Kura apgalvo, ka tu esot pircis šokolādes olu savai mīļotajai.

Kaspers paskatījās uz brendija glāzi, tā bija tukša.

-    Es kļūdījos attiecībā uz tevi, Mērks teica. Tu mani piečakarēji. Vai tādēļ, lai iegūtu laiku?

-    Tur būs bijusi kāda izeja, Kaspers atbildēja. Kuru jūs nenoslēdzāt.

Vienu mirkli Mērks zaudēja galvu. Viņa kreisā plauksta iekrampējās Kasperam skaustā. Sāpes izgāja ārpus tā, kas Kas­peram bija šķitis iespējams. Sāpes nemūžam nav izsmeļamas, tās vienmēr augšpusē ir atvērtas. Viņš zaudēja samaņu.

Pasaule atgriezās no jauna, varbūt viņš bija sabijis prom tikai dažas sekundes. Mērks balstīja viņa galvu ar abām rokām, šo­reiz saudzīgi, piebāzis savu seju pavisam tuvu viņējai.

-    Es labprāt būtu tevi nopratinājis, Mērks sacīja. Bet saproti pats. Es esmu nosūtījis divus simtus specvienības vīru ķert tukšu vēju. Pēc tam kad esmu atņēmis lietu vietējai polici­jai. Tagad viņi visi bruks man virsū. Ministrs. Policija. Piede­rīgie. Tā ka tagad nopratināšanas nebūs. Būs skaidrošanās.

Mūki stāvēja Kasperam aiz muguras, viņi pacēla viņu augšā.

-    Vai tu biji tajā ēkā? Mērks čukstēja. Vai bērni tur bija?

Mūki pienāca viņam pavisam klāt. Šoreiz viņi nesa viņu.

Mašīna aizripoja garām autocisternām un treileriem ar inže­nieru pulka gumijas laivām. Ja izdotos panākt, ka viņi apstājas kādā vietā, kur ir zema apbūve, varbūt būtu kādas izredzes.

-    Mans tēvs ir uz nāves gultas, Kaspers sacīja. Es gri­bētu viņu redzēt vēl pēdējo reizi. Ja mēs varētu piestāt pie Valsts slimnīcas, tas aizņemtu tikai pāris minūšu.

Viņi neatbildēja, šķērsoja Zēlandes tiltu, izbrauca uz šose­jas, kas ved uz lidostu. Kaspera apziņa šaudījās šurpu turpu.

-    Manā nekrologā, viņš teica abām klusējošajām mugu­rām, būs rakstīts, ka viņš nomaksāja divsimt miljonus no­dokļos vispārējās labklājības labad un nodrošināja Dānijai vairāk bezmaksas reklāmas ārzemēs nekā Nils Bors un miljons palešu ar bekonu. Tik un tā viņa pavadoņi — vezdami viņu prom uz spīdzināšanu un nonāvēšanu — bija bezkaunīgi kā hiphopa gangsteri. Un neskuvušies kā Indijas svāmī.

1

Viņam piešķīra kameru, trešajā bardo stāvoklī, starp vienu murgu un nākamo. Otrajā stāvā, Imigrācijas policijas telpās, Kastrupas lidostā.

Viņa kamera bija viena no sešām, kas kopā ar divām tuale­tēm atradās blakus pieņemšanas telpai ar soliem, leti, divām personas fiziskās apskates kabīnēm, trim bruņotiem policis­tiem — diviem vīriešiem un sievietei. Viss bija balti krāsots betons, pat lete. No vienas kameras skanēja bērna raudas. Kaut kur ste­nēja kāds cilvēks, izmocīti un ritmiski. Kaut kur kāda sieviete skandēja la illaaha illa llah, nav cita dieva, kā vien Dievs.

Logu nebija. No tālienes atplūda reaktīvo dzinēju caururb­jošā, mehāniskā ārdīšanās, tiem uzņemot apgriezienus.

Policists nolika uz letes metāla paplāti. Mūki iztukšoja Kaspera kabatas, to saturs nonāca uz paplātes. Policists paņēma vijoles futrāli, saskaitīja priekšmetus, atdeva Kasperam bank­notes un taksometra kvīti, un čeku, šis vīrietis izskatījās pēc mas­kas. Delartiskajā komēdijā viņš būtu spēlējis Kasandru, varenu un viegli aizkaitināmu tēva tēlu. Pat bardo stāvoklī mēs netie­kam vaļā no edipālās pamatsituācijas.

Kamerā bija lāva un krēsls, mūki apsēdināja viņu krēslā, paši pazuda. Viņš dzirdēja ēkā attālināmies viņu soļus. Viņš vērās baltajā sienā. Viņš bija nonācis līdz tai vietai, kur lielās operas beidzas.

Ikviens skatuves mākslinieks pazīst kritienu ap pusnakti. Pāreju no teātra gaismām uz tumsu ārpusē. No tā, ka tevi die­vina, uz to, ka nepazīsti nevienu dzīvu dvēseli. Ka viens pats ej pa pilsētu, kur tik tikko spēj atrast ceļu uz savu viesnīcu. Un vie­nīgās, kas tevi uzrunā, ir maukas.

Ar šādu vientulību viņš bija iemācījies sadzīvot. Tā bija bijusi īslaicīga. Reti kad ilga vairāk par divdesmit četrām stundām. Un, kamēr tā turpinājās, viņš jau uzlādējās nākamajai zalvei. Noslī­pējot kādu sava uznāciena detaļu. Ieliekot papildu kustību. Iek­šēji viņš bija jau atradies savas turpmākās publikas sabiedrībā.

Tagad bija citādi. Tagad priekšā negaidīja nekāda publika. Ta­gad gaidīja bardo nakts. Lidojums. Četri guardia civil. Pieci gadi Madrides Centrālcietumā. Vai Alhaurinas cietumā. Gads nost par labu uzvedību.

Viņš ieklausījās šajā situācijā. Ikviens mirklis satur iespēju. Šoreiz tā bija iespēja dzirdēt, kā uzskaņota apziņa apkārt vietai, kur tā pārlūst.

Kāds noraudzījās uz viņu pa lodziņu kameras durvīs, durvis atvērās, nācējs bija Kasandrs, viņš nolika vijoles futrāli uz galda.

-    Es gribētu piezvanīt, Kaspers bilda.

Policists nepakustējās.

-    Madridē, Kaspers sacīja, mani gaida desmit televīzijas stacijas. Es parādīšu viņiem asiņainos apsējus. Izstāstīšu, ka mani piekāva dāņu policisti. Es it sevišķi atcerēšos noraksturot tevi.

Viņš dzirdēja, kā policista sistēmā uzjundī vieglas bailes — bai­les un tāds kā nevilšs apbrīns. Ne par pašiem draudiem, bet par tiem pamatā esošo trakumu.

-    Es tūdaļ to padarīšu vēl ļaunāku, Kaspers turpināja. Sākšu dauzīt galvu pret sienu.

-    Mēs tevi nofiksēsim, policists atteica.

-    Es norišu savu mēli.

Policists nolika uz galda bezvadu telefonu. Viņš atstāja kameru lēnām, domīgi. Kaspers uzspieda numuru. Vienīgo, kuru it ne­kad nebija aizmirsis.

"Jā?

Balss bija raupja, kā akmens šķembas uz transportiera len­tes. Un tomēr. Tā bija Zilā dāma.

-    Policija viņus neatrada, viņš sacīja. Es esmu tikpat kā ceļā. Vairs neko es nevaru izdarīt.

-    Kur tu esi?

-    Kastrupā.

-    To mēs zinām. Fībers tev sekoja. Kur Kastrupā?

-    Tam nav nozīmes.

-    Tas ir izšķirīgi.

-    Imigrācijas policijā.

-    Mēs būsim klāt pēc divdesmit minūtēm.

-    Es būšu prom pēc piecpadsmit, viņš atteica. Šis te atro­das izlidošanas zonā. No ārpuses te neviens nevar iekļūt.

Viņa bija nolikusi klausuli.

Viņš atvēra futrāli, izņēma vijoli, noskūpstīja gludo koku, uzskaņoja instrumentu. Lietot kreiso roku bija tikpat kā neiespējami, pirkstus vēl, bet plaukstai nebija nekāda spēka, viņš atbalstīja vijoli pret sienu. "Čakona" atnāca pati no sevis. Kur atrodas atmiņa? Apziņā jau nu nekādi ne, jo viņējā nedarbojās. Varbūt attālā noliktavā.

Skaņas strāvoja caur viņu, pa labo roku iekšā, pa kreiso ārā, kā Dievs caur virpuļojošajiem dervišiem. Viņš noslīka skaņā. Atminējās, ko Bahs bija rakstījis, kad pārbrauca mājās un Bar­bara un divi bērni bija miruši: "Mīļais Dievs, nekad nepielaid, ka es pazaudēju savu prieku!"

Viņam apkārt valdīja klusums. Izraidītie klausījās. Policisti klausījās. Sievietes lūgsna bija kļuvusi bezvārdīga, bērna rau­das apklusušas. Pat starp lidmašīnām, kas pacēlās un nolaidās, bija iestājies dievišķīgs starplaiks.

Kreisā roka nebija lauzta. Lociņš nebija vielisks, tas bija viņa apziņas turpinājums. Viņš bija saskarē ar savu publiku. Viņš bija pagalam tuvu Baham.

īss mirklis, un tas bija beidzies. Iekliedzās bērns. Kāds trieca krēslu pret sienu. Kādas durvis tika atrautas vaļā, citas aizsper­tas ciet. Spārnos pacēlās četras Hercules lidmašīnas ar Tiger tankiem kravā. Tik un tā viņš īsu mirkli bija absolūti laimīgs.

Laimei piemīt bezlaicīga daba. Brīžos, kad mūsu sirds ir pil­nībā atvērta, mēs izejam ārpus laika pēctecības. Stīne bija pie viņa kamerā, kopā ar "Čakonu", tāda, kāda viņa bija bijusi pē­dējā naktī pirms pazušanas.

2

Tas bija bijis tas pats nakts laiks kā tagad. Viņi bija sēdējuši, ļau­jot, lai, iestājoties tumsai, spēlē klusums. Viņas iekšienē norisi­nājās kaut kas svarīgs, viņš nezināja — kas, bet viņš zināja, ka viņam nevajag jaukties. Kādā brīdī viņa bija piecēlusies un no­stājusies viņam aiz muguras. Viņš bija gaidījis, ka viņa apņems viņa galvu un pievilks sev klāt, viņa dzirde sniedzās pēc viņas, sievietes vēdera lejasdaļa viņam vienmēr bija izklausījusies pēc Tibetas dziedošā trauka, pilna ar augļiem.

Notika pilnīgi kas cits. Viņa ieslēdza gaismu, atpogāja kreklu un parādīja viņam savu roku.

Zilumi bija kļuvuši dzelteni.

-    Ir pagājusi nedēļa, viņa sacīja.

Viņš neatbildēja. Ko gan lai saka?!

-    Tas pieaug spēkā, viņa teica. Tu aizvien vairāk pietuvo­jies tam, lai man iesistu. Vai tam ir kāds skaidrojums?

Viņas balss bija neskanīga. Tuvu bezcerīgai. Viņš vēl nekad nebija dzirdējis Stīni tādu.

-    Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, viņš sacīja. Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Dur­vis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.

-    Es nespēju paciest vardarbību, viņa atteica. Kā rotaļa tā vēl iet cauri. Bet šī te nav rotaļa. Arī citas reizes ne.

Viņi klusēja. Viņš juta, ka atrodas brīvajā kritienā.

-    Es esmu kaut ko pieredzējusi, viņa sacīja. Kādreiz es tev to pastāstīšu. Bet es nespēju paciest vardarbību.

Viņš piecēlās no krēsla. Viņa bija gandrīz tikpat gara kā viņš. Viņš sakopoja visas savas būtības daļas, kas viņam bija pieeja­mas. Tajā brīdī viņš juta, ka tās bija pilnīgi visas.

-    Tas vairs nekad nenotiks, viņš teica.

Vēlāk tai naktī viņš bija dejojis.

Visaptveroša laime pamazām pletās pār Rungstedi un ap­kaimi. Daba spēlēja "Kvartetu Do mažorā", kulmināciju, ko Mocarts sasniedza savā darbā ar stīgu kvartetiem, rakstītu kā atbildi Haidnam. Tieši to arī Kaspers bija uzlicis uz gramofona, viņš manīja, ka ir spiests dejot. Pirmītējās bēdas bija pagaisu­šas, viņš bija atdzimis.

Stīne bija pieslējusies gultā sēdus. Viņš bija aizbīdījis mēbeles pie sienas un sācis izģērbties. Gausi, vilcinoties, neskatoties uz sievieti, drīz viņš bija pilnīgi kails.

Viņš sāka iesildīties, plijē, elpošanas vingrinājumi. Viņš dzir­dēja, kā viņas elpa kļūst straujāka. Viņš dzirdēja, kā viņa sāk izģērbties, viņš uz viņas pusi ij nepaskatījās. Viņa izkāpa no gul­tas un nostājās viņa priekšā, viņš vērās viņai taisni cauri. Viņš dzirdēja skaņu, skaļāku par visām citām. Viņas mīlestību, viņas pirmatnību. Kāda viņas būtības daļa gribēja mesties viņam virsū un ar zobiem noplēst jēlas gaļas gabalus tieši no viņa skeleta. Viņš bija priecīgs, ka klāt nebija Cirka artistu apdrošināšanas pārstāvju, tie būtu pārtraukuši viņa polises darbību.

Lēnām viņš griezās pats ap savu asi, it kā viņa neeksistētu. Viņa ļāva rokām slīdēt pār savu ķermeni, viņa glāstīja pati sevi.

Viņš pietupās, uzvilka savas izrādes kurpes. Viņa nostājās viņa priekšā, ar pirkstiem atdarīja savu dzimumatveri viņa sejas priekša, ar pirkstiem paņēma drusku šķidrā medus un kaut ko uzrakstīja uz saviem iekšstilbiem, viņš zināja, ka tas ir vārds "Tagad!"

Viņš atvirzījās no viņas, apgāja otrpus gultai, istabas vidū, viņš uzlika savu klauna degunu, tas bija labs kostīms — klauna deguns, klauna kurpes un stīvais. Taču iespējams, ka būtu jā­apdomājas, iekams to ieviestu Benneweis cirkā. Stīgu kvartets pārlaidās uz savu ātro daļu, triumfējošu, daudzšķautņainu, Mo­carts vienīgais zināja, kur te rīts, kur vakars.

Stīne pārslidinājās pāri gultai, kā leopards, viņa viņam bija kā gaiss, visu laiku viņš dzirdēja mīlestību, kā ūdens spoguli, un vienlaikus iekāri, kas aiz niknuma būtu varējusi gaudot.

Viņš uzlika klauna degunu uz sava ereģējušā locekļa. Ieska­tījās viņai acīs. Viņš apsēdās uz gultas, viņas tuvumā. Pūloties provocēt sievišķo instinktīvismu, ir svarīgi nepārspīlēt.

Viņa uzslīdēja viņam virsū. Viņš dzirdēja jūru. Viņi pamazām ļāvās aizmirstībai. Sievietes labāk prot ļauties aizmirstībai nekā vīrieši. Abu ķermeņi mazpamazām izgaisa, atlikusi bija tikai sirds, viņa loceklis bija arī viņa sirds, savu sirdi viņš turēja viņas vagīnā, pukstošu. Viņš dzirdēja viņu abu bailes pazaudēt otru. Dzirdēja pats sevi lūdzamies: "Mūsu TevsMāmiņ, ļauj man pa­likt šādi, neizjūtot baiļu."

Viņa bija apstājusies.

-    Viens otram klāt nevar piekļūt nekad.

Viņš neticēja pats savām ausīm. Viņš joprojām dzirdēja viņas alkas pēc viņa, viņas mīlestību, bet nu tai bija pieslēdzies jauns akords, pilnīgi negaidīts.

-    Lai vai cik tuvu pienāktu klāt, viņa sacīja, viens otram nevar piekļūt nekad. Pat tagad, šajā re, ir kāda vieta, kur tu esi viens.

Viņam nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Sievišķais ir jūra, kaut arī tev ir gan korķa josta, gan peldriņķis, risks noslīkt ir milzonīgs, viņš gribēja tikt prom no viņas. Bet tas nebija viegli, viņa ereģējusī sirds joprojām atradās sievietē iekšā, un viņa ne­laidās vaļā.

-    Vai zini, kādas ir prasības pret ķīmiskajām analīzēm? viņa vaicāja. Tām ir jābūt izsmeļošām, bez pretrunām un pēc iespējas vienkāršākām. Tas ir skaisti, es to mīlu. Diemžēl tas nav iespējams. Pat matemātikā ne.

Viņš atrāvās no viņas un atstūmās pret sienu. Viņa sekoja viņam pakaļ.

-    Kad var sajust otra cilvēka smaržu, viņa teica, rodas sa­jūta, ka esi tuvu. Darbīgās vielas — esteri un taukskābes — izšķīst ādas taukvielās, atraisās, izgarojot sviedriem, no jauna kon­densējas mutes un deguna vaļējā gļotādā. Mēs pamanām to, šo mirkli. Tai brīdī, kad esam šķidrumi un smaržas, mēs esam ļoti tuvu saplūšanai. Tai brīdī mums rodas sajūta, ka tas būs iespē­jams. Ka pēdējai plēvītei, kas atdala cilvēkus, vajadzētu pārplīst. Ret tas nenotiek. Nekad. Vai saproti mani?

Viņai tas bija svarīgi, izšķirīgi, balsij gandrīz nebija gaisa, tā bija klusa un satumējusi.

-    Es saprotu pilnībā, viņš atbildēja. Ir būtiski atrast par­tneri, kurš ir bez pretrunām un izsmeļošs. Un tad nu nogaidot tu iztiec ar mani.

Viņš pierāpās pie viņas. Satvēra viņu aiz augšdelmiem. Viņas skanējums izmainījās, tas kļuva dzīvībai bīstams.

-    Kaut kādā ziņā tu esi vardarbis, viņa sacīja. Tiec ar to galā! Vai arī tu nekad vairs mani neredzēsi.

Viņš piecēlās un izgāja priekšnamā. Tā bija vienīgā iespēja tikt no viņas prom, šajos divdesmit kvadrātmetros. Ja nesēdās ledusskapī. Daba bija atmetusi ar roku Mocartam. Vējš priežu skujās izklausījās pēc glāzē sabērtiem dimantiem.

Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smar­žās, kā kauliņš firziķī.

Viņa stāvēja durvīs.

-    Vientulība, viņa teica. Kāpēc lai tā nedrīkstētu būt arī te?

Viņš nesaprata, ko viņa ar to domā. Viņš nesaprata šo pār­maiņu. Jūra atkal bija i/mainījusi izskatu. Vienlaikus viņš saklau­sīja visas pirmītējās noskaņas. Mīlestību, bēdas, iekāri, vilšanos.

Viņš bija uzvilcis mugurā peldmēteli. Un peldčības. Un iz­gājis ārā.

Viņš bija turpinājis iet vairākus kilometrus pa Strandvejenu uz pilsētas pusi, tad sametās par aukstu, viņš iegāja Rungstedes vies­nīcā. Puisis aiz letes bija solīds un stalts kā Mazais taurētājs. Ne­bija nomanāms, ka viņš kaut pamestu šķību aci uz peldčībām vai peldmēteli.

-    Sev aiz muguras naktī, Kaspers bilda, esmu atstājis sie­vieti, kuras vilciens ir aizgājis. Esmu iznācis bez kredītkartes. Vai varu dabūt numuriņu ar skatu uz jūru?

-    Tava seja, puisis sacīja, būs tikpat kā skaidra nauda.

Tonakt viņš negulēja, viņš sēdēja un lūkojās uz jūru. Kad pie­nāca rīts, kā skaņa, vēl ne kā gaisma, viņš nokāpa lejā uz viesnī­cas reģistrāciju. Puisis stāvēja tur, kur Kaspers bija to atstājis.

-    Baznīctēviem bija tāds sauklis, Kaspers teica, credenti et oranti, es nezinu, cik labi tu proti latīņu valodu, tas nozīmē "lai tava lūgsna rāda tev ceļu". Pavadījis šo nakti nomodā, lūg­šanās, es atskārtu, ka patiesībā vilciens nekad neaiziet. Patie­sībā mums — tā vai citādi — sanāk visu mūžu pavadīt uz pe­rona kopā ar tiem, ko mīlam. Ko tu par to teiksi?

-    Man ir piecpadsmit gadi, puisis atbildēja. Es ar patei­cību uzsūcu sevī dzīves gudrības. Bet tas nenozīmē, ka es neno­vērtētu piecas kronas dzeramnaudā. Kad tu veiksi mums bankas pārskaitījumu.

-    Tur būs vairāk nekā piecas kronas, Kaspers sacīja. Ja tu vēl izsauksi taksi. Un aizliksi naudu par to.

Puisis ievadīja telefonā pasūtinājumu.

-    Viņi grib zināt, uz kurieni būs jābrauc.

Kaspers gaidīja, ka dzirdēs sevi sakām: "Pa Strandvejenu prom no pilsētas".

Pār lūpām izvēlās pilnīgi kas cits.

Uz pilsētu, viņš teica. Uz pašu drūmāko Nerrebro.

Stīnes dzīvoklis atradās Zēlandsgādē, devītajā, pašā augšējā stāvā. Viņš lūdza taksometru uzgaidīt. Uz ielas bija pa kādam Zie­massvētku plostotājam, tie apcerīgi nopētīja viņa peldčības un peld mēteli.

Lifta nebija, pēdējos stāvus viņš kāpa lēnām, viņas skaņa bija viscaur. Līdz dibenam viņš bija izmērījis tikai izmisīgi niecīgu viņas būtības daļu.

Viņš palika stāvam ārpusē pie durvīm un ieklausījās aizmigu­šajā namā, viņa pirksti uztaustīja atslēgu virs durvīm, iekšpusē viņš atkal palika stāvam, gaismu neieslēdzis.

Tā bija kvadrātveida telpa, plus neliela virtuve, plus neliela tualete, slīpas baltas sienas, augsts erkera logs, pagalam nedaudz mēbeļu. Iekārtojums bija ne tikai spartisks, bet pat cietuma ka­meras cienīgs. Tik un tā telpa bija dzīva.

Sava tiesa noslēpuma bija tajā, ka tās nedaudzās mantas, kas dzīvokli bija, bija pareizi novietotas, kā akmeņi smilšu dārzā. Viņš bija līdz pēdējam nostrādinājis vairāk scenogrāfu un rekvizitoru, nekā spēja atcerēties, tikai retajam bija tāds ķēriens kā Stīnei. Un tie daži, tāpat kā viņa, bija izmantojuši pavisam nedaudzas mēbeles, nedaudzas lampas, nedaudzus rekvizītus.

Viņš dzirdēja atbalsojamies viņas baso pēdu soļus pa grīdas dēļiem, viņš manīja dažu labu viņas smaržu. Taču citos līmeņos dzīvoklis nesniedza gandrīz nekādu informāciju. Nebeicēta ozola galds. 30. gadu bronzēta Poula Henningsena lampa. Krēsls. Liela divguļamā gulta. Kumode ar arhitektu un grafiķu lielajām, pla­kanajām kvadrātveida atvilktnēm, pēc tām viņš bija noņēmis mēru dzīvojamā vagoniņa atvilktnei. Uz galda stāvēja rakstām­piederumi. Divi datori. Uz zema galdiņa divi printeri. Pie sienas liels ziņojumu dēlis ar kartēm un līknēm. Visapkārt bija izlikti krastā izskaloti koka gabali, kas bija kļuvuši melni, kļuvuši pe­lēki, sudraboti. Jūrmalas akmeņi. Gliemežnīcas. Ziedi, orhidejas, ne tās, kas dabūjamas puķu veikalos, klusinātas, retas botānis­kās sugas, kuras viņš pirmoreiz bija redzējis te. Zems plaukts ar profesionālo literatūru. Pie vienas sienas plānas melnas vilnas sega ar sarežģītu, ieaustu ģeometrisko rakstu. Pie sienām nekādu bilžu. Nekādu fotogrāfiju.

Par savu pagātni viņa nebija stāstījusi praktiski neko. Un viņš nebija prašņājis. Viņi bija dejojuši viens otram apkārt saskaņā ar noklusētu vienošanos izvairīties no vietām, kur bija arhivēta pagātne. Un kur tika plānota nākotne.

Deja bija bijusi skaista, saviļņojoša, respektējoša. Respekta otrā puse ir nevajadzīgā distance. Viņš noslidinājās no erkera palo­dzes un atvēra vienu no plakanajām atvilktnēm, tā bija pilna ar vēstulēm.

Viņi bija bijuši kopā dušā, te, dzīvoklī, viņa pirmā izgāja ārā. Viņa aizvēra ūdeni. No sienām un dušas aizkara lāsojošie pilieni spē­lēja Šopēna "Prelūdiju La mažorā", gaišu, skābekļa piesātinātu sirds asiņu pilieni, kas krīt uz melna marmora. Viņa paņēma ziepes delnās, atšķaidīja tās ar ūdeni un uzpūta ziepju burbuli pa taisno no saujām, prāvu kā kokosriekstu.

Viņa uztriepa ziepes uz viena apakšdelma, piespieda to pie pašas miesas zem kreisās krūts, pie sirds. Viņa sāka pūst, viņš nekad neko tādu nebija redzējis, burbulis bija tik liels un zeltains kā jūras lauvas bumba cirkā, trīsdesmit centimetru diametrā.

Tas nepaguva noslēgties. Viņa to noķēra ar otru roku, pat­laban tas izveidoja cauruli, šķērsām pār viņas ķermeni. Viņa izstiepa cauruli, tās sāni ieliecās uz iekšu, itin kā tā gribētu reizē izplesties un noslēgties.

Dirihlē nosacījums, viņa skaidroja. Par minimālām plak­nēm. Ļoti skaists pierādījums. Kad mēs palielinām kādu plakni, padodamās tā vienlaikus cenšas izstiepties iespējami mazākā laukumā.

Viņa panācās uz Kaspera pusi. Ar ieliekto, iegareno, zaigo­jošo burbuli rokā.

-    Viss dzivais, viņa sacīja. Un viss beigtais. Cenšas reizē izplesties un neļauties. Arī mīlestība. Tā ir mīkla. Kā lai krīt brī­vajā kritienā? Un reizē patur roku uz avārijas bremzes?

Viņa bija pienākusi viņam pavisam klāt. Šķita, it kā viņas ādu klātu neredzama dzidras eļļas kārtiņa. Ūdens nespēja no­turēties uz tās, ūdens plēvīte savilkās un sašķīda lāsēs, kā uz delfīna.

-    Vai ir kāds risinājums? viņš jautāja.

-    Pat ja būtu. Tu tikpat to negribētu.

Burbulis pieskārās viņam.

-    Un nekad arī neesi gribējis. Pat ne tad, kad biji tam paga­lam tuvu.

Burbulis pārsprāga.

Tī bija bijusi tikai neliela kļūme. Bet ar to pietika. Vienu mir­kli viņas skanējums bija bijis citāds. Zinošs. Tai mirklī viņš bija manījis, ka viņa zina kaut ko par viņu. Ka viņa acīmredzot pa­bijusi kādā viņa sistēmas kambarī, kuram pieeju viņš nebija viņai devis. Un ka viņa acīmredzot kaut ko paņēmusi no turie­nes līdzi. Tieši šo atmiņu bija aktivizējusi šī nakts.

Tas, kuram bijusi laba audzināšana, nelasa citu cilvēku vēstules, Kaspers nebija lasījis pat Baha rakstītās, ko publicējis Cirovs. Un Kirkegora vēstules tikai akadēmiskos nolūkos. Bet tad, ja jāpie­kļūst sievišķajam, lietā jāliek ikviena sprauga.

Izcēlis vēstules laukā pa kaudzēm, viņš pāršķirstīja tās. Tas, kurš veselu garu mūžu ir jaucis un dalījis kārtis ar veiksminieka roku, ir iemācījies ātri orientēties papīru žūksnī.

Pirmās kaudzes bija tehniskās vēstules: Seismiskā nodaļa, Lundas universitāte, Britu ģeoloģiskās izpētes institūts Edinburgā.

Vēstuļu kaudzes no Eiropas-Vidusjūras Seismoloģijas centra, I.MSC, Brijērlešatēlā. No UCI.A Ģeofizikas institūta. Uz lēta kopējamā papīra. Viņš bija ticis līdz privātajām, kuru bija nedaudz. Vai nu viņa tās glabāja citviet. Vai arī viņa tās neglabāja. Plāns žūksnītis rokrakstu uz nebalināta, profilēta, augsta blīvuma papīra. Uz tiem bija paraksts "mamma" vai "Tava mamma". Nekādas aploksnes vai nosūtītāja, bet blakus datumam bija pierakstīts vietvārds "Holte". Viņš atrada aploksni ar sūtītāja adresi, iebāza to kabatā.

Viņš turpināja. Skanējums istabā pārvērtās. Viņš zināja, ka tuvojas meklētajam. Ieklausījās vairākās kaudzītēs, saņemtās ar saspraudi. Tās bija agrāku mīļāko vēstules, viņš steigšus noslē­dza dzirdi, vai tas visdziļākā būtībā nav absolūti nepieņemami, ka jel vienai sievietei ir bijis vēl kāds cits mīlnieks, izņemot mūs?

Divas papīra lapas aizskāra viņa pirkstus un dzirdi, kā ērkšķis. Tās bija saskavotas, viņu durstīja skavas. Viņš atdalīja lapas. Tas bija fotokopijas. Viņš pazina rokrakstu. Savējo. Kaligrāfiskā iz­pildījumā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Ko veicis cilvēks, kas tādā vai citādā ziņā būs bijis viņš.

Viņš bija zinājis, ka atradīs tās. Tieši to viņš bija dzirdējis vi­ņas balsī, toreiz dušā. Tas bija šo vēstuļu skanējums.

Klāt bija pielikta vēl trešā. Arī ar roku rakstīta. Tā bija viņa to­reiz saņemtās atbildes fotokopija. Atbildes rokraksts nebija gluži taisns, tas bija itin viegli viļņains. Kā savulaik Mocarta pierak­stītās notis. Spēlējot Mocartu, bija absolūti nepieciešams faksi­mils. Viņa nošu raksta viļņi bija pilni informācijas, tieši tāpat bija ar Kasperam priekšā esošo rokrakstu.

Tagad viņam būtu bijis jāpieliek punkts. Bet viņš turpināja. Viņa pirksti uztaustīja biezāku saišķi. Tas bija plāns papīrs. Ar kaut ko līdzīgu pirkstu nospiedumiem, ar violetu tinti, pieci pirksti, bet platāki par parasto pirksta platumu. Nospiedumus aizsargāja pašlīmējošā lente, uz lapas bija atzīme "Valsts poli­cija, CIB". Turpat apakšā atradās vēl viena nodrukāta lapa, uz tās bija skaitļu un burtu kombinācijas, ar atzīmi "Kriminālis­tikas nodaļa", adrese bija Slotsherrensvejā.

Viņš izvilka pēdējo kārri. Tā bija kvīts par "dažādām man­tām", ar atzīmi "Tieslietu ministrija, VPDB".

Viņš palūkojās uz savu pulksteni. Bija svētdiena. Pulkstenis vēl nebija septiņi. Viņš piezvanīja uz Sonjas mobilo telefonu.

Pagāja ilgs laiks, iekams viņa to pacēla. Lai kur arī viņa būtu, bet ne pašas mājās, akustika bija cita, mazāk skaņu slāpējošo virsmu. Viņa atradās gultā, viņš dzirdēja audumu berzi. Viņai blakus bija vīrietis. Viņai balsī bija alkohols, silts alkohols, droši vien karstvīns, tik tuvu Ziemassvētkiem.

Viņš iedomājās, kā ir būt par Sonjas vīru un sēdēt mājās ar bērniem. Kamēr viņa strādā virsstundas līdz vēlai svētdienas priekšpusdienai.

Viņš iedomājās par sīkajiem, saplīsušajiem kapilāriem uz viņas vaiga kauliem. Pirmajām vārajām pazīmēm, ka pat visa kā laba var būt par daudz. Par daudz vīriešu, par daudz naudas, par daudz izdošanās. Par daudz Brunello.

Viņš nekad agrāk nebija šādi lietojis viņas mobilo numuru, viņa neko nejautāja, uzreiz sajuzdama nopietnību.

-    Man ir pieci pirkstu nospiedumi, viņš sacīja. Pārsteidzoši plati. Ar atzīmi "Valsts policija, C1B". Man ir vairāki skaitļi un burti no Kriminālistikas nodaļas. Un Tieslietu ministrijas kvīts ar atzīmi VPDB un "Horsensa". Uz ko es eju?

-    Man vajag drusku laika, vai varu tev piezvanīt?

Kaspers iedeva viņai Stīnes tālruņa numuru.

Sonja sastādīja turneju plānus lielajiem cirkiem un lielajiem rokkoncertiem. Vasaras sezonā katrs cirks viesojās caurmērā astoņdesmit pilsētās, saskaņā ar loģistiku, kas bija dziļi iesakņota tradīcijās un balstījās uz uzticēšanos un personisko pazīšanos. Valstī nebija neviena policijas iecirkņa priekšnieka, kuru viņa nepazītu labi un personiski.

Viņš apsēdās uz erkera palodzes. Te viņi ar Stīni bija sēdējuši viens otram pretī, bez nekā mugurā. Logs bija apa|š, viņš lūkojās pār ārējo Esterbro un pār Ēresundu. Šī bija vienīgā Nerrebro vieta, no kuras bija redzama jūra. Viņš zināja, ka tas noteikti bija iemesls, kāpēc viņa bija izvēlējusies šo dzīvokli. Viņš sadzirdēja taksometra tauri no ielas.

Iezvanījās telefons.

-    CIB, Sonja sacīja, ir Centrālais identifikācijas birojs, tas bāzējas Valsts policijas pārvaldē. Pirkstu nospiedumu pla­tums skaidrojams ar to, ka tie ir, tā sakot, "norullēti". Policijas darbinieks ir pielicis cilvēka pirkstu pie tintes spilventiņa un pa­valstījis to uz papīra. Identificējot cilvēku, balstoties uz pirkstu nospiedumiem, CIB izmanto deviņus punktus uz roku, tas esot tikpat precīzi kā ar DNS. Un DNS profils, visticamāk ir tas, kas tev ir no Kriminālistikas nodaļas. Šos abus papīrus mēdz izsniegt, kad cilvēku, piemēram, pēc soda izciešanas izņem no Sodāmības reģistra, Valsts policijas centrālās datu bāzes, no kuras izsniedz izziņu par sodāmību. Kvīti izdevis Valsts probācijas dienests brīvībā, tās ir trīsdesmit divas iestādes, sava veida ļoti atvērti cie­tumi. Ja neskaitām rokeru sekcijas, Horsensā ir vienīgais no pie­ciem slēgtajiem valsts cietumiem, kur ieslodzījums norit augstas drošības režīmā. Tāpēc, lai uz ko tu ietu, ceļš veci uz cilvēku, kurš ir izcietis ilglaicīgu sodu, pēdējo soda daļu pavadījis atklāta tipa cietumā, labas uzvedības dēļ, un kuram vēlāk, saskaņā ar poli­cijas noteikumiem, ir atsūtīti viņa pirkstu nospiedumi kā pierā­dījums tam, ka viņš vairs nav Sodāmības reģistra uzskaitē.

Kaspers ieklausījās dzīvoklī. Tas bija ieguvis jaunu skanē­jumu. Varbūt arī Sonja to dzirdēja.

-    Tā ir tā sieviete, viņa sacīja. Tu esi atklājis, ka viņa ir sodīta.

Viņš neatbildēja.

-    Tas var būt bijis kas salīdzinoši nevainīgs, Sonja turpi­nāja. Tu un es, lielākā daļa cilvēku, ja atvērtu savas kārtis va­ras iestādēm, nonāktu ieslodzījumā.

Viņai vienmēr bija pieticis enerģijas, lai mierinātu — Kasperu, jebkuru, arī tad, kad viņi bija pavisam jauni. Šoreiz tas cieta neveiksmi.

-    Vai tas ir karstvīns? viņš jautāja.

-    Sakē.

-    Sargi sevi! viņš sacīja. Tad nolika klausuli.

3

Taksometrs bija izsēdinājis viņu Strandvejenā, viņš bija klusī­tēm ienācis vagoniņā. Stīne gulēja aizmigusi, viņš bija apsēdies krēslā un klausījies viņas miegā. Viņa gulēja atslābinājusies, viņš nedzirdēja viņas sapņus.

Viņš tā sēdēja kādu stundas ceturksni. Tad viņa piecēlās gultā sēdus. Viņa modās kā kaķis, vienā mirklī dziļa nemaņa, nāka­majā absolūta klātbūtne.

Man ir kaut kas, ko gribu tev izstāstīt, viņš sacīja, un tev pajautāt, tas aizņems labu laiciņu.

Viņa pasniedzās pēc telefona un paziņoja, ka nebūs darbā. Bez jebkāda veikla aizbildinājuma, kas būtu atvieglojis dzīvi cilvēkam otrā galā, tikai lakonisks paziņojums, un viņa nolika klausuli.

Viņi brauca uz dienvidiem, viņš nogriezās pie Bellevue plud­males, nolika automašīnu pie stacijas, viņi apmeta Bakenas atrak­ciju parkam loku no ziemeļiem, nepārmīdami ne vārda, devās caur Ulvedalenes ieleju, pār Ermitāžas līdzenumu uz 1 Ijortekēras dīķa pusi, garām pilij un apsēdās uz sola kraujas galā.

Šim līdzenumam nepiemita dabai ierastais sausais skanējums, varbūt koku dēļ, varbūt Ēresunda gludās plaknes dēļ, rāma ūdens virsma ir cieta kā akmens, akustika bija kā koncertzālē, visas plaknes cietas un atstarojošas.

Martinuss kaut kur bija sacījis vai rakstījis, ka Ermitāžas lī­dzenums ir labākas pasaules garīgā fakta laicīgs atspulgs.

Patlaban Kaspers viņu izprata, tieši šajā vietā, kur viņi tagad sēdēja, bija iespējams sadzīvot ar skaņu, kas nāca no Šarlotenlundas un Hellerupas, un lielpilsētas aiz tām.

-    Kad man bija divpadsmit gadu, es salauzu muguru, viņš iesāka. Es piedalījos klasiskā numurā ar mucām. Ar sasietām kājām un aizsietām acīm tu lec augšup pa deviņdesmitcentimetrīgu mucu krāvumu līdz apmēram astoņu metru augstumam, saņem aplausus, apgriezies, lec atkal lejā, noslēgumā apmet kū­leni uz priekšu ar pilnu skrūvi. Sešu metru augstumā es lēcienā nokļūdījos, aizķēru mucu, atdūros pret nākamo, krāvums sagā­zās, uzkrita man virsū. Tas bija trīsdesmikilogramīgas Carlsberg alus vātis, es salauzu muguru un gūžas kaulu. Valsts slimnīcā paziņoja, ka es vairs nekad nevarēšot staigāt, ka mani būs jābaro ar karoti visu atlikušo mūžu, un tas atlikušais varētu būt gau­žām īss. Viņi aizvēra divas durvis, iekams to sacīja, es vienalga to dzirdēju.

Viņš saklausīja viņas līdzjūtību.

-    Nekā ļauna tur nebija, viņš sacīja, sajūta bija, kā laižo­ties kritienā, man bija atņemts svars, tas svars, ko nozīmē būt parastam divpadsmitgadīgam zēnam septiņdesmito gadu vidū. Bija iestājusies pauze, šajā pauzē es pirmo reizi dzirdēju. Es dzir­dēju slimnīcu, braucienu mājup, mašīnu, ziemas mītni tā, kā nekad agrāk nebiju dzirdējis. Ne tikai fiziskās skaņas, bet arī to sakarības. Parasti mēs nekad nedzirdam pasauli tādu, kāda tā ir. Mēs dzirdam rediģētu izstrādājumu. Skaņas, kas mums patīk, mēs izceļam priekšplānā. Šķindoņu pie biļešu lodziņa, kad tiek skaitīta kase. Fanfaras, kas piesaka mazo cirka princesīti, kurā esam iemīlējušies. Mutuļojošo skaņu, ko saceļ astoņi simti cil­vēku pilnā teltī. Savukārt tās skaņas, kas mums nepatīk, mēs atbīdām prom. Skaņu, kas nāk no irstošā brezenta ādas pastip­rinājumiem. Skaņu, ko rada nobijušies zirgi. Skaņu, kas atlido no tualetēm. No augusta vēja brāzmām, kuras vēsta, ka vasara tūdaļ būs cauri. Un pārējās skaņas ir vienaldzīgas, tās mēs noklusinām, satiksmi, pilsētu, vispārību. Tā mēs klausāmies. Tāpēc ka mums ir projekti, tāpēc ka mēs uz kaut ko ejam, arī divpadsmitgadīgs zēns. Bet man pēkšņi vairs nebija nekādu pro­jektu, man tie bija atņemti. Un pirmo reizi es kādu tiesu pasau­les saklausīju dzīvajā, nefiltrētu, bez surdīnes.

Viņš redzēja, ka Stīnes acis nu ir pelēkas. Kaut citkārt tās bija bijušas savādākas. Tirkīza krāsā, zaļganas. Vēl citreiz plan­kumainas.

-    Kad cilvēks patiesi klausās, visas skaņas sāk izkārtoties pa tēmām. Tās nav nejaušas. Mēs nedzīvojam haosā. Ir kāds, kurš cenšas kaut ko nospēlēt. Cenšas izdabūt cauri kādu skaņdarbu. Mūsu TēvsMāmiņa. Tā es Viņu nosaucu. Tādu vārdu es devu komponistam. Tam, kurš sacer mūziku. Es nogulēju trīs mēnešus, tad atklājās, ka man kļūst labāk, un tad mani sāka vingrināt. Bet pati atlabšana man ir palikusi blāvā atmiņā. Prieks lielākoties bija pārējiem. Es biju aizrāvies ar to otru lietu. Vēl un vēlreiz, īslaicīgi, vienmēr īslaicīgi, vienmēr tikai uz mirkli, atrasties ķer­menī un pasaulē, kurā skaņas netiek apslāpētas. Tas izvirza savu dienas kārtību. Kaut arī tev ir tikai divpadsmit gadu, kaut arī tev nav vārdu, kuros to izteikt, tu tomēr zini, ka tavs atlikušais mūžs būs veltīts tam, lai klausītos pa īstam. Lai piekļūtu dabis­kam pasaules atspoguļojumam. Lai dzirdētu to tādu, kāda tā patiesībā ir. Un šīm ilgām līdzi nāk bailes, ka tas neizdosies. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Puse mūža ir pagājusi. Un īpaši tu­vāk neesmu ticis.

-    Tad kas mums traucē dzirdēt? viņa vaicāja.

Pagāja labs brītiņš, iekams viņš atbildēja. Līdz šim rikai vienu reizi viņš bija par to runājis ar kādu citu cilvēku.

-    Lai dzīvotu šajā pasaulē, mēs esam spiesti nemitīgi gādāt, lai spēlē kāds orķestris. Pašā priekšplānā. Neliels deju orķestris. Tas visu laiku spēlē tavējo melodiju. Evergrīnu "Kaspers Kronē". Kuram ir virkne piedziedājumu, kas turpina atgriezties. Vēl un vēlreiz spēlē mūsu konta numuru, mūsu bērnības atmiņas, PIN kodus, tēva un mātes balss skaņas. Gaišzaļos pantus, kuri, kā ceram, kļūs par nākotni. Tumšo troksni, kurš, kā mēs pamatoti lēšam, kļūs par mūsu faktisko realitāti. Tas spēlē bez mitas, tas spēlē kā sirdspuksti, manējais ir spēlējis pusi mūža. Bet tad, kad cauri sāk spiesties tā otra skaņa, tu atklāj, ka visu laiku esi stāvējis ar muguru pret isto koncertzāli. Mēs uzturamies tādā kā foajē. Kur varam nomanīt lielo orķestri. Un tā skaņa, kaut vai nomanījums par skaņu no īstās koncerttelpas, liek "Mesai si minorā" izgaist. Kā čukstam vējā. Ta ir skaņa, kas izdzēš jeb­kādu kara troksni. Noslīcina sfēru mūziku. Nosmacē visas rea­litātes skaņas. Un, to nomanīdams, tu reizē nomani biļetes cenu. Kad sāk vērties vaļā durvis uz šo zāli, tu atklāj, ka varbūt esi kļūdījies. Ka Kaspers Kronē pastāv tikai tāpēc, ka viņa ausis tur­pina izolēt to pašu mazo piedziedājumu no kopējās skaņas masas. Ka tādēļ, lai uzturētu Kasperu un Stīni, mēs esam nogriezuši citu kanālu raidīto uz pianissimo. Un nu tas pamazām mainās. Un tad tu to atskārsti. Ja gribēsi tikt iekšā, tā būs visdārgākā koncerta biļete, kādu cilvēks jebkad ir pircis. Tā tev maksās paša sistēmas skaņu.

Viņa viegli noglauda viņa roku. Kasperam tā ari nebija izde­vies gūt priekšstatu par viņas ķermeni. Dažbrīd viņa šķita trausla kā putns, citreiz sīksta kā brīvā stila cīkstonis. Tomēr vienmēr, kad viņa pieskārās viņam, viņš dzirdēja zemi, zemi un jūru.

-    Kur tajā visā esam mēs? viņa jautāja. Tu un es?

-    Ar tevi, viņš sacīja, pazūd jebkāda saikne ar skaļuma pogu. Un man gribas ņemt kājas pār pleciem.

Viņa sēdēja klusa. Mežs bija kluss. Vējš bija noklusis. Mūsu TevsMāmiņai nav svešs jēdziens "mākslinieciskā pauze".

-    Man arī ir diezgan bail, viņa teica. Vai mēs nevaram kopā ņemt kājas pār pleciem?

Viņš gaidīja. Viņai bija dota pirmā iespēja būt vaļsirdīgai, te iespēja bija, te tā aizgāja secen.

-            Būt divpadsmit vai sešpadsmit, vai deviņpadsmit gadus vecam, viņš sacīja, un būt guvušam pieredzi, ka mēs dzīvojam ilūzijā, ka pasauli patiesībā veido nevis matērija, bet skaņa — las nav viegli. Pie kā lai tu, cilvēks, dotos? Septiņdesmito gadu vidū. Kad esi pieredzējis kaut ko tādu, par ko neviens cits trīs tūkstoš kilometru rādiusā nav dzirdējis. Tas liek tev justies vie­nam. Piešķir vientulību kombinācijā ar lielummāniju. Bija skaidrs, ka neviens tevi nesapratis. Ne ģimene. Ne draugi artistu vidū. Ne mācītāji. Ne ārsti. Ne gudrie. Neviens. Tik un tā tu nododies meklējumiem.

Viņa bija kļuvusi pavisam klusa. Varbūt viņa manīja to tuvo­jamies. Pienāca viņas otrā iespēja, viņš to dzirdēja, viņa palaida vējā arī to. Te mirklis bija atvērts, te jau atkal bija ciet.

Cirka artisti ir ticīgi, viņš stāstīja. Dziļi reliģiozi, kā čigāni un jūrnieki. Varbūt tāpēc, ka ir pietuvināti nāvei. Varbūt tāpēc, ka ceļo. Varbūt tāpēc, ka strādā ar ilūzijām. Ik vakaru at­ritina vaļā realitāti, mūzikas pavadībā, un izrāda to manēžā, un atkal saloka un iznes laukā. Tā izdarījis piectūkstoš reižu, tu sāc apjaust, ka šī pasaule ir mirāža. Ka neatkarīgi no tā, cik ļoti mīli otru cilvēku, sievieti, bērnu, šo cilvēku agrāk vai vēlāk iznesīs laukā no manēžas un viņš satrūdēs. Un, ja būsim pilnīgi godīgi, jau tagad var manīt, ka mēs visi, jau šobrīd, maķenīt smirdam. Tad nu tu pievērsies tādam vai citam Dievam. Ikviena artista sirdī ir ilgas, tukšums, pēc formas pielīdzināms Mūsu TēvsMāmiņai. Un Dānijas valsts baznīca īsti nederēja, reliģisko pieredzi par pilnu ņēma vienīgi Iekšzemes misijā, bet viņiem nepatika cirks. Tāpēc daļa artistu attīstīja paši savu reliģiju, kā mans tēvs, viņš ir ticīgs ateists un lepojas ar to. Citi izmantoja vienu no divām bodītēm — katoļu baznīcu Bredgādē vai Austrumu Baznīcu. Mana māte paņēma mani līdzi uz Ņevska baznīcu. Mēs runājā­mies ar kādu sievieti. Sieviete bija ordeņa tērpā. Māte izstāstīja viņai, ka tēvs ir pametis cirku un vēlas, lai viņa pamestu darbu, ko lai viņa iesāk? Man nebija vairāk par astoņiem gadiem, tik un tā es zināju, kas sievietei būtu bijis jāatbild, viņa to nedarīja.

Tikai pateica vienu teikumu: "Man pašai ļoti patīk cirks." Mēs tur nosēdējām vēl savas desmit minūtes, pilnīgā klusumā. Tad devāmies prom. Kad man bija deviņpadsmit gadu un neklājās labi, es uzrakstīju viņai vēstuli.

Viņš klusēja, klusēšana bija Stīnes pēdējā iespēja. Pasakās un šajā tā saucamajā realitātē vienmēr ir trīs iespējas. Te tas mirklis bija, te tas bija garām.

Viņš izvilka salocīto vēstuli un nolika uz sola.

-    Viņu sauca Māte Rābija, viņš sacīja. Es apjautājos un izdibināju, ka viņa ir diakone un klostera priekšniece. Es aizrak­stīju viņai. Vēstulē es pirmo reizi kādam cilvēkam izstāstīju to, ko šodien pastāstīju tev. Lūdzu, izlasi to skaļi!

Viņa nepakustējās. Viņš piecēlās kājās.

-    Es esmu aizmirsis paņemt brillēs, viņš teica, bet es to atceros, no galvas, joprojām. Tā sākas šādi: "Mūsu TēvsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un es — klauns Kaspers Kronē — esmu tajā sarežģītajā situācijā, ka spēju to sa­klausīt." Šo vēstuli es uzrakstīju pirms trīsdesmit diviem gadiem, nekādu kopiju nesaglabāju. Šorīt es to ieraudzīju no jauna. Tavā dzīvoklī. Man bija doma, ka es to atradīšu. Tāpēc arī devos uz turieni.

-    Viņa tev atbildēja, Stīne sacīja. Māte Rābija atbildēja tev. Kāpēc tu nereaģēji uz viņas atbildi?

Viņš bija virzījies viņai apkārt pa spirāli, nu viņš bija pie­kļuvis viņai klāt. Viņa rokas saslēdzās ap viņas apakšdelmiem.

-   Jautājumus uzdodu es, viņš čukstēja. No kurienes tev ir šī vēstule?

-    Lūdzu, palaid mani vaļā!

Viņas balss bija piesmakusi, neatlaidīga, lūdzoša.

Viņš pārnesa svaru uz aizmuguri, viņa bija spiesta nomes­ties ceļos.

-    Tu to uzzināsi, viņa teica. Bet ne tagad.

-    Tagad! viņš uzstāja.

-    Es esmu piedzīvojusi dažu labu notikumu, viņa sacīja. Ar vīriešiem un vardarbību. Tas nav nekas labs. Mani pār­ņem lielas bailes.

Viņas seja bija kļuvusi pelēka. Ļoti nogurusi.

Kaspers sažņaudza ciešāk. Kaut kas pašam nenosakāms bija uzsēdies viņam un pārņēmis viņu savā varā.

-    Klāj vaļā par vēstuli! viņš pieprasīja.

Viņš bija nepietiekami novērtējis Stīni fiziskā ziņā, gan tagad, gan agrāk. Tupēdama uz ceļiem, viņa ar izstieptu pacēlumu iespēra viņam pa apakšstilba ārpusi. Spēriens bija tik stingrs, ka sākumā sāpju nemaz nebija, tikai paralīze. Viņam saļima kājas. Bērnībā viņa bija kāpelējusi kokos un spēlējusies ar puikām, viņš to dzirdēja. Viņa sakrampēja viņa plaukstas locītavas, viņš neva­rēja kritienā aizsargājoties pašaut priekšā rokas. Viņš nogāzās zemē uz pleca, kā riteņbraucēji un cirka artisti, lai pasaudzētu galvaskausu. Viņš dzirdēja salūstam savu atslēgas kaulu, ar krakšķi, kā pārlūstot sausam osim.

Viņa bija kājās, bet viņš metās uz priekšu no guļus stāvokļa. Saķēra viņas potītes un parāva. Rāpās viņai pakaļ, līdz viņi abi gulēja viens otram līdzās.

-    Tas, ka tu mani atradi, viņš sacīja, pludmalē, tā nebija nejaušība. Es esmu iepīts kādā lielākā lietā, tu no manis kaut ko gribi.

Viņš satvēra viņas žokli. Viņa pirksti saspieda nervu centrus aiz žokļa muskuļiem.

-    Mana pamattrauma ir tā, viņš turpināja, ka uz sievie­tēm nevar paļauties. Sievietes vienmēr grib kaut ko citu, nevis mīlestību. Varbūt tavu ķermeni. Slavu. Naudu.

Viņa izgrozīja galvu laukā no satvēriena.

-    Es priecājos, ka man tas vairs nav jāslēpj, viņa teica. Ka tas ir tava ķermeņa dēļ.

Viņš vēlreiz iekrampējās viņas žoklī.

-            Tur ir vēl kas cits, viņš bilda. Tu esi aizgājusi nudien tālu. Spēlējusi izrādi, kas ilgusi nu jau trīs mēnešus. Pastāsti man, par ko tā ir.

Viņš saspieda stingrāk.

Tu esi to visu palaidis vējā, viņa sacīja.

Tad iebelza viņam ar galvu.

Tas bija vienīgais, ar ko viņš nebija rēķinājies. Viņa trāpīja pre­cīzi. Ne pa degunu, kas izraisa mežonīgu asiņošanu. Ne pārāk augstu, kur galvaskauss ir biezs. Bet virs pašas deguna saknes.

Viņš izslēdzās kā svece. Tikai uz dažām minūtēm, bet tad, kad viņš atkal sāka dzirdēt un redzēt, viņa jau bija prom. Viņam apkārt bija cilvēki, bet pa gabalu. Kārtīgi sabiedrības locekļi, kas, izveduši pastaigā savu suni, raidīja viņam nievīgus skatie­nus. Viņš dzirdēja viņu domas, viņi domāja — reku guļ vēl viens narkomāns, kas zaļajos zālienos sasēņojis psilocibīnus un tagad nolicies slīpi.

Kārtējo reizi viņš būs spiests koriģēt priekšstatu par sevi. Vien­mēr viņš bija iztēlojies, ka Dīrchāves parkā brauks karietē kopā ar princesi.

Viņš aizbrauca mājās ar vienu roku. Novietoja mašīnu pie dzī­vojamā vagoniņa un palika sēžam. Daba nospēlēja pēdējo "Fūgas mākslas" daļu. Pēc tā viņš bija sapratis, ka Stīni vairs neredzēs.

4

Viņam bija palicis prātā Valsts slimnīcas telefona numurs. Kaspers gribēja atvadīties. Viņš uzspieda numuru. Klausuli pacēla pats Maksimiliāns.

-    Tas esmu es, Kaspers sacīja, es zvanu no lidostas.

-   Tad mums abiem gaidāms tāds tālāks ceļš, Maksimi­liāns atbildēja.

Viņi brīdi klusēja.

-    Vai atceries, Kaspers ieminējās. Kad mēs, bērni, bijām mazi. Kad mēs ēdām pusdienas, pēc rīta mēģinājuma. Vienmēr ciemos bija bērni, mums, bērniem, nebija jāsēž, mēs skraidījām pie galda un atpakaļ. Uzkodām pa kumosam. Lai nevajadzētu pārtraukt rotaļu. Un, kad mēs trenējāmies, jūs nekad nespie­dāt, ne tu, ne māte. Nekad. Es neesmu par to pateicis paldies.

Viņš meklēja kādu vārdu, tad tas uzpeldēja. Vecmodīgs, no­vecojis, bet tomēr visnotaļ atbilstošs.

-    Respekts, viņš sacīja. Vienmēr bija sava veida respekts. Kaut arī jūs kāvāties. l'at tad, kad es biju pavisam mazs.

Kad Maksimiliāns atbildēja, viņa balss bija aizsmakusi, it kā būtu pamatīgi iekaisis kakls.

-    Mēs darījām, ko mācējām. Un parasti, parasti tas nebija labi diezgan. Es labāk gribu atcerēties naktis. Kad bijām noņē­muši grimu. Kad ēdām. Ārā pie vagoniņa. Un tava māte bija iz­cepusi maizi. Vai atceries to?

-    Garoza svilināja pirkstus.

-    Vairākas no šīm naktīm. Mēs bijām pavisam laimīgi.

Vēl pēdējo reizi viņi klusēja.

-    Kad lidmašīna pacelsies, Maksimiliāns ierunājās. Par ko tu domāsi?

-    Par jums, Kaspers teica. Par Stīni. Par mazo audzēkni, kuru es meklēju. Es neatradu viņu. Un tu?

-    Par tavu māti. Un tevi. Un Viviānu. Un tad es noskaņošos kā manēžas priekštelpā. Pirms pašas priekškara pacelšanas, kad savam priekšnesumam esi visu sagatavojis. Biļetes ir pārdotas. Un tikpat nav ne jausmas, kas notiksies.

-    Neviens no mums nenoliks klausuli pirmais, Kaspers sa­cīja. Mēs noliksim reizē. Taimings, tas vienmēr ir bijis nozīmīgs gan tev, gan man. Es skaitīšu līdz trīs. Un tad mēs liksim nost.

Viņš dzirdēja, kā aiz muguras atveras durvis. Viņi nāca viņam pakaļ. Nepagriezies viņš lēnām un skaidri izskaitīja līdz trīs. Viņi ar tēvu nolika klausuli reizē.

Nācējs bija Kasandrs, viņam aiz muguras stāvēja divas sievie­tes. Baltas un žēlsirdīgas, kā Kibleres-Rosas gaismas būtnes. Tikai valdzinošākas. Ar izteiktāku dzimuma definīciju nekā eņģeļi.

Viņas noliecās pār Kasperu. Paņēma prom vijoli. Noteica viņam pulsu. Atrotīja viņam piedurknes. Aplika ap augšdelmu asinsspiediena mērīšanas manšeti. Viņš sajuta stetoskopa sal­tumu pie krūtīm.

Viena no viņām bija afrikāniete. Tagad baltā virssvārcī. Matiem sapītiem divsimt sīkās bizītēs. Bet tā joprojām bija viņa. Piere izliekta kā globuss. Virs brīnišķīga mokas krāsas kontinenta.

-    Sirds var kuru katru brīdi apstāties, viņa sacīja. Šodien viņš nelidos. Mēs ņemsim viņu līdzi. Viņam tūdaļ nepieciešama operācija.

Kaspers tvēra pie sirds. Tagad arī viņš to manīja. Sāpes par to, ka esi mīļotās atraidīts. Ekspatriēts no dzimtenes. Bēdas par nezināmo nākotni. Par "Čakonas" skaistumu.

Kasandrs aizšķērsoja viņiem ceļu.

-    Mēs saņemam rīkojumus pa taisno no Tieslietu ministri­jas, viņš paziņoja.

Afrikāniete izslējās. Viņa bija garāka par policistu.

-    Viņa pulss ir trīsdesmit seši. Aritmiska, ļoti vāja sirdsdar­bība. Daudz netrūkst, lai viņš noliktu karoti. Tu pavāksies malā, vai arī mēs iesūdzēsim tevi tiesā. Disciplinārlieta, pienākuma nepildīšana. Tu dabūsi ne mazāk kā sešus gadus. Par slepka­vību smagas nevērības dēļ.

-    Es piezvanīšu, Kasandrs sacīja.

No viņa balss necik daudz nebija palicis pāri.

Viņš piezvanīja no kāda telefona telpas dziļumā. Atnāca at­pakaļ. Zombija gaitā. Nolika uz letes veidlapu.

-    Divdesmit četras stundas, viņš teica. Viņš ir piereģis­trēts uz Air Iberia rīta lidmašīnu pulksten 7.20. Viņam ir repat­riācijas lieta. Tās ir ministrijas pakļautībā.

Afrikāniete parakstījās. Sievietes paņēma Kasperu zem padu­sēm un piecēla kājās. Viņš piespiedās viņām, veselības apsvērumu dēļ. Piesardzīgi viņš spēra pirmos biklos soļus atpakaļ brīvībā.

1

Lejā gaidīja ātrās palīdzības mašīna, viņas palīdzēja Kasperam iekāpt. Vadītāja sēdeklis bija aizslēpts aiz matēta stikla starp­sienas, tā tika atbīdīta malā. Arī šoferis un viņam blakus sēdošā sieviete bija baltā virssvārcī.

Iegaudojās sirēna, ātrās palīdzības mašīna šķērsoja taksomet­riem iezīmēto vietu un stāvlaukumu un apmetās apkārt. Šofera virssvārcim bija stāvapkakle, bet no tās augšup uz galvaskausu kā baltas liesmas lodāja ducis rētu, tas bija Francs Fībers.

Viņiem garām pretējā virzienā aizbrāzas policijas mašīna ar ieslēgtām bākugunīm. Sievietes bija atvirzījušās no Kaspera, rū­pes bija pagaisušas. To arī varēja gaidīt. Kādā vietā Gregorijs Palama ir rakstījis, ka viens no iemesliem, kas lika tuksneša tē­viem pieņemt celibātu, bija atskārtums, ka tad, kad sievietes ir dabūjušas gribēto, mātišķums pazūd.

Viņi izbrauca cauri F.restadenai. Un nogriezās pa labi nobrauk­tuvē uz Transporta centru. Sirēna tika izslēgta. Nesamazinājusi ātrumu, ātrās palīdzības mašīna pārbrauca pāri mauriņam un apstājās aiz slēgta grila bāra, taisni blakus lielam audi. Sievietes izcēla Kasperu laukā un iesēdināja audi pakaļējā sēdeklī. Francs Fībers pārlingoja no viena vadītāja sēdekļa uz otru, kā pērtiķis, neizmantodams kruķus. Audi uzņēma ātrumu, izmetās uz šo­sejas, apdzīšanas joslā. Spidometrs rādīja simt astoņdesmit, Kaspers dzirdēja sirēnas gan viņiem priekšā, gan aiz muguras. Kaut kur no priekšas un augšas tuvojās helikopters.

-    Viņi patlaban bloķē visu Amageras salu, Francs Flbers teica. Ko saka smalkā dzirde?

-    Lūgsimies visi! Kaspers atbildēja. Lai ir migla. Un lai ir brīvs ceļš pār Zēlandes tiltu.

Mašīna nogriezās. Ienira miglas mūrī. Brauktuve izzuda. Pre­tim braucošās mašīnas saruka par dzelteniem spīduļiem. Sie­vietes blenza uz viņu.

-    Ir divas iespējas, Kaspers skaidroja. Man ir tiešā saikne ar Mūsu TēvsMāmiņu. Vai arī es dzirdēju miglu. Un to, ka tilta virzienā nav sirēnu.

Viņš juta savu ķermeni sabrūkam, kādas rokas viņam palī­dzēja, viņš saļima pakaļējā sēdeklī. Viņš mēģināja noturēties pie apziņas, nosakot brauciena maršrutu pēc skaņām — ienākošās lidmašīnas uz divpadsmitā skrejceļa, īsāks skrejceļš, stipram zie­meļu vai dienvidu vējam, tas piešķīra īpašu skanējumu un ritmu, lidmašīnām nosēžoties. Kaijas, ātrās palīdzības mašīnai braucot pār tiltu. Valbijas nomales sociālais reālisms. Frederiksbergas ār­malas semipermanentā pansionāta skanējums. Putnu rezervāta un ellīgas satiksmes īpašais skaņu jūklis vietā, kur Fārumas auto­maģistrāle pāršķeļ Uterslevas purvu.

Viņš aizslīdēja prom un atgriezās. Viņi bija nobraukuši no šosejas, satiksme kļuvusi retāka, mašīna iegriezās kādā grants ceļā. Nenometusi ātrumu, tā izbrauca caur vārtiem, viņš tos pazina, tie bija Rābijas fonda māju aptverošās sētas daļa. Audi apstā­jās, realitāte tika pagriezta klusāk, tā izdzisa un pazuda.

2

Pasaule tapa no jauna, viņš tika stumts ar ripojošām nestuvēm, pa baltajiem gaiteņiem, garām ikonām, iekšā liftā. Afrikāniete stāvēja viņam blakus, viņa turēja rokās plastmasas maisiņus, no maisiņiem uz viņa plaukstas locītavām stiepās caurulītes, viņas bija uzlikušas sistēmu. Viņš dzirdēja pēc sievietes skaņas, ka viņai ir bail, bet viņš nesaklausīja, no kā.

Durvis atvērās, viņi brauca pa gariem gaiteņiem, augšup ar liftu, pa vēl vienu gaiteni, nonāca operāciju zālē. Nu viņš dzir­dēja, no kā viņai bail. Viņai bija bail no tā, ka viņš mirst.

Viņam apkārt bija sešas sievietes. Ikviena vīrieša sapnis, bet viņš vairs nejuta savu ķermeni. Visām mugurā zaļš operāciju virssvārcis, visām, atskaitot afrikānieti, uz sejas maska.

-    Tev ievadīs pretsāpju līdzekli, viņa sacīja.

-    Es esmu artists, viņš atteica. Es gribu just, kā nervi raustās.

Balsij nebija skaņas, viņas nedzirdēja Kasperu. Viņš redzēja, kā adata ieslīd miesā virs plaukstas locītavas. Dzirdamības lokā bija Zilā dāma. Nu Kaspers ieraudzīja viņu.

-    Esmu ieradies pēc samaksas, viņš bilda.

Skaņas nebija, viņa acīmredzot tik un tā bija dzirdējusi Kas­peru. Viņa noliecās pie viņa un pasmaidīja.

-    Patiess prieks, viņa sacīja.

Atkal viņa apziņa devās prom, gausa soli, kā jauna meitene pastaigā pa pilsētu.

Viņš atgriezās. Ne gluži ķermenī. Bet tam blakus. Afrikāniete runāja, bet teiktais nebija adresēts viņam.

-    Es izmeklēšu, vai nav iekšējas asiņošanas, viņa sacīja. Tur ir gan lodes ceļš, gan sitieni.

Atvēris acis, viņš skatījās, kā viņa strādā. Viņam būtu gribē­jies sievieti mierināt. Sacīt, ka tam nav tik liela nozīme, vai cil­vēks dzīvo vai mirst.

-    Perkutēju vēderu, viņa teica. Saspīlējumu nav. Bet ir sā­pes. Asinsspiediens un pulss zems. Noteikt hematokrīta līmeni! Hemoglobīns 4-5. Asins pārliešanu!

Viņš gribēja ko bilst. "Par to nevar būt ne runas," viņš gri­bēja teikt. "Es piekrītu Rūdolfam Šteineram. Asinis ir eine sehr geistige Flussigkeit, ļoti gaisīgs šķidrums."

Pār lūpām nenāca ne skaņas. Viņas sāka asins pārliešanu, viņš dzirdēja svešās asinis gārguļojam dzīslās.

-    Simt miligramu petidīna! afrikāniete izrīkoja. Efedrīnu! Es cenšos noturēt viņu pie apziņas, bet neizdodas.

Viņa runāja ar Zilo dāmu.

-    Viņš ir aizslīdējis, afrikāniete teica.

Kaspers bezrūpīgi iesmējās. Savā nodabā. Viņš pamazām at­brīvojās no apgrūtinošās identificēšanās ar ķermeni. Bet dzirde ir mūžīga, tas izraisīja viņa smieklus.

-    Maza kalibra lode, afrikāniete sacīja, ar mazu izejas ātrumu, no tuvuma. Tērauda lode, no tām, ko policija izmanto, lai šautu caur durvīm un automašīnām. Mēs viņu tūdaļ safotografēsim, potītes, pēdu locītavas, galvaskausu, plaukstas locī­tavas. Vēdera dobuma kopainu. Columna cervicalis.

Kāds uzlika svina aizsargu uz vēdera lejasdaļas un vairog­dziedzera. Uz ķermeņa, kurš vairs nebija viņējais.

Viņš atradās kādā vietā, kur tikpat kā nebija laika. Ķermeņi un fiziskie veidoli bija izgaisuši, atlikušas vien skaņas un noska­ņas. Kaut kur, kādā tālā nostūrī, operēja kādu viņa būtības daļu.

-    Ziepjūdeni! afrikāniete teica. Mēs šujam intrakutāni. Slēdzējsloksnītes un histoakrilu grieztajām brūcēm! Mums ir uzņēmumi. Nav cietušas ne aknas, ne liesa, ne nieres. Pulss tur­pina kristies. Peānus! Viņš joprojām asiņo. Spieķkaula lūzums. Es gribu reģionālo anestēziju padusē. Vietējo apkārt lūzuma vietai.

Viņas kaut ko darīja ar viņa plaukstas locītavu. Ja viņam būtu bijusi labāka saikne ar ķermeni, viņš būtu noģībis aiz sāpēm. Bet saiknes tikpat kā nebija.

-    Ģipsi! afrikāniete sacīja. Šinas rokai. Cirkulāro potītei. Mēs to iegriezīsim, šis lūzums vēl arvien ir pietūkšanas procesā. Pulss turpina kristies. Vai mums ir EKG?

Viņš bija sniedzis konsultācijas Olborgas universitātes Skaņas kvalitātes izpētes centram, psihoakustikas nodaļai, par operāciju zāļu iekārtojumu, viņš bija ieteicis atrast skaņu, kurā klostera pacietā atbalsošanās būtu kombinēta ar dzīvojamās istabas intimitāti. Lai radītu slimniekiem sajūtu, kurā savienotos mājī­gums un reliģiskā autoritāte. Tieši šāda skaņa patlaban valdīja viņam apkārt.

Operāciju zāles skaņas tika pagrieztas klusāk. Izvadītas skaņu attēla perifērijā. Viņš karājās gaisā. Rēnā vējā. Viņš pats bija tikai skaņas struktūra, tikai skanisks apziņas nesējs. Un mīlestības nesējs. Viņš dzirdēja afrikānieti, viņa runāja ar Zilo dāmu. Viņas bija tālu prom, aiz aizvērtām durvīm, lai viņš nesaklausītu. Tāpat kā toreiz, kad viņš salauza muguru. Viņš smējās, laimīgs, viņam bija noslēpums, viņa dzirdei bija nedaudzi ierobežojumi, vai pat neviena.

-    Viņš slīd prom no mums, afrikāniete sacīja. Tā ir kopējā slodze uz viņa sistēmu. Šautā brūce. Piekaušana. Kaulu lūzumi. Galvaskausa lūzums. Asins zudumi. Psiholoģiskā slodze. Neko tur vairs nevar darīt.

Viņš pa pusei gāja, pa pusei lidinājās pa jūras krastu. Viņš dzirdēja pulsu, ļoti varenu, mierīgu, varbūt tas bija Mūsu TevsMāmiņas pulss, varbūt viņa paša. Durvis uz lielo koncertzāli pama­zām vērās vaļā. Viņš stāvēja, turēdams rokā galīgo biļeti.

Viņš pamanīja, ka līdzās iet Zilā dāma.

Tas bija reāli. Viņam nerādījās halucinācijas. Kaut kur fizis­kajā pasaulē viņa sarunājās ar māsu Gloriju. Un tikpat viņa gāja te, viņam blakus.

Viņas signāls bija ļoti apjomīgs. Un vienlaikus ārkārtīgi dis­krēts. Reizē visur klātesošs un anonīms. Viņš nekad neko tam­līdzīgu nebija dzirdējis. Tas aptvēra liedagu, jūru un viņu pašu. Tas aptvēra sadzirdamo universu. Ar absolūtu respektu.

-    Es dodos prom, viņš teica. Dodos iekšā lielajā brīvībā.

Viņa palocīja galvu.

-    Brīvs no kontraktiem, viņš turpināja. Brīvs no uzstā­šanās. Brīvs no revidentiem. No Ieņēmumu dienesta. No prātī­gas apiešanās ar naudu. Brīvs no grima noņemšanas. No iešanas uz ateju. No skūšanās. Brīvs no sieviešu valdzinājuma un ņem­šanās ar viņām. Brīvs no ģērbšanās. No rēķinu apmaksas. Brīvs no skaņas piesārņojuma, no pasaules trokšņa. Brīvs no mūzi­kas. Atskaitot varbūt Baha mūziku, varbūt Bahs paliek cauri nāvei.

Viņa klausījās. Tikai ļoti retos gadījumos kāds bija viņā tā klausījies, tas bija noticis reizi gadā. Un tad vienmēr tā bija bijusi kāda sieviete vai bērns. Tos vakarus viņš bija spēlējis krietni labāk nekā caurmērā.

-    Tik un tā, viņš sacīja, šķiet, kaut kā trūkst.

Viņi stāvēja ūdens malā. Pa lielu gabalu, tālu krastā, viņš re­dzēja savu ķermeni. Pievienotu pie aparātiem, kas mērīja elek­trisku signālu, kurš pamazām izdzisa.

-    Varbūt trūkst Klāras Marijas, Zilā dāma noteica.

-    Varbūt.

Viņš ļāva savai dzirdei izplesties kā lodei, viņš saklausīja kluso meiteni. Arī otru bērnu. Viņš nespēja noteikt vietu, no kurienes nāca skaņa, visas koordinātas bija izšķīdušas. Tomēr pēc elpo­šanas viņš dzirdēja, ka viņi guļ. Viņš būtu varējis palikt stāvam un klausāmies ilgi, varbūt mūžu mūžos. Viņa dzīvē bija bijis pā­rāk maz iespēju klausīties aizmigušos bērnos.

Viņš dzirdēja, ka pēc brītiņa kāds viņus uzmodinās un izdzīs ārā. Savā ziņā tas nebija pēc brītiņa, tas bija tagad. Viņš nedzir­dēja laika secībā, viņš dzirdēja vienlaicīgumā.

Viņš saprata, kā trūkst. Lai viņa dzīve būru vesela dzīve, pa­beigta izrāde, pēc kuras var atstāt manēžu un justies tā, ka esi izpildījis savas saistības. Viņam pietrūka tā, lai viņš būtu izne­sis bērnus naktī un ienesis drošībā.

Viņš nolēma dzīvot.

Sāka virzīties atpakaļ uz savu ķermeni. Zilā dāma gāja līdzās.

Viņš nesaklausīja viņas smaidu. Bet šķita sadzirdam kaut ko no gandarījuma. Itin kā tieši to viņa dziļi sirdī būtu vēlējusies. Tas viņu aizkaitināja. Provocēja nepatiku pret to, ka sievišķais manipulē ar viņu. Tas, kurš atgriežas savā ķermenī, diemžēl at­griežas arī pie fundamentālām savas personības šķautnēm.

-    Tā ir zināma lieta, viņš teica, ka tas, kurš tuvojas garī­gai atklāsmei, dabū iet caur intensīvu fizisko sāpju posmiem.

-    Ta ir zināma lieta, viņa attrauca, ka augstus kokus aiz­ķer visi vēji.

-    Es nevaru pamest savu publiku, viņš sacīja. Es paguvu uzstāties vienā amerikāņu sarunšovā, CBS televīzijā, pirms iekļūšanas melnajā sarakstā. Tam bija divdesmit miljonu skatī­tāju. Es joprojām dzirdu viņus raudam. Un ilgojos pēc da capo. Starp citu, vai to pašu tu nestāstīji par svētajiem? Ka viņi atgrie­žoties, lai iepriecinātu meklētājus.

-    Viņiem bija, ar ko tos iepriecināt. Un tev?

Vienu mirkli viņš bija satriekts. Tā runāt! Ar skaņas dvēseli, kas atstājusi savu mirstošo un daudz cietušo ķermeni.

-    Iesākumā, viņš teica, es iepriecināšu viņus ar savu pie­ticību.

Tas tomēr lika viņai apstāties. Viņš sajuta gandarījumu. Ja tu vari — kaut tikai uz mirkli — aizbāzt muti apgaismotām klostera priekšniecēm viņu nefiziskajā manifestācijā. Tad pil­nīgi miris tu nevari būt.

3

Viņš atgriezās sāpju karaļvalsti.

Tās bija viscaur. Reizē paralizētas un nejūtīgas sāpes vēderā un lejasdaļā. Smadzeņu satricinājuma konstantās, pulsējošās, reizē trulās un ķirurģiskās sāpes. Karstais dūrējs pietūkumos ap kaulu lūzumiem. Organisma nepieradums pie svešajām asi­nīm. Sāpes, zobārstei ieliekot vietā izsistos zobus. So sāpju padzi­ļināšanās, kad tie sāka iestiprināties žoklī.

Tikai īsiem laika sprīžiem viņš spēja noturēties pie samaņas. Šajos sprīžos viņš lūdzās. Vārdiem spēka nepietika, viņš tikai izliecās cauri viņa ķermeni aptverošajai gādībai pretim lielajai gādībai ārpusē, pretim Mūsu TēvsMāmiņai.

Palaikam viņš atvēra acis. Dažbrīd viņš redzēja afrikānieti. Lāgiem Zilo dāmu. Pēc tam viņš atkal devās laukā, uz jūras pusi. Bet ik reizi atgriezās.

Kāds iedeva viņam padzerties, viņa rīkle svila. Viņš redzēja, kā ap viņu pazūd baltie gaiteņi. Atvērās kādas durvis, smagas, ska­ņas necaurlaidīgas durvis, ar gumijas uzmalām. Kasperu ieveda kādā telpā.

Viņš nevarēja pagrozīt galvu. Bet gulta bija paceļama, afri­kāniete maķenīt pieslēja viņa ķermeņa augšdaļu. Viņš atradās klostera cellē.

Sajūta bija, kā pārnākot mājās. Laukā, īstajā dzīvē, ļaudis mēdza klāt galdu divpadsmit personām ar zili apgleznotu por­celānu. Viņiem bija savrupmāja, ādas dīvāns, divas stereo iekār­tas, trīs televizori, astoņi simti grāmatu, ko viņi nekad nepārlasīs, četrdesmit astoņas pudeles sarkanvīna, kas noglabātas viņu di­manta vainaga kāzām. Un tik daudz pagrabā nobāztas drazas, ka viņi izmisīgi lūkojās pēc lielākas mājas. Kurpretī ikviens cirks un deviņdesmit deviņi artisti no simta gribēja izvairīties no jebkā, kas nebija sakravājams un pārvedams vienā pēcpusdienā. Un telpa ap viņu bija tieši tāda. Viņa gulta, galds, izlietne, durvis, ku­ras veda uz nelielu balkonu ar skatu uz ezeru. Vairāk nekā.

Ja neskaita elektroniku. Uz galda stāvēja monitori, pieslēgti pie elektrodiem viņam uz krūtīm. Viņš juta vairākus elektrodus, kas bija piestiprināti pie deniņiem.

-    Klāra Marija? viņš ierunājās.

Afrikāniete papurināja galvu.

-    Cik ilgi esmu te sabijis?

Viņa balsi nevarēja pazīt. Viņa acīmredzot vienalga bija to sapratusi.

-    Astoņas dienas.

-    Nes šurp manas drēbes!… Man jāceļas un jāiet, es esmu vienīgais, kurš var meiteni atrast.

-    Aprimsties! viņa sacīja. Vai arī mēs tevi piefiksēsim. Priecājies, ka vispār esi dzīvs!

Viņa uzlika viņam uz pirksta knaģi, no knaģa gāja vads, pie­vienots vēl vienam monitoram.

-    Pulsoksimetrs, viņa teica. Nosaka skābekļa piesātinā­jumu asinīs.

-    Telefonu? viņš čukstēja.

Afrikāniete papurināja galvu. Viņa uzlika viņam uz krūtīm vēl vairākus elektrodus.

-    Kardioskops, viņa sacīja. Monitorē sirdsdarbību.

Viņš manīja savu apziņu izsīkstam.

-            Gandijs, viņš teica. Turpināja gulēt blakus kailām sievietēm. Pēc tam kad bija devis tikumības zvērestu. Lai pār­baudītu savu seksuālo savaldību. Es nezinu, vai tev varētu būt interese?

Afrikāniete norakstīja skait|us no monitoriem. Telpā bija vēl viena sieviete. Viņas sarunājās. Viņam sāpēja. Viņš dzirdēja savu māti. Vai tur kas slikts, ka viens ražens puisis domā par savu māri?! Kaut arī viņam ir četrdesmit divi gadi. Kad nu ir gadījies būt pusmirušam.

Viņš dzirdēja māti gluži skaidri. Nu viņš ieraudzīja to savā priekšā. Viņš nebūtu varējis piecelties no gultas un aiziet uz tua­leti. Visticamāk, viņam bija uzvilktas autiņbiksītes. Bet bērnības atmiņas bija neskartas.

Tas bija brīnišķīgi. Kad cilvēkam ir četrdesmit divi gadi, viņš arvien lielāku savu dzīves daļu pavada atmiņās.

Bija bijusi nakts, izrāde beigusies, Helēnei Kronei joprojām mu­gurā bija triko, ap gurniem dvielis, viņš dzirdēja frotē auduma švīkstus. Viņš zināja, ka viņas pleciem jābūt kailiem. Vairums citu sieviešu slēpās no saules, viņa māte inhalēja gaismu. Tas bija bijis īsi pēc nelaimes gadījuma, viņš bija pilnīgi akls. Viņš dzir­dēja viņas sudraba rotu šķindu. Tās viņam vēstīja, ka ir mēness apspīdēta nakts. Viņš zināja, ka mēness gaismā sudrabs uz brū­nās ādas būs balts. Tas nekad netika izteikts, bet viņš zināja, ka mātei šīs rotas dāvājuši iepriekšējie mīļākie. Ka to nepārtrauktā, melodiskā žvadzoņa Maksimiliānam ir pastāvīgs darba punkts, memento mori, gluži kā tad, ja uz mazā galdiņa, kur viņa ser­vēja zupu, stāvētu galvaskauss.

Māte cepa maizi, tērauda katlā, kuru bija uzlikusi uz pašām oglēm mazajā Mors0 krāsniņā, bija septiņdesmito gadu sākums, pusē cirka laukumu vagoniem nebija pievadīta strāva.

Smaržoja pēc ziediem. Viņiem apkārt vienmēr bija papilnam puķupodu. Pārbrauciena laikā tie aizņēma lielāko daļu vagoniņa.

Helēne Kronē mīlēja puķes. Ikvienā vietā, kur viņi uzstājās ilgāk par trim dienām, viņa kaut ko iestādīja, kaut vai lai redzētu aizmetamies dlgļlapas, pirms atkal jādodas ceļā. Maksimiliāns zināja, ka viņa vienīgā iespēja aizvilkt māti prom no cirka ir aiz­vilināt ar dārzu. Viņš tika mēģinājis, tas nebija izdevies.

Viņi iznesa Kasperu ieģipsētu laukā. Māte iedeva viņam zupu un maizi. Viņš varēja rīkoties tikai ar labo roku.

Viņš dzirdēja mātes kustības, tās bija nepiespiestas, pašsapro­tamas. Kaut arī bija nakts. Kaut arī viņai aiz muguras bija darba diena sešpadsmit stundu garumā, no kurām četras aizņēma smags fiziskais treniņš. Kaut arī viņā dūca bailes par dēlu, bez mitas. Par spīti tam visam, viņa bija dabiska. Veidā, kāds sav­vaļas dzīvniekiem ir kopīgs ar Baha mūziku. Dabiskumā, kura dēļ nenāk ne prātā mainīt kaut noti, jo citādi nemaz nevar būt. Patiesa brīvība ir tā, kad nav jāizvēlas, jo viss ir ideāls tāds, kāds tas ir.

Maksimiliāns Kronē sēdēja atgāzies un pieņēma pasniegto, tā arī nekad nepateikdamies, atzinība bija iebūvēta pašā situācijā.

Kaspers dzirdēja savu vecāku savstarpējo intimitāti, un arī kaislību, piesardzību. Viņš nebūtu varējis nosaukt to vārdā. To­mēr viņš manīja, ka tad, ja gribas māju sajūtu, kas ir dziļa un at­vērta, un dabiska, kā Baha mūzika un lielie kaķi savannā, par to ir jāmaksā, par to ir jāmaksā ar risku, kāds pastāv, dzīvojot savu dzīvi līdzās diviem poliem, starp kuriem ir augsta poten­ciālu starpība.

Maksimiliāns piemiga. Viņš paģība no noguruma, Helēna Kronē viņu maigi, gaužām maigi pamodināja. Lāga neatmodies viņš piecēlās, iestreipuļoja vagoniņā un nogāzās garšļaukus.

Kaspers ieklausījās savā mātē, kamēr viņa noridāja traukus. Viņš dzirdēja piekusumu. Bet aiz tā bija kāda varenāka skaņa, kuru viņš nespēja atšifrēt.

Viņa pacēla Kasperu uz rokām un ienesa iekšā, nolika gultā, viņš dzirdēja, kā viņa paceļ lampas kupolu un nopūš gaismu.

Viņš nevarēja aizmigt. Gulēja tumsā un domāja par nāvi. Vi­ņam bija bail nomirt.

Tā nebija taisnība, ko viņš bija stāstījis Stīnei. Ka Mūsu TēvsMāmiņas skaņa padarījusi viņu bezbailīgu. Tā nebija taisnība. Viņš gulēja tumsā un baiļojās.

Tad atlidoja kāda skaņa, turpat viņam līdzās, tā bija viņa māte.

Viņa apsēdās uz gultas malas. Viņš dzirdēja viņas naktskrekla maigo skaņu. Viņš zināja, ka tad, ja būtu spējīgs redzēt, izskatī­tos, ka viņa uzvilkusi mugurā mēnesnīcu.

Varbūt tā nebija viena noteikta nakts, viņam bija sajūta, ka tādas varētu būt bijušas daudzas. Bet vienalga, itin kā viņpus tām, bija tikai viena gara nakts.

Viņa ilgi sēdēja, neko nesacīdama, vien turēdama viņa roku. Tad viņa sāka pagalam klusītēm dziedāt, viņa dziedāja bieži, bet viņam māte nebija dziedājusi kopš mazotnes.

Viņai sākot dziedāt, atkal parādījās tā skaņa, kas aiz viņas. Tā bija varena, varenāka par atsevišķu cilvēku. Un tā gāja cauri itin visam. Viņš to sazīmēja. Tā bija — pilnā skaļumā — mātes mīlestība pret savu bērnu. Un ne tikai vienas mātes. Visu māšu mīlestība pret visiem bērniem.

Varbūt viņš bija gulējis. Un tad pamodies. Varbūt viņš atradās slimnīcas palātā. Varbūt tā bija cita nakts, kopā ar Helēni Kroni.

Viņa vairs nedziedāja. Viņa stāstīja.

Par savu bērnību. Par dzīvniekiem, kādi viņiem bija bijuši, par kādiem viņa bija dzirdējusi.

Manai mātei, tavai vecaimātei, viņa teica, bija uznā­ciens kā baltajai klaunienei, Austrijā, pirms kara un kara laikā. Ar suņiem. Viņiem bija terjera kucīte. Māte pārveda to uz Dā­niju. Es atceros vienu no tās kucēniem. Kad mēs abi skrējām pa garu zāli vai labību, tam ik pēc pieciem metriem bija jāpalecas augstu gaisā, lai ieraudzītu mani.

Kamēr viņa runāja, Kaspers klausījās cauri viņas balsij. Viņš dzirdēja cirka māksliniekus, par kuriem māte stāstīja, viņš spēja noteikt viņu toņkārtu. Viņš atklāja, ka Visumā no ikviena cil­vēka skaņas paveras pieeja visām citām skaņām.

Viņš saprata, ka tie, par kuriem māte stāstīja, ir miruši. Viņa vecāmāte bija mirusi. Suns bija miris, cilvēki bija miruši. Tik un tā viņa mātes balss bija durvis uz viņu skanējumu. Viņš to dzirdēja. Bet nesaprata.

Bija viena meitene, Helēne Kronē teica, Kārena, mēs bijām vienaudzes.

Kaspers ieklausījās šim vārdam cauri. Viņš atskārta, ka atmiņa atvedusi viņu tieši uz šo skanisko vietu tādēļ, lai vēlreiz nospē­lētu tieši šo epizodi.

Viņas dēļ es nomainīju stingri nostiepto virvi pret vaļīgo, Helēne Kronē sacīja. Mums bija ziemas mītne pie Holtes. Ār­pus teritorijas atradās merģeļa karjers, viņa pierunāja mani pār­peldēt pāri igvātī, karjeram pāri bija pārstiepta virve. Viņa sacīja, ka gribot iemācīties staigāt pa virvi. Mēs nemācējām peldēt. Pieaugušie mūs pieķēra. Viņi pārbijās. Tika nolemts, ka mums jāiemācās peldēt. Tuvākā peldētava atradās pie Fūresēena ezera. Mēs braucām turp ar riteņiem, gar pašu Gammelgordu un Skovbrīnetu. Kādu dienu Kārena teica: "Tev jāsatiek māsas." Tas bija klosteris, pie viena no ezeriem. Patiesībā tik vien kā savrup­māja. Mūs uzcienāja ar tēju un cietiem cepumiem. Kuri kļuva mīksti, kad pamērcējām tos tējā. Tur bija kāda sieviete, es atce­ros viņu kā vecu, viņai droši vien bija gadi piecdesmit.

"Vai tu gribi kaut ko pajautāt?" viņa vaicāja.

Es viņai uzticējos. Viņa labi smaržoja. Tas bija veids, kā es jutu, vai uzticos pieaugušajiem.

Helēne Kronē iesmējās tumsā, klusināti, lai nepamodinātu vīru.

"Jā," es atbildēju, "es gribu kaut ko pajautāt. Dažreiz man ir bail, ka pasaule ir sapnis."

"Ko saka pieaugušie?" mūķene taujāja. "Kad tu viņiem to jautā?"

Viņa teica "pieaugušie". Nevis "tētis un mamma". Viņa sa­prata, kādu es redzu pasauli.

"Viņi saka, lai es iekniebju sev rokā. Viņi saka, ka tad, ja sā­pēs, es zināšu, ka esmu nomodā."

Mūķene iemērca cepumu tējā. Lēnītēm. Varbūt tā bija pirmā reize, kad es sastapu pieaugušo, kurā nebija ne druskas nepa­cietības.

"Un ko tu par to domā?" viņa vaicāja.

"Es domāju — un, ja tas, ka man sāp, ja arī tas man rādās sapnī?"

Šķiet, viņa man neatbildēja. Bet tad, kad mēs devāmies prom, viņa pavadīja mūs līdz riteņiem. Tiem bija īstas gumijas riepas, kaut arī bija kara laiks. Cirkam riepas stāvēja rezervē, triku ri­teņiem.

Viņa noglauda man galvu.

"Ja šis būtu sapnis," viņa sacīja, "vai tad tev gribētos pa­mosties?"

"Tikai tad, ja es būtu pārliecināta, ka mans tētis un mamma tur būtu," es atbildēju.

Viņa iesmējās, klusi, draudzīgi, es nesapratu, par ko.

"Atnāc vēl," viņa teica. "Būsi laipni gaidīta. Jebkurā laikā. Tu vari nākt līdzi Kārenai."

Bet es tā arī neaizgāju. Līdz reizei, kad biju paņēmusi tevi līdzi uz baznīcu Bredgādē. Lai satiktu viņu. Mūķeni. Māti Rābiju.

4

Viņš uzmodās, kāds sēdēja uz gultas, sākumā viņš nodomāja, ka māte. Bet tā bija afrikāniete.

-    Cik ilgi esmu te sabijis?

-    Četrpadsmit dienu. Tev bija augsta temperatūra. Šautās brū­ces infekcija. Tevi ārstēja ar penicilīnu. Infekcija atkāpjas.

Viņš nejautāja par Klāru Mariju. Dzirdēja sasprindzinājumu afrikānietes sistēmā. Blakus gultai stāvēja salokāms ratiņkrēsls.

-    Signāls, viņš sacīja, skaņa, kas vienreiz ir pārraidīta, nekad neapstājas. Tā ceļo, līdz pašiem tālākajiem Visuma nostū­riem. Varbūt tā maina savu stāvokli, no mehāniskām svārstībām uz siltuma starojumu, tālāk uz gaismu, taču impulss turpinās. Es dzirdu citus cilvēkus, atsevišķus citus cilvēkus, arī tad, ja viņu ķermenis ir citur. Sajūta ir tāda, it kā daļa viņu skaņas atrastos dzirdamo frekvenču diapazonā. Vēl viena daļa ir ultraskaņa. Vēl viena daļa infraskaņa. Un daļa skaņas ir nefiziska. Es dzirdu Klāru Mariju. Viņa ir pakļauta spiedienam. Novesta līdz robe­žai, cik viņas sistēma var paciest. Pat viņējā.

-    Neviens tik tālu nevar dzirdēt.

-    Šķiršanās. Viņu biedē šķiršanās. No jums. No manis. No kaut kā, kas man nav zināms. Varbūt viņi grib vest viņu prom.

Viņa nevarēja nobālēt, tam viņas āda bija par tumšu. Bet viņš dzirdēja, kā no ādas virspuses aizplūst dzīvība.

-            Policija vairs neko nevar izdarīt, viņš teica. Jūs vairs neko nevarat izdarīt. Bet es šo to varu. Ar tavu atbalstu. Tikai mums ir jādodas laukā no šejienes.

-    Tu esi piesaistīts pie gultas.

-    Tu palīdzēsi man iesēsties ratiņkrēslā. Cilvēki ir paveikuši dižus darbus, sēdēdami ratiņkrēslā. Hokings. Dzelzsvīrs. Ireneo Funess.

Viņas vairs nebija. Viņas vietu bija ieņēmušas divas citas mū­ķenes.

Tālumā viņš dzirdēja skanam lielo pulsu. Varbūt tas bija viņa paša pulss. Viņš saguma.

Pie viņa sēdēja Klāra Marija. Sākumā viņš nodomāja, ka tā ir īstenība, viņš sajutās ļoti laimīgs, viņa būs izsprukusi. Tad viņš ievēroja, ka viņa sēž uz baznīcas sola. Un viņa slimnieka istabā nebija baznīcas solu, tās acīmredzot bija halucinācijas, atmiņas. Bet dažreiz mūs pie dzīvības uztur tieši atmiņas.

Viņa sēdēja ar sānu pret Kasperu. Kā bija sēdējusi trešo reizi, kad viņš satika meiteni. Trešo un priekšpēdējo reizi.

Tas bija bijis divas nedēļas pirms aizbraukšanas uz Spāniju. Viņš bija devies uz Bredgādi, uz Ņevska baznīcu. Baznīca bija slēgta, pie durvīm karājās plāksnīte, ka baznīcas, Krievu bibliotēkas un pirts apmeklētājiem tā atvērta divreiz nedēļā. Viņš bija devies turp vēlreiz nākamajā dienā. Sākumā viņš bija vienīgais apmek­lētājs. Baznīcu viņam izrādīja vīrietis sirmiem matiem un bārdu un smagu krievu akcentu.

Baznīcas telpas akustikai piemita maigums, kāds baznīcām ir gluži neparasts, viņam uznāca liela vēlme piedāvāt to iekļau­šanai Beraneka grāmatā "Koncertzāles un opernami. Mūzika, akustika un arhitektūra", kas līdztekus Ekehartam bija viņa iecienītā lasāmviela, sava veida dziļi salkana akustiskā porno­grāfija. Večukam, kas izrādīja viņam baznīcu, piemita maigums, kāds ir neparasts vīriešiem. Bet arī nogurums.

Dodamies laukā, Kaspers sadzirdēja klusumu.

-    Kas vēl bez mums ir šajā ēkā? viņš vaicāja.

Vīrieša seja bija bezkaislīga. Kaspers atkārtoja jautājumu.

-    Neviena nav. Tikai kāds bērns.

Kaspers gāja atpakaļ uz baznīcas telpu. Klāra Marija sēdēja pie paša altāra. Viņas acis bija aizvērtas. Viņš palika stāvam vi­ņai aiz muguras minūtes divas.

-    Uz ko tu blenz, Guli Zosuli? viņa noprasīja.

Viņi bija kopā devušies atpakaļ pie večuka. Pie izejas Kaspers izvilka tūkstoškronu banknoti, lēnām salocīja to un iebāza baz­nīcas kastītē.

-    Kāda šeit ir pārvaldība? viņš jautāja. Kas ir augstākā reliģiskā instance?

-    Ņevska baznīca atrodas Baltkrievijas patriarhāta pakļautībā. Kaspers nogaidīja. Vīrietis aplaida skatienu visapkārt. Itin

kā lai pārliecinātos, ka tik tiešām neviens nenoklausās.

-    Pirms revolūcijas mūsu draudze bija pakļauta Maskavas metropolītam. Par to notiek strīds.

Zem noguruma Kaspers nu sadzirdēja skumjas.

-    Un citas Dānijā esošās draudzes?

-    Tās ir piesaistījušās citām sinodēm.

-    Vai tās netiek atstumtas? Izslēgtas no baznīcas? Vīrietis atvēra durvis.

-    Austrumu baznīca nemēdz izslēgt. Tā ir decentralizēta. Konstantinopoles patriarhs ir primus inter pares. Bet ikviena draudze var būtībā pasludināt savu pašpārvaldi.

-    Un Rābijas fonds?

Skumjas un nogurums pārvērtās bailēs.

-    Tajā par metropolītu ir iecelta sieviete. Tas nozīmē, ka šī draudze ir izstājusies no Baznīcas. Sieviete nevar kāpt augstāk par diakones amatu. Viņas ir konfliktā ar Svētajiem Rakstiem.

Brītiņu viņi visi trīs stāvēja durvju ailē. Uz robežšķirtnes starp

Bredgādes izsoļu zālēm, satiksmi, restorāniem, viesnīcām un to žilbinošo prostitūciju. Un baznīcas telpu, kura atzvilusi pret div­tūkstoš gadu senu tradīciju, un viduslaiku realitāti, kas kuru katru brīdi būs neatgriežami pazudusi. Tikai ar pūlēm Kaspers noturējās pretī dzenulim večuku pacelt un paaijāt savās rokās.

-    Paldies par ekskursiju! viņš teica.

Viņš bija nolicis mašīnu Dronningenstvergādes autostāvvietas augšējā stāvā. Klāra Marija gāja viņam cieši līdzās. Kasperu vienmēr bija fascinējusi dažādība, ar kādu cilvēki gāja kopsolī. Meitene kustējās reizē saskaņā ar sevi un absolūtā ritmiskā at­saucībā uz viņa sistēmu, sajūta bija tāda, it kā viņi dziedātu klu­suma duetu.

Autostāvvietā viņi brīdi palika stāvam pie mašīnas. Zem vi­ņiem atradās Ņevska baznīcas kupols.

-    Mūsu draudzenīte, Kaspers ierunājās. Maziņā Māte Marija. Droši vien ir ar spalvainām krūtīm. Zem pusb-up krūš­tura. Viņa ir šķeltniece.

Meitene pavērās augšup uz viņu.

-    Lielā Māte Marija, viņa sacīja. Un viņa nav atšķēlusies. Ir tādi, kuri nav spējuši tikt līdzi.

Viņš izdzirdēja savu pietvīkumu vēl pirms tam, kad sajuta to. Sākumā viņš to nesaprata. Tad atskārta, ka viņu ir aprājis bērns.

Viņi brauca pa Strandvejenu uz ziemeļiem, nepārmīdami ne vārda, iekams bija tikuši galā. Pie viņa gruntsgabala meitene ierunājās.

-    Es gribu piebraukt mašīnu vietā.

Viņš apstājās, atstūma sēdekli atpakaļ, meitene apsēdās vi­ņam starp kājām. Viņa tik tikko varēja redzēt laukā pa priek­šējo stiklu.

Viņa nevarēja aizsniegt pedāļus. Bet viņai nebija problēmu ar ātrumpārslēgu. Acīmredzot viņa bija braukusi iepriekš.

-    Es trenējos, viņa sacīja. Tam brīdim, kad tu uzdāvināsi man kosmosa kuģi.

Viņi stāvēja, piebraukuši pie dzīvojamā vagoniņa. Motors vēl darbojās.

Viņa atlaidās pret Kasperu, viņas pakausis balstījās viņam uz krūtīm. Dziļš miers sakļāvās viņam apkārt, vienlaicīga brī­vības un atvieglojuma sajūta, kā "Čakonas" pēdējā daļā. Dziļā intimitāte viņu starpā bija bez saistībām, bez pieķeršanās fizis­kajai realitātei. Viņš nodomāja, ka varbūt tieši tāda, palaikam, mēdz būt sajūta, kad tev ir bērns.

-    Vai lidosi man līdzi? viņa jautāja.

Viņš pamāja ar galvu, viņi kopā rotaļājās un dzejoja, tie bija viņas patīkamie joki, šajā brīdī viņš būtu piekritis jebkam.

Viņa pavilka stūri atpakaļ. Tad viņš saklausīja klusumu.

Tas lodveidā pletās no meitenes, sasniedza viņa ķermeni, apkļāva to, aizsniedza automobiļa šasiju, tā ieguva pasteļkrāsu, viņš pieķērās pie stūres, itin kā izvairīdamies no sadursmes. Izvairīties nebija no kā, pati parādība bija zudusi, it kā tās ne­kad nebūtu bijis. Tomēr vienu mirkli, vienu niecīgu mirkli nebija bijis nekādu fizisko ierobežojumu, bija bijis vienīgi klusums. Tas, un vēl dziļā saliedētība ar bērnu viņam priekšā.

-    Kas tas bija? viņš vaicāja.

Meitene izkāpa no mašīnas. Viņas sejas izteiksme nepauda neko. Viņš gāja viņai nopakaļ, lāgā nevarēdams noturēties kā­jās. Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi — lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?

-    Dāņu kultūra, viņš teica, vai mudž no dziesmu pērlēm par maziem zēniem, kas aizved māti jāšus uz zirga. Bet nav daudz par mazām meitenēm. Kas aizlidina pusmūža vīriešus ar "Lotus Elise".

Viņas sejā nebija nekādas izpratnes. Nekādas rezonanses.

-    Es gribu ēst, viņa sacīja.

Viņš uzcepa viņai dārzeņus, uzvārīja trifeļu rīsus, pielēja maz­liet saldā krējuma, pievienoja karija maisījumu ar fenheli un kaltētu sīpolu pulveri, tas padarīja mērci viendabīgāku, viņš bija to iemācījies no Stīnes. Ik reizes, kad viņš gatavoja un notiesāja kādu no ēdieniem, ko viņa bija tam iemācījusi, viņš sajuta reizē prieku un bēdas, it kā piedalītos sava veida erotiskā vakarēdienā.

-    Es tev iemācīšu dziesmu, meitene paziņoja.

Viņa sāka dziedāt, viņas balss bija maķenīt piesmakusi, viņa dziedāja pilnīgi tīri, viņš sastinga. Tā bija "Bona Nox". Viņš bija iemācījis to Stīnei, viņai tā bija ļoti patikusi. Tā vienlaikus satu­rēja Mocarta mūžseno izsmalcinātību un viņa jaundzimušo ne­vainību. Un viņa mīlestību pret Baha fūgām.

Viņš pievienojās, viņi dziedāja kopā. Viņam acīs sariesās asa­ras, viņš nesaprata, kāpēc. Dziedādams viņš raudāja, asaras bira karija maisījumā. Viņš ieklausījās faktā, ka ikvienam cilvēkam ir lemts zaudēt ikvienu citu, pēc brīža viņam pretī esošā meitene būs prom, viņš nespēja to izturēt.

Kāds viņam pieskārās, tā bija meitene, viņa pastiepās un no­glāstīja viņa miklos vaigus.

-    Patiesībā, viņa teica, nav īsti nekā, no kā baidīties.

Viņš bija aizvedis meiteni mājās, bija maijs, nakts bija gaiša. Viņi palika stāvam pie žoga, kas apjoza Rābijas fonda māju.

-    No kā tu iemācījies to dziesmu? viņš apvaicājās.

Viņas seja zaudēja izteiksmi. Viņš dzirdēja pavasari ap viņiem.

Visu mūžu viņš bija mīlējis smago un sulīgo augšanas skaņu. Bet ne tagad. Tagad tā viņam atgādināja par šķiršanos.

-    Kā sauc pretējo tam, ka cilvēki vairs nesatiek viens otru? viņa jautāja.

-    Saredzēšanās.

Viņa paņēma Kaspera roku.

-    Mums, viņa teica, patiesībā nav ardievu. Tikai sare­dzēšanās.

Viņam nebija ne jausmas, ko viņa ar to domā. Brīdis bija pa­cilāts, viņš pamanīja nemieru. Kad cilvēks atrodas lielā pacē­lumā, viņš tiek pilnīgi saplacināts, ja nokrīt.

-    Tu atgriezīsies, viņa sacīja. Māte Marija apgalvo, ka tu atgriezīsies. Viņa saka, ka esot tev kaut ko apsolījusi. Viņa saka, tev vajadzīgs burkāns. Kā ēzelim, viņa saka. Lai tu zinātu, pa kuru ceļu jāiet.

Viņam sareiba galva no dusmām.

Meitene sēdēja jāteniski uz žoga.

-    Man ir burkāns, ko tev piesolīt, viņa teica. Tu atgriezī­sies. Un es tev izstāstīšu, kurš man iemācīja to dziesmu.

Un prom viņa bija.

5

Viiļš piespiedu kārtā uznira apziņas virspusē, viņa dzirdi iebai­dīja viena no skaņām, kuras paciešanai viņš bija kļuvis par vecu, portatīvā datora barbariskais ventilators.

Telpā, monitora priekšā, sēdēja afrikāniete.

-    Kāpēc Austrumu baznīca? viņš jautāja. Kāpēc ne ma­ķenīt šamanisma? Eksorcisms. Vai katolicisms? Ja nu ir tāda vajadzība.

-    Prieka dēļ, viņa atbildēja. Austrumu baznīca ir pati gai­šākā. Svars nav likts uz Pestītāja ciešanām. Tas likts uz apgais­motību. Augšāmcelšanos. Ziedošanos šajā dzīvē. Es to jutu kopš pašas bērnības. Adisabebā bija visu veidu draudzes. Koptiskā bija pati līksmākā.

Viņš sadzirdēja sievietē jaunu šķautni. Ieeju viņas pilnīgajā garīgajā dziļumā. Viņam būtu ļoti patikusi šī skaņa. Ja viņš ne­būtu tik gurdens. Un ja, afrikānietei runājot, viņam nebūtu jā­iztukšo rūgtais greizsirdības biķeris. Jānorij doma, ka sievietes var atrast tikpat kā pilnīgu laimi, neiesaistot tajā citus vīriešus, kā vien Pestītāju. Un varbūt pat Viņu ne.

-    Esmu atradusi kaut ko Kaina rakstītu, viņa sacīja. Internetā.

Sākumā viņš afrikānieti nedzirdēja. Bija uzskaņojies uz viņas seksualitāti. Tai piemita tāds spars kā Olatunji bungu solo, kā lietusmežā skrejošam gnu. Kā viņai izdevies pārdzīvot pirmos trīsdesmit gadus celibātā?

Tad viņas vārdi aizsniedza Kasperu.

Viņš bija par vecu internetam. Ne jau tāpēc, ka viņam nepa­tika skaņa, kibertelpa izklausījās pēc kakofonijas bez apakšē­jās robežas, tās skanējums bija kā vislētākajiem iedomājamiem tirgus laukuma kumēdiņiem, kas izrādīti publiskajā tualetē pie lielceļa. Visas skaņas, kādas ir pasaulē. Sakabinātas kopā visze­mākajā iedomājamā organizatoriskajā līmenī. Mūsu visu iek­šējais blēdis mīl internetu.

Bet no šīs vietas līdz tam, ka tu atsakies no dabiskā cienīguma un apgūsti, kā dators darbojas, tomēr ir tāds gabaliņš ejams.

Ekrānā iznira teksts. Viņš mēģināja fokusēt skatienu. Neiz­devās. Viņš vienmēr bija bijis gliemezīgi lēns lasītājs. Nošu ne. Vienmēr bija spējis nolasīt Bēthovena "Re mažora koncerta" nošu sistēmas pa taisno no lapas. Bet ar grāmatām bija citādi. Notācija bija vienīgā rakstu valoda, ar kuru viņš bija noslēdzis mieru.

-    Nolasi man priekšā, viņš mudināja, lai tā ir mana va­kara pasaka.

Viņa noskenēja tekstu. Viņš dzirdēja, kā viņa izveido tūlītēju pārskatu. Izvelk atslēgas vārdus.

-    Tas ir fragments, viņa teica. Trūkst virsraksta un ievada. Varbūt tekstu bija paredzēts izdzēst, bet tas ir izdevies tikai da­ļēji. Runa ir par brīdināšanas sistēmām Dānijas teritoriālajos ūdeņos. Iepazīstinot ar kaut ko tādu kā Lingbijas Radio NAVWARN, NAVTEK, Shippos, Dānijas Radio kuģu ceļa informācija un Teksta TV. Apraksts par tranzīta maršrutu pārkārtošanu Dānijas teritoriālajos ūdeņos. VTS jeb kuģu satiksmes pakalpo­jumi, radaru un ziņojumu dienests Lielajā Beltā un Drogdena jūras šaurumā.

Viņš dzirdēja nepiespiestību, ar kādu viņa orientējās sveš­valodā.

-    Te ir apraksts par brīdinājumiem, ko katastrofas gadījumā laiž caur Jūras sporta drošības padomi. Hidrogrāfijas dienesta pienākumi. Jūras spēku virsnieku pilnvaras, jo sevišķi viņu policejisko tiesību apmērs uz ūdeņiem. Uzskaitīti uzdevumi, kurus paredzēts veikt kaut kam tādam kā Jūras zemessardzes kuteri MHV 951. Jūrniecības pārvaldes atbildība par kuģoša­nas drošību, pārvirzot visu satiksmi no Ēresunda uz Lielo Beltu. Procedūras apraksts, pārceļot vadošās personas uz Jūras spēku operatīvo štābu Orhūsā. Satiksmes sadalīšana Lielajā Beltā. Lielā un Mazā Belta iespējas tikt galā ar Ēresunda slēgšanu. Un tā tālāk, turpinājums uz vēl piecpadsmit lapām.

-    Kas tas ir? Kaspers jautāja.

-    Memorands, viņa sacīja. Tapis pirms desmit gadiem. Kaina rakstīts. International Maritime Organisation uzdevumā. Tā ir analīze. Kādas varētu būt potenciālās sekas dabas kata­strofai vai terora aktam, kas slēgtu Ēresundu.

Viņš ieklausījās afrikānietē.

-    Tam jābūt konfidenciālam, viņš teica. Tu neatradi to internetā.

Viņa piecēlās.

-    Tu saņēmi to no Merka, viņš turpināja. Viņš droši vien palūdza, lai tu parādi to man. Citādi es nedabūtu to redzēt. Man neviens nekad neko nestāsta.

Sieviete palika stāvam durvīs.

-     Viņam ir bijusi laba intuīcija, Kaspers teica. Kainam. Ja viņš bijis uz šīm pēdām jau pirms desmit gadiem. Viņš varbūt ir gaišreģis. Varbūt es te esmu vienīgais, kurš ir ieslodzīts pa­rastajā realitātē.

Viņa bija prom.

6

Viņš sajuta sauli uz ādas, kā glāstu. Viņš atdarīja acis. Viņas bija izstūmušas viņa gultu pagalmā. Viņš pa pusei sēdēja, pa pusei gulēja, ar seju pret baseinu. Ūdeni apslēpa rododendrs. Viņa mātei bija ļoti paticis tieši šis augs. Tā sīkstuma un auglīguma dēļ. Citi vīrieši nesa savām sievām ziedus. Maksimiliāns bija pārradies mājās ar kubikmetru Azalea diabolica, tā bija uzplau­kusi un uzziedējusi pretdabiski, janvāra vidū.

Viņam blakus kāds sēdēja, tā bija Zilā dāma.

-    Iedvesmu mēs esam smēlušās no Aleksandrijas klostera dārziem, viņa sacīja. Princips tulkojumā no koptu valodas uz angļu — ir hide and reveal. Ūdens, avots visu laiku ir nojau­šams. Bet nekad ne redzams. Tas ir sava veida garīgs striptīzs. Tam jāpadara meklētājs vai traks aiz ilgām pēc Dieva.

-    Klāra Marija? viņš pavaicāja.

Viņas skanējums satumsa, tas ietekmēja visu tuvējo apkār­tni, viņam bija sajūta, it kā debesīm priekšā aizietu mākonis.

-    Mums pienāca telefona zvans. Ir dzirdama viņas balss. Kāda vīrieša balss. Viņi teic, ka viņa drīz atgriezīsies.

-    Vai tas ir ierakstīts, vai varu to noklausīties?

Viņa neatbildēja.

-    Kad mani atveda, viņš sacīja. Kamēr viņas mani ap­kopa. Es biju tuvu tam, lai atvadītos. Es pieredzēju, ka tu esi kopā ar mani. Promejot. Uz kādu vietu viņā pusē. Vai tas bija fakts?

-    Vairākas baznīcas dižās sievietes, viņa teica, ir sacīju­šas, ka svētītam cilvēkam — nevis tādiem sīkiem pārvaldniekiem kā mēs, bet cilvēkiem, kas ir piepildījuši dievišķīgo — mēdz būt trīs dažādi veidoli, kā trīs dažādi Pestītāja aspekti. Skaniskā puse. Fiziskā forma. Un kā mīlestības aspekts.

-    Es esmu audzināts ārpus baznīcas, viņš bilda. Ne kristīts, ne iesvētīts. Es nezinu, cik pieklājīgi mēdz uzrunāt abati. Bet tad, ja es varētu runāt tiešu valodu, es sacītu, ka tu izsakies aplinkiem.

Viņi ieklausījās apslēptā ūdens šļakstoņā. Viņš nezināja, vai var uzticēties Zilajai dāmai. Parasti cilvēkiem uzticēties nevar. Parasti tam nav nozīmes. Šoreiz tam bija izšķirīga nozīme.

-    Bērnībā, viņš sacīja, māte bija paņēmusi mani līdzi uz Ņevska baznīcu Bredgādē. Viņai bija saruna ar kādu sievieti, kura varētu būt bijusi tava priekšgājēja. Ar sievieti, kuru viņa bija sastapusi šeit, maza būdama.

-    Tā būs bijusi Māte Rābija.

-    Daudzus gadus vēlāk es aizrakstīju viņai. Bērnībā es biju slims. Vienu laiku biju akls un daļēji paralizēts. Tajā laikā izmai­nījās mana dzirde. Tas, ko es dzirdēju. Man nebija, pie kā vēr­sties ar to. Tā nu es aizrakstīju viņai. Pēc trīspadsmit gadiem es atkal ieraudzīju savu vēstuli. Pie sievietes, kura mani pameta.

-    Vēstule būs stāvējusi arhīvā. Tur viņa būs to dabūjusi. Vai tas ir slikti?

Viņš nevarēja pagriezt galvu. Bet juta sev pievērsto sievietes skatienu.

-    Vai bija vardarbība?

-    Es biju novests līdz galējai robežai.

-    Sievietēm reti kad patīk vardarbība.

-    Sievietes grib mani izmantot. Tāda ir mana pieredze. Tieši šīs bailes uzjundīja manī tas, ka viņai bija vēstule. Sievietes kaut ko grib. Manu naudu. Slavu. Lielo enerģiju.

-    Varbūt, viņa teica, viņas tikai grib pabūt tuvumā tavai pieticībai.

Viņam izdevās pagriezt galvu uz viņas pusi. Par spīti sāpēm. Par spīti elektrodiem.

Viņas vairs nebija. Uz krēsla, kur viņa bija sēdējusi, gulēja bezvadu telefons.

Caur uzziņu dienestu viņš sazvanīja Valsts slimnīcu. Klausuli pacēla Maksimiliāns.

-    Vai tu esi Spānijā?

Balsij nebija skaļuma, necik daudz no ķermeņa nevarēja būt palicis pāri.

-    Es nekur neaizbraucu. Esmu slimnīcā. Ar viltotu ārsta at­zinumu. Žirgts kā gurķītis.

Viņš dzirdēja, ka viņa tēvs dzird meliem cauri. Viņš dzirdēja tēva bēdas. Vecāku raizes par saviem bērniem nebeidzas nekad.

-    Tu esi ticis uz kaut kādām pēdām, Maksimiliāns teica. Kopenhāgenas iekšpilsēta pieder pensiju fondiem, nekustamā īpašuma aģentūrām un privātpersonām. Pensiju fondi pagai­dām izturas mierīgi, tas ir Inženieru pensiju fonds, Pensiju ap­drošināšanas fonds, Ārstu pensiju fonds, Juristu un ekonomistu pensiju fonds. Visi viņu ieguldījumi ir ilgtermiņa, viņiem ir pa­pilnam kapitāla. Mūs neinteresē flagmaņu īpašumi, piemēram, banku galvenās mītnes, apdrošinātāju centrālie biroji un tā tālāk, pagaidām tie nenonāks pārdošanā. Lielākās nekustamā īpašuma aģentūras ir akciju sabiedrība "Norden", Gūtenberghūsas nami, "Jeudan", nekustamā īpašuma akciju sabiedrība "Danbo". Tās kopā ar pensiju fondiem ir piespiedušas valsti veikt atbalsta uzpirkumus. Gluži kā tad, ja, piemēram, iebrūkot dīķiem, plūdi ir samazinājuši lauksaimniecības zemju vērtību. Valsts ir piekri­tusi un uzpirkusi, kā lēš, piecus desmit procentus vecpilsētas un Frederiksstadenas, par cenu informācija netiek izpausta, bet, visticamāk, ir veikts kadastrālais novērtējums. Ir iesaistījusies Nacionālā banka, un Tieslietu ministrija izdarījusi iepirkumus. Tad vēl atliek privātpersonas. īres namu un privāto dzīvokļu īpašnieki. Es esmu apklaušinājies. Runā, ka ir bijusi plaša tirdz­niecība, arī paniska, tas bija gaidāms. Bet neviens nav cēlis trauk­smi, neviens nav uzodis kopējus pirkumus. Tā nu es vēršos Kopenhāgenas pilsētas Tehnikas un būvniecības departamentā, lai uzzinātu, vai viņi ir saņēmuši kopējus pieprasījumus. Pirms vecpilsētas gruntsgabala cenas noteikšanas interesenti izpētītu apbūves blīvumu, grunts sastāvu un iespējamo piesārņojumu, pat tādā situācijā kā pašreizējā. Departaments ir līdis no ādas ārā. Bet atbildējis uz daudzām pusēm. Tā nu es eju tālāk. Te, uz nāves cisām gulēdams. Visi darījumi tiek reģistrēti zemes­grāmatā. Tavam vecajam tēvam, protams, ir tiešais pieslēgums Hestemellestrēdes Zemesgrāmatu nodaļas zemesgrāmatai. Izrā­dās, kopš pērnā gada septembra īpašumus pirkuši divdesmit sep­tiņi dāņu un ārzemju uzņēmumi. Nevienā gadījumā cena nav publiskota. Bet mēs runājam par miljardiem. Varbūt piecdesmit. Varbūt simt. Pirms katastrofas cenu noteica īres maksas līme­nis. Gājēju ielas apkaimē tas bija divdesmit pieci tūkstoši par kvadrātmetru. Tagad sekos pats interesantākais. Es saglabāju ārzemju uzņēmumus. Un piezvanu uz Uzņēmumu reģistru. Dā­nijā nereģistrē uzņēmumu īpašniekus. Bet direktoram un valdei ir jābūt. Viņu vārdus es pierakstu. Kopā ar uzņēmumu dibināša­nas datumiem. Un nu tas interesantais. Visi divdesmit četri uz­ņēmumi ir dibināti pērnā gada septembrī. Un visu uzņēmumu valdes locekļu un direktora amatus ieņem vieni un tie paši div­padsmit cilvēki.

Kaspera sirds iepukstējās straujāk. Paaugstinātais pulss lika izskriet caur galvaskausu sāpju vilnim.

-    Vai viņiem nebūs jāsamaksā peļņa nodokļos? viņš jautāja.

-    Viņiem nebūs jāuzrāda nekāda peļņa. Dānijā ir tiesības ap­likt ar nodokļiem ienākumus, kas gūti no nekustamā īpašuma tirdzniecības. Bet ne tos, kas gūti no tirdzniecības ar uzņēmu­miem. Šie te mūsu divdesmit četri uzņēmumi ir varbūt iegādā­jušies īpašumus par diviem miljardiem. Bet pārdoti tiks ne jau īpašumi, bet gan uzņēmumi. Par sešdesmit vai simt miljardiem. Viņiem jāskatās tikai viens. Lai nevarētu pierādīt, ka pirms uz­ņēmumu pirkšanas viņi ir noslēguši līgumu par darījumiem ar īpašumiem.

Kaspers centās domāt.

-    Un tas vēl nav viss, Maksimiliāns turpināja. Man jopro­jām ir — kaut arī tu diez vai tam ticēsi — draugi un draudzenes. Viena draudzene strādā Kopenhāgenas Fondu biržas uzraudzī­bas nodaļā. Es nosaucu viņai visus divpadsmit vārdus. Nesakot, kur esmu tos salasījis. Pajautāju, vai viņai tie ir zināmi, vai viņa varētu iedomāties kaut ko, kas vieno šos divpadsmit cilvēkus.

Kaspers zināja, kas tagad sekos. Bet neviens ar empātiju ap­veltīts cirka mākslinieks manēžā neatņems partnerim prieku pār­durt balonu.

-    Visi divpadsmit ir — vai vēl nesen ir bijuši — Konon algu sarakstā.

-    Kains, Kaspers sacīja. Ar pagātni jūras flotē un Jūras administrācijā. Viņš zinātu šo to par plūdiem.

-    Un par rīkošanos katastrofas situācijās.

-    Datums, Kaspers teica, vai tev ir datums, kad uzņēmumi dibināti?

Viņš dzirdēja čabam papīrus.

-    Tie ir dibināti laikā no 2. līdz 24. septembrim.

Iestājās klusums. Šajā klusumā Kaspers saklausīja sava tēva šoku, tas sākās vienā punktā, epicentrā, kā tonis, kas uzdots ap­ziņas mentālajā daļā, no turienes tas lodveidīgi izpletās.

-    Žēlīgā debess! Maksimiliāns izgrūda. Tas nozīmē. Ka viņi ir zinājuši, ka būs zemestrīces.

7

Kaspers pamodās, skanot Sirēnu dziesmām, Valkīru lidojumam, baznīcas skaņkārtā, viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas, varbūt ellē. Viņš gāzās laukā, tumsā, un uzkrita uz naktsgaldiņa. Realitāte atjaunojās un atrada viņu guļam uz grīdas dēļiem, sa­pinušos vados.

Viņas varēja būt metru septiņdesmit attālumā, skaņa bija iz­filtrēta caur vairākiem metriem mūra, tur varēja būt sievietes divdesmit trīsdesmit, ar tādu intonāciju, it kā viņas būtu ceļā uz sabatu. Pulkstenis gulēja viņam līdzās, bija trīs no rīta.

Viņš norāva elektrodus. Ieķērās gultā. Viņam izdevās pieslie­ties kājās. Pirmo reizi pa divām nedēļām viņš piecēlās stāvus.

Viņš aizvilkās līdz izlietnei. Ieslēdza gaismu virs tās. Viņa skuveklis atradās uz plaukta. Kopā ar putām un bārdas nazi. Un ādas siksnu, uz kuras iztaisnot asmeni. Noliktu zinīgi un ar rūpību. Ja licēja būtu bijusi paša māte, tas būtu sagādājis prieku. Ber paša māte bija mirusi jau divdesmit deviņus gadus, viņa nepaguva redzēt viņu skujamies.

Viņš skuvās lēnām un pamatīgi.

Viņš sastapa sevi spogulī. Ikviens vīrietis, kurš skujas, vēlas, lai tajā nolūkotos sieviete un novērtētu rezultātu. Kaspera ga­dījumā bija pagājuši desmit gadi, kopš kāds bija nolūkojies. Pē­dējā bija bijusi Stīne. Kopš tā laika skatītājas bija tikai ģērbējas.

Kāds nolūkojās tagad.

Tā bija Zilā dāma. Viņa stāvēja, atspiedusies pret durvīm. Kaspers nebija dzirdējis viņu atnākam. Viņš paskatījās uz viņas pēdām. Ķepu ar spilventiņiem nebija. Bija sandalēs ieautas basas kājas. Un nagu laka. Bezkrāsaina. Ar mirdzumu. Dziesma pie­ņēmās spēkā.

-    Stundu lūgšanas, viņa teica. Matutīne. No trijiem līdz četriem.

Viņš noskaloja pēdējās putas ar aukstu ūdeni.

-    Divas lietas, viņš sacīja. Vai aptaustīsi, vai ir sanācis pietiekami gluds, lai varētu iekļūt Paradīzē?

Viņas rokas bija vēsas, tās smaržoja pēc kaut kā, kas varbūt bija sandalkoks.

-    Iztikt var. Un otra?

-    Kāpēc viņas ir te? Sievietes. Ko tas dod? Nomodā šajā dē­moniskajā stundā. Grieķu mantras. Vilna uz kailas miesas. Ne­glītas gleznas ar bāliem jauniem vīriešiem pie krusta. Totāla paklausība. Ko tas dod?

Viņa ienāca cellē, aizvēra durvis, tikai tad atbildēja.

-    Mīlestību, viņa teica.

Viņa izvilka ratiņkrēslu, viņš apsēdās. Viņa piemetās viņam pretī. Abi sēdēja un klausījās dziedāšanā. Neviena normāla dzirde nebūtu varējusi to uztvert pa tādu gabalu. Bet viņš zināja, ka Zilās dāmas dzirde var.

-    Reiz tu to sapratīsi, viņa bilda. Gan to, kāpēc viņa pa­zuda, gan to, kāpēc viņai bija vēstule.

Viņš neapjēdza, kā viņa varēja to zināt. Bet viņš uzticējās viņai. Intonācijas dēļ. Viņš saklausīja zinīgumu. Pasaulē ir papilnam cilvēku, kas izsakās par lietām, par kurām viņiem nav sapraša­nas. Ar Zilo dāmu bija citādi. Viņš piefiksēja savu uzticēšanos kā fizisku atslābumu. Kas lika brūcēm iesmelgties.

-    Tev lika trūkties, viņa sacīja. Pēdējās četrdesmit asto­ņas stundas. Pirms mēs aizbraucām tev pakaļ.

Viņš manīja, ka gaidāms liels uznāciens. Viņam bija trīsdes­mit gadus ilga pieredze ar lielo uznācienu sadzirdēšanu pirms to sākuma. Taču šis bija bez kulisēm. Bez mūzikas. Bez gaismām. Bez publikas. Bez priekšnesuma. Kaut kas trausās ārā no orķes­tra bedres, kuras nebija. Tas bija izbīlis.

-    Man lika novecot, viņš sacīja. Tas divas diennaktis. Lika novecot par piecpadsmit gadiem.

-    No otras puses — tās taču bija paredzamas?

Viņš neticēja pats savām ausīm.

-    Vai tā nebija vienkārši atkārtojumu sērija? viņa vaicāja. Viena un tā pati tikšanās? Ar vieniem un tiem pašiem diviem cilvēkiem?

Viņš ieklausījās viņas sistēmā. Nekas nebija dzirdams. Ķer­meņa skaņas, dabiski, bija. Bet nebija nekādas prāta skaņas. Ne­kādu domu čukstu. Nekādas agresijas. Nekādu nodomu. Viņa bija klusa kā pilnīga prombūtne.

Bet viņa nebija promesoša. Kaspers uztvēra viņas skatienu. Viņš mēģināja rast priekšstatu par viņas ķermeni. Tas bija stingrs kā klints, kā pamatklintāja bluķis. Un reizē trausls, kā liesma, kuru pēc brīža var nopūst caurvējš. Viņam mati uz galvas saslē­jās stāvus.

-    Tajās četrdesmit astoņās stundās, viņš iebilda, es satiku vairāk cilvēku, nekā spēju atcerēties. Biju dzīvības briesmās. Mani visi vajāja. Tāpēc ka es mēģinu izglābt bērna dzīvību. Un izpildīt norunu. Tā bija murgu sērija. Tad par ko mēs runājam?

-    Vai tās nebija vienkārši dažādas variācijas par ļoti vien­kāršu tēmu — viena un tā pati tikšanās? Ar vieniem un tiem pa­šiem diviem cilvēkiem?

Viņš blenza uz Zilo dāmu.

-    Vīrietis un sieviete, viņa teica. Lai tev būtu cik necik dažādības, tie sastopami divos variantos. Tie, kuri bērniem pa­līdz. Un tie, kuri bērniem dara pāri.

Palēninājumā, ārkārtīgā pretestībā, viņš ar dzirdi pārlūkoja tās divas diennaktis. Viņš dzirdēja tikšanos ar Brodersenu un blondo sievieti. Ar Merku un Astu Barello, Maksimiliānu un Viviānu Bargo. Ar Loni Borfelti un vīriešiem, kas viņai apkārt. Kainu un pirtnieci.

-    Pāris reižu viņi varbūt bija atšķirti, Zilā dāma sacīja. Un tu sastapi vīrieti atsevišķi, sievieti atsevišķi.

Viņš dzirdēja Dafiju. Franču Fīberu. Stīni. Sonju.

-    Bet laikam jau tomēr gluži līdzīgi, viņa turpināja. Ar tevi vai pret tevi. Bet citādi gluži līdzīgi.

-    Bija ne jau tikšanās vien, viņš iebilda.

Viņa pamāja.

-    Bija bēgšana. Brīvībā. Tu esi bēglis. Un bija ielaušanās. Iespraukšanās. Tu esi meklētājs. Bet visu laiku pa vienām un tām pašām sliedēm. Cik daudzām praktiski identiskām letēm tu tiki garām praktiski vienādā veidā?

Viņš dzirdēja, kā skan Ole Miedziņš Ieņēmumu dienestā. Eņ­ģelis viņpus skaņu izolējošās ietaises pie slēgtās zonas. Ļaunā māte Lones Borfeltas klīnikā. Ieeja Torbekas sanatorijā. Sievie­tes, kas sēdēja pie telefona. Sēdēja un sargāja Valsts Zemes die­nestu. Viņš dzirdēja, kā skan policists aiz Slotsholmenas letes. Vīrietis stikla būrī pie Konon.

Izbīlis kļuva konkrēts, pārvērtās par bailēm. Paniskām bai­lēm, paniskām un kurlām. Bailēm tikt iesprostotam.

-    Tā bija tikai tās divas diennaktis, viņš taisnojās. Citādi mana dzīve ir bijusi krāsu palete.

Viņš dzirdēja savu balsi no malas. Tā piederēja cilvēkam, kuru viņš nepazina.

-    Es esmu uztaisījis piecsimt izrāžu, viņš sacīja.

-    Bet visas gluži līdzīgas, vai ne?

Viņš ieskatījās viņai acīs. Nekad vēl nebija sastapis tādu ska­tienu. Tas bija pilnīgi mierīgs. Un pilnīgi modrs.

-    Tas nekas, viņa teica. Mēs visi cenšamies nomaskēt monotoniju. Bet tas prasa piepūli. Nemitīgi uzstāt uz savu sevišķumu.

Ja reiz mēs tikpat atgādinām cits citu. Mūsu uzvaras ir vienādas. Mūsu ciešanas. Pamēģini brīdi sajust atvieglojumu, kas slēpjas parastumā!

Viņš paraudzījās uz Zilo dāmu. Viņa bija caurspīdīga, kā ak­varelis. Itin kā viņa pamazām izšķīstu skaņās, vēl neizveidotā skanējumā.

Viņš saklausīja, cik maz tēmu ir viņa dzīvē. Cik maz ir stīgu, uz kurām vienmēr ir varēts spēlēt. Viņš palaida tās vaļā.

Viņam apkārt viss noklusa. Viņā iekšā noklusa. Iestājās lie­lāks klusums nekā jebkad agrāk.

Pamazām vērās vaļā durvis. Uz lielo mūziku. Viņš zināja, ka arī viņa to dzird.

-    Arī tā, Zilā dāma sacīja, pat tā ilgākā laikā kļūst mo­notona.

Viņš palaida to vaļā. Attapās otrpus koncertzālei. Mūsu TēvsMāmiņas aizkulisēs. Tur bija caurums. Skaņas sienā. Pa cau­rumu plūda klusums. Pirmo reizi mūžā viņa dzirdei bija miers.

Viņam nebija apjēgas, cik ilgi tas turpinājās, šim brīdim nebija garuma. Lai varētu runāt par laika nogriezni, ir vajadzīgs, lai kus­tas metronoms, lai šūpojas svārsts. Viss bija bijis kluss un rāms.

-    Ko tu izdarīji? Kaspers jautāja.

Viņš nespēja piespiest sevi ielūkoties viņai taisni acīs.

-    Savā ziņā neko, viņa atbildēja. Paspēlēju spēli "Kurš klusāk?".

Viņš tomēr pacēla acis uz Zilo dāmu. Viņa smaidīja. Viņas smaids izklausījās tā, kā dzied Ficdžeralde. Reizē pēc draiska bērna un pārlaicīga brieduma. Vai viņa bija večiņa vai pagalam maza meitene?

-    Māte Rābija, viņa sacīja, mana skolotāja un priekšgā­jēja, bieži mēdza teikt, ka viņa uzlūkojot cilvēkus kā iesprosto­tus burbulī. Burbulī — vienā vai divās vietās — ir pa caurumam. Tikai caur šiem caurumiem burbuļi var pievienoties citiem burbu|iem, tikai pa tiem cilvēki var sazināties un pieredzēt rea­litāti. Un šie caurumi nodrošina to, ka mēs visu laiku nonākam vienās un tajās pašās fundamentālajās situācijās. Ikviens no mums nēsā apkārt savējo realitāti. Kurai ir ļoti niecīga saskare ar citu cilvēku realitāti. Kāds tad īsti bija iemesls, kāpēc tu ne­kad neatbildēji uz viņas vēstuli?

Viņš neko nesacīja.

-    Vēlēšanās būt sevišķam, Zilā dāma turpināja, tā ir ļoti spēcīga. Mums visiem. Tas nekas, ka dzīve ir mokoša. Ja vien mo­cības ir sevišķas. Bet tad, kad sastopi kādu, kurš ir gudrāks. Kurš ieklausās dziļāk. Tad parādās risks, ka uz savu sevišķumu būs jāparaugās plašākā perspektīvā. Vai tas bija iemesls?

-    Daļēji, viņš atbildēja. Bet man arī bija bail. Ka tas pa­vājinās… dzirdi.

Viņš juta, ka sieviete viņu saprot.

Laukā bija kļuvis gaišs. Viņš nebija manījis austam gaismu. Viņš dzirdēja bērnu balsis, bērnu un jauniešu. Viņam uzmetās zosāda.

-    Šie bērni nav parasti, viņš teica. Es esmu redzējis, kā viņi apstādina laiku.

Balsis pienāca tuvāk, viņi bija lejā zem loga, viņš pazina divas balsis, tā nevarēja būt taisnība. Tik un tā viņš uzlika brilles, aiz­ripinājās ar krēslu pie loga. Lejā zem loga bija stacionāri galdi un soli, bērni ēda brokastis ārā.

Tuvākais bērns bija Slotsholmenas zēns. Tas ar ūdeni galvā. Gadu vecāks. Bet joprojām tas pats. Viņa krūšu kabatiņā Kaspers redzēja savējās tintes pildspalvas priekšteci.

Bailes atgriezās. Viņš juta, kā sviedri tek no padusēm, lejup pa sāniem. Otra skaņa atlidoja no attālāka bērnu bariņa. Viņiem ēdienu pasniedza liels zēns, kāds tur vairs zēns, jauns vīrietis. Balss bija piesmakusi, viņš izklausījās pēc Svētās Annes rūcēju kora. Tas bija puisis no Rungstedes viesnīcas.

-    Es pazīstu divus, viņš sacīja.

-    Tā būs nejaušība.

-    Es esmu kāršu spēlmanis. Es zinu, ciktāl sniedzas nejau­šība. Šis jau ir ārpus.

Viņa sēdēja, kur visu laiku bija sēdējusi.

-    Simons, viņa bilda. Viņš iet rajā bērnudārzā, no kura tu viņu paņēmi.

Viņš papurināja galvu, lai atvairītu triecienu.

-    Viņš tevi gaidīja, viņa sacīja. Ne tobrīd. Bet agrāk vai vē­lāk. Mēs visi tevi gaidījām. Viena no lietām, ko es iemācījos no mātes Rābijas, bija tā, ka neatlaidīgie, tie, kuri meklē, tie agrāk vai vēlāk uzradīsies. Atliek vienīgi gaidīt.

-    Un otrs? Garais? Viņš apkalpoja mani viesnīcā.

Viņa paraustīja plecus. Piecēlās.

Viņš sajuta aklas dusmas par to, ka viņa grasās viņu pamest. Šādā brīdī.

-    Mēs esam tikko sākuši, viņš teica.

Viņa papurināja galvu.

-   Tas, uz ko mēs ļāvām cerēt, bija nojausma par klusumu. Nevis dzīves noslēpumu enciklopēdija.

Ja Kaspers būtu varējis pieslieties kājās, viņš būtu sagrābis sievieti ciet.

-    Tu esi liels egoists, viņa sacīja. Es to uzlūkoju pozitīvi. Liels egoists ir liels grēcinieks. Lieliem grēciniekiem ir izredzes uz lielu nožēlu. Nožēla ir pamats atspērienam.

Viņa pavilka uz leju vienu uzsvārča plecu. Viņš blenza uz melnām mežģīnēm — visticamāk, zīda.

-    Esmu uzaugusi sava veida pārticībā, viņa teica. Nekad nespētu dzīvot ar vilnu uz kailas miesas.

Viņam izdevās noturēt centrējumu.

-    Un ikdienā? viņš vaicāja. Ir pazuduši divi bērni.

No viņas sejas aizplūda jebkāds humors.

-    Tas ir pat ļaunāk, viņa atbildēja, nekā tu iedomājies.

Afrikāniete atnesa zupu, viņa palika sēžam, kamēr Kaspers ēda.

-    Lielākā daļa, viņš sacīja, nav mūsu varā, tas ir Mūsu TevsMāmiņas varā. Vai bērns pazūd, vai atgriežas. Vai viņš dzīvo, vai mirst. Varbūt mēs — visdziļākajā būtībā — neko tur nevaram mainīt. Bet, lai varētu izturēt ielūkošanos pašam savā bezspēcībā, viens gan ir jāizdara. Ir jāizdara viss, kas ir tavos spēkos.

Viņa sacītais neaizsniedza sievieti, viņa bija noslēgta. Viņa savāca Kaspera galda piederumus. Durvīs palika stāvam.

-    Es sadabūšu mašīnu, viņa teica. Šonakt.

-    Kā būtu ar pudeli konjaka? Dažām glāzītēm. Un pretsāpju līdzekli, drusciņu morfīna brīdim, kad man būs jāuzstājas?

1

Viss bija nodarīts trīs stundu laikā.

Viņa atnāca tūdaļ pēc pusnakts, palīdzēja viņam iesēsties ratiņkrēslā. Lifts nobrauca līdz pazemes garāžai. Viņš saskai­tīja autoparkā divpadsmit mašīnu — divi apvidus auto, ātrās palīdzības mašīna, ar kuru viņš bija atvests šurp, vēl viena ātrās palīdzības mašīna, kravas auto, divi pikapi, viens universālis, trīs polo, varbūt mūķeņu lielajam šopingam, kravas autobuss.

Māsa Glorija nolaida kravas autobusa pacēlāju, uzstūma viņu uz platformas, pacēla to, ieripināja viņu autobusā, nofik­sēja ratiņkrēslu. Francs Fībers sēdēja pie stūres.

I.ameļu vārti acīmredzot bija aprīkoti ar sensoru vai darbi­nāmi ar tālvadību, tie uzslīdēja augšā paši, ārā kā mūris stāvēja nakts. Atvērās sētas režģu vārti, automašīnas lukturi uzķēra miglas plūksnas.

Mums ir trīs stundas, afrikāniete sacīja. Pēc tam kāds sāks brīnīties.

Tev bija kāds šoferis, Kaspers bilda, kuram bija laiva.

Neatrāvis acu no brauktuves, Francs Fībers kaut ko uz­šņāpa blociņā zem ikonas. Viņš padeva lapiņu uz aizmuguri Kasperam.

Kaspers mēģināja uzspiest numuru, bet nevarēja, rokas trī­cēja, viņš norādīja uz numuru, afrikāniete uzspieda to viņa vietā.

Viņš bija spiests pavilkt apsējus malā, lai pieliktu telefonu pie auss. Pagāja mūžība, iekams klausuli pacēla. Liels cilvēks.

-    Te Fībera vecākais brālis, Kaspers teica. Fībers saka, tev esot laiva, tu varot to piebraukt pēc stundas ceturkšņa.

Vīrietis nogārdzās klausulē.

-    Tev vajag ārstu! Ir nakts vidus!

Cilvēku motīvi neatrodas viņiem priekšā. Tie ir mums aiz muguras, mēs no tiem bēgam. Klausulē dzirdamajai balsij aiz muguras bija atmiņas par būšanu atstātam novārtā un pames­tību. Pret šīm atmiņām tā bija atradusi atbalstu materialitātē. Vārdi plūda no gaļīga ķermeņa, kas atradās milzīgā savrupmājā.

-    Man ir sāpīgi, Kaspers sacīja. Iedomājoties, ka tu būtu va­rējis saglabāt savu darbu. Un būt par desmit tūkstošiem bagātāks.

Viņi uzbrauca uz Bispebūenas ceļa pārvada. Telefons klusēja. Varbūt tās bija tikai iedomas. Un vīrietis jau liek nost klausuli.

-    Skaidrā naudā?

Kaspers izvilka no rītasvārku kabatas fonda naudu, viņš pa­cēla to ielu apgaismojumā. Saskaitīja divdesmit banknošu. Uz kurām bija attēlots Bors. Kvantu mehāniķim zem acīm bija prāvi maisiņi. Tas būs šo to maksājis. Dzīvot ar svētā sirdi un inte­liģenci. Un tikpat ieguldīt savus pūliņus lielajā bumbā.

-    Mazlietotās piecsimt kronu naudaszīmēs, viņš atbildēja. Viņš dzirdēja, kā tiek ieslēgta lampa, nočīkst gulta, ierūcas

kaut kas smags. Sieva vai rotveilers.

-    Naktī osta ir bloķēta, vīrietis sacīja.

-    Vai viņiem ir izdevies pārliecināt īstu jūrnieku, ka, saulei rietot, Ēresunds tiek slēgts?

Viņi uzbrauca uz Obulvāra.

-    Kalvebodes mols, balss paziņoja. Iepretim Slūsehavnas ostai. Pēc pusstundas.

Viņi nogriezās gar Centrālo staciju un Pasta termināli. Auto­mašīna aizcirtās uz dienvidiem, gar ostu. Viņi pabrauca garām jaunajam zivju tirgus laukumam. Kaspera bērnībā šajā vietā bija atradušās ogļu noliktavas, peldošās mājas un rūpnieciskās ra­žotnes, tagad te bija tirdzniecības centri un naktsklubi.

Viņi pabrauca garām H.K. Ersteda spēkstacijai, Belvederes piestātnei, viņš te nebija bijis desmit gadu. Viņa bērnībā te bija stāvējuši pietauvoti divsimt piecdesmit kuteru, te bija atradu­šies mazdārziņi, kur ļaudis mitinājās cauru gadu. Tagad te bija boulinga halles, biroju ēkas un pornofilmu studijas. Te bija bijusi mītne vairākiem mazajiem un vidēji lielajiem cirkiem, viņš at­minējās vairākas ziemas sezonas Sīdhavnas ostā. Tolaik pilsēta bija beigusies šajā vietā, uz dienvidaustrumiem no Zēlandes tilta bija pletusies tundra. Tagad te bija golfa laukumi, futbola stadions, benzīntanki. Trīs nami, ko viņš atminējās no tiem laikiem, nu bija vēstures pieminekļi un iežogoti atradās dzelz­ceļa teritorijā. Ko lai cilvēks domā — vai mēs visi būtu puspaaudzes laikā iznākuši no džungļiem un nonākuši zooloģiskajā dārzā?

-    Manā bērnībā, viņš sacīja, te bija pilsētas otrā puse. Tagad tā visa ir fasāde. Man tas nav saprotams.

Publika — tas vienmēr ir jauki. Taču viņš bija runājis ar sevi. Nebija gaidījis atbildi.

-    Otrā puse ir neskarta, afrikāniete teica. Tikpat liela kā toreiz. Vai lielāka. Tikai uzpucēta.

Kasperu pārņēma pašam nesaprotamas dusmas.

-    Kā gan, viņš sacīja, mazgadīga mūķene, kas uzaugusi Āfrikas krūmājos, ieguvusi šādas zinības par dzīves ēnainajām pusēm?

Viņa paliecās uz priekšu, aizspēra Franča Fībera kājas prom un nospieda bremzes. Daudz netrūka, ka Kaspers būtu izrauts no ratiņkrēsla un izlidotu pa priekšējo stiklu. Francs Fībers bija bāls kā spoks.

Afrikāniete pārvilka medaljonu sev pār galvu un pasniedza uz aizmuguri. Viņa iededza mašīnā gaismu. Kaspers ieraudzīja fotogrāfiju ar diviem bērniem un vīrieti, zaļā pļavā. Bērniem bija rokas un kājas pa gaisu un dauzonīgs, balts smaids pa visu ģīmi. Vīrietim bija maigas lūpas un skatiens, kas maigumam pie­bēra sāli.

-    Man ir trīsdesmit pieci gadi, viņa teica. Man ir vīrs un divi bērni.

Sudrabs silts iegūla viņa plaukstā. Tas smaržoja pēc viņas. Kaspers zināja, ka kaut kur tropos jābūt augam, kurš dienvidus saulē izstaro tieši šo smaržu.

Viņš pagrieza plakano metālu otrādi. Otrā pusē bija iegra­vēti divi zulu vairogi un divi sakrustoti asegaji, un teksts "Pir­mais Visāfrikas aikido čempionāts".

-     Mani arvien vairāk vilina mūķenes dzīve, Kaspers bilda. Vai var kandidēt?

Kravas autobusiņš apstājās pie diviem sekliem ostas baseiniem starp diviem moliem, viena mola tālākajā galā bija manāma rosība, citādi viss bija kluss. Māsa Glorija izstūma Kasperu uz pacēlāja un nolaida viņu uz zemes. Lēnām, mierīgi pārripināja viņu pāri ceļam uz ostas teritoriju. Satiksmes nebija, viņš mī­lēja nakti. Maziņam viņam māte bija lasījusi priekšā, bieži ne, tam nepietika laika un enerģijas, bet dažreiz. Viņa bija lasījusi grāmatu "Palle viens pats pasaulē". Viņš tajā bija saklausījis klu­sumu. Aiz attēliem, aiz teksta, aiz grāmatas šķietamā vientulīguma viņš bija saklausījis spirdzinošo klusumu pilsētā, kur viss dus.

Tāda pati sajūta bija tagad — ka pilsētā viņam apkārt valda pilnīgs klusums. Un ka viņu uz priekšu nes visaptverošs sieviš­ķīgums.

Uz vistālākā cementa pāļa sēdēja zirga deķī ietinies cilvēks. Ticis molam līdz pusei, Kaspers jau atskārta, ka ir redzējis viņu iepriekš, redzējis vai dzirdējis viņu.

Sarkanā biete piecēlās kājās, tirkīzos nebija ne mazākās mi­ņas, ka viņš pazītu Kasperu. Būtu jau arī bijis dīvaini, Kaspers bija apsaitēts kā mūmija. Tas bija vīrs, kurš bija vadījis Stīnes laivu garām Nacionālajai bankai, pirms četrpadsmit dienu il­gas mūžības.

-   Ja mums jātiek slēgtajā zonā, viņš teica, tie būs vēl pieci tūkstoši.

Ekonomisko spuldzīšu gaismā Bors izskatījās vēl vairāk no­vārdzis. Stīne reiz bija stāstījusi Kasperam par Einšteina preto­šanos kvantu mehānikas varbūtiskajiem skaidrojumiem. Tāpat kā visi dižie pokera spēlmaņi, Einšteins bija izjutis nejaušības robežu. Satikt Sarkano bieti te, Sīdhavnas ostā, bija otrpus ro­bežas. Kaspers noskurinājās. Vienu īsu mirkli viņam radās sa­jūta, ka Mūsu TēvsMāmiņa spēlē ar iezīmētām kārtīm.

Viņš atkorķēja konjaku, afrikāniete padeva viņam divas acu skalojamās glāzes, viņam izdevās ieliet, par spīti rokas drebē­šanai.

-    Mēs ar māsu Gloriju, Kaspers sacīja, dzīvojam vienā klosterī. Mūkus no mūķenēm šķir režģi. Mēs esam lūkojušies viens uz otru caur režģiem veselu gadu. Tieši šovakar, viņas as­toņpadsmit gadu dzimšanas dienā, mums ir brivsolis. Tāpēc mēs gribētu to nosvinēt divatā.

Vīrietis nopētīja apsējus. Ģipsi. Ratiņkrēslu.

-    Vēl pieci tūkstoši. Depozītā. Dabūsiet, kad atgriezīsieties.

Kaspers uzlika brilles. Noskaitīja pusi summas. Ne bez piepūles.

-    Mēs atstāsim laivu tur, viņš teica. Pie Nīhavnas. Tev ne­būs nekāda riska. Atceries nu, kā tas ir, kad tev ir astoņpadsmit un tu esi iemīlējies.

Vīrietis blenza uz Kasperu. Tas pacēla glāzi.

-    Par Pestītāju, viņš sacīja. Pirmais tosts vienmēr par Pestītāju.

Māsa Glorija pārlika abas alumīnija sliedes no piestātnes uz reliņu, viņa iestūma Kasperu laivā.

-     Yanmar motors, vīrietis bilda. Kā jūs to iedarbināsiet?

Mūķene atvēra motora nodalījumu, pakustināja aizbīdni, pagrieza aizdedzi, motors pamodās, viņa palaida vaļā atsperes, ielika ātrumā, uzgāzēja, laiva lēnītēm aizslīdēja garām vīrietim piestātnē.

Kaspers pacēla savu glāzi.

-    Viņa izmācījās par kurinātāju, viņš teica. Pirms tam kad izstudēja par ārsti. Bet pēc tam kad viņa deva mūžīgos solīju­mus. Un ieguva melno jostu.

Laiva izslīdēja no Slūselēbetas kanāla, ostas kuģu ceļš pletās platāks.

-    Mēs tur trenējāmies, Kaspers stāstīja, kad es biju bērns. Mazie cirki, kuriem pietrūka rocības īstām ziemas mītnēm, tie nomāja vietu Nordhavnas ostā vai te. Pusdienās mēs devāmies uz molu un sēdējām tur, pavasarī, pie garšvielu noliktavām. Man bija sapnis, nomoda sapnis, tolaik un daudzus gadus pēc tam. Aina, kas uzradās pati no sevis. Es iztēlojos, ka man būs bērni, ka es viņiem izrādīšu, kur esmu dzīvojis un strādājis. Vienmēr redzēju acu priekšā šo ostu. Un kādu dienu es stāvēšu kopā ar viņiem burukuģa priekšgalā un noraudzīšos uz Sīdhavnas ostu, un mēs peldēsim prom. Un tā būs lielas brīvības sajūta.

-    Vai tur bija arī sieviete? afrikāniete vaicāja. Sapnī?

Viņš apdomājās.

-    Nē, viņš atteica. Patiesībā biju tikai es un bērni.

Viņi aizpeldēja garām Teglholmenas pussalai, bakborra pusē pavērās Temmergrāvena kanāls, viņi tuvojās nožogojumam. Tas bija neilona tīkls, kas karājās no kabeļa, kurš bija pārvilkts pāri ostas ieejai un piestiprināts pie oranžām bojām un kuru pār­trauca barjera un uz platformas uzcelts šķūnis.

Viņš atcerējās citas letes, kas bija gadījušās viņam ceļā, mek­lējot Klāru Mariju. Viņš iedomājās par Zilo dāmu. Atskārta, ka ielūkojas projekcijā, kas nāk no paša apziņas. īsu brīdi šis atskārtums piepildīja viņu ar bezrūpību.

Viņš iedomājās par vīrieti, kura laivu nu bija noīrējis, tas bija kārtējais šķērslis un reizē palīgs ceļā pie klusās meitenes. Viņš paskatījās uz afrikānieti sev pretī, tā bija kārtējā sievišķuma ma­nifestācija. Viņš sajuta atkārtošanos, viņš bija sagūstīts skaniskā repetīcijā, sava veida bungu cilpā. Taču pirmo reizi mūžā viņš to apzinājās. Šajā apziņā ausa brīvība, viņš to dzirdēja.

-    Mūs apturēs, afrikāniete sacīja.

Viņš ieklausījās, šķūnī neviena nebija.

-    Mēs esam nevardarbīgā misijā Mūsu TēvsMāmiņas uzde­vumā, viņš atteica, kosmoss ir ar mums.

Viņa palīdzēja Kasperam izkļūt no ratiņkrēsla un nogulties laivas dibenā, pati apgūlās uz airsola, laiva paslīdēja zem bar­jeras, uz platformas nebija redzams neviens cilvēks, viņi atra­dās Gasverkshavnas ostā.

-    Kāpēc tev nav bērnu? viņa vaicāja.

Izbrīnīts viņš saklausīja sevi sakām taisnību. Vai to mazu­miņu taisnības, ko iespējams izteikt.

-    Varbūt es nekad nenoticēju, ka manī būs pietiekami sta­bilitātes. Ko piedāvāt bērnam. Es zināju, ka varu kaut ko darīt bērnu labad pusstundu līdz trīs ceturkšņus no vietas. Manēžā. Prožektoru gaismā. Bet varbūt neesmu īsti piemērots garākai distancei.

-    Vai vispār bija kāda sieviete?

-    Pa īstam tikai vienu reizi. Un diezgan īsu laiku.

Ar atklātību jābūt uzmanīgam. Viņš piepeši sadzirdēja, kā ap viņu saslēdzas vientulība. Juta, kā afrikāniete klausās. Ma­nīja, ka viņa šajā brīdī dzird un saprot viņa sistēmu.

-    Pat ar bērniem tu visai bieži esi viens, viņa sacīja. Pat ģimenē. Bērni ļoti strauji mainās. Nekādas stabilitātes nav. Visu laiku tev tiek atgādināts, ka pēc laiciņa viņi būs savā dzīvē. Šoreiz esmu sabijusi prom mēnesi. Kad pēc trim nedēļām atgrie­zīšos mājās, viņi būs pārvērtušies, sajūta būs tāda, it kā es viņus satiktu pirmo reizi. It kā viņi būtu sveši. Arī ikdienā. Varbūt tā ir tiesa, ka mīlestība ilgst mūžīgi. Tomēr tās izskats visu laiku mainās.

Laivai priekšā slējās miglas valnis, viņi iepeldēja tajā.

No miglas iznira Langebro tilts. Tas bija slēgts. Bet pie Tirdz­niecības darbinieku arodbiedrības nama stāvēja automašīna. Ja cilvēkam ir divkārt reāli atņemtas autovadītāja tiesības divās Eiropas valstīs, viņš instinktīvi lūkojas pēc vīra ar policijas āt­ruma kontroles kameru, Kaspers uzgāja viņu uz tilta pretējās puses ietves, līdzās kontroltornim. Arī afrikāniete ieraudzīja viņu.

Mūs ieraudzīs, viņa teica, mūs izsēdinās ārā, te visur patrulē flote.

Kaspers norādīja, laiva iegriezās Kristianshavnas kanālos. Lielākā daļa kvartāla bija evakuēta, biroju ēkas tumšas, pames­tie dzīvokļi tumši, ielas tukšas. Laiva paslīdēja zem tilta arkas, pār kuru veda Torvegāde. Velves koncentrēja visu skaņu, ieliek­tas virsmas fokusē skaņu degpunktā, tilta arkas ir akustiskās kristāla bumbas, tās sakopo visus apkārtnes signālus. Kaspers dzirdēja tukšo dzīvokļu atbalsis. Dzirdēja ūdens šņākoņu, tam sūcoties caur namu mūriem. Briestoša sagruvuma skaņu. Un gabaliņu tālāk — neizprotamu tropu skaņu.

Pēdējā Overgādennedenvandetas mājā, pašā augšā, pa ap­tumšotām loga rūtīm sūcās šauras gaismas svītriņas.

2

l.ietusmeža putni nedziedāja, tie smēja, tie klaigāja, tie gārguļoja. Dibenplānā jautās Kilimandžaro kraujās, zilās ēnas, pel­došas dūmakā. Kalna pakājē Serengeti leknais zaļums. Savannai priekšā lietusmežs un putni. Lietusmežam priekšā sieviete, klub­krēslā pie galda, uz kura stāvēja divas alkohola pudeles un glāze.

Varbūt viņai bija deviņdesmit pieci gadi, varbūt divsimt de­viņdesmit pieci, kaut kad aizvēsturiskā laikā viņa bija saplūdusi ar krēslu, vairs nevarēja izšķirt, kur beidzas cilvēks un kur sā­kas masīvā mēbele.

Kaspers aizripinājās ar ratiņkrēslu pie galda. Viņš vēl neuz­drošinājās ievilkt elpu. Smaka bija par stipru, nāves un liķiera smaka.

Afrikāniete bija palikusi stāvam pie durvīm.

-    Miltu tārpi, krēslā sēdošā sieviete sacīja. Putnu barība. Palien zem paklāja, guļ un pūst. Neko tur nevar padarīt. Paņem glāzi, mīļo draudziņ, kādi ceļi mūs šurp atveduši? Kas ir tā melnā drostaliņa?

Istaba būtu varējusi būt gaiša, gaiss būtu varējis būt svaigs, kanāla pusē atradās sešas logu ailes. Bet tās bija aizsegtas ar rullo un horizontālajām žalūzijām.

-    Es esmu Maksimiliāna Kronēs dēls.

-    Vai mums ir kāds personības dokuments, mīļo draudziņ?

Sejas āda bija bez dzīvības, kā vaska lellei. Viena acs akla un pelēkraiba vērās džungļos, otra bija melna un intensīvi dzīva. Ta nopētīja Kaspera pasi.

Istaba bija liela, bet nepieejama. Džungļi bija sastādīti prāvos keramikas podos, kas stāvēja uz filcēta neilona paklāja, Āfrikas fototapetes priekšā. Augiem priekšā galds, krēsls un statīvs ar siltumnīcas lampām. Apkārt augiem vismaz simt putnu. Pārē­jās divas trešdaļas telpas aizņēma papīrs un kartons kompaktā masā. No grīdas līdz griestiem vienlaidu blāķī bija sakrautas un sapresētas grāmatas, fotoalbumi, vēstuļu saišķi, žurnāli, pastkar­tes, arhīva kastes, katalogu ķīpas, eļļas gleznas un plakātu ruļļi.

-    Šī ir tikai trešā daļa, viņa sacīja. Pārējais ir Karaliskās bib­liotēkas arhīvos. Arī filmas un video. Tūkstoš piecsimt stundu filmas.

-    Tu pazini manu vecomāti.

Ar abām rokām saņēmusi vienu no pudelēm, viņa pagrieza to pret Kasperu, viņš papurināja galvu. Viņa ielēja. Vispirms no vienas pudeles, pēc tam no otras, zaļu un dzeltenu šartrēzi. Viņa sajauca tās proporcijā vienu pret vienu.

Glāze bija šaura. Taču to, kā pietrūka diametrā, tā atguva garumā, glāze bija tik augsta kā ziedu vāze. Varbūt tādēļ, lai sa­īsinātu garo ceļu no galda līdz mutei. Ja rastos tāda steiga.

Tāda steiga radās. Viņa dzēra kā celtnieks, salēja šķidrumu rīklē bez kādām rīšanas kustībām. Tad nolika glāzi uz galda un noklakšķināja mēli.

-    Sevi vajag lutināt. Jo sevišķi tad, ja esi viens. Henrijs no­mira pirms desmit gadiem.

Uz grīdas Kaspers redzēja, kā viņa sevi lutina. Tur stāvēja divas rindas pudeļu, rūpīgi sastatītas strīpā, kā rekvizīti pirms izrādes, pa divdesmit dažām no katras krāsas. Viņas sirds droši vien ir iekonservēta spirtā un cukurā, kā zaļš valrieksts. Viņš nekad nepiekļūs viņai klāt.

-    Tava vecāmāte bija no Vīnes bērniem. Atbrauca uz Dāniju 20. gada martā. Viņiem kaklā bija uzkārta īpaša pase. Austrijā viņi būtu nomiruši badā. Viņa bija vienā sūtījumā ar Ilonu Vīselmani. Debitēja "Mūķenes bērnā", Karaliskajā teātrī, astoņ­padsmit gadu vecumā. Viena no Ernsta Rolfa neskaitāmajām sirdsdāmām. Apprecējās ar Stēntoftu. To, kurš sacerēja meldiņu dziesmai "Tava sirds ir briesmās, Andresen".

Putni bija apklusuši. Telpu pamazām piepildīja jauna skaņa. Iedarbinātas izcilas atmiņas skaņa.

-    Tava vecāmāte nonāca aprūpē. Izšūšanas piederumu vei­kalā. Ēreskēbingā. Tas nu jaunkundzei ne vella nepatika. Laikam jau bija sava veida spaidu darbi. Pirmajā ziemā viņa pa ledu pārgāja uz Svendborgu. Tolaik cirkam līdzi bija rēvija. Teltī. Viņa aizbrauca ar vienu no rēvijas aktieriem. Ir kāda viņas tālaika fotogrāfija. Ar virsjaku mugurā, pa pusei aitas vilnas, pa pusei kamieļvilnas. Neglīta kā nelaime. Virsjaka.

Viņai uz pleca uzlaidās putns, Amazones papagailis, piecdes­mit tūkstoš kronu vērts, zili emaljēts, zeltīts, sarkans, tas iedū­dojās, viņa tam atbildēja ar identisku skaņu, no rīkles dziļumiem. Tas pieglauda knābi viņai pie delnas.

-    Es zinu, ko tu domā, mīļo draudziņ. Tu domā: "Kāpēc viņa neatrod sev citu draugu? Ar kuru doties uz Dīrehāvenas parku?" Man ir tikai maķenīt pāri astoņdesmit, bet tu tā saki tāpēc, ka esi vēl zaļš gurķis. Neesi sastapis lielo mīlestību. Nekad vairs nebūs tā kā ar Henriju. Es pat nevaru izlikt viņa fotogrāfiju, lai stāv. Lielo, 52. gada, bildētu pie Elfelta. Ir tāda sajūta, it kā tā mani sauktu. Psihologs teica, lai es vācot to prom.

-    Vai tur bija kāds sakars ar reliģiju? Ar Austrumu baznīcu?

Viņa iemērca pirkstu glāzē un pacēla to augšup pret putnu.

Ar raupju mēli tas nolaizīja liķieri.

-    Arī policija man to prasīja. Atbilde ir — nē!

Viņa iztukšoja glāzi pati.

-    Viņi neko nesamaksāja. Policisti. Man ir ļoti lielas izmak­sas. Es vācu materiālus muzejam. Vislielākā kolekcija pasaulē. Parasti es prasu četrus tūkstošus. Ja varu atbildēt uz līdzenas vietas. Ja tu vēl grasies aizņemties kādu fotogrāfiju, tie ir papil­dus divi tūkstoši. Ja iznāks grāmata, tajā jābūt atsaucei uz mani.

Viņš izvilka aploksni ar atlikušo fonda naudu.

-    Vai tur bija kāds sakars ar bērnu trenēšanu?

-    Mūķenes nemetas kopā ar cirku. Vai varam apskatīt to naudu?

Viņš noskaitīja banknotes uz galda.

-    Mūķenes es nepieminēju, viņš sacīja.

Viņas rokas aptaustīja naudaszīmes. Viņš pazina viņas ska­nējumu, cirka mākslinieces skanējumu. Viņa bija māsa. Garīgā ziņā.

-    Vairāki bērni bija mācījušies klostera skolās. Pa ziemu. Kad cirks stāvēja uz vietas. Austrumos nekādu problēmu. Nekāda naida starp cirku un baznīcu. Ieradušies Dānijā, viņi turējās kopā. Pulcējās ap Krievu baznīcu. Viņus vāca kopā kāda sieviete.

Melnā acs mirkšķinādamās raudzījās uz Kasperu.

-    Varbūt ir kāda fotogrāfija, viņa teica.

Viņš nolika uz galda vēl vienu banknoti.

-    Pamēģini vidējo eju!

Viņš ieripināja ratiņkrēslu papīra kalnā. Vidējā eja bija sprauga kaudžu starpā. Sievietes balss viņam sekoja, caururbjoša, kā putna kliedziens.

-    Tu tagad stāvi pie portreta ar autogrāfu, tajā redzams mans ļoti, ļoti tuvs draugs, Čārlijs Rivels. Pa labi no viņa sākas albumi.

Tur bija seši plaukti, tie turpinājās tālu tumsā. Tur varēja būt vismaz trīsdesmit plauktu metri.

-    Viens no pirmajiem ir sarkans ar zelta iespiedumu.

Sējums bija smags kā bilžu Bībele, putnu noķēzīts, viņš no­lika to viņai priekšā.

Viņa būtu varējusi uzšķirt īsto lapu uzreiz, viņa to nedarīja. Lēnām pārlapoja. Bezgalīgas sekvences ar rūpīgi pielīmētām melnbaltām fotogrāfijām, uz kurām atstāti nesalasāmi autogrāfi. Vīrieši ar sakrustotām rokām un ievaskotām ūsām. Sievietes, kuras būru varējušas iziet ringā pret sumo cīkstoni, un uz cīk­stoni neviens neliktu ne graša.

-    Viņa pulcināja viņus svētdienās. Ārpus pilsētas bija tāds kā klosteris. Bagsvērdā. Varbūt joprojām ir. Viņai sanāca nepa­tikšanas. Bija jāmet miers. Cirka māksliniekiem svētdiena nav brīvdiena. Un ko viņa no viņiem gribēja? Viņai sanāca nepa­tikšanas ar audžuvecākiem.

Kaspera acis pārslīdēja pār fotogrāfijām. Viņš ieklausījās tajās. Ieklausījās viņas balsī. Dzirdēja laika ritumu. Vēsturi. Tai bija pavājināts skanējums. Lielākā daļa notikumu atstāj tikai vārgu jo vārgu atbalsi, fotogrāfijās redzamie cilvēki bija miruši, viņi dzīvoja vairs tikai arhivētajā apziņā viņam pretī. Un pēc neilga laika nebūs arī viņas.

-    Vai tiem bērniem piemita kas īpašs?

Viņas skanējums izmainījās. Laika putekļi pacēlās no tā. Viņš bija uzskaņojies uz kaut ko tādu, kas nebija pagātne. Kas bija tagadne.

Kaspers uzlika naudaszīmi uz mazās kaudzītes. Viņa aplai­zīja lūpas.

-    Es neesmu tik veca. Es biju mazs bērns. Bet klīda baumas. Noturīgas. Runāja, ka atsevišķi lielie telšu īpašnieki — viņi maksā­jot vairākiem bērniem. Par to vien, lai viņi būtu klāt. Izrāžu laikā.

Viņa pastūma pudeli uz Kaspera pusi.

-    Vai vari būt galants, mīļo draudziņ? Man ir reimatisms.

Viņš ielēja. Sieviete uzrunāja afrikānieti.

-    Tu esi sev atradusi garšīgu gaļas gabaliņu, manu drostaliņ! Kaut arī viņš sēž ratiņkrēsiā.

Viņa iedzēra.

-    Es esmu redzējusi viņus visus. Sākot no Truksas un atpa­kaļ. Arī ārzemju iluzionistus. Tā visa ir amata māksla. Nekādas maģijas. Tik un tā vairākiem bērniem maksāja. Runā, ka tad, ja viņi tur vienkārši bija, cirks bija pilns. Visas biļetes pārdotas. Nekādu nelaimes gadījumu manēžā. Protams, tā ir māņticība.

Artisti ir māņticīgi. Divas no tām meitenēm nomira. Autoavā­rija. Un noslīkšana. Klīda baumas. Ka viņas dabūtas pie malas. Greizsirdība. No citu cirka direktoru puses. Baumas ir vienmēr. Bet Henrijs vienalga man allaž sacīja: "Ir tikai divas lietas, kuru dēļ cilvēki var izdarīt slepkavību, — sekss un nauda."

Viņas pirksti apstājās pie kādas fotogrāfijas.

-    Ap cilvēku mēdz būt kāda gaisotne. Kā ap mani. Putni mani mīl. Un vīrieši. Vīrieši un putni. Viņi vienmēr cīnījušies par to, lai tiktu man klēpī. Varbūt tā bija gaisotne. Ap bērniem. Es atceros dažus no viņiem. No pašiem pirmajiem gadiem pēc kara.

Kaspers pavilka grāmatu pie sevis. Fotogrāfija bija uzņemta tādā kā mazdārziņā. Saules gaisma. Vasaras puķes. Divpadsmit cilvēku ap dārza galdu mauriņā. Galda galā sieviete māsas for­mastērpā. Gara kā žirafe. Māte Rābija. Viņai blakus jaunāka sieviete. No fotogrāfijas pacēlās skanējums, it kā tas būtu DVD ar skaņas celiņu. Tā bija Zilā dāma. Divdesmitgadīga. Jau tolaik ar spilgtu skaņu. Kā Baham jaunībā. Vēl arvien tuvu Bukstehūdem. Bet priekšā gaida lielās motetes.

Ap galdu sievietes un vīrieši pēc četrdesmit. Un gadus des­mit vecs zēns.

Kaspers piebikstīja ar pirkstu zēnam. Izsmalcināta skaņa. Kā Bēthovenam jaunībā.

-    Borasa mantinieks, sieviete sacīja. Pazuda.

Zēna rokas gulēja uz galda. Ne tā, kā bērniem parasti guļ rokas. Dzīvas. Apziņa jau tobrīd līdz pašiem nagu galiem. Tas bija Dafijs.

-    Ko saka baumas? viņš jautāja. Kas tur bija par lietu?

Viņa nokremšķinājās. Viņš uzlika uz galda savu pēdējo nau­daszīmi. Gaisotne istabā bija maģiska. Patiesa uzticēšanās vien­mēr ir gaisīga. Viņš saklausīja, ka par šo viņa ir klusējusi visu savu mūžu. Un viņš saklausīja viņas sāpes par noklusējumu.

-    Runā, ka viņa vienu reizi sapulcinājusi audžuvecākus. Un to bērnu vecākus, kuri bija nākuši līdzi. Un viņa tiem sacījusi, ka bērniem esot iespēja. Gluži kā tad, kad tu kaut ko māki manēžā, viņa sacījusi. Gluži kā kad tā būtu svēta vieta. Kur pa­laikam notiek kaut kas dievišķs. Kad artisti ir trenēti. Un vienkopus. Un tiek ieslēgta gaisma, un spēlē mūzika. Un pār klāt­esošajiem nāk žēlastība. Tad šie bērni kaut ko iespētu. Bērni un atsevišķi pieaugušie. Ja viņi trenētos. Un būtu vienkopus. Viņa netika uzklausīta. Varbūt viņi nenoticēja viņai. Un iedomā par to laiku. Divdesmitie trīsdesmitie gadi. Nabadzība. Dāņu men­talitāte. Spiritisms. Ļauno garu izdzīšana. Viņai nācās palaist bērnus vaļā. Labi vien bija. Tie tik tādi kumēdiņi.

Kaspers ielūkojās melnajā acī sev pretī. Viņš atpazina sievieti. Viņa bija Delfu orākuls. Viņa bija viena no sāgu zintniecēm. Viņa bija "Šķiltavu" ragana. Vecā fūrija, kas ar slotu notriekusi gar zemi Hakuinu. Hetēra, kas apgāzusi vēkšpēdus Marpu.

Viņam gribējās to izstāstīt viņai. Izstāstīt to māsai Glorijai. Bet varbūt šis brīdis nebija īstais.

-    Josefs Kains?

Viņa papurināja galvu. Bet viņas skanējums pamāja ar galvu.

-    Viņa sacīja, ka cilvēks varot kļūt kā Dievs, sieviete teica. Varot sastapt Dievu. Vai tā ir tiesa?

Mūsdienās pat orākuli meklē galīgo atbildi. Viņš norādīja uz mūžamežu.

-    Putniņš iesprūdis.

Viņa zibenīgi pagriezās. Aklā acs nu kavējās pie Kaspera. Plū­deņa, nesteidzīgā kustībā viņš pacēla savu naudu no galda. Sa­dalīja kaudzīti divās daļās. Pusi nolika sievietei priekšā.

-    Arī tevis pašas labad, viņš sacīja. Mums jāatrod tāda summa, ar kādu var sadzīvot gan tava, gan mana sirds.

Melnā acs kļuva ļauna.

-    Tu esi sūdabambulis, viņa izgrūda. Ar sliktu gaumi. Manā bērnībā nēģeri bija kas tāds, ko mēs izrādījām cirkā. Aiz restēm.

Kaspers neredzēja afrikānieti kustamies. Vienā brīdī viņa stāvēja pie durvīm, nākamajā jau gulēja izstiepusies pār galdu. Vienā rokā viņa turēja Amazones papagaili, ar otru bija sagrā­busi veco sievieti aiz skausta. Abas sievietes vērās viena otrā.

-    Vai mēs pieņemam atvainošanos? krēslā sēdošā jautāja.

-    Kā tur palika ar Kainu? Kaspers noprasīja.

Melno aci pārņēma bailes. Praktiski neviens no mums ne­pagūst atēsties dzīves, visiem mums gribas dzīvot, neatkarīgi no vecuma.

-    Tās ir baumas, viņa sacīja. Runā, kāds esot mēģinājis pārpirkt. Vairākus vidēji lielos cirkus. Šis vārds tika pieminēts.

Kaspers vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu fotoattēlam. Viens no vīriešiem vērās objektīvā tā, it kā būtu gatavs kraut pa mūli. Kaspers norādīja uz viņu.

-    Te ir melnbalts, viņš teica. Bet tāda vīriešu pazinēja kā tu noteikti spēs atcerēsies, vai šīs acis bija zilas.

-    Tirkīza krāsā, sieviete atbildēja. Kā Klusā okeāna la­gūna.

-     Un tu spēsi atcerēties kādu drusciņu par šo vīrieti.

-    Gerts. Suensons. Jūras spēki. Es atceros, kā sastapu viņu pirmoreiz. Viņš bija piedzēries. Gulēja, pārliecies pār restorāna "Wivex" bāra leti. Savā baltajā jūras virsnieka formastērpā.

Afrikāniete piecēlās. Palaida putnu vaļā.

-    Vai tā bija tiesa?

Vecā sieviete pateica to čukstus. Kaspers dzirdēja viņas ilgas. Tās dzirdamas visos cilvēkos. Tomēr vairākumam tās ir aizstum­tas dibenplānā. Sievietē tās piepeši aizpildīja visu.

-    1a būtu cita lieta, viņa teica. Mirt. Ja zinātu, ka viņā pusē ir mīlestība.

Kaspers sāka ripināties atmuguriski.

-    Uzspļauj tiem psihologiem! viņš sacīja. Atliec Henrija bildi atpakaļ uz galda!

3

Afrikāniete nospieda pogu, lifta izsaukšanas paneli nebija gais­mas, strāva bija atslēgusies. Viņa palīdzēja Kasperam izrausties no ratiņkrēsla, lai sāktu kāpienu lejup pa kāpnēm.

Viņš dzirdēja, kā atveras vārti uz Overgādennedenvandetu, mirkli vēlāk —ārdurvis. Afrikāniete nolika ratiņkrēslu un domīgi pavērās uz Kasperu. Surpceļā viņi nebija redzējuši nevienu cilvēku.

Kaspers izbaudīja kustību, kas virzījās augšup pa kāpnēm. Vairums cilvēku iet augšup pa kāpnēm tā, it kā viņiem tas būtu jāpārlaiž. It kā darīšana būtu ar sava veida kustību drazām, bez kurām mīļuprāt gribētos iztikt. Vīrietis, kas kāpa viņiem pretī, kustējās nesteidzīgi, tīksmigi, koncentrēti, gandrīz bez skaņas.

Viņš apgāja ap stūri, tas bija Kains. Viņš bija uzkāpis piecus stāvus, pēc viņa elpošanas nekas tāds nebija nomanāms.

Ieraudzījis viņus abus, Kains apstājās.

Kaspers neizlaida viņu no acīm. Viņš ieklausījās māsā Glo­rijā. Viņas skanējumā nebija pazīšanas nots. Viņa nekad agrāk nebija sastapusi šo vīrieti.

Kains, Kaspers sacīja, ir mans ložas brālis, no Jūras virs­nieku biedrības. Kamēr tu pacelsi buras un sagatavosi manu glāb­šanas vesti, mēs ar viņu pārmīsim pāris vārdu.

Afrikāniete vērās te uz vienu, te uz otru. Kaspers dzirdēja vi­ņas sarunu ar pašas instinktiem. Tie viņai teica, ka kaut kas nav labi. Tikpat viņa paklausīja.

Ārdurvis aizvērās aiz viņas.

-    Policijā teica, ka tu esot izdots Spānijai, Kains ierunājās.

Kaspers pasniedza Kainam salocīto ratiņkrēslu. Pieķērās pie

margām. Padeva biznesmenim savu brīvo roku. Kains to pieņēma. Lēnām, cieši piespiedušies viens otram, viņi devās lejupceļā.

Kaspers manīja otra vīrieša ķermeni drebam, pavisam vieg­lītēm, arī savējo. Viņš manīja, cik Kains ir bīstams. Viņš zināja, ka pats tagad atrodas tuvāk nāvei nekā jebkad manēžā.

-    Es varu tev aiztaupīt kāpienu augšup, Kaspers bilda. Mums varētu sanākt darījums. Es aprunājos ar viņu. Ar putnu kundzi. Es zinu šo to par priekšvēsturi. To, ko zinu, es izstāstīšu tev. Tu man pretī pastāstīsi mazliet par bērniem.

Kainam mati bija apgriezti ļoti īsi. Lai izlīdzinātu ezītī apcirpto pakausi. Bija mēģināts izņemt hennu, tas nebija gluži izdevies.

Nemanāmi Kaspers palielināja svaru uz otra vīrieša roku.

-    20. gados Austrumu baznīcas mūķenēm Dānijā trāpās uni­kāla vadone, māte Rābija. Būs bijusi no tām, ko viņas mēdz saukt par neparastu apziņu. Viņai ir doma trenēt bērnus. Viņa sāk ar cirka māksliniekiem. Varbūt tāpēc, ka daudzas artistu ģimenes pie­vēršas Austrumu baznīcai. Kurai ir savs sekulārinstitūts. Varbūt tāpēc, ka pēc Pirmā pasaules kara Dānijā bija nonākuši klos­tera skolās treniņu izgājuši Austrumeiropas bērni.

-    Ko viņa gribēja viņiem iemācīt?

-    Viņai bija doma, ka nelielas bērnu un pieaugušo grupas, zināmos apstākļos, var paaugstināt globālo žēlsirdību. Pārraidīt sirds signālu. Vai tas ir galīgs savārstījums?

Kains neatbildēja. Viņi stāvēja pie augsta loga. Rūts bija stikla mozaīka, palodze mazliet virs ceļgala. Kaspers zināja, ka viņš varētu izlingot to otru laukā pa logu. Un viņi bija piektajā stāvā. Viņš dzirdēja tādu pašu pārspriedumu Kaina apziņā.

Viņiem priekšā, kāpņu laukumiņā, atradās divi krēsli. Lai pansionāta iemītnieki, ja gadītos kāpt augšup, varētu atpūtināt savas birstošās kājas.

-    Pēc neilga laiciņa, Kaspers teica, mēs ar tevi noslēgsim savas mūža gaitas. Varbūt vienā un tai pašā psihiatriskajā pan­sionātā. Šādos te krēslos. Tur mēs satiksim tās puķes, ko būsim sabradājuši. Arī noziegumus pret bērniem.

-    Viņi netika nolaupīti. Meitene uzmeklēja mani. Viņa pie­dāvāja darījumu. Man bija jāatrod vienpadsmit pārējie bērni. Un jāatved viņi šurp.

Kaspers ieklausījās Kaina sistēmā. Varbūt viņš runāja patiesību.

-    Ko tu dabūji pretī? viņš vaicāja.

Kains neatbildēja.

-    Mātei Rābijai tas neizdevās, Kaspers sacīja. Kāds sāka bērnus ekonomiski izmantot. Līdzjūtības vietā nauda.

-    Vai obligāti ir jābūt "vietā"? Vai nevar būt "gan, gan"? Man ļoti patīk solo partitas tavā ieskaņojumā. Baham bija gan, gan.

Viņi nokāpa stāvu zemāk, klusēdami.

-    Viss varētu te arī beigties, Kaspers teica. Laimīgi beig­ties. Tu atdod bērnus atpakaļ. Naudu.

Kains klusi iesmējās.

-    Viss vienalga beigsies laimīgi.

-    Ko bērni gribēja? Kaspers jautāja.

-    Pasaule to uzzinās. īstajā brīdī. Arī tas ir saistīts ar žēlas­tību. Tas ir ļoti skaisti.

-    Klāra Marija bija sista. Kad viņa uzmeklēja mani.

Kains palūkojās uz savu labo roku. Kaspers dzirdēja, ka šis

vīrietis pats kaut kādā ziņā ir satriekts.

-    Šie bērni ir ekstremāli, viņš sacīja. Un tam līdzi nāk fakts, ka viņi arī ekstremāli uzprasās uz iepliķēšanu.

Kaspers ieklausījās varenajā skaņā sev līdzās. Kains bija pa­tiesi saviļņots. Savas būtības sakarīgajā daļā. Otra daļa bija uz laiku atbīdīta malā.

-    Tu un es, Kains sacīja. Mēs varētu šo to paveikt kopā. Es esmu savācis visnotaļ īpašu cilvēku loku. Ir šis kontakts ar bērniem. Man procesā ir ļoti liels darījums. Mēs varētu pelnīt naudu. Un palīdzēt pasaulei doties pareizajā virzienā. Nāc pie manis!

Kāpņu šahta spirāliski savērpās Kaspera acu priekšā.

-    Padomā par to! Kains teica. Es tev iedošu savu numuru.

Kaspers automātiski pasniedza loterijas biļeti, ap otru vīrieti

valdīja tāds magnētisms, kam nevarēja turēties pretī, biļete teju teju būs pierakstīta ar uzviju, gluži kā mažora skaņkārta, tur lāgā neko vairs nevarēja ietilpināt, balles karte teju teju būs pār­pildīta. Kains uzrakstīja savu numuru un padeva lapiņu atpakaļ.

Viņš izzvejoja kabatlakatu. Izšņauca degunu.

-    Es esmu viegli aizkustināms cilvēks, viņš sacīja.

-    Redzu, Kaspers atteica. Vai tu uz banku dodies raudā­dams?

Kaina skanējums izmainījās. Abi kopā viņi stāvēja uz krau­jas un noraudzījās bezdibenī.

-    Es darbojos, balstoties uz sabiedrībai nozīmīgu vīziju. Es esmu labākais, kas ar šiem bērniem noticis ilgā laikā. Ar meiteni toreiz sanāca nelaimes gadījums. Tas vairs nekad neatkārtosies. Šis te ir ļoti intensīvi. Tāda parādība, kādai līdzīgu pasaule ne­kad nav redzējusi. Šiem bērniem vajadzība palīdzība. Palīdzība un vadība. Un es to varu nodrošināt.

Kaspers dzirdēja, kā caurums otra vīrieša sistēmā sāk vērties vaļā. Personības veselīgā daļa tika pagriezta klusāk. Un virsroku ņēma kas cits. Kaspers manīja, ka viņš pats zaudē savaldīšanos.

-    Es esmu ieklausījies daudzos cilvēkus, viņš teica. Un patlaban es dzirdu, ka tu būtu atradums ikvienam trakonamam.

Viņi bija ieķērušies viens otrā vienlaikus. Ārdurvis atdarījās. Durvju ailē stāvēja afrikāniete. Aiz viņas, vārtu velvē, stāvēja plecīgais vīrietis ar dzirdes aparātu, F.rnsts.

Kains palaida Kasperu vaļā. Apmeta sievietei līkumu. Kas­pers pasauca. Kains pagriezās.

-    Pēc divām nedēļām, Kaspers sacīja. Es atnākšu apcie­mot tevi čokā. Un aplīdzināšu matus.

4

Kaspers atlocīja savu ratiņkrēslu. Iesēdās tajā. Plecīgais vīrietis palika stāvam. Viņa deguns bija apsaitēts. Bet tikai ar plānu apsēju. Liktenis būs aizvedis viņu pie pareizā ķirurga. Kaspers pieripinājās viņam klāt.

-    Mēs ar tevi, Ernst, viņš sacīja, mēs esam stiprie, maz­runīgie tipi. Kuri iziet laukā un visu nokārto.

Vīrietis gāja pa priekšu. Ārā pa vārtiem, tālāk pa ietvi. Kas­pers pievizinājās viņam blakus. Ernsts paskatījās uz Kaspera vēderu. Uz vietu, kur bija redzējis tajā ieejam lodi.

-    Es vienmēr staigāju, priekšpusē iebāzis bilžu Bībeli apakš­biksēs, Kaspers bilda. Tā mīkstināja triecienu.

Otra vīrieša sistēmā nebija nekādas atbalss. Nekādas hu­mora izjūtas. Tas padara klauna darbu grūtāku. Bet ne mazāk svarīgu.

-    Ir tāda vieta, Kaspers teica. Kur plaušas ir beigušās. Un nieres un aknas, un liesa vēl nav sākusies. Tur tā izgāja cauri. Nākamreiz tev jātēmē maķenīt augstāk.

Ernsts pamāja ar galvu.

-    To es atcerēšos, viņš sacīja. To es noteikti atcerēšos.

Uz paša tilta Sanktannegādes turpinājumā stāvēja helikop­ters, mazītiņš, kā paprāvs zelta zivtiņas trauks. Kaspers noska­tījās, kā Kains atvāž vaļā kabīnes priekšējo stiklu un iekāpj iekšā. Pilota sēdeklī sēdēja Aske Brodersens.

Kasperam un F.rnstam aiz muguras bija atradusies kafej­nīca, logi tai bija izdauzīti, bet uz ietves joprojām stāvēja galdi un krēsli, plecīgais vīrietis apsēdās kādā krēslā.

-    Ar ko tu tos nogriezi? Kaspers vaicāja. Meitenes pirkstus?

Tas bija domāts, lai atvērtu otra vīrieša sistēmu, tas izdevās,

Kaspers sāka viņu dzirdēt, skaņa nebija necik pievilcīga.

Ernsta sistēmā nebija ne mazākās piekāpības. Tas, ko Kas­pers dzirdēja, bija bezbailība.

Ir divu veidu bezbailība. Pirmā ir mīlētāju bezbailība, mistiķu bezbailība, drosme, ko dveš no "Eūgas mākslas" un ceļas no tā, ka esi atvēries līdz galam un atdevies pilnībā, un neesi neko apspiedis, un nu pasaule ieplūst tevī un piepilda tevi, un tu zini, ka esi saņēmis visu uz palikšanu un vairs nekad nebūs nekā, ko zaudēt.

Šī vīrieša drosme bija tā otra. Kas ceļas no tā, ka esi atradis avotu un aiztaisījis to ciet vienu reizi par visām, un tāpēc esi kļuvis bezvērtīgs, un, kaut arī uz spēles likta dzīvība, tomēr tu paliec mierīgs, jo nav jau īsti nekā, ko zaudēt.

Viņš paraudzījās uz Kasperu.

-    Tev ir iekšas, viņš sacīja. Tas nu man jāatzīst.

-    Kāpēc? Kaspers jautāja. Kāpēc bija jāatņem viņai dzī­vība?

Viena no īpašībām, kas raksturo mūs, azarta cienītājus, ir pievilkšanās pie tām situācijām, kurās esam atstājuši saprātī­guma ārējos priekšposteņus sev aiz muguras un nodevuši savu likteni tam, ko sauc par nejaušību.

-    Es mīlēju viņu, Ernsts atbildēja. Tāpēc biju spiests to darīt.

Brīdī, kad vārdi bija izteikti, Kaspers saklausīja uzrodamies mīlestību. Ne pasaulīgo mīlestību, ne ilgas pēc seksa vai naudas, šīs ilgošanās ir sapnīgi vājas līdzās tam, kas mirkli ieskanējās apkārt vīrietim viņam blakus. Tas, ko viņš sadzirdēja, bija ilgu ilgas, tvīksme pēc dievišķā.

-   Viņai tas bija. Un viņa negribēja man to dot. Ko lai es būtu iesācis?

Bridi atvērta stāvēja vesela pasaule. Kontinents. Overgādennedenvandetas vidū. Pie pamestajiem kanāliem un drūpošajām ēkām. Tas bija to ļaužu trakums, kuri ir mazliet pagaršojuši lielo klusumu un nu netiek pie nākamajiem pilieniem. Kaspers domāja par Pestītāju. Tieši šajā laikā Viņš bija bijis dikti aiz­ņemts, kārtodams savu augšāmcelšanos un atgriešanos. Pēc tam kad mācekļi bija viņu nosūdzējuši un nodevuši, un viņš bija spīdzināts un mocīts, un sodīts ar nāvi.

Kaspers paraudzījās uz Ernstu. Viņš zināja, ka ieklausās tās īpašās sajūtas aspektos, kādu garīgi realizējies cilvēks uzjundī savos pielūdzējos, kaut arī šis cilvēks ir bērns.

Tad Kaspers saklausīja otra vīrieša bēdas. Tās bija tālu prom, pie pašām Piena Ceļa robežām, divpadsmit inkarnāciju uz priekšu nākotnē. Bet tās bija lielas, tās itin viegli varētu apņemt Kristianshavnu un tās apkārtni. Tās bija tāda cilvēka bēdas, kurš ir noziedzies pats pret savām dziļākajām ilgām.

-    Esi tik labs, aizripini mani uz laivu! Kaspers teica.

Ernsts piecēlās, aizstūma Kasperu līdz kanālam. Afrikāniete

stāvēja pie piestātnes. Viņa un Ernsts uzmanīgi nopētīja viens otru, kā kobra un mangusts. Kaut arī Kaspers nevarēja droši pa­teikt, kurš ir kurš.

Māsa Glorija iecēla Kasperu laivā. Iedarbināja motoru. Pār viņiem noliecās plecīgais vīrietis. Viņš noplātīja gaisā divus pirk­stus, kā šķēres.

-    Ar asknaiblēm, viņš sacīja.

5

Laiva izbrauca pa apakšu tiltam, kurš savienoja Kristianshavnu ar Arsenālēnas salu. Ostas kuģu ceļš bija pagaisis pelēkos pa­debešos.

Afrikāniete palīdzēja Kasperam aizkļūt uz pakaļējo airsolu, iedeva viņam stūres rokturi, neieģipsētajā rokā. Viņa atvēra pie­liekamo telpu. Izvilka laukā lietus apmetni, jūrnieka cepuri, darba cimdus, uzročus, plakanu šķidruma kompasu, nolika kompasu uz sola, migla nāca un gāja.

Viņš manīja sievietes mieru. Viņam prātā ienāca Groks. Viņa Inese. Kura visu mūžu bija pavadījusi vīru. Atbalstījusi viņu. Uzticīgi kā klēpja suns. Brutāli kā miesassargs. Gādīgi kā medi­cīnas māsa.

Kāpēc viņam pašam tas nekad nebija izdevies? Atrast īstu sievieti. Maigu. Pacietīgu. Lojālu. Kāpēc viņa mūža sievietes bija fūrijas? Kā viņa māte. Kā Sonja. Kā Stīne. Klāra Marija. Kā māsa Glorija. Sievietes, kuras bija nenospriegotās virves virtuozes. Mašīnmeistares. Hidroloģes. Monstru bērni. Cīņas sporta mū­ķenes ar vīriem un bērniem.

Vēja brīze pavēra miglā koridoru. Tā galā atradās objekts, kuram vajadzēja būt 5. pilonam. Trīsstāvīgs alumīnija un koka tornis, taisnstūrains, uzcelts uz cementa pieturvietas platformas, kura pirms zemestrīcēm bija bijusi daļa no Bornholmas prāmja piestātnes. Pret jaunām zemestrīcēm celtne bija nodrošināta ar tērauda stieplēm, kā telts ar vētras atsējiem. Uz jumta slējās antenu mežs, divi rotējoši radara sensori. Pie platformas pietauvotas stāvēja divas no flotei piederošajām zemajām, melni matētajām ātrlaivām.

Kaspers padeva stūres rokturi māsai Glorijai. Uzvilka uzroci uz veselās rokas. Izcēli vijoli no futrāļa, Viņi slīdēja gar Kris­tiāna IV tilta balstiem.

-    Viss ir apsargāts, afrikāniete sacīja, mums būs jāgrie­žas atpakaļ.

Viņš uzskaņoja vijoli. Piepeši viņš sadzirdēja, kas viņam ir piedāvājams sievietēm — dzinējspēks. Neviena sieviete brīvprā­tīgi nestūrēs iekšā Ūdenslīdēju korpusā, bruņojusies tikai ar savu nelabojamo optimismu un "Partitu Mi mažorā".

Iedegās kāds prožektors.

-    Ja drīkst atbalstīt ģipša roku tev uz pleca, Kaspers bilda.

Viņš aizvēra acis un sāka spēlēt, reizē runādams aizkadra

tekstu, lai nomierinātu afrikānieti.

-    Karavīriem patīk mūzika, viņš sacīja, vienmēr kaut kas tiek atskaņots, kad ļaudis kaujas. Tikai lidz šim viņi izvēlējās nepareizos skaņdarbus. Viņiem būtu vajadzējis iedomāt par Bahu, viņi būtu varējuši izvairīties no asinsizliešanām. Tāda mū­zika kā šī ved taisnā ceļā uz pamieru. Taisnā ceļā uz mediāciju, nevis tiesas prāvām. Pēc brītiņa mēs būsim iekšā.

Viņš ļāvās mūzikai. Tā atvēra sirdi, kā cilvēks atver blanšētu tomātu kārbu. Viņa paša sirdi, karavīru, Stīnes sirdi. Viņš zināja, ka viņa ir iznākusi uz platformas.

Laiva aizslīdēja gar autoriepām, piekārtām kā fenderiem, vi­ņiem apkārt valdīja klusums, miglas un mūzikas blīvums daļēji radīja to intimitāti, kuras mēdz pietrūkt, spēlējot ārpus telpām. Sajūtu, ka starp Ārlietu ministriju, tiltu, platformu un Nacio­nālo banku ir nospriegota koncertzāle.

Māsa Glorija izlika alumīnija sliedes, sākumā uz platformas nebija dzīvības, tad sakustējās divi karavīri, kā roboti. Kaspers tika uzvilkts uz platformas cementa.

Stīnei līdzās stāvēja jauns vīrietis, civilā, bet ar pūtēju orķes­tra skanējumu. Kaut kur, agrāk, Kaspers bija dzirdējis šo skaņu. Stīnes acis bija mūzikas aiznarkotas. Tās blenza uz Kasperu. Uz ratiņkrēslu. Sliedēm. Ģipsi. Ēģiptiešu apsaitējumu. Uz māsu Gloriju.

-    Piecas minūtes, viņš čukstēja. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Lēnām un ar piepūli viņas dvēsele uznira virspusē. Tad viņa ievilka gaisu.

-    Nekad! viņa izgrūda.

No apsējiem viņš izvilka ierakstītās vēstules kvīti, uz kuras atradās Klāras Marijas zīmējums. Stīne izlasīja to. Tvēra pēc tās. Tās vairs nebija.

Viņš pamāja ar galvu uz māsas Glorijas pusi.

-    Viņa ir no Tikumības policijas, viņš sacīja. Tu vari ieaici­nāt mani iekšā. Vai arī mēs varam turpināt sarunu Policijas pār­valdē.

6

Lifts bija no organiskā stikla. Jaunais vīrietis mēģināja iesprauk­ties, bet vietas tajā pietika tikai četriem, un ratiņkrēsls bija iz­pleties par diviem. Kaspers diskrēti nobloķēja viņam ieeju, durvis aizvērās, viņi grima dziļumā. Spiediena izmaiņas dēļ, pārvieto­joties lejup, visas skaņas nobīdās. Tā bija normāla situācija, ņe­mot vērā atrašanos kopā ar Stīni. Ar viņu kopā nekad nepagāja necik ilgs laiks, kad tu jau virzījies lejup zem vai augšup virs vis­pārzināmās reģistra daļas.

Viņi pabrauca garām sakaru telpai, kurā pie digitālām tele­fonu centrālēm sēdēja ar galvas tālruņiem aprīkoti cilvēki. Lifts apstājās. Viņš ļāva, lai Stīne izkāpj pirmā. Kad māsa Glorija stūma viņu uz priekšu, viņš iebāza divus darba cimda pirkstus lifta durvju atdurī. Tas nobloķēs elektrisko kontaktu, tas aiz­kavēs uz platformas stāvošo jauno vīrieti. Jauniem cilvēkiem der vingrināt spēju atlikt savas vajadzības.

Viņi devās garām nelielai ēdnīcai, ātrumā Kaspers paķēra no kaudzes pusdienu šķīvi. Nekad nevar zināt, kas noderēs, vai mēs visi neesam gājuši mācībā pie Muļķa Hansa? Viņiem aiz mu­guras valdīja klusums, lifts bija nobloķēts.

Viņi iegāja brīnišķīgā telpā, lielā un kvadrātiskā kā Reitera brīvo kustību paklājs, bet pieblīvētā kā kosmosa kuģis. Tajā bija viena siena, noklāta ar plakaniem monitoriem, kuros bija redzama jūras virsma. Viena siena ar desmit kvadrātmetriem meteoroloģisko pārskata karšu. Konsoles ar radara displejiem. Desmit metri granīta plāksnes ar saviem piecdesmit seismogrāfiem. Ducis drukas ratu, ko kuriem lielākais tik prāvs kā Dāni­jas Loto laimes rats. Trīs galdu rindas ar datoriem, pie kuriem sēdēja jauni cilvēki, kam ķermenis bija kā radīts MTV mūzikas porno klipiem un galva — doktora grādam Rīmaņa ģeomet­rijā. Pie brīvās sienas atradās divreiz četrus metrus liela akvārija rūts, uz ostas baseina pusi, tā dibens bija izgaismots. Par spīti dūņām, Kaspers saskatīja zivju barus.

Telpai piemita koncentrēta skaņa, ko radīja ventilatori, mega­baiti, ciparu spieti, šķidrumdzeses procesoru irdzēšana. Kaspers sajuta pēkšņu līksmi. Viņš atradās uz divdesmit pirmā gadsimta ekvivalenta kapteiņa Nemo komandtiltiņam. Viņš mīlēja dabas­zinātnes. Un tas nekas, ka dabaszinātnes nemīlēja viņu. Neat­bildētai mīlestībai mēdz būt liels dziļums.

Stīne nopētīja viņa apsējus.

-    Es biju uz tikšanos, viņš sacīja. Ar pāris indivīdiem, kas nolaupījuši Klāru Mariju.

Viņa atspiedās pret granīta plāksni.

-    Viņa ir sabijusi prom vairāk nekā astoņpadsmit diennakšu, viņš teica. Meitenēm, kuras pazudušas ilgāk par divdesmit četrām stundām, prognozes ir sliktas. Tad nu es iedomājos, vai tu varētu man palīdzēt.

Viņa pagriezās, mehāniski, un devās pa priekšu, gar monitoru rindu. Viņa apsēdās. Afrikāniete piestūma Kaspera krēslu viņai preri.

Tā bija viņas darbavieta. Tur stāvēja pudele itāļu minerālūdens. Hiacinte Pyrex stikla kolbā. Ja viņai tā bija dāvināta, viņš negri­bēja zināt, kurš bijis dāvinātājs. Trīs īsi galdnieka zīmuļi, uzasi­nāti ar nazi. Blakus gulēja nazis, kas tos asinājis. Pīts bērza tāss groziņš skaidām. Neliela kārbiņa mitrinoša krēma.

Galds kā visi citi galdi. Kvadrātmetrs mēbeles virsmas. Tik­pat tam piemita atmosfēra, kas apmeklētājā uzjundīja vēlmi te ierīkot apmetni. Tam piemita viņas smarža, viņš to ieelpoja.

-    Mēs sēžam tīmekļa viducī, viņa ierunājās. Mums ir sa­kari ar Upsalas Seismiskās izpētes nodaļu, ar Bergenas Cietzemes fizikas institūtu. Ar visu NORSAR. Britu Ģeoloģiskās izpētes centru Edinburgā. EMSC Nicā un Madridē. Mums ir seismisko novērojumu stacija uz Vestvoldenas uzbēruma. Vēl viena kaļķa raktuvēs Mēnstedē. Tieši zem mums ir septiņsimt metru dziļa mēraka, izurbta un ierīkota pēc pirmās zemestrīces. Tajā atro­das tūkstoš septiņsimt sensoru. Blakus telpā mums ir vairāk aparatūras nekā Sanfrancisko. REF TEK pašrakstītāji. Meisnera seismogrāfi. Mūsu uzdevumā armija uzspridzina piecsimt kilo­gramus dinamīta nedēļā, astoņsimt ģeofonu reģistrē vibrācijas. Lai mēs varam izmērīt spiediena viļņu pārvietošanos pa pazemi. Mēs mērām sprieguma laukus. Elastīgās spiediena izmaiņas ze­mes slāņos. Vietējas magnētisma pārmaiņas. No Dragēras līdz Fārumai izlikta kvadrātmetru tīkla gruntsūdens izmaiņas un deformācijas. Mums ir četri biologi, kas novēro sīko grauzēju uzvedības izmaiņas Kopenhāgenas piepilsētas mežos. Saskaņā ar kādu ķīniešu teoriju. Ka dzīvnieki reaģē uz zemestrīcēm pirms tam, kad tās notiek. Pie mums ir GeoEorschungsZentrum mo­bilā komanda no Potsdamas. Man ir simtiem asistējošu ģeofiziku, inženieru un tehniķu. Viņi apstrādā sešus miljonus mērījumu rezultātu diennaktī. Divreiz nedēļā viens no mūsu ģeodēzistiem, skatītāju mīlulis, uzstājas ekrānā, visos kanālos, un stāsta par panākumiem izpratnē par to, kas šis viss ir. Par varbūtību, ka būs jaunas zemestrīces. Par risku, ka būs jāevakuē prāva daļa Kopenhāgenas un Zēlandes.

Kāds acīmredzot bija veicis vardarbības aktu pret darba cimdu. Kaspers dzirdēja, kā lifts uzbrauc augšā.

-    Mēs esam izvirzījuši virkni iespējamo skaidrojumu. Rīt­vakar es uzstāšos televīzijā ar rezumējumu. Es sacīšu šādi: relatī­vajā sistēmā Dānija kopā ar Islandi virzās uz dienvidaustrumiem. Bet mēs nevaram tikt tālāk, Āfrika virzās uz ziemeļiem un spiež uz Eirāziju. Un alpīnā plātņu sadursmes zona pamazām pārbīdās uz ziemeļiem. Tas ir radījis kristāliskā pamatklintāja eksploziju. Trīs līdz četru kilometru dziļumā zem Kopenhāgenas. Ap eks­plozijas vietu atrodas smago iežu slānis — līdzīgi kā Silkeborgas anomālijā. Tas nav ļāvis spiediena vilnim izplesties. Tāpēc zemes­trīce nekur citur nav reģistrēta. Vienīgais postījums, kas ir noti­cis, ir virszemes iegrimšana. Ir pamats domāt, ka zemestrīču vairs nebūs. Zemestrīces ir grūti prognozēt. Mūsu rīcībā nav drošu metožu. Mēs nevaram izmērīt sprieguma uzkrāšanos lielākās dzīlēs. Mēs nezinām, cik zemes virsma spēj izturēt. Tomēr mēs esam pilni paļāvības. Mēs paliksim modrībā. Bet mums nav ne­kādu pazīmju, ka būtu nepieciešams veikt evakuāciju. Mēs do­mājam, ka īstu zemestrīču vairs nebūs. Tā es sacīšu rītvakar.

-    Tas atstās nomierinošu iespaidu, viņš sacīja.

Viņa paliecās uz priekšu, uz Kaspera pusi. Citos apstākļos viņš būtu izbaudījis ik centimetru. Tagad ne.

-   Jā, viņa klusi noteica. Un tieši tā tas arī ir domāts. Tā ka būtībā slikti ir tikai viens. Ka tie ir meli.

Vienu mirkli Kaspera perifērā dzirde bija atslēgusies, neuz­manības brīdī klāt bija pienācis jaunais vīrietis no platformas.

-    Viņš ir izraidīts, vīrietis sacīja Stīnei. Viņam vajadzēja būt ar lidmašīnu aizgādātam prom no valsts.

Kaspers sazīmēju viņu, tas bija Merka pāžs.

-    Pulkvežleitnants Brejnings, Stīne teica. Ir atbildīgs par mūsu drošību.

Virsnieks nostājās Kaspera priekšā.

-    Ir izsludināta viņa meklēšana, viņš teica. Viņš ir agresīvs.

Viņi neskatījās uz Kasperu. Tas bija nepiesardzīgi. No liela­jiem klauniem nevajag nolaist acu. Viņam joprojām bija pusdienu šķīvis. No kāda plaukta zem vienas no tāfelēm viņš paņēma cietu rādāmkociņu, iegrieza šķīvi gaisā, uzķēra to uz naga gala, nocentrēja uz rādāmkociņa, nolika kociņu uz galda, pastūma ratiņkrēslu uz priekšu. Jaunie cilvēki un afrikāniete hipnotizēti vērās uz virpuļojošo žiroskopu.

Viņš pieripinājās pie Stīnes.

-    Mēs tūdaļ ņemam viņu ciet, virsnieks paziņoja.

Stinei un virsniekam aiz muguras eksplodēja jautrā virtuve, šķīvis nebija no fajansa, tas bija īsts porcelāns, to varēja dzirdēt brīdī, kad tas sašķīda keramisku šķembu mākonī.

Brīdī, kad virsnieks un Stīne apmetās apkārt, Kaspers atvēra viņas rakstāmgalda augšējo atvilktni. Viņa nekad neko nebija slēgusi, ne toreiz, ne arī tagad, viņa akli uzticējās pasaulei. Diem­žēl šāda uzticēšanās ne vienmēr ir pamatota.

Pašā augšā gulēja šādas tādas naudaszīmes, zem tām neliela kaudzīte mutautiņu, kas smaržoja pēc lavandas. Zem lavandām atradās sena paziņa. No plastmasas kabatā ieliktas melnbaltas fotogrāfijas izmērā septiņpadsmit reiz septiņpadsmit uz viņu no­raudzījās Klāra Marija. Viņš iebāza plastmasas kabatu aiz ap­sējiem un aizvēra atvilktni.

Viņi pagriezās un skatījās uz viņu. Jaunie cilvēki skatījās uz viņu. Afrikāniete skatījās uz viņu. Neviens netic, ka vīrietim ratiņkrēslā, kas sašņorēts kā čoriso desa, piemīt jebkāda rīcībspēja. Situācija bija disociēta nerealitātē. Šajā aizmirstībā strādā klauns.

-    Ja mēs varētu palikt divatā, viņš sacīja Stīnei.

Virsnieks papurināja galvu.

-    Ir tādas lietas, Kaspers teica, ko vīrietis var izdarīt sievietes labā tikai divatnē.

Stīnei aiz muguras atradās kaut kas slūžu durvīm līdzīgs. Viņa atgrūda tās vaļā, iegāja telpā. Afrikāniete pārcēla Kasperu ar ratiņkrēslu pāri slieksnim, tas bija trīsdesmit centimetrus augsts. Viņa iegāja līdzi iekšā. Aizvēra masīvās durvis tā, itin kā tās būtu no kartona.

-    Brejnings ir no Bruņoto spēku Izlūkdienesta, Stīne teica.

-    Tāpēc arī es tik labi izturos pret viņu, Kaspers atbildēja. Mums jācenšas palīdzēt, lai nākamās paaudzes talantiem iz­augsme un briedums nāktu vieglāk nekā mums, kam nebija tādu iespēju.

Ap viņiem esošā relpa bija kā prāvs slotu skapis, ar rūpnie­cisko i/lietni, ūdens putekļsūcējiem, plauktiem ar uzkopšanas līdzek|iem, šauriem metāla galdiem, pieskrūvētiem pie sienas. Sienas bija no gaiša granīta, kā luksusa vannas istabā.

-    Te sākas pagrabi, Stīne sacīja, tie, kas zem Nacionālās bankas.

Viņš izvilka plastmasas kabatu, no kabatas fotogrāfiju, un nolika to uz galda.

-    Nekādas zemestrīces nebija, viņa teica. Nevienā brīdī.

Mīlestība ir kaut kādā veidā saistīta ar atpazīšanu. Nezinā­mais var mūs fascinēt, pievilkt mūs, bet mīlestība ir augšana, lēna, savstarpējas paļāvības vidē. Kopš pirmās reizes, kad viņš bija saticis Stīni pludmalē, bija kas tāds, ko viņš sadzirdēja kā pazīstamu, uzticēšanās, tā bija dzirdama ari šobrīd. Un vēl kas cits, kā tolaik, tā tagad, svešs, nepārvarams, kā neizpētīts kon­tinents. Laikam ritot, tas nebija kļuvis mazāks.

-    Mēs paši to jutām, viņš sacīja. Restorānā.

-    Mēs jutām zemes virsmas vibrāciju. Vietēju.

-    Lielās zemestrīces. Astoņas balles pēc Rihtera skalas. Es lasīju avīzē.

-    Ballēs pēc Rihtera skalas mēra kopējo enerģijas izlādi. Tas ir rezultāts, ko iegūst, ar vairākiem mainīgajiem koriģējot lo­garitmu, ko aprēķina no seismogrāfa noteiktās svārstību am­plitūdas dalījuma ar svārstību skaitu. Bet nekādas amplitūdas nebija. Nekādu Zemes garozas svārstību. Abi lielie atgadījumi nebija zemestrīces.

-    Zemes iegrimšana?

-    Iegrimšana ir nevienmērīga. Tā sākas kādā punktā un eksponenciāli izplešas. Šīs te bija pilnīgi vienmērīgas kustības.

Viņa saņēma Kasperu aiz apkakles.

-Tā dēvētā lūzumzona. Tā ir taisnstūris. Septiņsimt metru reiz pusotrs kilometrs, plus iegrime cauri visai Nīhavnai. Taisna. Līmeniska.

Stīnes seja atradās tieši pretī viņējai. Viņai bija tāds skanē­jums, kādu viņš vēl nekad nebija dzirdējis. Izbrīna un izmisuma amalgama.

-    Zemestrīce ir pēkšņa Zemes garozas nobīde, plus šīs nobī­des sekas. Primārie viļņi un pēc tam apļveidīgi sekundārie viļņi, kas nodara postījumus. Šajā gadījumā nebija nekādas eksplo­zīvas nobīdes. Vienā brīdī viss ir normāli. Nākamajā septiņsimt reiz tūkstoš piecsimt metru liels četrstūris iegrimst par trim augstuma metriem. Un pārklājas ar ūdeni. Un paliek mierā.

-    Alas kaļķī?

-    Grotu iegrimšanas ir nevienmērīgas. Tās nenotiek kā pēc līmeņrāža. Tās nebeidzas ar līmeņu pārbīdi.

Kāds dauzījās pie durvīm. Kaspers nolika pasta kvīti Stīnei priekšā uz galda, virsū uz fotogrāfijas. Adresētu viņai. Un parak­stītu ar desmitgadīgas meitenes savādi drošo roku. Viņš nebija pārliecināts, ka Stīne to ir redzējusi.

-    Tik un tā mēs varbūt spētu tam atrast kādu skaidrojumu, viņa teica. Tā arī dabaszinātnieki strādā. Mēs prognozējam no­tikumus atpakaļgaitā. Es esmu pārliecināta, ka mums tas būtu izdevies. Ja vien nebūtu tādi bojāgājušo un ievainoto rādītāji.

-    Nebija neviena cietušā. *

-    Nūja. Neviena. Ko tu par to domā?

-    Liela laime. Jūtama Dieva roka.

Viņa sastinga.

-    Tas ir jaunums, viņa sacīja. Tavā vārdu krājumā. Tas par Dieva roku.

-    Es progresēju. Piedzīvoju vētrainu attīstību.

Viņš dzirdēja koncentrētību blakus telpā. Kāds gatavojās darīt kaut ko ļaunīgu ar durvīm. Kaspers iedomājās par Zilo dāmu. Viņš dzirdēja, ka grasās atkārtoties viens no viņa mūža piedziedājumiem — tieši tai brīdī, kad tev veidojas dziļš kon­takts ar sievieti, aiz durvīm gatavošanās pasākumus veic kolek­tīvā zemapziņa, ar leņķa slīpmašīnu un lielu dimanta asmeni.

-    Pārāk liela, viņa sacīja. Tā laime. Pārāk paveicās. Mēs palūdzām, lai uztaisa seku prognozi. Palūdzām policijai, Civi­lās aizsardzības dienestam un Aviācijas un dzelzceļa avāriju iz­meklēšanas komisijai, kas darbojas Satiksmes drošības padomes pakļautībā. Palūdzām, lai aprēķina prognozējamos zaudējumus. Balstoties uz UCLA materiāliem, viņiem ir pieredze ar zemes­trīcēm lielpilsētās. Viņi izskaitļoja — ne mazāk kā desmit tūkstoši bojāgājušo. Trīsreiz vairāk ievainoto. Elektrotīkliem nodarītie zaudējumi miljarda vērtībā. Kanalizācijai — miljarda vērtībā. Desmit miljardu vērtībā — ēkām nodarītie kaitējumi, lielāko­ties ugunsgrēki un sagrūšana. Pirmā iegrimšana izraisīja spie­diena vilni ar trīs metru augstu viļņa fronti. Tas noslaucīja ietves un brauktuves gar kanālu malām. Aizrāva sev līdzi astoņsimt piecdesmit automašīnu. Piecdesmit metru garu brauktuvi uz Knipelsbro tilta. Aizslīdēja gar astoņsimt ēkām. Kurās bija vai­rāk nekā trīsdesmit tūkstoši cilvēku. Un neviena cietušā. Ne noslīkuša zīdaiņa. Ne stabā iebraukušas mašīnas. Ne vecas kundzes, kurai kāds uzkāpis uz varžacīm.

Caur durvīm atvēlās vibrācija. Varenie spēki, kas gribēja ne­pieļaut, ka princis dabū princesi, bija sākuši griezt.

Stīne pacēla plastmasas kabatu no galda, aiz fotogrāfijas atradās bērna zīmējums.

-    Es to saņēmu divas dienas pirms pirmās zemestrīces. Ar vēstuli. Ierakstītu.

Zīmējums bija izkrāsots, rūpīgi. Kaspers redzēja pili. Ar trim torņiem. Zivis aizsarggrāvī. Mājas un mašīnas. Bruņinieka pili. Paceļamu tiltu.

-    Tā ir jaunā Ārlietu ministrija, viņa teica.

Viņš to saskatīja. Kāpnes. Tiltu. Tas nebija vienkārši tilts pār aizsarggrāvi. Tas bija Knipelsbro tilts. Pils nebija vienkārši pils. Tā bija Nordea mītne, Erkenforta. Pilsēta nebija vienkārši pil­sēta, tā bija pilsētas daļa, Brēmerholma. Viņai bija bijis paraugs, varbūt Kopenhāgenas karte. Labajā stūrī viņa bija to parakstījusi:

Klāra Marija. 10 gadi. Un datums. 24. septembris. Tas bija ne­parasti. Viņš bija redzējis tūkstošiem bērnu zīmējumu. Varbūt ar gadaskaitli. Bet nekad ne ar datumu.

Un precizitāte. Tāda pati precizitāte bija Lones Borfeltas klī­nikas uzmetumā.

-    Tā ir karte, Stine sacīja. Precīza. Kad to papēta. Te Na­cionālā banka. Svitzer administratīvā ēka Nīhavnā. Viesnīca Adtniral. Mastu celtnis. Sausie doki.

Viņa pietuvināja savu seju viņējai.

-    Tā ir pirmās iegrimšanas karte, viņa teica. Precīza līdz sīkumam. Un nosūtīta četrdesmit astoņas stundas pirms tam, kad tā notika.

Cauri izlauzās jauna skaņa, spiedienizrurīgā balonā pildītas gāzes šņākoņa. Leņķa slīpmašīnai kompāniju sastādīja grieša­nas deglis.

-     Mums nu būs jāiet, afrikāniete ierunājās.

Viņa atvēra durvis, kas veda uz vēl mazāku istabu, tukšu, bet ar vēl vienām durvīm, viņa atvēra tās, trepes šķita gāžamies uz priekšu bezdibenīgā tumsā.

Kaspers mēģināja sakoncentrēties, ieklausīties, bet viņa dzirde nedarbojās. Viņš sajutās kā bērns, klēpja bērns. Viņš izvēlējās lūgšanu Jaunavai Marijai, viņš ļāvās lūgšanai un praktiskās lie­tas atstāja mātes ziņā.

Afrikāniete nocēla uz galda stāvošā telefona klausuli un piezvanīja. Kaspers dzirdēja, ka otrā galā atsaucas Francs Fībers.

-    Un pēc tam savāc mūs virszemē, viņa sacīja.

-    Fotogrāfija, Kaspers bilda. Tavā atvilktnē. Tai mums pietrūkst dabaszinātniska skaidrojuma.

Stīnei vienmēr bija riebies, ja viņai prasīja paskaidrojumus. Prasīja norunas. Viņai riebās viss, kas šķita apdraudam viņas brīvību.

-    Viņa uzmeklēja mani.

-    Kur? viņš jautāja. Es — tavs duālis, tavs dvēseles part­neris — nevarēju tevi atrast. Kā lai to būtu varējusi desmitga­dīga meitene?

Afrikāniete nolika klausuli. Stīne atvēra durvis uz trepēm.

-    Pa kanalizācijas vadu, viņa sacīja, un centrālo kabeļu cauruļvadu no Havnegādes līdz Holmenai, tās noved uz metro.

Viņas nesa viņu pa kāpnēm, stūma gar pazemes kanālu, no­laida lejā pa slīpni. Viņš bija aplicis roku sievietēm, labi apzinā­damies, ka patlaban iestājas vēl viena eksistenciāla monotonija. Taču sievietes nepārtrauktā straumē izstaro dziedējošu vitālo enerģiju. Tieši viņa situācijā, rekonvalescences periodā, šādām dziedējošām īpašībām bija izšķirīga nozīme. Bahs būtu darījis tāpat.

Viņi iznāca metro tunelī. To izgaismoja avārijas lampas, slie­des klāja ūdens. Stīne nometās ceļos pie ratiņkrēsla.

-    Šī ir pēdējā reize, viņa teica, kad mēs abi redzamies.

Viņa ļāva pirkstu galiem pārslīdēt pār viņa brūcēm un šu­vēm. Pār pietūkušajām sejas daļām. Pieskāriens bija tik saudzīgs, ka nebija nekādu sāpju. Jau toreiz, pirms viņa pazuda, viņas pieskārienos sev Kaspers bija jutis, ka izcilās izrādes nebūt nav tās, kas notiek uz podija vai manēžā. Izcilās izrādes ir tad, kad pirkstu gali aizslauka pagalam plānu plīvuru starp cilvēkiem un atklāj Visumu tā veselumā.

-   Tā ir parasta lieta, viņš čukstēja, ka lielu mīlestības uz­plaukumu ievada smagas slimības un sakropļojumi.

-    Tā ir parasta lieta, viņa čukstēja, ka tas, kurš negrib klausīt, dabū matīt.

7

Lielākajai daļai no mums attieksmi pret mīļoto cilvēku izsaka noteikts skaņdarbs. Mālers, bildinādams Almu, izmantoja vienu no saviem "Adadžo", Jekaterinai Gordejevai un Sergejam Grinkovam tā bija bijusi "Mēnesnīcas sonāte", Kasperam tā bija "Čakona". Viņš to dzirdēja tagad, ūdens lāsošanā no sienām, tuneļa atbalsī, afrikānietes elpā. Viņa pārbaudīja viņa pulsu, ne­samazinādama ātrumu, viņa neko neteica, bet viņš dzirdēja viņas raizes, viņa apziņa naca un gāja.

Viņi izgāja cauri neapgaismotam posmam, viņa uzstūma viņu augšā pa slīpni, viņa nesa viņu, atvēra kādas durvis, viņi izkļuva rītausmā, viņi bija pie Nerreportas stacijas. Viņiem apkārt bija cilvēki, pieaugošs pūlis. Viņš vienmēr bija vairījies no cilvēku pūļiem, pūlī ir pārāk daudz skaņu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš bija palicis cirkā. Palicis manēžā. Pie mūzikas. Tas, kurš uzstājas, cenšas visas citas skaņas sinhronizēt ar savu sis­tēmu. Pirmoreiz, uzvarējis cirka festivālā Montekarlo, dabūjis Sudraba klaunu, viņš pēc apbalvošanas bija devies, lēnām, no Grand Palais, blakus lielajam valsts kazino, uz ostu. Deviņi no desmit pretimnācējiem pazina viņu. Viņš bija nodomājis, ka var­būt tas ir vēl viens veids, kā atrisināt problēmu. Ja vien tu esi pietiekami slavens, ja vien tu esi karalis, ja vien tavs signāls ir pietiekami stiprs, tad tu pārskani pārējos.

Nākamie divdesmit gadi bija šo pozīciju apcirpuši, jo se­višķi pēdējie pieci gadi. Viņš bija atskārtis, ka plašākā saietā ērti nav iekārtojies ne virtuozs, ne karalis. Savā elementā ir tikai tas, kurš ir anonīms. Uz tādu, kāds viņš bija tagad, neviens ne­skatījās, un, ja kāds paskatījās, tad tāpēc, lai saprastu, kāpēc tāda princese kā afrikāniete ir paņēmusi līdzi ratiņkrēslā staļļa puisi.

Kāds uzsvilpa, trīs skaņas, tīru, lauztu Do mažora akordu, svilpiens bija adresēts viņam, tieši tādas neērtības jāizcieš mums, kas esam paši savas harizmas upuri, viņš tika aizstumts uz priekšu, uzripināts uz pacēlāja, pacelts, iestumts vietā kravas autobusiņā, šofera sēdeklī sēdēja Francs Fībers.

-    Pret tevi, Kaspers sacīja, man, bezbērnu cilvēkam, bija sākusi plaukt mīlestība, kuru varētu pielīdzināt tai, kādu tēvs iz­jūt pret dēlu. Līdz es pirms brītiņa saņēmu informāciju, kas liek man domāt, ka esmu pieķēris tevi vēl vienos melos. Tas kungs, kura gondolu mēs ar māsu Gloriju bijām aizņēmušies, ar debes­zilām acīm un ādas krāsu kā turnedo, viņš nav viens no taviem šoferiem. Viņš ir jūras virsnieks. Ar piesaisti šai te būšanai.

Francs Fībers minstinājās. Kaspers pievilka ratiņkrēslu tuvāk šofera sēdeklim. Zēniņš parāvās projām.

-    Gerts Suensons, viņš sacīja. Viņš ir no Jūras adminis­trācijas. Piesaistīts mūsu sekulārordenim. Viņš ir atbildīgs par visu satiksmi, kas ved slēgtajā zonā un ārā no tās. Viņš palī­dzēja policijai. Kaina medībās.

Kaspers aizvēra acis. Briesmīgi ir būt iespundētam, neatkarīgi no tā, vai kameras nosaukums ir manēža vai vispārpieņemtā realitātes versija.

-     Mēs nedabūjām brokastis, viņš sacīja. Vai nebūtu atli­cis drusku espreso? Un kāda lāse armanjaka?

Viņa apziņa pašlikvidējās, viņš gribēja noregulēt frekvenci uz savas prombūtnes skaņu, un prom viņš bija.

1

Viņš pamodās slimnīcas gultā, savā cellē. Zilā dāma sēdēja uz krēsla pie galvgaļa.

Viņam bija tādas galvassāpes, kas visas viņa mūža paģiras pielīdzināja hipohondrijai.

Kaut kas vilka viņu no apakšas, viņš tika pasūkts zem no­moda apziņas sliekšņa. Viņš dzirdēja kādu dziedam, tā bija Stīne.

Visas viņa mūža sievietes bija dziedājušas, viņa māte, Stīne, Klāra Marija, mūķenes, Sonja, Policijas sieviešu koris, krāš­ņums bez gala un malas. Pietrūka tikai Zilās dāmas. Lai apkalpe būtu pilnā sastāvā.

Stīne raidīja viņam smieklus, viņš atskārta, ka tas ir sapnis, balstīts uz reāliem notikumiem, viņš nolēma palikt sapnī, viņš vēl nebija formā, lai sastaptos ar realitāti.

Viņa dziedāja, kā bija dziedājusi toreiz, spontāni, nekad ar iepriekšēju pieteikumu. Maigi viņa bija atspiedusi Kasperu uz aizmuguri un ielikusi viņa galvu sev klēpī. Tad viņa bija pie­skārusies viņam. Noglāstījusi viņa ādu un dziedājusi.

Tie bija bijuši klasiķi, Kims Larsens, "Shubidua", lielās ope­ras. Viņas balss bija piesmakusi, laiska, viņš vēlējās, kaut Lar­sens un Bundesens, un Rahmaņinovs būtu dzirdējuši Stīni, viņi būtu jutušies pilnībā saprasti. Viņa pārslidinājās uz Margarētas āriju no "Pausta", "vai tas ir brīnišķīgs sapnis, kas mani reibina, vai arī esmu es nomodā?". Viņa nodungoja " Vokalīzi".

Viņa dziedāja kā Renē Fleminga. Tikai uz pusi mazākā ampli­tūdā. Bet tikpat nepiespiesti, viņa pielāgoja melodiju uz vietas.

Viņas pirksti uz viņa ādas bija dzīvojuši līdzi mūzikai. Viņš bija sācis saprast, ko Pestītājs domājis ar to, ka Dieva valstība ir te un tagad, viņas pieskārieni un viņas balss uzslēja viņam ap­kārt fizisko Paradīzi zemes virsū.

Viņš ieslīdēja sajūtā, ka viņš ir bērns. Viņš dzirdēja pats savu atbalss kameru, tā bija par deviņdesmit procentiem sievišķa, viņš jutās kā sieviete, absolūti receptīvs.

Viņš saklausīja atvieglojumu, brīdi neesot tikai vīrietim. Ne­esot tam, kuram jāliek visam ripot. Visam griezties.

Viņš piefiksēja mīlestību viņas pirkstos. Patlaban, īsu mirkli viņš bija pieņemts. Par savām skaistajām acīm. Par zilajām acīm. Par pliku neko. Tikai tāpēc vien, ka viņš bija.

Varbūt mīlestība iestājas tad, kad otram un pašam, abiem reizē, nekas nav iebilstams, ka tu esi tāds, kāds esi. Kaut arī tevi sauc Kaspers. Un tu esi sastāstījis sievietēm, ieskaitot šo, kura patlaban pieskaras tev, tik daudzas pasakas, ka vairs nezini, kur sākas Mūsu TēvsMāmiņas realitāte un beidzas paša safabricējums. Un kaut arī esi pārkāpis tik daudzas robežas, ka vairs ne­zini, vai atradīsi ceļu mājup.

Viņš bija sajutis kņudoņu kājās. Kas mudināja bēgt prom. No neizturamās apziņas, ka ar gandrīz simtprocentīgu varbū­tību tāds brīdis kā šis nekad neatkārtosies.

Viņa modulējot pārslīdēja uz "Bona Nox". Balss bija reizē pieglaudīga un aizsargājoša.

Viņš juta, kā atveras klusums. Kā liela roka, kas gatavojas viņu pacelt. Viņš atvēra acis. Zilā dāma bija nolīkusi pār viņu. Viņa noglāstīja viņam pieri, ar mitru drānu.

Tu esi nogulējis divpadsmit stundu, viņa sacīja. Tu iz­dzīvosi. Atkal.

Viņš izpleta savu maņu uztveri. Apkārtne bija tik tikko saklau­sāma, tā bija gandrīz pagaisusi. Viņš zināja, ka tas skaidrojams ar abates klātbūtni. Viņš to bija savu reizi piedzīvojis jau agrāk, vispirms ar māti, pa kādai reizei ar Maksimiliānu. Ar atseviš­ķiem partneriem manēžā. Vēl ar Stīni. Ar Klāru Mariju. Viņam bija četrdesmit gadu, kad viņš nopietni uzdrošinājās tam noticēt. Ka dzirde ir kolektīva. Kad divu cilvēku kontakts top intensīvs, tad ārējā pasaule vispirms izblāvo un pēc tam sāk likvidēties. Jo šajos mirkļos katram no šiem abiem cilvēkiem Visumā ek­sistē tikai tas otrs. Tieši tas arī sāka norisināties tagad.

Kāda balss čukstēja, tā bija viņējā.

-    Viņi ir izmantojuši meiteni, varbūt arī zēnu, lai progno­zētu zemestrīces. Bērniem acīmredzot piemīt kaut kādas gaišreģa spējas. Viņi ir sapirkušies īpašumus, pilsētas centrā, viņi tos tū­daļ pārdos, drīz. Viņi turēs bērnus pie dzīvības vismaz līdz tam brīdim. Viņiem ir vajadzīga viņa, viņi abi. Lai radītu ticamību, ka zemestrīču vairs nebūs. Mums jādabū rokā policija.

-    Tā nebūs problēma, viņa atbildēja. Policisti var būt klāt kuru katru brīdi. Jūs ar māsu Gloriju tikāt redzēti pilsētā.

Rīta saule bija gluži zema, baltā zelta krāsā. Ūdens virsma bija bez kādas kustības, kā stingri nostiepta folija. No nekustīgās plaknes dubultojās debesu saule. Pilsētas sākumu aizslēpa šaura baltas dūmakas apmale. Sieviete klausoties bija uzsūkusi visas ārējās skaņas.

Viņi būtu varējuši atrasties jebkurā mitoloģiskā pasaules vietā. Viņa gribēja viņam kaut ko pasacīt, bez vārdiem, ar savu klu­sumu, viņš to neuztvēra.

-    Tev ir jāpaēd, viņa teica.

Māsa Glorija atnesa viņam paplāti, zupu un maizi. Viņš no­skaitīja īsu galda lūgšanu, tad iekodās maizē.

-    Ir brīnišķīgi pirms ēšanas noskaitīt lūgšanu, viņš sacīja. Lūgšana ļauj lūdzējam piedzīvot mikroskopisku nāvi un atdzimšanu. Tu atbrīvojies dievišķajā bezveidibā. Pēc tam topi no jauna un augšāmcēlies kā zīdainis, ar visām smadzeņu šū­nām un visām garšas kārpiņām, un pilnu potenci, un neskartu dzirdi. Ideālā gadījumā.

-    Pat ja tavā priekšā stāvētu ercenģelis, afrikāniete teica, tu palaistu muti.

Viņš iekodās maizē un domāja par savu māti. Apaļmaizīte bija tikko no krāsns, garoza plāna, spīdīga un cieta kā stikls. Krakšķis, viņa zobiem to salaužot, viņam vēstīja, ka tā cepta keramiski augstā temperatūrā pēc tam, kad noziesta ar jogurta, eļļas un jūras sāls maisījumu. Smarža bija dziļa un komplicēta, kā ķermenim.

-    Pirmoreiz, kad es te biju, viņš sacīja, pirms gada, naktī, tu gaidīji ārpusē pie Zilās dāmas durvīm. Kāpēc?

-    Māte Marija bija man to lūgusi.

-    Kad?

-    Iepriekš tai pašā dienā.

Zupa bija vārīta no liellopa gaļas, tā garšoja pēc mūžīgās dzī­ves un pēc tā, ka visas dzīvas būtnes cita citu aprij.

-    Iepriekš tai pašā dienā viņa nevarēja zināt, ka es ieradīšos.

-    Viņa to zināja gadiem. Mēs redzējām tevi televīzijā. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es biju Dānijā. Dažreiz Mātei Marijai patīk skatīties televīziju. Sevišķi cirku. Mēs redzējām Cirque du Soleil. Viņa pajautāja, kas tas par klaunu. Viena no māsām atbildēja: "Viņš ir dānis." Viņa sacīja: "Viņš mūs apcie­mos." Tikai to vien. Neko vairāk. "Viņš mūs te apciemos."

Kaspers pamērcēja maizi zupā. Mehāniski sakošļāja.

-    Māte Marija, afrikāniete teica, ir sacījusi, ka ir tādi cilvēki, kas uzskata — izcilie komponisti ir svētie, kuri ļāvušies piedzimt starp mums. Lai palīdzētu mums visiem. Tad tā lieta ir saprotamāka. Ar Bahu.

Viņa joprojām bija apmulsumā no serenādes. Tas bija aiz­kustinoši. No otras puses, ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem tikt vaļā no viņu aizraušanās.

-    Ari izcilie pavāri, viņš attrauca. Jums, šķiet, virtuvē tāds ir. Ja nu tu atstātu vecotēvu mierā. Man ir jāsagremo.

Zilā dāma atradās cellē. Viņš nebija dzirdējis abati atnākam.

-    Nevar sabūt cirkā trīsdesmit piecus gadus, viņš sacīja, un nesastapt slepkavas. Kad ieklausījos tajā viņu sistēmas vietā, no kurienes bija izdarīta slepkavība, es nekad nedzirdēju viņus pašus. Es dzirdēju apsēstību. Ar kaut ko citu. Jautājums par vainu ir sarežģīts. No akustiskā viedokļa.

Viņa neatbildēja.

Viņš manīja savas dusmas.

-    Es esmu viņu identificējis, viņš teica. Vīrieti, kurš no­slepkavoja bērnu. Es varētu izņemt viņu no aprites. Reizi par visām reizēm.

-    Nav ne mazāko šaubu, ka tu varētu, viņa sacīja.

Viņa dusmas atkāpās. Atstājot bēdas. Bezizejas sajūtu.

-    Kains, viņš teica. Darbojās ar katastrofas sekām, ja tāda notiktu Kopenhāgenas apkaimē. Un tagad mums ir zemes­trīces.

-    Tiem, kuri lūdzas, viņa sacīja, uzkrītošu nejaušību skaits pieaug.

Galvas pagriešana viņam prasīja ilgu laiku. Kad varoņdarbs bija veikts, viņas krēsls bija tukšs. Viņa bija prom. Vai viņa vis­pār bija te bijusi?

Afrikāniete stūma viņu pa baltajiem gaiteņiem.

-    Es noslēdzu līgumu ar Zilo dāmu, viņš sacīja. Ka es ris­kēšu ar savu karjeru. Mēģināšu nolikt pie vietas tos, kuri vajāja Klāru Mariju. Atbalstīšu jūs. Ja viņa zināja, ka es nākšu, kāpēc tādi nosacījumi?

Viņi brauca ar liftu lejup. Viņi bija nobraukuši lejā un izti­kuši no lifta, iekams viņa atbildēja.

-            Māte Marija, viņa teica, ir bieži sacījusi, ka cilvēkiem nenāk par labu, ja reliģisko mistēriju viņi saņem pārāk lēti. Tad viņi nespēj to novērtēt. Jo sevišķi banku darbinieki.

-    Banku darbinieki?

-    Kad mēs redzējām tevi televīzijā. Mēs krietni izsmējāmies. Arī Māte Marija. Vēlāk viņa teica: "Tad mēs arī uzzināsim, vai viņš sirds dziļumos ir klauns. Vai arī bankas darbinieks ar īpa­šiem talantiem."

Viņš lūdzās. "Mūsu TēvsMāmiņ, ļauj man nodzīvot pietie­kami ilgi, lai izgatavotu vudū lelli un piedurstītu Zilo dāmu pilnu ar adatām!" Tad viņš atjēdza, ko dara. Viņš ļāvās pats sava niknuma sāpēm, puse visa niknuma ir vērsta uz iekšu.

Kustība bija apstājusies, ratiņkrēsls stāvēja uz vietas.

Viņam uz pakauša tika uzlikta plauksta. Caur pieskārienu viņš sajuta siltumu, viņā ieplūda pateicība. Viņš dzirdēja, ka šis bija vistuvākais tam, ko afrikāniete jebkad spētu paust kā atvaino­šanos. Tas arī bija tuvu diezgan.

Viņi bija apstājušies pie kādām durvīm, tās atvērās, afrikā­niete izstūma viņu nelielajā parkā.

2

Zilā dāma sēdēja uz akmens sola, viņai padusē bija Kaspera vi­joles futrālis. Viņa piecēlās, pārņēma ratiņkrēslu savās rokās. Afrikāniete pazuda, abate lēnītēm vizināja Kasperu pa taku gar ezeru.

Pavasara gaisma un skaņas ieplūda viņam dzīslās, kā neval­dāms vīns, kā pirmā glāze pilnībā nobrieduša vintage Krug, izcilajiem šampaniešiem dzīvību iedveš pats Radītājs, tai brīdī, kad tie piepilda mutes dobumu, un pēc tam šī dzīvība atgriežas atmiņā, punktveidīgi, nevilši un šokējoši, gadiem ilgi, kā pirm­šķirīga psilocibīna reibuma pēcdarbība.

Rēnā vēja čabināšanās pa to, kas pēc brīža pārtaps par skā­barža lapotni, spēlēja "Svētpavasari", tikpat kaut kur pasaules tapšanas ziedoņa mūzikas iekšienē viņš dzirdēja ziemu. Kaut kur šampanieša garšā uzglūnēja angostūra.

-    Tev pakaļ ir atbraukuši divi vīri no policijas Imigrācijas no­daļas, sieviete sacīja.

Viņa ielika vijoles futrāli viņam klēpī.

-    Lielajās garīgajās tradīcijās, viņa teica, skolotājs nevar mudināt mācekli uzdot jautājumus. Pat spiedīgās situācijās ne. Pat tad ne, ja ir nonākts līdz pēdējai iespējai, kad vispār var uz­dot jautājumus.

Viņas balss bija nopietna. Bet dziļi dziļumā viņš šķita uztveram tādu kā zobošanos. Viņš sajuta gandrīz vai fizisku nepatiku. No šī viņas takta trūkuma.

-    Ir jau arī skaidrs, kāpēc, viņa teica. Skolotājs nevar mā­ceklī radīt atvērtību. Neviens cilvēks nevar atvērt otru. Mums atliek vienīgi gaidīt. Un tad strādāt atvērtībā, kad tā iestājas. Vai tā nav arī klauna metode?

Viņa bija apstājusies. Viņš tomēr dzirdēja viņas līdzcietību. Tā bija apjomīga. Izpletusies pār Bagsvērdu un kaimiņu pašvaldī­bām. Tajā ietilpa arī zobošanās, to viņš pēkšņi saklausīja. Un tajā ietilpa arī zināms dabisks raupjums.

Viņas vārdi tiešā ceļā krita viņa domās.

-    Vairākas pasaules reliģijas ir gājušas par tālu. Centienos no­šķirt ļauno no labā. Arī kristietība. Ne jau tas, ka mums neva­jadzētu tos pazīt. Tomēr tad, ja nošķīrums kļūst pārāk stingrs, tas kļūst necilvēcīgs. Man vienmēr ir ļoti paticis Leibnics. "Teodicejā" viņš raksta, ka Dievs ir kā virtuvene. Izcepusi maizi, viņa to ir izdarījusi pēc labākās sirdsapziņas. Un tai piederas it viss. Arī garozas melnumiņš. Savā ziņā arī ļaunumam jābūt nāku­šam no Dieva. Citādi te nebūtu izturams. Cilvēkiem esot. Ar mūsējām kļūdām. Es vienmēr esmu jutusi, ka Leibnics bija dižs starecs. Mēs tikai vēl neesam viņu kanonizējuši. Ja viņš būtu pie­ejams, viņš būtu vīrietis, kādu es gribētu.

Tas lika Kasperam satrūkties. Viņš būtu varējis izkrist no ratiņkrēsla. Bez nekaunības iztikt nevar. Bet patents uz to pieder klauniem. Tā neiederas baznīcā. Baznīcai ir jātur kamertonis. Un tad mēs, pārējie, varam pievērsties nepareizajiem intervāliem.

Ratiņkrēsls stāvēja pie kāda sola, viņa bija apsēdusies uz tā.

-    Vienreizējās lietošanas ķermenis, viņa sacīja. Tā Māte Rābija dēvēja mūsu fizisko veidolu. Tas nav nošķirams no seksua­litātes. Neviens, cilvēks, kuram joprojām ir fizisks veidols, nav permanenti aseksualizēts. Es nebūtu varējusi iztikt bez vīriešiem. Vēl arvien nevaru. Un arī nevarēšu.

Viņa laimīgi iesmējās kā maza meitene. Kaspers juta šampanieti uz mēles. Saklausīja jaunu skaņu. Tas bija dziļāks uzticēšanās lī­menis. Skaņa nāca no viņa paša sistēmas.

-    Man ir jautājums, viņš teica.

Viņš bija atvēris vijoles futrāli un izņēmis instrumentu.

-    Tas ir saistīts ar "Čakonu", viņš sacīja.

Viņš uzskaņoja vijoli. Tad ieskrējās un lēca. Iekšā mūzikā. Reizē runādams. Pa pusei runādams, pa pusei dziedādams. Se­kojot mūzikai. It kā šie vārdi būtu to korāļu teksts, kurus Bahs komponējot bija tajā iekļāvis.

-    Tā ir trīsdaļīga, viņš sacīja, tā ir triptihs, kā altārglezna. Es vienmēr zināju, ka šajā skaņdarbā meklējamas durvis uz De­besīm, tā ir skaņas ikona, tas bija skaidrs jau kopš pirmās rei­zes, kad to dzirdēju. Es vienmēr zināju arī, ka tā vēsta par nāvi. Pirmoreiz es to dzirdēju, kad man bija četrpadsmit gadu, kad man tikko bija nomirusi māte.

Mūzika prasīja visus viņa spēkus, "Čakonā" nav nevienas pa­šas takts, kuras nosaukums nevarētu būt "Vīrietis vai sieviete cīnās ar vijoli". Tik un tā viņš ievēroja Zilās dāmas koncentrētību. Tā bija milzīga. Tā pievērsa ezeru un mežu, un debesis šai situācijai un izšķīdināja tos uzmanībā. Apkārtne izplēnēja, bija tikai viņš un viņa, un vijole, un Bahs.

-    Viņa bija nenospriegotās virves karaliene, viņš sacīja, va­ļīgā virve ir tehniski visgrūtākā cirka disciplīna. Mēs runājam par 70. gadu sākumu, kad drošības tīkli vēl nebija obligāti, reizumis viņa uzstājās bez tīkla.

Viņa pirksti kustējās žiglāk.

-    Re minors, viņš teica. Runa ir par nāvi. Bahs bija zau­dējis Mariju Barbaru un divus bērnus. Un viņš bija mīlestībā pieķēries viņiem un viņai. Šī tēma ir nāves tēma. Sadzirdi nepie­lūdzamību, likteņa nepiekāpību, mēs visi mirsim! Un, lūdzu, pa­klausies, kā viņš te, pirmajā daļā, nomaina reģistru, izmantojot akordu spēli pa visām stīgām, lai radītu ilūziju par vairākām vijolēm, kas sarunājas cira ar citu. Tie pārtop par tām daudza­jām balsīm, kas mājo ikvienā cilvēkā, mūsos visos. Dažas no šīm balsīm ir gatavas pieņemt nāvi, citas ne. Un nu sākas garā arpeggio pasāža, virpuļojoša, enerģijas akumulācijas sajūtu pa­stiprina kustība pār trim vai četrām stīgām, vai dzirdi, varētu apzvērēt, ka tur ir vismaz trīs vijoles.

Viņš redzēja tikai viņas acis. Viņas skaņa bija kļuvusi bezkrā­saina. Viņas līdzcietība bija ap viņu uz visām pusēm, viņš atra­dās kolbā, pilnīgas izpratnes un akcepta koncertzālē.

-    Es redzēju māti no manēžas priekštelpas. Tās bija varbūt reizes divas gadā, kad viņa uzstājās bez tīkla. Mans tēvs nebija redzējis it nevienu no tām izrādēm. Ja vilka uz to, ka viņa gri­bēja, lai tīklu noņem, tad viņš jau bija gabalā. Bet es vienmēr tās noskatījos. Es vienmēr biju sapratis māti. Ir grūti to izskaidrot vārdiem. Taču tajos vakaros viņas skanējums bija visnotaļ īpašs. Pilnīgi mierīgs. Ja kaut kas jāsaka, tad ir jāteic, ka viņa uzstājās bez tīkla divu iemeslu pēc. Viens bija mīlestība pret cirku un skatītājiem. Cirks vienmēr ir bijis ļoti tuvu nāvei. Cirkā ir ļoti maz blēdības. Ļoti maz aizkulišu. Nekā tāda kā slīpi dēļi, lai piešķimi lēcieniem mākslīgu augstumu. Nekādu kaskadieru, nekādu aizvietotāju. Cirks ir ekstremāls skatuviskā godīguma paveids, šis godīgums viņai bija izšķirīgi svarīgs, cirks viņai savā ziņā bija mīlestības rīcība.

Mūzikas gandrīz žēlabainā uzstājība pieņēmās spēkā zem viņa pirkstiem.

-    Otrs iemesls bija saistīts ar viņas dziļākajām ilgām. Nekad viņa par to nerunāja. Bet es to dzirdēju. Dzirdēju neatslābstošo noti viņā, sirds ērģeļpunktu, vai saproti, ko es domāju? Tas ir saklausāms atsevišķos dižajos mūziķos. Atsevišķos dižajos ko­miķos. Alpīnistos. Es to saklausīju Tatī. Mesnerā. Jūsu trakajā šoferī. Tās ir ilgas pēc atbildēm uz lielajiem jautājumiem. Ilgas pēc Dievišķā. Bez grima. Bez totāli mākslotā meikapa. īstās ilgas. Un tas ir vissmalkākais līdzsvars. Mums, ko tās piemeklējušas.

Starp zemi un debesīm. Un tovakar, kad mana māte atradās pus­ceļā starp mastiem, desmit metrus virs zemes, izmainījās viņas skanējums. Un es izdzirdēju ko tādu, ko agrāk nebiju dzirdējis.

Viņš tuvojās pirmās daļas noslēgumam, simulēto balsu skaits bija maksimāls, viņš nekad nebija līdz kaulam sapratis, kā Baham tas izdevies, dažbrīd viņš bija domājis, ka varbūt nav tādas vienas "Čakonas", varbūt ir plūstoša, tonāla virtualitāte, kas turpina daudzkāršoties un kurai nekad nepienāks gals. Varbūt ar cilvēkiem ir tāpat, varbūt ikviens no mums ir nevis viens indi­vīds, bet gan bezgalīga unikālu tagadnes konstelāciju sekvence, vai arī tas kļūst par sarežģītu, vai kā? Tieši tāds ir jautājums lielo improvizāciju laikā — vai varam tikt atpakaļ uz tēmas un pamattoņa?

-    Ilgas pēc Dievišķā, viņš sacīja. Ilgas pēc tā, ko nekad īsti nevar ietilpināt fiziskajā veidolā, tās bija mātē pieņēmušās spēkā. Pēdējo mēnešu laikā. To es biju dzirdējis. Tā bija neliela novirze. Taču izšķirīga. Parasti es viņā allaž varēju sadzirdēt to viņas daļu, kas nepārtraukti centās saklausīt mani. Manu tēvu. Treniņus un mājas uzkopšanu, un iepirkšanos, un ēdiena gatavošanu, un reālo dzīvi. Bet tajā brīdī, tad šī daļa noklusa. Skaļāk tika pa­griezts kas cits. Es zināju to vēl pirms tam, kad tas notika. Ka viņa ir aizmirsusi visu citu. Un atceras tikai Dievu. Es ieskatī­jos viņai acīs. Tās bija aizklīdušas tālumā. Bet pilnīgi laimīgas. Un tad viņa nogāzās.

Tēma atgriezās, nomanāma, pirmā daļa bija galā, notīs pau­zes nav, bet Kaspers apstājās.

-    Es piegāju pie viņas. Visi citi bija paralizēti, es biju vienīgais, kurš kustējās. Es dzirdēju viņas skanējumu. Ķermenis bija miris. Bet skanējums bija dzīvs. Tas nebija nelaimīgs. Tas bija pacilāts. Tas nebija nelaimes gadījums. Ne no augstāka skatupunkta rau­goties. No augstāka skatupunkta raugoties, viņa vienkārši bija izvēlējusies noteiktas durvis. Savā ziņā vislabākās durvis, kā­das pastāv.

Viņš sastapa Zilās dāmas skatienu. Viņas frekvence bija tā pati, kas viņam. Viņš nezināja, kādas ciešanas ir sagādājusi viņas dzīve. Bet viņš juta, ka viņa pazīst viņējās. Un daudz vairāk par tām.

-    Bet man un manam tēvam nebija tik viegli.

Loks atrada stīgas.

-    Otrā daļa ir mažorā. Žēlsirdīga. Dziļas sēras. Man tā bija kā balzams dvēselei. Bahs bija piedzīvojis zaudējumu, tāpat kā es, es to dzirdēju. Un atradis ceļu caur zaudējumu. Es spēlēju to vēl un vēlreiz. Lūdzu, ieklausies — mierināšana kļūst gandrīz triumfējoša. Viņš liek vijolei atdarināt trompetes. Te, sākot no 165. takts, viņš pastiprina fanfaru efektu, uztaktī pirms otrā sitiena spēlējot ar trešo pirkstu uz Re nots, reizē spēlējot vaļējo La noti. Tādējādi pastiprinās La virstoņi. Paklausies — tas tur­pinās līdz 177. taktij. Te sākas dziļais, rāmais prieks. Ar neskaitā­mām lejupejošām intonācijām, kas piešķir ilgpilnu sajūtu. Viņš ir samierinājies ar nāvi. It kā ar to nepietiktu. Bet nepietiek. Briest vēl kas lielāks. Sākot no 201. takts, gaisā sāk celties kos­mosa kuģis. Otrā daļa noslēdzas ar arpeggio pasāžām, tāpat kā pirmā. Un tagad paklausies trešās daļas sākumu!

Viņš nospēlēja lauzto akordu.

-    Mēs esam atpakaļ re minorā. Tas ir tas pats akords, kuru Brāmss izmanto savā Pirmajā klavierkoncertā, ievadtēmā. "Čakona" izstarojas cauri visai klasiskajai mūzikai. Mēs tuvojamies 229. taktij, kur tā pāriet uz kustību, kas šūpojas starp vaļējo La stīgu un notīm, kas kustas pa Re stīgu. Tas ir reizē raudoši un absolūti spēcīgi. Te atgriežas pirmās daļas nāve, tikai tagad to izgaismo otrās daļas mierinājums un triumfs, un sirds miers. Tā ir mūzika, kas izlido caur griestiem. Tas ir veids, kā dzīvot — nāve visu laiku ir blakus, un tikpat ir milzum daudz spara un enerģi­jas, un līdzjūtības. Lūdzu, paklausies šo, no 241. takts un tālāk. Tā ir pati nāve, apziņas izgaismota. Bahs ne vien pasaka, ka var pa­turēt acis plaši atplestas nāvei cauri. Viņš to pats izdara, mūzikā viņš izdara to. Kas ir tas noslēpums? Tāds ir mans jautājums.

-    Piedošana, viņa atbildēja. Noslēpums ir piedošana. Pie­došana nav emocionāla, tā ir ļoti pietuvināta veselajam saprātam. Tā iestājas brīdī, kad tu atskārsti, ka tas otrs cilvēks nevarēja rīkoties citādi. Un ka tu pats nevarēji. Tikai retajam no mums, izšķirīgās situācijās, pastāv reāla izvēle. Tu esi piedzīvojis zau­dējumu. Par kuru kopš tā laika tu vaino visas sievietes. Arī mani.

Viņa apklusa. Viņš būtu gribējis pajautāt vēl kaut ko. Uz ku­rieni dodas Maksimiliāns. No kurienes plūda mīlestība pret Stīni. Mīlestība pret Klāru Mariju.

Jautājumi jau bija atbildēti. Viņš un Zilā dāma atradās tur, iekšā, kur ir atbildes. Vai arī uz sliekšņa, viņa bija aizvedusi viņu turp. Viņš nezināja, kurš atskaņo mūziku, bet atskaņota tā tika, kāds, vārdā nenosaukts, gādāja par visu veselumu. Viņš redzēja sev pretī esošo sievieti, bet viņa vibrēja, itin kā būtu daļa no "Čakonas". Viņš dzirdēja arī Klāru Mariju, Stīni, Maksimiliānu. Arī savu māti. Uz mūžiem mēs esam ieausti nošu un sirdsjūtu audeklā, šim audeklam būtībā nav nekādas starpības, vai cilvēki ir dzīvi vai miruši.

Viņš ielika vijoli futrālī, kāds ielika vijoli futrālī.

Viņš piecēlās no ratiņkrēsla, pats nesaprazdams, kā. Bībele gan ir pilna stāstu par kurlajiem, kas dzird, un triekas ķertajiem, kas staigā, tomēr viena lieta ir klausīties stāstus, pavisam cita — nonākt tur pašam.

Viņš uzsēdās jāteniski viņai virsū, kā sieviete būtu varējusi uzsēsties virsū vīrietim.

-    Es nezinu, vai es drīkstētu pieskarties tavām krūtīm? viņš jautāja.

Viņa atdarīja virsvalkam līdzīgo formastērpu. Viņa rokas pārslīdēja pār viņas ādu. Viņai bija vismaz septiņdesmit gadu. Āda bija reizē pergamentam līdzīga un trīsuļojoša no dzīvības.

Audu stingrums zem Kaspera rokām atgādināja viņam, ka viņa nekad nav zīdījusi.

-    Kāda ir sajūta, viņš sacīja, tā arī nedzemdējušai bērnus?

-    Bija tāds bridis, viņa teica, man varēja būt gadi sešpa­dsmit, starp Māti Rābiju un mani gadījās situācija, iespējams, mēs varētu sacīt, ka savā ziņā tā bija līdzīga tavam nelaimes ga­dījumam. Tā bija no tādām situācijām, pēc kurām vairs nekas nav gluži tā, kā bijis. Tajā reizē man radās sajūta, ka visi bērni bū­tībā ir manējie. Ka nebūtu pilnīgas jēgas, trauslas bioloģiskās piederības dēļ, dažus bērnus saukt īpaši par manējiem. Kopš tā brīža es piederēju — man šķiet — visiem bērniem.

Pamazām viņa atguva savu parasto skanējumu un krāsu. At­griezās apkārtne. Tai līdzi afrikāniete.

Viņa stāvēja, pieklājīgi nogaidīdama, gabaliņu tālāk pa taku. Viņai blakus stāvēja pāris bērnu. Kaspers sazīmēja savu Kristiansbriges partneri, zēnu ar uzmanības deficīta sindromu un ūdeni galvā.

Viņš pārvācās atpakaļ uz ratiņkrēslu. Pastūmās uz priekšu. Afrikāniete pienākusi nostājās viņam aiz muguras.

-    Dziļajiem mācekļiem, viņš sacīja, vienmēr ir bijusi va­jadzīga īpaši intensīva garīgā pavadība.

Bērni domīgi noraudzījās uz viņu.

-    Manuprāt, tas tev jāpasaka Imigrācijas policijas ļaudīm, afrikāniete teica. Viņi gaida jau stundu.

3

Telpā bija pieci cilvēki, vēl bez viņa un māsas Glorijas. Zilā dāma, Mērks, Strandvejenas sieviete, kura vēlāk bija pārsaitējusi viņu Policijas pārvaldē, Sarkanā biete ar smaragda acīm. Tad vēl eleganti ģērbtais sirmgalvis, Veidebīls. Viņi sēdēja ap taisnstūra galdu, pie kura Kaspers pirmo reizi bija sastapis Māti Mariju. Uz galda stāvēja Nagra magnetofons.

-     Mēs esam runājuši ar Klāru Mariju, vecais vīrs sacīja, pa telefonu, vairākas reizes, mums tagad sirds ir mierīga. Mēs uz­skatām, ka varam viņu atgūt kuru katru brīdi. Mums ir zināms līgums, kuru tu esi noslēdzis ar Rābijas fondu. Tu esi izpildījis savu daļu. Ārpusē gaida patruļas auto. Tas aizvedīs tevi uz gal­veno klosteri Audebo ciemā. Kur tev jau klāj gultu. Tur tu pa­liksi, kamēr abi bērni vēl nav atgriezušies un tava lieta atrodas tiesvedībā.

-    Veidebīls, Zilā dāma paskaidroja, ir advokāts, Baznīcas lietu ministrijas konsultants, darbojas gan Rābijas fonda, gan karitatīvā fonda valdē.

Vīriešiem ir grūti uzposties. Un ar vecumu tas nekļūst vieglāk. Advokātam varēja būt tā starp astoņdesmit un deviņdesmit, laiks bija atņēmis viņa ķermenim jebkādu struktūru. Bet viņa drēb­nieks bija paveicis kristīgu brīnumu. Kas attiecas uz rumpi, gaiši zilais uzvalks bija īstenojis miesas augšāmcelšanos. Tomēr drēb­nieki neko nespēj iesākt ar to, kas virs apkakles. Vīrietis izskatījās pēc bruņurupuča. Bet nevajag novērtēt bruņurupučus par zemu. Sešdesmito gadu sākumā, kad tirgos vēl bija kumēdiņu taisītāji ar dresētiem rāpuļiem, Kaspers bija redzējis pārojamies simtgadīgus Vidusāzijas bruņurupučus. Tie bija rēkuši kā pieauguši cilvēki.

-    Iekšlietu ministrija ir apsolījusi mums pagarināt tavu uztu­rēšanās atļauju, advokāts sacīja. Un aprunāties ar Ieņē­mumu dienestu. Integrācijas ministrija panāks, ka tevi iekļauj nākamajā likumprojektā par pilsonības atzīšanu. Folketings pie­šķir pilsonību divreiz gadā, jūnijā un oktobrī. Mēs varam dabūt tev dāņu pasi 1. jūlijā. Izlīgumu ar Ieņēmumu dienestu līdz 1. sep­tembrim. Sarunas ar Spānijas varas iestādēm rudenī. Līdz gada nogalei tu būsi atgriezies uz lielajām skatuvēm.

Gaisotne telpā bija pastorāla, gaiši zaļa, Fa mažorā, kā Bēt­hovena 6. simfonijā. Kā tad, kad visa ģimene ir sapulcējusies, lai pavēstītu vecvectēvam, ka viņam jāiet pansionātā, un viņš to uzņēmis godam.

Kaspers pavērās uz Zilo dāmu. Viņas seja bija bezkaislīga.

-    Vai mums gadījumā, viņš ierunājās, nebūtu ierakstītas sarunas ar Klāru Mariju?

Sieviete no Valsts policijas noliecās uz priekšu un ieslēdza magnetofonu.

Lente bija bez šņākoņas. Nebija dzirdams nekāds zvana sig­nāls. Tikai viegla čirkstoņa, kad tika pacelta klausule. Atbildē­tāja bija sieviete, tā bija Zilā dāma. Runāja vīrieša balss.

-    Pie mums viesojas Klāra Marija. Viņai klājas labi. Viņa grib ar tevi runāt. Viņa te paliks kādu nedēļu. Tad viņa atgriezīsies.

Tā bija Kaina balss.

Parastajai dzirdei iestājās klusums. Kasperam — vai viņa fantāzijai — kāds pārvietojās pa lielu telpu, pa paklāju. Klau­sule nomainīja roku.

-    Marija?! Tā esmu es.

Viņa neteica "Māte". Tikai "Marija".

-    Man iet labi. Es atgriezīšos pēc nedēļas. Jums nav jāraizējas.

Abate kaut ko teica, Kaspers to nedzirdēja. Viņas balss bija neskanīga. Atgriezās vīrieša balss.

-     Mēs jums zvanīsim reizi trīs dienās.

Saruna tika pārtraukta.

Viņi nopētīja Kasperu.

-    Mums vajadzētu noklausīties nākamo, viņš teica.

-    Viņi zvanīja vēlreiz, advokāts sacīja. Kā bija solījuši.

Sieviete nomainīja lenti un pārtina to. Šoreiz bija dzirdams

savienojuma signāls. Tas nozīmēja, ka pirmais ieraksts bija ņemts no Rābijas fonda automātiskā atbildētāja. Pēc tam viņi bija uz­stādījuši magnetofonu. Un gaidījuši nākamo zvanu.

Zvana signāls bija maķenīt vājāks un lēnāks. Zvanīts tika no mobilā telefona. Zilā dāma atbildēja. Sekoja pavisam īss pār­traukums. Tad atskanēja Klāras Marijas balss.

-    Man iet labi. ļums nav jāuztraucas. Es drīz atgriezīšos. Pēc pāris dienām. Arī Bastians.

Saruna tika pārtraukta.

Viņi skatījās uz Kasperu.

-    Pēdējais zvans ir falšs, viņš teica. Viņi atskaņo labu digitālo ierakstu, droši vien DAT formātā, saglabātu mobilajā telefonā, braukdami automašīnā pa šoseju. Lai nevarētu izse­kot. Tas neko negarantē. Pat ne to, ka viņa ir dzīva.

Telpā vairs nebija gaišzaļās skaņas.

-    Šiem bērniem piemīt kaut kādas gaišreģa spējas, Klāra Ma­rija pareģoja pirmās zemestrīces. Viņa bija uzzīmējusi to izpla­tības karti un nosūtījusi kādam ģeodēzistam. Ar. Konon saistīti cilvēki ir uzpirkuši gruntsgabalus pilsētas centrā. Ir paredzama kaut kāda šo gruntsgabalu izsole.

-    Tu esi no cirka, advokāts teica. Tu esi sastapis zīlnie­ces un astrologus autobusiem vien. Tas ir bleķis. Neviens nespēj ielūkoties nākotnē.

-    Šie bērni nav parasti, Kaspers sacīja. Es esmu viņus sastapis. Viņi ir izgājuši īpašu treniņu.

Viņš paskatījās uz Zilo dāmu. Viņa nepakustējās.

-    Jūs kaut ko no manis gribat, Kaspers teica. Jūs neesat te sapulcējušies lielā skaitā tāpēc vien, lai pasēdētu cieši līdzās. Kaut arī tas noteikti ir daļa no motīva. Jūs gribējāt dzirdēt manu viedokli par ierakstiem. Un ir vēl viena lieta.

Advokāts pamāja ar galvu.

-    Mēs gribam lūgt, lai tu turi mēli aiz zobiem. Un "lūgt" nav pareizais vārds. Mēs gribam vērst tavu uzmanību uz to, ka tev nav izvēles. Tagad tevi aizvedīs. Šī lieta ir iegājusi noslēguma fāzē. Rīt mēs būsim tev sagādājuši īsto advokātu. Pēc divām ne­dēļām tu būsi uz brīvām kājām, un policija tev atvainosies. Un šīs divas nedēļas tu atteiksies runāt. Tādas ir apsūdzētā tiesības. Un tu tās izmantosi. Tu paliksi kluss un mēms kā kaps. Ja ne, tu būsi visu zaudējis. Tu vairs neredzēsi šo vietu, tu vairs neredzēsi bērnus, tu būsi zaudējis tiesības uz jebkādu juridisko un diplo­mātisko palīdzību.

Viņš pavērās uz Kasperu un palocīja galvu. Kustība bija no­slēdzoša.

-    Mēs pateicamies par palīdzību! viņš teica. Rābijas fonda un policijas vārdā. Un novēlam drīzu atveseļošanos!

-    Es esmu saticis tos cilvēkus, Kaspers bilda. Bērni neat­griezīsies.

-    Paldies par tikšanos! advokāts sacīja.

Ratiņkrēsls mazliet aizkavēja Kasperu. Bet ne tik ļoti, lai kāds pagūtu noreaģēt. Iekams viņš jau bija pārliecies pār galdu un izcēlis sirmgalvi no krēsla.

-    Viņi pazudīs, viņš čukstēja. Viņus izvedīs no valsts. Viņi ir zelta bedre, bez gala un malas. Un, kad tas notiks, es dabūšu tevi rokā.

Divas uz domkrata uzmontētas uzgriežņu atslēgas no aiz­mugures saslēdzās ap Kaspera plaukstu locītavām. Afrikāniete apsēdināja viņu atpakaļ ratiņkrēslā.

-    Es jums esmu vajadzīgs, viņš teica. Es dzirdu meiteni.

Es dzirdu viņus abus. Dodiet man divpadsmit policistus! Div­desmit četras stundas!

Viņi piecēlās.

-    Tev ir jau četrdesmit gadu, advokāts sacīja. Pēc dzim­šanas dzirde eksponenciāli pasliktinās.

-    Tā ir tiesa, Kaspers atbildēja. Es vairs nevaru droši pateikt, vai tas ir Grande Complication. Vai Kaujas zirgs. No Shaffhausen. Tavs pulkstenis.

Visi klātesošie raudzījās uz advokātu. Kārnās, kaulainās plauk­stas locītavas kailas izlīda no piedurkņu galiem, gar krīta bal­tajām manšetēm. Nekāda pulksteņa nebija.

-    Vestes kabatā, Kaspers sacīja.

Atkal jau viņš uzrāvās no ratiņkrēsla, pirms Māsa Glorija pa­nāca viņu. Izvilka, vienā līganā kustībā, pulksteni no kabatas un nolika to uz galda.

Pulksteņa ietvars bija no zelta. No pirmā skata pulkstenis gan šķita necils. Brūna ādas siksniņa.

Kaspers pagrieza to otrādi. Necilība i/gaisa. Pulksteņa otra puse bija safīra stikls. Caur stiklu bija redzama no tīra zelta iz­gatavotā mehānisma detalizētā daudzpusība. Ar 1500 detaļām.

-     II Destriero Scafusia, viņš teica. International Watch Company ražojums. Mazliet blīvāku skaņu nekā Grande Com­plication. Zelta dēļ. Pasaules dārgākais rokas pulkstenis. Kā tur ir ar to kristīgo pazemību?

Bruņurupucis pietvīka.

-    Vediet viņu prom! viņš sacīja.

Zilā dāma pacēla roku. Tā apstādināja visus telpā esošos.

-    Viņš nav saņēmis svētību, viņa teica. Tas ir pēdējais lī­guma punkts. Es parādīšu viņam baznīcu. Tas neprasīs vairāk par desmit minūtēm.

4

Viņa aizvēra vārtus Kasperam aiz muguras, pagalmā viņi bija vieni. Pat aizvēnī viņš manīja, ka ir sacēlies vējš. Viņa palīdzēja viņam piecelties no ratiņkrēsla. Iedeva kruķus. Fiziskā ziņā viņš atveseļojās.

-    Viņi zina visu nepieciešamo, Zilā dāma sacīja, par bēr­niem. Bet viņi nevar to atzīt publiski. Viņi negaida, ka bērnus nogādās atpakaļ. Viņi plāno akciju.

-    Es viņiem esmu vajadzīgs, viņš teica. Es biju tas, kurš tika viņiem uz pēdām. Es zinu ko tādu, ko viņi nezina. Man tur jābūt klāt.

Viņi stāvēja pie baznīcas. Tā bija miniatūra. Kā prāvs maz­dārziņa namelis.

-    Viena no vismazākajām krusta kupola baznīcām pasaulē,viņa sacīja. Un viena no visskaistākajām. Celta I 865. gadā, reizē ar Bredgādes Krievu baznīcu. Austrumu baznīcai ienākot Dānijā. Tai pašā laikā, kad Gruntvigs pārtulkoja bizantisko gais­mas mistiku.

-    Izlaid mani laukā! viņš teica. Sētā jābūt kādām durvīm.

-     Bez kruķiem tu nevari paiet. Un pat ar kruķiem necik tālu.

Viņai bija taisnība. Viņa atvēra baznīcas durvis. Viņi iegāja

iekšā.

-    Nartekss. Neviens nekristītais nedrīkst iet tālāk.

Telpā bija vēss un kluss.

Baznīca bija vērsta uz dienvidiem. Viņš apsvēra, vai viņam izdotos izdauzīt kādu no krāsainajām mozaīkām. Tikt līdz ezera krastam. Atrast laivu. Viņš zināja, ka tas ir bezcerīgi.

Viņa atstūma vaļā vēl vienas durvis, viņš pakāpās soli atpakaļ.

Iesākumā izskatījās, ka viņiem priekšā slejas uguns siena. Tad viņš ieraudzīja, ka tās ir ikonas. Siena ar ikonām. Izgais­mota no augšas, ar saules stariem, kas pludoja lejup no vietām, kas acīmredzot bija ielaidumi kupola struktūrā. Gaisma izšķī­dināja ikonu virsmu, un radās dažādu krāsu uguns. Zelta uguns. Sudraba uguns. Purpurs, zila gaile, zaļas liesmas, kā degošs ūdens. Un ugunī iekšā — klusie, intensīvie tēli. Pestītājs, bērns, sievietes. Svētie vīri. Vēl sievietes, vēl bērni. Vairāk Pestītāja.

-    Te mēs uzstājamies, viņa stāstīja. Ik dienas. Uzsildām vīnu līdz divdesmit septiņiem grādiem. Ar šķēpu caururbjam maizi. Dziedam. Dejojam. Kosmiskais cirks. Tev tas ietu pie sirds.

Viņš parāvās prom no viņas.

-    Spānijas krimināllikumā ir kāds apžēlošanas iespējas gadī­jums, viņa teica. Ja apsūdzētais iet uz mūžu klosterī. Tad izredzes ievērojami palielinās.

Viņa aizšķērsoja viņam ceļu. Kaut kas spieda viņu pāri durvju slieksnim, pretim ikonu sienai, varbūt tas bija viņas skanējums.

-    Es neesmu kristīts, viņš bilda.

-    īpašos gadījumos, viņa sacīja, mēs esam spiesti būt nekonvencionāli.

-    Es vienmēr esmu centies neaizvainot, viņš teica. Tas slikti iespaido biļešu pārdošanu.

-    Tev ir piecas minūtes, viņa atbildēja. Varbūt tev derētu atmest rūpes par biļešu pārdošanu. Un pievērsties būtiskajam.

Viņš devās iekšā un nostājās zem kupola. Pretī uguns sienai.

-    Grēksūdzei mums ir divi vārdi, viņa sacīja. Penthos, nožēla. Un metanoia, nākšana pie prāta.

Viņš sekoja viņas skatienam. Miniatūrajā sānu jomā atradās mazmazītiņa būdiņa uz riteņiem, izgatavota no eļļota palisandra.

-    Mēs, viņa turpināja, un pāris citu Austrumu baznīcas kongregāciju, esam paturējušas biktskrēslu. Vai ir vēl kāda la­bāka vieta, kur tev pavadīt pēdējās piecas minūtes?

Viņš piegāja pie biktskrēsla un atvēra durtiņas. Tā platība ne­pārsniedza vienu kvadrātmetru, kā standarta tualetei dzīvojamā vagoniņā. Tur stāvēja saliekams krēsls ar plīša pārvalku, viņš ap­sēdās. Iepretim viņa sejai atradās tonēta stikla rūts, kurai apakšā bija mikrofona perforējums. Viņš pievilka durvis ciet. Ieslēdzās blāvs nakts apgaismojums, kā fotolaboratorijas lampa. Caur koku un stiklu viņš dzirdēja, kā sieviete apsēžas otrā pusē. Šī situācija simbolizēja attiecības starp vīrišķo un sievišķo. Un starp Dievu un cilvēkiem. Absolūti apsēstiem ar vēlmi izveidot kon­taktu, bet vienmēr pagalam plānas membrānas atšķirtiem.

-    Es gribu izsūdzēt grēkus, viņš sacīja.

-    Laipni lūdzu!

Tā nebija abates balss. Viņš atmeta ar roku centieniem to identificēt. Viņš te nebija nācis, lai nodarbotos ar tipoloģiju, viņš bija nācis, lai ļautos bez nosacījumiem.

-    Es sevī nēsāju ļoti smagas bēdas, viņš teica.

-    Vai esi mēģinājis lūgties?

-    Un kā vēl! Bet ar to nepietiek. Mani ir pametusi kāda sieviete.

-    Kāda tajā bija tava daļa?

Jautājums samulsināja viņu. Viņš mēģināja sakopot domas.

-    Es turēju savu sirdi pārāk atvērtu, viņš teica.

-    Ko tu gribi, lai mēs iesākam? Kanonizējam tevi, vai?

Sākumā viņš neticēja pats savām ausīm. Tad viņš attaisīja dur­tiņas, pietrausās no krēsla. Atstājis kruķus bez ievērības, viņš metās apkārt būdiņai uz visām četrām un atrāva vaļā durvis, to visu vienā rāvienā.

Viņai mugurā bija zilpelēkais formastērps, un sākumā viņš redzēja tikai to. Tad viņa noņēma galvassegu, un viņš ieraudzīja viņas matus un seju. Viņš bija zinājis, ka tā būs Stīne. Un tomēr nebija zinājis.

-    Tu ļaunprātīgi izmanto sirds uzticību Dievam, viņš sacīja.

-    Tu esi ienācis klauzūrā. Tā ir Dieva zaimošana.

Viņš sakopoja pirkstus, lai sistu, viņa uzšāvās no krēsla kā kaķis, bez iepriekšēja sasprindzinājuma. Viņš saminstinājās, un tādējādi tas bija nokavēts, vardarbībai jābūt spontānai un svai­gai. Apsvērta vardarbība ir necilvēcīga.

Zilā dāma stāvēja viņam aiz muguras.

-    Četras minūtes, viņa sacīja. Tad viņi aizvedīs tevi uz Audebo. Un Stīni uz darbu.

Un prom viņa bija.

5

-    Tu piedalies, viņš sacīja, šajā mahinācijā. Arī toreiz. Tu biji karnevāla mūķene.

Viņa neko neatbildēja.

Viņš būtu gribējis apsēsties, bet nebija, uz kā sēdēt. Viņš sajuta ķermeņa paralīzi. Senu paralīzi. To, kas rodas, kad ar tevi mani­pulē sievietes. Ne tikai šajā dzīvē. Bet daudzās dzīvēs pirms šīs.

-    Tu esi man parādā fantastisku paskaidrojumu, viņš teica.

-    Un tu man to sniegsi. Bet ne tagad.

Viņa neko neatbildēja.

-    Viņi joprojām nav atraduši bērnus. Viņi grib mani nocelt no trases. Mani tūlīt aizvedīs prom. Ārpusē gaida patruļas mašīna.

Viņš raudzījās prom. Lai neredzētu viņas seju.

-    Mums visiem gadās pievilt kādu bērnu, viņš teica. No tā nevar izvairīties. Tāpēc arī es negribēju bērnus. Tas bija patie­sais iemesls. Tomēr tagad es esmu kaut ko apsolījis bērnam. Klārai Marijai, es apsolīju viņai, ka ieradīšos pēc viņas. Es esmu spiests turēt šo solījumu.

-    Kāpēc, tu esi tikpat kā svešinieks?

Viņš centās piemeklēt tam vārdus, viņš redzēja maizi, kas stāvēja uz altāra.

-    Kad es biju maziņš, viņas vecumā, un mums iedeva maizi, tikko kā no krāsns, vai saldumus, mēs dalījāmies ar citiem. Vien­mēr bija tāds bariņš, artistu bērni, mēs vienmēr bijām izsalkuši.

Visi dalījās. Mēs kaut ko zinājām, kaut arī tas nebija izteikts vārdos. Mēs zinājām, ka maize garšo labāk, ja to sadala. Mēs nemēģinājām to skaidrot. Bet tā bija ļoti fiziska sajūta. Garša bija labāka. Vēlāk cilvēki to aizmirst, es biju to aizmirsis. Bet pē­dējās dienās man tas ienāk prātā. Ko mēs tolaik nezinājām — ka lielās lietas nevar paturēt tikai sev. Ja viens ir badā, visi izjūt badu. Tāpat ar laimi. Privātas laimes nav. Un brīvības. Ja viņa nav brīva, arī es neesmu. Tikpat labi viņa varētu būt es. Varbūt tā ir mīlestība.

Viņš bija piekļuvis viņai klāt. Viņš to dzirdēja. Kupols virs viņiem fokusēja viņu skaņu, kā manēžā. Šis brīdis bija pilnskanīgs.

-    Ko tu gribi, lai es daru? viņa jautāja.

-    Lūdzu, novelc drēbes!

Viņas skanējums izslēdzās, it kā viņa būtu dabūjusi pa galvu ar dzelzs nūju.

Viņš novilka savu žaketi. Sāka pogāt vaļā bikses. Viņš varēja rīkoties tikai ar labo roku. Viņam pretī stāvošā sieviete izskatī­jās pēc cilvēka, kam uznākušas halucinācijas.

-     Mēs apmainīsimies ar drēbēm, viņš sacīja. Tā ir vie­nīgā iespēja. Ārpusē gaida divas patruļas mašīnas. Mēs iesēdīsimies nepareizajās. Tevi viņi aizvedīs uz mājas arestu Audebo ciemā. Kad būsiet galā, tu atklāsi sevi. Mani viņi aizvedīs uz pil­sētu. Es atradīšu veidu, kā tikt no viņiem vaļā.

Viņa nepakustējās. Viņš stāvēja vienos bokseršortos. Pama­zām piezagās svētuma apgānīšanas sajūta.

-    Tu laikam esi galīgi prātu izkūkojis, viņa teica.

Viņš pilnībā atbrīvojās, kā pirms augstas likmes blefa pokerā. Viņš noskaņojās sievišķīgi. Lai nepieciešamības gadījumā visu zaudētu.

-    Tie cilvēki tur, mājā, viņš sacīja, policisti, viņi nav sa­stapuši tos, kuri savāca Klāru Mariju. Es esmu. Tie nav Amagera kungs ar kundzi. Tie ir ļaunais ķēniņš un ļaunā ķēniņiene.

Bērniem nav gaidāma atgriešanās. Viņiem ir gaidāma prom­braukšana.

Viņa blenza uz Kasperu, tad pacēla rokas un atpogāja pirmo pogu.

-    Aizgriezies! viņa sacīja. Un aizver acis!

Viņš aizgriezās un atspieda pieri pret biktskrēsla smaržīgo koku.

Viņš uzskaņoja dzirdi uz viņas kailumu, uz viņas ādu. Vi­ņam nebija vajadzības to redzēt, lai noslīktu tajā. Tas bija viens no izlīdzinošajiem aspektiem, esot apveltītam ar tādu dzirdi kā viņējā. Peldbaseinā varēja nostāties pie sieviešu nodaļas un jus­ties tā, it kā atrastos iekšā.

-    Aizspied ausis! viņa sacīja. Vai arī būs beigta balle.

Viņš aizspieda ausis. Stīne piebungāja viņam pie pleca, viņš

pagriezās. Viņa bija uzvilkusi viņa drēbes. Viņa izskatījās pēc sevis vairāk nekā jebkad. Žakete, krekls un bikses pasvītroja viņas sievišķību. Ir cilvēki, kuru būtība staro cauri jebkuram kostīmam.

Viņš uzvilka viņas blūzi, pēc tam zilo virssvārci, viņš uzķēra savu atspulgu pret pagalmu vērstajā rūtī, viņš pabāza matus zem galvassegas.

-    Saulesbrilles? viņš prasīja.

No somas, kas stāvēja uz grīdas, viņa izņēma saulesbrilles un mazu kosmētikas spogulīti.

Ja viņam būtu bijušas divdesmit minūtes un grima kaste, viņš būtu varējis kaut ko izdarīt ar savu seju. Tagad neatlika nekas cits, kā apslēpt to. Viņš atrada somā kabatlakatu, uzlika sau­lesbrilles, atlocīja kabatlakatu, pielika pie sejas tā, it kā gribētu noslēpt raudas.

Viņš uzvilka kājās viņas sandales, viņai derēja tāds pats iz­mērs, kā viņam. Kasperu vienmēr bija valdzinājušas viņas kājas, lielas, spēcīgas, plakanas, pirksti vēdeklī izstarojās no pleznas, viņš saklausīja, cik daudz viņa bērnībā skraidelējusi basām kājām, pa Skāgenu, pa skujiņraksta parketa grīdām, pa nolīdzinātiem mauriņiem un privātām pludmalēm. Viņš uzmeta vēl pēdējo skatienu kruķiem. Tad viņi sāka kustēties.

Par spīti sāpēm, viņš iegrima savā sievišķībā. Sajuta olnīcas. Iekrita sievišķās gaitas smagumā, soļa elastīgumā, vieglajās gurnu šūpās. Viņa atvēra durvis. Viņi izgāja pagalmā. Viņiem sejā iesitās vējš.

-    Šis te ir groteski, Stīne sacīja.

-    Tu esi pārliecinoša, viņš atteica. Vīrietis kas vīrietis. Aiz durvīm stāv mans koferis. Paņem to klēpī! Ej tā, it kā tas būtu smags! Nesot lielus smagumus, vīrieši un sievietes iet vienādi. Pacel koferi, lai tas daļēji aizsedz tev seju! Apsēdies aizmugurē, nerunā ar viņiem!

-    Labi nebūs.

-    Tas ir nolemts veiksmei. Šis te ir laimīgs arhetips. Kā "Fidelio". Viņa meklē savu mīļoto pazemē. Pārģērbusies par vīrieti. Kad mīļotie pa īstam tuvojas viens otram, viņi ir spiesti izzināt pretējo dzimumu sevī pašā. Šā ceļojuma otrā galā gaida lielā mī­las tikšanās.

-    Otrā galā gaida tas, ka es tevi vairs nekad neredzēšu.

-    Tu tiksi no viņiem vaļā. Pārliecināsi afrikānieti un Franci Fīberu. Viņi ir mani lojālie balsti. Jūs paņemsiet auto. Savāk­siet mani Valsts slimnīcā. Pēc stundas.

Zilā dāma acīmredzot bija stāvējusi un gaidījusi. Pie baseina. Aiz krūmiem. Klausījusies ūdenī. Nu viņi atradās viņas priekšā.

Viņa paskatījās uz viņiem. Pirmoreiz Kaspers dzirdēja viņu izkrītam no līdzsvara un iegāžamies reālā šokā. Bet gandrīz tū­daļ pat atjaunojās klusums.

Viņa nekliegs. Viņa pagriezīsies, lai šķērsotu pagalmu un pa­sauktu Merku, tā, lai netiktu izjaukts miers. Brīdī, kad viņa pa­griezīsies, viņš apliks šalli viņai ap muti. Tas būs vēl viens solis pretim ētiskajam pagrimumam, vardarbība pret vecāka gada­gājuma sievieti un klostera priekšnieci. Bet tas būs nepieciešams.

Viņa skatījās garām Kasperam, taisni virsū Stīnei. Uz viņas vīrieša drēbēm un zēngalviņu.

Kasper Kronē, viņa sacīja Stīnei. Gaitenī tevi gaida divi policisti. Stīne dosies tik uz vārtiem, kur stāv patruļas mašīna. Policisti ir apsolījuši aizvest viņu uz Kopenhāgenu. Lai Dievs stāv jums klāt!

6

Pie ieejas stāvēja divas automašīnas — patruļas auto un civils reno. Pie patruļas auto gaidīja divi policisti. Viņš devās uz reno. Noliecies pret vēju. No mašīnas izkāpa abi mūki.

Kaspers izdzirdēja divas reakcijas brīdī, kad viņi ieraudzīja viņu. Pārsteiguma un līdzcietības amalgamu, kabatlakatiņa un raudu dēļ. Un to uzjundītu instinktu kņudoņu, kas tādai sievie­tei kā viņam būtu jāatmodina abos vīriešos, ja viņi nebija kas­trāti vai eņģeļi.

Viņi pieturēja viņam durvis, viņš iesēdās aizmugurē.

Stīne iznāca no ēkas, viņa bija pārvilkusi žaketi pār galvu. Mērks nāca tūdaļ aiz viņas, Zilā dāma gāja blakus, viņa bija tā, kura runājās ar policistiem.

Es palūdzu viņam apsegt galvu, viņa sacīja. Viņš ir jā­saudzē, ja uzrastos prese. Mēs negribam riskēt, ka viņu kāds sazīmētu.

Reno, kurā sēdēja Kaspers, tika iedarbināts un izlingoja laukā pa iebrauktuvi.

Viņš iegrima sēdekļos, pie pārguruma, pārgurums ļoti bieži sēž un gaida mūs automašīnā. Viņš atcerējās to saldmi, kāda bija, bērnībā iemiegot ģimenei piederošajā Vanguard, sajūtu, Helēnes Kronēs kailajam delmam skarot viņa vaigu. Viņš vēlējās, kaut viņa tagad būtu te, viņam līdzās, vai ir jākaunas, ka ilgojies pēc mātes, kad tev ir četrdesmit divi gadi un tu staigā pa nospriegotu virvi, kas novilkta pār sabrukumu? Viņam locekļos bija smiltis. Ku­ram bija bijusi kafija, kuram bija bijis armanjaks, kuram bija bijusi drusciņa organiskās ķīmijas, ar ko noturēties nomodā?

Viņam nebija nekā. Tā vietā aizsākās lūgšana. Lūgšana ir no­moda papīrkuģītis pasaulīgajā noguruma straumē.

Viņš varētu padoties. Viņš varētu atklāt sevi. Ļaut, lai viņu aizved uz Audebo. Atdoties miegam. Nogaidīt, kamēr nokārtos viņa lietu. Viņi izpildītu solīto. Novembrī viņš varētu atgriezties Cirka namā. Pirmajā aprīlī ar Benneiveis cirku Bellahojā.

Viņš izdzirdēja Maksimiliāna balsi. Tā atplūda pie viņa pār trīsdesmit gadu distanci. Spirgta, it kā laiks būtu tikai akustisks filtrs, kuru mēs uzliekam, lai nebūtu jākonfrontējas ar faktu, ka visas skaņas vienmēr ir visur klātesošas. To maķenīt iekrā­soja dialekts, iegūts bērnībā Tenderē.

-    Es nolēmu, ka tad, ja man kādreiz būs bērns, es šo bērnu naktī nemodināšu. Es viņu paņemšu no ratiem un aiznesīšu uz gultu.

I.ingbīvejena beidzās, viņi šķērsoja Vībenshūsrundēlas krus­tojumu.

Kaspers uzrunāja abas priekšā sēdošās muguras, kabatlakatā, šņukstēdams.

-    Mēs dodam mūžīgos solījumus, viņš teica. Kad kļūstam par mūķenēm. Absolūta paklausība. Mums nekas nepieder. Nekādas seksualitātes. Pēdējais ir tas ļaunākais. Tāpēc arī es raudu. Iedomājieties manu situāciju. Sieviete drusciņ pēc trīs­desmit. Pilna apetītes uz dzīvi.

Abas priekšā sēdošās muguras bija sastingušas, it kā būtu sācis recēt spinālais šķīdums.

-    Cilvēki no malas mūs nesaprot. Jūs zināt vulgāros stāsteļus par mūķenēm un jūrniekiem. Tā nav tiesa. Tas, par ko mēs patiesībā sapņojam, guļot ar galvu uz faķīra matrača un rokām virs segas, ir divi glīti policisti.

Policistu skaņa izplēnēja, kā cilvēkiem, kas ir tuvu ģībonim. Uz brīdi viņu kontakts ar reālo dzīvi bija pavājināts.

-    Te pa kreisi, Kaspers teica.

Viņi nogriezās pa kreisi, pa Blegdamsveju.

-    Te iekšā, viņš sacīja.

Mašīna iegriezās uz Valsts slimnīcas galveno ieeju.

-    Apturiet te!

Viņi apturēja.

-    Es iešmaukšu kioskā, viņš teica. Un paņemšu divas pu­deles Bacardi. Un paciņu prezervatīvu.

Viņš izkāpa no mašīnas. Uzmeta kūkumu pret vēju. Dzirdēja, kā viņam aiz muguras reno sāk braukt prom no ietves. Dzir­dēja, kā tas zogas prom. Nelīdzeni un rāvieniem.

7

Smagie aizkari bija aizvilkti, ari rullo žalūzijas, vienīgā gaisma telpā nāca no ieslēgta datora plakanā ekrāna, un no naktslampiņas līdzās gultai. Maksimiliāna Kronēs seja izskatījās pēc ādas maskas, tā izskatījās pēc Grauballes vīrieša. Acis viņam bija aizvērtas. Aiz saraustītās elpas Kaspers dzirdēja piepūlēto sirdi. No segas apakšas bija izlīdusi pēda, potīti klāja stāzes ekzēma.

Slimnieks atvēra acis.

-    Darījumi tika reģistrēti Hestemellestrēdes kantorī pirms desmit minūtēm. Tas nozīmē, ka tic ir ierakstīti zemesgrāmatā. Izsole ir notikusi.

Maksimiliāns taustījās pēc apzeltītajām brillēm uz galda lī­dzās gultai. Roka un plauksta bija kārna un grumbaina, kā putna kāja ar nagiem.

Viņš uzlika brilles un nopētīja Kasperu. Nopētīja mūķenes tērpu.

-    Es priecājos, viņš teica, ka tu te, pie manas nāves gul­tas, parādi sevi no labākās puses.

-    Es tikko izmuku no policijas.

-    To es arī domāju ar tavu labāko pusi.

Vārdus Kaspers uztvēra tikai ar lielām pūlēm, tēva balss bija fragments.

-    Man ir draugi, kam ir biroji ar skatu uz ostu, Maksi­miliāns čukstēja. Es viņus apzvanīju. Viņi dzird, ka es runāju ar viņiem no kapa. Viņiem ir bikses pilnas. Es zvanu, lai novē­lētu jums priecīgus Ziemassvētkus, es saku. Jo uz to laiku es vairs nebūšu uz vietas. Un vēl es zvanu tāpēc, ka jums jāatceļ visas valdes sēdes un jāapsēžas pie loga ar tālskati, un jāskatās uz Tipenu. Uz Konon. Viņi saka, uz jumta kaut kas notiek.

Atvērās durvis. Stīne stāvēja palātā, joprojām vīrieša drē­bēs. Viņai aiz muguras afrikāniete un Francs Fībers. Slimnieks nebija dzirdējis viņus ienākam.

Kaspers atrada taksometra kvīti. Uzgrieza Merka numuru.

-Jā?

-    Uz jumta kaut kas notiek, Kaspers sacīja. Uz Konon jumta.

-    No kurienes lai tu to zinātu? Sēdēdams Audebo, bez sa­kariem ar ārpasauli.

-    Es uztaisīju Hudini triku. Esmu Kopenhāgenā. Rokas stiepiena attālumā no visa.

Kaspers dzirdēja sarunbiedra elpu, stresainu mi minoru, raižu un bēdu sagrauztu.

-    Es esmu noņemts no lietas, Mērks teica. Ministrs pats ir pārņēmis vadību. Vēl viens kļūmīgs solis, un mani aizlaidīs piespiedu pensijā. Es pat neatzīšos, ka esmu pieņēmis šo tele­fona zvanu.

-    Policijas helikopteru. Tikai divpadsmit policistu. Tās ir divu bērnu dzīvības.

-    Brauc uz Audebo! Izbaudi mieru! Sagatavo nākamo ba­tuta numuru! Paklausies Prokofjeva "Pēterīti un vilku"! Vai vācies ellē!

Klausule tika nolikta. Stīne šķērsoja palātu.

Viņa apskāva slimnieku. Ļāva pirkstiem pārslīdēt pār ādas masku. Maksimiliāna seja sāka blāvi kvēlot, pretdabiski. Itin kā līķis būtu uzcelts no mirušajiem. Kaspers to bija dzirdējis jau agrāk. Kā vedeklas dažkārt spēj uzcelt tiltu pāri Filipīnu dziļvagai, kas šķir tēvus un dēlus.

-    Es vienmēr esmu jutis, ka mūs vieno savstarpēja izpratne, Maksimiliāns čukstēja. Ciešanās. Esot likteņa saistītiem ar to tur transvestisko robežgadījumu. Bet kad es tagad redzu tevi viņa humpalu drēbēs. Tad man nudien uznāk šaubas.

Kaspers atvilka malā brokāta aizkarus. Uzrullēja žalūziju. Sākumā gaisma bija žilbinoša. Viņš palūkojās uz Nordhavnas ostu. Tipena bija aizslēpta aiz konteineru ostas un biroju ēkām.

-    Es sadabūšu ieroci, viņš teica. Ielauzīšos iekšā. No ielas, ļaunā veidā. Vēl nav bijis tādas barjeras, ko es nespētu forsēt. Es viņai apsolīju.

Viņš dzirdēja, kā citi jūt viņam līdzi. Viņa tēvs. Stīne. Zilā dāma. Viņš pameta skatienu apkārt. Abates nebija palātā. Viņa acīmredzot bija kaut kur viņā iekšienē. Varbūt sirdī. Tā bija nevis balss, ko viņš dzirdēja, bet gan jēga. Ka viņš ir iztērējis savu dzinējspēku. Viņš nevarētu tikt cauri.

Maksimiliāns pacēla mobilo telefonu. Viņa balss bija pārāk vārga, lai viņi to dzirdētu. Viņi piegāja tuvāk.

-    Viņi zvanīja, Maksimiliāns teica. Mani ložas brāļi no Holmenas. Uz Konon jumta mēģina nosēdināt helikopteru. Kaut arī vējš pūš ar divdesmit metriem sekundē.

-    Cik laika mums ir?

Jautātāja bija Stīne. Kaspers nesaprata, kāpēc.

-    Stunda.

Runātājs bija Francs Fībers.

-    Viņi nevar lidot šādos laika apstākļos. Bet vējš pamazām rimstas. Pēc stundas būs ciešami.

-    Mēs varam būt iekšā pēc stundas, Stīne sacīja.

Kaspers vērās uz viņu. Papurināja galvu.

-    Reiz tu man uzticējies, Stīne teica. Tu vari uzticēties atkal.

Kaut kas Kasperā padevās. Vai atsprāga vaļā. Kā atspere me­hāniskā rotaļlietā. Viņa iekšienē aizsākās lūgšana. Adresēta sie­višķajam. Jaunavai Marijai. Marijai Magdalēnai.

-    Lai tad iet! viņš atbildēja.

Stīne apmetās uz papēža.

Kaspera priekšā Maksimiliāns cēlās no gultas.

Sajūta bija tāda, kā lūkojoties taisni kapā. Viņš bija izdē­dējis kā Neienganimē izdzīvojušais. Viņam varēja būt mazāk nekā piecdesmit kilogramu. Tas, kas viņu virzīja, vairs nebija bioloģiskie procesi. Tā bija griba un nefiziska sajūsma.

-    Es arī, viņš teica.

Kaspers pacēla vienu roku, lai atturētu tēvu. Māsa Glorija nostājās līdzās slimniekam. Paņēma viņu zem rokas.

-    Manā tautā, viņa sacīja, luo, karā līdzi ņem vismaz vienu viedo vecumdienu pārstāvi.

-    Bet vai izvēlas strauji progresējoša Alcheimera slimnieku? Kaspers jautāja.

Viņi pagāja viņam garām. Kaspers š|ūca viņiem nopakaļ. Viņš paņēma no krēsla slimnīcas halātu. Aplika to tēvam.

8

Klostera ātrās palīdzības mašīna stāvēja autostāvvietā Felledparka pusē, līdzās slimnieku viesnīcai. Tikai tagad Kaspers ieraudzīja, ka tā ir identiska Valsts slimnīcai piederošajām, ja neskaita Dagmāras krustus uz sāniem. Francs Fībers sēdēja pie stūres.

Uz kušetes gulēja Kaspera koferis. Stīne atvēra to. Kaspera mantu tajā vairs nebija, bija plāni, zili virssvārči, salocīti. Gari, plāni cimdi, salocīti.

Stīne atlocīja virssvārčus un izdalīja tos. Viņi nejautādami uzvilka mugurā, arī Kaspers. Maksimiliāns bija spiests nolikt halātu, lai varētu uzvilkt savējo, vienu brīdi viņš stāvēja apakš­biksēs, Kaspers bija spiests novērsties.

Stīne izdalīja pieres lampas, diodes korpusa mazais plastma­sas ietvars nostiprināts ap galvu ar gumiju. Stīne ieslēdza sa­vējo. Pat dienas gaismā tā piepildīja ātrās palīdzības iekšieni ar griezīgi zilu spožumu.

Viņa pakāpās malā. Afrikāniete pieķērās kādam riņķim grīdā, pavilka to. Pacēlās pusotrs kvadrātmetrs automašīnas apakšda­ļas. Kaspers vērās lejup uz formu, ko viņš pazina, uz meandra apmali. Ātrās palīdzības mašīna bija piebraukta virs kanalizā­cijas lūkas.

Stīne pasniedza afrikānietei riņķim uzmontētu āķi. Viņai pašai rokā bija līdzīgs. Āķi derēja divos masīvās dzelzs ripas caurumos.

Abas sievietes iecēla lūku mašīnā un nokabināja nost, it kā tā būtu Tupperivare izstrādājums.

Atrās palīdzības mašīnu piepildīja no lejas nākošais auk­stums. Zem lūkas tumsā grima tunelis. Tuneļa malā atradās rinda piemetinātu pakāpienu.

Stīne krišus iekrita caurumā, viņa pazuda kā iluzioniste. Kaspers palūkojās lejā, viņa bija pieķērusies pakāpieniem un jau trīs metrus zemāk.

-    Kaspers aiz manis! viņa sacīja.

Viņš saklausīja pats savu paļāvību uz Stīni. Patiesībā tā ne­kad nebija gājusi zudībā. Patiesībā viņš vienmēr bija zinājis, ka tieši viņai viņš uzdrošinātos sekot pa taisno pazemes valstībā. Problēma bija bijusi dabūt atļauju.

Vienalga viņš pārmeta krustu pret sirdi. Tik tādu maziņu. Neko uzkrītošu. Noskaņoja lūgšanu. Tad iemetās tunelī viņai pakaļ.

Bija aukstāks, nekā viņam bija šķitis. Pēc viņa nāca afrikā­niete. Uz kreisās rokas viņa nesa Maksimiliānu, bez grūtībām, kā lupatlelli. Kaspers redzēja, ka viņai padusē iespiesti divi mai­siņi ar šķidrumu, kas ar vadiem un injekciju adatām bija savie­noti ar viņa tēva roku.

Pakāpieni beidzās uz šaura laukumiņa. Pēdējais lejā nonāca Francs Fībers. Kad viņi bija sapulcējušies, Stīne pagriezās. Diožu gaismas konuss atkailināja apkārtni.

Pirmais, ko Kaspers ievēroja, bija kanalizācijas smirdoņa. Ta pārspēja visu, ko viņš bija piedzīvojis virs zemes, pat cirkā. Nā­kamais bija daiļais skats. Savā ziņā tas padarīja smirdoņu nebijušu.

Viņi stāvēja milzīgā tunelī, kas šķērsgriezumā bija ovāls. Tā dibenā tecēja mālaina, melna upe.

Stīne pamanīja viņu bijību.

-    Kanalizācijas vads, viņa teica. Izrakts ar rokām. De­viņpadsmitā gadsimta beigās. Četrreiz seši metri. Dibens izbe­tonēts. Mūra sienas. Vadi ir mazās PVC kanalizācijas caurules.

Tagad Kaspers tos ieraudzīja, plastmasas cauruļu kūļus, iekārtus kabeļos gar sienām.

-    Pārteces ietaise, Stīne stāstīja. Paredzēta tai vienai rei­zei desmit gados, kad rodas aizdambējums un kanalizācijas tīkls applūst. Pārpalikums tiek aizvadīts pa taisno uz Eresundu. Otrs maģistrālais cauruļvads ved no Nerrebro zem Frederiksbergas un dzelzceļa teritorijas un ieiet Teglverksgrāvena ezerā.

Viņa sāka iet, pārējie lēnām sekoja. Tumsā ap gaismas ko­nusu Kaspers redzēja sīkas, pērļainas gaismiņas, kā zvaigžņu ņirboņu virs pašas ūdens virsmas. Pavērsis pieres lampas gaismu pret galaktiku, viņš ieraudzīja žurkas. Nevis simtiem, bet tūk­stošiem, uz kabeļiem, uz šaurās taciņas otrpus upei, pašā ūdens malā. Pirmoreiz mūžā viņš pamanīja šo dzīvnieku eleganci, viņš dzirdēja to, dzirdēja žurku lokanumu, plašā spektra inteliģenci, pielāgošanās spējas. Viņš atcerējās kādu izmēģinājumu, viņš bija bijis par konsultantu Dānijas Tehniskās augstskolas Akustikas institūtā, eksperiments notika Lauksaimniecības augstskolas izmēģinājumu saimniecībā Tostrupā. Tika pārbaudīta mūzikas ietekme uz mājlopiem. Viņš bija ierosinājis govīm atskaņot Hendeli. Lielas, četrstūrainas mūzikas kastes. Cūkām Sen-Sānsu. Kāds bija iekļāvis eksperimentā žurkas. Tās mīlēja Bahu, viņš bija to jutis. Saklausījis to viņu dzīvespriekā. Atskaņoti tika Baha kla­vierkoncerti, tie bija divkāršojuši viņu fertilitāti.

-    Man viņas vienmēr ir patikušas.

Stīne stāvēja viņam aiz muguras.

-    Kad es kļuvu par galveno inženieri. Tika sarīkota ballīte. Es biju ļoti jauna. Un pirmā sieviete šajā amatā. Tai pašā rītā es biju atradusi divus žurku mazuļus vienā no kanalizācijas tīkla iegremdētajiem sūkņiem. Es ar tiem uzposos uz ballīti. Kā ar auskariem. Tie karājās aiz astēm. Šūpojās man ap kaklu.

Viņa nejokojās.

-    Kāpēc?

Viņa meklēja atbildi, sevī.

-    Varbūt, viņa teica, es vienmēr esmu gribējusi parādīt cilvēkiem, kas slēpjas aiz tā visa. Zem tā visa. Ko tas maksā.

-    Vai viņi spēja to sagremot?

-    Neviens nevarēja norīt ne kumosa. Es biju spiesta tos no­ņemt. Noskalot tualetes podā.

Viņi bija gājuši minūtes desmit. Ūdens gausā tecēšana rādīja, ka tunelim jābūt ar pavisam nelielu kritumu. Viņš dzirdēja, kā tā sienas atkāpjas. Skaņas atgrieze ievilkās, viņi acīmredzot bija nonākuši līdz tādai kā grotai.

No augšas plūda vāra gaisma. Kā no ielaiduma baznīcas kupolā. Griesti atvērās uz šahtu.

-    Ventilācijas šahta un avārijas izeja. Šajā vadā vien tādu ir četri simti.

Stīnes lampas gaismas konuss norādīja uz cauruļu atverēm dažādos līmeņos.

-    Elektrība, telefons un platjoslas vadi ir vistuvāk zemes vir­smai, tiem nav vajadzīgs nodrošinājums pret salu.

Gaismas konuss pārmetās metru zemāk, uz dziļāku insta­lāciju.

-    Militārie kabeļi. Šis ir NATO maģistrālais kabelis nedigitālās informācijas pārraidīšanai. Tas iet gar Roskildevejenu līdz administratīvajai ēkai Koldsosā.

Gaismas konuss virzījās lejup.

-    Gāze, ūdens. Centrālapkure. Un tad kanalizācijas tīkls. Ko­penhāgenas apakšzeme nav monolīta. Tā ir poraina kā šūnu kāre.

Gaismas konuss nostājās horizontāli. Tas kavējās pie metāla durvīm ar augstsprieguma brīdinājuma zīmi.

Afrikāniete piegāja pie durvīm, ar nelielu lauzni. Viņa atrāva durvis vaļā, kā attaisa alus bundžu.

Tās bija dekoratīvās durvis. Aiz tām atradās īstās aizsargdurvis, četri kvadrātmetri nerūsējošas bruņu plāksnes, kas būtu varējusi izturēt raķešu uzbrukumu.

Francs Fībcrs klusināti svilpoja.

-    Visa vadība notiek no šejienes, Stīne sacīja. Mums jā­tiek iekšā.

Francs Fībers atvēra savu diplomātu, uz melna samta gulēja spoži instrumenti, kā žokļa operācijai paredzēti. Viņš norādīja uz metāla kastīti, kas pēc lieluma un formas atgādināja matu fēnu, tā atradās metru pa labi no durvīm.

-    Sirēna un signalizācija, viņš teica. Ja mēs to pārgriezī­sim, pienāks zvans Securitas apsardzes birojā un policijā. Mums ir jāatslēdz telefons.

Viņš pārlaida ar pirkstiem pār paneli ar pogām pa kreisi no durvīm.

-    Elektriskā vienkanāla atslēga. Tas nozīmē, ka mūķīzerpistole nederēs. Un ka signalizācija nosedz visas durvis.

Viņš pasniedza Kasperam melnu āmuriņu, no tiem, ko ārsti lieto, lai pārbaudītu refleksus delirium tremens gadījumā.

-    Pārbaudīsim tavu dzirdi!

Viņš norādīja uz mūra sienu, Kaspers piesardzīgi pieklauvēja.

-    Mēs meklējam paneļa kontakta elementu. Tas savieno sig­nalizāciju ar apakšstacijas tīkla spriegumu. Un ar akumulatoru, strāvas pārrāvuma gadījumā. Ja tu vari noteikt tā atrašanās vietu, es varu iziet cauri sienai.

Kaspers piesardzīgi pieklauvēja.

-    Vai tur iekšā var būt kaut kas grabošs? viņš jautāja.

Francs Fībers papurināja galvu.

-    Tu būsi trāpījis pa atslēgu skapīti.

Kaspers turpināja otrpus durvīm. Visi ar acīm sekoja viņam.

Viņš kaut ko izdzirdēja.

-    Elektronika? viņš vaicāja.

-    Shēmas plate.

-    Kas vēl?

-    Baterija. Neliels signalizācijas skaļrunis.

-    Atsperītes?

-    Varētu būt. Durvis droši vien ir ar atsperes mehānismu. Ja tās atver, iedarbojas sabotāžas signalizācija.

Francs Fībers ielika urbjmašīnā garu mūra urbi. Urba. Ieva­dīja caurumā zobārsta spogulīti un divas sīkas, pie stieņa pie­stiprinātas knaibles. Knieba. Mazai, ar akumulatoru darbināmai leņķa slīpmašīnai uzlika dimanta asmeni. Pielika to pie durvju eņģēm. Slīpripa izgāja rūdītajam tēraudam cauri kā sviestam. Afrikāniete uzņēma smagās durvis, kad rās izslīdēja no gropes.

Telpa aiz durvīm bija pagalam niecīga. Kaspers dzirdēja augst­sprieguma strāvas bīstamos čukstus. Stīne un Francs Fībers dar­bojās ap sadales paneļiem.

-    Vilcienam jādarbojas, viņa teica. Sūkņu stacijām. Lif­tam uz augšpusi. Visu pārējo atslēdzam!

Viņa turēja asknaibles, tām bija tik bieza izolācija kā ziemas dūraiņiem. Viņa pārknieba vadu, pār viņiem nolija dzirksteļu kaskāde.

-    Pārējais ir uz svirslēdžiem, Francs Fībers sacīja. Galve­nais četrsimt kilovoltu kabelis apgādā Kopenhāgenu. Zem tā ir simt divdesmit kilovoltu tīkls. Zem tā trīsdesmit un desmit kilo­voltu. Uzraudzības dienesti ņem strāvu pa taisno no simt divdes­mit kilovoltu tīkla, lai mazinātu iespējamību, ka tas atslēdzas.

Viņš nolaida svirslēdžus pa vienam vien, reizē runādams.

-    Tagad mēs atvadāmies no Kopenhāgenas pilsētas kanali­zācijas dienesta.

Viņš izslēdza kādu svirslēdzi.

-    No Telekomunikāciju dienesta Elektronodaļas.

Viņš izslēdza slēdzi.

-    E2 Remontu nodaļas.

Viņš izslēdza slēdzi.

-    No NATO galvenā biroja. Kas veic Kopenhāgenas paze­mes kopējo digitālo novērošanu.

Francs Fībers pievienoja divus vada galus pie svirslēdža un ieslēdza to. Tunelis tika spoži izgaismots.

Viņiem apkārt nebija vis grota. Tā bija ļoti liela zāle. Vairāk nekā piecdesmit reiz simt piecdesmit metru plaša. Griestus vei­doja mūrētas velves. Kanalizācijas caurules bija izvilktas caur telpu pāris metru augstumā virs grīdas. Zem tām atradās mū­rējuma paliekas, kā saglabājušās no mazām kabīnītēm.

Stīne sekoja viņa skatienam.

-    Kapi, viņa sacīja. Vairāk nekā pieci tūkstoši. Šie ir pag­rabi zem viena no pašiem pirmajiem katoļu mūķeņu klosteriem.

Viņiem pie kājām stiepās divas šauras dzelzs sliedes. Viņiem priekšā stāvēja neliels vagoniņš, kas izskatījās pēc Tivoli parka amerikāņu kalniņa vagoniņa.

-    Šaursliežu dzelzceļš, Stīne teica. To ierīkoja, kad raka kravas pārvadājumu dzelzceļa tranšeju. Rakšanās notika cauri vecajām izgāztuvēm. Bija jātiek vaļā no divpadsmit miljoniem tonnu 3. kategorijas zemes. Tā nu ierīkoja šaursliežu dzelzceļu. Un aizveda zemi uz Nordhavnas ostu. Uzbūvēja uz tās Linetena fortu. Aizbēra jūras baseinu iepretim Tipenas parkam.

Sliedes iznāca no melna tuneļa pa kreisi no viņiem.

-    Tas ved uz Tingbjergu, Stīne turpināja. Uz Kopen­hāgenas Ūdensapgādes uzņēmuma galveno kompleksu.To iz­manto, lai veiktu ūdensvadu un kanalizācijas tīkla apkopi. Kopenhāgenas kanalizācijas vadi drīz būs nolietoti. Dienes­tiem ir ātri jākustas. Tāpēc vien, lai novilcinātu sabrukumu.

Viņa atvēra vagoniņa durvis. Viņi sasēdās iekšā. Francs Fībers ieņēma vadītāja vietu. Kaut kur atdzīvojās liels elektromotors. Vagoniņš sāka kustēties.

Paātrinājums bija milzīgs, kā reaktīvajā lidmašīnā. Priekšā bija izslēdzies tuneļa avārijas apgaismojums. Vagoniņš ielidoja tumsā. Tunelis meta līkumus.

Tumsa bija absolūta, ja neskaita vadības instrumentu gaismas blāvu atspulgu uz Franča Fībera sejas. Kaspera dzirde piefiksēja tuneļa izplešanos, sašaurināšanos, piefiksēja, ka tā sānu apda­res materiāls nomainās no mūrējuma uz cementu. Vai arī tas, ko viņš dzirdēja, bija rikai apdares materiāls, kas klāja viņa paša nervu sistēmas iekšpusi.

Viņš pieliecās pie Stines.

-    Tu zināji par mani jau iepriekš. Pirms tās reizes jūrmalā. Tu nebiji aizmaldījusies no laivas. Es biju tikai skrūvīte.

Iestājās apgaismots posms, viņš redzēja viņas seju.

-    Vai cirkā lieto dopingu? viņa jautāja.

Viņam nebija ne jausmas, uz ko viņa tēmē.

-    Tikai spēka disciplīnās. Anaboliķus. Vairs nav tādu starp­tautisko panākumu spēka sporta veidos, kur nebūtu iesaistīti anaboliķi.

-    Māsa Glorija parādīja mums sarakstu. No ārstu nedēļraksta. Par atkarību visvairāk raisošajām vielām pasaulē. Tās ir izgatavotas laboratorijā. Tie daži cilvēki, kas tās lietojuši — izgudrotājs un pāris laborantu — atlikušo mūžu pavada nau­das meklējumos. Viena deva maksā no simt tūkstošiem uz augšu. Iedarbība ilgst no vienas līdz desmit minūtēm. Un tiek rakstu­rota kā ekstremāli pacilāta apskaidrības un mīlestības sajūta.

Tunelis ap viņiem atvērās. Šoreiz uz griestiem, kas bija apaļi kā angāram. Nespodrajā gaismā Kaspers redzēja pēdas no kaut kā altārim līdzīga.

-    Pārpalikumi, Stīne sacīja, no pirmo ebreju sinagogu pamatiem. Kas uzbūvētas uz pagānu upurvietas.

Viņa norādīja uz kaut ko, kas izskatījās pēc nogāztu koku stumbriem.

-    Vecs ūdensvads. No izdobta koka.

Kaspers juta, kā mainās viņa pilsētas izjūta. Viņam bija šķi­tis, ka tā balstās uz kaļķa un māla. Tā nebija. Tā balstījās uz atkritumiem un savas reliģiskās pagātnes irstošajiem elemen­tiem.

Viņš piekoriģēja lūgšanu. Vienīgo, kurai varēja uzticēties. Līdztekus mīlestībai. Un pat tai rikai varbūt.

-    Pieci tūkstoši cilvēku.

Tā bija Stīne, viņa čukstēja viņam ausī. Viņš vienmēr bija mīlējis viņas elpu, tā mainījās līdzi viņas noskaņojumam, vai arī līdzi viņējam? Patlaban tajā bija kripatiņa petrolejas.

-    Tādas bija Mātes Marijas aplēses. Kad Glorija stāstīja par atkarības vielām. Pieci tūkstoši cilvēku pasaulē. Kuri ir tās iz­mēģinājuši. Ne jau ķīmiskās. Bet tie, kuri ir piedzīvojuši kaut ko radniecīgu. Kuri ir atklājuši, ka realitāte ir putna krātiņš. Un kas meklē režģu durtiņas, pa kurām tikt laukā.

Viņš pagriezās un ieskatījās viņai acīs. Viņa un Zilā dāma, un Klāra Marija — viņas būtu varējušas nodibināt uzņēmumu. Un iznomāt savu bezmēra urbjošo skatienu kādai ēku nojauk­šanas firmai.

-    Mēs redzējām tevi televīzijā, viņa sacīja. Mēs ar māsām. Pirms divpadsmit gadiem. Kādā starplaikā. Kad bija klusums. Un Māte Marija teica: "Viņš ir viens no tiem, kas ir izmēģinājis tās vielas. Viņš ir meklētājs." Un paskatījās uz mani. Un teica: "Tu varētu uzņemt kontaktu." Un es teicu: "Kāpēc es?" Un viņa teica: "Lai palīdzētu viņam meklēt. Un tāpēc, ka viņš prot kaut ko ar bērniem." Tāpēc es atnācu. Sev raksturīgā veidā.

-    Tad kāpēc tāda nelaipnība? Bēgšana, prom pa Strandvejenu? Pašā sākumā?

Viņa saminstinājās.

-    Kad es stāvēju tev pretī. Hs sajutu visu to, ko tu nespēj kon­trolēt. Tavu iekšējo haosu. Un vēl ko citu. Tad piepeši uznāca sajūta, ka tas ir nepārskatāmi. Ka tā ir pārāk daudz.

Pēdējās minūtes viņš bija priekšā dzirdējis troksni. Kā no lie­lajām turbīnām. Tagad skaņa pieņēmās spēkā, pieauga skaļumā, kā ūdenskritums. Vagoniņš apstājās. Tunelis beidzās ar betona sienu. Viņiem zem kājām tumšais ūdens tika iesūkts pa restītēm.

-    Pusdienu pārtraukums, Stīne sacīja. Trīs minūtes.

Māsa Glorija attaisīja mugursomu. Izdalīja visiem maizi un

sieru. Kaspers cilāja maizi no vienas rokas otrā. Kanalizācijas smaka nebija pazudusi, kā varēja cerēt. Pamazām pierodot pie tās. Tā bija pieņēmusies spēkā. Un tagad vēl sajaukusies ar pūs­tošu taukvielu smaku, kā no virtuves izlietnes notekakas, kāpi­nātu brutālā pakāpē.

Tuneļa sienā atradās metāla lūka, Stīne atvāza to vaļā ar sar­kano lauzni. Aiz lūkas atradās gaismas panelis, kādu Kaspers ag­rāk nebija redzējis. Francs Fībers pieslēdza pie paneļa portatīvo datoru. Viņš un Stīne pārliecās pār monitoru.

Tikmēr Stīne ēda. Netraucēta. Kaspers atcerējās pirmo reizi, kad viņa bija ienākusi tualetē, kamēr viņš sēdēja uz poda. Viņš bija kārtojis lielās rīta darīšanas, veicis rituālo izkārnīšanos. No mazā atskaņotāja uz tualetes plauktiņa Hanss Fagiuss bija spē­lējis BWV 565 uz restaurētajām baroka ērģelēm Fālunas Svētās Kristīnes baznīcā. Stīne bija atvērusi durvis, ienākusi iekšā, pa­griezusi atskaņotāju klusāk. Viņai rokā bija bijusi maizes šķēle, gandrīz kā tagad. Tikai ar avokado un svaigā piena kamambēru.

-     Man ir kas svarīgs tev sakāms, viņa bija teikusi.

Viņš bija manījis, kā savelkas vēdera apakšdaļa. Visas dzīvas būtnes grib pakakāt mierā. Nav iespējams sist pretī, reizē at­brīvojot ķermeņa apakšgalu. Nav iespējams izdarīt sitienu ar galvu. Nav iespējams vest korespondenci ar Ieņēmumu dienestu.

Viņa bija nokodusi kumosu rikas. Uzvedusies, it kā nekas nebūtu. Viņš bija pēkšņi sapratis, ka pat dziļas aiztures ir kultūrnosacītas. Un ka viņai kaut kādā veidā ir izdevies izvairīties.

-    Fs šorīt kaut ko atklāju,-viņa bija teikusi. Taisni tai brīdī, kad tu atvēri acis. Un visam vajadzēja sākties. Uznāca sajūta, it kā es sēdētu pie tavas nāves gultas.

Viņš nebija spējis neko atbildēt. Viņš sēdēja uz poda. Un viņa runāja tā, it kā tēlotu kādā Šekspīra gabalā. Viņam nebija ne­viena zināma atskaites punkta, no kura atsperties.

-    Tajā brīdī, viņa sacīja, es sajutu, ka mīlu tevi.

Ko lai viņš būtu uz to atbildējis? Tādā situācijā?

-    Esi tik laba, izej ārā! viņš bija teicis. Man jānoslauka dibens.

Viņa aizgrieza galvu no monitora.

-    Mēs esam pie centrālās sūkņu stacijas, pirms vietas, kur caurules paiet zem ostas. Otrā pusē vajadzētu būt jaunam cau­ruļvadam, vēl nenodotam ekspluatācijā. Bet mums jātiek ga­rām sūknētavai.

Viņa atgriezās pie monitora. Kaspers dzirdēja sev līdzās tēvu. Maksimiliāns atbalstījās pret kruķi, vienu no Franča Fībera kru­ķiem. Afrikāniete bija iebāzusi šķidruma maisiņus virsvalka krūšu kabatās. Tēvs un dēls kopā nolūkojās uz abām sievietēm un zēniņu. Noliekušos pie datora un gaismas paneļa.

-    Viņi ir kā karavīri, Maksimiliāns ierunājās. Elites ka­ravīri. Bet bez dusmām. Kas viņus dzen?

Kaspers dzirdēja, kā viņējā un tēva sistēma sinhronizējas. Tā notiek visās ģimenēs. Starp visiem cilvēkiem, kas viens otram mīļi. Tikai reti. Un parasti nav neviena, kas to pamanītu. Pa­manītu, ka īsu mirkli nokrīt maskas. Neirozes. Fundamentālās traumas. īsu mirkli nokrīt visas pagātnes kļūmes, ko mēs rū­pīgi uzglabājam atmiņā gadījumam, ja rastos iespēja šantažēt vienam otru. īsu mirkli tas krīt, un ir dzirdama pavisam pa­rastā cilvēcība. Trausla, bet neatlaidīga. Starp žurkām un sūknētavām, un kanalizācijas dūņu upēm.

-    Viņus kaut kas pilda, slimnieks sacīja. Kaut kas tik spē­cīgs, ka viņi varētu ļaut, lai viņus tā dēļ nogalina. Es to jūtu. Kas tas ir?

Tēva balsī Kaspers saklausīja ilgas.

-    Tava māte, un Viviāna, Maksimiliāns turpināja. Šīs abas sievietes. Vēl tuvāk tam, lai palaistu kaut ko vaļā, man nav izde­vies piekļūt. Bet vienalga. Kad pienāca tas brīdis, es tomēr neuz­drošinājos. Arī mīlestība pret cirku. Es neuzdrošinājos. Un pret tevi.

Viņi ieskatījās viens otram acīs. Nebija nekādu "bet".

-    Tas, ka tu piedzimi un tā, Maksimiliāns sacīja. Tas bija pats labākais, ko mēs ar Helēni izdarījām. Vēl daudz kas bija labs. Bet tas bija pats lielākais.

Kaspers izstiepa roku un pielika to slimniekam pie deniņiem. Vienu brīdi Maksimiliāns izturēja šo intensitāti, tad aizvērsās. Tikpat tas bija ilgākais kontakts, kādu Kaspers atminējās jeb­kad piedzīvojis ar savu tēvu.

-    Tas iztukšosies simt astoņdesmit sekundēs, afrikāniete teica. Pēc tam mēs iesim cauri.

Kaspers dzirdēja, kā mainās milzīgā sūkņa skaņa. Viņš pa­griezās pret spožo cilindru, tas bija tik prāvs kā rūgšanas tvertne alus darītavā. Tā sienas bija spīdīgas no kondensāta. Vietā, kur ūdens pilēja uz tuneļa betona, auga, pretdabiski, kāds augs, tumši zaļš, ar spīdīgām lapām. Stīne pieliekusies noplūca lapu. Pa­cēla to viņam pret seju. Uz tumši zaļās, spožās virsmas atradās ūdens lāse.

-    Kāda kumeļpēdas suga. Var iztikt ar avārijas apgaismojumu.

Viņa stāvēja viņam cieši līdzās.

-    Man bija laba bērnība, viņa sacīja. Ne dienas ratiņkrēslā. Nekā trakāka par divām šuvēm un drusciņu hlorheksidīna traumpunktā. Bet man bija rotaļa.

Ūdens lāse sāka klejot, gar lapas malu.

-    Es mēģināju izprast pilienu. Mēģināju izprast, kas satur to kopā. Neļauj tam sadalīties sīkākās daļās.

Kustībai vajadzēja nākt no viņas rokām. Bet tās bija nekus­tīgas. Lielākas nekā viņējās. Dzīslainas. Sākumā vēsas. Bet pēc tam, kad viņa bija pieskārusies viņam, glāstījusi viņa ādu, kaut minūti, tās bija kļuvušas ļoti siltas. Bet vienmēr mierīgas. Arī tagad. Tomēr zem šā miera viņš dzirdēja trīsas, tādu skanējumu, kas slēpjas zem rāgas. Viņam vajadzēja kādu brīdi, lai to iden­tificētu. Tad viņš saklausīja, kas tas ir — bailes par bērniem. Un tomēr viņa saturēja kopā realitāti.

-    Kas satur to kopā? viņa vaicāja.

Viņš bija mīlējis viņas zinātkāri. Tā bija bads, tā bija nepie­sātināma. Tā bija kā klauna zinātkāre. Un bērnu. Atvērtība, ape­tīte uz dzīvi, kas neko nepieņem kā pašsaprotamību.

-    Es joprojām spēlēju šo spēli, viņa čukstēja. Tikai drusku citādi. Drusku vairāk koncentrēšanās. Drusku stiprāks ekstrakts. Tā ari vienīgā atšķirība. Starp meiteni un sievieti. Starp bērnu un pieaugušo. Apziņā es savācu visu, ko mēs zinām par šķid­rumu kohezlvo stiprību salīdzinājumā ar gaisu. Par piliena elas­tību. Tā cenšanos atrast iespējami mazāku spraiguma enerģiju. Dirihlē teorēmu. Parasti mēs vienlaikus varam prātā noturēt pāris apgalvojumu. Es mēģinu noturēt tos visus. Kā profesio­nālu intuīciju. Un tad, kad es gandrīz jau saprotu, esmu piekļuvusi ļoti, ļoti tuvu. Un reizē jūtu, ka mēs nekad līdz tam nenonāksim. Un prāts teju teju eksplodēs. Tad es palaižu vaļā visu saprašanu un iekritu iekšup pie piliena.

Lapa stāvēja rāma. Piliens tāpat. Nekas nekustējās. Viņš dzir­dēja, kā sūknis uzceļ augšā pēdējo ūdeni.

-    Un tad, gaužām īsu brīdi, ir tā, it kā nebūtu nekādas at­šķirības starp pilienu un mani.

Saudzīgi, pagalam saudzīgi, viņa nolika lapu uz pelēkā betona.

-    Kad tā notiek, kad retu reizi tā notiek, tu apjaut, ko tas maksātu. Pa īstam nokļūt tur. Tādu cenu, ko neviens zinātnieks nevar samaksāt. Joprojām palikdams zinātnieks. Tas maksātu pašu sapratni. Nav iespējams pilnībā piekļūt kaut kam klāt, un reizē gribēt to saprast. Vai mēs runājam par vienu un to pašu?

Cilindram ārpusē bija pakāpieni. Kāpiens bija mazliet vairāk nekā trīs metri. No sūkņu stacijas izejas veda trīs caurules. Ma­zākās diametrs bija kādi septiņdesmit pieci centimetri.

Cilindrs bija aizvērts ar lūku, kurai bija elektriska atslēga, tā bija atsprāgusi vaļā. Stīne droši vien bija atvērusi to no gais­mas paneļa.

-    Tagad viņi zina, viņa sacīja, uzraudzības centrālē. Ka kaut kas nav kārtībā. Pēc piecām minūtēm būs klāt pilsētas die­nesti. TDC un bruņotie spēki. Cits pār citu klupdami. Ar suņiem un dūmu aizsargmaskām. Bet līdz tam laikam mēs būsim gabalā.

Viņa pārmetās pāri sūknētavas malai. Kaspers mēģināja tikt viņai līdzi. Viņa ķermenis atteicās. Viņa uzvilka Kasperu augšā sev līdzi. Divas caurules bija noslēgtas, ar elektriskiem venti­ļiem. Atlikusī stāvēja vaļā. Stīne ieslēdza pieres lampu.

Viņi ielūkojās dzelmaini zaļā, nevainojamā pasaulē. Caurule bija pilnīgi apaļa, iekšpusē izoderēta ar zaļu materiālu, kas at­staroja klusinātu atspulgu, kā silti baltas gaismas diožu lampas.

-    PVC, viņa teica. Aarsleff. Šis uzņēmums veicis kanali­zācijas tīklam mūžu paildzinošu apstrādi, tā ka tas vēl kādu laiku dzīvos. Caurulēs ir ievilkta PVC "zeķe".

Bija sajūta, ka ir iespējams redzēt bezgalīgi dziļi iekšā un lejā.

-    Gluži kā ieskatīties pašam savos dzemdību ceļos, viņš sacīja. ļoti skaisti. Vai novērošanas kameras ir atslēgtas?

Viņa pamāja ar galvu.

-    Vai mums nevajadzētu, viņš teica, izmantot šo bez uz­manības atstāto brīdi nelielam skūpstam?

Viņa mēģināja tikt prom no viņa. Bet viņa stāvēja uz šau­riem pakāpieniem.

-    Es zinu, viņš teica, tu varbūt sacīsi, ka Dievs mūs redz. Bet Dievs ir mūsu pusē. Un Kirkegors. Vai neatceries, ko viņš saka "Mīlas darbos"? Ikvienas mīlas attiecības ir piedauzīgs trijstūris. Tu, es un Tas Kungs.

Viņa pakratīja galvu.

-    Gēte, viņš teica, Un Jungs. Un Grofs. Un Bahs. Viņi ir absolūti vienisprātis. Pirms lielajiem panākumiem tu stāvi muti pret muti ar mīļoto pats savas dzimšanas priekšā.

Viņa izrāvās no hipnozes.

-    Popsis, viņa sacīja. Tu nekad neesi bijis nekas cits kā popsis!

Viņas dusmu skanējums bija koncentrēts, kā skābe. Varbūt viņus aptverošās sūknētavas kolbas dēļ. Tā darbojās kā akus­tisks ieliektais spogulis, tā pastiprināja un koncentrēja skanē­jumu. Viņai bija melodiska balss. Uzspodrināta Sāles skolas meiteņu korī. Hesa-Teisena vadībā. Un vienlaikus tai piemita dzēlīgums. Viņš bija redzējis, kā viņa liek sastingt veselam superelipses sanāksmju galdam, ap kuru sapulcējušies galvenie inženieri.

-    Es esmu izslāpis pēc tevis, viņš bilda.

-    Tavas zināšanas, viņa atteica. Tās ir palienētas. No­zagtas. Sakompilētas!

Viņa ieķērās viņam žaketē.

-    Tavas jūras. Nekāda dzijuma. Tu skrien, Kasper. Tu bēdz. Vienu dienu tevi panāks. Dziļums. Tavas atzīšanās mīlestībā. Tu dzīvo un runā tā, it kā nemitīgi atrastos manēžā.

Viņš sāka dungot. Akustika tērauda tvertnē bija fantastiska. Skaņa līda apkārt gar sienu un atgriezās, kā čukstu galerijā. Viņš nodungoja astoņas taktis, apburošas, neatvairāmas, pasakainas.

-    "Parīzes simfonija", viņš sacīja. Pirmās daļas izstrā­dājuma posmā. Kur notiek galvenās tēmas modulācija crescendo. Un pēdējā daļā. Ekspozīcijas noslēgumā. Viņš simulē fūgu. To neizstrādājot. Tas ir popsis. Viņš pats to zina. Raksta no Parī­zes tēvam — ko es tev pastāstīšu, tēt, es darīšu tā un tā, tajā un tajā taktī, klausītāji raudās puņķodamies, viņi iemīlēs to. Pop­sis. Bet tas nostrādā. Aiziet līdz pašai sirdij. Tehniskā ziņā tas nav nekas sevišķs. Nekāda profesionālā dziļuma. Bet tas apbur. Tas darbojas. Tas nostrādā pilnīgi perfekti.

Viņš pieliecās viņai klāt.

-    Sirds. Un intensitāte. Šo divu lietu dēļ es gāju manēžā.

Viņu sejas bija viena otrai pretī. Viņš neatkāpās ne par sprīdi.

Viņa ierāpās caurules atverē.

-    Pa diviem reizē, viņa uzsauca uz aizmuguri. Šis ir jūsu mūža brauciens pa amerikāņu kalniņu. Tā kritums ir sešdesmit metru zem jūras līmeņa. Bremzējiet, spiežot pēdas un elkoņus pret malām!

Viņš aizkļuva viņai līdzās. Viņi atlaida tvērienu.

9

Sākumā sajūta bija kā brīvajā kritienā. Ar plastikātu nebija gan­drīz nekādas berzes, sajūta bija, kā braucot ar gaisa spilvenu. Viņš atmeta saspringto turēšanos pretī, atlaidās, sajuta Stīnes ķermeni piespiestu pie savējā. Vienīgā skaņa bija pagalam vārga atbalss, audumam slīdot pār pamatni. Un tāla, tik tikko sadzir­dama nojausma par to, kas gaida priekšā.

Līkne kļuva lēzenāka.

-    Vēl dažas minūtes, viņa sacīja. Šis ir visgarākais ameri­kāņu kalniņš Ziemeļeiropā. Aarsleff, pabeidzis darbus, saaici­nāja galvenos inženierus izmēģināt to. Mums ļāva nobraukt ar šampanieša glāzi rokā. Šī ir augstspiediena caurule. Nekādu ventiļu. Nekādu salaiduma vietu.

Ap viņiem kļuva aukstāks.

-    Tu uzmeklēji manu tēvu un māti, viņa sacīja.

Tas notika, kad viņa bija sabijusi prom trīs nedēļas. Viņam bija šķitis, ka viņš nojūgsies. Viņš bija malies ap Stīnes dzīvoklī pa­ņemto adresi, kā slims zvērs. Tad bija devies turp.

Māja atradās Holtes nomalē, netālu no ezera, uz robežas ar laukiem un mežiem, vecu augļkoku dārza dziļumā. Māte ielaida viņu iekšā un uzvārīja tēju. Viņa līdzinājās Srīnei tādā veidā, ka viņam teju vai ļima kājas. Tēvs bija palicis stāvam, tad un vēlā­kās sarunas laikā, lai itin kā rastu atspaidu no plaukta. Nesa­cīdams ne vārda.

Ari Kaspers neko neteica. Vārds bija piederējis dzīvojamo telpu atmosfērai.

Savā ziņā tā bija pieticīga māja. Gan vīrietim, gan sievietei piemita pieticīgs skanējums.

Tomēr tā bija tā sevišķā pieticība, kas parādās, kad tava ģi­mene divsimt piecdesmit gadu ir sērfojusi uz pilsoniskās kul­tūras un finanšu kapitāla viļņa. Kaspers bija sastapis šo skaņu jau iepriekš, bet ne tādā tuvienē. Tai piemita kaut kas neiero­bežots, abiem padzīvojušajiem cilvēkiem viņam pretī nebija nekādas rezervētības, itin nekā, ko viņiem vajadzētu pierādīt, astoņās paaudzēs viņu aizmugure bija pārmaiņus bijusi augļo­tāji un pianisti, un Skāgenas gleznotāji, un filozofijas zinātņu doktori, un bija aizritējis vien drusku vairāk par simt gadiem, kopš Hanss Kristiāns Andersens bija piecēlies no ģimenes vaka­riņu galda, un ko lai mēs iesākam ar Zelta laikmeta gleznām, kurām otrā pusē ir mākslinieku novēlējums vecvecvecvecmāmiņai, ja mums ir to tik daudz, ka pie sienām tām nav vietas?

Kaspers bija ieklausījies, lai sadzirdētu, ko tas maksā, kāda ir cena par izsmalcinātību un augsto lidojumu? Pēdējo reizi, kad Rivels uzstājās Kopenhāgenā, Kasperam bija ar viņu kopīga ģērbtuve Cirka namā, zaļā garderobe. Rivels bija pārsniedzis laiku. Kaspers bija to dzirdējis, Rivels pats bija to dzirdējis. Vecajam klaunam, iznākot no manēžas, acīs bija asaras.

Viņš bija uzmetis skatienu Kasperam.

Esmu zaudējis laika izjūtu, viņš teica. Pirms divdesmit gadiem viņi neļāva man aiziet. Tagad viņi pazemoja mani. Ar savu garlaikošanos. Par visu ir jāmaksā.

Istabā bija ienākusi meitene. Jaunāka nekā Stīne. Elfai lī­dzīga. Ar platu muti un šauru seju. Ar savu tiesu Stīnes skanē­juma. Un skaistuma.

Viņš savācās pēc šoka. Uzskaņojās uz meiteni. Bija traucēta saikne starp mentālo un simbolus veidojošo meitenes apziņas daļu. Skaniskais kopums bija nestrukturēts. Toties sirds — atvērta, pāri plūstoša, labdabīga. Viņš bija tādu dzirdējis agrāk, labdarības izrādēs. Acīmredzot Viljamsa sindroms. Hromo­somu defekts.

-    Es esmu Stīnes draugs, viņš bilda.

-    Tu esi viņas mīļākais, māte atteica.

-    Viņa ir aizgājusi no manis, viņš sacīja. Es nezinu, kur viņa ir.

Sieviete ielēja tēju.

-    Kad Stīne bija maziņa, viņa teica, viņa neļāva sevi ba­rot. Nekādos apstākļos. Beigās es liku viņu uz grīdas. Ar visu šķīvi. Viņa negribēja arī turēties pie rokas. Kad mēs iepirkāmies. Man pietrūka padoma.

Viņa pasniegusies pieskārās vīram. Kaspers saklausīja seksuālo spriegumu starp viņiem. Absolūti svaigu. Pēc tik daudziem gadiem.

-    Viņa ir aizbraukusi, māte teica. Nekādu adresi mums neiedeva. Mums pienāk vēstules. Bet uz tām nav nosūtītāja.

-   Ja es varētu apskatīt aploksni, Kaspers sacīja. Es va­rētu sadzīt viņai pēdas. Man ir neierobežoti resursi.

Viņi paskatījās uz viņu. Viņš zināja, ka viņi saprot viņa iz­misumu. Viņš juta viņu līdzcietību.

-    Viņai ir jādod atļauja, tēvs teica. Un mēs nevaram viņai pajautāt.

Kaspers būtu varējis izdarīt slepkavību. Paņemt viņus pie rīk­les. Sadedzināt māju viņiem uz galvas. Viņš bija vienkārši pali­cis stāvam.

Māte bija izvadījusi viņu laukā. Viņas līdzība Stīnei bija no­mācoša. Vārdi, kas tika izteikti, nāca pār Kaspera lūpām. Bet kurš tos artikulēja — to viņš nezināja.

-     Kad tu pieskaries cilvēkiem. Vai tavas rokas kļūst siltas?

Viņa apmulsusi palūkojās uz Kasperu.

-   Jā, viņa atbildēja. Tā runā. Apmēram pēc minūtes tās kļūst ļoti siltas.

Viņš bija klīdis pa ceļiem, neatjēgdams, kur pats iet. Kad viņš spēja saredzēt skaidri, viņam bija zudusi orientācija, kaut kur Vasernes purvā. Kad viņš atmaldījās atpakaļ uz mašīnu, bija nolaidusies nakts.

Viņiem aiz muguras, caurules tunelī, viņš dzirdēja trīs līdzbiedru klusinātos švīkstus. Sinkopēto dunoņu, kruķim atsitoties pret sienu.

-    Tu biji noilgojies pēc manis, viņa teica.

Viņa to sacīja brīnoties, atvērti, it kā to patiesi būtu sapra­tusi tikai tagad.

Slīpums kļuva stāvāks.

-    Mēs esam tuvu galapunktam, viņa sacīja.

Caurules izliekums kļuva lēzenāks, kustība apstājās. Viņi iededza pieres lampas, tunelis beidzās viņiem pie kājām.

Viņi iegāja kvadrātveida telpā, piecreiz piecus metrus lielā. Betona un plastmasas caurules krustu šķērsu. Stīne uzlika roku uz vislielākās.

-    Centrālais kabeļu instalācijas kanāls. No Kopenhāgenas uz Amageru.

Sienā atradās tērauda plāksne. Viņa pieskārās tai ar pirkstu galiem. Tā atslīdēja vaļā.

-    Avārijas izeja ir obligāta prasība, viņa teica. Es pie­dalījos, kad Kopenhāgenas pilsētas Tehnikas un būvniecības departaments izsniedza atļauju jūras baseina piepildīšanai iepre­tim Tipenai. Mēs izvirzījām noteikumu, ka jābūt šai avārijas izejai. Mēs nonāksim taisnā ceļā zem Konoti.

Francs Fībers atstāja cauruli. Pēc tam afrikāniete. Viņa bija piesprādzējusi Maksimiliānu pie ķengursomas. Viņa tēvs turēja rokā telefonu.

-    Viņi ir nosēdinājuši helikopteru, viņš sacīja. Tajā ellī­gajā vējā.

No caurules, ko viņi bija pametuši, atskanēja tāla šņākoņa. Stīnes seja zaudēja izteiksmi.

-    Ūdens, viņa teica. Viņi ir pieslēguši mūs pie galvenā vada, kas nāk no Tingbjergas. Viņi grib mūs noslīcināt.

Viņa papurināja galvu.

-    Kurš? viņa jautāja.

Maksitniliāns klusi iesmējās.

-    Neatkarīgi no tā, kurš nospiež pogu, viņš sacīja, aiz vi­ņiem ir sistēma, kas uztur realitāti.

Viņi saspiedās mazajā kabīnītē. Iekšējās durvis, ar stikla rūti, aizslīdēja ciet. Ārējās durvis sāka vērties ciet. No vinila caurules izšļācās ūdens straume. Tā pārvērtās par masīvu strūklu, strūkla trāpīja pa pretējo sienu, ar pērkonam līdzīgu skaņu. Mazā ka­bīnītē tika pacelta uz augšu.

-    Lūgsim visi kopā! Kaspers bilda. Tikai brītiņu.

Pārējie lūkojās uz viņu.

-    Lūgšana, viņš teica, ir īstenās Jēkaba kāpnes, pa kurām Dieva eņģeļi staigā augšup lejup, lielum lielais lifts, turklāt — mums tā būs vajadzīga.

Vienu brīdi visi aizvēra acis.

Tas bija ātrgaitas lifts. Viņi tika nospiesti uz ceļiem, pēc trīs­desmit sekundēm uz mirkli iestājās īstens bezsvara stāvoklis.

Viņi izkāpa slīpēta granīta telpā. Kaspers pazina akmens vir­smas struktūru. Acīmredzot viņi bija Konon pagrabos. Taisni pretī divviru durvis veda uz ēkas iekšējo liftu. Viņi sakāpa tajā. Kabīne bija pietiekami liela, lai tajā sarīkotu ballīti.

Stīne vilcinājās. Pirkstu uzlikusi uz pogas.

Kaspers dzirdēja, kā pārbīdās telpiskā autoritāte. Nu viņi tuvojās citiem cilvēkiem. Klauna darba laukam.

-    Kā būtu, ja mēs novilktu virssvārčus? viņš ierunājās. Tie izskatās pēc formastērpiem.

Viņš saskaitīja divdesmit stāvu, plus gabaliņu, kur nebija stāva atzīmju, tad sākās bremzēšana.

Lifta durvis atvērās uz vienu no visgaumīgākajām telpām, kādu viņš jebkad bija redzējis. Pretī esošā siena bija ovāla, apšūta ar krastā izskalotiem baļķiem. Kokam jūras ūdens bija piešķīris sudrabpelēku patinu, tā formas bija piekrastē noslīpē­tas apaļas, iespaids bija reizē raupjš un ārkārtīgi izsmalcināts. Grīda bija no marmora. Citos apstākļos viņš būtu palicis rāmi stāvam. Lai izbaudītu skatu. Un visnotaļ īpašo telpas skanējumu.

Bet ne tagad. Lifta priekšā stāvēja vīrietis zaļā formastērpā. Ar triecienšauteni. Tas bija Aske Brodersens.

Kasperam nekad nebija patikuši ieroči. Nekad viņš nebija gribējis pat ne tādu mazumiņu kā korķa pistoli savā izrādē. Pat ne tāda veida revolveri, kuram no stobra izšaujas karogs, uz kura rakstīts "blaukš!".

Iemesls, kāpēc viņš tomēr pazina sev pretī esošo ieroci kā automātisko Bushmaster, bija tas, ka viņš tādus bija redzējis tirgus laukumos. Ar Krievijas Valsts cirku viņš bija bijis turnejā pa Austrumu pierobežas provinci, tirgos stāvēja sakrautas auto­mātu ķīpas, opija ķīpas, cieši līdzās, viņš nekad neaizmirsīs svaigu karija lapu un bezskābes ieroču eļļas, un jēlopija smaržu.

Viņš sašūpināja zilo kleitu ap gurniem. Pārlika balsi augstā tembrā.

-    Kur ir sieviešu tualete? viņš jautāja.

Pretī esošais vīrietis apstājās. Dāņiem pieklājība ir dziļi asinīs, karmiski, tā ir atvedināma līdz absolūto monarhiju aptveroša­jām feodālajām struktūrām. Kaspers pārslīdēja pāri telpai.

-    Pavadi mani turp! viņš nočukstēja.

Tad iebelza vīrietim ar galvu.

Aske Brodersens nošļuka uz ceļiem, it kā lai lūgtos. Afrikā­niete izņēma ieroci viņam no rokām. Viņa turēja to aiz stobra, ar laidi uz leju.

Viņiem pretī esošajā sienā bija cēlkoka durvis. Izliektas tāpat kā siena. Divus metrus platas. Tās atvērās uz gaisa spilvena, bez skaņas un pretestības. Viņi iegāja gaismas telpā.

Sienas bija no stikla. Griesti bija no stikla. Grīda bija no stikla.

Balstīta uz šauriem hromēta tērauda nesošajiem elementiem. Telpas forma bija kā lidojošajam šķīvītim. Viņiem zem kājām bija metrus astoņdesmit augsts kritums līdz jūrai. Aiz izliekta­jiem logiem atradās Kopenhāgena. Viņi bija tik augstu, ka va­rēja redzēt pilsētas meteoroloģiju. Viņi atradās virs mākoņiem, kas gūla pār Frederiksbergu. Virs kaut kā, kas varēja būt ne­gaiss uz dienvidiem. Vakara saule pār pilsētas centru.

Cauri telpai strāvoja milzīga riteņa siluets. Tā bija helikop­tera rotora ēna, pats agregāts stāvēja tieši virs viņiem, nosēša­nās laukums atradās uz stikla jumta.

Pie gara flīģeļa stāvēja ļosefs Kains.

Ikvienam klaunam ir paplašināta pieredze ar sejām, kas pauž pārsteigumu. Kaina seja bija pagalam īpaša. Kaspers to bija re­dzējis dažu labu reizi iepriekš. Saskarē ar patiesi izciliem šovbiznesa personāžiem. Tiklīdz kāds ir uzsēdies domai, ka viņu var izbrīnīt vienīgi pats Kungs, viņš ir savā ziņā padarījis sevi viegli ievainojamu.

Kādā dīvānā sēdēja Klāra Marija, viņai līdzās melnīgsnējs zēns.

Viņa pietraucās kājās un metās pāri telpai.

Viņa ieskrēja Stīnes apskāvienos. Piespiedās viņai.

-    Mammu! viņa izsaucās.

Viņa piespieda galvu Stīnei pie vēdera. Un atkārtoja šo vārdu. Aina bija skaista. Bet varbūt uz robežas ar sentimentālu. Mei­tenes seja pagriezās pret Kasperu. Tā bija eņģeliska, līdz pār­plīsa lielos smieklos. Kosmoss nekad nepieļauj sentimentalitāti sevišķi ilgu laiku no vietas.

-    Tēti! viņa izsaucās.

Kaspers pameta skatienu apkārt. Lai redzētu, kuram aiz mu­guras stāvošajam ir veltīta uzruna. Neviena nebija.

-    Es biju stāvoklī, Stīne sacīja. Kad es aizbraucu. Viņa ir tava meita.

Griestos acīmredzot bija kāda izeja, Kaspers to bija atstājis nepamanītu. Un vienu mirkli dzirde bija viņu pievīlusi. Vīrietis, kurš piezemējās uz grīdas, droši vien bija lēcis no četru metru augstuma. Tikpat viņš piezemējās kā kaķis. Tas bija Ernsts. Apsējs viņam bija noņemts. Izskatījās, ka viss dzīst patiesi labi. Maķenīt pūdera, un viņš būtu varējis pozēt fitnesa studijas reklāmai. Viņa skanējums bija maigs un modrīgs. Lūpas kustē­jās, it kā viņš runātos pats ar sevi. Kaspers pēkšņi saprata, ka dzirdes aparāts ir skaļrunis un mikrofons. Viņš turēja rokās ieroci. Brīdī, kad viņš ķēra zemi, viņš nošāva afrikānieti.

Tā bija šāvienu sērija, tik blīvā kārtā, ka izklausījās pēc kle­pus. Ložu spēks pacēla afrikānieti no grīdas un trieca viņu pret sienu. īsu jo īsu brītiņu ķermenis šķita paliekam karājamies gaisā, tad tas nogāzās ar seju pret grīdu.

Vīrietis pārsvieda ieroci uz Kaspera pusi. Vienu mirkli viņu samulsināja sievietes apģērbs. Kaspers sasprindzinājās trāpījuma gaidās. Viņš paguva sajust sevišķu saldmi no atskārtas, ka lūg­šana ne brīdi nebija apstājusies. Viņš mirs, atdevies lielajai mī­lestībai. Pēc labākajiem paraugiem. Jēzus. Gandijs. Princese Pemasala.

Maksimiliāns nosvieda kruķi un nostājās priekšā Kasperam. Lodes nāca augšupejošā līknē, tās trāpīja viņam gūžā, virs krūtīm, tēvs šķita atmuguriski lidojam virsū Kasperam. Izejošo ložu trajektorijas atvēra viņa muguru kā rāvējslēdzējs, Kaspers tika nošķiests ar asinīm un miesu. Tad tēvs uzlidoja viņam virsū, un abi novēlās uz grīdas.

Plecīgais vīrietis aplaida skatienu telpai. Lai pārliecinātos, ka tajā ir miers, iekams viņš pabeidz savu projektu. Kaspers sajuta sevī uzplaiksnām apbrīnu. Ikviens dižs improvizators pazīst otru. Pēc spējas, sekmīgas norises vidū, atcerēties par kopainu.

Triecienšautene tika pavērsta pret Kasperu.

Tajā brīdī viņš atjēdza, ka afrikāniete ir dzīva.

Ieraudzījis, ka viņa sašauta nokrīt, viņš bija zinājis, ka viņai jābūt mirušai, un viņa dzirde bija izslēgusi sievieti no skaņas ainas. Tieši šāda veida prātīgums ierobežo mūs, cilvēkus, un traucē mūsu uzņēmībai pret patiesi brīnumaino.

Marokā, Sahāras nomalē, uzstādamies ar Cirque du Maroce, viņš bija redzējis pārojamies divus cirka lauvas. Tas bija noticis ceļā no manēžas priekštelpas uz krātiņu, visi bija devušies prom, arī zvēru dresētājs, visas durvis bija aizvērtas un aizslēgtas, Ras­pers iesēdās cirka džipā kopā ar tehniķi. Steigā tehniķim nokrita naģene, viņš atvēra durvis, izliecās laukā, lai to paceltu. No automašīnas līdz lauvām bija septiņdesmit pieci metri. Laikā, kādu viņam prasīja noliekties septiņdesmit piecus centimetrus, lauvu tēviņš pamanījās tikt līdz džipam. Brīdī, kad Kaspers ierāva vīrieti mašīnā un aizcirta durvis, lauvas nagi atsitās pret ūdens kannām virs kāpšļa.

Apkārt lauvam dzirdamo skaņu Kaspers bija vēlējies nekad vairs nepiedzīvot.

Bet piedzīvoja. Tagad. Un ap sievieti.

Afrikāniete uzlēca pa taisno no guļus stāvokļa. Un sasnie­dza Ernstu vienā kustībā.

Viņa iebelza vīrietim pa galvu ar izstieptu roku, kā ar klani. Tad sagrāba viņu aiz kakla un trieca viņa galvu flīģelī. Skaņa bija kā no ķīniešu tempļa gonga. Vīrieša ķermenis kļuva ļengans, viņš saļima skrodera pozā.

Afrikānietes kleita šķita sašķēlusies divās daļās, tās noslīdēja zemē katra savā pusē. Tā bija ķengursoma, pāršķelta uz pusēm kā ar plātņu grieznēm. Āda un dzelzs starplika acīmredzot būs nostrādājusi kā ložu necauršaujama veste.

Viņas rokas savilkās čokurā.

Nenogalini! Kaspers ierunājās. Mums jācenšas būt at­vērtiem pret ļaunumu. Tas tevi vajās visu atlikušo mūžu. Ekeharts kādā vietā saka…

Afrikāniete paskatījās uz viņu. Viņam bija izdevies piekļūt viņai. Varbūt ne ar savu viedumu. Bet varbūt ar pārsteiguma efektu. Viņas apakšžoklis pamazām atkārās.

Vīrietis pie viņas kājām uzslējās uz ceļgaliem un iesita viņai ar ieroča tievo stobru. Kaspers dzirdēja, kā salūst augšstilba kauls.

Viņas acis sasārtojās. It kā baltā gļotāda apkārt varavīksne­nei pieplūstu asinīm. Viņa pieliecās. Rokām apķēra lejā sēdošo vīrieti. Pacēla viņu augšā.

Viņa sāka viņu spiest. Stāvus turēdama deviņdesmit kilogra­mus smagu vīrieti plus pati savu svaru. Ar lauztu augšstilbu. Kaspers manīja, ka ieklausās nākotnē. Ka dzird priekšsajūtu tam, kas var notikt, kad Āfrika pēc laiciņa zaudēs pacietību un sacelsies.

Vīrieša acis sāka kāpt laukā no dobuļiem. Kaspers dzirdēja, kā salūst kāda plaukstas locītava. Ernsta pirksti bija iesprūduši mēlītes sargā.

Automāts sāka šaut. Ložu spiets iezīmēja pussirdi spoguļ­stikla rūtī. Rūts saplīsa un tika iepūsta telpā.

Tā saplīsa ēdamgalda lieluma stikla gabalos. Tajā brīdī Kas­pers izdzirdēja vēju.

Tas bija pieņēmies spēkā. Kaspers bija ļāvies, ka viņu apmāna saule. Nepieradums atrasties tādā augstumā. Tas nebija parasts vējš. Tā bija strāvplūsma, aprīļa vētra.

Driskās saplēstā stikla siena izbrāzās caur telpu, sabirzdama putekļos Kasperam aiz muguras. Pēc stikla vējš sagrāba mēbe­les, bērnus, Kainu, afrikānieti un trieca tos pret sienu.

Kaspers redzēja, kā flīģelis saslejas, it kā gribētu nostāties uz divām kājām. Tad tas tika aizsviests cauri telpai un sašķīda gabalos.

Uz īsu mirkli iestājās limbs. Tajā Kaspers paķēra abus bēr­nus. Viņš novilka viņus zemē pie Maksimiliāna un saslēdza pēdas ap kādu kolonnu.

Nākamajā mirklī, vējam atkāpjoties, nāca sūce, kā plūdu vil­nis, kas atdūries pret krastu.

Tā radīja tādu vilcējspēku, it kā reaktīvajai lidmašīnai būtu izkritušas izejas durvis. Kaspers lūkojās pēc Stīnes. Viņa sēdēja, apķērusies ap kolonnu. Viņš redzēja, kā Kains pūlas tikt uz durvīm.

Afrikāniete palaida Ernstu vaļā. Kaspers redzēja, kā viņš cenšas nolikt ieroci pozīcijā. Redzēja, kā viņš apjēdz, ka rokas vairs neklausa. Tad zemspiediens sāka vilkt viņu uz aizmuguri, pirmajā brīdī lēnām. Viņš nokrita uz ceļiem, lai atbrīvotos no vilkmes, tas neizdevās. Viņš tvēra pēc kolonnas, bet rokas bija pārāk nespēcīgas. Tad viņš tika iesūkts tālu jūrā.

Virs sevis Kaspers izdzirda helikoptera rotoru uzņemam āt­rumu. Viņš dzirdēja skaņu, ar kādu tiek atvērti stiprinājuma tauvu slēdža sprūdi. Tad vējš aizrāva lidaparātu prom no ēkas.

Kaspers neskatījās augšup. Viņš vērās sava tēva sejā. Viņi gu­lēja cieši līdzās. Maksimiliāns smaidīja.

Viņam izdevās pacelt roku. Viņš noglauda Kasperam vaigu.

-    Es zinu, ko tu teiksi. Ka tas bija skaisti. Aizkustinoši. Ka es upurējos tevis dēļ. Lai izlīdzinātu kādu daļu no tā, kur mēs ar māti tevi iepinām. Un tā arī ir. Tā, velns parāvis, arī ir.

Viņš mēģināja elpot. Kaspers redzēja tēvam mutē divu krāsu asinis. Tumši sarkanās, kas gāzās no savainotajām vēnām. Un gaiši sarkanās artēriju asinis. Pēdējās izdeva skaņu, kā klusu mutuļošanu, to radīja mikroskopiski skābekļa burbulīši, kas pārplēsa šķidruma virsmu.

-    Es esmu vīrs, kam ir lielas rezerves, Maksimiliāns čuk­stēja. Es varu atļauties tev piekrist. Tikai vienu vienīgu reizi. Te, pie pašām beigām.

Kaut arī viņa balss bija vairs tikai visvārgākā gaisa svilpoņa, tā bija vitāla. Tāda, kādu Kaspers to atcerējās no laikiem, kad tēvam varēja būt gadi četrdesmit. Maksimiliāna ķermenis bija šujamdiegs izplatījumā. Bet viņa apziņa bija nevājināta.

-    Ej nost, viena no lietām, kas man patika vislabāk, bija nā­ves ainas. Vai atceries Basotol Viņi turpināja nākt atpakaļ un mirt vēl vienu reizi. Mēs aiz smiekliem gandrīz piečurājām bikses. Bet šī te. Šī būs pēdējā.

-    Vai esi pārliecināts, vecotēv?

Runātāja bija meitene. Mirstošais pievērsās viņai.

-    Vai nav tā kā pavēlu, viņš čukstēja. Iepazīstināt mani ar mazbērniem?

-    Diemžēl agrāk tas nebija iespējams, Kaspers sacīja.

-    Tev nevajag runāt, meitene teica. Tev vajag domāt par to, ka tu mirsi.

-    Ko, pie joda? Maksimiliāns izgrūda.

Meitene bija pārliekusies pār viņu. Uzlikusi roku viņam uz krūtīm. Otru roku viņam uz pakauša.

-     Bastian! viņa pasauca.

Melnīgsnējais zēns nometās uz ceļiem Maksimiliānam pie galvas. Apkārt abiem bērniem sakopojās tāda koncentrētība, kādu Kaspers nekad nebija dzirdējis bērniem. Tik tikko pieau­gušajiem.

Kaspers saudzīgi piespieda tēva ķermeni sev klāt. Viņš juta, ka uz viņa rokas pusi kaut kas kustas, gluži kā dzīvnieks. Viņš atskārta, ka tā ir tēva sirds. Lodes bija atdarījušas krūškurvja mugurpusi, vēl arvien pukstošā sirds bija atkailināta.

-    Patiesībā, meitene sacīja, ne no kā nav jābaidās.

Kaspers saklausīja klusumu. Tas lodveidīgi izpletās no cen­tra, kas atradās starp abiem bērniem, un izšķīdināja visas ska­ņas. Tas attālināja vēju. Stikla telpu. Ķermeņus. Tagadni. Dāniju. Pēdējais, ko Kaspers redzēja, bija tēva seja. brīdī, kad apziņa tika aizsūkta prom no acīm un uz aizmuguri ievilkta tunelī. Pēc tam viss pagaisa.

1

Viņi aizveda viņu uz to Vērlēses aviobāzes daļu, ko Gaisa spēki bija paturējuši savā rīcībā. Uz pamazu, pa pusei zemē ieraktu baraku kompleksu, blakus teritorijai, kas bija nožogota, izcaurumota ar drenāžas urbumiem un apjozta ar plāksnēm ar uz­rakstu "Piesārņots".

Lietus sāka līt, kad viņi brauca caur Jonstrupu. Lietus neri­mās tās trīs diennaktis, kamēr viņu nopratināja.

Viņi ļāva viņam gulēt apmēram trīs stundas diennaktī, šis laika intervāls bija viņa minējums, pulksteņa nebija. Viņi nedeva viņam neko ēst, bet piedāvāja kafiju un sulu, viņš dzēra tikai ūdeni — gadījumam, ja viņi būtu kaut ko piejaukuši sulai un kafijai.

Viņš dzirdēja lietu spēlējam uz jumta, varbūt tas atskaņoja Baha kantātes. Pēc divām diennaktīm viņš sadzirdēja sešus Haidna stīgu kvartetus, pilnīgi skaidri, tos, kurus viņš bija sacerējis pēc desmit gadu pārtraukuma. Un pēc tam sešus Mocarta kvarte­tus, kas bija atbilde uz Haidna kvartetiem. Tajā brīdī Kaspers bija sācis redzēt nakts sapņus vaļējām acīm. Viņš atskārta, ka tā mūzikas un lietus būšana ir tādēļ, lai izdzīvotu. Lai radītu kop­sakaru realitātē, kas bruka kopā.

Viņi bija trīs pārinieku komandas, pa vīrietim un sievietei katrā, viņi acīmredzot bija sapratuši, kādas ir viņa sajūtas ar sie­vietēm. Sievietes bija sirsnīgas un mātišķas, ikviena nopratinātāju komanda strādā ar pretrunu starp labo un slikto vecāku, viņam gribējās izraudāties sievietēm pie krūts, divreiz viņš to izdarīja, jautājumi tikmēr turpinājās.

-    Kāpēc bērnus nolaupīja?

-    Es nezinu, viņš teica. Vai tas nevar būt saistīts ar izpir­kuma maksu, ar seksu?

-    Tu tiki runājis par gaišredzību.

-    Tas noteikti ir pārpratums, viņš sacīja. Gaišredzība ir māņticība, es neesmu māņticīgs, vai jums tas ir rakstveidā, vai ierakstā?

-    Kāpēc tu atgriezies Dānijā?

-    Esmu atgriezies mājās, lai nomirtu savā ligzdiņā. Man ir četrdesmit divi gadi. Jūs zināt, tāpat kā ziloņi. Man Dānija ir ziloņu kapsēta.

-    Kāpēc tu lauzi savus līgumus?

-    Man vairs nav tās enerģijas, kas agrāk.

-    Kur tu iepriekš biji saticis šos bērnus?

-    Nekad agrāk viņus neesmu redzējis.

-    Meitene apgalvo, ka viņa ir tikusies ar tevi iepriekš.

-    Viņai nepareizi palicis atmiņā. Tā ir tiem, kurus mīl un die­vina, un redz avīzē. Bērniem un pieaugušajiem šķiet, ka viņi tevi pazīst. Es turēju aizdomās arī jūs. Par to, ka vienkārši gri­bat atrasties tuvumā slavenībai.

-    Pirmoreiz klosterī tu biji pērnā gada aprīlī.

-    Pirmoreiz es tur biju pirms mēneša. Taisnā ceļā no lidostas.

-    Kāpēc viņas aizbrauca tev pakaļ?

-    Pajautā viņām! Viņas ir žēlsirdīgās māsas. Vai nomaldī­jušos dvēseļu kopšana nav viņu darbs?

Pēc divām diennaktīm sākās draudi.

-    Sieviete, viņi sacīja. Un bērns. Mēs varam abus aizturēt uz neierobežotu laiku. Civilais ārkārtas stāvoklis atceļ likumu spēku.

-    Kāds tam sakars ar mani?

-    Rīt tevi izdos Spānijai.

Viņš iekšēji smējās. Klusus, privātus smieklus. Viņš vairs ne­juta baiļu. Cilvēkam var atņemt tikai tik un tik daudz. Pēc tam viņš ir brīvs.

-    Kains, viņam pretī sēdošā sieviete jautāja. Ko tev iz­saka šis vārds?

-    Vai tas nav no Bībeles?

-    Kad tu pirmoreiz satiki viņu?

-Ja es varētu mazliet pasēdēt tev klēpī, Kaspers atteica. Un sakopot domas. Tad varbūt kaut kas atpeldētu.

Viņi bija piešķīruši viņam krēslu ar slīpu sēdekli. Viņš nemitīgi slīdēja nost no tā. Viņš bija dzirdējis par tādiem krēsliem, vai­rākus marokāniešu cirka māksliniekus bija nopratinājis Ārzemju leģions, Ajačju, Korsikā. Viņi stāstīja, ka ar krēslu bijis ļaunāk nekā ar piekaušanu. Kaspers bija to izturējis dažas stundas, līdz "Disonanses kvarteta" vidum.

-    Man vajag citu krēslu, viņš sacīja. Tam nav obligāti jābūt Eames. Bet tam jābūt labākam. Citādi es nodarīšu jums ļaunu.

Viņi nebija reaģējuši. Nebija domājuši, ka viņam baterijās vēl ir strāva. Viņš bija piecēlies kājās, ar pēdu uzmetis krēslu gaisā un iebliezis ar to vīrietim pa galvu.

Nākamajā mirklī telpa bija ļaužu pilna, viņu ieslēdza rokudzelžos, melnos plastmasas savilcējos. Tomēr labāku krēslu vi­ņam iedeva.

-    Vai bērni prot kaut ko īpašu? viņi bija jautājuši.

-    Viņi izskatījās pēc talantīgiem bērniem, viņš sacīja. Viņi noteikti māk gudri dirst. Kā būtu, ja pavaicātu viņiem pašiem?

Telpā bija iegarens spogulis, lāsmojošs, kā pārvilkts ar eļļu, vien­virziena rūts aizdomās turēto identificēšanai. Viņa gadījumā tā bija zemē nomesta nauda, viņš dzirdēja ik kustību otrpus stiklam.

Vienīgais, par ko viņš varēja sūdzēties, bija tas, ka stikls no­grieza dažu labu augsto frekvenci, gluži kā mikls gaiss.

Lielāko tiesu laika viņš dzirdēja Merku. Daju laika — Strandvejenas baronesi. Vīriešus un sievietes ar autoritatīvu skanējumu. Divreiz viņš dzirdēja kādu, kas varēja būt ārlietu ministrs, viņam prātā bija palicis skaņas raksts vienā no ložām kādas galā iz­rādes laikā. Vai arī tās visas bija iedomas. Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts, bija lietus.

Pēc divām diennaktīm viņš apjēdza, ka viņi meklē ne jau patie­sību. Viņi meklē safabricējumu. Ar kuru varētu sadzīvot gan viņi paši, gan sabiedrība.

-    Vai bērni tika seksuāli izmantoti? Vai tāpēc tas viss?

Viņš bija pacēlis galvu un ielūkojies viņiem acīs.

-    Tāds bija motīvs, viņš sacīja. Bet viņi nepaguva. Tas un varbūt nauda. Klostera karitatīvais fonds ir bagāts. Kopš pagā­jušā gadsimta sākuma. Dāvinājumi no augstāko aprindu krievu imigrantiem. Kuri ieradās Dānijā, bēgot no revolūcijas.

Viņš sajuta, ka viņi ir viņam rokā. Kopš tā brīža viņam pie­derēja kontrole pār viņiem.

-    Kas tornī bija darāms sievietei, inženierei?

-    Bijusī draudzene. Es biju spiests izmantot palīdzību, kas bija dabūjama.

-    Un tu pats?

Viņš iekārtojās uz žiletes asmens. Bija svarīgi nodrošināties ar Merka palīdzību. Un nomierināt viņam pretī esošo vīrieti un sievieti.

-    Iekšlietu ministrijas policijas nodaļa vērsās pie manis. Tā­pēc ka es biju pasniedzis meitenei stundas. Ierasta apjautāšanās procedūra. Es piedāvājos palīdzēt. Cerēju, ka tas varētu nākt man par labu tiesas prāvā.

Viņu seja nepauda nekādu izteiksmi. Bet atvieglojums līda laukā pa visām porām.

Kādā brīdī viņš laikam tomēr bija noģībis. Viņš nebija pama­nījis pārmaiņas, taču piefiksēja, ka telpa ir kļuvusi citāda, sie­nas tagad bija dzeltenas, plazmatiskas.

Viņš gulēja uz plāna matrača, viņš dzirdēja tos, kuri viņu iz­prašņāja, viņš saprata jautājumus, bet neredzēja jautātājus.

Viņš zināja, ka piedzīvo sava veida psihozi, iekšēju. Starp viļ­ņojošajām sienām veidolu ieguva cilvēka ķermeņi ar zvēra gal­vām, viņš tūdaļ saprata, ka cilvēki, kas negaidot iemesti tur, kur tagad atradās viņš, sajūk prātā.

Viņš piefiksēja, ka lūgšana ir tā, kas nodrošina sava veida nosvērtību. Ta skanēja stabili, kā dziļš, muzikāls akcepts apkār­tējai nestrukturētībai. Lūgšana ir plosts, kas mūs sveikus un veselus izved cauri šķiršanās procesiem, cauri dzērumiem, sēņu halucinācijām, trešās pakāpes nopratināšanām, kā runā, pat cauri nāvei.

Lūgšana un mīlestība. Viņš domāja par Stīni.

Viņa bija sabijusi prom vairākus gadus. Viņš bija izmēģinājies visu, draudus un šantāžu pret Ģeodēzijas institūtu, viņš bija izmēģinājis Interpola Bezvēsts pazudušo personu nodaļu, privātdetektīvus, advokātus ar starptautiskiem sakariem, viņš bija publicējis privārsludinājumus Eiropas lielākajās avīzēs, bez rezultātiem.

Kādu pēcpusdienu viņš bija aizbraucis uz Holti, pie viņas vecākiem. Bija ziema, viņas tēvs rosījās dārzā, ar potējamo nazi apgraizīdams augļu kokus. Kādu laiciņu Kaspers stāvēja, ska­tīdamies, kā viņš strādā. Un reizē uzsūca vīrieša skanējumu. Kaut kas no tā atgādināja Stīni.

Ar mīlestību nevajag būt pārlieku sentimentāliem, Kas­pers sacīja. Lielākā tiesa no tā, ko cilvēki sauc par mīlestību, arī te, Holtē, vienlīdz labi būtu iespējams ar kādu citu. Mīlestībā ir ļoti daudz praktiskuma, es to dzirdu, un ar to viss ir kārtībā. Bet, jo precīzāk cilvēki sader kopā, jo vairāk tu esi gatavs ielaisties ar otru, jo mazāk ir izvēles iespēju. Es nemāku to izskaidrot, ber ar to ir līdzīgi kā ar manu nodarbošanos, no manis nekas cits lāgā nebūtu sanācis, alternatīvas ir dažas vai neviena. Ar Stīni un mani bija tāpat, kā tāda izrāde, tā tika pārtraukta vēl tad, kad bija tikko sākusies, un iepriekš ir pārdoti divdesmit četri tūkstoši biļešu, man ir atbildība pret skatītājiem. Un skatītāji ir visi tie manas un Stīnes būtības elementi, kas grib viens otru, tie ir ne tikai iekšējais princis un princese, tie ir arī iekšējie kropļi, pun­duri, iekšējie resgalīgie bērni. Viņi sēž un gaida, jo zina, ka šī izrā­dei ir nolemta tam, lai to nospēlētu līdz galam. To ir pasūtinājis kaut kas augstāks. Kaut kur, ārpus parastās sīkmanības, ir pa­rakstīts līgums, kurš, kā es jūtu, ir jāpilda.

Vīrietis pacēla skatienu. Acīs viņam bija asaras.

-    Es tur neko nevaru iesākt, viņš sacīja.

Kaspers bija aizbraucis pie sava tēva. Maksimiliāns bija pār­vācies atpakaļ uz Skodsborgas savrupmāju, ir gan jābūt piesar­dzīgam, pārvācoties atpakaļ uz vietām, kur esi piedzīvojis lielos zaudējumus, savrupmāju pildīja Helēnas Kronēs atbalss.

Viņi bija apsēdušies dzīvojamā istabā jūras pusē, ap viņiem bija visas pareizās mēbeles, pareizās gleznas, pareizais skats pa logu, diemžēl ar materiāliem vien ir par maz, kādam ir jāiedveš tajos dzīvība, kādam ir jāiepūš instrumentā.

-    Tu vienmēr esi ļoti daudz ko turējis noslēpumā, Kaspers teica, es to pilnībā atbalstu, arī man ir sava noslēgtā puse, bet ir kaut kas attiecībā uz Stīni, es vienmēr esmu to dzirdējis, tev kaut kas ir zināms, tagad tev tas būs jāpasaka.

Maksimiliāns bija aplaidis acis apkārt, neatrazdams mek­lēto, izeju, tas ir viens no trūkumiem, ja iedzīve ir dārga, bet vienkārša, apkārtējā vide vairs nepiedāvā aizbildinājumus un paslēptuves.

-    Policijai ir centralizēts reģistrs, es apskatījos viņas vārdu. Viņa ir sēdējusi divus gadus Horsensas cietuma sieviešu no­daļā. Par slepkavību. Detaļas man neizdevās noskaidrot.

Viņš pavadīja Kasperu laukā.

-    Mana problēma, Kaspers sacīja, ir tā, ka pat tad, ja viņa būtu nobendējusi un apēdusi veselu ģimeni, es viņu mīlētu tik un tā.

Maksmiliāns atvēra durvis.

-    Es arī, viņš teica.

Tēvs un dēls nolūkojās uz sniegotajiem mauriņiem. Viņu ska­nējums bija radniecīgs. Ļoti bieži kāds noteikts vientulības as­pekts tiek pārnests no vienas paaudzes nākamajā.

-    Tik un tā mums ir jādzīvo, Kaspers teica. Es pamazām noskaņoju savu prātu uz to, ka varētu satikt medmāsiņas tipa būtni. Nenāktu par sliktu, ja viņa darbotos Ētikas padomē. Un būtu iesaistīta brīvprātīgajā draudzes darbā.

-    Kad būsi viņu atradis, Maksimiliāns sacīja. Ja viņai būs māte vai vecāka māsa. Vai tad tu piezvanīsi savam tēvam?

Strandvejenas baronese izdabūja viņu no psihozes. Atgrieza rea­litātē, kas nebija necik labāka par to, no kurienes viņš nāca. Viņa noteica viņam pulsu. Atvēra acu plakstiņus un iespīdināja viņam acīs. Zināmā mērā tas tomēr nomierināja Kasperu. Acīm­redzot viņiem bija svarīgi noturēt viņu pie dzīvības.

Kādā brīdī, uz beigām, kaut arī tobrīd viņš nezināja, ka tu­vojas beigas, viņi izgāja no telpas. Ienāca Viviāna Bargā. Sākumā viņš neredzēja sievieti, viņa redze bija slikta, arī atmiņa. Bet viņš pazina viņas La bemol mažoru. Skaņkārtas dziļumu. Tas līdzjū­tību. Viņš atcerējās, kā Mocarts bija daudz komponējis teātrī. Uzskaņojies uz dziedātājiem. Un tad sacerējis tieši viņu skaņkārtai. Viņai viņš būtu sacerējis āriju par lauztu sirdi. La bemol mažorā.

Viņš nesaprata, kā viņa panākusi, ka viņu ielaiž. Bet, ja bija kāds, kas to spēja, tā bija viņa.

Viņš zināja, ka nedrīkst neko viņai jautāt. Visam būs klau­sītāji kā studijas ierakstā. Tikpat viņš pajautāja.

-    Bērni un Stlne?

-    Drošībā.

Viņa mēģināja saglabāt masku. Bet viņas acīs viņš redzēja savējo spoguļattēlu. Viņš droši vien izskatījās pēc rēga.

-    Kains un sieviete?

-    Pazuduši.

Viņai līdzi bija neliels pārnēsājamais atskaņotājs. Viņa no­lika to uz galda un ieslēdza. Toms Veitss dziedāja "Cold Water" no "Mule Variations", dziļa vientulība un dziļa līdzcietība, un dziļas garīgās ilgas, kas nebija atradušas ceļu mājup un, vistica­māk, šajā dzīvē arī neatradīs, simt četrdesmit decibelu skaļumā Otrā pasaules kara bunkurā. Tas paralizēs visus viņu sīkos kon­densatora mikrofonus.

Viņa noliecās pie Kaspera.

-    Es esmu redzējusi Valsts Tieslietu medicīnas ekspertīzes slē­dzienu. Miris ar infarktu. Vai man panākt, ka to pārskata?

Viņš papurināja galvu.

-    Kāds būs oficiālais stāsts? viņa jautāja.

-    Kompromiss. Bērni nolaupīti. Seksuālu un ekonomisku mo­tīvu sajaukums. Nolaupītāji nepaguva tos īstenot.

-    Dzīves realitāti veido kompromisi, viņa teica. Tas ir tas, ko cilvēki spēj paciest. Daudzi mani slimnieki labprātāk grib mirt pie ieslēgta televizora. Mēs ar tavu tēvu. Mēs bijām tikuši tam garām. Mēs bijām ceļā uz nezināmu zemi.

Viņa bija prom. Nopratinātāju komanda bija atgriezusies, viņi kaut ko jautāja, viņš atbildēja, viņš nesaprata ne jautājumus, ne savas atbildes. Telpā stāvēja Mērks. Ar izbīdāmo nazi. Viņš pārgrieza savilcējus, Kaspers pateicīgi nobraucīja pietūkušās plaukstas.

-    Kains un sieviete, viņš sacīja. Tas, ka viņi izmuka. Vai tas arī ietilpa darījumā?

Mērks papurināja galvu. Kaspers dzirdēja, ka tā ir taisnība.

-    Avedēres aizsprosts ir aizvērts. Ūdens izsūknēšana ir sāku­sies. Pēc septiņiem mēnešiem atvērs pilsētas centru. Pēc astoņ­padsmit mēnešiem pilsēta izskatīsies pēc sevis. Rētaina. Bet citādā ziņā tāda, it kā nekas nebūtu noticis.

-    Tuksneša tēvi, Kaspers teica. Un Hēgelis. Un Kārlis Markss. Un Vecās Derības autori. Viņi atklāja, ka tad, ja cilvē­kam vai pilsētai pienāk brīdinājums. No Dievišķā. Un viņi ne­klausās. Tad vēsture atkārtojas. Vispirms kā brīdinājumi. Un pēcāk kā katastrofas.

Zem Merka pārguruma Kaspers saklausīja dusmas. Tomēr ir svarīgi cilvēkus atmodināt. Un nav ne vainas tajā, ka dažkārt pirmais pamostas naids.

-    Mani nekad nav interesējušas reliģijas, ministrijas ierēd­nis sacīja. Un jo sevišķi mani neinteresē Kārlis Markss un tuksneša tēvi.

-    Nekad nav par vēlu kļūt gudrākam, Kaspers atteica. Pat situācijā, kurā atrodies tu. Ar trim ceturtdaļām sistēmas kapā.

Mērks atkāpās atmuguriski. Bez manēžas treniņa, bez pie­ciem tūkstošiem nakšu kopā ar diviem tūkstošiem cilvēku, kuri nav ar pliku roku ņemami, sarunā ar klaunu ir grūti paturēt pēdējo vārdu.

Durvis aizcirtās. Kaspers nolika galvu uz galda un aizmiga.

2

Viņš pamodās dienas gaismā, kas ieplūda caur logu restēm, viņam izdevās pietrausties kājās. Viņš noskatījās uz Felledparku un āra baseinu, no otrā stāva. Viņš atradās Valsts slimnīcas A nodaļā, slēgtajā apakšnodaļā.

Viņš bija ģērbies slimnīcas drēbēs. T-kreklā un garajās apakš­biksēs. Uz galda gulēja loterijas biļete, viņa tintes pildspalva, četras kronas un septiņdesmit piecas ēras skaidrā naudā. Viņi bija paņēmuši viņa kurpes.

Viņš palika guļam, pavisam rāms. Mēģināja uzsākt sarunu ar savu nervu sistēmu.

No paviljona kafejnīcas skaļruņiem viņš dzirdēja kādu saksofonistu ķeramies klāt pie bezcerīgā uzdevuma atmaksāt kādu drusku mūsu kopējā parāda Koltreinam.

No stāvvietā noliktas automašīnas radio dziedāja Čets Beikers, to laiku ierakstā, kad viņš vēl bija palaists apgrozībā kā Dīns Mārtiņš, ar zobiem mutē un matiem uz galvas. Svings bija tāds, kādu Kaspers spēja iedomāties saceļam vienīgi debesu pul­kus, kad tie riņķo ap Dieva troni.

No plunčāšanās baseina atlidoja bērnu balsis un smiekli, tie sakopojās "Otrā Brandenburgas koncerta" fragmentos. Arī Bahs bija piedzīvojis svingu.

Kaspers ieklausījās caur sienu. Sadzirdēja divus vīriešus, ku­riem vēl nebija izveidojies dziļāks kontakts ar sievišķo, tie bija abi mūki.

Atvērās durvis, palātā ienāca Zilā dāma, aiz viņas mūki. Viņa turēja rokas paceltas uz sāniem, viņi veica sievietes apskati, iz­gāja, aizvēra aiz sevis durvis.

Viņa pievilka viņam klāt krēslu, viņš piecēlās gultā sēdus. Tā viņi abi sēdēja kādu brītiņu. Ap viņiem sabiezēja klusums.

-    Bērni ir drošībā, viņa sacīja. Stīne ir drošībā. Viņus no­pratināja, tas nebija nekas jautrs, bet nu tas ir galā. Tagad viņiem ir miers.

Viņš palocīja galvu.

-    Benneiveis cirks ir izsūtījis rudens programmu, tu arī tur esi, jau ir sadrukāti plakāti, izskatās, ka tev ir bijis pašiecelts impresārijs, kāda sieviete, kas televīzijai izteikusies, ka Iekšlietu ministrija ir sniegusi viņai tiesiski saistošu iepriekšējo apstipri­nājumu, ka tu atgūsi savu Dānijas pilsonību. Es aprunājos ar Parīzes Patriarhātu, viņi ir vērsušies pie Spānijas karaļa, apžē­lošanas jautājumā. Tad jau redzēsim.

Sieviete piecēlās.

-    Es gribu tikt ārā, Kaspers teica. Es gribu redzēt Stīni un Klāru Mariju.

-    Viņi grasās tev veikt lielo tiesu psihiatrijas izmeklēšanu. Arī Drošības policija nav tikusi ar tevi galā. Arī H nodaļa ne. Viņi saka, tas prasīs trīs mēnešus. Tevi izlaidīs augustā.

Viņš sagrāba sievieti aiz formastērpa. Viņa maigi noņēma viņa rokas.

-    Pienāk brīdis, viņa sacīja, kad jūtas skolotāja un mā­cekļa starpā ir sasniegušas tādu dziļumu, kura dēļ palīdzība un kontakts būs vienmēr. Taču mums allaž jāpiesargājas, lai tas nepāraugtu lutināšanā.

Kasperā izšāvās niknums, kā klauns no lādītes.

-    Tev jāvar man dot ko vairāk, viņš teica. Paraugies uz manu situāciju! Man ir vajadzīga informācija. Mierinājums un svētība.

-    Es varu tev iedot autobusa talonu.

-    Viņi ir atņēmuši man kurpes, viņš sacīja. Tas ir efektī­vāk nekā važas un rokudzelži. Bez kurpēm es netikšu tālāk par Nerrealeju.

-    Pirms nācu palātā, viņa bilda, es biju iegājusi tualetē. Tepat pa gaiteni uz priekšu. Sieviešu tualetē. Tur es aizmirsu tās kurpes, ar kurām atnācu. Dievišķīgas nejaušības pēc tās bija krosenes. Man pārāk lielas. 42. izmērs. Sajūta bija kā klauna kur­pēs. Par laimi, kabatā man bija šīs.

Viņa pastiepa uz priekšu pēdas pacēlumu. Viņai kājās bija baltas treniņčības.

Viņa piecēlās.

-    Es nebūšu tā, kas tev pastāstīs, ka Stīne un Klāra Marija atrodas Rābijas fonda mājā. Bet vairs ne ilgāk kā divdesmit čet­ras stundas.

Viņa bija aizgājusi.

Viņš atvēra durvis.

-    Man vajag uz tualeti, viņš teica.

Mūki gāja viņam katrs savā pusē, turēdami viņu zem rokas.

-    Lūdzu, esiet kāds tik mīļš un ienāciet man līdzi! viņš sacīja. Pēdējās dienas ir paplosījušās nervus, man nepatiktu kakāt vienatnē.

Mūki mazliet atrāvās no viņa, tieši ar to arī viņš bija rēķi­nājies. Kad Kaspers iegāja tualetē, viņi palika stāvam aiz ārē­jām durvīm.

Viņš pazina tualetes. Slēgtajā nodaļā viņš bija bijis vairākas reizes, labajos gados, ar audzēkņiem, robežgadījumu diagnozes un šizofrēniķi, kuru Domāšanas traucējumu koeficients bija 1,0. Tolaik viņš bija parakstījies uz jebko, ja vecākiem bija nauda. Un dažkārt, jau tolaik, arī aiz līdzjūtības. Skaista likās doma, ka šī līdzjūtība tagad atgiezās pie viņa, kā maigi karmiskie nokrišņi.

Gan Asīzes Francisks, gan Ramana Maharši ir sacījis, ka ap­gaismotajam tieši pasaule ir trakonams, turpretī slēgtās nodaļas var šķist atbrīvojoši normālas. Viņi abi bija sevi dēvējuši par "Dieva klaunu".

Viņš iegāja sieviešu tualetē. Krosenes stāvēja aiz klozetpoda. Tas bija viņējās. Zilā dāma acīmredzot bija tās atradusi viņa koferī.

Tām piemita debešķīgs skanējums. Viņš iztaustīja tās un sa­juta naudaszīmes. Piecus tūkstošus kronu, piecsimt kronu bank­notēs. Bors izskatījās veselāks nekā iepriekšējo reizi.

Spoguļi virs izlietnes bija slīpēta nerūsējošā tērauda plāksnes. Viena toreizējā Kaspera audzēkne bija aizmukusi no kādas tua­letes, pa griestiem, viņa tā arī neatradās. Kas ir pa spēkam klien­tiem, jābūt iespējamam arī psihoterapeitam. Viņš uzkāpa uz poda bākas un tālāk uz roku žāvētāja. Griestu plāksnes bija Rockfon ražojums, daudzi psihiskie traucējumi rada paaugsti­nātu skaņas jutīgumu. Kā, piemēram, viņējo. Viņš paspieda vienu plāksnes sekciju augšup un uzvilkās ventilācijas šahtā.

Viņš izkļuva no tās pie tukša kabineta, kas bija vērsts uz Henrikharpestrengsveju, nolēca no palodzes zaļā mauriņā pretī slim­nīcas veļas mazgātavai. Pa atvērtu logu viņš no kādas kaudzes izķeksēja zilas darba bikses.

Viņš devās atpakaļ uz centrālo ieeju, laimīgas iedomas vadīts.

Reģistratūrā nosauca Lones Borfeltas vārdu, viņam pateica stāvu, nodaļas un palātas numuru, viņš brauca augšup.

Palāta atradās ķirurģiskajā nodaļā, tā bija daudzvietīga. Gultā pie loga gulēja kāds vīrietis, apsaitētu galvu, bet ar vitalitātes skaņu un vispārējo atmosfēru ap sevi, virs pārsēja kā drēbju suka slējās melnie mati.

Uz krēsla pie gultas sēdēja Lone Borfelta. Viņa bija pēdējā grūt­niecības posmā, kad gan ķermenis, gan skanējums šķiet atro­damies uz eksplozijas robežas.

Es paņēmu papildu dežūru, Kaspers sacīja. Savā galvenā ārsta blakusdarbā, lai apklaušinātos par veselības stāvokli, vai atļausiet?

Viņš pielika ausi sievietei pie vēdera, gultā guļošajam vīri­etim pārskrēja spazma.

-    Izklausās stabili, Kaspers teica. Viņš ir piedzīvojis sa­tricinājumu. Bet pamazām atlabst. Bērni spēj paciest neticamas lietas. Viņš būs pilnībā iznēsāts rakaris. Kā klājas līgavainim?

-    Viņam vēl jāpiesargās ar runāšanu, sieviete sacīja.

-    Izbaudi to! Kaspers teica. Kamēr vēl var. Mēs visi ru­nājam par daudz.

-    Kā ir ar bērniem?

-    Viņi ir atpakaļ. Pie tēta un mammas.

Viņai acīs sariesās asaras.

-    Kains ir pazudis, viņš sacīja. Vai tev būtu kāds ierosi­nājums, kur es varētu viņu atrast? Ar nolūku pieklājīgi apmai­nīties viedokļiem par notikušo.

Viņa papurināja galvu.

-    Vienīgais, kas atkārtojās, viņa sacīja, bija tas, ka tu­vumā vajadzēja atrasties pirtij.

Kaspers atkāpās uz durvīm.

-    Mēs gribētu pateikties, viņa bilda.

-    Bēthovens, Kaspers teica, kad publika šņaukājās par daudz, sacīja: "Mākslinieks negrib asaras. Viņš grib aplausus."

-    Mēs gribētu tevi uzaicināt uz kristībām, sieviete sacīja.

No pārējām palātas gultām slimnieki sekoja līdzi vārdu ap­maiņai.

-    Tādam cilvēkam kā man, Kaspers teica. Parasti ir jāsargā privātā dzīve no savas pārmērīgās popularitātes. Taču šajā gadījumā es varētu izdarīt izņēmumu. Tā ka es būšu. Kā labā feja. Dāvana, ko likšu šūpulī šim mazgadīgajam noziedznieciņam, būs vissmalkākā dzirde. Un vislabākās manieres.

-    Par to, Lone Borfelta sacīja, skatienam slīdot pār viņa darba biksēm un T-kreklu, mēs, iespējams, varētu tev palīdzēt ar mazliet pieklājīgākām drēbēm.

Viņš gāja pa Blegdamsveju. Izdzirdējis sirēnas, viņš ienira Felledparkā. Viņš uztaustīja to vietu sevī, kur lūgšana saka: lai notiek Mūsu IevsMāmiņas griba, pat ja tas nozīmē, ka mani saņems ciet. Un kur mēs tikpat lūdzam, lai tiek dota vēl kaut stunda.

Skriešus solī viņu apdzina kāda sieviete. Smalkvilnas sporta tērpā un krosenēs.

Viņš uztaisīja spurtu. Pieskrēja viņai blakus. Tā bija nodaļas priekšniece Asta Borello.

-    Es esmu izmucis no slēgtās nodaļas, viņš sacīja.

Nesamazinot ātrumu, viņa pagrieza galvu. Ieraudzīja slim­nīcas T-kreklu.

Viņš nebūtu spējis sevišķi ilgi ieturēt vienu soli ar sievieti, par laimi, tas arī nebija nepieciešams, viņa nobremzēja un sāka iet. Stīvi raudzīdamās uz priekšu. Viņš juta viņai līdzi, viņam bija pazīstama šī sajūta. Cerēt, ka tev pretī ir fatamorgāna. Un reizē apzināties, ka diemžēl tā vis nav.

-    Es gribu tev pastāstīt, ka es neturu ļaunu prātu, viņš teica.

Viņa gribēja mesties skriešus, bet kājas neklausīja.

-    Es savus nodokļus maksāju ne tikai ar prieku, viņš tur­pināja. Es tos maksāju ar līksmu sirds drebēšanu. Bet es gribu tev palīdzēt tikt uz priekšu. Tavā personības attīstībā. Tas risks, ko rada Valsts ieņēmumu dienests un pārspīlēta nodarbošanās ar sportu. Tas ir tāds, ka tu zaudē savu dabisko, plūdeno, sieviš­ķīgo spontanitāti. Padomā par to!

Viņam bija jādodas tālāk. Viņš laidās rikšos. Ticis līdz rožu dārzam, pie Esterbro Pasta nodaļas, viņš pagriezās atpakaļ un pamāja ar roku. Viņa neatbildēja uz Kaspera sveicienu. Bet pat no tāda attāluma viņš dzirdēja, ka šī tikšanās ir atstājusi pa­liekošu iespaidu uz sievieti.

Viņš gaidīja krūmos, iepretim ieejas kāpnēm. Nepagāja ne piecas minūtes, iekams apstājās kāda mašīna, vīrietis izkāpa no tās, lai iemestu pastkastē vēstuli, atslēga palika iekšā, motors darbojās.

Kaspers iesēdās vadītāja sēdeklī. Uz blakus sēdekļa gulēja žakete auduma maisiņā un ieslēgts mobilais telefons, kā gan var paveikties! Jo, kam ir, tam dos (Marka 4:25). Viņš ieslēdzās un drusku nolaida logu.

Vīrietis bija gaišmatainais Princis Drošsirdis, profesors Franks.

Kaspers ieklausījās situācijā. Tās dievišķajā neiespējamībā. Viņš zināja, zināja, bet tomēr neaptvēra, ka atrodas uz robežas ar to vietu, kur tiek rakstīts viņa dzīves scenārijs.

Fs esmu ētisks cilvēks, viņš sacīja pa loga šķirbiņu. Dziļi ticīgs. Bet man ir vajadzīga mašīna. Es jūtu, ka tas nav nejauši, ka tā būs tavējā. Es jūtu, ka mums ar tevi ir dāvāts mazs ieskats tajā, kā darbojas kompensējošā karma. Sava veida liktenīga atmaksa. Un tomēr es tev saku — tu vari paņemt savu auto rīt. Pie Bellahojas telšu laukuma. Atslēgas būs virs saulessarga.

Tad viņš uzgāzēja.

Viņš pārbrauca pāri Langelinjebroena tiltam un piestāja krast­malā pie Toldbodenas. Veselais saprāts viņam stāstīja, ka viņam būtu jābūt sagumušam zem lielajiem, neatrisinātajiem eksisten­ciālajiem jautājumiem — kur ir sieviete, kur ir bērns, kas būs ar atriebi? Tomēr veselais saprāts ir tikai viena no daudzām iekšējā zēnu kora balsīm. Tā vietā viņš dzirdēja pavasari. Dzir­dēja dzīvi sev apkārt. Pat tad, kad jūrmalas promenādē cilvēki ir stipri aizņemti ar naudas raušanu bez jebkādas citas perspek­tīvas, kā vien sagādāt lielvēderainas vecumdienas un atstāt krietnu sīceni bērniem, kuriem tikpat ir viennozīmīgi kaitīgi mantot prāvākas summas, pat tad tas izklausās brīnišķīgi. Un bija jau ne tikai cilvēki. Kaspers dzirdēja arī gājputnus, ceļā uz Falsterbo, pavasari, kas rautin rāvās uz Zviedriju.

Viņš uzspieda tālruņa numuru, ko Kains bija uzrakstījis uz loterijas biļetes.

"Jā?

Atbildot uz telefona zvanu, ir jābūt piesardzīgam, kādu dienu var piezvanīt viens no lielajiem klauniem. Kainam būtu bijis jāļauj, lai telefons zvana, brīdī, kad viņš atsaucās, viņa at­rašanās vieta bija noteikta. Kaspers brīdi paklausījās. Tad pār­trauca savienojumu.

Viņš brauca atpakaļ garām Anglikāņu baznīcai, uz tās grunts­gabala Krievijas cars sākotnēji bija plānojis vērienīgi iecerētu Krievu baznīcas būvniecību, varbūt isihazams — pie nedaudz lielākas veiksmes — būtu varējis gūt nedaudz lielākus panāku­mus dāņu publikā.

Kaspers nolika automašīnu laukumā pie Marmora baznīcas. Uzvilka žaketi. Dronningenstvergādes kioskā nopirka kāršu kavu. Pienācis pie Ņevska baznīcas, viņš brītiņu palika stāvam, ar tīk­smi aplūkoja Broņņikova gleznoto Aleksandra Ņevska portretu, dziļi ievilka elpu, noskaitīja lūgšanu un ieklausījās baznīcā. Tās disciplīnā. Tās līdzcietībā. Tās spītībā. Tās dziļajā zināšanā, ka ir vajadzīgs treniņš, lai gūtu dievišķo pieredzi. Gluži kā cirkā. Lutera ideja par to, ka viss ir iepriekšnolemts, Kasperam vien­mēr bija šķitusi esam tiešā pretrunā ar mūsu visu ikdienišķo pie­redzi. Neilgi pirms Graučo Marksa nāves kāds žurnālists bija viņam lūdzis eksistenciālu kopsavilkumu, izcilais komiķis bija noslaucījis no sejas ironiju kā lateksa masku, tik tuvu nāvei ne­bija laika nekam sīkākam par patiesību. "Lielākā daļa no mums," viņš sacīja, "ir spiesti mēģināt savu zemo inteliģenci kompensēt ar uzcītību. Tas viss ir treniņš."

Viņš piespieda pogu, diakons atvēra durvis.

Man ļoti vajag nomazgāties, Kaspers sacīja.

Viņi izgāja cauri mazajai aulai, diakons atvēra kādas durvis, pasniedza Kasperam lielu raupja audekla dvieli, viņiem sejā sitās tvaiks, biezs kā dūmi.

Tā bija krievu pirts. Kaspers devās pa šauru, flīzēm klātu gai­teni, viņš saskaitīja piecas atvērtas durvis, kas veda uz mazām telpiņām, katrā no tām iegremdēta vanna, vairākās vannās gulēja vīrieši, pludojoši, bez svara, maigi tusnījoši, kā valzirgu mazuļi. Koridors noslēdzās ar koplietošanas telpu ar mazu, pilnīgi apaļu baseinu, karstajā ūdenī uz plauktiņa sēdēja seši vīrieši, trīs no viņiem — ar garu bārdu.

Kaspers novilka drēbes un nolika uz kāda krēsla. Pa stikla durvīm iegāja tvaika pirtī.

Uz telpas sienām bija uzgleznoti Jaunās Derības šķīstīšanās motīvi, Jēzus kristības, Jēzus uzstāj, ka mazgās mācekļiem kājas, toties Marija Magdalēna mazgā viņējās. Sieviete bija zīmēta ar aizgrieztu vaigu, lai viņai nevajadzētu nolūkoties pirts kailumā.

Gar telpas dibensienu atradās marmora lāvas trīs līmeņos, uz apakšējās sēdēja Kains. Kaspers pievilka krēslu pretī otram vīrietim un apsēdās.

Kains droši vien bija te sēdējis jau labu laiciņu, viņa seja bija sarkana un mikla, ādas virsmas asinsvadi pulsēja.

-    Tu biji tas, kurš zvanīja, viņš sacīja, kā tu mani atradi?

Kaspers norādīja uz apkārtni. Viņi dzirdēja tvaika kluso šņā­koņu, no ventiļiem virs marmora lāvas. Ūdens murdēšanu cau­rulēs. Kaut kur tālumā bija dzirdama mūzika.

-    Čaikovska "Liturģija" un "Vakara lūgšana", Kaspers at­bildēja. Es nedzirdēju ne tēmas, ne vārdus. Bet modalitāte bija saklausāma. Un zvanu virstoņi. Te ir jābūt zvaniem. Es ne­esmu dzirdējis tos zvanām. Bet, skanot dziesmai, tie šūpojas līdzi.

Viņš attaisīja kāršu kastīti, pārplēsa foliju, sajauca kārtis.

-    Ir seši zvani, Kains sacīja. Būvēti kā zvanu spēle. Pēdējais zvaniķis, kurš pārzināja tehniku, nomira sešdesmit otrajā gadā. Baznīcai un tās mistērijām draud izmiršana. Es kļūšu par tās glābiņu.

Kaspers izdalīja kārtis.

-    Kā tādam stāvus bagātam godavīram kā tev, viņš jau­tāja, kuram pieder kūrorti un sanatorijas, ir modusies interese par mazu krievu tvaika pirti ar piederošu kapelu Bredgādē?

-    Man par to izstāstīja Māte Marija. Šī ir reliģisko patriarhu tikšanās vieta. Te nāk Svētā Ansgara baznīcas mācītāji. Katoļu bīskaps. Virsrabīns. Karaliskais konfesionārijs. Māte Marija saka, tai dienā, kad uzaicinās arī viņu un imāmus, Dānijā pavērsies jauna reliģiskās kopbūtnes perspektīva.

-     Un no kurienes tu pazīsti Māti Mariju?

-    Mūs sapazīstināja Klāra Marija.

Kaspers sajuta pēkšņu, neizskaidrojamu un iracionālu greiz­sirdības dūrienu. Vīrieši nevēlas dalīt sieviešu uzmanību ar ci­tiem vīriešiem, tam nav nekādas nozīmes, vai sievietēm ir pāri par septiņdesmit vai mazāk par divpadsmit gadiem, mēs viņas gribam paturēt sev vien.

-    Pacel savas kārtis! Kaspers sacīja. Mēs spēlēsim Hold'em, divas kārtis rokā, piecas uz galda, trīs apļi.

Viņš apgrieza uz galda trīs kārtis, tur bija ercena dāma, kreiča kungs un pīķa dūzis.

Kains pacēla savas kārtis.

-    Uz ko mēs spēlējam? viņš jautāja.

-    Uz tavu dzīvību, Kaspers atbildēja.

Kains paraudzījās uz viņu. Kaspers atkal izdzirdēja vīrieša fizisko bīstamību.

-    Likmes ir patiesības daļas, Kaspers teica. Godīgums. Es sākšu, vai dzirdi skaņas, kas mums apkārt? Atstarojumu no sienu marmora? Drusciņ mīkstāku nekā no granīta. Bet jopro­jām cietu. Un tomēr tvaika atmiekšķētu. Tas rada intimitāti. Pa vidu cietumam. Vai tu to dzirdi?

Tvaiki saslēdzās ap viņiem, telpas sienas sāka gaist.

-    Šajā te intimitātē, Kaspers turpināja, sēžam mēs ar tevi. Kad vīrieši ir kopā kaili, parādās īpašs, turpat vai laimīgs skanējums. Tu esi brīvs no stīvinātās apkaklītes un tauriņa, un matu ruļļiem. Brīvs no sevis pasniegšanas, maska palikusi drē­bēs. Tu esi mazliet tuvāk pats sev. Jo tev to ļauj tālas, laimīgas atmiņas par rotaļāšanos kailam liedagā. Priecīgi akustiskie suvenīri no futbola kluba ģērbtuvēm, vai tu spēj izsekot, vai tu to dzirdi? Prātā nāk Ekeharts: "Ar ko gan Dievs ir mīlējies, lai dzemdētu tik daudz skaņu?" Un visā šajā skaņu bungādiņu lei­putrijā ieskanies tu. Tava alkatība. Tavi likumpārkāpumi un manipulācijas. Ar ko pietiek mūža ieslodzījumam. Un vistālāk dibenplānā — bērna slepkavība un izkropļošana. Soli nu! Tava obligātā likme ir patiesība par bērnu. Kur es esmu ko saklau­sījis aplam?

-    Gadījumā ar bērnu, Kains sacīja. Vainīgs bija Ernsts. Kurš izgāja no rāmjiem. Viņš ir samaksājis.

Kains pacēla trīs kārtis un izlika tās uz galda, tur bija kreiča kungs, ercena devītnieks un kārava divnieks.

-    Tu esi atbildīgs, Kaspers sacīja.

-    Es nožēloju. Māte Marija apgalvo, ka neviens grēks nav tik liels, lai to nevarētu nožēlot.

-    Un kā ar taisnīgumu? Kaspers jautāja.

-Tu esi nikns. Kā armija. Vai atbildēsi uz šo likmi, tu esi nikns kā viena vīra armija?

Kāršu vēdeklis sagriezās Kaspera acu priekšā.

-    Kas ir pamudinājis uz tādu jēra dievbijību? viņš vaicāja.

-    Tikšanās ar meiteni. Ar Māti Mariju. Es pārdošu visu. No­došu visu Rābijas fonda rīcībā. Es nožēloju. Absolūti. Es gaidu, kad tu solīsi.

-    Palīdzi man ar hronoloģiju! Kaspers teica. Pērnā gada augustā visi divpadsmit bērni ir sapulcējušies Kopenhāgenā. Viņi griežas pie tevis. Tu kaut ko piedāvā. Vai nokārtot zemestrī­ces? Vai viņi spēja panākt, ka tās notiek? Vai viņi spēj manipu­lēt ar fizisko pasauli? Vai tikai prognozēt to?

Viņš apgrieza otrādi kārti, tas bija pīķa desmitnieks.

Kains paraustīja plecus.

-    Es strādāju ar opcijām. Manā skatījumā nav gandrīz nekā­das atšķirības. Starp panākšanu, ka lietas notiek, un zināšanu, ka tās notiks. Viņi teica, ka būs zemestrīces.

-    Tad tev rodas ideja sapirkties nevērtīgus gruntsgabalus. Un potenciālajiem pircējiem radīt priekšstatu, pareizo vai nepareizo priekšstatu, ka zemestrīces un iegrimšana ir galā. Šai nolūkā tev bija vajadzīgi bērni. Un viņi pieprasīja pretī, lai tu viņus at­gādā šurp, vai tā tas ir?

Kains pamāja ar galvu.

-    Bet ir jābūt vēl kaut kam, Kaspers sacīja.

-    Man jāpalīdz viņiem vadīt sabiedrisko domu. Un presi. Kad viņi nāks klajā ar šo te.

Kaspers lēnām nogrozīja galvu.

-    Viņi grib pasauli piespiest uz kaut ko. Draudēdami, ka viņi var izsaukt dabas katastrofas. Tas ir vandalisms. Bērnu terorisms. Viņi ir mazi noziedznieki. Vai tā ir tiesa? Vai viņi ir uz to spējīgi?

Kains paraustīja plecus.

-    Un tu biji domājis tajā piedalīties? Kaspers jautāja.

-    Es esmu atgriezts. Esmu redzējis gaismu.

-    Kur bērni dzīvoja, kamēr viņi bija šeit?

-    Rābijas fonda mājā. Tas bija vienkārši. Es liku, lai mana darbiniece vēršas Rābijas fondā.

-    Blondīne, Kaspers noteica. Irēne Papasa?

Kains pamāja.

-    Fonds pats noorganizēja transportu. Bet mēs aizbraucām viņiem pakaļ uz ārzemēm. Dažos gadījumos vecāki negribēja ļaut viņiem aizbraukt. Tāpēc iesniegumi policijai. Diemžēl es vienu no uzdevumiem uzticēju Ernstam.

-    Kāpēc Māte Marija neredzēja tev cauri?

Kains apvērsa kārti. Tas bija kreiča divnieks.

-    Simenons Jaunais Teologs raksta, viņš sacīja, ka ir sva­rīgi garīgajam skolotājam nepiedēvēt viszinību. Pat visdižākie cilvēki vien ir.

Kasperam elpojot iemetās dūrējs. Varbūt pie vainas bija tvaiks, varbūt sarūgtinājums, esot spiestam atsacīties no monopola uz baznīcas tēvu citēšanu.

-    Pēc tam jūs simulējāt nolaupīšanu, viņš teica. Kāpēc tikai divus bērnus?

-    Tik vien bija vajadzīgs. Lai pārliecinātu pircējus.

-    Klāra Marija nosūtīja karti kādai hidroloģei. Sekulārordenim piesaistītai sievietei. Kartē bija redzama Kopenhāgenas osta pēc zemestrīces. Kāpēc tā tika nosūtīta?

Kainam izmainījās skanējums. Pār viņa seju pārskrēja pēkšņi radušos un izzudušu muskuļu saspringumu un tiku rotaļa.

-    Tie bērni, viņi ir sātana izdzimums. Viņus nolaupīt pats par sevi ir sods. Tiesiskā vajāšana nav vajadzīga. Viņi būs gribējuši pierādīt, ka zināja par zemestrīcēm jau iepriekš. Bet viņi nebija informējuši mani.

Viņš apgrieza kārti. Tas bija kārava sešinieks.

-    Bet tieši manas kļūdas, Kains sacīja. Tās ir fantastisks izejas punkts garīgās izaugsmes procesam. Es spēšu izdarīt mil­zīgas lietas. Sieviešu un bērnu labā.

-    Vispirms, Kaspers teica, tev būs jāpasēž cietumā. Es gribu redzēt kārtis.

Viņš izlika savas kārtis. Kains blenza uz viņa straitu. Tad izlika savējās. Tur bija ercena kungs un ercena piecnieks.

-    Sarkanajā krāsā ir maz pigmenta, Kaspers sacīja. Ne­daudz vieglākas, nedaudz ātrākas nekā melnās. Toties bilžu kār­tis ir drusku smagākas. Es dzirdēju tavas kārtis.

Kains pieliecās uz viņa pusi.

-    Man ir sakari kā Amerikas prezidentam. Es atdzīvināšu šo baznīcu. Es atbalstīšu Fondu. Es esmu kolosāls sabiedrotais.

-    Es esmu tas, kurš izglāba bērnus, Kaspers atteica.

-    Man piemīt fantastisks garīgais potenciāls, Kains sacīja. Māte Marija ir likusi man to noprast. Es tikai biju spiests iet pa apkārtceļu. Tā gadījies daudziem dižajiem. Milarepam. Bībe­les muitniekam. Bagātajam vīram. Pāvilam. Bet tagad es krītu ceļos. Izpērku grēkus. Savā izaugsmē es aizlidošu uz priekšu kā auļojošs zirgs.

-    Tu ielidosi Horsensas Valsts cietumā. Ordeņa māsu zvaig­zne esmu es.

-    Es esmu nonācis līdz pazemībai, Kains teica. Dziļai pa­zemībai. Es atdošu visu baznīcai. Fondam. Es zemojos sava tu­vākā priekšā.

-    Mana pazemība ir globāla, Kaspers atbildēja. Es esmu upurējis globālu karjeru. Es mazgāju visu cilvēku kājas. Pat tavējās.

Kaspers rāvās tikt vaļā no krēsla un nomesties ceļos. Bet viņš bija novārdzināts, un Kains traucās tai pašā virzienā. Tās bija pazemības sacensības. Bet tvaiki aizsedza viņiem skatu. Viens otra priekšā nometušies ceļos, viņi sasitās ar galvām, netīšām, bet ar tādu spēku, it kā tas būtu abpusējs belziens ar galvu.

Mums, iesācējiem, grūtības sagādā tas, ka labie nodomi slikti pacieš saspringtas situācijas. Ka līdzcietība, kad pienāk izšķi­rīgs bridis, bieži vien izrādās esam tikai plāna lapiņu zelta kār­tiņa virs krietni rupjāka metāla. Kains aplika rokas Kasperam ap kaklu. Tik un tā Kaspers palika sēžam. Kad kaislīgs pokera spēlmanis ir iekārtojies uz sēdēšanu, ir vajadzīgs patiesi daudz, lai viņu izkustinātu no vietas.

Taču viņš manīja, kā viņam pamazām atslēdzas redze un dzirde. Kains lēnām spieda viņu uz aizmuguri, uz marmora lāvu un sprauslām, no kurienes šņākuļoja verdoši karstais tvaiks.

Kaspers piefiksēja lūgšanu, kas pievērsās Dismasam, lāga laupītājam, pie krusta līdzās Pestītājam. Dismass bija svētais aizbildnis visiem azartspēlmaņiem un visiem tiem, kuri izcieš garus cietumsodus.

Tad viņš iebelza sev priekšā esošajam vīrietim ar galvu.

Tas aizlidināja Kainu atpakaļ, viņa ķermenis aizslīdēja pa plāno ūdens kārtiņu uz grīdas un ar dobju troksni atsitās pret sienu. Āda virs pieres bija pāršķelta, seja pārklājusies ar asinīm.

Atvērās stikla durvis, ailē nostājās diakons.

-    Pirts ir svēta, viņš teica, tāpat kā baznīca.

Viņš pakāpās maliņā, Kaspers pietrausās kājās, lēnām, zvārodamies, viņš piecēla Kainu, pa pusei aizvilka, pa pusei aiz­nesa viņu garām diakonam.

Diakons norādīja, Kaspers nostatīja Kainu zem dušas, pats nostājās zem citas. Diakons atgrieza krānu.

Dušas galvas bija nevis vienkārši lielas, bet tik lielas kā dzir­navu rati. Un ūdens, kas gāzās no tām, bija nevis vienkārši auksts, bet Kaukāza šļūdoņu ūdens.

-    Noskalošanās ar aukstu ūdeni, večuks domīgi sacīja,

-    vienmēr ir bijusi viens no dziļākajiem garīgajiem paņēmieniem.

Kaspers manīja, kā saraujas miljoniem kapilāru. Toties augst­sirdība piebrieda.

-    Greizsirdība pieaug proporcionāli tam, cik tuvu esi pie­kļuvis lielajiem garīgajiem skolotājiem, viņš sacīja Kainam.

-    Beigās, kad jau esi pieskāriena attālumā, tā konverģē uz vāj­prātu. Es lūdzu tev piedošanu.

Kaina skatiens vēl bija peldošs. Kaspers paņēma no radia­toriem vienu no lielajiem dvieļiem un devās pie biznesmeņa.

-    Nāc, viņš mudināja, un ļauj, lai Kaspers noslauka tev muguru!

Kains parāvās atpakaļ.

-    Pēc tam, Kaspers teica, es tevi ieziedīšu ar mitrinošu krēmu. Un izmasēšu tev pēdas.

Kains paķēra dvieli no kāda krēsla. No baseina viņus vē­roja bārdaiņi.

Kains grīļodamies kāpās atpakaļ. Neizlaizdams Kasperu no acīm, aptina sev apkārt dvieli. Aizstreipuļoja pa gaiteni. Kaspers mina viņam uz pēdām.

-    Sitiens, Kaspers sauca, ko es tev izdarīju ar galvu. Es ņemu to atpakaļ. Es skūpstu tev pieri. Es raudu gaužas asaras, ka atkal zaudēju savaldību.

Kains atdabūja vaļā durvis, kas veda uz ielu. Pa kāpnēm notenterēja uz ietvi.

Garāmgājēji apstājās. Vistuvāk kāpnēm stāvēja kāda sieviete. Vienu fantastisku mirkli Kasperam šķita, ka tā ir Asta Borello. Tas būtu bijis monumentāls sinhroniskums.

Tad viņš ieraudzīja, ka tā ir svešiniece. Un savā ziņā tas bija atvieglojums. Kad kosmoss ceļ priekšā labvēlīgas sagadīšanās, ir tīkami, ja nepārdozē.

Kains aizlocījās garām sievietei un metās skriešus, prom pa Bredgādi. Kaspers pamāja skatītājiem ar roku. Klanīdamies viņš atpakaļgaitā atkāpās uz garderobēm.

Viņš devās pa gaiteni, apģērbās, ārā iedams apstājās pie vienas no mazajām kabīnītēm. Vannā sēdošais vīrietis bija aizslēpies aiz avīzes, Kaspers ienāca telpā.

-    Piedošanu par traucējumu, viņš teica, bet es vados pēc skaņas. Mani neliek mierā ilgas vēl pēdējo reizi paklausīties, kā skan Scbaffbausen Kara zirgs. Un iemest aci tavā avīzē.

Vīrietis paņēma avīzi malā, tas bija Veidebīls, viņi abi lūko­jās uz tīkkoka krēslu blakus vannai, uz rūpīgi salocītajām drē­bēm stāvēja rokas pulkstenis.

Advokāts pasniedza Kasperam avīzi, viņš uzgāja meklēto, Dānijas Loto pēdējās izlozes rezultāti bija pēdējā lapā. Kaspers izvilka savu biļeti, viņa pirksti pārskrēja pār numuriem, viņš at­rada savējo, viņa loterijas biļete bija vinnējusi. Viņš palika rāmi stāvam, kādu minūti.

-    Manai loterijas biļetei ir vinnests, viņš sacīja. Seši mil­joni. Šī te ir astotdaļas loze, tas nozīmē, ka es esmu nopelnījis septiņsimt piecdesmit tūkstošus. Un man ir jāatzīst, ka tikko, pirms pāris sekundēm, bija īss brīdis, kad mani piepildīja ne jau pateicība Dievišķajam, bet gan sarūgtinājums par to, ka es reiz Kampmansgādē neaizgāju atpakaļ pie savas iemīļotās tiesu izpildītājas Astas un neaizņēmos taukšķi, un nenopirku veselu lozi, vai saproti, par ko es runāju?

Advokāts papurināja galvu.

-    Alkatība, Kaspers teica, ir viens no garīgā progresa visāķīgākajiem šķēršļiem. Tomēr, paldies Dievam, es jau nāka­majā mirklī sajutu, kā aizsākas sirds lūgšana, tā skan vēl tagad, es lūdzos Svēto Cecīliju, es nezinu, vai tu viņu pazīsti, viņa ir mūzikas svētā aizbildne.

Kasperam aiz muguras bija kustība, gaitenī stāvēja diakons.

-    Es atvainojos par pirmītējo incidentu, Kaspers bilda, ber kā jums var ienākt prātā atvērt durvis tādam mandrilam kā Kains, tas iet pāri manai saprašanai.

-   Ja kāda vieta vai atmosfēra ir vispatiesākajā nozīmē die­višķa, diakons atbildēja, tad tā nevar būt slēgta nevienam.

Visi trīs vīrieši saskatījās. Kaspers apjauta, ka ir kļūdaini no­vērtējis Austrumu baznīcu. Varbūt tā tomēr beigās atvērsies modernajai pasaulei un pārdzīvos to.

-    Vai tas attiecas arī uz mūsu draudzeni, viņš iejautājās, Māti Mariju — Bagsvērdas metropolīti?

Diakonam vajadzēja brītiņu, lai atbildētu.

-    Pie tā mums vēl būs jāpiestrādā, viņš sacīja.

Kaspers salocīja loterijas biļeti.

-    Uz šīs biļetes ir vairāki numuri, viņš sacīja. Tālruņa numuri un citi. Arī vinnesta numurs. Man neviens no tiem ne­būs vajadzīgs. Tur, uz kurieni es dodos.

Viņš iebāza loterijas biļeti diakonam virssvārku kabatā.

-    Simbolisks pienesums, viņš bilda. Kristietības darbam, integrējot sarežģītas kundzītes.

Diakons pavadīja viņu ārā.

-    Kā būtu ar mazo vārdiņu "paldies"? Kaspers vaicāja. Lai nu kā, tas ir tuvu pie miljoniņa.

-    Pahoms, večuks atteica, apmēram 307. gadā vairākus no tiem klostera likumiem, ko piemērojam vēl šodien, saņēma pa taisno vīzijā no Dieva. Vīzijā tika arī sacīts, ka tad, ja kāds sniedz žēlsirdības dāvanu brāļiem un māsām, tad jāpateicas ir devējam.

Kaspers un diakons saskatījās. Tad Kaspers palocījās.

-    Paldies! viņš sacīja. Tev. Austrumu baznīcai. Un Dāni­jas Loto.

3

Viņš novietoja mašīnu Nībrovejā. Tāpat kā iepriekšējo reizi. Tikai šoreiz, apbūvei beidzoties, viņš devās uz ezera krastu.

Viņš bija spiests iet gluži lēnītēm. Viņš varēja būt nokrities par piecpadsmit kilogramiem. Nebija atlicis nekādu tauku, pat uz pakaļas ne. Viņam bija asinsizplūdumi jau no sēdēšanas uz krēsla, kamēr viņu nopratināja.

Viņš atrada kādu vietu iepretim mazajai kupola baznīciņai, taču skatu uz klosteri aizsedza koks. Viņam izdevās kaut kā pārtrausties pār sētu. Bet viņš bija spiests palikt guļam zālē, minūtes desmit, iekams varēja turpināt ceļu.

Viņš iegāja galvenajā ēkā pa sānu durvīm. Gaiteņi bija tukši. Tālumā viņš dzirdēja misi. Viņas dziedāja kaut ko no Baha, vienu no Lieldienu kantātēm, ar vārdiem "Priecājieties, sirdis!".

Aiz mūzikas viņš saklausīja meklēto.

Viņš uzbrauca ar liftu uz viesu spārnu. Viņas bija iemitinā­tas tajā cellē, kas bija bijusi viņējā. Kad viņš vēl bija mūķene.

Viņš pieklauvēja un iegāja iekšā. Stīne un Klāra Marija sē­dēja uz gultas un dzēra tēju. Viņām starpā atradās leļļu kalns. Viņš paņēma krēslu, to, uz kura bija sēdējusi Zilā dāma.

Skanējums apkārt viņām bija lielāks nekā telpa, tas bija velvjains, kā katedrāle. Viņš bija to dzirdējis iepriekš, ka vecāku un bērnu interference mēdz pieņemt šādu formu, kad ir mīlestība. Un kad gan sieviete, gan bērns izskatījās kā no sengrieķu mito­loģijas nākušas.

Viņš nebija piederīgs šai skaņu ainai. Viņam tajā nebija vie­tas. Viņš neizturēja kvalifikāciju. Viņu nekad tajā neielaidīs. Bija par vēlu.

-    Labi gan, ka tu atnāci! meitene sacīja. Tev būs man jālasa vakara pasaciņas. Un pēc tam jāspēlē. Gan uz vijoles, gan uz kla­vierēm. Kaut ko no tā tur Baha. Katru vakaru.

Viņa panācās tuvāk.

-    Es sēdēšu tev klēpī. Tev būs jāmīļo mani. Katru vakaru. Es esmu ļoti mīlīga.

Viņa sāka dungot. "Bona Nox".

Viņam sāka svīst paduses.

-    Būs vajadzīgs ilgs laiks, viņa teica. Ilgs, ilgs laiks. Iekams tu būsi samaksājis. Par to, ka tevis nebija, kad es biju maziņa.

Viņa noplātījās uz leļļu pusi.

-    Divsimt Rratz lelles. Viņas bija man apsolījušas piecus sim­tus. Viņas bija man apsolījušas!

Viņa piecēlās.

-    Čau! viņa sacīja. Es eju ārā spēlēties.

Nonākusi viņam pretī, meitene apstājās. Pārlaida ar pirkstu galiem gar žokli. Kā pieaugusi sieviete.

-    Viņa ir mana, viņa bilda. Mana mamma. Tikai mana.

Viņš pamāja ar galvu.

-     Man šķiet, tev nevajadzētu viņai neko teikt, viņa sacīja. Neko tādu, ko arī es nevarētu dzirdēt.

Viņš vēlreiz pamāja ar galvu. Meitenes starojums bija nesa­tricināms. Kā Karajanam. Neviens nebija varējis neko iebilst Karajanam. Ne Rihters. Pat ne Bergmans.

Un prom viņa bija.

Viņš nogaidīja, kamēr izveidojās Stīnes pašas skanējums. Arī tas bija telpa. Mazliet savādākas formas nekā tā, kas viņai bija kopā ar meiteni. Viņš bija dzirdējis šo telpu kopš pirmās reizes. Jūrmalā. Viņam bija uznākusi vēlēšanās ieiet tajā. Vēlēšanās nebija īstais vārds. Viņš bija iesūkts tajā. Un pēc tam nekad ne­bija ticis laukā. Nebija gribējis.

Tā bija brīva telpa. Nekādu mēbeļu, uz kurām piemesties. Nekādu lamatu. Nekādas rezervētības. Un tomēr. Kādā vietā ieeja vienmēr bija bijusi aizliegta. Bet tagad viņam vairs nebija nekā, ko zaudēt.

-    Tu divus gadus sēdēji Horsensas cietumā, viņš sacīja. Pirms es tevi satiku. Par slepkavību.

Viņš bija sēdējis pretī dažnedažādiem noziedzniekiem. Tāds ir cirks. Vispusīga pasaule. Slepkavības vienmēr ietvēra sevišķs skanējums. Kaut kāds galējību skanējums. Tas parādījās tagad, cellē. Vārdiem piemīt tāda īpašība. To skaņas kvalitāte vien ak­tivizē gabaliņu realitātes, ko tie nosauc.

-    Viņš bija mīļākais, viņa sacīja. Viņš mani izvaroja. Tas notika, kad viņš sāka mani tvarstīt otru reizi.

Viņš ieklausījās viņas sistēmā.

-    Tādā gadījumā, viņš teica, izvarošana ir ceļš, kuru es neparko neizvēlēšos iet.

Viņa piecēlās, pienāca klāt un apstājās viņam aiz muguras.

-    Par to man ir prieks, viņa sacīja. Par to man, nolādēts, ir prieks.

Viņa ar roku noglauda viņa skaustu. Viņa releji atslēdzās. Smadzenes atslēdzās. Sinapses pārstāja šaudīties. Viņš bija da­būjams par pliku paldies, ja vien tiktu savākts. Viņam nebija ne­kādu bloku pret Stīni. Ārā viņš dzirdēja bērnu smieklus.

-    Cik ilgi viņi te būs? viņš jautāja. Bērni.

-    Viņi lidos mājup rīt. Visi, izņemot Klāru Mariju.

-    Kā tur bija ar to zemestrīces prognozēšanu?

-    Man bija kaut kas jāizdomā. Lai izskaidrotu tev viņas un manējo kontaktu.

Kaut kur dziļi, dziļi iekšā viņam iezvanījās trauksmes sig­nāls. Bet tas bija pārāk tālu prom. Viņš sajuta viņas delnu sil­tumu. Gluži kā sveloņu. Viņa dzirde izslēdzās.

4

Viņš pamodās un zināja, ka sieviete un meitene ir viņu pametušas.

Viņš bija gulējis ciešā miegā. Sapnī bija rādījušies rēgi, kā opija reibulī. Ķermenis bija nomocīts, acis miega opijlīmes aizlipinā­tas. Viņš noskenēja ēku, viņas bija prom. Viņš izstreipuļoja gai­tenī un atvēra durvis uz viņu celli. Viņas nebija gulējušas gultā. Leļļu nebija. Viņu drēbju nebija.

Viņš iešļāca sejā aukstu ūdeni. Spogulī redzamā seja vairs ne­brēca pēc sieviešu žurnālu lasītāju uzmanības. Tā brēca pēc plas­tiskās ķirurģijas. Pēc Valsts slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas.

Viņš saklausīja vienu no rīta dievkalpojumiem. No baznīcas. Mūra sienu izsijātu. Sešdesmit sievietes ekstāzē. Kamēr viņš pats tik tikko spēja noturēties kājās.

Mazs būdams, kad visi telšu īpašnieki bija bijuši vīrieši un visas mātes — sievietes, viņš bija vēlējies, kaut valdīšana pasaulē varētu notikt pēc sievišķīga principa. Tagad, kad tas bija sācis piepildīties, viņam uzmācās šaubas.

Viņš klumburoja pa baltajiem gaiteņiem. Ar sajūtu, it kā rāpotu uz visām četrām. Pie gala istabas viņš palika stāvam un klausāmies.

Runātāja bija afrikāniete.

Kaste, viņa sacīja. Ar trīssimt lellēm. No rotaļlietu vei­kala Fdetter BR. Tā nevar būt pazudusi. Jums tā noteikti kaut kur stāv.

Mistiķiem un klauniem ikviena pēkšņi radusies situācija uzdzirkstī saules gaismā. Kā vizuāls un audiāls dārgakmens. Viņš atvēra durvis.

Viņa sēdēja pie Zilās dāmas rakstāmgalda. Kāja bija ģipsī. Grieztās brūces sejas tumsā zaigoja rozā. Tās dzija.

Viņš dzirdēja, ka ir pagājusi vismaz diennakts, kopš viņa gulējusi. Un ka viņa spēj to paciest.

-    Kur viņas ir? viņš jautāja.

Viņš pats dzirdēja, ka balsi klāj putekļi un sveķi.

-    Viņas tev atrakstīs. Mēneša laikā.

Ja viņas vietā atrastos jebkurš cits, Kaspers būtu izspiedis at­zīšanos. Bet šis nebija īstais brīdis, lai pašrocīgi sakropļotu sevi.

Aizsākās lūgšana. Viņš juta savu elpošanu. Viņa sistēma ga­tavojās pēdējam uznācienam. Viņas acis kavējās pie viņa. Viņš zināja, ka tad, ja pieļaus kaut vienu kļūdu, afrikāniete izslēgs viņu no spēles.

Viņš nolika viņai priekšā mašīnas atslēgas.

-    Es biju spiests nozagt auto, kad vakar devos šurp. Tas stāv pie Nībrogordas mājām. Karaliski zils BMW. Mani māc bai­les, ka tad, kad to atradīs, tas kaitēs jūsu godam. Es pagaidām esmu palaists brīvībā saskaņā ar jūsu ārsta slēdzienu. Mašīna ir jānogādā uz Bellahojas telšu laukumu. Kā tev šķiet, vai mēs varētu pierunāt kādu no mazajām novicēm to aizdzīt?

Viņas acis nolūkoja Kasperu. Viņš pievērsa savu skanējumu un uzmanību kāju pēdām. Tieši tā viņš bija iztīrījis Eiropas pokera salonus. Nekādas pievēršanās sirdij. Nekādas izlikša­nās. Tā vietā viņš bija nolaidis savu uzmanību pie kāju pēdām.

Viņa piecēlās.

-    Tu dabūsi viņas atkal redzēt, viņa sacīja. Stīni un Klāru Mariju. Var arī paiet gads. Viss prasa tik laika, cik tas prasa. Bet tu dabūsi viņas redzēt.

-    Es esmu pilnīgi mierīgs, viņš atteica.

Viņa staigāja ar vienu pašu kruķi. Bez svara. Brīdi viņš palika sēžam un vienkārši Izbaudīja šo skatu. Arī Bahs būtu tā darījis. Pat ja viņš patlaban sacerētu "Fūgas mākslas" pēdējo daļu.

Viņš pagriezās pret telefonu. Ieklausījās lūgšanā. Tagad viņam pēdējo reizi būs jātiek garām sliekšņa sargātājai. Pēdējo reizi jāaizmānās garām letei. Pēdējo reizi jāiemanevrē prāvos melos. Kaspers manīja, ka tas nebija tikai viņa paša dēļ vien. Ka viņā un caur viņu aktīvs bija kas lielāks. Vai Mūsu IevsMāmiņa? Tā mēs varam cerēt. Bet vai jebkad varam būt pilnīgi pārliecināti?

Viņš piezvanīja uz F&tter BR, uz galveno nodaļu, Roskildevejā. Klausuli pacēla jauna sieviete. Viņš nebija varējis neko saga­tavot, viņš taisnā ceļā sekoja balss atvērtībai. Līdz trīsdesmit gadu vecumam cilvēki vēl nav atmetuši ticību tam, ka patiesi dižais var gadīties pēkšņi.

-    Te zvana Galma pārvaldnieks, viņš sacīja. Mēs gribētu pasūtināt piecsimt Bratz leļļu. Ar mašīnām un drēbēm, un visiem piederumiem. Iesaiņotas kastē. Vai tās var piegādāt stundas laikā? Tā ir diplomātiskā dāvana. Jānogādā otrpus Premjera dienesta rezidencei, starp Bagsvērdu un Lingbīsē ezeru. Tur ir diskrēta preču piegādes ieeja.

-    Sanāks divas kastes, viņa sacīja. Uz paletes. Ar kurjerpastu. Mums visas mašīnas ir aizņemtas. Un mums leļļu nav noliktavā, vedējiem vajadzēs drusku laika, lai tās savāktu pa veikaliem.

-    Būs jau labi, Kaspers sacīja. Mēs bruņosimies ar kara­lisku pacietību.

-    Kam lai es nosūtu rēķinu?

Kaspera apziņa bija nogulsnējusies pie kāju pēdām. Lūgšana bija neatslābstoša.

-    Pa tiešo uz Amālienborgu. Pasta indekss nav nepieciešams. Un mums parasti ir divdesmit procentu atlaide.

Viņš gaidīja mašīnu ezera krastā. Bija pavasaris. Ceļā uz vasaru. Tā piebrauca pēc stundas. Milzīga kā īsts pārcelšanās servisa

kravas auto. Tam pie stūres sēdēja skanējums, kuru Kaspers pazina. No tālas pagātnes. Viņš identificēja seju. Tā piederēja vienam no mazgadīgajiem nažu vicinātājiem, kas bija palīdzē­juši viņam iekļūt Konon ēkā. Viņam blakus sēdēja tumšmatai­nais četrpadsmitgadīgais zēns.

Kaspers dzirdēja, kā viņu skanējums izplešas šokā. bet sejas neko nenodeva.

Viņš aizņēmās no puišiem izbīdāmo nazi. Uzšķērda kasti. Izgāza iepakojumus ar lellēm mašīnā. Līdz kaste bija piepildīta līdz pusei. Viņš izgrieza ar nazi kartonā trīs caurumus.

-    Tagad es ierāpšos iekšā, viņš teica. Jūs aiztaisīsiet vāku aiz manis. Un aizlīmēsiet ar līmlenti.

No kravas kastes grīdas viņš paņēma divas riepu sviras. Mēs tiekam vadīti, kā Augustīns sacīja, un Ramana Maharši pēc viņa. Tik un tā nenāk par ļaunu veikt piesardzības pasākumus.

-    Tā ir pasaka, jaunākais zēns teica. Es to zinu. No sko­las. Dāņu pasaka. Pēc tam mēs tevi iemetīsim upē.

-    Ne vella nebija!

Viņš izstāstīja ceļu atpakaļ uz klosteri.

-    Kabinetā sēž afrikāniete. Viņai acis ir tik lielas kā vienam no Korāna briesmoņiem. Bet neļaujieties bailēm! Sakiet, ka jums ir sūtījums ar lellēm. Nosūtīts pirms vairākām dienām. Bet aizkavējies. Un kur lai to nogādā? Viņa iedos jums adresi. Jūs aizbrauksiet uz turieni. Uzliksiet mani uz ratiņiem. Un ievedīsiet līdz galam iekšā.

Kaspers ierāpās kastē. Puiši nepakustējās.

-   Tu esi kļuvis tievāks, mazākais sacīja. Kopš pēdējās reizes, kad tevi satikām. Nav arī nekāds brīnums. Ar tavu dzīvesveidu.

Kaspers iekārtoja sev guļvietu. Starp iepakojumiem.

-    Bet ar finansēm tev noteikti viss joprojām kārtībā, zēns teica.

Kaspers iztukšoja kabatas. Atrada pēdējos piecus tūksto­šus. Pastiepa uz priekšu.

-   Tu esi izmisis cilvēks, zēns sacīja. Varētu mēģināt izda­rīt uz tevi vēl lielāku spiedienu. Mums vajag kādu drusku arī par riepu svirām.

Kaspers izgrieza kabatas otrādi, tās bija tukšas.

-    Bet pildspalva?

Viņš pasniedza zēnam tintes pildspalvu. Puiši aizvēra vāku. Aizlīmēja kasti ar līmlenti.

-    Tu tiksi nogādāts līdz pašam saņēmējam, jaunākā balss sacīja. Pat tad, ja adresātu apsargā velni. Zvēru pie Korāna. Es vienmēr esmu izpildījis savu līguma daļu.

5

Viņš juta, kā kasti uzceļ uz ratiņiem. Dzirdēja puišu piepūlēto elpu, stumjoties augšup pa nogāzi. Dzirdēja satiksmes maģis­trāles. Atbalsi no vaļējiem laukumiem un parkiem. Vēja čaboņu banānpalmās. Viņi bija pie Botāniskā dārza. Pie Ģeoloģijas mu­zeja. Ceļā uz Kopenhāgenas observatoriju.

Viņiem acīmredzot līdzi bija sliedes, viņi pārstūma ratiņus pār durvju slieksni un ieripināja liftā. Viņš vairs neatcerējās, cik liftu bija bijis pēdējo mēnešu laikā. Bezgala daudz. Viņš zināja — kaut kādā ziņā šis būs pēdējais.

Viņu aizveda pa gaiteni un iestūma pa kādām durvīm, viņš dzirdēja, kā telpa ap kasti iegūst kupola formu — vai arī viņš pats. Kaste tika nocelta no ratiņiem. Puišu soļi attālinājās, viņam apkārt iestājās klusums.

Nevis parastais klusums. Tas klusums, kuru Mūsu TēvsMāmiņa būs uzmodulējusi brīdī, kad viņa atvēra muti un sacīja: "Lai top gaisma!"

Viņš sakopoja pēdējos spēkus, atspērās pret vāku un atrāva to vaļā.

Telpai bija kupola forma. Tā bija pati observatorija, griesti bija ideāla puslode, veidota no divkārša liekuma vara plāksnēm. Pie sienas sākās milzīgs spodrināta misiņa un bronzas tele­skops, uzmontēts uz sliedes, kas gar sienu aprakstīja pilnu apli. Atzvilis pret okulāru, stāvēja Josefs Kains.

Zem kupola cauruma, aplī apkārt Kaspera kastei, sēdēja visi divpadsmit bērni. Stīne un Zilā dāma. Andrea Finka. Dafijs. Ku­ģojošā sarkanā biete. Skrodera pozā. Kā grupu terapijas muļ­ķīši. Kā austrumzemju mūķenes pūdžā laikā.

Nevar sabūt trīsdesmit gadu šovbiznesā, negūstot izdevību vairākos gaumīgos gadījumos papriecāties par plikām sievie­tēm, kas izlec no tortes. Tomēr Kasperam nekad nebija bijis iz­devības pilnībā ieklausīties šo sieviešu situācijā. Tāda viņam bija tagad.

Viņš izjuta dziļu gandarījumu. Vienu brīdi viņam apkārt eso­šās sejas aiz izbrīna bija zaudējušas izteiksmi. Vienu brīdi klu­sums atkāpās no visvarošajām sievietēm un fantastiskajiem bērniem. Un pilnskanīgi skanēja bezpalīdzīgais pārsteigums. Teiciens "kā no debesīm nokritis" būtu pilnībā atbilstošs. Pat Zilās dāmas gadījumā.

Tajā brīdī Kaspers sajuta, ikviens zem observatorijas kupola sajuta, ka Mūsu TevsMāmiņa, pat vissvētākajos saietos, tur klaunu pēdējam brīdim, kā trumpja kārti piedurknē.

Tad atjaunojās klusums.

Zilā dāma piecēlās, paņēma krēslu, bērni atbrīvēja vietu. Viņa nolika krēslu aplī.

-    Kaspers Kronē, viņa teica. Avanti. Esi no sirds sveicināts.

Gar sienām stāvēja ceļasomas, jau tagad ar divpadsmit da­žādu aviosabiedrību birkām. Viņš bija liecinieks atvadām.

-    Bērni ne brīdi nebija nolaupīti, Kaspers sacīja. Viņi tajā piedalījās brīvprātīgi. Bija sadursmes. Tomēr brīvprātīgums. Viņi noslēdza darījumu ar Kainu. Par ko tas bija?

"Kauns" nebija tas vārds, ko viņš būtu attiecinājis uz pretī esošajiem bērniem. Taču tagad šī sajūta kļuva klātesoša. Izcilā veidā disonantiska. Kā Bēthovena "Devītās simfonijas" pēdē­jās daļas sākums. Bērni izskatījās — visi kā viens tie izskatījās — pēc desmit līdz četrpadsmit gadus veciem seksuālajiem no­ziedzniekiem, kuri pieķerti nodarījuma vietā un kuriem tagad, tāpat kā mums, visiem pārējiem, jāmēģina saprast, kā lai dzivo tālāk un saglabā cienīgumu un ticību brīvajai gribai, kad esi atklājis, ka mēs kā sānpelžvēži dzīvojam uz muguras valim, kas sevī iemieso zemūdens spēkus, pār kuriem mums nav teikšanas.

-    Viņi gribēja sapulcēties, Zilā dāma sacīja. Te, Kopen­hāgenā. Viņi gribēja atkal satikties. Tas ir ļoti grūti un dārgi. Sa­pulcināt divpadsmit bērnus. Mēs to darām reizi gadā. Ar lielām pūlēm. Viņi panāca, ka to izdara Kains.

Kaspers paraudzījās uz vīrieti pie tālskata.

-    Tu, viņš sacīja, tu pat nepārvestu deviņdesmitgadīgu večiņu pāri šosejai, iepriekš nenoskaidrojis viņas kredītspēju. Ko tu dabūji pretī?

Viņš manīja sievieti izsveram savus vārdus.

-    Viņš domāja, ka bērni spēj kaut ko paveikt. Fiziskajā pa­saulē. Ka apziņa, ja tā spēj sasniegt stāvokli, kurā esamība vēl nav noformējusies, spēj ietekmēt fizisko realitāti. Protams, tas bija naivi.

-    Protams, Kaspers atteica.

Noklusējumi nostājas situācijas perifērijā, kā netīras skaņas sēru apmale. Telpa trīcēja no nepateiktā. Kaspers zināja, ka Mūsu TēvsMāmiņa norādīs uz kādu, kuram būs jārod izeja no tagadnes. Viņš cerēja, ka tas nebūs viņš.

Tā bija klusā meitene.

Klāra Marija piecēlās.

-   Josef! viņa sacīja. Māte Marija! Dafij! Andrea! Suenson! Es labprāt aprunātos ar jums ārpusē. Bez lieciniekiem. Mirklīti.

Tas tika pateikts dziļā nopietnībā. Lielā, nevainīgā svinīgumā. Atsevišķos gadījumos bērna uzstājība ir tik spēcīga, ka visi ir spiesti tai ļauties, — mazais zēns "Ķeizara jaunajās drēbēs", jau­nais Jēzus templī. Zilā dāma piecēlās kājās. Kains arī. Dafijs. Andrea Finka. Jūras spēku virsnieks.

Viņiem būtu vajadzējis palikt sēžam. No brīža, kad viņi pie­cēlās, viņiem nebija nekādu izredžu.

Meitene pieturēja viņiem durvis. Viņi izgāja laukā. Tad viņa aizvēra tās no iekšpuses. Un aizslēdza.

Durvis izskatījās kā no tiem laikiem, kad observatorija tika celta. No masīva ozola. Smagas kā baznīcas durvis.

Meitene pagriezās pret bērniem un Kasperu. Tad uzsmaidīja.

Smaids bija tāds, no kura Kasperam radās vēlēšanās ielīst atpakaļ kartona kastē. Bet bija par vēlu. Tieši tāpēc ir jāapdo­mājas, iekams no tiesas doties ceļā, kas ved laukā no paša per­sonības. Bieži vien nekāda vienkārša atpakaļceļa īsti nav.

-    Es nezinu, kādas ir tavas domas par karu, meitene sacīja.

Kaspers neatbildēja.

-    Mēs domājām, ka tad, ja pasaulei kaut ko parādītu, kaut ko pilnīgi neticamu, tad varbūt izdotos panākt, ka tā saprot. Ka pieaugušie saprot. Ka pārstāj karot.

Kasperam mutē bija sausums. Bet reizē acis slapjā vietā.

-    Ļoti skaista doma, viņš sacīja. Ko jūs gribējāt parādīt pasaulei?

-   Ja nu tas būtu kas liels, viņa teica. Par ko uzzinātu visa pasaule. Atgadījums kādā pilsētā. Kur nevienam nekas neno­tiktu. Bet kur būtu redzams, cik dārgi tas varētu izmaksāt. Ja mēs neliktos mierā. Tas ir vienīgais, no kā cilvēkiem ir pa īstam bail. Zaudēt naudu. Tad varbūt izdotos viņus sakliegt.

-    Un pie viena izsist sev piecsimt bārbiju, viņš sacīja.

Viņa pasmaidīja. Tas nebija smaicis, kādu meita velta

tēvam.

-    Viens otru taču neizslēdz, vai ne? viņa sacīja.

Kaspers pamāja ar galvu. Viņam bija stīvs sprands. It kā at­tīstītos straujš meningīts.

-    Bahs arī tā būtu sacījis, viņš atbildēja.

Viņa pienāca viņam klāt.

-    Mums ar tevi, viņa teica, ies jautri!

Viņš atvirzījās no meitenes. Viņas skanējums kļuva nāvīgi nopietns.

-    Mēs domājām. Ka tad, ja tas būtu pietiekami svarīgi, ne­būtu nekā tāda, ko nevarētu izdarīt.

-    Tavs tēvs vienmēr ir strādājis pēc tā paša principa, viņš sacīja. Lai tikai aizsniegtu viņu sirdis.

Viņa ieņēma vietu aplī.

-    Vai jūs iegremdējāt zemi? viņš jautāja. Vai apziņa var izmainīt fizisko esamību?

Varbūt viņa nedzirdēja Kasperu. Varbūt viņa bija nogriezusi klusāk viņa kanālu, viņš manīja dusmas, kas aizrāva viņam elpu.

-    Tu atceries, es gribēju kļūt par piloti, viņa teica.

Viņa ieskatījās Kasperam acīs.

-    Ir tāds pirmsstarta pārbaudes saraksts, viņa sacīja. Pirms motoriem. Altimetrs. Elektrosistēma. Degvielas sistēma. Navi­gācija. Maršruta ielāde. Radiobākas frekvence. Esmu par to lasījusi. īstās grāmatās. Vai palīdzēsi man kļūt par piloti, kad es būšu liela?

Viņš nepakustējās.

-    Mēs iedarbinām motorus, viņa teica.

Divpadsmit bērnu sejas bija atvērtas. Možas jo možas. Atbrī­votas kā miegā. Bet ar plaši atplestām acīm.

-    Vai jūs to sarīkojāt? Kaspers jautāja. Vai jūs izraisījāt zemes iegrimšanu?

Viņa palūkojās uz Kasperu.

-    Varbūt tā vienkārši iegadījās, viņa sacīja. Nejauši. Un mēs to iepriekš itin kā sajūtām. Kā tev šķiet?

Viņš manīja telpu sabiezējam. Mati viņam uz galvas saslē­jās stāvus. Kā atrodoties elektrostatiskajā ģeneratorā.

-    Daļa bija rakstīta angļu valodā, viņa turpināja. Cabin ready. Doors released.

Viņš aplaida skatienu bērniem. Tie cits pēc cita palocīja galvu. Kaspers būtu ņēmis kājas pār pleciem. Bet viņš zināja, ka ir par vēlu. Smadzeņu kontrole pār ķermeni bija pārtrūkusi.

-            Ready for pushback, meitene sacīja. Kopenhāgenas observatorija ar Kasperu Kroni un Stīni, un viņu meitu, un draugiem ir cleared for pusbback.

Viņa pacēla abus rādītājpirkstus.

Vienu brīdi ēka vibrēja. Ne briesmīgi, tomēr pilnīgi nepār­protami. Vai arī tā bija viņa paša drebēšana.

Tad tā pārvērtās par gaismu. Vai arī viņam bija pārstājusi darboties redze.

Viņš juta observatoriju paceļamies gaisā un pārsniedzam ska­ņas ātrumu. Viņš ieskatījās meitenei acīs. Tas bija absolūti mierīgas.

Varbūt viņi cēlās vertikāli augšup. Viņš vērās laukā pa to, kas varbūt bija šīs ēkas gaismassienas, varbūt — halucinācijas, varbūt — jauna veida vizuālie uztvērumi. Viņš domājās redzam, kā zem viņiem prom krīt Kopenhāgena, itin kā pilsēta grimtu bezdibenī. Bet vai mēs jebkad varam būt pilnīgi pārliecināti?

Viņš juta, kā no diafragmas uz augšu spiežas vēmiens. Viņam šķita, ka ir samierinājies ar nāvi. Tagad, kad tā sēdēja viņam pretī, bērna izskatā, viņš atskārta, ka tā nav riesa. Kad tā stun­diņa sita, viņam negribējās mirt.

-    Ved mūs atpakaļ! viņš teica. Nosēdini mūs!

Viņa balss bija pūkaina kā pīpslauķis.

Meitene atkal pasmaidīja. Viņai bija izkritis priekšzobs. Vai izsists. Tas bija bezzobu smīns. Kā lielajām raganām.

-    Vai varētu tevi pierunāt? viņa sacīja. Pamēģināt vēlreiz? Ar mammu?

Viņa seja bija sviedru maska. Gaismas sviedru.

-    Tā ir šantāža, viņš teica. Garīga šantāža.

-    Pati labākā, viņa sacīja.

Viņš pacēla rokas.

-    Lai notiek, viņš bilda.

-    Zvēri! Pie Mūsu TēvsMāmiņas.

-    Tā ir zaimošana. Dieva vārda nelietīga valkāšana.

-    Vai tu vari atļauties šādi tielēties?

Viņš pacēla roku, lai zvērētu.

Tajā brīdī tika atspertas vaļā durvis.

Spērējs bija Kains.

Kasperu piepildīja sava veida respekts pret viņu. Durvis gan nebija tādas kā vēl pirms minūtes, tās bija lāsmojošas kā akva­relis, vibrējoši spīdīgas. Tomēr tās joprojām bija no ozolkoka.

Durvīs stāvēja Zilā dāma. Lielākā daļa viņas bija pārvērtu­sies par varavīksnes gaismu. Bet ne visa. Un atlikusī daļa bija dusmīga.

Viņas dusmas bija fantastiskas. Kaspers uzreiz saprata, ka viņam ir jānovērtē šī skaņa. Ka izdevība to dzirdēt viņam nega­dīsies bieži.

Klāra Marija! viņa teica. Taisi to ciet!

Tonis bija tāds, kādam līdzīgu Kaspers nekad nebija dzirdē­jis. Balss bija autoritatīva kā patiess pastardienas pareģojums. Tā neko nepieprasīja. Tā vienkārši izveidoja jaunu realitāti.

Nekādas piezemēšanās nebija. Vienā brīdī zaigojošā kolba šķita lidināmies četrsimt metru virs pilsētas, un vienlaikus ārpus laika un telpas, absolūtā klusumā, fluorescējoša, caurspīdīga. Nākamajā brīdī atjaunojās realitāte. Viss pa vecam. Nekā nav bijis. Un nekas vairs nav, kā agrāk.

Kamēr tas norisinājās, Kaspera galva bija bijusi iztukšota. Tagad viņa paša psiholoģija gāzās viņam virsū kā aizturēts pai­suma vilnis. Un pirmā doma bija — ja varētu kļūt par šo bērnu impresāriju!

Vai tas nav tas, uz ko mēs visi tiecamies? Lai bērni mūs ap­gādātu un mēs varētu sēdēt ar saslietām kājām, ļaujot vakara kāsītim apņemt pirmsmiega drinku, apziņā, ka mums algoti ļau­dis gādā, lai mūsu ietaupījumi nes pēc iespējas lielāku peļņu.

Tad cauri izlauzās lūgšana. Viņš apjauta, ka tad, ja tu ar Mūsu TēvsMāmiņu brauc ar ātrumu četrsimt kilometru stundā un tver pēc ceļmalas kokiem, lai noplūktu augli, tad vislielākā varbūtība ir tā, ka tev noraus roku.

Viņš sastapās ar Zilās dāmas skatienu. Viņas skanējums pieņēmās spēkā. Sajūta bija, kā raugoties ūdenī, kas žvadz no dārgakmeņiem.

-    So te, viņa sacīja, mēs paturēsim pie sevis. Vēl kādu laiku.

Kains stāvēja viņai cieši līdzās. Viņa aplika viņam roku ap

vidukli.

Kasperam šis šoks bija savā ziņā lielāks nekā pirmītējais. Viņš atmuguriski atgāzās lūgšanā. Nav nekā tāda, ko Dievišķais nespētu panest.

-    Lai kristietība varētu izdzīvot, Zilā dāma sacīja, ir jā­notiek būtiskām pārvērtībām.

Viņa būtu varējusi dabūt jebkuru. Viņa būtu varējusi dabūt kādu no šiem četrpadsniitgadīgajiem zēniem. Mazliet citos ap­stākļos viņa, iespējams, būtu varējusi dabūt viņu pašu, Kasperu Kroni.

-    Tu būtu varējusi dabūt jebkuru, Kaspers sacīja. Kāpēc jāņem tieši Klibais velns?

ļosefs Kains izslējās staltāks.

-    Es esmu grandiozā nožēlas procesā, viņš sacīja. Es at­tīrīšos. Kļūšu par jaunu cilvēku. Esmu runājis ar Mariju par iespēju veikt mūža grēksūdzi.

-    Tam vajadzēs pāris gadu, Kaspers atteica. Tev bez mi­tas runājot divdesmit četras stundas diennaktī.

Kains salocījās lēcienam. Kaspers novicinājās ar riepu svi­rām. Maigi, aicinoši, kā ar ķīniešu vēdekļiem.

Kāds viņam pieskārās, tā bija Stīne. Viņš piezemējās pats savā ķermenī.

Viņa stāvēja viņam aiz muguras. Kā tolaik, kad viņš noņēma grimu. Pagātnē, kura vairs neeksistēja. Kura vairs nekad neva­rēs atkārtoties. Un kurā viņš neilgojās atgriezties. Bet kura tik­pat labi izskatītos atmiņu kladē.

-    Atklāti runājot, viņš teica, es nekad neesmu ticējis, ka jel viena sieviete varētu mani mīlēt.

Viņas rokas kļuva siltas, gandrīz svelošas, uz viņa ādas.

Es to lieliski saprotu, viņa atbildēja, es arī pati tam ne velna nebūtu ticējusi. Bet, par spīti visai mazticamībai un dabas likumiem, iespējams, tomēr ir viena, kura tevi mīl.

Viņš aizvēra acis.

Šim brīdim piemita kaut kas no BWV 565, "Tokātas un fūgas re minorā", noslēguma, vareni, liktenīgi mūzikas pīlāri, kas īslaicīgi nostājas savā vietā, pirms atkal atveras priekškars.

Tomēr tajā bija viegla nosvere uz romantismu. Un Kaspers zināja, ka kosmoss nav sevišķi romantisks. Romantisms ir ga­lējs stāvoklis, un visas galējības tiek izlīdzinātas.

Viņš sajuta kaut ko piekļaujamies savam ķermenim. Tas bija bērns. Klusā meitene iespiedās pa vidu starp viņu un Stīni. Viņa uzsmaidīja viņam. Vilka smaidu.

Atiezis ilkņus, viņš pasmaidīja pretī. Ar dzirdi pārlūkoja nā­kotni. Viņš to saklausīja tikai kumosiņiem, gabaliņiem un daļām.

Tas, ko viņš dzirdēja, visādā ziņā izklausījās skaisti. Visādā ziņā — kā pavisam lielā galā izrāde. Un visādā ziņā — ļoti, ļoti grūti.

Paldies Jesam Bertelsenam, Ērikam Hēgam, Kārenai Hēgai, Nellijai Džeinai, Jākobam Mallingam Lambertam un Oto fon Moltkem-Letam.