Karaļa viltība

fb2

Stīvs Berijs

Karaļa viltība

Veco labo laiku vārdā bijušais aģents Kotons Malons piekrīt pavadīt uz Angliju kādu bēgli. Taču Londonā viņš negaidot nonāk ieroča stobra galā… Malons uzzina, ka nejauši iekļuvis diplomātiskā spēlē uz augstām likmēm šo starptautisko incidentu uzkurina ģeopolitiskas kaislības un šokējoši Tjūdoru laika noslēpumi.

CIP operācija cenšas atrisināt gadsimtiem senu noslēpumu, kurš spētu satricināt Lielbritāniju līdz pašiem tās karaliskajiem pamatiem.

STĪVS BERIJS ir New York Times populārākais bestselleru autors. Viņš sarakstījis tādas grāmatas kā Nodevība Venēcijā Aleksandrijas sargs, Tempļa ordeņa mantojums, Vatikāns, Dzintara istaba. Viņa darbi ir tulkoti četrdesmit valodās un pārdoti vairāk nekā piecdesmit valstīs visā pasaulē. Autors ir nodibinājis bezpeļņas organizāciju History Matters, kas veltīta cilvēces mantojuma saglabāšanai.

Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis  imantslochmelis@inbox.lv

No angļu valodas tulkojis Uldis Šēns Vāka dizains Dairis Hofmanis Vāka foto Corbis/Sacanpix

© Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 978-9984-35-688-4 "Apgāds "Kontinents"", 2014

Stīvs Berijs

Karaļa viltība

Kad Dens Brauns saka "šis ir mans iecienītākais trilleru žanrs", jūs jau zināt, ko sagaidīt reibinoši piedzīvojumi, baisi vēsturiski atklājumi un sajūta, ka pasaule karājas mata galā Berijs sniedz to visu un vēl vairāk.

Post Noon

Dena Brauna cienīga sazvērestība savij nebeidzamu starptautisku intrigu tīklu, kuru izraisījusi pati Karaliene Jaunava.

Kirkus Reviews

Aktiva darbība mūsdienās mijas ar neticami šokējošu pagātni.

Library Journal

Intrigu pilns romāns, godam pelnījis nokļūt uz lielajiem ekrāniem!

PATEICĪBA

Divpadsmito reizi no sirds pateicos Džinai Sentrello, Libijai Makgvairai, Kimai Hovijai, Sindijai Marijai, Skotam Šenonam, Debijai Arofai, Kerolai Louenstlnai, Metam Švarcam un visiem Reklāmas un pārdošanas nodaļas darbiniekiem. Piederēt Ballantine Books un Random House izdevniecības ko­mandai ir gods.

īpašs paldies Markam Tavani, kuram piemīt īpašs talants izspiest no rakstniekiem neiespējamo.

Un Saimonam Lipskaram, kurš pratis izvairīties no su­ņiem un joprojām ir dzīvs un var piedāvāt speciālistā pa­domu.

Dažus es vēlējos izcelt īpaši. Pateicos Oksfordas absolven­tam Nikam Seijersam, kolosālam džentlmenim un teicamam publicistam, kurš pastāstīja par dažiem britu dzīves smalku­miem (tātad visas kļūdas šai darbā ir manējās); īanam Viljamsonam, ekscentriskam britu grāmatu izplatītājam, kurš iz­rādīja mums Oksfordšīru, un Merilai Mosai ar visu publicitātes komandu, Debai Zifai un Džerienai Gellerei, mūsu nozares izcilniecēm.

Kā allaž, īpaši pateicos savai sievai Elizabetei, manai ne­novērtējamajai mūzai.

Savās jaunākajās grāmatās es esmu pateicies arī Džesikai Džonsai un Esterei Garjerei, kuru pūliņi ļauj darboties uzņēmumam Steve Berry Enterprises un kas atvieglina manu nastu.

Džesika un Estere, šī gramata ir veltīta jums.

"Es jums saku, mans tronis bijis karaļu sēdeklis. Es neļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk, kurš gan cits mani nomainīs, ja ne karalis."

Elizabete I

Stīvs Berijs

Karaļa viltība

PROLOGS

Vaitholas pils 1547. gada 28. janvāris

Ketrīna Parra saprata, ka beigas tuvojas. Atlikušas tikai dažas dienas, varbūt vien dažas stundas, jau pusstundu vi­ņa klusuciezdama stāvēja un vēroja, kā ārsti veic izmeklēša­nu. Tagad bija pienācis laiks atzinumam.

Ser, ierunājās viens no ārstiem. Jūsu dzīvību glābt vairs nav cilvēka spēkos, jums vislabāk būtu tagad gremdē­ties apcerē par savu pagājušo dzīvi un lūgt Dieva žēlastību caur Kristu.

Viņa noraudzījās Henrijā VIII, kurš apsvēra padomu. Vi­su šo laiku, gulēdams gultā, karalis bija izdvesis skaļus sāpju kliedzienus. Uz mirkli mitējies, viņš pacēla galvu un uzlūkoja ziņnesi.

Kurš tiesnesis sūtījis jūs taisīt spriedumu par mani?

Mēs esam jūsu ārsti. Šis verdikts nav pārsūdzams.

Prom! Henrijs nokliedza. Visi!

Pat nāves gultā guļot, karalis spēja pavēlēt. Ārsti steig­šus atstāja guļamkambari, un izbiedētie galminieki tiem se­koja.

Arī Ketrīna pagriezās uz promiešanu.

Es lūdzu jūs, labā karaliene, palikt, sacīja Henrijs.

Viņa palocīja galvu.

Vīrietis šķita saņemamies.

Ja vīrs pilda vēderu ar brieža un cūkas gaļu, ja virsū uzēd vērša sānu gaļu un teļa pīrāgu, ja to noskalo ar eila un vī­na plūdiem, kam neredz gala… Henrijs brīdi klusēja.

Tad viņš ievāks savu nezāļu pilno ražu nestundā. Tad viņu maz priecēs aizvien plašākā karaļvalsts. Tieši tā, mana ka­raliene, ir noticis ar mani.

Patiesi vārdi. Karali bija pārņēmusi paša izsaukta kaite, kas pūdēja viņa iekšas un pamazām nīcināja viņa dzīvības kodolu. Viņš bija tā uzpūties, ka teju plīsa pušu, nejaudāja lāgā izkustēties un gulēja kā stings tauku blāķis. Šis jaunībā tik izskatīgais vīrs, kurš reiz lēca pāri aizsarggrāvjiem un pra­ta šaut ar loku kā neviens cits visā Anglijā, kurš teicami kā­vās bruņinieku turnīros, veda kaujās armiju un sakāva pā­vestus, tagad nespētu pieveikt pat lorda puišeli vai pacelt roku savam priekam. Viņš bija kļuvis milzīgs, smags, iekritušām ačelēm, apaļu seju un dubultzodu. Kā tāds vepris.

Atbaidošs.

Ser, jūs bez iemesla sevi nopaļājat, Ketrīna skaļi teica.

Jūs esat mans pavēlnieks, kam es un visa Anglija esam zvē­rējuši pilnīgu uzticību.

Bet tik ilgi vien, kamēr velku dvašu.

Un to jūs vēl aizvien darāt.

Viņa apzinājās savu vietu. Bīstami rosināt strīdu starp vī­ru un sievu, ja pirmajam pieder visa vara un otrajai nepieder nekas. Taču arī vājai būtnei ir savi ieroči. Uzticība, laipnība, allaž ass prāts, pastāvīga gādība un izcila izglītība tie bija viņas rīki.

/

Vīrs var sēt savu sēklu tūkstoš reižu, viņa sacīja. Ja viņš rūpīgi vairās sērgas un arī citādi vada dzīvi krietni un veselīgi, tad arī beigu beigās stāvēs stalti kā ozols un lēks kā briedis, kas joprojām valda pār savu baru. Tāds esat jūs, mans karali.

Henrijs pavēra savu uzblīdušo sauju, un viņa ielika tajā plaukstu. Viņa āda bija vēsa un mikla, un neviļus uzmācās domas, vai to jau nav skāris nāves tvēriens. Ketrīna bija šo cilvēku iepazinusi piecdesmit sešus gadus vecu, kad viņš jau bija sēdējis tronī gandrīz trīsdesmit astoņus gadus. Viņš bija apņēmis sešas sievas un radījis piecus paša atzītus bērnus. Viņš bija mērojies spēkiem ar pasauli un metis izaicinājumu katoļu baznīcai, izveidodams pats savu reliģiju. Viņa bija ses­tā sieviete, kuru viņš bija apprecējis, un lai slavētas Debesis rādījās, ka viņa būs pēdējā.

Šī doma viņas sirdī viesa cerību.

/

Laulības ar šo tirānu nenesa nekādu prieku, taču karalie­ne savu pienākumu bija pildījusi. Viņa gan negribēja kļūt par valdnieka sievu, pilnībā samierinādamās ar mīļākās lomu, turklāt šā karaļa sievas allaž gaidījis bēdīgs liktenis. Bet nē, viņš nepiekāpās. "Es redzu tevi augstākā lomā." Ar nodomu Ketrīna neizrādīja aizrautību par karaļa piedāvājumu un ar­vien izturējās atturīgi pret karaliskajiem žestiem, paturēdama prātā, ka, Henrijam novecojot, galvas ripoja arvien biežāk. Pie­sardzība bija vienīgais ceļš uz ilgu mūžu. Tādējādi, atstāta bez izvēles iespējām, viņa greznā laulības ceremonijā visas pasaules acu priekšā bija izgājusi par sievu pie Henrija Tjūdora.

Tagad četri laulības dzīves moku gadi tuvojās beigām.

Taču iepriecinājumu viņa paturēja sevī, slēpdama to zem bažpilnas maskas, un ļāva acīm paust jūtas, kas izskatījās vienīgi pēc mīlestības.

Aprūpējusi un jau apglabājusi divus vīrus, viņa prata tu­rēt rokās vecāku vīriešu sirdis. Viņa zināja, kādi upuri jānes šajā lomā. Karalim pakalpodama, viņa daudzkārt bija iecē­lusi sev klēpī tā smirdošo, čūlājošo kāju un klājusi sautējošas kompreses un balzamu, remdējusi viņa prāta raizes, atvieglo­jusi sāpes. To viņš atļāva darīt tikai savai sievai.

Mīļā sirds, karalis čukstēja. Gribu tev uzticēt vēl bei­dzamo pienākumu.

Ketrīna palocīja galvu. jūsu Majestātes visniecīgākā ie­griba ir šās zemes likums.

Ir kāds noslēpums. Esmu to glabājis ilgi. Tas nācis man­tojumā no tēva. Es vēlos, lai to nodod Edvardam, un lūdzu tevi to paveikt.

Jūsu labā man jebkurš darbs būs godājams.

Karalis slēdza acis, un viņa redzēja, ka īsā atelpa no sā­pēm ir mitējusies. Pavēris muti, viņš pēc brīža iekliedzās:

Mūki! Mūki!

Balsi caurstrāvoja šausmas.

Vai liesmās iesviesto klerikāļu rēgi nu pulcējas ap gultu, ņirgdami par mirstošo dvēseli? Henrijs bija nopostījis kloste­rus, sagrābis visas to bagātības un licis apkaut to iemītnie­kus. No agrākās varenības un spozmes bija palikušas vien dru­pas un līķi.

Mirstošais šķita spējam nomākt un atvairīt vīziju.

Uz nāves gultas gulēdams, mans tēvs pastāstīja par kā­du slepenu vietu. Tjūdoriem tāda ir viena vienīga. Es to esmu glabājis slepenībā un labi licis lietā. Manam dēlam par to jā­zina. Vai tu, mana karaliene, to viņam izstāstīsi?

Viņa jutās pārsteigta, ka dzīvē tik cietsirdīgais vīrs, kurš nevienam un nekad neuzticējās, nu savā nāves stundā uztic kādam savu noslēpumu. Karaliene prātoja, vai tas nav kārtē­jais mēģinājums izlikt viņai slazdus. Tā Henrijs reiz jau bija rīkojies pirms vairākiem mēnešiem, kad viņa bija izdarījusi f)ārāk lielu spiedienu uz vīru reliģijas jautājumā. Vincesteras bīskaps Gārdiners bija nekavējoties izmantojis šo viņas alo­šanos un ieguvis karaļa atļauju nodarījumu izmeklēt un vai­nīgo arestēt. Par laimi, karaliene par šo sazvērestību bija lai­kus uzzinājusi un spējusi atgūt karaļa labvēlību. Beigu beigās no galma tika izraidīts pats Gārdiners.

Es, protama lieta, darīšu visu, ko jūs man liekat, Ketrīna teica. Bet… kādēļ jūs to pats nepavēstāt savam dārga­jam dēlam un mantiniekam?

Viņš nedrīkst mani skatīt. Es nepieļāvu, lai kaut viens no maniem bērniem mani redz tādu. Tik tu, mīļā sirds. Man jāzina, ka tu izpildīsi šo pienākumu.

Ketrīna atkal pamāja ar galvu. Tas nav apšaubāms.

Tad uzklausi mani.

Kotons Malons apzinājās, ka prātīgāk būtu melot, taču, ņemdams vērā jaunās, krietni saticīgākās attiecības ar biju­šo sievu, izšķīrās par labu patiesībai. Pema vēroja Kotonu, savilkusi viņam jau pazīstamo saspringto sejas izteiksmi. Ti­kai šoreiz viņas skatienu maigāku vērta smagās realitātes ap­zina. /

Viņš zināja to, ko viņa nezināja.

Kāds sakars Henrija Astotā nāvei ar to, kas tev atgadī­jās pirms diviem gadiem? viņa vaicāja.

Sācis stāstīt, Kotons vienā brīdī bija aprāvies. Viņš sen ne­bija kavējies domās par tām Londonā pavadītajām stundām. Tas laiks bija viņam atvēris acis daudzējādā ziņā. Tēva un dēla kopīgais piedzīvojums, no kura sveikam un veselam Malonam bija pa spēkam izkļūt tikai kā ASV Tieslietu mi­nistrijas bijušajam aģentam.

Nesen mēs ar Gēriju skatījāmies ziņas, Pema ieminē­jās. No vēža nomiris tas Lībijas terorists, kurš astoņdes­mitajos gados uzspridzināja lidmašīnu virs Skotijas. Gerijs apgalvoja, ka zinot par šo vīrieti visu.

Kotons pats bija šo sižetu redzējis. Abdelbāsitu el Megrahī beidzot bija pievcikusi slimība. Tūkstoš deviņsimt as­toņdesmit astotajā gadā bijušais izlūkošanas darbinieks Megrahī tika apsūdzēts divsimt septiņdesmit cilvēku noga­lināšanā, virs Lokerbi ciemata Skotijā uzspridzinot Patn Am simt trešā reisa lidmašīnu. Taču tikai divtūkstoš pirmā ga­da janvārī trīs skotu tiesneši īpašā tiesas prāvā Nīderlandē bija pasludinājuši verdiktu, piespriežot vainīgajam mūža ie­slodzījumu.

Ko vēl Gerijs pastāstīja? Malons jautāja.

Atkarībā no tā, ko mātei atklājis abu septiņpadsmit ga­dus vecais dēls, viņš varētu nepārsteigties ar stāstījuma de­taļām.

Vismaz tā viņš cerēja.

Tikai to, ka jums abiem Londonā iznākusi zināma sais­tība ar šo teroristu.

Tā nebija gluži patiesība, taču dēla piesardzība darīja lep­nu. Ikviens labs izlūks zina, ka vislabākais ir turēt ausis va­ļā un muti ciet.

Es zinu tikai to, Malona bijusī sieva sacīja, ka pirms diviem gadiem Gērijs kopā ar tevi izgāja no šīs mājas, lai pavadītu Pateicības dienas brīvdienas Kopenhāgenā. Bet ta­gad es uzzinu, ka tolaik jūs atradāties Londonā. Ne tu, ne viņš nebildāt man ne pušplēsta vārda!

Tu zināji, ka atpakaļceļā man vajadzēs bridi uzkavēties Londonā.

Brīdi? Protams. Bet tu labi zini, ka uzturējies tur ilgāk.

Viņi bija izšķīrušies pirms četriem gadiem. Laulība ilga as­toņpadsmit gadus. Viņš bija dzīvojis kopā ar Pemu, kad die­nēja jūras kara flotē. Viņi bija precējušies, kad viņš kļuva par advokātu un iestājās darbā Tieslietu ministrijā, taču Magelāna vienības aģenta divpadsmit gadu karjeras beigās viņš jau bija Pemas šķirtais vīrs.

Šķiršanās gan neizvērtās pārlieku patīkama.

Taču beigās viņi bija spējuši salīgt mieru.

Pirms diviem gadiem.

īsu brīdi pirms notikumiem Londonā.

Varbūt tomēr vajadzētu Pemai izstāstīt visu.

Lai nebūtu nekādu noslēpumu, vai ne?

Vai tiešām tu gribi to dzirdēt?

Abi sēdēja pie virtuves galda mājā, uz kuru Pema ar Gēriju Atlantā bija pārcēlušies pēc šķiršanās. Kad laulība izira,

Kotons bija no Džordžijas pavalsts pārcēlies uz Dāniju, do­mādams, ka atstājis pagātni aiz muguras. Cik maldīga bijusi šāda iedoma! Vai viņš gribēja vēlreiz izdzīvot visu notikušo? Ne gluži.

Taču tas viņiem abiem varētu nākt par labu. Lai notiek, es izstāstīšu.

PIRMĀ DAĻA PIRMS DIVIEM GADIEM

..

1. nodaĻa

Londona

piektdiena, 21. novembris 18.25

Kotons Malons piegāja pie muitas lodziņa Hitrovas lid­ostā un pasniedza divas pases savu un Gērija. Taču starp viņu un stikla apjozto leti atradās kāda problēma.

Piecpadsmit gadus vecais īans Danns.

Šim pases nav, viņš paziņoja darbiniekam un nosauca savu amatu un nodarbošanos. īsa saruna pa tālruni, un tika saņemta mutiska atļauja īanam atgriezties dzimtenē.

Tas Malonu nepārsteidza.

Viņš pieņēma ja reiz Centrālā Izlūkošanas pārvalde vēlējās ievest zēnu Anglijā, visi nepieciešamie priekšdarbi ir nokārtoti.

Lai ar! pa ceļam dažas stundas nosnaudies, Malons jutās garā lidojuma nogurdināts. Sāpēja ceļgals, pa kuru īans bija iespēris, mēģinādams aizbēgt no lidostas. Par laimi, Gerijs, viņa piecpadsmit gadus vecais dēls, aizkavēja nešpetnā skota bēgšanu no uzgaidāmās telpas, zibenīgi to satverdams un nogāzdams uz grīdas.

Draugu lūgumi.

Allaž sarežģījumu pilni.

Šoreiz Kotons pakalpoja Stefanijai Nellei, savai agrākajai Magelāna vienības priekšniecei.

"To lūdz CIP," viņa bija paziņojusi. Zvanīts tieši no Lenglijas, CIP galvenās mītnes. Sazin kā noskaidrots, ka Malons atrodas Džordžijā, un viņam vēlēts aizvest zēnu uz Londo­nu un nodot Metropoles policijas rokās. Pēc tam abi ar Gēriju var doties uz Kopenhāgenu. Par to viņiem solīja bizne­sa klases lidmašīnas biļetes līdz Dānijai.

Nebija peļami. Viņš būtu lidojis ekonomiskajā klasē.

Kotons bija ieradies Džordžijā pirms četrām dienām di­vu iemeslu dēļ. Džordžijas pavalsts advokātu kolēģija pie­prasīja, lai visi tās licencētie juristi ik gadu piedalās divpa­dsmit stundu ilgā apmācībā. Lai ari aizgājis no jūras kara flotes un Magelāna vienības, viņš nevēlējās zaudēt jurista li­cenci, tāpēc nācās pildīt šo izglītošanās mandātu. Pirms ga­da viņš bija apmeklējis kolēģijas pilnvarotu pasākumu Bri­selē trīs dienu ilgu sapulci par starptautiskajām īpašuma tiesībām. Šogad viņš bija izvēlējies semināru Atlantā par starptautisko likumdošanu. Ne gluži interesantākā nodarbe divu dienu garumā, taču Kotons bija pārāk smagi nopūlē­jies, lai iegūtu šo grādu, un nevēlējās vienkārši palaist šo li­cenci vējā.

Otrs iemesls bija personisks.

Gērijs vēlējās pavadīt kopā ar viņu Pateicības dienas brīv­dienas. Skolā bija sācies brīvlaiks, un viņa bijusī sieva Pema sprieda, ka brauciens uz Eiropu nenāktu puisim par ļaunu. Pemas iecietība mazliet izbrīnīja, un tās iemeslu Malons bija uzzinājis pirms nedēļas, kad Pema piezvanīja viņam uz grāmatveikalu Kopenhāgenā.

Gērijs ir dusmīgs, viņa pavēstīja. Uzdod daudz jau­tājumu.

Tādus, uz kuriem tu negribi atbildēt?

Tādus, uz kuriem man būtu grūti atbildēt.

Tas vēl būtu maigi sacīts. Pirms pusgada viņa zvanīja dē­lam no Atlantas uz Dāniju. Sarunas laikā māte bija izpaudu­si zēnam skarbo patiesību. Gērijs nebija Kotona dēls. Viņš bija radies pēc kāda sansoļa pirms sešpadsmit gadiem. Uz­zinājis no mātes patiesību, Gerijs par to it nemaz nepriecā­jās. Malonu šie jaunumi satrieca. Varēja vienīgi iedomāties, kā jutās Gērijs.

Koton, tolaik ne tu, ne es nebijām svētie.

Pema labprāt atgādināja Kotonam šo patiesību it kā vi­ņam butu gadījies piemirst, ka, pēc sievas domām, laulībai pienāca gals viņa grēku dēļ.

Gērijs grib zināt par savu bioloģisko tēvu.

Es arī to gribu zināt.

Viņa par šo vīrieti nestāstīja neko, un arī Kotona lūgumi netika uzklausīti.

Viņam ar mums nav nekāda sakara, Pema apgalvoja. Šis cilvēks mums visiem ir pilnīgs svešinieks. Tāpat kā sie­vietēm, ar kurām tu biji kopā, nav nekāda sakara ar mums. Es vairs nevēlos šo jautājumu apspriest. Nekad.

Kādēļ tu Gērijam to izstāstīji? Mēs vienojāmies to pa­teikt abi kopā, kad pienāks īstais brīdis.

Es zinu. Zinu. Tā bija mana kļūda. Bet tas bija jāizdara.

Kāpēc?

Atbildi viņš nesaņēma. Taču iemeslu varēja uzminēt. Pē­rnai patika būt noteicējai. Visā. Taču šoreiz viņa nebija no­teicēja. Patiesībā neviens nevaldīja pār šo situāciju.

Dēls mani ienīst, Pema atzina. Es to redzu viņa ska­tienā.

Tu apgriezi puikas dzīvi kājām gaisā.

Šodien Gērijs man paziņoja, ka varētu dzīvot pie tevis.

Kotons jutās spiests piezīmēt: Tu zini, ka es nemūžam

neizmantotu šādu situāciju savā labā.

Zinu. Tā ir mana vaina. Ne tava. Viņš ir dusmīgs. Var­būt, pavadījis kopā ar tevi kādu nedēļu, viņš nomierināsies.

Malons bija sapratis, ka mīlestība pret Gēriju nav mazi­nājusies, pat zinot, ka zēnam nav viņa gēnu. Taču Kotons melotu sev, ja atzītu, ka tas viņu it nemaz nesatrauc un ne­sāpina. Pagājis pusgads, un patiesība joprojām nodarīja sā­pes. Kālab? Skaidrības nebija. Dienēdams jūras kara flotē, viņš nebija sievai uzticīgs. Būdams jauns un dumjš, viņš bija pieķerts. Tomēr tagad viņš zināja, ka arī sievai bijis romāns. Tolaik Pema neko nebija teikusi. Vai viņa būtu uzsākusi sānsoli, ja vīrs nebūtu iepriekš tā rīkojies?

Diez vai. Tas nebūtu Pemas dabā.

Tātad šajā ķēpā viņš nebija pilnīgi bez vainas.

Lai arī oficiāli laulībai bija pielikts punkts pirms gada, viņi bija salīguši mieru tikai oktobrī. Notikumi ap Aleksandrijas bibliotēku bija mainījuši abu attiecības.

Uz labo pusi.

Bet tagad vēl šis pavērsiens.

Viens viņam uzticētais zēns bija nikns un apjucis.

Otrs šķita mazgadīgs noziedznieks.

Stefānijā bija īsumā pastāstījusi par lanu Dannu. Dzimis Skotijā. Tēvs nav zināms. Māte viņu pametusi vēl mazotnē. Zēnu nogādāja uz Londonu pie radinieces, viņš te pazuda, te atgriezās mājās un visbeidzot aizbēga pavisam. Noziedzī­ga pagātne. Zādzība nelielos apmēros, ielaušanās svešā te­ritorijā, klaiņošana. CIP meklēja viņu, jo pirms mēneša kāds no pārvaldes darbiniekiem bija nolēcis vai nogrūsts metro vilciena priekšā Oksfordas loka stacijā. Danns tobrīd bija tur atradies. Liecinieki apgalvoja, ka viņš pat aplaupījis mirušo. Tālab ar viņu gribēja aprunāties.

Nekas patīkams bet tā nav Malona darīšana.

Pēc dažām minūtēm Stefānijās Nelies lūgums būs izpil­dīts, viņš ar Gēriju pārsēdīsies reisā uz Kopenhāgenu un bau­dīs šo nedēļu protams, atkarībā no tā, uz cik nepatīkamiem jautājumiem viņa dēls gribēs dzirdēt atbildes. Āķis gan bija tāds, ka lidmašīna pacēlās nevis no Hītrovas, bet gan Getvikas, otras Londonas lielās lidostas, līdz kurai bija stundas brauciens uz austrumu pusi. Taču tas sarežģījumus neradīs, jo lidmašīna devās ceļā pēc vairākām stundām. Vēl atlika laiks samainīt nedaudz dolāru uz mārciņām un noīrēt tak­sometru.

Viņi izgāja no muitas zonas un paņēma bagāžu.

Tās bija vieglas ceļojumu somas.

Vai mani savāks policija? jautāja īans.

Tā man sacīja.

Kas ar viņu notiks? Gērijs vaicāja.

Kotons paraustīja plecus. Grūti pateikt.

Tā bija taisnība. īpaši, ja lietā iesaistīta CIP.

Viņš uzmeta plecā somu un veda zēnus prom no bagāžas zonas.

Vai es varu dabūt savas mantas? īans lūdza.

Kad Atlantā īanu nodeva viņa uzraudzībā, Kotonam iz­sniedza plastmasas maisiņu, kurā atradās Šveices armijas na­zis ar dažādajiem instrumentiem, alvas ķēdīte ar reliģiskas tematikas medaljonu, piparu gāzes baloniņš, sudraba krāsas šķērītēs un divas brošētas grāmatiņas bez vākiem.

"Aivenho" un "Artura nāve".

Brūnās malas bija cietušas no ūdens, muguriņas kā švī­kas klāja resnas, baltas krokas. Sējumi bija izdoti pirms ap­mēram trīsdesmit gadiem. Titullapā rēgojās zīmogs "Visā­das vecas grāmatas" un kāda adrese Londonā, I'ikadili lokā. Arī Malona krājumus greznoja līdzīgs marķējums, viņš grā­matās iespieda pieticīgu uzrakstu: "Kotons Malons, grāma­tu pārdevējs, Hojbro laukums, Kopenhāgena." Visas mantas plastmasas maisiņā piederēja īanam tās bija konfiscējusi muita, kad viņu aizturēja Maiami starptautiskajā lidostā pēc tam, kad viņš bija mēģinājis nelikumīgi iekļūt valstī.

Tas ir policijas ziņā, Malons bilda. Man pavēlēts no­dot jūs un maisiņu viņiem.

Sūtījumu viņš bija iegrūdis savā koferī, kur tam jāpaliek, līdz puisi nodos policijai. Būdams gatavs, ka īans metīsies bēgt, Malons visu laiku bija modrs. Viņiem tuvojās divi vī­ri tumšos uzvalkos. Vīrietis pa labi, īsa auguma, drukns, kastaņbrūniem matiem, stādījās priekšā inspektors Norss.

Viņš pastiepa roku, un Malons to paspieda.

Tas ir inspektors Devīns. Mēs strādājam Metropoles po­licijā. Mums ziņots, ka jūs esat zēna pavadonis. Mēs ieradā­mies jūs aizvest uz Getviku un parūpēties par jauno misteru Dannu.

Paldies par piedāvājumu. Es nemaz nepriecātos maksāt bargu naudu par taksometru.

Tas ir mazākais, kā varam līdzēt. Mūsu auto stāv pie durvīm. Viena no policijas privilēģijām ir iespēja novietot mašīnu, kur vien sirds vēlas.

Vīrietis uzsmaidīja Malonam.

Visi pagriezās un devās uz izeju.

Malons ievēroja, ka Devīns iet īanam aiz muguras. "Prā­tīgi darīts," viņš domās novērtēja.

Vai jūs izkārtojāt atļauju zēnam iebraukt valstī bez pases?

Norss pamāja. Mēs un vēl daži mūsu kolēģi. Jūs taču saprotat, par ko es runāju.

Viņš saprata gan.

Visi izgāja no termināļa spirdzinošajā rīta gaisā. Blīvu mākoņu masa iekrāsoja debesis nomācošā alvas krāsā. Pie ietves stāvēja zils sedans Mercedes. Norss atvēra aizmu­gures durvis un norādīja Gērijam kāpt iekšā pirmajam, un īans ar Malonu sekoja. Inspektors stāvēja uz ielas, kamēr visi sakāpa, tad aizcirta durvis un pats apsēdās priekšā, bet Devīns ieņēma vietu pie stūres. Auto ātri atstāja Hītrovas teritoriju un izbrauca uz M4 maģistrāles. Malons šo ceļu zi­nāja Londona viņam nebija sveša. Pirms vairākiem ga­diem viņš kādu laiku bija Anglijā pildījis uzdevumus. Pie­devām jūras kara flotes laikos viņš bija uz gadu šeit nometināts. Braucot austrumu virzienā uz pilsētu, satiksme kļuva aizvien blīvāka.

Vai jūs neiebilstu, ja pirms Getvikas lidostas mēs kādā vietā apstātos? Norss pavaicāja.

To mēs varam. Līdz izlidošanai vēl ir pietiekami daudz laika. Tas ir mazākais, kā varam atmaksāt, ja reiz mūs aiz­ved par brīvu.

Malons vēroja lanu lūkojamies āra pa logu. Neviļus uz­mācās pārdomas par zēna turpmāko likteni. Stefānijās snieg­tais vērtējums nebija glaimojošs. Ielaspuika bez ģimenes, pil­nīgi viens. Atšķirībā no tumšmatainā, melnīgsnējā Gērija, īans bija gaišiem matiem un ar gaišu ādas krāsu. Izskatījās, ka viņš tomēr ir labs puisis, tikai dzīve viņam iedalījusi ne­pareizās kārtis. Taču viņš bija vēl jauns jaunība dāvā izre­dzes, un izredzes sniedz iespējas. Kāds pretstats Gērijam un viņa nodrošinātajam, tradicionālajam dzīvesveidam! Vien ie­domājoties Gēriju, palikušu bez ģimenes, savā vaļā klaiņo­jam ielās, Malons juta sirdi sāpēs sažņaudzamies.

Salonā vējoja silta gaisa plūsma, dzinējs vienmuļi dūca, un automašīna rūkdama virzījās cauri satiksmei.

Nepierastā laika zona pieveica Malona plakstus.

Uztrūcies no miega, viņš ieskatījās pulkstenī un secināja, ka snaudis aptuveni piecpadsmit minūtes. Viņš piekodināja sev nezaudēt modrību. Gērijs un īans joprojām rāmi sēdēja līdzās. Debesis likās vēl vairāk apmākušās. Pilsētai tuvojās negaiss. Viņš nopētīja automašīnas salonu un pirmo reizi ie­vēroja, ka tajā nav ierīkota ne rācija, ne cita sakaru aparatū­ra. Arī paklājiņi izskatījās nevainojumi, un apšuvums bija ideālā stāvoklī. Nemaz nelīdzinājās citiem policijas transporta līdzekļiem, kuros gadījies braukt.

Pēc tam viņš nopētīja Norsu.

Tumšie mati bija apgriezti zem ausīm. Ne pinkaini, bet biezi. Viņš bija gludi skūts un ar nelielu lieko svaru. Ģēr­bies atbilstoši, uzvalkā un kaklasaitē, taču uzmanību piesais­tīja kreisās auss ļipiņa. Tā bija caurdurta. Auskara gan nere­dzēja, taču caurums bija labi saskatāms.

Man ienāca prātā kāda doma, inspektora kungs. Vai drīkstu palūgt jūsu dokumentus? Tos gan vajadzēja piepra­sīt jau lidostā.

Norss neatbildēja. Jautājums pievērsa lana uzmanību, un zēns ziņkāri nopētīja Malonu.

Vai jūs nedzirdējāt, Nors? Es gribētu redzēt jusu doku­mentus.

Izbaudiet braucienu, Malon.

Strupā atbilde viņam nepatika. Tālab Malons pieķērās pie krēsla atzveltnes un, nospriedis uzdot jautājumu uzstājīgāk, paliecās uz priekšu.

Gar galvas atbalstu pretī pavīdēja ieroča stobra gals.

Vai ar šādu dokumentu pietiks? Norss pavaicāja.

Īstenībā es biju cerējis apskatīt dokumentu ar fotogrā­fiju. Viņš norādīja uz ieroci. Kopš kura laika Metropoles policijā lieto Gloka sistēmas pistoles?

Atbildes nebija.

Kas jūs esat?

Pamājis ar ieroci īana virzienā, Norss sacīja: Viņa uz­raugs.

īans pasniedzās garām Gērijam un paraustīja hromēto rokturi no augšas un uz leju, taču durvis nepakustējās.

Durvis aizslēdzām bērnu drošībai. Norss sacīja. Tas neļaus mazulīšiem izslīdēt uz ceļa.

Puis, vai nepastāstīsi, kas šeit notiek? Malons jautāja īanam.

Zēns cieta klusu. •

Šie vīri acīmredzot krietni nopūlējušies, lai iepazītos ar tevi.

Sēdiet rāms, Malon, Norss piekodināja. Tā nav jūsu darīšana.

Viņš atlaidās sēdeklī. Te nu mēs esam vienisprātis.

Tomēr automašīnā atradās arī viņa paša dēls.

Norss sēdēja, lūkojoties atpakaļ, un viņa skatiens un pis­toles stobrs ne uz mirkli nenovērsās no Malona.

Auto turpināja virzīties cauri rīta sastrēgumiem.

Kotons uztvēra garām slīdošās ainavas un atsauca atmi­ņā to, ko zināja par Ziemeļlondonas ģeogrāfiju. Viņš sapra­ta, ka tilts, kuru viņi nupat šķērsojuši, ved pāri Reģenta ka­nālam, gaitenim līdzīgam ūdensceļam, kas vijās cauri pilsētai kā čūska un ieplūda Temzā. Gar četrjoslu promenādi cēli rin­dojās koki. Te valdīja bieza satiksme. Viņš pamanīja slaveno Lorda kriketa laukumu un zināja, ka dažu kvartālu attālu­mā stiepjas slavenā Beikerstrīta, kur esot dzīvojis Šerloks Holmss. Netālu atradās ari Mazā Venēcija.

Mercedes atkal šķērsoja kanālu, un Malons pavērās lejup uz koši izkrāsotajām dzīvojamām laivām, kas šūpojās gar ūdensceļa krastiem. Šur tur kanālā manīja arī garās laivas, taču ne vairāk kā desmit pēdas augstas, lai tās varētu iz­braukt zem zemajiem tiltiem. Gar bulvāra malām rindās vien stiepās Džordža laikmeta dzīvokļu nami, kuriem priek­šā auga stalti koki bez lapām.

Devīns iegrieza automašīnu malējā joslā. Gar logiem abās pusēs turpināja zibēt mājas. Apkārtne nemaz nelīdzi­nājās Atlantai, kur kādreiz atradās Malona mājas. Vēl trīs pagriezieni, un auto iebrauca apjumtā iekšpagalmā, kuru no trim pusēm ielenca augsts dzīvžogs. Mercedes apstājās pie agrākajiem zirgu staļļiem, kas celti no pasteļkrāsu ak­meņiem un tagad bija pārbūvēti par dzīvojamiem na­miem.

Norss izkāpa no auto. Devīns sekoja viņa paraugam.

Abas automašīnas aizmugures durvis tika atvērtas no ār­puses.

Arā! Norss pavēlēja.

Malons nostājās uz bruģakmeņiem, kuru starpās koši za­ļoja ķērpis. Gērijs un īans izkapa pa otrām durvīm.

Ians mēģināja bēgt.

Norss spēcīgi pagrūda zēnu, un viņš atsitās pret automa­šīnu.

Nevajag! Malons uzsauca. Dari, kā viņš liek. Tu arī, Gērij.

Stāvi rāms. Norss piediira ieroci ianam pie kakla un ar visu augumu piespieda pie automobiļa. Kur ir zibatmiņa?

Kas tā par zibatmiņu? Malons jautāja.

Apklusini šo! Norss skaļi izrīkoja.

Devīns ietrieca dūri Malonam vēderā.

Tēt! Gērijs iekliedzās.

Saliecies Malons pūlējās atgūt elpu, vienlaikus pamezdams Gērijam ar roku, lai parādītu, ka viņam nekas nekaiš.

Zibatmiņa! Norss atkārtoja. Kur tā ir?

Malons izslējās, joprojām turēdams rokas pie sāpošā vē­dera. Devīns atvēzējās vēl vienam sitienam, taču Malons trie­ca ar ceļgalu pretiniekam cirksnī un ar labo dūri iebelza tam pa žokli.

Atvaļināts un laika zonu nomocīts, viņš tomēr nebija bez­palīdzīgs.

Jau tūdaļ Malons apsviedās un paguva ieraudzīt Norsu pavēršam pret viņu ieroci. Šāviena blīkšķi atskanēja mirkli pēc tam, kad Malons metās zemē. Lode ietriecās dzīvžogā viņam aiz muguras. Malons redzēja Norsu slēpjamies aiz puspievērtajām Mercedes durvīm. Pielēcis kājās un pieķēries ar rokām jumtam, viņš veikli izlocījās cauri salonam un de­va spēcīgu triecienu ar kājām pa pretējām durvīm.

Tās atsprāga vaļā, trāpot Norsam, un viltus policijas in­spektors streipuļodams uzgrūdās nama sienai.

īans jau skrēja prom, ielas virzienā.

Malona skatiens atrada Gēriju. Ej kopā ar viņu. Laidies prom!

Viņam uzbruka no muguras.

Piere atsitās pret slapju akmeni. Cauri augumam izšāvās sāpes. Viņš bija domājis, ka Devīns ir padarīts nekaitīgs.

Tā bija kļūda.

Kaklu apvija roka. Viņš centās atbrīvoties no žņaudzēja tvēriena. Guļus stāvoklī bija grūti pretoties un izlocīties, un Devīna paņēmiens izlieca viņa muguru nedabiskā leņķī. Ēkas visapkārt te pazuda skatienam, te atkal parādījās. Pāri pierei vienā pusē stīdzēja asinis un aizmigloja redzi. Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms viņu apņēma tumsa, lans un Gērijs, kas nozuda aiz stūra.

2 nodaĻa

B risele, Beļģija 19.45

Bleiks Entrims nemīlēja pašpārliecinātas sievietes. Viņš tās pacieta, jo Centrālajā Izlūkošanas pārvaldē pārgudru sieviešu netrūka. Taču tas nenozīmēja, ka viņam tās jāpacieš ari pēc darbalaika beigām. Ja vienības vadītājam, kura pakļautībā ir deviņi pa visu Angliju un Eiropu izkaisīti aģenti, darbs vispār kaut uz bridi beidzas.

Flāmu un franču izcelsme bija izveidojusi Denīzu Žerāru par slaidu, graciozu būtni ar krāšņiem tumšiem matiem. Vi­ņas seja piesaistīja visu skatienus, un augumu tā vien kāro­jās apskaut. Viņi bija iepazinušies Briseles Pilsētas muzejā un atklājuši, ka abus vieno liela interese par vecām kartēm, ar­hitektūras relikvijām un gleznām. Kopš tā laika viņi bieži pa­vadīja laiku kopā un dažkārt devās izbraucienos ārpus Bri­seles. Viens no šādiem ceļojumiem uz Parīzi izrādījās visnotaļ neaizmirstams.

Viņa bija viegli aizraujama, diskrēta un pavisam bez aiz­spriedumiem.

Ideāla sieviete.

Bet attiecībām bija pienācis gals.

Ko es esmu tev nodarījusi? viņa klusā balsī vaicāja. Kādēļ tagad tam jāpieliek punkts?

Jautājumā viņš nesaklausīja ne skumjas, ne satricinājuma. Lietišķais balss tonis liecināja, ka viņa uzvēlusi vīrieša ple­ciem nepieciešamību izlemt to, par ko pati jau bija tikusi skaidrībā.

Un tas kaitināja vēl vairāk.

Denīza bija ģērbusies satriecošos īsos zīda svārkos, kas izcēla viņas garās kājas. Bleiks allaž bija apbrīnojis viņas stin­grās krūtis un tvirto vēderu un prātojis, kas to izveidojis fiziski vingrinājumi vai ķirurga skalpelis. Nemanīja nekādu rētu karameļkrāsas āda bija gluda kā porcelāns.

Un viņas smarža…

Saldens citrona un rozmarīna aromāts.

Viņa strādāja augstā amatā smaržu rūpniecībā. Viendien, sēžot pie kafijas tases netālu no Lielā laukuma, viņa bija cen­tusies Bleikam izstāstīt, ar ko nodarbojas, taču viņš klausī­jās tikai pa ausu galam todien visas viņa domas saistīja ne­veiksmīga operācija Rietu mvācijā.

Pēdējā laikā viņu šāds liktenis šķita vajājam bieži.

Likstas sekoja cita pēc citas.

Bleika amata nosaukums īpašās pretoperāciju vienības "Eiropas teātris" koordinators izklausījās draudīgi, it kā viņam nāktos piedalīties karā, un savā ziņā tā arī bija. Ne­pieteiktais karš pret terorismu. Taču zoboties par to neklā­tos. Draudi patiešām pastāvēja un brīžiem nāca no neiedo­mājamām vietām. Beidzamos gados to izcelsme šķita biežāk meklējama Amerikas sabiedroto, nevis ienaidnieku vidū.

Tālab arī radīta šāda vienība.

īpašā pretoperāciju vienība.

Bleik, pastāsti, kā es varētu vērst to par labu! Es gribē­tu arī turpmāk ar tevi tikties.

Taču šie vārdi nenāca no sirds, un Denīza pati to zināja.

Abi sēdēja viņas dzīvoklī, kas atradās dārgā, gadsimta mijā uzceltā mājā. No tā pavērās skats uz Briseles parku, for­mālu zaļu laukumu, kuru no divām pusēm ielenca karaļa pils un Nācijas pils. Aiz atvērtajām trešā stāva terases durvīm varēja redzēt ierastās klasiskās statujas, kuras ieskāva koki un rūpīgi apcirpti krūmi. Biroju darbinieku, skrējēju un ģi­meņu puļi, kas parasti uzturējās parkā, jau bija devušies mā­jās. Bleiks sprieda, ka šāda dzīvokļa īre varētu būt vairāki tūkstoši eiro mēnesī. Ar valsts darba algu viņš tādu nemū­žam nevarētu atļauties. Tik un tā, lielākā daļa sieviešu, ar kurām viņš nodibināja sakarus, pelnīja vairāk par viņu. Acīm­redzot viņu pievilka šāds sieviešu tips.

Šāds tips un krāpnieces.

Tādas kā Denīza.

Es vakar biju izgājis pastaigāties netālu no Lielā lauku­ma, viņš sacīja. Dzirdēju, ka Čurājošais puisēns pārģērbts par leijerkastnieku.

Slavenā divas pēdas augstā bronzas statuja, kas attēloja kailu zēnu čurājam strūklakas baseinā, atradās netālu no rā­tes. Tas tur bija atradies kopš tūkstoš sešsimt astoņpadsmi­tā gada un kļuvis par valsts pazīšanas zīmi. Vairākas reizes nedēļā bronzas puisēnu pārģērba, ikreiz citās drānās. Bleiks todien grozījās tuvumā, lai tiktos ar kontaktpersonu un pār­mītu dažus vārdus.

Un redzēja Denīzu.

Ar citu vīrieti.

Sadevušies rokās, abi izbaudīja dienas vidus vēso gaisu. Stāvēdami pie statujas, tie vairākkārt saskūpstījās. Viņa šķi­ta pilnīgi atbrīvota, tāda pati, kāda allaž bija viņa klātbūt­nē. Tobrīd Bleiks bija iedomājies un vēl tagad prātoja -, ar cik vīriešiem Denīza mēdz saieties.

Franciski mēs viņu saucam par le petit ]ulien jeb mazo Žiljēnu, viņa sacīja. Esmu redzējusi viņu visdažādākajos ietērpos, taču kā leijerkastnieku gan nekad. Vai tas bija in­teresanti?

Bleiks bija sniedzis sievietei izdevību atzīties, taču nego­dīgums bija vēl viena īpašība, kas vienoja viņam tīkamās sie­vietes.

Vēl pēdējā iespēja.

Vai tev vakar negadījās to apskatīt? viņš pajautāja ar vieglu neticības pieskaņu balsī.

Es strādāju ārpus pilsētas. Varbūt kādreiz viņu atkal ie­tērps par leijerkastnieku.

Bleiks grasījās doties prom.

Arī viņa piecēlās no krēsla. Vai tu negribētu vēl kādu brīdi uzkavēties?

Šī jautājuma nozīme bija skaidra. Guļamistabas durvis bija pavērtas.

Ne šodien.

Viņš ļāva sievietei pieslīdēt tuvāk.

Man žēl, ka mēs vairs netiksimies, viņa noteica.

Klausoties šajos melos, Bleiks juta uzbangojam tik bieži

pieredzēto niknumu. Viņš pūlējās savaldīties, taču beigu bei­gās padevās, ar labo roku cieši satvēra sievieti pie kakla, pa­cēla trauslo augumu no grīdas un trieca to pret sienu. Sa­žņaudzis roku ap upura kaklu stingrāk, viņš cieši, nikni skatījās viņas acīs.

Tu melo, slampa!

Nē, Bleik. Tu esi krāpnieks, viņa spēja izgrūst. Acīs baiļu neredzēja. Es vakar tevi redzēju.

Kas viņš bija?

Bleiks mazliet atslābināja tvērienu, lai sieviete varētu at­bildēt.

Nav tava daļa.

Es. Ne ar vienu. Nedalos.

Denīza smaidīja. Tad tev nāksies mainīt paradumus. At­šķirībā no vienkāršajām meičām, man nav jābūt pateicīgai par sniegto mīlestību. Tādām kā es sokas daudz labāk. Vār­dos ietvertā patiesība satracināja Bleiku vēl vairāk. Denīza piebilda: Tu nesniedz pietiekami daudz, lai atteiktos no visiem pārējiem.

Iepriekš no tevis žēlošanos nedzirdēju.

Abu mutes atradās dažu collu atstatumā. Viņš juta sievie­tes elpu, saoda saldās smaržas, kas plūda no ādas.

Man ir daudz vīriešu, Bleik. Tu esi tikai viens no viņiem.

Viņa Bleiku pazina kā Ārlietu ministrijas darbinieku, kurš

strādā Amerikas vēstniecībā Beļģijā.

Es esmu svarīga persona, viņš paziņoja, joprojām sa­žņaudzis ar plaukstu Denīzas kaklu.

Bet ne tik svarīga, lai vienīgais mani izrīkotu.

Apbrīnojama drosme.

Muļķīga. Bet tik un tā apbrīnojama.

Viņš atrāva plaukstu un spēcīgi noskūpstīja sievieti.

Denīza atsaucās skūpstam, mēle atrada viņa mēli un tā­dējādi vēstīja, ka, iespējams, ne viss ir zudis.

Bleiks atrāvās no sievietes.

Un iespēra ar ceļgalu viņai pa vēderu.

Šķita, ka visa elpa no sievietes plaušam izspruka zibenī­gā, eksplozīvā elsā.

Ar rokām satvērusi vēderu, Denīza salīka uz priekšu un nelabumā norīstījās.

Noslīga uz ceļiem un izvēmās uz parketa.

Savaldība bija pagaisusi.

Bleika augumu caurstrāvoja uzbudinājums.

Tu esi sīks draņķēns, Denīza izmocīja.

Taču viņas viedoklim vairs nebija nozīmes.

Tālab viņš devās prom.

Bleiks iegāja savā kabinetā Amerikas vēstniecībā, kas at­radās Briseles parka austrumu pusē. Nākdams šurp no De­nīzas dzīvokļa, viņš bija jutis gan apmierinājumu, gan reizē arī apjukumu. Vai viņa ziņos policijai? Visticamāk, nē. Pirm­kārt, saruna noritējusi bez lieciniekiem. Otrkārt, viņas lep­nums to nemūžam nepieļaus.

Turklāt viņš nebija atstājis redzamas pēdas uz bijušās mī­ļākās ķermeņa.

Tādas sievietes norija krupi un dzīvoja tālāk. Taču viņas pašpaļāvība vairs nebūs tik dzelžaina. "Vai es varu ar šo vī­rieti spēlēties? Vai arī viņš zina?"

Tāpat kā zināja Bleiks.

Bija patīkami par to domāt.

Tomēr viņš juta vainu par spērienu. "Kāpēc Denīza no­veda mani līdz tādai arkārtējai rīcībai? Jau pietika ar krāp­šanu. Meli situāciju vēl pasliktināja. Pati vien bija vainīga."

Lai nu kā, Bleiks apņēmās rīt nosūtīt Denīzai ziedus.

Gaiši zilas neļķes. Viņas iemīļotākās puķes.

Viņš ierakstīja paroli datorā un ievadīja tās dienas pieejas kodu. Kopš agrīnās priekšpusdienas nebija daudz jaunu zi­ņu, tomēr skatienu piesaistīja "zibteksta trauksme" no Lenglijas. Ierasta parādība pēc vienpadsmitā septembra. Darbi­nieki izvēlējās nevis paturēt informāciju pie sevis, bet gan izplatīt visā tīklā, tādējādi atbrīvojot sevi no atbildības nas­tas. Vairums šādu trauksmju uz viņu neattiecās. Viņa lauciņš bija īpašie pretoperācijas norīkojumi ar sevišķu mērķi, un tādi, saprotams, nebija parasti rutīnas uzdevumi. Tie visi bija stin­gri slepeni, un viņš atskaitījās tikai pretoperāciju nodaļas di­rektoram. Tajā laikā noritēja piecas misijas, vēl divas bija plā­nošanas stadijā. Taču šis trauksmes ziņojums bija adresēts viņam vienam pašam, un dators to jau bija automātiski at­šifrējis.

""Karaļa viltībai" tagad beigu termiņš. Ja tuvāko 48 st. lai­kā nav rezultātu, pārtraukt un izbeigt operāciju."

Tas nebija gluži negaidīti.

Pēdējā laikā Anglijā lietas nebija sekmējušās.

Bet pirms dažām dienām beidzot uzsmaidīja veiksme.

Jānoskaidro detaļas. Bleiks pasniedzās pēc galda tālruņa un piezvanīja savai kontaktpersonai Londonā. Viņa cilvēks pacēla klausuli pēc otrā pīkstiena.

īans Danns un Kotons Malons ieradušies Hītrovā, vi­ņam paziņoja.

Bleiks pasmaidīja.

Septiņpadsmit C1P pavadītajos gados viņš bija iemācījies paveikt uzticēto. Tam par pierādījumu kalpoja Kotona Malona ierašanās Londonā kopā ar īanu Dannu.

To bija panācis viņš.

Malons reiz bija prasmīgs Tieslietu ministrijas Magelāna vienības aģents. Nodienējis gadus divpadsmit, viņš pēc ap­šaudes Mehiko aizgāja no darba. Tagad Malons dzīvoja Ko­penhāgenā, un viņam piederēja vecu grāmatu veikals, taču viņš joprojām uzturēja ciešus sakarus ar ilglaicīgo Magelāna vienības vadītāju Stefāniju Nelli. Šo saistību Bleiks bija iz­mantojis, lai atvilinātu Maloni uz Angliju. Zvanam uz Lengliju sekoja zvans ģenerālprokuroram, kurš uzmeklēja Ste­fāniju Nelli, kura savukārt bija sazinājusies ar Maloni.

Viņš atkal pasmaidīja.

Vismaz kaut kas šodien bija izdevies.

3. nodaĻa

Vindzora, Anglija 17:50

Ketlīna Ričardsa ne reizi nebija spērusi kāju Vindzoras pi­li. Personai, kas dzimusi un augusi Lielbritānijā, tas liktos nepiedodami. Taču viņa vismaz pārzināja tās vēsturi. Uzcelta vienpadsmitajā gadsimtā kā postenis pie Temzas, lai aizsar­gātu normaņu valdījumus zaļoksnās Londonas nomalēs, kopš Viljama Iekarotāja laikiem tā kalpojusi par karaliskās ģimenes anklāvu. Sākotnēji tā bija koka pils ar palisādi un aizsarggrāvi, bet tagad tās vietā pakalna virsotnē slējās ma­sīvs akmens nocietinājums. Pārdzīvojusi Pirmo Baronu karu trīspadsmitā gadsimta sākumā, Anglijas civilo karu septiņ­padsmitajā gadsimtā, divus pasaules karus un postošu uguns­grēku tūkstoš deviņsimt deviņdesmit otrajā gadā, tā ir at­zīta par lielāko apdzīvoto pili pasaulē.

Vēls rudens lietus pavadīja automašīnu visas divdesmit jūdzes no Londonas. Pils pacēlās uz stāvas krita klints, un vakara negaisā pelēkās sienas, nocietinājumu un pils torņi īpašums aizņēma trīspadsmit akru teritoriju bija tik tikko saskatāmi. Pirms stundas zvans no priekšniecības bija licis doties turp.

Pavērsiens bija ārkārtīgi negaidīts.

Bija pagājušas jau divdesmit no trīsdesmit bezalgas atva­ļinājuma dienām. Operācija Liverpūlē, lai novērstu neliku­mīgu ieroču piegādi Ziemeļīrijai, bija nogājusi greizi trīs meklējamās personas izšķīrās par bēgšanu. Ketlīna bija uz­sākusi vajāšanu un iedzinusi bēgļus stūrī, taču pa ceļam vie­tējās maģistrālēs bija izraisījušās jukas. Cietušas astoņpadsmit vieglās automašīnas. Vairāki cilvēki ievainoti, daži nopiet­ni, taču neviena bojāgājušā. Vai tā bija viņas vaina? Ketlīnai tā nelikās.

Taču priekšnieki bija citās domās.

Un žurnālisti SONP netaupīja.

Smago Organizēto noziegumu pārvalde, kas Anglijā pil­dīja amerikāņu FIB līdzīgas funkcijas, izmeklēja noziegumus, kas saistīti ar narkotikām, naudas atmazgāšanu, krāpšanu, datoriem, cilvēku un nelikumīgu šaujamieroču tirdzniecību. Ketlīna tur strādāja jau desmito gadu. Pieņemta darbā, viņa bija uzzinājusi, ka par labu darbinieku liecina četras pazīmes prasme sadarboties ar kolēģiem, labs sniegums darbā, lī­dera dotības un spēja panākt rezultātus. Viņai gribējās do­māt, ka trīs no šīm pazīmēm bija viņas specialitāte. Problē­mas allaž radīja tieši sadarbība ar kolēģiem. Ar Ketlīnu nebija grūti satikt, viņai gluži vienkārši patika strādāt vienai. Par laimi, viņas sniegums allaž tika novērtēts augstu, un pārkā­pumu saraksts bija priekšzīmīgi tīrs. Viņa pat bija saņēmusi trīs uzslavas. Tomēr dumpīgums, kas acīmredzot bija viņas raksturā, pastāvīgi lika šķēršļus.

Viņa pati sevi ienīda par to.

Ienīda visas šīs beidzamās divdesmit dienas, dirnēdama dzīvoklī un prātodama, kad beigsies viņas karjera likuma sar­gāšanas jomā.

Ketlīnai bija labs darbs. Karjera. Trīsdesmit viena die­na ikgadējā atvaļinājuma, pensija, visdažādākās apmācī­bas un attīstības iespējas un dāsni maternitātes pabalsti un bērna aprūpes pakalpojumu iespējas. Tiesa, pēdējie divi viņai nebūs vajadzīgi. Viņa bija nākusi pie secinājuma, ka arī laulības diez vai ir domātas viņai. Pārāk daudz nāk­tos dalīties.

Kamēr Ketlīna staigāja pa svētīto zemi Vindzoras pilī un pēc tam lietū tika pavadīta uz Svētā Jura kapelu, viņa prā­toja, kādēļ turp sūtīta. Šajā gotiskajā baznīcā, kuru piecpa­dsmitajā gadsimtā uzcēla Edvards IV, bija apbedīti desmit angļu monarhi. Ketlīnai netika paskaidroti aicinājuma iemes­li, un viņa nebija arī taujājusi, paturēdama prātā, ka Smagās Organizētās noziedzības pārvaldes aģentam allaž jābūt ga­tavam neparedzamām situācijām.

Iegājusi baznīcā, viņa nopurināja no pleciem lietuslāses un pievērsa apbrīnas pilnus skatienus celtnes augstajiem, vel­vētajiem griestiem, logu vitrāžām un greznajām koka ložām, kas ieskāva garo kora vietu no abām pusēm. Veidojot divas iespaidīgas rindas, virs katra sola ieslīpi lejup slīga dažādi krāšņi Bikšu Lentes ordeņa kavalieru karogi. Pie katra sola misiņa plāksnes vēstīja par to agrākajiem un pašreizējiem īpašniekiem. Vidējā ejā šaha galda rūtīm līdzīgā marmora grīda bija nospodrināta spoža kā spogulis, un šo skaistumu bojāja vienīgi liela bedre pirms vienpadsmitā sola. Ap to pul­cējās četri vīri viens no tiem bija pārvaldes nodaļas direk­tors, kurš panācās sievietei pretī un aizveda viņu savrup, prom no pārējiem.

Kapela visu dienu bijusi slēgta, viņš pavēstīja. Va­kar vakarā šeit noticis kaut kas savāds. Apgānīta viena no karaliskās ģimenes kapavietām. Lai uzlauztu grīdu un iekļū­tu ēkā, noziedznieki izmantojuši perkusiju sprāgstvielas.

Ketlīna saprata, par ko ir runa. Perkusiju sprāgstvielas iz­staroja postošu karstuma vilni, turpretī to radītais satricinā­jums un troksnis bija niecīgs. Ienākdama baznīcā, Ketlīna bija saodusi sprāgstvielu smārdu kodīgu oglekļa dvaku. Og­lekli izmantoja vienīgi militārām vajadzībām, tas nebija brī­vi pieejams tirgū. Prātā uzreiz pazibēja jautājums: "Kam bija pieeja šādām sprāgstvielām?"

Vai tu, Ketlīna, aptver, ka tevi grasās atlaist no darba?

Viņa to bija nojautusi, tomēr teiktais satrieca.

Tevi taču brīdināja, direktors nerimās. Tevi brīdi­nāja piebremzēt. Dieva dēļ, tu strādā izcili, taču veids, kā tu sasniedz šādus rezultātus, ir nepieņemams.

Tiesa, viņas dosjē bija rodami daudzi Liverpūles neveik­smei līdzīgi atgadījumi. Korumpēta doku brigāde tika pie­ķerta ar trīsdesmit septiņiem kilogramiem kokaīna, taču aiz­turēšanas laikā nogrima divi kuģi. Ugunsgrēkā, ko viņa izraisīja, lai piespiestu narkotiku pārvadātājus iznākt ārā, tika iznīcināts vērtīgs nekustamais īpašums, kuru varētu pārdot par vairākiem miljoniem dolāru kā konfiscētos aktīvus. Iz­beigta interneta pirātu bandas darbība, taču aresta laikā ie­vainoti četri cilvēki. Visļaunāk gadījās ar privātdetektīvu grupu, kas nelikumīgi ievāca konfidenciālu informāciju un pārdeva uzņēmumiem. Viens no pretiniekiem pavērsa pret viņu ieroci, un Ketlīna viņu nošāva. Lai arī izmeklēšanā ti­ka secināts, ka šauts pamatoti pašaizsardzības nolūkos -, Ketlīnai nācās apmeklēt psihoterapeita konsultācijas, un ārsts bija secinājis, ka šāds risks ir veids, kā viņa cīnās ar tukšu­mu dzīvē.

Tas dumjais dakteris tā arī nepaskaidroja, kas domāts ar šādu diagnozi. Apmeklējusi visas sešas nepieciešamās sesi­jas, viņa tur vairs neatgriezās.

Manā pakļautībā ir četrpadsmit citi aģenti, priekšnieks atgādināja. Un neviens man nerada tādas galvassāpes. Kā­pēc viņi spēj sasniegt rezultātus, taču iztiek bez šādiem blakusefektiem?

Es neliku tiem vīriem Liverpūlē bēgt. Tā bija viņu iz­vēle. Es mēģināju viņus aizturēt, un kontrabandas munīci­jas apjoms bija riska vērts.

Uz ceļa bija cietušie, nevainīgi cilvēki savās automašī­nās. Ketlīna, tāda rīcība nav piedodama.

Šādus pārmetumus sieviete jau bija dzirdējusi pietiekami daudz tajā laikā, kad tika lemts par pagaidu atstādināšanu no amata. Kāpēc mani šurp ataicināja?

Lai kaut ko parādītu. Nāc līdzi.

Viņi tuvojās trim vīriem, kas stāvēja pie bedres. Pa labi no tumšās plaisas grīdā viņa ieraudzīja melnu akmens plāk­sni, kas bija salūzusi trīs gabalos. Visi gabali bija glīti salikti kopā, un varēja izlasīt, kas uz plāksnes iegravēts.

Kapenēs

ZEM šis marmora plāksnes ir apbedīti

Džeina Seimūra, karaļa Henrija VIII karaliene 1537

karalis Henrijs VIII 1547 karalis Čārlzs I 1648

un

karalienes Annas zīdainis

Šo pieminas plāksni te uzstādīja

pēc karaļa Viljama IV pavēles 1837. gadā

Viens no vīriem pastāstīja, ka Henrijs VIII bija gribējis te, Svētā Jura baznīcā, uzstādīt milzīgu kapakmeni, kas pārspētu viņa tēva plāksni Vestminsteras abatijā. Tika atliets metāla veidols un milzīgs daudzžuburu svečturis, taču Henrijs no­miris, pirms būve pabeigta. Tad aizsākās radikālā protestan­tisma ēra, laiks, kad pieminekļi baznīcās tika nevis uzstādī­ti, bet gan sagrauti. Pēc tam viņa meita Mērija uz īsu laiku atgriezās Romas klēpī, un atmiņas par Henriju VIII, protes­tantu karali, kļuva bīstamas. Beigu beigās Kromvels metāla tēlu pārkausēja un kandelabru pārdeva. Henriju tomēr ap­bedīja zem grīdas, un par viņa kapavietu liecināja vien mel­na marmora plāksne.

Ketlīna lūkojās kapenēs. Pāri grīdai aizvijās elektrības ka­belis un pazuda skatienam izgaismotajā dziļajā bedrē.

šīs kapenes ir atvērtas tikai vienu reizi, ierunājās cits vīrs.

Direktors paskaidroja, ka tas ir pils uzraugs.

Tūkstoš astoņi simti trīspadsmitā gada pirmajā aprīlī. Tolaik neviens nezināja, kur apbedīts ar nāvi sodītais Čārlzs Pirmais. Taču, tā kā daudzi uzskatīja, ka viņa mirstīgās at­liekas varbūt atrodamas blakus Henrijam Astotajam un vi­ņa sievai Džeinai Seimūrai, šīs kapenes tika atvērtas.

Nu acīmredzot tas noticis atkārtoti.

Kungi, ierunājās direktors. Atvainojiet, bet mums ar inspektori Ričardsu nepieciešams kādu brīdi parunāt zem četrām acīm.

Pārējie pamāja un devās uz galvenās izejas pusi, kur pali­ka stāvam aptuveni divdesmit metru attālumā.

Dzirdēt nosaucam savu dienesta pakāpi bija patīkami. In­spektore. Viņa bija smagi strādājusi, lai to nopelnītu, un ne­pavisam negribējās to pazaudēt.

Ketlīna, direktors klusā balsī sacīja, es lūdzu tevi kaut šo reizi paklusēt un uzklausīt mani. Viņa pamāja ar galvu. Pirms pusgada tika apzagts Hetfīldhausas arhīvs, pazuda vairāki dārgi sējumi. Mēnesi vēlāk līdzīgs atgadījums noticis Jorkas nacionālajā arhīvā. Pēc tam vairāku nedēļu lai­kā vēsturisku dokumentu zādzības fiksētas visā valstī. Pirms mēneša Britu bibliotēkā kāds vīrietis pieķerts fotografējam lappuses, taču viņš izvairījās no darbiniekiem un paguva aiz­bēgt. Un tagad šis notikums.

Bailes par atlaišanu Ketlīnai sāka plēnēt, un modās ziņ­kāre.

Šis noziegums liecina, ka pavērsiens kļūst vēl nopiet­nāks, direktors turpināja. Ielauzties šajā svētajā celtnē.

Karaliskajā pili. Viņš uz bridi apklusa. Zagļiem ir kāds skaidrs nolūks. Tiklīdz Ketlīna notupās pie bedres, priekš­nieks mudināja: Droši, droši! Izpēti visu pati.

Likās negodbijīgi traucēt tik sen miruša cilvēka beidza­mās taustāmās atliekas. Lai arī pārvaldes priekšniecībai Ket­līna varēja šķist nekaunīga un cietsirdīga, taču ari viņa izju­ta pietāti. Piemēram, pret mirušajiem. Taču šī bija nozieguma vieta. Ketlīna nogūlās uz rūtotās marmora grīdas un pabā­za galvu bedrē.

Kapeņu griestus balstīja ķieģeļu velve, bedre bija aptu­veni divarpus metru plata, trīs metru gara un pusotru met­ru dziļa. Viņa saskaitīja četrus zārkus. Viens bija blāvs svina zārks ar uzrakstu "Karalis Čārlzs, 1648", un tā vāka augšējā daļā bija precīzi izgriezts kvadrātveida caurums. Divi ma­zākie zārki nebija skarti. Ceturtais, vislielākais, bija vairāk nekā divus metrus garš. Aptuveni piecus centimetrus biezais ārējais koka apvalks bija sadalījies gabalos. Iekšējais svina zārks arī bija sabojāts, un vidū kāds to bija atlauzis vaļā.

Bija skaidrs, kuras personas kauli ir redzami.

Tas bija Henrijs VIII.

Neatvērtajos zārkos guļ Džeina Seimūra, karaliene, ku­ru apglabāja līdzās savam karalim, direktors stāstīja, un karalienes Annas nedzīvi piedzimušais bērns, kurš te nonā­ca daudz vēlāk.

Ketlīna atcerējās, ka Seimūra bijusi Henrija trešā sieva, vienīgā no sešām, kas dāvājusi karalim likumīgu mantinie­ku dēlu Edvardu, kurš vēlāk pats kāpa tronī un valdīja sešus gadus, bet neilgi pirms sešpadsmitās dzimšanas die­nas nomira.

Izskatās, ka iebrucēji vandījušies pa Henrija atliekām, secināja direktors. Caurums Čārlza zārkā radies pirms div­simt gadiem. Ne viņa, ne pārējie divi zārki acīmredzot nav šķituši intereses vērti.

Viņa zināja, ka Henrijs VIII bijis vairāk nekā sešas pēdas garš un mūža nogalē viņa augums pamatīgi izplūdis. Še gu­lēja karalis, kurš karoja ar Franciju, Spāniju un Svētās Ro­mas imperatoru, kurš Angliju no salas Eiropas nomalē izvei­doja par valsti, kas gadsimtu gaitā pārvērtās par varenu impēriju. Viņš izaicināja pāvestus un drosmīgi radīja savu re­liģiju, kas plaukst vēl piecsimt gadu vēlāk.

Nudien, bezbailīgs vīrs.

Viņa piecēlās.

Šeit risinās nopietnas lietas, Ketlīna.

Direktors pasniedza sievietei savu vizītkarti. Tās otrā pu­sē ar zilu tinti bija uzrakstīta kāda adrese.

Dodies turp, viņš lika.

Ketlīna izlasīja adresi. Zināma vieta. Kādēļ jūs neizstās­tāt man lietas apstākļus?

Tādēļ, ka es nepieņēmu lēmumu tevi piesaistīt šai lie­tai. Direktors atdeva viņai Smago organizēto noziegumu pārvaldes žetonu un identifikācijas dokumentus, kurus bija atņēmis pirms trim nedēļām. Kā jau es sacīju, tevi grasījās atbrīvot no darba.

Tad kāpēc es esmu te? Ketlma apjukusi jautāja.

Viņi ir izvēlējušies tieši tevi.

4NODAĻA

Londona

īans labi zināja, kur atrodas. Tuvumā dzīvoja viņa radi­niece, un viņš daudzreiz bija klaiņojis pa Mazo Venēciju, īpaši nedēļas nogalēs, pēcpusdienās, kad ielās drūzmējās daudz cilvēku. Kad viņš beidzot aizbēga no mājām, pie greznajām villām un modernajiem daudzdzīvokļu namiem viņš bija gu­vis pirmo vientuļās dzīves izglītību. Tur pulcējās tūristi, ku­rus piesaistīja vecmodīgā, klusā apkaime, zili krāsotie dzelzs tilti un daudzie krodziņi un restorāni. Tur peldošās mājas un tūristu kuģīši vagoja kanālu brūnos ūdeņus no turienes līdz zoodārzam un novērsa pasažieru uzmanību, tādējādi piepalīdzot zagļiem. Tobrīd īanam bija nepieciešams novērst Norsa un Devīna uzmanību un atrauties no abiem vajātā­jiem, kuri, tikuši galā ar Kotonu Malonu, katrā ziņā dzīsies viņam pakaļ.

Iespējams, radinieces dzīvoklis būtu droša paslēptuve, ta­ču no domas par atgriešanos tajā viņam kuņģis sarāvās čo­kurā. Lai kādas briesmas viņam acīmredzot draudēja, izre­dzes klausīties resnās muļķes runās biedēja vēl vairāk. Turklāt, ja vajātājiem bija zināms, kad viņš atgriežas valstī, viņi noteikti uzzinājuši arī par radinieci.

Tālab viņš turpināja skriet pa ietvi prom no radinieces mā­jas, uzņēmis ceļu uz avēniju, kas atradās piecdesmit metrus tālāk.

Gērijs apstājās un, smagi elsdams, izgrūda: Mums jāat­griežas.

Tavs tēvs lika skriet prom. Tie ir slikti cilvēki. Es to zinu.

Kā tu zini?

Mani mēģināja novākt. Ne šie divi mērgļi, bet citi.

Tieši tāpēc mums jāatgriežas.

Mēs atgriezīsimies. Bet vispirms mums jātiek tālāk prom.

"Šis amerikānis neko nejēdz no dzīves Londonas ielās," sprieda īans. "Te nedrīkst kavēties un gaidīt nepatikšanas. Un pašam meklēt tās nepavisam nav prātīgi."

īans pamanīja sarkani balti zilo metro stacijas zīmi, taču viņam nebija ne kartiņas, ne naudas, un trūka ari laika zagt, tādēļ no šāda bēgšanas ceļa bija maz labuma. Gērija Malona apjukums viņam pat sagādāja patiku. No Atlantā novērotās iedomības pēc tam, kad Gērijs bija apturējis viņa bēgšanas mēģinājumu, nebija ne vēsts.

Te bija īana pasaule.

Tās likumus viņš pārzināja.

Tāpēc skriedams viņš rādīja ceļu.

Tālumā pavīdēja Mazās Venēcijas stāvošā ūdens baseins ar strupo laivu floti un modernu veikaliņu rindām. Kreisajā pusē slējās mūsdienīgi daudzdzīvokļu nami. Kā jau neilgi pirms septiņiem piektdienas vakarā, transporta satiksme ap pelēkbrūno dīķi nebija īpaši dzīva. Lielākā daļa veikalu ie­las malā vēl bija atvērti. Vairāki īpašnieki piestātnē apkopa laivas, skaloja bortus un spodrināja lakoto takelāžu. Viens strādādams dungoja. Virs viņa stiepās lampiņu virtene, kas apgaismoja ūdeņus.

īans nosprieda izmantot šo izdevību.

Viņš ātri noskrēja pa pakāpieniem no ietves līmeņa uz dīķa piekrasti. Spēcīgais vīrs tobrīd ar ūdens strūklu tīrīja tīkkoka korpusu. Laiva, kā visas pārējās, atgādināja resnu cigāru.

Jūs brauksiet uz zoodārza pusi? zēns vaicāja.

Vīrietis apturēja ūdens strūklu.

Patlaban ne. Varbūt vēlāk. Kamdēļ prasi?

Domāju pabraukāties līdzi.

Laivu īpašnieki parasti izturējās draudzīgi, un nereti brau­cienos tika paņemti tūristi vai pat sveši cilvēki. Tuvumā pietauvoti šūpojās divi ūdens tramvaji, ar kuriem pārvadāja pa­sažierus, taču tobrīd kajītes bija tukšas rosīgā nedēļas nogale sāksies rīt. Tans centās izlikties par jaunekli, kam kā­rojas piedzīvojuma.

Gatavojaties nedēļas nogalei? viņš pavaicāja.

Vīrietis uzšļāca ūdeni no šļūtenes sev uz galvas un atglau­da tumšos matus. Es gatavojos aizbraukt pirms nedēļas no­gales. Te būs papilnam ļaužu. Pārāk biezs pūlis. Domāju aiz­laist uz dienvidiem, lejup pa Temzu.

Šī iespēja īanam šķita itin patīkama. Vai pavadoņus ne­vajag?

Mēs nedrīkstam doties prom! Gērijs čukstus atgā­dināja.

Bet īans nelikās dzirdam.

Vīrietis uzmeta zēnam jautājošu skatienu. Kas par lie­tu, puis? Jums kādas nepatikšanas? Kur ir jūsu vecāki?

Pārāk daudz jautājumu. Lai nu paliek. Neņemiet galvā. Mums tikai gribējās izklaidēties, pabraukāt pa ūdeņiem.

īans palūkojās augšup uz ielu.

Jūs tādi aplam satraukti. Vai kaut kur steidzaties?

Zēns negrasījās vairs atbildēt uz jautājumiem. Uz re-

dzīti.

Viņš nogriezās uz celiņa, kas aizstiepās gar kanāla pie­krasti.

Kāpēc jūs abi neesat mājās? vīrietis vēl uzsauca nopa­kaļus zēniem, kas ātrā gaitā devās prom.

Tikai neskaties atpakaļ, īans brīdināja.

Abi turpināja soļot pa grants celiņu.

Labajā pusē, ielā, kas apjoza dīķi, iegriezās zils Mercedes. Brīdi īans cerēja, ka tas būs cits transporta līdzeklis, taču, kad no tā izkāpa Norss, kļuva skaidrs, ka viņi iekļuvuši ne­patikšanās. Atrašanās vieta kanālmalā zem ielas līmeņa nebija laba. Bēgt varēja vienīgi uz priekšu vai atpakaļ, jo la­bajā pusē plūda upe un kreisajā pacēlās akmens mūris.

Bija skaidrs, ka ari Gērijs aptvēris neapskaužamo situ­āciju.

Atlika vienīgi skriet pa grantēto celiņu gar kanāla malu, taču Norss un Devīns viņus noteikti noķers. īans apzinājās, ka, atstājot dīķmalu, būs praktiski neiespējami aizbēgt gar kanāla stāvajiem krastiem, jo īpašums pie ūdensmalas bija nožogots. Tālab viņš pieskrēja pie akmens kāpnēm un, iz­laizdams katru otro pakāpienu, devās augšup. Nonācis kāp­ņu galā, viņš nogriezās pa labi un traucās pa liekto dzelzs tiltu, kas veda pāri kanālam. Tilts bija šaurs, domāts vienīgi gājējiem, un neviena cita uz tā nebija. Abi bija nonākuši līdz tiltiņa vidum, kad pretējā pusē piebrauca Mercedes un, brem­zēm kaucot, apstājās. No mašīnas izkāpa Devīns un devās uz tilta pusi.

īans ar Gēriju griezās atpakaļ, lai bēgtu turp, no kurie­nes nākuši, un sastapās ar Norsu, kurš stāvēja desmit met­ru attālumā.

Vajātāji šķita paredzējuši viņu domu gājienu.

Jokus pie malas, Norss noteica. Tu zini, ko man va­jag. Atdod man zibatmiņu.

Es to aizsviedu.

Dod šurp. Nekaitini mani.

Kur ir mans tētis? jautāja Gērijs.

Temata maiņa īanam bija pa prātam. Kur ir viņa tētis?

Par to jeņķi tagad nesatraucies. Satraucies par mums.

Norss ar Devīnu pamazām zagās zēniem klāt. Tilts bija

tikai divu cilvēku platumā, un tā abi gali bija aizšķērsoti.

Vajātāji jau atradās nepilnu desmit metru attālumā.

Kreisajā pusē īans pamanīja, ka pilnīgajam, tumšmataina­jam vīrietim piederošais kuģītis atstāj piestātni. Acīmredzot viņš bija nolēmis doties uz Temzu agrāk. Kuģīša priekšgals pavērsās pa kreisi, tieši uz tilta pusi. Vajadzēja novilcināt ne­daudz laika, tālab zēns iegrūda labo roku jakas iekškabatā un metās pie tilta dzelzs margām.

Izstiepis roku pāri margām, viņš uzsauca: Ne soli tu­vāk! Citādi tas, kas jums vajadzīgs, nonāks kanālā!

Abi vīri apstājās kā zemē iemieti.

Norss pacēla rokas un tēloja, ka padodas. Klau, tas gan ir lieki. Atdod to mums, un būsim norēķinājušies.

Zēns izdvesa nedzirdamu atvieglojuma nopūtu. Acīmre­dzot ne viens, ne otrs nebija ievērojis, ka dūre ir tukša. īans turēja roku pie margām tā, lai Norss vai Devīns neuzķertu viņa viltību.

Ko tu teiktu par piecdesmit mārciņām? Norss piedā­vāja. Piecdesmit mārciņas par zibatmiņu, un vari būt brīvs.

Laivas motora pukšķināšana tuvojās, un peldlīdzekļa priekšgals jau nozuda zem tilta pretējā pusē.

Tas būs riskants gājiens.

Labāk simtu, īans pieprasīja.

Norss iebāza roku kabatā.

Lec pāri margām, īans pačukstēja Gērijam. Uz lai­vu, kas brauc zem tilta.

Tanī brīdī Norsa plaukstā parādījās naudaszīmju žūksnis.

Aiziet! īans izdvesa.

Kamēr Norss sprieda, no cik lielas summas šķirties, un Devīns ļāva rīkoties tam, kurš acīmredzot bija galvenais, īans pieķērās dzelzs margām un vienā rāvienā pārsviedās tām pāri.

Viņš krita no trīs metru augstuma, no visas sirds cerē­dams, ka laiva vēl atrodas zem tilta. Viņš piezemējās uz ka­jītes jumta, atsitienā zaudēja līdzsvaru, tomēr paguva pie­ķerties īsam metāla stienim un palika tajā karājamies, bet kājas šūpojās pāri bortam. Apavi skāra ūdens virsmu, bet zēns spēja uzvilkties augstāk. Laiva izbrauca no tilta apak­šas un turpināja slīdēt pa kanālu.

Prāvais vīrietis ar tumšajiem matiem stāvēja laivas pakaļ­galā un stūrēja. Iedomājos, ka jums noderētu palīdzība.

īans pameta skatienu atpakaļ. Arī Norss pārlēca pāri mar­gām, gatavs atkārtot viņa gājienu. Mērojis trīs metru aug­stumu, vīrietis piezemējās laivas pakaļgalā. Bet laivas īpaš­nieks ietrieca elkoni Norsam krūtīs, un neīstais policijas inspektors iegāzās kanālā.

Norss iznira no ūdens aptuveni sešdesmit pēdas aiz lai­vas un izkāpa krastā.

Apgaismotais tilts tagad atradās piecdesmit metru attā­lumā.

Tas pazuda skatienam, kad kanāls nogriezās pa labi.

Pēdējais, ko īans redzēja, bija Gērijs Malons Devīna tvē­rienā.

Bet īanam bija jādodas tālāk.

Priekšā vīdēja cits apgaismots tilts platāks, masīvāks, būvēts no ķieģeļiem. Pa to abos virzienos braukāja trans­ports. Kamēr laiva slīdēja uz tilta pusi, īans izlēca zāļainajā krastā. Aizveldamies pa kanālmalas celiņu, viņš dzirdēja sa­vu glābēju uzsaucam:

Kurp tad tu dosies? Tu taču gribēji pabraukāties ar laivu!

Viņš piecēlās, pamāja atvadas un pa metāla kāpnēm uz­rāpās uz ielas. Abos virzienos šaudījās automašīnas. Šķēr­sojis ielu, zēns atrada patvērumu aizslēgta krodziņa durvju nišā. Tur viņu no garāmbraucošo skatieniem paslēpa divi lie­li augi puķupodos.

īans noslīga uz zemes un sakopoja domas.

Londonas asās dvakas koda nāsīs. Viņš centās saskatīt zi­lu Mercedes, taču Norss un Devīns, visticamāk, nedomās, ka viņš palicis tuvumā īpaši pēc tik pārdrošas bēgšanas. No maiznīcas, kas atradās dažus namus tālāk, atplūda kārdino­šais tikko ceptas maizes aromāts, un tas bada sajūtu tikai sa­asināja. Pēdējoreiz viņš bija mazliet iekodis pusdienas lid­mašīnā pirms vairākām stundām. Nedaudzie garāmgājēji nepievērsa viņam uzmanību. Bet viņu reti kāds ievēroja. Kā tas ir būt īpašam? Varbūt pat vienreizējam? To varēja vie­nīgi iztēloties. Priekšlaikus pametis skolu, zēns vismaz pa­guva iemācīties lasīt un rakstīt. Par to bija prieks. Lasīšana dāvāja vienu no retajām baudām.

Tas uzvedināja uz domām par plastmasas maisiņu, kuru nesa Kotons Malons.

Ar viņa mantām.

Bija vērts uzmest aci.

Tāpēc viņš ātri atstāja nišu.

5 NODAĻA

Londona 18.30

Bleiks Entrims izkāpa no taksometra miglainajā naktī. Pirms stundas bija sācies negaiss, ietīdams pilsētu vēsā, val­ganā segā. Viņam priekšā slējās Svētā Pāvila katedrāles ku­pols, un viņš cerēja, ka šādi laika apstākļi būs atbaidījuši pa­rastos apmeklētāju pūļus.

Samaksājis šoferim, viņš devās augšup pa platajiem be­tona pakāpieniem baznīcas priekšā un iegāja pa masīvajām bronzas durvīm, kas lēni aizvērās viņam aiz muguras. Pē­dējais Lielā Toma dienvidu torņa pulksteņa gongs iezva­nīja pusstundu.

Izmantodams Ārlietu ministrijas laineri, viņš bija atlido­jis uz Londonu no Briseles uzreiz pēc sarunas ar vietējo aģentu. īsā lidojuma laikā viņš bija pārskatījis visus "Karaļa viltības" ziņojumus, atkārtoti iepazīdamies ar visām operā­cijas detaļām.

Problēma bija vienkārša.

Skotija plānoja izlaist brīvībā Abdelbāsitu el Megrahī, ag­rāko Lībijas izlūkdienesta virsnieku, kuru tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā notiesāja par divsimt septiņdes­mit cilvēku slepkavību, uzspridzinot Pan Am 103. reisa lid­mašīnu virs Lokerbi ciemata Skotijā. Divtūkstoš pirmajā ga­dā Megrahī piesprieda mūža ieslodzījumu, taču, pasēdējis dažus gadus aiz restēm, viņš saslima ar vēzi. Tālab tā sau­camo humāno apsvērumu dēļ skoti grasījās ļaut Megrahī no­mirt Lībijā. Pagaidām nebija izskanējis oficiāls paziņojums par lēmumu viņu atbrīvot, jo vēl turpinājās ļoti slepenas sa­runas. CIP par šo priekšlikumu bija uzzinājusi vairāk nekā pirms gada, un Vašingtona jau bija paudusi stingrus iebil­dumus, uzstājīgi lūdzot Dauningstrītu darīt tam galu. Taču angļi bija atteikušies un apgalvoja, ka tā ir Skotijas iekšējā lieta, kurā viņi nejaukšoties.

"Iekšēja lieta? Sasodīts, kopš kura laika?" taujāja diplomāti.

Londona bija jaukusies Edinburgas politikā tūkstoš gadu. Tas, ka abas nācijas bija apvienotas zem Lielbritānijas nosau­kuma, iejaukšanos arvien atviegloja.

Taču angļi tik un tā nepiekrita.

Megrahī atgriešanās Lībijā būtu kā spļāviens sejā noslep­kavotajiem simt astoņdesmit deviņiem amerikāņiem. Bija va­jadzīgi trīspadsmit gadi, kamēr CIP aizturēja apsūdzēto un kamēr noritēja tiesa, kas atzina viņu par vainīgu.

Un tagad tā vienkārši palaist brīvībā?

Lībijas vadonis Kadafi faktu par Megrahī atgriešanos pa­stāvīgi metis Vašingtonai sejā, nostiprinot savu stāvokli arā­bu līderu vidū. Teroristi visā pasaulē nocietināsies, viņu mērķi kļūs daudz sasniedzamāki, ja reiz tik vājās Amerikas Savienotās Valstis nejaudā panākt, lai tās draugi neizlaiž brī­vībā slepkavu.

Viņš atpogāja samirkušo mēteli un garām sānu kapelai, kur, sarkaniem abažūriem aizklātas, dzintara krāsas gaismu meta sveces, nonāca pie augstā altāra. Šo satikšanās vietu bija ieteicis Entrima aģents. Izmantojis viltotus žurnālista do­kumentus, viņš bija iekļuvis baznīcas arhīvā un visu dienu strādājis, meklēdams informāciju.

Pa dienvidu puses eju aizstaigājis līdz vītņkāpņu galam, viņš vēl reizi palūkojās apkārt. Cerības saistībā ar laikapstākļiem šķita attaisnojušās. Baznīcā grozījās tikai daži cilvēki. Par laimi, operācija "Karaļa viltība" pagaidām nebija rosinā­jusi britu interesi.

Cauri arkai Entrims nonāca pie kāpnēm, kas vijās augšup. Kāpdams viņš īsināja laiku un skaitīja pakāpienus. Pēc div­simt piecdesmit deviņiem pakāpieniem viņš nonāca Čukstu galerijā.

Tur viņu gaidīja vīrietis ar bālu ādu, gaiši zaļām acīm un gandrīz kailu galvvidu, kuru izraibināja brūngani vecuma plankumi. Taču necilo izskatu kompensēja viņa spējas tas bija viens no labākajiem vēstures notikumu analītiķiem, un tieši tāds speciālists operācijai bija nepieciešams.

Pārkāpis durvju slieksnim, viņš iegāja šaurajā lokveida galerijā. Vienīgi spožas dzelzs margas pasargāja no simts pē­du augsta kritiena uz joma grīdas. Viņš ievēroja marmora virsmā iestrādātu rakstu, kompasam līdzīgu apli, kura vidū pletās misiņa disks ar caurumiņiem. Viņš zināja, ka zem grī­das kapenēs atrodas Kristofera Rena atdusas vieta šis ar­hitekts pirms gandrīz četrsimt gadiem bija smagi strādājis, projektēdams Svētā Pāvila katedrāli. Saulei līdzīgo zīmi grī­dā apjoza Rēnam veltīts gravējums latīņu valodā: "Lasītāj, ja meklē viņa kapa pieminekli, paraugies apkārt."

Entrims tā arī rīkojās.

Nav peļami, nemaz nav peļami.

Eja starp margām un galerijas akmens sienu bija mazliet platāka par jardu, un parasti tur pūļiem grozījās tūristi ar fotoaparātiem rokās. Tovakar katedrālē valdīja tukšums, un viņi bija vienīgie galerijas apmeklētāji.

Kuru vārdu tu patlaban izmanto? viņš klusā balsī vaicāja.

Gajs Velss.

Viņš virzīja skatienu augšup uz kupolu. Freskas bija iz­gaismotas no aizmugures. No tām pretī vērās tēli, kas at­spoguļoja Svētā Pāvila dzīves ainas.

Lietus lāses aizvien spēcīgāk bungoja pa jumtu.

Pašlaik Kotons Malons un īans Danns tiek vesti auto­mašīnā, Velss stāstīja. Es ceru, ka zēns ir paturējis zibatmiņu. Ja ir, tad risks vēl var attaisnoties.

Entrims gan tik pārliecināts nebija.

Šī mīkla ir piecsimt gadu veca, sarunbiedrs stāstīja. Mozaīkas gabaliņi ir rūpīgi noslēpti. Tos atrast nav bijis viegli, taču mēs pamazām virzāmies uz priekšu. Diemžēl Henrija Astotā kapličā neko neatradām.

Šim pārdrošajam solim viņš bija devis piekrišanu tālab, ka līdz ar Ferova Karija negaidīto bojāeju bija atsviesta at­pakaļ visas operācijas gaita un nācās riskēt. Kapenes savas pastāvēšanas laikā izpētītas tikai vienu reizi tūkstoš astoņ­simt trīspadsmitajā gadā. Tai brīdī bijis klāt pats karalis Vil­jams IV, un visas darbības rūpīgi atzīmētas. Aprakstos nav minēts, ka Henrija VIII zārks atvērts. Tas nozīmēja, ka viņa mirstīgās atliekas gulējušas neskartas kopš tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada. Bija cerēts, ka atklāsies vecais, res­nais Tjūdors ir paņēmis noslēpumu sev līdzi kapā.

Taču tur glabājās vienīgi kauli.

Kārtējā neveiksme.

Turklāt dārga.

Diemžēl, Bleiks Entrims atteica. Briti tagad būs mod­ri. Mēs esam apgānījuši viņu karalisko kapliču.

Tīrs darbs, gan iekļūstot, gan aizejot. Bez lieciniekiem. Aizdomas uz mums nemūžam nekritīs.

Vai zināms kas vairāk par Karija nāves apstākļiem?

Bija pagājis mēnesis, kopš Ferovs Karijs nokrita (vai tika

nogrūsts) Londonas metro vilciena priekšā. Tobrīd tur gro­zījās īans Danns, apzagdams Kariju, un pēc uzbrukuma aģen­tam bija redzēts ar zibatmiņu rokā steigšus pametam staci­ju. Vajadzēja noskaidrot, kas zēnam ir sakāms par šo gadījumu, un arī zibatmiņa bija jāatgūst.

Lietus ārpusē nerimās.

Tu taču aptver, ka tā var būt vienīgi leģenda, Velss aizrādīja. Bez mazākās patiesības drusciņas.

Bet… ko Karijs bija atradis? Kādēļ viņš par to tik ļoti priecājās?

Dažas stundas pirms bojāejas Karijs bija piezvanījis un zi­ņojis, ka lietā noticis pavērsiens. C1P nolīgtais analītiķis ar grādu šifrēšanā bija īpaši izvēlēts operācijai "Karaļa viltība". Taču aizvadīto dažu mēnešu laikā Karijs izmeklēšanā bija pa­virzījies uz priekšu visai maz, tālab Entrims apsvēra iespēju viņu nomainīt. Tālruņa zvans šos plānus bija mainījis, un viņš nosūtīja kādu cilvēku sagaidīt Kariju Oksfordas loka stacijā, lai tad dotos kopīgi izpētīt Karija atradumu. Taču abi tā arī nesatikās. Slepkavība? Pašnāvība? Negadījums? To neviens nezināja. Vai atbildi varētu sniegt zibatmiņa, kas bija redzē­ta rokā fanam Dannam?

Entrims no sirds cerēja, ka varētu.

Turpmāk es uzturēšos tepat, pilsētā, viņš pavēstīja Velsam.

Vakarā viņš iegriezīsies vienā no saviem iecienītajiem res­torāniem. Paša kulinārās dotības aprobežojās ar norādēm uz etiķetes par to, kā uzsildīt produktu mikroviļņu krāsnī, tā­dēļ viņš parasti ieturēja maltītes ārpus mājas, dodot priekš­roku kvalitātei, nevis taupībai. "Cerams, ka tai viesmīlei šo­dien ir dežūra. Ja nebūs, es viņai piezvanīšu." Abi jau iepriekš vairākkārt bija izbaudījuši laiku kopā.

Es tomēr gribu noskaidrot, Velss ieteicās, kāda va­jadzība iesaistīt tai visā Kotonu Malonu? Tas šķiet lieki.

Mums noderēs jebkura palīdzība.

Viņš vairs nav aģents. Nesaprotu, kā viņš var mums pa­līdzēt.

Var.

Neko citu Entrims negrasījās izpaust.

Durvju aila, pa kuru viņš bija ienācis galerijā no pirmā stā­va, atradās dažu pēdu attālumā. Galerijas pretējā galā bija otra izeja no Čukstu galerijas. Paliec tepat, līdz būšu aiz­gājis. Nav nepieciešamības mums parādīties kopā.

Pa balkonu, kas piekļāvās katedrāles augšpuses apaļajai sienai, viņš nonāca tieši pretējā pusē. Velss stāvēja simts pē­du attālumā un vēroja viņu. Plāksnīte blakus izejai vēstīja: "Pačuksti sienai, un tevi sadzirdēs otrā pusē."

Tā radies Čukstu galerijas nosaukums.

Nolēmis par to pārliecināties, Entrims nostājās ar seju pret pelēko akmens sienu un nomurmināja: Pieraugi, ka nesa­laižam visu dēlī ar Malonu un Dannu.

Mājiens apliecināja, ka teiktais ir saprasts.

Velss nozuda arkveida ailā. Entrims grasījās sekot viņa paraugam, bet tad klusumā atskanēja paukšķa atbalss.

Tam sekoja kliedziens, kas skanēja no pretējās puses.

Vēl viens paukšķis.

Kliedziens pārtapa vaidā.

Entrims metās atpakaļ pa galeriju. Ailā neviena neredzē­ja, un viņš devās uz priekšu. Spēris dažus soļus lejup pa spi­rālveida kāpnēm, viņš ieraudzīja uz akmens pakāpieniem gu­ļam Velsu, kurš bija nokritis uz mutes, un no divām brūcēm plūda asinis. Apvēlis cietušo uz muguras, Entrims pamanīja viņa acīs pazibam neticības dzirksti.

Velss atvēra muti, grasīdamies kaut ko teikt.

Turies! Entrims sacīja. Es izsaukšu ārstus.

Ievainotais cieši ieķērās viņa mēteļa piedurknē.

Tam… nebija… jānotiek.

Augums kļuva ļengans. Entrims mēģināja sataustīt pul­su. Velti.

Notiekošais Entrimu satrieca.

"Ko tas, velns parāvis, nozīmē?"

Viņš izdzirdēja lejā attālināmies soļus. "Esmu bez ieroča, jo nebiju paredzējis grūtības. Kādēļ gan?" Viņš sāka mērot divsimt piecdesmit deviņus pakāpienus lejup, bet saglabāja modrību, jo aiz katra pagrieziena baidījās ieraudzīt šāvēju.

Nonācis kāpņu pakājē, viņš piesardzīgi palūkojās jomā, bet redzēja vienīgi saujiņu apmeklētāju. Iepretī tālākajā transeptā kāds stāvs virzījās uz izejas durvju pusi.

Vīrietis.

Tas apstājās, pagriezās un notēmēja ieroci.

Entrims metās guļus.

Taču šāviens nesekoja.

Viņš pielēca kājās, un uzbrucējs izbrāzās ārā pa galvena­jām durvīm.

Skriedams Entrims nonāca pie platajām bronzas durvīm un atstūma tās vaļā.

Bija iestājusies tumsa.

Lietus gāza kā ar spaiņiem.

Pie pakāpieniem baznīcas priekšā izdevās saskatīt vīrieti tas ātrā gaitā devās uz Flītstrītas pusi.

6. nodaĻa

Ar spēku atrauts no tilta margām, pie kurām bija pieķē­ries, Gērijs Malons bija spiests iekāpt Mercedes. Automašīnā viņam sasēja rokas aiz muguras un galvā uzmauca masku no vilnas auduma. Viņu māca bailes. Kurš gan tādos apstākļos nebītos? Taču vēl vairāk zēns raizējās par tēvu un stāvvietā notikušo cīniņu. Nebija labi tā aizbēgt, taču tēvs bija pavē­lējis. Nevajadzēja klausīt īanu, bet palikt turpat tuvumā. Taču lans bija nolēcis no tilta. Jā, arī Gērijam pavēlēja lēkt. Bet kurš cilvēks pie pilna prāta tā darītu? Norss jau to izmēģi­nāja un izgāzās sēdēja automašīnā, viscaur izmircis, un vi­su ceļu lamājās.

"lanam Dannam ir iekšā, tas nu jāatzīst. Bet man jau arī," Gērijs sprieda.

Vēl vakar viņš, juceklīgu domu pārņemts, kravāja man­tas. Pirms divām nedēļām māte bija pavēstījusi, ka vīrietis, kuru viņš visu mūžu saucis par tēti, nav viņa īstais tēvs. Mā­te bija izstāstījusi par notikumiem pirms viņa dzimšanas par savu sānsoli un palikšanu stāvoklī -, atzinusi kļūdu un lūgusi piedošanu. Sākumā Gērijs bija samierinājies un no­spriedis, ka tam nav īpašas nozīmes. Tēvs paliek tēvs. Taču drīz vien viņš bija sācis apšaubīt tāda sprieduma pareizību.

Tam tomēr bija nozīme.

Kas viņš ir? No kurienes nācis? Kur ir viņa vieta? Pie mā­tes, jo viņš taču ir Malons? Vai pie kāda cita?

Nebija ne jausmas.

Taču viņš gribēja zināt.

Skolas brīvlaiks beigsies tikai pēc desmit dienām, un viņš bija ar nepacietību gaidījis iespēju pavadīt Pateicības brīv­dienas Kopenhāgenā, tūkstošiem jūdžu attālumā no Džor­džijas. Bija jātiek prom.

Vismaz uz kādu laiku.

Viņu mocīja rūgtuma pilnu izjūtu mudžeklis, kuru saval­dīt nācās aizvien grūtāk. Viņš allaž bijis paklausīgs dēls, iz­turējās pret māti ar cieņu un nekad neiekūlās nepatikšanās taču nu viņas meli smagi nospieda sirdi. Viņa taču dēlam bija mācījusi allaž runāt tikai patiesību.

Tad kāpēc pati nebija šo noteikumu ievērojusi?

Vai esi gatavs? māte bija jautājusi pirms izbraukšanas uz lidostu. Dzirdēju, ka dosieties uz Angliju.

Tēvs bija stāstījis, ka pa cejam viņi nolaidīsies Londonā, no­dos policijai kādu zēnu, vārdā īans Danns, un tad pārsēdīsies rei­sā uz Kopenhāgenu. Viņš ievēroja mātes apsarkušās, asarām pie­rietējušās acis. Vai tu raudāji?

Viņa pamāja ar galvu. Man nepatīk, ka tu aizbrauc. Es pēc tevis ilgojos.

Tas ir tikai uz nedēju.

Ceru, ka ne ilgāk.

Gērijs saprata, kas ar to domāts iepriekšējā nedēļā viņš pir­mo reizi bija ieminējies par iespēju padzīvot citur.

Māte kodīja lūpas. Gan mēs sakārtosim mūsu dzīvi, Gērij.

Pastāsti, kas ir mans īstais tēvs!

Viņa papurināja galvu. Nevaru.

Nē. Tu negribi. Tur tā lieta.

Es sev nosolījos, ka viņš mūsu dzīvē neienāks. Vienreiz jau es kļūdījos; todien, kad nolēmu būt ar viņu kopā. Toties to, ka man piedzimi tu, nekādi nevar nosaukt par kjūdu.

Šo skaidrojumu Gērijs bija jau dzirdējis, taču īsti nejaudāja no­šķirt vienu apgalvojumu no otra. Abi balstījās melos.

Tas, ka tu zināsi šā vīrieša vārdu, nemainīs neko, māte aizlūstošā balsī turpināja.

Bet es gribu zināt. Tu man visu mūžu esi melojusi. Tu zināji patiesību, bet nevienam neteici, pat tētim ne. Es zinu, ka arī viņš ir rīkojies slikti. Viņam bija citas sievietes. Tu pati to man stāstī­ji. Bet viņš man nemeloja.

Māte izplūda asarās. Viņa bija advokāte, pārstāvēja klientus tiesā un spēja būt sīksta un gudra. Cērijs to zināja, jo reiz bija novērojis māti strādājam tiesas zālē. Viņš pats apsvēra kādudien k/ūt par juristu.

Man ir piecpadsmit gadi, Cērijs atgādināja. Es vairs ne­esmu bērns. Man ir tiesības zināt visu. ja tu nevari man pastāstīt, no kurienes esmu radies, tad mums būs grūti saprasties.

Tātad tu brauc uz Dāniju un paliksi tur dzīvot? māte jau­tāja.

Viņš atbildēja nesaudzīgi. Tā es varētu darīt.

Māte lūkojās viņā asaru aizmiglotām acīm. Gērij, es apzi­nos, ka rīkojos nelāgi. Tā ir mana kjūda. Es uzņemos visu vainu.

Bet Gēriju neinteresēja, kurš ir vainīgs. Vienīgi gribējās darīt galu tai nedrošībai, kas šķita viņā augam ik dienas. Negribējās māti nicināt Gērijs viņu mīlēja, jo tā taču bija viņa māte, taču šāda izvairība situāciju neatviegloja.

Pavadi kādu laiku kopā ar tēti, māte sacīja, notrausdama asaras. Izpriecājies!

Tā viņš ari darīs.

Viņam šie strīdi bija līdz kaklam.

Vecāki izšķīrās pirms vairāk nekā gada, un drīz pēc tam tēvs aizgāja no darba Tieslietu ministrijā un pārcēlās uz Ei­ropu. Kopš tā laika māte bija dažreiz satikusies ar vīriešiem taču reti. Gērijs allaž brīnījās, kāpēc tik maz, taču šo te­matu ar māti apspriest viņam netikās.

Tā tomēr šķita viņas, nevis dēla darīšana.

Viņi dzīvoja brīnišķīgā mājā labā rajonā. Gērijs apmeklē­ja teicamu skolu. Atzīmes bija virs vidējā līmeņa, lai arī ne izcilas. Viņš spēlēja beisbolu un basketbolu. Pat nebija no­mēģinājis cigaretes vai kādas narkotikas, lai gan izdevību tikt pie tām netrūka. Bija nogaršojis alu, vīnu un kādu stip­ro alkoholu, taču neviens no dzērieniem īpaši baudāms ne­likās.

Kārtīgs puisis.

Vismaz pats par sevi bija tādās domās.

Tad kādēļ viņu plosīja tādas dusmas?

Brauciens automašīnā bija ildzis kādas trīsdesmit minū­tes. Tagad viņš gulēja dīvānā, rokas sasietas uz muguras un galvā vilnas maska, brīva bija tikai mute. Ja viņš izdvestu kaut pīkstienu, aizbāztu arī to.

Tādēļ viņš izturējās klusi.

Tas nomierināja nervus.

Viņš dzirdēja kādu kustību, taču balsis nesaklausīja vie­nīgi klusas, attālas zvanu skaņas. Kāds pienāca un apsēdās līdzās. Kaut kas nočaukstēja, it kā plīstu iesaiņojamais ma­teriāls, un tad kāds sparīgi košļāja.

Arī Gēriju māca izsalkums.

Nāsīs iesitās kāda smarža. Lakrica. Viens no viņa iecienī­tākajiem našķiem.

Jūs nevarētu uzcienāt arī mani? viņš apjautājās.

Turi muti, puika. Priecājies, ka vēl esi dzīvs.

7, nodaĻa

Kad Malons pamodās, galvā spēcīgi dunēja. Vienkāršs ko­lēģes lūgums bija izvērties par milzīgu problēmu.

Viņš samiedza acis un pūlējās saskatīt apkārtni.

Pirksti sataustīja uz pieres nejauku mezglainu punu un sa­recējušas asinis. Devīna uzbrukumā cietušais kakls sūrstēja. Gan Gērija, gan viņa ceļojuma somas bija atvērtas, un ap­ģērba gabali izmētāti pa laukumu plastmasas maisiņš ar lana personiskajām mantām pamests turpat, tikai tā saturs izkaisīts visapkārt.

Viņš ar pūlēm uztrausās kājās tās šķita stīvas un gurdas.

Kur palicis Gērijs?

Kāds pielicis biedējoši daudz pūļu, lai atrastu īanu Dannu. Taču vairāk biedēja šo nezināmo cilvēku rīcībā esošais plašais informācijas tīkls. Kāds oficiālās varas pārstāvis bija izsniedzis muitai atļauju ielaist īanu valstī. Protams, Norss ar savu draudziņu bija viltvārži, taču persona vai personas, kuri bija spējuši apiet Lielbritānijas pasu likumus, darbojās oficiāli.

Norss bija pieprasījis īanam atdot zibatmiņu.

"Jāatrod Gērijs. Es gan liku viņiem bēgt. Cerams, ka viņi palikuši tuvumā un gaida izdevīgu un drošu brīdi, kad va­rēs atgriezties."

Bet kur viņi ir?

Malons ieskatījās pulkstenī. Pēc visa spriežot, viņš gulē­jis bezsamaņā apmēram divdesmit minūtes. Starp apģērba gabaliem viņš pamanīja savu mobilo tālruni. "Vai būtu jāzva­na policijai? Varbūt drīzāk Stefanijai Nellei uz Magelāna vie­nību? Nē. No šīs ķezas jāizkuļas pašam. Pilnīgi skaidrs, ka noteikti nedrīkst zvanīt Pemai. Pietiek ar to, ka es pats sa­vulaik ik dienas riskēju ar savu ādu. Bet tagad esmu vēl ie­saistījis Gēriju. To viņa nepiedotu."

Viņš pārlaida skatienu staļļu iekšpagalmam, ievērodams darbarīkus, divas benzīna kannas un darbagaldu. Aiz atvēr­tajām durvīm lija. Viņš pētīja pielijušo piebraucamo ceļu, kas veda uz kokiem noaugušo sānieliņu, ik brīdi cerēdams ie­raudzīt parādāmies zēnus.

Būtu jāsavāc drēbes.

Būtu jāiesaista šai lietā Metropoles policija.

Tas būtu prātīgi darīts.

Uzmanību piesaistīja kāds troksnītis pie dzīvžoga, kas atdalīja pagalmu no kaimiņu īpašuma.

Kāds spraucās cauri krūmiem.

Zēni?

Drošības pēc Malons nolēma atkal nogulties zemē.

Piespiedis vaigu vēsajam bruģakmenim, viņš pievēra plak­stus tik daudz, lai varētu saskatīt nācējus.

īans, slapstīdamies pa sānu ieliņām, bija par aizsegu iz­mantojis gan negaisu, gan kokus, gan žogus, kas piekļāvās elegantajām mājām šajā rajonā. Tikai dažu minūšu laikā vi­ņam izdevās atrast iekšpagalmu, kur viņus bija ievedis Mercedes. Durvis uz pagalmu bija atvērtas, taču automašīnu tur neredzēja.

Zēns paskatījās apkārt. Apkārtējos namos neviena nemanīja.

Iegājis staļļu laukumā, viņš ieraudzīja abu Malonu somas apgāztas un to saturu izkaisītu pa zemi. Pats Malons gulēja pustumsā pie sienas. īans piezagās klāt, notupās blakus un dzirdēja vīrieti smagi elsojam. Gribējās viņu sapurināt, ap­vaicāties, kā jūtas, taču īans nebija lūdzis šo vīru iesaistīties. Un iesaistīt vēl vairāk nebija nepieciešamības.

Meklēdams to, kā dēļ bija šurp ieradies, īans zem murskulī saņurcīta krekla uzgāja plastmasas maisiņu. Acīmredzot tas nebija uzskatīts par svarīgu. Protams, šie vīri meklēja da­tora zibatmiņu nevis grāmatas, kabatnazi un citas nebū­tiskas mantas.

Visu sabāzis atpakaļ maisiņā, īans atkal uzlūkoja Kotonu Malonu. Amerikānis likās saprātīgs. "Varbūt mans tēvs lī­dzinājies viņam. Taču, pateicoties nejēdzīgajai mātei, es tā arī neuzzināšu, kas ir bijis mans tēvs." Viņš bija pamanījis Malona acīs neviltotas bažas, kad tapa skaidrs, ka Norss nav no Skotlendjarda. Malons šķita noraizējies par abiem zē­niem. īans pat bija juties mazliet labāk, ja zināja, ka Malons sēž automašīnā kopā ar viņu. Par īanu gandrīz neviens šajā dzīvē neuztraucās, un viņam pašam arī neviens nebija vaja­dzīgs.

Un tagad nav piemērotākais brīdis šai ziņā kaut ko mainīt.

Dzīve bija skarba, un Kotons Malons viņu sapratīs.

Vismaz tā zēns centās sev iegalvot, skriedams ārā no pa­galma.

Malons paslējās augšup un uzsauca: Kur ir Gērijs? īans apsviedās apkārt, un viņa sejā milzīgo pārsteigumu zibenīgi nomainīja atvieglojums. Velns un elle! Es domāju, ka jūs esat atslēdzies.

Jā, es manīju, cik norūpējies esi. Tu atgriezies tikai pēc savām mantām.

Zēna skatienā atkal jautās izaicinājums. Es jūs šurp ne­saucu. Es jūs te neiepinu. Man par jums galva nesāp.

Taču paziņojumu caurauda rezignācijas pieskaņa, un sejā dusmas mijās ar centieniem sevi aizstāvēt.

Tālab Malons atkārtoja jautājumu: Kur ir Gērijs?

Vinu savāca tie kruki.

/ /

Vīrietis piecēlās kājās. Galva reiba. Tie nebija policisti. Tu pats to zini. Kāpēc viņi savāca Gēriju un tevi ne? Viņiem taču biji vajadzīgs tu.

Man izdevās aizbēgt. Viņam ne.

Malons spēji satvēra zēnu aiz pleciem. Vai tu viņu pa meti?

Es liku viņam lēkt kopā ar mani, bet viņš negribēja.

"Lēkt"?

Viņš noklausījās stāstā par notikumiem Mazajā Venēcijā un par to, kā īans bija nolēcis no tilta.

Tie vīri sagūstīja Gēriju, īans pabeidza.

Izrāvis viņam no rokām plastmasas maisiņu, Malons no­prasīja: Kur ir tā zibatmiņa, kas tiem vajadzīga?

īans neatbildēja. Bet ko citu varēja gaidīt? Ielaspuika zi­na, ka izdzīvo tikai tie, kuri tur muti ciet.

Sarunāsim tā, Malons sacīja. Lai ar tevi skaidrojas policija. Tad es varēšu sameklēt Gēriju. Ar labo roku vī­rietis sagrāba ciešā tvērienā īana kreiso delmu. Tu tikai norausties, un es tevi atskaldīšu zilimelnu.

Tas nebija joks.

Viņš bija vairāk nekā nikns. Viņš zvēroja dusmās. Gan uz šo mazgadīgo noziedznieku, gan uz sevi, un dusmām piejaucās paralizējošas bailes un izmisums. Šī puikas dēļ viņš gandrīz bija dabūjis lodi, un viņa dēlam tagad draudēja briesmas.

Malons lika sev nomierināties.

Ko jūs grasāties ar mani darīt? īans vaicāja.

Tu esi manā aizbildniecībā.

Es neesmu jūsu dēls.

Tas ir labi, citādi es šobrīd tevi pārliecinātu… bez vār­diem. Bija skaidrs, ka zēns saprot brīdinājuma jēgu. Malons turpināja: Dodu tev pēdējo izdevību. Kāpēc Norss un Devīns tevi vajā?

Todien, pirms mēneša, kad tas vīrs aizgāja bojā, es at­rados turpat Oksfordas loka stacijā.

8. nodaĻa

lans stavēja pasažieru platformas galā zem apgaismotās izkārt­nes, kas rādija ceļu ārā no stacijas, un pētīja pārpildīto peronu.

Kurš būs nākamais?

Kā pirmo viņš izvēlējās pelēkā tvīda mēteli ģērbušos vecu sie­vieti, kas klumburēja kā suns ar sakropļotu kāju. Viņa nesa rokas­somiņu, uzkarinājusi to elkoņa locītavā. Zeltainais slēdzis bija va­jā, un pārloks plivinājās pie katra gājējas mokošā soļa un pirmajā mirklī īans pat noturēja viņu par kabatzagļu pievilinātāju. Polici­ja palaikam izsūtīja šādus cilvēkus pastaigāties stacijā. Taču, kā­du brīdi uzmanīgi sievieti pavērojis, viņš secināja, ka vecenīte nav policijas ēsma, tādēļ izlauza ceļu pie tās cauri sastrēgumstundas drūzmai.

Oksfordas loks bija viņa iecienītākā uzturēšanās vieta. Tur krustojās Beikerlū, Centrālā un Viktorijas metro līnijas. Katru ritu un vakaru tur cauri plūda desmitiem tukstošu cilvēku, un vairums devās uz modernajiem veikaliem un universālveikaliem, kas simt pēdu augstāk rindojās Oksfordstritā un Bondstritā. Daudzus tā­pat kā šo cienīgo večiņu, no kuras viņš nenolaida acu, nospie­da smago iepirkšanās maisiņu nasta. Viegls mērķis ikvienam, ku­ram piemīt prasme, kādu viņš bija slīpējis piecus no saviem piecpadsmit mūža gadiem.

Turklāt tikai retais viņā saskatīja draudus. Nepilnas piecas pē­das garš zēns ar bieziem, gaišiem matiem, kurus viņš apgrieza ar pērngad Harrod's veikalā nozagtām šķērēm. Patiesība viņam ma­tu griezums visnotaļ labi padevās, un viņš pat apsvēra iespēju ap­gūt friziera amatu kādudien, kad ielas dzīve būs palikusi aiz muguras. Pagaidām ar šim dotībām bija pietiekami, lai nepazīs­tamu cilvēku acīs izskatītos pieklājīgi. Par laimi, pilsētas labda­rības veikali piedāvāja plašu apģērba izvēli par zemām cenām vai pat par velti. Viņš bija iecienījis velveta bikses un kreklus ar piepogātam apkaklītēm. Tāds bezrūpīgs ģērbšanās stils atgādinā­ja vienu no viņa iecienītākajiem varoņiem Oliveru Tvistu. Ide­āls uzņēmīga kabatzagļa tēls.

Viņa māte bija skotiete un nosauca delu par lanu tas bija vienīgais, neskaitot dzīvību, ko viņa tam bija dāvājusi. Kad pui­sēnam bija trīs mēneši, māte aizbēga, un viņas vietu ieņēma ra­diniece angliete un dāvāja zēnam uzvārdu Danns. Radinieci viņš nebija redzējis nu jau tris gadus kopš dienas, kad izlēca pa ot­rā stāva logu un devās Londonas ielās, kur izdzīvoja, pateicoties labdarībai un noziedzībai.

Policijai viņš nebija svešs, jo vairākkārt tika aizturēts citās sta­cijās un vienreiz arī Trafalgaras laukumā, taču ieslodzījumā tā arī nenonāca. Laika gaitā fans bija paviesojies trijās audžuģimenēs, kur tomēr neiedzīvojās, jo ikreiz aizbēga. Vecums sekmēja to, cik neapskaužamā stāvokli viņš nonāca. Ar žēlsirdību ir viegli ma­nipulēt.

Slēpdamies pūli aiz cilvēku mugurām, viņš tuvojās vecajai sie­vietei. Paņēmiens bija vienkāršs un gadu gaitā bieži izmēģināts viņš viegli uzgrūdās upurim.

Piedošanu, viņš, aši pasmaidījis, izgrūda.

Sieviņa uzreiz atmaiga un reaģēja tikpat draudzīgi. Tas ne­kas, jauno cilvēk.

Šī vārdu apmaiņa ilga trīs sekundes pietiekami, lai iebāztu roku viņas somiņa un satvertu to, kam tika klāt. Guvumu viņš ne­kavējoties paslēpa zem jakas atloka un ieslīdēja dziļāk pūli. Pa­metis ašu skatienu atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka sievietei par no­tikušo uzbrukumu nav ne jausmas. Izlīkumojis cauri arvien biezākajai drūzmai, viņš zagšus palūkojās uz atradumu.

Mazs, sarkanbrūns cilindrs ar melnu plastmasas uzgali.

Viņš bija cerējis, ka tās būs šķiltavas vai kāda cita lieta, ko varētu ieķīlāt lombardā vai pārdot. Taču tas izrādījās piparu gā­zes baloniņš. Ari agrāk bija gadījies vienu vai divus tādus pie­vākt. Neapmierināts pašūpojis galvu, viņš ielika priekšmetu ka­batā.

Skatiens sameklēja otru upuri.

Aptuveni piecdesmit gadus vecu vīrieti vilnas žaketē, kam la­bās puses kabatas pārloks bija ielocījies uz iekšu. Tā bija lieliska izdevība. Eleganti ģērbtu vīriešu kabatās viņam šad tad bija ga­dījies vislabākais ķēriens. Šis konkrētais mērķis bija gara augu­ma un izstīdzējis, ar ērgja degunu. Viņš stāvēja ar muguru pret lanu, ar seju pret sliedēm un nemitīgi raudzījās pulkstenī, ik pa palaikam pievērsdamies elektroniskajam tablo, kas vēstīja, ka vil­ciena pienākšana gaidāma pēc nepilnas minūtes.

No melnā tuneļa izbangoja spēcīga vēja plūsma, kam sekoja pieaugoša rīboņa. Cilvēki sāka drūzmēties pie perona malas, ga­tavodamies ieplūst vagonos, kolīdz durvis atvērsies un elektronis­ka balss brīdinās par spraugu starp vilcienu un peronu.

Kabatzaglēna otrais upuris ienira pūlī un izspraucās priekšā, lai tiktu vagonā viens no pirmajiem. Šajā laikā cilvēki piesargā­jas vismazāk. Visi ir noguruši, dedzīgi vēlas nokļūt mājās. Modrī­ba mazinājusies.

Ar pirmo upuri nebija paveicies.

Viņš cerēja, ka otrreiz laime uzsmaidīs vairāk.

Nokļuvis līdz eleganti ģērbtajam vīrietim, zēns bez kavēša­nās ieslidināja labo roku viņa žaketes kabatā. Apkārtējo grūstīša­nās sniedza nevainojamu aizsegu. Pirksti satvēra taisnstūrainu plastmasas priekšmetu. Viņš izvilka plaukstu no kabatas brīdī, kad tuneļa galā parādījās vilciens.

Tad divas rokas pagrūda eleganti ģērbto vīrieti, un tas nokrita no platformas taisni priekšā braucošajam vilcienam.

Atskanēja kliedzieni.

Bremžu sausā kaukoņa pārauga pērkona dārdos.

Šņāca hidraulika.

Arvien skaļāk skanēja neticības pilnie saucieni.

fans piepeši attapa, ka stāv uz perona visu acu priekšā un tur rokā to, ko bija nozadzis no bojāgājušā žaketes kabatas. Taču ne­viens viņam nepievērsa uzmanību izņemot gara auguma puisi sprogainiem, pelnu pelēkiem matiem un tādas pašas krāsas ūsām.

Un tad viņam kļuva skaidrs.

Vīrieti no perona varēja nostumt šis dēmons.

Abu skatieni sastapās.

Sprogainais pastiepās pēc tā, ko turēja īans, acīmredzot kāda iemesla dēj negribēdams, lai viņš to patur.

īans atgrūda svešo roku un pagriezās, lai bēgtu.

Nākamajā acumirklī viņu no aizmugures apvija divas rokas. Ar papēdi viņš deva spēcīgu triecienu pa pretinieka plāno ādas kurpju purngalu.

Sprogainais iekliedzās un atslābināja tvērienu.

Atgrūzdams cilvēkus, īans aizskrēja uz izeju.

Neviens viņu neapturēja. Pūļa uzmanību saistīja vienīgi vil­ciens un vīrietis, kas bija nokritis uz sliedēm. Vagonu durvis vē­rās vajā, un pasažieri izkāpa uz perona.

īans turpināja virzīties uz priekšu. Viņš neskatījās, vai Sprogai­nais seko. Šis sirojums Oksfordas loka stacijā bija izvērties par ārprātu, un viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt prom.

Nonācis iepretim durvīm, viņš devās uz priekšu pa flīzēm iz­likto gaiteni.

Tur redzēja maz cilvēku, jo lielākā daļa joprojām kavējās uz pe­rona. Viņš dzirdēja svilpienus tālāk priekšā un ātri pagāja malā, jaujot garām padrāzties diviem policistiem, kas steidzās lejup, joprojām ne­zinādams, ko pamanījies izvilkt no kabatas, iekams nelaimīgais noli­doja no perona, zēns brīdi apstājās un apskatīja šo priekšmetu.

Datora zibatmiņa.

Viņš pakratīja galvu. "Bezvērtīgi. Vakariņas šodien nāksies meklēt vienā no trim misijām, kas piedāvā maltītes par brīvu. Bet man kārojas picu."

Iegrūdis zibatmiņu kabatā, ians steidzās uz eskalatoru. Augšā viņš izgāja cauri turniketam ar braukšanas kartiņu, kuru agrāk bi­ja nozadzis kādam vīrietim Čelsi rajonā. Atstūmis netīras stikla durvis, viņš izgāja uz ielas vienmērīgā lietu. Cimdus viņš bija pa­zaudējis pirms dažām dienām kaut kur Istendā. Spraukdamies ga­rām cilvēkiem un neatraudams skatienu no nelīdzenā asfalta, viņš nogriezās gar stūri un gāja garām avīžu un cigarešu kioskiem.

Re, kur tu esi. Un es tevi tā meklēju, līdzās kāds ierunājās draudzīgā balsī.

īans pacēla acis, un Sprogainais nevērīgi aplika roku viņam ap pleciem un virzīja zēnu pie automašīnas, kas stāvēja ielas ma­lā. Zem jakas zēns sajuta naža asmens smaili, kas sāpīgi piespie­dās augšstilba mīkstumam.

Klusi un mierīgi! vīrietis čukstus norādīja, citādi noteci­nāsim tev mazliet asiņu.

Trīs soļi, un abi nonāca pie tumšas krāsas Bentley automobiļa atvērtajām aizmugures durvīm. Viņu iegrūda salonā, Sprogainais arī iekāpa un nosēdās sēdeklī iepretim lanam.

Durvis aizvērās, un automašīna uzsāka braukšanu.

īans sēdēja nekustīgi, rokas sabāzis jakas kabatās.

Viņš pievērsa uzmanību otram cilvēkam, kas sēdēja blakus Sprogainajam. Vecāks vīrietis, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā ar vesti, sēdēja taisni un raudzījās viņā zaļām, brūniem punktiņiem izraibinātām acīm. Skatiens vēstīja, ka viņš nav radis pie pretim­runāšanas. Biezie, sirmie mati noslīdēja līdz pat sarauktajām uz­acīm.

Tev pieder tas, kas man ir vajadzīgs, ierunājās vecākais vīrs klusā, aizsmakušā balsī, nevainojami veidodams vārdus.

Es nesadarbojos ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Aristokrātiski atturīgo skatienu un sejas izteiksmi nomainīja

jautrs smaids. Es nesadarbojos ar ielaspuikām. Atdod man zi­batmiņu!

Kas tajā tik svarīgs?

Es nevienam neatskaitos.

Pār muguru noslīdēja auksta sviedru tērcīte. Abi vīrieši, kas viņu cieši uzlūkoja, šķita izmisuši.

Un tas biedēja.

Tālab viņš meloja. Es to aizmetu.

Tādi sīki zaglēni kā tu neko neaizmet.

Es nepaturu mēslus.

Nogalini viņu! pavēlēja vecākais vīrs.

Sprogainais metās uz priekšu, atvēzējis nazi, un gatavojās durt.

Labi! Labi! īans steigšus iesaucās. Man tas ir.

Vecākais vīrs ar rokas kustību apturēja Sprogainā uzbrukumu.

Automobilis sāka bremzēt satiksmes plūsmā.

Aiz lietu norasojušajiem logiem varēja redzēt, ka arī citi trans­porta līdzekji sāk palēnināt gaitu acīmredzot tuvojās krustoju­mam. Londona sastrēgumstundas laikā neviens nebrauca atri. īans prātā pārlika izredzes un nosprieda, ka to nav daudz. Sprogainais joprojām turēja rokā nazi un zēnu uzmanīgi vēroja. Otrs vīrs lū­kojās tikpat modri, un šaurajā salonā nebija īpaši daudz manev­rēšanas iespēju.

lans izņēma no kreisās kabatas zibatmiņu un parādīja to.

jums vajag šo?

Prātīgs puika, vecākais vīrs uzslavēja.

Ar otru roku īans sagatavojās nākamajam gājienam, tikko jau­šami pasmaidīdams.

Pirksti cieši satvēra piparu gāzes baloniņu. Viņš bija to noturē­jis par nevajadzīgu. Tagad tas šķita nesamaksājami dārgs.

Sirmais pasniedzās pēc zibatmiņas.

Tanī brīdī īans izrāva no kabatas gāzes baloniņu un nospieda sviru.

Abi vīri ieaurojās un, velti pūlēdamies remdēt sāpes, berzēja acis.

Nogalini viņu! Tūlīt pat! sirmais izrīkoja otru.

Sprogainais aizvērtām acīm nometa nazi un taustījās zem mēteļa.

Ieraudzījis izvilkto ieroci, īans vēlreiz iepūta viņam sejā asa­ru gāzi, un Sprogainais iebļāvās.

Zēns atslēdza automašīnas durvis un izslīdēja uz pielijušās ie­las starp divām stāvošām automašīnām. Paķēris nazi no salona grīdas, viņš strauji aizcirta durvis.

Sieviete, kas sēdēja blakus stāvošajā transporta līdzeklī, uz­meta viņam dīvainu skatienu.

Bet viņš nelikās zinis.

Viņš meta līkločus starp transporta līdzekjiem nekustīgajā sa­tiksmē, nonāca pie ietves un izgaisa vakara pustumsā.

Malons noklausījās zēna stāstījumā.

Tātad tu stacijā zagi.

Jā, šo to ieguvu. Tad es nocēlu vienam zellim zibatmiņu, bet jau nākamajā brīdī tas ķēms nogrūda viņu uz sliedēm.

Tu redzēji, kā viņu nogrūda?

īans pamāja. To es nebiju gaidījis, tāpēc aizbēgu, bet tas, kurš viņu nogrūda, mani noķēra un iestūma savā mašīnā.

Kur ir zibatmiņa? Malons jautāja vēlreiz un pacēla

maisiņu.

/

Es to paturēju arī pēc tam, kad biju izkāpis no mašīnas. Nodomāju, ka tai varētu būt kāda vērtība.

Un tādi zagļi kā tu neaizmet mantas, kurām ir kāda vērtība.

Es neesmu zaglis.

Kotonam Malonam sāka trūkt pacietības. Kur ir tā sa­sodītā zibatmiņa?

Kādā īpašā vietā. Tur, kur es glabāju savas mantas.

Iezvanījās Malona tālrunis.

Tas viņu iztrūcināja.

Bet tad Malons atģida, ka varbūt zvana Gērijs. Viņš ie­grūda lanu pagalmā un ar skatienu nobrīdināja nebēgt.

Sameklējis tālruni, viņš nospieda taustiņu. Gērij.

Pie mums ir jūsu dēls, paziņoja vīrietis. Balsi Malons pazina.

Devīns.

Jūs zināt, ko mēs gribam.

Viņš zināja. Zēns stāvēja viņam tieši pretī. Pie manis ir Danns.

Tad mēs varam veikt apmaiņu.

Noguris no visa, Malons tikai atteica: Kad un kur?

9. nodaĻa

Entrims uzsita mēteļa apkakli un sagatavojās iznirt uz ie­las dzestrajā lietū. Vīrietis, kuram viņš naktī sekoja nepatī­kamajos laikapstākļos, bija nupat nošāvis ASV izlūkdienesta darbinieku. Viņam bija jāzina, kas un kāpēc aiz tā slēpjas.

No tā varēja būt atkarīgs viss.

Steidzīgo gājēju pūļi ņudzēja ne mazāk rosīgi kā trans­porta satiksmes plūsma. Bija sākusies vakara sastrēgumstunda astoņu miljonu pilsētā. Viņš zināja, ka pazemē uz visām pusēm dārdēdami brāžas vilcieni, un cilvēki kāpa lejup tur, kur ar zilu svītru pārsvītrotais sarkanais aplis apzīmēja ie­eju metro stacijās. Tas viss Entrimam bija pazīstams, jo Lon­donā viņš bija dzīvojis pirmos četrpadsmit mūža gadus. Vi­ņa tēvs tolaik strādāja Ārlietu ministrijā un veidoja karjeru diplomātiskajā dienestā, kas ilga trīsdesmit gadus, līdz pat viņa pensijai. Vecāki īrēja dzīvokli netālu no Čelsi, un viņš bieži pastaigājās pa Londonas ielām.

Tēvs lielījās, ka sniedzis lielu ieguldījumu Aukstā kara bei­gu sākumam. Patiesā aina izrādījās pilnīgi citāda. Viņš bija nebūtisks cilvēks nebūtiskā amatā, sīka skrūvīte milzīgā dip­lomātiskā mehānismā. Tēvs aizgāja no dzīves pirms piecpa­dsmit gadiem. Tolaik viņš dzīvoja Amerikā un pārtika no valsts pensijas. Tiesa, pusi naudas saņēma Entrima māte, kas bija izpelnījusies šo laipnību, kad izšķīrās no vīra īlinoisas pavalstī pēc trīsdesmit sešiem laulībā pavadītiem gadiem. Ne vienam, ne otram nepietika pieklājības to pavēstīt dēlam pirms šķiršanās, un tas visumā atbilstoši raksturoja viņu ģi­menes dzīvi.

Trīs svešinieki.

Jebkurā jomā.

Māte visu dzīvi pavadīja, cenšoties izpatikt vīram, bailēs no pasaules un nedrošībā par visu. Tādēļ viņa pacieta vīra kliedzienus, apvainojumus un dunkas. Tas atstāja acīmredza­mu iespaidu ne tikai uz pašu sievieti, bet arī viņu dēlu.

Līdz pat šai dienai Entrims necieta, ja kāds pieskārās vi­ņa sejai.

Tas sākās līdz ar tēva paradumu iepļaukāt zēnu par kat­ru sīkumu vai pat gluži tāpat vien. Un māte to pacieta. Kā­dēļ gan ne?

Būdama sliktās domās par sevi, par dēlu viņa domāja vēl sliktāk.

Viņš daudzreiz bija staigājis pa Flītstrītas ielām. Pirmā rei­ze bija pirms nepilniem četrdesmit gadiem, kad divpadsmit­gadīgais zēns mēģināja aizbēgt, lai izvairītos no vecāku ne­saskaņām. Šī iela, kura savu nosaukumu ieguva no kādas apakšzemē plūstošas upes, reiz bija Londonas preses šūpu­lis. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados laikrakstu darbinieki pārcēlās uz pilsētas nomali, taču tiesu pārstāvji un juristi palika uzticīgi ēku un četrstūraino pagalmu mudžek­lim. Vienbrīd Entrims apsvēra domu studēt jurisprudenci, taču galu galā izvēlējās valsts dienestu. Tiesa, viņam darbu piedāvāja nevis Ārlietu ministrija, bet gan CIP. Tēvs nodzī­voja pietiekami garu mūžu un par šo faktu zināja, taču ne reizi nebija dēlu tādēļ paslavējis. Māte jau sen bija zaudējusi saikni ar realitāti un nīkuļoja miglā. Entrims reiz bija viņu apciemojis pansionātā un negribēja pat atcerēties šo pārāk nomācošo notikumu. Viņam patika doma, ka no mātes viņš mantojis bailīgumu un no tēva pārdrošību, taču palaikam uzmācās aizdomas, ka drīzāk varētu būt otrādi.

Simts pēdu tālāk mērķis soļoja vienmērīgā gaitā.

Uzbangoja panika.

Kāds beidzot uzzinājis par operāciju "Karaļa viltība".

Viņš pārlaida skatienu apkārtnei.

Kreisajā pusē dažus simtus jardu tālāk plūda Temzas upe, un Karaliskās tiesas ēka atradās tikai dažus kvartālus tālāk. Ši bija Sitija, autonoms rajons, kopš trīspadsmitā gadsimta nodalīts un pārvaldīts atsevišķi. Daži to dēvēja par Kvad­rātjūdzi, un šajā teritorijā cilvēki apmetās vismaz kopš pir­mā gadsimta un romiešu laikiem. Te tika dibinātas lielās amatnieku ģildes viduslaikos un vēlāk starptautiskie tirdz­niecības uzņēmumi. Sitija arī mūsdienās ir Lielbritānijas fi­nanšu un tirdzniecības centrs, un Entrims prātoja, vai izse­košanas objektam ir saistība ar kādu no šīm nozarēm.

Izsekojamais nogriezās pa kreisi.

Lietus lāsēm irdzot pāri sejai, Entrims steidzās uz priek­šu un pamanīja, ka šāvējs pa pazīstamajiem akmens vārtiem iegājis Tiesu innos.

Arī šī apkaime bija pazīstama.

Savulaik tā bija templiešu ordeņa mājvieta līdz pat četr­padsmitā gadsimta sākumam. Divsimt gadu vēlāk Henrijs VIII likvidēja visus reliģiskos ordeņus un ļāva juristiem pār­ņemt templiešu teritoriju un izveidot Tiesu innus. Vēlāk Džeimss I nostiprināja to pastāvīgo klātbūtni ar karalisko at­ļauju. Bērnībā Entrims bija klaiņojis šai ēku un pagalmu la­birintā. Viņš atcerējās platānas, saules pulksteņus un zaļo mauriņu nogāzes, kas sniedzās līdz Temzas krastmalas dam­bim. Tiesu innos celiņi un alejas bija leģendāri, tos aprakstī­ja grāmatās un uzņēma filmās daudziem bija piešķirti ele­ganti nosaukumi, piemēram, Karaļa sola celiņš un Midltemplas ceļš.

Viņš raudzījās pa ieejas vārtiem un pamanīja vīrieti, straujā solī ejam pa šauru, bruģētu ieliņu. Novērotājam garām pa­spraucās un pa vārtiem iegāja četri vīri. Viņš, slēpdamies aiz vīru mugurām, sekoja. Gaisma krita no dažiem logiem un laternām, kas bija piestiprinātas pie ēku sienām un apspīdē­ja ēku ārdurvis.

Mērķis atkal nogriezās pa kreisi.

Entrims pasteidzās garām vīru pulciņam un nonāca arkām ieskautā krustveida ejā. Aiz tās pletās pagalms, un viņš pa­manīja vīrieti ieejam Tempļa baznīcā.

Kādu brīdi Entrims vilcinājās.

Reiz viņš tajā bija iegriezies. Šaura baznīca, maz iespēja­mo slēptuvju.

Kāpēc lai tur ietu?

Bet kā citādi kaut ko noskaidrot?

Atgriezies lietū, viņš rikšiem skrēja uz baznīcas sānu dur­vju pusi. Iegājis dievnamā, viņš pārlaida skatienu šur tur krī­tošajām blāvās gaismas strēlēm. Valdīja klusums, un tas viesa nemieru. Uz baznīcas grīdas bija izvietoti gulošu krustnešu marmora veidoli pilnās bruņās, virs galvas pletās apaļais dievnama jumts. Plašo telpu greznoja marmora statujas, sie­nā iestrādātas savijušās arkas, kolosāli akmens grebumi. Apaļajā dievnamā bija seši logi un sešas marmora kolonnas. Pa labi taisnstūrainajā kora telpā aiz vēl trim augstām ar­kām atradās vārās iedzeltenas gaismas apmirdzēts altāris. Neredzēja ne viņa izsekojamo, ne citu dzīvu būtni.

Modās pavisam nelāgas priekšnojautas.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

Vēl ne, mister Entrim, kāds ierunājās nedaudz dobjā balsī. Šķita, ka runātājs ir gados.

Entrims apcirtās.

No tumsas, kas ietina sienas, iznira seši stāvi un nostājās aplī starp bruņinieku veidoliem uz grīdas. Sejas nebija sa­skatāmas. Vīrieši. Uzvalkos. Rokas nolaiduši gar sāniem, kā maitasputni tumsā.

Mums nepieciešams aprunāties, turpināja tas pats cil­vēks.

Kreisajā pusē desmit pēdu attālumā parādījās cits vīrs arī viņa seju slēpa ēnas, taču pat pustumsā bija saskatāms pret Entrimu notēmēts ierocis.

Lūdzu, ienāciet Aplī, atkal sacīja pirmais vīrietis.

Izvēles nebija.

Tālab viņš rīkojās, kā pavēlēts, un nostājās starp bruņi­nieku tēliem visu sešu vīru ielenkumā. Jūs nogalinājāt ma­nu cilvēku tikai tāpēc, lai atvilinātu mani šurp?

Tas tika darīts, lai apliecinātu mūsu nopietnos nodomus.

Pustumsā grimstošā runātāja zods izskatījās ciets kā bru­ņu plātne.

Ko mirstot sacīja Velss? "Tam nebija jānotiek."

Kā jūs zinājāt, ka es ieradīšos Svētā Pāvila katedrālē?

Operēšana ar nevainojamiem izlūkdatiem allaž bijis bū­tisks mūsu izdzīvošanas priekšnoteikums. Mēs jau vairākus mēnešus vērojam jūsu aktivitātes mūsu valstī.

Kas jūs esat? Entrims no tiesas gribēja to zināt.

Dibinātājs nosauca mūs par Daidala biedrību. Vai zināt mītu par Daidalu?

Mitoloģija mani nekad nav interesējusi.

Jums, noslēpumu atklājējam, vajadzētu mitoloģiju pār­zināt itin labi.

Lielmanīgais tonis kaitināja, taču Bleiks Entrims klusēja.

Vārds "Daidals" nozīmē "gudrais strādnieks", pa­skaidroja gados vecākais vīrs.

Kas jūs īsti esat? Kaut kāds klubs?

Pārējo piecu vīru ēnas pat nepakustējās, viņi nebilda ne vārda.

Mēs esam noslēpumu glabātāji. Karaļu un karalieņu sar­gi. Dievs vien zina, cik ļoti viņiem bijusi nepieciešama ap­sargāšana, un galvenokārt pašiem no sevis. Mūsu biedrība tika radīta tūkstoš seši simti piektajā gadā, lai sargātu tieši to noslēpumu, kuru jūs pūlaties atrast.

Skaidrojums modināja interesi. Jūs apgalvojat, ka tas pa­tiešām pastāv?

Kādēļ jūs to meklējat? iejautājās cits vīrietis, arī veca cilvēka čerkstošā balsī.

Runājiet! ieteicās trešais. Kālab jūs jaucaties mūsu darīšanās?

Vai šī ir pratināšana? Entrims pavaicāja.

Pirmais vīrs iesmējās. Nebūt ne. Taču mūs māc ziņkā­re. Amerikāņu izlūkdienesta aģents rokas ne pārāk izplatī­tās britu vēstures annālēs un meklē to, par kā pastāvēšanu šai pasaulē zina tikai retais. Jūs apjautājāties savam cilvēkam Svētā Pāvila katedrālē par Ferova Karija likteni. Mēs viņu nogalinājām. Cerībā, ka pārtrauksiet meklējumus. Taču vīlāmies, tālab šovakar nogalinājām vēl vienu jūsu vīru. Vai mums jāslepkavo trešais?

Draudi bija pilnīgi skaidri, taču Entrims attrauca: Man jāizpilda uzdevums.

Mums tāpat, attrauca kāds no ēnām.

Jums tas neizdosies, aizrādīja cits.

Un trešais brīdināja: Mēs jūs apturēsim.

Pirmais vīrs pacēla roku, apklusinādams pārējos.

Mister Entrim, līdz šim veiksme jums nav smaidījusi. Man rodas nojausma, ka jūsu priekšniecība no šī uzdevuma atteiksies pavisam, tiklīdz jūsu pūliņi izrādīsies patiešām vel­ti. Mums atliek vienīgi nodrošināt šādu iznākumu.

Atklājiet, kas jūs esat.

Slepenība ir mūsu sabiedrotais, pirmais vīrietis attei­ca. Mēs nedarbojamies likuma ietvaros. Mēs neesam ne­viena pakļautībā. Mēs paši izlemjam piemērotāko un atbil­stīgāko rīcību. Brīdi valdīja klusums. Un politika mums ir vienaldzīga.

Entrims norija kamolu, kas bija aizžņaudzis kaklu, un bil­da: Mēs nepieļausim tā Lībijas slepkavas atbrīvošanu. Vis­maz bez plašas rezonanses ne.

Es jau sacīju, mister Entrim, ka politikai mūsu acīs nav nozīmes. Taču tas rosina jautājumu. Vai jūs no tiesas iedo­mājaties, ka tas, ko jūs meklējat, spēs jums palīdzēt?

Kā viņš ienīda šo bezpalīdzības sajūtu! Jūs nogalinājāt amerikāņu izlūkdienesta aģentu. Tas nepaliks nesodīts.

Vīrs iesmējās. Vai tas mūs nobiedētu? Es jums galvoju, ka mums draudējuši krietni vien varenāki spēki. Kromvels ar puritāņiem nocirta galvu Čārlzam Pirmajam. Mēs pūlējā­mies to nepieļaut, taču neveiksmīgi. Tomēr mums izdevās sarīkot Kromvela krišanu un Čārlza Otrā atgriešanos. Mēs darījām visu, lai Viljams un Mērija ieņemtu vietu tronī. Mēs vadījām neprātīgo Džordžu Trešo viņa valdīšanas laikā un novērsām sacelšanos. Nākuši un gājuši daudzi karaļi un ka­ralienes, un katrs sevi dzina postā vēl trakāk nekā viņa priekštecis. Taču mēs ikreiz atradāmies līdzās, pieskatījām viņus un sargājām. Mēs nebīstamies Amerikas Savienoto Val­stu. Taču mēs abi apzināmies, ka neviens Atlantijas okeāna otrā krastā neuzņemsies atbildību, ja jūsu izmeklēšana nāks gaismā. No jums atteiksies. Par jums aizmirsīs. Atstās jūs vie­nu likteņa varā.

Entrims neatbildēja, jo šim bandubērnam bija taisnība. Nosacījums operācijas "Karaļa viltība" uzsākšanai bija šāds: "Nu, pamēģini. Uz priekšu! Bet, ja tevi pieķers, paliksi viens." Arī iepriekš bija nācies strādāt ar šādu noteikumu, taču nekad agrāk viņa darbošanās netika atklāta.

Ko jūs gribat? viņš jautāja.

Mēs varētu jūs nogalināt, taču tas izraisīs vēl lielāku ziņ­kāri, un šeit saradīsies citi aģenti. Tālab mēs pavēlam jums atstāt šo noslēpumu mierā.

Kādēļ lai es to darītu?

Jo jūs baidāties. Es to redzu jūsu sejā, jūsu acīs. Bailes paralizē, vai ne?

Tomēr es izsekoju jūsu cilvēku.

Tas tiesa. Taču būsim godīgi. Jūsu pagātnē nekādas īpaši varonīgas rīcības nav. Jūsu karjeru dienestā labi raksturotu apzīmējumi "piesardzība" un "apdomība". Mēs par jums esam uzzinājuši daudz, mister Entrim, un es esmu spiests atzīt, ka īpašu iespaidu uz mani tas neatstāj.

Jūsu apvainojumi mani neskar.

Mēs samaksāsim, sacīja viens no vīriem. Piecus mil­jonus mārciņu jebkurā jūsu izvēlētā kontā. Vienkārši paziņo­jiet priekšniecībai, ka neko neesat noskaidrojis.

Entrims rēķināja. Septiņi miljoni dolāru. Par to, ka viņš pagriež muguru un aiziet.

Mēs zinājām, ka mūsu piedāvājums jūs ieinteresēs, pir­mais runātājs atzina. Jums pieder maz, un iekrāts nav ne­kas. Kādā brīdī jūsu lietderība darba devēja acīs izsīks… var­būt tas jau ir noticis… un ko tad jūs iesāksiet?

Blāvās gaismas ieskauts, Entrims stāvēja līdzās uz grīdas izvietotajiem akmens tēliem un jutās sakauts. Vai tas bija šo cilvēku mērķis?

Arā vēl aizvien lija.

Taktiku vīri bija rūpīgi pārdomājuši, un Entrims nevarēja neatzīt, ka piedāvājums ir kārdinošs. Piecdesmit divos ga­dos cilvēks daudz domā par savu turpmāko dzīvi. Operatī­vie darbinieki parasti aiziet no darba piecdesmit piecu ga­du vecumā, un pārtikt no niecīgas valsts pensijas nešķita diez ko vilinoši.

Septiņi miljoni dolāru.

Tas gan bija vilinoši.

Taču kaitināja svešinieku zināšanas par viņa vājībām.

Padomājiet par to, mister Entrim, atkal ierunājās pir­mais vīrietis. — Padomājiet labi!

Jūs nevarat nonāvēt visus ASV valdības aģentus, En­trims jutās spiests aizrādīt.

Tiesa. Taču, samaksājot jums, mēs panāksim, ka operā­cija "Karaļa viltība" izgāžas, un tas nozīmē, ka šurp vairs ne­sūtīs aģentus. Jūs ziņosiet par neveiksmi un uzņemsieties vi­su vainu. Mēs uzskatām to par vienkāršāku un efektīvāku paņēmienu nekā spēka lietošanu. Mums par laimi, operāci­jas vadībā ir cilvēks, ar kuru varam vienoties. Jūs.

Kārtējais apvainojums, kuru viņš izlēma norit.

Mēs gribam tam pielikt punktu. Un ar jūsu palīdzību tas izdosies.

Ēna pacēla labo roku un uzsita knipi.

Vīrietis ar ieroci pašāvās uz priekšu.

Entrims stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams reaģēt.

Atskanēja paukšķis.

Krūtīs kaut kas iedūrās.

Asa. Dzeļoša sāpe.

Kājas kļuva ļenganas.

Un viņš nokrita uz grīdas starp mirušajiem bruņiniekiem.

10. nodaĻa

Ketlīna novietoja automašīnu Tjūdorstrītā, turpat pie vār­tiem. Uz direktora iedotās vizītkartes bija rakstīts: "Midltemplhola." Tā atradās vecā templiešu ordeņa teritorijā, tai Tiesu innu rajonā, kur jau četrsimt gadu kuploja Londonas juristu saime. Tur jau kopš Henrija VIII laikiem atradās di­vu lielāko juristu biedrību Midltemplas un Innertemplas galvenās mītnes. Pats Dikenss piederēja pie Midltemplas, un Ketlīnai allaž bija paticis, kā viņš apraksta dzīvi inna telpās.

"Tas, kurš ienāk šeit, atstāj troksni ārpusē."

Viņu joprojām satrauca tas, ko viņa todien bija redzējusi. Karaļa Henrija kauli. Nekad dzīvē viņa nebūtu iedomājusies, ka redzēs tādu ainu. "Kurš ielauzies kapenēs? Šim cilvēkam drosmes katrā ziņā nav trūcis, jo Vindzoras pili pienācīgi ap­sargāja. Un kādēļ? Kas tur meklēts?" Visu ceļu atpakaļ uz Londonu šie jautājumi smagi nospieda prātu, un Ketlīna al­ka noskaidrot, kas viņu gaida Midltemplholā.

Lietus te nedaudz aprima, te gāza aumaļām. īsie tumšie mati pa ceļam bija paguvuši izžūt, taču nerimstošās lāses tos atkal izmērcēja. Pie transporta vārtiem neviena sarga neredzēja, un autostāvvieta aiz mūra bija tukša. Pulkstenis rādīja gandrīz pus­astoņi, un piektdienas darbi Tiesu innos bija beigušies.

Taču viņas darbdiena acīmredzot tikai sākās.

Šķērsojusi labi pazīstamo Karaļa sola ceļu, Ketlīna pasoļoja garām vairākām sarkanu ķieģeļu ēkām visi to logi grima tumsā un iegāja pagalmā iepretim slavenajai Tem­pļa baznīcai. Straujiem soļiem viņa devās uz krusteju tālakajā galā, šķērsoja vēl vienu ķieģeļiem klātu ceļu un nonā­ca pie Midlholas. Izkārtne pie fasādes vēstīja, ka ēka apmeklētājiem ir slēgta, taču viņa nelikās par to zinis un atvēra durvis.

Apgaismotā iekštelpa bija apmēram trīsdesmit metrus ga­ra, platumā uz pusi mazāka, to apjūma konsoļu siju jumts Ketlīna zināja, ka ozolkoka sijas ir deviņsimt gadu vecas. Augstos logus abās pusēs rotāja bijušo Mildtemplas locekļu bruņutērpi un ģerboņu piemiņas attēli. Gadsimtu gaitā to vi­dū bijuši ne tikai Dikenss, bet arī sers Volters Rolijs, Viljams Blekstons, Edmunds Bērks un Džons Mārstons. No viena telpas gala līdz otram stiepās četri gari ozolkoka galdi, gar tiem rindojās cieši cits citam līdzās novietoti krēsli. Tālāka­jā galā zem piecām lielām eļļas gleznām atradās senajo galds, pie kura biedrības astoņi visvecākie baristri bija ieturējuši maltītes jau kopš sešpadsmitā gadsimta. Portreti pie sienas nebija mainījušies jau divsimt gadu. Čārlzs I, Džeimss II, Vil­jams III, Čārlzs II, karaliene Anna un kreisajā pusē Elizabe­te I, kuras portrets skatienam atklājās tikai tad, ja interesents piegāja tuvāk.

No pretējā telpas gala tuvojās kāds vīrietis.

Neliela auguma, vairāk nekā sešdesmit gadus vecs, ar lai­ka savēcinātiem vaibstiem un seju, apaļu kā pilnmēness. Sir­mie mati bija tik nevainojami safrizēti, ka gluži vai prasījās, lai tos sabužina. Kamēr viņš nāca tuvāk, Ketlīna nosprieda, ka biezie briļļu stikli tērauda rāmjos ne tikai slēpj acis, bet arī izdzēš viņa bezkaislīgo vaibstu dabisko simetriju. Viņš valkāja elegantu tumšu uzvalku ar vesti, no kuras kabatas izvijās sudrabota pulksteņķēde. Iedams vīrietis mazliet pie­vilka stīvo labo kāju un atbalstījās uz spieķa. Ketlīna zināja, kas ir šis cilvēks, lai gan viņi nebija iepazīstināti.

Sers Tomass Metjūss.

Slepenā izlūkdienesta vadītājs.

Tikai sešpadsmit vīri ir vadījuši šo pārvaldi, kas atbildē­ja par visām ārvalstu izlūkošanas darbībām kopš divdesmi­tā gadsimta sākuma. Amerikāņi to dēvēja par MI6 šī no­saukuma saknes meklējamas Otrā pasaules kara laikā.

Viņa stāvēja, netikdama gudra, ko teikt un ko iesākt.

Cik saprotu, jūs piederat Midltemplas korporācijai, vī­rietis sacīja klusā, piesmakušā balsī.

Ketlīna pamāja. Patskaņus vīrietis izrunāja ar koknejiešu akcentu. Absolvējusi jurisprudences studijas Oksfordā, es saņēmu uzaicinājumu iestāties Midltemplā. Šajā zālē esmu ie­turējusi daudzas maltītes.

Pēc tam jūs nospriedāt, ka likuma sargāšana būtu intri­ģējošāka nekā tā interpretēšana?

Aptuveni tā. Man šis darbs patīk.

Metjūss pastiepa pret Ketlīnu tievu pirkstu. Man zināms tas gadījums ar zivīm pirms pāris gadiem.

Runa bija par tropisko zivju sūtījumu britu zooveikaliem no Kolumbijas un Kostarikas. Kontrabandisti bija iepildījuši plastmasas maisiņos izšķīdinātu kokaīnu, ūdenī starp zivīm tie bija gluži neredzami.

Taču Ketlīna pieķēra viltniekus.

Esat visnotaļ atjautīga, ja atklājāt šādu triku, vīrietis atzina. Cik nelaimīgi, ka jūsu karjera šobrīd ir apdraudē­ta. Tā kā viņa neatbildēja, direktors turpināja: Vaļsirdīgi sakot, es drīzāk esmu jūsu priekšniecības pusē. Aģenti, kas atsakās spriest saprātīgi, laika gaitā izraisa vai nu paša, vai kāda cita cilvēka nāvi.

Piedodiet, bet šim vakaram man apvainojumu pietiek.

Vai jūs allaž esat tik tieša?

Kā jūs jau minējāt, darbu es, visticamāk, zaudēšu. Ko es varu iegūt, izturoties bikli?

Sacīsim, manu atbalstu jūsu karjeras turpināšanai.

Pavērsiens bija negaidīts. Tālab Ketlīna vaicāja: Pastās­tiet, ko jūs gribat!

Metjūss norādīja ar spieķi ēkas dzijumā. Kad jūs bei­dzamo reizi apmeklējāt šo vietu, Midlholu?

Viņa sasprindzināja atmiņu. Bija pagājis gandrīz gads. Dārza viesības par godu draugam, kurš bija sasniedzis benčera pakāpi tā dēvēja retos izredzētos, kas valdīja Midltemplā.

Tas notika sen, viņa teica.

Man šeit allaž ir patīkami atgriezties, bilda Metjūss. Šī celtne pieredzējusi diezgan daudz mūsu vēstures. Iztē­lojieties! Šīs sienas, šie griesti… viss te atradās jau Elizabe­tes Pirmās laika. Pati karaliene stāvējusi šeit, šai vietā. Te notika Šekspīra lugas "Divpadsmitā nakts" pirmizrāde. Uz mani tas atstāj iespaidu. Bet uz jums?

Vai tas palīdzēs man saglabāt šo darbu?

Tomass Metjūss smaidīja. Norisinās kaut kas neparasts, mis Ričardsa. Viņa joprojām stingi vērās vīrietī, kurš iemi­nējās: Atļausiet jums kaut ko izstāstīt?

Princis Henrijs iegāja Ričmondas pils karaliskajos aparta­mentos. Uz Vestminsteru viņu bija ataicinājis tēvs, karalis Henrijs VII, turklāt licis ierasties nekavējoties. Tas nebija ne­parasts lūgums, ņemot vērā abu dīvainās attiecības pēdējo septiņu gadu laikā kopš prinča brāļa Artura nāves, kad jau­nais Henrijs kļuva par troņmantinieku. Karalis dēlu bija sau­cis turp bieži, lielākoties ar nolūku sniegt vai uzklausīt kādu mācību. Tēvs izmisīgi centās pārliecināties, ka viņa otrā dēla rokās karaļvalsts būs drošībā.

Spilvenu un pagalvju ieskauts, karalis gulēja uz tumšsar­kana, ar zelta izšuvumiem rotāta palaga. No trim pusēm bal­dahīnu ielenca garīdznieki ar izskūtām tonzūrām, ārsti un kur­tizānes. Tāda aina jaunekli satrieca. Par tēva agrākajām slimībām viņš zināja. Vispirms kakla iekaisums, tad reimatiskais drudzis, hronisks nogurums, apetītes zudums un no­māktības lēkmes. Taču par šo kaiti viņam nebija pavēstīts lai arī tā izskatījās pagalam mokoša.

Turpat pie gultas kājgaļa stāvēja biktstēvs un sniedza pē­dējo svaidījumu, ieziezdams mirstošā vīra basās pēdas ar svē­tīto eļļu. Tēva lūpām tuvināja krucifiksu, un viņš to noskūp­stīja. Un tad Henrijs izdzirdēja čerkstošo balsi, kas tik bieži bija viņu strostējusi.

-Ar visu Viņa spēku un varu es lūdzu to Kungu sūtīt žēl­sirdīgu nāvi.

Kā sastindzis viņš vērās uz viltīgo, izmanīgo vīru, kurš bi­ja valdījis Anglijā divdesmit trīs gadus. Henrijs VII savu kro­ni bija nevis mantojis, bet gan izcīnījis kaujā, nogalinādams nicināmo Ričardu III Bosvortas laukā, līdz ar to darīdams galu jorku un Lankasteru dinastijām un iedibināms jaunu dinas­tiju.

Tjūdorus.

Tēvs pamāja ar roku, aicinādams dēlu tuvāk. Nāve ir ie­naidnieks, kuru nevar nedz uzpirkt, nedz piekrāpt. Te talkā ne­nāks ne nauda, ne nodevība. Pie manis beidzot ir ieradusies nāve.

Viņš nezināja, ko lai atbild. Pieredze liecināja, ka šādos gadījumos prātīgāk ir klusēt. Viņš bija otrais dēls, jorkas her­cogs, un netika uzskatīts par nākamo karali. Šis pienākums bija lemts viņa vecākajam brālim, kuram romantiskais vārds "Arturs" bija dots, lai vēl vairāk /neteiktu Tjūdoru tiesības uz Anglijas troni. Arturam tika visas iespējamās privilēģijas, to­starp laulības ar cēlo Aragonas Katrīnu tas ietilpa līgumā ar Spāniju un vēl ciešāk nostiprināja Anglijas stāvokli Eiropa. Taču piecus mēnešus pēc kāzām, tikko sešpadsmit gadus vecs, Arturs nomira, un turpmākajos septiņos gados pārmaiņas se­koja cita citai.

Nomira pāvests Aleksandrs VI Bordža. Pijs III Svētā Pēte­ra krēslā pavadīja tikai divdesmit sešas dienas. Par Dieva vietnieku tika iecelts Jūlijs II, kas dižojās, ka viņam pieder _a Svētā Kardinālu kolēģija. Šāds vīrs bija gatavs ieklausītie saprāta balsī, tāpēc tūkstoš piecsimt trešajā gadā dienu ļ)ēi Ziemassvētkiem izpildīja Henrija VII lūgumu un izdeva bul lu, atbrīvojot Aragonas Katrīnu no incesta grēka, ja tā appre cētu mirušā vīra brāli.

Tā viņš ar Katrīnu saderinājās.

Taču laulība tā arī netika noslēgta.

Karalis, kuru tagad redzēja velkam pēdējo dvašu, bija iz­mantojis iespējamās laulības tikai kā ēsmu Spānijai un Svē­tās Romas impērijai, raudzīdams gūt vēl kādu labumu.

Mums jāparunā, teica viņa tēvs. Katrs vārds it kā čerkstēja kaklā, plaušas kampa jiēc gaisa. Tava māte, ar kuru es drīz satikšos, tevi turēja augstā vērtē.

Jauneklis pats Jorkas Elizabeti dievināja. Kā jau otro ka­raļa dēlu viņu audzināja māte mācīja viņam lasīt, rakstīt un domāt. Skaistā, maigā sieviete nomira pirms sešiem ga­diem, nepilnu gadu pēc sava pirmdzimtā Artura bojāejas. Hen­rijs bieži bija prātojis, vai kāda sieviete jebkad spētu pilnībā

līdzināties vina mātei.

/

Es tavu māti mīlēju vairāk par visu uz šīs zemes, sacī­ja tēvs. Daudzi tam varbūt neticētu. Bet tas ir tiesa.

Henrijs nesatricināmi un ar vēsu prātu klausījās. Katru die­nu viņš dzirdēja ļaudis sarunājamies un zināja, ka šis kara­lis stingrs, auksts un sīksts vīrs, kurš valda cietu sirdi un cietu roku, nav tautā iecienīts. Tēvs uzskatīja, ka Anglija viņam pieder, jo bija to izcīnījis kaujas laukā, un tālab nāci­ja ir viņam parādā. Daudzie īpašumi lielākā daļa atņemt', viņa sākotnējiem pretiniekiem bija ļāvuši uzkrāt milzīgas ba­gātības. Henrijs VII apzinājās, kāda vērtība ir izspiešanai un cik liels ieguvums ir devība no tiem, kuri spēj maksāt jnir ka­raļa atvēlētām privilēģijām.

Mēs esam kristieši, mans dēls, un mūsu sirdsapziņai jā­būt vēl maigākai nekā pašam Svētajam Tēvam. Iegaumē to.

Atkal pamācības. Astoņpadsmit gadus vecajam jauneklim -gara auguma, padruknam, spēcīgiem locekļiem un rumpi, vī­rietim visās nozīmēs bija apnikušas šīs mācībstundas. Viņš bija pētnieks, dzejnieks un mūziķis, jmita izraudzīties spējī­gus vīrus un likt lietā viņu prasmes un [mitināja ap sevi ar augstu intelektu apveltītus cilvēkus. Viņš nevairījās baudu un nekad nepameta novārtā ne darbu, ne pienākumus. Viņš ne­baidījās no neveiksmēm.

Reiz viņš alka kļūt par priesteri.

Tagad viņš būs karalis.

Beidzamā laikā Henrijs bija jutis saspringuma un nožēlas pilnu gaisotni pilī… Nāve allaž bija karaliskās nožēlas pār­pilns laiks. Tiks izlaisti brīvībā cietumnieki, izdalītas žēlastī­bas dāvanas, maksāts par misēm dvēseļu glābšanai. Vestminsteras kanceleja pildīsies cilvēkiem, kas vēlēsies maksāt par pēdējo apžēlošanu. Tas patiesi būs piedošanas laiks.

Sasodītais cietsirdīgais zeņķi! piepeši nogārdza tēvs. Vai tu manī klausies?

Dusmu izpausme jaunekli, kā parasti, nobiedēja. Nodrebē­jis viņš no jauna pievērsa skatienu gultai. Es klausos.

Visi prom! karalis pavēlēja.

Un tie, kas stāvēja ap gultu, steigšus atstāja telpu.

Palika vienīgi tēvs un dēls.

Ir kāds noslēpums, kas tev jāzina, sacīja tēvs. Par to es nekad neesmu ar tevi runājis.

Henrija VII sejā pavīdēja apcerīga, domīga izteiksme.

No manis mantojumā tu saņemsi naudu un veltēm ba­gātu karaļvalsti. Bet es jau izsenis esmu apguvis mācību ne­uzticēties citiem pilnībā. Tev jārīkojas tāpat. Ļauj apkārtējiem domāt, ka tu viņiem uzticies, bet patiesībā uzticies tikai sev. Nevienam nezinot, es esmu uzkrājis bagātības, kuras pēc tie­sas un taisnības pieder tikai tiem, kuru dzīslās tek Tjūdoru asinis.

Vai patiesi?

To es esmu nobēdzinājis kādā vietā, kas labi sen bija zi­nāma templiešiem.

Šī ordeņa nosaukumu jaunais Henrijs nebija dzirdējis diez­gan ilgu laiku. Agrāk tas darbojās Anglijā, taču jau divsimt gadu ordeņa pārstāvji te nebija manīti. Templiešu baznīcas un īpašumi gan palika, izkaisīti pa malu malām, un viņš da­žus bija apskatījis. Kurā no tiem glabājas noslēpums?

Tas bija jānoskaidro.

Tālab viņš vēl reizi pakļāvās un beidzamo reizi pievērsa tē­vam padevīgu skatienu.

Tavs pienākums, tēvs turpināja, ir sargāt šīs bagātī­bas un nodot tās savam dēlam. Es cīnījos, lai mūsu dzimta kāptu tronī, un, zvēru j)ie Dieva, tavs pienākums ir pieraudzīt, lai tā paliek.

Šajā jautājumā viņu domas saskanēja.

Tev tur patiks. Tā vieta man ir labi kalpojusi, un arī tev tā labi kalpos.

Ketlīna cieši vērās Metjūsā. Vai tā ir patiesība?

Viņš pamāja ar galvu. Cik mums zināms, jā. Šis stāsts ir iekļauts arhīvā, kas nav pieejams sabiedrībai.

Šīs ziņas ir piecus simtus gadu vecas.

Un pārsteidzošā kārtā izraisīs sprādzienam līdzīgas se­kas pat mūsdienās, ja nonāks atklātībā. Tādēļ mēs esam šeit.

"Kā tas var būt?" Ketlīna prātoja, bet cieta klusu.

Sers Tomass Raieslijs uzrakstījis tās dienas, tūkstoš piec­simt devītā gada divdesmitā aprīļa, notikumu izklāstu. Nā­kamajā dienā Henrijs Septītais nomira. Diemžēl Raieslijs ne­varēja pierakstīt to, ko tēvs patiesībā bija izstāstījis dēlam. Tomēr mums zināms, ka Henrijs Astotais nodeva ziņas par šo īpašo vietu savai sestajai sievai Ketrīnai Parrai īsi pirms savas nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā. Mēs ari zinām, ka Henrija Septītā turība nāves brīdi lēsta aptu­veni četrarpus miljonu mārciņu apmērā. Muslaiku naudā tas nebūtu aprēķināms, jo lielākā daļa mantojuma bija dārgme­tāli, kuru apjoms un kvalitāte nav droši nosakāma. Taču ne­būtu izslēgts, ka summa sasniegtu vairākus miljardus mār­ciņu. t

Metjūss pastāstīja par vīra un sievas sarunu, kas notika pie Henrija Astotā nāves gultas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvāri un ļoti līdzinājās tēva un dēla sarunai pirms trīsdesmit astoņiem gadiem.

Attiecībās ar sievietēm Henrijs Astotais bija nejēga, Metjūss paziņoja. Viņš velti uzticējās Ketrīnai Parrai, kura Henriju ienīda. Par visu mazāk viņa gribētu nodot uzticētās ziņas Edvardam Sestajam. Metjūss brīdi klusēja. Vai jūs zināt daudz par Ketrinu Parru?

Ketlīna papurināja galvu.

Metjūss pastāstīja, ka viņa piedzimusi kādai Henrija As­totā kurtizānei un nosaukta par godu viņa pirmajai sievai Aragonas Katrīnai. Labi izglītotā sieviete pratusi franču, spā­ņu un itāliešu valodu. Henrijs apprecēja viņu tūkstoš piec­simt četrdesmit trešajā gadā. Kad karalis nomira, Ketrina Parra bija tikai trīsdesmit četrus gadus veca. Drīz pēc tam viņa apprecējusies vēlreiz ar Tomasu Seimūru un drīz jau gaidīja no viņa bērnu. Pārcēlusies uz Sjūdli pili Glosteršīrā, viņa tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada augustā dzem­dēja meitiņu un pēc sešām dienām nomira. Seimūrs nodzī­voja līdz nākamā gada martam, kad tika sodīts ar nāvi par nodevību. Pēc tam atmiņas par Ketrīnu Parru, Tomasu Sei­mūru un viņu meitu Mēriju nogrima aizmirstībā.

Taču ir iespējams, ka tagad situācija mainīsies, atzina Metjūss.

Ketlīna aptvēra, ka norisinās kaut kas nopietns. Tā Vindzoras pilī bija izteicies priekšnieks. Runas par to, ka viņas karjerai Smago organizēto noziegumu pārvaldē pienācis gals, un atgriešanās Midlholā bija uzjundījušas atmiņas par to, kā viņa kopā ar citiem baristriem un studentiem sēdēja pie šiem galdiem un ieturēja maltīti tāds pienākums bija laiku pa laikam jāpilda katram Midltemplas loceklim. Kād­reiz, pirms vairākiem gadsimtiem, pusstundu pirms pusdie­nām uz Midlholas kāpnēm pūta ragu. Taču tie, kas bija iz­gājuši medīt zaķus Temzas tālajā krastā, pūtienus nedzirdēja, tādējādi laika gaitā ragam atradās vieta arhīvā.

Viņa bieži bija iztēlojusies, kāda dzīve te ritējusi pirms simtiem gadu, kā studenti gatavojās apgūt jurista profesiju. Iespējams, viņa drīz atgriezīsies un pati to izbaudīs.

Taču nedrīkstēja tik viegli piekāpties.

Kāpēc esmu šurp atsaukta?

Smago organizēto noziegumu pārvaldes direktors bija iz­teicies: "Viņi lūdza piesaistīt lietai tieši tevi."

Bleiks Entrims.

Sen nedzirdēts vārds. Tiklīdz tas atskanēja Midlholā, Ketlīna aptvēra, ka pārsteigumi nebeidzas un situācija kļūst ar­vien sarežģītāka.

Acīmredzot jums nav noslēpums, ka mēs ar Entrimu kādreiz bijām tuvi.

Mēs cerējām, ka vienā no mūsu pārvaldēm atradīsies cilvēks, kas viņu pazīst. Meklējumos datubāzē uzgājām vi­sai spīdošu Entrima rekomendāciju pārjums, kas iekļauta jū­su pieteikumā darbam pārvaldē.

Jau desmit gadus es neesmu ne ar viņu sarunājusies, ne viņu redzējusi.

"Un arī negribu," Ketlīna domās piebilda.

Jūsu tēvs bija Midltemplas loceklis, atgādināja Metjūss. Ari jūsu vectēvs un vecvectēvs. Visi bija baristri. Jūsu vec­vectēvs bija benčers. Jums bija paredzēts iet viņu pēdās. Lai ari jūs pamētāt jurisprudenci un kļuvāt par inspektori, tomēr līdz pat šai dienai nesatricināmi uzturat piederību Midltem­plas biedrībai, nevairoties neviena pienākuma. Kādēļ tā?

Par viņu ir čakli ievāktas ziņas. Dažas no tām nebija at­rodamas Smago organizēto noziegumu pārvaldes personā­la dosjē. Tam, kāpēc es nevēlos strādāt jurisprudencē, pat­laban nav nozīmes.

Neesmu vienisprātis. Tieši otrādi, tas var kļūt par vis­būtiskāko patiesību, kuru neviens nevar atstāt neievērotu.

Ketlīna neatbildēja, un Metjūss šķita jūtam viņas vilcinā­šanos.

Pavēzējis savu sarkankoka spieķi, Metjūss atkal norādīja uz zāli. Pirmo reizi viņa ievēroja, ka spieķa rokturis veidots ziloņkaula globusa formā un gludajā virsmā iegravēti melni kontinenti. Šī ēka būvēta pirms piecsimt gadiem un ir vie­na no pēdējām Tjūdoru celtnēm. Tiek apgalvots, ka Sarka­nās un baltās rozes karš aizsākās tepat līdzās, dārzā. Tūk­stoš četrsimt trīsdesmitajā gadā karotāji izvēlējās puses, noplūcot ziedu. Lankasterieši noplūca sarkanu rozi, jorkieši baltu, un izcēlās piecdesmit piecus gadus ilgs pilsoņu karš. Vīrietis brīdi klusēja. Šie templiešu īpašumi ir pieredzējuši daudz mūsu vēstures notikumu un joprojām pastāv, ar kat­ru aizgājušo gadu kļūstot arvien nozīmīgāki.

Uz Ketlīnas jautājumu viņš tā arī nebija atbildējis.

Kāpēc jūs mani šurp aicinājāt?

Labāk es jums to parādīšu.

11.nodaĻa

Malons savāca savas un Gerija drēbes un visu sakrāva ce­ļojumu somās. Izrādījās, ka Gērijs nav paņēmis līdzi daudz mantu tieši tā, kā viņš bija mācījis. Galva pēc atsitiena pret pagalma akmeņiem joprojām sāpēja, un acu priekšā viegli miglojās. lans nāca talkā visu salasīt un pat nemēģināja bēgt. Tomēr drošības pēc Malons ik brīdi atradās starp īanu un izeju no staļļu iekšpagalma.

Vīrietis apsēdās uz bruģakmeņiem un centās noskaidrot prātu. Lietus ārā bija pierimis un pārvērties migliņā. Dzes­trais gaiss gan nāca par labu, taču viņš priecājās, ka uzvilcis ādas jaku.

Kā jūtaties? īans apvaicājās.

Ne īpaši labi. Saņēmu diezgan stipru belzienu pa galvu.

Malons paberzēja pieri, cenzdamies nepieskarties sāpīga­jam punam.

Es negribēju pamest jūsu dēlu tur, lans sacīja. Es li­ku Gērijam lēkt.

Viņš nav tāds kā tu.

Lidmašīnā viņš man pastāstīja, ka jūs neesat viņa īstais tēvs.

Skaļi izteikti, šie vārdi aizskāra.

Es neesmu viņa bioloģiskais tēvs, tomēr es viņu uzau­dzināju.

Viņš grib sameklēt savu īsto tēvu.

Vai viņš tā sacīja?

īans pamāja ar galvu.

Tagad nebija īstais brīdis šķetināt šo problēmu. Cik lie­las nepatikšanas tev draud?

Neuztraucieties. Gan būs labi.

To es nejautāju. Cik lielas ir nepatikšanas?

īans neko neteica.

Taču Malonam bija nepieciešamas atbildes. No kopējā mo­zaīkas attēla iztrūka gabaliņi. Iepriekš tam nebija nozīmes, bet tagad Gērijs bija pazudis un viņš gribēja visu zināt.

Kā tu no Londonas nokļuvi Džordžijā?

Kad izspruku no automobiļa ar to zibatmiņu, mani sā­ka meklēt. Daži vīri ieradās ciemos pie mis Mērijas, bet vi­ņa neko nestāstīja.

Kas ir mis Mērija?

Viņai Pikadili laukumā pieder grāmatveikals. Tur un arī citās vietās, kur es parasti apgrozos, ieradās vīri un uzdeva jautājumus. Visbeidzot es iepazinos ar kādu puisi, kas man piedāvāja aizbraukt uz Savienotajām Valstīm, un es iespēju izmantoju.

Stefānijā bija Malonam izstāstījusi, ka Īans aizturēts Maiami muitā, kad mēģināja iebraukt valstī ar viltotu pasi. Vi­ņa ceļabiedru, Īrijas pilsoni, kas izsludināts meklēšanā saska­ņā ar vairākām apsūdzībām, arī arestēja. Nav zināms, kas šim cilvēkam bija padomā saistībā ar īanu. Ceļojumi par brī­vu nekad nav par brīvu.

Tu zināji, ka tas puisis nav lāgā.

īans pamāja. Es domāju aizlaisties no viņa, tiklīdz izie­šu no lidostas. Es protu par sevi parūpēties.

Šis apgalvojums likās apšaubāms. Zēnu acīmredzot māca tā­das bailes, ka viņš bēga prom no valsts. Stefānijā stāstīja, ka CIP meklējusi īanu kopš oktobra vidus. Kad Maiami datubāzē ievadīja ceļotāja vārdu, iedarbojās trauksmes signāls, un zēnu nekavējoties aizturēja un lidmašīnā aizveda uz Atlantu.

Atlika vienīgi atrast pavadoni, kas nogādātu viņu atpa­kaļ Anglijā.

Un par to kļuva Malons.

Kāpēc tu laidies prom no manis Atlantas lidostā?

Es negribēju atgriezties šeit.

Vai tev nav ģimenes?

Man tādu nevajag.

Vai tu vispār esi apmeklējis skolu? Malons vaicāja.

Es neesmu nekāds zābaks. Es protu lasīt. Gudrāks ne­kļūtu arī tad, ja katru dienu ietu skolā.

Malons acīmredzami bija aizskāris vārīgu stīgu. Cik rei­žu tu esi bijis aiz restēm?

Pāris reižu, uz īsu brīdi. Gadījās nepatikšanas.

"Interesanti gan, cik ilgi īans tēlos skarbo zēnu," Malons

prātoja. Džordžijā īana acīs bija pazibējusi baiļu atblāzma, tiklīdz puisis noprata, ka viņi dodas atpakaļ uz Londonu.

Arī dēla sejā Malons tolaik redzēja apjukumu.

Vēl pirms divām nedēļām Gērija dzīve bija droša. Viņam bija ģimene, māte un tēvs, lai arī dažādos kontinentos. Ta­gad puisis uzzināja, ka viņa īstais tēvs ir cits vīrietis. Gērijs ilgojās noskaidrot, kurš tas ir. Pema rīkojas nepareizi, no­klusēdama tā cilvēka vārdu. Gēriju neapšaubāmi biedēja tas, ka viņš vairs nav Malons ka viņa dzīslās rit citas asinis. Tādējādi vēlme noskaidrot savus radurakstus bija tikai da­biska.

Gērijs stāstīja, ka jūs kādreiz esat bijis slepenais aģents. Kā Džeimss Bonds.

Uz to pusi. Tikai pa īstam. Vai tu savu tēvu pazīsti?

īans papurināja galvu. Nekad neesmu redzējis.

Vai esi kādreiz par viņu aizdomājies?

Man ne silts, ne auksts. Tikpat viņa nekad bijis. Mam­mas ari ne. Pēc vecākiem man nekad nav bijis vajadzības. Atri vien pielēca, ka varu paļauties tikai pats uz sevi.

Bet tas nav lāgā. Bērniem nepieciešami mammas un tēti.

Vismaz tā Malons allaž bija uzskatījis. Vai grūti dzīvot uz ielas, bez mājām?

Man ir mājas. Man ir draugi.

Piemēram?

lans norādīja uz grāmatu plastmasas maisiņā. Tā grā­matu lēdija. Mis Mērija. Viņa man iedeva tos stāstus un daž­reiz ļauj palikt veikalā pa nakti, kad ārā ir auksts. Tad es tur varu lasīt visu, ko iegribas.

Arī man patīk lasīt. Man pieder grāmatu veikals.

Gērijs teica.

Izskatās, ka jūs pa ceļam esat no sirds izrunājušies.

Lidojums bija garš, un mums īpaši miegs nenāca.

Taču Malons nebija pārsteigts, ka zēni ir patērzējuši. Ar

ko vēl Gērijs varētu parunāties? Ar māti, kas tikpat kā neko nestāstīja? Vai Malonu, kurš arī tikai nupat uzzinājis patie­sību?

Ko tu viņam ieteici darīt?

Teicu, lai neiztaisās par sīkaļu. Viss ir normāli, līdz aste bluķī. Tā kā Malons neizpratnē sarauca pieri, lans paskaid­roja: Nu, sīkaļu. Mazu bērnu. Tādu kā mēs ar Gēriju. Un tad mēs iekuļamies nepatikšanās. Aste bluķī. Viss ir labi, ka­mēr tā negadās. Jo tad mūs sāk mācīt.

Kādu laiku valdīja klusums.

Es ieteicu, lai iet un meklē, īans sacīja. Un palūdz, lai jūs viņam palīdzat.

Malons pieņēma, ka tas no sirds ir domāts kā kompli­ments.

Tu man tā arī neatbildēji, vīrietis teica. Kāpēc tu mē­ģināji bēgt Atlantas lidostā?

Es būtu aizlaidies, ja Gērijs nebūtu mani apturējis.

Joprojām apdullis, Malons iedomājās par Norsu un De-

vīnu. Vai ar tevi šeit notiks kaut kas slikts?

īans tikai pavērās nakts tumsā.

Tieši no tādas atbildes Malons baidījās.

12. NODAĻA

Entrims atvēra acis.

Viņš gulēja Apli uz akmens grīdas, līdzās templiešu vei­doliem. Muskuļi smeldza, un viņš atģida, kas noticis. Krū­tīs bija trāpījuši divi lādiņi, un viņš, saņemdams piecdesmit tūkstošu voltu triecienu, bija iekritis bezsamaņā. Viņu apdul­linājis elektrošoks. Protams, labāk nekā lode, bet tik un tā nepatīkami.

Daidala biedrība.

"Kas tā tāda, velns parāvis?"

Būtu vilinoši uzlūkot viņus par jukušiem, taču šie večuki bija nogalinājuši Ferovu Kariju un viņa cilvēku Svētā Pāvila katedrālē un pārzināja gandrīz visu, ar ko Entrims nodar­bojās. Skaidrs, ka ar šādu spēku ir jārēķinās. Tikpat sapro­tams ir tas, ka viņš ir nācis uz pēdām kaut kam interesan­tam. Viņa vīri bija uzcītīgi vākuši vēsturiskas relikvijas un manuskriptus no glabātavām visā Anglijā, nofotografējuši at­bilstošus tekstus Britu bibliotēkā un pat ielauzušies Henrija VIII kapenēs. Nebija ne mazāko pazīmju, ka viņu darboša­nās atklāta. "Tomēr šī Daidala biedrība zināja, ka es šodien atradīšos Svētā Pāvila katedrālē. Interesanti, vai tā zina pa­šu būtiskāko? Ne reizi netika pieminēts ne lans Danns, ne zibatmiņa, ne arī tas, kas tajā varētu glabāties."

Un tas viesa cerību.

Iepriekšējo trīs gadu laikā Entrims bija pārdzīvojis kaun­pilnu neveiksmju sēriju, un vissmagākā no tām gadījās Poli­jā tur izgāšanās nebija palikusi bez sekām. Lai nu kas, bet šāda situācija Lenglijā nebija pieļaujama, turklāt īpašo pretoperāciju vienības misijas laikā. Viņa pienākums bija atrisi­nāt sarežģījumus, nevis tos radīt. Vašingtonā tobrīd raudzī­ja panākt, lai Skotija neizdod notiesāto masu slepkavu Lībijai. Lielbritānija bija Amerikas sabiedrotais. Tādējādi uzdevums bija nepārprotami skaidrs jau no sākta gala.

"Rīkojies. Bet neļauj, ka tevi pieķer."

Entrims paberzēja smeldzošās krūtis un pamasēja acis ar delnu virspusi.

Nesenie notikumi katrā ziņā kvalificējami kā pieķeršana.

Varbūt patiešām pielikt visam punktu?

Pieci miljoni mārciņu.

Slapjajam mētelim švīkstot klusajā telpā, viņš lēni trausās kājās. Aplī un kora nodalījumā neviena neredzēja, un jopro­jām dega tās pašas retumis novietotās lampas. Lai ari šķita, ka prāts pagaidām vēl nespēj veidot sakarīgas domas, viņš nojauta, ka šiem cilvēkiem noteikti ir saistība ar Midltemplu vai Inertemplu. Kā citādi viņi tik ilgi spētu netraucēti darboties?

Viņš paberzēja kritienā sasisto galvu. Kādreiz viņš varēja dižoties ar kupliem, tumšiem matiem. Tagad galvvidus spī­dēja gandrīz kails, ap to spurojās iesirmu matu pusloks. Arī tēvs jau pēc četrdesmit gadiem bija kļuvis par plikgalvi. Ja reiz gandrīz visu viņš mantojis no tēva, tad šo iezīmi arī kāpēc gan ne?

Sataustījis tālruni, Entrims pārliecinājās, vai nav jaunu zinu.

Nebija.

"Kas notiek ar Kotonu Malonu un īanu Dannu?"

Viņam tas bija jāzina.

Skatienu piesaistīja kāds papīra gabals, kas mētājās uz grī­das starp akmens bruņiniekiem.

Vizītkarte.

Entrims pieliecās un to pacēla.

Tā bija viņa vizītkarte ar Beļģijas vēstniecības darba tāl­runi, adresi un Ārlietu ministrijas viltus amata nosaukumu "informācijas koordinēšanas nodaļas vadītāja vietnieks".

Vizītkartes otrā pusē ar zilu tinti glītā rokrakstā bija uz­rakstīti divi vārdi.

Nožēlas celle

Par tādu bija dzirdēts. Tā atradās tepat. Šaura istaba kāp­ņu galā, kur savulaik ieslodzīja templiešu bruņiniekus, kuri bija pārkāpuši ordeņa likumus.

Bērnībā viņš tajā reiz bija iegājis.

Entrims pagrieza galvu pret kora nodalījumu.

"Vai tur kāds ir?"

Izgājis cauri aptumšotajam plašumam, viņš uzmeklēja kāp­nes. Pie stenderes joprojām redzēja sen izņemto durvju eņ­ģes un aizbīdņa vietu. Viņš uzkāpa līdz cellei. Gaisma tajā ieplūda pa divām nelielām atverēm sienā viena vērsta uz altāra pusi, no otras pavērās skats uz Apli. Telpa bija ne vai­rāk kā četras pēdas gara un divas pēdas plata, un tajā neva­rēja nogulties tā, lai būtu kaut mazliet ērti, un tas acīmre­dzot bijis celles radītāju nolūks.

Svētā Pāvila katedrālē nošautais cilvēks ar segvārdu Gajs Velss gulēja te, atbalstīts pret sienu. Ķermenis šaurajā telpā bija salocīts, galva nedabiski noslīgusi uz viena pleca.

Mirušais atgādāts te?

Protams.

Lai pierādītu, uz ko viņi ir spējīgi.

Uz līķa krūtīm bija novietota grāmata, kuru mirušais šķie­tami bija satvēris abām rokām.

Entrims izlasīja nosaukumu. "Senās pasaules mitoloģija".

Viņš paņēma šo sējumu. Otra vizītkarte kalpoja par grā­matzīmi aptuveni vidū. Iedomājies, ka būtu vēlams iztaus­tīt Velsa kabatas un pārliecināties, vai tajās nav atrodama kāda personu apliecinoša norāde, Entrims uzreiz noģida, ka šo līķi neviens vairs neatradis.

Ar grāmatu rokās nokāpis pa kāpnēm, Entrims piegāja pie viena no gaismas ķermeņiem, kuri bija iestiprināti sienā bla­kus korim. Atvēris grāmatu norādītajā vietā, viņš ieraudzī­ja ar tinti apvilktu rindkopu.

Ovidijs savā darbā "Metamorfozes" (VIII: 183235) vēsta leģendu par Daidalu un viņa dēlu Ika­ru, kuri ieslodzīti tornī Krētas salā. Izbēgt pa zemi vai jūru nebija iespējams, jo visur priekšā atradās valdnieka spēki. Tad Daidals izgatavoja spārnus gan sev, gan dēlam. Viņš sasēja kopā spal­vas un sastiprināja tās ar vasku, izveidojot kaut ko līdzīgu putna spārniem. Pabeidzis darbu, viņš iemācīja Ikaram lidot, taču piekodināja dēlu ne­lidot nedz pārāk augstu citādi saule izkausēs vasku -, nedz pārāk zemu, jo tad jūra samērcēs spalvas. Aplikuši spārnus, viņi izbēga no gūsta un lidoja pāri Samas, Dēlas un Levitas salām. Pārāk sapriecājies, Ikars aizmirsa par tēva brīdināju­miem un traucās pretī saulei. Vasks izkusa un spārni izjuka Ikars iekrita jūrā un noslīka.

Lapas apakšā zem apvilktās rindkopas tai pašā rokrak­stā rindojās ar zilu tinti rakstīts:

Klausiet Daidala brīdinājumu un vairieties dēla!

Entrims uzreiz pamanīja vārdu spēli. "Dēla", nevis "sau­les". Angliski abus šos vārdus izrunā vienādi.

Šie vīri nudien bija zinoši.

tradīcijas vairs netika ievērotas, un daudzās celtnes gan Midltemplas, gan Inertemplas teritorijā bija pārvērstas par biroju ēkām. Tikai augšstāvos joprojām bija iekārtotas dzī­vojamās telpas, kuras izmantoja gan vienas, gan otras juri­diskās korporācijas pārstāvji.

Viņi bija nonākuši augšstāvā, un Metjūss atvēra kāda dzī­vokļa durvis. Tajā valdīja krēsla, kurā neskaidri iezīmējās Reģenta laika dīvāns, krēsli un savdabīgs, māksliniecisks skapītis ar stikla durvīm. Pie sienām rēgojās āķīši vietās, kur kādreiz bijušas gleznas. Stipri oda pēc krāsas.

Dzīvokli pašlaik remontē, vīrietis paskaidroja.

Metjūss aizvēra durvis un pieveda Ketlīnu pie loga. Le­jāk, apkārtējo ēku nomākta, skatienam pavērās Tempļa baz­nīca ar pielijušo pagalmu.

Arī tur norisinājušies daudzi vēsturiski notikumi, Met­jūss norādīja. Šī baznīca tā vai citādi pastāvējusi teju tūk­stoš gadu.

Ketlīna zināja, ka Džeimsa I karaliskā atļauja baristriem tika izsniegta ar noteikumu, ka Tempļa baznīcā mūžīgi no­tiks dievkalpojumi. Baznīcu apvija noslēpumainības un ro­mantikas aura, kalpojot par pamatu neticamām leģendām, taču viņa to uzlūkoja vienīgi kā innu privāto kapelu.

Mēs, briti, allaž esam lepojušies ar to, ka valda likumi, turpināja Metjūss. Šeit, innos, savu amatu apguva juriskon­sulti. Kā šī vieta nodēvēta? Par cēlāko brīvības un cilvēcī­bas šūpuli šai karaļvalstī. Visnotaļ piemērots apzīmējums.

Šim apgalvojumam Ketlīna piekrita.

Lielā brīvības harta bija aizsākums tam, ka mēs ticam likumam, Metjūss piezīmēja. Cik nozīmīgs likums, ja tā padomā! Baroni pieprasa un panāk no sava suverēna piekāp­šanos trīsdesmit septiņās pozīcijās.

Tiesa, lielāko daļu punktu laika gaitā anulēja, Ketlīna aizrādīja.

Tas gan. Un tikai trīs no tiem patlaban ir spēkā. Taču mēs no hartas esam pārņēmuši kādu izšķirīgi būtisku prin­cipu, proti, brīvu cilvēku drīkst sodīt tikai saskaņā ar liku­mu. Šis vienreizīgais jēdziens ietekmēja mūsu nācijas attīstī­bas virzienu.

Ārā līņāja stiprāk.

Baznīcas sānu durvis atvērās, un pa tām iznāca kāds cil­vēks. Vīrietis pogāja ciet mēteli, soļodams uz Karaļa sola ce­liņa un Tempļa teritorijas ārējo vārtu pusi.

Tas ir aģents Bleiks Entrims, norādīja Metjūss. Va­da CIP operāciju, kas pazīstama ar nosaukumu "Karaļa vil­tība" un pašlaik norisinās mūsu valstī.

Viņa vēroja Entrimu iegrimstam tumsā aiz kaltās dzelzs lampu mestās blāvās gaismas apļiem.

Cik tuvi jūs bijāt? Metjūss vaicāja.

Mēs tikāmies vien gadu. Tolaik es studēju jurispruden­ci Oksfordā un pieteicos Midltemplas korporācijā.

Un Entrimam bija ietekme uz jūsu karjeru?

Ketlīna paraustīja plecus. Netieši. Kamēr bijām kopā, mani vairāk saistīja likuma aizstāvja darbs. Kad izšķīrāmies, es jau biju iesniegusi pieteikumu Smago organizēto nozie­gumu pārvaldē.

Man nerodas iespaids, ka jūs esat sieviete, kas ļauj vī­rietim tik dziļi sevi ietekmēt. Viss, ko esmu par jums lasījis un dzirdējis, liecina, ka esat sīksta, gudra un neatkarīga.

Ar viņu bija… grūti, Ketlīna atzina.

Tieši to pašu par jums stāsta jūsu priekšniecība.

Bet es cenšos tāda nebūt.

Es ievēroju, ka jums tikpat kā nav akcenta, tomēr vār­du izvēle un sintakse nav īpaši raksturīga britiem.

Mans tēvs bija brits un nomira, kad man bija astoņi ga­di. Māte bija amerikāniete. Viņa otrreiz vairs neapprecējās un palika uzticīga savām saknēm, lai arī mēs neaizbraucām uz viņas dzimteni.

Vai jūs pazīstat amerikāni, vārdā Kotons Malons?

Viņa papurināja galvu.

Bijušais izlūkdienesta aģents. Augstu vērtēts. Kompe­tents. Pavisam citāds nekā Entrims. Cik noprotams, Entrims viņu pazīst un ir nokārtojis tā, lai Malons ierodas te, Lon­donā. Ir kāds jauneklis, vārdā īans Danns, kuru Malons šurp atvedis pirms dažām stundām. Entrims šo puisi meklē.

Jūs taču zināt, ka mēs ar Bleiku nešķirāmies draudzīgi? Ketlīna iebilda.

Tomēr viņš uzrakstīja spīdošu rekomendāciju, kad gra­sījāties strādāt pārvaldē.

Tas bija pirms šķiršanās, viņa atteica, negribēdama pa­skaidrot detaļas.

Izraudzīties jūs, mis Ričardsa, mani pamudināja jūsu ag­rākās attiecībās ar Entrimu. Ja tās bijušas naidīgas vai arī nav pastāvējušas vispār, tad jūs man neesat noderīga. Kā jums jau sāpīgā kārtā zināms, jūsu noderīgums pārvaldei ir iz­smelts.

Un jūs to varat vērst par labu?

Metjūss pamāja. Jā, ja palīdzēsiet atrisināt manu pro­blēmu.

Es varu no jauna iekarot Bleika labvēlību, Ketlīna at­zina.

Tieši tādu atbildi es gaidīju. Viņš nedrīkst neko nojaust. Jūs nekādā gadījumā nedrīkstat izpaust saistību ar mums.

Par atbildi Ketlīna pamāja.

Gaismā, kas plūda no loga, viņa nopētīja Anglijas spiegu lielmeistaru. Aukstā kara leģendu. Viņa bija dzirdējusi no­stāstus par varoņdarbiem un bieži sapņojusi par iespēju strā­dāt Lielbritānijas Slepenajā izlūkdienestā.

Taču nepieciešamība atkal redzēties un sarunāties ar Blei­ku Entrimu tā ir ļoti augsta cena par šādu izdevību.

Es pats piederu Inertemplai, Metjūss palepojās. Jau piecdesmit gadus. Lūk, tur es apguvu jurista profesiju! Viņš norādīja uz kādu logu aiz Templas baznīcas kupola.

Un arī jūs izvēlējāties likumsarga amatu.

Tā bija gan. Redzat, mums ir kaut kas kopīgs.

Jūs vēl aizvien neesat pastāstījis lietas būtību.

Metjūss piegāja pie vairākvirsmu rakstāmgalda, atbīdīja

krēslu un aicināja Ketlīnu apsēsties. Viņa paklausīja un tum­sā ieraudzīja klēpjdatora aprises.

Atvēris tā vāku, vecais vīrs nospieda taustiņu. Ekrāns at­dzīvojās un ietina sievieti spilgtā gaismā. Viņa samiedza acis, lai tās pierastu pie gaišuma.

Izlasiet un rīkojieties saskaņā ar norādījumiem, Met­jūss pamācīja un devās uz durvju pusi.

Kā es atradīšu Entrimu? Ketlīna pajautāja.

Par to neraizējieties. Kad tas brīdis pienāks, jums pie­gādās papildu ziņas.

Kā jūs atradīsiet mani?

Vīrietis apstājās, pagriezās un pakratīja galvu. Neuzdo­diet muļķīgus jautājumus, mis Ričardsa.

Un viņš izgāja no dzīvokļa.

14 nodaĻa

Malons ar īanu devās ārā no pagalma uz Mazo Venēci­ju, kur gaidīja daudz taksometru. Devīns otrreiz vairs ne­bija zvanījis. Gērijam draudēja briesmas, un tas plosīja Malona sirdi. Kā viņš to bija pieļāvis? Tas bija pretrunā ar visu, ko viņš bija mēģinājis panākt, aiziedams no Tieslietu mi­nistrijas.

Es aizeju no darba, viņš paziņoja Gērijam.

Tev taču šis darbs patīk.

Viņš pašūpoja galvu. Pēdējā laikā tas kjuvis pārlieku riskants.

Tas notika Mehiko. Tur viņš sniedza savu artavu, lai trīs personas tiktu notiesātas par Narkotiku Apkarošanas admi­nistrācijas aģenta nonāvēšanu. Pusdienas pārtraukumā par­kā slepkavības mēģinājums pārvērtās asinspirtī, un Malons iekļuva apšaudes krustugunīs. Septiņi miruši, deviņi cietu­šie. Beigu beigās viņš gan bija noguldījis visus šāvējus, taču pats dabūjis lodi kreisajā plecā. Turpmāko mēnesi viņš ve­seļojās un pieņēma dažus lēmumus.

Tev ir trīspadsmit gadi, viņš toreiz atgādināja Gērijam. Tev tas būs grūti saprotams, taču dažreiz dzīvē ir kaut kas jāmaina.

Viņš jau bija iesniedzis atlūgumu Stefanijai Nellei, tādējādi pie­likdams punktu divpadsmit gadus ilgajam darbam Magelāna vie­nībā un vēl ilgākajai karjerai jūras kara flotē. Viņš bija uzkalpojies līdz komandiera dienesta pakāpei un būtu priecīgs par kapteiņa pakāpi bet ar to arī pietiktu.

Tātad tu brauc prom? Gerijs vaicāja. Pārcelies uz citu valsti.

Es tevi nepametu.

Tomēr pameta.

Brīdī, kad Malons pieņēma šo svarīgo lēmumu, viņi ar Pemu dzīvoja šķirti jau piekto gadu. Kādu dienu, atgriezies no uzdevuma izpildes, viņš māju atrada tukšu. Sieva bija no­īrējusi māju citā pilsētas malā un pārbraukusi, paņemot lī­dzi tikai pašas nepieciešamākās mantas sev un Gērijam. Zī­mītē viņa pavēstīja jauno adresi un to, ka šai laulībai pienākušas beigas. Pragmatiski un salti. īsti viņas garā. Tur­klāt izlēmīgi. Taču ne viens, ne otrs necentās uzreiz panākt oficiālu šķiršanos, lai gan abi sarunājās vienīgi nepiecieša­mības gadījumā un Gērija dēļ.

Viņu kopdzīves laikā bija noticis daudz. No jūras kara flo­tes rekrūša viņš bija kļuvis par advokātu, pēc tam par Ties­lietu ministrijas aģentu. Viņa arī bija uzsākusi advokātes praksi. Viņš daudz laika pavadīja, braukādams pa pasauli. Pema siroja pa Atlantas tiesas namu gaiteņiem. Viņi satikās katru vai katru otro nedēļu, dalīdami aizbildniecību pār Gēriju, un dēls auga straujāk, nekā vecāki to apjauta. Viņi dzī­voja apkaimē, kur pavirši pazina tikai reto kaimiņu. Taču "dzīvoja" nebija īstais apzīmējums. Drīzāk eksistēja. Mehiko lodes skartais plecs beidzot lika uzdot jautājumu: "Vai es vēlos šādu dzīvi?" Ne viņš pats, ne Pema nebija laimīgi. Tik daudz abi saprata. Un Pemai vajadzēja pavisam ne­daudz, lai īgnumu nomainītu dusmas.

Vai tu kaut reizi būsi apmierināts? viņa prašņāja. jūras kara flote, lidotāju skola, jurisprudences skola, kara flotes ģene­rālprokurors un juridiskais padomnieks, Magelāna vienība. Un ta­gad tu pēkšņi aizej no darba. Kas būs tālāk?

Es pārcejos uz Dāniju.

Sievas sejā nepakustējās ne vaibsts. Tikpat labi viņš varētu pa­vēstīt, ka gatavojas pārvākties dzīvot uz Mēnesi.

Pēc kā tu dzenies?

Apnicis, ka uz mani šauj.

Kopš kura laika? Tev taču Magelāna vienībā patika.

Man ir laiks pieaugt.

Un, tavuprāt, pārcelšanās uz Dāniju radis šo brīnumu?

Viņam nebija vēlēšanās skaidrot savu rīcību. Pemai tikpat bi­ja vienalga. Un viņš nemaz nevēlējās, lai bijušajai sievai tas ir svarīgi.

Es gribu izrunāties ar Gēriju. Es vēlos pārliecināties, ka vi­ņam nav iebildumu.

Kopš kura laika tev ir būtiskas viņa domas?

Tieši viņa dēj es aizgāju no darba. Es gribu, lai viņam vēl ir tēvs…

Negvelz, Koton. Tu aizgāji pats sevis dēj. Neaizbildinies ar puiku! Visi tavi plāni saistīti ar tevi pašu, nevis ar viņu.

Man nevajag, lai tu man norādi, ko domāt.

Kurš tad tev norādīs? Mēs tik ilgi bijām precējušies. Vai tu domā, ka tas ir viegli? Gaidīt tevi mājās sazin no kurienes? Bai­dīties, vai tevi neatvedis melnā maisā? Es par to dārgi samaksā­ju, Koton. Gērijs arī. Bet zēns tevi mīl. Pareizāk sakot, viņš tevi dievina, bez nosacījumiem. Mēs abi zinām, ko viņš sacīs, jo vi­ņam, atšķirībā no mums, galva ir īstajā vietā. Par spīti mūsu abu kopīgajām neveiksmēm, dēls mums ir izdevies.

Sievai bija taisnība.

Paklau, Koton, mani neinteresē, kāpēc tu pārcelies uz dzīvi viņpus okeānam. Tā ir tava darīšana. Ja tev tā ir labāk, dari tā. Tikai neizmanto Gēriju par ieganstu. Viņam vismazāk ir vajadzīgs neapmierināts tēvs, kurš mēģina kompensēt paša bērnības nepa­tīkamos brīžus.

Tev tā patīk mani aizskart?

Patiesība ir jāpasaka skaji, un tu pats to zini.

Patiesība? Kas tā par patiesību, ja viņa nebilda ne vārda

par visbūtiskāko!

"Gērijs nav tavs bioloģiskais dēls."

Pilnīgi Pemas garā. Uz viņu attiecas vieni noteikumi, uz pārējiem pavisam citi.

Tagad viņus abus nomāca liela problēma.

Viņš gāja pa ietvi, un īans soļoja līdzās. Zēns ilgi nebija teicis ne vārda. Interesanti, kā instinkts sekmē izdzīvošanas spēju rašanos pat pusaudža vecumā. Pagalmā Malons bija no­skaities uz īanu, taču ari ievēroja īans šķiet klusībā piekrī­tam, ka attiecībā uz Gēriju ir nošāvis greizi. Malons sev no­solījās nepieļaut, lai īanam misējas vēlreiz šim zēnam nepieciešama līdzcietība, nevis naidīgi uzbrukumi.

Kas ir vajadzīgs Gērijam?

Iepazīt savu bioloģisko tēvu?

Vai no tā varētu celties kaut mazākais labums tagad, kad neziņā aizritējuši piecpadsmit gadi? Diemžēl par to Pē­rnai galva nesāpēja. Par ko gan viņa vispār domāja?

Atbilde šķita skaidra.

Nedomāja vispār.

Tikai rīkojās.

Attiecības ar sievietēm nebija Malona stiprā puse. Ne viņš tās izprata, ne mācēja ar viņām sadzīvot. Tādēļ viņš no tām vairījās. Tā bija daudz vienkāršāk.

Taču palaikam kļuva vientuļi.

Gērijs bija teju vienīgais, ko viņam neviens nevarēja at­ņemt.

Bet ja nu varēja?

Piepeši Malons atskārta, kālab dzīvojis vienās bažās, kad uzzinājis patiesību. Kā tēvs viņš vairs nebija vienīgais. Pie­dalīšanās bērna radīšanas procesā bija kā zīmogs uz mūžu. Pat tad, ja tēva tiesības tiek atņemtas ar tiesas lēmumu, vī­rietis ir sava bērna tēvs mūžīgi, lai kādas kļūdas dzīves lai­kā pieļautu. Un viņam bija gadījušies daudzi misēkļi.

Un tagad šo godu viņam var laupīt.

Vismaz daļēji.

Varēja gadīties, ka Gērijs atrod savu īsto tēvu, un tas va­rēja izrādīties itin patīkams cilvēks. Varbūt justos satriekts par to, ka viņam ir dēls. Abi saprastos. Gērija mīlestība bū­tu sašķelta. Pagaidām visa zēna mīlestība pret tēvu piede­rēja Malonam, bet tad nāktos dalīties.

Varbūt nāktos zaudēt dēlu pavisam?

Un šāda iespēja sāpināja.

15. nodaĻa

Ketlīna pārlūkoja informāciju klēpjdatorā. Sera Tomasa stāstījums par notikumiem ap Henrija VII un Henrija VIII pirmsnāves brīžiem bija intriģējošs, taču ekrānā varēja izla­sīt pilnīgāku aprakstu.

Henrijs VII, pirmais Tjūdoru dinastijas karalis, bija sarau­sis no valsts lielas bagātības, kuras mantojumā nodeva sa­vam dēlam Henrijam VIII. Pēdējos piecus no trīsdesmit asto­ņiem Henrija VIII valdīšanas gadiem lauvas tiesa Tjūdoru bagātību glabājās dzelzs lādēs Vestminsterā un vairākos sle[)enajos kambaros viņa pilīs. No tēva Henrijs bija iemācījies uzkrāt valsts naudu no karaliskajām nodevām, nodokļiem, Kroņa iestāžu pirkumiem un Francijas maksājumiem par ie­turētajām pensijām tika ievāktas milzīgas summas. Vēl vai­rāk turības ienesa klosteru iznīdēšana. Henrija VIII kronēša­nas brīdī, tūkstoš piecsimt devītajā gadā, Anglijā bija vairāk nekā astoņsimt piecdesmit klosteri. Līdz tūkstoš piecsimt četr­desmitajam gadam bija likvidēti gandrīz visi palikuši tikai piecdesmit un to bagātības bija konfiscētas. Pēc puslīdz sa­prātīgiem aprēķiniem spriežot, guvums lēšams desmitos mil­jonu mārciņu (mūsdienās tie būtu miljardi). Taču nav atrasts neviens izsmeļošs Henrija VIII apslēpto dārgumu krātuves re­ģistrs. Līdz mūsu laikiem nonākušie saraksti ir labākajā ga­dījumā nepilnīgi. Taču zināms, ka Henrija dēls Edvards VI, kurš kāpu troni pēc tēva nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit sep­tītā gada janvārī, saņēma tikai mazu daļu šo bagātību.

Tobrīd Edvardam bija desmit gadi, un Henrija testaments paredzēja izveidot reģenta padomi, kas valdītu ar vairākuma balsošanu. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada martā F.dvards Seimūrs, nelaiķa karalienes Džeinas Seimūras brālis un karaļa tēvocis, jau bija ieguvis Lorda protektora titulu un tie­sības paturēt to līdz dienai, kad Edvards kļūs pilngadīgs. Sei­mūrs nekavējoties pārņēma savā pārziņā visas piecas dārgu­mu istabas, kuras Henrijs bija novēlējis Edvardam. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada nogalē reģenta padomes no­rīkota komisija pārmeklēja šīs telpas un atrada Henrija slepe­nās krātuves atlikumu nieka vienpadsmit tūkstošus četrsimt trīsdesmit piecas mārciņas endželos, sovrinos un spāņu reā­los.

Nav zināms, kur palikusi pārējā daļa.

Toties Seimūru liktenis gan nav noslēpums.

Henrija VIII jūtas pret Džeinu Seimūru bija stiprākas ne­kā pret visām pārējām piecām sievām. Viņa karalim bija dā­vājusi likumīgā laulībā dzimušu dēlu, pēc kura viņš tik ļoti ilgojās, taču dažas dienas pēc dzemdībām nomirusi. Seimūru dzimta Henrija VIII valdīšanas laikā baudīja lielu labvēlību, bet pēc viņa nāves piedzīvoja vien bēdu dienas. Edvardu Sei­mūru atcēla no varas posteņiem tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā un piecdesmit otrajā sodīja ar nāvi par nodevī­bu. Viņa jaunākajam brālim neveicās labāk. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā viņš apprecēja Ketrīnu Parru, Llenrija VIII pēdējo karalieni, taču arī viņam /nesprieda nāvesso­du par nodevību, un to izpildīja tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā, neilgi pirms brāļa krišanas no varas augstu­miem.

Edvards VI nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit trešajā ga­dā, tā arī nesasniedzis jvlngadību.

Mēs jau sen zinām, ka Henrijs VIII nodeva Ketrīnai Parrai

Vēstījums beidzās.

ziņas par slepenu vietu, kur viņa dēlu gaidīja lielākā daļa ba­gātību. Šis fakts diemžēl vēsturē palicis gandrīz nepamanīts. Kā nebūtisks. Tomēr nesen amerikāņu izlūkdienesta aģenti sā­kuši izrādīt lielu interesi par šo maz zināmo apstākli. Pēdējā gada laikā viņi pa visu mūsu valsti meklējuši noslēpto bagā­tību atrašanās vietu. Jūsu vadītājs jau noteikti ir izstāstījis par zādzību virkni, un jūs pati savām acīm redzējāt uzlauz­tās Henrija VIII kapenes. Atslēga šīs slepenās vietas atraša­nai ir rodama kādā mazpazīstamā piezīmju tekstā, kas uz­rakstīts šifrētā valodā. Tāda izskatās viena šo piezīmju lapa:

Kādam amerikāņu nolīgtam darbiniekam, vārdā Ferovs Karijs, varbūt ir izdevies atšifrēt šo tekstu. Diemžēl pirms dažām nedē­jām Karijs gāja bojā negadījumā metro stacijā. Cik mums izde­vās noskaidrot, viņa pētījums nav iznīcināts. Šī pētījuma atraša­nā mums nepieciešama jūsu palīdzība. Bleiks Entrims arī uzsācis tā meklējumus. Lai jūs pilnībā sagatavotu uzdevumam, vajadzī­ga īpaša instruktāža. Lūdzu, bez kavēšanās dodieties uz Jēzus ko­ledžas zāli Oksfordā, kur saņemsiet visas būtiskās ziņas.

Ketlīna sēdēja tumsā un vērās ekrānā.

Prātā virmoja domas par Bleiku Entrimu. Viņi bija sati­kušies gadu viņa toreiz studēja jurisprudenci, viņš it ka bija Ārlietu ministrijas darbinieks. Tomēr pēc kāda laika Bleiks bija atklājis patiesību.

Es strādāju CIP, Entrims sacīja.

To dzirdot, Ketlīna jutās pārsteigta. Nekas tāds viņai pat sap­ņos nebija rādījies. Ar ko tu nodarbojies?

Es esmu vecākais ārvalstu informācijas analītiķis, taču drīz būšu vienības vadītājs. Es darbojos pretizlūkošanā.

Vai tu vispār drīksti man to stāstīt?

Viņš paraustīja plecus. Šaubos, vai no tevis iznāktu spiedze.

Par tādu apgalvojumu Ketlīna apvainojās. Vai tu domā, ka es nebūtu pietiekami spējīga?

Nedomāju, ka tevi tāds darbs interesētu.

Abus kādā Londonas krodziņā bija iepazīstinājis kopīgs paziņa. Attiecības izbeidzās acumirklī, kad Bleiks pieķēra draudzeni ar citu vīrieti. Tolaik viņai Entrims jau bija apni­cis. īpaši viņa dusmu lēkmes, kas uzšvirkstēja pilnīgi vai gan­drīz neparedzami. Viņš ienīda savu darbu un priekšniecību, un ne par vienu, ne otru viņam neatradās neviena laba vār­da. Ketlīnas acīs vīrietis bija izvērties par nožēlojamu vār­guli, kas gan apveltīts ar glītu ārieni, taču nespēj izrādīt sir­snību.

Un tad pienāca pēdējā diena.

Slampa!

Entrima acis gluži vai kvēloja naidīgumā. Ketlīna gan bija re­dzējusi draugu pārskaitušos, bet tik ļoti nekad. Bleiks bija uzra­dies viņas dzīvoklī negaidīti agri un bez brīdinājuma. Iepriekšē­jās nakts ciemiņš pirms neilga brīža bija aizgājis. Kad pie durvīm klauvēja, viņa nosprieda, ka jaunais mīļotais ir atgriezies, tvīk­dams pēc vēl viena skūpsta, taču uz sliekšņa stāvēja Entrims.

Viss! viņa noteica. Mums viss ir beidzies!

Viņš iebrāzās dzīvoklī un aizcirta durvis.

Ak tā? Bleiks iesaucās. Cits vīrietis? Šeit? Te, kur mēs tik bieži bijām kopā?

Es te dzīvoju.

Ketlīna vairs negribēja Entrimu ne redzēt. Kļuva nelabi, vien uzlūkojot šo cilvēku. Bija grūti atcerēties, kad īsti pieķeršanās bi­ja pārvērtusies naidā. Kad cits vīrietis izrādīja par Ketlīnu interesi un šķita pavisam citāds nekā saltā aprēķinātāja dvēsele, kāda piemita cilvēkam, ar kuru viņa pavadījusi veselu gadu, tik kār­dinošai izdevībai viņa nespēja pretoties.

Viņa bija iecerējusi vēlāk tai dienā Entrimam piezvanīt.

Viss ir beidzies, viņa atkārtoja. Ej prom!

Pavisam negaidīti viņš metās sievietei virsū un sagrāba viņas kaklu. Krītot Ketlīna ar muguru atsitās pret galdiņu, rītasvārki pa­šķīrās un atklāja skatienam kailo augumu. Uzbrukums bija tik spē­cīgs, ka sieviete palika guļam kājām gaisā kā pienaglota pie ne­lielā galda virsmas.

Tā bija pirmā reize, kad Ketlīnai kāds uzbruka fiziski.

Bleiks pieliecās tuvu klāt viņas sejai. Trūka elpas. Viņa gri­bēja pretoties, taču iepriekš viss šai vīrietī bija liecinājis par gļē­vulību.

Tātad vairāk neko viņš nenodarīs.

Vari sapūt ellē, viņš nošņāca.

Nogrūdis Ketlīnu uz grīdas, viņš aizgāja.

Jau sen Ketlīna nebija kavējusies atmiņās par to dienu. Sa­sistais gurns pēc tam smeldza vēl nedēļu. Entrims mēģināja zvanīt, atstāja ziņas, lūgdams piedošanu, taču viņa par tām ne­likās zinis. Mēnesi pirms šīs pēdējās satikšanās viņš bija uzrak­stījis spīdošu rekomendāciju, ko viņa pievienoja iesniegumam, lai pieteiktos darbam Smago organizēto noziegumu pārvaldē. Todien atklādams savu saistību ar CIP, viņš pats bija solījis tā­du uzrakstīt un apgalvoja, ka daži labi vārdi no viņa nekaitēs. Jau kādu laiku Ketlīna bija apsvērusi iespēju atteikties no juris­tes karjeras un pievērsties likuma sargāšanai, un šī varmācīgā šķiršanās nosvēra svaru kausus par labu šai pārvaldei.

Neko tādu viņa vairs nedrīkst piedzīvot.

Tā nu viņa iemācījās sevi aizstāvēt, nēsāt žetonu, šaut ar ieroci.

Ketlīna atklāja sevī mostamies agrāk nemanītu pārdrošī­bu un bieži sprieda, vai tā attīstījusies, pateicoties Entrimam vai par spīti viņam.

Tādi vīrieši kā Bleiks Entrims dzīvoja ar pārliecību, ka visi pārējie ir zemākas kārtas radījumi. Bija svarīgi uzskatīt sevi par pārāku, ja arī tas neatbilda patiesībai. Brīdī, kad iedo­mība sadūrās ar realitāti, šādi tipi reaģēja varmācīgi.

Bleikā Entrimā jautās kaut kas nevaldāms. Viņš nemūžam negrieztos atpakaļ. To viņš nespēja. Viņš ne tikai nodedzi­nāja visus tiltus viņš tos atstāja radioaktīvus un slēgtus uz mūžiem.

Viņam atlika tikai viens virziens uz priekšu.

Varbūt Metjūsam tomēr nav taisnība.

Tuvoties Entrimam pēc šiem vairāk nekā desmit gadiem Ketlīnai varētu būt grūtāk, nekā domāts.

OTRĀ DAĻA

..

16, nodaĻa

20.30

Ketlīnai patika ik pa laikam iegriezties Oksfordā. Tur vi­ņa bija studējusi četrus gadus. Kad vēstījums klēpjdatorā mu­dināja mērot sešdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem, viņa ju­tās iepriecināta.

Nelielā pilsēta pastāvēja jau kopš desmitā gadsimta, un normaņi pirmie uzcēla te pili. Koledža tika nodibināta trīs­padsmitajā gadsimtā. Tagad gotiskajās medus krāsas celtnēs mājvietu rada trīsdesmit deviņas izcilas un neatkarīgas in­stitūcijas, kas sīvi konkurēja cits ar citu. Tām bija doti tādi nosaukumi kā "Kristus miesa", "Hārtfords", "Kristus baz­nīca", "Magdalēna" un "Trīsvienība", un šo institūciju ko­pums veidoja vecāko federāciju Anglijā, plaši pazīstamo Oks­fordas universitāti.

Te saplūda Temza un Čārvelas upe, un bieži pēcpus­dienās Ketlīna ar kārti bija stūmusi plakandibena laivu pa rāmajiem ūdensceļiem, laika gaitā itin labi apgūstot manevrēšanas māku. Te nomira karalis Harolds. Te pie­dzima Ričards Lauvassirds. Te izglītību guva Henrijs V. Te, smaiļu, torņu, krusteju un mācību ēku pagalmu ie­lenkumā, Elizabete I rīkoja svinības un izklaides. Te val­dīja vēstures, teoloģijas un augstākās izglītības gars, te apmācīti diži politiķi, garīdznieki, dzejnieki, filozofi un zinātnieki. Ketlīna reiz bija lasījusi, ka Hitlers pavēlējis šo pilsētu nebombardēt, jo iecerējis tai piešķirt Anglijas galvaspilsētas godu.

Oksfordu visatbilstošāk nodēvējis Metjū Arnolds.

"Sapņojošo smaiļu pilsēta".

Brauciena laikā viņa bija grimusi pārdomās par Bleiku Entrimu. Ideja par atkalredzēšanos šķita atbaidoša. Šis cil­vēks neprata saraut saites. Pārāk trauslais ego nepieļāva lūgt piedošanu. "Cik sieviešu viņam bijis kopš tā laika? Vai viņš ir precējies? Radījis bērnus?"

Otrās instruktāžas laikā Metjūss nebija sniedzis nekādu nozīmīgu informāciju, vien licis taisnā ceļā doties uz Jēzus koledžu, kas atradās pašā Oksfordas pilsētas sirdī, starp vei­kaliem un krodziņiem. Velsieša nodibinātā, bet Elizabetes I finansētā Oksfordas koledža bija vienīgā, kas tika atvērta ka­ralienes valdīšanas laikā. Tā bija maza, ar aptuveni sešsimt studentiem, ieskaitot arī pēdējā kursa studentus, aspirantus un stipendiātus. Ketlīnai allaž patikusi Elizabetes 1 laikmeta aura, kas valda šajā koledžā. Lielā zāle līdzinājās Midltemplas zālei. Tā pati taisnstūra forma, grebumiem rotātie ko­ka paneļi, kartušas, eļļas gleznas un portreti, tostarp arī pa­šas Elizabetes I portrets, kas bija piestiprināts goda vietā pie ziemeļu puses sienas virs augstākā galda. Vienīgi Tjūdora lai­ka siju vietā virs galvas pletās ģipša griesti.

Ketlīna bažījās, kā iekļūs studentu pilsētā, jo bija piekt­dienas vakars, taču vārti uz Tērlstrītas un Šipstrltas stūra bija vaļā un tur viņu sagaidīja kāda maza auguma, trausla sie­viete, kam gaišie, iesirmie mati bija saņemti mezglā uz pa­kauša. Viņa valkāja konservatīvu tumši zilu kostīmu un kur­pes uz zemiem papēžiem un nosauca savu vārdu un amatu doktore Eva Pazana, vēstures profesore Linkolnas kole­džā, vienā no senajām Oksfordas institūcijām.

Es pati studēju Ekseterā, Pazana stāstīja, un, cik no­protu, jūs apmeklējāt Svētās Annas koledžu.

Abas koledžas bija daļa no Oksfordas universitātes. Svē­tās Annas koledža tādām pretendentēm kā Ketlīna bija salī­dzinoši labvēlīgāka, jo viņa bija beigusi valsts izglītības ie­stādi, nevis privātskolu. Iestāšanās un mācības šajā koledžā bija viens no viņas dzīves gaišākajiem brīžiem. Ketlīna aiz­domājās, cik gadu profesorei Pazanai varētu būt, jo līdz tūk­stoš deviņsimt septiņdesmit devītajam gadam Ekseterā uz­ņēma tikai vīriešus.

Jūs droši vien bijāt viena no pirmajām Ekseteras stu­dentēm.

Taisnība. Mēs mainījām vēsturi.

Ketlīna lauzīja galvu, kāpēc šurp atsūtīta, un Pazana šķi­ta nojaušam viņas neizpratni.

Sers Tomass gribēja, lai nododu jums dažas ziņas, par kurām netikāt informēta Londonā. Ziņas, kuras nav pierak­stītas dažu iemeslu dēļ, un tie jums pavisam drīz kļūs skaid­ri. Viņš sprieda, ka es būtu vispiemērotākais cilvēks šim no­lūkam. Mana specialitāte ir Tjūdoru laikmeta Anglija. Es pasniedzu šo priekšmetu Linkolnas koledžā, taču nereti snie­dzu konsultācijas par vēsturi mūsu izlūkošanas iestādēm.

Vai sers Tomass izvēlējās šo tikšanās vietu?

Jā, un es piekritu. Eva norādīja uz zāles otru pusi. Šo Elizabetes Pirmās portretu koledžai tūkstoš sešsimt as­toņdesmit sestajā gadā uzdāvināja Kenterberijas kanoniķis. Tas ilustrē mūsu gaidāmās sarunas tematu.

Karaliene portretā bija attēlota garā kleitā, kas sniedzās līdz zemei. Ģeometriskie raksti uz kuplajām piedurknēm un platās kleitas papildināja cits citu, apmali rotāja pērļu virte­nes. Divi ķerubi turēja virs Elizabetes galvas vainagu.

Portrets ir gleznots tūkstoš piecsimt deviņdesmitajā ga­dā, kad karalienei bija piecdesmit septiņi gadi.

Taču seja likās daudz jaunāka.

Portrets tapis aptuveni tai laikā, kad tika konfiscēti un sadedzināti visi Elizabetes portreti, kas šķita nepieņemami. Netika atstāts neviens, kurš kaut nedaudz apšaubīja kara­lienes mirstīgumu. Šīs gleznas autors Nikolass Hiljards ie­viesa noteiktu Elizabetes Pirmās sejas attēlošanas veidu, un visiem gleznotājiem, kas gleznoja karalieni, bija prasība tam pakļauties. Viņas Majestāte to nodēvēja par "Jaunības mas­ku", un tādējādi viņa tika portretēta kā mūžam jauna.

Nebiju domājusi, ka viņa tā baidījusies no vecuma.

Elizabete bija visai liela mīkla. Viņas vaibsti bijuši iz­teikti un asi, un seja allaž pauž valdonīgumu un cienību. Vi­ņa bijusi gudra, viltīga, nodevīga, ar raupju valodu un pi­parotiem izteicieniem. īsta savu vecāku meita.

Atcerēdamās vēstures stundās mācīto par Henriju VIII un Annu Boleinu, Ketlīna pasmaidīja.

Ko jūs zināt par Elizabeti? Eva jautāja.

Ne vairāk, kā tēlots grāmatās un filmās. Viņa valdīja ilgi. Neapprecējās. Bija pēdējā Tjūdoru dinastijas valdniece.

Eva pamāja. Fascinējoša būtne. Viņa lika atvērt šo ko­ledžu kā pirmo protestantu institūciju Oksfordā. Un tā ne­bija liekulība. Viņas valdīšanas laikā trīsdesmit vietējie ka­toļu mācītāji… visi koledžu stipendiāti… tika sodīti ar nāvi tikai par to, ka piekopa katolicismu vai atteicās atzīt kara­lieni par baznīcas galvu.

Ketlīna atkal pavērās portretā, kas nu drīzāk šķita kari­katūra, nevis godprātīgs pirms vairāk nekā četrsimt gadiem mirušas sievietes attēlojums.

Tāpat kā tēvs, Elizabete pulcināja ap sevi kompetentus, ambiciozus vīrus, Eva turpināja stāstīt. Tomēr, atšķirībā no tēva, viņa visu dzīvi palika tiem uzticīga. Cik noprotu, vienu vēstures liecību jums jau parādīja. Kad Ketlīna jau­tājoši uzlūkoja viņu, profesore paskaidroja: Man sacīja, ka jūs esat redzējusi šifrēto piezīmju lappusi.

Taču autors man nav zināms.

Piezīmes rakstījis Roberts Sesils.

Šis vārds Ketlīnai nebija svešs Sesili atstājuši dziļas pē­das Anglijas vēsturē.

Lai izprastu Robertu, Eva turpināja, ir jāiepazīst vi­ņa tēvs Viljams.

Eva pastāstīja, ka Viljams Sesils piedzima zemas kārtas velsiešu augstmaņu dzimtā, kas cīnījās pirmā Tjūdoru kara­ļa Henrija VII armijā. Sesils izauga Henrija VIII galmā un iz­glītojās, līdz varēja ieņemt amatu valdībā. Henrija VIII nā­ve tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā aizsāka desmit politisku juku gadus. Vispirms valdīja mazgadīgais Edvards VI, kurš nomira piecpadsmit gadu vecumā. Tronī kāpa viņa pusmāsa Mērija, Henrija pirmās sievas meita. Tieksme de­dzināt uz sārta protestantus pamudināja piešķirt viņai iesau­ku "Asiņainā Mērija". Viņas piecu valdīšanas gadu laikā Sesila īpašumā uzturējās jaunā princese Elizabete, Henrija VIII otrās sievas Annas Boleinas meita, kas izauga ārpus galma. Tūkstoš piecsimt piecdesmit astotajā gadā, beidzot kļuvusi par karalieni, Elizabete uzreiz iecēla Viljamu Sesilu par gal­veno sekretāru vēlāk šī amata nosaukums bija "valsts sek­retārs" -, padarot viņu par galveno padomnieku, vistuvāko personu valdniecei. Līdz mūža beigām karaliene uzticējās Sesilam un paļāvās uz viņu. "Nevienam valdniekam visā Ei­ropā nav tāda padomnieka kā man," viņa mēdza sacīt. Vai­rāk nekā četrdesmit gadus Sesils bija Elizabetes valdīšanas diženais arhitekts. Viņam pieder vārdi: "Ar savu atturību un pacietību es esmu panācis vairāk nekā ar aso prātu." Kāds tālaika novērotājs atzīmējis, ka Sesilam "nav tuvu draugu, nav uzticama biedra, kāds bieži ir diženiem vīriem; neviens arīdzan nezināja viņa noslēpumus; daži to turēja par vainu, bet vairums uzskatīja par uzslavas vērtu un gudrības aplie­cinājumu. Ja noslēpumi netiek nevienam uzticēti, tie nevar nākt atklātībā".

Sesila vecākais dēls Tomass bija vairāk derīgs armijai, ne­vis valdībai. Pats Viljams dienestu karaspēkā augstu nevēr­tēja. "Valdīšanai ir vairāk labuma no viena gada miera nekā desmit gadiem kara." Vēlāk Viljams kļuva par karalisko mantzini, tika iecelts bruņinieku kārtā un ieguva barona ti­tulu, kļūdams par lordu Bērliju. Viņš kalpoja karalienei līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotajā gada, kad lorda Bērlija titulu pārņēma viņa otrais dēls Roberts, kurš kļuva par Elizabetes galveno padomnieku.

Viljams Sesils bija izcils valdības vadītājs, Eva turpi­nāja. Viens no labākajiem mūsu valsts vēsturē. Par saviem panākumiem Elizabetei lielākoties jāpateicas viņam. Viņš aiz­sāka Sesilu baronu līniju, kas iestiepusies līdz pat mūsdie­nām. No tās dzimtas nākuši divi premjerministri.

Vai tad tie visi nav Kembridžas absolventi? Ketlīna smaidīdama pavaicāja.

Nevainosim viņus par to, sacīja Eva. Roberts Sesils līdzinājās tēvam, taču bija viltīgāks. Nomira tūkstoš sešsimt divpadsmitajā gadā, četrdesmit astoņu gadu vecumā. Viņš kalpoja Elizabetei tās valdīšanas pēdējos piecus gadus un de­viņus gadus Džeimsam Pirmajam, abiem valsts sekretāra postenī, kā arī vadīja Džeimsa laika spiegu tīklu. Tieši Ro­berts Sesils atklāja Pulvera sazvērestību un izglāba Džeim­sam Pirmajam dzīvību. Dižais Frānsiss Volsingems bija Ro­berta Sesila skolotājs.

Arī šis vārds Ketlīnai nebija svešs Volsingems tika uz­skatīts par britu izlūkošanas tēvu.

Volsingems bija dīvainis, profesore atzina. Pastāvī­gi tērpās melnā, un viņu ieskāva noslēpumainības aura. Viņš bija rupjš un brīžiem skarbi aizskāra citus, taču karaliene augstu vērtēja viņa padomu un uzticējās viņa kompetencei, tādēļ pacieta ekscentrisko uzvedību. Tieši Volsingems atklāja pierādījumus par nodevību un tādējādi piespieda Elizabeti sodīt ar nāvi savu māsīcu, skotu karalieni Mēriju. Tieši Vol­singems lika pamatus Spāņu armādas sakāvei. Par panāku­miem Elizabete iecēla viņu bruņinieku kārtā. Es jums to stās­tu, lai jūs izprastu personības, kas apmācīja Robertu Sesilu. Diemžēl Roberts, gluži tāpat kā viņa tēvs, ir atstājis maz rak­stu darbu. Tādējādi ir grūti nešaubīgi pateikt, ko Roberts Sesils patiesībā zinājis un ko patiesībā ir sasniedzis. Taču vie­nu gan vēsture apliecina. Proti, viņš nodrošināja, lai pēc Eli­zabetes valdītu Džeimss Pirmais.

Ketlīnai nebija skaidrs, kāda šim stāstījumam saistība ar Bleiku Entrimu, taču acīmredzot tādai jābūt. Metjūss nebū­tu viņu uz koledžu sūtījis tāpat vien.

Tālab viņa turpināja uzmanīgi klausīties.

Elizabete neapprecējās un nelaida pasaulē pēcnācēju, Eva stāstīja. Viņa bija pēdējā no Tjūdoru monarhiem un valdīja četrdesmit piecus gadus. Neilgi pirms karalienes nā­ves gaisotne kļuva nervoza. Kas kļūs par viņas pēcteci? Pre­tendentu bija daudz, un pilsoņu karš brīžiem likās neizbē­gams. Roberts Sesils pieraudzīja, lai tronī kāpj Džeimss, Elizabetes mirušās māsīcas, skotu karalienes Mērijas dēls, to­brīd Skotijas karalis. Līdz mūsu dienām nonākušas vairākas Roberta un Džeimsa rakstītas vēstules, kurās redzams, kā tas tika panākts. Viss noticis laikā starp tūkstoš sešsimt pir­mo un tūkstoš sešsimt trešo gadu, kad Elizabete nomira. Skotija apvienojās ar Angliju, un to nosauca par Kroņu sa­vienību. Tā bija Lielbritānijas sākotne. Kad Džeimss pieņē­ma abus troņus, valsti gaidīja pārmaiņas. Neatgriezeniskas.

Un Kroņu savienību iedibināja Roberts Sesils?

Tieši tā, taču pati Elizabete to apstiprināja.

Roberts Sesils un Lords admirālis pietuvojās gultai. Roberts stāvēja kājgali, bet admirālis un vairāki citi lordi izvietojās abpus gultai.

Jūsu Majestāte, ierunājās Lords admirālis. Mēs esam spiesti uzdot jums šo jautājumu. Kuru jūs vēlaties redzēt par nākamo valdnieku?

Elizabete atvēra acis. Kaut skatiens bija šķitis vārgs, liecinot par nāves tuvumu, nu Sesils saskatīja vāri atblāzmojam to ugu­ni, kas liesmoja šīs vecās sievietes acīs pirms saslimšanas.

Es jums saku, mans tronis bijis karaļu sēdeklis. Es ne­ļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk. Kurš gan cits ma­ni nomainīs, ja ne karalis?

Lai arī vārdi izskanēja klusi, teju čukstus, visi klātesošie tos saklausīja skaidri. Dažus lordus mīklainā atbilde šķita sa­mulsinājusi, taču Sesils visu saprata bez šaubīšanās, tādēļ no­prasīja:

Un vārds, jūsu Majestāte?

Kurš gan cits? Mūsu Skotijas brālēns.

Šī piepūle likās atņemam visus atlikušos niecīgos karalie­nes spēkus.

Es lūdzu jūs mani vairs nevārdzināt, viņa izdvesa.

Lordi atstāja karalieni un devās apspriest dzirdēto atbildi.

Daudzus mirstošās valdnieces lēmums bija apstulbinājis, un tieši tā Sesils bija paredzējis. Tālab nākamajā dienā viņi at­kal ieradās pie Elizabetes gultas lielākā skaitā. Diemžēl ka­ralienei bija atņemtas spējas runāt. Viņa strauji dzisa.

Sesils pieliecās klāt un uzrunāja mirstošo:

jūsu Majestāte, šie džentlmeņi lūdz, lai sniedzat vēl kā­du zīmi un apliecināt, ka jūs par savu pēcteci izvēlaties savu brālēnu Skotijas karali Džeimsu. Es lūdzu jūs tādu dot.

Elizabetes skatiens apstiprināja, ka viņa lūgumu sapratu­si, un vīri gaidīja. Viņas rokas lēni pacēlās augšup, pirksti sa­slēdzās aplī virs galvas, uz neilgu brīdi veidojot kroni.

Šādi izrādīts nodoms nebija apstrīdams.

Pēc dažām stundām Elizabete, Anglijas, Francijas un Īri­jas karaliene, Ticības Aizstāve nomira.

Sesils tam bija sagatavojies, Eva teica. Viņš sasauca padomi un paziņoja karalienes izvēli. Liecinieki, kas bija at­radušies pie Elizabetes nāves gultas, apstiprināja viņa vār­dus. Nākamajā rītā Vaitholas pilī tauru pavadībā Sesils per­sonīgi nolasīja uzsaukumu, ar kuru iecēla Skotijas karali Džeimsu Sesto par Anglijas karali Džeimsu Pirmo. Šis uzsau­kums todien tika izsludināts visā valstī. Neizskanēja neviens pretestības vārds. Ar vienu izveicīgu gājienu Roberts Sesils ātri un bez asins izliešanas bija panācis, ka monarhs bez tie­šajiem mantiniekiem atstāj tronī pēcnācēju. Visnotaļ prasmī­gi, vai jūs tā neteiktu?

Paskaidrojiet, kāda šim stāstam saistība ar uzdevumu, ko man grib uzticēt sers Tomass!

Saprotams. Es tā arī grasos darīt. Lietus laikam beidzot ir pārstājis, tādēļ iesim izbaudīt pastaigu pagalmā.

No zāles viņas devās uz koledžas četrstūraino, ar mauri­ņu apaugušo pagalmu. No visām pusēm to ielenca gotiskas celtnes, un lielākā daļa logu grima tumsā. Uz pagalmu veda aptumšotas velvētas ejas un durvis. Lietus patiešām bija mi­tējies, un virs galvas pletās skaidras nakts debesis.

Neviena cita pagalmā neredzēja.

Abi Sesili bijuši noslēpumainas dabas cilvēki, Eva tur­pināja, un neatstāja gandrīz neviena personīgā pieraksta, tomēr viena vēsturiska liecība ir saglabājusies līdz mūsdie­nām. Jūs nesen esot redzējusi tās attēlu.

"Laikam runa ir par nesaprotamiem vārdiem nosēto la­pu," Ketlīna nosprieda.

Šifrētās Roberta piezīmes bija glabājušās Hetfīldhausā, kur viņš dzīvoja līdz pat nāvei tūkstoš sešsimt divpadsmi­tajā gadā. Diemžēl pirms nepilna gada oriģināls tika nozagts.

Tas būs bijis viens no priekšnieka minētajiem noziegu­miem. Es nopratu, ka Ferovs Karijs atšifrējis tekstu.

Iespējams. Lūk, tādēļ ir ļoti nozīmīgi atgūt visus datus, kādi varbūt bijuši Karija rīcībā.

Teksts, kuru man parādīja, bija neizprotams.

Tieši tādu bija tiecies radīt Sesils. Šifrs tā ari nav uz­lauzts. Taču mums ir dažas norādes, kas varētu palīdzēt at­šifrēšanas darbā. Vai vēlaties redzēt attēlus no citām lapām? Kad Ketlīna pamāja, Eva piebilda: Tie palika iekšā. Pagai­diet tepat, es tos tūliņ atnesīšu.

Profesore steidzās atpakaļ uz apgaismoto zāli. Ketlīna izdzirdēja plīkšķi, kāds rodas, sasitot plaukstas. Pēc tam otru.

Viņa pagriezās un ieraudzīja Evas adītajā svīteri uz labā pleca robotu caurumu. Sieviete aizžņaugti iestenējās. Atskanēja trešais plaukšķis. No brūces izšļācās asinis. Eva nokrita uz akmens grīdas.

Apsviedusies apkārt, Ketlīna uz pretējās mājas jumta, ap­tuveni trīsdesmit metru attālumā, neskaidri saskatīja šāvēju. Tobrīd šāvējs izraudzījās citu mērķi. Ketlīnu.

17. nodaĻa

Entrims tuvojās Londonas Taueram. Senā pelēkbrūnā ci­tadele atradās Temzas krasta līdzās gleznajam Tauera tiltam. Platais grāvis, kas savulaik apjoza cietoksni, tagad līdzinā­jās košzaļas zāles jūrai, kas ietīta nātrija spuldžu mirdzumā, kas pildīja telpu starp iespaidīgi augstajām cietokšņa sienām un ielu. Pāri upes klajam, aizdzinis negaisa mākoņus, plūda vēss nakts vējš.

Apkaime Entrimam bija pazīstama no bērnības: tuvējās tekstilfabrikas, apģērbu veikali un bengāļu virtuves resto­rāni. īstenda savulaik bija pilsētas atkritumu bedre imig­rantu sākotnējā apmešanās vieta. "Rīt ir sestdiena, tirgus diena, kad ieliņas pildīs tirgotāji, skaļās balsīs piedāvājot svaigus augļus un lietotu apģērbu." Viņš atminējās, kā zēna gados klaiņojis pa šīm ielām, iedraudzējies ar tirgotājiem un izzinājis dzīvi.

Izsekojamais raitā solī gāja pa priekšu un dažus brīžus uz­kavējās koncertzāles priekšā, apskatīdams kabarē izrādes afišu.

Pēc tam vīrietis šķērsoja ielu.

Labajā pusē slējās daudzstāvu autostāvvieta, tomēr tumšmatis soļoja tālāk. Augstu virs Tauera plīvoja prožektoru sta­ru apspīdētais Anglijas karogs. Muzejs jau bija slēgts, un tuk­šās kases grima tumsā. Temzas krastos pastaigājās cilvēki, un pāri apgaismotajam Tauera tiltam gliemeža gaitā, te ap­stājoties, te sakustoties, plūda satiksme. Tumšmatis apsēdās uz soliņa upes krastā.

Entrims viņam pievienojās.

Kā gaidāmās ziemas priekšvēstnesi varēja sajust salto ak­mens sēdekli. Par laimi, viņam bija silts mētelis un cimdi.

Es ceru, ka iemesls ir svarīgs, vīrietis uzrunāja Entrimu. Man šovakar nācās atcelt ieplānoto.

Nupat nogalināts viens no maniem vīriem.

Vīrietis nenovērsa skatienu no upes.

Entrims izstāstīja notikumus Svētā Pāvila katedrālē. Vī­rietis no Amerikas sūtniecības Lielbritānijā, sūtņa vecākais vietnieks, pagriezās pret viņu. Vai briti zina, ar ko mēs no­darbojamies?

Šo tikšanos bija noorganizējusi Lenglija pēc tam, kad En­trims bija ziņojis par notikušo. Tiesa, ne visu. Viņš noklusē­ja, kas nošāva viņa cilvēku katedrālē un kādi notikumi risi­nājās Tempļa baznīcā.

Es nezinu, viņš noteica. Taču situācija tiek kontrolēta.

Vai patiesi, Entrim? Nudien? Kontrolēta?

Atrodoties publiskā vietā, nācās ievērot pieklājības

normas.

Vai jūs zināt, kas ir likts uz kārts? sarunbiedrs jautāja.

Protams, ka viņš zināja, taču uzskatīja par prātīgāku iz­rādīt labo gribu, izliekoties par slikti informētu: Jūs varē­tu mani apgaismot.

Skotijas valdība grasās atbrīvot Megrahī. īsts neprāts. Lidmašīnā dzīvību zaudēja četrdesmit trīs Apvienotās Ka­ralistes pilsoņi. Vienpadsmit skoti gāja bojā uz zemes. Bet to visi izliekas piemirsuši.

Pan Am 103 katastrofā dabūja galu CIP vietējās filiāles priekšnieks. Gāja bojā arī Aizsardzības ministrijas Izlūkoša­nas pārvaldes un Diplomātu Apsardzes dienesta cilvēki. Četri aģenti, kas devās uz mājām. Es apzinos, kas likts uz kārts.

Mums solīja, ka jūs zināt, kā šai lietai darīt galu. Tas, protams, notika pirms gada. Taču te nu mēs esam un nekur tuvāk neesam tikuši. Ieslodzīto atbrīvošana parādīs pasau­lei, cik vāji mēs esam. Vai varat iztēloties sekas? Kadafi mums ņirgs sejā. Atbrīvoto Megrahī filmēs visi iespējamie televīzijas ziņu operatori, kādi vien Kadafi gadīsies pa ro­kai. Vēstījums ir skaidrāks par skaidru. Mēs nevaram pie­spiest mūsu sabiedrotos paturēt aiz restēm masu slepkavu, kurš nogalinājis viņu cilvēkus. Man ir jāzina. Vai jūs spēsiet to apturēt?

Entrims gaidīja ziņu, ka staļļu pagalmā ar Kotonu Malonu un īanu Dannu viss noritējis gludi, taču tā arī nebija to saņēmis, un tas radīja nemieru.

Lai tam darītu galu, viņš iesāka, jāpiespiež britus iejaukties. Parastos apstākļos skoti pat uz poda nevar aiziet bez Londonas piekrišanas. Viņiem savā teritorijā nav tikpat kā nekādas teikšanas. Mēs abi zinām, ka skotu valdība dar­bojas ar britu skaļi nepaustu piekrišanu. Viens vārds no Lon­donas, un vienošanās ar lībiešiem būtu lauzta.

It kā es to nezinātu.

Es ceru noskaidrot, kas varētu piespiest britus rīkoties.

Un par to mēs netiekam informēti.

Un netiksiet, kamēr šis instruments nebūs mums rokā. Taču mēs esam tuvu iznākumam. Pavisam tuvu.

Diemžēl laika jums gandrīz nemaz nav. Atbrīvošana un izdošana notiks tuvāko dienu laikā.

Tas bija jaunums. Lenglija šo sīkumu bija noklusējusi acīmredzot tādēļ, ka operāciju "Karaļa viltība" ir paredzēts izbeigt. Aģenta bojāejas gadījumā šāds lēmums bija obligāts. Neviens vadības līmenī neuzņemsies vainu par kļūdām, ja uz hierarhijas zemākā pakāpiena atrodams cits grēkāzis.

"Tu esi sīks draņķēns."

Vārdi, ko Denīza teica Briselē, joprojām sāpēja.

To nožēlojamo lībiešu bandubērnu derētu pakārt vai no­šaut, diplomāts īgni noteica. Taču stulbajiem skotiem li­kumdošana neparedz nāvessodu. Viņi to dēvē par progre­sīvu attieksmi. Ellīgi dumji, ja gribat zināt manas domas.

Kāda nezināma iemesla dēļ šajā jautājumā briti neņēma vērā nostāju, kādu pauda viņu vistuvākais sabiedrotais visā pasaulē. Ja CIP nebūtu padzirdējusi par slepenajām sarunām, šī vienošanās nāktu gaismā tikai tad, kad tā būtu noslēgta. Par laimi, pārrunas slepenajos kanālos bija ievilkušās. Taču, pēc visa spriežot, laiks nupat beigsies.

Jūs esat pēdējā cerība, diplomāts bilda. Mums nav nekādu iespēju izdarīt spiedienu uz Londonu. Mēs esam lū­guši, izteikuši piedāvājumus un apmaiņas darījumus, pat diedelējuši. Dauningstrīta atsakās iesaistīties. Jūsu operācija ir vienīgais, kas mums atlicis. Vai jūs varat to panākt?

Tik ilgi nostrādājis Centrālajā Izlūkošanas pārvaldē, Entrims zināja ja ietekmīgs politiķis izmisis jautā, vai var pa­nākt kādu iznākumu, pieņemama ir tikai viena atbilde.

Taču viņš ari apzinājās, ka tie būtu meli.

Tobrīd viņš nebija tuvāk atrisinājumam kā pirms mēneša vai gada. lana Danna atrašana deva cerību, taču pagaidām nebija iespējams pateikt, vai cerība kļūs par glābiņu.

Tādēļ viņš sniedza vienīgo iespējamo atbildi: Es nezinu.

Diplomāts atkal pievērsa skatienu upei. No Griničas pu­ses braukdami, garām paslīdēja pēdējie tās dienas tūristu ku­ģīši un aiztraucās rietumu virzienā.

Jūs vismaz runājat godīgi, viņš klusā balsī atzina. Tā bieži negadās. •

Es gribētu zināt… Entrims iesāka. Kādēļ briti nevē­las iejaukties? Tas nešķiet viņu garā. Kāds viņiem labums no tā, ka slepkava tiek uz brīvām kājām?

Tas ir sarežģīti, un jums gar to nav daļas. Diplomāts piecēlās. Dariet savu darbu. Vismaz to, kas no tā atlicis.

Un viņš aizsoļoja.

18. nodaĻa

Oksforda

Ieraugot pret sevi pavērstu šautenes stobru, Ketlīna me­tās guļus aiz salijušā akmens soliņa. Augums saspringa, ga­tavs darbībai. Spirgtajā nakts gaisā katra izelpa pārvērtās ga­raiņu mākonī.

Viņa redzēja šāvēju, kas izmantoja robaino jumta malu par aizsegu, un viņa ēna saplūda ar tumšo dakstiņu segumu vi­ņam aiz muguras. Pēc visa spriežot, šautenei bija pierīkots skaņas slāpētājs Ketlīna bija ievērojusi stobra galā paplatinājumu. Viņa nebija bruņota. Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģenti reti nēsā ieročus. Gadījumos, kad gaidā­ma apšaude, bija pieņemts lūgt talkā vietējos likumsargus. Pagalmā nebija citu aizsegu, vienīgi daži betona soliņi gar celiņiem, kas stiepās dažādos virzienos. Sešas ornamentiem greznotas lampas izstaroja dzintarkrāsas gaismu. Ketlīna zagšus pameta skatienu uz Evu Pazanu. Sieviete nekustīgi gulēja uz pakāpieniem, kas veda līdz velvētajai ejai.

Profesore Pazana!

Klusums.

Profesore!

Šāvējs pazuda no jumta malas.

Izmantodama šo atelpas brīdi, viņa metās pa kreisi zem lieveņa jumta spīdīgs misiņa rokturis un klauvēklis rotāja sarkankoka durvis, kas veda ēkā.

Viņa nospieda rokturi. Durvis izrādījās aizslēgtas.

Cerēdama, ka aiz durvīm kāds tomēr būs, Ketlīna piesi­ta klauvēkli.

Klusums.

Ketlīna bija pieplakusi pie ēkas sienas. Šāvējam tāds leņ­ķis bija neparocīgs. Turklāt viņu aizsedza akmens markīze virs galvas. Taču durvis bija aizslēgtas un neviens nebija at­saucies viņas palīgā saucieniem, tālab viņa bija te iesprosto­ta. Desmit metrus tālāk atradās daudz krāšņākas durvis, trīs­stūra timpanonu virs tām greznoja ķerubi un palmu zaru grebumi. Iekšpusē degošās lampas blāvi apgaismoja orna­mentētos logus. Starp betona celiņu un ēkas fasādi stiepās šaura apstādījumu dobe. Akmens sienai pieglaudās glicīnijas, kas tiecās augšup uz jumtu. Ja viņa ātrā solī pārvietotos gar pašu sienu, tad izdotos nokļūt līdz nākamajām durvīm. Šāvējam tad būtu nepieciešams pārliekties pāri jumta malai, lai trāpītu. Ar tādu garu šauteni tas var izrādīties mazliet pagrūti.

Un ar to varētu pietikt.

Atbalstījusies pret aizslēgtajām durvīm, Ketlīna vērās četrstūrainajā pagalmā. Viņa darīja, kā bija apmācīta rīkoties šādos gadījumos, piespiedās pie sienas, lai šāvējam sašau­rinātu mērķēšanas iespējas.

Domas nevaldāmi joņoja. "Kas mēģināja nogalināt mani un profesori? Kurš zināja, ka es ieradīšos koledžā?"

Spēji ievilkusi elpu, Ketlīna saņēmās. Ne jau pirmo reizi gadījusies saspringta situācija, tiesa, citkārt tuvumā atradās kolēģi. Tagad viņa bija viena.

Bet noteikti tiks galā.

Aši pametusi skatienu augšup gar pārsegto durvju aiļu, viņa neviena uz jumta neredzēja.

Viens.

Divi.

Adrenalīns spēji izplūda dzīslās. Ketlīna izspurca no aiz­sega, noskrēja desmit metrus līdz otrām durvīm un rada pa­tvērumu zem akmens frontona.

Neviens uz viņu nešāva.

Vai šāvējs bija aizgājis?

Vai arī kāpj lejā no jumta?

Aizvērtās ozolkoka arkveida durvis nebija aizslēgtas. Aiz tām skatienam pavērās koledžas kapela ar garu, šauru jo­mu un grebumiem rotātu solu rindām abās pusēs zem or­namentētajiem logiem.

Tā līdzinājās Svētā Jura kapelai, tikai bija mazāka.

Grīdu greznoja izsmalcināti marmora raksti, un virs al­tāra telpas tālākajā galā vīdēja aptumšots vitrāžas logs. Trīs lampas meta oranžīgu spīdumu. Ketlīna atradās telpā, šāvē­jam nesasniedzama, tomēr ātri nopētīja apkārtni un konsta­tēja, ka durvis, pa kurām ienākusi, ir vienīgā izeja. Ērģeļu stabules tiecās augšup uz velvētajiem griestiem. Uz ērģel­nieka vietu veda šauras kāpnes.

No ērģeļu ēnas iznāca kāds stāvs.

Vīrieša seju slēpa kapuce, un mugurā viņam bija tumša jaka.

Pacēlis ieroci, viņš izšāva.

īans brauca taksometrā kopā ar Kotonu Malonu. Rokās viņš turēja plastmasas māsiņu ar mantām, ko Malons bija vi­ņam atdevis.

Atvēris maisiņu, zēns izņēma grāmatas.

"Aivenho" un "Artura nāve".

Malons norādīja uz titullapām. Savās grāmatās es arī es­mu iespiedis īpašnieka zīmogu.

Kā jums radies tāds vārds?

Tas ir īsāks nekā mans pilnais vārds Herolds Ērls Ma­lons.

Bet kāpēc tieši "Kotons"?

Garš stāsts.

Jums arī nepatīk atbildēt uz maniem jautājumiem, vai ne?

Man labāk patīk, kad atbildi tu. Malons norādīja uz grāmatām. Tev ir laba gaume. "Aivenho" ir viens no ma­niem iecienītākajiem romāniem, un karaļa Artura tēma arī ir gandrīz nepārspējama.

Man patīk lasīt par Kamelotas pili, Apaļā galda bruņi­niekiem, Svēto Grālu. Mis Mērija man uzdāvināja vēl dažus stāstus par Merlinu un Gvinivjeru.

Man arī patīk grāmatas.

Es neesmu teicis, ka man patiktu grāmatas.

Tev tas nemaz nav jāsaka skaļi. Es redzu, kā tu tās turi rokās.

īans nebija zinājis, ka grāmatas var turēt kā īpaši.

Tu tās viegli šūpo saujā. Lai arī šie sējumi ir krietni no­driskāti, tev tie joprojām ir dārgi.

Tās ir tikai grāmatas. Taču nevērīgais tonis izklausī­jās neīsti.

Es vienmēr esmu uzlūkojis grāmatas kā idejas, ko rakst­nieks pierakstījis un iemūžinājis. Malons norādīja uz vie­nu no grāmatiņām. Par karali Arturu Melorijs uzrakstīja piecpadsmitā gadsimta beigās. Tātad tu lasi viņa piecsimt ga­du senas domas. Mēs nekad neiepazīsim Meloriju, bet mēs iepazīstam viņa iztēli.

Jūs nedomājat, ka tāds Arturs patiešām ir bijis?

Kā tev pašam šķiet? Viņš patiešām ir dzīvojis, vai arī tas ir Melorija radīts tēls?

Viņš ir gan dzīvojis! Spīvi izkliedzis šos vārdus, zēns jutās mazliet aizkaitināts. Viņš pārāk atkailinās sveša cilvē­ka priekšā.

Malons pasmaidīja. īsta angļa cienīgs apgalvojums. Ne­ko citu no tevis nevarētu gaidīt.

Es neesmu brits. Es esmu skots.

Ak tā gan? Cik atminu, skoti un angļi jau kopš septiņ­padsmitā gadsimta dēvēti par britiem.

Var jau būt. Bet tie saksīši mūžīgi staigā, saslējuši gaisā snuķus.

Malons iespurcās: Sen nebiju dzirdējis kādu angļus no­saucam par saksīšiem. īsta džoka cienīgs apgalvojums.

Kā jūs zināt, ka skotus mēdz dēvēt par džokiem?

Arī es mēdzu lasīt.

īans bija atskārtis, ka Malons, atšķirībā no vairuma iepa­zīto cilvēku, viņā ieklausījās. Un viņš neizskatījās pēc tāda, kuram būtu paradums par katru nieku lēkt gaisā. Staļļu pa­galmā, stādamies pretī neīstajiem, ar pistolēm bruņotajiem policistiem, viņš bija izturējies stingri un paļāvīgi, kā situā­cijas noteicējs, kā zirgs, kas sacīkstēs aizšaujas prom no starta līnijas. Viļņainie kastaņbrūnie, īsi un kārtīgi apcirptie mati atgādināja viegli mirdzošu sena akmens virsmu. Vīrietis bi­ja gara auguma, pietiekami nevis pārmērīgi muskuļains. Seja glīta, vaibsti atbilstoši. Viņš reti smaidīja, taču tādos ap­stākļos nekā iepriecinoša arī nebija. Gērijs apgalvoja, ka vi­ņa tēvs ir baristrs īans tādus parūkās un mantijās bija re­dzējis Londonas tiesas zālēs. Tomēr Malons nešķita apkrāvies ar šādu uzpūtības lāstu.

Viņš pat izskatījās pēc tāda, kuram īans varētu uzticēties.

Un zēns tik reti savā dzīvē varēja kādam uzticēties.

Ketlīnai nebija laika reaģēt. Vīrietis piespieda mēlīti, un kaut kas izšāvās viņai pretī. Tikai pēc acumirkļa viņa attapa, ka pre­tiniekam rokā ir nevis šaujamierocis, bet elektrošoka pistole.

Plecā iedūrās elektrodi.

No lādiņa ķermenis kļuva stīvs, kājas sapinās, un viņa no­gāzās uz grīdas.

Elektrodu spriegums pārtrūka.

Galvā spalgi, mokoši džinkstēja. Visus muskuļus vairākas plosošas sekundes savilka krampji. Pēc tam augumu pārņē­ma drebuļi. Nevaldāmi.

Nekad agrāk Ketlīna nebija kaut ko tādu piedzīvojusi.

Aizvērtām acīm viņa gulēja uz šaha galdiņam līdzīgās marmora grīdas un pūlējās atgūt varu pār sevi. Labajam vai­gam kaut kas pieskārās, grūžot seju pie grīdas.

Kāds bija piespiedis kurpes zoli viņai pie sejas.

Tagad jau jūs aptverat, ka jūs šurp atvilināja.

Viņa aptvēra gan.

Nākamajā reizē, mis Ričardsa, vīrietis turpināja, šau­sim ar īstām lodēm.

Ketlīna kūsāja dusmās, taču nekādi nespēja pretoties. Muskuļi joprojām nekontrolēti raustījās.

Svešinieks nocēla kāju no viņas vaiga.

Guliet mierīgi un klausieties! svešais pavēlēja. Viņš at­radās Ketlīnai aiz muguras. Ja negribat vēlreiz saņemt trie­cienu ar strāvu, nepagrieziet galvu.

Klusuciezdama viņa gulēja un cerēja, ka muskuļi drīz sāks klausīt smadzenēm.

Mēs brīdinājām Entrimu. Tagad sakām arī jums. Liecie­ties mierā!

Viņa mēģināja iztēloties strupās, dzestrās balss īpašnie­ku. Jauns vīrietis. Pēc balss samērā līdzīgs Metjūsam, taču

ne tik lietišķs.

/

Mēs esam noslēpumu sargātāji, vīrietis pavēstīja.

"Kungs tētīt, ko tas nozīmē?"

Pazana ir pagalam, svešais sacīja. Viņa zināja pārāk daudz. Jūs patlaban zināt maz. Došu padomu. Necentieties izdibināt vairāk. Pārlieku plašas zināšanas var izrādīties nā­vējošas.

Ķermenis sāka atslābt, sāpes rimās, prāts noskaidrojās, ta­ču Ketlīna nepacēla galvu. Vīrietis joprojām atradās viņai aiz muguras.

Dominē, saiva in fac Reginam.

Vidusskolā mācījusies latīņu valodu, Ketlīna teicienu sa­prata.

"Dievs, sargi karalieni!"

Tas ir mūsu pienākums, svešais piebilda. Et exaudi nos in die qua invocaverimus te.

"Un sadzirdi mūs dienā, kad mēs sauksim."

Mūsu atlīdzība par pienākuma pildīšanu. Šie vārdi ir mūsu vadmotīvs. Allaž paturiet tos prātā. Šis ir pirmais un pēdējais brīdinājums. Liecieties mierā.

Viņa gribēja redzēt uzbrucēju. Taču nebija skaidrs vai runātājs ir tas, kurš šāva ar elektrošoka pistoli? Varbūt tel­pā atradās vēl kāds?

Augumam pieskārās cimdota roka. Elektrodi tika no-

nemti.

/

Kapelas durvis pavērās.

Guliet rāmi, mis Ričardsa. Nemēģiniet uzreiz piecelties.

Durvis aizvērās.

Ketlīna nekavējoties raudzīja pieslieties kājās. Āda viscaur niezēja. Galva reiba, tomēr viņa piespieda kājas darboties un piecēlās. Pirmie soļi bija grīļīgi, taču viņa ātri vien atgu­va līdzsvaru. Piegājusi pie kapelas durvīm, Ketlīna pagrieza rokturi, pavēra durvis šaurā spraudziņā un piesardzīgi pa­lūkojās apgaismotajā četrstūrainajā pagalmā.

Tukšs.

Viņa izgāja ārā. Vēsais nakts gaiss palīdzēja noskaidrot domas.

Kā vīrietis spēja tik ātri pazust?

Pa labi desmit metru attālumā atradās durvis, kur pirmīt viņa bija vispirms meklējusi patvērumu. Tā bija tuvākā ie­spējamā izeja.

Piegājusi klāt, Ketlīna paraustīja rokturi.

Durvis joprojām bija aizslēgtas.

Ar skatienu viņa uzmeklēja pakāpienus un krusteju, kas veda atpakaļ ēdamzālē.

Evas Pazanas līķis bija pazudis.

19 nodaĻa

Entrims sēdēja uz soliņa un vērās uz tumsā grimstošo Temzu. Vīzdegunīgais mērglis no Ārlietu ministrijas bija aiz­gājis. Divdesmit gadus nostrādājis šai iestādē, Entrims ne­cieta, ka viņu izrīko kā algādzi. Taču viņa vadītās operāci­jas laikā bija gājis bojā darbinieks, un Lenglija deva skaidru mājienu, ka tas bez sekām nepaliks.

Tagad vēl tika noteikts termiņš.

Dažas dienas.

Bez iepriekšēja brīdinājuma.

Vai viņu grasās iegāzt? Šajā arodā tāda rīcība nebūtu pār­steigums. Par darbinieku spriež tikai pēc viņa panākumiem pēdējā uzdevumā. Un daži pēdējie uzdevumi nav noritējuši pārlieku sekmīgi. Entrims bija cerējis, ka "Karaļa viltība" kļūs par glābiņu.

Šāda ideja bija ienākusi viņam galvā, lasot septiņdesmi­tajos gados sagatavotu CIP instruēšanas ziņojumu. Kāda mazpazīstama īru politiska partija bija izstrādājusi radikālu teorētisku paņēmienu, kas palīdzētu izraidīt britus no Zie­meļīrijas. Tā būtu leģitīma, nevardarbīga metode, kas atbilst pastāvošajiem likumiem. Tomēr pierādījumus, kas šo teori­ju apstiprinātu, toreiz neatrada, lai arī ziņojumā bija virkne norāžu, kas izceltas gaismā. Kad viņš izklāstīja šo koncepci­ju, pārvaldes "kurmji" britu izlūkdienestā ļoti iespējams, tie paši slepenie aģenti, kas bija brīdinājuši Lengliju par no­domu atbrīvot lībiešu cietumnieku, ātri vien sagādāja zi­ņas no dziļi nobēdzinātiem M16 dokumentiem. Ar tiem pie­tika, lai operācija "Karaļa viltība" tiktu apstiprināta un tiktu nozīmēta pretizlūkošana. Taču pēc gadu ilga darba nekas svarīgs nebija atklāts.

Ja neskaita informāciju, kas aizgāja postā līdz ar Ferovu Kariju. «

Tagad vēl uzradusies kaut kāda Daidala biedrība.

Gan viens, gan otrs šķita apstiprinām, ka meklējumus ir vērts turpināt.

Mēnešiem ilgā raizēšanās, plānošana un sapņošana bija ļo­ti nogurdinājusi.

Pieci miljoni mārciņu. Tik Daidala biedrība bija piedāvāju­si, lai viņš mestu meklējumus pie malas. "Varbūt paņemt naudu? Nākotne tikpat rādās tumšās krāsās. Šādi es aizietu ar zināmu guvumu."

īpaši pēc nule saņemtās īsziņas.

"Viens puika savākts, Danns aizbēga."

Idioti. Kā var ļaut aizbēgt piecpadsmit gadus vecam pui­šelim? Pavēle taču bija tik vienkārša! Aizvest Malonu, viņa dēlu un Dannu no Hītrovas uz kādu māju netālu no Mazās Venēcijas. Tur Malons jāpadara nekaitīgs, viņa dēls un Danns jāpārved uz citu vietu. Cik varēja noprast, viss noritējis pēc plāna izņemot vissvarīgāko punktu.

īana Danna savaldīšanu.

Atkal pienāca īsziņa.

"Interesants pagalma novērošanas kameras ieraksts. No­skatieties."

Tajā mājā Mazajā Venēcijā bija ierīkotas novērošanas ka­meras, kas ierakstīja gan skaņu, gan attēlu. Pieslēdzies plūs­mai, viņš uzmeklēja pārraidi no kameras. Viedtālruņa ekrā­nā parādījās arhīva videoieraksts, un viņš ieraudzīja Kotonu Malonu ceļojumu somā vācam drēbju gabalus.

Un īanu Dannu.

Kurš lūkojās Malonā.

Entrims pietuvināja tālruni acīm, lai labāk saskatītu.

Skat, kāds pavērsiens!

Malons un Danns aizgāja no staļļu pagalma kopā.

Vakar Entrims bija izstrādājis plānu. Pats uzskatīdams, ka tas ir gudrs un var izdoties. Taču tagad prātā iešāvās cita doma. Iespēja paturēt piecus atlīdzības miljonus.

Taču vispirms bija kaut kas jānoskaidro, tālab Entrims aiz­sūtīja saviem vīriem īsziņu.

"Vai tālruni ieslēdzāt?"

Viņš bija licis pārliecināties, ka Malona mobilajā tālrunī darbojas vietas meklētāja funkcija, un pavēlēja noskaidrot vi­ņa tālruņa numuru.

Atbilde nekavējās.

"Izdarīts."

Malons un īans izkāpa no taksometra. Laimīgā kārtā šo­feris piekrita samaksai dolāros, un par to Malons piesvieda klāt divdesmitnieku.

īana īpašā paslēptuve atradās aiz Džordža laikmeta māju rindas Londonas rajonā, ko sauca par Holbornu. Šis kvar­tāls atradās pie parka, kuru no visām pusēm apjoza šaura vienvirziena iela un daudzstāvu ķieģeļu ēkas visdažādāka­jās krāsās. Plāksnītes pie namiem vēstīja, ka tajos apmetu­šies lielākoties advokāti, tāpat kā sendienās šajā Londonas rajonā. Te valdīja bagātīgs krusteju, iekšpagalmu un eju krāš­ņums. Kādus vārdus bija Ričarda III mutē ielicis Šekspīrs? "Lord īlij, būdams Holbornā, nesen/Es redzēju tur skaistas zemenes." Te sen vairs nebija zemeņu lauku, un vecā tirgus laukuma vietā tagad slējās dimantu birža. Tikai apgaismo­tais, uzcītīgi apkoptais parks otrpus ielai, kur vietumis auga kāda kaila platāna, vēl šķita palicis no viduslaikiem.

Pulksteņa rādītāji tuvojās deviņiem vakarā, bet ielās jo­projām netrūka gājēju. Kādu zēnu māte skubināja neslaistī­ties apkārt, un tas Kotonam atsauca atmiņā Pemu. Viņa al­laž bijusi salta aprēķinātāja, lieki vārdus nešķieda, skopi izrādīja emocijas. Malons niknojās uz sievu par to, ka viņa uztiepusi viņam šos sarežģījumus ar Gēriju. Jā, saprotams, Pemu nomāca sena vainas nasta. Bet vai tad viņa neredzē­ja, ka aiz visām šīm durvīm, kuras labāk nebūtu vērt vajā, glabājas neaiztiekami pagātnes noslēpumi? Pirms pusgada, atklājusi patiesību par Gērija izcelsmi, Pema skaidroja, ka gribējusi būt godīga.

Kopš kura laika?

Tik ilgi klusējusi par šo noslēpumu, viņa tikpat labi varē­ja to glabāt līdz mūža beigām. Ne viņš, ne Gērijs to nebūtu atklājuši.

Kas pēkšņi bijušo sievu pamudinājis atklāt patiesību?

Pirms daudziem gadiem viņš bija jauns un dumjš kara flotes leitnants un sievu daudz sāpināja. Tad abi kopā ap­meklēja psihoterapeitu, cītīgi uzklausīja padomus, un Malons bija cerējis, ka, no sirds lūgdams piedošanu, to ir saņēmis. Pēc desmit gadiem, kad Pema aizgāja, Malons atskārta, ka viņu laulība jau sen bijusi lemta neveiksmei.

"Lauzta uzticība ir zudusi uzticība."

Šo teicienu viņš bija lasījis, un tagad pārliecinājās par tā patiesīgumu.

Interesanti, kā sieviete spēj diendienā vērot tēvu un dē­lu, lai gan apzinās, ka saikne ir ilūzija, vismaz daļēji?

Sataustījis kabatā mobilo tālruni, Malons domās pavēlēja tam zvanīt. Viņš nebija īanam izstāstījis, kādu piedāvājumu zvanītājs iepriekš izteicis. Malons, protams, ij nedomāja at­dot zēnu tiem vīriem.

Taču viņam bija nepieciešama zibatmiņa.

Malons uzmeta plecos savu un Gērija ceļojuma somu un līdz ar īanu iegāja aptumšotā šķērsielā, kas veda slēgtā pa­galmā, kuru no visām pusēm ieslēdza ēku ķieģeļu sienas. No dažiem logiem plūda blāva gaisma, kas ļāva vienā pagalma malā saskatīt nelielu akmens būvi. Viņš zināja, kas tā ir. Se­na Londonas aka. Daudzi pilsētas rajoni bija ieguvuši nosau­kumu no ūdens ieguves vietām, kas agrākos laikos apgādā­ja iedzīvotājus. Kembervela. Klerksa. Sentklementsa. Sedlersa. Tolaik ierīkotas arī svētās akas. Svētīti dziedinoši avoti vēl no ķeltu laikiem lielākoties sen izsīkuši, tomēr nav aizmirsti.

Viņš piegāja pie akas akmens sienas, kas sniedzās līdz vi­duklim, un paskatījās lejup.

Tur nekā nav, īans aizrādīja. Kādu metru zemāk aka ir aizbetonēta.

Kur ir tava īpašā vieta?

Šeit.

īans piegāja pie ķieģeļu sienā iestiprināta režģa. Tā ir pagraba ventilācijas lūka. Režģis jau sen ir izņemams.

Puisis izcēla paneli un pasniedzās lūkā, iztaustot tās augš­pusi.

Rokā viņam parādījās cits iepirkumu maisiņš no Selfridges veikala.

Virs režģa ir plauktiņš. Man to viendien palaimējās uziet.

Tādu atjautību varēja vien apbrīnot.

Iziesim uz ielas, tur būs vairāk gaismas, Malons iero­sināja.

Viņi atstāja pagalmu un iekārtojās uz soliņa zem laternas staba. Malons iztukšoja maisiņu. Pāris kabatnažu, dažas ro­taslietas, trīs pulksteņi, divdesmit mārciņu naudaszīme un zibatmiņa ar trīsdesmit divu gigabaitu ietilpību. Datiem vie­tas pietiek atliku likām.

Vai tā ir īstā? viņš jautāja.

īans pamāja. Kad sagrābstīju tā vīrieša kabatā, noturē­ju par šķiltavām vai mazu diktofonu.

Malons paņēma saujā zibatmiņu.

Ko tagad iesāksim? lans jautāja. "Derētu nodrošināties/' Malons sprieda.

Tiksim pie datora un apskatīsim, kas te noglabāts.

Gērijs gulēja uz dīvāna, un vīrietis, kas sūkāja lakricu, jo­projām atradās tuvumā. Zēns lēsa, ka pagājusi kāda pusstun­da kopš ierašanās. Uz muguras sasietās rokas sāka smelgt, pār vilnas maskas klāto seju lija sviedri, un arī krekls mirka sviedros. Zēns pūlējās apvaldīt pieaugošo satraukumu ar do­mu: "Ja šie vīri gribētu man nodarīt ļaunu, tas jau būtu no­ticis. Taču acīmredzot es esmu nepieciešams dzīvs."

Bet cik ilgi?

Viņš dzirdēja blīkšķi, pēc tam krakšķi.

It kā lūztu koks.

Kas tas par… izgrūda vīrietis, kas atradās Gērijam vis­tuvāk.

Met zemē! iekliedzās kāds cits, kura balsi Gērijs pir­mīt nebija dzirdējis. Tūlīt pat!

Kaut kas smagi nobūkšķēja uz paklāja.

Uz grīdas! Turiet rokas tā, lai varu redzēt!

Te ir vēl viens, vēstīja vēl kāds cilvēks kaut kur no attāluma.

Nodunēja soļi, un tad atskanēja pavēle: Gulties! Blakus

draudziņam.

/

Šie viri nerunaja ar britu akcentu. Amerikāņi.

Gērijam norāva vilnas masku un pārgrieza saites ap ro­kām. Samiedzis acis ieslēgto lampu spožajā gaismā, Gērijs saberzēja plaukstu locītavas. Beidzot atguvis redzes spējas, viņš redzēja noplukušu zeltainas krāsas paklāju, brūnas sie­nas un divus vienādus krēslus, kas novietoti abpus dīvā­nam. Durvis bija izgāztas no eņģēm. Abi sagūstītāji, Devīns un Norss, gulēja uz grīdas. Istabā atradās trīs iepriekš ne­redzēti vīri visi bruņoti. Divi bija pavērsuši ieročus pret sagūstītājiem.

Trešais sēdēja viņam līdzās uz dīvāna.

Zēnu pārņēma spējš atvieglojums.

Kā jūties? Normāli? vīrietis apvaicājās.

Viņš pamāja.

Vīrietis bija vecāks, gandrīz viņa tēva vecumā, taču plā­nākiem matiem un pilnīgāku vidukli. Viņam mugurā bija tumšs mētelis, virskrekls, kājās tumšas bikses. Zēnu uzlūkoja raižpilnas gaiši pelēkas acis.

Jūtos labi, Gērijs atteica. Paldies, ka atradāt mani.

Šajā vīrietī jautās kaut kas pazīstams.

Seju viņš bija redzējis agrāk.

Mēs esam tikušies Atlantā.

Tieši tā. Vīrietis pasmaidīja. Mūs iepazīstināja tava mamma. Toreiz vasarā biju ieradies darba darīšanās.

Gērijs atcerējās tikšanos lielveikalā, netālu no pārtikas sektora. Viņi ar māti bija aizbraukuši iegādāties apģērbu. Šis vīrietis uzsauca viņiem, pienāca klāt un patērzēja ar Pemu, kamēr zēns iepirkās. Tikšanās likās laipna un patīkama. Mā­jupceļā māte bija paskaidrojusi, ka tas ir vecs, sen neredzēts draugs.

Un te nu viņš bija.

Klausīdamies Gērijs centās atsaukt atmiņā šī cilvēka vārdu.

Piedāvādams sasveicināties, vīrietis pastiepa roku.

Bleiks Entrims.

20 nodaĻa

Oksforda

Ketlīna drudžaini domāja. Viņa bija stājusies pretī narko­tiku pārvadātājiem, kad tie uz viņu izšāva tūkstoš četrsimt patronu no Uzi un Kalašņikova sistēmas automātiem. Pie­dalījusies apšaudē ar Tenerifes viesnīcas numurā ieslēgušos pedofilu, kurš atsacījās atgriezties Anglijā. Braukusi automa­šīnā, kas no tilta iegāzās ūdenī un sāka grimt. Taču pirms piecām minūtēm viņa piedzīvoja kaut ko nebijušu. Snaipera uzbrukumu profesorei. Elektrošoka triecienu pašai. Un kāds vīrietis apgalvoja, ka sargājot karaliskos noslēpumus, iztei­ca draudus viņas dzīvībai un pazuda kā akā iekritis.

Vientuļa viņa stāvēja tumšajā pagalmā.

Mēteļa kabatā iezvanījās tālrunis.

Viņa sataustīja aparātu.

Vai esat pabeigusi sarunu ar profesori Pazanu?

Zvanītājs bija Tomass Metjūss.

Profesore ir mirusi.

Paskaidrojiet. Kad Ketlīna visu izstāstīja, Metjūss tur­pināja: Es atrodos šeit, Oksfordā. Biju domājis pēc šīs sa­runas ar jums tikties. Nekavējoties ierodieties Karalienes ko­ledžā!

Dažus kvartālus viņa nogāja pa eleganto Haistrītu. Dau­dzas Oksfordas universitātes koledžas atradās šajā dzīvīgajā maģistrālē, kas stiepās no pilsētas centra līdz Čārvelas upei. Lai arī pulkstenis rādija pēc deviņiem vakarā, visapkārt val­dīja drudžaina rosība. Automašīnas un pārpildīti autobusi, atstādami aiz sevis izplūdes gāzu vērpetes, veda cilvēkus gan turp, gan šurp. Bija gaidāma spraiga nedēļas nogale. Nervi bija kā uzvilkti, tomēr viņa pūlējās saglabāt mieru. Tik­pat labi viņa varētu sēdēt savā dzīvokli un gaidīt ziņu par atlaišanu no darba.

Karalienes koledža bija viena no senākajām iestādēm, di­bināta četrpadsmitajā gadsimtā un nosaukta līdzīgi iepriekš dibinātajai Karaļa koledžai cerībā, ka nākotnes karalienes dāvās tai savu aizbildnību. Agrākos viduslaiku namus sen jau bija sagrauzis laika zobs un finanšu trūkums. To vietā bija izaudzis baroka šedevrs nedaudz neiederīgs apkārtē­jā gotikas krāšņumā -, un pretī fasādei zem kupolveida jumta slējās karalienes Karolīnes, Džordža II sievas, statuja. Daudzuprāt, koledža nosaukta viņai par godu. Patiesībā mācī­bu iestāde ieguva savu nosaukumu, godinot daudz senāku labvēli karalieni Filipu, Edvarda III sievu.

Cauri vārtumājai ar kupolveida jumtu Ketlīna strauji ie­soļoja priekšējā pagalmā, un te gar apgaismoto celiņu auga ziemas mauriņš. Gan pa kreisi, gan pa labi stiepās apgais­motas krustejas ar arkām, apaugušo, mazliet apdrupušo se­no akmeņu dēļ tās izskatījās kā kalnu apvidus klosterī.

Tālāk pa labi pamanījusi Metjūsu, viņa devās klāt. Nevai­nojamajā uzvalkā un ar spieķi rokā viņš izskatījās kā smalki ģērbies diplomāts. Spožajā gaismā sieviete ievēroja ko ag­rāk nepamanītu vīrieša bālo, sadrūmušo seju, gaļīgo žokli.

Man patīk šeit ik pa laikam iegriezties, Metjūss sacīja. Karalienes koledža gan ir iespaidīga, taču es allaž esmu uzskatījis, ka apdāvinātākie un pievilcīgākie vīri nākuši no Pembrukas.

Vīrietis savilka plānās lūpas grimasē, liecinot, ka viņš pajo­kojis. Par sevi pašu. Ketlīnai radās nojauta, ka tas negadās bieži.

Man vajadzēja zināt, ka esat Pembrukas absolvents.

Diplomu es saņēmu pirms četrdesmit diviem gadiem. Kopš tā laika te mainījies maz. Tas šajā pilsētiņā mani sajūs­mina. Allaž viss ir pa vecam.

Ketlina gribēja noskaidrot informāciju par Evu Pazanu.

Jūs ziņojāt par satraucošu atgadījumu, Metjūss sacīja. Es nebiju aptvēris notiekošā vērienīgos mērogus. Runājot par vīru, ar kuru jūs tikāties kapelā… mēs ar viņa organizā­ciju esam saskārušies arī agrāk. Tā uzrunāja arī Bleiku Entrimu Tempļa baznīcā.

Un jūs to acīmredzot zinājāt, kad aicinājāt mani.

Tieši tā. Taču mēs nezinājām, ka viņi ir informēti par jūsu iesaistīšanos. Iecere bija tāda, ka es un jūs, citu nepa­manīti, novērojam Entrimu. Jāsecina, ka mūsu iestādē noti­cis drošības disciplīnas pārkāpums.

Kas ir šī organizācija?

Agrākajos gados mums tā nav sagādājusi īpašas grūtī­bas. Pēdējoreiz viņi tādu nekaunību izrādīja pirms Otrā pa­saules kara, kad Edvards Astotais atteicās no troņa.

Ikviens brits zināja stāstu par karali, kas iemīlējās šķirte­nē no Amerikas.

Kas ir šī organizācija?

Viņi sevi dēvē par Daidala biedrību. Cik varam no­prast, septiņpadsmitā gadsimta sākumā to nodibinājis Ro­berts Sesils.

Eva Pazana man par šo cilvēku stāstīja. Viņš bijis gan Elizabetes Pirmās, gan Džeimsa Pirmā uzticības persona.

Šis vīrs bija atbildīgs par Džeimsa kāpšanu tronī. Da­biski, ar Elizabetes palīdzību.

Vai mums nevajadzētu meklēt profesori?

Nē, mis Ričardsa, mums nevajadzētu vis. Ar to nodar­bosies citi cilvēki, un viņi jau ir saņēmuši norīkojumus. Mū­su uzdevums ir virzīties tālāk. Viens cilvēks nevar darīt vi­su.

Pārmetums izskanēja tēraudcietā balsi, it kā piedraudot neizaicināt likteni.

Ko jūs vēlaties no manis?

Šīs Daidala biedrības iesaistīšanās visu sarežģī. Es lū­dzu jūs saglabāt vēsu prātu.

"Šis ir pirmais un pēdējais brīdinājums."

"Liecieties mierā."

Es domāju, ka man vajadzētu šaujamieroci.

Metjūss no kabatas izvilka automātisko pistoli un pasnie­dza viņai.

Ņemiet manu.

Atvērusi aptveri, viņa pārliecinājās, ka tā ir pilnībā pie­lādēta.

Vai jūs man neuzticaties? vīrietis pajautāja.

Šajā mirklī, ser Tomas, es īsti nezinu, ko domāt.

Nemanu jūsu vārdos degsmi. Lai gan jums ir liela dar­ba pieredze.

Šis cilvēks jau kaitināja Ketlīnu. Es daru to, kas jādara un kad jādara, viņa teica.

Esmu vadījis aģentus ar līdzīgu attieksmi. Lielākā daļa vai nu ir zem zemes, vai arī vairs neatrodas manā pakļautībā.

Es šo norīkojumu neesmu lūgusi.

Gluži pareizi. Izraudzīdamies jūs, es zināju, ar ko man būs darīšana. Vai ne?

Uz to pusi.

Viņš pamāja ar galvu. Jums piemīt veselīga attieksme. Tas nu jāatzīst.

Ketlīna gaidīja turpmākās rīcības izklāstu.

Kā jau atceraties, Tiesu innos es jums stāstīju par abiem karaļiem Henrijiem, Ketrīnu Parru un lielo noslēpumu, kas tika nodots no tēva dēlam, Metjūss teica. Par svētnīcu vai, iespējams, glabātavu, kur noslēpta lielākā daļa Tjūdoru bagātību.

Tātad viss apslēptu dārgumu dēļ?

Jautājums vīrieti saērcināja.

Tikai daļēji, mis Ričardsa. Un kādēļ gan tāda neticība jūsu balsī? Šī glabātava mums sniegtu milzum daudz infor­mācijas. Nav noslēpums, ka daudzas Vaitholas valdības ēkas bija un ir savienotas ar pazemes ejām. Jūs taču to zināt, vai ne?

To Ketlīna tiešām zināja. Mūsdienās šīs ejas sargāja dur­vis ar šifra atslēgām. Reiz viņa pa tādu tuneli bija gājusi.

Pa tamlīdzīgām ejām Henrijs Astotais varēja nonākt sa­vā tenisa kortā un ķegļu zālē Vaitholas pilī. Mēs domājam, ka dažādiem nolūkiem pastāv arī citas ejas, kuras viņa tēvs atklājis vai licis izrakt. Un tās palikušas apslēptas piecsimt gadu.

Tas bija pilnīgi iespējams, jo Londonas pazemi krustu šķērsu vagoja tuneļi, kas izrakti dažādos vēstures posmos, un ik pa laikam tika atklātas agrāk nezināmas ejas.

Ketrīnu Parru saistīja pienākums nodot noslēpumu Hen­rija nepilngadīgajam dēlam Edvardam, taču nav nekādu lie­cību par to, ka viņa tā rīkojusies. Divdesmit vienu mēnesi pēc Henrija nāves viņsaulē aizgāja pati Parra. Mēs domājam, ka viņa izpaudusi noslēpumu kādam citam, nevis Edvardam.

Kam tad? Sesiliem?

Tas nav iespējams. Henrijs Astotais nomira piecpa­dsmit gadus pirms Viljama Sesila ienākšanas varas gaiteņos līdz ar Elizabeti un trīsdesmit gadus pirms tam, kad Ro­berts Sesils stājās tēva vietā. Nē, Ketrīna Parra to izstāstī­ja kādam citam.

Kā jūs to zināt?

Šajā jautājumā uzticieties man. Profesori Pazanu lūdza jums izstāstīt par Roberta Sesila piezīmēm un dažnedažādām iespējām. Piezīmju atšifrējums ir atslēga visa šai jezgai. Tjūdoru bagātības nav nedz atrastas, nedz uzskaitītas. Mūsdie­nu tirgū tās būtu miljardiem vērtas.

Un amerikāņiem vajadzīgi mūsu dārgumi?

Mis Ričardsa, vai jūs pastāvīgi visu apšaubāt? Vai jūs neva­rat pieņemt to, ka uz kārts likti augstākās pakāpes valsts drošī­bas jautājumi? Turklāt jums tie nemaz nav jāzina, lai veiktu kon­krētus uzdevumus. Vai jūs nevarat gluži vienkārši tos izpildīt?

Vienu man tomēr gribētos noskaidrot, Ketlīna neat­laidās. Slepenā izlūkdienesta uzdevums ir novērst drau­dus ārvalstu teritorijā. Kādēļ izmeklēšanu neveic Drošības dienests? Apdraudējumi savās mājās taču ir M15 jurisdikcijā.

Tāda ir premjerministra pavēle.

Nezināju, ka premjerministrs drīkst pārkāpt likumu.

Jūs nudien esat nekaunīga.

Ser Tomas, pirms neilga laika gāja bojā sieviete. Es gri­bētu noskaidrot, kādēļ viņa noslepkavota. Interesanti, ka jums tas īpaši nerūp.

Metjūsa sejā manīja aizkaitinājumu. Viņš acīmredzami ne­bija pieradis dzirdēt pretimrunāšanu.

Ja man nebūtu nepieciešama jūsu palīdzība, es atbalstī­tu jūsu priekšniecības vēlmi atbrīvot jūs no darba.

Man laimējies, ka esmu patlaban tik vērtīga.

Piedevām jums laimējies, ka situācija ir mainījusies. Entrims ir iesaistījis šai lietā to bijušo amerikāņu aģentu, kuru jums iepriekš minēju. Viņš līdis vai no ādas ārā, lai piesais­tītu Malonu. Gribu, lai jūs noskaidrojat šādas centības mo­tīvus. Kā jau minēju, Roberta Sesila piezīmju atšifrēšana ir vitāli svarīga šīs lietas atrisinājumam. Turpmāko dažu stun­du laikā Entrimam var rasties iespēja pie tā nonākt. Sakiet, vai viņš ir spējīgs saķert veiksmi aiz astes?

Viņš nav stulbs, ja to jūs gribat zināt. Taču pārāk gudrs ari nav. Drīzāk viltīgs un nodevīgs.

Tieši tāds raksturojums ir arī manā rīcībā. Entrima ope­rācija nav guvusi panākumus. Viņš ir sarūgtināts un vilies. Priekšnieki izdara spiedienu, pieprasa rezultātu. Paldies Die­vam, laika ir maz, un meklētais ir grūti atrodams.

Metjūss ieskatījās pulkstenī un nopētīja pagalmu. Ielā bi­ja daudz cilvēku.

Es gribu, lai jūs atgriežaties Londonā, viņš sacīja.

Nekavējoties.

Profesora Pazana nepaspēja pastāstīt to, kas man būtu jāzina. Šāviena brīdī viņa devās uz ēku pēc citām šifrētajām lapām.

Ēdamzālē mēs neko neatradām.

"Kādēļ tas nepārsteidz?" prātoja Ketlīna un skaļi teica:

Tā vien rādās, ka šeit papilnam mīklu. Es neesmu radusi strādāt tādos apstākļos.

Un cik izlūkdienesta operācijās jūs esat piedalījusies?

Kārtējais dzēliens, taču viņa bija spiesta atbildēt:

Es esmu strādājusi ar tūkstošiem izmeklēšanas lietu. Jā, atzīstu, neviena nebija valsts drošības līmenī, tomēr uz spē­les bija likta dzīvība, īpašumi un sabiedrības drošība. Es protu saskatīt situācijas nopietnību.

Metjūss atspiedās uz spieķa, un Ketlīna atkal pievērsa uz­manību neparastajam rokturim.

Visai savdabīga nūja.

Pats sev to uzdāvināju pirms vairākiem gadiem. Viņš pacēla spieķi. Solīds ziloņkaula rokturis, kura virsmā ie­grebti pasaules kontinenti. Es to turu rokā katru dienu kā atgādinājumu par mūsu darba nozīmīgumu.

Ketlīna uztvēra mājienu.

Tas ir svarīgi. Sadarbojies ar mani.

Labi, ser Tomas. Vairs jautājumu nebūs. Es došos atpa­kaļ uz Londonu.

Un es jums noorganizēšu vēl vienu instruktāžu. Esiet modra arī turpmāk!

2 1 nodaĻa

Malons Holbornas tuvumā sameklēja interneta kafejnīcu un uzreiz nopētīja visus apmeklētājus. Lielākoties pusmūžā. Neievērojami. Droši vien juristi tas būtu loģiski, jo viņi at­radās netālu no Tiesu inniem. Viņš iegādājās interneta laiku un sāka strādāt. lans kavējās turpat līdzās un izrādīja inte­resi, pat nemēģinādams aizbēgt. Malona tālrunis vēl aizvien klusēja, un viņš sāka bažīties. Pie spriedzes bija pierasts, ta­ču pavisam citāda ir sajūta, ja apdraudēts paša tuvinieks. Mierināja doma par to, ka Gērija sagūstītajiem zēns ir viņu vienīgais trumpis un viņi to zina.

Viņš iesprauda datorā zibatmiņu.

Parādījās trīs faili.

To izmēri bija dažādi viens fails mazs, pārējie diez­gan lieli.

Vispirms Malons noklikšķināja uz mazākā.

Tas atvērās.

Elizabetei I bija četrpadsmit gadi, kad nomira viņas tēvs Henrijs VIII un tronī kāļ)a viņas pusbrālis Edvards VI. Ketrīna Parra, viņas tēva atraitne, ātri uzzināja, ko nozīmē būt bijušajai karalienei viņai liedza jelkādi saistīties ar savu pa­dēlu. Reģenta padome, kuru iecēla atbilstoši Henrija VIII tes­tamentam, pārņēma visu varu valstī. Edvards Seimūrs, jau­nā karaļa tēvocis, panāca savu apstiprināšanu Lorda protektora amatā. Lai remdētu Parras sirdssāpes, viņai uzti­cēja savā namā uzņemt jauno Elizabeti šajā savrupmājā no sarkaniem ķieģeļiem Temzas krastā Elizabete dzīvoja maz­liet ilgāk par gadu.

Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā uzradās agrā­kais Ketrīnas Parras aplidotājs Tomass Seimūrs, Lorda pro­tektora brālis un otrs Edvarda VJ tēvocis. Savulaik Henrijs VIII bija Tomasam Ketrīnu atņēmis, kad nolēma iecelt šo lēdiju sa­vas sestās sievas godā. Turpat laikabiedra apraksts vēstīja, ka Tomass ir "kvēls savā drosmē, smalks uzvedībā, cēls iznesī­bā, krāšņu balsi, bet savā būtībā tāds patukšs". Vienlaikus viņš bija pārgalvīgi godkārīgs un cietsirdīgs egoists. Mūsdienās viņu sauktu par cilvēku, kas spēj izraisīt uzticību un ar šar­mu un viltu pārliecināt upurus rīkoties pretēji tam, kā tie ie­cerējuši.

Kā jaunā karaļa tēvocim piedienas, Tomass kļuva par Sjūdli baronu un saņēma Lorda augstā admirāļa titulu. It kā mie­rinājums, taču viņš sirdījās, jo brālis bija kļuvis par Lordu pro­tektoru. Tādēļ Tomass nosprieda uzlabot stāvokli. Vecpuiša gods dāvāja dažādas iespējas, un gudri noslēgtas laulības spē­tu radikāli mainīt spēku samēru. Henrija VIII testaments strikti noteica, ka viņa meitas Mērija un Elizabete nedrīkst apprecēties bez reģenta padomes apstiprinājuma. Tomass centās iegūt atļauju apprecēt vienu vai otru meitu, taču tika norai­dīts un pievērsa uzmanību karalienei atraitnei.

Ketrīna Parra tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā bi­ja trīsdesmit četrus gadus veca un joprojām daiļa. Viņi ar Seimūru savulaik mīlējuši viens otru, tādēļ bija skaidrs, kāds būs iznākums pēc tam, kad viņš ieradās Čelsi un sāka aplidoša­nu. Kādā pavasara dienā viņi paslepus apprecējās, un jaunais karalis dāvāja savu svētību tikai dažus mēnešus vēlāk.

Un pēc tam sākās dīvainības. Seimūrs, Parra un Elizabete dzīvoja kopā Čelsi īpašumā vai laukos Henvērtā, vai arī Seimūrpleisā, Tomasa Londonas rezidencē. Valdīja dabiska, jaut­ra gaisotne. Celsi īpašumā Seimūrs pasāka apmeklēt Elizabe­tes istabas agros rītos, lai novēlētu labu dienu un šad tad uz­plīkšķināja viņai pa sēžamvietu. Tā viņš izrīkojies arī ar citām mājas jaunavām, ja Elizabete tobrīd bijusi gultā, viņš atvēris aizkarus un mēģinājis ielīst pie viņas gultā. Liecinieki stāsta, ka Elizabete tādos brīžos sarāvusies zem segām, meklēdama glābiņu. Vienrīt viņš pat raudzījis meiteni noskūpstīt, taču Eli­zabetes guvernante Keita Ešlija viņu aizdzinusi. Pēc kāda lai­ka Elizabete sākusi celties agrāk un saģērbties, lai būtu gatava viņa apmeklējumiem. Lēdija Ešlija sāka apbērt Seimūm ar pār­metumiem, taču viņš savu rīcību nenožēloja. Pana sākumā uz­skatījusi to par nevainīgu izklaidi, taču drīz savas domas mai­nījusi. Viņa dusmojās par vīra flirtu ar princesi un aptvēra, ka apprecēta vien tālab, ka padome noraidījusi viņa lūgumu at­ļaut laulību ar Mēriju vai Elizabeti. Viņa bijusi trešā izvēle. Ta­gad Tomass Seimūrs centās iegūt Elizabetes labvēlību.

Bet ar kādu nolūku?

Tūkstoš piecsimt četrdesmit astotajā gadā Parra jau bija stāvoklī ar Seimūra pirmo bērnu. Tolaik dzemdības trīsdesmit piecu gadu vecumā bija bīstamas. Un februārī Parra pieķēra princesi Elizabeti sava vīra Seimūra apskāvienos. Parra par šo jautājumu skaidrojās ar lēdiju Ešliju. Diemžēl vēsture šo sa­runu nav saglabājusi. Vismaz tā bija uzskatīts līdz šim.

Karalienes atraitnes dusmas krita pār lēdijas Ešlijas gal­vu. Viņa vainoja guvernanti nepietiekamā jaunās princeses uz­raudzībā. Taču lēdija Ešlija skaidri un gaiši pateica, ka Lords admirālis Seimūrs ir pavēlējis viņai aiziet.

Vai tad jūs nesaprotat? karaliene atraitne jautāja Ešlijai. Lai nu kam, bet jums taču tas būtu jāsaprot!

Iestājās klusums pietiekami ilgs, lai Parra atskārstu, ka lēdija Ešlija patiesībā saprot gan. Pavisam labi. Karaliene at­raitne jau bija prātojusi, cik daudz šī paklausīgā sieviete zi­na. Tagad tas bija nepārprotami skaidrs.

Šis fragments ir iztulkots tieši tā, kā rakstīts Roberta Sesila pie­zīmēs (tikai mazliet mūsdienīgākā valodā). Man izdevās atšifrēt kodu un izlasīt piezīmju tekstu. Šie vārdi ir apstiprinājuši mūsu aizdomas. Ketrīna Parra zināja ne tikai noslēpumu, kuru viņas vīrs Henrijs VIII izpauda, gulēdams uz nāves gultas, bet arī to, kas noticis pirms tam un kas karalim palicis tumsā tīts. Seimūra mī­las izpausmes bija tik neatlaidīgas, ka tūkstoš piecsimt četrdes­mit astotā gada augustā Ketrīna pavēlēja Elizabetei atstāt viņas namu. Elizabete un karaliene atraitne vairs nekad nesatikās, jo piecus mēnešus vēlāk Parra nomira. Tomass Seimūrs pat neiera­dās uz sievas bērēm un nevilcinoties uzmeklēja princesi Elizabe­ti, no jauna iecerēdams viņu apprecēt. Taču no viņa nodomiem nekas neiznāca.

Malons pārtrauca lasīt.

īans stāvēja viņam blakus, lasīdams līdz ar viņu.

Ko tas nozīmē? īans pavaicāja.

Labs jautājums. Acīmredzot Ferovs Karijs veicis intere­santu vēstures izpētes darbu.

Vai tas vīrs, kurš gāja bojā Oksfordas loka stacijā?

Tās ir viņa piezīmes. Malons pamāja. Kāds ziņojums, ko viņš rakstīja.

Tad viņš atkal pievērsās tekstam ekrānā.

Tagad no Roberta Sesila piezīmēm mēs zinām par vēstuli, ko Ketrīna Parra atstājusi Elizabetei un kas nogādāta tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada Ziemassvētkos, četrus mēnešus pēc Parras nāves. Cik noprotams, tā rakstīta pirms tam, kad Parra piedzem­dēja meitiņu. Šis rakstu darbs atklāj daudz un atbild uz daudziem jautājumiem. Es to iztulkoju un pielaboju redakciju atbilstoši mūs­dienu rakstības un vārdu izmantošanas likumiem.

Man nekas cits neatlika, kā sūtīt tevi prom. Lūdzu, piedod man, bērns es allaž esmu uzskatījusi tevi par savu, mans bērns, lai arī mūs nevieno asinsradniecība. Taču mūs vieno saistība ar tavu tēvu. Mans pašreizējais vīrs ir cilvēks bez rak­stura un rūpējas tikai par paša labumu. Tu visādā ziņā būsi to ievērojusi un redzi, kādu ļaunumu un briesmas viņš rada. Viņš nezina, ko meklē, un viņš nebūtu tā vērts, lai viņam uz­ticētu patiesību par tevi. Dievs tev dāvājis lieliskas rakstura īpašības. Allaž tās pilnveido un pūlies uzlabot, jo es uzskatu, ka debesis tev lēmušas tapt par Anglijas karalieni.

Tieši tāds teksts atrodams Sesila piezīmēs. Ir arī citi, līdzīgi un tikpat pārliecinoši. Visas norāda, ka leģenda ir patiesa.

Vēstījums turpinājās ar stenogrāfiskiem apzīmējumiem, it kā Karijs būtu iecerējis stāstījumu pabeigt vēlāk. Malons pār­skrēja tiem ar acīm, ievērodams vairākās vietās pieminētu Hetfīldhausu, Roberta Sesila lauku īpašumu uz ziemeļiem no Londonas, un Elizabetes I "Portretu ar varavīksni", kas tur atrodams. Vairs nekur netika runāts par leģendu lai kāda tā būtu un tās patiesumu. Tomēr beigās bija piezīme: "Skaidri zināt iespējams, vienīgi aizbraucot un apskatot."

Otrs, vislielākais, fails, saturēja ar roku rakstītu piezīmju grāmatas lapu attēlus lappuses zeltaini zaļā krāsā un ar mīklainām rakstu zīmēm. Faila nosaukums bija "Sesila pie­zīmes, oriģināls". Acīmredzot tiktāl Karijs bija spējis iztul­kot. Skaidrojumu vai citu ierakstu failā nebija.

Trešo failu atvērt nevarēja.

Tas bija aizsargāts ar paroli.

Pats par sevi saprotams, tas bija vissvarīgākais fails.

Kā var dabūt paroli? īans jautāja.

Speciālisti prastu tādu apiet.

Iezvanījās Malona tālrunis.

Mister Malon, sacīja kāds nepazīstams cilvēks. Mēs izglābām Gēriju.

"Vai es pareizi saklausīju?"

Mēs jau piebraucam pie jūsu atrašanās vietas.

Viņš aši paskatījās pa kafejnīcas ielas puses logiem.

Pie ietves pieripoja automašīna.

Paliec tepat, Malons pavēlēja īanam un izsteidzās uz ielas.

Automašīnas aizmugures durvis atvērās, un izkāpa Gērijs.

Paldies Dievam!

Kā jūties? viņš vaicāja dēlam.

Labi, zēns atteica.

No automašīnas izkāpa vīrietis. Gara auguma, platiem pleciem, plāniem matiem. Aptuveni piecdesmit gadus vecs. Viņam mugurā bija neaizpogāts tumši zils mētelis, kas snie­dzās līdz ceļgaliem. Apgājis automašīnu no otras puses, viņš tuvojās Malonam un pastiepa roku sveicienam.

Bleiks Entrims.

Šis vīrs mani atrada, Gērijs pavēstīja.

No priekšējiem sēdekļiem iznira vēl divi vīri garos mē­teļos. Malonam tāda āriene bija pazīstama.

Jūs esat no CIP? viņš vaicāja Entrimam.

Parunāsim vēlāk. Vai īans Danns ir kopā ar jums?

Tepat ir.

Pasauciet viņu!

Malons pagriezās pret kafejnīcu, taču pa logu īanu nere­dzēja, tādēļ viņš ietraucās kafejnīcā un nonāca pie datora.

Zibatmiņas tur nebija.

īana arī ne.

Skatiens pārslīdēja telpai, un viņš pamanīja durvis, kas ve­da uz virtuvi. Ieskrējis pa tām, viņš apjautājās par īanu di­vām sievietēm, kas gatavoja ēst.

Zēns izskrēja pa sētas puses durvīm.

Izgājis pa durvīm, Malons nonāca tumšā, tukšā šķērsielā, kas piecdesmit pēdas tālāk nogriezās.

Neviena neredzēja.

22. NODAĻA

Entrims kopā ar Geriju iegāja kafejnīcā, kur Malons at­griezās pa sētas puses durvīm.

īans aizbēdzis, Malons paziņoja.

Viņš mums ir ļoti nepieciešams.

Es jau sapratu.

Kā viņš jutās? Gērijs pavaicāja.

Bet Malons neatbildēja.

Notiekošais šķita ieinteresējam kafejnīcas apmeklētājus, tālab Entrims deva zīmi iet ārā. Kad visi bija nostājušies uz ietves blakus automobilim un padotie uzmanīja apkārtni, viņš piegāja tuvu Malonam un paskaidroja: Mēs pašlaik esam iesaistīti CIP operācijā.

Pārāk atklāta ir tā jūsu slepenā operācija.

Bija nepieciešams glābt jūsu dēlu.

Vai operāciju vadāt jūs?

Entrims pamāja. Vairāk nekā gadu.

Malons vēsi nopētīja sarunbiedru. īans Danns bija jā­nodod Metropoles policijas pārstāvjiem Hītrovas lidostā. Viss. Es nepaguvu ne attapties, kad jau gulēju bez samaņas un mans dēls bija sagūstīts.

Varu pateikt vienīgi to, ka radās daži sarežģījumi. Taču īans Danns vienalga ir jāatrod.

Kāpēc?

Konfidenciāla informācija.

Man visumā nospļauties. Kā jūs mani atradāt?

Gerijs pastāstīja par jūsu tālruni, tāpēc mēs to izseko­jām, cerot, ka tas jums joprojām ir.

Un kā jūs atradāt Gēriju?

Kāds putniņš pačivināja. Ar to pietiks.

Atkal konfidenciāla informācija?

Entrims uztvēra sarkasmu. Aptuveni tā.

Gērijs stāvēja blakus tēvam un klausījās.

Kas šai lietā ir tik svarīgs? Malons prašņāja. Ko jūs Londonā darāt?

Vai tad, kad strādājāt pie mums, jūs ari uzticēto uzde­vumu iztirzājāt ar svešiem cilvēkiem?

Nē, tā Malons nebija darījis. Mēs dodamies prom. Pal­dies, ka atradāt manu puiku. Viņš pagriezās pret Gēriju. Mūsu somas ir kafejnīcā. Paņemsim bagāžu un atradīsim viesnīcu, kur pārlaist nakti.

Entrims nopētīja bijušo Magelāna vienības aģentu. Perso­nāla arhīva ziņas vēstīja, ka Malons ir četrdesmit septiņus gadus vecs, taču izskatās jaunāks, un biezos gaiši brūnos ma­tus tikai vietumis iekrāsoja sirmums. Abi vīrieši bija aptu­veni viena auguma un miesasbūves, un pat viņu vaibsti li­kās līdzīgi. Malons rādījās labā formā, lai gan vairāk nekā gadu izstājies no spēles. Taču visvairāk Entrimu interesēja Malona acis. Kā rakstīts Tieslietu ministrijas personāla dosjē, tās bija gaiši zaļas.

Tiktāl viņš izspēlējis kārtis pareizi.

Pienācis laiks izšķirošajam gājienam.

Pagaidiet!

Malons ar iepriecinājumu konstatēja, ka uzminējis pa­reizi.

Bleikam Entrimam bija nepatikšanas. Malons to bija saju-

tis gandrīz uzreiz īpaši brīdī, kad Entrims konstatēja īana prombūtni. Kaut kas bija sagājis pavisam šķērsām.

Viņš apstājās un pagriezās atpakaļ.

Entrims pienāca klāt un paziņoja: Mums ir liela problē­ma. Valsts drošības mēroga problēma. Iespējams, ka pie īa­na Danna atrodas tas, kas mums izmisīgi nepieciešams, lai nelaimi novērstu.

Un tā būtu zibatmiņa?

Tieši tā. Vai jūs to redzējāt?

Tā ir pie īana, Malons atbildēja. Bēgdams viņš pa­ķēra to līdzi.

Vai jūs izlasījāt failus?

Daļēji.

Vai varat pastāstīt?

Neatceros.

Patiesi? Eidētiskā atmiņa izgaisusi?

Esat par mani ievācis ziņas?

Malons bija piedzimis ar lielisku prasmi atminēties deta­ļas. Tā nebija gluži fotogrāfiskā atmiņa, taču viņš spēja ie­gaumēt un atcerēties pat niecīgāko sīkumu. Lāgiem tas bija kā lāsts, taču biežāk tomēr nāca par labu. Viņš īsumā pār­stāstīja Entrimam visu, ko rakstījis Ferovs Karijs, un piebil­da, ka viens no failiem bija aizsargāts ar paroli.

Vai ir kāda nojausma, kur Danns palicis? Entrims jautāja.

Vakar es viņu satiku pirmo reizi. Viņš nav diez cik drau­dzīgi noskaņots.

Un tu, Gērij? Entrims jautāja. Vai tev viņš kaut ko stāstīja?

Puisis papurināja galvu. Necik daudz. Dzīvo uz ielas. Taču lidmašīnā viņš stāstīja par kādu grāmatu veikalu, kurā dažreiz pārlaižot naktis. Veikala īpašniece mis Mērija pret vi­ņu izturējusies laipni.

Vai viņš atklāja, kur tas atrodas?

Pikadili laukumā.

Itin labs pirmais pieturas punkts, Entrims noteica.

Malons nevarēja noturēties un piebilda: īpaši tādēļ, ka

vienīgais.

Nu, un tagad kļuva labāk? Entrims atcirta. Es jau teicu, ka man draud nepatikšanas. Atzinos, ka ir problēmas. Ko vēl jums vajag?

Piezvanīt uz Lengliju.

Jā, un pats jūs zvanījāt Stefanijai Nellei ikreiz, kad no­nācāt strupceļā.

Viņš nekad nebija zvanījis un žēlojies. Ne reizi.

Tā jau es domāju, Entrims novilka. Jūs pats tikāt galā. Kā būtu ar vēl vienu lūgumu? Dodieties uz to veikalu un gaidiet! Varbūt ierodas Danns. Redzu, ka jūs esat atra­duši kopīgu valodu… atšķirībā no mums.

Kas bija tie, kas mūs sagaidīja lidostā? Tie, kas man uz­bruka un sagūstīja Gēriju?

Slepenas organizācijas "Daidala biedrība" locekļi. Viņi jau labu laiku jaucas šai operācijā. Es biju domājis, ka esam tikuši no viņiem vaļā, taču kļūdījos.

īanu ielaida valstī bez pases.

Tas ir mans pirksts. Kamēr viņš atradās Štatos, es lū­dzu, lai britu muita atļauj viņam ierasties valstī. Es liku sa­viem vīriem sagaidīt jūs lidostā, taču tie abi jūs pārķēra. Vie­na no daudzajām kļūmēm.

Malons manīja, ka trāpījis vārīgā vietā. Taču viņā modās līdzcietība. Arī pašam bija gadījies darboties operācijās, ku­ras neparko negribēja sekmēties.

Vienīgais, ko varu atklāt… Entrims sacīja. Lieta ir nopietna, un laika ir maz. Mums tā zibatmiņa ir nepiecie­šama.

Tā bija nepieciešama arī tiem diviem, kuri man uz­bruka.

Kā jau sacīju, Daidala biedrība meklē to pašu ierīci.

Ej un atrodi viņu, tēt, Gerijs ieteica.

Dēla lūgums Malonu pārsteidza. Šī nav musu cīņa. Mums jāatgriežas mājās.

Vai dažas liekas stundas kaut ko izšķirs? Gērijs neri­mās. Ir jau vēls. Mums ir laiks. Pamēģini, varbūt atradīsi. Ja gribi, es iešu tev līdzi.

Nekādā ziņā. Tava māte mani nosistu jau par to, kas noticis līdz šim. Un es nevarētu viņai neko pārmest.

Es zēnu pieskatīšu, Entrims piedāvājās.

Es jūs nepazīstu.

Piezvaniet, kam pienākas. Ievāciet par mani ziņas. Re­dzēsiet, ka viss, ko es stāstīju, ir patiesība. Gērijs var dažas stundas palikt pie mums. Kopā ar mani būs citi aģenti, un es pats personiski viņu pieskatīšu. Malons svārstījās, tā­dēļ Entrims piebilda: Dažas stundas pameklēt Dannu. Ne­ko citu es neprasu.

Piekriti! Gērijs ierosināja.

Bet man tomēr ir jāpiezvana, viņš atkārtoja Entrimam.

Aģents pamāja. Saprotu. Es ari tā rīkotos. Taču neaiz­mirstiet. Jūsu puiku atradu es.

Mājiens bija skaidrs. Taču Malons atcerējās lana izbailes.

Ja es došos meklēt Dannu, darīšu to viens. Jūs tuvumā nerādieties.

Lai notiek.

Tu tiešām esi ar mieru? Malons jautāja Gērijam.

Dēls pamāja ar galvu. Tev tas ir jādara.

īanam nebija patikuši tie, kas izkāpa no automašīnas. Pā­rāk oficiāli izskatījās. Pārāk apņēmīgi. Viņš gan priecājās, ka Gērijs ir sveiks un vesels atgriezies pie tēta. Taču tie viltus policisti Hītrovā bija viņu krietni nobiedējuši, tālab zēns no­sprieda, ka laiks bēgt.

Zibatmiņu viņš bija paķēris līdzi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš gribēja to parādīt mis Mērijai gudrā­kajam cilvēkam, kuru lans pazina un kura domas gribēja zināt.

Otrkārt, varbūt to meklēt dosies Kotons Malons.

Ja tā, tad Malons zinās, kurp doties.

Tālab lans pagriezās uz Pikadili laukuma pusi.

23. NODAĻA

Oksforda

Ketlīna īgņojās.

Viņai riebās tas, kā Metjūss viņu izrīkoja gluži kā zaļ­knābi. Par viņas jautājumiem Metjūss nelikās zinis; ja atbil­dēja, tad tikai izvairīgi, un tūliņ pat izbeidza sarunu, likdams viņai atgriezties Londonā.

Bet Jēzus koledžā bija nošauta sieviete, un viņas līķis aizgādāts prom.

Kas to izdarīja? Kādēļ?

Un Ketlīna nedomāja, ka patiesībā kāds izmeklē nozie­gumu.

Visa šī situācija izskatījās nelāgi.

"Interesanti, vai Metjūss bija cerējis, ka es aizraušos, bū­šu pārāk pateicīga par sniegto iespēju un neuzdošu liekus jautājumus. Iespējams, spiegošanas lielmeistars vienkārši ir pieradis, ka cilvēki viņam pakļaujas. Tiesa gan, es priecājos, ka neesmu atlaista no darba. Ar mani dažreiz ir grūti sa­strādāties, bet no karjeras man nekas nesanāktu, ja es būtu stulba vai bezrūpīga." Tālab pirms aizbraukšanas no Oks­fordas Ketlīna atgriezās Jēzus koledžā un iegāja pagalmā. Tur viss izskatījās mierīgi, no tuvējām ielām atplūda iemi­dzinoša dīzeļmotoru dūkoņa. Pieiedama pie akmens soliņa, kur bija slēpusies, viņa atsauca atmiņā šāvienus. Pie akmens pakāpieniem, kas veda ēdamzālē un kur Pazanu nošāva,

Ketlina pieliecās un paberzēja raupjo virsmu. Nekur nere­dzēja ne pilītes asiņu. Viņa nopētīja jumtu un tā roboto ma­lu, aiz kuras bija slēpies šāvējs. Skats no jumta nebija aiz­segts. Nekas nestāvēja ceļā lodei.

Ketlīna piegāja pie ozolkoka durvīm ar misiņa rokturi un nospieda to.

Durvis joprojām bija aizslēgtas.

Kapelā, kurā ari šoreiz neviena nebija, viņa uzkāpa pa stā­vajām kāpnēm pie ērģelēm un atrada vietu, kur bija paslē­pies uzbrucējs, netālu no klaviatūras, aiz stabulēm, starp mūzikas instrumentu un sienu. Un tas nozīmēja, ka viņš tur bija kavējies vēl krietni pirms tam, kad viņa meklēja patvē­rumu kapelā.

Ar elektrošoka pistoli?

"Tagad jau jūs aptverat, ka jūs šurp atvilināja."

Tā vīrietis bija izteicies.

"Tātad viņi zināja, ka esmu Oksfordā un Jēzus koledžā tikšos ar Pazanu. Un paguva sagatavoties. Pēc tam nošā­va Pazanu, taču mani saudzēja. Kāpēc? Lai kaut ko tādē­jādi paziņotu? Pārlieku liela ķēpa šādu mērķi var sa­sniegt ar vienkāršākiem paņēmieniem. Un kur palicis Pazanas līķis?"

Ketlīna nosprieda, ka mierīgi var iet uz visu banku, jo vairs nerīkojas priekšniecības uzdevumā. Oksfordas univer­sitāte sastāvēja no trīsdesmit deviņām atsevišķām koledžām ar centralizētu administrāciju, kuras norīkota apsardze pat­rulēja ielās, pagalmos un ēkās. Viņa atcerējās šīs patruļas no studentu dienām un uzmeklēja galveno ēku netālu no pilsē­tas policijas iecirkņa. Viņas dienesta apliecība uzreiz izpel­nījās cieņpilnu attieksmi, un dežurējošais personāls nekavē­jās atbildēt uz jautājumiem.

Vai jums ir universitātes darbinieku saraksts?

Jaunā sieviete pasmaidīja. Pieņemot cilvēku darbā, vi­ņam izsniedz žetonu un dokumentus. Identifikācijas kartes ir vienmēr jānēsā līdzi.

Loģiski.

Vai Linkolnas koledžā strādā Eva Pazana?

Sieviete brīdi meklēja datubāzēs un pārlaida skatienu mo­nitora ekrānam. Es tādu neredzu.

Varbūt ir kāda cita Eva vai cita Pazana?

Bridis klusuma, kamēr sieviete pētīja ekrānu. Nav.

Vai ir kāds darbinieks citā koledžā ar tādu vārdu?

Atkal noklabēja taustiņi.

Nekā.

Kāpēc tas nepārsteidza?

Ketlīna izgāja no ēkas.

Droši vien Pazana gluži vienkārši sameloja. Kādēļ? Viņa bija pavēstījusi, ka pasniedz vēsturi Linkolnas koledžā un studējusi Ekseteras koledžā.

Un vēl viņa teica, ka uz tikšanos nākusi Metjūsa uzde­vumā.

Spiegu šefs to bija apstiprinājis.

Pēc tam sievieti nošāva.

"Vai viņa gāja bojā? Varbūt spēja aiziet prom pati saviem spēkiem? Bet… kāpēc nekur neredz asinis? Un tagad izrā­dās, ka tāda sieviete pat nepastāv," Ketlīna sprieda.

Viņai tas pagalam nepatika.

Vēl pirms dažām stundām Ketlīnai lika ierasties Tiesu innos tieši tajā pašā laikā, kad tur uzturējās Bleiks Entrims. Viss ir saskaņots, norisinās precīzi.

Tas gan nebija pārsteidzošākais.

Galu galā, te ir darīšana ar Slepeno izlūkdienestu.

Midlholā Ketlīna sevi bija iztēlojusies kā torni vai zirdzi­ņu uz šaha lauciņa. Tagad kļuva skaidrs, ka viņai aizvien vai­rāk piestāv bandinieka tēls.

Tas lika turēt aizdomās.

Visus.

Malons klausījās Stefānijās Nelies balsī.

Pirms divdesmit minūtēm viņš bija piezvanījis un izklās­tījis, ko vēlas izdibināt. Nupat viņa zvanīja atpakaļ.

Entrims ir no C1P, īpašais pretterorisma departaments. Lielākā daļa darbības ir slepena, operācijas bieži noraktas zem valsts drošības aizslēga. Viņš tur strādā divdesmit ga­dus. Norīkots par šīs operācijas vadītāju. Operācijas nosau­kums ir "Karaļa viltība", bet vairāk Lenglija atteicās izpaust.

Kur tad palikusi starpinstitūciju sadarbība, kas tika iz­sludināta pēc vienpadsmitā septembra?

Izbeidzās divpadsmitajā septembrī.

To Malons jau zināja. Vai ar Entrimu bijušas kādas raizes?

Tik īsā laika sprīdī es nepaguvu noskaidrot, taču, ja viņš būtu avantūrists, mans avots to pavēstītu. Pēc visa spriežot, parasts karjeras cilvēks.

Tas šķita atbilstoši. Pretoperācijās ir nepieciešama pacie­tība, nevis varonība. Ja sāktos sarežģījumi, Entrims drīzāk vilcinātos, nevis tēlotu Vientuļo Reindžeru.

Kā jums tur tagad iet? viņa apjautājās.

Tagad labi. Taču vienubrīd bija itin karsti.

Izstāstījis visu, Malons piebilda: Vajadzēja lidot ekono­miskajā klasē.

Tu taču apjēdz, ka vari doties mājup, Stefānijā Nelle ieteicās.

To viņš saprata. Taču vispirms es došu īanam Dannam vēl vienu iespēju.

Piedevām viņš gribēja izdibināt, kāpēc zēns aizbēga, tur­klāt paķerdams līdzi zibatmiņu.

Es gan neieteiktu pārāk iedziļināties šai lietā, Stefāni­jā viņam aizrādīja.

Nemaz nedomāju. Taču zibatmiņas saturs mani izraisī­ja interesi. Ko īsti viņi iecerējuši?

Grūti pateikt. Bet es tavā vietā atstātu bērnus spēlēja­mies smilšu kastē un pati dotos uz mājām.

Labs padoms.

Viņi bija atstājuši kafejnīcu un aizbraukuši uz kādu māju aiz Portmenskvēra. Viņš pārzināja šo Londonas rajonu bla­kus dzīvajai Oksfordstrītai, jo allaž apmetās Churchill vies­nīcā, kas atradās laukuma rietumu malā. Gērijs, Entrims un abi pārējie aģenti uzturējās mājā, bet viņš bija izgājis pie­zvanīt.

Te jau ir vēls, viņš turpināja. Līdz rītam tik un tā nevaram nekur doties. Un Entrims atrada Gēriju, tādēļ es­mu viņam parādā.

Piedod, ka tā sanācis. Biju domājusi, ka tas ir parasts lūgums.

Tā nav tava vaina. Man acīmredzot ir tieksme iekulties nepatikšanās.

Saruna beidzās.

Atvērās mājas ielas puses durvis, un pie viņa uz ietves iznāca Gērijs.

Ko tu iesāksi? dēls vaicāja.

Uzmeklēšu īanu. Entrims nav viltvārdis, viņš tiešām ir no CIP. Tu ar viņu būsi drošībā.

Rādās tāds lādzīgs vīrs. Solījās man parādīt mazliet no sava darba.

Es nebūšu prom ilgi. Tikai dažas stundas. Pēc tam at­radīsim viesnīcu un rīt no rīta brauksim prom.

Stefanijai Malons teica taisnību. Ferovam Karijam patie­šām bija izdevies atklāt būtisku informāciju nozīmīgu ASV pretizlūkošanas operācijai, kura izvērsta Amerikas sabied­rotās valsts teritorijā.

Tu zini, kāpēc es gribēju pavadīt brīvdienas kopā ar tevi.

Zēns pamāja.

Mamma pastāstīja man par īsto… tas ir, bioloģisko tēvu.

Saprotu, dēls. Es zinu, ka tas ir grūti.

Viņa nepateica, kurš tas ir. Es gribu zināt. Vai viņa pa­tiešām tev nekad nav stāstījusi?

Malons papurināja galvu. Es par to uzzināju pirms da­žiem mēnešiem, un tava mamma nenosauca tā cilvēka vār­du. Ja būtu nosaukusi, es tev to pateiktu.

Viņš nemēģināja šādi graut Pemas autoritāti bet nav pie­ļaujams izstāstīt tikai pusi, īpaši gadījumā, kad iestājas tik graujošas sekas.

Kad beigsies šī jezga, Gērijs ierunājās, es gribētu no­skaidrot to, kas notika pirms manas dzimšanas. Visu.

Ne gluži Malona iecienītākais temats. Kuram gan patīk no jauna izdzīvot savus klupienus? Bet, pateicoties Pemai, viņam nebija izvēles. Es tev izstāstīšu visu, ko tu gribēsi zināt.

Kaut mamma rīkotos tāpat!

Nepārmet viņai. Mamma pati to stipri pārdzīvo.

Viņi stāvēja uz ielas, un gar ietvēm abās malās rindojās automašīnas. Aptuveni simts pēdu attālumā rosīgajā avēnijā dūca satiksme.

Vai tu domā, ka īanam draud nepatikšanas? Gērijs pa­vaicāja.

Dēla balsī Malons saklausīja bažas, un viņu māca līdzīgs uztraukums.

Baidos, ka jā.

24. nodaĻa

Entrims jutās apmierināts, jo bija saticis Malonu un pār­liecinājis viņu doties meklēt īanu Dannu, notēlodams tik lielu sarūgtinājumu un radīdams iespaidu, ka apdraudēts ir vi­sas operācijas sekmīgs iznākums. Tas gan nebija nemaz grū­ti, jo nebija tālu no patiesības. Protams, parastos apstākļos nepiederošas personas netiktu informētas par problēmām.

Taču viņam bija nepieciešams laiks.

Malonu viņš bija atvilinājis uz Londonu vienīgi Gērija dēļ.

Tu man meloji, Entrims paziņoja.

Pema Malona vērās viņā. Sieviete stāvēja pie sava galda At­lantas centra biroja ēkas divpadsmitajā stāvā. Pirms divām die­nām viņi bija saskrējušies iepirkšanās centrā. Viņi nebija nedz ti­kušies, nedz sarunājušies sešpadsmit gadus. Tolaik viņš bija CIP operatīvais darbinieks, nometināts bāzē Vācijas pilsētā Vīsbādenē. Pema tur bija atbraukusi lidzi savam virām, kas dienēja jūras kara flotē viņš bija jurists, komandierleitnants un ietilpa ASV NATO kontingentā. Entrimam ar Pemu sākās iss romāns, kuru sie­viete drīz pārtrauca.

Es neesmu melojusi, viņa taisnojās. Es tikai tev neko ne­stāstīju.

Viņš ir mans dēls.

Tas viņam bija kļuvis skaidrs, pirmo reizi uzlukojot Gēriju. Viss šai zēnā atgādināja viņu pašu pusaudža gados. Un…

Viņam ir pelēkas acis. Tāpat kā man.

Manam bijušajam vīram arī acis ir pelēkā krāsā.

Atkal tu melo. Es atcerējos tava bijušā vīra vārdu. Patiesība kopš mūsu abu sakara es šo vārdu esmu dzirdējis daudzas reizes. Viņš bija itin labs aģents. Vakar es izpētīju viņa dosjē. Viņa acis ir zaļā krāsā. Tavas ir zilas.

Tu smagi maldies.

Un kāpēc tu trīci?

Aši pāršķirstīdams Džordžijas pavalsts juristu katalogu, Entrims bija noskaidrojis, kur Pema strādā. īsā patērzēšana iepirkšanas cen­trā aizritēja nepiespiestā gaisotnē. Pema bija minējusi, ka strādā par advokāti, tāpēc viņu uzmeklēt nebija sarežģīti. Entrims iera­dās birojā, iepriekš nebrīdinājis, jo gribēja pārsteigt Pemu nesa­gatavotu. Iesākumā viņa gan lika sekretārei pateikt, ka ir aizņem­ta, tomēr padevās, kad Entrims draudēja pretējā gadījumā "apciemot viņu mājās".

Tu esi nožēlojams, niecīgs ķēms, kam patīk pazemot sievie­tes.

Viņu šķiršanās nebija noritējusi bez sekām. Uzbrukums nāca negaidīts, un viņš to nekādi nebija provocējis. Sāpīgi. Šī sieviete viņam patiešām bija patikusi. Vairāk par daudzām citām. Viņš al­laž jutis noslieci uz sievietēm, kas dzīvo nelaimīgā laulībā. Tās bija tik atdevīgas, tik pateicīgas. Pietika tikai izlikties par mīlo­šu. Pema nebija izņēmums. Pārliecināta, ka vīrs viņu krāpj, viņa gribēja atdarīt ar to pašu un dedzīgi atdevās.

Saistoties ar tevi, es piejāvu milzīgu kjūdu, Pema paziņo­ja. Un es joti vēlētos notikušo izdzēst no atmiņas.

Bet nevari. Atgādinājums par to ir katru dienu tev acu priekšā.

Entrims saprata, ka trāpījis mērķī.

Tas ir vienīgais, ko es nicinu savā dēlā. Lai Dievs man pie­dod!

Nevajag tā domāt. Un, starp citu, viņš ir mūsu dēls.

Pemas skatiens liesmoja.

Tā nerunā. Tā tu nekad nerunā. Viņš nav tavs dēls. Viņš ir mans.

Un tavs bijušais vīrs? Es esmu pārliecināts, ka viņš par to neko nezina.

Klusums.

Es varētu viņam pastāstīt.

Atkal klusums.

Vīrietis noirdzās. Tas acīmredzot tev sāp. Es varu saprast. Dro­ši vien juties satriekta, ieraudzījusi mani iepirkšanās centrā.

Es cerēju, ka tu esi pagalam.

Izbeidz, Pema. Nemaz tik slikti nebija.

Tu ielauzi man ribas.

Tu salauzi man sirdi. Liki man aizvākties un vairs neatgriez­ties. Mēs taču kopā pavadījām tik daudz jauku brīžu! Vai tiešām tu domāji, ka es vienkārši uzgriezīšu tev muguru?

Vācies ārā no mana kabineta!

Kad tu atklāji, ka esi stāvoklī?

Kāda tam nozīme?

Vai tu to zināji, kad pameti mani?

Man… vajadzēja… pārtraukt grūtniecību jau tajā brīdī.

Tu taču to nedomā nopietni. Taisīt abortu? Tas nav tavā garā.

Augstprātīgais smerdeli! Tu par mani nezini neko. Vai tu vēl neesi to apjēdzis? Vēl līdz šai dienai es skatos savā zēnā, kuru dievinu, un redzu tevi. Man tas ir jāpārcieš ik dienu. Es biju pa­visam tuvu tam, lai pārtrauktu grūtniecību. Sasodīti tuvu. Tomēr es iznēsāju bērnu un meloju vīram, apgalvoju, ka tas ir viņa bērns. Vai tev ir kaut neliela nojausma, kā tas ir, kad jāsadzīvo ar šā­diem meliem?

Entrims paraustīja plecus. Vajadzēja man to pateikt.

Vācies. Ārā!

Es jau eju. Bet tavā vietā es izstāstītu dēlam un bijušajam vīram patiesību. Tā kā tagad es visu zinu, šī nav pēdējā mūsu tikšanās reize.

Un to viņš sacīja no sirds.

Uz karstām pēdām Entrims bija sameklējis privātdetek­tīvu, uzdodot tam novērot gan Pemu, gan Gēriju. Tas gan izmaksāja pāris tūkstošu dolāru mēnesī, taču bija katra iztē­rētā graša vērts uzzināt par viņu gaitām un rīcību, par vi­ņu vēlmēm un iegribām. Nolīgtajam vīram likums nebija šķērslis, un viņš pat pieslēdzās Pemas mājas tālruņa līnijai. Katru otro dienu pienāca elektroniskā pasta vēstule ar zva­nu ierakstiem. Tā viņš noskaidroja, ka Malons zina patiesī­bu par Gēriju. Pema stāstīja Malonam, ka Gērijs ir sarūgti­nāts un sašutis un vēlas Pateicības dienas brīvlaikā doties viņam līdzi uz Dāniju. Vēl labāk Gērijam un Malonam ne­bija ne jausmas, kas ir Entrims. Pema nebija to atklājusi ne vīram, ne dēlam.

Laba meitene.

Entrims gan nebija izpildījis savus draudus sazināties ar Malonu vai Gēriju. Ne viens, ne otrs ceļš nešķita pareizais. Viņš pacietīgi nogaidīja un rīkojās kā īstens izlūkdienesta darbinieks ievāca informāciju, kas ļautu pieņemt saprātī­gus lēmumus. Iesākumā viņš bija nospriedis satikties ar Gē­riju Kopenhāgenā.

Taču negaidītā īana Danna uzrašanās plānus mainīja.

Tikšanās Londonā likās daudz piemērotāka.

Tāpēc Entrims bija licis Dannu atvest no Floridas uz Džordžiju un paziņojis Lenglijā, ka Malons atrodas Atlantā un pošas uz Eiropu. Vai viena valsts iestāde varētu izpildīt otras lūgumu? Magelāna vienības aģents (precīzāk, bijušais aģents) izpalīdzētu CIP. Vienkāršs aukles darbiņš. "Tādējā­di mēs būtu droši, ka Danns tiks nogādāts galamērķī."

Plāns izdevās.

Pateicoties visu uztraukumam par skotu valdības nodo­miem.

Glābšanas operācijas laikā viņš bija uzmanīgi nopētījis Gē­riju, ievērojis uzrauto degunu, garo zodu, augsto pieri un īpaši jau pelēkās acis. Tagad Gērijs bija ticis viņam vien. Pe­ma Malona nekur tuvumā negrozījās. Kotonam Malonam par abu saistību acīmredzot nebija nekādas nojausmas, un

viņš, spriežot pēc izteicieniem pie kafejnīcas, diez vai steig­sies visu izstāstīt savai bijušajai sievai. Tagad atlika vienīgi nepieļaut, lai Gērijs zvana uz Džordžiju mātei. Un tas būs viegli.

Turpmākās dažas stundas būs kritiski svarīgas. Entrims apņēmās rīkoties uzmanīgi. Bet tas nebūs grūti. Viņš taču ir profesionālis.

25. NODAĻA

23.02

Malonam allaž paticis Pikadili laukuma dzīvīgais pulss. Tās vētraino un brāzmaino gaisotni tā vien gribējās salīdzi­nāt ar Taimskvēru. Taču atšķirībā no Amerikas šeit trokšņi valdīja jau gadsimtiem ilgi. Te aplī, kas apjoza Erota statu­ju, vienu no Londonas zīmīgākajām vietām, saplūda piecas ielas. Dažu kvartālu attālumā atradās Svētā Džeimsa pils, viena no pēdējām atlikušajām Tjūdoru rezidencēm. Pirmīt, lasīdams par Ketrīnu Parru un Elizabeti I, viņš bija no jauna aizdomājies par Tjūdoriem, kas valdīja no tūkstoš četrsimt astoņdesmit piektā līdz tūkstoš sešsimt trešajam gadam. Par šo laikmetu viņš bija lasījis daudz un, ņemot vērā pircēju in­teresi par to, savā Kopenhāgenas veikalā pat iekārtojis at­sevišķu plauktu. Tagad viņam bija zināms kas tāds, par ko nevienā grāmatā nebija rakstīts.

Noslēpums.

Gana svarīgs, lai pievērstu CIP uzmanību.

Pie rosīgā krustojuma sastinga auto straume, un viņš šķēr­soja ielu, ievirzoties dziļāk Londonas izklaides rajonā, kas ple­tās aiz Pikadili laukuma. Te senatnīgajās ēkās mājoja kinote­ātri, teātri, restorāni un krodziņi, un visos kūsāja piektdienas nakts dzīve. Koka fasādes un plašo vitrīnu stikli atsauca at­miņā pavisam citus laikus. Viņš meta līkločus cauri cilvēku zvērnīcai, par galamērķi izvēlējies iPhone uzmeklētu adresi.

Any Old Books ēka līdzinājās tai, kurā atradās viņa vei­kals. Šī gadsimtu mijā būvētā celtne bija iespraukusies starp krodziņu vienā un galantērijas veikalu otrā pusē. Notraipī­tajās ozolkoka ārdurvīs ar nobružātu misiņa rokturi bija stik­la logs. Arī telpas atgādināja viņa veikalu. Koka plauktu rin­das no grīdas līdz griestiem bija pilnas lietotām grāmatām. Pat smarža putekļu, veca papīra un novecojoša koka smār­du sajaukums atgādināja Kopenhāgenu. Viņš uzreiz ievē­roja kārtību šai neprātā plauktos vīdēja uzrakstu ieliktņi, vēstot par tematiski sakārtotiem sējumiem. Šķita, ka stingra sistēma ir kaite, kas piemīt ikvienam panākumiem bagātam grāmatniekam.

Aiz letes stāvēja maza auguma tieva sieviete ar īsiem, sir­miem matiem. Gleznos vaibstus kā vārs vecuma tīkliņš klā­ja vien retas grumbas. Viņa runāja maigā balsī, kuru nekad nepacēla, un ik vārdu pavadīja smaids.

Bez izlikšanās.

Sieviete šķita neliekuļoti ieinteresēta, kad ievadīja kases aparātā pirkumu, izdeva atlikumu un pateicās klientam.

Vai jūs esat mis Mērija? Malons uzrunāja sievieti, kad viņa bija pabeigusi apkalpot pircēju.

Tā mani sauc.

Vai šis ir jūsu veikals?

Viņa pamāja. Tas man pieder jau sen.

Malons ievēroja, ka lete nokrauta ar grāmatu kaudzēm tās noteikti bija nupat iegādātas. Viņš ik dienu rīkojās tāpat "iepirka par centiem, pārdeva par eiro". Jācer, ka abi dar­binieki viņa prombūtnes laikā tiek galā Dānijas veikalā. Viņš bija plānojis jau rīt atgriezties darbā.

Veikals vēlu ir vaļā.

Piektdienas un sestdienas vakari man ir nevaļīgi. Bei­dzas izrādes, visi steidzas uz vēlām vakariņām vai iedzert kādu glāzīti. Jau labi sen nācu pie secinājuma, ka šiem cilvē­kiem patīk iegādāties grāmatas.

Man ari pieder gramatu veikals. Kopenhāgena.

Tad jūs noteikti esat Kotons Malons.

Gērijs vēroja, kā Bleiks Entrims izrīko abus aģentus un vada notikumus. Zēns nekad nebija sastapis cilvēku, kurš strādātu CIP. Protams, aģentus redz televizorā un filmās, par tiem lasa grāmatās. Bet redzēt tādu darbībā? Tā ir reta veik­sme. Tēvs agrāk strādāja Tieslietu ministrijā, taču Gērijs ti­kai nesen bija sapratis, ko tas nozīmē.

Mēs esam gaužām pateicīgi tavam tēvam par to, ka viņš nāca mums talkā, Entrims viņam sacīja. Mums palīdzība noder.

Gēriju mocīja ziņkāre. Kas šeit īsti notiek?

Mēs jau veselu gadu meklējam dažus ārkārtīgi īpašus priekšmetus.

Viņi bija aizbraukuši uz kādu noliktavu netālu no Temzas Entrims to nodēvēja par savu komandstaciju. Viņi sē­dēja nelielā, skopi mēbelētā kabinetā pie angāra ieejas dur­vīm, šaurā taisnstūra istabā ar logu, pa kuru pavērās skats uz milzīgi plašu halli.

Kas tur īsti glabājas? Gērijs jautāja.

Entrims pienāca tuvāk. Tas, ko mēs esam savākuši. Ga­baliņi no kādas lielas bilžu mīklas.

Interesanti.

Vai tu gribētu tos apskatīt?

Malons smaidīja. Redzu, ka īans ieradies pirms manis.

Viņš minēja, ka jūs varētu ienākt, un aprakstīja jūs ne­vainojami.

Man viņš nekavējoties jāatrod.

Ianu meklē daudzi. Jau kopš tā laika, kad tas vīrs gāja bojā metro.

Vai viņš jums par to izstāstīja?

Sieviete pamāja. Mēs abi jau labu laiku esam tuvi drau­gi. Kopš dienas, kad viņš te pirmoreiz ieklīda.

Un prata lasīt.

Mis Mērija pasmaidīja. Tieši tā. Viņu šāds grāmatu klāsts apbūra, tāpēc es izdabāju viņa interesēm.

Bet Malonu nevarēja tik viegli apmānīt. Tātad zēns va­rēja pārlaist naktis tepat, nevis uz ielas?

Ja arī īans nojauš manus patiesos nodomus, viņš to ne­kādi nav licis manīt. Es saucu viņu par savu naktssargu un lūdzu pieskatīt manas mantas.

Malonam mis Mērija uzreiz iepatikās caurcaurēm prak­tiska sieviete un acīmredzami labsirdīga.

Man nav tikusi tā svētība radīt bērnus, viņa atzinās. Un jau labu laiku ir skaidrs, ka man to vairs nebūs. īans šķita kā dāvana. Tāpēc mēs pavadījām daudz laika kopā.

Viņam draud nepatikšanas.

Tik daudz es zinu. Taču viņam laimējies.

Kā? Malons pajautāja.

-Jau otro reizi… Mis Mērija cieši viņā palūkojās. …īans iepazīst cilvēku, kuram var uzticēties.

Nezināju, ka esam draugi. Īstenībā mūsu attiecības bi­jušas nedaudz svārstīgas.

Jūs taču aptverat, ka zēns paņēma to zibatmiņu, jo ce­rēja, ka jūs dosities to meklēt. Šādi viņš pauda vēlmi pēc draudzības ar jums. Redzu, ka viņš ir izdarījis labu izvēli. Spriežot pēc visa, jums var uzticēties.

Esmu cilvēks, kurš neprot draugiem atteikt un izpalīdz viņiem.

īans pastāstīja, ka jūs savulaik esat bijis slepenais aģents.

Malons smaidīja. Biju pieticīgs ierēdnis ASV valsts ie­stādē. Tagad esmu grāmattirgonis, tāpat kā jūs.

Viņam patika, kā tas skan.

Arī to viņš man pastāstīja. Kā jau teicu, jūs esat vīrs, ku­ram var uzticēties.

Vai tiešām īanu meklē citi cilvēki?

Pirms mēneša šo veikalu rajonu apstaigāja vairāki vīri. Daži veikalu īpašnieki pazina īanu un norādīja uz mani. Ta­ču es sameloju, ka neesmu viņu redzējusi. Diemžēl nedēļu vēlāk lans pazuda un vairs neparādījās. Līdz šai dienai. Es lūdzu Dievu, lai ar viņu nenotiek nekas ļauns.

Kā jau sacīju, zēnam draud nepatikšanas. Pie viņa ir kāds priekšmets, kuru tie vīri meklē.

Zibatmiņa.

Malons nojauta, ka mis Mērija šo vārdu izrunā īpaši zī­mīgi. Vai jūs to izlasījāt?

Es izlasīju abus tos failus, kurus apskatījāt jūs.

Un tad viņas acīs pazibēja dzirkstele.

Kas noticis? Malons pajautāja.

Entrims pavadīja Gēriju no kabineta noliktavā, ko spoži apgaismoja fluorescējošo griestu lampu rindas. Uz diviem galdiem slējās vecu grāmatu kaudzes daži sējumi bija droši ievietoti plastmasas maisiņos. Uz cita galda atradās trīs iMac datori, savienoti ar interneta maršrutētāju un printeri. Tur Ferovs Karijs bija centies izprast Roberta Sesila piezīmes, at­šifrēt to, kas vēl nesen šķita neizlasāms.

Taču pēdējās diennakts laikā šis priekšstats bija ap­gāzts.

Turklāt kāds bija ar mieru maksāt viņam piecus miljonus mārciņu, lai piezīmju saturs nenāktu gaismā.

Gērijs ievēroja uz grīdas akmens plāksni. Kas tā ir?

To mēs atradām kāda interesantā vietā. Netālu no še­jienes pie Nonsačas pils.

Vai pils ir liela?

Tā vairs nepastāv. Bet ir zināms, kur tā savulaik celta. Henrijs Astotais lika sev uzbūvēt visgrandiozāko rezidenci un nosauca to par Nonsaču. Neviena cita pils tai nevarēja līdzināties. Par ēkas izskatu mēs varam spriest tikai no trim akvareļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Kas notika ar pili?

Vairākus gadsimtus vēlāk Čārlzs Otrais atdāvināja to savai favorītei, un tā pili pamazām izpārdeva, lai nomaksā­tu kāršu parādus. Beigu beigās būve tika nolīdzināta līdz ar zemi. Mēs šo plāksni atradām tuvējā fermā, kur to gadsim­tiem ilgi izmantoja par tilta balstu.

Gērijs pieliecās un nopētīja akmeni.

Akmenī bija iegravētas simbolu virknes.

Entrims paskaidroja: Lielākoties zīmes ir abstraktas, ta­ču atrodami arī grieķu un romiešu alfabēta burti. Un tā iz­rādījās atslēga četrsimt gadu senam noslēpumam.

Zēnu stāstījums acīmredzami ieintriģēja. Entrimam tas li­kās labi, jo viņš gribēja atstāt uz Gēriju iespaidu.

Par zudušiem dārgumiem? Gērijs vaicāja.

Aptuveni tā. Lai gan mēs ceram, ka atradīsim kaut ko vairāk.

Ko šie simboli nozīmē?

Tie palīdzēs uzlauzt kodu, kuru senos laikos sastādīja Roberts Sesils.

Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad īru ju­risti uzsāka šī noslēpuma pētīšanu, labi datori bija retums un atšifrēšanas programmas nebija augstā līmenī. Tādējādi plāksnē iegravētā mīkla ilgu laiku bija palikusi neatminēta. Par laimi, talkā nāca mūsdienu tehnoloģijas. Viņš vēroja, kā zēns ar pirkstiem velk pāri simboliem. Vai gribi redzēt mū­su visnozīmīgāko atradumu? Kad Gērijs pamāja, viņš pie­bilda: Tas ir šeit.

Malons kopā ar mis Mēriju staigāja gar grāmatu plauk­tiem. Viņas veikals bija nedaudz mazāks, taču varēja redzēt, ka sievietei tāpat kā Malonam patīk grāmatas cietajos vākos. Nebija daudz vienas grāmatas eksemplāru, un tas pierādīja, cik rūpīgi īpašniece iepērk preci. Nepastāvēja arī krājumu iz­sīkšanas briesmas, jo cilvēkiem patika mainīties grāmatām. Tas šajā nodarbē bija lieliskākais. Nepārtraukta, ilgstoša lē­tu krājumu plūsma.

Mis Mērija pievērsās vēstures nodalījumam un pārlaida skatienu grāmatu muguriņām.

Baidos, ka man būs nepieciešama jūsu palīdzība, viņa sacīja, norādīdama uz vienu no augšējiem plauktiem.

Malons bija sešas pēdas garš. Mis Mērija bija vismaz pē­du īsāka.

Gatavs pakalpot.

Tā atrodas tur. Ceturtā no kreisās puses.

Viņš pastiepās pēc grāmatas sarkanos vākos. Tā izrādījās labi ja desmit collas augsta, četras collas plata un nepilnu col­lu bieza. "Deviņpadsmitā gadsimta beigas," Malons sprie­da, nopētījis vākus un iesējumu. "Slavenie blēži".

Un tad viņš ievēroja grāmatas autora vārdu.

Brems Stokers.

26. NODAĻA

Ketlīna apstādināja automašīnu. Atgriezdamās no Oks­fordas, viņa pārdomāja notikušo un nāca pie secinājuma, ka tiek mānīta. "Nekādas Evas Pazanas nav vismaz Linkolnas koledžā tāda nav strādājusi. Varbūt Pazanai lika sa­melot. Bet… kādēļ? Vai tad viņi visi nedarbojas uz vienu roku? Metjūss pavēlēja man satikties ar profesori. Ja Pazana bija viltvārde, kāda visam jēga?" Ketlīna bija vēlreiz pār­baudījusi Jēzus koledžu un arī tur atradusi nesakritības. Ta­gad viņa bija atgriezusies Tempļa baznīcā. Notikumi nedeva miera.

Auto viņa novietoja ārpus teritorijas un iegāja Tiesu innos pa transporta līdzekļu vārtiem, kuros neviens nedežurēja. Karaļa sola celiņš bija slapjš un vēlās stundas dēļ arī tukšs neviena automobiļa neredzēja.

Dažkārt Ketlīna nožēloja lēmumu nenodarboties ar ju­risprudenci. Ne tēvs, ne vectēvs vairs nebija šai saulē, kad viņa izvēlējās strādāt Smago organizēto noziegumu pārval­dē. Savu tēvu viņa tikpat kā neatcerējās viņš nomira, kad meitene vēl bija maza -, taču māte uzturēja dzīvu viņa pie­miņu. Un tādēļ Ketlīna nolēma kļūt par juristi. Atgrieša­nās Tiesu innos un atmiņas par šeit un Oksfordā pavadīto laiku visādā ziņā bija modinājušas viņā kaut ko jaunu. Trīs­desmit sešu gadu vecumā viņa vēl varētu bez pūlēm noslī­pēt prasmes un varbūt iegūt advokāta licenci. Tas neapšau­bāmi būtu smags ceļš, taču drīzumā tā varētu būt viņas vie­nīgā izeja. Karjera pārvaldē šķita noslēgusies, un īsā uztu­rēšanās izlūkdienesta lauciņā droši vien beigsies, vēl ne­sākdamās.

"Tad nu gan putru esmu ievārījusi savā dzīvē!"

Taču nožēlai nebija laika.

Patiesībā nekad nav bijis.

Ketlīna zināja, ka nākamajā dienā, svētdienā, visur innos staigās tūristi, apmeklēs slaveno Tempļa baznīcu un apbrī­nos apkārtni. Tiesa, senajā ēkā no agrākajiem laikiem bija sa­glabājies maz. Pirms dažiem gadsimtiem protestantu baristri, tiekdamies izdzēst visus katolicisma simbolus, nobalsināja sienas un apmeta kolonnas šī puritāniskā šķīs­tīšana iznīcināja visu senlaicīgo skaistumu. Vairums no tā, ko apmeklētāji tagad skatīja, bija rekonstruēts divdesmitajā gadsimtā pēc tam, kad vācieši bija sabombardējuši apkārtni Otrā pasaules kara laikā.

Šajā vēlajā stundā baznīca bija aizslēgta un grima tumsā. Strauji tuvojās pusnakts. Tomēr netālajā saimnieka mājvietā dega gaisma. Tur dzīvoja uzraugs, kura pienākums bija pie­skatīt baznīcu un kurš kalpoja gan Midltemplai, gan Inertemplai.

Viņa pieklauvēja pie durvīm.

Tās atvēra aptuveni četrdesmit piecus gadus vecs vīrie­tis, kas stādījās priekšā kā saimnieks. Viešņas ierašanās vi­ņu acīmredzami mulsināja, tālab Ketlīna uzrādīja savu die­nesta apliecību un apjautājās:

Cikos baznīcu vakarā slēdz?

Jūs ieradāties tik vēlā stundā, lai to noskaidrotu?

Ketlīna mēģināja blefot. Ņemot vērā nesenos notiku­mus, jums nevajadzētu būtu pārsteigtam.

Bija skaidrs, ka vārdi ir trāpījuši mērķī.

Dažādos laikos, vīrietis sacīja. Parasti četros va­karā. Citreiz agrāk, pat vienos. Tas atkarīgs no tā, vai mums ir ieplānots kāds dievkalpojums vai īpašs pasā­kums.

Tāds kā šodien?

Viņš pamāja. Mēs slēdzām baznīcu četros, kā lūgts.

Un pēc tam tajā neviens neiegāja?

Uzraugs veltīja sievietei ziņkārīgu skatienu. Es pats aiz­slēdzu durvis.

Vai vēlāk tās neatslēdza kāds cits?

Vai jūs domājat to īpašo pasākumu? viņš jautāja.

Tieši to es domāju. Vai viss notika tā, kā iepriekš pare­dzēts?

Vīrietis palocīja galvu. Durvis tika atslēgtas sešos un at­kal aizslēgtas desmitos. Kā tika lūgts, ēkā neatradās neviens no personāla.

"Improvizē. Domā. Nepalaid vējā tādu izdevību."

Mums ir dažas… iekšējās problēmas. Radās sarežģīju­mi. Ne no jūsu puses. No mūsējās. Mēs cenšamies pārbau­dīt visas darbības un noteikt problēmu cēloņus.

Vai dieniņ! Man tika pieteikts, ka visam jābūt precīzi.

To sacīja jūsu priekšnieks?

Pats mantzinis.

Innus vadīja benčeri, juristu biedrības vecākie locekļi pa­rasti tie bija tiesneši. Vecākais benčers bija mantzinis.

Midltemplas vai Inertemplas mantzinis? Ketlīna vaicāja.

Baznīca atradās uz abu innu teritorijas robežas, un abas biedrības kopīgi to uzturēja. Dienvidu puses soli bija pare­dzēti Inertemplas pārstāvjiem, bet ziemeļu puses soli Midltemplai.

Inertemplas. Mantzinis to īpaši uzsvēra, un otrs vīrs vi­ņam piebalsoja.

Tieši to es nācu noskaidrot. Kas bija tas otrs vīrs?

Ievērojams cilvēks. Pavecāks džentlmenis ar spieķi. Sers Tomass Metjūss.

Malons nolika grāmatu uz letes. Veikalā bija ienākuši vēl daži pircēji un pētīja plauktus.

Šie cilvēki patiešām ienāk pēc teātra izrādēm, vai ne? viņš vaicāja.

Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es nedēļas beigās slēdzu veikalu vēlāk. Esmu pārliecinājusies, ka tas ir visai ienesīgi. Par laimi, man naktis diezgan labi patīk.

"Kas patīk man? Naktis? Rīti? Visa diena? Acīmredzot es piespiežu prātu darboties tad, kad tas nepieciešams. Pašlaik mans organisms darbojas pēc Džordžijas laika, piecas stun­das agrāk, tāpēc es jūtos labi."

Mis Mērija norādīja uz grāmatu, kuru viņš turēja rokās.

Tā izdota tūkstoš deviņi simti desmitajā gadā. Brems Stokers strādāja pie sera Henrija Irvinga, viena no dižāka­jiem Viktorijas laikmeta aktieriem. Irvings bija nolīdzis Stokeru vadīt Liceja teātri, kas atradās netālu no Strendas. Vien­laikus šis vīrs bija Irvinga personiskais asistents un tajos gados sarakstīja lielāko daļu savu pazīstamāko darbu, to­starp arī "Drakulu". Stokers dievināja Irvingu. Daudzi ap­galvo, ka "Drakulas" galvenā varoņa iedvesmas avots bijis Irvings.

To es nebiju dzirdējis.

Sieviete pamāja. Taču tūkstoš deviņi simti trešajā gadā, Irvinga uzdevumā meklēdams kādu zemes gabalu, kuru tas gribētu iegādāties, Stokers uzgāja interesantu leģendu. Kotsvoldas kalnos. Netālu no Glosteršīras un Bizli ciemata. Viņa atvēra sarkanajos vākos iesieto sējuma satura rādītāju. Stokeru valdzināja dažādas blēdības un krāpnieki. Viņš apgalvoja, ka "vienādi vai otrādi, bet viltvārži turpinās plaukt un zelt, kamēr vien cilvēka daba paliks tāda, kāda tā ir, un sabiedrība ļausies apmuļķošanai". Tā nu viņš aprakstija dažādus izdaudzinātus un ari mazāk zināmus gadīju­mus.

Malons nopētīja satura rādītāju, kas piedāvāja vairāk ne­kā trīsdesmit pārstāstus, kas ietilpa gandrīz trīssimt lappu­sēs. Klīstošais ebrejs. Raganas. Sievietes, kas pārģērbušās par vīriešiem. Neīstie Francijas troņmantnieki. Doktors Dī.

Bez daiļliteratūras romāniem un īsajiem stāstiem Stokers sarakstīja arī četrus dokumentālus darbus, mis Mēri­ja turpināja. Bet pamatdarbu viņš nepameta un strādāja pie Irvinga līdz pat dižā aktiera nāvei tūkstoš deviņi simti piek­tajā gadā. Stokers nomira divpadsmitajā gadā. Šo grama tu izdeva divus gadus agrāk. Izlasījusi to, kas rakstīts zibatmiņas failā, es uzreiz iedomājos par to.

Viņa norādīja uz pēdējo satura rādītāja ierakstu noda­ļu, kas sākās divsimt astoņdesmit trešajā lappusē.

"Zēns no Bizli."

Uzmanīgi atšķīris norādīto lappusi, Malons sāka lasīt, bet jau drīz pacēla acis. Nevar būt!

Un kādēļ ne, mister Malon?

Ketlīna atvadījās no uzrauga un izgāja no Tiesu inniem. Gan viņa, gan, iespējams, Entrims turp atvilināti. Pēc tam viņu aizsūtīja uz Oksfordu.

"Es pats piederu Inertemplai. Jau piecdesmit gadus."

Tā Metjūss bija viņai pirmīt lielījies.

Pēc tam Oksfordā stāstījis par Daidala biedrību.

"Runājot par vīru, ar kuru jūs tikāties kapelā… mēs ar vi­ņa organizāciju esam saskārušies arī agrāk. Tā uzrunāja arī Bleiku Entrimu Tempļa baznīcā."

Tomēr tas bija Metjūss, kurš ar Inertemplas mantziņa starpniecību lika atvēlēt baznīcu savām vajadzībām.

Nevis kāda Daidala biedrība.

"Kas īsti notiek?" Ketlina prātoja.

Aizdomas bija pāraugušas vispārējā neuzticībā.

Ievibrējās tālrunis.

Atradusi aparātu, viņa apskatīja zvanītāja numuru.

Metjūss.

Vai jūs esat atgriezusies Londonā? viņš jautāja.

Kā jūs pavēlējāt.

Tad dodieties uz veikalu Rīdženstrītā, pie Pikadili lau­kuma. Any Old Books. Tur uzturas tas amerikāņu aģents Kotons Malons un, iespējams, arī mūsu meklētais jauneklis īans Danns. Varbūt tur atrodama arī zibatmiņa.

Un Entrims?

Apstākļi ir mainījušies. Izskatās, ka misters Entrims ir nosūtījis Malonu atrast lanu Dannu un zibatmiņu. Tā kā Entrima rīcībā šīs ierīces nepārprotami nav, es gribu, lai jus no­dibināt sakarus ar Malonu un iegūstat zibatmiņu. Dariet vi­su, kas jādara, lai paveiktu šo uzdevumu. Tomēr pasteidzieties.

"Interesanti, kāpēc jāsteidzas?"

Misteram Malonam pavisam drīz var gadīties kāda liksta.

Gērijs kopā ar Entrimu piegāja pie cita galda, kur zem stikla vāka līdzīga tam, zem kāda viņa māte glabāja kū­kas un pīrāgus, bija novietota grāmata.

Entrims nocēla stikla kupolu. Šī mums ir jāsargā. Tā ir visam pamatā.

Mister Entrim, kāpēc…

Sauc mani par Bleiku.

Vecāki man vienmēr mācījuši uzrunāt pieaugušos pie­klājīgi.

Labs padoms. Taču pieaugušais var ļaut sevi uzrunāt

citādi.

Zēns pasmaidīja. Tad gan drīkst.

Es ari tā domāju.

Gērijs gan nejutās gluži ērti, sacīdams "tu", taču skaļi to neatzina un turpināja aplūkot seno grāmatu.

Šīs piezīmes rakstīja Roberts Sesils, visievērojamākais vīrs Anglijā no tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā līdz tūk­stoš sešsimt divpadsmitajam gadam. Viņš kalpoja karalienei Elizabetei Pirmajai un karalim Džeimsam Pirmajam par gal­veno ministru. Droši! Tu drīksti to atvērt.

Zeltaini zaļganās lapas ar sausajām, apdriskātajām malām šķita trauslas kā kartupeļu čipsi, un tajās rindojās ar roku rakstīti simboli un burti.

Simt piecās lappusēs ir septiņdesmit pieci tūkstoši rak­stu zīmju, Entrims stāstīja. Viss teksts ir šifrēts. Kods nav uzlauzts kopš tūkstoš sešsimt divpadsmitā gada. Taču mums tas izdevās.

Kas tur rakstīts?

Tas, kas var mainīt vēsturi. Entrims šķita lepns par savu veikumu.

Vai to bija grūti uzlauzt?

Talkā nāca mūsdienīgi datori un arī tā akmens plāk­sne, kuru tu nupat redzēji uz grīdas. Simboli uz tās līdzi­nās simboliem piezīmēs un kalpo par atslēgu. Laimīgā kār­tā Sesils ir atstājis šo akmeni nākotnei, lai kodu varētu atšifrēt.

Nez vai bija vērts tā pūlēties un šifrēt.

Entrims smaidīja. Mēs arī tā sākumā domājām. Tavs tēvs pirmīt jau ierunājās par tekstiem zibatmiņā. Kad iepa­zīst Roberta Sesila personību, viss nostājas savās vietās. Entrims norādīja uz datoriem. Mums par laimi, šie ir spē­jīgi uzlauzt daudz grūtāku kodu nekā Sesila radītais.

Gērijs pētīja lapas. Šī grāmata ir četrsimt gadus veca?

Visa pilnībā.

Lai uzdotu vēl kādu jautājumu, Gērijs saņēma drosmi. Es iedomājos par to dienu lielveikalā, vasarā. Kā tu pazīs­ti manu mammu?

Mēs pirms daudziem gadiem bijām draugi. Es ar viņu iepazinos Vācijā. Tolaik, kad tavs tēvs tur dienēja jūras karaflotē.

Par tēva flotes laikiem zēns zināja maz. Tikai vispārējos vilcienos iznīcinātāja pilots, dienējis daudzviet pasaulē, vē­lāk kļuvis par flotes juriskonsultu. Mājas pagrabā mētājās plastmasas kaste ar formastērpiem, cepurēm un fotogrāfi­jām. Viendien Gērijs to bija izrakņājis un izskatījis. Varbūt derētu to izdarīt vēlreiz?

Kad mēs satikāmies lielveikalā, tu viņu redzēji pirmo reizi kopš tiem laikiem?

Entrims pamāja. Sešpadsmit gadu laikā. Mani norīkoja dienēt citās bāzēs, un arī viņi pārcēlās citur. Nebiju Pemu sastapis līdz tai dienai, kad ieraudzīju jūs abus veikalā.

Gērijs nolaida skatienu un aplūkoja grāmatas lapas un šif­rēto tekstu.

Vai tava māte ir jebkad stāstījusi par Vācijā pavadīto lai­ku? Entrims vaicāja.

"Sešpadsmit gadi ir pirms manas dzimšanas," Gērijs rē­ķināja. Viņš alka uzdot vēl dažus jautājumus. "Varbūt Bleiks Entrims pazīst to vīru, ar kuru ielaidās mana māte?"

Viņa tikai minēja, ka tas bijis smags laiks. Gan viņa, gan tēvs satikās ar citiem. Vai tu gadījumā nezini, ar ko satikās mana mamma?

Entrima skatiens pauda spraigumu.

Patiesībā zinu gan.

27. nodaĻa

Karaliene Elizabete, pēdējā no Tjūdoru dzimtas, nomira ne­precējusies. Kopš viņas nāves tūkstoš sešsimt trešajā gadā An­glijā notikušajām revolūcijām bijuši dažādi cēloņi, taču tās vienmēr grāva ģimenes. Džeimsa I dēlam nocirta galvu, un pēc Sadraudzības izveidošanas Čārlza II dēls Džeimss II bija spiests pamest troni, kad aristokrāti uzaicināja viņa vietā val­dīt Viljamu III. Pēc Viljama nevardarbīgās nāves divpadsmit gadus valdīja Anna, Džeimsa II meita, un pēc viņas tronī kā­pa Džordžs 1, kurš pa sieviešu līniju cēlies no Džeimsa I. Vi­ņa pēcteči joprojām sēž Anglijas tronī.

Pastāv pietiekami daudz norāžu, kas liecina par kādu fa­nātiski sargātu noslēpumu karalienes Elizabetes agrīnajā dzī­ves posmā. To norāda vairāki tālaika vēsturnieki, viešot zi­nāmu skaidrību j)ar šo jautājumu. Vēstulē Lordam protektoram Samersitam tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā, kad princesei Elizabetei bija piecpadsmit gadi, sers Ro­berts Tirits raksta:

"Es no tiesas uzskatu, ka starp milēdiju Ešlijas kundzi un Naudaslāžu glabātāju [sers Tomass Perijsj pastāv slepens so­lījums neizpaust noslēpumu līdz pat nāvei un, ja tā ir, to no viņas nevienam neizdosies izzināt, ja nu vienīgi Viņa Majes­tātei Karalim vai arī jūsu Gaišībai."

Vieta, kas plašākai sabiedrībai zināma kā Bizli, ir pavi­sam citāda nekā tā, kuru ar šo vārdu pazīst mūsdienās. Biz­li, kur notiek šaušanas sacensības, atrodas Sari grāfistē līdzās ievērojamai kapsētai. Tā pilnā mērā apliecina savu nesenumu, cik nu vien jebkurš apvidus vecajā zemē tāds var būt. Vis­interesantākā vieta visā apkaimē ir Overkorta, savulaik Bizli muižas nams. Tā atrodas turpat pie Bizli baznīcas, un to no kapsētas atdala vien dārza vārtiņi. Māja patlaban pieder Gordonu ģimenei, un dokumenti pierāda, ka tā reiz bijusi daļa no karalienes Elizabetes īpašuma. Vēlāk muiža, kurā šis nams ietilpa, mainīja īpašniekus, un tagad nams kļuvis f)ar atseviš­ķu saimniecisko vienību. Pats par sevi saprotams, tur kādu lai­ku mājoja princese Elizabete, un vēl arvien ir apskatāma is­taba, kuru viņa apdzīvoja.

Vēl kāda lieta ir neapšaubāmi jāpatur prātā, runājot par Bizli sešpadsmitā gadsimta sākumā, no Londonas tur bi­ja salīdzinoši viegli nokļūt. Uz kartes novilkta līnija parā­da, ka pa ceļam kā bāzes atbalsta punkti bijuši Oksforda un Sairensestera, divi tālaika svarīgie centri taipusē, kuriem apkārt bija izbūvēti labi ceļi. Saskaņā ar tradīciju jauniņā princese Elizabete bērnībā koj)ā ar guvernanti nosūtīta uz Bizli, lai dzīvotu citā klimatā un Kotsvoldas kalnu spēcī­gais, smaržīgais gaiss stiprinātu viņas veselību. Apvidus dziedinošās īpašības bija labi zināmas viņas tēvam un daudziem citiem to aprindu cilvēkiem. Kamēr viņa uzturē­jās Overkorta, guvernantei Keitai Ešlijai tika nosūtīta ziņa, ka valdnieks dodas apraudzīt savu meitiņu, taču īsi pirms norunātā laika, kad monarha ierašanās tika gaidīta kuru katru brīdi, notika baismīga nelaime. Bērnam uzbruka jau­na kaite sākās akūts drudzis, un meitenīte nomira, pirms viņai paguva noorganizēt pienācīgu aprūpi un apkalpošanu. Guvernante baidījās paziņot šos jaunumus tēvam. Henrija VIII ātrā daba līdzcilvēkus darīja nelaimīgus. Izmisuma dzīta, sieviete noslēpa līķīti un steidzās uz ciematu cerībā atrast bērnu, ar kuru varētu aizvietot mirušo princesi, lai skumjā notikuma atklāsmes baismais brīdis tiktu novilci­nāts līdz laikam, kad Viņa Majestāte būs aizbraucis. Ta­ču ciematiņā iedzīvotāju bija maz un pat visā apkaimē ne­atradās nevienas meitenes vajadzīgajā vecumā. Gandrīz zaudējusi galvu jo laiks skrēja vēja spārniem, lēdija Ešlija uzņēmās vēl lielāku risku un meklēja aizvietotāju starp zēniem. Nabaga sievietei par laimi jo viņas dzīvība jau karājās mata galā, šis nodoms kļuva viegli piepildāms. Atradās zēns, turklāt tāds, kurš noderētu īpašajam mērķim un vēl labi zināms guvernantei. Piedevām viņš bija glītu vaigu, kas šais apstākļos bija svarīgi. Tā nu viņš tika ie­ģērbts mirušā bērna drēbēs jo abi bija līdzīga auguma. Kad parādījās karaļa svītas pirmais jātnieks, nabaga j)ārmocītā guvernante varēja atviegloti uzelpot.

Apciemojums aizritēja veiksmīgi. Henrijs neko nenojauta, jo viss bija noticis tik strauji, ka vēl pirms neilga brīža valdo­šo satraukumu nemanīja. Elizabete bija uzaugusi lielās bai­lēs no tēva, ar kuru tikās ļoti reti un kurš nebija radis piedzī­vot jebkādas neapvaldītas jūtu izpausmes no meitas puses. Tādējādi šī steidzīgā apciemojuma laikā nebija pamata jeb­kādām aizdomām.

Pēc tam pār šo krāpšanu krita tās loģiskais lāsts. Tie, kuri glabāja noslēpumu, neuzdrošinājās un nedrīkstēja atklāt pa­tiesību, jo mirušos atpakaļ dzīvē atsaukt nevar un valdonī­gais monarhs necieta ne mazāko kavēkli viņa vēlmēm un dzī­voja ar pārliecību, ka jaunāko meitu var izmantot par bandinieku lielajā politikas šaha spēlē, kurā viņš bija tik dzi­ļi iesaistījies.

Par laimi, tādu, kuri glabāja noslēpumu ja vien tādi pa­tiešām pastāvēja -, bija vien daži. Ja patiesi tādi notikumi risinājušies, līdz ar pašu viltvārdi tajos visādā ziņā bija ie­saistītas šādas personas: Keita Ešlija, Tomass Perijs un zēna vecāki. Vairāku ticamu iemeslu dēļ es esmu nācis pie secinā­juma, ka apmaiņa Bizli ciematā notikusi ap tūkstoš piecsimt četrdesmit sestā gada jūliju. Neviens cits laika posms ne pirms, ne pēc tam nevarēja cik mums zināms atbilst nepiecieša­majiem kritērijiem.

Malons pacēla acis pret mis Mēriju. Es nekad agrāk ne­esmu dzirdējis šo stāstu.

Tas gadiem bija zināms tikai Bizli ciemata apkaimē, un tad to atklāja Brems Stokers. Iespējams, tā ir tikai leģenda. Taču pēc Elizabetes Pirmās nāves ikgadējos Maija dienas svētkos Bizli ciematā gadsimtiem ilgi kāds jauns zēns vien­mēr tika ieģērbts Elizabetes kostīmā. Savādi, vai jūs tā ne­teiktu? Varbūt tajā tomēr ir kāda patiesības drumsla.

Viņš patiesi nezināja, ko teikt.

Neesiet tik satriekts, mis Mērija ieteicās. Padomā­jiet vien! Ja tā būtu patiesība…

Tieši to Malons pulējās aptvert kāpēc šāds fakts ir tik nozīmīgs, ka tagad, četrus gadsimtus vēlāk, CIP īsteno ope­rāciju nolūkā to izpētīt.

Ja tā padomā, mis Mērija sprieda, stāsti šķiet loģis­ki, ja ņem vērā to, kas ir zināms par pirmo Elizabeti.

Malons jau bija sācis atsaukt atmiņā visu, ko zināja par pēdējo Tjūdoru monarhu.

Viņa nodzīvoja līdz sirmam vecumam, mis Mērija klās­tīja, taču nekad neatdeva sevi vīrietim. Karaliene savu pie­nākumu zināja, proti, vajadzēja radīt mantinieku. Viņa zinā­ja, ko pārdzīvojis viņas tēvs, iekams tika pie dēla. Elizabetes gadījumā pat pietiktu, ja piedzimtu meita. Tomēr viņa ar no­lūku izvēlējās palikt bez bērniem un daudzkārt uzsvēra sa­vu nostāju publiski.

Prātā nāca kāds īpaši atzīmējams paziņojums karaliene uzstāja, ka neprecēsies "pat tad, ja viņai piedāvātu Spānijas karaļa dēlu vai atrastu kādu citu augstdzimušu princi".

Mums derētu to apspriest.

Izņēmusi no kabatas salocītu papīra lapiņu, mis Mērija to pasniedza vīrietim. Mana māsa lieliski pārzina visu, kas saistīts ar Elizabeti. Viņa jums palīdzētu daudz vairāk. Es jau pirmīt ar māsu aprunājos, un viņu mans stāstījums sa­valdzināja. Māsa ar nepacietību gaidīs jūsu zvanu rit no rī­ta. Vina dzīvo īstmolzi.

Šo ziņu Malons grasijas nodot Entrimam. Bet patlaban man nepieciešams atrast īanu un zibatmiņu.

Viņš ir augšstāvā. īans sacīja, ka jūs, visticamāk, ieradīsieties vēl šodien. Aiz plauktiem pa labi, mis Mērija no­rādīja.

Vairāki apmeklētāji izgāja no veikala, un tad ienāca citi.

Malons paķēra Stokera grāmatu. Vai drīkstu?

Tad viņš ievēroja cenu uz lapiņas, kas bija ievietota starp grāmatas lapām. Divsimt mārciņu. Padārgi.

Patiesībā diezgan lēti. Esmu redzējusi šādu eksemplā­ru par lielāku naudu.

Vai jūs pieņemat American Express?

Mis Mērija papurināja galvu. Tā būs dāvana vienam grāmatu tirgotājam no otra. Es paglabāšu to jums zem letes.

Viņš pateicās un devās pa kāpnēm augšup.

Arī viņa Kopenhāgenas mājā bija vairāki stāvi. Pirmajā bi­ja ierīkots veikals, otrajā un trešajā glabājās grāmatas, bet augšējā stāvā atradās dzīvoklis, kuru viņš jau gadu sauca par savām mājām. Šim namam bija līdzīgs plānojums, vienīgi čet­ru stāvu vietā bija trīs. Malons atrada īanu plašā dzīvoklī.

Kāpēc tu bēgi? viņš noprasīja.

Zēns vērās ārā pa logu. Jums tas jāredz.

Vīrietis piegāja pie loga un paraudzījās lejup.

Otrpus ielas stāvēja divi vīri.

Viņi ieradās pirms brīža. Ar auto.

Citi gājēji plūda straumēm, taču abi vīrieši pat nepakustē-

Neizskatās lāgā, īans noteica. Malons bija vienisprātis.

Abi vīrieši devās pāri ielai uz veikaliņa durvju pusi.

28. nodaĻa

Entrims bija gaidījis izdevīgu brīdi. Protams, tas bija jā­nokārto pamazām un uzmanīgi, taču nācās izmantot īso lai­ka sprīdi, kas viņam bija atvēlēts. Pastāvēja vienīgi cerība, ka Gērijs Malons izteiks vēlmi uzturēties Londonā ilgāk. Pa­teicoties tam, ka Džordžijā uzdevis novērot un noklausīties Gēriju ar māti, Entrims visumā nojauta, kādas bija abu at­tiecības. Taču acīmredzot notikušas nozīmīgākas sarunas zem četrām acīm, ja reiz Gērijs tieši apvaicājās par savas mā­tes palaidnīgo pagātni.

Ar ko mana māte satikās? Gērijs vaicāja. Viņa man maz stāstīja.

Kādēļ tas ir tik būtiski? Entrims atbildēja ar pretjau­tājumu.

Tas saistīts ar manu tēvu. Gērijs brīdi klusēja. Pa­tiesībā tas ir saistīts ar citu tēvu. Manu bioloģisko tēvu. Tā laikam to sauc. Manai mātei bija sānsolis, kura rezultātā pie­dzimu es.

Ko tu pats par to domā?

Es pat nezinu, ko domāt. Bet viņa man un manam tē­vam ilgus gadus meloja.

Entrims bija gaidījis šo brīdi kopš tās dienas, kad lielveikalā ieraudzīja Gēriju. Viņam bijušas daudzas sievietes. Ta­ču, cik viņam zināms, neviena nebija palikusi stāvoklī. Viņš pat bija pieņēmis, ka viņam vairs nav lemts kļūt par tēvu, taču Pemas Malonas atzīšanās bija visu mainījusi. Tagad vi­ņam radusies izdevība tāda, kuru Pema nekad nebutu vi­ņam sniegusi. Viņas rūgtie noliegumi Entrimu vienīgi spār­noja. "Ko gan viņa iedomājas, sasodīts?" Entrims gandrīz pasmaidīja. Šī operācija nebija izgāzusies. Viss noritējis sa­skaņā ar ideālu plānu.

Nāc man līdzi, viņš aicināja Gēriju.

Entrims aizveda zēnu atkal uz kabinetu. Noliktavas īpaš­nieks domāja, ka to noīrējis ražošanas koncerns, kas vēlas šai pusē uzsākt komercdarbību, un Entrims kopā ar vēl da­žiem kolēģiem ir atsūtīti veikt sagatavošanās darbus. Līdz šim neviens nebija neko apšaubījis, nebija iejaucies, un īre bija nomaksāta ilgu laiku uz priekšu. Vienā pusē kabinetam bija ierīkotas labierīcības tajā telpā varēja iekļūt no noliktavas zāles. Viņš iegāja tualetē, ieslēdza gaismu, paaicināja Gēriju tuvāk un norādīja uz spoguli. Ieskaties sev acīs. Kādā krāsā tās ir?

Pelēkas. Tās vienmēr bijušas tādā krāsā.

Tavas mātes acis ir zilas, un Malonam ir zaļas acis. Ie­skaties manējās!

Vīrietis vēroja, cik uzmanīgi Gērijs lūkojas viņam acīs.

Pelēkas, zēns noteica.

Klusēdams Entrims ļāva, lai Gērijs pats nonāk pie seci­nājumiem.

Un tā arī notika.

Tu biji tas, kurš satikās ar manu māti? Tā kā Entrims pamāja, Gērija sejā atspoguļojās spēcīgs satricinājums. Un arī tu nezināji?

Viņš papurināja galvu. Nezināju līdz tai dienai, kad sa­stapu jūs abus lielveikalā. Pēc tam es devos pie tavas mātes uz darbu un noprasīju skaidri un gaiši. Viņa atzinās.

To viņa man nav stāstījusi.

Baidos, ka tava māte gribēja noslēpt patiesību gan no tevis, gan no manis.

Kā tev izdevās atrast mani un manu tēti? Gērijs vai­cāja. Kā mēs te nonācām?

Nedrīkstēja atklāt patiesību to, ka viņš licis novērot gan Gēriju, gan Pemu. To, ka viņš noorganizējis lūgumu Malonam pavadīt īanu Dannu uz Londonu. Tālab viņš vienkārši atteica:

Kādreiz dzīvē gadās, ka uzsmaida laime.

Dabiski, Entrims nedrīkstēja izpaust, ka Norss un Devīns ir viņa pakļautībā un Gērija "izglābšana" bijis viltīgs gājiens ar nodomu ne tikai tuvāk sapazīstināt tēvu un dēlu, bet arī likt Gerijam un Kotonam Malonam justies pateicīgiem. Protams, viņa vīriem bija uzdots sagūstīt arī īanu Dannu. Ta­ču, kad Danns tomēr izbēga, Entrims ieceri mainīja, lai va­rētu nodarbināt Malonu citur.

Tavs bioloģiskais tēvs esmu es, viņš paziņoja Gērijam.

Gērijs nezināja, ko teikt. Viņš bija ilgi lauzījis galvu, pār­domādams faktu, ka viņa radīšanā piedalījies kāds nepazīs­tams vīrietis. Gribējās zināt, kurš tas ir, un tādēļ viņš prasī­ja patiesību mātei.

Un te nu šis cilvēks stāv.

Bet vai tā patiešām ir?

Acīmredzot šaubas lauzās uz āru, jo Entrims uzlika vi­ņam roku uz pleca un sacīja:

Par to pārliecināties nav sarežģīti. Mēs varam veikt DNS testu.

Varbūt derētu gan.

Es jau domāju, ka tu gribēsi. Man kabinetā ir daži va­tes tamponi. Aši noņemsim uztriepi no mutes gļotādas, un lieta darīta. Es zinu šai pilsētā vienu laboratoriju, kas var veikt šo testu ātri.

Bet tas vienīgi apstiprinās to, ko mēs abi jau zinām, vai ne?

Entrims pamāja. Tava seja. Tavas acis. Tava miesasbūve. Mēs esam līdzīgi. Un tava māte atzinās, ka tā patiešām bijis. Bet es negribu, lai mūsu attiecībās valda šaubas.

Gērijs nebija tam īsti gatavs. Viņš bija samierinājies, ka ne­kad neuzzinās neko par savu īsto tēvu.

Ko lai tagad darām? viņš jautāja Entrimam.

Iepazīsim viens otru labāk. Mums tādas izdevības nav bijis.

Bet ko iesāksim ar manu tēti?

Kad viņš atgriezīsies, mēs viņam visu izstāstīsim.

Gaidāmā saruna nez kāpēc viesa zēnā nemieru. Viņš ju­tās neveikli. Neērti. Divi vīrieši. Abi viņa tēvi.

Tikai dažādās lomās.

Entrims arī šoreiz manīja viņa satraukumu. Nebēdā. Kotons šķiet kārtīgs vīrs. Iespējams, viņš arī jutīsies atvieglots, uzzinot patiesību.

Iespējams.

Entrims gan visādi centās izgaisināt zēna bailes, taču viņš nevēlējās Kotonam Malonam neko stāstīt. Viņš nebija pieņē­mis galīgo lēmumu par rīcību pēc tam, kad Gērijam pavēs­tīs patiesību.

Viņš bija gribējis redzēt zēna reakciju.

Tā bija apmierinoša.

Diez vai Gērija dzīvē ir vietas diviem tētiem. Tas varētu radīt neērtas situācijas. "Bet kāpēc lai tas būtu vajadzīgs? Šis ir mans puika. Viņa dzīslās nerit ne pilītes Malona asiņu."

Ar vienu tēvu pietiek pārpārēm.

Ar īsto tēvu.

Tā Entrims pieņēma lēmumu.

Operācija "Karaļa viltība" tiks slēgta.

Viņš saņems solītos piecus miljonus mārciņu no Daidala biedrības.

Taču viņš izvirzīs vēl vienu prasību. Par Kotona Malona nāvi.

29 NODAĻA

Malons kā bulta metās uz durvju pusi, taču kāpņu augš­galā apstājās. Tāpat kā viņa Kopenhāgenas namā, arī šeit kāp­nes vijās lejup uz labo pusi, vienīgi trīs kāpņu laukumiņu vie­tā bija divi. īans jau atradās viņam aiz muguras, taču Malons pagriezās un čukstus pavēlēja:

Tu nekur neiesi.

Es protu par sevi parūpēties.

Par to es nešaubos. Bet briesmas var draudēt mis Mē­rijai, un es nevaru raizēties ari par tevi.

Zēns laikam aptvēra. Ejiet viņai palīgā.

Paliec tepat, Malons vēlreiz norādīja.

Abpus kāpnēm stiepās koka margas. Viņš atspiedās ar ro­kām uz abām margām un pārlēca tām pāri, klusi piezemē­damies uz kāpņu laukumiņa. Izrīkojies tā vēlreiz, viņš no ze­mākā kāpņu posma vērās lejup uz pirmo stāvu, kur atradās grāmatu veikals. No tā viņu šķīra piecpadsmit pakāpieni, un ikkatrs no tiem varēja pavēstīt par viņa klātbūtni. Taču Ma­lons nepaguva izšķirties par turpmāko rīcību zemāk pavī­dēja ēna.

Tad parādījās vīrs.

Tas devās pie kāpnēm.

Malons veikli ieslīdēja otrā stāva durvju ailā un pavērās gar stenderi. Viens no vīriem, kurš nupat bija atradies uz ielas, tuvojās. Tikko nācējs atradās pusceļā uz otro stāvu,

Malons izbrāzās no paslēptuves un, atkal izmantodams abas margas par atbalstu, iespēra svešajam pa seju. Tad viņš lēca uz priekšu, piezemējās un, soļiem dimdot uz ozolkoka pa­kāpieniem, steidzās lejup, kamēr uzbrucējs nokrita uz grī­das un aizvēlās starp plauktiem. Apdullušais vīrietis lūkoja piecelties, taču sitiens ar dūri pa žokli viņu atkal noguldīja. Malons viņu aši pārmeklēja un atrada deviņmilimetrīgo pistoli.

Turēdams ieroci šaušanas gatavībā, viņš zagās uz priekšu.

No letes viņu šķira trīs plauktu rindas.

šeit! vīrietis uzsauca. Es tevi gaidu.

Skatiens aizslīdēja pie ielas durvīm tās bija aizvērtas. Caur logu durvīs varēja redzēt garāmgājējus slīdam turp un šurp pa aptumšoto ietvi. Viens gājējs apstājās, paraustīja aiz­slēgto durvju rokturi un devās tālāk.

Malons izstiepa ieroci sev priekšā.

Pie pēdējās plauktu rindas viņš apstājās un zagšus parau­dzījās gar stūri.

Otrs iebrucējs bija sagrābis mis Mēriju no mugurpuses un turēja ieroci viņai pie labajiem deniņiem.

Lēni un prātīgi, svešais izrīkoja.

Malons turpināja tēmēt, gatavs izšaut. Un jēga?

Zibatmina.

"Kas ir šis cilvēks? Un kā viņš zināja, kur jānāk?"

Man tās zibatmiņas nav, Malons atzinās un joprojām vērsa ieroci pret svešinieku.

Vajadzētu tikai vienu vienīgu izdevību, lai izrēķinātos ar šo mērgli.

Zibatmiņa ir pie puikas, uzbrucējs secināja. Kur ir puika?

Kā tu zini?

Man vajag zibatmiņu.

Atdodiet to viņam, mis Mērija lūdza.

Sievietes balsī nemanīja baiļu.

Vai tā ir pie jums? Malons sievietei jautāja.

Metāla kārbā. Zem letes.

Skat, kādi jaunumi. Bet mis Mērijas acu skatiens iedroši­nāja. Viņa gribēja, lai to dara.

Pavisam lēnām Malons tuvojās letei.

Nepazīstamais ar gūstekni stāvēja pie letes pašā galā. Ma­lons ieslīdēja aiz letes un sataustīja plauktos metāla kārbu. Joprojām turēdams uzbrucēju uz grauda, viņš ar kreiso ro­ku pacēla kārbas vāku. Tajā glabājās mārciņu un peniju mo­nētas, un ari zibatmiņa. Tāda paša lieluma un apveida kā tā, kuru viņš bija iepriekš lietojis.

Malons to izņēma no kārbas.

Pasvied šurp!

Viņš paklausīja.

īans notrausās lejā, izmantojot margas, gluži tāpat kā Ma­lons. Nonācis kāpņu pakājē, viņš ieraudzīja vīrieti turam ie­roci mis Mērijai pie galvas.

Redzot sievieti briesmās, īanu pārņēma izbailes. Mis Mērija bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas pret viņu iz­rādīja patiesu laipnību. Viņa rūpējās par zēnu, nekad no viņa neko neprasīdama un negaidīdama. Lūgdama zēnu pārlaist naktis veikalā, it kā tāpēc, lai pieskatītu mantas, mis Mērija deva iespēju viņam patverties no aukstuma. Ne viens, ne otrs nebija runājis par šā piedāvājuma patieso mērķi, taču abi to labi zināja. Viņš bija atgriezies staļļu iekšpagalmā pēc plast­masas maisiņa tālab, ka grāmatas varēja aizvest vajātājus pie mis Mērijas. Turklāt grāmatas atgādināja viņam par šo vei­kalu, par labdares kluso balsi, laipno izturēšanos. "Ja vien kādreiz man būs māte, ceru, ka tā būs līdzīga mis Mērijai."

Varēja saklausīt Malona balsi, pēc tam ierunājās mis Mē­rija tika pieminēta zibatmiņa metāla kārbā.

lans pasmaidīja.

Mis Mērija tēloja lieliski.

Svešais pamāja ar ieroci, likdams Malonam pasviest zibatmiņu. lans izmantoja brīdi, kad uzbrucējs noķer ierīci, un iz­vilka grāmatu no tuvākā plaukta.

Ja izdotos novērst svešā uzmanību, Malons varētu rīko­ties.

Zēns cieši satvēra grāmatu, strauji atvēzējās un uzsauca:

Ei, jampampiņ!

Malons dzirdēja īana balsi un ieraudzīja, ka viņš met vī­ram ar grāmatu. Nepazīstamais pacēla roku, lai atvairītos. Malons izmantoja šo brīdi, lai rūpīgāk notēmētu, taču nepa­guva izšaut mērķis metās pa kreisi.

Gulties! viņš iekliedzās.

Mis Mērija nekavējoties nogūlās uz grīdas.

Rūpīgi notēmējis, Malons izšāva pa grāmatām tai pusē, kur vīrietis bija paslēpies.

Kur palicis īans?

Pie pirmās plauktu rindas Malons gar grāmatām mēģināja saskatīt kādu kustību veikala otrā pusē. Divas plauktu rin­das tālāk pazibēja ēna, un viņš skrēja pa eju starp plauktiem un skatlogu, par aizsegu izmantodams koka plauktu gala sienas.

Necelieties augšā! Malons vēlreiz skaļi piekodināja mis Mērijai un lanam.

Vismaz ārdurvis ir piesegtas.

Bet tad viņš atcerējās par kāpnēm.

Pa tām kāds dimdināja augšup, un Malons aizskrēja turp. Durvīm viņš tomēr tuvojās piesardzīgi, turoties vienā malā. Aši pametis skatienu gar stenderi, viņš kāpņu laukumiņā ie­raudzīja otru svešo vīrieti.

Pēdas attālumā pret betona grīdu nobūkšķēja divas lodes.

Mis Mērija kopā ar lanu paslēpās aiz letes, tāpēc Malons saka rīkoties izšāva, lai atbrīvotu sev ceļu, un steidzās augšup pa kāpnēm.

Nonācis otrā stāva kāpņu laukumiņā, viņš piespiedās pie sienas blakus durvīm un ielūkojās istabā. Telpa izrādījās tuk­ša, taču logs bija atvērts. Aiz tā varēja saskatīt ugunsdzēsē­ju kāpnes. Viņš piesteidzās pie loga. Lejā pa tumšu šķērsie­lu, kas stiepās aiz ēkas, bēga vīrietis.

Atskanēja šāvieni.

Lejā.

Grāmatu veikalā.

Un šķīda stikls.

Un atkal dārdēja šāvieni.

Ketlīna no ietves lūkojās Any Old Books veikalā pa lielo skatlogu un redzēja pie letes slēpjamies pavecāku sievieti un jaunu zēnu. No viņiem pa labi starp plauktiem kājās trausās vīrietis. Tas pieliecās un pavilka augšup vienu bikšu staru, atsegdams ieroci makstī, kas piesprādzēta pie kājas. Ketlīna zem mēteļa sataustīja Metjūsa izsniegto pistoli un tai pašā laikā centās atvērt durvis.

Aizslēgtas.

Viņa iespēra pa durvju apakšējo daļu, taču koks izturēja.

Bruņotais vīrietis jau bija izslējies stāvus un tuvojās plauk­tu galam.

Ne vecā sieviete, ne zēns to neredzēja.

Ketlīna atkāpās un pacēla ieroci.

Vīrietis viņu ieraudzīja un pieplaka grīdai, un Ketlīna iz­šāva cauri durvju loga stiklam.

Pašķīda lauskas.

/

Garāmgājēji pajuka kur kurais.

Iespiedzās kāda sieviete.

Ar skatienu Ketlīna meklēja bruņoto vīrieti.

Taču neatrada.

Tad viņš parādījās labajā pusē citā plauktu ejā tālāk no sievietes un zēna, taču tagad varēja netraucēti izšaut uz Ketlīnu. Viņa pavirzīja ieroci pa kreisi un atkal raidīja lodi pa caurumu, ko bija radījis pirmais šāviens. Vīrietis slēpās aiz plaukta galasienas, kas acīmredzot bija darināta no cieta ko­ka. Skatienam parādījās ierocis. Tiklīdz atskanēja šāvieni, Ketlīna metās guļus uz ietves un sauca:

Visiem gulties!

Vairums cilvēku bija aizbēguši, daži pat izskrējuši uz ie­las braucamās daļas.

Daži bija apgūlušies uz vēsā ietves asfalta.

Uz viņu pusi nospindza trīs lodes.

Veikalam tuvojās citi gājēji tie redzēja kņadu, bet neno­jauta cēloni.

Tuvumā sastājās tikko pienākušo cilvēku pulciņš.

Ketlīna pievērsās veikalam un ieraudzīja vīrieti izskrienam pa durvīm un iejūkam pūlī. Viņa pietrūkās augšā un no­mērķēja.

Taču šāviena ceļā bija pārāk daudz cilvēku.

Straujiem soļiem Malons atgriezās kāpnēs, noskrēja lejā un apstājās.

īan! Mis Mērija!

No ielas varēja saklausīt cilvēku saucienus, acīmredzot bi­ja izsists durvju logs.

Mēs esam te! mis Mērija uzsauca.

Viņš pieskrēja pie letes un pārliecinājās, ka ne viens, ne otrs nav ievainots.

Desmit pēdu attālumā stāvēja nepazīstama sieviete. Ap­tuveni trīsdesmit piecus gadus veca, īsiem kastaņbrūniem matiem, tieva, pievilcīga, ģērbusies smilškrāsas mētelī. La­bajā rokā viņa turēja nolaistu pistoli, stobrs vērsās pret grīdu.

Kas jūs tāda esat, nolāpīts? viņš noprasīja.

Ketlīna Ričardsa. Smago organizēto noziegumu pārval­des aģente. Esmu te oficiālās darīšanās.

Strādājot Tieslietu ministrijā, Malonam bija nācies sadar­boties ar šo institūciju.

Kādā nolūkā esat te?

Patiesībā, mister Malon, es cerēju dzirdēt jūsu atbildi uz šo jautājumu.

TREŠĀ DAĻA

..

30. nodaĻa

Gerijs nevarēja atgūties no satricinājuma, ko radīja Bleika Entrima atzīšanās. Visas šaubas, kas plosīja viņu kopš die­nas, kad māte izpauda patiesību, nu bija zudušas, un tagad mocīja neparasts satraukums, kam nebija iespēja sagatavo­ties. Realitāte bija uzradusies pēkšņi.

Abi ar Entrimu viņi bija atgriezušies kabinetā.

Vai tu gribi veikt DNS testu? Entrims jautāja.

Laikam gan.

Tā mēs zināsim droši.

Entrims izņēma aizvērtu plastmasas maisiņu ar divām pu­delītēm, un katrā atradās irbulītis ar vates tamponu. Viņš novilka viena irbulīša galu sev gar vaiga iekšpusi, atlika at­pakaļ pudelītē un aizkorķēja.

Nu, muti vaļā!

Gērijs paklausīja, kamēr Entrims veica to pašu procedū­ru viņam.

Rezultātus zināsim jau rīt.

Iespējams, tad mēs jau būsim aizbraukuši.

Šāds paziņojums rosināja Gēriju uz domām par nākamo nepatīkamo soli. "Jāpastāsta tētim. Vai Kotonam Malonam. Kā lai īsti viņu tagad sauc?" Piepeši Gērijs aptvēra, ka, at­rodot bioloģisko tēvu, rodas jautājums: "Kas man ir cilvēks, kurš mani uzaudzinājis?"

Kabinetā ienāca kāds vīrietis.

Entrims pasniedza viņam maisiņu ar paraugiem un iede­va adresi, kur tie jānogādā.

Vīrietis pamāja un izgāja.

Tavs tēvs ar mums nav vēl sazinājies, Entrims atgā­dināja. Cerams, ka viņš atradīs īanu Dannu.

Ko īans ir nozadzis?

Ferovs Karijs, kurš gāja bojā metro stacijā, bija mans darbinieks. Viņš atšifrēja piezīmes, kuras es tev nupat rādī­ju. Diemžēl savus pētījumus viņš aiznesa līdzi zibatmiņā, un mēs domājam, ka īans to nozadzis.

Kas tajā šifrētajā tekstā ir sacīts?

Es nezinu. Entrims paraustīja plecus. Bojāejas dienā Karijs mums zvanīja un pastāstīja, ka veicis lielu atklājumu. Viņš lūdza, lai kāds no mūsu vīriem satiekas ar viņu Oks­fordas loka stacijā. Mūsu cilvēks ieradās brīdī, kad Karijs no­krita uz sliedēm. Viņš pamanīja īanu Dannu ar zibatmiņu ro­kā, taču drūzmā izlaida viņu no acīm.

Kā tu iepazinies ar manu mammu? Gērijs patiesi gri­bēja to zināt.

Kā jau teicu, viņa ar tavu tēvu dzīvoja Vācijā. Es arī. Viņa bija nelaimīga. Tavs tēvs bija viņu krāpis. Viņa jutās sā­pināta. Dusmīga. Viendien es viņu ieraudzīju Vīsbādenes produktu tirgū. Mēs sākām runāties. Vēlāk sarunas turpi­nājās, un mēs tuvāk iepazinām viens otru.

Vai tu bija precējies?

Entrims papurināja galvu. Es neesmu bijis precējies.

Bet viņa gan.

Zinu. Es nerīkojos pareizi. Bet tolaik es biju daudz jau­nāks. Viņa tāpat. Mēs visi nereti nožēlojam savas jaunības kļūdas. Esmu drošs, ka tava māte domā tāpat.

Kaut ko tamlīdzīgu viņa patiešām teica.

Gērij, tava māte jutās vientuļa un nodota. Man nav ne jausmas, kādas bija viņas un… tava tēta attiecības. Man vie­nīgi izdevās panākt, lai viņa uz īsu bridi jūtas labāk.

Tomēr nešķiet lāgā.

Varu tevi saprast. Bet pamēģini iejusties savas mātes fldā! Iesaistīdamās dēkā, viņa centās remdēt savas sāpes. Vai tas bija pareizi? Protams, nē. Bet tā tomēr notika, un tad ra­dies tu. Tāpēc nevar teikt, ka viss izvērties slikti.

Kā tu domā… Kāpēc mamma atteicās stāstīt par tevi?

Entrims paraustīja plecus. Varbūt tāpēc, ka jebkura at­zīšanās izraisītu aizvien vairāk jautājumu. Tava māte katrā ziņā negrib, lai tu par viņu domātu sliktu. Diemžēl viņa nav ņēmusi vērā tavas jūtas. Un manas arī ne.

"Nav gan," Gērijs domās piekrita, bet skaļi teica: Diez vai viņa būtu priecīga, ja uzzinātu, ka mēs esam pazīstami.

Droši vien. To viņa man pateica skaidri, kad sarunājā­mies viņas kabinetā. Pema negribēja, lai mēs vispār tieka­mies. Lika man doties prom un vairs neatgriezties.

Es tā neesmu ar mieru.

Es arī ne.

"Rūpīgi apsver katru vārdu!" Entrims sev piekodināja. "Šis ir bridis, kad es vai nu iekarošu zēna uzticību, vai arī viņu aizbiedēšu. Nav šaubu, ka Gērijs uzskata mani par sa­vu īsto tēvu. DNS tests noteikti nāks par labu mums abiem, lai gan Pema jau bija skaidri likusi manīt tā rezultātu." Ta­gad bija nepieciešams panākt, lai šis piecpadsmit gadus ve­cais puisis sāk prātot, kurš patiesībā ir viņa tēvs. Tas, kurš viņu audzināja? Vai tas, kurš dāvājis savus gēnus? "Nav ma­na vaina, ka es neesmu ielaists zēna dzīvē. Šķiet, ka Gērijs arī ir to sapratis."

Vainīga ir viņa māte.

Taču pagaidām Entrims negribēja, lai zēns tik tālu aizdo­mājas.

Tas lai notiek vēlāk.

Ja vien Entrims labi pazina Pemu, tad, uzzinājusi par šiem notikumiem, viņa spers zemes gaisā, un nav zināms, ko vi­ņa par to sacīs Gērijam. Taču, ja viņš spēlēs pareizi, tam ne­būs nozīmes, jo zēnā modīsies daudz lielāka neuzticība pret māti. Galu galā māte bija tā, kura visu dzīvi viņam melo­jusi. Kādēļ lai Gērijs tagad viņai ticētu?

Taču vēl atlika jautājums par Kotonu Malonu, kurš atra­dās tuvumā un varēja nostiprināt savas pozīcijas, iekams Gē­rijs pagūs visu pienācīgi apsvērt.

To nedrīkst pieļaut.

"Jācer, ka šī saruna jau tagad rosinājusi jautājumus Gērija prātā. Nepieciešams iedvest viņam, ka arī tēvs ir zināmā mē­rā līdzvainīgs. Ja viss noritēs pēc manas ieceres, zēns var pat sākt vainot Kotonu Malonu. Un tādā gadījumā mana turp­mākā rīcība Gērijam būs daudz vieglāk pieņemama," Entrims sprieda.

Man jāpiezvana, viņš sacīja. Pagaidi tepat. Es atgrie­zīšos pēc dažām minūtēm.

Gērijs vēroja, kā Entrims iziet, atstādams viņu vienu. Pa logu viņš redzēja galdus ar grāmatām un datoriem. Viņam nebija nojausmas, kas te īsti notiek, taču tas šķita svarīgi. "Interesanti, ko dara tētis?"

Vēl viņš cerēja, ka īans nav iekļuvis pārāk lielās nepatik­šanās.

Māte skaidri apliecināja, ka nekad nav gribējusi ielaist vi­ņu dzīvē zēna īsto tēvu. Iemesli netika paskaidroti, un pats Gērijs nebija ticis skaidrībā.

Tagad Gēriju māca vēl lielāks apjukums.

Bleiks Entrims šķita normāls vīrs. Arī viņš, tāpat kā visi citi, bija uzzinājis patiesību tikai nesen.

Un, to noskaidrojis, viņš uzreiz rīkojās.

Tas par kaut ko liecina.

"Ko lai iesāk?" Gērijs prātoja.

Viņam piedāvāta negaidīta iespēja. Prātā rosījās tūksto­šiem jautājumu gan Entrimam, gan tētim. "Vai māte būtu ie­laidušies ar citu vīrieti, ja tētis nebūtu viņu krāpis ar citām sievietēm? Entrims toreiz atradās turpat tuvumā. Viņš visu redzēja pats savām acīm. Viņš bija skaidri atzinis, ka māte bijusi ļoti sāpināta."

Vajadzēja ar kādu izrunāties.

Ar ko?

Mātei zvanīt nedrīkstēja. Tā būtu liela kļūda.

Un tētis meklēja lanu.

Nebija neviena, kurš varētu kaut nedaudz saprast viņa niknumu un apjukumu.

Izņemot Bleiku Entrimu.

3 1.nodaĻa

Malons vēroja Ketlīnu Ričardsu, kas turēja ieroci rokā gar sāniem, taču ne uz bridi neatrāva no viņa skatienu. Arī viņš žņaudzīja ieroci plaukstā. Pagriezies pret mis Mēriju, viņš jautāja: Kas te notika?

Vīrs, kurš nokrita pa kāpnēm, mēģināja aiziet, taču šī policiste izšāva cauri logam.

Viņam pie kājas bija piesprādzēta maksts ar ieroci, Ričardsa piemetināja. To viņš nomērķēja uz mani. Es nolē­mu negaidīt.

Tas džeks sāka šaudīties, iejaucās īans. Cilvēki pa­juka uz visām pusēm. Viņa… īans norādīja uz Ričardsu. …nogūlās uz asfalta. Tad viņš aizmuka.

Pārāk daudz cilvēku uz ielas, netiku pie šāviena, Ričardsa taisnojās.

Un neviens nav ievainots?

Ričardsa papurināja galvu. Visi ir sveiki un veseli.

Sirēnu kaukoņa pieņēmās skaļumā.

Metropoles policija, Ričardsa paskaidroja. Ļaujiet man visu nokārtot ar viņiem.

Labprāt. Mēs ejam prom.

Būtu labi, ja jūs tomēr pārdomātu, mister Malon. Man ar jums jārunā. Vai varat uzkavēties vēl mazliet, vismaz tik ilgi, kamēr es tieku galā ar policiju? Man būtu vajadzīgas vien dažas minūtes.

Viņš apsvēra lūgumu. Kāpēc gan ne?

Turklāt viņam pašam bija radušies daži jautājumi.

Kāpiet augšstāvā! mis Mērija piedāvāja. Gaidiet dzī­voklī, līdz policija aizies. Es iešu talkā šai jaunajai dāmai. Va­ru apgalvot, ka tas bija neizdevies aplaupīšanas mēģinājums. Viņa iejaucās un aizbiedēja zagļus.

Malonam nekas nebija pretī.

Labi. Mēs ar lanu būsim augšstāvā.

Ketlīna ātri novērtēja Kotonu Malonu. Dedzīgs. Kon­centrējies. Un drošsirdīgs. Runājot neizrādīja ne mazāko šaubu.

Viņai nebija citu iespēju kā vien šaut pa uzbrucēju, kad tas atradās veikalā. Tas bija atbildējis ar pretuguni, un viņa bai­dījās par garāmgājēju drošību. Bet vai nu pretinieks bija vis­sliktākais šāvējs pasaulē, vai arī bija tīšām tēmējis augstu, lai nepakļautu cilvēkus briesmām. Ņemot vērā pēdējo dažu stun­du laikā uzzināto, Ketlīna sliecās drīzāk ticēt otrajam secinā­jumam, un tas vienīgi vairoja jau tā augošo neizpratni.

Sirēnas kauca aizvien tuvāk, un drīz ielas malā apstājās divas Metropoles policijas automašīnas ar mirgojošām bāk­ugunīm. No tām izkāpa četri policisti formastērpos un ie­steidzās veikalā. Ketlīna jau bija pacēlusi savu dienesta ap­liecību, bet policistu vienības komandieri tas acīmredzot neinteresēja.

Atdodiet ieroci.

Kāpēc man tas būtu jādara? Ketlīna atjautāja.

Kāds mēģināja aplaupīt manu veikalu, iejaucās mis Mērija. Viņam bija ierocis. Šī sieviete viņu aizbiedēja.

Divi policisti nostājās sardzē pie ārdurvīm. Abi pārējie iz­turējās tik vienaldzīgi, it kā viņus neinteresētu pastrādātais noziegums.

Ieroci! policists atkārtoja.

Viņa pasniedza tam pistoli.

Ņemam ciet!

Otrs atlauza Ketlīnai rokas aiz muguras.

Viņa apcirtās, izmantoja prettvērienu un ietrieca ar ceļ­galu vīrietim pa vēderu. Kad uzbrucējs sāpēs saliecās, vi­ņa iespēra vēlreiz un pagriezās, lai izrēķinātos ar otru po­licistu.

Uz grīdas! tas pavēlēja, notēmējis ar ieroci.

Ketlīna nenobijās. Kālab jūs tā rīkojaties?

Nekavējoties!

Policisti pameta savas pozīcijas pie durvīm un nostājās no viņas pa labi. Ketlīna apsvēra iespēju pretoties, taču atzina, ka vienai pret trim nav daudz izredžu.

Rokas augšā! izrīkoja pirmais policists. Un gulties uz grīdas!

Viņa paklausīja, un policisti savažoja viņai rokas aiz mu­guras ar plastikāta saitēm, kas iegriezās miesā.

Tad Ketlīnu uzrāva kājās un izveda no veikala.

Malons pagriežas pret Ianu un noprasīja: Kur ir zibat-

mina?

/

Zēns smaidīja. Biju pārliecināts, ka mis Mērijas gājiens jūs neapmuļķos.

Veikala īpašniece pārāk ātri bija padevusies un norādījusi uz metāla kārbu turklāt zibatmiņa bija citā krāsā.

Zēns izvilka zibatmiņu no bikšu kabatas un pasvieda vī­rietim.

Mis Mērija ir diezgan gudra, vai ne? īans noteica. Ir gan. Un arī bezbailīga. Viņa spēja blefot pat ar ieroča stobru pie galvas. Pieņemu, ka tie viri mazliet iekarsis, tik­līdz būs sapratuši, ka ir apvesti ap stūri.

Tas var radīt neērtības. Vai jūs varētu parūpēties par mis Mēriju? īans vaicāja.

Vari uz to paļauties.

Malons grozīja zibatmiņu pirkstos, atsaukdams atmiņā vi­su, ko bija lasījis tās failos. Ar paroli aizsargātais fails katrā ziņā ir visbūtiskākais.

Kāpēc tu aizbēgi no kafejnīcas? viņš jautāja īanam, jo iepriekš atbildi tā arī nebija saņēmis.

Man nepatīk sveši cilvēki. īpaši tādi, kas izskatās pēc policistiem.

Es arī esmu tev svešs.

Jūs esat citāds.

Kas nobiedēja tevi automašīnā tovakar, kad tu nozagi zibatmiņu?

lana vaibsti it kā sastinga, viņš apsvēra jautājumu. Kurš teica, ka es biju nobijies?

To skaidri varēja redzēt.

Tie abi varēja mani novākt. To rādīja vecā vīra seja, pirms ielaidu šiem acīs piparu gāzi. Viņš gribēja atgūt zibat­miņu un pēc tam mani nogalināt. Neko tādu man nebija ga­dījies piedzīvot. Zēns mirkli klusēja. Jums taisnība. Tas mani biedēja.

Malons apzinājās, cik grūti nākusi tāda atzīšanās, sevišķi cilvēkam, kurš neuzticas nekam un nevienam.

Tamdēļ es kafejnīcā no jums aizbēgu. Es ieraudzīju vī­rus mēteļos, viņiem bija tāds pats skatiens. Man tādi nepa­tīk. Nekad agrāk mani neviens nav gribējis nobeigt.

Tad tāpēc tu aizbrauci uz Savienotajām Valstīm?

īans pamāja. Viendien saskrējos ar to džeku. Viņš pie­dāvāja doties uz Štatiem, un es nodomāju, ka tā varētu būt piemērota vieta. Varēja manīt, ka viņam draud nepatikša­nas. Bet labāk tā, nekā palikt tepat. Es tikai gribēju tikt prom.

Apakšstāvā valdīja klusums.

Malons sameklēja savu mobilo tālruni un ievadīja pirmīt iedoto numuru.

lans un zibatmiņa ir te, viņš pavēstīja Entrimam. Bet mums ir aizķeršanās.

Viņš izklāstīja notikušo, neaizmirsdams aprakstīt arī ne­pazīstamo aģenti no Smago organizēto noziegumu pār­valdes.

Man nepatīk, ka iesaistījušās varas iestādes, Entrims atzina. Vai jūs varēsiet tikt prom?

Tā esmu paredzējis. Kā jūtas Gērijs?

Lieliski. Te ir klusums.

Te? Kur tas ir?

Pa nešifrētu tālruni nestāstīšu. Kad būsiet gatavi doties prom, piezvaniet vēlreiz, un es nosaukšu satikšanās vietu. Un, Malon… jo drīzāk, jo labāk.

Tur jums taisnība.

Viņš beidza sarunu un atkal iedomājās par to, kas no­tiek ārā.

Tālab viņš piegāja pie loga paskatīties.

Ketlīnu izveda uz ielas, rokas viņai bija sasietas uz mu­guras. Policisti aizturēja gājējus, lai varētu šķērsot ietvi, un viņai riebās izteiksme apkārtējo sejās visi šķita prātojam, kas ir šī sieviete un ko viņa nodarījusi. "Kāda jēga mani aiz­turēt? Lai pazemotu? Es esmu ilggadēja pārvaldes darbiniece un neko sliktu neesmu pastrādājusi."

Viņi pārgāja pāri ielai pie policijas automašīnas, kam aiz­mugures durvis bija atvērtas. Ketlīnai palīdzēja iekāpt, un durvis aizcirtās. Kamēr ārpusē rosījās un trokšņoja cilvēki, viņa sēdēja mēmā klusumā. Pa aptumšotajiem auto logiem pavērās skats uz grāmatveikalu un mis Mēriju. Neviens no

("otriem policistiem pat nebija papūlējies runāt ar veikala īpaš­nieci, un viss izskatījās arvien aizdomīgāk. "Kas īsti notiek?"

Malons vēroja, kā Ričardsu ar sasietām rokām ved pāri ielai un iestumj policijas automašīnas aizmugures sēdeklī.

Kāpēc viņu savāca? īans jautāja.

Varbūt viņa tomēr nebija no tās pārvaldes?

Bija gan, īans iebilda.

Bija jāpiekrīt. Viss liecināja par to, ka viņa nemelo.

Satiksme šaurajā ielā atjaunojās, un automašīnas lēni ie­kustējās uz abām pusēm. Abi policijas automobiļi stāvēja ie­las pretējā pusē pie ietves, bākugunīm joprojām mirgojot. "Ko lai tagad iesāk? Skaidrs, ka ar Ketlīnu Ričardsu nekāda saruna nesanāks. Vai vajadzētu atdot zibatmiņu Entrimam un doties mājup?" Malons prātoja.

Kaut kas nebija kārtībā.

"Kā tie divi vīri zināja, ka jāierodas šai grāmatu veikalā? Kā aģente zināja, kurp jādodas? Tā, kura zināja manu vār­du?"

Un īana drošība joprojām bija apdraudēta.

Ielas malā apstājās melns sedans, un no tā izkāpa vīrie­tis. Gados. Sirmiem matiem, uzvalkā ar vesti. Soļodams ar spieķa palīdzību, viņš šķērsoja pretējo joslu, apgāja apkārt policijas automobilim, kurā sēdēja sasaistītā aģente, atvēra aizmugures durvis un cienīgi iesēdās viņai blakus.

īans neticeja savam acīm. Veco vīru ar spieķi viņš nemū­žam neaizmirsīs.

Tovakar mašīnā pie Oksfordas loka stacijas sēdēja virs, kurš gribēja atgūt zibatmiņu, zēns ierunājās. Un lika ot­ram mani nogalināt. Tas ir viņš.

32. NODAĻA

Ketllnai vajadzēja to paredzēt.

Sers Tomass Metjūss ieslīdēja automašīnā viņai līdzās uz sēdekļa.

Vai jūs reiz pieņemsities prātā? viņš apjautājās. Šau­dīšanās veikalā! Ja nu kāds būtu nogalināts?

Bet neviens necieta. Dīvaini, vai ne?

Vai tas būtu mājiens?

Varbūt jūs to zināt labāk?

Tagad saprotu, kādēļ jūsu priekšnieki neieteica iesaistīt jūs šai lietā. Ja pareizi atceros, viņi brīdināja: "Viņa nav to rūpju vērta."

Vīrietis bija bruņojies. Veikalā atradās sieviete un bērns. Es rīkojos tā, kā uzskatīju par nepieciešamu.

Un kur ir misters Malons un īans Danns?

Vai tad Metropoles policija viņus neatrada?

Metjūss nīgri pasmīkņāja, drīzāk pauzdams aizkaitināju­mu nekā uzjautrinājumu. Jācer, ka reiz jūs pati sāksiet mā­cīties no savām kļūdām.

Patiesībā viņa jau bija mācījusies. Kur ir Eva Pazana?

Jāpieņem, ka pagalam. Tieši tā, kā ziņojāt.

Mēs abi zinām, ka tā nav. Tādas profesores nav. Vis­maz Oksfordā ne.

Sers Tomass Metjūss sēdēja, plaukstām aptvēris ziloņkau­la globusu spieķa galā. Viņš joprojām vērās uz priekšu.

Es jūs novērtēju pārāk zemu, viņš visbeidzot noteica.

Vai tas nozīmē, ka es neesmu tik stulba, kā par mani domājāt?

Viņš pagrieza galvu pret sarunu biedreni. Tas nozīmē, ka es jūs novērtēju pārāk zemu.

Kāds ir jūsu nolūks?

Es sargāju šo nāciju. Patlaban tai draud nopietnas bries­mas ar smagām sekām. Patiesībā visnotaļ apbrīnojami… Pie­cus gadsimtus sens notikums spēj radīt tādas nepatikšanas!

Jādomā, ka jūs neatklāsiet, kas tas ir par notikumu.

Acīmredzot. Taču vienu pateikšu skaidri. Tās ir reālas briesmas, tās nedrīkst ignorēt, un pēc vairākiem gadsimtiem mūs tajās ir iegrūdis jūsu Bleiks Entrims.

Malons cieši vērās īanā. Vai tu esi pārliecināts?

Viņam ir tāda pati nūja. Balta bumba galā ar visādām

kontūrām kā globusam. Uzvalks arī bija līdzīgs šim. Tas ir

vinš. /

Zēna paziņojums šķita vēl neaptveramāks, ja zina, kas šis vīrs ir.

Tomass Metjūss.

Ilggadējais Slepenā izlūkdienesta vadītājs. Vēl strādādams Tieslietu ministrijā, Malons vairākas rei­zes bija sadarbojies ar M/6, divreiz ticies arī ar Metjūsu. Šis vīrs bija asredzīgs, gudrs un piesardzīgs. Allaž piesardzīgs. Tādējādi viņa atrašanās netālu no Oksfordas loka stacijas lik­tenīgajā dienā pirms mēneša, kad tika noslepkavots Ferovs Karijs, rosināja daudz jautājumu.

Viens no tiem bija svarīgāks par citiem.

Tu sacīji, ka tevi iestūma mašīnā tas pats vīrs, kurš no­grūda Kariju vilciena priekšā. Tā patiešām bija?

lans pamāja. Tas pats.

Nonāvēšana piederas pie izlūkdienestu aktivitātēm tas nav noslēpums. Taču tīša slepkavība, ko britu zemē pastrā­dājuši britu aģenti? Upuris tuva sabiedrotā aģents? Un taj.i iesaistīts pats galvenais cilvēks personiski? Tas pacēla lik­mes neiedomājamos augstumos.

Entrims ticis uz pēdām kādai ievērojamai lietai.

Viņi abi jau labu brīdi sēž kopā mašīnā, īans aizrādīja.

Malons zēna balsī saklausīja bažas un bija spiests piekrist.

Vai jūs domājat, ka viņai draud ziepes? jautāja īans.

Jā gan.

Ketlīna aptvēra, cik nepatīkamā stāvoklī nonākusi. Viņa atradās Metjūsa varā.

Mis Ričardsa, par šo vitāli svarīgo lietu ir informēts pats premjerministrs. Kā jūs jau norādījāt Karalienes koledžā, tiek apieti likumi un varbūt pat pilnīgi pārkāpti. Šeit uz kārts lik­tas valsts intereses.

Viņa uztvēra skaļi neizteikto pārmetumu. "Tad kādēļ tu mums esi tāds apgrūtinājums?"

Jūs pats ieradāties pie manis, viņa atgādināja.

Tā bija gan. Kļūda, es to tagad apzinos.

Jūs man tā arī neļāvāt neko uzsākt.

Lūk, te jūs maldāties. Es jums devu visas iespējas. Taču tā vietā jūs uzdrošinājāties iet savu ceļu. Metjūss brīdi vil­cinājās. Es zinu, ka jūs devāties iztaujāt apsardzes perso­nālu Oksfordā un apciemojāt Tiesu innu uzraugu. Jums va­jadzēja klausīt mani Karalienes koledžā un darīt, kā lieku.

Jums vajadzēja runāt ar mani godīgi.

Metjūss klusi iesmējās. Diemžēl šāda greznība te nav pieejama.

Ketlīna nebija vienisprātis, tomēr neiebilda un pajautāja: Kas notiks tālāk?

Tādi pārgalvji kā jūs agrāk vai vēlāk nonāk ceļa galā.

Tātad es esmu bez darba.

Kaut nu būtu tik vienkārši! Manis minētās valsts inte­reses, kuras mēs sargājam, prasa ārkārtējus drošības mērus. Parasti es vairos realizēt tādus pasākumus mūsu valsts ro­bežās, taču šajā gadījumā es citu iespēju nesaskatu.

Šie vārdi Ketlīnai nepatika.

Vismazāk par visu mēs drīkstam pieļaut, ka tāda nesa­valdīga būtne kā jūs sāk runāt lieku. Viņš satvēra durvju rokturi.

Vai jūs liksiet mani novākt? Ketlīna vaicāja.

Sers Tomass Metjūss izslīdēja no automašīnas un aši aiz­cirta durvis.

Ketlīnu sagrāba panika.

Priekšējos sēdekļos vietas nekavējoties ieņēma divi vīri.

Noslīgusi ieslīpi uz sēdekļa, Ketlīna iespēra pa durvīm, bet jau nākamajā brīdī atskārta, ka cerīgāk būtu izsist loga stiklu, un trieca pret to papēdi. Viens no vīriešiem pagrie­zās un viņai pie vēdera piespieda pistoles stobra galu.

Abu skatieni sastapās.

Izturieties rāmi, viņš brīdināja. Citādi nošaušu jūs tepat.

Malons vēroja, kā Tomass Metjūss iztraušas no automa­šīnas un tajā uzreiz iesēžas divi vīri. Ričardsas galva nozda skatienam, un viņas apavu zoles ietriecās aizmugures logā.

Viņai ir problēmas, lans noteica. Ielu atkal pārpludināja lēna satiksme. Automašīna necik tālu netiks.

Iesim palīgā! lans piedāvājās.

Vai tev ir kāda doma?

Varētu būt. Vismaz agrāk man tas ir izdevies.

Ketlīna nekad mūžā nebija jutusi tik spēcīgas bailes. Agi .Ik viņa ne reizi vien bija nonākusi grūtos apstākļos, kad dzīvība apdraudēta, taču allaž izvairījās no visnepatīkamāka. Protams, pēc tam notika smagas sarunas ar priekšniecī­bu par pieļauto risku, bet tad visas briesmas jau sen bija aiz muguras.

Tagad bija citādi.

Šie vīri bija iecerējuši viņu nogalināt.

Policijas automašīnas salonā? Jāšaubās. Taču, ja viņa tur­pinās pretoties, visādi var gadīties. Tālab Ketrīna ar pienā­cīgu cieņu uzturējās pret pistoli, kuras stobrs bija piespiests vēderam, un beidza spārdīties.

Apsēdies! vīrietis pavēlēja.

Viņš atkal iekārtojās priekšējā sēdeklī, taču nenolaida vē­rīgu skatienu un pistoli no gūsteknes. Automašīna uzsāka gaitu un iejuka divjoslu satiksmē transporta līdzekļi šau­rajā ielā nemitīgi te apstājās, te atkal brauca.

"Pacietību!" Ketlīna sev piekodināja.

"Esi mierīga!"

"Gaidi izdevīgu brīdi!"

"Bet kad tāds pienāks? Kur? Kā?"

Izredzes nešķita daudzsološas.

33. nodaĻa

Entrims iznira no noliktavas vēlajā nakts gaisā un attāli­nājās kādus piecdesmit jardus, iecerējis vienlaikus netraucēti sarunāties un novērot durvis, lai būtu drošs, ka Gērijs Malons paliks uz vietas. Viņš sastādīja Tempļa baznīcā grāmatā atrasto tālruņa numuru. Trīs signāli, un čerkstošā balsī atsau­cās tas vīrietis, kurš bija ar viņu runājis Aplī baznīcas jomā.

Esmu gatavs slēgt vienošanos, Entrims paziņoja.

Tik vēlā stundā? Tad jau jūs grimstat vēl dziļāk purvā.

Pārākuma pilnais tonis aizvainoja. Entrims attrauca: Tā

gan nav. Izredzes rādās itin labas. Turpretim jūsējās… ne pārāk.

Vai jūs apgaismosiet mani? Pirms piekrītu jums izmak­sāt piecus miljonus mārciņu.

Bijušais aģents Kotons Malons patlaban pilda manu uz­devumu. Viņš savulaik bija mūsu labākais operatīvais dar­binieks un ir atradis to, ko es meklēju.

īanu Dannu?

Vīrieša informētība Entrimu satrieca. Abu sarunās šis vārds iepriekš netika nosaukts.

Tieši tā. Un ari zibatmiņu. Ja reiz zināt par Dannu, do­māju, arī par datu nesēju esat dzirdējis.

Pareizs secinājums. Bijām cerējuši, ka izdosies iegūt gan zēnu, gan zibatmiņu vēl pirms jums, taču tas neizdevās. Mū­su vīri grāmatu veikalā cieta neveiksmi.

Tagad jūs zināt, kā es jūtos.

Svešais aprauti iesmējās. Jādomā, esmu pelnījis tādus vārdus. Galu galā, mēs nekautrējamies norādīt uz jusu pa­nākumu trūkumu. Taču, tā kā zibatmiņa ir drošās rokās, acīmredzot laime uzsmaidījusi mums abiem.

"Tā gan."

Jūs esat piekritis slēgt vienošanos, svešais turpināja, taču ir vēl divi noteikumi, kuri jums jāpilda. Entrims klu­sēja un gaidīja. Noliktavā uzglabātos materiālus mēs gri­bam sev.

Jūs par tiem zināt?

Kā jau minēju baznīcā, mēs uzmanīgi sekojām jums. Pat ļāvām jums apgānīt Vindzoras pili un Henrija kapenes.

Droši vien tāpēc, ka ari jūs gribējāt zināt, vai tur kas atrodams.

Mēs gribējām saprast, cik tālu jūs grasāties iet.

Līdz galam. Bija svarīgi, lai sarunbiedrs notic, ka En­trims nav nobijies.

Klausulē atskanēja īsi smiekli. Labi, labi, mister Entrim. Pieņemsim, ka jūs būtu gatavs iet līdz galam. Vīrietis brīdi klusēja. Mūsu rīcībā ir precīzs jūsu noliktavā uzkrāto priekšmetu uzskaitījums. Tālab, lūdzu, pieraugiet, lai nekas nepazūd.

Un otrs noteikums?

Datoru cietie diski.

"Nolāpīts!" Šie cilvēki pilnībā pārzināja viņa darbības.

Mēs zinām, ka jūs nomainījāt cietos diskus trim Ferova Karija izmantotajiem datoriem, cerēdams no tiem iegūt vi­ņa atšifrētos datus. Arī tos mēs gribam saņemt.

Vai tas ir tik būtiski?

Jūs raugāt sameklēt patiesību, kas palikusi apslēpta il­gu laiku. Mēs gribam nodrošināties, lai tā paliek neatklāta. Patiesībā mēs pat grasāmies iznīcināt visus jūsu guvumus, lai šīs raizes vairs mūs nemāktu.

Entrimam tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Tikai gribējās, lai viss beidzas. Arī man ir kāds noteikums.

Ar pieciem miljoniem mārciņu ir par maz?

Tā būs atlīdzība par pabeigtu operāciju. Bez blaknēm. Un Vašingtonā neuzdos liekus jautājumus. Operāciju slēgs, un tā vairs netiks atjaunota. Tā jūs gribējāt. Es darīšu visu, lai to panāktu. Uzņemšos vainu un visus pārmetumus par izgāšanos.

Pieci miljoni nodrošina ērtas vecumdienas.

Tāds ir arī mans skatījums. Nu jūs gribat arī mūsu uz­krātos taustāmos pierādījumus un cietos diskus. Labi. Es sa­pratu. Taču saistībā ar zibatmiņu ir jāatrisina kāda problē­ma. Kotons Malons ir jālikvidē.

Mēs neesam slepkavas.

Nē, jūs tikai nogalināt cilvēkus. Malons nebija aizmir­sis ne par savu kolēģi Svētā Pāvila katedrālē, ne par Ferovu Kariju. Malons izlasīja to, kas rakstīts zibatmiņas failos.

Jūs to zināt?

Viņš pats man pateica. Tātad, ja gribat, lai visi gali ir ūdenī, Malons ir jāiznīcina. Viņam piemīt eidētiskā atmiņa, tādēļ viņš neaizmirsīs ne mazāko sīkumu.

Klusums otrā galā apliecināja, ka Daidala biedrībai nav pienācīga argumenta, ar ko atspēkot šo apgalvojumu.

Doma skaidra, vecākais vīrs atzina. Vai zibatmiņa atrodas pie Malona?

-Jā.

Kā lai mēs viņu atrodam?

Es paziņošu, kur un kad.

Malons nolēca no ugunsdzēsēju kapnem. Ians jau viņu gai­dīja. Viņi bija nokāpuši līdz otrajam stāvam un izlavījušies

Un Entrims beidza sarunu.

pa to pašu atvērto logu, kuru pirmīt izmantoja šāvējs. Tum­šajā šķērsielā policistus nemanīja.

Vieglā riksī abi attālinājās no grāmatu veikala.

īans bija izstāstījis viņam savu ideju. Ierobežoto iespēju dēļ Malons jutās spiests zēnam uzticēties.

Turklāt tas patiešām varēja izdoties.

Šķērsielas galā viņi līdz ar nakts dzīrotājiem iejuka gājē­ju plūsmā un nonāca pie krustojuma. Grāmatveikals atradās divsimt pēdu attālumā, uz ietves tam iepretim joprojām stā­vēja viena policijas automašīna. Otra, kurā atradās Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente, bija iesprūdusi sa­strēgumā piecdesmit pēdas tālāk, gaidot luksoforā iedega­mies zaļo gaismu. Malons cerēja, ka neviens automašīnā sē­došais, ja neskaita Ketlīnu Ričardsu, nepazīst vaigā nedz vinu, nedz īanu.

Tomass Metjūss nekur nebija redzams.

Pēc dotās zīmes īans strauji devās uz priekšu. Malons ieslīdēja ļaužu drūzmā, kāda parasti valdīja pie krodzi­ņiem un veikaliem nedēļas nogalēs, un pamazām virzījās tuvāk krustojumam, kur satiksmes straumē stāvēja poli­cijas automašīna. īans ielas otrā pusē gāja solsolī ar Malonu.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un transporta līdzekļi pa­mazām uzsāka braukšanu.

īans priecājās, ka Malons viņu uzklausījis. Viņš tiecās palīdzēt.

Vecais vīrs ar spieķi bija bīstams. īans pats personīgi bija par to pārliecinājies. Tā aģente bija aizdzinusi otro vīru no grāmatveikala, izglābjot visus. Tātad viņai nebija ne vainas.

Šī iecere jau agrāk bija izmēģināta vairākas reizes. Tajā

bija nepieciešama divu, dažkārt pat trīs personu sadarbība, ja gaidāma liela peļņa. Taču arī risks bija liels. Divreiz viņam gadījās kļūmes. Atlika cerēt, ka šī nebūs trešā reize.

Malons redzēja, ka īans izšaujas policijas automašīnas priekšā.

Iedarbojās bremzes, riepas nošvīkstēja pret asfaltu.

Automobilis ar asu rāvienu apstājās.

Saķerdams kājas un sāpēs kaukdams, īans saguma uz ielas.

Puisis tēloja lieliski. Malons pasmaidīja.

Formastērpā ģērbtais šoferis izkāpa, durvis palika vaļā.

Jau nākamajā brīdī Malons izspraucās starp divām auto­mašīnām, pagrieza vīrieti pret sevi un trieca ar labo dūri tam pa krūškurvi.

Vīrietis streipuļodams atkāpās un atspiedās pret auto.

Sataustījis pistoles maksti pie pretinieka pleca, Malons aši izvilka ieroci. Policists šķita atgūstamies, taču Malons tūdaļ ar ieroča spalu iegāza viņam pa labajiem deniņiem. Preti­nieks saļima uz asfalta.

Malons notēmēja ieroci pret automašīnas priekšējo stiklu.

Priekšējās pasažiera durvis atsprāga vaļā, taču īans jau bija pielēcis kājās un iespēra pa durvju apakšējo daļu, liegdams pretiniekam izkāpt. Malons apsēdās pie stūres un nomērķē­ja uz otro policistu, atņemdams ieroci arī tam.

Vai varam iet? viņš noprasīja Ričardsai, paturēdams policistu acis.

Aizmugures durvis atvērās.

īans palīdzēja sievietei izkāpt.

Tu paliksi tepat, Malons pavēlēja policistam.

Pats viņš izkāpa un devās atpakaļ uz ietvi. lans un Ričard sa, kurai rokas joprojām bija saistītas aiz muguras, piebied rojās viņam.

Es ieteiktu doties prom, Malons sacīja.

34 nodaĻa

Parastos apstākļos Entrims bažitos par to, cik zinoša ir Daidala biedrība un cik nestiprs izrādījies viņa drošības vai­rogs. Operācijā "Karaļa viltība" bija iesaistīti divi aģenti un divi analītiķi. Vēl divi citi ārštata darbinieki bija norīkoti cir­ka izrādei ar Malonu. Divi no šiem sešiem bija pagalam. Vai viņa cilvēks, kurš ieradās uz tikšanos Svētā Pāvila katedrā­lē, bija tai biedrībai par traucēkli? Kādi bija viņa pēdējie vār­di? "Tā tam nebija jānotiek." Toreiz Entrims tos nebija sa­pratis, taču tagad nojauta sevišķo nozīmi. Un aizdomājās. Kam bija jānotiek katedrālē?

Būtu loģiski, ja Svētā Pāvila katedrālē mirušais izrādītos nodevējs. Taču arī pārējie četri bija turami aizdomās. īpaši ārštatnieki. Par visiem Entrims zināja maz, vienīgi to, ka vi­ņiem bijusi atļauja darboties tik augsta līmeņa operācijās.

Taču Entrimam bija vienalga.

Tagad jau bija.

Viņš grasījās aiziet no darba. Ja visu izspēlēs kā piedienas, tad, pateicoties Ferova Karija nāvei, operācija "Karaļa viltība" gluži vienkārši tiks slēgta. Lenglijā neapšaubāmi vai­nos Entrimu, un viņš kritīs uz zobena, piedāvādamies aiz­iet. Atlūgums tiks pieņemts.

Visiem iesaistītajiem tā būs nesāpīga, ātra šķiršanās.

Protams, vēl būs jautājumi par Svētā Pāvila katedrālē mi­rušo, taču cik tālu izmeklēšana tiks? Vašingtonā mazāk par visu vēlētos lieku uzmanību, īpaši no britu izmeklēšanas ielādēm. Labāk pieļaut, lai šāvienu iemesls paliek nenoskaid­rots un līķis netiek atrasts. Vainīgo zināja tikai Entrims un ft.mbījās, vai šo notikumu var sasaistīt ar Daidala biedrību. Vienīgais saziņas līdzeklis ir viņa mobilais tālrunis lēts apar.its, pirkts Briselē, izmantojot svešu vārdu, un tas drīzu­mā tiks sadragāts gabalos un sadedzināts.

Atlika vienīgi trīs cietie diski.

Tā viņš atstāja Gēriju ar vienu no saviem vīriem un aiz­brauca uz dzīvokļu namu Londonas īstendas rajonā. Holan­dietis, kas tajā apmeties, bija datorspeciālists, kuru piesais­tīja daudziem uzdevumiem. Neatkarīgais darbinieks, kurš apzinājās, ka neiedomājamo naudu saņem ne tikai par snieg­tajiem pakalpojumiem, bet arī par mutes turēšanu. Entrims nebija vērsies pie CIP atšifrēšanas speciālistiem, jo tie atra­dās pārāk tālu. Piedevām pretoperāciju vienības tik un tā pa­rasti neizmantoja savus cilvēkus to galvenais uzdevums bi­ja darboties ārpus sistēmas.

Man vajadzīgi visi trīs diski, viņš paziņoja holandie­tim, kolīdz bija iegājis dzīvoklī un aizvēris durvis. Pirmīt ar tālruņa zvanu puisis bija uzmodināts no cieša miega.

Šī lieta galā?

Entrims pamāja. Mums nogriezts skābeklis. Operācija slēgta.

Analītiķis uz sava darba galda sameklēja visus trīs cietos diskus un bez jautājumiem pasniedza viesim.

Tomēr Entrimu māca ziņkāre. Vai tu kaut ko atradi?

Es atguvu apmēram sešdesmit failus un centos uzlauzt tos, kuri aizsargāti ar paroli.

Vai nepalasīji, kas tajos rakstīts?

Analītiķis papurināja galvu. Tik daudz prāta man ir. Es negribu zināt.

Tad es pieraudzīšu, lai atlikušais honorārs kontā nonāk rīt, Entrims solīja.

Tos aizsargātos failus es varētu atšifrēt.

Šāds paziņojums piesaistīja uzmanību.

Tu tos uzlauzi?

Vīrietis nožāvājās. Vēl ne. Bet domāju, ka varētu. Vie­nu Karija paroli un šifru es dabūju vaļā. Pārējos arī varētu. Protams, tas, ka mēs darbojamies vienā un tai pašā pusē, šo­reiz padara manu uzdevumu vieglāku.

Lai apmierinātu Daidala biedrības prasības, Entrims pie­krita atdot visu, kas atrodas noliktavā, kā arī cietos diskus. Taču neliela rezerves kopija nenāktu par ļaunu. īpaši, ja nakas sadarboties ar tik pilnīgi neparedzamu organizāciju kā šī biedrība. Turklāt kārojās uzzināt, vai pēc gadu ilga darba ir noskaidrots kaut mazākais sīkums.

Todien, runājot pa tālruni, Karijs izklausījās priecīgs un satraukts.

Acīmredzot gribēja palepoties ar kādu nozīmīgu atklā­jumu.

Vai tu nokopēji visus trīs cietos diskus?

Analītiķis pamāja. Protams. Katram gadījumam. Kopi­jas taču arī gribēsiet, vai ne? Viņš jau dzīrās tās atnest.

Nē. Turpini strādāt ar kopijām. Es gribu zināt, kas rak­stīts ar paroli aizsargātajos failos. Tiklīdz tos uzlauz, neka­vējoties zvani man.

Nekad Ketlīna nebija izjutusi tādu sajūsmu, ieraugot kā­du cilvēku, kā brīdī, kad automašīnai priekšā iznira zēns, kuru viņa uzreiz pazina. Ketlīna bija cerējusi, ka īans Danns nav ieradies viens, un cerības piepildījās, kad parādījās arī Kotons Malons. Patlaban viņi atradās vairāku kvartālu at­tālumā pie slēgta suvenīru veikaliņa. īans ar līdzpaņemto ka­batas nazi pārgrieza plastmasas roku važas.

Kāpēc jūs tā darījāt? viņa vaicāja Malonam.

No malas izskatījās, ka jums nepieciešama palīdzība. Ko tad Tomass Metjūss grib no jums?

Tātad jūs pazīstat mūsu krietno bruņinieku.

Mēs esam tikušies. Iepriekšējā dzīvē.

Viņš stāstīja, ka esat bijušais aģents. CIP.

Malons papurināja galvu. Tieslietu ministrija. Div­padsmit gadus strādāju starptautiskajā izmeklēšanas vienībā.

Un vairs nestrādājat.

Tā vismaz cenšos pats sev iegalvot. Diemžēl es pārāk reti sevī ieklausos. Kādas ir Metjūsa intereses?

Viņš grib mani nogalināt.

Mani arī, iejaucās īans.

Ak tā gan? Ketlīna pagriezās pret zēnu.

Vispirms viņš lika nogalināt cilvēku Oksfordas loka sta­cijā un pēc tam gribēja novākt arī mani.

Ketlīna paskatījās uz Malonu, un viņš, galvu palocījis, ap­stiprināja: Puika runā patiesību.

Tad viņa pievērsās zēnam. Izskriedams priekšā mašī­nai, tu uzņēmies lielu risku. Esmu tava parādniece.

Esmu to jau darījis. īans paraustīja plecus.

Patiesi? Tas tev ir tāds paradums?

īans ir profesionālis ielas dzīvē, ar smaidu paskaid­roja Malons. Viens aptur automašīnu un izliekas, ka ir sa­vainots, bet otrs tikmēr nozog no salona visu, kam tiek klāt. Ko jūs pirms brīža teicāt? Metjūss grib jūs novākt?

Sieviete pamāja. Acīmredzot mans lietderīguma termiņš ir beidzies.

Vai tas nevarētu būt blefs?

Iespējams. Bet es negribēju nogaidīt un noskaidrot, vai tā ir.

Vai mēs nevarētu apmainīties ar informāciju? Varbūt pa visiem trim mēs varētu atrast kādu jēgu šiem notikumiem.

Tā viņi arī izdarīja.

Ketlīna izstāstīja Malonam visu, kas kopš vakardienas at­gadījies gan Vindzorā, gan Oksfordā, kā ari pauda savas bažas par Evu Pazanu un Metjūsa stāstu automašīnā. Malons izklāstīja pēdējo divdesmit četru stundu notikumus savā dzī­vē, kuri šķita tikpat juceklīgi. īans papildināja stāstījumu ar mēnesi veciem notikumiem Oksfordas loka stacijā.

Sieviete noklusēja tikai trīs aspektus.

Savu pašreizējo stāvokli pārvaldē un pagaidu atbrīvoša­nu, sakaru pagātnē ar Bleiku Entrimu un to, ka viņu aizvili­nāja uz Tiesu inniem ar nolūku parādīt Entrimu. To visu ne­likās būtiski atklāt.

Vismaz pagaidām ne.

Kā jums ienāca prātā meklēt mūs grāmatu veikalā? Ma­lons vaicāja.

Mani sūtīja Metjūss. Viņš zināja, ka jūs tur būsiet.

Vai pateica arī, kā viņš to zina?

Ketlīna papurināja galvu. Es nesauktu viņu par sevišķi atsaucīgu cilvēku.

Malons smaidīja. Kā tas nākas, ka Smago organizēto no­ziegumu pārvaldes aģente sadarbojas ar M/6?

Tas man ir īpašs norīkojums.

Un tā bija patiesība.

Vismaz daļēji.

Ar Ketlīnas Ričardsas sniegtajiem paskaidrojumiem Malons nebija pilnībā apmierināts. Kaut arī nevar prasīt, lai tikko ie­pazīts cilvēks uzreiz atklāj visas kārtis, tomēr ar viņas izpaus­to pietika, lai pieņemtu dažus lēmumus. Pirmais bija par lanu. Zēns jānogādā tālāk no ugunslīnijas, pie Entrima un Gērija, ta­ču Malons nojauta, ka piespiest jaunekli aiziet būs grūti.

Es raizējos par mis Mēriju.

Vīrietis paskaidroja Ričardsai, ka tā sauc veco dāmu no grāmatveikala, un piebilda:

Tie vīri var atgriezties, bet mēs viņu tur atstājām vienu.

Uz Metropoles policiju nevar paļauties, Ričardsa no­rādīja. Tā sadarbojas ar Metjūsu.

Malons uzlūkoja īanu. Tev būs par viņu jāparūpējas.

To solījāties darīt jūs!

Jā, es tā arī darīšu, aizgādādams viņu un tevi pie Gerija.

Es gribu braukt jums līdzi.

Kurš teica, ka es kaut kur došos?

Jūs pats.

Gudrs puika, taču tas nenozīmēja, ka viņš panāks savu.

Mis Mērija pieskata tevi, kad tas vajadzīgs. Tagad jums jāmainās lomām.

lans pamāja. To var.

Es sazināšos ar Entrimu un likšu viņam atbraukt pakaļ gan tev, gan viņai.

Un kurp jūs dosities? Ričardsa vaicāja.

Iegūt dažas atbildes.

Mis Mērijas iedotā papīra lapiņa ar tālruņa numuru jopro­jām atradās viņam kabatā. "Es jau pirmīt ar māsu aprunā­jos, un viņu mans stāstījums savaldzināja. Māsa ar nepacie­tību gaidīs jūsu zvanu rīt no rīta."

Vai ņemsiet mani līdzi? Ričardsa lūdza.

/

Es spriežu, ka atteikumu jūs šā vai tā neuzklausītu.

Diez vai. Bet mans dienesta žetons var izrādīties no­derīgs.

Var gan. īpaši tad, ja būs jāvicina ieroči.

Malons pasniedza Ketlīnai vienu no policistiem atņemta­jām pistolēm.

-Jāpiezvana Entrimam, viņš atgādināja. Un tad es gri­bētu dažas stundas nosnausties.

Es piedāvātu doties uz manu dzīvokli, Ričardsa tei­ca. Tomēr baidos, ka tur mani meklēs vispirms.

Labāk sameklēsim viesnīcu, Malons ierosināja.

35. NODAĻA

Sestdiena, 22. novembris

8.00

Malons ēda brokastu pārslas ar augļiem. Kopā ar Ketlīnu Ričardsu viņi bija pārlaiduši dažas nakts stundas Churchill viesnīcā sieviete guļamistabā, viņš uz izvelkamā dīvā­na. Viņi bija ieradušies pēc pusnakts, un viesnīcā bija palicis brīvs tikai luksusa numurs. Laika zonu maiņu nogurdināts, Malons iekrita miegā, tikko paguvis atlaisties uz dīvāna. Ta­ču vēl pirms tam viņš piezvanīja Entrimam un pārliecinājās, ka īans un mis Mērija ir ieradušies un Gērijs ir drošībā. Ričardsa atgādināja, ka viņiem tomēr būs nepieciešams izru­nāties, tāpēc Entrimam par viņu pagaidām labāk nebilst ne vārda. Šo lūgumu izpildīdams, Malons Entrimam par Ričard­su neko neteica.

Metjūss mani sūtīja Bleika Entrima dēļ, sacīja Ričardsa, sēdēdama otrpus galdam.

No Churchill viesnīcas restorāna, kurā varēja nokļūt cau­ri galvenajam vestibilam, pa lielajiem logiem pavērās skats uz rosīgo Portmenskvēru.

Mums reiz bija sakars. Pirms desmit gadiem, viņa stās­tīja. Metjūss gribēja, lai es izmantoju šīs attiecības un sazi­nos ar viņu.

Vai Entrims sagādā problēmas?

Tas bija jāzina, ja reiz Gērijs ir šī cilvēka aizbildniecībā.

Ketlīna papurināja galvu. Ne tādā ziņā. Nemaz. Jūsu dēls ir drošās rokās. Turpretim, ja tā būtu sieviete, kas sa­domājusi pamest Entrimu… Viņa bridi klusēja. Tad būtu cita runa.

Malons, šķiet, saprata. Šis vīrietis neprot ar godu aiziet?

Uz to pusi. Teiksim tā… mūsu šķiršanās ir palikusi at­miņā.

Un jūs piekritāt no jauna dibināt attiecības?

Noprotams, ka Entrims ir nācis uz pēdām atklājumam, kas apdraud valsts drošību.

Tas piesaistīja Malona uzmanību.

Diemžēl Metjūss neko sīkāk neminēja, Ketlīna tur­pināja.

Tātad vakar vakarā viņš lika jums doties uz grāmatveikalu, lai jūs sazinātos ar mani un lanu. Es minēšu. Viņam va­jadzīga tā zibatmiņa?

Ketlīna pamāja. Tieši tā. Jādomā, ka jūs nebūsiet ar mie­ru izstāstīt, kas tajā atrodas?

"Kāpēc ne? Vai nav vienalga? Vai tad tā būtu mana darī­šana? Turklāt nekā daudz jau tajos failos nebija," Malons sprieda.

Lai cik pārsteidzoši tas izklausītos, Entrims tiecas pie­rādīt, ka Elizabete Pirmā patiesībā bija vīrietis.

Viņš pamanīja pārsteigumu Ketlīnas sejā.

Vai jūs esat jucis? Un tādēļ Metjūss gatavojās mani aiz­raidīt uz viņsauli?

Ir vēl kaut kas. Malons paraustīja plecus. Metjūss atradās tuvumā toreiz, kad Ferovu Kariju nogrūda metro vilciena priekšā. To izdarīja viens no viņa vīriem. īans to re­dzēja pats savām acīm.

Tagad skaidrs, kāpēc viņš meklē īanu Dannu.

Zēns kļuvis par liecinieku slepkavībai, kas pastrādāta uz britu zemes un ir tieši saistīta ar M/6. Labi, ka īans paš­reiz atrodas visdrošākajā vietā, kopā ar Entrimu, kura inte­reses ir tieši pretējas Metjūsa iecerēm.

Vai Entrims par to visu ir informēts?

Malons pamāja. Vakar vakarā es izstāstīju viņam visu telefonsarunā. Viņš teicās uzraudzīt īanu.

Tas arī izskaidroja, kādēļ Malons nekur nebija aizbrau­cis. Ja īans nebūtu iekūlies tik lielās nepatikšanās, Malons kopā ar Gēriju šodien dotos prom. Taču viņš nevarēja tā vienkārši uzgriezt muguru. Viņš nolēma turpināt šo spēli un palūkot, vai nevar izvest zēnu mierīgākos ūdeņos.

Metjūss man sniedza informāciju, Ketlīna stāstīja, par kādu noslēptu Tjūdoru svētnīcu, kurā glabājušās di­nastijas bagātības.

Šo faktu jūs man vakar noklusējāt.

Ketlīna palocīja galvu. Esmu pārliecināta, ka arī jūs man vakar neizstāstījāt visu.

Tad nu Malons noklausījās stāstu par notikumiem pēc Henrija VII un Henrija VIII nāves.

Man radās iespaids, ka šī informācija zibatmiņā varētu aizvest pie svētnīcas atrašanās vietas, Ketlīna atzina.

Taču Malons nevarēja atcerēties, ka izlasītajā failā būtu uz­tvēris kādas norādes.

Jūs pabeidziet brokastis, viņš sacīja. Man jāizdrukā dažas lapas.

No zibatmiņas?

Vīrietis pamāja. Būtu labi, ja pa rokai atrastos arī versi­ja uz papīra.

Vai mēs kaut kur dodamies?

Uz Hemptonkortu. Mums ar kādu jāaprunājas.

Ketlīna parlaida skatienu restoranam. Nekas un neviens nešķita neparasts. Viņi bija izslēguši mobilos tālruņus, jo Ma-

lons apgalvoja, ka tā viņu izsekojis Entrims. Viņai šāda teh­noloģija nebija sveša, turklāt drošs telefons ir izslēgts tele­fons.

Viņa prātoja, kāda ir vajadzība doties uz Hemptonkortu. "Ar ko mums jātiekas? Vai man tas ir svarīgi? Pēdējo div­padsmit stundu laikā es esmu zaudējusi divus darbus. Ko es varu iegūt šajā cīņā? Varbūt gudrāk būtu nocirst kā ar na­zi, aiziet tūlīt, lai nezaudētu vēl vairāk? Bet… vai tas aptu­rēs Tomasu Metjūsu? Diez vai. Ar viņu tik un tā nāksies no­kārtot darīšanas. Vai viņš tiešām tā apņēmies mani nogalināt? Pagaidām grūti pateikt, taču tas Metropoles po­licists patiešām būtu mani nošāvis, ja es nebūtu pārstājusi pretoties."

Paēdusi brokastis, Ketlīna gaidīja atgriežamies Malonu un ieklausījās apmeklētāju čalošanā. Pienāca viesmīlis, nokopa traukus un pielēja vēl kafiju. Ketlīna alkoholu lietoja maz, nesmēķēja, neaizrāvās ar azartspēlēm un nelietoja narkoti­kas, tomēr viens netikums viņai piemita kafija. Viņai tā gar­šoja gan karsta, gan auksta, gan salda, gan bez cukura visviens, lai tikai būtu labi daudz kofeīna.

Tas jums.

Viņa pacēla acis.

Viesmīlis, no jauna pienācis klāt, sniedza viņai aploksni.

To mums piegādāja no reģistrācijas galda. To tur atstā­jusi kāda sieviete.

Ketlīnai izkalta mute. Maņas uzreiz saspringa. Kas varē­ja zināt, kur viņa apmetusies? Atvērusi aploksni, Ketlīna iz­ņēma vienu papīra lapu, uz kuras vīdēja ar melnu tinti rak­stītas rindiņas.

"Apsveicu, mis Ričardsa! Jūs esat nonākusi vienreizējā stā­voklī. Patlaban neviens nav tuvāk Kotonam Malonam kā jūs. Izmantojiet to, cik vien iespējams! Iegūstiet zibatmiņu un no­skaidrojiet, ko tieši Malons zina. Ja gūsiet panākumus, es jums dodu savu godavārdu kā šīs karaļvalsts bruņinieks, ka tiksiet atalgota ar darbavietu manā organizācijā. Mūsu valsts ir briesmās, un mūsu pienākums ir to aizsargāt. Es apjaušu, ka jūtat pret mani aizdomas. Bet apdomājiet es zināju jūsu atrašanās vietu visu nakti, tomēr neko neuzsāku. Tas, ka jus lasāt šo vēstuli, apliecina manas spējas. Turklāt paturiet prā­ta, ka Daidala biedrība joprojām ir tuvumā un ari tās locek­ļi ir spējīgi uz daudz un dažādiem varoņdarbiem. Šī ir jūsu pēdējā izdevība uz pestīšanu. Pierādiet savu lietderību! Ja šāda virzība jūs apmierina, pamājiet ar galvu. Tiklīdz zibatmiņa būs jums rokā, piezvaniet man uz agrāk izsniegto tāl­ruņa numuru. TM."

/

Viņa neticēja savām acīm.

Tomass Metjūss viņu vēroja.

Tagad galvenais bija saglabāt mieru.

Pakļaušanās Metjūsa pavēlēm nozīmēja, ka jānodod Kotons Malons. Bet viņš bija svešs cilvēks. "Nekādu problē­mu. Jā, mēs pavadījām nakti vienā numurā, un viņš liekas patīkams. Taču šobrīd runa ir par valsts interesēm. Uz kārts likta mana karjera. Un ne jau pārvaldē, bet gan, iespējams, Slepenajā izlūkdienestā. Tur nevar pieteikties darbā. Šī ie­stāde pieņem darbiniekus, un tad tiem jāpierāda sevi. Pie­mēram, kā tagad. Protams, ar noteikumu, ka Tomasa Met­jūsa dotajam godavārdam kā šīs karaļvalsts bruņiniekam ir jelkāds segums," Ketlīna sprieda un strauji ieelpoja.

Saņēmās drosmi.

Un palocīja galvū.

36. nodaĻa

8.30

Entrims samaksāja par biļeti Vestminsteras abatijā un ie­gāja milzīgajā baznīcā, pasoļoja garām melnajai marmora plāksnei, kas simbolizēja Nezināmā Kareivja kapavietu, un tad korim ar izslavētajiem koka soliem. Svētnīcā aiz altāra margām tika kronēti britu karaļi un karalienes. Plāksnīte no­rādīja vietu, kur apglabāta Klēves Anna, Henrija VIII cetur­tā sieva, vienīgā, kurai pietika prāta aiziet no vīra pašai. Pē­dējā gada laikā Entrims bija daudz lasījis par Henriju VIII, viņa sievām un bērniem, īpaši Elizabeti. Savulaik Entrims bija uzskatījis savu ģimeni par nelabvēlīgu, taču Tjūdori to pār­spēja pilnā mērā.

Dievnams izrādījās pārpildīts, un tas nebija nekāds pār­steigums galu galā, bija nedēļas nogale, un visiem Londo­nas apmeklētājiem katrā ziņā ir jāapskata šī ievērojamā vie­ta, gan Dzejnieku stūris, gan izsmalcinātās kapelas, gan daudzās monarhu atdusas vietas. Šī tūkstoš gadu vecā baz­nīca ir pieredzējusi gandrīz visu, kas saistīts ar Angliju kopš normaņu iebrukuma.

Apgājis apkārt svētnīcai, Entrims nonāca pie gluda mar­mora kāpnēm, kas veda augšup uz Henrija VII kapelu. Pir­mais Tjūdoru karalis šo kapelu izbūvēja kā dzimtas kape­nes, un laika gaitā tā ieguva nosaukumu orbis miraculum "pasaules brīnums". Tas bija pelnīti. Milzīgie vārti bija izkalti bronzā, kas iestrādāta ozolkokā, tos greznoja rozes, lilijas un Tjūdoru ģerboņi. Aiz vārtiem stiepās joms ar trim ailām, četrām nišām un piecām kapelām. Abās pusēs rindojās koka soli, un virs tiem karājās Bātas bruņinieka karogs, zobens, bruņucepure un kaklauts.

Kārtējā senā organizācija.

To radīja Džordžs 1, atdzīvināja Džordžs V, un tagad tas tika uzskatīts par ceturto vecāko bruņniecības ordeni.

Atšķirībā no Daidala biedrības.

Kas šķita pastāvam tikai ēnās.

Kapelu apjoza bagātīgiem grebumiem rotātas nišas ar sta­tuju katrā, un virs tām tieši zem griestiem pletās logi, kas izskatījās ļoti trausli. Taču visvairāk apmeklētāju aizgrāba velvētie, ornamentiem greznotie griesti, kas šķita karājamies gaisā kā noburti un drīzāk atgādināja trauslu zirnekļa tīklu, nevis akmens konstrukcijas.

Pie pretējās sienas atradās Henrija VII kapavieta. Vien­laikus galvenais kapelas objekts un absolūta pretruna. Drī­zāk veidots romiešu stilā nekā gotiskā tas gan ir sapro­tams, jo autors bija itālietis. Šobrīd kapelu apbrīnoja vairāk nekā septiņdesmit cilvēki. Iepriekšējā vakarā, izgājis no ana­lītiķa dzīvokļa, Entrims piezvanīja un saņēma rīkojumu ie­rasties te ap atvēršanas laiku, ņemot līdzi cietos diskus, ku­rus tagad nesa iepirkumu maisiņā. No drošības viedokļa raugoties, vieta, kur apgrozās daudz cilvēku, šķita sniedzam zināmu mierinājumu, taču pārāk mierīgs Entrims nejutās. Cilvēkiem, ar ko viņš slēdza vienošanos, bija labi sakari, vi­ņi bija mērķtiecīgi un bezbailīgi.

Tālab viņš nezaudēja modrību.

Mister Entrim?

Viņš pagriezās un ieraudzīja aptuveni piecdesmit gadus vecu maza, trausla auguma sievieti. Iesirmie gaišie mati bija saņemti uz pakauša. Mugurā viņai bija tumši zils bikškostīms un īsa jaka.

Mani atsūtīja ar jums tikties, viņa turpināja.

Vai jums ir arī vārds?

Sauciet mani par Evu.

Gerijs bija priecīgs atkal satikt īanu. Un mis Mērija viņam uzreiz iepatikās. Viņa ļoti līdzinājās tēta mātei, kas dzīvoja da­žu stundu brauciena attālumā uz dienvidiem no Atlantas, Džor­džijas pavalsts vidusdaļā. Ik vasaru zēns pavadīja pie vecmā­miņas nedēļu, jo mamma ar bijušo vīramāti uzturēja labas attiecības. Vecmāmuļa Džina nemaz nevarēja nepatikt viņa bi­ja klusa, mierīga un nekad nebilda neviena slikta vārda.

Visi bija pārlaiduši nakti mājā, kur viņu ar tēti aizveda iepriekšējā vakarā. īans izstāstīja notikumus grāmatveikalā un arī to, kas notika pēc aģentes izglābšanas. Lai arī norai­zējies, Gērijs priecājās, ka tētis bija iejaucies un vērsis visu par labu. Entrims nepalika, taču piezvanīja un pavēstīja, ka Malons ir sveiks un vesels.

Tavam tēvam no rīta vēl šis tas jāsameklē, Entrims sacīja. Es viņam piezvanīju un pateicu, ka tev ir viss kārtībā.

Vai tu izstāstīji viņam par mums abiem?

Izdarīsim to rīt, aci pret aci. Viņam tagad ir daudz citu darī­šanu. Mēs varam to pateikt rīt.

Gērijs bija piekritis.

Tagad viņi bija atgriezušies noliktavas birojā un sēdēja tur trijatā abi pārējie aģenti uzturējās ārpusē. Entrims nekur nebija redzams.

Vai jūs zināt, kurp devās mans tētis? viņš vaicāja īanam un mis Mērijai.

īans papurināja galvu. Viņš neteica.

Gērijs gribēja izrunāties ar Entrimu, taču tas nebija iespē­jams. Tādēļ viņš nolēma tagad izstāstīt to, ko vakar bija uz­zinājis.

Vai tu esi drošs, ka tā tiešām ir? mis Mērija jautāja, kad zēns pabeidza.

Viņš pamāja. Mēs veicām DNS testu, un tas būs pierā­dījums.

Tas gan tev noteikti ir satricinājums, mis Mērija atzi­na. Atrast savu īsto tēvu. Šeit.

Nu, bet tu vismaz zini, īans aizrādīja. Būtu gan bijis labāk, ja tev to pastāstītu mamma.

Iespējams, viņai bija kāds svarīgs iemesls to paturēt no­slēpumā, mis Mērija prātoja.

Tomēr Gērijs jutās pārliecināts. Es priecājos, ka to zinu.

Ko tu tagad iesāksi? mis Mērija vaicāja.

To es vēl nezinu.

Un kur ir misters Entrims?

Gan jau ieradīsies. Viņš ir CIP aģents, pilda uzdevumu. Mans tētis viņam palīdz.

Tomēr Gērijs joprojām raizējās.

Atmiņā atausa vecāku šķiršanās, kad māte skaidroja, cik grūti viņai nācies pārdzīvot ilgos raižpilnos gadus. Toreiz viņš nebija to sapratis, taču tagad apzinājās, ka neziņa par sava tuvākā likteni noteikti prasa daudz nervu. Viņš to bija pacietis vien dažas stundas, turpretim mātei nācās izturēt gadiem ilgi. Vecāku šķiršanās viņā bija modinājusi dusmas, viņš nebija varējis īsti saprast, kāpēc viņiem dzīve ir labāka vie­nam bez otra, kā abi bez aplinkiem paskaidroja. Vēlāk viņš bija savām acīm novērojis nepatiku abu attiecībās. Vecāki sa­līga mieru tikai pirms mēneša, pēc visiem tiem notikumiem Austrijā un Sīnāja pussalā, bet māte īpaši nemainījās. Viņa joprojām bija nervoza. Uzbudināta. Viegli aizkaitināma.

Tad Gērijs bija noskaidrojis iemeslu viņa atklāja patie­sību.

Un viņš nebija mātei atvieglojis dzīvi.

Gluži otrādi. Viņš pieprasīja pateikt, kas ir viņa īstais tēvs. Māte liedzās. Viņš piedraudēja pārcelties uz dzīvi Dānijā.

Daudz strīdu.

Vairāk, nekā viņi abi bija pieraduši.

Bija nepieciešams parunāt ar māti.

Kad atgriezīsies Entrims vai tētis, viņš tā arī izdarīs.

Entrims nolēma Evai izpatikt un apjautājās: Kāpēc mēs tiekamies šeit?

Nāciet līdzi.

Viņa aizveda Entrimu pie Henrija VII kapavietas.

Šī, iespējams, ir visdiženākā kapela visā Anglijā, Eva klusā balsī stāstīja. Šeit apbedīts pats Henrijs un viņa ka­raliene Elizabete no Jorkas. Zemāk atrodas Tjūdoru kape­nes, kur guļ Džeimss Pirmais un pusaugu Edvards Sestais. Visapkārt ir kapenes, kurās atdusas Mērija, skotu karaliene, Čārlzs Otrais, Viljams Trešais, Mērija Otrā, Džordžs Otrais un karaliene Anna. Šeit apbedīti pat abi Tauerā ieslodzītie prinči, Edvarda Ceturtā dēli, kurus noslepkavoja viņu tēvo­cis Ričards Trešais. Viņa nogriezās pa kreisi, apstājās pie vienas no smailajām arkām, kas veda uz sānu nišu. Un tad vēl šis.

Melnbaltais marmora piemineklis ar kolonnām un zeltī­tiem burtiem attēloja sievieti karaliskās drānās.

Elizabetes Pirmās atdusas vieta, norādīja Eva. Viņa nomira tūkstoš sešsimt trešā gada divdesmit ceturtajā mar­tā un iesākumā tika apbedīta tur, blakus savam vectēvam, pazemes kapenēs. Taču viņas ieceltais pēctecis Džeimss Pir­mais lika uzbūvēt šo pieminekli. Karalieni pārvietoja šurp tūkstoš sešsimt sestajā gadā, un šeit viņa atdusas.

Abi pietuvojās kapavietai, kur pulcējas daži cilvēki.

Pavērojiet seju, Eva čukstus lika.

Viņš piegāja tuvāk. Tēlam bija vecas sievietes seja.

Pēdējos karalienes valdīšanas gados tika ieviests Jaunī­bas maskas likums. Neviens mākslinieks nedrīkstēja attēlot Elizabeti citādi kā vien jaunu. Taču uz viņas kapu šis notei­kums netika attiecināts, un tāda viņa šeit iemūžināta.

Tēlam bija grezna apkakle un galvā kronis. Vienā rokā tas turēja valsts ābolu, otrā scepteri.

Kapā apbedīti divi cilvēki, skaidroja Eva. Elizabete un viņas pusmāsa Mērija. Šobrīd abu kauli jau ir sajaukušies. Skatieties! Viņa norādīja uz pieminekļa pamatni, kur bija redzams uzraksts latīņu valodā. Vai protat to izlasīt? Eva vaicāja.

Entrims papurināja galvu.

"Kopā tronī un kapā, te guļam mēs, māsas, Elizabete un Mērija, cerībā uz Augšāmcelšanos."

Dīvaini, vai jūs tā neteiktu? Apbedīt abas kopā. Sa­gaidījusi Entrima piekrišanu, Eva turpināja: Abas bija vald­nieces, un abām bija tiesības uz atsevišķu kapavietu, taču vi­ņas atdusas kopā. Kārtējais gudrais Roberta Sesila gājiens, ļaujot mirstīgajām atliekām sajaukties. Neviens vairs neat­šķirtu, kas pieder kurai. Protams, par salīdzinošo anatomi­ju un DNS testiem Sesils nenieka nezināja. Viņa laikos šāds apbedījums noslēptu visu.

Vai kāds ir tajā ieskatījies?

Eva papurināja galvu. Kaps nekad nav atvērts. Pat Kromvela un pilsoņu kara laikos.

Entrims tomēr nenocietās un pajautāja: Kādēļ mani šurp aicināja?

Tūristi devās uz nākamo apbrīnas vērto objektu.

Lordi uzskatīja, ka jūs, iespējams, gribētu savām acīm redzēt, cik sabiedriskā vietā slēpjas jūsu meklētais noslē­pums.

Lordi?

-Jūs viņus sastapāt Aplī. Viņi vada mūsu biedrību. Katrs savu posteni manto no priekšgājēja, un tāda kārtība pastā­vējusi kopš tūkstoš sešsimt desmitā gada, kad Roberts Sesils nodibināja Daidala biedrību. Jūs, protams, apjaušat Sesila saistību ar Elizabeti?

Entrims apjauta gan. Valdnieces nāves brīdī Sesils bija valsts sekretārs. Bet viņš nomira tūkstoš sešsimt divpa­dsmitajā gadā.

Sieviete pamāja. Viņš mūžam vārguļoja. Daidala bied­rība bija daļa no viņa mantojuma. Sesils zināja lielu noslē­pumu, par kuru vēl pirms dažām desmitgadēm neviens ne­interesējās. Jums par godu jāatzīst, ka spējāt noskaidrot vairāk, nekā jebkuram tas liktos iespējams.

Šajā darbā Entrimam ļoti palīdzēja veca CIP atskaite, ku­ra izklāstīti dažu pārdrošu īru juristu centieni pirms četrdes­mit gadiem.

Eva norādīja uz kapu. Šis piemineklis Elizabetei ir pē­dējais, kurš uzsliets Vestminsteras abatijā, vietā, kur apbe­dīts valdnieks. Vai nav interesanti, ka šajā kapā ir apbedī­tas divas personas, bet attēlota tikai Elizabete? Turklāt kā veca sieviete, pretēji viņas vēlmēm. Elizabetes bēres un ap­bedīšanu uzraudzīja Roberts Sesils. Vēlāk viņš kalpoja Eli­zabetes pēctecim Džeimsam Pirmajam valsts sekretāra ama­tā un pats personiski pārraudzīja šī pieminekļa uzcelšanu. Vienīgi jūs varētu izprast šī fakta nozīmīgumu.

Tas tiesa. Ferovs Karijs bija izstāstījis Entrimam par Sesiliem, īpaši par Robertu. Tas bijis maza auguma vīrietis kum­pu muguru un gājis uz āru izvērstām pēdām. Melno acu ska­tiens gan bijis caururbjošs, taču laikabiedri allaž uzsvēra viņa pieklājīgo un pieticīgo izturēšanos, pat mīļu laipnību. Apzinādamies savu fiziskās pievilcības trūkumu, viņš sevī attīstīja dubultpersonību. Kā valsts ierēdnis viņš bija apdo­mīgs, saprātīgs un uzticams. Bet privātā lokā šis džentlme­nis pārvērtās par ekstravagantu personu, nevaldāmu spēl­mani un sieviešu mīlētāju, ar tieksmi uz ilgām dziļas nomāktības lēkmēm. Jo ilgāk viņš strādāja, jo vairāk dzisa viņa popularitāte apkārtējo vidū. Ienaidnieku skaits auga.

Nāves brīdi jau nīsts un neglaimojošu iemeslu dēļ ieguvis palamu "Lapsa". Entrims atcerējās Karija noskaitīto tai lai­kā iecienīto pantiņu:

Apveltīts ar prāta apmēriem baisiem Kā slazdiem pret'niekiem, viltībām draugiem.

Nu apbedīts Hetfīldā ir Lapsas kungs.

Tas smirdeklis no bakām nu ir beigts.

Tas, ka Sesils rakstījis šifrētas piezīmes, bija mulsinoši un šķita pretrunā ar viņa noslēpumaino dabu. Taču, kā paskaid­roja Karijs, nākamo paaudžu atzinību var lieliski iekarot, ja atstāj pēctečiem vienīgo atslēgu noslēpuma atklāšanai. Visi tajā iesaistītie tad jau būtu miruši. Kontrolējot informāciju, var panākt sev vēlamu iznākumu. Un vienīgais ieguvējs no tā būs Roberts Sesils.

Eva norādīja Entrimam uz vēl vienu gravējumu latīņu va­lodā un iztulkoja:

"Par mūžīgu piemiņu Elizabetei, Anglijas, Francijas un Īri­jas karalienei, karaļa Henrija Astotā meitai, karaļa Henrija Septītā mazmeitai, karaļa Edvarda Ceturtā mazmazmeitai. Savas valsts māte, reliģijas un visu liberālo zinātņu auklētā­ja, daudzu valodu pratēja, apveltīta lieliskām dāvanām gan miesā, gan prātā un uzteicama par valdnieka cienīgiem ti­kumiem pāri dzimumu robežām. Džeimss, Lielbritānijas, Francijas un Īrijas karalis, uzticīgi un taisnīgi ir uzcēlis šo pie­minekli tai, kuras tikumu un karaļvalsti viņš manto."

Entrims uztvēra atslēgas vārdus.

"Uzteicama par valdnieka cienīgiem tikumiem pāri dzi­mumu robežām."

Kārtējā bezjēdzīgā, nebūtiskā frāze, ja vien nezināja, ka Elizabete I nav tā, par kuru uzdodas.

Gudri nostrādāts, vai ne? Kad Entrims pamāja, Eva turpināja: Saistībā ar Robertu Sesilu šādi apgalvot nākas

Meži. Renesanses laikmeta cilvēka uztverē vēlme tikt piemi­nētam pēc nāves bija augstāka gara dota zīme. Lai nu ko par Sesilu var teikt, bet viņa piemiņa nav zudusi.

Tieši to pašu bija stāstījis arī Karijs.

Tūkstoš sešsimt sestajā gadā, kad šo pieminekli te uzstādīja, Roberts Sesils bija vienīgais starp dzīvajiem, kas vēl zināja patiesību. Tātad viņš bija vienīgais, kurš varēja atstāt šadu uzrakstu. Eva pastiepa roku pēc iepirkumu maisiņa, un Entrims pasniedza sievietei cietos diskus. Stundas lai­ka uz jūsu nosaukto kontu tiks pārskaitīti divarpus miljoni mārciņu. Kad operācija oficiāli tiks slēgta un pārpalikušie pierādījumi iznīcināti, izmaksāsim atlikušo summu. Tam jā­notiek tuvāko četrdesmit astoņu stundu laikā.

Un mans otrs jautājums?

Kur ir Kotons Malons?

Tā kā Malons iepriekšējā vakarā bija piezvanījis un lūdzis paņemt savā paspārnē īanu Dannu un grāmatveikala īpaš­nieci, Entrimam atbilde bija gatava. Viņš gan negribēja uz­raudzīt ne vienu, ne otru, taču, lai neatbaidītu Malonu no operācijas, bija nosūtījis abiem pakaļ vienu aģentu.

Viņš dodas uz Hemptonkortu.

37. nodaĻa

9.10

Malonam patika Hemptonkorta. Gigantiskā pils no sar­kaniem ķieģeļiem bija uzcelta Temzas ziemeļu krastā pirms piecsimt gadiem. Savulaik tā bijusi templiešu zeme, tad pie­derējusi hospitāliešu bruņinieku ordenim, un tūkstoš piec­simt četrpadsmitajā gadā savas varas pilnbriedā to bija ie­gādājies Tomass Vulzijs neilgi pēc tam viņš kļuva par Jorkas arhibīskapu, vēlāk tika pie kardināla un visbeidzot Lorda augstā kanclera amatiem. Taču pēc sešiem gadiem, ne­spēdams izgādāt Henrijam VIII šķiršanos no Aragonas Kat­rīnas, viņš zaudēja pastāvošās varas labvēlību. Lai pielabi­nātos karalim, Vulzijs Hemptonkortu uzdāvināja Henrijam.

Šis stāsts Malonam patika. īpaši tāpēc, ka Vulzija žests iz­rādījās velts, jo kardināls krita par upuri cietsirdībai, ar kā­du bija vērsies pret citiem. Pašam par laimi, viņš nomira, ie­kams tika lemts par to, ka viņam jānocērt galva. Henrijam dāvana iepatikās, un viņš pili nevilcinoties paplašināja, lai tā atbilstu karaliskajām vajadzībām. Dažus gadsimtus vēlāk Olivers Kromvels, sākumā nospriedis pārdot to par sviest­maizi, tomēr pārdomāja un saprata, ka pils sniedz patīka­mu pārmaiņu pēc Londonas dūmiem un miglas, tālab apme­tās tur uz dzīvi. Izcilais arhitekts Kristofers Rens bija iecerējis ēku nojaukt un uzcelt jaunu pili, taču plānus izjauca līdzekļu trūkums un Mērijas II nāve. Tādēļ Rens uzcēla milzīgu ba­roka piebūvi, kura asi kontrastēja ar sākotnējo Tjūdoru lai­ka ēku.

Šeit, lēni plūstošās Temzas ielokā, pils atgādināja nelielu ciematiņu, un tūkstoš istabās joprojām jautās Henrija VIII klātbūtne. Akmens tornīši, sarkano ķieģeļu sienas ar ziliem rotājumiem, robotās jumta malas, neskaitāmie skursteņi tās visas bija Tjūdoru laikmetam raksturīgās iezīmes. Te Hen­rijs izbūvēja Lielo zāli, astronomisko pulksteni, sarežģītu gai­teņu sistēmu un tenisa kortu vienu no pirmajiem Anglijā. Viņš lika pārveidot virtuves un apartamentus un ar nepār­spējamu ekstravaganci uzņēma ievērojamus ārvalstu viesus. Arī viņa sievas bija cieši saistītas ar šo pili. Aragonas Katrī­na no Hemptonkortas nonāca klosterī, Anna Boleina te kri­ta nežēlastībā, Džeina Seimūra dzemdēja mantinieku un no­mira, Klēves Anna izšķīrās, Ketrīna Hovarda tika apcietināta, un Ketrīna Parra izgāja pie vīra.

Ja vien kāda vieta Tjūdorus raksturoja visiezīmīgāk, tad tā bija Hemptonkorta.

Malons un Ketlīna Ričardsa no Londonas centra divdes­mit jūdžu attālumu nobrauca ar vilcienu. Ričardsa bija prā­tīgi aizrādījusi, ka viņas automobili, kas novietots netālu no mis Mērijas grāmatveikala, varbūt novēro vai ari elektronis­ki izseko. Vilciens ļāva palikt nepazītiem un aizveda viņus uz staciju, kas atradās netālu no pils īsajā gājienā viņiem piebiedrojās simtiem citu pasažieru. Malons bija iepriekš pie­zvanījis mis Mērijas māsai, kas strādāja Hemptonkortā, un viņa ierosināja tikties uzreiz pēc pils atvēršanas.

Viņš jutās vienlaikus apmulsis un ieintriģēts.

Elizabete I, kas četrdesmit piecus gadus sēdējusi Angli­jas tronī un uzskatīta par vienu no diženākajiem valdītājiem, patiesībā bijis vīrietis?

Iesākumā tāda ideja šķita absurda, taču Malons sev at­gādināja, ka gan CIP, gan britu izlūkdienests šai atklājumā ir dziļi ieinteresēti.

Kāpēc?

Ketlīna Ričardsa arī rosināja vairāk jautājumu, nekā snie­dza atbildes. Tas, ka Tomass Metjūss tiecās viņu nogalināt, daudzējādā ziņā sarežģīja situāciju. Malons bija vienisprātis ar sievietes atzinumu, ka "mirusi" profesore Jēzus koledžā ir aizdomīga un nav saprotams, kāpēc uzbrucējs grāmatveikalā nav nevienam trāpījis, šaudīdamies uz labu laimi. Teāt­ris? Varbūt. Viņš bija pieredzējis vienu otru tādu izrādi Ties­lietu ministrijas laikos.

Bet kāds ir izrādes mērķis?

Viņi sekoja čalojošu cilvēku pūlim pa platu akmens plāk­snēm bruģētu ceļu un tad pa galvenajiem vārtiem nonāca pie citiem vārtiem, kas veda pils pagalmā. Karaliskā ģimene ne­bija te dzīvojusi jau divsimt gadu, un Malons zināja leģen­du, kas saistījās ar otrajiem vārtiem. Apprecējis Annu Boleinu, Henrijs lika iekalt griestu paneļos viņas dzimtas ģerboni ar piekūnu un abu iniciāļus, savītus mīlētāju mezglā. Drīz pēc tam, kad Annai nocirta galvu, karalis lika novākt piekūna ģerboņus un visus "A" pārveidot par viņa jaunās līgavas Džeinas Seimūras vārda pirmo burtu. Steigā viens "A" pali­ka neievērots un joprojām bija apskatāms velvētajos gries­tos telpā, kurai tobrīd gāja cauri.

Iznācis pa otrajiem vārtiem plātnēm klātajā pagalmā, Ma­lons pacēla acis augšup un aplūkoja astronomisko pulkste­ni. Asprātīgais izgudrojums attēloja Zemi, ap kuru riņķo Sau­le. Pulkstenis rādīja ne tikai laiku ārējās ciparnīcas attēloja arī mēness fāzes un skaitīja dienas kopš Jaungada. Vēl at­jautīgāka bija iespēja noteikt ūdens līmeni pie Londonas til­ta ļoti būtiska informācija Henrija VIII laikā, kad plūdmai­ņas noteica iespēju karaliskajai svītai ceļot starp pilsētu un pili.

Jūs sevi esat aprakstījis nevainojami, mister Malon.

Vīrietis pagriezās. Viņam tuvojās kāda sieviete. Mis Mē­rija? Tā pati trauslā miesasbūve, sirmie mati un labvēlīgais smaids. Arī sejas vaibsti tikpat līdzīgi pavisam nedaudz kosmētikas, tikai lūpu krāsa.

Acīmredzot mana māsa piemirsusi minēt, ka esam dvīnes.

Šo sīkumu viņa tiešām izlaida.

Māsu līdzība bija pārdabiska pat manieres šķita vienā­das. Viņa stādījās priekšā kā Tanja Karltone un lūdza abus uzrunāt viņu vārdā.

Es dzīvoju turpat viņpus Temzai. Bet man pieder suve­nīru veikaliņš Pulksteņa pagalmā.

Pat māsu balsis bija vienādas.

Jums abām jaunībā noteikti gājis jautri, Malons pie­zīmēja.

Tanja laikam mājienu saprata.

Mums joprojām ir jautri, mister Malon. Cilvēkiem ir grūti mūs atšķirt.

Vai jūs zināt mūsu apciemojuma mērķi? Ričardsa vaicāja.

Mērija man izstāstīja. Viņa zina, ka interesējos par Tjūdoru valdīšanas laiku, īpaši par Elizabeti.

Vai tā varētu būt patiesība? viņš pavaicāja.

Tanja pamāja. Varētu būt gan…

Ketlīna sargājās izrādīt interesi, jo pieņēma, ka Metjūss atrodas tuvumā un novēro. Viesnīcā, apliecinājusi savu pie­krišanu, viņa bija klusi sēdējusi restorānā, līdz atgriezās Ma­lons ar trim lapām, ko bija izdrukājis Churchill viesnīcas lie­tišķajā centrā.

Viņš paskaidroja, ka tie ir fakti no zibatmiņas, taču pašas datu glabāšanas ierīces atrašanās vietu nebija minējis. Jādo­mā, viņš to nēsāja līdzi, bet uzdot tiešu jautājumu būtu muļ-

ķīgi-

"Bruņojies ar pacietību. Un gaidi izdevību."

Entrimam nepatika, ka viņam uztiepti īans Danns un grāmatveikala īpašniece. Tie atņēma laiku, kuru varētu pavadīt ar Gēriju. Atlika vien dažas nieka stundas, lai radītu nepie­ciešamo iespaidu, taču viņš nevarēja noraidīt Malona lūgu­mu. Šim bijušajam aģentam ir jāiet bojā, un tas drīkst notikt vienīgi darba apstākļos. Ja par izdošanos ir jāmaksā šāda ce­na vēl divu cilvēku ierašanās -, lai nu tā būtu. Būs jāpatur visi kopā vēl kādu brīdi. Entrims nolēma, ka atgriezīsies no­liktavā un liks sievieti un Dannu aizvest atpakaļ uz drošo namu.

Izgājis no Vestminsteras, Entrims iegriezās krodziņā pa­ēst. Viņš ari bija piezvanījis uz banku un pārliecinājies, ka puse honorāra summas tiešām ir noguldīta Luksemburgas bankas kontā. Viņš bija kļuvis bagātāks par trīsarpus miljo­niem dolāru.

Tā bija lieliska sajūta.

Lai arī pulkstenis vēl nerādīja desmit no rīta, viņš nosprie­da ieēst pusdienas. Pasūtījis burgeru un kartupeļu skaidiņas, Entrims apsēdās pie viena no tukšajiem galdiņiem. Televi­zorā aiz bāra letes rādīja BBC. Skaņa gan bija nogriezta, ta­ču aina ekrānā piesaistīja uzmanību.

Vīrietis.

Un slīdošs uzraksts ekrāna apakšdaļā.

"Skotu varas iestādes plāno atbrīvot Abdelbāsitu el Megrahī."

Pamanījis uz letes TV pulti, viņš piesteidzās klāt un pa­grieza skaļāk.

Viesmīļa skatiens pauda neapmierinātību, un Entrims pa­skaidroja, ka vēlas noklausīties reportāžu.

…skotu amatpersonas ir apstiprinājušas, ka lībiešu te­rorists Abdelbāsits el Megrahī, kuru notiesāja par Pati Am 103 lidmašīnas uzspridzināšanu virs Lokerbi ciema tūkstoš deviņsimt astoņdesmit astotajā gadā, tiks izraidīts uz Lībiju. Megrahī ir konstatēts vēzis pēdējā stadijā, un humānu ap­svērumu dēļ viņam ļauts atgriezties Lībijā, lai tur pavadītu mūža pēdējās dienas. Todien, tūkstoš deviņsimt astoņdes­mit astotā gada divdesmit pirmajā decembrī gāja bojā četr­desmit trīs Apvienotās Karalistes pilsoņi, to vidū arī vien­padsmit iedzīvotāji uz zemes Skotijā. Bojāgājušo radinieki ir satriekti par jaunumiem. Pagaidām Dauningstrīta nav nekā­di reaģējusi. Informēti avoti vēsta, ka ieslodzīto varētu at­brīvot tuvāko dienu laikā. Ziņa par atbrīvošanu vispirms nā­ca no Lībijas, un dažu stundu laikā to apstiprinājuši arī Edinburgā. Publiska paziņojuma par šādu iespēju vēl nav, ta­ču neviens nav arī noliedzis šādas ziņas. Mēs uzmanīgi se­kosim notikumu gaitai un ziņosim par visiem jaunumiem, tiklīdz tādi kļūst zināmi.

Entrims nogrieza skaņu un atgriezās pie galdiņa.

Ar tādiem gājieniem viņš bija saskāries. Informācijas no­plūde, lai izzinātu sabiedrības reakciju. Ziņai ļaus dažas die­nas pakūsāt sabiedriskajā telpā, pēc tam nopludinās jaunu. Rūpīga stratēģijas izstrāde un informācijas sadalīšana pienā­cīgos apjomos panāks to, ka satricinājums sabiedrībā pama­zām norims. Ja vien neizcelsies kāds plašsaziņas līdzekļu uz­kurināts pretspēks, ziņa pamazām pagaisis no atmiņas un pasaule pievērsīsies kaut kam citam.

Notikumi liecināja par vēl vienu apstākli.

Atgriešanās ceļa vairs nav. Visi apņēmušies doties uz priekšu. Tagad mērķis bija paveikt iecerēto, iekams to iespē­jams apturēt. "Bet ko briti saņem par klusuciešanu? Kādēļ viņi to pieļauj?" Uz šo jautājumu Entrims gribēja zināt atbil­di. Uz šo un vēl vienu.

Kas notiek Hemptonkortā?

38. nodaĻa

Ketllna, Kotons Malons un Tanja Karltone samaksāja par biļetēm un kopā ar pārējiem apmeklētājiem iegāja Hemptonkortā. Vēl pirms divām dienām Ketllna sēdēja savā dzīvok­lī un prātoja, ko iesākt ar savu dzīvi. Tagad viņa bija slepe­nā dienesta darbiniece, kurai pretiniekos ticis atvaļināts amerikāņu izlūkdienesta aģents un kurai jāatgūst kāda zibatmiņa.

Un strādāja tā cilvēka uzdevumā, kurš, iespējams, mēģi­nāja viņu nogalināt.

Izklausījās pavisam juceklīgi, taču izvēles tikpat nebija. Apelēdams pie valsts drošības, Metjūss trāpīja uz pareiza­jām stīgām. Ketlīnas māte bija amerikāniete, taču viņa pati allaž jutās pilnasinīga angliete, un visa viņas karjera bija zie­dota likuma varas stiprināšanai. Ja dzimtenei viņa ir vaja­dzīga, turpmākais ceļš ir skaidrs.

Trijotne atradās Lielajā zālē, kur virs galvas pletās Tjūdoriem pierastie konsoļu siju griesti. Gar augstajām sie­nām slīga brīnišķīgi krāšņi gobelēni, un gids turpat netā­lu klāstīja tūristu grupai, ka tos pasūtījis un šeit licis izkārt Henrijs VIII.

Šo telpu izbūvējis Henrijs Astotais, un te viņš izklaidē­jās, sacīja Tanja. Viņa laikos koka konstrukcijas griestos izkrāsotas zilas, sarkanas un zeltainas. Tas gan noteikti bijis varens skats.

Viņi izgāja cauri Lielajam Sardzes kambarim, kā to nosau­ca viņu pavadone tajā savulaik bija nometināti jomenu gvardi, kas sargāja pieeju karaļa apartamentiem. Šaurs gai­tenis veda uz galeriju ar krēmkrāsas un olīvzaļām sienām, kurā stiepās krēslu rinda un dēļu grīdu sedza noskrandis paklājs. Vienā sienā rindojās logi, pie pretējās sienas starp aizvērtām durvīm karājās trīs gleznas. Tanja apstājās pie vi­dējā audekla, kas attēloja Henriju VIII un vēl četrus cilvēkus.

Samērā pazīstama glezna. "Henrija Astotā ģimene". Spriežot pēc viņa pilnīgā auguma un platās sejas, ir skaidrs, ka glezna tapusi viņa dzīves nobeiguma posmā. Viņam pie kreisās rokas stāv trešā sieva Džeina Seimūra. Mantinieks Edvards stāv pa labi, bet viņam blakus mēs redzam Henri­ja pirmdzimto meitu Mēriju. Kreisajā pusē pašā malā atro­das Elizabete.

Tas ir iztēles auglis, sprieda Malons. Džeina Seimū­ra nomira dzemdībās un nepieredzēja Edvardu izaugam tik lielu. Šajā gleznā viņam varētu būt kādi septiņi vai astoņi gadi.

jums taisnība. Gan par vienu, gan par otru. Mēs sprie­žam, ka tas gleznots ap tūkstoš pieci simti četrdesmit piek­to gadu. Kādus divus gadus pirms Henrija nāves. Tomēr šī glezna precīzi ataino Tjūdoru domāšanu. Tā ir Henrija pēc­tecības un dinastijas apliecinājums. Dēls, kas stāv viņam lī­dzās, ar viņa roku uz pleca, ir karaļa likumīgais mantinieks. Trešā sieva, sen jau mirusi, joprojām nav pagaisusi no viņa atmiņas. Pārējās mantinieces atrodas pašās malās. Klāteso­šas, mantojumā iekļautas, tomēr atstatus. Pievērsiet uzma­nību Elizabetes un Mērijas apģērbam! Dārglietām. Matu sa­kārtojumam, pat sejām. Abām viss ir gandrīz vienāds. It kā nebūtu svarīgi atšķirt vienu no otras. Toties dēls ir nozīmīgs, viņš atrodas gleznas vidū līdzās karalim.

Šī ir Spoku galerija, sacīja Malons, paraudzījies apkārt.

Esat par to dzirdējis?

Šeit atrodas ieeja kapelā, karaliskajos solos. Kā stāsta, Ketrīna Hovarda tika arestēta par laulības pārkāpšanu, to­mēr atsvabinājās no sargiem un, izskrējusi cauri galerijai, no­nāca kapelā, kur Henrijs tobrīd gremdējās lūgšanā. Viņa lū­dza žēlastību, taču vīrs viņu neuzklausīja. Ketrīnu aizveda, un viņai nocirta galvu. Runā, ka viņas rēgs joprojām klīst šai gaitenī.

Tanja pasmaidīja. Patiesībā šeit uzkavējās galminieki ce­rībā, ka valdnieks pa ceļam uz kapelu viņus ievēros. Taču tūristu gidiem patīk spoku stāsts. Mani īpaši sajūsmina bal­tais tērps. Lai gan karalieni Ketrīnu nekādi nevar nodēvēt par šķīstu.

Mums jāzina, ko mis Mērija ar jums pārsprieda, Malons sacīja.

Jāteic, ka viņas stāstījums mani aizrāva. Elizabete ne­pavisam nelīdzinājās citiem Henrija bērniem. Tiesa, neviens no pārējiem ilgi neuzkavējās šaisaulē. Viņa pirmā sieva Aragonas Katrīna piedzīvoja vairākas priekšlaicīgas dzemdības, līdz laida pasaulē Mēriju. Anna Boleina piedzīvoja tādas pa­šas nelaimes, iekams dzemdēja Elizabeti. Edvards, Džeinas Seimūras dēls, nomira piecpadsmit gadu vecumā. Henrijs ari radīja vairākus ārlaulības bērnus, bet neviens nesasniedza divdesmit gadu vecumu.

Mērija, viņa pirmdzimtā, nodzīvoja līdz… četrdesmit gadiem? Malons gribēja precizēt.

Līdz četrdesmit diviem. Taču visu mūžu vārguļoja. Tur­pretim Elizabete nomira tikai septiņdesmit gadu vecumā. Stipra līdz pat nāvei. Viņa šeit, Hemptonkortā, deviņus mē­nešus pēc kronēšanas saķēra bakas, taču atveseļojās.

Spoku galerijā saradās apmeklētāji. Tanja mudināja Malonu un Ketlīnu piespiesties pie logiem un palaist viņus garām.

Cik aizraujoši, ka cilvēki interesējas par šīm lietām. Par to bieži nerunā.

Un skaidrs, kāpēc tā, Malons attrauca. Šis temats ir… savdabīgs.

Tīrais murgs, piebilda Ketlīna. Tas būtu precīzāks apzīmējums.

Tanja smaidīja.

Pastāstiet, ko jūs zināt! Malons lūdza.

Mērija jau minēja, ka jūs esat nepacietīgs. Es to tagad redzu.

Jūs vēl vakar vakarā runājāt ar māsu? Malons vaicāja.

Jā gan. Viņa piezvanīja un visu izstāstīja. Arī to, kā esat parūpējies par viņas drošību. Par to es, starp citu, sirsnīgi pateicos.

Garām atkal gāja cilvēki.

Mērija ir biklākā no mums abām. Viņa vada savu grā­matu veikalu un turas nomaļus. Mēs ne viena, ne otra ne­esam precējušās, lai gan izdevības ir bijušas.

Vai arī jums piemīt kaislība uz grāmatām? Malons ap­vaicājās.

Viņa pasmaidīja. Man pieder puse Mērijas veikala.

Un jūs pētāt Elizabeti Pirmo.

Tanja pamāja. Līdz pat niecīgākajiem sīkumiem. Es pat viņu uztveru kā tuvu draudzeni. Skumji, ka visas līdz mū­su dienām nonākušās rakstiskās liecības viņu raksturo dau­dzējādā ziņā kā vīrišķīgu, nevis kā sievišķīgu karalieni. Vai zinājāt, ka viņa bieži par sevi runāja kā par vīrieti, un ģēr­bās drīzāk kā viņas tēvs vai tālaika lordi, nevis kā sievie­te? Reiz franču princeses kristībās viņa par savu pavadoni izvēlējās vīrieti, un tas tolaik bija kaut kas nedzirdēts. Pēc Elizabetes nāves netika ļauts veikt sekciju. Patiesībā vien daži izredzētie drīkstēja viņai pieskarties. Savas dzīves lai­kā viņa atteicās no ārstiem, kas gribēja viņu izmeklēt. Ka­raliene bija tieva, neglīta, vientuļa persona ar gandrīz ne­izsīkstošu enerģiju. Pilnīgi pretēja savam pusbrālim un pusmāsai.

Ketlīna norādīja uz gleznu pie sienas. Tur jaunā sievie­te izskatās itin jauki.

Izdomājums, Tanja atteica. Šai gleznai neviens nav pozējis. Henrija tēls patapināts no slavena Holbeina portre­ta, kas tajos laikos karājās Vaitholas pilī. Kā misters Malons pareizi atzīmēja, Džeina Seimūra tad jau sen bija zem zemes. Trīs bērni gandrīz nekad neatradās vienā vietā vienlaikus. Mākslinieks ir gleznojis no atmiņas, no skicēm vai no citiem portretiem. Pirms kāpšanas tronī Elizabete gandrīz ne reizi nav gleznota. Mēs tikpat kā nezinām, kā viņa izskatījās pirms divdesmit piecu gadu vecuma.

Ketlīna atminējās, ko Eva Pazana bija stāstījusi par Jaunī­bas masku.

Un tas, kā viņa vēlāk atainota, arī vieš šaubas.

Vai dieniņ, tā ir gan. Tūkstoš pieci simti deviņdesmita­jā gadā viņa pasludināja savu mūžīgo jaunību. Visi pārējie Elizabetes attēlojumi tika iznīcināti. Saglabājušies tikai daži.

Tātad ir iespējams, ka patiesībā viņa nomirusi jaunībā, sprieda Malons. Kā jau rakstīja Brems Stokers.

Tas izklausītos loģiski. Tāds liktenis piemeklēja visus vi­ņas pusbrāļus un pusmāsas. Elizabetes nāve divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā pilnībā atbilstu dzimtas raksturo­jumam.

Ketlīna gribēja pavaicāt, ko īsti Brems Stokers rakstījis to Malons nebija izstāstījis -, taču saprata, ka patlaban nav piemērots brīdis. Par "Drakulas" autoru gan viņa bija dzir­dējusi un sprieda, ka rakstnieka pieminēšana liksies svarīga arī Metjūsam.

Tanja aicināja atstāt Spoku galeriju, un viņi izgāja pa dur­vīm, kas veda uz pils barokālo daļu kuru, kā viņa piezī­mēja, lika izbūvēt Viljams un Mērija. Te mainījās noskaņa un izjūtas. Tjūdoru ēras greznums piekāpās septiņpadsmitā gad­simta Džordža laikmeta vienkāršībai. Pēc uzraksta spriežot, visi trīs iegāja Kamberlenda apartamentos, kur atradās krēsli .ir koši izšūtiem samta sēdekļiem, spoguļi apzeltīta koka rām­jos, svečturi un ornamentiem rotāti galdi.

Džordža Otrā laikos šeit dzīvoja viņa otrais dēls Vil­jams, Kamberlendas hercogs. Man šīs telpas allaž patikušas. Krāšņas un rotaļīgas.

Ārsienā bija divi logi, un frontonam līdzīgā nišā atradās neliela, ar sarkanu zīdu klāta gulta. Pie sienām karājās ba­roka stila gleznas smagos rāmjos.

Mērija sacīja, ka jūs esat izlasījis Brema Stokera rakstī­to nodaļu par zēnu no Bizli ciema, teica Tanja. Zināt, Stokers bija pirmais, kurš par šo leģendu rakstīja. Interesantā kārtā viņa novērojumi laikabiedriem paslīdēja secen.

Ketlīna arī šo informāciju paglabāja atmiņā. Grāmata acīmredzot bija nozīmīga.

Es atnesu jums kaut ko parādīt, Tanja turpināja. No manas bibliotēkas. Viņa izvilka viedtālruni un pasniedza Malonam. Šo lappusi es nofotografēju šorīt. Tas ir Eliza­betes nāves dienas notikumu apraksts.

Redzu, ka izmantojat augstās tehnoloģijas, Malons piezīmēja.

Ak, šie nieciņi ir brīnumaini! Mēs ar Mēriju abas tādus lietojam.

Malons palielināja attēlu, līdz tekstu varēja izlasīt.

Lordam Čārlzam Hovardam Elizabete atzina, ka viņu no­spiež izmisīgi ārkārtēji apstākļi.

Milord, viņa aizsmakušā balsī čukstēja. Es esmu pie­sieta ar dzelzs ķēdi ap kaklu. Es esmu piesieta. Es esmu pie­sieta, un mani apstākļi ir mainījušies.

Karaliene gulēja uz muguras, bez valodas, līķa bālumā. Dzīvība turējās vienīgi garajā, joprojām skaistajā rokā, kas slīga pāri gultas malai un deva zīmes, paužot savas vēlmes. Bija ataicināts Kenterberijas arhibīskaps skaitīt lūgšanas par mirstošo, un viņš pienākumu veica ar pārspīlētu labpatiku un aizrautību. Var pieņemt, ka tā bija pēdējā skaņa, kas iespie­dās karalienes apziņā. Dažas stundas vēlāk viņa ievilka pē­dējo dvašu. Tūkstoš sešsimt trešā gada divdesmit ceturtajā martā trijos naktī karalieni pasludināja par mirušu. Apbedī­šanai mirstīgās atliekas sagatavoja viņas galmadāmas, un ķer­meni nesecēja un neiebalzamēja, lai gan tajos laikos to nemai­nīgi diktēja valdnieku bēru tradīcijas. Tika darināta svina maska un vaska atveidojums, taču Elizabetes augumam pēc nāves nepieskārās neviena cilvēka roka.

Savu noslēpumu viņa neskartu paņēma līdzi kapā.

Gan Ketlīna, gan Malons pārsteigti pacēla acis no ekrāniņa.

Tieši tā, Tanja uztvēra. Pēdējais teikums šķiet bezjē­dzīgs, ja vien nezina vai nenojauš patiesību.

Kad tas ir rakstīts? Malons jautāja.

Tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā gadā. Elizabe­tes biogrāfijā, kuru esmu arvien apbrīnojusi.

Ko tās autore bija domājusi?

"Neskartu paņēma līdzi kapā."

Mērija man īpaši lūdza to parādīt. Mēs arī agrāk esam apspriedušas šo tematu. Viņa man vienādiņ aizrādīja, ka es loloju muļķīgas domas. Bet tagad es dzirdu, ka jums abiem varētu būt agrāk nezināmas ziņas par šo lielo mistēriju.

Malons sameklēja viesnīcā izdrukātās lapas ar zibatmiņā atrastajiem tekstiem un pasniedza Tanjai.

Apskatiet šos. •*Malons pagriezās pret Ketlīnu. Uz­maniet apkārtni! Man aši jāpiezvana Entrimam.

Viņa palocīja galvu, un Malons, atstājis Kamberlenda apartamentus, atgriezās cilvēku pilnajā galerijā. Kad vīrietis pazuda skatienam, Ketlīna jautāja Tanjai:

Vai jūs gribat sacīt… Pastāv reāla iespēja, ka Elizabetes Pirmās vietā tronī sēdējis viltvārdis?

Man nav ne jausmas. Taču es zinu, ka leģenda par zēnu no Bizli ciema aizsākusies tālā senatnē. Es domāju, ka citi, lostarp ari nupat lasītā fragmenta autors, prātoja un pieņē­ma tādu iespēju, taču kautrīgi to noklusēja. Bremam Stokeram par godu jāatzīst, ka viņš atļāvās to pateikt skaļi. Pro­tams, viņu par šādu apgalvojumu izsmēja. Prese neizturējās pret viņu laipni. "Glupības"… tā, man šķiet, New York Times nosauca šo teoriju grāmatas recenzijā.

Bet… vai tā var būt patiesība?

Spriežot pēc mistera Malona izsniegtajām piezīmēm, re­dzams, ka arī citi ir līdzīgās domās.

Ketlīna bija uzzinājusi visu, ko varēja.

Laiks rīkoties.

Viņa izņēma lapas Tanjai no rokām. Tās man ir nepie­ciešamas. Es gribētu, lai jūs šeit sagaidāt Malonu.

Kur tad jūs iesiet?

Jau iepriekš Ketlīna bija ievērojusi, ka no šīm istabām ir tikai viena izeja tā, kuru izmantoja Malons. Šajā posmā gan grozījās daudz cilvēku. Aizsegam pietiks.

Tās ir oficiālas manas pārvaldes lietas.

Mērija jau stāstīja, ka jums esot impulsīva daba.

Man var būt arī apcietinātājas daba. Tāpēc palieciet te­pat un cietiet klusu!

39. nodaĻa

Entrims zvanīja, sēdēdams krogā pie galdiņa. Notiesājis burgeru un kartupeļus, viņš bija izšķīries par tiešu pieeju. Pulkstenis rādīja bez divdesmit vienpadsmit, un tas nozīmē­ja, ka Virdžīnijā ir bez divdesmit minūtēm seši no rīta. Pro­tams, CIP operāciju centrs nekad negulēja, un viņa zvanu sa­vienoja ar pretoperāciju nodaļas direktoru, Entrima tiešo priekšnieku un vienīgo darbinieku, kura pavēles viņš uzklau­sīja, ja neskaita CIP direktoru.

Viss beidzies, Bleik, priekšnieks atzina. Mēs mēģi­nājām atturēt skotus no publiska paziņojuma, bet viņi bija ietiepīgi pēc velna. Darījums ir noslēgts. Kamēr notikumiem sagatavo sabiedrību, tiks izrunātas vienošanās detaļas.

Slepkavam butu jānosprāgst cietumā.

Mēs visi esam par to vienisprātis. Diemžēl viņš nav mū­su ieslodzītais.

Es te visu nokārtošu.

Dari tā. Un ātri.

Un mūsu kritušais?

Es neredzu iespēju izmeklēt to gadījumu, neizraisot ne­pareizo cilvēku interesi. Iespējams, vainīgi briti. Tā droši vien ir. Taču pie vainas var būt citi. Tam vairs nav nozīmes. Nāksies atzīt, ka nāves apstākļi ir neizskaidrojami.

Tas nozīmēja, ka ģimenei paziņos vienīgi to, ka aģents kri­tis, pildot pienākumu, kalpojot savai valstij tikai pašu faklu un pie sienas Lenglijā piestiprinās vēl vienu zvaigznīti, ja atmiņa nevīla, tur jau ir vairāk nekā simts zvaigznīšu. Jā­šaubās, vai kāds vārds nonāks Goda grāmatā, kas atradās lurpat zemāk. Tajā reģistrēja tikai tos aģentus, kuru nāves apstākļi šķita aizdomīgi. Entrimam gan visumā bija vienal­ga. Patiesībā viņa nolūkiem pat nāktu par labu, ja viss no­klustu un izgaistu.

Es jau šovakar savilkšu galus kopā, viņš solīja.

Tas jau no paša sākuma likās neprāts, priekšnieks at­zina. Nūjā, dažkārt grūti ticamas versijas piepildās.

Es darīju, ko varēju.

Neviens tevi nevaino. Lai gan daži mēģinās, par to es nešaubos. Tā bija radoša ideja. Ja izdotos, mums būtu ģeni­āls gājiens.

Iespējams, man laiks aiziet, Entrims ieteicās, sagata­vodams augsni savai iecerei.

Nepārsteidzies. Apdomā labi. Nepārdzīvo tik ļoti.

Tādu reakciju Entrims nebija gaidījis.

Es negribēju ciest neveiksmi.

Mēs neviens to negribējām. Pēc atbrīvošanas mēs visi izskatīsimies pēc jampampiņiem. Bet nekas cits neatliks, nāk­sies ar to sadzīvot.

Saruna beidzās.

Operācija "Karaļa viltība" bija noslēgusies. Vispirms jāat­brīvo abi aģenti, tad jāslēdz pati noliktava un jānodod viss Daidala biedrībai. Pēc tam Entrims saņems pārējo naudu. Līdz tam, ja palaimēsies, Kotons Malons jau būs gājis bojā traģiskā nāvē. Nekas neliecinās par Entrima līdzdalību no­tikušajā, un tādējādi Gērijs gluži dabiski pamazām viņam kļūs arvien tuvāks.

Vini satuvināsies. /

Tēvs un dēls.

Beidzot.

Viņš iedomājās par Pemu Malonu.

"Ej ellē!"

Malons gaidīja, līdz ieslēgsies tālrunis. Viņš ar nodomu bija izslēdzis ierīci, lai to nevarētu izsekot, un apzinājās, ka tuvāko minūšu laikā kļūs par vieglu mērķi. Taču bija ne­pieciešams parunāt ar Stefāniju Nelli. Atstājis Ričardsu pie brokastu galda, viņš ne tikai apmeklēja viesnīcas lietišķo centru, bet arī piezvanīja uz Atlantu un uzmodināja bijušo priekšnieci no miega. Pat nebūdams viens no Magelāna vienības aģentiem, viņš izdarīja valstij pakalpojumu, un ie­priekšējā vakarā, kad viņš zvanīja un stāstīja par Entrimu, Stefānijā apliecināja savu atbalstu, ja vien tāds nepiecie­šams.

Tālrunis ieslēdzās, un viņš ieraudzīja, ka Stefānijā jau ir zvanījusi pirms divdesmit minūtēm. Tālab viņš atbildēja ar zvanu.

Kur tu esi? viņa vaicāja.

Pārdomās par to, vai esmu muļķis vai ģēnijs.

Pat negribas jautāt, ko tas nozīmē.

Ko tu noskaidroji?

Viņa ir no Smago organizēto noziegumu pārvaldes. Strādā tur desmit gadus. Laba izmeklētāja, bet pārgalvī­ga. Dara visu pēc sava prāta. Aiz sevis atstāj daudz posta un iznīcības. Patiesībā jūs abi šķietat viens otram kā ra­dīti.

Man vairāk rūp jautājums, kāpēc viņa vispār saistījusies ar mani.

Zini, tas ir labs jautājums, ņemot vērā to, ka viņa patla­ban par kādu mēnesi vecu incidentu ir atstādināta no darba pienākumiem. Man teica, ka viņu grasās atbrīvot pavisam.

Vai uzzināji ko saistībā ar M16?

Malons bija ievirzījies galerijas stūrī, prom no apmeklē­tājiem un valdošā trokšņa. Viņš pagriezās ar seju pret sie­nu, runāja klusā balsī un vienlaikus uzmanīja apkārtni sev aiz muguras.

Nenieka. Taču jautājumus nācās uzdot ar apdomu.

No Tjūdoru spārna puses Džordža laikmeta stila spārnā sanāca aizvien vairāk cilvēku.

Tu tā arī nepateici. Esi muļķis vai ģēnijs? Stefānijā at­gādināja.

Tas vēl ir jānoskaidro.

Te gadījušies sarežģījumi.

Viņš necieta šo vārdu. "Sarežģījumi." Ar šo vārdu Stefā­nijā apzīmēja pilnīgu un galīgu mokpilnu haosu.

Pirms īsa brīža piezvanīja no C1P.

Un Stefānijā izstāstīja par kādu operāciju "Karaļa viltība", kas Bleika Entrima vadībā norisinās Londonā. Pēc tam viņa pastāstīja par Abdelbāsitu el Megrahī, kuru notiesāja par Pan Ain 103 lidmašīnas uzspridzināšanu tūkstoš deviņsimt astoņ­desmit astotajā gadā virs Lokerbi ciema, un paziņoja, ka Skotijas valdība nolēmusi aizsūtīt viņu atpakaļ uz Lībiju, do­dot iespēju nomirt no vēža dzimtenē.

Šis lēmums tika publiskots pirms dažām stundām, Stefānijā pabeidza. Šķiet, ka izdošana pārrunāta gandrīz veselu gadu. Operācija "Karaļa viltība" bija paredzēta, lai to apturētu.

Un acīmredzot iecere izgāzās.

Operācija nupat slēgta. Tomēr ir tev izteikts lūgums mē­ģināt vēlreiz.

Ko tad?

Tajā zibatmiņā glabājas informācija, kas gāja bojā līdz to vīru metro stacijā. Viņš bija CIP analītiķis, kas piedalījās operācijā "Karaļa viltība". Lenglijā zina, ka zibatmiņa atro­das pie tevis. Entrims par to ziņoja. Viņi vēlas, lai tu no­skaidro, vai šī informācija ir patiešām noderīga.

Malons neticēja savām ausīm. Es pat nezinu, ko viņi meklē. Kā lai, ellē ratā, varu zināt, ka esmu ko atradis?

Es uzdevu tādu pašu jautājumu. Man atteica, ka atbil­de ir zibatmiņā. Ja ne, tad tur nekā svarīga nav.

Vai no Entrima ir jāuzmanās? Pie viņa ir gan Gerijs, gan īans Danns.

Man neko tādu neteica. Zinu vien to, ka šajā operācijā viņš nav guvis panākumus un tevi lūdz vēl beidzamo reizi izmēģināt laimi. Tā cietumnieka izdošana mums kļūs par sa­biedrisko attiecību katastrofu.

To Malons zināja, un šis jaunums saniknoja. Tam neģēlim būtu jānomirst cietumā.

Telpā ieplūda jauna ekskursantu grupa un tuvojās stūrim, kurā viņš stāvēja. Slēpdamies Malons uzmanīja durvis, kas veda uz Kamberlenda apartamentiem.

Tajās parādījās Ketlīna Ričardsa.

Viņa mirkli vilcinājās, paskatījās apkārt un, laikam pārlie­cinājusies, ka briesmas nedraud, aizsteidzās pa labi.

Es esmu ģēnijs, Malons klusi sacīja tālrunī.

Un ko tas nozīmē?

To, ka man ir taisnība attiecībā uz aģenti no Smago no­ziegumu pārvaldes.

Ko tu grasies darīt? CIP vēlas zināt.

Viņš nebija redzējis Stefāniju piecus mēnešus kopš die­nas jūnijā, kad Francijā viņai krietni izlīdzēja. Atvadoties sie­viete atzina, ka ir Malona parādniece. Taču viņam bija pali­cis prātā arī Stefānijās brīdinājums.

"Parāda atmaksu pieprasi saprātīgi."

Ja es turpināšu meklējumus, vai tu man būsi jau otrreiz parādā?

Stefānijā iespurcās. Šis nav mans lūgums. Es esmu tikai ziņnesis. Taču, ja tu spēj darīt visu, lai nepieļautu slepkavas nonākšanu brīvībā, tu pakalpo visai sabiedrībai.

Sazināsimies.

Vēl pēdējais aizrādījums, Koton. Entrims par šo lūgu­mu neko nezina, un tam esot tā jāpaliek.

Pabeidzis sarunu, Malons aizvēra talruņa vāciņu.

Gerijs izrādīja īanam un mis Mērijai noliktavā izkārtotās vēstures relikvijas. Kundze aizrautīgi pētīja grāmatas un at­zīmēja, ka to vidū esot vērtīgi septiņpadsmitā gadsimta ori­ģināli. Viņa uzmanīgi aplūkoja zem stikla novietoto īpašo grāmatu ar zeltaini zaļajām lapām.

Tavs misters Entrims ir zaglis, mis Mērija sodījās. Šis sējums pieder Hetfīldhausas bibliotēkai. Es zinu.

Bleiks strādā CIP, zēns vēlreiz paskaidroja. Viņš šeit ir oficiālās darīšanās.

Bleiks?

Viņš lika sevi tā saukt.

Sievietes pētošais skatiens Gērijam nepatika.

Interesanti, kas devis Bleikam tiesības zagt mūsu naci­onālos dārgumus? Es esmu apmeklējusi Hetfīldhausas bib­liotēku. Tās darbinieki labprāt ļautu nofotografēt vai noko­pēt visu, ko vajag. Bet zagt? Tas ir nepiedodami.

Aizgājis no darba Tieslietu departamentā, tētis bija Gē­rijam mazliet pastāstījis par tajā piedzīvoto. Par grūtībām. Par prasībām. Par to, cik šāds darbs ir neparedzams. Vēl pirms mēneša zēns pats bija juties līdzīgi, tālab negribēja tiesāt Bleiku Entrimu. Un ko šī sieviete vispār zina? Grāmatveikala īpašniecei nav lemts izprast izlūkdienesta aģen­tu darbu.

Mis Mērija pacēla stikla vāku. Vai misters Entrims pa­skaidroja, kas tas ir?

Tā ir grāmata ar šifrētu tekstu, viņš teica. To radījis Roberts Sesils.

Vai Entrims atklāja, cik tā svarīga?

Ne gluži.

Vai tu gribētu to zināt?

Ketlīna, neieraudzījusi Kotonu Malonu, steigšus apmeta loku ap pūli. "Cerams, ka tikko iegūtās lapas sniegs Metjūsam vajadzīgo informāciju." Viņa nožēloja nepieciešamību pievilt Malonu, taču savs darbs bija jādara.

Neapšaubot.

Viņa devās atpakaļ pa to pašu ceļu, iegāja dziļāk pils ba­rokālajā daļā un iznāca tā saucamajā Sarunu galerijā. Logu rinda vienā garajā sienā ļāva apskatīt pagalmu ar strūklaku, pretējo sienu ar vairākām durvīm klāja koka paneļi, pie ku­riem karājās eļļas portreti. Starp dekoratīviem metāla stabi­ņiem bija nostiepta sarkana samta virve, kas liedza apmek­lētājiem pieiet gleznām gluži klāt. Ketlīna bija pārliecināta, ka atradīs izeju no pils, ja vien turpinās doties uz priekšu.

Pametusi skatienu atpakaļ, Ketlīna ievēroja kādu pazīs­tamu seju.

Eva Pazana.

Augšāmcēlusies.

Desmit metru attālumā.

Blakus viņai vīrietis.

Pāri mugurai pārskrēja dzestri šermuļi. Lai arī pārlieci­nāta, ka patiesībā Pazana Jēzus koledžā nav nogalināta, Ket­līna sajutās baisi, kad ieraudzīja sievieti dzīvu.

Vai tiešām Pazana pieder Daidala biedrībai?

Vai citai organizācijai?

Pazana turējās nomaļus, un starp viņām atradās apmēram piecdesmit galerijas apbrīnotāji. Ne vīrietis, ne sieviete ne­centās pietuvoties Ketlīnai.

Acīmredzot viņu nodoms bija piespiest Ketlīnu virzīties uz priekšu.

Citas izvēles nebija, un viņa gāja tālāk.

Galerijas galā viņa nolēma iegūt mazliet laika, paķēra pē­dējos divus stabiņus un novietoja iepretim durvīm, aizšķēr­sojot ceļu. Cilvēki, kas gāja aiz viņas, apstājās pie samta bar­jeras, radot sastrēgumu, un abi vajātāji netika uz priekšu un iesprūda galerijā. Ketlīna ievēroja apkārtējo jautājošos ska­tienus apmeklētāji droši vien noturēja sievieti par pils dar­binieci un sprieda, ka tālāk iet nedrīkst.

Neuzkavējusies paskaidrot savu rīcību, viņa metās ārā pa durvīm, nogriezās pa kreisi un skrēja cauri tā saucamajai Gleznu Sēriju galerijai. Te drūzmējās apmēram piecdesmit cil­vēki. Viņa pamanīja videokameru pretējā stūri pie griestiem, pa labi no durvīm, kas veda ārā no galerijas, un attapa, ka arī no tām būs jāvairās.

Aiz muguras atskanēja sauciens, Pazana ar vīrieti parādī­jās nepilnu divdesmit metru attālumā. Nogriezušies ap stūri, Ketlīna izsteidzās cauri vairākām eleganti iekārtotām istabām karalienes guļamistabai, ēdamistabai, ģērbkambarim un viesistabai.

Pēdējā istabā Ketlīna cirtās pa labi.

Viņai ceļā stājās kāds vīrietis.

Paspraucies garām pūlim, Malons atgriezās Kamberlenda apartamentos, uzmeklēja Tanju Karltoni un apvaicājās:

Kas te notika?

Viņa paķēra jūsu papīrus un aizgāja. Piedraudēja mani arestēt.

Paredzēdams, kā Ričardsa rīkotos, viņš bija nolēmis dā­vāt aģentei šo izdevību. Tiesa, šādi viņa ieguva informāciju no neaizsargātajiem failiem, taču, pēc Malona domām, tajos nekā īpaša nebija.

Patiesībā nebija pilnīgi nekā.

Jūs neizskatāties pārsteigts, Tanja piezīmēja.

Es arī neesmu pārsteigts.

Jāatzīst, mister Malon, ka manās acīs jūs esat tāds kā triku meistars.

Prasme rodas no saskarsmes ar negodīgiem ļaudīm un apdedzināšanās.

Ko viņa tagad iesāks?

Malons paraustīja plecus. Atgriezīsies turp, no kurienes nākusi. Tā vismaz varam cerēt.

Viņam bija vēl viena problēma risināma.

Palīdzība CIP.

Mērija stāstīja, ka jūs ar jauno lanu esat izglābuši tās sievietes dzīvību, Tanja sacīja. Dīvaini, ka viņa tā atmak­sā šo parādu.

Manā darbā tas nav nekas neikdienišķs.

Es paguvu izlasīt tekstu, jo viņa man atņēma lapas. Ne­kā šokējoša tur neredzēju. Vismaz man tā šķita. Bet es šo leģendu zinu jau sen.

Iesim prom. Es gribētu ar jums izrunāties, taču citur, kur nav tik daudz dzirdīgu ausu.

Tad mums jāapskata dārzi. Tie ir krāšņi. Mēs varam jau­ki pastaigāties saulītē.

Malonam šī sieviete iepatikās tāpat kā viņas māsa.

Abi izgāja no Kamberlenda apartamentiem un atgriezās ārējā galerijā, kur joprojām valdīja troksnis un burzma.

Labajā pusē Malons ievēroja divus vīriešus.

Abus viņš pazina.

Policisti no grāmatveikala, šoreiz bez formastērpiem, ģērbušies civildrēbēs un bija redzams, ka abi nav aizmir­suši nesenos notikumus. Vienam kreisajā pusē uz pieres rē­gojās nejauks puns.

Mums radušies nelieli sarežģījumi, Malons pačukstēja Tanjai. Rādās, ka daži cilvēki šeit vēlētos mūs aizturēt.

Izklausās bīstami.

Vai jūs varētu mani izvest no ēkas?

Es daudzus gadus strādāju šeit par gidi, un tikai tad man uzticēja suvenīru veikala vadīšanu. Es pārzinu Hemplomkortu kā savus piecus pirkstus.

Viņš pamāja, norādot uz abiem šiem sarežģījumiem pūlī. l'ie griestiem stūrī bija piestiprināta neliela videokamera. Lī­dzīgas viņš bija redzējis visā kompleksā. Tas nozīmēja, ka apkārtni novēro un izvairīties no šīm elektroniskajām acīm nebūs viegli.

Tādi nīgri puiši, Tanja novērtēja. Kas tie tādi ir?

Labs jautājums. Droši vien no MI6. No kaut kādas po­licijas.

Mani nekad mūžā nav arestējuši, Tanja atzina.

Tas nav nekas patīkams un parasti noved pie daudz ci­tām nepatīkamām lietām.

Tad tas nav grūti, mister Malon. Nemaz nav grūti no­drošināt mums bēgšanu.

40. nodaĻa

Henrijs VIII radīja vismaz divpadsmit bērnus. Astoņi no tiem piedzima vai nu nedzīvi, vai arī priekšlaikus, no tiem se­šos gadījumos pirmajai sievai Aragonas Katrīnai un divos otrajai sievai Annai Boleinai. Trīs dzima likumīgā laulībā. Mē­rijai, Elizabetei un Edvardam katram bija sava māte. Vienī­gais ārlaulības bērns Henrijs Ficrojs piedzima tūkstoš piecsimt deviņpadsmitajā gadā Henrija mīļākajai Elizabetei Blauntai. Uzvārds "Ficrojs" nozīmē "karaļa dēls", un to ierasti piešķīra ārlaulībā dzimušajiem karaliskās dzimtas dēliem. Henrijs at­klāti atzina Ficroju, savu pirmo bērnu, ko kāda sieviete viņam dzemdējusi, sauca viņu par savu pasaulīgo dārgakmeni un seš­gadīgo puisēnu iecēla par Notingemas grāfu, Samersitas her­cogu un Ričmondas hercogu tāds tituls bija piešķirts pašam Henrijam pirms kāpšanas tronī. Zēnu audzināja jorkšīrā kā princi, un Henrija pasaulē viņam tika ierādīta īpaša vieta, jo tobrīd karaliene Aragonas Katrīna nebija varējusi laist pasaulē dēlu. Henrijam VIII Ficrojs bija pierādījums, ka viņš pats ir spējīgs radīt mantinieku. Tieši tādēļ viņš tik ļoti uzstāja, lai laulība ar Katrīnu tiek anulēta un viņš var sameklēt sievu, kas dāvās viņam likumīgu dēlu.

Henrijs dzīvi interesējās par Ficroja audzināšanu. Viņam piešķīra titulus Anglijas Lords augstais admirālis, Ziemeļu padomes Lords prezidents, Lords Skotijas robežas sargātājs un Īrijas leitnantlords. Daudzi uzskata ja Henrijs nomirstot ne­būtu atstājis likumīgu dēlu, Ficrojs kļūtu par Henriju ĪX, un pie velna visu nelikumību. Parlaments atbalstīja lēmumu, kas nepārprotami izslēdza no mantojuma Henrija pirmo likumīgā laulībā dzimušo bērnu Mēriju un ļāva valdniekam pašam ie­celt savu pēcteci visviens, laulībā vai ārlaulībā dzimušu.

Taču šos apsvērumus mainīja liktenis.

Tūkstoš piecsimt trīsdesmit sestajā gadā, vienpadsmit ga­dus pirms tēva nāves, Ficrojs nomira. Viņa dzīvību septiņpa­dsmit gadu vecumā laupīja tuberkuloze, tā pati slimība, kas paņēma Henrija otro dēlu Edvardu, kad tam bija piecpadsmit gadi. Taču Ficrojs vēl paguva apprecēt Mēriju Hovardu. Viņas tēvs bija otrs vecākais augstmanis Anglijā, bet vectēvs vis­vecākais. Abus vienoja laulības saitēm tūkstoš piecsimt trīs­desmit trešajā gadā, kad Mērijai bija četrpadsmit un Ficrojam piecpadsmit gadi. Henrija VIII vecākais brālis Arturs bija miris sešpadsmit gadu vecumā, tā arī nekāpis tronī. Hen­rijs allaž uzskatīja, ka brāļa drīzo galu pasteidzināja pārāk liela seksuāla aktivitāte, tālab viņš aizliedza Ficrojam un Mē­rijai uzreiz stāties laulības sakaros. Pāris gan viņu nepaklau­sīja, Mērija kļuva grūta un tūkstoš piecsimt trīsdesmit cetur­tajā gadā laida pasaulē dēlu. Hovardu ģimene bērnu audzināja slepenībā tālu no Londonas un par viņa pastāvē­šanu karalim neziņoja viņš tā ari neuzzināja, ka ir kļuvis par vectēvu.

Gērijs klausījās mis Mērijas stāstā par zudušo mazbērnu.

Zēns daudzējādā ziņā līdzinājās savam tēvam Ficrojam. Tievs. Kalsens. Bālu ādu. Rudiem matiem. Taču ķermeņa uz­būvi viņš bija mantojis no Hovardu dzimtas. Atšķirībā no Tjūdoru atvasēm, viņš bija veselīgs. Diemžēl Henrija otro meitu Elizabeti liktenis nesaudzēja. Lai gan viņas māte An­na Boleina arī bija no Hovardu dzimtas pa mātes līniju, Eli­zabete bija mantojusi sava tēva lāstu, agrīno nāvi, un nomi­ra, tik tikko pārkāpusi trīspadsmit gadu slieksnim.

Es domāju, ka Elizabete bija karaliene, Gerijs iebilda.

Mis Mērija papurināja galvu. Šo godu pēc Elizabetes nā­ves agrā jaunībā uzņēmās viņas ārlaulībā dzimušā pusbrāļa dēls Henrijs Ficrojs.

Noliktavas durvis čīkstēdamas atvērās, ienāca Entrims, piegāja pie galdiem un iepazinās ar īanu un mis Mēriju. Ie­priekšējā vakarā viņi nebija tikušies ierašanos nokārtoja Entrima vīri.

Jūs, jaunais cilvēk, mums sagādājāt daudz galvassāpju, Entrims uzrunāja īanu.

Kādā ziņā? mis Mērija noprasīja.

Viņš nozaga zibatmiņu ar svarīgu informāciju.

Kas varētu būt tik svarīgs, lai tā dēļ apdraudētu bērna dzīvību?

Es nebiju domājis, ka viņa dzīvība ir briesmās.

Viņš bēguļo jau veselu mēnesi.

Paša vaina vien ir. Nevajadzēja zagt. Taču tā vairs nav mūsu darīšana. Patiesībā mums šī lieta ir vienaldzīga. Ope­rācija ir beigusies. Mēs visi dodamies prom.

Beigusies? Gērijs pārvaicāja.

Entrims pamāja. Man dota pavēle slēgt šo pasākumu.

Kas notiks ar šiem dārgumiem? mis Mērija vaicāja.

Tiem, kurus jūs nozagāt?

Arī tā nav jūsu darīšana, Entrims atcirta, uzmetis sie­vietei stingru skatienu.

Un kā tad paliek misters Malons un tā dāma? mis Mē­rija prašņāja.

Kura dāma?

Smago organizēto noziegumu pārvaldes aģente, īans paskaidroja. Tā, kura šaudījās grāmatveikalā, kad tie vīri atnāca pēc zibatmiņas.

Malons neko neminēja par sievieti, Entrims sacīja.

Un mēs jau divreiz esam runājuši pa telefonu.

Varbūt viņš sprieda, ka šāda informācija nav jūsu darī­šana, dzēlīgi bilda mis Mērija.

Kur ir mans tētis? Gērijs jautāja.

Hemptonkortā.

Tad viņa ir kopā ar tavu tēvu, lans apgalvoja.

Vai viņai ir vārds?

Mis Mērija pamāja. Viņa uzrādīja man savu žetonu. Ketlina Ričardsa.

Ketlīna nedeva ceļā stāvošajam vīrietim laika atjēgties, notrieca viņu zemē un iegrūda ceļgalu viņam cirksni.

Gulošais sāpēs iekliedzās.

Viņa uzlēca kājās.

Ierocis joprojām atradās zem jakas, cieši piespiests mu­gurai. Cilvēki pārsteigti nolūkojās, daži atkāpās, atbrīvoda­mi vietu. Viņa uzrādīja apkārtējiem savu dienesta žetonu.

Oficiāla aizturēšana. Neaiztieciet viņu!

Vīrietis joprojām locījās sāpēs uz grīdas.

Tanī mirklī viņas skatienu piesaistīja novērošanas ka­mera.

Problēma.

Izskrējusi cauri vēl dažām baroka stila istabām, Ketlīna atskārta, ka atrodas pils sētas puses stūrī. Pa labi uz aizvēr­tām durvīm bija uzraksts, vēstot, ka šo izeju drīkst lietot ti­kai ārkārtas gadījumos.

Tāds šis gadījums noteikti bija, tāpēc viņa atrāva durvis vaļā.

Lejup veda kāpnes.

Entrims bija satriekts. Šo vardu viņš nebija dzirdējis des­mit gadus. Šai jezgā iejaukta arī Ketlīna Ričardsa?

Tā nevar būt sagadīšanās.

Aprakstiet šo sievieti!

Pēc visa spriežot, viņa nebija daudz mainījusies.

Mēs ar Malonu izglābām to dāmu no tiem pašiem, kuri mēģināja novākt mani, lans apgalvoja. Ari viņu grasījās nogalināt.

Pastāsti, ko zini!

Viņš klausījās пana Danna stāstījumā par atgadījumu Oks­fordas loka stacijā un vēlāko sadursmi. Vienbrīd viņš pār­trauca zēnu:

Vai tu zini, kas bija tie vīri Bentley automobilī todien, kad gāja bojā mūsu cilvēks?

Vecāko vīrieti sauca Tomass Metjūss. Tā sacīja Malons, ieraudzījis viņu vakar vakarā uz ielas iepretim grāmatveikalam.

Vēl viens trieciens.

Slepenā Izlūkdienesta vadītājs.

Ko tas viss nozīmē?

Entrims noklausījās pārējo un jau krita panikā. Vēl nesen tik gludais operācijas nobeigums nupat bija kļuvis nedrošs. Pietika jau ar iepriekšējās dienas vakaru, kad Malons ziņoja par Smago organizēto noziegumu pārvaldes darbinieka klātbūtni. Ja vadība uzzinās, ka te tieši iesaistīts M/6, turp­mākā rīcība nav paredzama. "Mani katrā ziņā pametīs lik­teņa varā. Atstās vienu. Ļaus arestēt."

Vai vēl ļaunāk.

"Man jārunā ar Daidala biedrību. Viņi negribēs, lai noti­kumi vēršas plašumā. Nemaz negribēs."

Malons un Tanja vēlreiz iegāja Spoku galerijā, tikai šoreiz abi pa to pašu nodriskāto paklāju virzījās pret cilvēku strau­mi uz Lielo zāli.

Izsteigušies cauri galerijai, viņi šķērsoja Sardzes kamba­ri, iegāja starptelpā, no kurienes ceļš veda pa kreisi uz Lie­lo zāli un lejup uz pirmo stāvu. Te vienkāršās baltās sienas greznoja dzīvnieku ragi. Tanja devās taisnā ceļā pie kāpnēm, vairīdamās no durvīm uz Lielo zāli.

Šurp, mister Malon. Tās ved uz virtuvēm.

Bet Malons pakāpās malā un palaida garām apmeklētājus.

Kāpnes aizšķērsoja metāla ķēde, brīdinot nenākt, taču vi­ņi pārkāpa pāri un devās lejup.

Viens no uniformētajiem darbiniekiem piegāja pie nožo­gojuma un uzsauca: Tur nedrīkst iet!

Viss kārtībā! Tanja atsaucās. Tā esmu es.

Darbinieks acīmredzot pazina sievieti un pamāja ar roku.

Mūsējie ir visnotaļ centīgi, Tanja stāstīja. Ik dienas ierodas milzum daudz apmeklētāju, kas mīļuprāt klīst pa vi­su pili. Labi, ka esmu šeit strādājusi jau divdesmit gadus.

Klusībā Malons pateicās gan par Tanjas klātbūtni, gan par to, ka viņam zem jakas vēl aizvien bija kautiņā iegūtais ie­rocis.

Pirmajā stāvā viņi sadzirdēja uz kāpnēm soļus. Viņiem se­koja.

Tie noteikti bija abi viltus policisti.

Nedrīkst tūļāties, Tanja aizrādīja.

Viņi izgāja pa durvīm, kurām nebija roktura. Slikti. Vien­kāršs aizbīdnis brīnišķīgi noderētu. Šī noteikti bija mūsdie­nīga avārijas izeja no otrā stāva bet agrāk domāta kalpo­tājiem, kas virtuvē sagatavoto ēdienu nogādāja augšup uz Lielo zāli.

Uz abām pusēm aizstiepās garš, šaurs gaitenis.

Visur drūzmējās apmeklētāji.

Tanja nogriezās pa kreisi, tad pa labi un iegāja Lielajā vir­tuvē. Malons atsauca atmiņā visu, ko zināja par šo pils da­ļu. Vairāk nekā piecdesmit telpas trīs tūkstošu kvadrātpēdu platībā, un agrākos laikos te strādāja divsimt cilvēku. Šeit astoņsimt Henrija VIII galma locekļiem gatavoja divas mal­tītes dienā. Viņi stāvēja plašā telpā ar augstiem griestiem un balsinātām sienām, te kurējās divi pavardi. Visur bija apmek­lētāji tie fotografēja, tērzēja un droši vien iztēlojās sevi piecsimt gadu senā pagātnē.

Nāciet, mister Malon. Iesim te. Viņa veda vīrieti cau­ri virtuvei un apstājās pie durvīm, kas veda slēgtā pagalmā. Palūkojiet, vai tur negrozās mūsu uzraugi!

Viņš pavērās gar durvju stenderi, palaida garām dažus tūristus un pamanīja vienu no vīriem gaitenī, kurā viņi bija iegājuši, nokāpdami lejā pa kāpnēm. Malons ar Tanju bija ap­metuši U-veida loku.

Viens no tiem atrodas mums aiz muguras.

Tanī brīdī Malons pagriezās un ieraudzīja virtuvē grozā­mies sekotāju, kurš vēl nebija abus bēgļus ievērojis.

Nāciet! viņš mudināja.

Viņi šķērsoja pagalmu, un Malons redzēja vīrieti doda­mies dziļāk garajā gaitenī. Tomēr tas, kurš atradās aiz mu­guras, drīz būs klāt.

Mums jātiek aiz tām durvīm, Tanja sacīja, rādīdama uz gaiteņa labo pusi divdesmit pēdas tālāk. Ja pasteigtos, tad viņi pagūtu nozust tur, iekams vīri viņus pamanīs.

Kādēļ mēs tur negājām uzreiz? Malons vaicāja.

Tad viņi mūs pamanītu, jo tobrīd gāja mums aiz mugu­ras. Šādi mēs radījām nelielu apjukumu.

Te nekas nebija iebilstams.

Sieviete drošā gaitā aizsteidzās pa gaiteni un pazuda aiz durvīm.

Viņš sekoja, strauji nokāpa pa īsām akmens kāpnēm un attapās stāvam uz ķieģeļu grīdas telpā, kas kādreiz kalpo­jusi par pils vīna pagrabu. Velvētos griestus balstīja trīs ko­lonnas. Pa logiem ielauzās saules stari. Gar ārējām sienām rindojās un telpas centrālo daļu pildīja uz sāniem noguldī­tas milzīgas vīna mucas.

Tanja devās uz telpas otru pusi, un Malons ieraudzīja ci­tas kāpnes, kas beidzās pie aizvērtām durvīm. Viņa devās lejup pa pakāpieniem. Pie durvīm bija elektroniskā slēdze­ne, bet Tanja ievadīja kodu un aicināja Malonu sekot.

Tikām abi sekotāji bija tikuši līdz vīna pagraba durvīm.

Viens iegrūda roku zem jakas.

Malons zināja, ko tas nozīmē.

Tāpēc viņš rīkojās vēl straujāk, izvilka savu ieroci un rai­dīja lodi pa labi no durvju ailas. Slēgtajā telpā ar akmens sie­nām šāviens nodārdēja līdzīgi sprādzienam. Apmeklētāji, kas apbrīnoja vīna mucas, izskatījās neapmierināti, taču tad saprata, ka vīrietim rokā ir ierocis, un pārbijās. Izmanto­dams vispārējo apjukumu, Malons noskrēja lejā pa kāpnēm un izspraucās pa durvīm pie Tanjas. Sieviete bez vilcināša­nās aizcirta durvis.

Elektroniskā slēdzene ir iedarbojusies, viņa pavēstī­ja. Viņi nevar sekot, ja nezina kombināciju.

Viņš sprieda, ka šie vīri, visticamāk, ir no M/6", strādā To­masa Metjūsa uzdevumā un varbūt sadarbojas ar Metropo­les policiju. Bet kurš to lai zina? Nav izslēgts, ka tiks ie­saistīts vietējās apsardzes dienests.

Malons nopētīja apkārtni, kas grima piķa melnā tumsā. Miklais gaiss oda pēc pelējuma.

Viņš dzirdēja Tanju sakustamies, un piepeši iegaismojās kabatas lukturītis.

Tos šeit glabā darbinieki, viņa paskaidroja.

Kur mēs atrodamies?

Kanalizācijas sistēmā. Kur tad vēl?

Ketlīna devās lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu. Izgājusi garā gaitenī, viņa uzreiz nonāca šaurā telpā, ko sauca par Augšējo oranžēriju. Ārsienās bija vesela rinda logu, novie-

toti cieši cits pie cita. Telpu pildīja saules gaisma. Arī te drūz­mējās apmeklētāji, lai gan mazāk nekā otrajā stāvā.

Ja Tomass Metjūss atrodas tuvumā, kālab viņš nenāk palīgā?

Tikām Eva Pazana netraucēta dodas viņai pa pēdām. Ne­paies ilgs laiks, un vajātāja atģidīs, ka mērķis nosteidzies le­jup. Nevarēja saprast, kā pusē Pazana darbojas, taču pēc pie­dzīvojuma grāmatveikalā Ketlina nolēma nevienam neuzticēties.

Jādodas prom.

Taču pa durvīm iziet nesanāks visas izejas katrā ziņā uzmana.

Aiz logiem pavērās skats uz krāšņo Karaļa Privāto dār­zu, kas aizstiepās no pils līdz upei.

Tas varētu būt labs bēgšanas ceļš.

Apskatījusi tuvāko logu, Ketlīna neredzēja nekādas sig­nalizācijas sistēmas. Nebūtu jēgas tādu ierīkot. Pilī bija sim­tiem logu, un instalēšanas un loģistikas summas būtu neap­tveramas. Signalizācijas vietā bija ierīkoti kustības detektori, un viņa pamanīja sensorus pie oranžērijas griestiem lai pie­fiksētu visus, kas ierastos pa logu.

Taču dienas laikā sensori būs atslēgti.

Ketlīna pārlaida skatienu telpai. Nevienu uniformā tērp­tu darbinieku neredzēja. Tāpēc, atbultējusi apakšējo loga da­ļu, viņa pastūma to augšup.

Līdz zemei bija aptuveni divi metri.

Daži cilvēki, kas atradās tuvāk, Ketlīnu vērīgi nopētīja.

Nelikdamās zinis, viņa uzkāpa uz palodzes.

41 nodaĻa

lans gribēja zināt vairāk par Henriju Ficroju. Mis Mērijas stāstījums viņu bija aizrāvis.

Ficrojs piecpadsmit gadu vecumā apprecēja četrpadsmitgadīgu meiteni?

Tai laikā tas bija visnotaļ ikdienišķi. Privileģētajā šķirā laulājās nevis mīlestības dēļ, bet gan tāpēc, lai noslēgtu sa­vienību un iegūtu bagātības. Pēc Henrija Astotā uzskatiem, laulības saites ļautu nostiprināt attiecības ar turīgo, ietekmī­go Hovardu dzimtu. Tajos laikos dēla piedzimšana ārlaulī­bā nebija par cēloni sarežģījumiem, jo Henrijs savas dēkas nebūt neslēpa.

Ko par to visu teica Henrija sieva? pavaicāja Gērijs.

Sajūsmināta nebija. Spriedze, iespējams, bija par cēloni dažiem spontānajiem abortiem. Aragonas Katrīna daudzē­jādā ziņā bija trausla sieviete.

Amerikānis, ko sauca par Entrimu, kopā ar abiem pārē­jiem vīriem bija iegājis birojā. Lai arī nule iepazīstināts ar šo cilvēku, īans instinktīvi juta nepatiku pret viņu. Un zēns bija iemācījies uzticēties instinktam. Mis Mērija un Kotons Malons bija viņam uzreiz iepatikušies. Ari Gērijs bija krietns puisis, lai arī maz zināja par dzīves grūtībām. īans nepazi­na ne māti, ne tēvu, un droši vien nekad neiepazīs. Radi­niece gan bija mēģinājusi stāstīt par ģimeni, taču tolaik viņš bija pārāk mazs, lai visu saprastu. Vēlāk, pēc aiziešanas no mājām, dusmu pārņemtajam zēnam ģimene jau bija vienal­dzīga.

Gērijam bija divi tēvi.

Kas tur slikts?

īans bija ievērojis piesardzību mis Mērijas acīs brīdī, kad viņa uzdeva nepatīkamus jautājumus Entrimam. Arī viņai ir radusies nelāga priekšnojauta. Tas bija skaidrs. Toties Gērijs, pārāk iegrimis savās problēmās, nespēja loģiski domāt.

Tas nekas. īans apņēmās domāt Gērija vietā.

Galu galā Malons taču lūdza viņam parūpēties par Gēriju.

Pagāja kāds laiks, un arī Henrijs Astotais apprecēja sie­vieti no Hovardu dzimtas. Ketrīna kļuva par viņa piekto sie­vu. Diemžēl šī Hovarda izrādījās draiskule, un karalis lika viņai nocirst galvu. Hovardi Henrijam to nekad nepiedeva, un arī karalis nepiedeva viņiem. Hovardi sāka zaudēt lab­vēlību un krita nežēlastībā. Mērijas Hovardas brālis Henrijs, Sari grāfs, tika sodīts ar nāvessodu par nodevību un kļuva par pēdējo cilvēku, kuru Henrijs nosūtīja uz bendes bluķi pirms savas nāves tūkstoš pieci simti četrdesmit septītā ga­da janvārī.

Kā jūs to visu zināt? Gērijs vaicāja.

Viņa lasa grāmatas, īans iejaucās.

Mis Mērija pasmaidīja. Tā ir. Taču šis temats mani allaž saistījis. Mana māsa ir sevišķi zinoša Tjūdoru laikmeta jo­mā. Rādās, ka misters Entrims arī par to ieinteresējies.

Viņš tikai dara savu darbu, Gērijs aizrādīja.

Patiesi? Un kas ir par cēloni šai lielajai interesei par britu vēsturi? Cik man zināms, Lielbritānija un Savienotās Valstis ir tuvi sabiedrotie. Kāpēc nepieciešams te spiegot? Ierīkot midzeni noliktavā? Kādēļ nevar palūgt to, kas vajadzīgs?

Spiegošanā ne vienmēr var rīkoties tik vienkārši. Es zi­nu. Mans tētis pats ilgu laiku darbojās šai laukā.

Tavs tēvs šķiet krietns vīrs, mis Mērija atzina. Un

es varu apliecinat, ka viņu šie notikumi mulsina ne mazak kā mani.

Entrims bija panikā.

M/6 saistīts ar Ferova Karija slepkavību? Tas nozīmē, ka organizācija zina par operāciju "Karaļa viltība". Daidala biedrība apliecināja, ka Ferova Karija slepkavība ir viņu ro­ku darbs. Un tas nozīmē, ka viens no abiem biedrība vai īans Danns melo.

Kurš?

Un tagad Kotons Malons atradās Hemptonkortā kopā ar Ketlīnu Ričardsu?

Ko viņa tur, velns parāvis, dara?

Tas bija jāizdibina, tālab Entrims nevilcinoties nosūtīja abus aģentus noskaidrot situāciju.

Viņš vērās noliktavas telpā, kur mis Mērija un abi zē­ni sēdēja pie priekšmetiem, kurus drīz iznīcinās. Viņš gaidīja zvanu, kas apstiprinātu Kotona Malona bojāeju, jo vēlējās pats paziņot bēdīgos jaunumus Gērijam. Pro­tams, pavisam drīz iesaistīsies Pema, taču no tā Entrims nebaidījās. Gērijs nepieļaus, lai viņa īsto tēvu jau otro reizi atstumj, un otrs tēvs vairs nevarēs iejaukties. Uz­varas tuvums mudināja pasmaidīt. Entrims jau bija licis privātdetektīvam Atlantā pastiprināt novērošanu. Pie­slēgšanās Pemas tālruņa līnijai varētu izrādīties noderī­ga tuvākajos mēnešos. Informācija bija izlūkdienesta dar­binieku svarīgākais sabiedrotais. Jo vairāk tās bija, jo labāk. Un bankā noguldītie septiņi miljoni ļaus neraizē­ties par finansējumu.

Taču svarīgākie darbi vispirms.

Operācija "Karaļa viltība" ir jāslēdz.

Kā norunāts.

Gēriju satrauca mis Mērijas kritiskā attieksme pret Entrimu. Viņai nebija tiesību izteikties tik slikti par šo cilvēku. Lai ari sieviete šķita rūpīgi izvēlamies vārdus, to nozīme li­kās nepārprotama.

"Vai tu esi drošs par šo cilvēku?"

Cik vien drošs var būt. Bleiks Entrims vismaz nebija vi­ņam melojis. Pretēji mātei. Un Entrims nebija nodarījis mā­tei pāri. Pretēji tēvam. Gērijs vēl aizvien alka aprunāties ar māti. "Viņai nepatiks šie jaunumi, taču nāksies ar to samie­rināties. Ja nē, es izpildīšu draudus un pārcelšos uz Dāniju. Varbūt tētis būs saprotošāks."

Henrijam Ficrojam un Mērijai Hovardai piedzima bērns, mis Mērija turpināja. Zēns. Viņam bija trīspadsmit gadi, kad tūkstoš pieci simti četrdesmit septītā gada janvārī nomira viņa vectēvs Henrijs Astotais. Zēns bija kalsns un bāls, rudiem ma­tiem kā Tjūdoriem. Taču stiprs un mērķtiecīgs kā Hovardi.

Vai tieši to pēta mans tētis? Gērijs jautāja.

Nezinu. Es no tiesas nezinu.

Gērijs pirmīt manīja, ka Entrims ir nomākts. Vīrietis bija aši atvainojies un aizsteidzies uz kabinetu. Dažas minūtes vēlāk abi pārējie aģenti izgāja no ēkas. Entrims joprojām uz­turējās kabinetā. Gērijs vēlējās ar viņu runāt. Piepeši zēna uzmanību piesaistīja kāda kustība telpas otrā galā.

Entrims sauca: Es būšu ārā! Man vēl jāpiezvana.

Kur ir tualete? jautāja īans.

Šeit. Durvis pa labi līdzas kabineta logam.

Ians nolēma rīkoties.

Viņam nevajadzēja uz tualeti. Viņam vajadzēja zināt, ko

dara Entrims. Amerikānis bija acīmredzami pārsteigts, kad uzzināja, ka iesaistīts tas vecais dīvainis Metjūss. Un Smago noziegumu pārvaldes aģente viņā bija raisījusi vēl lielāku in­teresi. Malons atradās Hemptonkortā. Interesanti gan kā­pēc? lans tur bija paviesojies vairākas reizes pagalmi un dārzi, kuros ieeja bija par brīvu, pievilka tūristus ar pilnām kabatām. Viņam patika arī labirints. Izpelnoties kāda vārtu sarga simpātijas, viņš drīkstēja paklaiņot starp augstajiem dzīvžogiem bez maksas.

Zēns devās turp, kurp Entrims bija norādījis, uz tuale­ti. Aši pametis skatienu atpakaļ un pārliecinājies, ka Gērijs un mis Mērija sarunājas un nepievērš viņam uzmanību, īans nogriezās uz noliktavas durvju pusi. Uzmanīgi pagriezis rokturi, īans vieglītēm pastūma metāla durvis vien tik, lai pavērtu nelielu spraugu un paraudzītos ārā. Entrims stāvē­ja divdesmit metru attālumā, līdzās citai ēkai, piespiedis pie auss tālruni. Pārāk tālu, lai noklausītos sarunu, un pārāk at­klātā vietā, lai nemanīts pielavītos tuvāk. Taču bija skaidrs, ka vīrietis ir satraukts. Viņš stāvēja nekustīgi un sarunājās, un viņam drebēja roka.

īans aizvēra durvis.

Un prātoja, kā varētu tikt pie šī tālruņa.

42 nodaĻa

No alumīnija statīva, mūsdienīga piederuma, kas ierīkots šajā viscaur senlaicīgajā apkārtnē, Malons paķēra vēl vienu kabatas lukturīti un sekoja Tanjai pa ķieģeļiem klātu nogā­zi, kas atdūrās citā perpendikulāri izraktā tunelī.

Mister Malon, pateicieties Dievam! Tikai retajam ļauts savām acīm to skatīt. Zem pils krustām šķērsām stiepjas di­vas jūdzes garas komunikāciju ejas. Savam laikam tās bija ļoti modernas ietaises. Pa tām pievadīja ūdeni no jūdzēm tāliem avotiem un pa kanalizācijas caurulēm aizgādāja prom smir­dīgos izdalījumus no tualetēm un virtuves atkritumus. Vi­ņa pavērsa lukturīti pa labi, tad pa kreisi. Uz Temzu. Turp. Zemā, šaurā U-veida eja bija būvēta no balti krāsotiem ķie­ģeļiem, kurus izraibināja pelējuma plankumi. Pastāv no­stāsts, ka pa šīm ejām pilī ieradās un prom devās Henrija mīļākās.

Jums, šķiet, patīk šie nostāsti.

Viņa pasmējās. Tas tiesa. Bet nu mums jāpieliek solis.

Tanja nogriezās pa kreisi. Slīpne acīmredzot ļāva zemes pievilkšanas spēkam virzīt straumi uz upes pusi. Ejas vidū stiepās tekne ar stāvošu ūdeni, kas vietumis sakustējās, it kā tur būtu dzīvība.

Zuši, Tanja paskaidroja. Nekaitīgas radības. Tikai lieciet soli abpus ūdenim.

Malons tā arī darīja. Viņš uzskatīja, ka spēj pārdzīvot ilaudz. Flotes laikos viņš bija lidojis ar iznicinātājiem. Viņš bija lēcis no lidmašīnām un niris dziļi okeānā. Magelāna vie­nības gados viņam bija draudēts ar ieročiem. Taču par visu vairāk Malons necieta atrasties zem zemes. Nonākt tādās vietās gadījās biežāk, nekā gribētos, un ikreiz viņš tikai ar mokām piespieda sevi strādāt. Turpretim Tanja Karltone, šķiet, pazemē jutās kā mājās.

Vai jūs šeit esat bijusi agrāk? viņš pajautāja, pūlēda­mies nedomāt par pašreizējo stāvokli.

Daudzkārt. Reiz mums ļāva visu šo sistēmu pamatīgi izpētīt. Visnotaļ ievērojams komplekss, man jāteic.

Sienās apmēram divu trešdaļu augstumā Malons ievēro­ja tumšus caurumus un izvirzījumus un dažus apskatīja ka­batas lukturīša gaismā.

Notekcaurules no virszemes. Tās novada lietus ūdeni, kas pēc tam aizplūst uz upi.

Nekur neredzēja ne skrūvju, ne naglu, ne bultu, ne javas pazīmes. Ķieģeļi turējās kopā bez jebkāda acīmredzama saist­materiāla. Ja nezinātu, ka šīs sienas stāvējušas piecus gad­simtus, viņu māktu zināms nemiers.

Drīz būsim projām no pils, Tanja stāstīja. Tā plešas diezgan lielā teritorijā virs mums. Pēc tam neilgu laiku ie­sim zem dārza un nonāksim pie izejas.

Virtuves atradās pils ziemeļu pusē, upe plūda dienvidu pusē, un attālums starp šiem diviem punktiem bija aptuveni trīs futbola laukumu garumā. Malonaprāt, ļoti garš ceļš zem zemes.

Kanalizācijas noteka, bet nemaz tik ļoti neož.

Apžēliņ, to jau gadsimtiem ilgi nelieto atkritumiem! Ne­drīkst taču izmest atkritumus upē. Galvenokārt to izmanto lietus ūdens novadīšanai. Mūsu personāls to uztur tīru. Dur­vis, pa kurām mēs ienācām, Henrija laikos izmantoja kalpo­tāji, kas neļāva teknei aizsērēt.

Nešķita, ka situācija Tanju kaut mazākā mērā satrauktu it kā viņai tā būtu pavisam ikdienišķa. Tomēr Malons atvai­nojās:

Piedodiet, ka esmu jūs iepinis šai jezgā.

Vai dieniņ, nevajag atvainoties. Tik jautri man ilgu lai­ku nav gājis. Mērija jau brīdināja, ka var sanākt piedzīvo­jums, un viņai izrādījās pilnīga taisnība. Es savulaik strādā­ju Slepenajā izlūkdienestā. Vai Mērija to jums teica?

Šo sīkumu viņa nepieminēja.

Jaunībā es strādāju par analītiķi. Turklāt itin labi, atļau­šos piebilst. Tanja turpināja rādīt ceļu. Tas gan nebija tik aizraujoši kā jūsu agrākā nodarbošanās, taču iemācīja man saglabāt vēsu prātu.

Nezināju, ka jums mana nodarbošanās ir zināma.

Mērija sacīja, ka jūs esat amerikāņu aģents.

Iedams Malons bija spiests pieliekties. Tanjai griestu aug­stums nesagādāja grūtības. Lukturīši apgaismoja vien div­desmit pēdas priekšā.

Pie kājām šļakstinājās zuši.

Tālumā aiz muguras Malons izdzirdēja kādu troksni.

Balsis.

Ak vai, Tanja apstādamās novaidējās. Bīstos, ka ie­saistīts pils personāls. Tikai darbiniekiem ir iespējams atvērt tās durvis.

Ketlīna piezemējās uz grantēta celiņa. Tur pletās Karaļa Privātais dārzs, auga piramīdveida īves, akmeņozoli apaļām lapotnēm, rudens sīpolpuķes, slējās statujas un viengadīgi augi, un tos norobežoja precīzi apcirpti dzīvžogi. Cauri šim dabiskajam dekoram veda grantēti celiņi un platas avēnijas, pa kurām straumēm plūda apmeklētāji.

Viņa nolēma attālināties no upes un doties uz pils otru pusi. "No turienes varētu atgriezties stacijā pa to pašu ceļu un iekāpt kādā vilcienā. Vienalga, kurā, lai tikai ved prom. Man jāpadomā. Jāpieņem lēmumi šoreiz saprātīgi. Diem/el palīdzību iespējams meklēt tikai vienā vietā. Karjera pār­valdē ir galā. Šī organizācija nepakustinās ne pirkstiņa, lai man palīdzētu. Arī policija šajā gadījumā nevar līdzēt. Talkā varētu nākt vienīgi Tomass Metjūss."

Ja vien varētu.

Vai viņš to vispār darītu?

Ketlīna devās pa celiņu uz pils sētas pusi un nogriezās pa kreisi.

Piecdesmit metru attālumā stāvēja Eva Pazana ar to pašu vīrieti, kuru viņa pirmit redzēja pilī.

Abi viņu pamanīja.

Pagriezusies Ketlīna ēkas stūra aizsegā metās skriet.

Priekšā atradās vienīgi citas ēkas, pie kurām arī piestip­rinātas novērošanas kameras.

Tālab Ketlīna izšķīrās nogriezties uz upes pusi, doties cauri krāsu un kārtības pārpilnībai, kuru dēvēja par Karaļa Privāto dārzu.

Malons gan zināja, ka viņi ir tikuši tālu priekšā vajātājiem, taču nesaprata, kurp Tanja viņu ved. Raizes par sekotājiem palīdzēja nomākt nemieru par atrašanos pazemē. Viņš ap­svēra iespēju palikt uz vietas un stāties pretī vajātājiem. "Ja viņi ir no MI6 vai policijas, kādi sarežģījumi var rasties? Kas varētu būt ļaunākais šādā stāvoklī? Arests? Stefānijā Nelle noteikti mani izpestīs."

Nu jau esam klāt, Tanja pavēstīja.

Viņš pieņēma, ka vajātājiem ir kabatas lukturīši, taču to atspīdumu neredzēja. Pilnīgajā tumsā Malona un Tanjas luk­turīši zīmuļu resnumā apspīdēja ceļu tikai viņiem priekšā. Tas gan nozīmēja, ka ari viņu gaismas starus tumsā nevar saskatīt. Netālu Malons ieraudzīja kāpnes, kas veda pie lū­kas griestos.

Mister Malon! no aizmugures tumsā kāds uzsauca. At­balss liecināja, ka runātājs atrodas krietnu gabalu iepakaļ. Jums dota viena vienīga iespēja. Apstājieties un pagaidiet mūs!

Tanja satvēra pakāpienu. Malons deva zīmi ātri kāpt augšup.

Jums šai cīņā nav jāpiedalās, saucējs paziņoja. Ne­vajag tās dēļ mirt.

Mirt?

Viņš pieķērās metāla kāpnēm. Gatavotas no alumīnija. Iz­turīgas.

Kas jūs esat? viņš atsaucās.

Tā nav jūsu darīšana.

Kamēr Malons vērās tumsā pa kreisi, pretējā pusē kaut kas pamirdzēja tur vīdēja izeja uz Temzu. Virs galvas pa­rādījās gaisma Tanja atvēra lūku. Šahta veda augšup.

Malons rāpās ārā no pazemes tuneļa.

Atskanēja blīkšķis.

Viņš satrūkās.

Tad vēl viens.

Pēc tam trešais.

Ejā rībēja šāvieni.

No ķieģeļiem rikošetā atlēca lodes. Malons atradās aug­stāk, netālu no izejas; taču baidījās, ka viņam var trāpīt kā­da nomaldījusies lode. Ātri nokļuvis pirmajā stāvā, viņš aiz­cirta lūkas metāla vāku.

Paldies Dievam, lūka nav slēgta, Tanja izteicās. To pirms vairākiem gadiem ierīkoja drošības nolūkos.

Viņi atradās uz dienvidiem no pils un uz rietumiem no lielā Karaļa Privātā dārza, pa vidu bija ķieģeļu siena un aug­sti dzīvžogi. Tuvumā slējās nelielais Banketu nams, kura fa­sāde vērsās pret upi. Tur neviena neredzēja, taču aiz dzīvdogiem dzirdēja balsis, kas skanēja no Dīķu dārziem. Ie­priekš Malons bija pastaigājies tai dārzā tur dīķos ielaida zivis, kuras pēc tam aizceļoja uz virtuvēm.

Vai tuneli šāva? Tanja vaicāja.

Diemžēl jā. Mums jāpazūd. Un ātri.

Nupat viss bija mainījies.

"Šie vīri ieradušies mani nogalināt," Malons secināja.

Lūkā bija iestrādāta kustīga svira, kas ļāva vāku atvērt gan no augšas, gan no apakšas. Ar skatienu lūkodams pēc jelkāda priekšmeta, ar ko varētu sviru nobloķēt, viņš atrada meklēto. Līdz dīķim pašā dārza vidu veda akmens plātnēm izklāts celiņš starp mauriņu un puķu dobēm. Malons spēja izcelt no miklās zemes vienu aptuveni kvadrātpēdu lielu plāksni. To viņš cieši piebīdīja pie sviras uz lūkas vāka.

Praktiska slēdzene.

Ja kāds mēģinās izkustināt sviru no iekšpuses, akmens plāksne to neļaus.

Kurp? viņš jautāja Tanjai.

Sieviete pastiepa roku uz upes pusi aiz Banketu nama.

Ketlīna turpināja soļot cauri Karaļa Privātajam dārzam Temzas virzienā. Zemie, rūpīgi apcirptie dzīvžogi nedeva nedz paslēptuvi, nedz patvērumu. Plats grantēts celiņš, ku­ram abās pusēs stiepās pusmetru augsts precīzā taisnstūra formā izveidots dzīvžogs, veda pie strūklakas dārza vidū. Apmeklētāju nebija daudz tomēr pietiekami. Eva ar līdz­biedru ari bija dārzā un tuvojās.

Ierocis Ketlīnai vēl aizvien bija līdzi, un viņa prātoja, kā to labāk laist darbā. Ja radīsies tāda nepieciešamība, viņa var izglābties šaujot, taču droša patvēruma trūkums liedza iz­vēlēties tādu ceļu. Gan pa labi, gan pa kreisi mauriņos vie­tumis slējās statujas, pietiekami lielas, lai rastu aiz tām aiz­segu, taču pārskrējieni starp statujām būtu jāveic pāri atklā­tam laukam.

Tāpēc Ketlīna steidzās uz priekšu.

Malons ar Tanju apgāja apkārt Banketu namam. Tanja pil­nīgi noteikti zināja, kurp dodas. Šķērsojuši nelielu mauriņu, kur auga kaili koki, viņi nonāca pie astoņas pēdas augsta ķieģeļu mūra, kas atdalīja pils teritoriju no betona celiņa gar Temzas krastu.

Es tepat vien dzīvoju, otrpus upes, pie pietekas, Tan­ja pavēstīja. Katru dienu dodos uz darbu savā motorlaivā.

Viņš apspieda smaidu. "Nudien gudra sieviete. Un es do­māju, kā mēs izkļūsim no simtiem akru plašās teritorijas, kas apjož Hemptonkortu! Vienkāršākais ceļš pa ūdeni." Un Tanja Karltone to bija zinājusi no sākta gala.

Gar mūri viņi nonāca pie restotiem dzelzs vārtiem, ku­rus arī varēja atvērt ar elektronisko atslēgu. Tanja ievadīja kodu, un viņi izgāja pa vārtiem.

Es ik dienu ierodos darbā no šīs puses, tāpēc īpašuma uzraugs man atļāva ienākt pa šiem vārtiem. Pirms daudziem gadiem man izsniedza atslēgu. Uzdrošinos apgalvot, ka dzī­ve ir gājusi uz priekšu.

Baltas koka margas šķīra celiņu no upes. Malons un Tan­ja steidzās pa ietvi prom no dārziem. Viņpus upei varēja sa­skatīt dzelzceļa staciju, kur viņš torīt bija izkāpis no vilcie­na. Malons uzmanīgi pētīja ķieģeļu sienu, gatavs ik brīdi izraut pistoli. Pa ceļu pastaigājās daži apmeklētāji.

Prāts darbojās pilnā trauksmes režīmā.

Kāds vēlējās viņa nāvi.

Un pazemes eja, nepieejama no ārpuses, bija ideāla vieta šādai izdevībai.

Jārunā ar Entrimu.

Tiklīdz viņi tiks prom.

Ketlīna ievēroja dekoratīvu dzelzs žogu prasmīgu ka­lēju roku darbu. Aiz apzeltītajām režģu rotājumu lapām va­rēja saskatīt Temzu. Žogs bija vairāk nekā divus metrus .uigsts, un augšmalā tam rindojās dzelzs pīķi. Eva ar savu kolēģi strauji tuvojās. Ketlīna izmisīgi lūkojās gan uz vienu, gan uz otru pusi. Uzmanību piesaistīja vieta, kur žogs sa­vienojās ar augsto ķieģeļu mūri, kas apjoza pils teritoriju. Tur pakāpieni veda uz augstāku dārza līmeni, kas atradās gan­drīz tādā pašā augstumā kā ķieģeļu mūra mala. Nebūtu grū­ti pārlēkt uz sienu un pēc tam otrā pusē uz celiņa, kas stie­pās gar Temzas krastu. Pēc tam varētu aizskriet vai arī glābties peldus.

Aizšāvusies pa labi, Ketlīna metās skriešus pa grantēto celiņu un augšup pa pakāpieniem.

Viņa palūkojās pār plecu. Arī Pazana bija sākusi skriet.

Kāpņu augšgalā atkal sākās grants ceļš. Ketlīna bija no­vērtējusi pareizi. Te beidzās dzelzs žogs ar smailo pīķu rin­du un sākās ķieģeļu mūris šai vietā, dārza augšējā līmenī, tas izskatījās zemāks. Atlika vienīgi tāds sīkums atsperties, uztrausties uz mūra un nolēkt no divu metru augstuma sie­nas otrā pusē. Taču, iekams viņa paguva no mūra nolēkt, pa­rādījās divi vīri ar ieročiem rokās. Eva stāvēja kāpņu pakā­jē, arī bruņota.

Nekas nesanāks, Pazana paziņoja. Pat tad, ja pagūsi nolēkt, paskaties lejup! Tu atradīsies atklātā vietā. Ij nepagūsi pakustēties, kad dabūsi lodi.

Ketlīna paraudzījās pa kreisi. "Kur palikuši visi cilvēki? Tādā skaistā sestdienas rītā dārziem jābūt pārpilniem ar ap­meklētājiem. Tie daži, kas pirmīt te pastaigājās, tagad bija izgaisuši. Kur palicis Metjūss?" Upē pie betonētās piestātnes

bija piesietas divas lielas laivas, taču ari krastmalā nevien, neredzēja.

Pazana nāca aizvien tuvāk. Es gribu paņemt tavu pis toli. Lēni un uzmanīgi. Nomet to zemē.

Sataustījusi ieroci, Ketlīna paklausīja rīkojumam. Kas jū: esat?

Es noteikti neesmu tā, par kuru jūs mani uzskatāt.

Malons ielēca Tanjas laiviņā. Desmit pēdas garš peldlidzeklis ar visnotaļ cienījamu piekarināmo motoru aiz borta. Tepat atradās arī divas glābšanas vestes un airis.

Tos man ne reizi nav nācies izmantot, viņa norādīja. Paldies Dievam!

Gribat, lai iedarbinu motoru? Malons pavaicāja.

Vai dieniņ, mister Malon! Es tā vecā briesmekļa auklu raustu jau gadiem ilgi. Un itin labi.

Tanja divreiz pavilka starteri, un dzinējs rēkdams iedar­bojās. Malons atraisīja tauvu, un sieviete vadīja motorlaivu prom pa Temzas straumi, atpakaļ gar pils īpašuma robežām.

Turēsimies pie pretējā krasta, viņš ieteica. Katram gadījumam.

Viņa pagrieza laivu brūnajā upes ūdenī un pavērsa prom no pils. Bija redzama cita piestātne, kur piesietas šūpojās di­vas lielas laivas. Uz ķieģeļu mūra, kas apvija Banketu na­mu, Malons pamanīja stāvam kādu sievieti. Viņa atradās vie­tā, kur beidzās dzelzs žogs, kas atdalīja dārzus no ūdens, un sākas augstā siena.

Ketlīna Ričardsa.

Labajā pusē viņai stāvēja vēl viena sieviete un divi vīrieši.

Visi turēja rokās ieročus.

Ričardsu ar spēku norāva zemē.

Tanja arī to redzēja.

Rādās, ka mis Ričardsai gadījusies nelāga situācija. Par to nav šaubu.

Turklāt, ņemot vērā nule notikušo apšaudi tunelī, Malons prieda, varbūt Ričardsu novērtējis aplam.

CETURTĀ DAĻA

..

43. nodaĻa

Entrims nervozēja arvien vairāk saruna viņu tracināja. Klausulē skanēja tā pati čerkstošā Daidala biedrības pārstāv­ja balss, un, pēc visa spriežot, tas cilvēks izbaudīja šo situ­āciju.

Vai jūs mani dzirdat? Entrims sauca tālrunī. Sasodī­ta būšana, te iejaukts pats M/6 vadītājs! Viņš nogalināja Ferovu Kariju, nevis jūs.

Es jūs dzirdēju, mister Entrim, tikai atsakos ticēt tam, ko jums iegalvojis kāds ielaspuika. Es zinu, kas notika. Mēs devām rīkojumu to paveikt.

Ketlīna Ričardsa strādā Smago organizēto noziegumu pārvaldē. Es viņu pazīstu. Kāda velna pēc viņa te iesaistīta? Vai arī to jūs zinājāt?

Tas mums ir jaunums. Taču es nesaskatu nekādus se­višķos sarežģījumus. Drīzumā viss būs beidzies. Vēl pirms rītausmas jūs dabūsiet savu naudu un būsiet prom.

"To tu pareizi pateici. Jo drīzāk, jo labāk."

Ja Tomass Metjūss tiešām ir iejaukts, vīrietis sacīja, tikpat labi viņš ar nodomu dezinformējis savu kontaktpersonu.

Tas var būt. Bet vēl atlika nenoskaidrots jautājums par Kotonu Malonu.

Kas notika Hemptonkortā?

Es vēl gaidu vēstis. Pēdējās ziņas ir tādas, ka misteru

Malonu dzen uz ērtu vietu, kur viņu likvidēs. Viss rit bez aizķeršanās.

Es gribu, lai man ziņo, kad tas ir padarīts.

Kāds jums labums no Malona bojāejas?

Man nav labuma. Jums gan. Viņš izlasīja to, kas glabā­jās zibatmiņā. Viņš tagad šo to zina. Par to jāraizējas jums, nevis man.

Es no tiesas to apšaubu. Jūs neesat godīgs vīrs.

It kā man rūpētu jūsu viedoklis. Jūs nogalināt cilvēkus. Varat ticēt, varat neticēt, bet M/6 ir iesaistīti. Tas nozīmē, ka būs ļoti grūti panākt, lai informācija neizplatās. Grūti būs jums.

Arī jums. Tiklīdz tas nāks gaismā, es pieņemu, ka jūsu priekšniecība sāks aizdomāties par jūsu rīcības patiesajiem iemesliem.

Un tas nozīmē, ka tad ies jezga vaļā un jūs no sava ma­zā noslēpuma varēsiet atvadīties.

Klusums otrā galā liecināja, ka Entrims nav maldījies.

Vai īans Danns ir jūsu uzraudzībā? vīrietis vaicāja.

Sveiks un vesels.

Lai tā arī paliek. Bet mēs tikmēr gribam ar jums paru­nāt aci pret aci.

"Lika mazliet pagaidīt!" Entrims nodomāja. "Es taču ne­esmu idiots." Viņš jau bija apjēdzis, ka Daidala biedrībai vis­drošāk būtu novākt arī viņu.

Neies cauri.

Otrā klausules galā atskanēja klusi smiekli. Es jau šau­bījos, vai jums šāds lūgums patiks.

Viņš cieta klusu.

Labi, mister Entrim. Lai kliedētu jūsu bailes, tiksimies sabiedriskā vietā. Tādā, kur apgrozās apsardze. Tad jūs ju­tīsieties nepiespiestāk.

Kādēļ mums vispār ir jāsatiekas?

Tādēļ, lai jums kaut ko parādītu. Raugieties uz to šā­di… īans Danns ir pie jums. Viņš ir jūsu drošības ķīla. Es ne­šaubos, ka jūs viņu grasāties noslēpt tikai jums vien zināmā vietā. Viņš būs jūsu apdrošināšana.

Kāpēc jums zēns ir vajadzīgs? Jūs taču gribat dabūt ro­kā zibatmiņu.

Viņš ir slepkavības aculiecinieks. Mēs neciešam līdz ga­lam nepadarītus darbus.

Izklausījās saprātīgi.

Diemžēl Entrimam trūka palīgu, tāpēc Dannam ar sievieti nāksies palikt noliktavā.

Bet Daidala biedrība zināja tās atrašanās vietu.

"Nu un? Vai nav vienalga? Būtu pat labāk, ja abu vairs nebūtu starp dzīvajiem."

Pēkšņi radās apjausma par skarbo realitāti.

Daidala biedrība bija vienīgie draugi, kas viņam atlikuši.

Nosauciet vietu.

Gērijs stāvēja blakus mis Mērijai.

Tu izskaties nomākts, viņa teica.

Man jārunā ar mammu vai tēti.

Viņš zināja, ka šai sievietei ir mobilais tālrunis, jo vakarā viņa bija kādam zvanījusi.

Mis Mērija maigi uzlika roku zēnam uz pleca. Man pa­ziņoja, ka es nedrīkstu vairs lietot savu telefonu. Mums jā­respektē viņu vēlmes. Viņa uz mirkli apklusa. Cik smagi tev ir?

Smagāk, nekā biju iedomājies.

Visas šīs mistera Entrima pastrādātās zādzības liek man apšaubīt viņa godaprātu. Mis Mērija norādīja uz artefaktiem.

Viņš ir spiegs. Dažreiz spiegiem nākas rīkoties visādi. Man pirms mēneša arī nācās rīkoties visādi.

Slikti?

Gerijs pamāja. Es izglābu draugam dzīvību.

Tas ir nudien braši.

Viņš paraustīja plecus. Es tikai rīkojos instinktīvi. Viņam draudēja briesmas.

Par vīrieti, kurš esot tavs bioloģiskais tēvs, tu nezini tikpat kā neko. Un tev acīmredzot ir siltas jūtas pret to, kurš tevi uzaudzinājis.

Kā jūs pazīstat manu tēti?

Es nepazīstu. Es tikai zinu to, ko redzēju vakar vakarā. Tavs tēvs ir ļoti drosmīgs.

"Jā, ir gan."

Palēnām, pamazām, mis Mērija ieteica. Nesasteidz. Tev tagad jātiek galā ar daudziem jaunumiem. Smadzenes nespēj apstrādāt tādu daudzumu tik īsā laikā. Esi apdomīgs.

Vārdi, šķiet, nāca no sirds, un arī tas Gērijam atgādināja vecmāmiņu, pēc kuras zēns pēkšņi sailgojās.

Māte varētu visu salikt pa plauktiņiem, viņš sacīja.

Mis Mērija pamāja. Un viņas pienākums būtu to darīt.

Viņa šo putru ievārīja.

Tev nav ne jausmas, kas tajās senajās dienās notika.

Vai jūs bijāt precējusies? Tā kā mis Mērija papurināja galvu, Gērijs turpināja tincināšanu: Tad kā jūs to varat zināt?

Es esmu mīlējusi. Es esmu lauzusi sirdi, un arī man bi­jusi salauzta sirds. Tā nekad, nekad nav viena cilvēka vaina vien.

Iegrimis apcerē, Gērijs noģida, ka laikam ir sievieti aizvai­nojis. Piedodiet.

Viņa pasmaidīja. Ko?

Jūs tikai gribējāt man palīdzēt.

Un tas man pārlieku labi neizdodas.

Gērijs dzirdēja noliktavas pretējā pusē atveramies metā­la durvis un redzēja Entrimu no jauna ienākam.

Man tik un tā jārunā ar mammu, viņš atkārtoja klusā­kā balsī.

Ko tu viņai teiksi?

Viņš apsvēra jautājumu un atcerējās visus pēdējo nedēļu laikā samilzušos konfliktus, jo sevišķi mātes nelokāmo no­stāju neizpaust ne mazāko sīkumu.

Es nezinu.

īans vēroja Entrimu pabeidzam sarunu un ievietojam tāl­runi jakas kabatā. Labajā pusē. Vaļīgā kabatā. Ideāla izdevī­ba. Viņš iegāja tualetē un gaidīja, kad atvērsies noliktavas metāla ārdurvis. Tad viņš iznāca no labierīcībām un rikšiem devās turp, kur stāvēja mis Mērija un Gērijs.

Entrimam no muguras.

Viņš strauji samazināja atstatumu.

Pieci metri.

Divi.

Entrims apstājās un pagriezās.

īans it kā nevilšus uzgrūdās amerikānim labā roka ie­slīdēja jakas kabatā un sataustīja tālruni.

Un izņēma to.

Viss notika nepilnā acumirklī.

Piedošanu, zēns izgrūda, savilcis parasto kaunīgo ska­tienu. Es negaidīju, ka tā notiks.

Entrims pasmaidīja. Nekas.

Nolaidis roku gar sāniem, īans cieši piespieda tālruņa apa­rātu pie kājas. Tiklīdz Entrims uzgrieza viņam muguru, zēns ieslidināja tālruni bikšu aizmugures kabatā un cerēja, ka tas neiezvanīsies. Būtu grūti izskaidrot, kāpēc viņš to nozadzis.

Šķērsodams noliktavu, viņš turējās amerikānim līdzi.

Man ir dažas darīšanas, Entrims sacīja. Gērij, vai gribi nākt man līdzi?

Protams.

īans pamanīja mis Mērijas sejas izteiksmi. Tā pauda, ka viņa nepiekrīt Gērija lēmumam un zina, ko īans nupat pa­strādājis.

Tomēr viņa nebilda ne vārda.

Un tas, īanaprāt, bija daiļrunīgi.

Jūs abi palieciet tepat, šeit būsiet drošībā, Entrims tur­pināja. Pēc pāris stundām mēs atgriezīsimies.

Gērijs un Entrims devās uz izeju.

Jau nākamajā mirklī īans pievirzījās tuvāk mis Mērijai.

Atļaušos apgalvot, viņa čukstēja, ka viņam nospļau­ties, kas ar mums notiek.

īanam bija jāpiekrīt.

Ko tu nozagi?

Viņš izvilka tālruni.

Mis Mērija pasmaidīja. Kolosāli!

44. nodaĻa

Malons vēroja, kā Ketlīna Ričardsa no ķieģeļu mūra pa­zūd skatienam. Tanja vadīja motorlaivu tālāk un iegrieza upes līkumā starp viņiem un Hemptonkortas pili tagad at­radās iegarens, ar kokiem un zāli apaudzis garš klajums. "Ja tie vīri tunelī bija ieradušies mani nogalināt, vai viņiem bija padomā nogalināt arī Ričardsu? Es pamudināju viņu atklāt savu nostāju, un viņa bija izvēli izdarījusi. Taču… vai tā pa­tiesi ir viņas izvēle?" Malons prātoja.

Man jāatgriežas, viņš paziņoja Tanjai, kas sēdēja lai­vas pakaļgalā, stingri turēdama motora droseli.

Vai domājat, ka viņai draud briesmas?

Es nezinu. Taču man tas jānoskaidro.

Pils puses krastā parādījās golfa laukums vienīgais šāds laukums Anglijā, kas atrodas karaliskā parka robežās. Reiz, pirms daudziem gadiem, Malons tajā bija spēlējis golfu. Viņš deva zīmi, Tanja pagrieza laivu pret krastu un darbināja dzi­nēju tukšgaitā.

Viņš pagriezās pret sievieti. Jūsu personību noskaidros ātri. Jūs nedrīkstat doties mājup.

Es to nemaz nedomāju darīt. Esmu nolēmusi apciemot Mēriju.

Viņa ir noslēpusies. Kura ir jūsu iecienītākā viesnīca Lon­donā?

Ak mūžs, cik daudz ir tādu, kuras man patīk! Taču ma­na iemīļotākā ir Goring Belgreivijā, netālu no Bakingemas pils. Tā ir tik eleganta!

Dodieties turp un rezervējiet numuru. Kādu gribat.

Tanjas acis iedzirkstījās. Cik brīnišķīga doma! Ko lai ie­sāku šajā numurā?

Gaidiet, līdz ieradīšos jums pakaļ. Ja neviena brīva nu­mura nav, palieciet vestibilā.

Tas viesnīcas darbiniekiem var nepatikt.

Malons pasmaidīja. Pasūtiet maltīti. Tad jums neko ne­aizrādīs. Ja man gadīsies aizķeršanās, es piezvanīšu uz re­ģistratūru un atstāšu ziņu. Vīrietis izvilka no kabatas zibatmiņu. Ņemiet to līdzi.

Vai šo Mērija izlasīja?

Viņš pamāja. Es paļaujos, ka pie jums tā ir drošās ro­kās.

Tā arī būs, mister Malon.

Nekavējieties uz upes.

Pabraukšu īsu gabaliņu uz priekšu, atstāšu laivu krast­malā un sameklēšu taksometru.

Vai nauda jums ir?

Pateicos, es esmu gana iztikusi, Tanja attrauca. Trū­kumu neciešu. Man, zināt, ir kredītkarte ar cienījamu kredītlinritu.

Malons nešaubījās, ka šī sieviete pratīs par sevi parūpē­ties. Viņa jau to bija pierādījusi. Malons izlēca krastā. Mu­gurpusē pie jostasvietas viņš juta ieroci, un tas sniedza dro­šības izjūtu.

Ielāgojiet! viņš atkārtoja. Palieciet viesnīcā. Neejiet prom, iekams ieradīšos es.

Es protu klausīt rīkojumiem. Jūs tikai pats neizdomā­jiet savainoties.

Tāda nodoma viņam nebija, bet gadīties varēja visādi.

Tanja pavilka droseli, un laiva aizslīdēja pa Temzas upi. Ma­lons vēroja to aizbraucam, līdz motora rūkoņa izdzisa tālumā.

Gar upi stiepās plats grantēts ceļš. Aiz tā ieraudzījis zā­les kumšķiem noaugušo golfa laukuma trasi, viņš devās lurp. Trases malā auga ozolu rinda. Malons atminējās, ka golfa laukums izskatījās kā iekārtots jūras krastā, ar nelīdze­nu reljefu, dažādu apveidu grīniem un dziļiem bunkuriem. Viņš pamanīja vairākus spēlētājus un dažus briežus, taču tur­pināja ceļu uz pili, kas atradās apmēram sešsimt jardu attā­lumā.

Atstājis trasi, viņš nonāca pie zāļainas avēnijas, kurai abās pusēs rindojās liepas. Labajā pusē stiepās garš kanāls. Kaut kur netālu auga Metuzāla ozols, kurš esot septiņsimt piec­desmit gadus vecs. Viņš devās pie atvērtajiem dzelzs vār­tiem avēnijas galā, kur beidzās mauriņš un sākās grantēts ceļš. Gar ceļu rindā auga īves, kuru lapotņu apveidi atgādi­nāja suņusēnes. Aiz kokiem no strūklakas šļācās ūdens.

Malons palēnināja gaitu un piekodināja sev uzmanīties, jo bija atgriezies novērošanas kameru redzeslokā. Pa celiņiem pastaigājās apmeklētāji, kas apbrīnoja jaukos kokus un zie­dus. Iepretim slējās pils baroka stila austrumu fasāde, un pa labi cieši cita citai blakus atradās daudzas senākās Tjūdoru laikmeta ēkas. Starp nepilnu astoņu pēdu augstumā apcirp­tajām dekoratīvajām īvēm viņš pamanīja Ketlīnu Ričardsu ejam starp abiem vīriešiem, un pa priekšu tiem soļoja nepa­zīstama sieviete. Viņš meklēja patvērumu starp kokiem, aiz­slēpdamies aiz resna stumbra.

Ričardsu veda garām vistālākajai pils baroka daļai, kur beidzās Tjūdora laika ēkas un pils spārns atradās taisnā leņķī pret galveno ieeju. Lai labāk saskatītu, Malons zagšus šķēr­soja grantēto avēniju un nostājās aiz cita koka. Cilvēki, ku­rus viņš novēroja, iegāja pēdējā ēkā. Garo taisnstūra ēku se­dza slīps jumts, otrā stāva sienā rindojās neskaitāmi augsti logi.

Lai gan viņš zināja, ka tur nemaz nav otrā stāva.

Šo Hemptonkortas daļu viņš jau reiz bija apmeklējis.

Ketllna jutās bezspēcīga. "Bēgt? Kurp lai skrien? Visi dārzi ir kā uz delnas, ar nodomu projektēti tā, lai visos virzienos paveras netraucēts skats un tas šoreiz vienīgi kaitē." No upes krasta viņu atveda cauri Karaļa Privātajam dārzam līdz pilij, garām vietai, kur plāksnīte vēstīja par karalisko tenisa kortu.

Viņi iegāja ēkā pa eju ķieģeļu sienā un nonāca pie citas ieejas metāla durvīm ar žalūzijām. Tās aizvērās viņai aiz muguras. Ketlīnu veda pa šauru gaiteni. Spoguļstikla logi ļā­va aplūkot agrāko Henrija VIII tenisa kortu, vienu no pir­majiem Anglijā. Gaitenī nebija ne apmeklētāju, ne personāla.

Gaiteņa galā viņi pagriezās un gar korta galu devās pie citām durvīm, kas acīmredzami veda uz noliktavu un darb­nīcām. Ar žestu viņai lika ieiet vienā no šīm telpām, kurā atradās galds un krēsli, arī kafijas automāts, tasītes un da­žādas garšvielas. Atpūtas telpa pusdienas pārtraukumiem.

Eva Pazana ienāca līdzi.

Vīrieši palika ārpusē.

Pazana aizvēra durvis un sacīja: Apsēdieties. Mums ir jāizrunājas.

Malons atstāja Strūklakas dārzu un devās uz ieeju tenisa kortos. Tur aiz ķieģeļu mūra, kas apjoza pils Tjūdoru laik­meta spārnus, viņš atskārta, ka šī pils daļa ir slēgta apskatei.

Durvis izrādījās ciet.

Metāla durvis bija bez stikla, to augšpusē un apakšpusē bija iestrādātas plānas, lokanas žalūzijveida plāksnītes. At­liecis divas plāksnītes un spraugā iebāzis roku, viņš spēja aizsniegties un sataustīt rokturi.

Viena kustība, un durvis atsprāga vaļā.

Satvēris ieroci, Malons ieslīdēja ēkā, aizvēra un aizslēdza aiz sevis durvis.

Pa labi, paralēli ēkā ierīkotajam tenisa kortam, stiepās šaurs gaitenis, un pa augstajiem logiem, kas rindojās abās pusēs, saules gaisma apmirdzēja laukumu. Korta malā bija izbūvēts kaut kas līdzīgs šaurām skatītāju tribīnēm, un vi­dū pie tīkla viņš ieraudzīja stāvam vīrieti uzvalkā ar vesti.

Tomass Metjūss.

Lūdzu, ienāciet, mister Malon! viņš uzsauca. Es jūs jau gaidu.

45 nodaĻa

īans pētīja Entrima mobilo tālruni. Abi ar mis Mēriju viņi jau bija izskatījuši pēdējos zvanus trīs no tiem bija ierak­stīti kā nezināmi.

Un arī tikko viņš zvanījis uz nereģistrētu numuru, īans norādīja.

Interesanti, vai uz to var piezvanīt atkārtoti.

Vai tā vajadzētu?

Man misters Entrims nepatīk, un es viņam neuzticos. Viņš liekas tāds… citām domām aizņemts.

Zēns piekrita. Pēc tā pēdējā zvana viņš bija baigi iesprindzis. Laikam dabūja dzirdēt ko nejauku.

Viņš drīz pamanīs tālruņa pazušanu.

īans paraustīja plecus. Pateikšu, ka tas laikam izkritis viņam no kabatas un es to ārā atradu.

Tam viņš nemūžam neticēs! Mis Mērija pasmaidīja.

Gērijam nevajadzēja braukt kopā ar viņu.

Tiesa. Bet nedz tu, nedz es nevarētu viņu apturēt. Viņš grib iepazīt savu īsto tēvu. Tev to vajadzētu saprast.

Viņi reti apsprieda īana pagātni. Tas viņam mis Mērijā pa­tika visvairāk viņa nešķieda laiku tam, ko vairs nevarēja grozīt. Viņa allaž uzsvēra pozitīvo, raudzījās nākotnē un iz­cēla labo.

Es jau viņam teicu, ka savu tēti neesmu pazinis. Mam­mu ari ne. Un tam patiesībā nav nozīmes.

Tomēr ir gan. Mis Mērija vienmēr redzēja zēnam cauri.

Es viņus nekad vairs nesatikšu, tāpēc nav vērts par to raizēties.

Cilvēkus var atrast dažādi, mis Mērija sacīja. Zini, kad būsi gatavs, mēs pamēģināsim uzmeklēt tavus vecākus!

Es negribu viņu iepazīt.

Patlaban varbūt ne, bet kādreiz gribēsi.

Tālrunis plaukstā ievibrējās.

Mis Mērija izņēma to viņam no rokas. Droši vien vaja­dzētu atbildēt. Viņa ieskatījās ekrānā. Tas nav zvans, tas ir tikai paziņojums par e-pasta vēstuli.

Jūs protat ar to apieties.

Viņa smaidīja. Pienācīga daļa manu grāmatu tiek pār­dotas internetā. Tad viņa vairākkārt piespieda taustiņus ekrānā. Kāds džentlmenis vēsta, ka viņam izdevies atvērt failus no cietā diska. Vēstulei, kā lūgts, klāt pievienots ar paroli aizsargātais fails.

īans uzreiz saprata, ko tas nozīmē. Tai zibatmiņā, kuru es nočiepu, bija trīs faili. Vienu varēja atvērt tikai ar paroli. Malons teica, ka speciālisti spētu to apiet.

Tā gan, mis Mērija piekrita. Es domāju, ka pārsūtī­šu šo vēstuli uz savu kontu.

īans pasmaidīja. Lai mēs paši to varētu izlasīt?

Es visādā ziņā tā ceru. Kādu brīdi mis Mērija spaidīja skārienjūtīgo ekrānu un tad mazliet pagaidīja. Tā. Nosū­tīts. Tagad jāizdara tā, lai misters Entrims neuzzina, ka es­mu kaut ko sūtījusi no šī tālruņa. Mis Mērija atdeva tālru­ni zēnam. Noliec to kabinetā uz galda. Lai pabrīnās, kā tas tur nokļuvis.

Viņš tam nemūžam nenoticēs.

/

Varbūt. Bet mūsu te vairs nebūs.

Entrims pievienojās apmeklētāju plūsmai, kas iegāja Kara­lisko Dārglietu glabātavā Londonas Tauera teritorijā. Daidala biedrības pārstāvis pa tālruni piedāvāja tikties drošā vietā, un piemērotāku nevarēja izvēlēties. Šeit par drošību gādāja gan bruņoti sargi, gan metāla detektori, gan novērošanas kameras, gan kustību sensori. Zāle bija stāvgrūdām pilna tūristiem, un visi vēlējās aplūkot britu karaliskās regālijas kroņus, scepte­rus, valstsābolus un zobenus, kuri lepni izstādīti plāna ložu ne­caurlaidīga stikla vitrīnās. Šeit ienest ieroci nebija iespējams, un pastāvēja pavisam niecīga varbūtība, ka var notikt kaut kas ne­lāgs, jo gan ieeja, gan izeja tika stingri apsargātas.

Tas satraukumu mazliet remdēja bet tikai nedaudz.

Viņš prātoja, kālab šī tikšanās bijusi nepieciešama.

Kāds gids stāstīja par Kroņa dārgakmeņiem, kas Otrā pa­saules kara laikā pārvietoti no tuvējā Veikfīldas torņa uz drošāku vietu, pazemes kambari zem Vaterlo barakām. Tur uzstādīta krāšņa zvaigznes formas vitrīna, kurā rūpīgi pie­lāgotā apgaismojumā izstādīšanai bijis izlikts viens no pēdē­jiem kroņa dārgakmeņu komplektiem pasaulē. Taču ik ga­du šaurajās telpās drūzmējās daudz apmeklētāju, un tālab izbūvēta šī plašākā celtne, nu jau zemes virsū.

Pēc spožās saules gaismas Entrims nonāca vēsā pustum­sā. Lentes veida eskalators pa platu gaiteni veda apmeklē­tājus uz priekšu. Vitrīnas apmirdzēja halogēna spuldžu un miniatūru lāzeru lampu stari, radot maģisku efektu. Kārtējā britu izveidotā iespaidīgā ekspozīcija.

Gērijs palika ārā pastaigāties pa teritoriju. Entrims bija nobrīdinājis zēnu neiziet ārpus tās un pateicis, ka neuzka­vēsies ilgi.

Patiešām varens skats, vai ne? viņam aiz muguras ie­runājās sieviete.

Entrims pagriezās.

Ieraugot runātāju, viņš jutās satriekts. Denlza Žerāra.

Gērijs klaiņoja ap Dārglietu glabātavu. Viņš apstājās pie plāksnītes, kas norādīja uz krāšņo Balto torni. Tuvējo Tauera zālienu viņš jau bija izpētījis tur, kā pastāstīja sargs, at­radās agrākā nāvessodu izpildes vieta. Te galvu zaudējušas divas Henrija VIII sievas un ari septiņpadsmit gadus vecā lēdija Džeina Greja, kas valdīja deviņas dienas un uz ešafo­ta nonāca pēc Henrija VIII vecākās meitas Mērijas pavēles.

Pievērsis skatienu Baltajam tornim, Gērijs izlasīja uz plāk­snītes rakstīto. Torņa simts pēdu augstās akmens sienas vei­doja neregulāru četrstūri ar trim stūrainiem torņiem un vie­nu apaļu. Agrāk sienas bija nobalsinātas, tāpēc to dēvēja par Balto torni, taču mūsdienās akmeņi mirguļoja zeltaini brū­nā krāsā. Augstu debesis vieglajā vējiņā plīvoja Anglijas ka­rogs. Viņš zināja, ka šī senā citadele ir viens no Anglijas sim­boliem gluži kā Brīvības statuja Amerikā.

Zēns prātoja, kāpēc viņi te ieradušies. Pa ceļam taksomet­rā viņi bija sarunājušies maz. Entrims paskaidroja, ka pali­kuši vēl daži nepadarīti darbi un tas prasīs ilgu laiku. Pēc tam viņi atgriezīsies noliktavā un gaidīs tēta zvanu. Gērijs pavaicāja, vai nevarētu piezvanīt mātei, un Entrims apsolī­ja, ka arī to noteikti izdarīs.

"Viņa noteikti grib ar tevi aprunāties," Entrims bija tei­cis. "Pēc tam ar viņu apspriedlšos es. Taču pirmām kārtām mums jāsatiek tavs tētis."

Gērijs piekrita.

Tas jādara vispirms.

Spožajā, saulainajā dienā debesis mirdzēja spodri zilā krā­sā. Tauerā bija sanākuši daudzi cilvēki. Entrims bija abiem iegādājies biļetes uz visu ekspozīciju, tātad arī uz Dārglietu glabātavu, kur pirmīt iegāja Entrims.

"Kas tur notiek? Kāpēc mēs esam šeit?" Gērijs nosprieda to izdibināt.

Entrims bija satriekts. Ko tu te meklē?

Denīza izskatījās fantastiski. Viņai mugurā bija gaiši zili buklē auduma svārki un moderna žakete.

Tieši mani viņi gribēja tev parādīt. Ievērojusi Entrima apmulsumu, Denīza turpināja: Neesi tāds nejēga. Es ta­ču Briselē visu laiku tevi uzmanīju!

"Vai tiešām tas ir iespējams?" Entrims prātoja un skaļi vaicāja: Tu esi Daidala biedrībā?

Sieviete viegli pamāja. Mani sūtīja novērot tavas akti­vitātes. Un es to darīju gandrīz gadu.

"Šoks. Es esmu noplūdes avots?" Entrims nespēja to ap­tvert.

Uz brīdi viņa skatiens aizklīda uz spožo stikla vitrīnu, kurā glabājās četrsimt gadu vecais Svētā Edvarda kronis, tas pats, kuru Kenterberijas arhibīskaps svinīgi liek mo­narham galvā, kamēr Vestminsteras abatijā skan himna "Dievs, svētī karali" (vai "karalieni"). Kas te īsti norisi­nās?

Entrims sakopoja domas.

Visa tā jezga ar vīrieti, kura sabiedrībā es tevi redzēju Briselē, bija inscenējums?

Pienāca laiks mums šķirties. Tālab mēs sagatavojām ie­meslu, kuru tu neapšaubītu. Mēs zinājām, cik nežēlīgs tu kļūsti attiecībās ar sievietēm. Aiz tevis, Bleik, stiepjas visai pamatīgas pēdas. Mums bija nepieciešams, lai tu pats nolem pārcelties citur. Uz vietu, kur tu justos ērti.

Kas tad notiktu? Tavu vietu ieņemtu cita sieviete?

Denīza paraustīja plecus. Ja vajadzētu. Bet mēs nosprie­dām tevi motivēt ar citu līdzekļu palīdzību.

Nogalinot manu aģentu Svētā Pāvila katedrālē?

Tajā brīdī Lordi vēlējās tev apliecināt, ko spēj paveikt. Tev ir būtiski pilnībā aptvert, cik liela ir viņu mērķtiecība.

Pamājusi ar roku, Denīza lika viņam nokāpt no eskalato­ra lentes vietā, kur varētu uzkavēties. Viņš īsi nopūtās un paklausīja.

Šie ir pagājības simboli, Denīza sacīja. Atgādinājumi par laiku, kad karaļu un karalieņu rokās bija īstā vara. Ne­vis tikai ietekme, kā mūslaikos.

Mūsu attiecības tev bija tikai tēlošana?

Viņa pasmējās. Kā gan citādi?

Dzēlīgums sāpēja.

Sieviete norādīja uz dārgumiem. Es allaž esmu uzskatī­jusi, ka Anglijas monarhija sev pamatīgi ierieba, atsakoties no reālās varas, lai izdzīvotu. Tā ļāva valdīt parlamentam un pretī saņēma atļauju palikt tronī. Šī lejupslīde sākās tūk­stoš seši simti trešajā gadā, kad par karali kļuva Džeimss Pirmais.

Entrims atsauca atmiņā Ferova Karija stāstīto. Džeimss, pirmais Stjuartu nama pārstāvis Anglijas tronī, bija vājš, ne­varīgs vīrs, kuru vairāk interesēja izrādīšanas, ārišķības un izpriecas, nevis valsts pārvaldīšana. Pateicoties Roberta Sesila stingrajai rokai, pirmie deviņi karaļa valdīšanas gadi vēl bija ciešami, taču atlikušos trīspadsmit pēc Sesila nā­ves tūkstoš sešsimt divpadsmitajā gadā raksturoja tīša vienaldzība, kas vājināja monarhiju un beigu beigās nove­da pie viņa dēla Čārlza I nāvessoda divdesmit trīs gadus vēlāk.

Elizabete Pirmā bija pēdējā valdniece, ko varam nosaukt par īstu monarhu, Denīza piebilda. īsta karaliene no gal­vas līdz kājām.

Tikai vienā ziņā ne.

Denīza pavērsa pret vīrieti slaidu pirkstu ar koptu, manikirētu nagu.

Re, laiku pa laikam tev izdodas izrādīt gudrību un as­prātību. Žēl gan, ka citādi tu esi nevērtīgs mesls.

Viņa ķircinājās. Pilnībā valdīja pār situāciju.

Un Entrims bija bezspēcīgs jelkā reaģēt.

Ko Daidala biedrība grib? viņš jautāja.

Diemžēl vēlmes ik pa brīdim mainās. Tavs Kotons Malons aizbēga no Hemptonkortas. Viņš vēl ir dzīvs. Abiem ta­viem aģentiem gan tā nelaimējās.

Tagad Entrims atskārta, ka ir palicis viens.

Es strādāju CIP. Atradīsies arī citi aģenti.

Acīmredzot Denizai netika lielīties. Bet, tev par nelai­mi, neviena nav šeit. Mums vajadzīgs īans Danns.

Varat viņu savākt. Viņš sēž noliktavā, kuras atrašanās vietu jūs noteikti zināt, jo jūsu Lords pastāstīja man, kas ta­jā glabājas.

Zinām gan. Tomēr es aizdomājos, Bleik… Es pazīstu ta­vu krāpniecisko dabu. Esmu to pieredzējusi. Es ziņoju Lor­diem, ka tu neesi draugos ar patiesību. Tātad viena iespēja, viena izdevība. Ko vēl mēs nezinām?

Un piepeši Entrims attapa, ka viņam tomēr ir trumpis azotē.

Cieto disku kopijas.

Tās neviens nebija pieminējis.

Jūs zināt visu, ko zinu es.

Denīza pagriezās promiešanai, taču vēl uz brīdi sastinga un notrausa lūpas gar viņa vaigu. Maigs žests. Vairāk do­māts apkārtējo acīm.

Dārgo Bleik, viņa čukstēja. Mēs jau esam nokopēju­ši tos cietos diskus, kurus tu atstāji pie sava cilvēka. Es jau teicu Lordiem, ka tu samelsīsi. Viņa uzkāpa uz eskalatora.

Visu gaišu, dārgais! viņa sacīja un pameta gaisa skūp­stu.

46. NODAĻA

Malons tuvojās Tomasam Metjūsam. Viņi stāvēja korta centrā, plašā taisnstūri, kur tos ieskāva no augšējiem logiem krītošā spožā saules gaisma.

Neesam tikušies kopš Londonas, viņš ieteicās. Cik gadu pagājis? Septiņi?

Es atminos.

Es arī, Malons attrauca un tiešām tā arī domāja. Metjūsa dēļ viņš toreiz bija gandrīz šķīries no dzīvības.

Sakiet, Koton, vai jūs atgriezāties vienīgi Ketlīnas Ričardsas dēļ?

Tātad jūs vērojāt mūs?

Bez šaubām.

Pēc jūsu teiktā sanāk, ka esmu rīkojies nesaprātīgi.

Metjūss paraustīja plecus. Atkarīgs no katra paša vie­dokļa.

Varēja manīt, ka Metjūss sper apdomīgus soļus, meklē­dams atbildes uz daudziem jautājumiem vismaz ciktāl tas saistīts ar atvaļinātu amerikāņu aģentu, kas sastapts aktīvas CIP operācijas laikā.

Jūs uzbrukāt maniem vīriem pie grāmatveikala, Met­jūss aizrādīja.

Jūsu vīriem? Neatceros kādu apliecinām, ka būtu jūsu cilvēks. Tomēr izskatījās, ka Ričardsai nepieciešama palīdzī­ba. Viņš brīdi klusēja. Un tā tiešām bija.

Svarīga ir atbilde uz jautājumu, kālab jūs uzskatījāt par vajadzīgu nākt viņai talkā.

Taču Malonam nebija nodoma pagodināt šo jautājumu ar atbildi.

Pats Henrijs Astotais spēlēja šeit tenisu, Metjūss no­rādīja. Stāsta, ka par Annas Boleinas nāvessoda izpildi viņš uzzinājis mača laikā. Spēle gan tolaik atšķīrusies no mūsdie­nu tenisa, taču bijusi tikpat aizraujoša.

Apkārtne, lai arī senlaicīgā ietvarā, izskatījās modernā­ka, un atjaunoto laukumu izmantoja vēl tagad. Šo spēli dē­vēja par "īsto tenisu", un tajā bumbiņu drīkstēja raidīt pāri tiklam, atsitot to ne tikai no grīdas, bet ari no sienām un griestiem.

Iespaidīgi, ka tik seni notikumi vēl šobaltdien var būt tik nozīmīgi, novilka Metjūss, izmezdams vēl vienu ēsmu, uz kuras šoreiz Malons nolēma uzķerties.

Piemēram, fakts, ka Elizabete Pirmā bijusi vīrietis?

Metjūss veltīja viņam vēsu, pētošu skatienu. Šis cilvēks

bija viens no vadošajiem spiegošanas dižgariem visā pasau­lē. Pat Stefānijā Nelle runāja par viņu godbijīgi un ar cieņu. Malons ļoti skaidri atcerējās abu tikšanos pirms septiņiem gadiem. Metjūss izrādījās bīstams. Un tagad Malons atkal bija nonācis šī angļa redzeslokā.

Jūsu aiziešana no dienesta mani apbēdināja, Metjūss teica. Jūs bijāt izcils operatīvais darbinieks. Stefanijai jūsu dotību noteikti pietrūkst.

Viņai ir daudz citu aģentu.

Un pieticīgs. Allaž pieticīgs. Arī tas man palicis atmiņā.

Runājiet par lietu, Malons uzstāja.

Jūsuprāt, četrsimt gadu vēlāk nav nozīmes faktam par viltvārdi troni, taču, Koton, es varu jums apliecināt, ka tas ir gaužām būtiski.

Tik būtiski, ka nācās nogalināt Ferovu Kariju?

Vai zēns jums to stāstīja?

Malons pamāja. Tāpēc jūs viņam dzenat pēdas. Ne jau /.ibatmiņa jums vajadzīga. Jums vajadzīgs zēns. Viņš ir acu­liecinieks. Jūs gribat viņu apklusināt.

Par nožēlu, šajos apstākļos nepieciešami ārkārtēji pasā­kumi. Tādi, kurus es parasti nesankcionēju. īpaši šeit, uz bri­tu zemes.

Jūs neaizskarsiet ne matiņa uz tā zēna galvas. To es ga­rantēju.

No jebkura cita mutes tas izklausītos pēc nepamatotas bravūras. Taču jums es ticu. Bet jūsu paša dēls? Vai viņa dzī­vība ir tikpat vērtīga?

Tas ir stulbs jautājums.

Iespējams, ka tomēr nav. Ja ņem vērā, pie kā puisis šo­brīd atrodas.

Malons spēra soli tuvāk Metjūsam. Pietiks gvelzt. Kas te īsti notiek?

Ketlīna sēdēja nelielā istabā pie galda, un Eva Pazana bi­ja iekārtojusies krēslā netālu no durvīm.

Izrādi Jēzus koledžā sarīkoja jums par godu, Pazana stāstīja. Lai jūs iesaistītu šajā pasākumā.

Acīmredzot veltīgi šķiedāt laiku. Varējāt vienkārši man visu izstāstīt. Kurš ar kāju piespieda manu seju grīdai?

Es jau zināju, ka jums tas nepatiks. Pazana iespurcās. Tas bija mans kolēģis, kurš stāv aiz durvīm. Mēs nosprie­dām, ka šāda vardarbība un vienlaikus uzbrukums man va­rētu piesaistīt jūsu uzmanību šim noziegumam. Diemžēl mēs kļūdījāmies.

Vai jūs piederat Daidala biedrībai?

Tāda biedrība nepastāv.

Tas Ketlīnu nepārsteidza. To izdomāja Tomass Metjūss. Vai ne?

Pazana pamāja. Ja jūs to izsecinājāt, kādēļ pilī bēgāt no mums?

Šādos apstākļos grūti būt par kaut ko pārliecinātam. Un, ja atmiņa neviļ, Metjūss vēl nesen tīkoja manas nāves.

Sagūstitāja smaidīja. Darbs izlūkdienestā atšķiras no darba Smago noziegumu pārvaldē. Jūs vācat faktus un ga­tavojat apsūdzību. Mums nav tiesu. Nav cietumu. Mums ir tikai dzīvības vai nāves jautājums, un vienīgā mēraukla ir panākumi.

Metjūss radīja Daidala biedrību Entrima dēļ, vai ne? Viņš gribēja ar amerikāni manipulēt, taču nevarēja atklāt sais­tību ar britu Slepeno izlūkdienestu.

Jūs esat ļoti atjautīga. Mēs vērojam Entrimu un viņa operāciju jau no paša sākuma. Mums vajadzēja piekļūt tu­vāk, neatstājot pirkstu nospiedumus. Izdomāta aizvēsturis­ka biedrība šķita labākais paņēmiens. Mums par laimi, Entrims uzķērās. Bet jūs ne.

Vai tas ir kompliments?

Diez vai. Jūs izrādījāties visai ciets rieksts. Mēs cerē­jām, ka jautājumā ar Entrimu jūs noderēsiet, taču apstākļi ir mainījušies.

Un Ketlīna arī zināja, kāpēc tā noticis.

Kotona Malona dēļ.

Malons gaidīja atbildi uz savu jautājumu un nolēma pie­bilst: Es zinu par Abdelbāsita el Megrahi atbrīvošanu.

Tad jūs arī zināt, ka jūsu valdība pūlas to nepieļaut. Tā lūdz, lai aizkavējam Edinburgu īstenot šos nodomus.

Un jums tas ir pa spēkam.

Iemeslus, kāpēc tas nav iespējams, Malons jau bija apce­rējis. Un loģisks bija tikai iens izskaidrojums.

Nafta.

Ko jūs īsti vēlaties no Lībijas? Ko jums piedāvāja par Megrahī atbrīvošanu?

Sacīsim tā… Mēs nevarējām nelikties zinis par šādu lū­gumu humānu apsvērumu dēļ.

Tātad jūs pārdevāties par naftas cenas koncesijām?

Metjūss paraustīja plecus. Nācijai ir jāizdzīvo. Mēs, tā­pat kā visi citi, turamies ar pēdējām rezervēm. Mums ir tas, kas viņiem vajadzīgs. Viņiem ir tas, kas vajadzīgs mums. Vienkārša apmaiņa.

Viņš noslepkavoja britu, skotu un amerikāņu pilsoņus.

Tiesa. Un drīz viņš tiksies ar savu Radītāju un izpirks savus grēkus. Viņam ir vēzis pēdējā stadijā. Ticis uz brīvām kājām, šis cilvēks tik un tā nedzīvos ilgi. Ja viņa atbrīvoša­na mums ilgtermiņā sola lielākus ieguvumus, tad tam ir vērts piekrist.

Tagad kļuva skaidrs, kādēļ britu valdības pārstāvji cie­tuši klusu. Ja atklātībā parādītos kaut niecīgākais mājiens par šādu darījumu, sāktos neiedomājams tracis. Avīžu virsrak­sti būtu postoši. "Lielbritānija iesaistās darījumos ar teroris­tiem." Amerikāņu nostāja bija un vienmēr bijusi viena ar teroristiem pārrunas nenotiek, un punkts. Tas gan nenozī­mēja, ka ar tiem nevar sarunāties šādi novilcināt laiku, lai sagatavotos rīcībai.

Koton, paraugieties uz to no citas puses! Pēc Otrā pa­saules kara gan Savienotās Valstis, gan Lielbritānija izman­toja nacistus. Principā tieši nacisti radīja jūsu kosmosa pro­grammu. Jūsu aviācijas un elektronikas industrija zēla un plauka. Izlūkdienests paplašinājās. Tas viss, pateicoties mū­su bijušajiem ienaidniekiem. Pēckara Vāciju pārvaldīja ar šo cilvēku atklātu palīdzību. Abas mūsu valstis viņus izmanto­ja, lai nepielaistu sev klāt Padomju Savienību. Vai šī situāci­ja stipri atšķiras?

Ja reiz viss ir tik ideāli, kādēļ jūs to visu neatklājat pa­saulei?

Par nožēlu, ne viss ir tikai melns un balts.

Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ es pametu šo nodarbo­šanos. Tagad es patiešām varu darīt labus darbus.

Metjūss pasmaidīja. Man jūs allaž esat paticis, Koton. Cilvēks, kuram piemīt drosme un gods. Ne tāds kā Bleiks Entrims. Tā kā Malons neatbildēja, Metjūss turpināja: Entrims jau gadu vada CIP sankcionētu operāciju "Karaļa viltība" šeit, uz britu zemes. Viņš sistemātiski zog mūsu na­cionālos dārgumus. Bāž degunu mūsu noslēpumos. Pēdējo četrdesmit astoņu stundu laikā viņš devis atļauju apgānīt Henrija Astotā kapenes Svētā Jura kapelā. Ar perkusiju sprāgstvielām izārdījis marmora plāksni, viņš izrakņāja ka­raliskās mirstīgās atliekas. Tāpat viņš bija ar mieru saņemt piecus miljonus mārciņu, lai operācija "Karaļa viltība" tik­tu izbeigta. Puse ir izmaksāta, otra puse drīz būs viņa rīcī­bā.

Malons saausījās. Kā jūs to zināt?

Es noorganizēju šo maksājumu. Es radīju mītisku preti­nieku. Daidala biedrību. Un pārliecināju Entrimu par tās au­tentiskumu.

Nogalinot Ferovu Kariju?

Jūs zināt, ka šāds ceļš palaikam ir neizbēgams. Karijs zināja pārāk daudz, izdibināja mūsu noslēpumu. Es cerēju, ka viņa nāve atrisinās šo samezglojumu. Diemžēl nācās no­galināt vēlreiz. Vienu no Entrima operatīvajiem darbinie­kiem, kurš sniedza mums ziņas apmaiņā pret naudu. Taču viņš kļuva alkatīgs un sāka prasīt vairāk, nekā bija vērts. Tad mēs izmantojām viņa nāvi, lai iegūtu Entrima uzticību. Un tas, man jāteic, izdevās. Viss ritēja gludi un tā arī būtu bei­dzies, ja nebūtu iesaistījies jūs.

Tāpēc jūs nosūtījāt vīrus mani tunelī nogalināt.

Metjūss pazibināja stingru, sirdīgu skatienu.

Tā bija gan.

Ketlīnas dusmas auga ik brīdi.

Malons mūsu vienādojumā bija nezināmais, Eva pazi­ņoja. Viņa ierašanās pasteidzināja notikumu gaitu. Taču tam tiks pielikts punkts tagad un šodien.

Kam tiks pielikts punkts?

Amerikāņi ir izteikuši lūgumu. Mēs negribam to pildīt. Tāpēc viņi ir gatavi izdarīt spiedienu. Pārliecināt mūs rīko­ties tā, kā viņi vēlas. Par laimi, mēs nepatīkamo situāciju no­vērsām. Tagad atliek vienīgi veikt uzkopšanas darbus.

Jūs domājat mani.

Un Entrimu.

Jau dažās sekundēs Ketlinai bija skaidrs, kā rīkoties.

Es negribu mirt. Viņa cieši vērās Pazanā. Es darīšu visu, ko liksiet. Bet es negribu mirt.

Runādama Ketlīna pieslējās no krēsla.

Acīs sariesās asaras, un skatiens bija kā piekalts otrai sie­vietei.

Lūdzu! Es jūs lūdzu! Es negribu mirt. Man apnicis bē­guļot. Es saprotu… jūs esat guvuši virsroku. Jūs esat mani notvēruši. Vai jūs nevarat sazināties ar Metjūsu un pastās­tīt, ka es paveicu to, ko viņš gribēja? Ketlīna sameklēja ka­batā papīra lapas. Tās es nozagu Malonam. Zibatmiņas failu izdrukas. Es tās nesu seram Tomasam brīdī, kad jūs mani sagūstījāt. Es taču nezināju, ka jūs strādājat pie viņa. Kā es to varēju zināt?

Viņa paslīdēja tuvāk, izstiepusi lapas trīcošajā kreisajā plaukstā.

Pazana pastiepa roku.

Es tikai vairs negribu nekādus sarežģījumus. Ketlīna atdeva lapas.

Labo roku sažņaugusi dūrē, Ketlīna mērķēja augšup, iz­darot nevainojamu aperkotu pa Evas Pazanas žokļa kreiso pusi. Pretiniece sazvārojās un krita atmuguriski.

Paķērusi krēslu, Ketlīna zvēla Pazanai pa vēderu. Slepe­nā izlūkdienesta aģente sakņupa uz priekšu. Ketlīnu pārņē­ma niknums. Viņa atvēzēja krēslu augšup un belza Pazanai pa galvu. Gūstītāja sabruka uz grīdas un gulēja nekustīgi.

Durvis atsprāga vaļā.

Ar ieroci rokā ieskrēja viens no vīriem, kurš arī bija dzi­nies pakaļ Ketlīnai tas pats, kurš bija uzkāpis viņai uz se­jas.

Ketlina cirta viņam ar krēslu pa roku, un pistole aizlidoja.

Vēl viens sitiens pa krūtīm apturēja uzbrucēju uz vietas.

Trieciens ar krēslu no augšas, visticamāk, iedauzīja upu­rim galvaskausu, un vīrietis nokrita blakus Pazanai. Pagrūdusi sievietes ieroci sānis, Ketlīna satvēra vīrieša pistoli un savāca papīra lapas.

Tagad esam norēķinājušies, Ketlīna pačukstēja vīrie­tim, kas gulēja uz grīdas.

47. nodaĻa

īans stāvēja blakus mis Mērijai, un abi lasīja failu, kas bi­ja pārsūtīts no Entrima tālruņa.

Roberta Sesila piezīmju tulkojums.

Par krāpšanu man pastāstīja tēvs. Viņš paaicināja mani pie savas nāves gultas un izpauda ko neparastu. Trīspadsmit ga­du vecumā princese Elizabete nomira no drudža. Viņu apbedī­ja Overkortas dārzā, koka zārkā, bez ceremonijas, un vienīgie liecinieki bija lēdija Keita Ešlija un Tomass Perijs. Viņi baidī­jās par savu dzīvību, jo karalis Henrijs VIII bija uzdevis viņiem gādāt par savas meitas drošību. Henrijs tolaik bija slimību vār­dzināts, ar milzu vidukļa apmēru, nikns, viegli aizkaitināms. Lai arī Elizabetes nāvē neviens nebija vainojams, gan Ešlija, gan Perijs ar savām dzīvībām būtu samaksājuši par meitenes nāvi. Taču apstākļi vērsās viņiem par labu. Pirmām kārtām, tēvs savu meitu redzēja reti, jo viņa prātu nodarbināja citi jau­tājumi. Par laimi, tolaik noritēja divi kari ar Skotiju un ar Franciju. Henrija piektā sieva Ketrīna Hovarda vīru krājm un par laulības pārkāpšanu tika sodīta ar nāvi. Pēc tam visas ka­raļa domas aizņēma Ketrīnas Parras aplidošana un sestā lau­lība. Vēl valdīšanas beidzamajos gados viņa prātu vairāk no­darbināja nemitīgās raizes par likumīgo dēlu un mantinieku Edvardu, kā arī domas par paša mirstīgumu. Tādējādi karaļa otrā meita šķita tēvam salīdzinoši mazsvarīga.

Palīdzēja arī tas, ka Elizabete mita savrup no galma, un guvernante lēdija Ešlija bija viņas vienīgā pastāvīgā pavado­ne. Bērna nāve pamudināja rīkoties, un izeju ierosināja To­mass Perijs. Viņš zināja par Henrija VIII mazdēlu, kas pie­dzimis Henrijam Ficrojam un Mērijai Hovardai. Ficrojs līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt trīsdesmit sestajā gadā bau­dīja lielu karaļa labvēlību. Henrijam nebija noslēpums Ficroja laulība ar Mēriju Hovardu, un viņš deva tai savu svētību, taču aizliedza laulības piepildīšanu līdz brīdim, kad abi jau­nie mīlētāji paaugsies. Pavēle netika izpildīta, un ģimenei tūk­stoš piecsimt trīsdesmit trešajā gadā piedzima dēls. Henrijam par to noklusēja.

Perijs piedāvāja aizvietot mirušo princesi ar šo mazdēlu. Lē­dija Ešlija uzskatīja tādu priekšlikumu par absurdu un pazi­ņoja, ka tādā gadījumā no galvām šķirsies visi. Taču Perijs izklāstīja piecus principus sev par labu. Pirmkārt, lai neradī­tu aizdomas, viltvārdim jāizskatās līdzīgam princesei. Šis no­teikums piepildījās, jo mazdēls bija mantojis Tjūdoru bālo ādu, rudos matus un vectēva vaibstus. Otrkārt, viņam jābūt pazīstamam ar princeses dzīves apstākļiem. Mazdēlu nošķir­tībā audzināja Hovardi, bet viņam stāstīja par dižciltīgo iz­celsmi. Treškārt, viltvārdim jābūt baudījušajam līdzīgu izglī­tību un zināšanas, kādas piemita princesei. Arī tas bija spēkā, jo zēns bija mācīts ģeogrāfijā, matemātikā, vēsturē, mehāni­kā un arhitektūrā. Ceturtkārt, būtiska bija svešvalodu un kla­sisko valodu prasme. Mazdēls prata runāt un rakstīt franču, itāliešu, spāņu un flāmu valodā. Visbeidzot, spēja nepiespiesti izturēties un augstdzimušam raksturīga karaliska iznesība. Tas mazdēlam piemita pārpārēm, jo Hovardi bija turīgākā dzimta karalistē.

Tomass Perijs devās uz namu, kur uzturējās mazdēls, un izteica priekšlikumu zēna mātei Mērijai Hovardai, kura lab­prāt piekrita. Bija pagājuši trīspadsmit gadi kopš viņas vīra nāves. Viņa pati dzīvoja klusi, lai gan brālis Sari grāfs bija viens no Henrija VIII galma favorītiem. Taču, Perijam ne­zinot, Hovardu nama brieda pretrunīga situācija. Merijas tēvs bija lūdzis karalim atļauju izprecināt meitu Tomasam Seimūram. Atļauja tika dota, taču Mērija, brāļa atbalstīta, attei­cas. Tad brālis ierosināja viņai pavedināt karali un kļūt par viņa mīļāko. Taču Mērija nobijās un nepiekrita. Vēlāk abi at­svešinājās, un Mērija pat liecināja pret brāli, kad Henrijs no­tiesāja viņu uz nāvi par nodevību.

Mērija piekrita visiem Perija piedāvājumiem un sarāva at­tiecības ar ģimeni. Viņa otrreiz vairs neapprecējās un nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit septītajā gadā, gadu pirms tam, kad viņas dēlu pasludināja par Anglijas karalieni. Es lūdzu tēvu paskaidrot, kā šo krāpšanu varēja īstenot ilgākā laika posmā, jo kāds Hovarda radinieks noteikti varēja interesēties, kas ar zēnu ir noticis. Taču pēc Sari grāfa sodīšanas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā Hovardi pret Henriju loloja milzīgu naidu, ja arī kādam par krāpšanu bija zināms, ne­viens par to nav izteicies. Mērija Hovarda zināja par ģimenes tiekšanos j)ēc karaļvaras un visādā ziņā uzjautrinājās par to, ka ar dēla starpniecību ir tikusi pie tā, ko nav izdevies iegūt nevienam vīriešu kārtas Hovardam.

Manam tēvam par krāpšanu pavēstīja neilgi f)ēc tam, kad Elizabeti pasludināja par monarhu. Viņu izsauca pie jaunās karalienes, un abi sastapās karaliskajos apartamentos. Div­desmit piecus gadus vecā valdniece jo ilgi bija valkājusi mū­ķenes tērpu. Daudzējādā ziņā viņa bija atradusies ēnā, ka­mēr visu uzmanība pievērsās viņas brālim Edvardam, māsai Mērijai un tēva daudzajām sievām. Viņa bija radusi dzīvot aizmirstībā. Tagad viņa bija kļuvusi j)ar karalieni. Tai dienā viņa stāvēja, stalti izslējusies, raidīja stingru skatienu un iz­turējās valdonīgi. Karalieni greznoja gredzeni, vēdekļi, dārglie­tas, izšuvumi, pērles un mežģīnes. Viņas mati bija dzeltenīgi rudi, āda nāves bālumā. Acis, dziļi iegrimušas dobumos, iz­staroja kareivīgumu.

Milord Sesil, jūs esat cilvēks, kuram mēs izsenis esam uz­ticējušies gan jūsu gudrības, gan izrādītā diskrētuma dēļ.

Tēvs paklanīdamies pateicās par komplimentu.

Mēs vēlamies, lai jūs kalpojat par galveno sekretāru. Mums nav šaubu, ka turpināsiet izrādīt uzticību mums visiem. Taču mums ir jāpārrunā kāds jautājums.

Tajā brīdī viltvārdis atklāja sevi. Mans tēvs ar savu pazīs­tamo pacietību noklausījās stāstā un apjauta, ka viņam dā­vāta vienreizīga izdevība. Šis vīrietis ar Tjūdoru asinīm, bet bez tiesībām valdīt bija kļuvis par karalieni. Patiesību zināja vienīgi lēdija Ešlija un Tomass Perijs. Atmaskojot viltvārdi, ka­raļvalsti pārņemtu pilsoņu karš, jo daudzi pretendētu uz tuk­šo troni. Nekāda labuma no tā nebūtu. Jau divpadsmit ga­dus šis vīrietis bija uzdevies par sievieti, un neviens par to neko nezināja. Viņš bija pilnībā iejuties Elizabetes Tjūdores lomā. Uzzinot noslēpumu, tēvs kļuva nesaraujami saistīts ar šo cil­vēku līdz pat brīdim, kad viens no viņiem vai abi pamestu šo pasauli. Viņam piedāvāja ne jau augstu vietu galmā, bet gan sadarbību, kuru saista milzīga krāpšana.

Gulēdams nāves gultā, tēvs vērās manī, kamēr es apcerēju nupat dzirdēto.

Es paziņoju viltvārclim, ka esmu viņa kalps un tāds mū­žam palikšu. Tā kā es nebildu ne vārda, tēvs turpināja: Karaliene zina, ka es nododu tālāk šo dižo noslēpumu. Vi­ņa vēlas, lai tu, mans dēls, kalpotu viņai tā, kā esmu kalpo­jis es. Arī es to gribu.

Kaut es būtu kaut uz pusi tik uzticams kalpotājs, kāds esat bijis jūs!

Nākamajā dienā, tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā ga­da ceturtajā augustā, tēvs nomira, un karaliene mani izsau­ca uz galmu. Tolaik viņai bija sešdesmit pieci gadi, iekrituši vaigi, augsta piere, garš zods un ērgļa deguns, kas uzsvēra sau­sās, grumbainās sejas kalsnumu. Zobu viņai tad vairs nebija daudz. Galvā bija rudu sprogainu matu parūka, un kaklu apvija milzīga mežģīņu apkakle. Viņa veltīja man to pašu ska­tienu, ar kādu bija četrdesmit gadus gādājusi par Anglijas droUbu.

Kas jums sakāms?

Es nometos uz viena ceļgala un noliecu galvu. Es kalpošu jums tā, kā kalpoja mans tēvs, būšu uzticams un mūžam lo­jāls.

Tad lai tā notiek, Lord sekretār. Kopā mēs Angliju uztu­rēsim stipru.

Roberts Sesils zināja patiesību, mis Mērija secināja.

Viņi sēdēja metro stacijā, vairākus kvartālus no nolikta­vas. Mis Mērija bija gribējusi redzet faila saturu, tāpēc vi­ņi uzkavējās stacijā un lasīdami palaida garām divus vil­cienus.

Tas apstiprina visu, ko es jebkad esmu dzirdējusi par zēnu no Bizli, mis Mērija noteica. Lielākā daļa tās leģen­das var izrādīties patiesība.

īans vēroja sievieti, kura brīdi sēdēja klusēdama.

Stacijā pasažieru bija maz.

Tas var mainīt visu, viņa nočukstēja.

-Kā?

Misteram Malonam tas jāzina.

Ievibrējās viņas tālrunis. Abu skatieni cieši pievērsās ek­rānam.

Es šādu numuru nezinu.

Atbildiet, īans palūdza.

Mis Mērija paklausīja.

Apžēliņ, Tanja, es nupat par tevi iedomājos, mis Mē­rija sacīja tālrunī. Man jārunā ar misteru Malonu. Vai viņš vēl ir kopā ar tevi? Iestājās klusums. Mis Mērija klausījās un tad atteica: Dosimies turp taisnā ceļā.

Saruna beidzās.

Viņa sēdēja drūmu seju. Nobažījusies. īans gaidīja pa­skaidrojumus.

Hemptonkortā gadījusies liksta. Kāds centās nogalināt manu māsu un misteru Malonu. Mums jādodas prom.

48, nodaĻa

No Dārglietu glabātavas Entrims izgāja pusdienas saulē. Telpā viņš jutās neapdraudēts, tur bija apmeklētāju drūzma, novērošanas kameras, apsargi un metāla detektori. Bet zem klajas debess drošības izjūta zuda. Mūra sienām apjoztās te­ritorijas vidū impozants slējās milzīgais Baltais tornis, un tam apkārt pletās celiņi, zālieni un koki.

šausmas uzbrāzās kā vilnis.

"Denīza ir Daidala biedrības aģente? Visu laiku ar mani spēlējusies? Jāsecina, ka operācija "Karaļa viltība" bijusi zi­nāma jau no tās sākuma. Bet kas pēdējās dienās izraisījis šo britu izlūkdienesta uzmanību? Acīmredzot Ferovu Kariju licis novākt Tomass Metjūss, nevis Daidala biedrība. Vai tomēr ne?"

Ar skatienu Entrims meklēja Gēriju. Viņš bija pavēlējis zē­nam gaidīt ārpusē. Pa celiņiem staigāja tūkstošiem cilvēku, kas ieradušies apskatīt vienu no Anglijas iezīmīgākajām vie­tām. Simts pēdu attālumā pūlī pavīdēja Denīza Žerāra un kāds vīrietis.

Abi tuvojās.

Beidzot Entrims visu saprata.

Viņu bija nodomāts nogalināt te.

Entrims dzīrās atgriezties Dārglietu glabātavā, taču pie ieejas stāvēja pārāk gara apmeklētāju rinda, tātad laušanās cauri pūlim piesaistīs apsardzes uzmanību. Varētu lūgt ap­sardzes palīdzību, taču vēlāk tas var atspēlēties. Visprātīgāk būtu bēgt.

Bet Gērijs?

Nebija laika.

Zēnam jātiek galā pašam.

Neko vairs nevarēja uzsākt. Viņš bija licis Gērijam turēties tuvumā. Meklēt zēnu tagad nebija iespējams, tāpēc Entrims turpināja ceļu ap Balto torni, virzoties uz izejas vārtiem ārējā ķieģeļu sienā. Viņš pasniedzās pēc tālruņa, jo alka noskaid­rot, vai Denīzas apgalvojums par abu aģentu likteni Hemptonkortā ir patiess. Vai patiešām viņš ir palicis viens? Bet apa­rāta kabatā nebija. Iztaustījis jaku, Entrims tālruni neatrada. Viņš pakratīja galvu un turpināja ceļu, mezdams līkločus cau­ri drūzmai. Aši pametis skatienu pāri plecam, viņš pārliecinā­jās, ka Denīza ar savu pavadoni turpat vien atrodas.

Ar kādu savu mīļāko pēc šķiršanās Entrims nekad nebija ticies. Šķiršanās vienmēr notika pēc viņa noteikumiem, no­griežot kā ar nazi, un viņam tā likās vislabāk. Viņam nepa­tika iepļaukāt sievietes, un parasti pēc tam viņu māca dziļa nožēla, taču dažkārt tas tomēr bija nepieciešams. Tā bija vie­nīgi viņa tēva vaina lai gan jāšaubās, vai Denīzai no tā kļū­tu vieglāk.

Vēl nesen parasta darba operācija nu bija ieguvusi perso­nisku šķautni.

Vairāk, nekā jebkad pieredzēts.

Gērijs bēga projām no Dārglietu glabātavas.

Nebija viegli izlavīties no ēkas un turēties pūlī nostāk, lai ne Entrims, ne sieviete viņu neieraudzītu. Zēns abus redzē­ja stāvam pie eskalatora lentes, netālu no kādas vitrīnas, un sarunājamies. Tas, ko teica svešā sieviete, Entrimu nepārpro­tami bija satraucis.

Kas te notiek?

Un kur Entrims ir tagad?

Zēns nogriezās pa kreisi, pagāja garām Dārglietu glabāl.ivai, tad nogriezās uz labo pusi un devās pa ceļu starp Balto lomi un citām ēkām, kuras, kā vēstīja izkārtne, bija slimnī­ca un ieroču glabātava. Pretī piecdesmit jardu attālumā kļu­va redzams cits tornis un daļa ārējās sienas, tātad Gērijs biļ.i nonācis pie teritorijas robežas. Ceļš, pa kuru viņš soļoja, nogriezās pa labi un aizstiepās gar Baltā torņa iespaidīgo fa­sādi. Tam priekšā zaļoja košs mauriņš, un pa to lēkāja daži melni putni, kurus apmeklētāji fotografēja. Nedaudz tālāk uz ceļa, kas stiepās paralēli pretējai Baltā torņa sienai, viņš pamanīja Entrimu, kurš devās uz vārtu pusi.

Pēc tam Gērijs ieraudzīja sievieti, kuru bija redzējis Dārg­lietu glabātavā. Viņa kopā ar kādu vīrieti sekoja Entrimam. Skatiens aizslīdēja līdz vārtiem, un tur Gērijs ieraudzīja vēl divus vīriešus. Tie stāvēja. Gaidīja. Uzmanīja Entrimu, kurš šķita vairāk norūpējies par sekotājiem, nemaz neievērojot tos, kas gaidīja viņu priekšā.

Entrimam pilnīgi noteikti draudēja briesmas.

Gērijs bija pārliecināts, ka jāpalīdz.

Malons nenolaida skatienu no Tomasa Metjūsa.

Citas izejas nebija, Metjūss taisnojās. Es nemaz ne­priecājos par to, ka jādod vīriem pavēle jūs nošaut.

Tomēr jūs to darījāt. Malons saglabāja aukstasinību.

Jūsu klātbūtne mainīja visus apstākļus, Metjūss uzstā­ja. Turklāt ne uz labo pusi.

Jūs nogalinājāt divus amerikāņus.

Viens bija alkatīgs. Otrs pārāk gudrs. Bet, kā jūs zināt, mūsu darbā šādi gājieni ir samērā pierasta parādība. Man jāpaveic uzdevums, un nekādas lielās izvēles nav.

Jūs gribat nogalināt ari Tanu Dannu. Nē. Es neparei/i izteicos. Jums viņš ir jānogalina.

Vēl viena nepatīkama sagadīšanās.

"Jāiet prom," Malons sprieda. "Ikviena šeit pavadītā se­kunde palielina risku."

Vai jums ir nojausma, kādēļ Entrims jūs iesaistīja? Metjūss vaicāja.

Vecais vīrs stāvēja taisni, staltu muguru, labajā rokā tu­rēdams savu īpašo spieķi. Malons atcerējās nostāstu par di­rektora sāpošo gurnu; stāvoklis ar gadiem bija pasliktinā­jies, un radās nepieciešamība pēc atbalstīšanās ejot.

Viņš lūdza mani atrast īanu Dannu. Tas arī viss.

Metjūsa sejā parādījās dīvaina izteiksme. Ne jau to es

jautāju. Es prasu, kāpēc jūs esat šeit, Londonā.

Es izpildīju kādu lūgumu.

Jūs patiesi nezināt. Metjūsa vaibstos parādījās noslē­pumainība. Pēc brīža viņš turpināja: Entrims nokārtoja tā, lai jūs pavadāt īanu Dannu šurp no Savienotajām Valstīm. Zēnu notvēra Floridā un aizveda uz Atlantu, lai nodotu jū­su rokās. Kādēļ tas bija nepieciešams? Vai tad Floridā trūkst aģentu, kas varētu viņu atvest uz dzimteni? Entrims gribēja uzticēt šo uzdevumu jums un lūdza, lai priekšnieks piezva­na Stefanijai Nellei.

Sasodīts, kā jūs to zināt?

Koton, es šai darbā strādāju jau sen. Man ir daudz draugu. Daudz informācijas avotu. Jūs taču aptverat, ka Gēriju sagūstīja Entrima nolīgti vīri?

Nē, to Malons nezināja.

Visa šī izrāde sarīkota jums par godu, Metjūss pa­skaidroja.

Malonam radās baisa sajūta it kā visi atrastos viņam trīs soļus priekšā.

Un tas parasti nozīmēja nepatikšanas.

Sameklējis tālruni, viņš to ieslēdza un zvanīja Entrimam.

Neviens necēla klausuli. Ari balss pasts neatsaucās. Tikai pīkstieni. Ilgi un nerimstoši.

Un tas nozīmēja, ka nepatikšanas ir vēl lielākas, nekā do­māts.

Aizvēris tālruni, Malons paziņoja: Es dodos prom.

To es nevaru pieļaut.

Es neesmu Entrims. Malons joprojām turēja ieroci rokā.

Izdzirdējis troksni, viņš pagriezās un ieraudzīja divus vī­rus iznākam pa durvīm, kas veda uz norobežotajām skatī­tāju ložām korta malā.

Abi vīrieši bija bruņoti.

Ketlīna aizvēra atpūtas telpas durvis abi aģenti palika guļam nekustīgi uz grīdas. Bruņota un saniknota, viņa tu­vojās durvīm, kas veda uz tenisa kortu. Šaurajā gaitenī ne­viena neredzēja, bet pa stikla logiem, kas atdalīja gaiteni no skatītāju ložām, viņa ieraudzīja četrus vīrus. Abus bruņotos viņa bija iepriekš redzējusi dārzā. Tomass Metjūss. Un Kotons Malons apbruņots, taču nepārprotami bīstamā situā­cijā. "Ko Malons te meklē? Viņam vajadzēja būt citur."

Lūdzu, nolieciet ieroci! Metjūss teica Malonam.

Korta galā, gaiteņa īsākajā posmā, neviens no vīriešiem nevarēja Ketlīnu redzēt.

Dažus metrus tālāk durvis bija vaļā.

Viņa pietupās zem loga un rāpās uz durvju pusi, ieslīdē­dama vienā no ložām. Tur bija novietoti trīs soli skatītājiem. Joprojām pieliekusies, viņa virzījās tuvāk otrām durvīm, pa kurām varēja iziet kortā.

Laiks maksāt parādu.

49. nodaĻa

īans līdz ar mis Mēriju iekāpa metro vagonā.

Viņš labi pārzināja Londonas metro, jo daudzreiz bija iz­pētījis plašākai sabiedrībai slēgtos nostūrus. Daži tuneļi dā­vāja patvērumu no ziemas spelgoņas un vasaras tveices, un te varēja droši uzkavēties ilgāk, ja vien viņu neuzgāja poli­cists vai metro darbinieks. Taču kopš dienas, kad mis Mēri­ja atļāva viņam sargāt savu veikalu, klaiņot metro tuneļos nebija vajadzības. īans bija kundzei pateicīgs vairāk, neka spētu to paust vārdiem, un priecājās, ka viņa šajā brīdī ir līdzās.

Abi apsēdās divās tukšajās vietās.

Nezinu, kā tev, bet man ļoti kārojas palasīt, ko vēl Ro­berts Sesils ir rakstījis, mis Mērija pačukstēja zēnam.

Viņš piekrita.

Sieviete sameklēja tālruni, atkal atvēra elektroniskā pas­ta vēstuli un atrada vietu, kur pirmīt beidza lasīt.

Kalpot karalienei es uzsāku tūkstoš piecsimt deviņdesmit astotā gada ceturtajā augustā. Tolaik es to nezināju, bet līdz viņas valdīšanas beigām bija palikuši vien pieci gadi. Šo krāp­šanas mēs ar karalieni pārrunājām tikai sešas reizes. No tām četras bija pēdējos viņas dzīves mēnešos. Pirmā reize man pa­lika atmiņā visvairāk.

jautā, ko vēlies, karaliene atvēlēja.

Es stāvēju Nonsačas pils guļamkambarī. Henrijs VIII bija ti/. būvējis to kā pasaku pili. Atšķirībā no Henrija pirmās mei­tas Mērijas, karalienei pils patika.

Jūsu tēvs mums lieliski pakalpoja, karaliene sacīja. Pateicoties viņam, mēs baudām šos panākumus un ilgo val­dīšanu. Mēs lolojam cerību, ka arī jūs nesīsiet mums laimi.

Tā būtu mana vienīgā vēlme.

Tad izrunāsimies un pieliksim šai lietai punktu.

Pagāja teju divas stundas. Tas bija stāsts par pārsteidzo­šu rīcību un uzdrošināšanos. Viņš bija Henrija VIII mazdēls,

vina tēvs dzimis ārlaulībā Elizabetei Blauntai, vina māte bi-

/ ' >

ja Hovarda, ievērojama lorda meita. Viņš bija dzimis nošķir­tībā un auga Hovardu uzraudzībā, un nevienam Tjūdoram par viņu nekas nebija zināms. Toreiz trīspadsmit gadus ve­cais zēns bija nevainīgs, ļoti labi izglītots un jau no bērnības mācīts, ka viņš ir īpašs. Visi tituli un privilēģijas, kuras bau­dīja viņa tēvs, zuda līdz ar tēva nāvi. Bija pagājis vien gads pēc tam, kad Džeina Seimūra dāvāja karalim likumīgu dēlu, un tādējādi nevienam Tjūdoram nebija nekādas daļas gar Henriju Ficroju vai viņa bērnu. Taču negaidītā princeses Eli­zabetes nāve un Tomasa Perija iecere viņas vietā ielikt karaļa mazdēlu bija laba izdevība Mērijas Hovardas acīs.

Tolaik viņam jau bija gari mati, vāji muskuļi un sievišķīgs augums. Patiesībā viņš mūžam jutās iesprostots. Miesa vī­rieša; prāts sievietes. Šī pretišķība bija plosījusi zēnu, kopš viņš varēja sevi atminēties. Mātes piedāvātā izdevība šim iz­misumam darītu galu. Viņš kļūtu par sievieti, stādamies prin­ceses Elizabetes vietā.

Tas notika tūkstoš piecsimt četrdesmit sestajā gadā. Ne­viens tolaik neuzskatīja, ka reiz viņš varētu kļūt par karalie­ni. Galvenais Keitai Ešlijai un Tomasam Perijam bija izpa­tikt Henrijam un glābt savu dzīvību. Ceļā uz troni stāvēja daudzi šķēršļi. Edvards bija dzīvs, Mērija arī. Elizabete bija trešā pēc kārtas un arī tikai tad, ja pusbrālis un pusmāsa no­mirst, neatstājuši mantiniekus. Tomēr sazvērestība izdevās un, gadiem ritot, Henrija VIII mazdēls uzplauka aiz biezās kosmētikas kārtas, panīkām un platajām kleitām, kas kļuva par viņam raksturīgo iezīmi. Lēdija Ešlija nolasīja katru viņa vēlēšanos, un Tomass Perijs rīkojās tāpat, un nevienam nera­dās aizdomas par krāpšanos. Pagāja divpadsmit gadi, un gan Edvards, gan Mērija aizgāja viņsaulē, neatstājuši mantinie­kus. Viņa māte Mērija Hovarda arī bija mirusi. Viņš bija pa­licis viens, un itin visi viņu pazina kā princesi Elizabeti. Tad divdesmit piecu gadu vecumā viņš kļuva par karalieni. Kad es jautāju, kāpēc šo krāpšanu nevienam neizdevās celt gais­mā arī pēc kronēšanas, viņa sejas izteiksme mazliet mainī­jās. Viņš man apliecināja kamēr vien cilvēks ir piesardzīgs un rūpīgs, nepastāv bažas par atmaskošanu. Lēdija Ešlija kalpoja karalienei līdz pat savai nāvei tūkstoš piecsimt sešdes­mit iliektajā gadā.

Viena no skumjākajām dienām manā dzīvē, viņš ap­liecināja, un acis viņam kļuva sārtas, lai gan bija pagājuši trīsdesmit trīs gadi.

Tomass Perijs nomira tūkstoš piecsimt sešdesmitajā gadā, kad karaliene tronī bija pavadījusi divus gadus. Perijs nebija iemīļots galmā, un daudzi melsa, ka šā vīra nāves cēlonis bi­jušas pārliekas dusmas. Protams, kā jau krāpšanas ieceres au­tors, viņš vienādiņ uzturējās karalienes tuvumā. Ieguvis bru­ņinieka titulu, Perijs kalpoja par karalienes mājsaimniecības pārzini. Mans tēvs stāstīja, ka viņa bēres rīkotas Vestminsterā un izdevumus apmaksājusi karaliene līdz tai dienai Nonsačā es nebiju saj)ratis tādas rīcības cēloņus.

Pēc lēdijas Ešlijas nāves par karalienes privāto apartamentu galveno galma dāmu kļuva Blānša Perija, kura kalpoja līdz pat tūkstoš piecsimt deviņdesmitajam gadam. Lai arī tas ne­kur nav sacīts, lēdija Perija par šo krāpšanu pavisam noteikti zināja. Karaliene pret viņu izturējās kā pret baronesi, piešķi­rot divus īpašumus jorkšīrā un Velsā un j)ēc nāves ar īsteni

Karalisku vēriena liekot apbedīt Vestminsterā, Svētās Marga­ritas kapelā.

Kamēr mēs dažas lietas darām paslepus, karaliene pa­skaidroja, nevienam tas netaps zināms.

Tas izskaidroja daudzus karalienes paradumus. Viņš ģēr­bās vienatnē un mazgājās vienīgi lēdijas Ešlijas vai Perija klātbūtnē. Viņam piederēja bagātīgs parūku klāsts veselas astoņdesmit. Viņš slēpa seju zem biezas kosmētikas kārtas daudziem tā bija šķīstības pazīme, taču tādējādi viņš varēja nomaskēt sejas vaibstus. Allaž tik sievišķīgajam vīrietim uz ķermeņa bija maz apmatojuma, un arī mati, pateicoties Tjūdoru nosliecei uz plikgalvību, bija plāni. Ārstiem bija ļauts viņu dziedināt, taču tie nekad nedrīkstēja apskatīt vairāk kā acis, muti un kaklu. Viņa augumam nekad un nekādos apstākļos nedrīkstēja pieskarties.

Todien pēc mūsu tikšanās es aizgāju vienlaikus nobijies un apmierināts. Šis cilvēks, kurš tolaik jau trīsdesmit deviņus ga­dus bija spējīgi valdījis Angliju varbūt pat labāk, nekā jeb­kurš agrākais monarhs, izrādījās viltvārdis. Viņam nebija tie­sību atrasties šai tronī, taču tajā viņš sēdēja tikpat pilnīgi un rūpīgi, it kā pati Elizabete būtu izdzīvojusi. Tauta viņu mīlēja, karalienes popularitāte nekad netika apšaubīta. Mans tēvs lika man dot zvērestu, ka šim cilvēkam kalpošu, un to es arī darīju līdz pat viņa nāvei tūkstoš sešsimt trešajā gadā. Allaž piesar­dzīgs, viņš deva rīkojumu pēc nāves neveikt viņa sekciju, un tas tika ievērots. Karaliene man skaidri izklāstīja, kas ar mirstīga­jām atliekām darāms, un es rīkojumus pildīju diezgan precīzi.

Šķiet, ka Roberts Sesils attaisnojis savu iesauku, mis Mērija noteica. "Lapsa".

ians pajautāja: Ko nozīmē "diezgan precīzi"?

Viņš darīja to, ko gribēja, un pārējo neņēma vērā. Tas arī izskaidro, kādēļ šādas piezīmes tapušas. Acīmredzot viņš vēlējās, lai cilvēki uzzina patiesību.

Vilciens apstājās stacijā.

Zēns kopā ar mis Mēriju izkāpa un pārsēdās citā metro līnijā, lai dotos uz viesnīcu Goriug.

Atkal nonācis vilcienā, īans lūdza: Vai mēs varētu pa­lasīt tālāk?

Mis Mērija sirsnīgi pasmaidīja. Protams. Mani māc tā­da pati ziņkāre kā tevi.

Kad mans tēvs kalpoja karalienei, es līdz ar daudziem ci­tiem brīnījos, kādēļ viņa nekad neprecas. Karalis Henrijs bi­ja aj)sēsts ar vēlmi tikt pie mantinieka. Karaliene Mērija arī neveiksmīgi mēģināja radīt bērnu. Elizabetei bija daudz pre­cību piedāvājumu gan no savas valsts, gan no ārzemēm. Lords Roberts Dadlijs šķita viņas favorīts, taču mans tēvs viņu atklāti nicināja, un karaliene publiski pakļāvās mana tēva vēlmei un Dadliju neapprecēja. Karaliene noraidīja arī Spānijas Filipu II, Austrijas erchercogu Kārlu un divus fran­ču prinčus. Parlaments lūdza karalieni apprecēties vai no­saukt mantinieku, taču saņēma atteikumu. Zinādams patie­sos apstākļus, mans tēvs saprata, kādēļ tam nav lemts j)iepildīties. Taču no ikviena piedāvājuma, ikvienas neatlai­dīgas prasības, ikviena parlamenta lūguma tika gūts vislie­lākais politiskais labums. Viņa paziņoja Pārstāvju palātā, ka "beigu beigās pietiks ar marmora plāksni, kas vēstīs par karalieni, kura, valdīdama šai laikā, dzīvoja un nomira jau­nava".

Dzejnieku acīs viņa kļuva juir karalieni jaunavu, kas ap­precējusi savu karaļvalsti un atrodas debesu dievišķajā aiz­bildniecībā. "Mani vīri ir mana labā tauta" šie vārdi izru­nāti ne reizi vien. Taču karaliene paturēja prātā arī pienākumu nodrošināt karaļvalstij pēctecību. Pastāvēja lielas bažas par pilsoņu karu. Tālab tēvs man uzticēja uzdevumu sarakstīties ar Džeimsu, Skotijas karali viņa māte bija Skotu karaliene Mērija, kuru tēvs bija licis sodīt ar nāvi par nodevību. Kā mierināļumu par šo nenovēršamo lēmumu man lika piedāvāt Džeimsam pēc Elizabetes nāves kāpt Anglijas tronī. Par to Džeimss apsolās pārtraukt visu pretestību un draudus Angli­jas kronim. Skots auklēja sirdī dziļu aizvainojumu par savas mātes likteni, taču izredzes iegūt troni remdēja viņa dusmas. Viņš bija sekls, viegli ietekmējams vīrs, kuram piemita vien daži principi. Tomēr pēc karalienes nāves pēctecis kāpa tronī, neizliedams nevienu lāsi asins.

Manī pamazām auga apbrīna un cieņa pret viltvārdi. Viņš valdīja ar rūpību un gudrību. Arī mans tēvs viņu aug­stu vērtēja. Es bieži esmu aizdomājies, vai īstā Elizabete būtu valdījusi labāk vai sliktāk. Anglijai tika monarhs, kas valdīja četrdesmit piecus gadus, sniedzot tik nepieciešamo stabilitāti. Viltvārdis bija apveltīts ar sīkstumu, kāds ne­piemita viņa Tjūdoru senčiem, un tas nodrošināja viņam ilgu mūžu un itin labu veselību. Vēl tik reizi mēs apsprie­dām šo aizvietošanu, un toreiz viņš man pastāstīja par sa­vu māti un tēvu.

Mūsu dārgā māte nomira, pirms mēs kļuvām karaliene. Mēs nožēlojam, ka viņa šo laiku nepieredzēja. Kopš tās die­nas, kad Tomass Perijs aizveda mūs uz Overkortu un mēs kļu­vām par princesi, mēs ar māti vairs neredzējāmies.

Taču no tā brīža līdz jūsu valdīšanas sākumam pagāja divpadsmit gadi.

Tiesa. Mana māte nodzīvoja vienpadsmit no tiem. Lēdi­ja Ešlija un Perijs man bieži stāstīja par mātes dzīvi un vese­lību. Man teikts, ka viņu viss notiekošais ir iepriecinājis. Viņa no sirds mīlēja manu tēvu, bet nīda manu vectēvu, karali Hen­riju. Tai dienā, kad Perijs mani aizveda uz Overkortu, māte atzina, ka šāds pavērsiens ir pareizs un taisnīgs. Es beidzot kļūšu pilntiesīgs Tjūdors. Viņa vēlējās, lai dēls kādudien kļūst par karalieni. Tāda doma mani biedēja. Taču laika gaitā es esmu apradis ar saviem pienākumiem un esmu mierā ar uzti­cēto pienākumu.

Es ievēroju, ka šai sarunā viņš pirmo reizi izteicās par sevi nevis daudzskaitlī "mēs", bet gan vienskaitlī "es". Tas bija vīrs, dēls, kurš nekad nav lūdzis to, kas viņam ticis, taču sa­vu pienākumu allaž ir pildījis.

jūs valdāt pār šo nāciju, jūsu griba mums ir pavēle, es pavēstīju.

ja neskaita vienu faktu, dārgo Robert. Vienu faktu, kurš kādudien var būt izšķirošais.

Es saprotu, jnir ko viņš runā, jo pats biju lauzījis j)ar to galvu nebūdams īstā princese Elizabete, viņš nav Anglijas likumīgais valdnieks. Viss, kas paveikts viņa vārdā, būtu anu­lējams, jo noticis krāpšanas ietvaros.

It kā viņš nekad nebūtu pastāvējis.

50. nodaĻa

Slēpdamies aiz cilvēku mugurām, Gērijs devās pie izejas vārtiem, kas atradās aptuveni simts pēdu attālumā no Entrima. Par sekotājiem sievieti un vīrieti Entrims labi zi­nāja, taču vēl nebija pamanījis abus vīrus pie vārtiem. Ja bū­tu, tad viņš nedotos turp.

Kamēr Entrims uzturējās Dārglietu glabātavā, Gērijs bija izstaigājis celiņus un apbrīnojis Balto torni. Krāsaini ģērbtie bīfīteri Tauera sargi izklaidēja apmeklētājus, kas pulcē­jās šur un tur. Viss te likās saistīts ar pagātni, nevis tagadni. Skolā mācīties vēsturi zēnam nepatika, bet te viņš atradās tās vidū. Cik ļoti tā nelīdzinās uz lapas rakstītiem vārdiem vai attēliem videoekrānā! Viņam apkārt pletās viens no se­nākajiem cietokšņiem Anglijā, kura aizstāvībai vīri ziedojuši dzīvību, un arī tagad te norisinājās svarīgi notikumi.

Tieši tobrīd.

Tieši te.

Viņš atkal pievērsās Entrimam, kurš spraucās uz izeju. Abi vīri joprojām stāvēja pie vārtiem, un Gērijs vēroja, kā viens no tiem iegrūž roku zem jakas. Pamanījis plecā ieroča maksts siksnu līdzīgu bija valkājis arī viņa tētis -, Gērijs aptvēra, ko tas nozīmē. Pašu ieroci viņš neredzēja, bet vīrietis vēl aiz­vien roku turēja aiz jakas.

Gatavībā.

Bet Entrims neapstājās.

Iejucis pūlī, Gerijs atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Neviens nebija viņu ievērojis.

Entrims apstājās, un skatiens pievērsās abiem vīriem pie vārtiem.

Sejā parādījās pārsteigums un bažas. Sieviete un vīrietis aizvien tuvojās. Laiks rīkoties!

Entrims redzēja, ka ceļš ir nogriezts. Vienīgo izeju no Tauera teritorijas bija aizšķērsojuši divi vīri. Dodoties atpakaļ, viņš ieskrietu tieši Denīzas rokās. Viņš noslēdzis vienošanos ar Sātanu, un tagad Daidala biedrība ir nospriedusi, ka arī Entrims ir traucēklis. Tiesa, bankas kontā glabājās vairāki miljoni biedrības pārskaitītu dolāru, taču beigtam viņam no tiem nebūs nekāda labuma. Viņš sirdījās uz sevi par visām kļūdām, ko pats pieļāvis. Operācija, kurai vajadzēja kļūt vi­ņam par glābiņu, bija izvērtusies par murgu.

Vēl ļaunāk acīmredzot tā bijusi murgs no paša sākuma.

Operācijas galvenais mērķis bija atrast kaut ko tādu, ar kā palīdzību varētu izdarīt spiedienu uz britu valdību, kura savukārt liegtu skotiem atbrīvot notiesāto teroristu. Iekšē­jais C1P novērtējums par operācijas "Karaļa viltība" poten­ciālu bija parādījis, ka izdošanās gadījumā ar šo informāciju varētu būt pietiekami. Briti lepojās ar savu pakļaušanos li­kumam. Šī bija vispārējo tiesību dzimtene, un no šejienes tās izplatījušās visā pasaulē. Britu lojalitāte likuma varai bija ne reizi vien izmantota, lai apklusinātu karali, paplašinātu par­lamentu vai apspiestu koloniju. "Karaļa viltība" bija uzsākta ar domu šo lojalitāti pavērst pret pašiem britiem. Ja viss būtu noritējis saskaņā ar plānu, Dauningstrītai nekas cits neatlik­tu, kā apturēt skotu centienus. Vašingtona gribēja vien pa­turēt slepkavu cietumā. Un pretī ASV apsolītos klusēt par četrsimt gadu veciem notikumiem.

Taču Daidala biedrība bija iejaukusies plānā.

Žēl, ka nekas vairāk par šo organizāciju nebija zināms, ta­ču izmeklēšanai laika pietrūka un šādi pūliņi piesaistītu Lenglijas uzmanību.

Entrima vienīgā doma tagad bija izsprukt no šīs situāci­jas ar veselu ādu. "Vai mani te nošaus? Ļaužu pilnā vietā? Kas to lai zina? Šie cilvēki ir fanātiķi, un fanātiķu rīcība ir neparedzama."

Mērķis bija nogalināt Kotonu Malonu.

Taču tagad viss bija mainījies.

Nu uz grauda bija paņemts viņš pats.

Gērijs zagās uz priekšu, slapstīdamies aiz japāņu tūristu grupas. Entrimu no abiem vīriem pie vārtiem šķīra divdes­mit pēdas, un sieviete ar trešo vīrieti apmēram trīsdesmit pēdas aiz Entrima apstājās, par spīti apmeklētāju straumēm.

"Es esmu vajadzīgs īstajam tēvam un negrasos uzgriezt muguru."

Vīriem, kas stāvēja pie vārtiem, par viņa klātesamību vēl arvien nebija ne jausmas abi visu uzmanību pievērsa tikai Entrimam.

Viņš tuvojās tiem no labās puses. Ja vien viņiem nav acu deniņos…

Pēkšņi izniris no pūļa, Gērijs palēcienā ar visu augumu sāniski uztriecās vīriem virsū.

Abi nogāzās uz zemes, un viņu ķermeņi mīkstināja Gērija kritienu.

Ar dobju dunoņu vīriešu galvas atsitās pret akmens plāt­nēm. Abi novaidējās, apstulba, apdulla.

Gērijs pielēca kājās.

Entrims aptvēra, kas noticis.

Vienam no vīriem sabrūkot uz zemes, roka ar ieroci iz­slīdēja no jakas. Bet brīdī, kad vīrieša galva atsitās pret ak­mens plātni, tvēriens atslāba.

Meties uz priekšu, Entrims satvēra ieroci un tad ieskatī­jās Gērijam acīs. Mums jādodas prom.

Zinu. Es redzēju to sievieti.

Kā Gērijs var zināt Denīzas saistību ar viņu, Entrims ne­apjauta, bet nebija piemērots bridis to apspriest.

Pirksts piespiedās pistoles mēlītei.

Viņš pagriezās un pavērsa ieroci tieši pret Denizu. Atska­nēja kliedziens: Viņam ir ierocis! Pagāja kāds bridis, ka­mēr sargi aptvēra situāciju. Abpus vārtiem stāvēja pa bifīteram, un tie atstāja savus posteņus, tuvojoties notikuma vietai.

Denīza nogūlās uz neliela zālāja kreisajā pusē celiņam.

Ar pistoli sekojis lēcienam, viņš vienu reizi izšāva.

Izdzirdot šāviena troksni, pūlis kā vilnis gāzās Entrimam visapkārt, un tas liedza bīfīteriem tuvoties. Viņš pagriezās, pamāja ar roku Gērijam un aicināja doties prom, vienlaikus ievietodams pistoli bikšu kabatā. Viss norisinājās pāris se­kunžu laikā, un daži turpmākie brīži būs izšķirošie, tālab viņš dziļi ievilka elpu un izlēma iejukt pūlī un izmantot val­došo jucekli savā labā.

Viņš viegli satvēra Gēriju aiz rokas.

Lēni un mierīgi. Nepiesaistām uzmanību.

Gērijs pamāja. Netālu no Temzas abi nogriezās uz labo pusi un pa betona ceļu devās prom no Tauera. Aiz muguras valdija trakota jezga un skaļas balsis. Satrauktu cilvēku jūra kā aizsarggrāvis sargāja flangus.

Entrima sirds satraukti dauzījās.

Viņi turpināja soļot, līdz nonāca pārpilnā ielā, un Entrims apstādināja taksometru.

Abi iekāpa automašīnā un devās prom.

Aizvediet uz tuvāko metro staciju dažu kvartālu attā­lumā! Entrims uzsauca šoferim.

Metro bija ātrākais un drošākais ceļš uz noliktavu. Staci­ja atradās nepilnas pusjūdzes attālumā no tās.

Tu rīkojies drosmīgi, Entrims ierunājās.

Tev vajadzēja palīdzību. Tā sieviete tev sekoja.

Kā tu par viņu uzzināji?

Es iegāju Dārglietu glabātavā un redzēju jūs abus saru­nājamies.

"Ko vēl viņš bija redzējis vai dzirdējis?" Entrims prātoja. "Diez vai daudz. Kamēr es runāju ar Denīzu, neviena cilvē­ka tuvumā nebija. Un Gēriju es ēkā nemanīju. Lai nu paliek."

Entrims maigi apķēra Gēriju ap pleciem. Tu izglābi manu ādu.

Zēns pasmaidīja. Tu manā labā būtu darījis tāpat.

51 nodaĻa

Ketlina pieliekusies nonāca pie skatītāju ložas durvīm un izgāja tenisa kortā. Laiku pa laikam viņa piesardzīgi palūkojās atpakaļ, lai gan bija jāšaubās, ka abi atpūtas tel­pā noguldītie pretinieki tik drīz atjēgsies. Viņiem būs ne­pieciešams ārsts. Nervus Ketlīnai kutināja pazīstamais adrenalīna uzpludu vilnis. Viņai tāds patika. Tā vismaz bija apgalvojis psihoterapeits, un viņa varēja vien pie­krist. Tagad šāds vilnis rosināja domāšanu un ļāva pie­ņemt lēmumus, no kuriem varētu būt atkarīga viņas dzī­vība.

Bet Ketlīnai tas patika.

Paļauties pašai uz sevi.

Kotons Malons bija nonācis grūtā situācijā. Tomass Metjūss bija viņu iesprostojis. Un no ieroča Malona rokās arī būs maz labuma.

Kas notiks tālāk?.Malons pajautāja, cieši uzlūkodams abus bruņotos vīrus, kas stāvēja desmit metru attālumā.

Metjūss atradās Malonam kreisajā pusē, starp viņu un Ketlīnas paslēptuvi.

Pēc visa spriežot, divus no jums nošaus, un trešais tiks sveikā cauri, atteica Metjūss.

Vecajam vīram bija taisnība. Malons varēja noguldīt tikai vienu no pretiniekiem.

Kāda ir jēga šim visam? jautāja Malons.

Te nav nekā personiska, Koton. Vienīgi bizness. To ta­ču jūs katrā ziņā saprotat.

Man rūp vienīgi tas, lai manam zēnam nekas nekaiš. Viss pārējais ir jūsu pašu putra, ne manējā.

Vai jūs zināt, ka Bleiks Entrims veica savu un jūsu dēla DNS salīdzinošo testu?

Tāda ziņa Malonu šokēja.

Viņš pagriezās pret Metjūsu. Ko jūs nupat, ellē ratā, teicāt?

Es pat zinu testa rezultātus.

Kaut kam tādam bija grūti noticēt.

Kā jau stāstīju, Entrims panāca, lai jūs jau Štatos tiekat iesaistīts īana Danna lietā. Viņš gribēja atvilināt jūs un jūsu dēlu uz Londonu. Tas viņam izdevās, un šeit viņš spēja jūs aizsūtīt Danna meklējumos, kamēr pats uzraudzīja jūsu dēlu.

Viņš sameklēja Gēriju pēc nolaupīšanas.

Koton, vīri, kas jums uzbruka un sagūstīja jūsu dēlu, ir Entrima cilvēki! Tas bija speciāli noorganizēts.

Kādā nolūkā?

DNS tests apliecināja, ka Entrims ir Gērija īstais tēvs.

Man nav laika klausīties jūsu blēņās.

Es nemeloju, Koton. Pārliecība šī vīra balsī mudināja domāt, ka tā patiešām ir. Es par jūsu personiskās dzīves līkločiem uzzināju nesen, Metjūss atzina. Gerijs nav jūsu īstais dēls. Un jums pašam to pavēstīja tikai pirms dažiem mēnešiem.

Kā jūs vispār to varat zināt?

Entrims jau vairākus mēnešus novēro jūsu bijušo sievu. Mēs noklausījāmies viņa zvanus kādam Džordžijas detektī­vam, kuru viņš bija nolīdzis.

Kāpēc viņš tā rīkojas?

Jādomā, ka jūsu bijusī sieva viņu nicina. Viņa nav ļāvu­si ar zēnu sazināties. Acīmredzot Entrims nolēma organizēt abiem satikšanos.

Realitāte uzbrāzās spēji kā sitiens.

"Gērija bioloģiskais tēvs ir šeit?" Malons drudžaini do­māja.

Vai Gērijs to zina? viņš jautāja.

Metjūss pamāja. Diemžēl, jā.

Man jādodas prom.

To es nevaru pieļaut, Metjūss atteica.

Ketlīna klausījās sarunā. Cik noprotams, starp Bleiku Entrimu un Malona dēlu pastāvēja tieša saikne.

Par to Malons acīmredzami neko nebija nojautis.

Pazīdama Entrimu, Ketlīna nebija pārsteigta. "Viņam ir bērns? Un bērna māte viņu ienīst? Gan jau tāpēc, ka viņš arī to sievieti kādreiz ir iekaustījis."

Abi bruņotie vīri joprojām nenovērsa ieročus no Malona.

Viņa nolēma izlīdzināt spēkus izlēkusi no aptumšotās skatītāju ložas, izšāva un ar lodi kājas lielā noguldīja vienu no bruņotajiem vīriešiem.

Otrs nekavējoties reaģēja un pavērsa ieroci pret citu mērķi.

Pret viņu.

Malons dzirdēja šāvienu un redzēja vīru nokrītam. Krei­sajā pusē parādījās Ketlīna, kura bija izšāvusi uz vīrieti, un otrs steigšus pavērsa ieroci pret viņu. Malons iesaistījās sie­vietes uzsāktajā spēlē un iešāva otram vīrietim kājā. Tas sa­bruka. Ričardsa pieskrēja pie ievainotajiem un savāca iero­čus, kamēr abi locījās sāpēs. No brūcēm šļācās asinis, notrai­pot tenisa korta klājumu.

Mēs ejam prom, viņš paziņoja Metjūsam.

Tā ir kļūda.

Es gribu apraudzīt savu zēnu. Malons piegāja tuvāk spiegošanas lielmeistaram.

Nupat dzirdētie jaunumi un tas, ka viņam nebija izdevies sazināties ar Entrimu, nozīmēja pamatīgas nepatikšanas.

Turieties no manis tālāk! viņš brīdināja.

Jums nepatiks tas, ko uzzināsiet.

Gan izturēšu.

Tomēr viņš nejutās par to pārliecināts.

Jums ir četri aģenti, kuriem nepieciešama medicīniskā aprūpe, ierunājās Ketlīna, nomērķējusi uz Metjūsu.

Metjūss pašūpoja galvu. Jūs nudien esat savdabīga persona.

Es izrādīju iecietību, sagādādama tikai ievainojumu kā­jā. Nākamajā reizē es tik žēlsirdīga vis nebūšu.

Es arī ne, Malons piebilda.

Vai jūs esat gatavs tādēļ riskēt ar dzīvību? Metjūss viņam vaicāja.

Jājautā, vai jūs pats esat uz to gatavs.

Viņš pameta ar roku Ričardsai, un abi izsteidzās no ēkas pēcpusdienas saulē. Neviena aģenta neredzēja. Abi skrie­šus devās pa kreisi, garām izslavētajam dārza labirintam, un nonāca uz ielas, pa kuru aizsteidzās līdz pils ieejai. Te gar ietvi stāvēja taksometru rinda. Vienā iekāpuši, viņi aiz­brauca.

Liels paldies, Malons sacīja.

Mazākais, kā varēju atlīdzināt.

Domas neprātīgi šaudījās. Sameklējis tālruni, Malons at­kal zvanīja Entrimam. Nekā.

Vai jūs nevarat viņu atrast? Ričardsa jautāja.

Malons papurināja galvu.

Uz kurieni? vaicāja šoferis, sēdēdams aiz organiskā stikla norobežojuma.

Uz viesnīcu Goring.

Es dzirdēju, ko Metjūss stāstīja par jūsu puiku.

Un es gribu… Malons pagriezās pret Ričardsu. Lai jūs izstāstāt visu, ko zināt par Bleiku Entrimu.

52. nodaĻa

Karaliene nomira mierīgi savā guļamkambarī, iegrimusi il­gā miegā, no kura vairs nepamodās. Mani māca skumjas. Es vienmēr biju uztvēris viltvārdi par savu valdnieku. Viņš stip­rināja gan monarhiju, gan nāciju, vienlaikus izvairīdamies no karaliskā pienākuma apprecēties un radīt pēcnācējus. Karali Henriju allaž paturēs atmiņā viņa draisko trakulību dēļ. Eli­zabetes mantojums paaudzēm ir viņas sasniegumi.

Karaliene atstāja precīzus rīkojumus, kā rīkoties pēc viņa nomiršanas. Nāves dienā viltvārdis atlaida visus un piesau­ca mani tuvāk.

Klausies, viņš bilda aizsmakušā, tikko sadzirdamā balsī.

Nepārtraukts viņš runāja vairākas minūtes, tērējot jau tā vārgos spēkus. Viņš stāstīja par karalieni Ketrinu Parru. Par laiku neilgi pēc tam, kad šī krāpšana tika sarīkota, un vēlāk kad karalis Henrijs nomira un viņu nosūtīja dzīvot atrait­nes namā.

Viņa atklāja mūsu viltību, viņš stāstīja. Viņa zinā­ja, ka es neesmu princese.

Tas bija pilnīgi iespējams, jo Ketrīna Parra, karalim Henri­jam dzīvam esot, bija pavadījusi daudz laika kopā gan ar princesi Mēriju, gan ar princesi Elizabeti.

Taču viņa mani nenodeva un uzlūkoja šīs pārvērtības ar zināmu ironiju, jo, viņasprāt, taisnīgums nācis pār nelaiķa vī­ru. Viņa neaizstāvēja Henriju. Viņa nebija gribējusi kļūt par par sievu, taču piespiesta. Tirānam piedienīgās īgnās dabas dēļ viņai vīrs diez ko nepatika. Viņa pildīja savu karalienes pienākumu bez (trieka un ilgojās vienīgi brīvības, ko viņai bei­dzot sniedza karaļa nāve.

Taču ceturto vīru karaļa atraitne izvēlējās neveiksmīgi. To­mass Seimūrs bija intrigants un manipulētājs. Sen alkdams apprecēt princesi Elizabeti, viņš izmantoja katru izdevību pie­glaimoties tai. Karaļa atraitne, varen uzjautrināta, vēroja vī­ra flirtu ar jauno princesi, jo zināja, ka nekas no tā nevar iz­nākt. Kad kļuva skaidrs, ka vīrs savas aušības nepārtrauks, Ketrīna Parra, lai izvairītos no skandāla un iespējamās atmas­košanas, aizsūtīja viltvārdi dzīvot citur.

Seimūra tuvošanās man bija negaidīta. Manā dzīvē tas bija vienīgais laiks, kad noslēpums tika apdraudēts. Taču ka­raļa atraitne mani pasargāja un bēdājās, mani sūtot prom. Aizbraukšanas dienā mēs aprunājāmies divatā, un viņa lū­dza saudzēt sevi un allaž piesargāties. Viņa lika man saprast, ka rūpīgi glabās noslēpumu par lielo krāpšanu. Dažus mēne­šus vēlāk viņa nomira, taču pirms aiziešanas vēl uzrakstīja man vēstuli, kuru es saņēmu jau [)ēc viņas nāves, un tajā vi­ņa rakstīja, ka reiz es būšu karaliene. Viņš pasniedza man vēstuli. Dod man to līdzi kapā.

Es palocīju galvu, uzklausīdams doto uzdevumu.

Mūsu beidzamās sarunas laikā karaliene Ketrīna atklā­ja kādu mana vectēva, stāstu. Kādu noslēpumu, kas domāts vienīgi karaliskajai Tjūdoru dzimtai. Taču mūsu vairs nav. Tālab uzklausi mani, labais Robert, un izpildi visus rīkoju­mus burts burtā.

Es atkal pamāju ar galvu.

Karalis Henrijs ataicināja savu karalieni pie nāves gul­tas, tāpat kā es pasaucu tevi. Mans vectēvs arī tika paaici­nāts pie sava tēva. Katru reizi noslēpums tika nodots nāka­majai paaudzei. Karalis Henrijs gribēja, lai sieva to izstāsta lielam Edvardam. Bet viņa to neizdarīja. Viņa izstāstīja ti­kai man un cerēja, ka es ar šīm ziņām izrīkošos, cik vien labi pratīšu.

Es klausījos tik saspringti, ka pats jutos pārsteigts.

Ir kāda vieta, zināma vienīgi četrām dvēselēm. Trīs no tām jau ir taisaulē, kur es pats drīzumā nonākšu. Tu būsi piektais, kurš to zinās. Tajā vietā es esmu noglabājis lielas bagātības, tapat kā pirms manis to darījuši mans vectēvs un vecvectēvs. Tur es esmu novietojis arī princeses Elizabetes mirstīgās atlie­kas. Tomass Perijs izraka tās no kapavietas Overkortā un no­gādāja turp. Tu nedrīksti mani apglabāt karaliskajās kapenēs! Mēs nevaram būt droši, ka šo kapu kādudien neatrok. Tad mans noslēpums, kuru esmu tik cītīgi glabājis dzīves laikā, nāk­tu gaismā. Novieto princesi Elizabeti manā kapā, un mani vi­ņas atdusas vietā. Tad loks būs noslēdzies, un visi būs drošibā. Es gribu, lai tu zvēri pie Dieva rokas, ka tu man paklausīsi.

Es devu zvērestu, un tas šķita viņu iepriecinām.

Viņš ielika man saujā savu trīcošo plaukstu. Tās bagātī­bas ir domātas Džeirnsam. Piekodini viņu tērēt tās prātīgi un valdīt pār tautu gudri un taisnīgi.

Tie bija mūsu beidzamie pārmītie vārdi.

Karalienes nāve izraisīja sēras visā valstī. Man krita pie­nākums sagādāt valdniecei pēdējo atdusas vietu. Es personis­ki uzraudzīju mirstīgo atlieku sagatavošanu. Līdz apbedīša­nai viltvārdis tika novietots blakus savam vecvectēvam Henrijam VII Tjūdoru kapličā. Tā pagāja trīs gadi. Tostarp jaunās princeses Elizabetes līķis, kuru atrada man aprakstī­tajā vietā, nonāca viltvāržu mirstīgo atlieku vietā. Šo uzde­vumu es veicu viens pats, bez citu palīdzības. Es izšķīros vien­kop guldīt karalieni Mēriju un karalieni Elizabeti, dzīvē māsas un nāvē kopā, un abu kauli vienā kapā sajauksies. Šādi es varētu patiesību nomaskēt vēl pienācīgāk. Kad mirstīgās at­liekas beidzot iegūla marmora kapā, es sacerēju epitāfiju, kas visatbilstošāk aprakstītu viltvāržu dzīvi.

"Tās piemiņa ir svēta, reliģija atjaunota tās primi­tīvajā šķīstībā, miers ir ieviests, naudai atdota tās tais­nīgā vērtība; dumpis pašu mājās apspiests, Francijai palīdzēts novērst tās sadalīšanos, Nīderlande atbalstī­ta, Spāņu Armāda iznīcināta; Īrija gandrīz atbrīvota no dumpiniekiem, atvieglota par spāņa sakāvi, abu universitāšu ienākumi krietni palielināti ar Nodroši­nājuma likumu, un, visbeidzot, visa Anglija pieņēmu­sies turībā. Elizabete, ar vislielāko apdomu valdījusi četrdesmit piecus gadus, uzvarām un triumfa apvel­tīta karaliene, stingra savā ticībā, laimes pārpilna, sa­vā septiņdesmitajā mūža gadā nomira rāmā, vieglā nāvē un atstāja savas mirstīgās atliekas, kas līdz ar Kristus Vārdu celsies nemirstībā, un tās apglabās vi­ņas ieceltā un beidzot iedibinātā Baznīcā. Karaliene nomira marta divdesmit ceturtajā dienā, Anno 1603, savas valdīšanas četrdesmit piektajā un sava mūža septiņdesmitajā gadā."

Es divas reizes neizpildīju karalienei doto zvērestu. Vispirms es paturēju vēstidi, kuru viņai bija sūtījusi Ketrīna Parra. Tas šķita pēdējais atlikušais taustāmais pierādījums. Ta­ču, pabeidzis rakstīt šīs piezīmes, es to sadedzināju. Otrām kārtām, par bagātībām, kas atradās slepenajā kambarī, es ne­vienam neizstāstīju. Karalis Džeimss nebija godājams virs. Pret pirmo valdītāju no Stjuartu dzimtas es neizjūtu daudz cieņas un apbrīnu nejutu nemaz, ja viņš ir kā uvertīra nākot­nei, es uzdrošinos apgalvot, ka monarhija ir nolemta postam.

Manas nāves brīdis nu tuvojas. Ja šīs piezīmes kāds lasa, tas nozīmē, ka ar asu prātu un neatlaidību apveltīts cilvēks atradis akmeni, kuru es liku iebūvēt Nonsačas pilī. Ērmotais burtu juceklis šķita iederamies karaliskās rezidences untumiem bagātajā pasaulē. Kas tas par noslēpumu, ja tas nav atklā­jams? Cik atbilstoši, ka atklāsmes atslēga novietota visiem la­bi redzamā vietā. Šis piezīmes paliks manos papīros, kurus sargās mani mantinieki, ja kāds reiz atklās saistību starp tām un akmeni, tad lai nāk gaismā patiesība. Lai tā bezbailīgā dvēsele uzdrošinās uzmeklēt vietu, kuru Tjūdori radījuši sev. Ik't topiet brīdināts! Tur jūs gaidīs jaunas grūtības. Ja tomēr māc šaubas par šo izklāstu, es atstāju vēl vienu ziņu. Manis pasūtītu karalienes portretu, kuru mans testaments liek novie­tot Hetfīldhausā, kamēr vien šis īpašums pieder maniem man­tiniekiem. Izpētiet to rūpīgi! Ir labi būt ļaužu piemiņā. Manu tēvu atceras ar godu un cieņu. Kazi, arī mani atminēsies tā­pat.

Tans pacēla acis no datora ekrāna.

Viņš ar mis Mēriju bija atraduši viesnīcu Goring Belgreivijā, dārgā dzīvojamā rajonā pilsētas sirdi turpat aiz Bakingemas pils. Ieraugot mis Mērijas māsu Tanju, viņš bija pār­steigts. Dvīņu identiskā līdzība izpaudās ne vien ārienē, bet arī manierēs un balsis, lai gan Tanja šķita aizrautīgāka un mazliet nepacietīgāka. Tanja bija noīrējusi istabu viesnīcas trešajā stāvā plašu luksusa numuru ar dziļiem dīvāniem, mīkstiem krēsliem un milzu logiem, aiz kuriem stiepās klu­sa iela. Viesnīcas darbinieki bija sagādājuši viņai klēpjdatoru, kuru viņi izmantoja, lai turpinātu lasīt Roberta Sesila pie­zīmes, kas tapušas pirms četrsimt gadiem.

Nudien pārsteidzoši, Tanja noteica. Kāda dzīve gan bijusi šim viltvārdim!

Kā viņu neviens neatmaskoja? īans brīnījās.

Elizabetes laika Anglija nelīdzinājās mūsdienām. Nebi­ja ne televīzijas, ne preses, kas ielauztos cilvēka privātajā dzī­vē. Pārkāpdams karalisko etiķeti, cilvēks varēja zaudēt gal­vu, un tas gadijās bieži. Piezīmes skaidri vēsta, ka valdnieces uzticības personas… lēdija Ešlija, Tomass Perijs un abi Sesili par šo nomaiņu zināja. Tas noteikti palīdzēja.

Kādēļ viņi tā rīkojās? īans vaicāja.

Visbūtiskāko iemeslu dēļ. Tanja smaidīja. Šādi viņi uz mūžu kļuva varai pietuvinātas personas, un atrasties tu­vu karalim vai karalienei ir ikviena galminieka sapnis. Viltvārdis skaidri zināja, ka viņam nepieciešami palīgi, un viņš savus līdzzinātājus izvēlējās saprātīgi. Visnotaļ apbrīnojami. Leģenda par zēnu no Bizli ir patiesa.

Es tomēr neapjēdzu, kā visus šos gadus iespējams ap­muļķot citus, lans nerimās.

Tanja pasmaidīja. Mums patiešām ir maz nojausmas par Elizabetes patieso ārieni. Līdz mūsu laikiem nonākuši vai­rāki viņas portreti, taču nevienā gadījumā nav absolūtas dro­šības par autentiskumu. Un viņai patiesi piemitušas ērmo­tas paražas. Kā jau Roberts Sesils atzīmēja, viņa valkāja parūkas, biezu kosmētikas kārtu un nepievilcīgu apģērbu. Par glītu sievieti viņu neviens nevarētu dēvēt. Viņas valoda bija raupja, izturēšanās skarba. Viņa pilnībā noteica savu dzī­vi un savu pasauli. Neviens nevarēja apšaubīt viņas lēmu­mus, un neviens to arī nedarīja. Tātad ir pilnīgi iespējams, ka viltība varētu izdoties.

īans ievēroja, ka mis Mērija ilgi cieš klusu.

Kas noticis? viņš jautāja.

Es raizējos par Gēriju. Varbūt mums tomēr nevajadzēja aiziet no noliktavas.

53. NODAĻA

Entrims kopā ar Geriju tuvojās noliktavai. Ārpusē viss šķita klusu. Te cita citai līdzās bija izvietotas dažādas preču bāzes, un tieši tā iemesla dēļ viņš bija izvēlējies šo apkaimi. Tomēr viņš uzmanīgi piegāja pie galvenajām durvīm un pie­sardzīgi tās pavēra. Lampas joprojām bija ieslēgtas, galdus ar vēstures relikvijām neviens nebija aizticis, taču grāmatveikala īpašnieci un īanu Dannu nekur neredzēja.

Kur tad viņi palikuši? Gērijs brīnījās.

Zēna balsī Entrims saklausīja bažas. Es viņiem liku pa­likt tepat. Ieskaties tualetē!

Gērijs aizskrēja gar iekšējā biroja sienu, un Entrims dzir­dēja metāla durvis atveramies.

Drīz Gērijs parādījās, purinādams galvu. Neviena nav.

Otras izejas durvis pretējā sienā bija aizslēgtas ar kodu. "Kur viņi ir? Vai kāds viņus sagūstījis? Nav svarīgi." Abu pazušana atsvabināja Entrimu no liekām pūlēm. Iegājis ka­binetā, viņš pamanīja uz metāla galda savu mobilo tālruni.

Kā tas te nokļuvis?

Un tad viņš attapa.

īans Danns vienubrīd viņam uzgrūdās. "Tas mazgadīgais noziedznieks iztīrījis manu kabatu!"

Cita ticama izskaidrojuma nebija.

Paķēris aparātu, Entrims redzēja tikai vienu elektroniskā pasta vēstuli. No vīra, kas uzlauza Ferova Karija cieto dis­ku. Izlasījis īso ziņu, kas solīja panākumus, Entrims ierau­dzīja vēstulei pievienotu ar paroli aizsargāto failu, kurš bei­dzot uzlauzts.

Entrims ātri atvēra failu un pārlaida skatienu tekstam.

Kas tur tāds īpašs? Gērijs vaicāja.

Vēstule, kuru biju gaidījis, turpinādams lasīt, Entrims attrauca.

Viņš pieņēma vēl vienu lēmumu. Sākotnēji tik labā ideja jau kļuva par traucēkli. "Dažus darbus nāksies paveikt pa­šam. Pie velna Daidala biedrību! Pusi no solītās naudas es jau esmu saņēmis, un ar to būs gana." Pat pavirši uzmetot acis Roberta Sesila piezīmēm, radās nojauta, ka tās satur daudz svarīgāku informāciju, nekā jebkad domāts. īru juristi pirms četrdesmit gadiem bija nākuši uz pēdām kam tādam, kas bija simts reižu vērtīgāks par pieciem miljoniem mārci­ņu. Viņš atminējās Ferova Karija jūsmas pilno izturēšanos lik­tenīgajā dienā. "Prieka cēlonis, iespējams, slēpjas Sesila pie­zīmēs, kuras noteikti ir rūpīgi jāizlasa."

Bet visas šīs ieceres nav realizējamas, ja pa kājām maisās Gērijs Malons.

Visu mūžu Entrims bija izticis bez bērniem. "Varbūt to­mēr tā tam jāpaliek. Man nāksies slapstīties gan no Daidala biedrības, gan no CIP. Kopā ar zēnu tas būs praktiski neie­spējami. īpaši ar tādu, kura māte mani ienīst un kura tēvs ir bijušais aģents ar cietu raksturu."

Malons bija izbēdzis no Daidala biedrības ķetnām.

Maz ticams, ka būs cita izdevība viņu izslēgt no spēles.

Laiks doties tālu prom.

Bet ko lai iesāk ar Gēriju?

Pirmām kārtām jānodrošina elektroniskā sarakste. Vēs­tule sūtīta uz analītiķim nosauktu kontu. Drošākos kontus Entrims nebija izpaudis. Tālab viņš gan vēstuli, gan pieliku­mu nosūtīja uz citu kontu, kur tie būs drošībā aiz vairākiem ugunsmūriem, un pēc tam tos izdzēsa no tālruņa.

Mums jāatrod mis Mērija un īans, Gērijs ieteicās.

Vīrietis nelikās dzirdam un turpināja apcerēt nākotni.

Vai es drīkstu no šā tālruņa piezvanīt tētim? Gērijs pajautāja.

Entrims jau dzīrās atteikt, taču uzmanību piesaistīja rū­koņa ārpus noliktavas. Automašīnu dzinēji. Tad tos izslēdza. Durvis atvērās un aizcirtās. Apsviedies pret vienīgo logu ār­sienā, Entrims ieraudzīja uz ielas divus transporta līdzekļus.

No pirmā automobiļa izkāpa divi vīri.

Tie paši, kurus viņš redzēja Tauerā.

No otra izkāpa Denīza.

Visi turēja rokās pistoles.

Piedrāzies pie rakstāmgalda, Entrims atrāva vaļā atvilkt­ni. Ieroča tur neredzēja. Tad viņš atcerējās, ka iepriekšējā va­karā paņēmis to līdzi un atstājis viesnīcā. No rīta viņš bija paredzējis dienu pavadīt pēdējos nokopšanas darbos, un viss. Pēc tam varēs doties tērēt naudu, stiprināt attiecības ar dē­lu un pie viena ieriebt Pemai Malonai.

Bet tagad tam visam nebija nozīmes.

Vienīgi naudai.

Tomēr, lai to izbaudītu, viņam jātiek prom no noliktavas ar veselu ādu.

Pēkšņi prātā ienāca kāda doma.

Nāc līdzi! viņš uzsauca Gērijam.

Abi steigšus šķērsoja noliktavas plašumu un nonāca pie galdiem un vēstures relikvijām. Entrims pieņēma, ka Denī­za ar saviem pavadoņiem neiebruks noliktavā uzreiz un vis­pirms izpētīs apkārtni.

Tas dāvās dažus papildu mirkļus.

Entrims pacēla no grīdas plastmasas konteineru un no­vietoja uz galda. Kastē varēja redzēt gaiši pelēkas mālam lī­dzīgas pikas pārpalikušās perkusiju sprāgstvielas, ar ku­rām viņš uzlauza Henrija VIII kapenes Vindzoras pilī.

Nejaukas mantiņas.

Ar tām jāapietas uzmanīgi.

Turpat atradās ari astoņi detonatori. Entrims iespieda čet­rās pikās pa detonatoram un aktivizēja, tad paķēra nelielu tālvadības pulti un ar īkšķi sameklēja vienīgo podziņu. Atli­kušās četras pikas un detonatorus viņš iegrūda mugursomā, kas mētājās uz viena no galdiem. Pirms aizvērt vāku, viņš iemeta konteinerā arī mobilo tālruni. Tas vairs nebūs nepie­ciešams.

Viņš norādīja uz durvīm sev aiz muguras. Tās ir aiz­slēgtas no iekšpuses ar kodu. Ej un atver. Trīs, pieci, septi­ņi, četri, seši.

Gērijs pamāja un aizskrēja.

Izņēmis Sesila piezīmju grāmatu no stikla kupola apak­šas, Entrims ieslidināja to mugursomā.

Noliktavas galvenās durvis atsprāga vaļā.

Pirmā ienāca Denīza, vīri tai sekoja, un visi turēja iero­čus paceltus. Uzmetis plecā mugursomas siksnu, Entrims traucās pie Gērija, kas stāvēja pie otrām durvīm nepilnu simts pēdu attālumā.

Stāt! viņš dzirdēja Denīzu uzkliedzam.

Viņš turpināja skriet.

Atskanēja šāviens.

Aizdžinkstēja lode, atsizdamās uz betona grīdas netālu no labās kājas.

Viņš sastinga.

Denīza ar abiem vīriešiem stāvēja otrpus noliktavai, visi pavērsuši pistoles pret Entrimu. Viņš bija uzmanīgi paslēpis detonatoru labajā saujā un turēja īkšķi virs pogas.

"Atver durvis," viņš, ar lūpām veidojot vārdus, pamācī­ja Gēriju un pagriezās pret atnācējiem.

Rokas augšā! viens no vīriem uzsauca. Turiet tā, lai varam redzēt.

Viņš lēni pacēla rokas, taču labo roku pavērsa ar delnas virspusi pret uzbrucējiem četrus pirkstus pacēla gaisā, bet īkšķis noturēja pulti saujā.

Tavs datoranalītiķis atzinās, ka nosūtījis tev Ferova Ka­uja atšifrēto tekstu, Denīza uzsauca.

Tā ir. Bet es nepaguvu izlasīt. Ieradāties jūs.

Pienākusi pie galdiem, sieviete ar apbrīnu uzlūkoja no­zagtās grāmatas un papīrus.

Piecsimt gadu sens noslēpums, viņa novilka. Un šīs ir atslēgas tā atšķetināšanai.

Denīzas pašapmierinātā sejas izteiksme aizdeva dusmas. Viņa sevi uzskatīja par gudru. Par noteicēju. Briselē un Tauerā izmestie apvainojumi Entrimam joprojām smeldza. Viņš ne acu galā neieredzēja pašpārliecinātas sievietes, īpaši augstprātību, ko veicina pievilcīga āriene, turība, pašpaļāvī­ba un vara. Vismaz trīs no šīm īpašībām Denīzai piemita, un viņa to zināja.

Viņa piegāja pie tukšā stikla kupola. Kur ir Roberta Sesila piezīmes?

Šeit nav.

Plastmasas konteineram viņa vēl nebija pievērsusi uzma­nību.

Tas nav labi, Bleik.

Vai tu zini, kas tajās rakstīts? viņš jautāja.

Jā gan. Tavs cilvēks runāja bez aizķeršanās. Viņu pār­liecināt bija pat visnotaļ viegli. Mums ir cieto disku kopijas un viss atšifrētais teksts.

Abi vīri stāvēja Denīzai aiz muguras. Visi bija pienākuši tuvāk galdiem un joprojām tēmēja uz Entrimu ar ieročiem. Viņš turēja rokas nekustīgi paceltas. Perkusiju sprāgstvielas bija jaunākais tehnoloģiju sasniegums. Tās izdalīja daudz kar­stuma, darbojās ierobežotā satricinājuma laukā, un sprā­dziens bija salīdzinoši kluss. To iedarbību radīja koncentrē­tā mērķa punktā virzīts augstas temperatūras spiediens, kas noteiktām virsmām varēja radīt daudz lielāku postījumu.

Piemēram, akmens virsmām.

Spēcīgais karstums vājināja akmens struktūru.

Konkrētajā gadījumā šāds risinājums bija ideāls. Daudz papīra, plastmasas, stikla un miesas.

Mums šīs piezīmes ir vajadzīgas, Bleik.

Viņš atradās vismaz piecdesmit pēdu attālumā no iebru­cējiem.

Ar to vajadzētu pietikt.

Vari sapūt ellē, Denīza!

Entrims ar īkšķi piespieda podziņu, tad lēca Gērija vir­zienā, smagi nokrita uz betona grīdas un aptvēra galvu rokam.

Gērijs bez pūlēm saskatīja Entrimam labajā rokā pulti, kas palika apslēpta trim iebrucējiem otrpus noliktavas zālei. Viņš jau bija iepriekš prātojis, ko šīs māla pikas spēj.

Tagad viņš to pieredzēja.

Entrims metās guļus uz grīdas tajā mirklī no galdiem izšāvās spilgts uzliesmojums, un Gērija ķermenī it kā ietrie­cās spēcīgs karsts belziens. Neilgi pirms tam, kad ieradās šie trīs cilvēki un paņēma uz grauda Entrimu, zēns bija pa­guvis ievadīt kodu, tāpēc durvis bija mazliet pavērtas. No trieciena Gērijs izkūleņoja ārā un smagi nokrita uz betona seguma durvis atsitās pret ārsienu. Karstuma vilnis pabrāzās garām un traucās augšup debesīs. Viņš pavērās telpā. Uzliesmojums bija noplacis. Gruzdēja apsviluši galdi, sievie­te un abi vīrieši gulēja uz noliktavas grīdas, un melnie ķer­meņi kūpēja.

Neko tādu Gērijs vēl nebija redzējis.

Entrims pieceļas.

Sprādziena iedarbība nebija viņu skārusi spēcīgais kar-

stūma uzbangojums ilga vien dažas sekundes un līdz viņam neaizsniedzās.

Denīza ar pavadoņiem gulēja miruši.

Tā viņiem arī vajag.

Viss bija pārvērties pelnos. Palikusi tikai akmens plāksne, kas atradās uz grīdas apdegusi un neizmantojama.

"Pie velna Daidala biedrību!"

Trīs operatīvo darbinieku nogalināšana ļāva pavisam vienkārši noslēgt rēķinus.

Viņš uzmeta plecos somu un steidzās pie durvīm, aiz ku­rām atrada Gēriju guļam uz betona.

Viss kārtībā? viņš apvaicājās. Zēns pamāja. Piedod, ka tev nācās to redzēt. Bet tas bija jādara.

Gērijs piecēlās kājās.

Iespējams, tuvumā atrodas vēl citi ienaidnieki, tālab Entrims lika nekavējoties doties prom.

54. nodaĻa

Malons klausījās Ketlīnas Ričardsas stāstījumā par Bleiku Entrimu, un viņam tas pagalam nepatika. Viņa ar Entrimu bija saistījusies vairāk nekā pirms desmit gadiem, un šķir­šanās bijusi briesmīga. Apraksts iezīmēja ar paštīksmināšanos pārņemtu cilvēku, kurš neprot samierināties ar sakāvi, īpaši personisko attiecību jomā. Šis cilvēks sievietes neprā­tīgi dievināja, taču ar laiku viņām tas apnika, un viņš atrai­dījumu nespēja pārdzīvot. Malons atsauca atmiņā Metjūsa vārdus tenisa kortā. Pema ienīda Entrimu. Liedza viņam jeb­kādi sazināties ar Gēriju. Ričardsa pastāstīja par savu pēdē­jo tikšanos ar Entrimu un izteica pieņēmumu, ka Pema sa­vulaik cietusi no līdzīgas izturēšanās. Tas izskaidroja bijušās sievas nevēlēšanos atklāt Gērijam, kas ir viņa īstais tēvs.

Bet tagad Gērijs to zināja.

Vismaz tā apgalvoja Metjūss.

Atpakaļ uz Londonu, uz viesnīcu Goring, kur vajadzētu atrasties Tanjai Karltonei, viņi devās ar taksometru. Malons bija uzticējis Tanjai zibatmiņu, jo tobrīd tas likās vienīgais risinājums. Tagad šī informācija viņam bija nepieciešama.

Jūs jau otro reizi mani izglābāt, Ričardsa sacīja.

Jaunā sieviete bija pašpārliecināta un neapšaubāmi spējīga, un tās bija pievilcīgas īpašības. Kopš šķiršanās no sievas Ma­lons bija ticies ar pāris tādām sievietēm. Tā vien šķita, ka vi­ņu saista gudrība un bezbailība. Tomēr Malons pajautāja:

Kāpēc jūs Hemptonkortā paķērāt tās lapas un bēgāt prom?

Es domāju, ka daru savu darbu. Sers Tomass gribēja ieKūt to zibatmiņu. Uz spēles esot likta valsts drošība. No­spriedu, ka vismaz reizi bez šaubīšanās esmu rīkojusies pa­reizi.

Skaidrojums izklausījās gana loģisks.

Vienlaikus raizēdamies par Gēriju, viņš tomēr apcerēja ra­dušos situāciju. "Kāpēc varbūtība, ka Elizabetes 1 vietā val­dījis cits cilvēks, būtu tik nozīmīga? Kādēļ CIP tā alktu to noskaidrot un britu valdība tā tiektos nepieļaut, lai patiesī­ba nāk gaismā? Iedomība? Vēstures nozīme? Nacionālais lep­nums? Nē. Tur slēpjas kaut kas vairāk."

Malons pārcilāja prātā vairākus iespējamos attīstības sce­nārijus, un viens no tiem nedeva mieru visvairāk. Tālab viņš sameklēja tālruni un piezvanīja Stefanijai Nellei uz Vašing­tonu.

Nu gan ir ķēpa, Stefānijā paziņoja. Pirms neilga brī­ža es uzzināju, ka vakar, drīz pēc tavas ielidošanas Londo­nā, Svētā Pāvila katedrālē nogalināts CIP aģents. Viņš dar­bojās Entrima vienībā un bija operācijas "Karaļa viltība" dalībnieks.

Un es zinu, kas viņu nogalināja. Malons visu izstās­tīja.

Tomass Metjūss.

Tad kļūst vēl ļaunāk, viņa novilka. Šī ziņa man at­nāca pa aplinku avotiem. Lenglijas cilvēki, kuri man zvanīja saistībā ar tevi, par to neko neminēja.

Nav nekāds pārsteigums. Godīgums nav raksturīgā­kā izlūkošanas pasaules īpašība. Jo augstāk melis uzrā­pies, jo vairāk melo. Stefānijā Nellē viņš visvairāk apbrī­noja spēju runāt taisnu valodu. Tiesa, šāda vaļsirdība nereti iegrūda sievieti politiskajā juceklī, taču viņa bija pārdzīvojusi vairāk nekā vienu Baltā nama administrā­ciju, ieskaitot ari pašreizējo prezidenta Denija Denjelsa vadībā.

Tad Malons pastāstīja par situāciju, kādā atradās Gērijs.

Man loti žēl, Stefānijā noteica. Es patiešām nožēlo­ju, ka tevi šai lietā iepinu.

Ne gluži. Mūs visus izvazāja aiz deguna. Patlaban man svarīgākais ir atrast Entrimu.

Raudzīšu apspriesties ar viņa priekšniekiem Lenglijā.

Dari tā. Bet pasaki, ka šeit ir viens baigi noskaities bi­jušais aģents, kuram nav ko zaudēt.

Malons zināja, ka šāds apgalvojums sasniegs dzirdīgas ausis.

Bet… kā paliek ar Metjūsu? Stefānijā jautāja. Tas ir nopietns protokola pārkāpums. Es šaubos, vai šeit pievērs uz to acis un atļaus diviem nogalinātiem aģentiem palikt ne­atriebtiem.

Šo informāciju paturi pie sevis. Pagaidām. Vispirms man jānogādā Gērijs drošībā.

Saprotams.

Saruna beidzās.

Es gan nedomāju, ka Bleiks nodarīs zēnam pāri, Ričardsa mierināja.

Taču Malonam nekļuva vieglāk. Viņš bija atstājis Gēriju pie Entrima. Pats izdarījis šādu izvēli. Viņš pats radīja zēnam bīstamus apstākļus. Protams, ja Pema būtu rīkojusies godīgi un izpaudusi, kā sauc vīru, ar kuru viņai bijis romāns… Ja viņa būtu bijusi atklāta pret Gēriju… Ja Malons pirms seš­padsmit gadiem nebūtu bijis tāds ēzelis un nebūtu krāpis sie­vu, tad nekas tāds, iespējams, nebūtu noticis.

Ja… un ja… un ja…

Saņēmies Malons atmeta šīs domas.

Viņam arī agrāk nācies but grūtā stāvoklī.

Bet šādā nekad.

Vispirms Entrimam noteikti bija jāuzzina, kas rakstīts ana­lītiķa pārsūtītajā elektroniskajā vēstulē. Denīza gāja bojā, mē­ģinādama apturēt šīs informācijas izplatīšanos, bet Entrims bija viņu pārmācījis. Pretēji Daidala biedrības uzskatiem, viņš nebija nekompetents. Gan viņš pratīs par sevi parūpēties.

Abi ar Gēriju, atstājuši noliktavu, viņi skriešus mēroja vai­rākus kvartālus līdz tuvākajai metro stacijai un iekāpa pir­majā vilcienā, kas piebrauca. Entrims nolēma sekot Malona paraugam un atrast interneta kafejnīcu. No tās viņš varētu piekļūt savam drošajam kontam un izdibināt, kas tajā tek­stā bijis tik nozīmīgs.

Kāpēc tev bija jānogalina tie cilvēki? Gērijs vaicāja, kad abi izkāpa no vilciena stacijā netālu no Marmora arkas.

Entrimu bija pārņēmis izdzīvošanas režīms, un ziņkārīga piecpadsmit gadu veca puišeļa klātbūtne apstākļus krietni sa­režģīja. Taču atbildi uz šo jautājumu sniegt viņš gribēja.

Katrā operācijā vienā pusē ir labie, bet otrā sliktie. Šoreiz tie bija sliktie.

Tu viņus uzspridzināji. Viņiem nebija izredžu izglābties.

Un… ja es tā nebūtu rīkojies? Mēs abi būtu vai nu pa­galam, vai aizturēti. Un man neder ne viens, ne otrs.

Vārdi izskanēja asi, balss aizžņaugta.

Paklausot norādēm metro stacijā, viņi devās uz ielu virs­zemē. Gērijs cieta klusu. Entrims saprata, ka nedrīkst zēnu pārāk atstumt. Kad šī jezga beigsies un viss norims, viņš gra­sījās turpināt labi iesākto. Doma par to, ka Pema Malona va­rētu uzvarēt šai cīniņā, ērcināja. Kotons Malons vēl aizvien bija dzīvs. Spēdams nogādāt Gēriju mājās sveiku un veselu pat tad, ja viņš pats nebūtu klāt mātes un dēla atkalredzē­šanās brīdī, Entrims būs izdarījis daudz, lai tas buldogs kaut uz brīdi liktu viņu mierā.

Entrims apstājās.

Klau, es negribēju būt neiecietīgs. Man šobrīd ir pārāk daudz nepatikšanu, un es esmu mazliet sanervozējies. Gērijs pamāja. Nekas. Es saprotu.

Ketlīna līdz ar Malonu iegāja viesnīcā Goring. Viņa zināja šīs viesnīcas vēsturi. Pirms simts gadiem kāds Gorings pie­runāja Vestminsteras hercogu pārdot viņam zemes gabalu aiz Bakingemas pils. Tur viņš uzbūvēja pēdējo diženo Edvarda laikmeta viesnīcu, kurā atradās vienīgi luksusa numuri un katrā bija uzstādīta centrālapkure tolaik pavisam ievēro­jams uzlabojums. Reiz Ketlīna šeit bija baudījusi uz terases pēcpusdienas tēju, biskvītus un debešķīgu krējuma krēmu.

Šis gan nebija piemērots laiks tādiem jaukumiem.

Malons bija acīmredzami satraucies. Viņš vēl divas reizes mēģināja sazvanīt Bleiku Entrimu, taču neveiksmīgi. Ketlī­na juta līdzi, tomēr vīrieša mokas spēja vienīgi iztēloties. Pie reģistrācijas galda viņa uzrādīja dienesta žetonu un tūdaļ no­skaidroja, kurā numurā apmetusies Tanja Karltone. Numu­ra durvis viesnīcas trešajā stāvā atvēra īans Danns, kurš šķi­ta priecājamies par abu ierašanos.

Kādēļ jūs neesat kopā ar Gēriju? Malons nekavējoties noprasīja. Balsī Ketlīna saklausīja bažas. Es biju sapratis, ka jūs visi trīs esat kopā.

Tanja Karltone sēdēja pie neliela rakstāmgalda, aiz mu­guras stāvēja viņas dvīņu māsa. Uz galda atradās atvērts klēpjdators.

Gērijs aizgāja kopā ar Entrimu, īans taisnojās. Mēs gribējām viņu aizkavēt, bet viņš tik un tā aizlaidās.

Tāpēc es nospriedu, ka mums arī jāiet prom, mis Mē­rija iejaucās. Bija skaidis, ka Entrimam mēs esam kļuvuši lieki. Man tai vietā radās nejauka priekšnojauta.

Kas tā par vietu? Malons jautāja.

Mis Mērija pastāstīja par noliktavu netālu no upes.

Vai ir zināms, kurp devās Entrims un Gērijs? Malons pavaicāja.

Viņš neko neteica. Mis Mērija papurināja galvu. Vie­nīgi izmeta, ka drīz atgriezīšoties. Bet es jutu, ka tas var ne­notikt, tālab mēs aizgājām. Pirms tam īanam izdevās nozagt mistera Entrima mobilo tālruni. Izrādījās, ka tā bija pareiza rīcība.

Diez vai, Malons nepiekrita. Es visu laiku cenšos sazināties ar Entrimu, zvanot uz šo tālruni.

Mēs atstājām to noliktavā, lans paskaidroja.

Tātad vai nu Entrims ar Gēriju nav atgriezušies un nav to paņēmuši, vai ari noticis kaut kas cits.

Tanja norādīja uz klēpjdatoru. Mēs esam noskaidrojuši lietas būtību.

Malons pamāja.

Es arī.

55. NODAĻA

Šajās lappusēs es esmu izklāstījis kādu milzīgu noslēpumu, kurš, nācis gaismā, radītu visaptverošas sekas. Es ceru, ka līdz laikam, kad šos vārdus atšifrēs, Viņas Majestātes Elizabetes I noslēpums nebūs nekas vairāk kā interesants vēsturisks sī­kums. Tēvs man mācīja, ka patiesība ir viegli gaistoša, tās no­zīme ir nepastāvīga, atkarīga no laika un apstākļiem. Nekur šī gudrība nav izpausta atbilstošāk kā šajās piezīmēs. Es es­mu pārliecināts, ka lasītājs nav aizmirsis, ko abi karaļi Hen­riji nodeva saviem pēctečiem un ko Ketrīna Parra pastāstīja viltvārdim. Jūsu atlīdzība par šo pierakstu atšifrēšanu ir iz­devība kļūt par liecinieku tam, ko pieredzējusi vienīgi karalis­kā svīta. Tur es esmu atstājis Tjūdoru bagātības. Tur atdu­sas arī viltvārdis, ziņkāru skatienu netraucēts, rāms savā mūžīgajā miegā. Anglijai laimējās ar šādu pavalstnieku, lai gan, no likuma viedokļa raugoties, viņa atrašanās tur bija pil­nīgi nepareiza. Taču lai zūd nožēla! Laiks no tās atbrīvo­ties. Es likšos kapā bez pašpārmetumiem, priecīgs, ka manas acis neredzēs, kā krīt viss, ko mana dzimta tur par dārgu. Bīs­tos, ka celt tronī Stjuartus bijusi nopietna kļūda. Būt par vald­nieku nenozīmē tikai likt galvā kroni. Reiz es apcerēju domu izstāstīt Džeimsam visu, ko zinu. Tad es vēl neaptvēru, ka viņš nepavisam nav piemērots karaļa stāvoklim. Viņš par no­slēpumu nezina neko, tāpat kā visas citas dzīvās dvēseles. Es esmu pēdējais. Jūs, lasītāj, tagad būsiet pirmais. Ar šīm zimīšanām rīkojieties pēc sava ieskata. Mana vienīgā cerība ir latla, ka izrādīsiet tādu pašu gudrību, kādu krietnā karaliene Elizabete izrādīja savos četrdesmit piecos valdīšanas gados.

Tas, ko jūs meklējat, ir rodams zem agrākās Melno mūku abatijas. Tas tur novietots krietni pirms abatijas izveidoša­nas, un Ričarda III laikā to uzgāja kāds no mūkiem. Nokļūt tajā var pa agrāko vīna j)agrabu, pa lūku grīdā, kurai virsū uzvelta vīna muca. Tās kokā iegrebta sena mūku lūgšana. "Tam, kurš dzer vīnu, ir ciešs miegs. Tas, kuram ir ciešs miegs, nevar grēkot. Tas, kurš negrēko, nokļūst debesīs."

Entrims pabeidza lasīt Roberta Sesila stāstījumu. Viņš sēdēja pie kāda interneta kafejnīcas galdiņa, un Gērijs stāvēja blakus.

Kur atrodas Melno mūku abatija? zēns vaicāja. Labs jautājums.

Šis nosaukums nebija Entrimam svešs. Par Blekfraiarsu par godu mūkiem sauca rajonu netālu no Tiesu inniem Sitijā, Temzas krastā, taču nekādas abatijas tur nebija. Vienīgi metro stacija ar tādu nosaukumu. Viņš ievadīja Google mek­lētājā vārdus "melnie mūki" un izlasīja to, kas rakstīts kādā interneta vietnē.

1276. GADĀ DOMINIKĀŅU MŪKI PĀRCĒLA SAVU ABATIJU NO HOLBORNAS UZ KĀDU LAUKU PIE TēMZAS UPES UN LUDGEITAS PAKALNA. TUR VIŅI UZCĒLA ABATIJU, KURU NOSAUCA PAR MēLNO MŪKU ABATIJU, PAR GODU MŪKU IECIENĪTAJIEM TUMŠAJIEM TA­LĀRIEM. Abatija ieguva diezgan plašu slavu, tajā bieži uz­TURĒJĀS PARLAMENTS UN KARAĻA SLEPENĀ PADOME. Tē 1529. gadā notika Henrija VIII un Aragonas Katrīnas šķirša­nās prāva. Henrijs VIII slēdza klosteri 1538. gadā, kad klosterus iznicināja visā valsti. Tieši pāri upei atradās Šek­spīra Globusa teātris, tālab grupiņa aktieru saņēma no­mas LĪGUMU UN VAIRĀKĀS CELTNĒS 1EKARTOJA KONKURĒJOŠO TE-

Atri. Pēc kāda laika, 1632. gada, citā ēka iemājoja Aptie­kāru biedrība. Abatijas celtne nodega Londonas Lielaja

UGUNSGRĒKĀ 1666. GADA, BET APTIEKĀRU NAMS SAGLABĀJIES

līdz mūsdienām. Tagad tur izbūvēta Blf.keraiarsas met­ro stacija, kas nodrošina Londonas Loka un Distrikta

metro līnijas.

-Abatijas vairs nav, Entrims sacīja. Pārņēma sakāves iz­jūta. "Ko lai tagad iesāk?"

Skaties! Gērijs rādīja. Ekrānā!

Entrims pievērsās monitoram. Drošajā elektroniskā pas­ta kontā bija parādījusies vēstule. Viņš izlasīja sūtītāja vār­du. Tomass Metjūss. Un vēstules virsrakstu: "Jūsu dzīvība."

Pagaidi tur, malā, viņš norādīja Gērijam. Zēns izaici­noši paraudzījās pretī. CIP darīšanas. Paej tur.

Gērijs atkāpās pie pretējās sienas.

Palicis viens, Entrims atvēra vēstuli un izlasīja.

"Jūs rīkojāties ļoti gudri, šādi izbēgot no Daidala biedrības. Trīs viņu operatīvie darbinieki ir miruši. Biedrība par to nemaz nepriecāsies. Kā jūs to noteikti jau zināt, es esmu informēts par operāciju "Karaļa viltī­ba". Turklāt arī zinu, ka jūs, izlasot Ferova Karija atšifrēto tekstu, esat noskaidrojis Tjūdoru svētnīcas atrašanās vietu. Mums jātiekas aci pret aci. Kādēļ jums jāpiekrīt? Tādēļ, mister Entrim, ka atteikuma gadījumā es nevilcinoties sazināšos ar cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs, un jūs neapšaubāmi zināt šīs sarunas tematu. Es zinu par Daidala bied­rības pārskaitīto naudu. Patiesībā mēs šobrīd vēlamies vienu un to pa­šu. Tālab mūsu mērķi ir līdzīgi. Ja gribat pats savām acīm redzēt to, ko meklējat, sekojiet zemāk izklāstītajām norādēm. Es gribētu jūs tur satikt tuvākās pusstundas laikā. Ja neieradīsieties, es atstāšu jūs jūsu priekš­niecības ziņā, un tā nepriecāsies dzirdēt par visu, ko esat sastrādājis."

Viņš novērsa acis no ekrāna.

M/6 arī zināja visu par viņa darīšanām.

Vai viņam ir izvēle?

Entrims izlasīja norādījumus. Nav tālu. Pusstundas laikā viņš varētu būt klāt. Pie kājām gulēja mugursoma, kuru viņš bija savācis noliktavā. Tajā glabājās Sesila piezīmju oriģināls un atlikušās perkusiju sprāgstvielu briketes. Vajadzēja nolik­tavā paņemt vienu no uzbrucēju ieročiem, taču tobrīd sva­rīgāk šķita bēgt, cik vien ātri iespējams.

Zēns stāvēja pie viena no kafejnīcas logiem un skatījās uz ielu.

Par viņu Metjūss nebija bildis ne vārda.

Varbūt Gēriju varētu izmantot.

Savā labā.

Gēriju bija pārņēmis apjukums.

Šis vīrs, viņa bioloģiskais tēvs, krietni atšķīrās no viņa tē­va. Allaž svārstīgā garastāvoklī. Emocionāls. Asu mēli. Ta­ču Gērijs jutās pieaudzis un uzskatīja, ka spēs ar to tikt galā lai gan viss šeit notiekošais viņam bija kaut kas jauns.

Viņš gan nupat bija pieredzējis, kā šis vīrs sadedzina trīs cilvēkus un to nemaz nenožēlo. Tā sieviete acīmredzot Entrimu pazina, jo divreiz bija nosaukusi viņu vārdā, un brīdi pirms sprāgstvielu detonēšanas viņš bija sievieti ķircinājis. "Vari sapūt ellē, Denīza!"

Tētis tikai vienreiz bija runājis par nogalināšanu. Tas no­tika pirms mēneša, kad viņi trijatā, kopā ar māti, atradās Ko­penhāgenā. "Tas nav nekas tāds, ko patiktu darīt, taču šad un tad no tā nevar izvairīties." Gērijs spēja to saprast.

Bleika Entrima pieeja šķita citāda. Bet tas nenozīmēja, ka tā ir nepareiza. Vai slikta. Tikai atšķirīga.

Entrims izskatījās satraukts. Noraizējies. Nobažījies.

Nebija vairs tik pašpaļāvīgs kā vakar, kad atklāja, ka sa­vulaik bijis kopā ar viņa māti.

Apstākļi bija mainījušies.

Ieraudzījis, ka Entrims paceļ no grīdas mugursomu, Gērijs piegāja viņam klāt.

Iesim.

Kurp?

Uz to vietu, kas minēta piezīmēs. Tagad es zinu, kur tā atrodas.

Un mans tētis?

Es nezinu, kā lai ar viņu sazinās. Vispirms aiziesim tur, un pēc tam izdomāsim, kā viņu atrast.

Izklausījās loģiski.

Taču tev būs jāizpilda viens mans lūgums.

56. nodaĻa

Malons bija gatavs rīkoties. Gatavs darīt jebko. Taču pa­reizais risinājums joprojām nedevās rokā. Ar Bleiku Entrimu sazināties nekādi nevarēja, un Gēriju atrast nebija iespē­jams. Viņš niknojās uz sevi par vairākiem nepareizi pieņemtiem lēmumiem un sprieda, ka viņa nevērības dēļ dēls tagad ir briesmās. Mis Mērija un Tanja bija parādījušas viņam Roberta Sesila piezīmju atšifrējumu, un viņš kopā ar Ketlīnu Ričardsu nule bija izlasījis tekstu no sākuma līdz bei­gām.

Melno nuīku abatijas vairs nav, Tanja pastāstīja. Jau sen vairs nav.

Atkal slikti jaunumi tie šķita aizvien krājamies.

Tai vietā ir izbūvēta Blekfraiarsas metro stacija, Tanja turpināja. Patlaban tā ir slēgta, jo tiek pilnībā rekonstru­ēta.

Viņš klausījās māsu stāstījumā par staciju, kas uzcelta jau deviņpadsmitajā gadsimtā. Tur saplūda vilcienu un metro lī­nijas. Pirms gada staciju nojauca un tās vietā cēla modernu ēku ar stikla fasādi, kas pamazām ieguva apveidus. Vairāk nekā gadu tur nebija pieturējis neviens vilciens. Taču metro sliežu ceļš joprojām stiepās pazemē.

Tur valda milzīgs juceklis, mis Mērija sacīja. Visur norit būvniecība. Ietves apkārtnē ir slēgtas. Stacija atrodas upes krastā blakus rosīgai ielai.

Jūs apgalvojat, ka šī četrsimt gadu senā mikla nonākusi strupceļā.

Tad… kādēļ Slepenais Izlūkdienests izrāda tādu intere­si? vaicāja Ričardsa. Kāpēc Tomasam Metjūsam tas ir tik svarīgi, ja reiz tur nekā nav?

Malons atbildi zināja. Tāpēc, ka tur tomēr ir kaut kas atrodams.

Viņš aši pārdomāja iespējamos variantus un secināja, ka tādu ir gaužām maz. "Nedarīt neko? Nemūžam! Piezvanīt Stefanijai Nellei? Varbūt, taču iespējamā palīdzība varētu nākt pārāk vēlu. Sameklēt Entrimu pašam? Neiespējami. Londona ir liela."

Tātad izeja ir tikai viena.

Viņš pagriezās pret Ričardsu. Vai jūs varat sazināties ar Metjūsu?

Ketlina pamāja. Man ir viņa numurs.

Zvaniet! Malons norādīja uz tālruni viesnīcas numurā.

Ketlīna piedeva pavēlniecisko toni. Kurš gan varēja Malonu vainot? Viņš bija pilnīgā neziņā, un vienīgo risinājumu, iespējams, varēja piedāvāt vīrs, kurš tikko mēģināja viņus abus nogalināt. Šīs spiegu darīšanas pavisam atšķīrās no vi­ņas ikdienas darba. Situācija šķita maināmies vai ik brīdi, bez iepriekšēja brīdinājuma un gandrīz bez laika reaģēt. Šis as­pekts gan viņai patiesībā patika. Tomēr neskaidrība par to, kurš ir kurā pusē un kur ir viņas vieta, dzina izmisumā.

Taču viņa vismaz vēl stāvēja uz kājām.

Piedalījās spēlē.

Un tas kaut ko nozīmēja.

Viņa sastādīja Metjūsa numuru.

Atskanēja divi signāli.

Kāds pacēla klausuli.

Es jau pieņēmu, ka nepaies ilgs laiks, un jūs kontaktē­sieties ar mani, sacīja Metjuss. Tālruni viņa pasniedza Malonam.

Malons satvēra klausuli un teica: Klausieties. Dievs vien zina, kur atrodas mans dēls. Viņš negribēja iesaistīties šajā…

Negribēja. Viņu iepina šajā lietā ar viltu.

Un jūs to pieļāvāt. Es nezināju. Jūs zinājāt. Jūs izmanto­jāt mani, un jūs izmantojāt Ričardsu.

Es nupat sazinājos ar Bleiku Entrimu. Tieši to viņš gribēja dzirdēt.

Vai Gērijs ir pie viņa?

Jā. Viņi bēguļo. Entrims nogalinaja trīs manus aģentus.

-Kā?

Uzspridzināja, noturēdams par ienaidniekiem.

Un Gērijs?

Viņš atradās tuvumā, taču nav cietis.

Malons saprata, ka ir laiks izspēlēt trumpi. Man ir zibatmiņa ar pilnu Roberta Sesila piezīmju atšifrējumu. Es to izlasīju. Tas nozīmē, ka es to neaizmirsīšu.

Arī man tagad ir šis atšifrējums.

Un es zinu, kāpēc visa šī jezga. Viņš brīdi klusēja un piebilda: Īrija.

Klusums otrā galā apstiprināja aizdomas.

Kas jums vajadzīgs? Metjūss beidzot ievaicājās.

Mans dēls. Es vēlos aizbraukt prom no šejienes.

Un kā paliek ar visu to, ko esat uzzinājis?

Tā būs manas drošības ķīla. Ar vienu klikšķi es varu nosūtīt šo failu pa elektronisko pastu Stefanijai Nellei. Es pat esmu to jau ielādējis. Vai vēlaties, lai es viņai to nosūtu? CIP droši vien priecātos uzzināt, ka viņu meklētais patiešām pa­stāv. Piedevām viņi priecātos uzzināt, ka esat nogalinājis di­vus CIP vīrus. Iespējams, pārvalde jums atmaksās un cels šos notikumus gaismā… kaut vai tādēļ, lai iespītētu Dauningstrītai.

Metjūss pasmējās. Mēs abi zinām, ka šādas jūsu rīcības iznākumā man vairs nav ko zaudēt. Turpretim jums ir. Jūsu

dels.

Tieši tā, suņabērns tāds! Tāpēc negvelziet tukšu. Vie­nosimies.

Es zinu, kurp dodas Entrims. Arī viņam ir Sesila pie­zīmju atšifrējums.

Melno mūku abatijas vairs nav.

Redzu, ka jūs patiešām daudz zināt. Taisnība, tās vairs nav. Taču Tjudoru svētnīca vēl ir savā vietā. Ja es jums at­došu Entrimu, vai jūs man atdosiet zibatmiņu?

Es tik un tā varu visu izstāstīt Vašingtonā.

Tad jums nebūs pierādījumu, un Vašingtonas pārstāvji nekādi nevarēs izdarīt spiedienu. Runājot par aģentiem… Ti­ciet man, uz viņiem gulstas daudz vairāk nekā divu manu vīru bojāeja. Tāpēc es esmu ar mieru riskēt.

Malons gan zināja, ka tie ir meli, taču atbildēja to, ko no viņa gaidīja. Norunāts.

Tad dodieties šurp.

lans klausījās sarunu. Citādi viesnīcas numurā valdīja nā­ves klusums. Arī sievietes uzmanīgi klausījās. Malons ar ve­co vīru spēlējās, valdīja pār viņa dusmām, bet pats izturējās mierīgi un saprātīgi. Tāda pieeja zēnam bija saprotama. Lī­dzīgi viņš bija rīkojies, lai izdzīvotu uz ielas. Taču vairāk sa­trauca doma, ka notikumi lielā mērā izraisījušies viņa vai­nas dēļ. Viņš nozaga zibatmiņu. Pēc tam iešļāca piparu gāzi sejā tam vecim. Viņš aizbēga uz Ameriku. Un aizlaidās no staļļu pagalma.

Bet atgriezās.

Un nozaga Entrima tālruni. Šādi iegūstot atšifrēto tekstu.

Ja nebūtu teksta, Malonam nebūtu trumpja.

Sanāk, ka viņš ir palīdzējis.

Tomēr īans jutās atbildīgs par Malona ciešanām.

Un gribēja palīdzēt.

Malons beidza sarunu, pagriezās, ieraudzīja sev pievēr­sto Ketlīnas Ričardsas ciešo skatienu un aptvēra, ka visi ir dzirdējuši Metjūsa teikto.

Viņam nedrīkst uzticēties, Ričardsa uzsvēra.

It kā es to nezinātu.

Prāts spraigi darbojās.

Vēl viens zvans.

Viņš nocēla klausuli un zvanīja Stefanijai Nellei viņpus okeānam.

Es grasos iesaistīt Tomasu Metjūsu, Melons paziņoja un pastāstīja, kas noticis. Man nepieciešama skaidra atbil­de, viņš aizrādīja. Bez izlocīšanās. Vai CIP tev izstāstīja, kāpēc uzsākta operācija "Karaļa viltība"?

Jautājums liecina, ka atbildi tu jau zini.

Viņš zināja gan. Īrija, vai ne?

Un Stefānijā visu izstāstīja.

Mūslaiku Ziemeļīrijas konflikts sākās tūkstoš deviņsimt sešdes­mit sestajā gadā un turpinājās lidz divtūkstoš trešajam gadam, ne­mieros dzīvību zaudēja trīstūkstoš septiņsimt trīs cilvēki, un ie­vainojumus guva teju četrdesmit tūkstoši. Pārsteidzošs juceklis, ņemot vērā to, ka šajā laika posmā Ziemeļīrija dzīvoja tikai de­viņsimt tūkstoši protestantu un sešsimt tūkstoši katoļu. Valsti trīs ilgas desmitgades plosīja vardarbība, neuzticība, bailes un naids, kas pamazām pārsviedās arī uz Angliju un Eiropu.

Taču konflikta sēkla bija iesēta pirms daudziem gadsimtiem.

Daži eksperti par nesaskaņu pirmsākumu uzskata normaņu ie­brukumu Īrijā tūkstoš simt sešdesmit devītajā gadā Henrija II va­dībā. Taču, visticamāk, viss sākās ar Tjudoriem. Henrijs VIII pir­mais izrādīja interesi par triju viņa sūtītais karaspēks ieņēma un noturēja Dublinu un tās apkārtni, pamazām izplezdamies un laizdams darba tādus ieročus kā samierināšana un jaunievedumi, un apspieda vietējos lordus. Tas Henrijam tik labi padevās, ka Īri­jas parlaments tūkstoš piecsimt četrdesmit pirmajā gada ar liku­mu pasludināja viņu par Īrijas karali. Taču sacelšanās draudi ne uz bridi nerima. Laiku pa laikam turp nosūtīja karaspēku un noti­ka sadursmes. Apstākļus sarežģīja arī tas, ka Īrijā valdīja uzticī­ba Romai un pāvestam, bet Henrijs pieprasīja piesliešanos jauna­jai protestantu reliģijai.

Parādījās ticības plaisa. Vietējie iru kātoji pret jaunpienācējiem, angļu protestantiem.

Nākamo divu Tjūdoru, Edvarda VI un Mērijas, valdīšanas lai­kā Īrijai bija salīdzinoši nebūtiska loma.

Viss mainījās pēc Elizabetes nākšanas pie varas.

Elizabete pati šo salu uzskatīja gandrīz par mežonīgu un ne­likās par to zinis. Taču vairākas tur sarīkotas sacelšanās pie­spieda viņu rīkoties. Tika nosūtīta liela armija, nemieri apspies­ti, un par nepakļaušanos tika sagrābta visa Īrijas sala. Cēlu klanu un normaņu dinastiju gadsimtiem ilgajai ietekmei bija pielikts punkts. Visas zemes tagad piederēja Kronim. Elizabe­te piešķīra īpašumtiesības, nomas tiesības un licences angļu ko­lonistiem, kas izveidoja plantācijas. Šī konfiskācija aizsākās Henrija VIII laikā, nelielos apmēros turpinājās Edvarda un Mē­rijas valdīšanās laikā, Elizabetes vadībā ieguva jaunu sparu un apogeju sasniedza tobrīd, kad tronī sēdēja viņas pēctecis Džeimss I. Lai apstrādātu jaunās zemes, uz Īriju pārcēlās daudz angļu, skotu un velsiešu. Veicinot kolonistu un plantāciju pa­rādīšanos, nometinot valstī Kronim uzticīgos angļus, Anglija tie­cās iekarot Īriju no iekšienes. Drīz valstī arvien biežāk dzirdē­ja angļu valodu, ieviesās angļu paražas un ticējumi. Iru kultū­ra bija lemta iznīcībai.

Tas lika pamatu skarbam kultūras un reliģijas konfliktam, kurš ilga gadsimtiem. īru katoļu nacionālisti pret angļu protestantu unionistiem.

Septiņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados Īrijā ieradās Kromvels un apkāva tūkstošiem cilvēku. Apvienotā Iru sacelša­nās astoņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados ari tika brutā­li apspiesta. Bads deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados gandrīz izpostīja visu zemi. Deviņpadsmitā un divdesmitā gad­simta mijā tika izmēģināts ieviest pašvaldības kārtību Īrijā val­dīja Dublinas parlaments, kas joprojām atskaitījās Londonai. Šāds farss plaisu vienīgi padziļināja. Īrijas sabiedrībā aizvien pieauga militāras un radikālas tendences. Neatkarības karš tūkstoš deviņ­simt deviņpadsmitajā gadā starp Iru Republikāņu armiju un britu spēkiem noslēdzās ar iznākumu, kurš neapmierināja ne vienu, ne otru pusi. Īriju sadalīja divās daļās, no trīsdesmit divām grāfistēm palika divdesmit sešas visas dienvidos, kur pārsvarā dzīvoja kā­toju nacionālisti. Pārējās sešas grāfistes, kuru iedzīvotāji lielāko­ties bija protestantu unionisti, izveidojās par atsevišķu valsti Zie­meļīriju.

Nekavējoties uzliesmoja vardarbība.

Cita pēc cita radās nelielas grupas, katra ar savu radikālo mēr­ķi. Nemieri kļuva par ikdienišķu parādību. Katoļu minoritāte Zie­meļīrijā jutās apdraudēta un bruka virsū pretiniekiem, unionisti at­maksāja ar to pašu, šādi radot uzbrukumu un pretuzbrukumu burvju loku. Tika izmēģināts veidot koalīcijas valdības. Visi šādi plāni izgāzās, iri dienvidos un nacionālisti ziemeļos tiecās aiz­dzīt angļu protestantus. Unionisti pieprasīja, lai viņu tiesības un zemi aizsargā Londona, jo to visu viņiem piešķīris britu Kronis. Pēc Īrijas iekarošanas visu Ziemeļīrijas sešu grāfistu zemes izda­līja Elizabete I, tāpēc visi zemes īpašnieki, kas tur ieradās, varē­ja uzrādi! šā karaliskā lēmuma pēctecību. Unionisti uzstāja, ka Londonai ir jāaizstāv, mazākais, šo cilvēku tiesības.

Londona tā arī rīkojās.

Nosūtot karaspēku, lai apspiestu nacionālistus.

Laika, kad konflikts sasniedza zenītu, nacionālisti pārcēla kau­ju uz Londonu un Eiropu, un sprādzieni dārdēja visā kontinentā. Šaubīgs miers iestājās vien tūkstoš deviņsimt deviņdesmit astota­jā gadā, un pagaidām tas vēl nav pārtraukts. Taču abas puses jo­projām dzīvo lielās aizdomās viena pret otru un negribīgi sadar­bojas vien tāpēc, lai izvairītos no turpmākas asinsizliešanas.

Neviens konflikta cēlonis nav novērsts.

Turpinās tas pats sen aizsāktais strīds.

Rūgtums joprojām nav zudis.

Nacionālisti grib apvienoto Īriju, kurā valda īri.

Unionisti vēlas, lai Ziemejīrija arī turpmāk paliek Lielbritāni­jas sastāvā.

lans klausījās četru pieaugušo apspriedē. Malons bija pa­beidzis runāt pa tālruni un pastāstīja, ka viņa agrākā priekš­niece Stefānijā Nelle esot apstiprinājusi Entrima interesi par Ziemeļīriju viņš bija noklausījies lekciju par šīs valsts da­ļas vēsturi un kādu arābu teroristu, kuru grasās izlaist no Skotijas cietuma. Amerikāņi gribēja, lai briti nepieļauj brīv­laišanu, un tādēļ meklēja pierādījumus, ka Elizabete I nav bijusi tā, par ko uzdodas, apšaubīdami viņas valdīšanas li­kumību, mezdami neticības ēnu uz pašas Ziemeļīrijas izvei­došanas likumību.

Nudien pārdrošs plāns, Malons secināja.

Piedevām bīstams, Ričardsa piemetināja. Varu sa­prast Metjūsa raizes. Pietiktu ar nieku, lai no jauna uzkuri­nātu visaptverošu vardarbību Ziemeļīrijā. Reizi pa reizei ga­dās uzbrukums te no vienas, te no otras puses. Cīņa nekādā gadījumā nav beigusies. Tā klusi mutuļo, un abas puses gai­da pamatotu iemeslu, lai sāktu slepkavot otru.

Tika noslēgts miers, turpināja Tanja, bet tolaik tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Briti ir Ziemeļīrijā. Viņi ne­brauc prom. Un slaktiņi nekāda labuma nedeva.

Padomājiet, kas sāktos, ja patiesība nāktu gaismā! klusi sacīja mis Mērija. Ja Elizabete Pirmā patiešām izrādītos vil­tus karaliene. Tas nozīmētu, ka viss, kas paveikts šīs valdī­šanas laikā, nebūtu īsts. Nebūtu spēkā. Nebūtu likumīgs.

Tostarp arī visas iekarotās zemes un īpašumtiesības Zie­meļīrijā, Malons piebalsoja. Nevienam lēmumam nebūtu likumīga spēka. Visas sešas grāfistes, no kurām izveidoja šo valsti, iekaroja Elizabete.

Vai tam būtu nozīme? Tagad… pēc piecsimt gadiem? Tanja vaicāja.

Noteikti, Malons uzsvēra. Ja es jums pārdotu savu māju, jūs tajā dzīvotu desmitiem gadu un kādudien ierastos cilvēks un uzrādītu pierādījumus, ka manis piedāvātais lī­gums nav īsts… Ka likums man vispār liedzis nodot jums šīs tiesības… Elementārās nekustamā īpašuma likumdošanas normas pasludina, ka šāds līgums tad ir anulējams. Tam nav likumīga spēka. Jebkura tiesa gan šeit, gan Amerikā būtu spiesta respektēt zemes īstās īpašumtiesības, nevis manu ar viltu sastādīto pārdošanas līgumu.

Šo kauju var izcīnīt tiesā, Ričardsa iestarpināja.

Bet tajā uzvarētu īri, Malons apgalvoja.

Tomēr vēl ļaunāk būtu tas, ka ar šādu patiesību vien pietiktu, lai unionisti un nacionālisti atsāktu konfliktu. Vie­nīgi šoreiz viņiem pat būtu likumīgs pamats cīņai. Iru na­cionālistu argumentus nav grūti iedomāties. Viņi dzen bri­tus ārā jau piecsimt gadu. Tagad viņi klaigātu: "Jūsu māņu karaliene iebruka mūsu valstī, nozaga mums zemi! Mazā­kais, ko jūs varētu darīt, atdodiet to mums un paši ejiet prom." Bet tas nenotiks. Londona pretosies. Tai nekas cits neatliktu. Valdība nav pametusi Ziemeļīrijas unionistus un nemūžam to nedarīs. Tur ir ieguldīts miljardiem mārciņu. Londonai nāktos pacīnīties. Vai nu tiesas zālē, vai ielās. Sāktos vispārējā karadarbība. Ne viena, ne otra puse ne­piekāptos.

Protams, ja jūsu valdība vienkārši neļautu Edinburgai izdot slepkavu Llbijai, tad problēma būtu atrisināta, Malons norādīja.

Man tas nepatīk tikpat ļoti kā jums. Taču šādai neap­domīgai stratēģijai nav attaisnojuma. Vai zināt, cik tūkstoši cilvēku var iet bojā?

Tieši tālab es atdošu zibatmiņu Metjūsam, Malons pa­ziņoja.

Kas notiks ar lanu? Ričardsa ievaicājās.

Labs jautājums. Kas notiks ar mani?

Malons pagriezās pret zēnu. Tu jau zini, ka Metjūss vē­las tevi nogalināt. Tiklīdz īans pamāja, Malons turpināja: Svarīgi saprast, cik tālu viņš ir gatavs iet, lai noklusinātu šo lietu. īpaši tagad, kad iesaistīti tik daudzi cilvēki. Viņam jātiek galā ar sastrādāto vairākās frontēs. Tāpēc arī to es no­kārtošu. Malons paskatījās uz Ričardsu. Mums jādodas prom.

Sers Tomass neteica, ka man arī tur jāparādās.

Man vajadzīga tava palīdzība.

Es ari iešu, īans pieteicās.

Ne velna! Telefonsarunā Metjūss par tevi vispār ne­ieminējās. Tas nozīmē tikai divas lietas. Viņš nezina, kur tu atrodies, vai arī gaida mūs aizbraucam, lai izdarītu gā­jienu. Es sliecos par labu pirmajam variantam. Pēdējā lai­kā noticis pārāk daudz, un Tomass Metjūss gluži vienkārši nevar zināt visu. Ja zinātu, tad jau būtu sācis rīkoties. Tur­klāt, lai es varētu pakaulēties par tavu drošību, tu nedrīk­sti man pīties pa kājām. Ja tu nokļūsi viņa rokās, man vairs nebūs trumpja. Malons pagriezās pret dvīņumā­sām. Palieciet tepat kopā ar lanu tik ilgi, kamēr es ar jums sazināšos.

Kas būs, ja jūs tomēr nesazināsieties? mis Mērija pa­vaicāja.

Tā noteikti nebūs.

57. nodaĻa

Entrims kopā ar Geriju piegāja pie būvlaukuma. Vecā Blekfraiarsas metro stacijas ēka bija nojaukta, un tās vietā slējās vēl nepabeigta mirdzoša celtne ar stikla fasādi. Būv­laukumu no ietves šķīra finiera siena, un nepilnu simts jar­du attālumā plūda Temza. Pāri upei stiepās nesen atjauno­tais un pārbūvētais Viktorijas laikmeta dzelzceļa tilts, uz kura tika celta mūsdienīga dzelzceļa stacija. Viņš bija lasījis, ka tas ir pirmais sabiedriskā transporta centrs Londonā, kas tiek veidots uz ūdens.

Pa spraugu finiera sienā Entrims paraudzījās laukumā, ta­ču strādniekus neredzēja. Kādam noteikti te jābūt, kaut arī ir sestdiena. Metjūss bija licis doties tieši uz šo būvlaukuma stūri. Pa labi avēnijā traucās dzīva satiksmes straume, plūs­tot dienvidu virzienā pāri Temzai. Viņš joprojām nesa līdzi mugursomu ar sprāgstvielām, savu vienīgo ieroci jo negrasījās doties šai slazdā neapbruņots.

Izrakņātais laukums izskatījās kā smagās tehnikas labi­rints. Uz krastmalas pusi aizstiepās vairākus jardus platas, ļoti dziļas bedres ar dzelzceļa sliedēm, kuru taisnās līnijas pazuda jaunajā tilta stacijā un tālāk stiepās prom uz pretējo, dienvidpuses, krastu. Viņš atsauca atmiņā šo apkaimi no jau­nības laikiem. Rosīga stacija. Ik dienu tai cauri plūda daudz cilvēku. Tagad tā bija tukša un pamesta.

Tieši tas Tomasam Metjūsam būtu vajadzīgs.

Līdz šim viņš bija strikti ieverojis ši cilvēka norādījumus. Laiks improvizēt.

No Belgreivijas austrumiem Malons brauca ar metro uz staciju, kas atradās pie Tiesu inniem, netālu no Blekfraiarsas stacijas. Ketlīna Ričardsa sēdēja blakus. Viņam prātā jo­projām atbalsojās tas, ko Stefānijā Nelle pirms pusstundas stāstīja pa tālruni.

CIP tiecas glābt kas glābjams, viņa atzina. Pirms četr­desmit gadiem īru juristu grupa tiešām mēģināja pierādīt, ka Elizabetes Pirmās vietā valdījis viltvārdis. To sauc par Bizli zēna leģendu…

Tieši tā savā grāmatā rakstījis Brems Stokers.

Juristiem par godu jāatzīst, ka viņi centās atrast liku­mīgu, nevardarbīgu ceļu, kā piespiest britus atstāt Ziemeļ­īriju. Tolaik konflikts bija pašā pilnbriedā. Katru dienu gāja bojā cilvēki. Tam neredzēja ne gala, ne malas. Ja varētu tie­sas ceļā pierādīt, ka visas britu pretenzijas uz šo zemi ir ne­likumīgas, tad šo legālo precedentu varētu izmantot, lai no jauna apvienotu Īriju.

Gudri darīts. Tolaik tā varbūt liktos prātīga doma, bet šobrīd gan ne.

Esmu vienisprātis. Visniecīgākā provokācija varētu uz­kurināt vardarbību no jauna. Taču CIP krita izmisumā. Pār­valde bija smagi strādājusi, lai atrastu Megrahī un panāktu, lai viņu sauc pie tiesas. Redzot, ka noziedzniekam paveras iespēja izkļūt brīvībā, pārvaldes cilvēki jutās bezgalīgi aiz­skarti. Baltajā namā nolēma darīt visu, lai aizkavētu Megra­hī izlaišanu. Lenglijā nosprieda, ka mazliet šantāžas nāktu par labu. Diemžēl CIP aizmirsa, ka prezidents nav no tiem, kuri piekristu tā izrīkoties. īpaši ar sabiedroto.

Šajā jautājumā Malons neiebilda.

Mums ar CIP direktoru sanāca spraiga saruna, Stefā­nijā turpināja. Patlaban Baltais nams nav lietas kursā par pārvaldes aktivitātēm, un ir paredzēts to slēpt ari turpmāk. Sevišķi tādēļ, ka operācija izgāzusies. Taču, ja lietā iesaistīts britu Slepenais izlūkdienests, visiem var nākties piedzīvot milzīgu kaunu.

Un viņi grib, lai es te uzkopju sastrādāto?

Uz to pusi. Diemžēl ieslodzītā cilvēka izdošana nav iz­bēgama. Tagad mērķis ir nepieļaut starptautisko sabiedris­ko attiecību katastrofu, kas varētu apstākļus pasliktināt vēl vairāk. Rādās, ka briti ir labi informēti par operāciju "Kara­ļa viltība". Mums par laimi, viņi negrib to pavēstīt pasaulei.

Man par to nospļauties.

Es apzinos, ka tava vienīgā rūpe ir Gērijs. Bet, kā jau sacīji, viņš ir kopā ar Entrimu. Un Lenglijai nav ne jausmas, kur tas būtu.

Tieši tādēļ Malons bija piezvanījis Metjūsam.

Un taisnā ceļā soļoja slazdā.

Ko man darīt? Ričardsa jautāja.

Malons pagriezās pret sievieti. Kāpēc tevi uz laiku at­stādināja no darba?

Varēja redzēt viņas pārsteigumu par šādu informētību.

Cenšoties arestēt dažus cilvēkus, es sarīkoju lielu traci. Bet šādi starpgadījumi man nav nekas jauns.

Tas labi. Man šobrīd nepieciešams liels tracis. Patiesībā pat iespaidīgs tracis.

īans nepriecājās par Malona atteikumu ņemt viņu līdzi. Viņš nebija pieradis uzklausīt citu rīkojumus. Parasti visu iz­lēma viņš pats. Pat mis Mērija nevarēja viņam pavēlēt.

Viss ir tik neticami, Tanja sprieda, tik neiedomāja­mi. Iztēlojieties, kādas tam var būt vēsturiskas sekas!

Bet lanam tas bija vienaldzīgi.

Viņš gribēja atrasties notikumu epicentrā.

Un tā bija Blekfraiarsas stacija, bet pagaidām viņš sēdēja uz krēsla viesnīcas numurā.

Vai gribi ēst? apvaicājās mis Mērija. Zēns pamāja. Es varu pasūtīt maltīti.

Mis Mērija piegāja pie tālruņa. Tanja sēdēja pie rakstām­galda un strādāja ar klēpjdatoru. lans veikli izšāvās pa dur­vīm gaitenī. Nospriedis, ka vislabāk būtu kāpt lejup pa kāp­nēm, viņš devās apgaismotā uzraksta virzienā.

Izdzirdot atveramies numura durvis, viņš atskatījās.

Zēnā bažīgi vērās mis Mērija.

īans apstājās un pagriezās.

Sievietei nebija jābilst ne vārda. Vieglais valgums acīs skaidri pauda viņas domas.

Viņa negribēja zēnu laist prom.

Taču skatiens arī nepārprotami atzina, ka nav viņas spē­kos lanu atturēt no šī soļa.

Esi piesardzīgs, viņa lūdza. Esi gaužām piesardzīgs.

Nopakaļ Entrimam Gērijs iegāja būvlaukumā. Viņi meta līkločus gar smago tehniku, apiedami iepriekšējās dienas lie­tus peļķes. Vienā no neapklātajām bedrēm atradās milzīga betona rene ar divdesmit pēdas augstām sienām, un pēcpus­dienas saule žāvēja mitrās sienas. Vēlāk visu konstrukciju apbērs ar zemi. Taču pagaidām sienas, griesti, caurules un kabeļi bija redzami, četrstūrainā konstrukcija aizstiepās uz upes pusi un iegrima pazemē zem slēgta ielas posma.

Sameklējuši koka pieslienamās kāpnes, viņi iekāpa slap­jajā tranšeja un uzņēma gaitu uz atveri zemē, kas izrādījās aptumšota eja. Samiedzis acis, Gērijs gaidīja, lai tās pēc spilg­tās saules gaismas pielāgojas pustumsai. Pa kreisi slējās be­tona siena, pa labi zemes siena. Ceļš bija krietni iestaigāts te viņa sporta kurpes mina sausas, pieblietētas smiltis.

Entrims apstājās un deva zīmi izturēties klusu.

Gērijs neko nedzirdēja vienīgi tuvējās satiksmes rūkoņu.

Nedaudz tālāk redzēja vēl vienu eju sienā.

Kad Entrims bija piegājis klāt, ieskatījies tajā un pamājis zēnam, lai seko, viņi devās iekšā un ieraudzīja, ka atklātajā konstrukcijā tiek būvēta dzelzceļa līnija, sliedes turpat ne­kārtīgi samestas un tērauda armatūra sagatavota apliešanai ar cementa masu. Spoži dega prožektori, apgaismodami slēg­to telpu. Gērijs pabrīnījās, kā Entrims zina, kurp jāiet, taču nosprieda, ka interneta kafejnīcā saņemtajā elektroniskajā vēstulē acīmredzot bijušas nepieciešamās ziņas.

Entrims uzlēca vienu līmeni augstāk no zemes pamatnes ap sliedēm, un viņi zagās dziļāk. Vēsais gaiss oda pēc slap­jiem dubļiem un sacietējuša cementa. Uz trijkājiem uzstādīti prožektori joprojām apgaismoja ceļu. Gērijs lēsa, ka abi at­rodas vismaz divdesmit pēdas zem zemes, un tieši virs vi­ņiem tiek būvēta celtne ar stikla fasādi. Viņi nonāca atklātā plašā zālē, no kuras vairākas ejas stiepās lejup dziļāk pa­zemē.

Šajā foajē no virszemes ieradīsies pasažieri un dosies tālāk uz perona, Entrims čukstus stāstīja.

Gērijs ieskatījās vienā no lejupejošajām ejām. Nākamais lī­menis bija piecdesmit pēdas zemāk. Nekur neredzēja ne pa­kāpienu, ne eskalatoru. Ari zemāk lampas bija izslēgtas. Ceļu lejup nodrošināja vairākas koka pieslienamās kāpnes, atbal­stītas šajā šahtā.

Tieši turp mums jādodas, Entrims norādīja.

Ketlīna kopa ar Malonu izgaja no metro stacijas un uz­meklēja Temzas krastmalas uzbērumu. Netālu debesīs tie-

cās Svētā Pāvila katedrāles kupols, un upe plūda apmēram piecdesmit metru attālumā pa labi. Blekfraiarsas stacija at­radās tieši priekšā. Abi joprojām bija bruņoti. Izskaidrojis, ko vēlas no viņas, Malons klusēja. Viņa nebija iebildusi. Šis bija slazds citādi to uztvert nevarēja. Nonākt tur nesaga­tavotiem būtu neapdomīgi.

Tomass Metjūss šķita labi informēts, kur atradīsies Bleiks Entrims. Tomēr Malons bija rīkojies saprātīgi un pieprasījis pierādījumus, kas apliecinātu, ka Gērijs ir kopā ar Entrimu.

Tā nu viņi gaidīja.

Malona tālrunis ievibrējās, signalizējot par elektronisku vēstuli. Izrādījās, ka tai pievienots videoieraksts.

Viņi vēroja ekrānā Bleiku Entrimu un Gēriju soļojam pa būvlaukumu. Vīrietis ar zēnu atradās kādā slēgtā telpā, kur Entrims nokāpa lejup pa kāpnēm un pazuda skatienam.

Pēc tam uz pakapieniem nostājās Gērijs un arī izgaisa ska­tienam.

Vēstules teksts bija īss. "Vai gana labs pierādījums?"

Ketlīna redzēja bažas Malona sejā, un tām piejaucās ari izmisums un sarūgtinājums, jo nebija iespējams droši noteikt, kur šis videomateriāls nofilmēts.

Visticamāk?

Blekfraiarsas stacija. Aptuveni kilometra attālumā.

Viņi stāvēja pie Tiesu inniem.

Atgriezušies tur, kur vakar viss sākās.

Dari, kā lūdzu, Malons sacīja.

Un aizsoļoja.

58. NODAĻA

Entrims nolēca no pēdējā pakāpiena. Nu viņš stāvēja uz virsmas, kas drīz pārtaps par peronu piecas pēdas zem be­tona sliedes izspraucās no viena tuneļa un iestiepās pretējā. Gaismas un uzraksti liecināja, ka sliedes ir zem augstsprie­guma. Cauri Blekfraiarsas stacijai veda Loka un Distrikta lī­nijas, svarīgākās Londonas metro līnijas, kas šķērso pilsētu austrumu un rietumu virzienā. Ik nedēļu to izmanto miljo­niem pasažieru. Līnijas aizsprostot nebija pieļaujams. Tāpēc vilcieni brauca cauri šai stacijai, ne reizi nepiestājot.

Nokāpis no kāpnēm, Gērijs nostājās viņam blakus.

Arī te darba vietu apmirdzēja uz trijkājiem uztupināti pro­žektori.

Sienas tika flīzētas košās krāsās ar mozaīkas rakstu. Perona zāli pārbūvēja un izskaistināja, un visur mētājās būvmateriāli.

Mister Entrim?

Čerkstošā balss atskanēja pavisam negaidīti.

Viņš pagriezās un ieraudzīja seru Tomasu Metjūsu stāvam piecdesmit pēdu attālumā rokā neredzēja pierasto spieķi.

Kungs pamāja ar roku.

Nāciet šurp.

Malons iegaja Tiesu innos un atmiņa parcilaja Tomasa Metjūsa dotos norādījumus. Pazemē plūda Flītas upe. Tās iz­teka atradās četras jūdzes uz ziemeļiem, un reiz tā bijusi sva­rīgs ūdens ieguves avots Londonā. Taču ap viduslaikiem aiz­vien pieaugošais iedzīvotāju skaits radīja straumē milzīgu piesārņojumu un no upes cēlās tik drausmīga smirdoņa, ka Viktorijas laika inženieri beidzot iekapsulēja upi, padarot Flītu par lielāko pilsētas pazemes upi. Viņš bija lasījis par kam­baru un tuneļu labirintu līkločiem Holbornā, kas nogādāja

ūdeņus uz Temzu. /

Ejiet uz inniem, Metjūss izrīkoja. Uz ziemeļiem no Tem­pļa baznīcas, tieši blakus uzrauga namam, ir Zeltkaļu nams. Tā pagrabā sākas eja. Durvis būs vaļā, un jūs tur sagaidīs.

Kurp jādodas?

Sekojiet elektrības kabeļiem!

Viņš nogriezās pa labi un soļoja pa Karaļa sola celiņu. No­nācis baznīcas pagalmā, kur, kā parasti nedēļas nogalē, bija daudz tūristu, viņš pagāja garām Tempļa baznīcas pusloka ieejai. Pamanījis ķieģeļu ēku ar uzrakstu "Zeltkalis", viņš ie­gāja pa galvenajām durvīm un aizbultēja tās. īsa gaiteņa ga­lā bija ierīkotas kāpnes. Viņš nokāpa pagrabā, kur sienas bi­ja mūrētas no tēstiem akmeņiem. Pie zemajiem griestiem karājās divas kailas spuldzītes. Netālu no pretējās sienas grī­dā bija atvērta dzelzs lūka.

Malons piegāja pie tās un ieskatījās iekšā.

Uz tuneli ar klona grīdu veda desmit pēdas garas metā­la kāpnes.

Tas bija ceļš pie Gērija.

Vienīgais iespējamais.

Gerijs nolēca no betona perona un sekoja eleganti ģērb­tajam vecajam vīram, kurš iegāja metro vilcienu tunelī. Te gaismu meta ik pēc piecdesmit pēdām pie betona sienām pie­stiprinātās lampas. Atskanēja rūkoņa, un tunelī ieplūda vēja

pūsma. Kungs apstājās un pagriezās, norādīdams viņiem aiz muguras.

Sliežu ceļš ir zem sprieguma. Turieties pie sienas, bet esiet uzmanīgi. Elektrība, kas plūst sliedēs, var but nāvējoša.

Palūkojies atpakaļ, Gērijs aiz jaunās stacijas perona, nā­kamajā tunelī, kur iestiepās sliedes, pamanīja gaismu. Spo­žums pieauga, un arī vibrācija pieņēmās spēkā. Piepeši uz sliežu ceļa parādījās vilciens, kas rēkdams patraucēs garām. Vagoni bija pilni ar pasažieriem. Visi trīs piespiedās pie sieļ nas. Dažu sekunžu laikā vilciens bija prom, dārdoņa pama­zām noklusa un vējš pierima. Kungs atsāka ceļu. Tālumā Gē­rijs pamanīja vēl vienu vīrieti, kas stāvēja pie kādām metāla durvīm.

Piegājuši pie tām, viņi apstājās.

Tālāk zēns neies, vecais vīrs noskaldīja.

Viņš ir kopā ar mani, Entrims nepiekāpās.

Tad arī jūs tālāk neiesiet.

Entrims brīdi klusēja.

Tavs tēvs gaida tevi pie Svētā Pāvila katedrāles, Metjūss pavēstīja Gērijam. Šis kungs tevi turp aizvedīs.

Kā jūs pazīstat manu tēti?

Es viņu pazīstu jau daudzus gadus. Un solīju nogādāt tevi pie viņa.

Ej! Entrims pavēlēja.

Bet…

Ej vien, Entrims mudināja.

Viņa acīs Gērijs nesaskatīja atbalstu.

Kopenhāgenā es tevi uzmeklēšu, Entrims solīja. Tad arī izrunāsimies ar tavu tēti.

Taču nojauta Gērijam vēstīja, ka solījums dots mirkļa ie­spaidā un Entrims pat nedomā tur ierasties.

Otrs vīrietis noslidināja Entrimam no pleciem mugurso­mu, atvilka rāvējslēdzēju un parādīja tās saturu Metjūsam. Tas noteica: Perkusiju sprāgstvielas. Neko citu es no jums

negaidīju. Vai ar šādu sprāgstvielu palīdzību tika atvērtas I lenrija Astotā kapenes?

jā, un arī nogalināti trīs Daidala biedrības operatīvie darbinieki.

Metjūss ilgi un cieši vērās Entrimā. Tādā gadījumā no­teikti ņemiet sprāgstvielas līdzi. Tās var noderēt.

Entrims pagriezās pret Gēriju. Dod man pulti.

Viņi bija vienojušies, ka Entrims nesīs spridzekļus ar ie­vietotiem un aktivizētiem detonatoriem, bet tālvadības pults paliks pie Gērija cerībā, ka zēnu neviens nepārmeklēs.

Bet acīmredzot apstākļi bija mainījušies.

Es gribu palikt, Gērijs uzstāja.

Tas nav iespējams, attrauca Metjūss, pamādams kolē­ģim, kurš mudināja Gēriju doties prom.

Zēns izrāvās no tvēriena.

Es pats varu paiet, man nevajag palīdzēt!

Entrims kopā ar vecāko vīru pazuda aiz metāla durvīm.

Kurp tās ved? Gērijs jautāja.

Bet atbildi nesaņēma.

īans pats ar sevi lepojās. Veikli nočiepis braukšanas kar­ti, viņš bija ar metro šķērsojis Londonu un izkāpis stacijā, kas atradās uz austrumiem no Blekfraiarsas stacijas. No Tempļa stacijas, kas atradās tieši iepretim Tiesu inniem, viņš izvairījās, jo tajā noteikti izkāpa Malons un Ričardsa. Viņš turpretim tuvosies Blekfraiarsas stacijai no otras puses. Braukdams viņš bija pārlicis prātā, kā rīkoties, lai arī ne­ko īsti neizdomāja, tomēr priecājās, ka vismaz vairs nedirn viesnīcas numurā.

Visnepatīkamāk bija sāpināt mis Mēriju. Viņas sejas izteik­sme liecināja, ka viņa negribētu zēnu laist prom. Varbūt šo­reiz vajadzēja ieklausīties un paļauties uz viņas spriedumu?

Tad īans ieraudzīja būvlaukumu. Pa bulvāri, kas ieskāva laukumu no divām pusēm, abos virzienos plūda intensīva satiksme. Labajā pusē slējās Svētā Pāvila katedrāles kupols. Būvlaukumu norobežoja plāna finiera siena, taču zēns uz­meklēja spraugu un garām spurainiem krūmiem, kas piemē­tāti atkritumiem, iespraucās būvlaukumā. Tas izskatījās tukšs, taču viņš uzmanīgi turpināja soļot starp tehniku un būvgružiem, pieraudzīdams, lai pārāk ilgi neuzturētos atklā­tās vietās.

Nonācis galvenajā ēkā, viņš zagās dziļāk, un zem apavu zolēm šņirkstēja grants.

Atskanēja balsis.

Pa labi slējās sastatnes, turpat tuvumā sakrautas vīdēja kastes un konteineri.

Viņš steidzās paslēpties aiz tām.

Ketlīna iegāja Blekfraiarsas būvlaukumā no rietumu pu­ses un devās uz jauno stacijas ēku. Ieroci viņa nesa rokā, šau­šanas gatavībā. Malons nebija gribējis, lai viņa dodas līdzi. Metjūss bija skaidri un gaiši paziņojis, ka Malonam jāiero­das vienam. Tāpēc Malons bija lūdzis, lai Ketlīna izpēta ap­kārtni un ir gatava rīkoties. Metjūss apgalvoja, ka Entrims dodas pazemē zem Blekfraiarsas stacijas, un atsūtītais video­ieraksts apliecināja, ka Entrims un Gērijs Malons atrodas būvlaukuma apkaimē. Loģiski jāsecina, ka viņi ir redzēti šeit, tāpēc Malons bija lūdzis viņai izlūkot apkaimi. "Pēc tam im­provizē," viņš teica.

Piesardzīgi virzīdamās uz priekšu, Ketlīna iegāja ēkā un manījās cauri virknei platformu un gaiteņu. Uz trijkājiem uz­stādītie prožektori bija ieslēgti, un Ketlīna šaubījās, vai pa­rasti tos atstāj degam visu nedēļas nogali. Par šo projektu gan rakstīja, ka tajā iesaistītie cilvēki strādā septiņas dienas nedēļā, lai nekavētu svarīgos termiņus. Bet kur tad visi strādnieki? Skaidrs, ka Slepenā izlūkdienesta vadītājs viņus uz šo dienu aizsūtījis prom.

Jaunā stacijas ēka šķita pazīstama.

To viņa bija redzējusi videoierakstā.

Ketlīna lūkojās grīdā izraktajā bedrē, kas veda uz stāvu zemāk. Tajā vīdēja metro vilciena sliedes. Lejā nokļūt varē­ja pa kāpnēm tieši tās viņa un Malons bija redzējuši video­ierakstā.

Atskanēja troksnis.

Pa labi.

Tajā pašā stāvā.

Viņa devās turp.

īans pamanīja Gēriju Malonu, kuru veda kāds vīrietis. Ga­ra auguma. Jauns. Neapšaubāmi policists.

Es negribu iet prom, Gerijs tiepās.

Tur tev nav teikšanas. Soļo tālāk.

Jūs man melojat. Mana tēta nav Svētā Pāvila katedrālē!

Ir. Ejam.

Gērijs apstājās un pagriezās pret savu uzraugu. Es do­dos atpakaļ.

Vīrietis no jakas apakšas izvilka ieroci un notēmēja tieši uz Gēriju. Soļo tālāk!

Jūs taisāties mani nošaut?

"Jāatzīst, ka Gērijam drosmes netrūkst," īans sprieda, ta­ču nebija ļoti pārliecināts par atbildi uz šo jautājumu. "Ko iesākt?"

Un pēkšņi viss kļuva skaidrs. Gluži tāpat kā toreiz au­tomašīnā pirms mēneša. Sēžot iepretim Metjūsam un tam otram vīram, kurš grasījās viņu nogalināt. Plastmasas mai­siņu ar saviem dārgumiem viņš bija atstājis mis Mērijas

grāmatveikalā, taču nazis un piparu gāzes baloniņš bija lī­dzi.

Kabatās.

lans pasmaidīja.

Vienreiz izdevās.

Kāpēc lai neizdotos vēlreiz?

Gērijs nepakustējās ne par sprīdi, it kā izaicinādams pre­tinieku nospiest ieroča mēlīti, un pats jutās pārsteigts par sa­vu drosmi, taču tobrīd par tēti raizējās vairāk nekā par sevi.

Un par Entrimu, kurš bija viņu salti atstūmis.

Tas smeldza.

Ar acs kaktiņu pamanījis kustību, viņš pagriezās un ie­raudzīja tuvojamies īanu.

"Ko tad viņš te meklē?"

Vīrietis ar ieroci rokā arī pamanīja īanu. -Šeit ieeja ir aiz­liegta.

Es te bieži ieklīstu, īans atteica, iedams aizvien tuvāk.

Acīmredzot vīrietis pēkšņi attapās, ka tur paceltu ieroci,

un nolaida roku. Tas apliecināja, ka šaudīšanās neietilpst vi­ņa plānos.

Tu būtu kruķis? īans noprasīja.

Skaidrs. Un tev nav brīv te atrasties.

īans piegāja vēl tuvāk un apstājās. Piepeši viņš pašāva la­bo roku augšup, un Gērijs izdzirdēja šņākoņu. Bruņotais vī­rietis iekaucās un abām rokām aizklāja acis. īans nekavējo­ties ietrieca ar kāju vīrietim pa vēderu. Vīrietis nogāzās uz betona grīdas.

Zēni metās skriet.

Es dzirdēju, ko viņš tev sacīja. Tava tēta nav Svētā Pā­vila katedrālē. Viņš ir šeit.

59 nodaĻa

Entrims pieliecies sekoja Metjūsam pa šauro eju. Pieskrū­vēti pie cilindrveida griestiem, te stiepās elektrības kabeļi, un aptuveni ik pēc septiņdesmit pēdām restotos ietvaros pie sienas bija piestiprinātas lampas. Gaisma bija gluži vai ap­žilbinoša.

Mēs šos tuneļus atklājām septiņdesmitajos gados, kad Blekfraiarsas staciju pārbūvēja pirmoreiz, stāstīja Metjūss. Tolaik jaunajā stacijā tika izbūvēta ērta ieeja, ko mūsu or­ganizācija stingri uzraudzīja. Mēs šeit pievilkām elektrību, un jūs drīzumā uzzināsiet, kādēļ tas darīts. Būdams īsāka auguma, Metjūss nebija spiests uzmanīt galvu un turpināja soļot možā gaitā. Zeme zem kājām bija sausa kā tuksneša smilts. Nodomāju, ka gribēsiet pats savām acīm redzēt to, pēc kā dzināties, Metjūss turpināja. Galu galā, jūs pielī­kāt daudz pūļu, lai to atrastu.

Vai tas patiešām pastāv?

Apžēliņ, mister Entrim, tas pavisam noteikti pastāv!

Kas šos tuneļus izbūvēja?

Mēs spriežam, ka tos izrakuši normaņi, lai izmantotu kā bēgšanas ceļu. Pēc tam templieši tos uzlaboja, izmūrēja ķieģeļu sienas. Mēs atrodamies netālu no Tiesu inniem, ag­rākās templiešu mītnes, tāpēc es pieņemu, ka šie ceļi kalpo­ja daudziem un dažādiem bruņinieku mērķiem.

Entrims saklausīja rūkoņu, kas pieņēmās spēkā, un iedo­mājās, ka tas ir kārtējais vilciens, kurš netālu triecas cauri citam tunelim.

Flītas upe, Metjūss paskaidroja. Tālāk, uz priekšu.

Viņi nonāca pie ailas tuneļa galā, kur perpendikulāri aiz­stiepās cita mākslīgi veidota eja tiesa, augstāka, platāka, un cauri tai plūda ūdens. Vīrieši nostājās uz dzelzs tiltiņa, kas stiepās desmit pēdas virs straumes.

Šo tiltu uzcēla pēc tam, kad atklāja tuneli, pa kuru nu­pat gājām, Metjūss skaidroja. Kad pirms vairākiem gad­simtiem Flītas upi ielaida pazeme, šo eju nez kāpēc aizmū­rēja. Šobrīd upē vērojams bēgums, bet drīz sāksies plūdmaiņa. Paisuma laikā ūdens līmenis paceļas gandrīz līdz šim tiltam.

Jādomā, ka nebūtu vēlams atrasties tur, lejā, kad tas no­tiek.

Jā, mister Entrim, tas nepavisam nebūtu lāgā.

Malons turpināja iet pa tuneli. Ūdens līmenis sniedzās pāri potītēm un pamazām cēlās. No ieejas Zeltkaļa namā viņš bi­ja nonācis šajā plašajā ejā apmēram divdesmit pēdas platā un piecpadsmit pēdas augstā ar mūrētām ķieģeļu sienām, kas bija gludas kā stikls. Viņš noteikti stāvēja Flītas upē. Pie­sārņojums jau sen bija zudis, ūdens likās vēss, bet gaiss šķi­ta sasmacis, spiedīgs. Viņš reiz bija lasījis grāmatu par dau­dzajām Londonas pazemes upēm un atminējās nosaukumus Vesborna, Volbruka, Efra, Folkona, Peka, Nekingera; vis­pazīstamākās sauca Flīta un Taibērna. Pazemē plūda ūdens straumes aptuveni simts jūdžu kopgarumā, un pilsēta balan­sēja uz tām kā ķermenis ūdensgultā. Augstajos griestos ķie­ģeļu velves ik pa laikam caurdūra ventilācijas šahtas, kas aiztraucās augšup pie metāla restēm, pa kurām ieplūda gaisma un gaiss, šādas restes viņš bija manījis vietumis uz ielām. Nu viņš atradās šajā iespaidīgajā Viktorijas laikmeta konstruk­cijā, un gar kājām iespaidīgā ātrumā skalojās Flītas upes ūde­ņi. Malona parasto nemieru, atrodoties slēgtā telpā, ļāva no­mākt alas plašums un augstie griesti. Turklāt mierināja doma, ka Gērijam arī te jābūt. Kaut kur tepat.

Tas nozīmēja, ka jādodas uz priekšu.

Metjūss bija licis sekot elektrības kabeļiem. Vads, kurš stiepās visu ceļu no ieejas Tiesas innu rajonā, bija piestipri­nāts pie griestiem virs augstākās ūdens atzīmes un nozuda tālumā pustumsā. Ieroča smagumu joprojām varēja just pie muguras zem jakas. Viņu vadāja. Par to nav šaubu. Bet ne­būs jau pirmā reize. Magelāna vienībā viņam ne reizi vien bija nācies uzņemties tādu risku. Viņš zināja, ko dara. To­ties nezināja, kādas ir Entrima un Gērija attiecības. "Mazā­kais, kas noticis, mūsu ģimenē ir ienācis svešinieks un no­stājies starp mani un manu dēlu. Ļaunākais, ka šim svešiniekam nevar uzticēties, jo viņš par miljoniem dolāru pārdevis savu valsti. Vai atbildība par abu amerikāņu aģen­tu bojāeju arī gulstas uz Entrima pleciem? Sasodīts, skaidrs, ka tā. Tagad šis nodevējs savās spīlēs sagrābis Gēriju, un Dievs vien zina, ko viņš mēģina zēnam iestāstīt. Briesmas. Un viss manu sen pieļauto kļūdu dēļ."

Ketlīna bija atradusi trokšņa cēloni. Viņa noskatījās, kā īans Danns iešļāc vīrietim sejā sīku pilienu mākoni. Spriežot pēc upura reakcijas, tā bija piparu gāze. īans nav paklausījis Ma­lona rīkojumiem palikt viesnīcā. Ketlīna slēpās aiz pelēkas ga­rozas klāta betona maisītāja un vēroja zēnus aizskrienam. Otrs bija Malona dēls Gērijs. Viņa dzirdēja īanu skaidrojam, ka Malons atrodas tuvumā, un Gēriju apstiprinām, ka viņš zina, kur ir tētis. Viņa nosprieda vismaz pagaidām neiejaukties un pie­liecās, lai ļautu zēniem netraucēti paiet garām.

Un tad sekoja no droša attāluma.

Būvgruži un tehnika deva aizsegu. Ketlīna vēroja, ka zē­ni atrod videoierakstā redzētās kāpnes un kāpj lejup. Pie­gājusi tuvāk un nevienu lejā neieraudzījusi, arī viņa steigšus notrausās zemāk. Tad viņa aši pameta skatienu pa labi un ieraudzīja Gēriju Malonu pazūdam tunelī.

No cita tuneļa kreisajā pusē uzbangoja spēja brāzma.

Pēc dažiem mirkļiem garām rēkdams padrāzās metro vil­ciens un ietraucās tunelī, kur pirmīt iegāja zēni. Ketlīna pie­skrēja pie tuneļa, pagaidīja pazūdam pēdējo vagonu un ie­skatījās tumsā.

Abi zēni, pirms mirkļa piespiedušies pie betona sienas, tagad skrēja uz priekšu, sameklēja kādas durvis un iegāja pa tām.

Entrims nokāpa pa marmora pakāpieniem un nonāca ap­gaismotā telpā. Ovālās telpas velvētos griestus balstīja as­toņi vienādos atstatumos izvietoti pīlāri. Lielāko daļu sienu aizņēma plaukti, un to posmus atdalīja kalti pilastri. Te at­radās biķeri, svečturi, katliņi, lampas, bļodas, porcelānā trauki, kausi, krūkas un alus krūzes.

Karaliskie galda piederumi, Metjūss paskaidroja. Tjūdoru bagātības. Šie priekšmeti pirms piecsimt gadiem bija ļoti vērtīgi.

Izgājis ovālās telpas vidū, Entrims pacēla acis un apbrī­noja kolonnās izgrebtos vīnstīgu un spirālveida vītņu rotā­jumus. Virs katra balsta griestus greznoja eņģeļu attēli, un griestu velvēs arī redzēja krāšņus gleznojumus.

Tieši tādu to atrada, Metjūss stāstīja. Par laimi, Sle­penā izlūkdienesta cilvēki tajā ienāca pirmie, un istaba kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem palika aizzīmo­gota.

Trīsdesmit pēdas tālāk atradās akmens zārks. Tad Entrims ieraudzīja, ka tam nav vāka. Saminstinājies viņš paskatījās uz Metjūsu. Droši, droši! tas vedināja. Ieskatieties.

Malons turpināja sekot elektrības kabeļiem, kuri drīz no­griezās no upes un aizvijās pa citu šauru tuneli augstāk. Gan ne pārāk tālu. Kādas divdesmit pēdas. Viņš secināja, ka upes ūdens celsies un straume pamazām ievirzīsies arī šajā tune­lī. Taču, pateicoties pakāpeniskam slīpumam, līdz tuneļa ga­lam ūdens neaizsniegsies.

Tas beidzās ar arku bez durvīm.

Tālāk viņš redzēja pustumsā grimstošu aptuveni trīsdes­mit pēdas platu telpu un vēl vienu arku, aiz kuras vīdēja gaisma.

Viņš dzirdēja pazīstamas balsis.

Metjūss un Entrims.

Sataustījis pistoli, Malons iegāja pirmajā telpā, uzmanīgi lika soļus un zagās uz otro durvju pusi.

Tukšajā četrstūrainajā telpā griestus balstīja trīs kolonnas, kas sniedza aizsegu. Viņš piespiedās pie sienas un vairākas reizes spēji ieelpoja caur degunu.

Tad ieskatījās istabā.

īans gāja pirmais, Gērijs sekoja cieši uz papēžiem. Ceļu iezīmēja elektrības kabeļi un lampas tā Metjūss bija pieko­dinājis rīkoties Malonam, kad zvanīja uz Goriiig viesnīcu. Gē­rijs bija aizvedis īanu pie metāla durvīm un aprakstījis kun­gu, kurš bija pirmīt gaidījis pazemē. To vīru īans pazina.

Tomass Metjūss.

Ūdens čala vērtās aizvien skaļāka, un trokšņa cēloni viņš ieraudzīja turpat aiz atvērtajām metāla durvīm. īans zināja par Flītas upi, kas plūda zem Londonas, un pāris reižu pat bija pastaigājies pa ejām. Viņš arī atcerējās izlikto brīdināju­mu. Paisums sākās strauji un appludināja tuneli, tāpēc pa­stāvēja liels risks noslīkt. Tagad viņš stāvēja uz dzelzs tilta, kas liecās pāri upei, un ūdens brāzās gar tilta balstiem un strauji cēlās. Uzplūdi drebināja pamatus zem kājām.

Jāpacenšas no tā izvairīties, Gērijs secināja.

īans piekrita.

Zēni turpināja ceļu, izgāja cauri vēl vienai arkai ar atvēr­tām metāla durvīm un, sekojot gaismai, nonāca nelielā tel­pā. Elektrības kabeļi vijās lejup un stiepās pāri grīdai uz ci­tu istabu.

Klusumu pārtrauca balsis.

Šķērsojis telpu, Gērijs pieplaka durvju ailai.

Abi ieklausījās.

Entrims vērās akmens zārkā. To negreznoja kādi izsmal­cināti raksti. Neredzēja ne gravējumus, ne gleznojumus. Vienkāršs akmens.

Un zārkā atradās vien putekļi un kauli.

Mirušais vīrietis bijis vecāks par septiņdesmit ga­diem, Metjūss stāstīja. To apstiprinājusi tiesmedicīniskā izmeklēšana. Pateicoties tam, ka jūs apgānījāt Hen­rija Astotā kapenes, mēs ieguvām paraugu no paša diženā karaļa.

Priecājos pakalpot.

Šķita, ka Metjusam nepatika Entrima sarkasms. Abu mirstīgo atlieku DNS analīžu salīdzināšana pierādīja, ka šim vīram ir ģenētiska saikne ar Henriju Astoto.

Tātad šeit atrodas tas, kas pārpalicis no Henrija Ficroja dēla. No viltvārža. No vira, kurš bija Elizabete Pirmā.

Tagad vairs šaubu nav. Leģenda ir patiesa. Kādreiz tik krāšņais mīts, kuru zināja Bizli un apkārtnes iedzīvotāji, ta­gad izrādījies īstenība. Protams, no leģendas nekāds palie­košs ļaunums neradās…

Līdz brīdim, kad iejaucos es.

Metjūss pamāja. Aptuveni tā.

Roberts Sesils bija rakstījis patiesību. Viltvārdis patiešām bija apbedīts zem Melno mūku abatijas, un divpadsmit ga­du vecumā mirušās Elizabetes mirstīgās atliekas pārvieto­tas uz Vestminsteru un guldītas zārkā blakus māsai.

Neticami.

Šajā telpā, kad to atklāja, atradās lādes ar zelta un sud­raba monētām. Miljardiem mārciņu vērtībā. Mēs tās pārkausējām un atdevām valsts kasei, kā pienākas.

Un ne drusku nepaturējāt sev?

Nebūt ne. Balsī varēja saklausīt aizvainojumu. Lū­dzu, esiet tik laipns un atdodiet Roberta Sesila piezīmes!

Entrims noslidināja no pleca mugursomu un pasniedza sē­jumu Tomasam Metjūsam.

Es jau ievēroju to jūsu somā, Metjūss atzīmēja.

Negribu, lai grāmata tiek Daidala biedrībai. Un… kā pa­liks ar šo organizāciju? Vai tā sagādās problēmas?

Metjūss papurināja galvu. Neko tādu, ar ko es netik­tu galā.

Ko jūs ar šo telpu iesāksiet? Entrima prātā modās ziņkāre.

Tiklīdz piezīmes iznīcinās, šī kļūs par kārtējo nekaitīgo arheoloģisko pieminekli. Tās īstā nozīme paliks apslēpta.

Operācija "Karaļa viltība" būtu izdevusies.

Diemžēl, mister Entrim, jums ir taisnība. Mēs nemūžam nepieļautu, lai patiesība par Elizabeti nāk gaismā.

Paša nemaldība Entrimu priecēja.

Man tomēr ir kāds jautājums, Metjūss ieteicās. Jūs atvilinājāt Kotonu Malonu kopā ar dēlu uz Londonu, kāda konkrēta nolūka vadīts. Man izdevās šo nolūku noskaidrot. Puika ir jūsu dēls. Ko jūs grasāties šajā ziņā iesākt?

Kā jūs to visu varat zināt?

Es taču piecdesmit gadus strādāju izlūkdienestā.

Entrims nosprieda runāt vaļsirdīgi. Es sapratu, ka dēls

ir liekas klapatas.

Ar bērniem dažreiz ir grūti saprasties. Tomēr viņš ir jūsu dēls.

Bet miljoni dolāru, kurus Daidala biedrība man samak­sāja, vairāk nekā pienācīgi kompensē šo zaudējumu.

Metjūss norādīja uz sējumu. Jūs taču apjēdzat, ka jūsu iecere bija pilnīgs neprāts.

Ak tā? Tomēr tā piesaistīja jūsu uzmanību.

Jūs acīmredzami nenieka nejēdzat par Ziemeļīriju. Es pazinu gan vīriešus, gan sievietes, kas nonāvēti konflikta lai­kā. Tur gājuši bojā mūsu aģenti. Miruši arī tūkstošiem civil­iedzīvotāju. Simtiem apsēstu marginālu grupējumu gaidīt gaida pienācīgu iemeslu atsākt slepkavošanu. Daži grib, lai angļi aizvācas. Citi grib, lai mēs paliekam. Sava mērķa la­bad abas puses ir gatavas nogalināt tūkstošiem cilvēku. Ja šis noslēpums tiktu izpausts, daudzi par to samaksātu ar sa­vu dzīvību.

Jums vajadzēja palūgt, lai skoti neizlaiž brīvībā Lībijas pilsoni.

Cik interesanta attieksme pret vienu no sabiedrotajiem!

Mēs to pašu varam teikt par jums.

Tā nav Amerikas darīšana. Lidmašīnu uzspridzināja Skotijas teritorijā. Megrahī lietu izskatīja un vainīgo tiesāja skotu tiesneši. Lēmums par to, ko iesākt ar savu gūstekni, ir vienīgi pašu skotu ziņā.

Es nezinu, ko jums vai viņiem piesolījusi Lībija, taču tas noteikti ir kaut kas nozīmīgs.

Vai jūs tagad moralizējat? Metjūss iejautājās. To sa­ka vīrs, kurš par dažiem miljoniem dolāru pārdeva savu val­sti, savu karjeru un savu dēlu?

Entrims klusēja. Nav vajadzības taisnoties.

Vairs nav.

-Jūs manipulējāt ar Kotonu Malonu, Metjūss turpināja. Ar viņa dēlu, ar viņa bijušo sievu, ar CIP, ar Daidala bied­rību. Jūs mēģinājāt manipulēt arī ar manu valsti, bet tad no­lēmāt, ka pats esat svarīgāks par visiem pārējiem. Kāda ir sajūta, mister Entrim, būt nodevējam?

Tagad Entrims bija dzirdējis pietiekami.

Nocēlis no pleca mugursomu, viņš to nometa pie viena no centrālajiem balstiem.

Detonatori bija savā vietā, aktivizēti un gatavi darbam.

Kas tagad būs? viņš iejautājās.

Metjūss pasmaidīja. Mazliet taisnības, mister Entrim.

60. NODAĻA

Malons klausījās Entrima un Metjūsa sarunā, un ar katru brīdi viņā pieauga niknums. Entrimam rūpēja tikai viņš pats. Gērijs viņam neko nenozīmēja. Bet kur ir Gērijs? Viņam taču bija jābūt kopā ar Entrimu. Malons satvēra ciešāk iero­ci, piespieda pirkstu mēlītei un no pustumsas iznira spilgta­jā gaismas lokā.

Metjūss stāvēja ar muguru pret viņu. Bet Entrims ienācē­ju uzreiz pamanīja un pauda milzīgu pārsteigumu.

Ko tad viņš te meklē?

Tomass Metjūss lēni pagriezās. Es viņu uzaicināju. Pie­ņemu, ka jūs labi dzirdējāt, Malon.

Katru vārdu.

Nospriedu, ka jums nepieciešama nomaļa, klusa vieta, kur atrisināt domstarpības. Tālab atvedu jūs abus šeit. Metjūss pavirzījās pretī pakāpieniem, kas veda uz otro iz­eju. Es tad nu atstāšu jūs izstrīdēties.

Kur ir Gērijs? Malons jautāja.

Apstājies Metjūss pievērsās Malonam. Pie mūsu cilvē­kiem. Drošībā. Tagad nokārtojiet darīšanas ar misteru En­trimu.

Gerijs dzirdēja Metjusa vārdus.

Šis vīrs meloja.

Viņš jau dzirās atklāt savu atrašanās vietu.

"Tēvam ir jāzina, ka es esmu tepat."

īans satvēra viņu aiz pleca un čukstēja. Nevajag. Tas vīrs ir baigais intrigants. Viņš grib mani nogalināt un tevi, iespē­jams, arī.

Gērijs ielūkojās īanam acīs un saprata, ka viņš nemelo.

Paliec tepat, īans čukstēja. Mazliet nogaidi. Lai ar to tiek galā tavs tētis.

Malons cieši vērās gan Metjūsā, gan Entrimā, turēdams ieroci gatavībā.

Metjūss smaidīja. Liecieties mierā, Koton. Mēs abi zi­nām, ka jūs nespēsiet mani nošaut. Un ir skaidrs, ka jūs to nedarīsiet. Šo visu fiasko ievarīja Vašingtona. Es tikai sar­gāju savas valsts drošību. Jūs apzināties, cik nopietna likme bija šim pasākumam. Vai tiešām varat mani vainot? Ja mēs būtu mainītās lomās, jūs rīkotos tieši tāpat kā es. Pats prem­jerministrs ir informēts par šiem notikumiem. Varat mani nogalināt, taču cietumnieks tiks izdots. Drīzāk jūs izdarīsiet lāča pakalpojumu Vašingtonai.

Neapšaubāmi, vecais vīrs runāja patiesību.

Nelaimes sakne ir šī radība. Metjūss norādīja uz Entrimu. Atklāti runājot, es ceru, ka sagādāsiet viņam cieša­nas. Viņš nogalināja trīs manus aģentus.

Ko jūs tur gvelžat? Entrims atsaucās. Es neesmu novācis nevienu jūsu cilvēku!

Metjūss riebumā pašūpoja galvu. Ir nu gan ēzelis. Daidala biedrību radīju es. Biedrības locekļi, ar kuriem jūs kon­taktējāties, patiesībā bija manis sūtīti. Jums samaksāto nau­du sarūpēju es. Tas viss bija teātris. Jūs neesat vienīgais, kurš prot manipulēt ar citiem.

Entrims stāvēja klusu, it kā pūlēdamies aptvert īstenību, un tad ierunājās: Jūs nogalinājāt divus manus cilvēkus. Un jūsu trīs aģenti nāca mani novākt. Es tikai aizstāvējos.

Godīgi sakot, tas mani satrieca. Jūs esat nekompetents nejēga. Man joprojām ir mīkla, kā jums izdevās atklāt šo no­slēpumu. Gadsimtiem ilgi tas bijis neatšķetināts. Taču jūs ne­aptveramā kārtā nonācāt pie atrisinājuma. Tālab man nebija izvēles. Jūs neatstājāt man izvēli.

Es darīju savu darbu.

Vai patiesi? Sagaidījis pirmo piedāvājumu, jūs pārdevāt savu valsti. Par dažiem miljoniem dolāru jūs bijāt gatavs aiz­mirst visu, tostarp arī abus mirušos amerikāņu aģentus. Entrims neatbildēja, tādēj Metjūss turpināja: Jūsu vārds slēpj paradoksu. Ziemeļīrija sastāv no sešām grāfistēm. Ārmā, Dauna, Fermena, Londonderi, Tirona… Metjūss brīdi klusēja. …un Entrima. Sens apvidus. Iespējams, kāds jūsu sencis bijis īrs.

Vai tam ir kāda nozīme? Entrims noprasīja.

Tur jau tā lieta. Nekam nav nozīmes, vienīgi jums. Ta­gad es atstāšu jūs abus risinām savas nesaskaņas.

Un Metjūss jau novietoja kāju uz akmens pakāpiena.

Gērijs klausīja lana padomam un palika stāvam. Kopš brī­ža, kad māte bija pastāstījusi par viņa īsto tēvu, zēns iztēlo­jās, kāds šis cilvēks varētu būt. Tagad viņš zināja. Melis, no­devējs un slepkava. Pavisam atšķirīgs no viņa iedomu tēla.

Viņš izdzirdēja uz smilšainā akmens noskrapstam apavu zoles.

Šņirkstoņa tuvojās.

Kāds nāk, lans pačukstēja.

Telpa bija šaura. Nebija, kur paslēpties. Vienā galā telpai bija eja, pa kuru viņi ieradās, pretējā pusē arka uz blakus telpu. Tumsu mazliet kliedēja stiepļu pinumā ievietota spul­dzīte. Labajā pusē siena tinās ēnās. Abi ar lanu viņi ierau­sās stūrī un gaidīja nācēju.

Metjūss.

Viņš soļoja pāri telpai uz izeju.

Tad apstājās.

Un pagriezās.

Ar skatienu uzmeklēja abus zēnus.

Jūs esat šeit. Iespaidīgi, viņš bilda klusā, aizsmakušā balsī. Iespējams, tā pat ir labāk. Jums abiem būtu jāredz tas, ka šeit tūdaļ norisināsies.

Ne Gērijs, ne īans pat nepakustējās.

Gērija sirds spēcīgi pukstēja.

Jums nav nekā sakāma? Metjūss vaicāja.

Abi zēni cieta klusu.

Visbeidzot ierunājās īans. Jūs gribējāt mani novākt.

Gribēju gan. Tu zini to, kas tev nav jāzina.

Vienā rokā vecais vīrs turēja grāmatu, kuru Gērijs pazi­na. Tās ir Sesila piezīmes.

Tiesa. Acīmredzot arī tu zini to, kas tev nav jāzina.

Un tad viņš devās prom. Iegāja tunelī, kas veda uz tiltu un tālāk uz būvlaukumu.

Zēni nogaidīja, gribēdami pārliecināties, ka vecā vīra pa­tiešām vairs nav tuvumā.

Pēc tam viņi atkal pietuvojās durvīm, aiz kurām strīdējās Malons un Entrims.

Entrimam šāda situācija pagalam nepatika. Metjūss bija at­vilinājis viņu šurp, lai viņš stātos pretī Malonam, kurš uz­manīgi vērās pretiniekā, pavērsis pret viņu ieroci. Mugur­soma ar spridzekļiem stāvēja uz grīdas, atbalstīta pret vienu no kolonnām. Malons tai tikpat kā nebija pievērsis uzmanī­bu. Detonēšanas tālvadības pults joprojām atradās Entrimam kabatā. Tā pat nebūtu jāizvelk ārā. Pietiktu ar vieglu uzsitienu pa gurnu.

Bet pagaidām vēl ne.

Mugursoma pagaidām atradās pārāk tuvu.

Un Metjūss nebija teicis ne vārda par sprāgstvielām. Ne­bija brīdinājis Malonu. It kā pamudinādams Entrimu tās likt lietā. Ko tad vecais brits pirmīt teica? "Noteikti ņemiet sprāgstvielas līdzi. Tās var noderēt."

Malons stāvēja starp viņu un kāpnēm, kas veda pie dur­vīm, pa kurām bija izgājis Metjūss. Bet otras durvis, pa ku­rām bija ieradies Malons, rādījās gana vilinošas.

Tas būs īstais ceļš.

Iepretim tam, pa kuru izgāja Metjūss.

"Jāpabeidz šis darbiņš un jādodas virszemē, lai izbaudī­tu naudas pārbagātību," Entrims nodomāja.

Tad nu skarbais vecis, viņš uzsauca Malonam, ar pis­toli rokā! Es gan neesmu apbruņots.

Malons aizsvieda ieroci malā.

Tas klaudzēdams nokrita uz grīdas.

Izaicinājums bija pieņemts.

Sekodama lanam un Gērijam, Ketlīna iegāja pa metāla durvīm, nonāca apgaismotā tunelī un soļoja ļoti lēni, turot ieroci uz priekšu izstieptā rokā. Viņa gāja nesteidzīgi, jo ne­bija droša, kurp šis ceļš ved. Noraizējusies par zēniem, viņa bija gatava tos panākt. Ūdens šalkoņa pieņēmās spēkā, un viņa nonāca pie metāla tilta, kas veda pāri tumšai, ātrai straumei.

Flītas upe.

Savulaik viņa jau divreiz bija apmeklējusi upes pazemē vajājot bēgli un meklējot līķi. Pazemes ceļš sastāvēja no ga­ru tuneļu virknes, tie bija vismaz desmit pēdas augsti, un tagad ūdens bija pacēlies gandrīz līdz pusei turpat zem tilta.

Skatienu piesaistīja kustība otrpus tilta.

Viņa ieslīdēja atpakaļ pustumsā.

Uz tilta iznāca Tomass Metjūss un aizvēra aiz sevis dur­vis. Ketlīna vēroja, kā vīrietis aizslēdz durvis. Tad viņš iz­vilka nelielu rāciju.

Ketlīna izgāja uz tilta.

Kunga sejā nemanīja ne mazāko pārsteiguma atblāzmu.

Es jau gaidīju jūs kādā mirklī parādamies, viņš no­teica.

Viņš pienāca tuvāk un apstājās divu metru atstatumā.

Viņa joprojām vērsa pret vīrieti ieroci.

Kur ir abi puiši?

Aiz slēgtajām durvīm.

Tagad Ketlīna saprata Metjūsa plānu. Jūs viņus visus ie­vilinājāt šeit.

Tikai Entrimu un Malonu. Bet īans Danns ir negaidīts papildu labums. Viņš ieradās kopā ar Malona dēlu.

"Kas aiz tām durvīm norisinās?" Ketlīna prātoja.

Tad viņa pamanīja vēl kādu priekšmetu, kuru Metjūss bija cieši satvēris rokā. Vecu grāmatu trauslos ādas vākos.

Kas tas ir? Ketlīna vaicāja.

Tas, ko es meklēju. Un tas, ko jūs galu galā būsiet palī­dzējusi man atrast.

Roberta Sesila piezīmes.

Jūs nudien esat teicama aģente. Jums piemīt laba intuī­cija. Cik nelaimīgi, ka šo slavējamo īpašību pavada disciplī­nas trūkums.

Es apzinos, kas likts uz spēles, Ketlīna sauca, pār­kliegdama ūdens šalkoņu. Es zinu, ko Ziemeļīrija ir spē­jīga atsākt. Man nepatīk, ka amerikāņi jaucas mūsu darī­šanās, bet es izprotu viņu mērķus. Tam nelietīgajam teroristam ir jāpaliek cietumā. Jūs visi esat salaiduši šo lie­tu dēli!

Visnotaļ asa kritika no negodā kritušas aģentes mutes.

Viņa norija apvainojumu. Negodā kritušas aģentes, ku­rai rūp divi nelaimē nonākuši zēni.

īans Danns kļuva par liecinieku Slepenā izlūkdienesta pastrādātai likvidācijai. Šeit, uz britu zemes. Un tas, kā jūs jau atzīmējāt Karalienes koledžā, ir likuma pārkāpums.

Diezgan pamatīgs skandāls, kurā esat iesaistīts gan jūs, gan premjerministrs. Sakiet, vai viņš zina visu, ko esat sa­strādājis?

Metjūsa klusēšana bija gana daiļrunīga atbilde.

Sacīsim tā… Es to pašlaik kārtoju, mis Ričardsa. Šeit tam ir jāpieliek punkts. Tam ir jāpieliek punkts tagad. Nācijas labā.

Un jūsu paša labā. Ketlīna vairs negribēja klausīties. Dodiet man durvju atslēgu!

61. nodaĻa

Malona nervi dusmās bija uzvilkti līdz pēdējam, viņš vē­roja ikkatru Entrima kustību. Vai tas viss bija tā vērts?

Skaidrs, ka bija! Man tagad ir kaudzēm naudas. Un pēc dažām minūtēm tu būsi līķis.

Skat, kāda pārliecība.

Es ilgi esmu darījis šo darbu, Malon.

Es neesmu tava bijusi draudzene. Mani piekaut tev būs daudz grūtāk.

Entrims pavirzījās pa labi, tuvāk atvērtajam akmens zār­kam. Ierocis bija nokritis uz grīdas desmit pēdu attālumā no abiem vīriešiem, bet Entrims to šķita neievērojam un kustē­jās pretējā virzienā.

Tad tur tas āķis? Entrims noprasīja. Tu aizstāvi sa­vas bijušās sievas godu? Pirms piecpadsmit gadiem tev tas nebija tik svarīgs.

Vai tev tik ļoti patīk sist sievietes? Malons attrauca.

Tavējā toreiz īpaši neiebilda. Entrims paraustīja ple­cus. Malonam tāds apvainojums sāpīgi iedzēla. Ja tev, Ma­lon, no tā kļūst vieglāk, puika man ir vienaldzīgs. Es tikai gribēju pārliecināties, vai varēšu ar viņu nodibināt kontak­tu. Pirms dažiem mēnešiem Pema mani sadusmoja. Laikam domāja, ka varēs man pavēlēt. Mans dzīves princips noteic nekad neļaut sievietei valdīt pār sevi.

Gērijs dzirdēja Entrima vārdus.

Viņā uzbangoja dusmu un pretīguma vilnis.

Zēns jau grasījās iebrāzties blakus telpa, bet arī šoreiz īans viņu saķēra un papurināja galvu.

Lai to kārto tavs tētis, īans klusi izdvesa.

"lanam taisnība. Nav īstais brīdis. Mana pēkšņā parādī­šanās tikai visu sarežģītu. Lai tētis to nokārto," Gērijs at­zina.

Kā jūties? Normāli? īans čukstēja.

Viņš pamāja.

Tomēr tā nebija.

Entrims kacināja Malonu, pūlējās aizvainot, mēģināja iz­provocēt. Taču arī nemeloja. Ne par Pemu, ne par Gēriju. Nedz vienam, nedz otram vairs nebija nozīmes. Nāksies Ma­lonu notriekt gar zemi un apdullināt, pēc tam aizbēgt pa otru izeju un visu uzspridzināt. Piecdesmit pēdu atstatums būtu gana drošs, ņemot vērā biezās pazemes sienas. Sprādziena radītais karstums un satricinājums visādā ziņā sadrupinās akmeņus un telpa iegrūs, radot pienācīgu kapavietu bijuša­jam Magelāna vienības aģentam Kotonam Malonam. Atlika vienīgi tikt līdz durvīm desmit pēdu attālumā.

Bija nepieciešams paralizēt Malonu uz dažām sekundēm.

Ar to pietiktu, lai izšautos no telpas un nospiestu kabatā noglabātās detonatora pults pogu.

Tomēr jāuzmanās.

Pārāk sparīgā cīkstiņā iesaistīties nedrīkst nevar pieļaut, ka poga tiek piespiesta nejauši.

Bet gan viņš tiks galā.

Malons lēca un apķēra Entrimu ap vidukli. Abi nogāzās uz akmens grīdas. Bet viņš turēja pretinieku stingri.

lans dzirdēja, kā pret zemi nobūkšķ krītošie augumi un viens no vīriem iestenas. Viņš paslepus ielūkojās telpā. Vī­rieši bija uzsākuši kautiņu Entrims atgrūda Malonu un pie­lēca kājās. Arī Malons jau bija piecēlies, sita ar dūri, bet pre­tinieks sitienu bloķēja un deva pretī triecienu pa vēderu.

Nopētījis telpu, lans ieraudzīja pistoli uz grīdas pa labi no durvīm, pie kāpnēm, kas veda telpā.

Mums ir jādabū tas ierocis, viņš nolēma.

Bet Gērijs uzmanīgi vēroja cīņu.

Entrimam ir spridzekļi.

Šāds apgalvojums lanu pārsteidza.

Somā uz grīdas. Detonators viņam ir kabatā, Gērijs paskaidroja.

Un to tu pasaki tikai tagad?

Gērijs bija redzējis, ko šīs māla pikas spēj nodarīt cilvē­kiem.

"īpaša manta," bija sacījis Entrims.

Zēns atcerējās, ka sprādziena brīdī Entrims bija atradies piecdesmit pēdu attālumā no asinspirts noliktavā un palicis neskarts. Ja varētu mugursomu izmest pa durvju aiļu pretē­jā telpas pusē, ar to varētu pietikt. Jāšaubās, vai Entrims ie­drošinātos uzspridzināt vietu, kur pats atrodas.

Bet detonators… Entrimam kabatā.

Kautiņa gaitā pogu var nejauši piespiest. Tētim draudēja briesmas.

Tu paķer pistoli, viņš lika īanam. Es aizmetišu prom mugursomu.

Malons izvairījās no sitiena un blieza pretī, trāpīdams En­trimam sejā. Pretinieks streipuļodams atkāpās, atgrūdās no sienas un atkal metās uzbrukumā.

Sitieni bira kā krusa.

Viens trāpīja pa lūpu. Mutē ielija sāļa garša. Asinis. Ma­lons vairākreiz trāpīja uzbrucējam pa galvu un pa krūtīm, taču kādā brīdī Entrims paķēra vienu no metāla krūkām un

svieda ar to viņam.

/

Tomēr Malons paguva pieliekties, un lādiņš aizlidoja ga­rām.

Bet Entrims jau uzklupa viņam un sāpīgi iesita ar kādu smagu priekšmetu pa sprandu. Atguvies viņš savija plauk­stas un trieca augšup, ar izveidoto dubultdūri trāpot Entri­mam zem zoda.

Uz grīdas nokrita bronzas flakons.

Galva Malonam reiba, deniņos pulsēja tik sāpīgi, ka žil­ba acis.

Saņēmis spērienu pa kājām, Malons sagrīļojās.

Viņš izlikās, ka aizcirtusies elpa, un gatavojās uzbrukt.

Piepeši telpā ieskrēja īans. Lēkdams lejup pa akmens pa­kāpieniem, zēns devās taisni pie ieroča.

Aiz viņa istabā iesteidzās Gērijs.

"Kas tad tas, velns parāvis?"

Abu parādīšanās uz brīdi Malonu apstulbināja.

īans jau stiepa roku pēc ieroča, bet Entrims tūdaļ bija klāt, izrāva pistoli un ar plaukstas virspusi iecirta zēnam pa seju.

Gērijs aši pacēla mugursomu no grīdas un iemeta tumša­jā blakus telpā.

Entrims sataustīja mēlīti un notēmēja ieroci. Viss!

Malons šķita kā apreibis, abi zēni uzmanīgi lūkojās Entrimā.

lans berzēja seju, kas sūrstēja pēc sitiena.

Uzbrāzās baiļu vilnis. Sviedri izdalīja saldu muskusa smaržu.

Prātā Entrimam virmoja tikai viena vienīga doma.

"Ej prom! Nekavējoties!"

Visi nostājas tur, pie kāpnēm!

Kreisā acs pēc Malona dūres trieciena bija aizpampuši, zods, deniņi un uzacs smeldza. Sirds krūtīs pukstēja aizvien stiprāk, un viņš atkāpās pie pretējās durvju ailas.

Malons kustējās lēni, tāpēc Entrims nomērķēja tieši uz Gēriju un iebļāvās: Vai labāk gribi, lai nošauju viņu? Velcies!

Iztaisnojies Malons atkāpās, un īans ar Gēriju viņam pie­biedrojās.

Kā jūties? Malons jautāja īanam.

Būs labi.

Gērijs paspēra soli uz priekšu. Tu tiešām mani nošau­tu? Pats savu dēlu?

Nav īstais brīdis sentimentam. Klau, mēs piecpadsmit gadus nenojautām viens par otru, Entrims sacīja. Kāda jēga to mainīt? Tāpēc, jā, es nošautu gan. Un aizver muti.

Vai tu nodarīji pāri manai mammai?

Tu noklausījies? Tas ir labi. Tad man nebūs jāatkārtojas.

Malons pieskārās Gērija plecam un pavilka zēnu atpakaļ,

lai gan puiša skatiens ne uz bridi neatrāvās no Entrima.

Entrims sameklēja izeju un, aši uzmetis istabai skatienu, pārliecinājās, ka tur atradīsies drošībā. Tā gan grima tum­sā, taču blāvajā apgaismojumā viņš saskatīja durvju ailas ap­veidus pretējā sienā trīsdesmit pēdas tālāk.

Iebāzis roku kabatā, Entrims sataustīja detonatoru un pa­vēlēja Malonam: Nekustieties! Nenolaizdams ieroci, viņš atmuguriski kāpās uz blakus telpu.

62. nodaĻa

Ketlīna pavērsa ieroci pret Tomasu Metjūsu. Viņai pat sapņos nebija rādījusies konfrontācija ar Lielbritānijas gal­veno spiegu. Taču citādi šo pēdējo divu dienu notikumus no­saukt nevarēja.

Atdodiet man durvju atslēgu, viņa atkal uzstāja.

Un ko jūs iesāksiet?

Iešu viņiem talkā.

Vīrietis iesmējās. Ja nu viņiem jūsu palīdzība nav vaja­dzīga?

Tur sapulcināti visi, kas jums stājās ceļā, vai ne? Visi traucēkļi glīti un jauki vienuviet.

To nodrošināja laba plānošana un sagatavošanās darbi.

"Kā Metjūss varēja zināt, ka šādi atrisināsies visi sarež­ģījumi?" Ketlīna prātoja un tālab uzdeva jautājumu: Kā jūs par to varat būt drošs?

Parastos apstākļos es uz šādu jautājumu neatbildētu. Ta­ču es ceru, ka jūs no šī piedzīvojuma kaut ko iemācīsieties. Jūsu Bleiks Entrims paņēma līdzi savas perkusiju sprāgstvie­las. Tādas pašas, kādas liktas lietā Svētā Jura kapela.

Nu Ketlīna visu saprata. Un jūs gribat, lai viņš tās uz­spridzina.

Metjūss paraustīja plecus. Nav svarīgi, kā tas beidzas. Nejauši vai ar nodomu. Galvenais, lai beidzas.

Ja nu Entrims uzspridzina visus un pats izkļūst ārā dzīvs?

Viņu nogalinās.

Tagad viņai kļuva skaidrs, ka Metjūss vilcina laiku, bet aiz slēgtajām durvīm viss norisinās pēc viņa plāna.

Tas nozīmēja, ka laika ir maz.

Tur bija abi puikas.

Atdodiet man atslēgu.

Viņš izstiepa atvērtu labo plaukstu, to pašu, kurā turēja rāciju.

Un tad pašāva roku pāri tilta margām.

Nevajag! Ketlīna iesaucās.

Vīrietis palaida atslēgu vaļā.

Tā nogrima straumē.

Mums jāpilda pienākums, Metjūss paziņoja. Viņa seja bija tik bezkaislīga, it kā to segtu nāves maska. Man valsts ir pirmajā vietā. Es pieņemu, ka jūsu pārliecība ir līdzīga.

Valsts vārdā esat gatavs noslepkavot bērnus?

Šajā gadījumā, jā.

Ketlīna niknojās uz sevi par to, ka nav apturējusi lanu un Gēriju. Tā ir viņas vaina, ka zēni tagad atrodas aiz slēgta­jām durvīm.

Jūs esat tāds pats kā Entrims.

Neesmu vis. Patiesībā pat esmu visnotaļ citāds. Es ne­esmu nodevējs.

Es jūs nošaušu.

Metjūss pasmaidīja. Atļaujiet to apšaubīt. Viss ir bei­dzies, mis Ričardsa. Metiet mieru!

Ketlīna pamanīja viņu ar pirkstu piespiežam kādu slēdzi uz rācijas. Tuvumā noteikti bija vēl daži vīri, un tas nozīmēja, ka pavisam drīz viņi vairs nebūs divi vien. Ir dzirdēts, ka no­zīmīgos brīžos visa dzīve nozib acu priekšā. Mirkļos, kad tiek pieņemti vai noraidīti lēmumi, kuri varētu mainīt visu dzīvi. Daži tos dēvēja par pagrieziena punktiem. Citkārt viņa bijusi ļoti tuvu tam, kad pašas dzīvība bija likta uz kārts.

Bet nekad vēl nebija jutusies kā šobrīd.

Būtībā sers Tomass Metjūss lika manīt, ka viņai nepietiek drosmes.

Aizmēzdams atslēgu, viņš Ketlīnu izaicināja.

Viņas profesionālā karjera ir galā.

Viņa ir cietusi neveiksmi.

Bet cilvēcība viņā tomēr vēl nebija zudusi.

Malonam un abiem zēniem draudēja briesmas.

Un ceļā stāvēja viens vecs vīrs, kurš jau cēla rāciju pie mu­tes. Viņiem ir jāmirst, mis Ričardsa. Citāds iznākums nav paredzams.

Nē, ir.

"Lai Dievs man piedod!"

Ketlīna iešāva vīrietim krūtīs.

Sagrīļodamies tas atspiedās pret zemajām margām.

Grāmata nokrita viņam pie kājām.

Sejā atspoguļojās milzīgs pārsteigums.

Jums ne vienmēr bijusi taisnība. Ketlīna piegāja tuvāk un pārgrūda pretinieku pāri margām.

Metjūss iekrita ūdenī un uzreiz uzpeldēja, vēzēdams ro­kas un kampdams pēc gaisa. Bet tad spēki viņu atstāja, un viņš nogrima. Straume aiznesa līķi tumsā Temzas virzienā.

Nebija laika apcerēt šī starpgadījuma sekas. Piesteigusies pie durvīm, Ketlīna nopētīja slēdzeni. Gatavota no vara. Uz­stādīta nesen. Durvis viscaur no metāla.

Viņa dažas reizes pa tām iespēra.

Durvis bija izturīgas un vērās uz iekšpusi, tāpēc metāla aploda padarīja tās vēl grūtāk uzlaužamas.

Izeja bija tikai viena.

Viņa atkāpās, notēmēja un iztukšoja slēdzenē visu ap­

tveri.

Gerijs ka piekalts veras Entrima.

Viss notika ļoti strauji, tādēļ jāšaubās, vai Entrims ir pa­manījis, ka mugursomas vairs nav. Visu pretinieka uzmanī­bu bija saistījis lans un nokritušais ierocis. Entrims atmugu­riski kāpās uz tumšo telpu, nenovērsdams no pārējiem ieroča stobru. Pats viņš vairs nebija redzams, taču trijotne lampu gaismā viņam bija labi saskatāma.

Ari tētis uzmanīgi skatījās.

Lai viņš iet, Gērijs nočukstēja, tikko kustinādams lūpas.

Malons sadzirdēja.

Kas tur ir? viņš klusi jautāja, neatraudams skatienu no tumšās durvju ailas pretējā sienā.

Nejaukas sprāgstvielas, Gērijs čukstēja. Baigi kar­stas. Cilvēki vienkārši sadeg. Viņš tās atnesa mugursomā.

Piepeši Malonam atmiņā atausa informācija, ko Metjūss bija stāstījis Hemptonkortā, par Entrimu un Henrija VIII kapenēm. "Ar perkusiju sprāgstvielām izārdījis marmora plāksni, viņš izrakņāja karaliskās mirstīgās atliekas." Viņš zi­nāja, ko šie spridzekļi spēj un nespēj.

Acis meklējoši pārslīdēja telpai, apstiprinot pirms dažiem mirkļiem ievēroto.

Mugursomas te vairs nebija.

Lai viņš iet, Gērijs vēlreiz izdvesa.

Labajā rokā Entrims satvēra detonatoru. Šajā telpā viņš atradās drošībā Malonu un abus zēnus blakus istabā viņš joprojām labi redzēja. Viņš jutās pasargāts no perkusiju sprāgstvielu radītās eksplozijas, taču ieroci nenolaida, un Malons acīmredzot apzinājās iespējamās sekas, jo neviens no trijotnes pat nepakustējās. Aši palūkojies pār plecu, Entrims saskatīja durvju apveidu tikai dažu pēdu attālumā. Nebija ne jausmas, kurp tā ved, taču tur katrā ziņā bija izeja, tur­klāt daudz ieteicamāka nekā došanās pa pēdām Tomasam Metjūsam. Acis joprojām bija pieradušas pie gaismas, un viņš ļāva acu zīlītēm uz brīdi sašaurināties, lai sagatavotos tum­sai. Lukturīša līdzi nebija, taču ari Malons bija ieradies bez gaismekļa. "Ja viņš varēja atrast ceļu, to varēšu izdarīt arī es. Tagad vienīgi jāpasargā acis eksplozijas brīdī," Entrims secināja.

Tomass Metjūss gribēja, lai viņš nogalina Malonu. Zēni būs nejauši upuri. Par diviem lieciniekiem mazāk.

Gērijs?

Nav būtiski.

Šī diennakts bija pierādījusi, ka viņš nav nekāds tēvs.

Vienam dzīve būs labāka.

Un viens viņš paliks.

Nogūlies Entrims pieplaka grīdai un sagatavojās triecien­vilnim.

Nomērķēja detonatoru.

Un piespieda podziņu.

Desmit pēdu attālumā noplaiksnīja zibsnis.

Turpat.

Tajā istabā.

Tumsu pāršķēla oranža, tad dzeltena un visbeidzot zila gaisma.

Entrims iekliedzās.

Malons ieraudzīja zibenīgo uzliesmojumu, dzirdēja izbie­dētu vaidu un iztēlojās Entrima seju šausmu grimases ie­miesojumu brīdī, kad nelietis apjauš, kas viņu gaida. Rau­dams Gēriju un īanu līdzi, Malons metās pa kreisi. Visi trīs nogāzās uz grīdas, un viņš aizsedza zēnus ar savu augumu, sargādams no satricinājuma, kas ieplūda no blakus istabas. Intensīvs karstums un gaisma uzbangoja augšup un zibenī­gi apņēma griestus. Starp viņiem un otro izeju atradās ak­mens zārks, kurš absorbēja lielāko daļu triecienviļņa. Par lai­mi, tās bija perkusiju sprāgstvielas, nevis parastās, kuras būtu pilnībā sagrāvušas abas telpas.

Taču karstums izraisīja haosu.

Elektrības vadi pārtrūka, zilām dzirkstelēm sprakšķot, sa­sprāga spuldzes. Perkusiju sprāgstvielas izkūpēja dažu se­kunžu laikā, gluži kā burvju mākslinieka radīts uzliesmo­jums, un telpa iegrima piķa melnā tumsā. Malons pacēla galvu un saoda izlietota oglekļa rūgto dvaku vēl nesen vē­sais gaiss bija silts kā pusdienlaikā.

Vai jūs neesat savainoti? viņš jautāja zēniem.

Abi apstiprināja, ka tikuši sveikā cauri.

Kliedzienu bija dzirdējuši visi trīs.

Tu darīji to, kas jādara, viņš sacīja Gērijam.

Viņš būtu mūs nogalinājis, īans piemetināja.

Taču Gērijs cieta klusu.

Atskanēja krakšķis. Kā plīstot kokam, tikai skaļāk, izteiktāk. Tam sekoja otrs. Trešais. Un vēl daudzi. Malons juta sir­di briestam aizvien spēcīgāku nemieru un spriedzi. Viņš sa­prata, kas notiek. Gadsimtiem vecie ķieģeļi, no kuriem bija būvētas blakus telpas sienas un griesti, no spēcīgā karstu­ma sākuši plaisāt. Piedevām uz mūri gulstas tonnām smaga zemes kārta, un pietiktu ar mazumiņu, lai tas sabruktu.

Blakus istabā kaut kas nogāzās.

Smagi un skaļi.

Tam sekoja otrs varenais būkšķis, liekot grīdai nodrebēt.

Gruva akmens griesti. Telpa, kurā atradās viņi, pagaidām vēl izturēja. Taču bija jādodas prom.

Tikai viena nelaime.

Viņus apņēma absolūta tumsa.

Nevarēja saskatīt pat pie sejas paceltu plaukstu.

Kā lai zina, kurp doties?

Un ir pārāk maz laika to noskaidrot.

Ketlīna nosvieda pistoli uz tilta un pieklupa pie metāla durvīm. Četras lodes slēdzeni bija pilnībā sadragājušas. Šau­jot pa metāla virsmu, pastāvēja rikošeta risks, taču citas iz­vēles nebija. Durvīs nebija ierīkots rokturis, tās ciet noturē­ja vienīgi slēdzenes aizslēgs, kas pagrieztos, ievietojot atslēgu.

Taču viņai atslēgas nebija.

Vēl viens spēriens, un starp durvīm un aplodu parādījās neliela sprauga tajā izdevās iebīdīt pirkstus un pavilkt to platāku. Divi spēcīgi rāvieni, sašķaidītā slēdzene padevās, un durvis atsprāga vaļā.

Viņa uzreiz saoda gaisā valdošo smārdu. Ogleklis. De­gums. Tieši tāpat kā Henrija VIII kapenēs Vindzorā. Izman­totas perkusiju sprāgstvielas.

Te kaut kas noticis.

Priekšā stiepās gaitenis, kas grima pilnīgā tumsā. Apgais­mojums nāca vienīgi no upes tuneļa, kuru blāvi apmirdzēja lampas pie griestiem.

Atskanēja blīkšķis.

Kā nokrītot smagam priekšmetam.

Ko lai iesāk?

Ian? Gērij? Malon?

Malons dzirdēja Ketlīnas Ričardsas balsi.

Tātad tik tālu viņai ir izdevies nokļūt.

Viņu pārņēma panika un milzu prieks vienlaikus.

Ričardsas saucienus noslāpēja jauni akmens nogruvu­mi. Viens sašķīda tikai dažu pēdu attālumā. Iegruvumi kļuva arvien plašāki, un viņus ietina toksisku putekļu mākonis.

Kļuva grūti elpot.

Jādodas prom.

Mēs esam šeit! Malons atsaucās. Turpiniet runāt!

lans arī dzirdēja Ričardsas balsi tā skanēja no tāluma, droši vien no tuneļa, kas veda pie tilta.

Viņa atrodas tur, no kurienes mēs nācām! viņš teica Malonam.

Tikai dažu pēdu attālumā atkal novēlās un sadrupa mūris.

Visi kājās! Malons pavēlēja. Sadodamies rokās. Gērijs cieši satvēra viņa plaukstu.

Mēs atrodamies kādā telpā! Malons sauca. Tā ir tu­neļa galā!

Es skaitīšu, Ričardsa ierosināja. Jūs sekojiet balsij.

Gērijs turējās tēvam un īanam pie rokas.

Istaba bruka kopā, un telpa, kurā nāvi bija atradis Entrims, droši vien jau bija pilnībā izpostīta. Gaiss bija sma­cīgs, un visus trīs mocīja klepus lēkmes taču neieelpot pu­tekļus nebija iespējams.

Tētis gāja pa priekšu un uzmeklēja kāpnes.

Turpat tuvumā uz grīdas ar grāvienu nokrita akmeņi, un tēvs uzrāva viņu augšup pa pakāpieniem. Viņš cieši turējās pie tēva rokas un veda īanu sev līdzi.

Varēja dzirdēt sievieti skaļi skaitām no simta.

Atpakaļ.

Malons koncentrējās uz Ričardsas balsi un uzmanīgi vir­zījās augšup pa kāpnēm. Ar labo roku viņš taustījās sev priekšā, pūlēdamies atrast durvju aiļu. Tai tepat jābūt. Tik­mēr Ričardsa skaitīja.

Astoņdesmit septiņi, astoņdesmit seši, astoņdesmit pieci.

Viņš pavirzījās pa labi.

Sievietes balss skanēja klusāk.

Atpakaļ pa kreisi. Aiz muguras akmeņi sabirza putekļos gadsimtiem senais inženieru darbs kapitulēja gravitācijas spēka priekšā.

Astoņdesmit trīs, astoņdesmit divi, astoņdesmit viens,

t ' / ' t '

astoņdesmit.

Ar roku sataustījis durvju aiļu, Malons izveda zēnus ārā.

Te gaiss šķita tīrāks, un elpot kļuva vieglāk.

Un nekas nekrita no griestiem.

Mēs iznācām tunelī! viņš sauca tumsā.

Es esmu te! Ričardsa atsaucās.

Sieviete bija tieši priekšā.

Netālu.

Viņi turpināja iet, ik soli likdami piesardzīgi.

Te neka nav, Gērijs mierināja. Tunelis ir tukšs.

Prieks to dzirdēt.

Turpiniet runāt! viņš lūdza Ričardsu.

Lai arī sameklēt ceļu tumsā bija grūti, Malons lēnītēm ve­da zēnus balss virzienā. Ar labo roku turēdamies pie sienas, viņš jutās nedaudz drošāk.

Telpa, no kuras viņi nule bija izgājuši, tobrīd sagruva pil­nībā, un iegruvuma dārdi sasniedza skaļuma kulmināciju.

Pēkšņi siena izgaisa.

Pirksti pieskārās Ričardsai.

Ketlīna satvēra vīrieti aiz rokas, ievilka citā tunelī un ve­da uz priekšu. Pēc diviem pagriezieniem tumsu caurauda bālgans spīdums. Iezilgans. Kā mēnessgaismas vārais mir­dzums.

Viņi bija nokļuvuši pie durvīm. Malons ievēroja sašauto slēdzeni.

Priekšā vīdēja tilts. Pirmīt Malons šķērsoja upi citā tās posmā. Paisums radīja aizvien milzīgāku ūdens masu, un Flīta pārpludināja tuneli, ūdens līmenim paceļoties vēl astoņas vai desmit pēdas. Par laimi, līdz tilta apakšai atlika vismaz trīs pēdas.

Malons rūpīgi nopētīja Gēriju un īanu.

Abi šķita sveiki un veseli.

Paldies, Malons sacīja Ketlīnai. Tieši tas mums bija nepieciešams.

Viņš pamanīja uz tilta guļam kādu priekšmetu.

Tās bija Roberta Sesila piezīmes.

Pēc tam viņš ieraudzīja pistoli.

Un saprata.

Pacēlis ieroci, Malons pārbaudīja aptveri.

Tukša.

Jūs atradāt Metjūsu?

Ketlīna pamāja.

Tas vecis zināja, ka Entrims paņēmis līdzi sprāgstvie­las, Gērijs paskaidroja. Viņš vēl izteicās, ka tās var no­derēt.

Malonam viss kļuva skaidrs. Metjūss pilnīgi noteikti bija gribējis, lai Entrims viņu nogalina. Droši vien cerēja, ka pie viena aizies bojā Entrims pats. Ja ne, tad Slepenā izlūkdie­nesta aģentiem tiktu dots uzdevums ar viņu izrēķināties. Vai nu nesaprātīgs, vai pārāk dedzīgs būdams, Entrims neap­jauta, ka šā vai tā paliks zaudētājos.

Metjūss arī zināja, ka Gērijs un īans atrodas tur, Ričardsa skaidroja.

Viņš mūs ieraudzīja, kad devās prom, īans paskaid­roja.

Protams. Malons zināja, kāda ir kārtība. Bez lieciniekiem.

Maitasgabals.

Ar ieroci rokā viņš tuvojās Ketlīnai Ričardsai un sievie­tes acīs saskatīja patiesību. Viņa bija nošāvusi Slepenā izlūk­dienesta vadītāju.

Labāk nesacīt ne vārda.

Noteikums tas pats.

Bez lieciniekiem.

Taču Malons vēlējās Ričardsai kaut ko pavēstīt.

Tālab, cieši lūkodamies viņai acīs, bez vārdiem pauda sa­vu atzinību.

"Labi pastrādāts!"

63. nodaĻa

Hetfildhausa

Svētdiena, 23. novembris 9.45

Malons iegāja savrupmājā, kas atradās divdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Londonas. Viņš kopā ar Ketllnu Ričardsu, īanu, Gēriju, Tanju un mis Mēriju bija aizbraucis turp ar vil­cienu un izkāpis pieturā, kas atradās pavisam blakus īpašu­mam. Diena sākās tipiski vēlam Anglijas rudenim saulains laiks mijās ar pēkšņām lietusgāzēm. Viņam pat bija izdevies iekrist dažu stundu ilgā ciešā miegā bez mokošiem sapņiem. Visi nomazgājās dušā, pārģērbās un ieturēja brokastis. Ie­priekšējās dienas šausmas bija galā, un visi jutās gan atvieg­loti, gan bažīgi vienlaikus. Daudzie telefona zvani, arī vēlā nakts stundā, beidzot bija panākuši rezultātu.

Vašingtona un Londona bija noslēgušas trauslu miera iz­līgumu.

Un ne viena, ne otra puse nebija par to sajūsma. Vašingto­na sirdījās, jo Lībijas pilsoni tik un tā paredzēts izdot dzim­tenei. Londona dusmojas par to, ka sabiedrotais patvaļīgi pār­kāpis vēsturiskā privātuma robežas. Beigu beigās abas puses vienojās atstāt bijušo aiz muguras un to vairs necilāt. Ieslo­dzītā izdošana nebija aizkavējama, un abas puses atteicās no jebkādiem nodomiem atriebties par operāciju "Karaļa viltība".

Vienošanās tiks noslēgta te, Hetflldhausā, Sesila senču na­mā, kurš joprojām piederēja septītajam Solsberi marķīzam un marķīzei, attāliem Viljama un Roberta Sesilu radiniekiem. Tūkstoš sešsimt septītajā gadā Džeimss I pārdeva īpašumu Robertam Sesilam, kurš te izbūvēja masīvu "E" veida ķie­ģeļu celtni divus spārnus, ko savieno centrālā ēkas daļa, Džeimsa 1 un Tjūdoru laikmeta stilu sajaukums. Tanja stās­tīja Malonam, ka ārēji nams kopš Roberta Sesila laikiem mai­nījies maz.

Te radīta diža vēsture, viņa stāstīja. Šo pili apmek­lējuši daudzi karaļi un karalienes.

Zāle bija plaša, augstiem griestiem, iekārtota vienkārši, tomēr grandiozi. Gaisā jaucās gaišo koka paneļu lakas, no­spodrināto grīdu vaska un kamīnu uguns dūmakainās smar­žas.

Kopš bērnības mēs te esam bijušas vairākkārt, mis Mē­rija sacīja. Un te vienmēr smaržojis tāpat.

Viņi stāvēja Marmora zālē, brīnumainā divus stāvus aug­stā Džeimsa I laikmeta stilā iekārtotā zālē, kas stiepās visā pils garumā. No erkeru logiem uz koka paneļiem apšūtajām sienām krita zeltaini saules stari. Malons apbrīnoja menestrela galeriju, sienu gobelēnus un rūtaino marmora grīdu, kuras dēļ zāle ieguvusi savu nosaukumu. Aiz ozolkoka gal­du un solu rindām mēbeles esot oriģinālas kamīnā krakstēja uguns.

Pirms dažām stundām no Temzas bija izcelts Tomasa Metjūsa līķis ar lodes izrautu caurumu krūtīs. Sākotnējā sek­cijā viņa plaušās atklāja ūdeni, un tas nozīmēja, ka viņš pa­tiesībā ir noslīcis. Stefanijai Nellei neviens nebilda ne vār­da par to, ka aģente Ketlīna Ričardsa nošāvusi Metjūsu. Ieroci viņa iesvieda Flītas upē, un straume to jau sen bija aiznesusi prom. Patiesību zināja tikai viņš ar Ričardsu, un oficiāli tika pasludināts, ka traģēdiju izraisījis negadījums pretoperācijas laikā. Panāktais nolīgums noteica, ka Metjūsa nāve un arī Entrima un piecu aģentu bojāeja paliks neizskaidrota.

Stefānijā ziņoja, ka Slepenais izlūkdienests mēģinājis ie­rakties pazemes istabās, kur šie notikumi risinājās, taču šo telpu vairs nebija. Mazītiņā kamerā, kādas izmantoja glāb­šanas darbos pēc zemestrīcēm, līdzās akmeņu krāvumiem un sadragātām relikvijām uzgāja pārogļojušās cilvēka mirstīgās atliekas, apstiprinot Entrima bojāeju.

Operācija "Karaļa viltība" bija beigusies.

Tikai viens vēl atlicis.

No pretējās puses zālē ienāca sieviete. Slaida auguma, tie­va un majestātiska viņas gaišbrūnie mati krita precīzos viļ­ņos. Viņa devās viesiem pretī vienmērīgā gaitā, paneļiem klā­tās sienas apslāpēja aso papēdīšu klaudzienus. Viņiem bija paziņots sievietes vārds. Elizabete Makgvaira. Iekšlietu mi­nistrijas valsts sekretāre. Viņas pārziņā ir valsts drošība, arī Slepenais izlūkdienests. Tomass Metjūss bija viņas padotais.

Elizabete Makgvaira apstājās Malona priekšā. Lūdzu klāt­esošos atvainot. Mums ar misteru Malonu ir jāparunā divatā.

Viņš palocīja galvu, norādīdams pārējiem, lai paklausa lū­gumam.

Apstaigājiet namu un izbaudiet šo skatu, Makgvaira ieteica. Neviena cita te nav.

Malons vēroja, kā Ričardsa un abas māsas izved zēnus no zāles.

Kad visi aizgāja, Makgvaira ierunājās: Jūs esat sacēlis visnotaļ pamatīgu traci.

Tas man ir tāds talants, Malons attrauca.

Vai jums tas šķiet uzjautrinoši?

Skaidrs, ka šī sieviete nav ieradusies apmainīties laipnī­bām vai jociņiem. Patiesībā tas bija ellīgs stulbums. Abām pusēm.

Šajā jautājumā esam vienisprātis. Taču es runāšu skaid­ru valodu. To iesāka amerikāni.

/

Patiešām? Vai tad apmaiņas ceļā izdot teroristu un slep­kavu bija mūsu ideja? Malons gribēja skaidri parādīt savu nostāju.

Makgvairas vaibsti atmaiga. Stefānijā Nelle man ir tu­va draudzene. Viņa stāstīja, ka jūs reiz bijāt viņas labākais aģents.

Viņa saņem no manis samaksu, lai mani slavētu.

Domāju, ka šie notikumi satrieca mūs abas. īpaši saistī­bā ar īanu Dannu. Apdraudēt jauna puiša dzīvību nav pie­dodams.

Jūs tomēr iegūstat, ko kārojat, Malons aizrādīja. Lībijas pilsonis atgriežas mājās, un Lielbritānija tiek pie Lībijas piedāvātajām koncesijām.

Tāda ir pasaules kārtība. Savienotās Valstis slēdz tādus darījumus vai ik dienu. Tālab nevajag tēlot svētulīgo. Mēs darām to, kas jādara. Viņa bridi paklusēja. Saprāta ro­bežās.

Acīmredzot šie saprāta robežpunkti atradās tālu cits no cita, taču laiks sarunām beidzās.

Sieviete norādīja uz zāles otru pusi un veda viņu turp. Satikties Hetfīldhausā es nolēmu šī portreta dēļ.

Malons jau bija ievērojis audeklu, kas novietots paneļiem apšūtās sienas vidū starp divām arkveida ieejām. Tam abās pusēs karājās mazākas eļļas gleznas, vienā bija attēlots Ri­čards III, otrā Henrijs VI. Zem tā atradās grebumiem ro­tāta ozolkoka lāde, un pār seno koku vijās sudrabaini un zel­taini pavedieni.

"Portrets ar varavīksni", Makgvaira paskaidroja.

Viņš atcerējās, ka tas bija pieminēts Ferova Karija pierak­stos un Roberta Sesila piezīmēs. Attēlotās karalienes seja ir kā jaunai sievietei, lai arī glezna, ka teica Makgvaira, ir ra­dīta tolaik, kad Elizabetei bija septiņdesmit gadi.

Gleznā ir daudz simbolisma, viņa piebilda.

Ņieburu rotāja pavasara ziedu izšuvumi atraitnītes, gaiļbiksites un sausserži simbolizējot pavasari. Oranžā mantija, noklāta ar acu un ausu attēliem, apliecināja, ka Eli­zabete redz un dzird visu. Kreiso piedurkni greznoja čūs­ka, kurai mēles galā karājās sirds, simbolizējot kaisli un gud­rību.

Portrets ieguvis nosaukumu no varavīksnes, kuru Eli­zabete tur labajā rokā.

Krāsu trūkumu varavīksnē Malons pamanīja uzreiz.

Elizabete allaž rūpīgi izvēlējās savus portretus. Taču šis tika pabeigts pēc viņas nāves, tādējādi mākslinieks varēja rī­koties brīvāk, Makgvaira paskaidroja. Iespaidīgi. To ne­varēja noliegt. Pēdējā aina no Elizabetes Pirmās valdīša­nas laika norisinājās šajā telpā. Tūkstoš sešsimt otrā gada decembrī karaliene apciemoja Robertu Sesilu. Tika sarīkota vērienīga uzņemšanas ceremonija un izklaides. Krāšņs ilgās valdīšanas nobeigums. Pēc trim mēnešiem viņa nomira.

Malons ievēroja, ka sieviete īpaši uzsver vietniekvārdu "viņa".

Portreta kreisajā pusē bija izcelta frāze.

Noti sine sole iris.

Eidētiskās atmiņas blakus ieguvums bija spēja ātrāk ie­gaumēt dažādas valodas, un latīņu valodu Malons zināja.

"Bez saules nav varavīksnes."

Viņš norādīja uz šiem vārdiem.

Vēsturnieki ir filozofējuši par šī moto nozīmi, Makg­vaira atzina. Pieņemts, ka Elizabete bijusi saule, kuras klāt­būtne vien nes karaļvalstī mieru un varavīksnē krāsu.

Taču portretā varavīksne ir bezkrāsaina.

Tieši tā. Citi apgalvoja, ka glezna ir mēģinājums graut karalienes autoritāti. Varavīksnē nav krāsu tādēļ, ka nav sau­les. Viņas grandiozums ir neīsts. Sieviete mirkli klusēja. Nav tālu no patiesības, vai ne?

Un pastāv vēl viena nozīme, Malons uztvēra. Ja pār­frāzējam oriģinālu, iznāk, ka "bez dēla nebūtu nekā".

Gluži pareizi. Es esmu lasījusi atšifrētās Sesila piezīmes. Viņš jutis lielu cieņu pret viltvārdi. Es spriežu, ka šo portre­tu viņš bieži uzlūkojis.

Kas notiks tālāk? Malons vaicāja.

Labs jautājums. Es par to domāju kopš vakar vakara. Diemžēl Tomasa Metjūsa vairs nav, un viņš nevar palīdzēt man analizēt situāciju. Vai varat man pastāstīt, kas ar viņu notika?

Tāda viltība Malonu neapmujķoja. Viņa nodarbošanās bija riskanta, un mēdz gadīties visādi.

Protams, ja mums butu ļauts jūs visus iztaujat, varbūt mēs pat izdibinātu kaut ko noderīgu.

Noslēgtā vienošanās paredzēja aizliegumu abām pusēm savstarpēji pārrunāt šos notikumus.

Malons paraustīja plecus. Tas gluži vienkārši paliks no­slēpums. Tāpat kā abu amerikāņu aģentu bojāeja.

Un vēl trīs mūsējo nāve.

"Tieši tā. Taču Makgvaira nav muļķe. Viņa zina, ka Metjūsu nogalināju vai nu es, vai Ričardsa. Ne vienā, ne otrā ga­dījumā viņa neko nevar uzsākt." Tālab Malons runāja skaid­ru valodu:

Manam dēlam draudēja nopietnas briesmas. Kā jūs jau izteicāties, līdzīgā situācijā bija arī īans Danns. Viņi nepie­dalās spēlē. Nekad nav piedalījušies. Un nepiedalīsies. Ja šajā spēlē aiziet par tālu, par to nākas maksāt.

Es atzinu Stefanijai, ka abas puses pārsniegušas robe­žu. Septiņi nāves gadījumi ir pārāk barga samaksa par šādu mācību mums visiem.

Malons piekrita.

Makgvaira norādīja uz sējumu viņam rokā. Uz Roberta Sesila piezīmēm. Stefānijā bija likusi viņam paņemt to līdzi. Puses bija vienojušās, ka piezīmes ir jāatdod.

Ministrijas pārstāve paņēma seno sējumu, pašķirstīja la­pas ar šifrēto tekstu un tad palūkojās uz sarunas biedru.

Jūs vaicājāt, kas būs tālāk.

Piegājusi pie kamīna, viņa iesvieda grāmatu ugunī. Vā­kus apņēma liesmas. Gar akmens mūriem aizvijās dūmi, un vērpetes izgaisa skurstenī. Pēc dažiem mirkļiem dokumen­ta vairs nebija.

Jādomā, ka vēsture šeit vairs nav būtiska, Malons no­teica.

Gluži pretēji. Tai ir ļoti liela nozīme. Patiesībā tieši vēs­ture būtu nodarījusi vismilzīgāko postu. Elizabete Pirmā ne­bija īsta, tātad viss, pilnīgi viss karalienes valdīšanas laikā lemtais nebūtu spēkā. Vismaz tiktu apšaubīts. Tiesa, ir pa­gājuši četri simti gadu. Bet jūs esat jurists, mister Malon. Jūs pārzināt nekustamā īpašuma principus. Īpašumtiesību pēc­tecība ir vitāli būtiska. Elizabete sagrāba īru zemes un no­deva īpašumus daudziem britu protestantiem. Tagad darī­jumu likumība tiktu apšaubīta, varbūt tos pat anulētu.

Un jūs, briti, lepojaties ar savu likuma varu.

Mēs patiesi ar to lepojamies. Un tādējādi šāds iznākums liekas vēl biedējošāks.

Tātad, ja Entrims nebūtu nodevis valsti un nebūtu at­šifrējis piezīmes, cietumnieks varbūt netiktu izdots?

Makgvaira uzmeta vīrietim vēsu, pētījošu skatienu. To mēs vairs neuzzināsim.

Malons gan zināja.

Ir vēl viens aspekts, Makgvaira turpināja. Elizabete arī bija vienīgā atbildīgā par sava pēcteča Džeimsa Pirmā nākšanu pie varas. Tas nemūžam nebūtu noticis, ja tronī jau nesēdētu viltvārdis. Džeimsa māte bija Mērija, Skotu kara­liene, Henrija Astotā māsas mazmeita. Henrija Astotā testa­ments kategoriski nepieļāva, lai šis dzimtas atzars jebkad manto karaļvalsti. Jāšaubās, vai īstā Elizabete ietu pret tēva gribu. Viltvārdis nudien bija nešpetns, tas nu jāatzīst. Pats nevarēdams radīt mantinieku, viņš izvēlējās tieši to perso­nu, kuru vectēvs bija uzsvērti atraidījis. Iespējams, viņš tā rīkojās aiz godbijības pret savu māti, kura neieredzēja Hen­riju Astoto un visus Tjūdorus. Tādējādi jūs redzat, mister Malon, ka vēsturei patiešām ir nozīme. Tieši vēstures dēļ no­risinājās visi šie notikumi.

Tagad tā vairs nav. Malons parādīja ar roku uz kamī­nu. Pierādījumi ir iznīcināti.

Arī atšifrēto tekstu vairs nav, Makgvaira noteica. Ja nemaldos, jums ir pēdējais eksemplārs.

Viņš izņēma no kabatas zibatmiņu un pasniedza sievietei.

Makgvaira to ielidināja liesmās.

Malons uzmeklēja visus ārā, dārzā. Elizabete Makgvaira aizbrauca, jo viņas darbs te bija pabeigts. Viņa bija ieradu­sies, lai pārliecinātos, ka piezīmes un zibatmiņa tiek iznīci­nāti. Tiesa gan, īans, Ričardsa, Tanja un mis Mērija zināja no­slēpumu. Un varēja par to izrunāties. Taču vairs nebija nekādu pierādījumu. Tikai neticams nostāsts. Nekas cits. Kā leģenda par zēnu no Bizli un Brema Stokera rakstītais pirms simts gadiem.

Mums laiks doties, viņš uzrunāja Gēriju.

Zēni atvadījās viens no otra, un pēc tam īans pagriezās pret Malonu. Varbūt es varētu kādudien apciemot jūs Dānijā.

Es tikai priecātos. No tiesas priecātos.

Viņi sarokojās.

Mis Mērija stāvēja blakus lanam, apskāvusi zēnu ap ple­ciem. Lepnums sievietes sejā liecināja, ka viņa, iespējams, beidzot ir tikusi pie dēla.

Un īans pie mātes.

Jādomā, ka tavai dzīvei uz ielas pienācis gals.

īans pamāja. Tā varētu būt. Mis Mērija grib, lai pārce­ļos pie viņas.

Teicama doma.

Pienāca Tanja un apkampa Malonu. Es priecājos ar jums iepazīties, mister Malon! Jūs mums sagādājāt nudien vare­nu piedzīvojumu.

Ja kādreiz atkal sadomāsiet strādāt izlūkdienestā, va­rat atsaukties uz mani. Jūs savu darbu veicāt godam.

Man šī dēka patika. Diez vai es drīzumā spēšu to aiz­mirst.

Gērijs atvadījās no māsām, un tikmēr Malons ar Ketlinu Ričardsu pagāja sāņus.

Kas te īsti notika? viņa klusi pajautāja.

Piezīmju vairs nav, un arī visi atšifrētie teksti ir iznīci­nāti. Oficiāli tas nekad nav noticis.

Par savām iepriekšējās dienas sarunām ar Stefāniju Ma­lons bija Ketlinai izstāstījis tikai skopos vārdos, taču nesen bija iegūts apstiprinājums. Tu vari atgriezties savā pārval­dē. Tā ir pavēle no pašas augšas. Viss ir piedots.

Ketlīna veltīja viņam pateicīgu smaidu. Es jau visu lai­ku prātoju, kā pelnīšu iztiku.

Liels paldies par tavu palīdzību! Mēs esam tev parādā dzīvību.

Tu būtu rīkojies tāpat.

Vai izpildīsi kādu lūgumu?

Esmu ar mieru.

Paliec tāda, kāda esi. Turpini tādā pašā garā. Meties darba ar visu sparu, un pie velna visus noteikumus!

Baidos, ka citādi es savu darbu nepratīšu veikt.

Tieši to es gribu dzirdēt.

Bet es nošāvu Metjūsu. Tur neko nevar mainīt. Es va­rēju viņam ielaist lodi kājā. Tad viņš būtu neitralizēts, bet dzīvs.

Mēs abi zinām, ka tas neko neatrisinātu. Tas maitas ga­bals bija pelnījis nāvi, un es būtu rīkojies tāpat kā tu, ja man butu bijusi tāda izdevība.

Viņa uzmanīgi nopētīja vīrieti. Es tev ticu.

Pirms vairākiem gadiem es brīdināju Metjūsu, ka vien­dien viņš uz kādu izdarīs pārāk lielu spiedienu. Tas beidzot notika.

Ketlīna pateicās Malonam par visu, ko viņš bija darījis vi­ņas labā. Varbūt arī es kādreiz aizbraukšu uz Kopenhāge­nu ar tevi satikties.

Sievietes acis vēstīja, ka tā būtu vairāk nekā tikšanās.

Jebkurā laikā! Malons atsaucās. Vienīgi iepriekš pa­ziņo.

/

Abi atgriezās pie pārējiem.

Skat, kāda vienība mēs bijām! Malons visus uzrunāja. Es pateicos jums visiem par palīdzību.

Viņš vēroja visus soļojam prom uz vilciena staciju, lai at­grieztos Londonā. Pats viņš ar Gēriju posās doties taisna ceļā uz Hītrovu pie nama galvenās ieejas jau gaidīja Stefānijās Nelies sagādāts auto.

Kā jūties? viņš apvaicājās Gērijam.

Iepriekšējās dienas notikumus viņi vēl nebija paguvuši iz­runāt. Lai arī Gērijs nebija pats savām rokām nogalinājis Entrimu, viņš tomēr bija ļāvis tam notikt.

Viņš bija slikts cilvēks, Gērijs atzina.

Caur un cauri.

Pasaulē bija tik daudz pašlabuma meklētāju, krāpnieku un seklu viduvējību! Vecāki pūlējās pasargāt savus bērnus no vi­sām šīm nelādzībām. Taču šajā gadījumā no patiesības izbēgt nevarēja. Par to nācās runāt atklāti.

Tu esi mans dēls, Gērij. Visādā ziņā. Tāds tu vienmēr būsi. Nekas un neviens to nav atcēlis un arī nekad neatcels.

Un tu esi mans tētis. Arī to nekas nemūžam neatcels.

Malonam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas.

Tev gan vakar nācās daudz uzklausīt.

Man bija tas jādzird. Mamma to no manis ilgi slēpa. Taču patiesība beidzot mani sameklēja.

Tagad mēs zinām, kādēļ tava māte par Entrimu neko negribēja stāstīt.

Gerijs pamāja. Būs viņai jāatvainojas.

Viņa to novērtēs. Mēs ar tavu māti pirms daudziem ga­diem pieļāvām daudz kļūdu. Labi apzināties, ka tās visas ta­gad ir labotas. Vismaz es tā ceru.

Es vairs par to nerunāšu. Tas ir palicis aiz muguras.

Tā tam jābūt. Bet par vienu tomēr vienosimies. Par šeit notikušo nevienam nebildīsim ne vārda

Dēls pasmaidīja. Tev negribas, lai mamma tevi nosit?

Aptuveni tā.

Iestājās klusums, un abi apbrīnoja dārzu. Meklēdami gar­dus kumosus, zālē lēkāja putni. Resni koku stumbri ar rai­bu dzeltenzaļu mizu radīja mierpilnu noskaņu. Malons at­cerējās nostāstu par trūdošo ozolu, kurš vīdēja tālumā. Pie tā tūkstoš piecsimt piecdesmit astotā gada novembrī divdes­mit piecus gadus vecais viltvārdis, kurš jau divpadsmit ga­dus bija tēlojis princesi Elizabeti, saņēma ziņu par karalie­nes Mērijas nāvi. Tobrīd viņš sēdēja un lasīja grāmatu. Uzzinājis, ka ir kļuvis par Anglijas monarhu, viņš pacēla acis.

Viņa vārdi skanēja pravietiski.

"Tāda ir tā Kunga griba, un mūsu acīs tā ir brīnišķīga."

Domās Malons ar rāmu pabeigtības apziņu pārlūkoja pē­dējo divu dienu piedzīvojumus. Noticis bija daudz. Taču, lī­dzīgi kā gadījumā ar viltvārdi, viņus gaidīja daudzi citi no­tikumi.

Viņš aplika roku dēlam ap pleciem.

Dosimies mājup. '

EPILOGS

Tagadne

Malons pabeidza stāstījumu.

Bija pagājusi stunda.

Pema visu šo laiku klusēdama bija sēdējusi virtuvē un ar asarām acīs tvērusi ik vārdu.

Es brīnījos, kādēļ no Entrima vairs nav nekādu ziņu. Diendienā es baiļojos, ka viņš kādā brīdī uzradīsies.

Jau labu laiku Malons bija gribējis visu izstāstīt bijušajai sievai. Pemai bija jāzina patiesība. Taču viņš ar dēlu vieno­jās paturēt to slepenībā.

Es noskaidroju, kāpēc tu piepeši nolēmi atklāt patiesī­bu par Gēriju, Malons atzina. Tu saskrējies ar Entrimu lielveikalā. Ieraugot Gēriju, viņam viss kļuva skaidrs. Viņš noteikti piedraudēja visu man izstāstīt. Tev nebija izvēles.

Kādu brīdi Pema klusēja.

Mūsu tikšanās darbā noritēja pavisam nelāgi. Viņš at­klāti paziņoja, ka nekur nepazudīs. Tad es sapratu, ka jums abiem ir jāzina patiesība. Tāpēc es tev izstāstīju pirmajam.

Jā, to zvanu viņš nemūžam neaizmirsīs.

Atgriezies no Pateicības dienas brīvlaika, Gērijs bija pa­visam citāds, Pema sacīja. Viņš atvainojās par savu iztu­rēšanos. Apliecināja, ka esot ar visu mierā. Stāstīja, ka jūs abi esat par visu izrunājušies un vienojušies. Es jutos tik at­vieglota, ka neko sīkāk netaujāju. Biju tik priecīga, ka viņam nekas nekaiš!

Tiesa gan, cena par šo izrunāšanos un vienošanos bija augsta.

Bažu pilnā sievietes sejas izteiksme apstiprināja, ka viņa apzinās, cik tuvu nāves briesmām abi ir bijuši.

Bleiks bija šausmīgs cilvēks, viņa sacīja. Tolaik Vā­cijā, kad mēs sākām satikties, es tikai gribēju tev nodarīt pā­ri. Sāpināt. Lai tu izjustu tādas pašas mokas, kādas izjutu es pēc tavas nodevības. Viņa vietā varēja būt jebkurš vīrietis. Bet es, stulbene tāda, izvēlējos šo.

To es pat būtu varējis saprast, ja vien tu man pastāstītu par šo romānu. Kā tad es varēju justies sāpināts? Sagadījās, ka tu sāpināji tikai pati sevi un tev nācās sadzīvot ar sekām.

Viņi abi zināja, kādēļ tā noticis. Pema nespēja samierinā­ties ar Malona sānsoli. Ārēji viņa vīram piedeva, bet iekšēji šis trieciens mocīja kā audzējs. Lāgiem šī neapmierinātība iz­paudās nejauku strīdu laikā. Laika gaitā nespēja uzticēties vīram izpostīja abu attiecības. Ja tolaik Pema būtu atzinu­šies, ka atdarījusi Kotonam viņa neuzticību, laulāto dzīve veidotos pavisam citādi. Varbūt abu laulībai būtu pienācis gals jau tajā pašā brīdī.

Vai arī nekad.

Cik ļoti es uz tevi dusmojos! Pema atzina. Taču īs­tenībā biju vien mele un liekule. Tagad, paraugoties pagāt­nē, ir skaidrs, ka mums nebija cerību palikt kopā.

Nebija gan.

Todien iepirkšanās centrā ieraugot Entrimu, visas at­miņas uzvirmoja no jauna. Pagātne beidzot bija atgriezusies pēc zaudētā. Un tad Pema piebilda: Pēc Gērija.

Abi sēdēja un klusēja.

Šo sievieti Malons reiz bija mīlējis un savā ziņā mīlēja jo­projām. Vienīgi nu viņi bija nevis mīļākie, bet drīzāk drau­gi, kas zina viens otra stiprās un vājās puses. Vai tā bija in­timitāte? Iespējams. Vismaz daļēji. Tas sniedza vienlaikus zi­nāmu ērtības sajūtu un arī bailes.

Tajā dienā, kad mēs ar Bleiku izšķīrāmies, viņš man uz­bruka, Pema stāstīja. Viņš allaž bijis agresīvs. Straujas, impulsīvas dabas cilvēks. Taču todien viņš izturējās varmā­cīgi, un visvairāk mani biedēja skatiens viņa acīs. It kā viņš citādi rīkoties nespētu pat tad, ja gribētu.

Tieši tā viņu aprakstīja Ketlīna Ričardsa.

Ričardsa bija iebraukusi Kopenhāgenā pāris mēnešus pēc to dienu piedzīvojumiem un Malonam piezvanījusi. Abi pa­vadīja kopā vairākas neaizmirstamas dienas. Pēc tam, apmai­nījušies ar dažām elektroniskā pasta vēstulēm, viņi pama­zām zaudēja sakarus, tomēr šad un tad Malons iedomājās, kā sievietei klājas.

Es negribēju, lai Gērijs kaut reizi ar šo cilvēku tiekas. Bleiks man neko nenozīmēja, un es gribēju, lai šajā ziņā ne­kas nemainās.

Gērijs pats savām acīm redzēja, kas Bleikam Entrimam ir svēts. Viņš dzirdēja, ko Entrims patiesībā par viņu domā. Es zinu… tas sāpēja, bet labi, ka Gērijs to dzirdēja. Mēs abi tagad zinām, kālab tu negribēji par viņu stāstīt.

Jā, viņš patiesi ir tavs dēls, Pema atteica. Gērijs ne reizi nav licis manīt, ka zina kaut ko par savu bioloģisko tēvu.

Malons smaidīja. No viņa iznāktu lielisks aģents. Vie­nīgi jācer, ka šāds darbs viņu neinteresēs.

Vienā ziņā man nepatīk, ka Gērijs redzēja Bleika īsto dabu. Negribu, lai dēls visu mūžu prāto, vai nekļūs par tā­du pašu nelieti.

Nonākuši Kopenhāgenā, mēs izrunājāmies. Nedomāju, ka viņu uztrauc tāda perspektīva. Kā tu jau teici, viņš ir īsts Malons. Visās svarīgākajās jomās.

Vai Bleiks joprojām ir tur? Tajā pazemes alā?

Viņš pamāja. Savā kapā.

Stefānijā bija stāstījusi, ka Lenglijas sienā neparādīsies jau­na zelta zvaigzne. Tāds gods tiek vienīgi varoņiem.

Un patiesība par Elizabeti Pirmo paliks noslēpumā?

Tā tam jābūt. Pasaule nav gatava tādai ziņai, kas mai­nītu vēsturi.

Viņš vēroja Pemu apceram visa notikušā grandiozumu. Vairāk par notikumiem, kuros pats nebija klāt, viņš bija uz­zinājis no Gērija un dažas nedēļas vēlāk izprašņājis arī Ste­fāniju. Konfidenciāla izmeklēšana, sadarbojoties ASV Ties­lietu ministrijai un britu Iekšlietu ministrijai, bija detalizēti noskaidrojusi visu, ko Entrims un Metjūss sastrādājuši.

Visai vērienīgs piedzīvojums, izpildot vienu vienkāršu lū­gumu.

Lidmašīna uz Dāniju izlido pēc trim stundām.

Viņš bija ieradies Amerikas Savienotajās Valstīs iepirkt grāmatas un uz dažām dienām iebraucis Atlantā, lai apcie­motu Gēriju. Saruna ar sievu neietilpa viņa plānos, taču Malons priecājās, ka beidzot novēlis šo nastu no sirds.

Viņus vairs nešķira noslēpumi.

Tu vari beigt sevi šaustīt, viņš sacīja Pemai. Viss ir beidzies. Jau sen bija beidzies.

Viņa sāka raudāt.

Cik neparasti!

Pema bija sīksta, pat pārāk sīksta. Tā bija viņas nelaime. Arī pats Malons nespēja tikt skaidrībā par savām jūtām, tā­lab viņi veidoja visnotaļ nesaticīgu pāri. Laulība, kuras lai­kā abi piedzīvojuši tik daudz prieka, galu galā tomēr sabru­ka. Taču tagad, pēc tik daudziem gadiem, abi laikam bija apjautuši, ka vienam otru vainot ir tikpat kā bezjēdzīgi. No­zīme bija vienīgi Gērijam.

Abi piecēlās no galda.

Viņa piegāja letes un noplēsa pāris loksnes papīra dvieļu, lai noslaucītu asaras. Lūdzu, piedod, Koton! Piedod par visu! Man jau sen vajadzēja būt atklātai ar tevi.

Tiesa. Bet arī šis vilciens bija aizgājis.

Manis dēļ tu gandrīz dabūji galu. Sasodīts, manis dēļ gandrīz aizgāja bojā Gērijs!

Malons uzmeta plecā ceļojuma somu un piegāja pie dur­vīm. Uzskatīsim, ka esam norēķinājušies.

Samulsusi Pema uzlūkoja bijušo vīru. Kā tas vispār ir iespējams?

Uzklausot šādu jautājumu pirms trim gadiem, viņam ne­būtu atbildes. Taču kopš tās dienas, kad viņš pārcēlās no Džordžijas uz Dāniju, bija noticis daudz. Dzīve bija mainīju­sies pašos pamatos, parādījušās citas prioritātes. Nīst savu bijušo sievu šķita ne tikai nejēdzīgi, bet arī muļķīgi. Turklāt Malons bija nācis pie secinājuma, ka daļēji pats vainojams vi­sās sagādātajās sāpēs.

Labāk to visu aizmirst un dzīvot tālāk.

Tāpēc viņš pasmaidīja un atbildēja patiesi:

Īstenībā mēs esam vairāk nekā norēķinājušies. Tu man dāvāji Gēriju.

AUTORA PIEZĪMES

Lai uzrakstītu šo grāmatu, es divas reizes apmeklēju An­gliju, un viens no šiem ceļojumiem palika atmiņā īpaši, jo Is­landes vulkāna izvirduma dēļ uz vairākām dienām apstājās visa gaisa satiksme. Tomēr šīs trīs papildu dienas tika liet­derīgi izmantotas, jo es kopā ar savu sievu Elizabeti izpētī­ju vēl dažas apkaimes, ko beigu beigās aprakstīju šajā ro­mānā. Lai gūtu plašāku ieskatu, izlasiet manu īso stāstu The Tudor Plot, kura sižets risinās septiņus gadus pirms grāmatā "Karaļa viltība" aprakstītajiem notikumiem.

Tagad pienācis laiks nodalīt faktus no izdomas.

Henrija VIII nāves aina prologā atbilst patiesībai, un lie­lāko daļu no Henrija vārdiem apstiprina aculiecinieku atstā­tie apraksti. Karalis nomira bez bērnu klātbūtnes, taču nav zināms, vai pēdējo dienu laikā Ketrīna Parra viņu tiešām ap­ciemoja. Tas, ka Henrijs nodeva svarīgu Tjūdoru noslēpu­mu savai pēdējai karalienei, protams, ir mans izdomājums. Henrija VII nāves apstākļi Ričmondas pilī (10. nodaļa) arī iz­klāstīti patiesīgi, tomēr es izdomāju viņa mantinieka apcie­mojumu. Šajā ziņā visvairāk palīdzēja sera Tomasa Raieslija apraksts par tās dienas notikumiem.

Daudzi dēvē Londonas Metropoles policiju par Skotlend­jardu, taču es nospriedu izmantot īsto nosaukumu. Tas pats attiecas uz Slepeno izlūkdienestu, kurš tautā pazīstams ar nosaukumu MI6. SONP, Smago organizēto noziegumu pār­valde (3. nodaļa) Lielbritānijā pilda tādas pašas funkcijas kā F1B Amerikā.

Gan Vindzoras pils, gan Svētā Jura kapela ir krāšņas. Tur zem marmora plāksnes, ka vēstīts 3. nodaļā, ir apbedīts Henrijs VIII. Citētais uzraksts ir precīzs, un arī Henrija ka­penes patiešām atvērtas 1813. gadā.

Flītstrīta un Sitija (9. nodaļa) ir aprakstītas precīzi, un Tiesu inni tāpat (10. nodaļa). Tur, kur mūsdienās atrodas Midltemplas un Inertemplas galvenās mītnes, senlaikos bijis nozīmīgs templiešu ordeņa cietoksnis. Henrijs VIII un Džeimss 1 patiešām viduslaikos piešķīra zemes tiesības baristriem (13. nodaļa). Arī Sūkņa pagalms tur atrodas, tā­pat arī Zeltkaļa nams (58. nodaļa), lai gan māju es nedaudz izmainīju. Desmitajā nodaļā izklāstītā leģenda par to, kā dārzos aizsācies Sarkanās un Baltās rozes karš, tiek uzska­tīta par patiesu. Bet droši neviens nezina. Innus tiešām pār­valda benčeri, kuru priekšnieks ir mantzinis (26. nodaļa), un šīs korporācijas vienlaikus apmāca un pārvalda juristus līdzīgi kā valsts juristu asociācijas Amerikas Savienotajās Valstīs. Midlhola, par kuru stāstīts desmitajā nodaļā, iespē­jams, ir innu vēsturiskākā celtne, bet apaļā Templas baznī­ca pazīstamākā (9. un 10. nodaļa). Nožēlas celle (12. no­daļa) ir atvērta apmeklētājiem. Tiesu inniem saskaņā ar karalisko pavēli tiek pieprasīts noturēt dievkalpojumus Templas baznīcā (13. nodaļa).

Daidala biedrību izdomāja ne tikai Tomass Metjūss, bet arī es. Tomēr nostāsts par Daidalu (12. nodaļa) ir aiz­gūts no mitoloģijas. Nonsačas pils (25. nodaļa) ir pastā­vējusi, un tās izzušana aprakstīta atbilstoši faktiem. Sim­boli, kas tajā iestrādāti (25. nodaļa), nekad nav pastāvējuši, taču balstās uz Copiale kodeksa šifrēto ma­nuskriptu (tā attēls ievietots 15. nodaļā). Es vienīgi adaptēju šo septiņdesmit piecus tūkstošus simbolu garo vācu manuskriptu šim britu stāstam. Tikai nesen tā abs­trakto simbolu virkne, izraibināta ar grieķu un romiešu burtiem, ir pilnibā atšifrēta.

Romānā ir daudz darbības vietu. Brisele, kurā atrodas Čurājošais puisēns (2. nodaļa), Oksforda un tās daudzās ko­ledžas (16. un 20. nodaļa), Portmenskvērs un Churchill vies­nīca (35. nodaļa), Pikadili laukums un Londonas teātru ra­jons (25. nodaļa), Mazā Venēcija ar tās garajam laivām un šaurajiem kanāliem (4. nodaļa), Svētā Pāvila katedrāle un Čukstu galerija (5. nodaļa), Vestminsteras abatija un Henri­ja VII kapela (36. nodaļa), Oksfordas laukums (8. nodaļa) un Goring viesnīca (54. nodaļa). Londonas Tauers arī ir pārstei­dzošs (17. nodaļa), un tā teritorijā atrodas Karalisko Dārg­lietu glabātava (45. un 48. nodaļas). Londona patiešām iz­vietojusies uz pazemes upēm simts jūdžu kopgarumā, tās plūst pa tuneļu labirintu, un Flīta ir vislielākā un visslave­nākā no šīm upēm (58. un 59. nodaļa). Pazemes telpas, kas aprakstītas 59. nodaļā, pilnībā ir manas izdomas auglis, lai gan līdzīgi tuneļi un telpas tiek bieži atrastas zem Londo­nas.

Tjūdoru bagātības, kas aprakstītas 15. nodaļā, patiešām pastāvējušas. Henrijs VII savāca bagātīgu daudzumu zelta un sudraba, un Henrijs VIII, slēgdams visā valstī klosterus, to vienīgi vairoja. Visu šo bagātību pazušana nepilngadīgā Edvarda VI valdīšanas laikā palikusi noslēpumā tīta.

Oksfordas Jēzus koledža tika dibināta Elizabetes I laikā (16. nodaļa). Tās lielā zāle ir aprakstīta precīzi, ieskaitot arī karalienes portretu, kas tur apskatāms. Arī kapela un četr­stūrainais pagalms izskatās tādi, kā atspoguļots 18. nodaļā.

Viljams un Roberts Sesili (16. nodaļa) ir vēsturiski tēli. Ir pietiekami daudz vēsturisku liecību par Viljama tuvajam attiecībām ar Elizabeti I un arī par to, kā viņš aizsargājis nākamo karalieni viņas māsas Mērijas asiņainās valdīšanas laikā. Viljams kalpoja Elizabetei par valsts sekretāru līdz pat savai nāvei. Viņu šai amatā nomainīja viņa dēls Roberts.

Abiem vīriem ir būtiska loma ilgajā Elizabetes valdīšanas laikā. Tomēr neilgi pirms mūža beigām Roberta populari­tāte un lietderība sāka dzist. Izsmējīgais pantiņš, kas citēts 36. nodaļā, un viņa iesauka "Lapsa" ir īsti. Roberta Sesila piezīmes, kas pirmoreiz minētas 15. nodaļā, ir manas iztē­les auglis, taču lielum lielais vairums vēsturiskās informā­cijas tajā ir patiesība (47. un 49. nodaļa). Roberts Sesils pats personīgi uzraudzīja Elizabetes I apglabāšanu un vēlāko vi­ņas kapeņu būvi Vestminsterā (52. nodaļa). Apbedīt Eliza­beti kopā ar Mēriju bija viņa priekšlikums, un viņš arī sa­cerēja dīvainos uzrakstus, kas iegravēti uz kapa (36. nodaļa).

Šī stāsta kodols ir pārāk reālistiskā drāma, kas saistīta ar Abdelbāsitu el Megrahī (37. un 46. nodaļa), bijušo izlūk­dienesta darbinieku, kurš notiesāts par divsimt septiņdes­mit cilvēku noslepkavošanu, 1988. gadā uzspridzinot Pan Am 703. reisu virs Lokerbi ciemata Skotijā. Vēža pievārēto Megrahī 2009. gadā nosūtīja atpakaļ uz Lībiju, kur tas 2012. gadā nomira. Šis tā sauktais humāno apsvērumu dēļ pie­ņemtais lēmums izraisīja plašu skandālu, un briti, neiejauk­damies skotu valdības nostājā, spēlēja šai stāstā izšķirošo lomu. Amerikas Savienotās Valstis strikti iebilda pret šādu soli, un līdz pat šai dienai nav zināms, kas īsti pamudinājis valstis tā rīkoties. Operācija "Karaļa viltība" pilnībā ir mans izdomājums, taču ideja, ka amerikāņi meklētu sensitīvu in­formāciju, lai izdarītu spiedienu uz sabiedroto, nav pilnīgi no gaisa grābta.

Hemptomkortas pils ir krāšņa, un visas darbības tajā (37., 38. un 39. nodaļa) ir saskaņā ar tās iekārtojumu. Spoku ga­lerija pastāv, tāpat ari Tjūdoru portreti ir tur apskatāmi. Kamberlenda apartamenti, dārzi, doki, virtuves, golfa lau­kums un tuneļi zem pils (42. nodaļa) tas viss tur ir atro­dams. Vienīgi durvis vīna pagrabā, kas ved uz senajiem ka­nalizācijas tuneļiem, ir mans izdomājums.

Melno mūku abatija ir sen beigusi pastāvēt, bet Blekfraiarsas burtiskā tulkojumā "melno mūku" metro stacija, kas aprakstīta 56. un 57. nodaļā, pastāv. Šī romāna darbības laikā (pirms diviem gadiem) staciju rekonstruēja, un patla­ban jaunā ēka jau ir pabeigta. Cik man zināms, tādas perkusiju sprāgstvielas, kas aprakstītas 3., 53. un 62. nodaļās, ne­pastāv. Tās es izdomāju, apvienodams vairāku dažādu reaģentu fizikālās īpašības.

Elizabete I bija brīnišķīgi sarežģīta persona. Viņa tā arī neapprecējās un atklāti vairījās sava pienākuma laist pasau­lē karalisko mantinieku abi šie apstākļi rosina interesan­tus jautājumus. Kalsna, neglīta, vientuļa, ar teju neremdinā­mu dzīves sparu pavisam pretēja saviem brāļiem un māsām. Visas dīvainības, kas pieminētas 49. nodaļā (un ci­tur grāmatā), ir aizgūtas no vēsturiskiem tēlojumiem. Eliza­bete neļāva ārstiem sevi izmeklēt, pieprasīja neveikt pēcnā­ves sekciju, allaž valkāja biezu kosmētikas kārtu, parūkas un platas, nepievilcīgas drānas, kas pilnībā slēpa viņas augumu, un sev tuvumā pielaida tikai dažas sevišķi izraudzītas per­sonas piemēram, Keitu Ešliju, Tomasu Periju, abus Sesilus un Blānšu Periju. Ja tiešām ir pastāvējusi sazvērestība, šie pieci tajā noteikti būtu iesaistīti.

Noteikums par Jaunības masku (16. nodaļa) patiešām pastāvēja, tālab ikviens Elizabetes portretējums ir apšaubāms. Grāmatā ir pieci šādi attēli. Pirmās daļas titullapa ir 1546. gadā radīts portrets tolaik Elizabetei bija trīspadsmit gadi. Tas būtu tapis ap to laiku, kad jaunā meitene it kā jau bija miru­si. Šī glezna ir slavena, viena no retajām, kurā princese at­tēlota jaunāka par divdesmit piecu gadu vecumu. Tomēr nav zināms, vai attēlojums ir precīzs. Otrās daļas titullapā parā­dīts "Kloptona portrets", gleznots 1560. gadā. Tajā attēlota divdesmit septiņus gadus vecā Elizabete, kas ir valdījusi jau divus gadus un nemaz neizskatās par sevi pārliecināta un valdonīga. Gleznā viņas vaibsti neliecina par īpašu sievišķī­gumu. Trešās daļas titullapā ir "Portrets ar sermuli", kas gleznots 1585. gadā. Tas ir teicams Jaunības maskas paraugs. Gleznas tapšanas laikā Elizabete bija piecdesmit divus ga­dus veca, taču seja acīmredzami ir daudz jaunāka. Tas pats attiecas uz titullapu un "Portrets ar varavīksni", kurā Eliza­betei ir septiņdesmit gadi, taču viņa izskatās daudz jaunā­ka. Visbeidzot ceturtās daļas sākumā var aplūkot "Dārnlija portretu", kas tapis 1575. gadā, karalienei pozējot. Dīvaini, ka kronis un scepteris gleznā atrodas uz galdiņa nomaļus, nevis karalienei rokās. Tādējādi tie drīzāk izskatās kā buta­forija, ne varas simboli. Ari šajā gadījumā karalienes sejā ne­redz īpaši sievišķīgu vaibstu. Secinājumi ir neizbēgami. Mēs gluži vienkārši nevaram zināt, kā Elizabete 1 izskatījās.

Karaliene gribēja, lai pēc viņas tronī sēžas viņas radinieks Skotijas tronī Džeimss I. Kroņu savienība, kuras iniciators bija Roberts Sesils (16. nodaļa), ir vēsturisks fakts. Elizabe­tes izteiciens "Es neļaušos, lai pēc manis kāds nekrietnelis nāk, un kurš gan cits mani nomainīs, ja ne karalis?" bieži tiek minēts kā viņas vēlmju apliecinājums. Aplinkus formu­lējums šķiet savāds. Kāpēc nevarētu vienkārši nosaukt pēc­teci? Taču, ja ņem vērā varbūtību par krāpšanu, dīvainā vārd­kopa iegūst loģiskāku izskaidrojumu. Nav zināms, vai Elizabete zināja par Roberta Sesila izskaitļoto karaļvaras pēc­tecības plānu saistībā ar Džeimsu, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka bez viņas svētības Sesils nemūžam nebūtu spē­ris šādus soļus. Aina pie Elizabetes nāves gultas (aprakstīta 16. nodaļā), kurā viņa it kā likusi manīt savu vēlmi par pēc­tecību, tiešām norisinājusies un 1603. gadā Anglijas kronis bez jebkādiem iebildumiem no Tjūdoriem nonāca pie Stju­artiem.

Notikumi laikā, kad jaunā princese Elizabete dzīvoja pie Ketrīnas Parras un Tomasa Seimūra (21. nodaļa), tostarp Seimūra uzmācība, izraisīja diezgan pamatīgu skandālu. Parra patiešām vēlāk aizsūtīja princesi prom un uzrakstīja viņai vēstuli, kuru Elizabetei piegādāja dažus mēnešus pēc Pār­rās pāragrās nāves (21. nodaļa). Es mazliet pamainīju tās tek­stu, lai tas iederētos manā stāstījumā. Tomēr Parra būtu vie­nīgā persona (bez sazvērniekiem), kas varētu atklāt šīs izmaiņas. Atšķirībā no Henrija VIII, Parra ar jauno Elizabeti pavadīja kopā daudz laika (52. nodaļa). Bijusī karaliene arī dziļi neieredzēja visu, kas saistīts ar viņas nelaiķa vīru Hen­riju VIII. Tādējādi ir maz ticams, ka viņa būtu cēlusi gaismā šādu krāpšanu pat tad, ja būtu to atklājusi.

Henrijs Ficrojs bija pirmais Henrija VIII dēls un piedzi­ma ārlaulībā (40. nodaļa). Visi fakti saistībā ar viņu, tostarp arī laulības ar Mēriju Hovardu, ir patiesi. Nav zināms, vai Ficrojs tiešām kļuvis par tēvu, jo nomira sešpadsmit gadu vecumā. Tomēr visi ir vienisprātis, ka Ficrojs ārēji līdzinā­jies Tjūdoriem, tādējādi būtu loģiski, ka arī viņa bērns iz­skatītos līdzīgi. Kā izklāstīts 38. nodaļā, Henrija VIII otrais bērns Mērija nodzīvoja vairāk nekā četrdesmit gadus. Visas pārējās zināmās Henrija atvases nomira, nesasniedzot divdesmit gadu vecumu. Turpretim Elizabete nodzīvoja il­gāk nekā septiņdesmit gadus, un savas valdīšanas sākumā pat pārcieta bakas (38. nodaļa) gluži neraksturīgi Henrija VIII bērnam.

Brema Stokera grāmata "Slavenie blēži", kas publicēta 1910. gadā (25. un 26. nodaļa) ir pirmais pierakstītais Bizli zēna leģendas izklāsts. 27. nodaļā kursīvā ievietotais teksts ir citēts no Stokera grāmatas. Neiv York Times uzskats par šo grāmatu "glupības" arī ir citāts (38. nodaļa).

Nostāstu par zēnu no Bizli es pirmo reizi izdzirdēju, ap­meklēdams Īli ciematu Londonas ziemeļu pusē. Stokera grā­mata bija pirmā rakstītā liecība par šo leģendu. Mēs nekad neuzzināsim, vai tā ir patiesība. Tomēr ir zināms, ka Bizli iedzīvotāji gadsimtiem ilgi ik gadu pirmajā maijā vadā pa ielām zēnu, kas ģērbts Elizabetes tērpā (27. nodaļa).

Kāpēc?

Neviens nezina.

Taču Elizabetes un viņas pusmāsas Mērijas kaps Vestminsterā nekad nav atvērts. Ja tajā atdusas trīspadsmit gadu ve­cumā mirušās jaunās princeses mirstīgās atliekas, mūsdienu zinātne bez pūlēm atrisinātu šo mīklu.

Gatavojoties rakstīt šo grāmatu, es izlasīju apmēram trīs­simt grāmatu par Elizabeti I. Daudzās atradu neizskaidro­jamus paziņojumus, piemēram, to, kurš ievietots 38. noda­ļā, šis fragments vārds vārdā aizgūts no 1929. gadā Amerikā izdotās grāmatas "Karaliene Elizabete", kuru sa­rakstījusi Ketrina Entonija. Pēdējais teikums nudien liek aiz­domāties: "Savu noslēpumu viņa paņēma līdzi kapā neskar­tu." Autore nav sniegusi nekādas atklāsmes vai izskaidrojumus, par kādu noslēpumu ir runa, un lasītājam atliek vienīgi minēt.

Tas pats attiecas arī uz "Portretu ar varavīksni" (titulla­pa un 63. nodaļa).

Roberts Sesils pasūtīja šo gleznu, un tā netika pabeigta līdz Elizabetes 1 nāvei 1603. gadā. Portrets joprojām apska­tāms Hetfīldhausā, tajā ir visi 63. nodaļā aprakstītie simbo­li. Frāze latīniski non sine sole iris jeb "bez saules nav vara­vīksnes" šķiet vēl interesantāka, ja ņem vērā leģendu par zēnu no Bizli.

Ja Elizabete I patiesi nebija tā, par ko uzdevās, no liku­ma viedokļa viss, kas paveikts šī ilgās valdīšanas laikā, ne­būtu spēkā (49., 56. un 63. nodaļas). Nelikumīga būtu arī vē­rienīgā zemes sagrābšana Īrijā, laika gaitā radot Ziemeļīrijas valsti (56. nodaļa). Tūkstošiem protestantu imigrantu saņē­ma no Elizabetes karaliskās īpašumtiesības, un ikviens šis lē­mums tiktu apšaubīts. Konflikts tiešām gadījās (56., 57. un 59. nodaļa). Vairākus desmitus gadu ilgušajā vardarbībā ti­ka nonāvēts tūkstošiem cilvēku. Pirms 1970. gada vēl des­mitiem tūkstošu gāja bojā sadursmēs starp unionistiem un nacionālistiem, un šīs pretestības saknes meklējamas Eliza­betes 1 laikā. Lielākā daļa novērotāju ir vienisprātis, ka naids Ziemeļīrijā turpina gruzdēt. Tas klusi kvēlo, un abas puses gaida dibinātu iemeslu atsākt karošanu.

Vai var būt labāks iemesls par to, ka angļu klātbūtne sa­lā balstās uz krāpšanu? Elizabete Makgvaira 63. nodaļā vēsta Kotonam Malonam, ka vēsturei ir liela nozīme.

Viņai bija taisnība.

PAR AUTORU

Stīvs Berijs ir New York Times saraksta un starptau­tisku bestselleru autors. Viņš sarakstījis tādas grāmatas kā Columbus Affair, The Jefferson Key, The Emperor's Tomb, The Paris Vendetta, The Charlemagne Pursuit, "Nodevība Venēcijā", "Alekšandrijas sargs", "Tempļa ordeņa man­tojums", "Vatikāns", The Romanov Prophecy, "Dzintara is­taba", un īsos stāstus The Tudor Plot, The Admiral's Mark, The Devil's Gold un The Balkan Escape. Viņa darbi ir tul­koti četrdesmit valodās un pārdoti piecdesmit vienā valstī. Stīvs Berijs dzīvo senatnīgā Sentogastinas pilsē­tā Floridas pavalstī. Kopā ar sievu Elizabeti viņš ir no­dibinājis bezpeļņas organizāciju History Matters, kas vel­tīta cilvēces mantojuma saglabāšanai. Vairāk informācijas par Stīvu Beriju un viņa fondu rodams WWW.STEVHBERRY.ORG

Stīvs Berijs

KARAĻA VILTĪBA

t

Redaktore Liene Akmens Korektore Liene Kāposta Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta S1A "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

S. Berijs

Be 560 Karaļa viltība/ No angļu vai. tulk. Uldis Šēns. R., "Apgāds "Kontinents"" 480 lpp.

Veco labo laiku vārdā bijušais aģents Kotons Malons piekrīt pavadīt uz Angliju kādu bēgli. Taču Londonā viņš negaidot nonāk ieroča stobra galā… Malons uzzina, ka nejauši iekļuvis diplomātiskā spēlē uz augstām likmēm šo starptautisko incidentu uzkurina ģeopolitiskas kaislības un šokējoši Tjūdoru laika noslēpumi.

CIP operācija cenšas atrisināt gadsimtiem senu noslēpumu, kurš spētu satricināt Lielbritāniju līdz pašiem tās karaliskajiem pamatiem.

ISBN 978-9984-35-688-4

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

informāciju par šo gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.