Nodevība Venēcijā

fb2

Stīvs Berijs

Nodevība Venēcijā

323. gada p.m.e. Aleksandrs Lielais, iekarojis Persiju un gatavodamies doties uz Arabiju, pēkšņi krita par upuri savādam drudzim. Līdz pat mūsdienām nezināmas viņa pēdējas atdusas vietas atrašana ir kārdinošs mērķis gan arheologiem, gan bagātību medniekiem. Tagad sacensība par šo iekarojamo balvu uzliesmojusi ar jaunu spēku.

Tikko izglābies no bojāejās postoša ugunsgrēkā, Kotons Malone, bijušais ASV Tieslietu departamenta aģents, no pievilcīgās un drosmīgās Kasiopejas Vitas uzzina, ka ši ugunsnelaime nebija nejaušs gadījums…

Kotons un Kasiopeja dodas bīstamas patiesības meklējumos, kas aizvedis no Dānijas krastiem uz Venecijas senatnes pieminekļiem…

323. gadā pirms mūsu ēras Aleksandrs Lielais, iekarojis Persiju un gatavodamies doties uz Arābiju, pēkšņi krita par upuri savādam drudzim. Līdz pat mūsdienām nezināmās viņa pēdējās atdusas vietas atrašana ir kārdinošs mērķis gan arheologiem, gan bagātību medniekiem. Tagad sacensība par šo iekārojamo balvu uzliesmojusi ar jaunu spēku. Tikko izglābies no bojāejas postošā ugunsgrēkā, Kotons Malone, bijušais ASV Tieslietu departamenta aģents, no pievilcīgās un drosmīgās Kasiopejas Vitas uzzina, ka šī ugunsnelaime nebija nejaušs gadījums… Kotons un Kasiopeja dodas bīstamās patiesības meklējumos, kas aizvedīs no Dānijas krastiem uz Venēcijas senatnes pieminekļiem…

Stīvs Berijs ir jurists, New York Times bestselleru "Tempļa ordeņa mantojums", "Vatikāns", "Dzintara istaba" u.c. darbu autors, daudz ceļojis pa Eiropu, Meksiku, Kārību jūras reģionu un Krieviju. Viņa grāmatas tulkotas 38 valodās un izdotas 42 valstīs.

Kolorīti raksturi, aizraujošs sižets, un bagātīgi piedzīvojumi… Stīvs Berijs notur lasītāju kā uz naža asmens…

No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska Vāka dizains Dairis Hofmanis

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis  imantslochmelis@inbox.lv

© Stīvs Berijs, 2007 © Tulkojums latviešu valoda, mākslinieciskais noformējums, "Apgāds "Kontinents""2007

Veltīts Karenai Elizabetei Ceļojums ir gala.

Stīvs Berijs

Nodevība Venēcijā

PATEICĪBAS

Vispirms Pemai Eihernai, un uzmanieties aģente ar jaunu BlackBerriļ var būt bīstama. Tāpat ari, ka vienmēr, lieliskajiem cilvekiem izdevniecībā Random Ilouse Džinai Sentrello, manai iz­devējai (un ar to es patiesi lepojos); Libijai Makgvairai par nesa­tricināmu atbalstu; Markam Tavani, kurš atkal sniedza izcilus redaktora padomus; Sindijai Marijai, kurai ļoti patīk sūtīt mani projām; Kimai Hovejai, kurai vienmēr izdodas pārliecināt cilvē­kus man par labu; Reičelai Kaindai, kas izplata grāmatas visa pa­saule; Hekam Stvanam izcilam vāku māksliniekam; Kerolai Lovenšteinai; un beidzot arī visiem, kuri nodarbojas ar reklāmu un pardošanu bez viņu lieliskajiem centieniem nekas nebulu sa­sniedzams.

Jāpiemin vēl daži cilvēki: Vikija Satlova, musu literārā aģente Itālijā, kas gadaja, lai mans ceļojums uz šo valsti būtu tiešam sa­turīgs; Mišelam Benzoni un viņa sievai Leslijai, kas mus viesmī­līgi uzņēma Venecija; Kristinai Kortezei, kas mums paradīja Sv. Marka baziliku un sniedza nenovērtējamu informāciju; visiem Italijas izdevniecības NorJ darbiniekiem lieliska komanda!; un Damarisai Koriganai izcili gudrai lēdijai, kas reiz pie vakariņu galda uzjundīja manu iztēli. No sirds pateicos jums visiem.

Ar lielu nokavēšanos izsaku pateicību savam brālim Bobam un viņa sievai Kimai; meitai Lindsijai un dēlam Grantam. Jūs tie­šam esat man ļoti dārgi, un ar to ne tuvu nav pateikts viss.

Visbeidzot ši grāmata veltīta manai sievai, ar kuru esmu ko pa šos dažus pēdējos mēnešus. Viņa vēroja ši stasta tapšanu no aptuvenas ieceres līdz drukātiem vārdiem lappuses. Visu šo lai­ku viņa man palīdzēja ar ieteikumiem, kritiku un uzmundrināju­miem.

SLAVAS CENA IR PŪLIŅI UM RISKS, TOMĒR IR BRĪNIŠĶĪGI DZĪVOT DROSMĪGI UN PĒC NĀVES PALIKT MŪŽĪGĀ PIEMIŅĀ.

ALEKSANDRS LIELAIS

NEPRĀTAM IR DIEVIŠĶAS TIESĪBAS NEREDZĒT ĻAUNUMU, KAS IR TIEŠI ACU PRIEKŠĀ.

NEZINĀMS DĀŅU DRAMATURGS

SVARĪGĀKO NOTIKUMU HRONOLOĢIJA

356. 6ADA P.M.E. 20. JŪLIJS Piedzimst Maķedonijas Aleksandrs.

336. GADS P.M.E.

Tiek nogalinats Filips II.

Aleksandrs kļūst par valdnieku.

334. GADS P.M.E.

Aleksandrs šķērso Mazāziju un sāk karagājienu.

326. GADA P.M.E. SEPTEMBRIS

Āzijas kampaņa beidzas Indijā ar Aleksandra armijas dumpi.

Aleksandrs atgriežas Rietumos.

324. GADA P.M.E. OKTOBRIS Mirst Hēfaistions.

323. GADA P.M.E. 10. JŪNIJS Aleksandrs mirst Babilona. Viņa ģenerāļi sadala impēriju. Ptolemajs pieprasa Ēģipti.

321. GADS P.M.E.

Aleksandra bēru procesija dodas uz Maķedoniju. Ptolemajs uzbrūk procesijai. Aleksandra mirstīgas atliekas tiek aizvestas uz Ēģipti.

305. GADS P.M.E. Ptolemaju kronē par faraonu.

283. GADS P.M.E. Mirst Ptolemajs.

215. GADS P.M.E.

Ptolemajs IV uzceļ mauzoleju Aleksandra mirstīgo atlieku glabašanai.

M.E. 100. GADS

Aleksandrijā mocekļa nāve mirst Sv. Marks, viņa līķis tiek paslēpts.

M.E. 391. GADS

Mauzolejs tiek nopostīts, un Aleksandrs Lielais pazūd.

M.E. 828. GADS

Venēcijas tirgotāji Aleksandrijā nozog Sv. Marka mirstīgas atliekas, atved uz Veneciju un paslēpj dodža pili, kuras atrašanas vieta nav zinama.

M.E. 1094. GADA JŪNIJS

Sv. Marka mirstīgas atliekas atkal parādas

Venēcija.

M.E. 1835. GADS

Sv. Marks tiek pārvietots no kapenēm uz atdusas vietu zem viņa varda nosauktās bazilikas galvena altara.

STĪVS BERIJS

NODEVĪBA VENĒCIJĀ

.

PROLOGS. BABILONA 323. GADA P.M.E. MAIJS

Maķedonijas Aleksandrs vakar nolēma pats nogalināt šo vī­ru. Parasti viņš šādus darbus uzdeva saviem padotajiem, bet šo­reiz bija citādi. Tēvs viņam bija iemācījis daudz noderīgu gudrī­bu, bet vienu viņš iegaumēja īpaši.

Nāvessodi ir domāti dzīvajiem.

Bija sapulcinati seši simti viņa labāko gvardu. Bezbailīgi vīri, kuri neskaitamās kaujās drosmīgi metušies pretī ienaidniekam vai uzticīgi sargajuši valdnieka flangu. Pateicoties viņiem, neuzva­rama maķedoniešu falanga bija iekarojusi Āziju. Taču šodien kau­jas nebūs. Kareivji pulcējušies bez ieročiem un bruņām. Lai gan pārguruši, viņi stāvēja, ģērbušies vieglās drēbēs, cepurēm galvā, ar vērīgu skatienu acīs.

Ari Aleksandrs noraudzījās šajā ainā ar bezgala nogurušu skatienu.

Viņš bija Maķedonijas un Grieķijas vadonis, Āzijas valdnieks, Persijas pavēlnieks. Daži viņu dēvēja par pasaules valdnieku. Citi par dievu. Viens no ģenerāļiem reiz teica, ka Aleksandrs ir vienī­gais bruņās tērptais filosofs.

Taču viņš bija arī cilvēks.

Un viņa mīļotais Hefaistions gulēja miris.

Šis cilvēks viņam bija viss uzticams draugs, kavalerijas ko­mandieris, lielvezirs, mīļotais. Bērnībā Aristotelis bija Aleksan­dram iemācījis, ka draugs ir cilvēka otrais "es", un tieši tāds bija Hefaistions. Valdnieks atcerējās uzjautrinošu gadījumu, kad drau­gu kāds noturēja par viņu. Šis pārpratums izraisīja vispārēju sa­mulsumu, bet Aleksandrs tikai pasmaidīja un noteica, ka satrau­kumam nav nekada pamata, jo Hefaistions arī ir Aleksandrs.

Viņš nokapa no zirga, laiks bija saulains un silis. Vakardie­nas pavasarīgais lielus bija norimis. likleņa zīme? Varbūt.

Divpadsmit gadus viņš bija traucies uz austrumiem, iekarojot Mazaziju, Persiju, Ēģipti un daļu Indijas. Tagad viņa mērķis bija doties uz dienvidiem, sagrābt Arābiju, pēc tam virzīties uz rietu­miem uz Ziemeļāfriku, Sicīliju un Ibēriju. Jau tika gatavoti kuģi un pulcēti kareivji. Karagajiens drīz sāksies, bet vispirms jaatriebj Hefaistiona paragrā nāve.

Viņš aizsoļoja pa mitro zemi, sandalēm šļakstinot svaigos dubļus.

Viņš bija neliela auguma, enerģisku gaitu un runu, viņa spēcī­go, gaišādaino ķermeni klāja neskaitamu ievainojumu rētas. No mātes albanietes viņš bija mantojis taisnu degunu, nelielu zodu un jutekliskas lupas. Tāpat kā viņa armijas viri, gludi skuvies, gai­šie mati savēlušies, bet acis viena zilpelēka, otra brūna allaž raudzījās piesardzīgi. Viņš lepojas ar savu pacietību, bet pēdēja laika kļuva arvien grūtāk savaldīt dusmas. Viņam sāka patikt iedvest citos bailes.

Dziedniek, viņš pienākdams klusi ierunājās. Mēdz teikt, ka vislabākie pravieši ir tie, kuri uzmin vispareizāk.

Uzrunatais neatbildēja. Vismaz viņš zināja savu vietu.

To teica Eiripids. Kādā lugā, kas man ļoti patīk. Taču pravie­tim ar to vien nepietiek, vai piekrīti?

Viņš šaubijās, vai Glaucijs atbildēs. Šis vīrs bija pārbijies līdz nāvei.

Un ne bez iemesla. Vakar, lietus laika, viri ar zirgu palīdzību bija noliekuši divu augstu palmu stumbrus līdz pašai zemei. Tur stumbrus savienoja ar virvēm, savija tĀs kopa un piestiprināja pie citas resnas palmas. Tagad ārsts bija aiz rokam piesiets no koku stumbriem izveidota V burta vidū, bet Aleksandram rokā bija zo­bens.

Tavs pienākums bija uzminēt pareizi, viņš, dusmas zvēro­dams, izgrūda caur sakostiem zobiem. Kāpēc nevarēji viņu iz­glābt?

Ārstam no bailēm klabēja zobi. Es centos.

Kā? Tu viņam neiedevi zāļu dzerienu.

Glaucijs šausmās purinaja galvu. Pirms dažam dienām no­tika negadījums. Lielākā daļa krājumu izlija. Es aizsūtīju vēstnesi sadabūt vēl, bet viņš nebija atgriezies, kad… slimība saasinājās.

Vai es tev neliku vienmēr turēt pietiekamus krājumus?

Es tā arī darīju, valdniek. Notika negadījums. Ārsts saka šņukstēt.

Aleksandrs tam nepieversa uzmanību. mēs abi vienojamies, ka nedrīkst vairs notikt tā kā iepriekšejā reizē.

Viņš zināja, ka ārsts atceras, ka pirms diviem gadiem Alek­sandrs un Hefaistions bija saslimuši ar drudzi. Tad arī zaļu krāju­mi bija gandrīz izsīkuši, bet izdevās sagādāt vēl, un abi vājnieki izveseļojās.

Glaucijam par pieri ritēja baiļu sviedri, šausmās ieplesto acu skatiens lūdza žēlastību. Taču Aleksandrs redzeja tikai mīļotā se­jas nedzīvos vaibstus. Bērnība viņi abi bija Aristoteļa skolnieki valdnieka dēls Aleksandrs un kareivja mantinieks Hēfaistions. Vi­ņus satuvināja kopīga aizraušanas ar Homeru un "Iliadu". He­faistions sevi iztēlojas par Patroklu, Aleksandrs par Ahilleju. Lai gan izlutināts, spītīgs, valdonīgs, ne pārak spožam prata spē­jam apveltīts, tomēr Hefaistions bija apbrīnojams. Bet tagad viņa vairs nebija.

Kāpēc tu viņam ļāvi nomirt?

Glaucijs vienīgais viņu dzirdēja. Aleksandrs bija licis kara­vīriem nostāties tādā attalumā, lai viņi varētu tikai vērot notieko­šo. Vairakums grieķu kareivju, ar kuriem kopā viņš bija uzsācis karagajienu un iegājis Āzija, jau bija krituši vai atstājuši dienes­tu. Tagad Aleksandra karapulku galvenokart veidoja persiešu rekrūši, kas bija iesaukti pēc viņu valsts iekarošanas. Krietni viri, itin visi.

Tu esi mans ārsts, viņš čukstēja. Tavās rokās ir mana dzī­vība. Un arī visu man dārgo cilvēku dzīvības. Bet tu mani pievīli. Arvien grutāk nācās saglabat savaldību, un viņš juta, ka atkal draud izlauzties asaras. Ar negadījumu.

Viņš pieskārās ar zobena asmeni stingri nostieptajam virvēm.

-Ludzu, valdniek! Žēlojiet mani! Tā nebija mana vaina. Es ne­esmu to pelnījis.

Aleksandrs raudzijās viņā. Nebija tava vaina? Bēdas uz­reiz nomainīja dusmas. Ka tu vari tā teikt? Viņš pacēla zobe­nu. Palīdzēt bija tavs pienākums.

Valdniek! Es esmu jums vajadzīgs. Es vienīgais, ja neskaita jūs pašu, zinu ši dzēriena noslēpumu. Ja tas būs vajadzīgs, bet jūs mocīs slimība, kas jums to sagādās? Viņš runaja steidzīgi, ķērās kā slīcējs pie salmiņa.

Var apmācīt citus.

-Tam vajadzīga prasme. Zināšanas.

-Tava prasme nepalīdzēja Hefaistionam. Un no tavam diža­jām zinašanām viņam nebija nekāda labuma. Tik grūti bija iz­runāt liktenīgos vārdus, līdz beidzot viņš saņēma drosmi un pa­ziņoja drīzāk sev pašam, nevis upurim. Viņš nomira.

Pagajuša gada rudenī Ekbatana valdīja varena līksmība svēt­ki par godu Dionīsam pulcēja sportistus, muziķus un trīs tukstošus aktieru un artistu, kas tikko bija ieradušies no Grieķijas iz­klaidēt karapulkus. Bija iecerēta nedējām ilga dzeršana un jautrība, bet dzīres beidzās, kad saslima Hefaistions.

Es teicu viņam, ka nedrīkst est, taisnojas Glaucijs. Bet viņš neklausīja. Viņš ēda putnu gaļu un dzēra vīnu. Es taču viņu brīdināju.

Un kur tu pats biji? Viņš pat negaidīja atbildi. Šeitan. Ska­tījies izradi. Kamēr mans Hēfaistions gulēja uz nāves gultas.

tiesa gan, pats Aleksandrs tajā laikā stadionā vēroja sacīkstes, un vainas apziņa vēl vairāk uzkurināja dusmas.

Drudzis, valdniek. Jūs zināt tā spēku. Tas uzbrūk pēkšņi un pievarē cilvēku. Nedrīkst ēst. Itin neko. To mēs zinājām no iepriekšējas reizes» Atturēšanas būtu ļāvusi iegūt laiku, lai sagai­dītu zāles.

Tev vajadzēja būt kopa ar viņu, Aleksandrs uzkliedza un redzēja, ka to sadzirdējuši kareivji. Savaldījies viņš turpinaja čuk­stus: -Zāļu dzerienam vajadzēja būt gatavībā.

Aleksandrs pamanīja, ka viņa kareivji sāk kļūt nemierīgi. Bija jaatgust kontrole. Ko teica Aristotelis? Valdnieka vietā runā viņa darbi. Tāpēc viņš atteicas no tradīcijas un lika iebalzamēt Hefaistiona līķi. Iedvesmojoties no Homēra darbiem, viņš, tāpat ka Ahillejs pēc Patrokla nāves, pavēlēja nogriezt visiem zirgiem krepes un astes. Viņš aizliedza spēlēt jebkādu mūzikas instrumentu un aizsūtīja sūtņus pie Ammonas orākulā pēc padoma, ka vislabak saglabāt mīļotā drauga piemiņu. Pēc tam, lai remdētu bēdas, viņš uzklupa kosejiešiem un apkāva visu tautu tas bija viņa ziedo­jums mīļota Hefaistiona dvēselei.

Viņu vadīja dusmas.

Un tā bija vēl joprojām.

Atvēzējis zobenu, viņš apturēja asmeni tieši pie Cilaucija bārdainas sejas. Mani atkal pārņēmis drudzis, viņš čukstēja.

-Tad es jums esmu vajadzīgs, valdniek. Es varu palīdzēt.

Tāpat ka palīdzēji Hefaistionam?

Atmiņa viņš joprojām redzēja pirms trim dienam liesmojušo Hefaistiona bēru sārtu. Tas bija piecus stāvus augsts, ar astotdaļjūdzi garu un platu pamatni, rotāts zeltītiem ērgļiem, kuģu priekš­gala figūrām, lauvām, vēršiem un kentauriem. Sūtņi no visam Vidusjuras malām bija ieradušies noskatīties ceremoniju.

Un tas viss tikai ši vīra nolaidības dēļ.

Viņš pacēla zobenu aiz arsta muguras. Man nebūs vajadzīga tava palīdzība.

Ne! Lūdzu! iekliedzas Glaucijs.

Aleksandrs ar aso zobenu saka cirst stingri savīto virvi. Šķiet, katrs cirtiens atviegloja dusmas. Viņš uzbruka ar asmeni bieza­jam mezglam. Virves gali izrāvās brīvībā, krakšķot kā salauzti kauli. vēl viens cirtiens, un zobens bija pievarējis visus valgus. Abas palmas, atbrīvotas no gūsta, strauji izslējās pret debesim, viena pa labi, otra pa kreisi, bet vidu bija palicis piesietais Glau­cijs.

Nelaimīgais iekliedzās, kad viņa ķermenis uz mirkli aizkavē­ja koku kustību, bet tad viņa rokas tika atrautas no pleciem un krušukurvis parplisa, izverdot asins šaltis.

Palmu zari šalca ka ūdenskritums, stumbri izslejušies šūpo­jas un krakšķēja.

Glaucija ķermenis nokrita uz slapjās zemes, bet rokas un daļa krušukurvja palika karājamies zaros. Koku šūpošanās pierima, un iestājās klusums. Kareivji neizdvesa neskaņu.

Aleksandrs pagriezās pret viņiem un spalgi iekliedzas: Aluliilalai!

Kareivji atkartoja šo maķedoniešu kaujas saucienu, un viņu balsis nogranda par mitro līdzenumu, atbalsojoties pret Babilonas nocietinājumiem. Viņiem atsaucas ļaudis, kas vēroja notieko­šo, sakāpuši uz pilsētas mūriem. Aleksandrs nogaidīja, līdz sau­cieni norims, tad iesaucas: Neaizmirstiet viņu!

Viņš zinaja, ka visi gudros vai viņš ar to domaja Hēfaistionu vai nelaimes putnu, kurš dārgi samaksaja par valdnieka uzticī­bas pievilšanu.

Taču tas nebija svarīgi.

Vairs ne.

Iedūris zobenu mitrajā zemē, viņš devas pie sava zina Ārstam teiktais bija patiesība. Viņu atkal bija pārņēmis drudzis.

Un viņš to uzņēma ar prieku.

PIRMĀ daļa

KOPENHĀGENĀ SESTDIENA, 18. APRĪLIS, MŪSDIENAS 23:55

Kotonu Maloni no bezsamaņas atmodināja smaka. Asa, kodī­ga, ar sēra piegaršu. Un vēl kaut ko. Salkanu un šķebigu. Kā nā­ves dvaku.

Viņš atvēra acis.

Viņš gulēja uz grīdas, izstiepis rokas, piespiedis plaukstas pie cietkoksnes dēļiem, un uzreiz sajuta, ka tie ir lipīgi.

Kas noticis?

Viņš bija aizgājis uz Dānijas seno grāmatu tirgotāju aprīļa tik­šanos, kas notika netālu no viņa grāmatveikala, blakus līksma­jam Tivoli parkam. Viņam patika šie ikmeneša saieti, un arī šis nebija izņēmums. Daži dzērieni kopa ar draugiem un jauka tēr­zēšana par grāmatam. Nakamaja rīta viņam bija norunātā tikša­nas ar Kasiopeju Vitu. Viņas vakardienas zvans, aicinot tikties, bija pārsteidzis Maloni. Viņš nebija saņēmis no Kasiopejas nekā­dās ziņas kopš Ziemassvētkiem, kad viņa uz dažam dienam bija iegriezusies Kopenhāgenā. Nesteidzīgi braucot mājas ar divrite­ni, baudot ramas pavasara nakts gaisu, viņš pēkšņi nolēma iegriez­ties aplūkot Kasiopejas noteikto neparasto tikšanas vietu Grieķu un romiešu kultūras muzeju. Šads sagatavošanas paradums viņam bija saglabajies no iepriekšējās profesijas. Kasiopeja neko nemēdza izvēlēties nejauši, tāpēc neliels izlūkgājiens nebija lieks.

Sameklejis muzeju, kas atradās pretī Frederiksholmas kanālam, viņš pamanīja ēkas tumšaja fasādē atvērtas durvis, kuram šaja laika pienāktos būt aizslēgtām un nodrošinātām ar signalizāciju. Viņš nokāpa no velosipēda. Vajadzēja vismaz aizvērt durvis un pēc atgriešanas mājas piezvanīt policijai.

Bet pēc pieskaršanas durvju rokturim viss iegrima melna tumsa.

Un tagad viņš atradas muzeja.

Pa diviem lieliem logiem ieplustošaja ārā gaisma viņš ierau­dzīja dāņiem raksturīg stila iekārtotu telpu elegantu tērau­da, koka, stikla un alumīnija detaļu apvienojumu. Galvas laba puse sāpīgi pulsēja, un viņš sataustīja svaigi uzsistu punu.

Papurinājis apdullušo galvu, viņš pieslejas kājas.

Viņš jau reiz bija šaja muzeja iegriezies. Ta grieķu un romiešu artefaktu klāsts viņu parak nesajusminaja. Ta bija tikai viena no vismaz simt Kopenhāgenā atrodamajam Visdažadakajam jomam veltītajam privatajam kolekcijām.

Viņš atbalstijas pret stikla vitrīnas malu. Pirkstu gali atkal sa­taustīja kaut ko lipīgu, kas oda tikpat pretīgi ka grīda.

Viņš pamanīja, ka arī bikses un krekls ir mitri, tapai mati, seja un rokas. Viņš bija viscaur notriepies ar to pašu vielu, ar ko bija pielaistīts muzejs.

Klupšus aiztaustījies līdz galvenajai ieejai, viņš paraustīja dur­vis. Aizslēgtas. Ar īpaši drošo dubulto sledzeni. No iekšpuses to varēja atslēgt tikai ar atslēgu.

Viņš parlaida skatienu telpai. Griesti bija trīsdesmit pedu aug­stuma. Koka un hroma kāpnes veda uz tumsa grimstošo otro stā­vu, bet visapkārt pletās pirmā stāva telpas.

Viņš samekleja gaismas slēdzi. Tas nedarbojas. Pacēla tālruņa klausuli. Signālā nebija.

Tad klusumu partrauca kāda skaņa. Klikšķi un čīkstoņa kā zobratu darbība. Ta naca no otrā stava.

Tieslietu departamenta aģenta pieredze lika viņam izturēties klusi, taču arī mudinaja izpētīt, kas notiek.

Tāpēc viņš saka uzmanīgi virzīties augšup pa kāpnēm.

Hroma margas bija mitras, tāpat arī laminata pakapieni. Piec­padsmit pakapienus augstak viņš ieraudzīja vēl vienu telpu ar cietkoksnes grīdu un stikla un hroma vitrīnām. Tumsa rēgaini vidēja marmora ciļņi un bronzas figūras. Skatienu piesaistīja kus­tība divdesmit pedu attālumā. Pa grīdu ripoja kāds priekšmets. Apmēram divas pēdas plats, ar noapaļotiem sāniem, bala krasā, turējās cieši pie grīdas līdzīgs robotiem zāles pļāvējiem, ko viņš reiz. bija redzējis reklāmā. Nonākot pie kadas vitrīnas vai statu­jas, ierīce apstajas, atkapas un devas cita virziena. Tās virspuse slejas sprauslas uzgalis, kas ik pa brīdim izsmidzinaja aerosolu.

Malone piegāja tuvāk.

Ierīce apstajas. It ka sajūtot viņa klātbūtni. Uzgalis pagriežas pret viņu. Uzšļaca aerosola mākonīti uz bikšu staras.

Ko tas nozīmēja?

It ka zaudējusi interesi par viņu, ierīce atkal devas dziļāk tum­sa, izsmidzinot smakojošo migliņu. Paskatījies pari kāpņu mar­gām, Malone ieraudzīja tadu pašu aparatu arī apakšstava pie kā­das vitrīnas.

Tas viss nesolīja neko labu.

Bija jātiek projām. No šis smirdoņas jau nāca vēmiens.

Ierīce apstajās, un viņš sadzirdēja citu skaņu.

Pirms diviem gadiem, pirms šķiršanas, aiziešanas no valdības dienesta un pēkšņas parcelšanas uz Kopenhāgenu, toreiz, kad viņš vēl dzīvoja Atlanta, viņš par dažiem simtiem dolāru bija no­pircis nerUsošā tērauda grilu. Tam bija sarkana poga, kuru no­spiežot, izšāvās gāzes liesma. Viņš atcerējās, kāda skaņa pavadī­ja katru nospied ienu.

Tādu pašu klikšķi viņš saklausīja arī tagad.

Uzzibsnīja dzirksteles.

Grīda iekvēlojas liesmas, vispirms saules dzeltenas, tad netīri oranžas, līdz beidzot, kļuvušas bali zilas, tas ceļas augšup, strauji aprijot cietkoksni. Vienlaikus aizdegās arī sienas. Izcēlās mežo­nīgs karstums, un Malone ar roku aizsedza seju. Uzliesmoja arī griesti, un nepilnu piecpadsmit sekunžu laika viss otrais stāvs atradas uguns vara.

Sāka darboties smidzinātāji pie griestiem.

Viņš atkapas dažus soļus leja pa kāpnēm un gaidīja, kad ugunsgrēks tiks nodzēsts.

Bet tad viņš kaut ko pamanīja.

Ūdens šis liesmas vēl vairāk pastiprinaja.

Ierīce, kas bija izraisījusi ugunsgrēku, pēkšņi ar klusu sprā­dzienu izjuka gabalos, izšķaidot liesmas uz visam pusēm kā viļ­ņus pret krastu.

Pret griestiem pacēlas ugunīga lode, kur to it ka ar prieku sa­gaidīja ūdens smidzinātāju strūkliņas. Gaisa sabiezēja tvaiki, bet dūmu nebija, tikai ķīmiska smaka, no kā Malonem noreiba galva.

Viņš steigšus metas leja pa kāpnēm. Otro slavu satricinaja vēl viens sprādziens. Tam sekoja vēl divi. Nošķindeja plīstoši stikli. Kaut kas nogāzās.

Viņš skrēja uz. ēkas fasādes pusi.

Atdzīvojas līdz šim miera stāvējusi ierīce un saka virzīties ap pirmā stāva vitrīnām.

Sakarsušaja gaisa izšāvās jaunas aerosola strūklas.

Bija jātiek ārā. Bet aizslēgtās parades durvis bija veramas uz iekšpusi. Biezas koka durvis metala karkasa. Tas ar sperieniem nevarēs dabūt vaļa. Viņš vēroja, ka uguns virzas lejup pa kāp­nēm, aprijot katru pakapienu, tuvojoties ka sveiciens no paša ne­laba. Niknas liesmas aprija pat hroma detaļas.

Ķīmiskiem tvaikiem pilnaja gaisa un skabekļa trukuma elpot kļuva arvien grutak. kāds noteikti izsauks ugunsdzēsējus, bet vi­ņam tie vairs nespēs palīdzēt. Ja kaut viena dzirkstele uzkritis uz viņa piemirkušajam drēbēm…

liesmas nonaca kāpņu pakājē.

Desmit pēdu attalumā.

2 VENĒCIJA SVĒTDIENA, 19 APRĪLIS 00:15

Enriko Vincenti paraudzījās uz apsūdzēto un jautāja: Ko jūs varat teikt Padomei?

Ilorencieti šis jauta jums, šķiet, nemaz neuztrauca. Ej ieskrie­ties ar visu savu Līgu!

Vincenti tas izbrīnīja. jūs laikam neuztverat mus nopietni.

Saproti, resni, man ir draugi. Ka šķita, Florencietis ar to patiesi lepojas. Daudz draugu.

Vincenti paskaidroja: Jūsu draugi mus neinterese. Bet jūsu nodevība? Tas ir pavisam kas cits.

Florencietis par godu šim notikumam bija saposies darga '/.utietti uzvalka, Charvet krekla ar PruJu kaklasaiti un, protams, Gucci kurpes. Vincenti ienāca prata, ka šis ietērps maksa vairak, neka daudzi cilvēki nopelna gada laika.

Vai zini ko, ierunājās Florencietis. Es tagad aiziešu, un mēs visu aizmirsīsim… lai kas arī tas butu… un jus, ļautiņi, varē­siet atgriezties pie savam danšanam.

Visi deviņi viri, kas sēdēja līdzas Vincenti, klusēja. Viņš bija tos brīdinājis par Florencieša augstpratibu. Šis vīrs bija nolīgts pa­veikt Centralāzijā kādu darbu, ko Padome atzinusi par vitāli sva­rīgu. Diemžel Florencietis bija sagrozījis uzdevumu par labu sa­vai alkatībai. Par laimi, krapšana tika atklata un situācijā glabta.

jūs domājāt, ka līdzdalībnieki tiešam jūs aizstaves? apjautājas Vincenti.

-Tu taču neesi tik naivs, resni? Viņi man lika to darīt.

Vincenti atkal izlikās nedzirdam nicīgo piezīmi par savu augu­mu. Viņi gan teica ko citu.

Šie līdzdalībnieki starptautisks noziedzīgs sindikāts jau dau­dzas reizes Padomei bija pieradījuši savu lietderību. Florencietis bija tikai nolīgts pakalpiņš, un Padome nolēma pievert acis uz sindikātā negodīgo ncibu, lai tikai pārmācītu šo meli. Tā būtu pienācīgā maciba arī sindikatam. Ta arī bija. Sindikātā locekļi jau bija atteikušies no sa­maksas par darbu un atdevuši Padomes iespaidīgo avansu. Atšķirī­ba no Florencieša šie darboņi lieliski saprata, kas ir viņu pretinieki.

Ko jūs par mums zinai? jautāja Vincenti.

Itālietis paraustīja plecus. Bagatnieku grupējums, kam patīk spēlēt spēlītes.

Ši bravūra uzjautrināja Vincenti. Ilorencietim aiz muguras stāvēja četri bruņoti viri, radot šim nepateicīgajam drošības sajutu. Viņš bija uzstājis, ka ieradīsies tikai šada eskorta pavadība.

Pirms septiņsimt gadiem, paskaidroja Vincenti, Desmit viru padome pārraudzīja Venēciju. Pietiekami nobrieduši viri, lai neļautos kaislību varai vai kardinajumam, un tāpēc viņiem bija uzticēts pienākums uzturēt sabiedrisko kartību un apspiest poli­tiskos nemierus. Un tieši to viņi darīja. Gadsimtiem ilgi. Viņi sle­peni savaca pierādījumus, pasludinaja spriedumus un izpildīja sodus Venēcijas valsts varda.

Domājat, mani interesē šādas vēsturēs lekcijas?

Vincenti sakrustoja rokas klēpi. Vajadzētu gan interesēt.

Šis mauzolejs ir tik dnims. Vai tas pieder jums?

Tiesa gan, villa sen bija zaudējusi mājīgumu, taču zem tas jum­ta savulaik bija uzturējušies cari, imperatori, erchercogi un citi augstmaņi. kāda no guļamistabam bija nakšņojis pat Napoleons. Tāpēc Vincenti lepni atbildēja: Villa pieder mums.

-Jums jānolīgst interjerists. Vai esam beiguši?

Fs vēlētos pabeigt iesākto skaidrojumu.

Itālietis noplātīja rokas. Tad pasteidzieties. Man nāk miegs.

mēs arī esam Desmit viru padome. Tāpat ka senajos laikos mēs savu lēmumu izpildei algojam inkvizitorus. Viņš pamaja, un salona dziļuma paradijas trīs viri. Un tāpat ka toreizējai Pa­domei musu vara ir neierobežota.

-Jus neesat valdība.

Ne. mēs esam kaut kas pavisam cits.

Taču Florencietis joprojām neuztraucas. Es te ierados nakts vidu, jo sabiedrotie man lika. Nevis tāpēc, ka baidītos no jums. Es paņemu līdzi šos četrus vīrus apsardzei. Tāpēc jūsu inkvizitoriem varētu rasties grūtības kaut ko pasakt.

Vincenti piecēlās no krēsla. laikam beidzot jāievieš skaidrī­ba. jūs tikāt nolīgts izpildīt kādu uzdevumu. jūs nolēmāt sagro­zīt to pēc saviem savtīgajiem nolūkiem.

Ja nevēlaties visi atstat šo namu zārkos, es iesaku vienkārši aizmirst šo notikumu.

Vincenti saka pietrūkt pacietības. Viņam tiešam nepatika ši amata pienākumu daļa. Viņš pamaja, un četri Florencieša pava­doņi sagraba nelaimīgo muļķi.

Ta pašapmierināto sejas izteiksmi nomainīja izbrīns.

Trīs viri turēja Florencieti, kamēr ceturtais atņēma viņam iero­čus. Pēc tam pienaca inkvizitors un ar biezu limlenti nostiprināja izmisuša gūstekņa rokas aiz muguras, sasēja kājas līdz pat ce­ļiem un aptina lenti ap seju, aizlīmējot muti. Tad trīs viri atlaida viņu, un Florencieša druknais augums nogāzās uz paklaja.

Padome atzinusi jūs par vainīgu nodevība pret mūsu Līgu, paziņoja Vincenti. Viņš atkal pamaja, un atveras divviru durvis. Paradijas grezns lakota koka zārks ar atvērtu vaku. Florencieša acis šausmas iepletās; viņš beidzot bija apjēdzis savu likteni.

Vincenti piegāja tuvāk.

Pirms piecsimt gadiem valsts nodēvēji tika ieslodzīti kame­ras vīrs dodža pils, kas bija būvētas no koka un svina, pakļautas visiem vējiem un lietiem tas iesauca par zārkiem. Viņš uz bri­di apklusa, lai radītu lielāku iespaidu. Briesmīgas vietas. Lielā­ka daļa gustekņu neizdzīvoja. jūs paņemat mūsu naudu un mē­ģinājāt iedzīvoties uz. musu rēķina. Viņš pašūpoja galvu. Ta nedrīkst. Un, starp citu, jūsu līdzdalībnieki nosprieda, ka upurēs jūs, lai saglabatu labas attiecības ar mums.

Sasietais gūsteknis atkal saka izmisīgi stīvēties, bet limlente ap­slapēja viņa kliedzienus. Viens no inkvizitoriem pavadīja no zā­les visus četnis Florencieša miesassargus. Viņu uzdevums bija ga­la. Abi parejie inkvizitori pacēla pretojošos nodēvēju un iesvieda zarka.

Ielūkojies šķirsta, Vincenti saprata, ko pauž Florencieša ska­tiens. Viņš, protams, bija nodevis Padomi, taču šadi bija rīkojies, paklausot Vincenti, nevis līdzdalībnieku norādījumiem. Vincenti pats bija mainījis uzdevumu, un Florencietis ieradas uz nopratinašanu tikai tāpēc, ka Vincenti bija viņam slepeni iegalvojis, ka nav par ko uztraukties. Ta bus tikai komēdija. Nebaidies. Spele līdzi. Pēc stundas viss bus gala.

Resnis? atkartoja Vincenti. Arrivederci.

Un viņš aizcirta vaku.

3 KOPENHĀGENĀ

Malone vēroja, ka liesmas, plūstot lejup pa kāpnēm, apstajas, nesasniedzot pirmo stāvu, izskatijas, ka talak tas vairs nevirzī­sies. Viņš stāvēja pie loga un mekleja kādu priekšmetu, ar ko iz­sist stiklu. Vienīgie krēsli, ko viņš pamanīja, atradas parak tuvu liesmām. Otra ierīce turpinaja braukāt apkārt, smidzinot aeroso­lu. Malone neuzdrošinājās kusteties. Varēja, protams, novilkt drē­bes, bet mati un ada tāpat smirdēja pēc ķimikālijas.

Viņš saravas, izdzirdot trīs klauvējienus pie loga.

Apcirties apkārt, viņš aiz stikla ieraudzīja pazīstamu seju.

Kasiopeju Vitu.

Ko viņa te mekleja? Viņa skatiens droši vien pauda izbrīnu, bet gudrot nebija laika, tāpēc viņš iekliedzas: Man jātiek ara!

Sieviete noradīja uz durvīm.

Viņš saaķeja pirkstus, radot, ka tas ir aizslēgtas.

Viņa pamaja, liekot Malonem atkapties.

taja bridi no klīstoša aparata apakšas pašķīda dzirksteles. Viņš pieskreja un ar kājas spērienu apgāza to otrādi. Apakšpusē viņš pamanīja ritenišus un mehānismus.

Viņš sadzirdēja blīkšķi, tad vēl vienu, un saprata, ko dara Kasiopeja.

Šauj loga.

Tad viņš pamanīja kaut ko līdz šim neieverotu. Uz muzeja vit­rīnām bija novietoti aizlīmēti plastmasas maisiņi ar bezkrāsainu šķidrumu.

Logs ieplaisaja.

Izvēles nebija.

Riskējot tuvoties liesmām, viņš paķēra vienu no iepriekš pa­manītajiem krēsliem un svieda to sašautaja loga. Stikls saplīsa, un krēsls piezemējās ārā uz ielas.

Apgāztā ierīce atkal nostājās uz riteņiem.

Kada dzirkstele uzliesmoja, un apakšstava telpu apņēma zil­ganas liesmas, izplatoties visos virzienos, arī tieši pretī Malonem.

Viņš metās bēgt un izlēca pa izsisto logu, piezemējoties uz. kā­jām.

Turpat līdzas stāvēja Kasiopeja.

Viņš sajuta gaisa spiediena maiņu, logam saplistot. Par uguns­grēkiem viņš šo to zinaja. Pašlaik liesmas bija saņēmušas svaiga skabckļa lādiņu. Uz tam iedarbojās spiediena maiņa. Ugunsdzē­sēji to sauc par liesmu pārsviešanos.

Un vēl tie plastmasas maisiņi uz vitrīnām.

Viņš nojauta, kas tajos iepildīts.

Satvēris Kasiopejas roku, viņš rava sievieti sev līdzi pari ielai.

Ko tu dari? viņa jautāja.

kaiks izpeldēties.

Kad viņi lēca ūdeni pari ķieģeļu apmalei, pa muzeja logu izspraga uguns lavīna.

4 SAMARKANDA CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJA 5:45

Premjerministre Irina Zovastina noglaudīja zirgu un sagata­vojas spēlei. Viņai patika spēlēt pirms saullēkta, agra rīta blavaja gaisma, kad laukuma zaļi klāja rasa. Viņai patika arī izslavētie, spēcīgie t'erganas erzeļi, kurus jau pirms gadu tūkstošiem mainī­ja ķiniešiem pret zīdu. Viņas staļļos bija vairak neka simt šadu zirgu, ko audzēja gan prieka pec, gan politiskiem merķiem.

Vai parejie jātnieki ir gatavi? viņa jautāja.

-Ja, ministres kundze. Viņi gaida jūs laukuma.

Viņai mugura bija garš kaftans čapun un adas jaka ar nošuvem, kājas gari adas zabaki. Uz īsajiem, sudrabaini blondajiem matiem bija vilkādās cepure, pašūta no lepnas mednieces pašas nošauta zvēra adas. Nu tad neliksim viņiem gaidīt.

Viņa iesēdās seglos.

Kopa ar šo zirgu viņa jau daudzreiz bija uzvarējusi buzkaši. Tā bija sena spēle, ko savulaik stepes spēlējuši ļaudis, kas pava­dīja seglos visu mūžu. Ta reiz patikusi arī pašam Čingizhanam. Agrāk sievietēm nebija atļauts pat skatīties, kur nu vēl piedalī­ties.

Bet viņa bija mainījusi šo likumu.

Garkajainais zirgs ar platajam krūtīm saspringa, kad Irina pie­skaras ta kaklam. Pacietību, Bucefal.

Viņa bija devusi vardu šim zirgam par godu tam, kurš savu­laik nesa uz savas muguras Aleksandru lielo Āzijas karagajiena, no vienas kaujas cita. Taču huzkači zirgi bija īpaši. Pirms spē­lēs gaitu uzsakšanas tie gadiem ilgas apmacibas tika radinati pie spēles haosa. Turklāt tos baroja ne tikai ar aužam un miežiem, bet arī ar olam un sviestu. pēc pienācīgās nobarošanas dzīvnieks ar visiem segliem un iemauktiem nedeļām ilgi stāvēja saule, ne­vis, lai sadedzinātu lieko svaru, bet lai iemācītu pacietību. Tad zirgus cieši kopa apmācīja rikšošanas sacīkstes. Agresivitāte ne­tika apkarota, bet gan pakļauta disciplīnai, lai zirgs un jātnieks kļutu par vienotu veselumu.

Vai esat gatava? jautāja zirgu puisis. Viņš bija tadžiks, dzi­mis austrumu kalnos, bet tagad jau gandrīz desmit gadus kalpo­ja lrinai. Viņš vienīgais drīkstēja palīdzēt ministres kundzei sa­gatavoties spēlei.

Viņa papliķeja sev pa krūtīm. Domāju, ka esmu pietiekami nodrošinājusies.

Ar kažokādu oderēta adas jaka cieši piegūla augumam, tāpat arī adas bikses. Viņas druknais augums neizcēlās ar īpašu sie­višķību, un tas bija labi. Roku un kaju specigie muskuļi bija cītī­gu treniņu un stingras dietas rezultāts. Platā seja ar raupjajiem vaibstiem liecinaja par mongoļu izcelsmi, tāpat ka dziļi novieto­tas bruņas acis, ko viņa mantojusi no mātes, kuras senči bija nā­kuši no talajiem ziemeļiem. Ilggadīga stingra pašdisciplīnā viņa bija iemācījusies uzmanīgi klausīties un maz runāt. Viņa bija enerģijas pārpilnā.

Daudzi nēticēja, ka ir iespējams izveidot Āzijas Federāciju, bet viņa pieradīja pretējo. Kazahstana, Uzbekistana, Kirgizstana, Karakalpakija, Tadžikistana un Turkmenistana vairs nepastāvēja. Pirms piecpadsmit gadiem šis bijušas Padomju Savienības repub­likas, īsu bridi izmēģinājušās neatkarību, apvienojas, izveidojot jauno Centralazijas Federāciju. Deviņarpus miljoni kvadrātkilo­metru, sešdesmit miljoni iedzīvotāju, milzīga teritorija, kas platī­bas, veriena un resursu ziņa var sacensties ar Ziemeļameriku un Eiropu. Viņas sapnis. Tagad piepildījies.

Esiet uzmanīga, ministres kundze. Viņi grib jūs uzvarēt.

Viņa pasmaidīja. Tad viņiem bus krietni japacenšas.

Abi sarunajas krieviski, lai gan Federācijas oficiālās valodas vienlīdzīgi bija dari, kazahu, turkmēņu un kirgīzu valoda. Ka kompromiss attiecība uz daudzajiem slavu tautību cilvēkiem krievu valoda vēl joprojām bija "tautu savstarpējas saziņas" valoda.

Staļļa durvis atveras, un Irina raudzījās uz līdzeno lauku, kas pletās vairak neka kilometra garuma. Netālu no laukuma vidus pie seklas bedres pulcējās divdesmit trīs jātnieki. Bedrē bija fa>z kazas kautķermenis bez galvas, kājam un iekšejiem orgāniem, veselu dienu mērcēts auksta ūdeni, lai spētu izturēt gaidamo pārbaudījumu.

Katra laukuma gala slejas svītrains stabs.

Jātnieki virzījās uz priekšu. Čopenos. tādi paši spēlētāji ka viņa. Gatavi spēlei.

Zirgu puisis pasniedza Irinai patagu. Senajos gadsimtos adas siksnu gala bija iesietas svina bumbas. Tagad patagas bija kļuvu­šas saudzigakas, tomēr tas vēl joprojām lika izmantotas ne tikai zirga paskubināšanai, bet arī uzbrukumam pretiniekiem. Irinas patagu rotaja skaists ziloņkaula rokturis.

Viņa ertak iekārtojās seglos.

Saule bija tikko parādījusies austrumpuse vīrs mežu galotnēm. Viņas pilī kādreiz dzīvoja hani, kuri valdīja šaja reģiona līdz de­viņpadsmitā gadsimta beigām, kad to iekaroja krievi. Trīsdesmit istabas, pilnas ar uzbeku mebelem un Austrumu porcelāna trau­kiem. Tagadējās staļļa telpas savulaik bija hanu harēms. Paldies dieviem, ka tie laiki ir beigušies.

Viņa dziļi ieelpoja smaržīgo agra rīta gaisu.

Labu veiksmi, novēlēja zirgu puisis.

Viņa pateicas ar galvas mājienu un sagatavojas doties lauku­ma.

Tomēr kāda doma nelika mieru.

Kas notiek Dānija?

5 KOPENHĀGENĀ

Viktors Tomass stāvēja ena, kanāla otra krasta, un vēroja, ka deg C.rieķu un romiešu kulturas muzejs. Viņš pagriežas pret savu pārinieku, un rūgta patiesība bija skaidra bez. vārdiem.

Sarežģījumi.

Rafaels bija uzbrucis neaicinatajam viesim, apdullinājis to un ievilcis muzeja. Pēc viņu slepenas ienākšanas ārdurvis nezin kā­pēc bija palikušas pusvirus, un viņš no otra slava kāpņu lauku­miņa bija pamanījis tuvojamies kādu enu. Rafaels, kurš darbojas pirmaja stava, uzreiz paslepas. Viņam vajadzēja likai nogaidīt, lai saprastu, ko atnacejs gatavojas darīt. Taču viņš ierava svešinieku muzeja un iegaza tam pa galvu ar kādu skulpturu.

Sieviete, ieminejas Rafaels. Viņa gaidīja ar ieroci. Tas neko labu nesola.

Viktors piekrita. Sievietei bija gari, tumši mati, mugura cieši pie­guļošs tērps. Kad eka aizdegas, viņa iznaca no šķērsielas un no­stājās kanāla mala. Kad vīrietis paradijas loga, viņa izņēma pis­toli un sašava stiklu.

Vīrietis arī bija bīstams.

Gaišiem matiem, gara auguma, spēcīgs. Viņš iesvieda loga stikla krēslu un pēc tam izlēca ārā pārsteidzoši veikli, it ka jau agrak būtu to darījis. Tad uzreiz paķēra sievieti aiz rokas, un abi iemetas kanāla.

Tūlīt pēc tam ieradas ugunsdzēsēji, abi peldetaji izlīda no ūdens un ietinas segas. "Bruņurupuči", protams, bija izpildījuši savu uzdevumu. Rafaels bija šadi iesaucis lodājošās ierīces, jo tas daudzējadā ziņa atgadinaja šos dzīvniekus un pat spēja patstavigi apgriezties, ja tika apgaztas. Par laimi, nekādās atliekas no tam nepaliks. Ierīces bija izgatavotas no degoša materiala, kas lielaja karstuma iztvaikoja. Tiesa gan, izmekletāji ātri vien sapratis, ka notikusi ļaunpratiga dedzināšana, bet nebūs atrodami nekādi pierādījumi, ka noziegums pastradats.

Taču vīrietis bija palicis dzīvs.

Vai viņš sagadas nepatikšanas? jaulaja Rafaels.

Viktors turpinaja verot, ka ugunsdzēsēji cinas ar liesmām. Vī­rietis un sieviete, joprojām ietinušies segas, sēdēja uz ķieģeļu ap­males.

Viņi šķila sava starpa pazīstami.

Tas viņam vēl vairak darīja raizes.

Tāpēc viņš atklati atbildēja uz. Rafaela jautājumu.

Bez šaubam.

Malone bija atguvies no šoka. Kasiopeja sēdēja viņam blakus, ievistijusies sega. No muzeja bija palikuši tikai kailu sienu frag­menti. Veca eka bija nodegusi atri. Ugunsdzēsēji turpinaja darbo­ties, cenzdamies ierobežot liesmu postošo iedarbību. Pagaidam uguns nebija skārusi nevienu no blakus esošajam ekam.

Naksnīgo gaisu pildīja sodrēju dvaka, kam piejaucas cita rugteni salda, līdzīga tai, ko viņš juta, ieslodzīts muzeja. Dūmu blāķi joprojām ceļas augšup, aizsedzot spožas zvaigznes. Jau otr­reiz pie viņiem smagā gaita pienaca drukns vīrs netīri dzeltena ugunsdzēsēju tērpā. Viens no to priekšniekiem. Pilsētas policists jau bija uzklausījis Malones un Kasiopejas liecību.

Ka jau jūs teicat par smidzinātājiem, priekšnieks dāņu va­loda ierunājās. Musu ūdens to it ka vēl vairak uzkurinaja.

Un ka jūs beidzot to savaldīja!? apjautājas Malone.

Kad cisterna bija tukša, mēs iemercam šļūtenes kanāla un suknejam tieši no turienes. Tas līdzēja.

Sālsūdens? Visi Kopenhāgenas kanāli ir savienoti ar juru.

Ugunsdzēsēju priekšnieks pamaja ar galvu. Noslapeja ka

nieku.

Vai eka kaut ko atradat? Malone gribēja zināt.

Nekādās ierīces, par kadam jūs stāstījāt policistam. Bet tur bija tads karstums, ka izkusa pat marmora statujas. Priekšnieks parlaida plaukstu par mitrajiem matiem. Ļoti jaudīga degviela. Mums vajadzēs jūsu drēbes. Ta varbūt bus vienīga iespēja noteikt degvielas sastavu.

Diez vai, atbildēja Malone. Es izpeldējos kanāla.

Laba doma. Priekšnieks pakratīja galvu. Dedzināšanas izmeklētāji bus par to sajūsma.

Kad ugunsdzēsēju priekšnieks smagiem soļiem devas projām, Malone uzklupa Kasiopejai ar jautājumiem. Vai nevēlies pateikt, kas te notiek?

Tev te bija jabut tikai rit no rīta.

Ta nav atbilde uz manu jautājumu.

Slapjas biezo, tumšo matu šķipsnas krita par sievietes pleciem un apņēma viņas glīto seju. Viņa bija spāņu izcelsmes musulmaniete un dzīvoja Francijas dienvidos. Gudra, bagata un lepna inženiere un vēsturniece. Tomēr viņas ierašanas Kopenhāgenā dienu agrak nebija nejauša. Turklāt viņa bija bruņojusies un sa­ģērbusies kaujai tumšas adas bikses un cieši pieguļoša adas ja­ka. Malone iedomājās, vai bus grūti pierunāt Kasiopeju sadarbo­ties.

Par laimi, es biju te, lai izglābtu tavu adu, viņa atgadinaja.

Malone netika skaidrība, vai sieviete runa nopietni vai kaitina

viņu. Ka tu zināji, ka mana ada bus jāglābj?

Tas ir garš stāsts, Koton.

Man ir laiks. Esmu aizgajis no dienesta.

Es ne.

Saklausījis rugtumu sievietes balsi, viņš kaut ko nojauta. Tu zināji, ka ta māja nodegs, vai ne?

Kasiopeja turpinaja raudzīties pari kanālam. Es pat gribēju, lai ta nodeg.

Vai nepaskaidrosi, Kāpēc?

Sieviete klusēja, domas iegrimusi. Es biju šeit. Pirms tam. Redzeju, ka divi viri ielaužas muzeja. Redzeju, ka viņi sagrabj tevi. Man bija viņi jāizseko, bet es nevarēju. Viņa uz bridi apklusa. -Tevis deļ.

Kas viņi bija?

Viri, kuri alstaja tas ierīces.

Kasiopeja noklausījās Malones stāstījumu policijai, bet viņam bija sajuta, ka sieviete to visu jau zina. Varbūt pietiek izlocīties izstāsti, kas te īsti notiek. Es gandrīz gāju boja tavu spēlīšu deļ.

Nevajadzēja pievērst uzmanību nakti atvērtam durvīm.

No veciem paradumiem gruli atbrīvoties. Kas notiek?

-Tu redzēji liesmas. Juti karstumu. Neparasti, vai ne?

Viņš atcerējās, ka liesmas virzījās leja pa kāpnēm, bet tad ap­stajas, it ka gaidot uzaicinājumu doties talak. Ta varētu teikt.

-Septitaja gadsimta, kad musulmaņu flote uzbruka Konstantinopolei, viņi mierīgi būtu varējuši ieņemt pilsētu. labaki ieroči.

lielāks karaspēks. Taču bizantiešiem bija kāds pārsteigums. Viņi to sauca par šķidro uguni vai mežonīgo uguni, un, pielaiduši to kuģiem, pilnība iznicinaja iebrucēju floti. Kasiopeja joprojām raudzījās taluma. Šis ierocis dažadas formas saglabajas līdz krusta karu laikiem, un velak to saka dēvēt par grieķu uguni. Sā­kotnējā formula bija tik slepena, ka to zinaja vienīgi pie varas eso­šais Bizantijas imperators. Viņi to sargaja tik stingri, ka, impērijai sabrūkot, formula pazuda. Viņa dziļi ievilka elpu, joprojām tīs­tīdamas sega. Tagad ta ir atrasta.

-Tu gribi teikt, ka es tikko redzēju grieķu uguni?

Mazliet pārveidotu. Tadu, kas necieš sālsūdeni.

Kāpēc tu to nepateici, kad ieradas ugunsdzēsēji?

Negribu atbildēt uz liekiem jautājumiem.

Tomēr Malonem ar to nepietika. Kāpēc tu ļāvi muzejam no­degt? Tur nebija neka svarīga?

Paraudzījies uz izdegušo ēku, viņš pamanīja sava divriteņa pārogjojušās atliekas. Viņš juta, ka, joprojām izvairīdamas no vi­ņa skatiena, Kasiopeja kaut ko noklusē. vēl nekad, kopš viņš šo sievieti pazina, viņa nebija izradījusi bažas, nemieru vai nomāk­tību. Viņa vienmēr bija stipra, dedzīga, disciplinēta un gudra. Bet tagad kaut kas nospieda viņas sirdi.

Norobežotas ielas talakaja gala paradijas kāds auto. Malone pazina dārgo britu sedanu un sakumpušo slavu, kas izkapa pa aizmugures durvīm.

Henriks Torvaldsens.

Kasiopeja piecēlās.

Viņam jārunā ar mums.

Un ka viņš zinaja, ka esam šeit?

Kaut kas notiek, Koton.

6 VENĒCIJA 2:30

Vincenti priecājās, ka novērsta draudoša katastrofa saistībā ar Florencieti. Viņš bija kļūdījies. Trūka laika. Viņš bija uzsācis bīs­tamu spēli, taču liktenis, šķiet, devis vēl vienu iespēju.

Vai situācijā Centralazija tiek kontrolēta? jautāja viens no Desmit viru padomes locekļiem. Vai mēs apturejam to, ko tas muļķis meģinaja uzsākt?

Visi Padomes locekļi bija palikuši sapulču zale pēc tam, kad zārks ar pārbiedēto Florencieti tika aizvests projām. Tagad jau dro­ši vien lode galva bija partraukusi viņa pretošanos.

Viss kartība, atbildēja Vincenti. Es pats par visu parūpē­jos, bet premjerministre Zovastina ir īsta aktrise. Varu iedomāties, kādu izradi viņa sarīkos.

Viņai nevar uzticēties, kāds iebilda.

Vincenti nobrīnījās, dzirdot, cik dedzīga toni tas tika izteikts, zinot, ka Zovastina ir viņu sabiedrota, tomēr piekrita. Despoti vienmēr izraisa problēmas. Viņš piecēlās un piegāja pie kartes, kas karajas pie sienas. Tomēr viņa ir panakusi sasodīti daudz.

Viņa pamanijas apvienot sešas pagrimušas Āzijas valstiņas īsta, dzīvotspējīgā federācija. Viņš noradīja. Viņa ir pārveidojusi pasaules karti.

Un ka viņa to paveica? kāds iejautājas. Protams, ne jau diplomātiskā ceļa.

Vincenti zinaja oficiālo versiju. Pēc Padomju Savienības sa­brukuma Centrālo Āziju plosīja pilsoņu kari un nemieri, jo kat­ra no jaunajam valstiņam cīnījās par neatkarību. Ta saucama Neatkarīgo Valstu Savienība, PSRS pēctece, paslavēja tikai vār­dā pec. Plosījās korupcija un nemākulīgā vadība. Irina Zovasti­na jau Gorbačova valdības laika aktīvi vadīja vietējās reformas,

veicinadama perestroiku un glasnostj, rosinadama daudzu ko­rumpētu birokrātu sodīšanu. Taču velak viņa saka vadīt krievu padzīšanas kustību, atgadinot tautai par Krievijas koloniālajiem iekarojumiem, un sacēla trauksmi vides aizsardzības joma, at­gadinot, ka tūkstošiem Āzijas iedzīvotāju mirst Krievijas izrai­sīta piesārņojumā rezultātā. Beidzot viņa uzstājās Kazahijas Re­publikas Augstakaja Padome1 un palīdzēja pasludinat republikas neatkarību.

Pec gada viņu ieveleja par prezidenti.

Rietumi viņu uzņēma ar prieku. Viņa šķita reformu neseja re­ģiona, kur reformas bija liels retums. Bet tad, pirms piecpadsmit gadiem, viņa parsteidza pasauli ar paziņojumu par Centralazijas Federāciju.

Sešas valstis kļuvušas par vienu.

Tomēr Vincenti kolēģim taisnība. Tas nebija brīnums. Drīzāk manipulacija. Tāpēc atbilde bija pašsaprotama. Viņa to paveica ar varu.

Un veikli atbrīvojoties no politiskajiem pretiniekiem.

Tāds vienmēr ir bijis ceļš uz varu, atbildēja Vincenti. mēs nedrīkstam viņu par to vainot. mēs rīkojamies tāpat. Viņš paraudzījās uz kādu Padomes locekli. Vai nauda ir parskaitita?

Kases pārzinis pamaja ar galvu. -Tris, komats, seši miljardi, izkaisīti bankas visas pasaules malas, ar tīru piekļuvi, taisna ceļā uz Samarkandu.

Pieņemu, ka mūsu dalībnieki ir gatavi?

Investīciju pieplūdums sāksies nekavējoties. Vairums dalīb­nieku plāno izvērsties plaša mēroga. Līdz šim viņi ievēroja pie­sardzību saskaņa ar mūsu direktīvu.

Laika bija maz. Tāpat ka sākotnējas Desmit viru padomes lai­ka, puse pašreizējas Padomes locekļu atstas amatu līdz ar termi­ņa beigām. Ligas statūti prasīja piecu Padomes locekļu nomaiņu ik pēc diviem gadiem. Vincenti termiņš izbeigsies pēc nepilnam trīsdesmit dienam.

Tas bija gan labi, gan slikti.

Pirms sešsimt gadiem Venecija bija oligarhiska republika, ko parvaldija tirgotāji ar sarežģītas politiskas sistēmas starpniecību, ar mērķi novērst despotismu. Lai nepieļautu intrigas un frakciju veidošanos, visu procesu pamata liela mera bija nejaušība. Vie­nam cilvēkam nekad nepiedereja neierobežota vara. Grupas vienmēr izlēma, deva padomus un rīkojas. Un šis grupas ik pēc no­teikta laika mainijas.

Tomēr korupcija iezagās. Plauka intrigas un draugu būšana. Tika vīti sazvērestības tikli.

Cilvēki vienmēr atrod iespēju.

Ari viņš.

Trīsdesmit dienas.

Laika bija pietiekami.

Ka tad bus ar premjerministri Zovastinu? iejautājas kāds Padomes loceklis, pārtraucot Vincenti pārdomās. Vai viss bus kartība?

Tas varētu kļūt par šodienas svarīgāko jautājumu, viņš at­bildēja.

7 SAMARKANDA CENTRALAZIJAS FEDERĀCIJĀ 6:20

Zovastina iespieda piešus zirgam sānos. arī pārējie čopenas paskubinaja savus zirgus. Pakavu izdangataja slapjaja zale pašķī­da dubļi. Paņēmusi patagu zobos, viņa satvēra grožus ar abam rokam. vēl neviens nebija mēģinājis tuvoties bedre guļošajam ka­zas ķermenim.

Aiziet, Bucefal, viņa caur sakostiem zobiem iečuksteja zir­gam ausi. Paradīsim viņiem. Viņa parava grožus, un rumaks metas pa labi.

Spēle bija vienkārša. Jāpaņem boz, jaaizjaj, nesot to roka, līdz laukuma talakajam galam, apkārt stabam, tad jāatgriežas un jā­nomet kazas ķermenis tiesas apli, kas ar kaļķiem uzzīmēts zale. Izklausas viegli, tikai jāņem vera, ka spēlētājiem atļauts cīnīties ar gandrīz jebkādiem paņēmieniem, lai atņemtu kazu.

Uzaicinājums spēlēt buzkaši ar Zovastinu bija liels gods, un vi­ņa ļoti rūpīgi izvēlējās dalībniekus. Šodien tie bija viņas miesas­sargi un deviņi lūgtie viesi, sadalīti divas komandas pa divpa­dsmit speletajiem.

Viņa bija vienīgā sieviete.

Un tas viņai patika.

Bucefals laikam nojauta saimnieces nodomus un devas pie hoz. kāds spēlētājs uzgrudās zirga labajam sanam. Zovastina izņēma no mutes patagu un iecirta pretiniekam pa seju. Tas atvairīja si­tienu un turpinaja uzbrukumu, tagad jau kopa ar vēl trim jātnie­kiem, kas centas apturēt Irinu.

Piesteidzas divi viņas komandas biedri, lai atsistu pretiniekus.

Ap boz sagriezās zirgu un jātnieku virpulis.

Viņa pirms spēles bija pavēstījusi saviem komandas biedriem, ka veļas pirmā apmest loku ap stabu, un viņi, šķiet, pienācīgi cen­tas viņai palīdzēt.

Pietuvojās vēl viens pretinieku komandas spēlētājs.

Pasaule acu priekša sagriezās ka karuselis, kad visi divdes­mit četri jātnieki saka riņķot ap bedri. kāda pretinieka patagas cirtiens trapija Irinai pa krūtīm, bet bieza adas jaka to apslapēja. Ikdiena sitiens premjerministrei būtu smags noziegums, bet buzkaši laika tas bija atļauts. Viņa vēlējas, lai spēle notiktu bez atlai­dēm.

Kads jātnieks izslīdēja no segliem un nogāzās zemē.

Neviens neapstajās, lai palīdzētu. Tas nebija atļauts.

Roku un kaju lūzumi, patagas cirstas brūces bija parasta paradiba. Pēdējo divu gadu laika pieci viri bija pat gājuši boja šaja speles laukuma. Buzkači spēlē nāve nebija nekāds retums. Pat Fe­derācijās kriminālkodeksā bija izņēmums attiecība uz slepkavī­bu. Tas gan bija spēka tikai speles laika.

Zovastina tuvojās seklajai bedrei.

Kads jātnieks pasniedzās pēc boz, bet viņa tam ar patagu iesi­ta pa roku. pēc tam spēcīgi pievilka grožus, lai apturētu Bucefalu, apgrieza zirgu un atkal metās pie kazas, pirms citi bija pagu­vuši viņu panakt.

Vel divi jātnieki nogāzās zeme.

Izspļaujot mute iekļuvušos dubļus, katram elpas vilcienam piejaucas zāles un zemes garša, toties viņai patika zirgu sviedru aromats.

Atkal saņēmusi patagu zobos, viņa noliecas, ar vienu roku stingri turēdamas pie segliem, ar otru sagraba kazas ķermeni. Gal­vas un kaju nociršanas vietas sūcās asinis. Viņa pacēla beigto kazu, stingri satvērusi to, un lika zirgam doties pa kreisi.

Tagad bija spēkā tikai trīs noteikumi.

Nedrīkst piesiet kazas ķermeni. Nedrīkst turētajam sist pa roku. Nedrīkst paklupinat zirgu.

Laiks doties pie staba.

Viņa iespieda piešus Bucefalam sānos.

Pretinieki tuvojās.

Komandas biedri steidzās palīga.

Kazas ķermenis bija smags, apmēram trīsdesmit kilogrami, bet viņas spēcīgajam rokam tas nebija nekas. Asinis joprojām plūda pa roku un sūcas piedurkne.

Kads iesita viņai pa muguru.

Viņa apsviedas apkārt.

Divi pretinieku jātnieki.

Vēl citi tuvojās no visam pusēm.

Pakavu skaļo dimdoņu pa mitro zemi pavadīja griezīgi zirgu zviedzieni. Komandas biedri naca Irinai palīga. Sakas sitienu ap­maiņa. Roku muskuļiem smeldzot, viņa cieši turēja hoz.

Līdz stabam bija piecdesmit metri.

Spēles laukums atradas aiz vasaras pils, zaļaina līdzenuma, kas pletās līdz bieza meža malai. Padomju laika šaja pils kom­pleksa darbojas kūrorts augstākajiem partijas darboņiem, un tāpēc tas bija saglabajies. Zovastina bija likusi kompleksu pārbū­vei, tomēr tālredzīgi saglabajot dažas aizgājušo laiku iezīmes.

Abu komandu cīniņa iesaislijas vēl vairaki spēlētāji.

Patagas plīkšķēja.

Viri sāpes vaidēja.

Skanēja lamuvardi.

Viņa apsteidza visus, bel tikai nedaudz. Tūlīt bus japalenina gaita, lai apmestu loku ap stabu un dotos atpakaļceļa uz tiesas apli, un tad visiem bus izdevīgs brīdis uzbrukt. Lai gan koman­das biedri līdz šim bija rīkojušies visai izpalīdzīgi, tagad notei­kumi ļava ikvienam atņemt viņai hoz un pašam traukties pēc uz­varas.

Viņa nolēma pārsteigt visus nesagatavotus.

Iespiedusi papēžus zirgam sānos, viņa virzīja to asa pagrie­ziena pa labi.

Spēles laukuma robežas noteikumos nebija noradītas, jātnieki varēja doties visur un ta arī darīja. Atstājot vairakumu pārējo spē­lētāju pa kreisi, viņa liela loka devās uz laukuma malu līdz pat augstu koku rindai, kas apņēma laukumu. Viņa varēja izlavieret starp kokiem, ka bija darījusi jau agrak, bet šoreiz viņai padoma bija cits ceļš.

Pirms vēl pārējie bija atguvušies no pārsteiguma, viņa asi me­tas pa kreisi, zigzagiem pari laukumam, nogriežot ceļu parejiem jātniekiem un liekot tiem paleninat gaitu.

Šis apjukuma mirklis ļava viņai strauji mesties uz priekšu un apmest loku ap stabu.

Pārējie sekoja.

Viņa raudzījās uz priekšu.

Piecdesmit metru attaluma gaidīja kāds jātnieks. Melnīgsnējs, ar bardu un stingu sejas izteiksmi. Viņš sedeja, taisni izslejies seg­los, izvilka roku no adas apmetņa apakšas, un taja paradijas iero­cis. Nepaceldams to, viņš gaidīja, kad sieviete piejās tuvāk.

Paradīsim viņam, Bucefal, ka mēs nebaidāmies.

Zirgs metas uz priekšu.

Virs ar ieroci nepakustējās. Zovastina bargi ieskatijas viņam acis. Neviens viņu nepiespiedis atkapties.

Vīrietis pacēla ieroci.

Norībēja šāviens.

Virs ar pistoli sagrīļojas, tad nogāzās uz slapjās zemes. Trie­ciena izbiedētais zirgs metas projām.

Zovastina sabradaja līķi, jūtot, ka pakavi iespiežas vēl siltaja miesā, un atstaja sakropļoto ķermeni aiz muguras.

Viņa jaja talak, līdz nonaca pie taisnas tiesas apļa. Jājot ga­ram, viņa iemeta hzta centrā, pēc tam apturēja Bucefalu.

Visi parejie spēlētāji bija sapulcējušies pie mirušā jātniekā.

Šaušana uz spēlētāju bija neiedomājams pārkāpums. Taču šis gadījums vairs nepiederēja pie spēles. Bet varbūt tomēr? Varbūt ta bija cita spēle. Ar citiem spēletajiem un noteikumiem. Tādiem, kurus neviens no šīsdienas dalībniekiem nezinaja un nespēja no­vērtēt.

Viņa pievilka pavadu, izslējās seglos taisnak un paraudzījas uz pils jumtu. Viena no padomju laika sargtorņiem snaiperis, pa­ceļot šauteni, sveica ministri.

Viņa atbildēja, liekot Bucefalam pieslieties pakaļkājās, un zirgs līksmi iezviedzas, apsveicot ienaidnieka nāvi.

8 KOPENHĀGENĀ 3:10

Kasiopeja sekoja Kotonam un Henrikam Torvaldsenam Malones grāmatveikala. Viņa bija nogurusi. Lai gan viņa bija paredzē­jusi, ka ši bus gara nakts, tomēr dažu pēdējo menešu un jo īpaši paris pedejo nedeļu spriedze lika sevi manīt.

Malone ieslēdza gaismu.

Kasiopeja bija dzirdējusi par pagajušaja rudeni notikušo, Malones bijušas sievas ierašanos un ugunsgrēku veikala, taču res­tauratori lieliski paveikuši savu darbu. Viņa nopētīja apdari. Jau­na, bet izskatas ka sena. Ļoti labi nostrādāts.

Torvaldsens pamāja ar galvu. Es gribēju, lai viss izskatas tāpat ka agrak. Ši eka ir vēstures liecība, ko nedrīkst zaudēt tikai dažu fanatiķu deļ.

Vai nevēlies novilkt slapjas drēbes? apjautājās Malone.

Varbūt vispirms aizsūtīsim Henriku mājas?

Malone pasmaidīja. Cik man zināms, viņam patīk skatīties.

Izklausas intriģējoši, piekrita Torvaldsens. Bet šonakt man nav tāda noskaņojuma.

Kasiopejai tāpat. Bus labi. Adas apģērbs ātri žūst. Tas ir arī viens no iemesliem, Kāpēc es to velku darba.

Un kāds šonakt bija tavs uzdevums?

Vai esi pārliecināts, ka gribi to zināt? Tu taču pats visu laiku skandini, ka esi grāmattirgotajs, nevis aģents. Aizgājis no dienes­ta un ta talak.

-Tu man atsūtīji e-pasta ziņu, aicinot no rīta satikties muzeja. Bet, spriežot pēc šovakar teikta, no rīta tur vairs nebūtu nekada muzeja.

Kasiopeja apsēdās klubkrēsla. Tāpēc arī mums bija jatiekas tur. Henrik, pastasti Kotonam.

Viņai patika Malone. Viņš bija gudrs, pašapzinīgs, izskatīgs vīrietis to viņa pamanīja jau pirmaja tikšanas reize Francija pagajušaja gada. Jurists ar lielisku izglītību. Divpadsmit gadus no­strādājis ASV Tieslietu departamenta slepena vienība ar nosau­kumu Magelana nodaļa. Firms diviem gadiem viņš aizgaja no dienesta un nopirka no Torvaldsena grāmatveikalu Kopenhāge­nā. Viņš mēdza runāt atklatu valodu, brīžiem bija skarbs, līdzīgi viņai, tāpēc viņa nevareja tam neko pārmest. Viņai patika vīrieša izteiksmīga seja, viltīgas dzirkstis zaļajās acis, salmu krasas mali un allaž veselīgi bruņa adas krasa. Viņa zinaja, ka Malonem ir apmēram četrdesmit pieci gadi, tatad pašos spēka gados, nezau­dējis neko no jaunības pievilcības.

Viņa apskauda šo vīrieti.

Laiks.

Viņai pašai tas ritēja parak strauji.

Koton, iesaka Torvaldsens. Šadi ugunsgrēki bija arī citas Eiropas vietas. Vispirms Francijā, pēc tam Spānijā, Beļģija un Švei­ce. Līdzīgi tam, ko tu tikko pieredzēji. Policija katra vieta konsta­tēja ļaunpratigu dedzinašanu, taču vēl līdz šim nav atrasta nekā­dā saistība. Divas no ekam nodega līdz pamatiem. Tas atradas lauku apvidos, un neviens tam nepievērsa uzmanību. Visas čet­ras bija neapdzīvotas privātās mājas. Šodien nopostītais muzejs bija pirmais komerciālais objekts.

Un ka jūs atradat saistību? jautāja Malone.

mēs zinājām, ko viņi mekle, paskaidroja Kasiopeja. Zi­loņu medaljonus.

Ko tu neteiksi! atbildēja Malone. Es tieši ta arī domāju. Piecas ļaunpratigas dedzināšanas. Dažādās Eiropas vietas. Droši vien ziloņu medaljonu deļ. Kadeļ gan vel?

-Tas nav nekāds joks, iebilda Kasiopeja.

-Jauki to uzzināt, bet kas tie ir par ziloņu medaljoniem?

Pirms divdesmit trim gadsimtiem, paskaidroja Torvaldsens, kad Aleksandrs Lielais bija pakļavis Mazaziju, viņš iekaroja In­diju. lāču drīz pēc ieiešanas tur armija atteicas sekot. Viņš Indija izcīnīja vairakas kaujas un pirmoreiz sastapas ar kara ziloņiem. Te sagrava maķedoniešu rindas, izraisot paniku. Aleksandra ka­reivjiem tie iedvesa šausmas. Velak, par godu šim notikumam, tika izkalti medaljoni, kuros bija attēlota Aleksandra ciņa ar ziloņiem.

Šie medaljoni, turpinaja Kasiopeja, tika izkalti pēc Aleksandra nāves. Nav skaidrs, cik īsti to bija, bet mūsdienas ir zināmi astoņi. Četri jau paņemti, viens šonakt, vēl divi ir privātās kolekcijās, bet viens izstādīts Kulturas vēstures muzeja Samarkanda.

Centralāzijas Federācijas galvaspilsēta? jautāja Malone. -Ta ir daļa no Aleksandra iekarota reģiona.

Torvaldsens bija zemu atlaidies klubkrēsla, greizais mugur­kauls lika kaklam pastiepties uz priekšu, atbalstot krunkaino zo­du pret kalsno krušukurvi. Kasiopeja ievēroja, ka vecais vīrs iz­skatas saguris. Viņš ka allaž bija ģerbies maisveidiga džemperi un platas velveta bikses. Tas bija savdabīgs formastērps, kas slē­pa kupri uz muguras. Kasiopeja negribēja iesaistīt Torvaldsenu šaja lieta, bet viņš uzstaja. Viņš bija īsts draugs. Laiks noskaidrot, cik labs draugs ir Malone. Ko tu zini par Aleksandra Liela nāvi?

Esmu par to lasījis. Pretrunīgi fakti ar krietnu mitu piedevu.

Atkal tava eidētiska atmiņa?

Viņš paraustīja plecus. Ta man ir iedzimta. Kasiopeja pasmaidīja. Tas, kas notika 323. gada p.m.e. jūni­ja, stipri izmainīja visas pasaules vēsturi.

Torvaldsens pamaja ar roku. Pastāsti Kotonam. Viņam tas jazina.

Kasiopeja saka stāstīt.

Maija pēdējā diena, Babilonas pilsēta, Aleksandrs piedalījās dzīres, ko rīkoja kāds no viņa uzticamajiem ciņu biedriem. Viņš uzsauca tostu, izdzēra lielu kausu neatšķaidīta vīna, bet tad ieklie­dzās, ka saņēmis neželigu sitienu. Viņu steigšus apguldīja gulta, kur viņu pārņēma drudzis, tomēr viņš turpināja spelet kauliņus, kalt plānus kopā ar ģenerāļiem un veikt nepieciešamas upurēša­nas. Ceturtajā diena viņš sūdzējās par nespeku, un daži no ciņu biedriem ievēroja viņa savargurnu. Viņš vēl vairakas dienas no­gulēja mierīgi, iekārtojies pirti, kur bija vesak. Par spīti veselības pasliktinājumam, Aleksandrs deva pavēli kājniekiem būt gatavī­ba doties kauja pēc četrām dienam, bet flotei -doties jūra pēc pie­cām. Viņš gatavojas īstenot savus plānus doties uz rietumiem un iekarot Arabiju. 6. jūnija, juzdamies savardzis, viņš nodeva savu gredzenu Perdikam, lai tas viņa vieta vadītu valdību. Tas izraisī­ja paniku. Kareivjus pārņemu bailes, ka valdnieks ir miris, un, lai tos nomierinātu, Aleksandrs ļava tiem nosoļot garam viņa gultai. Kairu kareivi viņš sveica ar smaidu. Kad pēdējais vīrs bija aizgajis, Aleksandrs nočukstēja: "Kur jūs pēc manas nāves atradīsiet valdnieku, kas būtu šadu viru vērts?" Viņš pavēlēja, ka pēc nāves viņa līķis jānogādā Antona templi Ēģipte. Taču neviens no ciņu biedriem nevēlējās dzirdēt tik bēdīgas runas. Aleksandra stāvoklis arvien vairak pasliktinājās, līdz 9. jūnija ciņu biedri jautāja: "Kam tu atstasi savu karaļvalsti?" Ptolemajs apgalvo, ka dzirdējis var­du "visgudrākajam". Seleuks apgalvoja "vistaisnīgākajam", bet Peitons atceras, ka "visstiprākajam". Izceļas dedzīgs strīds par to, kuram taisnība. Agri nākamās dienas rīta, sava mūža trīsdesmit trešaja gada, pēc divpadsmit gadus uti astoņus mēnešus ilgas val­dīšanas, Maķedonijas Aleksandrs III nomira.

Cilvēki vēl joprojām strīdas par viņa pēdējiem vārdiem, pie­bilda Kasiopeja.

Un Kāpēc tie ir tik svarīgi? nesaprata Malone.

Mantojuma deļ, paskaidroja Torvaldsens. Viņa karaļ­valsts deļ, kam nebija likumīga mantinieka.

Un tam ir kāda saistība ar ziloņu medaljoniem?

Koton, turpināja Torvaldsens, es nopirku to muzeju, zinadams, ka reiz kāds to mēģinās iznicināt. mēs ar Kasiopeju gaidijam, kad tas notiks.

Viņa piebilda: Mums vajadzēja būt soli priekša medaljonu meklētājiem.

Laikam tomēr viņi ir uzvarējuši. Ta mantiņa ir pie viņiem.

Torvaldsens paraudzījās uz Kasiopeju, tad uz. Maloni un no­teica: Ne gluži.

9

Viktors atviegloti uzelpoja, tikai aizvēris un aizslēdzis viesnī­cas numura durvis. Viņi atradas Kopenhāgenas otra mala, Nihavnas tuvuma, kur trokšņainos krastmalas krodziņos uzdzīvoja ska­ļas kompānijās. Viņš apsēdas pie rakstamgalda, bet Rafaels nostājās pie loga ar skatu uz ielu, kas pletās četrus stāvus zemāk.

Tagad viņš bija ieguvis piekto medaljonu.

Pirmie četri sagādāja vilšanos. Viens bija viltojums, bet parejie trīs slikti saglabajušies. Pirms sešiem menešiem viņš neko daudz nezinaja par ziloņu medaljoniem. Nu jau viņš gluži labi varēja noteikt to izcelsmi.

Tagad viss ir aiz muguras, viņš teica Rafaelam. Nomieri­nies. Mums neviens nesekoja.

līs tomēr drošības pēc paverošu.

Viktors zinaja, ka Rafaels cenšas izpirkt vainu par savu pār­steidzīgo ncibu muzeja, tāpēc atbildēja: Hus jau labi.

Viņš nedriksteja palikt dzīvs.

Ta ir pat labak. mēs vismaz zinām, kas mus sagaida.

Atvilcis adas koferīša rāvējslēdzēju, viņš izņēma stereomikro-

skopu un digitalos svarus.

Viņš nolika monētu uz galda. Viņi to atrada viena no muzeja vitrīnām ar pilnīgi pareizu apzīmējumu: "Ziloņu medaljons (Alek­sandrs Lielais), dekadrahma, ap 2. gadsimtu p.m.ē."

Vispirms viņš izmērīja monētas platumu. Trīsdesmit pieci mi­limetri. C'.andnz atbilst, lesledzis elektroniskos svarus, viņš pārbaudīja tas svaru. Četrdesmit, komats, septiņdesmit četri grami. arī pareizi.

Ar palielinamo stiklu viņš nopētīja attēlu viena monētas puse kareivis karaliski greznā tērpa, ar spalvam rotātu bruņucepuri, kakla aizsargu un kavalerista apmetni līdz ceļiem.

Viņš nopriecājās. Viena no viltojumu pazīmēm bija tada, ka ap metnis sniedzas līdz potītēm. (Jadsimtiem ilgi viltotu grieķu mo­nētu tirdzniecība zēla un plauka, un gudri viltotāji bija labi iema­nījušies piemuļķot neuzmanīgos un vientiešus.

Par laimi, viņš tāds nebija.

Pirmais zināmais ziloņu medaljons paradijas atklatiba 1887. gada ka dāvinājums Britu muzejam. Otrs 1926. gada lika atvests no lranas. Trešais tika atrasts 1959. gada. Ceturtais 1964. gada. Pēc tam, 1973. gada, vēl četri medaljoni tika atrasti Babilonas dru­pu tuvuma. Pavisam astoņi medaljoni paradijas apgrozība mu­zejos un privatkolekcijas. Nekada liela vērtība, ņemot vera, cik daudz helēnisma mākslās darbu un tūkstošiem dažadu monētu ir pieejami mūsdienās, tomēr kolekcionāriem noderīgi.

Viņš turpinaja medaljona apskati.

Gludi skūtais, jauneklīgais kareivis kreisaja roka turēja saris*a7 ar lapas formas uzgali. Labaja roka bija zibens šautra. Viņam vīrs galvas lidinājās spārnota uzvaras dieviete Nike. Pa kreisi no kareivja monētu kalējs bija atstajis savadu monogrammu.

Viktors nezinaja, vai ta ir BA vai BAB un ko šie burti nozīmē. Taču šim dīvainajam simbolam bija jabut uz visiem īstajiem me­daljoniem.

Viss šķita kartība. Neka lieka, neka netrūka.

Viņš apgrieza monētu otrādi.

Tas malas bija stipri nodilušas, alvas krasas subejums noglu­dināts ka tekoša ūdeni. Laika zobs pamazam deldeja smalko gra­vējumu abas puses. Tiešam apbrīnojami, ka tas vēl kaut cik saglabajies.

ārā viss kartība? viņš jautāja Rafaelam, kas joprojām stāvēja pie loga.

Beidz mani mierināt.

Viktors pacēla skatienu. Es tiešam gribu zināt.

Līs laikam esmu neveiksminieks.

Viņš saklausīja kolēģa bezcerību. Tu redzeji kādu pienakam pie muzeja durvīm. Un rīkojies. Tas arī viss.

-Tas bija muļķīgi. Nogalinašana piesaista lieku uzmanību.

Līķis nebulu saglabajies. Beidz raizēties par to. Un turklāt es piekritu atstat viņu tur.

Viņš atkal pievērsa uzmanību medaljonam. Otra puse bija at­tēlots tas pats kareivis, tagad zirga mugura, uzbrūkot bēgošam zilonim. Uz ziloņa muguras sedeja divi viri viens ar šķēpu, bet otrs pūlējas izvilkt no krūtīm kavalerista iedurto piķi. Visi numismati bija vienisprātis, ka šis karaliskais kareivis abas monētas pu­ses ir Aleksandrs un medaljoni izkalti par godu kaujai ar zilo­ņiem.

Tomēr galvena monētas īstuma parbaude bija jāveic ar mikro­skopu.

Iesledzis apgaismojumu, viņš ieslidinaja dekadrahmu uz ap­skates turētāja.

Autentiskajiem medaljoniem piemita kāda anomalija. Gravē­juma paslēpti sīki, mikroskopiski burtiņi, ko senie monētu kalēji bija iekļāvuši taja ar primitīva palielinama stikla palīdzību. Eks­perti uzskatīja, ka šie burti, visticamak, līdzīgi ka musdienu bank­nošu ūdenszīmes, kalpojuši autentiskuma nodrošināšanai. Sena­jos laikos palielināmie stikli nebija plaši izplatīti, tāpēc noteikt šo zīmi bija gandrīz neiespējami. Burti tika pamanīti, kad alklatiba parādījās pirmais medaljons. Taču no četriem līdz šim nozagta­jiem ši iezīme bija tikai vienam. Ja šis medaljons bija īsts, kavale­rista tērpa krokas jabut diviem grieķu burtiem ZH.

Noregulējis mikroskopa asumu, viņš ieraudzīja sīko uzrakstu.

Bet tie nebija burti.

Skaitļi.

36 44 77 55.

Viņš pacēla galvu no mikroskopa.

Rafaels viņu vēroja. Kas ir?

Viņu situācijā tikko bija vēl vairak pasliktinājusies. Viktors iepriekš bija dažas reizes zvanījis no viesnīcas numura talruņa. Viņš paraudzījās uz numuru aparala displeja. Četri skaitļu pari, sakas ar 36.

Tas nebija mikroskopa ieraudzītais numurs.

Tomēr viņš uzreiz, saprata, ko nozīmē skaitļi uz ši it ka sena medaljona.

Dānijas talruņa numuru.

10 VENĒCIJA 6:30

Vincenti aplūkoja savu attēlu spoguli, kamēr sulainis noglu­dināja Gucci uzvalka žaketi, kas apņēma viņa vareno augumu. Vi­sas niecīgākās pūciņas no tumša vilnas auduma bija noņemtas ar kamieļa sani suku. Tad viņš sakartoja kaklasaites mezglu. Su­lainis pasniedza burgundieša krasas zīda kabatas lakatiņu, un viņš to rupigi ielika žaketes kabatiņa.

Trīssimt mārciņu smagais Vincenti augums smalkaja uzvalka izskatijas labi. Pastaviga darba algotais Milanas modes konsul­tants bija ieteicis izveleties tumšas krasas, jo tas ne tikai iedveš cieņu, bet arī novērš uzmanību no auguma apmeriem. Tas gan nebija viegls uzdevums. Vincenti izskata itin viss bija liels. Apaļi vaigi, izliekta piere, smagnējs deguns. Taču viņam patika labi pa­ēst un dietas šķita īstas mokas.

Viņš pamaja, un sulainis uzspodrināja Lorenzo Banfi kurpes. Pedejoreiz. ieskatījies spoguli, Vincenti palūkojas pulksteni.

Kungs, ierunājās sulainis. Viņa zvanīja, kamēr jūs bijāt duša.

Pa privāto līniju?

Sulainis pamāja ar galvu.

Vai viņa atstaja numuru?

Pameklējis kabata, sulainis izņēma mazu papīra lapiņu. Pirms un pēc Padomes sedes Vincenti bija paspējis mazliet pagulēt. Atšķi­rība no dietam miegs nebija laika izniekošana. Viņš zinaja, ka tiek gaidīts, un pats necieta kavēšanos, tomēr nolēma zvanīt no guļam­istabas. Nevajag izpļāpāt savus noslēpumus visiem pa mobilo.

Sulainis izgaja no istabas.

Vincenti piegāja pie talruņa līdzas gullai un sastadija ārzemju numuru. Pēc trim griezīgiem signāliem atsaucas sievietes balss, un viņš ierunājās: Ka noprotu, jūs vēl esat dzīva, premjerminis­tres kundze.

Un ir labi zināt, ka jūsu informācija bija pareiza.

es nebutu jūs traucējis ar muļķībām.

Un tomēr jūs ta arī nepateicat, ka zinājāt, ka šodien mani mēģinās nogalināt.

Pirms trim dienam viņš bija paziņojis Zovastinai par Floren­cieša plānu. Liga uzmana savus biedrus, un jus, premjerminis­tres kundze, esat viena no svarigakajiem.

Viņa klusi iesmejas. Atkal glaimojat, Enriko.

Vai uzvarējāt buzkaši spēlē?

Protams. Divreiz iemetu apli. mēs atstajam uzbrucēja līķi uz lauka un sabradajam to ar pakaviem. Pašlaik ar atliekam mielo­jas suņi un maitasputni.

Vincenti saravas. Tāda bija Centrālāzijas nelaime. Izmisīgi tie­coties pievienoties divdesmit pirmā gadsimta pasaulei, sava kultura ta bija neglabjami iestregusi piecpadsmitaja. Ligai bus jadara viss iespējamais, lai šo trukumu labotu. Pat ja tas būtu tik grūti ka padarīt gaļedaju par veģetārieti.

Vai zināt "Iliadu"? viņa jautāja.

Vincenti bija spiests izpatikt šai sievietei. Zinu.

Notrieca Aīda valsti daudz diženu varoņu garu, izmeta pašus pēc tam par barību lauka visaj'kārt suņiem un plesigiem putniem.3

Viņš pasmaidīja. jūs iedomājaties sevi ka Ahilleju?

Viņa daudz ko var apbrīnot.

Vai viņš nebija lepns? Cik atceros, pat parak.

Bet arī cīnītājs. Vienmēr cīnītājs. Un sakiet, Enriko, kas noti­ka ar jūsu nodēvēju? Vai jautājums atrisinats?

Florencietis tiks apglabats skaista viela uz ziemeļiem no še­jienes, ezeru novadā. mēs aizsūtīsim ziedus. Viņš nolēma parbaudil, kāds ir Zovastinas noskaņojums. Mums jaruna.

Velaties atlīdzību par dzīvības glabšanu?

Par jūsu darījuma saistibam, ko mēs apspriedam jau sen.

Es varēšu tikties ar Padomi pēc dažam dienam. Ir risināms vēl viens otrs jautājums.

Es vairak gribu zināt, kad liksimies mēs abi.

Viņa klusi iesmejas. Par to es nešaubos. Un arī pati to vēlē­tos. Bet man tiešam ir steidzami darbi.

Mans pilnvaru termiņš Padome drīz beigsies. pēc tam jums bus jāsadarbojas ar citiem. Viņi, iespējams, nebūs tik izpalīdzīgi.

Sieviete atkal iesmejas. Tas man patīk. Izpalīdzīgi. Man tie­šam ir prieks sadarboties ar jums, Enriko. mēs tik labi saprotam viens otru.

Mums jaruna.

Drīz. Bet vispirms jums jaatrisina vēl viena problēma, par ko mēs runājām. Amerikāņi.

Ja, tas tiesa. Neraizējieties. Es gatavojos tiem pieversties jau šodien.

11 KOPENHĀGENĀ

Ko nozīmē ne gluži? Malone jautāja Torvaldsenam.

Es liku izgatavot viltotu ziloņu medaljonu. Tas nemaz nav grūti paveicams. Tirgus ir pilns ar šādiem atdarinajumiem.

Un kāpēc tu ta darīji?

Koton, atgadinaja Kasiopeja. Šie medaljoni ir ļoti svangi.

Jeziņ, to gan es nebutu uzminējis. Tikai neesmu dzirdējis, kāda ziņa un kāpēc.

Ko tu zini par Aleksandru Lielo pēc viņa nāves? jautāja Torvaldsens. Kas notika ar viņa līķi?

Malone bija lasījis arī par to. Mazliet zinu.

-Šaubos, vai tikpat daudz ka mes, paziņoja Kasiopeja. Viņa nostājās pie kāda grāmatplaukta. Pagajuša gada rudeni man piezvanīja kāds draugs, kas strada Samarkandas Kulturas vēstu­rēs muzeja. Viņš bija atradis kaut ko, kas, viņaprat, varētu mani interesēt. Senu manuskriptu.

Cik senu?

Musu eras pirmā vai otra gadsimta. Vai esi kaut ko dzirdējis par rentgena fluorescenci?

Malone papurinaja galvu.

Ta ir salīdzinoši jauna procedūra, paskaidroja Torvald­sens. Agrīnajos viduslaikos pergaments bija liels retums, tāpēc muki izdomaja veidu, ka to izmantot atkartoti, nokasot veco tinti, lai uz notīrītas virsmas varētu rakstīt jaunas lugšanu grāmatas. Izmantojot fluorescenci, daļiņu paatrinatajs veido rent­gena starus un ar tiem bombardē atkārtoti izmantoto pergamen­tu. Par laimi, viduslaiku tinte saturēja daudz dzelzs. Kad rentgena stari trapa šai tintei, dziļi pergamenta apslēptas mole­kulas sak spīdēt un šos attēlus var nofilmēt. Tiešam pārsteidzošs skats. Kā fakss no talas senatnes. Kādreiz it ka izdzēsti vardi, kuriem virsu uzrakstīts cits teksts, atkal iznirst no saviem mole­kulu parakstiem.

Koton, turpinaja Kasiopeja. Viss, ko mēs zinām par Aleksandni, ir iegūts no avotiem, ko rakstījuši četri viri, kas dzīvojuši gandrīz piecsimt gadus pēc Aleksandra. Ephetnerides Aleksan­dra ta saucama karaliska dienasgrāmata, kas it ka rakstīta viņa laika, neder nekur, jo taja uzvārētājs parraksta vēsturi. Aleksan­dra "Romances", ko daudzi uzskata par ticamu avotu, ir daiļlite­ratūras darbs, kam visai maz kopīga ar patiesību. Abi parejie auto­ri Arians un Plutarhs gan bija cienījami vēsturnieki.

Es esmu lasījis Aleksandra "Romances". Aizraujošs stāsts.

Bet nekas vairak. Aleksandrs padarīts līdzīgs Arturam, viņa reāla dzīve aizstata ar romantisku leģendu. Tagad viņu uzskata par dižu, labvēlīgu iekarotāju. Tādu ka valstsvīru. Patiesībā viņš nepieredzētos apmēros slepkavoja iedzīvotājus un nekrietni iz­šķērdēja iekaroto zemju resursus. Paranojas mākts, viņš slepka­voja draugus un noveda lielāko daļu savu kareivju paragra nāvē. Viņš bija ka azartspēlmanis, kas pakļauj nejaušības riskam savu un citu dzīvības. Viņam nepiemīt nekas brīnumains.

Es nepiekrītu, iebilda Malone. Viņš bija izcils karavado­nis, viens no pirmajiem cilvēkiem, kas apvienoja pasauli. Viņa iekarojumi bija asiņaini un neželīgi, tāpēc ka tads ir karš. Tiesa gan, viņš bija ka apsēsts ar iekarošanu, bet talaika pasaule, šķiet, bija tam gatava. Viņš bija viltīgs politiķis. Grieķis, kas partapa par persieti. Spriežot pēc lasīta, viņam bija vienaldzīgs sīkumains nacionālisms un grūti būtu viņam to pārmest. pēc viņa nāves ģenerāļi impēriju sadalīja sava starpa, lai nodrošinātu grieķu kulturas dominēšanu gadsimtiem ilgi. Un tas viņiem izdevās. Helē­nisma laikmets būtiski izmainīja Rietumu civilizāciju. Un tas viss sakas ar Aleksandru.

Malone redzēja, ka Kasiopeja viņam nepiekrīt.

Tajā senajā manuskriptā bija rakstīts par Aleksandra man­tojumu, viņa teica. Par to, kas patiesība notika pēc viņa nāves.

mēs zinām, kas notika, atbildēja Malone. Impērija nonaca ģenerāļu nagos saplosišanai, un katrs tīkoja piesavināties vald­nieka līķi. Ir daudz dažadu versiju par to, kā viņi katrs centās no­laupīt beru procesiju. Viņi visi vēlējas iegūt Aleksandra mirstīgas atliekas ka savas varas simbolu. Tāpēc viņa līķis tika iebalzamēts. Grieķi savus mirušos sadedzinaja. Tikai ne Aleksandru. Viņa līķim bija jādzīvo talak.

Manuskripta bija rakstīts par laiku no Aleksandra nāves Babilona līdz viņa līķa aizvešanai atpakaļ uz rietumiem, pa­skaidroja Kasiopeja. l'agaja gads. Un šis gads ir vitāli svarīgs saistība ar ziloņu medaljoniem.

Naksnigaja klusumā atskanēja tikko dzirdams zvans.

Malone vēroja, ka Henriks izņem no kabatas mobilo tālruni un atbild. Dīvaini gan. Torvaldsens necieta mobilos, un visvairak viņu kaitinaja cilvēki, kas tērzēja viņa acu priekša.

Malone paraudzījās uz. Kasiopeju un jautāja: Tik svarīgi?

Viņas sejas izteiksme joprojām bija drūma. mēs jau gaidijam šo zvanu.

Kāpēc tik līksms noskaņojums?

Koton, tu varbūt neticēsi, bet man sirds vieta nav akmens.

Viņš nesaprata, ko nozīme ši indīga piezīme. Kad Kasiopeja

Ziemassvētkos viesojas Kopenhāgenā, viņi kopa pavadīja dažus patīkamus vakarus Kristiangadē, Torvaldsena māja pie juras, uz ziemeļiem no pilsētas. Viņš pat uzdavinaja Kasiopejai retu sep­tiņpadsmitā gadsimta grāmatu par viduslaiku inženierzinatnem. Viņas uzsaktaja senas pils rekonstrukcijas projekta Francija ar sep­tiņsimt gadus veciem darbarīkiem un izejmateriāliem turpinājās darbs. Viņi pat bija norunājuši, ka pavasari Malone atbrauks to aplūkot.

Torvaldsens beidza sarunu. Tas bija muzeja zaglis.

Un ka viņš zināja tavu talruņa numuru? nesaprata Ma­lone.

Es liku to iegravet medaljona. Gribēju skaidri darīt viņam zi­nāmu, ka mēs gaidam. Es teicu ja viņš grib dabūt oriģinālo dekadrahmu, viņam ta bus jāpērk.

-Zinadams to, viņš drīzāk tevi nogalinās.

mēs ceram, ka ne.

Un ka tu doma to nepieļaut?

Kasiopeja ar stingu sejas izteiksmi paziņoja: Tas bus tavs uz­devums.

12

Viktors nolika klausuli. Rafaels, stavedams pie loga, bija klau­sījies sarunu.

Viņš grib tikties pēc trim stundām. kāda māja pilsētas zie­meļdaļā, pie piekrastes šosejas. Viņš pacēla ziloņu medaljonu. Viņi jau kādu laiku zinaja, ka mēs nāksim, un lika izgatavot šo. Nav slikts. Viltotājs savu darbu prot labi.

Mums par to jāziņo.

Viktors nepiekrita. Ministre Zovastina bija sutijusi viņu ka pa­šu uzticamako. Katru dienu ministri sargaja trīsdesmit viri. Viņas Svēta vienība. Izveidota pēc Grieķijas nežēlīgāko kaujas vienību parauga. Tās savulaik varonīgi cīnījās, līdz Maķedonijas Filips un viņa dels Aleksandrs apkava visus līdz pēdējam. Viktors bija dzirdējis Zovastinu runājām par šo temu. Maķedonieši apbrīnoja Svētas vienības drosmi un tai par godu Grieķijā uzcēla pieminek­li, kas saglabajies līdz pat mūsdienām. Stājoties pie varas, Zovas­tina ar lielu aizrautību saka veidot savu vienību. Viktoru viņa uz­ņēma vienība pašu pirmo, un viņš samekleja pārējos divdesmit deviņus, to skaita arī itālieti Rafaelu, kurš tobrīd stradaja Bulgā­rijas valdības slepenaja dienesta.

Vai nevajadzetu piezvanīt uz Samarkandu? Rafaels atkal jautāja.

Viktors paraudzījās uz savu pārinieku. Viņš bija dedzīgs un enerģisks jauneklis. Viktors viņu labi ieredzēja un tāpēc arī pie­deva tadas kļūdas, ko citi nepaciestu. Piemeram, ta svešinieka sa­gūstīšanu muzejā. Bet varbūt ta nemaz, nebija kļūda?

mēs nevaram zvanīt, viņš klusi atbildēja.

Ja viņa par to uzzinās, tad nogalinas mus.

Tad mēs nedrīkstam ļaut, lai uzzina. Līdz šim mums viss ir izdevies labi.

Tā arī bija. Četras zādzībās. Visas no privātām kolekcijām, kuru īpašnieki, par laimi, glabaja tas nedrošos seifos vai pavirši izliktas apskatei. Katras zādzībās pēdas viņi noslēpa ar uguns­grēku un neatstaja nekādus pierādījumus.

Varbūt tomēr ne vienmēr.

Šķiet, ka cilvēks, kam viņš zvanīja, kaut ko zina par viņu no­domiem.

Mums pašiem bus tas jaatrisina, viņš piebilda.

-Tu baidies, ka viņa vainos mani.

Viktoram rīkle savilkas kamols. Drīzāk baidos, ka viņa vai­nos mus abus.

Viktor, man ir nelaga nojauta. Tu mani parak aizstavi.

Viktors uzmeta kolēģim vainīgu skatienu. Mēs abi visu sa-

laidam dēlī. Viņš aptaustīja medaljonu. Šis nolādētās manti­ņas nes tikai nepatikšanas.

Kāpēc viņai tas vajag?

Viktors papurinaja galvu. Viņa nemedz izskaidrot savus no­domus. lāču tie nenoliedzami ir svarīgi.

Es kaut ko noklausījos.

Viktors pamanīja Rafaela acis iemirdzamies ziņkāri. Kur no­klausījies?

Kad biju norīkots viņas personiskajā apsardzē pagajušaja nedeļa, pirms izbraukšanas.

Viņi visi pēc kartas kalpoja ka Zovastinas ikdienas apsardze. Noteikumi bija skaidri. Neko nerunāt, neko neklausīties, gadat tikai par premjerministres drošību. Bet šoreiz bija citādi. Šoreiz viņam bija jazina. Pastāsti.

Viņa kaļ plānus.

Viktors pacēla medaljonu. Un kāda tam saistība ar šiem?

Viņa teica, ka esot kaut kada. Viņa runaja pa tālruni. mēs palīdzēšot novērst kādu problēmu. Rafaels apklusa. Viņas godkārīgie plāni ir milzīgi.

Bet viņa arī ir daudz paveikusi. To, kas nebija izdevies ne­vienam. Tagad Centralazija ir laba dzīve. Beidzot.

Es to redzēju viņas acis, Viktor. Viņai ar to nepietiek. Viņa grib vairak.

Viktors noslēpa bažas aiz neizpratnes maskas.

Rafaels turpinaja: Es lasīju Aleksandra biogrāfiju, par ko viņa reiz. ieminejas. Viņai patīk ieteikt grāmatas, sevišķi par Aleksan­dru. Vai zini stāstu par Aleksandra zirgu Bucefalu?

Viktors bija dzirdējis Zovastinu runājām par to. Kad Alek­sandrs vēl bija mazs, tevs iegādājās skaistu zirgu, kuru neviens nevareja iejāt. Aleksandrs izsmeja gan tevu, gan karaliskos zirgkopjus un paziņoja, ka pats savaldīs šo dzīvnieku. Filips gan šaubijas, tomēr, kad Aleksandrs apsolīja neveiksmes gadījuma par sa­vu naudu atpirkt zirgu no teva, valdnieks ļava dēlam izmēģināt roku. Redzedams, ka zirgs laikam baidas no viņa ēnas, Alek­sandrs pagrieza to pret sauli un pēc nelielas pielabinašanas veik­smīgi uzsēdas Bucefalam mugura.

Viktors atbildēja Rafaelam, ka zina šo stāstu.

Un vai tu zini ari, ko Filips teica Aleksandram, kad tas bija iejājis zirgu?

Viktors papurinaja galvu.

Viņš teica: "Meklē karaļvalsti, kas atbilst tavam vērienam, jo Maķedonija tev ir par mazu." Ta ir arī viņas nelaime. Viņas fede­rācijā ir lielāka par Firopu, bet viņai ar to nepietiek. Viņai vajag vēl.

Mums par to nav jalauza galva.

Šis musu uzdevums ir kaut ka saistīts ar viņas plānu.

Viktors neatbildēja, bet arī viņu maca raizes.

Rafaels, šķiet, nojauta viņa klusēšanas iemeslu. Tu teici pa tālruni, ka mēs aiznesīsim piecdesmit tūkstošus eiro. Mums nav tadas naudas.

Viktors nopriecājās par sarunas tēmas maiņu. Naudu neva­jadzēs. mēs dabūsim medaljonu tāpat.

Mums bus jālikvidē cilvēki, kas to uzsākuši.

Rafaelam taisnība. Premjerministre Zovastina nepacietīs kļū­das.

Piekritu, viņš atbildēja. Novāksim viņus visus.

13 SAMARKANDA CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJĀ 11:30

Vīrietis, kurš ienāca Irinas Zovastinas kabineta, bija maza auguma, drukns, ar plakanu seju un žokļa līniju, kas liecina par stūrgalvību. Viņš bija ne tikai treša svarigaka persona Federāci­jas konsolidētajos gaisa spēkos, bet slepus vadīja arī kādu maz­nozīmīgu politisko partiju, kas pēdējā laika bija sākusi bīstami pieņemties spēka. Būdams kazahs, kas sirds dziļumos pretojas jebkadai slāvu ietekmei, viņš labprat mēdza runāt par senajiem nomadu laikiem, pirms krievu ieviestajam pārmaiņam.

Vērodama dumpinieku, Zovastina brīnījās, ka šis plikgalvai­nais vīrs ar neizteiksmīgo skatienu spēj iekarot kāda uzticību, to­mēr ziņojumi raksturoja viņu ka gudru, prasmīgu oratoru ar la­bam parliecinašanas spējām. Viņu atveda uz pili pirms divām dienam. Viru pēkšņi bija pievarejis briesmīgs dmdzis ar deguna asiņošanu, mokošām klepus lekmem un dunoņu gužu kaulos, ko viņš pats salidzinaja ar vesera dauzīšanu. Viņa ārsts bija notei­cis diagnozi vīrusu infekcija un iespējams plaušu karsonis -, bet tradicionālās arstniecibas metodes nelīdzēja.

Taču šodien viņš šķita jau atguvis veselību.

Viņš bija kailam kājam, ģerbies tikai pili izsniegtaja kastaņbrunaja halata.

Hnver, jūs izskataties labi. Daudz labak.

Kāpēc es esmu šeit? viņš noprasīja vienaldzīga balsi, bez jebkādās atzinības.

Pirms tam viņš bija iztaujajis kalpotajus, kuri pēc Zovastinas rīkojuma izteica mājienus par pulkveža nodevību. Savada karta viņš neizrādīja ne mazākās bailes. Stūrgalvīgi nevēlēdamies lie­tot krievu valodu, viņš uzrunāja ministri kazahu valoda, tāpēc viņa, lai izpatiktu viesim, tāpat arī atbildēja. jūs bijāt smagi slims. Es liku atvest jūs šurp, lai mani ārsti varētu par jums parū­pēties.

Es neatceros vakardienu.

Zovastina ar rokas mājienu aicinaja viņu apsēsties un ieleja teju no sudraba kanniņas. jūsu stāvoklis bija ļoti smags. Es biju noraizējusies un gribēju palīdzēt.

Pulkvedis raudzījās viņa ar neslēptām aizdomām.

Viņa pasniedza tasi ar apakštasi. Zaļa teja ar vieglu ābolu aromātu. Esmu dzirdējusi, ka jums tāda garšo.

Pulkvedis nepieņema dzērienu. Ko jūs īsti vēlaties, ministres kundze?

-Jus esat nodevējs, nodevis mani un Federāciju. jūsu politis­ka partija klīda ļaudis uz nevardarbīgu pretošanos.

Viņš neizrādīja ne mazako izbrīnu. jūs pati vienmēr sakat, ka cilvēki drīkst brīvi izteikties.

Un jūs man ticat?

Viņa nolika tasi uz galda un partrauca spēlēt namamates lo­mu. Pirms trim dienam jūs tikāt inficēts ar vīrusu, kas nogalina divdesmit četru līdz četrdesmit astoņu stundu laika. nāvi izraisa straujš drudzis, šķidrums plaušas un artēriju sieniņu pavajinašanas, kas noved pie plašas iekšejas asiņošanas. jūsu infekcija vēl tik talu nebija nonākusi. Bet citkārt tas brīdis jau būtu klat.

Ka tad es tiku izdziedēts?

Es to apturēju.

-Jus?

Es gribēju, lai jūs uz savas adas izbaudat, uz ko esmu spēji8a -

Vīrietis kādu bridi klusēja, laikam pūlēdamies aptvert dzirdēto.

jūs esat mušu gaisa spēku pulkvedis. Devāt zvērestu aizsargat Federāciju, nežēlojot savu dzīvību.

Un ta arī darīšu.

-Tomēr tas jūs netraucē kūdīt uz nodevību.

Jautašu vēlreiz. Ko jums vajag? viņš noprasīja vēl skarbaka toni.

jūsu lojalitati.

Pulkvedis klusēja.

Zovastina paņēma no galda talvadibas pulti. Plakanaja tele­vizora ekrana uz. rakstāmgalda stūra paradijas pieci viri, kas klīda tirgus burzma, pētīdami daudzkrasainām nojumēm rotātos

stendus, kas bija pārpilni svaigiem augļiem un dārzeņiem.

Pulkvedis pieceļas kājas.

Tas ir Navojas tirgus novērošanas kameru ieraksts. Tas labi noder kartības uzturēšanai un noziedzības apkarošanai. Taču ļauj arī izsekot ienaidniekus. Viņa redzēja, ka pulkvedis pazīst ekrāna redzamas sejas. Pareizi, Enver. Tie ir jūsu draugi. Sazvēr­nieki pret Federāciju. Man ir zināmi jūsu plāni.

Viņa lieliski saprata šis partijas filosofiju. Pirms komunistu nakšanas pie varas, kad kazahi galvenokārt dzīvoja jurtas, sie­vietes bija pilntiesīgas sabiedrības locekles un ieņēma vairak ne­ka trešdaļu politisko amatu. Taču padomju vara un islama reliģi­ja nostūma sievietes mala. 20. gadsimta 90. gados iegūta neatkarība ne tikai atnesa sev līdzi ekonomikas panīkumu, bet arī ļava sievietēm atkal izvirzīties priekšplānā un ātri atgūt politis­ku ietekmi. Federācijas izveidošana vēl vairak nostiprināja šo at­dzimšanu.

Enver, jūs taču nemaz nevēlaties, lai atgriežas senie laiki? Kad mēs klejojam pa stepēm? Tad sievietes parvaldija sabiedrību. Ne. jūs tikai gribai iegul politisku varu. Un, ja cilvēkus var iekvē­lināt ar slavas dziesmām par varonīgo pagātni, lad jūs labprat to izmantojat sava laba. jūs esat tikpat samaitats ka es.

Pulkvedis nospļāvās pie ministres kājam. -Tada jūs esat.

Zovastina paraustīja plecus. Tas neko nemaina. Viņa no­radīja uz ekrānu. Katrs no šiem vīriem vēl pirms saulrieta tiks inficēts tāpat ka jus. Viņi neko nenojautīs, līdz uznāks iesnas, kak­la sāpes vai galvassapes, kas it ka liecinās par saaukstēšanos. Vai atceraties šos simptomus, Enver?

-Jus tiešam esat tik ļauna, ka es domāju.

Ja es būtu ļauna, būtu ļāvusi jums nomirt.

Kāpēc neļāvāt?

Viņa pacēla pulti un pārslēdza kanālus. Paradijas karte.

To mēs esam panakuši. Vienota Āzijas valsts, kura labpratigi apvienojas visi līderi.

-Jus nejautājat tautai.

tiešām? Kopš apvienošanas pagajuši piecpadsmit gadi, un visu bijušo republiku ekonomika ir ievērojami uzlabojusies. mēs esam uzbūvējuši skolas, mājas, ceļus. Medicīniskā aprūpe ir daudz labāka. Infrastruktūra modernizēta. Elektrība, ūdensvads, kanālizacija tagad darbojas nesalīdzināmi labak neka padomju laikos. Krievi vairs neizlaupa mūsu dabas bagātības. Starptautiski uzņēmumi iegulda musu ekonomika milzu summas. Attīstās tū­risms. Musu valsts nacionalais kopprodukts pieaudzis par tūk­stoš procentiem, Hnver, cilvēki ir laimīgi!

Ne visi.

Pilnīgi visiem nav iespējams izpatikt. mēs varam tikai gā­dāt, lai vairakums ir apmierinats. To pašu sludina arī Rietumos.

Cik cilvēkus vēl jūs esat šadi mēģinājusi piespiest sadarbo­ties?

Ne parak daudz. Lielākā daļa paši saprot manas politikas labvēlīgo ietekmi. Es ar saviem draugiem dalos bagātībā un vara. Turklāt ņemiet vera ja kadam ir labāka ideja, es labprat to uz­klausīšu. Taču pagaidam vēl neviens nav piedāvājis neko labaku. Niecīga opozīcija, pie kuras piederat arī jus, grib tikai sagrabt varu. Neko vairak.

Jums viegli būt tik dasnai, turot mūs paklausība ar baciļu palidzibu.

Es varēju ļaut jums nomirt, un problēma būtu atrisināta. Ta­ču nogalinat jus, Hnver, būtu muļķīgi. Līdzīgu kļūdu pieļava Hitlers, Staļins, Romas imperatori, Krievijas cari un gandrīz visi Eiropas monarhi. Viņi nonāvēja tieši tos cilvēkus, kuri būtu noderējuši tad, kad vadoņiem bija ļoti vajadzīga palīdzība.

Varbūt viņi rīkojas pareizi? Atstāt ienaidniekus dzīvus var būt bīstami.

Saklausījusi pulkveža balsi nelielu pieļāvību, Zovastina apjau­tājās: Ko jūs zināt par Aleksandru Lielo?

Kartejais rietumnieku iebrucējs.

Viņš iekaroja musu zemes divpadsmit gadu laika, sagrabdams visu Persiju un Mazaziju. Plašakas teritorijas nekā Romas impērijai izdevās iegūt tūkstoš gadu ilgos karos. Un ka viņš val­dīja? Ne jau ar spēku. Pārņemot kādu karaļvalsti, viņš vienmēr ļava tas iepriekšejam valdniekam palikt pie varas. Ta viņš ieguva draugus, kuri sūtīja viņam kareivjus un apgādāja ar visu nepie­ciešamo turpmākiem iekarojumiem. Pēc tam viņš ar tiem dalījās bagātība. Viņš guva panākumus tāpēc, ka saprata, ka izmantot varu.

Gruti spriest, vai pārliecināšana izdevās, tomēr kazahs bija pa­teicis kādu vērtīgu domu. Viņai tiešam apkārt bija ienaidnieki, un širita atentata mēģinājums vēl bija biedējoši spilgta atmiņa. Viņa vienmēr centas likvidēt pretiniekus vai pārvilināt tos sava puse, taču gandrīz vai ik dienu radās jauni grupējumi. Pats Aleksandrs kļuva par nepamatotas paranojas upuri. Viņa nedrīkstēja atkartot šo kļūdu.

Ko teiksiet, Hnver? Pievienojieties mums.

Viņa vēroja, ka pulkvedis apdoma šo priekšlikumu. Varbūt viņš necieta Zovastinu, bet ziņojumi liecinaja, ka šis padomju ar­mija apmacitais aviacijas virsnieks, kas piedalījies daudzas bez­jēdzīgas toreizeja režīma kaujas, dažus citus pretiniekus ienīda vēl vairak.

Laiks pārliecināties, vai ta tiešām ir.

Viņa noradīja ekrānā uz Pakistanu, Afganistānu un Irānu. Šie ir mūsu ienaidnieki.

Viņa redzēja, ka pulkvedis tam piekrīt.

Ko jūs domājāt darīt? viņš ieintereseti apjautājas.

-Likvidet tos.

14 KOPENHĀGENA 8:30

Malone raudzījās uz māju. Pirms pusstundas viņš kopa ar Torvaldsenu un Kasiopeju bija izgājis no grāmatveikala un braucis gar juras krastu uz ziemeļiem. Desmit minušu brauciena attaluma no Torvaldsena lepna savrupnama viņi nogriezās no galvena ceļa un apturēja auto pie pieticīga vienstava namiņa, kas bija pa­slēpies ķeburainu dižskābaržu birzi. C iar ķieģeļu un koka sienam ziedeja pavasara narcises un hiacintes, bet majeli vainagoja greizs divslīpju jumts. Piecdesmit jardu attaluma pret akmeņaino kras­tu skalojas pelecigi brūnie Fresuna ūdeņi.

-Lieki būtu jautat, kam ši māja pieder.

Ta ir galīgi nolaista, atbildēja Torvaldsens. Un atrodas tieši līdzas manai zemei, l's to nopirku par izdevīgu cenu, un ta ir pasakaina vieta piejūras rajona.

Malone piekrita. Lielisks īpašums. Un kas te dzīvos?

Kasiopeja pasmaidīja. Muzeja īpašnieks. Kas gan cits?

Malone pamanīja, ka viņas garastavoklis saka uzlaboties. To­mēr viņi visi jutas ka uzvilkti. Pirms izbraukšanas Malone bija pārģērbies un pagulte sameklējis Magelana nodaļas izsniegto Beretta. Vieteja policija jau divreiz bija pavēlējusi viņam nodot iero­ci, bet Torvaldsens, izmantojot pazīšanos ar Dānijas premjermi­nistru, abas reizes bija iejaucies un nokārtojis jautājumu. Lai gan Malone bija aizgajis no dienesta, pagajuša gada laika ierocis viņam vairakkart bija noderējis. Un tas viņam nepatika. Viens no iemesliem aiziešanai no valdības dienesta bija tieši nevēlēšanās nesat ieroci.

Viņi iegāja mājā. Pa sāls kārtiņas klātajiem logiem ieplūda spo­ža saules gaisma. Istabu iekārtojumā juku jukām bija apvienoti veci un jauni priekšmeti, veidojot haotisku, bet tīkamu stilu maisijumu. Viņš ievēroja telpu stāvokli. Bija nepieciešams nopietns remonts.

Kasiopeja parmekleja maju.

Torvaldsens apsēdas uz noputējuša divana ar tvida pārklāju.

Visi eksponāti, kas pagajušaja nakti atradas muzeja, bija kopi­jas. Iegādājies muzeju, es aizvacu no zalem oriģinālus. Neka pā­rāk vērtīga tur nebija, tomēr nedrīkstēja ļaut tiem iet boja.

Tu tam veltīji lielas pulēs, secinaja Malone.

Kasiopeja atgriezās no izlūkgājiena. Šajā spēlē ir augstas lik­mes.

Par to viņš nešaubijas. Kamēr mēs gaidam atnakam kadu, kas mēģinās mus nogalināt noslēpumaino zvarutaju pirms trim stundām varbūt vismaz paskaidrosi, Kāpēc atvēlēji viņiem tik ilgu sagatavošanas laiku?

Es lieliski saprotu, ko esmu izdarījis, atbildēja Torvaldsens.

Kāpēc tie medaljoni ir tik svarīgi?

Vai zini, kas bija Hefaistions? noprasīja Torvaldsens. Malone zinaja. Viņš bija Aleksandra tuvakais draugs. Iespē­jams, ka mīļakais. Nomira dažus mēnešus pirms Aleksandra.

-Samarkanda atrasTajā senajā manuskripta, paskaidroja Ka­siopeja, izlasami jauni vēsturiski fakti par viņu. Tagad mēs zi­nām, ka Aleksandrs, vainas apziņas mocīts par drauga nāvi, pa­vēlēja sodīt ar nāvi savu personīgo ārstu, viri varda Glaucijs. Viņš lika to saraut gabalos, piesienot pie diviem līdz zemei noliektiem kokiem.

Un ar ko ārsts bija to izpelnījies?

Viņš nespēja glābt Hefaistionu, atbildēja Torvaldsens.

Šķiet, ka Aleksandram bija līdzeklis pret šo slimību. Kaut kas tads, kas iepriekš vismaz vienreiz bija apturējis to pašu drudzi, kas nonāvēja Hefaistionu. Manuskripta tas minēts vienkārši ka zaļu dzeriens. Bet ir arī dažas interesantas detaļas.

Kasiopeja izņēma no kabatas salocītu papīra lapu.

Izlasi pats.

Cik netaisnīgi, ka valdnieks sodīja nabaga C,lauciju. Ārsts ne­bija vainīgs, llefaistionam bija aizliegts est un dzert, bet viņš ne­paklausīja. ja viņš būtu atturējies, varbūt tiktu iegūts laiks viņa izdziedēšanai. Tiesa gan, Glaucija rīcība nebija zaļu, jo to trauks pirms dažam dienam negadījuma tika saplēsts, bet viņš gaidīja, kad no austrumiem atvedis jaunu daudzumu. Pirms vairakiem gadiem, skitu vajāšanas laika, Aleksandram bija piemetušas nik­nas vedersajvs. Apmaiņā pret pamieru skiti sagadāja zāles, ko vi­ņi jau sen izmantoja arstešanai. Par tam zinaja tikai Aleksandrs, Ilēfaistions un Glaucijs, bet reiz Glaucijs ar šo brīnumaino dziru bija izārstējis savu palīgu. Šim vīram bija ta pietucis kakls, ka viņš gandrīz neko nespēja norit, it ka rīkle būtu sabazti akmeņi, bet ar katru izelpu no mutes šļācas ārā šķidrums. Ķermeni klāja augoņi. Visi viņa locekļi bija zaudējuši pēdējos spēkus. Katrs elpas vilciens sagādaja mokas. Glaucijs iedeva viņam iedzert šis zāles, un nakamaja diena vājnieks bija vesels. Glaucijs pastāstīja palīgam, ka vairakkārt ar šīm zalem izārstējis valdnieku, vienreiz pat, kad tas bijis tuvu nāvei. Glaucijs bija izglābis sava palīga dzīvību, tomēr tas nekādi nespēja pasargāt ārstu no Aleksandra dusmām. Viņš no Babilonas mūriem noraudzījās, ka palmas sarauj viņa glābēju ga­balos. Atgriezies no soda izpildes, Aleksandrs lika pasaukt arsta palīgu un jautāja, vai tas zina par šim zalem. Glaucija drausmī­gās nāves izbiedetais palīgs bija spiests teikt patiesību. Valdnieks piekodināju viņam nevienam neko neteikt par zalem. pēc desmit dienam pats Aleksandrs gulēja uz nāves gultas, drudzis plosīja viņa augumu un zuda pedejie spēki. Savas dzīves pedeja diena, kamēr cīņu biedri un ģenerāļi lūdza viņa padomu, Aleksandrs čuk­stēja, ka viņam vajag zāles. Atcerejies Glaucija likteni, palīgs sa­ņēma drosmi un pateica nē. Valdnieka lupas iezagās smaids. Pa­līgs ar prieku noraudzījas Aleksandra nāves mokas, zinādams, ka būtu varējis viņu izglābt.

Šo stāstu pierakstīja galma vēsturnieks, paskaidroja Kasi­opeja. Viņš arī bija zaudējis mīļu cilvēku, kad pirms četriem ga­diem Aleksandrs pavēlēja sodīt ar nāvi Kalistenu, Aristoteļa brāļadelu, kas līdz 327. gadam p.m.e. kalpoja par galma vēsturnieku. Tad viņš tika iejaukts atentata gatavošanas sazvērestībā. Taja lai­ka Aleksandra vajašanas manija bija sasniegusi bīstamu pakapi. Tāpēc viņš pavēlēja nogalināt Kalistenu. Atmiņas vesta, ka Aris­totelis to Aleksandram nekad nepiedeva.

Malone pamaja ar galvu. Daži runa, ka Aristotelis aizsūtīja indi, kas it ka nogalinaja Aleksandru.

To dzirdot, Torvaldsens nicīgi saviebās. Valdnieku nenoindeja. Sis manuskripts to pierada. Aleksandrs mira no infekcijas. Iespējams, no malarijas. Dažas nedēļas pirms nāves viņš bija so­ļojis caur purviem. Bet pavisam droši to nevar pateikt. Un šis zaļu dzēriens jau iepriekš bija izārstējis gan viņu pašu, gan arsta pa­līgu.

Vai pieversi uzmanību simptomiem? jautāja Kasiopeja. Drudzis, aizpampis kakls, gļotas, nespēks, augoņi. Izklausas pēc vīrusu infekcijas. Un tomēr šis šķidrums pilnība izarsteja ar­sta palīgu.

Malone nebija tāda sajūsma. Nevar parak ticēt vairak nekā divtūkstoš gadus vecam manuskriptam. Nevar zināt, vai tas ir autentisks.

Ir, apgalvoja Kasiopeja.

Malone gaidija paskaidrojumu.

Mans draugs bija eksperts. Teksta meklēšana tika izmantota visjaunākā un izcilākā metode, ko nevar piemānīt ar viltojumiem. Ta ir teksta lasīšana molekulārā līmeni.

Koton, ierunājas Torvaldsens. Aleksandrs zinaja, ka sāk­sies cīniņi par viņa līķi. Dažas dienas pirms savas aiziešanas viņš esot teicis, ka pēc viņa nāves viņa dižciltīgie draugi uzsāks lie­las berinieku speles. Savads pareģojums, bet tagad mēs sakam to saprast.

Kasiopejas stāstītajā Malone bija uztvēris vēl kaut ko, tāpēc pārjautāja: Tu teici, ka tavs draugs bija eksperts? Pagātnes laikā?

Viņš ir miris.

Tagad viņš saprata Kasiopejas bēdas. jūs bijāt tuvi draugi?

Viņa neatbildēja.

Tu varēji man pastāstīt.

Ne, nevarēju.

Viņas vārdi sāpīgi iedzēla sirdi.

Pietiek ar to, iejaucas Torvaldsens, ka visa ši intriga ir saistīta ar Aleksandra mirstīgo atlieku meklēšanu.

Labu veiksmi. Neviens tas nav redzējis tūkstoš piecsimt ga­dus.

Tur jau tas āķis, vēsi atteica Kasiopeja. Varbūt mēs zi­nām, kur tas ir, bet virs, kas nāk šurp mus nogalinat, nezina.

15 SAMARKANDA 12:20

Ieskatījusies studentu dedzīgajās sejās, Zovastina jautāja: Vai kāds no jums ir lasījis Homeru?

Tikai daži pacēla roku.

Kad pirmoreiz izlasīju viņa eposu, es mācījos universitātē, tāpat ka jūs tagad.

Viņa bija ieradusies Tautas augstakas izglītības centra uz kār­tējo lekciju. Viņa centas kalni nedēju ieplānot vismaz piecas. La­ba izdevība parādīties preses un arī tautas acu priekša. Kādreiz (nicīgais padomju laika institūts tagad bija izveidojies par nopiet­nu akadēmiskas izglītības iestādi. Viņa bija par to parūpējusies, jo grieķiem bija taisnība. Valstij ar neizglītotu tautu nav nākotnes.

Viņa nolasīja no atvērta "Iliadas" sējuma:

"Cilvēks, kam gļēvuļa sirds, medz mainīties seja jo bieži, Ne­ļauj ta maziska sirds, lai paliktu mierīgs kaut bridi; Pasper viņš soli pa labi, pa kreisi, tad mīņājas bridi; Gļēvuļa knitis ir nemiera pilnas, sirds strauji pukst viņam, Tāpēc, ka nāve šķiet tuvu, un žokļos sak klabēt ta zobi; Bet, kam ir vīrišķa drosme, pavisam tas nemainās seja, nedreb tam sirds, kad, nogulies slēpni viņš kopa ar citiem, klusībā cerību lolo jo drīzāk būt sivaja ciņa."4

Studenti, šķiet, klausijas viņa ar lielu interesi.

-Sie Homēra vārdi teikti pirms vairak neka divdesmit asto­ņiem gadsimtiem. Un tomēr joprojām aktuali.

Lekciju telpas aizmugurē pret viņu bija pavērstas kameras un mikrofoni. Viņa pēkšņi atcerejās kādu citu reizi pirms divdesmit astoņiem gadiem. Cita auditorija. Kazahijas ziemeļos.

Un savu skolotāju.

Raudi, nekautrējies, teica Sergejs.

Šie vārdi viņu aizkustinaja. vēl vairak, neka viņa spēja iedo­māties. Viņa raudzījās uz šo vīrieti, kuram piemita patiesi apbrī­nojama attieksme pret pasauli.

Tev ir deviņpadsmit gadi, viņš piebilda. Es atceros, ka jutos, kad pirmoreiz izlasīju Homēru. Tas saviļņoja arī mani.

Ahillejs ir pretrunu plosīta dvēsele.

mēs visi tādi esam, Irina.

Viņai patika dzirdēt, kā skolotājs izrunā viņas vārdu. Šis vī­rietis zinaja daudz ko tadu, ko viņa vēl nebija pieredzējusi. Viņa vēlējās to visu iemācīties. Es nekad neesmu redzejusi savu mati un tēvu. Neesmu pazinusi nevienu savas ģimenes locekli.

Viņi nav svarīgi.

Tas viņu pārsteidzu. Kā jūs varat ta teikt?

Skolotājs noradīja uz grāmatu. Cilvēka liktenis ir ciest un mirt. Kas ir pagajis, tam nav nozīmes.

Gadiem ilgi Irina bija mocījusies neziņa, Kāpēc viņai lemta tāda vientulība. Draugu bija maz, attiecības neveidojās, visa dzīve bija nemitīga ilgošanās, tiekšanās pēc neiegūstāmā. Tāpat ka Ahillejam.

Irina, tu vēl izjutīsi izaicinājuma prieku. Visa dzīve ir ne­pārtraukti izaicinājumi. Un nemitīgas cīņas. Vienmēr, tāpat kā Ahillejam, tiecoties pēc izcilības.

Bet neveiksmes?

Viņš paraustīja plecus. Tās ir neizdošanas sekas. Atceries, ko teica Homērs: Apstākļi valda par cilvekiem, nevis cilvēki par ap­stākļiem.

Irina atcerejas vēl vienu ļx>emas rindu. "Vienmēr mums, mū­žīgiem dieviem, ir jācieš vislielākās mokas, Tāpēc, ka izceļas ķil­das, kad mirstīgiem palīgu sniedzam."5

Skolotājs pamaja ar galvu. Neaizmirsti to.

"Iliadas" sižets ir šads, viņa sāka stāstīt studentiem. Karš plosījās deviņus garus gadus. Tad, desmitaja gada, kāds strīds pārtrauca Ahilleja ciņu. Viņš bija lepns grieķu varonis, cīnītājs, kura cilvēcības pamata bija dziļa kaisle, neievainojams, izņemot papēžus.

Viņa ieraudzīja smaidus studentu sejas.

Katram ir sava vaja vieta, viņa piebilda.

Un kāda ir jūsējā, ministres kundze? kāds iejautājas.

Viņa pati mudinaja studentus nekautreties.

Tie bija labi jautājumi.

Kāpēc jūs man to visu mācāt? viņa jautāja Sergejam.

Zinot savu pagātni, to var izprast. Vai esi iedomājusies, ka varbūt tu esi grieķu pēctece?

Viņa pārsteigtā palūkojās skolotājā. Ka tas var but?

Senos laikos, pirms islama, kad šo zemi iekaroja Aleksandrs Lielais, daudzi no viņa kareivjiem palika šeit dzīvot, kad viņš de­vas projām. Viņi apmetas musu ielejās un apņēma par sievām vie­tējās sievietes. Viņu ietekme palikusi musu valoda, muziķa un de­jās.

'lās viņai nebija ienācis prāta.

Mīlestība pret ļaudīm, kas dzīvo šaja Federācijā, viņa at­bildēja. -Jus esat mana vajība.

Studenti sajūsma saka aplaudēt.

Viņa atkal iedomājas "Iliadu" un no tas gūto mācību. Slava kaujas lauka. Militāro vērtību triumfs par ģimenes dzīvi. Gods. Atriebība. Drosme. Cilvēka trausla dzīvība.

Nedreb tam sirds…

Vai viņai nodrebēja sirds, sastopoties aci pret aci ar uzbrucēju?

Tu saki, ka tevi interese politika, pamācīja Sergejs. lād vienmēr atceries Homēru. Krievu kaklakungiem goda jēdziens ir svešs. Musu grieķu senčiem tas bija vissvarīgākais. Nekad, Irina, nekļūsti līdzīga krieviem. Homēram bija taisnība. Pievilt savu tau­tu ir vislielākā neveiksme.

Ko jūs zināt par Aleksandru Lielo? viņa jautāja studen­tiem.

Daži pacēla roku.

Vai jums kādreiz ir ienācis prata, ka varbūt jūsu senči bijuši grieķi? Viņa atkartoja studentiem Sergeja teikto par grieķu ap­mešanos uz dzīvi Āzija. Aleksandra mantojums ir mūsu vēstu­rēs daļa. Drosme, bruņnieciskums, izturība. Viņš pirmais apvie­noja Rietumus un Austrumus. Leģendas par viņu izplātījās visas pasaules malas. Viņš ir gan Bībelē, gan Korāna. Grieķu pareizti­cīgie iecēla viņu svēto karta. Hbreji uzskata viņu par tautas va­roni. Savi nostāsti par viņu ir ģermāņu, islandiešu un etiopiešu sagas. Gadsimtiem ilgi viņu apdziedaja eposos un poēmās. Stāsts par viņu ir stāsts par mums.

Viņa lieliski saprata Aleksandra aizraušanos ar Homeru. Kāpēc viņš izdzīvoja "Iliadu". Nemirstību var iegūt tikai ar varonī­gu rīcību. tādi viri ka Enriko Vincenti neizprot goda jēdzienu. Ahillejam bija taisnība. Saskaņas nehus nekad starp vilku un mierīgo jēru.b

Vincenti bija jers. Viņa vilks.

Tāpēc arī nebūs saskaņas.

Šis likšanas ar studentiem bija svētīgas daudzējada ziņa, un nebūt ne mazsvarīgi ka atgādinājums par viņas priekšgajejiem. Pirms divdesmit trim gadsimtiem Aleksandrs Lielais nosoļoja trīs­desmit divus tūkstošus kilometru un iekaroja visu tolaik zināmo pasauli. Viņš izveidoja kopīgu valodu, veicinaja reliģisku toleran­ci, rasu daudzveidību, nodibināja septiņdesmit pilsētas, nosprau­da jaunus tirdzniecības ceļus un uzsaka atdzimšanas laikmetu, kas ilga divsimt piecdesmit gadus. Viņš tiecās pēc arete. pēc grieķu izcilības ideala.

Tagad bija viņas karta turpināt šo tradīciju.

Pabeigusi sarunu ar studentiem, viņa atvainojas un izgaja no auditorijas.

Izejot no ēkas, viens no miesassargiem pasniedza viņai salo­cītu papīra lapiņu. Atlocījusi to, viņa izlasīja pirms pusstundas pienākušu e-pasta ziņu ar noslēpumainu sutitaja adresi un īsu tekstu: ESIET KLĀT PIRMS SAULRIETA.

Kaitinoši, bet viņai nebija citas izvēlēs.

-Lieciet sagatavot helikopteru, viņa pavēlēja.

16 VENĒCIJA 8:35

Vincenti uztvēra Venēciju ka mākslās darbu. Taja bija apvie­nota bizantiešu greznība, islama atturība un Indijas un Ķīnas ak­centi. Pa pusei austrumnieciska, pa pusei rietumnieciska, ar vie­nu kaju Eiropā, ar otru Āzija. Unikāls cilvēka talanta garadarbs, kas radīts no mazam saliņam, kas savulaik spēja apvienoties, iz­veidojot varenako no pilsetvalstim, izcilu juras floti, divpadsmit gadsimtus senu republiku, kuras augstie ideāli piesaistīja pat Amerikas dibinātāju interesi. Skaudības, aizdomu, pat baiļu ob­jekts ši pilsēta nešķirojot tirgojas ar visiem, gan draugiem, gan ienaidniekiem. Naudas rausēja bez sirdsapziņas pārmetumiem, peļņas kara, pat karus ta uztvēra ka daudzsološus ieguldījumus. tāda bijusi Venecija gadsimtu gaita.

Un arī viņš pēdējos divdesmit gadus.

Villu pie Liela kanāla viņš nopirka par savas tikko izveidotās farmacijas firmas pirmo peļņu. Gluži atbilstoši, ka šeit atradas gan viņa mājoklis, gan tagad jau miljardiem vērtas korporācijas gal­venais birojs.

Venēcija viņam vislabak patika agros rītos, kad vienīgas ska­ņas bija cilvēku balsis. Rita pastaiga no paluzzo kanāla mala līdz iecienītajam ristorante Campo Jel ļjeon laukuma bija vienīgā izkus­tēšanas, no kuras viņš nevareja izvairīties. Venēcijā bija ja pārvie­tojās kājam vai ar laivu, jo auto šeit nedrīkst iebraukt.

Šodien viņš atkal soļoja moža gaita. vēl vakar viņam raizes sagādāja Florencieša problēma. Tagad ta bija atrisinata, un viņš varēja pievērsties dažiem pedejiem šķēršļiem. Veiksmīgi īstenots plāns viņam vienmēr sagādāja gandarījumu. Diemžel tas notika parak reti.

Sevišķi tad, ja bija nepieciešama viltība.

Rita gaisa vairs nebija jūtams netīkamais ziemas dzestrums. Italijas ziemeļos beidzot bija iestājies īsts pavasaris. arī vējš šķita maigāks, un debesis blazmoja jauka laškrasa, iemirdzoties austo­šas saules staros, kas austrumpuse iznira no juras.

Viņš soļoja pa līkloču ieliņām, kas bija tik šauras, ka grūti būtu turēt vīrs galvas atvērtu lietussargu, un šķērsoja vairakus til­tus, kas savienoja pilsētas kvartalus. Viņš pagaja garam apģērbu un rakstāmpiederumu veikaliem, vīnu bodītei, apavu darbnīcai un paris bagatigiem pārtikās veikaliem, bet tie visi šaja agraja stunda vēl bija slēgti.

Nonācis līdz ieliņas galam, viņš izgaja laukuma. Tā viena gala slejas sena eka ar torni, kas kādreiz bija baznīca, bet tagad teātris. Otrā gala bija kapelas zvanu tornis. Gar abam laukuma maļam rin­dojas mājas un veikali, lepodamies ar savu senlaicīgo cienīgumu. Vincenti diez ko nepatika šadi laukumi. Tie šķita veci, stīvi un pilsetnieciski. Pavisam citada noskaņa valdīja kanālu malas, kur pa­luzzo drūzmējās gandrīz ka cilvēki, tiecoties pēc svaiga gaisa.

Viņš nopētīja tukšo laukumu. Viss tīrs un kārtīgs.

Tieši ta, ka viņam patika.

Viņš bija cilvēks, kam pieder bagātība, vara un nākotne. Viņš mita viena no pasaules izcilakajam pilsētām, prestižam un tradī­cijām atbilstoša dzivesstila. Viņa tevs, vienkāršs cilvēks, bija iedve­sis dēlam aizraušanos ar zinātni un bērnība vienmēr mācījis pie­ņemt dzīvi tadu, kāda tā ir. Labs padoms. Dzīve galvenais ir izturība un atgūšanās pēc trieciena. Nepatikšanas draud ik uz. soļa. Galvenais ir tas laika pamanīt un attiecīgi rīkoties.

Viņš tikko bija ticis gala ar kādu sarežģījumu.

Bet drīz sekos nakamie.

Jau divus gadus viņš vadīja Desmit viru padomi, kas parvaldija Venēcijas Ligu. Četrsimt trīsdesmit divus vīriešus un sievie­tes, kuru godkārīgajiem plāniem traucēja parak stingrie valdības noteikumi, ierobežojošie tirdzniecības likumi un politiķi, kas ap­cirpa korporāciju ienākumus. Galvenie šķēršļu liceji bija Ameri­ka un Hiropas Savienība. Katru dienu kāds jauns traucēklis lau­pīja peļņu. Līgas dalībnieki tērēja miljardus, cenzdamies novērst jaunu noteikumu pieņemšanu. Un, kamēr vienus politiķus izde­vās neuzkrītoši pierunāt palīdzei, citi ar putam uz lupām metas atmaskot šos palidzetajus.

Kaitinošs, nebeidzams apburtais loks.

Tāpēc Līga bija nolēmusi izveidot lādu ietekmes zonu, kur bizness varēs ne likai uzplaukt, bet arī valdīt par visu. Kaut ko līdzīgu sākotnējai Venecijas republikai, kur gadsimtiem ilgi val­dīja viri, kam piemita grieķu tirgošanas talants un romiešu pārdro­šībā -uzņēmēji, kas bija reize veikalnieki, kareivji, pārvaldnieki un valstsvīri. Pilsetvalsts izauga par impēriju. Laiku pa laikam Venecijas republika noslēdza savienību ar citam pilsētvalstim, lai kopa būtu spēcīgākās, un viss noritēja veiksmīgi. Venecijas Ligas musdienu iecerei pamata bija līdzīgi principi. Vincenti bija pieli­cis lielas pulēs, lai iegūtu savu bagātību, tāpēc viņš bija vienis­prātis ar Irinu Zovastinu: Katram visdārgākais ir tas, ko viņš ieguvis ar lielam grūtībām.

šķērsojis laukumu, viņš tuvojas kafejnīcai, kas katru dienu ti­ka atvērta sešos no rīta tieši viņa deļ. Kits bija viņa iemīļotākais laiks. Tieši priekšpusdiena viņa prāts darbojas vislabak. Iegājis ristorante, viņš uzrunāja saimnieku: Lmilio, vai varu lugt pakal­pojumu? Pasaki maniem viesiem, ka es drīz atgriezīšos. Man vēl kaut kas jāizdara. Tas nebūs ilgi.

Saimnieks pasmaidīja un piekrītoši pamaja ar galvu.

Lai nesatiktu padotos, kas gaidīja viņu blakus esošaja edamzālē, viņš iegāja virtuve. Tur viņu apņēma kārdinoša griletu zivju un ceptu olu smarža. Uz mirkli apstajies, viņš uzmeta priekpilnu skatienu čurkstošajam pannam uz plīts, tad izgaja pa sētas dur­vīm un nokļuva viena no neskaitāmajām Venēcijas šķersieliņām, tumšā aiza starp augstiem, putnu meslu notraipītiem ķieģeļu mū­riem.

Dažu metru attāluma gaidīja trīs inkvizitori. Vincenti pamaja ar galvu, un viņi zosu gājienā devas uz priekšu. Krustojuma viņi nogriezās pa labi un devas talak pa citu šķērsielu. Viņš sajuta pa­zīstamu smaku Venecijai raksturīgo notekūdeņu un pustošu muru dvakas maisījumu. Viņi apstajas pie sētas puses ieejas kāda eka, kuras apakšstava bija sieviešu apģērbu veikals, bet augšējos trijos dzīvokļi. Vincenti zinaja, ka pašlaik viņi atrodas otra lau­kuma pusē, slīpi pretī kafejnīcai.

Pie durvīm viņus gaidīja vēl viens inkvizitors.

Vai viņa ir šeit?

Inkvizitors pamaja ar galvu.

Vincenti deva zīmi, un trīs viri iegāja māja, bet ceturtais palika ārā. Vincenti sekoja viņiem pa metala kapnem. Augšēja stāva viņi apstajas pie kāda dzīvokļa durvīm. Vincenti palika stavam gai­teni, kamēr viri izvilka ieročus un viens sagatavojas ar kājas spē­rienu atvērt durvis.

Viņš pamaja ar galvu.

Kurpes zole smagi norībēja pa koka durvīm, un tas atspraga vaļa uz iekšpusi.

Viri ieskrēja dzīvokli.

Pee mirkļa viens no tiem deva zīmi. Vincenti iegāja dzīvokli, aizverot aiz sevis durvis.

Divi inkvizitori bija sagrabuši sievieti. Viņa bija slaida, gaišiem matiem un visai pievilcīga. Viens no gūstītajiem bija ar plaukstu aizspiedis viņai muti, bet otrs turēja pie deniņiem pistoles stobru. Sieviete bija nobijusies, bet mierīga. Ka jau īsta profesionāle.

Esat pārsteigta, mani redzot? viņš noprasīja. jūs novēro­jat mūs jau gandrīz menesi.

Sievietes skatiens nepauda neko.

līs neesmu muļķis, lai gan jūsu valdība varbūt doma citādi.

Viņš zinaja, ka ši sieviete ir ASV Tieslietu departamenta aģen­te, kas strada slepena vienība ar nosaukumu Magelana nodaļa. Vincenti jau reiz bija sastapies ar šo nodaļu, pirms paris gadiem, kad Liga tikko bija sākusi ieguldīt līdzekļus Centralazija. Tas ne­bija nekāds brīnums. Amerikai viņu darbības šķita aizdomīgas. Toreizējā izmeklēšana nekas netika atklats, bet tagad Vašingtona atkal pievērsusi viņiem uzmanību.

Viņš nopētīja aģentes aprīkojumu. Uz statīva novietota fotoka­mera ar teleobjektivu, mobilais talninis, piezīmjdators. Viņš zina­ja, ka nav vērts pratinat sievieti. Ja arī viņa kaut ko pateiktu, tad neko tadu, ko viņš jau nezinātu. jūs iztraucējat manas brokas­tis.

Viņš pamaja, un viens no vīriem savaca spiegošanas ierīces.

Vincenti piegāja pie loga un paraudzījās leja uz joprojām tuk­šo laukumu. Izvēle, kas tagad jaizdara, varēja izšķirt visu viņa nākotni. Viņš gatavojas uzsākt divkosīgu spēli abas karojošajās puses, ko viņam nepiedotu ne Venecijas Liga, ne Irina Zovastina. Un, protams, amerikāņi ne tik. Viņš jau sen bija plānojis šo pār­drošo gājienu.

Viņa tevs allaž, mēdza teikt, ka lenpratigie nav pelnījuši neko.

Nenovērsdams skatienu no loga, viņš pacēla labo roku un aši pagrieza plaukstu. Atskanēja krakšķis, liecinot, ka sievietes kakls prasmīgi parlauzts. Nogalinašana Vincenti nebiedeja. Viņam tikai nepatika redzēt to savam acīm.

Viņa viri savu darbu prata.

Leja gaidīja auto, kas aizvedis līķi uz otru pilsētas malu, kur tas nonāks pagajušas nakts zarka. Tajā pietika vietas vēl vienam gulētājam.

17 DĀNIJA

Malone nopētīja tikko atbraukušo vīrieti. Viņš bija ieradies viens, ar Audi, kura vējstiklu rota ja koša autonomas uzlīme. Ma­za auguma, drukns, ar kuplu nekārtīgu malu ērkuli, ģerbies pla­tas drēbēs, ar muskuļainiem pleciem un rokam ka smaga fiziska darba stradniekam. Mazliet pari četrdesmit, ar slaviskiem sejas vaibstiem platu degunu, dziļi novietotam acīm.

Uzkāpis uz. lieveņa, vīrietis paziņoja: Es neesmu bruņots. Bet jūs droši varat parbaudit.

Malone turēja ieroci paceltu. Cik patīkami sadarboties ar pro­fesionāļiem.

jūs esat tas, kurš bija muzeja.

Bet jūs esat tas, kurš mani tur iesledza.

Es ne. Bet es to atļavu.

Tik atklatas atbildes pistoles stobra priekša.

Pistoles mani nebiedē.

Tam Malone ticēja. Es neredzu naudu.

Es neesmu redzejis medaljonu.

Malone pagaja sāņus un aicinaja svešinieku ienākt. Vai jums ir vārds?

Vīrietis apstajas durvis un stingri ieskatijas viņam acis. Vik­tors.

Kasiopeja aiz kokiem vēroja, ka atbraucējs kopa ar Maloni ieiet māja. Nebija svarīgi, vai viņš ieradies viens.

Tūlīt sāksies izrāde.

Malones deļ viņa cereja, ka viņas un Torvaldsena aprēķini biju­ši pareizi.

Malone stāvēja mala, kamēr Torvaldsens sarunajās ar Viktoni. Saglabajot modrību, viņš uzmanīgi vēroja tos, ka bija pieradis div­padsmit gadus ilgaja valdības aģenta darba. Viņam bieži bija nā­cies sastapties ar nezināmu pretinieku, paļaujoties tikai uz savu pratu un attapību un izmisīgi cerot tikt cauri sveika.

jūs zogat šos medaljonus visas Eiropas malas, teica Tor­valdsens. Kāpēc? To vērtība nemaz nav tik liela.

Par to es neko nezinu. jūs gribai piecdesmit tukstošus eiro. Tas ir piecreiz vairak par to vērtību.

Un pārsteidzošā karta jūs esat gatavs maksai. Tas nozīme, ka jūs pals neesat kolekcionārs. Ka laba jūs slradajat?

Sava.

Torvaldsens klusi iesmejas. Jums ir humora izjuta. Tas man patīk. jūs angliski runājāt ar Austrumeiropas akcentu. Bijusi Dienvidslāvija? Horvātija?

Viktors klusēja, un Malone ievēroja, ka viņš māja nekam naV pieskaries.

Es jau domāju, ka negribēsiet atbildei uz šo jautājumu, tur­pinaja Torvaldsens. Ka jūs velaties noslēgt darījumu?

Es gribētu apskatīt medaljonu. Ja bušu pārliecinājies par ta īstumu, naudu sagadašu rit. Šodien tas nav iespējams. Svētdiena.

Atkarība no ta, kur ir jūsu banka, ieminējās Malone.

Manēja ir slēgta. Viktora vienaldzīgais skatiens liecinaja, ka viņš neko vairak neteiks.

Kur jūs uzzinājāt par grieķu uguni? jautāja Torvaldsens.

-Jums ir labas zinašanas.

Man pieder Grieķu un romiešu mākslas muzejs.

Malonem uzmetās zosada. tādi cilvēki ka Viktors, kas nav lie­li pļapas, izpauž kaut ko tikai tad, ja zina, ka klausītāji nenodzī­vos tik ilgi, lai pavēstītu to vēl kadam.

Es zinu, ka jūs meklējat ziloņu medaljonus, turpinaja Tor­valdsens. Un esat jau dabūjis visus, izņemot manu un vēl trīs. Manuprat, jūs esat algots aģents, kas nezina un pat negrib zinai, Kāpēc tie ir tik svarīgi. Uzticīgs kalps.

Un kas esat jus? Protams, ne jau Grieķu un romiešu mākslās muzeja īpašnieks.

Gluži pretēji, esmu gan. Un veļos samaksu par iznicinātā­jiem eksponātiem. Tāpēc tik augsta cena.

Torvaldsens pasniedzas kabata, izņēma caurspīdīgu plastma­sas kārbiņu un pasvieda to. Viktors noķēra kārbiņu ar abam rokam. Malone vēroja, ka viesis novieto medaljonu uz labas plauk­stas. Tas bija apmēram piecdesmit centu monētas lieluma, alvas krasa, ar abas puses iekaltiem simboliem. Viktors izņēma no ka­batas juvelieru lupu.

jūs esat eksperts? apjautājas Malone.

-Zinu pietiekami daudz.

Mikrogravejumi ir, ieminejas Torvaldsens. Grieķu burti. ZI1. Zeta. Eta. Apbrīnojami, ka senajos laikos prata tādus iegravet.

Viktors turpinaja pētīt medaljonu.

Pārliecinājāties? noprasīja Malone.

Viktors aplūkoja medaljonu, un, lai gan viņam nebija līdzi ne mikroskopa, ne svaru, tas šķita īsts.

Labākais no līdz šim redzētajiem.

Viņš bija ieradies neapbruņots, jo gribēja, lai šie ļaudis doma, ka viņi ir situācijas noteiceji. Šeit bija vajadzīga smalka viltība, nevis spēks. Tomēr viens jautājums viņam nelika mieni. Kur ir sie­viete?

Viņš pacēla galvu, ļaujot lupai iekrist labajā plauksta. Vai drīkstu apskatīt to nipigak, pie loga? Man vajag labaku gaismu.

Protams, atbildēja vecakais virs.

Ka jūs sauc? jautāja Viktors.

Pieņemsim Ptolemajs.

Viktors pasmaidīja. -Tadi bija vairaki. Kurš esat jus?

Pirmais. Aleksandra oportūnistiskākais ģenerālis. pēc Alek­sandra nāves pieprasīja Ēģipti. Ciudrs virs. Viņa mantinieki val­dīja tur gadsimtiem ilgi.

Viktors papurinaja galvu. Galu gala romieši tomēr viņus uz­varēja.

Nekas nav mūžīgs. Tāpat ka mans muzejs.

Viktors piegāja pie noputējušā loga. vīrs ar ieroci stāvēja sar­dze pie durvīm. Viņam bija vajadzīgs tikai mirklis. Nostājies sau­les staros, ar muguru pret abiem svešiniekiem, viņš veikli rīkojas.

Kasiopeja ieraudzīja kādu vīrieti iznākam no koku audzes mā­jās aizmugurē. Viņš bija jauns, tievs un veikls. Lai gan pagajušaja nakti viņa neredzēja muzeja dedzinātāju sejas, viņa pazina ta vingro gaitu un piesardzību.

Viens no zagļiem.

Dodas taisna ceļa pie Torvaldsena auto.

Viņi rīkojas pamatīgi, tas bija jaatzist, tomēr ne parak piesar­dzīgi, ņemot vera, ka viņi zina kāds ir vismaz dažus soļus vi­ņiem priekša.

Viņa vēroja, ka svešinieks ar nazi pārdur abas aizmugurējās riepas un aši pazūd.

Malone pamanīja apmaiņu. Viktors iemeta lupu labaja plauk­sta, bet kreisaja turēja medaljonu. Bet, kad lupa atkal bija Viktora aci un viņš atsaka apskati, medaljons paradijas labaja plauksta, bet kreisas rokas īkšķis un raditaja pirksts bija pieliekti, slēpjot monētu.

Nav slikti. Veiksmīgi apvienojot ar pieiešanu pie loga, kur ir labāka gaisma. Veikls manevrs.

Malone paraudzījās uz Torvaldsenu, un vecais vīrs aši pama­ja ar galvu, liekot saprast, ka viņš arī to redzējis. Viktors turēja monētu pret gaismu un petija to ar lupu. Torvaldsens papurinaja galvu, kas nozīmēja neiejaukties.

Malone jautāja velreiz: Pārliecinājāties?

Viktors iemeta juvelieru lupu kreisaja plauksta un ielika kaba­ta kopa ar īsto medaljonu. Tad pastiepa labo roku ar apmainīto monētu droši vien muzeja paņemto viltojumu. Tas ir īsts.

Piecdesmit lukstošus eiro vērts? noprasīja Torvaldsens.

Viktors pamaja ar galvu. Likšu parskaitīt naudu. Sakiet, uz

kurieni.

Rit piezvaniet uz medaljona iegraveto numuru, un norunā­sim darījumu.

-Tikai ielieciet to atpakaļ kārbiņa, -atgadinaja Malone.

Viktors piegāja pie galda. jūs gan spēlējat varenu spēli.

Ta nav nekāda spēle, atbildēja Torvaldsens.

Piecdesmit tūkstoši eiro?

Ka jau teicu, jūs iznicinājāt manu muzeju.

Malone pamanīja pašpārliecinātību Viktora piesardzīgajās acis. Šis vīrs bija iekļuvis bīstama situācijā, nepazīdams savu ienaidnieku, uzskatīdams sevi par gudrāku, bet tas parasti nesola neko labu.

Bet Malone bija pieļāvis vēl lielāku kļūdu.

Viņš bija piekritis piedalīties, ticēdams, ka abi viņa draugi zina, ko dara.

18 SINDŽJANAS PROVINCE, ĶĪNA 15:00

Zovastina raudzījās pa helikoptera logu, kad tas atstaja Fede­rācijas gaisa telpu un nonaca Ķīnas rietumdaļā. Kādreiz šeit bija stingri noslēgta aizmugures ieeja Padomju Savienība, ko sargaja milzīgi armijas spēki. Tagad robežas bija atvērtas. Neierobežota transporta kustība un tirdzniecība. Ķīna viena no pirmajam ofici­āli atzina Federāciju; abu valstu noslēgtie līgumi nodrošinaja no­traucētu ceļošanu un sadarbību.

Siņdzjanas province aizņēma sešpadsmit procentus no Ķīnas teritorijas. Galvenokart tie bija kalni un tuksneši, bagati ar dabas resursiem. Tur dzīve bija citada neka visa pareja Ķīna. Mazak ko­munisma. Stingrs islams. Ši teritorija, ko kādreiz sauca par Aus­trumu Turkestanu, bija radniecīgāka Centralazijai neka Ķīnai.

Venēcijas Līga daudz palīdzēja Federācijas draudzīgo attiecī­bu nostiprināšanā ar ķīniešiem, un tas bija viens no iemesliem, Kāpēc Zovastina nolēma pievienoties šim grupējumam. Pirms pie­ciem gadiem sakas liela Rietumu ekonomikas ekspansija, kad Pe­kina saka ieguldīt miljardus Siņdzjanas infrastruktūras veidoša­na un atjaunošana. Ligas dalībnieki saņēma daudzus pasutijumus naftas ķīmijas nozare, kalnrūpniecība, mašīnbūvē, ceļu atjaunošana un celtniecība. Šai organizācijai bija daudz draugu Ķīnas galvaspilsēta, un nauda arī komunisma valstība ir tikpat pārliecinošs arguments ka visur citur, tāpēc Zovastina maksimali izmantoja šis pazīšanas savu politisko mērķu laba.

Lidojums no Samarkandas atraja helikoptera ilga tikai maz­liet vairak par stundu. Viņa jau daudzkart bija mērojusi šo ceļu un ikreiz, raugoties leja uz skarbo ainavu, iztēlojusies senas karavanas, kas virzījās uz austrumiem un rietumiem pa slaveno Zīda ceļu. Pārdošanai tika vests nefrits, koraļļi, lini, stikls, zelts, dzelzs, ķiploki, teja un arī "dzīva prece" punduri, jaunas sie­vietes un tik neganti zirgi, kuri it ka esot svīduši asins sviedrus. Aleksandrs Lielais ta arī netika tik talu uz austrumiem, bet Marko Polo gan ir staigajis pa šo zemi.

Priekša viņa pamanīja Kašgaru.

Pilsēta atradās Taklamakana tuksneša mala, simt divdesmit ki­lometrus uz austrumiem no Federācijās robežas, sniegotā Pamira viena no pasaule augstakajiem un tuksnesīgākajiem kalniem pakaje. Mirdzošai oāzei līdzīga Ķīnas rietumu metropole, tāpat ka Samarkanda, bija vairak neka divtūkstoš gadu sena. Ši kādreiz rosīga trokšņaino tirgus laukumu un austrumu bazaru valstība tagad bija skumja, putekļiem klata, un ielas atbalsojas tikai mne­dzinu spalgie saucieni uz lugšanam mošejas. Pilsēta starp vies­nīcām, noliktavam, firmu birojiem un dievnamiem dzīvoja trīssimt piecdesmit tūkstoši cilvēku. Aizlaiku pilsētas muri sen bija no­jaukti, un tagad to apņēma atrgaitas maģistrale, pa kuru šurpu, turpu šaudijas zaļi taksometri.

Helikopters pagriezās uz ziemeļiem, kur ainava kļuva kalnainaka. Pavisam netālu uz austrumiem sakas tuksnesis. Taklama­kana nosaukums burtiski nozīmēja "ja ieiesi, vairs neiznāksi". Piemērots nosaukums apvidum, kur karstie vēji dažas minūtes spēja nogalināt veselas karavānas.

Zovastina pamanīja ceļojuma galamērķi.

Melna stikla eka slejas akmeņainas pļavas vidu, puskilomet­ru no meža malas. Ši arēji necila divstāvu celtne piedereja Philogen Pharmaceutiiļue Luksemburgas akciju sabiedrībai ar galveno biroju ltalija, kuras nozimigakais akcionars bija amerikāņu emig­rants ar gluži italisku vardu Fnriko Vincenti.

Zovastina jau paša sadarbības sakuma rūpīgi izpētīja ši vira biogrāfiju.

Virusologs, ko 20. gadsimta 70. gados Iraka bija nolīgusi torei­zēja jauna līdera Sadama Huseina uzsāktās bioloģisko ieroču pro­grammas vadīšanai. 1972. gada Konvenciju par bioloģisko toksinu ieročiem, kas visa pasaule aizliedza bioloģisko karadarbību, Huseins uztvēra dnzak ka labu izdevību. Vincenti nostradaja pie irākiešiem līdz brīdim, kad īsi pirms Līča kara Huseins steidzīgi partrauca šos pētījumus. Līdz ar miera noslēgšanu ieradas ANO inspektori, tāpēc nacas šos darbus izbeigt gandrīz pilnīgi. Ta nu Vincenti uzsaka pats savu biznesu, nodibinot farmacijas firmu, kas 90. gados piedzīvoja pārsteidzoši strauju izaugsmi. Tagad ta bija lielākā Eiropa un varēja lepoties ar iespaidīgu patentu dau­dzumu. Milzīgs starptautisks konglomerāts. Lielisks sasniegums necilam pērkamam zinatniekam. Par to viņa ilgi lauzīja galvu.

Helikopters nolaidas, un viņa iesteidzas eka.

Arējas stikla sienas bija tikai maskēšanās. To iekšiene gluži ka dekoratīva lādīte bija paslēpta vēl viena eka. To apņēma pulētu šīfera plākšņu celiņš, kuram abas pusēs kupli zaļoja dekoratīvie augi. lekšejas ēkas mUra sienas bija trīs divviru durvis. Zovasti­na zinaja, ka šis neparastas arhitektūras mērķis bija neuzkrītoši gadat par drošību. Ēku ārpuse neapņēma žogs ar dzeloņstieplem. ārā nebija sargu. Nebija novērošanas kameru. Neka tada, kas pie­saistītu lieku uzmanību šai vienkāršajai celtnei.

Šķērsojusi ārējo perimetru, viņa tuvojās vienam no ieejas dur­vīm, kur ceļu aizšķērsoja metala vārti. Aiz marmora letes stāvēja apsargs. Pie vārtiem bija paredzēta pārbaude ar rokas skeneri, bet viņai neviens nelika apstaties.

Otra pusē slavēja sīka auguma vīrs krietni pari piecdesmit, ar paplaniem sirmiem matiem un pelēcīgu seju. Aiz brillēm metala rāmjos slēpās vienaldzīgs skatiens. Viņš bija ģērbies atpogala mel­ni zeltaina laboratorijas uzsvārci, kam pie atloka piesprausta plāksnīte ar uzrakstu "Grants Lindsijs".

Laipni lūdzam, ministres kundze, viņš angliski ierunājas.

Zovastina atbildēja sveicienam ar īgnu skatienu. Lindsija e-pas­ta vēstulēs tonis liecinaja par steidzamību. Lai gan šads izsaukums radīja nepatiku, viņa tomēr atcēla visus pēcpusdienas darbus un ieradās.

Viņi iegāja iekšeja eka.

Aiz galvenas ieejas ceļš sazarojas. Lindsijs pagriežas pa krei­si un veda ministri pa bezlogu gaiteņu labirintiem. Viss bija steri­li tīrs ka slimnīcā un oda pēc hlora. Visam durvīm bija elektronis­kas slēdzenes. Apstājies pie durvīm ar uzrakstu "Laboratorijas vaditajs", Lindsijs noņēma no atloka karti un ar to atdarīja sledzeni.

Bezlogu kabinets bija iekārtots moderna stila. Ikreiz šeit ienā­kot, Zovastinu pārsteidza telpas bezpersoniskums. Nebija ģime­nes fotogrāfiju. Nebija diplomu pie sienām. Nekādu piemiņas lie­lu. It ka šeit strādājošajam vīram nebutu pašam savas dzīves. Bet iespējams, ka tas nebija tālu no patiesības.

Man kaut kas jums japarada, paziņoja Lindsijs.

Viņš mnaja ar Zovastinu ka ar vienlīdzīgu, un tas ministri kaitinaja. Zinātniekā tonis vienmēr skaidri lika saprast, ka viņš dzīvo Ķīna un nav pakļauts viņai.

Viņš ieslēdza monitoru, un paradijas ar griestos ierīkotu ka­meru filmēts skats uz. pusmuža sievieti, kas sedeja krēsla un ska­ujas televīziju. Zovastina zinaja, ka ekrana redzama telpa atro­das otraja stava, kur ir pacientu palatas, jo bija jau iepriekš skatījusies šādus videoierakstus.

Pagajušaja nedēļā, iesaka Lindsijs, es savacu vēl duci no cietuma. Tāpat ka iepriekš.

Zovastina nezinaja, ka ir veikts vēl viens klīniskais izmēģinā­jums. Kāpēc neziņojat man?

Es nezināju, ka man jaatskaitas jums.

Zovastina saprata arī skaļi neizteikto: Vincenti ir galvenais. Vi­ņa laboratorija, viņa cilvēki, viņa ķimikālijās. Viņa Enveram neteica patiesību. Viņa to neizārstēja. To izdarīja Vincenti. Šis laboratori­jas tehniķis iešjircinaja pulkvedim pretlīdzekli. Lai gan Zovasti­nas rīcība bija bioloģiskie patogeni, arstešanas līdzekļus kontro­lēja Vincenti. Šads neuzticības diktēts līdzsvars bija iedibināts jau no paša sakuma, lai vajadzības gadījuma spēku samērs būtu lī­dzīgs.

Lindsijs pacēla pulti, un ekrana paradijas citu pacientu ista­bas pavisam astoņas, katra no tam viens vīrietis vai sieviete. At­šķirība no pirmās sievietes, parejie nekustīgi gulēja, pieslēgti pie intravenozam sistēmām.

Ka nedzīvi.

Lindsijs noņēma brilles. līs izmantoju tikai divpadsmit, jo tie bija uzreiz dabūjami. Man vajadzēja veikt steidzamu pētījumu par pretlīdzekli jaunajam vīrusam. Es pirms mēneša jums par to stās­tīju. Mazs, bet nikns.

Un kur jūs to atradat?

kāda grauzēju suga, kas dzīvo Heilundzjanas province, uz austrumiem no šejienes. mēs bijām dzirdējuši nostāstus, ka cil­vēki saslimst pēc šo radījumu gaļas ēšanas. Un tiešam žurkas asinsrite mīt sarežģīts vīruss. Mazliet pārveidojot, tas kļūst īsti iedarbīgs. Nāve nepilnas dienas laika. Viņš noradīja uz ekrā­nu. Tur ir pierādījums.

Zovastina pati bija prasījusi spēcīgāku vīrusu. Tadu, kas no­galinātu vēl atrak, neka tie divdesmit astoņi, kas jau bija viņas nciba.

Viņi visi atrodas reanimācijas režīma. Klīniska nāve iestāju­sies jau pirms vairakam dienam. Lai parbauditu infekcijas para­metrus, jāveic sekcija, bet es gribēju pirms sagraizīšanas paradīt viņus jums.

Un pretlīdzeklis?

Viena deva, un visi divpadsmit saka atveseļoties. Strauja atlabšana dažu stundu laika. pēc tam es visiem, izņemot pirmo sie­vieti, pretlīdzekļa vieta saku dot placebo. Sieviete ir kontroles ob­jekts. Ka jau es biju paredzējis, visu parejo stāvoklis atkal ātri pasliktinājās, un viņi nomira. Viņš atkal pārslēdza attēlu uz. pir­mo sievieti. Bet viņa jau ir atbrīvojusies no vīrusa. Sveika un vesela.

Kāpēc šis izmēģinājums bija vajadzīgs?

-Jūs gribējāt jaunu vīrusu. Man vajadzēja pārliecināties, vai ta pārveidojumi darbojas. Lindsijs pasmaidīja. Un, ka jau teicu, bija japarbauda pretlīdzeklis.

Kad es dabušu jauno vīrusu?

Varat ņemt jau šodien. Tāpēc arī jūs aicinaju.

Zovastinai nepatika parvadat vīrusus, bet viņa vienīgā zinaja

šis laboratorijas atrašanas vietu. Viņas darījums bija noslēgts ar Vincenti. Abpusēja personiska vienošanas. Viņa neparko negri­bēja uzticēt vēl kadam ši darījuma augļus. Turklāt ķinieši nekad neaptures viņas helikopteru.

Sagatavojiet vīrusu, viņa pavēlēja.

Viss sasaldēts un iesaiņots.

Viņa noradīja uz ekrānu. Un kas notiks ar šo?

Zinātnieks paraustīja plecus. Viņu inficēs atkartoti. Rit viņa jau bus mirusi.

Zovastinas nervi joprojām bija ka uzvilkti. Sabradajot ar zirga pakaviem neveiksmīgo slepkavu, viņa bija izgāzusi dusmas, to­mēr palika parak daudz neatbildētu jautājumu saistība ar šo atentata mēģinājumu. Ka Vincenti zinaja? Varbūt viņš pats bija to pa­sūtījis? Grūti spriest. Tomēr viņa bija pārsteigtā nesagatavota. Vincenti bija viņai soli priekša. Un tas viņai nepatika.

Tāpat ka Lindsijs.

Viņa atkal norādīja uz ekrānu. Sagatavojiet viņu transportē­šanai. Nekavējoties.

Vai tas ir prātīgi?

-Toatstājiet mana ziņa.

Lindsijs pasmaidīja. Gribat papriecāties?

Vai gribat atbraukt līdzi un paskatīties?

Ne, paldies. Man labak patīk šeit, aiz. Ķīnas robežas.

Zovastina piecēlās. Un es jums ieteiktu te arī palikt.

19 DĀNIJA

Malone turēja ieroci gatavība, kamēr Torvaldsens mnaja ar Vik­toru.

Varam veikt apmaiņu tepat, viņš piedavāja. Rit.

-Jus neizskatāties pēc cilvēka, kuram vajadzīga nauda, ieminejas Viktors.

Manuprat, tas nekad nevar būt par daudz.

Malone apslēpa smaidu. Patiesība viņa dāņu draugs izdaļaja miljoniem eiro dažadiem labdarības merķiem visa pasaule. Viņam bieži ienaca prata, vai tikai viņš pats arī nav viens no labdarības ziedojumu saņēmējiem, jo pirms diviem gadiem Torvaldsens spe­ciāli lidoja uz. Atlantu, lai piedāvātu Malonem sākt jaunu dzīvi Ko­penhāgenā. Viņš pieņema šo izdevību un nenožēloja ne mirkli.

Tikai ziņkāres pec, iejautājas Viktors. Viltojuma kvalitate ir izcila. Kas to darinajis?

kāds talantīgs cilvēks, kas lepojas ar savu darbu.

Nododiet manu atzinību.

Daļa jūsu naudas nonāks pie viņa. Torvaldsens bridi klu­sēja. Tagad man ir jautājums. Vai jūs meklesiet abus pēdējos šeit, Eiropā, atlikušos medaljonus?

Un ka jūs domājāt?

Un trešo, kas ir Samarkanda?

Viktors neatbildēja, bet Torvaldsens bija skaidri licis saprast: man jūsu plāni ir labi zināmi.

Viktors gatavojas iet projām. Es rit piezvanīšu.

Torvaldsens palika sēžot, kamēr viesis izgaja pa durvīm. C lai­dīšu jūsu zvanu.

Ārdurvis atveras un atkal aizveras.

Koton, Torvaldsens ierunājās, izņemdams no kabatas pa­pīra maisiņu. Mums ir maz laika. Uzmanīgi ieslidini taja kārbi­ņu ar medaljonu.

Malone saprata. Pirkstu nospiedumi? Tāpēc lu ļāvi viņam paņemt roka medaljonu.

Tu taču redzēji, ka viņš šeit nekam nepieskaras. Bet medal­jons viņam bija japaņem, lai varētu tos apmainīt.

Malone ar ieroča stobru iebīdīja plastmasas kārbiņu papīra maisiņa, uzmanīgi raugoties, lai ta novietotos guļus. Aizlocija mai­siņa galu, atstajot iekša gaisa "kabatu". Viņš zinaja kartību. At­šķirība no televīzijas filmas radīta, lietiskos pierādījumus ar pirk­stu nospiedumiem vislabak glabat papīra, nevis plastmasas maisiņos. Mazak iespēju tiem izsmēreties.

Torvaldsens pieceļas. Nac, ejam. Malone vēroja, ka draugs šļūcošiem soļiem šķērso istabu, noliecis galvu uz priekšu. Jāpa­steidzas.

Viņš pamanīja, ka vecais vīrs dodas uz. mājas sētas pusi. Uz kurieni tu ej?

ārā no šejienes.

Viņš sekoja draugam, un abi izgaja pa virtuves durvīm, kas veda uz margam nožogotu terasi ar skatu uz, juru. Piecdesmit jar­du attaluma akmeņainaja krastmala bija laivu piestātne, kur gai­dīja motorlaiva. Debesis tagad bija apmakušas. Zemu vīrs apvaršņa samilzuši teraudpelēki mākoņi. Spirgts ziemeļvējš sacēla vilnīšus putaini brunaja ūdeni.

mēs braucam projām? Malone jautāja, kad Torvaldsens nokapa no terases.

Par spīti greizajai mugurai, vecais vīrs pārsteidzoši ātri soļoja talak.

Kur ir Kasiopeja? laujaja Malone.

Briesmas, atbildēja Torvaldsens. Bet šis ir musu vienī­gais glābiņš.

Kasiopeja vēroja, ka svešinieks iznāk no mājas, iekāpj nomātājā auto un aizbrauc pa meža ceļu, kas ved uz šoseju. Viņa ieslēdza mazu LCP monitoru, kas ar radio signālu bija savienots ar divām videokamerām, ko viņa bija uzstādījusi iepriekšējā nedēļa vienu pie šosejas uzbrauktuves, otru augstu koka zaros piecdesmit met­rus no mājas.

Mazaja ekrānā redzamais auto apstajas.

No meža iznira riepu griezējs. Vaditajs atvēra durvis un izkapa. Abi viri paskrēja dažus metrus pa ceļu atpakaļ uz mājas pusi.

Kasiopeja zinaja, ko viņi gaida.

Tāpēc viņa izslēdza displeju un steidzās projām no slēptuves.

Viktors gaidīja, lai pārliecinātos, ka viņam bijusi taisnība. No­vietojis auto aiz cieta zemes ceļa tuvaka pagrieziena, viņš paslepas aiz koka stumbra un vēroja maju.

Viņi nekur projām netiks, paziņoja Rafaels. Divas riepas pušu.

Viktors zinaja, ka sieviete droši vien stāvēja sardze.

Es neko neizrādīju, atbildēja Rafaels. Izlikos, ka izturos piesardzīgi un neko nenojaušu.

Tieši tads bija Viktora rīkojums.

Viņš izņēma no kabatas nozagto medaljonu. Ministres Zovas­tinas pavele bija skaidra. Sameklēt un atgadat neskartus visus as­toņus. Pieci jau bija atrasti. Atlikuši tikai trīs.

Ka viņi izturējās? jautāja Rafaels.

Neizprotami.

Ta arī bija. Viņi rīkojas tieši ta, ka Viktors bija paredzējis, gan­drīz vai aizdomīgi vienkārši. Un tas viņam nepatika.

Graciozi ka lauvene no meža iznira slaida sieviete. Viņa no­teikti redzēja riepu parduršanu un tagad steidzās ziņot saviem biedriem. Viktors nopriecājās, ka uzminējis pareizi. Bet Kāpēc vi­ņa neapturēja postītāju? Varbūt viņas uzdevums bija tikai stavet sardze? Viņš pamanīja sievietes rokas kādu priekšmetu. Mazu un taisnstūrainu. Žel, ka viņš nebija paņēmis līdzi binokli.

Rafaels izņēma no kabatas talvadibas pulti.

Viktors viegli pieskaras viņa rokai. vēl ne.

Sieviete apstajas, aplūkoja riepas, tad aizsteidzas uz mājas ieejas durvīm.

lai viņa ieiet iekša.

Pirms trim stundām, tu līt pēc talruņa sarunas, viņi uzreiz brau­ca šurp. Pēc rūpīgas izpētes pārliecinājušies, ka māja neviena nav, viņi paslēpa grieķu uguns lādiņus zem augstajiem pamatiem un bēniņos. "Bruņurupuču" vieta viņi šoreiz izmantoja aizdedzi­nāšanas ierīci ar tālvadību.

Sieviete iegāja māja.

Viktors klusi noskaitīja līdz desmit un sagatavojas noņemt plaukstu no Rafaela rokas.

Malone stāvēja laiva, Torvaldsens viņam līdzas.

Ka to saprast Kasiopeja ir briesmas?

māja ir pilna ar grieķu uguns lādiņiem. Viņi ieradas pirms mums un visu sagatavoja. Tagad, kad Viktors ir dabūjis medaljo­nu, viņam vairs nav nekādās vajadzības atstat mus dzīvus.

Un tagad viņi nogaida, lai pārliecinātos, ka arī Kasiopeja iegājusi māja.

Es ceru. Bet tūlīt redzesim, ko doma viņi.

Aizvērusi ārdurvis, Kasiopeja steigšus metas cauri visai mājai. Tas bija riskants gājiens. Viņa varēja tikai cerēt, ka zagļi no­gaidīs dažas sekundes pirms maisījuma aizdedzināšanas. Viņas nervi bija saspringti līdz pēdējam, domas drudžaini joņoja, adre­nalīna uzpludi bija parmakuši skumjas.

Pie muzeja Malone juta viņas nemieru, it ka nojauzdams, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Un ta arī bija.

Bet pašlaik viņa nevareja par to raizēties. Viņa jau parak daudz bija mocījusies sirdssāpes, nespedama neko mainīt. Tagad stei­dzami jaatrod sētas durvis.

Viņa izskrēja ārā blavaja dienas gaisma.

Malone un Torvaldsens gaidīja laiva.

Maja aizsedza skatu no ceļa, neļaujot pamanīt viņu bēgšanu. Kasiopejai roka vēl joprojām bija mazais LCD monitors.

Sešdesmit metri līdz krastam.

Viņa nolēca no dēļu terases.

Malone redzēja, ka Kasiopeja izskrien no mājas un steidzas tieši pie viņiem.

Piecdesmit pēdas.

Trīsdesmit.

Ar dobju šalkoņu māja pēkšņi uzliesmoja. Vēl nupat ta stāvēja neskarta, bet pēc mirkļa liesmas gāzās ārā pa logiem, no apak­šas un plīvoja uz jumta pret debesim. Malone nodomāja ka pa­pīra lapa burvju mākslinieka roka. Bez sprādziena. Momentānā aizdegšanas. Pilnīga. Visaptveroša. Un neapturama, ja nav sāls­ūdens.

Kasiopeja sasniedza piestātni un ielēca laiva.

Pēdēja mirkli, noteica Malone.

Pieliecieties, viņa mudinaja.

Viņi sakņupa laiva un vēroja, ka Kasiopeja noregulē videouztvereju un ekrana paradas automobilis.

Taja iekāpa divi viri. Viņš pazina Viktoru. Auto aizbrauca un pazuda no ekrana. Kasiopeja nospieda slēdzi, un paradijas jauns attēls auto nogriežas uz šosejas.

Torvaldsens šķita apmierinats. Laikam musu manišanas iz­devās.

Vai tev nešķiet, ka vajadzēja pastastīt arī man, kas īsti no­tiek? noprasīja Malone.

Kasiopeja viltīgi uzsmaidīja. Tad vairs nebutu tik interesanti.

Pie viņa ir medaljons.

Un tieši tāda bija musu iecere, paskaidroja Torvaldsens.

Liesmas joprojām plosīja maju. Imākoņi ceļas pret debe­sim. Kasiopeja iedarbinaja motoru un stūrēja laivu atklatajos ūde­ņos. Torvaldsena piejūras nams bija tikai dažas jūdzes uz zieme­ļiem.

Liku nogādāt šurp laivu tūlīt pēc musu ierašanas, Torvald­sens teica, satvēris Malones roku un vezdams viņu uz pakaļgala pusi. Cik labi, ka tu esi šeit. mēs gatavojamies šodien, pēc mu­zeja nodegšanas, lūgt tavu palīdzību. Tāpēc Kasiopeja gribēja tik­ties ar tevi. Viņai ir vajadzīga tava palīdzība, bet šaubos, vai viņa tagad to lugs.

Malone gribēja uzzināt ko vairak, bet saprata, ka nav īstais brīdis. Taču atbilde viņam nebija ilgi jāgudro. Esmu viņas rīcība. Viņš mirkli klusēja. jūsu abu nciba.

Torvaldsens pateicībā saspieda viņa roku. Kasiopeja bija pie­vērsusi visu uzmanību laivas vadīšanai pa viļņiem.

-Cik ļauni ir? apjautājas Malone.

Motora troksni un vēja šalkoņa šo jautājumu dzirdēja tikai Tor­valdsens.

Diezgan ļauni. Bet tagad mums ir cerība.

20 SINDZJANAS PROVINCE, ĶĪNA 15:30

Zovastina piesprādzējusies sēdēja helikoptera salona aizmu­gure. Parasti viņa ceļoja ērtāka lidaparata, bet šoreiz bija izvēlē­jusies atrako armijas helikopteni. To vadīja viens no viņas Svētas vienības pilotiem. Puse no viņas personiskas apsardzes vīriem, to skaita arī Viktors, bija licenceti piloti. Viņai pretī sedeja no la­boratorijas atvesta cietumniece, tai līdzas vēl viens apsargs. Sie­viete bija atvesta uz helikopteru rokudzelžos, bet Zovastina lika tos noņemt.

Ka jūs sauc?'viņa jautāja.

kāda tam nozīme?

Viņas sarunajas ar austiņu palīdzību, valoda, kuru nesaprata neviens helikoptera esošais.

Ka jūtaties?

Sieviete bridi apdomājās, it ka šaubīdamas, teikt vai neteikt pa­tiesību. Labak neka jebkad gadiem ilgi.

Man prieks. Musu mērķis ir uzlabot visu musu pilsoņu dzī­vi. Varbūt pēc atbrīvošanas no cietuma jūs labak spēsiet novērtēt musu jauno sabiedrību.

Sievietes rētaina ja seja paradijas nicīgs smīns. Viņa izskatijas gauži nepievilcīga, un Zovastina nodomāja, cik gan sakavju viņai bijis jāpārcieš, lai zaudētu pēdējas pašcieņas atliekas.

Šaubos gan, vai varēšu iekļauties jūsu jaunajā sabiedrība, ministres kundze. Mans soda termiņš ir ilgs.

Man teica, ka jūs bijāt iesaistīta kokaina tirdzniecība. Pa­domju varas laikos jūs droši vien sodītu ar nāvi.

Krievi? viņa iesmejas. Tieši viņi pirka narkotikas.

Zovastinu tas nepārsteidza. tāda ir musu jauna pasaule.

Kas notika ar pārējiem, kurus atveda kopa ar mani?

Ministre nolēma teikt patiesību. Miruši.

Lai gan sieviete, bez šaubam, bija pieradusi pie grūtībām, to­mēr viņas seja pavīdēja nemiers. Gluži saprotami. Viņa lidoja he­likoptera kopa ar Centrālazijas Federācijas premjerministri, pēc nolaupīšanas no cietuma un pakļaušanas kādiem nezināmiem medicīniskiem izmēģinājumiem, kuros vienīgā palikusi dzīva. Es gadašu, lai jūsu soda termiņš liktu saīsināts. Lai gan jūs var­būt negribat ticēt, Federācija ir pateicīga jums par palīdzību.

Vai man tagad jasaka paldies?

jūs pieteicaties brīvprātīgi.

Es gan neatceros, ka man kāds būtu jautājis.

Zovastina paraudzījās pa logu uz, sastingušajam Pamira vir­sotnēm, kas liecināja, ka tuvojas robeža un draudzīga teritorija. Viņa uztvēra sievietes skatienu. Vai jūs negribai piedalīties nā­kotnes veidošana?

Es gribu tikt brīvība.

Zovastinai atausa atmiņa senajos studiju laikos Sergeja teiktie vardi. Dusmas vienmēr ir vērstas j>ret atsevišķiem cilvēkiem, bet naids pret ļaužu grupām, laiks dziede dusmas, bet naidu ne. Tāpēc viņa jautāja: Kāpēc jūs esat tik naidīga?

Sieviete vienaldzīgi ieskatijas viņai acis. Man labak vajadzē­ja nomirt.

Kāpēc?

jūsu cietumi ir drausmīgas vietas, no kuram tikai retais tiek ārā dzīvs.

-Ta arī ir jabut, lai neviens negribetu tur atgriezties.

Daudziem nav izvēles. Sieviete bridi klusēja. Atšķirība no jums, premjerministres kundze.

Klinšu cietoksnis aiz, loga tuvojas. Pirms daudziem gadsim­tiem grieķi devas uz austrumiem un izmainīja pasauli. Vai jūs to zinājāt? Viņi iekaroja Āziju. Pārvērtā musu kultUru. Tagad aziati ir gatavi doties uz rietumiem un paveikt to pašu. jūs palīdzat mums to panakt.

Man jūsu plāni ir vienaldzīgi.

Mans vārds Irina grieķu valoda Eirene nozīmē miers. Un tieši tas ir musu mērķis.

Un to var sasniegt, nogalinot cietumniekus?

Šai sievietei pašas liktenis bija vienaldzīgs. Zovastinai visa dzīve bija likteņa nolemta. Līdz šim viņa bija izveidojusi jaunu politisku kartību tāpat ka Aleksandrs. Viņa atcerejas vēl vienu spilgtu Sergeja pamācību: atceries, Irina, ko Arians teica par Aleksan­dru. Viņš vienmēr ir bijis sāncensis pats sev. To viņa īsti izprata tikai pirms dažiem gadiem. Viņa raudzījās uz sievieti, kura bija sagan­dējusi savu dzīvi dažu tukstošu rubļu deļ.

Vai esat kaut ko dzirdējusi par Menandru?

Varbūt pastāstiet.

Viņš bija grieķu rakstnieks ceturtaja gadsimta pirms musu eras. Komēdiju autors.

Man labak patīk traģēdijas.

Zovastinai saka apnikt ši drūma spitēšanās. Visiem nav lemts sakt jaunu dzīvi. Atšķirība no pulkveža Envera, kurš spēja saska­tīt piedāvātās iespējas un labprat pargaja viņas pusē. tādi cilvē­ki nākotne noderes, bet ši nelaimīgā dvēsele bija īsta neveiksmi­niece.

Menandrs teicis kādus zīmīgus vārdus, kuriem es varu tikai piekrist: ja gribi, lai tava dzīve būtu brīva no sāpēm, tev jabut dievam vai līķim.

Viņa pasniedzas un atspradzeja sievietes drošības jostu. Viņai blakus sēdošais sargs atrava vaļa helikoptera durvis. Sieviete satrukas, jūtot ledaina gaisa brāzmu un izdzirdot motora troksni.

Es esmu dievs, paziņoja Zovastina. Bet tu esi līķis.

Sargs norava sievietes austiņas. Atskārtusi, kas notiek, viņa

mēģināja pretoties.

Bet Zovastina izgrūda viņu ārā pa durvīm.

Viņa noraudzījās, ka sievietes ķermenis kūleņo kristāldzidrajā gaisa, tad pazūd robainajās klinšu virsotnēs.

Sargs aizcirta durvis, un helikopters turpināja atpakaļceļu uz Samarkandu.

Pirmoreiz šodien viņa jutas apmierinata.

Tagad viss bija kartība.

OTRĀ DAĻA

..

21 AMSTERDAMA 19:30

Stefānija Nelle izkapa no taksometra un steidzīgi uzcēla mēte­ļa kapuci. Aprīļa lietus gaza kā ar spaiņiem, un ūdens pludoja pa raupjajiem bruģakmeņiem, šalcošam straumēm plūstot uz pil­sētas kanāliem. No Ziemeļjūras nakušais spēcīgais negaiss tagad bija pierimis, bet no indigo krasas mākoņiem joprojām lija apni­cīgs lietus, virmojot ielu laternu gaisma.

Stefānija apņēmīgi soļoja caur lietus dumaku, sabāzusi kailas rokas meteļa kabatas. Viņa šķērsoja izliektu gājēju tiltiņu un nonaca Rembranta laukuma, kur, par spīti nejaukajam laikam, ne­trūka apmeklelaju pipšovos, iepazīšanas klubos, geju baros un striptīza klubos.

Tālāk sarkano lukturu rajona dzīles viņa pagaja garam borde­ļiem, kur lielajos skatlogos adas un mežģīnēs tērptas meičas vili­na ja garāmgājējus. kāda no tiem aziatu sieviete cieši pieguļošā verdzenes ietērpā sēdēja uz polsterēta sedekļa un šķirstīja žurnālu.

Stefānija bija dzirdējusi, ka vakars nav pats bistamakais laiks sarkano lukturu rajona apmeklējumam. Draudigakas varētu būt rīta stundas, kad apkārt klīst izmisuši narkomāni, vai agras pēc­pusdienas, kad nervozi suteneri gaida vakara darba celiena sa­kumu. Tomēr viņa arī bija brīdināta, ka ši rajona ziemeļu daļa, pie Jauna Tirgus laukuma, kur cilvēku ir mazak, draudīga noska­ņa valda vienmēr. Tāpēc viņa ievēroja īpašu modrību, šķērsojot neredzamo līniju un ieejot bistamaja apvidu. Vengi raugoties uz. visam pusēm ka medībās izgājis kaķis, viņa soļoja taisna ceļa uz kafejnīcu ielas talakaja gala.

Kafejnīca bija pārpildītā, sutigo gaisu pildīja apdullinoša dvinga, kas oda pēc apsvilušam virvēm. Ceptu zivju un grauzdē­tu kastaņu aromatam piejaucas asa dumu smaka, liekot acīm asa­rot. Stefānija nolaida kapuci un nopurinaja lietus lāses uz priekš­telpas slapjas grīdas.

Tad viņa pamanīja Klausu Diru. Apmēram trīsdesmit pieci ga­di, gaiši mati, bala, sakritusies seja tieši tads, ka viņa gaidījusi.

Kārtējo reizi viņa atgadinaja sev, kapee atnākusi šurp. Izdarot atbildes pakalpojumu. Kasiopeja Vita bija lugusi viņu sazinaties ar Dīru. Būdama draudzenei vismaz vienu pakalpojumu parada, viņa nedrīkstēja atteikt. Pirms nakšanas viņa bija ievākuši ziņas un noskaidrojusi, ka Dirs ir dzimis Holandē, izglītojies Vācija un stradaja par ķīmiķi vietēja plastmasas ražošanas uzņēmuma. Viņš bija aizrautīgs monētu kolekcionārs, un viens viņa bagatigas ko­lekcijas eksemplārs bija īpaši ieinteresējis Kasiopeju.

Holandietis stāvēja pie augsta galdiņa ar bruņa alus kausu un tiesāja ceptu zivi. Pelnu trauka kupeja paštita cigarete, bet bieza, zaļa dumu grīste, kas ceļas gaisa, neoda pēc tabakas.

Esmu Stefānija Nelle, viņa angliski paziņoja, pieejot pie galdiņa. Es jums zvanīju.

jūs teicat, ka vēlētos pirkt.

Strupas atbildes tonis nozīmēja: "Sakiet, ko jums vajag, samaksajiet, un beigsim šo sarunu." Viņa ievēroja vīrieša stiklainas acis, kas tik tikko spēja lūkoties taisni. Pat viņa sajūtas apreibusi. Ka jau teicu pa tālruni, es vēlos ziloņu medaljonu.

Pirs iedzēra lielu malku alus. Kāpēc? Tam nav lielas nozī­mes. Man ir daudz citu, vērtīgāku monētu. Par labam cenām.

Par to es nešaubos. Bet man vajag tieši šo medaljonu. jūs tei­cat, ka varat to pārdot.

Es teicu, ka viss atkarīgs no jūsu maksatspējas.

Vai varu to apskatīt?

Klauss izņēma no kabatas ovālo medaljonu. Viņa to paņēma un nopētīja caur plastmasas apvalku. Viena pusē kareivis, otra kaujas zilonis cinas pret jātnieku uz zirga. Apmēram piecdesmit centu monētas lieluma, gravējumi gandrīz nodiluši.

jūs neko daudz nezināt, kas tas īsti ir, vai ne? jautāja Klauss.

Stefānija nolēma runai atklati. Es rīkojos kāda cita cilvēka uzdevuma.

Man vajag seštūkstoš eiro.

Kasiopeja bija likusi saprasl, ka cenai nav nozīmes. Kauleties nevajadzēja. Tomēr, raugoties uz apdilušo monētu, viņa nevareja saprast, ka tads neizskatīgs nieks var būt tik svarīgs.

Pavisam ir zināmi tikai astoņi tad i, paskaidroja Dirs. Seši tūkstoši ir ļoti laba cena.

Tikai astoņi? Kāpēc jūs to pardodat?

Viņš paņēma pirkstos degošo cigaretes galu, dziļi ievilka un leni izpūta biezu dumu mākoni. Man vajag naudu. Miglaino acu skatiens pieversas alus kausam.

Grūti klajas? apjautājas Stefānija.

It ka jums nebulu vienalga.

Klausam abas puses nostājās divi vīrieši. Viens ar gaišu adu, otrs tumsnējs. Viņu vaibstos bija jaušams nesaderīgs arabu un aziatu asiņu sajaukums. ārā joprojām gaza lietus, bet abu viru jakas bija sausas. Gaišais sagraba Klausa roku un pielika viņam pie vedera naža asmeni. Iedegušais šķietami draudzīga žesta aplika roku Stefanijai ap vidukli, piespiežot naža smaili pie meleļa tieši uz ribām.

Medaljonu, pavēlēja gaišais, noradot ar galvas mājienu.

Uz galda.

Stefānija nolēma nestrideties un mierīgi paklausīja.

Tagad mēs iesim projām, paziņoja tumsnejais, ielikdams monētu kabata. Viņa elpa oda pēc alus. Palieciet tepat.

Stefānija pat nedomāja pretoties šiem vīriem. Viņa zinaja, ka ieroču draudu priekša japiekapjas.

Abi viri izspraucās cauri drūzmai un izgaja pa kafejnīcas dur­vīm.

Viņi paņēma manu monētu, Klauss aizžņaugta balsi iesau­cas. Es eju viņiem pakaļ.

Stefānija īsti nesaprata, vai ta ir drosme vai narkotiku reibums.

Varbūt ļaujiet man to nokārtot.

Viņš uzmeta sievietei neticīgu skatienu.

Varat nešaubīties, viņa atbildēja. Es esmu sagatavojusies.

22 KOPENHĀGENĀ 19:45

Malone beidza est vakariņas. Viņš sedeja Cafe Norden div­stāvu restorānā ar skatu uz. Hojbro laukumu. Laiks vakara bija kļuvis nelāgs, un gandrīz tukšo laukumu patagoja pavasarīgas lietusgāzes šaltis. Viņš varēja to verot, sēdēdams sausuma un svaiga gaisa pie atvērta otra stāva loga.

Paldies, ka šodien palīdzēji mums, teica pretī sēdošais Tor­valdsens.

Gandrīz tiekot uzspridzināts? Divreiz? Kam tad draugi ir do­māti?

Viņš beidza tiesāt tomātu biezeņzupu. Ta šeit bija tik garda ka nekur citur. Viņam uz. meles bija neskaitami jautājumi, taču viņš zinaja, ka Torvaldsens ka vienmēr atbildes sniegs skopi. māja pie juras tu ar Kasiopeju piemineji Aleksandra Lielā mirstīgas at­liekas. It ka jūs zinātu, kur tas atrodas. Ka tas iespējams?

mēs esam daudz noskaidrojuši par šo jautājumu.

No Kasiopejas drauga Samarkandas muzeja?

Koton, viņš nebija tikai draugs.

To jau viņš nojauta. Kas viņš bija?

Eli Lunds. Viņš uzauga šeit, Kopenhāgenā. Bija mana dela Ka ja draugs.

Malone saklausīja skumjas Torvaldsena balsi, pieminot miru­šo dēlu. Viņam arī sažņaudzās sirds, atceroties to dienu pirms diviem gadiem, kad jauneklis tika noslepkavots Mehiko. Malone devas uz turieni Magelana nodaļas uzdevuma un nogalināja vai­nīgos, bet arī pats tika ievainots. Zaudēt delu. Viņš nespēja iedo­māties, ka butu, ja nomirtu viņa piecpadsmitgadīga atvase Gerijs.

Kajs gribēja darboties valdības dienesta, bet Eli bija aizravies ar vēsturi. Viņš ieguva doktora grādu un kļuva par ekspertu seno grieķu vēsturē, stradaja vairakos Eiropas muzejos, līdz nonaca Samarkanda. Turienes kultūras muzeja bija izcila kolekcija, un Centralazijas Federācijas valdība veicinaja zinātnes un māk­slās attīstību.

Ka Kasiopeja viņu satika?

Es viņus iepazīstināju. Pirms trim gadiem. Nospriedu, ka tas var nakt par labu viņiem abiem.

Malone iemalkoja dzērienu. Kas notika?

Viņš nomira. Pirms nepilniem diviem menešiem. Kasiopeja to ļoti pardzivoja.

Vai viņa mīlēja Eli?

Torvaldsens paraustīja plecus. Grūti pateikt. Viņa nemedz izradīt savas jutas.

Tomēr šoreiz viņa tas nespēja noslēpt. Skumjas, vērojot, ka deg muzejs. Sastingušais skatiens, kas versts pari kanālam. Izvairīša­nas raudzīties viņam acis. Nekas netika izteikts skaļi. Het jūtams.

Iekāpjot motorlaivā Kristiangādē, Malone dega nepacietība sa­ņemt atbildes, un Torvaldsens apsolīja izstāstīt visu pie vakariņu galda. Tāpēc viņš atgriežas Kopenhāgenā, mazliet pagulēja un at­likušo dienas daļu stradaja grāmatveikala. Paris reižu viņš iegrie­zās vēsturēs nodaļa un sameklēja dažus sējumus par Aleksan­dru un Seno Grieķiju. Tomēr visu laiku nelika mieru Torvaldsena vardi: Kasiopejai ir vajadzīga tava palīdzība.

Tagad viņš saka to saprast.

Pa atvērto logu viņš laukuma otra pusē ieraudzīja Kasiopeju. Viņa iznaca no Malones grāmatveikala un steidzās caur lielus šal­tīm, nesdama zem rokas kādu plastmasas maisiņa ietītu vīstokli. Pirms pusstundas viņš bija iedevis Kasiopejai veikala atslēgu, lai viņa varētu izmantot datoru un tālruni.

-Aleksandra mirstīgo atlieku atrašana, paskaidroja Torvald­sens, izšķiroša nozīme ir Eli un viņa uzietajam manuskripta lap­pusēm. Vispirms Eli lūdza Kasiopeju sameklet ziloņu medaljonus. Bet, kad mēs sakam ievākt ziņas par to atrašanas vietām, atklajam, ka citi jau ir devušies tiem pa pedam.

Ka Fli atrada medaljonu saistību ar manuskriptu?

Viņš izpētīja Samarkanda esošo un atrada mikroskopiskos burtus 711. Tie ir saistīti ar manuskriptu. Pēc Eli nāves Kasiopeja vēlējās noskaidrot, ko īsti tas viss nozīmē.

Un versas pie tevis pēc palīdzības?

lorvaldsens pamaja ar galvu. Es nespēju atteikt.

Malone pasmaidīja. Cik daudz ir tadu draugu, kuri nopirktu veselu muzeju un izgatavotu visu eksponātu kopijas, zinot, ka tas tiks nodedzināts līdz pamatiem?

Kasiopeja zem loga pazuda no skata. Tad kafejnīcas ārdurvis atveras un aizveras, un atskanēja soļi uz metala kapnem, kas veda uz otro stāvu.

-Tu šodien visu laiku mērcējies, pajokoja Malone, kad sie­viete bija uznākusi augša.

Viņas mali bija sasieti zirgaste, džinsi un džemperis salijuši. Viss labais izskats pagalam.

Nav ne vainas.

Viņa ielūkojas Malonem acis. (ilaimotajs.

Man reizem uznāk.

Izņēmusi no maisiņa Malones portatīvo datoru, viņa paziņoja Torvaldsenam: Es lejupielādēju visu.

Ja zinātu, ka tu nesīsi to ara, lietu, sašuta Malone, būtu prasījis iemaksat drošības naudu.

Tev tas jāredz.

Es izstāstīju Kotonam par Eli, ieminejas Torvaldsens.

Krēslainā restorānā zale bija tukša. Malone mēdza tur vakari­ņot trīs vai četras reizes nedēļa, vienmēr pie ta paša galdiņa, ap­mēram taja paša laika. Viņam patika vienatne.

Kasiopeja paraudzījās uz. viņu.

Man ļoti žēl, viņš teica no sirds.

Paldies.

Un tev paldies, ka izglābi manu adu.

Tu pats būtu atradis iespēju tikt ara, es tikai to pasteidzināju.

Atceroties briesmas, kuras bija nokļuvis, viņš par to nejutās tik

pārliecināts.

Malone vēlējas uzzināt ko vairak par Eli Lundu, saprast, ka viņam izdevies iekļūt noslēgtas Kasiopejas sirdi. Tāpat ka Malo­ne, viņa to turēja aiz. septiņām atslegam. Taču viņš klusēja ka vienmēr, kad jutas draudēja ņemt parsvani.

Kasiopeja iesledza datoni un atvēra vairakus skenelus attēlus, lie bija vardi. Regaini peleki, vietām izplūduši, un visi grieķu valoda.

323. gada p.m.e., apmēram nedeļu pēc Aleksandra Liela nā­ves, Kasiopeja saka stāstīt, Babilona ieradas balzametaji no Ēģiptes. Bija vasara, un valdīja ellīgs karstums. Par spīti tam, līķis nebija sācis trudet, adas krasa vēl bija gandrīz ka dzīve. To visi uztvēra ka dievu dotu zīmi par Aleksandra diženumu.

Malone par to jau bija lasījis. Ir nu gan zīme. Viņš noteikti vēl bija dzīvs, tikai dziļa koma.

Tads ir musdienu uzskats. Bet tajos laikos neko tādu vēl nezinaja. Tāpēc balzamētāji ķeras pie darba un mumificeja viņa ķer­meni.

Malone pagrozīja galvu. Kaut kas traks. Senlaiku dižāko iekarotāju nogalināja balzamētāji.

Kasiopeja piekrītoši pasmaidīja. Mumifikacija parasti ilga vairakas dienas, jo līķis bija jāizžāvē, lai tas vairs nevarētu trū­dēt. Bet Aleksandram viņi izmantoja citu metodi. Viņu iegremdē­ja baltaja medu.

Malone zinaja par medus spēju pretoties pūšanai. Laika gaita tas kristalizējas, bet nemainas ta pamatsastavs, un karsējot to viegli var atjaunot.

Medus, turpināja Kasiopeja, būtu saglabajis Aleksandra ķermeni gan no iekšpuses, gan ārpuses vēl labak neka mumifika­cija. Pēc tam mirstīgas atliekas ietina zelta līķauta un ielika zelta sarkofaga, ietērptu mantijā un ar kroni galva, apliekot apkārt vēl medu. Pēc tam viņš gadu glabājās Babilona, līdz tika uzbuveta dārgakmeņiem rotata kariete. Tad beru procesija atstaja Babilonu.

Un sakas spēlītēs ar mironi, secināja Malone.

Kasiopeja pamaja ar galvu. Ta varētu teikt. Perdiks, viens no

Aleksandra ģenerāļiem, nakamaja diena pēc valdnieka nāves sa­sauca ciņu biedru arkartas sapulci. Aleksandra sieva, aziate Roksana, bija sestaja grūtniecības mēnesī. Perdiks gribēja nogaidīt līdz bērna piedzimšanai un tad izlemt, ko darīt. Ja tas bus zēns, viņš kļus par likumīgo mantinieku. Bet parejie viņam nepiekrita. Viņi nevēlējās monarhu, kas bulu pa pusei barbars. Viņi gribēja, lai par valdnieku kļusl Aleksandra pusbrālis Filips, lai gan, spriežot pēc visam ziņām, šis vīrs esot bijis garīgi slims.

Malone atcerējās agrak lasīto. Cīniņš sakas jau pie Aleksan­dra nāves gultas. lād Perdiks sasauca maķedoniešu asambleju un novietoja dalībnieku vidu Aleksandra liki, lai varētu uzturēt kārtību. Asambleja nolēma nesākt paredzeto Arabijas kampaņu un sadalīt impēriju. Cīņu biedru starpa tika sadalītas parvaldamas teritorijas. Ģenerāļu savstarpējos ķīviņos ātri izceļas dumpis. Vasaras beigas Roksanai piedzima dels, ko nosauca par Aleksan­dru IV. Lai saglabātu mieru, tika panākta vienošanās, ieceļot par valdniekiem mazo zēnu un pusbrāli Filipu, bet cīņu biedri parvaldija savas teritorijas neatkarīgi no abiem.

Kas notika talak? jautāja Malone. Pēc sešiem gadiem Aleksandra mate Olimpija nogalina ja pusbrāli. Viņa ienīda šo bēr­nu jau kopš dzimšanas, jo Maķedonijas Filips izšķiras no viņas, lai varētu apprecēt ta mati. Tad pēc dažiem gadiem tika noindēta Roksana un Aleksandrs IV. Neviens no viņiem ta arī netika pie valdīšanas.

Velak tika nogalināta arī Aleksandra masa, piebilda Tor­valdsens. Visi viņa asinsradinieki bija iznīcināti. Nepalika dzīvs neviens likumīgs mantinieks. Un pasaule dižaka impērija sabruka.

Bet kāda tam visam saistība ar ziloņu medaljoniem? Un kāda gan nozīme tam varētu būt mūsdienās?

Eli uzskatīja, ka visai liela, atbildēja Kasiopeja.

Malone juta, ka viņa kaut ko noklusē. Bet ka tu pati doma?

Viņa vilcinājās, it ka šaubīdamas, bet neveledamas izteikt to skaļi.

Tas nekas, viņš mierinaja. Pastastisi, kad būsi tam ga­tava.

Tad Malonem kaut kas ienaca prata, un viņš teica Torvaldsenam: Kas ir ar abiem pedejiem medaljoniem, kas atrodas Eiro­pa? Dzirdēju, ka tu jautāji Viktoram par tiem. Viņš droši vien jau devies tos meklēt.

Tur mēs esam viņu apsteiguši.

kāds jau ir tos atradis?

Torvaldsens ieskatijas pulksteni. Ceru, ka tagad jau vismaz vienu.

23 AMSTERDAMA

Stefānija izgaja no kafejnīcas, alkal nokļūstot lietū. Velkot pari galvai kapuci, viņa samekleja austiņu un ierunājās zem meteļa pasleptaja mikrofona.

Tikko iznaca divi vīrieši. Pie viņiem ir tas, ko man vajag.

Piecdesmit metrus uz priekšu, dodas uz tilta pusi, atska­nēja atbilde.

Apturiet viņus.

Viņa aizsteidzas tumsa.

Stefānija bija paņēmusi līdzi divus slepena dienesta aģentus no prezidenta Denija Danielsa ārzemju vienības. Pirms mēneša prezidents lika Stefanijai pavadīt viņu uz ikgadējo Eiropas eko­nomikas samitu. Valstu vaditaji pulcējas četrdesmit judz.es uz dienvidiem no Amsterdamas. Šovakar Danielss piedalijas oficiā­las vakariņas droša vieta Maga, tāpēc Stefānija varēja aizņemties divus pavadoņus. Tikai drošības pec, viņa tiem paskaidroja un apsolīja velak uzcienāt ar vakariņam viņu izvēlētā vieta.

Viņi ir bruņoti, ausi ierunājās viens no aģentiem.

Kafejnīca bija naži, viņa atbildēja.

Te ir pistoles.

Stefanijai parskreja drebuļi. Jo talak, jo trakak. Kur viņi ir?

Pie gājēju tiltiņa.

Viņa izdzirdēja šāvienus un izņēma no kabatas Magelana no­daļas Reretta.

Vel šāvieni.

Viņa nogriezās ap stūri.

Garamgājeji bija metušies bēgt. Gaišais un tumsnejais uz tilti­ņa bija paslepušies aiz krušu augstuma dzelzs margam un šava uz slepena dienesta aģentiem, kuri atradas katrs savā kanāla krasta.

Nošķindeja stikli, lodei ietriecoties kāda bordeļa loga.

Atskanēja sievietes kliedziens.

Stefānijai garam aizskrēja vēl daži pārbiedēti cilvēki. Viņa no­laida ieroci un paslēpa to gar sāniem. Jāpārtrauc apšaude, viņa teica mikrofona.

Pasakiet to viņiem, atbildēja aģents.

Pagajušaja nedēļā, piekrītot izpalīdzēt Kasiopejai, viņa nedo­māja, ka uzdevums bus bīstams, tomēr vakar nolēma, ka jāsaga­tavojas. Sevišķi tāpēc, ka draudzene bija teikusi, ka arī Torvald­sens bus viņai pateicīgs. Ja viņš bija iesaistīts, tad droši vien draudēja nepatikšanas.

No tilta atkal atskanēja šāvieni.

jūs netiksiet projām no turienes, viņa iesaucas.

Gaišais apsviedas apkārt un pavērsa ieroci pret viņu.

Stefānija paslepas kāda sienas niša. Lode atsitas pret ķieģe­ļiem dažu pedu attaluma. Pieķerusies pie kāpnēm, viņa atkal pie­ceļas kājas. Ūdens plūda pa pakapieniem, samērcējot viņas drē­bēs.

Viņa divreiz izšāva.

Tagad abi svešinieki atradas trīsstūra centra. Viņiem nebija, kur bēgt

Tumsnejais izkustējās, cenzdamies atrast labāku slēptuvi, bet viens no aģentiem iešava viņam krūtis. Vīrietis sagrīļojās, bet nakamais šāviens atsvieda viņu pret tilta margam, viņš parsliga tam pari un smagi iegāzās ūdeni.

Lieliski. Tagad bus arī līķi.

Gaišais pieskrēja pie margam un meģinaja paraudzīties tam pari. Izskatijas, it ka viņš gribētu lekt ūdeni, bet šāvieni viņu ap­turēja. Vīrietis atkal izslējās un skrēja uz tilta otru pusi, juceklīgi atšaudīdamies. Pretejā krasta stavošais aģents atbildēja ar uguni, bet Stefānijas krasta esošais metas uz. priekšu un nogāza sveši­nieku ar trim šāvieniem mugura.

Iekaucas sirēnas.

Stefānija piecēlās un uzskrēja uz tilta. Gaišais gulēja uz bruģakmeņiem, un lietus aizskaloja no viņa ķermeņa plūstošās asi­nis. Stefānija pamaja aģentiem, saucot tos tuvāk.

Abi viri piesteidzās.

Tumsneja līķis uz. mutes peldēja kanāla.

Piecdesmit jardu attaluma iemirdzejās sarkanas un zilas ugu­nis, strauji tuvojoties tiltam. Trīs policijas mašīnas.

Viņa noradīja uz vienu aģentu. Jums jālec ūdeni un japaņem no la vira kabatas medaljons. Plastmasas apvalka, ar ziloni. Kad dabūsiet to, peldiet projām un neļaujiet sevi noķert.

Aģents ielika pistoli maksti un parleca pari margam. Tas Ste­fanijai patika slepena dienesta aģentos. Neuzdot jautājumus, uz­reiz rīkoties.

Policijas mašīnas strauji nobremzēja.

Viņa norausa no sejas lietus lāses un paraudzījās uz otru aģentu. Pazūdiet un sagādajiet man diplomātisko palīdzību.

Kur jūs busiet?

Stefānija atcerējas pagajušo vasaru. Roskilde. Viņa un Malone.

Aresteta.

24 KOPENHĀGENĀ

Malkojot vīnu, Kasiopeja vēroja, ka Malone apdoma viņas un Torvaldsena stāstīto.

Koton, viņa turpinaja, tagad es paskaidrošu par saistību, kas mus ieinteresēja. mēs jau tev pastāstījām par rentgena staru fluorescenci, šis metodes pamatlicējs bija kāds Samarkandas mu­zeja zinātnieks, bet Eli ierosināja izpētīt viduslaiku bizantiešu tekstus. Un tur viņš atrada uzrakstus molekulārā līmeni.

Atkārtoti izmantotu pergamentu sauc par palimpsestu, pa­skaidroja Torvaldsens. Visai aspratigs izgudrojums. Pēc tam, kad muki bija nokasījuši veco tinti un uzrakstījuši uz tīrajam lap­pusēm jaunu tekstu, viņi lapas sagrieza un izveidoja no tam kaut ko līdzīgu musdienu grāmatam.

Protams, piebilda Kasiopeja, šadas sagraizīšanas rezul­tātā liela daja sākotnējā pergamenta iet zuduma, jo reti kad visas ta daļas paliek kopa. Tomēr Eli atrada vairakus salīdzinoši ne­skartus. Viena viņš atklaja dažas pazudušas Arhimeda teorēmas. Apbrīnojami, jo gandrīz nekas no Arhimeda rakstiem nav saglabajies līdz mūsdienām. Viņa ieskatijas Malonem acis. kāda cita viņš atrada grieķu uguns formulu.

Un kam viņš par to pastastija? jautāja Malone.

Irinai Zovastinai, atbildēja Torvaldsens. Centralazijas Fe­derācijas premjerministrei. Zovastina pavēlēja turēt šo atklājumu noslēpumā. Vismaz uz neilgu laiku. Ta ka viņa bija muzeja finansetaja, grūti bija viņai atteikt. Viņa arī mudinaja Eli turpināt mu­zeja manuskriptu analīzi.

Eli saprata, turpinaja Kasiopeja, Kāpēc jāievēro slepenī­ba. Ši metode vēl bija pavisam jauna, un vajadzēja pārliecināties, vai atradumi tiešam ir autentiski. Viņš velējās izpētīt pēc iespējas vairak manuskriptu, pirms izpaust to atklatiba.

-Tomēr tev viņš pastastija, ieminejās Malone.

Viņš bija sajūsmas pārņemts un gribēja dalīties ar kadu. Viņš zinaja, ka es to paturēšu pie sevis.

Pirms četriem menešiem, turpinaja Torvaldsens, Eli kāda palimpsesta uzgaja kaut ko pārsteidzošu. Kardijas Hieronima "Vēsturi". Hieronims bija Eimeneja viena no Aleksandra Liela ģenerāļiem tautietis un draugs. Limenejs bija arī Aleksandra personiskais sekretārs. Saglabajušies tikai Hieronima darbu frag­menti, kas gan tiek uzskatīti par visai ticamiem. Eli atklaja pilnī­gu Aleksandra laiku vēstures hroniku, ko pavēstījis uzticams acu­liecinieks. Torvaldsens mirkli klusēja. Tas tik ir stāsts, Koton. Pu jau izlasīji daļu no ta par Aleksandra nāvi un zalem.

Kasiopeja zinaja, ka Malone ir ieintriģets. Brīžiem šis vīrietis viņai atgadinaja Eli. Viņš arī mēdza pajokot par draudīgu realitati, izvairīties no jautājuma, sagrozīt argumentu vai dažkart kai­tinoši paglabties no iesaistīšanas. Tomēr atšķirīgais bija tas, ka Maloni vairak raksturoja fizisks spēks un pašpārliecinātībā, kas ļava būt situācijās noteicējam, bet Eli iekaroja cilvēku labvēlību ar smalku intelektu un dziļu iejutību. Cik neparasts paris viņa, tumšadaina, tumšmataina spāņu izcelsmes musulmaniete, viņš bals skandinavs, protestants. Tomēr viņai ļoti patika būt kopa ar Eli.

Ta bija sen aizmirsta sajuta.

Koton, viņa atsaka stāstīt, apmēram gadu pēc Aleksan­dra nāves, 321. gada p.m.e. ziema, viņa beru procesija beidzot izgaja no Babilonas. Tad Perdiks jau bija nolēmis apglabat valdnie­ku Maķedonija. Tas bija pretruna ar Aleksandra pēdējo vēlēšanos tikt apbedītam Ēģipte. To sava vara bija pārņēmis Ptolemajs, viens no ģenerāļiem, un jau bija stājies pie pārvaldīšanas. Perdiks rīko­jas tikai ka maza Aleksandra IV reģents. Saskaņa ar Maķedonijas likumiem, jauna valdnieka uzdevums bija pienācīgi apglabat savu priekšteci…

Tāpēc, turpinaja Malone, ja Perdiks atļautu Ptolemajam apglabat Aleksandru Ēģipte, tas būtu svarīgs pamats Ptolemajam pieprasīt troni.

Kasiopeja pamaja ar galvu. lajos laikos bija arī spēka pare­ģojums, ka tad, ja valdniekus vairs neapglabas Maķedonijas ze­me, karaliska dzimta beigs pastavet. Un izrādījās, ka Aleksandrs Lielais netika apbedīts Maķedonijas zeme, un viņa dzimta tiešam izbeidzas.

Es lasīju par to, kas notika, teica Malone. Ptolemajs ap­laupīja beru procesiju tagadējas Sirijas ziemeļdaļa un aizveda mirstīgas atliekas uz Ēģipti. Perdiks divreiz mēģināja uzbrukt, šķērsojot Nilu. Galu gala viņa paša virsnieki sadumpojās un no­dūra viņu.

Tad Ptolemajs rīkojas negaidīti, paziņoja Torvaldsens. Viņš atteicās no armijas piedāvātā reģenta titula. Viņš varēja kļūt par visas impērijas valdnieku, taču nevelejas to un veltīja visu uz­manību Ēģiptei. Savadi, vai ne?

Varbūt viņš negribeja būt valdnieks. Cik esmu lasījis, tajos laikos visur plosījās nodevība un cinisms, tāpēc neviens ilgi ne­izdzīvoja. Slepkavības bija politikas procesa neatņemama daļa.

Bet varbūt Ptolemajs zināja kaut ko tadu, ko citi nezināja. Kasiopeja redzēja, ka Malone gaida sīkāku skaidrojumu. To, ka Ēģipte nogadatais nav Aleksandra līķis.

Malone pasmaidīja. Esmu lasījis par šim baumam. It ka Pto­lemajs pēc procesijas aplaupīšanas būtu izveidojis Aleksandram līdzīgu viltus mumiju, samainījis to ar īsto un ļāvis Perdikam un parejiem atņemt to. Bet tie ir tikai nostāsti. Nav nekādu pierādīju­mu, kas tos apstiprinātu.

Kasiopeja papurinaja galvu. Es domāju pavisam ko citu. Eli atklataja manuskripta ir skaidri aprakstīts, kas notika. 321. gada p.m.e. uz rietumiem apglabašanai aizsūtītais nebija Aleksandra līķis. Apmainīšana bija notikusi jau iepriekšējā gada Babilona. Pa­šu Aleksandru guldīja zemes klēpi tikai dažiem cilvēkiem zinā­mā vieta. Un viņi stingri glabaja šo noslēpumu. Divdesmit trīs gadsimtus neviens par to neuzzināja.

Kopš Glaucija sodīšanas bija pagājušas divas dienas. Saplosī­ta ārsta ķermeņa atliekas bija atstatas turpat ar]>us Babilonas mū­riem, zeme un kokos, kur tas turpinaja grauzt zvēri. Valdnieka dus­mas nerimās. Viņš bija viegli aizkaitinams, aizdomu pilns un nelaimīgs. Eimenejs tika izsaukts pie valdnieka, un Aleksandrs pa­ziņoja sekretāram, ka drīz mirs. >ada ziņa satrieca Eimeneju, jo viņš nespēja iedomāties pasauli bez Aleksandra. Valdnieks teica, ka dievi ir nepacietīgi un viņa laiks dzīvo valstība drīz beigsies. Eimenejs uzklausīja šo pareģojumu, bet īsti nenoticēja tam. Alek­sandrs sen jau bija pasacis uzskatīt, ka viņš nav Filipa dels, bet gan paša Zeva mirstīgs pēcnācējs. Protams, visai pārdrošā iedo­ma, taču pēc neskaitāmajiem Aleksandra iekarojumiem daudzi bija sākuši tai ticēt. Aleksandrs runaja par Rakšanu un viņas gaidamo bērnu. Ja tas bus zēns, viņš varēs nopietni pretendēt uz troni, taču Aleksandrs saprata, cik nepieņemams grieķiem šķitis valdnieks pa pusei barbars. Viņš brīdinaja Eimeneju, ka ciņu biedri pēc viņa nāves saks plesties savā starpa par impēriju, bet viņš negrib būt piederīgs šim cīniņam. "Lai viņi paši izcīna savu nākotni." Viņa liktenis jau bija izlemts. Tāpēc Aleksandrs paziņoja Eimenejam, ka veļas tikt apglabats kopā ar Ilefaistionu. Tāpat ka Ahillejs vē­lējas, lai viņa pelni tiktu sajaukti ar mīļota pelniem, arī Aleksandrs pieprasīja to pašu. "Es gādāšu, lai jūsu pelni tiktu sajaukti ar vi­ņējiem," apsolīja Eimenejs. luču Aleksandrs papurināja galvu. "Ne. Apglaba mus kopa." Tā ka tikai pirms pāris dienām Eime­nejs bija redzejis liesmojam Hefaistiona lepno beru sārtu, viņš jautāja, ka tas iespējams. Aleksandrs pastastija, ka Babilona sadedzinatais nebija Hefaistiona līķis. Viņš pagājuša gada rudeni bija pavēlējis iebalzamet sava drauga ķermeni, lai to varētu pārvietot uz kādu mūžīgas atdusas vietu. To pašu Aleksandrs vēlējās arī sev. "liec mani mumificet," viņš pavēlēja, "un aizved uz tadu vietu, kur es arī varu gulēt svaiga gaisa." Viņš piespieda Eimeneju ap­zvērēt, ka tas izpildīs viņa velmi liela slepenība, iesaistot tikai divus paša valdnieka nosauktus cilvēkus.

Malone pacēla skatienu no ekrana. Aiz loga lietus bija pieņemies spēkā. Uz. kurieni aizveda Aleksandru?

Talak sakas neskaidrības, atbildēja Kasiopeja. Šo manu­skriptu Eli datēja ar laiku apmēram četrdesmit gadus pēc Alek­sandra nāves. Viņa pasniedzas un paritinaja talak lappuses da­tora ekrana. Izlasi šo. vēl viens Kardijas  Hieronima sacerējums.

Cik slikti, ka dižaka valdnieka Maķedonijas Aleksandra mir­stīgajam atliekam mūžīgi jāguļ nezināmā vieta, lai gan viņš il­gojās pēc klusas atdusas vietas un tadu arī sagādāja, tomēr tik ne­cils liktenis viņam nepiedien. Aleksandram bija taisnība par ciņu biedriem. Ģenerāļi cīnījās sava starpa, nogalinot cits citu un arī visus, kuri apdraudēja viņu plānus. Ptolemajs laikam bija viens no veiksmīgākajiem. Viņš valdīja Ēģipte trīsdesmit astoņus gadus. Pēdēja valdīšanas gada viņš uzzināju par maniem centieniem šis hronikas rakstīšanā un izsauca mani no Aleksandrijas bibliotēkas uz pili. Viņš zinaja par manu draudzību ar Eimeneju un ar inte­resi izlasīja visu līdz šim uzrakstīto. pēc tam viņš apstiprināja,

ka Memfisa apglabatas nav Aleksandra mirstīgās atliekas. Ptole­majs skaidri lika saprast, ka viņš to zinaja jau kopš uzbrukuma bēru procesijai. Pēc daudziem gadiem, ziņkāres mākts, viņš bei­dzot sūtīja ceļa spiegus. Tie atveda uz liģipti Eimeneju, kurš ap­stiprināja, ka Aleksandra mirstīgas atliekas ir paslēptas viņam zi­nāmu vieta. Taja laika valdnieka šķietama atdusas vieta Memfisa bija kļuvusi par svētnīcu. "Mēs abi cīnījāmies plecu pie pleca ar viņu un nešauboties būtu viņa deļ devušies nāve," Ptolemajs teica Eimenejam. "Viņš nedrīkst mūžīgi atduseties slepenība." Nožēlas pārņemts un redzedains Ptolemaja neviltoto attieksmi, Eimenejs atklaja slejituves vietu talu kalnos, kur skiti macīja Aleksandram dzīves gudrības. Drīz pēc tam Eimenejs nomira. Ptolemajs atcerē­jās, ka uz jautājumu, kam viņš atstās savu impēriju, Aleksandrs atbildējis "visgudrākajam". Tāpēc Ptolemajs teica man šādus vār­dus:

Un tu, dēkaini, kam austs skan mana nemirstīgā balss

Pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus.

Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra teva dibināto,

Ko gudrie sargā modri,

Pieskaries zelta sapņa dziļakai būtībai,

Sadali feniksu.

Dzīve ir mērs īstajam kapam.

liet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena.

Uzkāp dievu celtajās sienas.

Kad sasniegsi virsotni, ieskaties brūnajā acī

Un tālo patvērumu atrast uzdrīksties.

Pec tam Ptolemajs pasniedza man sudraba medaljonu, uz kura bija attēlots Aleksandrs cīņā ar ziloņiem. Viņš pastastija, ka licis izkalt monētas par godu šim kaujam. Viņš lika man atgriezties, kad bušu uzminējis miklu. Taču pēc meneša Ptolemajs jau bija mi­ris.

25 SAMARKANDA CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJĀ 23:50

Zovastina viegli pieklauvēja pie baltajam, lakotajam durvīm. Tas atvēra stalta, labi kopta pusmuža sieviete ar iesirmiem melniem matiem. Ka vienmēr, Zovastina negaidīja uzaicinājumu ienākt.

Vai viņa ir nomoda?

Sieviete pamaja ar galvu, un Zovastina aizsoļoja pa gaiteni.

Lepnais nams atradas meža ieskauta zemes gabala uz austru­miem no pilsētas, aiz zemo eku un košo mošeju kvartaliem, pa­kalniem bagata apvidu, kur kādreizejo padomju sargtorņu vieta tagad slejas daudzas modernas celtnes. Federācijās labklajība bi­ja izveidojusies augstaka sabiedrība un vidusslānis, kas, tikuši pie bagātības, gribēja ar to palepoties. Si pirms desmit gadiem uz­celta māja piedereja Zovastinai, taču viņa pali tur nedzīvoja. Viņa bija to uzdāvinājusi savai mīļakajai.

Viņa aplūkoja grezno interjeru. Uz smalkiem griezumiem ro­tātā Luija XV stila plauktiņa bija sarindotas Francijas prezidenta davatas baltas porcelānā figūriņas. Blakus esošo viesistabu rotā­ja dekoratīvu paneļu griesti, bet parketa grīdu klāja ukraiņu paklajs. arī davana. Viena milzīgas telpas gala slejas vācu spogu­lis, bet trīs augstos logus greznoja tafta aizkari.

Ikreiz, ejot pa marmora zaļi, viņa atcerejas kādu pecpusdienu pirms sešiem gadiem, kad tāpat bija tuvojusies aizvērtajam dur­vīm. Guļamistaba viņa ieraudzīja Kannu kailu, kopa ar kaulainu vīrieti kupliem, sprogainiem matiem un muskuļainam rokam. Vi­ņa joprojām atcerejas mīlnieku vaidus, alkatīgos glāstus, kas bija tik neticami uzbudinoši. Viņa krietnu bridi stāvēja un vēroja, līdz abi beidzot atravas viens no otra.

Irina, Kanna mierīgi paziņoja. Tas ir Mišels.

Karina izkāpa no gultas un atmeta par plecu garos, viļņainos ma­tus, atsedzot krūtis, kuru skaistumu Irina tik daudzreiz bija baudījusi. Viņa bija slaida ka pantera, maiga ada burvīga kanēļa krasa. Nicīgā smaida savilktas plānas lupas, izteiksmīgs deguns ar smalkām nāsīm, vaigi gludi ka porcelāns. Zovastinai jau bija aizdomas, ka mīļaka viņu krāpj, tomēr pavisam kas cits bija to redzet pašai savam acīm.

'Tev bus ļoti paveicies, ja nelikšu tevi nogalināt.

Karinu tas parak nesatrauca. Paskaties uz viņu. Viņam ir svarīgi, kā es jutos, viņš sniedz baudu, neko neprasot pretī. Bet tu proti tikai ņemt. Tu tikai izrīko un gribi, lai tev paklausa.

Neatceros, ka tu būtu sudzejusies.

Visu nevar nopirkt par naudu. Kļūstot par tavu piegulētaju, esmu no daudz ka atteikusies.

Zovastinas skatiens pievērsās kailajam Mišelam.

Tev viņš patīk, vai ne? jautāja Karina.

Zovastina neatbilde ja. Viņa pavēlēja: Līdz vakaram tev japazud no šejienes.

Karina pienācu tuvāk, uzvēdījot dārga parfīma aromātu. Tiešam izlies, lai es aizeju? Viņas roka noslīdēja uz Zovastinas gurna. Var­būt labak izģērbies un pievienojies mums.

Viņu iesita mīļakajai spēcīgu pļauku seja. Ne jau pirmoreiz, bet pir­moreiz tadas dusmas. No pārsistās lupas saka sūkties asinis un sievietes acis iekvēlojās naids. Vācies! Līdz vakaram, vai arī ritu vairs nesa­gaidīsi, to es tev apsolu.

Pagajuši seši gadi. Ilgs laiks.

Vismaz ta šķita.

Viņa nospieda durvju rokturi un iegāja istaba.

Guļamistabu vēl joprojām rotaja manierīgas franču provinces stila mēbeles. Pie vienas sienas lepojas marmora un zeltītas bron­zas kamīns, ko sargaja divas Ēģiptes porfirita lauvu figūras. Glu­ži neiederīgs šaja telpā bija respirators viena puse gultai ar bal­dahīnu un skabekļa balons otra, ka arī intravenoza šķidruma maisiņš uz nerūsoša tērauda statīva un caurspīdīgās šļutenītes, kas stiepās līdz gulētājās rokai.

Kanna gulēja platas gultas vidu, atbalstījusies uz spilveniem, līdz viduklim apsegta ar zīda segu koraļļu krasa. Viņas ada bija pelēcīgi bnina, sausa ka papīrs. Agrāk tik biezie gaišie mati bija savelušies nekārtīgās šķipsnas, plāni ka timekļi. Kādreiz mirdzoši zilas acis tagad lūkojas, dziļi iegrimušas dobumos, ka mazi dzīv­nieciņi alas. Sejas vaibsti sažuvuši, vaigi iekrituši, deguns izsle­jies ka knābis. Sievietes izģindušo augumu apņēma mežģīņu naktstērps, kas karajas ka karogs pie masta bezveja.

Ko tev atkal vajag? Karina nomurminaja varga, aizžņaug­ta balsi. Skābeklis elpošanai pieplūda pa caurulītēm nāsis. At­nāci paskatīties, vai esmu jau nosprāgusi?

Irina uzmanīgi piegāja tuvāk pie lielas gultas. Netīkama sma­ka pastiprinājās. Šķebigs dezinfekcijas līdzekļu, slimības un iz­nīcības dvakas maisījums.

Nav ko teikt? Karina tikko dzirdami izdvesa.

Zovastina raudzījās uz guļošo sievieti. Pavisam neraksturīgi

viņai, abu attiecības bija sākušās bez lielas plānošanas. Vispirms Kanna bija viņas biroja darbiniece, pēc tam personiska sekretāre, bet tad kļuva par mīļāko. Piecus gadus viņas bija kopa. pēc tam piecus šķirtas, līdz pagajušaja gada Kanna negaidīti atgriežas Samarkanda, smagi slima.

Es atnacu paraudzīties, ka tu juties.

Ne, Irina. Tu atnaci, lai uzzinātu, kad es miršu.

Zovastina gribēja teikt, ka to nu gan viņa nepavisam nevēlas,

tomēr atmiņas par Karinas nodevību ar Mišelu neļava to atzīt. Viņa tikai apjautājas: Vai bija vērts?

Zovastina zinaja, ka draudzeni pieveikušas gadiem ilgas ne­droša seksa dēkas, nemitīga mētašanas no viena vīrieša vai sie­vietes pie cita. kāds no tiem bija viņu aplipinajis ar 11IV. Viena, parbijusies un trukuma nonākusi, Kanna pagajušaja gada beidzot parvareja lepnumu un atgriežas, cerība uz mierīgu patvērumu.

Vai tāpēc tu tik bieži nac? viņa noprasīja. Lai redzetu, ka es ciešu savas vainas deļ?

Ta arī ir.

-Tāds mgtums tevi saēdis.

Un to saka sieviete, kuru pašas mgtums gandrīz iedzinis kapa.

-Uzmanīgi, Irina, tu taču nezini, kad es aplipinajos. Varbūt ši nelaime mums ir kopīga.

Es biju uz parbaudem.

Un kurš ārsts bija tik neprātīgs, lai tas veiktu? Kannai uznaca klepus lekme. Vai viņš vēl ir dzīvs un var pastastīt, ko zina?

Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Vai bija vērts?

Noraidošaja seja paradijas smaids. Tu vairs nevari mani izjokot.

Tu atgriezies, l.udzi palīdzību. Es palīdzu.

Es esmu ieslodzīta.

Vari aiziet, kad vien velies. Viņa apklusa. Kāpēc tu nespēj pieņemt patiesību?

Un kāda ir patiesība, Irina? Tu esi lesbiete. Tavs mīļotais vīrs to zinaja. Tu nekad par viņu neruna.

Viņš ir miris.

Nositas tik izdevīga autokatastrofa. Cik reizes tu esi izspēlē­jusi šo karti, lai iegulu tautas lidzjutibu?

ši sieviete parak daudz, zinaja par viņas darījumiem, un tas reize pievilka un atbaidīja. Kādreiz ši tuvība, kopīgie noslēpumi saistīja viņas vēl ciešāk. Vienīgi šeit viņa varēja būt patiesa un neizlikties. Viņš zinaja, ar ko reķinaties, kad appreceja mani. Bet viņš bija godkārīgs. Tāpat ka tu. Viņš gribēja izsisties uz augšu. Un laulība ar mani bija laba izdevība.

Cik grūti laikam ir dzīvot melos.

Tu taču ta dzīvo.

Karina papurinaja galvu. Ne, Irina. Es zinu, kas esmu. Šie vārdi bija atņēmuši parak daudz spēka, un sieviete apklusa, lai dažas reizes dziļi ieelpotu, tad turpinaja: Kāpēc tu mani vien­kārši nenogalini?

Šajos rūgtajos vārdos bija jūtama agrakas Karinas lepnuma at­skaņa. Nogalina! šo sievieti nedrīkstēja. Izglābt viņu… tads bija Irinas mērķis. Liktenis neļava Ahillejam izglābt Patroklu. Arsla nevīžība laupīja Aleksandram mīļoto Hefaistionu. Viņa nepieļaus tadu pašu kļudu.

Vai liešam tu doma, ka to kāds ir pelnījis? Karina atrava vaļa naktskreklu. Mazas pērļu podziņas izbira uz. palagiem. Iri­na, paskaties uz manam krūtīm.

Sirds sapeja raugoties. Kopš Karinas atgriešanas Irina bija daudz, lasījusi par AIDS un zinaja, ka ši slimība var izpausties dažadi. Vieniem slimniekiem ta skara iekšējos orgānus. Aklums, kolits, dzīvībai bīstama caureja, smadzeņu iekaisums, tuberkulo­ze un visļaunakais plaušu karsonis. Citiem ta uzklupa arēji adu parņema Kaposi sarkoma, nomocīja parastais herpess vai ta sažuva, savīta, pieplokot pie kauliem. Kannu bija piemeklējis visu izplatitako simptomu apvienojums.

-Atceries, cik skaista es biju? Cik maiga ada man bija? Tev ta palika mans augums.

Zovastina to vairs neatcerējās. Apsedzies.

Nevari izturēt?

Viņa neatbildēja.

Irina, iedomājies tadu caureju, ka dibens svilst sāpes. Nevar aizmigt, vēders sažņaugts mezgla. Es katru dienu gaidu, kāda jau­na sērga mani atkal uzradīsies. Ta ir īsta elle.

Zovastina nogalināja sievieti, izsviežot no lidmašīnas. Viņa bi­ja likusi novākt neskaitāmus politiskos pretiniekus. Federācijās izveidošanai viņa bija slepus izmantojusi bioloģisko terorismu, kas prasīja tūkstošiem upuru. Šis nāves viņai neko nenozīmēja. Bet ar Karinu bija citādi. Tāpēc arī viņa tai atļava palikt. Tāpēc piegadaja dzīvības uzturēšanai nepieciešamas zāles. Viņa melo­ja studentiem. Ši bija viņas vajība. Varbūt pat vienīga.

Kanna vārgi pasmaidīja. Ikreiz, kad tu atnac, es to redzu ta­vas acis. Lidzjūtibu. Slimniece satvēra viņas roku. Tu vari man palīdzēt, vai ne? Tu taču kādreiz spelejies ar baciļiem? Tev kaut kas jāizdomā. Irina, es negribu mirt!

Zovastina centas neizrādīt jutas. Nednksteja atkartot Ahilleja un Aleksandra pieļautas kļūdas. Es lugšu dievus par tevi.

Kanna iesmejas. Vargajiem, piesmakušajiem smieklu krekšķiem piejaucas siekalu šļakstoņa. Tas Irinu gan parsteidza, gan sapinaja.

Kanna turpinaja smieties.

Zovastina izskrēja no guļamistabas un steidzās uz ārdurvīm.

Šie apmeklējumi bija kļūda. Nekad vairs. Ne tagad. Farak sva­rīgi notikumi gaidami.

Pēdējā skaņa, ko viņa aizejot dzirdēja, bija atbaidošs gardziens, kad Kanna aizrijas ar savam siekalam.

26 VENĒCIJA 20:45

Vincenti samaksaja ūdens taksometra vadītājam, tad izkāpa uz ielas un iegāja San Silva viena no Venēcijas lepnakajām viesnī­cām. Šeit nebija spēka ne cenu atlaides, ne īpašie brīvdienu pie­dāvājumi. Tikai četrdesmit divi grezni numuri kādreizējā dodža pili ar skalu uz Lielo kanālu. Plašais vestibils dižojas senlaiku izšķērdība romiešu kolonnas, dzīslots marmors, mākslās priekš­meti. Tas bija pilns ar cilvekiem, valdīja rosība un troksnis.

Piters O'Koners pacietīgi gaidīja klusa niša. O'Koners nebija atvaļinats armijas vai valdības izlūkdienesta aģents, bet gan vien­kāršs cilvēks, kuram piemita spiegošanas talants un lieki nemo­cīja sirdsapziņa.

Philogen Phannaceuticļue katru gadu izdeva miljonus plašas iekšejas drošības pasākumu sistēmas uzturēšanai, kas sargaja ko­mercnoslēpumus un patentus, bet O'Koners bija tieši pakļauts Vincenti modrs acu un ausu paris, kas ļava īstenot visu nepie­ciešamo savu interešu aizsardzībai.

Vincenti prata to novērtēt.

Pirms pieciem gadiem tieši O'Koners apspieda lielas Philogen akcionaru grupas dumpi pret Vincenti lēmumu vēl vairak izvērst uzņēmuma darbību Āzija. Pirms trim gadiem, kad kāds amerikaņu farmācijas gigants meģinaja agresīvi pārņemt uzņēmumu, O'Koners, terorizējot akcionarus, nepieļāva šo katastrofu, liet pa­visam nesen, kad Vincenti draudēja atlaišana no amata, O'Koners atrada pietiekami daudz kompromitējošu materialu valdes locek­ļu šantažai, lai piespiestu tos ne tikai atstat Vincenti izpilddirek­tora amata, bet arī atkartoti ievēlēt viņu par valdes priekšsēdētaju.

Vincenti atlaidas adas atzveltnes krēsla. ātri ieskatījies pulk­steni pie marmora sienas vīrs reģistratūras letes, viņš atcerejas, ka piecpadsmit pari deviņiem jabut restorānā. Tikko priekšnieks bija ērti iekārtojies, O'Koners pasniedza viņam dažas kopa sa­spraustas lapas, piebilstot: Tas pagaidam ir viss.

Vincenti ātri parlaida skatienu telefona zvanu un personisku sarunu atšifrējumiem, kas visi bija iegūti ar noklausīšanas iericem, izspiegojot Irinu Zovastinu. Izlasījis viņš jautāja: Viņa mekle ziloņu medaljonus?

Musu novērotāji, atbildēja O'Koners, pārliecinājās, ka viņa ir nosūtījusi šo medaljonu medības dažus savas personis­kas apsardzes vīrus. Vienu grupu vada pats Zovastinas apsar­dzes priekšnieks Viktors Tomass. Otra grupa devas uz Amsterda­mu. kai apslēptu šīs zādzībās, viņi visas Eiropas malas dedzina ēkas.

Vincenti zinaja visu par Zovastinas Svēto vienību. vēl viens piemērs viņas lielajai apsēstībai ar grieķiem. Vai viņi ir dabujuši tos medaljonus?

Vismaz četrus. Vakar viņi devas vēl pēc diviem, bet es vēl neko neesmu dzirdējis par rezultātiem.

Vincenti brīnījās. Mums jānoskaidro, kas viņai padoma.

Es ar to nodarbojos. Man izdevās uzpirkt dažus pils kalpo­tājus. EHemžel elektroniska novērošana noder tikai tad, kad viņa ir uz vietas. Bet viņa nepārtraukti pārvietojas. Šodien bija aizli­dojusi uz Ķīnas laboratoriju.

Par to jau bija pastastijis laboratorijas vaditajs Grants kindsijs.

-Ja jūs būtu redzējis, ka viņa izturējās, kad notika atentāta mē­ģinājums, jūsmoja O'Koners. Jāja tieši pretī uzbrucējam, izai­cinot viņu šaut. mēs vērojam ar teleobjektivu. Protams, viņa bija norīkojusi snaiperi uz jumta, kas bija gatavs novākt ļaundari. To­mēr tik drosmīgi doties viņam pretī! jūs droši zināt, ka viņai starp kājam nav pautu?

Vincenti iesmejas. To es pat netaisos parbaudit.

Tas sievišķis ir traks.

Tāpēc arī Vincenti bija mainījis savu lēmumu attiecība uz Florencieti. Desmit viru padome bija nolēmusi veikt iepriekšēju iz­meklēšanu gadījumam, ja vajadzētu likvidēt Zovastinu, un izlū­košanai nolīga Ilorencieti. Vincenti sākotnēji bija iecerejis uzdot Florencietim izpildīt nāves spriedumu, jo Zovastina bija šķērslis viņa plānu īstenošanai. Tāpēc viņš apsolīja dāsni samaksat Flo­rencietim, ja tam izdosies sarīkot ministres slepkavību.

Bet tad radas vēl spožākā doma.

Ja viņš pastāstītu Zovastinai par plānoto atentatu, tas varētu krietni veicināt viņas uzticēšanos Ligai. Tad viņš iegutu laiku sa­gatavot ko labaku kaut ko tadu, ko viņš perinaja jau vairakas nedēļas. Smalkaku. Atstājot mazak pedu.

Viņa atkal apmekleja to maju, stāstīja O'Koners. Pirms neilga laika. Viena izlavijās no pils, aizbrauca ar auto. Viņu no­filmēja kokos uzstādītās kameras. Tur viņa uzkavējas pusstundu.

Vai zināt, kāds ir viņas mīļākās pašreizējais stāvoklis?

Bez izmaiņam. mēs klausijamies viņu sarunu ar parabolis­ku monitoru no kadas netālās mājas. Savāds paris. Mīla un naids juku jukām.

Vincenti brīnījās, ka sieviete, kas parvaldija valsti ar tik nelo­kāmu nežēlibu, var nonākt tāda kaislības gūsta. Viņa dažus ga­dus bija precējusies ar bijušas Kazahstanas ārlietu dienesta vidē­ja ranga diplomātu. Protams, ta bija laulība tikai skata pec. kai slēptu viņas nevelamas seksuālās tieksmes. Tomēr visas ievāktās ziņas liecinaja, ka laulāto starpa valda labas attiecības. Viņas vīrs gaja boja autokatastrofa pirms septiņpadsmit gadiem, īsi pirms Zovastinas ievelešanas par Kazahstanas prezidenti un paris ga­dus pirms Federācijas izveidošanas. Karina Valde paradijas da­žus gadus velak, un ar viņu Zovastinai bija vienīgas ilgstošas per­soniskas attiecības, kas diemžel beidzās slikti. Tomēr, kad pirms gada ši sieviete atgriežas, Zovastina nekavējoties viņu pieņema un ar Vincenti palīdzību sagādāja visu nepieciešamo HIV arstešanai.

Vai mums vajadzētu rīkoties? viņš jautāja.

O'Koners pamaja ar galvu. Ja gaidīsim ilgāk, var būt par vēlu.

-Sagatavo visu. Es nedejas beigas došos uz, Federāciju.

Var sanakt ķepigi.

Vienalga. Tikai bez pirkstu nospiedumiem. Lai nebutu neka, ko varētu saistīt ar mani.

27 AMSTERDAMA 21:20

Stefānija pagajušaja gada jau bija iepazinusi Dānijas cietumu, nonākusi tur kopa ar Maloni. Tagad viņa bija paviesojusies arī holandiešu kamera. Nekādās lielas atšķirības nebija. Drošības la­bad viņa klusēja, kad policisti uzskrēja uz tilta un pamanīja no­šauto vīrieti. Abi slepena dienesta aģenti bija veiksmīgi aizbēgu­ši, un viņa cereja, ka ūdeni ielekušais bus atradis medaljonu. Taču nelāgās aizdomas bija apstiprinājušās. Kasiopeja un Torvaldsens kaut ko uzsākuši, un ta nebija tikai senu monētu kolekcionēšana.

Aizturēšanas kameras durvis atveras, un ienaca kalsns vīrs ap sešdesmit, ar garenu seju, asiem vaibstiem un kupliem, sirmiem matiem. Edvīns Deiviss. Prezidenta nacionālās drošības padom­nieka vietnieks. Nelaiķa Herija Deilija amata pārņēmējs. Pavisam atšķirīgs. Deiviss bija pārcelts no Valsts departamenta, karjeras ierednis ar diviem doktora grādiem Amerikas vēsturē un starptautiskajas attiecības, ka arī ar lieliskam organizatora spējam un iedzimtu diplomātā talantu. Viņa izturēšanas bija pieklājīgā un vienkāršā, līdzīgi ka pašam prezidentam Danielsam, ko cilvēki bieži pienācīgi nenoverteja. Viņš bija palīdzējis trim valsts sekre­tāriem ieviest kartību departamenta darba. Tagad Deiviss strada­ja Baltajā nama, palīdzot prezidenta administrācijā pavadīt otra termiņa pēdējos trīs gadus.

Es vakariņoju ar prezidentu. Hagā. Starp citu, burvīga pilsē­ta! Baudīju vakaru. Ēdiens bija lielisks, lai gan es ar gardēžu prie­kiem parak neaizraujos. Un tad man atnes zirnīti, taja rakstīts, kur jūs esat, un es saku sev: noteikti taču ir kāds loģisks izskaidro­jums, Kāpēc Stefānija Nelle nokļuvusi holandiešu policija, aiztu­rēta ar ieroci roka, lietu, uz tilta blakus līķim.

Stefānija gribēja kaut ko teikt, bet Deiviss viņu apturēja.

Tas vēl nav viss.

Viņa klusēdama sēdēja joprojām slapjajas drebēs.

Kamēr es gudroju, ka lai atstaju jūs tepat, jo puslīdz droši biju pārliecināts, ka neveļos zināt, Kāpēc devāties uz Amsterda­mu, pats prezidents paaicinaja mani un lika ierasties šeit. It ka esot bijuši iesaistīti arī divi slepena dienesta aģenti, bet viņi ne­lika aizturēti. Viens no viņiem bija viscaur slapjš pēc peldes kanāla, lai sadabutu šo.

Stefānija noķēra pasviesto priekšmetu un ieraudzīja, ka tas ir ziloņu medaljons, joprojām kārtīgi iesaiņots plastmasas apvalka.

Prezidents sazinajas ar holandiešu varasiestadēm. jūs esat brīva, varat iet.

Stefānija pieceļas. l'irms dodamies projām, man jazina par tiem nošautajiem vīriem.

Ta ka jau paredzeju, ka jūs to jautasiet, es uzzināju, ka vi­ņiem abiem bija Centralāzijas Federācijas pases. mēs pārbaudījam. Viņi bija premjerministres Irinas Zovastinas personiska dro­šības dienesta darbinieki.

Viņa kaut ko pamanīja Deivisa skatiena. Atšķirība no Deilija, ši vira domas varēja vieglāk nolasīt. Tas jūs nepārsteidz.

Gandrīz nekas vairs mani nepārsteidz. Pieklusinājis balsi, viņš čukstus paziņoja: Stefanij, mums ir problēma, un tagad, at­karība no jūsu viedokļa par laimi vai diemžēl, arī jūs esat taja iesaistīta.

Viņa sekoja Deivisam viesnīcas apartamentos. Prezidents Denijs Danielss bija atlaidies uz divana, ietinies peldmētelī, uzcēlis basās kājas uz stikla galdiņa ar zeltītiem rotājumiem. Viņš bija slaids, gara auguma vīrs ar kupliem gaišiem matiem, skaļu balsi un sirsnīgu iz­turēšanos. Lai gan Stefānija bija pie viņa nostrādājusi jau piecus ga­dus, vislabak viņa iepazina prezidentu pagajuša gada rudeni, līdz ar nodevību saistība ar pazudušo Aleksandrijas bibliotēku. Toreiz prezidents atlaida Stefāniju, bet pēc tam pieņema atpakaļ. Danielss zvilnēja ar dzeriena glāzi vienā, televizora pulti otra roka.

Neka nav ko skatīties, kas nebulu ar subtitriem vai nesapro­tama valoda. Un es vairs nespēju paciest BBC ziņas vai CNN In­ternational. Viņi visu laiku maļ vienu un to pašu. Danielss izslē­dza televizoru un nosvieda pulti. Iemalkojis dzerienu, viņš uzrunāja Stefāniju: Dzirdēju, ka jūs atkal esat iekulusies kartēja skandālā.

Viņa pamanīja smieklu dzirksti prezidenta acis. Tads laikam ir mans ceļš uz panakumiem.

Danielss pamaja, aicinot Stefāniju apsesties. Deiviss nostājās mala.

Man ir arī citas ļaunas ziņas, turpinaja prezidents. Pa­zudusi musu aģente Venēcijā. Jau divpadsmit stundas nav nekā­du ziņu no viņas. Kaimiņi eka, kur bija viņas postenis, šorīt agri no rīta ziņoja par troksni. Četri viri. Durvis izgāztās. Protams, ofi­ciāli neviens neatzīst, ka būtu ko redzējis. Ka jau itālieši. Prezi­dents ka atgaiņājoties pacēla roku. Dieva deļ, tikai neiesaistiet mani! Viņš sadrumis apklusa. Tas viss man nemaz nepatīk.

Stefānija bija nosūtījusi Naomi Džonsu palīga Maltajam namam novērot kādu interesējošu personu Enriko Vincenti, starptautis­ku finansistu, kas bija iesaistīts organizācijā ar nosaukumu Vene­cijas kiga. Stefānija zinaja par šo grupējumu. Viens no daudzajiem karteļiem, kadi plauka visa pasaule. Naomi jau daudzus gadus stradaja Stefānijas vadība, un tieši viņa bija ievākuši ziņas par Leriju Deiliju. Pagajušaja gada Naomi bija pārgājusi uz Magelana no­daļu, bet pēc tam atkal atgriežas, iepriecinot Stefāniju. Viņa bija la­ba aģente. Novērošana Venēcijā nešķita riskanta. Tikai jāfiksē, ar ko objekts tiekas un kontaktējas. Stefānija pat bija ļāvusi aģentei pēc uzdevuma izpildes dažas dienas atpūsties Itālijā.

Tagad viņa varbūt jau bija minisi.

Kad es piekritu šim uzdevumam, jūsu ļaudis teica, ka ta esot tikai informācijas ievākšana.

Viņa paraudzījās uz abiem vīriešiem, bet tie klusēja.

Danielss jautāja: Kur ir medaljons?

Stefānija pasniedza to viņam.

Vai nevēlaties man par to pastastīt?

Viņa jutas netīra. Visvairak viņa ilgojas pēc dušas un atpūtas, taču saprata, ka uz to nav ko ceret. Viņai nepatika pratinašana, bet, ta ka iztaujatajs bija pats Savienoto Valstu prezidents, kurš paglabis viņu no nepatikšanām, Stefānija izstastija par izpalīdzē­šanu Kasiopejai un Torvaldsenam. Prezidents neparasti uzmanīgi noklausījās visu, tad teica Deivisam: Paslastiet viņai, Edvin.

Ko jūs zināt par premjerministri Zovastinu?

Pietiekami daudz, lai nepieskaitītu viņu pie musu draugiem.

Nogurusi Stefānija pūlējās atsaukt atmiņa Zovastinas biogrā­fiju. Dzimusi strādnieku ģimene Kazahijas ziemeļos, vectēvs kri­tis kara, Staļina vadība cīnoties pret nacistiem, pēc tam sešdesmi­to gadu sakuma zemestrīcē gaja boja tēvs, mate un citi tuvākie ra­dinieki. Irina uzauga bērnu nama, līdz viņu pieņēma attāli mātes radi. Ļeņingradas institūta viņa izmācījās par ekonomisti, jau agri iestājās Komunistiskajā partija un kļuva par vietejas strādnieku pārstāvju komitejas vaditaju. pēc tam viņai pieversa uzmanību Kazahijas Centrālkomitejā, un sakas strauja karjeras izaugsme līdz Augstakajai Padomei. Vispirms viņa veicinaja zemes refor­mu un citas ekonomikas reformas, bet velak saka kritizēt Maska­vu. pēc neatkarības iegūšanas no Krievijas viņa bija viena no se­šiem partijas biedriem, kuri kandidēja uz Kazahstanas prezidenta amatu. Kad neviens no diviem kandidātu līderiem nespēja iegūt vairakumu, saskaņa ar valsts konstitūciju abi lika noraidīti un vēlēšanu otra ja karla uzvarēja Zovastina.

Es jau sen esmu kaul ko sapratis, ieminējās Danielss. Ja kāds tik uzstājīgi apliecina savu draudzību, tad skaidrs, ka attie­cības kaut kas nav kartība. Ši sieviete uzskata mus par muļķiem. Mums nav vajadzīgi tādi draugi ka viņa.

Tomēr ir japielabinas viņai.

Danielss iedzēra vēl malciņu. Diemžēl.

Centralazijas Federāciju nedrīkst novērtēt par zemu, -atgadinaja Deiviss. Tur dzīvo stipri cilvēki ar labu atmiņu. 1 divdesmit as­toņi miljoni karaklausībai pakļautu vīriešu un sieviešu. Divdesmit divi miljoni no tiem veseli un gatavi dienestam. Apmēram pusotrs miljons jaunu iesaucamo katni gadu. Tas ir iespaidīgs kaujas spēks. Pašlaik Federācija tērē vienu, komats, divus miljardus dolāru gada aizsardzībai, neskaitot mūsu ieguldījumus, kas ir divreiz lielāki.

Un lielākā ķeza, turpinaja Danielss, ir tada, ka tauta tie­šam mii savu vadoni. Viņa ir tūkstoškārt paaugstinajusi dzīves līmeni. Pirms viņas sešdesmit četri procenti cilvēku dzīvoja na­badzība. Tagad tikai nepilni piecpadsmit procenti. Tas ir tikpat labs rādītājs ka mums. Viņa iegulda līdzekļus visas jomas. Hidroelektrostacijas, kokvilna, zelts virsvērtība itin visur. Federāci­jā atrodas izcili izdevīga ģeoekonomiska pozīcijā. Tieši vidu starp Krieviju, Ķīnu un Indiju. Ši dama ir gudra. Viņas rīcība ir vieni no pasaule lielākajiem naftas un dabas gaz.es krājumiem, kas agrak bija pilnīga krievu kontrole. Tie joprojām ir noskaitušies par neatkarību, tāpēc viņa noslēdza darījumu un pārdod tiem naftu un gāzi zem tirgus cenām, šadi pielabinot Maskavu.

Stefāniju parsteidza Danielsa plašas zināšanas par šo reģionu.

Pirms dažiem gadiem, turpinaja prezidents, viņa noslē­dza ilgtermiņa nomas līgumu ar krieviem par Haikonuras kos­modromu. Šis krievu kosmosa lidojumu centrs atrodas paša biju­šas Kazahstanas centra. Seši tūkstoši kvadratjudžu tagad nodoti Krievijas ekskluzīva lietošana līdz 2050. gadam. Apmaiņa pret to krievi viņai atlaida daļu paradu. Pec tam viņa pielabinajas ķinie­šiem, atrisinot gadsimtiem senu robežu strīdu. Nav slikti panakumi ekonomistei, kas uzaugusi bērnu nama.

Vai mums ir kadi sarežģījumi ar Zovastinu? jautāja Stefānija. Atkal neviens no vīriešiem neatbildēja, un viņa mainīja te­matu. Kas Enriko Vincenti kopīgs ar to visu?

Zovastina ir saistīta ar Vincenti, paskaidroja Danielss. -Ar Venecijas Ligas starpniecību. Viņi abi ir tas biedri. Pavisam to ir pari četriem simtiem. Liela nauda, lieli centieni un godkārīgi plāni, taču ši Liga neveļas mainīt pasauli viņi tikai grib, lai tiem liek mieru. Viņi necieš valdību, ierobežojošus likumus, tarifus, no­dokļus, mani un visus pārējos, kas viņus iegrožo. Viņu taustekļi stiepjas daudzas valstis…

Stefānija saprata, ka Danielss uzminējis viņas domas. Seit ne. Nav ta ka toreiz. mēs pārbaudījam. Visvairak viņus interese Centralāzijas Federacija.

Deiviss piebilda: Visas mazas valstiņas bija iekļuvušas lie­los ārējos parados padomju varas mantojuma deļ un arī centie­nos pēc neatkarības. Zovastinai jaunas pārrunās izdevās mainīt šis saistības ar daudziem valdības kreditoriem un liela daļa šo paradu ir atlaista. Tomēr jauna kapitala ieplūde labi noderetu. Ne­kas ta neveicina progresu ka ilgtermiņa parads. Viņš apklusa. Iris, komats, sešu miljardu dolāru depozīti dažadas bankas visa pasaule ir saistīti ar Venēcijas Ligas biedriem.

Likme liela mēroga pokera spēlē, ieminējās Danielss.

Stefānija saprata, ka tas tiešam ir nopietni, jo prezidenti nemedz celt trauksmi uz apšaubamu aizdomu pamata. Un spēle kuru katru bridi var sākties?

Danielss pamaja ar galvu. Pagaidam kāda Centralazijas Fe­derācijā dibinātā akciju sabiedrība ir nopirkusi vai pārņēmusi gandrīz astoņdesmit uzņēmumus visa pasaule. Farmācija, infor­mācijās tehnoloģijas, smago un vieglo automobiļu ražošana un telekomunikācijas ir tikai dažas no darbības jomam. Vai varat no­ticēt viņi iegādājās arī pasaule lielāko tējas maisiņu ražošanas uzņēmumu! Goldman Sachs paredz, ka, šai tendencei turpinoties, Federācija var kļūt par trešo vai ceturto lielāko ekonomiku pasaulē aiz mums, Ķīnas un Indijas.

Tas ir bīstami, piekrita Deiviss. Sevišķi tāpēc, ka šie darī­jumi tikpat ka nemaz netiek afišēti. Parasti akciju sabiedrības medz platīties ar saviem jaunieguvumiem. Šoreiz ne. Viss notiek slepenība.

Danielss pacēla roku. Zovastinai nepieciešams pastavigs kapitala pieplūdums, lai varētu griezties valdības riteņi. Mums ir nodokļi, viņai ligas atbalsts. Federācija ir bagata ar kokvilnu, zeltu, urānu, sudrabu, varu, svinu, cinku…

Un opiju, piebilda Stefānija.

Zovastina arī to ir pavērsusi sev par labu, paskaidroja Dei­viss. Federācijā tagad ir trešaja vieta pasaule opiatu konfiscēša­nas apjoma ziņa. Viņa apturējusi narkotiku tranzītu caur savu val­sti, un eiropieši ir viņai par to pateicīgi. Šaja Atlantijas okeāna puse nedrīkst teikt par viņu neko ļaunu. Protams, viņa daudziem eiropiešiem arī leti pārdod naftu un gāzi.

Vai apzinajaties, Stefānija atgādināja, ka Naomi droši vien ir nogalinata ta visa deļ. No šis domas sažņaudzās sirds. Aģenta zaudējums ir visļaunakais, ko viņa spēja iedomāties. Par laimi, tas notika reti. Bet, ja tas noticis, bija grūti parvaret dusmas un saglabat savaldību.

mēs to apzinamies, atbildēja Danielss. Un tas nepaliks nesodīts.

Viņai bija labas attiecības ar Kotonu Maloni. Viņi Magelana nodaļa daudzreiz stradaja kopa. Laba komanda. Viņu tas ļoti apbedinas.

Un tas ir vēl viens iemesls, Kāpēc jūs esat šeit, paziņoja prezidents. Pirms dažām stundām Kotons bija iekļuvis uguns­grēka Grieķu un romiešu mākslās muzeja Kopenhāgenā. Muzejs pieder Henrikam Torvaldsenam, bet Kasiopeja Vita palīdzēja Malonem izkļūt no liesmām.

-Jus gan labi zināt jaunumus.

Tas pieder pie maniem darba pienākumiem, taču man tas sak arvien vairak nepalikt. -Danielss pacēla medaljonu. Muzeja bija viens no šiem.

Stefānija atcerejas Klausa Dira vārdus. Tikai astoņi.

Deiviss ar kaulainu pirkstu noradīja uz monētu. To sauc par ziloņu medaljonu.

Svarīgs? jautāja Stefānija.

-Acīmredzot, atbildēja Danielss. Bet mums vajadzīga jūsu palīdzība, lai uzzinātu ko vairak.

28 KOPENHĀGENĀ PIRMDIENA, 20. APRĪLIS 00:40

Malone paņēma segu un devas uz otru istabu gulēt uz dīvā­nā. Pagājušā gada rudeni pārbūvējot māju pēc ugunsgrēka, viņš bija dzīvoklī nojaucis dažas sienas un pārvietojis citas; tagad ce­turtais stāvs vīrs grāmatveikala bija padarīts mājīgāks un dzīvo­šanai piemerotaks.

Man patīk mēbeles, uzslavēja Kasiopeja. Piestāv tev.

Malone bija atteicies no dāņu vienkāršā dizaina un pasūtījis

visu no 1.ondonas. Dīvānu, dažus krēslus, galdus un lampas. Daudz koka un adas, silta un ērta noskaņa. Viņš bija ievērojis, ka telpu iekārtojumā gandrīz, nekas nemainas, tikai laiku pa laikam to papildinaja kāda no veikala uznesta grāmata vai pa e-paslu atsūtīta Gerija fotogrāfija. Viņš piedavaja Kasiopejai parnakšņot šeit, lai nebūtu jabrauc līdzi Torvaldsenam uz Kristiangādi, un viņa bija ar mieru. Vakariņu laika viņš bija uzklausījis dažadus izskaidrojumus, ņemot vera to, ka spriedumus par notiekošo ietek­me Kasiopejas personiska ieinteresētība.

Bet tas nebija labi.

Viņš pats arī nesen ta jutas, kad bija apdraudēts Gerijs.

Kasiopeja apsēdas uz gultas malas. Dekoratīvas naktslampas blāvi apgaismoja sinepju krasas sienas. Henriks teica, ka man, iespējams, bus vajadzīga tava palīdzība.

-Tu nepiekriti?

Nezinu, ko tu par to doma.

Vai tu mīlēji Eli?

Viņš pats bija pārsteigts, ka uzdevis šo jautājumu, un Kasio­peja uzreiz neatbildēja.

-Grūti pateikt.

Ta nav nekada atbilde. Viņš laikam bija neparasts cilvēks.

Eli bija brīnišķīgs. Gudrs. Dzīvespriecīgs. Asprātīgs. Ja tu būtu redzejis, ka viņš iedegas, kad bija atradis tos senos tekstus. It ka būtu atklajis veselu kontinentu.

Cik ilgi jūs satikaties?

Ar pārtraukumiem trīs gadus.

Viņas skatiens atkal aizklīda taluma, tāpat ka muzeja uguns­grēka laika. Viņi bija tik līdzīgi. Abi prata slēpt jutas. Tomēr kat­ram ir savas robežas. Viņš vēl joprojām pūlējās aptvert, ka Gerijs nav viņa īstais dēls, bet gan bijušas sievas jaunības dēkas auglis. Viņa skatiens pievērsās Gerija fotogrāfijai uz viena no naktsgal­diņiem. Viņš bija nospriedis, ka geniem nav nekādās nozīmes. Zēns bija viņa dels tāpat ka agrak. Un viņš bija salīdzis mieru ar bijušo sievu. Bet Kasiopeja, šķiet, vēl cīnījās ar savu dēmonu. Vislabak bija runāt bez. aplinkiem. Ko tu doma dant?

Viņas kakls un rokas saspringa. Dzīvot talak.

Vai tas viss ir Eli deļ?

Vai nav vienalga?

Sava ziņa viņai taisnība. Tam nebtitu lielas nozīmes. Ta bija viņas ciņa. Nevis viņa. Tomēr viņš juta, ka ši sieviete viņu pie­velk, par spīti tam, ka viņas sirds laikam pieder citam vīrietim. Tāpēc viņš izmeta šadas domas no galvas un jautāja: Ko uzzi­nājāt no Viktora pirkstu nospiedumiem? Pie vakariņam neviens par to neieminējās.

Viņš strada pie premjerministres Zovastinas. Viņas privātās apsardzes vaditajs.

Vai kāds to būtu pateicis arī man?

Viņa paraustīja plecus. Gan jau. Ja tu vēlētos to zināt.

Viņš apvaldīja dusmas, saprotot, ka tas ir tikai draudzīgs joks. Tu doma, ka Centralazijas Federācijā tur ir tieši iesaistīta?

Neviens nav aizticis ziloņu medaljonu Samarkandas muzeja.

kaba doma.

Eli atrada pirmo reālo liecību par Aleksandra Lielā zudušo kapu gadsimtu laika. Es zinu, ka viņš to atklaja Zovastinai, jo viņš stastija man, ka viņa to uzņēma. Viņa ir gluži apsēsta ar grie­ķu vēsturi un Aleksandru. Samarkandas muzejs saņem tik labu finansējumu tieši tāpēc, ka viņa aizraujas ar helēnisma laikmetu. Kad Eli atklaja Ptolemaja miklu par Aleksandra atdusas vietu, Zo­vastina bija sajūsma. Kasiopeja bridi vilcinājās. Viņš nomira tikai nepilnu nedeļu pēc tam.

Tu doma, ka viņu nogalināja?

Viņa māja nodega līdz pamatiem. Neka daudz nepalika pari ne no tas, ne no viņa paša.

Viss saskanēja. Grieķu uguns. Kas notika ar viņa atrastajiem manuskriptiem?

mēs lūdzam dažus zinātniekus apjautaties. Muzeja neviens neko nezinaja.

Un tagad atkal nodeg ēkas un atkal pazūd medaljoni.

Tā nu tas ir.

Ko mēs darīsim?

vēl neesmu izlēmusi, vai man ir vajadzīga tava palīdzība.

Ir vajadzīga.

Kasiopeja aizdomīgi nopētīja viņu. Ko tu no vēstures liecī­bām zifli par Aleksandra kapu?

Ptolemajs viņu guldīja kapenes Memfisa, Ēģiptes dienvidos, apmēram gadu pēc nāves. Pēc tam Ptolemaja dels pārvietoja mir­stīgas atliekas uz ziemeļiem, uz Aleksandriju.

Pareizi. Tas notika laika no 283. gada p.m.e., kad nomira Pto­lemajs, līdz 274. gadam p.m.e. Tika uzbūvēts mauzolejs pilsētas jaunaja kvartala, kur krustojas divi galvenie ceļi, kas veda uz vald­nieka pili. Velak to nosauca Soma grieķu valoda tas nozīmē ķer­menis. Visgreznākās kapenes talaika dižakaja pilsēta.

Ptolemajs bija gudrs, Malone turpināja. Viņš nogaidīja, līdz visi Aleksandra mantinieki bija miruši, un tad pasludināja sevi par faraonu. arī viņa mantinieki bija gudri. Viņi parveidoja Ēģipti par Grieķijai līdzīgu karaļvalsti. Kamēr parejie ciņu biedri neveiksmīgi parvaldija savas impērijas daļas vai zaudēja tas, Ptolemaji savu noturēja trīssimt gadus. Aleksandra mauzolejs bija ļoti spēcīgs politisks arguments.

Kasiopeja pamaja ar galvu. Apbrīnojami. Aleksandra kape­nes kļuva par svētceļojumu vietu. Cezars, Oktavians, Adrians, Kaligula un daudzi citi imperatori ieradās apliecināt viņam cieņu. Mauzolejs laikam bija tiešam iespaidīgs. Ar zeltu pārklātā mūmi­ja, zelta kroni galva, zelta sarkofaga, zeltaina medus ieskauta. Pusotru gadsimtu Aleksandrs netraucēti gulēja, līdz Ptolemajs IX nonaca naudas grūtības. Viņš noplēsa no mūmijas visu zeltu un izkausēja šķirstu, nomainot to ar stikla zārku. pēc tam mauzolejs nostāvēja vēl sešsimt gadus. Pēdējas ziņas par ta esamību atro­damas musu eras 391. gada.

Pārējo Malone zinaja. Ēka un Aleksandra Liela mirstīgas atlie­kas pazuda. Pētnieki tas mekleja tūkstoš sešsimt gadus. Taču senas pasaules dižakais iekarotājs, cilvēks, kurš savas dzīves lai­ka tika pielūgts ka dievs, bija pazudis.

Vai tu zini, kur atrodas viņa mirstīgas atliekas? viņš jau­tāja.

Eli doma ja, ka zina. Šie vārdi skanēja ka no lielas tālienes, it ka viņa sarunatos ar drauga regu.

Un tu doma, ka viņš nekļūdījās?

Viņa paraustīja plecus. Bus pašiem jāaizbrauc pārliecināties.

Uz. kurieni?

Viņa beidzot pievērsa Malonem nogurušu skatienu. Uz Veneciju. Bet vispirms jadabu pēdējais medaljons. 1as, kuram Vik­tors droši vien jau devies pa pedam.

Un kur tas ir?

kāda sagadīšanas arī Venēcijā.

29 SAMARKANDA 2:50

Zovastina uzsmaidīja pavesta nuncijam. Tas bija patīkama izskata vīrietis ar iesirmiem kastaņbruniem matiem un vērīgam acīm. Amerikānis. Monsinjors Kolins Mišeners. Viņš parstāvēja jauno Vatikanu, ko bija izveidojis gadsimtos pirmais afrikaņu izcelsmes pavests. Šis sūtnis jau divreiz, bija ieradies lugt atļau­ju katoļu baznīcai darboties Federācija, bet viņa to bija atraidī­jusi. Lai gan valsti dominējošā reliģija bija islams, Centralazijas pamatiedzīvotaji nomadi vienmēr vairak paļavas uz saviem li­kumiem, nevis uz islama šariatu. Ģeogrāfiskā izolācija veicinā­ja sociālu neatkarību, pat neatkarību no Dieva, tāpēc Zovastina šaubijas, vai katoļus šeit uzņemtu labvēlīgi. Tomēr viņai vaja­dzēja ši baznīckunga palīdzību, tāpēc bija pienācis laiks patirgoties.

jūs laikam neesat naktsputns? viņa apjautājās, ievērojusi Mišenera seja nogurumu, ko viņš parak necentās slēpt.

Vai tad parasti nakts nav domata gulēšanai?

Mums abiem ir izdevīgāk, ja mus neredz kopa gaiša dienas laika. jūsu baznīca šeit nav parak liela cieņā.

-To mēs labprat mainītu.

Viņa paraustīja plecus. jūs gribat, lai cilvēki atsakas no gad­simtiem senam vērtībām. To nespēja panakt pat musulmaņi ar vi­su savu stingrību un morāles priekšrakstiem. jūs redzēsiet, ka re­liģijas organizatoriska un politiska loma ir daudz pievilcīgāka neka garīgas priekšrocības.

Svētais Tevs negrib pārveidot jūsu Federāciju. Viņš tikai lūdz atļauju Baznīcai iepazīstināt ļaudis ar musu ticību.

Zovastina pasmaidīja. Vai esat bijis musu svētvietās?

Nuncijs papurināja galvu.

Iesaku tas apskatīt. Tur jūs redzēsiet daudz ko interesantu. Vīrieši skūpsta un berze svētos priekšmetus un riņķo ap tiem. Sie­vietes piekļaujas svētajiem akmeņiem, lai veicinātu auglību. Piet­versiet uzmanību arī velmju kokiem un mongoļu stabiem, kas ro­tāti ar zirgu astru pušķiem un uzstādīti uz kapiem. Ļoti iecienīti ir amuleti un talismani. Cilvēki tic lietām, kam nav neka kopīga ar jūsu kristiešu Dievu.

-Šo ļaužu vidu paradas arvien vairak katoļu, baptistu, lute­rāņu un pat nedaudz budistu. Acīmredzot tomēr ir cilvēki, ku­riem vajadzīga citada ticība. Vai viņiem nav tadu tiesību?

Vel viens iemesls, Kāpēc Zovastina bija nolēmusi beidzot pie­krist pavesta sūtņa lugumam, bija Islama atdzimšanas partija. Lai gan jau pirms daudziem gadiem aizliegta, ta aktīvi darbojas pa­grīde, sevišķi Ferganas ielejā, bijušaja Uzbekistana. Viņa bija li­kusi slepus inficēt galvenos nemiera cēlājus, taču arī pēc līderu nāves partiju neizdevās iznicināt. Liela ka konkurence reliģiju star­pa, sevišķi, ja iesaistīsies tik ietekmīgs spēks ka Romas katoļu baz­nīca, liks islamistiem vērst savu naidu uz citiem ienaidniekiem, kas ir bistamaki par valdību. Tāpēc viņa paziņoja: Esmu nolē­musi atļaut Baznīcai ienākt Federācijā.

Priecājos, to dzirdot.

Ar nosacījumiem.

Smaids priestera laipnaja seja apdzisa.

Nav jau tik ļauni, mierinaja Zovastina. Man ir tikai viens neliels lugums. Rītvakar Venecija bazilika tiks atvērts Svēta Marka kaps.

Sūtņa seja pauda neizpratni.

jūs taču noteikti zināt Svēta Marka dzīvesstāstu un Kāpēc viņu apglabāja Venecija?

Mišeners pamaja ar galvu. kāds mans draugs slrada bazili­ka. mēs esam par to runājuši.

Zovastina zinaja šo stāstu. Marku, vienu no Kristus divpa­dsmit mācekļiem, ko Pēteris bija iecēlis par Aleksandrijas bīska­pu, m.e. 67. gada pagani nomocīja līdz nāvei. Kad tie meģinaja sadedzinat Marka līķi, vētra apdzēsa liesmas, ļaujot kristiešiem to nozagt. Marka ķermenis tika mumificēts un slepeni guldīts ka­penes, kur tas palika līdz ceturtajam gadsimtam. Kad kristieši at­kal bija atguvuši Aleksandriju, tie uzcēla greznas kapenes, kas kļuva par īpaši svētu vietu, kur iesvetija amata jaunos Aleksan­drijas patriarhus. Šis kapenes pardzivoja gan islama varu, gan septītā gadsimta persiešu un arabu iebrukumus.

Bet 828. gada Venēcijas tirgoņu grupa nolaupīja Marka ķer­meni.

Venecijai bija nepieciešams pārliecinošs politiskas un ekono­miskas neatkarības arguments. Romai bija Svētais Pēteris, Vene­cijai bus Marks. Taja paša laika Aleksandrijas garīdznieki bija ļo­ti noraizējušies par pilsētas svētajām relikvijām. Islama vara saka izturēties arvien naidigak. Iznicināja svētnīcas un dievnamus. Tāpēc Svēta Marka mirstīgas atliekas tika nozagtas ar kapeņu sargataju palīdzību.

Zovastinai patika ši notikuma detaļas.

Lai slēptu zādzību, Marka ķermenis tika nomainīts ar turpat netālu gulejušo Svēta Klaudiana līķi. Lai noslēptu balzamēšanas līdzekļa spēcīgo aromatu un atturētu varas pārstāvjus no kuģa parmeklešanas, ķermenis tika aptīts ar kāpostu lapu kartam un apkrauts ar cūkgaļas gabaliem. Tas iedarbojas musulmaņu ierēdņi, ieraugot cukgaju, šausmas aizbēga. Tad ķermeni ietina brezenta un uzcēla uz rajas gala. Nostāsts vesta, ka ceļojuma lai­ka Svēta Marka gars izglaba kuģi no bojāejas vētra.

828. gada janvari Marka ķermenis Venecija tika pasniegts dodžam, turpinaja Zovastina. Tas paslēpa svēta mirstīgas atlie­kas pili, bet velak tas pazuda un atkal atradas 1094. gada, kad lika oficiāli iesvetita tikko uzcelta Svēta Marka bazilika. Svēta mocekļa mirstīgas atliekas tika guldītas kapenes zem baznīcas, bet deviņpadsmitaja gadsimtā tas pārvietoja zem liela altara, kur atrodas vēl joprojām. Ši līķa vēsturē ir daudz mīklainu robu, vai piekrītat?

Ar relikvijām ta medz but.

Vispirms četrsimt gadus Aleksandrija, pēc tam gandrīz trīs gadsimtus Venēcijā Svēta Marka ķermenis bija pazudis bez pē­dām.

Nuncijs paraustīja plecus. Ticība, ministres kundze.

Aleksandrija ta arī nepiedeva šo zādzību, viņa turpinaja. Jo vairak tāpēc, ka Venēcija gadsimtiem ilgi cildinaja to ka svē­tu misiju. mēs taču saprotam, ka ta bija politiska nciba. Venēcieši zaga visa pasaule. Liela mēroga izlaupitaji, kas pievaca visu, kam tika klāt, lai izmantotu to sava laba. Svēto Marku, iespējams, var saukt par viņu vērtīgāko ieguvumu. līdz pat šai dienai viņš ir galvenais pilsētas simbols.

Kāpēc tad viņi atver kapu?

Koptu un etiopiešu baznīcu bīskapi un augstmaņi veļas atgūt Svēto Marku. 1968. gada jūsu pāvests Pavils VI uzdavinaja

Aleksandrijas patriarham dažas relikvijas, lai viņu nomierinātu. Taču tas nāca no Romas, nevis no Venecijas, tāpēc manevrs neiz­devās. Viņi grib atgul Svēta Marka ķermeni un sen jau apsprie­žas par to ar Romu.

Esmu strādājis par sekretāru pie pavesta Klementa XV. Es zinu par šim sarunam.

Zovastina sen jau nojauta, ka šis vīrs nav tikai vienkāršs nuncijs. Acīmredzot jaunais pavests ļoti rūpīgi izvēlējās savus sutņus. Tad jau jūs zināt, ka baznīca nekad neatdos šo ķermeni. Taču Venecijas patriarhs ar Romas atbalstu piekritis kompromi­sam jūsu afrikaņu pāvesta pasaules samierinašanas program­mas ietvaros. Tiks atdota tikai daļa no kapa guļošās relikvijas. Šā­di bus apmierinatas abas puses. Taču jautājums ir delikāts, sevišķi veneciešiem. Kas drīkst aiztikt viņu svēto! Viņa pašūpoja galvu. Tāpēc kapu atvērs slepeni, rītnakt. Izņems daļu svētā atlieku, pēc tam atdusas vietu atkal noslēgs. Neviens neka neuzzinās līdz oficiālām paziņojumam par dāvinājumu pēc dažām dienām.

-Jus esat lieliski informēta.

Sis temats mani īpaši interesē. Kapa apglabatais nav Svēta Marka ķermenis.

-Kas tad?

-Teiksim ta Aleksandra Lielā mirstīgas atliekas pazuda no Aleksandrijas ceturtajā gadsimta, un gandrīz tieši taja paša laika atkal paradijas Svēta Marka ķermenis. Marks tika guldīts Alek­sandra mauzolejam līdzīgas kapenēs un godināts tāpat ka pirms tam sešus gadsimtus Aleksandrs. Mani zinātnieki izpētījuši dau­dzus senos tekstus, dažus tādus, kas nekad nav parādījušies atklatiba…

Un jūs domājāt, ka Venēcijas bazilika ir apglabats Alek­sandrs Lielais?

Es negribu sacīt neko citu, ka tikai to, ka mūsdienās ar ONS analīzi var noteikt rasi. Marks dzimis kibija, viņa vecāki bija arabi. Aleksandrs bija grieķis. Jabut ieverojamām hromosomu atšķiribam. Zinātnieki teica, ka daudz var uzzināt arī no dentina izo­topu petījumiem, tomografijas un oglekļa datēšanas. Aleksandrs mira 323. gada p.m.e. Marks musu eras pirmaja gadsimta. arī to var zinātniski noteikt.

jūs gribat apgamt mirstīgas atliekas?

Ne vairak, ka to gatavojas darīt jusejie. Sakiet, ko viņi nogrie­zis?

Garīdznieks bridi apdomajas. Zovastina jau paša sākumā no­jauta, ka šoreiz viņš ieradies Samarkanda ar daudz lielākām pilnvaram neka iepriekš. Laiks pārliecināties, vai ta tiešam ir. Man vajadzīgas tikai dažas minūtes vienatnē pie atvērta sarkofaga. Ja es kaut ko izņemšu, neviens to nepamanīs. Atlīdzība par to jūsu baznīcas pārstāvji drīkstēs brīvi pārvietoties pa visu Federāciju, lai pārliecinātos, cik kristiešu atsauksies viņu aicinājumam. Taču jebkādu eku būvniecībai bus nepieciešama valdības atļauja. G.an jusu, gan mūsu pašu drošībai. Neapdomīga dievnamu celšana var izraisīt vardarbīgus protestus.

jūs gatavojaties pati doties uz Veneciju?

Viņa pamaja ar galvu. Es vēlētos, lai jūsu Svētais Tevs no­kārto man slepenu vizīti. Esmu dzirdējusi, ka baznīcai ir labi sa­kari Italijas valdība.

Ministres kundze, jūs taču saprotat, ka ar jūsu iespējamo atklajumu bus tāpat ka ar Turinas līķautu vai Marijas vīzijām. Viss atkarīgs no ticības.

Taču Zovastina zinaja, ka varētu būt arī konkrētāki pierādīju­mi. Ka bija teikts Ptolemaja mikla? Pieskaries zelta sapņa dziļākai būtībai.

-Tikai dažas minūtes vienatne. Tas ir viss, ko es ludzu.

Pavesta nuncijs klusēja.

Viņa gaidīja.

Es likšu Venēcijas patriarham atvēlēt jums šo laiku.

Zovastina bija uzminējusi pareizi. Viņš nebija atgriezies tuk­šam rokam. Vai tas ir vienkāršā nuncija vara?

-Trīsdesmit minūtes. Sakot no vieniem trešdienas nakti. mēs paziņosim Italijas varasiestādēm, ka jūs ieradisieties uz privātu pasakumu pēc baznīcas uzaicinājuma.

Viņa pamaja ar galvu.

Es nokārtošu, lai jūs ielaiž katedralē pa Ziedu vārtiem rietu­mu atrija. Tik veļa stunda galvenajā laukuma nebūs daudz cilvē­ku. Vai jūs būsiet viena?

Viņai bija apnikusi ši tincinašana. Ja tas ir tik svarīgi, tad varbūt labak aizmirsīsim visu.

Viņa redzeja, ka Mišeners ir pamanījis viņas dusmas.

Ministres kundze, ņemiet līdzi kādus pavadoņus vēlaties. Svētais Tevs tikai veļas, lai viss būtu jums pa pratam.

30 HAMBURGA 1:15

Viktors sēdēja viesnīcas bara. Rafaels augša, numura, gulēja. Viņi bija braukuši uz dienvidiem no Kopenhāgenas cauri Dānijai uz Vacijas ziemeļiem. Hamburga viņiem bija jatiekas ar diviem Svētas vienības biedriem, kuri bija devušies uz Amsterdamu pēc sestā medaljona. Viņiem jāierodas šonakt. Viktors un Rafaels bija labi tikuši gala ar pārejām zādzībām, taču saka pietrūkt laika, tāpēc Zovastina nosūtīja arī otru grupu.

Sēdēdams pie alus kausa, Viktors baudīja mieru. Pustumša ja bara bija pavisam maz. cilvēku.

Zovastina prata izmantot spriedzi. Viņai patika turēt savus pa­dotos pastaviga nemiera. Reti tos uzslavēja, bet kritizēja bieži. Visi baidijas sagadat viņai vilšanos. Pils kalpotāji. Svētā vienība. Mi­nistri. Taču viņš bija dzirdējis mnas aiz. priekšnieces muguras. Sa­vadi gan, ka sieviete, kas tik prasmīgi prot izmantot varu, nemaz nenojauta padoto neapmierinātību, Liekulīga uzticība ir bīstama ilūzija. Rafaelam taisnība, drīz kaut kas notiks. Būdams Svētas vie­nības komandieris, viņš vairakkart bija pavadījis Zovastinu uz la­boratoriju, kas atradās kalnos, uz austrumiem no Samarkandas Ķīnas robežas šajā puse, kur strada viņas cilvēki un glabajas viņas vīrusi. Viņš pat bija redzējis cietumniekus, ar kuriem tie tika izmē­ģināti, un šausmīgo nāvi, kas tos piemeklēja. Viņš bija arī stāvējis sardze aiz apspriežu zāles durvīm, kamēr premjerministre kopa ar ģenerāļiem kala plānus. Federācijai bija iespaidīga armija, neliela gaisa flote un ierobežots tuvas darbības raķešu apjoms. Lielāko daļu bruņojuma sagadajušas un finansējušas Rietumvalstis, jo Federā­cijai bija robežas ar Irānu, Ķīnu un Afganistanu.

Viktors neteica Rafaelam, ka zina, kadi ir Zovastinas plāni. Viņš bija dzirdējis premjerministri runājām par haosu Afganistana, kur talibi joprojām izmisīgi luras pie varas. Par Irānu, kur radikalais prezidents visu laiku žvadzina ieročus. Un Pakistanu, kur valda akla neželiba.

Šis valstis bija viņas sakotnejais mērķis.

Miljoniem cilvēku ies boja.

Viņš satrukas, sajūtot kabata vibrāciju.

Atradis mobilo tālruni, viņš ieskatijas ekrana un atbildēja, jū­tot, ka netīkami sažņaudzas sirds.

Viktor, ierunājās Zovastina, cik labi, ka tevi sazvanīju. Ir problēma.

Viņš noklausijas priekšnieces stāstu par incidentu Amsterda­ma, kur nogalinati divi Svētas vienības biedri, cenšoties iegūt me­daljonu. -Amerikāņi oficiāli pieprasa informāciju. Viņi grib zi­nāt, Kāpēc mani cilvēki šava uz slepena dienesta aģentiem, kabs jautājums.

Viktors gribēja teikt, ka droši vien viņi baidijas no priekšnie­ces dusmām neveiksmes gadījuma, tāpēc rīkojas tik neapdomīgi. Tomēr viņš paturēja to pie sevis un tikai ieminējās: To vajadzēja nokārtot man pašam. Tā būtu labak.

Ja, Viktor. Šoreiz es piekritu. Tu iebildi pret otras grupas sutišanu, bet es to neņemu verā.

Viņš zinaja, ka nedrīkst izradīt prieku par to, ka Zovastina at­zinusi savu kļudu. Tas vien jau bija īsts brīnums. I5et vai jus, ministres kundze, negribat zināt, ka tie amerikaņi tur uzradas?

-Tas man ienāca prata.

Varbūt musu plāni ir atklati.

-Šaubos, vai amerikaņi interesējas par musu darījumiem. Es vairak raizējos par Venecijas l.igas draugiem. Sevišķi par resno.

Tomēr amerikaņi tur bija.

Varbūt tikai sagadīšanas.

Ko viņi teica?

Viņu pārstāvji atteicas izpaust detaļas.

Ministres kundze, viņš klusi iejautājas, vai esam beidzot uzzinājuši, ko īsti meklējam?

Es ar to nodarbojos. Tas gan notiek leni, bet tagad es zinu, ka Ptolemaja miklas atminēšanai jaatrod ķermenis, kas savulaik glabajas Aleksandrijas mauzoleja. Esmu pārliecinātā, ka Svēta Marka mirstīgas atliekas, kas atrodas Svēta Marka bazilika Vene­cija, ir tieši tas, ko mēs meklejam.

To viņš vēl nebija dzirdējis.

Tāpēc es dodos uz Veneciju. Rītvakar.

Jo talak, jo trakak. Vai tas ir prātīgi?

Tas ir nepieciešams. Tev jadodas man līdzi uz baziliku. Jadabu medaljons un jabut pie baznīcas vienos nakti.

Viņš zinaja, ko atbildēt. Ja, ministres kundze.

Tu ta arī nepateici. Vai Dānijas medaljons mums ir?

-Ja, ir.

Diemž.el bez Holandes medaljona bus jāiztiek.

Viktors ievēroja, ka Zovastina nemaz nešķiet dusmīga par šo neveiksmi. Savadi gan.

Viktor, es tīši liku atstat Venēcijas medaljonu pēdējo.

Tagad viņš saprata, Kāpēc ta. Bazilikas un Svēta Marka mir­stīgo atlieku deļ. Tomēr viņš vēl raizējas par amerikaņiem. Par lai­mi, Dānija viņam izdevās noslēpt pēdas. Visi trīs traucētāji, kas centās pārspēt viņu viltība, bija miruši, bet Zovastinai tas nebija jazina.

līs jau kādu laiku plānoju šo pasakumu, viņa stastija. Venēcija tev ir sagatavoti krājumi, tāpēc lido, nebrauc ar auto. Visu atradīsi tur. Viņa nosauca noliktavas adresi un elektronis­kas sledzenes šifru. Amsterdamas atgadījums nav svarīgs. Viss izšķirsies Venēcijā. Man vajag pēdējo medaljonu.

31 HĀGA 1:10

Stefānija ar lielu interesi noklausījās Edvīna Deivisa un prezi­denta Danielsa stāstījumu par notiekošo.

Vai zināt, kas ir zoonoze?

Slimība, kas var pariet no dzīvniekiem pie cilvekiem.

Pat vēl specifiskak, izlaboja Danielss. Slimība, kas dzīv­niekiem parasti norit samēra nekaitīgi, bet cilvēkus var inficēt ar postošiem rezultātiem. Daži no zinamakajiem piemeriem ir Sibī­rijas mēris, buboņu mēris, ebola, trakumsērga, putnu gripa un pat parasta cirpējēde.

Es nemaz nenojautu, ka jūs tik labi pārzināt bioloģiju.

Danielss iesmejas. Es pats nejēdzu nenieka no šadam zināt­nēm. Bet pazīstu daudzus speciālistus. Edvin, pastastiet Stefani­jai.

Pavisam ir ap tūkstoš piecsimt zināmu zoonozes patogenu. Puse no tiem mierīgi mitinās dzīvniekos, parazitē tajos un nevie­nu neinfice. Taču, pārejot pie cita dzīvnieka, kurš ir atšķirīgs no sākotnēja, patogeni satrakojas. Tieši ta izcēlās buboņu mēris. To nēsāja žurkas, no kuram barojas mušas, bet, kad mušas parnesa slimību pie cilvēkiem, ta kļuva nevaidama…

LĪdz, turpināja Danielss, mēs ieguvām imunitāti pret šo drausmīgo kaili. Diemžēl četrpadsmitaja gadsimta tas prasīja vairakus gadu desmitus un apmēram trešdaļas Eiropas iedzīvotāju dzīvības.

Spāņu gripas pandēmija 1918. gada bija zoonoze, vai ne? jautāja Stefānija.

Deiviss pamaja ar galvu. Ta pargaja no putniem pie cilve­kiem, pēc tam notika mutācijā, kas ļava tai pariet no cilvēka pie cilvēka. Un ta tas turpinājās. Šo slimību pārcieta divdesmit pro­centi pasaules iedzīvotāju. Ap pieciem procentiem visas pasau­les iedzīvotāju nomira. Divdesmit pieci miljoni cilvēku pirmajos sešos mēnešos, kai labak varētu salidzinat AIDS nogalināja div­desmit piecus miljonus pirmajos divdesmit piecos gados.

Turklāt šie 1918. gada skaitļi ir neprecīzi, atgadinaja Da­nielss. Ķina un pārējās Āzijas valstis smagi cieta no pandēmi­jas, bet upuru skaits nav droši zināms. Daži vēsturnieki uzskata, ka visa pasaule varētu būt miruši pat simt miljoni cilvēku.

Zoonozes patogens ir lielisks bioloģiskais ierocis, turpina­ja Deiviss. Tas ir tikai jaatrod vīruss vai baktērija, protozojs vai parazīts. Tad jāizolē, un tas spes inficēt pēc pavēles. Gudrs bioloģisko ieroču rādītājs izveidos divas versijas. Vienu, kas pār­vietojās tikai no dzīvnieka pie cilvēka, lai upuris būtu jāinficē tie­ši. Otru mutācijās versiju, kas pārvietojas no cilvēka pie cilvēka. Pirmo varētu izmantot ierobežotiem uzbrukumiem konkrētiem merķiem, ar minimāliem infekcijas talakas izplatīšanas draudiem. Otrs būtu masu iznīcināšanas līdzeklis. Inficē tikai dažus, un ies boja tūkstoši.

Stefānija apjauta, cik reālas ir šadas briesmas.

Šis infekcijas ir iespējams apturēt, paskaidroja Danielss. -Taču izolēšanai, izpētei un pretpasakumu izstrādei ir nepiecie­šams laiks, l'ar laimi, lielakajai daļai zināmo zoonožu ir pretlī­dzekļi, dažiem pat ir vakcīnas, kas novērš liela mēroga inficešanos. Taču to izstrādei nepieciešams laiks, un tikmēr daudzi ies boja.

Stefānija gaidīja, kas sekos talak. Un Kāpēc tas viss ir tik sva­rīgi?

IX-iviss pasniedzas pēc mapes uz stikla galdiņa līdzas Danielsa basajam pedam. Pirms deviņiem gadiem no privātā zoodār­zā Beļģija tika nozagts apdraudētas sugas zosu paris. Apmēram taja paša laika no Australijas un Spanijas zoodārziem pazuda da­ži apdraudēti grauzēji un retu sugu gliemeži. Parasti tas nebutu nekas īpašs. Taču mēs ievācām ziņas un atklajam, ka dažadas pa­saules malas notikušas vismaz četrdesmit šadas laupīšanas. Pa­gajušaja gada beidzot tikām skaidrība. Dienvidafrikā. Zagļi tika notverti, kai noslēptu pēdas, mēs inscenējām viņu nāvi. Noziedz­nieki bija ar mieru sadarboties, saprotot, ka Dienvidāfrikas cie­tums nav ta labakā vieta, kur pavadīt dažus gadus. Tad arī mēs uzzinājām, ka šo zādzību pasutitaja ir Irina Zovastina.

Kas vadīja izmeklešanu? jautāja Stefānija.

Peinters Krovs no "Sigmas" vienības, atbildēja Danielss. -Ar zinātni saistītas lietas. Viņu lauciņš. Bet tagad ta pārnākusi musu ziņa.

Stefānijai tas izklausijas biedējoši. Vai tiešam Peinters nevar to turpināt?

Danielss pasmaidīja. pēc šīvakara notikumiem? Ne, Stefanij. Tagad ši lieta ir jūsu rokas. Ka pateicība man par izglābšanu no holandiešu policijas.

Prezidents vēl arvien turēja roka ziloņu medaljonu, tāpēc Stefānija apjautājas: Ka ši monēta ir saistīta ar to visu?

Zovastina tas vac, atbildēja Danielss. Tur jau ir tas āķis. mēs zinām, ka viņa ir uzkrājusi iespaidīgu zoonožu arsenalu. Pec pēdējiem datiem, ap divdesmit. Turklāt ļoti viltīgi, dažadas versi­jas. Ka jau Edvīns teica vienas ierobežotiem uzbrukumiem, ci­tas parejai no cilvēka pie cilvēka. Viņai ir bioloģijas laboratorija galvaspilsētas Samarkandas tuvuma. Bet interesanti ir tas, ka En­riko Vincenti pieder vēl viena bioloģijas laboratorija netālu pari robežai, Ķīna. Zovastina tur bieži medz iegriezties.

Tāpēc jūs izsekojāt Vincenti?

Deiviss pamaja ar galvu. Ienaidnieks ir labi jāiepazīst.

CIP vervē ziņu pienesējus Federācijās iekšienē. Danielss pašūpoja galvu. Bet tas ir grūti. Un ķēpigi. Tomēr nelielus panakumus esam guvuši.

Stefānija kaut ko nojauta. Jums ir kāds ziņotājs?

It kā varētu ta teikt, atbildēja prezidents. Tomēr es šau­bos. Zovastina ir sarežģīta problēma.

Stefānija saprata viņa dilemmu. Reģionā, kur Amerikai nebija daudz draugu, Zovastina bija atklati pasludinājusi sevi par ta­du. Viņa bija dažas reizes izpalīdzējusi ar nelielu ziņu ievakšanu, ļaujot apspiest teroristu darbību Afganistana un lrana. kai uz­turētu labas attiecības, ASV apgadaja Federāciju ar naudu, militāro atbalstu un sarežģītu tehniku, lai gan tas bija riskanti.

Vai esat dzirdējusi stāstu par viru, kas, braucot pa lielceļu, ieraudzīja čusku guļam ceļa vidu?

Stefānija pasmaidīja. vēl viena Danielsa iecienīta anekdote.

Viņš apstajas un ieraudzīja, ka čūska ir ievainota. Viņš aiz­veda to mājās, kopa un izārstēja. Kad čūska bija vesela, viņš atvē­ra durvis, lai izlaistu to brīvība. Taču rāpulis, slidot garam, ieko­da viņam kāja. Pirms čūskas inde laupīja vīram samaņu, viņš iekliedzas: "Es tevi pieņēmu, baroju, sadziedēju brūces, bet tu man šadi atmaksa?" Čūska apstajas un atbildēja: " Tas tiesa. Het, to darīdams, tu taču zināji, ka es esmu čūska."

Stefānija saprata, kas ar to domāts.

Zovastina kaut ko perina, paziņoja prezidents. Un tas ir saistīts ar Enriko Vincenti. Man nepatīk bioloģiskie ieroči. Visa pa­saule tie jau vairak neka trīsdesmit gadus ir aizliegti. Un šada for­ma tie ir visļaunakie. Viņa ir iecerējusi kaut ko drausmīgu, un Ve­necijas kiga, pie kuras pieder gan viņa, gan Vincenti, palīdz to īstenot, Par laimi, viņa vēl nav sākusi rīkoties, bet mums ir pa­mats domai, ka drīz viņa to uzsāks. Sasodītie muļķi viņas ta saucamajas kaimiņvalstis neredz neko, kas notiek deguna priekša. Parak aizņemti ar baidīšanos no Izraēlas un mums. Viņa izman­to šo stulbumu sava laba. Viņa doma, ka es arī esmu muļķis. Pie­nācis laiks paradīt, ka esam viņai uz pedam.

mēs labprat būtu palikuši ena vēl mazliet ilgāk, ieminējās Deiviss. Taču tagad, kad divi slepena dienesta aģenti nošāvuši viņas miesassargus, noteikti ir sacelta trauksme.

Un kas man jadara?

Danielss nožāvājās, un arī viņa apspieda žavas. Prezidents pamaja ar roku. Nekautrējieties. Ir taču dziļa nakts. Žāvājieties droši. Varesiet pagulēt lidmašīna.

Uz kurieni man jālido?

Uz Veneciju. Ja Muhameds neiet pie kalna, tad mēs to saso­dīto kalnu pienesīsim viņam klat.

32 VENĒCIJA 8:50

Vincenti iegāja sava palazzo plašaja salona un sagatavojas. Pa­rasti viņš neapgrūtināja sevi ar piedalīšanos šadas prezentācijās. Philogen Phanmceutiiļue plašaja marketinga un pardošanas nodaļa bija simtiem darbinieku. Tomēr šis bija īpašs gadījums, kad ne­pieciešama viņa klātbūtne, tāpēc viņš sarīkoja privātu prezentā­ciju sava māja.

Viņš noprata, ka īpaši nolīgta Milanas reklāmās aģentūra ne­grib neko atslat nejaušības vara. Ziņot viņam bija atsūtīti četri pārstāvji vīrietis un trīs sievietes, viena no tam vecaka vicepre­zidente.

Damarisa Korigana, viceprezidente angļu valoda iepazistinaja ar sevi un saviem kolēģiem. Viņa bija pievilcīga sieviete, mazliet pari piecdesmit, ģērbusies tumši zila kostīma ar baltam svītriņām.

Telpas mala sudraba kanna kupeja kafija. Vincenti piegāja un ieleja sev tasi.

mēs ļoti gribētu zināt, teica Korigana, vai gaidami sva­rīgi jaunumi?

Vincenti atpogaja uzvalka žaketi un apsēdas polstereta krēsla. Ka to saprast?

Kad pirms sešiem menešiem mus nolīgāt, jūs prasijal ietei­kumus iespējama 1TIV arstešanas līdzekļa reklāmai. mēs nodo­mājām, ka varbūt Philogeii jau atrodas tuvu mērķim. Tagad, kad velaties iepazīties ar rezultātiem, mēs iedomājāmies, ka varbūt ir izdarīts atklajums.

Vincenti klusībā nopriecājās. Manuprat, jūs pateicat zīmīgā­ko vardu, Iespējamais līdzeklis. Protams, mēs ceram pirmie atrast šo arstešanas līdzekli un tāpēc arī tērējam miljonus pētījumiem, taču, ja izdotos izdarīt atklajumu, bet nav iespējams iepriekš paredzēt, kad tas bus, es neveļos menešiem ilgi gaidīt efektīvu mar­ketinga plānu. Viņš bridi klusēja. Ne. Pagaidam nekādu panākumu nav, bet mēs veļamies redzet, ko jūs varat piedāvāt.

Korigana pamaja ar galvu un piegāja pie sagatavota plakatu statīva. Vincenti paraudzījās uz. vienu no blakus sēdošajam sievielem. Brunete ar glītu augumu, ne vecaka par trīsdesmit, trīs­desmit pieciem gadiem, cieši pieguļošos vilnas svārkos. Interesan­ti, vai tiešam mārketinga speciāliste vai paņemta līdzi tikai izskata deļ.

Dažu pedejo nedēļu laika esmu daudz ko interesantu izlasī­jusi, iesaka Korigana. Dažādās pasaules malas HIV raksturs ir stipri atšķirīgs.

Šis novērojums ir pareizs, piekrita Vincenti. Šeit un ari, piemeram, Ziemeļamerikā slimība ir samēra kontrolējama. Ta vairs nav galvenais nāves cēlonis. Cilvēki spēj ar to sadzīvot. Simptomatiskie medikamenti samazinājuši mirstību vairak neka uz. pu­si. Turpretī Āfrika un Āzija ir pavisam citādi. Visa pasaule paga­jušaja gada no IIIV miruši trīs miljoni cilvēku.

Tāpēc mēs vispirms noskaidrojam musu mērķa tirgu, pa­ziņoja Korigana.

Viņa paršķira pie statīva piestiprinātā bloka pirmo lapu, pa­radot tabulu.

-Šie skaitļi rada jaunakos datus par HIV inficēšanas gadīju­miem pasaulē.

REĢIONI SKAITS

Ziemeļamerika 1 011 000

Rietumeiropa 988 000

Austrālijā Klusa okeana reģions 22 000

Latīņamerika 1 599 000

Āfrika uz dienvidiem no Saharas 20 778 000

Kārību juras reģions 536 000

Austrumeiropa 2000

Dienvidaustrumu Vidusjūras reģions 893 000

Ziemeļaustrumazija 6000

Dienvidaustrumazija _________________ 11 277 000

Kopa: 37 112 000

Kas ir šo datu avots? jautāja Vincenti.

Pasaules Veselības organizācija. Un tas ir kopējais jebkuram arstešanas līdzeklim pieejamais tirgus. Korigana pāršķīra nakamo lapu. Bet šaja tabula pieejamais tirgus precizēts. Ka re­dzat, dati liecina, ka apmēram ceturtdaļa 1IIV infekcijas gadīju­mu visa pasaule jau izvertušies par saslimšanu ar iegūto imūndeficīta sindromu. Deviņi miljoni ar IIIV inficēto personu jau ir saslimuši ar AIDS.

REĢIONI SKAITS

Ziemeļamerika 555 000

Rietumeiropa 320 500

Austrālijā Klusa okeana reģions 14 000

Latiņamerika 573 500

Āfrika uz dienvidiem no Saharas 6 300 000

Kanbu juras reģions 160 500

Austrumeiropa 10 800

Dienvidaustrumu Vidusjūras reģions

15 000 Ziemeļaustrumazija 17 600

Dienvidaustrumazija _________________ 1 340 000

Kopā: 9 306 900

Korigana paršķira vēl vienu tabulu. Šeit paradītas progno­zes turpmākajiem pieciem gadiem. arī šie ir Pasaules Veselības organizācijas dati.

REĢIONI                                                                                                                        PAREDZAMAIS SKAITS

Ziemeļamerika                                                                                                                      8 150 000

Rietumeiropa                                                                                                                        2 331 000

Austrālijā Klusa okeana reģions                                                                                               45 000

Latiņamerika                                                                                                                             8 554 500

Āfrika uz dienvidiem no Saharas                                                                                              33 609 000

Kārību juras reģions                                                                                                                6 962 000

Austrumeiropa                                                                                                                             20 000

Dienvidaustrumu Vidusjuras reģions                                                                                           3 532 000

Ziemeļaustrumazija                                                                                                                 486 000

Dicnvidaustrumazija __________________                                                                                   45 059 0(X)

Kopa:                                                                                                                                 108 748 000

Satriecoši. Drīz vien visa pasaule ar IIIV var būt inficēti des­mit miljoni cilvēku. Pašreizēja statistika liecina, ka piecdesmit procentiem šo cilvēku tas izvērtīsies par AIDS. Četrdesmit procenti no šiem piecdesmit procentiem divu gadu laika nomirs. Protams, visvairak tadu būs Āfrika un Āzija. Korigana pašūpoja galvu. Iespaidīgs tirgus, vai ne?

Vincenti apdomaja šos skaitļus. Pieņemot vidējo HIV saslim­šanas apjomu septiņdesmit miljoni, pat ar pieticīgu arstešanas iz­devumu prognozi pieci tūkstoši eiro gada, katrs arstešanas līdzek­lis sākotnēji nopelnītu trīssimt piecdesmit miljardus eiro. Tiesa gan, pēc iepriekš inficēto iedzīvotāju izārstēšanas tirgus saks sa­rukt. Nu un tad? Peļņa jau bus gūta. Vairak nekā iespējams iztē­rēt visa mūža laika. Velak noteikti bus jauni inficēšanas gadījumi un pārdošana turpināsies, ne jau tādos miljardu apjomos ka sa­kuma, tomēr nepārtraukti.

Pēc tam mēs analizējām konkurenci. No Pasaules Veselības organizācijās datiem uzzinājām, ka pašlaik pasaule AIDS simptomatiskai ārstēšanai tiek izmantoti apmēram sešpadsmit medi­kamenti. Saja spele ir ap duci dalībnieku. jūsu pašu zaļu pārdo­šanas apjoms pagajušaja gada mazliet parsniedza vienu miljardu eiro.

Philogm piederēja patenti sešiem medikamentiem, kas, lietojot apvienojuma ar citiem, spēj efektīvi apturēt vīrusa darbību, kai gan diena vidēji bija nepieciešamas apmēram piecdesmit table­tes, ši ta saucama kokteiļa terapija vienīga iedarbojas. Tas nebija arstešanas līdzeklis, bet gan vīrusa apslulbinašana ar medika­mentu plūdiem, un, protams, drīz vien daba atkal pārspēs mikro­biologus viltība. Jau tagad Āzija un Ķīna bija parādījušies pret zālēm izturīgi HIV paveidi.

mēs aplūkojam kombinētas ārstēšanas metodes, turpināja Korigana. Triju medikamentu režīms vidēji izmaksa ap divdes­mit tūkstošiem eiro gada. Taču šada arstešana drīzāk ir rietum­nieku greznība. Āfrika un Āzija nekas tads nav iespējams. Dažu slimības skarto valstu valdībam Philogen dava zāles par pazemi­nātām cenām, tomēr šo valstu slimnieku līdzvērtīga arstešana izmaksatu miljardiem eiro gada, bet šadas naudas nevienai Āfri­kas valdībai nav.

To visu Vincenti jau bija dzirdējis no saviem marketinga spe­ciālistiem. Nelaimju plosītajām trešās pasaules valstīm uz arstešanu nebija cerību. Vienīga izmaksas efektīvā cīņas metode bija HIV izplatības apturēšana. Sākotnēji izraudzītais aizsardzības līdzeklis bija prezervatīvi, ko milzu daudzumos ražoja kāda no

Philogen filiālēm. Pēdējo divdesmit gadu laika pardošanas apjoms bija pieaudzis par tūkstošiem procentu. Tāpat arī peļņa. Bet pē­dēja laika prezervatīvu noiets pastavigi kritās. Cilvēkus bija pār­ņēmusi vienaldzība.

Korigana stastija talak: Spriežot pēc viņu pašu propagandas, viens no jūsu konkurentiem Kellivood-Lafarge pagajušaja gada vien AIDS pētījumiem izdeva vairak neka simt miljonus eiro. Jūsu izdevumi ir apmēram trīsreiz mazaki.

Vincenti nicīgi pasmīnēja. Konkurēt ar Kellwood-lufarge ir gluži ka ķert vaļus ar makšķeri. Tas ir pasaulē milzigakais medi­kamentu ražošanas konglomerāts. Grūti ar kādu sacensties, ja pretinieka bruto ieņemumi pārsniedz simt miljardus eiro gada.

Viņš iemalkoja kafiju, kamēr Korigana paršķira nakamo lapu.

Tagad no skaitļiem pāriesim pie produktu idejām. Vitāli sva­rīgs faktors katram zalem, protams, ir nosaukums. Sešpadsmit paš­laik tirgu pieejamajiem lidzekļiem ir visdažadakie nosaukumi. Bactrim, Diflucan, lntron, Petitam, Videx, Crixivan, lliviJ, Relnruir. Ņemot vērā jauna medikamenta lietošanu vispasaules mērogā, mēs domā­jām, ka no marketinga viedokļa ieteicamāks būtu īsāks, vienkāršāks nosaukums, piemeram, A'/.T. Cik mums zināms, Philogen pašlaik liek izstrādāti astoņi iespējami arstešanas līdzekļi. Korigana at­kal atšķīra jaunu lapu, kur bija paradīti iespējamie iepakojuma pa­raugi. mēs nezinām, vai šis līdzeklis bus šķidra vai cieta forma, šļircinams vai iekšķīgi lietojams, tāpēc izveidojam dažadus vari­antus, ievērojot jūsu stilu izmantojam melno un zelta krasu.

Vincenti aplūkoja paraugus.

Korigana norādīja uz statīvu. mēs atstajam brīvu vietu no­saukumam, kas tiks ierakstīts ar zelta burtiem. Tas vēl tiek izstrā­dāts. Pats svarigakais šaja shēma ir tas, ka, pat ja nosaukums ne­būs tulkojams neviena valoda, iepakojums izskatīsies pieliekami izteiksmīgs, lai bulu uzreiz atpazīstams.

Vincenti bija apmierināts, tomēr apvaldīja smaidu. Man ir padoma kāds iespējams nosaukums. Es par to gudroju jau kriet­nu laiku.

Korigana ar interesi paraudzījās viņa.

Viņš piecēlās, piegāja pie staliva, paņēma flomāsteru un uz­rakstīja '/li.

Pamanījis klātesošo sejas neizpratni, viņš paskaidroja: Xeta. Eta. Sengrieķu valoda. Tas nozīmē "dzīvība".

Korigana pamāja ar galvu. Piemērots.

Viņš piekrita.

33 VOZROŽDENIJES SALA CENTRĀLĀZIJAS FEDERĀCIJA 13:00

Zovastina bija sajūsma par sanākušo ļaužu lielo skaitu. Biro­ja darbinieki bija solījuši, ka ieradīsies ap pieciem tūkstošiem, lā­ču lidojuma laika uz ziemeļrietumiem no Samarkandas uz. heli­kopteru piezvanīja ceļojumu sekretārs un pavēstīja, ka premjerministres ierašanos gaidot vairak neka divdesmit tūksto­ši cilvēku. Tas esot vēl viens viņas popularitātes pierādījums. Ta­gad, redzot jautro, trokšņaino puli, kas lieliski izskatīsies televī­zijas ekrānā, viņa, stāvēdama uz. paaugstinajuma, nespēja apslēpt prieku.

Paraugieties apkārt, viņa teica mikrofona, lai redzetu, ko mēs varam paveikt, apvienojot savus prātus un sirdis. Lielāka uzsvara panakšanai viņa ieturēja pauzi, tad noradīja visapkārt. Kantubeka ir atdzimusi!

Ļaudis, sastajušies cieši ka skudras pūzni, atbildēja viņas vār­diem ar aplausiem un sajūsmas gavilēm, ko viņa jau bija piera­dusi dzirdēt.

Vozroždeņijes sala atradas Arala juras vidusdaļa, vientuļa, no­maļa vieta. Kādreiz tur bija Padomju Savienības mikrobioloģisko ieroču ražotne kādreizējo kaklakungu postošās darbības traģisks piemērs. Šeit tika izstrādāti un glabati mera baciļi un Sibīrijas mē­ra sporas. Pēc komunistu valdības krišanas 1991. gada laborato­rijas darbinieki pameta salu, atstajot konteinerus ar nāvējošajām sporām, kuros turpmāko desmit gadu laika radas sūces. Draudo­šas bioloģiskas katastrofas briesmas vēl vairak pastiprinaja Arāla juras izžūšana. Sis neparastais ezers, kura ieplūda bagatigie Amudarjas upes ūdeņi, kādreiz kopīgi piederēja Kazahstanai un Uzbekistānai. Bet, kad padomju valdība mainīja Amudarjas gultni, novirzot upi uz tūkstoš divsimt kilometrus garu kanālu, lai apudeņotu kokvilnas laukus, iekšzemes jura, savulaik viena no lie­lākajam saldūdens krātuvēm pasaule, saka izzust, partopot par nedzīvu tuksnesi.

Zovastina bija visu mainījusi. Kanāls tika likvidēts, upeatgrie­zusies sava gultne. Vairakums viņas tautiešu pēc ilgajiem ap­spiestības gadiem šķila zaudējuši spēju patstavigi domāt, bet vi­ņas prāts nebija alkohola aptumšots. Viņa vienmēr skaidri saskatīja mērķi un iemācījās iegūt un izmantot varu.

šeit tika neitralizētas divsimt tonnas komunistu saražoto Si­bīrijas mera sporu, viņa paziņoja. Inde ir iznicināta līdz pē­dējai kripatai. Un mēs likām krieviem par to samaksat.

Klausitaji piekrītoši uzgavilēja.

Veļos kaut ko pastāstīt. Kad atguvam neatkarību un atbrīvo­jamies no Maskavas apspiestības, viņiem pietika nekaunības ap­galvot, ka mēs tiem esot parada naudu. Viņa pacēla rokas. Vai varat iedomāties? Viņi izlaupa musu zemi. Iznicina musu juru. Saindē augsni ar slimībām. Un mēs viņiem esot kaut ko parada? Viņa redzēja, ka tūkstošiem cilvēku purina galvas. Tieši ta es arī teicu viņiem ne!

Viņa parlaida skatienu augšup pavērstajām, spožas saules ap­spīdētajam sejām.

-Tāpēc mēs likām Krievijai samaksāt par šiem postījumiem. Un aizberam viņu izrakto kanālu, kas izsūca dzīvību no musu senas juras.

Viņa ikreiz teica daudzskaitlī "mes", nevis "es".

Zinu, ka daudzi no jums, tāpat ka es, vēl atceras tīģenis, me­žacūkas un udensputnus, kas mita Amudarjas delta. Miljoniem zivju, kas pildīja Arala juru. Musu zinātnieki noskaidrojuši, ka agrak šeit dzīvojušas simt septiņdesmit astoņas sugas. Tagad at­likušas tikai trīsdesmit astoņas. Padomju progress. Viņa skumji pašūpoja galvu. Komunisma tikumi. Viņa pasmīnēja. No­ziedznieki. Tieši tādi viņi ir. Parasti, nelietīgi noziedznieki.

Kanāls bija neveiksme ne tikai pēc ietekmes uz. vidi, bet arī pēc savas konstrukcijas. Noplūdes un plūdi bija parasta paradiba. At­bilstoši padomju sistēma valdošajai vienaldzībai pret efektivitāti, kanāls zaudēja vairak ūdens neka piegadaja laukiem. Arala ju­ras upurēšana bija veltīga. Vozroždeņijes sala saplūda ar krastu un kļuva par pussalu, izraisot bailes, ka sauszemes dzīvnieki un rāpuļi iz važas apkārt nāvējošo slimību baciļus. Tagad vairs nebija jabaidas. Augsne bija lira. To apliecinaja Apvienoto Nāciju inspek­toru grupa, kas paveikto darbu raksturoja ka izcilu.

Zovastina pacēla gaisa duri. Un mēs teicam padomju no­ziedzniekiem ja vien tas būtu musu vara, mēs viņus visus iesē­dinātu cietuma.

Ļaudis atkal uzgavilēja.

Kantubekas pilsēta, kuras centralaja laukuma mēs esam sa­pulcējušies, ir atdzimusi no pelniem. Padomju vara to noveda līdz sabrukumam. Tagad šeit dzīvos brīvi Federācijas pilsoņi, mie­ra un labklajība, uz. atdzimušas salas. arī Arala jura pamazam atgriežas, tas ūdens līmenis ceļas katru gadu, maksligais tuksne­sis atkal kļūst par juras dibenu. Šis piemērs liecina, ko mēs spē­jam paveikt. Atgūt savu zemi. Savu ūdeni. Viņa uz bridi ap­klusa. -Savu mantojumu.

Atskanēja vētrainas ovācijas.

Viņa parlaida skatienu ļaužu sejām, izbaudot tajas redzamās priecīgas gaidas. Viņai patika tikties ar tautu. Un tauta mīlēja viņu. Iegūt varu ir tikai puse uzvaras. Daudz gmtak ir to paturēt.

Un viņa gatavojas turelies pie varas ilgi.

Mani līdzpilsoņi, apzinieties, ka mēs spējam panakt visu, ja esam apņemigiun neatlaidīgi. Cik daudzi visa pasaulē neticeja, ka mēs spēsim apvienoties? Cik daudzi teica, ka mēs sašķelsimies pilsoņu karu dēļ? Kas apgalvoja, ka mēs paši nepratīsim parvaldit savu valsti? mēs divreiz sarīkojam visas valsts mēroga vēlē­šanas. brīvi un atklati, ar daudziem kandidatiem. Viņa bridi klusēja. Musu konstitūcija garantē cilvēktiesības, ka arī perso­nisko, politisko un intelekta brīvību.

Viņa no sirds izbaudīja šo bridi. Vozroždeņijes salas atklašana bija vēsturisks notikums, kur viņai noteikti bija jabut klat. Fe­derācijas televīzija un trīs jauni neatkarīgie TV kanāli, kuru licen­ces viņa bija piešķīrusi Venēcijas Ligas biedriem, parraidija viņas vēstījumu visas valsts malas. Jaunie 'TV kanālu īpašnieki bija ap­solījuši kontrolēt visu, kas tiks raidīts ēterā, un viņa priecājās par to klātbūtni. Nebija šaubu, ka, par spīti sludinātajai vārda brīvī­bai, viņa modri uzraudzīja visus masu medijus.

Viņa lūkojas uz atjaunoto pilsētiņu, kur slejas svaigi uzceltas ķieģeļu un mura mājas pagājuša gadsimta sākuma stila. Kantubeka atkal bus apdzīvota. Iekšlietu ministrija ziņoja, ka desmit tūkstoši cilvēku jau pieteikušies saņemt subsīdijas zemes iegādei uz. salas. Tas bija vēl viens pierādījums, ka ļaudis viņai uzticas, ja tik daudZi ir ar mieru dzīvot vieta, kas tikai pirms divdesmit gadiem bija īsts nāves pereklis.

Stabilitate ir visa pamats! viņa skaļi iesaucas.

Šo devīzi viņa nemitīgi atkartoja jau piecpadsmit gadus.

Šodien mēs iesvētām šo salu Centralazijas Federācijas lau­tas varda. kai musu savienība ir mūžīga!

Vētrainu aplausu pavadība viņa nokapa no paaugstinajuma.

Viņu uzreiz aplenca trīs miesassargi un pavadīja projām no laukuma. Helikopters jau gaidīja, lai aizvestu viņu līdz lidmašī­nai, kas lidos uz rietumiem, uz Veneciju, kur meklējamas atbildes uz tik daudziem jautājumiem.

34 VENĒCIJA 14:15

Malone stāvēja līdzas Kasiopejai, kas stūrēja motorlaivu no kanāla lagūna. Viņi bija atlidojuši no Kopenhāgenas ar tieša reisa lidmašīnu, kas pirms stundas nolaidas Marko Polo lidosta. Viņš agrak jau daudzreiz, bija apmeklejis Venēciju Magelāna nodaļas uzdevumos. Ta bija pazīstama teritorija, plaša un savrupa, tomēr pats pilsētas centrs bija neliels, apmēram divas jūdzes garš un jūdzi plats. Ši pilsēta gadsimtiem ilgi bija pratusi atvairīt ārpa­saules uzbrukumus.

kaivas priekšgals bija pavērsts uz. ziemeļaustrumiem, projām no centra, un viņi pašlaik peldeja garam stikla meistaru salai Murano, tieši uz Torčello vienu no daudzajam sīkajam saliņam, kas bija izmētātās Venēcijas lagūna.

Slaido koka laivu ar slēgtam kajītēm priekša un aizmugurē vi­ņi bija iznomājuši pie lidostas. Moži parkšķošais piekaramais mo­tors nesa zemo laivas korpusu pari stavajiem viļņiem, sakuļot zaļo ūdeni baltas putas.

Pie brokastu galda Kasiopeja pastastija Malonem par pedejo ziloņu medaljonu. Viņa un Torvaldsens bija izsekojuši visas zā­dzībās dažādās Eiropas vietas un sen jau ievērojuši, ka zagļi ne­zin Kāpēc atstaj bez ievenbas Venecija un Samarkanda esošas dekadrahmas. Tāpēc puslīdz droši varēja paredzēt, ka nakamais bus Kopenhāgenas medaljons. Pēc ceturta medaljona zādzībās pirms trim nedeļam no privātās kolekcijas Francija viņi pacietīgi gaidīja.

Viņi tīšam atstaja Venecijas medaljonu pedejo, iemnajas Kasiopeja, pārkliedzot motora rūkoņu. Viņiem garam pretēja vir­ziena aizpukšķeja kāds satiksmes kuteris. Tu droši vien gribi zināt, Kāpēc?

Tas man ienaca prata.

Eli domaja, ka Svēta Marka kapa apglabats Aleksandrs Lie­lais.

Interesanta doma. Atšķirīga. Traka.

Tas ir garš stāsts, viņa paskaidroja. Bet varbūt viņam ir taisnība. Svēta Marka bazilika it ka atrodas divtūkstoš gadus ve­ca mūmija. Svētais Marks lika mumificets Aleksandrija, musu eras pirmajā gadsimta. Aleksandrs ir trīssimt gadus vecāks un arī mu­mificets. Bet ceturtaja gadsimta, kad Aleksandrs pazuda no sa­vam kapenem, Marka mirstīgas atliekas pēkšņi atkal paradijas Aleksandrija.

-Ceru, ka tie nav vienīgie pierādījumi?

Irina Zovastina ir apsēsta ar Aleksandru Lielo. Eli man visu izstastija. Viņai ir privātā grieķu mākslās kolekcija, plaša biblio­tēka, un viņa uzskata sevi par labu Homēra un "Iliadas" zinātā­ju. Tagad viņa suta savus ļaudis pa visu pasauli savakt ziloņu medaljonus, neatstajot pēdas. Bet Samarkandas monētu neviens neaiztiek. Viņa papurinaja galvu. Viņi atlika šo zādzību uz pašam beigām, lai būtu Svēta Marka kapa tuvuma.

Esmu bijis laja bazilika, atbildēja Malone. Svēta vira sarkofags atrodas zem galvena altara, kas sver daudzas tonnas. Lai piekļutu tam, nepieciešami hidrauliskie pacēlāji un daudz laika. Tas nav iespējams, jo bazilika vienmēr ir turistu pārpilnā.

Nezinu, ka viņa doma to paveikt, bet esmu pārliecinātā, ka viņa mēģinās piekļūt kapam.

Bet vispirms, nodomaja Malone, viņiem laikam jaatrod septī­tais medaljons.

Viņš nokapa trīs pakapienus uz priekšējo kajīti, ko rotaja barkstaini aizkari, izšūti sēdekļu polsteri un pulēts sarkankoks. Grez­ni gan nomas laivai. Lidosta viņš bija nopircis Venēcijas ceļvedi un tagad gribēja kaut ko uzzināt par Torčello.

Romieši pirmoreiz apmetas mazaja saliņa piektaja un sestajā gadsimta. Tad, astotaja gadsimta, pilsētnieki, bēgdami no lombardiešu un huņņu iebrucējiem, atņēma salu romiešiem. Sešpadsmitaja gadsimta šeit labklajība dzīvoja divdesmit tūkstoši cilvēku, bija baznīcas, klosteri, pilis, tirgi un rosīga kuģniecība. Tirgoņi, kuri 828. gada Aleksandrija nozaga Svēta Marka ķermeni, bija Tor­čello pilsoņi. Grāmata ši sala bija raksturota ka vieta, kur "Roma pirmoreiz satika Bizantiju". Ūdensšķirtne. Rietumos parlamen­ta nams. Austrumos Tadžmahals. Pēc tam sakas grūti laiki nāvējošs drudzis, malarija, kanāli aizsērēja. Enerģiskākie salas pilsoņi atgriezās centrālajā Venecija. Tirgoņu nami tika slēgti. Vi­sas pilis nogrima aizmirstībā. Celtnieki no citam salam devas si­rojumos, meklejot drupas piemērotas detaļas, un pamazam viss izzuda. Sala izpletās purvi, un tagad nedaudzajas atlikušajas mājas dzīvoja mazak par sešdesmit cilvekiem.

Raudzīdamies pa priekšejo logu, Malone pamanīja vientuļu sarkanu ķieģeļu torni, kas spītīgi slejas pret debesim. Tieši tads pats bija redzams grāmatas attēla. Viņš izlasīja, ka šis zvanu tor­nis atrodas līdzas Torčello vienīgajam atlikušajam lepnumam septitaja gadsimta celtajai Svētas Marijas Asuntas bazilikai, Ve­necijas senākajam dievnamam. Cramata vēstīja, ka tai līdzas ir neliela baznīca grieķu krusta forma, kas celta sešsimt gadus vē­lāk. Svētās Foskas baznīca.

Kasiopeja samazinaja apgriezienus, un motors pieklusa. Ma­lone atkal izkapa uz klaja. Priekšā viņš pamanīja šaum okera kra­sas krasta smilšu joslu, ko apņēma niedres, meldraji un nīkulī­gas cipreses. Tagad laiva lēni un piesardzīgi virzījās pa duļķainu kanālu, kur vienā puse aiz piestatnem pletās aizauguši lauki, bet otra bruģēts ceļš. Pa kreisi salas vienīgajā sabiedriska transpor­ta pietura cilvēki kapa satiksmes kuteri.

Torčello, paziņoja Kasiopeja. Ceresim, ka esam šeit iera­dušies pirmie.

Viktors izkapa no vaporetto, Rafaels viņam sekoja.

Kuģītis, lena gaita pukšķēdams, bija aizvedis viņus no Svēta Marka laukuma pari Venēcijas lagūnai uz Torčello. Viktors bija izvēlējies sabiedrisko transportu ka neuzkrītošāko pārvietošanas veidu izlūkgājienā.

Viņi sekoja fotokameram bruņoto turistu pūlim uz abam salas slavenajam baznicam pa šauru ieliņu, kas stiepās gar rāmu kanālu. Taka beidzas pie zemu akmens ēku pudura, kur atradas paris restorāni, daži turistu veikali un viesnīciņa. Viņš jau bija izpētījis salas ģeogrāfiju un zinaja, ka Torčello ir niecīga zemes strēmele, kur atrodas artišoku lauki un daži bagatu ļaužu nami. Vienīgie ievenbas cienīgie objekti bija divas senas baznīcas un restorāns.

Viņi bija atlidojuši no Hamburgas ar parsešanos Minhene. Pa­veikuši šo darbiņu, viņi atgriezīsies mājas, Federācijā, un Firopas sirojums bus gala. Saskaņa ar premjerministres rīkojumu Vikto­ram bija jadabu septītais medaljons līdz pusnaktij, jo vienos viņam jau jabut pie Svēta Marka bazilikas.

Zovastinas ierašanas Venēcija bija ļoti neparasta paradiba.

Laikam sākušies viņas paredzetie svarīgie notikumi.

Vismaz ši zadziba, cerams, nesagadas grūtības.

Malone vēroja zvanu torņa arhitektonisko eleganci ķieģeļu un marmora masas, ko aspratigi satur kopā pilastri un arkas. Simt piecdesmit pēdas augsts, tas slejas ka talismans tuksnesīga kla­juma. Ceļš, kas veda līdz virsotnei, uz rampam, kas vijas augšup gar ārsienām, atgadinaja viņam Kopenhāgenas Apaļo torni. Samaksajuši sešu eiro ieejas maksu, viņi bija uzkāpuši līdz virsot­nei, lai palūkotos uz salu no tas augstaka punkta.

Nostājies pie krušu augstuma mura, viņš caur vaļējo arku no­raudzījās, ka salas piekrastē par vietu sacenšas ūdens un zeme. No zāļainā purvājā spārnos pacēlās balti zivju gārņi. Talak ple­tās vientuļi sakņu dārzi un artišoku lauki. Druma aina atgadina­ja rēgu pilsētiņu Amerikas Rietumos.

Torņa pakājē bija bazilika, bet arī ta šķita auksta un pamesta, it ka nepabeigta, līdzīga šķūnim. Malone ceļvedi bija izlasījis, ka ļaudis tiešam buvejuši to steiga, ticēdami, ka 1000. gadā bus pa­saules gals.

Lieliska alegorija, viņš ieminējas Kasiopejai. Bizantiešu katedrale līdzas grieķu baznīcai. Austrumi un Rietumi. Ka jau Ve­necija.

Abu baznīcu priekša pletās neliels nezālēm aizaudzis lau­kums. Kādreizējais pilsētas dzīves centrs tagad atgādināja ciemata pļaviņu. No ta atzarojas putekļaini celiņi, paris veda uz citu kanālu, bet citi uz talakam zemnieku setam. Laukumiņam pretī bija vēl divas mura ēkas, abas mazas, aptuveni četrdesmit reiz div­desmit podas, divstāvu, ar stāviem divslīpju jumtiem. Abas kopa tas veidoja Torčello muzeju. Ceļvedī bija rakstīts, ka savulaik, pirms daudziem gadsimtiem, tas bijušas bagatu tirgoņu pilis, bet tagad piedereja valstij.

Kasiopeja norādīja uz ēku kreisaja pusē. Medaljons ir tur, otraja slava. Nav nekāds dižais muzejs. Mozaīku fragmenti, kapi­teļi, dažas gleznas, grāmatas un nedaudz monētu. Grieķu, romie­šu un eģiptiešu artefakti.

Malone paraudzījās uz Kasiopeju. Viņa joprojām vēroja salu. Dienvidu puse bija saskatami Venecijas centra apveidi, zvanu torņi slejas pret tumšajam debesīm, kur saka savilkties negaisa mākoņi. Ko mēs te meklējam?

Kasiopeja uzreiz neatbildēja. Viņš pasniedzas un pieskaras sievietes rokai. Viņa nodrebēja, bet neatravas. Viņai acis iespidejas asaras, un Malonem ienāca prata, ka salas sērīga noskaņa at­modinājusi sapigas atmiņas.

Te viss ir ka izmiris, viņa nomurminaja.

Viņi vieni stavēja torņa virsotnē, kur miegaino klusumu partrauca tikai augšup kāpjošo turistu soļi, balsis un smiekli.

arī Fili vairs nav, viņš atbildēja.

Es skumstu pēc viņa. Kasiopeja iekoda lupa.

Malone nodomaja, vai šada vaļsirdība liecina par lielāku uz­ticēšanos. Tur tu neko nevari darīt.

Es gan ta neteiktu.

Šie vārdi viņam nepatika. Kas tev padoma?

Kasiopeja neatbildēja, un viņš neuzstaja. Tikai turpinaja vēr­ties par baznīcu jumtiem. Daži kioski, kur tirgoja mežģīnes, stikla traukus un suvenīrus, rotāja īso ielu, kas veda no ciemata uz zaļaino laukumiņu. kāda apmekletaju grupa devas uz. baznīcas pusi. Viņu vidu Malone pamanīja pazīstamu seju.

Viktoru.

Es arī viņu redzu, atbildēja Kasiopeja.

Torņa virsotnē, zvanu telpa, bija sanakuši cilvēki.

Kopa ar viņu ir tas, kurš sagrieza auto riepas, paziņoja Ka­siopeja.

Viņi vēroja, ka abi viri dodas taisna ceļa uz muzeju.

-Jātiek projām no šejienes, Malone ieminējās. Viņiem arī var ienākt prata izpētīt apkārtni no augšas. Atceries, viņi doma, ka mēs esam miruši

Tāpat ka visa ši sala, viņa nomurminaja.

35 VENĒCIJA 15:20

Stefānija izkapa no ūdens taksometra un aizsoļoja pa šauro, līkumaino ieliņu labirintu. Viņa viesnīca bija jautājusi ceļu un cen­tas pēc iespējas labak sekot norādījumiem, tomēr Venecija bija grū­ti orientēties. Viņa bija nonākusi Dorsoduro rajona dzīlēs, klusa, gleznaina apkaime, ko allaž bija iecienījuši bagatnieki, un arī ta­gad šaurajās ieliņas ritēja rosīga tirdzniecība.

Tālāk priekša viņa ieraudzīja villu. Tas stingri simetriska for­ma izstaroja sen aizmirstu cienīgumu, un acis priecēja sarkanu ķieģeļu sienas, ko apvija smaragdzaļas vīnstīgas un rotāja mar­mora apdare.

Iegājusi pa kaltas dzelzs vārtiem, viņa paziņoja par savu iera­šanos, pieklauvējot pie ārdurvīm Tas atvēra paveca sieviete kal­pones tērpa, ar izklaidīgu sejas izteiksmi.

Esmu ieradusies pie Vincenti kunga. Pasakiet, ka nesu vi­ņam sveicienus no prezidenta Denija Danielsa.

Sieviete parlaida viņai ziņkāru skatienu, un Stefānija iedomā­jās, vai viņa maz zina ASV prezidenta vardu. Tāpēc lielakai parliecinašanai viņa pasniedza kalponei salocītu papīra lapiņu. Nododiet to Vincenti kungam.

Sieviete vilcinājās, tad aizvēra durvis.

Stefānija gaidīja.

Pec paris minūtēm durvis atkal atveras.

Šoreiz plašak.

Viņu aicināja ienākt.

Burvīga pieteikšanās, paziņoja Vincenti.

Viņi sēdēja taisnstūraina istaba ar zeltītiem griestiem. Telpas eleganci izcēla lakoto mēbeļu blavais spīdums, kas acīmredzot ro­taļa tas gadsimtiem ilgi. Stefānija sajuta pliekanu aromatu, kura it ka sajaucas kaķu smaka un mebeļu spodrināmais līdzeklis ar citronu smaržu.

Mājastēvs paņēma mazo papīra lapiņu. "Mani suta Savie­noto Valstu prezidents." Ir nu gan paziņojums. Viņš šķita prie­cīgs, ka atzīts par tik svarīgu personu.

Vincenti kungs, jūs esat interesants cilvēks. Dzimis Ņujor­kas štata. ASV pilsonis. Augusts Rotmens. Viņa izbrīna pagro­zīja galvu. Enriko Vincenti? jūs mainījāt savu vardu. Kāpēc?

Viņš paraustīja plecus. Tikai sabiedrības uztveres deļ.

Tas tiešam izklausās… Stefānija mekleja īsto raksturojumu, kontinentalak.

Varda izvēle bija ļoti pārdomātā. Enriko ir par godu Enriko Dandolo, Venēcijas trīsdesmit devītajam dodžam divpadsmita gadsimta beigas. Viņš vadīja ceturto krusta karu, kas iekaroja Konstantinopoli un sakava Bizantijas impēriju. Izcils virs. Ka tagad teiktu leģendārs. Vincenti es izvēlējos par godu kadam citam divpadsmita gadsimta venēcietim. Dižciltīgas izcelsmes benediktiešu mukām. Kad visa viņa ģimene gaja boja Egejas jura, viņš lū­dza un arī saņēma atļauju atteikties no muka solījuma. Viņš apprecējas, un viņa bērni uzsaka piecus jaunus dzimtas atzarus. Ļoti enerģisks virs. Es apbrīnoju viņa daudzpusību.

Tā jūs kļuvāt par Enriko Vincenti. Par Venēcijas aristokratu.

Viņš pamaja ar galvu. Izklausās labi, vai ne?

Vai pastastīt, ko vēl es zinu?

Viņš piekrītoši pamāja.

-Jums ir sešdesmit gadi. Ziemeļkarolinas Universitāte iegūts bakalaura grāds bioloģija. Maģistra grāds Djuka Universitātē. Doktora grāds virusoloģijā Austrumanglijas Universitāte, Džona Insa centrā, Anglija. Tur jūs uzaicinaja strādāt kāda Pakistānas farmacijas firma, kas saistīta ar Irakas valdību. jūs sakat sadar­boties ar irākiešiem pašos bioloģisko ieroču programmas pirmsā­kumos, tūlīt pēc Sadama nākšanas pie varas 1979. gada. Uzņē­muma Salman Puk, kas atrodas uz ziemeļiem no Bagdades un pieder Tehnisko pētījumu centram, kas vadīja bakterioloģiskos pē­tījumus. Lai gan Iraka 1972. gada parakstīja Bioloģisko ieroču konvenciju, Sadams to neratificēja. jūs strādājāt pie viņiem līdz 1990. gadam, īsi pirms irākiešu sakāves pirmaja Eiča kara. Tad viņi slēdza visu programmu, un jūs steidzaties glābt savu adu.

Pilnīgi pareizi, Nelies kundze vai drīkstu saukt jūs par Ste­fāniju?

Ka vēlaties.

Labi, Stefanij, Kāpēc ASV prezidents ta ieinteresējies par mani?

Es vēl nebiju beigusi stāstīt.

Vincenti pamaja, lūdzot turpināt.

Sibīrijas mēris, botulisms, holera, mēris, ncins, salmonella, pat bakas jūs ar kolēģiem izmēģinājāt visas šis sērgas.

Vai tiešam jūsu ļaudis Vašingtona neapjēdz, ka tas viss bija tikai acu aizmalešanai?

-Varbūt ta bija 2003. gada, kad Bušs iebruka Iraka, taču 1990. gada gan ne. Tad viss bija pa īstam. Man vislabāk patika kamieļu bakas. jūsu nelieši atzina tas par ideālu ieroci. Drošākās labora­torija neka parastas bakas, turklāt ar labu etnisku iedarbību, jo irākieši, gadsimtiem ilgi audzējot kamieļus, lielākoties ir imūni pret tam. Turpretī rietumniekiem un izraēliešiem ta ir nāvējoša zoonoze.

Pasaciņas, iebilda Vincenti, un Stefanijai ienaca prata, cik reižu viņš jau ir atkartojis šos melus ar tadu pārliecību.

Parak daudz dokumentu, fotogrāfiju un liecinieku, lai noti­cētu šadam atrunam, viņa atbildēja. Tāpēc jūs pēc 1990. gada pazūdat no Irakas.

Stefanij, attopieties, astoņdesmitajos gados neviens neuzska­tīja bioloģiskos ieročus par masu iznicināšanas līdzekļiem. Va­šingtonai viss bija vienalga. Sadams vismaz saskatīja to potenci­ālu.

Tagad mēs zinām labak. Tie ir pat ļoti bīstami. Daudzi uz­skata, ka pirmais bioloģiskais karš nebūs pasaules mēroga kata­klizma. Tas bus neliels reģionāls konflikts. kāda dumpīga valsts vērsīsies pret savu kaimiņu. Nebūs spēka nekādi globālie morā­les principi. Tikai vietēja mēroga naids un neželigs slaktiņš. Lī­dzīgs Iranas un Irakas karam astoņdesmitajos gados, kad dažas jūsu infekcijas tiešam tika vērstas pret cilvekiem.

Interesanta teorija, bet vai ta nav jūsu prezidenta darīšana? Kas man tur par daļu?

Stefānija nolēma mainīt taktiku. jūsu uzņēmums Philogen Phunmceuti^ue ir pārsteidzošās veiksmes piemērs. Jums pašam pieder ta akcijas 2,4 miljonu eiro vērtība, kas ir apmēram 42 pro­centi ta kopējas vērtības, latad jūs esat vienīgais lielais akcionars. Iespaidīgs konglomerāts. Aktīvi gandrīz desmit miljardu eiro vēr­tība, to skaita arī uzņēmumam pilnība piederošas filiāles, kas ražo kosmētiku, tualetes piederumus, ziepes, saldētus pārtikas produktus, ka arī Hiropas lielveikalu ķede. Pirms piecpadsmit ga­diem jūs iegādājāties uzņēmumu par nieka naudu…

Nešaubos, ka jūsu pētījumos noskaidrots arī tas, ka uzņē­mums tobrīd bija uz bankrota robežas.

Tāpēc rodas jautājums ka un Kāpēc jums izdevās to gan nopirkt, gan izglābt?

Vai esat kaut ko dzirdējusi par publiskajiem piedāvājumiem? Palīdzēja investori.

Ne gluži. jūs pats sagādājat lielāko daļu starta kapitala. pēc musu aplēsēm, ap četrdesmit miljoniem dolāru. Nav slikta peļņa par darbu teroristu valdības laba.

Irākieši maksaja labi. Viņiem bija arī izcila veselības apdro­šināšana un izdevīga pensiju sistēma.

Daudzi jūsējie kļuva bagati. mēs toreiz novērojam vairakus labakos mikrobiologus. arī jus.

Vincenti saklausīja nosodījumu Stefānijas balsi. kāds ir jūsu apmeklējuma mērķis?

jūs esat labs biznesmenis. Spriežot pēc atsauksmēm, izcils uzņēmējs. Tomēr jūsu korporācijā ir parak milzīga. jūs ciešat no paradu sloga, tomēr turpināt izvērst darbību plašumā.

Ldvms Deiviss bija Stefāniju labi sagatavojis.

Danielss veļas ieguldīt līdzekļus? Cik viņam atlicis amata trīs gadi? Pasakiet, ka es varētu piedāvāt viņam vietu valde.

Stefānija pasniedzas kabata un pasvieda Vincenti ziloņu me­daljonu plastmasas apvalka. Viņš pārsteidzoši veikli to noķēra.

Vai zināt, kas tas ir?

Itālietis nopētīja dekadrahmu. Viena puse karavīrs cinas ar ziloni. Otrā karavīrs ar šķēpu roka. Diemžel vēsture nav mana stipra puse.

-Jus labak pārzināt slimību mikrobus.

Vincenti raudzījas pretī nesatricināmā miera.

Kad pēc pirmā Līča kara ANO ieroču inspektori pratinaja jūs par Irakas bioloģisko ieroču programmu, jūs apgalvojat, ka ne­kas nav izstrādāts. Daudz pētījumu, taču viss šis pasakums bijis slikti organizēts un nepietiekami finansēts.

Visi tie toksmi, ko jūs nosaucat? Tie ir neērti, grūti glabajami, apgrūtinoši un gandrīz nevaidami. Neder par ieročiem. Man bija taisnība.

Tik gudri speciālisti ka jūs var novērst visus trakumus.

Tik izcils es neesmu.

Es arī ta teicu. Bet citi nepiekrīt.

Nevajag viņos klausīties.

Stefānija neatbildēja uz šo piezīmi. Trīs gadus pēc jūsu aiz­iešanas no irākiešiem PhŪogen Pharmaceuticļue darbojas pilna spa­ra un jūs bijāt Venēcijas kigas biedrs. Stefānija vēroja, ka Vin­centi uzņems šos vārdus. Par dalību taja ir jamaksa. Visai dārgi, ka esmu dzirdējusi.

Likums neaizliedz cilvekiem veidot biedrības.

jūs neesat Rotari klubs.

Mums ir mērķis, rūpīgi izvēlēti biedri un uzticība savam uz­devumam. lzklausas gluži līdzīgi interešu klubiem.

jūs ta arī neatbildējat uz. manu jautājumu, atgadinaja Stefānija. Vai esat kādreiz redzējis šadu monētu?

Vincenti pasvieda to atpakaļ. Nekad.

Stefānija pulējas izprast šo miesas raženo viru, kura seja bija tikpat liekulīga ka balss. Cik viņa bija dzirdējusi, viņš bija vidu­vējs virusologs ar parastu izglītību, bet apveltīts ar uzņēmēja ķerienu. Taču viņš varbūt bija vainojams Naomi Džonsas nāve.

Laiks noskaidrot.

-Jus ne tuvu neesat tik gudrs, ka pats domājāt.

Vincenti atglauda noslīdējušu plāno matu šķipsnu. Tas jau sak apnikt.

Ja viņa ir mirusi, tad jums arī ir beigas.

Viņa atkal vēroja, ka itālietis uzņem šos vārdus, un viņš, šķiet, apsvēra, cik daudz patiesības var atklat, lai nebūtu klaji jāmelo.

Vai esam beiguši? viņš apjautājas, saglabajot arēji pieklā­jīgu toni.

Stefānija piecēlās. Tagad viss tikai sakas. Viņa paradīja me­daljonu. -Šis monētas priekšpusē ir kareivja tērpa krokas paslēpti mikroskopiski burti. Apbrīnojami, ka senie meistari prata tos iegravēt. Taču es uzzināju no ekspertiem, ka tas bija iespējams. Burti kalpoja ka ūdenszīmes. Drošības pazīmes. Uz ša ir divi burti. ZH. zeta. Eta. Vai tas jums kaut ko izsaka?

It neko.

Taču īsu bridi Vincenti acis pazibēja interese. Vai varbūt pār­steigums? Varbūt pat acumirklīgas bailes.

Es jautāju sengrieķu valodas speciālistiem. Viņi teica, ka '/.Ii nozīme "dzīvība". Interesanti, vai ne kāds tik ļoti nopūlējies, lai iegravētu sīciņus burtiņus, ko redzes tikai retais. Tajos laikos palielināmos stiklus vēl gandrīz nepazina.

Vincenti paraustīja plecus. Man tas viss ir vienaldzīgs.

Vincenti nogaidīja vēl piecas minūtes pēc paluzzo ārdurvju aiz­vēršanas. Sēdēdams salona vientulība, viņš java norimt satrau­kumam. Klusumu partrauca tikai būros iesprostoto kanārijputni­ņu spārnu švīkstoņa un knābju klikšķi. Šis nams pirms daudziem gadsimtiem piederēja kadam intelektuālim dzīves baudītajam, ku­ra laika šeit mēdza pulcēties Venecijas literātu biedrība. kāds cits īpašnieks, izmantojot novietojumu kielā kanāla malā, apkalpoja beru procesijas, atveļot Vincenti pašreizējo salonu līķu glabašanai un sekciju veikšanai. Velak kontrabandisti šaja nama slēpa preces un izraibinaja ta sienas ar draudīgiem uzrakstiem, lai at­baidītu ziņkārīgos.

Vincenti ilgojas pēc senajiem laikiem.

Viņu bija izbiedējusi ASV Tieslietu departamenta darbiniece Stefānija Nelle, ko it ka sūtījis ASV prezidents.

Bet ne jau tāpēc, ka amerikaņi bija kaut ko uzoduši par viņa pagātni tas drīz vairs nebūs svarīgi. Un arī ne tāpēc, ka pazu­dusi aģente, kas viņu izspiegoja, ta bija mirusi un aprakta, un neviens vairs viņu neatradīs. Viņa sirds sažņaudzas bailes, uzzi­not par burtiem uz monētas. Z H.

Zeta. Eta.

Dzīvība.

Tagad vari nakt, viņš uzsauca.

Salona ienāca f'iters O'Koners, kas blakus istaba bija noklau­sījies visu sarunu. Viņam līdzi ieskrēja arī viens no daudzajiem Vincenti nama kaķiem.

Ko tu doma? jautāja Vincenti.

Viņa ir vēstnese, kas ļoti rūpīgi izvēlas vārdus.

Viņa paradīja tieši tādu pašu medaljonu, kādu mekle Zovas­tina. Tas atbilst aprakstam materiālos, ko tu man vakar viesnīca iedevi. Taču viņam joprojām nebija ne jausmas, Kāpēc šīs monē­tas ir tik svarīgas.

Ir jaunumi. Zovastina ierodas Venēcija. Šodien.

Valsts vizīte? Neesmu neko par to dzirdējis.

Neoficiāli. Šovakar ielido un atkal dodas atpakaļ. Ar privā­tu lidmašīnu. Vatikans speciāli visu nokārtojis ar Italijas muitu. Man piezvanīja un pastastija kāds ziņu pienesejs.

Tagad Vincenti saprata. Notiek kaut kas svarīgs, un Zovasti­na apsteidz viņu par vairakiem soļiem. Mums jazina, kad viņa ierodas un uz kurieni dodas.

Es jau ar to nodarbojos. mēs būsim gatavībā.

Pienācis laiks rīkoties arī viņam. Vai Samarkanda viss saga­tavots?

Tikai dodiet komandu.

Viņš nolēma izmantot ienaidnieces prombūtni. Nebija vērts gaidīt līdz nedēļas nogalei. Liec sagatavot lidmašīnu. Izlidosim pēc stundas. Tikai parūpējies, lai musu prombūtnes laika bulu zi­nāms viss, ko premjerministre darīs šeit.

O'Koners pamaja ar galvu.

Tagad pats svarīgākais. Un vēl kas. Man jānodod ziņa Va­šingtonai. Nepārprotama. Liec nogalinat Stefāniju Nelli. Un pa­ņemt to medaljonu.

36 17:50

Malone ar baudu tiesaja makaronus ar spinātiem, sieru un šķiņķi. Viktors un viņa ceļabiedrs pirms stundas bija atstajuši sa­lu, kad bija pavadījuši divdesmit minūtes muzeja, pēc tam izpētī­juši bazilikas apkārtni, sevišķi dārzu, kas atradas starp baznīcu un Borgonjoni kanālu upei līdzīgu ūdens ceļu, kas savienoja Torčello ar nakamo niecīgo saliņu. Malone un Kasiopeja vēroja pretiniekus no dažadiem skatupunktiem. Viktors it ka neko ne­manīja, laikam veltīja visu uzmanību gaidamajam uzdevumam, zinadams, ka šeit neviens viņu nepazīst.

Kad Viktors ar līdzdalībnieku kuģīti aizbrauca no salas, Ma­lone un Kasiopeja devas uz ciematu. Viens no suvenīru tirgota­jiem pastastija, ka restorāns hicanda Cipriani, kas pastav jau dau­dzus gadu desmitus, tiek uzskatīts par vienu no slavenakajiem visa Venecija. Apmeklētāji vakaros ar laivam brauca šurp baudīt ta burvīgo noskaņu. Restorāna zaļi ar koka griestiem, terakotas ķieģeļiem un iespaidīgiem bareljefiem rotaja fotogrāfiju galerija Hemingvejs, Pikaso, princese Diana un princis Čarlzs, karaliene Elizabete, Čerčils, ka arī neskaitāmi aktieri un muziķi ar patei­cības veltījumiem.

Viņiem ieradīja galdiņu darza, smaržīgu rožu ieskauta lape­ne, abu baznīcu un zvanu torņa paēna, ziedošu granatkoku ielo­ka. Jaatzīst, ka ediens tiešam bija lielisks. Pat Kasiopeja šķita iz­salkusi. Viņi neko nebija ēduši kopš brokastīm Kopenhāgenā.

Viņš atgriezīsies, kad satumsis, Kasiopeja klusi ieminejas.

Atkal rīkos uguņošanu?

Šķiet, ka tāda ir viņu metode, lai gan šoreiz tas nav nepiecie­šams. Neviens nepamanīs monētas pazušanu.

Kad Viktors bija projām, viņi iegāja muzeja. Kasiopejai taisnība, neka sevišķa tur nebija. Dažādi nieciņi, kolonnu, kapiteļu un mozaīku fragmenti, ka arī dažas gleznas. Otraja stāva divas grīļī­gas stikla vitrīnas glabajas mala trauku lauskas, rotaslietas un senlaicīgi mājsaimniecības priekšmeti, kas it ka atrasti Torčello sa­la un tas tuvuma. Viena no vitrmam kopa ar dažadam citam mo­nētām gulēja arī ziloņu medaljons. Malone ieveroja, ka muzeja nav ne signalizacijas, ne citu drošības ierīču, bet vienīga uzrau­dze, drukna sieviete vienkāršā balta kleita, rūpējas tikai par to, lai apmeklētāji nefotografētu.

Es nogalinašu to maitasgabalu, nomurmināja Kasiopeja.

Šis paziņojums Maloni nepārsteidza. Viņš jau zvanu torni bi­ja sajutis sievietes dusmas. Tu doma, ka Irina Zovastina lika no­galina! Eli.

Viņa partrauca est.

Vai ir vēl kadi pierādījumi, ja neskaita viņa mājas nodegša­nu līdz pamatiem?

Viņa ir vainīga. Es zinu.

Vispār jau tu nezini nenieka.

Kasiopeja sēdēja ka sastingusi. Ārpus darza robežām sabiezeja krēsla. Es zinu pietiekami daudz.

Kasiopeja, tu izdari pārsteidzīgus secinājumus. Es piekritu, ka ugunsgrēks ir aizdomīgs, tomēr, ja to sarīkoja viņa, tev jauzzina, Kāpēc.

Ko tu darīji, kad Gerijam draudēja briesmas?

Es viņu atbrīvoju. Sveiku un veselu.

Kasiopeja saprata, ka viņam ir taisnība. Pirmais likums katra misija. Vienmēr paturēt prata mērķi.

Man nav vajadzīgi tavi padomi.

Tev jānomierinās un japadoma.

Koton, ši spēle ir daudz nopietnākā, neka tev šķiet.

kāds pārsteigums.

Atgriezies mājas. Ļauj man rīkoties vienai.

-To es nevani.

Malone saravas, sajūtot kabata vibrāciju. Viņš izņēma mobilo tālruni, ieskatījas ekrana un teica: Henriks zvana. Tad atbil­dēja.

Koton, man tikko zvanīja prezidents Danielss.

Tas noteikti bija interesanti.

-Stefānija ir Venēcija. Prezidents viņu atsūtīja satikt kādu vi­ru varda Enriko Vincenti. Tagad prezidents ir noraizējies. Nevar vairs sazinaties ar Stefāniju.

Kapcc viņš zvanīja tev?

Viņš meklēja tevi, lai gan man šķiet, jau nojauta, kur tu esi.

-To nebūtu grūti noskaidrot pēc lidostas skenetajam pasēm

Ja zina, kura valsti meklet.

Laikam viņš zinaja.

Kāpēc viņš atsūtīja Stefāniju uz. šejieni?

Viņš teica, ka tas Vincenti esot saistīts ar Irinu Zovastinu. Es zinu, kas ir Vincenti. Viņš ir bīstams. Danielss pastastija ari, ka vēl viena aģente jau otro dienu ir pazudusi, visticamak gājusi boja. Viņš teica, ka tu viņu pazini. Naomi Džonsa.

Malone aizvēra acis. Viņš bija atnacis uz. Magelana nodaļu rei­ze ar Naomi, un viņi vairakas reizes bija strādājuši kopa. l.aba aģente. Uzticams draugs. Tas bija raksturīgi viņa iepriekšejai pro­fesijai aģentus reti atlaida no darba. Tie aizgaja paši, atstaja die­nestu vai gaja boja. Viņš bija piedalījies daudzas beres.

Vincenti ir ar to saistīts? viņš jautāja.

Danielss ta doma.

Pastāsti par Stefāniju.

Viņa ir apmetusies viesnīca "Montekarlo", vienu kvartalu uz ziemeļiem aiz Svēta Marka bazilikas, Specchieri iela.

Kāpēc viņš nesūta savējos?

Viņš teica, ka vienīga aģente šeit bija Naomi Džonsa. Neviena cita tuvuma nav. Viņš cereja, ka es sazinašos ar tevi un palugšu parbaudīt, ka klajas Stefanijai.

Es to izdarīšu.

Ka vispār izskatas?

Malone pari galdam paraudzījās uz Kasiopeju. Nav labi.

Pasaki Kasiopejai, ka viņas pasūtītā paciņa drīz būs klat.

Beidzis sarunu, viņš jautāja galda biedrei: Tu zvanīji Henrikam?

Viņa pamaja ar galvu. Pirms trim stundām. Kad bijām pa­manījuši mekletos zagļus.

Viņi bija pašķirušies un atsevišķi izstaigājuši abas muzeja ēkas.

-Stefānija ir Venecija un varbūt nokļuvusi briesmas, viņš pa­skaidroja. Man janoskaidro, kas ar viņu notiek.

Es šeit tikšu galā.

Par to viņš šaubijas.

Viņi atgriezīsies tikai tad, kad satumsis, paskaidroja Kasi­opeja. Es apjautājos. Vakaros sala ir gandrīz tukša, ja neskaita restorānā viesus. To slēdz deviņos. Pēdējais kuģītis aiziet desmi­tos. Tad visi ir projām.

Viesmīlis atnesa ar sarkanu lenti aptītu sudrabotu kasti un ap­mēram trīs pēdas garu auduma maisu, arī apsietu ar dekoratīvu lenti. Viņš teica, ka pirms brīža šis lietas atvestas ar ūdens takso­metru. Malone iedeva viesmīlim divus eiro.

Kasiopeja izsaiņoja kasti, ieskatījās iekša un pasniedza to Malonem. Kaste bija divas automātiskās pistoles ar rezerves aptverem.

Viņš noradīja uz. maisu. Un tas?

Pārsteigums musu zagļiem.

Tas neko labu nesolīja.

Ej, uzmeklē Stefāniju, viņa mudinaja. Bet Viktors drīz ieraudzīs spoku.

37 21:40

Malone pēc Torvaldsena norādījumiem airi vien atrada vies­nīcu "Montekarlo". Ta bija paslēpusies šaura ieliņa starp maziem veikaliņiem un rosīgam kafejnicam, simt pēdas uz ziemeļiem no bazilikas. Viņš izspraucas caur vakara burzmu līdz stiklotajam durvīm un iegāja viesnīcas vestibila, kur aiz letes viņu sagaidīja Vidējo Austrumu izcelsmes vīrs balta krekla ar kaklasaiti un mel­nas bikses.

Prego, apjautājas Malone. Angliski?

Klerks pasmaidīja. Protams.

Es mekleju Stefāniju Nelli. Amerikānieti. Viņa ir šeit apmetu­sies.

Dežurants uzreiz, saprata, tāpēc Malone jautāja: Kurā nu­murā?

Vīrietis paskatījās uz atslēgu deli aiz muguras: Divsimtdesmitaja.

Malone devas uz. marmora kāpņu pusi.

Bet viņas tur nav.

Viņš pagriezās atpakaļ.

Viņa pirms brīža devās uz laukumu. Pēc geluto. Tikko atstāja atslēgu. Dežurants paradīja smagu misiņa piekariņu ar iegra­vētu skaitli 210.

Eiropa viss ir pavisam citādi. Amerika par šo informāciju būtu jāsamaksā vismaz simt dolāri. Tomēr kaut kas te nesaskanēja. Torvaldsens teica, ka prezidents nevarot sazinaties ar Stefāniju. Bet viņa taču bija viesnīca, un, tāpat ka visiem Magelana nodaļas aģentiem, viņai bija mobilais tālrunis ar visas pasaules pieslēgu­mu.

Un tomēr viņa tikko bezrūpīgi izgājusi no viesnīcas nopirkt saldējumu?

Vai varat iedomāties, kur?

Es ieteicu doties uz arkadi. Bazilikas priekša. Tur ir garšīgs saldējums.

Malonem arī šis kārums garšoja. Kāpēc ne? Panašķēsies abi kopa.

Kasiopeja iekārtojās pozīcija pie duļķaina kanāla ietekas lagū­na, netālu no Torčello satiksmes kuģīšu pieturas. Ja nojauta viņu nevīla, Viktors ar savu drauģeli atgriezīsies tuvāko paris stundu laika.

Salu apņēma tumsa.

Restorāns, kur viņi vakariņoja, vēl bija atvērts, bet viņa zināja, ka pēc pusstundas to slēgs. Viņa bija arī pārbaudījusi abas baz­nīcas un muzeju. Visas durvis bija aizslēgtas, darbinieki jau pirms stundas ar kuģīti devušies projām.

Sabiezējošajā migla, kas klāja lagunu, viņa varēja saskatīt lai­vas, kas zigzagiem virzījās uz visam pusēm. Viņa zinaja, ka kuģo­šana notiek pa apzīmētiem kanāliem, kas seklaja ūdeni kalpo ka braukšanas joslas. Viņa tagad gatavojas šķērsot kādu morāles prin­cipu robežu, ko līdz šim vēl nebija pārkāpusi. Viņa jau iepriekš bi­ja nogalinājusi, bet tikai nepieciešamības spiesta. Šoreiz bija citādi. Viņa jutas ka aukstasinīga slepkava, un tas viņu biedēja. Bet tas bija jaizdara Eli deļ. Viņa katru dienu domaja par zaudēto draugu. Sevišķi par kalnos pavadīto laiku.

Viņa raudzījas par klinšu bluķiem uz stāvajām nogāzēm, aizām, gravām un kraujam. Viņa bija uzzinājusi, ka Pamirs ir bar­gu vētru, biežu zemestrīču, pastāvīgas miglas un varenu ērgļu val­stība. Drūma un vientuļa. Klusumu partrauca tikai nikna riešana taluma.

Tev te patīk, vai ne? jautāja Eli.

Man patīk būt ar tevi.

Viņš pasmaidīja. Eli bija pari trīsdesmit. Plecīgs vīrietis, ar apaļu, sirsnīgu seju un smaida dzirkstelēm acis. Viņš bija viens no nedaudzajiem Kasiojiejas paziņam, kas gudrības ziņa bija pā­rāks par viņu, un tas villai patika. Viņa bija no Eli uzzinājusi tik daudz jauna.

lespēja atbraukt šurp ir viena no lielakajam mana darba priekšrocībām, viņš atzina.

Eli jau bija stāstījis Kasiopejai par savu vientuļo mājokli kal­nos, uz austrumiem no Samarkandas, netālu no Ķīnas robežas, bet tagad viņa pirmoreiz redzeja to savam acīm. No izturīgiem baļ­ķiem celtais tnsistabu namiņš bija paslepies meža, talak no galve­na autoceļa, apmēram divtūkstoš metrus vīrs juras līmeņa. Izgā­juši cauri tuvējai koku audzei, viņi bija nonākuši virsotnē, no kuras pavēras brīnišķīgs skats uz apkārtni.

Vai namiņš pieder tev? viņa jautāja.

Viņš papurināja galvu. Tas pieder veikalnieka atraitnei, kas dzīvo ciemata. Viņa man to piedāvāju pagajušaja gada, kad biju atbraucis šurp. Mana īres maksa palīdz viņai izdzīvot, bet es varu baudīt atputu un jaukus skatus.

Kasiopejai patika Eli mierīgais raksturs. Viņš nekad nepacēla balsi un nelamājās. Viņš bija vienkāršs cilvēks, kas aizravies ar pagātnes izzinašanu. Vai esi atradis to, ko mekleji?

Viņš noradīja uz klintīm un sārto augsni: Šeit?

Viņa papurinaja galvu. Āzija.

Viņš visai nopietni apsvēra šo jautājumu. Kasiopeja ļava vi­ņam gremdeties pārdomās, vērodama, ka no attalas nogāzes no­slīd sniega vērpete.

Laikam esmU, viņš atbildēja.

Kasiopeja pasmaidīja, to dzirdot. Un ko tu esi panācis?

Es satiku tevi.

Glaimi parasti uz viņu neiedarbojas. Vīrieši ar tiem uzplijās parak bieži. Bet ar Eli bija citādi. Bet, ja neskaita to, viņa uz­stāja.

Esmu sapratis, ka pagātnes liecības nepazūd.

Vai vari pastastīt par to?

Riešana apklusa, un tagad varēja saklausīt tala strautiņa čalo­šanu.

Tagad ne, viņš atbildēja.

Kasiopeja cieši apskāva viņu un čukstēja: Kad vien būsi tam gatavs.

To atceroties, acis sanesas asaras, Eli bija tik neparasts cilvēks. Viņa zaudējums Kasiopejai bija briesmīgs trieciens, tads pats ka teva nāve un mātes saslimšana ar vezi, kas lika atklāta parak veļa stadija. Tik daudz, ciešanu, lik daudz, sirdssāpju.

Viņa pamanīja tuvojamies dzeltenas lukturu gaismas, laiva virzījās tieši uz Torčello. Divi ūdens taksometri jau bija atbrau­kuši un aizbraukuši, vizinot turp un atpakaļ restorāna apmek­lētājus.

Varbūt šis arī bus tads pats.

Viņa nopietni domaja to, ko teica Malonem. Eli bija noslepka­vots. Pierādījumu viņai nebija. Tikai nojauta. Taču ta vienmēr bi­jusi nekļūdīga. Cik labi, ka Torvaldsens, zinadams, ka viņa izlē­musi rīkoties apņēmīgi, bez iebildumiem bija atsūtījis auduma maisu, ko viņa tagad cieši turēja rokas, un ieroci, ko viņa bija aizbazusi aiz jostas. Kasiopeja ienīda Irinu Zovastinu, Viktoni un visus, kas bija viņu tik talu noveduši.

laiva palēnināja gaitu, motora troksnis pieklusa.

Zemā laiva bija līdzīga tai, kuru viņa un Malone bija iznomā­juši. Ta virzījās tieši uz kanāla ieeju, un, pienākot tuvāk, Kasio­peja dzeltenaja lukturu gaisma pie stūres necila taksista vieta ieraudzīja Viktoru.

Agri.

Jo labak.

Viņa gribēja likt ar to gala bez Malones.

Stefānija virzījās pari Svēta Marka laukumam, par kuru slejas izgaismotie zeltainie bazilikas kupoli. Arkāžu priekša simetris­kas rindas uz vēsturiska bruģa bija izvietoti galdiņi un krēsli. No dažadam pusēm juceklīgi skanēja stigu ansambļu muziķa. Ieras­to burzmu tūristus, gidus, tirgotājus, ubagus, iekša saucējus laikam nedaudz izkliedējusi lietus tuvošanas.

Viņa pagaja garam slavenajiem bronzas karogu mastiem un iespaidīgajam zvanu tornim, kas vakara jau bija slēgts. Viņas uz­manību piesaistīja zivju un piparu aromats ar vieglu krustnagli­ņu smaržas piedevu. Laukumu apspīdēja rami zeltaina laternu gaisma. Citkārt ši aina būtu romantiska.

Het šoreiz viņa bija piesardzīga.

Gatavībā.

Kamēr Malone laukuma drūzma mekleja Stefāniju, pulkstenis zvanu torni augstu vīrs galvas nosita desmito stundu. No dien­vidiem cauri miklajai dūmakai uzputa viegls vējiņš. Malone no­priecājās, ka uzvilcis jaku, zem kuras bija paslēpta viena no Torvaldsena sūtītajam pistolēm.

Sena laukuma viena gala lepni slejas spoži apgaismota bazi­lika, bet otra muzejs. Visa ši aina bija veclaicīgas cienības ap­dvesta. Tūristi staigaja caur garajam arkadem, pētīdami veikalu skatlogus. Arkādes krodziņos, kafejnīcas un saldējuma tirgotavas valdīja dzīva rosība.

Viņš parlaida skatienu laukumam. Tas bija apmēram sešsimt pēdas garš un trīssimt pēdas plats. No trim pusēm to apņēma ne­pārtraukta krāšņu eku rinda, kas šķita veidojam vienu milzīgu marmora pili. kaukuma otra puse starp lietussargiem viņš pama­nīja Stefāniju, apņēmīgi soļojam uz. dienvidu arkades pusi.

Viņš stāvēja zem ziemeļu arkades, kas pa labi stiepās it ka bez­galīgi tālu uz muzeja pusi.

Malones uzmanību piesaistīja kāds vīrs ļaužu puli.

Viņš stāvēja viens, sabazis rokas olivzaļa meteļa kabatas. Vi­ņa izturēšanas, ejot un ik pa brīdim apstajoties un nopētot apkārtni, vilcinoties pie katras arkas, šķita aizdomīga.

Zinadams, ka neviens šeit viņu nepazīst, Malone nolēma no­skaidrot, kas svešiniekam padoma. Ar vienu aci viņš joprojām vē­roja Stefāniju, bet ar otru viru zaļaja mēteli. Jau drīz vien kļuva skaidrs, ka svešinieks seko Stefanijai.

Tad viņš pamanīja vēl vienu bīstamu tipu smilškrasas lietusmeteli laukuma pretējā gala, kas arī modri vēroja laukumu.

Divi "pielūdzēji".

Malone soļoja talak, ieklausīdamies balsis, smieklos, papēžu klaudzoņa, ieelpodams parfīmu dvesmu. Abi svešinieki satikas, tad atstaja novērošanas posteni un devas pa kreisi uz dienvidu puses arkadi, kur bija iegājusi Stefānija.

Malone arī nogriezās pa kreisi un miglas aizsega šķērsoja lau­kumu.

Abi sekotāji virzījās paralēli viņam, arkažu gaismu apspīdēti. Visas skaņas apslapēja kadas kafejnīcas orķestra muziķa.

Malone paleninaja gaitu un saka lavieret starp galdiņiem, kas lietaina laika deļ bija tukši. Arkāde stāvēja Stefānija, pētīdama stikla vitrīnu ar saldējumiem.

Abi svešinieki paradijas ap stūri simt pēdu attaluma.

Viņš nostājās Stefanijai tieši aiz. muguras un ierunājās: Ar šokolādes skaidiņam ir vislabākais.

Sievietes seja paradījās neviltots pārsteigums. Koton, ko tu…?

Nav laika. Mums seko, man aiz muguras, nāk šurp.

Viņš redzēja, ka Stefānija ātri palūkojas par plecu.

Viņš pagriezās.

Paradijas ieroči.

Malone pagrūda Stefāniju nost no letes, un viņi abi metas ārā no arkades atpakaļ laukuma.

Viņš izvilka pistoli un sagatavojas cīņai.

Taču viņi bija nonākuši lamatas. Aiz muguras pletās liels, atklats laukums. Nebija, kur bēgt.

Koton, ierunājas Stefānija. Es kontrolēju situāciju.

Viņš no visas sirds cerēja, ka ta arī ir.

Viktors uzmanīgi stūrēja laivu šauraja kanāla un pabrauca zem ļodziga izliekta tiltiņa. Viņš nedomaja pietauvot laivu ūdens­ceļa gala pie restorāna, bet tikai gribēja pārliecināties, vai ciema­ta nevienu nemana. Viņš nopriecājās par mitro laiku, īstu Italijas negaisu, no juras puses atnestajam īslaicīgajam lietusgāzēm, kas kalpoja ka labs aizsegs, atbaidot nevelamos lieciniekus.

Rafaels vēroja nomelnējušos krastus. Pirms divām stundām bi­ja sācies paisums, kas, cerams, ļaus vieglāk piekļūt īstajai pietau­vošanas vietai. Viņš jau iepriekš bija to noskatījis. Līdzas bazili­kai, kur plats, duļķains kanāls šķērsoja salu visa tas platumā. Piestāt varēs pie betona doka, tieši pie bazilikas.

Priekšā viņš pamanīja ciematu.

Tumšs un kluss.

Nevienas laivas.

Viņi tikko bija atgriezušies no noliktavas, uz kuru Zovastina bija viņus sutijusi. Ministres kundze tiešam bija visu jau iepriekš ieplānojusi. Tur glabajas grieķu uguns, ieroči un munīcija. Tomēr viņš šaubījās par muzeja dedzināšanu. Tas šķita lieki, bet Zovas­tina bija skaidri likusi saprast, ka nedrīkst atstat neko.

Izskatas, ka viss mierīgi, ierunājās Rafaels.

Viktors piekrita.

Viņš iesledza motoram neitrālo pārnesumu, pēc tam pagrieza laivu atpakaļ.

Kasiopeja pasmaidīja. Viņai bija taisnība. Viņi nebūs tādi muļķi, lai pietauvotu laivu ciemata. Viņi izlūkgājienā bija atraduši otru kanālu, kas stiepās gar baziliku.

Viņa vēroja, ka laiva pagriežas pretēja virziena un atstaj kanālu. Pasniegusies aiz muguras, viņa atrada Torvaldsena atsūtīto pistoli un pieladeja to. Satvērusi ieroci un auduma maisu, viņa atslaja slēptuvi, neatraudama skatienu no ūdens.

Viktors ar līdzdalībnieku bija nonākuši lagūna.

Motors uzņēma apgriezienus. Laiva sagriežas pa labi, sakot ceļu apkārt salai. Viņa aizsteidzas miklaja nakts tumsa uz baznicam, kas bus pirmais pieturas punkts šaja ceļa.

38

Stefānija bija pārsteigtā, redzot Maloni. Bija tikai viens izskaid­rojums, ka aģents viņu atradis. Taču tagad nebija īstais brīdis gud­rot, ko tas varētu nozīmēt.

-Tagad, viņa pavēlēja mikrofona pie jakas atloka.

kaukuma atskanēja trīs šāvieni, un viens no bruņotajiem vī­riem nogāzās uz bruģa. Viņa un Malone pieplaka pie slapjajiem akmeņiem, kad otrs svešinieks metās bēgt. Malone ka pieredzējis aģents reaģēja zibenīgi un ieripoja atpakaļ arkadē, divreiz izšau­jot, lai izdzītu otro uzbrucēju atpakaļ klajuma.

Cilvēki pārbīli metās bēgt, un Svētā Marka laukuma izceļas panika.

Malone pielēca kājās un piespiedās pie arkas mitra mura. Uz­brucējs stāvēja piecdesmit pēdu attālumā, nonācis krustugunis starp Maloni un snaiperiem, ko Stefānija bija izvietojusi uz zie­meļpuses ēkas jumta.

Vai nepateiksi, ko tas viss nozīmē? viņš noprasīja, neat­raujot skatienu no svešinieka.

Vai esi kaut ko dzirdējis par esmu?

Ja, bet uz aķa karaties ir bīstami.

Man ir savi ļaudis laukuma.

Viņš aši palūkojās apkārt, bet neko nepamanīja. Neredzami?

Stefānija arī paraudzījās apkārt. Neviens nenaca šurp. Visi bega uz bazilikas pusi. Viņu pārņēma jau pazīstamas dusmas.

Kuru katru bridi bus klat policija, ieminējās Malone.

Stefānija saprata, ka tad var rasties sarežģījumi. Magelana no­daļas noteikumi neļava aģentiem iesaistīt vietējās varasiestades. Tas parasti negribēja palīdzēt un dažkart izturējās pat naidīgi, ka viņa to jau bija pieredzējusi Amsterdama.

Viņš kustas, paziņoja Malone un metas uz priekšu.

Stefānija sekoja, pavēlēdama mikrofona: Pazūdam no šejie­nes.

Malone skrēja uz arkades izeju, kas veda projām no laukuma, atpakaļ tumšajās Venecijas ielas. Arkades gala bija izliekts gājēju tiltiņš pari kanālam.

Viņa redzēja, ka Malone joņo tam pari.

Malone skrēja neapstādamies. Nejedzigi šauras ieliņas abas puses bija slēgti veikali. Tieši priekša iela nogriezās taisna leņķī. Ap stūri paradijas daži gajeji. Viņš paleninaja gaitu un paslēpa ieroci zem jakas, atstajot pirkstu uz melites.

Uz nākama stūra viņš apstajas, piespiedies pie slapja, spīdī­ga veikala skatloga. Drudžaini kampdams gaisu, viņš uzmanīgi paraudzījās ap stūri.

Garam nospindza lode un atsitas pret muri.

Stefānija bija viņu atradusi.

Vai tas nav muļķīgi? viņa jautāja.

Nezinu. Ta ir lava ballīte.

Viņš piesardzīgi palūkojās vēlreiz.

Nekā.

Viņš atstaja slēptuvi un paskrēja trīsdesmit pēdas uz priekšu līdz nākamajam pagriezienam. Paskatījies ap stūri, viņš atkal ieraudzīja slēgtus veikalus, bet talak tumsu un miglu, kura va­rēja slēpties jebkādi draudi.

Stefānija tuvojas ar ieroci roka.

Tagad tu jau esi kaujas aģente? viņš apjautājas. Staiga bruņojusies?

Pēdējā laika tas man arvien biežāk noder.

Ari Malonem tas bija jaatzist, tomēr Stefanijai bija taisnība. Tas ir muļķīgi. Ja dosimies talak, mUs nošaus vai arestes. Ko tu te mekle?

-To es gribēju jautai tev. Sis ir mans darbs. Bet tu esi grāmatu tirgotājs. Kāpēc Denijs Danielss atsūtīja tevi?

Viņš teica, ka vairs nevarot ar tevi sazināties.

Neviens nav mēģinājis ar mani sazinaties.

kaikam musu prezidents grib, lai iesaistos spele, bet viņam pietrūkst pieklājībās palūgt.

Viņiem aiz muguras laukuma skanēja saucieni un kliedzieni.

Taču Malonem bija nopietnākas raizes. Torčello. Man ir laiva, pietauvota tepat netālu, piestātnē, aiz. Svēta Marka laukuma. Viņš noradīja uz vēl vienu šauru ieliņu. Mēģināsim aizkļūt līdz tai.

Uz kurieni mēs brauksim? jautāja Stefānija.

Palīdzēt kadam, kam tas ir vēl vairak vajadzīgs neka tev.

Viktors izslēdza motoru un java laivai viegli pieskarties pie­stātnes akmeņiem. Viņus apņēma ainava blāvos šīfera pelekos, ne­tīri zaļos un bali zilos toņos. Trīsdesmit metru attaluma aiz ne­skaidriem, robainiem darza ēnu puduriem slejas bazilikas tumšais siluets. Rafaels iznaca no kajītes ar divām plecu somam un pazi­ņoja: Ar astoņam pakam un vienu "bruņurupuci" vajadzētu pie­tikt. Ja aizdedzināsim no apakšas, viss parejais viegli uzliesmos.

Rafaels labi parzinaja seno ķimikāliju, un Viktors paļavas uz viņa pieredzi. Viņš vēroja, ka pārinieks uzmanīgi noliek abas so­mas un atgriežas kajīte pēc dedzināšanas robota.

Viņš ir uzlādēts un gatavs.

Kāpēc tieši "viņš"?

Nezinu. Šķiet piemēroti.

Viktors pasmaidīja. Mums vajadzīga atpūta.

Dažas brīvas dienas nenaktu par ļaunu. Varbūt ministres kundze piešķirs tas ka balvu.

Viktors iesmejas. Ministres kundze nav balvu piekritēja.

Rafaels sakartoja abu somu siksnas. Jauki būtu pavadīt da­žas dienas Maldivu salas. Pagulēt pludmale. Kārtīgi izpeldeties silta Ūdenī.

Nemaz nesapņo. Nebūs neka tada.

Rafaels uzcēla pleca smago somu. Sapņot nav aizliegts. Se­višķi šada lietu.

Viktors paņēma "bruņurupuci", kamēr Rafaels pacēla arī otru somu. Iekša un ārā. ātri un veikli. Skaidrs?

Pārinieks pamaja ar galvu. Tas nebūs grūti.

Viktors piekrita.

Kasiopeja stāvēja uz bazilikas pakapieniem, paslepusies ēnas aiz sešām augstajam kolonnām. Migla bija izvērtusies smidzino­ša lietu, bet, par laimi, mitra nakts bija silta. Viegla vēja pūsma šūpoja krumus, neļaujot neko sadzirdēt, lai cik izmisīgi viņa ieklausijas, gaidot laivas motora iepukšķešanos pa labi aiz. darza.

No bazilikas veda divi oļiem klāti celiņi. Viens uz akmeņai­no piestātni, kur Viktors droši vien gatavojas atstat laivu. Otrs uz pašu ūdens malu. Viņai bija pacietīgi janogaida, līdz abi ļaun­dari bus iegājuši muzeja un uzkāpuši otraja stava.

Tad viņa uzbruks tiem ar viņu pašu ieročiem.

39

Stefānija stāvēja blakus Malonem, kamēr viņš stūrēja laivu pro­jām no betona doka. Policijas kuteri saka ierasties un pietauvo­ties pie pāļiem lagūnas mala, Svēta Marka laukuma gala. Tumsā zibsnīja bākugunis.

-Tur sāksies īsta elle, ieminējās Malone.

Danielsam par to vajadzēja padomat pirms iejaukšanas šaja visa.

Malone virzījās uz ziemeļiem, sekojot izgaismotajam kanāla ceļa zīmēm. Sirēnām kaucot, garam aizjoņoja vēl dažas policijas laivas. Stefānija samekleja mobilo tālruni, sastādīja numuru, tad nostājās tuvāk Malonem un iesledza skaļruņa režīmu.

Edvīn, viņa paziņoja. Jums paveicies, ka neesat tuvuma, jo tad es jums sadotu pa kaklu.

Vai tad es neesmu jūsu priekšnieks? apjautājas Deiviss.

-Taja laukuma bija norīkoti trīs viri. Kāpēc viņu tur nebija,

kad man vajadzēja palīdzību?

mēs aizsutijam Maloni. Runa, ka viņš esot trīs viru vērts.

kai kas arī jūs butu, iejaucas Malone, jūs neprotat glai­mot. bet es esmu kopa ar Stefāniju. jūs atsaucat viņas atbalsta aģentus?

Viņai bijāt jūs un snaiperis uz jumta. Ar to pietiek.

Tagad gan es jums sadošu pa kaklu, dusmojas Stefānija.

Varbūt vispirms pabeigsim šo lietu, un tad jau redzes.

Ko, elle, tas viss nozīme? Stefānija uztraukuma pacēla balsi. Kāpēc Kotons ir šeit?

Man jazina, kas notika.

Stefānija apvaldīja dusmas un īsuma atstastija visu. Pēc tam piebilda: Tagad tur laukuma ir sacelts tracis. Pievērsta liela uz­manība.

Tas nemaz nav tik slikti, atbildēja Deiviss.

Sākotnējais nodoms bija parbaudīt, vai Vincenti rīkosies. Viņa pakalpiņi visu vakaru novēroja Stefānijas viesnīcu, bet, tikko viņa bija izgājusi, steidzas pārmeklēt numuru, cerība atrast medaljo­nu. Viņa brīnījās par stratēģijas maiņu, iesaistot Maloni, tomēr at­lika šo jautājumu uz sarunas beigām. jūs ta arī nepateicāt, Kāpēc Kotons ir šeit.

Malone stūrēja laivu pa kreisi, apkārt krasta līnijai, ziemeļaus­trumu virziena, un palielinaja motora apgriezienus.

Ko jūs pašlaik darat? Deiviss gribēja zināt.

Dodamies pretī jaunam briesmām, atteica Malone. kudzu, atbildiet uz Stefānijas jautājumu.

Mums šovakar ir vajadzīgs liels troksnis Svēta Marka lau­kuma.

Stefānija gaidīja paskaidrojumu.

mēs uzzinājām, ka Irina Zovastina ir ceļa uz Venēciju. Viņas lidmašīna nosēdisies pēc divām stundām. Tas ir vismaz neparasti. Valsts galva ierodas cita valsti iepriekš neizziņota vizīte, bez jeb­kādā acīmredzama iemesla. Mums jānoskaidro, kas viņai tur da­ra ms.

Varbūt pajautājiet viņai pašai, ieteica Malone.

Vai jūs vienmēr esat tik izpalīdzīgs?

Ta ir viena no manam labākajam īpašībam.

Malones kungs, turpināja Deiviss. mēs zinām par uguns­grēku Kopenhāgena un medaljoniem. Stefānija vienu no tiem ir paņēmusi līdzi. Vai jūs nevarētu izņēmuma karta palīdzēt mums?

Vai ir tik ļauni? jautāja Stefānija.

kabi nav.

Viņa saprata, ka neviens pat nešaubījās par Malones palī­dzību. Uz kurieni Zovastina dosies?

Ap vieniem nakti ieies bazilika.

Jums gan ir precīza informācijā.

Viens no tiem nevainojamajiem ziņu pienesejiem. Iik nevai­nojams, ka gluži vai jabnnas.

Kadu bridi tālrunis klusēja.

Es pats arī neesmu sajūsma par to visu, Deiviss beidzot piebilda. Taču ticiet man, mums nav izvēles.

Stavedams zaļainaja laukumiņā abu baznīcu priekša, Viktors nopētīja Torčello muzeju. Viņš nolika pleca somu uz marmora blu­ķa, kura bija iekalts tronim līdzīgs sedeklis. Viņš bija dzirdējis, ka tas esot SeJia J'Attila Atilas sēdeklis. It ka taja būtu sēdējis pats Huņņu Atila, bet viņš gan par to šaubijas.

Viņš aplūkoja pedejā ubrukuma mērķi. Muzeja eka bija zems divstāvu taisnstūris, kādus divdesmit reiz desmit metrus liels, ar dubultiem logiem abos stāvos, kas aizrestoti ar kaltas dzelzs restem. Viena puse pret debesim slejas zvanu tornis. Nelielaja lau­kuma auga koki, nopļautaja zale bija izlikti marmora kolonnu ga­bali un akmeni kaltas figūras.

Vienīga ieeja muzejā bija divviru koka durvis pirmā stāva vi­du. Tas bija veramas uz aru un priekša aizlikts smags nomelnē­juša koka aizbīdnis dzelzs skavas. Tas abos galos bija pieslēgts ar piekaramajam sledzenem.

Viņš noradīja uz durvīm un pavēlēja: Sadedzini tas.

Rafaels izņēma no vienas somas plastmasas pudeli. Viņi abi piegāja pie durvīm, un Rafaels uzmanīgi aplaistīja abas slēdze­nes ar grieķu uguns šķīdumu. Tad Viktors atkapas, bet pārinieks izņēma šķiltavas un aizdedzināja abas sledzenes ar spoži zilu liesmu.

Apbrīnojams līdzeklis. Pat metāls pakļaujas ta dusmām ne tik daudz, lai izkustu, bet pietiekami, lai zaudētu stingrību.

Viktors noraudzījās, ka liesmas plosās gandrīz divas minūtes, līdz noplok.

Kasiopeja slēptuvē no trīsdesmit metra attaluma vēroja, ka iede­gas un nodziest divi spoži zilas gaismas punkti ka talas zvaigznes. Paris sitienu ar lauzni, un zagļi bija atvēruši muzeja galveno ieeju.

Viņi ienesa iekša aprīkojumu.

Viņa redzēja, ka ļaundari ir paņēmuši līdzi dedzināšanas ro­botu, bet tas nozīmēja, ka Torčello muzejs drīz tiks pārvērsts pel­nos.

Viens no viņiem aizvēra divviru durvis.

laukumiņu atkal apņēma drūma, mikla un draudīga tumsa. Klusumu partrauca tikai lietus lašu plīkšķēšana peļķes. Stavedama uz bazilikas pakapieniem, Kasiopeja apdomaja, ko darīt ta­lak, līdz pamanīja, ka muzeja durvju stienis palicis ārpuse.

Viktors pa spiralveida kapnem uzkapa muzeja otraja stava, labi orientēdamies nakts tumsa. Viņš spēja saskatīt pietiekami daudz, lai varētu pārvietoties patukšajā pirmā stāva ekspozīcijas telpa un pieticigak iekārtotājā otraja stava, kur gaidīja trīs lielas stiklotas vitrīnas. Vidēja vitrīna, ka jau viņš iepriekš bija pārlieci­nājies, gulēja ziloņu medaljons.

Rafaels apakšstava izvietoja grieķu uguns pakas ta, lai lies­mas bulu pēc iespējas postošākās. Viktors bija uznesis divas pa­kas arī otraja stava. Ar strauju laužņa sitienu sadragajis vitrīnas stiklu, viņš uzmanīgi izņēma no lauskam medaljonu. Pēc lam iemeta vitrīna vienu no degmaisijuma vakuuma pakam.

Otru nolika uz grīdas.

Medaljonu iebaza kabata.

Grūti pateikt, vai tas bija īsts, bet, spriežot pēc iepriekšējās ap­skates caur stiklu, tas šķita gluži ticami.

Viņš ieskatījās pulksteni. Bez divdesmit vienpadsmit. Viņi bus ātri tikuši gala. Mierīgi paspēs uz tikšanos ar premjerministri. Var­būt Zovastina tiešam piešķirs viņiem dažas brīvas dienas.

Viņš nokapa pirmaja stava.

Viņi jau iepriekš bija ievērojuši, ka abos stāvos ir koka grīdas. Kad leja saks plosīties liesmas, tas ātri vien pārsviedīsies arī uz otraja stāva atstatajam pakam.

Tumsa viņš saskatīja Rafaelu, kas bija noliecies par "bruņu­rupuci". Atskanēja klikšķis, un ierīce sāka kustēties. Telpas talakaja gala robots apstajas un saka izsmidzinat nejauki smirdošo grieķu uguns maisījumu.

Viss sagatavots, paziņoja Rafaels.

"Bruņurupucis" turpinaja darbu, nenojauzdams, ka drīz to gaida bojāejā. Ta bija tikai mašīna. Neko nejuta. Nenožēloja. Vik­tors nodomaja tieši to Irina Zovastina sagaida arī no viņa.

Rafaels pagruda ārdurvis.

Tas neatveras.

Pagruda vēlreiz.

Neka.

Viktors piegāja un piespieda plaukstu pie koka virsmas. Div­viru durvis bija aizbultētas. No ārpuses. Dusmu pārņemts, viņš triecas ar visu augumu pret biezajiem dēļiem, bet tikai sāpīgi sa­sita plecu. Biezas koka vertnes ar pamatīgajam dzelzs eņģēm nepadevas.

Viņš drudžaini ieskatijas tumsa.

Izlūkojot muzeju, viņi bija pamanījuši restes pie logiem. Tas viņus neuztrauca, jo viņi gatavojas iekļūt un izkļūt pa galvena­jam durvīm. Taču tagad restotie logi bija nopietns šķērslis.

Viņš paraudzījās uz Rafaelu, kai gan nevareja saskatīt pāri­niekā seju, viņš skaidri nojauta, ko tas doma.

Viņi bija iesprostoti.

TREŠA DALA

40 SAMARKANDA OTRDIENA, 21. APRĪLIS 1:40

Vincenti uzmanīgi nokapa pa privātās lidmašīnas trapu. Li­dojums uz austrumiem no Venecijas līdz C'entralazijas Federāci­jai ilga gandrīz sešas stundas, bet viņš jau daudzreiz tika mērojis šo ceļu un bija iemanījies baudīt labu atputu greznajā lidmašīna. Pīters O'Koners sekoja viņam siltaja nakti.

Man patīk Venecija, ieminējās Vincenti. Tomēr es ar lielu prieku pārvākšos uz šejieni. Man nemaz nepietrūks to lietavu.

Uz skrejceļa gaidīja auto, un viņš devas tam pretī, iekustinot nogurušas kājas, atmodinot stīvos muskuļus. Šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Vincenti iekapa, bet O'Koners iekārto­jās priekšeja pasažieru sedeklī. No aizmugures sedekļa to noda­līja organiska stikla starpsiena.

Aizmugurē jau sēdēja melnīgsnējs, melnmatains vīrietis, kura acis pat vislielākajās briesmas mirdzēja jautrība. Stūraino zodu un tievo kaklu klāja biezi bardas rugāji, bet jauneklīgie sejas vaib­sti arī šaja velaja stunda bija moži un vērīgi.

Kamils Karimovičs Revins bija Federācijas ārlietu ministrs. No­kļuvis šaja amata tikko četrdesmit gadu vecuma, bez jebkādiem nopelniem, viņš parasti tika uzskatīts par premjerministres klepja sunīti, kas paklausīgi izpilda visas viņas pavēles. Taču pirms dažiem gadiem Vincenti bija pamanījis vēl kaut ko.

Prieks jūs atkal redzēt, Kamils sveica viesi. Sen neesat bijis pie mums.

Daudz darba, draugs. Ligas darīšanas prasa visu manu laiku.

Es sazinos ar jūsu Ligas biedriem. Daudzi sak izvēlēties dzī­vesvietas.

Vienošanas ar Zovastinu paredzeja arī Ligas dalībnieku pār­celšanos dzīvot Federācijā. Šis plāns bija izdevīgs abām pusēm. Jaunizveidota biznesa paradīze atbrīvotu viņus no apgrūtinoša­jiem nodokļiem. Bet kapitala ieplūde ekonomika preču, pakalpo­jumu un tiešu investīciju veida kompensētu visus Federācijai uz­liekamos nodokļus. Pat vēl labak uzreiz izveidotos pārtikusi vidusšķira, bez Rietumu demokrātijai raksturīgajiem, pēc Vincen­ti domam netaisnīgajiem, ierobežojumiem, kas lika dažiem maksat daudzu citu vieta.

Ligas dalībnieki lika mudināti pirkt zemes gabalus, un dau­dzi, arī pals Vincenti, bija par to samaksajuši valdībai, jo lielākā daļa zemes, tāpat ka padomju laikos, piederēja valstij. Vincenti bija arī iesaistījies komiteja, kas veica sarunas ar Zovastinu par šo vienošanas aspektu, un viens no pirmajiem viņš bija iegādā­jies divsimt akru lielu kalnu un ieleju platību bijušas Tadžikistanas austrumos.

Cik daudzi jau ir noslēguši darījumus? viņš jautāja.

Pagaidam simt desmit. Dažadas vietas, tomēr vispieprasītā­kā ir Samarkanda un tas apkārtne.

Tuvāk varas centram. Drīz vien Samarkanda un Taškenta kļus par pasaules finanšu metropolem.

Auto izbrauca no lidostas un uzsaka četrus kilometrus garo ceļu uz pilsētu. vēl viens uzlabojums bus jauna lidosta. Trīs Ligas biedri jau bija sagatavojuši plānus mūsdienīgākā gaisa satik­smes centra izveidei.

Kāpēc jūs esat ieradies? apjautājas Kamils. Telefonsaru­na O'Konera kungs nebija parak atsaucīgs.

Paldies, ka paziņojat mums par Zovastinas ceļojumu. Vai ir kāda nojausma, ko viņai vajag Venecija?

Viņa neteica neko, tikai solīja pavisam drīz atgriezties.

Tatad viņa ir Venecija kaut kadas mīklainas darīšanas.

Un, ja viņa uzzinās, ko jūs perināt šeit, mēs visi esam līķi. Atcerieties no viņas mazajiem, nejaukajiem baciļiem nevar pa­glābties.

Ārlietu ministrs bija jaunas politiķu paaudzes pārstāvis, kura karjera veidojusies Federācijas laika. Un, lai gan Zovastina pir­mā bija kļuvusi par premjerministri, viņa noteikti nebija pēdējā šaja amata.

Es protu cīnīties pret šiem baciļiem.

Jaunais vīrietis pasmaidīja. Vai jūs varat viņu novākt, lai beidzot viss ir gala?

Tik atklata valoda Vincenti palika. Tas būtu muļķīgi.

Kas jums padoma?

Kaut kas labaks.

Vai Venēcijas kiga jūs atbalstīs?

Desmit vira padome devusi savu svētību visiem maniem plā­niem.

Kamils pasmaidīja. Ne visiem, mans draugs. Es zinu labak. To atentatu sarīkojat jus. Es uzreiz sapratu. Pēc tam jūs pats panācāt, ka tas neizdodas. Ka gan citādi viņa būtu sagatavojusies? Viņš bridi klusēja. Sakiet, vai arī manu dzīvību jūs pirksiet un pārdosiet?

Vai velaties būt viņas pēctecis amata?

Es tomēr gribu dzīvot.

Vincenti paraudzījās pa logu uz plakanajiem jumtiem, zilajiem kupoliem un slaidajiem minaretiem. Samarkanda atradas ieleja starp kalniem. Nakts tumsa apslēpa smogu, kas pārklājā seno ze­mi ka ar netīru plīvuru. Rūpnīcas, kas kādreiz apgādaja ar precem plašo Padomju Savienību, tagad papildinaja Federācijas nacionālo kopproduktu. Ligas biedri jau bija ieguldījuši miljardus rūpniecības modernizācijā. Un ieguldīs vel. Tāpēc viņam bija jazina droši. Cik ļoti jūs velaties būt premjerministrs?

-Atkarība no apstakļiem. Vai jūsu kiga var to panakt?

Viņas baciļi mani nebiedē. Jums arī nevajadzētu baidīties.

Vai zināt, mans dūšīgais draugs, es esmu pieredzējis tik daudzu ienaidnieku pēkšņu nāvi. Brīnums, ka neviens nav to pa­manījis. Bet viņas slimības iedarbojas smalki. It ka būtu negaidīti saasinajusies gripa vai saaukstēšanas.

Lai gan Federācijas varas pārstāvji, to skaita arī Zovastina, ienīda padomju sistēmas mantojumu, viņi bija daudz ko mācīju­šies no saviem negodīgajiem priekštečiem. Tāpēc Vincenti allaž rūpīgi izvēlējās vārdus, bet neskopojās ar solījumiem. Bez riska neko nevar iegūt.

Revins paraustīja plecus. Tas liesa. Bet dažkart risks ir pa­rak liels.

Vincenti raudzījās uz Samarkandu. Tik sena pilsēta, vēl no piektā gadsimta pirms musu eras. Ēnu pilsēta, Dveseles dārzs, Is­lama dārgakmens, Pasaules galvaspilsēta. Kristīgas ticības centrs pirms islama un krievu okupācijas. Padomju varas gados Taškenta, kas atradas divsimt kilometrus uz ziemeļaustrumiem, bija izau­gusi daudz lielākā un pārticīgākā. Tomēr Samarkanda joprojām bija ši reģiona dvesele.

Viņš palūkojas uz Kamilu Revinu. Es gatavojos spert riskan­tu soli. Mans termiņš Desmit viru padomes priekšsēdētaja amata drīz beigsies. Ja mēs gribam to darīt, tad jārīkojas atri. Pienācis laiks jums izvēlēties ka saka mana dzimtaja puse, kakat vai cel­ties augša no poda. jūs piedalaties vai ne?

Šaubos, vai es nodzīvotu līdz rītdienai, ja teiktu ne. Es pie­dalos.

Priecājos, ka saprotam viens otru.

Un ko īsti jūs gatavojaties darīt? jautāja ārlietu ministrs.

Vincenti atkal pievērsa skatienu pilsētai aiz loga. kādu no sim­tiem mošeju rotaja spoži izgaismoti, vismaz metru augsti arabu burti "Dievs ir nemirstīgs". Par spīti bagatajai vēsturei, Samarkan­da joprojām šķila garlaicīga un sastingusi šadu zīmogu bija uzspiedusi sen jau visu iztēli zaudējusi kultura. Zovastina bija iecerejusi labot šo trūkumu. Viņas iecere bija skaidra un vērienī­ga. Vincenti meloja, apgalvodams Stefanijai Nellei, ka vēsturē viņu neinterese. Patiesība ta bija viņa mērķis. Viņš tikai cereja, ka nepieļauj kļūdu, atdzīvinot pagātni.

Vienalga. Tagad jau par vēlu atkapties.

Tāpēc viņš ieskatijas acis blakus sēdošajam sazvērniekam un atklati atbildēja uz jautājumu.

Pārveidot pasauli.

41 TORČELLO

Viktora domas drudžaini šaudījās. "Bruņurupucis" paklausī­gi turpinaja braukat pa muzeja pirmo stāvu, atstajot aiz sevis smirdīgas degmaisijuma pēdas. Varētu mēģināt kopa ar Rafaelu izgāzt durvis, tomēr viņš zinaja, ka to biezuma un smaga aiz­bīdņa dej šie pūliņi būtu muļķīgi.

Vienīga izeja bija logi.

Paņem vienu vakuuma paku, viņš pavēlēja Rafaelam, parlaidis skatienu telpai un nospriedis, ka jaķeras pie logiem pa kreisi no viņa.

Pārinieks pacēla no grīdas caurspīdīgo plastmasas maisiņu.

Grieķu uguns pietiekami vājinātu vecas dzelzs restes un bul­tas, kas turēja tas pie ārsienām, lai tas varētu izgāzt. Viņš izvilka vienu no noliktava paņemtajiem ieročiem un gatavojas šaut loga rūtis, kad zāles talakaja gala atskanēja stiklu šķindoņa.

Kads bija sašavis logu no ārpuses.

Viktors un Rafaels paslepas un gaidīja, kas notiks talak. "Bru­ņurupucis" turpinaja vienmenga gaita lodāt apkārt, pie šķeršļiem apstājoties un atsakot kustību. Viktors nezinaja, cik cilvēku ir ār­puse un vai arī no pārejiem logiem draud lodes.

Viņš saprata, cik nopietnas briesmas abi nonākuši. Viens bija skaidrs "bruņurupucis" jaaptur. Ta viņi iegulu nedaudz laika.

Un tomēr.

Viņi neko nezinaja.

Kasiopeja atkal aizlika pistoli aiz jostas un satvēra no audu­ma maisa izņemto stikla šķiedras loku. Torvaldsens nejautāja, Kāpēc viņai vajadzīgs loks un īpaši airas bultas, un viņa arī pati nebija pārliecinātā, vai šis ierocis noderēs.

Bet tagad bija skaidrs, ka noderēs gan.

Viņa stāvēja trīsdesmit metru attālumā no muzeja, sausuma zem bazilikas nojumes. Pa ceļam no salas otras puses viņa bija iegriezusies ciemata un paņēmusi vienu no eļļas lampam, kas ap­gaismoja krastmalu pie restorāna. Viņa bija tas pamanījusi jau tū­līt pēc ierašanas kopā ar Maloni un tāpēc arī lūdza Torvaldsenu atsūtīt loku. Atkritumu kaste pie kāda kioska viņa atrada lupa­tas. Kamēr zagļi veica savu ļauno darbu muzeja, viņa sagatavoja četras bultas, aptinot to metala uzgaļus ar lampas eļļa samērcē­tam lupatu stremelem.

Sērkociņus viņa sagādāja vakariņu laika paņēma dažas "grāmatiņas" no paplātes labierīcības.

Viņa aizdedzināja lupatas divām bultām, tad uzmanīgi ieladeja loka pirmo liesmojošo ieroci. Viņa mērķēja pirmā stāva lo­gos, ko tikko bija sašavusi ar pistoli. Ja Viktoram tik ļoti patīk uguns, viņš to dabūs.

Šaut ar loku Kasiopeja bija iemācījusies bērnība. īstas medī­bas viņa nekad nebija piedalījusies, tāda doma viņai bija pretīga, toties mērķi šaušana senajā Francijas pili sagādāja prieku. Viņa prata šaut trāpīgi, sevišķi no attaluma, tāpēc trīsdesmit metri pa­ri laukumam līdz logam nebija nekāds šķērslis. Un arī restes netraucēs. Tas bija pietiekami tievas.

Viņa uzvilka stiegru.

Par Eli, viņa čukstēja.

Viktors redzēja, ka pa logu ielido uguns šautra un ietriecas kāda eksponātā stikla vitrīna. Nezinamais liesmu nesejs saplēsa stiklu un kopa ar lauskam nokrita uz cietkoksnes grīdas. To mu­zeja daļu "bruņurupucis" jau bija izbraukājis, tāpēc grieķu uguns uzreiz ierūcas un iekvēlojās.

Oranži dzeltenā liesma acumirkli pārtapa nežēlīgi zilā un parņēma visu grīdu.

Vakuuma pakas!

Viktors redzeja, ka arī Rafaels ir to apjautis. bija izmētātās čet­ras pakas. Divas uz vitrīnām, divas uz grīdas, un viena no tam jau uzplauka liesmu mutuli.

Viktors paslepas zem kadas no atlikušajam vitrīnām, lai paglabtos no karstuma.

Nac šurp! viņš uzbļava Rafaelam.

Pārinieks atkapas pie viņa. Liesmas jau bija pārņēmušās pusi pirmā stava. Dega grīda, sienas, griesti un mebeles. Viņu slēptuvē pagaidam bija pasargata, jo to vēl nebija skāris maisījums, tomēr viņš zinaja, ka laika atlicis maz. Pa labi ceļš uz kāpnēm bija brīvs. Taču augšstavs nebija nekāds glābiņš, jo drīz arī to no apakšas sasniegs uguns.

Rafaels pienaca tuvāk. "Bruņurupucis"! Tu to redzi?

Viktors saprata draudošas briesmas. Ierīcei bija karstuma sensors, kas lika tai noteikta temperatūra uzsprāgt. Cik ir uzstā­dīts?

-Zemu. Es gribēju, lai te ātri viss nodeg.

Viņš parlaida skatienu liesmām. Tad pamanīja "bruņurupu­ci", kas joprojām riņķoja pa liesmu apņemto grīdu, ka ugunsvemejs pūķis izšļācot kvēlojošu degmaisījumu.

Zāles pretēja puse nošķindeja stikli.

Grūti pateikt, vai tos saplēsa lodes vai karstums.

"Bruņurupucis" iznira no liesmām un devas tieši viņiem pre­tī, atradis grīdas platību, kas vēl jaaplaista. Rafaels piecēlās un, pirms Viktors paguva viņu apturei, metas pretī robotam, kai ap turētu, bija nepieciešams to dezaktivet.

Rafaelam krūtis ietriecas liesmojoša bulta.

Viņa drēbes aizdegas.

Viktors pieleca kājas un gribēja mesties kolēģim palīga, bet tad pamanīja, ka "bruņurupucis" apstajas un ievelk sprauslu.

Viņš zinaja, kas tagad notiks.

Cik ātri spēdams, viņš metas uz. kapnem, klupdams uz metala pa ka pieņiem.

Izmisīgi, tupus rāpus viņš steidzas augšup.

"Bruņurupucis" uzliesmoja.

Kasiopeja nebija domājusi sašaut kādu no zagļiem, bet tas paradijas viņas priekša tieši taja bridi, kad viņa atlaida stiegru. Viņa vēroja, ka liesmojoša bulta ieurbjas vīrieša krūtis un aizdegas ap ģērbs. pēc tam milzīga uguns bumba parņema visu muzeja telpu, un karstuma vilnis veļas ārā pa logiem, sadragajot atlikušas rūtis.

Viņa pieplaka pie mitras zemes.

Pa izsistajiem logiem liesmas šaudijas nakts tumsa.

Nokāpusi no baznīcas pakāpieniem, viņa nostājās pretī mu­zeja zvanu tornim. Vismaz, viens no abiem ļaundariem bija miris. Par otru nekas droši nebija zināms, bet tas arī nebija svarīgi.

Viņa apgaja apkārt muzeja ēkai un vēroja, ka sadeg viņas iz­veidotais slazds.

Vel viena liesmojoša bulta bija šaušanas gatavība.

42 VENĒCIJA

Zovastina stāvēja līdzas pavesta nuncijam. Viņas lidmašīna bija nosēdusies pirms stundas, un monsinjors Mišeners bija viņu sagaidījis uz skrejceļa. Viņa kopa ar Mišeneru un diviem miesas­sargiem atbrauca no lidostas līdz centram ar privātu ūdens tak­sometru. Nebija iespējams iekļūt bazilika pa ziemeļu ieeju no Leoncīni laukuma puses, ka bija domāts iepriekš. Policija bija no­robežojusi lielu daļu Svēta Marka laukuma, jo tur esot notikusi apšaude, pastastija nuncijs. Tāpēc viņi pa sānielām apbrauca apkārt bazilikai un iegāja taja no bīskapijas biroju puses.

Pavesta nuncijs izskatijas citādi neka vakar, jo melno garīdz­nieka tērpu bija nomainījis ar ielas apģērbu. Pavests laikam tie­šam ņēmis vera slepenības noteikumu.

Viņa stāvēja milzigaja baznīca ar zelta mozaīku rotātām sie­nam un griestiem. īstas bizantiešu pārmērībās, it ka ta atrastos Konstantinopole, nevis Itālijā. vīrs galvas slejas pieci pusapaļi ku­poli. Vasarsvētku, Svēta Jaņa, Svēta Leonarda, Praviešu kupols, bet viņa pati stāvēja zem Debesbraukšanas kupola. Viņai bija jā­piekrīt, ka prasmīgi izvietotu kvēlspuldžu siltaja gaisma baznīca tiešam izskatijas pēc īstas "zelta bazilikas".

Iespaidīgi, vai ne? jūsmoja Mišeners.

Reliģijas un komercijas kopīgu piiliņu augļi. Venēcijas tirgo­tāji izlaupīja visu pasauli. Šeit savakts labākais, ko viņi sazaguši.

Vai jūs vienmēr esat tik ciniska?

Padomju vara iemacija, ka pasaule ir skarba.

Bet ka tad jūsu dievi, vai jūs kādreiz tiem pateicaties?

Zovastina pasmaidīja. Šis amerikānis bija ievācis par viņu

ziņas. Iepriekšejas sarunas viņi nebija pieminējuši viņas ticību. Mani dievi ir man tikpat uzticīgi ka jūsējais jums.

mēs ceram, ka jūs varbūt atteiksieties no sava paganisma.

Šis vārds viņai nepatika. Tas bija nievājošs apzīmējums, kas lika saprast, ka ticēt vairākiem dieviem ir sliktāk neka vienam. Vi­ņa tam nepiekrita. Gadsimtu gaita daudzdievību bija atzinušas daudzas pasaules kulturas. Mana ticība man ir nākusi tikai par labu.

Es negribeju teikt, ka ta nav pareiza. mēs tikai varētu piedā­vāt jums dažas jaunas iespējas.

Pēc ša vakara viņai katoļu baznīcas palīdzība vairs nebūs va­jadzīga. Tomēr viņa ļaus tai nelielos apmēros darboties Federāci­jā, lai radītu pretspeku radikālajiem musulmaņiem, taču nepie­ļaus, lai organizacija, kas spējusi saraust un saglabat tik pasakainas bagātības, gūtu nopietnu ietekmi viņas valsti.

Viņa noradīja uz. augsto altari aiz, grezna daudzkrāsaina aiz­slietņa, kas aizdomīgi līdzinājās ikonostasam. Aiz ta spoži spī­dēja gaisma un bija dzirdama rosība.

Viņi gatavojas atvērt sarkofagu. mēs nolēmām atdot plauk­stu vai kādu citu pietiekami svarīgu relikviju, ko varēs viegli pa­ņemt.

Zovastina nespēja savaldīties. jūs pats neapjaušat, cik muļ­ķīgi tas viss izklausās?

Mišeners paraustīja plecus. Ja tas iepriecinās ēģiptiešus, kas tur tik ļauns?

Un ka tad ar mirušo neaizskaramību? jūsu reliģija to slu­dina visu laiku. Un tomēr jūs esat gatavi apgamt kapu, izņemt daļu mirstīgo atlieku un izdāļāt citiem.

Ta ir nepatīkama, bet nepieciešama rīcība.

Šada liekulība viņu kaitinaja. Tas man jūsu baznīca patīk. Elastīga pieeja, kad tas nepieciešams.

Viņa paraudzījās apkārt tukšaja dievnama lielākā daļa ka­pelu, altāru un nišu grima dziļas ēnas. Abi viņas miesassargi stāvēja tikai dažu metru attaluma. Viņa nopētīja marmora grīdu, kas bija rotata tikpat smalkiem rakstiem ka sienu mozaīkas. Daudzkrasaini ģeometriski ornamenti, dzīvnieku un ziedu motīvi, ka arī nepārprotami nelīdzenumi. Daži uzskatīja, ka tie izveidoti, atda­rinot juras viļņus, tomēr drīzāk vainīgi varētu būt vaji pamati.

Viņa atcerejas Ptolemaja vārdus. Un tu, dēkaini, kam ausis skan mana nemirstīga halss pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus. Do­dies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri.

lai gan Ptolemajs noteikti uzskatīja sevi par gudru, šo miklas daļu bija atrisinajis laiks. Aleksandra Lielā laikā Ēģipte kā fara­ons valdīja Nektanebo. Kad Aleksandrs vēl bija pusaudzis, valsti iebmkušie persieši izraidīja Nektanebo trimda. Ēģiptieši tajos lai­kos nešaubīgi ticēja, ka reiz Nektanebo atgriezīsies un padzīs per­siešus. Un gandrīz desmit gadus pēc viņa sakaves šis cerības vis­maz daļēji piepildījās, kad ieradas Aleksandrs, piespieda persiešus padoties un atstat Ēģipti. Lai godinātu atbnvotaju un padarītu viņa klātbūtni pieņemamaku, ēģiptieši sacereja nostās­tus, ka Nektanebo savas valdīšanas sakuma, parģerbies par bur­vi, aizceļoja uz, Maķedoniju un uzsaka mīlas deku ar Aleksandra mati Olimpiju, tāpēc Aleksandra īstais tevs bija viņš, nevis Filips. Ta, protams, bija tikai pasaciņa, tomēr daudzi tai noticēja un ta tika iekļauta arī Aleksandra biogrāfijā stipri sagrozīta vēsturis­ka daiļdarba, ko daudzi vēsturnieki kļūdaini uzskata par ticamu. Vēsture liecina, ka pēdējais Ēģiptes faraons Nektanebo savas val­dīšanas laika noteica Memfisu par valsts galvaspilsētu, un līdz ar to tiek atminēta viena miklas daļa: Dodies uz galvaspilsētu, Alek­sandra tēva dibināto.

Nakamie vārdi ko gudrie sargā modri vēl vairāk apstiprina šo secinājumu.

Nektanebo templi Memfisa bija puslokā izvietotas grieķu gud­ro un dzejnieku statujas. Centrālā figūra bija Aleksandra apjūs­motais Homērs. vēl tur bija Aristoteļa skolotājs Platons, arī Aris­totelis, pie kura savukart bija mācījies Aleksandrs, ka arī citi slaveni grieķi, ar kuriem Aleksandrs bija cieši saistīts. Mūsdienas no šim skulpturam saglabajušies tikai fragmenti, tomēr pietieka­mi, lai būtu vēstures liecības.

Ptolemajs apglabaja, viņaprat, Aleksandra mirstīgas atliekas Nektanebo templi. Tur tas atradas līdz pat Ptolemaja nāvei, kad viņa dels tas pārvietoja uz ziemeļiem, uz Aleksandriju.

Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri.

Dodies uz dienvidiem, uz Memfisu un Nektanebo templi.

Viņa atcerējās nākamo miklas rindiņu.

Pieskaries zelta sapņa dziļakai būtībai.

Un pasmaidīja.

43 TORČELLO

Viktors picplaka pie kapnem, ar paceltu roku aizsargajot seju pret neciešamo karstumu, kas plūda augšup pa atvērtajam pirmā stāva durvīm. "Bruņurupucis", ka jau pienakas, bija automātiski uzspradzis, reaģējot uz augsto temperatūru. Rafaelam, protams, nebija nekādu izredžu palikt dzīvam. Grieķu uguns sākotnēja tem­peratūra bija milzīga, ta spēja daļēji izkausēt metālu un sadedzi­nāt akmeni, bet nakamaja stadijā karstums kļuva vēl lielāks. Cil­vēka miesa tam nespēja pretoties. Rafaelu piemeklēs tads liktenis, ko viņš bija lēmis tam vīram Kopenhāgenā, viņš pārvērtīsies pel­nos.

Viktors paraudzījās atpakaļ.

Liesmas plosījās desmit pedu attaluma.

Karstums kļuva neizturams.

Viņš steidzas augša.

Sena eka bija celta tādos laikos, kad pirmā stāva griesti vien­laikus kalpoja arī par otra stāva grīdu. Tagad griesti jau dega pil­nas liesmās. Viens no "bruņurupuča" eksplozijas nolūkiem bija paplašinat uguns postījumu robežas. Otrā stāva grīdas dēļu čīk­stēšana un krakšķešana liecinaja, ka uguns tos strauji aprij. arī trīs vitrīnu un citu apjomīgo eksponātu svars drīz liks grīdai iebrukt, kai gan otraja stāva uguns vēl nebija iekļuvusi, Viktors saprata, ka Šķērsot zaļi bulu neprāts. Par laimi, kāpnes, uz ku­ram viņš stāvēja, bija būvētas no akmens.

Dažu pedu attaluma bija liels logs ar skatu uz laukumu. Viņš nolēma riskēt, viegliem soļiem pielavijas pie loga, turedamies pie ārsienās, un palūkojas ara,

Kasiopeja ieraudzīja seju loga. Viņa uzreiz nometa loku, sa­tvēra pistoli un divreiz izšāva.

loga stikls saplīsa, un Viktors atlēca atpakaļ uz kapnem. Iz­vilcis ieroci, viņš gatavojas apšaudei. Viņš bija paspējis pamanīt, ka uzbrucēja ir sieviete. Viņa bija veikli nomainījusi loku ar pis­toli.

Pirms viņš paguva izšaut no izdevīgajam augšstava pozīcijām, caur izsista loga dzelzs režģiem ielidoja liesmojoša bulta un ieur­bās pretējās sienas apmetuma. Par laimi, šeit "bruņurupucis" ne­bija izlaistījis degmaisījumu. Briesmas draudēja tikai no divām atstatajam vakuuma pakam viena bija uz grīdas, otra apzagtaja vitrīna.

Kaut kas bija jadara.

Tāpēc viņš, sekojot uzbrucējas piemēram, izšāva uz logiem ēkas sētas pusē.

Kasiopeja izdzirdēja balsis pa kreisi, no restorāna un viesnīci­ņas puses. Šāvieni bija piesaistījuši viesu uzmanību. Viņa pama­nīja tumšus ļaužu stāvus skrienam pa celiņu no ciemata puses un ātri atkapas no laukuma, paslēpjoties pie bazilikas ieejas. Viņa bija izšāvusi otro bultu cerība, ka aizdegsies arī otrais stāvs. Viņa nekļūdīgi pazina loga liesmu apspīdēto Viktora seju.

Sanāca cilvēki. kāds vīrs zvanīja pa mobilo tālruni. Uz. salas nebija policijas iecirkņa, tāpēc viņai atlika vairak laika, turklāt vi­ņa nedomaja, ka Viktors sauks palīga sanakušos ļaudis. Tie uz­dotu parak daudz jautājumu par līķi pirmaja stava.

Tāpēc Kasiopeja nolēma doties projām.

Viktors raudzījās pari šaurajiem deļiem uz. grieķu uguns mai­sījuma paku, kas gulēja uz grīdas. Viņš nosprieda, ka vislabak ir rīkoties strauji, tāpēc uzmanīgi spēra soli, paķēra maisiņu un me­tas pie tikko sašauta loga.

Gndas dēļi turējās.

Viņš nolika paku ārpuse pari C burta forma izveidotajiem kal­tas dzelzs režģiem.

Grīdas dēļi zāles vidu bīstami iekrakšķejās.

Viņš atcerējās apakšstāva šķerssijas, tomēr arī tas droši vien ilgi neizturēs. Paspēris vēl dažus soļus, viņš sasniedza siena iešauto bultu un izrava to. Ap uzgali aptītas lupatas joprojām dega. Viņš metas skriet uz kāpņu pusi, pa ceļam sviežot bultu va­ļēja loga. Ta nokrita uz degmaisijuma pakas, liesmām zibsnījot likai paris collu no plastmasas iepakojuma. Viņš zinaja, ka mai­siņš izkusis viena mirkli.

Viņš patveras kāpnes.

Uguns viņam aiz muguras iešņācās un uzliesmoja.

Paraudzījies ap stūri, viņš redzēja, ka deg dzelzs režģi, Par lai­mi, lielakais degvielas daudzums atradas ārpuse. Loga rāmis vēl nebija aizdedzies.

Otrais stāvs iebruka, aizraujot sev līdzi vitrīnu ar otru degmaisijuma paku. Ta uzliesmoja, izplatot visapkārt zvērojošu karstu­ma mākoni. Torčello muzeja pēdējais brīdis bija klat.

Viktors pieskrēja pie vaļēja loga.

Sataustījis karnīzi vīrs loga, viņš meklēja vietu, kur pieķerties, un ar kājam triecas pret degošajiem režģiem.

Tie nekustejas.

Vēlreiz pievilcies, viņš atkal spēra pa restem, adrenalīna uzpludos juzdams, cik grūti kļūst elpot karstuma.

Režģi mazliet padevās.

Vēl daži spērieni, un viens stūris bija atbrīvots no ārsienā iestiprinātās skrūves.

Vel divi belzieni, un režģi izlidoja ārā.

Sabruka vēl daļa grīdas.

Vel viena vitrīna un kolonnas gabali nogāzas apakšstava, izšķīstot liesmu elles katla.

Viņš paraudzījas pa logu.

Līdz zemei bija trīs vai četri metri. Pa pirmā stāva logiem gāzās ārā liesmas.

Viņš leca.

Malone stūrēja laivu uz ziemeļaustrumiem, cik ātri spēdams, steidzas uz Torčello. Viņš pamanīja pie apvaršņa liesmu atblāz­mu.

Ugunsgrēks.

Melnu dumu mākoņi ceļas pret debesim, sajaucoties ar mitro nakts gaisu. vēl bija jābrauc vismaz desmit, piecpadsmit minū­tes.

Laikam esam nokavējuši, viņš teica Stefānijai.

Viktors turējās muzeja sētas pusē. Viņš dzirdēja skaļas balsis aiz dzīvžoga, kas atdalīja pagalmu no dārziem starp ekam un kanālu, kur bija pietauvota viņa laiva.

Izlauzies cauri dzīvžogam, viņš nokļuva darza.

Par laimi, tik agra pavasari tas vēl nebija īsti sakuplojis. Viņš atrada taku un devas taisni uz betona piestātni.

leleca laiva.

Atraisījis tauvas, viņš atgrūda laivu no krasta. Neviens viņu nebija pamanījis un nesekoja, kaiva ieslideja upei lidzigaja ūdensceļa, un straume nesa to garam muzejam un bazilikai, at­pakaļ uz lagūnas ziemeļu ieeju. Nogaidījis, kamēr laiva ir droša attaluma no piestātnes, viņš iedarbinaja motoru. Liekot tam dar­boties klusi, viņš leni apgrieza laivu, neieslēgdams gaismas.

Abas puses līdz krastam bija vismaz piecdesmit metri galve­nokārt dubļi, seklumi un niedrāji. Viņš ieskatijas pulksteni div­desmit pari vienpadsmitiem.

Pie kanāla ieejas lagūna viņš iedarbinaja motoru straujak un iegrieza laivu nemierīgajos ūdeņos. Beidzot viņš ieslēdza arī lai­vas gaismas un noteica kursu apkārt Torčello uz galveno kanālu, kas aizvedis uz. Veneciju un Svēta Marka laukumu.

Sadzirdējis kādu skaņu, viņš pagriežas.

No pakaļgala kajītes iznaca sieviete.

Ar ieroci roka.

44 SAMARKANDA 2:30

Vincenti pievilka krēslu tuvāk pie galda, uz kura viesmīlis tik­ko bija novietojis ēdiena šķīvjus. Lielākā daļa pilsētas viesnīcu bija drūmas bedres ar nožēlojamu apkalpošanas līmeni. Intercontinmtal bija citada ta piedavaja pieczvaigžņu Eiropas līmeņa servi­su apvienojuma ar izslavēto Āzijas viesmīlību. Pēc ilga lidojuma no Venecijas Vincenti bija izsalcis, tāpēc pasūtīja sev un viesim maltīti numura.

Pasakiet Ormandam, viņš pavēlēja viesmīlim, ka man ne­patīk pusstundu gaidīt uzkodas, jo vairak tāpēc, ka biju jau zva­nījis iepriekš. vēl labak lieciet Ormandam pašam uznākt aug­ša, kad mēs būsim beiguši vakariņot, lai es varētu viņam visu pateikt.

Viesmīlis piekrītoši pamaja ar galvu un aizgāja.

Pretī sēdošais Arturs Benua izklaja klēpi auduma salveti. Vai tiešam vajadzēja ta dusmoties?

Ši ir tava viesnīca. Kāpēc tu pats nesadevi viņam pa kaklu?

-Jo es nemaz neuztraucos. Viņi pagatavoja ēdienus tik atri,

cik varēja.

Vincenti bija vienalga. Viņš bija sapīcis daudz nopietnāku iemeslu deļ. O'Koners bija devies pārliecināties, ka viss ir sagata­vots. Vincenti bija nolēmis paēst, mazliet atpūsties un pie reizes naksnīgas maltītes laika noslēgt kādu darījumu.

Benua paņēma dakšiņu. Ka noprotu, tu mani neaicinaji ti­kai draudzīgi papļapat. Varbūt, Enriko, iztiksim bez. aplinkiem. Ko tu gribi?

Vincenti ķeras pie ēšanas. Man vajag naudu, Artur. Vai, pareizak sakot, ta vajadzīga Philogett Pharmaceutique.

Benua nolika dakšiņu un iemalkoja vīnu. Kamēr man vēl nav apsapejies veders cik tev vajag?

Miljardu eiro. Varbūt pusotru.

-Tikai?

Vincenti pasmaidīja par šo ironiju. Benua bija sarausis bagatibu bankas, kas viņam piedereja visa Eiropā un Āzija. Viņš bija daudzkārtējs miljardieris un ilggadējs Venēcijas Ligas biedrs. Viesnīcas bija viņa vaļasprieks, un Intercontinental viņš bija uzcē­lis nesen, lai nodrošinātu pienācīgu apmešanas vietu parejiem Līgas biedriem un citiem bagatiem ārzemju viesiem. Viņš bija viens no pirmajiem Venecijas Ligas biznesmeņiem, kas pārcēlās uz dzīvi Federācijā. Visu šo gadu laika Benua vairakkart bija aizdevis nau­du, lai veicinātu Philogen pārsteidzošo izaugsmi.

Ka noprotu, tu vēlies aizdevumu ar zemākiem procentiem.

Protams. Vincenti ar baudu košļā ja pildīta fazana kumosu.

Cik zemākiem?

Viņš saklausīja skeptisko toni. Par diviem punktiem.

Tāds nieks vien ir, vai ne?

-Artur, es esmu no tevis aizņemies miljardus un vienmēr es­mu atdevis visu līdz pēdējam centam, ar visiem procentiem. Tāpēc ja, es vēlos privileģētu attieksmi.

Cik man zināms, tev pašlaik jau ir vairaki kredīti manas ban­kas. Diezgan ievērojami.

Visi tiek atmaksati.

Vincenti redzeja, ka arī baņķieris to zina.

kāds man būtu labums no šadas vienošanās?

Ta jau bija cita runa. Cik daudz Philogen akciju tev pieder?

-Simt tūkstoši. Nopirku pēc tava ieteikuma.

Vincenti uzdura uz dakšiņas vēl vienu kūpošas putna gaļas kumosu. Vai vakar skatījies biržas ziņas?

Nekad tam nepieveršu uzmanību.

Sešdesmit viens un ceturtdaļa, cēlušas par puspunktu. Tas ir tiešam izdevīgs ieguldījums. Es pats pagajušonedeļ nopirku gandrīz piecsimt tūkstošus jaunu akciju. Viņš apmērcēja faza­na gabaliņu kūpinātā mozzarella siera mērce. Protams, slepeni.

Benua sejas izteiksme liecinaja, ka viņš ir sapratis mājienu. Kaut kas liels?

kai ka šim Venēcijas kigas biedram patiktu niekoties ar vies­nīcām, daudz svangaka viņam tomēr bija īsta peļņa. Tāpēc viņš izvairīgi papurinaja galvu. Artur, tu taču zini, ka noteikumi par iekšejas informācijas neizpaušanu aizliedz man kaut ko teikt. Man pat kauns tava vieta par tadu jautājumu.

Benua pasmaidīja par šo pārmetumu. Saja valsti nav notei­kumu par iekšējas informācijās neizpaušanu. Atceries, mēs paši rakstam likumus. Tāpēc klāj vaļa savus plānus.

Nemaz neceri. Viņš palika nelokāms un gaidīja, vai alka­tība ka vienmēr ņems virsroku par veselo sapratu.

Kad tev vajadzēs to miljardu vai pusotru?

Vincenti noskaloja kumosu ar vīna malku. Vēlakais, pēc seš­desmit dienam.

Benua šķita apdomajam šo lūgumu. Un kāds būtu aizdevu­ma termiņš? Protams, tikai pieņemot, ka tas ir iespējams.

Divdesmit četri mēneši.

Miljardu eiro ar procentiem atdosi divu gadu laika?

Vincenti neatbildēja, tikai turpināja est, ļaujot baņķierim pa­šam izdarīt secinājumus.

Ka jau teicu, tavs uzņēmums ir lielos parados. Apstiprinā­šanas komitejas negribēs piekrist šadam aizdevumam.

Beidzot Vincenti izteica baņķiera sen gaidītos vārdus. Tu no­mainīsi mani Desmit viru padome.

Benua seja parādijas izbrīns. Ka tu to zini? Padomes locekļi tiek nejauši izvēlēti no biedru vidus.

-Gan jau redzesi, Artur, ka nekas nenotiek nejauši. Mans laiks drīz beigsies. Un sāksies tavs divu gadu termiņš.

Vincenti zinaja, ka Benua izmisīgi veļas darboties padome. Un viņam bija vajadzīgi draugi. Tadi, kas būtu viņam pakalpojumu parada. Pagaidam draugi bija četri no tiem pieciem padomes lo­cekļiem, kuru termiņš vēl nebeigsies. Bet tikko viņš bija ieguvis vēl vienu.

Labi, atbildēja Benua. Bet man bus vajadzīgas dažas die­nas, lai sadalītu risku vairāku banku starpa.

Vincenti pasmaidīja, nepārtraukdams ēšanu. Protams, Artur. Bet tici man neaizmirsti piezvanīt savam brokerim.

45

Zovastina ieskatijas Louis Vuitton rokaspulkstenī, ko pirms da­žiem gadiem valsts vizites laika bija uzdāvinājis Zviedrijas ārlie­tu ministrs. Šarmants kungs, kurš bija pat uzdrošinājies uzsākt flirtu. Viņa pienācīgi atbildēja uz visiem uzmanības apliecināju­miem, lai gan šis vīrietis viņai bija gluži vienaldzīgs. Tāpat ka pavesta nuncijs Kolins Mišeners, kurš it ka tīši centas viņai krist uz nerviem. Jau krietnu laiku viņa kopā ar monsinjoru bezmērķīgi klīda pa baziliku, droši vien gaidot, kad pie allara tiks pabeigti sagatavošanas darbi.

Kas jums liek strādāt pie pavesta? viņa apjautājas. Ie­priekšēja pavesta laika jūs bijāt viņa sekretārs, bet tagad tikai vien­kāršs nuncijs.

-Svētais Tēvs labpral pieaicina mani nodarboties ar īpašiem projektiem.

Tādiem ka es?

Viņš pamaja ar galvu. jūs esat ļoti īpaša.

Kāpēc?

jūs esat valsts galva. Kāpēc gan vel?

Šis vīrs bija slīpēts, tāpat ka tas zviedru diplomāts ar franču pulksteni apķērīgs, ar asu pratu, bet skops vārdos. Viņa noradī­ja uz vienu no masivajiem marmora pīlāriem, kura pamatne ierī­kotais akmens sols bija nožogots ar virvi, neļaujot apsēsties. Kas ir tie melnie smērējumi? Viņa bija pamanījusi tādus uz visam kolonnām.

līs pats to kādreiz jautāju, atbildēja Mišeners. Gadsim­tiem ilgi uz šiem soliem sēdējuši ticīgie, atbalstot galvu pret mar­moru. Akmeni iesukušies tauki no matiem. Grūti iedomāties, cik miljoni galvu vajadzīgi, lai atstatu tādus nospiedumus.

Zovastina apskauda rietumniekus par šadam vēstures nian­sēm. Diemžēl viņas dzimteni vienmēr plosījuši iebruceji, un allaž centušies iznīcināt iepriekšejo valdīšanas pēdas. Vispirms persie­ši, tad grieķi, mongoļi, turki, līdz beidzot visļaunakie-krievi. Da­žas vēsturiskas ēkas ir saglabajušas, bet tas nespēj sacensties ar šo zelta dievnamu.

Viņi stāvēja pa kreisi no augsta altara, ārpus ikonostasa, abi miesassargi turējās sauciena attaluma. Mišeners noradīja uz mo­zaīkas grīdu. Vai redzat to sirds veida akmeni?

Viņa pamaja ar galvu. Mazs, neuzkrītošs, gandrīz saplūda ar greznajiem rakstiem, kas apņēma to no visam pusēm.

Agrāk neviens nezinaja, ko tas nozīme. Bet apmēram pirms piecdesmit gadiem, restaurējot grīdu, akmeni izcēla un zem ta at­rada mazu lādīti ar sažuvušu cilvēka sirdi. Tā piedereja 1646. ga­da mirušajam dodžam Frančesko Krico. Viņa ķermenis esot ap glabats Svēta Martino baznīca, bet sirdi ka savas dziļākās būtības simbolu viņš licis apbedīt venēciešu svēta aizbildņa Svētā Marka tuvuma. Mišeners pamaja ar roku uz augsta altāra pusi.

jūs zināt par dziļākus būtības simbolu?

Cilvēka sirdi? Kurš to nezina? Senajos laikos sirdi uzskatīja par cilvēka gudrības, prata un jutu mājokli.

Tieši tāpēc, nosprieda Zovastina, Ptolemajs izvēlējas šādus vār­dus: Pieskarizeltu sapņa dziļākai huhbai.

Ļaujiet parādīt vēl kaut ko, mudinaja Mišeners.

Viņi iegāja aiz grezna aizslietņa, ko rotaja daudzkrasaina mar­mora raksti. Otra puse strādnieki, ceļos nometušies, darbojas zem altara galda, kur bija redzams spoži apgaismots akmens sarkofags. Pašlaik viņi ņēma nost apmēram divus metrus garas un met­ru augstas dzelzs restes, kas sargaja sarkofaga priekšpusi.

Pamanījis viešņas interesi, Mišeners apstajas. 1835. gada al­tara galda tika izveidota niša, kur ievietot svēta vira ķermeni. Tur tas atdusējās. Šonakt sarkofāgs tiks atvērts pirmoreiz kopš tiem laikiem. Nuncijs ieskatijas pulksteni. Gandrīz viens. Drīz jau viss bus sagatavots.

Zovastina sekoja apnicīgajam garīdzniekam uz pustumšo dienvidu transeptu bazilikas pretējā puse. Mišeners apstajas pie vēl vienas milzīgas marmora kolonnas.

976. gada baziliku nopostīja ugunsgrēks, viņš stāstīja. pēc tam ta tika atjaunota un iesvetita 1094. gada. Ka jūs jau tei­cat Samarkanda, šo simt astoņdesmit gadu laika Svēta Marka mir­stīgo atlieku atrašanas viela tika aizmirsta. Bet tad 1094. gada 26. jūnija, jaunas bazilikas iesvetišanas mises laika, no šis kolon­nas atskanēja dīvainas skaņas. Akmens saka drupt. Kolonna no­drebēja. Vispirms paradijās plauksta, tad roka, un drīz jau viss svēta ķermenis. Ļaudis un priesteri sadruzmejas tam apkārt, arī pats dodžs bija klat, un visi uzskatīja, ka līdz ar Svēta Marka at­griešanos pasaule atkal viss bus kartība.

Zovastinu šis stāsts dnzak uzjautrinaja neka sajusminaja. Esmu dzirdējusi šo leģendu. Brīnums gan, ka svēta ķermenis tik pēkšņi paradijas tieši tad, kad jaunajai baznīcai un dodžam bija nepieciešams venēciešu politiskais un finansialais atbalsts. Svēta aizgadņa brīnumaina atgriešanas! Ta laikam bija varena iz­rāde. Varu iedomāties, cik rūpīgi to bija iestudējis dodžs vai kāds viltīgs ministrs. Spožs politisks gājiens. Cilvēki par to runa vēl pēc deviņsimt gadiem.

Mišeners tikai nogrozīja galvu. Tik maz ticības.

Es pieveršu visu uzmanību reāliem faktiem.

Viņš noradīja. Tādiem, ka šaja kapa varētu būt Aleksandra Liela mirstīgas atliekas?

Zovastinu kaitinaja viņa neticība. Un ka jūs varat zināt, ka ne? Baznīcai nav ne jausmas, ka līķi Venēcijas tirgotāji nolaupīja Aleksandrija pirms vairak neka tūkstoš gadiem.

l'asakiet, ministres kundze, Kāpēc jūs esat tik pārliecinātā. Viņa raudzījās uz marmora kolonnu, kas balstīja augstos, grez­nos griestus, un viegli pieskaras tai, nodomadama, cik ticams va­rētu būt stāsts par svēta vira ķermeņa pēkšņo paradīšanos.

Viņai palika šadas leģendas.

Viņa arī varēja nuncijam kādu paslastit.

Eimenejam bija uzticēts grūts uzdevums. Viņam ka Aleksan­dra personiskajam sekretaram bija jāparūpējas par valdnieka apglabašanu līdzas Hefaistionam. Kopš valdnieka nāves bija pagā­juši trīs mēneši, un viņa mumificetais ķermenis joprojām gulēja pili. Vairakums pārējo tuvāko līdzgaitnieku jau sen bija atstajuši Babilonu, lai dotos pārņemt savas pārvaldamas impērijas daļas. Atrast apmainīšanai piemērotu līķi izrādījās grūti, taču ārpus pil­sētas, kāda netala ciemata Eimenejs pamanīja kādu pēc vecuma, izskata un auguma Aleksandram līdzīgu vīru. Viņš to noindēja, un viens no ēģiptiešu balzametajiem, kam bija piesolīta dasna sa­maksa, mumificeja svešinieka ķermeni. Pēc tam balzametajs atstā­ja pilsētu, bet viens no Eimeneju diviem līdzdalībniekiem nogalinaja viņu. Līķi tika apmainīti vasaras negaisa laika, spēcīga lietusgāze. Kad abi ķermeņi bija ieģerbti zelta tērpos, rotāti ar zelta kroņiem un ietīti zeltu hķuutu, tos nebiju iespējums atšķirt. Eimenejs vairukus mēnešus slēpa Aleksandru mūmiju, līdz karaliska bē­ru procesija ur svešinieku līķi utstuja Babilonu un devus uz Grie­ķiju. Tad ]'ilsetu iegrima aizmirstība, no kurus tu arī neutguvas. Eimenejum ur abiem līdzdalībniekiem netruucēti izdevus tikt pro­jām, aizvedot sev Ildzi uz ziemeļiem Aleksandru mirstīgus atlie­kas, lai piepildītu valdnieka pēdējo vēlēšanos.

Mišeners brīnījās: Tad jau šeit apglabatais varbūt tomēr nav Aleksandra ķermenis?

Neatceros, ka būtu solījusi izskaidrot visu.

Viņš pasmaidīja. Ne, ministres kundze. Nesolījāt. Bet jāat­zīstas, ka man patika jūsu stāsts.

-Tikpat aizraujošs ka jūsu pasaka par kolonnu.

Viņš pamaja ar galvu. Droši vien ticamības ziņa tie ir lidzigi.

Tam Zovastina īsti nepiekrita. Viņas stāsts bija ņemts no mole­kulārā līmeņa manuskripta, kas atklats ar rentgena analīzi, gadsimtiem ilgi bijis apslēpts cilvēka acīm, līdz mūsdienu tehnolo­ģijas spējušas to celt gaisma. Tā nebija nekāda pasaciņa. Alek­sandrs Lielais netika apglabats Lģiptē. Viņš bija aizvests kaut kur citur, un pirmais grieķu faraons l'tolemajs uzzinaja, uz kurieni. Varbūt desmit metru attaluma guļoša mūmija beidzot pavēstīs patiesību.

Pie ikonostasa paradijas kāds vīrs un teica Mišeneram: mēs esam gatavi.

Nuncijs pamaja ar galvu, tad aicināja Zovastinu iet pa priekšu. Šķiet, pienācis laiks pārliecināties, kura leģenda ir patiesa.

46

Viktors raudzījās, ka sieviete uzkāpj no kajītes uz klāja laivas vidu, visu laiku turēdama viņu uz. grauda.

Ka patika ugunsgrēks? viņa apjautājās.

Ieslēdzis neitrālo ātrumu, viņš spēra soli pretī sievietei. Dulla mātīte, es tev paradīšu…

Viņa pacēla ieroci. Droši. Uz. priekšu.

Sievietes acis zvēroja naids. jūs spējat tik viegli nogalināt.

-Jūs arī.

Ko tad es nogalināju?

Varbūt tas bijāt jus. Varbūt kāds cits no jūsu Svētas vienības. Pirms diviem menešiem. Samarkanda. Eli Lunds. Viņa maju no­dedzināja līdz pamatiem ar jūsu grieķu uguni.

Viktors atcerejas šo uzdevumu. To viņš paveica pats savam ro­kam pēc Zovastinas rīkojuma. jūs esat ta sieviete no Kopenhā­genas. Es jūs redzēju muzeja, pēc tam pie mājas.

Kur jūs mēģinājāt mus nogalinat.

jūs ar draugiem paši uzprasījāties.

Kas jums ir zināms par Eli nāvi? jūs esat Zovastinas Svētās vienības vaditajs.

Ka jūs to zināt? Tad viņš attapas. Monēta, ko es apska­tīju laja māja. Pirkstu nospiedumi.

-Gudrinieks.

Sievieti laikam nomocīja kadas sapigas atmiņas, tāpēc Viktors nolēma uzkurināt šis liesmas vēl vairak. Eli tika noslepkavots.

-Jūs to izdarijat?

Viņš pamanīja sievietei par plecu pārmestu loku un ar rāvēj­slēdzēju aizvilktu bultu maku. Viņa skaidri paradīja savu cietsir­dību, aizbultējot muzeja durvis un iešaujot pa logu degošas bul­tas. Tāpēc labak viņu parak neizaicinat.

Es tur biju.

Kāpēc Zovastina lika viņu nogalinat?

Laiva šūpojās neredzamajos viļņos, un viņš juta, ka vējš to nes uz. priekšu. Vienīgais apgaismojums bija instrumentu paneļa blavais spīdums.

-Jus, jūsu draugi, tas 1,1i jūs visi bažat degunu, kur nevajag.

Tagad gan jūsu paša degunam draud briesmas. Es ierados nogalinat jūs abus. Viens jau gatavs. jūsu karta.

Un ko jūs no ta iegūsiet?

prieku, noskatoties jūsu nāve.

Viņa pacēla ieroci.

Un izšāva.

Malone ieslēdza laivai neitrālo pārnesumu. Vai dzirdēji?

Stefānija arī klausijas. Tāds ka pistoles šāviens. Tuvuma.

Noliecies sāņus gar vējstiklu, viņš ieraudzīja, ka ugunsgrēks Torčello, apmēram jūdzes attālumā, uzliesmojis ar jaunu spēku. Laiks šeit mainijas diezgan ātri migla bija izklīdusi un redza­mība nedaudz uzlabojas. Visapkārt dažādos virzienos slīdēja laivu gaismas.

Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās.

Nekā.

Viņš no jauna iedarbinaja motorus.

Kasiopeja nomērķēja un iešava starpsiena, dažu collu attālu­mā no Viktora kājas. Eli nevienam nevelēja ļaunu. Kāpēc Zovastinai vajadzēja viņu nogalinat? Viņa joprojām turēja Viktoru uz grauda. Kāpēc? Viņa tikai ar pulem, caur sakostiem zo­biem spēja izteikt šos vārdus, dnzak lūdzoši neka paveļoši.

-Zovastina ir ļoti mērķtiecīga sieviete. jūsu Eli viņai traucēja.

Viņš bija vēsturnieks. Ka viņš varēja būt bīstams? Cik drausmīgi bija runai par mīļoto cilvēku pagātnes forma.

Ūdens klusi skalojas gar zemu iegrimušo laivas korpusu, kas joprojām šūpojas vēja.

-Jus būtu pārsteigtā, ja uzzinātu, cik viegli viņa novāc cilvē­kus.

Šada izvairīšanas no atbildes vēl vairak aizkaitināja Kasiopeju. Stūrējiet taču to sasodīto laivu! Viņa vēroja vīrieti no laivas preteja borta. Saciet braukt, leni un mierīgi.

Uz kurieni?

Uz Svēta Marka laukumu.

Viktors pagriezās un iedarbināja droseli, bet tad strauji sagrie­za laivu pa kreisi, liekot klajam zem kājam sašūpoties. Izmanto­jot apjukuma bridi, kad sieviete pulējās saglabat līdzsvaru, Vik­tors metas viņai virsu.

Viktors zinaja, ka sieviete janogalina. Viņa bija lieciniece pa­rak daudzam neveiksmēm ja tas viss naks gaisma, viņš neglāb­jami zaudēs Zovastinas uzticību.

Nemaz nerunājot par to, kas notika ar Rafaelu.

Ar kreiso roku pieķeries pie pakaļgala kabīnes durvju augš­malas, viņš iešūpojas un ies pora ar zabakiem pa sievietes rokam.

Viņa atvairīja triecienu un krita uz priekšu.

Cīniņa laukums bija tikai paris metru plats. Abas puses laivai bija izkapšanas atveres. Motoriem kaucot, bez. vadības atstata lai­va šūpojās viļņos. Šļakatas gāzās pari vējstiklam. Joprojām turē­dama roka ieroci, sieviete īsti nespēja atgul līdzsvaru.

Viņš atvēzējas un trapija ar delnu pa sievietes žokli. Viņa gāzās atpakaļ un atsitas pret kaut ko ar pakausi. Izmantojot šo bri­di, Viktors atkal pagrieza stūri un samazinaja motora apgriezie­nus. Viņš raizējas par viltīgajiem sēkļiem un ūdenszāļu cilpām. Pa kreisi vīdēja ugunsgrēka apgaismota Torčello sala. Laiva viļ­ņos sašūpojas, un sieviete pieskārās sasistajai galvai.

Viņš nolēma atstat visu dabas spēku ziņa.

Un parmeta sievieti par bortu.

47

Aizgājusi otra pusē ikonostasam, Zovastina nonaca prezbiterija un ieraudzīja bazilikas vareno baldahīnu. Četras smalkiem griezumiem rotātās alabastra kolonnas balstīja masīvu zaļa mar­mora bloku ar krustveida velvēm. Aizmugure baldahīna ietvara mirdzēja slavena l'ala tJ'Oro ar zeltu, dārgakmeņiem un emalju bagatigi rotāta altarglezna.

Viņa nopētīja abas zem altara redzamas akmens sarkofaga da­ļas. Virsēja daļa bija tikai bezveidīgs akmens bluķis, bet apakšēja izkalta gluda taisnstūra forma ar uzrakstu CORPVS DIVI MĀRCI EVANGEE1STAE. Ilk daudz viņa latīniski saprata. Dievišķā Svēta Marka ķermenis. Vaka bija iestiprināti divi masīvi dzelzs aķi, kas sākotnēji laikam kalpojuši smaga akmens nolaišanai. Tagad caur tiem bija izvērti resni dzelzs stieņi, kas abos galos bija pieskrū­vēti pie hidrauliskajiem pacelājiem.

Šis ir grūts uzdevums, paskaidroja Mišeners. Zem altara ir parak maz vietas. Protams, ar smago tehniku vieglāk varētu at­vērt šķirstu, bet to neļauj ne laiks, ne slepenība.

Viņa paraudzījās uz vīriem, kas gatavoja pacelajus. Priesteri?

Nuncijs pamaja ar galvu. Norīkoti pailga. mēs gribējām tikt gala pašu spēkiem.

Vai jūs zināt, kas ir tur iekšā? viņa jautāja.

-Jus droši vien gribat jautat, vai atliekas ir mumificetas. Mi­šeners paraustīja plecus. Kopš iepriekšejās atvēršanas pagājuši vairak neka simt septiņdesmit gadi. Neviens droši nezina, kas ir tur iekšā.

Zovastinu kaitinaja viņa pašapmierinatais tonis, l'tolemajs iz­mantoja Eimeneja blēdību, gūstot ar šķietama Aleksandra mūmi­jas palīdzību visus iespējamos politiskos labumus. Viņa nevareja zināt, vai tas, kas tuht atklasies skatienam, sniegs kādas derīgas atbildes, tomēr noskaidrot vajadzēja.

Mišeners pamaja vienam no priesteriem, un tas iedarbinaja hidrauliskos pacelajus. Dzelzs gredzeni uz šķirsta vaka mazliet pastiepas garuma, tad smagais akmens bluķis milimetru pa mili­metram saka celties augšup.

Jaudīgi mehānismi, uzslavēja Mišeners. Nelieli, bet spēj no apakšas pacelt veselu maju.

Tagad vaks bija pacelts par diviem centimetriem, bet sarkofaga iekšiene joprojām grima ena. Viņa paraudzījās uz augšu, pari baldahīnam, uz Kristus zelta mozaīku spoži apgaismotaja apsī­das velvē.

Četri pieaicinātie palīgi bija apturējuši pacelajus.

Sarkofaga vaks karajas apmēram četrus centimetrus vīrs apakšdaļas, bet dzelzs stieņi bija viena līmeni ar altara virsmas apakšu.

Augstāk vairs nebija, kur celt.

Mišeners pamaja viņai, aicinot atkapties pie ikonostasa, talak no altara, un čukstēja: Svētais Tēvs ir ar mieru izpildīt jūsu lugumu cerība, ka jūs atbildēsiet ar to pašu. Taču jaskatas patiesī­bai acis. jūs nemaz nedomājat pildīt savu solījumu.

Neesmu radusi uzklausīt apvainojumus.

Bet Svētais Tevs nav radis uzklausīt melus.

Garīdznieks šķita atmetis visu liekuļoto laipnību. Ka jau

teicu, jums atļaus darboties Federācijā.

mēs veļamies vairak.

Tagad viņa saprata. Šis melnsvārcis bija tīši nogaidījis līdz vaka pacelšanai. Viņa dusmojas uz sevi, tomēr citas izvēles ne­bija Karinas deļ, Aleksandra Liela deļ, diža noslēpuma atklašanas varda.

Ko jūs vēlaties?

Mišeners pasniedzas jakas iekškabata un izņēma vairakas sa­locītas papīra lapas. mēs esam sagatavojuši baznīcas un Fede­rācijās konkordātu. Rakstisku apstiprinājumu atļaujai darboties. Ņemot vera jūsu vakar izteikto velmi, mēs atstajam Federācijai tie­sības apstiprinat dievnamu celtniecību.

Zovastina atlocīja papīrus un ieraudzīja, ka dokuments saga­tavots kazahu valoda.

mēs domājām, ka dzimtaja valoda jums bus vieglāk visu sa­prast.

jūs domājāt, ka mana dzimtaja valoda bus vieglāk to izpla­tīt. Mans paraksts ir jūsu apdrošinašana. Tad es nevarešu noliegt saistību ar jums.

Viņa icskatijas dokumenta. Taja bija aprakstīta Romas katoļu baznīcas un Centralazijas Federācijas sadarbība ar mērķi "kopī­gi veicināt un attīstīt brīvu reliģijas praktizēšanu ar neierobežoti atļauta misionāru darba starpniecību". Nakamajos paragrafos bija izteikti apliecinājumi, ka netiks pieļauta varmācība pret baznīcas pārstāvjiem un vainīgie tiks sodīti. Citos nosacījumos tika garan­tēta neierobežota vizu izsniegšana baznīcas personālām un ap­liecināts, ka netiks pieļautas nekādas represijas pret katoļticība pārgājušajiem iedzīvotājiem.

Viņa atkal paraudzījās uz altari. Sarkofaga apakšdaļa jopro­jām slīga ena. Pat no desmit metru attāluma taja nevareja ieskatī­ties.

jūs labi noderētu manā komandā, viņa uzslavēja.

Man patīk kalpot baznīcai.

Viņa ieskatījās pulkstenī, bez desmit viens. Viktors droši vien jau ir klat. Viņš nekad nekavēja. Ļoti uzticams. Viņa parlaida ska­tienu baznīcas jomam, rietumu atrija augšējai daļai, kur apgais­moti bija tikai zeltītie griesti. Tik daudz tumšu sturu, kur paslēp­ties. Vai vienos nakti, kad tiks atvēlētas solītas trīsdesmit minūtes, viņa tiešam šeit bus viena?

Ja ir parak sarežģīti parakstīt šo konkordatu, ieminejas Mi­šeners, tad varbūt aizmirsīsim visu.

Tie bija viņas izsmejigie vakardienas vardi.

Mus vien jāpieņem šis blefs.

Vai jums ir pildspalva?

48

Malone apmēram ceturtdaļjudzes atlaluma pamanīja sarkanas gaismas, kas dīvaini šūpojas vīrs tumša ūdens, it ka laiva būtu palikusi bez vadības.

Redzi tas? viņš jautāja Stefanijai.

Viņa stāvēja otra puse blakus stūrei. Tas ir ārpus apzīmēta kanāla.

Tas pats bija ienācis prata arī Malonem. Viņš vadīja laivu tā­lāk uz. priekšu. Tagad jau viņi bija tuvāk dreifējošajai laivai, var­būt parsimt jardu attaluma. Nebija šaubu, ka sveša laiva, kas pēc lieluma un veida līdzinājās šai, tuvojās sēkļiem. Tad neskaidraja stūres mājas gaisma viņi ieraudzīja kādu iekrītam ūdeni.

Paradijas vēl viens stāvs, un nakts klusuma norībēja trīs šāvieni.

Koton, izdvesa Stefānija.

Jau rīkojos.

Pagriezis stūri pa kreisi, viņš devas tieši pretī gaismam. Otra laiva šķita atdzīvojusies un strauji devas projām. Malone virzīja laivu šķērsam pari ūdens klajumam, saceļot viļņus pretī dziļi iegri­mušajai svešajai laivai. Ūdens triecās pret laivas korpusu. Otra laiva pašlaik brauca garam piecdesmit jardu attaluma. Pie stūres paradijas neskaidrs cilvēka siluets ar ieroci izstiepta roka.

Slepies! viņš uzkliedza Stefanijai.

Viņa laikam pati bija pamanījusi briesmas, jo tūdaļ pieplaka pie slapja klaja. Malone metas viņai līdzas, tad uzreiz garam nospindza divas lodes, un viena no tam ietriecas pakaļgala kajītes loga.

Viņš pielēca kājas un atkal satvēra stūri. Otra laiva traucas uz Venecijas pusi. Vajadzēja sekot tai, tomēr nednksteja an aizmirst ūdeni iekritušo cilvēku.

-Sameklē lukturi, viņš pavēlēja, paleninadams laivas gaitu un virzīdams to tuvāk vietai, kur viņi pirmoreiz ieraudzīja svešo laivu.

Stefānija ieskrēja priekšgala kajīte un saka rakņāties pa visiem skapīšiem. Pēc brīža viņa paradijas ar lukturi roka.

Malone iesledza motoram tukšgaitu.

Stefānija parlaida luktura staru ūdens virsmai. Tālumā atska­nēja sirēnas, un trīs laivas ar mirgojošam bākugunīm aizjoņoja uz Torčello pusi.

Itāliešu policistiem šonakt darba pilnas rokas.

Vai redzi kaut ko? viņš jautāja. Cilvēks iekrita ūdeni.

Bija jāuzmanas, lai neuzbrauktu virsu šim iekritušajam, bet tas

melnaja tumsa nebija viegli.

Tur! iesaucas Stefānija.

Pieskrejis viņai līdzas, Malone ieraudzīja kādu ķepurojamies viļņos. Jau pēc mirkļa viņš pazina Kasiopeju. Pirms viņš paguva attapties, Stefānija nometa lukturi un ielēca ūdeni.

Malone metas pie stūres un pagrieza laivu.

Kad viņš atkal nostājās pie pretēja borta, Stefānija un Kasio­peja jau bija tikušas tuvāk. Viņš pasniedzas, satvēra Kasiopejas roku un izvilka viņu no ūdens.

Noguldīja ļengano sievietes ķermeni uz klaja.

Viņa bija bezsamaņa.

Pie viņas pleca bija piesprādzēts loks un bultu maks. Droši vien kāds iespaidīgs piedzīvojums, viņš nodomāja. Viņš pagrie­za sievieti uz sāniem. Spļauj ara!

Viņa, šķiet, neko nedzirdēja.

Viņš uzsita slīcējai pa muguru. Klepo!

Mokoši rīstidamas, viņa saka spļaut ārā ūdeni, tomēr vismaz elpu bija atguvusi.

Stefānija ierāpās laiva.

Viņa ir apdullusi. Bet labi, ka nav sašauta.

-C.ruti trāpīt tumsa no ļodzīga laivas klaja.

Viņš vēl dažas reizes viegli uzsita Kasiopejai pa muguru, un viņai no mutes izšļācās vēl ūdens. Viņa saka atgūt samaņu.

Ka juties? viņš jautāja.

Viņas acis pamazam atgriežas dzīvība. So skatienu Malone pa­zina. Viņai kāds bija iesitis pa galvu.

Koton? viņa izdvesa.

kaikam lieki būtu jautat, Kāpēc tev ir loks un bultas?

Kasiopeja paberzēja pieri. Tas draņķis…

Kas viņš bija? jautāja Stefānija.

Stefanij? Ka tu te gadījies? Kasiopeja pastiepa roku un pie­skaras draudzenes slapjajam drēbēm. Tu mani izvilki?

Biju tev pakalpojumu parada.

Malone tikai nedaudz bija dzirdējis par to, kas notika pagajušaja rudeni Vašingtona, kamēr viņš atradas Sinaja, bet laikam šie pārdzīvojumi satuvinājuši abas sievietes. Taču pašlaik viņam bija jānoskaidro svarigakas lietas. Cik līķu ir Torčello muzeja?

Neklausīdamas viņa, Kasiopeja pasniedzas aiz muguras un kaut ko mekleja. Tad viņas roka paradijas Glock pistole. Viņa iz­purināja no stobra ūdeni. Malone pats no savas pieredzes bija pārliecinājies par Glock priekšrocību tas bija gandrīz pilnīgi ūdensdrošas.

Viņa piecēlās kājas. Jabrauc.

Vai laiva kopa ar tevi bija Viktors? Malone pikti noprasīja.

Taču Kasiopeja bija jau pietiekami atguvusies, un viņas acis

iekvelojas dusmas. Ijau teicu, ka tas uz tevi neattiecas. Ta nav tava ciņa.

-Ja, protams. Te notiek tadas speles, par ko tev nav ne jaus­mas.

Es zinu, ka tie nelieši Āzijā nogalināja Eli pēc Zovastinas pavēles.

Kas ir Eli? jaulaja Stefānija.

Pārāk ilgi jastasta, atbildēja Malone. Un pašlaik visiem viņa deļ ir lielas nepatikšanas.

Kasiopeja atkal papurinaja galvu, lai noskaidrotu domas, un izkratīja vēl ūdeni no ieroča stobra. Mums jābrauc.

Vai tu kādu nogalināji? viņš noprasīja.

Uzcepinaju vienu no viņiem ka kartupeli.

To tu velak nožēlosi.

Paldies par padomu, psiholog. Hraucam!

Gribēdams viņu aizkavēt, Malone jautāja: Uz kurieni Viktors devas?

Kasiopeja noņēma no pleca loku.

To tev atsūtīja Henriks? viņš jaulaja, atceredamies resto­rānā saņemto auduma maisu.

Ka jau teicu, Koton, tas uz tevi neattiecas.

Stefānija pienaca pie viņiem. Kasiopeja, es neko daudz nezi­nu par to, kas šeit notiek, tomēr saprotu, ka tu nedoma skaidri. Ka tu pati man teici pagajušaja rudenī doma ar galvu. Ļauj mums palīdzēt. Kas notika?

Tu ari, Stefanij, neiejaucies. Es jau divus menešus gaidīju, kad tikšu klat tiem neliešiem. Beidzot šovakar viņi man bija pa ķērienam. Vienu es novācu. Jadabu arī otrs. Un, ja, tas ir Viktors. Viņš bija klat, kad nogalināja Eli. Viņu sadedzinaja dzīvu. Par ko? Viņa vairs nespēja valdīties. Man jazina, Kāpēc viņu noslepka­voja.

Nu tad noskaidrosim, atbildēja Malone.

Kasiopeja spēra dažus nedrošus soļus uz. klaja. Pašlaik viņa bija ieslodzīta uz šīs laivas, nekur netika un laikam bija pietieka­mi gudra, lai saprastu, ka draugi nedoma atkapties. Atbalstīju­sies ar plaukstam pret laivas bortu, viņa dziļi ievilka elpu. Bei­dzot viņa atzina: Nu labi. kabi. Jums taisnība.

Malone iedomājās, vai ta nav tikai manīga mierinašana.

Kasiopeja palika stāvot. Tie ir personiski rēķini. Vairak neka jūs varat iedomāties. Viņa uz mirkli apklusa. Runa nav tikai par Eli.

Tadu mājienu viņa deva jau otro reizi. Varbūt tomēr pateiksi, kas ir uz. speles?

Varbut tomēr ne.

Malone izmisīgi ilgojas palīdzēt viņai, bet strīdēties nebija jēgas. Tāpēc viņš paraudzījās uz, Stefāniju, un viņa saprata neiz­teikto jautājumu.

Stefānija pamaja ar galvu.

Piegājis pie stūres, Malone iedarbināja motoni. Uz Torčello aiztraucas vēl dažas policijas laivas. Viņš pagrieza laivu uz Veneci­jas pusi, sekojot taluma saredzamajam Viktora laivas gaismam.

Neraizējies par līķi muzeja, ieminējās Kasiopeja. No ta nekas nebūs palicis pari.

Malone gribēja kaut ko noskaidrot. Stefanij, vai par Naomi kaut kas ir dzirdēts?

Kopš vakardienas neka. Tāpēc arī es atbraucu.

Kas ir Naomi? Kasiopeja gribēja zināt.

Tā ir mana darīšana, viņš atbildēja.

Kasiopeja neuzstāja. Tikai apjautājas: Uz kurieni mēs brau­cam?

Viņš ieskatijas pulksteni. Spīdošie cipari radīja 00:45. Ka jau teicu, te notiek dažadas speles, un mēs lieliski zinām, uz kurieni dodas Viktors.

49 SAMARKANDA 4:50

Vincenti par muguru pārskrēja drebuļi. Viņš jau iepriekš bija pavēlējis nogalinat cilvēkus, pedejo vēl vakar, tomēr šoreiz bija ci­tādi. Viņš bija uzsācis riskantu pasakumu. Tādu, kas viņu ne ti­kai padarīs par bagatako cilvēku pasaule, bet arī iemūžinās vēs­turē.

Lidz rītausmai bija atlicis mazliet vairak par stundu. Viņš sē­dēja auto aizmugures sedekli, bet O'Koners kopa ar vēl diviem vīriem bija piegājis pie kuplu, ziedošu kastaņu ieskautas mājas, kas slepas aiz augstas metala sētas, Irinas Zovastinas īpašu­ma.

O'Koners pienaca pie auto, un Vincenti atvēra logu.

Abi sargi ir pagalam. Novācām viņus bez grūtībām.

Signalizācija ir?

Nav. Šo maju Zovastina parak stingri nesarga.

Tāpēc, ka, viņasprat, ta nevienu neintereseja. Vai esam ga­tavi?

māja ir tikai sieviete, kas rūpējas par viņu.

Tad iesim iekša un paraudzīsimies, cik atsaucīgas viņas ir.

Vincenti iegāja pa galvenajam durvīm. Abi šīvakara darbam nolīgtie viri bija sagrābuši Kannas Valdes kopēju nopietnu, pa­vecu sievieti rītakleita, ar čībām kājas. Viņas aziatiska seja pauda izbailes.

Cik man zināms, Vincenti uzrunaja sievieti, jūs esat Val­des kundzes kopēja.

Sieviete pamaja ar galvu.

Un jums nepatīk premjerministres kundzes attieksme pret viņu.

-Ta ir briesmīga.

Vincenti nopriecājās, ka spiegu piegādātās ziņas apstiprinas. Ka noprotu, Karina cieš lielas mokas. Viņas stāvoklis arvien pa­sliktinās.

Bet ministres kundze nedod viņai mieru.

Viņš pamaja, un abi viri atlaida sievieti. Viņš piegāja tuvāk un paziņoja: Es esmu ieradies, lai atvieglotu viņas ciešanas. Bet man ir vajadzīga jūsu palīdzība.

Viņas skatiena pazibēja aizdomas. Kur ir sargi?

Miruši. Pagaidiet šeit, kamēr es ieiešu pie viņas. Viņš nora­dīja ar roku. Vai pa to gaiteni?

Kopēja atkal pamāja ar galvu.

Iesledzis naktslampu pie gultas, viņš noraudzījās uz. izvārgu­šo slimnieci, kas gulēja, apsegusies ar bali rožainu segu.

Karina Valde ar masku uz sejas elpoja skābekli no balona. Vie­na roka bija iedurta intravenozas sistēmas adata. Vincenti izņē­ma šļirci, iedūra tas adatu viena no sistēmas atverēm un atstaja ka rājāmies.

Sieviete atvēra acis.

Mostieties, viņš to uzruna ja.

Sieviete samirkšķināja acis, pulēdamas aptvert, kas notiek. Tad viņa uz. elkoņiem pieslejas no spilvena. Kas jūs esat?

Es zinu, ka tam gmti noticēt, tomēr esmu draugs.

Vai es jūs pazīstu?

Viņš papurināja galvu. Tas nav vajadzīgs. Bet es pazīstu jus. Sakiet, ka ir mīlēt Irinu Zovastinu?

Ļoti dīvains jautājums, ja to uzdod svešinieks, kas pēkšņi iera­dies nakts vidu, bet sieviete tikai paraustīja plecus. Vai jums nav vienalga?

Es sadarbojos ar viņu jau daudzus gadus. Ne reizi neesmu sajutis ne mazakas simpātijās pret viņu vai no viņas puses. Ka jums tas izdevās?

Šo jautājumu daudzreiz esmu uzdevusi pati sev.

Viņš parlaida skatienu istabai. Ta bija iekārtota dārgi un ele­ganti, tāpat ka visa māja. jūs dzīvojat grezni.

kāds no ta labums?

Un tomēr, kad saslimat, kad uzzinājāt par HIV, jūs atgrieža­ties pie viņas. pēc vairakiem prombūtnes gadiem.

-Jus par mani daudz zināt.

-Ja jau spējāt atgriezties, tad droši vien kaut ko pret viņu jutāt.

Kanna atlaidas spilvenos. Sava ziņa viņa tomēr ir muļķe.

Vincenti uzmanīgi ieklausijas.

Viņa iztēlojas sevi par Ahilleju, bet mani par Patroklu. Vai vēl Ļaunak viņa iedomājās, ka ir Aleksandrs, bet es Hefaistions. Esmu dzirdējusi šos stāstus neskaitāmas reizes. Vai zināt "Iliadu"?

Viņš papurināja galvu.

Ahillejs jutas vainīgs Patrokla nāve. Viņš Java mīļotajam vest kareivjus kauja, izliekoties par viņu. Aleksandrs Lielais mocījās vainas apziņa, kad nomira Hēfaistions.

jūs labi zināt literatūra un vēsturi.

Neko es nezinu, līkai esmu klausījusies viņas tergašanu.

Kā izpaužas viņas muļķība?

Viņa grib glābt mani, bet nespēj to pateikt. Viņa nāk šurp, raugas uz mani, lasa morāli, pat uzbruk, tomēr visu laiku pūlas mani izglābt. Tāpēc arī es atgriezos, jo zināju, ka viņa ir vaja un nespes mani atraidīt.

Tomēr jūs acīmredzot ienīstat viņu.

Lai kas arī jūs butu, varat man ticēt, ka šada situācijā nav lielas izvēlēs.

jūs tik atklati runājāt ar svešinieku.

Man nav, ko slēpt un no ka baidīties. Mana dzīve ir gandrīz gala.

-Jus esat padevusies?

It ka man būtu izvēle.

Vincenti nolēma mēģināt izdibināt vēl kaut ko. Zovastina pašlaik ir Venecija. Kaut ko meklē. Vai jūs to zināt?

Tas mani nepārsteidz. Viņa taču ir ceļa varone, kas īsteno dižus mērķus. Es esmu varga mīlētāja. mēs nedrīkstam neko jautat varoņiem vai apšaubīt tos, mums tikai jāņem par labu viss, ko tie piedāvā.

jūs esat uzklausījusi daudz muļķīgu runu.

Kanna paraustīja plecus. Viņa iztēlojas sevi par manu glā­bēju, un es neiebilstu. Kāpēc gan? Turklāt viņas spīdzināšana man ir vienīgais prieks. Izvēlēs iespējas dzīve un visas tas stulbibas.

Dažkart dzīve viss mainas.

Viņš redzeja sievietes acis mostamies interesi.

Kur ir sargi?

Miruši.

Un mana kopēja?

Viņai nekas nekait. Man šķiet, ka viņa patiesi jut jums līdzi.

Kanna viegli pamaja ar galvu. Ja.

Savos ziedu laikos viņa droši vien bija īsta liktenīga skaistule, kas spēja savaldzina! gan vīriešus, gan sievietes. Nav grūti iedo­māties, kas viņa piesaistīja Zovastinu. Tomēr tikpat viegli varēja saprast arī to, kas abas sievietes sanaidoja. Viņas abas bija alfas tipa personības. Pieradušas būt noteicējas.

Es jūs vēroju jau kādu laiku, viņš paziņoja.

Nav neka daudz ko redzēt.

Sakiet, ko jūs velētos vairak par visu pasaulē?

Slimības sagrauzta vajniece gluži nopietni apdomaja šo jautājumu. Viņš skaidri nojauta, ka viņas prata top atbilde. Viņš jau iepriekš bija redzejis šadu apņēmību tikpat dnima likteņa piemekletos cilvēkos, kuri bija ar mieru ķerties pie visniecīgākās cenbas, jo ne zinātne, ne reliģija vairs nespēja viņus glābt.

Tikai brīnums.

Tāpēc viņš nebija vilies, kad sieviete ievilka elpu un vārgi izdvesa atbildi.

-DzĪvot.

50 VENĒCIJA

Viktors paskrēja garam spoži apgaismotajai bazilikas rietumu ieejai. Augstu vīrs galvas pats Svētais Marks stāvēja sardze melnaja nakts tumsa uz zelta lauvas ar izplestiem spārniem. Pa krei­si no viņa pletās laukuma centrālā daļa, kur aiz nožogojuma ro­sījās liels skaits policistu. Bija sapulcējušies ziņkārīgie, un no ļaužu sarunu fragmentiem varēja noprast, ka šeit notikusi apšau­de. Apmetis pūlim likumu, Viktors devas uz baznīcas ziemeļu ieeju, ka bija likusi Zovastina.

Loka šāvējas paradīšanas bija viņu izsitusi no līdzsvara. Viņai vajadzēja iet bojā jau Dānija. Un, ja viņa vēl bija dzīva, tad droši vien arī abi līdzzinātāji slaigaja apkarl sveiki un veseli. Situācijā izvērtas bīstama. Vajadzēja mazliet ilgāk uzkavēties lagūna un pārliecināties, ka sieviete noslīkst, taču Zovastina gaidīja un viņš nedrīkstēja kavēties.

Viņu mocīja atmiņas par Rafaela nāvi.

Zovastina, protams, par to nebēdās, viņa tikai gribēs zināt, vai šis negadījums neizraisīs aizdomas. Bet ka gan? Līķis netiks at­rasts. Tikai kaulu atliekas un pelni.

Tapai ka toreiz, kad nodega Eli Lunda māja.

Jūs gribat mani nogalinat? brīnījās Eli. Ko es esmu iz­darījis? lebrucejs pacēla ieroci. Ka es varu kādu apdraudēt?

Viktors klausijas, paslepies blakus istaba.

Kāpēc jūs neatbildat? Eli jau satrauktak iejautājās.

Es te neesmu nācis runāt, atteica svešinieks.

Tikai nošaut mani?

Es daru to, ko man liek.

Pat nezinot, kāpēc?

Man vienalga.

Istaba iestājās klusums.

?.el, ka tik daudz ko nepaspēju izdārd, Eli beidzot ierunā­jās. Viņš bija neparasti mierīgs, tikai noskumis, it ka samierinā­jies ar likteni. Es vienmēr domāju, ka mani kapa novedis sli­mība.

Viktors ieklausijas uzinanigak.

jūs esat inficēts? svešinieks neticīgi iejautājās. jūs neiz­skatāties slims.

Nav jau arī jāizskatās. Tomēr slimība tepat vien ir.

Viktors dzirdēja, kā noklikšķ ieroča slīdnis.

Slavēdams ārpuse, viņš vēroja, ka nodeg māja. Samarkandas trūcīgie ugunsdzēsēju spēki neko daudz nespēja darīt. Drīz sie­nas sabruka, un grieķu uguns aprija visu līdz pēdējam.

Tagad viņš zinaja vēl kaut ko.

Sievietei no Kopenhāgenas Hli Lunds bija ļoti dārgs, un viņa gribēja atriebt ta nāvi.

Apgājis apkārt bazilikai, viņš ieraudzīja ziemeļu portālu. At­vērto bronzas durvju iekšpuse dežureja kāds virs.

Viktors izmeta no galvas liekas domas.

Premjerministre grib viņu redzēt lietišķu un savaldīgu.

Zovastina pasniedza Mišeneram parakstīto konkordatu. Ta­gad atstajiet mani vienu uz. trīsdesmit minūtēm.

Pavesta nuncijs pamaja, un visi priesteri izgaja no prezbitērija.

-Jus vēl nomelosiet, ka izdanjat tadu spiedienu uz mani, viņa stingri piebilda.

Gan jau redzesiet, ka Svētais Tēvs no jums nebaidās.

Cik liela armija ir jūsu pavestam?

To ir jautājuši daudzi. Taču armijas nebija vajadzīgas, lai no­spiestu uz ceļiem komunismu. Jānis Pavils Otrais labi lika gala pats.

Un arī pašreizējais pavests ir tikpat viltīgs?

Izaiciniet viņu un pārliecināsieties pati.

Mišeners pagriežas, izgaja caur ikonostasu un devas pa jomu uz bazilikas galvenas ieejas pusi. Es atgriezīšos pēc pusstun­das, tumsa atskanēja viņa balss.

Viņa redzēja puskrēsla tuvojamies Viktoru. Kad viņš pagaja ga­ram Mišeneram, garīdznieks sveicinaja viņu ar galvas mājienu. Abi parejie Zovastinas miesassargi stāvēja netālu.

Viktors ienāca prezbiterija. Viņa drēbes bija slapjas un netīras, seja notraipīta ar sodrējiem.

Zovastinai bija tikai viens jautājums: Vai dabūji?

Viktors pasniedza viņai ziloņu medaljonu.

Ka tev šķiet? viņa jautāja.

Izskatas īsts, bet man nebija laika parbaudit.

Viņa ielika monētu kabata. Vēlāk.

Desmit metru attaluma gaidīja atvērtais sarkofags.

Tagad tas bija vissvangakais.

Malone pēdējais izlēca no laivas betonetaja piestātne. Viņi bi­ja atgriezušies centra, slavena Svēta Marka laukuma lagūnas krastmala. Vilnīši sitas pret stabiem un šūpoja piestātne pietauvotas gondolas. Laukuma joprojām bija daudz policistu, bet ziņ­kārīgo pat vairak neka pirms stundas.

Stefānija noradīja uz Kasiopeju, kas jau spraucas cauri pūlim pie ielu tirgotāju kioskiem uz bazilikas pusi, joprojām ar loku un bultām pleca. Mūsu Pokahontu vajadzētu turēt saite.

Malones kungs!

Viņš burzma pamanīja tuvojamies vīrieti krietni pari četrdes­mit, platas bikses, krekla ar garam piedurknēm un kokvilnas ja­ka. Laikam arī Kasiopeja dzirdēja viņa saucienu, jo viņa apstajas un devas atpakaļ pie Malones un Stefānijas.

Es esmu monsinjors Kolins Mišeners, vīrietis pienācis pa­ziņoja.

-Jus neizskatāties pēc garīdznieka.

-Šovakar ne. Bet man lika sagaidīt jus, un jaatzist, ka apraksts bija pat ļoti trāpīgs. Slaida, gariem matiem, kopa ar vēl vienu vecāku sievieti.

Ka, ludzu? iejaucas Stefānija.

Mišeners pasmaidīja. Mani jau bndinaja, ka jums nepatīk runas par jūsu gadiem.

Un kas jums to visu teica? Malone gribēja zināt.

Edvīns Deiviss, paskaidroja Stefānija. Viņš pieminēja kādu nevainojamu ziņu avotu. Tas droši vien esat jus?

Es Edvīnu pazīstu jau sen.

Kasiopeja noradīja uz baznīcas pusi. Vai bazilika iegāja vēl kāds vīrietis? Maza auguma, spēcīgs, ģērbies džinsos?

Priesteris pamaja ar galvu. Viņš ir tur. Kopa ar ministri Zovastinu. Viņa vārds ir Viktors Tomass, Zovastinas personiskās apsardzes priekšnieks.

jūs esat labi informēts, secinaja Malone.

Es teiktu, ka īstais zinātājs ir Edvīns. Tomēr vienu viņš man nevareja paskaidrot Kāpēc jums ir tik neparasts vārds Kotons?

Garš stāsts. Pašlaik mums jātiek iekša bazilika. Un jūs no­teikti zināt, Kāpēc.

Mišeners aicinaja viņus paiet talak no gajeju plūsmas, aiz ielu tirgotāju stendiem. Vakar mēs kaut ko uzzinājām par ministri Zovastinu un paziņojām to Vašingtonai. Viņa vēlējas ieskatīties Svēta Marka kapa, tāpēc Svētais Tēvs nodomaja, ka varbūt arī ame­rikaņi gribēs tur iemest aci.

Vai varam iet? taujaja Kasiopeja.

jūs gan esat nepacietīga, atbildēja Mišeners.

Es tikai gribu iet.

Jums ir loks un bultas.

jūs gan esat vengs.

Nepieveršot uzmanību šim dzelienam, Mišeners jautāja Malo­nem: Vai var izcelties sadursme?

Neka ļaunaka par visu iepriekšējo.

Mišeners noradīja uz laukumu. Šeit lika nogalinals cilvēks.

bet Torčello nodega muzejs, piebilda Malone, bet tad viņam kabata saka vibrēt mobilais tālrunis.

Izņēmis to, viņš ieskatijas ekrana: Atkal Henriks, un atbil­dēja: Nebija prātīgi sūtīt viņai loku un bultas.

Man nebija citas izvēles, klausule atsaucas Torvaldsens. Vai viņa ir kopa ar tevi?

-Ak, ja.

Viņš pasniedza tālruni Kasiopejai, un viņa ar to pagaja talak.

Kasiopeja cieši satvēra tālruni drebošaja roka.

Klausies uzmanīgi, pavēlēja Torvaldsens. Tas tev noteikti jāzina.

īsts haoss, dusmojas Malone.

Un ar katru bridi kļūst arvien jaunak, atbildēja Stefānija.

Viņi vēroja Kasiopeju, kas stāvēja ar mugum pret viņiem, cieši

piespiedusi tālruni pie auss.

Viņa ir ka sajukusi, viņš paziņoja.

Katrs no mums kādreiz ir to pārdzīvojis.

Viņš pasmaidīja, apjaušot šo vardu patiesumu.

Kasiopeja beidza sarunu, atgriezās un pasniedza Malonem tālruni.

Saņēmi kaujas pavēli? viņš apjautājas.

Apmēram.

Malone pieversas Mišeneram. Tagad jūs redzat, ar ko man jāstrādā, tāpēc ceru, ka pastaslisiet kaut ko noderīgu.

Zovastina un Viktors ir bazilikas prezbiterija.

Tas man der.

Bet man ir japaruna ar jums divala, Mišeners paziņoja Ste­fanijai. Edvīns lūdza nodot jums kādu informāciju.

Es labak ietu līdzi viņiem.

Viņš teica, ka tas ir ļoti svarīgi.

Paruna vien, ieteica Malone. mēs tiksim gala.

Zovastina piegāja pie altara galda un noliecas.

Viens no priesteriem bija atstajis uz grīdas dienasgaismas lam­pu. Sieviete pamaja Viktoram, liekot notupties viņai līdzas. Aiz­sūti tos abus vīrus apstaigai baznīcu. Lai noteikti uziet arī augša. Es gribu pārliecināties, ka neviens mus nenovēro.

Viktors izrīkoja sargus un atgriezās.

Viņa pacēla gaismekli un, aizturējusi elpu, iespidinaja gaismu akmens sarkofaga iekšiene. Šo bridi viņa bija iztēlojusies jau kopš tiem laikiem, kad Eli Lunds paslaslija par šo iespējamību. Vai šis bija viltvarža līķis? Vai Ptolemajs atstaja kādu noradi par Alek­sandra īsto atdusas vietu? Taja vieta, talu kalnos, kur skiti mācīja Aleksandram dzīves gudrības. Dzīvība ka zaļu dzēriens. Viņa atcerejas, ko Aleksandra galma vēsturnieks rakstīja viena no Eli atklatajiem manuskriptiem, šim vīram bija ta pietūcis kakls, ka viņš gandrīz neko nespēja norit, it ka rīkle būtu sabazti akmeņi, bet ar katru izelpu no mutes šļacas ārā šķidrums. Ķermeni klāja augoņi. Visi viņa locekļi bija zaudējuši pēdējos spēkus. Katrs elpas vilciens sagādāja mo­kas. Un tomēr zāles viņu izdziedeja viena diena. Viņas bioloģijas laboratorijas zinātnieki domaja, ka šie simptomi liecina par vīru­su infekciju. Vai iespējams, ka daba, kas radījusi tik daudz bīsta­mu slimību, sagadajusi arī iespēju tas apturēt?

Taču akmens zarka nebija mumificētu mirstīgo atlieku.

Tur bija plana koka kaste, pusmetru gara un plata, grezni iz­rotātā, ar diviem misiņa rokturiem. Vilšanas aizžņaudza elpu. Lai to neizrādītu, viņa pavēlēja: Izņem to.

Viktors pasniedzās zem pacelta akmens vaka, izņēma grezno lādīti un nolika to uz marmora grīdas.

Ko viņa bija gaidījusi? Katra no šim mūmijam bulu vismaz divtūkstoš gadus veca. Tiesa gan, ēģiptiešu balzametaji savu darbu prata labi, un arī vēl vecākās mūmijas bija saglabājušās līdz mūsdienām. Taču tas bija gadsimtiem ilgi netraucēti gulēju­šas savas kapenes, nevis parvadatas apkārt pasaulei, laiku pa lai­kam pazūdot pat uz simtiem gadu. Hli kunds bija pārliecināts, ka Ptolemaja mikla ir autentiska. Tikpat pārliecināts viņš bija arī par to, ka venēcieši 828. gada aizveda no Aleksandrijas kāda ne­zināmā cilvēka mirstīgas atliekas, kas varbut simt gadus bija no­gulējušas mauzolejā, godātās un pielūgtas ka Aleksandram Lie­lajam piederošas.

Atver to!

Viktors atbīdīja bultas un nocēla vaku. Lādītes iekšpuse bija izklātā ar izbalējušu sarkanu samtu. Laika zoba sagrauztais au­dums bija sakrokots arī kastes vidu. Zovastina uzmanīgi pacēla to un ieraudzīja zobus, lāpstiņās kaulu, gūžas kaulu, galvaskausa atliekas un pelnus.

Viņa aizvēra acis.

Ko tad jūs cerējāt ieraudzīt? iejautājās kāda sveša balss.

51 SAMARKANDA

Vincenti apdomāja Karinas Valdes atbildi, tad jautāja: Ko jūs būtu ar mieru darīt, lai atkal varētu dzīvot?

Neko daudz es nespēju. Paskatieties uz mani. Turklāt es ne­maz nezinu jūsu vardu.

Visu mužu vērpusi intrigas, ši sieviete pat tagad bija uz kaut ko spējīga.

Enriko Vincenti.

Itālietis? jūs neizskatāties pēc tada.

Man šis vārds iepatikas.

Karina pasmaidīja. Enriko Vincenti, man šķiet, ka mums ir daudz kopīga.

Viņš piekrita. Viņam bija divi vardi, daudz interešu, bet tikai viens mērķis. Ko jūs zināt par HIV?

Tikai to, ka tas mani nogalina.

Vai jūs zinājāt, ka tas pastav daba jau miljoniem gadu? Glu­ži neticami, ņemot vera, ka tas pat nav dzīvs. Tikai ribonuklcinskabe RNS proteīna aizsargapvalka.

jūs esat zinātnieks, vai?

Vispār esmu gan. Vai jūs zinājāt, ka HIV nav šunu struktū­ras? Tas nespēj radīt ne mazako enerģiju. Vienīga dzīva organis­ma pazīme, ko tas izrada, ir spēja vairoties. Taču arī tam ir nepie­ciešams nesataja ģenētiskais materials.

tāda ka es?

Diemžēl ja. Ir ap tūkstoti zināmu vīrusu. Katru dienu tiek atklati arvien jauni. Apmēram puse no tiem dzīvo augos, parejie dzīvniekos. HIV mitinās dzīvniekos, bet citādi tas ir tiešam uni­kāls.

Sievietes novārgusī seja pauda neizpratni. Vai tad jūs nemaz negribat zināt, kas tieši jūs nomoka?

Vai nav vienalga?

Vispār nav gan.

Nu tad turpiniet, mans jaunais draugs, kas nezin Kāpēc iera­dies šeit.

Sada attieksme Vincenti patika. HIV izceļas ar to, ka tas spēj nomainīt citas šūnas ģenetisko struktūru ar savu. Tāpēc to sauc par retrovīrusu. Tas pieķeras šūnai un pārveido to par savu kopi­ju. Tas ir ka laupītajs, kas nolaupa šūnām to identitāti. Viņš uz bridi apklusa, lai ļautu sievietei aptvert šo salīdzinājumu. Div­simt tukstošu 1IIV šunu sakopojumu nevar saskatīt ar neapbru­ņotu aci. Tas ir ļoti izturīgs, gandrīz neiznīcināms, taču izdzīvo­šanai tam ir nepieciešams precīzs proteīnu, saļu un cukuru maisījums, turklāt vissvarigakais ir noteikts pl L Parak maz vienas sastavdaļas, parak daudz citas un… viņš uzsita gaisa knipi, tas mirst.

Un šeit sakas mana loma, vai ne?

Ja gan. Siltasiņu zīdītāji. To ķermeņi ir ideāli piemeroti IIIV nēsāšanai. Smadzeņu audi, smadzeņu un mugurkaula šķidrums, kaulu smadzenes, mātes piens, kakla skriemeļu šūnas, seklas šķidrums, gļotādās, vaginas izdalījumi visur ir HIV piemērota vide. Taču visvairak tas ir iecienījis asinis un limfu. Šis vīruss vien­kārši grib izdzīvot tāpat ka jūs, Valdes jaunkundze.

Vincenti ieskatijas pulksteni uz naktsgaldiņa. O'Koners ar abiem pārejiem vīriem ārpusē stāvēja sardzē. Viņš bija izvēlējies šo maju ka drošāko sarunas vietu, jo šeit neviens viņus netraucēs. Kamils Revins bija pastastijis, ka sargi šeit mainas vienreiz nedēļa. Tie visi bija Svētas vienības dalībnieki, tāpēc neviens cits mājai nepievērsa uzmanību. vēl viens Zovastinas apsēstības pie­mērs.

Pats interesantākais ir tas, viņš turpinaja, ka HIV šūnām it ka nemaz nevajadzētu izdzīvot jūsu organisma. Asinsrite cir­kulē parak daudz šunu, kas cinas pret infekcijām. Taču šis vīruss ir apguvis partizānu kara taktiku mikroskopiska līmeni un spēlē paslēpes ar baltajiem asinsķermenīšiem. Tas iemanījies patverties tadas vietas, kur to nemeklēs.

Ieturejis dramatisku pauzi, viņš paskaidroja: Limfmezglos. Zirņa lieluma mezgliņos, kas izkaisīti pa visu ķermeni. Tie dar­bojas ka filtri, kas uztver iebrucējus, lai baltie asinsķermenīši va­rētu tos iznicināt. Šie mezgliņi ir imunsistemas drošākie cietok­šņi, it ka visnepiemerotaka slēptuvē retrovīrusiem, taču HIV iemanījies tos iZmantot, liesam apbrīnojami. Tas iemācījies kopēt proteīna apvalku, ko imunsistema dabiski veido limfmezglos. Tāpēc tas var slēpties, inuinsistemas nemanīts, tieši tas acu priekša, pārveidojot limfmezglu šūnas no infekciju apkarošanas centriem par saviem dublikātiem. Tas notiek gadiem ilgi, līdz beidzot mez­gliņi pietūkst, pēc tam sairst, piepludinot asinsriti ar HIV. Tāpēc arī paiet tik ilgs laiks no inficēšanas brīža līdz vīrusa atklāšanai asinis.

Ilgajos zinātniskā darba gados viņš bija izkopis analītisku domašanu. Taču tagad viņš bija globālā mēroga uzņēmējs, manipu­lators līdzīgi Karinai Valdei un pašreiz gatavojas veikt savu izci­lāko manipulāciju.

Vai zināt, kas ir vēl apbrinojamak? viņš turpinaja. Katra 111V šūnas kopija ir individuālā. Tāpēc, kad limfmezgli sabrūk, viena iebrucēja vieta ir miljardiem dažadu iebrucēju, visdažādā­kie retrovirusa paveidi, kas joņo cilvēka asinsrite. Imunsistema reaģe ka pienakas, taču ta ir spiesta veidot arvien jaunus un citā­dus baltos asinsķermenīšus cīņai pret katru paveidu. Bet tas nav iespējams. Turklāt visļaunākais ir tas, ka visi dažadie retrovirusa paveidi spēj iznicināt jebkura veida baltos asinsķermenīšus. Izre­dzes ir miljards pret vienu un iznākums neizbēgams jūs tam esat dzīvs pierādījums.

Bet jūs taču nenācāt tikai nolasīt lekciju.

Es ierados, lai uzzinātu, vai velaties dzīvot.

-Ja vien jūs neesat eņģelis vai pats Dievs, tas nav iespējams.

Bet ir kāda viltība. HIV pats nevar nevienu nogalinat. Tas atņem cilvēkam spēju pretoties, kad ta asinsrite nonāk kāds cits vīruss, baktērija, sēnīte vai parazīts un grib tur ieperināties. Parak maz balto asinsķermenīšu, lai attīrītu asins plusmu. Tāpēc vienīgais jautājums ir kāda infekcija jūs nonāvēs?

Varbūt tinieties projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.

Karina Valde bija noskaitusies, tomēr saruna ar viņu atmodi-

naja Vincenti godkārīgos sapņus. Viņš iztēlojas, ka stasta par sa­vu atklajumu žurnālistiem, kas alkatīgi tver katru vardu, ka vie­nas dienas laika viņš kļūst par pasaules mēroga slavenību. Iedomājās grāmatu izdošanas līgumus, filmēšanas tiesības, aici­nājumus uzstāties ar lekcijām, balvas. Noteikti Alberta kaskera prēmiju. Nacionalo Zinātnes medaļu. Varbūt pat Nobela prēmiju. Kāpēc ne?

Bet tas viss atkarīgs no lēmuma, kas viņam tagad jāpieņem.

Viņš noraudzījas uz sažuvušo cilvcka miesas čaulu, kura tikai acis vēl vidēja dzīvība.

Tad pasniedzās pēc sistēmas atvere iedurtas šļirces adatas.

Kas tas? jautāja Karina, ieraugot caurspīdīgo šķidrumu šļirce.

Viņš neatbildēja.

Ko jūs darat?

Viņš nospieda virzuli un ielaida šļirces saturu intravenozajā sistēma.

Sieviete meģinaja piecelties, taču nepietika spēka. Viņa atkrila spilvenos, šausmas ieplestam acīm. Vincenti vēroja, ka viņas plak­stiņi kļūst arvien smagaki, elpa arvien lenaka. Viņas ķermenis atslaba. Acis aizveras.

Un vairs neatveras.

52 VENĒCIJA

Zovastina piecēlās un paraudzījās uz neaicinato viesi. Tas bi­ja neliela auguma vīrs ar greizu mugurkaulu, kupliem matiem un uzacīm un čerkstošu sirmgalvja balsi. Par vecumu liecinaja arī grumbas seja, iekritušie vaigi, spurainie mati un vēnas uz rokam.

Kas jūs esat? viņa noprasīja.

-Henriks Torvaldsens.

Šo vardu viņa zināja. Viens no bagātākajiem cilvēkiem Eiropā. Dānis. Bet ko viņš mekleja šeit?

Viktors uzreiz pavērsa ieroci pret svešinieku. Zovastina pacē­la roku, lai viņu apturētu, un ar skatienu lika saprast: noskaidro­sim, ko viņam vajag.

Esmu par jums dzirdējusi.

Es par jums ari. No padomju sistēmas birokrātes esat izau­gusi par valstu apvienotāju. Iespaidīgs sasniegums.

Nebija īstais brīdis uzklausīt komplimentus. Ko jūs šeit mek­lējat?

Vecais vīrs leni piegāja pie koka lādītes. Vai jūs tiešam do­mājāt, ka taja guļ Aleksandrs Lielais?

Sis vīrs zināja viņas plānus.

-Un tu, Jekaini, kam ausis skan mana nemirstīga balss pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus. Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri. Pieskaries zelta sapm dziļākai bū­tībai. Sadali feniksu. Dzīve dod vērtību īstajam kapam. Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena.

Zovastina pūlējās apslēpt pārsteigumu, to dzirdot.

Šis vīrs tiešam zinaja viņas plānus.

Vai tiešam jūs domājāt, ka vienīgā to zinai? viņš jautāja.

Ka jūs varat būt tik akla?

Paķērusi Viktora ieroci, viņa pavērsa to pret Torvaldsenu.

Pietiekami redzīga, lai jūs nošautu.

Malone bija noraizējies. Viņš un Kasiopeja atradas piecdesmit pēdas augstak un trīs ceturtdaļu futbola laukuma attaluma no Torvaldsena, kurš Viktora uzraudziba bija stājies pretī Zovastinai. Mi­šeners bija ievedis viņus bazilika caur rietumu atriju un uzvedis augša pa stavam kapnem. Augšstāvā sienu, arku un kupolu arhi­tektūra bija līdzīga ka leja, tikai gluda marmora un spožo mozaīku vieta bazilikas muzeju un suvenīru veikalu apņēma ķieģeļu sienas.

Ko, elle, viņš tur dara? pukojas Malone. Viņš taču tikko tev zvanīja.

Viņi bija paslēpušies aiz akmens balustrades, no kuras pave­ras plašs skats uz. augstajiem velvētajiem kupoliem, ko balstīja masivas marmora kolonnas. Zeltītas griestu mozaīkas mirdzēja spuldžu gaisma, bet marmora grīda un neapgaismotas sanu ka­pelas grima melnas un pelēcīgas ēnas. Prezbiterijs telpas talakaja gala, kur stāvēja Torvaldsens, bija spilgti izgaismots ka skatuve tumša teatra zale.

Vai negribi atbildēt?

Kasiopeja klusēja.

jūs abi cenšaties mani izvest no pacietības.

Es jau teicu brauc projām.

Henriks laikam nesaprot, ar ko ir saķēries.

Viņa to nenošaus. Vismaz, kamēr nebūs uzzinājusi, Kāpēc viņš ir ieradies.

Un Kāpēc?

Viņa atkal neatbildēja.

Malone noradīja pa kreisi uz ziemeļu transeptu un vēl vienu galeriju ar skatu uz. prezbiteriju. Muzejs turpinās uz. to pusi. Tur mēs būsim tuvāk un varēsim arī dzirdēt.

Kasiopeja pamaja pa labi. līs iešu uz. turieni. Tur noteikti ir izeja uz augšējo dienvidu transeptu. Ta mēs būsim abas puses.

Viktora sirds satraukti dauzījās. Vispirms sieviete, tagad šis ta saucamais muzeja īpašnieks. Tad jau arī otrs vīrietis droši vien ir dzīvs. Un kaut kur tuvuma. Tomēr viņš pamanīja, ka Torvaldsens nepievērš viņam ne mazako uzmanību.

Izliekas, ka nepazīst viņu.

Zovastina vēroja Torvaldsenu pari ieroča tēmēklim.

Cik man zināms, jūs piederat pie pagānu ticības, dānis rā­mi ieminejas. Un tomēr, vai spēsiet nogalinat mani šeit, uz. kris­tiešu dievnama altara?

Ka jūs zināt Ptolemaja miklu?

Eli man pastastija.

Zovastina nolaida ieroci un verigak nopētīja pretinieku. Ka jūs viņu pazīstat?

Viņš bija mana dela draugs. Jau kopš bērnības.

Kāpēc jūs esat šeit?

Kāpēc ir tik svarīgi atrast Aleksandra Lielā kapu?

Vai ir kāds iemesls, Kāpēc man būtu tas jaapspriež ar jums?

Varbūt varu kādu nosaukt. Pašlaik jūsu nciba ir gandrīz trīs­desmit zoonozes, kas iegūtas no dažadiem eksotiskiem dzīvnie­kiem, kuri lielākoties ir nozagti no zoodārziem un privātām ko­lekcijām. jūsu rīcība ir vismaz divas bioloģisko ieroču laboratorijas, no kuram viena pieder jūsu valdībai, bet otra akciju sabiedrībai Philogen Pharmaceutitļue, ko vada kāds vīrs varda ī­ri ko Vincenti. jūs abi esat Venecijas Ligas dalībnieki. Vai esmu jūs ieinteresejis?

-Jus taču vēl esat dzīvs, vai ne?

Torvaldsens it ka apmierinati pasmaidīja. Par to esmu patei­cīgs. Jums ir arī iespaidīga armija. Gandrīz miljons kareivju. Simt trīsdesmit kara lidmašīnas. Dažadi transporta un atbalsta gaisa kuģi, piemērotas baz.es, izcils komunikāciju tikls viss, kas ne­pieciešams godkārīgām despotam.

Zovastina negribeja, lai Viktors to visu noklausās, bet partraukt runātāju arī nedrīkstēja, tāpēc viņa pavēlēja: Aizej parbaudīt, ko dara abi pārējie sargi, un pārliecinies, ka mēs šeit esam vieni.

Abi pārējie?

Malone dzirdēja šos vārdus, nostājies aiz akmens margam augstu vīrs prezbiterija, nepilnas simt piecdesmit pēdas vīrs Torvaldsena un Zovastinas. Kasiopeja bija piecdesmit pedu attalu­ma otra joma puse, tikpat augstu dienvidu transeptā.

Viņš neredzēja Kasiopeju, tomēr cereja, ka viņa dzirdējusi šos vārdus.

Zovastina nogaidīja, līdz Viktors aiziet, tad nikni ieskatijas Torvaldsenam acis. Kas tur slikts, ja es veļos aizsargat savu lautu?

Piesargies, nekrīti gūsta ka laupījums naidniekam niknam, Gluži ka milzīgā tīkla, kas savilktos apkārt ap tevi. Ziedošo pilsētu drīz tie sagaztu gruvekļu kaudze.'

To "Iliada" Sarpedons teica Hektoram. jūs esat ievācis ziņas par mani. Es arī varu atbildēt ar citātu: Draugi, jel esiet ka viri! Lai drosmes jums netruktu krūtīs!*

jūsu mērķis nav aizsardzība. jūs gatavojaties uzbrukumam. Šis zoonozes ir uzbrukuma ierocis. Irana, Afganistana, Pakistana, Indija. Tikai viens cilvēks ir spējis tas iekarot. Aleksandrs Lie­lais. Un viņam izdevās noturēt šis zemes tikai dažus gadus. Kopš ta laika citu iekārotāju centieni ir bijuši neveiksmīgi. Pat amerika­ņi mēģināja iekarot Irāku, bet jus, premjerministres kundze, gri­bat pārspēt visus.

Bija radusies informācijas noplūde. Bīstama. Steidzami jāat­griežas mājas un jātiek ar to gala.

-Jus gribat paveikt to pašu, ko paveica Aleksandrs Lielais, ti­kai preteja virziena. Nevis Rietumi iekaros Austrumus, bet otrādi Austrumi Rietumus. jūs velaties pārņemt savas rokas visas kai­miņvalstis. Un jūs tiešam ticat, ka Rietumi ļaus jums iegūt šadu greznību, cerība uz draudzīgam attiecibam. Bet ar to jau viss ne­beigsies, vai ne? jūs taču karojat arī pēc Videjiem Austrumiem un Arabijas. Nafta jums jau ir. Bijusi Kazahstana ir bagata ar to. Bet jūs lielāko daļu lēti pardodat Krievijai un Eiropai. Tāpēc ir vaja­dzīgs jauns avots, tads, kas piešķirtu jums vēl lielāku varu vispa­saules mērogā. Un zoonozes var palīdzēt to panākt, jūs spējat iz­nicināt veselu tautu dažu dienu laika. Nospiest to uz ceļiem. Neviena no jūsu potenciālajām mērķa valstīm jau ta nav īpaši ga­tava karam, bet, jūsu slimību novājinātās, tas bus pavisam neaiz­sargātas.

Zovastina joprojām nenolaida ieroci. Rietumiem vajadzētu priecāties par šadam parmaiņam.

Mums labak patīk jau zināms ļaunums. Un, lai gan daudzi arabi doma citādi, Rietumi nav to ienaidnieks.

Viņš noradīja uz Zovastinu.

jūs tas esat.

Malone uzmanīgi klausījās. Torvaldsens nebija muļķis. Viņš Zovastinu izaicināja apzinati. īsts brīnums jau bija dāņu bagatnieka ierašanas šeit. Viņa iepriekšējais ceļojums bija pagajuša ga­da rudeni uz. Austriju. Un tomēr viņš bija šeit, Italijas bazilika, nakts vidu, strīdējās ar bruņotu despotu.

Malone vēroja, ka Viktors atstaj prezbiteriju un iegriežas dien­vidu transepta, zem Kasiopejas slēptuvēs. Viņš bija noraizējies par kāpnēm divdesmit pedu attaluma, kas veda leja baznīcas joma. Ja šaja ziemeļu puse bija portāls, tad droši vien tads pats atradas arī dienvidu puse, jo viduslaiku ēkas simetrija bija liela cieņa.

Viņam apkārt bija neapmestas ķieģeļu sienas, ko rotaja māk­slās darbi, gobelēni, mežģīnes un gleznas, ka arī daudzi ekspo­nāti stikla vitrīnas un uz galdiem.

Uz apgaismotajam kapnem paradijās kāda ēna, ta tuvojas, šū­podamas uz marmora sienam.

Viens no Zovastinas sargiem.

Kāpj uz otro stāvu.

Tieši pie viņa.

53

Stefānija sekoja monsinjoram Mišeneram caur bīskapijas biro­ju gaiteņiem uz necilu kambarīti, kur zem ierāmeta pavesta por­treta sēdēja Edvīns Deiviss.

vēl joprojām gribat sadot man pa kaklu? viņš apjautājās.

Stefānija bija parak nogurusi, lai strīdētos. Ko jūs te darat?

Cenšos apturei karu.

To viņa negribēja dzirdēt. Vai saprotat, ka baznīca var izcel­ties apšaude?

Tāpēc arī jūs neesat tur.

Beidzot viņa apjauta. No Malones un Kasiopejas var atteik­ties.

Apmēram ta. mēs nezinām, ko Zovastina var pasaki, bet es negribu, lai tur iesaistas Magelana nodaļas vaditaja.

Stefānija pagriežas, lai ietu projām.

Es jūsu vieta paliktu tepat, iebilda Deiviss.

Ejiet elle, Edvin.

Mišeners aizstajas priekša durvīm.

Vai jūs arī esat iesaistīts šaja vājprātā? viņa noprasīja.

Ka jau teicu ārpuse, mēs kaut ko uzzinājām un pavēstījām to citiem, kurus tas varētu interesēt, lrina Zovastina apdraud visu pasauli.

Viņa plāno sakt karu, paziņoja Deiviss. Miljoni cilvēku ies boja, un viņa jau ir gatava dot pirmo triecienu.

Stefānija pagriezās atpakaļ. Tāpēc viņa atrada laiku ceļoju­mam uz Venēciju, lai aplukotu divtūkstoš gadus vecu mūmiju? Ko viņa te dara?

Droši vien dusmojas, ieminējas Mišeners.

Stefānija pamanīja nuncija acis smieklu dzirksti. jūs viņu pie­mānījāt?

Priesteris papurinaja galvu. Viņa pati pie visa vainīga.

kāds tur dabūs lodi ribas. Kasiopeja ir pavisam zaudējusi savaldību. Vai jums nešķiet, ka šāvieni piesaistīs laukuma sanakušo policistu uzmanību?

bazilikas sienas ir vairakas pēdas biezas, atbildēja Miše­ners. Pilnīgi skaņas necaurlaidīgas. Neviens viņus netraucēs.

Stefanij, ierunājās Deiviss, mēs droši nezinām, Kāpēc Zo­vastina ir šeit. Bet acīmredzot ir kāds svarīgs iemesls. mēs no­spriedām ja jau viņa tik ļoti veļas braukt šurp, neliegsim viņai to prieku.

Sapratu. No viņas smilšukastes museja. Bet jums nav nekādu tiesību pakļaut briesmām Maloni un Kasiopeju.

Ko jūs sakat! Es to neizdarīju. Kasiopeja un Henriks Torvald­sens jau bija iesaistīti, un viņš, starp citu, iesaistīja jus. Bet Malo­ne? Viņš nav mazs bērns un var darīt, ko pats veļas. Viņš atrodas šeit pēc brīvas gribas.

-Jus meklējat informāciju. Cerat kaut ko izokšķerēt.

Un izmantojam vienīgo esmu, kas ir musu nciba. Viņa pati gribēja ieskatīties taja kapa.

Stefānija kaut ko nesaprata. Jums ir zināmi viņas galvenie plāni. Ko tad jūs gaidat? Uzbruciet viņai. Sabombardejiet labora­torijas. Apturiet viņu. Izdariet politisku spiedienu.

Tas nav tik vienkārši. Musu informācijā ir nepilnīga. Un mums nav nopietnu pierādījumu. Vismaz neka tada, ko viņa ne­spētu vienkārši noliegt. Bioloģisko ieroču objektus nedrīkst bom­bardēt. Un diemžēl mums ir zināms parak maz. Tāpēc mums va­jag, lai Malone un pārējie papēta visu tuvāk.

-Hdvin, jūs nepazīstat Kotonu. Viņam nepatīk marionetes lo­ma.

mēs zinām, ka Naomi Džonsa ir nogalinata.

Šo ziņu viņš bija pataupījis īstajam brīdim, un Stefāniju ta sa­trieca.

Viņa bija ielikta zārkā kopa ar kāda mafijas pakalpiņa līķi. Viņas kakls bija pārlauzts un piere ielaista lode.

Vincenti? jautāja Stefānija.

Deiviss pamaja ar galvu. Viņš arī ir devies ceļa. Pecpusdiena izlidoja uz. Centralazijas Federāciju.

Stefānija nojauta, ka prezidenta padomnieks zina vēl vairak.

Viņš tikko nolaupīja kādu sievieti, par kuru Irina Zovastina rūpējas jau kopš pagajuša gada un ar kuru viņai kādreiz bija ro­mantiskas attiecības.

Zovastina ir lesbiete?

Ko par to teiktu Tautas Asambleja? Viņas bija kopa diezgan ilgi. Bet tagad ši bijusi mīļaka mirst no AI1 )S, un acīmredzot Vin­centi nolēmis to kaut ka izmantot.

Un vai ir kāds iemesls, Kāpēc jūs ļaujat Vincenti darīt visu, kas ienāk prata?

Viņam arī ir kadi plāni. Un ta nav tikai slimību un pretlī­dzekļu piegāde Zovastinai. Un ne tikai uzņēmējdarbības vides no­drošināšana Venēcijas Ligas dalībniekiem. Mums janoskaidro, kadi tie ir.

Stefanijai bija jātiek projām.

Kabineta durvīs paradijas kāds priesteris un paziņoja: mēs tikko dzirdējām šāvienu bazilika.

Kad miesassargs izšāva, Malone metas aiz kadas vitrīnas. Viņš mēģināja paslepties, vēl pirms tas bija nonācis kāpņu augšgala, bet laikam tika pamanīts.

Lode atsitas pret kādu galdu, uz kura bija viduslaiku audumi. Hieza koka virsma atvairīja lodes triecienu, ļaujot Malonem pa­tverties dziļāk ēnās. Šāvienā troksnis atbalsojas plašaja bazilika un noteikti piesaistīja visu uzmanību.

Rāpodams pa gludo cietkoksnes grīdu, viņš nonaca aiz lielas vitrīnas ar gleznam un skaisti izrotātam manuskriptu lappusēm.

Viņš turēja ieroci gatavība.

Vajadzēja ievilināt svešinieku dziļāk telpa.

Tas laikam nebūs grūti.

Viņam tuvojas soļi.

Zovastina dzirdēja šāvienu augšēja ziemeļu transepta. Viņa pamanīja kustību labaja puse aiz akmens margam un ieraudzīja viena sava miesassarga galvu.

Ts neatnācu viens, paziņoja Torvaldsens.

Viņa joprojām mērķēja ar pistoli uz. veco viru.

Svēta Marka laukums ir pilns ar policistiem. Jums bus grūti tikt projām. jūs esat valsts vadītāja, atrodaties sveša valsti. Vai tie­šam gribat mani nošaut? Pēc brīža viņš piebilda: Ko darītu Aleksandrs?

Zovastina nesaprata, vai šis dānis runa nopietni vai tikai pa­smīn par viņu, taču atbildi viņa zināja. Viņš jūs nošautu.

Torvaldsens spēra soli pa kreisi. Es nepiekritu. Viņš bija pras­mīgs taktiķis. Un gudrs. Piemeram, Gordija mezgla jautājuma.

Zovastina iesaucas: Kas tur augša notiek?

Viņas miesassargs neatbildēja.

Frīģijas galvaspilsēta Gordija, Torvaldsens saka stāstīt, ar sarežģītu mezglu bija piesieti kravas rati. Neviens nespēja to atraisīt. Aleksandrs atrisinaja šo problēmu, pārcērtot virvi ar zo­benu un pēc tam atsienot mezglu. Vienkāršs risinājums sarežģī­tam jautājumam.

jūs parak daudz runājāt.

-Aleksandrs nejāva apjukumam ietekmei viņa lēmumus.

Viktor? viņa iesaucas.

Protams, turpinaja Torvaldsens, par šo mezglu ir daudz stāstu. Vienā ir teikts, ka Aleksandrs izvilka pie ratu iejūga pie­stiprināto mietu, atrada virves galus un atsēja mezglu. Tāpēc ko var zināt.

Zovastinai bija apnikusi ši večuka pjapašana.

Kas par to, ka viņa ir valsts vadītajai

Viņa nospieda gaili.

54 SAMARKANDA

Vincenti utcerejas, ka tas sakas. Vispirms slimībai bija visi sa­aukstēšanas simptomi, pēc tam ta līdzinājās gripai, bet drīz vien paradijas spēcīgas vīrusu infekcijas pazīmes.

Inficēšanas.

Vai man jāmirst? gulēdams slimības gulta, iekliedzās Čarlijs lstons. Pie velna, es gribu zināt! Pasaki!

]au veselu stundu ar mitru draniņu slaucīdams sviedrus no Čarlija pieres, Vincenti klusi ierunājās: Nomierinies.

Tikai nemuldi! Beigas, vai ne?

Trīs gadus viņi bija strādājuši plecu pie pleca. Izlikties nebija jēgas. Es tev nekādi nespēju hdzet.

Sudigi! Tā jau es domāju. Tev jāsamekle palīdzība.

Tu zini, ka es to nevaru.

Irākieši un krievi bija ļoti rūpīgi izvelejušies nomaļo vietu pēt­niecības stacijas ierīkošanai. Slepenība bija pats svarīgākais. Bet tas cena bija pilnīga bezcerība kfudu gadījumos, un tieši tā noticis šoreiz.

Istons pulējās atbrīvot pie gultas piesietas rokas un kājas. Pārgriez tos sasodītos striķus! ļauj man likt projām.

Viņš bija piesējis nelaimīgo muļķi pie gultas, zinādams, ka citas izvēles nav. mēs nedrīkstam alstat staciju.

Velns ar visiem noteikumiem! Velns ar tevi! Pārgriez tos draņķa striķus!

lstons saspringa, ar jiulem ievilka elpu, tad, drudža pievarēts, iegrima bezsamaņa.

Beidzot.

Pagriezis muguru slimnieka gultai, Vincenti paņēma piezīm­ju kladi, ko bija sācis rakstīt pirms trim nedeļām. Pirmaja lappuse bija viņa pārinieku vārds. Klade bija sīki aprakstītus pukupeniskas adas krāsas izmaiņas. Normāla, pēc tam dzeltenīga, velak pe­lēcīgi bala ka mironim. Bija novērots neticams svara zudums pavisam četrdesmit mārciņu, desmit no tam tikai divu dienu lai­ka, jo slimnieks neko needa, tikai reizumis iedzeru malku silta ūdens un nedaudz alkohola.

Un drudzis.

'Temperatūra pastavigi turējās biedējošu 103 grādūJ līmeni, dažkart uzceļoties vēl augstak, organisms zaudēja mitrumu daudz atrak, neka sjieja to atgūt, cilvēka ķermenis burtiski iztvaikoja acu priekša. Gadiem ilgi viņi bija eksperimentējuši ar dzīvniekiem. Bagdade lielos daudzumos piegadaja gibonus, paviānus, zaļos pēr­tiķus, grauzējus un reptiļus. Bet tagad pirmoreiz varēja precīzi no­verot slimības ietekmi uz cilvēku.

Viņš vēroja guļošo Istonu. 'Tas elļvja arvien mokošak, dziļi kak­la burbuļoja strutas, sviedri klāja adu ka lietus lāses. Visus novē­rojumus ierakstījis žurnālā, Vincenti ielika pildspalvu kabata.

Piecelies no gultas malas, viņš pulējās atkal iekustināt notir­pušas kājas. Stīviem soļiem izgāja ara, dzestraja nakts gaisa. Inte­resanti, cik ilgi īstonam vēl atlicis mocīties.

Lidz ar to radas jautājutns, ko darīt ar līķi.

šādiem arkartas gadījumiem nebija izstrādāts protokols, tāpēc nāksies improvizēt. Par laimi, stacijas cēlāji bija tālredzīgi ierīko­juši kurtuvi eksperimentos izmantoto dzīvnieku līķu iznicināša­nai. Taču, lai sadedzinatu šaja krāsni kaut ko tik lielu ka cilvēka ķermenis, bus nepieciešama atjautība.

Es redzu eņģeļus! iesaucas guļošais Istons. Tie ir šeit! Visapkārt!

Vincenti iegāja atpakaļ istabā.

Istons tagad bija kļuvis akls. Vincenti īsti nezinaja, vai redzes zudumu izraisīja drudzis vai kāda sekundārā infekcija.

Dievs ir šeit! Es viņu redzu.

Protams, Čarlij. Es zinu, ka tu to redzi.

Viņš izmērīja pulsu. Asinis joņoja miega artērija, leklausijas sirdi, kas dunēja ka bungas. Pārbaudīja asinsspiedienu. Kritiski zems. Ķermeņa temfvratura nemainīgi bija 103 grādi.

Ko lai es saku Dievam? jautāja Čarlijs.

Vincenti raudzījās uz kolēģi. Saki labdien.

Pievilcis tuvāk krēslu, viņš apsēdas un vēroja nāves iestāšanos. 'Ta pienāca pēc divdesmit minūtēm un neizskatijas ne briesmīga, ne sapiga. Tikai pēdējais elpas vilciens. Dziļš. Ilgs. Bez izelpas.

Viņš ierakstīju žurnālu laiku, tad paņemu asiņu un audu pa­raugus. Pēc tam, ietinis līķi planajā matraci un netīrajos palagos, iznesa smakojošo vīstokli no ēkas uz blakus esošo šķūni. Tur jau bija sagatavots skalpelis, ass ka stikla lausku, un ķirurga zāģis. Uzvilcis biezus gumijas cimdus, viņš nozāģēju līķim kājas. Slimī­bas novārdzinātu miesu padevās viegli, kauli biju trausli, arī mus­kuļi bija izšķīduši ka vārītu cuļa gaļa. Nozāģējis uri rokus, viņš subazu visas četrus ekstremitātes krāsni un vienaldzīgi noruudzijas, ka liesmas tas aprij. arī atlikušo ķermeni bez grūtībām varēja iedabūt pa dzelzs durtiņām, lād viņš sugriezu četrus duļus asiņai­no matraci un kopu ar palagiem un cimdiem steidzīgi iegrūda uguni.

Aizcirtis krāsns durvis, viņš izstebereja aru.

Beidzot. Viss galu.

Apgulies uz ukmeņainus zemes, viņš ruudzījus naksnīgajās de­besis. Kurtuves melnais skurstenis slejas ku melnu enu pret tumši zilo debesjumu. No ta plūda dūmi, izplatot cilvēka miesas smaku.

Viņš atlaidas ertak un aizmigu.

Vincenti atcerējās to nakti pirms vairak neka divdesmit pieciem gadiem. Un Irāku. kāda elle! Karsta un drūma. Vientuļš, nomaļš nostūris. Ko Apvienoto Nāciju Komisija secinaja pēc pirmā Līča kara? Ņemot veru šā objektu mērķi, tas bija pilnīgi arhaisks, taču tālaiku drudžainuju noskaņojumu tiku uzskatīts par musdienīgu. Vai ne? In­spektori paši tur nemaz nebija. Viņš gan bija. Jauns un kārns, ar gariem matiem rotātu gudru galvu. Talantīgs virusologs. Viņu un Istonu nosūtīja uz kādu laboratoriju Tadžikistāna, Pamira kalnu pakājē, nomaļa petniecibas stacija, kas sadarbojas ar padomju val­dību, kuras pakļautība atradas šis reģions.

Cik vīrusu un baktēriju viņi tur izpētīja? Dabiskus organismus, ko var izmantot ka ieročus. Tādus, kas iznicina ienaidnieku, atstajot neskartu kulturas infrastrukturu. Nav nekādās vajadzības bombardēt iedzīvotājus, tērēt lodes, riskēt ar kodolpiesarņojumu vai apdraudēt savu armiju. Visu smago darbu var paveikt vien­kāršs mikroorganisms dabas likumi ka katalizators drošai sa­ka vei.

Visus atklajumus viņi vērtēja pēc vienkāršiem kritērijiem. Atra iedarbība. Bioloģiski identificējams. Savaldams. Un, pats svarigakais arstejams. Simtiem vīrusu paveidu tika atmesti tikai tāpēc, ka nevarēja atrast vienkāršu veidu, ka tos apturēt. kāds labums no ienaidnieka inficēšanas, ja nevar pasarga! savas valsts iedzī­votājus? Lai varētu kataloģizet kādu paraugu, tam bija jaatbilst visiem četriem kritērijiem. tādi atradas gandrīz divdesmit.

Viņš la arī nenoticēja avīžu ziņām pēc 1972. gada Bioloģisko toksīnu ieroču konvencijas par to, ka ASV partrauca bioloģisko iero­ču izstrādi un iznīcinaja visus arsenalus. Militāristi neatteiksies no gadu desmitiem ilgu pētījumu augļiem tikai tāpēc, ka daži politiķi vienpusēji nolēmuši, ka ta vajag. Viņš domaja, ka vismaz daļa šo or­ganismu ir iesaldeti un droši paslēpti kāda arēji necila karabāze.

Viņš pats atklaja sešus patogēnus, kas atbilda visiem kritēri­jiem.

Bet paraugs t>5-C, izgāzās visos radītājos.

Pirmoreiz viņš to atklaja 1979. gada, izmēģinājumiem atsūtīto zaļo pērtiķu asinsrite. Ar talaika parastajam zinātnes metodēm tas nemaz netiktu atrasts, bet viņš to atklaja, pateicoties savai iz­cilajai virusoloģijas izglītībai un irākiešu nodrošinātajam speciā­lajam aprīkojumam. Savads ērms lodveida, pildīts ar RNS un enzimiem. Gaisa iedarbība tas iztvaikoja. Ūdeni parplisa šūnu sieniņas. Vislabak tas jutas silta plazmā un bija ieperinājies visos laboratorija saņemtajos zaļajos pērtiķos.

Taču nevienam no dzīvniekiem tas nekaiteja.

Ar Čarliju Istonu bija citādi. Sasodītais muļķis. Pirms diviem gadiem viens no pērtiķiem viņam bija iekodis, bet viņš to noklu­sēja un pateica tikai trīs nedeļas pirms nāves, kad paradijas pir­mie simptomi. Asins analīze apstiprinaja, ka viņa asinsrite klejo f)5-G. Velak Vincenti izmantoja Istona gadījumu pētījuma par vī­rusa iedarbību uz cilvēkiem un secinaja, ka šis organisms nevar būt efektīvs bioloģiskais ierocis. Parak neprognozējams, sporā­disks un noteikti parak lens, lai būtu iedarbīgs uzbrukuma līdzek­lis.

Viņš papurināja galvu.

Kads nejega viņš tolaik bija!

Brīnums, ka vispār palika dzīvs.

Viņš bija atgriezies sava Intercontinental numura, un par Samarkandu lēnam saka aust rīts. Vajadzēja atpūsties, bet viņš bija enerģijas pārpilns pēc tikšanās ar Kannu Valdi.

Viņš atkal atcerejas veco dziednieku.

Kura gada tas bija? 1980.? Vai 1981.?

l'amira kalnos, apmēram divas nedēļas pirms Istona nāves. Viņš jau iepriekš bija vairakas reizes iegriezies šaja ciemata, cenz­damies uzzināt kaut ko noderīgu. Tagad vecais vīrs jau noteikti ir miris. Viņš jau toreiz bija krietni gados. Un tomēr.

Sirmgalvis basam kājam kaķa veiklība kapa augša pa sarkan­brūno nogāzi, droši sperot soļus ar norūdītajam pēdām. Vincenti sekoja viņam, juzdams ka, par spīti smagajiem zābakiem, smeldz potītes un kāju pirksti. Šeit nebija līdzenu virsmu. Visapkārt sle­jas draudīgi, skarbi akmens bluķi. Ciemats bija palicis jūdzes at­taluma aiz muguras, gandrīz tūkstoš pēdas vīrs juras līmeņa, bet pašlaik viņi kapa vēl augstak.

Vecais vīrs bija tradicionālais dziednieks, kas darbojas reize ka ģimenes ārsts, priesteris, pareģis un burvis. Angļu valodu viņš zi­nāju vaji, bet gluži lubi varēja surunuties ķiniešu un turku valoda. Viņš bija ļoti maza auguma, ar eiropieša sejus vaibstiem un divžuburu burdu pēc mongoļu ieražas. Viņš bija ģerbies ar zeltu izšūta halata, ar mazu, košu cepurīti galva. Ciemata Vincenti biju vērojis, ka vecais vīrs ārste ļaudis ar sakņu un zaļu virumu, rūpīgi pielieto­jot to, balstoties uz daudzos gudu desmitos uzkrutu pieredzi.

Uz kurieni mēs dodamies? viņš beidzot juutaja.

Atrast atbildi uz tavu jautājumu un sameklet to, kas aptures tuvu druugu drudzi.

Viņiem apkārt slejas majestātiskus, sniegbultus kul nu virsotnes. Ap augstukujum smailēm sabiezeju negaisa mākoņi. Skurbo ainuvu atdzivinaja dūži sudrubkrasas un rudenīgi surkunu toņu ukcenti, arī biezas riekstkoku audzes. Kaut kur tālumu biju dzirdamu strautu čalošana.

Viņi nonācu līdz klints radzei, un viņš sekoja vecajam vīram cuur purpursurkanu klinšu joslu. Viņš bija lasījis, ka šie kalni vēl joprojām ir dzīvi un lēnām ceļus augšup, izuugot pur apmēram divarpus collām gada.

Viņi iznācu ovālu laukumā, ko apņemu stuvus klinšu sienus. Suules gaisma tur iespideja maz, tāpēc viņš sameklēja kabatas luk­turi, ko bija paņēmis līdzi pēc veca vira ieteikuma.

laukuma klinšainaju dibena biju divi dīķi, katrs apmēram des­mit pedu diumetru. Viens no tiem biju karsts, lās mutuļoju un pu­toju. Uzspīdinujis gaismu tuvāk, viņš ievēroja dīķu atšķirīgo krāsu. Kurstuis dīķis biju sarkanīgi brūns, bet otrs juraszuļš.

Drudzis, par ko tu stustiji, nav tiekas jauns, paziņoju sirmgulvis. jau daudzas paaudzes zina, ka to pārnesu dzīvnieki.

Vincenti biju atsūtīts šurp arī uzzināt ko vairak par jakiem, aitam un milzīgajiem lāčiem, kas mita šajā reģiona. Ka jūs to zināt?

mēs vērojam. Bet tie tikai dažkart aplipina ar drudzi cilvē­kus. Ja tavam draugam ir drudzis, viņam palīdzes šis. Viņš no­radīja uz zaļo dīķi, kura raino virsmu klāja peldošu augu puduri. Tie izskatijas jvc udenslilijam, tikai kuplāki, un ziedi spraucās caur lapu biezokni pretī skopajiem saules stariem. lupas viņu izglābs. Tas jākošļā.

Vincenti iemerceja ūdeni divus pirkstus un pielika tos pie mu­tes. Tam nebija garšas. Viņš gandrīz vai bija gaidījis ša reģiona avotiem raksturīgo karbonata piegaršu.

Vecais vīrs notupas un iemalkoja ūdeni no saujas. lubs, viņš smaidot paziņoja.

Vincenti arī iedzera. Ūdens bija silts, gluži ka tēja, un svaigs. Viņš iestreba vēl.

lupas viņu izdziedinās.

Viņam bija jazina. Vai šis augs ir izplatīts?

Vecais vīrs pamaja ar galvu. Iedarbojas tikai lapas no ši dīķu.

Kāpēc?

Nezinu. Varbūt dievu griba.

Tam Vincenti neticeja. Vai citu ciematu iedzīvotāji zina par to? Citi dziednieki?

Es esmu vienīgais, kas tas izmanto.

Viņš pasniedzas un pievilka tuvāk kādu no peldošajiem augu puduriem, lai papētītu to sikak. Augam bija lekns kats un vairogveida lapas ar sarežģītu dzīsliņu tiklu. Pamatni apņemu astoņas biezas, gaļīgas pielapes, veidojot peldošu platformu, lupu virskār­tā bija tumši zaļa, lapu sieniņas ]>ilnas ar glikozi. Centra slejās īss stiebrs, kus ierobežotas lapu platības deļ laikam kalfioja ka fo­tosintēzes virsma. Zieda mīkstas, baltas ziedlapas bija sakartotas gliemežvāku čemura bez smaržas.

Viņš ieskatījās apakša. Ūdeni uz visam pusēm stiepās resnas, bruņas, svītrainas saknes, meklejot barības vielas. Spriežot ]iec visa, ši augu suga bija labi pielāgojusies apstākļiem.

Ka jūs uzzinājāt par ta iedarbību?

Tēvs man to iemācīja.

Viņš izcēla auga puduri no ūdens. Caur pirkstiem plūda silts ūdens.

lupas jāsakošļa pilnībā, sula jānorij.

Viņš noplēsa lapas gabaliņu un pacēla pie mutes. Paraudzījās uz veco viru ta možas acis lūkojās pretī rama pārliecībā. Viņš ielika lapu mute un saka košļāt. Garša bija asa, rūgta ka alaunam un pretīga kā tabakai.

Izsucis sulu, viņš to norija un gandrīz aizrijas.

55 VENĒCIJA

Kasiopejas uzmanību vispirms piesaistīja troksnis joma pretēja puse, ziemeļu transepta, kur kāds sava uz. Maloni. Pari zema­jam margam viņa saskatīja viena Zovastinas miesassarga galvu un plecus, bet Maloni ne. pēc tam viņa redz eja, ka izšauj Zovasti­na un lode atsitas pret marmora grīdu paris collu attaluma no Torvaldsena. Vecais vīrs stāvēja mierīgi, pat nepakustējās.

Tad viņa pamanīja kustību labaja puse. Kāpņu arka paradījās vīrietis ar pistoli roka. Pamanījis Kasiopeju, viņš pacēla ieroci, bet nepaguva nospiest gaili.

Viņa tam ielaida lodi tieši krūtis.

Trieciens atsvieda vīrieti atpakaļ ar ieplestām rokam. Viņa rai­dīja vēl vienu trāpīgu šāvienu. Joma pretēja puse viņa redzēja vēl vienu miesassargu, kas virzījās dziļāk baznīcas muzeja. Viņa no­ņēma no pleca loku un sagatavoja bultu, visu laiku turēdamas talak no margam, lai nekļutu par mērķi Zovastinai.

Viņa bija noraizējusies. Tieši pirms ši uzbrucēja paradīšanās Viktors bija pazudis zem apakšēja transepta. Uz kurieni viņš de­vas?

Viņa ielika bultu loka un sagatavojas šaušanai.

Atvilka stiegru.

Pretejā transepta miesassargs te paradijas, te pazuda blavaja apgaismojuma.

Malone gaidīja, turēdams pistoli šaušanas gatavība. Miesas­sargam tikai vajadzēja pienākt mazliet tuvāk. Viņš bija ielavījies aiz kāda eksponātā vitrīnas, ēnu aizsega, sperdams klusus soļus uz. koka grīdas. arī baznīca norībējušie trīs šāvieni neļava saklau­sīt viņa pārvietošanos. Grūti pateikt, no kurienes tie naca, jo traucēja plašas telpas atbalsis. Viņš patiesība nemaz negribēja nošaut svešinieku.

Grāmattirgotāji parasti nemedz nogalinat cilvēkus.

Taču šoreiz laikam nebūs citas izvēles.

Dziļi ievilcis elpu, viņš devas uz priekšu.

Zovastina raudzījās uz. Henriku Torvaldsenu, kamēr vīrs gal­vas norībēja vēl vairaki šāvieni. Cerētas mierīgas pusstundas vie­ta viņa bija nokļuvusi īsta kaujas lauka jucekli.

Torvaldsens noradīja uz koka kasti uz grīdas. Tas nav tas, ko jūs gaidijat, vai ne?

Viņa atbildēja godīgi. Bija vērts mēģināt.

Varbūt Ptolemaja mikla ir tikai maldinašana. Cilvēki jau tūk­stoš piecsimt gadus veltīgi mekle Aleksandra Lielā mirstīgas at­liekas.

Bet vai kāds tiešam tic, ka taja kaste guļ Svētais Marks?

Torvaldsens paraustīja plecus. Daudzi venēcieši noteikti.

Zovastinai bija jātiek projām, tāpēc viņa iesaucas: Viktor!

Vai kas noticis, ministres kundze? apjautājas kāda cita balss.

Mišeners.

Priesteris ienaca apgaismotaja prezbiterija.

Viņa pavērsa pret to ieroci. jūs man melojat.

Malone aizlavījās pa kreisi, kamēr miesassargs palika pie margam un virzījās pa labi. Viņš apgaja ar līkumu apkārt koka griez­tai lauvas figūrai, kas rotaja hercoga troni, un notupas aiz zemu piekārtiem gobelēniem, kas slēpa viņu no sekotāja.

Viņš steidzas uz priekšu, nolēmis pārsteigt pretinieku, pēkšņi uzbrukot tam no otras puses.

Kad gobelenu rinda beidzas, viņš pagriezās un gribēja mes­ties uzbrukuma.

Pēkšņi svešinieka krūtis ieurbās bulta, aizcērtot elpu. Malone redzēja šausmu izteiksmi viņa seja, sataustot dziļi iedūrušos ieroci. Tūlīt pat viņa nedzīvais ķermenis saļima uz grīdas.

Malone steigšus paraudzījās pa kreisi.

Joma pretēja puse stāvēja Kasiopeja ar loku roka, viņas seja bi­ja sastingusi ledaina vienaldzība. Viņai aiz. muguras, augstu pie arējas sienas vidēja tumšs rozes logs. Zem ta no enam iznira Vik­tors un devas uz Kasiopejas pusi, pacēlis pistoli.

Zovastina bija nikna. jūs zinājāt, ka taja kapa neka nav, viņa parmeta Mišeneram.

Ka es to varēju zināt? Kaps nav ticis atvērts jau vairak neka simt septiņdesmit gadus.

Varat pateikt savam pavestam, ka baznīca nedrīkstēs darbo­ties Federācijā un nekādi konkordati neskaitās.

Es nodošu šo ziņu.

Viņa paraudzījās uz Torvaldsenu. jūs ta arī nepateicat. Kāda ir jūsu interese šaja lieta?

Apturēt jus.

Tas bus grūti.

Nezinu gan. Jums vēl jātiek ārā no bazilikas, un līdz lidostai ir tais ceļš pa ūdeņiem.

Tagad viņa saprata, ka pretinieki rūpīgi izvēlējušies šis lama­tas. Vai, pareizak sakot, ļāvuši viņai tas izvēlēties. Venēcija. Visapkārt ūdens. Nav automobiļu. Autobusu. Vilcienu. Tikai daudz gausi peldošu laivu. Tikt projām tiešam var izrādīties grūti. Cik ilgi jabrauc līdz lidostai? Stunda?

Un arī piecu metru attaluma stāvošo abu vīriešu apņemigie skatieni nevēstīja neko labu.

Viktors tuvojas ar loku bniņotajai sievietei, Rafaela slepkavai. Viņa tikko bija nošāvusi vēl vienu viņa kolēģi preteja transepta. Viņa pelnījusi nāvi, bet Viktors saprata, ka nogalinat sievieti būtu muļķīgi. Viņš bija noklausījies Zovastinas sarunu un saprata, ka viņu situācijā nav spoža, kai tiktu projām, bija vajadzīgs kāds no­drošinājums. Tāpēc viņš piespieda pistoles stobru pie sievietes pa­kauša.

Viņa nepakuslejas.

Vajadzētu jūs nošaut, viņš nošņaca.

Un tā būtu godīga spēle?

Pietiekami godīga, lai izlīdzinātu rezultātu.

Es teiktu, ka tas jau ir izlīdzināts. jūsu pāriniekā dzīvība pret

Eli.

Apvaldījis dusmas, viņš pulējas sakopot domas. Tad viņam kaut kas ienāca prata, lespēja atkal kļūt par situācijās noteicējiem. Pieejiet pie margam. Mierīgi.

Sieviete paspēra trīs soļus uz priekšu.

Ministres kundze! viņš sauca pari balustradei.

Paraudzījies garam gūsteknei, viņš redzēja, ka Zovastina pa­ceļ skatienu, joprojām turot uz grauda abus vīriešus.

Ši te, viņš paziņoja, bus musu biļete izkļūšanai no šejie­nes. Ķilniece.

Lieliska doma, Viktor.

Viņa nezina, kadas ziepes jūs sastradajat, vai ne? čukstēja sieviete.

-Jus mirsiet, pirms pagūsiet bilst kaut vardu.

Neraizējieties. Es viņai neko neteikšu.

Malone redzēja Kasiopejas sagūstīšanu. Viņš pieskreja pie margam un nomērķēja pari jomam.

Nometiet to! uzsauca Viktors.

Malone neklausīja.

Es jūsu vieta darītu, ko viņš liek, leja ierunājās Zovastina. Viņas ierocis joprojām bija pavērsts pret Mišeneru un Torvaldsenu. Vai arī es nošaušu šos abus.

Centralāzijas Federācijās premjerministre izdara slepkavību ltalija? Es gan šaubos.

Tas tiesa, piekrita Zovastina. Toties Viktors mierīgi var nogalināt sievieti, un man tas nekaites.

Nomet ieroci, pavēlēja Kasiopeja.

Malone saprata, ka paklausīt būtu muļķīgi. Fabak paslēpties ēnās un turpināt uzglunet pretiniekiem.

Koton, leja ierunājās Torvaldsens, dari, ka Kasiopeja liek.

Bija vien jānotic, ka abi viņa draugi zina, ko dara. Nepareizi?

Droši vien. Bet ši nebija pirmā reize, kad viņš rīkojas muļķīgi.

Viņš ļāva pistolei nokrist pari margam.

Ved viņu leja, Zovastina uzsauca Viktoram. jūs ari, viņa pavēlēja vīrietim, kurš tikko bija nometis ieroci, nāciet šurp.

Viņš neizkustējās no slēptuves.

-Ludzu, Koton, teica Torvaldsens, klausi viņai.

Mirkli vilcinājies, vīrietis atkapas no margam.

jūs varat viņu izrīkot? jautāja Zovastina.

To nevar neviens.

Viktors ar sagūstīto sievieti ienaca prezbiterija. pēc brīža vi­ņiem sekoja vīrietis, kurš paklausīja Torvaldsena pavelei.

Kas jūs esat? viņa noprasīja. Torvaldsens jūs nosauca par Kolonu.

Mans uzvārds ir Malone.

Un jus? viņa pievērsās ar loku bruņotajai sievietei.

Eli Lunds bija mans draugs.

Ko tas viss nozīmēja? Viņai steidzīgi bija jātiek skaidrība, tāpēc, ātri apdomajusi, viņa noradīja uz Viktora gūstekni. Viņa naks man līdzi, kai nodrošinātu netraucētu izkļušanu.

Ministres kundze, iebilda Viktors. Manuprāt, būtu labak, ja viņa paliktu te, kopa ar mani. Es varu viņu turēt ciet, līdz jūs būsiet tikusi projām.

Zovastina pa purina ja galvu un noradīja uz Torvaldsenu. Ņem līdzi viņu. Aizved uz kādu drošu vietu. Kad mana lidma­šīna bus gaisa, es tev piezvanīšu un varēsi viņu atlaist. Ja gadī­sies kadi sarežģījumi, novāc viņu un gada, lai līķis pazūd bez pē­dām.

Ministres kundze, iejaucas Mišeners, ja jau es esmu visa šī haosa izraisitajs, varbūt ņemiet mani par ķīlnieku un laidiet šo kungu brīvība.

Bet varbūt ņemiet mani? piedāvājās Malone. Es nekad neesmu bijis Centralazijas Federācijā.

Viņa nopētīja amerikaņi. Gara auguma, pašpārliecināts. Droši vien aģents. Taču viņai bija jauzzina vairāk par sievietes saistību ar Eli Lundu. Katrs, kurš pietiekami tuvu pazinis kundu, lai ris­kētu ar savu dzīvību, bija jāpapēta tuvāk. Bet Mišeners… Atlika tikai cerēt, ka Viktoram radīsies izdevība novākt šo liekulīgo me­li. Labi, priesteri, jūs varat iet līdzi Viktoram. Bet jus, Malones kungs, varbūt citreiz.

56 SAMARKANDA

Vincenti pamodas.

Viņš bija atlaidies helikoptera ertaja adas sēdekli. Lidoja uz austrumiem, projām no pilsētas.

Viņam uz ceļiem ievibrejas tālrunis.

Viņš ieskatijas LCD ekrānā. Grants Lindsijs, Ķīnas laboratori­jas galvenais zinātnieks. Ielicis austiņu ausi, viņš nospieda talruņa pogu.

Viss izdarīts, paziņoja Lindsijs. Visi organismi ir pie Zovastinas, un laboratorija ir pārveidotā. Ka jauna.

Zinot, kadi irZovastinas plāni, Vincenti nepavisam nevēlejas, lai Rietumvalstu vai ķīniešu valdība pēkšņi pārmeklē viņa labo­ratoriju un saista viņu ar tiem. Šaja projekta stradāja tikai astoņi zinātnieki Lindsija vadība. Tagad bija iznicinātas visas viņu dar­bības pēdas.

-Samaksa visiem un suti visus projām. Velak O'Koners viņus apciemos un aizsūtīs pelnīta atpūta. Klausule iestājās klusums. Neraizejies, Grant. Savac visus datus no datora un dodies pari robežai uz manu maju. Pirms rīkosimies, bus jānogaida, lai re­dzētu, ko premjerministre īsti darīs ar savu arsenalu.

Beidzis sarunu, viņš atlaidas sēdekli.

Viņš atkal atcerejas veco dziednieku Pamira kalnos. Toreiz Tadžikistana bija primitīva un naidīga zeme. Tur nebija veikti gan­drīz nekādi medicīniski pētījumi. Svešinieki tur iegriezās reti. Tāpēc arī irākieši nosprieda, ka ta ir piemērota vieta nezināmu zoonožu pētīšanai.

Divi dīķi augstu kalnos.

Viens zaļš, otrs brūns.

Un augs, kura lapas viņš košļaja.

Viņš atcerējās ūdeni. Siltu un dzidru. Bet, iespidinajis lukturī­ša gaisumu sekla dīķīša dibena, viņš ieraudzīja kaut ko vēl neparastaku.

Divus iekaltus burtus. Katra dīķi vienu.

Z un H.

Iekalti ezeriņu dibena guļošajos akmens bluķos.

Viņš atcerejas medaljonu, ko Stefānija Nelle paradīja viņam. Vienu no daudzajiem, kurus it ka tik kari meklejot Irina Zovas­tina.

Un mikroskopiskie burtiņi, kas it ka esot taja iegraveti. ZH.

Sagadīšanas? Diez vai. Viņš zinaja, ko šie burti nozīmē, jo bija apjautājies valodniekiem, kuri paskaidroja, ka sengrieķu valoda ar tiem apzīmē dzīvības jēdzienu. vēl nesen viņam šķita veiksmī­ga doma šadi nosaukt jaunatklatu līdzekli pret HIV, bet tagad viņš saka šaubīties. Visa viņa pasaule pēkšņi bija sagrīļojusies un drošaja patvērumā saka ielauzties draudīgi spēki. Viņu vajaja ameri­kaņi. Un Irina Zovastina. Varbūt pat arī Venēcijas kiga sazvērēju­sies pret viņu.

Taču viņš jau bija izdarījis izvēli.

Atpakaļceļa vairs nebija.

Malones skatiens šaudijas no Torvaldsena pie Kasiopejas un atpakaļ. Neviens no draugiem it ka nemaz neuztraucas par savu likteni. Kopīgiem spēkiem viņš ar Kasiopeju varētu pievārēt Zo­vastinu un Viktoru. Viņš centas pavēstīt to ar skatienu, bet neviens nepievērsa uzmanību.

Es nebaidos no jūsu pavesta, Zovastina paziņoja Mišene­ram.

mēs nemaz, nevēlamies kādu biedet.

jūs esat svētulīgs liekulis.

Mišeners neatbildēja.

Nav ko teikt? viņa neatlaidas.

Es lugšu par jums, ministres kundze.

Viņa nospļāvās pie baznīckunga kājam. Man nav vajadzī­gas jūsu lūgšanas, priesteri. Tad viņa pieversas Kasiopejai. Mums jāiet. Atstājiet loku un bultas. Tos jums nevajadzes.

Kasiopeja nometa ieročus uz grīdas.

Viņas pistole. Viktors pasniedza to Zovastinai.

Kad būsim tikušas projām, es tev piezvanīšu. Ja trīs stundu laika nesaņem no manis nekādu ziņu, nogalini melnsvārci. Un, Viktor… viņa piebilda. Liec viņam pamocīties.

Viktors un Mišeners izgaja no prezbiterija un devas projām pa tumšo baznīcas jomu.

Vai iesim? Zovastina atkal pieversās Kasiopejai. Ceru, ka uzved īsieties labi?

It ka man būtu izvele.

Priesteris bus jums pateicīgs.

Viņas atstaja prezbiteriju.

Malone pievērsās Torvaldsenam. Vai tiešam mēs tik vienkārši ļausim viņam aiziet?

Ta vajag, atbildēja Stefānija, iznakdama no dienvidu transepta kopa ar kādu kalsna auguma vīrieti. Viņa iepazīstināja ar to Edvīns Deiviss, nacionalas drošības padomnieka vietnieks, ar kuru Malone nesen bija runājis pa telefonu. Viss viņa izskats pauda atturīgu eleganci no rūpīgi izgludinātajam biksēm un iecietinata kokvilnas krekla līdz šaurajam, spīdīgajam smalkadas kurpēm. Nepievēršot uzmanību Deivisam, Malone noprasīja Ste­fanijai: Kāpēc ta vajag?

Viņas vieta atbildēja Torvaldsens: mēs īsti nezinājām, kas no­tiks. mēs tikai cenšamies panakt, lai kaut kas notiktu.

jūs gribējāt, lai Kasiopeju saņem par ķilnieci?

Torvaldsens papurinaja galvu. Es ne. Bet laikam viņa pati to

gribēja. Es to redzēju viņas acis, tāpēc izmantoju izdevīgu bridi, lai palīdzētu. Tāpēc ludzu tevi nomest ieroci.

Prātu esi izkūkojis?

Torvaldsens pienāca tuvāk. Koton, pirms trim gadiem es iepa­zīstināju Eli un Kasiopeju.

kāda tam nozīme tagad?

Jaunība Eli vieglprātīgi niekojās ar narkotikam. Neuzmanīgi rīkojoties ar adatam, viņš inficējās ar HIV. Viņš diezgan labi spēja savaldīt šo slimību, lietojot dažadus zaļu kokteiļus, tomēr izre­dzes nebija labas. Lielākā daļa HIV inficēto agrak vai velak sa­slimst ar AIDS un mirst. Viņam paveicas.

Malone gaidīja, kas sekos talak.

Kasiopeja arī ir inficēta.

Vai viņš neparklausijas?

No asins pārliešanas pirms desmit gadiem. Viņa lieto simptomātiskos medikamentus un arī labi tiek gala ar slimību.

Malone bija satriekts, tomēr tagad viņš saprata dažus no Kasi­opejas izteikumiem. Ka tas var but? Viņa ir tik stipra un aktīva.

-Ja katru dienu lieto zāles, tas ir iespējams, protams, ja vīruss nav parak spītīgs.

Viņš pārsteigts raudzījās uz Stefāniju. Tu zināji?

Edvīns man pastastija pirms nakšanas šurp. Viņam to bija pateicis Henriks. Viņš ar Henriku gaidīja mus. Tāpēc arī Miše­ners aicinaja mani parunat divata.

Un kas tad bijām mēs ar Kasiopeju? Mazvērtīgie? Tadi, no kuriem var atteikties? viņš noprasīja Deivisam.

Apmēram ta. mēs nezinājām, ko Zovastina gatavojas darīt.

Maitasgabals nelaimīgais! Malone draudīgi tuvojas Deivi­sam.

Koton, iejaucas Torvaldsens. Es tam piekritu. Dusmojies uz mani.

Malone apstajas un paraudzījās uz veco viru. Kas tev deva tadas tiesības?

Kad tu ar Kasiopeju atstaji Kopenhāgenu, man piezvanīja prezidents Danielss. Viņš pastāstīja, kas Amsterdama notika ar Stefāniju, un jautāja, ko mēs zinām. Es izstāstīju. Viņš man lika saprast, ka esmu vajadzīgs šeit.

Kopa ar mani? Tāpēc tu meloji, ka Stefānija nokļuvusi bries­mas?

Torvaldsens paraudzījās uz Deivisu. Vispār tas man mazliet darīja raizes. Es pateicu tev tikai to, ko viņi pavēstīja man. kaikam prezidents gribēja, lai mēs visi iesaistāmies.

Malone pievērsās Deivisam. Man nepatīk jūsu darba stils.

-Atklātā runa. Tomēr man jadara tas, kas jadara.

Koton, ieminējās Torvaldsens, mums bija parak maz lai­ka visu apdomat. Es tikai improvizēju.

Tiešam?

Taču es neticēju, ka Zovastina pastradas kaut ko neapdomī­gu šeit, bazilika. To viņa nedrīkstēja. Turklāt viņa lika pārsteigtā pilnīgi nesagatavota. Tāpēc atļāvos viņu izaicinat. Kasiopejai gan bija pavisam citada attieksme. Viņa nogalina ja divus cilvēkus.

Un vēl vienu Torčello sala. Malone pulējas nezaudet mod­rību. Ko tas viss īsti nozīmē?

Viens no musu merķiem, paskaidroja Stefānija, ir apturēt Zovastinu. Viņa plāno uzsākt neželīgu karu, un viņai ir visi līdzekļi, lai tas būtu ļoti postošs.

Viņa sazinajas ar baznīcas vadību, bet ta bridinaja mus, piebilda Deiviss. Tāpēc mēs esam šeit.

Varejat ta arī pateikt mums, Malone parmeta I_isam.

Ne, Malones kungs, nevarejam. Esmu lasījis jūsu dosje. jūs bijāt izcils aģents. jūsu sekmīgo misiju un apbalvojumu saraksts ir iespaidīgs. jūs nepavisam neizskatāties naivs. Lai nu kam, bet jums jasaprot, ka šo spēli spēlē.

Tieši par to ir runa, viņš atcirta. Es vairs nespēlēju.

Soļodams šurpu turpu, viņš pulējās nomierināties. Tad piega-

ja pie atvērtas koka kastes, kas gulēja uz grīdas. Zovastina uz­ņemas tadu risku, tikai lai paskatītos uz šiem kauliem?

-Ta ir problēmas otra puse, paskaidroja Torvaldsens. -Sarežģilaka. Tu izlasīji dažas lappuses no Eli atrasta manuskripta, kur bija rakstīts par Aleksandru Lielo un brīnumzālēm. Eli, var­būt muļķīgi, bija ieņemis galva, ka, spriežot pēc simptomu rak­sturojuma, šīs zāles varētu iedarboties uz. vīrusu patogēniem.

Piemēram, uz HIV? jautāja Malone.

Torvaldsens pamaja ar galvu. mēs zinām, ka daba koku miza, augu lapas, saknes ir atrodamas vielas, kuras spēj uzveikt baktērijas un vīrusus, varbūt pat dažus vēža veidus. Viņš cerēja, ka šis arī varētu būt tads līdzeklis.

Malone atcerejas manuskriptu. Nožēlas pārņemts un redzēdams Ptolemaja neviltoto attieksmi, Eimenejs atklāja slēptuvēs vietu talu kal­nos, kur skiti mācīja Aleksandram dzīves gudrības. Skiti iepazīsti­na ja Aleksandru ar šim zalem. Eimenejs raksta, ka Aleksandrs ap glabats tur, kur skiti macija viņam dzīves gudrības.

Pēkšņi viņam kaut kas ienaca prata. Viņš pievērsās Stefanijai: Vai tev ir kāds no tiem medaljoniem?

Stefānija pasniedza viņam monētu. No Amsterdamas. Atguvam to no Zovastinas rokaspuiša, kas meģinaja to nolaupīt. Mums teica, ka tas esot īsts.

Viņš pacēla dekadrahmu augstu pret gaismu.

Kareivja tērpa krokas paslēpti mazi burtiņi. Z! 1, paskaid­roja Stefānija. Sengrieķu valodā tas nozīme "dzīvība".

Vel daži teikumi no Kardijas Hieronima Vēstures. pēc tam Ptolemajs pasniedza man sudraba medaljonu, uz kura bija attēlots Alek­sandrs ciņa ar ziloņiem. Viņš pastastīja, ka licis izkalt monētas par go­du šim kaujam. Viņš arī lika man atgriezties, kad bušu uzminējis miklu. Taču jvc mēneša Ptolemajs jau bija miris.

Tagad viņš saprata. Monētas ir saistītas ar miklu.

Bez šaubām, atbildēja Torvaldsens. Bet ka?

To Malone vēl nebija gatavs izskaidrot. Neviens no jums ta arī neatbildēja man. Kāpēc jūs ļavat viņiem tik vienkārši doties projām?

Kasiopeja noteikti gribēja braukt līdzi Zovastinai, atgadinaja Torvaldsens. mēs abi pietiekami bieži pieminējām Eli, lai ministri ieintriģētu.

Tāpēc tu viņai zvanīji?

Torvaldsens pamaja ar galvu. Viņai bija vajadzīga informā­cijā. Man nebija ne jausmas, ko viņa gatavojas darīt. Koton, tev jasaprot Kasiopeja grib noskaidrot, kas notika ar Eli, un atbil­des meklējamas Āzija.

Šada apsēstība Malonem nepatika. Kāpēc? To viņš īsti nesa­prata. Tomēr nepatika. Tāpat ka viņas ciešanas. Un slimība. Pa­rak daudz visa ka. Pārāk daudz, emociju cilvēkam, kurš visiem spēkiem cenšas tas apspiest. Ko viņa gatavojas darīt, kad bus nonākusi Federācijā?

Torvaldsens paraustīja plecus. Man nav ne jausmas. Zovastina zina, ka viņas lielais plāns nav man noslēpums. To es skaidri liku saprast. Viņa zina, ka Kasiopeja ir saistīta ar mani. Viņa izmantos katru izdevību izdibināt no Zovastinas pēc iespējas vairak…

Pirms viņu nogalinas.

Koton, ierunājās Stefānija. Ta bija Kasiopejas brīva iz­vēlē. Neviens viņu nepiespieda.

Sirdssāpes pieņemas spēka. Ne. mēs tikai ļavam viņai do­ties projām. Vai tas priesteris ir iesaistīts?

Viņam ir savs uzdevums, atbildēja Deiviss. Tāpēc viņš pieteicas.

Bet tas vēl nav viss, paziņoja Torvaldsens. Eli atrasta Ptolemaja mikla ir īsta. Mums tagad ir visi mozaīkas gabaliņi, lai sameklētu tas atminējumu.

Malone noradīja uz. kasti. Tur neka nav. Tas ir strupceļš.

Torvaldsens papurināja galvu. Nav tiesa. Šie kauli gadsim­tiem ilgi gulēja mums zem kājam, kapenēs, pirms tika pārvietoti uz šejieni. Viņš noradīja uz atvērto sarkofagu. Kad 1835. gada tos pirmoreiz izņēma, kopa ar tiem atrada vēl kaut ko. To zina tikai daži. Torvaldsens noradīja uz tumšo dienvidu transeptu. -Tas jau ilgu laiku atrodas dārgumu glabatava.

Un tu gribēji nogaidīt, līdz Zovastina aiziet, un tad paskatī­ties?

-Apmēram tā. Vecais vīrs pacēla gaisa atslēgu. Musu ieejas biļete.

Vai tu saproti, ka varbūt Kasiopeja uzsākusi cīniņu ar parak bīstamu pretinieci?

Torvaldsens smagi nopūtās. Un ka vēl.

Pulēdamies aptvert visu dzirdēto, Malone pievērsa skatienu dienvidu transeptam un apjautājās: Vai tu zini, ko darīt ar to, kas tur glabajas?

Torvaldsens papurināja galvu. līs ne. Bet mēs pazīstam kadu, kurš varētu zināt.

Tas bija kas jauns.

Henriks doma, paskaidroja Stefānija, un Kdvins, šķiet, viņam piekrīt…

Tas ir Eli, paziņoja Torvaldsens. mēs domājām, ka viņš vēl ir dzīvs.

CETURTĀ DAĻA

57 CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJĀ 6:50

Vincenti izkapa no helikoptera. Lidojums no Samarkandas bi­ja ildzis apmēram stundu. Uz austrumiem līdz pat Ferganas iele­jai bija uzbuveti jauni autoceļi, bet viņa īpašums atradās talak uz dienvidiem, bijušaja Tadžikistana, tāpēc uz turieni vēl joprojām atrak un drošāk bija doties ar gaisa transportu.

Viņš bija ļoti rūpīgi izraudzījies šo zemes gabalu, kas atradas augstu kalnos, mākoņiem rotaļu virsotņu ieskauts. Neviens neuzdeva liekus jauta jumus par šo izvēli, pat Zovastina ne. Viņš ti­kai paskaidroja, ka esot apnikuši dubļainie Venēcijas līdzenumi, tāpēc iegādājies divsimt akrus mežainu Pamira ieleju un klinšu augstieņu, ši bus viņa valstība. Šeit neviens viņu neredzēs un ne­dzirdes, viņš, kalpotaju aprūpēts, lepni mitināsies iespaidīga aug­stuma, baudot kādreiz pirmatnējo ainavu, kas tagad sakopta un uzposta Italijas, Bizantijas un Ķīnas stilu ietekme.

Savu īpašumu Vincenti bija nosaucis par Attico, un, lidojot pa­ri, viņš ievēroja, ka galveno ieeju tagad rota grezna akmens arka ar šadu uzrakstu. Viņš pamanīja arī jaunas sastatnes ap nama sienam, latad fasādes apdare strauji tuvojās nobeigumam. Celt­niecības darbi ritēja gausi, bet vismaz bez pārtraukumiem, un viņš tiešam priecāsies, kad tie beidzot bus gala.

Pieliecies zem helikoptera rotoriem, Vincenti devas uz dārzu, ko bija licis iekopt kalna nogāzē, lai piešķirtu savam īpašumam Anglijas lauku muižas iezīmes.

Piters O'Koners gaidīja viņu uz nelīdzeniem akmeņiem izlik­tas sētas puses terases.

Viss kartība? noprasīja Vincenti.

O'Koners pamaja ar galvu. Nekādu problēmu.

Vincenti vēl bridi uzkavējas ārpuse, lai atvilktu elpu. Taluma, Ķīnas puse, ap kalnu virsotnēm savilkas negaisa mākoņi. Pari iele­jai lidinājās varnas. Viņš ļoti pārdomāti bija izvēlējies pils novieto­jumu, lai vislabak varētu vērot lielisko skatu. Šeit bija pavisam citādi neka Venēcija. Nekādās smirdīgas miglas. Tikai kristāl­skaidrs gaiss. Viņš bija dzirdējis, ka šis pavasaris Āzija esot ne­parasti silts un sauss, un viņš to arī no sirds izbaudīja.

Ko dara Zovastina?

Tieši šobrīd viņa atstaj Itāliju kopa ar vēl vienu sievieti tumšādainu, glītu, kas muitas kontrole nosauca vardu Kasiopeja Vita.

Vincenti gaidīja, zinādams, ka O'Koners vienmēr rūpīgi ievāc ziņas.

Vita dzīvo Francijas dienvidos. Pašlaik viņa finansē kadas viduslaiku pils rekonstrukciju. Lielu projektu. Dārgu. Viņas tēvam savulaik piedereja vairaki ražošanas koncerni Spānijā. Milzīgi konglomerāti. Viņa tos visus mantoja.

Un kāda ir viņa pati? Personiskajā dzīve?

Musulmaniete, bet nav fanatiķe. Ļoti labi izglītota. Inženier­zinātnes un vēsturē. Neprecējusies. Trīsdesmit astoņus gadus ve­ca. Tas arī viss, ko man tik ātri izdevās uzzināt. Vai interese vēl kas?

Vincenti papurinaja galvu. Pagaidam ne. Vai ir kāda nojaus­ma, Kāpēc viņa ir kopa ar Zovastinu?

To mani cilvēki nezina. Zovastina kopa ar viņu iznāca no bazilikas un devas taisna ceļa uz lidostu.

Viņa lido atpakaļ uz šejieni?

O'Koners pamaja ar galvu. Mus klat pēc četrām vai piecām stundām.

Vincenti nojauta, ka tas vēl nav viss.

Musu aģenti, kas sekoja Nellei. Vienu nošava snaiperis no jumta. Otrs aizbēga. Šķiet, ka Nelle bija sagatavojusies.

Tas Vincenti nepatika. Taču šis problēmas risinašana bus jaatliek uz vēlāku laiku. Viņš jau bija nolecis no klints. Par veļu rāp­ties atpakaļ.

Viņš iegāja nama.

Pirms gada viņš bija beidzis telpu iekārtošanu, iztērējot miljo­nus par gleznam, gobeleniem, lakotam mēbelēm un mākslās dar­biem. Taču viņš negribēja greznības varda upurēt ērtības, tāpēc bija licis ierīkot kinozāli, mājīgus salonus, privātās guļamistabas ar vannasistabam, ka arī iekopt dārzu. Diemžēl pagaidām viņam bija izdevies pavadīt šeit tikai dažas nedeļas, pieņemot darba vietejos iedzīvotājus, kuru uzticamību bija pārbaudījis pats O'Koners. Tomēr drīz vien Attico kļus par viņa drošo patvērumu bezrūpīgai dzīvei, ko no nevelamiem viesiem sargā sarežģīta signalizācijā, mūsdienīgas komunikāciju sistēmas un viltīgs slepeno eju tikls.

Viņš izsoļoja caur pirmā stāva telpām, kas pēc franču gaumes plūstoši pargaja cita cita un bija tīkami vēsas un ēnainas ka pa­vasara pievakare. No eleganta klasiska stila atrija lepnas marmo­ra kāpnes veda uz otro stāvu.

Viņš uzkāpa augša.

Virs galvas krāšņās freskas bija attēlots humanitaro zinātņu uzvaras gājiens. Ši nama daļa viņam atgadinaja Venecijas stila labakos paraugus, tikai aiz. augstajiem sīkrušu logiem paveras skats uz kalnu ainavu, nevis Lielo kanālu. Viņa gājienā mērķis bija aizvērtas durvis pa kreisi, netālu no augšējā kāpņu laukumi­ņa, aiz kuram atradas viena no plašajam viesu istabam.

Viņš klusi iegāja.

Karina Valde nekustīgi gulēja gulta.

O'Koners bija atvedis viņu un kopēju no Samarkandas ar citu helikopteru. Sievietes laba roka joprojām bija pievienota pie intra­venozas sistēmas. Vincenti piegāja pie gultas un paņēma vienu no šļircēm, kas gulēja uz. nerūsošā tērauda galdiņa. Ielaida šļir­ces saturu sistēmas atverē. Stimulējošā līdzekļa ietekme slimnie­ces acis pēc īsa brīža atveras. Samarkanda viņš bija iedevis sie­vietei stipras miegazāles. Tagad pienācis laiks atgūt samaņu.

Mostieties, viņš mudinaja. Attopieties!

Kanna pamirkšķinaja acis, un viņas skatiens noskaidrojas.

Tad acis atkal aizveras.

Paņēmis no naktsgaldiņa krūzi ar ledusaukstu ūdeni, viņš iešļaca to sievietei seja.

Viņa uztrukas, sprauslājot un purinot galvu.

Cuka tads! viņa izdvesa, pasliedamas uz elkoņiem.

Es teicu mostieties.

Viņa nebija piesieta pie gultas. Tas nebija vajadzīgs. Viņa parlaida skatienu telpai. Kur es atrodos?

Vai patīk? Greznība, pie kadas esat pieradusi.

Karina pamanīja spožo saules gaismu, kas ieplūda pa logiem un atvērtajam terases durvīm. Cik ilgi es nogulēju?

Krietnu bridi. Tagad ir rīts.

Apjaušot notikušo, atgriežas satraukums. Kas īsti notiek?

Veļos jums kaut ko nolasīt. Vai atļausiet?

Vai man ir izvēle?

Viņas prāts bija atguvis asumu.

Ne gluži. Tomēr man šķiet, ka tas bus interesanti.

Man jau no paša sakuma bija aizdomas par klīnisko izmēģi­nājumu VV72-23. Vincenti uzticēja ta vadību tikai man sadarbība ar viņu pašu. Tas bija savadi, jo viņš reti iesaistas šādos darbos, sevišķi izmēģinājumos ar tikai divpadsmit dalībniekiem, un tas bija vēl viens manu aizdomu iemesls, l.ielakaja daļā musu izmē­ģinājumu ir vairak neka simt, bet vismaz viena gadījuma pat tūk­stoš dalībnieku. Tikai divpadsmit pacientu radītāji parasti neļau­tu pienācīgi spriest par kadas vielas efektivitāti, sevišķi, ņemot vērā vissvarīgāko kritēriju toksiskumu, jo pastāv draudi, ka se­cinājumi bus pakļauti nejaušībai.

Kad izteicu šis raizes Vincenti, viņš paskaidroja, ka šo izmēģi­nājumu mērķis nav toksiskums. Tas arī šķita dīvaini. Kad apjautājos par izmēģināmo līdzekli, Vincenti ]>askaidroja, ka viņš pats personiski esot to izstrādājis un tagad gribot zināt, vai viņa labo­ratorija iegūtos rezultātus var panākt arī ar cilvēkiem. Es zināju, ka Vincenti strada ar projektiem, kas raksturoti ka īpaši slepeni (tas nozīme, ka to datiem drīkst piekļūt tikai noteikti cilvēki), bet līdz šim es vienmēr esmu bijis viens no tiem, kam tie ir pieejami, šajā izmēģinājumā Vincenti skaidri lika saprast, ka tikai viņš vie­nīgais rīkosies ar testējamo vielu, kuras nosaukums ir Zeta P.ta.

Izmantojot Vincenti sniegtos konkrētos parametrus, es izvēlē­jos divpadsmit brīvprātīgo no dažadam klīnikām visa valstī. Šis uzdevums nebija viegls, jo irākieši nemēdz atklatiba runāt par HIV un šī slimība ir reta. Tomēr, piedāvājot naudu, izdevās atrast testa subjektus. Trim personām HIV infekcijas agrīna stadija balto asins­ķermenīšu skaits bija ap tūkstoti, bet vīrusa daudzums pavisam niecīgs. Nevienam no fiem cilvēkiem nebija vērojami ārēji A1DS simptomi. Pieci citi bija pārgājuši no HIV uz AIDS, vīruss bija pārņēmis viņu asinsriti, balto asinsķermenīšu skaits bīstami zems, un katrs jau uzradīja dažadus konkrētus simptomus. vēl četri citi jau bija tuvu nāvei balto asinsķermenīšu skaits zem divsimt, skaidri izteiktas dažadas sekundāras infekcijas, dzīvot atlicis pa­visam nedaudz.

Katru dienu es braucu uz klīniku Bagdade un intravenozi ieva­dīju pacientiem līdzekli Vincenti noteiktas devās. Vienlaikus arī ņemu asins un audu paraugus, jau pēc pirmās injekcijas visu div­padsmit pacientu stāvoklis ievērojami uzlabojas. Pārsteidzoši pie­auga balto asinsķermenīšu skaits, un līdz ar imunsistemas atjau­nošanos pargāja sekundārās infekcijas, jo organisms saka cīnīties pret dažadajam slimībām. Dažas slimības, piemēram, Kaposi sar­koma, kas bija sākusies diviem no divpadsmit pacientiem, nebija arstejamas, taču tas infekcijas, kuras imunsistema spēja efektīvi lik­vidēt, otras dienas rīta saka mazināties.

'Prešaja diena imunsistema bija atsākusi darboties visiem div­padsmit pacientiem. Baltie asinsķermenīši atjaunojas. To skaits pie­auga. Atgriezās ēstgriba. Pieauga svars. IIIV vīrusu daudzums sa­mazinājās gandrīz līdz nullei, ja injekcijas turpinātos, nebija gandrīz nekādu šaubu, ka tiktu izārstēti visi dalībnieki, vismaz no HIV un AIDS. Taču tas tika partrauktas. Ceturtaja diena, kad Vincenti pārliecinājās, ka ši viela iedarbojas, viņš injekciju šķid­rumu nomainīja pret sals šķīdumu. Visu divpadsmit pacientu stā­voklis strauji pasliktinājās. T-šūnu skaits kritās, un HIV atkal ņē­ma virsroku. Kas īsti bija šī testejama viela, joprojām nav zināms. Nedaudzajas ķimiskajas analīzes, ko man izdevās veikt, atklajas tikai, ka tas ir viegli sarmains savienojums uz ūdens bāzes. Tikai ziņkāres pēc es izpētīju paraugu ar mikroskopu un biju bezgala pārsteigts, atrodot šķīduma dzīvus organismus.

Vincenti ievēroja, ka sieviete uzmanīgi klausas. Šo ziņojumu rakstīja kāds cilvēks, kas kādreiz stradaja mana pakļautība. Viņš gribēja to iesniegt manai priekšniecībai. Protams, viņam tas neiz­devās. Es nolīgu slepkavas novākt viņu. Iraka astoņdesmitajos ga­dos, Sadama valdīšanas laikos, tas nebija grūti.

Kāpēc jūs likāt viņu nogalinat?

Viņš bija ziņkārīgs. Parak bieži baza degunu svešas darīša­nas.

Ta nav atbilde. Kāpēc viņam bija jāmirst? Vincenti pacēla šļirci ar caurspīdīgu šķidrumu.

Atkal miega zāles?

Ne. Tas ir jūsu ilgu piepildījums. Ka jūs teicat Samarkanda tas, ko velaties.

Viņš uz bridi apklusa.

Dzīvība.

58 VENĒCIJA 2:55

Malone papurinaja galvu. Eli Lunds ir dzīvs?

mēs droši nezinām, paskaidroja Edvīns Deiviss. Bet mums bija aizdomas, ka Zovastinai ir kāds padomdevejs. Vakar Henriks pastastija, ka viņas sākotnējais informācijas avots bijis Lunds. Turklāt viņa nāves apstakji ir visai aizdomīgi.

Kāpēc Kasiopeja doma, ka viņš ir miris?

Citādi nevar, atbildēja Torvaldsens. Nebija iespējams pie­radīt pretējo. Taču man ir aizdomas, ka sirds dziļumos viņa šau­bas, vai ELi tiešam ir miris.

Henriks doma, un man viņam jāpiekrīt, piebilda Stefānija, ka Zovastina mēģinās izmantot Eli un Kasiopejas attiecības sa­va laba. Viss šeit notikušais viņu noteikti stipri satrieca, un vajašanas mānija ir viņas dzīves neatņemama sastavdaļa. Kasiopeja var mēģināt gut no ta kādu labumu.

Ši sieviete gatavojas sākt kam. Viņa neraizēsies par Kasio­peju. Ķīlniece viņai bija vajadzīga tikai, lai tiktu līdz lidostai. Pēc tam Kasiopeja ir vien bagaža. Tas ir neprāts.

Koton, ieminējās Stefānija, tas vēl nav viss.

Viņš gaidīja.

Naomi ir nogalināta.

Malone parlaida plaukstu par matiem. Nespēju vairs paciest savu draugu nāvi.

Man vajag Enriko Vincenti.

Malone piekrita.

Viņš atkal saka domāt ka kaujas aģents, ar pūlēm apspiežot kari pēc atras atriebības. Tu teici, ka dārgumu glabatavā kaut kas esot. Paradi man to.

Zovastina vēroja sievieti, kas sēdēja viņai pretī greznaja lid­mašīnas salona. Bez šaubam, viņa bija drosmīga. Lai gan viņa tāpat ka cietumniece no Ķīnas laboratorijas pazina bailes, tomēr atšķirība no tas vargas dvēseles viņa prata tas parvaret.

Kopš iziešanas no bazilikas viņas nebija bildušas ne varda, un Zovastina izmantoja šo laiku, lai novērtētu gūstekni. Viņa vēl joprojām nebija pārliecinātā, vai ķilnieces loma ir nejaušība vai iepriekš plānotā. Parak daudz kas notika parak īsa bridi.

Un vēl tie kauli!

Viņa bija pārliecināta, ka atradis kapa kaut ko vērtīgu, tik pār­liecinātā, ka uzņemas risku doties šurp. Viss liecinaja par to, ka atradums bus veiksmīgs. Taču bija pagajuši vairak neka divtūk­stoš gadi. Varbūt Torvaldsenam taisnība. Kas gan tur varēja saglabaties?

Kāpēc jūs bijāt bazilika? viņa jautāja.

Vai jūs paņemat mani līdzi, lai būtu ar ko papļapat?

Es paņemu jūs līdzi, lai noskaidrotu, ko jūs zināt.

Ši sieviete parak atgadinaja Karinu. Ta pati sasodītā pašpār­liecinātībā, ar ko viņa tik ļoti lepojās. Un arī savada piesardzība, kas nezin Kāpēc gan interesēja, gan mulsinaja Zovastinu.

jūsu drēbes. jūsu mati. Izskatas, it ka jūs bulu izpeldējusies.

-Jusu miesassargs iegrūda mani lagūnā.

Tas bija kas jauns. Mans miesassargs?

Viklors. Viņš jums to nepastāstīja? Es Torčello muzeja nošāvu viņa pārinieku. Gribēju nogalinat arī viņu.

-Tas varētu bul grūti.

Tikai ne man. Viņas ledaina balss pauda nicīgu pārāku­mu.

-Jus pazināt Eli Eundu?

Vita neatbildēja.

-Jus domājāt, ka es viņu nogalinaju?

Es zinu, ka ta bijāt jus. Eli pastastija jums par Ptolemaja mik­lu. Viņš jums pavēstīja visu par Aleksandru, arī to, ka Aleksandrijas mauzoleja nav apglabatas viņa mirstīgas atliekas. Viņš to saistīja ar veneciešu paveikto Svēta Marka ķermeņa nolaupīšanu, un tāpēc arī jūs izlēmāt doties uz Venēciju. Jūs nogalinājāt Eli, lai viņš vairs nevarētu nevienam to pastāstīt. Tomēr kadam viņš to pateica. Man.

Bet jūs izstāstījāt Henrikam Torvaldsenam.

Un arī citiem.

Tas gan vairs nebija labi, un Zovastina iedomājās, vai ši sie­viete nav saistīta arī ar neveiksmīgo atentātu. Un Vincenti? Henriks Torvaldsens, bez šaubam, bija tads cilvēks, kas labi iederetos Venecijas Liga. Bet, ta ka dalībnieku saraksts tika glabats stingrā­kā ja slepenība, par to nevareja pārliecināties. ELi ne reizi nepie­minēja jus.

Toties piemineja jus.

Ši sieviete tiešam bija līdzīga Karinai. Tikpat neatvairami val­dzinoša un tieša. Izaicinoša izturēšanas pievilka Zovastinu. Spī­tība, kas ilgi un pacietīgi jasavalda.

Tas bija iespējams.

Bet ja nu Eli nav miris?

59 VENĒCIJA

Malone sekoja parejiem bazilikas dienvidu transepta un ap­stajas pie blāvi apgaismotajām durvīm zem grezni rotātās mauru stila arkas. Torvaldsens izņēma atslēgu un atslēdza bronzas dur­vis.

Aiz tam velvēts priekšnams veda uz slepeno svētnīcu, l'a krei­si sienu nišas vidēja ikonas un relikvariji. Pa labi bija dārgumu glabatava, kur pie sienam un vitrīnās bija izstādīti trauslakie un vērtīgākie senās republikas simboli.

kielaka daļa šo bagatibu nākušās no Konstantinopoles, pa­skaidroja Torvaldsens, kad venēcieši 1204. gada izlaupīja pil­sētu. Taču daudz, kas ir zudis restaurāciju, ugunsgrēku un laupī­šanu laika. Pēc Venēcijas republikas krišanas lielu kolekcijas daļu izkausēja, lai iegutu zeltu, sudrabu un dargakmeņus. Palika tikai 283 priekšmeti.

Malone nopētīja spožos biķerus, relikvarijus, lādītes, krustus, bļodas un ikonas. Tie bija darinati no akmens, koka, kristālā, stik­la, sudraba un zelta. Viņš ieveroja arī amforas, ampulas, manu­skriptu vākus un smalkus vīraka kvēpināmos traukus, kas visi bija senas trofejas no Pģiptes, Romas vai Bizantijas.

Iespaidīga kolekcija, viņš atzina.

Viena no izcilākajam pasaule, paziņoja Torvaldsens.

Ko mēs īsti meklejam?

Stefānija noradīja. Mišeners teica, ka tas esot tur.

Viņi piegāja pie stikla vitrīnas, kur bija izstādīts zobens, bīs­kapa zizlis, daži astoņstūraini trauki un vairaki zeltīti relikviju šķirstiņi. Torvaldsens ar citu atslēgu atslēdza vitrīnu. Tad atvēra kāda relikviju šķirstiņa vaku. To glaba šeit. Talak no svešam acīm.

Malone pazina šo senlietu. Skarabejs.

Mumifikacijas procesa laika ēģiptiešu balzametaji vienmēr izrotaja attīrīto ķermeni ar simtiem amuletu. Daudzi bija domāti ti­kai skaistumam, bet citi izvietoti nedzīvo roku un kaju stiprinā­šanai. Šis amulets bija nosaukts par godu kukainim, ko mēdza novietot goda vietā. Scarabceida> — meslu vabole. Viņš gan brīnī­jās par šadu pagodinājumu kukainim, bet senie eģiptieši bija no­vērojuši, ka šis vaboles it ka piedzimst no mesliem, un saistīja tas ar Hepri visu lietu rādītāju, dievu pirmtevu, kas izveidoja pats sevi no mirušo atliekām.

šis ir sirds amulets, viņš ieminējās.

Stefānija pamaja ar galvu. Ta teica arī Mišeners.

Malone zinaja, ka mumifikacijas laika visi iekšējie orgāni, iz­ņemot sirdi, tiek izņemti. Uz sirds vienmēr novietoja skarabeju, kas simbolizēja mūžīgo dzīvi. Šis bija tipisks paraugs. No akmens. Zaļš. Droši vien karneols. Tomēr viņš ievēroja vienu atšķirību. Nav zelta. Parasti tie ir izgatavoti no zelta vai rotāti ar to.

Varbūt tāpēc arī tas saglabajas, secinaja Torvaldsens. Vēs­turē liecina, ka nākamo paaudžu Plolemaji izlaupīja mauzoleju Aleksandrija. Viņi noplēsa visu zelta apdari, izkausēja zelta sarkofagus, paņēma visu vērtīgo. Laikam šis akmens gabals viņiem neko nenozimeja.

Malone pasniedzās un paņēma amuletu. Tas bija apmēram četras collas garš un divas collas plats. Tas ir lielāks. Parasti šis figūriņas ir uz pusi mazakas.

jūs daudz par tam zināt, brīnījās Deiviss.

Stefānija pasmaidīja. Viņš daudz. lasa. Ka jau īsts grāmattirgotajs.

Malone atbildēja ar smaidu, turpinaja pētīt amuletu un pama­nīja uz vaboles spārniem iegravetus trīs hieroglifus.

Ko tie nozīmē? viņš jauta ja.

Mišeners teica, ka tie apzīmē dzīvību, stabilitati un aizsar­dzību, atbildēja Torvaldsens.

Malone apgrieza amuletu otrādi. Apakšpusē bija attēlots putns.

Torvaldsens paskaidroja: Šis amulets 1835. gada lika atrasts kopa ar Svēta Marka kauliem, kad tos pārvietoja no pazemes kape­riem uz altari. Svētais Marks Aleksandrija gaja boja mocekļa nāvē un lika mumificēts, lapec visi nosprieda, ka amulets ir ši procesa piederums. Taču šadu paganisma piederumu baznīcas tevi negribeja ievietot kapa ar svēta vira mirstīgajam atliekam. Tomēr viņi ap zinajas amuleta vēsturisko vērtību un paslēpa to šeit dārgumu glabatava. Kad baznīca uzzināja, ka Zovastina interesejas par Svēto Marku, arī šim amuletam pieversa lielāku uzmanību. Bet, kad Danielss pastastija man par to, es atcerējos Ptolemaja vārdus.

Malone saprata.

Pieskaries zelta sapņa dziļākai hutibai.

Viss nostājās savas vietas. Zelta sapnis Memfisa bija pats ķer­menis, jo tas bija ieterpts zelta. Dziļāka būtība? Sirds. Viņš pa­cēla amuletu. Šis.

Tas nozīme, secināja Deiviss, ka šeit bazilikā nav apglabatas Svēta Marka mirstīgas atliekas.

Malone pamaja ar galvu. Kaut kas pavisam cits. Kam nav neka kopīga ar kristietību.

Torvaldsens noradīja uz amuleta apakšpusi. Šis ēģiptiešu hieroglifs apzīmē feniksu, atdzimšanas simbolu.

Atmiņa atausa vēl viens miklas fragments.

Sadali feniksu.

Tad viņš uzreiz zināja, ko darīt.

Kasiopeja saprata Zovastinas jautājuma slēpto mērķi, liet ja nu Eli nav miris? Tāpēc viņa apvaldīja satraukumu un mierīgi atbil­dēja: Viņš ir miris, un pagajuši jau vairaki meneši.

-Jus droši zināt?

Kasiopeja, protams, daudzreiz bija par to iedomājusies, tomēr, neļaujot sev mocīties veltīgas cerības, viņa paziņoja: Eli ir mi­ris.

Zovastina pasniedzas pēc talruņa un nospieda kādu pigu. Pēc īsa brīža viņa ierunājās klausule: Viktor, tev japastasta kadam par to, kas notika taja nakti, kad gaja boja Eli Lunds.

Viņa pasniedza tālruni gūsteknei.

Kasiopeja nepakustējās. Viņa atcerējās, ko šis vīrs bija teicis laiva. Tas nebija nekas.

Vai jūs varat atļauties neuzklausīt to, kas viņam sakams? jautāja Zovastina ar atbaidoši ļaunu prieku tumšajas acis.

Ši sieviete zinaja, kas ir viņas vajais punkts, un ši apjausma biedeja vēl vairak neka tas, ko varēja pavēstīt Viktors. Viņa gribē­ja zināt. Pagajušie meneši bija neizsakāmi mokoši. Tomēr…

Iebāziet to tālruni sev pakaļa.

Zovastina bridi vilcinājās, tad pasmaidīja. Beidzot viņa pateica klausulē: Varbūt velak, Viktor. Tagad vari atbrīvot priesteri.

Viņa beidza sarunu.

Lidmašīna ceļas arvien augstak mākoņos, uzņēmusi kursu uz austrumiem, uz Āziju.

Viktors novēroja Hli māju. Pec manas pavēlēs.

Kasiopeja negribēja to klausīties.

Viņš iegāja pa sētas puses durvīm. Eli bija piesiets pie krēs­la, un slepkava gatavojās viņu nošaut. Viktors nošava slepkavu, pēc tam atveda Eli pie manis un nodedzināja viņa māju kopa ar slepkavas līķi.

-Jus taču nedomājat, ka es tam ticēšu.

Mana valdība daži labprat atbrīvotos no manis. Diemžēl no­devība ir viena no musu politiskas darbības metodem. Viņi baidas no manis un zinaja, ka Eli man palīdz. Tāpēc viņi lika zināt­nieku nogalināt, tāpat ka daudzus citus manus sabiedrotos.

Kasiopeja joprojām šaubijas.

Eli ir HIV pozitīvs.

Šis fakts piesaistīja Kasiopejas uzmanību. Ka jūs to zināt?

Viņš pats man pateica. lis viņam šos divus mēnešus gādāju visus nepieciešamos medikamentus. Atšķirība no jums viņš man uzticas.

Kasiopeja zinaja, ka Eli nebutu nevienam stāstījis par šo in­fekciju. arī par viņas slimību zinaja tikai viņš un Henriks.

Tagad viņa bija apjukusi.

Tomēr radas jautājums.

Vai tads bija īstais mērķis?

Malone viegli aptaustīja sirds amuleta gludo virsmu, pārvel­kot ar pirkstiem par iegravēta eģiptiešu feniksa simbola līnijām. Ptolemajs lika sadalīt feniksu.

Viņš sapurinaja figūriņu un ieklausijas.

Iekša nekas nekustējās.

Torvaldsens laikam saprata, ko Malone doma darīt. Šī lie­tiņa ir vairak neka divtūkstoš gadus veca.

Malonem bija vienalga. Kasiopeja bija briesmas, un drīz visai pasaulei draudēs bioloģiskais karš. Ptolemaja sacerētā mikla acīmredzot bija norāde uz Aleksandra Lielā izvēlēto mūžīgas at­dusas vietu. Faraona goda tikušais grieķu kareivis laikam bija ieguvis ziņas no droša avota. Tāpēc, ja viņš teica sadali feniksu, tad Malone ta arī darīs, par spīti visam.

Viņš uzsita ar amuleta apakšpusi pa marmora grīdu.

Tas atlēca, un apmēram trešdaļa skarabeja figūriņas atdalijas gluži ka rieksta čaumala. Viņš savaca gabalus uz. grīdas un aplū­koja tos.

No atluzam kaut kas izbira.

Visi parejie notupas viņam līdzās.

Viņš noradīja uz amuletu. Iekšpuse bija izdobta, lai to va­rētu atvērt, un piepildīta ar smiltīm.

Pacēlis lielāko gabalu, viņš izbēra graudiņus.

Edvīns Deiviss norādīja: Skatieties.

Malone arī to pamanīja. Uzmanīgi norausis smiltis, viņš atse­dza cilindrisku priekšmetu apmēram puscollas diametra. Bet tad viņš saprata, ka tas nemaz nav cilindrs.

Zelta strēmelīte.

Saritinata.

Uzmanīgi pagriezis mazo tīstokli, viņš ieraudzīja taja iegravē­tus burtus.

Grieķu, viņš noteica.

Stefānija pieliecas tuvāk. Un skaties, cik plana ir ši loksnīte. Ka koka lapa.

Kas tas ir? jautāja Deiviss.

Malone saka apjaust, ka pedejie mozaīkas gabaliņi nostājas sa­vās vietas. Tagad laiks pievērsties Ptolemaja miklas nakamajiem vārdiem: Dzive ir mērs īstajam kapam. Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena. Pasniedzies kabata, viņš izņēma Stefānijas iedoto medaljonu. Taja ir paslēpti mikroskopiski burti. ZIT. Un mēs zi­nām, ka Ptolemajs lika izkalt šos medaljonus taja paša laika, kad sacereja miklu.

Viena monētas puse viņš pamanīja mazu simbolu un uzreiz saprata saistību. Tas pats simbols bija manuskripta, ko tu man radīji. Apakša, zem miklas. Tagad šie vārdi kļuva pilnī­gi skaidri. Dzīve ir mers īstajam kapam.

Ka ziloņu medaljoni ir saistīti ar šo stremelīti? gribēja zi­nāt Deiviss.

Lai to saprastu, jaciņa, kas ta ir.

Malone redzēja, ka Stefānija cenšas uzminēt viņa domas.

Un tu zini? viņa jautāja.

Viņš pamaja ar galvu. Es pilnīgi droši zinu, kas tas ir.

Izslēdzis motoru, Viktors ļava laivai slīdēt atpakaļ uz Svēta Marka krastmalas pusi. Viņš bija atvedis Mišeneru no bazilikas tieši uz šejieni, uz savu laivu, nospriedis, ka uz ūdens ir visdro­šāk gaidīt Zovastinas aizlidošanu. Tur viņš arī uzkavējās, vēro­dams spoži apgaismotos kupolus un tornišus, balti rožaino dodža pili, zvanu torni, senu ēku rindas, cienīgas un augstas, rotātās ar balkoniem un logiem, kas grima naksnīga tumsa. Viņš tiešam priecāsies, kad beidzot bus licis projām no Italijas.

Seit viss bija izgājis greizi.

Mums laiks apranaties, paziņoja Mišeners.

Gaidīdams Zovastinas zvanu, viņš bija ieslēdzis priesteri

priekšgala kajīte, un tur tas visu laiku mierīgi sēdēja.

Kas tad mums ko runāt?

Kaut vai par to, ka jūs esat amerikaņu spiegs.

60 CENTRĀLĀZIJAS FEDERĀCIJĀ

Vincenti ļava Karinai Valdei apdomat dzirdēto. Viņš atcerejas, ka pats jutas, pirmoreiz apjaušot, ka atklajis zāles pret HIV.

Es jau pieminēju veco viru kalnos…

Vai tur jūs to atradat?

Pareizak būtu teikt atguvu.

Viņš vēl nevienam nebija par to stāstījis. Tas nebija iespējams. Taču viņš dedzīgi ilgojas visu izskaidrot. Ironiski, bet pašas vienkāršākās lietas spēj risināt sarežģītākās problēmas. 20. gad­simta sakuma Ķīna plosījās beriberi, nogalinot simtiem tukstošus cilvēku. Vai zināt, Kāpēc? kai risi pārdošanā labak izskatītos, tir­gotāji saka pulēt graudus, kas līdz ar miziņu zaudēja tiaminu vitamīnu Br Tikko iedzīvotāju uztura pietrūka tiamina, saka iz­platīties slimība. Partraucot risu pulēšanu, tiamms pats to aptu­rēja. Klusa okeāna īves miza ir efektīvs pretvēža līdzeklis. Tas ne­spēj pilnība izārstēt vēzi, bet spēj palēninat ta gaitu. Vienkāršs maizes pelejums ļava atklat ārkārtīgi efektīvu antibiotiku, kas ap karo baktēriju infekcijas. Bet kaut kas tik ikdienišķs ka ketogēna dieta ar augstu tauku saturu spēj dažiem berniem iegrožot epi­lepsiju. Visparastakas lietas. Es atklaju, ka tas pats attiecas arī uz AIDS.

kāda bija iedarbīga viela ta auga lapas, ko jūs košļājat? vini jautāja.

-Tā nebija viela. Kaut kas cits.

Viņš redzēja, ka sievietes bailes ir pārgājušās un draudošas briesmas sak pārvērsties cerībā uz glābiņu.

Pirms trīsdesmit gadiem mēs zaļo pērtiķu asinsritē atradam kādu vīrusu. Tajos laikos musu zinašanas par vīrusiem bija trū­cīgas salidzinajuma ar mūsdienām. mēs pat domājām, ka tas ir kāds trakumsērgas paveids, taču ši organisma forma, izmērs un bioloģija bija citādi. To nosauca par pērtiķu (Mmian) imūndeficīta vīrusu SIV. Tagad mēs zinām, ka SlV var ilgi mitināties pērtiķu organismos, nekaitējot tiem. Sākumā mēs domājām, ka pērtiķiem piemīt kāda pretestība, bet vēlāk noskaidrojam, ka pretestību ra­da pats vīruss, jo tas ķīmiski "saprot", ka nedrīkst iznicināt kat­ru bioloģisko organismu, ar ko tas saskaras. Vīruss iemācījās dzī­vot pērtiķos ta, lai dzīvnieki pat nenojaustu par ta esamību.

To es jau biju dzirdējusi, ieminējās Karina. Un arī to, ka AIDS epidēmija sakas ar pērtiķa kodienu.

Vincenti paraustīja plecus. Kas zina? Varbūt tas bija kodiens vai skrapejums, bet varbūt kopa ar edienu. Daudzi ed pērtiķu ga­ļu. Lai ka arī tas notika, vīruss no pērtiķiem nonāca pie cilvēkiem. Es pats savam acīm redzeju, ka tas notika ar kādu viru varda Carlijs lstons. Viņa ķermeni vīruss pārvērtās no SIV par HIV.

Viņš izstastija Karinai, kas notika pirms ceturtdaļgadsimta pa­visam netālu no viņu pašreizējas atrašanas vielas.

HIV nebija tadu saudzēšanas instinktu attiecība pret cilvekiem, ka SIV pret pertiķiem. Tas uzreiz, ķeras pie darba, ātri vien pārveidojot šūnas un limfmezglus par savam kopijām. Cārliju tas nonāvēja dažu nedēļu laika. Taču viņš nebija pirmais. Pašu pir­mo reizi HIV tika precīzi diagnosticēts kadam vīram Anglija 1959. gadā. Deviņdesmito gadu sakuma izdarīta sasaldētas plazmas analīze paradīja, ka viņa asinis ir HIV, bet slimības vēsture apstiprinaja AIDS simptomus. Visticamāk, SIV un HIV pastāvēja jau gadsimtiem ilgi. Cilvēki mira nomaļos ciematos, un neviens to neieveroja. īstais nāves cēlonis bija sekundārās infekcijas, tadas ka plaušu karsonis, lapec ārsti parasti nemaz nepamanīja AIDS. ASV sākotnēji tas lika iesaukts par "geju plaušu karsoni". Spriežot pēc visa, slimības izplatība izvērsās piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad Āfrika sakas modernizācija un cilvēki pārcēlās dzīvot lielas pilsētas. pēc tam kāds ārzemnieks aiznesa slimību sev lī­dzi uz citiem kontinentiem. Astoņdesmitajos gados HIV jau bija pārņēmis visu pasauli.

Veiksmīgs bioloģiskais ierocis.

mēs paši gan nospriedām, ka tas nav piemerots šādiem merķiem. Parak grūti ar to inficeties, parak leni nogalina. Un labi vien bija. Ja viss būtu vienkāršāk, mēs būtu ieguvuši miīsdienu melno nāvi.

Mums jau tāda ir, iebilda Karina. Ta tikai vēl nenogalina īstos cilvēkus.

Vincenti saprata, ko viņa ar to doma. Pašlaik bija zināmi divi galvenie vīrusa paveidi HIVkas dominēja Āfrika, un 1IIV-2 , kas bija nostiprinājies intravenozo narkotiku lietotāju un homo­seksuāļu vidu. Pēdējā laika saka paradities arī jauni paveidi, piemeram, īpaši nikns Dienvidaustrumazijas vīruss, kam bija pie­šķirts trešais numurs.

Ka jūs domājāt, vai lstons inficēja jus?

Toreiz, mēs pārak maz zinājām par vīrusa pāreju no cilvēka pie cilvēka. Ņemiet vera, ka ikvienam bioloģiskajam ierocim ne­pieciešams pretlīdzeklis. Tāpēc, kad vecais dziednieks piedāvā­jās aizvest mani kalnos, es devos viņam līdzi. Viņš man paradīja augu un teica, ka ta lapas varot apturēt slimību, ko viņš nosauca par drudža kaiti. Tāpēc es mazliet apēdu.

bet Istonam neiedevat? Ļavat viņam nomirt?

Es iedevu viņam auga sulu. bet viņam ta nelīdzēja.

Karina šķita apjukusi, bet Vincenti neko tuvāk nepaskaidroja.

Pēc Carlija nāves es kataloģizeju šo vīrusu ka nepieņema­mu. Irākiešus interesēja tikai veiksmīgie atklajumi. Neveiksmes bija pavēlēts iznicināt un aizmirst. Astoņdesmito gadu vidu, kad Fran­cija un ASV HIV beidzot tika izolēts, es pazinu ta bioloģiju. Saku­ma es tam nepievērsu lielu uzmanību. Vai nav vienalga ta bija tikai geju nelaime. Bet 1985. gada sakas runas farmacijas firmu aprindas. Kas atradis līdzekli pret šo vīrusu, kļus stāvus bagats. Tāpēc es saku meklēt. Tad jau es zināju daudz vairak. Tāpēc at­kal devos uz Centrālāziju, nolīgu pavadoni, kas uzveda mani augstu kalnos, un atradu šo augu. Atvedu paraugus, pārbaudīju un tiešam tas sasodīti ātri un labi spēja apkarot HIV.

jūs teicat, ka Istonam tas neiedarbojās.

Augs pats nav nekas. Kad iedevu lapas Čārlijam, tas jau bija nožuvušas, Lapās ša līdzekļa nav. Tas ir ūdeni. Tur es tas atradu.

Viņš pacēla šļirci.

Baktērijas.

61 VENĒCIJA

Vai esat kaut ko dzirdējuši par scitalu? jautāja Malone.

Neviens nepieteicas.

Rakstitajs ņem cilindru, aptin ap to adas strēmeli, uzraksta vēstuli, pēc tam attin vaļa un pievieno dažādus liekus burtus. Vēstules saņēmējam ir tads pats cilindrs ar tadu pašu diametru, tāpēc, aptinot strēmeli ap to, viņš var izlasīt ziņu. Ar citādu iz­mēru cilindru liek iegūts tikai haotisks burtu jūklis. Senie grieķi bieži izmantoja scitalu slepenai sarakstei.

Ka jūs to visu zināt? brīnījās Deiviss.

Malone paraustīja plecus. Scitals bija atrs un efektīvs paņē­miens, lurklat nepārprotams, bet tas kaujas laukā bija ļoti svarīgi. Lielisks veids, ka nosūtīt slepenu ziņojumu. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, es lasu.

Mums nav vajadzīga cilindra, teica Deiviss. Ka mēs at­šifrēsim šo vēstījumu?

-Atcerieties miklu. Dzīve ir rners īstajam kapam. Viņš pacēla medaljonu. -Z11. Dzīvība. Monēta ir mērīšanas rīks.

Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena, algadinaja Stefānija. Zelta folija ir plana. To nevarēs attīt un uztīt velreiz. Acīm­redzot tiek dots tikai viens mēģinājums.

Malone pamaja ar galvu. Ta es arī nopratu.

Viņi atstaja baziliku un devas ar zelta foliju un ziloņu medal­jonu uz bīskapijas telpām. Medaljona diametrs bija apmēram col­la, un viņi sāka meklet kaut ko atbilstošu. Sienas skapi atrastie paris slotas katli izrādījās parak resni, bet daži citi priekšmeti parak tievi.

Visas gaismas deg, nobrīnījās Malone, bet neviena nav.

Kad Zovastina palika bazilika viena, Mišeners lika visiem atstat eku, paskaidroja Deiviss. mēs gribējām pēc iespējas iz­tikt bez. lieciniekiem.

Uz plaukta līdzas kopošanas aparātam Malone pamanīja sve­ces. Paņēmis tas, viņš ievēroja, ka to diametrs ir tikai mazliet lie­lāks par medaljonu. mēs paši izgatavosim scitalu.

Stefānija uzreiz saprata. Tālāk pa gaiteni ir virtuve. Es atne­sīšu nazi.

Malone piesardzīgi turēja sauja mazo zelta strēmelīti, ietītu sa­burzīta papīra lapa, ko viņi bija atraduši dārgumu glabalavas biļešu kase.

Vai kāds no jums saprot sengrieķu valodu? viņš apjautājās.

Deiviss un Torvaldsens papurinaja galvu.

Mums bus vajadzīgs dators, kai ko mēs izlasīsim uz šis stromeles, tas bus sengrieķu valoda.

Birojā ir dators, atcerejas Deiviss. Tepat blakus.

Stefānija atgriežas ar mizojamo nazi.

Es raizējos par Mišeneru, ieminējās Malone. Kas gan var liegt Viktoram nogalinat viņu arī tad, ja Zovastina notraucēti liks projām?

Viņam nekas nedraud, atbildēja Deiviss. Es gribēju, lai Mišeners iet līdzi. Viktoram.

Malone nesaprata. Kāpēc?

Edvīns Deiviss nopētīja viņu, it ka vērtēdams viņa uzticamību.

Maloni tas kaitinaja. Kas tad nu?

Stefānija pamaja ar galvu, un Deiviss paskaidroja: Viktors slrada musu laba.

Viktors apstulba. Kas jūs tads esat?

Katoļu baznīcas priesteris, ka jau teicu. Bet jūs gan neesat tas, par ko izliekaties. ASV prezidents lika man parunat ar jums.

Laiva joprojām slidoja uz piestātnes pusi. Jau pēc brīža Miše­ners būtu projām. Svētulis bija nogaidījis īsto bridi šim paziņoju­mam.

Cik man zināms, Zovastina jūs atrada Horvatijas drošības dienesta, kur jūs jau pirms tam bija savervējuši amerikāņi. jūs tiem labi palīdzējai Bosnija, un, uzzinājuši, ka tagad jūs strādājāt Zo­vastinas laba, amerikaņi atjaunoja sadarbību.

Viktors bija spiests atzīt, ka tas viss atbilst patiesībai un tatad viņa priekša ir īsts aģents.

Kāpēc jūs ta darat? jautāja Mišeners. Dzīvojat melos?

Viktors nolēma atbildēt godīgi. Teiksim ta, ka es negribeju no­nākt tiesas priekša par kara noziegumiem. Bosnija es cīnījos otra puse. mēs visi sastradajam jaunus darbus, ko pēc tam nožēlojam. Lai atvieglotu sirdsapziņu, es pārgāju amerikaņu puse palīdzēt tiem notvert bistamakos noziedzniekus.

Tas nozīme, ka tagad jūs ienīstu arī bijušie ciņu biedri, ja uz­zinātu par jūsu nodevību?

-Apmēram ta.

Amerikāņi vēl joprojām tur par jūsu galvu Dāmokla zobe­nu?

Slepkavībam nav noilguma. Man Bosnijā ir ģimene, laja pa­saules daļa atriebība tiek vērsta arī pret visiem tuviniekiem. Es atstaju dzimteni, lai neapdraudētu viņus. Bet, kad amerikāņi uzzinaja, ka es strādāju Zovastinas laba, viņi man piedavaja izvēli. Draudēja izstāstīt par mani viņai vai bosniešiem. Es sapratu, ka drošāk būtu sadarboties.

-Jus spēlējat bīstamu spēli.

Viktors paraustīja plecus. Zovastina neko par mani nezinā­ja. Ta ir viena no viņas vājībām. Viņa doma, ka visi, kas ir viņas tuvumā, ir parak nobijušies vai sajūsmas pārņemti, lai statos viņai pretī. Tad viņam kaut kas ienaca prata. Ta sieviete, kas šonakt bija bazilika un aizgaja kopa arZovastinu. Kasiopeja Vita…

Viņa arī ir iesaistīta.

Tagad Viktors apjauta, cik briesmīgu kļudu pieļāvis. Viņš tie­šam varēja iekrist. Tāpēc viņš pulējas paskaidrot. mēs jau tikā­mies Kopenhāgenā. Es mēģināju nogalinat viņu un arī abus pā­rējos, kas bija bazilika. Es taču neko nezināju. Bet, kad viņa pastastis Zovastinai, kas notika, man bus beigas.

Kasiopeja neko neteiks. Viņu jau iepriekš bndinaja par jums. Viņa cer uz jūsu palīdzību Samarkanda.

Tagad viņš atcerējās sievietes savados čukstus transepta gale­rija un saprata, Kāpēc neviens no Dānijā sastaptajiem neko nepiemineja Zovastinas klātbūtne.

laiva apstajas piestātne. Mišeners veikli izkapa. Palīdziet vi­ņai. Esmu dzirdējis, ka viņa ir atjautīga.

Un arī aukstasinīga slepkava.

Lai Dievs jūs sarga, Viktor. Šķiet, ka jums tas bus vajadzīgs.

Muļķības!

Priestera seja paradijas smaids. Kādreiz es arī ta domāju. Viņš pašūpoja galvu. Taču kļūdījos.

Viktors bija pagans. Tāpat ka Zovastina. Taču tam nebija ne­kādu reliģisku vai morālu iemeslu. Vienkārši viņam bija gluži vienalga, kas notiks ar viņu pēc nāves.

Un vēl kas, ieminējas Mišeners. Kasiopeja bazilika pie­minēja kādu vīrieti. Eli kundu. Amerikaņi grib zināt, vai viņš ir dzīvs.

Atkal šis vārds. Vispirms taujaja sieviete, tagad Vašingtona.

Viņš bija dzīvs, bet tagad es vairs droši nezinu.

Malone papurināja galvu. Jums ir savs aģents Zovastinas cil­vēku vidu? Kāpēc tad mēs esam vajadzīgi?

mēs nedrīkstam ļaut viņam iekrist, atbildēja Deiviss.

Vai tu to zināji? Malone jautāja Stefanijai.

Viņa papurinaja galvu. vēl pirms brīža ne.

Mišeners kļuva par lielisku ziņnesi, paskaidroja Deiviss. mēs nezinājām, ka viss izvērtīsies, bet, ta ka Zovastina lika Vik­toram vest viņu sev līdzi, viss iznaca tieši mums pa pratam. Mums vajag, lai Viktors palīdz Kasiopejai.

Kas ir Viktors?

Viņš nav musu vietējais aģents, atbildēja Deiviss. CIP viņu adoptēja jau sen. Nejaušs ieguvums.

Draudzīgi vai nedraudzīgi adoptēja? Malone zinaja, ka daudzi aģenti tiek piespiesti sadarboties.

Deiviss bridi vilcinājās. Nedraudzīgi.

Tas nav labi.

mēs atjaunojam kontaktus pagajušaja gada. Viņš mums ir tīri labi pakalpojis.

Viņš ir iepinies tik dziļi, ka viņam nevar uzticeties. Pat nav saskaitams, cik reizes šadi piespiedu aģenti ir mani piekrāpuši. Viņi ir ka ielasmeitas.

Ka jau teicu, viņš ir labi pakalpojis.

Maloni tas neparliet inaja. jūs laikam esat iesācējs šaja spele.

Tomēr zinu, ka ir jāriskē.

No riska ir tikai viens solis līdz muļķībai.

Koton, ierunājās Stefānija, es dzirdēju, ka tieši Viktors mums noradīja uz Vincenti.

Un tāpēc gaja boja Naomi. Vēl jo vairak viņam nedrīkst uzti­ceties.

Malone nolika saburzīto papīra lapu uz kopētājā un paņēma no Stefānijas nazi. Pielika ziloņu medaljonu pie kadas sveces gala.

Monēta bija nedaudz, greiza, gadsimtu gaita apdilusi, tomēr dia­metrs gandrīz sakrita. Tikai mazliet bija janokasa liekais vasks.

Pasniedzis sveci Stefanijai, Malone piesardzīgi attina papīru. Viņš pārsteigts ieraudzīja, ka plaukstas ir mitras. Uzmanīgi sa­tvēris divos pirkstos zelta stremeliti, viņš pacēla to. Atbrīvojis strē­melēs galu, viņš saka tīt to ap sveci, ko Stefānija stingri turēja roka.

Viņš leni ritinaja vaļa plāno zelta foliju.

Atgriežoties sākotnējā spirāles forma, it ka nesakarīgie burti nostājas savas vielas. Viņš atcerejās vārdus, ko bija lasījis par sci­talu. Nākamais pievienojas iepriekšējam.

Vēstījums kļuva salasams.

Seši grieķu burti.

KAIMAE

Drošs veids, ka sūtīt slepenus ziņojumus gan agrāk, gan ta­gad. Šis vēstījums saņemts divdesmit trīs gadsimtus pēc nosūtī­šanas.

Zelta loksnīte pielipa pie sveces, un Malone saprata, ka Ptolemaja brīdinājums piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena bija īsti vieta. Stremeliti vairs nevaretu attīt, jo tad ta saplīstu.

Iesim sameklet datoru, viņš ieteica.

62 CENTRĀLĀZIJAS FEDERĀCIJĀ

Vincenti patika būt situācijas noteicējam. jūs esat gudra sie­viete. Un, protams, gribat dzīvot. Bet ko jūs zināt par dzīvību?

Viņš pat negaidīja Karinas Valdes atbildi.

Zinātne allaž apgalvojusi, ka ir divi dzīvo butņu veidi bak­tērijas un visas pārējās. Kāda atšķirība? Bakterijam ir brīvi peldoša DNS, bet visiem parejiem DNS ir iekļauta kodola. Bet tad 70. gados mikrobiologs Karls Vēze atklaja trešo dzīvības formu. Viņš to nosauca par arheju. Tas ir baktērijas un pārējo formu krustojums. Sakuma tie tika atrasti tikai vielas ar visskarbakajiem apstākļiem Nāves jura, karstajos avotos, jūdzēm dziļi okeāna dibena, Antarktīda, purvos, kur trūkst skabekļa, un mēs domājām, ka tie pastav tikai tur. Bet pedejo divdesmit gadu laika arheji atrasti visur.

Vai jūsu atrastas baktērijas iznicina vimsu? jautāja Kanna.

Pilniba. Turklāt tas attiecas uz HIV-,, HIV-2 , SIV un jebkuru hibrīda paveidu, ko man izdevās atrast un parbaudīt, to skaita arī visjaunako no Dienvidaustrumazijas. Šim bakterijam ir prote­īna "odere", kas iznicina proteīnus, kuri satur kopa HIV. Tas sa­plosa vīrusu, tāpat ka vīruss saplosa sava nesataja šūnas. Un at­ri. Vienīga viltība ka neļaut organisma imunsistemai iznicināt arhejus, kamēr tie nav pilnīgi likvidējuši vīrusu. Viņš noradīja uz Karinu. Tādiem cilvekiem ka jums, kura imunsistema jau ir praktiski sagrauta, tas nedraud, jo nav vairs atlicis pietiekami daudz, balto asinsķermenīšu, lai nogalinatu iebrūkošas baktēri­jas. Bet gadījumos, kad HIV infekcija ir nesena un imunsistema salīdzinoši stipra, baltie asinsķermenīši nonāve baktērijas, pirms tas pagūst ķerties klat vīrusam.

Vai izdomājāt, ka to novērst?

Viņš pamaja ar galvu. Šis baktērijas spēj pārciest gremošanu. Tieši šo īpašību izmantoja vecais dziednieks, tikai viņš domaja, ka baktērijas mīt auga. Es ne tikai pakošļaju augu. Es arī iedzēru ūde­ni, tāpēc, ja todien mana organisma bija vīruss, baktērijas to iznī­dēja. Velak es pārliecinājos, ka labak ir līdzekli iešļircinat. Tad var regulet ta koncentrāciju. Agrīnas HIV infekcijas stadijas, kad imun­sistema vēl ir diezgan stipra, vajag vairak baktēriju. Velakas stadi­jas, tadas ka jums, kad balto asinsķermenīšu skaits tuvojas nullei, pietiek ar mazaku baktēriju daudzumu.

Tāpēc jums taja kliniskaja izmēģinājumā vajadzēja dažadas infekcijas stadijas? Lai noteiktu devas stiprumu.

Gudriniece.

Tatad ziņojuma autors kļūdījās, nodomājot, ka jūs dīvaina karta neraizējaties par toksiskumu.

Es biju ka apsēsts ar toksiskumu. Man bija jazina, cik daudz arheju vajadzēs HIV infekcijas likvidēšanai dažadas stadijas. Lie­liskākais ir tas, ka pašas par sevi šis baktērijas ir nekaitīgas. Tas var norit miljardiem, un nekas nenotiks.

jūs izmantojat tos irākiešus ka laboratorijas dzīvniekus.

Vincenti paraustīja plecus. Tas bija nepieciešams, lai noskaid­rotu, ka baktērijas iedarbojas. Viņi neko nezināja. Velak es izvei­doju čaulu, kas saglabaja baktēriju efektivitāti, dodot tam vairak laika vīrusa iznicināšanai. Pārsteidzošākais ir tas, ka laika gaita čaula sairst un imunsistema absorbē arhejus tāpat ka jebkuru ci­tu iebrucēju asinsrite. Iztīra to no organisma. Vīruss ir likvidēts un arheji tāpat. Parak daudz baktēriju uzņemt nav ieteicams, jo tas pārslogo imunsistēmu. Tomēr kopuma tas ir vienkāršs, izcili efektīvs līdzeklis pret vienu no nāvejošakajiem vīrusiem pasaule. Un neesmu tam atklajis nevienu blakus paradibu.

Viņš zinaja, ka ši sieviete pārcietusi visas HIV simptomatisko medikamentu netīkamas sekas. Izsitumus, čūlas, drudzi, nespē­ku, caureju, asinsspiediena pazemināšanos, galvassapes, vemša­nu, nervu traucējumus, bezmiegu.

Viņš atkal pacēla šļirci. Tas jūs izārstēs.

Dodiet man to! viņas balsi ieskanējās izmisums.

-Jus taču saprotat, ka Zovastina varēja jums to iedot. Viņš redzēja, ka šiem meliem ir gaidītais iespaids. Viņa zina par to.

Ta jau es domāju! Visi tie slimību baciļi. Viņa jau gadiem ilgi bija ka apsēsta ar tiem.

mēs strādājām kopa. Bet jums viņa ta arī neko nepiedāvā ja.

Karina papurinaja galvu. Nekad. Viņa tikai naca un skati-

jas, ka es mirstu.

-Jus bijāt viņas vara. Neko nevarējāt darīt. Es saprotu, ka to­reiz, pirms vairakiem gadiem, jūsu šķiršanas bija sāpīga. Viņa ju­tas piekrāptā. Vai saprotat, ka, atgriežoties un lūdzot palīdzību, jūs sagādājat viņai iespēju atriebties? Viņa būtu Jāvusi jums no­mirt. Vai vēlaties atdarīt viņai ar to pašu?

Viņš vēroja, ka sievietes sejā paradas apjausma, tomēr, ka jau viņš bija domājis, sirdsapziņas pārmetumi vajnieci sen vairs ne­mocīja.

Es tikai gribu elpot. Ja par to jāmaksā tāda cena, esmu ar mieru.

-Jus būsiet pirmais cilvēks pasaule, kas izārstēts no AIDS…

Un palicis dzīvs.

Vincenti pamaja ar galvu. Tieši ta. mēs iekļusim vēsturē.

Tomēr viņa šaubijas. Ja jau tas jūsu līdzeklis ir tik vienkāršs, Kāpēc kāds nevaretu to nozagt vai nokopēt?

Es vienīgais zinu, kur daba atrodams tieši šis arheju paveids. Varat man ticēt, to ir daudz un dažadi, bet derīgs ir tikai šis.

Slimnieces miglainajas acis pazibēja aizdomas. mēs zinām, Kāpēc es to vēlos. Bet jus?

Tik daudz jautājumu, guļot uz nāves gultas.

Bet jums taču patīk atbildēt.

Zovastina ir šķērslis maniem plāniem.

Izārstējiet mani, un es jums palīdzēšu no tā atbrīvoties.

Vincenti šaubijas, vai šai sievietei var pilnība uzticēties, tomēr

bija vērts paturēt viņu dzīvu. Viņas dusmas varēja novirzīt vajadzigaja gultne. Sakuma viņš nosprieda, ka pietiek vienkārši no­galinat Zovastinu, tāpēc arī atvēlēja rīcības brīvību Florencietim. Bet pēc tam viņš pardomaja un atmaskoja nolīgto sazvērnieku. Atentāts padarītu Zovastinu par mocekli. Daudz labak būtu iegrūst viņu negoda. Premjerministrei bija ienaidnieki. Bet tie visi baidijas no viņas. Varbūt ši nelaimīga dvesele palīdzes viņiem atgūt drosmi.

Ne Venēcijas Liga, ne pats Vincenti negribeja iekarot pasauli. Kari parak dārgi izmaksa un prasa parak daudz upuru, no ku­riem vissāpīgākie ir bagātības un nacionalo resursu izšķiešana. Liga velējas savu nākotnes utopiju tadu, kāda tā ir, nevis kādu to iztēlojas Zovastina. Viņš pats karoja tikai pēc miljardu peļņas un 111V uzvarētāja goda. Luijs Pasters, Linuss Paulings, Jonass Salks un tagad arī Enriko Vincenti.

Tāpēc viņš ielaida šļirces saturu intravenozaja sistēma.

Cik ilgs laiks vajadzīgs? slimniece kari iejautājas, un viņas izvargušaja seja atausa cerība.

Jau pēc dažam stundām jūs jutīsieties daudz labak.

Malone apsēdas pie datora un atvēra Govgle. Samekleja ar sen­grieķu valodu saistītas mājas lapas un beidzot atrada kadu, kas piedavaja tulkojumus. Ierakstījis lodziņa sešus burtus KAIMAH , viņš bija pārsteigts par to izrunu un nozīmi.

Grieķu valoda "augstakais punkts", angļu valoda "kāpnes".

Viņš atrada kādu citu lapu, kur varēja konvertēt alfabētu. Ierak­stījis tos pašus burtus piedāvātājā alfabētā, viņš saņēma to pašu atbildi.

Stefānija joprojām neizlaida no rokam ar zelta sloksnīti aptīto sveci.

Ptolemajs ļoti nopūlējas, lai atstātu šo ziņu, -atgadinaja Tor­valdsens. Šim vardam noteikti ir liela nozīme.

Un kas bus, kad mēs to atšifrēsim? noprasīja Malone. kāds liels brīnums notiks?

Lielais brīnums, ierunājās vēl kāda balss, ir tads, ka Zo­vastina gatavojas apkaut miljoniem cilvēku.

Pagriezušies viņi ieraudzīja kabineta durvis Mišeneru.

Tikko atstaju Viktoru laiva, lagūna. Viņš bija ļoti pārsteigts, ka es zinu par viņu.

Domāju gan, piekrita Torvaldsens.

Vai Zovastina ir projām? jautāja Malone.

Mišeners pamaja ar galvu. Es apvaicajos. Viņas lidmašīna pirms brīža paceļas gaisa.

Malone gribēja zināt ko vairak. Ka Kasiopeja zina par Vikto­ru? Bet tad viņš attapas un pievērsās Torvaldsenam. Tavs zvans, Pie laivu piestātnes, kad mēs tikko bijām ieradušies. Tu vi­ņai pateici.

Vecais vīrs pamaja ar galvu. Viņai ši informācija bija vaja­dzīga. kabi, ka viņa nenogalināja Viktoru Torčello sala. Bet tad, protams, es pats vēl neko nezināju.

Atkal tas pats rīkoties vispirms, plānot pēc tam, Malone secinaja, zīmīgi pieversdamies Deivisam.

Par to es uzņemos vainu. Tomēr plāns izdevās.

Bet trīs cilvēki ir miruši.

Deiviss neatbildēja.

Malone gribēja noskaidrot vēl kaut ko. Bet ja nu Zovastina nebutu saņēmusi ķīlnieku, lai droši tiktu uz lidostu?

Par laimi, ta nenotika.

Manuprāt, jūs esat parak vieglprātīgs. Viņu parņema dus­mas. Ja jau Viktors ir jūsu aģents, Kāpēc jūs nezināt, vai Eli Lunds ir dzīvs?

-Tas nebija svarīgi līdz vakardienai, kad iesaistījāties jūs trīs. Zovastinai bija kāds skolotājs, tikai mēs nezinājām, kas viņš ir. Tas varētu būt Eli Lunds. Kad mēs to uzzinājām, bija jārunā ar Viktoru.

Viktors teica, ka vēl nesen Eli Lunds bija dzīvs. Bet tagad drī­zāk vairs ne, paziņoja Mišeners.

Kasiopeja nezina, kas viņu sagaida, uztraucas Malone. Viņa ieskrējusi tieši ienaidniekiem zobos.

Viņa pati to visu sarīkoja, atgadinaja Stefānija. Droši vien cerība, ka Eli varbūt vēl ir dzīvs.

To Malone negribeja dzirdēt. Dažadu iemeslu pec. Bet nevie­nam no tiem tagad nebija īstais brīdis.

Koton, ierunājās Torvaldsens, tu jautāji, Kāpēc tas viss ir tik svarīgs. Pat nepieminot acīmredzamos bioloģiska kara drau­dus, ja nu šis zāļu dzeriens tiešam ir kāds dabīgs arstniecibas lī­dzeklis? Ta domaja senie cilvēki. arī Aleksandrs. Tāpat domaja arī hronisti, kuri sarakstīja tos manuskriptus. Ja nu tur tiešām ir kaut kas noderīgs? Zovastina grib to dabūt. arī Eli gribēja. Un arī Kasiopeja grib to pašu.

Malone tomēr šaubijas. mēs nenieka par to nezinām.

Stefānija pacēla sveci. Mēs zinām, ka mikla ir īsta.

Saja ziņa viņai bija taisnība, un jaatzist, arī Maloni tas intri­ģēja. Šis sasodītas ziņkāres deļ viņš allaž iekuļas nepatikšanas.

Un mēs zinām, ka Naomi ir nogalināta, atgadinaja Stefānija.

To viņš nebija aizmirsis.

Viņš atkal paraudzījās uz scitalu. Kāpnes. Atrašanas vieta? Ja ta, tad tas ir kāds nosaukums, kas bija pazīstams Ptolemaja lai­ka. Aleksandrs Lielais lika precīzi attēlot kartes viņa impēriju. Tad kartogrāfija vēl gulēja bērna autiņos, taču Malone bija redzejis se­no karšu reprodukcijas. Tāpēc viņš nolēma vēl ielūkoties interneta. Tomēr pēc divdesmit minušu meklēšanas viņš neatrada nekādu norādi uz to, ko varētu nozīmēt KAlMAī augstākais punkts vai kāpnes.

Varbūt ir vēl kāds ziņu avots, ieminējās Torvaldsens. Eli bija māja Pamira. Kalnu namiņš. Viņš mēdza doties uz turieni strādāt un domāt. Kasiopeja man par to pastastīja. Tur viņš glabaja savas grāmatas un papīrus. Iespaidīga materialu kolekcija par Aleksandru. Viņa teica, ka tur esot arī daudz ta laika karšu.

Tas atrodas Federācija, atgadinaja Malone. Šaubos, vai Zovastina mums izsniegs vizu.

Cik talu no robežas? jautāja Deiviss.

Trīsdesmit jūdzes.

mēs varam ielidot caur Ķīnu. Viņi šaja liela ar mums sadar­bojas.

Un kas īsti ir ši lietu? noprasīja Malone. Kāpēc vispār mēs esam iesaistīti? Vai tad jums nav CIP un daudzu citu izlūkoša­nas aģentūru?

Vispār jau, Malones kungs, jūs pats iesaistījāties, tāpat ka Torvaldsens un Stefānija. Oficiāli Zovastina ir musu vienīga sa­biedrota taja reģiona, tāpēc mēs nedrīkstam politiski nostāties pret viņu. Izmantojot oficiālos līdzekļus, mums draud atmaskošana. Ta ka Viktors ir mūsu aģents, mēs zinājām svangako par Zovas­tinas ncibu. bet tagad situācijā saasinas. Es saprotu ar Kasiopeju saistīto dilemmu…

Nesaprotat vis. bet tieši tāpēc es vēl piedalos. Es sekošu vi­ņai.

Es gan labak vēlētos, lai jūs dodaties uz kalnu namiņu pa­raudzīties, kas tur atrodams.

tāda ir atvaļinata aģenta priekšrocība. Varu darīt, ko pats vēlos. Viņš pievērsās Torvaldsenam. Tu dodies uz namiņu ar Stefāniju.

Piekritu, viņa draugs atbildēja. Noskaidro, ka viņai so­kas.

Malone raudzījās uz Torvaldsenu. Viņš bija palīdzējis Kasio­pejai un sadarbojies ar prezidentu, iesaistot spele viņus visus. Un tomēr vecais vīrs bija nobažījies, zinot, ka sieviete ir viena ienaid­nieku teritorija.

Tev ir plāns? noprasīja Torvaldsens. Vai ne?

šķiet, ka ir.

63 4:30

Zovastina iedzēra ūdeni no pudeles, ļaujot gūsteknei notrau­cēti gremdēties biedējošās domas. Viņas jau stundu lidoja klusē­damas, kopš brīža, kad viņa izteica mulsinošo pieņēmumu, ka Eli kunds varbūt vēl ir dzīvs. Ķilniece, protams, bija devusies viņai līdzi ar kādu mērķi. Personisku? Vai profesionālu? Tas vēl bus janoskaidro.

Ka jūs un tas dānis tik labi zināt manus plānus?

Par tiem zina daudzi.

Ja jau visi par tiem zina, Kāpēc neviens nav mani apturējis?

Varbūt mēs gatavojamies to darīt?

Zovastina pasmaidīja. Trīs drosminieku armija? Jus, tas ve­čuks un Malones kungs? Starp citu, vai Malone ir jūsu draugs?

Savienoto Valstu Tieslietu departaments.

Zovastina jau bija sapratusi, ka Amsterdamas notikumi ir pie­saistījuši varasiestāžu uzmanību, tomēr situācijā nebija saprota­ma. Ka gan amerikaņi tik veikli mobilizējas, un ka tie zinaja, ka viņa būs Venēcijā? Mišeners? Varbūt. Savienoto Valstu Tieslietu departaments. Amerikaņi. Viņa pēkšņi atcerējās vēl vienu sarež­ģījumu. Vincenti.

-Jus pat nevarat iedomāties, cik daudz mēs zinām, paziņoja Vita.

Man nekas nav jaiedomājas, man esat jus.

Es neesmu neko vērta.

Par to Zovastina šaubijas. Eli man daudz iemācīja. Daudz, ko tadu, kas man ne sapņos nebija rādījies. Viņš palīdzēja man atveri acis uz pagātni. Laikam bus atvēris arī jūsējās.

Nekas nesanaks. Jums neizdosies ietekmet mani, izmantojot viņu.

So sievieti vajadzēja salauzt. Slepenība bija visu Zovastinas plānu pamata. Ja tie nonāks atklatiba, draudēs ne tikai neveiksmc, bet arī pretestība. Pašlaik Kasiopeja Vita bija atrākais un vienkaršakais līdzeklis problēmas patieso apmēru noteikšanai.

Es devos uz Venēciju meklet atbildes, viņa paskaidroja. To ieteica Eli. Viņš domaja, ka svēta vira apbedījuma bazilika varētu bul kāda norāde uz īsto Aleksandra Lielā kapu. Viņaprat, ta tuvuma būtu meklējams kāda sena arstniecibas līdzekļa noslē­pums. Kaut kas tads, kas palīdzētu pat viņam.

Tie ir tikai sapņi.

Taču viņš par tiem pastāstīja arī jums, vai ne?

Vai viņš ir dzīvs?

Beidzot tiešs jautājums. jūs man neticēsiet, lai ka es atbildētu.

Pamēģiniet.

Viņš neaizgaja boja, kad nodega viņa māja.

Ta nav atbilde.

Citas nebūs.

lidmašīna strauji metas lejup un sašūpojas, iekļuvusi gaisa bedre, bet tad, motoriem vienmērīgi rūcot, turpinaja ceļu uz aus­trumiem. Viņas salona bija vienas. Abi miesassargi, kas Zovasti­nu pavadīja uz Venēciju, bija miruši. Par viņu līķiem bus japarupejas Mišeneram un baznīcai. Tikai Viktors palika uzticīgs pienakumam un nepievīla viņas cerības.

Viņai un gūsteknei bija daudz kopīga. Viņam abam dārgi cil­vēki bija inficēti ar HIV. Kasiopeja Vita mīļota deļ pat bija ar mie­ru riskēt ar dzīvību, bet Zovastina devas apšaubama ceļojuma uz Venēciju, pakļaujot briesmām gan sevi pašu, gan savu politiku. Muļķīgi? Varbūt.

Taču varoņi kādreiz nespēj rīkoties citādi.

64 CENTRĀLĀZIJAS FEDERĀCIJĀ 8:50

Vincenti kopa ar Lindsiju Grantu bija ieslēdzies nama pagrabstava ienkolaja laboratorija. Lindsijs bija ieradies taisna ceļa no Ķīnas, paveicis tur visus pēdējos uzdevumus. Pirms diviem ga­diem Vincenti bija atklajis Lindsijam savus slepenos plānus. Vi­ņam bija vajadzīgs kāds uzticams cilvēks laboratorija, kas uzrau­dzītu vīrusu un pretlīdzekļu testēšanu. Un arī apvardotu Zovastinu.

Dīķī, kur viņš atrada arhejus, ieplūda karsto avotu ūdeņi, un temperatūra tuvojas 100 grādiem pēc Farenheita10 . Milzu daudzu­mos ražot baktērijas un pēc tam droši parvadat tas pa visu pa­sauli tik augstas temperatūras būtu neiespējami. Tāpēc viņi tas parveidoja. Pamazam pieradināja pie arvien vesakas vides. Pār­steidzošā karta istabas temperatūra baktēriju darbība tikai paleninajas, tas it ka iegrima miega, bet, nokļuvušas silta asinsrite 98,6 grādu" temperatūra, tas airi atdzīvojas.

Pirms dažam dienām pabeigtais klīniskais izmēģinājums, stastija Lindsijs, -apstiprināja, ka baktērijas var ilgāku laiku glā­bāt istabas temperatūra. Es tas biju noturējis ilgāk par četriem menešiem. To pielāgošanās spēja ir apbrīnojama.

Tāpēc arī tas izdzīvoja miljardiem gadu, gaidīdamas, kad mēs tas atradīsim.

Vincenti nostājās tuvu pie viena no galdiem un ar gumijas cim­dos tērptajam tuklajam rokam pasniedzas hermētiski noslēgta tvertne. vīrs galvas duca ventilācijas sistēma, ar mikrofiltru palī­dzību attīrot gaisu no piemaisījumiem un ar vienmērīgo skaņu radot gandrīz iemidzinošu efektu. Raudzīdamies pa organiska stikla lodziņu, viņš veikli rīkojas ar izlvaicešanas trauciņu. Uz­pilināja uz stikliņa aktīvas HIV kulturas paraugu, sajaucot to ar pilienu, kas jau bija uz stikliņa. Pec tam ievietoja to iebūvētajā mik­roskopa. Atbrīvojis rokas no piesvidušajiem cimdiem, viņš nore­gulēja objektīvu.

Ar diviem mēģina jumiem atrada vajadzīgo asumu.

Pietika tikai vienreiz ieskatīties.

Vīrusa vairs nav. Iznicināts kontakta bridi. It ka baktērijas būtu gaidījušas, kad varēs to aprit.

Viņš zinaja, ka bioloģiskas modifikācijās ir visu panakumu pa­mala. Pirms dažiem gadiem viņa nolīgtas Ņujorkas juridiskas fir­mas pārstāvji paskaidroja, ka nevar patentet zeme atrastu jaunu minerālu vai savvaļa atrastu augu. Einšteins nevarēja patentet sa­vu slaveno formulu E=mc2 , nedz arī Ņūtons gravitacijas liku­mu. Tas ir dabas paradibas, kas brīvi pieejamas visiem. Turpretī ģenētiski modificēti augi, cilvēku radīti daudzšunu dzīvnieki un pārveidotās arheju baktērijas gan var patentet.

Velak viņš piezvanīs tai pašai juridiskajai firmai un uzsāks patenta pieprasīšanas procesu. Bus nepieciešams arī Pārtikās un zaļu parvaldes apstiprinājums. Paiet vidēji divpadsmit gadi, līdz eksperimentā iegūts preparats nonāk no laboratorijas līdz zaļu skapītim. Zāļu apstiprināšanas sistēma Amerika ir viena no stin­grākajam pasaule. Un Vincenti zinaja arī statistiku. Tikai pieci no 4000 savienojumiem, kas liek izskatīti parvaldes pirmskliniskajas parbaudes, nonāk līdz izmēģinājumiem ar cilvekiem. No šiem pieciem tikai viens saņem apstiprinājumu. Pirms septiņiem ga­diem tika pieņemta jauna, paatrinata testēšanas procedūra medi­kamentiem, kas paredzēti dzīvību apdraudošu slimību, to skaita, protams, arī AIDS, ārstēšanai. Tomēr pēc Pārtikās un zaļu par­valdes standartiem ātri nozīme sešus līdz deviņus mēnešus. arī Eiropa ir stingri apstiprināšanas procesi, tomēr tie nevar sacen­sties ar ASV. Āfrikas un Āzijas valstis, kuras AIDS skāris vissmagak, valdības apstiprinājums netiek prasīts.

Tur viņš arī saks pārdot šo līdzekli.

kai visa pasaule redz, ka AIDS slimnieki atveseļojas, kamēr to nelaimes biedri Amerika un Eiropā mirst. Tad viņš saņems ap­stiprinājumu, pat neprasot.

Es nekad neesmu jautājis, ieminejās kindsijs, un tu ne­kad neesi teicis, kur īsti atradi šis baktērijas.

Noklusēšanas laiks bija pagajis. Pienācis īstais brīdis atklat kindsijam visu. Taču atbilde uz jautājumu kur? bija saistīta arī ar jauta jumu kad.

Vai esi kādreiz apsvēris, kāda bija prezervatīvu ražošanas uzņēmuma vērtība pirms HIV paradīšanas? Protams, tiem bija savs tirgus. Cik liels? Vairaki miljoni gada? Bet pēc AIDS atkartota uzliesmojuma katru gadu visa pasaule tika ražoti un tirgoti mil­jardiem prezervatīvu. Un simptomātiskie medikamenti? AIDS ārstešana ir īsta naudas mašīna. Ārstēšana ar trīskāršu zaļu kokteili izmaksa no 12 līdz 18 tūkstošiem dolāru gada. Sareizinot to ar miljoniem lielo inficēto skaitu, redzam, ka miljardi tiek iztērēti par zalem, kas neko neārste.

Padoma par dažadiem parejiem piederumiem lateksa cim­diem, ārstu apģērbiem, sterilam adalam. Vai vari iedomāties, cik miljoni sterilu adatu tiek pirkti un lietoti, lai apturētu HIV izpla­tīšanos narkomanu vidu? Un, tāpat ka prezervatīviem, cenas cē­lušas līdz debesim. Šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi. Tā­dam zaļu un medicīnas piederumu ražošanas uzņēmumam kā Philogen HIV bija milzīgs peļņas avots.

Pēdējo astoņpadsmit gadu laika musu uzņēmums plauka un zēla, prezervatīvu rūpnīca triskaršoja ražošanas jaudas. Visu mu­su produktu pardošanas apjomi auga ka sēnes pēc lietus. mēs pat izstrādājām dažus simptomātiskos medikamentus, kurus labi pir­ka. Pirms desmit gadiem es izlaidu uzņēmuma akcijas brīva pardošanā, ieguvu kapitalu un, izmantojot medicīnas piederumu un zaļu nozares peļņu, finansēju vēl lielāku paplašinašanos. Nopir­ku kosmētikas firmu, ziepju fabriku, universālveikalu ķēdi un sal­dētu pārtikās produktu ražotni, zinot, ka pienāks brīdis, kad Phi­logen varēs atmaksai visus paradus.

Ka tu to zināji?

Es atradu šo baktēriju pirms gandrīz trīsdesmit gadiem. Tas lielas iespējas apjautu pirms divdesmit gadiem. Man jau tad bija HIV arstešanas līdzeklis, kuru es jebkura bridi varēju laist atklatiba.

Viņš vēroja Findsija reakciju.

Un nevienam neteici?

Nevienai dzīvai dvēselei. Vincenti gribēja pārliecināties, vai Lindsijs tiešam ir tik amorals, ka viņš domājis. Vai tas ir kas slikts? Es tikai gaidīju, kad tirgus bus tam gatavs.

-Zinadams, ka tas nav tikai daļējs risinājums, kaut kas tads, ko vīruss ar laiku iemācīsies apiet. Zinādams, ka tev ir īstais līdzeklis. Vienīgais veids, ka pilnība iznicināt HIV. Pat, ja kāds atrastu zāles vīrusa savaldīšanai, tavs līdzeklis tik un ta bulu labaks, ātrāks, drošāks un ar niecīgam ražošanas izmaksam.

Ta es arī nospriedu.

Un tevi neuztrauca, ka miljoniem cilvēku mirst?

-Tu doma, ka AIDS kādu šaja pasaule uztrauc? Attopies, Grant! Tikai tukšas runas, darbu nekādu. Ta ir unikālā slimība. Valdošais priekšstats ir tads, ka ta galvenokārt nogalina melnadainos, gejus un narkomanus. Ši epidēmija atklājusi musu esības nepievilcīgo pusi, uzdodot jautājumus par dzīves pamatprincipiem seksu, nāvi, varu, naudu, mīlestību, naidu, paniku. Ar visu lielo konceptualizešanu, iztelošanu, pētīšanu un finansēšanu AIDS kļuvis par vispolitiskāko slimību.

Viņš atcerējās Karinas Valdes vārdus. Tā tikai vēl nenogalina īs­tos cilvēkus.

Bet citi farmacijas uzņēmumi? jautāja Lindsijs. Vai tu ne­baidījies, ka tie atradis īstas zāles?

Tads risks bija, bet es uzmanīgi vēroju konkurentus. Teiksim tā viņu pētījumos bija vairak kļudu neka labu rezultātu. Viņš jutas pacilats. Cik labi beidzot pēc ilgiem laikiem runāt par to. Vai gribi redzēt, kur šis baktērijas mitinās?

kindsija acis iepletās. Seit?

Vincenti pamaja ar galvu. Pavisam tuvu.

65 SAMARKANDA 9:15

Divi Zovastinas sardzes viri aizveda Kasiopeju no lidmašīnas. Tie viņu pavadīšot uz pili, kur viņai būšot jauzturas.

jūs taču saprotat, viņa teica Zovastinai, stāvot pie atvērta­jam auto durvīm, ka uzņematies lielu risku.

Zovastina noteikti neveletos runāt par to šeit, uz nolaišanas joslas, lidlauka darbinieku un savu miesassargu klātbūtne. Īstais laiks bija lidmašīna, kad viņas palika divata. Bet Kasiopeja divas pēdējas lidojuma stundas tīši klusēja.

Risks šeit ir dzīvesveids, atteica Zovastina.

Sēžoties auto aizmugures sēdeklī, rokudzelžos aiz muguras sa­slēgtam rokam, Kasiopeja nolēma ietriekt dunci pretiniecei ribas. Par tiem kauliem jūs kļūdijāties.

Zovastina apsvēra izaicinājumu. Venēcijas brauciens tiešam izrādījās pilnīga neveiksme, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Zo­vastina, pienākusi tuvāk, apjautājas: Ka ta?

Ierecas reaktīvas lidmašīnas motori, un spirgts pavasara vējš saka dzenat izplūdes gaz.es. Kasiopeja mierīgi sēdēja aizmugu­res sēdeklī, raudzīdamās ārā pa priekšējo vējstiklu. Tur tomēr bija kaut kas paslēpts. Viņa pievērsās premjerministrei. Bet jūs to nepamanījāt.

Sadi mājieni jums nepalīdzēs.

Kasiopeja ignorēja draudus. Ja velaties atrisinat miklu, bus jatirgojas.

So dēmonisko būtni nebija grūti izprast. Bez šaubam, Zovasti­na nojauta, ka viņa kaut ko zina. Citādi nebūtu vedusi viņu šurp. Tāpēc Kasiopeja runaja piesardzīgi, lai neizpaustu pārak daudz. Čalu gala no veiksmīgas noklusēšanas bija atkarīga viņas dzī­vība.

Pienāca kāds miesassargs un kaut ko iečukstēja Zovastinai ausi. Ministre klausijas, un viņas seja uz mirkli atspoguļojas šaus­mas. Tad viņa pamaja ar galvu, un sardzes vīrs atkapas.

Nepatikšanas? apjautājas Kasiopeja.

Premjerministres ikdienas raizes. mēs parunasim velak.

Un viņa aizsoļoja.

Mājas ārdurvis bija vaļa. Nekas nebija sabojats. Nekādu ielau­šanas pazīmju. Iekša gaidīja divi Svētas vienības viri. Pieversusi tiem niknu skatienu, Zovastina noprasīja: Kas noticis?

Abi mūsu sargi nogalinati ar šāvienu galva. Pagājušajā nak­ti. Slimnieku kopēja un Kanna Valde pazudušas. Viņu drebes palikušas tepat. Kopējas modinātājpulkstenis uzstādīts uz sešiem no rīta. Nekas neliecina par gatavošanos bēgt.

Zovastina aizgaja uz galveno guļamistabu. Respirators klusē­ja, intravenoza sistēma atvienota. Vai Kanna aizbēgusi? Uz ku­rieni gan viņa dotos? Izgājusi halle, viņa jautāja sargiem: Vai liecinieki ir?

mēs apjautājāmies visas tuvakajas mājas, bet neviens neko nav redzējis vai dzirdējis.

Tas viss noticis viņas prombūtnes laika. Nevar būt sagadīšanas. Viņa nolēma paklausīt intuīcijai. Piegājusi pie viena no mājas talmņiem, viņa piezvanīja savai privātsekretārei. Nodeva rī­kojumu un jau pēc trim minūtēm saņēma atbildi: Vincenti ieradas Federācijā pagajušaja nakti pulksten 1:40. Atlidoja ar pri­vātu lidmašīnu, izmantojot savu pastāvīgo vizu.

Viņa vēl joprojām domaja, ka Vincenti sarīkoja atentala mēģi­nājumu. Viņš droši vien zinaja, ka viņa atstajusi Federāciju. Vi­ņas valdība nenoliedzami bija daudzas informācijas noplūdes, par to liecināja Henrika Torvaldsena un Kasiopejas Vitas teiktais. Bet ka tas atrast?

Ministres kundze, klausule atkal atskanēja sekretāres balss. Es jau gatavojos sazinaties ar jums. Ieradies apmeklētājs.

Vincenti? viņa mazliet pārsteidzīgi noprasīja.

Cits amerikānis.

Vēstnieks? Samarkanda bija pilna ar ārvalstu vēstniecībām, un premjerministrei nācās veltīt daudz laika sarunām ar diplo­mātiem.

Edvīns Deiviss, ASV prezidenta nacionālās drošības padom­nieka vietnieks. Viņš pirms dažam stundām ieradas valsti ar dip­lomātisko pasi.

Nepiesakot vizīti?

Viņš vienkārši parādijas pili un lūdza tikšanos ar jums. At­teicas runāt ar citiem par savas ierašanas mērķi.

Ta arī nebija sagadīšanas.

Drīz bušu klat.

66 SAMARKANDA 10:30

Dzerdams vieglo kokakolu, Malone vēroja, ka Iear ļet 3b A tu­vojas terminālim. Samarkandas lidosta atradas uz ziemeļiem no pilsētas, ta bija maza, ar vienu skrejceļu un apkalpoja gan komer­ciālos reisus, gan privātās un armijas lidmašīnas. Viņš bija atli­dojis no Italijas atrak neka Viktors un Zovastina, jo prezidents Da­nielss bija viņam atvēlējis E-16-E Strike Eagle. No Venēcijas viņš ar helikopteru ātri nokļuva Aviano gaisa spēku bāze, kas atradas piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem, bet lidojums uz austrumiem virs­skaņas atruma, kas pārsniedza 1300 jūdzes stundā, ilga tikai mazliet vairak par divām stundām.

Abas F-lb lidmašīnas ieradas Samarkanda bez sarežģījumiem, jo amerikaņu lidaparatiem bija neierobežotas nolaišanas tiesības visas Federācijās lidostās un bāzes. ASV oficiāli bija šis valsts sa­biedrotais, taču šaja pasaules daļa visas attiecības bija ļoti nepa­stāvīgās. Otra kara lidmašīna bija ieradies kdvins Deiviss, kas ta­gad jau bija premjerministres pili. Prezidents Danielss negribeja iesaistīt Deivisu un labprāt būtu licis l^m turēties drošā attalu­ma, taču viņš zināja, ka Malone nepieņems atteikumu. Turklāt, prezidents iesmejies piebilda, visam šim planam ir tikai aptuveni desmit procentu izredzes izdoties veiksmīgi, tāpēc vai nav vien­alga?

Malone norija pēdējos dzeriena malkus, kas pēc amerikaņu gaumes garšoja parak pliekani, tomēr gluži ciešami. Lidojuma lai­ka viņš bija stundu pagulējis. Pirmoreiz pēc divdesmit gadiem viņš atkal lidoja ar šādu kara lidmašīnu. Dienedams flote, viņš bija iemācījies tadas vadīt, bet velak kļuva par juristu un pargaja uz juridisko daļu. To viņam ieteica teva dienesta biedri.

Tevs.

Zemūdenes komandieris. Līdz kāda augusta diena viņa vadī­ta zemūdene nogrima. Malonem tad bija tikai desmit gadi, bet no šim atminam vēl tagad sažņaudzas sirds. Kad viņš iestājās flote, teva vienaudži jau bija sasnieguši augstas dienesta pakapes un iecerejuši spožu nākotni Foresta Malones dēlam. Tāpēc aiz cie­ņas pret viņiem Malone paklausīja un kļuva par Magelana noda­ļas aģentu.

Viņš nenožēloja savu izvēli, un karjera Tieslietu departamentā bija aizraujoša. Piedzīvojumi nebeidzas arī pēc aiziešanas no die­nesta. Templieši. Aleksandrijas bibliotēka. Tagad Aleksandra Liela kaps. Viņš papurināja galvu. Izvelc. Katrs izlemj pats.

Tāpat ka virs, kas tagad izkāpj no Imr ]et. Viktors. ASV spiegs. Piespiedu karta savervēts.

Tas nebija labi.

Iesviedis pudeli atkritumu kastē, Malone gaidīja, kad Viktors ieies lidostas eka. Novērošanas satelīts AWAC> E Sentry, kas pastavigi atradas orbīta vīrs Vidējiem Austrumiem, bija izsekojis ur ]et lidojumu no Venecijas, ļaujot Malonem uzzināt precīzu no­sēšanas laiku.

Viktors izskatijas tāpat ka bazilika vēja aprautu seju, netīras drēbes. Viņa stivaja gaita jautās pamatīgs nogurums.

Nostājies aiz nelielas starpsienas, Malone nogaidīja, līdz Vik­tors pagriežas pret termināli, tad sekoja un panāca viņu. Ilgi gan lidoji.

Viktors apstajas un pagriežas. Viņa seja nebija ne mazaka pār­steigumā. Es domāju, ka man bus jāpalīdz Vitai.

Es palīdzēšu tev.

Tu ar saviem draugiem Kopenhāgenā mani piešmauci. Man nepatīk, ka mani izmanto.

Kuram tad patīk?

Atgriezies, Malone, no kurienes esi nācis. Ļauj man tikt gala ar visu.

Malone izņēma pistoli. vēl viena priekšrocība, lidojot ar armi­jas lidmašīnu, ir tada, ka ASV armijas personālam un pasažie­riem nav jāiziet muitas parbaude. Mans uzdevums ir palīdzēt tev. Un to es arī darīšu, vai tev tas patīk vai ne.

Gribi mani nošaut? Viktors pagrozīja galvu. Kasiopeja Vita Venecija nošava manu pārinieku un mēģināja novākt arī mani.

Tad viņa vēl nezinaja, ka tu esi slepenais aģents.

-Tu to saki ta, it ka tas būtu kas slikts.

vēl neesmu īsti izlēmis, vai tev var uzticēties.

-Ar to sievišķi bus ziepes, paziņoja Viktors. Man liekas, viņa nejaus mums palīdzēt.

Varbūt tev taisnība, bet nekur viņa nespruks. Malone nolē­ma mazliet paglaimot. Esmu dzirdējis, ka tu esot labs aģents. Tad palīdzēsim viņai.

Es to arī gatavojos darīt. Tikai nebiju domājis, ka uzradisies pārinieks.

Malone atkal paslēpa pistoli zem jakas. Aizved mani uz pili.

Viktors apjuka. Ko vēl negribesi?

-Tev ka Svētas vienības vadītajam tas nebūs grūti. Tev liekus jautājumus neuzdos.

Viktors papurinaja galvu. Ļautiņi, jūs esat traki! Vai jums dzī­vot apnicis? Pietiekami ļauni, ka viņa ir tur. Tagad vēl arī tu? Es nevaru uzņemties atbildību par to visu. Un, starp citu, mēs ne­drīkstam pat sarunaties. Zovastina pazīst tevi pēc sejas.

Malone jau bija pārliecinājies. Lidlauka nebija novērošanas ka­meni. Tās bija talak, termināli. Tuvuma nevienu nemanīja, tāpēc viņš bija izvēlējies šo vietu sarunai. Tikai ieved mani pili. Ja pa­radīsi pareizo virzienu, parejo es paveikšu pats. Tad tu būsi dro­šība. Tev nekas nebūs jadara, tikai jāpiesedz mani. Vašingtona grib par katru cenu pasargat tevi no atmaskošanas. Tāpēc arī es­mu ieradies.

Viktors neticīgi pagrozīja galvu. Un kurš gan izdomaja šo stulbo plānu?

Malone pasmaidīja. Es.

67

Vincenti veda Findsiju ārpus mājas teritorijas pa akmeņainu taku, kas vijas augšup kalnos. Viņš bija licis nolīdzināt seno celi­ņu, dažas vietas iecirst akmeņos pakapienus un ierīkot elektrisko apgaismojumu, jo zinaja, ka turpmāk nāksies šeit staigat visai bie­ži. Gan taka, gan kalns atradas viņa zemes īpašumos. Ikreiz, do­damies šurp, viņš atcerejas, ka vecais dziednieks kaķa veiklība rapas pa klinšu sienu, turēdamies pie lakas ar kailajiem roku un kaju pirkstiem. Vincenti sekoja viņam pa pedam, priecīgu gaidu pārņemts, ka dels seko tēvam uz beniņiem, kur to sagaida brī­numaini pārsteigumi.

Un viņam nenācās vilties.

Pelēkas klintis ar raibam mirdzošu kristālu dzīslām apņēma viņus ka dabas būvētas katedrales sienas. Vincenti kājas no pie­pūles smeldza, un elpa plēsa pušu plaušas. Pakapies vēl mazliet augstak, viņš norausa no pieres sviedru lāsītes.

Kalsnais un stiegrainais Lindsijs nemaz neizskatijas noguris.

Nokļuvis uz augstākās kores, Vincenti atviegloti nopūtās. Uz rietumiem Federācija. Uz austrumiem Ķīna. mēs stavam krust­celēs.

Lindsijs vēroja ainavu. Pēcpusdienas saule apspīdēja talas, stā­vās kraujas un virsotnes. Ielejas klusumā aizrikšoja zirgu ganām­pulks.

Vincenti šis bija priecīgs brīdis. Saruna ar Karīnu Valdi bija viņa atmodinājusi velmi pēc atzinības. Viņš bija izdarījis izcilu atklajumu un spējis iegūt par to neierobežotu kontroli. Tas bija liels sasniegums, zinot, ka šis reģions vēl nesen piedereja Padomju Savienībai. Taču viss mainijas, kad izveidojas Federācija, un viņš ar Venēcijas Pigas starpniecību prasmīgi izmantoja šis parmaiņas sava laba.

Tur, viņš noradīja uz plaisu klinti. Jālien cauri.

Pirms trīsdesmit gadiem bija vieglāk izkļūt caur šauro eju, jo tad viņš svēra par simt piecdesmit mārciņām mazak. Tagad iz­spraukties varēja tikai ar lielam pulem.

Aiz plaisas īss tunelis veda uz peleku kambari ar robainiem, velvētiem akmens griestiem, ko no visam pusēm ieskava augstas klinšu sienas. No ieejas taja ieplūda blava gaisma. Vincenti ap­stajas pie elektrības paneļa un ieslēdza pie griestiem piekārtās kvēlspuldzes. Tas apgaismoja divus dīķus, katru apmēram des­mit pedu diametra viens bija rudi brūns, otrs zaļgana juras putu krasā.

Šajos kalnos ir daudz karsto avotu, viņš paskaidroja. No seniem laikiem līdz pat mūsdienām vietejie iedzīvotāji tic, ka tiem piemīt vērtīgas ārstnieciskās īpašības. Šaja gadījuma viņiem ir taisnība.

Kāpēc vajadzēja tos apgaismot?

Vincenti paraustīja plecus. Lai izpētītu ūdeni, turklāt, ka re­dzi, tie ir skaistās atšķirīgas krasas.

Un šeit dzīvo arheji?

Vincenti noradīja uz zaļgano dīķi. Tur ir to mājvieta.

Lindsijs pieliecas un iemerca plaukstu ūdenī. Par caurspīdīgo virsmu parskreja sīki vilnīši. Dīķi vairs nebija augu, ko Vincenti skatīja, pirmoreiz šeit atnakot. Tie laikam jau sen iznīkuši. Taču tas nebija svarīgi.

Mazliet pari simt grādiem, viņš teica par ūdens temperatū­ru. bet musu veiktas modifikācijas tagad ļauj bakterijam dzīvot istabas temperatūra.

Viens no kindsija uzdevumiem bija sagatavot rīcības plānu ka atbildēt uz Zovastinas uzbrukumu, kad bus vajadzīgs liels pretlīdzekļa daudzums. Tāpēc Vincenti jautāja: Vai mēs esam gatavi rīkoties?

Nelielos daudzumos audzēt baktērijas izmantošanai zoono­zes bija viegli, bet liela mēroga ražošana bus pavisam kas cits.

To Vincenti jau pats bija nopratis un tāpēc lūdza Artura Be­nua aizdevumu. Būs jābūvē infrastruktūra, jāpieņem darbinieki, jāveido izplatīšanas tikli, jāveic papildu pētījumi. Tas viss prasīs milzīgus kapitālieguldījumus.

mēs varam šim mērķim pielāgot ražotnes Francija un Spāni­jā, paskaidroja kindsijs. Tomēr vēlāk es ieteiktu izveidot atse­višķu rupnicu, ja jau mums vajadzēs miljoniem litru, kabi, ka šis baktērijas tik viegli vairojas.

Laiks pārliecināties, vai šie plāni viņu tiešām interese. Vai esi kādreiz sapņojis par iekļūšanu vēsturē?

Lindsijs iesmejas. Kurš tad nav?

Es domāju tiešam ierakstīt savu vardu vēsture ka izcila zi­nātniskā atklajuma autoram. Ja nu es varētu piešķirt tev šo godu? Vai tu to gribētu?

Ka jau teicu kurš negribētu?

Iedomājies, ka pēc daudziem gadu desmitiem skolēni mekles enciklopēdijas informāciju par HIV un AIDS un atradis tur ta­vu vardu uzzinās, ka tu palīdzēji uzvarēt 20. gadsimta ļaunako sērgu. Viņš atcerējas savu prieku, pirmoreiz, to iztēlojoties. arī Lindsija seja bija līdzīga izteiksme ziņkāre un pārsteigums. Vai vēlies iegūt daļu šis slavas?

Protams, viņš atbildēja nevilcinoties.

Es varu tev to sagadat. Bet ar dažiem noteikumiem. Lieki būtu teikt, ka es viens nevaru paveikt visu. Man ir vajadzīgs biolo­ģijas speciālists, kas personiski parraudzis ražošanu. Protams, ļoti svarīga ir arī drošība. Kad bus iesniegti patentu pieteikumi, es va­rēšu uzelpot vieglāk, tomēr kadam ir jasaglaba modrība arī ikdie­na. Tu, Grant, esi vispiemērotākais cilvēks. Par to tu saņemsi at­klajuma līdzautora godu un dāsnu atlīdzību. Dāsnu tas nozīme miljonus.

Lindsijs pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet Vincenti pacēla pirkstu.

Ta bija vienošanas patīkama daļa. Tagad būs nepatīkama. Ja tu saksi man traucēt, ja kļusi parak alkatīgs, es likšu O'Koneram ielaist tev lodi piere. Es jau ieminējos, ka mēs tiekam gala ar konkurentiem. Tagad paskaidrošu tuvāk.

Viņš pastastija Lindsijam par dāņu mikrobiologu, kuru 1997. gada pusdzīvu atrada uz ielas pie laboratorijas ēkas. kāds Kalifornijas zinātnieks vienkārši pazuda, viņa nomaļais auto bija pa­mests pie tilta, bet līķis ta arī netika atrasts. vēl viens zinātnieks lika atrasts lauku ceļa mala Anglija, laikam nezināmā autovadī­tāja notriekts. vēl viens noslepkavots lauku māja Francija. kāds cits zinātnieks gaja boja pavisam dīvaini pirms desmit gadiem tika atrasts viņa līķis, iesprūdis laboratorijas lielas saldētavas ventilācijas luka. 1999. gada pieci zinātnieki gaja boja privātās lidmašīnas avarija vīrs Melnas juras.

Viņi visi stradaja mūsu konkurentu laba, paskaidroja Vin­centi. Viņu darbam bija panākumi. Parak lieli. Tāpēc, Grant, klausi man. Ja būsi pateicīgs par izdevību, ko esmu tev sagadajis, mēs abi nodzīvosim līdz sirmam vecumam ka ļoti bagati viri.

Es tev raizes nesagadašu.

Vincenti saprata, ka izvelejies pareizi. Lindsijs bija lieliski ti­cis gala ar Zovastinu, ne reizi neatklajot patiesību par pretlīdzek­ļiem. Viņš arī bija labi rūpējies par laboratorijas drošību. Viss bija izdevies lieliski, un krietna daļa nopelnu par to pienācās šim vī­ram.

Tomēr kāds jautājums man nedod mieru, viņš atzinās.

Vincenti nosprieda neliegt atbildi.

Kāpēc tagad? Tu ilgi glabaji šo līdzekli noslēpuma. Kāpēc nenogaidīt vel?

-Zovastinas kara plānu deļ tagad ir īstais brīdis. Viņa mums nodrošināja iespēju veikt pētījumus pilnīga slepenība. Tagad es neredzu jēgu gaidīt vēl ilgāk. Man jāaptur Zovastina, kamēr viņa nav aizgājusi par talu. Bet ko teiksi tu, Grant? Vai tagad, kad zini visu, kaut kas tevi uztrauc?

Tu glabaji šo noslēpumu divdesmit gadus. Es to uzzināju pirms stundas. Man par to galva nesāp.

Vincenti pasmaidīja. Pareiza attieksme. Publicitate bus mil­zīga. Tu arī nonāksi uzmanības loka. Bet drīkstēsi teikt tikai to, ko likšu, tāpēc esi uzmanīgs un lieki nepļāpā. Esi vairak redzams neka dzirdams. Drīz tavs vārds nonāks dižgaru vidu. Viņš ar rokam uzzīmēja gaisa iedomātu rami. Grants Lindsijs, viens no HIV sakavejiem.

lzklausas jauki.

mēs izdarīsim paziņojumu tuvāko trīsdesmit dienu laika, bet vispirms tev jāsadarbojas ar maniem patentu juristiem. Es gata­vojos rit pavēstīt viņiem par musu atklājumu. Kad sniegšu īsto paziņojumu, tev jābūt man līdzas uz paaugstinājuma. Man vaja­dzēs arī paraugus tos lieliski varēs fotografēt. Un baktēriju attē­lus. Liksim sabiedrisko attiecību speciālistiem sagādāt. Tas bus varens šovs.

Vai vēl kāds zina par to?

Vincenti papurinaja galvu. Neviena dzīva dvēsele, tikai kāda sieviete mana nama, kas pašlaik izbauda atveseļošanos. Mums bus vajadzīgs kāds izārstēts slimnieks, ko izradīt, un viņa gluži labi deres šai lomai.

Lindsijs piegāja pie otra dīķa. Dīvaini, ka viņš nebija pamanī­jis, kas atrodas abu ūdenstilpju dibena. arī tas bija viens no iemesliem, Kāpēc Vincenti bija izraudzījies viņu. I!s jau teicu, ka ši ir ļoti sena vieta. Vai redzi burtus dīķu dibena?

Lindsijs palūkojas uz tiem.

Sengrieķu valoda tie nozīme "dzīvība". Man nav ne jausmas, ka tie te radušies. No veca dziednieka izdevās uzzināt, ka grieķi kādreiz pielūdza šo apvidu, tāpēc tas arī varētu būt izskaidro­jums. Viņ: šo kalnu sauca par "Augstāko punktu", ko angliski varētu tulkot arī ka "kāpnes". Kāpēc? Laikam tam ir kāda saistī­ba ar aziātu doto nosaukumu šai vietai. Arima. Esmu nolēmis šadi nosaukt savu īpašumu.

Braucot šurp, es redzēju uzrakstu uz vārtiem. Attico. Ko tas nozīmē?

To pašu, ko Arima, tikai itāliešu valoda. Augstākā vieta, piemeram, bēniņi.

68 SAMARKANDA

Zovastina iesoļoja pils audienču zāle un ieraudzīja kalsnu viru ar kupliem, sirmiem matiem. Bija ieradies arī ārlietu ministrs Kamils Revins. Viņa klātbūtne bija nepieciešama saskaņa ar pro­tokolu. Amerikānis nosauca savu vardu Edvīns Deiviss un uzradīja ASV prezidenta vēstuli, kas apliecinaja viņa pilnvaras.

Ministres kundze, Deiviss bezrūpīga toni apjautājās, vai mēs varētu parunāt divata?

Zovastina bija pārsteigtā. Es tik un ta izstāstīšu Kamilam visu, ko jūs man pateiksiet.

Šaubos gan, vai jūs atklasiet viņam to, par ko mēs ninasim.

Šie vārdi izklausijas visai draudoši, lai gan vēstnieka sejas iz­teiksme palika nemainīga, un viņa nolēma nerisket. Atstājiet mus, viņa pavēlēja Kamilam.

Viņš vilcinājās. Bet Zovastina pēc Venecijas neveiksmes un Ka­nnas pazušanas nepavisam nebija laba oma.

Tūlīt! viņa uzsauca.

Ārlietu ministrs pieceļas un devas projām.

Vai jūs vienmēr šadi izturaties pret saviem padotajiem?

Šeit nav demokrātijā. tādi cilvēki ka Kamils paklausa pavē­lēm vai…

Iepazīstas ar kādu no jūsu vīrusiem.

Vajadzēja jau saprast, ka viņas plāni ir zināmi arvien plašakam svešinieku lokam. Bet tagad par tiem uzoduši pat Vašingto­na. Neatceros gan, ka jūsu prezidents būtu sūdzējies par miem, ko Eederacija nodrošinājusi šaja reģiona. Kādreiz viss šis apvi­dus bija bīstams, tagad Amerika