Diāna Gabaldone

Spāre dzintarā-1

“Romāns “Spāre dzintarā” aizraujošs ceļojums laikā… Tagadne un pagātne… Pievilcīga, enerģiska un daiļa galvenā varone un ro­mantisks, vīrišķīgs, kaisles pārņemts vīrietis. Izklaidējošs “mikslis”, ko veido konkrēti vēsturiskie notikumi 18. gadsimta Skotijā un 20. gadsimta Anglijā un neierobežots fantāzijas lidojums.”

Kirkus Reviews

“Intriģējošs darbs… Diāna Gabaldone piedāvā savdabīgu redzē­jumu par vēsturiskiem faktiem, vietām un personībām, meistarīgi tos savijot ar izdomu un seniem mītiem. Stipri cilvēki, spēcīgas kaislības un neizmērojama drosme!”

Publishers Weekly

“Lapas pašas šķiras uz priekšu… Diāna Gabaldone ir dzimusi stāstniece… Viņas prozas darbi ir spilgti, notikumiem bagāti un vienlaikus arī asprātīgi un jautri.”

Arizona Republic

“Brīnišķīgi!… Romāns “Spāre dzintarā” ir kā liels kanvas glez­nojums, ko Diāna Gabaldone iekrāsojusi kolorītiem tēliem, notiku­miem, ainām. Tajā ir viss mīlestība, kaisle, nodevība, intrigas, neparedzēti šķēršļi un nāves briesmas.”

San Francisco Chronicle

“Lielisks, apbrīnojams darbs! Vēsturiskais romāns! Viens no labākajiem!”

Rave Reviews

Veltu savam vīram Dagam Votkinsam pateicībā par sniegtajām idejām

Es pamodos trīs reizes pirms rītausmas, kad laukā vēl bija tumšs. Pirmajā reizē es jutos skumja, otrajā laimīga, bet pēdējā reizē vien­tuļa. Mani lēnām modināja asaras, ko lēju par lielu zaudējumu, tās maigi skāra manus vaigus kā gādīgas rokas ar mitru drānu mieri­noši slaucītu man seju. Piekļāvos slapjajam spilvenam un pa sāļu upi iepeldēju atmiņā saglabāto bēdu alās, grimu miega valstības pazemes dzīlēs.

Tad es atmodos, nevaldāma prieka pārņemta, mans augums iz­liecās kā loks miesīgas baudas uzplūdos, atkal jutu ādai pieskaramies viņa rokas, un, kad no manas būtnes kodola bija izplatījušies apmie­rinājuma viļņi, pamazām šī pieskāriena sajūta pa nervu takām attā­linājās. Es atstūmu apziņu, atkal pagriezos, meklēdama sīvo, silto pie­pildītas vīrieša kaisles aromu sava mīļotā mierinošajās skavās, miegā.

Trešo reizi es pamodos viena, un mani vairs nespēja aizsniegt ne mīlestība, ne bēdas. Gluži skaidri gara acīm redzēju akmens bluķus. Mazs stāvus uzsliets akmeņu loks zaļa pakalna virsotnē. Kalnu sauca Kreignedans, Feju kalns. Daži saka, ka kalns ir noburts, citi -, ka nolā­dēts. Abiem ir taisnība. Bet neviens nezina ne akmeņu uzdevumu, nedz arī to nolūku.

Izņemot mani.

Invernesa, 1968

Rodžers Veikfilds stāvēja istabas vidū un jutās kā nonācis aplenkumā. Viņš uzskatīja, ka šī sajūta ir pilnībā attaisnojama, jo viņu patiesi bija aplenkuši: ar dažādiem sīkumiem un piemiņas lietām apkrauti galdi, smagas Viktorijas laika mēbeles, kā pienākas, ar sedziņām uz krēslu atzveltnēm, plīša un tamborētiem pārklājiem, nelieli pašausti paklājiņi uz nospodrinātās grīdas, kas tā vien gaidīja izdevību viltīgi izslīdēt zem pārāk paļāvīgi sperta soļa. Divpadsmit ar mēbelēm, apģērbu un dokumentiem pilnas istabas. Un grāmatas… Mans Dievs, grāmatas!

Kabinetā, kurā jaunais cilvēks pašlaik atradās, trīs sienas sedza plaukti, kas vai lūza no grāmatu pārpilnības. Brošēti kriminālro­māni ar košiem, nobružātiem vākiem, aizkrauti priekšā teļādas vā­kos iesietiem foliantiem, kas bija saspiesti ciešās rindās kopā ar lasītāju kluba biedriem domātiem izdevumiem, senlaicīgiem sēju­miem, kas nočiepti jau izzudušās bibliotēkās, un tūkstošu tūkstoši dažādu traktātu, brošūru un pašrocīgi iesietu manuskriptu.

Līdzīga situācija valdīja mājas pārējās telpās. Ar grāmatām un dokumentiem bija apkrauta katra horizontālā virsma, ikviens skapītis vaidēja un čīkstēja pa šuvēm. Viņa nelaiķis audžutēvs bija nodzīvojis garu un pilnasinīgu dzīvi, krietnus desmit gadus virs Bībelē noteiktās normas “sešdesmit un vēl desmit”. Un savā vai­rāk par astoņdesmit gadu ilgajā mūžā mācītājs Redžinalds Veikfilds neko nebija metis ārā.

Rodžers apspieda vēlmi skriet laukā pa durvīm, ielēkt savā Mor­ris Minor un traukties atpakaļ uz Oksfordu, pametot pastorātu ar visām mantām dabas spēku un vandaļu varā. Nomierinies! viņš sevi apsauca un dziļi ieelpoja. Tu vari tikt ar to galā. Ar grāma­tām būs viegli tikai jāsašķiro, tad jāizsauc kāds, kas aizvedīs tās projām. Skaidrāk par skaidru, ka vajadzēs mašīnu vilciena vagona lielumā, bet viss ir izdarāms. Drēbes nekādu problēmu. Tādas mantas pieņem labdarības veikali.

Viņš nevarēja iedomāties, ko šie veikali iesāks ar melnajiem sarža uzvalkiem, kas šūti ap 1948. gadu, bet trūcīgi ļaudis, iespē­jams, nav īpaši izvēlīgi. Elpa mazliet izlīdzinājās. Lai sakārtotu vecā mācītāja lietas, viņš bija paņēmis mēnesi garu atvaļinājumu no Oksfordas Universitātes Vēstures fakultātes. Varbūt galu galā ar to arī pietiks. Nomācošākajos brīžos bija licies, ka šim uzdevumam vajadzēs veltīt vairākus gadus.

Rodžers piegāja pie viena no galdiem un paņēma mazu porce­lāna trauciņu. Tas bija pilns ar sīkiem metāla taisnstūrīšiem svina “bļembakiem”, žetoniem, kurus 18. gadsimtā katrs pagasts izsnie­dza saviem ubagiem. Kaut kas līdzīgs licencei. Blakus lampai stā­vēja vesela kolekcija māla pudeļu un doze šņaucamās tabakas, dari­nāta no gliemežvākiem ar sudraba stīpām. Atdot tās muzejam? viņš nevarēja izšķirties. Māja bija pilna ar liecībām par jakobītu kustību; mācītājs bija amatieris vēsturnieks, un viņa iecienītākais medību lauks bija 18. gadsimts.

Rodžera pirksti nevilšus sāka glāstīt tabakdozi, slīdot pār uz­raksta melnajām līnijām, Kanongeitas Drēbnieku korporācijas diakonu un mantziņu vārdi un dzīves dati, Edinburga, 1726. gads. Varbūt dažas no mācītāja vērtīgākajām trofejām vajadzētu patu­rēt… bet tad viņš atrāvās, noraidoši papurinādams galvu.

-       Nekā nebija, muļķi, viņš skaļi sevi norāja, šis ceļš ved uz trakonamu.

Ja ne citādi, tad var kļūt vismaz par krāmu vācēju. Sāc tikai kaut ko krāt, un beigsies ar to, ka paturēsi visu, dzīvosi šajā bries­mīgajā mājā starp vairāku paaudžu grabažām.

-     Esmu jau sācis sarunāties pats ar sevi, viņš nomurmināja.

Doma par drazu paaudžu paaudzēm atgādināja jaunajam vīrie­tim par garāžu, un viņš sagrīļojās. Mācītājs, kurš patiesībā bija Rodžera vectēvocis, adoptēja zēnu, kad tam bija pieci gadi, pēc tam, kad puisēna vecāki bija gājuši bojā Otrā pasaules kara laikā māte aviācijas uzlidojumā, tēvs Lamanša kanāla tumšajos ūdeņos. Klausot savam krājēja instinktam, mācītājs bija paturējis visas Rodžera vecāku mantas, cieši aizdarījis kartona un koka kastēs un noglabājis garāžas dziļumā. Rodžers pilnīgi noteikti zināja, ka pēdējo divdesmit gadu laikā neviena no kastēm nav tikusi at­vērta.

Jaunais Veikfilds izdvesa Vecās Derības cienīgu vaidu, iedomā­joties, ka vajadzēs rakāties pa vecāku lietām.

-    Ak Dievs! viņš skaļi izsaucās. Tikai ne to!

Šī piezīme nebija gluži lūgšana, tomēr kā atbilde uz zvanu, kas atskanēja pie durvīm, un Rodžers satrūcies iekoda mēlē.

Mācītājmājas durvīm bija niķis mitrā laikā piebriest, un tas no­zīmē, ka tās bija piebriedušas gandrīz vienmēr. Rodžers atgrūda durvis, kuru čīkstēšana varēja nopietni traumēt bungādiņas, un ieraudzīja uz sliekšņa stāvam sievieti.

-    Kā varu jums palīdzēt?

Sieviete bija vidēja auguma un ļoti skaista. Pirmais, ko Rodžers pamanīja, bija trausla ķermeņa uzbūve un baltas drēbes, un to vēl papildināja kupla brūnu, sprogainu matu daļēji savaldīta frizūra. Un piedevām viņam pretī raudzījās ārkārtīgi neparastas, gaišas acis veca heresa krāsā.

Viešņas skatiens atrāvās no viņa vienpadsmitā izmēra iešļūcenēm un uzšāvās līdz sejai, kādu pēdu virs sievietes galvas. Iešķī­bais smaids kļuva platāks.

-                 Man ļoti nepatīk, ka jāsāk ar banalitātēm, viņa ieteicās,

-     bet, apžēliņ, kā tu esi izaudzis, mazo Rodžer!

Jaunais vīrietis juta, ka nosarkst. Sieviete sāka smieties un pa­stiepa roku.

-    Jūs taču esat Rodžers, vai ne? Mani sauc Klēra Rendela. Es biju mācītāja sena paziņa. Bet pēdējo reizi jūs redzēju, kad jums bija pieci gadi.

-    Ē, jūs teicāt: bijāt mana tēva paziņa? Tad jūs jau zināt…

Smaids pazuda, tā vietā parādījās izteiksme, kas liecināja par

skumjām.

-    Jā, man bija ārkārtīgi žēl to dzirdēt. Sirds, vai ne?

-     Mm, jā. Ļoti negaidīti. Esmu tikko ieradies no Oksfordas, lai sāktu kārtot… visu. Viņš nenoteikti pamāja ar roku, šajā žestā ietverot mācītāja nāvi un māju viņam aiz muguras ar visu to, kas tajā iekšā.

-     Ja pareizi atceros jūsu tēva bibliotēku, tad šis sīkais darbiņš jums ievilksies līdz nākamā gada Ziemassvētkiem, Klēra piezī­mēja.

-     Varbūt tādā gadījumā mums nevajadzētu jūs kavēt, atska­nēja klusa balss ar amerikāņu izrunu.

-    Ak! Es aizmirsu! iesaucās Klēra, daļēji pagriezusies pret mei­teni, kas līdz šim bija stāvējusi neredzama lieveņa tumšajā stūrī.

-     Rodžers Veikfilds mana meita, Brianna.

Brianna Rendela, bikli smaidīdama, paspēra soli uz priekšu. Ro­džers mirkli stingi blenza meitenē, tad atcerējās par pieklājību. Soli atkāpās atpakaļ, plaši atvēra durvis, un uz mirkli viņam iešāvās prātā: nez vai viņš ir uzvilcis tīru kreklu.

-    Nekas, nekas! viņš sirsnīgi iesaucās. Es tieši gribēju taisīt pārtraukumu. Nāciet, lūdzu, iekšā!

Namatēvs pamāja, lai abas sievietes iet pa gaiteni uz mācītāja kabinetu, pamanīdams ne tikai to, ka meita ir visai pievilcīga, bet arī to, ka viņa droši vien ir viena no garākajām meitenēm, ko jeb­kad nācies redzēt. Vismaz sešas pēdas, viņš lēsa, redzot viešņas galvu skaram drēbju pakaramā augšējo malu. Sekojot sievietēm, Rodžers nevilšus izslējās, sasniedzot visu sava sešas pēdas trīs collas auguma garumu. Pēdējā brīdī viņš sakumpa, lai nesasistu galvu pret kabineta durvju pārliku, kad, noslēdzot gājienu, iegāja telpā.

-     Gribēju ierasties jau agrāk, Klēra sacīja, ērtāk iesēžoties milzīgā atpūtas krēslā. Mācītāja kabineta sienā no grīdas līdz griestiem bija ierīkots logs, un saules stars uzzibsnīja pērļu matu sprādzēs viņas gaiši brūnajos matos. Sprogas bija sākušas lauzties ārā no ieslodzījuma, un runājot viņa vienu izklaidīgi aizlika aiz auss.

-     Patiesībā biju jau visu nokārtojusi, lai atbrauktu šeit pagāju­šajā gadā, bet Bostonas slimnīcā radās ārkārtas situācija esmu ārste, viņa paskaidroja, lūpas viegli izliecās smaidā, redzot Ro­džera sejā izbrīnu, kuru viņš necik labi neprata noslēpt. Bet man žēl, ka neatbraucām agrāk, būtu vēlējusies atkal satikt jūsu tēvu.

Rodžers drīzāk brīnījās, kāpēc viņas atbraukušas tagad, ja jau zināja, ka mācītājs ir miris, bet jautāt nebūtu pieklājīgi. Tāpēc uzdeva citu jautājumu:

-    Vēlējāties papriecāties par skaistajiem dabasskatiem, ja?

-    Jā, mēs no Londonas atbraucām ar mašīnu, Klēra atbildēja. Viņa uzsmaidīja meitai. Gribēju, lai Brī redz šo zemi; pēc runas manieres nemūžam nepateiksiet, ka viņa ir angliete tāpat kā es, kaut ari nekad nav te dzīvojusi.

-    Tiešām? Rodžers paskatījās uz Briannu. Pēc anglietes viņa galīgi neizskatījās, puisis nosprieda. Viņai bija ne tikai slaids augums, bet ari biezi, sarkani mati, kas brīvi slīga pāri pleciem, spē­cīgi, stūraini sejas vaibsti un garš varbūt kādu nieku par garu taisns deguns.

-     Esmu dzimuši Amerikā, meitene paskaidroja, bet gan mamma, gan tētis ir bija angļi.

-    Bija?

-                 Mans vīrs nomira pirms diviem gadiem, Klēra atbildēja.

-     Man šķiet, jūs viņu pazināt… Frenks Rendels.

-    Frenks Rendels! Protams! Rodžers iesita sev pa pieri un juta, ka vaigi kļūst karsti, kad Brianna iesmējās. Jūs uzskatīsiet mani par pilnīgu idiotu, bet es tikai nupat aptvēru, kas jūs esat.

Vārds daudz ko izskaidroja, Frenks Rendels bija ievērojams vēs­turnieks un mācītāja Veikfīlda labs draugs; daudzus gadus viņi bija apmainījušies ar informācijas druskām, ko uzzināja par jakobītu noslēpumiem, kaut arī nu jau bija pagājuši vismaz desmit gadi, kopš Frenks Rendels pēdējo reizi bija viesojies mācītājmājā.

-    Tātad… jūs apmeklēsiet vēsturiskās vietas Invernesas apkārt­nē? Rodžers riskēja izteikt minējumu. Vai esat jau bijušas Kalodenā?

-    Nē, atbildēja Brianna. Bijām paredzējušas aizbraukt nedē­ļas otrajā pusē. Atbildes smaids bija pieklājīgs, bet ne vairāk.

-     Esam rezervējušas sev vietas ekskursijai uz Lohnesu šopēcpusdien, Klēra stāstīja. Un, iespējams, rīt aizbrauksim uz Fortviljamu vai arī tāpat paokšķerēsimies pa Invernesu; kopš pēdējo reizi tur biju, pilsēta ir stipri mainījusies.

-     Kad tas bija? Rodžers prātoja, vai viņam nevajadzētu pie­dāvāt savus pakalpojumus kā brīvprātīgajam gidam. Laiku šķiest nudien nebūtu prātīgi, bet Rendeli bijuši vecā mācītāja labi draugi. Turklāt izredzes braukt mašīnā uz Fortviljamu divu pievilcīgu sie­viešu sabiedrībā bija krietni patīkamākas nekā vākt ārā no mājas grabažas, kas bija nākamais darbs viņa sarakstā.

-     Ak, vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Daudz laika pagā­jis. Klēras balsī ieskanējās savāds tonis, kas lika Rodžeram pa­mest skatienu uz runātāju, bet viņa to uztvēra ar smaidu.

-     Nu… viņš saņēmies iesāka, ja varu ko darīt jūsu labā, kamēr esat Hailendā…

Klēra joprojām smaidīja, bet sejā kaut kas mainījās. Gandrīz gri­bējās domāt, ka viņa šos vārdus bija gaidījusi. Viņa paskatījās uz Briannu, tad atkal uz Rodžeru.

-    Ja jūs tā sakāt. Viņa pasmaidīja platāk.

-     Ak, mammu! Brianna izslējās krēslā. Tu taču negribēsi apgrūtināt Veikfīlda kungu! Paskaties, cik viņam daudz darba! Meitene pamāja uz pieblīvēto kabinetu ar piekrautajām kartona kastēm un grāmatu grēdām.

-    Kas par apgrūtinājumu! Rodžers iebilda. Ē… kas par lietu?

Klēra raidīja meitai skatienu, kas lika apklust.

-    Nebiju domājusi sist viņam pa galvu un vilkt ar varu līdzi, viņa dzēlīgi sacīja. Bet viņš varbūt pazīst kādu, kas varētu palī­dzēt. Runa ir par nelielu vēsturisku projektu, viņa skaidroja Rodžeram. Man vajag cilvēku, kurš diezgan labi pārzina tēmu 18. gadsimta jakobīti “skaistais princis” Čārlijs un viss viņa bars.

Rodžers ieinteresēts paliecās uz priekšu.

-    Jakobītus? viņš pārjautāja. Tas periods gan nav mana spe­cialitāte, bet šo to es zinu gan būtu grūti nezināt, dzīvojot tik tuvu Kalodenai. Redziet, tur notika noslēdzošā kauja, viņš sāka skaidrot Briannai. Tur “skaistā prinča” banda saskrējās ar Kamberlendas hercogu un tika noslaktēti.

-    Pareizi, apstiprināja Klēra. Un šim faktam patiesībā ir sais­tība ar to, ko vēlos noskaidrot. Viņa izņēma no somas salocītu papīra lapiņu.

Rodžers to atlocīja un aši pārlaida skatienu tekstam. Tas bija sa­raksts kādi trīsdesmit vārdi, visi vīriešu. Lapas augšmalā bija virsraksts: JAKOBĪTU SACELŠANĀS, 1745 KALODENA.

-     0! 1745. gads, Rodžers noteica. Šie vīri cīnījās Kalodenā, vai ne?

-    Tā ir, Klēra piekrita. Un, lūk, ko es vēlos uzzināt… kuri no sarakstā minētajiem vīriem pēc kaujas palika dzīvi?

Rodžers, pētot sarakstu, braucīja zodu.

-    Tas ir vienkāršs jautājums, viņš prātoja, bet atbildi atrast, iespējams, būs grūti. Tik daudzi no Hailendas klana vīriem, kas se­koja princim Čārlzam, krita Kalodenas kaujā un netika apbedīti atsevišķos kapos. Viņus guldīja masu kapā, un uz tā uzlika tikai vienu vienīgu akmeni ar klana nosaukumu.

-     Es zinu, Klēra sacīja. Brianna nav tur bijusi, bet es… ļoti sen. Rodžeram likās, ka redz Klēros acīs pazibam ēnu, lai arī ska­tiens ātri novērsās, jo viņa atkal kaut ko meklēja somā. Nav nekāds brīnums, viņš domāja. Kalodenas kaujas lauks bija saviļņojošs; pat viņam acīs saskrēja asaras, veroties pāri plašajam tīrelim un atceroties, cik bezbailīgi un drosmīgi bija skotu kalnieši, kas gulēja nogalēti zem velēnas.

Klēra atlocīja vēl vairākas lapas un sniedza Rodžeram. Slaids, balts pirksts slīdēja lejup pa vienas lapas malu. Skaistas rokas, Ro­džers pamanīja; smalki veidotas, rūpīgi koptas un katrā rokā pa gredzenam. Sudraba gredzens labajā rokā bija īpaši pārsteidzošs plata jakobīņu stīpa ar iegravētiem Hailendas vijumiem, izrotāta ar dadža ziediņiem.

-     Cik man zināms, tie ir sievu vārdi. Domāju, ka tas var palī­dzēt, ja vīri krituši Kalodenā, tad, ļoti iespējams, sievas pēc tam precējušās otrreiz vai devušās kur citur. Tādi ieraksti noteikti būtu atrodami baznīcu grāmatās. Viņi visi ir no vienas draudzes; baz­nīca bija Brokmordā… tas ir labu gabalu uz dienvidiem no šejienes.

-      Ļoti prātīga doma, Rodžers noteica, mazliet izbrīnījies.

-     Par kaut ko tādu varētu iedomāties tikai vēsturnieks.

-     Diez vai to var teikt par mani, Klēra Rendela sausi norai­dīja komplimentu. Lai gan, dzīvojot kopā ar vēsturnieku, gribot negribot piesavinies dažu labu neparastāku domu.

-     Protams. Rodžeram galvā iešāvās kāda ideja, un viņš pie­cēlās no krēsla. Esmu nekam nederīgs namatēvs. Lūdzu, ļaujiet man piedāvāt kaut ko dzeramu, un tad jūs varēsiet man pastāstīt ko vairāk. Varbūt pats varēšu jums šajā lietā palīdzēt.

Par spīti nekārtībai, viņš zināja, kur tiek glabāti dzērieni, un drīz vien bija apgādājis savas viešņas ar viskiju. Briannas glāzē viņš bija ielējis arī krietnu devu gāzētā ūdens, bet ievēroja, ka viņa dzer tā, it kā viņš būtu pasniedzis skudru indējamo līdzekli, nevis labāko Glenfiddich viskiju. Klēra, kura bija lūgusi neatšķaidīt, dzēra ar nesalīdzināmi lielāku patiku.

-    Nu tā. Rodžers apsēdās savā vietā un atkal paņēma papīru.

-      Interesanta problēma, skatoties no vēstures pētnieka viedokļa. Jūs sakāt, ka visi vīri nāca no vienas draudzes? Droši vien viņi pie­derēja pie viena klana vai dzimtas… Redzu, ka vairākiem ir uzvārds Freizers.

Klēra pamāja ar galvu, rokas saliktas gulēja klēpī.

-    Viņi visi bija no vienas muižas nelielas Hailendas zemnieku saimniecības Broktūrekas… vietējie to sauca par Lelibroku. Viņi bija Freizeru klana locekļi, kaut arī oficiāli nekad nebija zvērējuši lor­dam Lavetam kā vadonim. Vīri jau pašā sākumā atbalstīja sacel­šanos; viņi piedalījās Prestonpenas kaujā… bet Laveta vīri ieradās tikai īsi pirms Kalodenas.

-     Tiešām? Interesanti gan. Parasti 18. gadsimtā, ierastākos apstākļos, tādas mazas saimniecības zemnieki un rentnieki būtu nomiruši tur, kur dzīvoja, un kārtīgā rindiņā guldīti ciema kap­sētā, pirms tam akurāti reģistrēti baznīcas grāmatās. Taču “skaistā prinča” Čārlija mēģinājums atgūt Skotijas troni 1745. gadā nepār­protami bija izjaucis ierasto dzīves kārtību.

Bada laikos, kas sākās pēc Kalodenas kaujas, neskaitāmi daudz kalniešu bija emigrējuši uz Jauno pasauli; citi no ielejām un tīre­ļiem pārtikas un darba meklējumos palēnām bija pavirzījušies tuvāk pilsētām. Tikai nedaudzi bija palikuši uz vietas, stūrgalvīgi pieķērušies zemei un tradīcijām.

-     Iznāktu fantastiska publikācija, Rodžers skaļi domāja. Iz­sekot zināmam skaitam atsevišķu cilvēku, lai paskatītos, kas ar viņiem noticis. Nebūtu tik interesanti, ja viņi visi būtu krituši Kalo­denas kaujā, bet pastāv iespēja, ka dažiem tomēr ir izdevies palikt dzīviem. Viņš būtu pat ar mieru uzņemties šo pētījumu kā aiz­bildinājumu, lai izvairītos no mantu krāmēšanas, pat ja to nelūgtu Klēra Rendela.

-     Jā, domāju, ka varēšu jums palīdzēt, viņš sacīja, un Klēra viņu apbalvoja ar siltu smaidu.

-Jūs būtu ar mieru? Tas ir brīnišķīgi! viņa iesaucās.

-      Ar lielāko prieku, Rodžers atbildēja. Viņš salocīja papīra lapu un nolika uz galda. Tūlīt ķeršos pie lietas. Bet sakiet, vai jums patika brauciens no Londonas?

Saruna ieguva vispārēju raksturu, kad abas Rendelas apbēra viņu ar stāstiem par ceļojumu pāri okeānam un braucienu mašīnā no Londonas. Rodžera uzmanība mazliet atslāba, un viņš sāka izstrādāt rīcības plānu šim pētniecības projektam. Viņu mocīja

neliela vainas apziņa, ka to uzņēmies; nudien nevajadzētu velti šķiest laiku. Un tomēr jautājums bija interesants. Pilnīgi iespē­jams, ka viņš spēs savienot projektu ar nenovēršamo uzdevumu mācītāja dokumentu sakārtošanu; viņš pilnīgi noteikti zināja, ka garāžā atrodas četrdesmit astoņas kastes, uz kurām ir uzlīmes JAKOBĪTI, ŠIS UN TAS. No domas vien viņam uzmācās vājums.

Rodžers atrāvās no pārdomām par garāžu un pamanīja, ka saruna negaidīti pievērsusies citam tematam.

-     Druīdi? Rodžeram griezās galva. Aizdomu pilns viņš palū­rēja savā glāzē, lai pārliecinātos, ka patiešām pielējis viskijam ūdeni.

-    Jūs neesat par viņiem neko dzirdējis? Klēra izskatījās ne­daudz vīlusies. Jūsu tēvs… mācītājs… zināja par viņu eksistenci, gan tikai neoficiāli. Varbūt viņš uzskatīja, ka nav vērts jums to stāstīt. Viņš šīs izdarības uztvēra kā joku.

Rodžers pakasīja pakausi, sajaucot biezos, melnos matus.

-     Nē, es patiešām neko neatceros. Bet jums taisnība, viņš to droši vien neuztvēra nopietni.

-     Nu, es nezinu. Klēra pārlika kāju pār kāju. Saules stars uzspīdēja uz zeķes, izceļot stilba slaidumu.

-     Kad es te biju pēdējo reizi kopā ar Frenku… ak Dievs, tas bija pirms divdesmit trijiem gadiem!… Mācītājs viņam stāstīja, ka te ir grupa… mūsdienu druīdu, ja tā varētu viņus nodēvēt. Man nav ne jausmas, cik patiesa bija viņu ticība. Pieļauju, ka ne visai. Brianna tagad ieinteresēta bija paliekusies uz priekšu, viskija glāzi, ko viņa turēja rokā, pavisam aizmirsusi.

-    Mācītājs nevarēja oficiāli viņus atzīt… nu, jūs jau zināt, pagā­nisms un tādas lietas… bet saimniecības vadītāja Greiema kundze bija tajā grupā, tāpēc viņš laiku pa laikam šo to uzzināja par druīdu pasākumiem un deva mājienu Frenkam, ka Maija dienas rītausmā notiks kaut kāda ceremonija.

Rodžers palocīja galvu, cenšoties pieņemt domu, ka padzīvo­jusī Greiema kundze, šī ārkārtīgi pareizā sieviete, piekoptu pagānu rituālus un saullēktā dejotu akmeņu loka paēnā. Pats par druīdu

ceremonijām viņš atcerējās tikai to, ka daži piedalījās no zariem pītas statujas dedzināšanā, un tādas izdarības, likās, vēl vairāk nesaskanēja ar kundzi pāri pusmūžam no skotu prezbiteriāņu draudzes.

-    Vienā no kalna virsotnēm ir akmeņu loks, pavisam netālu. Un mēs pirms saullēkta devāmies turp, nu, viņas izspiegot, Klēra tur­pināja, kā atvainodamās paraustot plecus. Jūs jau zināt, kādi tie zinātnieki ir, ja runa ir pa viņu pētniecības lauku, tad vispār nav nekādas sirdsapziņas, nemaz nerunājot par takta izjūtu. Pie šiem vārdiem Rodžers mazliet sarāvās, tomēr piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Un viņas atnāca, Klēra sacīja. Arī Greiema kundze. Visas, satinušās palagos, kaut ko skandēja un dejoja akmeņu loka iekš­pusē. Frenks bija kā apburts, viņa ar smaidu piebilda. Un tas patiešām bija iespaidīgs skats, pat man tā likās.

Klēra uz brīdi apklusa un domīgi nopētīja Rodžeru.

-     Dzirdēju, ka Greiema kundze pirms dažiem gadiem aizgājusi mūžībā. Bet nez… vai viņai bija kādi piederīgie. Jūs nezināt? Šķiet, ka piedalīšanās šādās biedrībās bieži tiek mantota; varbūt ir kāda meita vai mazmeita, kas varētu man kaut ko pastāstīt.

-     Nu… Rodžers lēnām novilka. Mazmeita ir… viņu sauc Fiona, Fiona Greiema. Patiesību sakot, viņa nāca šurp uz mācītājmāju palīdzēt pēc vecmāmiņas nāves; mācītājs bija pārāk vecs, lai viņu atstātu vienu.

Ja kaut kas spētu aizstāt ainu, kurā Greiema kundze, palagā sa­tinusies, dejo, tad tikai doma par deviņpadsmitgadīgo Fionu kā senu, mistisku zināšanu sargātāju, bet Rodžers saņēma dūšu un turpināja:

-    Diemžēl šobrīd viņas te nav. Taču es varu viņai pajautāt.

Klēra noraidoši pamāja ar slaido roku.

-    Nepūlieties. Gan jau citu reizi. Mēs jau tā esam jūs ilgi aizka­vējušas. »

Rodžeram par nožēlu, Klēra nolika savu tukšo glāzi uz mazā galdiņa starp krēsliem un Brianna tai pievienoja savu pilno, izska­tījās, ka ar diezgan lielu degsmi. Viņš ievēroja, ka Brianna Rendela

grauž nagus. Šis mazais trūkums piešķīra viņam drosmi spert nā­kamo soli. Meitene bija modinājusi viņā interesi, un jaunais cilvēks nevēlējās, ka viņa aiziet, nedevusi solījumu vēlreiz tikties.

-     Starp citu… par akmeņu lokiem, viņš aši ieteicās. Esmu pārliecināts, ka zinu, par ko jūs runājāt. Tas ir ļoti skaists kromlehs un nav pārāk tālu no pilsētas. Viņš tieši uzsmaidīja Briannai Rendelai, automātiski pamanot, ka meitenes vaiga augšējā daļā ir trīs mazi vasarraibumiņi. Domāju, ka projekta īstenošanu varu sākt no Broktūrekas. Tā ir uz to pašu pusi, kur akmeņu loks… ā!

Klēra Rendela pēkšņi parāva savu apjomīgo rokassomu un no­grūda no galda abas glāzes, ielejot Rodžeram klēpī krietni atšķai­dīto viskiju.

-     Lūdzu, piedodiet, viņa atvainojās, acim redzami satraukta. Tad pieliecās un sāka uzlasīt kristāla lauskas, neskatoties uz Ro­džera ne visai sakarīgajiem mēģinājumiem viņu apturēt.

Brianna, paķērusi no bufetes sauju auduma salvešu, steidzās palīgā mātei, pārmetot:

-    Nu, mammu, patiešām nesaprotu, kā tev ļāva operēt. Tev ne­var uzticēt neko mazāku par maizes kasti. Paskaties, tu esi izmēr­cējusi Veikfīlda kunga kurpes viskijā! Viņa nometās ceļos uz grī­das un sāka slaucīt izlieto viskiju un kristāla gabaliņus. Un arī bikses.

Paņēmusi tīru salveti no kaudzes, ko bija pārlikusi pār roku, viņa čakli spodrināja Rodžera kurpju purngalus, sarkanajām krē­pēm viļņojot ap puiša ceļgaliem. Meitenes galva pacēlās, kad viņa palūrēja uz Rodžera ciskām, enerģiski susinot mitros traipus uz velveta. Viņš aizvēra acis un drudžaini centās domāt par automa­šīnu sadursmēm uz šosejas, par Iekšzemes ieņēmumu dienesta nodokļiem un zinātniskās fantastikas filmām jebko, kas varētu atturēt viņu no galīga apkaunojuma, kamēr Briannas Rendelas siltā elpa viegli spiedās cauri viņa bikšu slapjajam audumam.

-    Ē… varbūt pārējo gribat noslaucīt pats? Balss atskanēja kaut kur viņa deguna augstumā, un, atvēris acis, Rodžers ieraudzīja, platu smaidu un divas tumšzilas acis, kas cieši raudzījās viņā. Viņš,

smagi elsodams, it kā tikko būtu bēdzis no vilciena, vārgi pastiepa roku pēc salvetes, ko Brianna viņam pasniedza.

Noliecot galvu, lai pabeigtu tīrīt savas bikses, viņš pamanīja, ka Klēra Rendela vēro viņu ar sejas izteiksmi, kurā žēlums jaucās ar uzjautrinājumu. Nekas cits nebija manāms; nekas no tās liesmas, kuru viņš it kā bija redzējis tieši pirms katastrofas. Lai arī viņa bija satraukta, droši vien tās bijušas tikai iedomas, Rodžers nosprieda. Jo kāda joda pēc lai viņa tīšām lietu zemē viskiju?

-      Kopš kura laika tevi interesē druīdi, mammu? Likās, ka Bri­anna sliecas šajā domā saskatīt kaut ko ārkārtīgi smieklīgu; ievēroju, ka viņa bija kodījusi vaiga iekšpusi, kamēr es pļāpāju arRodžeru Veikfīldu, un smaids, ko viņa tobrīd centās noslēpt, tagad bija izpleties pa visu seju. Vai tu arī grasies ietīties palagā un pievienoties tai grupai?

-     Tas noteikti būtu daudz interesantāk nekā piedalīties slimnīcas personāla sanāksmēs katru ceturtdienu, es atjokoju. Taču tas būtu mazliet jancīgi. Brī skaļi iesmējās, aizbaidīdama no takas divas zīlī­tes, kas tecēja mums pa priekšu.

-     Nē, es atkal kļuvu nopietna. Ne jau druīdu dāmas mani inte­resē. Es Skotijā pazinu kādu cilvēku, kuru, ja vien būtu iespējams, es vēlētos atrast. Man nav viņas adreses neesam uzturējušas kontaktus vairāk nekā divdesmit gadus bet viņa aizraujas ar tādām savādām lietām: burvestības, seni ticējumi, folklora. Tamlīdzīgas padarīšanas. Agrāk viņa dzīvoja te tuvumā; domāju, ja viņa vēl ir te, tad, iespējams, darbotos līdzīgā pulciņā.

-    Kā viņu sauc?

Es papurināju galvu un ķēru sprādzi, kas slīdēja ārā no maniem cirtainajiem matiem. Tomēr man neizdevās to satvert un sprādze iekrita ceļmalas garajā zālē.

-     Nolāpīts! es nopukojos un pieliecos to pacelt. Nedroši taustījos pa biezi saaugušajiem stiebriem, bet satvert sprādzi nebija viegli, jo mitrajā zālē tā bija kļuvusi slidena. Līdz pat šim brīdim doma par Geilisu Dankenu spēja izsist mani no līdzsvara.

-      Nezinu, es teicu, atglauzdama no pietvīkušās sejas matu šķipsnas. Tas ir… pagājis tik ilgs laiks, tagad viņai noteikti ir cits vārds. Viņa bija atraitne; varbūt viņa atkal ir precējusies vai pieņēmusi savu meitasvārdu.

-     Ak tā. Brianna par šo tēmu bija zaudējusi interesi, un kādu brīdi mēs gājām klusēdamas. Pēkšņi viņa ierunājās: Ko tu domā par Rodžeru Veikfīldu, mammu?

Es pametu uz meitu skatienu; vaigi viņai bija piesārtuši, bet, iespē­jams, pie tā bija vainīgs pavasara vējš.

-    Liekas, ļoti jauks jauns cilvēks, es piesardzīgi atbildēju. Katrā ziņā viņš ir inteliģents; viens no jaunākajiem profesoriem Oksfordā. To, ka viņš ir gudrs, es zināju, bet nebiju pārliecināta, vai viņam pie­mīt iztēle. Zinātniekiem bieži tās pietrūkst. Bet iztēle… tā varētu no­derēt.

-      Viņam ir kaifīgas acis. Brianna sapņaini nopūtās, ignorējot jautājumu par vīrieša inteliģenci. Vai esi kādreiz redzējusi tik zaļas acis?

-Jā, tiešām pārsteidzoši, es piekritu. Tādas tās bijušas vienmēr. Atceros, es tās pamanīju jau pirmajā tikšanās reizē, kad viņš vēl bija bērns.

Brianna, pieri saraukusi, raudzījās manī no augšas.

-     Nu, mammu, patiešām! Vai tev obligāti vajadzēja teikt: "Ak kungs, kā tu esi izaudzis,” kad viņš atvēra durvis? Tik neveikli!

Es sāku smieties.

-    Nu zini, ja esi redzējusi cilvēku, kad viņš sniedzās apmēram tev līdz nabai, un pēkšņi attopies, ka, galvu atgāzusi, raugies viņam nāsīs, es aizstāvējos, atšķirību nepamanīt nav iespējams.

-    Mammu! Tomēr viņa iespurcās.

-      Un viņam ir ļoti glīts dibens, es piebildu, lai ļautu viņai tur­pināt runāt par Rodžeru. Es to pamanīju, kad viņš gāja pēc viskija.

-    Ma-MMU! Kāds vēl izdzirdēs!

Mēs jau bijām gandrīz pienākušas pie autobusa pieturas. Pie ceļa zīmes stāvēja pāris sieviešu un pavecāks kungs tvīda uzvalkā; kad mēs pienācām, viņi pagriezās un mūs kārtīgi noskatīja.

-     Vai šeit pietur “Lohsaidas ekskursiju" autobuss? es jautāju, pār­laižot skatienu mulsinošajam uzrakstu un reklāmu daudzumam pie ziņojumu dēla.

-     Nu, kā ta’, viena no dāmām laipni atbildēja. Pēc minūtiņām desmit būs klāt. Viņa noskatīja Briannu, kas zilajos džinsos un bal­tajā vējjakā bija tik acīm redzami amerikāniska. Beidzamo patriotisko piesitienu piešķīra pietvīkusī seja, tā bija gluži sarkana, cenšoties ap­valdīt smieklus. Brauksiet aplūkot Lohnesu? Esat te pirmo reizi, vai ne?

Es sievietei uzsmaidīju.

-     Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mēs ar vīru vizinājāmies laivā pa ezeru, bet mana meita Skotijā ir pirmo reizi.

-     Ak tā. Šī atbilde piesaistīja pārējo dāmu uzmanību, un viņas sanāca mums apkārt, pēkšņi kļuvušas draudzīgas, izteica padomus un uzdeva jautājumus, līdz ceļa līkumā čīkstēdams iegriezās lielais, dzel­tenais autobuss.

Brianna, pirms iekāpa autobusā, pakavējās, apbrīnojot gleznaino zīmējumu ar zaļām līkloču ceļa cilpām, kas izvijās cauri zilas krāsas ezeram, kura krastus ietvēra melnas priedes.

-    Tas būs forši, viņa nosmējās. Ja nu mēs ieraugām briesmoni?

-    Nekad neko nevar zināt, es teicu.

Atlikušo dienas daļu Rodžers aizvadīja visai liderigā noskaņo­jumā, izklaidīgi ķērās te pie viena, te atkal cita darba. Grāmatas, kuras bija paredzētas ziedot Senlietu glabāšanas biedrībai un tāpēc vajadzēja iesaiņot, gulēja izgāzušās no kastes, mācītāja vecais kra­vas auto bez sānu apmalēm bija novietots uz ceļa ar paceltu motora pārsegu, tā arī līdz galam nesalabots, un pustukša tējas krūze ar saputotu pienu stāvēja pie elkoņa, kamēr pats viņš tukšu skatienu vērās pievakarē uznākušā lietus sīpās.

Viņš zināja, ka šobrīd vajadzētu strādāt, izkrāmēt mācītāja ka­bineta “sirdi”. Ne jau ņemties ar grāmatām; lai ari darbs būtu mil­zīgs, bet vajadzētu tikai izlemt, kuras grāmatas paturēt un kuras nosūtīt uz SSB vai mācītāja vecās koledžas bibliotēku. Nē, agrāk

vai vēlāk viņam nāksies kārtot gigantisko rakstāmgaldu, kura mil­zīgās atvilktnes bija piestūķētas ar dokumentiem līdz augšai, un visos mazajos plauktiņos rēgojās desmitiem papīru lapu gali. Tur­klāt vajadzēs noņemt visu sīkumu slāni, kas klāja ar korķi apsisto sienu, un atbrīvoties no tiem; šāds uzdevums iedzītu bailes pat vis­drosmīgākajā sirdī.

Ķerties pie šī apnicīgā darba Rodžeru kavēja ne tikai parasta nepatika, bet vēl kaut kas cits. Viņš negribēja to darīt, lai cik tas būtu nepieciešams; viņš gribēja strādāt pie Klēras Rendelas pro­jekta, dzīt pēdas tiem klana vīriem, kuri bija piedalījušies Kalodenas kaujā.

Savā veidā tas bija interesants projekts, kaut arī pētniecības ziņā droši vien nekāds nozīmīgais nebija. Bet ne jau tur tā vaina. Nē, viņš domāja, un, ja vēlējās būt godīgs pret sevi, bija vien jāat­zīst, ka īstenot Klēras Rendelas projektu viņš vēlējās tikai tāpēc, ka gribēja ierasties Tomasa kundzes viesu mājā un nolikt meklējumu rezultātus pie kājām Briannai Rendelai, kā bruņinieki bija likuši pūķu galvas. Pat ja viņš negūtu rezultātus tajā jomā, viņš gribēja steidzīgi atrast kādu iemeslu, lai atkal varētu meiteni satikt un runāt ar viņu.

Brianna atgādināja Bronzino gleznu, viņš nosprieda. Abas ar māti viņas atstāja tādu savādu iespaidu, it kā būtu apvilktas ar kon­tūru, turklāt ar tik dzīviem krāsu triepieniem un tik sīki izstrādā­tām detaļām, ka izcēlās uz fona kā iegravētas. Bet Briannai piemita tik košas krāsas un tā absolūti fiziskās klātbūtnes gaisotne, kas ra­dīja iespaidu, ka Bronzino modeles seko jums ar acīm un tūlīt uzru­nās jūs no ierāmētā audekla. Viņš nekad nebija redzējis, ka Bron­zino glezna, iedzērusi malku viskija, saviebtos, bet, ja būtu, tad nešaubījās ne mirkli, ka tā izskatītos tieši tāda kā Brianna Rendela.

-    Ak, pie joda, puisis skaļi nosodījās. Daudz laika jau neva­jadzēs, lai rīt izskatītu iedzīvotāju reģistru Kalodenas pašvaldībā, vai ne? Tu, viņš uzrunāja rakstāmgaldu ar tā daudzkārtīgajām nastām, vienu dienu vari pagaidīt. Un tu arī, viņš vērsās pie sienas un izaicinoši izvilka no plaukta kādu fantāzijas romānu.

Rodžers kareivīgi lūkojās apkārt, it kā mudinot mēbeles iebilst, taču viss palika klusu, vienīgi elektriskais kamīns zumēja. Viņš to izslēdza un, pasitis grāmatu padusē, izgāja no kabineta, pirms tam nodzēsis gaismu.

Taču pēc minūtes viņš atgriezās, tāpat tumsā pārgāja pāri ista­bai un paņēma no galda karavīru sarakstu.

-     Vienalga, velns un elle! Rodžers noburkšķēja un iestūķēja papīra lapu krekla kabatā. Negribu to draņķi no rīta aizmirst. Viņš uzsita pa kabatu, sajuta, ka papīrs klusi nočaukst tieši pie sirds, un kāpa augšā pa kāpnēm uz guļamistabu.

Nosalušas stiprajā vējā un lietū, mēs no Lohnesa atgriezāmies ērtajā viesistabā, kur baudījām karstas vakariņas un vaļēja kamīna siltumu. Brianna bija sākusi žāvāties, jau ēdot olu kulteni, tāpēc drīz atvainojās un devās izsildīties vannā. Es vēl kādu brīdi pakavējos lejā, tērzējot ar Tomasa kundzi, viesu mājas īpašnieci, un bija jau teju des­mit, kad beidzot arī es devos augšā, kur mani gaidīja karsta vanna un naktskrekls.

Brianna no rītiem agri cēlās un vakaros agri likās gultā; kad atvēru guļamistabas durvis, es dzirdēju viņas vienmērīgo elpu. Laikus devu­sies pie miera, viņa gulēja veselīgā miegā; es klusiņām staigāju pa istabu, pakāru drēbes un sakārtoju izsvaidītās lietas, bet īsti baidīties, ka varētu viņu pamodināt, man nevajadzēja. Kamēr es darbojos, mājā iestājās klusums, tāpēc man pašai šķita, ka saceļu diezgan lielu troksni.

Biju paņēmusi līdzi vairākas Frenka grāmatas, jo gribēju ziedot tās Invernesas bibliotēkai. Tās bija kārtīgi noglabātas čemodāna apakšā, veidojot stingru pamatu vieglāk saspiežamām lietām, ko biju salikusi virsū. Ņēmu grāmatas pa vienai laukā un liku uz gultas. Pieci cietos vākos iesieti izdevumi ar košiem, spožiem apvākiem. Glīti un pamatīgi. Katra grāmata piecus vai sešus simtus lappušu bieza, neskaitot vārdu rādītāju un ilustrācijas.

Mana nelaiķa vīra Kopotie raksti, ar komentāriem. Apvāka atlocī­tās malas sedza vairāku collu gari teksti ar atzinīgām atsauksmēm,

visu zināmo vēstures ekspertu izteikumiem. Mūža darbam nav slikti, es nodomāju. Ar tādiem sasniegumiem var lepoties. Kompakts, smags, autoritatīvs.

Saliku grāmatas kārtīgā kaudzītē uz galda blakus somai, lai no rīta neaizmirstu. Nosaukumi, protams, uz muguriņām atšķīrās, bet es sakārtoju sējumus tā, lai vienādā drukā iespiestais autora vārds “Frenks V. Rendels" būtu vienā līnijā, cits virs cita. Nelielajā naktslampiņas mestajā gaismas aplī grāmatas mirgoja kā spoži dārgakmeņi.

Pansijā valdīja klusums; šajā gadalaikā viesiem vēl bija par agru, un tie, kas te bija, jau sen bija devušies pie miera. Vienā no kopā sabī­dītajām gultām Brianna klusi ieņurdējās, miegā pagriezās uz otriem sāniem, un uz sapņainās sejas palika garas sarkano matu šķipsnas. No segas apakšas bija izlīdusi viena slaida kāja, un es to saudzīgi apse­dzu.

Vēlēšanās pieskarties aizmigušam bērnam nekad neizgaist, tas ne­kas, ka bērns jau ir krietni lielāks par māti un pati kļuvusi par sievieti kaut arī jaunu. Atglaudu matus Briannai no sejas un noglāstīju galvu. Lūpas miegā savilkās smaidā, īsais apmierinājuma reflekss, cik ātri parādījies, tikpat ātri arī pazuda. Vērojot meitu, arī es pasmaidīju un kā biju rīkojusies jau neskaitāmas reizes iečukstēju viņai ausī, ko miegs bija darījis kurlu.

-    Ak Dievs, jūs abi esat tik līdzīgi!

Noriju kaklā sakāpušās asaras tagad tas jau bija kļuvis gandrīz par paradumu un paņēmu no krēsla atzveltnes naktskreklu. Aprīlī Skotijas kalnienē bija sasodīti auksts, bet es vēl nebiju gatava meklēt patvērumu savā siltajā gultā.

Biju lūgusi saimniecei, lai dzīvojamā istabā atstāj kuramies uguni, apsolot, ka pirms gulētiešanas to apdzēsīšu. Bez trokšņa es aizvēru dur­vis, joprojām redzot slaidos locekļus, izjukušo, sarkani zīdaino matu murskuli uz vatētās, zilās segas.

-Arī nav slikts mūža darbs, es nočukstēju tumšajā gaitenī. Var­būt nav tik kompakts, bet sasodīti autoritatīvs.

Mazā dzīvojamā istaba bija tumša un mājīga, uguns bija izku­rējusies, un tagad tikai zema liesma vienmērīgi laizīja lielāko pagali.

Pievilku pie kamīna mazu atzveltnes krēslu un uzcēlu kājas uz aizsargrežģa. Varēju dzirdēt ap sevi visas sīkās mūsdienu dzīves skaņas klusu ledusskapja murrāšanu pirmajā stāvā, dūkšanu un šalkšanu no centrālās apkures, kas uguni kamīnā padarīja par ērtībām, nevis ne­pieciešamību, pārejošo rūkoņu, ko sacēla paretam garām aizbraucoša automašīna.

Bet zem tām visām gulēja Hailendas nakts dziļais klusums. Es sē­dēju pilnīgi nekustīgi, cenšoties to satvert. Bija pagājuši divdesmit gadi, kopš pēdējo reizi biju to jutusi, bet tumsas nomierinošā vara tepat vien bija, ieaijāta ielejās starp kalniem.

Iebāzu roku sava rītatērpa kabatā un izņēmu salocīto lapu Rodžeram Veikfīldam iedotā saraksta kopiju. Bija pārāk tumšs, lai kamīna gaismā lasītu, bet man nevajadzēja redzēt vārdus. Atlocīju lapu, ieliku klēpī, ko sedza zīda naktskrekls, un sēdēju, tukšu skatienu veroties uz nesalasāmo rakstu. Lēnām ar pirkstu vilku pa rindiņām, kā lūgšanu pie sevis murminot katra vīra vārdu. Viņi piederēja pie aukstās pava­sara nakts vairāk nekā es. Bet es turpināju skatīties liesmās, ļaujot tumsai no ārpuses piepildīt tukšumu manī.

Un, nosaucot viņu vārdus, kā aicinot šurp, es spēru pirmo soli atpa­kaļ, lai cauri tumšajam tukšumam dodos uz vietu, kur viņi mani gai­dīja.

N ākamajā rītā Rodžers iznāca no Kalodenas pašvaldības nama un rokās viņam bija divpadsmit ar piezīmēm aprakstītas lapas, bet neizpratne arvien auga augumā. Sākumā bija licies, ka šis būs salīdzinoši viegls vēstures pētījums, bet tagad tajā bija parādījušies, neapšaubāmi, savādi samezglojumi.

Kalodenas kaujā kritušo karotāju reģistrā viņš bija atradis tikai trīs no Klēras Rendelas sarakstā minētajiem vārdiem. Šis fakts pats par sevi nebija ievērības cienīgs. Uz Čārlza Stjuarta armijas kara­vīru uzskaiti reti varēja paļauties, jo daži no klanu vadoņiem “skais­tajam princim” bija pievienojušies, pēkšņa untuma vadīti, un dau­dzi bija viņu pametuši vēl mazsvarīgāka iemesla dēļ, pirms vīru vārdi vispār tika iekļauti jebkādā oficiālā dokumentā. Kalniešu ar­mijas uzskaite labākajā gadījumā bija nepilnīga, bet uz kara bei­gām pārstāja eksistēt; galu galā kāda jēga veidot algu sarakstu, ja nav, ar ko tajā minētajiem vīriem maksāt.

Rodžers apdomīgi ielocīja savu izstīdzējušo augumu vecajā Morris, automātiski saraujoties, lai nesasistu galvu. Atvēris mapi, ko pirmīt bija pasitis padusē, jaunais cilvēks ar norūpējušos sejas izteiksmi pētīja nokopētās lapas. Savādi likās tas, ka gandrīz visi Klēras sarakstā minētie vārdi bija parādījušies citā uzskaites doku­mentā.

Nav izslēgts, ka viena klana karavīri dezertējuši no pulka, kad kļuva skaidri redzami tuvojošās katastrofas apmēri; tas nebūtu nekas neparasts. Nē, situāciju nesaprotamu darīja tas, ka Klēras

saraksta vīri bija parādījušies viss saraksts kopumā bez izņē­muma lorda Laveta pulka sastāvā, kuri tika atsūtīti tikai uz kau­jas beigām, lai pildītu Saimona Freizera, lorda Laveta, doto solī­jumu atbalstīt Stjuartus.

Tomēr Klēra bija skaidri pateikusi un pietika uzmest skatienu īstajiem dokumentiem, kas bija viņas rīcībā, lai gūtu apstiprinā­jumu, ka šie vīri, visi kā viens, nāca no nelielas muižiņas Broktūrekas, kas atradās krietni uz dienvidrietumiem no Freizeru zemēm faktiski uz robežas ar Makenziju teritorijām. Vēl vairāk viņa bija sacījusi, ka šie vīri Hailendas armijā dienējuši kopš Prestonpenas kaujas, kas notika kampaņas sākumposmā.

Rodžers papurināja galvu. Tas bija bezjēdzīgi. Skaidrāks par skaidru, ka Klēra varēja kļūdīties ar datumiem viņa pati bija sa­cījusi, ka nav vēsturniece. Bet ne jau ar notikuma vietu? Un kā varēja gadīties, ka Broktūrekas muižas vīri, kuri nebija devuši uzti­cības zvērestu Freizeru klana vadonim, nonākuši Saimona Freizera rīcībā? Tiesa, lords Lavets bija iemantojis iesauku Vecais kūmiņš, turklāt pamatoti, taču Rodžers šaubījās, vai pat vecajam grāfam, kurš bija bīstams ienaidnieks, pietiktu viltības izstrādāt kaut ko tādu.

īgņodamies Rodžers iedarbināja mašīnu un izbrauca no stāv­laukuma. Kalodenas pašvaldības arhīvi bija nožēlojami nepilnīgi; tur atrodamas galvenokārt puķainā stilā rakstītas vēstules no lorda Džordža Marija, kurās viņš žēlojas par piegādes grūtībām, un dokumenti, kas labi izskatījās tūristiem domāto muzeju vitrīnās. Viņam vajadzēja daudz nopietnākus papīrus.

Piebremzē, vecīt! viņš sev atgādināja, šķielēdams atpakaļskata spogulī un vienlaikus vērodams pagriezienu. “Tavs uzdevums ir noskaidrot, kas noticis ar tiem, kas neatstiepa kājas Kalodenā. Kāda nozīme tam, kā viņi tur nokļuva, ja vien kaujas lauku pameta sveiki un veseli?”

Bet viņš nespēja likties mierā. Pavisam savāda situācija. Vār­dus putroja drausmīgi bieži, īpaši Hailendā, kurā, šķiet, puse no konkrētā brīža iedzīvotājiem bija Aleksandri. Tāpēc vīriešus pēc

senas paražas sauca pēc dzīvesvietas, klana vai uzvārda. Dažreiz uzvārda vietā. Lokiels, viens no izcilākajiem jakobītu vadoņiem, pa­tiesībā bija Donalds Kamerons, no Lokielas, un tas viņu brīnišķīgi atšķīra no simtiem citu Kameronu, kuru vārds arī bija Donalds.

Un visiem Hailendas vīriešiem, kurus nesauca Donalds vai Aleks, vārds bija Džons. No trijiem vārdiem, kurus Rodžers bija atradis abos sarakstos kritušo un arī Klēras -, viens bija Donalds Marijs, otrs Aleksandrs Makenzijs Freizers, bet trešais Džons Greiems Freizers. Nevienam nebija pievienots ģeogrāfisks nosau­kums tikai vārds un pulks, kurā viņi bija dienējuši. Lorda Laveta pulks, Freizeru pulks.

Bet, ja nebija vietas nosaukuma, tad nevarēja būt drošs, ka tie bija tie paši cilvēki, kas Klēras sarakstā. Kritušo reģistrā bija minēti vismaz seši Džoni Freizeri, un pat šis saraksts nebija pilnīgs; angļi nepievērsa uzmanību pabeigtībai vai precizitātei vairums doku­mentu bija sagatavoti pēc notikušā fakta, to darīja klanu vadoņi, skaitot pēc deguniem un tādējādi nosakot, kurš nav atgriezies mājās. Bieži vien nepārnāca paši vadoņi, un tas situāciju sarežģīja vēl vairāk.

Rodžers izmisumā nikni izbrauca ar roku cauri matiem, it kā galvas masāža spētu veicināt smadzeņu darbību. Un, ja šie trīs vārdi nepiederēja tiem pašiem cilvēkiem, tad noslēpums kļuva vēl neizprotamāks. Kalodenā nogalēja vairāk nekā pusi no Čārlza Stju­arta armijas. Un Laveta vīri atradās pašā kaujas biezumā, tās epi­centrā. Neiedomājami, ka trīsdesmit vīru liela grupa tajās pozīcijās būtu izdzīvojusi bez neviena kritušā. Laveta vīri sacelšanās dar­bībā iesaistījās tikai noslēgumā kad citos pulkos dezertēšana bija kļuvusi par izplatītu parādību, tajos, kur karavīri bija nodienējuši gana ilgi, lai saprastu, kas viņus gaida, Freizeri izturējās ārkārtīgi lojāli un cieta no sekām.

Aizmugurē atskanēja skaļš auto signāls, kas izrāva Rodžeru no pārdomām, un viņš piebrauca malā, lai palaistu garām lielu, nepa­cietīgu, skaļi rūcošu kravas mašīnu. Domāšana nav savienojama ar

auto vadīšanu, viņš nosprieda. Ja tā turpināsies, tad beigsies ar to, ka viņš tiks saspiests pret akmens sienu.

Kādu laiciņu jauneklis nekustīgi sēdēja un ļāvās pārdomām. Da­biskais impulss mudināja doties uz Tomasa kundzes pansiju un izstāstīt Klērai, ko viņš līdz šim ir atklājis. Fakts, ka apciemojuma laikā varētu rasties iespēja dažas minūtes pagozēties Briannas Rendelas sabiedrībā, darīja šo ideju stipri pievilcīgu.

No otras puses, visi viņa vēsturnieka instinkti kliedza pēc pa­pildinformācijas. Un viņš nepavisam nebija drošs, ka Klēra ir īstais cilvēks, kas to nodrošinās. Rodžers nespēja iedomāties, kādēļ viņai vajadzētu pieņemt viņu šī uzdevuma veikšanai un tajā pašā laikā traucēt tā izpildi, sniedzot neprecīzas ziņas. Tas nebija saprātīgi, bet Klēra Rendela atstāja izcili saprātīga cilvēka iespaidu.

Tomēr neizskaidrots palika negadījums ar viskiju. To atmino­ties, viņam sāka tvīkt vaigi. Rodžers bija pārliecināts, ka Klēra tā rīkojās ar nolūku, un, tā kā viņa, šķiet, nepiederēja pie cilvēkiem, kuriem patīk citus izjokot, viņš bija spiests secināt, ka Klēra tādē­jādi vēlas liegt viņam iespēju uzaicināt Briannu doties braucienā uz Broktūreku. Vai viņa gribēja turēt meitu pa gabalu no tās vietas vai negribēja, ka uz turieni Briannu ved viņš? Jo vairāk Rodžers lauzīja galvu par šo incidentu, jo ciešāk nostiprinājās pārliecība, ka Klēra Rendela no meitas kaut ko slēpj, bet, kas tas varētu būt, viņam nebija ne jausmas. Vēl mazāk viņš spēja saskatīt, kāds tam visam sakars ar viņu vai uzdevumu, ko bija uzņēmies.

Viņš atteiktos to pildīt, ja nebūtu divu apstākļu. Brianna un pa­rasta ziņkāre. Ļoti gribējās zināt, kas notiek, un viņš bija cieši apņēmies tikt ar to skaidrībā.

Rodžers, domās iegrimis, viegli dauzīja ar dūri pa stūri, nepie­vēršot uzmanību garām plūstošajai satiksmei. Beidzot pieņēmis lēmumu, viņš atkal iedarbināja dzinēju un izbrauca uz ielas. Nāka­majā apļveida krustojumā viņš nobrauca trīs ceturtdaļas no loka un iegriezās nobrauktuvē, kas veda uz Invernesas centru un dzelz­ceļa staciju.

“Klīstošais skots” trijās stundās viņu nogādās Edinburgā. Stju­artu arhīva kurators bija mācītāja tuvs draugs. Un viņa rīcībā ir viens pavediens, ar ko sākt, lai cik neizprotams tas arī būtu. Sa­raksts, kurā bija uzskaitīti Laveta pulka karotāju vārdi, liecināja, ka šos trīsdesmit vīrus komandējis kapteinis Džeimss Freizers no Broktūrekas. Minētais kapteinis bija vienīgais redzamais kopējais ķēdes posms, kas savienoja Broktūreku un Laveta Freizerus. Ro­džers nesaprata, kāpēc Džeimsa Freizera vārda nav Klēras sarakstā.

Spīdēja saule reta parādība aprīļa vidū, un Rodžers gribēja izbaudīt to pilnā mērā, tāpēc nolaida mazo lodziņu vadītāja pusē, lai spirgtais vējš viņam gar ausi plūstu mašīnā.

Rodžeram bija vajadzējis palikt Edinburgā pa nakti, un, atgrie­zies nākamās dienas vēlā vakarā, viņš jutās tik noguris no ilgā brauciena vilcienā, ka spēja vien, paklausot Fionas uzstājībai, no­tiesāt siltās vakariņas un iekrist gultā. Bet šodien viņš bija piecēlies atjaunotas enerģijas un apņēmības pilns, sēdās mašīnā un devās uz Brokmordu, mazu ciemu netālu no vietas, kur bija atradusies muiža ar nosaukumu Broktūreka. Ja māte nevēlējās, lai Brianna Rendela brauc uz Broktūreku, tad viņu nekas nekavēja uzmest ska­tienu šai apkārtnei.

Faktiski Broktūreku viņš bija atradis pats, vismaz viņš tā uzska­tīja; tur bija milzīga sabrukušu akmeņu kaudze, kas ietvēra senlai­cīgo, apaļo brochs jeb torņu drupas, tālā pagātnē tos izmantoja gan dzīvošanai, gan aizsardzībai. Rodžers gēlu valodu zināja pietiekami labi, lai saprastu, ka muižas nosaukums nozīmē “pret ziemeļiem vērstais tornis”, un bridi prātoja, kā apaļa celtne var tikt pie tāda vārda.

Uz zemes gabala bija muižas dzīvojamā un saimniecības ēka, abas sabrukušas, lai ari krietna daļa no būves vēl bija saglabājusies. Mājas priekšā pie staba bija pienaglota nekustamā īpašuma māk­lera izkārtne, lietus un vējš bija padarījuši to gandrīz nesalasāmu. Rodžers stāvēja nogāzē virs mājas un vērās apkārt. No pirmā acu

uzmetiena viņš neredzēja neko tādu, kas izskaidrotu Klēras vēlēša­nos atturēt meitu no ierašanās šajā vietā.

Viņš nolika Morris pagalmā un izkāpa. Skaista vieta, bet ļoti no­maļa; bija pagājušas gandrīz četrdesmit piecas minūtes, kopš viņš, piesardzīgi lavierēdams, lai nesasistu eļļas tvertni, no galvenās šosejas bija uzbraucis uz grambaina lauku ceļa.

Mājā iekšā viņš negāja; tā nepārprotami bija pamesta un, ļoti iespējams, bīstama. Tur viņš neko neatradīs. Taču virs durvīm bija iegrebts vārds FREIZERS, un tas pats vārds rotāja gandrīz visus mazos kapakmeņus ģimenes kapsētā tos, kas vēl bija salasāmi. Neko daudz tas nedod, viņš nosprieda. Neviens vārds uz kapu plāk­snēm neatbilda sarakstā minēto vīru vārdiem. Vajadzēs vien turpi­nāt ceļu; spriežot pēc kartes, Brokmordas ciems atradās trīs jūdzes tālāk.

Kā jau Rodžers bija baidījies, ciema baznīciņa bija kļuvusi ne­vienam nevajadzīga un pirms vairākiem gadiem nojaukta. Uzstā­jīgi klaudzinot pie durvīm, viņš saņēma vienaldzīgus skatienus, īgnas sejas izteiksmes un pēdīgi ar paveca zemnieka muti izteiktu nepārliecinošu pieņēmumu, ka vecās baznīcu grāmatas, iespējams, nogādātas Fortviljamas muzejā vai varbūt Invemesā; tur bijis viens mācītājs, kas vācis tādus krāmus.

Noguris un noputējis, bet cerības vēl nezaudējis, Rodžers slāja atpakaļ uz mašīnu, ko bija atstājis ieliņā pie ciema krodziņa. Šādi neveiksmīgi meklējumi ļoti bieži pavada vēstures pētījumus, un Rodžers pie tādiem bija jau pieradis. Ātri izdzert kausu alus nu, varbūt divus, diena tiešām ir neparasti silta un tad uz Fortviljamu.

Ja meklētie dokumenti atrastos vikāra arhīvā, Rodžers īgni prā­toja, tad viņš būtu dabūjis, ko pelnījis. Par to, ka pametis novārtā darbu, lai tvarstītu zilu gaisu un atstātu iespaidu uz meiteni. Brau­ciens uz Edinburgu nebija devis gandrīz neko, tikai ļāvis izsvītrot no saraksta trīs vārdus, ko viņš bija atradis Kalodenas pašvaldības arhīvā; visi trīs vīri, izrādījās, nāca no citiem pulkiem, ne no Broktūrekas vienības.

Stjuartu arhīvs aizņēma veselas trīs istabas un vēl kastes bez uzrakstiem muzeja pagrabā, tāpēc diez vai var sacīt, ka viņš vei­cis pamatīgu izpētes darbu. Tomēr viņš bija atradis dublikātu algu sarakstam, kuru bija redzējis Kalodenas mērijā. Tajā bija uzskaitīti tie vīri, kuri pievienojušies no pulka, kas atradās Laveta kunga saukta par Veco kūmiņu dēla, tas ir, jaunā Saimona, vispārējā pakļautībā. Manīgais, vecais nelietis sēdējis uz diviem krēsliem, Rodžers nosprieda. Mantinieku aizsūtījis cīnīties par Stjuartiem, bet pats palicis mājās, visu laiku apgalvodams, ka ir karaļa Džordija uzticams pavalstnieks. Bet vai tas viņam ko līdzēja?

Šajā dokumentā kā komandieris bija reģistrēts Saimons Freizers Jaunākais, bet Džeimss Freizers nemaz nebija minēts. Taču kaut kāds Džeimss Freizers bija pieminēts armijas depešās, memoran­dos un citos dokumentos. Ja tas bija tas pats cilvēks, tad viņš kau­jas darbībā bija piedalījies diezgan aktīvi. Tomēr, paļaujoties tikai uz vārdu “Džeimss Freizers”, nebija iespējams pateikt, vai tas bijis Broktūrekas Freizers vai kāds cits; Hailendā Džeimss bija tikpat izplatīts vīriešu vārds kā Dankans vai Roberts. Tikai vienā vietā kādam Džeimsam Freizeram bija minēts otrs vārds, kas varēja palī­dzēt identificēšanai, toties tajā dokumentā nekas nebija teikts par viņam pakļautajiem vīriem.

Rodžers paraustīja plecus un aizkaitināts ar rokas mājienu pa­trenkāja nez no kurienes uzradušos izsalkušu knišļu mākoni. Lai izskatītu šos dokumentus sakarīgi, vajadzētu vairākus gadus. Ne­spēdams izbēgt no uzmācīgajiem kukaiņiem, jaunais cilvēks ienira tumšajā alus krodziņā, atstājot badīgo knišļu mākoni meklējam jaunu ēdamo.

Maziem malciņiem dzerot vēso, rūgto alu, Rodžers domās pār­skatīja līdz šim paveikto un iespējas, kādas vēl pavērās. Šodien viņam bija laiks aizbraukt uz Fortviljamu, lai arī tas nozīmētu Invernesā atgriezties vēlu. Un, ja Fortviljamas muzejs neko neat­klātu, tad nākamais loģiskais un arī ironiskais solis būtu kārtīgi parakņāties pa mācītāja arhīviem.

Un pēc tam? Rodžers izdzēra pēdējās alus lāses un pamāja, lai krodzinieks atnes vēl vienu kausu. Nu, ja nonāks tik tālu, tad klaiņāšana ap katru Skotijas baznlciņu un kapsētu Broktūrekas ap­kārtnē noteikti bija labākais, ko viņš varēja izdarīt īsā laika sprīdī. Diez vai Rendelas uzturēsies Invernesā nākamos divus vai trīs ga­dus, pacietīgi gaidot meklēšanas rezultātus.

Rodžers sataustīja kabatā piezīmju grāmatiņu, vēsturnieka pa­stāvīgo ceļabiedru. Pirms aizbraukšanas no Broktūrekas vismaz jāpaskatās, kas atlicis no vecās kapsētas. Nekad nevar zināt, kas uzrodas, un tādējādi viņš sev aiztaupīs vēl vienu braucienu šurp.

Nākamās dienas pēcpusdienā Rendelas pēc Rodžera ielūguma ieradās uz tēju, lai noklausītos atskaiti par padarīto.

-     Esmu atradis vairākus jūsu sarakstā minētos vārdus, viņš sacīja Klērai, vedot viņu uz kabinetu. Tas ir ļoti savādi. Neesmu pamanījis vēl nevienu, kurš noteikti būtu kritis Kalodenā. Domāju, ka man ir trīs kandidāti, bet pēc tam izrādījās, ka tie ir citi cilvēki ar tādu pašu vārdu. Rodžers paskatījās uz dakteri Klēru Rendelu; viņa stāvēja gandrīz nekustīgi, ar vienu roku stingri turoties pie atzveltnes krēsla, it kā būtu aizmirsusi, kur atrodas.

-     Vai jūs… ē… neapsēstos? Uz Rodžera piedāvājumu Klēra strupi pamāja ar galvu, it kā būtu satrūkusies, un steigšus apsēdās uz krēsla malas. Rodžers ziņkāri noskatīja viešņu, bet, turpinādams runāt, izņēma mapi, kurā bija salicis meklējumos izdarītās piezī­mes, un pasniedza to viņai.

-     Kā jau teicu, tas ir savādi. Neesmu uzgājis visus vārdus; lai­kam jau vajadzēs parakņāties pa baznīcas grāmatām un kapsētu reģistrācijas žurnāliem Broktūrekas apkaimē. Lielāko tiesu no šiem dokumentiem es atradu sava tēva arhīvā. Varētu domāt, ka man vajadzēja atrast vismaz pāris kaujas laukā kritušu cilvēku, ņemot vērā, ka viņi visi bijuši Kalodenā. īpaši, ja viņi, kā jūs sakāt, bija vienā no Freizeru pulkiem; tie gandrīz visi bija pašā karadarbības epicentrā, kur notika visasiņainākās kaujas.

-    Jā, jums taisnība. Klēras balsī ieskanējās kas tāds, ka Ro­džers neizpratnē paskatījās uz viņu, bet sievietes seja nebija re­dzama, jo viņa bija noliekusies pār rakstāmgaldu. Lielākā daļa no dokumentiem bija kopijas, kuras Rodžers bija pārrakstījis pats ar savu roku, jo tādas eksotiskas tehnoloģijas kā fotokopēšana vēl nebija izlauzušas ceļu līdz valdības arhīviem, kur glabājās Stjuartu dinastijas liecības; pāris lapu tomēr bija oriģināli, kas izrakti no nelaiķa mācītāja Veikfilda 18. gadsmita dokumentu krājuma. Klēra uzmanīgi ar pirkstu šķīra lapas, sargājoties pieskarties tām vairāk, nekā nepieciešams.

-    Jums taisnība tas ir savādi. Tagad viņš pazina Klēras balsī skanošās emocijas tā bija aizrautība, tikai sajaukusies ar apmie­rinājumu un atvieglojumu. Tatad viņa zināmā mērā jau bija to gai­dījusi vai cerējusi.

-     Sakiet… Viņa saminstinājās. Tie vārdi, kurus jūs atradāt… Kas ar šiem cilvēkiem noticis, ja viņi nav krituši Kalodenas kaujā?

Rodžers nobrīnījās, ka šis fakts Klērai liekas tik nozīmīgs, bet viņš paklausīgi paņēma mapi ar piezīmēm un atvēra.

-    Divi no viņiem minēti kuģa pasažieru sarakstā drīz pēc Kalo­denas notikumiem viņi emigrēja uz Ameriku. Četri mira dabiskā nāvē apmēram gadu vēlāk nav nekāds brīnums, pēc kaujas sākās drausmīgs bads un Hailendā mira daudz ļaužu. Un šo es atradu baznīcas grāmatā bet ne tajā draudzē, pie kuras viņš piederēja. Taču esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir viens no jūsu vīriem.

Tikai tagad, kad Klēras pleci atslāba, jaunais vēsturnieks pama­nīja, ka tie bija saspringuši.

-     Vai jūs vēlaties, lai es tomēr meklēju arī pārējos? viņš jau­tāja, cerot, ka atbilde būs “jā”. Pāri mātes plecam viņš vēroja Bri­annu. Meitene stāvēja, daļēji pagriezusies pret korķa sienu, it kā mātes projekts viņu neinteresētu, taču Rodžers viņas pierē starp uzacīm saskatīja mazu vertikālu rieviņu.

Varbūt viņa sajuta to pašu, ko Rodžers, apspiesto satrau­kumu, kas ietvēra Klēru kā elektriskais lauks. Viņš to juta kopš brīža, kad Klēra ienāca istabā, un atklājumi to tikai pastiprināja.

Viņš iztēlojās: ja pieskartos viešņai, tad starp viņiem rastos pama­tīga statiskās elektrības dzirkstele.

Jaunekļa domas pārtrauca klauvējiens pie kabineta durvīm. Tās atvērās, un ienāca Fiona Greiema, stumjot servējamos ratiņus, uz kuriem bija pēc visiem likumiem saklāts tējas galds ar kannu, tasītēm, sedziņām, triju veidu sviestmaizēm, krēma kūkām, bis­kvītu, ievārījuma maizītēm un maizītēm ar putukrējumu.

-    Ņam! to ieraugot, iesaucās Brianna. Vai tas viss mums vai ari jūs gaidāt vēl desmit cilvēkus?

Klēra Rendela smaidīdama aplūkoja cienastu. Elektriskais lauks nebija izgaisis, bet ar lielām pūlēm nobēdzināts. Rodžers redzēja, ka viena svārku ielocēs paslēptā roka ir tik cieši savilkta dūrē, ka gredzena mala ir iegrauzusies miesā.

-    Galds tik bagātīgi klāts, ka mums nevajadzēs ēst vairākas ne­dēļas, viņa sacīja. Izskatās brīnišķīgi!

Fiona staroja. Viņa bija maza auguma, apaļīga un skaista kā brūna vistiņa. Rodžers iekšēji nopūtās. Lai gan viņš varēja priecā­ties, ka ir našķi, ar ko pacienāt viešņas, viņš labi apzinājās, ka cie­nasta dāsnums domāts, lai izpelnītos viņa atzinību, nevis abām sievietēm. Deviņpadsmit gadus vecajai Fionai dzīvē bija viens cēls mērķis. Kļūt par sievu. Vēlams gudra cilvēka sievu. Viņa bija uzmetusi skatienu Rodžeram, kad viņš pirms nedēļas ieradās sa­kārtot mirušā mācītāja lietas, un nolēmusi, ka asociēts vēstures profesors ir labākais variants, ko Invernesa var piedāvāt.

Kopš tā laika viņš tika piestūķēts kā Ziemassvētku zoss cepe­tis, kurpes viņam bija nospodrinātas, čības un zobu suka nolikta gatavībā, gulta saklāta, mētelis notīrīts, vakara avīze nopirkta un nolikta blakus šķīvim, sprands izmasēts, kad viņš garas stun­das bija nostrādājis pie rakstāmgalda, un Fiona pastāvīgi apjautā­jās par viņa fizisko labsajūtu, prāta un vispārējo veselības stāvokli. Hdam mājīguma uzbrukumam Rodžers bija pakļauts pirmo reizi.

Vārdu sakot, Fiona darīja viņu traku. Tas, ka viņš šobrīd nebija noskuvies, vairāk bija reakcija uz viņas neatslābstošo uzbāzību nekā nolaišanās tajā dabiskajā nevīžības stāvoklī, kuru izbauda

vīrieši, kas īslaicīgi atbrīvojušies no darba un sabiedrības uzlikta­jām prasībām.

Iespēja, ka viņu ar Fionu Greiemu varētu saistīt svētās laulības saites, stindzināja jauno vīrieti līdz kaulu smadzenēm. Ar savu pa­stāvīgo čubināšanos viņa iedzītu Rodžeru ārprātā nepilna gada laikā. Taču bez tā bija vēl Brianna Rendela, kura šobrīd domīgi pētīja ser­vējamos ratiņus, it kā nevarēdama izšķirties, no kura gala lai sāk.

Šajā pēcpusdienā Rodžers savu uzmanību bija koncentrējis vie­nīgi uz Klēru Rendelu un viņas projektu, vairīdamies palūkoties uz meitu. Klēra Rendela bija glīta sieviete ar smalku kaulu uzbūvi un gaišu ādu, kas ļāva viņai sešdesmit gadu vecumā izskatīties tādai pašai kā divdesmit gados. Bet, skatoties uz Briannu Rendelu, pui­sim gandrīz aizrāvās elpa.

Stāja viņai bija kā karalienei, viņa nebija uzkumpusi, kā bieži notiek ar gara auguma meitenēm. Redzot mātes taisno muguru un graciozo stāju, viņam bija skaidrs, kur Brianna guvusi šo īpašību. Taču ne ievērojami slaido augumu, ne arī līdz viduklim slīgstošo matu kaskādi, sarkanu ar zeltainām un vara dzirkstīm, dzintara un kanēļa krāsas šķipsnām, kas sprogojās ap seju un klājās pār pleciem kā apmetnis. Acis tik tumši zilas, ka citā apgaismojumā izskatītos melnas. Ne ari plato, stingro mutes līniju ar pilnīgu apakšlūpu, kas aicināt aicināja uz mazām bučiņām un kaislīgiem kodieniem. To visu viņa noteikti bija mantojusi no tēva.

Visumā Rodžers priecājās, ka Briannas tēva te nav, jo viņš no­teikti justos tēvišķīgi aizskarts par domām, ko Rodžers perināja savā galvā; viņš izmisīgi baidījās, ka tās varētu atspoguļoties arī sejā.

-    Tēju? viņš viesmīlīgi piedāvāja. Lieliski. Brīnišķīgi. Izska­tās gardi, Fiona. Ē, paldies, Fiona. Es, hm, nedomāju, ka mums vēl kaut ko vajadzēs.

Ignorējot nepārprotamo mājienu, Fiona, pieklājīgi palokot galvu, pateicās viešņām par komplimentiem, izveicīgi, bez liekām kustībām izdalīja sedziņas un tasītes, padeva pirmo šķīvi ar kūkām un likās sagatavojusies palikt un izturēties kā namamāte.

-     Krējumu uz maizītēm, Rodž… tas ir, Veikfīlda kungs? viņa piedāvāja un, negaidīdama atbildi, ķērās pie karotes. Jūs esat pār­lieku tievs, jūs vajag uzbarot. Viņa sazvērnieciski uzmeta ska­tienu Briannai Rendelai, sakot: Jūs jau zināt, kādi tie vīrieši ir; ja nav sievietes, kas par to parūpējas, nekad kārtīgi nepaēd.

-    Cik labi, ka jūs par viņu rūpējaties, Brianna pieklājīgi atbil­dēja.

Rodžers dziļi ievilka elpu un vairākas reizes pakustināja pirk­stus, līdz vēlme nožņaugt Fionu pārgāja.

-    Fiona, viņš ierunājās. Vai tu… ē… vai tu būtu tik laipna un izdarītu man mazu pakalpojumu?

Meitene iespīdējās kā jāņtārpiņš, lūpas savilkās dedzīgā smaidā, iedomājoties, ka varēs Rodžera labā kaut ko izdarīt.

-     Protams, Rodž… Veikfīlda kungs! Jebko!

Rodžeram bija mazliet neērti, bet viņš sevi mierināja, ka tas nāks par labu ne tikai viņam, bet arī Fionai. Ja viņa tūlīt neies pro­jām, tad drīz vien viņš vairs nespēs atbildēt par sevi un izdarīs kaut ko tādu, ko viņi abi nožēlos.

-    Liels paldies, Fiona. Nekas svarīgs jau nav. Es tikai pasūtīju… nedaudz… viņš drudžaini domāja, cenšoties atcerēties kāda no ciema veikalu īpašnieku vārdiem, …nedaudz tabakas no Bjūkena kunga Lielajā ielā. Vai tu varētu aiziet un to atnest? Pēc tik brīniš­ķīgas tējas es labprāt izpīpētu vienu pīpi.

Viņa jau raisīja nost priekšautu Rodžers ar nepatiku pama­nīja, ka tas ir cakains, ar mežģīnēm. Kad aiz Fionas noklakšķēja kabineta durvis, viņš uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis, šobrīd atvairīdams domu, ka nesmēķē. Atvieglojumā nopūties, viņš atgrie­zās pie sarunas ar viešņām.

-    Jūs jautājāt, vai es vēlos, lai meklējat pārējos sarakstā minē­tos vārdus, gandrīz tūlīt sacīja Klēra. Rodžeram radās dīvaina sajūta, ka viņa par Fionas aiziešanu jūtas tikpat atvieglota. Jā, vēlos… ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu?

-    Nē, nē! Nepavisam! Rodžers iesaucās, tikai nedaudz pieme­lodams. Ar lielāko prieku.

Rodžera roka neizlēmīgi kavējās virs servējamo ratiņu dāsnās kravas, tad aši kā čūska pašāvās uz priekšu un satvēra kristāla karafi, kurā bija divpadsmit gadus vecs viskijs Muir Breame. Viņš juta, ka pēc cīniņa ar Fionu ir to godam nopelnījis.

-     Vai nevēlaties? Rodžers pieklājīgi piedāvāja. Pamanījis rie­buma izteiksmi Briannas sejā, viņš steigšus piebilda: Vai varbūt tēju?

-    Tēju, Brianna atviegloti sacīja.

-    Tu nezini, no kā atsakies, Klēra teica meitai, ar baudu ieel­pojot viskija aromātu.

-     Zinu gan, Brianna atbildēja. Tāpēc jau atsakos. Viņa paraustīja plecus un, savilkusi vienu uzaci, palūkojās uz Rodžeru.

-     Masačūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdesmit viena gada vecuma, Klēra paskaidroja Rodžeram. Brī jāgaida vēl astoņi mēneši, tāpēc viņa nav pieradusi pie viskija.

-    Tu runā tā, it kā tas, ka cilvēkam negaršo viskijs, būtu nozie­gums, Brianna iebilda, pāri tējas tases malai uzsmaidot Rodže­ram.

Viņš par atbildi savilka uzacis.

-     Mīļā jaunkundz, viņš bargi sacīja. Te ir Skotija. Protams, viskija noniecināšana ir noziegums.

-     Ak tā? Brianna laipni atteica, nevainojami atdarinādama viņa skotu neskaidro izrunu. Nu tad cer-rēsim, ka tas nav sodāms ar-r nāvi kā slepkavība.

Pārsteigts viņš norija smieklus kopā ar viskiju un aizrijās. Kle­podams un sizdams sev pa krūtīm, viņš paskatījās uz Klēru, lai aici­nātu kopā pasmieties par joku. Viņas lūpās kavējās samākslots smaids, bet seja bija kļuvusi gluži bāla. Tad viņa samirkšķināja plakstus, smaids kļuva dabiskāks un neveiklais brīdis bija garām.

Rodžers brīnījās, cik viegli viņiem raisās sarunas gan par nie­kiem, gan Klēras projektu. Brianna nepārprotami bija interesējusies par tēva darbu un par jakobītiem zināja krietni vairāk nekā māte.

-                Liels brīnums, ka viņi vispār tika līdz Kalodenai, viņa sacīja.

-      Vai jūs zinājāt, ka kalnieši Prestonpenas kaujā uzvarēja, kaut

viņiem bija tikai knapi divi tūkstoši vīru? Pret angļu armiju, kurā bija astoņi tūkstoši! Neticami!

-     Un Folkērkas kaujā gāja bojā gandrīz tikpat, Rodžers viņai piebalsoja. Mazākā skaitā, sliktāk bruņoti, pārvietojās kājām… viņiem nemaz nevajadzēja izdarīt to, ko viņi izdarīja… bet izdarīja!

-    M-khm, Klēra nokremšļojās un iedzēra pamatīgu malku vis­kija. Izdarīja.

-     Man kaut kas ienāca prātā, Rodžers ar tēlotu nevērību sa­cīja Briannai. Varbūt jūs vēlētos atbraukt man līdzi uz dažām vie­tām… kaujas laukiem un šur tur citur? Tur ir interesanti, un esmu pārliecināts, ka jūs ārkārtīgi palīdzētu meklēšanā.

Brianna sāka smieties un atglauda no sejas matus, kuri visu laiku krita tējā.

-    Par palīdzību nezinu, bet braukt es gribētu ļoti.

-    Kolosāli! Pārsteigts un sajūsmināts, ka saņēmis piekrišanu, Rodžers tvēra karafi un gandrīz nometa zemē. Klēra to noķēra un rūpīgi pielēja viņa glāzi.

-     Mazākais, ko varu darīt pēc tam, kad pagājušajā reizē to iz­gāzu. Viņa pasmaidīja, atbildot uz jaunā cilvēka pateicības vār­diem.

Redzot viņu tādu, uzmanīgu un mierīgu, Rodžers gandrīz sāka šaubīties par agrākajām aizdomām. Varbūt galu galā tas tomēr bija nelaimes gadījums? Šī skaistā, dzestrā seja viņam neko neatklāja.

Pēc pusstundas no tējas galda klājuma nekas nebija atlicis, ka­rafe bija tukša un viņi visi trīs sēdēja, apmierinājuma transā iegri­muši. Brianna mazliet patriņājās, pameta skatienu uz Rodžeru un pēdīgi pavaicāja, vai drīkst izmantot “vannasistabu”.

-     O, tualeti? Protams. Viņš uzslējās kājās, smagnējs, jo bija saēdies Dandī kūku un mandeļu biskvītu. Ja viņš drīz netiks no Fio­nas vaļā, tad līdz aizbraukšanai uz Oksfordu svērs trīssimt mārciņas.

-    Tā ir vecmodīga, viņš paskaidroja, gaitenī rādīdams, kur ir tualete. Ar tvertni pie griestiem un noraujamo ķēdi.

-    Tādas es redzēju Britu muzejā, Brianna sacīja un pamāja ar galvu. Ne jau ekspozīcijā, bet dāmu istabā. Mirkli pasvārstījusies,

viņa jautāja: Jums ir tāds pats tualetes papīrs kā Britu muzejā, vai ne? Ja tā, tad paņemšu no somiņas papīra kabatlakatiņus.

Rodžers aizvēra vienu aci un ar otru pētīja Briannu.

-                Vai nu tas ir ļoti savāds, neloģisks jautājums, viņš teica,

-     vai arī esmu izdzēris vairāk, nekā man likās. Patiesībā viņi ar Klēru bija ļoti veiksmīgi nokopuši Muir Breame, bet Brianna bija aprobežojusies ar tēju.

Klēra, noklausījusies jauniešu sarunu, smējās, tad piecēlās, lai padotu Briannai dažas salocītas salvetes no savas somas.

-     Šaubos, vai tas būs vaskots papīrs ar zīmogu “Viņa Majestā­tes valdības īpašums” kā muzejā, bet diez vai daudz labāks, viņa sacīja meitai. Britu tualetes papīrs parasti ir visai ciets.

-     Paldies. Brianna paņēma salvetes un devās uz durvīm, tad atkal pagriezās atpakaļ. Kāda joda pēc cilvēki tīšuprāt taisa tādu tualetes papīru, kas ir ciets kā folija? viņa noprasīja.

-    Mūsu vīri ir kā ozoli, Rodžers noskandēja, un viņu sēžam­vietas ir no nerūsējoša tērauda. Tas rūda tautas raksturu.

-     Skotu gadījumā tas laikam ir paaudzēs pārmantots nervu nejutīgums, Klēra piebilda. Tādiem vīriešiem, kas kiltos sēž zirga mugurā, pēcpusēm jābūt kā seglu ādai.

Brianna iespurcās.

-     Ļoti negribētu redzēt, ko viņi izmantoja par tualetes papīru toreiz, viņa pajokoja.

-     Patiesībā nebija tik ļauni, Klēra pārsteidza ar atbildi. Deviņvīruspēka lapas ir tiešām ļoti mīkstas, tikpat labas kā divu kārtu papīrs. Un ziemā vai telpās izmantoja mitru lupatu ne pārāk higiēniski, bet gana ērti.

Rodžers un Brianna brīdi blenza pavērtām mutēm.

-    Ē… izlasīju kādā grāmatā, Klēra paskaidroja un pārsteidzošā kārtā nosarka.

Kad Brianna, klusi pie sevis smejoties, devās meklēt labierīcī­bas, Klēra palika stāvam pie durvīm.

-     Ārkārtīgi jauki, ka jūs tik viesmīlīgi mūs uzņemat. Viņa uzsmaidīja Rodžeram. Īslaicīgais satraukums bija pagaisis, un atkal

atgriezies viņas parastais līdzsvarotais garastāvoklis. Un neizmē­rojami laipni, ka esat tik daudz izdibinājis par sarakstā minētajiem cilvēkiem.

-      Darīju to labprāt, Rodžers apgalvoja. Tā bija jauka pār­maiņa pēc šiem zirnekļu tīkliem un naftalīna. Tiklīdz būšu uzzinā­jis par jakobitiem vēl kaut ko, došu jums ziņu.

-     Pateicos. Klēra svārstījās, pameta skatienu pāri plecam, tad pieklusināja balsi: Atklāti sakot, kamēr Brī te nav… es gribēju jums kaut ko lūgt, privāti.

Rodžers nokāsējās un sakārtoja kaklasaiti, ko par godu šim no­tikumam bija uzlicis.

-     Nekautrējieties, viņš mudināja, jo, tējas dzeršanas panā­kumu iedrošināts, jutās ārkārtīgi dāsns. Esmu jūsu rīcībā.

-     Jūs aicinājāt Brī braukt jums līdzi lauka pētījumos. Gribēju jūs lūgt… ir kāda vieta, uz kuru nevajadzētu viņu vest, ja jums nav iebildumu.

Rodžera galvā uzreiz atskanēja trauksmes zvans. Vai viņš tūlīt uzzinās ar Broktūreku saistīto noslēpumu?

-     Stāvakmeņu loks… kuru sauc par Kreignedanu. Klēra no­pietnu seju paliecās uz priekšu. Man ir pamatots iemesls, citādi es nelūgtu. Gribu Briannu pati aizvest uz tiem akmeņiem, bet šobrīd diemžēl nevaru jums teikt, kādēļ. Es to kādreiz pateikšu, bet ne tagad. Vai jūs man apsolāt?

Rodžera galvā viena doma nomainīja citu. Tātad ne jau uz Brok­tūreku viņa nevēlējas laist meitu! Viens noslēpums bija noskaidro­jies, bet cits kļuvis vēl neizprotamāks.

-    Ja jūs tā vēlaties, viņš beidzot sacīja. Protams.

-     Paldies. Viņa viegli vienu reizi pieskārās Rodžera rokai un pagriezās, lai dotos projām. Ieraugot Klēras siluetu uz gaismas fona, Rodžeram kaut kas iešāvās prātā. Varbūt nebija īstais brīdis uzdot šādu jautājumu, bet nekas slikts jau nenotiks.

-    0, daktere Rendela… Klēra?

Viņa atkal pagriezās pret jauno vīrieti. Kad visa uzmanība ne­bija pievērsta Briannai, viņš pamanīja, ka arī Klēra Rendela ir

skaista sieviete. Seja viņai bija pietvīkusi no viskija, bet acis ārkār­tīgi neparastā gaiši zeltaini brūnā krāsā kā sasalis dzintars.

-     Visos dokumentos, kas saistīti ar šiem vīriem, Rodžers rū­pīgi izvēlējās vārdus, pieminēts kāds kapteinis Džeimss Freizers, kurš, šķiet, bijis viņu vadonis. Bet jūsu sarakstā viņa nav. Man tikai ienāca prātā… vai par viņu jūs visu zināt?

Klēra brīdi stāvēja kā sastingusi, un Rodžers atcerējās, ka tāpat viņa bija izturējusies pēcpusdienā, kad te ieradās. Bet pēc brīža viņa viegli noskurinājās un atbildēja savaldīgi, vismaz ārēji.

-   Jā, par viņu es zinu. Viņa runāja mierīgi, bet seja bija kļuvusi stipri bāla un kakla bedrītē varēja redzēt strauji sitamies pulsu.

-    Viņu es neiekļāvu sarakstā, jo zinu, kas ar viņu notika. Džeimijs Freizers krita Kalodenā.

-    Vai esat par to droša?

It kā dedzīgi vēlēdamās tikt projām, Klēra paķēra savu somu un paskatījās uz to pusi, kur gaiteņa galā Brianna grabināja vannasistabas durvju senlaicīgo rokturi, kas liecināja par viņas mēģināju­miem tikt laukā.

-    Jā, Klēra sacīja neatskatoties. Pilnīgi droša. Ak, Veikfīlda kungs… tas ir, Rodžer. Viņa strauji pagriezās pret namatēvu, cieši pievērsusi viņam savas neparastās krāsas acis. Šajā apgaismojumā, viņš domāja, tās izskatās gandrīz dzeltenas liela kaķa, leoparda, acis.

-     Lūdzu, viņa sacīja, nerunājiet ar manu meitu par Džeimiju Freizeru.

Bija jau vēls, un Rodžeram sen vajadzēja būt gultā, bet miegs nemaz nenāca. Vai nu Fionas dusmu, vai Klēras Rendelas neizpro­tamo pretrunu, vai priecīgo izredžu veikt pētījumus kopā ar Bri­annu Rendelu dēļ miegs viņam nebija ne prātā un droši vien tik drīz arī nebūs. Viņš izvēlējās nevis mētāties un grozīties pa gultu vai skaitīt aitas, bet izmantot nomoda stundas lietderīgākiem mēr­ķiem. Rakņāšanās pa mācītāja papīriem, visticamāk, uzdzīs miegu.

Gaiteņa galā Fionas istabā vēl dega gaisma, bet viņš kāpa lejā uz pirkstgaliem, lai viņu neiztraucētu. Tad, iededzis kabinetā lampu, bridi stāvēja, apsverot, cik liels uzdevums viņu gaida.

Telpa atspoguļoja mācītāja Veikfīlda domāšanas veidu. Vienu kabineta sienu pilnībā sedza korķa plāksne, gandrīz divdesmit reiz divpadsmit pēdu liela. Faktiski korķis nemaz nebija redzams, jo to kārtu kārtām klāja papīri, zīmītes, fotogrāfijas, uz mimeogrāfa kopētas lapas, rēķini, kvītis, putnu spalvas, noplēsti aplokšņu stūri ar interesantām pastmarkām, adreses, atslēgu saišķi, pastkartes, gumijas un citi nieki, pielīmēti vai piesieti ar auklas galiņu.

Visi šie sīkumi vietām bija sakrājušies divpadsmit kārtās, tomēr mācītājs vienmēr nekļūdīgi spēja atrast to, ko meklēja. Rodžers domāja, ka izkārtojums uz sienas pakļāvās kādam principam, tik viltīgam, ka pat amerikāņu NASA zinātnieki to nespētu atšķetināt.

Rodžers šaubīdamies vērās uz sienu. Loģiska sākumpunkta ne­bija. Viņš piesardzīgi pastiepa roku pēc kopētas lapas, kuru bija atsūtījis bīskapa birojs, ar Ģenerālās asamblejas datumiem, bet viņa uzmanību piesaistīja zem tā redzamais pūķis, zīmēts ar krītiņiem. Netrūka ne māksliniecisku dūmu mākoņu pie ieplestajām nāsīm, ne zaļu liesmu, kas šāvās no atvērtās rīkles.

Lapas apakšā lieliem, šķībiem drukātiem burtiem bija rakstīts RODŽERS. Viņš neskaidri atcerējās sevi skaidrojam, ka liesmas ir zaļas, jo pūķis ēd vienīgi spinātus. Viņš palaida vaļā Ģenerālās asamblejas sarakstu, kas nogūla savā vietā, un novērsās no sienas. To varēs sakārtot vēlāk.

Rakstāmgalds, milzīgs ozolkoka galds ar paceļamu virsmu un vismaz četrdesmit ar papīriem piebāztiem nodalījumiem, salīdzi­nājumā likās tīrais nieks. Nopūties Rodžers pievilka tuvāk nobru­žātu krēslu un apsēdās, lai iepazītos ar dokumentiem, kurus mācī­tājs uzskatīja par glabāšanas vērtiem.

Vienā kaudzītē bija rēķini, kas vēl jāsamaksā. Citā kaudzītē papīri, kas izskatījās oficiāli: automašīnu piederību apliecinoši dokumenti, mērnieka atskaite, būvinspekcijas sertifikāti. Vēl viena

kaudzīte ar vēstures piezīmēm un referātiem. Un vēl ģimenes pie­miņas lietas. Un vislielākā nederīgajiem papīriem.

Dziļi nogrimis darbā, viņš nedzirdēja aiz muguras atveramies durvis un tuvojošos soļus. Pēkšņi blakus uz galda parādījās liela tējkanna.

-    Ko? Viņš, acis mirkšķinādams, izslējās.

-    Nodomāju, ka tēja nenāktu par ļaunu, Veikf… tas ir, Rodžer. Fiona nolika mazu paplāti, uz kuras bija tase ar apakštasīti un šķī­vis ar cepumiem.

-    0, paldies. Patiesībā viņam gribējās ēst, un viņš uzsmaidīja Fionai tik draudzīgi, ka meitenes apaļajos, gaišajos vaigos saskrēja asinis. Šķiet, smaida iedrošināta, viņa negāja projām, bet uzmetās uz rakstāmgalda stūra un sajūsmināta skatījās, kā Rodžers strādā, laiku pa laikam nokozdams šokolādes cepumu.

Neskaidri juzdams, ka kaut kādā veidā vajadzētu izrādīt meite­nei uzmanību, Rodžers pacēla aizkosto cepumu un noņurdēja:

-    Labs.

-    Tiešām? Zini, es pati cepu. Fionas pietvīkums kļuva vēl tum­šāks. Glīta meitene šī Fiona. Neliela auguma, apaļīga, ar tumšiem, sprogainiem matiem un lielām, brūnām acīm. Pēkšņi Rodžers atta­pās, ka iedomājies, nez vai Brianna Rendela prot gatavot, un papu­rināja galvu, lai sakārtotu domas.

Acīmredzot Fiona to uztvēra kā neticības žestu un paliecās tuvāk.

-    Nē, patiešām, viņa centās iegalvot. Pēc manas vecmāmiņas receptes. Viņa vienmēr teica, ka tie ir mācītāja mīļākie cepumi. Lielās, brūnās acis viegli aizmiglojās. Viņa atstāja man visu, arī pavārgrāmatas. Jo es, redz’, biju viņas vienīgā mazmeita.

-     Man žēl tavas vecmāmiņas, Rodžers no sirds sacīja. Bet tas bija ātri, vai ne?

Fiona sērīgi nomurmināja:

-    Ak jā. Dienā bija vesela kā rutks, pēc vakariņām teica, ka esot drusku sagurusi, un devās gulēt. Meitene savilka uz augšu plecus un atkal nolaida. Viņa aizgāja gulēt un tā arī nepamodās.

-    Viegla nāve, Rodžers noteica. Man par to prieks. Greiema kundze bija mācītājmājas pastāvīga iemītniece vēl pirms paša Ro­džera bailīga, tikko vecākus zaudējuša piecgadnieka ierašanās. Jau toreiz, būdama pusmūžā, pieaugušu bērnu māte, viņa bagātīgi apveltīja zēnu, kurš pavadīja skolas brīvdienas mājās, ar prasīgas, lietišķas mātes mīlestību. Viņi abi ar mācītāju bija savāds pāris, bet divatā viņi veco namu bija padarījuši bārenim par mājām.

Atmiņu aizkustināts, Rodžers pastiepa roku un paspieda Fio­nas pirkstus. Viņa atbildēja, un brūnās acis pēkšņi likās izkūstam. Mazā mute ar rožu pumpura lūpām mazliet pavērās, un viņa pie­liecās pie Rodžera, siltā elpa skāra viņa ausi.

-      Ē, paldies, Rodžers izmocīja. Viņš izrāva roku no Fionas tvēriena strauji, it kā būtu apdedzinājies. Liels paldies. Par… par… ē… tēju un visu. Labi. Tā bija ļoti garšīga. Ļoti garšīga. Paldies. Viņš pagriezās un, lai slēptu savu apjukumu, steigšus sniedzās pēc kārtējā papīru žūkšņa un no pirmā nodalījuma, kas gadījās pa rokai, izņēma sainī satītus avīžu izgriezumus.

Viņš atlocīja nodzeltējušo rakstu vīkšķi un, pieturot ar rokām, izklāja uz galda. Pieri saraucis, nopietni koncentrējies, Rodžers piebāza galvu pavisam tuvu klāt izplūdušajam tekstam. Pēc brīža Fiona, dziļi nopūtusies, piecēlās, un viņas soļi attālinājās uz durvju pusi. Rodžers nepacēla galvu.

Arī viņš izdvesa dziļu nopūtu, uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis un noskaitīja īsu pateicības lūgšanu par to, ka par mata tiesu izglābies. Jā, Fiona bija pievilcīga. Jā, viņa, neapšaubāmi, izcili ga­tavoja. Bet viņa bija arī ziņkārīga, uzmācīga, kaitinoša un cieši apņēmusies apprecēties. Ja viņš vēl kaut reizi pieskarsies ar roku tai sārtajai miesai, nākamajā mēnesī viņus jau uzsauks baznīcā. Bet, ja vispār notiks kāda uzsaukšana un ja Rodžeram tur arī būs kāda teikšana, tad vārds, ko saistīs ar Rodžera Veikfīlda vārdu, būs Brianna Rendela.

Prātodams, cik daudz viņam būs iespējas par to izteikties, Ro­džers atvēra acis un samirkšķināja plakstus. Jo viņam priekšā bija tieši tas vārds, ko viņš bija iztēlojies uz laulības apliecības, Rendela.

Nē, protams, ne jau Brianna Rendela. Klēra Rendela. Avīzes virsraksts vēstīja: ATGRIEZUSIES NO VIŅSAULES. Zem tā bija Klē­ras Rendelas, par divdesmit gadiem jaunākas, attēls, bet tur viņa izskatījās nedaudz citāda nekā tagad, nemaz nerunājot par sejas izteiksmi. Viņa bija nofotografēta taisnu muguru sēžam slimnīcas gultā, izspūrušiem matiem, tie bija pajukuši uz visām pusēm kā lentes, smalkā mute sakniebta tēraudcietā sakodienā, un ārkārtīgi neparastās acis nikni vērās tieši objektīvā.

Rodžers šokēts aši izšķirstīja avīžu izgriezumus, tad sāka lasīt uzmanīgāk no sākuma. Lai arī mediji no šī notikuma bija iztaisījuši sensāciju, cik nu lielu spēja, fakti bija skopi.

Ievērojamā vēsturnieka dr. Frenklina V. Rendela sieva Klēra Ren­dela bija pazudusi 1946. gada pavasarī Invernesā, kur pavadīja brīvdienas. Tika atrasta automašīna, ar ko sieviete bija braukusi, bet viņa pati bija pazudusi bez vēsts. Meklējumi izrādījās veltīgi, policija un bēdu nomāktais vīrs pēdīgi bija nonākuši pie secinā­juma, ka Klēra Rendela ir noslepkavota, to droši vien izdarījis kāds klaidonis, un līķis paslēpts kaut kur klinšainajos kalnos, kādu šajā apgabalā netrūka.

Bet 1948. gadā, gandrīz pēc trim gadiem, Klēra Rendela bija at­griezusies. Viņa tika atrasta izspūrusi un skrandās klīstam apmē­ram tajā pašā vietā, kur pazuda. Lai ari, šķiet, fiziski viņai nekas nekaitēja, tikai nedaudz novājējusi, Rendela kundze likās dezorientēta un nesakarīga.

Mazliet savilcis uzacis, iedomājoties, ka Klēra Rendela jebkad varētu būt nesakarīga, Rodžers izšķirstīja pārējos izgriezumus. Nekā daudz tur vairs nebija, tikai tas, ka Rendela kundzi vietējā slimnīcā ārstē no šoka un pārdzīvojumiem. Laikraksts bija publi­cējis it kā prieka pārņemtā vīra Frenka Rendela fotogrāfijas. Pēc Rodžera domām, viņš vairāk izskatījās apdullis nekā priecīgs, un kurš gan viņam varētu to pārmest.

Rodžers ziņkāri pētīja attēlus. Frenks Rendels bijis slaids, glīts vīrietis ar aristokrātisku ārieni. Tumsnējs, ar švītīgu grāciju, kura bija redzama ķermeņa pozā, kad viņš, dodoties apciemot jaumtgūto sievu, stāvēja slimnīcas durvīs, kur viņu bija pārsteidzis fotogrāfs.

Rodžers izpētīja garā, šaurā žokļa līniju un galvas izliekumu un aptvēra, ka meklē viņā līdzību ar Briannu. Šīs iedomas saintriģēts, viņš piecēlās un paņēma no plaukta vienu no Frenka Rendela grā­matām. Pagriezis aizmugurējo vāku, viņš atrada labāku portretu. Šī fotogrāfija bija krāsaina un rādīja Frenka Rendela seju pretskatā. Nē, mati noteikti bija tumši brūni, nevis sarkani. Skaidrs, ka šī liesmojošā bagātība mantota no vecvecākiem, un ari tumšzilās, kā kaķim ieslīpās acis. Tās bija skaistas, bet ne tādas kā mātei. Un ari ne tādas kā tēvam. Lai cik ļoti Rodžers pūlējās, viņš slavenā vēstur­nieka vaibstos nespēja saskatīt neko no ugunīgās dievietes.

Nopūties viņš aizvēra grāmatu un savāca avīžu izgriezumus. Nudien, vienreiz jābeidz šī sapņošana un jāķeras kārtīgi pie darba, citādi viņš arī pēc divpadsmit mēnešiem sēdēs tepat.

Rodžers jau grasījās nolikt rakstus kaudzītē, kad viņa skatienu piesaistīja vēl viens ar virsrakstu: FEJU NOLAUPĪTA? Pareizāk būtu teikt, ka uzmanību piesaistīja nevis raksts, bet datums tieši virs avīzes nosaukuma. 1948. gada 6. maijs.

Viņš nolika rakstu uz galda saudzīgi kā bumbu, kura var eks­plodēt. Tad aizvēra acis un centās atsaukt atmiņā pirmo sarunu ar Rendelām. “Masačūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdes­mit viena gada vecuma,” Klēra bija sacījusi. “Brī jāgaida vēl astoņi mēneši.” Tātad divdesmit. Brianna Rendela bija divdesmit gadus veca.

Nespēdams skaitīt atpakaļ pietiekami ātri, Rodžers piecēlās un šķirstīja mūžīgo kalendāru, ko vikārs bija iekārtojis un pielicis tukšā vietā uz mantām apkārtās sienas. Viņš atrada vajadzīgo datumu un sastinga, piespiedis pirkstu pie papīra, no sejas aizplūda visas asinis.

Klēra Rendela no noslēpumainās prombūtnes bija atgriezusies izspūrusi, izbadējusies, nesakarīga un grūta.

Beigu beigas Rodžers tomēr aizmiga, bet ilgo nomoda stundu sekas bija tādas, ka viņš pamodās vēlu, pietūkušiem plakstiņiem,

ar galvassāpēm, kuras nespēja mazināt ne auksta duša, ne Fionas možais garastāvoklis pie brokastu galda.

Rodžers jutās tik nomākts, ka atmeta darbam ar roku un izgāja izlocīt kājas. Staigājot smidzinošajā lietū, viņš attapās, ka galvassā­pes ir mazinājušās, bet diemžēl arī domas ir noskaidrojušās tiktāl, ka atkal pievērsās pagājušās nakts atklājuma nozīmei.

Brianna nezināja. Tas bija skaidrs pēc tā, kā viņa runāja par tēvu vai, pareizāk būtu teikt, par vīrieti, kuru viņa uzskatīja par savu tēvu, par Frenku Rendelu. Un laikam jau Klēra nedomāja šo faktu atklāt, citādi pati būtu meitenei pastāstījusi. Ja vien šis ceļo­jums uz Skotiju nav ieplānots kā ievads šādai grēksūdzei? īstais tēvs noteikti bija skots. Kā nekā Klēra bija pazudusi un atkal uz­radusies Skotijā. Vai viņš joprojām ir te?

Tā bija satriecoša doma. Vai Klēra atvedusi meitu uz Skotiju tā­dēļ, lai iepazīstinātu ar īsto tēvu? Sasodīti riskanta padarīšana. Tas noteikti būs mulsinoši Briannai un drausmīgi sāpīgi pašai Klērai. Un arī tēvam no bailēm trīcēs bikses. Meitene acīmredzot ļoti mīlēja Frenku Rendelu. Ko viņa jutīs, kad sapratīs, ka vīrietis, kuru visu savu dzīvi ir mīlējusi un idealizējusi, nemaz nav saistīts ar viņu asins saitēm?

Rodžers jutās slikti visu iesaistīto personu, tajā skaitā sevis dēļ. Viņš nebija lūdzis, lai viņu iesaista, un vēlējās vien atgriez­ties vakardienas svētlaimīgajā neziņas stāvoklī. Viņam patika Klēra Rendela, ļoti patika, un apziņa, ka viņa pārkāpusi laulību, bija netī­kama. Vienlaikus viņš apsmēja sevi par šādu vecmodīgu sentimen­talitāti. Kurš zina, kāda bijusi viņas dzīve ar Frenku Rendelu? Var­būt viņai bija pamatots iemesls ielaisties ar citu vīrieti. Bet tādā gadījumā kādēļ viņa atgriezās?

Nosvīdis un īgnā omā Rodžers lēnām devās atpakaļ uz māju. Priekšnamā viņš novilka jaku un kāpa augšā, lai ietu vannā. Rei­zēm vanna viņu nomierināja, un šobrīd viņam mierinājums bija ļoti vajadzīgs.

Rodžers pārbrauca ar roku skapī saliktajiem apģērbu pakara­majiem, meklēdams mīksto, balto, novalkāto peldmēteļa plecu.

Tad, brīdi apdomājies, iebāza roku dziļāk skapī, velkot pakaramos pa stieni, līdz satvēra to, ko meklēja.

Ar mīļumu viņš aplūkoja noplukušos, vecos rītasvārkus. Zeltai­nais zīds bija izbalojis okera krāsā, bet daudzkrāsainie pāvi, izple­tuši astes kundziskā bezrūpībā, vērdamies pretī melnām kreļļu acīm, bija tikpat koši. Viņš pacēla mīksto audumu pie deguna un, aizvēris acis, dziļi ieelpoja. Vieglais Borkum Riff un izšļakstīta vis­kija aromāts atsauca atmiņā mācītāju Veikfīldu daudz stiprāk nekā tēva izveidotā siena ar sīkumiem.

Ne vienu reizi vien viņš bija ieelpojis šo mierinošo smaržu, kurā jautās odekolona Old Spice aromāts, kad mācītāja tuklās rokas, pie­kļāvušās zēnu gludajam, slidenajam audumam, sargājoši, solot patvērumu, biju viņu apskāvušas. Citas vecā vīra drēbes viņš bija atdevis labdarībai, bet no rītasvārkiem nez kādēļ nebija spējis šķirties.

Pēkšņu iedomu mudināts, Rodžers uzmeta rītasvārkus kaila­jiem pleciem un mazliet nobrīnījās, ka tie sniedz siltumu, kā pirk­stu glāstošs pieskāriens ādai. Apmierināts pagrozīja plecus zem auduma, tad savilka jostu ciešāk un nevērīgi sasēja.

Uzmanīgi raudzīdamies apkārt, ja nu Fiona būs devusies reidā, viņš pa gaiteni lavījās uz vannasistabu. Vannas galā kā svētavota sargs, drukns un mūžīgs, stāvēja karstā ūdens sildītājs. Vēl kāda bērnības atmiņu aina, kas saistījās ar iknedēļas šausmām, aizde­dzināt ūdens sildītāju ar krama šķiltavām, kad vajadzēja sakarsēt ūdeni vannai, gāze ar ļaunu vēstošu šņākoņu traucās pāri viņa gal­vai, kamēr rokas, sasvīdušas bailēs no sprādziena un tai sekojošās nāves, nespēja noturēt metāla šķiltavas.

Jau sen sildītājs darbojās automātiski saskaņā ar kādu operā­ciju tā noslēpumainajās iekšās, un tagad tas klusi pie sevis burzgulēja, gāzes riņķis apakšā dūca un šalca no neredzamas liesmas zem metāla vairoga. Rodžers atgrieza līdz galam krānu ar sasprē­gājušu uzrakstu “Karsts”, līdz pusei krānu “Auksts”, tad nostājās spoguļa priekšā, lai izpētītu savu augumu, līdz vannā satek ūdens.

Nekas briesmīgs, viņš nosprieda, ievelkot vēderu un izslienoties pie lielā spoguļa, kas bija piestiprināts pie vannasistabas durvīm

un bija cilvēka augumā. Stingrs. Kopts. Kājas garas, bet stilbi nav tievi kā zirneklim. Varbūt mazliet par kārnu plecu daļā? Viņš kri­tiski sarauca pieri, grozot savu kalsno augumu uz visām pusēm.

Rodžers braucīja ar pirkstiem biezos, tumšos matus, līdz tie stā­vēja gaisā kā skūšanās ota, un centās iztēloties, kā viņš izskatītos ar gariem matiem un bārdu, līdzīgi dažiem no viņa studentiem. Vai viņš izskatītos elegants vai kā kožu apskrubināts? Ja jau sācis par to domāt, tad droši vien vajadzētu vēl auskaru. Tad viņš varbūt pat izskatītos pēc pirāta, kā Edvards Tīčs vai Henrijs Morgans. Viņš savilka uzacis un atieza zobus.

-    Grrr, Rodžers uzrūca savam atspulgam.

-    Veikfīlda kungs? atspulgs atbildēja.

Satrūcies Rodžers atsprāga atpakaļ un sāpīgi sasita pirkstus pret senlaicīgās vannas kāju, kas bija veidota kā dzīvnieka ķepa.

-    Au!

-     Kas jums notika, Veikfīlda kungs? spogulis turpināja. No­grabēja porcelāna durvju rokturis.

-                Itin nekas! viņš strupi noskaldīja, nikni palūrējis uz durvīm.

-    Ej projām, Fiona, es mazgājos!

Otrpus durvīm atskanēja sīki smiekliņi.

-    O, divreiz dienā. Esam gan mēs dendiji, vai ne? Vai nevēlaties lauru-ruma ziepes. Tās ir skapītī.

-    Nē, negribu, viņš noņurdēja. Ūdens bija satecējis vannā līdz pusei, un viņš aizgrieza krānus. Negaidītais klusums bija mierinošs, un viņš ievilka plaušās tvaikus. Mazliet saviebies no dedzinošā ūdens, Rodžers iekāpa vannā un piesardzīgi sēdās, juzdams, ka uz sejas izspiežas sviedri, kad karstums spēji pārņēma visu augumu.

-    Veikfīlda kungs? Balss bija atgriezusies un čiepstēja aiz dur­vīm kā sarkankrūtītis.

-     Ej projām, Fiona, Rodžers izspieda caur zobiem, atlaižoties vannā. Kūpošais ūdens cēlās uz augšu un mierināja viņu kā mīļotā cilvēka rokas. Man ir viss vajadzīgais.

-    Nav vis, balss iebilda.

-      Ir gan. Acis pārslīdēja iespaidīgajai pudeļu, burciņu un skaistumkopšanas ierīču rindai, kas bija salikta uz plaukta virs vannas. Šampūns, triju veidu. Matu balzams. Skūšanās krēms. Skuveklis. Ziepes. Mutes ziepes. Losjons pēc skūšanās. Odekolons. Sviedru zīmulis. Man netrūkst itin nekā, Fiona.

-     Un dvieļi? balss mīļi jautāja.

Aplaidis izmisīgu skatienu vannasistabai, kurā nebija neviena dvieļa, Rodžers aizvēra acis, sakoda zobus un lēnām noskaitīja līdz desmit. Tā kā tas nelīdzēja, viņš skaitīja līdz divdesmit. Tad, juz­dams, ka spēj atbildēt bez putām uz lūpām, rāmi sacīja:

-     Labi, Fiona. Lūdzu, noliec pie durvīm. Un tad, lūdzu… lūdzu, Fiona… ej.

Čaboņai aiz durvīm sekoja negribīgi sperti soļi, kas attālinā­jās, un Rodžers, atvieglojumā nopūties, ļāvās vienatnes priekiem. Miers. Klusums. Bez Fionas.

Tagad, kad bija iespēja par satraucošo atklājumu padomāt rāmu garu, viņš saprata, ka jūt ne tikai ziņkāri par to, kas tad ir Briannas noslēpumainais tēvs. Spriežot pēc meitas, tam vīrietim noteikti ir reti pievilcīga āriene. Vai ar to vien pietiktu, lai tāda sieviete kā Klēra Rendela ļautos kārdinājumam?

Viņš jau bija prātojis, vai Briannas tēvs varētu būt skots. Vai viņš dzīvoja bija dzīvojis Invernesā? Rodžers pieļāva, ka tik neliels attālums varētu būt iemesls Klēras nervozitātei un vēlmei saglabāt noslēpumus. Bet vai tas izskaidro neizprotamos lūgumus, ar kādiem Klēra vērsās pie viņa? Viņa nebija vēlējusies, lai Rodžers vestu Briannu uz Kreignedanu, nedz arī lai piemin Broktūrekas kapteiņa vīrus. Pie joda, kādēļ ne?

Pēkšņi uzradusies doma uzrāva Rodžeru vannā sēdus, ūdens nevērīgi pašķīda pret čuguna malām. Un ja nu viņa neraizējās par 18. gadsimta jakobītu karavīru, bet tikai par viņa vārdu? Ja nu vīrieti, kurš 1947. gadā kļuva par tēvu viņas meitai, arī sauca Džeimss Freizers? Hailendā diezgan izplatīts vārds.

Jā, viņš domāja, tas būtu izskaidrojums. Varbūt arī Klēras vēlē­šanās pašai parādīt meitai akmeņu loku bija saistīta ar noslēpumu,

kas apvija viņas tēvu; varbūt tur viņa iepazinās ar šo vīrieti vai arī Brianna tur tika ieņemta. Rodžers labi zināja, ka laukumu, ko ieskāva akmeņu loks, bieži izmantoja par satikšanās vietu. Viņš pats vidusskolas laikos bija vedis turp meitenes, paļaujoties uz to, ka akmeņu pagāniskās noslēpumainības aura atraisīs atturību. Un tas vienmēr izdevās.

Pēkšņi viņam acu priekšā parādījās aina, kurā Klēras Rendelas smalkie, baltie locekļi, mežonīgā aizmirstībā savijušies ar kailu, sa­sprindzinātu sarkanmataina vīrieša ķermeni; abi augumi ir sli­deni no lietus un izraibināti samīcītas zāles traipiem, un abi lokās ekstāzē starp akmens bluķiem. Aina bija tik satriecoša savā kai­lumā, ka Rodžers sāka drebēt, sviedri plūda pa krūtīm un pilēja kūpošajā vannas ūdenī.

Jēzus! Kā viņš nākamajā tikšanās reizē spēs ieskatīties Klērai Rendelai acīs? Un ko, starp citu, viņš teiks Briannai? “Vai pēdējā laikā esi lasījusi kādu labu grāmatu?” “Redzējusi labas filmas?” “Vai zini, ka esi dzimusi ārlaulībā?”

Rodžers papurināja galvu, cenšoties ieviest skaidrību domās. Patiesība bija tāda, ka viņš nezināja, ko darīt tālāk. Sarežģīta situā­cija. Viņš nevēlējās būt iesaistīts un vienlaikus vēlējās. Viņam pa­tika Klēra Rendela; viņam patika arī Brianna Rendela… patiesību sakot, daudz vairāk nekā tikai patika. Viņš gribēja meiteni pasargāt un aiztaupīt viņai jebkādas sāpes. Un tomēr šķita, ka to izdarīt nav iespējams. Vienīgais, ko viņš varēja, ir turēt mēli aiz zobiem, līdz Klēra Rendela izdara to, ko ir iecerējusi. Un būt klāt, kad vajadzēs uzlasīt lauskas.

Nez cik daudz tējas veikaliņu ir Invernesā, es prātoju. Lielajā ielā gar abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skats, rindojās mazas kafejnīcas un suvenīru bodītes. Kopš kara­liene Viktorija bija padarījusi Hailendu par drošu ceļošanai, dodot šai vietai savu karalisko svētību, tūristi arvien lielākā skaitā plūda uz ziemeļiem. Skoti, kas nebija raduši no dienvidiem gaidīt neko citu kā vien bruņotus uzbrukumus un iejaukšanos viņu politikā, bija lieliski tikuši galā ar šo izaicinājumu.

Nebija iespējams noiet vairāk par dažiem soļiem pa jebkuru Hailendas ielu, lai nenonāktu pie veikaliņa, kurā pārdeva cepumus, Edinburgas pastilas konfektes, mutautiņus ar izšūtiem dadža raks­tiem, rotaļu dūdas, klanu piespraudes no alumīnija sakausējuma, zobena formas papīru nažus, maciņus monētām sporanu veidā (dažiem ir piestiprināta anatomiski pareizi veidota “skota” figū­riņa), mākslīgu tartānu klāstu, no kura metas raibs gar acīm, un no tiem gatavotas visneiedomājamākās auduma preces sākot ar cepurēm, kaklasaitēm un salvetēm un beidzot ar vīriešu neilona apakšbiksēm, kuras šuva no īpaši atbaidoši dzeltena Bjūkenenu tartāna.

Apskatot piedāvājumā izliktos trauku dvieļus, kas bija apzīmēti ar ārkārtīgi neatbilstošu Lohnesas briesmoni, kurš dziedāja “Aulā Lang Syne”, es domāju, ka Viktorijai nāktos par daudz ko atbildēt.

Brianna lēnām slīdēja pa veikaliņa šauro eju un, galvu atgāzusi, brīnījās par lielo daudzumu pie griestu sijām piekārto preču.

-    Kā tu domā, vai tas viss ir īsts? Viņa rādīja uz brieža ragiem, kas, piestiprināti pie plāksnes, ziņkāri slēja savus žuburus cauri biezam dūdu mežam.

-    Ragi? 0 jā. Šaubos, vai plastmasu var saražot gluži tik labu, es atbildēju. Un tad vēl paskaties uz cenu. Gandrīz droši, ka tas, kas maksā vairāk par simts mārciņām, ir īsts.

Brianna iepleta acis un nodūra galvu.

-    Jēziņ. Domāju, ka Džeinai labāk nopirkšu rūtainu audumu svārkiem.

-     Labas kvalitātes vilnas tartāns nemaksās mazāk, es sausi noteicu, bet to būs vieglāk ar lidmašīnu aizvest uz mājām. Nu tad iesim uz kiltu drēbnieka veikalu ielas otrā pusē, tur būs labākie audumi.

Bija sācis līt kā gan citādi -, tāpēc mēs pabāzām savus papīra iepirkumu sainīšus zem lietusmēteļiem; es ļoti apdomīgi biju uz­stājusi, ka tie mums noteikti ir vajadzīgi. Brianna pēkšņi iespurcās.

-    Tik viegli pierast saukt tos par makintošiem, ka aizmirstas, kā tos sauc īstenībā. Nemaz nebrīnos, ka mēteļus izgudrojis skots, viņa piebilda, skatoties uz ūdens aizkaru, kas gāzās no nojumes tieši mums priekšā. Vai šeit līst bez pārtraukuma?

-     Gandrīz, es sacīju, cenšoties cauri lietus gāzmām saskatīt satiksmes plūsmu. Lai gan Makintoša kungu es vienmēr esmu uzskatījusi par visai vārgulīgu būtni, vairums skotu, kurus es pa­zinu, pret lietu izturējās visai vienaldzīgi. Es iekodu lūpā, bet Brianna nebija pamanījusi šo manu mazo kļūmi; viņa vēroja, kā pa noteku lejup traucas ūdens straume, kas droši vien sniegsies mums līdz potītēm.

-    Zini ko, mammu, labāk iesim līdz krustojumam. Mēs taču ne­šķērsosim ielu pa pašu vidu.

Piekrītoši pamājusi ar galvu, es sekoju meitai pa ietvi, bet zem slapjā lietusmēteļa man no adrenalīna pieplūduma skaļi sitās sirds. “Kad tu vienreiz tiksi tam pāri?” pieprasīja mans prāts. “Tu nevari visu laiku domāt par katru vārdu, ko izsaki, un gandrīz katru otro domu apraut pusteikumā. Kāpēc tu viņai nepasaki?”

Vēl ne, es sev teicu. Es neesmu gļēvule bet, ja ari esmu, tam nav nozīmes. Vēl nav pienācis īstais laiks. Gribēju, lai Brianna vis­pirms redz Skotiju. Ne šo tobrīd mēs gājām garām veikalam, kurš piedāvāja dažādus no tartāna šūdinātus zīdaiņu zābaciņus, bet dabu. Un Kalodenu. Visvairāk es vēlējos viņai atklāt stāsta noslē­gumu. Bet, lai to izdarītu, man ir vajadzīgs Rodžers Veikfīlds.

It kā mana doma būtu materializējusies, stāvlaukumā kreisajā pusē es pamanīju nobružāta Morris koši oranžo jumtu, kas miglai­najā lietus dūmakā kvēloja kā bāka.

Ari Brianna bija to pamanījusi diez vai Invemesā bija daudz tik specifiskas krāsas un nolietojuma mašīnu un norādīja uz to, sakot:

-    Skaties, mammu, vai tā nav Rodžera Veikfīlda mašīna?

-    Jā, tā liekas, es piekritu. Labajā pusē atradās kafejnīca, no kuras plūda svaigu smalkmaizīšu, sakaltušu grauzdiņu un kafijas aromāts, sajaucies ar spirdzinošo lietus gaisu. Satvēru Briannu aiz rokas un ievilku kafejnīcā.

-    Laikam tomēr gribu ēst, es paskaidroju. Iedzersim kakao ar cepumiem.

Joprojām biju pietiekami bērnišķīga, lai ļautos kārdinājumam iedzert šokolādi, un pietiekami jauna, lai allaž justu izsalkumu. Brī neiebilda, bet tūlīt apsēdās pie galdiņa un paņēma zaļu, ar tējas plankumiem izraibinātu papīra lapu, kas kalpoja gan par ēdien­karti, gan galdautu.

Es īpaši neilgojos pēc kakao, bet man vajadzēja mazliet laika, lai apdomātos. Otrpus ielai stāvlaukumā pie betona sienas bija piestiprināta liela izkārtne ar uzrakstu: TIKAI DZELZCEĻA PASAŽIE­RIEM. Zemāk ar maziem burtiem bija izteikti draudi, kas notiks ar visiem tiem mašīnu īpašniekiem, kuri atstājuši te savus brauca­mos, bet paši nav kļuvuši par vilciena pasažieriem. Ja vien Rodžers par Invemesas likuma un kārtības sargiem nezināja kaut ko tādu, par ko man nebija ne jausmas, tad varēja puslīdz droši secināt, ka viņš sēdies vilcienā. Protams, viņš būtu varējis braukt jebkur, taču, visticamāk, bija devies vai nu uz Edinburgu, vai uz Londonu. Rodžers savu uzdevumu uztvēris nopietni, nabaga zēns.

Mēs pašas bijām atbraukušas no Edinburgas ar vilcienu. Centos atcerēties pienākšanas un atiešanas laikus, bet neveiksmīgi.

-     Nez vai Rodžers atgriezīsies ar vakara vilcienu? Brī atbal­soja manas domas tik pārdabiskā veidā, ka es aizrijos ar kakao. Fakts, ka viņa domāja par Rodžera atgriešanos, lika man prātot, cik nopietni viņas uzmanību piesaistījis jaunais Veikfīlda kungs.

Acīmredzot diezgan nopietni.

-     Man ienāca prātā, viņa nevērīgi ierunājās, varbūt mums vajadzētu nopirkt kaut ko Rodžeram Veikfīldam, ja jau staigājam pa veikaliem… kā pateicību par to, ko viņš dara tava projekta labā?

-     Laba doma, es uzjautrināta piekritu. Kā tev šķiet, kas viņam patiktu?

Brī, pieri saraukusi, skatījās savā kakao tasē, it kā cerētu tur smelties iedvesmu.

-     Nezinu. Kaut ko jauku; izskatās, ka projekts prasīs daudz darba. Pēkšņi viņa, uzacis savilkusi, paskatījās uz mani.

-     Kāpēc tu prasīji viņam? Ja gribēji atrast ļaudis no 18. gad­simta, tad taču ir firmas, kas to dara. Nu, es domāju firmas, kas nodarbojas ar ģenealoģiju un tamlīdzīgām lietām. Tētis vienmēr izmantoja “Skotu meklētāju”, ja nespēja izsekot kādai dzimtas kar­tei un pašam nebija laika to darīt.

-    Jā, zinu. Es dziļi ievilku elpu. Te pamats zem kājām nebija īsti drošs. Šis projekts… tas bija kaut kas īpašs… tavam tēvam. Viņš būtu gribējis, lai to dara Rodžers Veikfīlds.

-     Ak tā. Brianna bridi klusēja, vērojot, kā lietus lāses sitas pret kafejnīcas loga rūti un pārvēršas pērlītēs.

-     Vai tev pietrūkst tēta? meita negaidīti uzdeva jautājumu, degunu iebāzusi krūzē un plakstus nolaidusi, lai nebūtu jāskatās uz mani.

-     Jā, es atbildēju. Pārbraucu ar pirkstu savas kakao krūzes malai, no kuras vēl nebiju dzērusi, un noslaucīju izlijušu dzēriena lāsi. Mēs ne vienmēr labi sapratāmies, tu to zini, bet… jā. Mēs viens otru cienījām, un tas nozīmē daudz. Un mēs viens otram patikām par spīti visam. Jā, man viņa pietrūkst.

Brianna neko neteica, tikai pamāja ar galvu un viegli saspieda manu plaukstu. Satvēru viņas slaidos un siltos pirkstus, un tā mēs bridi sēdējām saistītas, klusējot un pa malciņam dzerot kakao.

-     Zini, es pēdīgi ierunājos, atgrūžot krēslu, un metāla kājas nočīkstēja uz linoleja. Es kaut ko aizmirsu. Man jāaizsūta uz slim­nīcu vēstule. Biju domājusi to izdarīt, ejot uz pilsētu, bet aizmirsu. Ja pasteigšos, tad droši vien pagūšu iemest vēstuli, pirms izņems pastu. Tu varētu aiziet uz kiltu darbnīcu… tas ir tepat, šajā ielā, tikai otrā pusē… Un tur es tevi atradīšu, kad atgriezīšos no pasta.

Brī šķita izbrīnījusies, bet piekrītoši pamāja ar galvu.

-    Ak tā. Labi. Bet vai tad pasts nav tālu? Tu izmirksi.

-    Tas nekas. Paņemšu taksi. Atstāju uz galda vienu mārciņu, ar ko samaksāt par mūsu maltīti, un uzmetu plecos lietusmēteli.

Lielākajā daļā pilsētu, sākoties lietum, taksometri pazūd, it kā tie būtu ūdenī šķīstoši. Taču Invernesā šāda rīcība nozīmētu drīzu sugas izmiršanu. Nebiju nogājusi ne kvartālu, kad ieraudzīju divus druknus, melnus taksometrus “uzglūnam” viesnīcas iemītniekiem un ieslīdēju siltajā, pēc tabakas smaržojošajā salonā, kurā valdīja mājīga un pazīstama gaisotne. Britu taksometri no amerikāņu “brā­ļiem” atšķiras ne tikai ar to, ka vairāk vietas ir atvēlēts kājām un tie ir ērtāki, bet arī ar smaržu; viens no sīkumiem, kuru trūkumu es pēdējo divdesmit gadu laikā nebiju apzinājusies.

-    Sešdesmit ceturtais numurs? Vecā mācītājmāja, ko? Kaut arī mašīnā pilnā sparā darbojās sildītājs, šoferis bija līdz ausīm ievīks­tījies šallē un biezā jakā, plakana cepure sargāja viņa galvvirsu no nejauši atklīdušām vēja pūsmām. Mūsdienu skoti kļuvuši mīkst­čaulīgāki, es nospriedu. Tālu pagātnē palikušas dienas, kad stiprie kalnieši gulēja viršos tikai kreklā un pledā. Bet, no otras puses, arī es ne pārāk vēlējos likties gulēt viršos, tinusies slapjā pledā. Es pamāju ar galvu, un mēs, saceļot ūdens šļakatas, devāmies ceļā.

Jutos nedaudz nelietīga, kad zagos iztaujāt Rodžera saimniecī­bas vadītāju, kamēr viņa paša nav mājās, piedevām muļķojot Brī. Bet, atklāti sakot, man būtu grūti viņiem abiem izskaidrot, kāpēc es

tā daru. Vēl nebiju precīzi nospraudusi laiku, kā un kad es viņiem atklāšu to, kas man sakāms, bet zināju, ka tas bridis vēl nav pie­nācis.

Pirksti sataustīja lietusmēteļa iekškabatu, čaukstēšana aplieci­nāja, ka aploksne no “Skotu meklētāja” ir savā vietā. Lai ari es ne­biju īpaši interesējusies par Frenka darbu, tomēr zināju, ka pastāv firma, kura nodarbina kādu pusduci profesionālu pētnieku, kas specializējušies skotu dzimtas koku veidošanā; ne gluži tāda iestāde, kas izsniedz tev shēmu, kurā parādīts, ka radniecības sai­tes tevi vieno ar Robertu Brūšu, un viss.

Attiecībā uz Rodžeru Veikfildu viņi neuzkrītoši bija paveikuši pamatīgu darbu. Es zināju, kas bijuši viņa vecāki un vecvecāki sep­tiņās vai astoņās paaudzēs. Bet es nezināju, kas viņš ir par cilvēku. Gan laiks rādīs.

Samaksāju taksometra vadītājam un bridu pa applūdušo taku uz vecā mācītāja māju. Lievenis bija sauss, un man radās izdevība nopurināt lielāko tiesu ūdens, pirms, atbildot uz manu zvanu, tika atvērtas durvis.

Mani, starojoši smaidīdama, sagaidīja Fiona; viņai bija apaļa, priecīga seja, kuras dabiskā izteiksme bija smaids. Meitene bija ģērbusies džinsos un priekšautā ar volāniem, no tā ielocēm kā vīraks plūda citronu tīrāmā līdzekļa un cepumu aromāts.

-     0, Rendela kundze! viņa iesaucās. Vai varu jums kā palī­dzēt?

-    Varbūt varat, Fiona, es sacīju. Gribēju aprunāties par jūsu vecomāti.

-    Mammu, vai ar tevi tiešām viss kārtībā? Varu piezvanīt Rodžeram un palūgt, vai nevaram braukt rīt, ja tu gribi, lai es palieku pie tevis. Brianna kavējās uz pansijas guļamistabas sliekšņa, un viņas piere bija savilkta raižpilnās grumbās. Viņa bija ģērbusies, kā dodoties pārgājienā, zābakos, džinsos un džemperi, bet apsējusi

košo oranži zilo zīda šalli, ko Frenks viņai pirms diviem gadiem, īsi pirms savas nāves, bija atvedis no Parīzes.

“Tieši tavu acu krāsā, mazo skaistulīt,” viņš smaidīja, apliekot šalli meitenei ap pleciem, “…oranža.” Tagad viņas abas bieži tā jo­koja: mazā skaistulīte, jo piecpadsmit gadu vecumā Brī bija jau pār­augusi Frenka pieticīgās piecas pēdas un desmit collas. Viņš kopš agras bērnības meitu bija saucis par mazo skaistulīti, un maigums, ko pauda šie vārdi, saglabājās, kaut arī viņam vajadzēja pastiept roku uz augšu, lai pieskartos Briannas degungalam.

Šalle… zilā daļa… patiešām bija viņas acu krāsā kā Skotijas ezeri, vasaras debesis un tālīno kalnu dūmakainais zilums. Es zi­nāju, ka šalle viņai bija mīļa, tāpēc es par vairākām pakāpēm pa­augstināju vērtējumu, kādu biju noteikusi Brī interesei par Rodžeru Veikfīldu.

-    Nē, ar mani viss būs labi, es centos viņu pārliecināt. Pamāju uz galdiņu pie gultas, uz kura stāvēja maza tējkanna, apdomīgi ietērpta adītā sildītājā, un sudrabots grauzdiņu turētājs, kas tikpat apdomīgi saglabāja maizīti patīkami siltu. Tomasa kundze man atnesa tēju un grauzdiņu; varbūt vēlāk kaut ko iekodīšu. Cerēju, ka viņa nedzird, kā zem segām rūc mans tukšais vēders, tā paužot sašutumu un neticību šādām izredzēm.

-    Nu labi. Viņa negribīgi pagriezās uz durvju pusi. Taču pēc Kalodenas mēs tūlīt brauksim mājās.

-     Manis dēļ nesteidzieties, es nosaucu viņai pakaļ.

Pagaidīju, līdz dzirdēju, kā lejā aizveras durvis, un varēju būt

droša, ka viņa devusies ceļā. Tikai tad iebāzu roku naktsskapīša atvilktnē un izņēmu lielu tāfeli šokolādes ar mandelēm, kuru biju tur iepriekšējā vakarā noglabājusi.

Atjaunojusi sirsnīgas attiecības ar savu kuņģi, es atzvilu spil­venā un dīki vēroju, kā pie debesīm sabiezē pelēka dūmaka. Šad tad pret rūti atsitās liepas zara gals ar piebriedušiem pumpuriem; cēlās vējš. Istabā bija gana silts, jo gultas kājgalī skaļi šņāca cen­trālapkures caurules, tomēr es nodrebinājos. Kalodenas laukā gan būs auksti.

Varbūt ne gluži tik auksti kā 1746. gada aprīlī, kad “skaistais princis” Čārlijs izveda savus vīrus šajā laukā un lika stāties pretī ledainam slapjdraņķim un angļu lielgabalu zalvēm. Tālaika liecī­bās bija rakstīts, ka bija sveloši auksts un ievainotie kalnieši gulē­juši kaudzēs kopā ar mirušajiem, asiņu un lietus izmērcēti, gaidot uzvarējušo angļu žēlastību. Angļu armijas vadonis Kamberlendas hercogs kritušajiem nepiešķīra nekādu pajumti.

Mirušie tika sakrauti grēdās kā malka un sadedzināti, lai no­vērstu slimību izplatīšanos; vēsture stāsta, ka daudzi ievainotie piedzīvoja līdzīgu likteni, nesagaidot pestīšanu, ko varētu sniegt pēdējā lode. Viņi visi tagad gulēja nesasniedzami ne karam, ne laikapstākļiem zem Kalodenas kaujas lauka zāles.

Es šo tīreli biju redzējusi tikai reizi, pirms trīsdesmit gadiem, Frenks mani turp aizveda mūsu medusmēneša laikā. Tagad arī Frenks bija miris un es biju atvedusi savu meitu atpakaļ uz Skotiju. Es gribēju, lai Brianna redz Kalodenu, bet nekādi spēki uz zemes nepiespiestu mani vēlreiz spert kāju tajā nāves laukā.

Nodomāju, ka labāk palikt gultā, lai pēkšņi uzkritusī liga, kas liedza man pavadīt Briannu un Rodžeru šajā ekspedīcijā, liktos ticamāka; Tomasa kundze varētu izpļāpāties, ja es pieceltos un pasūtītu pusdienas. Ieskatījos atvilktnē; vēl trīs šokolādes tāfelītes un kriminālromāns. Ja paveiksies, tad tie palīdzēs man sagaidīt vakaru.

Romāns bija gana interesants, bet arvien pieaugošais vējš aiz loga mani hipnotizēja un siltās gultas apskāvieni likās tik patī­kami. Es mierīgi laidos snaudā, lai sapņotu par kiltos ģērbtiem kalniešiem, par klusās balsīs runājošiem skotiem, kas, sanākuši ap ugunskuru, dūca kā bites viršos.

Kāda ļauna cūkas seja! Brianna pieliecās tuvāk un kā apburta aplūkoja sarkanos svārkos ietērpto manekenu, kas draudīgs stāvēja Kalodenas apmeklētāju centra

foajē pie sienas. Tas bija piecas pēdas un dažas collas garš, ar pūde­rētu parūku, kareivīgi uzvilktu pār zemo pieri, un viegli sārtiem, nošļukušiem vaigiem.

-     Nu, viņš bijis tāds mazs resnītis, Rodžers uzjautrināts pie­krita. Toties varens ģenerālis, vismaz salīdzinājumā ar savu ele­ganto brālēnu, kas redzams tur tālāk. Viņš norādīja uz foajē otru galu, kur stāvēja Čārlza Edvarda Stjuarta krietni slaidākā figūra, tā acis zem zilās samta beretes ar balto kokardi cēli raudzījās tālumā, augstprātīgi ignorējot Kamberlendas hercogu.

-    Viņu saukāja par “Slakteri Billiju”. Rodžers pamāja uz her­coga pusi, kas baltās biksēs līdz ceļiem un svārkos ar zeltītām tre­sēm izskatījās ļoti solīds. Un pamatoti. Ja neņem vērā, ko viņi izdarīja te, puisis norādīja uz logu, aiz kura pletās pavasarīgi za­ļais tīreļa klaids, ko aptumšoja zemie mākoņi, Kamberlendas vīri ir atbildīgi par visu laiku nežēlīgāko angļu valdīšanas periodu Hailendā. Tos, kas pēc kaujas palika dzīvi, viņi ietrenca atpakaļ kal­nos, pa ceļam dedzinot un laupot. Sievietes un bērnus izdzina no mājām, pakļaujot bada nāvei, vīriešus nošāva uz vietas… nemaz nepūloties noskaidrot, vai viņi karojuši Čārlija pusē. Kāds no her­coga laikabiedriem par viņu teicis: “Viņš radīja tuksnesi un nosauca

to par mieru…” un baidos, ka Kamberlendas hercoga vārds šajā apkaimē joprojām izraisa nepatiku.

Tā bija taisnība. Muzeja kurators, Rodžera draugs, bija stāstījis, ka pret “skaistā prinča” tēlu cilvēki izturas ar godbijību un cieņu, turpretī hercoga svārkiem pastāvīgi pazūdot pogas un pats ma­nekens bieži kļūstot par mērķi rupjiem jokiem.

-    Viņš stāstīja, ka vienu rītu, agri atnācis uz darbu un iededzis gaismu, atradis Viņa Gaišības vēderā ietriektu īstu kalniešu dunci, Rodžers sacīja, ar galvu pamādams uz drukno vīreli. Puisis esot pamatīgi satrūcies.

-    Varu iedomāties, Brianna nomurmināja, sarauktu pieri rau­goties uz hercogu. Vai cilvēki joprojām to uztver tik nopietni?

-    Kā tad. Skotiem ir laba atmiņa, un viņi tik viegli vis nepiedod.

-    Tiešām? Meitene ziņkāri palūkojās savā ceļabiedrā. Vai tu, Rodžer, esi skots? Veikfīlds neizklausās pēc skotu vārda, bet tas, kā tu runā par Kamberlendas hercogu… Briannai ap lūpām ievilkās tikko jaušams smaids, tāpēc Rodžers īsti nesaprata, vai tiek ķirci­nāts, tomēr atbildēja diezgan nopietni.

-    Kā tad, viņš smaidīdams sacīja. Es esmu skots. Redzi, Veik­fīlds nav mans uzvārds; to es pēc adopcijas dabūju no mācītāja. Viņš bija manas mātes tēvocis kad mani vecāki gāja bojā karā, viņš mani paņēma pie sevis. Bet mans vārds ir Makenzijs. Un, ja runājam par Kamberlendas hercogu… Viņš pamāja uz lielo logu, pa kuru skaidri varēja redzēt Kalodenas lauka pieminekļus. Laukā ir kapakmens, uz kura iegravēts vārds “Makenziji”, un zem tā guļ ne viens vien no maniem radiniekiem.

Rodžers uzsita pa zelta tresi, kas palika šūpojamies, kad viņi devās tālāk.

-    Es neuztveru to tik personiski kā viens otrs, bet aizmirsis arī neesmu. Viņš pastiepa roku pret meiteni. Iesim laukā?

Ārā bija auksts, vēja brāzmas pluinīja divus vimpeļus, kas pli­vinājās katrs savas kārts galā pretējās tīreļa malās. Viens dzeltens, otrs sarkans, tie iezīmēja pozīcijas, kur bija stāvējuši abi karava­doņi aiz savām armijām un gaidījuši kaujas iznākumu.

-                 Redzu, ka labi tālu aizmugurē, Brianna sausi piezīmēja.

-     Nekādu iespēju trāpīties ceļā kādai noklīdušai lodei.

Rodžers pamanīja, ka meitene dreb, tāpēc saņēma viņas roku augstāk, tādējādi piekļaujot sev klāt. Saskaroties ar Briannu, viņam likās, ka tūlīt pārsprāgs no laimes, tomēr viņš centās savas jūtas noslēpt, patveroties vēsturiskā monologā.

-     Nu tā ģenerāļi vadīja kaujas, toreiz… no aizmugures. īpaši Čārlijs; kaujas beigās viņš tik ātri bēga projām, ka pameta savu piknika servīzi no tīra sudraba.

-     Piknika servīzi? Viņš uz kauju paņēma līdzi piknika grozu?

-     Kā tad. Rodžers saprata, ka viņam tīri labi patika Briannas priekšā uzvesties kā skotam. Parasti viņš papūlējās savu runas manieri pieskaņot visiem dzīves gadījumiem paredzētajai Oksbridžas runai, kas viņam kalpoja universitātē, bet tagad ļāva dzimta­jai izloksnei brīvu vaļu tādēļ, ka, to dzirdot, Briannas sejai pārslī­dēja smaids.

-     Vai tu zini, kāpēc viņu sauca par “skaisto princi” Čārliju? Rodžers jautāja. Angļi vienmēr domā, ka tā bijusi iesauka, kas apliecināja pavalstnieku lielo mīlestību.

-    Bet tā nebija?

Rodžers papurināja galvu.

-     Nē, nebija vis. Viri sauca viņu par princi Tcharlach, viņš nosauca vārdu rūpīgi pa burtiem, kas gēlu valodā nozīmē Čārlzs. Tcharlach mac Seamus, “Čārlzs, Džeimsa dēls”. Patiešām ļoti formāli un goddevīgi. Tikai gēlu Tcharlach sasodīti līdzinās Čārlijam angļu valodā.

Brianna smaidīja.

-     Tātad viņš patiesībā nekad nav bijis “skaistais princis” Čār­lijs?

-     Toreiz ne. Rodžers paraustīja plecus. Tagad, protams, ir. Viena no mazajām vēstures kļūmēm, kas tālāk tiek nodota kā fakts. Tādu ir ļoti daudz.

-     Un to saki tu, būdams vēsturnieks! Brianna viņu paķirci­nāja.

Rodžers savilka lūpas šķībā smaidiņā.

-    Tāpēc jau es to zinu.

Viņi nesteidzīgi staigāja pa grantētajiem celiņiem, kas vijās cauri kaujas laukam. Rodžers norādīja uz dažādām pulku pozīci­jām, kuri tur bija cīnījušies, izskaidroja kaujas kārtību un atstāstīja nelielas anekdotes par karavadoņiem.

Viņiem tā klaiņājot, vējš pierima un savas tiesības uz kaujas lauku pieteica klusums. Pamazām arī jauno ļaužu sarunas apsīka, un viņi tikai laiku pa laikam klusi, gandrīz čukstus, izmeta kādu vārdu. Debesis no vienas malas līdz otrai sedza pelēki mākoņi, zem šī vāka viss likās klusināts, tikai purva zāle čukstēja to vīru balsīs, kas baroja augu saknes.

-    Šo vietu sauc par Nāves aku. Rodžers noliecās pie maza avo­tiņa. Tas bija nepilnu pēdu liels dīķītis ar tumšu ūdeni, kas izplūda virszemē no kāda akmens apakšas. Te mira viens no kalniešu va­doņiem; karavīri ar šī avota ūdeni nomazgāja viņam no sejas asi­nis. Un tur tālāk ir klanu apbedījumi.

Klanu akmeņi bija lieli, pelēka granīta bluķi, laikazoba noglu­dināti un ķērpju izraibināti. Tie atradās uz līdzenas zāles laukumi­ņiem, kas izkaisīti plašā rajonā netālu no tīreļa malas. Katrā bija iegravēts viens vārds, dažkārt nokrišņi uzrakstu bija tā sabojājuši, ka burti gandrīz nebija salasāmi. Makgilivreji. Makdonaldi. Freizeri. Grānti. Čizemi. Makenziji.

-     Skaties, Brianna pusčukstus ierunājās. Viņa rādīja uz vienu no akmeņiem. Tur gulēja neliela kaudzīte zaļpelēku zaru; starp tiem vīdēja dažas apvītušas agra pavasara puķes.

-     Virši, Rodžers sacīja. Vasarā, kad zied virši… tad tādas kaudzītes redzamas pie katra klana akmens. Violeti un šur tur pa zariņam balti baltais ir veiksmei un karaļiem. Čārlija emblēma bija balti virši un balta roze.

-    Kas tos noliek? Brianna notupās takas malā, viegli ar pirk­stu pieskaroties kaudzītei.

-    Apmeklētāji. Rodžers notupās viņai blakus. Viņš ar pirkstu izvilka pa akmens izbalējušajiem burtiem FREIZERI. Cilvēki, kas

cēlušies no ģimenēm, kuru piederīgie te gājuši bojā. Vai vienkārši tie, kas vēlas viņus pieminēt.

Brianna no sāniem palūkojās Rodžerā, un mati noslīga pār seju.

-    Vai tu to kādreiz esi darījis?

Rodžers smaidot skatījās lejup uz rokām, kuras bija atbalstījis pret ceļiem.

-    Jā. Laikam jau tas ir ļoti sentimentāli, bet es to daru.

Brianna pagriezās pret biezi saaugušiem purva augiem otrā

takas malā.

-    Parādi, kuri ir virši, viņa lūdza.

Mājupceļā, kad Kalodenas skumjā gaisotne bija izgaisusi, toties kopīgā izjūtu noskaņa saglabājusies, viņi sarunājās un smējās kā seni draugi.

-     Žēl gan, ka mamma nevarēja braukt mums līdzi, Brianna ieminējās, kad mašīna iegriezās ceļā, kas veda uz pansiju, kurā bija apmetušās Rendelas.

Lai cik simpātiska Rodžeram likās Klēra Rendela, viņš nevarēja pievienoties nožēlai, ka viņa nevarēja braukt līdzi. Trešais pilnīgi noteikti būtu bijis lieks. Bet viņš neitrāli kaut ko noņurdēja un pēc brītiņa iejautājās:

-     Kā tava māte jūtas? Ceru, ka nekas briesmīgi nopietns tas nav.

-      Ak nē, tikai kuņģa darbības traucējumi vismaz tā viņa saka. Brianna bridi, pieri saraukusi, kaut ko apdomāja, tad pagrie­zās pret Rodžeru un viegli uzlika roku viņam uz kājas. Viņš juta, ka muskuļi no ceļa līdz cirksnim sāk trīsēt, un viņam bija grūti koncentrēties uz to, ko meitene saka. Viņa aizvien vēl runāja par savu māti.

-     …domāju, ar viņu viss būs labi, Brianna pabeidza teikumu. Tad papurināja galvu, un matu viļņos pat mašīnas pustumsā uz­dzirkstīja kapars. Es nezinu; viņa šķiet briesmīgi ar kaut ko pār­ņemta. Ne nu gluži slima… vairāk tāda kā noraizējusies par kaut ko.

Rodžers pēkšņi pakrūtē sajuta smagumu.

-     Mphmm, viņš noņurdēja. Varbūt tikai domā par darbu. Gan jau viss būs labi. Kad mašīna piebrauca pie Tomasa kundzes mazā akmens namiņa, Brianna pateicīgi uzsmaidīja ceļabiedram.

-    Tas bija lieliski, Rodžer. Viņa pieskārās puiša plecam. Bet mammas projektam tas nekādu labumu nedeva. Vai es varu kaut kā palīdzēt to mantu kārtošanā?

Rodžera oma ievērojami uzlabojās, un viņš uzsmaidīja meitenei.

-     Domāju, ka to var sarunāt. Vai gribi atnākt rīt un kopā ar mani pamēģināt tikt galā ar garāžu? Ja vēlies netīrumus, tad citur tu tik netīra nevarētu kļūt.

-     Lieliski. Brianna pasmaidīja, pārliekusies pāri mašīnai, lai paskatītos uz viņu. Varbūt mamma arī gribēs nākt palīgā.

Viņš juta, ka sejas vaibsti sastingst, tomēr turpināja drosmīgi smaidīt.

-     Kā tad, viņš teica. Lieliski. Cerams.

Tā sanāca, ka nākamajā dienā pastorātā Brianna ieradās viena pati.

-     Mamma aizgāja uz bibliotēku, viņa paskaidroja. Šķirsta vecas telefonu grāmatas. Cenšas sameklēt kādu paziņu no agrā­kiem laikiem.

Pie šiem vārdiem Rodžera sirds palēcās. Iepriekšējā vakarā viņš bija izskatījis audžutēva telefonu grāmatiņu. Tajā bija trīs vietē­jie numuri, kas ierakstīti pie vārda “Džeimss Freizers”, un vēl divi Freizeri ar citādu pirmo vārdu, bet vidējo iniciāli “Dž”.

-    Cerēsim, ka viņai izdosies to atrast. Viņš joprojām mēģināja izlikties nevērīgs. Vai tu patiešām gribi palīdzēt? Tas ir garlai­cīgs, netīrs darbs. Rodžers šaubīdamies paskatījās uz Briannu, bet meitene pamāja ar galvu; šādas drūmas izredzes nepavisam viņu neatturēja.

-     Es zinu. Reizēm palīdzēju tēvam vandīties pa veciem arhī­viem un meklēt atsauces. Turklāt tas ir mammas projekts; palīdzēt tev ir mazākais, ko varu darīt.

-    Labi. Rodžers palūkojās lejup uz savu balto kreklu. Es pār­ģērbšos, un iesim skatīties, ar ko varam sākt.

Garāžas durvis čīkstēja un vaidēja, tomēr beidzot padevās ne­novēršamajam un pēkšņi, atsperēm džinkstot un putekļu māko­ņiem griežoties, uzšāvās augšup.

Brianna vicināja gar seju plaukstu un klepoja.

-    Johaidī! viņa sodījās. Cik sen te neviens nav bijis?

-     Veselu mūžību, Rodžers izklaidīgi atbildēja. Viņš ar luktu­rīti izgaismoja garāžas iekšpusi, uz mirkli izraujot no tumsas grē­dās sakrautās kartona un koka līstīšu kastes, vecas ceļojuma lādes, izraibinātas ar atlupušām etiķetēm, un ar brezentu pārklātus bez­veidīgus krāvumus. Šur tur puskrēslā vīdēja apgāztu mēbeļu kājas kā nelielu dinozauru skeleta kauli, kas izdūrušies cauri klintij.

Krāmu kaudzēm pa vidu bija atstāta šaura eja; Rodžers ienira tajā un tūlīt ari nozuda putekļu un ēnu veidotajā tunelī. To, ka viņš virzās uz priekšu, iezīmēja tikai lukturīša blāvais gaismas aplītis, kas laiku pa laikam uzspīdēja uz griestiem. Beidzot, uzvaroši ieklie­dzies, viņš sagrāba auklas asti, kas karājās kaut kur no augšas, un garāžu negaidīti pārplūdināja spoža gaisma, ko izstaroja milzīga spuldze.

-     Šeit! Rodžers sauca, negaidīti atkal parādoties un saņemot Briannu aiz rokas. Aizmugurē ir tukšāks.

Pie tālākās sienas stāvēja galds. Varbūt sākotnēji tas bija galve­nais priekšmets mācītāja Veikfīlda ēdamistabā, bet tagad, acīmre­dzot piedzīvojis vairākas cita citai sekojošas reinkarnācijas, tādas kā virtuves galds, namdara skrūvsols, zāģējamais steķis, glezno­tāja galds, beidzot guvis atpūtu šajā putekļainajā svētnīcā. Virs tā atradās bieziem zirnekļu tīkliem aizausts logs, pa kuru uz izroboto, ar krāsu notraipīto virsmu krita krēslaina gaisma.

-    Mēs varam te strādāt, sacīja Rodžers, no jucekļa izraudams ķebli un pieklājības pēc ar lielu kabatlakatu notraukdams no tā netī­rumus. Sēdies, un es raudzīšu atlauzt logu, citādi mēs nosmaksim.

Brianna pamāja ar galvu, taču nevis apsēdās, bet sāka ziņkāri rakņāties pa tuvākajām krāmu kaudzēm, kamēr Rodžers staipījās

ap šķībo loga rāmi. Viņš dzirdēja aiz muguras Briannas rosīšanos, lasot etiķetes uz kastēm.

-    Šeit ir 1930.-1933. gads, viņa sacīja. Un te ir 1942.-1946. Kas ir šie?

-     Dienasgrāmatas, noņurdēja Rodžers, atspiežoties ar elko­ņiem uz netīrās palodzes. Mans tēvs… tas ir, mācītājs… rakstīja dienasgrāmatu. Katru dienu pēc vakariņām.

-     Izskatās, ka viņam bijis daudz sakāmā. Brianna nocēla da­žas kastes un nobīdīja malā, lai aplūkotu nākamo kārtu. Te ir vairākas kastes ar uzrakstiem “Kērse”, “Livingstona”, “Bālnina”. Draudzes locekles?

-    Nē. Ciemi. Rodžers aizelsies uz mirkli pārtrauca darbu. Viņš noslaucīja pieri, uz krekla piedurknes palika netīra švīka. Par laimi, abi bija ģērbušies vecās drānās, kas piemērotas, lai urķētos pa netī­rumiem. Tur būs piezīmes par dažādu Hailendas ciemu vēsturi. Patiesībā beigās no materiāliem, kas glabājās dažās no šīm kastēm, iznāca grāmatas. Vairākas var atrast visos Hailendas suvenīru vei­kalos.

Rodžers pagriezās un paņēma no vadža, uz kura karājās dažādi nolietoti darbarīki, pamatīgu skrūvgriezi, lai ar tā palīdzību ķertos pie loga.

-     Meklē kastes, uz kurām rakstīts “Baznīcas grāmatas”, viņš deva padomu. Vai arī ciemus, kas atrodas netālu no Broktūrekas.

-    Es nezinu nevienu ciemu tajā apkārtnē, Brianna atgādināja.

-     Ak, pareizi! Es piemirsu. Rodžers, spiežot skrūvgrieža galu starp loga rāmi un aplodu, apņēmīgi urbās cauri senām krāsas kār­tām. Meklē Brokmordu… hm, Marianenu un… ē… Sentkildu. Ir vēl citi ciemi, bet es zinu, ka tajos, ko nosaucu, bija diezgan lielas baznīcas, kas tagad slēgtas vai nojauktas.

-     Labi. Pabīdījusi malā nokārušos brezenta gabalu, Brianna pēkšņi spalgi iekliedzās un atsprāga atpakaļ.

-     Ko? Kas ir? Rodžers apcirtās, sagatavojis skrūvgriezi aiz­sardzībai.

-    Es nezinu. Kad pieskāros tam brezentam, kaut kas aizskrēja. Brianna rādīja, kurā vietā, un Rodžers atvieglots nolaida savu ieroci.

-    0! Un viss? Visticamāk, pele. Varbūt žurka.

-    Žurka! Te ir žurkas? Briannas satraukums nebija noslēpjams.

-     Nu, es ļoti ceru, ka nav, jo citādi tās būs sagrauzušas reģist­rus, kurus meklējam, Rodžers atbildēja. Viņš padeva meitenei lukturīti. Lūdzu, iespīdini tumšajās vietās; vismaz tevi nesabiedēs.

-     Liels paldies. Brianna paņēma lukturīti, tomēr kastu grēdu noskatīja ar zināmu atturību.

-    Nu tad turpini, Rodžers mudināja. Vai arī tu vēlies, lai es uz vietas saceru žurku satīru.

Briannas sejā izpletās smaids.

-    Žurku satīra? Kas tā tāda?

Rodžers kavējās ar atbildi tik ilgi, lai vēlreiz mēģinātu atlauzt logu. Viņš grūda skrūvgriezi, sajūtot, kā muskuļi izspīlē krekla audumu, līdz pēdīgi, skaļi nočīkstot, logs padevās un pa sešu collu plato spraugu, ko viņš bija atvēris, ieplūda spirdzinoša vēsa gaisa brāzma.

-    Ak Dievs, tā ir labāk. Viņš pārspīlēti sevi apvēdināja, smai­dot skatīdamies uz Briannu. Vai varam turpināt?

Viņa pasniedza puisim lukturīti un atkāpās.

-     Ko tu teiktu, ja atrastu kastes un es tās izskatītu? Un kas ir žurku satīra?

-    Zaķapastala, viņš sacīja, pieliecies, lai parakņātos zem bre­zenta. Žurku satīra ir sena skotu paraža. Ja kādam šķūnī vai mājā iemitinājušās žurkas un peles, tad tās var padzīt ar dzejolīti vai dziesmiņu -, pasakot žurkām, ka te, kur viņas ir šobrīd, nav ko ēst un cik labi ir citur. Tu saki, kur viņām iet un kā tur nokļūt, un tad var cerēt, ja satīra ir gana laba… ka viņas aizvāksies.

Rodžers izvilka kasti, uz kuras bija rakstīts “JAKOBĪTI, DAŽĀDI”, un stiepa to uz galdu, dziedādams:

Jūs, žurkas, esat te par daudz,

Lai vēders pilns jums būtu,

Tāpēc projām es jūs sūtu.

Ar būkšķi nolicis savu nešļavu, viņš paklanījās, atbildot uz Bri­annas smiekliem, un atkal pagriezās pret kastēm, turpinot smalkā balstiņā dziedāt:

Prom pie Kempbeliem tūlīt,

Kaķa nava tur ne brīd’,

Kāpostus tur varat šķīt.

Ejiet, piebāziet sev punčus,

Negrauziet man' sievai brunčus,

Ejiet, mīļās žurkas, ejiet!

Brianna atzinīgi nosprauslāja.

-    Vai tu tikko to sacerēji?

-                Protams. Rodžers ar blīkšķi nolika uz galda vēl vienu kasti.

-     Labai žurku satīrai vienmēr jābūt oriģinālai. Viņš pameta ska­tienu uz saiņu blīvo grēdu. Pēc šī priekšnesuma žurkas būs jū­dzēm tālu.

-     Labi. Brianna izņēma no kabatas saliekamo nazi un pār­grieza auklu, kas apņēma augšējo kasti. Tev jāatnāk uz pansiju un jāsacer arī mums kāda rīme; mamma apgalvo, ka vannasistabā esot peles. Kāds grauzis viņas ziepju trauku.

-     Dievs vien zina, kas jāizgudro, lai aizbaidītu peli, kura spēj ēst ziepes; tas droši vien sniedzas tālu pāri manām aprobežotajām spējām. Aiz sašķiebušās novecojušu enciklopēdiju kaudzes viņš sameklēja noplukušu spilventiņu, uz kura baznīcēni metās ceļos, skaitot lūgšanas, un iekārtojās blakus Briannai. Tā, ņem baznīcas grāmatas, tās ir drusku vieglāk lasīt.

Visu rītu jaunieši strādāja draudzīgā noskaņā, šad tad uzdū­rās vienai otrai interesantai rindkopai, pa kādai zvīņenei, atkal un

atkal sacēla putekļu mākoņus, bet neko, kas noderētu pašreizējam projektam, atrast neizdevās.

-     Drīz vajadzētu taisīt pusdienas pārtraukumu, beidzot iemi­nējās Rodžers. Viņam ļoti negribējās iet atpakaļ uz māju, kur atkal nonāktu Fionas varā, bet Briannas vēders rūca tikpat skaļi kā viņē­jais.

-     Labi. Pēc ēšanas vēl varam mazliet pastrādāt, ja neesi pie­kusis. Brianna piecēlās un izstaipījās, dūres gandrīz aizsniedza vecās garāžas jumta sijas. Viņa noslaucīja rokas gar biksēm un ienira starp sakrautajām kastēm.

-    Ei! Viņa spēji sastinga pie pašām durvīm. Rodžers, kas nāca aiz viņas, apstājās, ar degunu gandrīz ieduroties viņai pakausī.

-     Kas ir? Atkal žurka? Rodžers ar patiku pamanīja, ka saule viņas biezajā bizē mirdzina vara un zelta krāsas zibšņus. Neliela zeltaina putekļu oreola apņemta un ar pusdienlaika gaismas iezī­mēto profilu, kurā izcēlās garais deguns, Brianna izskatījās kā izkā­pusi no viduslaikiem Arhīvu māte.

-     Nē. Paskaties te, Rodžer! Viņa rādīja uz kartona kasti kaut kur kaudzes vidū. Tās sānam bija uzlīmēta etiķete, uz kuras ar mā­cītāja stingro roku melniem burtiem bija rakstīts viens vārds “Rendels”.

Rodžers vienlaikus sajuta azarta un raižu uzplaiksnījumu. Bri­annas aizrautība bija tīra, bez piejaukumiem.

-    Varbūt tur ir tas, ko mēs meklējam! viņa iesaucās. Mamma teica, ka manu tēvu tādas lietas esot interesējušas. Varbūt viņš jau mācītājam uzdevis šo jautājumu.

-    Iespējams. Rodžers atvairīja pēkšņo baiļu sajūtu, kas uzmā­cās, ieraugot šo vārdu. Viņš notupās, lai izvilktu kasti. Nesīsim uz māju. Pēc pusdienām varēsim papētīt.

Kaste, kura tika atvērta mācītāja kabinetā, bija pilna savādu lietu. Vecas fotokopijas no vairākām baznīcas grāmatu lapām, divi vai trīs armijas personāla saraksti, maza, plāna piezīmju grāmatiņa

pelēkos kartona vākos, kaudzīte senu fotogrāfiju ar uzlocītām malām un mape cietiem vākiem, uz kuras drukātiem burtiem bija rakstīts “RENDELS”.

Brianna paņēma mapi un atvēra.

-    0, te ir tēta dzimtas koks! Skaties! viņa iesaucās un pasnie­dza mapi Rodžeram. Tajā bija divas bieza pergamenta lapas ar pēc­nācēju vārdiem, kuri bija kārtīgi sarakstīti horizontāli un vertikāli. Shēma sākās ar 1633. gadu; pēdējais ieraksts otrās lapas apakšā vēstīja:

Frenks Vulvertons Rendels pr. klēra elizabete bīčema, 1937.

-     Reģistrēts pirms tavas dzimšanas, Rodžers nomurmināja.

Brianna palūkojās pāri plecam, kamēr jaunā Veikfilda pirksts

lēnām slīdēja pa dzimtas koka līnijām.

-     Esmu to jau redzējusi; tētim kabinetā glabājās viens eksem­plārs. Viņš man to bieži rādīja. Tikai viņa shēmā pašā apakšā biju ierakstīta ari es; šis noteikti ir kāds senāk zīmēts eksemplārs.

-    Varbūt mācītājs pētīja viņa radurakstus. Rodžers atdeva Briannai mapi un paņēma vienu lapu no kaudzes pašas augšas.

-    Re, kur tev dzimtas relikvija! viņš sacīja un vilka ar pirkstu pa lapas augšējā malā reljefi iespiesto ģerboni. Pilnvarojuma vēs­tule no armijas, kuru parakstījis Viņa Majestāte karalis Džordžs II.

-     Džordžs Otrais? Jēziņ, tas taču ir pirms Amerikas revolūcijas.

-     Krietni agrāk. Tā ir datēta ar 1735. gadu. Uz Džonatana Vulvertona Rendela vārda. Esi tādu vārdu dzirdējusi?

-Jā. Briannai pamājot ar galvu, dažas matu šķipsnas pārkrita pār seju. Viņa nevērīgi tās atgrūda un paņēma vēstuli. Tētis laiku pa laikam viņu pieminēja; viens no retajiem senčiem, par kuru viņš zināja diezgan daudz. Viņš bijis kapteinis “skaistā prinča” Čārlija armijā Kalodenā. Meitene, plakstus mirkšķinādama, palūkojās augšup uz Rodžeru. Patiesībā domāju, ka tur viņš arī krita. Citādi viņu tur neapraktu, vai ne?

Rodžers papurināja galvu.

-     Nedomāju vis. Pēc kaujas kritušos savāca angļi. Savējos viņi pa lielākai daļai aizgādāja uz mājām apbedīt… vismaz virsniekus.

No turpmākajiem prātojumiem viņu iztraucēja Fiona, kas pēk­šņi nostājās durvis, rokā kā kaujas karogu turot putekļu slotiņu.

-    Veikfilda kungs, viņa sacīja. Atnācis virs, kurš grib aizvest mācītāja smago autiņu, bet nevar iedarbināt. Viņš prasa, vai jūs nevarat viņam palīdzēt?

Rodžers, juzdamies vainīgs, salēcās. Viņš bija aizvedis akumu­latoru uz servisu pārbaudīt, un tas joprojām atradās Morris uz pakaļējā sēdekļa. Nav brīnums, ka mācītāja mašīnas motors nedar­bojās.

-    Man tas jānokārto, viņš sacīja Briannai. Baidos, ka tā lieta var ievilkties.

-     Tas nekas. Meitene uzsmaidīja Rodžeram, un viņas zilās acis samiedzās. Man arī jāiet. Mamma jau būs atgriezusies; mēs domājām: ja būs laiks, vajadzētu aiziet uz Kleivas apbedījumu lauku. Paldies par pusdienām.

-     Man… un arī Fionai bija prieks. Rodžers juta sirdī iedura­mies nožēlu, ka nespēj piedāvāt savu sabiedrību ekskursijai, bet pienākums prasīja savu. Viņš pameta skatienu uz dokumentiem noklāto rakstāmgaldu, tad savāca tos kopā un salika atpakaļ kastē.

-     Ņem, viņš sacīja. Tie visi ir tavi dokumenti. Ņem līdzi. Varbūt tie interesēs tavu māti.

-    Tiešām? Paldies, Rodžer. Vai droši zini?

-     Pilnīgi, viņš vēl piebilda, uzmanīgi virsū uzliekot mapi ar dzimtas koku. Ai, pagaidi! Varbūt tomēr visus ne. Zem pilnva­ras varēja redzēt piezīmju grāmatiņas pelēkā vāka stūri. Viņš to izvilka un izkustinātos dokumentus atkal sakārtoja. Izskatās pēc mācītāja dienasgrāmatas. Nesaprotu, kā tā te nonākusi, bet es labāk nolikšu pie pārējām; vēstures biedrība teica, ka vēloties visas.

-    0, protams. Brianna bija piecēlusies, lai ietu projām, un stā­vēja, piespiedusi kasti pie krūtīm, bet svārstījās, skatoties uz jau­nekli. Vai tu… vai gribi, lai es atkal atnāku?

Rodžers uzsmaidīja meitenei. Briannas matos bija iepinusies zirnekļu tīkli, un gara netīra švīka stiepās no deguna kumpiņas uz leju.

-     Ļoti, viņš atbildēja. Tad līdz rītam?

Visu laiku, kamēr Rodžers noņēmās ar vecās mašīnas iedarbinā­šanu un arī pēc tam, kamēr mēbeļu novērtētājs antikvārās vērtības atdalīja no krāmiem un noteica cenu uz mēbeļu izsoli, viņu nepa­meta doma par mācītāja dienasgrāmatu.

Šāda audžutēva mantu izvērtēšana izraisīja Rodžerā vieglu ne­mieru un skumjas. Galu galā tā bija ne tikai bezvērtīgu krāmu izvākšana, bet arī viņa paša bērnības sašķirošana. Tāpēc, pēc vaka­riņām ieejot kabinetā, viņš nebūtu varējis pateikt, vai tā bija ziņ­kāre uzzināt ko vairāk par Rendelām, kas viņu mudināja paņemt dienasgrāmatu, vai vienkārši vēlme kaut kādā veidā atjaunot smalko saikni ar cilvēku, kurš tik daudzus gadus bijis viņam tēva vietā.

Piezīmes bija rakstītas ļoti cītīgi; vienādās, ar tinti rakstīto vārdu rindas saglabājušas visus galvenos notikumus draudzes un sabiedrības dzīvē, kuras daļa ilgi bija arī mācītājs Veikfīlds. Paņe­mot rokā vienkāršo, pelēko blociņu un ieskatoties tā lappusēs, Rodžera acu priekšā nekavējoties parādījās aina mācītājs, plika­jai galvai spīdot, galda lampas gaismā čakli fiksēja dienā piedzī­voto.

“Tā ir disciplīna,” viņš reiz bija skaidrojis puisēnam. “Zini, kaut ko darīt regulāri, lai sakārtotu domas, ir ļoti noderīgi. Katoļu mū­kiem katru dienu noteiktā laikā ir dievkalpojumi, priesteriem ir lūgšanu grāmatas. Baidos, ka man nav talanta uz tādu uzcītīgu ziedošanos, bet dienas notikumu pierakstīšana palīdz noskaidrot prātu; tad ar mierīgu sirdi var noskaitīt vakara lūgšanas.”

Mierīga sirds. Rodžers vēlējās, kaut arī viņam tas izdotos, bet miers nebija viņu apmeklējis kopš tā brīža, kad viņš uz mācītāja rakstāmgalda atrada tos avīžu izgriezumus.

Viņš uz labu laimi atvēra dienasgrāmatu un lēnām šķirstīja lapas, meklējot, vai kaut kur nebūs pieminēts vārds “Rendels”. Uz vāka bija rakstīts datums: 1948. gada janvāris-jūnijs. Lai ari tas, ko viņš bija sacījis Briannai par vēstures biedrību, atbilda patiesī­bai, tas nebija galvenais iemesls, kādēļ viņš vēlējās paturēt šīs pie­zīmes. 1948. gada maijā Klēra Rendela bija atgriezusies no savas noslēpumainās prombūtnes. Mācītājs Rendelus bija labi pazinis; tāds notikums, neapšaubāmi, tiktu fiksēts dienasgrāmatā.

Un, protams, 7. maija ieraksts:

“Šovakar apciemoju Frenku Rendelu; atgadījums ar viņa sievu. Tik nomācoši! Vakar viņu redzēju pavisam vārga, bet acis mirdz kā zvaigznes. Jutos neveikli, sēžot pie viņas, nabaga sievietes, gultas, lai arī runāja viņa sakarīgi.

Tas, ko nabadzīte piedzīvojusi lai kas tas arī būtu izsistu no līdzsvara ikvienu. Cilvēki briesmīgi tenko par šo gadījumu cik neap­domīgi rīkojies dakteris Bartolomejs, palaižot ziņu, ka viņa gaida bērnu. Tik smagi Frenkam un viņai pašai, protams! Man par viņiem abiem sāp sirds.

Greiema kundze šonedēļ sasirgusi varēja izvēlēties piemērotāku brīdi; nākamajā nedēļā krāmu tirgus, un viss lievenis piekrauts ar vecām drēbēm…"

Rodžers ātri šķirstīja lapas, meklējot, kad nākamreiz būs piemi­nēts Rendels, un atrada tajā pašā nedēļā dažas dienas vēlāk.

“10. maijs. Frenks Rendels uz vakariņām. Daru, ko varu, lai pub­liski parādītos kopā ar viņu un viņa sievu. Gandrīz katru dienu nosēžu pie viņas stundu, cerot, ka tādējādi noslāpēšu baumas. Nožēlojami; paklīdušas runas, ka viņa zaudējusi prātu. Pazīstot Klēru Rendelu, nezinu, par ko viņa apvainotos vairāk vai par to, ka tiek uzskatīta par traku, vai par to, ka tiek uzskatīta par netikumīgu, vai nu viens, vai otrs, cita varianta nav.

Vairākas reizes mēģināju runāt ar viņu par piedzīvoto, bet viņa klusē. Par citām lietām runā saprātīgi, bet nepamet sajūta, ka viņas domas maldās kaut kur citur.

Jāatzīmē, ka svētdien sprediķī vajadzētu parunāt par ļaunumu, ko nodara tenkas, kaut gan baidos, ka, sprediķī pieminot šo notikumu, padarīšu situāciju vēl sliktāku.”

“12. maijs. …Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka Klēra Rendela nav jukusi. Protams, esmu dzirdējis baumas, bet es viņas uzvedībā nesa­skatu nekā tāda, kas kaut mazākajā mērā liecinātu par nestabilitāti.

Taču domāju, ka viņai ir kāds briesmīgs noslēpums; un to viņa ir apņēmusies neatklāt. Runāju piesardzīgi par to ar Frenku; viņš ir atturīgs, bet esmu pārliecināts, ka sieva viņam kaut ko ir teikusi. Esmu licis saprast, ka vēlos palīdzēt, cik manos spēkos."

"14. maijs. Frenka Rendela apciemojums. Ļoti mulsinoši. Lūdza man palīdzēt, bet es nesaprotu, kāpēc viņš to darīja. Taču, šķiet, viņam tas ir ļoti svarīgi; viņš ir savaldīgs, bet sasprindzis kā nostiepta atspere. Baidos, ka būs pamatīgs sprādziens kad tā spruks vaļā.

Klēra ir pietiekami vesela, lai varētu doties ceļā, viņš grib šonedēļ vest sievu atpakaļ uz Londonu. Nosolījos, ka ziņošu viņam par jebkā­diem rezultātiem, rakstot vēstuli uz universitātes adresi, un sievai neko neminēšu.

Man ir daži interesanti jaunumi par Džonatanu Rendelu, lai arī nespēju iedomāties, kāda loma šajā skumjajā gadījumā varētu būt Frenka sencim. ParDžeimsu Freizeru, kā es teicu Frenkam, ne nojaus­mas. Pilnīga mistērija.”

Pilnīga mistērija. Un ne vienā jautājumā vien, Rodžers nodo­māja. Ko Frenks Rendels bija lūdzis mācītājam? Acīmredzot noskaid­rot visu, ko var, par Džonatanu Rendelu un Džeimsu Freizeru. Tātad Klēra savam vīram bija izstāstījusi par Džeimsu Freizeru ja ne visu, tad vismaz kaut ko.

Bet kāds būtu loģiski izskaidrojams sakars angļu armijas kap­teinim, kurš gājis bojā 1746. gadā Kalodenā, ar vīrieti, kura vārds, šķiet, nesaraujami saistīts ar Klēras pazušanas noslēpumu 1945. ga­dā un vēl tālāku noslēpumu, kas apvij Briannas vecākus?

Dienasgrāmatas atlikušajā daļā bija aprakstīti draudzes ikdie­nas dzīves sīkie notikumi Derika Gauena hroniskais alkoholisms, kas kulmināciju sasniedza brīdī, kad maija beigās no Nesas tika izcelts viņa izmirkušais līķis. Megijas Braunas un Viljama Dandija sasteigtās laulības, mēnesi pirms viņu meitas Džūnas kristībām, Greiema kundzes apendicīta operācija un mācītāja pūliņi tikt galā ar tai sekojošu silto ēdienu pieplūdumu, ko nodrošināja draudzes gādīgās dāmas, no kura galvenais labuma guvējs, šķiet, bijis Her­berts, mācītāja suns.

Lasot dienasgrāmatas, Rodžers attapās, ka smaida, jo šajos vār­dos atkal bija jūtama vecā mācītāja interese par savām avīm. Nevē­rīgi šķirstot un pārskrienot ar acīm rindiņām, viņš gandrīz palaida to garām pēdējo ierakstu, kas attiecās uz Frenka Rendela lūgumu.

"18. jūnijs. Saņēmu no Frenka Rendela īsu zīmīti, ar to viņš man paziņo, ka sievas veselība esot sašūpojusies; grūtniecība esot apdrau­dēta, un viņš lūdz aizlūgt par viņu.

Atbildēju, ka noteikti lūgšos un vēlu visu to labāko viņam un viņa sievai. Klāt pieliku to, ko biju līdz šim noskaidrojis; nezinu, ko tas dos, bet jāizlemj viņam pašam. Pastāstīju par pārsteidzošo atklājumu, ka Sentkildas kapsētā atrasts Džonatana Rendela kaps; jautāju, vai viņš vēlas, lai es to nofotografēju."

Un tas bija viss. Nekur vairs nebija pieminēti ne Rendeli, nedz arī Džeimss Freizers. Rodžers nolika burtnīcu un sāka berzēt deni­ņus; no iešķībā rokraksta lasīšanas bija mazliet apsāpējusies galva.

Ja neskaita apstiprinājumu tam, ka šajā lietā iejaukts vīrietis, vārdā Džeimss Freizers, noslēpums palika tikpat neizprotams kā iepriekš. Kāds, pie joda, ar to visu sakars Džonatanam Rendelam, un kādēļ viņš apbedīts Sentkildā? Pilnvarojuma vēstulē bija minēts, ka Džonatans Rendels dzimis kādā muižā Saseksā; kā tas nākas, ka dzīves beigās viņš apglabāts nomaļā skotu kapsētā? Tiesa, tas nav pārāk tālu no Kalodenas bet kādēļ viņš netika aizgādāts atpakaļ uz Saseksu?

-      Vai jums šovakar vēl kas vajadzīgs, Veikfīlda kungs? no neauglīgās prātošanas viņu iztraucēja Fionas balss. Rodžers saslē­jās un, samirkšķinājis plakstus, ieraudzīja meiteni ar slotu un pu­tekļu lupatu rokā.

-     Ko? Ē… nē. Nē, paldies, Fiona. Bet ko tu dari ar tiem krā­miem? Tu taču vairs netaisies uzkopt šajā nakts stundā?

-     Vainīgas draudzes dāmas, Fiona paskaidroja. Atcerieties, jūs viņām teicāt, ka rīt te var rīkot savu ikmēneša sanākšanu? No­domāju, ka labāk te uzkopšu.

Draudzes dāmas? Iedomājoties, ka pastorātā kā lavīna iegāzī­sies četrdesmit mājsaimnieces, līdzjūtībā kūsājošas, divdaļīgos tvīda kostīmos un mākslīgās pērlēs, viņš nodrebēja.

-    Vai jūs dzersiet tēju ar dāmām? Fiona jautāja. Mācītājs tā vienmēr darīja.

Doma, ka būs jāuzņem vienlaicīgi Brianna Rendela un drau­dzes dāmu komiteja, bija vairāk, nekā Rodžers spēja aukstasinīgi apsvērt.

-     Ē… nē, viņš strupi noteica. Man… man rīt ir darīšanas. Viņa roka steigšus satvēra telefona klausuli, kuru daļēji bija apra­kuši uz mācītāja rakstāmgalda sakrājušies krāmi. Atvaino, Fiona, bet man ir jāpiezvana.

Brianna, pie sevis smaidīdama, nesteidzīgi atgriezās guļamis­tabā. Atrāvu skatienu no grāmatas un jautājoši savilku vienu uzaci.

-    Vai zvanīja Rodžers? es vaicāju.

-    Kā tu zini? Mirkli viņa izskatījās sabijusies, tad pasmaidīja platāk un nometa rītakleitu. Ak, tāpēc, ka viņš ir vienīgais puisis, kuru pazīstu Invemesā?

-     Šaubos, vai kāds no taviem pielūdzējiem maksātu par tālsa­runu no Bostonas, es sacīju. Palūkojos pulkstenī uz galda. Katrā ziņā ne šajā laikā; viņi visi būtu futbola treniņā.

Brianna palaida manu komentāru gar ausīm un pabāz? kājas zem segas.

-     Rodžers mūs uzaicināja rīt braukt uz kādu miestu, Sentkildu. Tur esot interesanta veca baznīca.

-     Esmu dzirdējusi. Es nožāvājos. Labi, kāpēc gan ne? Pa­ņemšu savu augu presi. Varbūt atradīšu mainīgo vainadzīti apso­līju aizvest dakterim Ebernetijam, viņam to vajag pētījumam. Bet, ja mēs taisāmies rīt visu dienu klīst ap veciem kapakmeņiem un lasīt to uzrakstus, tad es liekos uz auss. Rakņāšanās pagātnē ir smags darbs.

Kaut kas pazibēja Briannas sejā, un man likās, ka viņa grib kaut ko teikt. Bet beigās tikai pamāja ar galvu un pastiepa roku, lai izslēgtu gaismu, noslēpumainais smaids joprojām kavējās viņai lūpu kaktiņos.

Gulēju un raudzījos tumsā, dzirdēdama vieglo grozīšanos un knosīšanos, kas miegā izgaisa Briannas elpas kadencēs. Ak tad Sentkildā? Nekad nebiju tur bijusi, bet zināju, ka tāda ir; ciemā bija veca baznīca, kā jau Brianna sacīja, sen pamesta novārtā un pārāk nomaļus, lai tur iegrieztos tūristi retumis tikai kāds pētnieks. Varbūt šī arī ir izdevība, kuru gaidīju?

Tur es būšu viena kopā ar Briannu un Rodžeru un varēšu nebai­dīties, ka tikšu pārtraukta. Varbūt tā bija piemērota vieta, kur visu atklāt, tur, starp sen mirušajiem Sentkildas draudzes locekļiem. Rodžers vēl nebija pilnībā noskaidrojis, kur palikuši pārējie Lelibrokas vīri, bet likās diezgan ticami, ka vismaz Kalodenas kaujas lauku viņi atstājuši dzīvi, un tikai to man vajadzēja zināt. Pagaidām. Tad varētu atklāt Briannai stāsta noslēgumu.

Iedomājoties par gaidāmo sarunu, man izkalta mute. Kur lai es atrodu vārdus? Centos iztēloties, kā saruna varētu risināties, ko es varētu teikt un kā viņi reaģētu, bet iztēle mani pievīla. Pirmo reizi tik ļoti nožēloju Frenkam doto solījumu, kas neļāva man rakstīt mācītājam Veikfīldam. Ja es būtu to izdarījusi, tad vismaz Rodžers jau varbūt zinātu. Bet varbūt arī ne; iespējams, mācītājs man ne­būtu noticējis.

Nemierīgi grozījos, meklēdama iedvesmu, bet tās vietā man pie­zagās bailes. Beidzot es padevos, apgūlos uz muguras un aizvēru

acis, lai neredzētu tumsu sev virs galvas. It kā domas par mācītāju būtu ataicinājušas viņa garu, manā gaistošajā apziņā atplaiksnījās citāts no Bībeles. “Ikvienai dienai,” likās, ka man ausī čukst Rodžera audžutēva balss, “ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Un tad es aizmigu.

Pamodos vēl lielā nokrēslī, segu sakrampējusi dūrēs, sirds sitās tik spēcīgi, ka drebēju kā bungu āda.

-    Jēziņ! es nočukstēju.

Zīda naktskrekls karsēja un lipa pie miesas; palūkojusies lejup, es redzēju zem auduma izspiedušos krūšu galus, cietus kā akmens. Trīsuļojošas spazmas kā zemestrīces pēcgrūdieni joprojām dre­bināja manas roku locītavas un gurnus. Cerams, ka nebiju klie­gusi. Droši vien ne. Dzirdēju otrā istabas pusē Briannas elpošanu, netraucētu un ritmisku.

Atkritu spilvenā, bezspēkā drebēdama, pēkšņs pietvīkums da­rīja mitrus manus deniņus.

-    Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nopurpināju, dziļi elpodama, kamēr sirds ritms pamazām atgriezās normālā tempā.

Viens no nemierīga miega izraisītajiem traucējumiem ir nesa­karīgi sapņi. Garajos gados auklējot zīdaini, tad studējot internatūrā un rezidentūrā, vēlāk naktsdežūrās biju pieradusi, ka, tiklīdz atguļos, iekrītu aizmirstībā, ar sapņiem, kas rādījās tikai fragmen­tos un atplaiksnījumos, nemierīgos gaismas zibšņos tumsā, kad sinapses šāva uz labu laimi, uzlādējoties tuvajam dienas darbam.

Pēdējos gados, atgriezusies pie darba ritma, kas sāka atgādināt normālu dienaskārtību, biju atsākusi ari sapņot. Parastus sapņus, murgus vai patīkamus garas tēlu virknes, klejojumus prāta bie­zokņos. Un arī šāda veida sapņus es pazinu; tie bija ierasti tādos laika posmos, ko pieklājīgi varētu dēvēt par atturēšanos.

Taču parasti šie sapņi atplūda liegi kā atlasa palagi, un, ja mani uzmodināja, es uzreiz atkal aizmigu līdz rītam, viegli kvēlodama izgaisušās atmiņās.

Šis sapnis bija citāds. Es gan no tā necik daudz neatcerējos, bet neskaidri sajutu, kā mani bija skārušas rokas, skarbi un nesaval­dīgi, nevis cenšoties iegūt labvēlību, bet prasot. Un balss, kas gan­drīz kliedza, skanēja man ausīs kopā ar manu norimstošo sirds sitienu skaņu.

Uzliku plaukstu uz krūtīm, kur lēkāja sirds, sajutu zem zīda krūšu maigo apaļumu. Briannas elpa aizrāvās, klusi iekrācoties, tad tā atguva savu līdzeno ritumu. Atceros, kā klausījos šo skaņu, kad meita bija maza; lēno, mierinošo šņākuļošanu, kas skan tumšajā bērnistabā, rāmi kā sirdspuksti.

Arī mana sirds zem plaukstas pamazām rimās, zem tumši rozā zīda kā mazuļa miegā sakarsis vaidziņš. Kad pieliek bērnu pie krūts, mazās galviņas izliekums ir tieši tāds pats kā krūts izlie­kums, it kā jaunais cilvēks atspoguļotu miesu, no kuras cēlies.

Zīdainīši ir tik maigi. Ikviens, kas uz tiem skatās, var redzēt liego, caurspīdīgo ādiņu un zina, ka tā ir plāna kā rožu ziedlapiņas, kas tā vien aicina tai piedurt pirkstu. Bet, kad tu dzīvo kopā ar viņiem un mīli viņus, tu jūti, ka maigums kļūst iekšējs, apaļie vaidziņi ļumīgi kā olu krēms, sīko rociņu izplestie pirksti šķiet bez kauliem. Locītavas ir kā kausēta gumija, un, pat stingrāku buču dodot priekā par to, ka viņi ieradušies šajā pasaulē, tavas lūpas iegrimst un kauls it kā nav jūtams. Piekļaujot mazuli sev klāt, tas izkūst un maina formu, it kā tas būtu gatavs kuru katru bridi atgriezties tavā augumā.

Bet jau no paša sākuma katrā bērnā ir šī tēraudcietā serde. Tā, kas pavēsta “es esmu” un veido personības kodolu.

Otrajā dzīves gadā kauli kļūst cietāki un bērns nostājas verti­kāli, galvaskauss ir plats un stingrs kā ķivere, kas sargā maigo vielu tur iekšā. Un aug ari “es esmu”. Skatoties uz viņiem, to (cietu kā koks) gandrīz var redzēt spīdam cauri caurspīdīgajai miesai.

Sejas vaigukauli noformējas sešu gadu vecumā, un dvēsele nostabilizējas septiņos gados. Iekapsulēšanās process turpinās, vir­sotni tas sasniedz pusaudža spožajā čaulā, kad viss maigums paslēpts zem perlamutra kārtām, ko veido neskaitāmas jaunas per­sonības, kuras viņi pielaiko, lai sevi pasargātu.

Turpmākajos gados nocietināšanās plešas no kodola, kad cil­vēks atrod un nofiksē dvēseles šķautnes, līdz “es esmu” ir izveido­jies smalks un precīzs kā dzintarā ieķepis kukainis.

Biju domājusi, ka šis posms man sen jau ir aiz muguras, ka esmu zaudējusi jebkādas paliekas no maiguma un esmu labi izvei­dojusies savā ceļā uz nerūsējoša tērauda pusmūžu. Bet tagad do­māju, ka Frenka nāve kaut kādā veidā ir likusi man saplaisāt. Un plaisas plešas platākas, es tās vairs nespēju aizlāpīt ar noliegumu. Biju atvedusi uz Skotiju savu meitu, kurai kauli tik cieti kā Hailendas kalnu klintis, cerot, ka viņas čaula ir gana izturīga, lai neiz­juktu, kamēr kodols, viņas “es esmu”, vēl aizsniedzams.

Bet mans kodols vairs neturējās “es esmu” izolācijā un man nebija vairoga, kas aizsargā pret maigumu no iekšpuses. Es vairs nezināju, kas es biju vai par ko kļūs viņa, tikai to, kas man jādara.

Jo es biju atgriezusies un vēsajā Hailendas gaisā atkal redzēju sapņus. Un balss no sapņa joprojām atbalsojās man ausīs un sirdī, un to atkārtoja aizmigušās Briannas elpa.

-     Tu esi mana, tā bija sacījusi. Mana! Un es tevi nelaidīšu projām.

Sentkildas baznīcas kapsēta rāma un klusa dusēja saulē. Tā aizņēma ne gluži līdzenu plato, kurš pakalna nogāzē bija izveidojies kādas ģeoloģiskas kroplības dēļ. Te bija gan iedobumi, gan pacēlumi, tāpēc kapakmeņi vai nu slēpās nelielās ieplakās, vai arī asi slējās no paugura kores. Daudzi no tiem grunts slīdēšanas dēļ bija izkustējušies, sašķiebušies uz sāniem kā piedzērušies vai pilnīgi apgāzušies un tagad visā garumā vai salūzuši gabalos gulēja garajā zālē.

-     Mazliet nekopta, Rodžers teica kā atvainodamies. Kapsētas vārtos viņi uz brīdi apstājās un pārlaida skatienu pulciņam senlai­cīgo akmeņu, kurus apēnoja vairākas rindas pāraugušu, milzīgu īvju; tās sensenos laikos bija sastādītas, lai aizšķērsotu ceļu vētrām, kas vēlās šurp no ziemeļu jūras. Tagad tajā pusē, labu gabalu no šejienes, virs tālīna fjorda krājās mākoņu vāli, bet pakalnu apspī­dēja saule, un gaiss te bija liegs un silts.

-     Mans tēvs pāris reižu gadā savāca grupiņu draudzes vīru un atveda šurp, lai ieviestu te kārtību, bet pēdējā laikā kapsēta diem­žēl ir pamesta novārtā. Pamēģinājis atvērt vārtiņus, virs kuriem bija mazs jumtiņš, viņš pamanīja iesprāgušu eņģi un slēdzeni, kas karājās uz vienas naglas.

-    Jauka, klusa vieta. Brianna uzmanīgi iespraucās pa skabar­gainajiem vārtiem. Un ļoti veca, vai ne?

-     Kā tad, veca gan. Tētis bija pārliecināts, ka baznīca uzcelta kāda dievnama vai pat vēl vecāka tempļa vietā, tāpēc tā atrodas

tik augstā, neērtā vietā. Kāds no viņa Oksfordas draugiem mūž­dien draudēja, ka atbrauks šurp ar ekskavatoru un paskatīsies, kas tur apakšā, bet Baznīcas vadība, protams, nedeva atļauju, kaut arī šajos kapos nevienu neglabā jau gadiem ilgi.

-     Diezgan krietns kāpiens. Brianna ar tūristu ceļvedi apvēdināja vaigus, un piepūles radītais pietvīkums sāka izbalēt. Taču skaisti. Viņa atzinīgi noskatīja baznīcas fasādi. Dievnams bija celts dabiskā grotā, akmeņi un baļķi likti ar rokām, plaisas aizdrī­vētas ar kūdru un dubļiem, tāpēc šķita, ka ēka izaugusi pati no sevis, kā daļa no klints šķautnes. Durvju aplodas un logu rāmjus rotāja senlaicīgi grebumi, dažos varēja atpazīt kristietības simbo­lus, citi acīm redzami bija ievērojami vecāki.

-     Vai Džonatana Rendela kapakmens ir tur? Brianna pamāja uz kapsētu, kas vīdēja aiz vārtiem. Mammai tas būs pārsteigums!

-     Kā tad, droši vien. Pats neesmu to vēl redzējis. Rodžers cerēja, ka pārsteigums būs patīkams; kad viņš vakar vakarā pa tele­fonu bija piesardzīgi ieminējies par kapakmeni, Brianna bija stāvā sajūsmā.

-     Es zinu stāstu par Džonatanu Rendelu, viņa sacīja Rodžeram. Tētis vienmēr viņu apbrīnoja, teica, viņš esot viens no nedaudzajiem interesantajiem cilvēkiem viņa dzimtas kokā. Droši vien viņš bijis labs karotājs; tētim bija vesels krājums viņa lietu un balvu.

-     Tiešām? Rodžers atskatījās, meklējot Klēru. Varbūt palī­dzēt tavai mammai uznest augu presi?

Brianna noraidoši papurināja galvu.

-     Nē. Viņa tikai takas malā atradusi kādu puķi, kurai nespēj pretoties. Tūlīt viņa būs klāt.

Šī bija klusa vieta. Pat putni, tuvojoties dienas vidum, bija ri­muši dziedāt, un tumšzaļie skujeņi visapkārt plakankalnei stā­vēja nekustīgi, jo ne vēsma nesašūpoja to zarus. Bez nesen raktu kapu svaigajām brūcēm vai mākslīgajiem ziediem, kas liecinātu par neizsāpētām bēdām, kapsēta dvašoja tikai sen mirušu cilvēku mieru. Cīņas un nepatikšanas bija rimušas, palicis tikai fakts, ka

viņi dzīvojuši, lai sniegtu cilvēka klātbūtnes mierinājumu tukšās zemes vientulīgajās augstienēs.

Trīs apmeklētāji uz priekšu virzījās lēnām; uz labu laimi viņi klīda pa veco kapsētu, Rodžers un Brianna laiku pa laikam apstājās, lai izlasītu savādus uzrakstus uz lietus un vēja ārdētiem akmeņiem, Klēra, turēdamās savrup, šad tad pieliecās, lai nogrieztu kādu stīgu vai izraktu mazu, ziedošu augu.

Rodžers pārliecās pāri kapakmenim un smaidīdams aicināja Briannu apskatīt uzrakstu.

-     “Nāc un lasi, tik cepuri noņem”, viņa lasīja. “Jo te dus Beilijs Viljams Vatsons/Kas bija slavens ar domāšanu/un ar mērenu dzeršanu.” Brianna, beigusi pētīt akmeni, izslējās, un viņas vaigi no smiešanās bija pietvīkuši. Datuma nav nez kad tas Viljams Vatsons dzīvojis.

-     Visticamāk, 18. gadsimtā, Rodžers minēja. 17. gadsimta plāksnes laiks tā sabojājis, ka nevar izlasīt, un šeit nevienu neglabā jau divus simtus gadu. Baznīcu slēdza 1800. gadā.

Pēc mirkļa Brianna izdvesa slāpētu saucienu.

-     Te tas ir! Viņa iztaisnojās un māja Klērai, kas stāvēja kap­sētas otrā malā, domīgi lūkodamās uz kādu zaļu lapu pušķīti, ko turēja rokā. Mammu! Nāc, paskaties!

Klēra pamāja pretī un, uzmanīgi kāpjot pāri ciešā rindā izvieto­tajām kopiņām, devās pie jauniešiem, kas stāvēja blakus plakanam taisnstūrveida akmenim.

-    Kas tur ir? viņa jautāja. Atradāt interesantu apbedījumu?

-    Tā izskatās. Vai pazīstat šo vārdu? Rodžers pakāpās atpakaļ, lai Klēra varētu skaidri redzēt.

-Jēzus H. Rūzvelts Kristus!

Mazliet izbrīnījies, Rodžers paskatījās uz Briannas māti un iz­bijās, ieraudzījis, cik bāla viņa kļuvusi. Viņa nenovērsa acis no ap­bružātā akmens, un kakla muskuļi konvulsīvi raustījās, mēģinot norīt siekalas. Izraktais augs, ko viņa turēja plaukstā, izklaidībā bija pilnīgi saņurcīts.

-     Daktere Rendela… Klēra… vai jums kas kaiš?

Dzintarkrāsas acu skatiens bija tukšs, un kādu bridi likās, ka viņa nedzird jautājumu. Tad Klēra samirkšķināja plakstus un palū­kojās augšup. Joprojām bāla, tomēr izskatījās, ka nelabums pārgā­jis; viņa bija atkal saņēmusi sevi rokās.

-    Viss kārtībā, viņa bezkaislīgi sacīja un pieliekusies pārlaida pirkstus akmenī iekaltajiem burtiem, kā lasot Braila rakstā.

-     Džonatans Vulvertons Rendels, viņa klusi teica, 17051746. Es tev teicu, vai ne? Maita tāds, es tev teicul Balss, kas vēl pirms mirkļa skanēja tik rāma, nu pēkšņi vibrēja apvaldītā niknumā.

-     Mammu! Vai ar tevi viss kārtībā? Brianna, acīm redzami satraukta, raustīja māti aiz piedurknes.

Rodžeram likās, ka Klēras acu dzīlēs būtu nolaidušās žalūzijas; tur kvēlojošās emocijas pēkšņi paslēpās, kad viņa, pārslēgusies at­pakaļ uz realitāti, pamanīja divus cilvēkus, kas, mutes iepletuši, viņu vēro. Viņa pasmaidīja, patiesībā tā bija acumirklīga, mehā­niska grimase, un pamāja ar galvu.

-Jā. Jā, protams. Man nekas nekaiš. Plauksta pavērās, un sa­ņurcītās puķes kāts nokrita zemē.

-     Domāju, ka būsi pārsteigta. Brianna norūpējusies skatījās uz māti. Vai tad tas nav tēta priekštecis? Tas karavīrs, kas krita Kalodenas kaujā?

Klēra pameta skatienu lejup uz akmeni viņai pie kājām.

-    Jā, tas ir viņš, viņa piekrita. Un viņš ir miris, vai ne?

Rodžers ar Briannu saskatījās. Juzdamies vainīgs, Rodžers pie­skārās Klēras plecam.

-     Šodien ir diezgan tveicīgs, viņš sacīja, cenšoties balsij pie­šķirt lietišķu toni. Varbūt mums vajadzētu ieiet baznīcā un pasē­dēt ēnā. Uz kristību trauka ir daži ļoti interesanti gravējumi. Tos ir vērts apskatīt.

Klēra uzsmaidīja jauneklim. Šoreiz smaids bija īsts, mazliet noguris, bet pilnīgi saprātīgs.

-    Ejiet vien, viņa mudināja, ar galvas mājienu parādot, ka tas attiecas arī uz Briannu. Man vajag nedaudz svaiga gaisa. Es vēl bridi te pakavēšos.

-     Es palikšu pie tevis. Brianna šaubījās, acīm redzami nevē­loties atstāt māti vienu, bet Klēra bija atguvusi gan aukstasinību, gan valdonīgo toni.

-    Muļķības, viņa moži attrauca. Ar mani viss ir pilnīgā kār­tībā. Pasēdēšu koka ēnā tur tālāk. Bet jūs ejiet. Es labprāt brīdi pa­būtu viena, viņa stingrā balsī piebilda, redzot, ka Rodžers atver muti, lai ko teiktu.

Neielaižoties tālākās runās, Klēra pagriezās un aizgāja uz tumšo īvju rindu, kas norobežoja kapsētu rietumu pusē. Brianna, vēl nevarēdama izšķirties, noskatījās mātei pakaļ, bet Rodžers sa­ņēma meiteni aiz elkoņa un vilka uz baznīcu.

-    Labāk liksim viņu mierā, viņš murmināja. Galu galā tava māte ir ārste, vai ne? Viņa zinās, vai viss ir labi.

-     Njā… Laikam tev taisnība. Pametusi pēdējo raižpilno ska­tienu uz māti, kas attālinājās, viņa ļāva sevi aizvest projām.

Baznīca nebija nekas vairāk kā vien istaba ar dēļu grīdu un pamestu kristāmtrauku, un tas arī palicis tikai tādēļ, ka nebija aiz­nesams. Seklais trauks bija izgrebts akmens plāksnē, kas stiepās visas sienas garumā. Virs trauka akmenī cirsta Svētā Ķilda, svētu­līgi pacēlusi acis, tukšu skatienu vērās baznīcas griestos.

-     Laikam jau sākumā tas bijis viens no pagānu dieviem, Ro­džers minēja, ar pirkstu vilkdams pa akmens skulptūru. Te re­dzams, kur sākotnējam tēlam pievienots plīvurs un mūķenes gal­vassega par acīm nemaz nerunājot.

-    Kā bez čaumalas vārītas olas, Brianna piekrita un, atdarinot tēlu, izbolīja acis. Bet kas tur iegravēts? Stipri līdzinās rakstiem uz piktu akmeņiem pie Kleivas.

Viņi nesteidzīgi klīda gar baznīcas sienām, elpojot putekļu pilno gaisu, pētot senlaiku gravējumus akmens mūros un lasot uzrakstus uz mazām koka plāksnītēm, kuras piestiprinājuši sen aizmirstībā nogrimuši draudzes locekļi, lai pieminētu savus vēl senāk zudušos senčus. Jaunieši sarunājās klusās balsīs, ieklausoties, vai nedzirdēs

kādas skaņas no kapsētas, bet, tā kā viss palika mierīgi, pamazām arī viņi nomierinājās.

Rodžers sekoja Briannai uz telpas priekšgalu, vērodams cirtai­nās šķipsnas, kas bija izsprukušas no bizes un mitrumā uz kakla sasprogojušās.

Pašā priekšā bija atlicis vienkāršs dēļu paaugstinājums virs cau­ruma, kur bija izņemts altāra akmens. Tomēr Rodžers, stāvot bla­kus Briannai ar seju pret neesošo altāri, juta, ka mugurai pārskrien viegli drebuļi.

Šķita, ka tukšajā telpā atbalsojas viņa emocijas tik spēcīgas tās bija. Viņš cerēja, ka meitene to nedzird. Galu galā viņi bija pazīstami tikai nepilnu nedēļu un divatā gandrīz nebija parunāju­šies. Brianna brīnītos vai nobītos, ja zinātu, kā viņš jūtas. Vai, vēl ļaunāk, viņa smietos.

Tomēr Rodžers, zagšus pašķielējis sāņus, redzēja, ka Briannas seja ir mierīga un nopietna. Turklāt viņa atbildēja ar tādu skatienu tumšzilajās acīs, ka viņš pagriezās pret meiteni un neapzināti iz­stiepa rokas.

Skūpsts bija īss un viegls, tikai kādu nieku nozīmīgāks par lūpu formālo saskaršanos laulību ceremonijas noslēgumā, taču atstāja tik satricinošu iespaidu, it kā viņi šajā brīdī dotu uzticības zvērestu.

Rodžers nolaida rokas, bet Briannas auguma siltums palika plaukstās, lūpās un ķermenī, tāpēc viņš jutās tā, it kā vēl turētu viņu savos apskāvienos. Vēl mirkli viņi stāvēja, augumiem saskaro­ties, elpojot gaisu, kuru otrs izelpojis, un tad viņa atkāpās. Rodžers joprojām juta viņas pieskārienu. Cenšoties saglabāt šo sajūtu, viņš savilka pirkstus dūrēs.

Pēkšņi rāmais gaiss baznīcā sašķīda gabalos, kliedziena atbalss izkustināja putekļu pārslas. Neapzināti Rodžers izmetās ārā, skrēja, klūpot un rāpjoties pāri sakritušajiem akmeņiem, traucoties uz tumšo īvju rindu. Viņš lauzās cauri pāraugušajiem brikšņiem, ne­pūloties pieturēt zvīņainos zarus, lai tie netrāpītu Briannai, kas mina viņam uz papēžiem.

Klēras Rendelas seja ēnā bija bāla. Uz tumšo īvju fona viņa izskatījās kā spoks, jo visas krāsas bija aizplūdušas no sejas. Brīdi viņa stāvēja šūpodamās, tad saļima uz ceļiem zālē, it kā kājas vairs nespētu viņu noturēt.

-    Mammu! Brianna nometās blakus sakņupušajai mātei, ber­zējot vienu no slābanajām rokām. Mammu, kas ir? Vai tev ir slikti? Tev jānoliec galva starp ceļiem. Nāc, atgulies!

Klēra atraidīja savu atvasi, kas viņu, cenšoties palīdzēt, bikstīja, un nolaistā galva atkal izslējās uz slaidā kakla.

-     Es negribu atgulties, viņa izdvesa. Es gribu… ak, Dievs. Ak, mīļais, labais Dievs. Nometusies uz ceļiem nepļautajā zālē, viņa uzlika drebošu roku uz akmens virsmas. Tā bija vienkārša gra­nīta plāksne.

-    Daktere Rendela! Ē, Klēra! Rodžers nometās uz ceļiem viņai otrā pusē un paņēma zem elkoņa, lai atbalstītu. Sievietes izskats viņu nopietni satrauca. Deniņi bija norasojuši, un izskatījās, ka kuru katru mirkli viņa varētu paģībt. Klēra, viņš steidzīgi at­sāka, cenšoties izraut viņu no transa, kādā sieviete skatījās uz ak­meni. Kas noticis? Vai jūs pazināt šo cilvēku? Viņam ausīs sāka džinkstēt vārdi, ko viņš bija sacījis Briannai. “Šeit neglabā kopš 18. gadsimta. Šeit nevienu neglabā jau divus simtus gadu."

Klēras pirksti atgrūda Rodžera roku un pieskārās akmenim, it kā glāstītu dzīvu miesu, viegli velkot pa burtu līnijām, kas bija kļu­vušas seklas, tomēr vēl salasāmas.

-     DŽEIMSS ALEKSANDRS MALKOLMS MAKENZIJS FREIZERS, viņa skaļi nolasīja. Jā, es viņu pazīstu. Roka noslīdēja zemāk, atbīdīja malā zāli, kas bija biezi saaugusi ap akmeni, aizsedzot uzrakstu ar mazākiem burtiem plāksnes apakšējā daļā.

-     “Klēras mīļotais vīrs”, Klēra turpināja lasīt. Jā, es viņu pazinu, viņa atkārtoja tik klusi, ka Rodžers sadzirdēja ar grūtī­bām. Es esmu Klēra. Viņš bija mans vīrs. Tad viņa palūkojās augšup meitas sejā, kas bāla un satriekta vērās pretī. Un tavs tēvs, viņa piebilda.

Rodžers un Brianna blenza viņā, kapsētā valdīja pilnīgs klu­sums, tikai virs galvas čabinājās īves.

-     Nē! es atcirtu diezgan nikni. Piecdesmito reizi es saku… nē! Es negribu dzert ūdeni. Man nav saulesdūriens. Man nav slikti. Es neesmu slima. Un neesmu arī zaudējusi prātu, lai gan tieši to jūs droši vien domājat.

Skatieni, ar kādiem apmainījās Rodžers un Brianna, liecināja, ka tieši tā viņi domā. Viņi, iedami katrs savā pusē, bija izveduši mani no kapsētas un iesēdinājuši mašīnā. Es atteicos braukt uz slim­nīcu, tāpēc mēs bijām atgriezušies mācītājmājā. Rodžers medicī­niskos nolūkos pasniedza man viskiju, bet skatiens kavējās pie telefona, it kā prātodams, vai noorganizēt papildu palīdzību pie­mēram, trakokreklu.

-    Mammu, Brianna runāja mierinoši, pastiepusi roku, lai atbī­dītu man no sejas matus. Tu esi satraukta.

-    Dabiski, esmu satraukta! es noskaldīju. Dziļi ievilku trīsošu elpu un cieši sakniebu lūpas, līdz varēju paļauties uz sevi, ka spēšu runāt mierīgi.

-     Es, protams, esmu satraukta, bet traka gan neesmu. Ap­klusu, cenšoties savaldīties. Ne jau tā es biju gribējusi visu atklāt. Lāgā nezināju, kā biju paredzējusi, bet ne jau šādi: izgrūst patie­sību bez sagatavošanās vai iespējas sakārtot domas. Tā nolādētā kapa kopiņa iznīcināja jebkādu plānu, ko biju iecerējusi.

-    Esi nolādēts, Džeims Freizer! es nikni iesaucos. Ko tu vis­pār te dari; līdz Kalodenai ir daudzas jūdzes!

Briannas acis šķita gandrīz izspiedušās uz kātiņiem, un Rodžera roka tuvojās telefona klausulei. Es spēji aprāvos un mēģināju savaldīties.

Nomierinies, Bīčema, es sev pavēlēju. Elpo dziļi. Viens… divi… vēlreiz. Jau labāk. Tā. Tas ir ļoti vienkārši. Tev tikai jāizstāsta viņiem patiesība. Tāpēc jau tu vispār brauci uz Skotiju, vai ne?

Es atvēru muti, bet neviena skaņa nenāca ārā. Es aizvēru muti un ari acis, cerot, ka atgriezīsies drosme, ja neredzēšu tās divas pelnu pelēkās sejas. Tikai… ļauj… man… izstāstīt… patiesību, es lūdzos, man nebija ne jausmas, ar ko es runāju. Laikam ar Džeimiju.

Reiz es jau biju stāstījusi patiesību. Nekas labs no tā nebija sanācis.

Es vēl ciešāk samiedzu plakstus. Atkal varēju saost pēc karbola dvakojošo slimnīcas palātu un svešo, iestīvināto spilvendrānu pie vaiga. Gaitenī skanēja Frenka balss, aizsmakusi apspiestā niknumā.

“Ko tas nozīmē, nepratini? Nepratini? Mana sieva bija pazu­dusi gandrīz trīs gadus un tad atgriežas netīra, nomocīta un grūta, Dieva dēļ, bet es nedrīkstu uzdot jautājumus?’’

Un ārsta balss, kas mierinoši kaut ko dudināja. Es uztvēru vār­dus “paranoja” un “traumatisks stāvoklis”, un “atliec uz vēlāku laiku, vecīt… tikai kādu bridi”, kamēr Frenks, joprojām iebilstot un pārtraucot ārstu, saudzējoši, bet neatlaidīgi tika vests projām. Šī tik pazīstamā balss, kas atkal sacēla bēdu, dusmu un baiļu vētru manā dvēselē.

Saritinājos aizsardzības pozā, piespiedu pie krūtīm spilvenu un iekodos tajā no visa spēka, līdz jutu katūna spilvendrānu saplīstam un starp zobiem nošņirkstam zīdainās spalvas.

Arī tagad es tās košļāju, postot jauno spilvena pildījumu. Es mitējos un atvēru acis.

-    Paklausieties, es teicu, cik saprātīgi vien spēju. Piedodiet, es zinu, kā tas izklausās. Bet tā ir taisnība, un es tur neko nevaru darīt.

Šī runa ne mazākajā mērā nepārliecināja Briannu, kura pievir­zījās tuvāk Rodžeram. Taču viņš gan bija zaudējis zaļgano sejas krāsu, kas liecināja par sliktu dūšu, un sāka izrādīt ziņkārības pazī­mes. Vai tiešām iespējams, ka viņam piemīt tik daudz iztēles, lai spētu aptvert patiesību?

Jaunekļa sejas izteiksmē es smēlos cerību un atlaidu sažņaug­tās dūres.

-     Vainīgi tie nolādēties akmeņi, es sacīju. Tas stāvakmeņu loks Feju kalna rietumos.

-    Kreignedans, Rodžers pateica priekšā. Vai jūs runājat par

to?

-    Tieši tā. Es apzināti izelpoju. Iespējams, jūs zināt leģen­das par Feju kalniem… vai zināt? Par cilvēkiem, kas iekrīt klinšu lamatās un pamostas pēc divsimt gadiem?

Brianna ar katru brīdi izskatījās satrauktāka.

-     Mammu, tev noteikti jāiet augšā atgulties, viņa sacīja un pat piecēlās no krēsla. Varu pasaukt Fionu…

Rodžers satvēra viņas elkoni, lai atturētu no šī soļa.

-     Nē, pagaidi, viņš sacīja un lūkojās manī ar tādu apvaldītu ziņkāri, kāda ir zinātniekam, kas paliek zem mikroskopa jaunu audu paraugu. Turpiniet, viņš mani mudināja.

-    Paldies, es vēsi noteicu. Neraizējieties, es netaisos gvelzt muļķības par fejām; es tikai iedomājos, ka jūs varbūt labprāt uzzi­nātu, ka šīm leģendām ir zināms pamats. Man nav ne jausmas, kas tur augšā ir vai kā tas notiek, bet fakts ir tāds… es dziļi ievilku elpu, …nu fakts ir tāds, ka es 1945. gadā iegāju pa vienu stulbu plaisu kādā no kromleha akmeņiem un nonācu šī kalna piekājē 1743. gadā.

Tieši to pašu es biju teikusi Frenkam. Viņš brīdi bija naidīgi lūrējis manī, tad paņēmis no mana skapīša vāzi ar ziediem un trie­cis pret grīdu.

Rodžers skatījās kā zinātnieks, kura jaunais mikrobs bija apstip­rinājis viņa pieņēmumu. Es prātoju, kādēļ tā, bet biju pārāk aiz­ņemta, mokoši meklējot vārdus, kas tikai daļēji izklausījās saprā­tīgi.

-    Pirmais cilvēks, ar ko es burtiski saskrējos krūtīs, bija angļu dragūns pilnā ekipējumā, es turpināju stāstu. Šis fakts lika man noprast, ka kaut kas nav tā, kā vajag.

Pēkšņs smaids izgaismoja Rodžera seju, lai arī Brianna jopro­jām izskatījās šausmu pārņemta.

-     Es domāju gan, viņš noteica.

-     Redziet, grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju tikt atpakaļ. Nodomāju, ka labāk stāstīšu Rodžeram, kurš ticēja vai ne, bet vis­maz izlikās noskaņots klausīties manī.

-    Lieta tāda, ka tajos laikos dāmas nestaigāja apkārt bez pava­doņa, bet, ja tā gadījās, tad nebija ģērbušās rakstainās kleitās un iešļūcenēs, es paskaidroju. Itin visi cilvēki, kurus satiku, sākot ar minēto dragūnu kapteini, zināja, ka ar mani kaut kas nav kār­tībā… tikai viņi nesaprata, kas. Kā viņi varēja to zināt? Toreiz es notikušo nepratu izskaidrot labāk kā tagad… un trakomājas tajos laikos bija nesalīdzināmi nepatīkamākas nekā šodien. Groziņus tur neviens nepina, es piebildu, pūloties jokot. Neizskatījās, ka joks būtu izdevies. Brianna saviebās, un viņas seja raizēs vēl vairāk sa­mācās.

-    Tas dragūns, es turpināju, un, atceroties Džonatanu Vulvertonu Rendelu, Viņa Majestātes Astotā dragūnu pulka kapteini, man pārskrēja drebuļi. Sākumā domāju, ka man rādās halucinācijas, jo vīrietis bija tik ļoti līdzīgs Frenkam; no pirmā acu uzmetiena nospriedu, ka tas ir viņš. Palūkojos uz galdu, kur gulēja viena no Frenka grāmatām, uz pēdējā vāka bija fotogrāfija tajā redzama tumsnēja, glīta kalsna vīrieša seja.

-    Tā nu gan ir sagadīšanās, Rodžers nobrīnījās. Viņa modrais skatiens kavējās pie manis kā piekalts.

-     Nu, tā bija un vienlaikus arī nebija sagadīšanās, es viņam atbildēju, ar grūtībām atraujot skatienu no grāmatu kaudzītes.

-    Jūs jau zināt, ka viņš bija Frenka sencis. Visi vīrieši viņu ģimenē ir ļoti līdzīgi vismaz ārēji, es piebildu, domādama par visai kra­sām atšķirībām, kas nebija fiziska rakstura.

-     Kāds… kāds viņš bija? Likās, ka Brianna pamazām sāk at­tapties.

-    Viņš bija briesmīgi zemisks un izlaidīgs, es sacīju. Divi pāri acu spēji iepletās un, vienlīdz apmulsuši, saskatījās.

-     Ko jūs tā skatāties, es teicu. Ari 18. gadsimtā dzīvoja izlaidīgi cilvēki; vai zināt, tas nav nekas jauns. Tikai toreiz noteikti bija ļaunāk, jo nevienu tas neinteresēja, ja vien no ārpuses viss iz­skatījās glīti un pieklājības robežās. Melnais Džeks Rendels bija karavīrs un garnizona kapteinis Hailendā, un viņa pienākums bija uzraudzīt klanus viņam bija plašas pilnvaras un viņa rīcība bija oficiāli sankcionēta. Iedzēru spēcinošu malku no viskija glāzes, ko joprojām turēju rokā.

-    Vai viņš… nodarīja jums pāri? Rodžers, ieturējis visai uzkrī­tošu pauzi, jautājumu bija noformulējis ļoti pieklājīgi. Likās, ka Brī noslēdzas sevī, sejas āda saspringa, izceļot vaigukaulus.

-    Ne tieši. Pareizāk sakot, ne stipri. Es papurināju galvu. Jutu pakrūtē aukstumu, kuru viskijs spēja atkausēt tikai daļēji. Pa to vietu Džeks Rendels man bija iesitis, vienu reizi. Jutu to atmiņās, kā sāp sen sadzijusi brūce. Viņam bija visai eklektiska gaume. Bet viņš vēlējās… Džeimiju. Nekādos apstākļos es nelietotu vārdu “mīlēja”. Man balss likās aizsmakusi, un es noriju pēdējo viskija malciņu. Rodžers, vienu uzaci jautājoši savilcis, pacēla karafi, es pamāju ar galvu un pastiepu savu glāzi.

-    Džeimijs. Tas ir Džeimijs Freizers? Un viņš bija…

-    …viņš bija mans vīrs, es pabeidzu Rodžera iesākto teikumu.

Brianna papurināja galvu kā zirgs, kurš cenšas aizgaiņāt mušas.

-    Bet tev jau bija vīrs, viņa atgādināja. Tu nevarēji… pat ja… es gribu teikt… tu nevarēji.

-    Man nebija citas izejas, es vienkārši noteicu. Galu galā es to nedarīju ar nolūku.

-     Mammu, nejauši apprecēties nav iespējams! Brianna sāka zaudēt attieksmi, kuru bija izvēlējusies, “ar trakajiem tikai pa labam”. Nopriecājos, pat ja to nomainīja dusmas.

-    Gluži nejaušība jau nebija, es piekritu. Taču tā bija labāka izvēle par nonākšanu Džeka Rendela varā. Džeimijs mani appre­cēja, lai pasargātu… Un tā bija sasodīti augstsirdīga rīcība. Es nikni pāri glāzes malai palūrēju uz meitu. Tas nebija viņa pienā­kums, bet viņš to izdarīja.

Atvairīju atmiņas par mūsu kāzu nakti. Mans jaunais vīrs bija nevainīgs; man pieskaroties, viņam drebēja rokas. Es arī baidījos… man bija pamatotāks iemesls. Un tad rītausmā viņš mani apskāva, mana mugura bija piekļauta pie viņa kailajām krūtīm, gurni silti un spēcīgi spiedās man klāt, un manu matu mākonī viņš čukstēja: “Nebēdā neko. Tagad mēs esam divi.”

-     Redziet, es pievērsos Rodžeram, es nevarēju tikt atpakaļ. Kad skoti mani atrada, es bēgu no kapteiņa Rendela. Tā bija lopu zagļu banda. Un Džeimijs bija tajā bandā, tie bija viņa mātes radi, Makenziji no Leohas. Viņi nesaprata, ko domāt par mani, bet pa­ņēma līdzi kā gūstekni. Un es atkal nevarēju tikt projām.

Atcerējos savus neveiksmīgos mēģinājumus aizbēgt no Leohas pils. Un tad dienu, kad biju izstāstījusi Džeimijam patiesību un viņš neticēdams vairāk kā Frenks, bet vismaz būdams gatavs rīkoties tā, it kā ticētu, bija aizvedis mani atpakaļ pie kalna un akmeņu loka.

-    Varbūt viņš sprieda, ka esmu ragana, es teicu, aizvērusi acis un domās viegli pasmaidīdama. Tagad cilvēki uzskata tevi par traku; toreiz domāja, ka esi ragana. Laiki un tikumi, es paskaid­roju, atverot acis. Mūsdienās to sauc par psiholoģiju, nevis bur­vestību. Nekādas lielās starpības jau nav. Rodžers pamāja ar galvu, viņš likās mazliet apjucis.

-     Mani tiesāja par buršanos, es sacīju. Ciemā, ko sauca Kreinsmūra, pie pašas pils. Taču Džeimijs mani izglāba, un tad es viņam visu izstāstīju. Viņš aizveda mani pie kalna un teica, lai eju atpakaļ. Atpakaļ pie Frenka. Es apklusu un dziļi ievilku elpu, atce­roties to oktobra pēcpusdienu, kur atbildība par savu likteni, kas tik ilgu laiku bija man liegta, pēkšņi atkal tika iegrūsta man rokās un izvēle tika nevis dota, bet pieprasīta.

“Ej atpakaļ!” viņš bija teicis. “Šeitan priekš tevis nekā nav! Tev draud vienīgi briesmas.”

“Vai tiešām man te nekā nav?” biju jautājusi. Pārāk godprātīgs, lai runātu, viņš tomēr bija atbildējis, un es izdarīju izvēli.

-     Bet bija jau par vēlu, es teicu, skatoties lejup uz savām rokām, kas ar plaukstām uz augšu gulēja man klēpī. Gaisma

pamazām dzisa, jo tuvojās lietus, tomēr mijkrēslī mani divi laulī­bas gredzeni, zelta un sudraba, uzmirdzēja. Precoties ar Džeimiju, nebiju noņēmusi no kreisās rokas Frenka zelta gredzenu, bet Džeimija sudraba gredzenu valkāju uz labās rokas ceturtā pirksta katru dienu vairāk nekā divdesmit gadus, kopš viņš man to uzvilka.

-     Es mīlēju Frenku, klusi sacīju, neskatoties uz Brī. Es viņu ļoti mīlēju. Bet tajā laikā Džeimijs jau bija kļuvis par manu sirdi un dvašu. Es nespēju viņu atstāt. Nespēju, es teicu un, pēkšņi pa­cēlusi galvu, pievērsu Brī lūdzošu skatienu. Viņa raudzījās manī akmenscietu seju.

Atkal paskatījos uz rokām un turpināju stāstu:

-    Džeimijs aizveda mani uz savām mājām… tās sauca Lelibroka. Skaista vieta. Es atkal aizvēru acis, lai neredzētu Briannas seju, un tīšuprāt centos iztēloties Broktūrekas muižu jeb Lelibroku, kā to dēvēja tur dzīvojošie ļaudis. Skaista Hailendas saimniecība ar mežiem un upēm, pat nedaudz auglīgas zemes tas Hailendā bija liels retums. Piemīlīga, mierīga vieta, no visām pusēm noslēgta, aiz kalnu pārejas, tāpēc tā atradās nomaļus no nemitīgajiem nemie­riem, kas satricināja Hailendu. Bet pat Lelibroka izrādījās tikai īslai­cīgs patvērums.

-     Džeimijs bija izsludināts ārpus likuma, es stāstīju, ar aiz­vērtajām acīm redzēdama rētas, ko angļu pletnes bija atstājušas uz viņa muguras. Tievu, baltu līniju tīklojums, kas kā iededzināts rež­ģis klāja platos plecus. Par viņa galvu bija izsludināta atlīdzība. Un viens no rentniekiem nodeva savu saimnieku angļiem. Džeimiju sagūstīja un ievietoja Ventvērtas cietumā… lai pakārtu.

Rodžers klusi, gari nosvilpās.

-    Tā ir īsta pekle, viņš piezīmēja. Vai esat to redzējusi? Mūri ir vismaz desmit pēdu biezi!

Es atvēru acis.

-    Tā ir, es skarbi noteicu. Esmu bijusi tur iekšā. Bet pat bie­zākajās sienās ir durvis. Jutu viegli uzliesmojam to izmisīgās drosmes sārtu, kas bija licis man sekot savai sirdij un doties uz Ventvērtas cietumu. “Ja es spēju izdarīt to tavā labā,” es pie sevis

sacīju Džeimijam, “tad varu izdarīt arī šo. Bet palīdzi man, tu, saso­dītais skotu milzeni… palīdzi!”

-     Es dabūju viņu ārā, teicu, dziļi ievelkot elpu. To, kas no viņa bija atlicis. Džeks Rendels komandēja Ventvērtas garnizonu. Tagad es nevēlos atcerēties tēlus, kuru vārdi atgrieza īstenībā, bet tie negribēja atkāpties. Džeimijs, kails un asinīm notriepts, guļ uz grīdas Eldridžas muižā, kur mēs radām patvērumu.

“Es neļaušu viņiem saņemt mani ciet vēlreiz, Armaliet,” viņš bija izspiedis caur sāpēs sakostiem zobiem, kad es liku kopā sadra­gātos rokas kaulus un tīrīju brūces. “Armaliete”. Sākumā viņš mani tā sauca; gēlu valodā tas nozīmē “svešzemnieks, svešinieks”. Tā dē­vēja jebkuru angli. Sākumā zobojoties, vēlāk mīlot.

Un es nebiju atļāvusi viņiem Džeimiju atrast. Ar viņa radinieka no Freizeru klana, mazā Mērtega, palīdzību es biju pārvedusi vīru pāri Lamanša šaurumam uz Franciju, un mēs atradām pajumti Svē­tās Annas de Buprē abatijā, kur abats bija viens no Džeimija Freizera tēvočiem. Bet, atrodoties drošībā, biju uzzinājusi, ka, izglāb­jot Džeimija dzīvību, vēl nebiju izpildījusi visu man uzlikto uzde­vumu.

Tas, ko Džeks Rendels bija savam upurim nodarījis, bija atstājis tikpat dziļas pēdas Džeimija dvēselē kā pātagas cirtieni mugurā, un tās bija tikpat neizdzēšamas. Pat šobrīd es vēl īsti nezinu, ko biju izdarījusi, ataicinot viņa dēmonus un viena pati cīnoties ar tiem viņa prāta tumsā; dažreiz dziedējot rētas, starp medicīnu un burvestību nav lielas starpības.

Joprojām jutu auksto, cieto akmeni, tā spēku, niknuma spēku, kuru biju izvilkusi no viņa, rokas, kas žņaudza manu kaklu, un kvē­lošo radījumu, kas mani bija trenkājis pa tumsu.

-     Es tomēr viņu izārstēju, klusi sacīju. Viņš atgriezās pie manis.

Brianna lēnām šūpoja galvu uz priekšu un atpakaļ, apjukusi, bet spītīgi izslējusies. Šo žestu es pazinu pārāk labi. “Greiemi ir stulbi, Kembeli krāpjas, Makenziji ir apburoši, bet viltīgi, un Freizeri ir spītīgi,” reiz man bija teicis Džeimijs, dodams klanu vispārēju

raksturojumu. Viņš daudz nekļūdījās; Freizeri bija spītīgi, un viņš pats arī. Tāpat Brī.

-     Es tam neticu, viņa vienaldzīgi sacīja, tad izslējusies cieši mani noskatīja. Varbūt tu esi pārāk sadomājusies par tiem Kalodenas vīriem. Galu galā pēdējā laikā tu esi piedzīvojusi lielu stresu un varbūt tēta nāve…

-    Frenks nebija tavs tēvs, es pateicu skaidri un gaiši.

-     Bija gan! viņa atcirta tik spēji, ka mēs abas jutāmies pār­steigtas.

Ar laiku Frenks bija padevies ārstu uzstājīgajiem apgalvoju­miem, ka mēģinājumi “piespiest mani pieņemt realitāti”, kā viens no viņiem izteicās, varētu nākt par ļaunu grūtniecībai. Gaiteņos pusbalsī tika risinātas garas sarunas šad tad viņi klaigāja bet Frenks vairs nejautāja man, kā bija patiesībā. Un es, būdama slima un noskumusi, vairs nepūlējos viņam to iestāstīt.

Negrasījos padoties arī šoreiz.

-    Es apsolīju Frenkam, sacīju. Pirms divdesmit gadiem, kad tu piedzimi. Es gribēju viņu pamest, bet viņš neļāva man iet. Viņš tevi mīlēja. Jutu, ka mana balss skan maigāk, kad paskatījos uz Briannu. Viņš nespēja noticēt patiesībai, bet zināja… protams, zināja… ka nav tavs tēvs. Viņš lūdza man neteikt tev to… lai ļauju viņam būt vienīgajam tēvam… kamēr viņš dzīvo. Pēc tam, viņš teica, lai es daru, kā vēlos. Es noriju siekalas un aplaizīju sausās lūpas.

-     Es biju viņam to parādā, turpināju. Jo viņš tevi mīlēja. Bet tagad Frenks ir miris… un tev ir tiesības zināt, kas tu esi. Ja tu apšaubi manus vārdus, aizej uz Nacionālo gleznu galeriju. Tur ir Elenas Makenzijas Džeimija mātes portrets. Un viņai ir šīs krelles. Pieskāros pērļu kaklarotai, kas bija man ap kaklu. Virtene upes pērļu no Skotijas upēm pamīšus ar zelta lodītēm. Tās man kāzu dienā uzdāvināja Džeimijs.

Es skatījos uz Briannu, kas sēdēja izslējusies un stīva, sejas vaibsti sastinguši protestā.

-     Paņem līdzi spoguli, teicu. Labi apskati portretu un tad ielūkojies spogulī. Līdzība nav precīza, bet tu ļoti atgādini savu vecomammu.

Rodžers skatījās uz Briannu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Viņš lūkojās te uz mani, te viņu, it kā vēlēdamies pieņemt lēmumu, tad pēkšņi atlieca plecus un piecēlās no dīvāna, kur bija sēdējis blakus Briannai.

-    Man ir kaut kas tāds, ko tev vajadzētu redzēt, viņš noteikti paziņoja. Piegāja pie mācītāja vecā rakstāmgalda un no viena no­dalījuma izņēma ar gumiju apņemtu nodzeltējušu avīžu izgrie­zumu žūksni.

-     Kad būsi izlasījusi šos, pievērs uzmanību datumiem, viņš sacīja Briannai, sniedzot avīžu izgriezumus. Tad, aizvien vēl kājās stāvot, viņš pagriezās pret mani un noskatīja no galvas līdz kājām ar ciešu, neitrālu skatienu, ar kādu, kā es zināju, skatās zinātnieki, kas mācīti raudzīties objektīvi. Viņš vēl neticēja, bet viņam bija tik daudz iztēles, lai šaubītos.

-     Tūkstoš septiņi simti četrdesmit trešais, Rodžers it kā pie sevis noteica un izbrīnā nogrozīja galvu. Un es domāju, ka tas bija vīrietis, kuru jūs satikāt šeit 1945. gadā. Ak Dievs, es nemūžam nebūtu domājis… Jēziņ, kurš gan spētu to iedomāties?

Es biju izbrīnīta.

-Jūs zinājāt? Par Briannas tēvu?

Rodžers pamāja ar galvu uz avīžu izgriezumiem, ko Brianna tu­rēja rokā. Viņa vēl nebija uz tiem paskatījusies, bet blenza draugā daļēji apjukusi, daļēji dusmīga. Redzēju, ka viņas acīs briest vētra, un to pašu, manuprāt, redzēja ari Rodžers. Viņš steigšus novērsās un jautājoši pavērās manī.

-    Tātad tos vīrus, kuru vārdu sarakstu jūs man iedevāt, tos, kas cīnījās Kalodenā… jūs viņus pazināt1

Es atslābu, tikai pavisam mazu drusciņu.

-    Jā, es viņus pazinu. Austrumu pusē nodārdēja pērkons, un lietus lāses sāka bungāt pa augstajiem logiem, kas veidoja vienu kabineta sienu no grīdas līdz griestiem. Briannas galva bija no­liekta pār izgriezumiem, mati kā spārni noslēpa seju, izņemot pašu deguna galiņu, kas bija kļuvis koši sarkans. Džeimijs vienmēr pie­tvīka, kad bija nikns vai satraukts. Es pārāk labi zināju, kā izskatās Freizers, kurš kuru katru mirkli var eksplodēt.

-     Un jūs bijāt Francijā, Rodžers murmināja pie sevis, jopro­jām cieši mani pētīdams. Šoks viņa sejā mazinājās, vaibsti pauda šaubas un nedaudz aizrautības. Jūs droši vien nezinājāt…

-    Zināju gan, es viņu pārtraucu. Tāpēc jau mēs devāmies uz Parīzi. Biju Džeimijam izstāstījusi par Kalodenu… par 1745. gadu un to, kas notiks. Mēs devāmies uz Parīzi, lai mēģinātu apturēt Čārlzu Stjuartu.

Havra, Francija 1744. ņadajebruāris

Maizi, es vārgi izdvesu, bet plakstus turēju, cieši aizžmiegusi. Milzīgais, siltais kalns, kas gulēja man blakus gultā, nekādi nereaģēja, tikai turpināja klusi šņākuļot.

-    Maizi! es mazliet pacēlu balsi. Pēkšņi segas strauji uzlidoja gaisā un es iekrampējos matrača malā, sasprindzinājusi visus mus­kuļus, cerot novērst savu iekšējo orgānu svārstlšanos un novirzī­šanos no kursa.

Gultas otrā pusē varēja dzirdēt taustīšanos, tad noblīkšķēja at­bīdīta atvilktne, atskanēja slāpēts izsauciens gēlu valodā, mīksti uz grīdas dēļiem noplakšķēja plikas pēdas, pēc tam zem smaga auguma svara ieliecās matracis.

-    Še, Ārmaliet, teica bažīga balss, un es pie apakšējās lūpas sajutu pieskaramies sausu garozu. Joprojām aizvērtām acīm, akli sataustīju maizes ņuku un sāku negribīgi košļāt, ar varu riju lejā katru kumosu, kas sprūda izkaltušajā rīklē. Es zināju, ka ūdeni labāk neprasīt.

Sakaltušās maizes drupaču kunkuļi pamazām slīdēja lejup pa barības vadu, nonāca kuņģī un nogūla tur kā nelielas balasta kau­dzītes. Iekšējo viļņu šķebinošā kustība pamazām norima, un bei­dzot manas iekšas likās noenkurojušās. Atvēru acis un dažas collas virs manis ieraudzīju Džeimija Freizera rūpju pilno seju.

-    Ak! es satrūkusies iesaucos.

-    Nu, vai ir labāk? viņš jautāja. Kad es palocīju galvu un sāku vārgi celties sēdus, viņš saņēma mani ap pleciem, lai palīdzētu. Sē­žot man blakus uz pavirši taisītās gultas, kā jau iebraucamajā vietā, viņš maigi pievilka mani sev klāt un glāstīja manus izspū­rušos matus.

-     Nabadzīte, Džeimijs sacīja. Varbūt kādu malciņu vīna? Man seglu somā ir blašķe.

-     Nē. Nē, pateicos. Doma par vīnu uzdzina drebuļus šķiet, es saodu tumšos, bagātīgos izgarojumus tikai no pieminēšanas vien un izslējos.

-     Tūlīt viss būs kārtībā, uzspēlēti moži solīju. Neraizējies, grūtām sievietēm no rītiem mēdz būt slikta dūša.

Uzmetis man šaubu pilnu skatienu, Džeimijs piecēlās un gāja pēc savām drēbēm, kas atradās uz sola pie loga. Francijā februārī ir mežonīgi auksts, un loga burbuļaino rūti klāja bieza ledus kārta.

Viņš bija kails, tāpēc uz pleciem uzmetās zosāda, un sarkanzeltainie matiņi uz rokām un kājām saslējās. Taču Džeimijs pie aukstuma bija pieradis, tāpēc nedz drebinājās, nedz arī steidzās uzvilkt zeķes un kreklu. Uz brīdi pārtraucis ģērbšanos, viņš atgrie­zās pie gultas un mani strauji apskāva.

-    Liecies gulēt, viņš mudināja. Teikšu istabenei, lai iekurina kamīnu. Varbūt tagad, kad esi kaut ko uzēdusi, varēsi kādu nieku atpūsties. Tev taču vairs nebūs jāvemj? Droša gan par to nejutos, tomēr nomierinoši pamāju ar galvu.

-    Domāju, ka nebūs. Pametu skatienu atpakaļ uz gultu; segas, kā jau gultas veļa, ko izsniedz iebraucamajās vietās, īsti tīras ne­bija. Tomēr sudrabs no Džeimija maka bija mums nodrošinājis labāko istabu šajā pajumtē, un šaurās gultas matracis bija piebāzts ar zosu dūnām, nevis sēnalām vai aitas vilnu.

-     Mm, varbūt tomēr atgulšos uz brīdi, es nomurmināju, at­raujot pēdas no saldējošās grīdas un pabāžot zem segām, cerot atrast pēdējās siltuma atliekas. Kuņģis likās tiktāl nomierinājies, ka varēju riskēt iedzert kādu malku, un es no ieplīsušās krūzes ielēju tasītē ūdeni.

-    Ko tu tur pirmīt samini? es iejautājos, piesardzīgi dzerdama pa malciņam. Te taču nav zirnekļu, vai ne?

Pogādams kiltus, Džeimijs noraidoši papurināja galvu.

-     0 nē, viņš atsaucās. Tad ar galvu, jo rokas bija aizņemtas, pamāja uz galda pusi. Tikai žurka. Laikam jau nāca pēc maizes.

Pavērsusi skatienu uz leju, es uz grīdas pamanīju pelēku, ļen­ganu ķermeni, kuram pie purna vizēja asiņu pērlīte. Tik tikko pa­guvu izlēkt no gultas.

-     Viss ir labi, brīdi vēlāk es vārgi izdvesu. Man vairs nav, ko vemt.

-     Izskalo muti, Armaliet, bet, Dieva dēļ, nerij nost. Džeimijs pasniedza krūzīti, noslaucīja ar kabatlakatu man muti, it kā es būtu mazs, šmulīgs bērnelis, tad pacēla un saudzīgi ielika gultā. Viņš stāvēja un norūpējies raudzījās manī.

-    Varbūt man labāk palikt pie tevis, viņš skaļi prātoja. Varu aizsūtīt ziņu, ka nebūšu.

-     Nē, nē, ar mani viss būs labi, es iebildu. Un tas bija tiesa. Lai kā es centos no rītiem novērst vemšanu, ilgi kuņģī paturēt neko nevarēju. Bet tad, kad lēkme bija pārgājusi, jutos itin spirgta. Ja neskaita skāņu garšu mutē un vieglas vēdera muskuļu sāpes, es jutos labi. Lai to pierādītu, es atmetu segas un piecēlos.

-     Redzi? Man nekas nekaiš. Un tev jāiet; galu galā nav labi likt tavam brālēnam gaidīt.

Mana pašsajūta atkal sāka uzlaboties, kaut arī pa durvju apakšu pūta auksts vējš un līda man zem naktskrekla. Džeimijs vēl brīdi šaubījās, negribēdams atstāt mani vienu, un es viņu cieši apskāvu, gan lai nomierinātu, gan arī tāpēc, ka viņš bija patīkami silts.

-     Brrr, es nodrebinājos. Kā, pie joda, tu vari būt silts kā tikko cepts pīrādziņš vienos kiltos?

-    Krekls arī man ir, viņš smaidīdams aizrādīja.

Kādu laiciņu mēs stāvējām apskāvušies, izbaudīdami viens otra auguma siltumu agrajā rīta stundā, kas Francijā bija tik klusa un auksta. Varēja dzirdēt, kā pa gaiteni tuvojas istabenes soļi un pa­laikam nošķind ogļu spainis.

Džeimijs, man cieši piekļāvies, sakustējās. Ziemas apstākļos pār­vietošanās pa ceļiem sagādāja grūtības, tādēļ pagāja gandrīz ne­dēļa, kopš bijām pametuši Svētās Annas klosteri, līdz nonācām Havrā. Izmirkuši, netīri, noguruma un aukstuma nomocīti, mēs vēlā vakara stundā ieradāmies drūmās iebraucamās vietās, modāmies nemiera pilni, jo mani no rītiem arvien biežāk bija slikta dūša, tāpēc mēs nebijām viens otram pieskārušies kopš pēdējās abatijā pavadītās nakts.

-    Nāksi ar mani gultā? es klusā balsī iejautājos.

Džeimijs svārstījās. Kaut arī viņa alkas bija stipras to nepār­protami varēja just cauri kiltu audumam un rokas, kas turēja ma­nus nosalušos pirkstus, bija siltas, viņš nepakustējās, lai mani apskautu.

-    Nu… viņš tikai neizlēmīgi novilka.

-     Tu taču gribi, vai ne? es sacīju un, lai saņemtu apstiprinā­jumu, paslidināju vēso plaukstu zem kiltiem.

-    O! Ē… kā tad. Kā tad, ka gribu. Pierādījums, ko turēju rokā, skaidri apliecināja viņa vārdus. Kad es satvēru saujā visu mantību, atskanēja kluss vaids. Ak kungs. Tā nedari, Armaliet, es nevarēšu novaldīt savas rokas.

Un tad viņš mani apskāva, apvija garās rokas ap manu augumu un iespieda manu seju sava sniegbaltā krekla krokās, kas viegli smaržoja pēc stērķeles, kādu abatijā izmantoja brālis Alfonss.

-               Kāpēc tev to vajadzētu darīt? Manus vārdus slāpēja audums.

-     Tev taču noteikti ir vēl brītiņš laika? Līdz dokiem ir viens pū­tiens.

-    Ne jau tas. Viņš glaudīja manus dumpīgos matus.

-     O, vai esmu par resnu? Patiesībā mans vēders vēl bija pla­kans un rīta nelabumu dēļ biju vājāka nekā agrāk. Vai tas…?

-     Nē. Viņš smaidīja. Tu pārlieku daudz runā. Viņš pielie­cās, noskūpstīja mani, tad apsēdās uz gultas malas un iesēdināja mani sev klēpī. Es atlaidos gultā un apņēmīgi uzvilku Džeimiju sev virsū.

-     Nē, Klēra! viņš pretojās, kad es sāku taisīt vaļā kiltu jostu.

Es skatījos uz viņu.

-    Kāpēc?

-     Nu… Mazliet pietvīcis, viņš sāka neveikli skaidrot: Bērns… tas ir, negribu viņam kaitēt.

Es iesmējos.

-     Džeimij, tu viņam nekaitēsi. Pagaidām viņš nav lielāks par pirksta galu. Uzskatāmības labad es pacēlu pirkstu uz augšu, tad novilku ar to pa pilnīgo, izliekto apakšlūpu. Viņš satvēra manu roku un strauji pieliecās mani skūpstīt, it kā gribētu izdzēst mana pieskāriena kutinošo sajūtu.

-     Droši zini? viņš noprasīja. Nu… es visu laiku domāju, ka viņam tāda mētāšana nepatiktu…

-      Viņš pat nepamanīs, es iedrošināju, kamēr manas rokas atkal taisīja vaļā kiltu sprādzi.

-    Nu… ja tu pavisam droši zini.

Ar nevainojamu gallisku precizitāti pie durvīm atskanēja val­donīgs klauvējiens, istabā atmuguriski iestūmās apteksne un pa­griezusies ar malkas pagali nevērīgi aizsita durvis. Spriežot pēc sa­skrambātās stenderes, tā viņa parasti rīkojās.

-     Bonjour, Monsieur, Madame, viņa nomurmināja, čāpojot uz kamīna pusi, un strupi pamāja ar galvu gultas virzienā. Dažiem gan ir labi, kalpones izturēšanās pauda skaļāk par vārdiem. Biju jau pie­radusi pie tā, cik lietišķi kalpotāji izturas pret viesu izskata piedienīgumu, tāpēc par atbildi noburkšķēju: “Bonjour, Mademoiselle,” un viss. Es arī liku mierā Džeimija kiltus, paslīdēju zem segas un savilku to līdz zodam, lai noslēptu koši pietvīkušos vaigus.

Džeimijs, kurš spēja būt aukstasinīgāks, paņēma vienu no dī­vāna spilveniem, iemeta stratēģiski nozīmīgā vietā sev klēpī, nolika uz tā elkoņus, atspieda plaukstās zodu un sāka draudzīgi tērzēt ar istabeni, slavējot viesnīcas virtuvi.

-     Un kur jūs pasūtāt vīnu, jaunkundz? viņš pieklājīgi apvai­cājās.

-     Šepat, šepat. Viņa paraustīja plecus, ar ievingrinātu roku liekot uz iekura skalus. Kur lētāk. Sievietes apaļīgā seja savilkās sīkās krunciņās, kad viņa uzmeta Džeimijam iesāņus skatienu.

-     Tik daudz es nopratu. Viņš uzsmaidīja, un sieviete uzjaut­rināta iespurcās.

-    Deram, ka es varu dot par to pašu cenu, tikai divreiz vairāk, viņš piedāvāja. Pasakiet savai saimniecei.

Viena uzacs skeptiski savilkās uz augšu.

-    Un kāda tad ir jūsu takse, kungs?

Viņš pamāja ar roku īsteni gallisku žestu, kas pauda sevis no­niecināšanu.

-    Nekāda, jaunkundz. Es došos viesos pie radagabala, kurš tirgo vīnu. Varbūt es varu viņam sagādāt jaunu kundi, lai nodrošinātu sev labāku uzņemšanu, ko?

Sieviete pamāja ar galvu, saskatīdama šādā rīcībā zināmu jēgu, un, ceļoties kājās, ievaidējās.

-    Nu labi, kungs. Es parunāšu ar patronneK

Durvis, meistarīgi pagrūstas ar gumu, noblīkšķēja istabenei aiz muguras. Džeimijs nolika spilvenu malā un sāka sprādzēt ciet kiltus.

-    Ko tu dari? es iesaucos.

Viņš pameta uz mani skatienu, un plato muti izlieca negribīgs smaids.

-    Ak! Nu… vai tu droši zini, ka to gribi, Armaliet?

-    Jā, ja tu gribi, es nespēju pretoties.

Viņš bargi mani noskatīja.

-    Man tūlīt jāiet, viņš sacīja. Tomēr esmu dzirdējis, ka topo­šajām mātēm jāizdabā. Viņš ļāva kiltiem noslīdēt uz grīdas un apsēdās man blakus vienā kreklā; gulta zem viņa svara nočīkstēja.

Džeimijam no mutes vieglā mutulī pacēlās elpa, kad viņš atlo­cīja segu un pavēra manu naktskreklu, atsedzot krūtis. Noliecis galvu, viņš noskūpstīja vispirms vienu, tad otru krūti, ar mēli pie­skaroties galiņam, un tas kā uz burvja mājienu saslējās, piebriestot tumši sārts uz manas baltās ādas fona.

-     Ak Dievs, cik tās ir skaistas, viņš murmināja un visu to pašu izdarīja ar otru galiņu. Tad, saņēmis abas krūtis rokās, tās apbrīnoja.

1 Saimnieks. (Franču vai.)

-     Tās kļuvušas smagākas, viņš secināja, mazu drusciņu. Un galiņi tumšāki. Rādītājpirksts vilka pa spirālveida izliekumu matam, kurš vientulīgs auga uz tumšā aplīša malas un rīta saltajā gaismā izskatījās sudrabains.

Pacēlis segu, Džeimijs ievēlās man blakus, un es pagriezos viņa apskāvienā, pārlaidu rokas viņa stingrajai mugurai un satvēru dibena tvirtos apaļumus. Aukstais gaiss bija nosaldējis kailo miesu, bet, kad tai pieskārās manas siltās plaukstas, zosāda izzuda.

Mēģināju vīru uzreiz pievilkt sev klāt, bet viņš maigi pretojās, iegrūda mani spilvenā un ar lūpām knibināja man kaklu un ausi. Viena plauksta slīdēja augšup pa cisku, ceļā sakrunkojot nakts­krekla plāno audumu.

Džeimija galva pavirzījās uz leju un rokas veikli papleta manas kājas. Kad aukstais gaiss pieskārās kailajām kājām, man pārskrēja drebuļi, tad pilnīgi atdevos Džeimija siltajām un uzstājīgajām lūpām.

Viņa mati, vēl nesaņemti astē, kā dienā pienākas, brīvi slīga savā vaļā, un mīksta, sarkana šķipsna kutinoši skāra manu gurnu. Džeimija smagais augums ērti iekārtojās man starp kājām, platās plaukstas apņēma manus apaļos gurnus.

-    Mmmm? no lejas atskanēja jautājoša skaņa.

Par atbildi mazliet izliecu gurnus, un klusi smiekli apdvesa manu ādu ar siltumu.

Rokas paslīdēja man zem dibena, pacēla nedaudz uz augšu, un es atslābu tiktāl, ka likās es izjūku, kamēr nez kur uzradās sīkas trīsas un izplatījās pa visu augumu, ar katru sekundi virzoties uz piepildījumu, kas beigās atstāja mani šļauganu un elsojošu ar Džei­mija galvu uz gurniem. Glāstīdams manu cisku, viņš brīdi pagai­dīja, līdz es atgūstos, tad atgriezās pie uzdevuma, kuru pats bija sev izvirzījis.

Es atglaudu viņa izjukušos matus un glāstīju ausis, kas likās tik smieklīgi mazas un pareizi veidotas tādam lielam, skarbam vīram. Ausu apakšējā daļa bija iesārta un caurspīdīga, un es ar īkšķi no­braucu pa gliemežnīcas izliekumu.

-     Augšā ausis ir spicas, es ierunājos. Nedaudz. Kā faunam.

-     Ko tu saki? Viņš uz bridi pārtrauca savus pūliņus. Tu gri­bēji teikt, kā briedēnam vai tiem radījumiem ar āža kājām, kas klasiska sižeta gleznās trenkā plikus sievišķus?

Es pacēlu galvu un pāri sajauktajām gultas drēbēm, naktskrek­lam un kailajai miesai centos ielūkoties tumši zilajās kaķa acīs, kas mirdzēja virs mitrajām rūsgano matu cirtām.

-     Nevelc garumā, es mudināju, rīkojies! Un ļāvu galvai nokrist uz spilvena, kad slāpēti smiekli ievibrēja manu pārlieku ju­tīgo miesu.

-     0, es pūlējos piecelties. Ak šausmas! Džeimij, nāc šurp!

-    Vēl ne, viņš atteica, darīdams ar mēles galiņu kaut ko tādu, ka es sāku locīties kā traka.

-    Tūlīt.

Viņš neapgrūtināja sevi ar atbildi, bet man runāšanai trūka elpas.

-     0, es pēc brīža noelsos. Tas ir…

-Mmmm?

-     Labi, es murmināju. Nāc šurp.

-     Nē, es pats, seja aiz rūsganajām un kanēļa krāsas pinkām nebija redzama. Vai tev patiktu, ja es….

-     Džeimij! es nerimos. Es tevi gribu. Nāc šurp!

Izdvesis padevīgu nopūtu, viņš notupās uz ceļiem un ļāva pa­vilkt sevi uz augšu, līdz beidzot, auguma svaru atbalstījis uz elko­ņiem, ērti un stabili iekārtojās virs manis vēders pret vēderu, lūpas pret lūpām. Džeimijs vēra muti, lai turpinātu protestēt, bet es nekavējoties viņu noskūpstīju, un viņš, nepaguvis ne attapties, ieslīdēja manī. Mums savienojoties, viņš nevilšus labpatikā ievaidē­jās, un muskuļi saspringa, kad viņš satvēra manus plecus.

Džeimijs mīlējās maigi un nesteidzīgi, laiku pa laikam apstā­jās, lai mani noskūpstītu, un tikai pēc mana klusa pamudinājuma atsāka kustības. Viegli pārbraucu ar rokām pār viņa muguru, uz­manoties, lai par stingru nepiespiestu nesen aizdzijušo rētu uzkal­niņus. Jutu, ka man pie kājas īsu bridi nodreb viņa cisku garie

muskuļi, bet viņš apvaldījās, nevēlēdamies kustēties tik ātri, cik gribēja.

Cieši piekļāvu viņam gurnus, lai loceklis ieslīdētu dziļāk.

Džeimijs aizvēra acis, un piere koncentrējoties savilkās sīkās krunciņās. Pa atvērto muti smagi plūda elpa.

-   Es nevaru… viņš izdvesa. Ak Dievs, es neko nevaru pada­rīt. Pēkšņi viņa dibens saspringa, kļūstot ciets manās rokās.

Dziļā apmierinājumā es nopūtos un spēji piekļāvu viņu sev klāt.

-   Vai ar tevi viss kartībā? pēc maza brīža viņš jautāja.

-   Gan jau nesaplīsīšu. Es smaidīdama ieskatījos Džeimijam acīs.

Viņš piesmacis iesmējās.

-   Tu varbūt ne, Armaliet, bet es gan. Viņš pievilka mani sev klāt un piespieda vaigu man pie matiem. Es savilku uz augšu segu un apsedzu viņa plecus, paslēpjot mūs siltā ligzdiņā. Siltums no kamīna vēl nebija sasniedzis gultu, bet ledus uz rūts jau atlaidās, sarmas garoziņai izkūstot zaigojošos dimantos.

Kādu bridi mēs gulējām nekustīgi, klausījāmies pavardā degošo ābeļu pagaļu retajos sprakšķos un klusajos trokšņos, kad iebrauca­mās vietas iemītnieki sāka dienas gaitas. No balkoniem pāri pagal­mam sasaucās cilvēki, uz bruģakmeņiem, kurus klāja slapjš sniegs, kaut kas nošvīkstēja, noklabēja pakavi, laiku pa laikam lejā iekvie­cās sivēni, kurus saimniece turēja virtuvē aiz krāsns.

-    Trиs franзais, n’est-ce pas?1 Es nosmaidīju par strīdu, kas cauri grīdas dēļiem sasniedza mūsu ausis tur notika draudzīga rēķinu kārtošana starp viesnīcnieka sievu un vietējo vīna tirgotāju.

-   Pumpainās maukas kleinais dēls, rājās sievietes balss. Viņ­nedēļ konjaks garšoja pēc zirga mīzaliem.

Es bez redzēšanas zināju, ka vīna tirgotājs atbildot parausta vienu plecu.

-   Kā jūs, kundzīt, varat to zināt? Pēc sestā mēriņa viss smēķē vienādīgi, vai nav tiesa?

Gulta viegli kratījās, kad mēs ar Džeimiju smējāmies. Viņš pa­cēla galvu no spilvena un atzinīgi paošņāja cepta šķiņķa smaržu, kas spiedās istabā pa grīdas dēļu šķirbām.

-   Kā tad, te ir Francija, viņš piekrita. Ēdiens, dzēriens… un mīlestība. Tad papliķēja manu kailo gumu un pārvilka tam pāri saburzīto naktskreklu.

-   Džeimij, es klusi ierunājos, vai tu esi laimīgs? Par bērnu? Skotijā izsludināts ārpus likuma, padzīts pats no savām mājām, bet Francija solīja visai nedrošas nākotnes izredzes, tāpēc būtu pil­nīgi piedodams, ja viņš nebūtu pārlieku priecīgs uzkraut sev papildu nastu.

Brīdi viņš klusēja, tikai piekļāva mani vēl ciešāk klāt, tad īsi nopūtās un atbildēja:

-   Nu kā tad, Armaliet. Plauksta lēnām slīdēja glāstā man pār vēderu. Esmu laimīgs. Un lepns kā ērzelis. Bet arī drausmīgi bai­dos.

-   Par dzemdībām? Viss būs labi. Nevarēju viņam pārmest šīs bažas; Džeimija māte bija mirusi, laižot pasaulē bērnu. Tajos laikos dzemdības un ar tām saistītās komplikācijas bija galvenais sieviešu nāves cēlonis. Taču es pati šajā jomā šo to sapratu, un man nebija ne mazākā nolūka pakļaut sevi tam, ko tolaik uzskatīja par medi­cīnisko palīdzību.

-   Kā tad, radības… un viss pārējais, viņš klusi atzina. Gribu tevi pasargāt, Armaliet… pārklāties tev pāri kā mētelis un sargāt tevi un bērnu ar savu miesu. Balss skanēja klusi un piesmakusi no viegla aizkustinājuma. Tevis dēļ es darītu visu… un tomēr… es neko nevaru darīt. Nav nozīmes ne manam spēkam, nedz arī tam, cik ļoti es to vēlos; nevaru doties līdzi tur, kur tev jāiet… un nevaru tev arī palīdzēt. Un, ja padomā, kas var notikt, bet es nekādi nevaru to novērst… jā, es baidos, Armaliet.

Un tomēr… viņš pagrieza mani pret sevi, roka viegli uzgūla manai krūtij, …un tomēr, kad iedomājos tevi ar manu bērnu pie krūts… tad jūtos tukšs kā ziepju burbulis un varbūt pārsprāgšu no prieka.

Viņš cieši piekļāva mani sev pie krūtīm, un es viņu no visa spēka apskāvu.

-   Ak, Klēra, man salūzis sirds, cik stipri es tevi mīlu.

Kādu laiku es biju nogulējusi un modos lēnām, klausoties, kā laukumā netālu no viesnīcas skan baznīcas zvani. Nesen pametusi Svētās Annas klosteri, kur visas dienas gaitas tika pakļautas zvanu ritmam, es automātiski pametu skatienu uz logu, lai pēc gaismas minētu, cik ir pulkstenis. Ārā bija spoža, skaidra diena, un ledus no rūts bija nokusis. Zvani aicināja uz Angelus, bija pusdienlaiks.

Es izstaipījos, izbaudīdama svētlaimi, ko sniedza apziņa, ka ne­vajag uzreiz celties augšā. Grūtniecības pirmās nedēļas mani no­gurdināja, un ceļojuma laikā piedzīvotais sasprindzinājums pašsa­jūtu vēl pasliktināja, tāpēc ieilgusī atpūta bija divtik gaidīta.

Šurpceļā, ziemas vētrām plosot Francijas piekrasti, bez rimas bija lijis un snidzis. Tomēr varēja būt vēl ļaunāk. Sākumā mēs plā­nojām doties uz Romu, nevis uz Havru. Tas šādos laikapstākļos nozīmētu ceļā pavadīt trīs vai četras nedēļas.

Tā kā bija parādījušās izredzes iztiku nopelnīt ārzemēs, Džei­mijs nodrošinājās ar vēstuli, kurā viņš tika ieteikts par tulku Džeimsam Frānsisam Edvardam Stjuartam trimdā izraidītajam Skotijas karalim vai kavalierim Sentdžordžam vienam no troņa preten­dentiem tas bija atkarīgs no tā, kurā pusē jūs stāvējāt. Un mēs nolēmām pievienoties pretendenta galmam, kas atradās netālu no Romas.

Tobrīd daudz netrūka, lai tā ari būtu noticis; mēs jau posāmies uz Itāliju, kad Džeimija tēvocis Aleksandrs, Svētās Annas klostera abats, aicināja mūs uz savu kabinetu.

-   Esmu saņēmis ziņas no Viņa Majestātes, viņš bez jebkāda ievada paziņoja.

-   No kuras? Džeimijs apprasījās. Nelielo radniecisko līdzību pa­stiprināja vīriešu poza abi sēdēja, taisni izslējušies, plecus

iztaisnojuši. Abats tā sēdēja dabiska askētisma dēļ, Džeimijs -, lai neļautu tikko sadzijušajām brūcēm saskarties ar koka krēsla atzveltni.

-    No Viņa Majestātes karaļa Džeimsa, tēvocis atbildēja un, viegli saraucis pieri, paskatījās uz mani. Es parūpējos, lai mana seja nepaustu nekādas jūtas; tas, ka atrados abata Aleksandra kabi­netā, bija uzticēšanās apliecinājums, un es nevēlējos darīt neko tādu, kas liktu viņam to nožēlot. Viņš mani pazina nepilnas sešas nedēļas, kopš Otrajiem Ziemassvētkiem, kad biju parādījusies pie viņa klostera vārtiem kopā ar Džeimiju, kurš pēc spīdzināšanas un ieslodzījuma bija tuvu nāvei. Tuvāk iepazīstoties, abats laikam bija nospriedis, ka zināmā mērā var man uzticēties. Lai gan… es tomēr biju angliete. Un angļu karaļa vārds bija Džordžs, nevis Džeimss.

-    Ak tā? Viņam tātad tulks nav vajadzīgs? Džeimijs kopā ar klostera brāļiem bija strādājis abatijas staļļos un laukos, tāpēc vaigi pamazām bija atguvuši ierasto veselīgo sārtumu.

-   Viņam vajag uzticamu kalpotāju… un draugu. Abats Alek­sandrs paklaudzināja ar pirkstiem pa salocīto vēstuli, kas gulēja uz rakstāmgalda; zīmogs ar kroni bija salauzts. Viņš savilka lūpas un palūkojās uz mani, uz savu brāļadēlu un atkal pievērsa skatienu man.

-   To, ko es tev tagad sacīšu, nevienam nedrīkst teikt, viņš nopietni ierunājās. Drīz to zinās visi, bet pagaidām… Es cen­tos izskatīties uzticama un tāda, kas lieki nepļāpā. Džeimijs tikai pamāja ar galvu, mazliet nepacietīgi.

-   Viņa Augstība princis Čārlzs Edvards pametis Romu un ne­dēļas laikā ieradīsies Francijā, abats turpināja, paliecoties uz priekšu, lai uzsvērtu teiktā svarīgumu.

Un tas bija svarīgi. 1715. gadā Džeimss Stjuarts bija organizē­jis neveiksmīgu mēģinājumu atgūt troni nepārdomātu militāru operāciju, kura atbalsta trūkuma dēļ gandrīz tūlīt izgāzās. Kopš tā laika tā teica Aleksandrs trimdā dzīvojošais Skotijas Džeimss bija nenogurstoši strādājis, bez mitas rakstīdams vēstules citiem tobrīd pie varas esošiem monarhiem, jo īpaši savam brālēnam Francijas Luijam, visu laiku atgādinādams, ka viņam ir likumīgās

tiesības uz Skotijas un Anglijas troni un ka viņa dēls princis Čārlzs ir troņmantnieks.

-   Viņa karaliskais brālēns Luijs ir bijis satraucoši kurls pret pil­nīgi pamatotajām prasībām, abats sacīja, sarauktu pieri veroties uz vēstuli, it kā tā būtu Luijs. Ja viņš tikai tagad ir aptvēris savu atbildības pakāpi šajā jautājumā, tas ir iemesls priecāties tiem cil­vēkiem, kuri tur godā karaļa svētās tiesības.

Tātad Džeimsa atbalstītājiem jakobītiem. Un viens no tiem bija Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs dzimis Aleksandrs Freizers no Skotijas. Džeimijs bija man stāstījis, ka Alek­sandrs ar trimdā izraidīto karali uzturēja dzīvu saraksti un pār­zināja visu, kas skāra Stjuartu lietu.

-   Tāpēc viņš ir labā vietā, Džeimijs bija man paskaidrojis, kad mēs apspriedām pasākumu, kurā grasījāmies iesaistīties. Pāvesta sūtņu sistēma šķērso Itāliju, Franciju un Spāniju ātrāk nekā citas. Un valdības muita nedrīkst pārmeklēt pāvesta sūtņu pastu, tāpēc ir mazāk izredžu pārtvert viņu vestās vēstules.

Uz Romu trimdā izraidīto Skotijas Džeimsu nopietni atbalstīja pāvests, kura interesēs bija Anglijā un Skotijā atjaunot katolisko monarhiju. Tāpēc Džeimsa privātās vēstules lielākoties nesa pā­vesta sūtņi un no rokas rokā nodeva lojāli atbalstītāji Baznīcas hie­rarhijas ietvaros, piemēram, Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs. Varēja paļauties, ka viņš sazināsies ar karaļa piekri­tējiem Skotijā, tas nebija tik riskanti kā sūtīt vēstules atklāti no Romas uz Edinburgu un Hailendu.

Ar interesi vēroju, kā Aleksandrs klāsta, cik svarīga ir prinča Čārlza vizīte Francijā. Drukns vīrs, apmēram manā augumā, tumsnējs, ievērojami mazāks par brāļadēlu, bet ar tādām pašām ieslī­pām acīm, asu prātu un talantu saskatīt slēptus nolūkus, šķiet, tā bija visu Freizeru, kurus man nācies satikt, raksturīgākā īpašība.

-   Tā, viņš, braucīdams tumši brūno pilnbārdu, nobeidza savu runu, es nevaru pateikt, vai ierasties Francijā Viņa Augstību uzai­cināja Luijs vai arī viņš neaicināts ieradās sava tēva dēļ.

-   Tā ir neliela atšķirība, Džeimijs aizrādīja, skeptiski savilcis uz augšu vienu uzaci.

Tēvocis pamāja ar galvu, un biezajā bārdā uz mirkli pazibēja šķībs smaidiņš.

-   Tiesa, puis, ļaudams tikko jaušamam dzimtās skotu izru­nas akcentam izlauzties cauri literārajai angļu valodai. Pilnīga taisnība. Un tieši šajā lietā tu un tava sieva varat palīdzēt, ja jūs to vēlaties.

Priekšlikums bija vienkāršs Viņa Majestāte karalis Džeimss sedz ceļa izdevumus un maksā nelielu algu, ja viņa visuzticamākā un augstāk vērtētā drauga Aleksandra brāļadēls piekrīt doties uz Parīzi un palīdzēt viņa dēlam, Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam, visos jautājumos, kādi pēdējam varētu rasties.

Jutos kā dabūjusi belzienu pa pieri. Mēs bijām domājuši doties uz Romu tādēļ, ka tā šķita vislabākā vieta, no kuras sākt mūsu misiju: novērst otro, 1745. gada, jakobītu sacelšanos. No vēstures stundām es zināju, ka sacelšanās, kuras finanšu avoti atradās Fran­cijā un kuru īstenoja Čārlzs Edvards Stjuarts, būs nozīmīgāka par viņa tēva mēģinājumu 1715. gadā, bet ne pietiekami nozīmīga. Ja notikumi risināsies tā, kā es atminējos, tad “skaistā prinča” Čārlija vadītā armija piedzīvos katastrofālu zaudējumu cīņā pie Kalodenas 1746. gadā un Hailendas iedzīvotāji vēl divus gadsimtus cietīs no šīs sakāves atbalsīm.

Tagad, 1744. gadā, acīmredzot Čārlzs pats sāk meklēt atbalstu Francijā. Vai ir labāka iespēja mēģināt novērst dumpi, nekā atrodo­ties blakus tā vadonim?

Pametu skatienu uz Džeimiju, kurš pāri tēvoča plecam raudzī­jās uz nelielu, sienā iebūvētu svētnīcu. Viņa acis kavējās pie Svētās Annas apzeltītās figūriņas un mazā siltumnīcas ziedu pušķīša viņai pie kājām, bet neitrālā sejas izteiksme neliecināja, ka galvā viņam rosīgi darbotos domas. Beidzot viņš vienreiz samirkšķināja plaks­tus un uzsmaidīja tēvocim.

-   Palīdzēt Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam visos jau­tājumos, kādi varētu rasties? Nu kā tad, viņš klusi noteica. Do­māju, ka varētu gan. Tātad uz Parīzi.

Un tā arī notika. Tomēr no Svētās Annas klostera mēs nedevā­mies tieši uz Parīzi, bet gan nogriezāmies gar piekrasti un ieradāmies Havrā, lai vispirms satiktos ar Džeimija brālēnu Džeredu Freizeru.

Džereds bija skotu emigrants, kurš, tirgodamies ar vīnu un ci­tiem spirtotajiem dzērieniem, bija iedzīvojies bagātībā, Parīzē vi­ņam piederēja neliela preču noliktava un liela dzīvojamā māja, bet Havrā ļoti liela noliktava, un uz turieni viņš bija uzaicinājis Džei­miju, kad mans vīrs bija aizrakstījis, ka mēs dodamies uz Parīzi.

Tā kā jutos pietiekami atpūtusies, man sāka gribēties ēst. Galds bija klāts. Džeimijs noteikti bija pieteicis istabenei atnest ko ēdamu, kamēr es gulēju.

Rītasvārku man nebija, bet biezais samta ceļojumu apmetnis bija gana ērts. Es piecēlos gultā sēdus, uzvilku uz pleciem smago silto apģērba gabalu, tad atvieglojos, piemetu pavardā vēl kādu pagali un ķēros pie vēlīnajām brokastīm.

Apmierināta ēdu cietas maizītes, ceptu šķiņķi un uzdzēru no krūzes pienu. Cerēju, ka arī Džeimijs ir kārtīgi pabarots. Viņš apgal­voja, ka Džereds ir tuvs draugs, bet jutu zināmas šaubas par daža laba Džeimija radinieka viesmīlību, biju jau paguvusi iepazīties ar diezgan daudziem. Tiesa, abats Aleksandrs bija uzņēmis mūs sir­snīgi cik nu silti cilvēks, kas ieņem abata posteni, var uzņemt ārpus likuma pasludinātu brāļadēlu ar aizdomīgu sievu, kuri uz­krīt viņam kā sniegs uz galvas. Bet, dzīvojot pie Džeimija mātes radiem, Leohas Makenzijiem, nonāca tik tālu, ka es tikai par mata tiesu paglābos no nāves pērnā gada rudenī, kad mani apcietināja un tiesāja kā raganu.

“Saprotams,” es biju sacījusi Džeimijam, “Džereds ir Freizers, un uz tiem, šķiet, var paļauties maķenīt vairāk nekā uz Makenzi­jiem. Bet vai tu esi ar viņu jau agrāk ticies?”

“Kad man bija astoņpadsmit, mēs ar viņu kādu laiku dzīvojām kopā,” Džeimijs pastāstīja, pilinot sveču vasku uz atbildes vēstules un iespiežot tēva laulības gredzenu zaļi pelēkajā peļķītē. Neliels noapaļots rubīns, kurā bija iegravēts Freizeru klana devīze: Je suis prest! “Esmu gatavs!”

“Džereds pieņēma mani pie sevis, kad ierados Parīzē pabeigt skološanos un apgūt vienu otru dzīves gudrību. Viņš bija ļoti laipns pret mani; Džereds ir mana tēva labs draugs. Turklāt vai kāds Parī­zes sabiedrību var pazīt labāk par vīru, kurš pārdod tai dzeramo,” viņš vēl piebilda, atlaužot gredzenu no sacietējušā vaska. “Gribu aprunāties ar Džeredu, pirms blakus Čārlzam Stjuartam iesoļoju Luija galmā; man patiktu apzināties, ka man ir kādas izredzes no tā iznākt arī laukā,” viņš, greizi smīnēdams, pabeidza savu stāstu.

“Kāpēc? Vai tu domā, ka var rasties nepatikšanas?” es jautāju. “Likās, ka palīdzība Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam visos jautājumos, kādi varētu rasties, nodrošina diezgan lielu brīvību.” Džeimijs pasmaidīja par manām raizēm.

“Nē, es nekādas grūtības neparedzu. Bet kas ir rakstīts Bībelē, Armaliet? “Nepaļaujieties uz lieliem kungiem"?” Viņš piecēlās, aši noskūpstīja mani uz pieres un iemeta gredzenu atpakaļ sporanā. “Kas es tāds esmu, ka varu nelikties ne zinis gar Dieva vārdu, ko?”

Pēcpusdienu es aizvadīju, lasot grāmatu par augiem, ko mans draugs brālis Ambrozijs bija piespiedis mani pieņemt kā atvadu dāvanu, tad ar diegu un adatu ķēros pie nepieciešamajiem laboša­nas darbiem. Ne man, ne Džeimijam nebija daudz drēbju, un, kaut arī ceļošanai bez liekas bagāžas ir savas priekšrocības, tas nozī­mēja, ka izplīsušas zeķes un atirušas vīles vajadzēja uzreiz savest kārtībā. Šūšanas piederumu kārbiņa man bija gandrīz tikpat dārga kā lāde, kurā glabāju zālītes un ārstniecības līdzekļus.

Adata, uzmirdzot no loga plūstošajā gaismā, te pazuda audumā, te atkal parādījās virspusē. Prātoju, kā noris Džeimija tikšanās ar Džeredu. Bet vēl vairāk man gribējās zināt, kāds būs princis Čārlzs. Viņš būs pirmais vēsturē zināmais cilvēks, ar kuru satikšos per­soniski, un, lai gan es zināju, ka nevar ticēt visām leģendām, kas bija (nevis bija, bet būs, es sev atgādināju) apvijušas viņa personu, prinča patiesā būtība bija tīta noslēpumā. 1745. gada sacelšanās tās panākumi vai izgāšanās gandrīz pilnībā būs atkarīga tikai no

šī jaunā vīrieša personības. Vai sacelšanās vispār notiks, varētu būt atkarīgs no cita jauna vīrieša Džeimija Freizera. Un arī no manis.

Es vēl biju nogrimusi savā darbā un domās, kad smagi soļi gai­tenī man atgādināja, ka ir jau vēls; ūdens lāses no pažobelēm pilēja lēnāk, jo gaisa temperatūra bija nokritusies, un rietošās saules liesmu atspulgi zaigoja ledus šķēpos, kas karājās no jumta. Atvērās durvis, un ienāca Džeimijs.

Viņš vārgi man uzsmaidīja un kā zemē iemiets apstājās pie galda, sejā tāda koncentrēšanās, it kā viņš censtos kaut ko atcerē­ties. Tad noņēma no pleciem apmetni, salocīja, rūpīgi pārlika pāri gultas galam, izslējās, aizsoļoja līdz solam, kārtīgi nomērķējis uz sēdekli, apsēdās un aizvēra acis.

Klēpī ielikto šuvekli aizmirsusi, es nekustīgi un ar lielu inte­resi vēroju šo izrādi. Pēc brīža Džeimijs atvēra acis, uzsmaidīja man, bet neko neteica. Paliecies uz priekšu, viņš ārkārtīgi uzma­nīgi pētīja mani, it kā nebūtu redzējis vairākas nedēļas. Pēdīgi viņa sejai pārslīdēja dziļas atklāsmes izteiksme un sasprindzinājums atslāba, viņš atspieda elkoņus uz ceļiem, un pleci saguma.

-   Viskijs, viņš milzīgā apmierinājumā sacīja.

-   Skaidrs, piesardzīgi noteicu. Vai daudz?

Džeimijs lēnām grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā būtu briesmīgi smaga. Gandrīz varēju dzirdēt, kā skalojas izdzer­tais šķidrums.

-   Ne jau es, viņš ļoti precīzi izrunāja katru vārdu. Tu.

-   Es? aizkaitināta iesaucos.

-   Tavas acis. Viņš svētlaimīgi smaidīja. Viņa paša acis bija maigas un sapņainas, miglainas kā foreļu strauts lietus laikā.

-   Manas acis? Kāds manām acīm sakars ar…

-   Tās ir tieši tādā krāsā kā viens makten labs viskijs; kad saule spīd tev aiz muguras. Šorīt domāju, ka tās izskatās pēc heresa, bet aizšāvu garām. Ne pēc heresa. Ne pēc konjaka. Viskijs. Tā, lūk! To sakot, viņš izskatījās tik apmierināts, ka es nespēju valdīt smieklus.

-   Džeimij, tu es pamatīgi piedzēries. Ko tu darīji?

Seja savilkās vieglā neapmierinātibā.

-   Es neesmu piedzēries.

-   Ak tā? Es noliku malā lāpāmo, piegāju viņam klāt un pataus­tīju pieri. Tā bija auksta un mikla, kaut arī seja bija pietvīkusi. Viņš tūlīt apskāva manu vidukli un pievilka cieši sev klāt, piespiežot degunu man pie krūtīm. No viņa kā migla cēlās sajaukušos alkoho­lisko dzērienu smaka, tik bieza, ka gandrīz šķita taustāma.

-   Nāc pie manis, Armaliet, viņš purpināja. Meitene ar vis­kija krāsas acīm, mana mīļotā. Vedīšu tevi uz gultu.

Nodomāju, ka vēl nevar zināt, kurš kuru vedīs uz gultu, bet es nestrīdējos. Galu galā nebija svarīgi, ar kādu nolūku viņš ies uz gultu, ja tikai tur nonāk. Es pieliecos, iebāzu plecu viņam padusē, lai palīdzētu piecelties, bet viņš atliecās tālāk un pats saviem spē­kiem, lēnām un majestātiski, uzslējās kājās.

-   Man palīga nevajag, Džeimijs pukojās, saņēmis auklu, kas pie kakla saturēja kreklu. Es tak tev teicu: neesmu piedzēries.

-   Tev taisnība, es nestrīdējos. Vārds “piedzēries” pilnībā ne­izsaka to, kādā stāvoklī tu atrodies. Džeimij, tu esi galīgi pilns.

Viņa skatiens slīdēja lejup pa savu kiltu priekšu, tad pa grīdu un pa manu kleitu uz augšu.

-   Nē, neesmu vis, viņš milzīgā pašapziņā paziņoja. Es visu iztecināju ārā. Viņš paspēra soli uz manu pusi, kvēlodams kaislē.

-   Nāc pie manis, Armaliet! Esmu gatavs.

Uzskatīju, ka “gatavs” vienā ziņā bija neliels pārspīlējums: vi­ņam bija izdevies atpogāties līdz pusei un krekls uz pleciem bija nošķiebies, bet diez vai bez palīdzības viņš tiktu tālāk.

Taču citādi… platās krūtis bija kailas, pašā vidū varēja redzēt mazu iedobīti, kur es mēdzu atbalstīt zodu, un ap krūšu galiņiem priecīgi sprogojās mazi spalvu kušķīši. Pamanījis, ka es uz viņu skatos, Džeimijs saņēma manu roku un piespieda sev pie krūtīm. Nobrīnījos, ka augums ir tik silts, un instinktīvi pagāju tuvāk. Tūlīt man ap vidu apvijās otra roka un viņš pieliecās, lai mani noskūp­stītu. Un darīja to tik pamatīgi, ka no viņa elpas vien man viegli noreiba galva.

-   Labi, es smējos. Ja tu esi gatavs, tad es arī esmu. Bet ļauj man vispirms tevi izģērbt šodien jau pietiekami esmu lāpījusi.

Džeimijs stāvēja mierīgi, gandrīz nepakustoties, kamēr es vilku viņam nost drēbes. Viņš nekustējās arī tad, kad tiku galā ar savām drēbēm un biju saklājusi gultu.

Es ierāpos gultā un pagriezusies paskatījos uz Džeimiju, kura krāšņie sarkanīgie mati kvēloja rietošās saules blāzmā. Vaibsti bija nevainojami kā grieķu statujai, ar garo degunu un augstajiem vaigukauliem viņš atgādināja romieša profilu uz monētas. Šī platā, maigā mute bija savilkta sapņainā smaidā, un ieslīpās acis vērās tālumā. Viņš bija kā sastindzis.

Vēroju viņu ar zināmām bažām.

-   Džeimij! es uzsaucu. Kā tu nosaki, vai esi piedzēries?

Manas balss izbiedēts, viņš bīstami sasvērās uz vienu pusi, bet

paguva pieķerties pie kamīna malas. Skatiens klīda pa telpu, tad apstājās pie manas sejas. Vienu brīdi acis mirdzēja skaidras un dzidras, kas liecināja par saprātu.

-    O, tas ir viegli, Armaliet. Ja vari nostāvēt, tad neesi pillā. Viņš atlaida kamīna malu, paspēra soli uz manu pusi un lēnām saļima uz klona, acis raudzījās tukšas, bet sapņainajā sejā atplauka plats, mīlīgs smaids.

-   Ak tā, es noteicu.

Nākamajā rītā ap saullēktu mani atmodināja gaiļu jodelēšana ārā un katlu grabināšana pirmajā stāvā. Man blakus guļošais augums, spēji pamodies, sarāvās, tad sastinga, jo straujā kustība bija satricinājusi galvu.

Es paslējos uz elkoņa nopētīt paģirainās atliekas. Varēja būt sliktāk, kritiski nodomāju. Džeimija acis bija cieši samiegtas, lai tajās neiekļūtu kāds nejaušs saules stars, un mati spurojās uz vi­sām pusēm kā eža adatas, bet āda bija balta un tīra un rokas, iekrampējušās segās, nedrebēja.

Pavilku cietējam uz augšu vienu plakstiņu, ielūkojos acī un ro­taļīgā balsī apvaicājos:

-   Vai kāds ir mājās?

Tās acs dvīņumāsa, kurā es lūkojos, lēnām atvērās un pievie­noja drūmi niknu skatienu tam, ko raidīja pirmā. Es atvilku roku un mīļi uzsmaidīju vīram.

-   Labs rīts.

-   Kā kuram, Armaliet, viņš sacīja un atkal aizvēra abas acis.

-   Vai tev ir kāda nojausma, cik tu sver? es nevērīgi apjautājos.

-Nē.

Strupā atbilde liecināja, ka viņš to ne tikai nezina, bet viņam tas ir arī vienalga, taču es neatlaidos.

-   Es teiktu, ap piecpadsmit stounu. Tikpat, cik viens kārtīgs mežakuilis. Diemžēl man nav dzinēju, kas piekārtu tevi ar kājām gaisā uz mieta un aiznestu mājās uz žāvētavu.

Viena acs atkal atdarījās, brīdi domīgi manī lūkojās, tad ska­tiens aizslīdēja līdz pavardam istabas otrā malā. Lūpu kaktiņš sa­vilkās uz augšu negribīgā smaidā.

-   Kā tu dabūji mani gultā?

-   Nedabūju. Nevarēju tevi pakustināt, tāpēc tikai apsedzu ar segu un atstāju pie kamīna. Kaut kad nakts vidū tu atdzīvojies un pats saviem spēkiem ierāpoji gultā.

Džeimijs likās izbrīnīts un atkal atvēra otru aci.

-   Tiešām?

Palocīju galvu un mēģināju pieglaust matus, kas slējās stāvus viņam aiz kreisās auss.

-   0 jā. Tu biji ļoti apņēmīgs.

-   Apņēmīgs? Viņš domās sarauca pieri un izstaipījās, pacel­dams rokas virs galvas. Tad viņš satrūkās.

-   Nē. Es to nevarēju.

-   Varēji gan. Divas reizes.

Viņš palūrēja lejup uz savām krūtīm, it kā meklēdams apstip­rinājumu šim neticamajam apgalvojumam, tad atkal pievērsa ska­tienu man.

-   Tiešām? Nu, tas nav diez cik godīgi es pilnīgi neko neat­ceros. Viņš brīdi svārstījās sakaunējies. Vai bij labi? Es taču neizdarīju nekādas muļķības?

Nometos viņam blakus un piekļāvu galvu viņa pleca bedrītei.

-    Nē, par muļķīgu es to nesauktu. Taču runīgs gan tu nebiji.

-   Paldies Tam Kungam par mazām dāvaniņām, viņš noteica, un klusi smiekli satricināja viņa krūškurvi.

-   Mm. Tev bija piemirsies, ka var teikt ari ko citu, izņemot “es tevi mīlu”, toties to tu teici neskaitāmas reizes.

Smiekli atsākās, šoreiz jau skaļāk.

-   0, ak tā? Nu, varēja būt sliktāk.

Džeimijs ievilka elpu un ieturēja pauzi. Pagriezis galvu, viņš aiz­domīgi paošņāja mīksto kanēļa krāsas kušķi paceltās rokas padusē.

-   Jēziņ! viņš izdvesa un mēģināja pastumt mani tālāk. Tu tak negribēsi bāzt galvu man azotē, Armaliet. Es smirdu kā pirms nedēļas nosprādzis kuilis.

-   Un pēc tam iemarinēts konjakā, es piekritu, iekārtojusies ērtāk. Starp citu, kā tev izdevās tik… khm… ellīgi pietempties?

-    Tur vainīgs Džereds ar savu viesmīlību. Viņš nopūtās, ap­ņēma mani ap pleciem un atlaidās spilvenos. Viņš aizveda mani uz dokiem, lai parādītu savus spīķerus. Un kambari, kurā viņš glabā retos vīnus, portugāļu brendiju un Jamaikas rumu. Džei­mijs, atceroties piedzīvoto, viegli saviebās. Ar vīnu nebij tik traki, jo iedzer malciņu, izgaršo un pēc tam izspļauj uz grīdas. Bet ne Džereds, ne es nespējām laist zudībā brendiju. Turklāt viņš sacīja, ka brendiju pilnībā var novērtēt tikai tad, ja ļauj tam lēnām noslī­dēt lejā pa rīkli.

-   Un cik daudz brendija tu novērtēji? es ziņkāri pajautāju.

-   Otrā pudele bij līdz pusei, kad skaits sajuka. Tieši tajā brīdī sāka zvanīt netālā baznīca, aicinot uz agro misi. Džeimijs strauji uzslējās sēdus un nenovērsa skatienu no loga, pa kuru spoži spī­dēja saule.

-   Jēziņ, Armaliet! Cik ir pulkstenis?

-   Laikam seši, es apjukusi atbildēju. Kāpēc prasi?

Viņš mazliet nomierinājās, bet spilvenos vairs neatlaidās.

-   0, tad nekas. Es jau satrūkos, ka zvana uz Angelus. Laiks galīgi sajucis.

-   Tam es ticu. Tomēr vai ir kāda nozīme?

Enerģijas uzplūdā Džeimijs atmeta segas un piecēlās. Vienu brīdi viņš šūpojās, tad atguva līdzsvaru, tikai abas rokas satvēra galvu, lai pārliecinātos, ka tā joprojām turas uz pleciem.

-   Kā tad. Viņš bija mazliet aizelsies. Man šorīt ir tikšanās dokos pie Džereda spīķeriem. Mums abiem.

-   Tiešām? Arī es izvēlos no gultas un taustījos pēc naktspoda zem gultas. Ja viņš iecerējis pabeigt iesākto, diez vai viņam vajag lieciniekus.

Džeimija galva iznira pa krekla izgriezumu, uzacis viņam bija savilktas.

-   Pabeigt iesākto?

-    Nu, lielākā tiesa tavu radu vēlas nomušīt vai nu tevi, vai mani; kāpēc lai Džereds to nevēlētos? Man liekas, ka viņš jau tīri labi iesācis, tevi saindējot.

-   Briesmīgi smieklīgi, Armaliet, Džeimijs sausi noteica. Vai tev ir kas pieklājīgs, ko vilkt mugurā?

Ceļojot es vilku ērtu pelēka sarža kleitu, kuru biju dabūjusi no ziedojumu vācēja Svētās Annas abatijā, bet man bija arī tērps, kurā bēgu no Skotijas, dāvana no lēdijas Annabellas Makrenokas. Skaista zaļa samta kleita, kurā es izskatījos visai bāla, toties eleganta.

-   Domāju, ka ir, ja vien to nav pārlieku sabojājis sāļais ūdens.

Notupos pie mazās ceļojumu lādes un atlocīju zaļo samta tērpu.

Džeimijs nometās uz ceļiem man blakus un, pacēlis manas zāļu lādes vāku, sāka pētīt pudelītes, kārbiņas un marlē satīto zālīšu buntes.

-   Vai tev te nav kaut kas pret drausmīgām galvassāpēm, Ārmaliet?

Palūkojos pāri viņa plecam, tad pastiepu roku un paņēmu vienu pudelīti.

-   Marūbija varētu palīdzēt, kaut arī nav tās labākās zāles. Ļoti labi iedarbojas vītolu mizas tēja ar fenheli, bet tās pagatavošanai vajadzīgs laiks. Zini ko… es tev labāk izrakstīšu recepti samocītām aknām. Brīnišķīgs līdzeklis pret paģirām.

Viņš pievērsa man aizdomu pilnu zilu aci.

-   Izklausās pretīgi.

-   Ir jau ari, es jautri attraucu. Bet, kad izvemsies, jutīsies daudz labāk.

-   Mmphmm. Viņš piecēlās kājās un ar purngalu pastūma uz manu pusi naktspodu.

-   Vemšana no rītiem ir tava nodarbošanās, Armaliet, viņš at­gādināja. Dari, kas jādara, un ģērbies. Lai tā galva sāp, es pacie­tīšu.

Džereds Manro Freizers bija maza auguma, kalsns vīrs ar mel­nām acīm un stipri līdzinājās savam attālajam radiniekam Mērtegam, vienam no Freizeru klana locekļiem, kurš bija pavadījis mūs uz Havru. Pirmo reizi ieraugot Džeredu, kas, majestātiski izslējies, bija nostājies savas noliktavas atvērtajās durvīs tā, ka strādnie­kiem, kuri plūda nepārtrauktā straumē, vajadzēja stiept mucas vi­ņam apkārt ar līkumu, es samirkšķināju plakstus un pēc tam izber­zēju acis, jo līdzība ar Mērtegu bija ārkārtīgi liela. Cik zināju, Mērtegs joprojām iebraucamajā vietā apkopa klibot sākušu zirgu.

Džeredam bija tādi paši tumši, plāni mati un caururbjošs ska­tiens, tāds pats stiegrains pērtiķa augums. Bet ar to visa līdzība ari beidzās. Kad mēs piegājām viņam tuvāk, Džeimijs galanti ar elkoņiem un pleciem atbrīvoja man ceļu pūlī, un es spēju saskatīt zināmas atšķirības. Džeredam seja bija iegarena, nevis kā Mērtegam līdzīga cirvim, ar smieklīgu, strupa deguna pogu, kas pilnīgi sabojāja milzīgo pašapziņu, ko no attāluma piešķīra lieliskais drēb­nieka darbs un staltā stāja.

Būdams nevis zirgu zaglis, bet veiksmīgs tirgonis, Džereds prata ari pasmaidīt atšķirībā no Mērtega, kura dabiskā sejas izteiksme pastāvīgi pauda īgnumu, un, kad mēs, stumdīti un grūstīti, pa rampu nonācām līdz viņam, vīntirgotāja sejā atplauka plats smaids.

-   Mīļo pasaulīt! viņš iesaucās, satvēris manu roku, lai veikli parautu mani nost no ceļa diviem raženiem ostas strādniekiem,

kas izvēla pa platajām durvīm gigantisku mucu. Kā es priecā­jos beidzot ar tevi iepazīties! Muca dārdēdama vēlās pa rampas dēļiem man garām, un es dzirdēju tajā skalojamies šķidrumu.

-   Pret rumu tā izturēties drīkst, Džereds noteica, vērodams neveiklo milzīgās mucas ceļojumu cauri noliktavas šķēršļu joslai,

-   bet pret portvīnu ne. To es vienmēr pats atvedu kopā ar pudelēs pildīto vīnu. Patiesību sakot, tieši šobrīd es grasos apskatīt jaunāko Belle Rouge vīna kravu. Varbūt jūs vēlētos nākt man līdzi?

Pametu skatienu uz Džeimiju, kurš piekrītoši pamāja ar galvu, un mēs devāmies Džeredam nopakaļ, vairoties no dzīvās satiksmes plūsmas, ko radīja mucas, alusvātis, ratiņi un ķerras, visdažā­dākā izskata vīri un zēni, kas stiepa auduma baķus, ēdamlietu un graudu kastes, vara plākšņu ruļļus, miltu maisus un visu, ko vien iespējams transportēt ar kuģi.

Havra bija nozīmīgs kravu pārvadāšanas centrs, un osta bija pilsētas sirds. Gara, pamatīgi būvēta piestātne veselu cetrurtdaļjūdzi stiepās gar ostas malu, un no tās kā puni atdalījās mazāki doki, pie kuriem bija pietauvojušās trīsmastu barkas un brigantīnas, zvejas laivas un nelielas galeras visdažādākie ūdens transporta līdzekļi, kas apgādāja Franciju.

Džeimijs stingri turēja manu elkoni, lai laikus parautu malā no ceļa ķerrām, ripojošām mucām, nevērīgiem tirgoņiem un jūrniekiem, kuri parasti neskatījās zem kājām, bet vairāk paļāvās uz vispārējo virzītājspēku, kas izvadīja viņus cauri dokos valdošajam juceklim.

Ejot pa piestātni, Džereds man otrā pusē ausī izsmalcināti pie­klājīgā valodā kliedza, norādot uz interesantām vietām, kurām gā­jām garām, un saraustīti, nesakarīgi skaidroja dažādu kuģu vēsturi un piederību. “Arianna”, kuru mēs devāmies apskatīt, patiesībā bija viens no Džereda paša kuģiem. Ja pareizi sapratu, tad kuģi var piederēt vienam īpašniekam, bet biežāk tie pieder tirgotāju grupai kā kopīpašums vai dažkārt kapteinim, kurš noīrējis kuģi, komandu un pakalpojumus uz vienu braucienu. Redzot, cik daudzi kuģi pie­der īpašnieku grupām un cik salīdzinoši maz vienam cilvēkam, man sāka rasties cieņa pret Džereda bagātības apmēriem.

“Arianna” bija noenkuroto kuģu rindas vidū, netālu no nolik­tavas ēkas, uz kuras ar baltiem, šķībiem burtiem bija uzkrāsots vārds FREIZERS. Ieraugot to, man pār muguru pārskrēja sīki, savādi drebuļi, es piedzīvoju pēkšņu brālības un piederības sajūtu, apjē­dzot, ka man ir tāds pats uzvārds un tam līdzi nāk radniecība ar cilvēkiem, kas to nesa.

“Arianna” bija trismastu kuģis, aptuveni sešdesmit pēdu garš, ar platu priekšgalu. Uz klāja pie borta doku pusē atradās divi lielga­bali gadījumā ja jūrā parādītos pirāti, es nospriedu. Klājs čumēja un mudžēja no vīriem, kas tur rosījās droši vien ar kādu nolūku, bet kuģis izskatījās kā skudru pūznis, kuru kāds sadomājis izpostīt.

Visas buras bija ierēvētas un nostiprinātas, bet paisuma uz­plūstošie ūdeņi kuģi viegli zvalstīja, grūžot bugspritu uz mūsu pusi. To rotāja visai drūma paskata tēls, šķita, ka sievietei ar apjo­mīgajām, kailajām krūtīm un izjukušajām, ar sāli nošķiestajām matu pinkām jūras gaiss nemaz tik ļoti pie sirds neiet.

-   Maza, mīļa skaistulīte, vai ne? Džereds jautāja, plaši novēcinot roku. Pieņemu, ka viņš bija domājis kuģi, nevis tēlu tā priekš­galā.

-   Varen smuka, Džeimijs pieklājīgi apstiprināja. Biju pamanī­jusi nepatikas pilno skatienu, ar kādu viņš vēroja ūdenslīniju, kur pret kuģa korpusu sitās nelieli, tumšpelēki viļņi. Viņš cerēja, ka mums nevajadzēs kāpt uz klāja. Džeimijs Freizers bija drosmīgs ka­rotājs, spožs, pārgalvīgs un bezbailīgs kaujas laukā, bet īsta saus­zemes žurka.

Viņš pilnīgi noteikti nebija skarbais skots no Tarvatijas, kurš braukā pa jūrām, medījot vaļus, vai vago okeānus, cerot tikt pie bagātības, viņu mocīja tik stipra jūrasslimība, ka decembrī, kad mēs šķērsojām Lamanšu, viņam, jau tā novājinātam pēc cietumā piedzīvotās spīdzināšanas, tā gandrīz kļuva liktenīga. Un, kaut arī vakardienas plostošanu Džereda sabiedrībā ar to gluži salīdzināt nevarēja, diez vai tādēļ viņš šūpošanos paciestu labāk.

Vīra sejā redzēju atspoguļojamies nepatīkamās atmiņas, kamēr brālēns slavināja “Ariannas” stabilo gaitu un ātrumu, tāpēc pievir­zījos viņam tik tuvu, ka varēju iečukstēt ausī:

-   Tev taču nekļūs slikti uz noenkurota kuģa?

-   Nezinu, Armaliet, Džeimijs atbildēja, un skatienā, ko viņš veltīja kuģim, vienādās daļās jaucās riebums un samierināšanās.

-   Bet mēs laikam to drīz noskaidrosim. Džereds jau bija uzskrējis pa trapu līdz pusei, kur viņu ar skaļiem apsveikuma vārdiem sveici­nāja kapteinis. Ja man sametas zaļš ģīmis, vai tu nevarētu notēlot ģīboni vai kaut ko tamlīdzīgu? Nebūtu smuki, ja es apvemtu Dže­reda kurpes.

Es mierinoši noglaudu viņa roku.

-   Neraizējies. Es paļaujos uz tevi.

-   Ne jau uz mani, viņš vēl pēdējo reizi ar ilgu skatienu paka­vējās pie cietzemes, uz manu kuņģi.

Taču kuģis zem mūsu kājām saglabāja mierinoši līdzenu līmeni, un gan Džeimijs, gan viņa kuņģis uzvedās piedienīgi iespējams, talkā nāca arī brendijs, ko mums ielēja kapteinis.

-   Labs gan, Džeimijs sacīja, pacēlis glāzi pie deguna, un atzi­nībā par bagātīgo, aromātisko garaiņu buķeti uz mirkli aizvēra acis. Portugāļu, vai ne?

Džereds priecīgi iesmējās un iegrūda kapteinim sānos dunku.

-    Redzi, Portis? Es teicu, ka viņam ir iedzimta garšas izjūta! Viņš tikai vienu reizi ir to pagaršojis!

Es iekodu vaigā un vairījos no Džeimija skatiena. Likās, ka kap­teini, liela auguma, noplukušu tipu, tas neinteresēja, tomēr viņš pagriezās uz Džeimija pusi un pieklājīgi savilka seju smaidā, atklā­jot trīs zelta zobus. Cilvēks, kuram patīk savu bagātību nēsāt līdzi.

-   Ghm, viņš noguldzināja. Šis ir tas puisis, kas turēs jūsu tilpnes sausas, ko?

Pēkšņi likās, ka Džereds samulst, viegls sārtums iekrāsoja viņa vēja ārdēto seju. Izbrīnīta pamanīju, ka viņam vienā ausī izdurts caurums auskaram, un sāku prātot, kādā ceļā viņš guvis pašreizē­jos panākumus.

-   Nu, kā sacīt jāsaka, pirmo reizi vīntirgotāja valodā ielavījās nodevīgais skotu akcents, tas vēl jārauga. Bet domāju… Viņš palūkojās pa logu uz rosības pārņemtajiem dokiem, tad atkal uz

kapteiņa glāzi, kuru bija iztukšojis trijos malkos, kamēr mēs dzē­rām pa malciņam. Mm, paklau, Portis, vai tu man ļautu uz brīdi izmantot savu kajīti? Gribētu apspriesties ar brāļadēlu un viņa sievu, un… liekas, ka pakaļgala tilpnei, pēc skaņas spriežot, gadīju­sies kāda ķibele ar kravas tīkliem. Šī viltīgā piezīme lika kaptei­nim Portisam mesties ārā strauji kā mežakuilim uzbrukumā, pie­smakušā balsī viņš kaut ko klaigāja pa pusei spāņu, pa pusei franču valodā, kuru es, par laimi, nesapratu.

Džereds klusiem soļiem piegāja pie durvīm un cieši aizvēra tās aiz kapteiņa raženā stāva, ievērojami samazinot trokšņu līmeni. Pirms sāka runāt, viņš devās pie kapteiņa mazā galdiņa un cere­moniāli pielēja visiem glāzes. Tad, paskatījies te uz Džeimiju, te uz mani, vēlreiz pasmaidīja mīļu, pašnosodošu smaidu.

-   Apstākļi ir drusku nedrošāki, nekā biju cerējis, gribēdams iz­teikt tādu lūgumu, viņš iesāka. Bet es redzu, ka mūsu kapteinis nejauši atklājis manas kārtis. Lieta patiesībā ir tāda… viņš pacēla glāzi tā, ka ūdens atspulgi no iluminatora ietrīsuļoja brendijā, metot kustīgus gaismas lāsumiņus uz kajītes vara rotājumiem,

-   …man vajadzīgs cilvēks. Džereds pacēla glāzi pret Džeimiju, tad pielika pie lūpām un nodzēra malku.

-   Riktīgs vīrs, viņš paskaidroja tuvāk, atņēmis glāzi no lūpām.

-   Redzi, dārgā, viņš palocījās pret mani, man radusies ārkārtīgi laba izdevība ieguldīt naudu jaunā vīna darītavā Mozeles apgabalā. Bet es nejustos drošs, ja tās novērtēšanu uzticētu apakšniekiem; man pašam vajadzētu apskatīt darītavu un izteikt norādījumus, kā turpināt darbu. Tas prasīs vairākus mēnešus.

Viņš domīgi raudzījās savā glāzē, viegli skalinot dzidro, brūno šķidrumu, tā ka aromāts piepildīja mazo kajīti. Es biju no savas glāzes iedzērusi tikai pāris malku, bet jutu vieglu reiboni, vairāk no pieaugošā satraukuma nekā no alkohola.

-   Izdevība ir pārāk laba, lai laistu to garām, Džereds turpi­nāja. Un vēl ir iespēja noslēgt vienu otru izdevīgu līgumu vīna darītavās gar Ronas upi; vīns tur ir lielisks un Parīzē dabūjams diezgan reti. Ak Dievs, aristokrāti to izpirktu tik ātri, kā vasarā kūst

sniegs! Viltīgās, melnās acis uz mirkli iegailējās mantkārībā, tad, paskatoties uz mani, tajās atkal uzdzirkstīja humors.

-   Bet… viņš sacīja.

-   Bet, es pabeidzu teikumu viņa vietā, tu nevari atstāt savus darījumus šeit bez uzticama vadītāja.

-   Ne tikai skaistums un šarms, bet arī gudrs prāts. Es tevi ap­sveicu, brālēn. Džereds piešķieba galvu ar kārtīgo sasuku pret Džeimiju, vienu uzaci savilcis ironiskā atzinībā. Atzīstos, ka biju neziņā, kā rīkoties tālāk, viņš teica, noliekot glāzi uz mazā gal­diņa ar tādu attieksmi kā vīrs, kas atmetis jokus, lai kārtotu nopiet­nus darījumus. Bet, kad tu atrakstīji vēstuli no Svētās Annas abatijas, ka grasies apciemot Parīzi… Viņš mirkli svārstījās, tad uzsmaidīja Džeimijam, savādi noplivinot rokas.

-   Zinādams, ka tev, manu zēn, viņš pamāja ar galvu uz Džei­miju, labi padodas rēķināšana, ļoti nopietni sliecos domāt, ka tava ierašanās ir atbilde uz manām lūgšanām. Tomēr nospriedu, ka, iespējams, mums vispirms vajadzētu satikties, atjaunot mūsu pazīšanos un tikai tad es izteiktu tev noteiktu piedāvājumu.

Tu gribēji teikt, ka nolēmi vispirms apskatīties, vai esmu rā­dāma sabiedrībai, ciniski pie sevis nodomāju, tomēr uzsmaidīju Džeredam. Uztvēru Džeimija skatienu, un viena viņa uzacs pacēlās uz augšu. Šī acīmredzot mums bija piedāvājumu nedēļa. Trūcīga, ārpus likuma izsludināta cilvēka un aizdomās turamās angļu spie­dzes pakalpojumi likās neparasti pieprasīti.

Džereda piedāvājums bija vairāk nekā dāsns; par to, ka Džeimijs nākamos sešus mēnešus vadītu viņa Francijas uzņēmumu, Dže­reds ne tikai maksātu algu, bet ari atstātu mūsu rīcībā savu Parīzes māju ar visiem kalpotājiem.

-    Nekas, nekas, viņš sacīja, kad Džeimijs centās noraidīt šo punktu. Viņš piespieda pirkstu pie degungala un apburoši man uz­smaidīja. Skaista sieviete, kas uzņem viesus, viņa tirgošanā ir liels ieguvums, brālēn. Tev nav ne jausmas, cik vīna var pārdot, ja vispirms ļauj to pircējiem nogaršot. Viņš noteikti papurināja

galvu. Nē, jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja tava sieva ļautu sevi apgrūtināt ar viesu uzņemšanu.

Doma par viesību rīkošanu Parīzes sabiedrībai patiesībā bija mazliet pārdroša. Džeimijs, jautājoši savilcis uzacis, paskatījās uz mani, bet es, norijusi kaklā iestrēgušo kamolu, pasmaidīju un palo­cīju galvu. Piedāvājums bija labs; ja viņš jutās pietiekami zinošs, lai vadītu pārdošanu, tad mazākais, ko es varēju darīt, ir pasūtīt pusdienas un uzspodrināt savu franču sarunvalodu.

-    Man nav iebildumu, es nomurmināju, bet Džereds bija manu piekrišanu uzskatījis par pašsaprotamu un turpināja runāt, melnās, dedzīgās acis nenovērsis no Džeimija.

-    Un tad es domāju, ka tev varbūt būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs atbalsta punktam… lai īstenotu citas intereses, kuras atve­dušas tevi uz Parīzi.

Džeimijs kā nesaprazdams pasmaidīja, par to Džereds īsi iesmē­jās un pacēla savu brendija glāzi. Mums katram bija iedota arī glāze ar ūdeni, lai starp malkiem noskalotu aukslējas, un viņš ar otru roku pievilka vienu no glāzēm tuvāk.

-   Nu tad tosts! Džereds iesaucās. Par mūsu sadarbību, brā­lēn… un par Viņa Majestāti! Viņš pacēla sveicienā savu brendija glāzi, tad ārišķīgi pārlaida to virs ūdens glāzes un pacēla pie lūpām.

Es izbrīnīta vēroju šīs savādās izdarības, bet Džeimijam tās acīmredzot kaut ko nozīmēja, jo viņš uzsmaidīja brālēnam, paņēma savu glāzi un pārcēla pāri ūdenim.

-   Par Viņa Majestāti! viņš atkārtoja. Tad, redzot, ka es neiz­pratnē skatos, pasmaidīja un paskaidroja: Par Viņa Majestāti… aiz ūdens, Armaliet.

-   Ak tā? es teicu un pamazām sāku saprast. O! Karalis aiz ūdens… Karalis Džeimss. Un tas nedaudz izskaidroja šo pēkšņo dzinuli visiem parūpēties, lai mēs ar Džeimiju apmetamies Parīzē, kas citādi liktos visai neticama sagadīšanās.

Ja arī Džereds bija jakobīts, tad sarakste ar abatu Aleksandru, visticamāk, nebija sagadīšanās, bet kaut kas vairāk iespējams, Džeimija sūtītā ziņa par mūsu ierašanos Parīzē bija pienākusi reizē

ar vēstuli no Aleksandra, kurš izskaidroja karaļa Džeimsa doto uzdevumu. Un, ja mūsu uzturēšanās Parīzē sakrita ar Džereda plā­niem, jo labāk. Kad manī pēkšņi pamodās atzinīgas jūtas par jakobītu sarežģīto tīklojumu, es pacēlu savu glāzi un pāri ūde­nim iedzēru par Viņa Majestāti un mūsu jauno kompanjonu Dže­redu.

Pēc tam abi vīrieši sāka spriest par darījumiem un drīz vien, galvas kopā sabāzuši, pētīja ar tinti aprakstītas papīra lapas, kas acīmredzot bija kravas saraksti un pavadzīmes. Mazā kajīte oda pēc tabakas, brendija izgarojumiem un netīriem jūrniekiem, tāpēc man atkal sāka šķebināt. Redzēdama, ka kādu brīdi nebūšu vaja­dzīga, es klusi piecēlos un viena pati izgāju uz klāja.

Piesardzīgi apgāju darbīgos ļaudis, kas vēl arvien rosījās ap pa­kaļgala kravas lūku, un izspraucos starp tauvu rituļiem, priekš­metiem, ko es uzskatīju par stiprinājumiem, un nekārtīgi sames­tām buraudekla kaudzēm uz mierīgu vietiņu kuģa priekšgalā. Šeit nekas neaizsedza man skatu uz ostu.

Es sēdēju uz lādes pie rostra, priecādamās par sāļo vēju un piķa un zivju dvaku, kas pilda kuģus un ostas. Gaiss vēl bija auksts, bet, cieši ietinusies apmetnī, es nesalu. Kuģis, ceļoties paisumam, viegli zvalstījās; redzēju, kā pie tuvējā doka stabiem cilājas un pland aļģu bārdas, aizsedzot spīdīgo, melno mīdiju plankumus starp tiem.

Šī doma man atgādināja par tvaicētām mīdijām ar sviestu, ko vakar pasniedza vakariņās, un pēkšņi man briesmīgi sagribējās ēst. Grūtniecības absurdi kontrastainās izjūtas, šķiet, nepārtraukti lika pievērsties gremošanas procesiem: ja es nevēmu, tad man draus­mīgi gribējās ēst. Domu virkne no ēdiena aizveda mani pie ēdien­kartēm un atkal atpakaļ pie pārdomām par Džereda pieminētajām viesībām. Viesības, hm? Likās savādi, ka Skotijas glābšanu sāksim ar šādu darbu, bet neko labāku es tāpat izdomāt nevarēju.

Ja Čārlzs Stjuarts sēdēs man pretī pie galda, tad varēšu vismaz paturēt viņu acīs, tā es nospriedu, pasmaidīdama par savu iedomu. Ja viņš izrādīs kādas pazīmes, ka grasās lēkt kuģī, lai laistos uz Skotiju, iespējams, pagūšu iebērt viņam kaut ko zupā.

Galu galā varbūt tas nemaz nebija tik smieklīgi. Es iedomājos par Geilisu Dankenu, un smaids pazuda man no sejas. Viņa, Kreinsmūras apgabala prokurora sieva, bija noslepkavojusi savu viru, dzīru laikā ieberot viņam ēdienā cianīda pulveri. Drīz pēc tam viņu pasludināja par raganu un sagūstīja, tobrīd biju ar viņu kopā un arī tiku tiesāta. No šīs tiesas mani izglāba Džeimijs. Atmiņas par tām dažām dienām, ko nosēdēju Kreinsmūras aukstajā un tumšajā zagļu cietumā, bija vēl pārāk svaigas, un vējš pēkšņi likās kļuvis ļoti dzeldīgs.

Man pārskrēja drebuļi, ne tikai no aukstuma. Es nespēju domāt par Geilisu Dankenu bez šermuļiem. Ne tik daudz par to, ko viņa bija izdarījusi, bet par to, kas viņa bija. Arī jakobīte; viņas atbalsts Stjuartu lietai jau robežojās ar neprātu. Vēl ļaunāk viņa bija tāda pati kā es, ienākusi pa spraugu kromleha akmenī no cita laika.

Es nezināju, vai viņa pagātnē nokļuvusi tāpat kā es, nejauši, vai arī šajā ceļojumā devusies tīšuprāt. Es nezināju arī to, no kurienes viņa nākusi. Bet pēdējā ainā man acu priekšā, kad viņa izaicinoši kliedza uz tiesnešiem, kuri piesprieda sadedzināšanu sārtā, viņa bija gara auguma, gaišmataina sieviete, kas bija augstu pacēlusi izplestās rokas, un uz vienas no tām bija redzama nodevīga, apaļa injekcijas rēta. Automātiski sataustīju mazo, raupjās ādas lauku­miņu uz sava augšdelma, zem siltā apmetņa krokām, un, to atra­dusi, atkal nodrebinājos.

No nepatīkamajām atmiņām mani iztraucēja arvien pieaugošā kņada blakuspiestātnē. Pie kuģa trapa bija izveidojies prāvs vīru murskulis, un tagad gāja vaļā skaļa klaigāšana un grūstīšanās. Kautiņš tas nebija; aizēnojusi ar plaukstu acis, centos saskatīt kaut ko tuvāk, bet sitienus neredzēju. Likās, ka cilvēki cenšas cauri kus­tīgajam pūlim izbrīvēt ceļu uz lielas noliktavas durvīm piestātnes tālākajā galā. Sanākušie stūrgalvīgi pretojās šiem pūliņiem, pēc katra grūdiena atplūstot atpakaļ kā bēguma vilnis.

Pēkšņi man aiz muguras nostājās Džeimijs, kuram cieši uz pē­dām sekoja Džereds, un abi skatījās uz cilvēku baru lejā. Skaļo klaigu dēļ es nebiju dzirdējusi viņus pienākam.

-    Kas tur ir? Es piecēlos un atbalstījos pret Džeimiju, turo­ties pretī arvien pieaugošajiem viļņiem, kas šūpoja kuģi. Tuvumā jutu vīra smaržu; viņš iebraucamajā vietā bija nomazgājies, tāpēc smaržoja pēc tīras un siltas miesas ar pavisam mazu nojautu par sauli un putekļiem. Acīmredzot ožas saasināšanās bija vēl viena no grūtniecības izraisītajām pārmaiņām; spēju saost viņu pat starp miriādēm jūras ostas smaku un smaržu, tāpat kā ļaužu drūzmā var saklausīt tuvumā skanošu zemu balsi.

-    Es nezinu. Izskatās, ka kuģim gadījusies kāda ķeza. Viņš saņēma manu elkoni, lai palīdzētu noturēties līdzsvarā. Džereds pagriezās un franču valodā norēja pavēli jūrniekam, kas bija patrā­pījies tuvumā. Vīrs nekavējoties pārlēca pāri treliņiem un šļūca lejup pa tauvu, kuras darvotā aste šūpojās virs ūdens. Mēs no klāja noskatījāmies, kā viņš iejūk drūzmā, iebaksta citam jūrniekam ribās un saņem atbildi, kuru papildināja izteiksmīgi žesti.

Džereds rauca pieri, kamēr vīrs ar astē sasietajiem matiem rāpās atpakaļ pa ļaužu pilno trapu. Jūrnieks kaut ko pateica Džere­dam tādā pašā piesmakušā franču valodā; viņi runāja pārāk ātri, lai es saprastu. Tad pārmija vēl dažus vārdus un Džereds spēji apcir­tās, pienāca pie mums, nostājās man blakus un ar kalsnajiem pirk­stiem cieši satvēra reliņus.

-   Viņš teica, ka uz “Patagonijas” ir izplatījusies slimība.

-   Kāda slimība? Nebiju iedomājusies paņemt līdzi savu zāļu lādi, tāpēc jebkurā gadījumā es neko daudz līdzēt nevarēju, bet mani mocīja ziņkāre. Džereds izskatījās noraizējies un nelaimīgs.

-   Viņi baidās, ka tās varētu būt bakas, bet skaidri nav zināms. Izsaukti ostas inspektors un arī pārvaldnieks.

-   Vai negribat, lai es apskatos? piedāvāju. Es vismaz varētu pateikt, vai slimība ir lipīga vai ne.

Džereda smalkās uzacis pazuda zem plānajiem, melnajiem ma­tiem, kas sedza pieri. Džeimijs likās nedaudz apmulsis.

-   Mana sieva, brālēn, ir pazīstama dziedniece, viņš paskaid­roja, bet tad pagriezās pret mani un papurināja galvu.

-   Nē, Armaliet. Tas nebūtu droši.

Varēju redzēt “Patagonijas” trapu; pēkšņi ļaužu pūlis, grūsto­ties un minot cits citam uz kājām, sāka spiesties atpakaļ. Divi jūr­nieki kāpa lejup no klāja, katrs savā galā kā nestuves nesot audekla gabalu. Baltais buraudekls bija ielīcis no slimnieka auguma sma­guma, un pār improvizētā guļamtīkla malu šūpojās kaila, saules nobrūnināta roka.

Jūrnieki ar auduma strēmelēm bija aizsējuši mutes un degunus, viņi gāja, novērsušies no nestuvēm un, nikni ar galvas mājieniem un ņurdēšanu izrīkojot viens otru, centās izmanevrēt ar smago nastu pa skabargainajiem trapa dēļiem. Nesēji pagāja garām šaus­mu pārņemtajiem skatītājiem gar pašu degunu un nozuda tuvā­kajā noliktavā.

Ātri izlēmusi, es pagriezos un devos uz trapu “Ariannas” pakaļ­galā.

-   Neuztraucies, es pār plecu uzsaucu Džeimijam, ja tās ir bakas, tad es nevaru saslimt. Viens no jūrniekiem to sadzirdēja, sastinga uz vietas un blenza manī pavērtu muti, bet es viņam uzsmaidīju un patraucos garām.

Tagad ļaužu bars vairs nešūpojās šurpu turpu, bet stāvēja ne­kustīgi, tāpēc man nebija grūti izspraukties cauri jūrnieku pulci­ņiem, kas savā starpā kaut ko purpināja, ne viens vien no viņiem nikni palūrēja uz mani vai satrūkās, kad es gāju garām. Noliktava vairs netika izmantota; milzīgās telpas šaudīgajās ēnās nebija re­dzamas ne ķīpas, ne mucas, bet gaisā vēl jautās zāģskaidu, kūpi­nātas gaļas un zivju smārds, ko viegli varēja izšķirt starp simtiem citu aromātu.

Slimnieks steigā bija nomests turpat pie durvīm uz vecu saiņo­jamo salmu kaudzes. Kad gāju iekšā, nesēji paspraucās man garām, izmisīgi vēlēdamies pēc iespējas ātrāk tikt projām.

Piesardzīgi gāju tuvāk un apstājos dažas pēdas no saslimušā vīra. Drudža dēļ viņš bija pietvīcis savādā sarkanā krāsā, un ādu klāja bieza baltu pūtīšu kārta. Viņš vaidēja un nemierīgi mētāja galvu, apkaltušās lūpas kustējās, it kā gribētu dzert.

-   Atnesiet man ūdeni! es uzsaucu vienam no tuvumā stāvoša­jiem jūrniekiem. Tas, neliela auguma, muskuļots vīrs ar bārdu, kura ar darvas palīdzību bija ieveidota jocīgās dekoratīvās radzēs, tikai blenza manī, it kā pēkšņi viņu būtu uzrunājusi zivs.

Nepacietīgi uzgriezusi viņam muguru, es nometos ceļos pie slimā jūrnieka un pavēru viņa savalkāto kreklu. Uzvēdīja briesmīga smirdoņa; droši vien, vēl būdams vesels, viņš nebija necik tīrs, bet vēlāk tika pamests guļam savos mēslos, jo darbabiedri baidījās vi­ņam pieskarties. Uz rokām pūtīšu bija salīdzinoši maz, toties uz krūtīm un vēdera to bija milzum daudz. Pataustot varēja just, ka viņa āda deg kā ugunī.

Kamēr es izmeklēju slimnieku, bija ienācis Džeimijs un viņam līdzi Džereds. Kopā ar viņiem bija mazs vīriņš ar bumbierveidīgu augumu, ģērbies bagātīgi ar zeltu apdarinātā amatpersonas kam­zolī, un vēl divi vīrieši: viens, spriežot pēc apģērba, augstmanis vai turīgs pilsētnieks, bet otrs garš un kalsns; ādas krāsa liecināja, ka viņš noteikti ir jūrasbraucējs. Droši vien sērgas, ja tā bija sērga, skartā kuģa kapteinis.

Un tā arī izrādījās. Biju bakas redzējusi neskaitāmas reizes tā­dās pasaules daļās, kuras civilizācija nebija skārusi un kur mani agrā bērnībā bija aizvedis tēvocis Lems, ievērojams arheologs. Šis slimnieks nečurāja asinis, kā dažreiz gadījās, ja slimība bija skārusi nieres, bet viņam bija visi klasiskie simptomi.

-   Baidos, ka tās ir bakas, es paziņoju.

“Patagonijas” kapteinis pēkšņi dusmās iegaudojās, sašķobītu seju paspēra soli uz manu pusi un pacēla roku, it kā gribētu man iesist.

-    Nē! viņš kliedza. Stulbais sievišķis! Salope! Femme sans cervelle!1 Vai gribi mani izputināt?

Pēdējie vārdi noslāpa gārdzienā, kad Džeimija roka aizspieda viņam rīkli. Otra roka cieši satvēra kapteiņa krekla priekšpusi, paceļot viņu uz pirkstgaliem.

-    Man, kungs, patiktu, ja jūs pret manu sievu izturētos ar cieņu, Džeimijs aizrādīja diezgan miermīlīgi. Kapteinim, kura seja bija kļuvusi sarkani violeta, izdevās strupi pamāt ar galvu, un Džeimijs ļāva viņam atkal nostāties uz savām kājām. Sēkdams un visu laiku braucīdams kaklu, viņš atkāpās soli atpakaļ, tad, glābiņu meklēdams, sāniski aizslīdēja aiz sava pavadoņa.

Strupais ierēdnis bija piesardzīgi noliecies pāri slimniekam, tu­rēdams pie deguna lielu, ķēdē iekārtu sudraba smaržu trauku. Ār­pusē pēkšņi trokšņu līmenis strauji kritās, kad pūlis pakāpās atpa­kaļ no noliktavas durvīm, lai ielaistu vēl vienas audekla nestuves.

Mūsu priekšā gulošais vīrietis negaidīti piecēlās sēdus, tā izbie­dējot mazo ierēdni, ka tas gandrīz nokrita. Vīrietis neprātīgu skatu raudzījās apkārt pa noliktavu, tad acis izbolījās un viņš iegāzās salmos kā cirvja ķerts. Protams, cirvis nebija pie vainas, bet iznā­kums bija vienāds.

-   Viņš ir miris, es pavēstīju, gluži lieki.

Ierēdnis, atguvis gan pašapziņu, gan smaržu trauku, atkal spēra soli uz priekšu, cieši nopētīja līķi, izslējās un paziņoja:

-   Bakas. Dāmai taisnība. Atvainojiet, grāfa kungs, bet jūs, tik­pat labi kā es, zināt, kāds ir likums.

Cilvēks, kuru viņš bija uzrunājis, nepacietīgi nopūtās. Viņš caur pieri paskatījās uz mani, tad pameta ar galvu uz ierēdņa pusi.

-   Nešaubos, ka to var kaut kādā veidā nokārtot, Pamplemusa kungs. Lūdzu, uz vienu vārdu… Viņš norādīja uz tukšo priekš­strādnieka būdu gabaliņu nostāk, mazu, vecu šķūnīti lielajā nolik­tavas ēkā. Grāfa kungs, augstmanis, pēc apģērba un titula spriežot, bija slaiks, elegants vīrietis ar biezām uzacīm un plānām lūpām. Viņa izturēšanās pauda, ka viss, pats par sevi saprotams, notiek pēc viņa prāta.

Bet mazais ierēdnītis kāpās atpakaļ, kā aizsargājoties rokas uz priekšu izstiepis.

-    Non, grāfa kungs, viņš sacīja. Je le regrette, mais c’est impossible…' Nevar, nevar. Pārāk daudz cilvēku to zina. Tagad jau šī

vēsts būs nonākusi visos dokos. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās uz Džeimiju un Džeredu, tad nenoteikti pamāja uz noliktavas durvīm, kur skatītāju pūļa galvu siluetus, bez sejas vaibstiem, novakares saule bija apjozusi ar zelta nimbiem.

-    Nē, viņš atkārtoja, un apaļīgā seja apņēmīgi nocietinājās.

-   Atvainojiet mani, kungs… un kundze, viņš ar novēlošanos pie­bilda, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis. Man jāiet veikt dar­bus kuģa iznīcināšanai.

Pie šiem vārdiem kapteinim izlauzās vēl viens slāpēts kauciens, viņš ieķērās ierēdnim piedurknē, bet tas izrāvās un izsteidzās no ēkas.

Spriedze pēc viņa aiziešanas pieauga vēl vairāk, grāfa kungs un viņa kapteinis naidīgi lūrēja uz mani, Džeimijs draudīgi glūnēja uz viņiem, un mirušais neko neredzošu skatienu vērās augšup četr­desmit pēdu augstajos griestos.

Grāfs, acīm zibot, spēra soli uz manu pusi.

-   Vai jums ir kāda nojausma, ko esat izdarījusi? viņš šņāca.

-   Sargieties, kundze, jūs par to vēl samaksāsiet!

Džeimijs pēkšņi metās pie grāfa, bet Džereds izrādījās veiklāks, viņš satvēra brālēnu aiz piedurknes, viegli stūma mani uz durvju pusi un kaut ko nesaprotamu pačukstēja satriektajam kapteinim, kurš par atbildi tikai stulbi papurināja galvu.

-   Nabadziņš, ārā, galvu grozīdams, noteica Džereds. Fū! Piestātnē bija vēsi, salts, pelēks vējš šūpoja noenkurotos kuģus, bet Džereds no mēteļa kabatas izvilka lielu, uzkrītošu, sarkanu buraudekla mutautu un noslaucīja sev seju un kaklu. Nāc, puis, iesim meklēt krogu. Man vajag iedzert.

Droši patvēries ostmalas kroga augšējā istabā ar vīna krūku uz galda, Džereds atkrita krēslā, apvēdināja sevi un skaļi nopūtās.

-   Mīļo dieviņ, kā mums paveicās! Viņš ielēja sev kausā krietnu devu vīna, izdzēra vienā malkā un atkal pielēja. Redzēdams, ka nenovēršu no viņa acu, Džereds pasmaidīja un pastūma krūku uz manu pusi.

-   Re, ku’ vīns, zeltenīt, viņš sacīja, to dzer, lai noskalotu putekļus. Aši iedzer, pirms sajūt garšu, un tas lieliski paveic savu darbu. Ievērodams pats savu padomu, viņš iztukšoja kausu un atkal pastiepa roku pēc krūkas. Sāku saprast, kas vakar bija noticis ar Džeimiju.

-     Paveicās vai nepaveicās? es ziņkāri pārprasīju Džeredam. Man būtu šķitis, ka pareizā atbilde ir “nepaveicās”, bet sīkā tirgo­tāja dzīvespriecīgā pacilātība likās pārāk liela, lai to būtu izraisījis sarkanvīns, kas stipri atgādināja sērskābi. Es noliku savu kausu, cerot, ka zobu emalja palikusi neskarta.

-    Senžermēnam nepaveicās, man paveicās, viņš īsi atteica. Tad piecēlās no krēsla un palūkojās ārā pa logu.

-    Labi, viņš apmierināts secināja, atkal apsēžoties. Līdz saulrietam vīns būs izkrauts un atradīsies noliktavā. Pilnīgi droši.

Džeimijs atgāzās krēslā un, vienu uzaci savilcis uz augšu, ar smaidu uz lūpām pētīja savu brālēnu.

-   Vai mēs saprotam pareizi, ka ari grāfa Senžermēna kuģis ir at­vedis grādīgo, brālēn?

Par atbildi no vienas auss līdz otrai izpletās smaids, kas atklāja apakšžoklī divus zelta zobus, un Džereds vēl vairāk atgādināja pirātu.

-           Vislabākais izturētais vīns no Piņau, viņš laimīgs sacīja.

-   Izmaksāja viņam veselu bagātību. Puse no izturētajiem Novālas vīnadārzu vīniem, un nākamais vedums tikai pēc gada.

-   Un otra puse no Novālas portvīna laikam jau tiek lādēta tavā noliktavā? Es sāku saprast Džereda sajūsmu.

-   Nu kā tad, manu zeltenīt, skaidrs kā diena! Džereds iespurcās, gandrīz sevi apskaudams par šo domu. Vai tu zini, par kādu naudu tas aizies Parīzē? viņš noprasīja, sasvērdamies uz priekšu un ar troksni uzsizdams ar kausu pa galdu. Ierobežots piedāvā­jums, un man ir monopols? Ak Dievs, tas man ienesīs vesela gada peļņu!

Es arī piecēlos un palūkojos ārā pa logu. “Arianna” šūpojās pie enkura, ievērojami mazāk iegrimusi, lielie bagāžas tīkli nokarājās

no klīverkoka, kas bija atbalstīts kuģa pakaļgalā; tad tos saudzīgi izkraus, pudeli pa pudelei, un ratiņos tās aizceļos uz noliktavu.

-   Nevēlos sabojāt vispārējo priecīgo noskaņu, es mazliet izai­cinoši ierunājos, bet vai jūs teicāt, ka vīns nāk no tās pašas vie­tas, no kuras Senžermēna krava?

-   Kā tad. Džereds nostājās man blakus un skatījās uz krāvēju rindu lejā. Novālā brūvē labāko vīnu Spānijā un Portugālē; es mīļu prātu būtu ņēmis visu, bet man pietrūka kapitāla. Kas tad ir?

-   Tikai tas, ka, iespējams, arī dažiem no taviem jūrniekiem ir bakas, ja jau kuģi nāk no vienas ostas, es atgādināju.

Šī doma izbalināja vīna radīto pietvīkumu Džereda liesajos vai­gos, un viņš pastiepa roku, lai iedzertu kādu atspirdzinošu malku.

-           Ak Dievs, kas par iedomu! tirgonis noelsās, noliekot kausu.

-   Bet man likās, ka viss kārtībā, viņš centās sevi mierināt. Vīns jau pa pusei izkrauts. Es tomēr labāk aprunāšos ar kapteini, viņš, pieri saraucis, piebilda. Likšu norēķināties ar krāvējiem, tiklīdz izkraušana būs galā… un, ja kāds izskatās savārdzis, lai saņem algu un uz vietas pazūd. Džereds apņēmīgi pagriezās un izšāvās no istabas, pakavējoties pie durvīm tikai tik ilgi, lai uzsauktu pāri ple­cam: Pasūti vakariņas! Tad pazuda, dimdinādams pa kāpnēm kā neliels ziloņu bars.

Es pagriezos pret Džeimiju, kurš uzjautrināts vērās savā neskar­tajā vīna kausā.

-   Tā gan nevajadzētu darīt! es iesaucos. Ja uz klāja ir baku slimnieks, aizsūtot sasirgušos projām, viņš var izplatīt slimību visā pilsētā.

Džeimijs lēnām pamāja ar galvu.

-   Tad laikam mums atliek cerēt, ka viņam slimnieku nav, viņš klusi noteica.

Es neizlēmīgi pagriezos pret durvīm.

-   Bet… vai mums nevajadzētu kaut ko darīt? Es vismaz varētu iet apskatīt viņa vīrus. Un pateikt, ko darīt ar līķiem no otra kuģa…

-   Armaliet! Džeimija dobjā balss vēl skanēja mierīgi, bet tajā nepārprotami bija dzirdams brīdinājums.

-   Kas ir? Es pagriezos un redzēju, ka viņš paliecies uz priekšu un pāri kausa malai rāmi mani vēro. Bridi domīgi mani noskatījies, viņš beidzot sāka runāt:

-   Kā tu domā, vai tas, ko esam nolēmuši paveikt, ir svarīgi, Ārmaliet?

Mana roka noslīdēja no durvju roktura.

-   Neļaut Stjuartiem sākt Skotijā sacelšanos? Jā, protams, es tā domāju. Kāpēc jautā?

Džeimijs palocīja galvu, pacietīgi kā skolotājs, kas sarunājas ar neattapīgu skolēnu.

-    Nu re! Ja tu tā domā, tad nāc šurp, apsēdies te un kopā ar mani iedzer vīnu, līdz atnāks Džereds. Bet, ja nedomā… Viņš ap­klusa un izpūta garu elpu, kas sakustināja sarkanīgo matu vilni virs pieres.

-   Ja ne, tad tu dosies uz piestātni, kur čum un mudž jūrnieki un tirgoņi, kuri sievieti uzskata par pašu lielāko nelaimes nesēju un kuri jau palaiduši baumas, ka tu esi uzlikusi lāstu Senžermēna kuģim un pateikusi, kas viņiem jādara. Ja paveiksies, viņi būs pārāk nobijušies no tevis, lai vispirms izvarotu, tad pārgrieztu rīkli un iemestu ūdenī turpat pie ostas un mani tev pakaļ. Ja Senžermēns jau nebūs paguvis pats savām rokām tevi nožņaugt. Vai tu redzēji viņa seju?

Es atgriezos pie galda un diezgan steidzīgi apsēdos. Ceļgali man bija kļuvuši mīksti.

-   Redzēju, es atbildēju. Bet vai viņš varētu… viņš taču ne…

Džeimijs savilka uzacis un pāri galdam pastūma man vīna kausu.

-   Viņš varētu, un viņš to izdarītu, ja domātu, ka to iespējams paveikt neuzkrītoši. Dieva dēļ, Armaliet, tu esi tam kungam izmak­sājusi gandrīz visa gada ieņēmumus! Un viņš neizskatās pēc cilvēka, kas šādus zaudējumus uztvertu filozofiski. Vai tad tu nepateici ostas pārvaldniekam, ka tās ir bakas, turklāt skaļi, liecinieku klātbūtnē, daži neuzkrītoši iegrūsti kukuļi šo lietu būtu atrisinājuši. Tad kāpēc, tavuprāt, Džereds mūs tik veicīgi uzveda te augšā? Labā vīna dēļ?

Man likās, ka lūpas kļuvušas stīvas, it kā es no krūkas būtu iedzērusi krietnu devu vitriola.

-   Tu gribi teikt… mums draud briesmas?

Džeimijs atgāzās krēslā un pamāja ar galvu.

-    Beidzot tev atausa, viņš mīlīgi sacīja. Droši vien Džereds negribēja tevi satraukt. Domāju, ka viņš aizgāja ne tikai apraudzīt savu komandu, bet arī sagādāt mums kādu apsardzi. Viņs pats var justies puslīdz droši… visi viņu pazīst, arī kuģa apkalpe un krāvēji turpat vien grozās.

Es ar plaukstām pārbraucu apakšdelmiem, kur nupat bija uz­metusies zosāda. Pavardā jautri sprakšķēja uguns, istabā bija silti, un gaisā jautās viegla dūmaka, bet man sala.

-   Kā tu tik daudz zini par to, ko grāfs Senžermēns varētu da­rīt? Man ne prātā nenāca apšaubīt Džeimija vārdus es pārāk labi atcerējos ļauno, tumšo skatienu, ko grāfs man bija veltījis noliktavā, bet es brīnījos par to, ka vīrs pazīst šo cilvēku.

Džeimijs iedzēra mazu malciņu vīna, saviebās un nolika kausu.

-   Pirmkārt, viņam ir nežēlīga cilvēka slava un arī citas lietas. Mazliet biju par viņu dzirdējis, kad dzīvoju Parīzē iepriekšējo reizi, lai gan toreiz man paveicās nesaskrieties ar viņu. Otrkārt, vakar Džereds atvēlēja krietnu laika sprīdi, lai brīdinātu mani no viņa; Senžermēns ir Džereda nopietnākais darījumu sāncensis Parīzē.

Atspiedu elkoņus uz apskrāpēta galda un atbalstīju zodu uz plaukstām.

-   Esmu savārījusi krietnas ziepes, vai ne? es skumīgi seci­nāju. Sagādāju tev labu sākumu darbam.

Džeimijs pasmaidīja, piecēlās, nostājās man aiz muguras, pielie­cās un apskāva mani. Šie negaidītie atklājumi joprojām darīja mani nemierīgu, bet, sajūtot sev aiz muguras Džeimija spēku un lielo augumu, man kļuva labāk. Viņš viegli noskūpstīja mani uz galvas.

-   Nekreņķējies, Armaliet, viņš sacīja. Es varu par sevi parū­pēties. Un arī par tevi… un tu man to ļausi. Balsī skanēja smaids, bet arī jautājums, un es piekrītoši pamāju ar galvu, tad piekļāvu to viņam pie krūtīm.

-    Ļaušu, es solīju. Jautājumā par bakām Havrao iedzīvotā­jiem vajadzēs paļauties uz veiksmi.

Pagāja gandrīz stunda, līdz Džereds atgriezās ar aukstumā sasarkušām ausīm, bet rīkle viņam nebija pārgriezta un acīmre­dzot arī nekāds cits ļaunums nebija nodarīts. Priecājos viņu redzēt.

-   Viss kārtībā, viņš smaidīdams paziņoja. Uz kuģa nekā cita nav kā vien parastais skorbuts, iesnas un saaukstēšanās. Nekādu baku. Rokas berzēdams, viņš noskatīja istabu. Kur tad vakari­ņas?

Vējā apsārtušiem vaigiem viņš izskatījās jautrs un enerģisks. Laikam jau tikt galā ar sāncenšiem, kas domstarpības risināja ar slepkavību palīdzību, šim tirgotājam bija ikdienišķs darbs. Un kā­pēc ne? es ciniski nospriedu. Galu galā viņš taču bija viens sasodīts skots.

It kā apstiprinot šo uzskatu, Džereds pasūtīja ēdienu un nodro­šināja izsmalcinātu vīnu, vienkārši aizsūtot pēc vīna uz savu nolik­tavu, tad apsēdās un sāka risināt sirsnīgas novakares sarunas ar Džeimiju, kā un kādiem līdzekļiem tikt galā ar franču tirgotājiem.

-   Bandīti, viņš sacīja. Ikviens iedurs tev dunci mugurā, ja uz viņu ne tā paskatīsies. Netīrie zagļi. Neuzticies viņiem ne tik, cik melis aiz naga. Sākumā rokasnauda, bet otra puse piegādājot. Un nekad nedod augstmanim uz krīta.

Par spīti Džereda apgalvojumam, ka viņš nolicis lejā divus vīrus sardzē, es joprojām mazliet nervozēju un pēc vakariņām apsēdos pie loga, no kurienes varēju redzēt, kas staigā pa piestātni. It kā no manas piesardzības būtu liels labums, es domāju; katrs otrais vīrietis, kas parādījās dokos, man izskatījās pēc slepkavas.

Virs ostas sablīvējās mākoņi; šonakt atkal snigs. Pieaugošajā vējā stipri plivinājās ierēvētās buras, sitoties pret takelāžu tik skaļi, ka gandrīz nomāca krāvēju kliedzienus. Uz mirkli, kad zemie mākoņi iespieda ūdenī rietošo sauli, ostu apspīdēja nespodra, zaļa gaisma.

Tumsai sabiezējot, drudžainā skraidīšana izbeidzās, krāvēji ar ratiņiem nozuda pilsētas ielās, jūrnieki pa apgaismotām durvju ailām nokļuva iestādēs, kādā es šobrīd sēdēju. Tomēr osta nebūt

nepalika tukša; neliels ļaužu pulciņš vēl drūzmējās ap nelaimīgo “Patagoniju”. Trapa pakājē rindā stāvēja kaut kādās uniformās ģērbušies vīri; skaidrs, lai neļautu nevienam nokāpt no kuģa vai nonest kravu. Džereds bija paskaidrojis, ka veselajiem apkalpes locekļiem ļaus nokāpt krastā, bet nekādas mantas nedrīkstēs ņemt līdzi, tikai drēbes, kas mugurā.

-   Holandiešu ostās būtu sliktāk, Džereds sacīja, kasīdams bie­zos, melnos rugājus, kas bija izdīguši uz apakšžokļa. Ja kuģis ierodas, no ostas, kurā plosās kāda sērga, nolādētie holandieši liek jūrniekiem peldēt uz krastu plikiem.

-   Ko tad viņi velk mugurā, kad tiek krastā? es ziņkārīgi jautāju.

-Nezinu, Džereds izklaidīgi atteica, bet, tā kā, izkāpjot

krastā, šie uzreiz meklē bordeli, tad drēbju viņiem nevajag pie­dod, dārgā, viņš steigšus atvainojās, pēkšņi atcerējies, ka sarunā­jas ar sievieti.

Maskēdams īso apjukuma mirkli ar sirsnību, viņš piecēlās un nostājās man blakus, lai paskatītos ārā pa logu.

-   A, viņš noteica. Viņi gatavojas nodedzināt kuģi. Kravas dēļ būtu labāk to aizvilkt krietnu gabalu no ostas.

Pie nāvei nolemtās “Patagonijas” bija piestiprinātas tauvas, un vairākās nelielās laivās gatavībā sēdēja airētāji, kas tikai gaidīja signālu. To deva ostas pārvaldnieks, kura zelta treses blāvi atspī­dēja dziestošajā dienasgaismā. Viņš iekliedzās un savicināja abas rokas virs galvas kā semafors.

Pārvaldnieka saucienu atbalsoja airu laivu un galeru kapteiņi, un tauvas nospriegojoties lēnām izcēlās no ūdens, šaltis no sma­gajiem kaņepju vijumiem gāzās ar tādu troksni, ko varēja dzirdēt pat dokos, kur pēkšņi iestājās klusums. Kliedzieni, kas atplūda no velkoņu laivām, bija vienīgās skaņas, kad nāvei nolemtā kuģa tum­šais korpuss iečīkstējās, nodrebēja un iegriezās pa vējam; vantīm vaidot, tas devās savā pēdējā īsajā braucienā.

Cilvēki atstāja “Patagoniju” līča vidū, drošā attālumā no citiem kuģiem. Klājs bija piesūcināts ar eļļu, un, kad tika atlaistas tauvas, galeras atvirzījās nostāk, strupais ostas pārvaldnieka stāvs piecēlās

kājās laivā, kurā viņš bija devies jūrā. Viņš pieliecās, piebāzis galvu tuvu vienam no laivā sēdošajiem, tad izslējās, un rokā tam spoži liesmoja lāpa.

Pārvaldnieks atvēzējās un aizsvieda lāpu, airētājs viņam aiz mu­guras atliecās. Ar eļļā mērcētām lupatām aptītā smagā vāle griez­damās lidoja pa gaisu, liesma saplaka līdz zilai kvēlošai gaismi­ņai, tad pazuda skatienam, nokrītot kaut kur aiz treliņiem. Ostas pārvaldnieks negaidīja, lai noskatītos, vai lāpa sasniegusi mērķi, uzreiz apsēdās, kā traks mādams ar rokām airētājam, kas ari neka­vējoties iegūla airos, un mazā laiviņa šāvās projām pār tumšajiem ūdeņiem.

Ilgi nekas nenotika, bet pūlis dokos stāvēja mierīgi, tikai klusi murdēja. Loga tumšajā rūtī redzēju Džeimija bālās sejas atspulgu peldam virs manējās. Stikls bija auksts un drīz vien no mūsu elpas norasoja; ar apmetņa malu es to noslaucīju.

-    Tā, Džeimijs klusi sacīja. Pēkšņi aiz treliņiem aizskrēja liesma, maza, zila kvēlojoša līnija. Tad zibsnis, un priekšējās vantis uzliesmoja, pret debesīm ievilkās oranži sarkanas svītras. Lēciens bez skaņas, un uguns mēles dancoja gar eļļas pievilgušajām mar­gām, viena satīta bura uzdzirksteļoja un sāka liesmot.

Nepagāja ne minūte, kad bija aizdegušās bezānburas vantis un galvenā bura attinās, tauvas uzliesmoja, izveidojot krītošu uguns palagu. Tad liesmas izplatījās pārāk strauji, lai spētu ar acīm tām izsekot; likās, ka viss aizdedzies uzreiz.

-   Aiziet! Džereds pēkšņi iesaucās. Ejam lejā. Tūlīt aizsvilsies tilpne, tas būs īstais brīdis, kad mukt projām. Neviens mūs neredzēs.

Viņam bija taisnība; kad mēs piesardzīgi izlavījāmies pa kroga durvīm, blakus Džeredam iznira divi vīri viņa kuģa jūrnieki, bru­ņojušies ar pistolēm un gariem durkļiem, bet neviens cits mūsu parādīšanos nepamanīja. Visi skatījās uz ostu, kur “Patagonijas” vraks bija redzams vairs tikai kā melns skelets plēsonīgu liesmu blīvā. Atskanēja vairāki paukšķi, tik tuvu cits citam, ka izklausījās pēc automāta kārtas, un tad kuģa vidū nogranda varena eksplozija, izspļaujot dzirksteļu spietu un degošus koka gabalus.

-   Ejam! Džeimija roka stingri saņēma manu elkoni, un es ne­turējos pretī. Sekojot Džeredam, divu jūrnieku apsargāti, mēs zagāmies projām no piestātnes tik slepeni, it kā tieši mēs būtu pielai­duši kuģim uguni.

Džereda Parīzes māja atradās Tremulīna ielā. Tas bija bagātnieku rajons, kurā cieši plecu pie pleca kopā bija saspiedušies trīs, četru un piecu stāvu akmens nami. Šur tur kāds patiešām varens nams viens pats slējās savā parkā, bet lielākoties tie atradās cieši cits citam līdzās, lai laupītājs, kurš būtu puslīdz labā fiziskā formā, bez grūtībām varētu pārvietoties no jumta uz jumtu.

-   Mmphmmm, bija vienīgais, ko Mērtegs spēja pateikt, ierau­got Džereda māju. Es atradīšu sevim pajumti pats.

-   Ja tevi, cilvēk, kreņķē, ka virs galvas ir pieklājīgs jumts, vari gulēt stallī, Džeimijs piedāvāja. Viņš no augšas smaidīdams ska­tījās uz savu sīko, īgno krusttēvu. Liksim sulainim tavu putru iznest laukā uz sudraba paplātes.

Māja bija iekārtota ar komfortablu eleganci, lai gan vēlāk es atklāju, ka salīdzinājumā ar muižnieku un bagāto pilsoņu mitek­ļiem tā bija spartiska. Nospriedu, ka šādas pieticības iemesls daļēji bija namamātes trūkums. Džereds nekad nebija bijis precējies, viņš gan neizrādīja nekādas pazīmes, ka ilgotos apņemt sievu.

-   Nu, viņam, protams, ir mīļākā, Džeimijs paskaidroja, kad es apcerēju viņa brālēna privāto dzīvi.

-   0, pats par sevi saprotams, es nopurpināju.

-    Bet viņa ir precējusies. Reiz Džereds man sacīja, ka darījumu cilvēkam nevajadzētu pīties ar neprecētām sievietēm… viņš teica,

ka tās prasot pārāk daudz laika un naudas. Un, ja viņas appreci, tad tās iztērē tavu naudu un mūža galā tu paliec par nabagu.

-    Viņš gan ir labās domās par sievām, es teicu. Ko viņš domā par to, ka tu, par spīti labajam padomam, tomēr apprecējies?

Džeimijs smējās.

-    Nu, sāksim ar to, ka man nav naudas, tāpēc es diez vai varu kļūt vēl trūcīgāks. Viņš domā, ka tu esi ļoti glīta, taču saka arī, ka man esot tev jānopērk jauna kleita.

Es izpletu ābolu zaļo samta kleitu, kas bija krietni novalkāta.

-   Laikam viņam taisnība, es piekritu. Vai arī drīz es staigāšu ietinusies palagā; šī viduklī ir par šauru.

-    Citur arī. Viņš pasmaidīja, noskatot mani no galvas līdz kā­jām. Ēstgriba ir atgriezusies, vai ne, Armaliet?

-    Muļķis, es vēsi noteicu. Tu ļoti labi zini, ka Annabella Makrenoka ir maza auguma un tieva kā slotaskāts, bet es ne.

-          Tu ne, Džeimijs piebalsoja, atzinīgi lūkodamies uz mani.

-   Paldies Dievam. Un familiāri uzplīkšķināja man pa dibenu.

-   Man šorīt jāiet pie Džereda uz noliktavu izskatīt kantora grā­matas, tad mēs apciemosim dažus klientus, lai viņi varētu ar mani iepazīties. Vai tev vienai nebūs garlaicīgi?

-    Nē, protams, ne, es atbildēju. Mazliet papētīšu māju un iepazīšos ar kalpotājiem. Kad mēs vakar vēlu pievakarē ieradā­mies, tiku stādīta priekšā visiem kalpotājiem, bet, tā kā mēs vakari­ņojām istabā, nesatiku nevienu, izņemot sulaini, kas atnesa mums ēdienu, un istabeni, kura agri no rīta bija ieradusies atvilkt aizka­rus, iekurt kamīnu un iznest naktspodu. Mazliet baiļojos, iedomā­joties, ka pēkšņi būšu atbildīga par “personālu”, bet mierināju sevi, ka tas nevarētu būt daudz grūtāk kā izrīkot sanitārus un jaunākās medmāsas, un to es biju darījusi jau agrāk kā virsmāsa franču kara hospitālī 1943. gadā.

Kad Džeimijs bija aizgājis, es nesteidzīgi savedu sevi kārtībā, cik nu varēju ar ķemmi un ūdeni, kas bija vienīgie pieejamie skais­tumkopšanas līdzekļi. Ja Džereds bija nopietni domājis, sakot, ka

man vajadzēs rīkot viesības, tad jaunas kleitas iegāde būs tikai pir­mais solis.

Manas zāļu lādes nodalījumā glabājās apspuruši vītolu zariņi, ar kuriem es tīrīju zobus, tāpēc vienu izņēmu un ķēros pie darba, domādama par pārsteidzošo veiksmi, kas mūs atvedusi šurp.

Tā kā no Skotijas bijām izraidīti, mums vajadzēja atrast vietu, kur veidot savu nākotni, vai nu palikt Eiropā, vai emigrēt uz Ameriku. Ņemot vērā to, ko es tagad zināju par Džeimija attieksmi pret kuģiem, es nepavisam nejutos izbrīnīta, ka viņš jau no paša sākuma raudzījās Francijas virzienā.

Freizeriem ar Franciju bija izveidojušās ciešas saites; ne viens vien no viņiem, piemēram, abats Aleksandrs un Džereds Freizers, bija apmetušies te uz dzīvi, reti vai vispār nekad neapciemojot dzimto Skotiju. Un Džeimijs bija man stāstījis, ka šajā valstī esot arī daudz jakobītu, tie, kas bija sekojuši karalim trimdā un tagad dzīvoja, cik labi prata, Francijā vai Itālijā, gaidot, kad karalis atkal kāps tronī.

-   Par to runā nepārtraukti, Džeimijs bija sacījis. Galveno­kārt mājās, nevis krogos. Un tāpēc nekas nav iznācis. Kad lieta no­nāks līdz krogiem, tad tas būs kļuvis nopietni.

-   Interesanti, es teicu, lūkojoties, kā viņš purina no apmetņa putekļus, vai visi skoti, jau piedzimstot, interesējas par politiku vai tikai tu?

Viņš smējās, bet drīz kļuva nopietns, atverot lielo skapi un pa­karot tajā apmetni. Tas izskatījās novalkāts un visai nožēlojams, kad tā viens pats karājās milzīgajā, pēc ciedriem smaržojošajā skapī.

-   Nu, es tev teikšu, Armaliet, ka es labāk gribētu neko nezināt. Bet, ja esi piedzimis tur, kur esmu dzimis es, starp Makenzijiem un Freizeriem, lielas izvēles nav. Turklāt tu nevari gadu apgrozīties franču sabiedrībā un divus gadus nodienēt armijā, neiemācoties klausīties, ko runā, un saprast, ko domā patiesībā un kā atšķirt vienu no otra. Taču šajos laikos runa nav tikai par mani; Hailendā nav ne kunga, ne rentnieka, kurš stāvētu malā, kad gaidāmas tādas lietas.

-    Gaidāmas tādas lietas. Notikušas tādas lietas? Man iešā­vās prātā. Tas, kas notiktu, ja mūsu pūliņi šeit nevainagotos panā­kumiem, būtu bruņota sacelšanās, lai mēģinātu atjaunot Stjuartu monarhiju, un to vadītu trimdā izraidītā karaļa dēls, princis Čārlzs Edvards (Kazimirs Marija Silvestrs) Stjuarts.

-   “Skaistais princis” Čārlijs, es lēnām pie sevis noteicu, ieska­toties savā atspulgā lielajā trimo spogulī. Viņš tagad bija šeit, šajā pilsētā, varbūt pavisam tuvu. Kāds viņš būs? Es viņu varēju tikai iztēloties, ņemot vērā vēstures grāmatās redzamo portretu, glīts, mazliet sievišķīgs jauneklis ap gadiem sešpadsmit, sārtām lūpām un atbilstoši tālaika modei pūderētā parūkā. Vai, atceroties gleznas, kurās redzams tā paša cilvēka skarbāks attēls, kas vicina zobenu, nokāpis no kuģa Skotijas krastā.

Skotija, ko viņš atstās drupās un postā, pūloties atgūt to savam tēvam un sev. Neveiksmei lemts, viņš piesaistīs pietiekami lielu atbalstu, lai sašķeltu zemi un vestu savus sekotājus cauri pilsoņu karam līdz asinīs mērcētam galam Kalodenas kaujas laukā. Tad princis bēgs atpakaļ uz Franciju, kur būs drošībā, bet viņa ienaid­nieku atmaksa ķers tos, kas palikuši aiz viņa.

Un mēs bijām ieradušies, lai šādu katastrofu novērstu. Apce­rot tādas izredzes Džereda mājas mierā un greznībā, tas likās neti­cami. Kā var apturēt sacelšanos? Nu, ja uz dumpi musina krogos, tad varbūt apturēt to var pie viesību galda. Skatoties spogulī, es paraustīju plecus, aizpūtu uz acs uzkritušu matu šķipsnu un devos lejā, lai pielabinātos virējai.

Kalpotāji sākumā sliecās pret mani izturēties ar bijīgām aizdo­mām, bet drīz, sapratuši, ka man nav nolūka jaukties viņu darbā, nomierinājās un kļuva piesardzīgi paklausīgi. Es biju no noguruma apdullusi, tāpēc man bija licies, ka vestibilā manā priekšā rindā bija nostādīti vismaz ducis kalpotāju. Patiesībā viņu bija vairāk sešpadsmit, ieskaitot zirgu kopēju, staļļa puiku un nažu asinātāju, kuru vispārējā juceklī nebiju pat pamanījusi. Apbrīna par Džereda

finansiālajiem panākumiem vēl pieauga, līdz es uzzināju, cik skopi viņš kalpotājiem maksā: jauns apavu pāris un divas livras gadā sulainim, kādu nieku mazāk apteksnēm un virtuves meitām, maz­liet vairāk tāda līmeņa profesionāļiem kā virēja Vjonē kundze un virssulainis Magnuss.

Kamēr es pētīju saimnieciskās dzīves mehānismu un noglabāju atmiņā jebkuru informācijas graudu, ko varēju iegūt no istabeņu pļāpām, Džeimijs visu dienu pavadīja ārpus mājas kopā ar Džeredu, apciemojot klientus, iepazīstoties ar cilvēkiem, gatavojoties “palīdzēt Viņa Augstībai” veidot tos sociālos kontaktus, kas izrai­dītajam princim varētu noderēt. Iespējams, tieši viesu vidū mēs atradīsim sabiedrotos vai ienaidniekus.

-   Senžermēns? es pārjautāju; pēkšņi Margeritas, kura spod­rināja parketu, runas plūdos bija saklausījusi pazīstamu vārdu.

-   Grāfs Senžermēns?

-   Oui, Madame. Margerita bija maza, tukla meitene ar savādi saplacinātu seju un apaļām acīm, kuru dēļ viņa atgādināja buti, bet pēc dabas viņa bija draudzīga un ļoti vēlējās izpatikt. Tagad ista­bene savilka lūpas sīkā aplītī, un šī grimase solīja, ka tūlīt dzirdēšu kādu īpaši skandalozu ziņu. Centos izskatīties, cik iedrošinoši vien iespējams.

-   Grāfam, kundze, ir ļoti slikta slava, apteksne draudīgi ap­galvoja.

Tā kā to pašu pēc Margeritas vārdiem varēja sacīt faktiski par visiem, kas nāca pie mums uz pusdienām, es savilku uzacis un gaidīju sīkākus paskaidrojumus.

-   Vai zināt, viņš ir pārdevis dvēseli velnam. Viņa man uzticēja noslēpumu, pieklusinot balsi un raugoties apkārt, it kā pieminētais kungs varētu slapstīties aiz skursteņa. Viņš celebrē Melno misi, kur nešķīsteņi kopīgi bauda asinis un nevainīgu bērnu miesu!

Tu nu gan es izraudzījusies sev par ienaidnieku vienu labu eksemplāru, es pie sevis nodomāju.

-   0, to tak visi zina, kundze, Margerita centās mani pārliecināt.

-   Bet kas par to; sievietes, vienalga, ir uz viņu kā uzburtas; kur tik

viņš iet, tās burtiski krīt viņam pie kājām. Turklāt viņš ir bagāts. Skaidri redzams, ka ar pēdējo apstākli pietiek, lai izlīdzinātu, ja ne atsvērtu asiņu dzeršanu un miesas ēšanu.

-   Cik interesanti, es sacīju. Biju domājusi, ka grāfa kungs ir Džereda kunga sāncensis. Vai tad viņš ari neieved vīnu? Kāpēc Džereda kungs viņu vispār ielūdz savā mājā?

Margerita atrāva skatienu no darba un sāka smieties.

-   Nu, kundze! Tač’ tāpēc, ka Džereda kungs var pasniegt pus­dienās labāko Beaune vīnu, pateikt grāfa kungam, ka nule nopircis desmit kastes, un pēc maltītes dāsni piedāvāt paņemt vienu pudeli uz mājām!

-   Skaidrs. Es pasmaidīju. Un vai Džereda kungu tāpat aicina viesos pie grāfa kunga?

Meitene māja ar galvu, baltajam lakatiņam plīvojot virs eļļas pudeles un lupatas.

-   0 jā, kundze. Bet retāk!

Par laimi, šovakar grāfs Senžermēns nebija ielūgts. Mēs vakari­ņojām ģimenes lokā, lai Džereds pirms aizceļošanas varētu izskaid­rot Džeimijam vēl šādus tādus sīkumus. No tiem svarīgākais bija karaļa Iever' Versaļā.

Uzaicinājums apmeklēt karaļa Iever liecināja par lielu labvēlību, Džereds paskaidroja maltītes laikā.

-   Ne jau pret tevi, puis, viņš laipni sacīja, mādams ar dakšiņu Džeimijam. Pret mani. Karalis grib būt drošs, ka es atgriezīšos no Vācijas vismaz Divemē, finanšu ministrs, to grib. Pēdējais no­dokļu vilnis smagi skāra tirgotājus, un liels skaits ārzemnieku aiz­brauca. Un tas, kā tu vari iedomāties, slikti ietekmēja karaļa kasi. Džereds saviebās, iedomājoties nodokļus, un nikni skatījās uz mazo zutēnu, ko bija uzdūris uz dakšas.

-   Es grasos doties prom pirmdienā pēc nedēļas. Vēl tikai gaidu ziņu, ka “Vilhelmīna” sveika un vesela iebraukusi Kalē ostā, tad es laižos ceļā. Džereds atkal nokoda gabaliņu zuša, pamāja ar galvu Džeimijam un turpināja runāt ar pilnu muti. Es savus darījumus

atstāju labās rokās, puis. Šajā ziņā man bažu nav. Taču mēs varam mazliet aprunāties, pirms pievēršos citām lietām. Ar grāfu Māršalu esam vienojušies, ka pēc divām dienām mēs ar viņu dosimies uz Monmartru, lai tu varētu izrādīt pienācīgo cieņu Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam.

Pēkšņi jutu pakrūtē iedunamies satraukumu un aši saskatījos ar Džeimiju, kurš atbildēja Džeredam ar galvas mājienu, it kā tas nebūtu pateicis neko biedējošu, bet man pievērstās acis dzirkstīja nepacietībā. Tātad tas ir sācies.

-   Princis Parīzē dzīvo ļoti noslēgti, Džereds stāstīja, dzenājot pa šķīvi pēdējos zušu gabaliņus, kas izkusušā sviesta dēļ bija sli­deni. Nebūtu piedienīgi, ja viņš izietu sabiedrībā, līdz karalis nav viņu oficiāli uzņēmis, ja tas vispār notiks. Tāpēc Viņa Augstība reti pamet māju, reti satiekas ar cilvēkiem, izņemot tos tēva atbalstītā­jus, kas ieradušies apliecināt viņam cieņu.

-   Man ir citas ziņas, es iesaistījos sarunā.

-   Ko? Divi pāri izbiedētu acu pavērās manā virzienā, un Dže­reds nolika dakšiņu, pametot pēdējo zuti likteņa varā.

Džeimijs, uzacis savilcis, skatījās uz mani.

-   Ko tu esi dzirdējusi, Armaliet, un no kā?

-   No kalpotājiem, es atbildēju, koncentrējoties uz saviem zu­šiem. Redzot Džereda neapmierināto seju, man pirmo reizi ienāca prātā, ka, iespējams, nama saimniecei lāgā nepiedien tenkot ar istabenēm. Nu, pie velna, es dumpīgi nodomāju. Man tāpat nav nekā cita, ko darīt.

-    Apteksne sacīja, ka Viņa Augstība princis Čārlzs pastāvīgi apmeklējot princesi Luīzi de Latūru de Roanu, es stāstīju, iebāžot mutē zuša gabaliņu un sākot košļāt. Tie bija garšīgi, bet, ja norija veselu, radās visai savāda sajūta, jo tad likās, ka šis radījums vēl ir dzīvs. Es uzmanīgi noriju kumosu. Tiktāl viss labi.

-   Kad minētās dāmas vīra nav mājās, es taktiski piebildu.

Džeimijs izskatījās uzjautrināts, bet Džereds satriekts.

-   Ar princesi de Roanu? Džereds pārjautāja. Mariju Luīzi Henrietu Žannu de Latūru d’Overņjē? Viņas vīra ģimene ir karalim

tuvu stāvoša. Viņš paberzēja ar pirkstiem lūpas, un ap muti palika sviestains spīdums. Tas varētu būt ļoti bīstami, viņš pie sevis purpināja. Nez vai mazais muļķītis… bet nē. Tik daudz prāta taču viņam ir. Tur noteikti vainojams pieredzes trūkums; princis necik nav grozījies sabiedrībā, un Romā viss ir citādi. Tomēr… Džereds pārtrauca murmināt un, pieņēmis lēmumu, uzrunāja Džeimiju:

-   Tas, puis, būs tavs pirmais uzdevums Viņa Majestātes dienestā. Tu un Viņa Augstība esat gandrīz viena vecuma, bet tev ir piere­dze un saprašana no Parīzē pavadītajiem laikiem un mana skola, atļaušos sev paglaimot. Viņš veltīja Džeimijam īsu smaidu. Tu vari iedraudzēties ar Viņa Augstību; cik vien iespējams, nogludini viņam taku pie tiem vīriem, kas kādreiz varētu noderēt; tagad tu viņus gandrīz visus jau pazīsti. Un paskaidro Viņa Augstībai… cik taktiski iespējams… nepareizā virzienā vērsts galantums var ievē­rojami kaitēt viņa tēva mērķiem.

Džeimijs izklaidīgi pamāja ar galvu, nepārprotami domādams par kaut ko citu.

-   Kā tava istabene, Armaliet, var zināt par Viņa Augstības vizī­tēm? viņš jautāja. Viņa neiziet no mājas biežāk kā reizi nedēļā, uz misi, vai ne tā?

Es papurināju galvu un, pirms atbildēju, noriju nākamo kumosu.

-   Cik spēju izsekot viņas sacītajam, mūsu ķēķameita dzirdējusi to no nažu asinātāja, kurš to savukārt dzirdējis no staļļa puikas, kuram to pateicis kaimiņu zirgu kopējs. Nezinu, cik daudz cilvēku bijuši pa vidu, bet Roanu māju no mūsējās šķir trīs nami. Domāju, ka princese arī par mums zina visu, es jautri piebildu. Vismaz tad, ja viņa sarunājas ar savu ķēķameitu.

-   Dāmas netenko ar savām ķēķameitām, Džereds salti noteica. Un samiegtām acīm paskatījās uz Džeimiju, mēmi aicinot saukt savu sievu pie kārtības.

Redzēju, ka Džeimijam raustās lūpu kaktiņš, bet viņš tikai dzēra savu Montrachet un mainīja sarunas tematu, pievēršoties Džereda pēdējam riskantajam darījumam ruma kravai, kas šobrīd bija ceļā no Jamaikas.

Kad Džereds pazvanīja, lai novāc galdu un atnes brendiju, es atvainojos un devos projām. Viens no Džereda dīvainajiem para­dumiem bija vēlme pie brendija smēķēt garus, melnus cigārus, un man bija radusies cieša pārliecība, ka apēstie zuši, lai cik rūpīgi sakošļāti, neko neiegūtu, ja tiktu kūpināti.

Es gulēju gultā un mēģināju izmest no prāta zušus, lai gan visai neveiksmīgi. Aizvēru acis un centos pievērst domas Jamaikai skaistām pludmalēm, tropiskas saules apspīdētām baltām smiltīm. Bet domas par Jamaiku aizveda pie domām par “Vilhelmīnu”, un kuģi savukārt lika atcerēties jūru, kas atkal pa tiešo atgriezās pie milzīgu zušu tēliem, kuri ritinājās un locījās pa augstiem, zaļiem viļņiem. Ar atvieglojumu uzņēmu Džeimija ierašanos, kas beidzot ļāva pievērst uzmanību kaut kam citam, un, kad viņš ienāca, es piecēlos sēdus.

-   Fū! Viņš atspiedās pret aizvērtajām durvīm un apvēdinājās ar savu žabo. Jūtos kā kūpināta desa. Man Džereds patīk, bet es dikti priecāšos, kad viņš tos savus nolādētos smēķus aizvāks uz Vāciju.

-   Nenāc man klāt, ja tu od pēc tiem cigāriem, es teicu. Zu­šiem dūmi nepatīk.

-    Es viņus saprotu. Džeimijs novilka svārkus un atpogāja kreklu. Zini, man liekas, ka tas būtu labs plāns, viņš uzticēja man savas domas un, novelkot kreklu, pameta ar galvu uz durvīm.

-   Kā bites.

-   Bites?

-   Nu, kā pārnes bites, viņš skaidroja, atverot logu un izkarot kreklu ārā uz rāmja kloķa. Piestūķē pīpi ar stiprāko tabaku, ko var dabūt, iebāž stropā un pūš dūmus kārēs. Bites apdullušas krīt zemē, un tad tās var nest, kur iepatīkas. Man liekas, ka Džereds to pašu dara ar savām kundēm nopīpē līdz apdullumam un, iekams tie nav attapušies, paraksta pasūtījumu par trīsreiz lielāku vīna piegādi, nekā tie bij gribējuši.

Es sāku smieties, un arī Džeimijs pasmaidīja, pieliekot pirkstu pie lūpām, jo gaitenī bija dzirdami Džereda vieglie soļi, viņš gāja garām mūsu istabai uz savu guļamistabu.

Kad noklausīšanās briesmas vairs nedraudēja, viņš izstiepās man blakus gultā, ģērbies tikai kiltos un zeķēs.

-   Nu, vai nav pārāk slikti? viņš jautāja. Ja ir, es varu gulēt ģērbistabā. Vai izbāzt galvu pa logu, lai smaka izvēdinās.

Es paostīju viņa matus, tabakas dvaka vēl kavējās rudajos viļ­ņos. Gaisma no sveces iekrāsoja to šķipsnas zeltainas, es ielaidu pirkstus biezajos matos, sataustīdama stipro galvaskausu.

-   Nē, nav tik traki. Tu tātad neraizējies, ka Džereds tik drīz do­das projām?

Viņš uzspieda skūpstu manai pierei un atlaidās guļus, atbal­stījies pret gultas polsterējumu. Tad viņš, galvu purinādams, man uzsmaidīja.

-   Nē. Esmu iepazinies ar visiem galvenajiem klientiem un kap­teiņiem, zinu visus noliktavu strādniekus un ierēdņus, esmu iegau­mējis cenu listes un uzskaites sarakstus. Un to, kas man vēl jāzina, es varu apgūt strādājot. Džereds man neko vairs nevar iemācīt.

-   Un princis Čārlzs?

Džeimijs pievēra plakstus un samierinājies norūcās.

-   Ak, ko nu. Šajā ziņā man jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, nevis uz Džeredu. Un es uzdrīkstos sacīt, ka būs vieglāk, ja Džereda te nebūs un viņš neredzēs, ko es daru.

Es atlaidos vīram blakus, viņš apskāva manu vidukli un pa­grieza pret sevi, tā mēs, cieši kopā saspiedušies, gulējām.

-   Ko lai mēs darām? es jautāju. Vai tev ir kāda nojausma, Džeimij?

Viņa siltā elpa ar vieglu brendija dvesmu skāra manu seju, un es atgāzu galvu, lai viņu noskūpstītu. Maigā, platā mute pavērās, un viņš ļāvās skūpstam, tāpēc atbilde aizkavējās.

-   O, man šis tas ir padomā, viņš, atraujoties no manām lū­pām, ar nopūtu sacīja. Dievs vien zina, kas no tā beigās sanāks, bet dažas domas man ir.

-   Pastāsti!

-   Mmphmm. Viņš iekārtojās ērtāk, pagriežoties uz muguras un apņemot mani ar roku, galvu uzlicis man uz pleca.

-    Nu… viņš iesāka, …es redzu, Armaliet, ka tas ir naudas jautājums.

-    Naudas? Es būtu domājusi, ka runa ir par politiku. Vai franči nevēlas Džeimsa atgriešanos tronī tāpēc, ka tas radīs nepatikšanas angļiem? No tā mazumiņa, ko atceros, Luijs gribēja gribēs, es sevi izlaboju, lai Čārlzs Stjuarts novērš karaļa Džordža uzmanību no tā, ko Luijs dara Briselē.

-    Es teiktu, ka tā ir, Džeimijs sacīja, bet, lai karalis tiktu atpakaļ tronī, ir vajadzīga nauda. Un Luijam pašam nav tik daudz, lai viņš varētu maksāt gan par kariem Briselē, gan arī par iebru­kumu Anglijā. Tu dzirdēji, ko Džereds sacīja par karalisko kasi un nodokļiem?

-Jā, bet…

-    Nē, Luijs nebūs tas, kurš izšķirs sacelšanās likteni, Džei­mijs man nepiekrita. Lai gan viņam, protams, savs vārds par to ir sakāms. Nē, ir vēl citi naudas avoti, kurus Džeimss un Čārlzs mēģinās izmantot, un tie ir franču baņķieru ģimenes, Vatikāns un Spānijas galms.

-    Tu domā, ka Džeimss strādā ar Vatikānu un spāņiem un Čārlzs ar franču baņķieriem? es ieinteresēta jautāju.

Džeimijs pamāja ar galvu, lūkojoties izgrebtajos griestu pane­ļos. Valriekstu koka paneļi sveces nemierīgajā gaismā izskatījās gaiši brūni, uz vidu no visiem stūriem vijās tumšākas rozetes un lentes.

-    Kā tad, tā es domāju gan. Tēvocis Aleks parādīja man vēs­tules no Viņa Majestātes karaļa Džeimsa, un es teiktu, ka, sprie­žot pēc tā, kas tur rakstīts, lielākas cerības viņš liek uz spāņiem. Zini, pāvests ir spiests viņu atbalstīt kā katoļu monarhu; pāvests Klements daudzus gadus viņu stutēja, bet tagad Klements ir miris un Benedikts turpina iesākto, bet ne gluži vairs tik augstā līmenī. Bet… gan Spānijas Filips, gan Luijs ir Džeimsa brālēni, un kara­lis apelē pie Burbonu dinastijas asinīm. Džeimijs iesāņus veltīja man skābu smaidiņu. Un no tā, ko esmu redzējis, varu tev teikt, ka karaliskās asinis kļūst ārkārtīgi šķidras, kad sākas runas par naudu, Armaliet.

Paceļot pēc kārtas abas kājas, viņš ar vienu roku novilka zeķes un uzmeta uz soliņa.

-   Pirms trīsdesmit gadiem Džeimss dabūja naudu no Spānijas, viņš turpināja. Nelielu floti un arī vīrus. Tas bij 1715. gada sacel­šanās laikā. Bet viņam neveicās, un pie Šerifmjūras Džeimsa spē­kus sakāva pirms karalis pats paguva ierasties. Tāpēc es teiktu, ka spāņi varbūt ne visai vēlas apmaksāt vēl vienu mēģinājumu celt tronī Stjuartus… vismaz bez kārtīga pamatojuma, ka viņš var gūt panākumus.

-   Tātad Čārlzs ieradies Francijā, lai strādātu ar Luiju un baņ­ķieriem, es prātoju. Un no tā, ko es zinu par vēsturi, viņam izdosies. Ko tas mums dod?

Džeimijs noņēma rokas man no pleciem un izstaipījās, svara pārvietošana sašķieba matraci, uz kura es gulēju.

-   To, ka es pārdodu baņķieriem vīnu, Armaliet. Viņš nožāvā­jās. Un to, ka tu runā ar istabenēm. Un, ja mēs laidīsim viņiem acīs pietiekami biezus dūmus, varbūt bites zaudēs sajēgu.

īsi pirms došanās ceļā Džereds aizveda Džeimiju uz nelielo namu Monmartrā, kur Viņa Augstība princis Čārlzs Edvards Luijs Filips Kazimirs un tā tālāk Stjuarts mitinājās, velkot laiku, līdz redzēs, ko Luijs būs ar mieru darīt vai nedarīt brālēna labā, kuram nav naudas, bet ir vēlēšanās kāpt tronī.

Biju viņus abus, sapostus labākajās drēbēs, pavadījusi un vī­riešu prombūtnē pati kavēju sev laiku, iztēlojoties šo tikšanos un prātojot, kā viņiem iet.

-    Kā jums gāja? bija pirmais jautājums, ko uzdevu Džeimi­jam, tiklīdz pēc atgriešanās no Monmartras bijām palikuši divatā.

-   Kāds viņš ir?

Džeimijs, pakausi kasīdams, pārdomāja.

-   Nu, beidzot atskanēja atbilde, viņam sāpēja zobs.

-Ko?

-   Tā viņš teica. Un izskatījās, ka dikti sāp; seja visu laiku bij savilkta šķība, un vaigs bij drusku pietūcis. Nezinu, vai viņš vien­mēr ir tāds stīvs vai ari viņam runājot sāpēja, bet neko daudz viņš neteica.

Patiesībā pēc oficiālās iepazīstināšanas vecākie vīri, Džereds, grāfs Māršals un kāds diezgan noplucis tips, kuru pārējie nevērīgi sauca par Belheldiju, bija sanākuši kopā un sākuši spriest par Sko­tijas politiku, atstājot Viņa Augstību un Džeimiju vairāk vai mazāk vienus pašus.

-   Mēs katrs izdzērām pa kausam brandvīna, Džeimijs, manis pamudināts, paklausīgi ziņoja. Es apprasījos, kā viņam patīk Pa­rīze, un viņš teica, ka tā liekoties apnicīgi noslēgta, jo nevarot iet medībās. Un tad mēs runājām par medībām. Princim labāk patīk medīt ar suņiem nekā ar dzinējiem, un es teicu, ka man tāpat. Tad viņš pastāstīja, cik fazānu nošāvis vienā medību ceļojumā Itā­lijā. Viņš stāstīja par Itāliju, līdz sāka sūdzēties, ka no loga pūš auksts vējš un tas neesot lāgā sāpošajam zobam māja neesot labi uzcelta, tikai tāda neliela villa. Tad viņš zoba dēļ iedzēra vēl mazliet brandvīna un es pastāstīju par briežu medībām Hailendā, viņš teica, ka gribētu kādreiz to pamēģināt, un jautāja, vai es pro­tot šaut ar loku? Es atbildēju, ka protu, un viņš teica, ka viņam, cerams, būšot izdevība uzaicināt mani uz medībām Skotijā. Un tad Džereds pateica, ka viņam atceļā esot jāiegriežas noliktavā, tāpēc Viņa Augstība pastiepa roku, es to noskūpstīju un mēs devāmies projām.

-   Hm, es nokremšļojos. Kamēr prāts sacīja, ka slavenie vai tie, kas drīz kļūs slaveni, vai tie, kas varbūt ir slaveni, ikdienas dzīvē, zināms, izturas tāpat kā visi cilvēki, man nācās atzīt, ka stāsts par “skaisto princi” man sagādājis zināmu vilšanos. Tomēr Džeimijs bija saņēmis uzaicinājumu ciemoties vēl. Svarīgi, kā viņš norādīja, bijis iepazīties ar Viņa Augstību, lai varētu paturēt acīs viņa plānus, ja tādi rastos. Iedomājos, nez vai Francijas karalis kā cilvēks būs kaut nedaudz interesantāks.

Ilgi gaidīt mums nenācās. Nedēļu vēlāk Džeimijs izkāpa no gul­tas vēl aukstā, melnā tumsā un sāka posties garajam ceļam zirga mugurā uz Versaļu, kur viņam vajadzēja piedalīties karaļa Iever. Luijs katru ritu modās sešos. Šajā stundā dažiem izredzētajiem, kuriem bija ļauts būt klāt karaļa tualetes procesā, bija jāpulcējas priekšis­tabā un jābūt gataviem pievienoties augstmaņu un kalpotāju rin­dai, kuru pienākums bija palīdzēt monarham sveikt jauno dienu.

Virssulaiņa Magnusa pamodināts tik agrā rīta stundā, Džeimijs samiegojies izrausās no gultas un purpinādams un žāvādamies posās ceļam. Šajā laikā mani iekšējie orgāni uzvedās mierīgi un es izbaudīju patīkamo sajūtu, kas rodas, kad var tikai vērot kādu citu, kuram jādara kaut kas nepatīkams, bet pats var mierīgi laiskoties.

-           Skaties ļoti uzmanīgi, es sacīju no miega piesmakušā balsī.

-   Lai vari man visu sīki un smalki izstāstīt.

Miegaini norūcis piekrišanu, Džeimijs pieliecās un noskūpstīja mani, tad ar sveci rokā negribīgi devās raudzīt, vai zirgs tiek kār­tīgi apseglots. Pēdējais, ko dzirdēju, pirms atkal nolaidos miega dzīlēs, bija Džeimija balss pēkšņi tā dzestrajā nakts gaisā skanēja skaidra un moža, kad viņš uz ielas atvadījās no zirgu puiša.

Ņemot vērā attālumu līdz Versaļai un iespēju par kuru Dže­reds bija mūs brīdinājis saņemt ielūgumu uz pusdienām, es ne­brīnījos, kad Džeimijs neatgriezās pirms pusdienlaika, bet es ne­varēju neko padarīt savai ziņkārībai un mana nepacietība auga augumā, gaidot vīru, kurš atgriezās beidzot īsi pirms tējas.

-    Kā tad gāja karaļa Iever? es jautāju, palīdzot Džeimijam novilkt svārkus. Viņam rokā bija cieši pieguloši cūkādas cimdi, kas tobrīd galmā bija pēdējais modes kliedziens, tāpēc viņš nekādi nevarēja atpogāt grubuļainās sudraba pogas, jo pirksti slīdēja pa gludo samtu.

-   0, tā jau ir labāk, viņš sacīja, atviegloti izkustinādams savus platos plecus, kad pogas beidzot padevās. Svārki plecos bija krietni par šauriem; tos novilkt bija tas pats, kas nolobīt olu.

-    Neparasti, Armaliet, viņš sacīja, atbildot uz manu jautā­jumu, vismaz pirmo stundu.

Kad augstmaņu rinda ienāca karaliskajā guļamistabā, katrs ne­sot kādu ceremoniālu priekšmetu dvieli, bārdasnazi, alus kausu, karalisko zīmogu un tā tālāk -, sulaiņi atbīdīja smagās drapērijas, kas nelaida istabā rīta gaismu, pēc tam atvilka aizkarus pie lie­lās karaliskās gultas, un austošās saules ziņkārīgajai acij atklājās Le Roi Louis, karalis Luijs.

Nosēdināts uz gultas malas, viņš žāvājās un kasīja ar bārdas rugājiem apaugušo zodu, kamēr kalpi karaliskajiem pleciem uzse­dza zīda rītasvārkus, bagātīgi izšūtus ar sudrabu un zeltu, un no­metās uz ceļiem, lai biezās filca zeķes, kurās karalis gulēja, nomai­nītu pret plānākām zīda zeķēm un ar truša ādu izoderētām čī­bām.

Galma augstmaņi pa vienam nāca pie gultas, nometās karalim pie kājām, lai cienīgi sveicinātu viņu un apvaicātos, kā Viņa Ma­jestāte pavadījis nakti?

-   Man jāsaka, ne pārāk labi, Džeimijs pārtrauca notikumu iz­klāstu, lai izteiktu savas domas. Viņš izskatījās tā, it kā būtu gulējis ne vairāk par pāris stundām un piedevām redzējis sliktus sapņus.

Par spīti asinīm pielijušajām acīm un ļenganajam žoklim, Viņa Majestāte bija cēli pamājis galminiekiem, tad lēnām piecēlies un paklanījies tiem, kas bija izraudzīti piedalīties šajā ceremonijā un kavējās istabas dziļumā. Šļaugans rokas mājiens pieaicināja kam­barsulaini, kurš aizveda Viņa Majestāti uz krēslu, kur viņš sēdēja aizvērtām acīm, izbaudīdams kalpu aptekāšanu, kamēr d’Orleānas hercogs pa vienam veda apmeklētājus uz priekšu. Tad bija jāno­metas karaļa priekšā ceļos un jāsaka daži apsveicināšanās vārdi. Oficiālos lūgumus izteica vēlāk, jo tad pastāvēja iespēja, ka Luijs būs pietiekami pamodies, lai tos sadzirdētu.

-   Es nebiju ieradies, lai kaut ko lūgtu, man tika izrādīta lab­vēlība, Džeimijs paskaidroja, tāpēc es tikai nometos ceļos un

teicu: “Labrīt, Jūsu Majestāte,” bet hercogs tikmēr paskaidroja, kas es esmu.

-   Vai karalis tev kaut ko sacīja? es jautāju.

Džeimijs pasmaidīja, aizlicis rokas aiz galvas un staipīdamies.

-   Nu kā tad. Viņš pavēra vienu aci un paskatījās uz mani, it kā neticētu tam, ko viņam saka.

Ar vienu aci Luijs noskatījis savu viesi ar tādu kā drūmu inte­resi, tad izmetis piezīmi:

-   Jūs gan esat ražens, vai ne?

-    Es atbildēju: “Jā, Jūsu Majestāte”, Džeimijs stāstīja. Tad viņš jautāja: “Vai protat dejot?” un es teicu, ka protu. Tad viņš atkal aizvēra aci un hercogs ar rokas mājienu lika man doties pro­jām.

Kad iepazīstināšanas ceremonija bija noslēgusies, kambarsulai­nis, kuram godbijīgi palīdzēja galvenie augstmaņi, ķērās pie karaļa rīta tualetes. Pa to laiku, pēc d’Orleānas hercoga mājiena, priekšā nāca dažādi cilvēki, kas vēlējās iesniegt kādu lūgumu, čukstēja ausī karalim, kurš grozīja galvu līdzi bārdasnaža kustībām vai pielieca galvu, lai sakārto viņam parūku.

-   Ak tā? Un vai tev tika tas gods nošņaukt Viņa Majestātei de­gunu? es painteresējos.

Džeimijs smaidīja un stiepa kopā sadotās rokas, līdz nokrak­šķēja locītavas.

-   Paldies Dievam, ne. Es grozījos gar skapi, cenšoties saplūst ar to, jo visi šie drebelīgie grāfiņi un hercogiņi šķībi lūrēja uz mani, it kā skotu raksturs būtu lipīgs.

-   Nu, tu vismaz esi pietiekami garš, lai visu redzētu.

-    Nūjā, kā tad. Un tā arī bij, īpaši, kad viņš uzsēdās uz chaise percee\

-    Viņš tiešām to darīja? Visu acu priekšā? To es nespēju aptvert. Protams, biju par šo paražu lasījusi, bet toreiz īsti neticēju, ka tā notiek.

-   Nu kā tad, un visi izturējās tāpat kā tad, kad viņš mazgāja seju un šņauca degunu. Hercogam de Nevē iekrita tas neizsakāmais gods, viņš ironiski piebilda, noslaucīt Viņa Majestātei pakaļu. Neievēroju, ko viņi izdarīja ar dvieli; gan jau noteikti apzeltīja, lai saglabātu nākamajām paaudzēm.

Un tas bij dikti garlaicīgi, Džeimijs vēl piebilda, noliecies un ar rokām atspiedies pret grīdu, lai izstaipītu kāju muskuļus.

-    Tā padarīšana vilkās veselu mūžību; karalim vēders ir ciets kā pūcei.

-   Kā pūcei? Man par šo salīdzinājumu nāca smiekli. Tu gri­bēji teikt, ka viņam ir aizcietējums?

-   Kā tad, ciets vēders. Un nav jau arī brīnums, ja ēd tā kā gal­mā, Džeimijs kritiski piebilda, atliecoties atpakaļ. Drausmīgi! Tikai krējums un sviests! Luijam katru rītu brokastīs vajadzētu ēst putru tad viss nokārtotos. Zini, putra iekšām ir traki laba.

Ja skots kaut ko ieņēmis galvā atklāti sakot, viņi ir ieņē­muši galvā daudzas lietas tad tie bija auzu tumes tikumi. Kopš neatminamiem laikiem, dzīvojot tik nabadzīgā zemē, ka nav gan­drīz nekā cita, ko ēst, kā vien auzas, skoti, kā parasti, nepiecie­šamību bija pārvērtuši tikumā un apgalvoja, ka viņiem tā zampa garšo.

Džeimijs bija nometies uz grīdas un izpildīja Karalisko Gaisa spēku vingrojumus, kurus biju viņam ieteikusi muguras muskuļu stiprināšanai.

Es atgriezos pie pirmīt izteiktās piezīmes.

-   Kāpēc tu teici, ka vēders viņam ciets kā pūcei? Esmu šo salī­dzinājumu dzirdējusi jau agrāk, bet saistībā ar aklumu, nevis ar aizcietējumu… Vai tad pūcēm ir ciets vēders?

Pabeidzis vingrojumus, Džeimijs pagriezās uz muguras un elso­dams gulēja uz paklāja.

-   Nu kā tad. Viņš izdarīja garu izelpu un aizturēja elpu. Tad piecēlās sēdus un atbīdīja no acīm matus. Varbūt arī nav, bet tā runā. Ļaudis melš, ka pūcēm neesot dibena cauruma, tāpēc tās nevar atbrīvoties no apēstā… piemēram, pelēm. Un tāpēc kauli,

spalvas un pārējais saveļas bumbiņā un pūce to izvemj, jo nevar dabūt ārā pa otru galu.

-   Tiešām?

-    Kā tad, tas gan ir tiesa, ka pūces atvemj. Pēc tā var atrast koku, kurā apmetusies pūce; meklē zem koka bumbiņas. Pūce sataisa tādu cūcību, Džeimijs sacīja, pavelkot kreklu no kakla, lai atvēsinātos.

-    Bet viņām ir caurumi, viņš mani informēja. Es reiz ar lingu vienu dabūju zemē no koka un apskatījos.

-   Tu gan esi viens zinātkārs zēns, ko? Es sāku smieties.

-   Skaidrs, Armaliet. Ari viņš pasmaidīja. Un tā viņas atbrī­vojas no ēdiena atliekām. Mēs ar īanu reiz visu dienu nodimējām zem koka, kur mitinājās pūce, lai pārliecinātos.

-   Jēziņ, tu nu gan biji traki ziņkārīgs. Es brīnījos.

-   Nu, es gribēju zināt. īanam nebija patikas tik ilgi nekustīgi sēdēt, tāpēc man nācās viņu drusku iekaustīt, lai viņš netrinas visu laiku. To atceroties, Džeimijs iesmējās. Beigās viņš sēdēja kopā ar mani rāms, līdz tas notika; tad viņš paķēra veselu sauju pūču bumbiņu, aizbāza man aiz krekla un aizjoņoja kā plēsts. Apžēliņ! Viņš skrēja ātri kā vējš. Džeimija seja skumjās mazliet apmācās, atmiņas par bērnības drauga ašajām kājām sadūrās ar jaunākām atmiņām par māsas vīru, kurš kliboja, kaut ari jautru prātu, uz koka kājas, ko viņš dabūja svešā kaujas laukā, sprāgstot šķembu lādiņam.

-           Cik briesmīgi tā dzīvot. Centos kliedēt vīra drūmās domas.

-    Es nerunāju par pūču vērošanu… bet gan par karali. Visu laiku cilvēku acu priekšā, pat uz poda nevar pasēdēt.

-   Es ari tā negribētu, Džeimijs piekrita. Bet tāpēc jau viņš ir karalis.

-   Mmm. Un droši vien vara, greznība un viss pārējais ir tā vērts, lai šo to pieciestu.

Viņš paraustīja plecus.

-   Gribi vai negribi, Dievs uzrakstījis tādu līgumu, un viņam nav lielas izvēles, tikai izbaudīt to, kas tajā ir labs. Džeimijs pacēla savu pledu, izvilka vienu galu zem jostas, otru pārmeta pāri plecam.

-   Nāc, ļauj man! Paņēmu no viņa apaļo sudraba brošu un pie­spraudu spilgto pledu uz pleca. Viņš sakārtoja ieloces, izgludinot košo vilnas audumu starp pirkstiem.

-   Man ari ir tāds līgums, Armaliet, viņš klusi sacīja, lūkoda­mies lejup uz mani. Tad īsi pasmaidīja. Kaut arī tas, paldies Die­vam, neparedz, ka īanam būtu jāslauka man pakaļa. Bet es esmu dzimis kā kungs. Esmu saimnieks tai zemei un tiem ļaudīm, kas uz tās dzīvo, un tāpēc man pēc iespējas labāk jāizpilda ar viņiem noslēgtais līgums.

Džeimijs pastiepa roku un viegli pieskārās maniem matiem.

-   Tāpēc es priecājos, kad tu teici, ka dosimies šurp, lai mēģi­nātu kaut ko darīt. Jo kāda daļa no manis nevēlētos neko citu kā paņemt tevi un bērneli un doties projām, un visu atlikušo dzīvi apstrādāt laukus, kopt lopus, vakaros pārnākt mājās un visu nakti mierīgi gulēt tev blakus.

Tumšzilās acis aizēnoja skumīgas domas, kamēr roka atgriezās pie pleda ielocēm, glāstot Freizeru tartāna spilgtās rūtis ar tievo, balto svītriņu, kas atšķīra Lelibroku no citiem dzimtas atzariem un ģimenēm.

-   Bet, ja es tā izdarītu, viņš turpināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, kāda daļa no manas dvēseles justos vainīga, un es domāju… es domāju, ka nepārstātu dzirdēt savu ļaužu balsis, kas man aiz muguras sauktu.

Es uzliku viņam uz pleca roku, un viņš paskatījās uz mani, platā mute bija savilkta vieglā, greizā smaidiņā.

-   Man arī tā šķiet, sacīju. Džeimij… lai kas notiktu, lai ko mēs spētu izdarīt… es apklusu, meklējot vārdus. Kā tas bieži bija noticis agrāk, iedomājoties, cik neaptverami liels ir mērķis, ko bijām sev izvirzījuši, kājas man sagrīļojās un zuda runas spēja. Kas mēs tādi bijām, ka uzdrīkstējāmies mainīt vēstures notikumu gaitu ne tikai sev pašiem, bet arī karaļiem un zemniekiem, visai Skotijas zemei?

Džeimijs uzlika plaukstu uz manējās un mierinoši saspieda.

-    Mēs varam darīt visu, ko spējam, un vairāk no mums prasīt nevar neviens, Armaliet. Nē, ja līs asinis, tās vismaz neaptraipīs mūsu rokas, bet lūgsim Dievu, lai līdz tam nenonāk.

Es domāju par vientulīgajiem, pelēkajiem klanu akmeņiem Kalodenas tīrelī un kalniešiem, kas zem tiem apgulsies, ja mums nepaveiksies.

-    Lūgsim Dievu, es kā atbalss atkārtoju.

Likās, ka Džeimija dzīvi pilnībā piepilda audiences pie karaļa un ikdienišķie darbi, vadot Džereda uzņēmumu. Katru rītu tūlīt pēc brokastīm viņš kopā ar Mērtegu devās projām, lai uzraudzītu preču piegādi noliktavā, veiktu inventarizāciju, apmeklētu Sēnas dokus un vadītu apgaitu pa krogiem, kas, pēc viņa paša apraksta, izklausījās visai nepatīkamas iestādes.

-      Nu, tev vismaz ir līdzi Mērtegs, es piebildu, radusi šajā faktā zināmu mierinājumu, un gaišā dienas laikā divatā jau jūs diez vai varat iekulties nopietnās nepatikšanās. Mazais, sīkstais vīriņš pēc skata nebija diez ko ievērojams, viņa apģērbs no puslīdz turīgu cilvēku drānām dokos atšķīrās tikai ar to, ka apakšējā daļā viņš valkāja tartāna pledu, bet es ar Mērtegu biju izjājusi cauri pusei Skotijas, lai glābtu Džeimiju no Ventvērtas cietuma, un visā pasaulē nebija neviena, kam es ar mierīgāku prātu uzticētu sava vīra labklājību.

Pēc launaga Džeimijs devās vizītēs gan tādās, kas bija sais­tītas ar saviesīgo dzīvi, gan tādās, kas skāra darba jautājumu kār­tošanu, un abu skaits arvien pieauga tad, pirms vakariņām, viņš uz pāris stundām ar kantorgrāmatām un rēķiniem ieslēdzās savā kabinetā. Darāmā viņam netrūka.

Bet ar mani bija citādi. Dažas dienas pieklājīgas kašķēšanās ar galveno virēju Vjonē kundzi bija skaidri parādījušas, kurš te ir noteicējs par mājas saimniecību, un tā nebiju es. Kundze ik rītu

ieradās dzīvojamā istabā, lai pārrunātu ar mani dienas ēdienkarti un iesniegtu virtuvei nepieciešamo izdevumu sarakstu augļi, dār­zeņi, sviests un piens, ko katru ritu piegādāja no piepilsētas zem­nieku saimniecības, pie ielu tirgotāja ķerras pirktas Sēnas zivis, tāpat svaigas mīdijas, kuru slēgtie, melnie vāki spiedās ārā no vīs­tošu ūdenszāļu kaudzes. Skata pēc es pārbaudīju sarakstus, visu atzinu par labu, slavēju iepriekšējā dienā pasniegtās vakariņas, un tas bija viss. Izņemot retu aicinājumu atvērt veļas kumodi, vīna vai sakņu pagrabu un pieliekamo ar atslēgu no mana saišķa, es ar savu laiku varēju darīt, ko gribu, līdz brīdim, kad vajadzēja pārģērbties uz vakariņām.

Džereda uzņēmuma sabiedriskā dzīve turpināja ritēt vairāk vai mazāk tādā pašā garā kā tad, kad viņš bija mājās. Es aizvien vēl izturējos piesardzīgi pret plaša mēroga viesību rīkošanu, bet mēs katru vakaru uz nelielu maltīti ielūdzām augstmaņus, kavalierus un dāmas, trūcīgus, trimdā izraidītus jakobītus un turīgus tirgotā­jus ar sievām.

Tomēr es sapratu, ka ēšana, dzeršana un gatavošanās ēšanai un dzeršanai nebija man pietiekami saistoša nodarbe. Es kļuvu tik nemierīga, ka Džeimijs beidzot izteica priekšlikumu, lai es viņa vietā rakstu kantorgrāmatas.

-    Labāk nāc rakstīt nekā beidz sevi nost, viņš sacīja, skatoties uz maniem apgrauztajiem nagiem. Turklāt tev padodas glītāk nekā noliktavas ierēdņiem.

Tāpēc sanāca tā, ka es kabinetā čakli līkņāju pār milzīgajām rēķinu grāmatām, kad kādā pievakarē ienāca Sailass Hokinsa kungs pasūtīt divas mucas flāmu brendija. Hokinsa kungs bija drukns un pārticis vīrs; tāpat kā Džereds, viņš bija emigrants, bet anglis, un eksportēja uz savu dzimteni franču brendiju.

Biju domājusi, ka tirgotājam ar atturībnieka ārieni būtu visai grūti lielos daudzumos pārdot vīnu un spirtotus dzērienus. Šajā ziņā Hokinsa kungam bija paveicies, jo viņam bija pastāvīgi pietvī­kuši vaigi un lūpās uzdzīvotāja jautrais smaids, kaut arī Džeimijs man stāstīja, ka šis vīrs nekad nenogaršojot savu preci, patiesībā

viņš reti kad dzēra kaut ko citu kā vien stipru alu, turpretī par viņa ēstgribu krogos, kurus viņš apmeklēja, stāstīja leģendas. Spožo, brūno acu dzīlēs aiz gludenā draudzīguma, kas ļāva darījumiem ritēt kā pa sviestu, vīdēja modrs aprēķinātāja skatiens.

-    Mani labākie piegādātāji, es to saku no sirds, viņš paziņoja, ar plašu žestu parakstot liela pasūtījuma kvīti. Uz viņiem vien­mēr var paļauties, vienmēr pirmšķirīga prece. Man ārkārtīgi pie­trūkst jūsu brālēna, iespaidīgais vīrs paklanījās Džeimijam, bet viņš ļoti veiksmīgi ir izraudzījies sev aizstājēju. Skaidrs, ka skots darījumus uzticēs tikai savai ģimenei.

Mazās, spožās acis kavējās pie Džeimija kiltiem, Freizeru sar­kanais tonis koši izcēlās uz viesistabas tumšajiem koka paneļiem.

-    Tikai nesen esat ieradies no dzimtenes? Hokinsa kungs ne­vērīgi iejautājās, kaut ko meklēdams svārku kabatās.

-     Nē, esmu Francijā jau krietnu laiku. Džeimijs smaidīja, at­sizdams jautājumu. Viņš paņēma no Hokinsa kunga spalvu, bet viņam likās, ka tā nav pietiekami smaila, tāpēc to aizmeta un izvilka jaunu no zosu spalvu saišķa, kas spurojās stikla glāzē uz kumodes.

-    A. No jūsu apģērba redzu, ka esat kalnietis; iedomājos, ka jūs varētu mani apgaismot par to, kāds noskaņojums tur šobrīd valda. Vai zināt, apkārt klīst tādas baumas. Hokinsa kungs, paklausot Džeimija rokas mājienam, apsēdās krēslā, viņa apaļā, sārtā seja bija pievērsta biezajam ādas makam, ko viņš bija izvilcis no kabatas.

-    Ja runājam par baumām… nu, tas taču ir Skotijas parastais stāvoklis, vai ne? Džeimijs sacīja, cītīgi asinot jauno spalvu. Bet noskaņojums? Nē, ja jūs runājat par politiku, tad es pats tādām lietām pievēršu maz uzmanības. Nazītis asi švikstēja, atšķeļot cietās skaidas no spalvas.

Hokinsa kungs izņēma no maka vairākus sudraba gabalus un nolika kārtīgā stabiņā starp sevi un Džeimiju.

-     Pie joda, viņš gandrīz izklaidīgi izmeta. Ja tas tā, tad jūs esat pirmais man pazīstamais kalnietis, kam politika vienaldzīga.

Džeimijs beidza asināt spalvu un pacēla to uz augšu, lai, acis samiedzis, novērtētu leņķi.

-      Mm? viņš izklaidīga novilka. Kā tad, nu… man ir citas rūpes. Tik liela uzņēmuma vadīšana paņem ne mazums laika, kā jūs noteikti varat iedomāties.

-    Tiesa gan. Hokinsa kungs vēlreiz pārskaitīja kaudzītē salik­tās monētas, tad vienu apmainīja pret divām mazākām. Esmu dzirdējis, ka Čārlzs Stjuarts nesen ieradies Parīzē, viņš sacīja. Apaļā žūpas seja pauda tikai īslaicīgu interesi, bet taukos iegrimu­šās acis raudzījās vērīgi.

-    0, kā tad, Džeimijs purpināja, balss tonis neļāva noprast, vai tas bija fakta apstiprinājums vai tikai pieklājīga vienaldzība. Viņam priekšā gulēja pasūtījuma pavadzīme, un katru lapu viņš paraks­tīja ļoti rūpīgi, izvelkot burtu pēc burta, nevis kā radis, uzšvīkājot kaut kādus ķeburus. Rakstīšana Džeimijam, kā jau kreilim, kuru bērnībā spieda rakstīt ar labo roku, vienmēr sagādāja grūtības, bet nekad viņš netaisīja tādu teātri.

-        Jūs tātad šajā ziņā neesat vienisprātis ar savu brālēnu? Hokinss atgāzās krēslā, vērodams Džeimija galvvirsu, kas, dabiski, neko neizteica.

-     Vai tas dara jums raizes, cienīts kungs? Džeimijs pacēla galvu un pievērsa Hokinsa kungam jauku, zilu skatienu. Brīdi res­nais tirgonis nenovērsa acis, tad nevērīgi novicināja tuklo roku.

-    Kur nu, viņš pieglaimīgi atbildēja. Tomēr es zinu par jūsu brālēna jakobītu nosliecēm… viņš tās neslēpj. Tikai iedomājos, vai visi skoti par Stjuartu pretenzijām uz troni domā vienādi.

-Ja jums būtu sanākušas vairāk darīšanu ar Hailendas skotiem, Džeimijs sausi noteica, sniedzot pāri galdam pasūtījuma kopiju,

-     tad zinātu, ka reta ir tā reize, kad divi skoti domā vienādi, ja nu tikai par to, kādā krāsā ir debesis… un pat tas reizēm ir strīdīgs jautājums.

Hokinsa kungs sāka smieties, vestē iespīlētais vēders sir­snīgi kratījās, un viņš iebāza salocīto papīra lapu svārku kabatā. Tajā brīdī, redzot, ka Džeimijs nevēlas turpināt sarunu par šo tēmu, iesaistījos es, viesmīlīgi piedāvādama Madeiras vīnu un ce­pumus.

Likās, vienu bridi Hokinsa kungs juta kārdinājumu piedāvā­jumu pieņemt, bet tad ar nožēlu papurināja galvu un, atgrūdis krēslu, piecēlās.

-     Nē, nē, tencinu, cienītā kundze, bet ne. Šoceturtdien ostā ienāk “Arabella”, un man jābūt Kalē to sagaidīt. Turklāt vēl sasodīti daudz kas ir jāpadara, pirms varēšu sēsties karietē. Viņš saviebies paskatījās uz pasūtījumu un kvīšu prāvo žūksni, ko bija izņēmis no kabatas, pievienoja tai Džeimija pavadzīmi un iestūķēja lielā ādas somā.

-     Tomēr, viņš jau možāk piebilda, pie viena varēšu maz­liet patirgoties, pa ceļam uz Kalē iegriezīšos iebraucamās vietās un krogos.

-     Ja jūs iegriezīsieties visos krogos starp šejieni un piekrasti, jūs Kalē netiksiet līdz nākamajam mēnesim, Džeimijs aizrādīja. Viņš no sporana izmakšķerēja savu maku un ieslaucīja tajā nelielo kaudzīti sudraba monētu.

-               Jums taisnība, kungs. Hokinsa kungs skumīgi savieba seju.

-     Laikam jau vajadzēs kādu pārīti izlaist un zaudēto atgūt atceļā.

-    Jūs taču varat uz Kalē aizsūtīt kādu savā vietā, ja jūsu laiks ir tik dārgs? es ieminējos.

Resnis pārspīlēti izbolīja acis un, par spīti saviem apmēriem, savilka mazo mutīti grimasē, kas pauda sēras.

-    Varēt jau varētu, cienītā kundze. Bet tā krava, kas ir uz “Arabellas”, ak vai, nav uzticama kalpam. Uz klāja ir mana brāļameita Mērija, viņš man atklāja, kura šajā brīdī tuvojas Francijas kras­tiem. Meitenei ir tikai piecpadsmit gadu, un viņa nekad vēl viena nav bijusi ārpus mājas. Baidos, ka nevarēšu atļaut viņai bez pava­doņa doties ceļā uz Parīzi.

-     Tad gan, es pieklājīgi piekritu. Šis vārds likās dzirdēts, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Mērija Hokinsa. Pietiekami parasts vārds; nespēju saistīt to ar kādu cilvēku. Vēl arvien lauzīju galvu par šo jautājumu, kad Džeimijs piecēlās, lai pavadītu viesi līdz durvīm.

-    Esmu pārliecināts, ka jūsu brāļameitas ceļojums noritēs veik­smīgi, viņš pieklājīgi sacīja. Vai viņa brauc šurp izglītoties? Vai apciemot radus?

-     Laulāties, tēvocis apmierināts pavēstīja. Manam brālim paveicies noslēgt meitai ārkārtīgi izdevīgu laulību, līgavainis ir no franču aristokrātu aprindām. Likās, ka Hokinsa kungs no lep­numa piepūšas, vienkāršās zelta pogas nostiepa vestes audumu.

-     Redziet, mans vecākais brālis ir baronets.

-     Viņai ir piecpadsmit gadu? es nepatikā pārjautāju. Zināju, ka agrīnas laulības nav nekas neparasts, bet piecpadsmit gados? Tomēr es apprecējos deviņpadsmit gadu vecumā un vēlreiz div­desmit septiņos. Divdesmit septiņu gadu vecumā es zināju nesalī­dzināmi vairāk.

-     Vai jūsu brāļameita… ē… ir pazīstama ar savu līgavaini jau ilgu laiku? es piesardzīgi apjautājos.

-     Nav nekad viņu satikusi. Patiesībā… Hokinsa kungs pie­liecās man tuvāk, pielika pirkstu pie mutes un pieklusināja balsi:

-     …viņa par kāzām vēl neko nezina. Redziet, sarunas vēl nav gluži noslēgušās.

Mani pārņēma šausmas, es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet Džeimijs brīdinot cieši saspieda manu elkoni.

-      Nu, ja līgavainis ir no aristokrātiem, tad varbūt mēs jūsu brāļameitu satiksim galmā, viņš izteica pieņēmumu, noteikti, kā ar buldozera lāpstu, stumjot mani uz durvīm. Hokinsa kungs pie­spiedu kārtā, lai es neuzgrūstos viņam virsū, kāpās atpakaļ, jopro­jām runādams.

-    Nudien tas ir iespējams, Broktūrekas kungs. Nudien es uzska­tītu to par lielu pagodinājumu, ja jūs ar savu kundzi satiktu manu brāļameitu. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ļoti priecīga par galma dāmas sabiedrību, viņš piebilda, veltīdams man lišķīgu smaidu.

-    Protams, es neuzdrošinātos cerēt uz to, kas ir tikai darījuma pazī­šanās.

Ne velna tu neuzskatītu, es aizkaitināta pie sevis nosodījos. Tu darītu visu, ko vien vari, lai tikai tava ģimene iesprauktos franču augstākajās aprindās, pat apprecinātu savu brāļameitu ar… ar…

-    Ē, kas ir jūsu radinieces līgavainis? es tieši noprasīju.

Hokinsa kunga sejā iegūla viltīga izteiksme, un viņš pieliecās tik tuvu, ka varēja piesmakušā balsī iečukstēt man ausī:

-    Man nudien nevajadzētu neko teikt, kamēr kontrakts nav pa­rakstīts, bet, tā kā jautātāja esat jūs, cienītā kundze… Varu atklāt, ka tas ir Gaskoņu nama pārstāvis. Un patiešām augstu stāvošs!

-    Ko jūs sakāt? es nobrīnījos.

Hokinsa kungs devās projām, berzēdams rokas, cerību spār­nots, un es uzreiz vērsos pie Džeimija:

-    Gaskoņu nams! Viņš noteikti domāja… bet tas taču nevar būt, vai ne? Tas pretīgais, vecais kraķis, ar zelējamās tabakas traipiem uz zoda, tas, kurš pagājušonedēļ bija pie mums vakariņās?

-    Vikonts Mariņī? Džeimijs nosauca šo vārdu, smaidīdams par manu raksturojumu. Laikam gan. Viņš ir atraitnis un, cik man zināms, vienīgais neprecētais vīrietis tajā dzimtā. Taču es nedo­māju, ka traipi ir no šņaucamtabakas; tā ir viņa bārda. Mazliet kožu izēsta, viņš atzina, bet noteikti ir drausmīgi grūti to nodzīt, ja ir tik daudz kārpu.

-     Viņš nevar precēt piecpadsmitgadīgu meiteni, lai… lai… to! Un viņai pat neprasot!

-     0, domāju, var gan, Džeimijs tracinoši rāmā balsī iebilda.

-    Katrā ziņā, Armaliet, tā nav tava darīšana. Viņš saņēma manas rokas un viegli sakratīja.

-     Vai tu dzirdi mani? Es zinu, ka tev liekas savādi, bet tā tas notiek. Galu galā… platā mute vienā kaktiņā savilkās uz augšu,

-     …tev arī vajadzēja iziet pie vīra pret pašas gribu. Bet tagad taču tu esi ar to samierinājusies, vai ne?

-      Reizēm es neesmu tik pārliecināta! Es centos atrauties un atbrīvot rokas, bet viņš smejoties mani apskāva un noskūpstīja. Pēc brīža es padevos. Atslābinājos viņa apskāvienā, atzīstot sakāvi, pat ja tikai uz laiku. Es satikšu Mēriju Hokinsu, es spriedu, un tad redzēsim, ko viņa domā par šīm iecerētajām laulībām. Ja viņa nevēlēsies redzēt savu vārdu laulību līgumā blakus vikonta Mariņī vārdam, tad… Pēkšņi es izslējos, izraujoties no Džeimija apskā­viena.

-     Kas ir? Viņš izskatījās satrūcies. Vai tev ir slikti, zeltenīt? Tu esi gluži balta!

Un kāds tur brīnums? Jo es pēkšņi atcerējos, kur biju redzējusi Mērijas Hokinsas vārdu. Džeimijs kļūdījās. Tā bija mana darīšana. Biju redzējusi šo vārdu rakstītu kaligrāfiskā rokrakstā pašā dzimtas koka augšgalā, bet tinte bija veca un izbalējusi kā brūna sēpija. Mērijai Hokinsai nebija lemts kļūt par sievu nevarīgajam vikontam Mariņī. Viņai jāprecas ar Džonatanu Rendelu Tā Kunga 1745. gadā.

-    Nu, tas nav iespējams, vai ne? Džeimijs sacīja. Džeks Rendels ir miris. Viņš pielēja glāzi pilnu ar brendiju un sniedza man. Roka mierīgi turēja kristāla kājiņu, bet lūpas sakniebās taisnā līnijā un strupi izgrūda vārdu “miris”, piešķirot tam ļaunu pabeigtību.

-     Pacel kājas uz augšu, Armaliet. Tu vēl aizvien esi bāla. Pēc viņa mājiena es paklausīgi pacēlu kājas uz augšu un izstiepos uz dīvāna. Džeimijs apsēdās man pie galvas un izklaidīgi uzlika roku uz pleca. Pirksti, kas maigi masēja iedobīti pie locītavas, bija silti un stipri.

-    Markuss Makrenoks man sacīja, ka redzējis, kā govis saminu­šas Rendelu Ventvērtas cietuma kazemātos, viņš atkal ierunājās, it kā gribētu ar šī fakta atkārtošanu sevi mierināt. Lupatu lelle, izvārtīta asinīs. Tie ir sera Markusa vārdi. Viņš bij par to pilnīgi pārliecināts.

-Jā. Es maziem malkiem dzēru savu brendiju, jūtot, kā vaigos atgriežas siltums. Man arī viņš to teica. Nē, tev taisnība, kapteinis Rendels ir miris. Es tikai sabijos, pēkšņi atceroties Mēriju Hokinsu. Frenka dēļ. Paskatījos uz savu kreiso roku, kas gulēja man uz vē­dera. Kamīnā vēl mazliet kurējās uguns, un gaisma atspīdēja mana pirmā laulības gredzena gludajā stīpā. Džeimija gredzens, no skotu sudraba, apņēma manas otras rokas ceturto pirkstu.

-     Ā. Džeimija roka man uz pleca sastinga. Galva viņam bija noliekta, bet viņš skatījās uz augšu man acīs. Kopš biju izglābusi Džeimiju no Ventvērtas, mēs nebijām runājuši par Frenku, nedz

ari pieminējuši Džonatana Rendela nāvi. Tobrīd tas nelikās svarīgi, izņemot to, ka no tās puses mums nekādas briesmas vairs nedrau­dēja. Un kopš tā laika man nebija vēlēšanās Džeimijam atgādināt Ventvērtu.

-    Tu zini, ka viņš ir miris, vai ne, mo duinne'? Džeimijs runāja klusi, viņa pirksti bija satvēruši manu plaukstas locītavu, un es zināju, ka viņš runā par Frenku, nevis Džonatanu.

-     Varbūt ari nav. Mans skatiens joprojām kavējās pie gre­dzena. Es pacēlu roku, un zelts nokrēslā uzmirdzēja. Ja viņš būtu miris, Džeimij… ja viņš neeksistētu tāpēc, ka Džonatans ir miris… tad kāpēc man vēl aizvien ir viņa dotais gredzens?

Kad Džeimijs skatījās uz gredzenu, mutes kaktiņā viņam raus­tījās kāds sīks muskulītis. Redzēju, ka ari seja ir nobālusi. Es nezi­nāju, vai viņam kļūtu ļaunāk, ja vajadzētu domāt par Džonatanu Rendelu, bet likās, ka lielas izvēles nav.

-     Vai tu droši zini, ka Rendelam pirms nāves nebija bērnu? Džeimijs jautāja. Tas visu izskaidrotu.

-     Jā, es piekritu, bet nē, viņam noteikti nebija bērnu. Frenks… mana balss iedrebējās, izrunājot šo vārdu, un Džeimija tvēriens kļuva ciešāks, …Frenks diezgan daudz runāja par Džo­natana Rendela nāves traģiskajiem apstākļiem. Viņš… Džeks Ren­dels… esot kritis Kalodenas kaujā, un viņa dēls tas būtu Frenka vectēvs piektajā augumā piedzimis dažus mēnešus pēc tēva nā­ves. Atraitne pēc pāris gadiem esot apprecējusies otrreiz. Pat ja būtu bijis kāds ārlaulības bērns, tas neskaitītos Frenka senču atzarā.

Džeimija piere bija savilkusies grumbās, un starp uzacīm bija iegūlusi neliela, vertikāla rieviņa.

-    Vai tā nevarētu būt kļūda… un tas vispār nav Rendela bērns? Frenks varētu nākt tikai no Mērijas Hokinsas līnijas… jo mēs zinām, ka viņa vēl ir dzīva.

Es bezpalīdzīgi papurināju galvu.

-    Nevaru iedomāties, kā tas varētu notikt. Ja tu pazītu Frenku… bet nē, laikam neesmu tev nekad to teikusi. Kad es pirmo reizi

satiku Džonatanu Rendelu, vienu brīdi man likās, ka tas ir Frenks… protams, viņi nav vienādi, bet līdzība bija… satriecoša. Nē, Džeks Rendels bija Frenka sencis, noteikti.

-    Skaidrs. Džeimija pirksti bija kļuvuši mikli. Viņš atvilka roku un izklaidīgi nobrauca gar kiltiem.

-    Tad… varbūt gredzens neko nenozīmē, mo duinne, viņš uz­drīkstējās piesardzīgi ieminēties.

-    Varbūt nenozīmē. Pieskāros metālam, kas bija silts kā mana roka, tad bezpalīdzīgi to nolaidu. Ak, Džeimij, es nezinu! Es neko nezinu!

Viņš noguris berzēja ar pirkstu kauliņiem rievu starp uzacīm.

-    Es arī ne, Armaliet. Viņš nolaida roku un mēģināja man uz­smaidīt.

-     Ir kāda lieta, viņš atkal ierunājās. Frenks tev sacīja, ka Džonatans Rendels ir kritis Kalodenas kaujā, tu tā teici, vai ne?

-     Jā. Atklāti sakot, es pati to pateicu Džekam Rendelam, lai iebiedētu viņu… Ventvērtā, kad viņš mani izdzina sniegā, pirms… pirms devās atpakaļ pie tevis. Džeimija acis un lūpas pēkšņi sa­šķobījās, un es satraukta nolaidu kājas uz grīdas.

-     Džeimij! Vai tev viss kārtībā? Mēģināju pielikt roku viņam pie galvas, bet viņš, izvairījies no mana pieskāriena, piecēlās un piegāja pie loga.

-    Nē. Jā. Viss kārtībā, Armaliet. Es visu ritu rakstīju vēstules, un mana galva tūlīt pārplīsīs. Neraizējies. Viņš pamāja ar roku, lai eju projām, piespieda pieri pie aukstās loga rūts un cieši aizvēra acis. Viņš turpināja runāt, it kā tādā veidā varētu novērst uzma­nību no sāpēm.

-    Tātad, ja tu… un Frenks… zinājāt, ka Džeks Rendels mirs Kalodenā, bet mēs zinām, ka tā nav… tad to var izdarīt, Klēra.

-     Ko var izdarīt? Es nepacietīgi mīņājos viņam aiz muguras, gribēdama palīdzēt, bet nezinādama, kā. Skaidrs bija tas, ka viņš negribēja, lai viņam pieskaras.

-     Tas, ko tu zini par nākotni, var tikt mainīts. Viņš atrāva galvu no rūts un apveltīja mani ar nogurušu smaidu. Seja joprojām

bija bāla, bet īslaicīgās spazmas pēdas bija pagaisušas. Džeks Rendels nomira pirms noliktā laika un Mērija Hokinsa apprecēsies ar citu vīrieti. Pat ja tādēļ tavs Frenks nepiedzims… vai piedzims citādā veidā, viņš piebilda, lai mani mierinātu, tas nozīmē, ka mums ir izredzes veiksmīgi paveikt to, ko esam nodomājuši. Var­būt Džeks Rendels nekrita Kalodenas kaujas laukā tāpēc, ka nekā­das kaujas nebija.

Redzēju, cik grūti Džeimijam ir izrauties no stinguma, pienākt un apskaut mani. Es viegli, nepakustoties, apskāvu viņu ap vidukli. Viņš pielieca galvu, piekļaujot pieri maniem matiem.

-     Es zinu, tev tas sagādā bēdas, mo duinne. Bet vai tev nekļūst vieglāk, ka no tā var nākt kāds labums?

-    Jā, es beidzot nočukstēju kreklā viņam uz krūtīm. Saudzīgi atbrīvojos no apskāviena un piekļāvu plaukstu Džeimijam pie vaiga. Rieviņa starp acīm bija iegrauzusies dziļāka, un acis vērās tukšumā, tomēr viņš man uzsmaidīja.

-    Džeimij, es sacīju, ej atgulies. Aizsūtīšu ziņu d’Arbanviliem, ka šovakar nevaram aiziet.

-    0 nē, viņš iebilda. Ar man viss būs kārtībā. Es šādas galvas­sāpes pazīstu, Armaliet. Tas tikai no rakstīšanas, stundu pagulēšu, un viss pāries. Tagad kāpšu augšā. Viņš pagriezās pret durvīm, tad saminstinājās un atkal pagriezās atpakaļ, viegli smaidīdams.

-     Un, ja es miegā kliegšu, Armaliet, pieliec man savu roku un saki: “Džeks Rendels ir miris.” Un ar mani viss būs labi.

Gan ēdiens, gan sabiedrība pie d’Arbanviliem bija labi. Mēs pār­nācām vēlu, un es aizmigu veselīgā miegā, tiklīdz galva pieskārās spilvenam. Sapņus es neredzēju, bet nakts vidū pēkšņi uztrūkos un zināju, ka kaut kas nav kārtībā.

Nakts bija auksta, un dūnu sega bija noslīdējusi uz grīdas, kā bieži gadījās, atstājot man tikai plānu vilnas segu. Pusmiegā apvēlos uz sāniem un meklēju Džeimiju, jo gribēju sasildīties. Viņa nebija.

Es piecēlos sēdus un gandrīz tūlīt viņu ieraudzīju, viņš, galvu rokās saņēmis, sēdēja pie loga.

-    Džeimij! Kas ir? Vai tev atkal sāp galva? Taustījos pēc sve­ces, lai sameklētu savu zāļu lādi. Bet kaut kas sēdētāja pozā lika man aizmirst par sveci un steigties pie viņa.

Viņš smagi elpoja, it kā būtu skrējis, un, par spīti aukstumam, mirka sviedros. Es pieskāros Džeimijam pie pleca un sajutu, ka tas ir ciets un auksts kā metāla statujai.

Džeimijs atrāvās no mana pieskāriena un pielēca kājās. Plati ieplestās acis tumšajā istabā likās melnas.

-     Negribēju tevi sabiedēt, es sacīju. Vai ar tevi viss kār­tībā?

Vienu brīdi man iešāvās prātā, vai tikai viņš nav mēnessēr­dzīgs, jo seja palika sastingusi; viņš skatījās man cauri, un tas, ko redzēja, viņam nepatika.

-    Džeimij! es asi uzsaucu. Džeimij, mosties!

Tad viņš samirkšķināja plakstus, kaut ari sejā saglabājās tā pati izteiksme vajāta zvēra izmisums.

-    Viss ir labi. Esmu nomodā. Izklausījās, ka viņš grib pats sevi par to pārliecināt.

-    Kas notika? Redzēji sliktu sapni?

-    Sapni. Kā tad. Tas bij sapnis.

Es paspēru soli uz priekšu un uzliku plaukstu uz viņa rokas.

-    Izstāsti! Ja izstāstīsi, tas izgaisīs.

Viņš stingri saņēma manus apakšdelmus, gan lai neļautu sev pieskarties, gan lai atbalstītos. Spīdēja pilnmēness, un es redzēju, ka ikviens viņa auguma muskulītis ir saspringts, ciets un nekustīgs kā akmens, tomēr viņš pulsēja niknā enerģijā, gatavs rīkoties.

-    Nē, viņš atteica, vēl arvien runādams kā caur miglu.

-    Jā, es nerimos. Džeimij, runā ar mani! Izstāsti! Pastāsti, ko tu redzēji!

-    Es nevaru… neko neredzu. Neko. Es nevaru redzēt.

Ar varu es viņu pagriezu prom no istabas ēnām ar seju pret spožo mēnesgaismu, kas plūda no loga. Likās, ka gaisma nāk par

labu, jo elpas ritms kļuva lēnāks un pamazām saraustīti, ar mokām pār lūpām sāka plūst vārdi.

Viņš sapni bija redzējis Ventvērtas cietuma akmens mūrus. Džei­mijam runājot, istabā ienāca Džonatana Rendela tēls. Un kails iegūlās manā gultā uz vilnas segas.

Cieši sev aiz muguras Džeimijs bija dzirdējis sēcošu elpu un ju­tis nosvīdušas miesas pieskārienu. Viņš sakoda zobus izmisuma sā­pēs. Vīrietis aiz muguras juta viņa vieglo sakustēšanos un iesmējās.

“0, mums vēl ir mazliet laika, manu zēn, pirms tevi pakārs,” spoks bija čukstējis. “Pietiekami, lai ļautos baudai.” Pēkšņi Rendels bija pavirzījies uz priekšu, skarbi un spēji, un Džeimijs nevilšus klusi iekunkstējās.

Rendela roka atglauda matus viņam no pieres un nogludināja aiz ausīm. Karsta elpa dvesa pie auss, un Džeimijs pagrieza galvu, lai izvairītos, bet elpa sekoja, dvešot vārdus:

“Vai tu kādreiz esi redzējis pakārtu cilvēku, Freizer?” Vārdi, negaidot atbildi, turpināja plūst, un gara, slaida roka apvija viņa vidukli, viegli glāstot līdzeno vēderu, ar katru vārdu plauksta kai­rinoši slīdēja zemāk.

“Nu, protams, esi; tu esi dzīvojis Francijā, būsi šad un tad redzē­jis pakārtus dezertierus. Pakārtajam iztukšojas zarnas, vai ne? Kad aukla cieši aizspiež rīkli.” Roka viņu žņaudza te viegli, te stingri, te berzēja, te glāstīja. Upuris cieši ar veselo roku iekrampējās gul­tas malā un piekļāva seju asajai segai, bet vārdi neatstājās.

“Tas notiks arī ar tevi, Freizer. Vēl tikai dažas stundas, un tu jutīsi, kā cilpa savelkas ap kaklu.” Mocītājs, apmierināts ar sevi, smējās. “Tu dosies nāvē, pakaļai svilstot no manas baudas, un, kad tev atslābs zarnas, tad mana sēkla tecēs tev pa kājām un pilēs zemē zem karātavām.”

Džeimijs neizdvesa ne skaņu. Viņš juta, ka smird, ka apkaltis ar netīrumiem no cietuma kameras, ka sīvi dvako baiļu un dusmu sviedri. Un vīrietis viņam aiz muguras arī oda, dzīvnieka stiprā smaka lauzās cauri smalkam lavandas tualetes ūdens aromam.

-     Sega, Džeimijs sacīja. Viņa acis bija aizvērtas, seja mēnesgaismā saspringta. Ar vaigu jutu, cik tā asa, un es neko citu neredzēju kā vien akmens sienu acu priekšā. Nebija nekā, kam pie­vērst domas… nekā, ko redzēt. Tāpēc turēju acis ciet un domāju par segu, kas spiedās man pie vaiga. Tas bija vienīgais, ko varēju just, izņemot sāpes… un viņu. Es… turējos pie tās.

-     Džeimij! Ļauj man tevi apskaut. Es runāju klusi, cenšoties apvaldīt drudzi, kas traucās pa manām asinīm. Viņa tvēriens bija tik ciešs, ka man sāka tirpt rokas. Bet viņš negribēja ļaut man tuvo­ties. Viņš turēja mani pa gabalu tikpat noteikti, kā tvērās pie manis.

Pēkšņi tiku atbrīvota, jo Džeimijs atrāvās un pievērsās mēness apspīdētajam logam. Viņš stāvēja sasprindzis un nospriegots kā tikko izšauta loka stiegra, bet balss skanēja rāmi:

-    Nē. Tādā veidā es tevi neizmantošu, zeltenīt. Tu tur neiemai­sīsies.

Spēru soli tuvāk, bet viņš mani ar ašu kustību apturēja un no jauna pievērsa seju logam, mierīgs un neizteiksmīgs kā stikls, ku­ram raudzījās cauri.

-     Ej gultā, zeltenīt. Atstāj uz brīdi mani vienu; tūlīt viss būs labi. Par mani nav jākreņķējas.

Džeimijs izpleta rokas, satvēra loga rāmi, aizsedzot ar savu augumu gaismu. Pleci no piepūles izspīlējās, un es redzēju, ka viņš no visa spēka spiežas pret koka aplodām.

-    Tas bija tikai sapnis. Džeks Rendels ir miris.

Beidzot biju aizmigusi, bet Džeimijs joprojām stāvēja pie loga un stīvi blenza mēness sejā. Taču, kad es rītausmā pamodos, viņš gulēja, saritinājies loga sēdeklī, ietinies pledā un uz kājām, lai nenosaltu, uzklājis manu apmetni.

Kad sakustējos, viņš pamodās un šķita atkal normāls, kaitinoši jautrs kā jau no rīta. Bet es nakts notikumus nespēju aizmirst un pēc brokastīm atvēru savu zāļu lādi.

Sev par nepatīkamu pārsteigumu, atklāju, ka trūkst dažu zālīšu, kas būtu vajadzīgas, lai pagatavotu iecerēto miega dzērienu. Bet tad es atcerējos vīru, par kuru man bija stāstījusi Margerita. Zāļu tirgotājs Raimons de Varenes ielā. Viņa bija nosaukusi to par burvi. To vietu esot vērts redzēt. Nu labi. Džeimijs visu rīta cēlienu pava­dīs noliktavā. Manā rīcībā bija kariete ar kučieri; braukšu paskatī­ties, kas tur ir.

Visā garumā gar divām veikala sienām stiepās tīri noberzta koka lete, aiz tās plaukti divu vīru augstumā no grīdas līdz pat griestiem. Dažiem bija stikla durvis, tās droši vien sargāja retākas un dārgākas vielas. Uz skapjaugšas izlaidušies gulšņāja resni, zeltīti eņģeļi, pūta ragos, plivināja savas togas un vispār izskatījās tā, it kā būtu patērējuši dažas no veikala precēm, kuru sastāvā ir alkohols.

-     Raimona kungs? es pieklājīgi apvaicājos jaunai sievietei, kas stāvēja aiz letes.

-     Maоtre Raimons, viņa izlaboja. Ne visai glīti ar piedurkni nobraukusi gar sarkano degunu, meiča pamāja uz veikala otru galu, kur pa durvju augšējo daļu, kas bija atvērta, gāzās ļaunu vēstoši brūngani dūmu mutuļi.

Vai Raimons bija burvis vai ne, telpu iekārtojums mudināja tā domāt. Dūmi cēlās no melna slānekļa pavarda un sagriezās māko­ņos zem zemajām, melnajām jumta sijām. Virs pavarda bija iekār­tota akmens plāksne, kuras izurbtajos caurumos bija saliktas stikla retortes, vara “pelikāni” metāla kannas ar gariem snīpjiem, no kuriem tasītēs pilēja aizdomīga paskata šķidrums, un mazs, bet noderīgs destilējamais aparāts. Es piesardzīgi paošņāju gaisu. Cauri citiem spēcīgiem aromātiem, kas valdīja veikalā, no pavarda puses plūda izteikta reibinoša alkohola dvinga. Uz bufetes kārtīgi sarindotās tīrās pudeles pastiprināja manas sākotnējās aizdomas. Lai ko viņš pārdot kā talismanus un burvju dziras, metrs Raimons acīmredzot piekopa ļoti ienesīgu biznesu, tirgojot augstas kvalitā­tes ķiršu brendiju.

Pats destilētājs bija pārliecies pāri pavardam un ar kruķi stūma atpakaļ kamīna mutē nejauši izkritušas ogles gabalus. Izdzirdējis

mani ienākam, viņš izslējās un pagriezās, lai sasveicinātos, un apveltīja mani ar jauku smaidu.

-    Labdien, es pieklājīgi saciju viņa galvvirsai. Iespaids, ka esi ienācis burvja midzeni, bija tik spēcīgs, ka es nebūtu brīnījusies, par atbildi saņemot kurkstienu.

Jo metrs Raimons stipri atgādināja lielu, labsirdīgu vardi. Kādu nieku vairāk par četrām pēdām garš, ar varenu krūškurvi un līkām kājām, raupju, miklu ādu, kāda parasti ir radījumiem, kas mitinās purvā, un mazliet izvelbtām, draudzīgām, melnām acīm. Izņe­mot tādu sīkumu, ka viņš nebija zaļš, aptieķniekam trūka vienīgi kārpu.

-    Madonna! viņš, plati smaidīdams, iesaucās. Ko man būtu tas gods darīt jūsu labā? Pilnīgais zobu trūkums vēl vairāk pa­stiprināja līdzību ar vardi, un es kā apburta nespēju atraut no viņa acis.

-     Madonna? Viņš jautājoši vērās manī.

Pēkšņi apjēdzu, cik nepieklājīgi esmu blenzusi, un koši pie­tvīku, tad bez domāšanas izšāvu:

-    Es tikai prātoju, vai jūs kādreiz ir noskūpstījusi skaista, jauna meitene.

Kad viņš sāka spalgi smieties, es nosarku vēl vairāk. Ar platu smaidu sejā viņš atbildēja:

-     Daudzas reizes, madonna. Bet, ak vai, tas nav līdzējis. Kā redzat. Kva-kva.

Mēs smējāmies līdz nespēkam, piesaistot veikala meitenes uz­manību, kas satraukta ieskatījās pāri durvju apakšējai pusei. Metrs Raimons ar mājienu aizraidīja viņu projām, tad, klepodams un turēdams sānus, aizkliboja līdz logam, lai atvērtu svina rūtis un izlaistu mazliet dūmu.

-     0, tā ir labāk! viņš sacīja, dziļi ieelpojot, kad telpā ieplūda aukstais pavasara gaiss. Tad pagriezās pret mani un atglauda garos, sudrabainos matus, kas sniedzās līdz pleciem. Nu, madonna. Tā kā esam sadraudzējušies, varbūt jūs pagaidīsiet, līdz es nokārtošu kādu lietu?

Joprojām piesarkusi, es uzreiz piekritu, un viņš pagriezās pret pavarda plauktu, lejot destilējamā aparāta kannā šķidrumu un vēl aizvien žagojoties no smiekliem. Izmantojot izdevību atjaunot ga­rīgo līdzsvaru, es staigāju pa telpu un aplūkoju pārsteidzošo mantu klāstu.

Pie griestiem karājās diezgan liela izmēra krokodils, droši vien izbāznis. Es nespēju atraut skatienu no dzeltenajām vēdera zvī­ņām, cietām un spīdīgām kā presēts vasks.

-    īsts, vai ne? es jautāju, apsēžoties pie saskrāpēta ozolkoka galda.

Metrs Raimons smaidīdams pavērsa skatienu augšup.

-     Mans crocodile? O, protams, madonna! Ieraugot to, kundes uzreiz izjūt pret mani lielāku paļāvību. Viņš pamāja ar galvu uz plauktu, kas stiepās gar sienu acu augstumā. Uz tā rindā stā­vēja porcelāna trauciņi, rotāti ar zeltītiem vijumiem, uzgleznotām puķēm un dzīvniekiem, un katram bija piestiprināta ar smalkiem, melniem burtiem rakstīta etiķete. Uz trijiem trauciņiem, kas atra­dās man vistuvāk, uzraksts bija latīņu valodā, kuru es iztulkoju ar zināmām grūtībām, krokodila asinis, aknas un žults, droši vien no tā paša zvēra, kuru tik draudīgi man virs galvas šūpoja caur­vējš, kas vilka no veikala galvenās telpas.

Es paņēmu vienu trauciņu, izvilku korķi un mazliet paostīju.

-    Sinepes, es noteicu, saraucot degunu, un timiāns. Vistica­māk, valriekstu eļļā, bet ko jūs pielikāt, lai tās kļūtu tik riebīgas? Es sagāzu trauciņu, kritiski pētot stigro, melno šķidrumu.

-    Ak, tad jūsu deguns nav tikai smukumam, madonna! Plats smaids sadalīja krupja seju divās daļās, atklājot cietas, zilas sma­ganas.

-    Melnais smāķis ir sapuvis ķirbja mīkstums, pieliecies tuvāk un pieklusinot balsi, viņš man uzticēja savu noslēpumu. Un smaka… nu, atklāti sakot, tās ir asinis.

-    Ne jau nu krokodila. Es pavērsu skatienu uz augšu.

-     Tāds cinisms tik jaunai sievietei. Raimons saskuma. Par laimi, dāmām un kungiem no galma ir paļāvīgāks raksturs, nevaru

gan teikt, ka paļaušanās ir pirmā ipašiba, kas nāk prātā, iedomājo­ties par aristokrātiem. Nē, madonna, tās ir cūkas asinis. Jo cūkas ir daudz vieglāk dabūjamas nekā krokodili.

-      Mm, jā, es piekritu. Tas zvērs jums noteikti maksāja krietnu kaudziti naudas.

-    Par laimi, es to mantoju no iepriekšējā īpašnieka kopā ar lielu tiesu savu pašreizējo krājumu. Man likās, ka maigo, melno acu dzīlēs saskatu vieglu neērtības dzirksti, bet pēdējā laikā pret jūtu izpausmēm biju kļuvusi pārlieku jūtīga, tāpēc es viesibās cītīgi vēroju viesu sejas, vai neredzēšu kādas sīkas norādes, kas varētu noderēt Džeimijam, pildot viņa uzdevumu.

Mazais, druknais aptieķnieks pieliecās vēl tuvāk, uzticīgi uzlie­kot plaukstu man uz rokas.

-    Zinātāja, vai ne? viņš sacīja. Man gan jāsaka, ka pēc tādas neizskatāties.

Pirmajā mirkli gribēju roku atraut, bet pieskāriens bija savādi mierinošs, bezpersonisks, taču negaidīti silts un glāsmains. Es pa­metu skatienu uz loga svina rūtīm, kuras apmaloja sarmas kārtiņa, un nodomāju, ka tas ir izskaidrojums; vīrieša rokas, kurās nebija cimdu, bija siltas, ārkārtīgi neparasti jebkura cilvēka rokām šajā gadalaikā.

-   Tas pilnībā atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar vārdu “zinātāja”, es paštaisni iebildu. Esmu dziedniece.

-    Ā, dziedniece? Viņš atkrita krēslā un ar interesi mani nopē­tīja. Jā, tā jau es domāju. Vai tomēr vēl kaut kas vairāk? Kā ar nākotnes pareģošanu vai pieburšanu?

Jutu vieglus sirdsapziņas pārmetumus, atceroties dienas, ko mēs ar Mērtegu pavadījām ceļā, pa visu Skotijas kalnieni dzenot pēdas Džeimijam; toreiz mēs kā divi čigāni zīlējot un dziedot pel­nījām vakariņu tiesai.

-    Nekā tamlīdzīga, es attraucu, viegli piesarkusi.

-     Melot gan jūs neprotat, tas ir skaidrs. Viņš uzjautrināts mani vēroja. Žēl gan. Tomēr kā es varu jums pakalpot, ma­donna?

Es paskaidroju savu vajadzību, un metrs Raimons klausoties zinoši māja ar galvu; biezie, sirmie mati sakrita uz priekšu pāri pleciem. Sava veikala svētnīcā viņš nevalkāja parūku un arī nebija matus pūderējis. Tie bija atsukāti atpakaļ no augstās, platās pieres un taisni kā diegi ar strupiem galiem, it kā būtu apcirpti ar trulām šķērēm, nokarājās līdz pleciem.

Ar metru Raimonu bija viegli sarunāties, un viņš patiešām ļoti labi pārzināja zālīšu un augu iedarbību. Viņš nocēla no plaukta vai­rākas nelielas dozītes, kurās glabājās šādas tādas drogas, izkratīja lapas sev saujā un saspieda, lai es varētu paostīt vai pagaršot.

Mūsu sarunu pārtrauca skaļas balsis veikalā. Glīti ģērbies sulai­nis, pārliecies pāri letei, kaut ko teica meičai. Vai, pareizāk būtu teikt: viņš mēģināja kaut ko pateikt. Sulaiņa vārgos centienus kaut ko bilst letes otrā pusē sagaidīja iznīcinoša vārdu bira provansiešu valodā. Tā bija pārāk piebārstīta idiomām, lai es to pilnībā saprastu, bet izteikumu vispārējo nozīmi es tomēr uztvēru. Kaut kas saistībā ar desām un kāpostiem, neviens vārds nebija patīkams.

Brīnījos par franču tieksmi piesaukt ēdienu, runājot faktiski par jebkuru tēmu, kad negaidīti ar blīkšķi atvērās durvis. Veikalā iebrā­zās palīgspēki izkrāsotas un saposušās personas izskatā.

-      Ā! izdvesa Raimons, pa manas rokas apakšu ar interesi vērodams drāmu, kas risinājās veikalā. Vikontese de Rambo.

-    Jūs viņu pazīstat?

Meitene veikalā acīmredzot pazina, jo atmeta ar roku sulainim un atsprāga līdz skapim, kur glabājās caurejas līdzekļi.

-     Jā, madonna. Raimons pamāja ar galvu. Viņa ir diezgan ekspansīva.

Es sapratu, ko viņš ar to bija gribējis teikt, kad minētā dāma satvēra acīm redzamo strīda iemeslu mazu podiņu, kurā atradās kaut kāds marinēts augs, un ar ievērojamu spēku un precizitāti nomērķēja pa skapja stikla durvīm.

Stiklu šķindoņa uzreiz noslāpēja balsu troksni. Vikontese pa­stiepa uz meitenes pusi garu, kaulainu pirkstu.

-     Tu, viņa iebļāvās balsī, kas šņirkstēja kā metāla skaidas,

-     atnes man melno dziru! Tūlīt!

Meitene pavēra muti, lai iebilstu, bet, redzot, ka dāma meklē nākamo “ieroci”, aizvēra muti un metās uz dibensistabu.

Paredzēdams viņas parādīšanos, Raimons padevīgi pacēla roku virs galvas un, tiklidz meitene ienāca pa durvīm, iespieda viņai saujā kādu pudeli.

-     Iedod viņai šo, viņš teica, paraustot plecus. Iekams viņa nav vēl kaut ko sasitusi.

Kamēr meitene bikli devās atpakaļ, lai atdotu pudeli, Raimons, savilcis skābu seju, pievērsās man.

-    Inde sāncensei, viņš sacīja. Vismaz tā viņa domā.

-    Ak tā? Es nobrīnījos. Un kas tas ir patiesībā? Krūklis?

Viņš lūkojās manī priecīgā izbrīnā.

-Jūs gan savu lietu pieprotat, aptiekārs mani uzslavēja. Da­bas dotas dāvanas vai arī jūs kāds ir apmācījis? Nu, nav svarīgi. Viņš pamāja ar platu plaukstu, it kā noraidot šo sarunu tematu.

-     Jā, tieši tā, krūklis. Sāncense rīt būs slima, acīm redzami mocī­sies, tādējādi apmierinot vikonteses alkas pēc atriebības, un pār­liecinās, ka pirkums bija labs, bet tad slimniece atlabs bez jebkāda kaitējuma savai veselibai un vikontese izveseļošanos izskaidros ar to, ka iejaucies priesteris, vai ar burvestībām, kuras izpildījis kāds upura nolīgts riebējs.

-     Mm… es novilku. Un kā ar jūsu veikalam nodarīto zaudē­jumu? Pievakares saules stari zaigoja uz letes sabirušajās stikla lauskās un vienīgajā ekijā, kuru dāma bija nometusi par samaksu.

Raimons pašūpoja plaukstu, kas kopš neatminami seniem lai­kiem liecināja, ka cilvēks izvairās no atbildes.

-    Gan jau izlīdzināsies, viņš rāmi atbildēja. Kad viņa nākammēnes nāks pēc zālēm, lai atbrīvotos no augļa, es viņai paprasīšu tik daudz, ka pietiks ne tikai jaunam stiklam, bet veseliem trijiem. Un viņa samaksās bez vārda runas. Metrs Raimons aši pasmai­dīja, bet šoreiz smaidā nemanīja iepriekšējo humora dzirksti. Zi­niet, tas ir tikai laika jautājums.

Pamanīju, ka melnās acis vērīgi pārslīd manam augumam. Vēl nekas nebija redzams, bet es nešaubījos, ka viņš zina.

-     Un vai zāles, ko iedosiet vikontesei nākamajā mēnesī, palī­dzēs? es jautāju.

-     Viss atkarīgs no laika, viņš atkal atbildēja, noslēpumaini piešķiebis galvu. Ja laiks vēl ir mazs, tad viss būs labi. Bet pārāk ilgi gaidīt ir bīstami.

Viņa balsī ietvertais brīdinājums skanēja skaidri, un es viņam uzsmaidīju.

-     Man tas nav vajadzīgs, es teicu. Tikai zināšanai.

Aptiekārs atkal atslāba.

-    Ā. Tā to nedomāju.

Riteņu rībēšana uz ielas vēstīja, ka tur aiztraucas vikonteses zili sudrabotā kariete. Sulainis, kas stāvēja karietes aizmugurē, vici­nāja rokas un kliedza, un gājēji bija spiesti aši meklēt patvērumu durvju ailās un šķērsielās, lai tos nesabrauktu.

-    A la lanterne1 , es pie sevis nomurmināju. Retas bija tās rei­zes, kad mans neparastais skatījums uz aktuālajiem notikumiem ļāva man izbaudīt tādu apmierinājumu, bet šis noteikti bija viens no tādiem brīžiem.

-    Kam skanēs zvans, es izmetu piezīmi, pagriežoties pret Raimonu. Tev.

Viņš skatījās uz mani, nedaudz apjucis.

-     Ak tā? Nu, katrā ziņā jūs teicāt, ka vēdera mīkstināšanai iz­mantojat melno pātaini? Es izmantotu balto.

-    Tiešām? Kādēļ?

Un, vairs nepieminot zināmo vikontesi, mēs apsēdāmies, lai nokārtotu darījumu.

Klusi aiz sevis aizvēru viesistabas durvis un brīdi nekustīgi stāvēju, līdz saņēmu drosmi. Lai nomierinātos, dziļi ieelpoju, bet vaļa skrimšļu korsete cieši aptvēra manu augumu, tādēļ izklausījās, ka es aizžņaugtu rīkli elsoju.

Kad to izdzirdēja Džeimijs, kurš visu uzmanību veltīja kaudzītei pavadzīmju, viņš pacēla skatienu un sastinga plati ieplestām acīm. Mute pavērās, bet ārā nenāca ne skaņa.

-     Kā tev patīk? Mazliet neveikli savākusi trēnu, es pagājos dziļāk istabā, kā šuvēja bija mācījusi, viegli šūpodamās gurnos, lai izrādītu virssvārku plānā zīda ķīļveida ielaidumus.

Džeimijs aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja plakstus.

-    Tā ir… ē… sarkana, vai ne? viņš izmocīja.

-    Diezgan. Precīzi sakot, Sang-du-Christ. Kristus asinis, šīs se­zonas modernākā krāsa, tā man vismaz lika noprast.

“Tādu, cienītā kundze, ne katra sieviete uzdrīkstētos vilkt mu­gurā,” bija apgalvojusi šuvēja, kurai runāt traucēja lūpās saņemtās kniepadatas. “Bet ar jūsu ādu! Dieva māte, visu nakti nevarēsiet atkauties no vīriešiem, kas gribēs līst jums zem brunčiem.”

“Lai tikai pamēģina, es nomīšu viņiem pirkstus,” biju teikusi. Galu galā ne jau to es gribēju panākt. Bet tas, ka vēlējos būt pamanāma, ir tiesa. Džeimijs bija mani mudinājis pašūt kaut ko tādu, lai es izceltos pūlī. Acīmredzot karalis, par spīti rīta dūmakai, atcerējās Džeimiju no piedalīšanās Iever, un mēs bijām ielūgti Versaļā uz balli.

“Man vajag, lai vīri, kuriem turas nauda, mani pamana,” Džei­mijs teica, kad kalām plānus. “Un, tā kā man pašam nav ne augsta amata, ne varas, tad tas būs jāpanāk, liekot viņiem meklēt manu sabiedrību.” Viņš smagi nopūtās, skatoties uz mani, jo savā vilnas naktstērpā noteikti neizskatījos pievilcīga.

“Un baidos, ka Parīzē tas nozīmē drusku iziet sabiedrībā; ja iespējams, jāparādās galmā. Viņi zinās, ka esmu skots; dabiski, ka vietējie prasīs man par princi Čārlzu un gribēs zināt, vai Skotija gaida Stjuartu atgriešanos. Tad es varētu viņus neuzkrītoši pārlieci­nāt, ka skoti maksātu krietni daudz, lai Stjuarti neatgrieztos, kaut arī man īsti nepatīk tā teikt.”

“Jā, labāk esi gan piesardzīgs,” piekritu. “Citādi nākamajā reizē, kad tu ieradīsies, “skaistais princis” uzrīdīs tev suņus.” Saskaņā ar savu ieceri pārzināt Čārlza plānus Džeimijs katru nedēļu pildīja savu pienākumu un ieradās nelielajā Monmartras namā.

Džeimijs īsi pasmaidīja.

“Kā tad. Nu, kas attiecas uz Viņa Augstību un jakobītu atbalstī­tājiem, esmu uzticams cīnītājs par Stjuartu lietu. Un tikām, kamēr Čārlzs Stjuarts netiek pieņemts galmā, bet es tieku, iespēja, ka viņš uzzina, ko es tur runāju, nav liela. Jakobīti Parīzē parasti turas kopā. Vispirms jau tādēļ, ka viņiem pietrūkst naudas, lai apgrozītos modīgajās aprindās. Bet mums, pateicoties Džeredam, netrūkst.”

Džereds bija piekritis (bet pavisam citu iemeslu dēļ) Džeimija izteiktajam piedāvājumam paplašināt vīntirgotāja darījumu viesu loku, lai franču aristokrāti un bagātu baņķieru ģimeņu galvas iestai­gātu taciņu līdz mūsu namdurvīm, te viņus pavedinātu un pievili­nātu ar Reinas vīnu, interesantām sarunām, patīkamu izklaidi un lielu daudzumu vecā labā skotu viskija, kuru pēdējās divās nedēļās Mērtegs veda pāri Lamanšam un pa zemesceļiem nogādāja mūsu pagrabos.

“Zini, viņus pievelk vienalga kāda izklaide,” Džeimijs bija sacī­jis, skicējot plānus uz lapas, kurai vienā pusē bija dzejolis par piedauzīgu dēku starp grāfu Seviņī un lauksaimniecības ministra sievu. “Augstmaņiem rūp tikai ārišķības. Tātad jau no paša sākuma

mums jāliek viņiem priekšā kaut kas tāds, uz ko būtu vērts skatī­ties.”

Spriežot pēc Džeimija apstulbušās sejas, man bija izdevies. Es paspēru dažus soļus līganā gaitā, šūpojot platos virssvārkus kā zvanu.

-     Nav slikti, vai ne? es jautāju. Katrā ziņā ļoti pamanāmi.

Beidzot Džeimijs atguva runas spējas.

-    Pamanāmi? viņš noķērca. Pamanāmi? Ak kungs, es redzu katru tavu miesas collu līdz trešajai ribai!

Es palūkojos lejup.

-     Nē, neredzi vis. Zem mežģīnēm neesmu es, tā ir balta zīda odere.

-    Kā tad, tā izskatās pēc tevis! Viņš pienāca tuvāk, pieliecās, lai izpētītu kleitas ņiebura daļu. Tad ielūkojās aiz izgriezuma.

-    Jēziņ, es redzu tavu nabu! Tu taču nedomā tāda iet sabied­rībā!

Par to es sacēlu spuras. Pati biju mazliet nervozējusi par šo kleitu, kas gandrīz neko neslēpa, kaut arī šuvēja bija rādījusi man modeļus, kas tobrīd bija modē. Bet Džeimija izturēšanās spieda man aizstāvēties, tāpēc es kļuvu dumpīga.

-     Tii teici, ka man jābūt pamanāmai, es atgādināju. Un šis nav absolūti nekas, ja salīdzina ar galma jaunāko modi. Tici man, es būšu pati pieticība blakus de Periņona kundzei un hercogienei Ruānai. Es iespiedu rokas sānos un salti noskatīju vīru. Bet var­būt tu gribi, lai es parādos galmā savā zaļajā samta kleitā?

Džeimijs novērsa acis no mana dekoltē un saknieba lūpas.

-    Mphm, viņš izspieda un izskatījās ārkārtīgi skotisks.

Gribēdama izlīdzināt ķildu, es piegāju tuvāk un uzlika roku

viņam uz elkoņa.

-     Nu beidz, es sacīju. Tu taču esi bijis galmā; tu zini, kā dāmas ģērbjas. Tu zini, ka šis tērps salīdzinājumā ar tiem standar­tiem ir nieks.

Viņš mani vēlreiz noskatīja un, nedaudz sakaunējies, pasmai­dīja.

-     Nūjā, viņš piekrita. Nūjā, tiesa. Tikai tas ir… nu, tu esi mana sieva, Armaliet. Es negribu, lai citi vīrieši blenž uz tevi tā, kā es savulaik uz šīm dāmām.

Sāku smieties, apķēros viņam ap kaklu, pievilku tuvāk un no­skūpstīju. Viņš apskāva manu vidukli un ar īkšķi neapzināti glāstīja slideno sarkano zīdu vietā, kur tas cieši piekļāvās manam augu­mam. Rokas slīdēja uz augšu pa gludo audumu, līdz pārslīdēja manam sprandam. Otra roka satvēra manu apaļo krūti, kas kārdi­noši iekārojama zem plānā zīda izvēlās virs korsetes ciešā tvēriena. Beidzot viņš to palaida vaļā un, šaubās galvu grozīdams, izslējās.

-    Laikam jau tev vajadzēs vilkt to mugurā, Armaliet, bet, Dieva dēļ, esi uzmanīga.

-    Uzmanīga? No kā man jāuzmanās?

Viņa lūpas sašķiebās skumīgā smaidā.

-     Ak kungs, sieviete, tev laikam nav ne jausmas, kā tu šajā kleitā izskaties? Man uz vietas gribas tevi izvarot. Un tie sasodītie varžēdāji nav tik savaldīgi kā es. Viņš viegli sarauca pieri. Tu nevari… augšā mazliet piesegties? Lielā plauksta nenoteikti noplivinājās apmēram ar rubīna brošu piespraustā žabo līmenī.

-     Ar… rišām vai kaut ko tādu? Ar lakatiņu?

-     Vīriešiem nav nekādas nojēgas par modi. Bet neraizējies. Šuvēja saka: tādam nolūkam paredzēts vēdeklis. Žestā, kura no­slīpēšanai līdz pilnībai man vajadzēja piecpadsmit minūtes, es at­vēru ar kleitai pieskaņotām mežģīnēm apdarinātu vēdekli un val­dzinoši vilnīju to pret krūtīm.

Par šo izrādi Džeimijs domīgi samirkšķināja acis, tad pagriezās un izņēma no skapja manu apmetni.

-     Esi tik laba, Armaliet, viņš piebilda, uzliekot smago samta apmetni man uz pleciem. Paņem lielāku vēdekli.

Ja runā par uzmanības piesaistīšanu, kleita izpelnījās nedalītu atzinību. Ja runā par tās ietekmi uz Džeimija asinsspiedienu, tad to var vērtēt dažādi.

Viņš sargādams neatkāpās no manis ne soli un apveltīja ar zvē­rīgu skatienu ikvienu vīrieti, kurš palūkojās manā virzienā, līdz no zāles otras malas mūs ieraudzīja Annelīze de Marijaka un, glīto seju savilkusi laipnā smaidā, peldēja uz mūsu pusi. Jutu, ka smaids manā sejā sastingst. Annelīze de Marijaka bija Džeimija kā viņš teica “paziņa” no tā laika, kad viņš Parīzē bija iepriekšējo reizi. Viņa bija ari skaista, šarmanta un trausla.

-     Mori petit sauvage!' viņa sveicināja Džeimiju. Te ir kāds cilvēks, ar kuru tev noteikti jāiepazīstas. Patiesību sakot, vairāki. Viņa piešķieba galvu kā porcelāna lelle un norādīja uz bariņu vī­riešu, kas pulcējās ap šaha galdiņu stūrī un karsti strīdējās. Es pazinu Orleānas hercogu un ievērojamo baņķieri Žerāru Gobelinu. Tātad ietekmīgi ļaudis.

-    Nāc un uzspēlē ar viņiem šahu, Annelīze aicināja, ar trauslo kā taurenītis roku satvērusi mana vīra elkoni. Tur tu varēsi iepa­zīties ar Viņa Majestāti, protams, nedaudz vēlāk.

Karali gaidīja parādāmies pēc vakariņām, kurās viņš šobrīd pie­dalījās, apmēram pāris stundu laikā. Pa to laiku viesi staigāja šurpu turpu, sarunājās, apbrīnoja gleznas pie sienām, flirtēja, slēpjoties aiz vēdekļiem, ēda saldumus un kūciņas, dzēra vīnu un ar pus­līdz piedienīgiem intervāliem nozuda aiz aizkariem savādos, nelie­los alkovos. Tie bija meistarīgi izveidoti istabu paneļos, gandrīz nemanāmi, ja vien nepiegāja tik tuvu, ka varēja dzirdēt skaņas, kas plūda no turienes.

Džeimijs svārstījās, un Annelīze parāva viņu stiprāk.

-    Nāc! viņa sauca. Par savu dāmu nebaidies… viņa uzmeta atzinīgu skatienu manai kleitai, …ilgi viņa viena nepaliks.

-    Par to jau es baidos, Džeimijs pie sevis noburkšķēja. Labi, tikai īsu brīdi. Viņš uz mirkli atbrīvojās no Annelīzes tvēriena un pieliecās man pie auss.

-Ja es, Armaliet, atradīšu tevi kādā no tiem alkoviem, tad vīrie­tis, ar kuru būsi kopā, būs pagalam. Un, kas attiecas uz tevi… Rokas neapzināti pieskārās zobena jostai.

-    Nē, to tu nedarīsi, es sacīju. Tu zvērēji pie sava dunča, ka nekad mani vairs nepērsi. Cik tad vērts būs Svētais tērauds, ko?

Negribīgs smaids pavilka uz augšu vienu lūpu kaktiņu.

-     Nē, es tevi nesitīšu, lai cik ļoti gribētos.

-     Labi. Ko tad tu taisies darīt? es viņu ķircināju.

-                Gan jau kaut ko izdomāšu, viņš diezgan nopietni atbildēja.

-     Vēl nezinu, bet tev tas nepatiks.

Un, vēl beidzamo reizi aplaidis apkārt niknu skatienu un privātīpašnieciski saspiedis manu plecu, viņš ļāva Annelīzei vest sevi projām; izskatījās, ka mazs, bet sparīgs velkonis velk aiz sevis baržu, kas nevēlas kustēties.

Annelīzei izrādījās taisnība. Tiklīdz Džeimija niknais skatiens vairs nestājās nevienam ceļā, galma kungi salidoja ap mani kā papagaiļu bars uz zemeņu ogu.

Manu roku vairākkārt skūpstīja un ilgstoši turēja, man tika teikti desmitiem puķainu komplimentu, un nebeidzamā straumē man tika piegādāti ar garšvielām bagātināta vīna kausi. Apmēram pusstundu pēc uzlidojuma sākuma jutu, ka sāp kājas. Un ari seja no smaidīšanas. Un roka no vēdekļa kustināšanas.

Man nācās ar pateicību atzīt Džeimija nepiekāpšanos jautājumā par vēdekli. Padodoties viņa prātīgumam, biju paņēmusi līdzi lie­lāko, kāds man bija, pēdu garu milzeni, apgleznotu ar dzīvniekiem, kas laikam bija skotu brieži, kuri lec pāri viršiem. Māksliniecisko izpildījumu Džeimijs novērtēja kritiski, bet izmēru atzinīgi. Gra­ciozi vēdinādama projām dedzīga, violetā tērpta jaunekļa uzmanī­bas pierādījumus, es neuzkrītoši izpletu vēdekli sev zem zoda, lai uztvertu drupačas, kad knibinājos ap grauzdiņu ar lasi.

Un ne tikai maizes druskas. Lai ari Džeimijs no sava novēro­šanas punkta kādu pēdu virs manis bija apgalvojis, ka var redzēt manu nabu, tā tomēr lielā mērā bija pasargāta no ciešākas franču galminieku izpētes, jo vairums no tiem bija īsāki par mani. Lai gan…

Biju bieži ieritinājusies pie Džeimija krūtīm, mans deguns ērti ietilpa mazajā bedrītē pie viņa kakla pamatnes. Daži no īsākajām

un drošākajām dvēselēm manu apbrīnotāju vidū likās tiecamies izbaudīt kaut ko līdzīgu, un es tiku pastāvīgi nodarbināta, vilnījot vēdekli tik stipri, ka viņiem plīvoja mati, un, ja ar to vēl nepietika, lai viņus atvēsinātu, sparīgi aizvēru vēdekli un eleganti papliķēju pa galvvirsu.

Ievērojamu atvieglojumu man sagādāja pie durvīm stāvošais sulainis, kas saslējās un noskandēja:

-    Sa Majestй, Le Roi Louis!1

Lai ari karalis cēlās rītausmā, uzplauka viņš acīmredzot vakarā. Nebūdams neko daudz garāks par manām piecām pēdām sešām collām, Luijs ienāca stalti izslējies, kas raksturīgi krietni garāka auguma cilvēkam, skatīdamies pa labi un pa kreisi un augstsirdīgi pieņemdams pavalstnieku klanīšanos.

Nu, es nodomāju, nopētot Luiju, šis krietni vairāk atbilst ma­niem priekšstatiem par to, kādam karalim vajadzētu izskatīties. Ne īpaši skaists, bet izturas tā, it kā būtu skaists; šo iespaidu radīja ne vien monarha krāšņais ietērps, bet ari apkārtējo izturēšanās. Viņam galvā bija neredzēti moderna parūka ar atpakaļ atķemmētiem ma­tiem, mugurā samta svārki, viscaur izšūti ar simtiem frivolu zīda tauriņu. Svārkiem vidū bija šķēlums, lai varētu redzēt vesti no jutekliska krēmkrāsas zīda ar dimanta pogām, kas bija saskaņotas ar platajām, tauriņu formā veidotajām kurpju sprādzēm.

Tumšās, zem nokareniem plakstiņiem paslēpušās acis pārslīdēja ļaužu drūzmai, bet augstprātīgais Burbonu deguns bija savilkts, it kā viņš ošņātu kaut ko interesantu.

Džeimijs bija ģērbies kūtos un pledā, un arī svārkos ar iestīvinātu dzeltena zīda vesti, viņa ugunīgie mati brīvi slīga pār pleciem, un tikai vienā pusē pēc senas skotu paražas bija sapīta maza bizīte, kas pilnīgi noteikti šeit iederējās. Vismaz es domāju, ka Džeimijs bija tas, kurš piesaistīja karaļa uzmanību, jo Le Roi Louis uzkrītoši mainīja virzienu, pagriezās pret mums, šķeļot priekšā stāvošo pūli kā Sarkanās jūras viļņus. Viņam cieši kā laiva ķīļūdenī sekoja de Latūra kundze, kuru pazinu no iepriekšējām viesībām.

Sarkano kleitu biju piemirsusi; Viņa Majestāte apstājās tieši man priekšā un pārspīlēti, roku piespiedis pie vēdera, paklanījās.

-    Chиre Madame! viņš sacīja. Mēs esam sajūsmā!

Dzirdēju, ka Džeimijs dziļi ievelk elpu, tad pasper soli uz

priekšu un palokās karalim.

-     Vai drīkstu stādīt priekšā savu sievu, Jūsu Majestāte, Broktūrekas kundze. Viņš iztaisnojās un atkāpās. Džeimija pirkstu ašo kustību piesaistīta, es mirkli neizpratnē raudzījos viņā, tad sapratu, ka viņš signalizē, lai izdaru reveransu.

Es automātiski pakniksēju, ar grūtībām turot acis pievērstas grī­dai un prātojot, kur skatīties, kad atkal iztaisnošos. Luijam aiz muguras stāvēja Nele de Laturellas kundze un ar viegli garlaikotu sejas izteiksmi vēroja iepazīstināšanu. Ļaudis melsa, ka Nele esot karaļa šībrīža favorīte. Viņa atbilstoši jaunākajām modes tenden­cēm bija ģērbusies kleitā, kuras izgriezums bija zem krūtīm, aiz­stāts ar nelielu gabaliņu tilla, kas nepārprotami pildīja rotājuma funkciju, jo nekādi nederēja ne siltumam, ne apsegam.

Taču ne jau tērps vai skats, ko tas atklāja, mani satricināja. Neies krūtis, kas bija gan saprātīga izmēra, gan patīkamu proporciju, ar lielām brūnganām areolām, bija vēl izgreznotas ar krūšu rotām, kas lika to ietvariem nobālēt savā nenozīmībā. Dimantiem apbērtu gulbju pāris ar rubīna acīm stiepa viens otram pretī kaklus, bīstami šūpojoties savās zelta stīpu laktās. Meistara darbs bija izcils, un materiāli satriecoši, bet fakts, ka katra zelta stīpa gāja cauri kat­ram krūšu galiņam, tuvināja mani ģībonim. Paši galiņi bija diezgan nopietni pārveidoti, bet šo faktu noslēpa liela pērle smalkā zelta ķēdītē, kas karājās abos galvenās stīpas galos.

Es iztaisnojos pietvīkušu seju un klepodama, tāpēc man izde­vās aizbildināties, pieklājīgi kāsējot mutautiņā un kāpjoties atpa­kaļ. Jutu, ka man kāds stāv aiz muguras, un nobremzēju laikā, lai neietriekos Džeimijā, kas, nelikdamies ne zinis par smalkjūtību, bez mazākās izlikšanās kā aizdomājies vēroja karaļa mīļāko.

-     Viņa stāstījusi Marijai d’Arbanvilai, ka metrs Raimons viņai tās izdūris, es klusi nočukstēju. Skatiens kā apburts nepakustējās ne par mata tiesu.

-                 Vai man arī pieteikties uz šādu procedūru? es jautāju.

-     Droši vien viņš to izdarītu, ja es iedotu ķimeņu dzēriena recepti.

Beidzot Džeimijs pavērās manī no augšas. Saņēmis elkoni, viņš bīdīja mani uz alkovu, kur bija izliktas uzkodas.

-    Ja tu tikai vēlreiz runāsi ar metru Raimonu, viņš čukstēja, gandrīz neatverot muti, es pats tās izcaurumošu… ar zobiem.

Tikmēr karalis bija lēnā solī nonācis līdz Apollona salonam; tukšo vietu, kas palika viņam aiz muguras, ātri aizpildīja tie, kas nāca no ēdamistabas. Redzēdama, ka Džeimijs iegrimis sarunā ar turīgas kuģu īpašnieku dzimtas galvu Ženē kungu, es neuzkrītoši lūkojos pēc vietas, kur uz brīdi varētu noaut kurpes.

Turpat tuvumā atradās viens no alkoviem, un, cik varēja spriest, tobrīd tas bija tukšs. Aizsūtīju kādu aizkavējušos pielūdzēju, lai atnes vēl vīnu, un tad, aši aplaidusi skatienu apkārt, ieslīdēju alkovā.

Tā mēbelējums dīvāns, neliels galdiņš un pāris krēslu, uz ku­riem ērtāk novietot drēbes nekā sēdēt, deva mājienu par šī patvē­ruma nolūkiem, es nosodoši nodomāju. Tomēr es apsēdos, nomaucu kurpes un ar atvieglojuma nopūtu uzliku kājas uz otra krēsla.

Man aiz muguras, slīdot pa stieni, klusi nošķindēja aizkaru riņķi, un tas vēstīja, ka mana nozušana galu galā nav palikusi nepamanīta.

-    Kundze! Beidzot mēs esam vieni!

-    Jā, diemžēl, es nopūtos. Viens no neskaitāmajiem grāfiem, es nodomāju. 0 nē, šis ir vikonts, kāds viesību sākumā bija man stādījis viņu priekšā kā vikontu de Rambo. Viens no mazajiem vīri­ņiem. Šķiet, es atcerējos, kā viņa krellēm līdzīgās acis, apbrīnā mir­dzot, vērās augšup uz mani no vēdekļa malas.

Velti nešķiezdams laiku, pielūdzējs veikli apmetās uz otra krēsla un iecēla manas kājas sev klēpī. Un manus zīda zeķēs autos kāju pirkstus dedzīgi iespieda sev kājstarpē.

-    Ak, ma petiteP Cik smalki pirkstiņi! Jūsu skaistums laupa man prātu!

Nodomāju, ka tas laikam ir tiesa, ja viņš patiesi tic, ka manas pēdas var dēvēt par trauslām. Pacēlis vienu kāju pie mutes, viņš ar lūpām knibināja manus pirkstus.

-     C’est un cochon qui vit dans la ville, c’est un cochon qui vit…1

Es izrāvu kāju viņam no rokām un steigšus piecēlos, mani gan

stipri kavēja kuplie apakšsvārki.

-     Runājot par cochons, kas dzīvo pilsētā, es diezgan nervozi sacīju, šaubos, vai mans vīrs būtu ļoti priecīgs, ja atrastu jūs šeit.

-    Jūsu vīrs? Phē! Vikonts ar gaisīgu rokas mājienu noraidīja domu par Džeimiju. Viņš noteikti kādu laiku būs aizņemts, par to esmu drošs. Un, kamēr runča nav mājās… nāc pie manis, ma petite souris2 ; ļauj paklausīties, kā tu pīksti.

Laikam jau vēlēdamies stiprināties pirms cīņas, vikonts izvilka no kabatas emaljētu tabakdozīti, veikli uz plaukstas virspuses izvietoja rindiņā tumšus graudiņus un viegli nobrauca gar nāsīm.

Tad dziļi ievilka elpu, acīm gaidīšanas priekā kvēlojot, un strauji atgāza galvu, kad aizkars, vara riņķiem šķindot, pēkšņi tika atrauts vaļā. Iebrukums novērsa vikonta uzmanību, un viņš spēcīgi iešķau­dīja man krūtīs.

Es iekliedzos.

-     Pretekli tāds! Ar sakļauto vēdekli iesitu kavalierim pa seju.

Vikonts, asaru pilnām acīm, atstreipuļoja atpakaļ. Viņš paklupa

pār manām četrdesmitā izmēra kurpēm, kas mētājās uz grīdas, un uz galvas iekrita uz sliekšņa stāvošā Džeimija rokās.

-    Nu, zināmā mērā tev tomēr izdevās piesaistīt uzmanību, es beidzot sacīju.

-    He! Džeimijs nosprauslojās. Tas salaud3 var priecāties, ka es viņam nenorāvu galvu un neliku pašam to apēst.

1 Šis sivēntiņš dzīvo pilsētā, un šis sivēntiņš dzīvo… (Franču vai.)

2 Mana mazā pelīte. (Franču vai.)

3 Izvirtulis. (Franču vai.)

-     Tas būtu bijis ļoti saistošs skats, es vēsi piekritu. Taču izmērcēšana strūklakā bija gandrīz tikpat laba.

Džeimijs pacēla galvu, nepatikas izteiksmi sejā nevilšus bija no­mainījis smaids.

-    Nūjā. Galu galā es viņu nenoslīcināju.

Džeimijs atkal nosprauslojās. Viņš stāvēja dzīvojamā istabā, kas piederējās nelieliem pils appartement, kur karalis, kad pēdīgi pār­stāja smieties, bija mūs ievietojis, uzstājot, ka mēs šonakt nedrīks­tam doties atpakaļ uz Parīzi.

“Kā nekā, mon chevalier," viņš bija sacījis, noskatīdams Džei­mija lielo augumu, no kura uz terases pilēja ūdens, “mums ārkār­tīgi nepatiktu, ja jūs saaukstētos. Esmu pārliecināts, ka tādā gadī­jumā galmam tiktu laupīta lieliska iespēja izklaidēties un cienītā kundze man nekad to nepiedotu. Vai ne, mīļā?” Luijs pastiepa roku un rotaļīgi ieknieba de Laturellas kundzei krūtsgaliņā.

Karaļa mīļākā izskatījās mazliet aizkaitināta, bet padevīgi pa­smaidīja. Taču es pamanīju, ka tad, kad valdnieka uzmanība pie­vērsās kaut kam citam, viņas skatiens kavējās pie Džeimija. Nu, man vajadzēja atzīt, ka viņš izskatījās visai iespaidīgs, kad tā stā­vēja lāpu gaismā, drēbēs, kuras bija pielipušas miesai un no kurām pilēja ūdens. Tas nenozīmēja, ka man patika viņas skatiens.

Džeimijs novilka izmirkušo kreklu un nometa to slapjā kaudzē uz gridas. Bez krekla viņš izskatījās vēl labāk.

-                Kas attiecas uz tevi, viņš pievērsa man draudīgu skatienu,

-    vai es tev neteicu, lai turies tālāk no tiem alkoviem?

-Jā. “Bet citādi, Linkolna kundze, kā jums patika izrāde?” es pieklājīgi apvaicājos.

-     Ko? Džeimijs raudzījās manī tā, it kā es uz līdzenas vietas būtu sajukusi prātā.

-     Neko. Tu to nevari zināt. Es tikai gribēju teikt: vai tu pirms savu laulības tiesību aizstāvēšanas iepazinies ar kādu noderīgu cil­vēku?

Viņš sparīgi berza matus ar dvieli, ko bija paņēmis no mazgā­jamā galdiņa.

-      Nu kā tad. Izspēlēju vienu šaha partiju ar Divernē kungu. Sakāvu un sakaitināju.

-    Oho, izklausās daudzsološi. Un kas Divernē kungs tāds ir?

Džeimijs smaidīdams pasvieda man dvieli.

-    Francijas finanšu ministrs, Armaliet.

-    Oho. Vai esi apmierināts, ka sakaitināji viņu?

-     Viņš dusmojās uz sevi par to, ka zaudēja, Armaliet, Džei­mijs paskaidroja. Tagad viņš neliksies mierā, iekams nebūs mani uzveicis. Svētdien viņš nāks pie mums uz mājām uzspēlēt.

-     O, esi labi pastrādājis! Es neskopojos ar uzslavu. Un spē­lējot tu varēsi viņu pārliecināt, ka Stjuartu izredzes ir ārkārtīgi drū­mas, un iestāstīt, ka Luijs, kaut ari asinsradinieks, nevēlas viņiem palīdzēt finansiāli.

Džeimijs piekrītoši palocīja galvu, ar abām rokām atglaužot slapjos matus. Uguns vēl nebija iekurta, un viņš viegli nodrebinā­jās.

-    Kur tu iemācījies spēlēt šahu? es ziņkāri pajautāju. Nemaz nezināju, ka tu to proti.

-     Kolams Makenzijs iemācīja, viņš atbildēja. Kad sešpadsmit gadu vecumā dzīvoju Leohas pili. Man bija skolotāji franču, vācu valodā, matemātikā un tamlīdzīgi, bet katru vakaru man bij jāiet augšā pie Kolama stundu spēlēt šahu. Ne jau vienmēr viņam vaja­dzēja stundu, lai mani sasistu lupatās, Džeimijs skumīgi piebilda.

-      Nav brīnums, ka tu spēlē labi, es teicu. Džeimija tēvocis Kolams bija kritis par upuri slimībai, kas gandrīz pilnībā bija laupī­jusi viņam spēju kustēties; to šis vīrietis kompensēja ar prātu, kas atstātu kaunā pat Makjavelli.

Džeimijs piecēlās un, samiegtām acīm skatoties uz mani, at­sprādzēja zobena jostu.

-     Nedomā, ka nezinu, kas tev padomā, Armaliet. Maini sarunas tematu un glaimo kā kurtizāne. Vai es tevi nebrīdināju no tiem alkoviem?

-     Tu teici, ka nesitīsi mani, es atgādināju, drošs paliek drošs iesēžoties krēslā dziļāk.

Kārtējo reizi nosprauslojies, viņš nosvieda zobenu uz kumodes un kiltus pievienoja slapjajam kreklam.

-    Vai es izskatos pēc tāda, kas spētu sist grūtu sievieti? viņš skarbi noprasīja.

Es šaubīdamās paskatījos uz viņu. Pilnīgi kails, mati nokarājās slapjās pinkās, un uz miesas vēl redzamas baltās rētas viņš izska­tījās kā tikko no kuģa nolēcis vikings, kura prātu nodarbina tikai izvarošana un laupīšana.

-    Atklāti sakot, tu izskaties tā, it kā būtu spējīgs uz visu, es neminstinoties spēru ārā. Ja runājam par alkoviem, jā, tu mani brīdināji. Laikam jau man vajadzēja iziet ārā un tur novilkt kurpes, bet kā es varēju zināt, ka tas idiots vilksies man pakaļ un sāks gramstīties gar kājām? Un, ja tu nedomā mani pērt, ko tad esi no­lēmis? Es iekrampējos krēsla roku balstos.

Viņš atgūlās gultā un uzsmaidīja man.

-    Velc nost to padauzas kleitu, Armaliet, un nāc gultā!

-     Kāpēc?

-    Nu, es varētu tev sadot sukas vai izmērcēt strūklakā. Džei­mijs paraustīja plecus. Gribēju tevi briesmīgi sabārt, bet baidos, ka nevarēšu tik ilgi noturēt vaļā acis. Viņš plati nožāvājās, tad samirkšķināja plakstus un atkal pasmaidīja. Atgādini, lai es to izdaru no rīta, labi?

-     Tev taču ir labāk, vai ne? Džeimija tumšzilās acis apēnoja bailes. Vai tas ir pareizi, ka tev tik briesmīgi jāvemj, Ārmaliet?

Atgrūdu matus no sasvīdušajiem deniņiem un ar mitru dvieli noslaucīju seju.

-    Nezinu, vai tas ir pareizi, vārgi izdvesu, bet vismaz esmu pārliecināta, ka tas ir normāli. Dažām sievietēm ir nelabi visu laiku. Šajā brīdī tā nebija patīkama doma.

Džeimijs paskatījās nevis koši izkrāsotajā pulkstenī uz galda, bet, kā parasti, pa logu uz sauli.

-    Vai tu, Armaliet, jūties gana labi, lai ietu lejā brokastis, vai ari likt istabenei uznest tev kaut ko uz paplātes?

-    Nē. Tagad man ir tīri labi. Un tā bija taisnība. Rīta nelabums bija dīvaina parādība: kad nežēlīgi sliktā dūša bija dabūjusi izrī­koties ar mani pēc patikas, pēc maza brītiņa es jau jutos pavisam labi. Tikai izskalošu muti.

Kad es, pārliekusies pāri bļodai, mazgāju seju ar vēsu ūdeni, pie appartement durvīm kāds piegrabināja. Droši vien kalps, kurš tika aizsūtīts uz mūsu Parīzes māju pēc tīrām drēbēm, es nodomāju.

Taču, man par pārsteigumu, kāds galminieks atnesa rakstisku ielūgumu uz pusdienām.

-    Šodien Viņa Majestāte ietur maltīti kopā ar kādu angļu augst­mani, galminieks paskaidroja, kurš nesen ieradies Parīzē. Viņa Majestāte uzaicinājis uz pusdienām vairākus ievērojamus angļu tir­gotājus no pilsētas, lai Viņa Gaišībai hercogam būtu tautiešu sa­biedrība. Kāds ieminējās Viņa Majestātei, ka jūsu sievas kundze ir angļu dāma un tādēļ viņa jāielūdz.

-     Labi, Džeimijs sacīja, uzmetis man ašu skatienu. Varat pateikt Viņa Majestātei, ka jutīsimies pagodināti.

Drīz pēc tam ieradās Mērtegs, kā vienmēr skābu ģīmi, ar lielu paunu tīru drēbju un manu zāļu lādi, kuru arī biju lūgusi atgā­dāt. Džeimijs ieveda viņu dzīvojamā istabā, lai dotu rīkojumus par darāmajiem dienas darbiem, bet es tikmēr steigšus cīnījos ar savu tīro kleitu, pirmo reizi nožēlojot, ka esmu atteikusies no personī­gās istabenes pakalpojumiem. Mani mati jau pēc dabas bija nepa­kļāvīgi, un pēc gulēšanas ciešā apskāvienā ar lielu, mitru skotu tie nebija kļuvuši glītāki; nepakļāvīgas pinkas spurojās uz visām pusēm, pretojoties jebkuriem mēģinājumiem savaldīt tās ar suku un ķemmi.

Pēdīgi es iznācu no istabas, piepūlē sasarkusi un dusmīga, to­mēr mati kaut cik bija savesti kārtībā. Džeimijs, ieraudzījis mani, kaut ko nomurmināja par ežiem, bet pretī saņēma svilinošu ska­tienu, un tik daudz prāta viņam acīmredzot pietika, lai klusētu.

Pastaiga pils dārzos starp puķu dobēm un strūklakām man palī­dzēja puslīdz atgūt līdzsvaru. Vairums koku vēl bija kaili, bet diena

marta beigām bija iegadījusies neparasti silta, un zaros briesto­šie pumpuri smaržoja svaigi un spēcīgi. Gandrīz varēja sajust, kā sula kūsā slaidajās kastaņās un papelēs, kas auga celiņu malās un apēnoja simtiem balta marmora statuju.

Es apstājos pie skulptūras, kurā bija attēlots vīrietis, līdz viduk­lim paslēpies auduma drapērijās, ar vīnogām matos un flautu pie lūpām. Liela kaza ar zīdainu spalvu izsalkusi skrubināja vīnogas, kas bagātīgi slīga no auduma marmora krokām.

-    Kas tas ir? es jautāju. Vai Pāns?

Džeimijs smaidīdams papurināja galvu. Viņš bija ģērbies savos vecajos kiltos un apvalkātajos, toties ērtajos svārkos, bet manās acīs viņš izskatījās daudz labāk nekā grezni ģērbtie galminieki, kas čalodami nelielos bariņos gāja mums garām.

-       Nē, es domāju, ka Pāna skulptūra ir te kaut kur tuvumā, bet ne šī. Šis vīrietis ir viens no cilvēka četriem humorālajiem tipiem jeb temperamentiem.

-    Nu, viņš izskatās diezgan humorīgs, es teicu, paskatīdamās uz kazas smaidošo draugu.

Džeimijs sāka smieties.

-     Un tu vēl skaities dziedniece, Armaliet! Ne jau tāds humors. Vai tu zini par četriem šķidrumiem, kas veido cilvēku? Šis ir Asi­nis jeb Sangviniķis… viņš pamāja uz flautistu, tad raudzījās uz priekšu pa taku, …un tur ir Melnā Žults jeb Melanholija. Tas bija gara auguma vīrs tādā kā togā ar atvērtu grāmatu rokā.

Džeimijs norādīja uz celiņa otru pusi.

-     Un tur pāri ir Žults jeb Holēriķis. Tas bija kails muskuļots jauneklis, kurš izteikti nikni lūrēja caur pieri, nepievēršot uzma­nību marmora lauvai, kura grasījās smuki iekost viņam kājā. Un tas ir Gļotas jeb Flegmātiķis.

-    Tiešām, sasodīts? Flegmātiķis, bārdains kungs ar samīcītu cepuri, rokas bija sakrustojis uz krūtīm, un pie kājām viņam gulēja bruņurupucis.

-    Hm, es tikai noteicu.

-     Vai tavā laikā ārsti nemācījās par četriem šķidrumiem? Džeimijs ziņkārīgi jautāja.

-    Nē, es teicu. To vietā mēs mācījāmies par mikrobiem.

-    Tiešām? Mikrobi, Džeimijs noteica pie sevis, izmēģinot vel­dams šo vārdu uz mēles ar skotiem raksturīgo ņurdienu, un tas izklausījās ārkārtīgi nepatīkami. Mirrrobi. Un kā tie izskatās?

Atgāzusi galvu, skatījos uz “Amerikas” tēlu, jaunavu precību gados, kas bija tērpusies spalvu svārciņos, rotu matos un kroko­dilu pie kājām.

-    Nu, no tiem tik gleznainas statujas neiznāktu, es piebildu.

Pie Amerikas kājām gulošais krokodils man atgādināja metra

Raimona aptieku.

-     Vai tas tev bija padomā, kad tu negribēji, lai eju pie metra Raimona? es jautāju. Vai ari tu vienkārši nevēlies, ka es krūšu galos izduru caurumus?

-     Es pilnīgi noteikti nevēlos, lai tu caurdur krūtis, Džeimijs stingri noteica un, saņēmis mani aiz elkoņa, mudināja doties tālāk, ja nu es no Amerikas kailajām krūtīm smeltos kādu nenormālu iedvesmu. Bet, nē, es arī negribētu, lai tu ej pie metra Raimona. Par to vīru klīst baumas.

-    Parīzē baumo par visiem, es norādīju, un es būtu ar mieru derēt, ka metrs Raimons tās ļoti labi pārzina.

Džeimija mati ievizējās vēsajā pavasara saulē, kad viņš palocīja galvu.

-     O, nūjā, kā gan citādi? Es gribēju teikt, ka to, ko man vajag, es varu uzzināt krogos un salonos. Runā, ka metrs Raimons atrodas kādas biedrības priekšgalā, bet tie nav jakobītu atbalstītāji.

-    Tiešām? Kas tad?

-    Tie, kas nodarbojas ar kabalu un okultismu. Iespējams, raga­nas.

-     Džeimij, tu taču neteiksi, ka nopietni raizējies par raganām un dēmoniem, vai ne?

Mēs bijām nonākuši tajā dārza daļā, kuru dēvēja par “Zaļo paklāju”. Tik agri pavasarī milzīgā zālienā zaļums bija tikko

iekrāsojies, bet cilvēki zvilnēja uz tā, jau baudīdami silto dienu, kādas gadījās tikai paretam.

-    Nē, par raganām ne, viņš beidzot atbildēja, kad bija atradis vietiņu pie forzlciju dzīvžoga un apsēdies zālē. Bet par grāfu Senžermēnu gan varbūt.

Atcerējos, kāds skatiens bija grāfa Senžermēna tumšajās acis Havras ostā, un, par spīti saulei un vilnas šallei, kurā biju ietinu­sies, es nodrebinājos.

-    Tu pieļauj, ka viņš ir saistīts ar metru Raimonu?

Džeimijs paraustīja plecus.

-     Nezinu. Bet tu pati man atstāstīji baumas par Senžermēnu, vai ne? Un, ja metrs Raimons apgrozās tajās aprindās… tad es domāju, ka tev, Armaliet, jāturas no aptiekāra pa lielu gabalu. Viņš veltīja man šķību smaidu. Galu galā es negribētu tevi vēl­reiz glābt no sārta.

Ēnas zem kokiem man atsauca atmiņā drēgno un drūmo zagļu cietumu Kreinsmūrā, un man atkal pārskrēja drebuļi, tālab pievir­zījos tuvāk Džeimijam, kur saule spīdēja spožāk.

-    Es ari to negribētu.

Zem ziedoša forzlciju krūma zālē lakstojās baloži. Galma dāmas un kungi darīja kaut ko līdzīgu uz celiņiem, kas veda cauri skulp­tūru dārzam. Galvenā atšķirība bija tāda, ka baloži nesacēla tādu jezgu.

Kāds tēls muarē auduma tērpā aiz mūsu atpūtas vietas skaļi sajūsminājās par iepriekšējā vakara izrādes dievišķumu. Ar viņu kopā bija trīs dāmas, kas uzticīgi, kaut varbūt ne tik uzskatāmi, atbalsoja viņa uzskatus.

-    Izcili! Lakujē balss ir vienkārši izcila!

-     0, izcili! Jā, brīnišķīgi!

-    Kolosāli, kolosāli! Izcili ir vienīgais pareizais vārds!

-    0 jā, izcili!

Balsis visas četras skanēja spalgi, it kā no dēļa tiktu vilktas ārā naglas. Kontrastā baložu kavalieris, izpildīdams savu tūri dažas pēdas no mana degungala, ūboja dobji un liegi, skaņa no dziļas,

mīlas pilnas grudzināšanas pacēlās līdz dvesmojošai svilpšanai, kad viņš izrieza krūtis un atkārtoti klanījās, noliekot savu sirdi pie kājām mīļotajai dāmai, kura līdz šim izskatījās vienaldzīga.

Pāri balodim es paskatījos uz gaišajā zīdā ģērbto galminieku, kurš bija atsteidzies atpakaļ, lai paceltu ar mežģīnēm rotātu mut­autu, ko viena no viņa bijušajām pavadonēm kā ēsmu bija kautrīgi nometusi zemē.

-     Dāmas sauc viņu par “L'Andouille”, es noteicu. Nez kādēļ?

Džeimijs miegaini pavēra vienu aci un noskatījās pakaļ aizejo­šajam galminiekam.

-     Mm? 0! Desa. Tas nozīmē, ka viņš nespēj savu rodžeriti notu­rēt biksēs. Tu taču pazīsti to slaku… dāmas, sulaiņi, kurtizānes, pāži. Un, ja var ticēt baumām, tad arī klēpju sunīši, viņš piebilda, samiegtām acīm skatīdamies virzienā, kur pazuda zīdā tērptais augums; tagad no tās puses tuvojās galma dāma, pie savām kupla­jām krūtīm sargājoši piekļāvusi baltu, pūkainu kušķi. Tas gan ir pārdroši. Es neriskētu savējo laist tuvumā šiem mazajiem vaukšķo­šajiem spalvu plušķiem.

-     Savu rodžeriti? Es nosmīnēju. Šad tad esmu dzirdējusi, ka to sauc par mazo draudziņu. Un jeņķi sazin kādēļ savējos dēvē par dikiem. Reiz es kādu slimnieku, kurš mani ķircināja, nosaucu par “Gudro Diku”, un viņam gandrīz no smiekliem atnāca vaļā šuves.

Džeimijs arī smējās, tīksmi izstaipīdamies siltajā pavasara sau­lītē. Viņš pāris reižu samirkšķināja plakstus un apvēlās uz mugu­ras, raugoties manī no apakšas.

-    Un tu, Armaliet, uz mani iedarbojies līdzīgi, viņš sacīja. Es atglaudu viņam no pieres matus un noskūpstīju starp uzacīm.

-     Kāpēc vīrieši sauc to cilvēku vārdos? es jautāju. Nu, pie­mēram, džons tomass? Vai arī rodžeritis. Sievietes tā nedara.

-     Nē? Džeimijs ieinteresējās.

-      Protams, ne. Es drīzāk par džeinu nosauktu savu degunu.

Smejoties viņa krūtis cilājās augšup lejup. Es uzvēlos viņam

virsū, priecādamās par stingro pamatu zem sevis, un spiedu

gurnus uz leju, bet apakšsvārku kārtas radīja šķēršļus, kas iznīci­nāja sākotnējo nolūku.

-     Nu, Džeimijs loģiski iebilda, tavējais galu galā neceļas stāvus un nelaižas garšļaukus pats no sevis, nedz arī turpina savu darāmo, neņemot vērā tavas vēlmes. Vismaz, cik man zināms, ne, viņš piebilda, jautājoši savilcis vienu uzaci.

-     Nē, paldies Dievam, man tā nenotiek. Nez vai franči to sauc par pjēru, es ieminējos, paskatoties uz garāmejošu dendiju zaļā samta apģērbā.

Džeimijs smējās tik skaļi, ka izbiedēja no forzīciju krūma balo­žus. Tie nikni, spārniem plīkšķot, aizlidoja, atstājot aiz sevis pelēku dūnu plēksnes. Baltais, pūkainais klēpja sunītis, kas apmierināts bija snaudis saimniecei rokās līdzīgi lupatu vīkšķim, uzreiz uztrūkās un atcerējās savus pienākumus. Šunelis kā pingponga bumbiņa izlidoja no siltās ligzdiņas un priecīgs aulekšoja pakaļ baložiem, riedams kā traks, un saimniece, izdvesdama līdzīgas skaņas, skrēja tam pakaļ.

-     Ko nu nezinu, to nezinu, Armaliet, Džeimijs teica, kad bija tiktāl atguvies, ka varēja izslaucīt no acīm asaras. Vienīgais fran­cūzis, ko jebkad esmu dzirdējis to kaut kā nosaucam, lietoja vārdu “žoržs”.

-    Žoržs! es iesaucos tik skaļi, ka piesaistīju neliela galminieku pulciņa uzmanību, kas tobrīd gāja garām. Viens maza auguma, bet dzīvelīgs eksemplārs, dramatiski melnā tērpā ar balta atlasa ielai­dumiem, apstājās un dziļi paklanījās, ar cepuri noslaucīdams zemi manā priekšā. Viena acs viņam joprojām bija aiztūkusi un koši sar­kana svītra stiepās pāri deguna pamatnei, bet manieres bija nevai­nojamas.

-    A votre service, cienītā kundze?1 viņš jautāja.

Varbūt viss noritētu, kā nākas, ja nebutu to stulbo lakstī­galu. Ēdamistabā bija karsti, un tā bija pilna ar galminiekiem un

skatītājiem; viens no vaļu skrimšļu stiprinājumiem manā korsetē bija izļodzījies un sāpīgi dūrās zem kreisās nieres ikreiz, kad ievilku elpu, turklāt es mocījos ar visizplatītāko no grūtniecības sērgām vajadzību čurāt ik pēc dažām minūtēm. Tomēr es būtu izturējusi. Galu galā pamest galdu pirms karaļa bija nopietns etiķetes pār­kāpums, kaut ari otrās brokastis bija diezgan vienkāršs pasākums salīdzinājumā ar oficiālajām pusdienām, kādas Versaļā parastas, tā man vismaz lika saprast. “Vienkāršs” arī ir visai nosacīts jēdziens.

Tiesa, uz galda bija tikai trīs, nevis astoņu veidu marinēti dār­zeņi. Un viena zupa buljons, nevis biezzupa. Teļa gaļa tikai cepta krāsnī, nevis uz iesma, un zivs, kaut ari gardi izsautēta vīnā, tika pasniegta kā fileja, nevis uz veselas, ar garnelēm pilnas aspika jūras.

It kā tik pārmērīgas laucinieciskas vienkāršības sarūgtināts, viens no pavāriem bija pagatavojis apbrīnojamas uzkodas viltīgi no mīklas strēmelēm savīta un ar īstiem ziedošas ābeles zariņiem rotāta ligzda, kurai uz malas bija uztupinātas divas lakstīgalas, vispirms noplūktas un izceptas, pildītas ar āboliem un kanēli, tad atkal izrotātas ar savām spalvām. Un ligzdā salikts viss mazo put­nēnu perējums, sīkie izplesto spārnu strupulīši brūni un kraukšķīgi, maigā, kailā āda glazēta medū, nomelnējušās mutītes vaļā, lai var redzēt pavisam mazu maliņu no tur ieliktā mandeļu pildījuma.

Pēc triumfa gājiena, lai šo brīnumu izrādītu, to pavadīja apkārtsēdošo apbrīnas pilna murmināšana -, smalkais ēdiens tika no­likts priekšā karalim, kurš atrāvās no sarunas ar de Laturellas kun­dzi tikai tik ilgi, lai izceltu no ligzdas vienu putnēnu un iemestu sev mutē.

Krakš, krakš! skanēja starp Luija zobiem. Sastingusi skatījos, kā kustas karaliskie kakla muskuļi, un jutu, kā putrā samaltie kau­liņi noslīd pa manu barības vadu. Brūni pirksti nevērīgi sniedzās pēc nākamā mazuļa.

Šajā brīdī es secināju: ja vilcināšos, notiks kas ļaunāks nekā Viņa Majestātes apvainošana, pametot galdu pirms viņa, un skrēju projām, ko kājas nes.

Pēc dažām minūtēm, kad krūmos es jau slējos kājās, izdzirdu sev aiz muguras troksni. Gaidīju, ka ieraudzīšu taisnu dusmu pār­ņemta dārznieka skatienu, un vainīgi pagriezos, bet ielūkojos vīra aizkaitinātajās acīs.

-    Sasodīts, Klēra, vai tev nepārtraukti jāvemj? viņš noprasīja.

-     Ar vienu vārdu sakot… jā, es atteicu, pārgurusi noslīgstot uz greznās strūklakas malas. Miklās plaukstas nobraucu sev gar svārkiem. Vai tev liekas, ka es to daru prieka pēc? Man noreiba galva, un es aizvēru acis, cenšoties atgūt iekšējo līdzsvaru, pirms esmu ievēlusies strūklakā.

Pēkšņi maniem krustiem uzgūla roka un es daļēji atslīgu, daļēji iekritu Džeimija skavās, kad viņš apsēdās man blakus.

-    Ak Dievs. Piedod, mo duinne! Vai tagad jūties labāk, Klēra?

Es atstūmu viņu tik tālu, lai varētu paskatīties uz augšu, un pasmaidīju.

-    Viss ir labi. Tikai mazliet noreiba galva, un tas arī viss. Pa­stiepu roku un centos izlīdzināt dziļo rūpju rievu vīra pierē. Viņš atbildēja uz smaidu, bet rieva saglabājās tieva vertikāla krunciņa starp biezajām smilškrāsas uzacīm. Viņš pašļakstināja ar roku pa ūdeni un pārbrauca pāri maniem vaigiem. Laikam izskatījos diez­gan bāla.

-    Piedod, es piebildu. Patiešām, Džeimij, es neko nevarēju padarīt.

Slapjā plauksta, mierinoša, spēcīga un droša, saspieda manu sprandu. Smalku lāsīšu strūkla, kas nāca no mutes delfīnam ar izvelbtām acīm, samitrināja man matus.

-     Ak, ko nu par to, Armaliet. Negribēju tev pārmest. Tikai… viņš bezpalīdzīgi noplātīja vienu roku, …tikai es sev liekos tāds biezādains nejēga. Redzu, cik tev ir slikti, zinu, ka tev to esmu nodarījis es, un nevaru līdzēt nenieka. Tāpēc es vainoju tevi, pār­metu tev un rūcu uz tevi… Kāpēc tu, Armaliet, mani vienkārši nepasūti pie velna? viņš nenovaldījās.

Smējos, turoties viņam pie rokas, līdz man sāka sāpēt korsetē iežņaugtie sāni.

-     Ej ellē, Džeimij, es beidzot sacīju, slaucīdama acis. Pa taisno uz elli. Nepaej garām rādītājam “Izdari gājienu”. “Nedrīksti ņemt divus simtus dolāru”. Tā. Vai tagad jūties labāk?

-    Kā tad, ka labāk. Džeimija seja mazliet noskaidrojās. Kad tu sāc gvelzt niekus, es zinu, ka tev nekas nekaiš. Vai tu jūties labāk, Armaliet?

-Jā, es atbildēju, izslējos taisni un pamazām atkal pieslēdzos apkārtējai pasaulei. Versaļas dārzi bija atvērti publikai, tāpēc košās krāsās tērpto augstmaņu vidū neiederīgi izcēlās nelielas tirgotāju vai strādnieku grupiņas, bet kā vieni, tā otri priecājās par jauko laiku.

Pēkšņi atsprāga tuvākās durvis, kas veda uz terasi, un čalojošā vilni dārzā ievēlās karaļa viesi. Ļaužu straumi, kas plūda no maltī­tes, bija papildinājusi jauna delegācija, acīmredzot šie cilvēki tikko bija izkāpuši no divām lielām karietēm, kuras biju redzējusi brau­cam gar dārza malu uz tālajiem staļļiem.

Jaunpienācēju bija krietns pulciņš gan vīrieši, gan sievietes atturīgi ģērbušies, ja salīdzina ar apkārt redzamajām spilgtajām galminieku drānām. Taču manu uzmanību drīzāk piesaistīja viņu runas veids, nevis izskats. Franču valoda, ja to dzird no attāluma un ja runā vairāki cilvēki, ar saviem nazālajiem elementiem stipri atgādina pīļu vai zosu kvarkšķēšanu. Angļu valodai turpretī pie­mīt krietni lēnāks ritms un daudz mazāk kāpjošo un krītošo into­nāciju. Pa gabalu, ja nav iespējams izšķirt atsevišķa cilvēka balsi, tā skan kā piesmakusi, draudzīga aitusuņa riešana. Ļaužu pulciņš, kas šobrīd mums tuvojās, kopumā atstāja tādu iespaidu, it kā suņi dzītu uz tirgu zosu baru, kas skaļi gāgina.

Angļi bija ieradušies, lai gan diezgan pavēlu. Viņus, bez šau­bām, taktiski izvadīja dārzā, kamēr virtuves kalpotāji steigšus sa­gatavos citu maltīti un par jaunu uzklās vareno galdu.

Pārlaidu viesu grupai ziņkārīgu skatienu. Sendringemas her­cogu es, protams, pazinu, jo biju reiz ar viņu tikusies Skotijā, Leohas pilī. Viņa augums, līdzīgs mucai, bija diezgan uzkrītošs, kad

viņš gāja blakus Luijam, moderno parūku piešķiebis pieklājīgā uzmanībā.

Vairums no viņa pavadoņiem bija sveši, lai gan elegantā pus­mūža dāma, kas šobrīd nāca ārā pa durvīm, noteikti bija Kleimoras hercogiene, kura, kā biju dzirdējusi, tika gaidīta. Karaliene, kuru parasti pamet kādā lauku rezidencē, lai izklaidējas pēc saviem ieskatiem, šim notikumam par godu bija atrauta uz Versaļu. Viņa sarunājās ar viešņu; jaukā, raižpilnā seja bija pietvīkusi no nepa­rastās aizrautības, ko sagādāja šāds piedzīvojums.

Manu skatienu piesaistīja jauna meitene, kas stāvēja herco­gienei aiz muguras. Meitene bija diezgan vienkārši ģērbusies, bet viņai piemita tāds skaistums, kas liktu viņu pamanīt jebkurā drūzmā. Viņa bija maza, trausla, bet tīkami apaļīga būtne, ar tum­šiem, mirdzošiem, nepūderētiem matiem un ārkārtīgi neparasti baltu ādu, vaigiem, kurus klāja tāds tīrs, tumšs pietvīkums, ka viņa izskatījās pēc ziedlapiņas.

Šis krāsas man atgādināja kādu manu kleitu, no gaiša katūna ar sarkanām magonēm. Šī doma neizskaidrojamā kārtā pēkšņi lika uzbangot tik spēcīgām ilgām pēc mājām, ka es ieķēros marmora sola malā; zem plakstiņiem grauza skumju izraisītās asaras. Nodo­māju, ka vainīga droši vien bija vienkāršā, aprautā angļu valoda, ko dzirdēju pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem, kad ausīs skanēju­šas tikai skotu dziedošās intonācijas vai franču kvarkšķēšana. Viesi runāja tā, kā runā manā dzimtenē.

Tad es ieraudziju viņu. Jutu, kā no galvas aizplūst asinis, kad skatiens neticīgi slīdēja pa eleganto galvas līniju, tumšajiem ma­tiem, kas bija uzreiz pamanāmi starp pūderētajām parūkām. Ausīs ieskanējās trauksmes zvani gluži kā pretgaisa sirēnu gaudoņa, kad es cīnījos, lai pieņemtu un atvairītu iespaidus, kas gāzās man pāri. Zemapziņa redzēja deguna aprises, nodomāja “Frenks” un lika manam ķermenim pagriezties, lai lidotu viņam pretī. “Tas Nav Frenks,” ierunājās racionālais smadzeņu centrs, mītošs maz­liet augstākā slānī, liekot man sastingt uz vietas, kad es ieraudzīju pazīstamās pussmaidā savilktās lūpas, un atkārtoja: “Tu zini, ka

tas nav Frenks,” kad manu apakšstilbu muskuļi savilkās. Un tad kritu panikā, dūres sažņaudzās un kuņģis, kamēr loģiskās domā­šanas lēnākie procesi kūtri vilkās nopakaļ instinktiem un prātam, redzot augsto pieri un augstprātīgi piešķiebto galvu, pārliecināja mani par neiespējamo. Tas nevarēja būt Frenks. Un, ja nav Frenks, tad tas ir vienīgi…

-     Džeks Rendels. Tā nebija mana, bet Džeimija balss, kas iz­klausījās savādi mierīga un sveša. Viņa uzmanību bija piesaistījusi mana dīvainā uzvedība, viņš bija sācis skatīties tai pašā virzienā, kur es, un ieraudzījis to pašu, ko es.

Džeimijs nekustējās. Cik varēju jaust cauri arvien pieaugošās panikas miglai, arī viņš neelpoja. Neskaidri manīju blakus kalpo­tāju, kurš ziņkāri skatījās augšup uz vareno sastingušā skotu kara­vīra stāvu, klusu kā Marsa statuja. Bet es raizējos tikai par Džeimiju.

Viņš bija pilnīgi nekustīgs. Nekustīgs kā lauva, kas saplūdis ar līdzenuma zāli, skatiens tikpat kvēlošs un stings kā saule, kas dedzina veidu. Es redzēju, ka viņa acu dzīlēs kaut kas sakustas. Medībās izgājuša kaķa muskuļu nodevīga noraustīšanās, astes ga­liņa tik tikko manāma pakustēšanās, tie bija asinsizliešanas priekš­vēstneši.

Tam, kurš karaļa klātbūtnē izvilka ieročus, bija jāmirst. Mērtegs atradās dārza otrā malā, pārāk tālu, lai varētu palīdzēt. Vēl divi soļi, un Rendels pienāks tik tuvu, ka varēs dzirdēt viņa sacīto. Un varēs aizsniegt to ar zobenu. Es satvēru Džeimija roku. Tā bija tik cieta kā zobena tērauda spals, ko tā turēja. Man ausīs skaļi šalca asinis.

-     Džeimij, es izdvesu. Džeimij! Un paģību.

-Kas ir tas mazais, savādais vīriņš? es ziņkāri jautāju Džeimijam. Vīrietis, par kuru es runāju, lēnām staigāja starp viesu pulciņiem de Roanu nama lielajā salonā. Viņš uz brīdi apstājās, ar kritisku aci noskatīja kādu ļaužu pūli, pēc tam vai nu paraustīja kaulainos plecus un gāja tālāk, vai negaidīti pielēca pie kāda vīrieša vai sievietes, kaut ko pacēla pie izraudzītā cilvēka sejas un, šķita, izteica pavēli. Kas zina, ko viņš tur darīja, bet viņa izdarības sacēla milzīgu smieklu vētru.

Džeimijs nepaguva atbildēt, kad vīrelis, mazs, sažuvis tipiņš pe­lēkās sarža drēbēs, ieraudzīja mūs un viņa seja atmirdzēja smaidā. Viņš uzklupa Džeimijam kā neliels plēsējputns, kas pēkšņi metas virsū lielam, izbiedētam trusim.

-     Dziediet! viņš pavēlēja.

-    Ko? Džeimijs izbrīnā, acis mirkšķinādams, lūkojās lejup uz savādo sīkaļu.

-     Es teicu “dziediet”, vīriņš pacietīgi atkārtoja. Apbrīnā viņš iedūra pirkstu Džeimija platajās krūtīs. Jums noteikti ir brīnišķīgi skaļa balss, ar tādu rezonatoru.

-     0 jā, skaļa ir gan, es uzjautrināta sacīju. Kad viņš ir satraukts, var dzirdēt trīs kvartālu attālumā.

Džeimijs veltīja man niknu skatienu. Mazais vīrelis meta ap viņu lokus, novērtējot muguras platumu un paklauvējot ar pirkstu kā dzenis, kas pārbauda koku.

-     Es neprotu dziedāt, Džeimijs iebilda.

-     Nieki, nieki. Skaidrs, ka protat. Dobjš, labs baritons, vīriņš atzinīgi murmināja. Lieliski. Tieši tas, kas mums vajadzīgs. Lūk, jums neliela palīdzība. Pamēģiniet atkārtot šo toni.

Veikli izrāvis no kabatas mazu toņdakšu, viņš to piesita pie kolonnas un pacēla pie Džeimija kreisās auss.

Pārbaudāmais pavērsa acis pret debesīm, bet paraustīja plecus un paklausīgi nodziedāja noti. Vīrelis atrāvās kā sašauts.

-     Nē, viņš neticības pilns noteica.

-     Diemžēl. Es līdzjūtīgi pasmaidīju. Ziniet, tā ir taisnība. Viņš nudien neprot dziedāt.

Vīriņš apsūdzoši palūrēja uz Džeimiju, tad atkal uzsita toņ­dakšu un aicinoši pastiepa to uz augšu.

-     Vēlreiz. Viņš mēģināja pielabināties. Tikai paklausieties un ļaujiet skaņai pašai nākt ārā.

Pacietīgs, kā vienmēr, Džeimijs ļoti uzmanīgi klausījās toņdak­šas skandēto “la” un atkal dziedāja, radot skaņu, kas iesprūda kaut kur pa vidu starp mi bemolu un re diēzu.

-     Neiespējami. Mazais izskatījās šausmīgi vīlies. Neviens nevar dziedāt tik šķībi, pat ar nolūku.

-     Es varu, Džeimijs jautri paziņoja un pieklājīgi paklanījās vīriņam. Tagad jau ap mums bija sanākusi neliela grupiņa skatī­tāju. Luīze de Roana bija izcila namamāte, un viņas salonā pulcējās Parīzes sabiedrības krējums.

-    Jā, viņš var, es apliecināju. Redziet, viņam nav muzikālās dzirdes.

-    Jā, es patiesi redzu, vīrelis nomākts atzina. Tad viņš savu domīgo skatienu pievērsa man.

-     Es nē! Sāku smieties.

-    Jums taču noteikti ir muzikālā dzirde, cienītā kundze? Acis viņam vizēja kā čūska, kas lien pie paralizēta putna. Mazais vīre­lis tuvojās man, strinkšķinādams toņdakšu tik ātri, kā odze šauda mēli.

-    Vienu mirklīti, es teicu, noraidoši izstiepjot roku. Kas jūs tāds esat?

-    Tas ir Johanness Gerstmana kungs, Armaliet. Džeimijs izska­tījās uzjautrināts un atkal paklanījās mazajam vīriņam. Karaļa kapelmeistars. Vai atļausiet stādīt jūs priekšā manai sievai! Broktūrekas kundze, Gerstmana kungs. Tas jau nebūtu Džeimijs, ja viņš nezinātu visu galminieku vārdus, pat visnenozīmīgākā.

Johanness Gerstmans. Tad tāds ir izskaidrojums vieglajam ak­centam, ko biju pamanījusi aiz galma formālās franču valodas. Vācietis, es iedomājos, vai varbūt austrietis?

-     Es veidoju nelielu improvizētu kori, kapelmeistars tikmēr stāstīja. Balsīm nav jābūt nostādītām, un tomēr… tām jābūt spē­cīgām, jāprot turēt melodiju. Viņš uzmeta Džeimijam vilšanās pilnu skatienu, kurš par atbildi tikai pasmaidīja. Viņš paņēma no Gerstmana kunga toņdakšu un jautājoši pacēla manā virzienā.

-    Ak, nu labi, es padevos un nodziedāju toni.

Tas, ko Gerstmana kungs dzirdēja, šķiet, viņu iedrošināja, jo viņš nolaida toņdakšu un palūkojās manī ar interesi. Parūka kapel­meistaram bija kādu nieku par lielu, un, kad viņš māja ar galvu, tā slīdēja uz priekšu. Tieši to viņš šobrīd izdarīja, tad nevērīgi at­stūma parūku atpakaļ un sacīja:

-     Lielisks tonis, kundze! Patiešām ļoti jauki, ļoti jauki, nudien. Varbūt jūs zināt dziesmu “Taurenītis”? Viņš nodungoja dažas frā­zes.

-     Nu, dzirdējusi esmu… es piesardzīgi iesāku. Mm, melo­diju, es domāju, vārdus gan nezinu.

-     Ak! Tie nav grūti, kundze! Koris ir pati vienkāršība. Lūk, tā…

Mana plauksta bija ieslodzīta kapelmeistara rokā, tad attapos,

ka mani bez kādiem paskaidrojumiem velk pie klavesīna kādā tā­lākā istabā, kamēr Gerstmana kungs visu laiku dūc man ausī kā aptrakusi kamene.

Raidīju atpakaļ uz Džeimiju bezpalīdzīgu skatienu, bet vīrs tikai pasmaidīja, pacēla atvadu sveicienā savu sorbeta trauku un pagrie­zies sāka sarunāties ar finanšu ministra dēlu Divernē kungu jaunāko.

Roanu namu ja var lietot tik vienkāršu vārdu kā “nams” tik pompozas celtnes aprakstam spoži apgaismoja laternas, kas bija

izkarinātas pa visu dārzu un gar terases malu. Kamēr Gerstmana kungs stūrēja mani pa gaiteņiem, es redzēju kalpotājus, kas stei­dzās iekšā un ārā no vakariņu telpām, klāja galdautus un kārtoja sudraba galda piederumus vēlāk paredzētajai maltītei. Lielākā tiesa “salonu” nozīmē viesības ar nelielu skaitu viesu intīmā gaisotnē, bet princese Luīze de Latūra de Roana bija sieviete ar vērienu.

Ar princesi biju iepazinusies pirms nedēļas kādās citās viesī­bās, un viņa mani ļoti pārsteidza. Viņa bija tukla un diezgan neiz­skatīga, ar apaļu seju, mazu, apaļīgu zodu, gaišzilām acīm, kurām nebija skropstu, un ar mākslīgu skaistuma zvaigznīti, kas ļoti slikti pildīja savu funkciju. Un tā izskatījās dāma, kas bija apbūrusi princi Čārlzu tiktāl, ka viņš ignorēja pieklājīgas uzvedības normas? Tādas domas raisījās man galvā, kamēr izpildīju reveransu.

Taču šai sievietei piemita rosīgs dzīvesprieks, kas likās diezgan pievilcīgs, un viņai bija glītas, maigi sārtas lūpas. Atklāti sakot, lūpas bija viņas kustīgākā ķermeņa daļa.

-     Esmu apburta! viņa iesaucās, kad tiku stādīta priekšā, un satvēra manu roku. Cik brīnišķīgi beidzot ar jums iepazīties! Mans vīrs un tēvs dzied bezgalīgas slavas dziesmas Broktūrekas kungam, bet par viņa apburošo sievu nav teikuši ne vārda. Es neiz­mērojami priecājos, ka esat atnākusi, mana mīļā, jaukā kundze… vai varbūt man jāsaka Broktūrekas kundze, vai būs nepieklājīgi, ja teikšu tikai Tūrekas kundze? Neesmu droša, ka spēšu to visu atce­rēties, bet vienu vārdu gan noteikti atminēšos, pat ja tas skan tik savādi… vai tas ir skotu vārds? Cik burvīgi!

Patiesībā Broktūreka nozīmēja “tornis pret ziemeļiem”, bet, ja princese vēlējās mani dēvēt par “kundzi pret ziemeļiem”, man iebildumu nebija. Šajā konkrētajā gadījumā viņa ātri vien atteicās ari no mēģinājumiem atcerēties vārdu “Tūreka” un kopš tā laika sauca mani tikai par “ma chиre Claire".

Mūzikas istabā kopā ar dziedātāju pulciņu atradās ari pati Luīze, kā tukls putniņš viņa lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, visu laiku runājot un smejoties. Ieraudzījusi mani, viņa traucās pāri ista­bai, cik ātri tērps ļāva, neizskatīgajai sejai dzīvespriekā starojot.

-     Ma chиre Claire! viņa sauca, nežēlīgi atraujot mani no Gerst­mana kunga. Tieši laikā! Nāciet, jums jārunā manā vietā ar šo jocīgo angļu bērnu.

“Jocīgais angļu bērns” patiesībā bija ļoti jauna meitene, ne ve­cāka par piecpadsmit gadiem, ar tumšu, mirdzošu matu gredze­niem un no apmulsuma tā pietvīkušiem vaigiem, ka tie atgādināja košas magones. Tieši vaigu dēļ es viņu atcerējos; meitene, kuru ga­rāmejot biju pamanījusi Versaļas dārzos īsi pirms satriecošās Alek­sandra Rendela parādīšanās.

-                 Freizera kundze arī ir angliete, Luīze skaidroja meitenei.

-     Drīz jūs viņas klātbūtnē jutīsieties kā mājās. Viņa ir kautrīga, Luīze turpināja, pagriezusies pret mani, pat neievilkusi elpu. Pa­runājiet ar viņu. Pierunājiet viņu dziedāt kopā ar mums. Man sacīja, ka viņai esot skaista balss. Tā, mes enfants1 , priecājieties! Un, ar glāstu mūs it kā svētījusi, viņa traucās uz otru telpas malu, izsaucoties, pierunājot, apbrīnojot kādas jaunpienācējas kleitu, ap­stājoties, lai samīļotu tuklu jaunekli, kas sēdēja pie klavesīna, viņa tina ap pirkstu puiša matu cirtas, vienlaikus tērzējot ar hercogu di Kasteloti.

-    No skatīšanās uz viņu vien var nogurt, vai ne? es ierunājos angļu valodā, uzsmaidot meitenei. Pavisam mazs smaidiņš iegūla arī viņas lūpās, un viņa strupi pamāja ar galvu, bet neko neteica. Nodomāju, ka viņai visa ticis par daudz; pēc Luīzes rīkotajām vie­sībām arī man griezās galva, un mazā magoņu meitene noteikti tikko bija pametusi skolas solu.

-    Mani sauc Klēra Freizere, es sacīju, bet Luīze aizmirsa pa­teikt jūsu vārdu. Es aicinoši apklusu, bet viņa neatbildēja. Mei­tenes seja kļuva arvien sarkanāka, lūpas cieši sakniebās un gar sāniem nolaistās rokas savilkās dūrēs. Viņas izskats sāka mani satraukt, bet mana jaunā paziņa beidzot bija saņēmusi visus spē­kus, lai runātu. Viņa dziļi ievilka elpu un izslēja zodu kā cilvēks, kuram tūlīt jākāpj uz ešafota.

-     M-m-mans vārds ir… M-M-M, viņa iesāka, un man uzreiz kļuva skaidrs, kādēļ viņa klusē, un bija saprotams ari mokošais bildums. Meitene aizvēra acis, stipri iekoda sev lūpā, tad atvēra acis un drosmīgi mēģināja vēlreiz. M-M-Mērija Hokinsa, beidzot izdevās izmocīt. Es n-n-nedziedu, viņa izaicinoši piebilda.

Man viņa jau no sākuma likās interesanta, bet tagad jutos kā apburta. Tātad šī bija Sailasa Hokinsa brāļa baroneta meita un vikontam Mariņī lemtā līgava! Likās, ka tik jaunai meitenei tāds nākamais vīrs ir smaga nasta. Es aplaidu skatienu telpai, lai no­skaidrotu, vai vikonts manāms kaut kur tuvumā, un atvieglota redzēju, ka nav.

-    Par to neraizējieties, es teicu, nostājoties Mērijai priekšā, lai pasargātu no cilvēku pūļiem, kas tagad pildīja mūzikas istabu. Ja nevēlaties, jums nav jārunā. Taču dziedāt varbūt vajadzētu pamē­ģināt, es turpināju, jo man galvā iešāvās kāda doma. Es reiz pazinu dakteri, kurš ārstēja stostīšanos; un viņš teica, ka cilvēki, kas runājot stostās, dziedot to nedara.

Mērijas Hokinsas acis no izbrīna iepletās. Es palūkojos apkārt un ieraudzīju tuvumā alkovu, kur aiz aizkariem slēpās ērts dīvāns.

-     Nāciet šurp. Es saņēmu viņas roku. Jūs varat sēdēt šeit, lai nav jāsarunājas ar viesiem. Kad viņi sāks dziedāt, varat iznākt laukā, ja vēlaties piedalīties, bet, ja ne, palieciet te līdz viesību bei­gām. Mērija bridi vērās manī, tad pēkšņi veltīja man žilbinošu pateicības pilnu smaidu un ienira alkovā.

Es kavējos ārpusē, lai neļautu ziņkārīgiem kalpotājiem traucēt meiteni viņas slēptuvē, un tērzēju ar tiem, kas gāja garām.

-    Cik labi jūs šovakar izskatāties, ma chиre! Tā bija de Ramāža kundze, viena no karalienes galma dāmām. Šī kundze cienījamos gados pāris reižu bija vakariņojusi Tremulīna ielā. Sieviete sir­snīgi mani apskāva, tad palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nevēro.

-    Es cerēju jūs satikt, dārgā, viņa sacīja, pieliecoties tuvāk un pieklusinot balsi. Gribu jums ieteikt piesargāties no grāfa Senžermēna.

Mazliet pagriezusies virzienā, kur raudzījās manas sarunbiedres acis, es ieraudzīju, ka mūzikas istabā ienāk kalsnais vīrietis no Havras ostas dokiem un ved zem rokas par viņu jaunāku, eleganti ģērbušos sievieti. Viņš acīmredzot nebija mani pamanījis, un es steigšus atkal pagriezos pret de Ramāža kundzi.

-    Ko… viņš ir… es domāju… Jutu, ka, drūmajam grāfam parā­doties, satraukta pietvīkstu vēl tumšāka.

-    Nūjā, ir dzirdēts, ka viņš par jums runā, de Ramāža kundze sacīja, laipni palīdzot man tikt galā ar apjukumu. Sapratu, ka Havrā radušās nelielas nepatikšanas?

-    Kaut kas uz to pusi, teicu. Es tikai skaļi paziņoju, ka kāds cilvēks saslimis ar bakām, bet beidzās ar to, ka grāfa kuģi vajadzēja iznīcināt, un… viņam tas nepatika, es neveikli pabeidzu savu sakāmo.

-     Ak, tad tā tas bija. De Ramāža kundze izskatījās apmieri­nāta. Iedomājos, ka, tā sakot, pirmavota zināšanas piešķirs viņai priekšrocības baumu tirgū un informāciju, kas bija Parīzes sabied­riskās dzīves komercija.

-     Viņš visiem stāsta, ka jūs, pēc viņa domām, esot ragana, viņa sacīja, vienlaikus uzsmaidot un pamājot ar roku draudzenei telpas otrā pusē. Lielisks stāsts! Nu, neviens jau tam netic, viņa man centās iegalvot. Visi zina: ja kāds ķēpājas ar šādām lietām, tad tas ir grāfa kungs pats.

-     Tiešām? Gribēju jautāt, ko viņa ar to domājusi, bet tajā brīdī rosīgais Gerstmana kungs sāka sist plaukstas, it kā trenkātu vistu baru.

-    Nāciet, nāciet, manas dāmas! viņš sauca. Mēs esam pilnā sastāvā. Sākas dziedāšana!

Kamēr koris steidzās pulcēties ap klavesīnu, es atskatījos uz alkovu, kur biju atstājusi Mēriju Hokinsu. Likās, ka aizkars sakus­tas, bet pārliecināta par to nebiju. Kad sāka skanēt mūzika un visi dziedāja, man šķita, ka dzirdu no alkova puses plūstam dzidru, augstu soprānu, bet arī šoreiz nebiju pārliecināta.

-     Nu, dikti smuki, Armaliet, Džeimijs mani uzslavēja, kad es, pietvīkusi un aizelsusies no dziedāšanas, atgriezos pie viņa. Smai­dīdams viņš skatījās uz mani no augšas un noglāstīja manu plecu.

-    Kā tu vari to zināt? es teicu, no garāmejoša kalpotāja paņe­mot glāzi ar vīna punšu. Tu taču neatšķir vienu dziesmu no citas.

-      Nu, tu vismaz dziedāji skaļi, viņš rāmā mierā atbildēja.

-    Varēju dzirdēt katru vārdu. Mēs stāvējām blakus, un es sajutu, ka viņš mazliet saspringst, un pagriezos, lai redzētu, uz ko… vai uz kuru… viņš skatās.

Sieviete, kura tikko bija ienākusi telpā, bija sīka auguma, gan­drīz Džeimijam līdz pirmajai ribai, rokas un kājas kā lellei, uzacis, smalkas kā ķīniešu hieroglifi, izliecās virs melnām dzeloņplūmes acīm. Viņas soļos jautās vieglums, tāpēc izskatījās, ka viņa dejo gabaliņu virs zemes.

-     Lūk, Annelīze de Marijaka, es apbrīnas pilnā balsī noteicu.

-    Vai viņa nav skaista?

-    Kā tad. Vīra savādais tonis lika man spēji palūkoties augšup. Viņa ausu gali bija iekrāsojušies pavisam viegli sārti.

-     Un es domāju, ka tu Francijā laiku pavadīji, cīnoties, nevis dzenoties pēc uzvarām mīlas frontē, es dzēlīgi izmetu.

Man par pārsteigumu, Džeimijs sāka smieties. Izdzirdusi šos smieklus, sieviete pagriezās uz mūsu pusi. Viņa ieraudzīja Džeimija stāvu draudoši slejamies pāri pūlim, un mirdzošs smaids izgais­moja viņas seju. De Marijaka kundze jau pagriezās, lai nāktu šurp, kad viņu aizkavēja kāds kungs ar parūku galvā, greznās lavandas krāsas atlasa drānās, stingri saņemot Annelīzi aiz trauslā elkoņa. Viņa šarmanti pamāja ar vēdekli uz Džeimija pusi nožēlas pilnā, koķetā žestā un tad pievērsa uzmanību savam jaunajam pavado­nim.

-    Kas te tik smieklīgs? es jautāju, redzot, ka Džeimijs, aizvien vēl plati smaidīdams, ar skatienu seko dāmas svārkiem, kas ejot viegli šūpojās.

Viņš spēji atgriezās tagadnē un man uzsmaidīja.

-     Ak nekas, Armaliet. Tikai tas, ko tu teici par karošanu. Te es cīnījos pirmajā duelī… nu, patiesību sakot, vienīgajā… Annelīzes de Marijakas dēļ. Toreiz man bija astoņpadsmit gadu.

Viņš runāja nedaudz sapņaini, noskatoties, kā galva ar spoža­jiem, tumšajiem matiem attālinās ļaužu drūzmā, un, kur vien viņa gāja, to aplenca baltu parūku un pūderētu matu pulciņš, kurā šur tur dažādības dēļ pazibēja modernās sārtās parūkas.

-     Duelī? Ar ko tu duelējies? es jautāju, piesardzīgi vērdamās apkārt, vai neredzēšu ķīniešu lellei vīrišķu papildinājumu, kuram varētu rasties vēlme līdz galam atrisināt vecu strīdu.

-    0, viņa te nav, Džeimijs sacīja, uztvēris un pareizi iztulkojis manu skatienu. Viņš ir miris.

-     Tu viņu nogalināji? Būdama satraukta, es runāju skaļāk, nekā biju gribējusi. Kad apkārt stāvošo cilvēku galvas ziņkāri pa­griezās mūsu virzienā, Džeimijs steigšus satvēra mani aiz elkoņa un vadīja uz tuvākajām balkona durvīm.

-     Pieklusini balsi, Armaliet, viņš maigi man pārmeta. Nē, es viņu nenogalināju. Bet gribēju gan, viņš skumīgi piebilda,

-     tomēr es tas nebiju. Viņš nomira pirms diviem gadiem no bries­mīgi iekaisuša kakla. Džereds stāstīja.

Džeimijs veda mani pa vienu no dārza celiņiem, kurus apgais­moja ar laternām apkārušies kalpi; tie kā stabi stāvēja ik pa pie­ciem jardiem no terases līdz strūklakai takas galā. Liela, ar mir­dzošu ūdeni pilna baseina vidū četri delfīni šļāca spožas šaltis pāri dusmīgam Tritonam, kurš šī pulciņa centrā visai neefektīvi drau­dēja dzīvniekiem ar trijžuburi.

-      Nu nemoki mani, es nepacietīgi ieteicos, kad viesi, kas nelielos bariņos staigāja pa terasi, vairs nevarēja mūs sadzirdēt.

-     Kas notika?

-     Nu labi, Džeimijs padevās. Tu taču pamanīji, ka Annelīze ir diezgan smuka?

-    Ak tā? Nu, ja tu tā saki, tad varbūt kaut ko tamlīdzīgu redzēju gan, es mīļi atbildēju un par atbildi saņēmu asu skatienu un greizu smaidu.

-     Kā tad. Nu, es nebiju vienīgais brašulis Parīzē, kas tā domāja, un arī ne vienīgais, kas viņas dēļ zaudēja galvu. Staigāju kā miglā, gāzos nost no kājām. Gaidīju uz ielas, cerot, ka redzēšu viņu ejam no mājas uz karieti. Aizmirsu pat ēst. Džereds teica, ka svārki karā­jušies kā uz putnubiedēkļa un mati līdzību vēl vairāk pastiprināja. Džeimija roka izklaidīgi pieskārās galvai, noglaužot nevainojamo bizi, kas, cieši sapīta un sasieta ar zilu lenti, rātni gulēja uz kakla.

-    Aizmirsi ēst? Jēziņ, nudien biji smagi ieķēries, es pazobojos.

Viņš iesmējās.

-     Nu kā tad. Un kļuva vēl ļaunāk, kad viņa sāka flirtēt ar Šarlu Golozi. Ņem vērā, Džeimijs taisnīguma dēļ piebilda, viņa flirtēja ar visiem tas nebūtu nekas bet Annelīze, pēc manām domām, pārāk bieži izvēlējās ar Šarlu vakariņot, pārāk daudz dejoja ar viņu ballēs un… nu… ar vienu vārdu sakot, Armaliet, kādu nakti es pie­ķēru Šarlu skūpstām viņu mēnesnīcā uz terases un izaicināju uz divkauju.

Mēs jau bijām aizgājuši līdz strūklakai. Džeimijs apstājās, un mēs apsēdāmies uz strūklakas malas tā, lai vējš nemestu mums virsū šļakatas no delfīnu pilnīgajām pavērtajām lūpām. Džeimijs pavilka ar roku pa tumšo ūdeni, izcēla un izklaidīgi vēroja, kā sud­rabainās lāses slīd lejup pa pirkstiem.

-    Toreiz divkaujas Parīzē bija aizliegtas ar likumu… tāpat kā ta­gad. Bet bija vietas, kur to varēja darīt; tādas ir vienmēr. Vietu drīkstēja izvēlēties Šarls, un viņš izraudzījās Buloņas mežu. Sep­tiņu svēto ceļa tuvumā, bet no skatieniem to slēpa ozolu rinda. Arī ieroci drīkstēja izvēlēties viņš. Es gaidīju, ka viņš paliks pie pisto­lēm, bet viņš izvēlējās zobenus.

-      Kāpēc viņš tā darīja? Tu noteikti biji viņam priekšā savas sešas collas… vai vairāk. Es nebiju lietpratēja, bet spiestā kārtā man bija nācies šo to iemācīties par zobenu cīņas stratēģiju un taktiku. Džeimijs un Mērtegs ik pa divām trijām dienām dārzā cīnī­jās, lai nezaudētu formu, šķindinot zobenus, atvairot sitienus un izdarot izklupienus, par neizmērojamu sajūsmu kalpotājiem gan vīriešiem, gan sievietēm. Visi steidzās uz balkoniem skatīties.

-     Kāpēc viņš izvēlējās floretes? Tāpēc, ka sasodīti labi prata ar tām cīnīties. Turklāt man bija aizdomas: Šarls baidījās, ka ar pistoli es varu viņu nejauši nošaut, bet viņš zināja, ka jutīšos gandarīts, ja ieduršu un sāks tecēt asinis. Zini, man nebija nolūka viņu noga­lināt, Džeimijs paskaidroja. Gribēju tikai sāncensi pazemot. Un viņš to saprata. Nebija jau nekāds muļķis. Džeimijs skumīgi no­grozīja galvu.

No strūklakas nākošā migliņa samitrināja manus matus, no fri­zūras sāka spraukties ārā sprogas un spuroties man ap seju. Es atglaudu vienu šķipsnu un pajautāju:

-    Un vai tev izdevās viņu pazemot?

-     Nu, es viņu vismaz ievainoju. Izbrīnīta saklausīju vīra balsī vieglu apmierinājuma toni un savilku uz augšu uzaci. Viņš bija mācījies pie Leženē pie viena no labākajiem zobenu cīņas meis­tariem Francijā, Džeimijs paskaidroja. Tas bija tikpat kā kauties ar vienu stulbu blusu, turklāt man vajadzēja cīnīties ar labo roku. Viņš vēlreiz pārlaida plaukstu matiem, it kā pārbaudītu, vai bize nav atrisusi.

-    Divkaujas vidū man atpinās bize, viņš sacīja. Lente saplīsa, vējš iepūta matus man acīs, tāpēc es redzēju tikai kaut ko no Šarla stāva baltajā kreklā, kurš šaudījās šurpu turpu kā grundulis. Un tā es beigās arī viņu dabūju ciet… kā ar dunci uzdur zivi. Džeimijs nošņaukājās.

-     Viņš tā ieaurējās, it kā es būtu viņam zobenu izdūris cauri, kaut arī zināju, ka esmu tikai iebikstījis vienā rokā. Beidzot es da­būju matus prom no acīm un Šarlam aiz muguras klajumiņa malā redzēju stāvam Annelīzi, acis viņai bija plati ieplestas un tumšas kā šis baseins. Viņš pamāja uz sudrabaini melno ūdens virsmu mums aiz muguras.

-    Tā es iebāzu zobenu makstī, atglaudu matus no pieres un stā­vēju tur… laikam gaidīju, ka viņa nāks un apskaus mani.

-     Mm, es iejūtīgi noteicu. Cik saprotu, viņa to nedarīja?

-    Nu, toreiz es itin neko nezināju par sieviešiem, vai ne? viņš teica. Nē, viņa, protams, pieskrēja pie Šarla un apskāva viņu. -

Džeimijs dziļi kaklā nogrudzināja tādu skotisku skaņu, kas pauda sevis nicināšanu un ironisku riebumu. Dzirdēju, ka pēc mēneša viņi apprecējās.

-     Ak, nu! Viņš piepeši paraustīja plecus ar skumīgu smaidu lūpās. Tā mana sirds bija salauzta. Devos mājās uz Skotiju un īgņojos nedēļām ilgi, līdz tēvs zaudēja pacietību. Viņš iesmējās. Pat pārdomāju, vai nekļūt par mūku. Kādu vakaru pie galda pateicu tēvam, ka, iespējams, pavasarī vajadzēs doties pāri jūrai uz abatiju un kļūt par novici.

To iedomājoties, es sāku smieties.

-     Nu, ar nabadzības zvērestu tev grūtību nebūtu; šķīstība un paklausība būtu grūtāk sasniedzama. Ko tēvs teica?

Džeimijs pasmaidīja, tumsā baltie zobi nozibēja vien.

-     Tēvs tobrīd ēda putru. Viņš nolika karoti un brīdi raudzījās manī. Tad nopūtās, papurināja galvu un teica: “Man bij gara diena, Džeimij.” Atkal paņēma karoti un atsāka ēst, un es nekad vairs par to neieminējos.

Džeimijs skatījās uz lēzeno terasi, kur tie, kas nedejoja, staigāja uz priekšu un atpakaļ, atvēsinoties deju starplaikos, malkoja vīnu un, slēpjoties aiz vēdekļiem, flirtēja. Džeimijs skumīgi nopūtās.

-     Nūjā, traki smuka zeltene tā Annelīze de Marijaka. Gracioza kā vēja pūsma un tik maza, ka gribas ielikt krekla azotē un nēsāt līdzi kā kaķēnu.

Es klusēju, klausoties kluso mūziku, kas plūda pa atvērtajām durvīm, un domīgi pētīju spožā atlasa kurpi, kas apņēma manu četrdesmitā izmēra pēdu.

Pēc brīža Džeimijs pamanīja manu klusēšanu.

-      Kas ir, Ārmaliet? viņš jautāja, uzliekot man uz rokas plaukstu.

-      Ak, nekas, es nopūtos. Par mani gan laikam neviens neteiks “gracioza kā vēja pūsma”.

-    Ahā. Džeimija galva bija mazliet pagriezta, un garo, taisno degunu un stingro zodu no apakšas apgaismoja tuvākā laterna. Kad viņš atkal pievērsās man, redzēju viņa lūpās vieglu smaidu.

-     Vai zini, ko tev teikšu, Armaliet, “graciozs” droši vien nav pirmais vārds, kas iešaujas prātā, domājot par tevi. Viņš apņēma mani no muguras, viena liela, silta plauksta uzgūla uz mana zīdā tērptā pleca. Bet es ar tevi runāju tā, kā es runātu ar savu dvē­seli. Džeimijs pagrieza mani ar seju pret sevi. Viņš pacēla roku un saņēma manu vaigu tā, ka pirksti viegli gulēja uz deniņiem.

-    Un, Armaliet, viņš čukstēja, tava seja ir mana sirds.

Pēc vairākām minūtēm vēja brāzma, kas no strūklakas uzmeta sīku lāsīšu šalti, mūs beidzot izšķīra. Atrāvāmies viens no otra un, smejoties par negaidīto auksto dušu, steigšus piecēlāmies. Džei­mijs jautājoši norādīja ar galvu uz terases pusi, un es, piekrītoši pamājusi, saņēmu viņa roku.

-    Tātad, es noteicu, kad mēs lēnām kāpām pa platajiem pakā­pieniem uz balles zāli, cik redzu, tu esi kaut ko vairāk uzzinājis par sievietēm.

Džeimijs, ciešāk apskaujot manu vidukli, smējās zemus, dobjus smieklus.

-     Vissvarīgākais, ko esmu uzzinājis par sievietēm, Armaliet, ir tas, kuru izvēlēties. Viņš atkāpās, paklanījās man un pamāja pa atvērtajām durvīm uz iekšā valdošo mirdzumu. Vai drīkstu lūgt jūs uz deju, cienītā kundze?

Nākamās dienas pēcpusdienu pavadīju pie d’Arbanviliem, un tur es atkal satiku karaļa kapelmeistaru. Šoreiz mums atradās laiks sarunai, kuru es pēc vakariņām atstāstīju Džeimijam.

-    Ko tu izdarīji? Džeimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, it kā turētu mani aizdomās par izjokošanu.

-     Es teicu, ka Gerstmana kungs apvaicājās, vai nevēlos iepazī­ties ar kādu viņa draugu. Māte Hildegarde vada Eņģeļu slimnīcu… tu zini, to labdarības slimnīcu pie katedrāles.

-     Es zinu, kur tas ir. Viņa balsī nemanīja ne mazākā entuzi­asma.

-    Kapelmeistaram sāpēja kakls, un iznāca tā, ka es viņam devu padomus, kā ārstēties, tad sākām runāt par zālēm, par to, ka mani interesē slimības, nu tu jau zini, kā viena lieta noved pie nākamās.

-     Ar tevi tā parasti atgadās, viņš piekrita un izklausījās iz­teikti cinisks. Es neņēmu to vērā un turpināju:

-    Tātad rit es došos uz slimnīcu. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai nomakšķerētu no plaukta savu zāļu lādi. Varbūt pirmajā reizē labāk neņemt to līdzi, noteicu, domīgi pētīdama tās saturu. Va­rētu likties pārlieku uzbāzīgi. Kā tu domā?

-     Uzbāzīgi? Izklausījās, ka viņš ir satriekts. Tu grasies tur paviesoties vai pārcelties uz dzīvi?

-     Nu… es novilku. Tad dziļi ieelpoju. Es… nu… es domāju, ka varētu slimnīcā strādāt regulāri. Gerstmana kungs saka, ka visi ārsti un dziednieki, kas tur iet, ziedo savu laiku. Lielākā tiesa neiet katru dienu, bet man ir daudz laika, un es varētu…

-     Daudz laika?

-    Izbeidz atkārtot katru manu vārdu, es kļuvu dusmīga. Jā, daudz laika. Es zinu, ka ir ļoti svarīgi iet uz saloniem un vakari­ņām, bet tas neprasa visu dienu… vismaz tā nevajadzētu būt. Es varētu…

-     Ārmaliet, tu gaidi bērnu! Tu taču negribi iet ārā no mājas un kopt noziedzniekus un ubagus? Tagad izklausījās, ka Džeimijs jūtas bezpalīdzīgs, it kā prātotu, ko lai iesāk ar cilvēku, kas viņa acu priekšā sajucis prātā.

-     Neesmu to aizmirsusi, es viņu mierināju. Piespiedu rokas pie vēdera un palūkojos lejup. Vēl jau neko nevar redzēt; kādu laiku ar platu kleitu es to noslēpšu. Un man, izņemot rīta nela­bumu, nekas nekaiš. Nav nekāda iemesla, lai es vēl dažus mēnešus nevarētu strādāt.

-     Nav iemesla, izņemot to, ka es tev neļaušu! Tā kā šovakar viesi nebija gaidāmi, tad, pārnācis mājās, viņš bija noņēmis žabo un atpogājis krekla apkali. Redzēju, ka pa kaklu augšup kāpj tumšs sārtums.

-    Džeimij, es centos runāt prātīgi. Tu zini, kas es esmu.

-    Tu esi mana sieva!

-    Jā, arī tā. Es šo domu it kā pasitu malā ar knipi. Esmu medmāsa, Džeimij. Dziedniece. Tu to labi zini.

Viņš koši pietvīka.

-    Kā tad, zinu gan. Un tāpēc, ka tu mani izārstēji, kad biju ievai­nots, tev vajadzētu dakterēt ubagus un ielasmeitas? Armaliet, vai tu nesaproti, kādus cilvēkus uzņem Eņģeļu slimnīcā? Viņš rau­dzījās manī, it kā cerot, ka es kuru katru minūti atgūšu veselo saprātu.

-     Kāda starpība?

Džeimija izmisīgais skatiens apskrēja istabu, tad apstājās pie portreta, kas karājās virs kamīna, domās kļūstot par liecinieku ma­nam neprātam.

-     Dieva dēļ, tu vari saķert nelabu slimību! Vai bērns tev neko nenozīmē, pat ja es tev neesmu nekas?

Ar katru mirkli prātīgums šķita attālināmies.

-     Protams, nozīmē! Par kādu nevērīgu, bezatbildīgu cilvēku tu mani uzskati?

-     Par tādu, kurš pamet vīru, lai ietu spēlēties ar paklīdenēm renstelē! viņš atcirta. Ja jau tu jautā. Viņš izgrūda lielo roku caur matiem, un tie saslējās gaisā kā ērkšķu kronis.

-     Es tevi pametu? Kopš kura laika pamešana ir vēlēšanās no­darboties ar kaut ko lietderīgu, nevis pūt d’Arbanvilu salonā, skatī­ties, kā Luīze de Roana stūķē iekšā cepumus, klausīties sliktu dzeju un vēl sliktāku mūziku? Es gribu būt noderīga!

-    Vai tad rūpēšanās par savu saimniecību nav noderīga nodar­bošanās? Vai būt manai sievai nav noderīga nodarbošanās? Lente, kas saturēja matus, pārtrūka, un biezās cirtas izjuka ap galvu kā nimbs. Džeimijs nikni kā atriebes eņģelis lūrēja manī no augšas.

-     Kas der vienam, der visiem, es salti aizrādīju. Vai tev pie­tiek ar to, ka esi mans vīrs? Neesmu pamanījusi, ka tu visu dienu valkājies pa māju, mani apbrīnodams. Un, ja runājam par saimnie­cību, tas ir absurds.

-    Absurds? Kas ir absurds? viņš gribēja zināt.

-    Nieki un blēņas. Mēsli. Pupu mizas. Citiem vārdiem sakot, ne­kļūsti smieklīgs. Visu padara Vjonē kundze, turklāt desmitiem reižu labāk par mani.

Tas bija tik neapstrīdami patiesi, ka Džeimijs uz brīdi apklusa. Tikai glūnēja uz mani, un žoklis viņam kustējās.

-     0, ak tad tā? Un ja nu es tev aizliegtu iet uz slimnīcu?

Tas savukārt uz brīdi apklusināja mani. Izslējos visā augumā un nomērīju viņu ar skatienu no galvas līdz kājām. Acis viņam satumsa kā pelēki lietusmākoņi, platā mute ar biezajām lūpām sakniebās plānā svītriņā. Platie pleci bija atliekti taisni, rokas sakrustotas uz krūtīm kā čuguna statujai, “aizliegts” bija īstais vārds, kas viņu vislabāk raksturoja.

-    Tu man aizliegsi? Gaiss starp mums sprakšķēja. Gribēju sa­mirkšķināt acis, bet nevēlējos sagādāt pretiniekam apmierinājumu, ka viņš ir salauzis manu tēraudcieto skatienu. Ko es darīšu, ja viņš man aizliegs? Man pa galvu joņoja dažādas idejas, sākot ar izde­vību ietriekt viņam ribās ziloņkaula papīra nazi un beidzot ar iespēju nodedzināt māju kopā ar viņu. Vienīgi padošanos es noraidīju pilnīgi.

Džeimijs apklusa, dziļi ievilka elpu un tad ierunājās. Rokas savilktas dūrēs, piespiestas cieši pie sāniem. Viņš spēja tās atlaist tikai ar apzinātu piepūli.

-    Nē, viņš sacīja. Nē, neaizliegšu. Balss, cenšoties savaldī­ties, viegli drebēja. Bet ja es tevi lūgtu?

Es nodūru skatienu un vēros Džeimija atspulgā uz nospodrinātā galda virsmas. Sākumā priekšlikums apmeklēt Eņģeļu slimnīcu bija licies tikai kā interesants piedāvājums, kā patīkama pārmaiņa pēc nemitīgās tenkošanas un sīku intrigu pīšanas, kas valdīja Parīzes smalkajās aprindās. Bet tagad… Jutu, ka roku muskuļi pietūkst, sažņaudzot plaukstas dūrēs. Nebija tā, ka es vienkārši gribēju atkal strādāt; man to vajadzēja.

-    Es nezinu, beidzot izmocīju atbildi.

Džeimijs dziļi ieelpoja un lēnām izelpoja.

-     Vai tu par to padomāsi, Klēra? Jutu sev pievērs co acu ska­tienu. Šķiet, pagāja ilgs laiks, līdz es pamāju ar galvu.

-     Es padomāšu.

-     Labi. Saspringumam atslābstot, Džeimijs strauji novērsās. Viņš sāka staigāt pa dzīvojamo istabu, ņēma rokā sīkus priekšme­tus, kas gadījās pa tvērienam, un kaut kur tos atkal nolika, līdz pēdīgi atspiedās pret grāmatplauktu, it kā aizsnaudās un aklu ska­tienu vērās uz sējumiem ādas vākos. Es nedroši pienācu viņam klāt un uzliku roku uz pleca.

-    Džeimij, es negribēju tevi sarūgtināt.

Viņš no augšas paskatījās uz mani un īgni pasmaidīja.

-     Nu kā tad, labi. Es arī negribēju ar tevi ķildoties, Armaliet. Laikam jau esmu ātras dabas un briesmīgi jūtelīgs. Viņš kā atvai­nodamies noglāstīja man roku, tad pakāpās sānis un palūkojās uz rakstāmgaldu.

-    Tu esi smagi strādājis, es mierinoši sacīju un sekoju viņam.

-     Ne jau tur tā vaina. Džeimijs papurināja galvu, sākot šķirs­tīt milzīgo kantorgrāmatu, kas gulēja galda vidū. Vīna tirgo­šana; tur viss ir kārtībā. Tiesa, tas prasa daudz darba, bet man nav iebildumu. Vaina ir citur. Viņš pamāja uz mazu kaudzīti vēs­tuļu, kuras kopā saturēja alabastra papīru prese. Tā bija viena no Džereda presēm, izgrebta baltas rozes -+ Stjuartu simbola formā. Vēstules zem baltā zieda bija no abata Aleksandra, grāfa Māra un citiem ievērojamiem jakobītu kustības dalībniekiem. Un tās visas bija pilnas ar aizplīvurotiem mājieniem, miglainiem solījumiem un pretrunīgām gaidām.

-     Man ir sajūta, ka es sitos ar lidojošu spalvu mākoni! Džei­mijs nikni iesaucās. Es varu cīnīties īstā kaujas laukā, kur preti­nieku var satvert, to es varu. Bet šo… Viņš paķēra saujā no raks­tāmgalda vēstules un pasvieda uz augšu. Istabā vilka caurvējš, un papīra lapas uzvirpuļoja gaisā, dažas paslīdēja zem mēbelēm, citas noplanēja uz paklāja.

-     Te nav, pie kā pieķerties, viņš bezpalīdzīgi sacīja. Es varu runāt ar tūkstošiem cilvēku, uzrakstīt simtiem vēstuļu, dzert ar Čārlzu līdz nemaņai un beigās, vienalga, nezinu, vai esmu pavirzī­jies uz priekšu.

Atstāju izkaisītās vēstules guļam uz grīdas; gan jau istabene tās vēlāk salasīs.

-     Džeimij, es klusi teicu. Mēs varam tikai mēģināt.

Viņš stāvēja, ar rokām atspiedies pret galdu, un tikko jaušami pasmaidīja.

-     Nūjā. Priecājos, ka tu teici “mēs”, Ārmaliet. Es nudien visā tajā putrā reizēm jūtos ļoti vientuļš.

Apskāvu viņa vidukli un piespiedu vaigu pie muguras.

-    Tu taču zini, ka es nepametīšu tevi šajā cīņā vienu, es dudi­nāju. Galu galā es tevi tajā ievilku.

Jutu, ka mugura man pie vaiga sāk kratīties aizturētos smiek­los.

-    Nūjā, ka tu. Bet es tev to nepārmetu, Ārmaliet. Viņš pagrie­zās, pieliecās un viegli noskūpstīja mani uz pieres. Tu izskaties nogurusi, mo nighean donn. Ej augšā gulēt. Man vēl mazliet jāpa­strādā, bet es drīz nākšu.

-     Labi. Šovakar es biju nogurusi, lai arī pirmo grūtniecības nedēļu hroniskā miegainība bija atkāpusies un tās vietā nācis jauns enerģijas pieplūdums; dienā atkal jutos moža, gluži vai pāri plūdu no vēlēšanās darboties.

Ejot ārā, uz mirkli apstājos durvīs. Džeimijs joprojām stāvēja pie rakstāmgalda, blenžot atvērtajā kantorgrāmatā.

-    Džeimij? es ierunājos.

-Jā?

-    Slimnīca… es teicu, ka padomāšu. Tu arī padomāsi, labi?

Viņš pagrieza galvu, viena uzacs bija augstu savilkusies. Tad

viņš pasmaidīja un strupi pamāja ar galvu.

-     Drīz būšu pie tevis, Ārmaliet, viņš sacīja.

Ārā joprojām valdīja slapjdraņķis. Sīkas, sasalušas lietus lāses grabināja logu rūtis un čūkstēdamas izkusa uguns liesmās, kad naktī vējš iepūta tās pa dūmvadu kamīnā. Stiprā auka vaidēja un gaudoja starp māju skursteņiem, tāpēc guļamistaba likās vēl

mājīgāka. Bet gulta, nodrošināta ar dūnu segām, milzīgiem, mīks­tiem spilveniem un Džeimiju, kurš kā elektriskais sildītājs nemitīgi izdalīja apkures džoulus, bija pati siltuma un ērtību oāze.

Man blakus gulošā vīrieša lielā plauksta viegli pārslīdēja manam vēderam, cauri plānajam zīda naktskreklam jutu tās siltumu.

-    Nē, šeit. Tev jāpaspiež mazliet stiprāk. Saņēmu roku un piekļāvu tieši virs kaunuma kaula, kur varēja sajust dzemdi, apaļš, ciets uzkalniņš, kādu nieku lielāks par greipfrūtu.

-    Jā, es jūtu, Džeimijs murmināja. Viņš patiešām ir tur. Viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu bijīgas sajūsmas pilnā smaidā, un man pievērsās mirdzošas acis. Vai viņš jau kustas?

Es papurināju galvu.

-     Pagaidām ne. Spriežot pēc tavas māsas Dženijas teiktā, do­māju, ka jāpaciešas vēl apmēram mēnesi.

-    Mmm. Džeimijs noskūpstīja sīko uzkalniņu. Ko tu, Armaliet, domā par “Delhauziju”?

-    Ko es domāju par “Delhauziju”? Kādā ziņā? es nesapratu.

-     Nu, kā vārdu. Džeimijs noglāstīja man vēderu. Viņam va­jadzēs vārdu.

-     Tiesa. Taču kāpēc tu domā, ka būs puika? Tikpat labi varētu būt meitene.

-    Ak tā? Nu kā tad, taisnība, nākamais tēvs atzina, bet izklau­sījās, ka šāda iespēja viņam tikai nupat būtu ienākusi prātā. Bet kāpēc nesākt ar zēnu vārdiem? Mēs varam nosaukt viņu tava tē­voča, tā, kas tevi izaudzināja, vārdā.

-    Umm. Es, savilkusi pieri, lūkojos uz savu vidukli. Lai cik ļoti biju mīlējusi savu tēvoci Lemu, diezin vai vēlējos padarīt nelaimīgu nevainīgu zīdami ar tādiem vārdiem kā “Lemberts” vai “Kventins”.

-    Nē, diez vai. Turklāt nedomāju arī, ka vēlos nosaukt viņu kādā no tavu tēvoču vārdiem.

Džeimijs izklaidīgi, jo gremdējās domās, glāstīja man vēderu.

-    Kā sauca tavu tēvu, Ārmaliet? viņš iejautājās.

Mirkli man vajadzēja apdomāties, iekams atcerējos.

-     Henrijs. Henrijs Montmorensijs Bīčems. Džeimij, lai notiek kas notikdams, es nepieļaušu, ka manu bērnu sauc par “Montmorensiju Freizeru”. Arī Henrijs mani īpaši nesaista un tomēr par Lembertu labāks ir. Kā būtu ar Viljamu? es ieminējos. Tava brāļa vārdā? Džeimija vecākais brālis Viljams bija miris, nesasniedzis pusaudža gadus, bet nodzīvoja pietiekami ilgi, lai jaunākais viņu atcerētos ar mīlestību.

Džeimija piere bija domās savilkta.

-     Hm. Nūjā, varbūt. Vai arī mēs varētu saukt viņu par…

-      Džeimss, no dūmvada kā no kapa atskanēja dobja balss.

-     Ko? Es uzrāvos sēdus.

-    Džeimss, nepacietīgi atkārtoja kamīns. Džeimss, Džeimss!

-       Mīļais Jēzu, izdvesa Džeimijs, blenzdams kamīna mutē lēkājošajās liesmās. Jutu, ka viņam uz apakšdelma saceļas spalvas, stīvas kā stieples. Mirkli viņš sēdēja sastindzis, tad, galvā iešau­joties domai, pielēca kājās un piesteidzās pie mansarda loga, pat neapgrūtinot sevi ar virskrekla uzvilkšanu.

Viņš pastūma uz augšu loga rūti, ielaižot istabā salta vēja brāz­mu, un izbāza galvu ārā, naktī. Dzirdēju slāpētu kliedzienu, tad noskrapstēja jumta kārniņi. Džeimijs tālu izliecās pa logu, pacēlās uz pirkstgaliem, lai tiktu klāt tam, pēc kā sniedzās, tad lēnām, sali­jis un piepūlē ņurdēdams, kāpās atpakaļ. Viņš ievilka istabā kādu cilvēku, kurš bija apķēries viņam ap kaklu, glītu zēnu tumšās, vis­caur izmirkušās drēbēs, un ap vienu roku viņam bija aptīta ar asi­nīm notraipīta lupata.

Viesim aiz palodzes aizķērās kāja, un viņš piezemējās neveikli, garšļaukus uz grīdas. Bet uzreiz pierausās kājās un paklanījās man, noraujot no galvas nošķiebtu cepuri.

-     Cienītā kundze, viņš sacīja ar stipru franču akcentu. Man jālūdz jums piedošana, ka ierodos tik neceremoniāli. Rīkojos kā iebrucējs, bet tikai nepieciešamība mani spiež ierasties pie mana drauga Džeimsa tik nepiemēroti vēlā stundā.

Viņš bija spēcīgs, izskatīgs jauneklis ar bieziem, gaišbrūniem matiem, kas sprogās slīga uz pleciem, un gaišu sejas krāsu; vaigi no

aukstuma un piepūles bija pietvīkuši sarkani. Viņam viegli tecēja deguns, viņš to noslaucīja ar aptīto roku un mazliet saviebās.

Džeimijs, uzacis saraucis, viegli palocījās viesim.

-     Mana māja ir jūsu rīcībā, Jūsu Augstība, viņš sacīja, uzme­tis jauneklim skatienu, kas ietvēra mūsu viesa apģērba vispārējo nekārtību. Kaklasaite atraisījusies un vaļīgi karājās ap kaklu, puse no pogām bija šķībi sapogātas, un bikšu priekšas klape plivinājās pusmastā. Redzēju, ka Džeimijs mazliet saviebjas un neuzkrītoši nostājas princim priekšā, lai aizsegtu nepiedienīgo skatu manām acīm.

-     Vai drīkstu stādīt priekšā savu sievu, Jūsu Augstība? viņš turpināja iepazīstināšanu. Klēra, Broktūrekas kundze. Klēra, šis ir Viņa Augstība princis Čārlzs, Skotijas karaļa Džeimsa dēls.

-     Um, jā, es sacīju. Biju jau to sapratusi. Ē… labvakar, Jūsu Augstība. Es cēli pamāju ar galvu, savelkot sev apkārt segu. Nolēmu, ka šajos apstākļos drīkstu iztikt bez parastā reveransa.

Princis bija izmantojis Džeimija garo iepazīstināšanas proce­dūru, lai savestu kārtībā bikses, un tagad karaliskas pašcieņas pilns pamāja ar galvu.

-     Priecājos, cienītā kundze, viņš sacīja un vēlreiz palocījās, nu jau nesalīdzināmi elegantāk. Tad iztaisnojās un stāvēja, grozīdams rokā cepuri, acīmredzot cenšoties izdomāt, ko tagad teikt. Džeimijs basām kājām un kreklā visu laiku skatījās te uz mani, te Čārlzu, it kā arī būtu zaudējis valodu.

-     Ē… es pārtraucu klusumu. Vai jums gadījusies nelaime, Jūsu Augstība? Es ar galvu norādīju uz mutautā ievīkstīto roku, un Džeimijs palūkojās lejup, it kā redzētu to pirmo reizi.

-    Jā. Ak… nē. Tas ir… nieks, kundze. Skatoties uz roku, princis pietvīka vēl sarkanāks. Viņš izturējās savādi tā kā apjucis, tā kā dusmīgs. Taču es redzēju, ka asins traips uz auduma plešas lielāks, tāpēc nolaidu kājas uz grīdas un mēģināju sataustīt rītasvārkus.

-     Labāk ļaujiet man paskatīties, es ieminējos.

Ievainojums, kuru princis man parādīja diezgan negribīgi,

nebija nopietns, bet neparasts gan.

-      Izskatās pēc dzīvnieka koduma, es neticības pilnā balsī ieminējos, slaukot sīkās, durtās brūcītes, kas virknējās puslokā ādā starp īkšķi un rādītājpirkstu. Princis Čārlzs saviebās, kad stiprāk saspiedu ievainojumu, lai tas asiņojot iztīrītos un es varētu to pār­siet.

-     Jā. Man iekoda pērtiķis. Pretīgi, tāds blusains zvērs! viņš nespēja savaldīties. Es viņai teicu, lai tiek no tā ķēma vaļā. Tas kustonis noteikti ir slims!

Biju jau atradusi savu zāļu lādi un tagad plānā kārtiņā klāju uz brūces genciānas ziedi.

-     Nedomāju, ka jums vajadzētu raizēties, es teicu, iegrimusi darbā. Ja vien dzīvniekam nav trakumsērgas, tad viss būs labi.

-     Trakumsērga? Princis nobālēja balts kā palags. Vai tas iespējams? Skaidrs, ka viņam nebija ne jausmas, kas tā trakum­sērga tāda ir, bet saskarties ar to viņš noteikti nevēlējās.

-     Viss ir iespējams, es jautri attraucu. Prinča pēkšņās ieraša­nās pārsteigta, es tikai tagad sāku apjaust, ka ilgākā laika posmā visiem tiktu aiztaupītas liela tiesa nepatikšanu, ja šis jaunais cil­vēks cēlsirdīgi kapitulētu kādas ātras un nāvējošas slimības priekšā. Tomēr es nespēju no sirds vēlēt viņam gangrēnu vai trakumsērgu, tāpēc kārtīgi pārsēju ievainojumu ar tīru lina saiti.

Viņš pasmaidīja, atkal paklanījās un, jaucot franču un itāļu va­lodas, ļoti skaisti man pateicās. Džeimijs, kas tagad jau piedienīgi bija ģērbies kiltos, aizvilka Čārlzu, kurš joprojām daudzvārdīgi atvainojās par vēlo vizīti, uz pirmo stāvu iztukšot pa glāzei.

Sajutusi, ka istabā valdošais dzestrums spiežas cauri naktskrek­lam un rītasvārkiem, es atkal ierāpos gultā un uzvilku segu līdz zodam. Tad, lūk, kāds bija princis Čārlzs! Smuks gan, šaubu nav; vismaz ir pie kā acis pamielot. Taču likās vēl ļoti jauns krietni jaunāks par Džeimiju, kaut ari es zināju, ka mans vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Tomēr jāatzīst, ka Viņa Augstībai piemita patīkamas manieres un, par spīti nekārtīgajam apģērbam, krietna deva paš­cieņas. Bet vai tiešām ar to pietiek, lai viņš varētu atgriezties Sko­tijā atbrīvotāju karaspēka priekšgalā? Laižoties snaudā, es prātoju,

kā tas nākas, ka Skotijas troņmantnieks nakts vidū ar pērtiķa sakostu roku klīst pa Parīzes namu jumtiem.

Šis jautājums man nedeva mieru vēl tad, kad Džeimijs pēc kāda laika mani uzmodināja, ieslīdot gultā un pieliekot savas lielās, ledusaukstās pēdas man pie ceļgaliem.

-     Nekliedz tā, viņš rājās, uzmodināsi kalpotājus.

-      Kāda joda pēc princis Čārlzs kopā ar pērtiķiem skraida pa jumtiem? es noprasīju, vairoties no vīra pēdām. Savāc savus nolādētos ledus klučus.

-                 Ciemojas pie savas mīļākās, Džeimijs ar baudu atbildēja.

-    Nu labi izbeidz spārdīties. Viņš atvilka kājas un, kad es pagrie­zos pret viņu, drebinādamies mani apskāva.

-    Viņam ir mīļākā? Kura? Aukstuma un skandāla vēsmas mu­dināta, es drīz vien biju pamodusies pilnīgi.

-     Luīze de Latūra, Džeimijs negribīgi atbildēja uz manu tin­cināšanu. Viņa deguns izskatījās garāks un smailāks nekā parasti, kad biezās uzacis bija savilktas virs tā. Skotu katoļi, pie kuriem piederēja arī Džeimijs, uzskatīja, ka uzturēt mīļāko ir ļoti slikti, bet visiem zināms, ka karaļiem šajā ziņā ir zināmas privilēģijas. Taču princese de Latūra bija precējusies. Padarīt par savu mīļāko precētu sievieti pat karalim tāda rīcība pilnīgi noteikti bija amorāla par spīti brālēna Džereda piemēram.

-     Ha! es apmierinājumā iesaucos. Es to zināju!

-    Princis apgalvo, ka mīlot viņu, Džeimijs turpināja, savelkot segas uz pleciem. Viņš saka, ka arī Luīze viņu mīlot; zvērot, ka pēdējos trīs mēnešus esot viņam uzticīga. Kā tad!

-    Nu… tas jau nav nekas jauns, es uzjautrināta noteicu. Tā­tad princis viesojās pie Luīzes? Bet kā viņš tika uz jumta? Vai to viņš tev pastāstīja?

-    0, kā tad. Izstāstīja gan.

Čārlzs, nervu nomierināšanai pēc nakts piedzīvojumiem stipri­nājies ar vairākām glāzēm Džereda labākā portvīna, bijis diezgan vaļsirdīgs. Princis stāstījis, ka šonakt viņa iemīļotā ļoti nopietni pārbaudījusi īstas mīlestības spēku ar uzticību savam mīlulim -

visai kašķīgam pērtiķim, kas Viņa Augstības nepatikai atbildējis ar to pašu, tikai dzīvnieka rīcībā bijuši piemērotāki ieroči sava vie­dokļa demonstrēšanai. Pēc nicinoša knipja pērtiķim zem deguna vispirms apvainotais dzīvnieks Viņa Augstībai sāpīgi iekodis rokā, bet pēc tam vēl sāpīgāk, turklāt ar rūgtiem pārmetumiem bija iekodusi mīļākās mēle. Pāris bija pamatīgi sastrīdējies, aizgājis pat tik tālu, ka Luīze, Roanas princese, bija likusi Čārlzam taisīties, ka tiek. Viņš bija teicis, ka dosies projām ar lielāko prieku, lai nekad tur viņš dramatiski uzsvēris vairs neatgrieztos.

Taču prinča aiziešanu ievērojami apgrūtinājis fakts, ka prin­ceses vīrs agrāk, nekā gaidīts, atgriezies no spēļu vakara un ērti iekārtojies priekšistabā ar pudeli brendija.

-    Tā, Džeimijs, nevilšus pasmaidīja par šo domu, Viņa Augs­tība nevēlējās palikt pie daiļavas, bet projām tikt nevarēja, tāpēc viņš atvēra logu un izlēca uz jumta. Viņš stāstīja, ka pa notekcau­rulēm ticis gandrīz līdz ielai; taču tad bija parādījies pilsētas sargs, un, lai tas pārdrošnieku nepamanītu, vajadzējis rausties atpakaļ. Viņš esot brīnišķīgi pavadījis laiku, slapstoties ap skursteņiem un slidinoties uz slapjajiem kārniņiem, līdz ienācis prātā, ka mēs dzī­vojam tikai trīs mājas tālāk un jumti ir tik tuvu cits pie cita, ka viegli var pārlēkt kā pa ūdensrožu lapām.

-     Mm, es noņurdēju, jūtot, ka kāju pirkstos atkal atgriežas siltums. Vai aizsūtīji viņu mājās karietē?

-    Nē, viņš paņēma no staļļa zirgu.

-     Ja princis dzēris Džereda portvīnu, tad cerams, ka tie abi tiks līdz Monmartrai, es izteicu savas domas. Tas ir krietns ga­bals.

-    Nu, bez šaubām, būs gan auksti, gan slapji, Džeimijs augst­prātīgi piekrita, kā vīrietis, kas tikumīgi ieritinājies siltā gultā bla­kus likumīgi pielaulātajai sievai. Viņš nopūta sveci un piekļāvās man pie muguras.

-    Tā viņam vajag, viņš nomurmināja. Vīrietim jābūt precē­tam.

Kalpotāji bija kājās jau pirms ausmas, spodrināja un tīrīja, lai sagatavotos Divernē kunga uzņemšanai nelielās vakariņās izmek­lētu viesu lokā.

-     Nesaprotu, kāpēc viņi tā nopūlas, sacīju Džeimijam, guļot gultā ar aizvērtām acīm un klausoties dzīvajā rosībā lejasstāvā.

-    Tikai jānoslauka putekļi no šaha figūrām un jānoliek pudele bren­dija; Divernē tāpat neko citu nemanīs.

Džeimijs iesmējās un pieliecās, lai uz atvadām mani noskūp­stītu.

-     Viss ir labi; man vajag kārtīgas vakariņas, ja vēlos uzveikt pretinieku. Viņš vēl paplikšķināja man pa plecu. Eju uz nolik­tavu, Ārmaliet. Uz pārģērbšanās laiku būšu mājās.

Meklējot kādu nodarbošanos, lai nemaisītos pa kājām kalpo­tājiem, es beidzot nolēmu lūgt sulaini pavadīt mani līdz Roanu namam. Varbūt Luīzei pēc vakardienas strīda noderēs mazs mieri­nājums, es spriedu. Prastai ziņkārībai, es sev klīrīgi sacīju, ar manu vizīti nav nekāda sakara.

Kad vēlā pēcpusdienā atgriezos mājās, es atradu Džeimiju gu­ļamistabā uzkumpušu sēžam krēslā pie loga kājas saceltas uz galda, krekla apkakle atrauta vaļā, mati izspūruši un buramies pa neskaidrā rokrakstā aprakstītiem papīriem. Izdzirdējis aizveramies durvis, viņš pacēla galvu, un koncentrētā sejas izteiksme pārvērtās platā smaidā.

-     Ārmaliet! Te tu esi! Viņš nolaida garās kājas uz grīdas un šķērsoja istabu, lai mani apskautu. Viņš piekļāva seju maniem ma­tiem, pačubinājās, tad izslējās un nošķaudījās. Vēlreiz nošķaudījies, viņš palaida mani vaļā un meklēja piedurknē kabatlakatu, kuru tur glabāja pa karavīru modei.

-    Pēc kā tu smaržo, Armaliet? viņš noprasīja un piespieda pie deguna lina drānu, tieši laikā, lai pagūtu mazināt nākamā varenā šķaudiena sekas.

Iebāzu roku aiz kleitas izgriezuma un izvilku mazu maisiņu, kuru biju noglabājusi starp krūtīm.

-     Jasmīns, rozes, maijpuķītes… šķiet, arī vērmeļlapu ambrozijs, es piebildu, kad viņš nošņaukājās un iešķaudīja milzīgā mut­auta krokās. Kas tev vainas? Es meklēju kādu vietu, kur izmest maisiņu, un beidzot iesviedu to rakstāmpiederumu kastē uz sava galda istabas otrā malā.

-    Viss ir labi. Tas ir ap… ap… ap… ŠĶĪ!

-    Apžēliņ! Steigšus atvēru logu un pamāju. Džeimijs paklau­sīgi izbāza galvu un plecus smidzinošajā lietū, lai ieelpotu svaigo, no hiacinšu smaržas brīvo gaisu.

-     0, tā ir labāk, viņš atviegloti noelsās, pēc dažām minūtēm ievilcis galvu istabā. Acis viņam iepletās. Ko tu tagad dari, Arma­liet?

-     Mazgājos, es paskaidroju, cīnoties ar kleitas saitēm uz mu­guras. Vai, pareizāk būtu teikt, gatavojos to darīt. Esmu ieziedusies ar hiacinšu eļļu, es paskaidroju, kamēr viņš blisināja acis.

-    Ja es to nenomazgāšu, tad tu, visticamāk, uzsprāgsi.

Džeimijs, domīgi slaucīdams degunu, pamāja ar galvu.

-    Zināma taisnība tev ir, Armaliet. Vai man pateikt, lai sulainis uznes karstu ūdeni?

-     Nē, nevajag. Aši noskalošos, un smaka būs pagaisusi, es solīju, cik ātri vien iespējams pogājot vaļā kleitu un raisot auklas. Pacēlu rokas, lai sasietu matus mezglā. Pēkšņi Džeimijs paliecās uz priekšu, satvēra mani pie plaukstas locītavas un parāva roku uz augšu.

-    Ko tu dari? es sabijusies jautāju.

-Ko tu esi izdarījusi, Armaliet? viņš noprasīja, blenžot man padusē.

-    Noskuvos, es palepojos. Vai, pareizāk sakot, izdarīju vaksāciju. Šorīt pie Luīzes bija servante aux petits soins1 nu, zini, viņas kosmētiķe un sakopa arī mani.

-    Vaksāciju? Džeimijs kvēlošu skatienu raudzījās uz svečturi pie krūzes, tad atkal pievērsās man. Tu lēji sev azotē vasku?

-      Ne jau tādu vasku, es viņu mierināju. Smaržīgu bišu vasku. Kosmētiķe to sakarsēja, tad siltu uzklāja uz ādas. Kad vasks atdziest, to norauj, atcerējusies es uz mirkli saviebos, un viss ir štokos.

-     Par tādām izdarībām vajadzētu nokult ar štoku, Džeimijs bargi noteica. Kāda joda pēc tu to darīji? Joprojām turot manu roku paceltu, viņš pieliecās tuvāk apgrēcības vietai. Vai tad nesā… nesāpēja… apčī! Viņš atlaida manu roku un strauji atkāpās.

-    Vai nesāpēja? viņš atkārtoja, atkal piespiedis degunam mut­autu.

-    Nu, mazliet jau sāpēja, es atzinu. Bet bija tā vērts, vai tev tā nešķiet? Es pacēlu rokas virs galvas kā balerīna un pagrozījos uz abām pusēm. Pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem atkal jutos pilnīgi tīra.

-    Tā vērts? Džeimijs likās apmulsis. Kāds sakars tīrībai ar to, ka esi izrāvusi no padusēm visus matus?

Nedaudz novēloti es aptvēru, ka neviena no satiktajām skotu sievietēm nekad nebija izmantojusi jebkāda veida depilāciju. Vēl vairāk Džeimijs gandrīz noteikti nekad nebija atradies pietiekami tuvu augstāko sabiedrības slāņu parīzietei, lai zinātu, ka daudzas no viņām to darīja.

-     Nu… es ierunājos, pēkšņi saskārusies ar grūtībām, kādas rodas antropologam, kurš mēģina izskaidrot primitīvas cilts dīvai­nākās paražas. Ož mazāk, es piedāvāju izskaidrojumu.

-     Un kas vainas tavai ošanai? Džeimijs bija iekarsis. Vis­maz smaržoji pēc sievietes, nevis pēc kaut kādas puķu dobes. Kā

tu domā, kas es esmu vīrietis vai kamene? Vai tu nomazgāsies, Armaliet, lai varu pieiet tev tuvāk par desmit pēdām?

Paņēmu sūkli un sāku berzties. Luīzes kosmētiķe Lasera kun­dze bija ieziedusi ar eļļu visu manu augumu; cerēju, ka ar sūkli es vieglāk atbrīvošos no eļļas. Bija ļoti nepatīkami, ka Džeimijs turējās pa gabalu, lai nevarētu saost smaržu, un ļauni lūrēja uz mani kā vilks, kurš met lokus ap medījumu.

Uzgriezu vīram muguru, iemērcu sūkli bļodā un nevērīgi pāri plecam izmetu:

-    Es… ē… apstrādāju arī kājas.

Zagšus atskatījos. Pirmais trieciens pamazām pārvērtās par pil­nīgu neizpratni.

-    Tavas kājas neož, viņš aizrādīja. Ja vien neesi bridusi pa govju pļekām.

Es pagriezos, uzrāvu brunčus virs ceļiem, pastiepu vienu kāju uz priekšu, lai parādītu dilba un potītes slaidās līnijas.

-     Bet tās izskatās daudz labāk, es norādīju. Jaukas un glu­das, nevis spalvainas kā pērtiķim.

Džeimijs aizvainots paskatījās uz saviem mīkstu spalvu apau­gušajiem ceļgaliem.

-    Es tātad esmu pērtiķis?

-    Ne jau tu, bet es. Biju tuvu izmisumam.

-    Manas kājas ir nesalīdzināmi spalvainākas, nekā tavas jebkad ir bijušas.

-    Nu, tām tādām arī jābūt. Tu esi vīrietis!

Džeimijs ievilka elpu, it kā grasītos kaut ko atbildēt, tad atkal izpūta, purinādams galvu un kaut ko pie sevis purpinādams gēlu valodā. Viņš atkal atkrita krēslā un atspiedās pret atzveltni, ar sa­miegtām acīm mani vērodams un laiku pa laikam kaut ko noburk­šķēdams. Tulkojumu nolēmu nelūgt.

Istabā valdīja gaisotne, ko maigi varētu raksturot kā saspringtu, tālab pēc mazgāšanās es mēģināju izlīgt.

-    Zini, varēja būt ari ļaunāk, es ierunājos, ar sūkli berzdama cisku. Luīze noplēsa visus ķermeņa matus.

Šis paziņojums Džeimiju tā sabiedēja, ka viņš atgriezās pie angļu valodas, vismaz uz laiku.

-     Ko, viņa nodzinusi savas kūša spalvas!? No šausmām viņš bija sācis runāt sev neraksturīgi rupji.

-     Mm-hm, es novilku, būdama priecīga, ka šī aina novērsusi viņa uzmanību no mana bezmatainā stāvokļa. Ik matiņu. Lasera kundze tos, kas bija izbēguši no vaska, izplūca.

-    Pie visiem svētajiem! Viņš cieši aizmiedza plakstus, vai nu lai izvairītos, vai ari lai labāk iztēlotos to, ko es aprakstīju.

Acīmredzot Džeimijs bija izvēlējies pēdējo, jo atkal atvēra acis un nikni paskatījās uz mani, skarbi noprasot:

-    Tagad viņa staigā apkārt kā mazs skuķēns?

-     Viņa saka, smalkjūtīgi iebildu, ka vīriešiem tas liekoties uzbudinoši.

Uzacis savilkās gandrīz līdz matiem, tas bija virtuozs triks cil­vēkam ar klasiski augstu pieri.

-    Es nudien vēlētos, lai tu beidz purpināt, es noteicu, izklājot sūkli uz krēsla atzveltnes žūt. Nesaprotu nevienu vārdu.

-    Zini, Ārmaliet, viņš atbildēja, tā ari labāk.

-Labi, pie brokastgalda Džeimijs samierinājies sacīja. Tad brīdinoši norādīja uz mani ar karoti. Nu tad ej. Taču tevi pavadīs ne tikai sulainis, bet arī Mērtegs; ka­

tedrāle ir nabagu kvartālā.

-    Pavadīs? Es saslej os un atgrūdu bļodu ar putru, ko biju vērojusi, maigi sakot, atturīgi. Džeimij! Vai tu gribi teikt, ka tev nekas nav pretī, ja es eju uz Eņģeļu slimnīcu?

-   Nezinu, vai gribu teikt tieši to, viņš norūca, lietišķi ar karoti smeļot savu putru. Bet laikam jau man būs krietni vairāk iebil­dumu, ja tu neiesi. Un, ja strādāsi slimnīcā, vismaz nevarēsi visu laiku pavadīt kopā ar Luīzi Roanu. Izskatās, ka biedrošanās ar uba­giem un noziedzniekiem vēl nav tas ļaunākais, viņš drūmi pabei­dza savu sakāmo. Vismaz man nav jābaidās, ka no slimnīcas pār­nāksi ar izdīrātu kājstarpi.

-   Es centīšos, nosolījos.

Savā laikā esmu redzējusi krietni daudz virsmāsu, dažas no tām bija patiešām izcilas, kas savu darbu uztvēra kā aicinājumu. Mātei Hildegardei šis process bija noticis apgrieztā secībā, bet rezultāts bija iespaidīgs.

Grūti iedomāties atbilstošāku cilvēku par Hildegardi de Gaskoņu, kura spētu vadīt tādu iestādi kā Eņģeļu slimnīca. Žēlsirdī­gajām māsām aiz muguras nepārtraukti vīdēja turpat sešas pēdas

garais, kārnais, kaulainais augums, savīkstīts neskaitāmos jardos melna vilnas auduma, kā no slotaskātiem izgatavots putnubiedēklis, kas sargā ķirbju lauku. Viņas personības spēks visus durvju sargus, slimniekus, māsas, sanitārus, novices, apmeklētājus, aptie­kārus pacēla gaisā un aizmēza kārtīgās kaudzītēs, kur mātei Hil­degardei tas likās visnoderīgāk.

Garais augums un turklāt arī seja, kas bija tik izcili neglīta, ka to varēja uzskatīt par groteski skaistu, skaidri parādīja iemeslus, kāpēc viņa bija izvēlējusies pievērsties reliģiozai dzīvei, Kristus bija vienīgais vīrietis, no kura varētu sagaidīt pretmīlu.

Balss mātei Hildegardei bija zema un skanīga; nazālais Gaskoņas akcents dārdēja slimnīcas koridoros kā blakus esošās baznīcas zvanu atbalss. Reizēm es viņu vispirms sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju, spēcīgā balss pieauga skaļumā, kad viņa pa gaiteni nāca uz kabinetu, kur es un sešas galma dāmas slēpāmies aiz Gerst­mana kunga kā salinieki, kas, aizslēpušies aiz nedrošas barikādes, gaida viesuļvētras tuvošanos.

Šauro durvju aiļu aizpildīja mātes Hildegardes galvassegas bal­tie spārni, tad viņa ar sajūsmas kliedzienu metās klāt Gerstmana kungam un sirsnīgi nobučoja uz abiem vaigiem.

-    Mon cher ami!' Kāds necerēts prieks un jo lielāks tāpēc, ka negaidīts. Kas jūs atvedis pie manis?

Iztaisnojusies viņa veltīja platu smaidu arī mums. Smaids ne­mainījās, kamēr Gerstmana kungs izskaidroja mūsu nāciena no­lūku, lai gan mazāk pieredzējusi zīlniece nekā es varētu nepamanīt saspringstam vaiga muskuļus, kas smaidu no sabiedrības laipnības izpausmes pārvērta par nepieciešamības stingo masku.

-     Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu domas un jūsu dāsnumu, dā­mas. Dobjā, zvanam līdzīgā balss turpināja pieklājīgo pateicī­bas runu. Bet es redzēju, ka vienlaikus mazās, gudrās acis, dziļi iegrimušas zem izvelbtās pieres, šaudās šurpu turpu līdzi domām, kā vislabāk un visātrāk atbrīvoties no šī apgrūtinājuma, tajā pašā

laikā izvelkot tik daudz naudas, cik svētulīgās dāmas būtu ar mieru atdot savu dvēseļu labā.

Pieņēmusi lēmumu, mūķene skaļi sasita plaukstas. Negaidīti kā no pudeles izšāvies korķis durvīs nostājās strupa auguma māsa, pēc izskata līdzīga mazam putniņam.

-    Māsa Anželika, esi tik laba un aizved šīs dāmas uz ambulanci, priekšniece pavēlēja. Iedod viņām kādas piemērotas drēbes un izvadā pa palātām. Viņas var palīdzēt izsniegt slimniekiem ēdienu ja vēlas. Platā mute ar plānajām lūpām viegli noraustījās, kas liecināja, ka māte Hildegarde nemaz necer, ka pēc ekskursijas pa palātām dāmu cēlie nodomi nebūs mainījušies.

Māte Hildegarde labi pazina cilvēka dabu. Trīs no dāmām iztu­rēja apgaitu pa pirmo palātu, kurā gulēja slimnieki ar skrofulozi, kašķi, ekzēmu, smirdošu piēmiju, cilvēki, kuriem bija nogājuši mati, tad labdares nolēma, ka viņu tieksmi uz žēlsirdību pilnā mērā var apmierināt ziedojums slimnīcai, un bēga atpakaļ uz ambulanci, lai steigšus nomestu raupjos, no apiņu maisiem darinātos uzsvārčus, kuros bijām ietērptas.

Nākamās palātas vidū gara auguma, kārns vīrietis tumšā su­tanā veica operāciju, kas izrādījās prasmīga kājas amputācija, īpaši tāpēc, ka pacients nekādā redzamā veidā nebija anestezēts, viņu turēja divi spēcīgi sanitāri un slimajam uz krūtīm sēdēja ražena auguma mūķene, kuras platais tērps, par laimi, aizsedza vīrieša seju.

Viena no dāmām man aiz muguras klusi norīstījās; kad atska­tījos, redzēju divas potenciālajām samarietēm piederošas diezgan apjomīgas sēžamvietas, gurns pie gurna, iestrēgušas palātas dur­vīs, kas veda uz ambulanci un brīvību. Vēl viens izmisīgs grūdiens, notirkšķēja plīstošs zīds, un viņas, izsprukušas no šaurās vietas, aizskrēja pa tumšo gaiteni, gandrīz nogāžot no kājām sanitāru, kurš, nesot ar pārsējiem un ķirurģiskajiem instrumentiem apkrautu paplāti, teciņiem aizsteidzās pretējā virzienā.

Palūkojos sāņus un uzjautrināta redzēju, ka Mērija Hokinsa joprojām ir šeit. Kļuvusi nedaudz baltāka par ķirurģiskajiem

pārsējiem kuri, patiesību sakot, bija nepieļaujami pelēkā krāsā pat viegli iezaļgana, tomēr bēgt nebēga.

-     Vite! Dйpкchez-vous!' ķirurgs pavēloši iesaucās, tas laikam bija domāts satricinātajam sanitāram, kurš steigšus sakārtoja pa­plātes saturu un aulekšoja uz vietu, kur stāvēja garais, tumšais stāvs ar kaulu zāģi rokā, gatavs atdalit atkailināto gūžas kaulu. Sanitārs pieliecās, lai uzliktu otru žņaugu virs operējamās vietas, zāģis nolaidās, un tūlīt atskanēja neaprakstāms, griezīgs troksnis, un es, iežēlojusies par Mēriju Hokinsu, pagriezu viņu prom no ope­rācijas galda. Meitenes roka, ko turēju, drebēja, un peoniju sārtās lūpas bija bālas un sakodītas kā salnas nokosts zieds.

-     Vai nevēlaties iet projām? es pieklājīgi apvaicājos. Māte Hildegarde noteikti sagādās jums karieti. Pāri plecam atskatījos uz tukšo, tumšo gaiteni. Baidos, ka grāfiene un Lemberta kundze jau ir devušās projām.

Mērija skaļi norija siekalas, bet jau tā apņēmībā saspringtais žoklis kļuva vēl stingrāks.

-     N-nē, viņa izmocīja. Ja jūs paliksiet, arī es palikšu.

Es katrā ziņā biju nodomājusi palikt; ziņkārība un vēlme palē­nām izlauzt ceļu līdz Eņģeļu slimnīcas operāciju telpai bija pārāk stipra, lai atsvērtu to ar žēlumu, ko es varētu just pret Mērijas emocionālo dabu.

Māsa Anželika bija nogājusi kādu gabalu, kad atklāja, ka mēs esam apstājušās. Atgriezusies viņa ar vieglu smaidu apaļīgajā sejā pacietīgi stāvēja un gaidīja, it kā paredzot, ka ari mēs ņemsim kājas pār pleciem. Es pārliecos pāri kādam matracim, kas bija noklāts uz grīdas pie sienas. Zem vienas plānas segas gulēja ļoti tieva, apā­tiska sieviete, viņas acis bez intereses slīdēja mums pāri. Manu uzmanību nebija piesaistījusi sieviete, bet savādas formas stikla trauks, kas stāvēja uz grīdas blakus matracim.

Trauks bija līdz malām pilns ar dzeltenu šķidrumu bez šau­bām, urīnu. Jutos nedaudz izbrīnīta; kāda jēga ņemt urīna paraugu, ja nav nekādu iespēju veikt ķīmiskās analīzes, pat ar lakmusa

papīru? Taču, pārcilādama prātā iemeslus, kāpēc taisa urīna analī­zes, man radās ideja.

Es uzmanīgi paņēmu trauku, nepievēršot uzmanību māsas Anželikas satrauktā balsi izteiktajiem iebildumam. Uzmanīgi paošņāju gaisu. Kā tad! Smaku daļēji nomāca skābie amonjaka izgarojumi, tomēr šķidrums oda šķebīgi saldi līdzīgi saskābušam medum. Es svārstījos, bet savu pieņēmumu pārbaudīt varēja tikai vienā veidā. Pretīgumā viegli saviebusies, es uzmanīgi iemērcu urīnā pirksta galu un tik tikko pieskāros ar to pie mēles.

Blakusstāvošā Mērija, kura platām acīm mani vēroja, klusi no­rīstījās, bet māsas Anželikas acīs pēkšņi bija pamodusies interese. Pataustīju ar plaukstu sievietes pieri tā bija vēsa. Drudža, kas izskaidrotu lielo ķermeņa svara zudumu, nebija.

-     Kundze, vai jums gribas dzert? es uzrunāju slimnieci. At­bildi es jau zināju, pirms viņa atvēra muti, jo redzēju pie galvgaļa tukšu karafi.

-     Nepārtraukti, viņa atbildēja. Un ari ēst gribas visu laiku. Taču ēd, cik gribi, miesa uz kauliem neaug. Sieviete pacēla roku, tievu kā maikste, atklājot kaulainu locītavu, tad ļāva rokai noslīgt, it kā šī piepūle būtu izsmēlusi visus spēkus.

Viegli glāstīju izģindušo plaukstu un nomurmināju tādus kā atvadu vārdus; manu milzīgo sajūsmu, ka esmu uzstādījusi pareizu diagnozi, slāpēja apziņa, ka šajā laikmetā pret cukura diabētu zāļu nav manā priekšā gulošā sieviete ir nolemta nāvei.

Noskumusi izslējos, lai sekotu māsai Anželikai, kura, gausinā­jusi steidzīgo gaitu, tagad gāja man blakus.

-     Vai varat pateikt, kas viņai kaiš, kundze? mūķene ziņkāri jautāja. Tikai pēc urīna?

-    Ne tikai pēc tā, es atbildēju. Bet, jā, es zinu, kas viņai vai­nas. Viņai ir… Nolādēts. Kā viņi to tagad sauktu? Viņai ir… khm, cukurslimība. Viņa no ēdiena negūst sātu, un viņai milzīgi slāpst. Tāpēc izdalās liels daudzums urīna.

Māsa Anželika māja ar galvu, tuklajā sejā lieliem burtiem bija ierakstīta ziņkārība.

-    Un vai jūs, kundze, varat pateikt, vai viņa atlabs?

-     Nē, es teicu skaidri un gaiši. Slimība jau tālu aizgājusi; varbūt pat mēnesi nenodzīvos.

-     Ak tā. Gaišās uzacis savilkās uz augšu, un ziņkārību bija nomainījusi cieņa. Tā teica arī Parnela kungs.

-    Un kas viņš tāds būtu? es vīzdegunīgi jautāju.

Tuklā māsa apjukumā sarauca pieri.

-     Nu, savā darbnīcā viņš laikam ir šinu taisītājs un juvelieris. Kad atnāk šurp, viņš parasti strādā kā urinoskopists.

Jutu, ka arī man savelkas uzacis.

-     Urinoskopists? es neticības pilnā balsī atkārtoju. Vai tad ir kaut kas tāds?

-    Oui, kundze. Un viņš par nabaga izkāmējušo pacienti teica to pašu, ko jūs. Nekad neesmu satikusi sievieti, kas kaut ko saprastu no urinoskopijas zinātnes. Māsa Anželika kā apburta raudzījās manī.

-     Nu, māsa, “jo debess telpā un virs zemes, draugs, daudz par ko zinātne pat nesapņo,” es augstsirdīgi atbildēju. Viņa nopietni pamāja ar galvu, un es sakaunējos par savu zobošanos.

-    Taisnība gan, kundze. Vai nepaskatīsieties uz kungu, kas guļ pēdējā gultā? Šķiet, viņš sūdzas par aknām.

Mēs turpinājām staigāt no vienas gultas pie nākamās, veicot pilnīgu milzīgās zāles apgaitu. Es redzēju tādu slimību gadījumus, par kādām biju tikai lasījusi grāmatās, un visdažādākās traumas, sākot ar dzēruma kautiņā gūtu galvas ievainojumu un beidzot ar važoni, kuram vīna muca saspiedusi krūškurvi.

Pie dažām gultām es pakavējos ilgāk, uzdevu jautājumus slim­niekiem, kuri spēja atbildēt. Dzirdēju, ka man pie pleca caur muti elpo Mērija, bet nepaskatījos, vai viņa ir aizspiedusi degunu.

Apgaitas beigās māsa Anželika vērsās pie manis ar ironisku smaidu lūpās.

-    Nu, cienītā kundze? Vai jūs joprojām vēlaties kalpot Tam Kun­gam, palīdzot nelaimīgajiem?

Es jau atrotīju kleitas piedurknes.

Atnesiet man bļodu ar karstu ūdeni, māsa, es teicu, un ziepes.

-    Kā bija, Armaliet? Džeimijs jautāja.

-    Briesmīgi! es ar platu smaidu sejā atbildēju.

Es biju atlaidusies uz dīvāna, un viņš, savilcis uz augšu vienu uzaci, ar smaidu lūpās raudzījās manī no augšas.

-    Izpriecājies, vai ne?

-     Ak, Džeimij, bija tik jauki atkal darīt kaut ko noderīgu! Es mazgāju grīdas, baroju slimniekus ar putru, un, kad māsa Anželika neskatījās, man izdevās apmainīt pāris netīru pārsēju un pat pār­durt augoni.

-     0, labi, viņš sacīja. Vai atcerējies paēst šajā jautrības vir­pulī?

-    Ē… nē, atklāti sakot, neatcerējos, vainīgi juzdamās, atzinos.

-     Lai gan… es aizmirsu arī vemt. It kā atminējies par šo nolai­dību, mans kuņģis pēkšņi sarāvās. Piespiedu dūri zem krūšu kaula.

-    Varbūt vajadzētu iekost.

-     Varbūt vajadzētu gan, Džeimijs padrūmi piekrita un pa­stiepa roku, lai pazvanītu.

Viņš skatījās, kā es paklausīgi tiesāju gaļas pīrāgu un sieru, starp kumosiem sīki un smalki dedzīgi aprakstot Eņģeļu slimnīcu un tās iemītniekus.

-    Dažas palātas ir pārpildītas divi vai trīs cilvēki uz gultu, tas ir drausmīgi, bet vai tu negribi no šī? es pārtraucu stāstījumu, lai pajautātu. Ļoti garšīgi.

Džeimijs noskatīja pīrāga gabalu, ko sniedzu viņam.

-    Ja tu domā, ka spēsi atturēties, nestāstot par gangrēnas skar­tiem kāju pirkstiem pietiekami ilgi, kamēr kumoss no barības vada nonāk kuņģī, tad jā.

Noseboti es pamanīju viņa nedaudz nobālušos vaigus un apsārtušās nāsis. Ielēju glāzē vīnu un iedevu vīram, tikai tad atkal paņēmu šķīvi.

-    Un kā tev šodien gāja, mīļais? es bikli apjautājos.

Eņģeļu slimnīca kļuva par manu patvērumu. Tiešā un vien­kāršā mūķeņu un slimnieku atklātība bija brīnišķīgi atspirdzinoša pēc nemitīgās galma dāmu un kungu intrigu vērpšanas. Un vēl es biju pārliecināta: ja slimnīcā nevarētu ļaut saviem sejas musku­ļiem atslābt un ieņemt dabisku izteiksmi, tad mana seja drīz vien sastingtu muļķīga truluma maskā.

Redzot, ka mana darbošanās ir saprātīga un es neprasu no vi­ņām neko vairāk par kādu mazumiņu pārsienamo materiālu, mūķe­nes drīz vien mani pieņēma. Un, kad pārgāja pirmais izbrīns par manu akcentu un titulu, arī slimnieki. Sabiedrības aizspriedu­miem ir liels spēks, bet tie nevar sacensties ar vienkāršu kompe­tenci, kad steidzīgi vajadzīgas prasmīgas rokas, bet piedāvājums nav nekāds lielais.

Mātei Hildegardei, kura bija ļoti aizņemta, vajadzēja vairāk laika, lai mani novērtētu. Sākumā viņa ar mani nemaz nerunāja, tikai garāmejot izmeta “Bonjour, Madame”, bet es bieži jutu mazo, vērīgo acu caururbjošo skatienu duramies sev mugurā, kad liecos pāri gultai, kurā gulēja pavecs vīrs ar jostas rozi, vai ar alvejas ziedi apziedu tulznas bērnam, kurš bija cietis ugunsgrēkā, kas nabadzī­gajos kvartālos bija parasta parādība.

Viņa nekad neizrādīja, ka steidzas, bet dienas laikā nostaigāja milzīgus attālumus, ar jardu gariem soļiem minot slimnīcas pelēko akmens grīdu, un visur viņai sekoja baltais sunītis Podziņš.

Itin nemaz nelīdzinādamies pūkainajiem klēpja sunīšiem, kurus tā bija iecienījušas galma dāmas, Podziņš, pēc izskata spriežot, ar cietu, savēlušos spalvu, kas zem vēdera un ap strupajām, līkajām kājelēm plīvoja kā bārkstis, varēja būt pūdeļa un takša krusto­jums. Kleinās pēdas ar melnajiem nagiem satraukti skrapstēja pa akmens grīdu, kad viņš tipināja pakaļ saimniecei, ar spico purnu teju skarot viņas habita melnās, plandošās stērbeles.

“Vai tas ir suns?" dziļā izbrīnā biju jautājusi kādam sanitāram, pirmo reizi ieraudzījusi Podziņu, kas soli solī tecēja aiz mātes Hil­degardes cauri slimnīcai.

Sanitārs uz bridi bija pārtraucis slaucīt grīdu un noskatījās pakaļ sprogainajai, spalvainajai astei, kas nozuda blakuspalātā.

“Nu,” viņš šaubīdamies novilka, “māte Hildegarde saka, ka esot. Un es nevēlos apgalvot pretējo.”

Kad tuvāk iedraudzējos ar mūķenēm, sanitāriem un ārstiem, kas slimnīcā ieradās tikai laiku pa laikam, dzirdēju par Podziņu da­žādus viedokļus, sākot ar iecietīgiem un beidzot ar māņticīgiem. Neviens īsti nezināja, kur māte Hildegarde to ņēmusi, nedz ari to, kādēļ. Suns jau vairākus gadus bija slimnīcas personāla loceklis un ranga ziņā atradās pēc mātes Hildegardes uzskata, un tas bija vienīgais, kurš skaitījās, krietni virs kopējām un vienā līmeni ar vairumu viesmediķu un aptiekāru.

Daži no tiem uz Podziņu raudzījās ar aizdomu pilnu nepatiku, citi ar laipnu humoru. Viens ķirurgs šuneli vienmēr tad, kad slimnīcas vadītāja to nedzirdēja, sauca par “pretīgo žurku”, cits par “smirdīgo trusi”, un viens maza auguma, drukns pārsēju gata­votājs diezgan atklāti sveicināja to kā “trauklupatas kungu”. Mūķe­nes šo radījumu ierindoja kaut kur pa vidu starp talismanu un totēmu, bet jaunais priesteris no blakus esošās katedrāles, kuram suns bija iekodis kājā, kad tas nāca slimniekiem pasniegt sakra­mentus, slepus atzinās, ka, viņaprāt, Podziņš ir viens no mazāka­jiem dēmoniem, kas maskējies par suni savu nešķisto nolūku dēļ.

Par spīti neglaimojošajiem izteikumiem, es domāju, ka prieste­ris, iespējams, ir patiesībai pienācis vistuvāk. Jo, vairākas nedēļas vērojot šo pāri, biju nonākusi pie secinājuma, ka Podziņš īstenībā ir mātes Hildegardes draugs.

Viņa bieži ar suni sarunājās, ne tādā toni, kā cilvēki parasti runā ar suņiem, bet tā, kā svarīgus jautājumus apspriež ar sev līdzī­gajiem. Kad māte Hildegarde apstājās pie vienas vai otras gultas, Podziņš bieži mēdza uzlēkt uz matrača, bakstīt ar purnu un ošņāt sabijušos slimnieku. Dzīvnieks apsēdās gulošajam uz kājām, vien­reiz ierējās, jautājoši palūkojās augšup uz saimnieci, luncinādams savu zīdaino asti, it kā vaicātu viedokli par noteikto diagnozi kuru viņa ari vienmēr izteica.

Lai ari šāda uzvediba man likās ļoti interesanta, izdevība tuvāk papētīt šā pāra sadarbību man neradās līdz kādam tumšam, lietai­nam marta rītam. Es stāvēju pie pusmūža važoņa, tāpat ikdienišķi sarunādamās ar viņu, vienlaikus lauzot galvu, kas, pie joda, viņam kaiš.

Slimnieks bija ieradies iepriekšējā nedēļā. Viņš bija neuzmanīgi kāpis ārā no ratiem, kas vēl nebija pilnīgi apstājušies, un kāja tika ierauta ritenī. Apakšstilbs bija lauzts vairākās vietās, bet lūzums salīdzinoši nebija sarežģīts. Biju salikusi kaulus, un brūce, likās, dzija labi. Audi bija veselīgi sārti, ar labu granulāciju, nesmirdēja, nemanīja arī ļaunu vēstošas sarkanas svītras vai pārlieku jutīgumu, itin nekā, kas izskaidrotu, kāpēc nekritās temperatūra un urīns bija tumšs un smakojošs, kas raksturīgs ieilgušai infekcijai.

-     Bonjour, Madame! Man virs galvas atskanēja dobja, sulīga balss, un es, palūkojusies augšup, ieraudzīju mātes Hildegardes tornim līdzīgo stāvu. Žviks! man kaut kas aizšāvās gar elkoni, un Podziņš ar būkšķi piezemējās uz matrača tā, ka slimnieks klusi ievaidējās.

-     Kādas ir jūsu domas? jautāja māte Hildegarde. Nepavisam nebiju droša, kuru no mums mani vai Podziņu viņa uzrunā, bet es izmantoju šaubas sev par labu un izskaidroju savus novēroju­mus.

-    Tātad jābūt vēl kādam infekcijas perēklim, es noslēdzu savu runu, bet es to nevaru atrast. Tagad esmu sākusi prātot, vai tikai viņam nav kāds iekšējs iekaisums, kas nav saistīts ar savainoto kāju. Varbūt viegls apendicīts vai iekaisis urīnpūslis, lai gan nevaru uziet arī sāpes vēderā.

Māte Hildegarde pamāja ar galvu.

-    Jā, tas ir iespējams. Podziņ! Suns piešķieba galvu, klauso­ties saimniecē, kura norādīja ar garo zodu uz slimnieku. A la bouche', Podziņ! viņa pavēlēja. Sīkiem solīšiem suns pagājās uz priekšu un vezumnieka sejai piegrūda apaļo, melno purniņu, kas droši vien bija par iemeslu viņa vārdam. Vīra acis, kura plakstiņi

augstās temperatūras dēļ bija satūkuši, no šāda iebrukuma spēji atvērās, bet, ieraudzījis mātes Hildegardes biedējošo stāvu, aprāva sūdzību, kuru viņš grasījās izteikt.

-    Atver muti! māte Hildegarde lika, un viņas personības spēks bija tik liels, ka vīrs paklausīja, kaut ari lūpas noraustījās nepatikā par Podziņa klātbūtni. Skaidri varēja redzēt, ka bučoties ar suni viņš šobrīd nevēlas.

-                 Nē, māte Hildegarde domīgi noteica, vērodama Podziņu.

-     Tas nav tas. Meklē citur, Podziņ, bet esi uzmanīgs. Atceries, ka tam cilvēkam ir lauzta kāja.

It kā suns patiesi būtu sapratis katru vārdu, tas sāka ziņkārīgi ošņāt slimnieku, iebāžot degunu padusēs, uzliekot strupo ķepu vīrietim uz krūtīm, lai labāk varētu izmeklēt, viegli bakstot ar purnu gar cirkšņiem. Kad dzīvnieks tika līdz lauztajai kājai, tas uz­manīgi pārkāpa pāri savainotajam loceklim un tikai tad piegrūda purnu apsējiem.

Pēkšņi viņš pagriezās pret cirkšņiem nu kā tad citādi, es ne­pacietīgi nodomāju, galu galā tas ir suns un piebikstīja pie gurna, tad apsēdās un, uzvaroši luncinot asti, ierējās.

-    Te nu tas ir, sacīja māte Hildegarde, norādot uz mazu, brūnu krevelīti tieši zem cirkšņa.

-     Bet tā taču ir gandrīz aizdzijusi, es iebildu. Brūce nav iekaisusi.

-     Nav? Garā mūķene uzlika roku vīram uz ciskas un spēcīgi paspieda. Viņas muskuļotie pirksti atstāja bedrīti bālajā, miklajā miesā, un vezumnieks iekliedzās kā nelabais.

-    A, viņa nopriecājās, vērodama dziļās bedres, kas palikušas no viņas pirkstu pieskāriena. Strutu kabata.

Tā ari bija. Krevele vienā malā bija atnākusi vaļā, un zem tās sūcās biezas, dzeltenas strutas. Neliela iztaustīšana, kuras laikā māte Hildegarde turēja slimnieku aiz kājas un pleca, atklāja cēloni. Gara skaida, izlidojusi no sasistā riteņa, bija iedzīta dziļi ciskā. Šķietami nenozīmīgās ieejas brūces dēļ to nebija pamanījis pats pacients, jo viņam trakoti sāpēja visa kāja. Sīkā brūcīte bija

sadzijusi tīri, bet dziļākais ievainojums sācis pūžņot, un bija izvei­dojusies strutu kabata ap svešķermeni, iedzītu muskuļu audos, kur nekādi ārēji simptomi nebija redzami vismaz ar cilvēka maņām.

Mazs grieziens ar skalpeli, lai paplašinātu brūci, ašs tvēriens ar garu pinceti, līdzens, spēcīgs rāviens un es pacēlu trīs collas garu asinīm un gļotām klātu skaidu.

-    Nav slikti, Podziņ, es teicu, atzinīgi pamājot ar galvu. Gara, sārta mēle laimīgi raustījās, un melnās nāsis ošņāja gaisu manā virzienā.

-Jā, viņa ir laba, māte Hildegarde sacīja, un šoreiz nebija ne mazāko šaubu par to, ar kuru viņa runāja, jo Podziņš bija vīriešu dzimuma. Šunelis paliecās uz priekšu un pieklājīgi apošņāja manu roku, tad pārlaida ar mēli pirkstu kauliņiem, atzinīgi novērtējot kolēģi. Apspiedu vēlmi nobraukt roku sev gar brunčiem.

-    Apbrīnojami, es teicu un tā arī domāju.

-    Jā, nevērīgi sacīja māte Hildegarde, bet balsī nepārprotami skanēja lepnums. Viņam ļoti labi padodas atrast arī audzējus zem ādas. Un, lai arī vienmēr nespēju pateikt, ko viņš saož elpā un urīnā, viņam ir noteikts riešanas tonis, kas nekļūdīgi norāda uz vēdera darbības traucējumiem.

Pašreizējos apstākļos es neredzēju iemeslu šo apgalvojumu ap­šaubīt. Es palocījos Podziņām un paņēmu trauciņu ar pulveri sa­berztu asinszāli pret infekciju.

-     Paldies par palīdzību, Podziņ. Vari ar mani strādāt, kad vien vēlies.

-    Ļoti saprātīgi, māte Hildegarde noteica, pazibinādama spē­cīgus zobus. Daudzi ārsti un chirurgiens, kuri te strādā, nav no­skaņoti izmantot priekšrocības, ko sniedz viņa māka.

-    Ē, nu… Es nevēlējos mazināt kāda reputāciju, bet mans ska­tiens pāri gaitenim uz Voleri kungu laikam bija nepārprotams.

Māte Hildegarde smējās.

-     Nu, mēs ņemam pretī visu, ko Dievs atsūta, kaut ari reizēm iedomājos, vai Viņš nesūta tos mums tikai tādēļ, lai viņi kaut kur citur neiekultos lielākās nepatikšanās. Tomēr vairums no mūsu

ārstiem ir labāki nekā nekas… pat ja tikai par mata tiesu. Jūs, zobi pazibēja otru reizi, atsaucot man atmiņā labsirdīgu vezum­nieku zirgu, esat krietni labāka par neko, kundze.

-     Paldies.

-    Taču esmu domājusi, māte Hildegarde turpināja, vērodama, kā es uzlieku ar zālēm piesūcināto pārsēju, kāpēc jūs kopjat tikai tos slimniekus, kuriem ir vaļējas brūces un lauzti kauli? Izvairāties no tiem, kam ir izsitumi, klepus un drudzis, kaut ari les maоtresses ierastāk dara šis lietas. Šaubos, vai agrāk esmu redzējusi sievieti ķirurgi. les maоtresses bija nelicencētas dziednieces, galvenokārt no laukiem, kas ārstēja ar zālītēm, kompresēm un burvestībām. Les maоtresses sage-femme bija vecmātes, līdz šim augstākā kasta, ja runā par zināmiem dziedniekiem. Daudzas bija iemantojušas vai­rāk cieņas nekā licenci ieguvušie ārsti, un zemāko šķiru slimnieki labprātāk izvēlējās viņas, jo tās, visticamāk, ir gan prasmīgākas, gan ari krietni lētākas.

Nejutos pārsteigta, ka viņa bija pamanījusi manas noslieces; jau sen biju sapratusi, ka gandrīz nekas, kas saistījās ar slimnīcu, nepaslidēja garām mātes Hildegardes uzmanībai nepamanīts.

-    Ne jau intereses trūkuma dēļ es tā daru, atbildēju. Redziet, es gaidu bērnu, tāpēc nevaru pakļaut sevi iespējai saslimt ar lipīgo slimību. Lauzti kauli nelīp.

-    Reizēm es par to šaubos, sacīja māte Hildegarde, uzmetusi skatienu nestuvēm, kuras tikko bija ienestas. Šonedēļ mūs pie­meklējusi īsta lūzumu sērga. Nē, neejiet. Viņa ar mājienu aicināja mani atpakaļ. Par to parūpēsies māsa Sesila. Ja vajadzēs, viņa jūs pasauks.

Mūķenes mazās, pelēkās acis noskatīja mani ar ziņkāri, kas sajaukusies ar novērtējumu.

-    Tātad jūs esat ne tikai augstdzimusi dāma, bet arī grūta, to­mēr jūsu vīrs neiebilst, ka nākat šurp? Viņš noteikti ir ārkārtīgi neparasts vīrietis.

-    Nu, viņš ir skots, es atbildēju, it kā tas visu izskaidrotu, jo nevēlējos iedziļināties tēmā par mana vīra iebildumiem.

-    A, skots. Māte Hildegarde saprotoši māja ar galvu. Tā, tā.

Gulta, pret kuru biju atspiedusies ar gurnu, nodrebēja, jo Po­dziņš nolēca zemē un aizrikšoja uz durvīm.

-    Viņš saož svešu cilvēku, māte Hildegarde izmeta. Podziņš palīdz ne tikai ārstiem, bet arī sargiem baidos, ka arī no tiem viņš nesaņem vairāk pateicības par savām pūlēm.

Cauri ieejas dubultdurvīm atskanēja valdonīga riešana un baiļu pārņemta cilvēka spalgā balss.

-     Ak, tas atkal ir tēvs Balmens! Stulbenis tāds, vai viņš nevar iemācīties stāvēt mierā, kamēr Podziņš viņu aposta? Māte Hilde­garde steidzīgi pagriezās, lai dotos palīgā savam pavadonim, bet pēdējā brīdī vēl atskatījās un valdzinoši man uzsmaidīja. Varbūt es atsūtīšu viņu jums palīgā, kundze, kamēr nomierinu tēvu Balmenu. Lai arī viņš, bez šaubām, ir svēts vīrs, viņš neprot atzinīgi novērtēt mākslas darbu.

Māte Hildegarde aizsoļoja uz durvīm savā garajā, nesteidzīgajā solī, un, atvadījusies no vezumnieka, es pievērsos māsai Sesilai un slimniekam, kuru nupat ienesa uz nestuvēm.

Kad atgriezos mājās, Džeimijs gulēja dzīvojamā istabā uz pa­klāja un viņam blakus, kājas sakrustojis, sēdēja mazs zēns. Džeimijs vienā rokā turēja bilboketu bet otru roku turēja pa gabalu no acs.

-     Protams, varu, viņš sacīja. Katru dienu un svētdienās di­vas reizes. Skaties.

Aizsedzis ar plaukstu vienu aci, ar otru viņš cieši vēroja bilboketa bumbiņu un pameta ziloņkaula kausiņu uz augšu. Auklā pie­sietā bumbiņa izlēca no tasītes un slaidā lokā lidoja lejup, kā radara vadīta, ar jauku klikšķi iekrītot atpakaļ kausiņā.

-     Redzēji? “Skolotājs” vaicāja, noņēmis roku no acs. Viņš iz­slējās un padeva spēli zēnam. Lūdzu, pamēģini tu. Džeimijs man uzsmaidīja un, pabāzis roku zem brunčiem, sveicienā satvēra manu zaļā zīdā tērpto potīti.

-    Izklaidējies? es jautāju.

-    Vēl ne, viņš atbildēja, saspiežot manu kāju. Es gaidīju tevi, Armaliet. Garie, siltie pirksti apņēma potīti un slīdēja augstāk, rotaļīgi noglāstot manu apakšstilbu, bet pāris dzidru acu pati ne­vainība tikmēr lūkojās mani. Uz viena vaiga stiepās sakaltušu dubļu svītra, ari uz krekla un kiltiem bija netīri traipi.

-     Ak tā? es sacīju, mēģinot neuzkrītoši izraut kāju no tvē­riena. Man likās, ka mazais rotaļbiedrs ir tieši tev piemērota sa­biedrība.

Zēns, kurš nesaprata angļu valodu, kurā mēs apmainījāmies piezīmēm, nepievērsa mums nekādu uzmanību, jo pilnībā koncen­trējās uz saviem pūliņiem spēlēt bilboketu, skatoties ar vienu aci. Kad divi pirmie mēģinājumi pilnīgi izgāzās, viņš atvēra otru aci un dusmīgi palūrēja uz rotaļlietu, it kā sakot pamēģini tik mani neklausīt. Otra acs atkal aizvērās, bet ne līdz galam; vaļā palika maza spraudziņa, kas modri vērās cauri biezām, tumšām skrops­tām.

Džeimijs nosodoši noklakšķināja mēli, un acs steigšus aizvērās.

-    Nu, Fērgus, lūgtum bez šmaukšanās, viņš aizrādīja. Ja go­dīgi, tad godīgi. Zēns acīmredzot uztvēra teiktā nozīmi, ja arī nesaprata vārdus; viņš kautri pasmaidīja, atklājot pāri lielu, mir­dzoši baltu, nevainojamu priekšzobu, stūrainu kā vāverei.

Džeimija roka izpildīja neredzamu rāvienu, liekot man tuvoties viņam, ja negribēju nostiepties visā augumā no savu safjānādas kurpju augstajiem papēžiem.

-     Ak! viņš noteica. Šeit klātesošais Fērguss ir vīrs ar dau­dziem talantiem, pirmšķirīgs sabiedrotais dīkām stundām, kad sieva pametusi novārtā savu vīru, lai viņš pats meklē sev nodar­bošanos pilsētas izvirtības perēklī, slaidie pirksti patvērās iedobē zem ceļa un zīmīgi pakutināja, bet viņam gluži nepiemīt tās mākas, kādas nepieciešamas kompanjonam, lai kavētu laiku tādā veidā, kas man padomā.

-     Fērguss? es pārjautāju, noskatot zēnu un cenšoties izlik­ties nemanām to, kas notika man zem brunčiem. Puikam varēja būt gadi deviņi vai desmit, bet savam vecumam viņš bija maza

auguma un smalkiem kauliem kā sesks. Ģērbies tīrās, novalkātās drānās, kas bija dažus izmērus par lielām, viņš bija francūzis caur un cauri, ar gaišu, dzeltenīgu ādu un lielām, tumšām Parīzes ielu bērna acīm.

-     Nu, īstenībā viņa vārds ir Klodels, bet mēs nospriedām, ka tas neizklausās diez ko vīrišķīgi, tāpēc viņš jāsauc par Fērgusu. Tas ir viens karavīram piedienīgs vārds. Sadzirdējis pieminam savu vārdu vai vārdus zēns palūkojās augšup un bikli man uzsmai­dīja.

-     Šī ir kundze, Džeimijs paskaidroja Fērgusam, ar brīvo roku pamādams uz mani. Vari viņu saukt par cienīto kundzi. Diez vai viņš spēs izteikt “Broktūrekas”, viņš vēl piebilda, šo piezīmi domādams man, vai pat Freizere.

-     Kundze būs labi. Es smaidīju. Un stiprāk parāvu kāju, cen­šoties atbrīvot roku, kas bija pielipusi kā dēle. Ē, kāpēc, ja drīkstu jautāt?

-     Kas kāpēc? 0, tu domā, kāpēc Fērguss?

-    Jā, tieši to es domāju. īsti nezināju, cik tālu sniegsies viņa roka, bet plauksta jau lēnām zagās augšup man pa cisku. Džeimij, tūlīt aizvāc savus nagus!

Pirksti aizslīdēja sāņus un veikli atraisīja prievīti, kas saturēja zeķi. Tā noslīdēja man pa kāju un aptinās ap potīti.

-    Kustonis! Es spēru viņam, bet viņš smejoties izvairījās.

-    Ak, kustonis? Un kāds?

-     Krancis! es atcirtu, cenšoties pieliekties, lai, nenogāžoties no augstajiem papēžiem, savilktu uz augšu zeķi. Mazais Fērguss, uzmetis mums īsu, vienaldzīgu skatienu, bija atsācis mēģinājumus ar bilboketu.

-                 Kas attiecas uz zēnu, Džeimijs dzīvespriecīgi turpināja,

-     viņš tagad pie manis strādā.

-     Un kādi ir viņa pienākumi? es painteresējos. Mums jau ir zēns, kas tīra nažus un spodrina apavus, un vēl mums ir staļļu puika.

Džeimijs pamāja ar galvu.

-     Kā tad, tiesa kas tiesa. Taču kabatzagļa mums vēl nav. Vai, pareizāk būtu teikt, nebija; tagad ir.

Es lēnām ieelpoju un izelpoju.

-      Skaidrs. Laikam jau es būtu apaļa idiote, ja jautātu: kāpēc mums mājas saimei vēl jāpievieno kabatzaglis?

-    Vēstuļu zagšanai, Armaliet, Džeimijs mierīgi atbildēja.

-    Ā, es novilku, jo man pamazām sāka ataust.

-     No Viņa Augstības neko sakarīgu nevaru izdabūt; kad esam kopā, viņš neko citu nedara kā tikai pūš un elš par Luīzi de Latūru vai arī griež zobus un lādas, ja viņi atkal saķildojušies. Jebkurā ga­dījumā vienīgais, ko viņš vēlas, ir pēc iespējas drīzāk piedzerties. Mārs jau ir zaudējis pacietību, jo princis pārmaiņus ir uzpūtīgs un īgns. Un no Šeridana es arī neko nevaru izdabūt.

Grāfs Mārs bija viscienījamākais no Parīzē dzīvojošajiem skotu jakobītiem. Šis vīrietis, kura ilgais un izcilais ziedu laiks tikai nupat sāka palēnām tuvoties vecuma slieksnim, bija viens no pirmajiem karaļa Džeimsa atbalstītājiem 1715. gada neveiksmīgās sacelšanās laikā, tad, pēc sakāves pie Šerifmjūras, viņš sekoja savam karalim līdzi trimdā. Biju ar grāfu tikusies, un man viņš patika; galants kungs gados, un viņa raksturs bija tikpat taisns kā mugurkauls. Tagad viņš darīja, ko spēja, šķiet, gandrīz par velti sava pavēl­nieka dēla labā. Pazinu arī Tomasu Šeridanu prinča privātskolo­tāju, pavecu vīru, kurš kārtoja Viņa Augstības korespondenci, gra­matikas zināšanu trūkumu pārvēršot pieklājīgā franču un angļu valodā.

Es apsēdos un uzvilku atpakaļ zeķi. Fērguss, kuram acīmredzot sieviešu ķermeņa daļas bija apnikušas, nepievērsa man ne mazāko uzmanību un drūmā apņēmībā koncentrējās tikai uz bilboketu.

-     Vēstules, Armaliet, sacīja Džeimijs. Man ir vajadzīgas vēs­tules. No Romas ar Stjuartu ģerboni zīmogā. Vēstules no Francijas, Anglijas, Spānijas. Un tās mēs varam dabūt vai nu prinča mājās Fērguss var nākt man līdzi kā pāžs -, vai, ja iespējams, no pāvesta sūtņa, kurš tās piegādā; tas būtu mazliet labāk, jo tad ziņas mūsu rīcībā nonāktu ātrāk.

-     Tāpēc mēs esam noslēguši darījumu, Džeimijs sacīja, pamā­jot ar galvu uz savu jauno kalpotāju. Fērguss darīs visu, lai dabūtu to, ko man vajag, bet es došu viņam drēbes, jumtu virs galvas un trīsdesmit ekiju gadā. Ja viņu pieķers, pildot manu uzdevumu, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņu izpirktu. Ja tas nebūs iespē­jams un viņš zaudēs roku vai ausi, tad es viņu visu mūžu uzturēšu, jo viņš nevarēs nodarboties ar savu amatu. Un, ja viņu pakārs, tad es garantēju, ka veselu gadu par viņa dvēseli tiks noturēta mise. Man tas šķiet godīgi, vai ne?

Jutu, ka man pār muguru pārslīd auksta roka.

-    Jēziņ, Džeimij! Neko citu es nespēju izteikt.

Viņš papurināja galvu un pastiepa roku pēc bilboketa.

-    Tas nav Mūsu Kungs, Armaliet. Lūdzies Svēto Dimu. Zagļu un nodevēju aizgādni.

Džeimijs paņēma no zēna bilboketu. Asi pasita uz augšu plaukstu, ziloņkaula bumbiņa uzlidoja nevainojamā parabolā un ar nenovēršamo klikšķi iekrita kausiņā.

-     Skaidrs, es atkal noteicu. Ar interesi noskatīju mūsu jauno darbinieku, kad viņš paņēma no Džeimij a rotaļlietu un atkal sāka trenēties, tumšajām acīm kvēlojot apņēmībā. Kur tu viņu dabūji? es ziņkāri pajautāju.

-    Atradu bordelī.

-     Ak, protams, es noskaitos. Kur gan citur. Skatījos uz netīrajām, ar dubļiem notrieptajām vīra drēbēm. Kurā tu, cik sa­protu, biji iegriezies kāda pilnīgi neatliekama iemesla dēļ?

-     Nu kā tad, viņš atbildēja. Tad izslējās, aptvēra ar rokām ce­ļus un smaidīdams skatījās, kā es atkal sasienu zeķu prievīti. Do­māju, ka tu labāk vēlētos atrast mani tādā iestādē, nevis tumšā šķērsielā ar ielauztu pauri.

Pamanīju, ka Fērgusa skatiens aizslīd garām bilboketam, kur uz galda pie sienas stāvēja šķīvis ar glazētām kūkām. Mazs, spics sārtas mēles galiņš izšāvās un aplaizīja apakšējo lūpu.

-     Manuprāt, tavs aizbilstamais grib ēst, es ieminējos. Tu varētu viņu pabarot un tad izstāstīt, kas, pie joda, šajā pēcpus­dienā notika.

-    Nu, es devos uz dokiem, Džeimijs iesāka stāstīt, paklausīgi pieceļoties kājās, un biju ticis garām Mežrozīšu ielai, kad man radās ērmota sajūta uz spranda.

Džeimijs Freizers bija divus gadus nodienējis Francijas armijā, cīnījies un zadzis kopā ar Skotijas “atkritušo” bandu un joprojām savas dzimtenes tīreļos un kalnos tiek meklēts kā ārpus likuma pa­sludināts. Tāpēc viņam lieliski attīstījusies maņa, kas ziņo, ka tiek izsekots.

Viņš nevarēja pateikt, vai tie bija pārāk tuvu aiz muguras ska­noši soļi, neiederīga ēna vai kaut kas vēl netaustāmāks varbūt ļaunuma aromāts gaisā -, bet viņš bija iegaumējis, ka, sajūtot brī­dinājuma tirpoņu uz spranda, to nedrīkst ignorēt, citādi iekulsies briesmās.

Nekavējoties, paklausot muguras skriemeļu pavēlei, viņš pie nā­kamā stūra nogriezies nevis pa labi, bet pa kreisi un aizslēpies aiz gliemežu pārdevēja stenda, tad izspraucies starp ķerru, kas pilna ar kūpošiem pudiņiem, un ratiņiem ar svaigiem kabačiem, un iesprucis mazā gaļas veikaliņā.

Piespiedies pie sienas netālu no durvīm, viņš lūrējis starp piekārtiem pīļu kautķermeņiem. Divi vīrieši iegriezušies ieliņā tikai sekundi vēlāk, abi gājuši cieši blakus un visu laiku grozījuši galvas.

Ikviena Parīzes amatnieka ārienē bija redzamas liecības par viņa arodu, un nevajadzēja īpaši smalku degunu, lai saostu, ka no šiem diviem dvašo jūras sāls. Ja mazais zelta riņķītis īsākā vīrieša ausī nebūtu acīm redzams pierādījums, tad tumši sarkanbrūnās abu sekotāju sejas skaidri liecināja, ka viņi ir tālbraucēji jūrnieki.

Pieraduši pie pārpildītām kuģa telpām un krodziņiem, jūrnieki reti spēja noiet taisnā līnijā. Šie divi slīdēja cauri ļaužu pilnajai ieliņai kā zuši starp akmeņiem, skatieni pārtraucās pāri ubagiem, apkalpotājām, tirgotājiem; jūras vilki, kas vērtē laupījumu.

-    Es ļāvu viņiem aiziet labu gabalu aiz veikala, Džeimijs stās­tīja, un jau grasījos pamest paslēptuvi, lai dotos pretējā virzienā, kad ielas galā ieraudzīju vēl vienu.

Vīrietim mugurā bij tāda pati forma kā abiem iepriekšējiem, bakenes biezi piezieķētas ar pomādi, zivju duncis pie sāniem un aiz jostas aizbāzts durklis pusrokas garumā. Strups un drukns, viņš stāvēja ielas galā, stingri turēdamies pretī tirgotāju un pircēju viļ­ņiem, kas skalojās šurpu turpu pa šauro ieliņu. Skaidrs, ka viņš bij atstāts sardzē, kamēr sabiedrotie devušies izlūkos.

Tā es paliku un prātoju, kā labāk rīkoties. Džeimijs paberzēja degunu. Savā paslēptuvē jutos droši, bet veikalam nebij izejas uz sētu, un, tiklīdz es iznāktu no durvju ailas, mani pamanītu. Viņš domīgi lūkojās lejup, gludinādams uz stilba tumši sarkano kiltu audumu. Milzīgs, sarkans barbars kristu acīs pat visbiezākajā ļaužu drūzmā.

-     Ko tad tu darīji? es jautāju. Fērguss, nepievērsdams uzma­nību sarunai, metodiski stūķēja kabatās kūkas, laiku pa laikam arī kādā iekozdamies. Džeimijs pamanīja, ka es skatos uz puiku, un paraustīja plecus.

-    Viņš nav radis kārtīgi ēst, Džeimijs sacīja. Liec viņu mierā.

-     Labi, es teicu. Bet turpini… ko tu darīji?

-    Nopirku desu, viņš uzreiz atbildēja.

Precīzāk sakot, Danedīna desu. Tas ir gatavotas no stipri savircotas pīles, šķiņķa un brieža gaļas; vārīta, sabāzta zarnās un saulē žāvēta desa no viena gala līdz otram bija astoņpadsmit collu gara un cieta kā izkaltis ozola dēlis.

-     Es nevarēju iet uz ielas ar izvilktu zobenu, Džeimijs skaid­roja, bet man nepatika doma, ka būs jāiet garām tam zellim, kas stāv ielas galā, kad neviens mani nesedz no muguras, turklāt kailām rokām.

Nesdams desu kā šauteni un modri vērodams garām plūstošo ļaužu pūli, Džeimijs droši bija izgājis uz ielas pretī sargam.

Vīrietis diezgan mierīgi bija uztvēris viņa skatienu, nekādi neiz­rādīdams, ka viņam ir ļauni nolūki. Džeimijs būtu varējis domāt, ka iepriekšējās priekšnojautas viņu ir maldinājušas, ja vien viņš nebūtu pamanījis, ka vērotāja skatiens uz īsu mirklīti pašaujas pāri Džeimija plecam. Klausot intuīcijai, kas līdz šim bija ļāvusi palikt

dzīvam, viņš bija meties uz priekšu, nogāzis sargu no kājām un šļūcis uz vēdera pa netīrajiem bruģakmeņiem.

Pūlis, satraukti klaigādams, Džeimija priekšā pajucis, viņš, pār­metis kūleni, nostājies uz kājām, pēkšņi pamanījis, ka garām palido nazis, kas ietriecas lenšu pārdevēja stendā un paliek šūpojamies.

-   Ja man būtu kaut mazākā drusciņa šaubu, ka viņi dzen pēdas man, es vairs par to nelauzītu galvu, Džeimijs sausi noteica.

Viņš bija paturējis rokā desu un tobrīd atrada tai pielietojumu, eleganti iesitot ar to uzbrucējam pa seju.

-    Domāju, ka salauzu viņam degunu, viņš domīgi sacīja. Lai nu kā, jūrnieks atmeimuroja atpakaļ, es paspraucos viņam garām un metos skriet pa Peletjē ielu.

Cilvēki, nobijušies no bēgoša skota, kas joņo, kiltiem plandot ap ceļgaliem, pajukuši kā zosu bars. Viņš neapstājies, lai atskatītos; pēc aizkaitināto garāmgājēju kliedzieniem sapratis, ka uzbrucēji joprojām min viņam uz papēžiem.

Šajā pilsētas daļā reti patrulēja karaļa gvarde un ļaužu drūzma arī nesniedza nekādu aizsardzību, tikai aizšķērsoja ceļu, un tas aiz­kavēja arī sekotājus. Diez vai kāds ārzemnieka dēļ iejauktos var­darbīgā cīniņā.

-     Peletjē ielai nav nevienas šķērsielas. Man vajadzēja tikt vis­maz līdz tādai vietai, kur varēju izvilkt zobenu un kur aiz muguras man būtu siena, Džeimijs skaidroja. Tāpēc es pa ceļam raustīju visas durvis, līdz vienas atvērās.

Iemucis krēslainajā gaitenī, garām izbiedētajam šveicaram viņš aizskrējis aiz aizkara un ielidojis lielas, labi apgaismotas telpas vidū burtiski iedūries zemē kā miets Elīzes madāmas salonā, kur stipri oda pēc smaržām.

-     Skaidrs. Es iekodu lūpā. Es… mm… tur jau nu tu zobenu noteikti nevilki laukā?

Džeimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, bet viņam nelabpatika atbildēt tieši.

-     Pamēģini, Armaliet, iedomāties, viņš sausi noteica, kāda ir sajūta, kad negaidīti ierodies bordeļa vidū, turklāt tev rokā ir ļoti gara desa.

Mana iztēle izrādījās piemērota tādam uzdevumam, un es sāku skaļi smieties.

-    Ak kungs, kaut es būtu tevi redzējusi! skaļi sacīju.

-     Paldies Dievam, ka neredzēji! viņš dedzīgi atsaucās. Vaigu gali iekrāsojās dusmu sārtumā.

Nepievērsdams uzmanību publiskā nama apburto iemītnieču piezīmēm, Džeimijs bija neveikli virzījies cauri, kā viņš nodrebinā­jies izteicās, “kailu locekļu mudžeklim”, līdz pamanījis pie vienas sienas Fērgusu, kurš ar izbrīnā ieplestām acīm raudzījās iebrucējā.

Tvēries pie šīs negaidītās vīrišķības parādīšanās, Džeimijs bija sagrābis puiku aiz pleca un dedzīgi lūdzies, nezaudējot ne mirkli, parādīt ceļu uz tuvāko izeju.

-     Dzirdēju, ka gaitenī kāds ar troksni laužas iekšā, viņš stās­tīja, un es zināju, ka viņi man ir uz pēdām. Nevēlējos kauties par savu dzīvību, kad pa vidu maisās lērums pliku sieviešu.

-     Redzu, ka šīs izredzes bija biedējošas, es piekritu, braucī­dama augšlūpu. Bet viņš acīmredzot izveda tevi laukā.

-     Kā tad. Viņš nekavējās ne mirkli, labais zēns. “Šurp, kungs!” viņš teica, vezdams mani augšā pa trepēm, cauri istabai un pa logu uz jumtu. Tā mēs abi tikām prom. Džeimijs uzmeta mīļu skatienu savam jaunajam padotajam.

-    Zini, es sacīju, dažas sievas neticētu nevienam vārdam no stāstītā.

-     Neticētu? Kāpēc gan ne?

-    Droši vien tāpēc, es vēsi atbildēju, ka viņas nav precējušās ar tevi. Priecājos, ka esi ticis laukā ar neskartu tikumu, bet pagai­dām mani daudz vairāk interesē tie puiši, kas tevi tur ietrenca.

-     Man tobrīd nebij tik daudz brīva laika, lai par to prātotu, Džeimijs atbildēja. Un tagad, kad laika pietiek, es aizvien vēl nevaru pateikt, kas tie bij vai kāpēc viņi mani lenca.

-     Vai tu domā, ka tā bija laupīšana? Vīna tirgotavas čeki no Freizeru noliktavas Tremulīna ielā uz Džereda banku tika nesti seifā un droši apsargāti. Tomēr Džeimiju pūlī pie upes dokiem bija ļoti viegli pamanīt, un visi, bez šaubām, zināja, ka viņš ir turīgs

ārzemju tirgotājs vismaz salīdzinājumā ar tās apkaimes iemīt­niekiem.

Viņš papurināja galvu, un izžuvušie dubļi, kas bija pielipuši pie krekla krūtīm, pašķīda uz visām pusēm.

-    Zini, varētu būt. Bet viņi man neuzbruka; viņiem padomā ne­pārprotami bij slepkavība.

Viņš runāja diezgan lietišķā tonī, bet man ceļi kļuva mīksti un es noslīgu uz dīvāniņa. Aplaizīju lūpas, kuras pēkšņi bija kļuvušas sausas.

-     Kas… kā tu domā, kas…?

Džeimijs paraustīja plecus, bet piere saraucās, kad viņš no šķīvja paņēma glazūras piciņu un nolaizīja pirkstu.

-     Cik man nāk prātā, vienīgais cilvēks, kurš man draudējis, ir grāfs Senžermēns. Bet nevaru iedomāties, ko viņš iegūtu no manas nāves.

-    Tu teici, ka viņš ir Džereda konkurents.

-     0 jā. Bet grāfu neinteresē vācu vīni, un vienīgais iemesls, ko varu iedomāties, kāpēc viņš tā pūlētos mani nogalināt, ir atvest Džeredu atpakaļ uz Parīzi, tādējādi sagraujot viņa jauno uzņē­mumu. Bet tas izklausās mazliet par traku, viņš sāji noteica,

-     pat tik ātrsirdīgam cilvēkam kā Senžermēns.

-    Nu, vai tu domā…? Šis pieņēmums mani drusku šķebināja, un es divas reizes noriju siekalas, pirms spēju turpināt. Kā tu domā, vai tā varētu būt… atriebība? Par sadedzināto “Patagoniju”?

Džeimijs apjucis papurināja galvu.

-     Droši vien tas ir iespējams, bet, šķiet, pagājis ļoti ilgs laiks. Un, ja jau tā, kāpēc tad mani? viņš piebilda. Dusmas viņam aizdevi tu, Armaliet. Kāpēc tad nenogalināt tevi, ja tas ir īstais iemesls?

Nelabums kļuva stiprāks.

-     Vai tev vienmēr jāspriež tik sasodīti loģiski? es nopukojos.

Viņš redzēja manu sejas izteiksmi un pēkšņi pasmaidīja, mieri­noši mani apskaudams.

-     Nē, mo duinne. Grāfs ir ātras dabas, bet es nespēju iedomā­ties, ka viņš uzņemtos tādas pūles un ari izdevumus, lai nogalinātu kādu no mums tikai atmaksas dēļ. Ja tādējādi varētu dabūt atpakaļ kuģi, tad jā, viņš piebilda, bet citādi viņš domātu, ka maksa trim algotiem slepkavām ir naudas palaišana vējā.

Viņš papliķēja man pa plecu un piecēlās.

-     Nē, domāju, ka galu galā tie tikai mēģināja mani aplaupīt. Nekreņķējies par to. Turpmāk drošības dēļ ņemšu uz dokiem līdzi Mērtegu.

Džeimijs izstaipījās un notrausa pēdējās sakaltušās dubļu pici­ņas no kiltiem.

-    Vai esmu pieklājīgi ģērbies, lai ietu vakariņās? viņš jautāja, kritiski noskatīdams krekla priekšu. Tai jau vajadzētu būt gatavai.

-    Kam tad?

Viņš atvēra durvis, un sātīga, asa smarža uzvēdīja no pirmajā stāvā esošās ēdamistabas.

-    Nu, desa, protams. Viņš pasmaidīja pāri plecam. Tu taču nedomā, ka laidīšu to postā?

_…Trīs saujas bārbeles lapu pa nakti izmērcē un pār­lej pussaujai melnās dzeguzenes. Novārījumam nepieciešamo sastāvdaļu sarakstu noliku uz inkrus-

tēta galdiņa, it kā tas būtu glums. Recepti es dabūju no Rulo kun­dzes. Viņa ir labākā eņģelīšu taisītāja, bet pat viņa saka, ka tas esot bīstami. Luīze, vai esi pārliecināta, ka gribi to darīt?

Manas draudzenes apaļā, sārtā seja bija klāta plankumiem un pilnīgā augšlūpa laiku pa laikam iedrebējās.

-   Vai tad man ir izvēle? Viņa paņēma recepti, pēc kuras varēja pagatavot dziru, kas izsauktu spontāno abortu, un kā apburta ar pretīgumu skatījās tajā.

-   Melnā dzeguzene, viņa teica un nodrebinājās. Jau nosau­kums vien izklausās ļauns!

-   Nu, tas ir stipri vien riebīgs virums, es runāju atklāti. Tev liksies, ka visas iekšas nāk ārā. Arī bērns var iznākt. Bet var ari neiedarboties. Atcerējos metra Raimona brīdinājumu gaidīt pārāk ilgi ir bīstami un iedomājos, nez kurā mēnesī viņa ir. Vairāk par sešām nedēļām jau nebūs; viņa man pateica, tiklīdz radās aiz­domas par grūtniecību.

Luīze sabijusies skatījās uz mani apsarkušām acīm.

-   Vai tu pati esi to izmantojusi?

-   Ak Dievs, nē! Es satrūkos no sava izsauciena spēka un dziļi ievilku elpu.

-    Nē. Bet esmu redzējusi sievietes, kas to darījušas… Eņģeļu slimnīcā. Abortu veicēji eņģelīšu taisītāji pārsvarā strādāja mājās, vai nu savās, vai klientes. Tās, kurām viss noritējis gludi, slimnīcā nenonāk. Es neuzkrītoši uzliku plaukstu sev uz vēdera, it kā sargājot tā bezpalīdzīgo iemītnieku. Luīze pamanīja šo žestu un saritinājās kamolā uz dīvāna, paslēpjot seju rokās.

-   Ak, kaut es būtu mirusi! viņa ievaidējās. Kāpēc, kāpēc es nevaru būt tik laimīga kā tu… Gaidīt bērnu no vīra, ko mīlu? Viņa piespieda abas plaukstas pie tuklā vēdera un raudzījās lejup, it kā bērns varētu palūkoties pa pirkstu starpām.

Tieši uz šo jautājumu varēja atrast neskaitāmas atbildes, bet diez vai viņa vēlējās kādu no tām dzirdēt. Es dziļi ievilku elpu un apsēdos viņai blakus, noglauzdama ar koši sārto audumu klāto plecu.

-   Luīze, es sacīju. Vai tu gribi to bērnu?

Viņa pacēla galvu un dziļā pārsteigumā vērās manī.

-   Protams, gribu! viņa iesaucās. Tas ir… tas ir Čārlza bērns! Tas ir… Seja sašķobījās, un viņa vēlreiz nolieca galvu pār rokām, kuras bija sakrampējusi virs vēdera. Tas ir mans, viņa čuk­stēja. Pagāja krietns brīdis, līdz princese pacēla galvu, pār vaigiem plūda asaras, un, neveiksmīgi mēģinot savaldīties, viņa noslaucīja degunu platajā piedurknē.

-   Bet tam nav jēgas, viņa sacīja. Ja es ne… Viņa pameta skatienu uz recepti, kas gulēja uz galda, un skaļi norija siekalas.

-   Tad Žils šķirsies no manis… un izsviedīs mani pa durvīm. Izcel­sies drausmīgs skandāls. Varbūt mani izslēgs no baznīcas! Pat tēvs nespēs mani aizsargāt.

-Jā, es piekritu. Bet… Saminstinājos, tad atmetu visu pie­sardzību. Vai pastāv kāda iespēja pārliecināt Žilu, ka bērns ir viņa? es jautāju tieši.

Vienu brīdi Luīze izskatījās apstulbusi un es gribēju viņu sapu­rināt.

-    Nevaru iedomāties, ja vien… o! Beidzot Luīzei atausa gaisma, un viņa, šausmu pārņemta, paskatījās uz mani.

-   Tu gribi teikt, ka man jāguļ ar Žilu? Bet Čārlzs būs briesmīgi nikns!

-   Čārlzs, es izspiedu caur zobiem, negaida bērnu!

-    Nu, bet viņš ir… tas ir… es nevaru! Taču šausmu izteiksme Luīzes sejā pamazām sāka zust un tās vietā arvien skaidrāk atspo­guļojās apjausma par iespējām.

Nevēlējos neko uzspiest, tomēr arī neredzēju iemeslu, kādēļ viņai vajadzētu riskēt ar savu dzīvību Čārlza Stjuarta lepnuma dēļ.

-   Vai tu domā, ka Čārlzs gribētu, lai tu apdraudi sev dzīvību? es jautāju. Starp citu… Vai viņš zina par bērnu?

Viņa pamāja ar galvu, apdomājot manu jautājumu, lūpas maz­liet pavērās, rokas joprojām cieši turēja vēderu.

-Jā. Par to jau mēs pēdējā reizē saķildojāmies. Luīze nošņaukājās. Čārlzs sadusmojās; viņš teica, ka es esot vainīga, ka man vajadzējis gaidīt, līdz viņš atgūs tēva troni. Un tad viņš kādu dienu varētu kļūt par karali un aizvest mani prom no Žila, likt pāvestam anulēt manu laulību un viņa dēli varētu būt Anglijas un Skotijas karaļi… Luīze atkal salūza, šņaukājās un nesakarīgi činkstēja, seju paslēpusi svārku krokās.

Es izmisumā izbolīju acis.

-    Ak, apklusi, Luīze! es noskaldīju. Mans uzbļāviens viņu tā satrieca, ka raudāšana aprāvās, vismaz uz brīdi, un es izmantoju šo pauzi, lai panāktu savu.

-    Paklau, es teicu, cik pārliecinoši vien iespējams, tu taču nedomā, ka Čārlzs gribētu, lai tu upurē viņa dēlu, vai ne? Vienalga, likumīgu vai ne? Atklāti sakot, es vairāk sliecos domāt, ka Čārlzs priecātos par jebkuru rīcību, kurš solītu aizvākt šķēršļus no viņa ceļa, lai kā tas ietekmētu Luīzi vai viņa iespējamo atvasi. No vienas puses, prinča raksturā bija spēcīga romantikas stīga; varbūt varētu viņam iestāstīt, lai uz radušos situāciju paskatās kā uz īslaicīgām grūtībām, kas kopīgas visiem trimdā izraidītajiem monarhiem. Man acīmredzot vajadzēs vērsties pie Džeimija pēc palīdzības. Es jau saviebos, iedomājoties, ko viņš par to, visticamāk, teiks.

-   Nu… Luīze svārstījās, izmisīgi vēloties, lai viņu pārliecina. Vienu mirkli man kļuva žēl Žila, princi de Roanu, bet tad acu priekšā pazibēja brutāli skaidra aina jauna kalponīte, kas mokās ilgstošās pirmsnāves sāpēs uz asinīm noplūduša matrača Eņģeļu slimnīcas akmens koridorā.

Saule jau gandrīz rietēja, kad es smagiem soļiem pametu de Roanu namu. Luīze, nervozās trīsās drebēdama, sēdēja savā augš­stāva buduārā, kamēr istabene kārtoja viņas matus un ieģērba vis­kārdinošākajā tērpā, jo viņa devās ieturēt intīmas vakariņas ar savu vīru. Jutos pilnīgi iztukšota un cerēju, ka Džeimijs nebūs atvedis sev līdzi kādu viesi; ari es labprāt izbaudītu vienatni.

Viesu nebija. Kad es iegāju kabinetā, Džeimijs sēdēja pie raks­tāmgalda un būrās ap trim četrām sīkā rokrakstā aprakstītām la­pām.

-   Kā tu domā, kas, visticamāk, ir “kažokādu tirgonis” Franci­jas Luijs vai ministrs Divernē? viņš jautāja, pat galvu nepacēlis.

-   Labi, paldies, mīļais, un kā klājas tev? es indīgi vaicāju.

-   Labi, Džeimijs izklaidīgi atbildēja. Cekuls uz viņa pakauša bija sacēlies stāvus; kamēr es skatījos, viņš sparīgi berzēja galvu, īgni pētīdams lapas.

-   “Vendomas skroderis” noteikti ir Geijera kungs, viņš turpi­nāja, velkot ar pirkstu pa vēstules rindiņām, un “mūsu kopīgais draugs” varētu būt vai nu grāfs Mārs, vai pāvesta sūtnis. Spriežot pēc apraksta, es domāju, ka tas ir grāfs, bet…

-   Pie velna, kas tas? Es palūkojos viņam pār plecu un, ierau­dzījusi parakstu lapas apakšā, noelsos. Džeimss Stjuarts, Anglijas un Skotijas karalis ar Dieva žēlastību.

-   Jēzus, apžēlojies! Tātad izdevās! Apcirtusies es pamanīju uz soliņa pie kamīna tupam sarāvušos Fērgusu, kas stūķēja mutē cepumus. Labs zēns. Es viņam uzsmaidīju. Viņš man atbildēja ar smaidu, vaigi viņam bija piebāzti ar kastaņu torti kā burundu­kam.

-   Vēstuli mēs dabūjām no pāvesta ziņneša, Džeimijs paskaid­roja, iznirstot līdz apziņas līmenim tik ilgi, lai aptvertu, ka esmu

pārnākusi mājās. Fērguss to viņam izvilka no somas krogā, kamēr viņš ieturēja vakariņas. Nekādu grūtību nebij, Fērgus?

Zēns norija kumosu un papurināja galvu.

-   Nē, milord. Viņš guļ viens baidās, ka citi gulētāji nenočiepj viņam vēstules no somas. Par to viņš nicinoši pasmaidīja. Ot­rais logs kreisajā pusē, virs staļļiem. Puika bezrūpīgi novicināja ar roku, veiklie, nosmulētie pirksti pastiepās pēc nākamā kūkas gabala. Tas ir nieks, milord.

Pēkšņi man parādījās vīzija, ka šī trauslā roķele raustās uz bluķa un bende pacēlis cirvi virs locītavas, kas ir tieva kā žagars. Es norīstījos, apspiezdama pēkšņi uznākušo nelabumu. Fērgusam ap kaklu aukliņā karājās zaļgans vara medaljons; cerams, Svētā Dima tēls.

-   Labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, kas tur ir ar tiem kažoku tirgoņiem?

Lēnām visu izpētīt mums nebija laika. Beidzās ar to, ka es ātri vēstuli pārrakstīju, oriģināls tika rūpīgi salocīts un zīmogs atlikts atpakaļ ar sveces liesmā sakarsētu naža asmeni.

Kritiski noskatījies, kā tas notiek, Fērguss palūkojās uz Džeimiju un pakratīja galvu.

-   Jums ir ķēriens, milord. Žēl, ka viena roka jums samaitāta.

Džeimijs vienaldzīgi paskatījās uz savu labo roku. Tā nemaz

nebija tik sakropļota pāris pirkstu saauguši mazliet šķībi, bet pa vidējo pirkstu visā garumā stiepās plata rēta. Lielākais un nopiet­nākais ļaunums bija nodarīts ceturtajam pirkstam, kurš nelocījās, jo otra locītava bija tā sadragāta, ka sadzīšanas procesā divi kauli bija saauguši kopā. Roku Džeimijam salauza Ventvērtas cietumā pirms nepilniem četriem mēnešiem, un to izdarīja Džeks Rendels.

-    Tas nekas. Džeimijs pasmaidīja. Viņš palocīja pirkstus un rotaļīgi paņirbināja Fērgusam acu priekšā. Manas ķetnas tāpat jau ir pārāk lielas, lai es varētu pelnīt iztiku ar kabatu aptīrīšanu. Manuprāt, Džeimijs bija atguvis neticami daudz no kustību spējas.

Turklāt viņš vēl aizvien nēsāja līdzi mīkstas lupatu bumbas, ko biju viņam pagatavojusi, un, darot savus darbus, neuzkrītoši spaidīja tās simtiem reižu dienā. Un, ja roku trenēšana darīja viņam sāpes, viņš nekad par to nesūdzējās.

-   Nu, laidies projām, Džeimijs mudināja Fērgusu. Kad būsi sveiks un vesels atgriezies, atnāc pie manis, lai es zinu, ka tevi nav saņēmusi ciet policija vai krodzinieks.

Par šādu iedomu Fērguss nicinoši savilka degunu, tomēr pamāja ar galvu, rūpīgi noglabāja vēstuli kamzolī un izgaisa pa sētas puses durvīm naktī, kas viņam bija gan pierasta vide, gan sargātāja.

Džeimijs ilgi noskatījās puikam pakaļ, tad pagriezās pret mani. Pirmo reizi šovakar viņš pa īstam palūkojās uz mani, un viņa uzacis uzšāvās līdz puspierei.

-  Jēziņ, Armaliet! viņš iesaucās. Tu esi balta kā mans krekls! Vai tev viss kārtībā?

-   Tikai gribu ēst, atbildēju.

Viņš uzreiz pazvanīja, lai pasniedz vakariņas, un mēs ēdām pie kamīna, kamēr es izstāstīju par Luīzi. Man par izbrīnu, lai arī Džei­mijs rauca uzacis par izveidojušos situāciju un pie sevis purpināja skarbus vārdus gēlu valodā, raksturojot gan Luīzi, gan Čārlzu Stju­artu, tomēr piekrita manis piedāvātajam risinājumam.

-   Es domāju, ka tu būsi satriekts, sacīju, ar maizes gabaliņu uzslaukot no šķīvja atlikušo sulīgo sautējumu. Siltās pupas ar speķi mani nomierināja, jo pildīja mani ar apcerīgu labsajūtu. Arā bija auksts un tumšs un gaudoja brāzmains vējš, bet istabā pie kamīna kopā ar vīru bija silti un klusi.

-   0, par to, ka Luīze de Latūra grib iesmērēt savam vīram bas­tardu? Džeimijs saviebies vērās savā šķīvī, ar pirkstu no malas uzslaucīdams pēdējās mērces paliekas. Zini, Armaliet, neteikšu, ka man tas ļoti patiktu. Tā ir netīra spēle, ko izspēlē pret vīrieti, bet ko tad citu tas nabaga sasodītais sievišķis lai dara? Viņš papuri­nāja galvu un, paskatījies uz rakstāmgaldu istabas otrā malā, skābi pasmaidīja.

-   Turklāt man jau nepiedien nostāties augstās tikumības pozīci­jās, spriežot par citu ļaužu uzvedību. Vai, zogot vēstules, spiegojot un vispār cenšoties iegāzt cilvēku, mana ģimene atbalsta karali? Nevēlētos, lai mani tiesātu pēc tā, ko es šobrīd daru, Armaliet.

-   Tam, ko dari tu, ir sasodīti labs iemesls! es iebildu.

Džeimijs paraustīja plecus. Nemierīgajā gaismā, ko radīja ka­mīna uguns, viņa vaigi izskatījās iekrituši un acis grima ēnā. Tā viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem; man visu laiku piemir­sās, ka viņam vēl ir tikai divdesmit četri gadi.

-   Nu kā tad. Un arī Luīzei de Latūrai ir savs iemesls, Džeimijs sacīja. Viņa vēlas glābt vienu dzīvību, es desmit tūkstošu. Vai tas ir attaisnojums, ka riskēju ar mazo Fērgusu… ar Džereda tirgo­tavu… un tevi? Viņš pagrieza galvu un man uzsmaidīja, gaisma atspīdēja garajā, taisnajā virsdegunē un vizuļoja kā safīrs vienā pret uguni pagrieztajā acī.

-   Nē, es nedomāju, ka mocīšos ar bezmiegu par to, ka man jā­atver svešas vēstules, viņš turpināja. Iekams būsim savu pavei­kuši, mums var gadīties veikt arī sliktākas lietas, Klēra, un es ne­varu pateikt, ko nākotnē darīs mana sirdsapziņa; labāk nepārbau­dīt to pārāk ātri.

Man nekas nebija sakāms; tā bija taisnība. Es pastiepu roku un pieglaudu plaukstu pie vira vaiga. Viņš uzlika tai savējo, brīdi paauklēja, tad pagrieza galvu un maigi noskūpstīja manu delnu.

-   Nu, viņš teica, dziļi ievilcis elpu, atgriezies pie darījumiem.

-   Tagad, kad esam paēduši, vai papētīsim to vēstuli?

Teksts acīmredzot bija šifrēts. Lai sajauktu galvu, ja kāds vēs­tuli nejauši pārtvertu, Džeimijs sacīja.

-    Kuru gan interesētu Viņa Augstības pasts? es nobrīnījos.

-   Tas ir, izņemot mūs.

Džeimijs uzjautrināti nosprauslojās par manu naivumu.

-   Gandrīz ikvienu, Armaliet. Luija spiegus, Divernē spiegus, Spā­nijas Filipa spiegus. Jakobītu vadītājus un tos, kuri domā, ka varētu kļūt par jakobītiem, ja sāktu pūst piemēroti vēji. Ziņu pienesējus,

kam ir pie vienas vietas, kurš tāpēc paliks dzīvs vai kurš nomirs. Pašu pāvestu. Svēto Krēslu, kurš piecdesmit gadus ir atbalstījis Stjuartus trimdā… Domāju, ka pāvests visu laiku uzmana, ko viņi dara. Džeimijs uzsita ar pirkstu pa manis pašas pārrakstīto vēs­tules kopiju, kuru Džeimss bija sūtījis savam dēlam.

-   Šīs vēstules zīmogs ir ņemts nost vismaz trīs reizes, pirms to izdarīju es, viņš teica.

-     Skaidrs, es novilku. Tad nav brīnums, ka Džeimss šifrē savus sūtījumus. Kā tu domā, vai tu sapratīsi, ko viņš grib teikt?

Džeimijs paņēma lapas un sarauca pieri.

-   Es nezinu, bet kaut ko jau sapratīšu. Būs lietas, par kurām man nav ne jausmas. Domāju, ka varētu kaut ko saprast, ja izla­sītu citas karaļa Džeimsa sūtītās vēstules. Paskatīšos, vai Fērguss var kaut ko līdzēt. Viņš salocīja kopiju un rūpīgi noglabāja to atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza.

-   Nevienam nevar uzticēties, Armaliet, viņš paskaidroja, re­dzot, ka es ieplešu acis. Es nebrīnītos, ja starp mūsu kalpiem būtu kāds spiegs. Džeimijs iemeta mazo atslēdziņu svārku kabatā un pastiepa man roku.

Paņēmu vienā rokā sveci, ar otru pieķēros vīram pie rokas, un mēs devāmies uz kāpnēm. Pārējā māja grima tumsā, visi, izņemot Fērgusu, gulēja ar tīru sirdsapziņu. Sajutu vieglas bažas, ka viens vai vairāki no tiem, kas klusi guļ virs vai zem mums, varētu nebūt tie, par kuriem uzdodas.

-   Vai tevi tas neuztrauc? es jautāju, kad mēs kāpām augšā pa kāpnēm. Ka nevienam nevar uzticēties?

Džeimijs klusi iesmējās.

-    Nu, es neteiktu, ka nevienam, Armaliet. Te taču esi tu… un Mērtegs, mana māsa Dženija un viņas vīrs īans. Jums četriem es uzticētu savu dzīvību… starp citu, esmu to jau darījis ne vienu reizi vien.

Es nodrebinājos, kad viņš atvilka lielās gultas aizkarus. Uguns uz nakti jau bija izdzēsta, un istabā kļuva vēsi.

-   Četri cilvēki, kuriem vari uzticēties, nemaz nešķiet tik daudz, es teicu un raisīju vaļā kleitu.

Džeimijs pārvilka kreklu pāri galvai un nometa uz krēsla. Blā­vajā gaismā, kas plūda no naksnīgajām debesīm, rētas uz viņa mu­guras izskatījās sudrabainas.

-   Nūjā, viņš lietišķi noteica. Tas ir par četriem vairāk nekā Čārlzam Stjuartam.

Ārā dziedāja putns, lai arī līdz rītausmai bija vēl tālu. Atdarinātājputns, uzmeties kaut kur tuvumā uz notekcaurules, atkal un atkal tumsā slīpēja savus treļļus un muzikālās frāzes.

Samiegojies Džeimijs paberzēja vaigu gar manas nesen izskūtās paduses gludo ādu, tad pagrieza un maigi pieskārās ar lūpām siltajā iedobē, un manam augumam pārskrēja saldas trīsas.

-    Mm, viņš nomurmināja, ar roku pārlaizdams man pār ri­bām. Man patīk, ka tev uzmetas zosāda, Armaliet.

-    Šāda? es atbildēju, ar labās rokas nagiem viegli novelkot viņam pa muguru, uz kuras zem manām rokām paklausīgi uzme­tās zosāda.

-Ak.

-   Nu tad pašam “ak”, es klusi atbildēju turpinot.

-   Mmmm. Labpatikā ievaidējies, viņš apvēlās uz sāna un ap­skāva mani, kad es, izbaudīdama mūsu kailo ķermeņu negaidīto saskaršanos, vilku ar nagiem pa viņa ķermeni no sejas līdz pat gurnu ielokam. No Džeimija kā no oglēm aprausta ugunskura dvesa siltums, viņa kvēle droši saglabājās visu nakti, lai melnā un aukstā rītausmā to atkal varētu uzpūst liesmās.

Džeimija lūpas maigi apņēma vienas krūts galiņu, un es ievai­dējos, viegli izliekusies, lai mudinātu viņu paņemt to dziļāk siltajā mutē. Manas krūtis ar katru dienu kļuva pilnīgākas un jutīgākas; krūšu galiņi sāpēja un reizēm kniesa zem apģērba kārtām, gribē­dami, lai tos zīž.

-   Vai tu vēlāk ļausi man to darīt? viņš nomurmināja, viegli iekožot. Kad bērns būs piedzimis un tavas krūtis būs pilnas ar pienu? Vai arī tad tu pabarosi mani pie savas sirds?

Es apņēmu viņa galvu un šūpoju, pirkstus dziļi ielaidusi viņa garajos, kā zīdainim mīkstajos matos, kas biezi auga pie kakla pamatnes.

-   Kad vien gribēsi, es nočukstēju.

Fērguss bija vairāk nekā piemērots savai profesijai un gandrīz katru dienu atnesa mājās jaunu krājumu Viņa Augstības korespondences; reizēm man bija darba pilnas rokas, lai pagūtu visu pārrakstīt, pirms Fērguss dodas nākamajā ekspedīcijā, jo tad viņš atliek vietā nozagtās vēstules un paņem jaunas.

Dažas bija no Romā dzīvojošā karaļa Džeimsa šifrētās saraks­tes; šo vēstuļu kopijas Džeimijs atlika malā, lai kādā brīvākā brīdī mēģinātu tās atšifrēt. Lielākā daļa Viņa Augstības korespondences bija nekaitīga: zīmītes no draugiem Itālijā un arvien vairāk rēķinu no vietējiem tirgotājiem Čārlzam patika košas drēbes un smalki zābaki, tāpat ari brandvīns -, un pa kādai vēstulītei no Luīzes de Latūras de Roanas. Šos sūtījumus atlasīt nebija grūti; bez sīkā, ma­nierīgā rokraksta, kādā viņa rakstīja un kas lika viņas vēstulēm izskatīties tā, it kā pa papīru būtu lēkājis mazs putniņš, viņa arī nemainīgi apslacīja papīru ar viņai raksturīgo hiacinšu smaržu. Džeimijs noteikti atteicās tās lasīt.

-   Es nelasīšu tā zeļļa mīlas vēstules, viņš stingri palika pie sava. Pat intrigantam vajadzētu kādā bndī sajust sirdsapziņas ēdas. Viņš nošķaudījās un iemeta pēdējo vēstījumu atpakaļ Fērgusa kabatā. Turklāt, viņš piebilda lietišķāk, Luīze tāpat tev visu izstāsta.

Tā bija taisnība mēs ar Luīzi bijām cieši sadraudzējušās, un viņa manā viesistabā pavadīja gandrīz tikpat daudz laika, cik es savējā, lauzīdama rokas par Čārlzu, tad aizmirsdama viņu, lai kā

apburta apspriestu grūtniecības brīnumus viņai nekad no rītiem nebija nelabi, velns lai viņu parauj! Lai kāda vējgrābsle ari būtu, man viņa ļoti patika, tomēr jutu lielu atvieglojumu, kad varēju izbēgt no viņas sabiedrības, ik pēcpusdienu ierodoties Eņģeļu slim­nīcā.

Nespēju iedomāties, ka Luīze jebkad savā mūžā varētu spert kāju pār Eņģeļu slimnīcas slieksni, bet es uz turieni negāju viena. Pirmā viesošanās nebija nobiedējusi Mēriju Hokinsu, un viņa bija tik drosmīga, ka nāca man līdzi uz slimnīcu vēlreiz. Un pēc tam vēl­reiz. Kaut gan viņa nespēja piespiest sevi paskatīties uz brūci, viņa bija noderīga, ja vajadzēja ar karoti bāzt slimniekiem mutē putru un slaucīt grīdas. Acīmredzot viņa uzskatīja šo darbu par patīkamu pārmaiņu vai nu salīdzinājumā ar galma viesībām, vai dzīvi tēvoča mājās.

Mērija bieži jutās satriekta par to, kādi tikumi dažkārt valda galmā, viņa gan neko daudz neredzēja, bet viņu bija viegli sa­triekt. Savukārt es nemanīju īpašas nepatikas izpausmes vai šaus­mas, ieraugot vikontu Mariņī, tāpēc es izdarīju secinājumu, ka samaitātā ģimene vēl nav novedusi sarunas par laulībām līdz sek­mīgam iznākumam un tāpēc potenciālajai līgavai neko nebija tei­kusi.

Šis secinājums nāca atklātībā kādā dienā aprīļa nogalē, kad ceļā uz Eņģeļu slimnīcu viņa pietvīkušiem vaigiem atzinās, ka ir iemī­lējusies.

-   Ak, viņš ir tik skaists! Mērija jūsmoja, stostīšanās bija pil­nīgi aizmirsta. Un tik… nu, arī tik garīgs.

-   Garīgs? es pārjautāju. Mm, jā, ļoti jauki. Pie sevis nodo­māju, ka tieši šī īpašība nav tā, kuru es liktu saraksta augšgalā kā vēlamu mīļākajam, bet par gaumi nestrīdas.

-           Un kurš tad ir tas laimīgais kungs? es mazliet paķircinājos.

-   Vai es viņu pazīstu?

Sārtums vaigos kļuva tumšāks.

-   Nē, diez vai. Tad viņa pacēla skatienu, un es redzēju, ka acis viņai dzirksti. Tomēr… o, man nevajadzētu jums to teikt, bet es

nevaru nerunāt. Viņš atrakstīja manam tēvam. Nākamajā nedēļā viņš atgriezīsies Parīzē!

-   Tiešām? Tie bija interesanti jaunumi. Esmu dzirdējusi, ka nākamnedēļ galmā gaida ierodamies grāfu de Palešu. Vai jūsu, khm, iecerētais ir viņa pavadonis?

No šī minējuma Mērija sastinga šausmās.

-    Francūzis! Ak nē, Klēra! Nudien, kā es varētu precēties ar francūzi?

-   Vai tad frančiem ir kāda vaina? es jautāju, visai pārsteigta par tādu dedzību. Jūs galu galā runājat franču valodā. Varbūt tomēr tieši tur slēpās nepatikšanas; lai gan Mērija ļoti labi runāja franciski, bikluma dēļ stostīšanās šajā valodā kļuva vēl ļaunāka. Vēl tikai vakar biju nejauši dzirdējusi, kā divi virtuves puikas izklaidē­jās, nežēlīgi izmēdot “la petite Anglaise maladroite

-  Jūs neko nezināt par frančiem? viņa, acis šausmās iepletusi, čukstēja. Nu, protams, kā gan jūs to varētu. Jūsu vīrs ir tik maigs un laipns… viņš to nedarītu, es d-domāju, viņš jūs n-neapgrūtinātu tādā veidā… Meitenes seja bija kļuvusi koši sārta kā peonija no zoda līdz matu līnijai -, un stostīšanās gandrīz to nosma­cēja.

-   Vai jūs gribat teikt… es iesāku, cenšoties izdomāt kādu tak­tisku izteiksmes veidu, kā atbrīvot viņu no prātojumiem par franču paradumiem, pašai tajos neiepinoties. Taču, ņemot vērā, ko Hokinsa kungs bija pastāstījis par Mērijas tēvu un viņa plāniem attiecībā uz meitas izprecināšanu, iedomājos, varbūt vajadzētu mēģināt atbrīvot viņu no priekšstatiem, kurus viņa noteikti saklau­sījusies salonu un ģērbistabu pļāpās. Negribēju, lai viņa mirst no bailēm, ja tomēr apprecēsies ar francūzi.

-   Tas, ko viņi d-dara… gultā\ atskanēja piesmacis čuksts.

-   Nu, es lietišķā balsī atbildēju, galu galā izvēle, ko var darīt ar vīrieti gultā, nav pārāk liela. Un, tā kā es pilsētā redzu diezgan daudz bērnu, tad pieņemu, ka pat franči tīri labi zina tradicionālās metodes.

-    0! Bērni… nūjā, protams, viņa izklaidīgi sacīja, it kā nere­dzētu nekādu sakaru starp šīm divām lietām. B-b-bet viņi teica, viņa sakaunējusies nodūra skatienu, un balss kļuva vēl klusāka,

-   …k-ka viņš… francūža lieta, jūs zināt…

-   Jā, es zinu, centos būt pacietīga. Bet, cik man zināms, tā ir apmēram tāda pati kā citiem vīriešiem. Angļi un skoti ir apveltīti ar līdzīgu rīku.

-   Jā, bet viņi, viņi… 1-liek to sievietei starp k-k-kājām! Tas ir, viņā iekšā! Kad beidzot Mērija bija dabūjusi pār lūpām šo sensa­cionālo jaunumu, viņa dziļi ievilka elpu, kas, šķiet, iedarbojās ne­daudz nomierinoši, jo briesmīgi tumšais sarkanums kļuva kādu nieku gaišāks. Anglis, pat skots… o, es nebiju domājusi tā… Roka mulsumā aizklāja muti. Bet pieklājīgs vīrietis, tāds kā jūsu vīrs, viņam taču noteikti n-nekad nenāktu prātā piespiest sievieti izciest ko tādu!

Uzliku roku uz sava nedaudz piebriedušā vēdera un domīgi ska­tījos uz savu ceļabiedri. Sāku apjaust, kāpēc garīgums ieņem tik augstu vietu Mērijas Hokinsas daudzo tikumu sarakstā.

-    Mērij, es teicu. Domāju, ka mums šis tas ir jāapspriež.

Ieejot slimnīcas lielajā zālē, joprojām pie sevis smaidīju, kleitai pa virsu biju uzvilkusi neizskatīgo, no izturīga auduma šūto novi­ces habitu.

Krietna daļa no chirurgien, urinoskopiem, kaulu salicējiem, ār­stiem un citiem dziedniekiem savu laiku un zināšanas ziedoja slim­nīcai kā labdarības dāvanas, citi nāca mācīties vai praktizēties. Eņ­ģeļu slimnīcas nelaimīgie pacienti nebija tādā situācijā, lai varētu iebilst pret to, ka ar viņiem veic visdažādākos medicīniskos ekspe­rimentus.

Atšķirībā no mūķenēm medicīnas personāls mainījās gandrīz ik dienu atkarībā no tā, kuram tobrīd nebija maksājošu pacientu vai kuram vajadzēja izmēģināt jaunu ārstēšanas tehniku. Tomēr lielākā daļa ārštata dakteru nāca gana bieži, lai es drīz vien viņus pazītu.

Viens no interesantākajiem bija garš, kalsns vīrs, kuru pirmajā reizē, kad apmeklēju slimnīcu, biju redzējusi amputējam kāju. Ap­jautājusies es noskaidroju, ka tas ir Forēza kungs. Sākumā viņš bijis kaulu salicējs, kurš palaikam mēģināja veikt sarežģītāku uzde­vumu, piemēram, amputāciju, īpaši gadījumos, kad vajadzēja no­ņemt visu ekstremitāti, ne tikai tās daļu. Likās, ka mūķenes un sani­tāri bijāja Forēza kungu; viņi nekad to nevilka uz zoba vai nestās­tīja rupjas anekdotes kā par citiem brīvprātīgajiem mediķiem.

Šodien Forēza kungs strādāja slimnīcā. Es klusiem soļiem vi­ņam tuvojos, lai redzētu, ko viņš dara. Uz matrača gulēja slimnieks, jauns strādnieks bālu seju, un sekli elpoja. Puisis bija nokritis no katedrāles sastatnēm tur pastāvīgi notika remontdarbi un salauzis gan roku, gan kāju. Redzēju, ka roka profesionālam kaulu salicējam īpašas grūtības nesagādātu tikai vienkāršs spieķakaula lūzums. Bet kāja bija daudz nopietnāks gadījums; iespaidīgs kom­binētais lūzums, gan augšstilbs, gan lielakauls. Asas kaulu šķēpe­les dūrās cauri gan augšējā, gan apakšējā stilba ādai, un saplosītie audi kļuva zili no traumatiskā sasituma gandrīz visā kājas augš­daļā.

Nevēlējos novērst kaulu salicēja uzmanību no slimnieka, bet Fo­rēza kungs likās iegrimis domās; lēnām viņš meta lokus ap pa­cientu, brīžiem atkāpdamies un tuvodamies kā milzīgs maitasputns, kas izturas piesardzīgi, ja nu upuris nav vēl gluži beigts. Ar lielo kā knābis līko degunu un gludajiem, melnajiem, nepūderētajiem matiem, kas bija saņemti nekārtīgā mezglā uz kakla, viņš patiešām izskatās pēc vārnas, es nodomāju. Drēbes arī bija melnas un atturīgas, bet labas kvalitātes acīmredzot viņam bija ienesīga prakse ārpus slimnīcas.

Beidzot pieņēmis lēmumu, kā rīkosies tālāk, Forēza kungs no­laida roku, kas līdz šim bija turējusi zodu, un sāka raudzīties ap­kārt, meklējot palīgu. Mani ieraugot, acis viņam iegailējās un viņš ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis. Biju ģērbusies raupjā lina novices tērpā, un, koncentrējies uz darbu, Forēza kungs nebija pamanījis, ka man nav žēlsirdīgās māsas galvassegas un plīvura.

-           Šeit, ma soeur\ viņš nokomandēja, saņemot pacienta potīti.

-   Turi to cieši pie papēža. Nespied, iekams neesmu tev to licis, bet, kad teikšu, velc pēdu tieši uz sevi. Velc ļoti lēnām, bet ar spēku; tu saproti no visa spēka.

-   Es saprotu. Satvēru pēdu, kā man lika, kamēr Forēza kungs lēnām un neveikli aizčāpoja līdz matrača otram galam, domīgi vēr­damies uz lauzto kāju.

-   Man te ir stimulants, kas nāks par labu, viņš sacīja, izņemot no uzsvārča kabatas mazu pudelīti un noliekot to slimajam pie gal­vas. Tas savelk ādas virsējā slāņa asinsvadus un dzen asinis uz iekšu, tur tās mūsu jaunajam draugam var būt noderīgākas. Tā runādams, ķirurgs satvēra pacientu aiz matiem, iegrūda pudelītes kaklu jaunā vīrieša mutē un prasmīgi, neizlaistot ne lāsītes, salēja zāles puisim rīklē.

-   Ak! Forēza kungs atzinīgi noteica, kad vīrietis norija zāles un dziļi ieelpoja. Tas palīdzēs. Un, ja runājam par sāpēm, jā, ir labāk, ja varam kāju nomērdēt, tā viņš mazāk pretosies mūsu pūliņiem to iztaisnot.

Viņš vēlreiz iebāza roku savā lielajā kabatā, bet šoreiz no tās izvilka nelielu vara adatu, aptuveni trīs collu garu, ar platu, pla­kanu galviņu. Viena stiegrainā roka ar lielajiem pirkstu kauliņiem saudzīgi iztaustīja slimnieka gurnu netālu no cirkšņa, sekojot tie­vajai, zilajai asinsvada līnijai zem ādas. Pirkstu kustība kļuva lē­nāka, apstājās pavisam, tad turpināja taustīt nelielā aplītī un bei­dzot palika vienā punktā. Iedūris ādā aso rādītājpirkstu, it kā atzī­mējot šo vietu, Forēza kungs pielika tur vara adatiņas smailo galu. Vēlreiz aši ielaidis roku brīnumu pilnajā kabatā, viņš izcēla vara āmuriņu un ar vienu sitienu iedzina adatiņu tieši kājā.

Kāja stipri noraustījās, tad atslāba un, šķiet, kļuva pavisam ļen­gana. Izskatījās, ka pirmīt iedotais līdzeklis asinsvadu sašaurinā­šanai patiešām iedarbojies; asinis no pārrautajiem audiem sūcās ievērojami mazāk.

-   Pārsteidzoši! es iesaucos. Ko jūs izdarījāt?

Forēza kungs kautrīgi pasmaidīja, un no prieka par manu ap­brīnu viegls sārtums iekrāsoja zilganās ēnas klātos vaigus.

-           Nu, vienmēr jau tik labi neiedarbojas, viņš pieticīgi atzina.

-    Šoreiz man blakus stāvējusi veiksme. Viņš norādīja uz vara adatu un sāka skaidrot: Redziet, māsa, tur ir liels nervu galu mezgls, esmu dzirdējis, ka anatomi to sauc par plexus. Ja pavei­cas iedurt tieši mezglā, tad jutīgums apakšējā ekstremitātē ievēro­jami samazinās. Viņš spēji izslējās, pēkšņi attapies, ka šķiež laiku runāšanai, ko labāk būtu veltīt darbam.

-    Nāc, ma soeur, viņš pavēlēja. Atpakaļ savā postenī! Stimulanta darbība nav ilgstoša; mums jāstrādā, kamēr asiņošana ir aizkavēta.

Kāja bija tik ļengana, ka to viegli varēja iztaisnot, kaula sašķai­dītie gali ievilkās atpakaļ zem ādas. Paklausot Forēza kunga rīko­jumiem, es turēju jauno vīrieti zem padusēm, bet ķirurgs tikmēr grozīja pēdu un apakšstilbu, tā mēs visu laiku vilkām ķermeni, līdz tika veikti pēdējie nelielie pielāgojumi.

-   Būs labi, māsa. Tagad, lūdzu, kādu brīdi turi pēdu nekustīgi. Uz saucienu ieradās sanitārs ar pāris resniem mietiem un no lupa­tām izgatavotiem pārsējiem, un pēc mirkļa lauztais loceklis jau bija rūpīgi iešinēts, bet vaļējiem ievainojumiem uzlikti spiedoši pārsēji.

Mēs ar Forēza kungu pāri slimnieka ķermenim apmainījāmies ar platiem, priecīgiem Smaidiem.

-    Labs darbs, es slavēju, atgrūžot matu šķipsnu, kas, smagi darbojoties, bija izsprukusi savā vaļā. Ieraudzīju, ka Forēza kunga sejas izteiksme pēkšņi izmainās, jo viņš aptvēra, ka man nav plī­vura, un tieši tad blakus esošajā baznīcā skaļi iedunējās zvans, ieskandinot Vesperes. Vaļēju muti es vēros uz lielo logu palātas galā, tam nebija rūšu, lai neveselīgi izgarojumi ātrāk tiktu laukā. Skaidrs, ka ovālais debesu gabaliņš bija iekrāsojies vieglā indigo krāsā, un tas nozīmēja, ka tuvojas vakars.

-    Atvainojiet, es teicu un steigšus sāku vilkt nost virsējo tērpu. Man nekavējoties jādodas projām vīrs raizēsies, ja

pārnākšu tik vēlu. Es tā priecājos, ka man bija iespēja jums asistēt, Forēza kungs. Garais kaulu salicējs manu izģērbšanos vēroja ar nepārprotamu uzjautrinājumu.

-   Bet jūs… nu nē, jūs, protams, neesat mūķene, man vajadzēja saprast to jau agrāk… bet jūs… kas jūs esat? viņš ziņkārīgi jau­tāja.

-   Mans uzvārds ir Freizere, es īsi paskaidroju. Klausieties, man jāiet, citādi mans vīrs…

Viņš izslējās visā savā lempīgajā augumā un ļoti nopietni man paklanījās.

-   Es justos pagodināts, ja man būtu ļauts jūs pavadīt uz mājām, Freizera kundze.

-            0… nu, pateicos, es sacīju, šādas iejūtības aizkustināta.

-    Taču man ir pavadonis, izklaidīgi ar skatienu meklēju zālē Fērgusu, kurš pavadoņa pienākumus pārņēma no Mērtega, kad nevajadzēja neko zagt. Puika tur stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un nepacietībā triņājās. Nez cik ilgi viņš jau tur stāv, māsas nelaida viņu ne lielajā zālē, ne palātās, stingri nosakot, ka jāgaida mani pie durvīm.

Forēza kungs šaubīdamies noskatīja manu pavadoni, tad stin­gri saņēma mani aiz rokas.

-   Es jūs pavadīšu līdz jūsu nama durvīm, cienītā kundze, viņš paziņoja. Šajā pilsētas daļā vakaros ir pārāk bīstami, lai jūs atras­tos uz ielas tikai puišeļa aizsardzībā.

Redzēju, ka Fērguss sašutumā par to, ka nosaukts par puišeli, piepūšas, tāpēc steidzos iebilst, ka viņš ir lielisks pavadonis, kurš vienmēr izvēlas drošākās ielas. Forēza kungs nepievērsa uzmanību nevienam no mums, tikai cēli pamāja ar galvu māsai Anželikai un vadīja mani ārā pa slimnīcas milzīgajām dubultdurvīm.

Fērguss rikšoja man cieši uz papēžiem un raustīja aiz piedurk­nes.

-   Kundze! viņš nikni čukstēja. Kundze! Es saimniekam apso­līju, ka katru dienu droši atvedīšu jūs mājās, ka es neļaušu jums biedroties ar nevēlamiem…

-   A, klāt esam. Kundze, sēdieties šeit; jūsu zēns var ieņemt otru vietu. Ignorēdams Fērgusa vaukšķēšanu, Forēza kungs paķēra puiku un nevērīgi iesvieda viņu karietē.

Tā nebija liela un bez jumta, bet eleganti iekārtota, ar tumšzi­liem samta sēdekļiem un nelielu baldahīnu, kas pasargātu pasa­žierus no negaidītiem, skarbiem laikapstākļiem vai samazgām, ko gāza ārā pa augšējo stāvu logiem. Uz ekipāžas durvīm nebija ne ģerboņa, ne rotājumu; Forēza kungs nepiederēja pie aristokrātijas tad jau laikam būs bagāts buržuāzijas pārstāvis, es secināju.

Mājupceļā mēs pieklājības pēc sarunājāmies, spriedām par me­dicīnu, kamēr Fērguss, ierāvies kaktiņā, īgņojās, raidīdams niknus skatienus no sava robainā matu cekula apakšas. Kad piebraucām pie Tremulīna ielas nama, viņš pārlēca pāri karietes malai, nemaz negaidījis, kad kučieris atvērs durtiņas, un iejoņoja iekšā. Es noska­tījos zēnam pakaļ, prātodama, kas viņam lēcies, tad pagriezos, lai atvadītos no Forēza kunga.

-   Nudien, tas ir nieks, viņš mani augstsirdīgi mierināja, atbil­dot uz maniem izpušķotajiem pateicības vārdiem. Jūsu māja tā­pat atrodas pa ceļam uz manu mājvietu. Un es nevarēju šajā stundā uzticēt tādu smalku dāmu Parīzes ielām. Kalsnais kungs palīdzēja man izkāpt no karietes un atvēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, kad mums aiz muguras ar troksni atsprāga vārti.

Es pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Džeimija sejas izteiksme no vieglām dusmām pārvēršas par pēkšņu pārsteigumu.

-   0! viņš iesaucās. Labvakar, kungs! Viņš paklanījās Forēza kungam, kurš ārkārtīgi nopietni atbildēja uz sveicinājumu.

-   Jūsu sieva, milord, ļāva man piedzīvot to prieku droši nogā­dāt viņu līdz jūsu nama durvīm. Ja runājam par vēlo ierašanos, es lūdzu, lai atbildību par to atstājat uz maniem pleciem; kundze ārkārtīgi cēli palīdzēja man nelielā darījumā Eņģeļu slimnīcā.

-   Tam es ticu, Džeimijs padevīgā tonī atteica. Galu galā, viņš piebilda angļu valodā, pagriezies pret mani, savilcis uz augšu vienu uzaci, nevar taču gaidīt, ka kaut kāds vīrs tev liksies tikpat pievilcīgs kā sastrutojusi zarna vai aknu plankumi, vai ne? Taču

viņam raustījās lūpu kaktiņi, un es zināju, ka patiesībā viņš nemaz nedusmojas, ir tikai noraizējies, ka neesmu mājās. Jutu uzplaiksnī­jām nožēlu, ka biju sagādājusi viņam uztraukumus.

Vēlreiz paklanījies Forēza kungam, viņš satvēra mani aiz augš­delma un iegrūda pa vārtiem.

-   Kur ir Fērguss? es jautāju, tiklīdz vārti aiz mums bija aizvērušies. Džeimijs nosprauslojās.

-   Virtuvē. Laikam gaida atmaksu.

-   Atmaksu? Ko tu ar to gribi teikt? es noprasīju. Negaidīti viņš iesmējās.

-   Nu, viņš sacīja, es sēdēju kabinetā, lauzīdams galvu, kur, pie joda, tu esi iekūlusies, jau grasījos pats doties uz slimnīcu, kad atsprāga durvis, iešāvās mazais Fērguss, nokrita uz grīdas man pie kājām un lūdzās, lai es šo uz vietas nogalēju.

-   Nogalēt? Kāpēc?

-   Nu, tieši to es viņam jautāju, Armaliet. Nodomāju, varbūt tev un viņam ceļā uzklupuši laupītāji zini, pa ielām klejo bīstamas neliešu bandas, un man iešāvās prātā, ka puika tā uzvestos vienīgi tad, ja būtu tevi pazaudējis. Bet viņš teica, ka tu stāvot pie vārtiem, tā nu es pa galvu pa kaklu metos ārā, lai redzētu, vai ar tevi viss kārtībā, Fērguss sekoja man cieši uz pēdām un visu laiku murmu­lēja, ka nodevis uzticību, ka viņš nav tā vērts, lai sauktu mani par savu saimnieku, un lūdzās sist viņu līdz nāvei. Visā tajā jezgā man domāšana diez ko nevedās, tāpēc es teicu, ka ar viņu tikšu galā vēlāk, un aizsūtīju uz virtuvi.

-   Ak, sasodīts! es sacīju. Vai viņš patiešām domā, ka node­vis tavu uzticību tāpēc, ka es mazliet nokavējos?

Džeimijs sāniski uz mani paskatījās.

-   Nu kā tad. Un tā ari ir, ļaujot tev braukāt kopā ar svešu cil­vēku. Viņš zvēr, ka būtu meties priekšā zirgiem, nevis ļautu jums sēsties ratos, vienīgi tu, viņš ar uzsvaru sacīja, biji draudzīgi noskaņota pret to vīrieti.

-   Nu skaidrs, ka draudzīgi, es nikni atcirtu. Tikko biju palī­dzējusi viņam salikt lauztu kāju.

-   Mphm. Šis aizbildinājums Džeimiju laikam nepārliecināja.

-   Ak, labi, es negribīgi piekritu. Varbūt tas nebija sevišķi gudri. Bet viņš patiešām šķita caur un cauri cienījams, un es nudien steidzos mājās zināju, ka tu raizēsies. Tomēr tagad es vēlējos, kaut būtu pievērsusi vairāk uzmanības Fērgusa izmisīgajai pur­pināšanai un piedurknes raustīšanai. Tobrīd mani interesēja tikai viens pēc iespējas ātrāk tikt mājās.

-    Tu taču nesitīsi to puiku, vai ne? es mazliet noraizējusies jautāju. Tā itin nemaz nebija viņa vaina es uzstāju, ka jābrauc ar Forēza kunga karieti. Tas ir, ja kāds pelnījis pērienu, tad tā esmu es.

Pagriezies, lai ietu uz virtuvi, Džeimijs, izsmējīgi savilcis uz augšu uzaci, atskatījās uz mani.

-   Kā tad, tā ir, viņš piekrita. Taču, tā kā esmu zvērējis to vairs nekad nedarīt, es varētu samierināties ar Fērgusa nopēr­šanu.

-   Džeimij! Tu to nedarīsi! Es apstājos kā zemē iemieta un pa­raustīju viņu aiz rokas. Džeimij! Lūdzu! Tad ieraudzīju slēptu smaidiņu viņa lūpās un izdvesu atvieglojuma nopūtu.

-   Nē. Viņš ļāva smaidam kļūt redzamam. Man nav nodoma Fērgusu nogalēt vai, starp citu, arī sist. Varbūt pāris reižu iešaušu pa ausi, ja ne citādi, tad lai glābtu viņa godu. Viņš domā, ka, neie­vērojot manas pavēles sargāt tevi, izdarījis smagu noziegumu… es nemaz nevaru atļauties atstāt viņu formāli nesodītu.

Džeimijs apstājās pie virtuves durvīm, kas bija apsistas ar biezu audumu, lai aizpogātu aproces un atkal sasietu kaklasaiti.

-   Vai es izskatos kārtīgi? viņš apjautājās, noglaužot biezos, paspurušos matus. Varbūt man aiziet pēc svārkiem īsti nezinu, kā jāizskatās, kad soda.

-   Tu izskaties labi. Es apvaldīju smaidu. Ļoti bargs.

-   0, tas ir labi, viņš nopriecājās, iztaisnoja plecus un saknieba lūpas. Cerams, ka nesmiešos, tas gan nebūtu labi, viņš nomur­mināja, atgrūžot durvis uz virtuves kāpnēm.

Virtuvē valdošā gaisotne nepavisam nebija priecīga. Kad mēs ienācām, ierastā pļāpāšana uzreiz aprāvās un visi kalpotāji stei­dzīgi sarindojās vienā malā. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastinguši, tad divas ķēkšas mazliet pakāpās sānis un mūsu priekšā telpas vidū iznāca Fērguss.

Zēna seja bija bāla un asaru sliedēm izraibināta, bet tagad viņš vairs neraudāja. Ar ievērojamu pašcieņu viņš paklanījās vispirms man, pēc tam Džeimijam.

-   Cienītā kundze, kungs, man ir kauns, viņš sacīja klusā, bet skaidrā balsī. Neesmu cienīgs kalpot jums, tomēr lūdzu, lai mani neatlaižat. No šīs domas viņam viegli iedrebējās balss, un es iekodu lūpā. Fērguss skatījās sāņus uz rindā stāvošajiem kalpotā­jiem, it kā gaidītu morālu atbalstu, un kučieris Fernāns iedrošinoši pamāja viņam ar galvu. Dziļi ievilcis elpu, lai saņemtu drosmi, Fēr­guss iztaisnojās un vērsās tieši pie Džeimija.

-   Esmu gatavs izciest sodu, milord, viņš sacīja. It kā tas būtu signāls, viens no sulaiņiem iznāca no sastingušā pūļa, pieveda zēnu pie noberztā galda, pats nostājās otrā pusē, saņēma pārkā­pēju aiz rokām, pārvilka pāri galdam un tā turēja.

-    Bet… Džeimijs iesāka, ātrās notikumu attīstības satriekts. Tālāk viņš netika, jo priekšā drūmu seju iznāca vecais virssulainis Magnuss un ceremoniāli pasniedza Džeimijam uz gaļas dēļa uzliktu ādas siksnu, kuru izmantoja virtuves nažu asināšanai.

-   Ē… Džeimijs bezpalīdzīgi paskatījās uz mani.

-   Um, es noteicu un vienu soli atkāpos. Acis samiedzis, viņš satvēra manu roku un cieši saspieda.

-   Nē, nekā nebij, Armaliet, viņš murmināja angļu valodā. Ja man tas jādara, tad tev vajadzēs to skatīties!

Izmisīgi lūkodamies te uz upuri, te uz piedāvāto soda izpildes rīku, viņš vēl mirkli kavējās, tad atmeta ar roku.

-   Ek, pie velna! viņš purpināja pie sevis angļu valodā, paķe­rot siksnu no Magnusa rokām. Neizlēmīgi to paraustīja. Trīs collu plata un ceturtdaļcollu bieza, tā bija iespaidīgs ierocis. Bija skaidri

redzams, ka Džeimijs vēlas atrasties kaut kur citur, kad tuvojās izstieptajam Fērgusa augumam.

-   Nu labi. Viņš aplaida niknu skatienu apkārt virtuvei. Des­mit sitieni, un vairs nekādas tērgāšanas par to. Vairākas kalpo­nes, to dzirdot, nobālēja un tvērās cita pie citas, bet, kad nama kungs pacēla siksnu, lielajā telpā iestājās pilnīgs klusums.

Siksnas plīkšķis lika man salēkties, un virtuves meitas satrau­kumā klusi iespiedzās, bet no Fērgusa mutes nenāca ne skaņa. Mazais augumiņš notrīsēja, un Džeimijs uz brīdi aizvēra acis, tad saknieba lūpas un turpināja soda izpildi, sitienus šķīra vienādi laika attālumi. Man kļuva nelabi, un es nevilšus nobraucu miklās delnas gar svārkiem. Vienlaikus es šajā drausmīgajā situācijā jutu nevaldāmu vēlēšanos smieties.

Fērguss visu panesa klusējot, un, kad Džeimijs, beidzis pēršanu, bāls un sasvīdis, atkāpās, mazais puika aizvien vēl gulēja tik mie­rīgi, ka vienu mirkli jau nobijos, vai viņš nav pagalam no šoka, ja ne no pēriena. Bet tad mugurai pārskrēja trīsas, zēns atmuguriski noslīdēja no galda un stīvi izslējās.

Džeimijs metās uz priekšu, lai satvertu viņa roku, dedzīgi at­glaužot sviedriem piemirkušos matus no pieres.

-   Vai viss kārtībā, vecīt? viņš jautāja. Ak Dievs, Fērgus, saki, ka viss ir labi!

Zēns bija bāls, pat lūpas, acis apakštasīšu lielumā, bet viņš smaidīja par to, ka darba devējs izrādījis līdzjūtību, izvirzītie priekšzobi lampas gaismā vizēja vien.

-   Ak jā, milord, viņš noelsās. Vai man ir piedots?

-    Jēzus Kristus, Džeimijs nomurmināja un cieši piekļāva puiku pie krūtīm. Jā, protams, muļķīt. Viņš atstūma zēnu rokas attālumā un viegli sapurināja. Es nekad vairs nevēlos to darīt, vai dzirdi?

Fērguss, acīm mirdzot, pamāja ar galvu, tad izrāvās un nokrita manā priekšā ceļos.

-   Vai jūs, kundze, arī man piedodat? viņš jautāja, salicis rokas kā lūgšanā, skatīdamies uzticīgi augšup kā burunduks, kurš ubago riekstus.

Man likās, ka es izlaidīšu garu uz vietas, tik pazemota jutos, bet spēju tiktāl savaldīties, lai pastieptu rokas un pieceltu zēnu kājās.

-   Man nav nekas, ko piedot, es stingri noteicu, vaigiem svils­tot. Tu esi ļoti drosmīgs zēns, Fērgus. Kāpēc… ē… kāpēc tu tagad neej vakariņās?

Pie šiem vārdiem gaisotne virtuvē atslāba, it kā visi uzreiz kopā būtu izdvesuši milzīgu atvieglojuma nopūtu. Pārējie kalpo­tāji spiedās uz priekšu, visi reizē apjautādamies par Fērgusa labsa­jūtu un izteikdami apsveikumus. Viņš tika uzņemts kā varonis, bet mēs ar Džeimiju steigšus bēgām atpakaļ uz savām istabām augš­stāvā.

-   Ak Dievs, Džeimijs izdvesa, iekritis krēslā, it kā viņam būtu izsūkti visi spēki. Jēzus, mīļais Jēzus. Mērija, Mihaēls un pārējie svētie. Ak kungs, man kaut kas jāiedzer. Nezvani! viņš satraukts iesaucās, kaut arī es nebiju pat pakustējusies, lai parautu zvana auklu. Šobrīd nespēju skatīties sejā nevienam kalpotājam.

Viņš piecēlās un sāka rakņāties pa skapi.

-   Man likās, ka man te ir pudele.

Un tā arī bija, gards skotu viskijs. Bez kādām ceremonijām viņš ar zobiem izvilka korķi, nodzēra šķidrumu par kādu collu, tad pa­deva pudeli man. Es bez šaubīšanās sekoju viņa piemēram.

-   Jēzus Kristus, es sacīju, kad biju atguvusi tik daudz elpas, lai spētu runāt.

-   Jā, Džeimijs man piekrita, atkal paņemdams pudeli un iedzerdams vēl vienu lielu malku. Nolicis pudeli, viņš saķēra galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, līdz tie stāvēja mežonīgi saslējušies gaisā. Tad vārgi iesmējās.

-    Nekad savā mūžā nebiju juties tik stulbi. Ak Dievs, īstākā aunapiere!

-   Es ari. Nu bija mana kārta patukšot viskija pudeli. Droši vien vēl vairāk nekā tu. Galu galā tā bija mana vaina. Džeimij, es nevaru izteikt, cik briesmīgi nožēloju; nekad nebūtu iedomāju­sies…

-   Ak, neraizējies. Pēdējā pusstundā piedzīvotais sasprindzi­nājums atslāba, viņš mīļi saspieda manu plecu. Tu taču nevarēji iedomāties. Starp citu, es arī, viņš domīgi piebilda. Laikam jau Fērgusam šķita, ka viņu atlaidīšu un viņš atkal paliks uz ielas… nabaga puišelis. Nav brīnums, ka viņš uzskatīja sevi par veiksmi­nieku, ja tā vietā varēja saņemt pērienu.

Es nodrebinājos, atceroties ielas, pa kurām Forēza kunga ka­riete bija braukusi. Vātīm klāti, skrandaini ubagi spītīgi turējās pie savas teritorijas, gulēja zemē pat visaukstākajās naktīs, lai tikai kāds sāncensis nenozog ienesīgu kaktu. Bērni, krietni mazāki par Fērgusu, šaudījās pa drūzmu tirgus laukumā kā izsalkušas peles, acis allaž modri vēroja, vai nenokritīs kāda drupača, vai kāda ka­bata nav palikusi nepieskatīta. Bet tie, kas bija pārāk slimi, lai strā­dātu, pārāk nepievilcīgi, lai pārdotu sevi bordeļos, vai vienkārši pārāk neveiksmīgi, tiem dzīve uz ielas būtu ļoti īsa un nepavisam ne jautra. Vai tur jābrīnās, ka pietika ar izredzēm zaudēt greznību ēst trīs reizes dienā un valkāt tīras drēbes, un nonākt atpakaļ tajā pretīgajā virumā, lai Fērgusam uznāktu neesošas vainas apziņas lēkme.

-    Laikam gan, es teicu. Biju no lieliem malkiem pārgājusi tikai uz lūpu apslapināšanu. Es iedzēru pavisam niecīgu malciņu un atdevu pudeli Džeimij am, visai attālināti pamanīdama, ka tā jau ir līdz pusei tukša. Tomēr es ceru, ka tu viņam nedarīji stipras sāpes.

-    Nu, skaidrs, ka drusku sāpēs gan. Skotu akcents, parasti tikko jūtams, kļuva izteiktāks, kad Džeimijs iedzēra. Viņš papuri­nāja galvu, skatīdamies cauri pudelei, lai novērtētu, cik viskija vēl atlicis. Vai zini, Armaliet, līdz šitam vakaram nebiju aptvēris, cik tēvam bij grūti mani sloksnēt. Man vienmēr likās, ka šitajā pada­rīšanā grūtākā daļa ir kritusi man. Viņš atgāza galvu un atkal iedzēra, tad nolika pudeli un kā pūce sāka blenzt ugunī. Būt par tēvu, šķiet, ir maķenīt grūtāk, nekā biju iedomājies. Nāksies par to padomāt.

-   Tikai nepārcenties, es ieteicu. Tad tev vajadzēs daudz iz­dzert.

-   Ak, nekreņķējies, viņš jautri attrauca. Man skapī ir vēl viena pudele.

Tukšojot otru pudeli, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij, atkal un atkal pārlasīdami pēdējās nočieptās vēstules no kavaliera de Sentdžordža jeb citā vārdā Viņa Majestātes Džeimsa III un no jakobltu atbalstītājiem princim Čārlzam sūtītās sarakstes.

-   Fērguss dabūja pamatīgu žūksni Viņa Augstībai adresēto vēs­tuļu, Džeimijs sacīja. Tur bij viskautkas, un mēs nejaudājām to visu pietiekami ātri pārrakstīt, tāpēc es dažas paņēmu, tās atdosim nākamajā reizē.

-   Redzi! Viņš izvilka no kaudzes vienu lapu un nolika man uz ceļgala. Vairums vēstuļu ir šifrētas tāpat kā šī: “Esmu dzirdējis, ka šogad kalnos virs Salerno paredzamas ārkārtīgi labas rubeņu medības; vietējiem medniekiem nu gan ir paveicies.” Tas ir viegli; te runa ir par Manceti, itāļu baņķieri; viņš ir no Salerno. Noskaid­roju, ka Čārlzs kopā ar viņu vakariņojis un princim izdevies aiz­ņemties piecpadsmit tūkstošus livru izskatās, ka Džeimss devis labu padomu. Bet te… Džeimijs pašķirstīja vēstuļu kaudzīti un izvilka citu lapu.

-    Paskaties šo! viņš mudināja, sniedzot man šķībām burtu rindām klātu lapu.

Paklausīgi nopētīju lapu, kurā es spēju izšķirt tikai atsevišķus ar bultu un jautājuma zīmju tīklu savienotus burtus.

-    Kādā valodā tas ir? es jautāju, pūlēdamās kaut ko salasīt. Poļu? Galu galā Čārlza Stjuarta māte, nelaiķe Klementīna Sobeska, bija poliete.

-   Nē, tā ir angļu valoda. Džeimijs pasmaidīja. Tu nevari iz­lasīt?

-   Un tu vari?

-   Nu kā tad, viņš augstprātīgi atbildēja. Tas ir šifrs, tur­klāt ne sevišķi grūts. Redzi, sākumā tev tikai jāsadala burti pa pie­ciem… bet burtus QunX neskaiti. X nozīmē atstarpes starp teiku­miem, un Q tiek iesprausti šur tur, lai jauktu pēdas.

-   Ja tu tā saki, es neiebildu, novēršot skatienu no ārkārtīgi mulsinošas vēstules, kas sākās šādi: “Mrti ocruti dlopro qahstmani…" un pievēršot to papīra lapai, ko Džeimijs turēja rokā; tajā katru rindiņu veidoja burti, sadalīti grupiņās pa pieciem, un virs katras grupiņas rūpīgi bija uzrakstīts viens drukāts burts.

-   Tātad vienu burtu aizvieto ar citu, bet tajā pašā kārtībā, Džeimijs skaidroja, ja tev ir pietiekami daudz teksta un šur tur pa kādam vārdam vari uzminēt, tad atliek tikai pārcelt no viena alfabēta uz citu… saproti? Viņš noplivināja man zem deguna garu papīra strēmeli, uz kuras viens virs otra nelielā attālumā bija uzrakstīti divi alfabēti.

-   Nu, vairāk vai mazāk, es teicu. Taču, cik nojaušu, tu sa­proti, un tas ir pats svarīgākais. Kas tur rakstīts?

Dzīvā interese, kāda allaž parādījās Džeimija sejā, saskaroties ar jebkādām mīklām un rēbusiem, mazliet noplaka, un papīra lapa noslīga viņam klēpī. Apakšlūpu iekodis zobos, viņš domīgi vērās manī.

-   Nu, viņš beidzot ierunājās, tas jau ir tas dīvainākais. Un tomēr man nav skaidrs, kā es varēju kļūdīties. Džeimsa vēstuļu saturs visumā sliecas vienā virzienā, un šajā šifrētajā vēstulē viss pateikts skaidri un gaiši.

Zilās acis, kuras apēnoja biezas, rūsganas uzacis, ielūkojās ma­nējās.

-   Džeimss vēlas, lai Čārlzs iemanto Luija labvēlību, viņš skaļi prātoja, bet viņš nemeklē atbalstu iebrukumam Skotijā. Troņa atgūšana Džeimsu neinteresē.

-   Ko? Es izrāvu Džeimijam no rokām papīru kaudzīti un ar acīm drudžaini pārskrēju nevīžīgi aprakstītajām lapām.

Džeimijam izrādījās taisnība atbalstītāju vēstulēs varēja lasīt par cerībām uz iespējamo troņa atgūšanu, Džeimsa vēstulēs dēlam tās netika pieminētas, tikai raizes par to, vai Čārlzs atstās labu iespaidu uz Luiju. Pat naudas aizdevums Solerno baņķierim Manceti lūgts tikai tādēļ, lai Čārlzs varētu dzīvot Parīzē ar džentlmeņa vērienu, bet ne militāriem mērķiem.

-   Nu, es domāju, ka Džeimss ir viens viltīgs kūmiņš, Džeimijs sacīja, uzsitot pa vienu no vēstulēm. Jo redzi, Armaliet, viņam pašam ir dikti maz naudas; sievai gan bijis daudz, bet tēvocis Aleks man stāstīja, ka viņa visu esot atstājusi Baznīcai. Pāvests uzturējis Džeimsa iestādi, galu galā viņš ir katoļu monarhs un pāvests ir spiests aizstāvēt savas intereses pret Hannoveres kūrfirstu.

Džeimijs aptvēra rokām celi un domīgi skatījas uz papīru kau­dzi, ko biju nolikusi starp mums uz dīvāna.

-    Spānijas Filips un Luijs es runāju par veco karali pirms trīsdesmit gadiem piešķīra viņam nelielu skaitu karavīru un dažus kuģus, lai mēģina ar tiem atgūt troni. Bet viss sagāja grīstē; sliktā laika dēļ pāris kuģu nogrima, pārējiem nebij loču un tie piestāja krastā nepareizā vietā viss nogāja greizi, un beigās franči vien­kārši aizlaidās, tā ka Džeimsam neizdevās pat spert kāju uz Skoti­jas zemes. Varbūt kopš tā laika viņš ir atmetis domu atgūt troni. Tomēr karalim ir divi dēli, kas drīz būs pieauguši, un nav nekādu izredžu labi iekārtot viņus dzīvē.

Tāpēc es jautāju sev, Armaliet, Džeimijs mazliet atliecās, ko man darīt, kad viss tā iegrozījies? Un atbilde ir tāda, ka es varu mēģināt noskaidrot, vai mans labais brālēns Luijs kurš galu galā ir Francijas karalis būtu ar mieru vienu dēlu iekārtot labā vietā, varbūt nodrošināt militāru posteni un nodot viņa pakļautībā zināmu skaitu vīru. Francijas ģenerālis nav slikts amats.

-   Mm. Es pamāju ar galvu, kavēdamās domās.

-Jā, bet, ja es būtu īsti gudrs vīrs, iespējams, es neietu pie Luija lūgties kā nabaga radinieks. Varbūt es aizsūtītu savu dēlu uz Parīzi un censtos panākt, lai Luijs apkaunētos un uzņemtu puisi galmā. Un pa to laiku uzturētu pie dzīvības ilūziju, ka aktīvi vēlos atjaunot

troni. Ja Džeimss atklāti atzīst, ka Stjuarti nekad vairs nevaldīs Skotijā, Džeimijs klusi piebilda, tad viņš Luijam vairs nav vaja­dzīgs.

Un, ja nepastāv iespēja, ka jakoblti ar ieročiem rokās pakļautu angļus, Luijam vairs nebūtu iemesla dot savam jaunajam brālēnam Čārlzam kaut ko vairāk nekā to nieku, cik prasītu pieklājība un sa­biedriskā doma.

Tas nebija skaidri zināms; vēstules, kuras Džeimijam bija izde­vies sadabūt pa vienai vien, attiecās tikai uz laikposmu līdz pērnā gada janvārim, kad Čārlzs ieradās Francijā. Un situācija, kura bija aprakstīta šifrētā un kodētā valodā, lietojot piesardzīgus izteiku­mus, nebūt nebija skaidra. Taču kopumā visi pierādījumi rādija šajā virzienā.

Ja Džeimija pieņēmumi par kavaliera rīcības motīviem izrādī­tos pareizi, tad mūsu uzdevums jau būtu izpildīts; patiesību sakot, tāda nekad nebūtu bijis.

Kavējoties pārdomās par iepriekšējā vakarā izdarītajiem seci­nājumiem, es visu dienu biju diezgan izklaidīga, gan viesojoties Marijas d’Arbanvilas salonā un klausoties kāda ungāru dzejnieka uzstāšanos, gan pie tuvākās zālīšu vācējas iegādājoties baldriānu un kalmju sakni, gan pēcpusdienā strādājot Eņģeļu slimnīcā.

Beidzot atmetu darbam ar roku, jo baidījos, ka savā izklaidībā nejauši kādam nenodaru pāri. Ne Mērtegs, ne Fērguss vēl nebija ieradušies, lai pavadītu mani uz mājām, tāpēc es novilku uzsvārci un iegāju viņus pagaidīt mātes Hildegardes tukšajā kabinetā bla­kus slimnīcas vestibilam.

Biju tur pavadījusi apmēram pusstundu, dīki veidojot ieloces savā tērpā, kad izdzirdēju aiz durvīm suņa rejas.

Kā jau tas bieži mēdza gadīties, sarga postenī nebija. Noteikti aizgājis nopirkt kaut ko ēdamu vai pilda kādas mūķenes uzde­vumu. Kā parasti, viņa prombūtnes laikā slimnīcas ieejas apsardze tika atstāta Podziņa drošajās ķepās un zobos.

Pirmajam brīdinošajam kvankšķienam sekoja kluss, skarbs rū­ciens, kas ieteica svešiniekam palikt uz vietas, nepaklausības gadī­jumā piedraudot nekavējoties saplosīt. Es piecēlos un pabāzu galvu pa kabineta durvīm, lai paraudzītos, vai tēvs Balmens atkal vēlas varonīgi cīnīties ar dēmonu un pildīt savus svētos pienākumus. Bet tas nebija jaunā priestera kārnā auguma siluets, kas iezīmējās uz vestibila vitrāžas loga fona. Svešinieks bija gara auguma vīrs, kura kiltu ēna graciozi noplandīja ap kājām, kad tas atkāpās mazā, zobainā radījuma priekšā.

Džeimijs, suņa uzstājības apturēts, mirkšķināja acis. Aizēnojis tās ar plaukstu pret spožo gaismu, kas plūda iekšā pa logu, viņš centās puskrēslā kaut ko saskatīt.

-    0, sveiks, sunīt, viņš pieklājīgi uzrunāja sargu un, rokas izstiepis, spēra soli uz priekšu. Podziņš ierūcās par pāris decibe­liem skaļāk, un Džeimijs atkāpās.

-   0, tev tas patīk, vai ne? viņš sarunājās ar suni. Un samieg­tām acīm to vēroja. Padomā labi, draudziņ, viņš ieteica, cieši raugoties lejup gar garo, taisno degunu. Esmu krietni lielāks par tevi. Un es tavā vietā nerīkotos tik pārsteidzīgi.

Podziņš mazliet paošņāja zemi, joprojām taisīdams troksni, kas atgādināja tālīnu lidmašīnas rūkoņu.

-   Un arī ātrāks, Džeimijs izdarīja māņu kustību uz vienu pusi. Podziņa zobi aizcirtās pāris collu no mana vīra apakšstilbiem, un viņš atkal steigšus atkāpās.

-   Nu, jāatzīst, ka šajā jautājumā tev ir taisnība. Ja runājam par zobiem, tu, bez šaubām, esi pārāks. Podziņš, aizdomīgi piešķiebis ausi, klausījās slavinošajā runā, bet atgriezās pie klusās rūkšanas.

Džeimijs pārlika vienu kāju pār otru kā cilvēks, kas grasās te pavadīt visu dienu. Daudzkrāsainā gaisma no loga vērta viņa seju zilu, un viņš izskatījās pēc vienas no vēsajām marmora statujām blakus esošajā katedrālē.

-    Paklau, tev noteikti ir darāms kas labāks nekā mocīt nevai­nīgus apmeklētājus? viņš draudzīgi ierunājās. Esmu par tevi

dzirdējis tu esi tas slavenais zellis, kas saož slimības, vai ne? Nu kāpēc tad tu velti šķied savu dārgo laiku tādām muļķībām kā durvju sargāšana, ja tu pa to laiku varētu būt noderīgs, uzošņā­jot podagras sakropļotus kāju pirkstus un sastrutojušas pakaļas? Atbildi man, ja vari!

Vienīgā atbilde uz to, ka Džeimijs nostājās uz abām kājām, bija spalgs rējiens.

Man aiz muguras nošvīkstēja drēbes, kad no slimnīcas tālāka­jām telpām iznāca māte Hildegarde.

-   Kas tur ir? viņa jautāja, redzot, ka es skatos ap stūri. Vai mums ir apmeklētāji?

-    Šķiet, ka Podziņām un manam vīram ir domstarpības, es teicu.

-   Zini, man nav ar to jāsamierinās, Džeimijs bija sācis drau­dēt. Viena roka zagās pie brošas, kas uz pleca saturēja viņa pledu.

-   Viens ašs lēciens ar manu pledu, un tu būsi sasiets… o, bonjour, Madame! viņš, ieraugot māti Hildegardi, steigšus pārgāja uz franču valodu.

-   Bonjour, Freizera kungs! Mūķene pieklājīgi nolieca galvu, ko sedza plīvurs, manuprāt, drīzāk lai noslēptu plato smaidu, nevis lai sasveicinātos. Redzu, ka esat iepazinies ar Podziņu. Vai varbūt meklējat savu sievu?

Uzskatīdama to par zīmi savam uznācienam, es izslīdēju no ka­bineta mātei Hildegardei aiz muguras. Mans uzticamais dzīves­draugs novērsa skatienu no suņa un pievērsa to durvīm, acīmre­dzot izdarot secinājumus.

-    Un cik ilgi tu tur jau stāvi, Armaliet? viņš skābi jautāja.

-   Krietnu laiciņu, atteicu augstprātīgā pašpārliecinātībā, jo biju viena no Podziņa draugu saraksta. Ko tu būtu ar viņu darījis, kad ietītu pledā?

-   Izsviestu pa logu un ņemtu kājas pār pleciem, viņš atbil­dēja, uzmetot īsu, bijīgu skatienu mātes Hildegardes iespaidīgajam stāvam. Vai viņa gadījumā nerunā angliski?

-   Tev par laimi, ne, es atbildēju. Un pārgāju uz franču valodu, lai iepazīstinātu vīru un slimnīcas priekšnieci. Ma mиre, je vous prйsente mon mari, le seigneur de Broch Tuarach1 .

-    Milord! Māte Hildegarde bija tikusi galā ar savu humora izjūtu un, kā parasti, sasveicinājās ārkārtīgi laipni. Mums ļoti pietrūks jūsu sievas, bet, ja jums viņa vajadzīga, tad, protams…

-    Es neatnācu pēc sievas, Džeimijs viņu pārtrauca. Es at­nācu pie jums, ma mиre2 .

Mātes Hildegardes kabinetā Džeimijs, apsēdies piedāvātajā krēslā, nolika papīru žūksni, kuru bija atnesis sev līdzi, uz viņas spoži nospodrinātā rakstāmgalda. Podziņš, drošs paliek drošs, pa­turēdams acīs iebrucēju, apgūlās saimniecei pie kājām. Purnu suns atbalstīja Džeimijam uz kājas, bet ausis palika saspicētas un lūpa pavilkta uz augšu tā, ka viens ilknis bija redzams, gadījumā ja vaja­dzētu saraut viesi gabalos.

Māte Hildegarde brīdi pētīja Džeimiju, vienu biezo uzaci jau­tājoši savilkusi. Tad viņas uzmanība pievērsās papīru kaudzītei, kā mēdz darīt iestādes vadītāji, it kā visu uzmanību veltot šobrīd apspriestajam jautājumam, vienlaikus atstājot sajūtu antenu no­skaņotu tā, lai uztvertu vismazākās vibrācijas, kas ziņotu par stei­dzamu gadījumu pat slimnīcas tālākajos nostūros.

-   Jā? viņa ierunājās. Viens strupais pirksts viegli pārslīdēja neveikli rakstītajām notīm, pa vienai, it kā, tā pieskaroties, viņa spētu dzirdēt tās skaņu. Aša kustība ar pirkstu, un lapa paslīdēja tālāk, daļēji atsedzot nākamo.

-   Ko jūs vēlaties uzzināt, Freizera kungs? viņa jautāja.

-    Īsti nezinu, māt. Džeimijs, pilnīgi koncentrējies, bija pa­liecies uz priekšu. Viņš arī pieskārās melnajām līnijām, viegli pa­bakstīdams traipu, kur rakstītāja roka nevērīgi bija pārbraukusi līnijām, iekams tinte bija paguvusi nožūt.

1 Māt, iepazīstieties ar manu viru, Broktūrekas muižas īpašnieku. (Franču vai.)

2 Māt. (Franču vai.)

-   Ar šo mūziku, māt, kaut kas nav kārtībā.

Mūķenes lūpas mazliet sakustējās, varbūt tas bija smaids.

-   Tiešām, Freizera kungs? Un tomēr, cik saprotu… ceru, ka ne­ņemsiet ļaunā… ka jums mūzika ir… durvis, kurām trūkst atslēgas?

Džeimijs iesmējās, un māsa, kas tobrīd gāja garām pa gaiteni, pagriezās, izbijusies kaut ko tādu dzirdot slimnīcas telpās. Te bieži trokšņoja, bet smējās reti.

-   Ļoti taktisks manu spēju trūkuma apraksts, māt. Un pilnīgi pareizs. Ja jūs kādu no šiem gabaliem dziedātu, viņa pirksts, ga­rāks un slaidāks, bet gandrīz tikpat liels kā mātei Hildegardei, uzsita pa pergamentu, kas klusi nočabēja, es to neatšķirtu no “Kyrie eleison" vai “La Dame fait bien”. Tikai vārdus, viņš ar smaidu piebilda.

Tagad bija mātes Hildegardes kārta smieties.

-   Nudien, Freizera kungs, viņa sacīja. Jūs vismaz klausāties vārdus! Viņa paņēma rokā papīru kaudzīti un sāka šķirstīt lapas. Redzēju, ka lasot viņas kakls virs ciešā galvassegas saitējuma ir mazliet pietūcis, it kā viņa pie sevis dziedātu, un viena lielā pēda viegli kustējās, sitot ritmu.

Džeimijs kā sastindzis sēdēja uz soliņa, veselo roku pārlicis pāri sakropļotajai uz viena ceļa, un vēroja mūķeni. Ieslīpās zilās acis pauda dzīvu interesi, un viņš nepievērsa uzmanību trokšņiem, kas turpināja skanēt slimnīcas dzīlēs viņam aiz muguras. Ēkas akmens sienās atbalsojās slimnieku vaidi, māsu un sanitāru sasaukšanās, tuvinieku bēdu un baiļu spalgās vaimanas, klusināta metāla in­strumentu šķindoņa, bet ne Džeimijs, ne māte Hildegarde pat nepakustējās.

Beidzot viņa nolaida nošu lapas zemāk un pāri tām paskatījās uz Džeimiju. Acis viņai dzirkstīja, un slimnīcas priekšniece pēkšņi izskatījās kā jauna meitene.

-   Domāju, ka jums ir taisnība! — viņa paziņoja. Šobrīd man nav tik daudz laika, lai kārtīgi visu pārdomātu, viņa pameta ska­tienu uz durvīm, kuru aiļu uz mirkli aizsedza garāmejošs sani­tārs ar šarpijas maisu rokā, bet te ir kaut kas savāds. Viņa

paklaudzināja pa lapām, kas gulēja uz rakstāmgalda, un tad sabī­dīja tās kārtīgā kaudzītē.

-   Cik neparasti! viņa vēl iesaucās.

-   Lai būtu kā būdams, māt… vai jūs ar savām spējām varat no­teikt, kāds ir šis raksts? Tas būtu grūti; man ir pamats domāt, ka tas ir šifrs un ka saziņas valoda ir angļu, lai arī dziesmu teksti rakstīti vāciski.

Māte Hildegarde izbrīnā klusi nokremšļojās.

-   Angļu valodā? Vai esat pārliecināts?

Džeimijs noraidoši papurināja galvu.

-    Nē, pārliecināts neesmu, bet tā domāju. Viens iemesls ir valsts, kurā dziesmas radītas; tās atsūtītas no Anglijas.

-    Nu, kungs… Māte Hildegarde savilka vienu uzaci. Jūsu sieva runā angliski, vai ne? Un es pieņemu, ka būsiet ar mieru upu­rēt prieku atrasties viņas sabiedrībā, lai viņa var man palīdzēt izpildīt uzdevumu, kuru jūs mums tikko uzdevāt?

Džeimijs noskatīja garo sievieti, un viņa seja ar vieglo smaidu lūpās gluži vai bija mūķenes spoguļattēls. Viņš palūkojās lejup, kur Podziņa ūsas sakustējās, izlaižot tik tikko dzirdamu ņurdienu.

-   Noslēgsim darījumu, māt, Džeimijs piedāvāja. Ja jūsu šu­nelis neiekodīs man mīkstumos, kad iešu ārā, varēsiet paturēt manu sievu.

Un tā tajā vakarā es nevis devos mājās uz Džereda namu Tremulīna ielā, bet vakariņoju kopā ar Eņģeļu klostera māsām pie garā galda un tad dienas pēdējās stundas pavadīju, strādājot mātes Hil­degardes privātajās telpās.

Klostera priekšnieces dzīvoklī bija trīs istabas. Pirmajā bija iekārtota samērā grezna dzīvojamā telpa. Galu galā te viņai bieži nācās pieņemt oficiālos viesus. Ieejot otrā istabā, es biju satriekta vienkārši tādēļ, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Sākumā man radās iespaids, ka mazajā telpā nekā nav, izņemot lielu, mirdzošu, lakotu valrieksta klavesīnu, tas bija apgleznots ar sīkām puķītēm, kuras

saziedējušas uz vīnstīgas, kas līkločiem izvijusies virs spožajiem melnkoka taustiņiem visā klaviatūras garumā.

Ieskatoties ciešāk, ieraudzīju vēl dažas mēbeles, to skaitā pie vienas sienas plauktus, pilnus ar grāmatām par mūziku un ar roku sadiegtiem manuskriptiem, ļoti līdzīgiem tiem, ko māte Hildegarde šobrīd lika uz klavesīna pults.

Viņa pamāja, lai es apsēžos uz krēsla, kas stāvēja pie maza sek­retāra tālāk pie sienas.

-   Tur atradīsiet tīru papīru un tinti, milēdij. Un tagad paskatī­simies, ko mums pastāstīs šī mazā kompozīcija.

Notis bija rakstītas uz bieza pergamenta loksnes, nošu līnijas bija glīti uzvilktas ar lineālu pāri visai lapai. Arī notis, nošu atslē­gas, pauzes un alterācijas zīmes bija uzrakstītas ļoti rūpīgi; šis noteikti bija tīrais eksemplārs, nevis melnraksts vai steigā piefik­sēta melodija. Lapas augšmalā bija rakstīts nosaukums “Lied des Landes”. Zemes dziesma.

-   Redzat, nosaukums liek domāt par kaut ko vienkāršu, piemē­ram, Volkslied, tautasdziesmu, māte Hildegarde sacīja, ar garo, kaulaino pirkstu rādot uz lapu. Un tomēr kompozīcijas forma ir pavisam citāda. Vai protat lasīt notis? Labās rokas plauksta ar lielajiem kauliem un īsi apgrieztajiem nagiem skāra taustiņus neiedomājami viegli.

Pārliekusies mātes Hildegardes melni tērptajam plecam, es no­dziedāju pirmās trīs dziesmas rindiņas, pūlēdamās pēc iespējas pareizāk izrunāt vārdus vācu valodā. Tad viņa pārtrauca spēlēt un pagriezās pret mani.

-   Tāda ir pamatmelodija. Pēc tam tā atkārtojas dažādās variāci­jās bet kādās! Ziniet, kādreiz jau esmu redzējusi kaut ko līdzīgu. To rakstījis vecs, neliela auguma vācietis, vārdā Bahs; viņš man šad tad šo to atsūtīja… Mūķene nevērīgi pamāja uz plauktu ar manuskriptiem. Viņš tos sauca par “Izgudrojumiem”, un tie patiešām ir gudri; vienlaikus izspēlē melodijas divu vai trīs frāžu variācijas. Šī, viņa savilka lūpas, skatoties uz dziesmu, kas gulēja mūsu priekšā, ir šo darbu neveikla imitācija. Atklāti sakot, es

būtu gatava zvērēt, ka… Pie sevis kaut ko purpinādama, viņa at­grūda riekstkoka soliņu, piegāja pie plaukta un ar pirkstu ātri vilka pa manuskriptu rindām.

Drīz vien viņa atrada meklēto un, turot rokā trīs iesietus skaņ­darbus, atgriezās pie klavesīna.

-   Šeit ir Baha darbi. Tie ir diezgan veci, neesmu tos spēlējusi vairākus gadus. Tomēr esmu gandrīz pārliecināta… Māte Hilde­garde apklusa, aši šķirstīdama klēpī ieliktos Baha rokrakstus pa vienam, laiku pa laikam uzmezdama skatienu nošu lapām uz kla­vesīna.

-   Ha! viņa uzvaroši iesaucās un sniedza man vienu no Baha skaņdarbiem. Redziet?

Nosaukums, rakstīts ķeburainā, izsmērētā rokrakstā, vēstīja “Goldberga variācijas”. Ar zināmu bijību pieskāros papīram, skaļi noriju siekalas un paskatījos uz “Lied”. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi salīdzināšanai, lai saprastu, ko viņa ar to domājusi.

-   Jums taisnība, tas pats skaņdarbs! es iesaucos. Šur tur kāda nots atšķiras, bet kopumā dziesma ir tāda pati kā Baha skaņ­darba oriģinālā tēma. Cik dīvaini!

-   Vai ne? māte Hildegarde, dziļi apmierināta, sacīja. Nu kā­pēc šis nezināmais komponists zog melodijas un tik dīvaini pret tām izturas?

Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es neapgrūtināju sevi ar atbildi, bet pati uzdevu jautājumu:

-   Vai šodien Baha mūzika ir iecienīta, māt? Katrā ziņā nebiju to dzirdējusi muzikālajos salonos, kurus apmeklēju.

-           Nē, viņa atteica, galvu kratīdama un skatīdamās nošu lapās.

-   Francijā Baha kungu nepazīst; šķiet, viņš bija mazliet pazīstams Vācijā un Austrijā pirms gadiem divdesmit, bet pat tur viņa mūziku reti izpilda koncertos. Baidos, ka viņa mūzika neizturēs laika pār­baudi; gudra, bet trūkst sirds. Hmm. Nu, redziet? Strupais pirksts uzsita šur un tur, ātri šķirot lapas.

-   Viņš ir atkārtojis melodiju gandrīz -, tikai katru reizi mai­nījis nošu atslēgu. Es domāju, varbūt tieši tas piesaistīja jūsu vīra

uzmanību; tas ir acīm redzams pat cilvēkam, kurš neprot lasīt no­tis, un, mainot nošu atslēgu, mainās arī tonalitāte note tonique, vadmotīvs.

Tā bija. Katru tonalitātes maiņu norādīja divas vertikālas līnijas un jauna nošu atslēga, diēzu un bemolu zīmes.

-   Piecas reizes mainīt tonalitāti tik īsā skaņdarbā, māte Hil­degarde brīnījās, pēdējai zīmei atkal uzsitot ar pirkstu, lai uzsvērtu savu domu. Pārmaiņas, kurām mūzikas valodā vispār nav nekā­das nozīmes. Skatieties, mūzikas tēma ir tā pati, bet pāriet no si bemol mažora uz la mažoru ar trim diēziem. Savādi ir tas, ka tagad viņš pāriet uz diviem diēziem.

-   Cik ārkārtīgi interesanti, es teicu. Soi diēza izvēle re mažorā panāca to, ka muzikālā frāze atbilst la mažoram. Citiem vārdiem sakot, nebija nekāda iemesla mainīt tonalitāti.

-   Es neprotu vācu valodu, sacīju. Vai varat nolasīt vārdus, māt?

Viņa piekrītoši pamāja ar galvu, melnā plīvura krokas nočauk­stēja vien, mazās acis bija pievērstas manuskriptam.

-    Kāda patiesi drausmīga dzeja! viņa pie sevis purpināja.

-   Vispār no vāciešiem jau neviens nekādu dižo dzeju negaida, bet patiešām… un tomēr, viņa apklusa, nogrozot plīvuroto galvu.

-   Ja jūsu vīram ir taisnība un šis ir kaut kāds šifrs, tad jāpieņem, ka vēstījums ieslēpts tieši šajos vārdos. Tāpēc, iespējams, šis pats par sevi nav nozīmīgs.

-   Kas tur rakstīts? es jautāju.

-   “Mana gane lēkā ar jēriņiem pa zaļiem kalniem”, mūķene lasīja. Drausmīga gramatika, lai gan dziesmu tekstos bieži tiek pieļautas visādas vaļības, ja dzejnieks uzstāj uz atskaņu saglabā­šanu, un mīlas dziesmās tā ir gandrīz vienmēr.

-   Vai jūs daudz zināt par mīlas dziesmām? es ziņkāri jautāju. Šovakar māte Hildegarde bija pilna pārsteigumu.

-   Jebkurš labs skaņdarbs savā būtībā ir mīlas dziesma, viņa lietišķi atbildēja. Bet, ja runājam par to, ko domājat jūs… jā, esmu daudz pieredzējusi. Kad biju jauna meitene, viņa nozibināja

smaidā lielos, baltos zobus, un vajadzēja atzīt, ka viņu kā bērnu bija grūti iztēloties, es biju kaut kas līdzīgs brīnumbērnam, sa­protat? Varēju pēc atmiņas nospēlēt gandrīz visu, ko dzirdēju, un septiņu gadu vecumā pirmo reizi sakomponēju skaņdarbu. Māte Hildegarde pamāja uz klavesīnu, kura virsma nospodrināta spīdēja.

-   Mēs bijām turīga ģimene; ja es būtu vīrietis, tad, bez šaubām, kļūtu par mūziķi. Viņa runāja vienkārši, bez mazākās nožēlas.

-   Jūs taču varētu sacerēt mūziku, ja būtu apprecējusies? es ziņkāri taujāju.

Māte Hildegarde noplātīja rokas, lampas gaismā tas izskatījās groteski. Biju redzējusi, kā šīs rokas izrauj kaulā iestrēgušu nazi vai ievelk vietā izmežģītu locītavu, saņem plaukstā ar asinīm notrieptu bērna galviņu, kas parādās mātei starp kājām. Un biju redzējusi šos pirkstus uz melnkoka taustiņiem nolaižamies tik viegli kā tau­riņa spārnus.

-   Nu, brīdi apdomājusies, viņa atbildēja, tur vainīgs Svētais Anselms.

-   Tiešām?

Viņa pasmaidīja par manu sejas izteiksmi, neglītie vaibsti bija izlīdzinājušies, tā vairs nebija stingrā maska, ko rāda sabiedrībai.

-   0 jā. Mans krusttēvs… vecais Saules karalis, viņa nevērīgi piebilda, vārdadienā, kad biju astoņus gadus veca, uzdāvināja man grāmatu par svēto dzīvi. Tā bija skaista, viņa kavējās atmi­ņās, ar zeltītām lapām, un vāks bija rotāts ar dārgakmeņiem; vai­rāk mākslas nekā literārs darbs. Tomēr es to izlasīju. Un man patika visi stāsti īpaši par mocekļiem -, tomēr Svētā Anselma stāstā bija viena frāze, kas laikam rada manā dvēselē atbalsi.

Māte Hildegarde aizvēra acis un atgāza galvu, ļaujoties atmi­ņām.

-   Svētais Anselms bija ļoti gudrs vīrs, augsti izglītots, Baznīcas doktors. Un arī bīskaps, vīrs, kurš rūpējās par savu ganāmpulku un gādāja par viņu laicīgajām, tāpat arī garīgajām vajadzībām. Stāstā sīki bija aprakstīti visi viņa darbi, un grāmata noslēdzās ar vārdiem: “Un tā viņš nomira, kad bija galā viņa ārkārtīgi vērtīgā

dzīve, un tādējādi ieguva kroni Paradīzē”. Viņa apklusa, viegli palocīdama klēpī salikto roku pirkstus.

-   Tur bija kaut kas tāds, kas man likās īpaši pievilcīgs. “Ārkār­tīgi vērtīga dzīve”. Mūķene man uzsmaidīja. Es varēju izdomāt daudzus sliktākus uzrakstus uz kapakmens, milēdij. Viņa pēkšņi izpleta rokas un dīvaini graciozā žestā paraustīja plecus.

-   Es vēlējos būt vērtīga, viņa turpināja. Tad, kā mēģinot pār­traukt dīko pļāpāšanu, negaidīti atgriezās pie nošu lapām uz kla­vesīna.

-   Tā, viņa sacīja. Skaidrs, ka nošu atslēgu maiņa note tonique ir dīvainība. Ko tas mums dod?

Es atvēru muti, lai klusi iesauktos. Līdz šim mēs sarunājāmies franču valodā, tāpēc es nebiju to iepriekš pamanījusi. Bet, klauso­ties mātes Hildegardes stāstītajā, es biju domājusi angļu valodā, un, kad atkal paskatījos uz nošu rakstu, man atausa patiesība.

-   Kas ir? mūķene jautāja. Vai jums kaut kas ienāca prātā?

-   Atslēga! es iesmējos. Franču valodā mūzikas atslēga ir note tonique, bet priekšmets, kas atslēdz… es norādīju uz lielo atslēgu saišķi, ko slimnīcas priekšniece parasti nēsāja pie jostas un ko, ienākusi istabā, bija nolikusi uz plaukta. Tā ir passe-partout atslēga, vai ne?

-Jā, viņa sacīja, apjukusi manī veroties. Viņa savukārt pieskā­rās lielajai atslēgai. Une passe-partout. To, viņa teica, norādot uz atslēgu ar stienīti un robiņiem, drīzāk dēvētu par clef.

-   Clef. es priecīgi iesaucos. Lieliski! Es iedūru ar pirkstu nošu rakstā mums priekšā. Redziet, ma mиre, angļu valodā, vārdi ir tie paši. “Atslēga” norāda pamatlīniju mūzikas darbam, un “at­slēga” slēdz vaļā. Franču valodā clef ir atslēga, angļu valodā tās nozīme ir “nošu atslēga”. Un nošu atslēga ir arī šifra atslēga. Džei­mijs teica, ka, viņaprāt, tas ir angļu šifrs! To izstrādājis anglis ar īsti velnišķīgu humora izjūtu, es piebildu.

Ņemot vērā šo sīkumu, šifru atrisināt nebija grūti. Ja tā radī­tājs bija anglis, tad ziņojums, visticamāk, arī bija angļu valodā, un tas nozīmē, ka vārdi bija vācu, bet izmantoti tika burti. Tā kā

biju redzējusi Džeimiju iepriekš strādājam ar alfabētiem un burtu mainīšanu vietām, man vajadzēja tikai pāris reižu pamēģināt, un es uzzināju šifra atslēgu.

-   Divi bemoli nozīmē, ka no nodaļas sākuma jālasa katrs otrais burts, es teicu, drudžaini pierakstīdama izlasīto. Un trīs diēzi nozīmē, ka jālasa katrs trešais burts no nodaļas beigām. Vācu va­lodu šifrētājs laikam izmantojis gan slēpšanai, gan tāpēc, ka tā ir tik sasodīti gara; lai pateiktu to pašu domu vācu valodā, vajag div­reiz vairāk vārdu nekā angļu valodā.

-   Jums deguns notriepts ar tinti, māte Hildegarde aizrādīja. Viņa skatījās man pār plecu. Vai tur ir kaut kāda jēga?

-   Jā, es atteicu, un mute pēkšņi bija kļuvusi sausa. Jā, ir.

Atšifrēts vēstījums bija īss un vienkāršs. Un ari ļoti satraucošs.

-    Viņa Majestātes Anglijas pavalstnieki gaida viņa likumīgu atgriešanos tronī. Jūsu rīcībā ir piecdesmit tūkstoši mārciņu liela naudas summa. Rokasnauda tiks izmaksāta personiski, kad Viņa Augstība izkāps uz Anglijas zemes, es lasīju. Pāri paliek viens burts, “S”. Nezinu, vai tas ir domāts kā paraksts vai ari rakstītājam vajadzēja, lai iznāktu kāds pareizs vārds vāciski.

-    Hmpf. Māte Hildegarde ar interesi paskatījās uz vēstījuma uzmetumu, tad uz mani. Jūs, protams, to jau zināt, viņa, pamā­jusi ar galvu, sacīja, bet varat apliecināt savam vīram, ka es šo ziņu paturēšu noslēpumā.

-   Ja viņš jums neuzticētos, tad nebūtu lūdzis palīdzību, es iebildu.

Nekoptās uzacis savilkās līdz galvassegas malai, un viņa stingri uzsita ar roku pa papīra lapu.

-   Ja tas ir kāds pasākums, kurā jūsu vīrs ir iesaistījies, tad viņš stipri riskē, uzticoties nepazīstamam cilvēkam. Pasakiet viņam, ka es apzinos man parādīto godu, viņa vēsi pabeidza savu sa­kāmo.

-   Noteikti. Es pasmaidīju.

-   0, chиre Madame! mūķene iesaucās, pamanījusi, kā es izska­tos, jūs esat tik bāla! Es, strādājot pie skaņdarba, vēlu palieku

nomodā, tāpēc nepievēršu uzmanību pulkstenim, bet jums noteikti jau laiks gulēt. Māte Hildegarde paskatījās uz stundu sveci, kas dega uz maza galdiņa pie durvīm.

-   Apžēliņ! Cik vēls! Vai pasaukt māsu Madlēnu, lai aizved jūs uz istabu? Džeimijs bija negribīgi piekritis mātes Hildegardes pie­dāvājumam, ka es palieku pa nakti Eņģeļu klosteri, lai vēlu vakarā nevajadzētu doties mājās pa tumšajām ielām.

Es papurināju galvu. Biju nogurusi, un no sēdēšanas uz sola man smeldza mugura, bet gulēt es nevēlējos. Katrā ziņā sekas, ko izraisītu muzikālais vēstījums, bija pārāk satraucošas, lai vismaz šobrīd spētu domāt par miegu.

-    Nu tad uzēdīsim mazliet, lai nosvinētu jūsu panākumus. Māte Hildegarde piecēlās un izgāja priekšistabā, kur viņa, kā dzir­dēju, paskandināja zvanu. Drīz vien ieradās viena no māsām apkal­potājām ienesa paplāti, uz kuras bija karsts piens un mazas, glazētas kūciņas, viņai uz pēdām sekoja Podziņš. Māsa uzlika kū­ciņu uz porcelāna šķīvīša un pēc tam to lietišķi nolika uz grīdas sunim priekšā, blakus bļodiņai ar pienu.

Kamēr es pa malciņam dzēru silto pienu, māte Hildegarde mūsu darba materiālu pārlika uz sekretāra, bet uz klavesīna statīva novietoja vienu atsevišķu nošu lapu.

-   Es paspēlēšu, viņa paziņoja. Tas palīdzēs jums noskaņot prātu uz miegu.

Mūzika bija viegla un nomierinoša ar plūstošu melodiju, kas šūpojās starp diskanta un basa atslēgu patīkami sarežģītā ritmā, bet bez Baha trauksmaini dzenošā spēka.

-   Vai tā ir jūsu kompozīcija? es apjautājos, sagaidījusi bridi, kad māte Hildegarde pārstāj spēlēt un skaņdarba beigās paceļ rokas.

Nepagriezusies viņa papurināja galvu.

-   Nē. To ir sacerējis mans draugs, Žans Filips Ramo. Labs teorē­tiķis, bet mūzikā trūkst kaisles.

Mūzika ieaijāja manu prātu, un es acīmredzot biju aizsnaudu­sies, jo pēkšņi uztrūkos no miega, kad māsa Madlēna kaut ko

iečukstēja man ausī, sajutu viņas siltās, spēcīgās rokas satveram mani ap vidukli, pieceļam kājās un aizvedam uz istabu.

Atskatījusies es redzēju mātes Hildegardes melnā tērpo plato muguru, to, kā zem plīvura, viņai spēlējot, kustas spēcīgie pleci, un to, kā viņa kļuvusi kurla pret pasauli ārpus viņas istabas svētnīcas. Uz dēļu grīdas turpat viņai pie kājām gulēja Podziņš, pumu uzlicis uz ķepām, mazais rumpītis izstiepies taisns kā kompasa adata.

-   Tā, Džeimijs noteica, nu ir aizgājis mazliet tālāk par runā­šanu… varbūt.

-   Varbūt? es pārjautāju. Piedāvājums maksāt piecdesmit tūkstošus mārciņu izklausās diezgan noteikts. Piecdesmit tūk­stoši mārciņu pēc pašreizējiem standartiem bija prāvas hercogistes gada ienākumi.

Džeimijs skeptiski savilka uzacis, skatoties uz nošu lapām, ko biju atnesusi no klostera.

-   Nūjā, labi. Tāds piedāvājums ir puslīdz drošs, tas atkarīgs no tā, kurš no viņiem vai nu Čārlzs, vai Džeimss ieies Anglijā. Čārlza ierašanās Anglijā vispirms nozīmē to, ka viņam ir pietiekams atbalsts no citām vietām, lai viņš nonāktu Skotijā. Nē, Džeimijs domīgi kasīja zodu, šis piedāvājums interesants šķiet tikai tāpēc, ka tā ir pirmā īstā zīme, ko esam redzējuši, par to, ka Stjuarti vai vismaz viens no viņiem patiešām kaut ko dara, lai mēģinātu atgūt troni.

-           Viens no viņiem? Es pamanīju uzsvaru Džeimija sacītajā.

-   Tu gribi teikt, ka, tavuprāt, Džeimss nav iesaistīts? Es uz šifrēto ziņojumu palūkojos ar vēl lielāku interesi.

-   Vēstījums adresēts Čārlzam, Džeimijs man atgādināja, un tas nāca no Anglijas, nevis no Romas. Fērguss sūtījumu dabūja no parastā ziņneša sainītī ar angļu zīmogiem, nevis no pāvesta sūtņa. Un viss, ko esmu lasījis Džeimsa vēstulēs… Džeimijs, pieri sarau­cis, nogrozīja galvu. Viņš vēl nebija skuvies, un rīta saules stari šur tur nozibināja vara dzirkstis viņa bārdas kastaņbrūnajos rugājos.

-   Sainis bij atvērts; Čārlzs šo manuskriptu bij redzējis. Datums nebij minēts, tāpēc es nezinu, kad sūtījums pienāca. Un, protams, mums nav vēstuļu, kuras Čārlzs sūtījis tēvam. Bet nevienā no Džeimsa vēstulēm nav minēts, kurš varētu būt komponists, nemaz nerunājot par noteiktiem solījumiem sniegt Anglijai atbalstu.

Es redzēju, kurp viņš mērķē.

-   Un Luīze de Latūra kladzināja, ka Čārlzs gribējis anulēt viņas laulību un ņemt viņu par sievu, kad būs kļuvis par karali. Tātad tu uzskati, ka Čārlzs varbūt nebūs pūtis viņai miglu acīs, tikai lai atstātu iespaidu?

-    Varbūt ne, Džeimijs atbildēja. Gatavojoties skūties, viņš ielēja no krūzes bļodā ūdeni un noskaloja seju.

-   Tad iznāk, ka Čārlzs, visticamāk, rīkojies uz savu roku? Šī iespēja mani vienlaikus biedēja un interesēja. Fakts, ka Džeimss viņu ievilcis maskarādē, izliekoties, ka gatavojas atgūt troni, lai radītu Luijam iespaidu par Stjuartu iespējamo nozīmību, bet…

-   Bet Čārlzs neizliekas? Džeimijs mani pārtrauca. Nūjā, tā izskatās. Vai tev ir dvielis, Armaliet? Aizmiedzis acis, no sejas pilot ūdenim, viņš taustījās pa galda virsmu. Es pārvietoju manu­skriptu drošībā, iedevu viņam dvieli, kas bija pārmests pāri gultas galam.

Kritiski noskatījis bārdasnazi un nospriedis, ka būs labs, Džei­mijs pārliecās pāri manam tualetes galdiņam tuvāk spogulim un sāka ieziepēt vaigus.

-   Kāpēc tad, ja es skuju kājas un paduses, tad tas ir barbarisks paradums, bet, ja tu skuj seju, tad nav? es uzdevu jautājumu, skatoties, kā viņš nostiepj virslūpu pār zobiem un ar īsām, uzma­nīgām roku kustībām skrāpē ar nazi zem deguna.

-   Tā arī ir, viņš atbildēja, pētot sevi spogulī. Bet, ja es to nedaru, tad drausmīgi knieš.

-    Vai tu esi kādreiz audzējis bārdu? es ziņkāri apjautājos.

-           Tīšuprāt ne, viņš atbildēja ar smaidu, skujot vienu vaigu,

-   bet šad un tad, kad citādi nebija iespējams, man ir bijusi bārda… kad es kā ārpus likuma pasludinātais dzīvoju Skotijā. Kad vajadzēja

izvēlēties, vai katru ritu ar trulu nazi skūties aukstā avota ūdenī vai kasīties, es izvēlējos kasīties.

Sāku smieties, skatoties, kā viņš ar vienu garu rokas kustību novelk bārdasnazi gar visu žokļa līniju.

-   Nevaru iedomāties, kāds tu izskatītos ar pilnbārdu. Esmu tevi redzējusi tikai ar rugājiem.

Viņš pasmaidīja ar vienu mutes kaktiņu, otru pavilka uz augšu, jo skuva tajā pusē zem augstā, platā vaigukaula.

-   Kad mēs, Armaliet, nākamreiz viesosimies Versaļā, es palūgšu atļauju apmeklēt Karalisko zvērudārzu. Luijam tur mīt viens radī­jums, kuru kāds kapteinis atvedis no Borneo, viņu sauc orangu­tāns. Esi tādu redzējusi?

-   Jā, es atbildēju, Londonas Zooloģiskajā dārzā pirms kara bija viens pārītis.

-   Tad tu zini, kāds es izskatos ar bārdu. Viņš pasmaidīja, bei­dzot skūšanos, rūpīgi nolaižot nazi gar zoda izliekumu. Kārns un kožu apskrubināts. Stipri līdzīgs vikontam Mariņī, viņš piebilda,

-   tikai sarkans.

It kā krāsas pieminēšana viņam kaut ko būtu atgādinājusi, Džeimijs, ar lina dvieli noslaucījis no vaigiem pēdējās ziepju palie­kas, atgriezās pie mūsu sarunas galvenās tēmas.

-   Tāpēc, Armaliet, man šķiet, ka šobrīd mums jādara, lūk, kas, viņš sacīja, ļoti uzmanīgi jāvēro tie angļi, kas atrodas Parīzē. Viņš paņēma no gultas manuskriptu un domīgi šķirstīja. Ja kāds patiešām vēlas apsvērt, ka varētu palīdzībai piedāvāt tik lielas nau­das summas, domāju, ka viņi varētu sūtīt pie Čārlza sūtni. Ja es riskētu ar piecdesmit tūkstošiem mārciņu, tad es laikam vēlētos zināt, ko saņemšu par savu naudu pretī, un tu?

-   Jā, gribētu gan, es piekritu. Un, runājot par angļiem… Vai Viņa Augstība patriotiski pērk brandvīnu no tevis un Džereda vai arī gadījumā viņš nav iecienījis Sailasa Hokinsa kunga pakalpoju­mus?

-    Sailasa Hokinsa kunga, kurš tik ļoti vēlas zināt, kāds poli­tiskais klimats valda Skotijas augstkalnē? Džeimijs ar apbrīnu

nogrozīja galvu par manu jautājumu. Un es vēl domāju, ka appre­cēju tevi smukās sejas un jaukā, apaļā dupša dēļ. Padomā tik, tev ir arī smadzenes! Viņš veiksmīgi izvairījās no sitiena, kuru mērķēju uz viņa ausi, un uzsmaidīja man.

-   Es nezinu, Armaliet, bet līdz vakaram uzzināšu.

Princis Čārlzs patiešām pirka brandvīnu no Hokinsa kunga. Izņemot šo atklājumu, nākamo četru nedēļu laikā mēs neko daudz uz priekšu netikām. Dzīve kopumā ritēja bez pārmaiņām. Francijas Luijs turpināja ignorēt Čārlzu Stjuartu. Džeimijs turpināja tirgot vīnus un apmeklēt princi Čārlzu. Fērguss turpināja zagt vēstules. Luīze, princese de Roana, izgāja sabiedrībā vīram pie rokas, sērīga, bet ziedoša. Es turpināju no rītiem vemt, pēcpusdienās strādāt slimnīcā un vakaros pieklājīgi smaidīt pie mielasta galda.

Lai gan divi notikumi, kas, kā vismaz mums šķita, tuvināja mūs mērķim, tomēr atgadījās. Čārlzs, garlaikodamies savā ieslodzī­jumā, sāka aicināt Džeimiju vakaros līdzi uz krogiem, bieži vien bez sava privātskolotāja Šeridana kunga, kas jauno cilvēku ierobe­žoja un centās vest pie prāta, jo viņš bija paziņojis, ka tādai uzdzī­vei ir krietni par vecu.

-   Ak kungs, tas puika dzer kā lops! Džeimijs iesaucās, atgrie­zies no viena šāda vakara, dvakodams pēc lēta vīna. Viņš nosodoši aplūkoja lielu traipu uz sava krekla priekšas.

-   Vajadzēs pasūtīt jaunu kreklu, viņš secināja.

-   Tas būtu tā vērts, es piekritu, ja princis tev dzerot kaut ko pastāstītu. Par ko viņš runā?

-   Par medībām un sievietēm, Džeimijs strupi izmeta un stin­gri atteicās paskaidrot tuvāk. Vai nu politika tik ļoti nespieda Čārlza sirdi kā Luīze de Latūra, vai arī viņš spēja glabāt noslēpumus pat bez skolotāja Šeridana kunga uzraudzības.

Otrais notikums bija tāds, ka finanšu ministrs Divernē kungs zaudēja Džeimijam šahā. Un ne tikai vienu reizi, bet vairākkārt. Kā jau Džeimijs bija paredzējis, sekas bija tādas, ka zaudējums tikai stiprināja Divernē kunga apņēmību uzvarēt, tāpēc mūs bieži aici­nāja uz Versaļu, kur es staigāju starp viesiem, klausīdamās bau­mas un vairīdamās no alkoviem, bet Džeimijs tikmēr spēlēja šahu, savākdams ap sevi apbrīnas pilnu skatītāju pūli, lai gan es neuz­skatīju, ka tur būtu kas īpašs, ko redzēt.

Džeimijs un finanšu ministrs mazs, apaļīgs vīriņš ar nošļauptiem pleciem bija pārliekušies pāri šaha dēlim, abi acīm redzami tik koncentrējušies spēlei, ka nemanīja neko no tā, kas notika ap­kārt, par spīti balsu murmināšanai un glāžu šķindai turpat aiz muguras.

-   Reti esmu redzējusi kaut ko tik garlaicīgu kā šahs, čukstēja viena dāma otrai. Un to sauc par izklaidēšanos! Man lielāku prieku sagādātu skatīties, kā mana istabene bluso melnos pāžus. Tie vismaz spiedz un ķiķina.

-   Man nebūtu iebildumu likt drusku paspiegt un paķiķināt tam sarkanmatainajam jauneklim, sacīja viņas sarunbiedre, apburoši uzsmaidot Džeimijam, kurš bija pacēlis galvu un izklaidīgi vērās pāri Divernē kunga galvai. Draudzene pamanīja mani un iegrūda dāmai, bezgaumīgai gaišmatei, sānos dunku.

Es viņai jayki uzsmaidīju, ļauni nopriecādamās par tumšo pie­tvīkumu, kas cēlās no viņas dekoltē, liekot sejai pārklāties ar sār­tiem plankumiem. Bet Džeimijs likās tik izklaidīgs, ka drosmīgā dāma būtu varējusi ielaist viņam matos savus apaļīgos pirkstus un viņš nebūtu to pamanījis.

Prātoju, kas tik ļoti viņu nodarbina. Ne jau nu spēle. Divernē kungs spēlēja garlaicīgi, piesardzīgi izdarot gājienus, visu laiku atkārtojot vienus un tos pašus gambītus. Džeimija labās rokas divi vidējie pirksti viegli uzsita sev pa gurnu acumirklīgas, steigšus apslēptas nepacietības uzplaiksnījumā, un es zināju, ka viņš domā ne jau par šaha partiju. Tā varēja vilkties vēl pusstundu, bet viņš turēja saujā Divernē kunga karali.

Man blakus stāvēja de Nevē hercogs. Redzēju, kā viņa mazās, tumšās acis stingi vēro Džeimija pirkstus, tad aizslīd tālāk. Brīdi viņš domīgi pētīja šaha dēli, tad nesteidzīgi devās projām, lai palie­linātu derību likmi.

Man aiz muguras apstājās sulainis un pakalpīgi palocījās, pie­dāvājot glāzi vīna. Es ar mājienu raidīju viņu projām; šovakar man jau pietiek galva bija viegla un kājas bīstami tālu projām.

Pagriezusies, lai sameklētu vietu, kur apsēsties, es telpas otrā malā pamanīju grāfu Senžermēnu. Varbūt Džeimijs bija skatījies uz viņu. Grāfs savukārt skatījās uz mani; patiesībā viņš blenza manī ar smaidā savilktu seju. Tā nebija viņam raksturīga sejas izteiksme, turklāt arī nepiestāvēja. Atklāti sakot, man bija pilnīgi vienalga, bet es, cik graciozi vien spēju, paklanījos viņa virzienā un iejuku dāmu pulciņā, tērzējot par šo un to, vienlaikus cenšoties pie pir­mās izdevības virzīt sarunu par Skotiju un izraidīto karali.

Kopumā, šķiet, Stjuartu izredzes atgriezties tronī pārāk neno­darbināja Francijas aristokrātu prātus. Kad laiku pa laikam ieminē­jos par Čārlzu Stjuartu, parastā atbilde bija izbolītas acis un vien­aldzīga plecu paraustīšana. Par spīti pakalpojumiem, ko izdarīja grāfs Mārs un citi Parīzē dzīvojošie jakobīti, Luijs spītīgi atteicās pieņemt Čārlzu galmā. Un trūcīgam trimdiniekam, kurš nav izpel­nījies karaļa labvēlību, velti cerēt, ka viņu aicinās sabiedrībā, kur varēs iepazīties ar turīgiem baņķieriem.

-   Karalis nav īpaši iepriecināts, ka viņa brālēns ieradies Fran­cijā, nelūdzot viņam atļauju, man sacīja grāfiene de Brabāna, kad ierunājos par šo jautājumu. Karalis esot teicis, ka viņa dēļ Anglija varot palikt protestantiska, viņa man atklāja. Un, ja angļi kopā ar Džordžu no Hannoveriem degs elles ugunīs, jo labāk. Viņa līdzjūtīgi savilka lūpas; grāfiene bija iejūtīga sieviete. Man žēl. Es zinu, ka jūs ar vīru jūtaties vīlušies, bet nudien… Viņa paraustīja plecus.

Nodomāju, ka mēs tiktu galā ar šādu vilšanos, un dedzīgi tur­pināju medīt tenku drupačas, bet tovakar man neveicās. Man lika saprast, ka jakobīti ir garlaicīgi.

-   Tornis, laidnis pieci, Džeimijs nedaudz vēlāk, kad posāmies gulēt, murmināja. Mēs atkal bijām palikuši pili. Tā kā šaha partija beidzās krietni pāri pusnaktij un ministrs negribēja ne dzirdēt par došanos atceļā uz Parīzi tik vēlā stundā, mūs izmitināja nelielos appartement. Es pamanīju, ka šie bija pāris pakāpienu labāki par tiem, kuros nakšņojām pirmajā reizē. Te bija dūnu pēlis un pa logu varēja redzēt dienvidu puses zālienu.

-   Ak tad torņi, ko? es pārjautāju, ieslīdot gultā, un, labpatikā iekunkstējusies, izstaipījos. Vai šonakt sapņosi par šahu?

Džeimijs pamāja ar galvu un nožāvājās tik plati, ka žoklis no­krakšķēja un acīs sariesās asaras.

-    Kā tad, skaidra bilde. Ceru, ka es tevi, Armaliet, netraucēšu, ja naktī miegā izdarīšu gājienu.

Pēdas man saliecās tīrā priekā, ka tikušas brīvas no pieaugošā svara, muguras lejasdaļa, pielāgojoties guļus stāvoklim, raidīja vieglas, patīkamas sāpju šautras.

-Ja gribi, vari stāvēt miegā kaut uz galvas. Arī es nožāvājos.

-   Šonakt mani nekas netraucēs.

Reti biju tik smagi kļūdījusies.

Sapnī es redzēju zīdaini. Tik lielu, ka drīz tam vajadzētu nākt pasaulē, tas spārdījās un cilājās manā piebriedušajā vēderā. Rokas aizslīdēja līdz uzkalniņam un masēja nostiepto ādu, cenšoties no­mierināt ļembastu tur iekšā. Bet grozīšanās turpinājās, un mierīgi, kā jau sapņos mēdz būt, es sapratu, ka man vēderā lokās nevis bērns, bet čūska. Es saliecos, pievilku ceļus pie krūtīm, cīnoties ar čūsku, rokas tvarstīja un mētājās, meklējot rāpuļa galvu, kas sitās un triecās zem ādas. Mana āda bija karsta, un zarnas raustījās, pār­vērtušās par čūskām, kas kožot un svaidoties savijas kopā.

-   Klēra! Mosties, zeltenīt! Kas noticis? Beidzot pamodusies no klaigāšanas un purināšanas, es miglaini sāku apjaust apkārtni. Es gulēju gultā zem linu palagiem, un Džeimijs bija uzlicis roku man uz pleca. Bet čūskas manā vēderā turpināja locīties, un es skaļi ievaidējos, mani šī skaņa sabiedēja gandrīz tāpat kā Džeimiju.

Viņš atmeta segas un pagrieza mani uz muguras, cenšoties nospiest uz leju ceļgalus. Es, vēderu saķērusi, spītīgi turējos, savilkusies kamolā, un centos apturēt asās, mokošās sāpes, kas dūrās man miesā.

Džeimijs uzrāva man atkal virsū segu un izskrēja no istabas, tik tikko apstādamies, lai paķertu no sola kiltus.

Es nespēju pievērst uzmanību kam citam kā vien savām mo­kām. Ausīs man zvanīja, un seja mirka aukstos sviedros.

-   Madame? Madame!

Atvēru plakstus tik daudz, ka spēju saskatīt istabeni, kura ap­kalpoja šo appartement, sievietes izmisušo skatienu, izspūrušos matus zem šķībās naktsmices, stāvu, kas pārliecies man pār gultu. Viņai aiz muguras, līdz pusei kails un vēl izmisušāks, stāvēja Džei­mijs. Vaidēdama aizvēru acis, bet vēl paguvu ieraudzīt, ka viņš satver kalpones plecu tik stipri, ka viņai nokrīt naktsmice.

-   Vai viņa zaudēs bērnu? Ko?

Tas likās ārkārtīgi ticami. Kunkstēdama es locījos gultā, savilkos vēl ciešākā kamolā, kā gribēdama pasargāt sāpju nastu, kas mita manī.

Istabā arvien skaļāk skanēja dažādas balsis, galvenokārt sie­viešu, un vairākas rokas mani bakstīja un taustīja. Visa šī jūkļa vidū izdzirdēju vīrieša balsi; tas nebija Džeimijs, bet kāds francū­zis. Pēc balss norādījumiem vairākas rokas cieši satvēra mani pie potītēm un pleciem un izstiepa gultā taisni.

Cita roka paslīdēja man zem naktskrekla un iztaustīja vēderu. Elsodama es atvēru acis un ieraudzīju karaļa ārstu Fleša kungu, viņš bija nometies ceļos pie gultas ar ļoti nopietni savilktu seju. Man vajadzēja justies glaimotai, saņemot šādu karaļa labvēlības pierādījumu, bet man viss bija vienalga. Sāpju raksturs, šķiet, bija mainījies; spazmas kļuva stiprākas un atkārtojās puslīdz regulāri, tomēr bija gandrīz tāda sajūta, ka tās kustētos, ceļojot no vēdera augšdaļas uz leju.

-   Tā nav izmešanās, Fleša kungs mierināja Džeimiju, kas nobi­jies snaikstījās viņam aiz muguras. Asiņošanas nav. Redzēju, ka

viena no galma dāmām sajūsmas pilnās šausmās blenza uz mana vīra rētām klāto muguru. Viņa satvēra draudzenes piedurkni, cen­šoties pievērst tās uzmanību.

-   Iespējams, žultspūšļa iekaisums, minēja Fleša kungs. Vai ari apaukstētas aknas.

-   Idiots, es izspiedu caur zobiem.

Fleša kungs augstprātīgi lūkojās lejup uz mani gar savu visai prāvo degunu, ar nokavēšanos uzliekot pensneju ar zelta ietvaru, lai atstātu lielāku iespaidu. Viņš pataustīja ar plaukstu manu miklo pieri, nejauši aizsedzot manas acis, un es vairs nevarēju uz viņu nikni lūrēt.

-   Visticamāk, aknas, viņš sacīja Džeimijam. Žultspūšļa pār­slodze rada šādu žultainu šķidrumu uzkrāšanos asinīs, kas izsauc sāpes… un īslaicīgus aknu darbības traucējumus, viņš autorita­tīvi piebilda, stiprāk uzspiežot, kad es atkal mētājos šurpu turpu.

-   Nekavējoties jānolaiž asinis. Platon, bļodu!

Es atbrīvoju vienu roku un to, kas gulēja man uz galvas, no­grūdu nost.

-   Lieciet mani mierā, jūs, pūšļotājs tāds! Džeimij! Neļauj viņiem man pieskarties! Platons, Fleša kunga palīgs, tuvojās man ar lan­ceti un bļodu, tikmēr aizmugurē stāvošās dāmas noelsās un apvēdināja cita citu, lai satraukums, ko radīja šī drāma, viņas nepiebeigtu.

Džeimijs bālu seju bezpalīdzīgi skatījās te uz mani, te Fleša kungu. Pēkšņi pieņēmis lēmumu, viņš sagrāba nelaimīgo Platonu, atrāva no gultas, pagrieza un stūma uz durvīm, lancetei graizot gaisu. Istabenes un dāmas viņa priekšā bļaudamas atkāpās.

-   Kungs! Le chevalier kungs! Ārsts centās iejaukties. Kad viņu sauca pie manis, viņš profesionāli bija uzlicis galvā parūku, bet nebija tērējis laiku, lai apģērbtos, un tagad naktskrekla platās pie­durknes plivinājās kā spārni, kad viņš, vicinādams rokas kā sajucis putnubiedēklis, sekoja Džeimijam.

Sāpes atkal kļuva stiprākas, šķita, ka iekšējos orgānus saspiedu­šas skrūvspīles, es noelsos un atkal saliecos līkumā. Kad spazmas

mazliet atlaidās, es atvēru acis un redzēju, ka viena no dāmām modri vēro manu seju. Viņas vaibstiem pārslīdēja izteiksme, kas liecināja: viņa visu ir sapratusi, un, joprojām skatīdamās uz mani, viņa pieliecās, lai pačukstētu kaut ko savām biedrenēm. Istabā val­dīja pārāk liels troksnis, lai es spētu sadzirdēt, ko viņa saka, bet es to skaidri nolasīju viņai no lūpām.

-   Inde, dāma sacīja.

Sāpes spēji traucās lejup, biedējošas burzguļošanas pavadītas, un beidzot es sapratu, kas man vainas. Tas nebija spontānais aborts. Ne arī apendicīts un vēl mazāk apaukstētas aknas. Ne arī gluži inde. Tas bija melnais krūklis.

-   Jūs, es sacīju, draudīgi tuvodamās metram Raimonam, kas sargādamies slēpās aiz sava galda krokodila izbāžņa ēnā. Jūs! Nīkulīgais tārps ar krupja ģīmi!

-   Es, madonna? Es jums neesmu darījis neko ļaunu, vai ne?

-   Jūs neesat man nodarījis neko ļaunu, tikai vairāk nekā trīs­desmit cilvēku acu priekšā izraisījis stipru caureju, licis domāt, ka izmetīšu bērnu, un līdz nāvei nobiedējis manu vīru!

-   0, jūsu vīrs bija klāt? Metrs Raimons izskatījās samulsis.

-   Bija gan, es apstiprināju. Atklāti sakot, man tikai ar ievē­rojamām grūtībām izdevās aizkavēt Džeimiju nākt uz aptieku un ar varu izspiest visu, ko metrs Raimons zināja. Beidzot viņš bija ar mieru gaidīt mani karietē, kamēr es aprunājos ar aptiekas īpaš­nieku, kas stipri atgādināja abinieku.

-    Bet jūs taču neesat mirusi, madonna, mazais zāļu vīriņš norādīja. Tā kā viņam nebija pieminēšanas vērtu uzacu, tad uz augšu savilkās viena platās, izvelbtās pieres puse. Jūs jau zināt, ka tā varēja būt.

Šo faktu trauksmainā vakara gaitā un tam sekojošā fiziskā nespēka dēļ biju palaidusi garām neievērotu.

-   Tātad tā nebija vienkārši izjokošana? es vārgā balsī pajau­tāju. Kāds mani patiešām gribēja noindēt, un es esmu dzīva tikai tādēļ, ka jums ierunājās sirdsapziņa?

-   Varbūt mana sirdsapziņa nav gluži atbildīga par to, ka pali­kāt dzīva, madonna. Iespējams, tas bija tikai joks droši vien es neesmu vienīgais aptiekārs, pie kura var dabūt krūkļa mizu. Bet pēdējā mēneša laikā esmu to pārdevis diviem cilvēkiem bet ne viens, ne otrs nebija pats pēc tās nācis.

-   Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu un ar cimdu noslaucīju nosvī­dušo pieri. Tātad apkārt staigā divi potenciālie indētāji; tā tikai man vēl trūka.

-   Vai pateiksiet, kuri tie bija? es tieši noprasīju. Nākamajā reizē viņi var iet uz citu aptieku. Pie kāda, kuram nav jūsu sirds­apziņas.

Metrs palocīja galvu, platā vardes mute domīgi kustējās.

-   Tāda iespēja pastāv, madonna. Ja runājam par pircējiem, diez vai jums tas ko līdzēs. Tie bija kalpotāji; skaidrs, ka viņi pildīja pavēli. Viena bija vikonteses de Rambo istabene, otrs bija vīrietis, kuru es nepazīstu.

Bungāju ar pirkstiem pa leti. Man draudējis bija vienīgi grāfs Senžermēns. Vai viņš varēja uzpirkt svešu kalpu, lai sadabū indi, un tad pats būtu iebēris to manā glāzē? Domās atgriežoties Versaļā, viesību zālē, es secināju, ka tas ir pilnīgi iespējams. Vīna glā­zes iznēsāja sulaiņi uz paplātēm; kaut arī grāfs nebija tuvojies man izstieptas rokas attālumā, nebūtu grūti piekukuļot kalpu, lai iedod man vienu noteiktu glāzi.

Raimons ziņkāri mani vēroja.

-    Gribētu jums pajautāt, madonna: vai esat darījusi ko tādu, lai vikontese kļūtu par jūsu ienaidnieci? Viņa ir ļoti greizsirdīga; nebūtu pirmā reize, kad viņa meklē manu palīdzību, lai atbrīvotos no sāncenses, taču, paldies Dievam, greizsirdība viņai ātri vien pār­iet. Vikontesei ir šaudīga acs, jūs jau saprotat vienmēr uzrodas jauna sāncense, kas novērš domas no iepriekšējās.

Es nelūgta apsēdos.

-    Rambo? es centos pielāgot vārdam atbilstošu seju. Tad atmiņu migla izklīda, atstājot moderni ģērbušos augumu un neiz­skatīgu, apaļu seju, kas bija bagātīgi apbārstīta ar šņaucamtabaku.

-   Rambo! es iesaucos. Nūjā, esmu satikusi šo vīrieti, bet tikai ar vēdekli iesitu viņam pliķi, kad viņš iekoda man kāju pirkstos.

-   Ar to pietiktu, lai izaicinātu vikontesi, ja viņa būtu pareizajā garastāvokli, metrs Raimons noteica. Ja tā, domāju, ka no turp­mākiem uzbrukumiem varat nebaidīties.

-   Liels paldies, vēsi noteicu. Un ja nu tā nav vikontese?

Mazais aptieķnieks mirkli svārstījās, acis samiedzis spilgtajā

rīta saules gaismā, kas lauzās iekšā pa rombveida rūtīm man aiz muguras. Beidzot viņš pieņēma lēmumu un pagriezās pret akmens galdu, kur destilējamā traukā virmoja šķidrums, un pamāja ar galvu, lai eju viņam līdzi.

-   Nāciet šurp, madonna! Man priekš jums kaut kas ir.

Man par izbrīnu, mazais vīriņš palīda zem galda un pazuda. Tā kā viņš nenāca atpakaļ, es pieliecos un palūkojos pagaldē. Pavardā gailēja ogles, bet tam abās pusēs bija tukša telpa. Un sienā aiz galda, ēnās noslēpies, vidēja tumšāks laukums durvis.

Tikai mirkli šaubījusies, es sacēlu uz augšu brunčus un palīdu zem galda tāpat kā aptiekārs.

Sienas otrā pusē bija tik daudz vietas, lai varētu piecelties kā­jās, kaut ari telpa bija maza. No ēkas ārpuses nevarēja nojaust, ka te atrodas slēptuve.

Divas sienas no slepenās istabas aizņēma plaukti, kas veidoti kā medus kāres, katra šūna bija tīra, nemanīja ne puteklīša, un katrā stāvēja kāda dzīvnieka galvaskauss. Skats bija tik iespaidīgs, ka es soli atkāpos; visi tukšie acu dobumi šķita pievērsti man, zobi atņirgti žilbinošā apsveikuma smaidā.

Vairākas reizes samirkšķināju plakstus, līdz man izdevās ierau­dzīt metra Raimona atrašanās vietu. Viņš, piesardzīgi sarāvies, tupēja pie plaukta kā ši šķirsta pastāvīgs iemītnieks. Rokas viņš nervozi turēja sev priekšā, skatīdamies uz mani tā, it kā gaidītu, ka es vai nu sākšu kliegt, vai metīšos viņam virsū. Bet es biju redzē­jusi ievērojami šaušalīgākus skatus par rindās saliktiem, nospodri­nātiem kauliem un mierīgi pagāju uz priekšu, lai aplūkotu ekspo­nātus tuvāk.

Šķiet, nekā te netrūka. Sīciņi sikspārņa, peles un ciršļa galvas­kausi, caurspīdīgi kauli, plēsēja zobiņi asi kā adatas. Zirga kauli, sākot ar milzu kaujas ratu vilcēju masīvajiem, līkajiem žokļiem, kas izskatās īsti piemēroti, lai saplacinātu filistiešu pūļus, un beidzot ar ēzeļu galvaskausiem, miniatūriem, izliektiem kauliem, kas ir tik­pat izturīgi kā milzīgie vezumnieku kauli.

Tie, tik klusi un skaisti, likās savādā veidā pievilcīgi, it kā katrs eksponāts būtu vēl saglabājis sava īpašnieka būtību, kaulu līnijā varēja redzēt atblāzmu no miesas un kažoka, kas kādreiz tos sedza.

Es pastiepu roku un pieskāros vienam galvaskausam. Varētu domāt, ka kauls būs auksts, bet tas bija savādi neitrāls, it kā sil­tums, sen izgaisis, kavētos tepat tuvumā.

Biju redzējusi, ka pret cilvēku mirstīgajām atliekām izturas ar mazāku cieņu; katakombās bija kaudzēs sasviesti pirmo kristiešu mocekļu galvaskausi, zem tiem kā kokteiļu salmiņi sakrituši stilba kauli.

-     Lācis? es runāju klusi. Šis bija liels galvaskauss, acu zobi līki, lai varētu plēst, bet dzerokļi neparasti plakani.

-   Jā, madonna. Redzēdams, ka es nebaidos, Raimons nomieri­nājās. Viņa roka paslīdēja uz priekšu, tik tikko skarot izliekto, biezo, spēcīgo galvaskausu. Redzat zobus? Zivju, gaļas ēdājs, mazais pirksts nobrauca pa garo, draudīgo acu zoba līkumu un izlēkāja pa dzerokļa plakanajiem robiņiem, bet ogu, vaboļu malējs. Viņi reti ir izsalkuši, jo ēd visu.

Es apbrīnā lēnām pagriezos te pret vienu, te otru sienu, šad tad kādam galvaskausam pieskardamās.

-    Brīnišķīgi, es sacīju. Mēs runājām pusbalsī, it kā skaļa runā­šana varētu uzmodināt gulētājus.

-    Jā. Raimona pirksti pieskārās galvaskausiem tāpat kā manē­jie, glāstot slaidos sejas kaulus, nobraucot pa trauslo vaigukaula arku. Redziet, te slēpjas dzīvnieka raksturs. No tā, kas atlicis, daudz var pateikt par to, kas agrāk bijis.

Viņš pagrieza vienu no mazākajiem galvaskausiem, norādīja uz puniņiem apakšā, kas izskatījās pēc maziem, plāniem baloniņiem.

-     Šeit… te ieiet auss kanāls, un skaņa atbalsojas galvā. Tāpēc žurkām ir smailas ausis, madonna.

-    Tympanic bullae. Es palocīju galvu.

-     Ko? Latīņu valodu tikpat kā neprotu. Es tādas lietas saucu par… pa savam.

-    Tie… Es pamāju uz augšu. Tie ir īpaši, vai ne?

-    Ā. Jā, madonna. Tie ir vilki. Ļoti veci vilki. Raimons ar bijīgu rūpību nocēla vienu no galvaskausiem. Purns bija garš un rakstu­rīgs sunim, ar spēcīgiem acu zobiem un platiem dzerokļiem. Pieres daļa izliecās stipra un dominējoša pār mugurpusi, piere liecināja par izturīgiem muskuļiem, kas reiz balstīja spēcīgu kaklu.

Ne maigi, neizteiksmīgi balti kā citi galvaskausi, šos klāja brūni traipi un svītras, un tie blāvi spīdēja no krietnas spodrināmā līdzekļa devas.

-    Tādu zvēru vairs nav, madonna.

-    Nav? Jūs gribat teikt, ka tie ir izmiruši? Es kā apburta vēl­reiz pieskāros galvaskausam. Kur, ellē, jūs tos dabūjāt?

-    Ne uz zemes, madonna. Pazemē. Tie nāk no kūdras purva, kur bija aprakti vairāku pēdu dziļumā.

Tuvāk ieskatoties, es pamanīju atšķirības starp šiem galvaskau­siem un jaunākiem un baltākiem, kas atradās plauktos pie pretējās sienas. Šie dzīvnieki bijuši lielāki par parastiem vilkiem, to žokļi varēja sašķaidīt kājas kaulus skrienošam alnim vai pārraut rīkli kri­tušam briedim.

No pieskāriena man pārskrēja viegli drebuļi, jo atgādināja vilku, kuru biju nogalinājusi pie Ventvērtas cietuma, un tā bara vilkus, kas pirms nepilniem sešiem mēnešiem bija mani medījuši ledainajā krēslā.

-    Jums nepatīk vilki, madonna? Raimons jautāja. Taču lāči un lapsas jūs nebiedē? Tie arī ir mednieki, gaļas ēdāji.

-    Jā, bet ne manējās, es īgni noteicu, sniedzot atpakaļ mūž­veco, nomelnējušo galvaskausu. Es daudz vairāk jūtu līdzi mūsu draugam alnim. Ar mīlestību noglāstīju slaido purnu.

-     Līdzjūtība? Maigās, melnās acis mani ziņkāri pētīja. Pret kauliem tādas emocijas parasti nejūt, madonna.

-     Nu… jā, es sacīju, mazliet apjukusi, bet ziniet, man kaut kā nav sajūtas, ka tie ir tikai kauli. Tas ir, jūs varat par tiem kaut ko pastāstīt un, skatoties uz tiem, pat iztēloties, kāds bijis dzīvnieks. Tie nav nedzīvi priekšmeti.

Raimona bezzobainā mute izstiepās plata, it kā es netīši būtu pateikusi kaut ko tādu, kas viņam patīk, bet viņš neko neteica.

-    Kāpēc jums tie visi ir? es strupi noprasīju, pēkšņi aptvērusi, ka plaukti ar dzīvnieku galvaskausiem diez vai ir parasts aptiekas aprīkojums. Krokodila izbāžņi varbūt, bet ne jau šī izstāde.

Viņš labdabīgi paraustīja plecus.

-     Nu, viņi zināmā mērā ir mana sabiedrība, kad strādāju. Ve­čuks pamāja uz apkrautu darba galdu vienā kaktā. Un, kaut gan viņi runā ar mani par daudzām lietām, netaisa tādu troksni, lai piesaistītu kaimiņu uzmanību. Nāciet šurp, viņš spēji mainīja sarunu tematu. Man ir kaut kas priekš jums.

Prātodama, kas tas varētu būt, es sekoju Raimonam pie augsta skapja telpas galā.

Viņš nebija dabaspētnieks, katrā ziņā ne zinātnieks tādā no­zīmē, kā es izpratu šo vārdu. Viņš neko nepierakstīja, neko nezī­mēja, viņam nebija piezīmju, kuras citi varētu izmantot, lai kon­sultētos un mācītos. Un tomēr es nez kādēļ jutos pārliecināta, ka viņš ļoti vēlas iemācīt man to, ko pats zināja, varbūt patiku pret kauliem?

Skapis bija apgleznots ar dažādām ērmotām zīmēm, ar garām astēm un līkumiem, starp piecstūriem un apļiem, kabalas simbo­liem. Es kādus pāris pazinu, jo biju redzējusi tēvoča Lema vēsturis­kajās piezīmēs.

-    Jūs interesējaties par kabalu? es jautāju, uzjautrināta aplū­kojot simbolus. Tas izskaidrotu slepeni iekārtoto darbistabu. Lai arī franču literātu un aristokrātu aprindas stipri interesējās par okul­tismu, tā tika rūpīgi slēpta, baidoties no Baznīcas šaustījošajām dusmām.

Man par pārsteigumu, Raimons sāka smieties. Viņa strupie pirksti ar īsi apgrieztajiem nagiem šur tur uzspieda skapja priekš­pusē, vienam simbolam pašā vidū, citam uz astes.

-    Nu nē, madonna. Lielākā tiesa kabalas piekritēju ir trūcīgi ļau­dis, tāpēc es viņu sabiedrību meklēju reti. Bet simboli nudien ne­ļauj ziņkārīgiem cilvēkiem bāzt degunu šajā skapī. Un tas, ja tā padomā, nav maz dažiem krāsas triepieniem. Tāpēc galu galā var­būt kabalistiem ir taisnība, apgalvojot, ka šīm zīmēm piemīt spēks.

Viņš nerātni man uzsmaidīja, atverot skapja durvis. Es redzēju, ka tam bija dubultdibens; ja kāds okšķeris neņemtu vērā simbolu pausto brīdinājumu un atvērtu durvis, tas, bez šaubām, redzētu tikai pavisam nevainīgas lietas, kas atrodas jebkura aptieķnieka skapī. Bet, ja pareizā kārtībā nospiež slēptus slēdžus, arī iekšējie plaukti pagriežas, atklājot aiz tiem dziļu alu.

Aptiekārs izvilka vienu no mazajām atvilktnītēm, kas sedza tel­pas sienu, un visu, kas tajā bija, izbēra sev delnā. Parakņājies pa šiem sīkumiem, viņš izcēla vienu lielu, baltu kristālu un sniedza man.

-    Tas jums, viņš teica. Aizsardzībai.

-     Ko? Burvju kristāls? es skeptiski pajautāju, grozīdama dā­vanu plaukstā.

Raimons smējās. Viņš pacēla virs rakstāmgalda roku un ļāva caur pirkstiem iztecēt saujai mazu, krāsainu akmentiņu, kas sabira uz notraipītā filca susināmā spilventiņa.

-    Laikam jau var tā teikt, madonna. Katrā ziņā, lietojot šo vārdu, es par to varu prasīt vairāk naudas. Ar pirksta galu viņš no krā­saino akmentiņu kaudzes izmakšķerēja gaiši zaļganu kristālu.

-     Tiem nepiemīt vairāk un arī ne mazāk burvju spēka kā galvaskausiem. Tos var saukt par zemes kauliem. Kristāli uzsūkuši tā klēpja būtību, kurā izauguši, un, ja tam piemita kāds spēks, tas pats atrodams arī te. Viņš pasita uz manu pusi sīku dzeltenīgu piciņu.

-     Sērs. Saberž kopā ar citiem niekiem, piešauj sērkociņu, un viss uzsprāgs. Šaujampulveris. Vai tā ir burvestība? Vai an tikai sēra daba?

-    Manuprāt, tas atkarīgs no tā, ar ko jūs runājat, es piebildu, un viņa seja savilkās priecīgā smaidā.

-    Ja kādreiz vēlaties pamest savu vīru, madonna, viņš iesmē­jās, esiet droša, ka badā nemirsiet. Es teicu, ka protat savu amatu, vai ne?

-      Mans vīrs! es iesaucos un nobālēju. Prāts pēkšņi spēja izskaidrot slāpētos trokšņus, kas nāca no veikala mums virs galvas. Kaut kas skaļi nobūkšķēja, it kā liela dūre no visa spēka būtu trie­kusies pret leti, tad nodārdēja dobja balss, kas nepieļāva jebkādus kavēkļus, kuri, iespējams, traucētu to sadzirdēt citu skaņu vidū.

-     Velns un elle! Es aizmirsu par Džeimiju!

-    Jūsu vīrs ir te? Raimona acis iepletās platākas nekā parasti, un, ja viņa seja jau tā nebūtu bāla, tad droši vien būtu kļuvusi pil­nīgi balta.

-     Es atstāju viņu ārā, paskaidroju un pieliecos, lai līstu atpa­kaļ pa slepeno izeju. Viņam noteikti apnicis gaidīt.

-    Pagaidiet, madonna! Raimona roka satvēra manu elkoni un apturēja. Otru plaukstu viņš uzlika man uz rokas, kurā es turēju balto kristālu.

-     Kristāls, madonna. Es teicu, ka tas jūs pasargās.

-    Jā, jā, es nepacietīgi attraucu, dzirdot, kā ārā arvien skaļāk tiek izkliegts mans vārds. Ko tad tas dara?

-    Uzrāda indes, madonna. Vairāku bīstamu mikstūru klātbūtnē tas maina krāsu.

Šie vārdi lika man apstāties. Es iztaisnojos un skatījos uz večuku.

-     Indes? es lēnām atkārtoju. Tad jau…

-    Jā, madonna. Jums var draudēt briesmas. Raimona krupja seja izskatījās ļoti nopietna. Nevaru apgalvot, nedz arī pateikt, no kuras puses, jo es to nezinu. Ja uzzināšu, tad esiet droša, ka darīšu jums to zināmu. Viņa skatiens bailīgi aizslīdēja pie ejas, kas veda cauri kamīnam. Arējā siena drebēja no triecieniem. Un, lūdzu, pārlieciniet ari savu vīru, madonna.

-                Neraizējieties, es solīju, pieliecoties zem zemā pārseguma.

-    Džeimijs nekož… es tā domāju.

-    Es neraizējos par viņa zobiem, madonna, atskanēja man aiz muguras, kad es rausos pāri pavarda pelniem.

Džeimijs, kurš tobrīd grasījās ar dunča spalu klaudzināt pa sienu, ieraudzīja mani iznirstam no pavarda mutes un to nolaida.

-    Ak re, kur tu esi, viņš mīlīgi noteica. Piešķiebis galvu, Džei­mijs vēroja, kā es nopurinu no kleitas apakšmalas sodrējus un pel­nus, tad viņa skatiens, pamanījis Raimonu piesardzīgi paglūnam no žāvējamā galda apakšas, kļuva nikns.

-     A, un te ir tavs krupītis! Vai viņš spēs ko izskaidrot, Arma­liet, vai arī man piespraust viņu blakus citiem krupjiem? Nenovēr­šot acu no Raimona, viņš pamāja ar galvu uz veikalu, kur pie filca gabala piesprausti karājās vairāki žāvēti krupji un vardes.

-    Nē, nē! es steidzos iejaukties, kad Raimons gribēja bēgt at­pakaļ savā patvērumā. Viņš man visu izstāstīja. Patiesībā viņš man ārkārtīgi palīdzēja.

Mazliet negribīgi Džeimijs nolika dunci, un es pastiepu roku, lai aptiekārs tiktu ārā no paslēptuves. Ieraugot Džeimiju, viņš mazliet sarāvās.

-    Vai šis cilvēks ir jūsu vīrs, madonna? viņš jautāja balsī, kādā runā, cerot saņemt atbildi “nē”.

-     Jā, protams, es atbildēju. Mans vīrs, Džeimss Freizers, Broktūrekas kungs. Es norādīju uz Džeimiju, lai gan diez vai te bija kāds cits, par kuru es varētu runāt. Tad pamāju pretējā vir­zienā. Metrs Raimons.

-    Tā jau es sapratu, Džeimijs vēsi noteica. Viņš paklanījās un pastiepa roku Raimonam, kura galva atradās pāris collu Džeimijam virs jostasvietas. Aptiekārs īsi pieskārās pastieptajai rokai un steig­šus atrāva plaukstu, nespēdams nomākt vieglus drebuļus. Es dziļā izbrīnā skatījos uz viņu.

Džeimijs tikai savilka uz augšu vienu uzaci, atspiedās pret gal­da malu un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-     Nu labi, viņš ierunājās. Kas ir?

Es biju galvenā skaidrotāja, Raimons tikai laiku pa laikam, iespraužot pa vienzilbes vārdam, pauda piekrišanu. Mazais

aptieķnieks šķita zaudējis savu parasto viedumu un, piesardzīgi uzmetis kūkumu, čurnēja uz soliņa pie kamīna. Tikai tad, kad biju beigusi stāstīt par balto kristālu un to, ka tas, iespējams, būs vajadzīgs, viņš sakustējās un šķita mazliet atdzīvojies.

-     Tiesa, milord, viņš apstiprināja Džeimijam. Patiesībā es nezinu, vai briesmas draud jūsu sievai vai jums pašam, vai var­būt jums abiem. Neesmu dzirdējis neko noteiktu, tikai pieminam “Freizerus” vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu.

Džeimijs asi uz viņu paskatījās.

-    Ak tā? Un jūs bieži apmeklējat tādas vietas, vai ne, metr Raimon? Vai cilvēki, par kuriem runājat, ir jūsu palīgi?

Raimons pasmaidīja diezgan vārgu smaidu.

-    Es gan labāk vēlētos viņus raksturot kā darījumu sāncenšus, milord.

Džeimijs noņurdēja:

-     Mmpfmm. Nūjā, un ikviens, kurš mēģina, var dabūt mazliet vairāk labuma, nekā norunāts. Viņš pieskārās duncim, kas karā­jās pie siksnas, un izslējās.

-      Tomēr tencinu par brīdinājumu, metr Raimon. Džeimijs paklanījās aptiekāram, bet roku vairs nesniedza. Par to otru lietu, Džeimijs savilka uzacis un paskatījās uz mani, ja mana sieva ir noskaņota jums piedot, tad nav mana daļa vēl ko teikt. Es jums, viņš piebilda, ieteiktu pazust atpakaļ tajā alā nākamajā reizē, kad jūsu veikalā ienāks vikontese. Nāc, Armaliet!

Brīdi vēlāk, kad mēs karietē kratījāmies uz Tremulīna ielu, Džei­mijs klusēdams skatījās ārā pa logu, bet labās rokas stīvie pirksti bungāja pa cisku.

-    Vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu, viņš nomur­mināja, kad kariete iegriezās Gambožē ielā. Nez kas tā par vietu?

Atcerējos kabalas zīmes uz Raimona skapja, un viegli drebuļi lika sacelties matiņiem uz apakšdelmiem. Atcerējos Margeritas stāstītās tenkas par grāfu Senžermēnu un de Ramāža kundzes brī­dinājumu. Pastāstīju Džeimijam par tiem un arī Raimona sacīto.

-     Viņš varbūt uzskata to par krāsojumu un logu rotājumu, es beidzu, bet viņš noteikti pazīst cilvēkus, kuri tā nedomā vai kuriem viņš negrib ļaut ieskatīties savā skapī.

Džeimijs pamāja ar galvu.

-     Nūjā. Esmu šo to dzirdējis… tikai šo to… ka galmā notiekot tādas lietas. Toreiz nepievērsu uzmanību, uzskatīju tās par muļķī­bām, bet tagad gan papētīšu tuvāk. Viņš iesmējās un piekļāva mani sev pie sāna. Likšu Mērtegam izsekot grāfu Senžermēnu. Grāfs dabūs paspēlēties ar īstu dēmonu.

Mērtegs tūlīt tika norīkots vērot grāfa Senžermēna gaitas, bet, izņemot ziņu, ka grāfs savā namā uzņem ievērojamu skaitu viesu abu dzimumu un visādu šķiru -, nekā aizdomīga nebija. Tomēr viens grāfa Senžermēna viesis bija ievērības cienīgs Čārlzs Stjuarts, kas ieradās kādā pēcpusdienā, stundu pakavējās un devās prom.

Čārlzs bija sācis arvien biežāk aicināt Džeimiju līdzi savās eks­pedīcijās pa krogiem un pilsētas zaņķiem. Personiski es uzskatīju, kas šī skraidīšana vairāk saistīta ar viesībām, ko rīkoja Žils de Latūrs de Roans, lai nosvinētu ziņu par sievas grūtniecību, nekā ar grāfa ļauno ietekmi.

Šie klejojumi reizēm ievilkās līdz vēlai naktij, un pamazām es sāku pierast, ka liekos gultā bez Džeimija, pamostos, kad viņš ierāpjas man blakus, nosalis no staigāšanas pa miglainu nakti, mati un āda ož pēc tabakas dūmiem un alkohola.

-     Tā sieviete princi tik ļoti izsitusi no sliedēm, ka, manuprāt, viņš aizmirsis pat to, ka ir Skotijas un Anglijas troņmantnieks, Džeimijs sacīja, atgriezies no kārtējās uzdzīves.

-                Ak Dievs, viņš noteikti ir traki sabēdājies. Es nosmīkņāju.

-    Cerēsim, ka oma viņam neuzlabosies.

Taču pēc nedēļas es kādurīt pamodos un aukstajā, pelēkajā rītsvīdā redzēju, ka gulta man blakus vēl ir tukša, sega nebija pat atlocīta.

-     Vai Broktūrekas milords ir savā kabinetā? Es vienā nakts­kreklā pārliecos pāri margām, izbiedējot Magnusu, kurš gāja cauri pirmā stāva vestibilam. Varbūt Džeimijs sadomājis gulēt kabinetā uz dīvāna, lai mani nemodinātu.

-    Nē, milēdij, sulainis atbildēja, skatīdamies augšup uz mani.

-     Es nācu atbultēt parādes durvis un redzēju, ka tās nemaz nav aizbultētas. Milords pagājušajā naktī nav pārnācis.

Es smagi noslīgu uz augšējā pakāpiena. Laikam izskatījos bries­mīgi, jo vecīgais virssulainis skriešus metās pa kāpnēm pie manis.

-     Kundze! Viņš norūpējies berzēja man rokas. Kundze, vai jums kas kaiš?

-    Jūtos mazliet slikti, bet tas nav svarīgi. Magnus, tūlīt aizsū­tiet vienu no sulaiņiem uz prinča Čārlza māju Monmartrā. Lai viņš noskaidro, vai mans vīrs ir tur.

-    Tūlīt, milēdij. Un atsūtīšu jums palīgā arī Margeritu. Večuks pagriezās un atkal metās lejā pa kāpnēm; mīkstās filca čības, ko viņš valkāja, apdarot rīta darbus, klusi pakšķēja uz nospodrinātās dēļu grīdas.

-     Un Mērtegu! es saucu pakaļ Magnusa aizejošajai mugurai.

-     Mana vīra radinieku. Lūdzu, atvediet viņu pie manis! Pirmā doma, kas iešāvās prātā, varbūt Džeimijs palicis pa nakti Čārlza villā; otrā, ka viņam nejauši vai tīšuprāt kāds ir uzbrucis.

-     Kur viņš ir? Kāpņu apakšgalā atskanēja Mērtega čērkstošā balss. Viņš acīmredzot bija nupat pamodies. Sejā bija saglabājušies pagalvja nospiedumi, un novalkātā krekla krokās bija saķērušies salmu smalkumi.

-     Kā es to varu zināt? noskaldīju. Mērtegs vienmēr izskatī­jās tā, it kā turētu visus aizdomās, pēkšņā un skarbā modināšana nebija mazinājusi ierasti īdzīgo sejas izteiksmi. Par spīti tam, viņa ierašanās bija mierinoša; ja bija gadījušās nepatikšanas, tad viņš bija tas cilvēks, kas tiks ar tām galā.

-     Vakar vakarā viņš aizgāja kopā ar princi Čārlzu un nav pār­nācis. Tas ir viss, ko zinu. Ieķērusies margu spraišļos, uzvilku sevi kājās un mazliet sakārtoju zīda naktskreklu. Kamīni jau bija

iekurti, bet pavisam nesen, tāpēc māja vēl nebija iesilusi un man pārskrēja drebuļi.

Mērtegs nobrauca ar roku pār seju, tādējādi veicinot domāša­nas procesu.

-    Mphm. Vai kāds aizgāja uz Monmartru?

-Jā.

-     Tad es pagaidīšu, kamēr no turienes pienāks ziņas. Ja Džeimijs ir tur, tad viss ir kārtībā. Ja nav, varbūtam viņi zinās, kad viņa un prinča ceļi šķīrušies un kur.

-     Un, ja pazuduši viņi abi, ko tad? Ja nu ari princis nav pārnā­cis mājās? es jautāju. Ja Parīzē bija jakoblti, tad bija ari tādi, kas centās novērst Stjuartu dinastijas atgriešanos troni. Un, kaut ari Čārlza Stjuarta noslepkavošana nenozīmētu, ka skotu sacelšanās iz­gāzusies galu galā princim bija jaunāks brālis Henrijs tas zi­nāmā mērā varētu mazināt Džeimsa entuziasmu spert šādu soli ja viņam vispār tāds bijis, es izklaidīgi nodomāju.

Ļoti skaidri atcerējos Džeimija stāstīto par mēģinājumu viņu nogalināt, šī notikuma laikā viņš iepazinās ar Fērgusu. Slepkavības pilsētā nebija nekas neparasts, pēc tumsas iestāšanās pa Parīzes ielām siroja neliešu bandas.

-     Labāk ej apģērbies, zeltenīt, Mērtegs man aizrādīja. Es pat no šejienes varu redzēt, kāda tev zosmiesa.

-     0! Jā, tev taisnība. Es paskatījos uz savām rokām; kamēr man pa galvu bija šaudījušies dažādi pieņēmumi, biju sevi apskā­vusi, bet necik siltāk nebija kļuvis; man bija sākuši klabēt zobi.

-    Kundze! Jūs nu gan saaukstēsieties! Margerita, rībinādama grīdu, kāpa augšā pa kāpnēm, un es ļāvu, ka viņa mani iedzen gu­ļamistabā, vēl atskatoties uz Mērtegu pirmajā stāvā, kurš rūpīgi pētīja sava dunča asmeni un tad sparīgi iegrūda to makstī.

-Jums vajadzētu būt gultā, kundze! istabene turpināja rāties.

-    Šitāda saldēšanās nāk par sliktu bērnam. Tūlīt atnesīšu ogļu pannu. Kur ir jūsu ritasvārki? Tūliņ velciet mugurā, jā, tā ir labāk… Virs plānā zīda naktskrekla uzvilku biezos vilnas ritasvārkus, bet, neklau­soties Margeritas kladzināšanā, piegāju pie loga un atvēru slēģus.

Aiz loga jau blāzmoja rīts, jo uzlecošās saules stari skāra Tremulīna ielas akmens namu augšējo stāvu fasādes. Lejā valdīja liela rosība, kaut arī bija vēl agrs; apteksnes un sulaiņi berza pakāpie­nus vai spodrināja vārtu vara rotājumus, tirgotāji, kas no ratiņiem pārdeva augļus, dārzeņus un svaigas zivis, pilnā balsī pa visu ielu pieteica savu preci, un lielo namu virējas, pārdevēju klaigāšanas izsauktas, kā džini šāvās ārā no savām pagrabstāva virtuvēm. Pa bruģi rībēdams lēni ripoja ogļu vezums, izskatījās, ka vecais zirgs, kurš to vilka, šobrīd daudz labprātāk atrastos stallī. Bet no Džei­mija nebija ne miņas.

Beidzot ļāvos satrauktās Margeritas pierunāšanai un iekāpu gultā, lai būtu siltāk, bet aizmigt vairs nespēju. Katra skaņa, kas at­plūda no lejas, lika man saspringt cerībā, ka pēc soļiem, kas nodip uz ietves, vestibilā atskanēs Džeimija balss. Miegu aizgainīja grāfa Senžermēna seja. Viņam vienīgajam no franču aristokrātiem bija kāds sakars ar Čārlzu Stjuartu. Visticamāk, tas bija viņš, kas stā­vēja aiz pirmā mēģinājuma nogalināt Džeimiju… un mani. Bija zi­nāms, ka viņam ir bīstami sabiedrotie. Vai varētu būt tā, ka viņš licis novākt abus gan Džeimiju, gan Čārlzu? Šajā brīdī tam, vai grāfa nolūki ir politiski vai personiskas dabas, bija maza nozīme.

Kad beidzot soļi patiešām atskanēja, es biju iegrimusi ainās, kurās Džeimijs ar pārgrieztu rīkli guļ renstelē, un to, ka viņš ir atgriezies, aptvēru tikai tai brīdī, kad atvērās guļamistabas dur­vis.

-     Džeimij! Priekā iekliegusies, es piecēlos gultā sēdus.

Viņš man uzsmaidīja, tad plati, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti ar roku, nožāvājās. Varēju redzēt krietnu daļu no rīkles un atviegloti pamanīju, ka tā nav pārgriezta. Tomēr skaidrs bija ari tas Džeimijs, neapšaubāmi, bija piedzēries. Atgūlies man blakus gultā, viņš ilgi un cītīgi staipījās, tad, puslīdz apmierināts, kaut ko noņurdēja.

-     Kas, es noprasīju, fev gadījās?

Viņš pavēra vienu apsarkušo aci.

-     Man vajag vannu, viņš pateica un atkal aizvēra aci.

Es pieliecos tuvāk un sāku viņu ošņāt. Degunā iesitās paras­tais dūmu smārds, kādu izplata nevēdinātas telpas un mitra vilna, pa virsu klājās izcils alkoholisko dzērienu sajaukums alus, vīns, viskijs un konjaks -, kas atbilda traipu dažādībai uz uzdzīvotāja krekla. Un kā pēdējais piesitiens šim kokteilim piejaucās briesmīga, lēta odekolona dvaka, īpaši uzmācīga un indīgi sīva.

-     Vajag gan, es piekritu. Es izrausos no gultas un izliecos pa durvīm gaitenī, lai sasauktu Margeritu, un, kad viņa ieradās, liku atnest bļodu un ūdeni. Brālis Ambrozijs uz atvadām man bija uzdā­vinājis vairākus gabaliņus labu, cietu ziepju ar rožu eļļu; liku ista­benei atnest arī tās.

Kad Margerita devās pildīt nogurdinošo uzdevumu uznest mil­zīgās vara kannas ar ūdeni, es pievērsu uzmanību gultā gulošajam miesas kalnam.

Novilku viņam kurpes un zeķes, tad atsprādzēju un norāvu kiltus. Džeimija rokas automātiski piesedza kājstarpi, bet mans ska­tiens kavējās citur.

-     Kas, es atkārtoju, ar tevi notika?

Uz ciskām stiepās vairāki gari skrāpējumi, uz gaišās ādas izcē­lās neganti sarkanas svītras. Un vienas kājas iekšpusē, pašā augšā, es redzēju brūci, kas varēja rasties tikai no kodiena skaidri bija redzami zobu nospiedumi.

Istabene, kas lēja ūdeni, arī ieinteresēta pameta skatienu uz ne­pārprotamajām liecībām un nosprieda, ka ir īstais brīdis izteikt savas domas par šo delikāto situāciju.

-     Un petit chien? viņa jautāja. Sunītis? Varbūt tomēr kaut kas cits. Un, lai arī es īpaši labi nepārzināju tālaika izteicienus, es biju iemācījusies, ka Ies petits chien bieži izkrāsotām sejām staigā pa ielām uz divām kājām.

-    Ārā! es franciski nokomandēju virsmāsas balsī. Istabene pa­ņēma kannas un, viegli uzmetusi lūpu, izgāja. Es no jauna pievēr­sos Džeimijam, kurš pavēra vienu aci un, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, aši atkal aizvēra.

-    Nu? es prasīju.

Viņš nevis atbildēja, bet nodrebinājās. Pēc brīža viņš piecē­lās sēdus un ar plaukstām saberzēja seju tā, ka bārdas rugāji sprak­šķēja vien. Viņš jautājoši savilka vienu rudo uzaci.

-     Diez vai tāda kārtīgi audzināta jauna dāma kā tu zinās vārda soixante-neuf, sešdesmit deviņi, otru nozīmi?

-     Šo vārdu esmu jau dzirdējusi, teicu, saliekot rokas uz krū­tīm un ar zināmām aizdomām noskatot runātāju. Un vai drīkstu jautāt: kur tieši tu satikies ar šo īpaši interesanto skaitli?

-     To man ieteica… pat ar spēku… kā vēlamu nodarbošanos, dāma, kuru man vakar nejauši iznāca satikt.

-     Vai tā gadījumā nebija tā pati dāma, kas iekoda tev ciskā?

Džeimijs palūkojās lejup un domīgi paberzēja ievainojumu.

-     Mm, nē. Patiesību sakot, tā nebija viņa. Dāma likās aizrāvu­sies ar zemākiem cipariem. Domāju, ka viņa gribēja palikt pie seš­nieka un deviņnieks varēja iet kārties.

-    Džeimij, es teicu, dusmīgi piecērtot kāju, kur tu visu nakti biji?

Viņš pasmēla saujā no bļodas ūdeni un iešļakstīja sejā, sīkas tērcītes satecēja tumši sarkanajās krūšu spalvās.

-     Mm. Viņš ātri mirkšķināja plakstus, lai dabūtu no biezajām skropstām ārā ūdens lāses. Nu, pagaidi. Vispirms mēs krogā ēdām vakariņas. Tur mēs satikām Glengeriju un Miljeflēru. Miljeflēra kungs bija Parīzes baņķieris, bet Glengerijs bija viens no jaunākiem jakobītiem, kāda Makdonelu klana atzara vadonis. Būdams Parīzē iebraucējs, nevis iedzīvotājs, pēdējā laikā šis skots bieži uzturējās Čārlza sabiedrībā, tā vismaz stāstīja Džeimijs. Un pēc vakariņām mēs devāmies pie hercoga di Kasteloti spēlēt kārtis.

-    Un pēc tam?

-    Acīmredzot uz krogu. Un tad uz citu krogu. Un tad uz iestādī­jumu, kuram šķietami bija kaut kas kopīgs ar krogu, tikai izdaiļots, pievienojot vairākas dāmas ar interesantu ārieni un vēl interesan­tākiem talantiem.

-     Ak, talantiem? Es nosmīkņāju, pametusi skatienu uz vīra saskrāpētajām kājām.

-     Ak Dievs, viņas to darīja cilvēku acu priekšā, Džeimijs šaus­minājās un atceroties nodrebinājās. Divas uz galda. Tieši starp jēra muguru un vārītiem kartupeļiem. Ar cidoniju želeju.

-    Mon dieu! iesaucās istabene, kas bija atnesusi vēl vienu kan­nu ūdens un lika to tik ilgi, lai pagūtu pārmest sev krustu.

-    Klusē! es viņai uzbrēcu. Pēc tam atkal pievērsos vīram: Un kas notika tālāk?

Tad acīmredzot darbība bija ieguvusi vispārēju raksturu, tomēr tika veikta diezgan plašas publikas priekšā. Izrādot pienācīgu cieņu Margeritas jutīgajai dvēselei, Džeimijs pagaidīja, līdz viņa izgāja, lai atnestu vēl ūdeni, un tikai tad turpināja stāstu:

-     …un tad Kasteloti resno sarkanmati un mazo gaišmati ieveda kaktā un…

-     Un ko pa to laiku darīji tu? es pārtraucu aizraujošo stāstī­jumu.

-     Skatījos. Viņš likās izbrīnījies. īsti pieklājīgi nav, bet tajā brīdī man nebija lielas izvēles.

Kamēr Džeimijs runāja, es rakņājos pa viņa sporanu un izvilku ne tikai mazo naudas maku, bet arī platu, ar ģerboni rotātu metāla gredzenu. Ziņkāri to uzlaikoju; tas bija daudz lielāks par jebkuru parastu gredzenu un karājās uz pirksta kā plīts riņķis uz mieta.

-     Un kam pieder šis? Es pastiepu gredzenu uz priekšu. Iz­skatās pēc hercoga di Kasteloti ģerboņa, bet cilvēkam, kam tas pie­der, pirksti ir kā sardeles. Kasteloti bija itālis, kas atgādināja tumsā izstīdzējušu pupiņu pāksti, ar plankumainu seju un hronis­kiem gremošanas traucējumiem nav jau arī brīnums, ja Džeimija stāstītais atbilst patiesībai. Cidoniju želeja, padomā tik!

Es pacēlu skatienu un redzēju, ka Džeimijs nosarkst no nabas līdz pat matu galiem.

-     Ē, viņš sacīja, ar pārspīlētu interesi pētot dubļu traipu uz ceļgala, to… vīrietis nevelk pirkstā.

-    Tad kas… O! Es ar jaunu interesi paskatījos uz riņķi. Apžēliņ! Esmu par tiem dzirdējusi…

-     Esi?! Džeimijs, šausmu pārņemts, iesaucās.

-     Bet redzējusi nevienu nebiju. Vai tev tas der? Es pastiepu roku, lai pielaikotu. Viņš automātiski ar rokām aizsedza kaunumu.

Margerita, ieradusies ar jaunu ūdens nesienu, mierināja viņu:

-    Ne vous en faоtes pas, Monsieur. J’en ai dйjа vu un.1

Apveltīdams ar niknu skatienu gan mani, gan istabeni, Džei­mijs ievilka klēpī segu.

-    Tā jau slikti, ka visu vakaru vajag sargāt savu tikumību, viņš diezgan asi noteica, vēl tikai trūka no rīta par to spriedelēt.

-     Sargāt savu tikumību, tu saki? Mētāju gredzenu no vienas rokas rādītājpirksta uz otras. Vai tik tā nav dāvana, ko? Vai aiz­devums?

-    Dāvana. Nedari tā, Armaliet. Viņš saviebās. Tas man kaut ko atgādina.

-    0 jā. Es cieši vēroju viņu. Tagad parunāsim par atmiņām…

-    Ne jau es! viņš iebilda. Tu taču nedomā, ka es kaut ko tādu darīju? Esmu precējies!

-    Un Miljeflēra kungs nav precējies?

-     Ne tikai precējies, viņam ir arī divas mīļākās, Džeimijs sa­cīja. Bet viņš ir francūzis… tas ir citādi.

-    Hercogs di Kasteloti nav francūzis… viņš ir itālis.

-    Bet viņš ir hercogs. Tas arī ir citādi.

-    0, ak tā? Nez vai arī hercogiene tā uzskata.

-    Ja ņem vērā dažas lietas, ko hercogs iemācījies no hercogie­nes, tad domāju jā. Vai tā vanna vēl nav gatava?

Cieši satinies segā, Džeimijs izrausās no gultas, aizklumburoja līdz baļļai un iekāpa ūdenī. Tad, nometis segu, ātri iesēdās vannā, tomēr ne pietiekami ātri.

-    Enorme!2 istabene iesaucās un pārkrustījās.

-    C'est tout3 , es nikni sacīju. Merci bien. Margerita nodūra acis, pietvīka un teciņus izskrēja no istabas.

1 Neraizējieties, kungs; esmu jau to redzējusi.

2 Milzīgs! (Franču vai.)

3 Tas ir viss. (Franču vai.)

Kad durvis aiz istabenes bija aizvērušās, Džeimijs atlaidās van­nā, kurai vienā galā mala bija augstāka, lai varētu ērti iekārtoties. Tajos laikos uzskatīja: ja tu esi pūlējies piepildīt vannu ar ūdeni, tad esi pelnījis to arī izbaudīt. Augumam lēnām grimstot arvien dziļāk kūpošajā ūdenī un karstajiem tvaikiem sārtinot gaišo ādu, rugā­jiem apaugušajā sejā parādījās svētlaimīga izteiksme. Acis Džei­mijs bija aizvēris, viegla mitruma migliņa vizmoja uz augstajiem, platajiem vaigukauliem un mirdzēja dobumos zem acīm.

-     Ziepes? viņš ar cerībām vaicāja un atvēra acis.

-    Jā, nudien. Es atnesu gabaliņu un pasniedzu viņam, tad ap­sēdos uz sola pie vannas. Kādu laiku skatījos, kā viņš cītīgi sevi ieziepē, tad atnesu sūkli, pumeka gabalu, un viņš sāka centīgi berzt pēdu apakšas un elkoņus.

-     Džeimij! es beidzot ierunājos.

-Jā?

-     Es negribu apstrīdēt tavas metodes, sacīju, un mes vieno­jāmies, ka tev varbūt vajadzēs šo to atļauties, bet… vai tev tiešām vajag…

-     Ko, Armaliet? Viņš pārtrauca mazgāties un, galvu piešķie­bis, mani vēroja.

-    Nu… nu… Sev par dusmām, es nosarku tikpat tumši kā vīrs, tikai es nevarēju aizbildināties ar karsto ūdeni.

No vannas izcēlās liela roka un, ūdens lāsēm pilot, uzgūla ma­nējai. Slapjums un karstums spiedās cauri plānajam kleitas audu­mam un svilināja man ādu.

-    Armaliet, viņš sacīja, kā tu domā: ko es esmu darījis?

-     Ē… nu… Es centos, bet man neizdevās novērst skatienu no viņa saskrāpētajām ciskām. Džeimijs smējās, kaut ari neizklausījās, ka viņam būtu patiesi jautri.

-     Ak jūs mazticīgie! viņš izsmējīgi novilka.

Es atkāpos tik tālu, ka mani vairs nevarēja aizsniegt.

-     Nu, es teicu, kad vīrs pārnāk mājās saskrāpēts, sakosts un smird pēc smaržām, turklāt atzīst, ka nakti pavadījis bordelī un…

-     Un izliek visu kā uz delnas, ka viņš nakti pavadījis vērojot, nevis darot?

-     No skatīšanās kājas tā nevar saskrāpēt! es pēkšņi noskal­dīju, tad sakniebu lūpas. Jutos kā greizsirdīga vista, un man bija vienalga. Biju zvērējusi uzņemt visu mierīgi, kā gudra sieviete, sa­kot sev, ka pilnīgi uzticos Džeimijam un katram gadījumam ka nav iespējams uzcept omleti, nepārsitot olas. Pat ja kaut kas būtu noticis…

Izlīdzināju slapjo plankumu sev uz piedurknes, jūtot, kā gaiss cauri vēsajam zīdam sāk saldēt. Pūlējos atgūt agrāko bezrūpīgo toni.

-     Varbūt tās ir godājamā cīņā iegūtas rētas, aizstāvot savu ti­kumu? Nez kādēļ vieglais tonis nepadevās. Dzirdot savu balsi, man vajadzēja atzīt, ka visumā tā skan neganti. Bet man pavisam drīz tas kļuva vienaldzīgi.

Džeimijs tīri labi spēja iztulkot balss noskaņu, tāpēc viņš sa­miegtām acīm raudzījās manī un, šķiet, grasījās atbildēt. Viņš ievilka elpu, tad acīmredzot pārdomāja, ka būs labāk, ja tas, ko viņš grib teikt, paliks pie viņa, un izelpoja.

-    Jā, viņš rāmi noteica. Viņš kaut ko meklēja vannā sev starp kājām un beidzot izvilka ziepju gabalu, sašķobītu, baltu un glumu pikuci. Viņš uzlika to sev uz delnas.

-    Vai palīdzēsi izmazgāt man matus? Kad braucām mājās, Viņa Augstība karietē mani apvēma, un, to visu ņemot vērā, es mazliet smirdu.

Brīdi es svārstījos, bet pieņēmu olīvkoka zaru, vismaz uz laiku.

Jutu zem biezajiem, saziepētajiem matiem stingrā galvas­kausa izliekumu un pakausī aizdzijušās brūces izciļņo rētu. Stingri iespiedu īkšķus Džeimija kakla muskuļos, un viņš mazliet atslāba.

Ziepju putas slīdēja lejup pa slapjajiem, spīdīgajiem pleciem, un manas plaukstas izlīdzinot slīdēja tām līdzi, mugura kļuva tik slidena, ka, likās, mani pirksti virs ādas peld.

Viņš ir liels, es nodomāju. Ļoti daudz laika pavadot kopā, man bieži bija piemirsies, cik ražens ir Džeimija augums, līdz es

negaidīti ieraudzīju to no attāluma slejamies kā tornis īsāku vīriešu pūlī, un katru reizi mani no jauna izbrīnīja viņa vingrums un fizis­kais skaistums. Bet tagad Džeimijs sēdēja, ceļus pievilcis gandrīz pie zoda, un pleci aizpildīja visu vannas platumu. Viņš paliecās mazliet uz priekšu, lai man būtu vieglāk viņu mazgāt, tādējādi atklājot briesmīgās rētas uz muguras. Džeks Rendels Ziemassvēt­kos bija Džeimijam pasniedzis dāvanu, kuras atstātās biezās, sar­kanās švīkas smagnēji krustu šķērsu klājās pāri plānajām, baltajām pēc iepriekšējās pēršanas palikušajām zīmēm.

Es viegli pieskāros rētām, un, tās skatot, man sažņaudzās sirds. Biju šos ievainojumus redzējusi pavisam svaigus, biju redzējusi, kā viņš, spīdzināts un piesmiets, bija novests līdz vājprāta robežai. Bet es biju viņu dziedinājusi un viņš bija cīnījies ar visu savas dros­mīgās sirds spēku, lai atkal kļūtu vesels un lai atgrieztos pie manis. Maiguma uzplūdā es atbīdīju noslīdējušās matu šķipsnas un pielie­cos, lai noskūpstītu slapjo skaustu.

Tad es spēji izslējos. Sajutis manu straujo kustību, Džeimijs pa­grieza galvu.

-     Kas ir, Armaliet? Balss miegainā apmierinājumā skanēja piesmakusi.

-     Itin nekas, es atbildēju, skatoties uz tumši sarkanajiem plankumiem vienā kakla pusē. Pembrukas kazarmu medmāsas nākamajā rītā pēc tikšanās ar karavīriem no tuvējās bāzes mēdza tos slēpt, sienot ap kaklu košas šallītes. Man vienmēr bija licies, ka šalles patiesībā vairāk bija paredzētas reklāmai, nevis slēp­šanai.

-     Nē, nē, itin nekas, es atkārtoju, pastiepjot roku pēc krūzes, kas stāvēja uz statīva. Pieskaroties tā likās ledusauksta, jo atradās netālu no loga. Nostājos Džeimijam aiz muguras un uzgāzu ūdeni viņam uz galvas.

Parāvu uz augšu sava zīda naktskrekla apakšējo malu, lai izvai­rītos no pēkšņā viļņa, kas pārlija pāri vannas malai. Viņš sprauslāja no aukstuma, bet bija pārāk satriekts, lai spētu izteikt to vārdu, ko redzēju veidojamies viņa lūpās. Es pasteidzos pirmā.

-     Tikai skatījies, ko? es dzedri jautāju. Laikam jau tev tas nemaz nepatika, nabaga puisēn, vai ne?

Džeimijs ar tādu sparu atgāzās vannā, ka ūdens pāršļakstījās pāri malām, izlija uz akmens grīdas, tad viņš pagriezās, lai paska­tītos uz mani.

-     Ko tu vēlies, lai es saku? viņš noprasīja. Ka es gribēju ar viņām jāties? Kā tad, ka gribēju! Tik traki, ka pauti sāpēja. Bet pietika iedomāties, ka tikai pieskaros kādai no tām palaistuvēm, lai man samestos šķērma dūša.

Viņš atgrūda no acīm slapjos matus un nikni blenza manī.

-    Vai to tu gribēji no manis dzirdēt? Vai tagad esi apmierināta?

-    Ne gluži, es atteicu. Man dega seja, un es, ar rokām iekram­pējusies palodzē, piespiedu vaigu pie ledainās rūts.

-     Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas laulību ar viņu jau ir pārkāpis savā sirdī.

-    Vai tu tā domā?

-    Nē, viņš strupi izmeta. Nedomāju. Un ko tu darītu, Armaliet, ja es būtu gulējis ar palaistuvi? Iecirstu man pliķi? Izdzītu no istabas? Negulētu man blakus?

Es pagriezos un lūkojos viņā.

-     Es tevi nogalinātu, izspiedu caur zobiem.

Uzacis uzlēca augstu pierē, un žoklis neticībā viegli pavērās.

-    Nogalinātu mani? Ak Dievs, ja es pieķertu tevi ar citu vīrieti, es nogalinātu viņu. Džeimijs apklusa, un viens mutes kaktiņš sa­šķiebās.

-    Liec vērā, viņš turpināja, ja arī es nebūtu ar tevi īpaši ap­mierināts, tomēr nogalinātu es viņu.

-    Cik tipiski, sacīju. Vīrietis nekad nesaskata galveno.

Viņš iespurcās drūmos smieklos.

-    Ak tā? Tātad tu man netici. Gribi, lai es tev pierādu, Armaliet, ka pēdējās stundās neesmu ne ar vienu gulējis? Viņš piecēlās stāvus, ūdenim līstot pa garajām kājām. No loga plūstošā gaisma izcēla sarkanīgi zeltainās spalvas uz auguma, no kura cēlās tvaika

plūksnas. Šis vīrietis līdzinājās no kausēta zelta nupat izlietai sta­tujai. Es pametu ašu skatienu uz leju.

-    Ha! Es šajā vienā zilbē ieliku tik daudz nicinājuma, cik spēju sevī atrast.

-     Karsts ūdens, viņš noteica, izkāpjot no vannas. Neraizē­jies, tas nebūs ilgi.

-    Tā, es precizēju, tu domā.

Džeimija seja pietvīka vēl tumšāka un rokas nevilšus savilkās dūrēs.

-     Ar tevi saprātīgi runāt nav iespējams, vai ne? viņš nopra­sīja. Ak Dievs, es visu nakti mokos ar riebumu un sāpēm, pudeles brāļi izsmej mani par to, ka neesmu vīrišķīgs, tad pārnāku mājās un mani spīdzina par to, ka neesmu tikumīgs! Mallaichthe bas!1

Izmisīgi veroties apkārt, viņš ieraudzīja uz grīdas nosviestās drēbes un metās pie tām.

-     Nu tad! viņš sauca, meklējot savu siksnu. Še! Ja iekāro­šana ir laulības pārkāpšana un par laulības pārkāpšanu tu gribi mani nobeigt, tad dari to, labi? Džeimijs pienāca pie manis un ar spalu pa priekšu sniedza man dunci, kuram bija desmit collu garš tumša tērauda asmens. Tad atlieca plecus, atklājot savas pla­tās krūtis, un kareivīgi raudzījās manī.

-    Nu, aiziet! viņš mudināja. Ceru, ka tu negribi tikt nozvē­rināta? Ja jau esi tik jutīga jautājumā par sievas godu?

Tas bija īsts kārdinājums. Manas dūrēs savilktās rokas, ko biju piespiedusi sāniem, drebēja vēlmē paņemt dunci un spēcīgi ietriekt laulības pārkāpējam starp ribām. Tikai apziņa, ka, atmetot visu šo teātri, viņš noteikti neļautu man durt, neļautu pat mēģināt. Jutos pietiekami smieklīga, lai vēl vairāk sevi pazemotu. Es apcirtos, zīda naktskreklam noplīvojot.

Pēc mirkļa es dzirdēju dunci noklaudzam uz grīdas dēļiem. Ne­kustīgi stāvēju un stingi vēros ārā pa logu uz pagalmu lejā. Dzir­dēju, kā aiz muguras klusu nočab, un ieskatījos neskaidrajos atspīdumos rūtī. Man seja atspoguļojās kā izplūdis ovāls, ko ietver

miegā sapinkājušos brūnu matu vainags. Loga stiklā redzēju, kā sakustas Džeimija kailais augums, meklējot dvieli, izskatījās, it kā viņš atrastos zem ūdens.

-     Dvielis ir apakšējā plauktā, tur, kur stāv krūze, es teicu un pagriezos.

-     Tencinu. Džeimijs nometa netīro kreklu, ar kuru negribīgi bija sācis slaucīties, un, uz mani pat nepaskatījies, paņēma dvieli.

Viņš noslaucīja seju un, šķiet, centās pieņemt kādu lēmumu. Tad nolaida dvieli un tieši paskatījās uz mani. Redzēju, kā Džeimija sejā cīnās emocijas, tikai nevarēju saprast, kuras ņems virsroku, un es jutos tā, it kā vēl arvien skatītos loga atspulgā. Saprāts vienlai­cīgi guva uzvaru mūsu abu prātos.

-    Piedod, mēs vienā balsī sacījām. Un sākām smieties.

Mitrums no viņa ādas sūcās cauri plānajam zīdam, bet man

bija vienalga.

Pēc dažām minūtēm viņš kaut ko čukstēja man matos.

-    Ko?

-     Cik tur trūka, viņš atkārtoja, mazliet atkāpdamies. Saso­dīts, cik tur trūka, Armaliet, un es nobijos.

Es palūkojos lejup uz dunci, kas aizmirsts gulēja uz grīdas.

-    Nobijies? Nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš būtu tik drošs par sevi. Tu sasodīti labi zināji, ka es to nedarītu.

-     0, tu runā par to. Viņš smaidīja. Nē, es nedomāju, ka tu mani nogalēsi, lai cik ļoti gribētu. Viņš spēji atskurba. Nē, es runāju… nu, par tām sievietēm. Kā es jutos kopā ar viņām. Es viņas negribēju, patiešām…

-   Jā, es zinu, sacīju, pastiepusi pret viņu rokas, bet viņš turpi­nāja atkāpties tālāk no manis, izskatīdamies noraizējies.

-    Bet… iekāre, tā laikam to sauc… tā bij… pārāk tuvu tam, ko es kādreiz jutu pret tevi, un tas… tas man nelikās pareizi.

Džeimijs novērsās, ar linu dvieli berzēdams matus, tāpēc balss skanēja slāpēti.

-     Vienmēr biju domājis, ka dzīvot kopā ar sievieti būs vien­kārši, viņš klusi sacīja. Un tomēr… es gribu nokrist tavā priekšā

uz vēdera un pielūgt tevi. Viņš nometa dvieli un saņēma mani ap pleciem. Gribu nospiest tevi savā priekšā uz ceļiem, neļaut celties augšā, ar pirkstiem ieķēries tavos matos, un, lai tava mute man… un es gribu abus reizē, Armaliet. Viņš pabāza rokas man zem matiem un cieši saņēma plaukstās manu seju.

-    Es pats sevi nesaprotu, Armaliet! Bet varbūt tomēr saprotu. Viņš palaida mani vaļā un novērsās. Seja jau sen bija nožuvusi, bet viņš pacēla nokritušo dvieli un noslaucīja apakšžokli, atkal un atkal. Bārdas rugāji pret smalko lina audumu klusi sprakšķēja. Balss joprojām skanēja pusčukstus, no dažu pēdu attāluma tā gan­drīz nebija dzirdama.

-    Tādas lietas… tas ir, zināšana, ka tādas ir, pie manis atnāca drīz pēc… pēc Ventvērtas. Ventvērta. Kur viņš, glābdams manu dzīvību, bija atdevis savu dvēseli un izcietis elles mokas, lai to atgūtu.

-     Sākumā es domāju, ka Džeks Rendels nozadzis kādu drusku no manas dvēseles, bet tad sapratu, ka ir daudz ļaunāk. Tas viss bij nācis no manis paša un bij vienmēr atradies manī; viņš man tikai to parādīja un darīja man zināmu. Un to es nevaru viņam piedot, lai viņa dvēsele deg elles ugunīs!

Džeimijs nolaida dvieli un paskatījās uz mani, sejā vēl bija redzams nogurums pēc nakts piedzīvojumiem, bet acīs kvēloja lūgums.

-    Klēra. Just rokās tavus trauslos kakla kaulus un maigo, gludo ādu uz krūtīm un rokām… Ak kungs, tu esi mana sieva, kuru es loloju un mīlu kā savu dzīvību, un tomēr… es gribu tevi skūpstīt tik skarbi, lai tavas maigās lūpas sāp un lai uz tavas ādas paliek zilumi no manu pirkstu pieskāriena.

Viņš nometa dvieli. Tad pacēla rokas, turēja tās drebošas sev priekšā, pēc tam ļoti lēnām nolaida man uz galvas kā svētīdams.

-     Gribu auklēt tevi kā kaķēnu, sava krekla azotē, mo duinne, un vienlaikus pavērt tev kājas un ietriekties tevī kā bullis. Viņa pirksti, iegrimuši matos, ciešāk saspieda manu galvu. Es pats sevi nesaprotu!

Es atbrīvoju galvu no viņa ciešā tvēriena un spēru pussollti atpakaļ. Likās, ka visas asinis saplūdušas ādas virskārtā, un augu­mam pāršalca aukstuma vilnis, ko izraisīja abu ķermeņu īslaicīgā atvirzīšanās vienam no otra.

-     Vai tu domā, ka man ir citādi? Vai tu domā, ka es nejūtu to pašu? asi noprasīju. Reizēm es vēlos iekost tev tik stipri, lai sajustu asins garšu mutē, vai skrāpēt, līdz tu sāc kliegt.

Lēnām es pastiepu rokas, lai pieskartos Džeimijam. Ada viņam uz krūtīm bija mikla un silta. Pieskāros tikai ar rādītājpirksta nagu, tieši zem krūšu galiņa. Viegli, gandrīz nemanāmi es vilku nagu uz augšu un uz leju, uz riņķi un skatījos, kā mazais knibucītis rudo matu ielokā piebriest ciets.

Nags piespiedās mazliet stiprāk, slīdēja uz leju, atstājot uz gai­šās krūšu ādas sarkanu svītru. Tagad es jau drebēju pie visām mie­sām, bet nenovērsos.

-     Reizēm es gribu jāt ar tevi kā ar mežonīgu zirgu un pakļaut sev vai tu to zināji? Es to varu, tu labi zini. Pārvilkt tevi pāri malai un iztukšot, līdz no tevis paliek vien elsojoša miziņa. Varu novest tevi līdz bezsamaņas robežai, un reizēm es par to priecājos, Džeimij, tā ir! Un tomēr ļoti bieži es vēlos, pēkšņi man aizlūza balss un vajadzēja norit kaklā iestrēgušo kamolu, tikai tad spēju turpināt, es gribu… piekļaut tavu galvu pie krūtīm, auklēt kā bērnu un mierināt, līdz tu aizmiedz.

Manas acis bija tik pilnas asaru, ka es nevarēju skaidri saskatīt Džeimija seju; neredzēju, vai ari viņš raud. Viņš cieši mani apskāva, un mitrais siltums piekļāvās man kā musona dvesma.

-    Klēra, tu mani nogalināsi, pat bez naža, viņš čukstēja, seju ieslēpis man matos. Tad pieliecās, pacēla mani un aiznesa uz gultu. Tur noslīga ceļos, noliekot mani starp saburzītajām segām.

-    Tagad tu gulēsi man blakus, viņš klusi sacīja. Un es ar tevi darīšu visu, ko gribēšu. Un, ja tev vajadzēs par to atriebties, tad dari to, un, lai tev veicas, jo mana dvēsele ar visiem tās tumšāka­jiem nostūriem pieder tev.

Ada uz pleca vēl glabāja karstā vannas ūdens siltumu, bet, kad manas plaukstas slīdēja augšup pa kaklu, viņš drebēja kā nosalis, un es piekļāvu viņu sev klāt.

Un, kad beidzot biju pēdējo reizi atriebusies, es viņu aijāju, atglaužot cietās, jau pažuvušās cirtas.

-    Un reizēm, es čukstēju Džeimijam pie auss, es vēlos, lai tu atrastos manī. Lai es varētu uzņemt tevi sevī un glabāt tur drošībā.

Lielā, siltā plauksta, kas bija gulējusi uz gultas, lēnām pacēlās un uzgūla manam apaļajam vēderam sargājot un glāstot.

-     Tu to esi izdarījusi, mana dārgā, viņš sacīja. Tu to esi iz­dalījusi.

Pirmo reizi es to sajutu nākamajā rītā, guļot gultā un skato­ties, kā Džeimijs ģērbjas, lai dotos dienas gaitās. Sīka drebēšana, vienlaikus sen pazīstama un pilnīgi jauna sajūta. Džeimijs stāvēja, uzgriezis man muguru, pūloties iespraukties kreklā, kas sniedzās līdz ceļiem, un tad izstiepa rokas, sakārtojot baltā lina auduma kro­kas uz platajiem pleciem.

Es gulēju pavisam mierīgi, cerot, ka tas atkārtosies. Un tā arī notika, šoreiz vairākas tik tikko jūtamas vibrācijas pēc kārtas, it kā gāzēta dzēriena burbulīši būtu pacēlušies līdz virsmai un pār­sprāgtu.

Man pēkšņi atmiņā atausa kokakola; savādais, tumšais, puto­jošais amerikāņu dzēriens. Reiz biju to nogaršojusi, vakariņojot ar amerikāņu pulkvedi, kurš pasniedza šo dzērienu kā delikatesi un toreiz, kara laikā, tā arī bija. Kola bija pildīta biezās, zaļganās pudelēs ar gludām, izcilnām rievām, ar šauru kakliņu un augšgalā iežņaugu, tāpēc pudelei bija tāds kā sievietes siluets ar noapaļotu izaugumu tieši zem kakla; zemāk tā kļuva vēl platāka.

Atcerējos, kā miljoniem sīku burbulīšu, mazāki un smalkāki par šampanieša burbuļiem, traucās pa šauro pudeles kaklu, kad atvēra korķi, un, tikuši gaisā, priecīgi pārsprāga. Ļoti viegli uzliku roku sev uz vēdera, tieši virs dzemdes.

Te tas bija. Es nesajutu viņu, zēnu vai meiteni, kā biju iedo­mājusies, bet kādu es sajutu pavisam noteikti. Prātoju, varbūt bērniņiem nav dzimuma ja neņem vērā fiziskās pazīmes līdz dzimšanai, kad atklāšanās ārējai pasaulei uz visiem laikiem padara to vai nu par vienu, vai otru.

-     Džeimij, es sacīju. Viņš bija saņēmis matus biezā astē aiz­mugurē uz kakla un sēja ar ādas sloksnīti. Galvu noliecis, viņš palū­rēja mani no uzacu apakšas un uzsmaidīja.

-     Pamodies, ko? Vēl ir agrs, mo duinne. Vēl vari mazliet pa­gulēt.

Es biju nodomājusi viņam pateikt, bet kaut kas mani atturēja. Protams, viņš vēl nevarēja to just, vēl ne. Es jau nedomāju, ka vi­ņam būtu vienalga, bet šajā pirmajā apzināšanās mirkli bija kaut kas ļoti personisks; mans un bērna otrais kopīgais noslēpums pir­mais bija viņa eksistences apzināšanās, manējā ar prātu, embri­jam vienkārši būt. Šīs kopīgās zināšanas mūs cieši saistīja kā asi­nis, kas plūda abu dzīslās.

-     Vai tu gribi, lai es tev sapinu bizi? jautāju. Kad Džeimijs gāja uz dokiem, reizēm viņš lūdza man matus sapīt stingrā bizē, lai vējš uz kuģa klāja un piestātnē neplivina matus. Viņš vienmēr jokoja, ka iemērks tos darvā kā jūrnieki, lai reizi par visām reizēm atrisinātu šo problēmu.

Džeimijs papurināja galvu un pastiepa roku pēc kiltiem.

-    Nē, es šodien došos pie Viņa Augstības prinča Čārlza. Un, lai arī viņa mājā stipri velk caurvējš, nedomāju, ka tas pūtīs man matus acīs. Viņš man uzsmaidīja un nostājās pie gultas. Redzēdams manu roku guļam uz vēdera, viņš viegli uzlika tai savu plaukstu.

-    Vai tu jūties labi, Armaliet, ko? Vai nav slikta dūša?

-     Nepavisam. Patiesību sakot, rīta nelabumi bija atkāpušies, lai ari viegla šķebināšana uzbruka visnegaidītākajos brīžos. Atklāju, ka neciešu ar sīpoliem ceptu ķidu smaržu, un man vajadzēja izslēgt šo kalpotāju iecienīto ēdienu no “ēdienkartes”, jo smarža no pa­grabstāva virtuves kā rēgs manījās augšup pa kalpotāju kāpnēm, lai negaidīti mestos man virsū, kad atvēru dzīvojamās istabas durvis.

-     Labi. Viņš pacēla manu roku un noliecās uz atvadām no­skūpstīt pirkstu kauliņus. Paguli vēl, mo duinne, viņš atkārtoja.

Klusi aizvēris aiz sevis durvis, it kā es jau būtu aizmigusi, viņš atstāja mani agra rīta stundas klusumā guļamistabā, kur ozolkoka sienas paneļi droši sargāja no saimniekošanas trokšņiem.

Uz pretējās sienas koši izcēlās gaiši saules gaismas kvadrāti no sīkrūšu loga. Es redzēju, ka būs skaista diena, pavasara gaiss kļūs siltāks, Versaļas dārzos sprāgs plūmju sārti un balti ziedpumpuri un zumēs pilni bišu. Galminieki šodien dosies ārā dārzos, priecā­sies gan par jauko laiku, gan tirgotājiem, kas ratiņos vedīs pa ielām savas preces.

Tāpat es priecājos, būdama un nebūdama viena savā mierpil­najā klusuma un siltuma kokonā.

-     Sveiks, es klusi sacīju, vienu roku uzlikusi uz tauriņa spār­niem, kas plivinājās manī.

 ..

Kaut kad maija sākumā Karaliskajā arsenālā notika sprādziens. Vēlāk dzirdēju, ka kāds nevīžīgs nesējs nolicis nepareizā vietā lāpu un jau minūti vēlāk Parīzes lielākā pulvera un šaujamieroču krātuve uzgāja gaisā ar tādu troksni, ka izbiedēja baložus Dievmātes katedrālē.

Es strādāju Eņģeļu slimnīcā un pašu eksploziju nedzirdēju, bet sekas manīju ļoti skaidri. Lai arī slimnīca atradās vienā, bet arse­nāls pretējā pilsētas malā, sprādziena upuru bija tik daudz, ka viņi pārplūdināja citas slimnīcas un tika nogādāti arī pie mums; sakrop­ļotus, apdegušus un vaidošus tos atveda vezumos vai pa pilsētas ielām uz nestuvēm atnesa draugi.

Bija jau pilnīgi satumsis, kad bija apkopts pēdējais no cietu­šajiem un pārsējos savīkstītais augums saudzīgi noguldīts rindā starp citiem netīriem un anonīmiem pacientiem.

Kad sapratu, cik smags darbs gaidāms Eņģeļu slimnīcas māsām, aizsūtīju uz mājām Fērgusu ar ziņu, ka pārnākšu vēlu. Viņš atgrie­zās kopā ar Mērtegu, un viņi abi slaistījās uz kāpnītēm pie durvīm, gaidot, kad varēs pavadīt mani uz mājām.

Mēs ar Mēriju nogurušas iznācām pa dubultdurvīm un ierau­dzījām, ka Mērtegs apmāca Fērgusu nažu mešanas mākslā.

-     Nu tad aiziet! Mērtegs komandēja, stāvot ar muguru pret mums. Cik taisni vari, uz trīs. Viens… divi… trīs! Fērgusam rokā bija liels, balts sīpols, ko viņš pie “trīs” aizlidināja, ļaujot tam lēkāt pa nelīdzeno zemi.

Mērtegs stāvēja atslābinājies, roku atvilcis nevērīgā līkumā, un turēja dunci aiz asmens galiņa starp pirkstiem. Kad sīpols lidoja garām, viņa plauksta vienreiz sakustējās, asi un strauji. Nekas cits, pat kilti, nesakustējās, bet sīpols, dunča caurdurts, palēca sānis un, nāvējoši ievainots, nokrita, tad vārgi aizripoja un palika dubļos viņam pie kājām.

-    B-bravo, Mērtega kungs! smaidīdama iesaucās Mērija. Satrū­cies Mērtegs pagriezās, un gaismā, kas plūda pa durvīm mums aiz muguras, es redzēju, ka viņa kārnajos vaigos ielīst sārtums.

-    Mmmphm, viņš noņurdēja.

-    Piedodiet, ka tik ilgi kavējos, es atvainojos. Pagāja krietns laiciņš, līdz visus daudzmaz apkopa.

-     0, kā ta’, mazais vīrelis lakoniski atteica un pagriezās pret Fērgusu. Darīsim, ko varēsim, lai dabūtu karieti, puis. Ir par vēlu, lai dāmas ietu kājām.

-    Te nevienas nava. Fērguss paraustīja plecus. Pēdējās stun­das laikā esmu skraidījis pa ielu šurpu turpu; visi brīvie pilsētas ormaņi devušies uz arsenālu. Varbūt dabūsim kādu Sentonorē priekšpilsētas pusē. Zēns norādīja, kur gabaliņu tālāk starp ēkām vīdēja tumša, šaura sprauga, kas nozīmēja, ka tur ir eja uz blakusielu. Pa turieni mēs ātri tiksim cauri.

īsu bridi valdīja klusums, kamēr Mērtegs, pieri saraucis, do­māja, tad piekrītoši pamāja.

-    Labi, puis. Tad aiziet!

Šķērsielā bija auksti, un, par spīti tam, ka mēness nespīdēja, es redzēju savas elpas baltos mākonīšus. Lai kāda tumsa sabiezēja Parīzē, kaut kur vienmēr vīdēja gaisma; pa aizvirtņu un koka ēku sienu spraugām spiedās lampu un sveču gaisma, spoži apļi ietvēra ielu tirgotāju ratiņus, un mazās raga un metāla laternas, kas karā­jās ratu aizmugurē, pie kariešu ilksīm sijāja gaišumu.

Blakusiela piederēja tirgotājiem, īpašnieki šur tur virs savu vei­kalu durvīm vai pagalmu ieejām bija piekāruši laternas ar metāla režģi. Nebūdami mierā ar to, kā policija apsargā viņu īpašumu, bieži vien vairāki uzņēmēji apvienojās un maksāja sargam, lai tas

naktī uzmana viņu veikalus. Vienu tādu sargu ieraudzīju ēnā pie buru šuvēja darbnīcas durvīm, uzkumpušu čurnam uz salocītu buraudeklu kaudzes, un, atbildot uz viņa ķērkstošo “Bonsoir, kungs, kundzes,” es pamāju ar galvu.

Taču, kad gājām garām darbnīcai, dzirdēju, ka sargs negaidīti brīdinoši iesaucās:

-     Kungs! Kundze!

Mērtegs momentāni apcirtās, lai pieņemtu izaicinājumu, zo­bens šņākdams jau izslīdēja no maksts. Es tik ātri kustēties nepratu, tādēļ paguvu pagriezties tikai daļēji, kad sargs panāca uz priekšu, un durvju ailā viņam aiz muguras es pamanīju zibenīgu kustību. Man nepietika laika brīdināt Mērtegu, kad kāds no mugurpuses iebelza viņam pa galvu un viņš nostiepās uz bruģa garšļaukus, rokas un kājas zaudēja satvaru, kļuva nejutīgas, duncis izslīdēja no pirkstiem un noklaudzēja uz bruģakmens.

Es aši noliecos, gribēdama paķert dunci, kas bija nokritis pie mana kurpes purngala, bet kāds aiz muguras satvēra manas rokas.

-     Savāc vīrieti! balss aizmugurē pavēlēja. Ātri!

Pūlējos izrauties no gūstītāja tvēriena; viņa plaukstas sagrāba manu delnu locītavas, asi pagrieza, un es iekliedzos. Tumšajā ielā novirpuļoja kaut kas spokaini balts, un “sargs” ar balta auduma strēmeli rokās pārliecās pāri Mērtega šļauganajam augumam.

-     Palīgā! es spalgi iebļāvos. Liec viņu mierā! Palīgā! Laupī­tāji! Slepkavas! PALĪGĀ!

-     Klusu! Negaidīti dabūju tik spēcīgu sitienu pa ausi, ka uz brīdi sagriezās galva. Kad acis pārstāja asarot, es saskatīju notekā garu, baltu vīstokli, kas atgādināja desu; Mērtegs, satīts un cieši sasiets buraudekla maisā. Vīstoklim blakus tupēja viltus sargs; smai­dīdams viņš piecēlās, un es redzēju, ka viņa seju no pieres līdz pat augšlūpai kā maska sedz tumša auduma gabals.

Kad “sargs” cēlās kājās, no sveču tirgotāja veikala viņam pāri krita šaura gaismas strēle. Lai gan vakars bija auksts, vīrietim mugurā bija tikai krekls, kas īsajā gaismas mirklī uzmirdzēja

smaragda zaļumā. Viņš bija ģērbies biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar sprādzēm, pārsteidzošā kārtā zīda zeķēs un ādas kurpēs, nevis, kā varētu gaidīt, basām kājām vai koka tupelēs. Tātad uzbrucēji nebija parasti bandīti.

Sāņus pamanīju pazibam Mēriju. Viens no maskotajiem stā­viem bija cieši satvēris viņu no mugurpuses, viena roka stingri tu­rēja meitenes vidukli, otra kā alu racējs dzīvnieks dzinās uz priekšu zem viņas svārkiem.

Tas, kurš stāvēja man priekšā, pieglaimīgi aizlika roku man aiz galvas un pievilka sev klāt. Maska sedza seju no pieres līdz mutei, nepārprotamu iemeslu dēļ atstājot lūpas brīvas. Man mutē iespie­dās mēle, kas stipri garšoja pēc alkohola un sīpoliem. Es norīstījos, sakodu zobus un, kad mēle pazuda, nospļāvos. Saņēmu spēcīgu dunku, kas iegāza mani uz ceļiem notekā.

Bīstami tuvu pie mana deguna spārdījās Mērijas kurpes ar sudraba sprādzēm, kad nelietis, kurš viņu turēja, uzrāva meitenes svārkus līdz viduklim. Tirkšķēdams plīsa atlass, un augšā atska­nēja skaļš kliedziens, kad uzbrucējs iegrūda pirkstus Mērijai starp kājām.

-    Jaunava! Man ir jaunava! viņš noķērca. Viens no vīriešiem izsmējīgi paklanījās Mērijai.

-      Apsveicu, jaunkundzi Jūsu vīram būs iemesls kāzu naktī mums pateikties, jo viņš nesaskarsies ar neērtiem šķēršļiem, kas varētu stāties ceļā viņa baudai. Bet mēs esam nesavtīgi mēs ne­prasām pateicību par to, ka izpildām savu pienākumu. Izdarīt pa­kalpojumu ir ļoti patīkami.

Ja bez zīda zeķēm man vajadzētu vēl kādu nodrošinājumu, ka uzbrucēji nav parasti huligāni, šī runa kuru pārējie uzņēma ar skaļiem zviedzieniem to tikai apstiprināja. Bet ar masku segtās sejas bija tikai papildinājums.

Rokas, kas bija saķērušas manus augšdelmus, lai uzrautu mani kājās, bija koptas, tieši virs īkšķa locītavas ievēroju mazu dzimumzīmīti. Tas man jāatceras, es apņēmīgi nodomāju. Ja viņi atstās mūs dzīvas, tas var noderēt.

Vēl kāds no aizmugures satvēra manas rokas, tik stipri paraujot atpakaļ, ka es iekliedzos. Šādā pozā manas krūtis izspiedās no dziļi dekoltētā ņiebura kā uz paplātes.

Vīrietis, kurš, šķiet, vadīja uzbrukumu, bija ģērbies vaļīgā gai­šas krāsas kreklā ar tumšākiem plankumiem varbūt tie bija izšu­vumi. Krekla dēļ viņa siluets tumsā bija nedaudz izplūdis, neļau­jot paskatīties uz viņu ciešāk. Kad viņš paliecās uz priekšu un ar pirkstu vērtējoši novilka man pa krūšu augšējo daļu, es saskatīju tumšus matus, kas ar eļļas palīdzību bija gludi pieglausti galvai un stipri oda pēc pomādes. Vīrietim bija lielas ausis, pie kurām labi varēja nostiprināt maskas aukliņas.

-     Nebaidieties, kundzes, plankumainais krekls sacīja. Mēs negribam darīt jums pāri; mūsu nolūks ir vienkārši dot jums iespēju pavingrināties jūsu vīriem vai līgavaiņiem tas nav jāzina un tad mēs laidīsim jūs vaļā.

-    Vispirms jūs varat mūs aplaimot ar savām saldajām lūpiņām, kundzes, viņš paziņoja, atkāpjoties un sākot raisīt vaļā savu bikšu auklas.

-    To neaiztiec! Zaļais krekls norādīja uz mani. Viņa kož.

-    Ja gribēs paturēt savus zobus, tad nekodīs, atbildēja viņa biedrs. Esiet tik laipna, kundze, metieties ceļos. Viņš spēcīgi uzspieda man uz pleciem, un es, kāpjoties atpakaļ, paklupu. Vīrie­tis gribēja mani satvert, lai es neizraujos, un tai brīdī man no gal­vas noslīdēja platā kapuce, atbrīvojot matus. Saspraudes cīniņā bija atnākušas vaļā, tāpēc mati izrisa pār pleciem un, plīvojot nakts vējā kā lentes, aizsedza man acis, tā ka es neko vairs nere­dzēju.

Izrāvusies no uzbrucēja rokām, spēru pāris grīļīgu soļu atpakaļ un purināju galvu, lai atbrīvotu acis. Iela bija tumša, bet laternu blāvajā gaismā, kas plūda pa veikalu slēģu spraugām, vai zvaigžņu gaismā, kas gaisināja ēnas, šo to es tomēr saskatīt varēju.

Uzzibsnīja Mērijas kurpju sudraba sprādzes, kas spārdoties strauji kustējās. Viņa, guļot uz muguras, cīnījās, bet viens no vī­riem bija uzmeties viņai virsū un lamājās, vienlaikus cenšoties

novilkt bikses un savaldīt upuri. Varēja dzirdēt plīstam audumu, un gaismas strēlē, kas spīdēja pa vārtiem, pazibēja viņa baltie dibena apaļumi.

Kādas rokas satvēra mani ap vidukli un vilka atpakaļ, atraujot manas kājas no zemes. Es ar papēdi noskrāpēju viņa apakšstilbu, un viņš dusmās iekaucās.

-    Turi viņu! pavēlēja plankumainais, iznirstot no ēnas.

-     Turi pats! Tas, kurš centās mani sagūstīt, neceremoniāli iegrūda mani drauga rokās, acīs man iespīdēja gaisma no pagalma un uz mirkli apžilbināja.

-     Dieva māte! Tvēriens atslāba, es izrāvos brīvībā un ierau­dzīju, ka plankumainajam šausmās iepletusies mute. Viņš, metot krustus, atmuguriski kāpās tālāk no manis.

-     In nomine Patris, et Filii, et Spiritus Sarieti/ viņš purpināja, atkal un atkal metot krustus. Baltā dāma!

-     Baltā dāma! Man aiz muguras stāvošais vīrietis šausmu pilnā balsī atkārtoja kā atbalss.

Plankumainais krekls turpināja kāpties atpakaļ, tikai tagad viņš gaisā vilka zīmes, kuras ne tuvu nebija tik kristīgas kā krusta zīme, bet kurām droši vien bija tāda pati jēga. Pavērsis pret mani roku ar izstiepta rādītājpirksta un mazā pirkstiņa ragiem, kas vei­doja seno zīmi aizsardzībai pret ļaunumu, viņš noteikti piesauca veselu sarakstu garīgo aizstāvju, sākot ar Trīsvienību un beidzot ar zemāka līmeņa spēkiem, berot latīņu vārdus tik ātri, ka zilbes saplūda kopā.

Es stāvēju uz ielas, satriekta un apreibusi, līdz drausmīgs klie­dziens man pie kājām atsauca īstenībā. Pārāk aizrāvies, lai pie­vērstu uzmanību tam, kas notiek virs galvas, vīrietis, kurš bija uz­meties virsū Mērijai, apmierinājumā izdvesa guldzošu rīkles skaņu un sāka ritmiski kustināt gurnus, meitenei kliedzot tā, ka likās pārtrūks balss saites.

Tikai instinkta vadīta, es paspēru soli uz viņu pusi, atvēzēju kāju un no visa spēka iespēru izvarotājam pa ribām. Ar izbrīna

pilnu “Uff!” vīrietim no plaušām izplūda gaiss, un viņš sasvērās uz sāniem.

Viens no viņa draugiem metās uz priekšu, satvēra viņu aiz rokas un izmisīgi iekliedzās:

-    Celies! Celies! Baltā dāma! Bēdz!

Vēl izvarošanas neprāta pārņemts, vīrietis stulbi pablenza uz augšu un gribēja atgriezties pie Mērijas, kura izmisīgi locījās un raustījās, cenšoties atbrīvot drēbes no smaguma, kas turēja viņu kā slazdā. Tagad gan Zaļais, gan Plankumainais krekls rāva savu cīņubiedru aiz rokām, un viņiem izdevās dabūt vīrieti stāvus. Saplēstās bikses nošļuka ap gurniem, asinīm notrieptais stīvais loceklis dre­bēja aklā miesaskārē zem krekla stērbelēm.

Likās, ka tuvojošos skrejošu soļu dipoņa beidzot viņu atskurbināja. Abi palīgi, to izdzirdējuši, atlaida rokas un metās bēgt, atstā­jot biedru likteņa ziņā. Klusi nolamājies, viņš klupdams krizdams, mēģinot uzraut bikses, ieskrēja tuvākajā šķērsielā.

-     Au secours! Au secours! Gendarmes!' Kaut kur tālāk tumšajā ieliņā kāda aizelsusies balss sauca pēc palīdzības, tās īpašnieks vir­zījās uz mūsu pusi, kājām ķeroties aiz dažādām drazām. Diez vai laupītājs vai kāds cits ļaundaris streipuļos pa ieliņu, saucot žandar­mus, kaut ari pašreizējā šoka stāvoklī mani laikam nekas nespētu pārsteigt.

Es biju pārsteigta, kad tumšā ēna, kas izplivinājās no šķērsielas, izrādījās Aleksandrs Rendels, melnā apmetnī un nošļukušu cepuri galvā. Viņa izmisuma pilnais skatiens klīda pa nelielo aklo ieliņu, vispirms tas krita uz Mērtegu, kas bija pārtapis par atkritumu maisu, tad uz mani, kur es stīva un elsojoša balstījos pret sienu, un beidzot uz sakņupušo Mēriju, kura namu paēnā gandrīz nemaz nebija redzama. Vienu brīdi viņš stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidis rokas, tad apcirtās un uzrāpās dzelzs vārtos, pa kuriem bija iznā­kuši uzbrucēji. No vārtu augšējās malas viņš ar mokām aizsniedza pie sijas piekārto laternu.

Gaisma mazliet nomierināja; lai ari tā atklāja nožēlojamu ainu, vismaz padzina drūmās ēnas, kas draudēja jebkuru mirkli pārvērs­ties par jaunām briesmām.

Mērija tupēja uz ceļiem, sarāvusies mazā kamoliņā. Galvu ap­tvērusi rokām, viņa drebēja. Pilnīgā klusumā. Viena kurpe uz sā­niem gulēja uz bruģa, sudraba sprādze zibsnīja laternas līganajā gaismā.

Kā ļaunu vēstošs putns Aleks nolaidās meitenei blakus.

-     Hokinsa jaunkundzi Mērij! Hokinsa jaunkundzi Vai ar jums viss kārtībā?

-     Stulbāku jautājumu nav iespējams uzdot, es saskaitusies iesaucos, kad Mērija ievaidējās un atrāvās no Aleka. Dabiski, ka nav kārtībā. Viņu tikko izvaroja. Ar zināmu piepūli atrāvos no sienas, kas deva drošības sajūtu, un devos pie viņiem, kā dzied­niece ar klīnisku objektivitāti ievērojot, ka man ļogās kājas.

Nākamajā mirklī tās vispār atteicās darboties, kad pēdu no manis garām pašāvās milzīga, sikspārnim līdzīga ēna un ar pama­tīgu būkšķi piezemējās uz bruģa.

-    Skat, skat, kas te nolaidies! sacīju un sāku nervozi smieties. Lielas plaukstas satvēra manus plecus un pamatīgi sapurināja.

-     Klusē, Armaliet! Džeimijs mani apsauca, zilās acis laternas gaismā kvēloja melnas un draudīgas. Viņš iztaisnojās, zilā samta apmetņa krokas slīga pār muguru, kad viņš izstiepa rokas uz jumtu, no kura tikko bija nolēcis. Pacēlies uz pirkstgaliem, viņš knapi spēja aizsniegt tā malu.

-     Nu nāc taču lejā! viņš nepacietīgi uzsauca, skatoties aug­šup. Liec kājas pāri malai man uz pleciem un tad slīdi man pa muguru. Nošņirkstēja vaļīgie jumta dakstiņi, kad pār malu ar kā­jām pa priekšu piesardzīgi pārrausās mazs, tumšs stāvs, tad no­šļūca pa garā vīrieša augumu kā pērtiķis pa stabu.

-     Vareni, Fērgus! Džeimijs nevērīgi uzsita puikam uz pleca, un pat puskrēslā es redzēju Fērgusam vaigos iesitamies apmierinā­juma sārtumu. Džeimijs kā pieredzējis karavīrs noskatīja notikuma

vietu un, kaut ko nomurminājis, aizsūtīja zēnu uz ielas galu uzma­nīt, vai netuvojas žandarmi. Kad bija nokārtotas svarīgākas lietas, viņš atkal notupās manā priekšā.

-    Vai tev nekas nekaiš, Ārmaliet? viņš apjautājās.

-Jauki, ka pajautāji, es pieklājīgi atbildēju. Paldies, nē. Taču viņai tik labi neklājas. Es pamāju uz Mērijas pusi. Meitene jo­projām bija sarāvusies kamolā, trīcēja un drebēja kā želeja, vairo­ties no Aleka neveiklajiem mēģinājumiem viņu noglāstīt.

Džeimijs tikai uzmeta viņai īsu skatienu.

-    Tā es skatos. Kur, pie joda, ir Mērtegs?

-    Tur, es atbildēju. Palīdzi man piecelties.

Es aizstreipuļoju līdz notekai, kurā šurpu turpu kā satraukts kāpurs vāļājās maiss ar iesprostoto Mērtegu, raidot uz visām pu­sēm slāpētu lamuvārdu pārsteidzošu sajaukumu trijās valodās.

Džeimijs izvilka dunci un ar šķietami nežēlīgu nevērību pret maisa saturu visā garumā pārgrieza buraudeklu. Mērtegs izsprāga kā korķis no pudeles. Puse no sarainajiem, melnajiem matiem, sa­ķepuši kādā pretīgā šķidrumā, kurā maiss bija mircis, bija pielipuši pie galvas. Pārējie bija saslējušies gaisā, piešķirot vēl briesmīgāku izteiksmi sejai, kuru jau pietiekami kareivīgu darīja liels, purpura krāsas puns uz pieres un strauji augošs zilums zem acs.

-     Kurš man iesita? viņš norēja.

-    Nu, es tas nebij, Džeimijs atbildēja, savilcis uz augšu vienu uzaci. Nāc, vecais, mums nav laika tūļāties.

-     Tas nekad nenotiks, es purpināju, uz labu laimi spraužot matos sprādzes ar briljantiem. Viņai nepieciešama ārstēšana, tas ir viens. Viņai vajag ārstu!

-     Viņai jau tāds ir, Džeimijs .aizrādīja, pacēlis zodu un gar degunu šķielējot spogulī, jo sēja kaklasaiti. Tu. Kaklasaiti sasē­jis, viņš paķēra ķemmi un steigšus vilka to caur biezajiem, ruda­jiem matu viļņiem.

-     Pīt nav laika, viņš nomurmināja, turot biezo zirgasti, bet ar otru roku rakņājās pa atvilktni. Vai tev ir kāds lentes gals, Ar­maliet?

-     Ļauj man. Es nostājos viņam aiz muguras un, saņēmusi šķipsnās sadalītos matus ar zaļu lenti, glīti iepinu tos bizē. Cik stulbi, ka tieši šovakar mums jārīko viesības!

Turklāt tās nebija parastas viesības. Kā goda viesis ieradīsies Sendringemas hercogs un līdz ar viņu neliela, bet izmeklēta sa­biedrība. Bija ielūgts ievērojamais baņķieris Divemē kungs ar ve­cāko dēlu. Gaidījām Luīzi un Žilu de Latūrus un arī d’Arbanvilus. Lai būtu interesantāk, bijām ielūguši grāfu Senžermēnu.

“Senžermēns!” izbrīnā iesaucos, kad Džeimijs man to pirms nedēļas bija pateicis. “Kāda joda pēc?”

“Mums ir kopīgi darījumi,” Džeimijs atgādināja. “Viņš jau te vakariņojis kopā ar Džeredu. Bet es gribu, lai man būtu izdevība viņu pavērot, kā viņš maltītes laikā sarunājas ar tevi. Spriežot pēc tā, ko esmu redzējis, kopā strādājot, viņš nav tas cilvēks, kurš slēptu savas domas.” Džeimijs paņēma balto kristālu, ko man bija iedevis metrs Raimons, un domīgi pasvārstīja saujā.

“Smuks gan,” viņš bija sacījis. “Likšu iestrādāt zeltā, lai vari valkāt to ap kaklu. Ēdot spēlējies ar kristālu, līdz kāds tev par to pajautās, Armaliet. Tad pastāsti, kam tev tas vajadzīgs, un noteikti vēro grāfa Senžermēna seju. Ja tas bija viņš, kurš Versaļā lika tevi noindēt, tad, domāju, redzēsim kādu nodevīgu zīmi.”

Es gan šobrīd vēlējos vienīgi mieru, klusumu un pilnīgu vien­tulību, lai varu trīcēt kā trusis. Bet man bija jāiet uz vakariņām ar hercogu, kurš varētu būt vai nu jakobīts, vai angļu spiegs, ar grāfu, kurš varētu būt indētājs, un augšstāvā bija noslēpta izvarota sie­viete. Man drebēja rokas tā, ka nespēju aiztaisīt ķēdīti ar kristālu; Džeimijs nostājās man aiz muguras un ar vienu īkšķa kustību aiz­taisīja slēdzīti.

-     Vai tev nervu nav? es noprasīju. Viņš saviebās, skatoties spogulī uz mani, un piespieda plaukstas pie vēdera.

-     Kā nu ne, ir gan. Bet man tie iedarbojas uz vēderu, nevis uz rokām. Vai tev ir tās zāles pret vēdergraizēm?

-     Tur. Pamāju uz zāļu lādi, kas ar atvāztu vāku stāvēja uz galda pēc Mērijas ārstēšanas. Mazā, zaļā pudelīte. Vienu karoti.

Nepievēršot uzmanību karotei, Džeimijs pagāza pudeli un no­rija vairākus krietnus malkus. Tad nolaida pudeli un, acis samie­dzis, novērtēja, cik šķidruma atlicis.

-     Ak Dievs, cik pretīgs! Vai tu būsi reiz saposusies, Armaliet? Viesi kuru katru mirkli būs klāt.

Mērija pagaidām bija nobēdzināta tukšā istabā otrajā stāvā. Biju rūpīgi viņu izmeklējusi, vai nav ievainojumu, bet likās, ka nodarījums aprobežojies ar zilumiem un šoku, tad es viņu aizmi­dzināju ar krietnu malku magoņu sīrupa, jo šķita, ka tā būs prātīgi.

Aleks Rendels bija noraidījis visus Džeimija mēģinājumus aiz­sūtīt viņu mājās, tāpēc viņš tika atstāts stāvam sardzē pie Mērijas un viņam tika stingri pieteikts nekavējoties saukt mani, ja viņa pamostas.

-     Kā, pie joda, tas idiots tur gadījās? es jautāju, grabinoties pa atvilktni, meklējot pūdera kārbiņu.

-     Es viņam to pajautāju, Džeimijs atbildēja. Izskatās, ka tas nabaga muļķis ir iemīlējies Mērijā Hokinsā. Viņš sekojis jaunajai dāmai pa visu pilsētu, galvu nokāris kā vītusi puķe, jo zina, ka vi­ņai jāprecas ar Mariņī.

Es nometa pūdera kārbiņu.

-     V-v-viņš ir iemīlējies viņā? es nosēcu, aizgaiņājot lidojošās pūdera pārslas.

-     Tā viņš saka, un man nav iemesla viņa vārdus apšaubīt, Džeimijs sacīja, aši notraucot man no kleitas priekšas pūderi. Viņš bija drusku izklaidīgs, to sakot.

-     Es nebrīnos. Konfliktējošo emociju juceklim, kas mani plo­sīja, es tagad pievienoju žēlumu pret Aleku Rendelu. Protams, viņš neuzdrīkstētos runāt ar Mēriju, domādams, ka nabadzīga sekretāra uzticība nav nekas, ja salīdzina ar bagātību un stāvokli, ko pie­dāvā saradošanās ar Gaskoņas namu. Un ko viņš tagad jūt, redzot,

ka mīļotā bijusi pakļauta brutālam uzbrukumam burtiski viņa acu priekšā?

-    Nolādēts, kāpēc viņš neko neteica? Viņa uz vietas būtu gatava bēgt viņam līdzi. Jo bālais angļu palīgmācītājs, protams, ir Mērijas neizsakāmās uzticības “garīgais” objekts.

-     Rendels ir džentlmenis, Džeimijs atbildēja, sniedzot man spalvu un podiņu ar vaigu sārtinātāju.

-     Tu gribi teikt, ka viņš ir stulbs ēzelis, es nežēlīgi noteicu.

Džeimijam noraustījās lūpas.

-     Nu, varbūt, viņš piekrita. Turklāt nabadzīgs; viņam nav ienākumu, lai varētu uzturēt sievu, ja ģimene Mēriju izraidītu, un tas noteikti notiktu, ja viņa aizlaistos ar Rendelu. Un viņam ir vārga veselība; viņam būtu grūti atrast citu vietu, jo hercogs vi­ņam, visticamāk, uzteiktu vietu un ieteikuma vēstuli nedotu.

-    Kāds no kalpotājiem Mēriju noteikti atradīs, es bažījos, at­griežoties pie iepriekšējās tēmas, lai nevajadzētu domāt par pēdējo šīs traģēdijas izpausmi.

-      Nē, neatradīs. Viņi būs aizņemti ar apkalpošanu. Un līdz rītam viņa būs tiktāl atguvusies, ka varēs atgriezties tēvoča mājā. Es aizsūtīju ziņu, viņš piebilda, ka Mērija nakšņos pie draudze­nes, jo bija jau vēls. Negribēju, ka viņi sāk meiteni meklēt.

-Jā, bet…

-    Armaliet! Džeimijs uzlika rokas man uz pleciem, mani pār­traucot, un garām spogulim ieskatījās man acīs. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņu kāds ierauga, līdz Mērija atkal spēj izturēties un runāt kā parasti. Ja paklīdīs ziņas par notikušo, viņas labā slava būs sabojāta uz visiem laikiem.

-    Viņas labā slava! Diez vai viņa ir vainīga, ka tika izvarota! Balss man viegli drebēja, un Džeimijs ciešāk saspieda man plecus.

-    Tas nav pareizi, Armaliet, bet tā tas ir. Ja sāks runāt, ka viņa vairs nav jaunava, neviens viņu neprecēs… Viņa būs apkaunota un līdz mūža galam paliks vecmeitās. Viņš saspieda manu plecu, palaida to vaļā un palīdzēja iespraust sprādzi nedroši ieveidotajā sasukā.

-                Neko citu viņas labā mēs nevaram darīt, Klēra, viņš sacīja.

-     Pasargāt no ļaunuma, dziedināt, cik labi spējam… un atrast netī­ros cūkas, kas to izdarīja. Džeimijs novērsās un sāka rakņāties manā šķirstiņā, meklējot kaklasaites adatas. Jēziņ, viņš klusi piebilda, it kā runātu ar zaļu samtu izoderētajā kārbiņā, tu domā, es nesaprotu, ko tas nozīmē Mērijai? Vai viņam?

Satvēru pirkstus, kas rakņājās pa lādīti, un saspiedu. Viņš atbil­dēja manam spiedienam, tad pacēla pie lūpām manu roku un viegli noskūpstīja.

-    Ak kungs, Armaliet! Tavi pirksti ir auksti kā ledus. Viņš ap­grieza mani apkārt, lai nopietni ieskatītos acīs. Vai tev viss kār­tībā, zeltenīt?

Nezinu, ko viņš saskatīja manā sejā, bet viņš vēlreiz izdvesa: “Jēziņ,” ieliecās ceļos un piespieda mani pie sava krekla krokotās priekšas. Es pārtraucu tēlot drosmīgo un piekļāvos viņam, iespie­žot seju stīvinātajā siltumā.

-     Ak Dievs, Džeimij. Es tā pārbijos. Es esmu pārbijusies. Ak Dievs, kaut mēs tagad varētu mīlēties.

Viņa augums man zem vaiga iedrebējās smieklos, bet apskā­viens kļuva ciešāks.

-    Vai tu domā, ka tas palīdzētu?

-Jā-

Patiesībā es domāju, ka bailes nepāries, līdz gulēšu mūsu gultas drošībā, kur mūs apņems mājas sargājošais klusums, sajutīšu vīra spēku un silto miesu sev blakus un sevī, kas ar mūsu savienošanos prieku balstīs manu drosmi, aizslaucīs bezpalīdzības šausmas un apziņu, ka gandrīz tiku izvarota, sniedzot apstiprinājumu, ka esam viens otram.

Viņš saņēma plaukstās manu seju, noskūpstīja, un uz mirkli bai­les par nākotni un nakts šausmas atkāpās. Tad viņš palaida mani vaļā un pasmaidīja. Saskatīju viņa sejā iegrauzušās raizes, bet acīs nebija nekā cita kā vien mazs manas sejas atspulgs.

-    Tad es palieku tev parādā, viņš klusi sacīja.

Bez starpgadījumiem tikām līdz otrajam ēdienam, un es jau sāku pamazām nomierināties, lai arī, ēdot buljonu, man roka vēl palaikam iedrebējās.

-    Cik neiedomājami burvīgi! es sacīju, kad Divernē jaunākais beidza savu stāstu, kuru es nemaz nebiju klausījusies, jo es ausījos, vai augšstāvā neatskanēs kādi aizdomīgi trokšņi. Lūdzu, pastās­tiet vēl kaut ko!

Uztvēru Magnusa skatienu, kad viņš apkalpoja grāfu Senžermēnu, kurš sēdēja man pretī galda otrā pusē, un pateicībā uzsmai­dīju sulainim, cik nu tas bija iespējams, ja mutē ir zivs kumoss. Pārāk labi audzināts, lai smaidītu sabiedrībā, Magnuss cienīgi par ceturtdaļcollu palocīja galvu un turpināja apkalpot. Mana roka aiz­slīdēja pie kaklā pakārtā kristāla, un es sāku uzkrītoši to glāstīt, kamēr grāfs bez jebkādām satraukuma izpausmēm drūmajā sejā uzdūra uz dakšiņas mandelēs panētu foreli.

Džeimijs un Divernē vecākais galda otrā galā bija iegrimuši sa­runā, ēdienam neviens nepievērsa uzmanību, kamēr mans vīrs, tu­rēdams kreisajā rokā krīta galiņu, skribelēja uz papīra driskās cipa­rus. Šahs vai varbūt darījumi, es prātoju.

Kā goda viesim pienākas, hercogs sēdēja vidū. Pirmos trīs ēdie­nus viņš bija baudījis ar tādu labpatiku, kāda piemīt tikai dzimu­šam gardēdim, un šobrīd dzīvi sarunājās ar d’Arbanvila kundzi, kas sēdēja viņam labajā pusē. Tā kā hercogs nepārprotami bija ievēro­jamākais anglis, kas tolaik dzīvoja Parīzē, Džeimijs bija uzskatījis, ka ir vērts uzturēt ar viņu pazīšanos, cerot, ka atklāsies kādas bau­mas, kas varētu aizvest mūs pie cilvēka, kurš Čārlzam Stjuartam bija sūtījis muzikālo vēstuli. Turpretī mana uzmanība, lai kā es centos paturēt acīs hercogu, atkal un atkal pievērsās kungam, kas sēdēja hercogam pretī, Sailasam Hokinsam.

Kad hercogs bija ienācis pa durvīm un, nevērīgi pamājot pāri plecam, sacījis: “Šķiet, Freizera kundze, jūs jau esat pazīstami ar Hokinsa kungu, vai ne?” domāju, ka uz vietas dabūšu galu un tādējādi visiem aiztaupīšu nepatikšanas.

Hercoga jautrās, zilās ačeles ielūkojās manējās ar vaļsirdīgu pār­liecību, ka viņa kaprīzes tiks izpildītas, un man nebija citas iespē­jas kā vien smaidīt, māt ar galvu un teikt Magnusam, lai uzklāj galdu vēl vienai personai. Džeimijs, ieraudzījis pa viesistabas dur­vīm ienākam Hokinsa kungu, izskatījās tā, it kā viņam vajadzētu ieņemt vēl vienu devu zāļu pret vēdergraizēm, tomēr viņš bija tik­tāl saņēmies, lai paspiestu roku Hokinsa kungam un sāktu runāt par to, cik labas ir iebraucamās vietas ceļā uz Kalē.

Es pametu skatienu uz pārnēsājamo pulksteni, kas stāvēja uz kamīna dzegas. Cik ilgi līdz brīdim, kad visi dosies projām? Domās pārskaitīju ēdienus, kas jau pasniegti un kas vēl jāpasniedz. Tūlīt nesīs desertu. Tad salāti un siers. Brendijs ar kafiju, vīriešiem port­vīns, dāmām liķieri. Vēl pāris stundu rosinošai sarunai. Ne pārāk rosinošai, lūdzu, Dievs, citādi viņi te nīks līdz rīta gaismai.

Tagad saruna risinājās par ļaunumu, ko ielās nodara bandas. Es atstāju zivi uz šķīvja un paņēmu maizīti.

-    Un esmu dzirdējis, ka dažās no šīm bandām nav tikai salašņas, kā varētu domāt, bet arī aristokrātijas jaunākie pārstāvji! Ģenerā­lis d’Arbanvils savilka lūpas par šīs domas neaptveramo absurdu.

-    Viņi to piekopj kā sportu… kā sportu! It kā pieklājīgu vīru aplau­pīšana un dāmu biedēšana būtu kaut kādas gaiļu cīņas!

-     Vienreizīgi! noteica hercogs ar tāda cilvēka vienaldzību, kurš nekur nekad neiet bez nopietnas apsardzes. Viņam pie zoda parādījās paplāte ar uzkodām un kādu pusduci viņš salika sev uz šķīvja.

Džeimijs uzmeta man skatienu un piecēlās.

-     Lūdzu mani atvainot, dāmas un kungi, viņš paklanījies sa­cīja, man ir kāds īpašs portvīns, un es vēlos, lai Viņa Gaišība to nogaršo. Tūlīt atnesīšu no pagraba.

-    Tas noteikti ir Belle Rouge, ierunājās Žils de Latūrs, nepacie­tībā aplaizīdams lūpas. Jūsu Gaišība, jūs sagaida rets gardums. Nekur citur neesmu garšojis tādu vīnu.

-     Ak tā? Nu drīz jūs to nogaršosiet, princi, sarunā iesaistījās grāfs Senžermēns. Kaut ko vēl labāku.

-     Par Belle Rouge nekas labāks nevar būt! iebilda ģenerālis d’Arbanvils.

-    Ir gan, grāfs ļoti augstprātīgi palika pie sava. Esmu atra­dis jaunu portvīna šķirni, kas gatavota un pildīta Gosto salā, Por­tugāles piekrastē. Krāsa tumša kā rubīnam, un Bella Rouge salīdzi­nājumā ar to garšo kā krāsains ūdens. Man ir kontrakts par visas partijas piegādi augustā.

-    Tiešām, grāfa kungs? Sailass Hokinss savilka biezās, sirmās uzacis un norādīja uz mūsu galda galu. Vai esat atradis jaunu kompanjonu, kas palīdzētu ar ieguldījumiem? Es sapratu, ka jūsu paša resursi ir… izsīkuši, teiksim tā? Pēc nožēlojamā gala, kādu pie­dzīvoja “Patagonija”. Viņš paņēma no šķīvja siera gabaliņu un veikli iemeta sev mutē.

Grāfam izspiedās žokļu muskuļi, un mūsu pulciņu pēkšņi ap­ņēma dzestrums. Pēc šķībā skatiena, ko Hokinsa kungs raidīja manā virzienā, un vieglā smīniņa, kas slēpās enerģiski košļājošas mutes kaktiņos, bija skaidrs, ka viņš zināja, kādu lomu nelaimīgās “Patagonijas” iznīcināšanā biju spēlējusi es.

Mana roka atkal aptvēra kristālu pie kakla, bet grāfs neskatījās uz mani. No mežģīņu žabo augšup bija pacēlies košs sārtums, un viņš ar atklātu nepatiku paglūnēja uz Hokinsa kungu. Džeimijam bija taisnība šis cilvēks savas jūtas neslēpa.

-     Par laimi, kungs, viņš sacīja, ar acīm redzamām grūtībām apvaldījis savu karsto dabu, esmu atradis kompanjonu, kurš vē­las ieguldīt šajā darījumā. Patiesību sakot, viņš ir mūsu dāsnā namatēva tautietis. Grāfs Senžermēns ironiski pamāja ar galvu uz durvju pusi, kur tikko bija parādījies Džeimijs un Magnuss ar milzīgu karafi, kurā bija Bella Rouge portvīns.

Hokinss uz mirkli pārtrauca gremošanu, mute ziņkārē palika nepatīkami pavērta.

-      Skots? Kurš? Nebiju domājis, ka Parīzē ir kāds skots, kas nodarbojas ar vīna tirgošanu, izņemot Freizeru namu.

Grāfa acis, skatoties te uz Hokinsa kungu, te uz Džeimiju, iemirdzējās nepārprotamā uzjautrinājumā.

-     Domāju, ka tas ir strīdīgs jautājums, vai minēto investoru šobrīd var uzskatīt par skotu, tomēr viņš ir Broktūrekas kunga tau­tietis. Viņa vārds ir Čārlzs Stjuarts.

Šī ziņa atstāja tieši tik lielu iespaidu, kādu grāfs bija cerējis sagādāt. Sailass Hokinss izslējās un iesaucās tā, ka aizrijās ar atli­kušo kumosu. Džeimijs, kurš bija gribējis kaut ko teikt, aizvēra muti, apsēdās un domīgi pētīja grāfu. Žils de Latūrs izvirda izsau­cienu un siekalu lāsīšu strūklas, un abi d’Arbanvili pārsteigumā pūta un elsa. Pat hercogs atrāva skatienu no šķīvja un blisināja grāfam pievērstās acis.

-    Tiešām? viņš sacīja. Es sapratu, ka Stjuarti ir pliki kā baz­nīcas žurkas. Jūs droši zināt, ka viņš jūs nemuļķo?

-     Es nevēlos kādu apmelot vai raisīt aizdomas, iečiepstējās Žils de Latūrs, bet galmā labi zināms, ka Stjuartiem naudas nav. Tas tiesa, ka vairāki jakobītu atbalstītāji pēdējā laikā meklē līdzek­ļus, bet, cik esmu dzirdējis, viņiem neveicas.

-    Tā ir, iestarpināja jaunais Divernē, ieinteresēti paliecies uz priekšu. Pats Čārlzs Stjuarts privāti runājis ar diviem man pazīs­tamiem baņķieriem, bet pašreizējos apstākļos neviens nevēlas dot lielāku naudas summu.

Es uzmetu ašu skatienu Džeimijam, kurš atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Tās bija labas ziņas. Bet kā tad ar grāfa stāstu par ieguldījumu?

-                 Es runāju patiesību, grāfs Senžermēns kareivīgi sacīja.

-     Viņa Augstība dabūjis piecpadsmit tūkstošus livru lielu aizdevu­mu no kādas itāļu bankas un visu nodevis manā rīcībā, lai nopērku kuģi un Gosto salas vīna dārzu. Man šeit ir vēstule ar parakstu. Grāfs apmierināts uzsita sev pa svārku kabatu, tad izslējās un, uzvaroši noskatījis visus ap galdu sēdošos, apstājās pie Džeimija.

-     Nu, milord, viņš sacīja, pamājot uz karafi, kas stāvēja uz balta auduma drānas viņam priekšā, vai ļausiet mums pagaršot to slaveno vīnu?

-    Jā, protams, Džeimijs nomurmināja. Viņš automātiski pa­stiepa roku pēc pirmās glāzes.

Luīze, kas gandrīz visu vakariņu laiku bija klusēdama ēdusi, ievēroja, ka Džeimijs jūtas neērti. Tālab, būdama laba draudzene, pievērsās man un centās pāriet uz neitrālu sarunu tematu.

-     Tev ap kaklu ir skaists akmens, ma chиre, viņa sacīja, pamā­jot uz kristālu. Kur tu to dabūji?

-    Ak šo? es sacīju. Nu, patiesībā…

Mani pārtrauca spalgs kliedziens. Tas pāršķēla visas sarunas, bet tā trauslā atbalss zvanīja kandelabru kristālos virs galvas.

-                  Mon Dieu, klusumā atskanēja grāfa Senžermēna balss.

-     Kas…

Kliedziens atkārtojās un tad noskanēja vēlreiz. Troksnis lija lejup pa platajām kāpnēm vestibilā.

Viesi pameta galdu kā bars satrauktu paipalu, izplūda vestibilā, īstajā brīdī, lai ieraudzītu Mēriju Hokinsu, kura visu acu priekšā skrandās saplēstā kreklā nostājās kāpņu augšgalā. Tur viņa stāvēja, it kā lai radītu pēc iespējas lielāku iespaidu, muti plati iepletusi, rokas piekļāvusi krūtīm, saplēstais audums ļoti skaidri atklāja zilu­mus, kurus uz viņas miesas bija atstājušas kārīgas rokas.

Jaunās sievietes acu zīlītes bija sarāvušās līdz kniepadatas gal­viņas lielumam, kandelabra gaismā acis izskatījās kā melni akači, kuros atspoguļojās šausmas. Viņa lūkojās lejup, bet skaidrs, ka ne­redzēja ne kāpnes, ne pūli, kas blenza pavērtām mutēm.

-     Nē! viņa kliedza. Nē! Laidiet mani vaļā! Lūdzu, es jūs lūdzu! NEAIZSKARIET MANI! Viņas prātu bija apmiglojušas zāles, acīmredzot viņa juta sev aiz muguras kaut ko sakustamies, jo pa­griezusies mežonīgi vicināja rokas, nagi plosīja Aleku Rendelu, kurš velti mēģināja viņu satvert un nomierināt.

Diemžēl no lejas Rendela rīcība vairāk izskatījās kā atraidīta pielūdzēja mēģinājums uzbrukt.

-     Nom de Dieu, izlauzās ģenerālim d’Arbanvilam. Racaille!' Tūlīt laid viņu vaļā! Vingrums, ar kādu vecais karavīrs lēca pa kāpnēm, noliedza viņa gadu skaitu, roka instinktīvi sniedzās pēc zobena, kuru, par laimi, viņš bija atstājis pie durvīm.

Es steigšus spraucos uz priekšu, un mani kuplie svārki aiz­sprostoja ceļu grāfam un jaunajam Divernē, kuri izrādīja pazīmes, ka vēlas sekot ģenerālim glābšanas operācijā, bet es neko nevarēju padarīt Mērijas tēvocim, Sailasam Hokinsam. Acis viņam spiedās ārā no pieres, vīna tirgotājs mirkli stāvēja kā pārakmeņojies, tad pielieca galvu un metās uz priekšu kā bullis, laužot sev ceļu cauri vērotāju baram.

Es izmisīgi ar skatienu meklēju Džeimiju un pamanīju viņu pūļa malā. Uztvērusi viņa skatienu, es savilku uzacis mēmā jautā­jumā. Pilnīgi noteikti nekas, ko es teiktu, nebūtu dzirdams dunoņā, kas valdīja vestibilā, kuru palaikam papildināja Mērijas kliedzieni, spalgi kā sirēna.

Džeimijs paraustīja plecus, tad paskatījās apkārt. Redzēju, ka viņa acis uz mirkli kļūst gaišākas, ieraugot trijkāju galdu pie sie­nas, uz kura stāvēja augsta vāze ar krizantēmām. Viņš palūkojās augšup, novērtējot attālumu, uz mirkli aizvēra acis, it kā atdotu dvēseli Dieva ziņā, tad apņēmīgi sakustējās.

No grīdas viņš uzlēca uz galda, satvēra kāpņu margas un pār­lidoja tām pāri uz kāpnēm dažas pēdas priekšā ģenerālim. Tas bija tāds akrobātisks triks, ka pāris dāmām aizrāvās elpa, klusi apbrīna izsaucieni sajaucās ar šausmu kliedzieniem.

Balsis kļuva skaļākas, kad Džeimijs uzskrēja pa atlikušajiem pakāpieniem, ar elkoņiem atbrīvoja sev ceļu pie Mērijas un Aleka, satvēra jaunekli aiz pleca, rūpīgi nomērķēja un pamatīgi iesita viņam pa žokli.

Aleks, kas ar izbrīnā pavērtu muti bija blenzis uz savu darba devēju, kurš stāvēja lejā, akurāti saļima ceļos un sabruka, acis plati iepletis. Pēkšņi viņa skatiens bija kļuvis tukšs un truls tāpat kā Mērijai.

Pulkstenis uz kamīna tikšķēja kaitinoši skaļi. Tā mājā bija vienīgā skaņa, izņemot grīdas dēļu čīkstoņu un tālīnus būkšķus, kalpotājiem veicot pēdējos vakara darbus virtuvē, kas atradās pirmajā stāvā. Bet es biju atklausījusies trokšņus ilgam laikam un vēlējos tikai klusumu, lai atspirdzinātu savus novārdzinātos nervus. Atvēru pulksteņa korpusu, izņēmu atsvarus, un tikšķi uzreiz aprāvās.

Tās nenoliedzami bija visas sezonas ievērojamākās viesības. Cilvēki, kuriem nebija palaimējies tajās piedalīties, mēnešiem ilgi apgalvos, ka tomēr piedalījušies, un papildinās savus melus ar sīkām detaļām, atkārtojot baumas un izkropļotus aprakstus.

Man beidzot bija izdevies satvert Mēriju uz tik ilgu laiku, lai ar varu piespiestu viņu norit vēl vienu krietnu devu magoņu sīrupa. Viņa sabruka nožēlojamā kaudzē ar asinīm notrieptās drānās, at­stājot man brīvas rokas, lai varu pievērst uzmanību strīdam, kurā bija iesaistīti trīs cilvēki Džeimijs, ģenerālis un Hokinsa kungs. Alekam pietika prāta palikt nesamaņā, un es rūpīgi izkārtoju viņa šļaugano augumu blakus Mērijai uz kāpņu laukumiņa, kur viņi gu­lēja kā pārītis beigtu skumbriju. Viņi izskatījās pēc Romeo un Džul­jetas, kas izlikti pilsētas laukumā kā pārmetums radiniekiem, bet, skatienam sasniedzot Hokinsa kungu, līdzība izgaisa.

-    Izpostīti! viņš nemitējās klaigāt. Jūs izpostījāt manas brā­ļameitas dzīvi! Vikonts nemūžam viņu neprecēs! Netīrais skotu maita! Tu un tava piegulētāja, viņš apcirtās pret mani, padauza!

Vazaņķe! Ievilina nevainīgas jaunas meitenes savos netiklības tīk­los, lai nelietīgi maitas varētu izpriecāties! Jūs… Džeimijs ar at­bilstoši mokpilnu nopietnību uzlika rokas Hokinsa kungam uz ple­ciem, pagrieza uz riņķi un iesita tieši zem treknā žokļa. Tad stā­vēja, izklaidīgi berzēdams sasistos pirkstu kauliņus un skatoties, kā pārgriežas resnā vīna tirgotāja acis. Hokinsa kungs atkrita pret paneļiem un, lēnām noslīdējis gar sienu, palika sēžam.

Džeimijs pievērsa saltu, zilu skatienu ģenerālim d’Arbanvilam, kurš, ievērojis kritušā likteni, ar gudru ziņu nolika vīna pudeli, ko bija vicinājis pa gaisu, un soli atkāpās.

-     0, turpini! mudināja balss man aiz pleca. Kāpēc tagad apstāties, Tūrek? Sit viņiem visiem trijiem! Novāc viņus visus! Ģenerālis un Džeimijs pievērsa apvienotas nepatikas pilnu ska­tienu elegantam stāvam man aiz muguras.

-     Ej projām, Senžermēn, Džeimijs sacīja. Tā nav tava darī­šana. Izklausījās, ka Džeimijs ir noguris, tomēr viņš pacēla balsi, lai viņu varētu dzirdēt pāri troksnim, kas valdīja lejā. Svārki uz pleca bija pārplēsti, un plīsumā vīdēja baltais linu krekls.

Senžermēna plānās lūpas izliecās apburošā smaidā. Skaidri va­rēja redzēt, ka grāfs ir ārkārtīgi apmierināts.

-    Nav mana darīšana? Kā šādi notikumi var nebūt katra sabied­rības garu cienoša vīra darīšana? Uzjautrinātais skatiens pār­slīdēja kāpņu laukumiņam, kurš bija piemētāts ar gulošiem cil­vēkiem. Galu galā ja Viņa Majestātes viesis ir tiktāl pārpratis viesmīlības nozīmi, ka savā mājā iekārto bordeli, vai tad tas nav… nē, jūs to nedarīsiet! viņš sacīja, kad Džeimijs paspēra soli viņam tuvāk. Pēkšņi grāfa rokā pazibēja asmens, parādoties kā pēc burvja mājiena no mežģīņu volāna piedurknes galā. Redzēju, ka Džeimija lūpas viegli savelkas un, sagatavojoties cīņai, viņš pakustina plecus sapostītajos svārkos.

-    Tūlīt pārtrauciet! pavēlēja valdonīga balss, un abi Divernē, gan vecais, gan jaunais, izlauzās cilvēku pārpilnajā kāpņu lauku­miņā. Jaunais Divernē pagriezās un pavēloši noplivināja rokas pret

ļaužu baru, kas stāvēja uz kāpnēm, un viņa niknā seja tos nobie­dēja pietiekami, lai tie pakāptos soli atpakaļ.

-    Jūs, Divernē vecākais norādīja uz Senžermēnu. Ja jums piemīt kāda jēga par sabiedrības garu, kā jūs izteicāties, tad izda­riet vienu labu darbu un novediet dažus no šiem cilvēkiem lejā.

Senžermēns sacirtās skatieniem ar baņķieri, bet pēc brīža augst­manis paraustīja plecus un duncis pazuda. Ne vārda neteicis, Sen­žermēns kāpa lejā pa kāpnēm, tos, kas stāvēja pirms viņa, stumjot uz priekšu un skaļā balsī mudinot doties projām.

Par spīti grāfa un Žerāra, jaunā Divernē, pūlēm, kas nāca viņam aiz muguras, lielākā tiesa viesu devās projām vai, kūsājot satrau­kumā par skandālu, gaidīja, kad ieradīsies karaļa gvarde.

Hokinsa kungs, kurš tagad jau bija atguvies, uzreiz iesniedza sūdzību pret Džeimiju par cilvēku nolaupīšanu un savešanu. Vienu brīdi es domāju, ka Džeimijs viņam iesitīs vēlreiz; zem koši zilā samta muskuļi savilkās, bet tad viņš pārdomāja un muskuļi atslāba.

Pēc ilgas nesakarīgas ķildošanās un izskaidrošanās Džeimijs pie­krita doties uz gvardes štābu Bastīlijā, tur varbūt viņš varēs visu paskaidrot.

Aleks Rendels bālu seju, nosvīdis un, skaidri redzams, bez kādas apjēgas, kas notiek, arī tika aizturēts. Hercogs vairs negai­dīja, kāds liktenis piemeklēs viņa sekretāru, bet bija diskrēti licis piebraukt karieti un devies projām pirms gvardes ierašanās. Lai kāda būtu viņa diplomātiskā misija, iesaistīšanās skandālā tai par labu nenāca. Mērija Hokinsa, joprojām bez samaņas un segā ievīs­tīta, tika aizgādāta uz tēvoča māju.

Es tikai par mata tiesu izvairījos no apcietinājuma, jo Džeimijs stingri atteicās to pieļaut, uzstājot, ka esmu delikātā stāvoklī un nekādā gadījumā nedrīkstu tikt ieslodzīta cietumā. Pēdīgi, redzot, ka Džeimijs ir vairāk nekā gatavs sākt sist cilvēkus, lai pierādītu savu patiesību, gvardes kapteinis padevās, bet ar nosacījumu, ka es apsolu nepamest pilsētu. Domai par bēgšanu no Parīzes pie­mita zināma pievilcība, tomēr diez vai es varēju doties projām bez Džeimija, tālab ar tīru sirdi devu savu parole d’honneur, godavārdu.

Kamēr pa vestibilu stumdījās apjukušu ļaužu bars, iededzot la­ternas un savācot cepures un apmetņus, es ieraudzīju Mērtegu, kurš, sasisto seju apņēmīgi savilcis, slaistījās gar pūļa malu. Viņš nepār­protami bija nolēmis pavadīt Džeimiju, lai kur viņš arī dotos, un mani spēji pārņēma atvieglojums. Vismaz mans vīrs nebūs viens.

-    Nekreņķējies, Armaliet, Džeimijs, mani apskāvis, iečukstēja ausī. Drīz būšu mājās. Ja kaut kas noiet greizi… viņš saminstinājās, tad izlēmīgi pabeidza teikumu: Tas nebūs vajadzīgs, bet, ja tev savajagas draugu, ej pie Luīzes de Latūras.

-    Labi. Man nebija vairāk laika kā vien uzspiest vieglu skūp­stu, kad gvardi bija viņu jau ielenkuši.

Mājas durvis atvērās, un es redzēju, ka Džeimijs atskatās, pa­mana Mērtegu un atver muti, lai kaut ko teiktu. Mērtegs, uzlicis rokas uz zobena jostas, nikni palūrēja un spraucās pie Džeimija, gandrīz izgrūžot Divernē jaunāko uz ielas. Tai sekoja īsa, klusa gribu sadursme, kura norisinājās tikai negantu skatienu formā, tad Džeimijs paraustīja plecus un padevies pacēla uz augšu rokas.

Viņš izgāja uz ielas, nepievēršot uzmanību gvardiem, kas spie­dās klāt no visām pusēm, bet apstājās, ieraugot maza auguma cil­vēku netālu no vārtiem. Viņš pieliecās un kaut ko teica, tad iztaisno­jās, pagriezās pret māju un veltīja man smaidu, ko laternu gaismā varēja skaidri redzēt. Tad, pamājis ar galvu vecajam Divernē, Džei­mijs iekāpa karietē, kas jau gaidīja, un tika aizvests projām kopā ar Mērtegu, kurš bija pieķēries karietes aizmugurē.

Fērguss stāvēja uz ielas un skatījās pakaļ karietei, līdz tā vairs nebija redzama. Tad stingru soli uzkāpa pa kāpnēm, saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.

-    Nāciet, milēdij, viņš sacīja. Milords teica, ka man par jums jāparūpējas, līdz viņš atgriežas.

Fērguss ieslīdēja salonā un klusi aizvēra aiz sevis durvis.

Esmu apstaigājis māju, milēdij, viņš čukstēja. Viss klusu. Par spīti raizēm, es pasmaidīju, jo viņš tik nepārprotami atdarināja

Džeimija balss toni. Elks bija uzticējis viņam atbildību, un Fērguss savus pienākumus noteikti uztvēra nopietni.

Aizvedis mani uz dzīvojamo istabu, mans sargs bija apstaigā­jis māju tāpat kā Džeimijs katru vakaru, pārbaudot, vai slēģi ir aizvērti, ārdurvis aizbultētas (es zināju, ka viņš tik tikko spēj tās pakustināt) un uguns kamīnā apdzēsta. No pieres līdz vaigam stie­pās kvēpu švīka, bet kaut kad viņš ar dūri bija berzējis aci, tāpēc ap to bija izveidojies balts plankums un viņš izskatījās kā mazs je­nots.

-    Jums jāatpūšas, milēdij, Fērguss sacīja. Nebaidieties, es būšu šeit.

Es nesmējos, bet viņam uzsmaidīju.

-     Es nevarēšu aizmigt, Fērgus. Kādu brīdi tāpat vien pasēdēšu. Bet tev gan jāliekas gultā tev bijusi traki gara nakts. Negribēju likt viņam iet gulēt, lai neiedragātu jauniegūto nama saimnieka pašcieņu, bet viņš acīm redzami bija pārguris. Mazie, kaulainie pleciņi bija nošļukuši, un zem acīm iegūlušas tumšas ēnas, pat vēl tumšākas par kvēpu traipu.

Viņš, nemaz nekautrēdamies, nožāvājās, tad papurināja galvu.

-     Nē, milēdij. Es palikšu šeit… ja jums nav iebildumu? viņš steigšus piebilda.

-     Man nav iebildumu. Patiesību sakot, viņš bija pārāk nogu­ris, lai runātu vai triņātos, kā parasti, un snaudošs zēns uz spil­vena radīja tikpat mierinošas sajūtas kā kaķa vai suņa klātbūtne.

Es sēdēju un stingu skatienu vēros gandrīz izdegušajās liesmās, cenšoties uzburt vismaz kaut kādas sajūtas, kas līdzinātos mieram. Es mēģināju atsaukt atmiņā rāmus dīķus, mežu izcirtumus, pat abatijas kapelas kluso tumsu, bet likās, nekas nelīdz; pāri visām miera asociācijām klājās vakara tēli: stipras rokas un ziboši zobi, kas iznira no baiļu pilnas tumsas; Mērijas baltā un satriektā seja, un tas dvīnis Aleka Rendela seja; naida uzliesmojums Hokinsa cūkas ačelēs; pēkšņā neuzticības izteiksme ģenerāļa un abu Divernē vaib­stos; Senžermēna slikti slēptā sajūsma par skandālu, tā vizuļoja ļaunumā kā lielās lustras kristāla karuļi. Un beigu beigās Džeimija

smaids, mierinājums un nedrošība, kas jaucās ar laternu svārstīgo gaismu.

Ja nu viņš neatgriežas? Tā bija doma, kuru biju pūlējusies no­mākt, kopš viņu aizveda. Ja nu viņš nespēj sevi attaisnot? Ja nu miertiesnesis ir cilvēks, kurš izturas aizdomīgi pret ārzemniekiem nu, aizdomīgāk nekā parasti, es sevi izlaboju viņu pavisam viegli var ieslodzīt uz nenoteiktu laiku. Un pāri visām bailēm, ka šī uz galvas uzkritusī ķeza var iznīcināt pēdējo nedēļu rūpīgo darbu, rēgojās aina, kā Džeimijs iemests kamerā, kas līdzīga tai, kurā viņu atradu Ventvērtas cietumā. Pašreizējo nepatikšanu gaismā ziņa, ka Čārlzs Stjuarts iegulda naudu vīnā, šķita smieklīga.

Tagad, kad biju palikusi viena, man bija vairāk laika, nekā vaja­dzīgs, lai visu aptvertu, bet, šķiet, domas nekur neveda. Kas bija Baltā dāma? Kāda Baltā dāma, un kāpēc šī vārda pieminēšana lika uzbrucējiem laisties projām?

Domās atgriežoties pie viesību notikumiem pareizā secībā, es atcerējos ģenerāļa izteiktās piezīmes par noziedznieku bandām, kas klejo pa Parīzes ielām, un ka dažās no tām ir iesaistījušies aris­tokrāti. Šis pieņēmums saskanēja ar to, kā runāja un kā bija ģēr­bies vīrietis, kurš vadīja bandu, kas bija uzbrukusi mums ar Mēriju, lai gan viņa cīņubiedri likās krietni vien rupjāki. Es centos izdomāt, vai vīrietis man atgādina kādu pazīstamu cilvēku, bet atmiņas bija visai neskaidras, tumsas un šoka gaistošās miglas aizēnotas.

Pēc auguma viņš varēja būt līdzīgs grāfam Senžermēnam, balss gan bija pavisam citāda. Bet, ja tur bija iesaistīts grāfs, viņš taču papūlētos nomaskēt gan balsi, gan seju? Tajā pašā laikā man likās gandrīz neiespējami noticēt, ka grāfs spētu piedalīties tādā uzbru­kumā, bet divas stundas vēlāk rāmi sēdēt man pretī pie galda un ēst zupu.

Vīlusies es iegrūdu matos pirkstus. Līdz ritam neko nebija iespē­jams darīt. Ja pienāks rīts un Džeimija vēl nebūs, tad es varēšu sākt apciemot paziņas un iespējamos draugus, no kuriem kāds varbūt spēs piedāvāt jaunas ziņas vai palīdzību. Bet nakts stundās es biju bezpalīdzīga nespējīga kustēties kā dzintarā sagūstīta spāre.

Mani pirksti atdūrās pret vienu izrotāto matu sprādzi, un es nepacietīgi to paraustīju. Iepinusies matos, tā nekustējās.

-    Au!

-    Šeit, milēdij. Es palīdzēšu.

Nebiju dzirdējusi, ka viņš nostājies man aiz muguras, bet sajutu Fērgusa mazos, veiklos pirkstiņus matos, izpiņķējot sprādzi. Viņš nolika to malā, tad šaubīdamies jautāja:

-     Un pārējās, milēdij?

-     0, paldies, Fērgus, es pateicīgi sacīju. Ja tev nav grūti.

Mazā kabatzagļa pieskāriens bija viegls un drošs, un biezās cir­tas, atbrīvotas no žņaugiem, izira man ap seju. Pakāpeniski elpa kļuva lēnāka, matiem noslīgstot pār pleciem.

-    Jūs raizējaties, milēdij? sacīja smalka, klusa balss man aiz muguras.

-     Jā, es atzinos, pārāk nogurusi, lai slēptos aiz uzspēlētas bravūras.

-    Es ari, zēns vienkārši pateica.

Pēdējā matu sprādze nodžinkstēja uz galda, un es sagumu krēslā, acis aizvērusi. Tad atkal sajutu pieskārienu un sapratu, ka viņš ķemmē man matus, maigi izgludinot sapinkājušās cirtas.

-    Atļausiet, milēdij? zēns jautāja, sajutis, ka es pārsteigumā saspringstu. Dāmas saka: tas palīdzot, ja jūtas nobažījušās vai bēdīgas.

Es atkal atslābu no mierinošā pieskāriena.

-    Atļauju. Paldies. Un pēc brīža piebildu: Kādas dāmas, Fēr­gus?

Mirkli viņš saminstinājās, kā tīklā iztraucēts zirneklis, tad atsā­kās vieglā matu kārtošana.

-    Vieta, kur es agrāk nakšņoju, milēdij. Viesu dēļ es nedrīkstēju staigāt apkārt, bet Elīzas madāma ļāva man gulēt skapī zem kāp­nēm, ja uzvedos klusi. Un uz rīta pusi, kad visi vīrieši bija prom, es iznācu laukā, un reizēm dāmas cienāja mani ar brokastīm. Es palīdzēju viņām aiztaisīt veļu; viņas teica, ka man esot vislabākais

pieskāriens, viņš ar zināmu lepnumu piebilda, un, ja viņas gri­bēja, ķemmēju viņām matus.

-     Mm. Sukas klusā šalkšana matos bija hipnotiska. Iā kā ka­mīna pulkstenis vairs nedarbojās, tad nevarēja zināt, kura nakts stunda pienākusi, bet klusums, kas valdīja uz ielas, nozīmēja, ka ir ļoti vēls.

-    Kā tu sāki nakšņot pie Elīzas madāmas, Fērgus? es jautāju, ar grūtībām apspiežot žāvas.

-     Esmu tur dzimis, milēdij, viņš atbildēja. Suka kustējās ar­vien lēnāk, un balss kļuva miegaina. Agrāk centos uzminēt, kura no dāmām ir mana māte, bet tā arī neesmu to noskaidrojis.

Es pamodos no tā, ka atvērās dzīvojamās istabas durvis. Uz sliekšņa stāvēja Džeimijs no noguruma apsarkušām acīm un bālu seju, bet rīta pirmajā pelēkajā nokrēslī varēja redzēt, ka viņš smaida.

-    Es jau baidījos, ka tu neatgriezīsies, pēc brīža es viņam pie pakauša sacīju. Džeimija mati izgaroja viegli sīvu, aukstu dūmu un sveču tauku aromātu, kļuvuši džentlmeņa garderobes necienīgi, bet viņš bija silts un stiprs, un es nebiju noskaņota kritizēt to, kā smaržo galva, kuru biju piekļāvusi sev pie krūtīm.

-     Es arī, viņš atzinās diezgan neskaidri, un es jutu, ka viņš smaida. Rokas, kas aptvēra manu vidukli, sakļāvās ciešāk un tad atlaidās, viņš atliecās, atglaužot man matus no acīm.

-    Ak Dievs, cik tu esi skaista! viņš klusi sacīja. Saburzījusies un negulējusi, mati izspūruši uz visām pusēm. Mīļā. Vai tad tu te nosēdēji visu nakti?

-    Ne es vienīgā. Norādīju uz grīdu, kur saritinājies uz paklāja gulēja Fērguss, galvu uzlicis man uz kājām kā uz spilvena. Zēns mazliet sakustējās miegā, lūpas viegli pavērās, gaiši sārtas un pil­nīgas kā mazulim, un tāds jau viņš gandrīz bija.

Džeimijs viegli uzlika zēnam uz pleca savu lielo plaukstu.

-     Nāc nu, puisēn. Tu esi godam sargājis savu kundzi. Džei­mijs paņēma Fērgusu klēpī, kurš kaut ko murmināja un raudzījās

miega pilnām acīm, un piespieda sev pie pleca. Tu esi krietns virs, Fērgus, un esi pelnījis atpūtu. Nāc uz savu gultu. Redzēju, kā Fērgusa acis izbrīnā uzliesmo, tad atslābinoties atkal aizveras un galva klanās, Džeimijam nesot viņu projām.

Biju atvērusi slēģus un iekūrusi uguni, kad Džeimijs atgriezās dzīvojamā istabā. Viņš bija novilcis saplēstos svārkus, bet pārējās vakardien uzvilktās krāšņās drēbes vēl bija viņam mugurā.

-    Lūdzu. Es sniedzu glāzi vīna, un viņš to tāpat, kājās stāvot, iztukšoja trijos malkos, tad nodrebinājās, atkrita uz mazā dīvāniņa un pastiepa glāzi, lai ieleju vēl.

-     Nedabūsi ne pilītes, es sacīju, līdz tu man nepateiksi, kas notiek. Tu neesi cietumā, tāpēc pieņemu, ka viss ir kārtībā, bet…

-     Nekas nav kārtībā, Armaliet, viņš mani pārtrauca, bet varēja būt ļaunāk.

Pēc krietnas cīkstēšanās šurpu turpu un lielākoties Hokinsa kungs atkārtoja savus pirmos iespaidus miertiesnesis, kurš bija izrauts no siltām cisām, lai vadītu improvizētu izmeklēšanu, bija īgni pieņēmis spriedumu: tā kā Aleks Rendels ir viens no apsūdzē­tajiem, diez vai viņš varētu tikt uzskatīts par objektīvu liecinieku. Un es, kā sieva un otra apsūdzētā iespējamā līdzdalībniece, arī ne. Mērtegs, pēc paša liecības, minētā uzbrukuma laikā bijis bezsa­maņā, un bērns Klodels juridiski nav spējīgs liecināt.

Acīmredzot, bija sacījis tiesneša kungs, veltot ļaunu skatienu gvardes kapteinim, vienīgais cilvēks, kurš spējīgs ienest patiesību šajā lietā, ir Mērija Hokinsa, kura, kā visi apgalvo, šobrīd to darīt nevar. Tāpēc visi apsūdzētie ievietojami Bastllijā līdz brīdim, kad varēs iztaujāt Hokinsas jaunkundzi, un kapteiņa kungs to noteikti būtu varējis izdomāt pats.

-    Tad kāpēc tu nesēdi Bastllijā? es jautāju.

-    Divernē kungs vecākais piedāvāja samaksāt par mani drošī­bas naudu, Džeimijs atbildēja, novelkot mani sev blakus uz dī­vāna. Viņš sēdēja kaktā, sarāvies kā ezis, visas tas pļurkstēšanas laikā. Bet, kad tiesnesis pieņēma lēmumu, viņš piecēlās un sacīja, ka viņam esot bijusi iespēja vairākkārt spēlēt ar mani šahu

un tāpēc viņš neticot, ka es būtu tik pagrimis, lai viņš pieļautu iespēju, ka esmu piedalījies tik izvirtušas darbības organizē­šanā… Džeimijs apklusa un paraustīja plecus. Nu, tu taču zini, kā viņš runā, kad reiz sācis. Vispārējā doma bija tāda, ka cilvēks, kurš spēj sešās no septiņām reizēm uzvarēt viņu šahā, nevilinātu nevainīgas jaunas meitenes uz mājām, lai viņas aptraipītu.

-     Ļoti loģiski, es vēsi noteicu. Domāju, ka viņš patiesībā baidījās par to, ja tevi ieslodzītu, viņam vairs nebūtu, ar ko spēlēt šahu.

-     Laikam gan, Džeimijs piekrita. Tad izstaipījās, nožāvājās un smaidot man pamirkšķināja. Bet es esmu mājās, un šajā brīdī man nudien ir vienalga, kādēļ. Nāc pie manis, Armaliet. Abām rokām satvēris ap vidukli, viņš iesēdināja mani sev klēpī, apskāva un apmierinājumā nopūtās. Es tikai gribu, viņš murmināja man pie auss, novilkt šīs netīrās lupatas un mīlēties ar tevi uz grīdsegas, uzlikt galvu tev uz pleca, aizmigt un nogulēt tā līdz rītam.

-     Kalpotājiem tas sagādātu neērtības, es aizrādīju. Viņiem vajadzēs slaucīt mums apkārt.

-    Lai kalpotāji iet pie velna, viņš apmierināts noteica. Priekš kam tad ir durvis?

-     Acīmredzot lai būtu, pie kā pieklauvēt, es sacīju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.

Džeimijs uz mirkli pārtrauca bužināšanos, degunu iebāzis man matos, tad nopūtās, pacēla galvu un nolika mani atpakaļ uz dīvāna.

-     Trīsdesmit sekundes, viņš pusbalsī man apsolīja un skaļāk uzsauca:

-    Entrez!

Durvis atsprāga, un istabā ienāca Mērtegs. Vakardienas juceklī un jezgā biju aizmirsusi Mērtegu un tagad pie sevis nodomāju, ka tas viņa izskatu nav uzlabojis.

Viņš bija gulējis tikpat maz, cik Džeimijs; viena acs, tā, kas bija vaļā, bija apsarkusi un asinīm pielijuši. Otra bija kļuvusi zila, sapu­vuša banāna krāsā, pietūkumā bija redzama maza spraudziņa, kurā

zvīļoja melna acs. Puns pierē bija sasniedzis pilnību: purpurkrāsā, zoss olas lielumā tieši virs vienas uzacs, un pa vidu tam stiepās nejauka brūce.

Kopš vakar viņu izlaida no maisa, mazais vīriņš gandrīz nebija bildis ne vārda. Pēc īsas apjautāšanās, kur atrodas naži pēc ku­riem bija aizgājis Fērguss, kas, meklējis savā ierastajā terjera ma­nierē, aiz mēslu kaudzes bija atradis gan duncīti, gan sgin dhu -, Mērtegs bija iegrimis drūmā klusēšanā visu mūsu bēgšanas laiku, sargājot arjergardu, kad mēs kājām steidzāmies pa tumšajām Parī­zes ieliņām. Un, kad bijām ieradušies mājās, ar caururbjošu darba kartībā esošās acs skatienu bija pieticis, lai apslāpētu neapdomātus jautājumus no virtuves kalpotāju puses.

Domāju, ka viņš noteikti kaut ko ir teicis commissariat de police kaut vai tikai tāpēc, lai liecinātu par sava darba devēja labo rak­sturu lai gan man bija jādomā, cik daudz es ticētu Mērtegam, ja es būtu franču tiesnesis. Bet šobrīd viņš klusēja kā Dievmātes katedrāles himeras galvas, kurām viņš ļoti līdzinājās.

Taču, lai cik necienīgs būtu viņa izskats, šķiet, Mērtegam nekad netrūka pašcieņas, un arī tagad nekas nebija mainījies. Izslējies taisni kā miets, viņš tuvojās mums pāri paklājam, formāli nome­tās Džeimija priekšā ceļos, kurš likās apstulbis no tādas uzve­dības.

Sīkstais vīrelis izvilka aiz jostas aizbāzto dunci bez izrādīšanās, bet krietni uzsvērti un sniedza Džeimijam ar spalu uz priekšu. Kau­lainā, grumbu izvagotā seja bija neizteiksmīga, bet viena melnā acs nekustīgi kavējās pie Džeimija sejas.

-     Esmu pievīlis tavu uzticību, viņš klusi sacīja. Un lūdzu tevim kā savam vadonim ņemt manu dzīvību, lai manim vairs nav jādzīvo šitādā kaunā.

Džeimijs lēnām izslējās, un es jutu, kā viņš atbīda malā nogu­rumu, kad pievērsa skatienu savam kalpam. Bridi viņš palika nekus­tīgi sēžam, rokas atspiedis uz ceļiem. Tad pastiepās uz priekšu un viegli uzlika plaukstu uz Mērtega violetā puna.

-     Kaujā krist nav kauns, mo caraidh', viņš klusi teica. Pat visdrošākos karavīrus var notriekt gar zemi.

Bet mazais vīrelis spītīgi purināja galvu, melnā acs nesamirkšķinājās.

-    Nē, viņš sacīja. Es nekritu kaujā. Tu manim uzticējies; uz­ticēji sargāt tavu sievu un nedzimušo bērnu, un mazo angļu merģeli arīdzan. Un es tavam uzdevumam pievērsu tik maz uzmanī­bas, ka manim nebij laika dot pretī, kad uzglūnēja briesmas. Tais­nību sakot, es i nepamanīju roku, kas nolika mani gar zemi. Un tad viņš vienu reizi samirkšķināja acis.

-    Nodevība… Džeimijs iesāka.

-     Un redz, kas no tā iznācis, Mērtegs viņu pārtrauca. Nekad visā pazīšanās laikā neesmu dzirdējusi viņu izrunājam tik daudz vārdu vienā laidā. Tavs labais vārds nopulgots, tavai sievai uz­bruka, un merģelīte… Plānās lūpas uz brīdi cieši sakniebās, un cīpslainajā kaklā kaut kas sakustējās, kad viņš norija kamolu. Par to vien rūgtums žņaudz mani nost.

-     Nūjā, Džeimijs klusi sacīja, pamājis ar galvu. Nūjā, es sa­protu, draugs. Es arī tā jūtos. Viņš īsi pieskārās krūtīm virs sirds. Abi vīrieši, šķiet, vēlējās palikt divatā; galvas tikai dažu collu attā­lumā, kad Džeimijs liecās tuvāk vecajam vīram. Rokas salikusi klēpī, es nedz kustējos, nedz arī ko teicu; tā nebija mana darīšana.

-     Bet es neesmu tavs vadonis, draugs, Džeimijs turpināja stingrākā tonī. Tu neesi devis man nekādu zvērestu, un tu neesi manā varā.

-    Nekā, esu gan. Arī Mērtega balss skanēja stingri, un dunča spals nedrebēja.

-    Bet…

-    Es devu tevim zvērestu, Džeimij Freizer, kad tevim nebij vai­rāk kā nedēļa, smuks puiškāns mātei pie krūts.

Jutu, ka Džeimijs izbrīnā satrūkstas, tad viņam iepletās acis.

-    Es nometos Elenai pie kājām uz ceļiem, kā tagad esmu nome­ties tev, mazais vīrelis turpināja, augstu izslējis smailo zodu. Un

es viņai zvērēju Trīsvienigā Dieva vārdā, ka aizvien tevim sekošu, klausīšu tavām pavēlēm, sargāšu tevi no muguras, kad izaugsi un kad tev to vajadzēs. Tajā bridi skarbums balsi mazliet atmaiga un plakstiņš noslīga pār vienu noguruma pilno aci.

-    Jā, puis. Es nudien turu tevi dārgu kā paša dēlu. Bet esu tevi nodevis.

-     To tu neesi izdarījis un nekad nevarēsi. Džeimija rokas gulēja uz Mērtega pleciem un cieši tos saspieda. Nē, es neņemšu tavu dzīvību, jo tu man vēl esi vajadzīgs. Bet es tev likšu priekšā zvērestu, un tu to pieņemsi.

Ilgi Mērtegs šaubījās, tad spurainā, melnā galva gandrīz nema­nāmi palocījās.

Džeimija balss pieklusa vēl vairāk, bet čuksts tas nebija. Turē­dams labās rokas trīs vidējos pirkstus stīvus, viņš tos kopā uzlika uz dunča spala vietā, kur tas pāriet asmenī.

-    Es tātad turu tevi pie vārda man un zvēresta manai mātei atrast tos vīriešus. Sadzen viņiem pēdas, un, kad būsi atradis, es prasīšu atriebību par manas sievas godu un Mērijas Hokinsas nevainības asinīm.

Viņš uz mirkli apklusa, tad noņēma roku no naža. Mērtegs to pacēla aiz spala uz augšu. Pirmo reizi parādīdams, ka pamanījis manu klātbūtni, viņš pielieca galvu uz manu pusi un sacīja:

-     Kā kungs sacīja, kundze, tā es darīšu. Es nolikšu atriebību tevim pie kājām.

Es aplaizīju sausās lūpas, nezinādama, ko teikt. Šķita, ka ne­kāda atbilde nav vajadzīga; Mērtegs pacēla dunci pie lūpām un noskūpstīja, tad apņēmīgi izslējās un iegrūda to makstī.

Rītausma jau bija kļuvusi par gaišu dienu, kad mēs beidzot pārģērbāmies un ķērāmies pie brokastīm, ko atnesa no virtuves.

-     Paklau, es ierunājos, lejot tasītēs šokolādi, kas, pie joda, ir tā Baltā dāma?

-    Baltā dāma? Magnuss, kurš tobrīd, pārliecies man pār plecu, sniedza groziņu ar karstu maizi, tik stipri sarāvās, ka viena maizīte izkrita. Es to veikli notvēru un pagriezos pret virssulaini, kas izska­tījās stipri sabijies.

-    Jā, tieši tā, es apstiprināju. Vai esat par tādu dzirdējis, Magnus?

-     Nu, protams, milēdij, vecais vīrs atbildēja. Baltā dāma ir une sorciere.

-    Burve? Neticēju savām ausīm.

Magnuss paraustīja plecus, pārspīlēti rūpīgi tinot maizītes sal­vetē, lai nevajadzētu skatīties uz mani.

-    Baltā dāma, viņš nomurmināja. Viņu sauc par viedo, par dziednieci. Un tomēr… viņa ieskatās pašā cilvēka būtībā un, ja ierauga dvēselē ļaunumu, tad var pārvērst to pelnos. Viņš vai­rākkārt palocīja galvu, pagriezās un steidzīgi aizčāpoja uz virtuvi. Redzēju nokustamies viņa elkoni un aptvēru, ka viņš ejot pārkrus­tījās.

-                Sasodīts, mīļais Jēzu! es izdvesu, pievērsusies Džeimijam.

-    Vai tu esi kādreiz dzirdējis par Balto dāmu?

-     Um? 0? 0, kā tad, esmu… dzirdējis stāstus. Džeimija acis slēpa garas, kastaņbrūnas skropstas, kad viņš teju vai iebāza de­gunu šokolādes tasītē, bet vaigu pietvīkums bija pārāk košs, lai varētu aizbildināties ar garaiņiem, kas cēlās no dzēriena.

Es atgāzos krēslā, sakrustoju rokas uz krūtīm un, acis samie­gusi, vēros viņā.

-     Ak, esi dzirdējis? es pārjautāju. Vai tu būtu pārsteigts, uzzinot, ka vīrieši, kuri vakar uzbruka mums ar Mēriju, nosauca mani par Balto dāmu?

-    Tiešām? Viņš sabijies palūkojās uz mani.

Es pamāju ar galvu.

-      Kad uzspīdēja gaisma, viņi uzmeta man vienu skatienu, iekliedzās: “Baltā dāma,” un metās projām, it kā pēkšņi būtu sapratuši, ka man ir mēris.

Džeimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Sarkanums pama­zām aizplūda no sejas, un tā kļuva bāla kā porcelāna šķīvis viņam priekšā.

-     Dievs debesīs, viņš klusi nopūtās. Ak… Dievs… debesīs!

Es pārliecos pāri galdam un izņēmu viņam no rokas tasīti.

-    Vai tu nevēlētos man pastāstīt, ko tu zini par Balto dāmu? es mīļi jautāju.

-                Nu… Viņš saminstinājās, tad nokaunējies pacēla skatienu.

-     Redzi… Es pateicu Glengerijam, ka tu esi Baltā dāma.

-    Ko tu pateici Glengerijam? Es gandrīz aizrijos ar kumosu. Džeimijs izpalīdzīgi paklapēja man pa muguru.

-    Nu, tie bija tikai Glengerijs un Kasteloti, un viss, viņš centās aizstāvēties. Redzi, spēlēt kārtis vai kauliņus ir viena lieta, bet viņi nelikās mierā. Viņiem šķita ārkārtīgi smieklīgi, ka es vēlos būt uzticīgs savai sievai. Viņi teica… nu, viņi sarunāja visādas lietas, un es… un man tas apnika. Ausu galiņi bija sākuši degt koši sarkani, un viņš novērsās.

-     Mm, es noņurdēju, iedzerot malciņu tējas, lā kā biju dzirdē­jusi, cik asa mēdz būt Kasteloti mēle, tad varēju iedomāties, kādu nežēlīgu zobošanos Džeimijs piedzīvojis.

Savu tasi viņš iztukšoja vienā malkā, tad nodevās rūpīgai dzē­riena atjaunošanas procedūrai, nenovēršot skatienu no kannas un vairoties pacelt to pret mani.

-     Bet es taču nevarēju vienkārši iet projām un viņus pamest, vai ne? viņš noprasīja. Man vajadzēja palikt pie Viņa Augstības visu vakaru, un nebūtu labi, ja viņš mani uzskatītu par nevīrišķīgu.

-     Tātad tu viņiem pateici, ka es esmu Baltā dāma. Ļoti pūlē­jos, lai manā balsī neieskanētos smiekli. Un, ja tu tajā vakarā mēģinātu meņģēties ar dāmām, es panāktu, ka tavas svarīgākās ķermeņa daļas nokalst.

-     Ē, nu…

-     Mans Dievs, un viņi tam noticēja? Jutu, ka arī mana seja no piepūles apvaldīt smieklus piesarkst tikpat stipri kā Džeimijam.

-    Es runāju ļoti pārliecinoši, nu ari viņam sāka raustīties lūpu kaktiņš. Liku viņiem pie mātes dzīvības zvērēt, ka nevienam to neteiks.

-     Un cik daudz jūs pirms tam bijāt izdzēruši?

-     0, krietni. Es pagaidīju līdz ceturtajai pudelei.

Es padevos un sāku smieties.

-     Ak, Džeimij! Mīļais! iesaukusies es pieliecos un noskūpstīju viņa neganti notvīkušo vaigu.

-                 Nu, viņš neveikli noteica, ziežot uz maizes rikas sviestu.

-    Neko labāku es nevarēju izdomāt. Un viņi beidza man uzbāzties ar savām padauzām.

-     Labi, es teicu. Atņēmu viņam maizi, uzziedu vēl medu un atdevu atpakaļ.

-    Laikam jau nedrīkstu žēloties, es izdarīju secinājumus. Jo šī pasaciņa ne tikai nosargāja tavu tikumību, bet ari neļāva mani izvarot.

-     Nūjā, paldies Dievam. Džeimijs nolika maizīti un satvēra manu roku. Jēziņ, ja kaut kas ar tevi būtu noticis, Armaliet, es būtu…

-     Jā, es viņu pārtraucu, bet, ja vīri, kas mums uzbruka, zināja, ka esmu Baltā dāma…

-    Nūjā, Armaliet. Viņš piekrītoši māja ar galvu. Tie nevarēja būt ne Glengerijs, ne Kasteloti, jo tajā laikā, kad jums uzbruka, viņi kopā ar mani bij mājā, kur mani atrada Fērguss. Bet tam vajadzēja būt kādam, kuram viņi to ir pastāstījuši.

Nespēju nomākt vieglus drebuļus, atceroties balto masku un izsmejošo balsi, kas skanēja aiz tās.

Nopūties Džeimijs atlaida manu roku.

-     Tas laikam nozīmē, ka vajadzēs apciemot Glengeriju un no­skaidrot, cik liels ir to cilvēku skaits, kurus viņš izklaidējis ar stās­tiem par manu laulības dzīvi. Izmisumā viņš izbrauca ar roku caur matiem. Un pēc tam man jāiet pie Viņa Augstības un jāuz­zina, ko, pie velna, nozīmē darījums ar grāfu Senžermēnu.

-    Laikam gan, es domīgi noteicu, kaut gan, pazīstot Glenge­riju, var domāt, ka līdz šim viņš droši vien jau ir izstāstījis to pusei Parīzes. Man pašai arī šodien jāapciemo daži cilvēki.

-    0, ak tā? Un ko tu taisies apciemot, Armaliet? viņš jautāja, samiedzis acis šaurā spraudziņā. Es dziļi ievilku elpu, sagatavoju­sies nepatikšanām, kas mani gaidīja.

-     Vispirms metru Raimonu, atbildēju. Un tad Mēriju Hokinsu.

-     Varbūt lavandu? Raimons pastiepās uz pirkstgaliem, lai noķeksētu no plaukta burku. Ne jau apliekamajiem, bet aromāts iedarbojas nomierinoši palīdz savest kārtībā nervus.

-     Nu, tas atkarīgs no tā, par kāda cilvēka nerviem mēs runā­jam, es teicu, atceroties Džeimija reakciju uz lavandas smaržu. Džeks Rendels bija iecienījis šo aromātu, tāpēc uz Džeimiju tas varēja iedarboties visādi, tikai ne nomierinoši. Tomēr šajā gadī­jumā lavanda varētu nākt par labu. Katrā ziņā nekaitēs.

-    Nekaitēs, aptiekārs domīgi atkārtoja. Ļoti prātīgs princips.

-    Ziniet, tā sākas Hipokrata zvērests, es teicu, vērojot, kā viņš noliecies rakņājas pa atvilktnēm un toveriem. Tas ir zvērests, ko dod dakteris. “Solos nenodarīt kaitējumu.”

-     Ak tā? Un vai pati esat devusi šo solījumu, madonna? Spo­žās abinieka acis mirkšķinoties vērās manī pāri augstajai letei.

Jutu, ka pietvīkstu šī stingā skatiena priekšā.

-     Ē, nu nē. Ne gluži. Es neesmu īsta ārste. Vēl ne. Nevarēju pateikt, kas bija licis man piebilst pēdējo teikumu.

-     Nē? Taču jūs gribat salabot to, ko “īsts” ārsts nekad nemēģi­nātu, jo zināt, ka zaudēta jaunavība nav atgūstama. Ironija bija nepārprotama.

-     0, ko jūs sakāt? es vēsi atteicu. Pamudināts Fērguss man bieži bija stāstījis par “dāmām” Elīzas madāmas namā. Un kā tad ar sivēna pūsli, kas pildīts ar vistas asinīm? Vai arī jūs vēlaties apgalvot, ka tādas lietas ir aptiekāra, nevis ārsta ziņā?

Metram nebija pieminēšanas vērtu uzacu, bet lielā, izliektā piere mazliet pacēlās uz augšu, kad viņš nosmējās.

-     Un kuram tas kaitē, madonna? Ne jau nu tirgotājam. Nedz arī pircējam viņš dabūs vairāk prieka par savu naudu nekā īstās pre­ces pircējs. Pat pašai jaunavības plēvei tas nekaitē! Augsti morāls un hipokratisks pasākums, kuru īstenot labprāt varētu palīdzēt jeb­kurš ārsts.

Es sāku smieties.

-     Un jūs jau droši vien pazīstat ne vienu vien, kurš to dara? Es izvirzīšu šo jautājumu nākamajā Medicīnas kontroles valdes sēdē. Bet pa to laiku, ja nerunājam par mākslīgiem brīnumdarbiem, ko varētu darīt konkrētajā gadījumā?

-     Mm. Raimons izklāja uz letes marles gabalu un vidū iebēra sauju ļoti smalki sakapātu sausu lapu. No pelēkzaļās augu kaudzī­tes pacēlās asa, patīkami sīva smarža.

-     Tā ir upes krustaine, viņš paskaidroja, prasmīgi no mazās drāniņas izveidojot četrstūri ar ieliektiem galiem. Labi veldzē iekaisušu ādu, nelielas plēstas brūces un intīmu orgānu jēlumus. Noderīgs, kā jūs domājat?

-    Jā, nudien, es padrūmi atteicu. Jāgatavo kā uzlējums vai kā novārījums?

-     Uzlējums. Šajos apstākļos droši vien silts. Viņš pagriezās pret citu plauktu un paņēma vienu no lielajām krāsota porcelāna krūkām. Uz tās bija rakstīts STRUTENE.

-     Miegam, metrs paskaidroja. Viņa bezlūpu mute pastiepās smaidā. Domāju, ka labāk būs, ja izvairīsieties lietot opija magoņu zāles. Šai pacientei ir neparedzama reakcija.

-     Ak, jūs jau visu zināt, vai ne? es, samierinājusies ar likteni, konstatēju. Diez vai varēju cerēt, ka līdz viņa ausīm nekas nebūs nonācis. Ļoti labi apzinājos, ka informācija bija viena no svarīgāka­jām precēm, ko Raimons pārdeva; tāpēc mazajā veikaliņā satecēja baumas no desmitiem dažādu avotu, sākot ar ielu tirgoņiem un beidzot ar karalisko kambarkungu.

-    No trim dažādiem avotiem, Raimons atbildēja. Viņš pameta skatienu laukā pa logu, izstiepis kaklu, lai redzētu milzīgo horloge pulksteni, kas karājās pie ēkas sienas gandrīz uz ielas stūra. Un vēl nav ne divi. Visticamāk, līdz tumsai dzirdēšu vēl vairākus at­stāstījumus par to, kas notika jūsu viesībās. Platā, bezzobainā mute atvērās, un pa to izplūda klusi smiekli. Man īpaši patika variants, kurā jūsu vīrs uz ielas izaicināja ģenerāli d’Arbanvilu uz divkauju, bet jūs tikmēr krietni vēsāku prātu piedāvājāt grāfa kun­gam izbaudīt bezsamaņā gulošas meitenes augumu, ja viņš atturē­sies aicināt karaļa gvardi.

-    Mmphm, noņurdēju kā nokaunējies skots. Vai jūs gribētu uzzināt, kas notika patiesībā?

Dzeltenās glaucijas toniks gaišā dzintara krāsā zaigoja pēcpus­dienas saules staros, kad aptiekārs lēja to mazā pudelītē.

-     Patiesība vienmēr noder, madonna, viņš atbildēja, acis pie­vērsis tievajai strūkliņai. Zināšana ir retums, tāpēc tai ir liela vēr­tība. Ar klusu būkšķi viņš nolika porcelāna trauku uz plaukta. Un tādējādi to var apmainīt par labu cenu, viņš piebilda. Nauda, ko biju atnesusi par zālēm, gulēja uz letes, monētas saulē spī­dēja. Es samiedzu acis un skatījos uz večuku, bet viņš tikai mīlīgi pasmaidīja, it kā nekad nebūtu dzirdējis par varžu kājiņām ķiploku sviestā.

Arā horloge nosita divas reizes. Aprēķināju attālumu līdz Hokinsu mājai Melorī ielā. Nepilna pusstunda, ja dabūšu karieti. Laika vairāk, nekā nepieciešams.

-    Tādā gadījumā, es sacīju, varbūt ieiesim uz brīdi jūsu pri­vātajās telpās?

-     Tā, lūk, es pabeidzu savu stāstu un iedzēru krietnu malku ķiršu brendija. Garaiņi telpā bija gandrīz tikpat stipri kā tie, kas cēlās no manas glāzes, un es jutu, ka to ietekmē mana galva izple­šas gandrīz kā liels, priecīgi sarkans balons. Džeimiju atlaida mā­jās, bet mēs tomēr tiekam turēti aizdomās. Taču diez vai tas vilk­sies ilgi, vai ne?

Raimons papurināja galvu. Caurvējš sašūpoja pie griestiem pie­kārto krokodilu, un aptiekārs piecēlās aizvērt logu.

-    Nē. Klapatas, tas arī viss. Hokinsa kungam ir nauda un draugi, un viņš, protams, ir satraukts, un tomēr. Skaidrs, ka jūs ar vīru esat vainojami vienīgi pārāk lielā laipnībā un arī tajā, ka mēģinājāt paturēt meitenes nelaimi noslēpumā. Viņš iedzēra lielu malku no sava kausa.

-    Un tās, protams, ir jūsu pašreizējās rūpes. Meitene?

Es pamāju ar galvu.

-    Viena no tām. Šobrīd es neko nespēju darīt viņas reputācijas labā. Vienīgais, ko varu, ir palīdzēt izdziedināties.

Virs metāla kausa malas parādījās izsmējīga, melna acs.

-    Lielākā daļa man zināmo ārstu teiktu: “Es varu mēģināt viņu dziedināt.” Jūs mēģināsiet palīdzēt viņai dziedināties pašai? Tas ir interesanti, ka jūs uztverat atšķirību, madonna. Es jau domāju, ka tā būs.

Es noliku kausu, juzdama, ka man ir gana. Vaigi svila, un man bija nelaba nojauta, ka degungals ir kļuvis sārts.

-     Es jau jums teicu, ka neesmu īsta ārste. Uz mirkli aizvēru acis, apņēmusies noskaidrot, vai joprojām spēju noteikt, uz kuru pusi ir “augša”, un atkal atvēru. Turklāt es esmu… ē… jau reiz

saskārusies ar izvarošanu. Arēji neko daudz nevar darīt. Varbūt ne­var neko daudz darīt vispār, es sevi izlaboju. Tad pārdomāju un atkal paņēmu kausu.

-     Varbūt nevar, Raimons piekrita. Bet, ja kādam izdodas piekļūt pacienta kodolam, tad tā noteikti būs Baltā dāma?

Skatoties uz veco aptiekāru, es atkal noliku kausu. Mana mute bija neglīti pavērusies, un es to aizvēru. Domas, aizdomas un sapratne griezās man galvā, saduroties cita ar citu un sāpinoties pieņēmumu mudžekli. īslaicīgi atkāpjoties no “satiksmes sastrē­guma”, es pieķēros Raimona piezīmes otrajai daļai, lai man būtu laiks padomāt.

-    Pacienta kodolam?

Viņš iebāza roku vaļējā burkā, kas stāvēja uz galda, paņēma šķipsniņu balta pulvera un iemeta to glāzē. Tumši dzintarainais brendijs nekavējoties kļuva asinssarkans un sāka burbuļot.

-     Pūķa asinis, viņš izmeta, nevērīgi pamājis uz mutuļojošo dziru. Darbojas tikai traukā ar sudraba pārklājumu. Protams, kausu tas sabojā, bet ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis, ja pagatavots pareizos apstākļos.

Es izdvesu klusu, guldzošu skaņu.

-     0, pacienta kodols, viņš sacīja, it kā būtu atcerējies kaut ko tādu, par ko mēs būtu runājuši pirms vairākām dienām. Jā, protams. Pamatā jebkura dziedināšana notiek, sasniedzot… kā lai to nosauc? Teiksim, centru. Sasniedzot pacienta būtības kodolu, un no tā viņi var izdziedināt sevi. Jūs, madonna, noteikti esat to pie­redzējusi. Gadījumus, kad cilvēki ir tik slimi vai tik nopietni ievai­noti, ka nāve ir neizbēgama… bet viņi nenomirst. Vai ari tādus, kad kaite ir tik nenozīmīga, ka slimniekam ar pareizu kopšanu noteikti jāatveseļojas. Bet viņš aizslīd, lai ko ari jūs viņa labā darītu.

-     Ikviens, kurš kopis slimniekus, to ir piedzīvojis, es piesar­dzīgi atbildēju.

-    Jā, viņš piekrita. Un, tā kā ārstam vienmēr ir savs lep­nums, visbiežāk viņš vaino sevi, ja kāds nomirst, un uzslavē sevi, kad uzvar viņa zināšanas, gadījumos, kad pacients paliek dzīvs. Bet

Baltā dāma redz cilvēka būtibu un pagriež viņu uz izveseļošanās ceļa vai nāvi. Tāpēc ļaundaris, iespējams, loti baidītos ielūkoties viņai sejā. Raimons paņēma kausu, pacēla pret mani tostā un izdzēra visu mutuļojošo šķidrumu. Uz lūpām viņam palika gaiši sārts traips.

-     Paldies, es vēsi noteicu. Tātad tā nebija tikai Glengerija lētticība?

Raimons, izskatīdamies apmierināts ar sevi, paraustīja plecus.

-    Tā bija jūsu vira ideja, viņš vienkārši pateica. Nudien lie­liska doma. Bet, zināms, tā kā jūsu vīram piemīt vīriešiem rakstu­rīgā cieņa pret savām dabiskajām spējām, viņš netiks uzskatīts par autoritāti pārdabisku parādību sfērā.

-    Jūs, protams, tiksiet par tādu uzskatīts.

Masīvie pleci zem pelēkā samta talāra viegli sakustējās. Vienā piedurknē bija vairāki mazi caurumiņi apsvilušām malām, kā sīku oglīšu izdedzināti. Nodomāju, ka tie radušies no nevērīgas burša­nās.

-    Jūs esat redzēta manā veikalā, viņš atgādināja. Jūsu līdz­šinējā dzīve ir noslēpumā tīta. Un, kā norādīja jūsu vīrs, ari mana reputācija ir mazliet aizdomīga. Es nudien apgrozos… aprindās, teiksim tā, bezlūpu mute savilkās platā smaidā, kur prātoju­mus par jūsu īsto dabu var uzņemt pārāk nopietni. Un jūs zināt, kā ļaudis mēļo, viņš piebilda ar tādu paštaisnu nosodījumu, ka man bija jāsmejas.

Večuks nolika kausu un paliecās uz priekšu.

-     Jūs teicāt, ka Hokinsa jaunkundzes veselība ir tikai viena no jūsu rūpēm, madonna. Vai jums ir arī citas?

-    Jā, ir. Es iedzēru mazu malciņu brendija. Šķiet, jūs zināt diezgan daudz par to, kas notiek Parīzē, vai ne?

Viņš pasmaidīja, melnās acis bija modras un labsirdīgas.

-    O jā, madonna. Ko jūs vēlaties zināt?

-     Vai esat kaut ko dzirdējis par Čārlzu Stjuartu? Starp citu, vai jūs zināt, kas viņš ir?

Mans jautājums Raimonu izbrīnīja platā piere mazliet savil­kās. Tad viņš paņēma no galda mazu stikla pudelīti, kas stāvēja viņam priekšā, un domīgi sāka virpināt plaukstās.

-Jā, madonna, metrs Raimons atbildēja. Viņa tēvs ir… vaja­dzētu būt… Skotijas karalis, vai ne?

-     Nu tas atkarīgs no jūsu uzskatiem, es teicu, apspiezdama klusu atraugu. Viņš ir vai nu Skotijas karalis trimdā, vai preten­dents uz troni, bet tas man ir diezgan vienaldzīgi. Es vēlos uzzināt, lūk, ko… vai Čārlzs Stjuarts dara kaut ko tādu, kas liktu domāt, ka viņš plāno bruņotu iebrukumu Skotijā vai Anglijā?

Raimons skaļi iesmējās.

-    Mīļo stundiņ, madonna! Jūs esat ārkārtīgi neparasta sieviete. Vai jūs maz nojaušat, cik reti sastopams tāds tiešums?

-    Jā, es atzinu, bet patiesībā citādi nevar. Man nepadodas runāt riņķī un apkārt. Es pastiepu roku un paņēmu no viņa pu­deli. Vai esat par to kaut ko dzirdējis?

Viņš instinktīvi palūkojās uz durvīm, bet meitene veikalā bija aizņemta, kādai runīgai pircējai jaucot smaržas.

-     Pavisam nedaudz, madonna, tikai drauga vēstulē izlasīju ne­jauši izteiktu piezīmi, bet atbilde pilnīgi noteikti ir “jā”.

Redzēju, ka viņš nevar izšķirties, cik daudz man stāstīt. Neno­vērsu acis no pudeles, ko turēju rokā, dodot viņam laiku izlemt. Šķidrums tajā patīkami šļakstījās, kamēr virpināju pudelīti plaukstā. Savam izmēram tā bija neparasti smaga, un likās, ka šķidrums tajā ir savādi biezs, kā kausēts metāls.

-    Tas ir dzīvsudrabs, metrs Raimons atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. Acīmredzot, lai ko viņš bija izlasījis manā prātā, lēmums bija pieņemts man par labu, jo viņš atņēma man pudelīti, izlēja tās saturu virmojoši sudrabainā peļķītē uz galda mums priekšā un atlaidās krēslā, lai izstāstītu visu, ko zina.

-     Viens no Viņa Augstības aģentiem ir ievācis ziņas Holandē. Tas ir kāds vīrs, vārdā O’Braiens, tik nepiemērots savam darbam, ka ceru, man nekad nenāksies tādu nodarbināt, viņš piebilda.

-     Slepenais aģents, bet tik pārmērīgi dzer?

-    Visi Čārlza Stjuarta cilvēki pārmērīgi dzer, es noteicu. Ko O’Braiens darīja?

-     Viņš vēlējās sākt sarunas par zobenu piegādi. Spānijā jāno­pērk divi tūkstoši zobenu un jāsūta caur Holandi, lai noslēptu vietu, kur tie iegādāti.

-     Kāpēc lai viņš tā darītu? es netiku gudra. īsti nesapratu, vai esmu stulba no dabas vai manas prāta spējas apmiglojis ķiršu brendijs, bet likās, ka šāda rīcība ir bezjēdzīga, pat Čārlzs Stjuarts to saprastu.

Raimons paraustīja plecus un ar strupo pirkstu pabakstīja dzīv­sudraba peļķīti.

-     Kas to zina, madonna. Spāņu karalis ir skotu karaļa brālēns, vai ne? Tāpat kā mūsu labais karalis Luijs?

-Jā, bet…

-    Vai nevarētu būt tā, ka viņš vēlas palīdzēt Stjuartu lietai, bet ne atklāti?

Brendija reibums izgaisa no manām smadzenēm.

-    Varētu.

Raimons strauji piesita pirkstu, un dzīvsudraba peļķīte sadalī­jās vairākās apaļās lodītēs, kas mežonīgā ātrumā skraidīja pa galda virsmu.

-      Dzird, acis nenovērsis no dzīvsudraba lodītēm, viņš rāmi turpināja, ka karalis Luijs Versaļā uzņēmis kādu angļu hercogu. Un vēl dzird, ka šis hercogs ieradies kārtot ar tirdzniecību saistītus jautājumus. Bet reti var dzirdēt visu, madonna.

Es blenzu uz ņirbošajām dzīvsudraba pilītēm, kas atkal saplūda kopā. Džeimijs arī bija dzirdējis baumas, ka Sendringema uzde­vums ir saistīts ne tikai ar tirgošanās tiesībām. Ko tad, ja hercoga vizīte patiešām nozīmē iespēju noslēgt vienošanos starp Franciju un Angliju varbūt attiecībā uz Briseles nākotni? Un, ja Luijs sle­pus risina sarunas ar Angliju, lai tā atbalsta viņa iebrukumu Bri­selē, tad ko varētu sliekties darīt Spānijas Filips, ja pie viņa vēršas trūcīgs radagabals, kura varā ir pilnībā novērst angļu uzmanību no jebkādiem tīkojumiem ārzemēs?

-     Trīs Burbonu brālēni, Raimons nomurmināja pie sevis. Viņš centās pietuvināt vienu lodīti otrai; tiklīdz tās saskārās, uzreiz saplūda viena mirdzoša, apaļa lāse kā uz burvja mājienu atdzīvo­jās. Pirksts bakstīja uz priekšu nākamo lodīti, un vienīgā lāse kļuva lielāka. Vienas asinis. Bet vai vienas intereses?

Pirksts atkal triecās uz leju, un pa galdu uz visām pusēm pa­šķīda zaigojošas bumbiņas.

-    Domāju, ka ne, madonna, Raimons rāmu garu sacīja.

-    Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu. Un ko jūs domājat par Čārlza Stjuarta jaunajām partnerattiecībām ar grāfu Senžermēnu?

Platais vardes smaids kļuva vēl platāks.

-     Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā Viņa Augstība bieži apmek­lējot ostu protams, lai aprunātos ar jauno kompanjonu. Un viņš skatās uz tiem kuģiem, kas izmetuši enkuru, tik jauki un ātri, tik… dārgi. Skotija taču atrodas otrpus ūdenim, vai ne?

-     Tā ir, es piekritu. Saules stars uzzibsnīja dzīvsudrabā, pie­vēršot manu uzmanību rietošajai saulei. Būtu laiks doties projām.

-     Paldies, es tencināju. Vai atsūtīsiet ziņu? Ja dzirdēsiet ko vairāk?

Metrs pieklājīgi nolieca savu lielo galvu, noplīvojot saules ap­spīdētā dzīvsudraba krāsas matiem, tad strauji to pacēla.

-    Ā! Nepieskarieties dzīvsudrabam, madonna! viņš mani brīdi­nāja, kad es pastiepu roku pēc lāsītes, kas bija atripojusi līdz galda malai manā pusē. Tas uzreiz savienojas ar jebkuru metālu, ar kuru tas saskaras. Viņš pārliecās pāri galdam un maigi savāca lodīti pie sevis. Jūs taču negribēsiet sabojāt savus skaistos gredzenus.

-     Taisnība, es sacīju. Jāatzīstas, ka līdz šim esat man palī­dzējis. Pēdējā laikā neviens nav mēģinājis mani noindēt. Nedomāju, ka jūs ar Džeimiju liksiet mani sadedzināt Bastīlijas laukumā par buršanos, vai ne? Es runāju vieglā tonī, bet atmiņas par “zagļu bedri” un tiesu Kreinsmūrā bija vēl svaigas.

-    Nekādā gadījumā, aptiekārs ar cieņu sacīja. Par buršanos Parīzē neviens nav sadedzināts… o, vismaz divdesmit gadus. Jūs esat pilnīgā drošībā. Ja vien kādu nenogalināsiet, viņš vēl piebilda.

-    Pacentīšos, es teicu un devos projām.

Fērguss bez grūtībām sameklēja man karieti, un īso brītiņu, kas pagāja, braucot līdz Hokinsu mājām, es pavadīju, apcerot pēdējos notikumus. Pieņēmu, ka Raimons patiesībā bija izdarījis man pa­kalpojumu, izklāstot Džeimija trako stāstu māņticīgākajiem klien­tiem, lai arī doma, ka mans vārds tiek piesaukts Melnās mises seansos, atstāja manī mieles.

Man iešāvās prātā, ka, steidzoties un aizraujoties ar prātoju­miem par karaļiem, zobeniem un kuģiem, man bija pietrūcis laika pajautāt metram Raimonam, kur ja tā bija saskārās viņa un grāfa Senžermēna ietekmes sfēras.

Sabiedriskā doma, šķiet, lika grāfu noslēpumaino “aprindu”, kuras bija pieminējis Raimons, centrā. Bet vai tur viņš atradās kā dalībnieks vai kā sāncensis? Un vai šo aprindu saceltā viļņošanās aizsniedzās līdz karaļa apartamentiem? Runāja, ka Luijs interesē­joties par astroloģiju; vai kabalas un burvestību tumšie ceļi varēja kaut kādā veidā saistīt Luiju, grāfu un Čārlzu Stjuartu?

Es nepacietīgi papurināju galvu, lai aizgaiņātu brendija garai­ņus un bezjēdzīgus jautājumus. Vienīgais, ko varēja teikt pilnīgi droši, bija tas, ka viņš iesaistījies bīstamajā sadarbībā ar Čārlzu Stjuartu, un pagaidām ar to pilnīgi pietika, lai raizētos.

Hokinsu rezidence Melorī ielā bija pamatīgs cienīga izskata trīs­stāvu nams, bet tās iekšējais sabrukums bija redzams pat nejau­šam skatītājam. Diena bija silta, bet visi slēģi joprojām bija cieši aizdarīti, lai nodrošinātos pret ziņkārīgu acu uzbrukumiem. Kāp­nes šorīt nebija berztas, un uz baltā akmens bija redzami netīru apavu atstāti nospiedumi. Ne miņas no istabenes vai virējas, kas ar preču izvadātājiem tirgotos par gaļu vai baumām. Tā bija māja, kas sagatavojusies draudošai katastrofai.

Juzdamās kā nelaimes vēstnesis, par spīti nosacīti jautrajai dzel­tenajai kleitai, es aizsūtīju Fērgusu, lai manā vietā pieklauvē pie durvīm. Starp Fērgusu un to cilvēku, kurš durvis atvēra, norisinājās vārdu apmaiņa, bet, tā kā viena no zēna labākajām īpašībām bija

nespēja pieņemt noraidošu atbildi, pēc īsa brīža es atrados aci pret aci ar sievieti, kas izrādījās mājas saimniece, tātad Hokinsa kun­dze, Mērijas tante.

Biju spiesta izdarīt savus secinājumus, jo sieviete likās pārlieku satraukta, lai man palīdzētu, sniedzot kaut cik ticamu informāciju, piemēram, nosaucot savu vārdu.

-     Bet mēs nevaram nevienu pieņemt! viņa nepārtraukti at­kārtoja, slepus raugoties sev pār plecu, it kā gaidot, kad pēkšņi aiz muguras materializēsies Hokinsa kunga masīvais stāvs un viņš sievai ko pārmetīs. Mēs esam… mums ir… tas ir…

-     Es nevēlos runāt ar jums, es stingri sacīju. Vienīgi vēlos apciemot jūsu radinieci Mēriju.

Šis vārds, šķiet, izraisīja sievietē jaunu satraukuma lēkmi.

-    Viņa… bet… Mēriju? Nē! Viņa ir… viņa nejūtas labi!

-     Domāju gan, es pacietīgi piekritu. Pacēlu un parādīju savu grozu. Esmu atnesusi viņai zāles.

-    0! Bet… bet… viņa… jūs… vai tad jūs neesat…?

-      Atdziestiet, kundze! iejaucās Fērguss savā labākajā skotu akcentā. Viņš nosodoši vēroja šo nekārtību. Kalpone teica, ka jaunā saimniece esot augšstāvā savā istabā.

-    Tieši tā, es sacīju. Rādi ceļu, Fērgus. Negaidīdams vairs citus pamudinājumus, puika izlīda zem izstieptās rokas, kas aiz­šķērsoja mums ceļu, un devās uz priekšu nama tumšajās dzīlēs. Hokinsa kundze pagriezās uz zēna pusi, nesakarīgi iesaukdamās, tādējādi ļaudama man paslīdēt viņai garām.

Pie Mērijas istabas durvīm dežurēja istabene, drukna sieviete svītrainā priekšautā, bet, kad es paziņoju, ka iešu iekšā, viņa ne­kādu pretestību neizrādīja. Tikai sērīgi nogrozīja galvu.

-    Es ar viņu neko nevaru padarīt, kundze. Varbūt jums veiksies labāk.

Tas neizklausījās daudzsološi, bet citas iespējas nebija. Vismaz es nenodarīšu nekādu kaitējumu. Sakārtoju kleitu un atvēru durvis.

Man likās, ka esmu iegājusi alā. Logus aizsedza biezi, brūni samta aizkari, cieši aizvilkti, lai nelaistu iekšā dienasgaismu, un,

ja kādam stariņam tomēr izdevās ielauzies, to uzreiz aprija dūmu mākonis, kas plūda no kamīna.

Es dziļi ievilku elpu un uzreiz klepodama izpūtu. Cilvēks, kas gulēja gultā, nepakustējās; nožēlojami mazs, savilcies augumiņš zem dūnu pēļa. Dabiski, ka zāļu iedarbība jau bija beigusies un viņa nevarēja būt aizmigusi, vēl jo vairāk pēc skaļā trača, kas norisi­nājās gaitenī. Izliekas par beigtu, katram gadījumam, ja nu atgrie­zusies tante, lai turpinātu risināt dzīvespriecīgas runas. Viņas vietā es būtu darījusi tāpat.

Es pagriezos un aiztaisīju durvis Hokinsa kundzes saviebtās se­jas priekšā, tad piegāju pie gultas.

-     Tā esmu es, sacīju. Kāpēc tu nenāc laukā, kamēr neesi nosmakusi?

Pēkšņi segas sakustējās, Mērija iznira strauji kā delfīns no jūras viļņiem un cieši apķērās man ap kaklu.

-       Klēra! 0, Klēra! Paldies Dievam! Domāju, ka n-nekad jūs vairs neredzēšu! Tēvocis teica, ka jūs esot cietumā! Viņš t-teica, ka jūs…

-     Laid vaļā! Man izdevās atraisīties no tvēriena un pietie­kami atvirzīties, lai varētu uz viņu paskatīties. Seja bija pietvīkusi sarkana, nosvīdusi, mati izspūruši, jo viņa bija slēpusies zem segām, bet citādi izskatījās labi. Brūnās acis platas un spožas, tajās nemanīja opija reibuma pēdas, un, lai arī Mērija bija satraukta un uzbudināta, acīmredzot naktī gūtā atpūta kopā ar jaunības pretes­tības spējām bija parūpējušās par fiziskajiem ievainojumiem. Mani nemierīgu darīja pārējie.

-    Nē, es neesmu cietumā, atteicu, gribēdama apsteigt Mērijas steidzīgos jautājumus. Acīmredzot neesmu, bet ne jau tāpēc, ka tavs tēvocis nebūtu pūlējies to panākt.

-     B-bet es teicu viņam… Mērija iesāka, tad sāka stostīties un nodūra skatienu, …vismaz es m-m-mēģināju pateikt, bet viņš… bet es…

-     Par to neraizējies, es mierināju meiteni. Viņš bija tik sa­traukts, ka tāpat nebūtu klausījies, lai ko ari tu teiktu. Katrā ziņā tas

nav svarīgi. Svarīga esi tu. Kā tu jūties? Atglaudu tumšos, biezos matus meitenei no pieres un pārlaidu viņai pētījošu skatienu.

-    Labi, viņa atbildēja, norijusi kaklā iestrēgušo kamolu. Es… mazliet asiņoju, bet tas pārgāja. Asinis saplūda vaigos, bet ska­tienu viņa nenovērsa. Es… tas ir… sāpīgi. V-vai tas pāries?

-    Jā, pāries, es drošinoši sacīju. Atnesu tev zālītes. Tās jā­mērcē karstā ūdenī, un, kad uzlējums būs atdzisis, varēsi uzlikt auduma kompresi vai iesēsties vannā, ja tev tāda ir. Tas palīdzēs. Izņēmu no groza zālīšu saišķus un saliku uz galda.

Mērija, iekodusi lūpā, pamāja ar galvu. Skaidrs, ka viņa vēlējās teikt vēl kaut ko, bet iedzimtā kautrība cīnījās ar vajadzību uzticē­ties.

-    Kas ir? jautāju, cik vien lietišķi spēju.

-    Vai man būs bērns? viņa izgrūda, izskatīdamās pārbijusies. -Jūs sacījāt…

-     Nē, es stingrā balsī atteicu. Nebūs. Viņš nepaguva… pa­beigt. Svārku krokās es paslēpu sakrustotus pirkstus, izmisīgi vēlēdamās, lai man būtu taisnība. Grūtniecības iespējamība bija pa­tiešām niecīga, bet daži gadījumi, kad tā tomēr notika, bija zināmi. Tomēr nebija vajadzības meiteni satraukt vēl vairāk ar šādu neti­camu iespējamību. Man no šīs domas kļuva mazliet nelabi. Vai šāds negadījums varētu būt iespējamais izskaidrojums Frenka esamības mīklai? Es šo domu atvairīju; jāpagaida mēnesis, tad šis pieņē­mums vai nu apstiprināsies, vai tiks noraidīts.

-     Te ir tik sasodīti karsts kā cepešplītī, es pažēlojos, atraisī­dama kleitas saites pie kakla, lai varētu labāk elpot. Dūmu pilns kā elles priekškambarī, kā mēdza teikt mans vecais tēvocis. īsti nezinādama, ko, pie joda, sacīt tālāk, es piecēlos un apstaigāju istabu, raujot vaļā aizkarus un atverot logus.

-     Helēnas tante teica, ka es nedrīkstot rādīties nevienam acīs,

-     Mērija aizrādīja, uz ceļiem nometusies gultā un mani vērodama.

-     Viņa teica, ka esmu a-apkaunota un, ja iziešu uz ielas, cilvēki rādīs uz mani ar pirkstiem.

-      Tā varētu būt, asinssūcēji tādi. Beidzu virināt logus un atgriezos pie Mērijas. Tas nenozīmē, ka tev ir sevi dzīvu jāaprok un pa to laiku jāsmok. Apsēdos viņai blakus un atgāzos krēslā, izbaudīdama, kā svaigs, vēss gaiss plivina matus, nesot ārā no ista­bas dūmus.

Mērija ilgi klusēja, spēlējoties ar zālīšu saišķiem uz galda. Bei­dzot viņa paskatījās uz mani, drosmīgi pasmaidīja, kaut ari apakš­lūpa viegli drebēja.

-    Vismaz man nevajadzēs p-precēties ar vikontu. Tēvocis saka, ka viņš n-nemūžam mani vairs neņems.

-    Nē, domāju, ka ne.

Viņa pamāja ar galvu, skatīdamās uz marlē ietīto taisnstūri uz ceļgala. Pirksti nervozi spēlējās ar aukliņām, tā ka viens gals atrai­sījās un dažas drupatiņas no zeltslotiņas nokrita uz pārklāja.

-     Es… d-domāju par to, par to, ko jūs man teicāt, par to, kā v-vīrietis… Viņa apklusa un norija siekalas, es redzēju, kā uz mar­les nopil viena asara. Man nešķiet, ka spētu paciest, ka vikonts to ar mani darītu. T-tagad, kad tas noticis… un n-neviens to nevar padarīt par nebijušu, man vairs nekad nevajadzēs to d-darīt… un… un… o, Klēra, Aleks ar mani nekad vairs nerunās! Es nekad viņu vairs neredzēšu, nekad!

Viņa sabruka manās rokās, histēriski raudot un izkaisot zālītes. Es piekļāvu viņu sev pie pleca un glāstīju, klusi mierinot, kaut arī pati slepus nobirdināju dažas asaras viņas tumšajos matos.

-    Gan jau vēl redzēsi, es čukstēju. Skaidrs, ka redzēsi. Viņam tas neko nenozīmē. Viņš ir labs cilvēks.

Bet es zināju, ka nozīmē gan. Iepriekšējā vakarā biju redzējusi sāpes Aleka Rendela sejā un tobrīd domāju, ka tās pauž tādu pašu bezpalīdzīgu žēlumu par ciešanām, ko manīju arī Džeimija un Mērtega sejā. Bet, kopš uzzināju par Aleka Rendela atzīšanos, ka viņš mīl Mēriju, sapratu, cik daudz dziļākas bija viņa sāpes… un arī bailes.

Aleks likās labs cilvēks. Bet viņš bija ari nabadzīgs, jaunākais dēls ģimenē, ar sliktu veselību un mazām izredzēm izvirzīties dzīvē; tas

darbs, kas viņam vispār bija, pilnībā bija atkarīgs no Sendringemas hercoga labvēlības. Un bija maz cerību, ka hercogs saprotoši raudzī­sies uz sava sekretāra savienību ar negodā liktu un iznīcinātu mei­teni, kurai tagad nebija ne sabiedrisko sakaru, ne pūra.

Un, ja Aleks atrastu tik daudz drosmes, lai Mēriju, par spīti vi­sam, apprecētu, kas viņus gaidīja, trūcīgus, izraidītus no pieklājī­gas sabiedrības. Turklāt viņu iepazīšanos apēnoja briesmīgais izva­rošanas fakts.

Es neko nevarēju darīt, tikai apskaut Mēriju un kopā ar viņu apraudāt zaudējumu.

Kad devos projām, jau krēsloja, virs skursteņiem parādījās pirmo zvaigžņu gaišie punktiņi. Kabatā aiznesu līdzi Mērijas rak­stītu vēstuli, ar lieciniekiem apstiprinātu, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi. Kad tā būs iesniegta atbilstošām varas iestādēm, mums vismaz vairs nebūs nepatikšanu ar likumu. Arī labi; jau pietiek nelaimju, kas uzglūn no citiem kaktiem.

Šoreiz paturēdama prātā iespējamās briesmas, es neiebildu Ho­kinsa kundzes negribīgajam piedāvājumam aizvest mani un Fērgusu uz mājām ģimenes karietē.

Uzmetu uz kāršu galda vestibilā savu cepuri un ievēroju veselu lērumu zīmīšu, kas pārplūdināja sudraba paplāti, un mazu ziedu pušķīti. Acīmredzot gluži pāriji vēl nebijām, lai ari jaunumi par skan­dālu jau sen bija izplatījušies pa visiem Parīzes sabiedrības slāņiem.

Ar rokas mājienu atvairīju kalpotāju rūpju pilnos jautājumus un peldēju augšup uz guļamistabu, pa ceļam nevērīgi nometot virsdrēbes.

Bet, kad atvēru guļamistabas durvis un ieraudzīju Džeimiju atlaidušos krēslā pie kamīna, apātijas vietā uzreiz uzvilnīja mai­gums. Viņa acis bija ciet un mati spurojās uz visām pusēm, tā bija nekļūdīga zīme, ka kādā brīdī viņu mocījušas garīgas mokas. Bet, izdzirdējis kluso troksni, ko radīja mana ierašanās, viņš atvēra

plakstus, uzsmaidīja man, lustras siltajā gaismā acis mirdzēja skaidras un zilas.

-     Viss kārtībā, tas bija viss, ko viņš nočukstēja, mani apskau­jot. Tu esi mājās. Tad mēs klusējām, kamēr viens otru izģēr­bām, un beidzot ļāvāmies divatnei, aizmirstot par visu uz pasaules, rodot otra rokās ilgi gaidīto patvērumu, kurā vārdi ir lieki.

Manas domas vēl kavējās pie baņķieriem, kad mūsu ka­riete tuvojās mājai Svētās Annas ielā, kuru hercogs bija sev noīrējis. Tas bija liels, skaists nams, kura priekšā

slaidu loku meta ar papelēm apaudzis piebraucamais ceļš un kuru ieskāva plaši zemes īpašumi. Hercogs bija bagāts vīrs.

-     Kā tu domā, vai Čārlzs Senžermēna darījumos iegulda aizde­vumu, kuru dabūja no Manceti? es ierunājos.

-     Kā citādi, Džeimijs atbildēja. Viņš vilka rokās cūkādas cim­dus, kā pienākas dodoties formālā vizītē, un viegli saviebās, noglu­dinot cimdu virs labās rokas ceturtā, stīvā, pirksta. Naudu, kuru, pēc prinča tēva domām, viņš tērē, lai varētu dzīvot Parīzē.

-     Tātad Čārlzs patiešām cenšas savākt līdzekļus armijas izvei­došanai, es secināju, gribot negribot apbrīnodama Čārlzu Stju­artu. Kariete apstājās, un sulainis nolēca zemē, lai atvērtu mums durvis.

-    Nu, viņš cenšas savākt naudu, tik daudz ir skaidrs, Džeimijs palaboja, palīdzēdams man izkāpt. Cik man zināms, viņš grib aiz­laisties projām ar Luīzi de Latūru un viņas bērnu.

Es noraidoši papurināju galvu.

-    Nedomāju vis. Pēc tā, ko man vakar pastāstīja metrs Raimons. Turklāt Luīze saka, ka nav princi redzējusi, kopš viņa un Žils… nu…

Džeimijs nosprauslājās.

-     Nu tad viņai vismaz ir kādas goda jūtas.

-     Šaubos, vai tās ir goda jūtas, es spriedelēju, kad, ieķēru­sies vīram elkonī, kāpu augšā pa kāpnēm. Viņa stāstīja, ka Čārlzs briesmīgi saniknojies, jo viņa gulējusi ar savu lauleni, un aizjoņojis kā plēsts, un kopš tās reizes viņa to nav redzējusi. Laiku pa laikam viņš atraksta kādu kaislīgu vēstuli, kurā zvēr: tiklīdz būs ieņēmis savu likumīgo vietu pasaulē, tā ieradīsies un vedīs viņu un bērnu projām, bet Luīze aizliegusi viņam nākt viņa pārāk baidās, ka Žils varētu uzzināt patiesību.

Džeimijs nosodoši izdvesa savu skotisko ņurdienu.

-    Ak Dievs, vai vīrietis var būt drošs, ka viņam neuzliks ragus?

Es viegli pieskāros viņam pie rokas.

-    Daži var justies drošāki.

-    Tu tā domā? viņš atvaicāja, tomēr uzsmaidīja man.

Durvis atvērās, un uz sliekšņa nostājās maza auguma, tukls

virssulainis ar kailu galvu, spodrā uniformā un neizmērojami lielu pašcieņu.

-     Milord, viņš paklanījās Džeimijam, un milēdij! Jūs gaida. Lūdzu, nāciet iekšā.

Hercogs, sagaidot mūs galvenajā viesistabā, smaidīja kā maija saulīte.

-    Nieki, nieki, viņš noraidīja Džeimija atvainošanos par negai­dīto starpgadījumu viesībās. Tie franči ir sasodīti nervozi ļaudis. Par katru nieku saceļ neiedomājamu traci. Un tagad apskatīsim šos aizraujošos piedāvājumus, labi? Varbūt jūsu jaukā dāma vēlētos… hm, izklaidēties, izpētot… ko? Viņš nenoteikti pamāja ar roku uz sienu, atstājot atklātu jautājumu, vai es varētu izklaidēties, apska­tot vairākas lielas gleznas, labi apgādātu grāmatplauktu vai vairā­kas stikla vitrīnas, kurās bija izlikta hercoga tabakdožu kolekcija.

-      Paldies, es nomurmināju, veltot namatēvam apburošu smaidu, un lēni piegāju pie sienas, izliekoties, ka pētu lielu Bušē gleznu, kurā varēja redzēt dāsni apveltītu kailu sievieti no mugur­puses; viņa sēdēja uz akmens tuksnesī. Ja tā atspoguļoja pašreizējo

gaumi sieviešu anatomijā, nav brīnums, ka Džeimijs tik augstu vērtē manu sēžamvietu.

-    Ha! es izdvesu. Kāda dārga koriģējošā veļa, ko!

-     Ko? atbalsoja Džeimijs un hercogs, kuri satrūkušies atrāva skatienus no ieguldījumu dokumentu portfeļa, kas bija mūsu ap­ciemojuma šķietamais iemesls.

-    Nepievērsiet man uzmanību. Es vēlīgi pamāju ar roku. Ti­kai baudu mākslu.

-     Jūtos gandarīts, cienītā kundze, hercogs pieklājīgi atsau­cās un nekavējoties no jauna iegrima dokumentu saturā, kamēr Džeimijs ķērās pie garlaicīgā un grūti paveicamā mūsu viesošanās īstā darijuma neuzkrītoši izvilkt informāciju, kuru hercogs, iespē­jams, atklātu attiecībā uz viņa simpātijām vai antipātijām pret Stjuartu lietu.

Un man bija pašai sava dienaskārtība. Pa to laiku, kamēr vīri arvien dziļāk grima pārrunās, es lavījos uz durvīm, izliekoties, ka pētu pilnos grāmatplauktus. Mans nodoms bija šāds: tiklīdz gaiss liksies tīrs, izslīdēt vestibilā un mēģināt sameklēt Aleku Rendelu. Biju darījusi, cik manos spēkos, lai izlīdzinātu Mērijai Hokinsai nodarīto; visu pārējo varēja dziedināt tikai viņš. Saskaņā ar pieklā­jības normām Rendels nedrīkstēja apciemot meiteni tēvoča mājā, nedz arī sazināties ar viņu. Bet man nebūtu grūti izkārtot iespēju viņiem satikties Tremulīna ielā.

Saruna, kas risinājās man aiz muguras, bija pieklususi līdz no­slēpumainai murmināšanai. Es pabāzu galvu vestibilā, bet sulaini nekur neredzēju. Tomēr pārāk tālu viņš nevarēja būt; šāda izmēra namā noteikti ir desmitiem kalpotāju. Tik lielā mājā man bija ne­pieciešami norādījumi, kur meklēt Aleku Rendelu. Uz labu laimi izvēlējos vienu no gaiteņiem un sāku iet pa to, meklējot kalpotāju, kuram pajautāt ceļu.

Gaiteņa galā kaut kas tikko manāmi sakustējās, un es uzsaucu. Lai kas tas arī bija, atbildi nesaņēmu, bet dzirdēju, kā uz nospodri­nātās dēļu grīdas nodip viegli, klusi soļi.

Būtu dīvaini, ja tā uzvestos kalpotājs. Apstājos gaiteņa galā un paskatījos apkārt. No koridora, kurā atrados, taisnā leņķī uz abām

pusēm gāja cits gaitenis, vienā pusē rindojās vairākas durvis, otrā augsti logi, pa kuriem varēja redzēt piebraucamo ceļu un dārzu. Gandrīz visas durvis bija aizvērtas, tikai tuvākās bija pusvirus.

Klusi sperot soļus, es piegāju pie tām un piespiedu ausi pie pa­neļa. Neko nevarēdama saklausīt, es satvēru rokturi un drosmīgi vēru durvis vaļā.

-     Dieva dēļ, ko tad tu šeit dari? man izbrīnā izlauzās.

-    0, kā jūs mani nobiedējāt! Apžēliņ, es domāju, ka n-nomiršu. Mērija Hokinsa spieda pie krūtīm rokas. Seja viņai bija krīta bā­lumā, acis bailēs satumsušas un iepletušās.

-    Nemirsi, es noteicu. Ja nu vienīgi tēvocis tevi te atrod, tad droši vien nogalinās. Vai arī viņš to zina?

Mērija papurināja galvu.

-    Nē. Es nevienam n-neteicu. Atbraucu ar pilsētas fiakru.

-    Kāpēc, Dieva dēļ?

Viņa skatījās apkārt kā pārbijies trusis, kas meklē alu, kur iesprukt, bet neatradusi izslējās un sakoda zobus.

-     Man jāatrod Aleks. Man ar viņu j-jārunā. Jāuzzina, vai viņš… vai viņš… Nabadzīte lauzīja rokas, un es redzēju, ar kādu milzīgu piepūli viņa dabū vārdus pār lūpām.

-     Tas nekas, es samierinājusies sacīju. Saprotu. Taču tavs tēvocis nesapratīs un arī hercogs ne. Viņa Gaišība taču nezina, ka tu esi te?

Mērija mēmi papurināja galvu.

-     Labi… Es cītīgi domāju. Nu, vispirms mums…

-     Kundze? Vai varu jums palīdzēt?

Mērija satrūkās kā zaķis; jutu, ka arī mana sirds nepatīkami lēkā kaklā. Sasodītais sulainis; nekad viņi nav īstajā vietā un laikā.

Nu vairs neko nevarēja darīt kā vien izturēties nekaunīgi. Es pagriezos pret sulaini, kas stāvēja durvīs taisni kā slotaskātu nori­jis, cienījams un aizdomīgs.

-               Jā, es sacīju ar tādu augstprātību, cik nu spēju sevī atrast.

-      Vai jūs, lūdzu, nepateiktu Aleksandram Rendela kungam, ka viņam ir apmeklētāji.

-    Par nožēlošanu nevaru jūsu lūgumu izpildīt, kundze, atbil­dēja sulainis ne visai formāli.

-    Un kāpēc ne? es nelikos mierā.

-    Tāpēc, cienītā kundze, viņš atbildēja, ka Aleksandrs Rendela kungs vairs nestrādā pie Viņa Gaišības. Viņš ir atlaists. Su­lainis paskatījās uz Mēriju, tad nolaida degunu collu zemāk un atmaiga tiktāl, lai pateiktu: Es sapratu, ka Rendela kungs ar kuģi devies atpakaļ uz Angliju.

-    Nē! Viņš nevar būt aizbraucis, nē!

Mērija šāvās uz durvīm un gandrīz uztriecās virsū Džeimijam, kurš tobrīd nāca iekšā. Bailēs aizelsusies, viņa sastinga uz vietas, un Džeimijs izbrīnīts viņā skatījās.

-     Kas… viņš iesāka, tad aiz Mērijas ieraudzīja mani. 0, te tu esi, Armaliet. Es atvainojos un nācu tevi meklēt… Viņa Gaišība tikko stāstīja, ka Aleks Rendels…

-     Zinu, es pārtraucu Džeimiju. Viņš ir prom.

-     Nē! Mērija izdvesa. Nē! Un metās uz durvīm. Viņa iz­skrēja no istabas, iekams kāds no mums paguva viņu apturēt, papēdīši klaudzēja uz nospodrinātā parketa.

-     Nolādētā muļķe! Es nometu kurpes, sacēlu uz augšu brun­čus un aiztraucos viņai pakaļ. Zeķēs es skrēju krietni ātrāk nekā bēgle augstpapēžu kurpēs. Varbūt man izdosies viņu noķert, pirms viņa uzskrien kādam virsū un tiek pieķerta, un sākas skandāls.

Sekoju plandošajiem svārkiem, kas attālinājās un pazuda gai­teņa pagriezienā. Te grīdu sedza paklājs. Ja nepasteigšos, kādā krustojumā vēl pazaudēšu viņu, jo nedzirdēšu, uz kuru pusi aizdip soļi. Pieliecu galvu, apmetos ap pēdējo pagriezienu un uzskrēju virsū vīrietim, kas nāca man pretī.

Viņš izdvesa satrauktu: “Opā!” kad es ietriecos viņam vēderā, un satvēra manas rokas, lai mēs nenokristu, kad abi sašūpojāmies un pastreipuļojām sāņus.

-     Piedodiet, es aizelsusies iesāku. Domāju, ka jūs esat… ak Dievs, Jēzus, nolādēts!

Pirmais iespaids ka esmu saskrējusies krūtīs ar Aleksandru Rendelu nevilkās ilgāk par sekundes simtdaļu, tik daudz laika

bija nepieciešams, lai virs smalki veidotajām lūpām ieraudzītu acis. Ja neskaita dziļās rievas ap muti, tā ļoti atgādināja Aleka muti. Bet šīs saltās acis varēja piederēt tikai vienam cilvēkam.

Trieciens bija tik liels, ka uz mirkli viss likās paradoksāli nor­māls. Pirmā nevilšā doma bija atvainoties, nopurināt no viņa ap­ģērba putekļus un turpināt pakaļdzīšanos, atstājot viņu gaitenī, aizmirstot kā nejauši satiktu cilvēku. Mani dziedzeri steidzās izla­bot šo iespaidu, izmetot asinīs tādu adrenalīna devu, ka sirds sarā­vās kā savilkta dūre.

Nu jau arī viņš bija atguvis elpu un uz mirkli satricināto paš­apziņu.

-    Sliecos būt vienisprātis ar jūsu izjūtām, cienītā kundze, ja arī ne ar veidu, kādā tās izpaudāt. Viņš joprojām turēja mani pa ga­baliņu aiz elkoņiem un samiegtām acīm krēslainajā gaitenī pētīja manu seju. Redzēju, ka viņš ir šokā, mani atpazinis, redzēju, kā viņš nobāl, manai sejai nonākot apgaismojumā. Velns un elle, tā esi tu!

-     Es domāju, ka tu esi pagalam, raustījos, cenšoties atbrīvot rokas no Džonatana Rendela dzelžainā tvēriena.

Viņš atlaida roku, lai pakasītu sev sānu, un salti mani noskatīja. Kalsnā, pareiziem vaibstiem veidotā seja bija iedegusi un veselīga; nekādas ārējas pazīmes neliecināja, ka pirms pieciem mēnešiem viņu būtu bradājušas trīsdesmit ceturtdaļtonnu smagas govis. Pat ne govs pēdas nospieduma uz pieres.

-     Un arī šoreiz, cienītā kundze, varu teikt, ka jūtu to pašu, ko jūs. Es biju ļoti līdzīgu maldīgu priekšstatu varā attiecībā uz jūsu veselības stāvokli. Jūs droši vien tomēr esat ragana ko jūs izda­rījāt, pārvērtāties par vilcēni? Piesardzīgajai nepatikai, kas bija ierakstīta viņa sejā, piejaucās neliela deva māņticīgas bijības. Galu galā kad tu izliec kādu aukstā ziemas vakarā aiz durvīm vilku bara vidū, tad ar visai lielu ticamības pakāpi sagaidi, ka dzīvnieki būs tavā pusē, nekavējoties upuri notiesājot. Manas nosvīdušās plaukstas un sirds, kas sitās kā bungas, liecināja par uztraukumu, ja kāds, kuru tu pilnīgi droši uzskatīji par mirušu, pēkšņi tavā acu priekšā atdzīvojas. Laikam jau arī viņam bija mazliet jocīgi ap dūšu.

-    Vai tu negribētu to uzzināt? Vēlme viņu saniknot satriekt šo ledaino mieru bija pirmās emocijas, kuras iznira virspusē no mutuļojošās jūtu masas un bija manī eksplodējušas brīdī, kad ieraudzīju Rendela seju. Vīrieša pirksti ciešāk saspieda manu roku un lūpas sakniebās. Redzēju, kā darbojas viņa domas, pārskatot iespējamos izskaidrojumus.

-    Ja tas nebiji tu, kā līķi tad sera Flečera vīri iznesa no kazemātiem? es tieši noprasīju, cenšoties izmantot savā labā jebkuru plaisu viņa savaldības čaulā. Kāds aculiecinieks man bija stāstījis, ka no vietas, kur bradājās lopi, ar kuru palīdzību tādā veidā mēs izvedām Džeimiju no tiem pašiem kazemātiem, tika aiznesta “vien asinīs izvārtīta lupatu lelle” visticamāk, dragūnu kapteinis.

Rendels smaidīja, bet bez jautrības. Ja arī viņš bija tikpat sa­triekts kā es, tad to neizrādīja. Elpošana bija kļuvusi kādu nieku ātrāka, un līnijas ap muti un acīm iegrauzušās dziļāk, nekā man palicis atmiņā, bet viņš nevārstīja muti kā krastā izsviesta zivs. Toties es gan. Ievilku tik daudz skābekļa, cik plaušas atļāva, un cen­tos elpot caur degunu.

-     Tas bija mans kalps, Mārlijs. Taču, ja tu neatbildi uz maniem jautājumiem, kādēļ man vajadzētu atbildēt uz tavējiem? Viņš no­skatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi novērtējot manu izskatu: zīda kleita, matos rotas, dārglietas un zeķēs autas kājas.

-     Esi precējusies ar francūzi, vai ne? viņš jautāja. Es vien­mēr uzskatīju, ka tu tomēr esi franču spiedze. Esmu drošs, ka tavs jaunais vīrs tevi uztur labāk nekā…

Vārdi iestrēga Rendelam rīklē, kad viņš pacēla galvu un ierau­dzīja to, kas spēra soļus, kuri tikko bija atskanējuši gaitenī man aiz muguras. Ja es biju vēlējusies Rendelu izsist no līdzsvara, tad nu šī vēlme bija pilnībā apmierināta. Neviens Hamlets teātrī uz rēga parādīšanos nekad vēl nebija reaģējis ar pārliecinošākām šausmām nekā tās, kuras es ieraudzīju atspoguļojamies šajā aristokrātiskajā sejā. Pirksti, kas vēl turēja manu elkoni, iespiedās man miesā, un es jutu šoka triecienu kā elektrisko strāvu izskrienam viņam cauri.

Es zināju, ko viņš redz man aiz muguras, un baidījos pagriez­ties. Gaitenī iestājās dziļš klusums; pat ciprešu zaru berzēšanās gar loga rūti likās kā daļa no klusuma, kā apdullinošs klusums, ko saceļ viļņi jūras dibenā. Ļoti lēnām es atsvabinājos no Rendela rokas tvē­riena, un tā nejutīga nokrita gar sāniem. Man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums, taču dzirdēju no istabas gaiteņa galā skanam bal­sis. Es lūdzu Dievu, lai durvis paliek aizvērtas, un izmisīgi mēģi­nāju atcerēties, kā Džeimijs bija bruņojies.

Galva kļuva tukša, tad acu priekšā uzliesmoja nomierinoša aina florete karājas skapī uz āķa un saule zaigo tās emaljētajā spalā. Bet Džeimijam bija, protams, duncis un mazais nazis, ko viņš bija radis nēsāt zeķē. Atklāti sakot, biju pilnīgi pārliecināta, ka vajadzības gadījumā viņš par piemērotām atzītu pat kailas rokas. Un, ja vēlaties aprakstīt manu pašreizējo situāciju, stāvot starp abiem… es noriju siekalas un gausi apgriezos.

Džeimijs atradās nepilnu jardu man aiz muguras pavisam mie­rīgs. Netālu atvērās viens no augstajiem sīkrūšu logiem, un ciprešu adatu tumšās ēnas nolija pār viņu kā ūdens pār zemē iegrimušu akmeni. Un viņš izrādīja tikpat daudz emociju, cik akmens. Lai kas arī notika aiz šīm acīm, tas palika apslēpts; tās bija platas un tuk­šas kā logu rūtis, it kā dvēsele, ko tās atspoguļo, jau sen būtu aiz­lidojusi.

Viņš neko neteica, bet pēc brīža pastiepa man roku. Pa ceļam plauksta atvērās, un es beidzot nācu pie prāta tik daudz, lai to saņemtu. Roka bija vēsa un cieta, un es to satvēru kā plosta baļķi.

Džeimijs pievilka mani sev klāt, cieši blakus, saņēma manu plaukstu un pagrieza. To visu viņš darīja, nesakot ne vārda un ne­mainoties sejas izteiksmei. Kad mēs sasniedzām gaiteņa pagrie­zienu, mums aiz muguras atskanēja Rendela balss.

-     Džeimij, viņš sacīja. Saņemtā trieciena dēļ balss bija pie­smakuši, un tā pauda kaut ko pa vidu starp neticību un lūgumu.

Tad Džeimijs apstājās, pagriezās un paskatījās uz viņu. Rendela seja bija balta kā spokam, vaigu galos dega košsarkani plankumi.

Parūku viņš bija noņēmis un, cieši saspiestu, turēja to rokā; smal­kos, tumšos matus sviedri bija pielipinājuši pie deniņiem.

-    Nē. Balss, kas atskanēja man virs galvas, bija klusa, bezkais­līga. Paskatījusies augšup, redzēju, ka sejas izteiksme vēl joprojām ir tāda pati, bet kaklā jau sitas ātrs, nervozs pulss un trīsstūra rēta virs apkakles ir pietvīkusi sarkana.

-    Formāli mani sauc par Broktūrekas kungu, klusā skotu balss man virs galvas sacīja. Un, izņemot formālu nepieciešamību, tu ar mani nekad vairs nerunāsi, līdz būsi mana zobena galā lūdzies, lai atstāju tevi dzīvu. Tad varēsi manu vārdu ņemt mutē, jo tas būs pēdējais, ko tu izrunāsi.

Pēkšņi viņš no visa spēka apcirtās un liesmojoši sarkanais pleds noplivinājās, aizsedzot man skatu uz Rendelu, kad mēs pagriezā­mies ap koridora stūri.

Pie vārtiem mūs joprojām gaidīja kariete. Baidīdamās paska­tīties uz Džeimiju, es iekāpu un sāku cītīgi kārtot dzeltenā zīda krokas sev ap kājām. Durvju noklikšķēšana lika man spēji pacelt galvu, bet, pirms es paguvu satvert rokturi, kariete noraustījās un sāka braukt, iesviežot mani atpakaļ sēdeklī.

Lamājoties es ar lielām mokām uzrausos uz ceļiem un palūrēju ārā pa aizmugures lodziņu. Džeimija nekur nebija. Vienīgi ciprešu un papeļu ēnas līgani šūpojās pāri ceļam.

Es drudžaini dauzīju pa karietes jumtu, bet kučieris tikai uz­sauca zirgiem, mudinot tos skriet ātrāk. Šajā stundā bija maz brau­cēju, un mēs joņojām pa šaurajām ieliņām tā, it kā mums pakaļ dzītos pats nelabais.

Kad piebraucām pie Tremulīna ielas mājas, es izlēcu no karietes un mani vienlaikus plosīja gan panika, gan niknums.

-     Kāpēc tu neapturēji? es klupu virsū kučierim. Viņš paraus­tīja plecus, neaizsniedzams uz savas bukas.

-    Saimnieks pavēlēja bez kavēšanās vest jūs mājās, cienītā kun­dze. Kučieris paņēma pātagu un viegli pabikstīja malējā zirga sānus.

-      Pagaidi! es iekliedzos. Gribu doties atpakaļ! Bet vīrs tikai ierāva galvu plecos kā bruņurupucis, izliekoties, ka nav mani dzirdējis, un kariete grabēdama aizbrauca.

Pārskaitusies par savu bezpalīdzību, es pagriezos uz durvīm, kurās parādījās Fērgusa mazais augums. Ieraudzījis mani, viņš jau­tājoši savilka plānās uzacis.

-     Kur ir Mērtegs? es asi noskaldīju. Mazais skots man ienāca prātā kā vienīgais cilvēks, kurš spētu, pirmkārt, Džeimiju atrast un, otrkārt, viņu apturēt.

-     Nezinu, kundze. Varbūt tur lejā. Zēns pamāja ar galvu uz Gambožē ielu, kurā atradās vairāki krogi, sākot ar pieklājīgiem, kur ceļojoša dāma kopā ar savu vīru varētu ieturēt maltīti, un beidzot ar upmalas ūķiem, kuros pat apbruņots vīrietis padomātu, vai iet vienam iekšā.

Uzliku roku Fērgusam uz pleca, gan lai atbalstītos, gan lai pār­liecinātu.

-    Skrien un sameklē viņu, Fērgus. Cik ātri vien vari!

Mana balss toņa satraukts, zēns nolēca no kāpnītēm un pazuda, pirms es paguvu piekodināt: “Esi uzmanīgs!” Taču viņš Parīzes ze­māko slāņu dzīvi pazina labāk par mani; neviens neprastu tik veikli izlocīties pa krogus apmeklētāju drūzmu kā bijušais kabatzaglis. Vismaz es cerēju, ka bijušais.

Bet es vienlaikus spēju raizēties tikai par vienu cilvēku, un ainas ar Fērgusu, kuru noķer un pakar par viņa pārkāpumiem, nomainīja aina, kuru radīja Džeimija pēdējie vārdi Rendelam.

Viņš nekādā, nekādā gadījumā nebūs devies atpakaļ uz hercoga māju? Nē, es centos sev iestāstīt. Viņam nebija zobena. Lai ko Džei­mijs justu un mana dvēsele sarāvās, kad iedomājos, ko viņš juta, viņš nerīkosies tik pārsteidzīgi. Biju redzējusi viņu kaujā, prāts dar­bojās ledainā mierā, atdalīts no jūtām, kas var apmiglot spriešanas spējas. Un tādēļ pāri visam viņš noteikti ievēros formālās pieklājības normas. Viņš meklēs stingrus priekšrakstus, formulu goda atgūšanai kā patvērumu, pie kā var ķerties, kad uzplūdīs paisums, kas viņu šūpoja, kaulu smadzenēs mītošā asinskāre un vēlme atriebties.

Es apstājos gaitenī, mehāniski atbrīvojos no apmetņa un pie­gāju pie spoguļa sakārtot matus. “Domā, Bīčema,” es klusībā mudi­nāju savu bālo atspulgu. Ja viņš grasās duelēties, kas viņam pir­mām kārtām būs vajadzīgs?

Zobens? Nē, diez vai. Viņējais atradās augšstāvā, piekārts ieroču skapī. Viņš gan pavisam viegli varētu to aizņemties, tomēr es nespēju iedomāties, ka viņš dotos izcīnīt sava mūža svarīgāko dueli ar cita, nevis savu zobenu. Viņa tēvocis Dūgals Makenzijs bija viņam to uzdāvinājis septiņpadsmitajā dzimšanas dienā, tad parū­pējies, lai Džeimijs ar šo zobenu apgūst kaujas māku, iemācījis vi­ņam dažādus paņēmienus un parādījis, kādas kreilim ir priekšrocī­bas zobenu cīņās. Dūgals bija licis viņam trenēties, kreisā roka pret kreiso, bezgalīgi daudzas stundas, līdz, pēc Džeimija vārdiem, viņš jutis, kā spāņu metāls atdzīvojas izstieptā rokā, kā spals sakūst ar viņa plaukstu. Džeimijs bija sacījis, ka bez zobena jūtas kails. Un šī nav kauja, uz kuru viņš ietu kails.

Nē, ja viņam zobens būtu bijis vajadzīgs uzreiz, viņš atgriez­tos mājās, lai to paņemtu. Cenšoties domāt, nepacietīgi izlaidu roku caur matiem. Nolādēts, kāds bija dueļa protokols? Kas notiek, pirms ķeras pie zobeniem? Nu, protams, izaicinājums. Vai Džeimija vārdus gaitenī var uzskatīt par izaicinājumu? Neskaidri atcerējos kaut ko par sišanu ar cimdiem pa seju, bet man nebija ne jaus­mas, vai tā bija īsta tradīcija vai tikai atmiņas sen redzētu filmu ietekmē radīts pieņēmums.

Tad man atausa. Vispirms izaicinājums, tad jānorunā vieta vislabāk nomaļa, kuru policija vai karaļa gvarde, iespējams, nepa­manītu. Lai izteiktu izaicinājumu un lai norunātu dueļa vietu, vaja­dzīgs sekundants. Ak! Tātad to Džeimijs dara meklē sekundantu. Mērtegu.

Pat ja Džeimijs atrastu Mērtegu pirms Fērgusa, tomēr bija jā­kārto vēl zināmas formalitātes. Sāku elpot mazliet mierīgāk, kaut arī sirds sitās un ņiebura saites šķita pārāk cieši savilktas. Nekur nemanīju nevienu kalpotāju; es atrāvu korsetes saites un dziļi ievilku elpu, tā ka gaiss izpleta plaušas.

-     Nezināju, ka tev ir paradums izģērbties priekšnamā, citādi būtu palicis viesistabā, man aiz muguras ierunājās ironiska balss ar skotu akcentu.

Es apcirtos, mana sirds lēkāja tik augstu kaklā, ka smaku nost. Viesistabas durvīs izstiepies stāvēja vīrietis, ar izplestām rokām nevērīgi atspiedies pret stenderi; viņš bija ražena auguma, gan­drīz tikpat liels kā Džeimijs, ar tādu pašu vingru grāciju, tādu pašu vēsu pašapziņu. Taču mati bija tumši, dziļi iegrimušās acis dūma­kaini zaļas. Dūgals Makenzijs, pēkšņi parādījies manā mājā, it kā manu domu aicināts. Kā vilku piemin, tā vilks klāt.

-     Dieva vārdā, ko tu te dari? Viņa uzrašanās izraisītais šoks pamazām norima, kaut sirds turpināja strauji sisties. Kopš brokas­tīm nebiju ēdusi, un pēkšņi uzplūda nelabuma vilnis. Dūgals panāca uz priekšu un satvēra mani pie rokas, vedot uz krēslu.

-     Piesēdi, meitēn, viņš mudināja. Izskatās, ka tev sameties nelabi.

-    Tu esi ļoti vērīgs, es teicu. Man gar acīm griezās melni pun­kti un plaiksnīja mazi, spoži zibšņi. Piedod, es pieklājīgi atvai­nojos un noliecu galvu starp ceļiem.

Džeimijs. Frenks. Rendels. Dūgals. Man galvā šaudījās sejas, ausīs, šķiet, zvanīja vārdi. Plaukstas man bija sasvīdušas, un es, apskāvusi sevi, iespiedu tās padusēs, tādējādi cenšoties nomākt šoka izraisītās trīsas. Džeimijs nestāsies pretī Rendelam uzreiz tas bija pats svarīgākais. Man bija mazliet laika, kad padomāt un rīkoties, lai novērstu briesmas. Bet ko darīt? Atstājusi savu zem­apziņu cīnāmies ar šo jautājumu, piespiedu elpošanu pierimt un pievērsu uzmanību svarīgākajiem risināmajiem uzdevumiem.

-    Es atkārtoju jautājumu, teicu, iztaisnojusies un saglaudusi matus, ko tu te dari?

Tumšās uzacis pašāvās augšup.

-    Vai man vajag iemeslu, lai apciemotu radinieku?

Joprojām jutu rīkles galā žulti, bet vismaz rokas vairs nedrebēja.

-    Šajos apstākļos jā, es teicu. Saņēmos, augstprātīgi izlikos nemanām atraisītās auklas un pastiepu roku pēc brendija karafes.

Dūgals apsteidza mani, paņēma no paplātes glāzi un ielēja tajā tējkarotes tiesu alkohola. Tad, ar vērtējošu skatienu mani nopētījis, devu dubultoja.

-     Paldies, es vēsi pateicos, pieņemot glāzi.

-     Ak, šajos apstākļos? Un kādi tad būtu šie apstākļi? Negai­dīdams atbildi vai atļauju, viņš mierīgi ielēja brendiju arī sev un pacēla glāzi nevērīgā tostā. Par Viņa Majestāti.

Jutu, ka manas lūpas savelkas šķībā smaidiņā.

-     Laikam dzer pa karali Džeimsu? Iedzēru mazu malciņu no savas glāzes un jutu, ka aromātiskie, asie izgarojumi apsvilina man acis. Un vai tas, ka esi Parīzē, nozīmē, ka esi pievērsis Kolamu saviem uzskatiem? Dūgals Makenzijs varēja būt jakobīts, bet Makenziju vadonis bija viņa brālis Kolams. Kropļojošas slimības samo­cīto un izgriezto kāju dēļ Kolams vairs nevadīja klanu kaujā; Dūgals bija karavadonis. Dūgals varēja vest vīrus kaujā, bet vara noteikt, vai kauja notiks, piederēja Kolamam.

Dūgals izlikās nedzirdam manu jautājumu un, izdzēris glāzi, uzreiz ielēja sev vēl. Nodzēris šīs glāzes pirmo malku, viņš to iz­baudīja, varēja redzēt, ka viņš skaliņa brendiju mutē, nolaiza no lūpām pēdējo lāsīti un tikai tad norij.

-    Nav slikts, viņš noteica. Būs jāaizved Kolamam. Lai varētu naktīs aizmigt, viņam vajag kaut ko stiprāku par vīnu.

Šī nudien bija aplinkus atbilde uz manu jautājumu. Tātad Kolama veselība pasliktinājusies. Slimība, kas grauza viņa ķermeni, vienmēr bija sagādājusi Kolamam sāpes, tāpēc vakaros, lai varētu aizmigt, viņš dzēra stiprinātu vīnu. Tagad viņam vajadzēja tīru brendiju. Nez cik daudz laika paies, līdz sāpju remdēšanai vajadzēs ķerties pie opija.

Jo tad, kad tas notiks, tās būs beigas viņa valdīšanai kā klana vadonim. Trūkstot fiziskiem dotumiem, viņš tomēr spēja valdīt vie­nīgi ar rakstura spēku. Bet, ja Kolama prāts zaudēs sāpēm un zālēm, klanam būs jauns vadonis Dūgals.

Es vēros Dūgalā pāri glāzes malai. Viņš atbildēja manam skatie­nam bez mazākā apmulsuma, plato Makenziju muti savilcis vieglā

smaida. Viņa seja bija līdzīga brāļa un māsasdēla sejai: spēcī­giem un skarbiem vaibstiem, ar platiem, augstiem vaigukauliem un garu degunu, plānu kā naža asmens.

Astoņpadsmit gadu vecumā Dūgals bija zvērējis atbalstīt brāli kā vadoni un solījumu bija turējis gandrīz trīsdesmit gadus. Un es zināju, ka turēs līdz dienai, kad Kolams nomirs vai nespēs vairs val­dīt. Taču tajā dienā vadoņa apmetnis segs viņa plecus un Makenziju klana vīri sekos visur, kur viņš vedīs, zem Skotijas diagonālā krusta un karaļa Džeimsa karoga, “skaistā prinča” Čārlija armijas avangardā.

-                Apstākļi? es teicu, atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma.

-    Nu diez vai kāds uzskatīs par labu gaumi apciemot vīru, kuru esi pametis drošai nāvei un kura sievu esi mēģinājis pavest.

Dūgals Makenzijs, palikdams uzticīgs sev, sāka smieties. īsti ne­zināju, kam vajadzētu notikt, lai izsistu šo vīru no līdzsvara, tomēr cerēju, ka būšu klāt, kad tas beidzot notiks.

-     Pavest? viņš pārjautāja, un lūpas uzjautrinājumā noraustī­jās. Es tev piedāvāju precēties.

-     Cik atceros, tu piedāvāji mani izvarot, es atcirtu. Patiesībā viņš pērn ziemā bija piedāvājis mani precēt ar varu pēc tam kad bija atteicies palīdzēt man atbrīvot Džeimiju no Ventvērtas cie­tuma. Kaut arī viņa galvenais nolūks bija iegūt Lelibroku, Džeimija zemes īpašumu, kurš pēc īpašnieka nāves piederētu man, Dūgals neatteiktos arī no laulības papildu priekšrocībām, piemēram, regu­lāri baudīt manu ķermeni.

-Ja runājam par Džeimija atstāšanu cietumā, viņš turpināja, kā parasti, mani neievērodams, izskatījās, ka viņu dabūt ārā nav iespējams, tāpēc nebija jēgas velti riskēt ar labu vīru dzīvību. Viņš būtu pirmais, kas to saprastu. Un mans pienākums kā radiniekam viņa nāves gadījumā bija piedāvāt viņa sievai aizsardzību. Es taču biju puikas audžutēvs, vai ne? Galvu atgāzis, viņš iztukšoja glāzi.

Es iedzēru krietnu malku brendija un aši noriju, lai neaizrītos. Stiprais dzēriens, kas bija gandrīz tikpat svilinošs kā sārtums, kas kāpa man vaigos, apdedzināja man aukslējas un barības vadu.

Viņam bija taisnība; Džeimijs nepārmeta tēvocim nevēlēšanos ielauzties Ventvērtas cietumā, viņš negaidīja, ka ari es to darīšu, un tas, ka man veicās, bija īsts brīnums. Bet, īsi atstāstot Džeimi­jam par Dūgala nolūku mani precēt, es nebiju centusies izcelt šī piedāvājuma seksuālo aspektu. Galu galā es nebiju domājusi, ka vēl kādreiz redzēšu Dūgalu Makenziju.

No pieredzes zināju, ka viņš prot izmantot izdevību. Kad Džei­mijam piesprieda nāves sodu pakarot, Dūgals pat nebija gaidījis, līdz to izpilda, kad jau mēģināja pievākt mani ar mūsu gaidāmo mantojumu. Ja… nē, es sevi izlaboju: kad Kolams nomirs vai nespēs vadīt klanu, Dūgals nedēļas laikā kļūs par Makenziju pilntiesīgu noteicēju. Un, ja Čārlzs Stjuarts atradīs atbalstītājus, Dūgals būs tur. Galu galā viņam jau ir zināma pieredze, kā likt lietā varu aiz vadoņa muguras.

Domās iegrimusi, es iztukšoju glāzi. Kolamam Francijā bija da­rījumu intereses galvenokārt vīns un kokmateriāli. Tas noteikti bija attaisnojums, kāpēc Dūgals ieradies Parīzē; varēja pat būt, ka tas ir galvenais iemesls. Bet viņam bija ari citi, par to es nešaubī­jos. Un prinča Čārlza Eduarda Stjuarta klātbūtne šajā pilsētā gan­drīz noteikti bija viens no tiem.

Viens gan jāsaka Dūgalam Makenzijam par labu kontaktē­šanās ar viņu stimulēja domāšanu, kaut tikai aiz nepieciešamības izprast, kas viņam tobrīd padomā. Viņa klātbūtnes iedvesmota un krietna malka laba Portugāles brendija pamudināta, mana zemap­ziņa atdzīvojās un laida pasaulē ideju.

-    Lai nu kā tur būtu, šobrīd priecājos, ka esi šeit, es ierunājos, noliekot tukšo glāzi uz paplātes.

-    Tiešām? Biezās, tumšās uzacis neticībā savilkās.

-    Jā. Es piecēlos un pamāju uz vestibilu. Atnes manu ap­metni, kamēr es aizsienu kleitu. Man vajag, lai tu nāc man līdzi uz commissariat de police.

Redzot, ka viņam izbrīnā paveras mute, es jutu pirmo niecīgo cerības uzplaiksnījumu. Ja man izdevies pārsteigt Dūgalu Maken­ziju, tad taču es spēšu novērst dueli, vai ne?

-     Vai tu nevēlies man pateikt, ko tu, tavuprāt, dari? Dūgals apjautājās, kad kariete kratījās pa Mireija loku, tikai par mata tiesu izvairoties no pretī braucošās četrvietīgās karietes un vezuma ar kabačiem.

-     Nevēlos, es strupi atteicu, bet laikam jau vajadzēs. Vai tu zināji, ka Džeks Rendels tomēr ir dzīvs?

-    Nebiju dzirdējis, ka viņš ir miris, Dūgals saprātīgi aizrādīja.

Viņa vārdi uz mirkli izsita mani no sliedēm. Bet, protams, tā ir;

mēs Rendelu par mirušu uzskatījām tikai tāpēc, ka sers Markuss Makrenoks Džeimija glābšanas operācijas laikā no Ventvērtas cie­tuma Rendela raitnieka sabradāto līķi bija noturējis par pašu kap­teini. Dabiski, ka Hailendā ziņas par Rendela nāvi neizplatījās, jo viņš nebija miris. Centos sakopot juceklīgās domas.

-    Viņš nav miris, es atkārtoju. Bet viņš ir Parīzē.

-     Parīzē? Šis fakts piesaistīja Dūgala uzmanību; uzacis savil­kās, un, iedomājoties iespējamo notikumu gaitu, iepletās acis.

-    Un kur ir Džeimijs? viņš steidzīgi pajautāja.

Priecājos, redzot, ka Dūgals bija uztvēris galveno. Kaut ari viņš nezināja, kas starp Džeimiju un Rendelu notika Ventvērtas cie­tumā to nekad neuzzinās neviens, izņemot Džeimiju, Rendelu un zināmā mērā mani, Dūgals par dragūnu kapteiņa agrāko rīcību zināja vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, kāds būs māsasdēla pir­mais impulss, satiekot minēto vīrieti šeit, ārpus Anglijas.

-     Nezinu, atteicu, raugoties laukā pa logu. Mēs braucām ga­rām tirgum, un man nāsīs iesitās sasmakušu zivju smaka. Izņēmu sasmaržotu mutautiņu un piespiedu pie deguna un mutes. Spēcī­gais, sīvais skuju aromāts, ar kuru biju iesmaržojusi kabatlakatiņu, nespēja sacensties ar dvaku, kas plūda no desmit zušu tirgotāju stendiem, tomēr nedaudz to mazināja. Runāju cauri asi smaržojo­šajam audumam.

-     Mēs šodien negaidīti satikām Rendelu Sendringemas hercoga mājā. Džeimijs iesēdināja mani karietē un aizsūtīja mājās, kopš tā brīža neesmu viņu redzējusi.

Dūgals nepievērsa uzmanību ne smakai, ne zivju sievu klaigām, piedāvājot savu preci. Viņš vērās manī drūmu seju.

-    Viņš noteikti grib to vīru piebeigt, vai ne?

Piekrītoši pamāju ar galvu un izstāstīju, ko biju izdomājusi par zobenu.

-    Es nevaru pieļaut, ka viņi duelējas, sacīju, nometot kabatla­katiņu, lai varētu runāt skaidrāk. Un nepieļaušu!

Dūgals izklaidīgi pamāja ar galvu.

-    Kā tad, tas būtu bīstami. Viņš jau varētu viegli Rendelu nolaist no kājām zini, es viņu apmācīju, Dūgals Makenzijs nedaudz dižmanīgi piebilda, bet sods par divkauju…

-    Es sapratu, sacīju.

-     Labi, viņš lēnām novilka. Bet priekš kam tev policija? Tu taču negribi, lai puiku iesloga priekšlaicīgi, ko? Pašas vīru?

-    Ne jau Džeimiju, es atbildēju. Rendelu.

Vīrieša sejā atplauka plats smaids, kurā gan mazliet bija jau­šama skepse.

-     O, ak tā? Un kā tu esi nodomājusi to panākt?

-      Mums ar draudzeni… pirms dažām dienām uz ielas uz­bruka, es teicu, bet, to atceroties, noriju kaklā iestrēgušu kamolu.

-    Vīriešiem bija maskas; nevarēju pateikt, kas tie bija. Bet viens no viņiem bija apmēram tāda paša auguma un miesasbūves kā Džonatans Rendels. Esmu nolēmusi teikt, ka šodien kādā mājā satiku Rendelu un atpazinu viņā vienu no uzbrucējiem.

Dūgala uzacis strauji savilkās uz augšu. Viņa saltais skatiens pārslīdēja man pāri. Viņa vērtējošajā sejas izteiksmē pēkšņi parā­dījās kaut kas jauns.

-    Jēziņ, tev gan ir dūša kā pašam nelabajam. Vai jūs gribēja aplaupīt? viņš klusi jautāja. Jutu, ka pret manu gribu vaigos sakāpj dusmu sārtums.

-    Nē, es izspiedu šo īso vārdu caur zobiem.

-    Ā! Makenzijs atlaidās karietes mīkstajos sēdekļos, nenovēr­šot no manis skatienu. Taču tev nekas ļauns nav noticis? Es palūkojos sānis uz ielu, kurai braucām garām, bet jutu viņa glūnīgo

skatienu kavējamies man pie kleitas izgriezuma malas un pēc tam noslīdam pāri gurnu izliekumam.

-     Man nē, es teicu. Bet mana draudzene…

-     Skaidrs. Viņš mirkli klusēja, tad domīgi ierunājās: Vai esi kādreiz dzirdējusi par Mācekļiem?

Strauji pagriezu galvu pret viņu. Dūgals Makenzijs zvilnēja karietes stūrī kā runcis un, samiedzis acis pret sauli, vēroja mani.

-    Nē. Kas viņi ir? es noprasīju.

Dūgals paraustīja plecus, izslējās un pāri manam plecam palū­kojās uz lielo tuvojošos Orfevras krastmalas ēku, kas pelēka un drūma slējās pāri Sēnas mirdzošajiem ūdeņiem.

-    Tāda kā… biedrība. Jauni precēti vīrieši, kas interesējas par… kā lai to pasaka… nepiedienīgām lietām.

-     Labi, var teikt arī tā, es neiebildu. Un ko tieši tu zini par šiem Mācekļiem?

-     Tikai to, ko dzirdēju krogā pilsētā. Ka šī organizācija no sa­viem biedriem daudz prasa un iestāšanās maksa ir augsta… pēc zināmiem standartiem.

-     Un tas būtu? Es centos viņu izaicināt ar skatienu. Viņš drūmi pasmaidīja un tikai tad atbildēja:

-    Piemēram, jaunavības plēve. Vai cits piemērs! Precētas sievie­tes krūšu galiņi. Dūgals uzmeta skatienu manām krūtīm. Tava draudzene ir jaunava, vai ne? Vai, pareizāk sakot, bija?

Pārmaiņus man kļuva te karsti, te auksti. Noslaucīju ar mutautu seju un iebāzu to apmetņa kabatā. Uzreiz man tas neizdevās, jo rokas drebēja.

-    Jā. Ko vēl tu esi dzirdējis? Vai zini, kurš ar to ir saistīts?

Dūgals papurināja galvu. Rūsganajos matos pie deniņiem bija

redzami sudrabaini pavedieni, kas iezaigojās pēcpusdienas saules staros.

-    Tikai baumas. Vikonts de Biska, jaunākais no Šarmisa dēliem, varbūt. Grāfs Senžermēns. Ek! Vai ar tevi viss labi, meitēn?

Dūgals, mazliet sabijies, paliecās uz priekšu un skatījās uz mani.

-     Labi, es atteicu, dziļi elpodama caur degunu. Drausmīgi labi. Es atkal izvilku kabatlakatu un noslaucīju no pieres aukstus sviedrus.

“Mēs negribam darīt jums pāri,” atmiņas tumsā atskanēja iro­niska balss. Zaļajā kreklā ģērbtais vīrietis bija vidēja auguma, melnīgsnējs, slaids un šauriem pleciem. Šāds apraksts atbilst gan Džonatanam Rendelam, gan arī grāfam Senžermēnam. Bet vai es pazītu viņa balsi? Vai tiešām normāls cilvēks varētu nepilnas divas stundas pēc negadījuma Sentonorē priekšpilsētas ielā sēdēt man pretī pie viesību galda, ēst laša uzputeni un pieklājīgi tērzēt?

Loģiski spriežot, kāpēc ne? Galu galā es taču varēju. Un man nav īpaša iemesla uzskatīt, ka grāfs ir normāls pēc manas sapra­šanas -, ja tas, ko par viņu tenkoja, atbilst patiesībai.

Kariete palēnināja gaitu; prātošanai vairs nebija laika. Vai es grasījos panākt, ka vīrietis, kurš atbildīgs par Mērijas izvarošanu, staigās uz brīvām kājām, un arī to, ka Džeimija ļaunākais ienaid­nieks būs drošībā? Dziļi ievilku drebelīgu elpu. Sasodīts, man tikpat kā nav izvēles, es domāju. Dzīvība bija vissvarīgākā; taisnīgumam nāksies gaidīt savu kārtu.

Kučieris bija nokāpis no bukas un sniedzās pēc durvju roktura. Es iekodu lūpā un paskatījos uz Dūgalu Makenziju. Uz manu ska­tienu viņš atbildēja, viegli paraustot plecus. Ko es no viņa gribu?

-    Vai tu apstiprināsi manu stāstu? es tieši noprasīju.

Viņš palūkojas augšup uz masīvo Orfevras krastmalas ēku. Pa karietes atvērtajām durvīm spīdēja spožā pēcpusdienas saule.

-    Tu tiešām to gribi? viņš pārjautāja.

-    Jā. Man izžuva mute.

Dūgals piesēdās tuvāk un sniedza man roku.

-      Nu tad lūdz Dievu, lai mūs abus neiebāž kamerā, viņš noteica.

Pec stundas mēs iznācām tukšajā ielā pie commissariat de police. Biju aizsūtījusi karieti mājās, citādi visi, kas mūs pazina, redzētu

to stāvam Orfevras krastmalā. Dūgals piedāvāja man elkoni, un es biju spiesta to pieņemt. Zemi te klāja dubļi, un augstpapēžu kurpēs pa bruģakmeņiem iet nebija droši.

-     Mācekļi… Es atgriezos pie iepriekš runātā, kad mēs lēnām virzījāmies pa Senas krastu uz to pusi, kur slējās Dievmātes kated­rāles torņi. Vai tu tiešām domā, ka grāfs Senžermēns varētu būt viens no tiem vīriešiem, kas… kas mums uzbruka Sentonorē priekš­pilsētā? Mani sāka kratīt drebuļi no spriedzes un noguruma, arī no izsalkuma; kopš brokastīm neko nebiju ēdusi, un tagad tas bija jūtams. Tikai nervu sasprindzinājums man bija ļāvis izturēt iztau­jāšanu policijā. Nu nepieciešamība saspringti domāt bija zudusi un līdz ar to arī spēki.

Dūgals stingri pieturēja mani aiz elkoņa, bet es nespēju uz viņu paskatīties; visu uzmanību man vajadzēja pievērst ceļam zem kājām. Bijām iegriezušies Elīzas ielā, kur bruģakmeņi spīdēja no mitruma un tos klāja visādi netīrumi. Kāds nesējs, stiepdams kasti, apstājās tieši mums ceļā, atkraukājās un nospļāvās man pie kājām. Zaļganais gļotu pikucis pielipa pie akmens apaļā sāna, tad ieslīdēja mazā peļķītē, kas bija izveidojusies trūkstoša bruģakmens bedrē, un lēnām uzpeldēja uz ūdens virsmas.

-     Mphm. Dūgals, pieri domīgi saraucis, noskatīja ielu uz vi­sām pusēm, vai neredzēs kādu karieti. Nemāku teikt. Esmu dzir­dējis par šo cilvēku vēl ļaunākas lietas, bet man nav bijis tas gods grāfu satikt. Viņš no augšas pavērās manī.

-     Tiktāl esi turējusies braši, viņš turpināja. Nepaies ne stunda, kad Džeks Rendels sēdēs Bastīlijā. Bet agrāk vai vēlāk vaja­dzēs laist viņu vaļā, un es neliktu lielas cerības uz to, ka tikmēr Džei­mija dusmas kaut cik atvēsīs. Vai gribi, lai es ar viņu aprunājos lai pārliecinu nedarīt muļķības?

-     Nē! Dieva dēļ, turies pa gabalu! Uz bruģa skaļi dārdināja karietes riteņi, bet es iekliedzos tik skaļi, ka Dūgals izbrīnā savilka uzacis.

-     Nu labi, viņš rāmi piekrita. Ļaušu tev pašai tikt ar viņu galā. Viņš ir spītīgs kā auns… bet tev jau laikam ir savi paņēmieni,

vai ne? To viņš pateica, uzmetis man iesāņus skatienu un zinīgi pasmīnējis.

-     Es tikšu galā. Un tikšu arī. Jātiek. Jo viss, ko es biju stāstī­jusi Dūgalam, atbilda patiesībai. Viss atbilda patiesībai. Un tomēr tas bija tālu no patiesības. Jo es ar lielāko prieku Čārlzu Stjuartu ar tēvu un viņa nodomiem būtu sūtījusi pie velna, upurējusi jeb­kuru, cerot apturēt viņa stūrgalvīgo dzīšanos pēc šī neprāta, pat riskētu ar iespēju iesēdināt savu vīru cietumā, lai tikai sadziedētu to brūci, kuru Džeimija dvēselē bija atvērusi Rendela augšāmcelša­nās. Es palīdzētu viņam nogalināt Rendelu un darītu to ar prieku, ja nebūtu viena apstākļa. Un šis vienīgais apstāklis bija svarīgāks par Džeimija lepnumu, lielāks par viņa vīrišķības apziņu, par viņa dvēseles apdraudēto mieru. Frenks.

Tā bija vienīgā doma, kas ļāva man šodien darboties, uzturēja spēkus tālu aiz robežas, kur es labprāt ļautos sabrukumam. Mēne­šiem ilgi es biju uzskatījusi Rendelu par mirušu bez pēcnācējiem un baidījusies par Frenka dzīvību. Bet tos pašus mēnešus mani bija mierinājis viņa dotais vienkāršais zelta gredzens uz manas kreisās rokas ceturtā pirksta.

Tā dvīņubrālis, Džeimija sudraba gredzens uz labās rokas, bija talismans tumšās nakts stundās, kad šaubas mina uz papēžiem. Ja es joprojām nēsāju šo gredzenu, tad vīrietis, kurš man to devis, dzīvos. Tā biju sev teikusi tūkstošiem reižu. Nav svarīgi, ka es nezi­nāju, kā vīrietis, kurš nomiris, neatstājot bērnus, var iesākt dzim­tas līniju, kas noved pie Frenka; gredzens bija pirkstā, un Frenks dzīvos.

Tagad es zināju, kāpēc man pirkstā joprojām mirdzēja gredzens no metāla, kas bija tikpat vēss kā manas nosalušās rokas. Rendels bija dzīvs, varēja vēl apprecēties, kļūt par tēvu bērnam, kurš nodos dzīvību tālāk Frenkam. Ja vien Džeimijs nepasteigsies viņu nogalināt.

Biju veikusi tos pasākumus, kurus šobrīd varēju, bet fakts, ar kuru biju saskārusies aci pret aci hercoga mājas gaiteni, nemainī­jās. Frenka dzīvības cena bija Džeimija dvēsele; kā lai es izvēlos starp tām?

Tuvojās fiakrs, bet tā kučieris nepievērsa Dūgala mājienam uz­manību un parībināja garām pat neapstājoties, riteņi paripoja ga­rām tik tuvu, ka nošļakstīja ar dubļiem Dūgala zīda zeķes un manas kleitas apakšmalu.

Apvaldījis gēlu lamu birumu, kas nāca no sirds, Dūgals aizbrau­cošajai karietei pakaļ nokratīja dūri.

-    Nu, un ko tagad? viņš retoriski apprasījās.

Man pie kājām peļķē, vizot pelēkajā gaismā, peldēja krēpainais spļaudeklis. Sajutu to vēsi staipīgu un glumu sev uz mēles. Pastiepu roku un satvēru Dūgala elkoni, stingru kā platānas zars ar gludu mizu. Stingru, tomēr likās, ka roka reibinoši šūpojas, aizlidinot mani tālu pāri aukstajam, vizuļojošajam, pēc zivīm smirdošajam, glumajam ūdenim. Acu priekšā man griezās melni punkti.

-    Tagad, es atbildēju, es vemšu.

Saule jau bija gandrīz norietējusi, kad es atgriezos Tremulīna ielā. Ceļi man drebēja, un tikai ar lielu piepūli es spēju celt vienu kāju aiz otras augšā pa kāpnēm. Devos tieši uz guļamistabu, lai novilktu apmetni, un pa ceļam prātoju, vai Džeimijs ir pārnācis mājās.

Viņš bija pārnācis. Kā sasalusi apstājos uz sliekšņa, veroties istabā. Uz galda, atrauta vaļā, stāvēja mana zāļu lāde. Šķēres, ku­ras izmantoju pārsēju griešanai, atvāztas vaļā, gulēja uz tualetes galdiņa. Tās man uzdāvināja nažu gatavotājs, kurš šad un tad strā­dāja Eņģeļu slimnīcā; apzeltītie rokturi bija izveidoti kā stārķu gal­vas, kuru garie knābji veidoja griežņu sudraba asmeņus. Šķēres, mirdzot rietošās saules staros, gulēja uz sarkanzeltainu zīda pave­dienu klājiena.

Paspēru pāris soļu uz tualetes galdiņa pusi, un zīdainās, vizu­ļojošās stīgas uzvirmoja, jo kustība sakustināja gaisu, un izslīdēja pa visu galdu.

-    Kristus, apžēlojies! es izdvesu. Skaidrs, viņš te bija bijis un atkal devies projām. Zobens arī bija prom.

Mati gulēja biezās, spožās šķipsnās tur, kur nokrituši, apklājot tualetes galdiņu, soliņu un grīdu. Pacēlu no galda vienu nogriezto cirtu un turēju rokā, burzot pirkstos smalkos, maigos matus kā izšujamo zīda diegu pavedienus. Jutu, kā starp lāpstiņām izplūst saltu baiļu straume un aiztek pa muguru. Atcerējos, kā Džeimijs sēdēja uz strūklakas baseina malas aiz Roanu nama un stāstīja par savu pirmo divkauju Parīzē.

“Lente saplīsa, vējš iepūta matus man acīs, tāpēc es tikpat kā neko neredzēju."

Viņš nepieļaus, ka tā notiek atkal. Redzot atstātos pierādījumus, sajūtot rokā matu cirtu, mīkstu un vēl dzīvu, es spēju iztēloties salto apņēmību, ar kādu viņš bija rīkojies; metāla asmeņu šņakstēšanu pie galvas, kad viņš atbrīvojās no jebkāda maiguma, kas varētu traucēt skaidri redzēt. Nekas nekavēs viņu nogalināt Džonatanu Rendelu.

Nekas, tikai es. Joprojām turot rokā matu šķipsnu, es piegāju pie loga un skatījos ārā, it kā cerot, ka ieraudzīšu viņu uz ielas. Bet Tremulīna iela bija tukša, viss bija mierīgi, tikai pie vārtiem zibēja papeļu mestās ēnas un gandrīz nemanāmi sakustējās kalps, kas stāvēja pie nama durvīm kreisajā pusē, sarunājoties ar sargu, kurš vicināja pīpi, lai uzsvērtu sava sakāmā nozīmi.

Ap mani klusi dūca mājas skaņas, jo pirmajā stāvā gatavoja va­kariņas. Šovakar mēs viesus negaidījām, tāpēc rosība nebija tik liela; kad bijām divatā, mēs ēdām vienkārši.

Es apsēdos uz gultas, aizvēru acis un saliku rokas uz piebrie­dušā vēdera, pirkstos cieši saspiedusi matu šķipsnu, it kā tādējādi varētu viņu pasargāt tik ilgi, kamēr to atlaidīšu.

Vai es biju paguvusi laikā? Vai policija bija atradusi Džeku Ren­delu ātrāk par Džeimiju? Ko tad, ja viņi ieradās vienlaicīgi vai tieši laikā, lai redzētu, ka Džeimijs formāli izaicina Rendelu uz dueli? Saberzēju matus starp īkšķi un rādītājpirkstu, izplešot apgrieztos galus mazā sirmi dzintarainā vēdeklī. Nu, ja tā, vismaz viņi abi būs drošībā. Varbūt cietumā, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar citām briesmām, kas Džeimijam draudēja.

Bet ja nu Džeimijs atradis Rendelu pirmais? Es pametu skatienu ārā pa logu; gaisma strauji dzisa. Divkaujas tradicionāli izclnija rīt­ausmā, bet es nezināju, vai Džeimijs gribēs tik ilgi gaidīt. Iespē­jams, viņi jau šobrīd stāv viens otram pretī kādā nomaļā vietā, kur tērauda šķindēšana un nāvējoši ievainotā kliedzieni nepiesaistītu cilvēku uzmanību.

Jo tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi. To, kas noticis šo divu vīriešu starpā, izlīdzināt varēja tikai nāve. Kā nāve tā būs? Džeimija? Vai Rendela? Un līdz ar viņu arī Frenka? Džeimijs droši vien ar zobenu rīkoties prata labāk, bet ieročus varēs izvēlēties izaicinātais Ren­dels. Bet, cīnoties ar pistolēm, iznākums vairāk bija atkarīgs no veiksmes nekā no šāvēja prasmes; tikai vislabākās pistoles mērķēja taisni, un pat tad tām bija tendence izšaut par ātru vai kā citādi misēties. Pēkšņi man acu priekšā parādījās Džeimijs, ļengans un kluss guļam zālē, no tukša acs dobuma plūst asinis, un melna pul­vera smaka ņem virsroku pār pavasara smaržām Buloņas mežā.

-     Velns un elle, ko tu dari, Klēra?

Man galva pacirtās uz augšu tik stipri, ka es iekodu mēlē. Abas acis atradās savā vietā katrā pusē plānajam degunam un raudzījās manī. Nekad nebiju redzējusi Džeimiju ar tik īsi apcirptiem matiem. Viņš izskatījās svešs, kauli asi izspiedušies zem sejas ādas, un zem īso, biezo matu velēnas labi varēja saskatīt galvaskausa izliekumu.

-     Ko es daru? atkārtoju kā atbalss. Es norīstījos, cenšoties dabūt izžuvušajā mutē kādu mitrumu. Ko es daru? Sēžu ar tavu matu šķipsnu rokā un lauzu galvu, tu esi dzīvs vai miris! To, lūk, es daru!

-     Es neesmu pagalam. Džeimijs pāri istabai aizgāja līdz ska­pim un to atvēra. Viņš bija apjozis zobenu, bet kopš viesošanās pie Sendringema bija pārģērbies bija uzvilcis vecos svārkus, tos, kas ļāva brīvi kustināt rokas.

-    Jā, es pamanīju, sacīju. Cik iejūtīgi, ka tu man to pateici.

-     Es atnācu pēc drēbēm. Viņš izņēma divus kreklus un līdz zemei garo apmetni un nolika uz sola, kamēr rakņājās pa lādi, meklējot tīru veļu.

-    Pēc drēbēm? Pie joda, uz kurieni tu dosies? Nebiju zinājusi, ko gaidīt, kad atkal viņu ieraudzīju, bet noteikti ne kaut ko tādu.

-    Uz iebraucamo vietu. Džeimijs paskatījās uz mani, tad acīm­redzot nolēma, ka esmu pelnījusi izskaidrojumam vairāk par trim vārdiem. Viņš pagriezās un raudzījās manī ar zilām kā azurīts sa­tumsušām acīm.

-    Kad aizsūtīju tevi mājās, es mazliet pastaigājos, līdz biju saņē­mis sevi rokās. Tad atgriezos pēc zobena un atkal devos uz hercoga namu formāli izaicināt Rendelu uz divkauju. Sulainis pateica, ka Rendels esot apcietināts.

Viņš bija pievērsis man skatienu, tālu kā okeāna dzīles. Es vēl­reiz noriju kaklā sakāpušo kamolu.

-     Es devos uz Bastīliju. Viņi pateica, ka tu esot zvērējusi, apsū­dzot Rendelu par to, ka viņš tovakar uzbrucis tev un Mērijai. Kāpēc, Klēra?

Man sāka drebēt rokas, un matu šķipsna izslīdēja no pirkstiem. Biju izjaukusi tās vijumu, un smalkie, sarkanie pavedieni sabira man klēpī.

-     Džeimij, es teicu, un arī balss man drebēja. Džeimij, tu nedrīksti nogalināt Džeku Rendelu.

Viņam tik tikko manāmi noraustījās lūpu kaktiņš.

-     Nezinu, vai man justies aizkustinātam, ka tu tā rūpējies par manu drošību, vai ņemt ļaunā, ka man neuzticies. Bet vai nu tā, vai citādi, tev nevajag uztraukties. Es varu viņu nogalināt. Viegli. Pēdējais vārds tika izteikts klusi tonī, kurā skanēja gan inde, gan apmierinājums.

-     Ne jau par to es runāju! Džeimij…

-     Par laimi, viņš turpināja, it kā nebūtu mani dzirdējis, Rendelam ir pierādījumi, ka izvarošanas laikā viņš visu vakaru pavadī­jis hercoga mājā. Tiklīdz policija būs apjautājusi pārējos viesus un ieguvusi pierādījumus, ka Rendels nav vainīgs vismaz šajā apsū­dzībā -, tā laidīs viņu vaļā. Es apmetīšos iebraucamā vietā, līdz viņš būs brīvs. Un tad es viņu sameklēšu. Džeimija skatiens kā piekalts kavējās pie drēbju skapja, bet bija acīm redzams, ka viņš redz pavisam ko citu. Viņš mani gaidīs, Džeimijs klusi piebilda.

Kreklus un veļu viņš sastūķēja ceļasomā un apmetni pārmeta pār roku. Viņš jau pagriezās pret durvīm, lai dotos projām, kad es pielēcu kājās un satvēru viņa piedurkni.

-    Džeimij! Dieva dēļ, Džeimij, paklausies manī! Tu nevari noga­lināt Džeku Rendelu, jo es tev to neļaušu!

Milzīgā izbrīnā viņš raudzījās manī no augšas.

-    Frenka dēļ, es sacīju. Un palaidu vaļā piedurkni un soli atkā­pos.

-     Frenks, Džeimijs atkārtoja, viegli purinādams galvu, it kā gribētu atbrīvoties no dūkšanas ausīs. Frenks.

-    Jā. Ja tu tagad nogalināsi Džeku Rendelu, tad Frenks… viņš neeksistēs. Viņš nepiedzims. Džeimij, tu nedrīksti nogalināt nevai­nīgu cilvēku!

Runājot viņa sejas krāsa parasti gaišā bronzas tonī bija kļu­vusi balta kā papīrs. Tagad pietvīkums atkal sāka celties uz augšu, apsvilinot ausu galus un uzliesmojot vaigos.

-     Nevainīgu cilvēku?

-    Frenks ir nevainīgs cilvēks! Man vienalga, kas notiek ar Džeku Rendelu…

-     Bet man nav! Džeimijs paķēra somu un, pār roku pārlikta­jam apmetnim velkoties pa zemi, soļoja uz durvīm. Dievs kungs, Klēra! Tu gribi mani apturēt, lai es neatriebjos vīram, kurš mēģi­nāja mani padarīt par mauku? Kurš nospieda mani ceļos un lika sūkāt viņa daiktu, kas nosmērēts ar manis paša asinīm? Jēziņ, Klēra! Viņš ar troksni atgrūda durvis un, iekams paguvu viņu satvert, jau atradās gaitenī.

Arā bija jau satumsis, bet kalpotāji bija iedeguši sveces un gai­teni apspīdēja maiga gaisma. Es satvēru Džeimiju aiz rokas un vilku atpakaļ.

-    Džeimij! Lūdzu!

Viņš nepacietīgi izrāva plaukstu. Es gandrīz raudāju, tomēr sa­valdījos. Satvēru somu un izrāvu to viņam no rokas.

-     Lūdzu, Džeimij! Pagaidi! Tikai vienu gadu! Bērnu Rendela bērnu ieņems nākamā gada decembrī. Pēc tam tas vairs nebūs svarīgi. Bet, lūdzu, manis dēļ, Džeimij, pagaidi tik ilgi!

Uz galda ar apzeltītu malu bija nolikts svečturis, sveces liesmas uz pretējās sienas meta milzīgu grīļīgu Džeimija ēnu. Viņš lūkojās uz ēnu, rokas dūrēs savilcis, it kā stātos pretim milzim, kas slējās viņam pāri, ar trulu, ļaunu seju.

-    Kā tad, viņš čukstēja it kā pie sevis, esmu liels puika. Liels un stiprs. Es daudz varu izturēt. Jā, es to varu izturēt. Viņš apcir­tās pret mani un sāka kliegt:

-     Es daudz varu paciest! Bet vai tāpēc man tas jādara? Vai man jātiek galā ar cilvēku vājumu? Vai arī es nevaru būt vājš?

Viņš staigāja šurpu turpu pa gaiteni klusā izmisumā, un ēna viņam sekoja.

-    Tu nevari no manis to prasīt! Lai nu kas, bet tu ne! Tu, kas zina, ko… ko… Viņš aizrijās, no dusmām palicis bez valodas.

Staigājot Džeimijs vairākkārt uzsita pa gaiteņa akmens sienu, stipri trieca dūri pret šūnakmeni. Mūris ar mēmu spēku aprija katru sitienu.

Viņš pagriezās atpakaļ un, smagi elpodams, nostājās man priekšā. Es stāvēju kā sastingusi, baidīdamās runāt vai pakustē­ties. Džeimijs pāris reižu strupi, it kā pieņemtu lēmumu, pamāja ar galvu, tad satvēra aiz jostas aizbāzto dunci, izvilka tā, ka gaiss nošalca, un piegrūda asmeni man pie deguna. Varēja redzēt, ka viņš pūlas runāt lēnām.

-     Tu vari izvēlēties, Klēra. Viņš vai es. Džeimijs nesteidzīgi grozīja nazi, un nospodrinātajā metālā dejoja sveču liesmas. Es nevaru dzīvot, kamēr dzīvs ir viņš. Ja tu man neļauj viņu nogali­nāt, tad nogalini mani pati! Viņš satvēra manu roku un ar varu aplieca manus pirkstus ap dunča rokturi. Atplēšot mežģīņu žabo, viņš atkailināja kaklu un, cieši satvēris manu plaukstu, pagrūda to uz augšu.

Ar visu spēku rāvos atpakaļ, bet viņš piespieda dunča smaili pie jutīgās bedrītes virs atslēgkaula, tieši zem kustīgās rētas, kuru pirms vairākiem gadiem bija atstājis Rendela nazis.

-    Džeimij! Izbeidz! Tūlīt izbeidz! Stipri uzspiedu otru roku uz viņa plaukstas locītavas, izļogot tvērienu pietiekami, lai atbrīvotu

savus pirkstus. Nazis nošķindēja uz grīdas, atlecot no akmeņiem, un klusi nokrita uz bārkstainā Obisonas paklāja stūra. Dzīves bries­mīgākajos brīžos redze kļūst tik skaidra, ka var saskatīt visus sīku­mus, tāpēc es redzēju asmeni, kas nekustīgi gulēja uz resnas, zaļa vīnogu ķekara izlocītas stigas, it kā, nocērtot to, atbrīvos no pa­klāja audiem, lai ogas noripotu mums pie kājām.

Džeimijs stāvēja kā sasalis manā priekšā, seja balta kā kauli, acis dega. Es satvēru viņa roku, cietu kā koks.

-      Lūdzu, tici man, lūdzu! Es to nedarītu, ja būtu kāda cita iespēja. Es dziļi ievilku drebošu elpu, lai nomierinātu lēkājošo pulsu zem ribām. Tu esi man parādā par savu dzīvību, Džeimij. Ne vienu, bet divas reizes. Es izglābu tevi no pakāršanas Ventvērtā un izārstēju, kad tev abatijā sacēlās temperatūra. Tu esi man pa­rādā dzīvi, Džeimij!

Viņš ilgi skatījās un tikai tad atbildēja. Kad viņš ierunājās, balss atkal bija klusa, ar nelielu rūgtuma pieskaņu.

-     Skaidrs. Un tagad tu piedzīsi savu parādu? Viņa acis dega tumši zilas kā sveces deglis liesmas vidū.

-    Nekas cits man neatliek! Citādi es nespēju vest tevi pie prāta!

-    Prāts. Ak, prāts! Nē, es nevaru teikt, ka šobrīd spēju nākt pie prāta. Džeimijs salika rokas uz muguras, ar kreiso plaukstu satvē­ris stīvos labās rokas pirkstus. Lēnām, galvu noliecis, viņš kāpās atpakaļ no manis pa bezgalīgo gaiteni.

Pie sienām karājās gleznas, dažas no apakšas izgaismoja lam­pas uz augstiem kātiem vai svečturi, citas no augšas lāpas zeltī­tos turētājos; pa vidu nedaudzas, acīmredzot mazāk iecienītas, īgni grima tumsā. Džeimijs gāja pa vidu, laiku pa laikam paceldams skatienu uz augšu, it kā sarunātos ar parūkoto portretu galeriju.

Gaitenis stiepās pa visu otro stāvu, izklāts ar paklājiem un gobelēniem, ar milzīgiem vitrāžu logiem abos galos. Džeimijs aiz­gāja līdz tālākajam galam, tad apgriezās precīzi kā karavīrs parādē, nostaigāja visu ceļu atpakaļ, joprojām lēnā, militārā solī. Uz vienu pusi un atpakaļ, atkal un atkal.

Manas kājas drebēja, es ieslīgu atzveltnes krēslā netālu no gai­teņa gala. Reiz pakalpīgi pie manis pienāca viens no visuresošajiem kalpotājiem, lai apjautātos, vai kundze nevēlas vīnu vai varbūt cepumus? Ar rokas mājienu aizraidīju viņu tik pieklājīgi, cik tobrīd spēju, un gaidīju.

Beidzot Džeimijs nostājās manā priekšā, kājas kurpēs ar sud­raba sprādzēm iepletis plecu platumā, rokas joprojām salicis uz mu­guras. Viņš gaidīja, kad es paskatīšos uz augšu, un tikai tad ieru­nājās. Viņa seja bija skarba, neviens muskulītis nodevīgi nenoraustījās, kaut arī līnijas ap acīm no sasprindzinājuma bija iegrauzušās dziļāk.

-     Tātad gadu. Tas bija viss, ko viņš pateica. Pēc tam uzreiz pagriezās un jau bija nogājis vairākas pēdas lielu attālumu, kamēr es ar grūtībām izcīnījos no tumšzaļā samta krēsla. Tikko biju pie­cēlusies kājās, kad viņš pajoņoja man garām, trijos soļos sasniedza milzīgo vitrāžas logu un ar labo roku to izsita.

Rūti veidoja tūkstošiem mazu, krāsainu stikliņu, kurus saturēja kausēta svina režģis. Kaut arī viss logs, mitoloģiskā Parisa tiesā­šanas aina, nodrebēja rāmī, svina atlējums vairumu no stikliņiem noturēja un tie palika neskarti; par spīti triecienam un šķindēša­nai, tikai viens caurums robainām malām Afrodītei pie kājām laida iekšā silto pavasara gaisu.

Džeimijs brīdi stāvēja, abas rokas cieši piespiedis pie vidukļa. Tumši sarkans traips izpletās uz kruzuļotās aproces, kas bija apšūta mežģīnēm kā līgavas krekls. Kad sakustējos, lai tuvotos Džeimijam, viņš vēlreiz paspraucās man garām un, neteicis ne vārda, aizgāja.

Es atkal atkritu atzveltnes krēslā tik smagi, ka no plīša pārvalka pacēlās putekļu mākonītis. Gulēju tur šļaugana, acis aizvērusi, un sajutu uzplūstam vēso nakts vējiņu. Mati deniņos bija kļuvuši mitri, un kakla bedrītē ātrs kā putns sitās pulss.

Vai viņš man kādreiz piedos? Atceroties, kā Džeimija acīs pazi­bēja atziņa par nodevību, mana sirds sarāvās kā dūre… “Kā tu vari

no manis to prasīt?” viņš bija sacījis. “Tu… tu, kas zina…” Jā, es zi­nāju un domāju, ka šī zināšana varētu mani atraut no Džeimija, tāpat kā tiku atrauta no Frenka.

Bet vai nu Džeimijs spēs man piedot, vai nespēs, es pati neva­rētu sev piedot, ja nodotu nevainīgu cilvēku to, kuru reiz biju mīlējusi.

-    Tēvu grēki, es nomurmināju pie sevis. Tēvu grēkus nedrīkst piemeklēt pie bērniem.

-    Kundze?

Es salēcos, atvēru acis un ieraudzīju tikpat sabijušos istabmeitu kāpjamies atpakaļ. Piespiedu roku pie strauji pukstošās sirds un skaļi ievilku elpu.

-    Kundze, vai jūs nejūtaties labi? Vai man atnest…

-     Nē, es teicu, cik stingri vien spēju. Man nekas nekaiš. Gribu te kādu laiciņu pasēdēt. Lūdzu, ej.

Likās, ka meitene labprāt ir gatava pakalpot.

-     Oui, Madame! viņa iesaucās un steidzīgi nozuda gaitenī, at­stājot mani trulu skatienu blenžam uz mīlas ainu dārzā pie pretē­jās sienas. Pēkšņi nosalusi, es ietinos apmetnī, kuru novilkt man tā ari nebija pieticis laika, un atkal aizvēru acis.

Bija jau pāri pusnaktij, kad beidzot aizgāju uz guļamistabu. Džeimijs bija tur, viņš sēdēja pie mazā galdiņa, acīmredzot vēroja pāris tauriņu lidināmies bīstami tuvu svečturim, kas bija vienīgais gaismas avots istabā. Nometu apmetni uz grīdas un tuvojos vīram.

-    Neskaries man klāt! viņš uzsauca. Ej gulēt! Viņš runāja gandrīz izklaidīgi, bet es sastingu uz vietas.

-     Bet tava roka… es iesāku.

-     Nav svarīgi. Ej gulēt! viņš atkārtoja.

Labās rokas pirkstu kauliņus apvija asiņu stīdziņas, un krekla aproce bija stīva no asinīm, bet es nebūtu uzdrīkstējusies pieskar­ties viņam, pat ja viņam vēderā būtu iedurts duncis. Atstāju viņu, skatoties tauriņu nāves deju, un gāju gulēt.

Es pamodos īsi pirms rītausmas, kas ar pirmajiem nākamās die­nas gaismas stariem mīkstināja mēbeļu kontūras istabā. Pa dubultdurvlm es priekšējā istabā varēju redzēt Džeimiju, viņš sēdēja pie galda tāpat, kā biju viņu atstājusi. Svece bija izdegusi, naktstau­riņi aizlidojuši, viņš sēdēja, galvu atspiedis rokās, pirkstus ielaidis nevērīgi apcirptajos matos. Gaisma bija laupījusi visas istabā eso­šās krāsas; pat mati, kas slējās augšā kā dzelkšņi, kā liesmas starp pirkstiem, bija izbalējuši pelnu krāsā.

Es izslīdēju no gultas, nosalusi plānajā, izšūtajā naktskreklā. Kad nostājos Džeimijam aiz muguras, viņš nepagriezās, bet zināja, ka esmu šeit. Kad pieskāros rokai, kas gulēja uz galda, viņš ļāva galvai atliekties atpakaļ, līdz tā novietojās tieši man starp krū­tīm. Es to paberzēju, viņš dziļi nopūtās, un es jutu, ka sasprin­dzinājums sāk atkāpties. Manas rokas aizslīdēja lejup pa Džeimija kaklu un pleciem, cauri plānajam audumam sajūtot auksto miesu. Beidzot es apgāju apkārt galdam un nostājos viņam priekšā. Viņš pastiepa roku un aptvēra manu vidukli, pievilka sev klāt un paslēpa seju manā naktskreklā tieši virs apaļā vēdera ar nedzimušo bērnu.

-    Man salst, es beidzot ļoti klusi sacīju. Vai nāksi mani sasil­dīt?

Pēc brīža viņš pamāja ar galvu un, neko neredzot, piecēlās. Aizvedu viņu uz gultu, viņš sēdēja un nepretojās, kamēr es viņu izģērbu un pabāzu zem segas. Iegūlos viņa rokas ielokā, cieši pie­spiedusies, līdz vēsums no ādas izgaisa un mēs gulējām, patvēru­šies maiga siltuma ligzdiņā.

Piesardzīgi es noliku roku Džeimijam uz krūtīm, vieglā glāstā braukāju turp un atpakaļ, līdz krūtsgaliņš kļuva ciets, sīks alku bumbulītis. Uzliekot plaukstu manējai, viņš to apturēja. Baidījos, ka viņš mani atstums, un tā ari notika, bet tikai tāpēc, lai varētu pievelties man tuvāk.

Istabā kļuva gaišāks, un viņš ilgu laiku tikai skatījās man sejā, glāstot no deniņiem līdz zodam, velkot īkšķi gar kakla līniju un tālāk uz atslēgkaulu.

-    Ak Dievs, kā es tevi mīlu, viņš čukstēja it kā pie sevis. Viņš skūpstīja mani, neļaujot atbildēt, un ar sakropļoto roku vilka apļus ap vienu krūti, sagatavojies mani paņemt.

-    Bet tava roka… es sacīju, šonakt jau otro reizi.

-    Nav svarīgi, viņš atbildēja, šonakt jau otro reizi.

Diāna Gabaldone SPĀRE DZINTARĀ 1. DAĻA

Redaktore Iveta Polkmane Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava Švanka Projektu vadītāja Una Orinska