STĪVS BERIJS

TEMPĻA ORDEŅA MANTOJUMS

Elizabetei vienmēr

Jēzus sacīja: "Pazīsti to, kas pieejams skatienam, un kļūs redzams tas, kas tev apslēpts. Jo nav nekā apslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā."

Toma Evaņģēlijs

Šis mīts par Kristu tas mums ir labi noderējis.

Pāvests Leons X

Man laimējies. Joprojām ir kopā tā pati grupa, kas pie­dalījās mana pirmā romāna "Dzintara istaba" publicēšanā 2003. gadā. Tikai retais rakstnieks var lepoties ar tādu veik­smi. Tā nu atkal vēlos pateikties ikvienam. Pirmkārt, manai aģentei Pemai Ehīrnai, kas ticējusi man kopš paša sākuma. Vēl brīnišķīgajiem izdevniecības Random House ļaudīm: izci­lajai izdevniecības vadītājai Džīnai Čentrelo, redaktoram (un ari labam draugam) Markam Teiveni, kas, par spīti jauna­jiem gadiem, ir apbrīnojami gudrs cilvēks, Ingridai Pauelai, uz kuru allaž var paļauties, Sindijai Marejai, kas tik daudz darījusi, lai ar preses palīdzību radītu par mani labu iespai­du (un tas jau pats par sevi ir nopietns uzdevums), Kimai Hovijai, kas tirgvedību veic ar ķirurga cienīgu prasmi un pre­cizitāti, talantīgajam māksliniekam Bekām Stvenam, kas ra­dījis brīnišķīgu apvāku, korektorei Lorai Džorstedai, kuras vērīgā acs nepalaida garām nevienu kļūdu, produkcijas re­daktoram Kristelam Velaskesam, kas diendienā rūpējas par gatavo produkciju, Kerolai Louensteinai, kura gādā par grā­matas papīra kvalitāti, un arī visiem reklāmas un tirdzniecī­bas darbiniekiem bez viņu pūlēm nebūtu iespējams panākt itin neko.

īpaša pateicība vienai no "meitenēm" Deivai Vudvērtai, kas devusi vārdu Kotonam Malonam. Taču nedrīkstu piemirst arī manas "abas pārējās meitenes" Nensiju Pridženu un Frenu Dauningu. Viņu izraisītā iedvesma vienmēr ir kopā ar mani.

Vēl kāda personiska piezīme. Mana meita Elizabete (viņa aug tik ātri) bija mans prieks ciešanu pilnajās dienās, kamēr tapa šī grāmata. Viņa ir patiess dārgums.

Šī grāmata veltīta viņai.

Vienmēr.

PARĪZE. FRANCIJA

1308. GADA JANVĀRIS

Žaks de Molē tiecās pēc nāves, bet zināja, ka pestīšanu nesaņems nekad. Viņš bija Kristus un Zālamana tempļa na­badzīgo bruņinieku ordeņa divdesmit otrais mestrs; šis re­liģiskais ordenis ar Dieva gādību bija pastāvējis divus gadu simteņus. Taču trīs pēdējos mēnešus Žaks de Molē, tāpat kā pieci tūkstoši viņa brāļu, bija Francijas karaļa Filipa Ceturtā gūsteknis.

Jūs celsieties kājās, iestājies durvīs, pavēlēja Gijoms Imbērs.

De Molē palika guļam gultā.

Jūs esat nekaunīgs, pat raugoties nāvei acīs, Imbērs teica.

Augstprātība ir viss, kas man atlicis.

Imbērs bija ļauns. Viņam bija tik liela galva kā zirgam, un de Molē bija ievērojis, ka rupjie sejas vaibsti bija stingi kā statujai. Viņš bija Francijas lielinkvizitors un Filipa Ceturtā personiskais biktstēvs. Tas nozīmēja, ka viņa domas karalis ņēma vērā. De Molē daudzkārt bija gudrojis, vai dominikā­ņa dvēseli var priecēt arī kas cits ne tikai sāpes. Tomēr dc Molē zināja, kas Imbēru var aizkaitināt.

Es nedarīšu neko, kas jums būtu pa prātam.

Jūs jau esat izdarījis vairāk, nekā apjēdzat.

Tas bija tiesa, un de Molē atkal nožēloja savu vājumu. Tajās dienās pēc trīspadsmitā oktobra, kad notika apcieti­nāšana, Imbērs bija izmantojis sevišķi brutālus spīdzināša­nas paņēmienus, un daudzi brāļi atzinās ļaundarībās. De Molē sarāvās, atcerējies pats savu atzīšanos, proti, ka tie, kuri tika uzņemti ordenī, nolieguši to Kungu Jēzu Kristu un, pau­žot nicinājumu pret viņu, spļāvuši uz krustu. De Molē bija tā sabrucis, ka uzrakstījis vēstuli, aicinot brāļus atzīties no­darījumos, un liela daļa brāļu bija paklausījuši.

Taču pirms dažām dienām Parīzē beidzot bija ieradušies Viņa Svētības Klementa Piektā emisāri. Bija zināms, ka Klements ir Filipa marionete, un tieši tāpēc de Molē pagājušajā vasarā viņam bija nosūtījis zelta florīnus un divpadsmit nastu nesējus zirgus ar sudraba kravu. Ja kaut kas noietu greizi, nauda tiktu izlietota, lai nopirktu karaļa labvēlību. Tomēr de Molē Filipu nebija pietiekami novērtējis. Viņš nekāroja ti­kai pēc nodevām, lai arī bagātīgām. Viņš gribēja iegūt savā īpašumā visu ordeni. Tāpēc tika safabricētas apsūdzības ķe­cerībā un vienas dienas laikā apcietināti vairāki tūkstoši tenv pliešu. De Molē bija ziņojis pāvesta emisāriem par spīdzinā­šanām un publiski atteicies no atzīšanās ķecerībā. Viņš zināja, ka par to gaidāma atriebība. Tāpēc viņš teica:

Jādomā, Filips pašreiz raizējas, ka var izrādīties pā­vestam īstenībā ir stingrs raksturs.

Nav prātīgi apvainot jūsu sagūstītāju, Imbērs sacīja.

Un kas tad būtu prātīgi?

Darīt tā, kā gribam mēs.

Kā tad es lai atbildu sava Dieva priekšā?

Jūsu Dievs gaida jūsu un ikviena templieša atbildi. Im­bērs runāja parastajā metāliskajā tonī, kurā nebija ne miņas no jebkādām emocijām.

De Molē vairs negribēja turpināt sarunu. Trīs pēdējo mē­nešu laikā viņš bija pacietis nemitīgu pratināšanu un miega trūkumu. Viņu bija likuši dzelzs spīlēs, viņa pēdas iezieduši ar eļļu un turējuši cieši blakus liesmām, viņu bija stiepuši uz moku rata. Viņu spieda noskatīties, kā piedzērušie cietum­sargi spīdzina citus templiešus tie lielākoties bija vienkār­ši fermeri, sūtņi, grāmatveži, amatnieki, jūrasbraucēji un rakstveži. De Molē kaunējās par to, ko spaidu kārtā bija iz­dvesis, un negrasljās labprātīgi teikt vēl kaut ko. Viņš uz mu­guras gulēja smirdīgajā gultā un cerēja, ka cietuma priekš­nieks ies projām.

Imbērs pamāja ar roku, telpā iespraucās divi sargi un uz­rāva de Molē kājās.

Vediet viņu! Imbērs pavēlēja.

De Molē tika apcietināts Tempļa ordeņa Parīzes īpašumos un turēts tur kopš iepriekšējā oktobra. Augstais pils tornis ar četriem stūra tornīšiem bija templiešu galvenā mītne, fi­nansiālais centrs, un tajā nebija spīdzināšanai paredzētas ka­meras. Imbērs bija izgudrojis, kā var pārveidot kapelu par neiedomājamu mocību vietu, un trīs pēdējo mēnešu laikā de Molē tur bija turēts ne vienu reizi vien.

Tagad de Molē ar varu ievilka kapelā un nostādīja pašā tās centrā uz melnbalti rūtotās grīdas. Zem zvaigžņotajiem kapelas griestiem ordenī bija uzņemti daudzi brāļi.

Man teica, sacīja Imbērs, ka šeit jūs esat veikuši pa­šas slepenākās ceremonijas. Melnā talārā tērptais francū­zis lēni devās uz garās telpas vienu pusi, kur atradās ar kok­griezumiem rotāta lāde, kas de Molē bija labi pazīstama. Esmu pārbaudījis šīs lādes saturu. Tajā atrodas cilvēka gal­vaskauss, divi augšstilba kauli un balts līķauts. Interesanti, vai ne?

Dc Molē negrasījās atbildēt. Viņš domāja par vārdiem, ko klusi izrunāja katrs kandidāts, kad viņu uzņēma ordenī. "Es izcietīšu visu, kas tik Dievam."

Daudzi jūsu brāļi pastāstīja, kā šie priekšmeti tika lie­toti. Imbērs papurināja galvu. Tik pretīgs ir kļuvis jūsu ordenis.

Nu de Molē bija diezgan.

Mēs atbildam vienīgi pāvestam kā kalpi Dieva kal­pam. Vienīgi viņš var spriest par mums.

Jūsu pāvests ir pakļauts manam senjoram. Viņš jūs ne­glābs.

Tas bija tiesa. Pāvesta emisāri bija likuši skaidri saprast, ka paziņos pāvestam par de Molē atteikšanos no spaidu kār­tā iegūtās atzīšanās, taču viņi šaubījās, vai tas kaut kā mai­nīs templieša likteni.

Izģērbiet viņu! Imbērs pavēlēja.

Sargi norāva uzsvārci, ko de Molē bija valkājis kopš die­nas, kad viņu apcietināja. Viņš nejutās apbēdināts, atbrīvo­jies no tā, jo netīrais audums oda pēc fekālijām un urīna. Taču ordeņa statūti aizliedza brāļiem atsegt augumu. De Molē zi­nāja, ka inkvizīcija atkailina savus upurus, lai ievainotu viņu pašlepnumu, tāpēc apņēmās mierīgi uztvert Imbēra aizvai­nojošo rīcību. Viņa piecdesmit sešus gadus vecais augums aizvien vēl bija stalts. Tāpat kā visi ordeņa bruņinieki, ari viņš bija rūpējies par savu ķermeni. Viņš stāvēja, izslējies visā augumā, sakopoja pašcieņu un mierīgi jautāja:

Kāpēc mani vajag pazemot?

Kā jūs to domājat? Jautājumā izskanēja tāda kā neti­cība.

Šajā telpā notika dievkalpojumi, taču jūs šeit izģērbjat mani un raugāties uz manu kailumu, zinot, ka brāļi izturas nosodoši pret rtfiesas izrādīšanu.

Imbērs noliecās, atvēra lādi un izņēma garu sarža audu­ma gabalu.

Pret jums tik dārgo ordeni izvirzītas desmit apsūdzī­bas.

De Molē zināja, kādas tās ir. Tur bija minēta gan sakra­mentu ignorēšana un elku pielūgšana, gan labumu gūšana no rīcības, kas ir pretrunā ar morāli, un pat homoseksuālu sakaru pieļaušana.

Visvairāk raižu, sacīja Imbērs, man dara jūsu prasī­ba, lai ikviens ordeņa brālis noliedz, ka Kristus ir mūsu Kungs, lai katrs brālis spļauj uz krustu un mīda to ar kājām. Kāds jūsu brālis mums teica, ka viens no jums esot pat čurā­jis uz mūsu Kunga Jēzus tēlu pie patiesā krusta. Vai tā ir tais­nība?

Jautājiet tam brālim!

Diemžēl pārbaudījums viņam izrādījās pārāk smags.

De Molē neteica neko.

Manu karali un Viņa Svētību šī apsūdzība satrauc vai­rāk par visām pārējām. Būdams piederīgs pie baznīcas, jūs noteikti saprotat, cik ļoti viņus saniknojis, ka jūs noliedzat Kristu kā mūsu Pestītāju, vai ne?

Es runāšu tikai ar savu pāvestu.

Imbērs pamāja ar roku, un abi sargi ieslēdza dzelžos de Molē delnas locītavas, tad pakāpās atpakaļ un izstiepa uz priekšu viņa rokas, neliekoties ne zinis par to, ka viņa mus­kuļi ir savainoti. Imbērs no apmetņa apakšas izņēma pāta­gu, kurai siksna galā bija sadalīta vairākos zaros. Atskanēja klakšķis, un de Molē ieraudzīja, ka katram zaram piestipri­nāts kauls.

Imbērs cirta ar pātagu zem de Molē izstieptajām rokām, trāpot pa viņa kailo muguru. Sāpes izšāvās augumam cauri, tad atkāpās, taču to skaudrums nemazinājās. Neļaujot mie­sai atgūties, nāca vēl viens cirtiens, tad nākamais. De Molē negribēja sagādāt Imbēram gandarījumu, taču sāpes pārplu­dināja viņu, un viņš iekliedzās mokās.

Jūs nesmiesieties par inkvizīciju, Imbērs sacīja.

De Molē saņēmās. Viņš kaunējās, ka kliedzis. Raudzīda­mies sava mocītāja glumajā acu skatienā, viņš gaidīja, kas no­tiks tālāk.

Arī Imbērs lūkojās uz viņu.

Jūs noliedzat savu Pestītāju, sakāt, ka viņš bijis tikai cilvēks, nēvis Dieva dēls? Jūs apgānāt patieso krustu? Lie­liski. Jūs sapratīsiet, ko nozīmē ciest pie krusta.

Atkal pātagas cirtieni pa muguru, dibenu, kājām. Kau­la uzgaļi pārplēsa ādu, pašķīda asinis.

Pasaule kaut kur aizslīdēja.

Imbērs pārstāja sist.

Kronējiet mestru! viņš bļāva.

De Molē pacēla galvu un centās saskatīt skaidri. Viņš ie­raudzīja kaut ko līdzīgu melnai, apaļai dzelzs stīpai. Tajā bija sadzītas naglas, tā ka asie gali vērsās uz leju un iekšpusi.

Imbērs pienāca tuvāk.

Skatieties, ko izcietis mūsu Kungs! Kungs Jēzus Kris­tus, ko noliedzāt jūs un jūsu brāļi.

Kroni uzmauca viņam galvā un uzsitot dzina lejup, tā ka tas cieši piegūla miesai. Naglas iedūrās ādā, no brūcēm sū­cās asinis, saslapinot de Molē garos, taukainos matus.

Imbērs aizsvieda pātagu.

Vediet viņu!

De Molē vilka pāri kapelai uz augstām koka durvīm, kas reiz veda uz viņa dzīvokli. Tur atradās taburete, un de Molē lika uzkāpt uz tās. Viens sargs turēja viņu stāvus, bet otrs bija sagatavojies palīdzēt, ja de Molē pretotos. Taču viņš bija pārāk vārgs, lai to darītu.

Viņam noņēma važas no rokām.

Imbērs otram sargam pasniedza trīs naglas.

Viņa labo roku uz augšu! Imbērs izrīkoja. Kā jau ru­nājām.

Roku izstiepa augšup viņam virs galvas. Sargs pienāca tu­vāk, un de Molē ieraudzīja āmuru.

Un saprata, ko viņi nodomājuši darīt.

Mīļais Dievs!

De Molē juta kādu roku sagrābjam viņa delnas locītavu, naglas smaile tika piespiesta pie viņa sasvīdušās miesas. Viņš redzēja, ka sargs atvēzējas ar āmuru, dzirdēja, ka metāls at­sitas pret metālu.

Nagla izdūrās cauri locītavai, un viņš iekliedzās.

Vai redzēji asinsvadus? Imbērs jautāja sargam.

Tur nebija neviena paša.

Labi. Viņš nedrīkst noasiņot līdz nāvei.

De Molē, būdams vēl jauns ordeņa brālis, bija cīnījies Svē­tajā zemē, kad ordenis bija pēdējo reizi aizstāvējies pret ie­naidnieku Akrā. Viņš atcerējās toreiz saņemto zobena cirtie­nu. Tas bija dziļš. Ass. Sāpēja ilgi. Taču nagla delnas locītavā bija kas daudz ļaunāks.

De Molē kreiso roku viņi izstiepa leņķī pret augumu un cauri delnas locītavai izdzina otru naglu. Viņš iekoda mēlē, mēģinot savaldīties, bet ciešanas bija tik lielas, ka zobi iecirtās pārāk dziļi. Mutē saskrēja asinis, un viņš tās norija.

Imbērs aizspēra projām tabureti, un de Molē sešas pēdas garā auguma svaru tagad turēja tikai abu roku īpaši labās rokas delnu locītavas, jo kreisā roka bija pienaglota leņķī, tāpēc labās rokas slodze bija tik liela, ka tā draudēja pār­trūkt. Plecā kaut kas nokrakšķēja, un sāpes uzvēlās kā mil­zu vilnis.

Viens sargs satvēra viņa labo pēdu un aplūkoja to. Im­bērs acīmredzot bija raudzījies, lai naglas iesistu vietās, kur bija maz asinsvadu. Tad viņi kreiso pēdu aizlika aiz labās un abas pēdas pienagloja pie durvīm ar vienu naglu.

De Molē vairs nespēja pakliegt.

Imbērs pārbaudīja padarīto.

Asiņu maz. Labi. Viņš atkāpās. Kā cieta mūsu Kungs un Pestītājs, tā cietīsiet arī jūs. Ar vienu vienīgu atšķirību.

Tagad de Molē saprata, kāpēc viņi izvēlējušies durvis. Im­bērs lēni pavēra durvis un šūpoja tās, tad spēji aizcirta ciet.

De Molē ķermenis tika parauts uz vienu, tad uz otru pusi, tas zvārojās izmežģītajās plecu locītavās, raujoties nost no naglām. Viņš nebija varējis iedomāties, ka iespējamas tādas ciešanas.

Tikpat kā moku rats, Imbērs teica. Sāpju līmeni tur var regulēt. Ari šeit es varu to darīt. Varu jaut jums karā­ties. Varu šūpot šurpu turpu. Varu darīt arī to, ko tikko sa­jutāt, un tas ir pats ļaunākais.

Pasaule aizslīdēja un atkal parādījās. De Molē ar pūlēm elpoja. Muskuļi bija krampjaini sarauti. Sirds mežonīgi dau­zījās. Ādu klāja sviedri, viņš jutās ka drudzi, augums dega ugunīs.

Nu, vai vēl smiesieties par inkvizīciju? Imbērs jautāja.

Viņš gribēja pateikt Imbēram, ka ienīst baznīcu par to, ko

tā dara. Gļēvajam pāvestam, kas bija bankrotējuša Francijas monarha varā, kaut kā bija izdevies satriekt pašu dižāko reli­ģisko organizāciju, kuru jelkad pazinusi cilvēce. Piecpadsmit tūkstoši brāļu visā Eiropā. Deviņi tūkstoši muižu. Brāļu ap­vienība, kas reiz bija valdījusi Svētajā zemē un pastāvējusi divus gadu simteņus. Kristus un Zālamana tempļa nabadzī­go bruņinieku ordenis iemiesoja visu labāko. Taču viņu sa­sniegumi bija raisījuši skaudību, un viņam kā mestram būtu vajadzējis prast skaidri novērtēt politiskās vētras, kas savil­kās ap viņu. Vajadzēja būt elastīgākam, ne tik vaļsirdīgam. Paldies Dievam, ka viņš tomēr dažus notikumus bija pare­dzējis un veicis piesardzības pasākumus. Filips Ceturtais ne­kad nedabūs ne paskatīties uz templiešu zeltu un sudrabu.

Un templiešu pašu lielāko dārgumu viņam neredzēt ne­mūžam.

Tāpēc de Molē saņēma pēdējās spēka drusciņas un pacē­la galvu. Imbērs nodomāja, ka viņš ir gatavs runāt, un pa­nācās tuvāk.

Esiet nolādēts! de Molē čukstēja. Esiet nolādēts jūs un visi tie, kas jums palīdz šajā elles nekrietnībā!

Tad viņa galva nokārās uz leju. Viņš dzirdēja, ka Imbērs sauc, lai šūpo durvis, bet sāpes bija tik mežonīgas, to trie­cieni iebruka viņā no tik daudzām pusēm, ka viņš tikpat kā neko vairs nejuta.

De Molē noņēma no durvīm. Viņš nezināja, cik ilgi karā­jies, taču locekļu atslābumu nemanīja, jo muskuļi jau sen bija notirpuši un kļuvuši nejūtīgi. Viņu kaut kur nesa, tad viņš saprata, ka atkal atrodas savā kamerā. Sagustītāji nolika vi­ņu uz matrača, un, kad ķermenis iegrima mīkstajās bedrēs, degunā iesitās pazīstamā smirdoņa. Zem galvas palika spil­venu, viņa rokals izstieptas novietoja gar sāniem.

Man stāstīja, Imbērs klusi teica, ka, uzņemot jūsu ordenī jaunu brāli, kandidātam ap pleciem apņem linu au­duma līķautu. Tas it kā simbolizē nāvi un atdzimšanu jaunā dzīvē kā templietim. Arī jums tagad tiek piešķirts šis gods. Esmu nolicis jums līdzās līķautu no lādes, kas atrodas kape­lā. Imbērs pastiepa roku un pārvilka garo sarža aūdumu pāri de Molē sviedriem un asinīm klātajam augumam līdz pat pēdām. Drāna tagad aizsedza viņa skatienu. Man stās­tīja, ka šo līķautu ordenis izmantojis Svētajā zemē, tad atve­dis šurp, lai tajā ietītu katru jauniesvētāmo. Tagad jūs esat atdzimis, Imbērs izsmejoši teica. Guliet un domājiet par saviem grēkiem! Es atgriezīšos.

De Molē bija pārāk vārgs, lai atbildētu. Viņš zināja lmbēram droši vien pavēlēts, ka nogalināt viņu nedrīkst, taču viņš arī saprata, ka rūpēties par viņu neviens negrasās. Tā nu viņš gulēja mierīgi. Notirpums atkāpās, un viņš cieta neizsakāmas sāpes. Sirds smagi dauzījās, viņš tā svīda, ka gandrīz vai peldēja sviedros. De Molē sev iestāstīja, ka va­jag nomierināties un domāt labas domas. Nelika mieru ap­jausma, ka viņš zina, ko viņa sagūstītāji griH uzzināt vairāk par visu. Viņš bija vienīgais dzīvais cilvēks, kas to zināja. Tā­da bija ordeņa kārtība. Mestrs šo noslēpumu darīja zināmu nākamajam mestram tā, ka to nevarēja zināt neviens cits. Diemžēl viņa pēkšņās apcietināšanas un ordeņa tīrīšanas dēļ noslēpumu vajadzēja nodot nākamajam mestram kādā citā veidā. De Molē negrasījās pieļaut, ka Filips vai Baznīca pa­tur virsroku. To, ko viņš zina, viņi dabūtu zināt tikai tad, ja de Molē pats to gribētu. Kā teikts psalmā? "Tava mēle mek­lē postu kā uztrīts dzenamais nazis, perinot viltu."

Taču tad viņam ienāca prātā kāds cits teiciens no Bībe­les, kas sniedza tādu kā mierinājumu viņa nomocītajai dvē­selei. Tāpēc viņš, guļot līķautā, asiņodams un svīzdams, do­māja par Piekto Mozus grāmatu.

"Laid mani, es tos iznīcināšu."

.

KOPENHĀGENA. DĀNIJA

TREŠDIENA, DIVDESMIT OTRAIS JŪNIJS. MŪSDIENAS

DIVI UN PIECDESMIT MINŪTES DIENĀ

Kotons Malons pamanīja nazi tieši lajā pašā brīdī, kad ie­raudzīja Stefāniju Nelu. Viņš sēdēja pie kafejnīcas Nikolaj āra galdiņa, ērti iekārtojies baltā režģu krēslā. Saulainā pēcpus­diena bija mīlīga, un populārajā Dānijas laukumā Hojbro Placis, kas pletās viņam priekšā, ļaužu bija ka biezs. Kafejnīcas ofi­ciantes, kā parasti, steigšus tekāja šurpu turpu, apkalpojot viesus, un viņš jau pusstundu sēdēja, gaidot Stefāniju.

Viņa bija maza auguma sieviete septītajā gadu desmitā, lai gan viņa nekad nebija apstiprinājusi savu īsto vecumu, un Tieslietu ministrijas personāla lietās, kur Malons reiz bija ieskatījies, dzimšanas datiem paredzētajā ailē atradās tikai draisks ieraksts N/A. Viņas tumšajos matos vīdēja sudrabai­nas šķipsnas, bet brūno acu skatienā vienlaikus jautās libe­rāls iejūtīgums un nelokāma stingrība kā jau prokurorei. Divi prezidenti bija centušies panākt, lai viņa kļūst par ģe­nerālprokurori, bet viņa abus piedāvājumus bija noraidījusi. Kāds ģenerālprokurors bija izmantojis visu savu ietekmi, lai Stefāniju atceltu no amata īpaši pēc tam, kad FIB bija viņai uzdevis izmeklēt šā ģenerālprokurora darbu, bet Baltais nams noraidīja šo ideiu, jo Stefānija Nela bija ne vien izcila speciāliste, bet arī pedantiski godīga.

Savukārt vīrietis ar nazi bija neliela auguma, drukns, ar šauru seju un īsi apgrieztiem matiem, kas galvvidū bija sa­sukāti uz augšu. Viņa vaibsti lika domāt, ka viņš ir no Aus­trumeiropas, viņam bija vajāta cilvēka sejas izteiksme tajā jautās bezcerība, kas Malonam darīja vēl lielākas raizes nekā pazibējušais naža asmens. Viņš bija ģērbies džinsa auduma biksēs un asinssarkanā jakā.

Malons piecēlās, nenolaizdams acis no Stefānijas.

Viņam ienāca prātā, ka vajadzētu varbūt uzsaukt un brī­dināt, bet viņa bija pārāk tālu, un troksnis visapkārt bija pā­rāk liels. Skatu uz Stefāniju tieši pašreiz aizsedza kāda mo­dernā skulptūra, kuru laukumā bija tik daudz, šī attēloja piedauzīgi resnu sievieti, kas kaila guļ uz vēdera, un viņas varenais dibens slējās augšup kā vēja appūstas kalnu virsot­nes. Kad Stefānija parādījās no bronzas skulptūras otras pu­ses, vīrietis ar nazi bija viņai pavisam tuvu, un Malons no­raudzījās, kā viņš pārgriež siksnu, kas bija pārmesta sievietei pār kreiso plecu, pagrābj ādas somu un nogrūž Stefāniju uz celiņa akmens plāksnēm.

Sieviete iekliedzās, un, ieraugot zagli pazibinām nazi, ļau­žu pūlī sacēlās troksnis.

"Sarkanā jaka" metās uz priekšu ar Stefānijas somu rokā, ar plecu atgrūzdams cilvēkus, kas viņu traucēja. Daži pagrū­da viņu. Zaglis asi pagriezās pa kreisi, apmetās ap kādu bronzas skulptūru un beidzot sāka skriet. Šķita, viņš gribē­ja nokļūt uz gājējiem paredzēto ielu Kobmagergnde, kas, apmetot līkumu, veda uz ziemeļiem ārā no Hajbro Plads un dzi­ļāk pilsētas veikalu rajonā.

Malons ar lēcienu metās uz priekšu, apņēmies nogriezt uzbrucējam ceļu, pirms tas pagriezās ap stūri, bet viņam ce­ļu aizšķērsoja velosipēdistu pulciņš. Viņš apskrēja tiem ap­kārt un sprinta tempā devās tālāk, brāzās ap strūklaku, tad panāca zagli.

Viņi nogāzās uz akmens celiņa. "Sarkanā jaka" saņēma smagāko triecienu, un Malons uzreiz ievēroja, ka pretinieks ir spēcīgs un muskuļains. Uzbrukums viņu acīmredzot ne­bija nobiedējis, viņš apvēlās riņķī un ar celi iespēra Malonam pa vēderu.

Viņam aizrāvās elpa, un vēderā iemetās krampji.

"Sarkanā jaka" pielēca kājās un drāzās uz Kobmagergade.

Malons piecēlās, bet tūlīt pat sarāvās čokurā un pāris reižu sekli ievilka elpu.

Nolādēts! Viņš pēdējā laikā nebija trenējies.

Malons saņēmās un atkal sāka vajāt uzbrucēju, kas tagad atradās jau piecdesmit pēdu attālumā. Cīniņa laikā Malons nazi nebija manījis, bet, skrienot pa ielu starp veikaliem, viņš redzēja, ka vīrietis joprojām cieši tur ādas somu. Malonam krūtīs sāka svilināt, tomēr viņš pamazām tuvojās zaglim.

"Sarkanā jaka" satvēra kalsna, veca vīra, ziedu pārdevē­ja, ratiņus šādi ratiņi Hojbro Pinās un Kebmagergade rindojās cits citam blakus. Malons nevarēja ciest ielu pārdevējus, kuriem tā patika nostāties tieši pie viņa grāmatveikala logiem, īpaši sestdienās. "Sarkanā jaka" pagrūda ratiņus, lai tie pa bruģi ripotu uz Malona pusi. Malons nevarēja ļaut rati­ņiem ripot, kur pagadās, uz ielas bija pārāk daudz cilvē­ku, tostarp bērnu, tāpēc viņš pašāvās pa labi, saķēra ziedu ratiņus un, sagriezis šķērsām, apturēja.

Pametis skatienu atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Stefānija ap stūri iegriežas Kobmagergade un viņai blakus nāk policists. Viņi atradās dažu desmitu metru attālumā, un viņam nebija lai­ka gaidīt.

Malons brāzās tālāk, gudrodams, kurp gan tas vīrietis dodas. Varbūt viņš kaut kur bija novietojis mašīnu, varbūt šoferis viņu gaidīja vietā, kur Kebmagergade savienojās ar ci­tu Kopenhāgenas laukumu, Hauser Plads, kur arī bija daudz ļaužu. Malons cerēja, ka tā tomēr nebūs. Hauser Plads allaž bija neiedomājama drūzma, jo tur no visām pusēm saplūda kopā gājēju ielas, veidojot īstu pircēju Meku, tā saucamo Stroget. Malonam no neparastās slodzes smeldza kāju mus­kuļi, tie, šķita, tikpat kā neatcerējās laiku, ko viņš bija pava­dījis Jūras kara spēku un Tieslietu ministrijas dienestā. Tikai gads bija pagājis pēc labprātīgās atvaļināšanās, bet par viņa tagadējo treniņu režīmu iepriekšējais darba devējs nebūt ne­priecātos.

Tālāk priekšā slējās Apaļais tornis, kas cieši piekļāvās Trīsvienības baznīcai kā termoss komplektā ar lenča kārbu. Masīvajai cilindriskajai celtnei bija deviņi stāvi. Dānijas ka­ralis Kristiāns Ceturtais to bija cēlis tūkstoš seši simti četr­desmit otrajā gadā, un viņa valdīšanas simbols apzeltīts cipars 4, ko ieskāva burts C, zaigoja uz drūmās ķieģeļu fasādes. Vietā, kur atradās Apaļais tornis, krustojās piecas ielas, un "Sarkanā jaka" varēja izbēgt pa jebkuru no tām.

Parādījās policijas mašīnas.

Viena, riepām kaucot, apstājās Apaļā torņa dienvidu pu­sē. Otra tuvojās no Kobmagergade tālākā gala, aizšķērsojot bēgšanas ceļu uz ziemeļu pusi. "Sarkanā jaka" tagad bija ie­sprostots laukumā, kas atradās ap Apaļo torni. Viņš saminstinājās, šķietami novērtējot situāciju, tad metās pa labi un nozuda Apaļajā tornī.

Ko tas muļķis dara? No torņa varēja izkļūt vienīgi caur pirmā stāva portālu. Taču "Sarkanā jaka" to varbūt nezināja.

Malons skrēja uz ieeju. Viņš pazina cilvēku, kas strādāja biļešu kasē. Šis norvēģis bija aizrāvies ar angļu literatūru un daudz stundu tika pavadījis Malona grāmatveikalā.

Ārne, kurp tas vīrs devās? Malons jautāja dāņu valo­dā, cenzdamies'atgūt elpu.

Aizskrēja garām nesamaksājis.

Vai augšā kāds ir?

Pirms brīža augšup devās kāds gados vecāks pāris.

Augšup nevarēja nokļūt ne pa kāpnēm, ne arī ar liftu.

Līdz pat torņa augšējam stāvam veda spirālveida uzbrauk­tuve, izbūvēta jau torņa celtniecības sākumā, lai pa to ar ra­tiem varētu uzvest augšā masīvos septiņpadsmitā gadsimta astronomijas instrumentus. Vietējiem ekskursiju vadītājiem patika stāstīt, ka reiz Krievijas cars Pēteris Lielais zirgā uz­jājis līdz pašai augšai, bet cariene braukusi nopakaļ karietē.

Malons dzirdēja, ka stāvā virs viņiem atbalsojas soļu trok­snis. Zinot, kas viņu gaida, viņš pašūpoja galvu.

Sakiet policijai, ka esam tur, augšā.

Viņš sāka skriet.

Ticis līdz spirālveida uzbrauktuves pusei, viņš paskrēja ga­rām ieejai Lielajā zālē. Stiklotās durvis bija aizslēgtas, telpa tumša. Torņa ārsienās cits citam līdzās bija iebūvēti ar orna­mentiem rotāti dubultlogi, bet tos sargāja dzelzs stieņi. Ma­lons atkal ieklausījās un joprojām dzirdēja soļu dipoņu augšā.

Viņš turpināja skriet, smagi elsojot. Pie viduslaikos dari­nātās ierīces, kas attēloja planētu kustību un bija piestipri­nāta augstu pie sienas, Malons apstājās. Viņš zināja, ka izeja uz jumta platformu atrodas tikai dažu pēdu attālumā aiz uz­brauktuves pēdējā līkuma.

Soļu troksnis vairs nebija dzirdams.

Malons uz pirkstgaliem virzījās tālāk pa velvēto eju. Pašā vidū atradās astoņstūru telpa observatorija; tā vairs nebi­ja Kristiāna Ceturtā, bet vēlāku laiku būve. Observatoriju ieskāva plaša terase.

Kreisajā pusē observatoriju apņēma dekoratīvs metālka­luma žogs, un žoga vienīgie vārtiņi bija aizvērti un nostipri­nāti ar ķēdi. Labajā pusē smalka metālkaluma margas noro­bežoja torņa ārmalu. Aiz zemajām margām varēja saskatīt pilsētas sarkano kārniņu jumtus un baznīcu zaļās smailes.

Malons apgāja ap platformu un ieraudzīja uz vēdera guļam vecu vīrieti. Aiz viņa stāvēja "Sarkanā jaka", pielicis nazi pie rīkles vecajai sievietei un ar roku aptvēris viņu ap vidu. Šķita, viņa gribēja kliegt, bet balsi aizžņaudza bailes.

Esiet mierīga! Malons dāniski teica sievietei.

Viņš pētīja "Sarkano jaku". Tumšās, gandrīz sērīgās acis joprojām lūkojās tā, it kā vīrieti kāds vajātu. Spožajā saulē spīdēja sviedru lāses uz viņa pieres. Viss liecināja, ka Ma­lons nedrīkst spert pat soli tuvāk. Lejāk jau skanēja soļu trok­snis, norādot, ka pēc brītiņa būs klāt policija.

Varbūt nomierināsieties? Malons jautāja angliski.

Viņš redzēja, ka vīrietis to sapratis, tomēr nazi nenolai­da. "Sarkanā jaka" šaudīgi skatījās te augšup, te atkal uz Malonu. Likās, vīrietis nejutās drošs pats par sevi, un tas Malonam darīja vēl lielākas raizes. Izmisumā cilvēki mēdz rīkoties neprātīgi.

Nolieciet nazi! Šurp nāk policija. Jūs nevarat tikt pro­jām no šejienes.

"Sarkanā jaka" atkal palūkojās uz debesīm, tad pievērsās Malonam. Skatiens pauda neizlēmību. Ko tas nozīmēja? So­mas zaglis uzskrien simt pēdu augstā tornī, no kura nav iz­ejas?

Soļu troksnis no lejas kļuva skaļāks.

Policija ir tepat.

"Sarkanā jaka" atkāpās līdz dzelzs margām, bet sievieti arvien vēl turēja cieši. Malons nojauta vīrieša nelokāmo ap­ņēmību, kas spieda viņu rīkoties, tāpēc vēlreiz atkārtoja:

No šejienes nav izejas.

"Sarkanā jaka" vēl ciešāk satvēra sievieti, pastreipujoja dažus soļus atpakaļ un atspiedās pret ārējām margām, kas sniedzās viņam tikai līdz jostasvietai, tagad aiz viņa un ķīlnieces bija vairs tikai tukšums.

Piepeši šausmu izteiksme vīrieša skatienā izzuda, un viņš kļuva savādi mierīgs. Viņš pagrūda sievieti uz priekšu, un Malons viņu satvēra, pirms viņa zaudē līdzsvaru. "Sarkanā jaka" pārmeta krustu un, rokā turot Stefānijas somu, metās pāri margām, izkliedzot tikai vienu vārdu beauseaut[1] -, tad, krītot lejā, ar nazi pāršķēla sev rīkli.

Kad portālā parādījās policisti, sieviete skaļi ievaimanā­jās.

Malons palaida viņu vaļā un pieskrēja pie margām.

"Sarkanā jaka" nekustīgi gulēja uz bruģa simt pēdu ze­māk.

Malons pagriezās un palūkojās debesīs vēl augstāk par ka­roga mastu virs observatorijas, kur Dānijas karogs balts krusts uz sarkana fona bezvējā bija nošļucis uz leju.

Uz ko tas vīrietis skatījās? Kāpēc viņš metās lejā?

Malons atkal paraudzījās uz leju un ieraudzīja Stefāniju, kas ar elkoņiem pūlējās izlauzties caur arvien blīvāko ļaužu pūli. Viņas soma atradās dažu pēdu attālumā no mirušā vī­rieša, un Malons vēroja, kā viņa paķer somu no bruģa, tad ienirst skatītāju burzmā. Viņš sekoja Stefanijai ar skatienu, kad viņa lauzās cauri pūlim, ātri aizsteidzās pa kādu no ie­lām, kas veda projām no Apaļā torņa, un, ne reizi neatskatī­jusies, nozuda cilvēku pilnajā Stivget.

Malons noskatījās, cik steidzīgi viņa attālinās, pašūpoja galvu un nomurmināja:

Ko tad tas nozīmē?

Stefānija jutās satriekta. Pēc divdesmit sešiem Tieslietu ministrijā nostrādātajiem gadiem, kur piecpadsmit pēdējos gadus viņa vadīja Magelāna nodaļu, viņa bija iemācījusies sa­prast ja kāds objekts stāv uz četrām kājām, ja tam ir snu­ķis un lielas, nokarenas ausis, tas ir zilonis. Lai to apjēgtu, zilonim nav jāpiekarina plāksnīte ar uzrakstu. Tikpat skaidrs bija tas, ka vīrietis sarkanajā jakā nav bijis parasts zaglis.

Viņš bija gluži kas cits.

Un tas nozīmēja, ka par Stefānijas darījumiem kāds zina.

Viņa bija redzējusi, kā zaglis krīt no torņa, šī bija pirmā reize, kad viņa pati savām acīm skatīja nāvi. Ilgus gadus vi­ņa bija dzirdējusi savus aģentus runājam par to, taču lasīt ziņojumu par nāvi un redzēt kādu mirstam bija kā diena pret nakti. Cilvēka ķermenis bija atsities pret bruģi ar šķebinošu būkšķi. Vai viņš nolēca pats? Vai Malons viņu nogrūda? Vai tur notika kautiņš? Vai viņš kaut ko teica pirms kritiena?

Stefānija bija atbraukusi uz Dāniju viena vienīga iemesla dēļ un nolēmusi pie viena apciemot Malonu. Pirms dau­dziem gadiem viņš bija viens no tiem divpadsmit, kurus Stefānija pašā sākumā izvēlējās darbam Magelāna nodaļā. Viņa bija pazinusi Malona tēvu, vērojusi, cik stabili karjerā uz priekšu virzās dēls, un priecājusies, kad viņš pieņēma viņas darba piedāvājumu un, atstājis ģenerālprokurora amatu Jūras kara spēkos, pārnāca uz Tieslietu ministriju. Beigu beigās viņš kļuva par Stefānijas vislabāko aģentu, un viņa nobēdā­jās, kad Malons pagājušajā gadā nolēma atvaļināties.

Kopš tā laika Stefānija viņu nebija sastapusi, lai gan abi dažas reizes bija runājušies pa tālruni. Kad viņš dzinās pa­kaļ zaglim, Stefānija ievēroja, ka Malona staltais augums ar­vien vēl ir spēcīgs un muskuļains, biezie, viļņainie mati nav zaudējuši gaišo, dzeltenbrūno toni, ko viņa labi atcerējās un kas līdzinājās pilsētas seno akmens celtņu krāsai. Viņš pie Stefānijas bija strādājis aptuveni divpadsmit gadus, allaž bijis godīgs un patstāvīgs, tāpēc bija labs aģents, kuram viņa varēja uzticēties, taču viņam piemita arī cilvēciska līdzjūtība, īstenībā Malons bija vairāk nekā tikai darbinieks.

Viņš bija Stefānijas draugs.

Tomēr tas nenozīmēja, ka viņa grib iesaistīt Malonu sa­vos darījumos.

Vajāt zagli bija gluži Malona garā, tomēr tas radīja sarež­ģījumus. Tas nozīmēja, ka, tiekoties ar viņu, izvirzīsies jau­tājumi, uz kuriem Stefānija negribēja atbildēt.

Tikšanās ar seno draugu bija jāatliek uz citu reizi.

Malons iznāca no Apaļā torņa un devās nopakaļ Stefāni­jai. Kad viņš bija atstājis jumta platformu, mediķi aprūpēja abus vecos cilvēkus. Vīrietis bija cietis satricinājumu, saņe­mot sitienu pa galvu, bet nopietnas vainas viņam nebija. Sie­viete joprojām histēriski raudāja, un Malons dzirdēja, ka viens no torņa uzraugiem ieteic, lai viņu ved uz neatlieka­mās palīdzības mašīnu, kas gaidīja lejā.

"Sarkanās jakas" līķis arvien vēl gulēja zemē, apsegts ar bāldzeltenu palagu, un policija centās pavirzīt tālāk ļaudis, kuri drūzmējās ap notikuma vietu. Spraucoties cauri pūlim, Malons noraudzījās, kā policists noņem apsegu un līķi sāk fotografēt policijas fotogrāfs. Zaglis patiešām bija pārgrie­zis sev rīkli. Asiņainais nazis atradās dažu pēdu attālumā no viņa rokas, kura bija izgriezta nedabiskā leņķī. Asinis no brū­ces bija sakrājušās tumšsarkanā peļķē uz bruģa. Galvaskau­sā bija iedobums, rumpis sašķaidīts, bet kājas izlocītas tik kroplīgi, it kā tajās nebūtu kaulu. Policists teica, lai Malons neiet projām viņiem vajadzēja liecinieka ziņojumu, taču šo­brīd Malonam bija jāsameklē Stefānija.

Viņš tika ārā no ziņkārīgo blenzēju loka un pameta ska­tienu uz vakara debesīm, kur saule pirms rieta spīdēja iz­šķērdīgā krāšņumā. Neviena mākonīša. Šī nakts droši vien būtu ideāli piemērota zvaigžņu vērošanai, taču Apaļā torņa observatoriju neviens tagad neapmeklēs. Nē. Tīf šovakar ap­meklētājiem tika slēgta, jo kāds vīrietis tikko bija nolēcis no augšas, lai nonāvētos.

Kas gan bija tas vīrietis?

Malona domās ziņkāre mijās ar bažām. Viņš saprata, ka vajadzētu atgriezties savā grāmatveikalā un aizmirst Stefā­niju Nelu un visu, ko viņa dara. Viņš pie Stefānijas vairs ne­strādāja. Tomēr Malons zināja, ka tā nenotiks.

Te kaut kas risinājās, un tas nebija nekas labs.

Malons pamanīja Stefāniju piecdesmit jardus uz priekšu pa Vestergade tā bija vēl viena gara gājēju iela, kas veidoja Kopenhāgenas veikalu rajona tīklu. Viņa gāja žiglā un pār­liecinātā solī, tad spēji nogriezās pa labi un nozuda kādā ēkā.

Malons steidzās turp un ieraudzīja grāmatveikalu Hansen's Antikvariat. Tā īpašnieks bija viens no retajiem cilvēkiem pilsētā, kas nemēdza izturēties pret Malonu laipni. Pēteram Hansenam nepatika ārzemnieki, īpaši jau amerikāņi, un viņš bija pat mēģinājis nepieļaut, lai Malonu uzņem Dānijas An­tikvāro grāmattirgotāju asociācijā. Par laimi, neviens cits Hansena nepatiku neatbalstīja.

Malonā pamodās seni instinkti, izjūtas un maņas, kas bija snaudušas kopš atvaļināšanās laika pagājušajā gadā. Izjūtas, kas viņam nepatika. Taču tās allaž bija likušas viņam tiek­ties arvien tālāk.

Malons apstājās netālu no ieejas durvīm un ieraudzīja, ka iekšpusē Stefānija sarunājas ar Hansenu. Tad abi iegāja dzi­ļāk veikala telpās, kas trīsstāvu ēkā aizņēma visu pirmo stā­vu. Malonam bija zināms telpu izkārtojums, jo viņš pagāju­šajā gadā bija pētījis Kopenhāgenas grāmatveikalus. Gandrīz visi simbolizēja ziemeļniekiem raksturīgo kārtības mīlestību grāmatas bija rūpīgi izvietotas plauktos un sakārtotas pēc tematiem. Taču Hansens bija paviršāks. Viņa veikalā jukjukām bija sakrautas vecās un jaunās grāmatas galvenokārt jaunās, jo viņš nebija no tiem cilvēkiem, kas gatavi maksāt bargu naudu, lai iegūtu īpašumā kādu retumu no privātas kolekcijas.

Malons klusi iegāja krēslainajā telpā, cerēdams, ka ne­viens darbinieks neuzrunās viņu vārdā. Pāris reižu viņš bija pusdienojis kopā ar Hansena menedžeri, no kuras uzzināja, ka Hansens jūt netīksmi pret viņu. Par laimi, viņa nebija re­dzama, tikai kādi desmit cilvēki stāvēja pie plauktiem un pē­tīja grāmatas. Malons veikli pagājās uz telpas aizmuguri viņš zināja, ka tur atrodas milzums šauru telpu, kuras citu no citas norobežo plaukti ar grāmatām. Viņš jutās neērti, te stāvot, Stefānija galu galā bija tikai piezvanījusi un teikusi, ka būs pilsētā dažas stundas un vēlas tikties vienīgi tādēļ, lai sasveicinātos, taču tas bija pirms "Sarkanās jakas" pa­rādīšanās. Un Malonam sasodīti gribējās zināt, kāpēc tas vī­rietis mira.

Viņam gan nevajadzētu brīnīties par Stefānijas izturēša­nos. Viņa vienmēr mēdza paturēt visu pie sevis, dažreiz pat pārāk lielā mērā, tāpēc bieži radās strīdi. Strādāt kabineta drošībā pie datora Atlantā bija gluži kas cits nekā pildīt sle­penā aģenta uzdevumu. Nav iespējams pieņemt pareizus lē­mumus, ja trūkst pilnīgas informācijas.

Malons ievēroja, ka Stefānija un Hansens atrodas nišā bez loga, kur Hansenam bija kabinets. Malons reiz tur tika ie­griezies, kad sākumā mēģināja nodibināt draudzīgas attie­cības ar to stulbeni. Hansens bija drukns vīrietis ar prāvu degunu, zem kura dižojās sirmas ūsas. Malons iekārtojās aiz pārblīvēto plauktu rindas un paņēma grāmatu, izlikdamies, ka lasa.

Kāpēc jums vajadzēja braukt šurp tik tālu ceļu? Han­sens jautāja saspringtā, sēcošā balsī.

Vai kaut ko zināt par Roskildes izsoli?

Tik raksturīgi Stefanijai atbildēt ar jautājumu, ja viņa ne­vēlējās sniegt atbildi.

Es to bieži apmeklēju. Tajā tiek pārdots milzum daudz grāmatu.

Izsole bija pazīstama arī Malonam. Roskilde atradās trīs­desmit minūšu brauciena attālumā uz rietumiem no Kopen­hāgenas. Pilsētas antīko grāmatu dīleri reizi gada ceturksni rīkoja izsoli, uz kuru sabrauca pircēji no visas Eiropas. Di­vus mēnešus pēc veikala atvēršanas Malons tur bija nopel­nījis gandrīz divsimt tūkstošus eiro par četrām grāmatām, ko viņam izdevās atrast kādas mazpazīstamas muižas ūtru­pē Čehijas Republikā. Iegūtie līdzekļi ļāva viņam daudz mierīgāk pārdzīvot laiku, kad viņš no algota valsts darbi­nieka pārtapa par uzņēmēju. Taču tas raisīja ari konkurentu nepatiku, un Pēters Hansens nebija slēpis skaudību.

Man vajadzīga tā grāmata, par kuru runājām. Šovakar. Jūs teicāt, ka šeit to varēšot nopirkt bez grūtībām, Stefānija sacīja tāda cilvēka tonī, kas radis pavēlēt.

Hansens klusi iesmējās.

Amerikāņi. Visi jūs esat vienādi. Pasaule riņķo ap jums.

Mans vīrs teica, ka jūs esat cilvēks, kas spēj atrast pat neiespējamo. Grāmata, ko man vajag, ir jau atrasta. Es gri­bu tikai to nopirkt.

Es to pārdošu par pašu augstāko piesolīto cenu.

Malons saviebās. Stefanijai nebija pazīstama bīstamā te­ritorija, kurā viņa bija iekļuvusi. Kārtojot šādus darījumus, nekad nedrīkstēja atklāt, cik ļoti pircējam manta vajadzīga.

Tā ir gandrīz nepazīstama grāmata, kas nevienu nein­teresē, viņa sacīja.

Tomēr jūs tā interesē acīm redzami, tātad atradīsies arī citi gribētāji.

Runāsim skaidri mēs solām visvairāk.

Kāpēc tā grāmata ir tik svarīga? Es par to līdz šim neko neesmu dzirdējis. Tās autors ir nezināms.

Vai jūs apšaubāt mana vīra motīvus?

Ko tad tas nozīmē?

Tas uz jums neattiecas. Nodrošiniet grāmatu mums, un es samaksāšu cenu, par kuru vienojāmies.

Kāpēc jūs grāmatu nepērkat pati?

Neesmu nodomājusi paskaidrot.

Jūsu vīrs bija daudz atsaucīgāks.

Viņš ir miris.

Lai gan tas tika pateikts bez īpašām emocijām, uz brīdi iestājās klusums.

Vai uz Roskildi mēs brauksim kopā? Hansens jautāja, acīmredzot sapratis, ka no Stefānijas neko neuzzinās.

Es tikšos ar jums tur.

Gaidīšu ar nepacietību.

Stefānija ātri devās ārā no kabineta, un Malons, ierāvies dziļāk savā slēptuvē, novērsās, kad viņa gāja garām. Viņš dzirdēja, ka aizcērtas Hansena kabineta durvis, un izman­toja izdevību doties atpakaļ uz veikala izeju.

Stefānija izgāja no pustumšā veikala un nogriezās pa krei­si. Malons nogaidīja, tad zagās uz priekšu un vēroja, kā viņa kādreizējā priekšniece apsteidz pircējus un dodas atpakaļ uz Apaļo torni.

Malons nedaudz atpalika un sekoja viņai.

Stefānija ne reizi neatskatījās. Šķita, viņai ne prātā nenā­ca, ka viņas gaitas varētu kādu interesēt. Tomēr viņai va­jadzētu iedomāties šādu iespēju, sevišķi pēc notikuma ar "Sarkano jaku". Malons brīnījās, kāpēc Stefāniju nepavada apsargs. Tiesa gan, viņa nebija slepenā aģente, taču nebija ari vieglprātīga auša.

Nonākusi līdz Apaļajam tornim, Stefānija nenogriežas pa labi, lai dotos ūz Hojbro Plads, kur atradās Malona grāmatveikals, bet turpināja iet taisni. Nogājusi vēl trīs kvartālus, viņa nozuda Hotel d'Angleterre.

Malons vēroja viņu ieejam.

Viņš jutās aizvainots, ka Stefānija nodomājusi Dānijā pirkt kādu grāmatu un nav lūgusi viņa padomu. Acīmredzot Stefānija negribēja iesaistīt viņu. Īstenībā šķita, ka pēc notiku­ma Apaļajā tornī viņa negribēs ar Malonu pat runāt.

Viņš palūkojās pulkstenī. Nedaudz pāri pusčetriem. Izsole sākās sešos vakarā, un līdz Roskildei bija pusstundas brau­ciens. Malons nebija domājis braukt turp. Katalogā, kas tika atsūtīts jau pirms vairākām nedēļām, nekā interesanta nebi­ja. Taču tagad tas vairs nebija svarīgi. Pat ņemot vērā Stefānijas raksturu, viņa izturējās savādi. Un pazīstamā iekšējā balss, kas Malonu bija sargājusi visus divpadsmit gadus, kad viņš strādāja par valdības slepeno aģentu, teica, ka Stefani­jai viņš būs vajadzīgs.

ABATIJA DES FONTAINES

FRANCIJAS PIRENEJI

PIECI PĒCPUSDIENĀ

Senešals nometās ceļos pie gultas, lai mierinātu savu mir­stošo mestru. Nedēļām ilgi viņš bija lūdzies, lai šis bridis nepienāktu. Taču nu vecais virs, kas viedi bija vadījis orde­ni divdesmit astoņus gadus, bija iegūlis slimības gultā, un bija skaidrs, ka drīz vien viņš gūs pelnīto mieru un debesīs pievienosies saviem priekštečiem. Diemžēl ārpasaulē jukas acīmredzot turpināsies, un senešalu tas biedēja.

Telpa bija plaša, senās koka un akmens sienas nebija skā­ris laikazobs, tikai priežkoka griestu sijas gadu gaitā bija no­melnējušas. Ārsienā bija tikai viens logs kā nopietna acs, un pa to skatienam atklājās skaists ūdenskritums uz skarba pe­lēka kalna fona. Telpas stūros biezēja krēsla.

Senešals satvēra vecā vīra roku. Tā bija auksta un mikla.

Vai jūs mani dzirdat, mestr? viņš jautāja franciski.

Nogurušie plakstiņi pavērās.

Es vēl neesmu aizgājis. Bet drīz iešu.

Senešals bija dzirdējis, ka arī citi pēdējā dzīves stundā iz­sakās līdzīgi, un gudroja, ka ķermenis varbūt gluži vienkār­ši pats sev izsūc spēkus, ka tam pietrūkst enerģijas likt plau­šām elpot un sirdij pukstēt, līdz nāve svin uzvaru tur, kur reiz zēla dzīvība. Viņš satvēra roku ciešāk.

Man jūsu pietrūks.

Plānajās lūpās pavīdēja smaids.

• Tu esi man kalpojis labi. Es to zināju jau kopš sākuma. Tāpēc izvēlējos tevi.

Nākamībā būs daudz nesaskaņu un konfliktu.

Tu tiem esi gatavs. Es par to esmu rūpējies.

Viņš bija senešals, otrais pēc mestra. Viņš bija strauji vir­zījies uz augšu, dažiem šķita, ka pārāk strauji, un tikai mes­tra stingrā vadība bija apvaldījusi neapmierinātību. Taču nāve drīz vien paņems viņa aizstāvi, un viņš baidījās, ka var iz­celties atklāts dumpis.

Nav garantiju, ka es varēšu jūs aizstāt.

Tu pārāk zemu vērtē sevi.

Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks.

Abus apņēma klusums, un par savu klātbūtni skaļi vēstī­ja cīruļi un strazdi aiz loga. Vecais vīrs bija tērpies debeszilā mantijā, kas bija kā nosēta ar zeltītām zvaigznēm. Lai gan tuvā nāve bija padarījusi sejas vaibstus asākus, vecā vīra kal­snais augums joprojām šķita spēcīgs. Pelēkā bārda bija gara un savēlusies, rokas un kāju pēdas bija izkropļojis artrīts, ta­ču acis mirdzēja. Senešals saprata, ka divdesmit astoņi gadi vadībā vecajam karotājam iemācījuši daudz. Varbūt pati sva­rīgākā bija mācība, kā, pat raugoties nāvei acis, saglabāt laip­nību.

Vēža diagnozi ārsts bija apstiprinājis pirms vairākiem mē­nešiem. Atbilstoši ordeņa noteikumiem slimībai ļāva norisi­nāties savā gaitā, pieņemot Dieva gribas dabiskās sekas. Tūkstošiem brāļu gadu simteņos bija izcietuši to pašu, un ne­bija iedomājams, ka mestrs aptraipītu šo tradīciju.

Es vēlētos, kaut varētu reizē ar elpu ievilkt plaušās smal­ku ūdens migliņu, vecais vīrs čukstēja.

Senešals pameta skatienu uz loga pusi. Sešpadsmitajā gadsimtā darinātais logs bija vaļā, un telpā ieplūda maigs slapja akmens un zaļu lapu aromāts. Dunēja un šalca attālais ūdenskritums.

Jūsu istaba atrodas lieliskā vietā.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju kļūt par mes­tru.

Senešals smaidīja, saprazdams, ka vecais vīrs pajokojis. Viņš bija lasījis hronikas un zināja, ka viņa skolotājs tik aug­stā postenī ticis tāpēc, ka ģeniāli spējis izmantot ikvienu lik­teņa pavērsienu. Viņš savā laikā bija pratis saglabāt mieru, taču drīz vien viss varēja mainīties.

Es lūgšu par jūsu dvēseli, senešals teica.

Tam būs laiks vēlāk. Tagad tev jāsagatavojas.

Kam?

Konklāvam. Vāc sev balsis! Nedod laiku atjēgties ie­naidniekiem! Atceries visu, ko esmu tev mācījis. Balss šķi­ta aizsmakusi un nedroša, bet teikto vārdu pamatā jautās stingra pārliecība.

Neesmu drošs, vai gribu kļūt par mestru.

Tu to gribi.

Draugs labi pazina viņu. Vajadzēja izturēties atturīgi, it kā viņš vairītos iegūt mantiju, taču īstenībā senešals vairāk par visu vēlējās kļūt par nākamo mestru.

Caur bailēm viņš izjuta sevi mostamies varas apjautu. Ve­cais vīrs bija dažas reizes ievilcis elpu un nomierinājies.

Esmu sagatavojis vēstījumu. Tas ir uz rakstāmgalda.

Senešals zināja, ka nākamā mestra pienākums būs studēt

testamentu.

Pienākums jāpilda, mestrs teica. Tāpat, kā tas da­rīts kopš pašas sākotnes.

Senešals šobrīd negribēja dzirdēt par pienākumu. Viņu pārņēma spēcīgas jūtas. Viņš aplaida skatienu kambarim, ku­rā atradās tikai gulta, lūgšanu soliņš iepretī koka krucifik­sam, trīs krēsli, kuru sēdekļus aizsargāja veci, ar mēbeļaudumu apvilkti spilveni, un divas senlaicīgas marmora statujas sienas nišās. Reiz bija laiks, kad kambari būtu greznojuši ādas izstrādājumi no Spānijas, Delftas porcelāns un mēbeles no Anglijas. Taču no nekaunīgas lepnības ordenis bija attīrī­jies sen.

Tāpat kā viņš pats.

Vecais vīrs tvēra pēc gaisa.

Senešals raudzījās uz vīru, kas gulēja nemierīgā slimības pussnaudā. Mestrs atelsās, pāris reižu pamirkšķināja, tad teica:

Vēl ne, senais draugs. Taču drīz.

ROSKILDE

SEŠI UN PIECPADSMIT MINŪTES VAKARĀ

Malons gaidīja un tikai tad, kad sākās izsole, klusi ieslī­dēja zālē. Viņam bija zināma kārtība, proti, solīšana sāksies tikai sešos un divdesmit minūtēs, jo vispirms bija jāpārbauda pircēju reģistrācija un pārdevēju piekrišana, tikai tad varēja sākties tirgošanās.

Roskilde bija sena pilsēta blakus nelielam sāļūdens fjor­dam. To bija dibinājuši vikingi, un tā līdz piecpadsmitajam gadsimtam bijusi Dānijas galvaspilsēta, bet ar karalisku pie­vilcību tā varēja lepoties vēl tagad. Izsole notika pilsētas cen­trā tuvu katedrālei kādā ēkā netālu no Skomagergade, kur reiz bija mituši apavu meistari. Dānijā grāmatu pārdošana bija mākslas veids. Rakstīto vārdu prata novērtēt visā valstī, un Malons, visu mūžu būdams grāmatu mīļotājs, to bija sācis apbrīnot. Reiz grāmatas viņam bija tikai vaļasprieks, atpūta no riskantā darba spriedzes, bet tagad tās bija viņa dzīve.

Ievērojis zāles priekšpusē Pēteru Hansenu un Stefāniju, viņš palika aizmugurē, nostādamies aiz viena no akmens pī­lāriem, kas balstīja velvētos griestus. Malons nedomāja pie­dalīties solīšanā, tāpēc nebija svarīgi, ka izsoles vadītājs viņu neredz.

Grāmatas no vienām rokām nonāca citās dažas pārde­va par visai iespaidīgu skaitu Dānijas kronu. Tad Malons pa­manīja, ka, sadzirdējis nākamo nosaukumu, Pēters Hansens sarosās.

Pierres Grav&s du Languedoc[2] , autors ežēns Štibleins. Izdota tūkstoš astoņi simti astoņdesmit septītajā gadā, izsoles vadītājs paziņoja. Langdokas apgabala vēsturisks apraksts, tiem laikiem parasta literatūra, izdoti tikai daži simti eksemplāru. Daļa no īpašuma, ko mēs nesen iegādājā­mies. šī grāmata ir ļoti glīta, ādas iesējumā, nekādu traipu, dažas izcilas gravīras vienas reprodukcija redzama kata­logā. Parasti mēs šādas grāmatas nepiedāvājam, taču sējums ir ļoti jauks, tāpēc domājām, ka tas kādu varbūt interesēs. Izsole atklāta.

Trīs piedāvājumi nāca drīz vien, cenas bija zemas, pēdējā četri simti kronu. Malons aprēķināja sešdesmit dolāri. Tad Hansens solīja astoņus simtus. īsu bridi neviens vairāk ne­solīja, līdz kāda pircēja pārstāvis, kas telefoniski sazinājās ar klientiem, kuri uz izsoli nebija varējuši ierasties paši, nosau­ca tūkstoš kronas.

Hansens šķita uztraucies par negaidīto sāncensi, jo vai­rāk tāpēc, ka nepazīstamais solītājs bija no tālienes, un pa­augstināja piedāvājumu līdz tūkstoš un piecdesmit kronām. "Tālruņa vīrs" atbildēja, nosaucot divus tūkstošus. Sacensī­bā iesaistījās vēl trešais solītājs. Nosauktās cenas auga, līdz sasniedza deviņus tūkstošus kronu. Pārējie izsoles dalībnie­ki nojauta, ka ar grāmatu varbūt saistās vēl kaut kas. Aptu­veni pēc minūtes aktīvā solīšana beidzās ar to, ka Hansens piedāvāja divdesmit četrus tūkstošus kronu.

Vairāk nekā četrus tūkstošus dolāru.

Malons zināja, ka Stefānijas, valsts dienesta darbinieces, alga ir aptuveni septiņdesmit līdz astoņdesmit tūkstoši do­lāru gadā. Viņas vīrs bija miris pirms daudziem gadiem un atstājis viņai mantojumu, tomēr Stefānija nebija bagāta, un nekādā ziņā viņa nebija grāmatu kolekcionētajā, tāpēc Ma­lons brīnījās, kāda iemesla dēļ viņa jr ar mieru maksāt tik lielu naudu par nepazīstamu ceļojuma dienasgrāmatu. Tādas grāmatas cilvēki nesa uz viņa veikalu veselām kastēm, dau­dzas bija izdotas deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā, laikā, kad ceļojumu apraksti par svešām zemēm bija populāri. Bieži vien tās bija sarakstītas neveiklā un sarežģītā valodā, lielākoties nevērtīgas.

Šī acīmredzot bija izņēmums.

Piecdesmit tūkstoši kronu, izsauca cenu "tālruņa vīrs".

Vairāk nekā divkāršs Hansena pēdējais piedāvājums.

Visi pagriezās, lai palūkotos, un, kad Stefānija apcirtās riņķī, gribēdama redzēt "tālruņa baņķieri", Malons paslēpās aiz pīlāra. Viņš slepus novēroja, kā Stefānija apspriežas ar Hansenu, tad abi atkal pievērsās izsoles vadītājam. Hansens brītiņu klusēja, šķita, pārdomājot nākamo gājienu, taču viņš neapšaubāmi gaidīja norādi no Stefānijas.

Viņa papurināja galvu.

Prece pārdota solītājam par piecdesmit tūkstošiem kronu.

Izsoles vadītājs paņēma grāmatu no stenda un izziņoja

piecpadsmit minūtes ilgu pārtraukumu. Malons saprata, ka firmas pārstāvji grasās ielūkoties grāmatā Pierres Gravēes du Languedoc, lai uzzinātu, kāpēc par to samaksāti vairāk nekā astoņi tūkstoši dolāru. Malons zināja, ka Roskildes dīleri ir pieredzējuši un' vērīgi, viņi nemēdza pieļaut, ka viņiem pa­slīd garām kāda īpaši vērtīga grāmata. Tomēr šoreiz tā bija noticis.

Kamēr Stefānija un Hansens palika savās vietās, Malons arvien vēl turējās aiz pīlāra. Zālē viņš saskatīja daudz pazīs­tamu seju un cerēja, ka neviens nepasauks viņu vārdā. Vai­rākums cilvēku laiski virzījās uz zāles pretējo stūri, kur va­rēja atspirdzināties. Viņš pamanīja, ka pie Stefānijas pieiet divi vīrieši, lai iepazītos. Abi bija plecīgi, īsi apgrieztiem ma­tiem, ģērbušies sarža biksēs, kreklā bez apkaklītes un vaļī­ga piegriezuma dzeltenbrūnās žaketēs. Kad viens pieliecās, lai paspiestu Stefanijai roku, Malons ievēroja viņa žaketes mugurpusē izspiedumu tas neapšaubāmi bija ierocis.

Brīdi parunājušies, abi vīrieši aizgāja. Saruna šķita drau­dzīga, un, kamēr Hansens devās pēc alus, ko pasniedza par brīvu, Stefānija piegāja pie viena no izsoles darbiniekiem, brītiņu aprunājās, tad pa sāndurvīm izgāja no zāles.

Malons gāja klāt tam pašam darbiniekam, kalsna augu­ma dānim Gregosam, kuru viņš labi pazina.

Koton, patīkami jūs sastapt.

Allaž meklēju izdevīgu darījumu.

Gregoss pasmaidīja.

Tādu šeit grūti atrast.

Šķiet, pēdējais darījums bija patiesi pārsteidzošs.

Man likās, ka par to grāmatu pircējs maksās ne vairāk kā kādas piecsimt kronas. Taču… piecdesmit tūkstoši? Ap­brīnojami.

Vai jūs nojaušat, kāpēc tā?

Gregoss papurināja galvu.

Nav ne jausmas.

Malons ar galvu pamāja uz to pusi, kur atradās sāndurvis.

Vai nezināt, kurp gāja tā sieviete, ar kuru nupat runā­jāt?

Darbinieks vērīgi paskatījās uz Malonu.

Vai viņa jūs ieinteresējusi?

Ne jau tādā ziņā. Taču citādā ziņā gan.

Izsoles firma bija kļuvusi ļoti labvēlīga pret Malonu pirms dažiem mēnešiem, kad viņš palīdzēja atrast kādu nekaunī­gu pārdevēju, kurš firmai bija piedāvājis trīs "Džeinas Eiras" eksemplārus, kas bija izdoti aptuveni tūkstoš astoņi sim­ti četrdesmit septītajā gadā un izrādījās zagti. Kad policija konfiscēja grāmatas no pircēja, izsoles firmai vajadzēja atlī­dzināt ikvienu kronu, bet pārdevējs firmas čeku jau bija pār­vērtis skaidrā naudā. Malons atrada zagli Anglijā un atguva naudu. Tādējādi savā jaunajā mājvietā viņš ieguva dažus pa­teicīgus draugus.

Viņa jautāja par katedrāli, par tās izvietojumu. Visvai­rāk par Kristiāna Ceturtā kapelu.

Vai viņa teica, kāpēc tas viņai vajadzīgs?

Gregoss papurināja galvu.

Viņa tikai gribot tur pastaigāt.

Malons sarokojās ar Gregosu, saujā ielicis salocītu tūkstoš kronu banknoti. Viņš redzēja, ka Gregoss jūtas apmierināts un žigli iebāž naudu kabatā. Izsoles firma pret šāda veida pateicības izpausmēm izturējās ar nosodījumu.

Vēl viens jautājums, viņš teica. Kas bija cilvēks, kurš izsolē piedalījās ar tālruņa starpnieku un nopirka grāmatu?

Jūs taču zināt, Koton, ka šāda informācija ir stingri kon­fidenciāla.

Jūs zināt, ka man riebjas noteikumi. Vai es pazīstu to solītāju?

Viņam pieder ēka Kopenhāgenā, ko jūs īrējat.

Malons gandrīz vai pasmaidīja. Henriks Torvaldsens. To

viņš būtu varējis iedomāties.

Izsoles dalībnieki atkal pulcējās kopā pēc pārtraukuma. Kad pircēji iekārtojās krēslos, Malons devās uz izeju un pamanīja, ka Pēters Hansens apsēžas savā vietā. Ticis ārā no zāles, Malons ieelpoja vēso vakara gaisu. Lai gan pulkstenis bija jau gandrīz astoņi vakarā, vasarīgajās debesīs vēl kavē­jās rietošās saules purpursārtā atblāzma. Dažu kvartālu atstatumā slējās no sarkaniem ķieģeļiem celtā katedrāle Domkirke -, kur kopš trīspadsmitā gadsimta tika apbedīti Dānijas karaliskās ģimenes locekļi.

Ko tur darīja Stefānija?

Malons jau gribēja doties turp, kad viņam klāt pienāca divi vīrieši. Viens piespieda Malonam pie muguras kaut ko cietu.

Esiet rāms un kluss, mister Malon, citādi nošaušu jūs uz līdzenas vietas, kāds viņam iečukstēja ausī.

Malons palūkojās pa kreisi, tad pa labi.

Viņu no abām pusēm bija ielenkuši tie vīrieši, kuri saru­nājās ar Stefāniju. Un viņu vaibsti pauda tādu pašu satrau­kumu kā pirms dažām stundām "Sarkanās jakas" seja.

Stefānija iegāja katedrālē. Izsoles darbinieks teica, ka celt­ni viņa atradīs pavisam viegli, un viņam bija taisnība. Milzī­gā ķieģeļu būve, kas šķita nesamērīgi liela šai pilsētai, tuvu­mā gandrīz vai aizsedza vakara debesis.

Kad Stefānija iegāja dižajā celtnē, viņas skatienam pavē­rās paplašinājumi, kapelas un slēgtas ejas, bet augšā atradās velvēti griesti un augsti logi ar vitrāžām, kas senlaicīgajai telpai piešķīra svētsvinīgu gaisotni. Stefānija redzēja, ka šī vairs nav katoļu katedrāle. Spriežot pēc rotājumiem, tagad tā piederēja luterāņiem, un tās arhitektūrā neapšaubāmi iz­paudās Francijas ietekme.

Stefānija dusmojās, ka zaudējusi grāmatu. Viņa bija do­mājusi, ka cena nebūs augstāka par trim simtiem kronu, tā­tad aptuveni piecdesmit dolāriem. Taču kāds nezināms pir­cējs bija samaksājis vairāk nekā astoņus tūkstošus dolāru par necilu Dienvidfrancijas aprakstu, kas sacerēts vairāk nekā pirms simt gadiem.

Atkal bija jāsecina, ka viņas darījumi kādam ir zināmi.

Varbūt tas bija cilvēks, kurš viņu gaidīja? Divi vīrieši, kuri pienāca viņai klāt pēc izsoles, teica, ka viss kļūšot skaidrs, ja viņa aiziešot uz katedrāli un sameklēšot Kristiāna Cetur­tā kapelu. Stefanijai šāds gājiens šķita muļķīgs, taču citas ie­spējas nebija. Lai nokārtotu nopietno darījumu, laika vairs nebija daudz.

Ņemot vērā sniegtos norādījumus, Stefānija lēni gāja ap­kārt vestibilam. Labajā pusē jomā pie galvenā altāra notika dievkalpojums. Baznīcas solos ceļos bija nometušies aptuve­ni piecdesmit cilvēki. Ērģeļu mūzika, dobji vibrējot, atbal­sojās no sienām. Stefānija atrada Kristiāna Ceturtā kapelu un caur durtiņām smalka metālkaluma režģī gāja iekšā.

Viņu gaidīja maza auguma, drukns vīrietis ar pelēku ma­tu ērkuli, kas sedza viņa galvu kā cepure. Viņam bija raup­ja, gludi skūta seja, un viņš bija ģērbies gaišās kokvilnas au­duma biksēs, kreklā ar vaļēju apkaklīti un ādas jakā. Kad Stefānija pagājās vīrietim tuvāk, viņa uzreiz ievēroja, ka tum­šo acu skatiens ir salts un aizdomu pilns. Varbūt vīrietis no­jauta, ka Stefānija ir nobažījusies, jo viņa sejas izteiksme kļuva mazliet laipnāka un viņš pasmaidīja.

Patīkami tikties ar jums, misis Nela.

Kā jūs zināt, kas es esmu?

Es labi pazīstu jūsu vīra darbus. Viņam bija izcili zināt­niskie darbi par vairākiem tematiem, kas mani interesē.

Kuri tie ir? Mana vīra darbs saistījās ar daudziem te­matiem.

Mani galvenokārt interesē Rennes-le-Chateau. Jūsu vīra darbs par šīs pilsētiņas un apkaimes tā saucamo lielo noslē­pumu.

Vai jūs esat tas, kurš tikko mani pārsolīja?

Vīrietis tēlotā pakļāvībā pacēla rokas.

Nebūt ne. Tieši tāpēc es gribēju runāt ar jums. Es pie­dalījos izsolē, bet mani, droši vien tāpat kā jūs, šokēja beigu cena.

Stefānija, vēlēdamās pārdomāt dzirdēto, brīdi pastaigā­jās pa karaliskajām kapenēm. Iespaidīgas marmora sienas klāja milzīgi gleznojumi ar sīki izstrādātiem attēliem. Pašā kapelas vidū zem augstajiem velvju griestiem atradās pieci grezni zārki.

Vīrietis pamāja ar roku.

Kristiānu Ceturto uzskata par Dānijas dižāko monar­hu. Tāpat kā Henrijs Astotais Anglijā, Fransuā Otrais Fran­cijā un Pēteris Lielais Krievijā, viņš pārvērta valsti pašos pa­matos. Viņa darbības pēdas jūtamas visur.

Stefāniju neinteresēja vēsture.

Ko jūs gribat?

Atļaujiet jums kaut ko parādīt!

Vīrietis pagājās tuvāk režģim, kas norobežoja kapelu. Stefānija sekoja.

Leģenda stāsta, ka šo metālkalumu darinājis sātans. Tie ir neparasti meistarīgi. Tajos attēlotas karaļa un karalienes monogrammas un milzum daudz fantastisku radību. Taču palūkojieties uzmanīgāk uz pašu apakšu!

Stefānija redzēja vārdus, kas bija iegravēti metālā.

Tur teikts: Caspar Fiucke bin ich getiannt, dieser Arbeit bin ich bekannt. "Kaspars Finke tā mani sauc, šis darbs mani darījis slavenu," vīrietis sacīja.

Stefānija pagriezās pret vīrieti.

Ko jūs ar to domājat?

Ap Kopenhāgenas Apaļā torņa augšējo platformu ir vēl kāds metālkaluma režģis. Ari to darinājis Finke. Viņš to iz­veidojis tik zemu, lai pāri varētu saskatīt pilsētas jumtus, taču pār to ir viegli pārlēkt.

Stefānija saprata mājienu.

Vai tas vīrietis, kurš todien nolēca lejā, strādāja jums?

Viņš pamāja.

Kāpēc viņš mira?

"Kristus bruņinieki paļāvīgi izcīna tā Kunga kaujas, ne­bīdamies nedz grēka, kad nogalina ienaidnieku, nedz bries­mu, kad jāmirst pašiem."

Viņš izdarīja pašnāvību.

"Ja kāds nāvi nes vai nāvi pieņem, tas nav noziegums, bet cildena rīcība."

Jūs nezināt, kā atbildēt uz manu jautājumu.

Viņš smaidīja.

Es tikai citēju izcilu teologu, kurš šos vārdus rakstījis pirms astoņiem simtiem gadu. Svētais Bernārs no Klervo.

Kas esat jūs?

Varat mani saukt par Bernāru.

Ko jūs gribat?

Divas lietas. Pirmkārt, grāmatu, kuru mēs abi zaudē­jām izsolē. Taču es saprotu, ka to jūs nevarat sagādāt. Otr­kārt, to, kas jums ir. Tas tika jums nosūtīts pirms viena mē­neša.

Stefānija savaldījās un saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. Šim cilvēkam patiešām bija zināmi viņas darījumi.

Un kas tas būtu?

Ā, pārbaude. Paņēmiens, kā spriest, vai man var ticēt. Labi. Sūtījumā bija dienasgrāmata, kas reiz piederēja jūsu vīram, viņš to rakstīja līdz pat pāragrās nāves dienai. Vai tiesa?

Viņa neko neteica.

Es gribu to dienasgrāmatu.

Kāpēc tā ir tik svarīga?

Jūsu vīru daudzi dēvēja par savādnieku. Viņš bija at­šķirīgs. "Jaunā laikmeta" aizstāvis. Akadēmiskās aprindas par viņu zobojās, prese padarīja viņu par apsmieklu. Taču es uzskatu, ka viņš bija izcils. Viņš spēja saskatīt to, ko citi pat nepamanīja. Palūkojieties, ko viņš paveica. Rennes-leChāteau viņš izveidoja par mūsdienīgu vietu tūristu piesais­tīšanai. Viņa sarakstītā grāmata bija pirmā, kas pievērsa pa­saules uzmanību šai brīnumainajai vietai. Visā pasaulē pārdoti pieci miljoni grāmatas eksemplāru. Tas taču ir sasnie­gums.

Mans vīrs sarakstījis daudz grāmatu.

Ja nemaldos, četrpadsmit, taču neviena nekļuva tik ie­vērojama kā pati pirmā "Rennes-le-Chāteau dārgumi". Bal­stoties uz viņa atzinumiem, tagad par šo tematu publicēti jau vairāki simti grāmatu.

Kāpēc jūs domājat, ka man ir vīra dienasgrāmata?

Mēs abi zinām, ka tā jau būtu manās rokās, ja nebūtu iejaucies cilvēks, kuru sauc Kotons Malons. Manuprāt, viņš reiz strādāja pie jums.

Ko viņš darīja?

Vīrietis, šķiet, saprata, ka Stefānija turpina vinu pārbau­dīt.

Jūs esat Savienoto Valstu Tieslietu ministrijas amatper­sona un vadāt tā saucamo Magelāna nodaļu. Jūs esat izvē­lējusies divpadsmit juristus, kuri strādā vienīgi jūsu vadībā un nodarbojas, tā sakot, ar konfidenciāliem jautājumiem. Ko­tons Malons vairākus gadus strādāja pie jums. Taču pagāju­šā gada sākumā viņš atvaļinājās, un tagad viņam pieder grāmatveikals Kopenhāgenā. Ja nebijis nelaimīgā notikuma ar manu palīgu, jūs kopā ar misteru Malonu būtu ieturējusi vieg­lu lenču, atvadījusies no viņa un braukusi šurp uz izsoli tieši tādēļ jūs ieradāties Dānijā.

Nu vairs nebija jēgas izlikties.

Kam jūs strādājat?

Pats sev.

Šaubos.

Kāpēc šaubāties?

Gadiem ilgas pieredzes rezultāts.

Viņš atkal pasmaidīja, aizkaitinot Stefāniju.

Esiet tik laipna, dienasgrāmatu!

Man tās nav. Pēc šodienas notikumiem man likās, ka tā jānoglabā drošā vietā.

Vai tā ir Pēteram Hansenam?

Stefānija neatbildēja.

Nē. Šķiet, jūs neteiksiet neko.

Domāju, ka sarunu esam beiguši. Viņa pagriezās pret atvērtajām durtiņām un izsteidzās pa tām no kapelas. Pa labi iepretī galvenajām durvīm Stefānija pamanīja vēl divus vī­riešus ar īsi apgrieztiem matiem gan ne tos pašus, kuri ar viņu runāja izsoles zālē, tomēr viņa uzreiz saprata, kurš tiem dod pavēles.

Viņa pameta skatienu atpakaļ uz vīrieti, kura vārds nebi­ja Bernārs.

Jums nav, kur sprukt, tāpat kā šodien manam padota­jam Apaļajā tornī.

Ejiet ellē!

Stefānija pagriezās pa kreisi un skriešus devās dziļāk ka­tedrāles telpās.

Malons novērtēja situāciju. Viņš stāvēja publiskā vietā, bla­kus ļaužu pilnai ielai. Cilvēki nāca ārā no izsoles zāles un gāja tajā iekšā, vēl citi gaidīja, līdz kalpotāji atvedīs šurp vi­ņu mašīnas no tuvējās autostāvvietas. Bez šaubām, viņu pa­manīja vērojarti Stefāniju, un nu viņš izlamāja pats sevi, ka nav bijis piesardzīgāks. Tomēr Malons nosprieda, ka, par spīti izteiktajiem draudiem, abi vīrieši, kas bija ielenkuši vi­ņu, neriskēs un nepieļaus iespēju, ka viņus atklāj. Viņš tika vienīgi aizturēts, nevis novākts. Varbūt viņiem bija uzdots novilcināt laiku, kamēr katedrālē kaut kas notiek ar Stefā­niju.

Tas nozīmēja, ka viņam jārīkojas.

Malons vēroja no zāles nākam ārā vēl vairākus pastāvī­gos pircējus. Viņš ieraudzīja kādu gara auguma dāni, kuram piederēja grāmatveikals Streget netālu no Pētera Hansena veikala. Sulainis pašreiz piebrauca dāņu tirgotāja automa­šīnu.

Vagn! Malons iesaucās, pasperdams soli uz priekšu.

Malona draugs sadzirdēja savu vārdu un pagriezās.

Koton, kā jums klājas? viņš jautāja dāniski.

Malons nevērīgā gaitā devās uz mašīnas pusi un atskatī­jies redzēja, ka vīrietis ar īsi apgrieztajiem matiem veikli pa­slēpj ieroci zem jakas. Malons bija negaidīti pārsteidzis vī­rieti, un tas tikai apstiprināja viņa aizdomas. Tie puiši bija amatieri. Viņš būtu gatavs derēt, ka viņi pat neprot dāņu valodu.

Vai jūs varētu aizvest mani atpakaļ uz Kopenhāgenu? viņš jautāja.

Noteikti. Mašīnā vieta ir. Kāpiet iekšā!

Malons vēra vaļā mašīnas aizmugurējās durvis.

Tiešām pateicos. Mans braucējs te vēl uzkavēsies, bet man jātiek mājās.

Aizcirtis mašīnas durvis, Malons pamāja ar roku abiem vīriešiem, kuri apjukumā vien noskatījās uz aizbraucošo ma­šīnu.

Jūs šodien te neko interesantu neatradāt? Vagns, va­dīdams mašīnu, apjautājās.

Malons pievērsās viņam.

Itin neko.

Arī es ne. Nolēmām braukt projām un ieturēt vakari­ņas tā agrāk.

Malons palūkojās uz sievieti, kas sēdēja viņam līdzās. Bla­kus mašīnas vadītājam sēdēja kāds vīrietis. Malons viņus ne­pazina, tāpēc nosauca savu vārdu. Mašīna lēni virzījās ārā no Roskildes ieliņu labirinta, lai nokļūtu uz Kopenhāgenas autostrādes.

Malons pamanīja katedrāles abas smailes un vara jumtu.

Vagn, izlaidiet mani, lūdzu! Man šis tas jānokārto.

Patiešām?

Gandrīz vai aizmirsu kādu darījumu.

Stefānija gar jomu skrēja arvien dziļāk katedrālē iekšā. Aiz masīvajiem pīlāriem labajā pusē joprojām notika diev­kalpojums. Kurpju zemie papēži klikšķēja uz akmens plāk­snēm, taču to dzirdēja tikai viņa pati, jo troksni, par laimi, apslāpēja ērģeļu skaņas. Eja, pa kuru viņa skrēja, aplieca gal­veno altāri, un eju no kora balkona šķīra šķērssienas un me­moriālu plāksnes.

Viņa pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka vīrietis, kas dēvējās par Bernāru, soļo šurp, bet abi pārējie vīrieši ne­kur nebija redzami. Stefānija saprata, ka eja viņu drīz vien aizvedīs atpakaļ uz baznīcas galveno ieeju, tikai no pretējās puses. Pirmo reizi dzīvē viņa tā īsti apjauta, ar kādām bries­mām saskaras viņas aģenti. Viņa nekad nebija strādājusi aģenta darbu tas neietilpa viņas pienākumos -, taču šis bija nevis oficiāls uzdevums, bet personisks darījums, un oficiāli viņa bija atvaļinājumā. Neviens nezināja, ka viņa braukusi uz Dāniju, neviens, tikai Kotons Malons. Ņemot vērā paš­reizējo nepatīkamo situāciju, šī anonimitāte radīja nopietnas grūtības.

Stefānija steidzās pa lokveida eju tālāk.

Viņas vajātājs turējās pieklājīgā attālumā, jo droši zināja, ka viņa nevar tikt ārā. Stefānija pagāja garām akmens kāp­nēm, kas veda lejup uz kādu citu sānu kapelu, un ieraudzī­ja, ka priekšā vestibilā, piecdesmit pēdu attālumā kated­rāles aizmugurē, parādās abi vīrieši, aizšķērsojot viņai izeju. Aiz muguras Bernārs nāca viņai aizvien tuvāk. Krei­sajā pusē atradās vēl kādu kapeņu telpa, kas bija apzīmēta ar uzrakstu: "Kapela "Trīs gudrie no Austrumiem"".

Stefānija iemetās tur iekšā.

Telpā ar krāšņi dekorētajām sienām bija divi marmorā darināti kapi, kas atgādināja romiešu tempļus. Stefānija stei­dzās uz tālāk novietoto. Tad viņa pēkšņi saprata, un viņu pārņēma mežonīgas, neprātīgas šausmas.

Viņa atradās slazdā.

Malons aizskrēja līdz katedrālei un iegāja iekšā pa galve­najām durvīm. Labajā pusē viņš pamanīja divus vīriešus viņi bija plecīgi, īsi apgrieztiem matiem, vienkāršā apģērbā un ļoti līdzīgi tiem abiem, no kuriem viņš nupat bija ticis va­ļā pie izsoles ēkas. Viņš nolēma neriskēt un iebāza roku ža­ketes iekškabatā, kur bija ielicis automātisko Beretta šāds ierocis piederējās pie visu Magelāna nodaļas aģentu ekipē­juma. Kad Malons atvaļinājās, ieroci viņam atļāva paturēt, un viņam to izdevās slepus ievest Dānijā, kur privātperso­nai ierocis nedrīkstēja piederēt.

Malons iekļāva plaukstā pistoles rokturi, turot pirkstu uz mēlītes, un izņēma ieroci, aizsedzot to ar gurnu. Pistoli viņš nebija turējis rokā vairāk kā gadu. Šo sajūtu viņš uzskatīja par daļu no pagātnes, pēc kuras vairs neilgojās. Taču vīrie­tis, kas bija nonāvējies, mezdamies lejā no torņa, bija darījis Malonu uzmanīgu, tāpēc viņš bija sagatavojies visādām var­būtībām. Tā parasti rīkojās labs aģents, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc reizi pa reizei kopā ar citiem biedriem pa baznīcas vidusjomu zārku ar draugu mirstīgajām atliekām nesa viņš, nevis viņu nesa biedri.

Abi vīrieši stāvēja ar muguru pret Malonu, rokas nolai­duši gar sāniem, un tās bija tukšas. Pērkona dārdiem līdzī­gās ērģeļu skaņas maskēja viņa soļus. Malons piegāja vīrie­šiem tuvu klāt un sacīja:

Nevaļīgs vakars, puiši, vai ne?

Abi pagriezās, un Malons zibenīgi pacēla ieroci.

Būsim pieklājīgi.

Pametis skatienu pāri viena vīrieša plecam, Malons pama­nīja vēl kādu vīrieti. Tas atradās šķērsjomā simt pēdu attā­lumā un nevērīgā gaitā nāca tuvāk. Viņš ieraudzīja, ka nā­cējs pabāž roku zem ādas jakas. Malons negaidīja, kas notiks turpmāk, un ienira tukšajā solu rindā kreisajā pusē. Ērģeļu skaņas pāršķēla spalgs sprakšķis, un lode ieurbās koka solā Malonam priekšā.

Viņš redzēja, ka ieročus izņem abi pārējie vīrieši.

Guļot uz vēdera, Malons divas reizes izšāva. Šāvienu troksnis atbalsojās no katedrāles sienām, pārspējot ērģeļu mūziku. Viens vīrietis pakrita, otrs bēga. Malons notupās ce­ļos un izdzirdēja vēl trīs sprakšķus. Viņš atkal pieplaka pie grīdas, bet lodes trāpīja koka solā turpat viņam blakus.

Malons raidīja vēl divus šāvienus uz vīrieti ādas jakā.

Ērģeles apklusa.

Dievkalpojuma dalībnieki saprata, kas notiek. Ļaudis sā­ka steigties garām soliem, kur slēpās Malons, lai ātrāk tiktu drošībā pa aizmugures durvīm. Viņš izmantoja jucekli, lai palūrētu pāri solam, un redzēja, ka vīrietis ādas jakā stāv ne­tālu no ieejas kādā sānu kapelā.

Stefānija! Malons sauca tik skaļi, lai viņa balss ļaužu satrauktajās čalās būtu sadzirdama.

Nekādas atbildes.

Stefānija, te Kotons. Vai ar tevi viss kārtībā?

Joprojām klusums.

Malons, pieplacis pie grīdas, rāpās līdz šķērsjomā pre­tējai pusei un piecēlās kājās. Eja, kas atradās viņam priek­šā, apmeta loku un veda uz baznīcas otru pusi. Gar ejas

malām bija pīlāri, tāpēc šaut uz viņu būtu grūti, turklāt kora balkons viņu pilnīgi aizsegtu, tāpēc Malons skrēja pa eju uz priekšu.

Stefānija dzirdēja, ka Malons sauc viņu. Paldies Dievam, ka viņš mēdza bāzt degunu citu cilvēku darīšanās. Viņa jo­projām bija kapelā un slēpās aiz melna marmora kapa. Viņa dzirdēja šāvienus un saprata, ka Malons dara, ko spēj, bet viņš bija viens pret vismaz trim. Vajadzēja viņam palīdzēt, bet viņa neko nevarēja iesākt. Ieroča Stefanijai nebija. Vis­maz vajadzētu kaut kā darīt Malonam zināmu, ka viņai ne­kas nekait. Taču viņa nepaspēja atsaukties, kad caur metāl­kaluma režģi ieraudzīja Bernāru ar ieroci rokā.

Bailes sastindzināja Stefānijas augumu, un vēl nekad ne­izjustas šausmas apmigloja viņas prātu.

Viņš ienāca kapelā.

Malons apgāja ap kora balkonu. Ļaudis arvien vēl drūz­mējās pie izejas, cenzdamies izkļūt laukā, un satraukti klai­gāja. Noteikti kāds jau bija izsaucis policiju. Malonam vaja­dzēja tikai apvaldīt uzbrucējus, kamēr ierodas palīdzība.

Soļodams pa eju, viņš apmeta loku un ieraudzīja, ka viens no vīriešiem, uz kuriem viņš bija šāvis, palīdz otram tikt ārā pa aizmugures durvīm. Vīrietis, kurš šāva uz Malonu, nebi­ja redzams.

Malonam tas nepatika.

Viņš sāka iet lēnāk un turēja pistoli šaušanas gatavībā.

Stefānija stāvēja kā pārakmeņojusies. Bernārs atradās div­desmit pēdu attālumā.

Es zinu, ka jūs tur esat, viņš sacīja dobjā balsī. Iera­dies jūsu glābējs, tāpēc man nav laika ar jums tirgoties. Jūs zināt, ko es gribu. Tiksimies atkal.

Izredzes nemaz nebija patīkamas.

Arī jūsu vīrs neizturējās saprātīgi. Pirms vienpadsmit gadiem viņam tika izteikts līdzīgs piedāvājums par dienas­grāmatu, un viņš atteicās.

Vīrieša vārdi sāpīgi iedzēla Stefanijai. Viņa saprata, ka būtu jāklusē, bet tas nebija iespējams. Šobrīd ne.

Ko jūs zināt par manu vīru?

Pietiks, ja teikšu diezgan.

Stefānija dzirdēja, ka vīrietis aiziet.

Malons redzēja, ka vīrietis ādas jakā iznāk no kādas sānu kapelas.

Stāt! viņš uzsauca.

Vīrietis apcirtās riņķī un mērķēja uz viņu.

Malons metās uz kāpnēm, kas veda uz kādu katedrāles sānu telpu, un noripoja lejā pa pieciem vai sešiem pakāpie­niem.

Trīs lodes pārlidoja viņam pāri un ietriecās sienā.

Malons zibenīgi pagriezās un gribēja šaut, bet vīrietis ādas jakā jau atradās simt pēdu attālumā. Viņš skrēja uz baz­nīcas aizmugures vestibilu, nogriezdamies uz katedrāles pre­tējo pusi.

Malons piecēlās un ātri devās uz priekšu.

Stefānija! viņš sauca.

Esmu šeit, Koton.

Malons redzēja, ka viņa kādreizējā priekšniece parādās no kapelas tālākā gala. Viņa nāca Malonam pretī, mierīgā seja šķita sastingusi. Ārpusē dzirdēja gaudojam sirēnas.

Mums vajadzētu tikt projām no šejienes, viņš teica. Viņi uzdos milzum daudz jautājumu, un man ir nojauta, ka tu negrasies atbildēt ne uz vienu.

Tu esi sapratis pareizi. Viņa spraucās Malonam garām.

Viņš jau gribēja ieteikt, ka jāizmanto kāda no pārējām iz­ejām, kad ar sparu atsprāga vajā galvenās durvis un kated­rālē iebruka bars policistu formas tērpos. Malonam rokā joprojām bija ierocis, un viņi to uzreiz pamanīja.

Policisti nostājās, stingri balstoties ar kājām pret grīdu, un pacēla mašīnpistoles.

Malons un Stefānija nekustējās.

Hen til den landskab. Nu! atskanēja pavēle. Metieties zemē! Tūlīt.

Ko viņi no mums grib? Stefānija jautāja. Malons nometa pistoli un noslīga ceļos.

Neko labu.

Reimons de Rokfors atradās pie katedrāles viņpus ļaužu pūļa un vēroja notiekošo. Viņš un abi viņa biedri bija atkā­pušies tālāk un stāvēja ēnā, ko meta kuplie koki, kas auga iepretī katedrāles laukumam. Viņš bija pamanījies izlavīties pa sāndurvīm un pamukt tieši tajā brīdī, kad policija iebru­ka pa galveno ieeju. Viņus, šķiet, neviens nebija pamanījis. Varas pārstāvji pašreiz uzmanību pievērsīs Stefanijai Nelai un Kotonam Malonam. Paies labs laiciņš, pirms aculiecinieki sāks stāstīt, ka bijuši vēl citi bruņoti vīrieši. De Rokforam bija pazīstamas šādas situācijas, un viņš zināja, ka virsroku vienmēr ņem tas, kurš saglabā vēsu prātu. Tāpēc viņš iegal­voja pats sev, ka jānomierinās. Viņa vīriem vajadzēja zināt, ka viņš te ir noteicējs.

No ķieģeļiem būvētās katedrāles priekšpusē zibsnīja po­licijas mašīnu sarkanās un baltās signālugunis. Policijai iera­dās papildspēki, un viņš apbrīnoja faktu, ka tik nelielai pil­sētai kā Roskilde ir skaitliski tik liels policijas dienests. Cilvēki plūda šurp no tuvējā pilsētas laukuma. Notikuma vietā drīz vien radās haoss. Tas bija lieliski. Haosā de Rok­fors allaž jutās kā zivs ūdenī, protams, ja vien viņš varēja būt noteicējs.

Viņš paskatījās uz tiem diviem, kuri kopā ar viņu bija ka­tedrālē.

Vai esat ievainots? viņš jautāja tam, uz kuru Malons bija šāvis.

Vīrietis pavēra jaku un parādīja, cik labi noderējusi bruņuveste.

Tikai sāpīgs sitiens.

De Rokfors redzēja, ka no pūļa iznāk un tuvojas divi pā­rējie kalpotāji, kurus viņš bija sūtījis uz izsoli. Pa rāciju viņi bija pavēstījuši, ka Stefānija Nela izsolē nav ieguvusi gribē­to. Tāpēc viņš tiem pavēlēja, lai atsūta Stefāniju šurp. Viņš bija domājis, ka Stefāniju varbūt varēs iebiedēt, bet tas ne­izdevās. Vēl ļaunāk, šādi de Rokfors bija pievērsis pārāk lielu uzmanību viņa darījumiem. Taču par to bija jāpateicas Kotonam Malonam. Viņa vīri bija pamanījuši Malonu izsolē, un viņš lika tiem Malonu aizturēt, kamēr pats runās ar Stefāni­ju Nelu. Acīmredzot arī šī iecere bija izgāzusies.

Tie abi pienāca klāt, un viens teica:

Mēs pazaudējām Malonu.

Es viņu atradu.

Viņš ir attapīgs. Tam vīram ir aknas.

De Rokfors zināja tas ir tiesa. Kad viņš uzzināja, ka Stefānija Nela grasās braukt uz Dāniju un tikties ar Malonu, viņš bija pārbaudījis datus par Kotonu Malonu. Ļoti iespē­jams, ka Malons ir iesaistīts viņas plānos, lai kādi tie būtu, tāpēc de Rokfors noskaidroja visu, ko vien spēja.

Viņa īstais vārds bija Harolds Ērls Malons. Viņš bija četr­desmit sešus gadus vecs, dzimis Amerikā, Džordžijas štatā. Viņa māte arī bija no Džordžijas, bet tēvs bija armijas cil­vēks, beidzis Jūras kara spēku institūtu Anapolisā un uzdie­nējis līdz komandiera pakāpei. Viņa zemūdene nogrima, kad dēls bija desmit gadus vecs.

Malons sekoja tēva pēdās, mācījās Jūras kara spēku aka­dēmijā un beidza to kā trešais labākais savā kursā. Viņu uz­ņēma lidotāju skolā, un tur viņa sekmes bija tik labas, ka vi­ņu izvēlējās apmācīt par lidotāju iznīcinātāju. Interesanti, ka, ticis mācībās līdz pusei, Malons piepeši lūdza jaunu nosūtī­jumu, tika uzņemts Džordžtaunas universitātes Juridiskajā fakultātē un, būdams norīkots darbā Pentagonā, ieguva grā­du tieslietās. Tad viņu pārcēla uz armijas advokātu galveno korpusu, kur viņš deviņus gadus bija štata advokāts. Pirms trīspadsmit gadiem viņu pārcēla uz Tieslietu ministriju, uz Stefānijas Nelas jaunizveidoto Magelāna nodaļu. Tur viņš strādāja līdz. pagājušajam gadam, tad priekšlaikus atvaļinā­jās, būdams komandiera pakāpē.

Malons bija šķīries, un viņa četrpadsmit gadus vecais dēls kopā ar bijušo sievu dzīvoja Džordžijā. Tūlīt pēc atva­ļināšanās Malons bija atstājis Ameriku un pārcēlies uz Ko­penhāgenu. Viņš bija kaislīgs bibliofils; pēc reliģiskās piede­rības katolis, bet ne īpaši reliģiozs. Malons labi prata vai­rākas valodas, viņam nebija nekādu atkarību vai fobiju, viņu vadīja dziļa iekšējā motivācija un ārkārtīga atdevība. Viņam piemita eidētiska atmiņa*. Visumā Malons bija tieši tāds cil­vēks, kādu de Rokfors labprāt vēlētos redzēt savu padoto, nevis pretinieku.

Vairākas aizritējušās minūtes bija to apstiprinājušas.

Pilnīgi skaidrs, ka Malonu nebiedēja sarežģītas situācijas, īpaši tad, ja viņš domāja, ka Slefanijai Nelai draud briesmas.

Arī de Rokfora jaunais biedrs pirms brīža bija demonstrē­jis lojalitāti un drosmi, lai gan, nolaupot Stefanijai Nelai so­mu, viņš bija rīkojies pārāk sasteigti. Viņam vajadzēja nogai­dīt, kad Stefānija pēc tikšanās ar Kotonu Malonu atgriežas viesnīcā viena un neaizsargāta. Varbūt jauneklis šādi cen­tās izpatikt dc Rokforam, zinādams, cik svarīga ir viņu mi­sija. Varbūt tā bija gluži vienkārši nepacietība. Taču, kad jau­nais cilvēks Apaļajā tornī bija iedzīts stūrī, viņa izvēle bija pareiza nevis gūsts, bet nāve. Tīrais kauns, taču tāds bija mācību process. Tie, kuriem pietika saprāta un spēju, tika uz augšu. Visi pārējie tika likvidēti.

De Rokfors pievērsās vienam no biedriem, kas bija atra­dies izsoles zālē, un jautāja:

Vai uzzinājāt, kas bija solītājs, kurš piedāvāja vislielāko summu?

Jaunais cilvēks pamāja.

Darbiniekam vajadzēja iedot tūkstoš kronas.

De Rokforu neinteresēja cilvēciskās vājības cena.

Kā viņu sauc?

Henriks Torvaldsens.

Kabatā sāka vibrēt mobilais tālrunis. De Rokfora viet­nieks zināja, ka adresāts ir nevaļīgs, tāpēc bija skaidrs, ka zvanam ir svarīgs iemesls. Viņš atlocīja tālruni.

Tas brīdis ir tuvu, balss tālrunī teica.

Cik tuvu?

Vēl dažas stundas.

Negaidīta priekšrocība.

Jums būs uzdevums, de Rokfors teica tālrunī. Ir kāds cilvēks Henriks Torvaldsens. Bagāts dānis, dzīvo uz zie­meļiem no Kopenhāgenas. Šo to es zinu, bet man vajadzīga pilnīga informācija par viņu stundas laikā. Piezvaniet, kad esat to sagādājis.

Tad de Rokfors beidza sarunu un pagriezās pret padota­jiem.

Mums jāatgriežas mājās. Taču pirms saulrieta jāpaveic vēl divi uzdevumi.

Malonu un Stefāniju aizveda uz Policijas departamenta ēku Roskildes nomalē. Ceļā viņi nesarunājās, jo abi zināja ga­na, lai saprastu, ka labāk ir klusēt. Malons skaidri apzinā­jās, ka Stefānijas braucienam uz Dāniju nav nekāda sakara ar Magelāna nodaļu. Stefānija nekad neveica slepeno aģen­tu uzdevumus. Viņa bija trīsstūra virsotnē ziņojumus visi iesniedza viņai Atlantā. Turklāt iepriekšējā nedēļā, kad viņa Malonam zvanīja un teica, ka grib redzēties ar viņu, Stefānija skaidri lika noprast, ka uz Eiropu brauc pavadīt atvaļi­nājumu. Nez kādu atvaļinājumu, Malons domāja, kad viņi tika ievesti un atstāti spilgti apgaismotā telpā bez logiem.

A, starp citu, kafejnīcā Nikolaj bija lieliska kafija, viņš teica. Izdzēru arī tavējo. Protams, pēc tam, kad biju sekojis tam cilvēkam līdz Apaļā torņa augšai un noraudzījies, kā viņš nolec lejā.

Stefānija neteica neko.

Redzēju, ka tu paķēri somu, kas bija nokritusi uz bru­ģa. Vai nemanīji mirušo vīrieti, kas gulēja tai līdzās? Varbūt neievēroji viņu. Šķiet, tu ļoti steidzies.

Pietiks, Koton, viņa sacīja tonī, ko viņš labi pazina.

Es vairs nestrādāju tev.

Kāpēc tad esi šeit?

Katedrālē es pats uzdevu sev šo jautājumu, bet lodes traucēja domāt.

Stefānija nepaspēja atbildēt, kad atvērās durvis un telpā ienāca gara auguma vīrietis ar rudiem matiem un gaišbrūnām acīm. Tas bija Roskildes policijas inspektors, kas viņus bija atvedis no katedrāles, un rokā viņam bija Malona pis­tole Beretta.

Es piezvanīju Amerikas vēstniecībai, kā jūs pieprasījāt, inspektors teica Stefanijai. Tā apstiprina jūsu identitāti un statusu Tieslietu ministrijā. Gaidu atbildi no mūsu Iekšlietu ministrijas, kā rīkoties. Viņš pievērsās Malonam. Mister Malon, ar jums ir gluži citādi. Jums ir pagaidu uzturēšanās atļauja Dānijā kā veikala īpašniekam. Viņš parādīja ieroci. Mūsu likumi neatļauj nēsāt ieroci, kur nu vēl šaudīties ar to mūsu nacionālajā katedrālē, kas ir pasaules kultūras man­tojuma sarakstā.

Man tīk pārkāpt tikai pašus svarīgākos likumus, Ma­lons teica, neļaujot, lai policists domā, ka nobiedējis viņu.

Es protu cienīt humora izjūtu, mister Malon. Taču šī lieta ir nopietna. Nevis man, bet jums.

Vai liecinieki pieminēja, ka tur bija trīs citi vīrieši, kuri sāka apšaudi?

Mums ir viņu apraksts. Tomēr viņi droši vien jau ir no­zuduši. Un jūs esat šeit.

Inspektor, ierunājās Stefānija. Par to situāciju esmu atbildīga es, nevis misters Malons. Viņa uzmeta policistam dusmīgu skatienu. Misters Malons reiz strādāja pie manis un domāja, ka man vajadzīga viņa palīdzība.

Vai jūs gribat teikt, ka apšaude nebūtu notikusi, ja ne­iejauktos misters Malons?

Nepavisam ne tā. Gribu vienīgi teikt, ka situācija kļuva nekontrolējama un ne jau mistera Malona vainas dēļ.

Viņas teikto inspektors uztvēra ar nepārprotamām ba­žām. Malons labi nesaprata, ko Stefānija grib darīt. Meloša­na nebija viņas stiprā puse, taču viņš nolēma inspektora klāt­būtnē neapstrīdēt viņas teikto.

Vai katedrālē jūs atradāties saskaņā ar Amerikas Savie­noto Valstu valdības oficiālu uzdevumu?

To es nedrīkstu teikt. Jūs taču saprotat.

Vai jūsu darbs ietver tādus uzdevumus, ko nedrīkst ap­spriest? Manuprāt, jūs esat juriste, vai ne?

Esmu. Taču mana nodaļa ir iesaistīta izmeklēšanā, kas saistās ar nacionālo drošību. Patiesībā tas ir mūsu pastāvē­šanas galvenais mērķis.

Inspektoru, šķiet, tas nebija iespaidojis.

Ko jūs darāt Dānijā, misis Nela?

Atbraucu apmeklēt misteru Malonu. Neesmu tikusies ar viņu vairāk kā gadu.

Vai tas bija jūsu brauciena vienīgais iemesls?

Mēs varētu nogaidīt, līdz saņemsim atbildi no Iekšlie­tu ministrijas.

Patiešām brīnums, ka tajā juceklī neviens netika ievai­nots. Bojāti daži izcili pieminekļi, bet traumu nav.

Es sašāvu vienu no tiem vīriem, teica Malons.

Varbūt jūs viņam trāpījāt, taču viņš nav asiņojis.

Tas nozīmēja, ka tiem vīriešiem bijušas ložu necaurlaidī­gas vestes. Komanda bija sagatavojusies, taču… kam?

Cik ilgi jūs paliksiet Dānijā? inspektors jautāja Stefā­nijai.

Rīt braukšu projām.

Atvērās durvis, un formas tērpā ģērbies policists pasnie­dza inspektoram papīra lapu. Viņš to izlasīja, tad sacīja:

Acīmredzot jums ir daži ietekmīgi draugi, misis Nela. Mana priekšniecība raksta, lai ļauj jums iet un neuzdod ne­kādus jautājumus.

Stefānija devās uz durvīm.

Piecēlās arī Malons.

Vai tajā dokumentā esmu pieminēts es?

Man jāatbrīvo arī jūs.

Malons pastiepa roku pēc pistoles. Inspektors to negrasījās viņam dot.

Te nav norādīts, ka jāatdod ierocis.

Malons nolēma nestrīdēties. Šo jautājumu varēja nokār­tot vēlāk. Tagad vajadzēja runāt ar Stefāniju.

Viņš ātri izmetās pa durvīm un ieraudzīja viņu.

Stefānija apcirtās riņķī un paskatījās uz Malonu, cieši sa­kniebusi lūpas.

Koton, esmu pateicīga par to, ko izdarīji katedrālē. To­mēr klausies labi uzmanīgi! Nebāz degunu manos darījumos!

Tev nav nekādas jēgas par to, ko dari. Katedrālē tu iekļuvi slazdā gluži nesagatavota. Tie vīrieši gribēja tevi no­galināt.

Kāpēc tad viņi to neizdarīja? Viņi to varēja, pirms iera­dies tu.

Tāpēc rodas vēl jo vairāk jautājumu.

Vai tev grāmatveikalā darba nepietiek?

Pilnīgi pietiek.

Tad dari to! Kad pagājušajā gadā atvaļinājies, tu skaid­ri pateici, ka esi noguris apzināties, ka uz tevi var šaut. Šķiet, tu sacīji, ka tas jaunais dāņu labdaris piedāvā tev dzīvi, kādu allaž esi vēlējies. Tad izbaudi to!

Tu pati taču zvanīji un gribēji mani apciemot.

Tā nebija laba ideja.

Tas vīrietis šodien nebija zaglis.

Nejaucies šajā lietā!

Tu esi man pateicību parādā. Es paglābu tevi no bēdī­ga gala.

Tev to neviens nelika darīt.

Stefānija…

Pie velna, Koton! Negrasos atkārtot vēlreiz. Ja turpi­nāsi jaukties manās darīšanās, man nekas cits neatliks kā rī­koties.

Malons sastinga.

Ko tad tu domā darīt?

Tavam dāņu draugam nav visu vajadzīgo sakaru. Arī es varu šo to panākt.

Tad tik uz priekšu, Malons teica, juzdams, ka augšup kāpj dusmas.

Stefānija neatbildēja. Viņa brāzās projām.

Malons gribēja doties viņai pakaļ un pabeigt sarunu, bet nolēma, ka viņai taisnība. Stefānijas darījumi neattiecās uz viņu. Un viņš šim vakaram jau bija savārījis diezgan nepa­tikšanu.

Laiks doties mājās.

KOPENHĀGENA

DESMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ

De Rokfors tuvojās grāmatveikalam. Tikai gājējiem pare­dzētā iela bija tukša. Šajā rajonā atradās daudz kafejnīcu un restorānu, taču tie bija vairāku kvartālu attālumā; šajā Streget daļā viss jau bija slēgts. De Rokfors bija nodomājis aizbraukt no Dānijas, kad būs paveicis divus atlikušos uzdevumus. Liecinieki katedrālē noteikti jau bija raksturojuši policijai vi­ņa un abu viņa tautiešu izskatu. Tāpēc bija svarīgi te neuz­kavēties ilgāk, kā nepieciešams.

Viņš bija paņēmis līdzi no Roskildes visus četrus padotos un ieplānojis raudzīties, lai ikviens viņu solis būtu rūpīgi pār­domāts. Improvizāciju šai dienai jau bija diezgan, un Apaļa­jā tornī tās bija maksājušas dzīvību vienam no viņa vīriem. Viņš negribēja zaudēt vēl kādu. Divi vīri jau novēroja grāmatveikala aizmuguri. Divi citi atradās viņam blakus. Ēkas augšstāva logos dega gaisma.

Labi.

Vajadzēja aprunāties ar veikala īpašnieku.

Malons paņēma no ledusskapja diētiskās pepsikolas pu­deli un pa četriem kāpņu posmiem devās lejup uz pirmo stāvu. Grāmatveikals aizņēma visu ēku. Pirmais stāvs bija paredzēts grāmatu stendiem un klientiem, divi nākamie grāmatu uzglabāšanai, bet ceturtajā stāvā bija neliels dzīvok­lis, ko Malons dēvēja par savām mājām.

Viņš bija pieradis dzīvot šaurajās telpās, un tās viņam pa­tika daudz labāk nekā divtūkstoš kvadrātpēdu lielā māja, kas viņam reiz piederēja Atlantas ziemeļu daļā. Kad viņš pa­gājušajā gadā to pārdeva par vairāk nekā trīssimt tūkstošiem dolāru, sešdesmit tūkstošus viņš varēja ieguldīt, lai uzsāktu jauno dzīvi, ko viņam piedāvāja jaunais dāņu labdaris, kā zob­galīgi bija izteikusies Stefānija, savāds maza auguma vīrs Henriks Torvaldsens.

Pirms četrpadsmit mēnešiem vēl svešinieks, tagad Malo­na labākais draugs.

Viņi bija sapratušies kopš paša sākuma, vecais vīrs gados jaunākajā bija kaut ko saskatījis Malons gan skaidri nesa­prata, ko, un viņu pirmā tikšanās Atlantā kādā lietainā ce­turtdienā abu nākotni bija saistījusi cieši kopā. Stefānija to­reiz uzstāja, lai Malons iet mēnesi ilgā atvaļinājumā pēc tam, kad tiesas process pret trim apsūdzētajiem Mehiko tiesas process, kas ietvēra narkotiku starptautisko tirdzniecību un nežēlīgo izrēķināšanos ar narkotiku apkarošanas dienesta in­spektoru, kurš turklāt bija Amerikas Savienoto Valstu pre­zidenta draugs, izvērtās asinspirtī. Kad Malons pusdienas pārtraukumā devās atpakaļ uz tiesu, viņš iekļuva slepkavu sarīkotajā krustugunī tā gan nekā nebija saistīta ar pašu tiesas procesu, tomēr Malons centās apšaudi pārtraukt. Viņš dabūja lodi kreisajā plecā. Apšaudes iznākums bija septiņi mirušie, deviņi ievainotie, un viens no mirušajiem bija jauns Dānijas diplomāts Kajs Torvaldsens.

Nācu runāt ar jums personiski, bija teicis Henriks Tor­valdsens.

Viņi sēdēja Malona darbistabā. Plecs sāpēja velnišķīgi. Viņš neprasīja, kā Torvaldsens viņu atradis vai kā vecais vīrs zina, ka viņš prot dāņu valodu.

Dēls man bija ļoti dārgs, teica Torvaldsens. Kad viņš pievienojās mūsu diplomātiskajam korpusam, biju dziļi sa­viļņots. Viņš lūdza norīkojumu uz Mehiko. Viņš studēja ac­teku kultūru. Reiz viņš būtu kļuvis par vērtīgu mūsu parla­menta locekli. Par valstsvīru.

Pirmie iespaidi par šo cilvēku virpuļoja Malona prātā. Torvaldsena izcelsme noteikti bija dižciltīga, uzreiz varēja re­dzēt, ka viņš ir īpašs, viņam piemita vienlaikus elegance un stils. Taču šī izsmalcinātība bija krasā pretstatā deformēta­jam augumam; viņa mugurkauls bija groteski sakumpis un nekustīgs, izliekts kā gārnim. Sažuvusi sejas āda liecināja, ka viņš visu mūžu bijis spiests saskarties ar ļoti grūtu izvēli, grumbas līdzinājās dziļām plaisām, acu kaktiņos pletās "vārnk?jiņas", bet uz rokām un kājām bija tumši plankumi un sazarotas vēnas. Pelēkie alvas krāsas mati bija biezi un kupli, tāpat kā uzacis, kuru sudrabainie kušķi piešķīra veca­jam vīram satrauktu izteiksmi. Tikai acis dzīvi pauda spēcī­gas jūtas. Tās bija pelēkzilas, šķita dīvaini gaišredzīgas, lai gan vienā acī varēja manīt kataraktas iezīmes.

Atnācu iepazīties ar cilvēku, kas nošāva mana dēla slep­kavu.

Kāpēc? jautāja Malons.

Lai pateiktos jums.

Jūs būtu varējis piezvanīt.

Es labprātāk tiekos vaigu vaigā.

Šobrīd es labprātāk vēlētos palikt vienatnē.

Saprotu, jūs gandrīz nogalināja.

Malons paraustīja plecus.

Jūs aizejat no darba. Atsakāties no dienesta pakāpes. Esat nolēmis atvaļināties.

Jūs milzum daudz zināt.

Zināšanas ir pati lielākā greznība.

Malonu teiktais nebija iespaidojis.

Paldies par atzinību! Man plecā ir caurums, kas necie­šami sāp. Tā kā jūs savu esat pateicis, tad varētu iet projām.

Torvaldsens pat nepakustējās. Viņš tikai aplūkoja darbis­tabu un blakustelpas, kas bija redzamas caur arkām. Pie vi­sām sienām bija plaukti ar grāmatām. Šķiet, māja bija vienī­gi fons grāmatplauktiem.

Arī man tās ir mīļas, apmeklētājs sacīja. Mana māja ir pilna ar grāmatām, tāpat kā jūsējā. Esmu tās vācis visu mūžu.

Malons nojauta, ka šis vairāk nekā sešdesmit gadus ve­cais vīrs ir izcils taktiķis. Atverot durvis, viņš bija ievērojis, ka Torvaldsenu atvedis limuzīns. Viņš jautāja:

Kā jūs zināt, ka es runāju dāniski?

Jūs runājat vairākās valodās. Jutos lepns, uzzinot, ka viena no tām ir mana dzimtā valoda.

Ta nu nebija atbilde, bet vai Malons īstenībā gaidīja at­bildi?

Jūsu eidētiskā atmiņa droši vien ir īsta svētība. Manējā ar gadiem pagaisusi. Es daudz ko vairs nespēju atcerēties.

Malons to apšaubīja.

Ko jūs gribat?

Vai esat domājis, ko darīsiet nākotnē?

Malons pamāja ar roku uz grāmatplauktiem.

Domāju, ka varētu atvērt antikvāro grāmatu veikalu. Man ir daudz, ko pārdot.

Lieliska ideja. Man ir kāds veikals, ko gribu pārdot, ja tas jums patiks.

Malons nolēma teikt, ka piekrīt. Galu galā tas taču neko nenozīmē. Tomēr apmeklētāja ciešajā skatienā pazibēja kas tāds, ka Malons saprata viņš nejoko.

Torvaldsens ar savilktajām, nepakļāvīgajām rokām no žaketes kabatas izņēma biznesa vizītkarti un nolika uz dī­vāna.

Tas ir mans tālruņa numurs. Ja tas jūs interesē, piezva­niet.

Vecais vīrs piecēlās.

Malons palika sēžam.

Kāpēc jūs domājat, ka mani interesē?

Jūs tas interesē, mister Malon.

Malons jutās aizvainots par izteikto pieņēmumu īpaši tāpēc, ka apmeklētājam bija taisnība. Torvaldsens šļūcošiem soļiem devās uz durvīm.

Kur tas veikals atrodas? Malons jautāja, lādēdams pats sevi, ka izrādījis interesi.

Kopenhāgenā. Kur gan citur?

Malons atcerējās, ka piezvanījis Torvaldsenam tikai pēc trim dienām. Viņam vienmēr bija licies vilinoši dzīvot Eiro­pā. Vai Torvaldsens zināja arī to? Malonam nebija nācis prā ­tā, ka būtu iespējams pārcelties uz dzīvi ārzemēs. Viņš bija amerikānis, te dzimis un audzis, strādājis valdības dienes­tā. Taču tas bija pirms notikumiem Mehiko. Pirms tam, kad septiņi bija miruši un deviņi ievainoti.

Viņam bija palikusi atmiņā sievas atsvešinātā seja dienu pēc tam, kad viņš piezvanīja uz Kopenhāgenu.

Esmu ar mieru. Mēs jau tik ilgi dzīvojam katrs savu dzī­vi, Koton. Laiks šķirt laulību. To viņa paziņoja gluži lietiš­ķā tonī kā jau advokāte, kas piedalās tiesas procesos.

Vai tev ir kāds cits? Malons nevērīgi jautāja.

Tas nu gan nav svarīgi, tomēr jā, ir gan. Paklau, Ko­ton, pagājuši pieci gadi, kopš esam pašķīrušies. Esmu dro­ša, ka tu šajā laikā neesi dzīvojis kā mūks.

Tev taisnība. Pienācis laiks šķirt laulību.

Vai tu patiešām grasies atvaļināties no jūras kara spē­kiem?

Esmu to jau izdarījis. Vakardien.

Viņa papurināja galvu, kā mēdza darīt, kad Gērijam bija vajadzīgs mātišķs padoms.

Vai tas tevi apmierinās? Jūras kara spēki, lidotāju sko­la, juridiskā fakultāte, armijas advokātu korpuss, Magelāna nodaļa. Tagad tu pēkšņi atvaļinies. Ko iesāksi tālāk?

Malonam nekad nebija paticis viņas augstprātīgais tonis.

Es pārceļos dzīvot uz Dāniju.

Viņas vaibsti nepauda neko. Tikpat labi Malons būtu va­rējis teikt, ka pārceļas uz Mēnesi.

Ko tad tu tur meklēsi?

Man apnicis, ka uz mani šauj.

Kopš kura laika? Tev taču nodaļā patika.

Laiks kļūt pieaugušam.

Viņa pasmaidīja.

Tātad tu domā, ka pārcelšanās uz Dāniju palīdzēs šo brīnumu paveikt?

Malonam ne prātā nenāca kaut ko skaidrot. Viņai tas ne­rūpēja. Un viņam sievas rūpes nemaz nebija vajadzīgas.

Man jāparunā ar Gēriju.

Kāpēc?

Gribu zināt, vai viņam nekas nav iebilstams.

Kopš kura laika esi sācis raizēties par mūsu domām?

Tieši viņa dēļ es aizgāju no dienesta. Gribēju, lai viņam līdzās būtu tēvs…

Blēņas, Koton! Dienestu tu atstāji pats sevis dēļ. Ne­aizbildinies ar zēnu! Jebkas, ko tu domā darīt, ir tevis paša, nevis viņa dēļ.

Nav vajadzīgs man teikt priekšā, ko es domāju.

Kas tad tev to pateiks? Mēs bijām precējušies ilgu lai­ku. Vai tev šķiet, ka bija viegli gaidīt, kad tu atgriezīsies nez no kurienes? Baidīties, vai tevis vietā nesaņemsim maisu ar tavu līķi? Esmu maksājusi par to, Koton. Tāpat kā Gērijs. Ta­ču zēns tevi mīl. Nē viņš tevi dievina, bezgalīgi dievina. Mēs abi zinām, ko viņš teiks, jo viņam galva strādā labāk nekā manējā vai tavējā. Lai kas mums abiem kopā nav pa­veicies, taču viņš gan ir izdevies.

Atkal viņai bija taisnība.

Paklausies, Koton! Kāpēc tu gribi doties pāri okeānam, tā ir tava darīšana. Ja jau tas tev dara prieku, lūdzu. Tikai neizmanto aizbildinājumam Gēriju! Viņam itin nemaz nav va­jadzīgs līdzās neapmierināts tēvs, kas cenšas kompensēt savu skumjo bērnību.

Vai tev patīk mani aizvainot?

Tā gluži nav. Taču patiesība ir jāpasaka, un tu to zini.

Malons aplaida skatienu krēslainajam veikalam. Domas

par Pemu nekad pie laba neveda. Viņa pret Malonu izjuta dziļu naidīgumu, un tas bija radies pirms piecpadsmit ga­diem, kad viņš bija nekaunīgs jūras kara spēku leitnants. Ma­lons bija krāpis sievu, un viņa to zināja. Viņi gāja pie laulību konsultanta un nolēma, ka mēģinās sakārtot laulības dzīvi, bet kādu dienu desmit gadus vēlāk, atgriezies no uzdevu­ma, viņš atrada, ka sieva ir projām. Viņa bija noīrējusi māju sev un Gērijam Atlantas viņā pusē, paņemdama līdzi vienī­gi pašu nepieciešamāko. Atstātajā zīmītē viņa bija uzrakstī­jusi jauno adresi un pavēstījusi, ka laulība ir cauri. Pragma­tiski un salti tas bija Pemas stilā. Tomēr interesanti, ka viņa necentās panākt tūlītēju laulības šķiršanu. Viņi gluži vienkārši dzīvoja šķirti, sazinājās tikai tad, ja tas bija vajadzīgs Gērija dēļ, un izturējās viens pret otru pieklājīgi.

Taču beigu beigās pienāca laiks izlemt pilnīgi un galīgi.

Tā nu Malons aizgāja no darba, atvaļinājās, oficiāli izšķī­rās, pārdeva māju un atstāja Ameriku, visu to paveikdams vienas garas, drausmīgas, vientulīgas, mokošas, taču galu galā apmierinošas nedēļas laikā.

Malons ieskatījās pulkstenī. Patiešām jānosūta Gērijam vēstule pa e-pastu. Viņi sazinājās vismaz reizi dienā, un At­lantā tagad bija vēla pēcpusdiena. Paredzēts, ka pēc trim ne­dējām Gērijs ieradīsies Kopenhāgenā, lai pavadītu vienu mē­nesi kopā ar tēvu. Tāpat viņi bija darījuši pagājušajā vasarā, un Malons nepacietīgi gaidīja dēla ierašanos.

Viņam joprojām darīja raizes strīds ar Stefāniju. Agrāk viņš bija pazinis dažus aģentus, kuri izturējās tikpat naivi kā viņa un, apzinādamies risku, to gluži vienkārši ignorēja. Kā tur bija tas teiciens, ko Stefānija viņam allaž daudzināja? Runā, dari, kliedz, pamāci, bet nekad, itin nekad netici! Labs pa­doms, ko viņai pašai vajadzētu ņemt vērā. Stefanijai acīm­redzot nebija ne jausmas, ko viņa dara. Taču… vai Malonam bija kāda jēga par to? Ar sieviešu izpratni viņam nekad ne­bija veicies. Lai gan ar Pemu viņš bija nodzīvojis pusi mūža, tomēr tā arī nebija viņu iepazinis. Kā gan lai viņš saprastu Stefāniju? Nebija ko jaukties viņas darījumos. Tā galu galā bija viņas dzīve.

Tomēr prāts viņam nebija mierīgs.

Kad Malons bija divpadsmit gadus vecs, viņš uzzināja, ka piedzimis ar eidētisku atmiņu. Tā nebija fotogrāfiskā atmiņa, ko tā patīk rādīt filmās un aprakstīt grāmatās. Viņš tikai lie­liski atcerējās visas detaļas, kuras cilvēkiem parasti aizmir­stas. Atmiņa viņam noteikti palīdzēja mācīties, un viegli pa­devās valodas, taču dažreiz bija grūti no daudzajām, atmiņā palikušajām detaļām izvēlēties vienu vienīgo.

Tā kā pašreiz.

De Rokfors atmūķēja ārdurvju slēdzeni un iegāja grāmatveikalā. Divi vīri sekoja viņam. Divi pārējie nostājās ārpusē, lai vērotu ielu.

Viņi tumsā zagās gar blīvi novietotajiem plauktiem līdz pirmā stāva telpas aizmugurei un kāpa augšā pa šaurajām kāpnēm tā, ka neatskanēja ne mazākais troksnītis. Augšstā­vā de Rokfors pa atvērtajām durvīm iegāja gaišā dzīvoklī. Pēters Hansens bija ērti iekārtojies krēslā un lasīja. Viņam priekšā uz galda bija krūka ar alu un glāze, pelnutraukā dū­moja aizdegta cigarete.

Grāmattirgotāja sejā parādījās dziļš izbrīns.

Ko jūs te darāt? Hansens franciski noprasīja.

Mums bija vienošanās.

Tirgotājs pielēca kājās.

Mūs pārsolīja. Ko es varēju darīt?

Jūs man teicāt, ka sarežģījumu nebūšot. De Rokfora biedri aizgāja līdz telpas viņam galam, tuvāk logiem. Viņš palika pie durvīm.

Tā grāmata tika pārdota par piecdesmit tūkstošiem kro­nu. Vājprātīga cena, teica Hansens.

Kas jūs pārsolīja?

Izsolē šāda informācija netiek sniegta.

De Rokfors nesaprata, vai tiešām Hansens viņu uzskata par tādu muļķi.

Es jums maksāju, lai būtu drošs, ka pircēja būs Stefānija Nela.

Es jau centos. Taču neviens man neteica, ka par grāma­tu solīs tādu cenu. Es gribēju solīšanu turpināt, bet viņa at­teicās. Vai jūs būtu ar mieru maksāt vairāk par piecdesmit tūkstošiem kronu?

Es būtu maksājis, cik vien vajag.

Jūsu tur nebija, un viņai trūka tādas apņēmības. Han­sens, šķiet, sāka nomierināties, sākotnējais pārsteigums pa­gaisa, un viņa izturēšanās kļuva pašapmierināta; de Rokfors pūlējās to neievērot. Kas tad tajā grāmatā ir tik vērtīgs?

De Rokfors aplūkoja šauro telpu, kas oda pēc alkohola un nikotīna. Starp laikrakstu un žurnālu kaudzēm šā tā bija samests simtiem grāmatu.

To pateiksiet jūs.

Hansens paraustīja plecus.

Nav ne jausmas. Viņa neteica, kāpēc grib to grāmatu dabūt.

De Rokforam sāka zust pacietība.

Es zinu, kas jūs pārsolīja.

Kā jūs zināt?

Ar izsoles darbiniekiem var sarunāt tas labi zināms arī jums. Misis Nela vērsās pie jums kā pie sava aģenta. Es pie jums vērsos, lai panāktu, ka grāmatu iegūst viņa, tādē­jādi es varētu to pārkopēt, pirms jūs atdodat nopirkto ek­semplāru viņai. Tad jūs sarunājāt to cilvēku, kurš solīja ar tālruņa starpniecību.

Hansens smaidīja.

Jums vajadzēja krietnu laiciņu papūlēties, līdz to sapra­tāt.

Nevis krietnu laiciņu, bet tikai pāris mirkļu, jo man bija informācija.

Tā kā tagad grāmata ir manās rokās un Stefānija Nela izstājusies no spēles, cik vērta jums ir šī grāmata?

De Rokfors jau zināja, no kuras puses vējš pūš.

Īstenībā jājautā: cik vērta tā ir jums?

Man tā neko nenozīmē.

Viņš pamāja, un abi viņa biedri sagrāba Hansenu aiz ro­kām. De Rokfors trieca ar dūri grāmattirgotājam pa vēde­ru. Hansenam aizrāvās elpa, un viņš saļima ceļos, bet abi vīri turēja viņu aiz padusēm, neļaujot nokrist.

Es gribēju, lai Stefānija Nela dabū grāmatu, kad būšu to pārkopējis, teica de Rokfors. Tieši par to es jums mak­sāju. Ne par ko citu. Pirms tam jūs bijāt man noderīgs. Ta­gad vairs ne.

Man… ir… tā grāmata.

De Rokfors paraustīja plecus.

Meli. Es skaidri zinu, kur grāmata atrodas. Hansens papurināja galvu.

Jūs… to nedabūsiet.

Nepareizi. īstenībā tas būs pavisam viegli.

Malons ieslēdza dienasgaismas spuldzes vēstures grāmatu nodalījumā. Melnos, lakotos plauktus pildīja dažādu formā­tu un apjoma grāmatas ar visādu krāsu apvākiem. Taču viena bija patiešām īpaša grāmata, ko Malons atcerējās iegādājies pirms dažām nedēļām. Kopā ar vairākām citām divdesmitā gadsimta vēstures grāmatām viņš to bija nopircis no kāda itālieša, kurš savu preci uzskatīja par daudz vērtīgāku, ne­kā Malons vēlējās par to maksāt. Lielākā daļa pārdevēju nesaprot, ka vērtību nosaka pircēja vēlēšanās, kā arī tas, vai grāmata ir unikāla un reta. Tās vecums nebūt nav tik nozī­mīgs, jo, tāpat kā divdesmit pirmajā gadsimtā, arī agrāk ticis iespiests milzum daudz lubu literatūras.

Viņš atminējās, ka dažas no šīm grāmatām pārdevis, bet cerēja, ka tā viena vēl ir tepat. Malons neatcerējās, ka būtu to aizdevis projām, lai gan varēja būt, ka grāmatu pārdevis kāds viņa darbinieks. Par laimi, viņš to ieraudzīja otrajā plauktā no apakšas, tieši tur, kur to bija nolicis sākumā.

Grāmatai nebija apvāka, kas aizsargātu auduma iesējumu, kurš reiz droši vien bijis tumši zaļš, bet tagad pavisam iz­balējis. Lapas bija plānas kā smalks zīds, ar zeltītām malām un neskaitāmām gravīrām. Vēl varēja saskatīt grāmatas no­saukumu zelta cilspiedumā, kas šur tur bija pabiris.

"Zālamana tempļa bruņinieki".

Grāmata bija izdota tūkstoš deviņi simti divdesmit otra­jā gadā. Malonu tā uzreiz bija ieinteresējusi, jo par templiešiem viņš gandrīz neko nebija lasījis. Viņš zināja, ka tie nav bijuši tikai mūki, drīzāk gan karotāji reliģijas vārdā, tāda kā garīga speciālo uzdevumu vienība. Taču viņa priekšstats par templiešiem bija visai vienkāršots vīri baltos tērpos, ko lep­ni greznoja sarkans krusts. Protams, tas bija Holivudas fil­mu radīts stereotips. Malons atcerējās, ka, pirmo reizi šķir stot grāmatu, tā viņu bija savaldzinājusi.

Viņš aiznesa grāmatu uz vienu no mīkstajiem klubkrēs liem, kas atradās veikala telpās, iekārtojās un sāka lasīt. Pa mazām viņam sāka veidoties vispārējs priekšstats.

Kopš tā Kunga tūkstoš simt astoņpadsmitā gada kristieši atkal valdīja Svētajā zemē. Pirmais krusta karš bija guvis milzīgus panākumus. Un, lai gan musul­maņi tika sakauti, viņu zemes īpašumi konfiscēti un pilsētas ieņemtas, viņi nebija pieveikti. Viņi palika pie kristiešu nodibināto valdījumu robežām, nikni uzbrū­kot visiem, kas uzdrošinājās tuvoties Svētajai zemei.

Viens no krusta karu nolūkiem bija sagādāt iespē­ju droši doties svētcejojumos, un ceļa nodevas no svēt­ceļniekiem bija galvenais ienākumu avots no jauna iz­veidotajai kristīgajai Jeruzālemes valstij. Uz Svēto zemi katru dienu plūda svētceļnieki, viņi nāca pa vie­nam, pāros, grupās vai reizēm ieradās pat veselas kopie­nas, kas bija pametušas iepriekšējo dzīvesvietu. Diem­žēl uz ceļiem drošības nebija. Musulmaņi uzglūnēja no slēpņiem, visapkārt brīvi klejoja bandīti, pat kris­tiešu kareivji kļuva par draudu, jo viņi bija paraduši gādāt sev pārtiku ar laupīšanām.

Tāpēc, kad bruņinieks tio Šampaņas īgs de Pajēns kopā ar vēl astoņiem citiem nodibināja jaunu kustību, karojošo brāļu mūku ordeni, kas apņēmās sagādāt drošību svētceļniekiem, šī iecere guva plašu atzinību. Boldvins Otrais, kas valdīja Jeruzālemē, jaunajam ordenim piešķīra patvērumu al Aksas mošejā, vietā, kur saskaņā ar kristiešu uzskatiem kādreiz bijis Zālamana templis, tāpēc jaunais ordenis guva nosaukumu: "Kristus un jeruzālemes Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki".

Sākumā brālība bija maza. Ikviens bruņinieks deva nabadzības, šķīstības un paklausības zvērestu. Perso­niski nevienam nepiederēja nekas. Visus pasaulīgos īpa­šumus viņi nodeva ordenim. Viņi dzīvoja kopienā un maltītes ieturēja pilnīgā klusumā. Viņi apgrieza ma­tus, taču bārdai ļāva augt. Ēdienu un drēbes cilvēki viņiem sagādāja kā žēlsirdības dāvanas, un mūku dzīves paraugs viņiem bija svētais Augustīns. īpaši simbolisks bija ordeņa zīmogs divi bruņinieki, kas jāj uz viena zirga; tā bija nepārprotama atsaukšanās uz laiku, kad bruņinieki nevarēja atļauties katrs savu zirgu.

Saskaņā ar viduslaiku priekšstatiem apstāklī, ka re­liģisku ordeni veido karojoši vīri, nebija nekā pretru­nīga. ļaunais ordenis no brāļiem prasīja gan reliģisku dedzību, gan prasmi karamākslā. Ordeņa izveidošana atrisināja vēl kādu problēmu, proti, kopš tā laika vairs netrūka pastāvīgu un uzticamu karotāju.

Līdz tūkstoš simt divdesmit astotajam gadam or­denis bija kļuvis daudz lielāks un guvis ietekmīgu po­litisku spēku atbalstu. Eiropas prinči un prelāti zie­doja tam zemi, naudu un materiālas vērtības. Beidzot ordeni sankcionēja pāvests, un drīz vien Tempļa ordeņa bruņinieki kļuva par vienīgo regulāro armiju Svētajā zemē.

Viņu darbību noteica stingri statūti, kuros bija seši simti astoņdesmit seši likumi. Medības bija aizliegtas. Tāpat bija aizliegts tirgoties, spēlēt kārtis un slēgt de­rības. Runāt vajadzēja pēc iespējas mazāk, smieties ne­drīkstēja. Aizliegta bija ari greznošanās. Bruņinieki gulēja, neizdzēšot apgaismojumu, ģērbušies kreklos, vestēs un biksēs, allaž gatavi kaujai.

Mestram piederēja absolūta vara. Nākamie aiz mes­tra bija senešali viņa pārstāvji un padomdevēji. Kau­ju laikā karapulkus komandēja maršali. Seržanti jeb servientes latīņu valodā bija amatnieki, strādnieki un kalpotāji, kuri palīdzēja brāļiem bruņiniekiem un veidoja ordeņa lielāko daļu. Atbilstoši pāvesta dekrē­tam, ko viņš izdeva tūkstoš simt četrdesmit astotajā gadā, bruņinieki valkāja baltu apmetni, uz kura bija sarkans krusts četri vienādi zari, kas galos bija pla­tāki nekā krustojuma vietā. Templieši bija pirmā dis­ciplinētā, labi bruņotā un stingriem noteikumiem pa­kļautā regulārā armija kopš romiešu laikiem. Brāļi bruņinieki piedalījās katrā no turpmākajiem krusta ka­riem, viņi allaž metās cīņā pirmie, atkāpās pēdējie un nekad netika izpirkti no gūsta. Viņi uzskatīja, ka uz­ticīga kalpošana ordenim pavērs viņiem ceļu uz debe­sīm, un divos gadu simteņos, kas tika pavadīti pastā­vīgos karos, mocekļa nāvi karalaukā sagaidīja divdesmit tūkstoši templiešu.

Tūkstoš simt trīsdesmit devītajā gadā pāvests iz­deva bullu, kas noteica, ka ordenis ir pilnīgi pakļauts pāvestam, tāpēc ordenis varēja brīvi rīkoties visā kris­tīgajā pasaulē, nerēķinoties ar monarhiem. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts, un, ordenim gūstot arvien lielāku politisko un ekonomisko ietekmi, tas uzkrāja milzu bagātības. Karaļi un patriarhi testamentos or­denim novēlēja lielas naudas summas. Baroniem un tirgotājiem ordenis piešķīra aizdevumus pret solījumu, ka pēc nāves viņu mājas, zemes īpašumi, vīna un aug­ļu dārzi piederēs ordenim. Svētceļniekiem ordenis sa­gādāja drošus pavadoņus uz Svēto zemi un atpakaļ pret bagātīgiem ziedojumiem. Četrpadsmitā gadsimta sākumā templieši uzkrāto līdzekļu ziņā jau sacentās ar dženoviešiem, lombardiešiem un pat jūdiem. Franci­jas un Anglijas karaļi savas bagātības glabāja Tempļa ņrdeņa krātuvēs. Pat musulmaņi uzticēja viņiem sa­vas naudas glabāšanu.

Ordeņa templis Parīzē kļuva par pasaules valūtas tirgus centru. Pamazām organizācija izveidojās par fi­nansiālu un militāru kompleksu, kas pats sevi uztu­rēja un pārvaldīja. Beigu beigās templiešu īpašums, ap­tuveni deviņi tūkstoši muižu, tika pilnīgi atbrīvots no nodokļiem, un šī privilēģija izraisīja ordeņa konflik­tus ar vietējo garīdzniecību, jo viņu baznīcas cieta zaudējumus, bet templiešu īpašumi plaulai un zēla. Spriedzi vēl lielāku darīja citu ordeņu, īpaši Joaniešu, sāncensība.

Divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā Svēto zemi savā varā dabūja pārmaiņus te kristieši, te atkal arābi. Musulmaņu sultāns Saladīns, pārņemot varu, kļuva par pirmo ievērojamo karavadoni arābiem, un

tūkstoš simt astoņdesmit septītajā gadā kristiešu Je­ruzaleme krita. Sekoja juku laiki, un templieši noro­bežojās Akrā, stiprā cietoksnī netālu no Vidusjūras krastiem. Turpmākajos simt gados templieši nīkuļoja Svētajā zemē, taču nostiprinājās Eiropā, kur viņiem piederēja neskaitāmi zemes īpašumi, baznīcas un aba­tijas. Kad tūkstoš divi simti deviņdesmit pirmajā ga­dā Akra krita, ordenis zaudēja gan pēdējo bāzi Svētajā zemē, gan tā pastāvēšanas jēgu.

Ordeņa dzīves stingrā noslēpumainība, kas sākumā viņus atšķīra no citiem, beigu beigās kļuva par nesla­vas iemeslu. Tūkstoš trīs simti septītajā gadā Franci­jas karalis Filips Ceturtais, kam templiešu lielie īpa­šumi bija kā dadzis acī, apcietināja daudzus ordeņa brāļus. Pārējie monarhi sekoja viņa paraugam. Apsū­dzības un tiesas prāvas ilga veselus septiņus gadus. Tūkstoš trīs simti divpadsmitajā gadā pāvests Klements Piektais oficiāli likvidēja ordeni. Pēdējo triecie­nu viņi saņēma tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada astoņpadsmitajā martā, kad pēdējais mestrs Žaks de Molē tika sadedzināts uz sārta.

Malons turpināja lasīt. Kādā apziņas stūrī joprojām rosī­jās atmiņas par kādu vārdu, ko viņš bija ieraudzījis, kad pir­mo reizi pārlapoja grāmatu. Šķirdams lapas, viņš lasīja, ka pirms represiju sākuma tūkstoš trīs simti septītajā gadā or­deņa brāļiem bijušas izcilas zināšanas jūrniecībā, īpašuma at­tīstībā, lopkopībā, zemkopībā un pats galvenais finanšu lietās. Lai gan baznīca bija aizliegusi zinātniskus eksperimen­tus, taču templieši mācījās no saviem ienaidniekiem arābiem, kuru kultūra veicināja domas neatkarību. Līdzīgi mūsdienu bankām, kas glabā savus līdzekļus daudzos seifos, templie­ši uzkrāja slēptuvēs milzu bagātības. Grāmata citēja vidus­laiku Francijā sacerētu pantu, kas trāpīgi raksturoja bagātos templiešus un viņu pēkšņo izzušanu:

Tie brāļi, tie templiešu mestri, Tie pārtikuši un bagāti bij' Ar sudrabu, zeltu un mantām.

Kur vini ir? Kā viņiem veicas?

Tiem, kam tik liela bij vara, Ka nebij neviena, kas no viņiem ko ņemtu: Tie allaž tik pirka un pirka, Bet nepārdeva neko.

Vēsture templiešiem nebija labvēlīga. Lai gan viņi rosināja dzejnieku un hronistu iztēli Svētā Grāla kausa bruņinieki grāmatā "Parsifals" bija templieši, tāpat kā demoniskie "Aivenho" nevaroņi, laikā, kad krusta karotājiem piedēvēja Eiropas agresivitātes un imperiālisma izcelsmi, viņu brutālo fanātismu attiecināja arī uz templiešiem.

Malons turpināja pārlapot grāmatu, līdz atrada rindko­pu, ko atcerējās redzējis pirmajā reizē, kad šķirstīja sējumu. Viņš zināja, ka tai šeit jābūt. Atmiņa viņu nepievīla nekad. Rindiņas vēstīja, ka templieši kaujas laukā vienmēr nesa ka­rogu, kas kātam bija piestiprināts vertikāli un ko veidoja di­vu krāsu puses viena bija melna un simbolizēja grēkus, ko brāļi bruņinieki bija atstājuši agrākajā dzīvē, un otra bija bal­ta, simbolizējot jauno dzīvi ordenī. Uzraksts uz karoga bija franču valodā. Tulkojumā tas nozīmēja cēlumu, diženumu, slavu. Tas bija arī ordeņa kaujas sauciens.

Beauseant. Lai slava!

Tas pats vārds, ko nomurmināja "Sarkanā jaka", metoties lejā no Apaļā torņa.

Kas te notiek?

Malons juta apziņā sarosāmies agrāko motivāciju, izjūtas, kas šķita pagaisušas pēdējā gada laikā. Labs aģents ir gan zinātkārs, gan piesardzīgs. Ja pietrūks vienas vai otras īpa­šības, noteikti kaut kas tiks palaists garām un varēs notikt nelaime. Malons pirms daudziem gadiem kādā no pirmajiem uzdevumiem aģenta darbā bija pieļāvis šādu kļūdu, un viņa pārsteidzība kādam citam aģentam bija maksājusi dzīvību. Tas nebija vienīgais cilvēks, par kura nāvi Malons jutās at­bildīgs, taču pirmais gan, un viņš nekad neaizmirsa savu bezrūpīgo rīcību tajā reizē.

Stefanijai draudēja lielas nepatikšanas. Neapšaubāmi. Viņa bija Malonam norādījusi, lai turas tālāk no viņas darījumiem, tāpēc būtu bezjēdzīgi censties runāt ar viņu vēlreiz. Taču va­rēja gadīties, ka Pēters Hansens pasaka kaut ko noderīgu.

Malons ielūkojās pulkstenī. Vēls, bet Hansens pēc dabas bija naktsputns un droši vien vēl bija nomodā. Ja ne, Ma­lons viņu pamodinās.

Viņš nolika grāmatu un devās uz durvīm.

Kur ir Larsa Nela dienasgrāmata? jautāja de Rokfors.

Pēters Hansens, kuru aizvien vēl turēja abi viri, raudzī­jās uz viņu. De Rokfors zināja, ka Hansens kādreiz bijis tuvu pazīstams ar Larsu Nelu. Uzzinājis, ka Stefānija Nela brauc uz Dāniju, lai apmeklētu izsoli, viņš iedomājās, ka viņa var­būt sazināsies ar Hansenu. Tieši tāpēc de Rokfors vispirms devās pie grāmattirgotāja.

Stefānija Nela taču pieminēja vīra dienasgrāmatu?

Hansens purināja galvu.

Nē. Neminēja ne pušplēsta vārda.

Vai Larss Nels nestāstīja, ka raksta dienasgrāmatu?

Nekad.

Vai saprotat, kādā situācijā esat nokļuvis? Es neesmu panācis neko no gribētā, turklāt vēl ļaunāk jūs mani pie­krāpāt.

Es zinu, ka Larss mēdza sīki pierakstīt visu notiekošo, Hansens rezignētā tonī sacīja.

Pastāstiet vairāk!

Hansens, likās, saņēma dūšu.

Vispirms atbrīvojiet mani!

De Rokfors ļāva, lai šis nejēga domā, ka guvis virsroku. Viņš pamāja, un viņa vīri atlaida Hansenu. Tas tūlīt iedzēra pamatīgu malku alus, tad nolika krūku uz galda.

Larss rakstīja vairākas grāmatas par Renlešato. Par no­zaudētiem pergamentiem, slepeno ģeometriju, par mistifi­kācijām. šķita, ka Hansens mēģina apvaldīt nemieru. Viņš izteica dažādus mājienus par dārgumiem. Par vestgotu zeltu, templiešu bagātībām, kara laupījumiem, ko ieguvuši albiģieši. Larss mēdza sacīt ņem pavedienu un noaud segu!

De Rokfors zināja visu par Rennes-le-Chāteau, mazu ciema­tu Dienvidfrancijā, kas tur pastāvējis kopš romiešu laikiem. Kāds priesteris deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē bija iz­tērējis milzīgas summas, pārbūvējot vietējo baznīcu. Pēc vai­rākiem gadu desmitiem paklīda baumas, ka priesteris to da­rījis par naudu, ko ieguvis no atrastām bagātībām. Larss Nels par šo intriģējošo vietu uzzināja pirms trīsdesmit ga­diem un, ņemot par pamatu šo nostāstu, uzrakstīja grāma­tu, kas kļuva par starptautisku bestselleru.

Pastāstiet, kas bija rakstīts Nela dienasgrāmatā! de Rokfors teica. Vai tur bija fakti, kas atšķīrās no Larsa Nela publicētajiem materiāliem?

Es jau teicu, ka par dienasgrāmatu neko nezinu. Han­sens paņēma krūku un iedzēra vēl. Taču, pazīstot Larsu, es šaubos, ka savās grāmatās viņš pasaulei pavēstījis visu.

Un ko viņš noslēpa?

Dāņa lūpas savilkās viltīgā smaidā.

It kā jūs jau nezinātu. Taču man patiešām par to nav ne jausmas. Es zinu tikai to, ko esmu lasījis Larsa grāmatās.

Jūsu vietā es neizteiktu nekādus pieņēmumus.

Hansens nelikās satraukts.

Sakiet kāpēc tā grāmata šovakar kļuvusi tik nozīmī­ga? Tā pat nav rakstīta par Rennes-le-Chāteau.

Tajā ietverts atminējums visam.

Kā nenozīmīga, vairāk nekā simt piecdesmit gadus veca grāmata var būt par atminējumu visam?

Daudzkārt vissvarīgākās ir pašas vienkāršākās lietas.

Hansens paņēma cigareti.

Larss bija savāds cilvēks. Es nekad neesmu viņu tā īsti sapratis. Viņš bija kā apsēsts ar Rennes-le-Chāteau. Viņam tā vieta bija mīļa. Larss tur pat nopirka māju. Es reiz tur biju aizbraucis. Viena vienīga garlaicība.

Vai Larss teica, ka ir kaut ko atradis?

Hansens palūkojās uz de Rokforu ar aizdomu pilnu ska­tienu.

Piemēram, ko?

Neizvairieties! Neesmu labā noskaņojumā.

Jūs noteikti kaut ko zināt, citādi nebūtu šeit. Hansens pieliecās, it kā gribēdams pieturēt cigareti, kas dūmoja uz pelnutrauka malas un grasījās nokrist. Taču roku viņš iebā­za tieši vaļējā atvilktnē un izvilka pistoli. Viens no de Rok­fora vīriem ar kāju izspēra ieroci no grāmattirgotāja rokas.

Tas bija muļķīgi, sacīja de Rokfors..

Ejiet ellē! Hansens izgrūda, berzēdams roku.

lesprakšķējās de Rokforam pie jostas piestiprinātais uz­tvērējs, un viņam ausī ierunājās kāda balss:

Tuvojas vīrietis. Pauze. Tas ir Malons. Nāk tieši uz veikalu.

To jau varēja gaidīt, taču varbūt šis bija īstais brīdis skaid­ri likt Malonam saprast, lai nebāž degunu svešās darīšanās. De Rokfors deva mājienu abiem padotajiem. Viņi atkal sa­grāba Pēteru Hansenu aiz rokām.

Par krāpšanu jāmaksā, de Rokfors teica.

Pie velna, kas jūs esat?

Cilvēks, ar kuru jums nevajadzēja spēlēt šādu spēlīti. De Rokfors pārmeta krustu. Lai tas Kungs ir ar jums!

Malons redzēja gaismu trešā stāva logos. Iela Hansena grāmatveikala priekšā bija tukša. Uz tumšā bruģa bija no­vietotas tikai dažas automašīnas. Malons zināja, ka no rīta, kad šajā gājējiem paredzētajā ielā atkal parādīsies pircēji, ma­šīnas jau būs projām.

Ko Stefānija teica, veikala telpās runājot ar Hansenu? Mans vīrs teica, ka jūs esat cilvēks, kas spēj atrast pat neiespējamo. Tātad Pēters Hansens acīmredzot pazinis Larsu Nelu, un tas varētu izskaidrot, kāpēc Stefānija meklējusi Hansenu, nevis nākusi pie Malona. Taču Malonam vēl bija milzum daudz citu neskaidru jautājumu.

Larsu Nelu viņš nekad nebija sastapis. Nels nomira ap­tuveni gadu pēc tam, kad Malons pievienojās Magelāna no­daļai, un tolaik viņš un Stefānija tikai sāka viens otru iepa­zīt. Taču pēc tam viņš bija izlasījis visas Nela grāmatas, kur kopā bija savīti vēsturiski fakti, pieņēmumi un iespaidīgas sakritības. Larss bija starptautisko sazvērestību teorijas pie­kritējs, viņš uzskatīja, ka Dienvidfrancijas rajonā Langdokā paslēptas lielas bagātības. Pa daļai tas bija gluži saprotami.

Šis rajons sen bija pazīstams kā trubadūru zeme, kā apvi­dus, kur slejas senas pilis, kur bijuši krusta kari, kur radu­sies leģenda par Svētā Grāla kausu. Diemžēl Larsa Nela darbi nebija guvuši nopietnu zinātnisku ievirzi. Viņa teorijas iein­teresēja tikai "jaunā laikmeta" rakstniekus un neatkarīgos fil­mu režisorus, kuri paplašināja viņa spriedumu robežas, galu galā izvirzot teorijas vērienīgā diapazonā no citplanētiešiem līdz romiešu kara laupījumiem un pat līdz kristietības apslēptajai būtībai. Protams, nekad nekas netika pierādīts vai atrasts. Taču Malons bija pārliecināts, ka Francijas tūrisma industrijai patika šīs hipotēzes.

Grāmata, ko Stefānija centās nopirkt Roskildes izsolē, saucās Pierres Gravees du Lcuiguedoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"-). Dīvains nosaukums, vēl jo dīvaināks temats. Ar ko tas saistījās? Malons zināja, ka Stefānija neizjūta īpašu cieņu pret vīra darbu, šī nesaprašanās bija galvenā problēma viņu laulībā, un beigu beigās tās dēļ abi sāka dzīvot šķirti Larss apmetās Francijā, viņa palika Amerikā. Ko tad viņa da­rīja Dānijā vienpadsmit gadus pēc vīra nāves? Un kāpēc te bija cilvēki, kuri gribēja iejaukties viņas darījumos pat draudot ar nāvi?

Malons turpināja iet un centās sakārtot domas. Viņš zi­nāja, ka Pēters Hansens nepriecāsies, viņu ieraugot, tāpēc nolēma uzmanīgi izvēlēties vārdus. Vajadzēja nomierināt to stulbeni un uzzināt visu iespējamo. Malons būtu ar mieru pat maksāt par to.

Pēkšņi kaut kas gāzās no Hansena veikala ēkas augšējā stāva loga.

Malons pacēla galvu un ieraudzīja kādu stāvu, kas krita ar galvu pa priekšu, apmeta gaisā kūleni, tad triecās pret ma­šīnas motora pārsegu.

Malons metās uz priekšu un pazina Pēteru Hansenu. Viņš taustīja pulsu. Vājš.

Apbrīnojami, bet Hansens atvēra acis.

Vai jūs mani dzirdat? Malons jautāja.

Nekādas atbildes.

Kaut kas nošvīkstēja Malonam gar ausi, un Hansena ķer­menis it kā palēcās. Vēl viens švīksts, un Hansenam notrū­ka galva, nošķiežot Malona žaketi ar asinīm.

Viņš apcirtās riņķī.

Pie trešā stāva loga stāvēja vīrietis ar pistoli. Tas pats vī­rietis ādas jakā, kurš bija sācis šaudīties katedrālē, kurš gri­bēja uzbrukt Stefanijai. Kamēr šāvējs vēl mērķēja, Malons pa­slēpās aiz mašīnas.

Ložu krusa.

Šāvienu paukšķi bija apslāpēti, tie atgādināja roku plauk­šķināšanu. Ierocis ar klusinātāju. Kāda lode atlēca no mo­tora pārsega blakus Hansena līķim. Cita sadragāja priekšējo stiklu.

Mister Malon, šī lieta uz jums neattiecas, no augšas sacīja vīrietis.

Tagad attiecas.

Malons negrasījās palikt šeit un uzsākt sarunu. Zemu pietupies, viņš virzījās uz priekšu pa ielu, slēpdamies aiz mašī­nām.

Atkal šāvieni. Lodes ietriecās metālā un stiklā.

Aizlīdis kādus divpadsmit jardus tālāk, Malons atskatī­jās. Seja logā vairs nebija redzama. Viņš piecēlās un skrēja, pagriezdamies ap pirmo stūri. Viņš apsviedās arī ap nāka­mo ielas stūri, mēģinot tā izmantot ielu labirintu, lai starp viņu un vajātājiem paliktu ēkas. Deniņos pulsēja asinis. Sirds smagi dauzījās. Nolādēts! Viņš atkal bija iesaistījies spēlē.

Malons uz mirkli apstājās un aizelsdamies tvēra vēso gaisu.

No aizmugures kāds skriešus tuvojās. Malonam ienāca prātā, vai vajātājiem ir pazīstams ceļš pa Sfragef. Jādomā, tas viņiem bija pazīstams. Viņš atkal apcirtās ap stūri un skrēja gar tumšiem veikalu logiem. Vēderu savilka krampji. Iespēja kaut kur patverties kļuva arvien mazāka. Priekšā at­radās viens no šā rajona laukumiem ar strūklaku vidū. Vi­sas kafejnīcas ap laukumu bija slēgtas. Tuvumā neredzēja ne­vienu cilvēku. Te gandrīz nebija, kur paslēpties. Laukuma pretējā pusē slējās baznīca. Caur logu vitrāžām vīdēja vāja blāzma. Vasarā Kopenhāgenas baznīcas bija vaļā līdz pusnak­tij. Malonam vajadzēja vietu, kur patverties vismaz uz īsu laiciņu. Viņš brāzās uz marmora portālu.

Nospiežot rokturi, noklikšķēja slēdzenes mēlīte.

Viņš pagrūda svina smagās durvis, ielavījās iekšā, tad klu­si tās aizvēra, cerēdams, ka vajātāji nebūs pamanījuši.

šur tur izvietotās kvēlspuldzes apgaismoja tukšo telpu. Puskrēslā rēgaini iezīmējās iespaidīgā altāra un skulptūru ap­rises. Tumsā netālu no altāra Malons pamanīja kāpnes, kas veda lejup pretī blāvai gaismai. Viņš kāpa lejā, saltu raižu pārņemts.

Kāpņu apakšgalā bija dzelzs vārtiņi, aiz tiem plaša tel­pa ar trīs jomiem un zemiem, velvētiem griestiem. Pašā vi­dū atradās divi akmens sarkofāgi, ko klāja milzīgas kalta granīta plāksnes. Tumšajā telpā blāzmoja tikai vāja, dzintardzeltena mirga no gaismekļa blakus nelielam altārim. Malo­nam šķita, ka tur kādu bridi varēs gluži labi patverties. Vei­kalā atgriezties nedrīkstēja. Viņi noteikti zina, kur viņš dzīvo. Malons centās nomierināties, taču īso atslābuma bri­di pārtrauca troksnis varēja dzirdēt, ka augšā atveras dur­vis. Viņš pameta skatienu uz griestiem, kas atradās nepilnas trīs pēdas viņam virs galvas.

Augšā uz baznīcas grīdas skanēja divu cilvēku soļi.

Malons ierāvās dziļāk ēnā. Viņš sajuta sen pazīstamās šausmu izjūtas uzplūdu un apvaldīja to. Vajadzēja atrast kā­du priekšmetu, ar ko aizstāvēties. Divdesmit pēdas tālāk ap­sīdā viņš pamanīja dzelzs svečturi.

Svečturis bija aptuveni piecas pēdas augsts un četras col­las resns, un tajā bija iestiprināta vaska svece. Viņš izņēma sveci un pasvārstīja svečturi rokā. Smags. Paņēmis to līdzi, Malons, pacēlies pirkstgalos, aizgāja uz kapeņu velves pre­tējo pusi un nostājās aiz pīlāra.

Kāds sāka kāpt lejā.

Malons vērīgi raudzījās tumsā, ķermeni pildīja enerģija, kas agrāk allaž bija ļāvusi noskaidroties domām.

Kāpņu lejasgalā parādījās vīrieša siluets. Viņam rokā bija ierocis, un trokšņa klusinātājs stobra galā bija skaidri saska­tāms pat krēslainajā gaismā. Malons ciešāk satvēra dzelzs svečturi un pacēla roku. Vīrietis tuvojās. Malons sasprindzi­nāja muskuļus. Noskaitījis līdz pieci, viņš sakoda zobus un atvēzējies trieca ar svečturi vīrietim tieši pa krūtīm tas at­šļuka pret vienu no sarkofāgiem.

Malons aizmeta svečturi un ar dūri spēcīgi iesita vīrietim pa žokli. Pistole izkrita tam no rokas un grabēdama nori­poja uz akmens grīdas.

Uzbrucējs nogāzās zemē.

Malons meklēja ieroci, bet velvē jau skanēja otra uzbru­cēja soļi. Atradis pistoli, Malons stingri satvēra tās rokturi.

Otrs nācējs raidīja uz viņa pusi divus šāvienus.

Lodes trāpīja griestu akmenī, saceļot sīku putekļu māko­nīšus. Malons aizslēpās aiz tuvākā pīlāra un šāva. Apslāpēts šāviena troksnis, un lode ar rikošetu atlēca no tālākās sie­nas.

Otrais uzbrucējs nostājās aiz tālāk novietotā sarkofāga.

Nu Malons bija lamatās.

Starp viņu un izeju atradās apbruņots vīrs. Pirmais jau vaidēdams slējās kājās. Malonam bija ierocis, tomēr izredzes nebija spožas.

Piemiedzis acis, viņš centās kaut ko saskatīt krēslainajā telpā un gatavojās turpmākajam.

Vīrietis, kas bija sācis slieties augšā, pēkšņi sabruka uz grīdas.

Pagāja dažas sekundes.

Klusums.

Augšā atbalsojās soļi. Tad atvērās un aizvērās baznīcas durvis. Malons nekustējās. Klusums bija biedējošs. Viņš pē­tīja tumsu. Nekur nekādas kustības.

Viņš nolēma riskēt un zagās uz priekšu.

Pirmais uzbrucējs gulēja zemē kā pakritis. Arī otrs vīrie­tis bija sabrucis un nekustējās. Malons pataustīja pulsu vie­nam un otram. Pulss bija jūtams, bet ļoti vājš. Tad viņš pa­manīja kaut ko vienam vīrietim uz skausta. Pieliecies tuvāk, viņš izvilka no ādas mazu bultiņu, tādu kā puscollu garu adatu.

Viņa glābējam bija pazīstamas ļoti specifiskas ierīces.

Abi vīrieši, kuri te gulēja uz grīdas, bija tie paši, kas vi­ņam uzmācās pie izsoles. Kas viņus bija šādi noguldījis? Ma­lons noliecās un paņēma abus viņu ieročus, tad pārmeklēja viņus. Nekā, kas viņus varētu identificēt. Vienam zem jakas bija rācija. Malons paņēma to, tāpat ari austiņas un mikro­fonu.

Vai tur kāds ir? viņš teica mikrofonā.

Kas runā?

Jūs esat tas pats cilvēks, kurš bija katedrālē? Kurš tik­ko nogalināja Pēteru Hansenu?

Tā varētu būt.

Malons saprata, ka neviens atklātā ēterā necik daudz ne­teiks, taču vēstījums bija skaidrs.

Jūsu vīri ir krituši.

Vai jūsu darbiņš?

Labprāt gribētu, lai tā būtu. Kas jūs esat?

Tas neattiecas uz šo sarunu.

Ko jums bija nodarījis Pēters Hansens?

Es nicinu tos, kas mani krāpj.

Acīmredzot.,Taču jūsu puišus kāds negaidīti pārstei­dza. Nezinu, kas, taču man tas patīk.

Klusums. Malons brīdi gaidīja un jau gribēja kaut ko teikt, kad rācija iesprakšķējās.

Esmu pārliecināts, ka jūs izmantosiet šo veiksmi un tur­pināsiet tirgoties ar grāmatām.

Tad runātājs rāciju izslēdza.

ABATIJA DES FONTAINES

FRANCIJAS PIRENEJI

VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ

Senešals pamodās. Viņš bija iesnaudies krēslā pie gultas. Ātri pametis skatienu pulkstenī uz naktsgaldiņa, viņš sapra­ta, ka gulējis aptuveni stundu. Tad viņš paskatījās uz slimo mestru. Smagie elpas vilcieni vairs nebija dzirdami. Kvēlspul­džu gaismā, kas telpā ieplūda no abatijas ārpuses, viņš re­dzēja, ka nāve pārklājusi vecā vīra acis ar plānu plēvīti.

Viņš taustīja pulsu.

Mestrs bija miris.

Senešalam zuda drosme. Viņš nometās ceļos un noskaitī­ja lūgšanu par aizgājušo draugu. Vēzis uzvarējis. Cīņa bija galā. Taču drīz vien jāsākas citai, atšķirīgai sadursmei. Se­nešals lūdza to Kungu, lai pieņem vecā vīra dvēseli debesīs. Neviens nebija pelnījis pestīšanu vairāk par viņu. Senešals no mestra bija mācījies visu. Savu neveiksmju un emocionā­lās vientulības spiests, viņš pirms daudziem gadiem bija no­nācis vecā vīra ietekmē. Mestrs viņu mācīja strauji, un viņš centās, lai vecajam vīram nebūtu viņā jāviļas. Kļūdas var pie­ciest, ja vien tās netiek atkārtotas, viņam pateica pateica tikai vienu vienīgu reizi, jo mestrs neko nemēdza sacīt divas rei­zes.

Šo tiešumu daudzi brāļi uzskatīja par uzpūtību. Citus aiz­vainoja tas, ko viņi uzskatīja par augstprātīgas labvēlības izpausmi. Taču mestra autoritāti nekad neviens neapšaubīja. Brāļu pienākums bija paklausīt. Jautājumus varēja uzdot tikai tad, kad pienāca laiks izvēlēties jaunu mestru.

Un tam bija jānotiek nākamajā dienā.

Sešdesmit septīto reizi kopš paša sākuma divpadsmitā gadsimta pirmajā pusē tiks izvēlēts jauns mestrs. Ikviens no sešdesmit sešiem iepriekšējiem amatā bija atradies vidēji as­toņpadsmit gadus, un viņu ieguldījums bijis gan gluži neno­zīmīgs, gan arī neaptverami liels. Taču katrs bija ordenim kalpojis līdz pat nāvei. Daži bija miruši kaujas laukā, taču laiks, kad karoja atklāti, sen bija pagājis. Tagad tika pētītas sarežģītākas, mūsdienīgākas cīņu vietas, ko agrāk svētie tēvi pat iedomāties nevarētu. Ordenis pastāvīgi novēroja un pār­baudīja valdības iestādes, internetu, grāmatas, žurnālus un laikrakstus, raugoties, lai tā noslēpumi būtu drošībā un par tā pastāvēšanu nevienam nebūtu ne jausmas. Un šo nepa­rasto uzdevumu sekmīgi bija pildījuši visi mestri, lai cik kāds no tiem varbūt bijis neprasmīgs citos jautājumos. Taču sene­šals bažījās, zinot, ka nākamā mestra valdīšanas laiks būs īpa­ši izšķirošs. Brieda pilsoņu karš, tas karš, ko mirušais bija spējis atvairīt ar neticami smalko spēju paredzēt ienaidnie­ka nodomus.

Klusumā, kas apņēma senešalu, ūdenskritums šķita šal­cam tuvāk. Vasarā brāļi bieži apmeklēja ūdenskritumus un izbaudīja peldes aukstajā ūdenī, un ari viņš ilgojās šādi at­spirdzināties, bet zināja, ka drīz vien viņam atelpas brīžu vairs nebūs. Viņš nolēma nepaziņot brāļiem par mestra nāvi līdz pirmajai lūgšanu stundai sešos no rīta. Vēl bija atliku­šas piecas stundas. Agrāk viņi bija pulcējušies uz lūgšanām tūlīt pēc pusnakts, bet tagad šis dievbijīgais ieradums bija izzudis, tāpat kā daudzi citi likumi. Nu dienas kārtību notei­ca vairāk ar realitāti saistīti apsvērumi, atzīstot miega nepie­ciešamību un pielāgojoties divdesmit pirmā gadsimta prak­ticismam, nevis vairs trīspadsmitajam gadsimtam.

Viņš zināja, ka mestra kambarī ienākt neiedrošināsies ne­viens. Šī privilēģija pienācās tikai viņam kā senešalam, īpaši laikā, kad mestrs gulēja uz slimības gultas. Viņš satvēra se­gas malu un pārvilka to pāri vecā, mirušā vīra sejai.

Galvā joņoja dažādas domas, un viņš juta kārdinājumu ar­vien augam. Disciplīnas izjūtu allaž iedvesa ordeņa statūti, un viņš bija lepns, ka nekad apzināti nebija izdarījis nevienu pārkāpumu. Taču tagad viņu mocīja tieksme pārkāpt vairā­kus likumus. Viņš par to bija domājis visu dienu, vērodams, kā draugs mirst, ja par mestra nāvi vajadzētu pavēstīt lai­kā, kad abatijā vēl risinās dienas dzīve, nebūtu iespējams iz­darīt to, kas viņam bija prātā. Taču šajā stundā viņam bija brīva vaļa, un, tā kā nebija zināms, kas notiks nākamās die­nas laikā, varēja gadīties, ka šī ir viņa vienīgā iespēja.

Tāpēc senešals pastiepa roku, pavilka segu nost no miru­šā un pavēra vaļā tumši zilo apmetni, atsedzot vecā vīra krū­tis. Zelta ķēde bija tieši tur, kur tai jābūt, un viņš noņēma to nost.

Tajā bija iekarināta sudraba atslēga.

Piedodiet man! viņš čukstēja, atkal apsedzot mirušo.

Senešals pārsteidzās pāri istabai pie renesanses laika skap­ja, kas, neskaitāmas reizes vaskojot, bija kļuvis tumšs. Iekšā atradās bronzas kaste, izrotāta ar sudraba krustu. Par tās pastāvēšanu zināja tikai senešals, un viņš daudzkārt bija re­dzējis, ka mestrs to atver, lai gan pētīt kastes saturu viņam nekad netika ļauts. Viņš aiznesa kasti līdz galdam, ielika at­slēgu slēdzenē un vēlreiz lūdza piedošanu.

Viņš meklēja grāmatu ādas iesējumā, kas mestram piede­rēja jau vairākus gadus. Viņš zināja, ka tā tiek glabāta seifā mestrs to tur bija ielicis viņa klātbūtnē -, bet, atvēris vāku, viņš tur ieraudzīja tikai rožukroņi, dažus dokumentus un lūgšanu grāmatu. Meklētās grāmatas nebija.

Senešala bailes bija īstenojušās. Agrāk viņam bija tikai aiz­domas, tagad viņš zināja.

Viņš ielika seifu atpakaļ skapī un izgāja no kambara.

Abatija atgādināja labirintu ar daudziem vairākstāvu spārniem, katrs bija būvēts savā gadsimtā; it kā slepenas sazvērestības iznākumā bija radīta juceklīga celtne, kurā tagad dzīvoja četri simti brāļu. Te bija kapela, iespaidīgs klostera dārzs, darbnīcas, biroju telpas, sporta zāle, kopīgās telpas higiēnas vajadzībām un izklaidei, kanoniķu sanāksmes ēka, sakris.teja, ēdamzāle, vestibili, hospitālis un apjomīga bibliotēka. Mestra kambaris bija novietots tajā abatijas daļā, kas tika celta piecpadsmitajā gadsimtā un pavērsta pret aug­stajām klinšu kraujām, kas slējās pāri dziļai, šaurai ielejai. Brāļu istabas bija tepat netālu, un senešals pagāja garām arkveida portālam, kas veda uz lielo, plašo guļamzāli, kur bija ieslēgta gaisma, jo statūti aizliedza gulēt pilnīgā tumsā. Visi gulēja nekustēdamies, un viņš nedzirdēja neko tikai vienu otru krācienu. Pirms vairākiem gadsimtiem pie durvīm bū­tu stāvējis sargs, un senešals iedomājās, ka turpmāk varbūt vajadzētu šo kārtību atjaunot.

Viņš klusi gāja pa platu gaiteni, kas bija noklāts ar purpursarkanu grīdas celiņu, kurš sedza raupjās akmens plāk­snes. Gaiteņa abās pusēs izvietotās gleznas, skulptūras un piemiņas plāksnes atgādināja abatijas pagātni. Atšķirībā no citiem Pireneju klosteriem šeit Franču revolūcijas laikā nebi­ja notikušas laupīšanas, tāpēc mākslas darbi un vēstījumi pa­likuši neskarti.

Senešals nonāca uz galvenajām kāpnēm un nokāpa līdz pirmajam stāvam. Pa velvētiem gaiteņiem viņš gāja garām telpām, kur apmeklētājiem mācīja mūku dzīvesveidu. Uzai­cināto cilvēku nebija daudz, katru gadu daži tūkstoši, un ie­nākumi no viņiem bija pieticīgs papildinājums naudai, kas bija vajadzīga gada kārtējiem izdevumiem, taču apmeklētāju skaits bija pietiekams, lai būtu jāparūpējas par brāļu mieru.

Durvis, kuras viņš meklēja, atradās vēl viena pirmā stā­va gaiteņa galā. Ar viduslaikos darinātajiem dzelzs kalumiem rotātās durvis, kā vienmēr, bija plaši atvērtas.

Senešals iegāja bibliotēkā.

Maz bija tādu bibliotēku, kuru uzkrātās grāmatas neviens nekad nebija bojājis, taču neskaitāmie sējumi šajā grāmatu krātuvē bija saglabājušies neskarti septiņus gadu simteņus. Agrāk grāmatu te bijis pavisam nedaudz, bet krājumi augu­ši, saņemot dāvinājumus, novēlējumus, kā arī pērkot grā­matas, un pašā sākumā tās darinājuši pārrakstītāji, pūlēda­mies gan dienu, gan nakti. Grāmatu temati bija dažādi, visvairāk tie saistījās ar teoloģiju, filozofiju, loģiku, vēsturi, tieslietām, zinātni un mūziku. Ļoti piemērota bija latīņu frā­ze, iegravēta sienā virs galvenajām durvīm. CLAUSTRUM SINE ARMARIO EST QUAS1 CASTRUM SINE ARMAMENTARIO ("Klos­teris bez bibliotēkas līdzinās pilij bez ieroču noliktavas").

Viņš apstājās un klausījās.

Neviena paša.

Par drošību īstenībā nebija jāraizējas, jo ordeņa statūti as­toņu gadu simteņu garumā bija izrādījušies vairāk nekā ie­spaidīgi, lai nosargātu grāmatas. Neviens brālis neuzdroši­nātos te ienākt bez atļaujas. Taču viņš nebija brālis, bet se­nešals. Vismaz vēl vienu dienu.

Viņš gāja gar plauktiem līdz plašās telpas galam un ap­stājās pie melnām metāla durvim, tad izvilka plastmasas karti caur skeneri, kas bija piestiprināts pie sienas. Šādas kartes bija tikai mestram, maršalam, arhivāram un viņam. Piekļuvi grāmatām, kas atradās aiz durvīm, varēja iegūt tikai ar mes­tra tiešu atļauju. Pat arhivāram vajadzēja saņemt apstiprinā­jumu, pirms viņš gāja iekšā. Tur glabājās dažādas izcili vērtī­gas grāmatas, seni rokraksti, īpašumu apliecinoši dokumenti, saraksti un pats svarīgākais hronikas, kurās bija pierak­stīta mutvārdiem stāstītā ordeņa pastāvēšanas vēsture. Tā­pat kā protokolos tika saglabāts viss, ko paveicis britu par­laments vai ASV Kongress, šajās hronikās bija ietvertas detalizētas atskaites par ordeņa panākumiem un neveik­smēm. Ar roku rakstītās grāmatas tika saglabātas, daudzām bija trausli vāki, ko saturēja misiņa sprādzes, un katra grā­mata līdzinājās mazai ceļasomai, taču tagad vairums datu bi­ja ievadīti datorā, tāpēc nu kaut ko sameklēt ordeņa deviņu gadu simteņu ierakstos varēja pavisam vienkārši.

Viņš iegāja telpā, soļoja gar blāvi apgaismotajiem plauk­tiem un atrada kodeksu tieši tajā vietā, kas tam bija pare­dzēta. Nelielais sējums bija astoņas collas plats un augsts un vienu collu biezs. Senešals to bija uzgājis pirms diviem ga­diem. Sējuma lapas ietvēra koka dēlīši, apvilkti ar iespiedu­miem rotātu teļādu. To gandrīz vai nevarēja dēvēt par grā­matu, bet par grāmatas priekšteci agrīniem centieniem aizstāt saritināto pergamentu, lai tekstu varētu rakstīt uz abām lapas pusēm.

Viņš uzmanīgi atvēra vāku.

Titullapas nebija, slīpo latīņu rakstu ietvēra brūnsarkani, zaļi un zeltīti rotājumi. Senešals bija uzzinājis, ka šo kodek­sa kopiju piecpadsmitajā gadsimtā darinājis kāds no abatijas pārrakstītājiem. Lielākā daļa senlaicīgo kodeksu bija gājuši bojā, pergaments izmantots vai nu citu grāmatu iesiešanai, vai krūku aizvākošanai, vai ari gluži vienkārši iekuram. Pal­dies Dievam, ka šis saglabājies. Tajā iekļautā informācija bi­ja neizsakāmi vērtīga. Viņš nekad nevienam nebija teicis, ko atradis šajā kodeksā, arī mestram ne, un, tā kā viņam šī in­formācija varētu būt vajadzīga, turklāt labāka izdevība vairs nevarēja rasties, viņš paslēpa grāmatu savas sutanas krokās.

Viņš pārgāja pāri ailai un atrada vēl kādu plānu sējumu, arī tā bija rakstīta ar roku, taču deviņpadsmitā gadsimta ot­rajā pusē. Tā nebija lasītājiem domāta grāmata, bet perso­niski ieraksti. Arī tās viņam varēja ievajadzēties, tāpēc senešels to paslēpa sutanā.

Tad viņš izgāja no bibliotēkas ārā, zinot, ka dators, kas kontrolē durvju drošību, noteicis viņa apmeklējuma laiku. Magnētiskās svītras, kas piestiprinātas abiem sējumiem, re­ģistrēs, ka tie paņemti. Tā kā no bibliotēkas izkļūt varēja ti­kai pa durvīm, kas aprīkotas ar sensoriem, un magnētisko uzlīmju noņemšana varētu bojāt grāmatas, nekas cits neatli­ka. Viņš varēja vienīgi cerēt, ka turpmāko dienu juceklī ne­viens necentīsies pārbaudīt datora žurnālu.

Likums statūtos bija formulēts skaidri.

Sods par ordeņa īpašuma zādzību bija izraidīšana.

Tomēr šo izdevību vajadzēja izmantot.

VIENPADSMIT UN PIECDESMIT MINŪTES VAKARĀ

Malons atstāja baznīcu pa aizmugures durvīm aiz sakristejas. Viņš nevarēja raizēties par abiem vīriem, kuri gulēja nesamaņā. Šobrīd vajadzēja doties pie Stefānijas, lai cik no­raidoša būtu viņas attieksme. Bez šaubām, tam vīrietim no katedrāles, kurš nogalināja Pēteru Hansenu, bija pašam sa­vas problēmas. Kāds bija novācis abus viņa līdzdalībniekus. Malonam nebija ne jausmas, kas un kāpēc to izdarījis, taču viņš par to bija pateicīgs, citādi izkļūt no tām kapenēm būtu ļoti grūti. Viņš atkal lādēja pats sevi, ka iesaistījies šajā lietā, bet nu bija par vēlu atkāpties. Viņš bija iesaistīts, vai nu pa­šam tas patika, vai ne.

Pa apkārtceļu viņš tika projām no Stmget un devās uz Kongens Nytory, parastu pilsētas laukumu, ko ietvēra lepni nami. Malons gāja ļoti piesardzīgi un saspringti ausījās, vai viņam neseko, taču neko nemanīja. Vēlajā stundā mašīnu ie­lās ap laukumu bija maz. Tieši aiz laukuma austrumu pusē Nļ/havn krastmalā rindojās koši krāsotas mājas ar divslīpju jumtiem, un tur pie āra galdiņiem vēl sēdēja restorānu vie­si, ieturēdami maltīti un klausīdamies mūziku.

Malons steidzās pa ietvi uz Hotet d'Angleterre. Spilgti ap­gaismotās septiņstāvu ēkaš fasāde bija pavērsta pret jūru un aizņēma veselu kvartālu. Elegantā viesnīca bija celta astoņ­padsmitajā gadsimtā. Malons zināja, ka tā uzņēmusi kara­ļus, imperatorus un prezidentus.

Viņš iegāja vestibilā un pagāja garām reģistrācijas galdam. No atpūtas istabas plūda maiga mūzika. Tur varēja manīt da­žus viesus, kuri, šķiet, vēl negribēja doties pie miera. Uz marmora letes atradās vairāki tālruņi, un Malons zvanīja uz Stefānijas Nelas numuru. Viņa atbildēja pēc trešā signāla.

Mosties! viņš teica.

Tu laikam nedzirdēji, ko es teicu, Koton, vai ne? Balss tonis bija tikpat nevērīgs kā Roskildē.

Pēters Hansens ir miris. Klusuma brīdis.

Esmu seši simti desmitajā numurā.

Viņš iegāja numurā. Stefanijai mugurā bija viesnīcas rītatērps. Malons izstāstīja viņai visu, kas bija noticis. Stefānija klausījās klusēdama, tāpat kā agrākajos laikos, kad viņš zi­ņoja par paveikto uzdevumu. Taču tagad Stefānijas noguru­šās sejas izteiksme liecināja, ka viņa jūtas pieveikta, un Ma­lons cerēja, ka Stefānija mainīs attieksmi pret viņu.

Vai tagad ļausi, lai palīdzu tev? viņš jautāja.

Stefānija pētīja Malonu. Viņš jau agrāk bija manījis, ka vi­ņas acis maina nokrāsu atkarībā no garastāvokļa. Savā ziņā Stefānija viņam atgādināja māti, lai gan viņa bija tikai kādus desmit vai divpadsmit gadus vecāka par Malonu. Pirmītējās dusmas viņai bija raksturīgas. Viņai nepatika kļūdīties, un viņa necieta, ja aizrādīja uz viņas neveiksmēm. Stefānijas stip­rā puse bija nevis informācijas ievākšana, bet tās analīze un vērtēšana viņa bija lieliska organizatore, kas vērpa rūpīgi pārdomātus, slepenus plānus ar leoparda cienīgu viltību. Ma­lons bieži bija redzējis, kā viņa nevilcinoties pieņem grūtus lēmumus uz viņas vēso prātu bija paļāvušies gan ģenerāl­prokurori, gan prezidenti tāpēc viņš brīnījās par Stefānijas pašreizējo apmulsumu un tā dīvaino iespaidu un viņas parasti tik saprātīgajiem spriedumiem.

Es viņus uzvedināju uz Hansenu, Stefānija murmināja. Katedrālē es neiebildu, kad viņš norādīja, ka Larsa die­nasgrāmata varētu būt pie Hansena. Viņa izstāstīja Malo­nam par sarunu.

Pastāsti, kāds viņš izskatās! Kad Stefānija vīrieti rak­sturoja, Malons teica: Tas pats, kurš katedrālē sāka šaut un vēlāk nogalināja Hansenu.

Puisis, kas nolēca no Apaļā torņa, strādāja viņam. Viņš nozaga manu somu tāpēc, ka tajā bija Larsa dienasgrāmata.

Tad tas vīrietis devās uz izsoli, zinādams, ka tu tur būsi. Kas zināja, ka tu brauksi uz Roskildi?

Tikai Hansens. Birojā zināms vienīgi tas, ka esmu atva­ļinājumā. Esmu paņēmusi līdzi starptautisko zvanu tālruni, bet brīdināju, lai mani netraucē, ja vien nenotiek kas ārkār­tējs.

Kā tu uzzināji par izsoli?

Pirms trim nedēļām saņēmu sūtījumu no Aviņonas, Francijā. Sainī bija zīmīte un Larsa dienasgrāmata. Viņa bridi klusēja. Nebiju redzējusi to dienasgrāmatu ilgus ga­dus.

Malons saprata, ka citā situācijā saruna par šo tematu ne­notiktu. Larss Nels pirms vienpadsmit gadiem bija izdarījis pašnāvību. Viņu atrada pakārušos uz kāda tilta Dienvidfrancijā, un zīmītē viņa kabatā bija rakstīts vienīgi: ARDIEVU, STEFĀNIJA! Šķita teju vai aizvainojoši, ka akadēmiķis, kas sa­rakstījis veselu virkni grāmatu, atstājis tik vienkāršu atvadu vēstuli. Lai gan savulaik Stefānija ar vīru bija pašķīrusies, to­mēr smagi pārdzīvoja zaudējumu, un Malons atcerējās, cik grūti viņai bija mēneši pēc vīra nāves. Runājuši viņi par to netika nekad, un tas, ka Stefānija tagad kaut vai aplinkus ieminējās par to, bija kaut kas ārkārtējs.

Par ko bija tā dienasgrāmata? viņš jautāja.

Larsu valdzināja Rennes-le-Chāteau noslēpumi…

Zinu. Esmu lasījis viņa grāmatas.

Tu nekad to neesi teicis.

Tu neesi jautājusi.

Stefānija, likās, nojauta, ka Malons ir aizkaitināts. Noti­kumu pašreiz bija tik daudz, ka tērzēt nevarēja atļauties.

Larss izstrādāja reālistiskas teorijas: tās izskaidro, kas varētu vai nevarētu būt paslēpts Rennes-le-Chāteau un tās apkārtnē, viņa teica. Taču viņam bija daudz viedokļu, ko viņš izklāstīja dienasgrāmatā, kura allaž bija pie viņa. Pēc viņa nāves tā, šķiet, bija pie Marka.

Vēl viens grūts temats. Marks Nels bija viduslaiku vēs­tures speciālists, studējis Oksfordā un mācīja savu priekš­metu Tulūzas universitātē Dienvidfrancijā. Pirms pieciem gadiem viņš pazuda Pirenejos. Iekļuva lavīnā. Viņa līķi ne­atrada. Malons zināja, ka traģēdiju vēl jo smagāku darīja tas, ka Stefānija un viņas dēls nebija izjutuši savstarpēju tuvību. Liktenis nebija Nelu ģimenei labvēlīgs, taču tas uz Malonu neattiecās.

Tā nolādētā dienasgrāmata atgriezusies kā rēgs, lai va­jātu mani, viņa sacīja. Tas bija Larsa rokraksts. Zīmīte pavēstīja par izsoli un grāmatu, kas izsolē būšot dabūjama. Atcerējos, ka Larss runāja par to grāmatu, turklāt atsauces uz to bija dienasgrāmatā, tāpēc atbraucu, lai to nopirktu.

Vai tev ausīs neieskanējās briesmu zvans?

Kādēļ gan? Vīrs nebija saistīts ar manu darbu. Viņa pē­tījumi bija gluži nekaitīgi viņš meklēja ko tādu, kas nemaz nepastāv. Kā es būtu varējusi zināt, ka te iesaistīti cilvēki, kuri nogalina?

Kad tas vīrietis nolēca no Apaļā torņa, kļuva skaidrs diezgan, ka notiek kaut kas bīstams. Tev vajadzēja nākt pie manis.

Man tas bija jāpaveic vienai.

-Kas?

Nezinu, Koton.

Kāpēc tā grāmata ir tik nozīmīga? Izsolē uzzināju, ka tas ir necils un ikdienišķs ceļojuma apraksts. Viņi bija ļoti pārsteigti, ka to pārdeva par tik milzīgu summu.

Nav ne jausmas. Stefānijas tonī atkal ieskanējās aiz­kaitinājums. Patiešām nezinu. Pirms divām nedēļām apsē­dos, lai palasītu Larsa dienasgrāmatu, un atzīstos, tā mani savaldzināja. Ar kaunu jāteic, ka līdz tam nebiju izlasījusi nevienu viņa grāmatu. Kad sāku lasīt, jutos drausmīgi, ka es­mu tā izturējusies pret viņu. Vienpadsmit aizritējušie gadi ļauj paraudzīties plašākā perspektīvā.

Ko tad tu domā darīt?

Viņa papurināja galvu.

Nezinu. Gribu tikai nopirkt to grāmatu. Izlasīt un pa­lūkoties, kas no tā iznāk. Kamēr vēl esmu šeit, gribēju aiz­braukt uz Franciju un pavadīt dažas dienas Larsa mājā. Ne­esmu tur bijusi labu laiku.

Stefānija acīmredzot centās izlīdzināt nepatīkamo situā­ciju, taču vajadzēja ņemt vērā realitāti.

Tev vajadzīga palīdzība, Stefānija. Te notiek kaut kas nopietns, un man patiešām ir pieredze, kas vajadzīga, lai at­risinātu šādus jautājumus.

Vai tad tev nav jāvada veikals?

Uz dažām dienām varu to uzticēt saviem darbiniekiem.

Viņa minstinājās, šķita, pārdomājot Malona piedāvājumu.

Tu esi pats labākais aģents, kāds man jebkad bijis. Es arvien vēl dusmojos, ka aizgāji.

Man bija jādara, kas jādara.

Stefānija papurināja galvu.

Un Henriks Torvaldsens tevi aizvilināja. Vēl jo ļaunāk.

Pagājušajā gadā, kad Malons atvaļinājās un pateica, ka do­mā pārcelties uz Kopenhāgenu, Stefānija priecājās par viņu, līdz uzzināja, ka tam ir sakars ar Torvaldsenu. Kā jau para­dusi, viņa neko nepaskaidroja, un Malons zināja, ka labāk nejautāt.

Man ir vēl kāda slikta ziņa, viņš sacīja. Vai zini, kurš pārsolīja tevi? Pa tālruni? Henriks.

Stefānija nievājoši paskatījās uz viņu.

Henriks darbojās kopā ar Pēteru Hansenu, Malons teica.

Kāpēc tu tā domā?

Viņš pastāstīja, ko uzzinājis izsolē un ko viņam pateicis tas vīrietis pa rāciju. Es nicinu tos, kas mani krāpj. Acīmre­dzot Hansens gribēja apmuļķot abus, bet zaudēja.

Pagaidi ārpusē! viņa teica.

Tieši tādēļ es nācu. Tev jārunā ar Henriku. Tikai mums jāiet projām no viesnīcas ļoti piesardzīgi. Var gadīties, ka tie vīri joprojām ir tur.

Es apģērbšos.

Malons devās uz durvīm.

Kur ir Larsa dienasgrāmata?

Viņa norādīja uz seifu.

Ņem to līdzi!

Vai tas būs prātīgi?

Policija atradīs Hansena līķi. Nepaies ilgs laiks, kad viņi būs atraduši sakarības. Mums jābūt gataviem doties projām.

Ar policiju es varu tikt galā.

Malons pagriezās pret viņu.

Vašingtona tevi Roskildē izpestīja tāpēc, ka nezina, ar ko tu nodarbojies. Esmu pārliecināts, ka tieši pašreiz Ties­lietu ministrijā kāds to mēģina noskaidrot. Tu neciet izjau­tāšanu, un tu ari nevari pasūtīt uz elli ģenerālprokuroru, ja viņš tev zvanīs. Man joprojām nav īsti skaidrs, ko tu dari, bet vienu gan es zinu tu par to negribi runāt. Tāpēc kravā mantas!

Nejūtu, ka man pietrūktu tavas augstprātīgās attiek­smes.

Toties mana dzīve nav pilnīga bez tavas saulainās per­sonības klātbūtnes. Vai tu kaut reizi vari darīt to, ko es lie­ku? Grūtību pilnīgi pietiek arī bez muļķībām.

Man tas nav jāatgādina.

Ir gan.

Malons izgāja no numura.

PIEKTDIENA. DIVDESMIT TREŠAIS JŪNIJS

VIENS UN TRĪSDESMIT MINŪTES NAKTI

Malons un Stefānija izbrauca no Kopenhāgenas pa 152. šo­seju. Lai gan Malons bija braucis no Riodežaneiro pa piekras­ti līdz Petropolisai un gar jūru no Neapoles līdz Amalfi, viņš uzskatīja, ka ceļš ziemeļu virzienā uz Helsingborgu gar Dāni­jas klinšaino austrumu krastu ir pats apburošākais. Zvejnie­ku ciemati, meži piekrastē, vasarnīcas un pelēkie, nepārska­tāmi plašie Ēresuna jūras šauruma ūdeņi radīja neaizmirstami diženu iespaidu.

Laiks bija visai raksturīgs šim apvidum. Pret vējstiklu si­tās sīkas lietus lāses, ko dzina brāzmainais vējš. Aiz kāda neliela jūrmalas kūrorta, kur naktī viss bija slēgts, šoseja pa­griezās uz zemes iekšieni un aizlīkumoja pa plašu, mežiem apaugušu apvidu. Tad starp divām baltām kotedžām parā­dījās atvērti vārti. Malons brauca pa zālainu iebraucamo ce­ļu un novietoja mašīnu bruģētā pagalmā. Māja aiz pagalma bija īsts dāņu baroka paraugs trīsstāvu ēka, būvēta no ķie­ģeļiem ar smilšakmens apšuvumu, un to sedza jumts no va­ra plāksnēm ar graciozu izliekumu. Viens mājas spārns bija pavērsts pret iekšzemi. Otrs pret jūru.

Malonam bija zināma mājas vēsture. To sauca par Kristiāngatu, un to pirms trīssimt gadiem bija cēlis kāds izveicīgs Torvaldsens. Lai ražotu porcelānu, viņš pārvērtis kurināmajā neskaitāmi daudz tonnu nevērtīgās kūdras. Deviņpadsmi­tajā gadsimtā Dānijas karaliene pasludināja stikla rūpnīcas par oficiālo karalisko piegādātāju, un Adelgade Glasverker ar tās raksturīgo simbolu divi apļi ar līniju zem tiem arvien vēl bija valdošā kompānija Dānijā un Eiropā. Konglomerāta pašreizējais vadītājs bija ģimenes patriarhs Henriks Torvald­sens.

Muižas mājas durvis atvēra pārvaldnieks, kas nebija pār­steigts, viņus ieraugot. Tas šķita interesanti, jo pulkstenis bija krietni pāri pusnaktij, un Torvaldsens dzīvoja pilnīgi viens kā ūpis. Viņus pavadīja līdz telpai, kur varēja skatīt ozola sijas, ieročus un portretus, gleznotus eļļas tehnikā, viss lie­cināja, ka šī ir dižciltīgas dzimtas rezidence. Lielajā zālē at­radās garš galds Malons atcerējās Torvaldsena teikto, ka tas ir četrsimt gadus vecs. Galda tumšā kļavas koka virsmas pulējums bija tik spodrs, kādu var iegūt, vienīgi gadu sim­teņiem rūpīgi kopjot. Galda vienā galā sēdēja Torvaldsens, viņam priekšā bija apelsīnu kēkss un kūpošs patvāris.

Lūdzu, nāciet iekšā! Sēdieties!

Torvaldsens ar acīm redzamām pūlēm piecēlās un uz­smaidīja viņiem. Viņa sakumpušais, artrīta sakropļotais au­gums bija tikai kādas piecarpus pēdas garš, apjomīgā nor­vēģu svītera krokas nevarēja apslēpt kupraino muguru. Malons pamanīja viņa modrās pelēkās acis nozibsnījam. Viņa draugam kaut kas bija padomā. Par to nebija šaubu.

Malons norādīja uz kēksu.

Vai bijāt tik drošs par mūsu ierašanos, ka likāt to iz­cept?

Nebiju drošs, vai atbrauksiet jūs abi, taču par jums biju pārliecināts.

Kāpēc tā?

Kopš uzzināju, ka esat bijis izsolē, sapratu, ka agrāk vai vēlāk jūs atklāsiet, ka esmu iesaistīts šajā lietā.

Stefānija paspēra soli uz priekšu.

Es gribu dabūt savu grāmatu.

Torvaldsens cieši pavērās viņā.

Bez sasveicināšanās? Bez patīkami iepazīties? Tikai "es gribu dabūt savu grāmatu".

Jūs man nepatīkat.

Torvaldsens atkal apsēdās galda galā. Malons nolēma, ka kēkss izskatās labs, tāpēc apsēdās un nogrieza šķēli.

Es jums nepatīku? Torvaldsens atkārtoja. Savādi, ņe­mot vērā, ka mēs nekad neesam tikušies.

Es zinu par jums.

Vai tas nozīmē, ka esmu Magelāna nodaļas kartotēkā?

Jūsu vārds parādās visdīvainākajās vietās. Mēs dēvē­jam jūs par starptautiskas intereses personu.

Torvaldsena seja savilkās, it kā viņš ciestu mokošu sodu.

Jūs mani uzskatāt par teroristu vai kriminālnoziedz­nieku.

Kurš no abiem jūs esat?

Dānis ar pēkšņu ziņkāri paskatījās uz Stefāniju.

Man stāstīja, ka jums piemīt talants iecerēt lielus dar­bus un jūsu rīcībā ir līdzekļi, lai tos īstenotu. Savādi, ka, par spīti šīm spējām, esat cietusi tik smagu neveiksmi kā sieva un kā māte.

Stefānijas skatienā parādījās sašutums.

Jūs par mani nezināt neko.

Zinu, ka jūs ar Larsu nedzīvojāt kopā ilgus gadus līdz pat viņa nāvei. Zinu, ka jums un viņam bija pilnīgi atšķirīgi viedokļi daudzos jautājumos. Zinu, ka bijāt atsvešinājusies no dēla.

Stefanijai aiz dusmām pietvīka vaigi.

Ejiet ellē!

Jums nav taisnība, Stefānija. Torvaldsenu viņas nik­nais uzbrukums neapmulsināja.

Kādā ziņā?

Daudzējādā. Jums pienācis laiks uzzināt patiesību.

De Rokfors muižas māju atrada tieši tajā vietā, kuru no­rādīja viņam sagādātā informācija. Kad viņš bija uzzinājis, kas sadarbojies ar Pēteru Hansenu, lai nopirktu grāmatu, vi­ņa vietniekam pietika ar pusstundu, lai izveidotu dosjē. Nu de Rokfors raudzījās uz lepno māju, kurā dzīvoja Henriks Torvaldsens, cilvēks, kas bija nopircis grāmatu par tik lielu summu, un iegūtā informācija pamazām ieguva arvien skaid­rāku nozīmi.

Torvaldsens bija viens no bagātākajiem cilvēkiem Dānijā, kura senču izcelsmi varēja izsekot līdz pat vikingiem. Viņa akciju portfelis bija iespaidīgs. Papildus Adelgade Clasvorker viņam piederēja akcijas Anglijas bankās, dažādās Polijas,

Vācijas un Eiropas kompānijās. Kontinentā, kur augstākās sa­biedrības pārstāvju bagātība bija mērāma miljardos, Tor­valdsens bija pašu bagātāko cilvēku saraksta pirmajās rin­dās. Viņš bija sevī noslēdzies savādnieks, kas tikai retumis izbrauca no savas muižas. Viņa ziedojumi labdarībai, īpaši tiem, kuri izdzīvojuši holokaustā, organizācijām, kas cīnījās pret komunismu, un starptautiskajai medicīnas palīdzībai, bija leģendāri.

Viņam bija sešdesmit divi gadi, viņš bija tuvs Dānijas ka­raliskajai ģimenei, īpaši karalienei. Viņa sieva un dēls bija mi­ruši; sieva no vēža, bet dēls nošauts vairāk nekā pirms gada, darbojoties Dānijas misijā Mehiko. Cilvēks, kas bija novācis vienu no slepkavām, bija Amerikas tieslietu sistēmas slepenais aģents-Kotons Malons. Torvaldsena vārds bija sais­tīts pat ar Larsu Nelu, lai gan šo saistību nevarēja nosaukt par pozitīvu, jo Torvaldsenam piedēvēja dažus ne visai glai­mojošus, publiski izteiktus komentārus par Nela pētījumiem. Pirms piecpadsmit gadiem Francijas prese plaši rakstīja par nejauku incidentu Parīzes Svētās Ženevjevas bibliotēkā, kur Torvaldsens un Nels bija tā sastrīdējušies, ka klieguši viens uz otru. Tas varētu izskaidrot, kāpēc Henriku Torvaldsenu interesēja Pētera Hansena piedāvājums, taču viss vēl nebija pilnīgi skaidrs.

De Rokforam vajadzēja zināt visu.

No melnā Ēresuna brāzmoja spirgts vējš, un lietus bija pārvērties sīkā migliņā. De Rokforam blakus stāvēja divi kal­potāji. Divi citi gaidīja mašīnā, kas bija novietota aiz īpašu­ma robežām, juzdamies vēl gluži apreibuši no narkotikām, kas viņiem bija iešautas ar adatu. De Rokfors mulsa minēju­mos, kas bijis cilvēks, kurš to izdarīja. Visas dienas garumā viņš ne mirkli nebija nojautis, ka viņu novēro, tomēr izrādī­jās, ka viņu kāds slepeni izsekojis. Kāds, kurš prata izman­tot bultas, lai ievadītu nomierinošus medikamentus.

Taču vispirms bija jānokārto šis jautājums. De Rokfors de­vās pāri lietus atmiekšķētajam pagalmam lidz dzīvžogam elegantās mājas priekšā. Pirmā stāva istabā dega gaisma; die­nā no istabas logiem noteikti pavērās iespaidīgs skats uz jū­ru. Te nebija ne apsardzes, ne suņu, ne trauksmes sistēmas. Savdabīgi, taču de Rokforu tas nepārsteidza.

Viņš tuvojās apgaismotajam logam. Ievērojis mašīnu, kas bija novietota uz iebraucamā ceļa, viņš ieprātojās, vai tiešām viņam pievērsusies veiksme. Uzmanīgi palūrējis iekšā, viņš ieraudzīja, ka ar veco vīru sarunājas Stefānija Nela un Ko­tons Malons.

Viņš pasmaidīja. Veiksme patiešām bija viņam pievērsu­sies.

De Rokfors pamāja, un viens no viņa vīriem izņēma nei­lona somu. Viņš atvilka vaļā rāvējslēdzēju un izņēma mik­rofonu, tad rūpīgi piestiprināja tā gumijoto piesūcekni pie mitrās aplodas stūra. Modernais uztvērējs, kas atradās nei­lona somā, tagad ļāva saklausīt ikvienu vārdu.

De Rokfors ielika ausī sīciņo uztvērēja pogu.

Pirms viņu nogalināšanas vajadzēja paklausīties.

Kāpēc jūs neapsēžaties? Torvaldsens jautāja.

Jūs esat ļoti laipns, Herr Torvaldsen, bet es labāk pastā­vēšu, Stefānija ar neslēptu nicinājumu atbildēja.

Torvaldsens pasniedzās pēc kafijkannas un ielēja kafiju savā tasē.

Es ieteiktu uzrunājiet mani, kā vēlaties, tikai ne par Herr. Viņš nolika patvāri. Es nicinu visu, kas kaut vai ne­tieši saistās ar Vāciju.

Malons noskatījās, kā Stefānija uztver aizrādījumu. Protams, ja nodaļas kartotēkā Torvaldsens bija minēts kā "starptautiskas intereses persona", tad viņai bija zināms, ka Torvaldsena vectēvs, tēvoči, tantes, brālēni un māsīcas bija krituši par upuri nacistiem, kas okupēja Dāniju. Tomēr Ma­lonam šķita, ka Stefānija nerimsies uzbrukt vecajam vīram. Taču viņas seja negaidīti atmaiga.

Tādā gadījumā Henrik.

Torvaldsens iemeta kafijas tasē cukurgraudu.

Jūsu atjautība ir plaši pazīstama. Viņš maisīja kafiju. Es jau sen esmu sapratis, ka visu var nokārtot pie kafijas tases. Pēc labas kafijas tases cilvēks par savu privāto dzīvi pastāstīs daudz vairāk nekā pēc šampanieša vai portvīna pu­deles.

Malons zināja, ka Torvaldsenam patīk tērgājot mazināt klausītāju sasprindzinājumu un pa to laiku novērtēt situāciju. Vecais vīrs iedzēra malciņu kūpošās kafijas.

Kā jau teicu, Stefānija, jums pienācis laiks uzzināt patie­sību.

Viņa pienāca tuvāk un apsēdās pie galda pretī Malonam.

Tad, lūdzu, likvidējiet visus priekšstatus, kas man jau izveidojušies par jums.

Kādi tie būtu?

Es varētu sacīt daudz, taču pateikšu galveno. Pirms trim gadiem jūs bijāt saistīts ar mākslas darbu zādzību sindikā­tu, kam bija sakari ar kādu radikālu Izraēlas organizāciju. Pagājušajā gadā jūs iejaucāties Vācijas vēlēšanu norisē, nele­gāli apgādājot ar naudu konkrētus kandidātus. Tomēr nezi­nāmu iemeslu dēļ ne Izraēla, ne Vācija nesauca jūs pie atbil­dības.

Torvaldsens ātri un piekrītoši pamāja.

Vainīgs abos gadījumos. Tās Izraēlas radikālās organizāci­jas, kā jūs nosaucāt, bija kolonisti, kuri nedomāja, ka Izraē­las korumpētajai valdībai ir tiesības iztirgot viņu mājas. Lai viņiem palīdzētu, mēs sagādājām līdzekļus no bagātiem arā­biem, kuri pārvadāja zagtus mākslas darbus, ko vēlāk gluži vienkārši atzaga atpakaļ. Varbūt jūsu failos ir atzīmēts, ka mākslas darbi tika atdoti īpašniekiem.

Par samaksu.

Par samaksu, kādu ņemtu ikviens privātdetektīvs, kas izmeklē mākslas darbu zādzības. Mēs tikai novirzījām iegū­to naudu vērtīgākiem mērķiem. Es uzskatu, ka šī rīcība bija savā ziņā taisnīga. Un vēlēšanas Vācijā? Es finansēju vairā­kus kandidātus, kuri bija stingrā opozīcijā radikāli labējiem. Ar manu palīdzību viņi visi uzvarēja. Neredzēju iemeslu, lai ļautu fašistiem iegūt kaut vai nelielas iespējas. Kā šķiet jums?

Tas, ko jūs darījāt, bija prettiesiski un izraisīja daudz problēmu.

Mana rīcība atrisināja problēmu. Un es izdarīju daudz vairāk nekā amerikāņi.

Stefāniju tas, šķiet, neiespaidoja.

Kāpēc jūs esat iejaucies manos darījumos?

Kādā ziņā tie ir jūsu darījumi?

Tie saistās ar mana vīra darbu.

Torvaldsena vaibsti sastinga.

Neatceros, ka jūs kaut jel niecīgā mērā būtu interesēju­sies par Larsa darbu, kad viņš bija dzīvs.

Malons uztvēra vārdu neatceros. Tas nozīmēja, ka Tor­valdsens par Larsu Nelu zinājis ļoti daudz. Savādi, bet Stefānija, liekas, neieklausījās.

Neesmu nodomājusi apspriest ar jums savu personisko dzīvi. Tikai pasakiet, kāpēc tovakar nopirkāt to grāmatu.

Pēters Hansens man pateica, ka jūs tā interesē. Viņš man ari teica, ka vēl kāds cilvēks vēloties, lai grāmata nonāk jūsu īpašumā. Taču tikai pēc tam, kad tas cilvēks būšot grāmatu nokopējis. Viņš maksājis Hansenam, lai tā notiktu.

Vai Hansens teica, kas ir tas cilvēks? Stefānija jautāja.

Torvaldsens papurināja galvu.

Hansens ir miris, Malons teica.

Nav nekāds brīnums. Torvaldsena balss skanēja pil­nīgi vienaldzīgi.

Malons viņam izstāstīja, kas noticis.

Hansens bija alkatīgs, dānis sacīja. Viņš bija pārlie­cināts, ka grāmata ir ļoti vērtīga, tāpēc gribēja, lai to slepe­ni nopērku es, bet viņš to varētu piedāvāt tam otram cilvē­kam par augstu cenu.

Un jūs, būdams filantrops, piekritāt. Stefānija acīm re­dzami negrasījās dot viņam nekādas atlaides.

Mēs ar Hansenu bieži sadarbojāmies. Viņš man pastās­tīja par izsoli, un es piedāvājos palīdzēt. Man raizes darīja tas, ka viņš varētu kādu anonīmu pircēju meklēt kur citur. Arī es vēlējos, lai jūs dabūjat grāmatu, tāpēc piekritu viņa noteikumiem, bet nebiju nodomājis atdot grāmatu Hanse­nam.

Jūs taču neuzskatāt…

Kā garšo kēkss? Torvaldsens jautāja.

Malons saprata, ka viņa draugs grib pats būt noteicējs sa­runā.

Lieliski, viņš ēzdams atbildēja.

Runājiet! Stefānija pieprasīja. Man jāzina patiesība.

Mēs ar jūsu vīru bijām tuvi draugi.

Stefānijas seja satumsa, skatienā parādījās nepatika.

Larss man par to neminēja ne pušplēsta vārda.

Tas ir gluži saprotami, ņemot vērā jūsu saspīlētās attie­cības. Turklāt arī viņa profesijā bija noslēpumi tāpat kā jū­sējā.

Malons bija beidzis ēst kēksu un vēroja, kā Stefānija pār­domā dzirdēto, kam viņa nepārprotami neticēja.

Jūs melojat, viņa beigu beigās paziņoja.

Varu jums parādīt vēstules, kas pierādīs to, ko teicu. Mēs ar Larsu sazinājāmies bieži. Mēs sadarbojāmies. Es fi­nansēju viņa pētījumus pašā sākumā un palīdzēju viņam grū­tos brīžos. Es samaksāju par viņa māju Rennes-le-Chiiteau. Man bija tuva viņa aizraušanās, un es priecājos viņam palī­dzēt.

Kāda aizraušanās?

Torvaldsens paraudzījās uz viņu ar mierīgu, vērtējošu skatienu.

Jūs tik maz zināt par viņu. Cik ļoti gan jūs moka no­žēla!

Man nav vajadzīga psihoanalīze.

Patiešām? Jūs atbraucat uz Dāniju, lai nopirktu grāma­tu, par kuru nezināt itin neko, bet šī grāmata attiecas uz dar­bu, ko jūsu vīrs darījis vairāk nekā pirms desmit gadiem. Vai jūs vēl apgalvosiet, ka neizjūtat nožēlu?

Jūs, svētuli, man vajadzīga tā grāmata.

Jums vispirms jāpaklausās, kas man sakāms.

Klājiet vaļā!

Larsa pirmajai grāmatai bija milzīgi panākumi. Visā pa­saulē pārdoti vairāki miljoni eksemplāru, lai gan Amerikā to pirka visai pieticīgi. Nākamo grāmatu vairs neuzņēma ar tādu sajūsmu, tomēr tā tika pārdota un finansiāli nodro­šināja viņa pasākumus. Larss domāja, ka pretēja viedokļa izpausme varētu popularizēt Rennas leģendu. Tāpēc es fi­nansēju vairākus autorus viņi rakstīja grāmatas, kurās kri­tizēja Larsu, analizēja viņa secinājumus par Rennu un no­rādīja uz Larsa maldiem. Publicēja vienu, tad arī citas šādas grāmatas. Dažas bija labas, citas sliktas. Es pat reiz pub­liski izteicu vienu otru ne visai glaimojošu piezīmi par Lar­su. Un drīz vien žanrs bija radies tieši tā, kā vēlējās Larss.

Stefānijas acis kvēloja.

Vai jūs esat traks?

Strīdi rada publicitāti. Un Larss nerakstīja plašam lasī­tāju lokam, tāpēc viņam bija jārada publicitāte sev. Taču pēc kāda laika tā iedzīvinājās pati no sevis. Renlešato ir ļoti po­pulāra. Par to izveidoti televīzijas speciālizlaidumi, tam vel­tīti žurnāli, internetā ir milzum daudz vietņu, kas aplūko ti­kai Rennes-le-Chāteau noslēpumus. Pilsētiņa šajā apvidū ir galvenā, kas pievilina tūristus. Pateicoties Larsam, tur uz­plaukusi tūrisma industrija.

Malons zināja, ka par Rennu sarakstīts simtiem grāmatu. Viņa veikalā vairākus plauktus pildīja lietoti šo grāmatu ek­semplāri. Taču viņš gribēja zināt skaidri.

Henrik, šodien gāja bojā divi cilvēki. Viens nolēca no Apaļā torņa, vienlaikus pārgriezdams sev rīkli. Otru izmeta pa logu. Tādiem notikumiem nav nekāda sakara ar publici­tāti.

Es teiktu, ka šodien Apaļajā tornī jūs vaigu vaigā sastapāties ar kādu bruņinieku ordeņa brāli.

Citā gadījumā es sacītu, ka jūs esat traks, bet pirms lē­ciena tas vīrietis izkliedza kādu vārdu. Beauseant.

Torvaldsens pamāja.

Templiešu kaujas sauciens. Kad šo vārdu auroja vesels uzbrūkošu bruņinieku pulks, ar to bija diezgan, lai ienaid­niekam iedzītu nāves bailes.

Malons atcerējās, ko pirmīt bija lasījis grāmatā.

Tempļa ordenis tika likvidēts tūkstoš trīs simti septītajā gadā. Tagad bruņinieku vairs nav.

Nav tiesa, Koton. Viņus mēģināja iznīdēt, bet pāvests mainīja savu lēmumu. Tā saucamais Šinonas pergaments pil­nīgi atlaida templiešiem ķecerības grēkus. Klements Piektais izdeva šo slepeno bullu tūkstoš trīs simti astotajā gadā. Dau­dzi uzskatīja, ka šis dokuments ir zudis, kad Napoleons iz­laupīja Vatikānu, bet nesen tas tika atrasts. Jā. Larss ticēja, ka ordenis arvien vēl pastāv, un tam ticu arī es.

Larsa grāmatās bija daudz atsauču uz templiešiem, tei­ca Malons, bet šaubos, vai viņš kaut kur būtu rakstījis, ka viņi joprojām eksistē.

Torvaldsens pamāja.

Tas bija ar nolūku. Tempļa ordenī bija un ir ļoti daudz pretrunu. Saskaņā ar zvērestu viņi ir nabadzīgi, bet bagāti ar visa ordeņa īpašumiem un zināšanām. Iedziļinājušies se­vī, taču prasmīgi pasaulīgos jautājumos. Mūki un karotāji. Holivudas radītie stereotipi un īstie templieši ir di­vas atšķirīgas parādības. Neļaujieties romantiskam priekš­statam! Viņi bija rupji un nežēlīgi.

Malons bija noskaņots skeptiski.

Kā viņiem izdevās eksistēt septiņus gadu simteņus, ne­vienam to nezinot?

Kā neskartā dabā eksistē kāds kukainis vai dzīvnieks, nevienam nezinot? Katru dienu tiek atrasta kāda jauna suga.

Labs piemērs, nodomāja Malons, tomēr vēl nejutās pār­liecināts. /

Ko tad tas viss nozīmē?

Torvaldsens atspieda muguru pret krēsla atzveltni.

Larss meklēja Tempļa ordeņa bagātības.

Kādas bagātības?

Valdīšanas sākumā Filips Ceturtais samazināja naudas vērtību, lai stimulētu ekonomiku. Viņa rīcība bija tik nepo­pulāra, ka pūlis gribēja karali nogalināt. Viņš bēga no savas pils uz ordeņa templi Parīzē. Tad viņš ar spiegu palīdzību uzzināja par ordeņa bagātību. Vairākus gadus pēc tam, kad viņam ārkārtīgi vajadzēja naudu, viņš izgudroja plānu, kā apsūdzēt ordeni ķecerībā. Atcerieties, ka viss, kas piederēja ķecerim, kļuva par valsts īpašumu. Taču pēc tam, kad Filips tūkstoš trīs simti septītajā gadā bija apcietinājis ļoti daudzus templiešus, viņš atklāja, ka ne vien Parīzes tempļa krātuves, bet arī visas citas templiešu klosteru krātuves Francijā ir tuk­šas. Nekad netika atrasta pat ne unce no templiešu bagātī­bām.

Vai Larss domāja, ka dārgumi atrodas Rettnes-le-CMteau? Malons jautāja.

Varbūt ne tieši tur, bet noteikti Langdokā, Henriks teica. Ir diezgan daudz norāžu, kas apstiprina šo secinājumu. Taču templieši bija pratuši labi noslēpt, kur dārgumi atro­das.

Tātad grāmatai, ko jūs šovakar nopirkāt, ir kāds sakars ar to? Malons jautāja.

Ežēns Štibleins bija mērs Fo ciematā, kas atrodas ne­tālu no Rennas. Viņš bija joti izglītots cilvēks, mūziķis un astronoms amatieris. Vispirms viņš sacerēja ceļojumu ap­rakstu par savu apvidu, tad uzrakstīja Pierres Gravees du Languedoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"). Neparastu grāmatu, kur raksturoti kapakmeņi Rennā un tās apkārt­nē. Protams, savāda interese, taču tā nav neparasta Fran­cijas dienvidi ir plaši pazīstami ar unikāliem kapakmeņiem. Grāmatā ir uzzīmēts kāds kapakmens, kas piesaistījis Štibleina uzmanību. Zīmējums ir svarīgs, jo paša kapakmens vairs nav.

Vai jūs varētu to man parādīt? jautāja Malons.

Torvaldsens pietrausās kājās un aizkliboja līdz mazam

galdiņam, kur atradās paplāte. Viņš atgriezās, turot rokā iz­solē iegādāto grāmatu.

To man atveda pirms stundas.

Malons atšķīra grāmatu iezīmētajā vietā un pētīja attēlu.

Pieņemot, ka Štibleina zīmējums ir precīzs, Larss uzska­tīja kapakmeni par norādi dārgumu atrašanās vietai. Larss šo grāmatu meklēja ilgus gadus. Vienai vajadzētu būt Parī-

zē, jo Nacionālā bibliotēka uzglabā ikvienas Francijā iespies­tas grāmatas eksemplāru. Taču grāmatas tur nav, lai gan ka­talogā tā ir ierakstīta.

Vai Larss bija vienīgais, kas zināja par grāmatu? Ma­lons jautāja.

Nav ne jausmas. Gandrīz visi uzskatīja, ka tās grāma­tas nemaz nav.

Un kur atrada šo?

Es runāju ar izsoles firmu. Tā piederējusi kādam dzelzceļa inženierim, kas būvējis dzelzceļa līniju no Karkasonas dienvidu virzienā līdz Pirenejiem. Inženieris pensionējies tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā un miris tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā. Grā­mata atradās rtesen mirušās inženiera meitas īpašumā. Mazdēls to nodeva izsolei. Inženieri interesēja Langdoka, īpaši Renna, un viņš pats bija izveidojis kapakmeņu gra­vējumu sarakstu.

Malonu neapmierināja paskaidrojums.

Kurš tad Stefanijai paziņoja par izsoli?

Lūk, tieši tas šovakar ir vissvarīgākais jautājums, sa­cīja Torvaldsens.

Malons pievērsās Stefanijai.

Viesnīcā tu teici, ka reizē ar dienasgrāmatu esi saņē­musi arī zīmīti. Vai tā ir pie tevis?

Viņa no somiņas izņēma apbružātu piezīmju grāmatiņu ādas iesējumā. Starp tās lappusēm bija ielikta salocīta pelēkbrūna lapiņa. Viņa to iedeva Malonam, un viņš lasīja franču valodā rakstīto tekstu.

Divdesmit otrajā jūnija Roskildē izsolē tiks pie­dāvāts grāmatas Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, šo grāmatu meklēja Jūsu virs. Šī ir izde­vība Jums gūt panākumus tur, kur viņš cieta neveiksmi. Le bon Dieu soit louē.

Pēdējo teikumu Malons pārtulkoja klusībā. Lai slavēts Dievs! Viņš pāri galdam paskatījās uz Stefāniju.

Kas, tavuprāt, rakstījis zīmīti?

Kāds no Larsa kolēģiem. Man likās tas cilvēks gribē­jis atdot man dienasgrāmatu un iedomājies, ka mani varētu interesēt grāmata.

Pēc vienpadsmit gadiem?

Piekritu, tas šķiet savādi. Taču pirms trim nedēļām es par to īpaši galvu nelauzīju. Kā jau teicu, man vienmēr li­kās, ka Larsa meklējumi ir gluži nekaitīga nodarbošanās.

Kāpēc tad jūs atbraucāt? jautāja Torvaldsens.

Tā, kā jūs teicāt, Henrik, mani mocīja nožēla.

Un es nevēlos šo nožēlu jums padarīt smagāku. Jūs es nepazīstu, bet pazinu Larsu. Viņš bija labs cilvēks, un viņa pētījumi patiešām bija kā jūs sacījāt nekaitīgi. Tomēr tie ir ļoti nozīmīgi. Viņa nāve mani apbēdināja. Es allaž esmu šaubījies, vai tā bija pašnāvība.

Tāpat kā es, Stefānija čukstēja. Lai to kaut jel kā iz­skaidrotu, centos vainot visu un visus, taču dziļi sirdī ne­kad neesmu pieņēmusi par patiesību, ka Larss pats pielicis sev roku.

Tas vairāk par visu izskaidro, kāpēc jūs esat šeit, Hen­riks sacīja.

Malons nojauta, ka Stefānija jūtas neērti, tāpēc mazliet novirzīja sarunu.

Vai drīkstu paskatīties dienasgrāmatu?

Stefānija iedeva viņam Larsa dienasgrāmatu, un viņš to pārlapoja. Tā ietvēra aptuveni simt lappuses, kur bija ļoti daudz skaitļu, skiču, simbolu un ar roku rakstīta teksta. Tad Malons ar bibliofila trenēto skatienu aplūkoja iesējumu, un kaut kas piesaistīja viņa uzmanību.

Te trūkst lapas.

Kā tu to domā?

Viņš parādīja Stefanijai dienasgrāmatu no augšpuses.

Paskaties! Te ir gandrīz nemanāmas spraugas. Vietā, kur pie iesējuma muguriņas bijusi piestiprināta lapa, tagad bija palikusi tikai plāna sloksnīte. Lapa izgriezta ar žileti. Es allaž tam pievēršu uzmanību. Nekas nevar tā mazināt grāmatas vērtību kā trūkstošas lapas. Malons vēlreiz no­pētīja grāmatu no augšpuses un apakšpuses, atklājot, ka pa­zudušas astoņas lapas.

Nebiju to ievērojusi, teica Stefānija.

Tu daudz ko esi palaidusi garām.

Viņas sejā parādījās košs pietvīkums.

Atzīstos, ka esmu pieļāvusi muļķīgu kļūdu.

Koton, ierunājās Torvaldsens, visu šo centienu no­zīme, iespējams, ir daudz lielāka. Templiešu arhīvi var izrā­dīties daļa no jebkura atraduma. Ordeņa arhīvi sākumā at­radās Jeruzālemē, tad tos pārveda uz Akru, beidzot uz Kipru. Vēstures liecības apgalvo, ka pēc tūkstoš trīs simti divpadsmitā gada arhīvi tika nodoti Joaniešu ordenim, bet tam nav nekādu pierādījumu. Filips Ceturtais meklēja arhī­vus no tūkstoš trīs simti septītā līdz tūkstoš trīs simti četr­padsmitajam gadam, bet neatrada neko. Daudzi domā, ka templiešu sakrātās bagātības bijušas vienas no lielākajām vi­duslaiku pasaulē. Iedomājieties, ko nozīmētu šo arhīvos pie­minēto vietu atrašana.

Tas varētu būt visu laiku izcilākais grāmatas atradums.

Kopš četrpadsmitā gadsimta manuskriptus neviens nav redzējis, un daudzi no tiem mums noteikti nav pazīstami. Lai gan izredzes atklāt slēptuvi nav lielas, tomēr pētīt ir vērts.

Malons piekrita.

Torvaldsens pievērsās Stefanijai.

Ko jūs teiktu, ja mēs noslēgtu pamieru? Larsa dēļ. Es­mu pārliecināts, ka jūsu aģentūra sadarbojas ar daudzām "starptautiskas intereses personām", lai sasniegtu abpusēji vēlamu mērķi. Varbūt tā varētu rīkoties arī mēs?

Gribu redzēt vēstules, ko jūs un Larss rakstījāt viens otram.

Torvaldsens pamāja.

Tās jūs varat dabūt.

Stefānija palūkojās uz Malonu.

Tev taisnība, Koton, man vajadzīga palīdzība. Piedod, ka iepriekš izteicos tādā tonī. Man likās, ka varēšu to pa­veikt viena pati. Taču, ja jau tagad mēs esam labi draugi, aiz­brauksim uz Franciju un palūkosimies, ko var atrast Larsa mājā. Es tur labu laiku neesmu bijusi. Turklāt Rennes-leChāteau ir daži cilvēki, ar kuriem varam aprunāties. Cilvēki, kuri strādājuši kopā ar Larsu. Sāksim ar to.

Var gadīties, ka mums seko tavas "ēnas", viņš teica.

Par laimi, man esi tu. Stefānija pasmaidīja.

Arī es labprāt brauktu turp, sacīja Torvaldsens.

Malons jutās pārsteigts. Henriks reti izbrauca no Dāni­jas.

Kādēļ jus esat nolēmis pagodināt mus ar savu sabie­drību?

Es kaut ko zinu par to, ko meklēja Larss. Šīs zināšanas var izrādīties noderīgas.

Man nav iebildumu. Malons paraustīja plecus.

Labi, Henrik, teica Stefānija. Mums būs laiks iepa­zīt citam citu. Šķiet, jums taisnība man šis tas jāiemācās.

Tāpat kā mums visiem, Stefānija. Tāpat kā mums vi­siem.

De Rokfors centās savaldīties. Viņa aizdomas bija apstip­rinājušās. Stefānija Nela bija tikusi uz pēdām vīra iezīmēta­jai takai uz atradumiem. Turklāt viņai piederēja ari vīra die­nasgrāmata un Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, varbūt vienīgais, kas vēl saglabājies. Tur jau tas āķis ar Lar­su Nelu. Viņam galva strādāja. Strādāja pārāk labi. Un ta­gad viņa atrastās norādes bija dabūjusi rokā atraitne. De Rokfors bija kļūdījies, uzticēdamies Pēteram Hansenam. Taču tobrīd tas likās pareizi. Nu viņš tā vairs nekļūdīsies. Pārāk daudz kas bija atkarīgs no iznākuma, lai uzticētu vēl kaut ko citam svešiniekam.

De Rokfors turpināja klausīties, kā viņi norunā, ko darīs, ieradušies Rennes-le-Chāteau. Malons un Stefānija nolēma turp doties jau rīt. Torvaldsens pēc dažām dienām. Kad de Rok­fors bija dzirdējis diezgan, viņš noņēma no aplodas mikro­fonu un kopā ar abiem biedriem paslēpās biezā koku audzē.

Šonakt neviens nogalināts netiks.

Trūkst lapas.

De Rokforam bija vajadzīga trūkstošā informācija no Lar­sa Nela dienasgrāmatas. Cilvēks, kas dienasgrāmatu sūtījis, bijis apķērīgs. Sadalot guvumu, tika novērsta pārsteidzīga rīcība. Šī mīkla bija visai sarežģīta, un de Rokforam noteikti nebija zināmi visi fakti, taču viņš bija nolēmis tos uzzināt pir­mais.

Nekas. Ja visi spēles dalībnieki būs Francijā, viņš ar tiem tiks galā itin viegli.

.

ABATIJA DES FONTAINES

ASTOŅI NO RĪTA

Senešals stāvēja pie altāra un cieši raudzījās uz ozola zār­ku. Brāļi nāca iekšā kapelā, nopietnām sejām soļojot cits aiz cita, un skanīgās balsīs dziedāja unisonā. Tā bija sena melo­dija, ko jau kopš paša sākuma dziedāja ikviena mestra bē­rēs. Latīņu vārsmas stāstīja par zaudējumu, bēdām un sā­pēm. Par nākamo mestra amata kandidātu runās tikai vēlāk, kad pulcēsies konklāvs, lai izvēlētu mestra pēcteci. Likums skaidri noteica, ka pēc mestra nāves saule nedrīkst norietēt divas reizes, un viņam kā senešalam bija jāraugās, lai likums tiktu ievērots.

Senešals skatījās, kā brāļi ienāk un nostājas pie pulētajiem ozola soliem. Ikviens bija tērpies vienkāršā rūsganas vad­malas sutanā, galvu sedza kapuce, un redzamas bija tikai lūg­šanā saliktās rokas.

Baznīcas veidols atgādināja latiņu krustu ar vienu jomu un divām ailām. Te nebija gandrīz nekādu izrotājumu, ne­kā, kas novirzītu domas no iedziļināšanās debesu noslēpu­mos, tomēr telpas bija majestātiskas, kapiteļi un kolonnas radīja spēcīgu enerģijas iespaidu. Pirmo reizi brāļi te bija sa­nākuši kopā pēc tūkstoš trīs simti septītā gada tīrīšanām tie brāļi, kuriem bija izdevies izbēgt no Filipa Ceturtā na­giem, un pa lauku rajoniem slepus atkāpās uz dienvidiem. Beigu beigās viņi sapulcējās šeit, kalnu cietokšņa drošībā, un iekļāvās reliģiskajā sabiedrībā, kaļot plānus, uzņemoties sais­tības un allaž paturot visu atmiņā.

Senešals aizvēra acis un ļāvās mūzikai. Nekāda pavadī­juma, ne ērģeļu skaņu, nekā. Tikai cilvēka balss, tā plūda aizviert spēcīgāk, brīžam aizlūzdama. Senešals melodijā smēlās spēku un stiprinājās turpmākajām stundām.

Dziedāšana apklusa. Viņš kādu brīdi nogaidīja klusumā, tad piegāja tuvāk zārkam.

Mūsu cildenais un godātais mestrs atstājis šo pasauli. Viņš vadījis ordeni divdesmit astoņus gadus saskaņā ar sta­tūtiem, gudri un taisnīgi. Nu viņam pienākas vieta hroni­kās.

Kāds brālis nostūma no galvas kapuci.

Es iebilstu.

Senešals nodrebēja. Statūti paredzēja, ka ikvienam brā­lim ir tiesības iebilst. Taču viņš bija gaidījis, ka cīņa notiks vēlāk konklāvā, nevis bēru ceremonijas laikā. Senešals pie­vērsās pirmajai solu rindai un paskatījās uz runātāju.

Reimons de Rokfors.

De Rokfors bija maza auguma, drukns vīrietis ar neizteik­smīgu seju un tādu raksturu, kas senešalam allaž lika būt pie­sardzīgam. Ordeņa brālis viņš bija jau trīsdesmit gadus. Viņš bija sasniedzis maršala pakāpi, tāpēc ordenī bija trešais pēc mestra. Pašā sākumā, pirms daudziem gadu simteņiem, mar­šals bija ordeņa karavadonis, kas veda bruņiniekus kaujā. Tagad maršals bija drošības ministrs, un viņa pienākums bi­ja raudzīties, lai ordenim neviens nevarētu piekļūt. De Rok­fors šajā postenī bija gandrīz divus gadu desmitus. Viņam un brāļiem, kuri padoti viņam, bija piešķirta privilēģija at­stāt abatiju un atgriezties tajā pēc pašu vēlēšanās, ziņojot par to vienīgi mestram, un maršals neslēpa nicinājumu, ko izju­ta pret nu jau mirušo mestru.

Izsaki savus iebildumus! senešals teica.

Mūsu aizgājušais mestrs padarījis ordeni vāju. Viņa po­litikai trūka drosmes. Pienācis laiks iet citu ceļu.

De Rokfora teiktajā nebija nojaušamas nekādas emocijas, un senešals zināja, ka maršals ļaunumu spēj ietērpt skaistos vārdos. De Rokfors bija fanātiķis. Tādi cilvēki kā viņš gad­simtiem ilgi bija uzturējuši ordeni stipru, bet mestrs daudz­kārt tika izteicies, ka šādi vīri kļūst aizvien mazāk noderīgi. Citi viņam nepiekrita, un bija izveidojušās divas frakcijas de Rokfors vadīja vienu, bet mestrs otru. Vairākums slēpa savu izvēli, kā jau tas ordenī mēdza notikt. Taču laikā pirms jauna mestra ievēlēšanas bija ceļš vaļā debatēm. Brīvā dis­kusijā brāļu kopiena izlēma, kādai jābūt turpmākajai ievir­zei.

Vai tik lieli ir tavi iebildumi? senešals jautāja.

Pārāk ilgi brāļi bijuši atstumti no izlemšanas. Mums neko nejautāja, un mūsu sniegtajiem padomiem nepievērsa uzma­nību.

Šī nav demokrātija, senešals teica.

Es nemaz nevēlos, lai tā būtu. Taču šī ir brālība. Tās pamatā ir kopīgas vajadzības un kopienas mērķi. Ikviens no mums devis solījumu, veltot ordenim savu dzīvi un īpašu­mus. Mēs neesam pelnījuši, ka mūs ignorē.

De Rokfors bija aprēķinājis savu vārdu iespaidu. Senešals ievēroja, ka neviens no brāļiem pat nepakustējās, izdzirdot nopietni izteiktos iebildumus, un vienu brīdi likās, ka svē­tuma pilnā gaisotne, kas tik ilgi bijusi jūtama kapelā, sāk iz­gaist. Senešalam šķita, ka ap viņu ir cilvēki, kuru domas un nolūki ir gluži atšķirīgi. Ausīs skanēja viens vārds.

Dumpis.

Kas tev padomā? senešals jautāja.

Mūsu mestrs nav pelnījis parasto godu.

Senešals stāvēja kā sastindzis un izteica obligāto jautā­jumu:

Vai tu pieprasi balsošanu?

-Jā.

Statūti noteica, ka laika līdz jauna mestra ievelēšanai drīkst pieprasīt balsošanu par jebkuru jautājumu. Kamēr ne­bija mestra, noteikšana piederēja visiem kopā. Senešals uz­runāja brāļus, kuru sejas zem kapucēm nebija saskatāmas:

Paceliet rokas tie, kuri grib liegt mūsu mestram godam pelnīto vietu hronikās.

Dažas rokas pacēlās uzreiz. Citi vilcinājās. Senešals gai­dīja divas minūtes, kā bija paredzēts statūtos. Tad viņš skai­tīja.

Pret debesīm bija paceltas divi simti deviņdesmit rokas.

Vairāk nekā obligātie septiņdesmit procenti par labu ie­bildumiem. Senešals apvaldīja dusmas. Mūsu mestrs ne­tiks pieminēts hronikās. Senešals nespēja noticēt, ka iztei­cis šādus vārdus. Lai senais draugs viņam piedod. Viņš pakāpās tālāk no zārka uz altāra pusi. Tā kā jums nav cie­ņas pret mūsu aizgājušo vadītāju, jūs tiekat izraidīti no še­jienes. Tiem, kuri vēlas piedalīties, aptuveni pēc stundas es došos uz Tēvu zāli.

Brāji klusēdami gāja no kapelas ārā, līdz palika vienīgi de Rokfors. Francūzis tuvojās zārkam. Viņa raupjā seja pau­da pašpārliecību.

Tā ir cena, ko viņš maksā par gļēvulību.

Tagad vairs nevajadzēja izlikties.

Tu nožēlosi to, ko tikko izdarīji.

Ak māceklis jau uzskata sevi par mestru? Es gaidīt gai­du konklāvu.

Tu mūs iznīcināsi.

Es panākšu; ka mēs atdzimsim. Pasaulei jāzina patiesī­ba. Tas, kas risinājies visus šos gadu simteņus, ir nepareizi, un pienācis laiks šo kļūdu labot.

Senešals neiebilda pret šādu secinājumu, taču svarīgi bija kas cits.

Nevajag apgānīt laba cilvēka piemiņu.

Laba? Kam vai tev? Pret mani viņš izturējās ar nici­nājumu.

Tu to biji pārpārēm pelnījis.

De Rokfora bālajā sejā parādījās plats smaids.

Tava aizstāvja vairs nav. Tagad esam tikai tu un es.

Gaidu cīņu.

Tāpat kā es. De Rokfors brītiņu klusēja. Trīsdesmit procenti brāļu mani neatbalstīja, tāpēc ļaušu tev un viņiem atvadīties no mūsu mestra.

Senešala ienaidnieks pagriezās un lepni devās ārā no ka­pelas. Senešals nogaidīja, līdz aizveras durvis, tad uzlika uz zārka drebošo roku. Ap viņu savilkās naida, nodevības un fanātisma tīkls. Viņš atminējās vārdus, ko vakar bija sacījis mestram.

Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks.

Viņš tikko bija uzstājies pret savu pretinieku un zaudējis.

Un tas nesolīja neko labu turpmāko stundu notikumiem.

RENNESLECIA TEAU. FRANCIJA

VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Tūlīt aiz Kuizas Malons, vadot nomāto automašīnu, no­griezās no galvenās šosejas un sāka braukt pa ceļu, kas lī­kumojot veda augšup. Skatienam pavērās brīnišķīgas ainas tuvējo kalnu dzeltenīgi brūnās nogāzes klāja biezi saaugu­šas klinšu rozes, lavanda un timiāns. Tālumā varēja redzēt iespaidīgas cietokšņa drupas, to nomelnējušās sienas slējās augšup kā rēgaini pirksti. Visapkārt vēl dvašoja apkaimes ro­mantiskā vēsture, kad bruņinieki kā ērgļi brāzās lejup no augstieņu nocietinājumiem, lai uzkluptu pretiniekam un sa­grābtu laupījumu.

Viņš un Stefānija no Kopenhāgenas aptuveni četros no rīta bija izlidojuši uz Parīzi, kur paspēja uz pirmo Air France rei­su uz Tulūzu. Jau pēc stundas viņi bija uz šosejas un brauca uz dienvidrietumiem, uz apvidu, ko sauca par Langdoku.

Ceļā Stefānija pastāstīja Malonam par ciematu, uz kuru vi­ņi pašreiz devās un kurš atradās tūkstoš pieci simti pēdu augstumā pašā kalna augšā. Pirmie tur bija apmetušie s gaLli jo viņus vilināja iespēja jūdzēm tālu pārskatīt plašo Odas upes ieleju. Taču tie bija vestgoti, kas piektajā gadsimtā uz­būvēja citadeli un šo vietu nosauca senajā ķe ltu vārdā Rhedae, kas nozīmē "kaujas rati", un beigu beigās viņi šo vietu iz­veidoja par tirdzniecības centru. Tomēr līdz trīspadsmitajam gadsimtam pilsēta bija zaudējusi savu nozīmi, un līdz albiģiešu krusta karu beigām tā tika iznīcināta. Tiesības uz ze­mes īpašumu cita pēc citas ieguva vairākas bagātas ģimenes Francijā un Spānijā, un beidzot tās ieguva viens no Simona de Monforta leitnantiem, kas saņēma barona titulu. Ģimene

uzcēla pili, ap kuru izveidojās neliels ciemats, un nosaukums no Rhedae pārvērtās par Rennes-le-Chāteau. Pēcnācēji pārval­dīja zemi un pilsētu līdz tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajam gadam, kad nomira pēdējā mantiniece Marī d'Hotpūla de Blanšfora.

Runāja, ka viņa pirms nāves nodevusi tālāk kādu lielu noslēpumu, Stefānija teica, noslēpumu, ko viņas ģimene glabājusi gadsimtiem ilgi. Viņai bērnu nav bijis, un viņas vīrs nomiris pirmais, tāpēc noslēpumu viņa uzticējusi savam aba­tam Antuānam Bigū, kas Rennā bijis draudzes mācītājs.

Malons, raudzīdamies uz priekšu, kur šaurais ceļš pēdē­jo reizi iegriezās līkumā, iztēlojās, kāda bijusi dzīve tik no­maļā vietā. Norobežotās ielejas sagādāja lielisku patvērumu bēgļiem un bažīgiem svētceļniekiem. Viegli bija saprast, kāpēc šis apvidus kļuvis par neizsmeļamu avotu iztēlei, par apso­līto zemi noslēpumu mīļotājiem un "jaunā laikmeta" sludi­nātājiem, par vietu, kur rakstnieki, kam piemita nepārspē­jama izdoma, varēja iegūt reputāciju.

Kā Larss Nels.

Jau varēja saskatīt pilsētu. Malons samazināja ātrumu un izbrauca cauri vārtiem, kuru abās pusēs slējās kaļķakmens pīlāri. Uzraksts brīdināja FOU1LLES INTERDITES. ('Izdarīt iz­rakumus aizliegts!").

Vai bija jāizliek brīdinājums par izrakumiem? viņš ie­jautājās.

Stefānija pamāja.

Pirms daudziem gadiem cilvēki mēdza izrakņāt zemi katrā stūri, meklējot dārgumus. Pat spridzināja. To vajadzēja apturēt.

Viņpus vārtiem valdīja puskrēsla. Kaļķakmens ēkas bija sabūvētas tik cieši cita citai blakus kā grāmatas plauktā. Dau­dzām ēkām bija stāvi jumti, biezas durvis un verandas, ko norobežoja aprūsējušas dzelzs margas. Šaurs, ar krama plāk­snēm bruģēts grand rue veda augšup pa īsu nogāzi. Abpus ielai, turēdamies tuvāk ēkām, šurpu turpu vienā rindā vir­zījās ļaudis ar mugursomām plecos un Michelin tūristu ceļ­vežiem rokā. Malons pamanīja pāris pārtikas veikalu, grāmatveikalu un restorānu. No galvenās ielas uz māju puduriem veda dažas sānielas. Visas pilsētas caurmērs ne­bija lielāks par kādiem pieciem simtiem jardu.

Pastāvīgi te dzīvo ne vairāk par simt cilvēkiem, teica Stefānija. Taču pilsētu katru gadu apmeklē vismaz piecdes­mit tūkstoši.

Larss ar saviem darbiem radījis pamatīgu iespaidu.

Lielāku, nekā jebkad varēju iedomāties.

Stefānija norādīja uz priekšu un teica, lai Malons nogrie­žas pa kreisi. Viņi lēnām virzījās gar kioskiem, kur pārdeva rožukroņus, medaļas, gleznas un suvenīrus tūristiem, kas pa­staigājās, kaklā pakarinājuši fotoaparātus.

Viņi brauc šurp ar autobusiem, Stefānija sacīja. Grib ticēt neiespējamām varbūtībām.

Vēl viens kāpums, un Malons novietoja Peugeot smilšainā stāvvietā. Tur jau atradās divi autobusi, šoferi grozījās tiem līdzās un smēķēja. Vienā pusē slējās ūdenstornis, tā apskrambātās akmens sienas greznoja zodiaka zīme.

Ļaudis brauc šurp agri no rīta, Stefānija teica, kad vi­ņi bija izkāpuši no mašīnas, apskatīt abata Sonjēra īpašu­mu. Visu, ko viņš uzcēla par noslēpumainajiem dārgumiem, ko it kā bija atradis.

Malons piegāja tuvāk akmens sienai, kas bija krūšu aug­stumā. Zemāk jūdzēm tālu pletās skats uz laukiem, mežiem, ielejām un klintīm. Sudrabaini zaļos pakalnus izraibināja riekstkoku un ozolu audzes. Viņš mēģināja orientēties. Dien­vidu pusē apvārsni aizsedza Pireneju masīvs ar sniegotajām virsotnēm. No rietumiem pūta salts vējš; par laimi, saule bija silta.

Viņš palūkojās pa labi. Simt pēdu tālāk slējās cietoksnis neogotiskajā stilā ar robotu apmali un vienu vienīgu apaļu tornīti šis cietoksnis bija attēlots uz daudzu grāmatu un tūristu brošūru apvāka. Drūmais un noslēgtais cietoksnis stā­vēja pašā klints malā, it kā turēdamies pie klints. No cietok­šņa viņa gala to ietvēra slēgta galerija, kas sniedzās līdz sil­tumnīcai ar dzelzs kaluma karkasu, tad vēl tālāk līdz citam akmens ēku pudurim; visām ēkām bija oranžu kārniņu jum­ti. Pa cietokšņa valni ar fotoaparātiem rokā pastaigājās cil­vēki, apbrīnojot plašo skatu uz ieleju.

Tas ir Magdalēnas tornis. Lielisks skats, vai ne? jau­tāja Stefānija.

Šķiet, tas šeit neiederas.

Ari man allaž tā licies.

Pa labi no Magdalēnas torņa atradās dārzs ar dekoratī­viem augiem, un tam blakus celtne renesanses stilā, kas arī šķita it kā atvesta šurp no citurienes.

Villa "Betānija", Stefānija teica. Arī to cēlis Sonjērs.

Malons ievēroja nosaukumu. "Betānija".

Tas ir no Bībeles. Vieta Svētajā zemē. Nosaukums nozī­mē "nams, kas sniedz atbildi".

Viņa pamāja.

Sonjērs labi zināja vārdu nozīmi. Stefānija norādīja uz citām mājām viņiem aiz muguras. Larsa māja atrodas tālāk pa to aleju. Pirms dosimies turp, man kaut kas jāiz­dara. Kamēr ejam, es jums izstāstīšu, kas šeit notika tūk­stoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Es to izlasīju pagājušajā nedēļā. Notikumi, kas šai vietai ļāva izkļūt no aizmirstības.

Abats Beranžē Sonjērs prātoja par grūto uzdevu­mu, kas viņu gaidīja. Marijas Magdalēnas baznīca bi­ja celta uz vestgotu pils drupām un iesvētīta tūkstoš piecdesmit devītajā gadā. Tagad pēc astoņiem gad­simtiem tās iekšpuse bija izpostīta caurā jumta dēļ, kas ļāva ūdenim plūst iekšā, it kā jumta nemaz nebū­tu. Sienas sadrupa, pamati bruka kopā. Lai bojājumus labotu, vajadzēja gan pacietību, gan izturību, bet abats domāja, ka viņam tas varētu būt pa spēkam.

Abats bija liela auguma, spēcīgs vīrs, ar platiem pleciem un īsi apgrieztiem melniem matiem. Vienīgā interesantā iezīme viņa sejā, ko abats izmantoja sev par labu, bija dziļā rieva zoda vidusdaļā. Tā piešķīra maz­liet šķelmīguma viņa stingrajiem vaibstiem, melnajām acīm un biezi saaugušajām uzacīm. Viņš bija dzimis un audzis dažas jūdzes attālajā Montazelas ciematā, tāpēc labi pārzināja Korbjēru kalnu apvidu. Rennesle-Chāteau viņš pazina kopš bērnības. Sv. Marijai

Magdalēnai veltītā baznīca jau vairākus gadu desmi­tus gandrīz netika izmantota, un viņš nebija varējis iedomāties, ka pienāks diena, kad viņam būs jārisina ar to saistītās problēmas.

Draņķība, viņam teica cilvēks, ko sauca par Ruso.

Abats pameta skatienu uz masonu.

Tiesa gan.

Otrs masons Babū centās nostiprināt kādu no sie­nām. Departamenta administrācijas arhitekts nesen bija ieteicis ēku nojaukt, bet Sonjērs nemūžam to nepieļautu. Vecajai baznīcai piemita kaut kas tāds, ka viņš juta to nekādā ziņā nedrīkst nojaukt.

Vajadzēs daudz naudas, lai visu atjaunotu, tei­ca Ruso.

Milzīgi daudz naudas. Abats pasmaidīja, lik­dams vecajam vīram saprast, ka viņš saprot, cik lielas būs grūtības. Taču mēs panāksim, lai ši celtne būtu tā Kunga vērta.

Viņš nepateica, ka jau sagādājis diezgan lielu sum­mu. Kāds no viņa priekšgājējiem bija novēlējis seši simti franku tieši baznīcas labošanai. Abatam bija arī izdevies pārliecināt pilsētas padomi aizdot tūkstoš četri simti franku. Taču lielāko daļu naudas viņš visai sle­peni bija dabūjis pirms pieciem gadiem. Trīs tūkstošus franku bija ziedojusi Šamboras grāfiene; viņas nelaiķa vīrs Anri bija Burbonu dzimtas pēdējais pretendents uz Francijas troni troni, kas vairs neeksistēja. Tajā laikā Sonjēram bija izdevies pievērst sev visai lielu uz­manību ar sprediķiem, kas bija vērsti pret republikā­ņiem un kas draudzes locekļos rosināja monarhistisku noslieci. Valdība izteica viņam piezīmes citu pēc ci­tas, atņēma ikgadējo atalgojumu un pieprasīja, lai aba­tu atlaiž no amata. Taču bīskaps deviņus mēnešus ka­vējās prasību izpildīt. Abata nostāja pievērsa grāfienes uzmanību, un viņa sazinājās ar abatu, izmantojot kādu starpnieku.

Ar ko sāksim? jautāja Ruso.

Abats par to bija daudz domājis. Logu vitrāžas jau bija atjaunotas, un jaunais lievenis pie galvenās ieejas drīz vien būs pabeigts. Noteikti vajadzēja remontēt zie­meļu sienu, kur pašreiz darbojās Babū, bija jāuzstāda jauna kancele un jānomaina jumts. Taču abats zinā­ja, kas darāms vispirms.

Mēs sāksim ar altāri.

Ruso sejā parādījās ziņkāres pilna izteiksme.

Cilvēki tam pievērš galveno uzmanību, Son­jērs sacīja.

Kā teiksiet, abat.

Abatam patika veco draudzes locekļu cieņpilnā at­tieksme pret viņu, lai gan viņš bija tikai trīsdesmit as­toņus gadus vecs. Piecu gadu laikā viņam Renna bija iepatikusies. Te viņš nebija tālu no mājām, te bija ba­gātīgas iespējas studēt Svētos rakstus un pilnveidot la­tīņu, grieķu un senebreju valodas zināšanas. Turklāt abatam patika doties pastaigās pa kalniem, makšķerēt un medīt. Taču nu bija pienācis laiks paveikt kaut ko radošu.

Viņš pagājās tuvāk altārim.

Balto marmora virsmu bija izraibinājis lietusūdens, kas gadsimtiem ilgi tecējis no caurajiem griestiem. Marmora plāksni balstīja divi bagātīgi izrotāti stabi tos greznoja vestgotu krusti un grieķu burti.

Mēs nomainīsim virsmu un stabus, abats pa­vēstīja.

Kā gan, abat? Ruso jautāja. Mēs tos nespē­sim noņemt.

Abats pamāja uz Babū pusi.

Ņemsim lielo veseri. Sis darbs nav paveicams ar juveliera paņēmieniem.

Babū atnesa smago darbarīku un aplūkoja altāri. Tad, ar piepūli pacēlis veseri, viņš ar to trieca altārim tieši pa vidu. Biezā plāksne ieplaisāja, bet akmens ne­padevās.

Tas ir ļoti ciets, Babū sacīja.

Vēlreiz, Sonjērs teica, enerģiski pamādams ar roku.

Vēl viens trieciens, un marmors pārplīsa, abas pu­ses ar iekšmalām uzgāzās viena otrai virsū iedobē starp stabiem.

Pabeidz! abats teica.

Plāksnes abas puses ātri vien tika sadauzītas vai­rākos gabalos.

Abats noliecās.

Vāksim tos projām.

Nesīsim mēs, abat, teica Babū, nolikdams ve­seri sānis. jūs salieciet tos kaudzē.

Abi vīri pacēla smagos gabalus un devās uz dur­vīm.

Nesiet uz kapsētu un nokraujiet! Tie vēl noderēs tur, abats izrīkoja.

Kad vīri aizgāja, abats ievēroja, ka stabi palikuši ne­skarti. Viņš noslaucīja putekļus un gružus no viena staba gala. Uz otra staba vēl turējās kaļķakmens atlū­za, un, kad viņš to iemeta kaudzē pie pārējām, tad pa­manīja staba galā iedobi. Tā nebija lielāka par viņa plaukstu un droši vien bija iekalta, lai tur ievietotu tapu, kas noturēja vietā altāra virsmas plāksni, taču abats pamanīja iedobē kaut ko paspīdam.

Viņš pieliecās tuvāk un uzmanīgi nopūta nost pu­tekļus.

Jā, tur kaut kas bija.

Stikla pudelīte.

Tā bija tikai mazliet garāka un resnāka par viņa rādītājpirkstu, un pudelītes kaklu slēdza tumšsarkans vasks. Aplūkodams tuvāk, abats ieraudzīja pudelītē sa­ritinātu papīru. Viņš sāka gudrot, kopš kura laika pu­delīte te glabājusies. Altārim neviens nebija pieskāries ilgus gadus, tāpēc jādomā, ka pudelīte paslēpta ļoti sen.

Viņš izņēma to no slēptuves.

Ar to pudelīti viss arī sākās, Stefānija sacīja.

Malons pamāja.

Ari es lasīju Larsa grāmatas. Taču man likās, ka Sonjērs tajā stabā atradis trīs pergamentus ar šifrētiem vēstījumiem.

Stefānija noliedzoši papurināja galvu.

Tas ir mīts, ko piepinuši klāt ļaudis. Mēs ar Larsu par to runājām. Lielāko daļu izdomājumu radījis Rennas kro­dzinieks piecdesmitajos gados, gribēdams veicināt sava kro­dziņa popularitāti. Meli pēc meliem. Larss nekad nav atzi­nis, ka bijuši tādi pergamenti. To šķietamie teksti aprakstīti daudzās grāmatās, bet pašus pergamentus neviens nekad nav redzējis.

Kāpēc tad viņš par tiem rakstīja?

Lai varētu pārdot savas grāmatas. Zinu, viņam tas ne­patika, tomēr viņš to darīja. Larss allaž teica bagātības, ko Sonjērs atradis/ attiecināmas uz tūkstoš astoņi simti deviņ­desmito gadu, lai kas arī bijis tajā stikla pudelītē. Taču viņš bija vienīgais, kas tam ticēja. Stefānija norādīja uz vēl kā­du akmens celtni. Tā ir priestera māja, kur Sonjērs dzīvo­ja. Tagad tur ir viņa muzejs. Tur atrodas ari tas altāra stabs ar iedobi.

Viņi pagāja garām kioskiem, pie kuriem pulcējās ļaudis, un soļoja pa bruģēto ielu.

Marijas Magdalēnas baznīca, Stefānija teica, norādot uz romāņu stila celtni. Reiz te bijusi vietējo grāfu kapela. Tagad par dažiem eiro var aplūkot abata Sonjēra dižo darbu.

Tu to neturi nekādā vērtē?

Viņa paraustīja plecus.

Nekad neesmu uzskatījusi, ka tas būtu ko vērts.

Labajā pusē Malons ieraudzīja pussagruvušu pili, sienas

saulē bija kļuvušas pelēcīgi brūnas.

Tā piederējusi Hotpūlām, Stefānija sacīja. Revolūci­jas laikā to piesavinājās valdība, un pēc tam pils aizgāja bojā.

Viņi aplieca baznīcas tālāko galu un iegāja pa akmens vār­tiem, uz kuriem bija attēlots kaut kas līdzīgs galvaskausam un sakrustotiem kauliem zem tā. No vakar lasītās grāmatas Malons atcerējās, ka šāds simbols bijis uz daudziem templie­šu kapakmeņiem.

Aiz ieejas zemi klāja oļi. Malons zināja, kā franču valodā sauc šo vietu. Enclos paroissiaux. Baznīcas pagalms ar kapsē­tu. Tā vienā pusē atradās zema siena, otra puse piekļāvās baznīcai, bet ieeja līdzinājās triumfa arkai. Kapsētā bija ļoti daudz ar akmens plāksnēm klātu kapu, kapakmeņu un pie­minekļu. Uz dažiem kapiem bija nolikti ziedi, daudzi sa­skaņā ar franču tradīcijām izgreznoti ar aizgājēju fotogrā­fijām.

Stefānija piegāja pie kāda pieminekļa, kur neredzēja ne ziedu, ne fotogrāfiju, un Malons ļāva viņai iet vienai. Viņš zināja, ka vietējie iedzīvotāji Larsu Nelu tik labi bija iere­dzējuši, ka ļāvuši viņu apbedīt savā kapsētā.

Piemineklis bija pavisam vienkāršs, uz tā bija iegravēts ti­kai vārds, gadskaitļi un epitāfija: VlRS, TĒVS, ZINĀTNIEKS.

Malons klusi piegāja Stefanijai klāt.

Viņi ne mirkli nešaubījās, ka Larss apglabājams šeit, viņa čukstēja.

Malons saprata, ko viņa ar to domā svētītā zemē.

Mērs toreiz sacīja neesot skaidru pierādījumu, ka viņš izdarījis pašnāvību. Viņi bija tuvi draugi, tāpēc mērs gribē­ja, lai Larsu apglabā šeit.

šī ir ideāla vieta, Malons teica.

Viņš zināja, ka Stefānija jūtas sāpināta, taču, ja viņš liktu manīt, ka to saprot, viņa uzskatītu, ka Malons izturas pārāk familiāri.

Attiecībās ar Larsu esmu pieļāvusi daudz kļūdu, viņa sacīja. Un par tām man bija jāmaksā, zaudējot Marku.

Dzīve laulībā ir sarežģīta. Arī Malona laulībā neveik­smes iemesls bija savtīgums. Tāpat kā bērnu audzināšana.

Man vienmēr likās, ka Larsa aizraušanās ir muļķīga. Es strādāju Tieslietu ministrijā un veicu valdībai svarīgu dar­bu. Viņš meklēja kaut ko… neiespējamu.

Kāpēc tad tu esi šeit?

Stefānija nenolaida skatienu no kapa.

Sapratu, ka esmu viņam to parādā.

Varbūt parādā pati sev.

Stefānija novērsa skatienu no kapa.

Varbūt esmu parādā mums abiem, viņa teica.

Malons neturpināja šo tematu.

Stefānija norādīja uz kapsētas tālāko nostūri.

Tur apbedīta Sonjēra mīļākā.

Par Sonjēra mīļāko Malons bija lasījis Larsa grāmatās. Viņa bija sešpadsmit gadus jaunāka par Sonjēru. Viņai bija tikai astoņpadsmit gadu, kad viņa atstāja cepuru darinātājas darbu un kļuva par abata saimniecības vadītāju. Viņa palika kopā ar Sonjēru līdz viņa nāvei tūkstoš deviņi simti septiņpadsmi­tajā gadā. Visus savus īpašumus Sonjērs beigu beigās novē­lēja viņai, arī zemi un bankas kontus, tāpēc vēlāk neviens nevarēja uz tiem pretendēt, pat baznīca ne. Viņa turpināja dzīvot Rennā, ģērbās sēru drānās un līdz pat nāvei tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešajā gadā izturējās tikpat dīvaini kā tolaik, kad vēl bija dzīvs viņas mīļākais.

Viņa bija savādniece, sacīja Stefānija. Krietnu laiku pēc Sonjēra nāVcs viņa paziņoja, ka ar tiem līdzekļiem, ko atstājis Sonjērs, varētu uzturēt visus Rennas iedzīvotājus simt gadus, taču pati dzīvoja nabadzībā līdz pat pēdējai dzīves stundai.

Vai kāds noskaidroja, kāpēc tā?

Viņa tikai bija uzrakstījusi: "Es tos nedrīkstu aiztikt."

Man likās, ka tu par to zini visai maz.

Es nezināju līdz pagājušajai nedēļai. Vairāk uzzināju no grāmatām un dienasgrāmatas. Larss daudz laika veltījis intervijām ar vietējiem iedzīvotājiem.

Šķiet, viņi par to diezgan baumojuši.

Jā, par Sonjēru. Viņš bija miris jau sen. Taču viņa mīļā­kā dzīvoja līdz pat piecdesmitajiem gadiem, tāpēc septiņdes­mitajos un astoņdesmitajos gados arvien vēl bija daudzi, kas viņu pazinuši. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā gadā viņa pārdeva villu "Betānija" kādam vīrietim Noelam Korbī. Tas bija krodzinieks, kas tur izveidoja viesnīcu un palai­da tautā izdomājumus par Rennu. Sonjēra mīļākā apsolīja, ka izstāstīs Korbī par Sonjēra lielo noslēpumu, taču dzīves beigās viņa cieta insultu un vairs nespēja ne runāt, ne rak­stīt.

Viņi lēni soļoja pa stingro taku, pie katra soļa iečirksto­ties oļiem.

Agrāk viņa bija apglabāta tepat blakus Sonjēram, bet mērs teica, ka abata kapu var apdraudēt dārgumu meklē­tāji. Stefānija papurināja galvu. Tāpēc pirms dažiem ga­diem priesteri izraka un pārapbedīja dārza mauzolejā. Ta­gad par viņa kapavietas apskati jāmaksā trīs eiro… jādomā, tā ir cena par to, lai līķis būtu drošībā.

Malons saprata sarkasmu.

Stefānija norādīja uz kapu.

Atceros, ka reiz biju atbraukusi šurp pirms daudziem gadiem. Kad Larss te ieradās sešdesmito gadu sākumā, abu kapavietas iezīmēja tikai divi apskrambāti krusti, apauguši ar vīteņaugiem. Neviens tos nekopa. Neviens par tiem ne­rūpējās. Sonjērs un viņa mīļākā bija pilnīgi aizmirsti.

Kapavietu ietvēra dzelzs ķēde, un betona vāzēs bija ie­likti svaigi ziedi. Malons saskatīja uz viena kapakmens epi­tāfiju, ko varēja izlasīt tikai ar grūtībām.

TE DUS BERANŽĒ SONJĒRS RENNES-LE-CHĀTEAU DRAUDZES PRIESTERIS

1853-1917

MIRIS 1917. GADA 22. JANVĀRĪ, BŪDAMS 64 GADUS VECS

Kaut kur lasīju, ka tas kapakmens bijis pārāk vārīgs, lai pārvietotu, Stefānija teica, tāpēc to atstājuši tepat. Tur­klāt tūristiem ir vairāk, ko apskatīt.

Vai viņas kapu neapdraudēja dārgumu meklētāji? Ma­lons ievēroja Sonjēra mīļākās kapakmeni.

Acīmredzot ne, tāpēc viņa atstāta šeit.

Vai viņu attiecības neizraisīja skandālu?

Stefānija paraustīja plecus.

Lai cik lielu bagātību Sonjērs būtu ieguvis, viņš to iz­mantoja cilvēku labā. Vai redzēji ūdenstorni pie autostāvvie­tas? To pilsētai uzcēla viņš. Viņš arī bruģēja ielas, deva lī­dzekļus māju remontam, aizdeva naudu cilvēkiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Tāpēc ļaudis piedeva ikvienu vājību, kas viņam varbūt piemita. Turklāt tajā laikā daudziem prieste­riem bija saimniecības vadītājas. Vismaz Larss tā rakstījis sa­vās grāmatās.

Aiz stūra parādījās trokšņainu tūristu grupa un tuvojās kapam.

Viņi te nāk un blenž, Stefānija teica ar vieglu nicinā­jumu. Nez vai viņi tāpat uzvestos mājās, kapsētās, kur ap­glabāti viņu tuvinieki?

Bļaustīgais bariņš nāca tuvāk, un gids sāka stāstīt par mī­ļāko. Stefānija gāja projām, un Malons sekoja viņai.

Viņiem tas izraisa tikai ziņkāri, Stefānija klusi sacīja. Viņi grib dzirdēt, kur abats Sonjērs atradis dārgumus, ar kuru palīdzību atjaunojis baznīcu, un kādi bijuši vēstījumi, kas liecinājuši par bagātību atrašanās vietu. Grūti pat iedo­māties, ka cilvēki tic šādām blēņām.

Vai tad Larss nerakstīja par to?

Rakstīja gan zināmā mērā. Tomēr padomā, Koton! Pat ja priesteris tos dārgumus atrada, kāpēc gan viņš būtu at­stājis norādes, lai bagātības atrod kāds cits? Visu, kas šeit redzams, viņš uzcēla savas dzīves laikā. Viņš nekādā ziņā nebūtu gribējis, lai dārgumus piesavinās kāds cits. Viņa pa­purināja galvu. Lieliski der grāmatām, bet tā nav patie­sība.

Malons gribēja jautāt vēl kaut ko, taču tad pamanīja, ka Stefānija raugās uz kapsētas otru stūri gar akmens kāpnēm, kas veda lejup, kur ozola paēnā atradās vēl daži kapakme­ņi. Tur Malons ieraudzīja pavisam jaunu kapavietu, kas bija apklāta ar ziediem, un pelēkā kapakmens virsmā gaiši at­spīdēja sudrabainie gravējuma burti.

Stefānija devās turp, un Malons sekoja.

Ak! viņa ieteicās ar raižpilnu sejas izteiksmi.

Malons izlasīja. ERNSTS SKOVILS. Palūkojies uz gadaskait-

ļicm, viņš aprēķināja, ka šis cilvēks miris septiņdesmit trīs gadu vecumā.

Pagājušajā nedēļā.

Vai tu viņu pazini? Malons jautāja.

Runāju ar viņu pirms trim nedēļām. Drīz vien pēc tam, kad saņēmu Larsa dienasgrāmatu. Stefānija nenolaida ska­tienu no kapa. Viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš strā­dāja kopā ar Larsu un ar kuru mums būtu vajadzējis apru­nāties.

Vai tu viņam teici, ko esi nodomājusi darīt? Stefānija lēni pamāja.

Pastāstīju par izsoli, par grāmatu un teicu, ka došos uz Eiropu.

Malons nespēja ticēt pats savām ausīm.

Manuprāt, vakar tu sacīji, ka neviens neko nezina.

Es meloju.

ABATIJA DES FONTAINES

VIENS DIENĀ

De Rokfors jutās apmierināts. Pirmā sadursme ar senešalu bija beigusies ar pārliecinošu uzvaru. Kopš paša sāku­ma iebildumi pret mestru tikai sešas reizes bija guvuši pa­nākumus kad mestru grēki bijuši zādzības, gļēvulība vai miesaskārība, un tas noticis pirms daudziem gadsimtiem, ga­du desmitos pēc tīrīšanas, kad brālība bija vāja un tajā val­dīja jukas. Diemžēl sods bija drīzāk gan simbolisks nekā reāls. Mestra vārds tomēr tiks minēts hronikās, rūpīgi re­ģistrējot viņa neveiksmes un sasniegumus, tikai tur būs pa­vēstīts, ka brāļi uzskatījuši viņš nav piemiņas vērts.

Pēdējo nedēļu laikā viņa vietnieki bija parūpējušies, lai ne­pieciešamās divas trešdaļas balsotu pēc viņa prāta, tādējādi liekot senešalam, šim necienīgajam muļķim, saprast, cik grū­ta būs cīņa. Mestrs jau vairs nevarēja apvainoties par iebil­dumiem. Tā kā tā viņu apbedīs kopā ar priekšgājējiem. No­raidījums drīzāk gan bija veids, kā pazemot viņa paredzēto pēcteci un motivēt sabiedrotos. Tas bija sens paņēmiens, kas ierakstīts statūtos tajā laikā, kad gods un piemiņa vēl kaut ko nozīmēja. Taču de Rokfors šo veidu bija sekmīgi izman­tojis kā pirmo zalvi kaujā, kuru vajadzēja izcīnīt līdz saules rietam.

Viņš grasījās kļūt par nākamo mestru.

Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgo bruņinieku orde­nis nesalauzts bija pastāvējis kopš tūkstoš simt astoņpadsmi­tā gada. Francijas karalis, nicināmais Filips Ceturtais, kas ti­ka dēvēts par Filipu Skaisto, tūkstoš trīs simti septītajā gadā bija centies ordeni iznīcināt. Taču, tāpat kā tagad senešals, karalis nebija pietiekami novērtējis pretinieku, un viņš pa­nāca vienīgi to, ka ordenis aizgāja pagrīdē.

Kādreiz desmitiem tūkstošu brāļu pulcējās karadraudzēs, viņiem piederēja fermas, tempļi un pilis deviņos tūkstošos zemes īpašumu visā Eiropā un Svētajā zemē. Ienaidniekam iedzina bailes jau ordeņa brāļa bruņinieka parādīšanās bal­tajā apmetnī ar sarkano krustu. Brāļus nedrīkstēja izslēgt no baznīcas, un viņiem nebija jāmaksā nodokļi feodāļiem. Or­denim bija ļauts paturēt visu kara laupījumu. Tempļa orde­nis bija pakļauts vienīgi pāvestam, tā bija valsts pati par sevi.

Taču nu jau septiņus gadu simteņus kaujas netika izcīnī­tas. Ordenis bija patvēries abatijā Pirenejos, maskējoties kā vienkārša mūku kopiena. Tā uzturēja sakarus ar Tulūzas un Perpiņānas bīskapiem un pildīja visu, ko prasīja Romas ka­toļu baznīca. Nenotika itin nekas tāds, kas varētu pievērst abatijai uzmanību vai rosināt cilvēkus domāt, kas notiek aiz klostera sienām. Visi brāļi deva divus zvērestus. Vienu baz­nīcai nepieciešamības dēļ. Otru brālībai, un tas nozīmēja pilnīgi visu. Joprojām tika pildīti senie rituāli, lai gan tagad tie norisinājās tumsas aizsegā, aiz bieziem vaļņiem un cieši aizslēgtiem abatijas vārtiem.

Un viss notika vienīgi Lielā mantojuma dēļ.

De Rokforam bija pretīga šā pienākuma paradoksālā tukšība. Ordenis pastāvēja, lai sargātu mantojumu, bet manto­jums nepastāvētu, ja nebūtu ordeņa.

Protams, tas bija kā apburtais loks.

Tomēr aizvien vēl pienākums.

De Rokfors uzskatīja, ka visa līdzšinējā dzīve viņam bi­jusi tikai kā ievads dažām turpmākajām stundām. Viņš ne­zināja, kas bijuši viņa vecāki. Viņu uzaudzināja jezuīti baznī­cas skolā, kas atradās netālu no Bordo. Sākumā ordeņa brāļi bija lielākoties noziedznieki, kuri nožēloja grēkus, nelaimīgi mīlētāji, cilvēki, kas izstumti no sabiedrības. Tagad tie nāca no visiem sabiedrības slāņiem. Visvairāk jauno brāļu bija no laicīgajām aprindām, bet reliģiskā kopiena radīja īstos līde­rus. Visiem desmit iepriekšējiem ordeņa mestriem tika pie­prasīta izglītība, kas gūta garīgā mācību iestādē. De Rokfors bija sācis mācīties Parīzes universitātē, taču izglītošanos pa­beidzis Aviņonas katoļu seminārā. Pēc tam viņš bija palicis tur un mācījis jaunos audzēkņus trīs gadus, pirms viņu aici­nāja ordenis. Tad viņš ar lielu aizrautību pieņēma uzaicinā­jumu un pakļāvās statūtiem.

Visus piecdesmit sešus mūža gadus de Rokfors nekad ne­bija iepazinis sievietes miesu, nedz izjutis kārdinājumu pēc vīrieša. Viņš zināja, ka iepriekšējais mestrs viņam bija pie­šķīris maršala pakāpi, lai apmierinātu viņa godkāri, varbūt pat tās bija lamatas, lai de Rokfors šajā amatā iegūtu tik daudz ienaidnieku, ka tikt augstāk viņam vairs nebūtu ie­spējams. Taču viņš situāciju bija izmantojis gudri, iegūstot draugus, nodrošinot sev uzticamus brāļus un izdarot dažā­dus pakalpojumus. Dzīve klosteri viņu apmierināja. Desmit pēdējos gadus viņš bija pētījis hronikas un tagad lieliski pār­zināja ikvienu —kā labo, tā slikto aspektu ordeņa vēsturē. Viņš negrasījās atkārtot pagātnē pieļautās kļūdas. De Rok­fors kvēli ticēja, ka brālības labprātīgi izvēlētā norobežoša­nās jau kopš ordeņa pastāvēšanas sākuma bija veicinājusi tā pagrimumu. Noslēpumainība radīja aizdomu pilnu gaisotni, un no tās bija tikai viens solis līdz savstarpējiem apvainoju­miem. Tam bija jādara gals. Jāpārtrauc septiņus gadu simte­ņus ilgā klusēšana.

Nu viņa laiks bija pienācis.

Statūtos tas bija pateikts nepārprotami.

Jāpatur prātā ja mestrs ir pavēlējis, tad nedrīkst vilcināties, un viņa rīkojums jāpilda nekavējoties, it kā pavēle būtu nākusi no debesīm.

Klusi iezvanījās tālrunis uz galda, un de Rokfors paņēma klausuli.

Divi brāļi ziņojuši no Rennes-le-Chāteau, sacīja viņa vietnieks, ka Stefānija Nela un Malons jau ir tur. Kā jūs paredzējāt, viņi devās tieši uz kapsētu un atrada Ernsta Skovila kapu.

Ir labi pazīt savus ienaidniekus.

Brāļiem pagaidām tikai jānovēro, bet jābūt gataviem rī­koties.

Par to otru jautājumu, ko jūs likāt noskaidrot. Mums aizvien vēl nav ne jausmas, kas uzbrucis brāļiem Kopen­hāgenā.

De Rokforam ļoti nepatika dzirdēt par neveiksmi.

1.38

Vai šim vakaram viss ir sagatavots?

Mēs būsim gatavi.

Cik daudz brāļu pavadīja senešalu uz Tēvu zāli?

Trīsdesmit četri.

Vai ir zināms, kuri tie bija?

Jā, ikviens.

Viņiem tiks dota iespēja pievienoties mums. ja ne, tad mēs tiksim galā ar viņiem. Tomēr raugies, lai vairākums iz­lemtu būt kopā ar mums. Tam nevajadzētu būt grūti. Reti kurš gribēs palikt zaudētājos.

Konsistorija sākas sešos vakarā.

Senešals vismaz pildīja pienākumu, aicinot brāļus uz sēdi pirms saulrieta. Konsistorija bija viens no mainīgajiem lielu­miem vienādojumā, procedūra, kas īpaši paredzēta dažādu manipulāciju novēršanai, taču de Rokfors bija ilgi pētījis un paredzējis tās varbūtējo norisi.

Esi gatavs! viņš sacīja. Senešals izmantos tempu, lai radītu apmulsumu. Tieši tā ievēlēšanu panāca viņa mestrs.

Viņš tik viegli nepadosies.

Es to nemaz neceru. Tieši tāpēc esmu viņam sagatavo­jis kādu pārsteigumu.

RKNNES-LE-CHĀ TEAU

PUSDIVI DIENĀ

Malons un Stefānija gāja tālāk pa ļaužu pilnajām ciemata ielām. Augšup pa galveno ielu uz stāvvietas pusi lēni virzī­jās vēl viens autobuss. Pa ceļam Stefānija iegāja kādā resto­rānā un aprunājās ar tā īpašnieku. Malons lūkojās uz pusdienotājiem, kuri mielojās ar kārdinoša izskata zivs ēdienu, bet saprata, ka maltītei būs jāpagaida.

Viņš dusmojās, ka Stefānija viņam melojusi. Viņa vai nu nepietiekami novērtēja, vai vispār nesaprata situācijas no­pietnību. Apņēmīgi vīri, būdami gatavi mirt un nogalināt, dzina kaut kam pēdas. Malons daudzkārt bija redzējis tā­dus kā tie un zināja jo vairāk informācijas būs viņa rīcībā, jo lielākas izredzes gūt panākumus. Tikt galā ar ienaidnieku jau bija grūti diezgan, un, ja vajadzēja raizēties par sabied­roto, tas situāciju sarežģīja vēl vairāk.

Iznākusi no restorāna, Stefānija teica:

Ernstu Skovilu notriekusi mašīna pagājušajā nedēļā, kad viņš bijis ierastajā ikdienas pastaigā ārpus pilsētas mūriem. Viņu ieredzējuši visi. Te viņš dzīvojis jau ilgus gadus.

Vai kāds redzējis to mašīnu?

Liecinieku nav. Nevienas norādes.

Vai tu pazini Skovilu?

Stefānija pamāja.

Taču es viņu īpaši neinteresēju. Mēs runājām reti. Viņš allaž nostājās Larsa pusē.

Kāpēc tad tu viņam zvanīji?

Viņš, šķiet, bija vienīgais, kuram varēju kaut ko jautāt par Larsa dienasgrāmatu. Lai gan nebijām sarunājušies ilgus gadus, viņš izturējās laipni. Gribēja redzēt dienasgramatu. Tāpēc biju iecerējusi, ka, atbraukusi šurp, varēšu kaut ko la­bot.

Malons nodomāja liktenis vajājis viņas vīru, dēlu un vira draugus. Stefānijas vaina bija neapšaubāma, bet nebija skaidrs, ko viņa šajā ziņā nodomājusi darīt.

Viņa mudināja Malonu doties tālāk.

Gribu pārbaudīt Ernsta māju. Viņam bija plaša biblio­tēka. Vēlos redzēt, vai viņa grāmatas vēl ir tur.

Vai viņš bija precējies?

Stefānija papurināja galvu.

Vientuļnieks. Būtu varējis kļūt par dižu eremītu.

Viņi gāja pa vienu no sānu alejām gar ēkām, kas šķita cel­tas sen mirušiem patroniem.

Vai tu tiešām tici, ka šajā apkaimē paslēpti dārgumi? Malons jautāja.

Grūti teikt, Koton. Larss mēdza sacīt, ka deviņdesmit procenti no Sonjēra stāstītā ir izdomājums. Es viņam pārme­tu, ka viņš iznieko laiku tādām muļķībām. Taču Larss vien­mēr lika pretī tos desmit procentus, kas varot izrādīties pa­tiesība. Tā viņu bija savaldzinājusi, tāpat kā Marku. Šķiet, ka pirms simt gadiem te risinājušies savādi notikumi.

Vai tu runā par Sonjēru?

Viņa pamāja.

Palīdzi man to saprast!

īstenībā arī man šajā jautājumā vajadzīga palīdzība. Taču varu pastāstīt, ko es vēl zinu par Beranžē Sonjēru.

Es nevaru pamest draudzi, kurai esmu vajadzīgs, Sonjērs teica bīskapam, stāvot šā gados vecā vīra priek­šā bīskapa pilī Karkasonā divdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no Rennes-le-Chāteau.

Sonjērs mēnešiem bija vairījies no šis tikšanās, aiz­bildinoties, ka ārsts viņam neļauj ceļot slimības dēļ. Taču bīskaps bija uzstājīgs, un pēdējo prasību ieras­ties uz audienci Sonjēram atnesa konstebls, kas bija sa­ņēmis norādījumu personiski pavadīt abatu.

Jūs dzīvojat ar daudz lielāku vērienu nekā es, bīskaps teica. Es vēlos, lai sniedzat paskaidrojumus,

no kurienes jums piepeši radušies tik lieli naudas lī­dzekļi.

Ak vai, monsenjor, tas ir vienīgais, ko nedrīkstu jums atklāt. Šīs ievērojamās summas man ziedojuši lie­li grēcinieki, kuriem es ar Dieva palīgu esmu parādī­jis ceļu uz grēku nožēlu. Nevēlos atklāt grēksūdzes no­slēpumu, pasakot viņu vārdus.

Bīskaps apsvēra abata teikto. Arguments bija labs un, šķiet, varēja izrādīties noderīgs.

Tad parunāsim par jūsu dzīvesveidu. To neaiz­sargā noteikums par grēksūdzes noslēpumu.

Abats tēloja izbrīnu.

Mans dzīvesveids ir gluži pieticīgs.

Man stāstīja ko citu.

Jūs noteikti esat maldināts.

Palūkosimies. Bīskaps atšķīra biezu grāmatu, kas atradās viņam priekšā. Šeit ir inventarizācijas dati, kas šķiet ļoti interesanti.

Sonjēram tas nepatika. Attiecības ar iepriekšējo bīskapu viņam bija neoficiālas un sirsnīgas, un viņš baudīja lielu brīvību. Jaunais bīskaps bija gluži atšķirīgs.

Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā jūs sākāt atjaunot draudzes baznīcu. Tajā laikā jūs nomainījāt logus, uzbūvējāt lieveni, jaunu altāri un kanceli, salabojāt jumtu. Tas maksāja aptuveni divus tūkstošus un divus simtus franku. Nākamajā gadā no­tika ārsienu remonts un iekštelpu grīdas nomaiņa. Tad parādījās jauns biktskrēsls septiņi simti franku, sta­tujas, kas attēlo Jēzus ciešanu ceļu un ko veidojis meis­tars Žiskārs Tulūzā trīs tūkstoši divi simti franku. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā ziedo­jumu vākšanas lāde par četriem simtiem franku. Tūk­stoš deviņsimtajā gadā pie altāra novietots Marijas Magdalēnas bareljefs. Man teica, ka tas esot ļoti smalki izstrādāts.

Sonjērs tikai klausījās. Bīskaps acīmredzot bija ticis pie draudzes reģistriem. Iepriekšējais mantzinis pirms dažiem gadiem bija atteicies no amata, apgalvodams, ka pienākumi ir pretrunā ar viņa uzskatiem. Kāds vi­ņu noteikti bija izsekojis.

Es Šeit ierados tūkstoš deviņi simti otrajā gadā, bīskaps teica. Astoņus gadus esmu centies jāat­zīst, veltīgi panākt, lai jūs ierodaties sniegt atbildes uz jautājumiem, kas dara man raizes. Pa šo laiku jūs esat paspējis blakus baznīcai uzcelt villu "Betānija". Man stāstīja, ka tā ir celta no akmens kā turīgu ļau­žu māja, apvienojot dažādus arhitektūras stilus. Logi ar vitrāžām, ēdamzāle, viesistaba un guļamistabas viesiem. Dzirdēju, ka tikai dažiem viesiem. Villa ir vie­ta, kur jūs izklaidējaties.

Piezīme noteikti bija domāta tādēļ, lai saņemtu atbildi, bet abats neteica neko.

Tad vēl ir ērmīgais Magdalēnas tornis, kur atro­das jūsu bibliotēka un no kuras paveras skats uz iele­ju. Man ziņoja, ka tur ir daži smalki kokgriezumi. Jā­piemin arī jūsu milzīgā marku un pastkaršu kolekcija un pat daži eksotiski dzīvnieki, ko esat iegādājies. Tas viss maksājis daudzus tūkstošus franku. Bīskaps aiz­vēra grāmatu. Ienākumi no draudzes jums nav lie­lāki par divi simti piecdesmit frankiem gadā. Kā jūs visu to varējāt samaksāt?

Kā jau teicu, monsenjor, esmu saņēmis daudz privātu ziedojumu no cilvēkiem, kas vēlējās redzēt manu draudzi uzplaukstam.

To var saukt par tirdzniecību, bīskaps paziņoja. Jūs esat tirgojies ar sakramentiem. Tas ir jūsu nozie­gums.

Abatu bija brīdinājuši, ka viņu apsūdzēs tieši par to.

Kāpēc jūs izsakāt man pārmetumus? Pašā sāku­mā, kad ierados Rennes-le-Chāteau, draudze bija no­žēlojamā stāvoklī. Galu galā tas ir manu priekšnieku pienākums nodrošināt Rennes-le-Chāteau tādu baznīcu, kas būtu ticīgo cienīga, kā arī piedienīgs mā­joklis priesterim. Taču es ceturtdaļu gadsimta esmu pūlējies, atjaunojis un izdaiļojis baznīcu, neprasot no diocezes ne santīma. Šķiet, esmu pelnījis drīzāk gan jūsu uzslavu, nevis apsūdzības.

Cik jūs esat iztērējis par visiem uzlabojumiem?

Abats nolēma atbildēt.

Simt deviņdesmit trīs tūkstošus franku.

Bīskaps smējās.

Abat, par to nebūtu iespējams nopirkt mēbeles, statujas un vitrāžas. Saskaņā ar maniem aprēķiniem jūs esat izdevis vairāk nekā septiņsimt tūkstošus franku.

Grāmatvedība nav mana stiprā puse, tāpēc ne­varu precīzi pateikt, cik viss maksājis. Es tikai zinu, ka Retinās ļaudis mīl savu baznīcu.

Amatpersonas apgalvo, ka jūs saņemat simt līdz simt piecdesmit naudas pārvedumus dienā. No Beļģi­jas, Itālijas, Reinzemes, Šveices un visas Francijas, katru par pieciem līdz četrdesmit frankiem. Jūs bieži apmeklējat banku Kuizā, kur pārvedumus pārvēršat skaidrā naudā. Kā jūs to izskaidrosiet?

Ar visu manu korespondenci rīkojas saimniecī­bas vadītāja. Viņa iepazīstas ar to un sniedz atbildes. Šis jautājums jāuzdod viņai.

Tomēr bankā ierodaties jūs.

Sonjērs palika pie sava.

Jautājiet viņai!

Diemžēl viņa nav pakļauta man.

Abats paraustīja plecus.

Abat, jūs nodarbojaties ar tirdzniecību. Vismaz man ir pilnīgi skaidrs, ka aploksnēs, kas tiek sūtītas uz jūsu draudzes adresi, neatrodas vēstījumi no lab­vēļiem. Tomēr ir kaut kas vēl vairāk satraucošs.

Abats klusēja.

Es veicu aprēķinus. Ja vien jums par misi netiek maksātas pārmēru lielas summas un, cik man zi­nāms, parastā maksa par likumpārkāpumu ir piecdes­mit santīmu -, jums vajadzētu noturēt misi divdes­mit četras stundas dienā aptuveni trīs gadu simteņus, lai sakrātu bagātību, ko esat iztērējis. Nē, abat, tirdz­niecība ar grēku atlaidēm misēs ir jūsu sagudrotais aiz­segs, lai slēptu bagātības patieso izcelsmi.

Šis vīrs bija viltīgāks, nekā Šķita.

Vai varat atbildēt?

Nē, monsenjor.

Tad jūs esat atbrīvots no amata Rennā un neka­vējoties pieteiksieties Kustožas draudzē. Līdz turpmā­kajam rīkojumam jums tiek arī liegts noturēt misi un baznīcā sniegt Svēto Vakarēdienu.

Cik ilgi tas man tiks liegts? abats mierīgi jau­tāja.

Līdz jūsu apelāciju noklausīsies baznīcas tiesa, un esmu pārliecināts, ka jūs to iesniegsiet bez kavēša­nās.

Sonjērs iesniedza apelāciju, Stefānija teica, pat līdz Vatikānam, taču nomira tūkstoš deviņi simti septiņpadsmi­tajā gadā, tā arī nesagaidījis rehabilitāciju. Taču viņš atteicās no baznīcas, bet Rennu neatstāja. Viņš gluži vienkārši sāka noturēt mises villā "Betānija". Vietējie iedzīvotāji viņu mīlē­ja, tāpēc boikotēja jauno abatu. Paturi prātā, ka visa zeme ap baznīcu, arī villa, piederēja Sonjēra mīļākajai to viņš bija nokārtojis gudri -, tāpēc baznīca viņam neko nevarēja pa­darīt.

Malons gribēja zināt.

Cik daudz tad viņš īstenībā samaksāja par visiem uzla­bojumiem un jauninājumiem?

Stefānija pasmaidīja.

Uz šo jautājumu centušies rast atbildi daudzi, tostarp mans vīrs.

Viņi soļoja pa citu līkumotu aleju, gar kuru rindojās vēl bēdīgāka izskata mājas. Akmeņi, ko kuriem tās bija celtas, izskatījās tik pelēki kā nokaltuši koki, kam noplēsta miza.

Ernsts dzīvoja tur tālāk, Stefānija sacīja.

Viņi piegāja pie senlaicīga nama, ko piemīlīgāku darīja ro­zes maigos krāstoņos, kuras apvija kaltas dzelzs lapeni. Trīs akmens pakāpieni veda līdz durvīm, kas atradās nišai līdzī­gā padziļinājumā. Malons uzkāpa līdz durvīm, ielūkojās iekšā caur durvju stiklu un nemanīja neko, kas liecinātu par nolaistību.

Tur izskatās labi.

Ernsts bija kā uzburts uz kārtību.

Malons paraustīja rokturi. Durvis bija slēgtas.

Es gribētu tikt iekšā, stāvot pie kāpnēm, teica Stefānija.

Malons paraudzījās visapkārt. Pa kreisi divdesmit pēdu attālumā ieliņa beidzās pie mūra. Aiz tā varēja redzēt zilas debesis ar gubu mākoņiem. Neviena cilvēka. Malons atkal pievērsās durvīm un ar elkoni izsita stiklu. Tad viņš iebāza iekšā roku un atdarīja vaļā slēdzeni.

Stefānija nostājās viņam aiz muguras.

Ej pirmā! Malons teica.

ABATIJA PES FOHTMSES

DIVI DIENĀ

Senešals atgrūda vaļā dzelzs režģi un veda sērotāju rin­du pa seno velvēto eju. Tēvu zāle atradās pazemē, un tajā varēja iekļūt, aizejot pa garo gaiteni līdz galam, kur viena no visvecākajām ēkām cieši piekļāvās klints sienai. Pirms tūkstoš piecsimt gadiem mūki sāka apmesties alās, kas atra­dās klinti, un mitinājās tur drūmās nišās. Kad grēku nožēlnieku te saradās arvien vairāk, uzcēla ēkas. Tajos laikos aba­tijas vai nu auga ļoti strauji, vai panīka, un šī abatija tika uzbūvēta tik ātri un pamatīgi, ka turējās gadsimtiem ilgi, līdz trīspadsmitā gadsimta beigās templieši bez lieka trokšņa to pārņēma savā īpašumā un turpināja celtniecību. Ordeņa gal­venā mītne maison chevetaine, kā to sauca statūtos, vis­pirms atradās Jeruzālemē, tad Akrā, pēc tam Kiprā un bei­dzot pēc tīrīšanas tika ierīkota šeit. Ap ēku kompleksu beigu beigās uzcēla kaujas mūrus ar torņiem, un abatija kļu­va par vienu no lielākajām visā Eiropā; tā atradās augstu Pirenejos, un no pasaules to norobežoja gan ģeogrāfiskais stā­voklis, gan ordeņa statūti. Nosaukumu abatija bija guvusi no netālās upes, ūdenskritumiem un gruntsūdens pārbagā­tības. Abatija Des Fontaines strūklaku abatija.

Senešals kāpa lejup pa šaurajām kāpnēm, kas bija izcir­stas klintī. Audekla sandaļu zoles slīdēja uz mitrā akmens. Kur kādreiz gaismu gādāja vien eļļas lāpas, tagad ceļu ap­gaismoja elektriskās spuldzes, izveidotas kā svečturi. Aiz senešala nāca trīsdesmit četri brāļi, kuri bija izlēmuši pievie­noties viņam. Ticis līdz kāpņu apakšai, viņš klusi soļoja tālāk, līdz tunelis beidzās velvētā telpā. Tās centrā kā veca koka stumbrs slējās akmens pīlārs.

Brāļi lēni sapulcējās ap ozola zārku, kas jau bija uzlikts uz akmens paaugstinājuma. Telpā virmoja vīraks, skanēja skumji psalmu dziedājumi.

Senešals paspēra soli uz priekšu, un dziedāšana apklusa.

Mēs esam nākuši godināt viņu. Lūgsim Dievu, viņš franciski sacīja.

Viņi skaitīja lūgsnu, tad dziedāja himnu.

Mūsu mestrs vadīja mūs labi. Jūs, viņa piemiņai uzticī­gie brāļi, esat drosmīgi. Viņš būtu lepojies ar jums.

Dažas minūtes aizritēja klusumā.

Kas notiks turpmāk? klusi jautāja kāds no brāļiem.

Šādas sarunas neiederējās Tēvu zālē, tomēr senešals pie­ļāva atkāpšanos no priekšrakstiem, jo visi bija nobažījušies.

Mēs nezinām, senešals teica. Brālis de Rokfors gra­sās uzņemties vadību. Tiem, kuri esat iekļauti konklāvā, būs grūti jācīnās, lai viņu apturētu.

Ja viņš būtu vadībā, sāktos pagrimums, nomurmināja kāds cits brālis.

Arī es domāju tāpat, senešals sacīja. Viņš uzskata, ka mēs kaut kā varam atriebt grēku, kas tika nodarīts pirms septiņiem simtiem gadu. Pat tad, ja mēs to varētu, jājautā: kādēļ tas vajadzīgs? Mēs esam izturējuši, mūs nav izdevies iznīcināt.

Viņa piekritēji grib pakļaut visus ar varu. Tos, kuri pre­tosies, sodīs.

Senešals saprata, ka tieši tāpēc šurp atnākušo ir tik maz.

Mūsu priekšgājēji vaigu vaigā tikušies ar daudziem ie­naidniekiem. Svētajā zemē viņi stājās pretī saracēņiem un mi­ra ar godu. Šeit viņi izturēja inkvizīcijas spīdzināšanu. Mes­tru de Molē sadedzināja uz sārta. Mūsu pienākums ir palikt uzticīgiem. Senešals zināja, ka šie vārdi nav gluži pārlieci­noši, tomēr pateikt tos vajadzēja.

De Rokfors grib karu ar mūsu ienaidniekiem. Viens no viņa piekritējiem man teica, ka viņš pat nodomājis atgūt līķ­autu.

Senešals saviebās. Jau agrāk daži radikāli noskaņotie brāļi bija ierosinājuši, ka šādā veidā jāizrāda nepakļaušanās, to­mēr visi iepriekšējie mestri tādu rīcību nebija pieļāvuši.

Konklāvā viņš jāaptur. Par laimi, viņš nevar regulēt at­lasi.

Mani viņš biedē, sacīja kāds brālis, un klusums, kas uz brīdi iestājās pēc šiem vārdiem, liecināja, ka citi izjūt to pašu.

Pēc lūgšanās pavadītas stundas senešals pamāja ar roku. Četri nesēji tumšsarkanos tērpos pacēla mestra zārku.

Senešals pagriezās un piegāja pie divām sārta porfīra ko­lonnām, starp kurām atradās "Zelta durvis". Tās nebija iz­gatavotas no zelta nosaukums attiecās uz to, kas atradās aiz durvīm.

Zem gludi pulētajiem tumšzilajiem akmens griestiem ar zeltītām zvaigznēm, kas gaismā iemirdzējās, akmens locoli atradās tas, kas bija atlicis no četrdesmit trīs mestru augu­miem. Miesas sen bija pārvērtušās pīšļos. Palikuši vien kauli osuārijos; pie katra osuārija bija piestiprināta plāksne ar mestra vārdu un skaitļiem, kas apzīmēja gadus, no kura līdz kuram tas bijis amatā. Labajā telpas pusē atradās tuk­šas nišas. Kādā no tām mestra ķermenis glabāsies vienu gadu, tikai pēc tam kāds no brāļiem atgriezīsies šeit, lai kaulus ievietotu osuārijā. Šāds apglabāšanas veids, ko jau sen izmantoja ordenis, bija raksturīgs ebrejiem Svētajā ze­mē Kristus laikos.

Nesēji ielika zārku tam paredzētajā nišā. Krēslainajā tel­pā valdīja dziļš miers.

Senešals domāja par mirušo draugu. Mestrs bija bagāta beļģu tirgotāja jaunākais dēls. Baznīcai viņš bija pievienojies bez īpaša iemesla, gluži vienkārši izjūtot nepieciešamību tā rīkoties. Ordenim viņu savervēja kāds no daudzajiem orde­ņa kalpiem tie bija brāļi, kuri mita visās pasaules malās un kuriem bija sevišķas spējas ievērot jaunus ordeņa brāļu kan­didātus. Mestrs bija apmierināts ar dzīvi klosterī. Un, lai gan viņam nebija augsta amata, tomēr konklāvā pēc iepriekšējā mestra nāves visi brāļi sauca: "Lai viņš ir mestrs!" Tā nu mestrs deva zvērestu. Es veltu sevi visvarenajam Dievam un Jaunavai Marijai savas dvēseles glābšanas dēļ un turpināšu dzīvot svētu dzīvi visas atlikušās mūža dienas līdz pēdējam elpas vilcie­nam. Arī senešals bija devis tādu pašu zvērestu.

Viņš domās aizklīda pagātnē līdz ordeņa sākotnei, iztē­lojās kaujas saucienus, ievainoto un mirstošo brāļu vaidus, dzīvajos palikušo ciešanu pilnās žēlabas, aprokot zemē tos brāļus, kuri kaujās bija gājuši bojā. Tā tolaik templieši dzī­voja un cīnījās. Kaujas laukā viņi bija pirmie un atstāja to pē­dējie. Reimons de Rokfors ilgojās pēc tiem laikiem. Tikai kādēļ? Cik veltīga bijusi tāda dzīve, pierādījās tad, kad baz­nīca un valsts tīrīšanas laikā vērsās pret templiešiem, nelie­kot nekādā vērtē divsimt uzticīgās kalpošanas gadus. Brā­ļus sadedzināja uz sārta, spīdzināja un sakropļoja uz mūžu vienas vienīgas alkatības dēļ. Modernajai pasaulei Tempļa or­deņa bruņinieki.bija tikai leģenda. Tālas atmiņas. Nevienam nerūpēja, vai viņi eksistē, tāpēc netaisnības labošana šķita bezcerīga.

Kas miruši miruši.

Senešals palūkojās uz akmens lādēm ar mirušo mestru kauliem, tad atlaida visus brāļus, atstādams tikai vienu. Viņa palīgu. Vajadzēja aprunāties ar viņu divatā. Gados jaunākais brālis pienāca senešalam klāt.

Saki, Žofrē, senešals ierunājās, vai tu un mestrs esat darījuši kako slepenu?

Ko jūs ar to domājat? Vīrieša tumšajās acīs pazibēja izbrīns.

Vai mestrs pirms neilga laika lūdza tevi kaut' ko izda­rīt? Nemelo! Viņš ir aizgājis, bet es esmu šeit. Senešals do­māja, ka, netieši norādot uz savu amatu, viņam būs. vieglāk uzzināt patiesību.

Jā, senešal, Mestrs man divas reizes uzdeva kaut ko no­sūtīt pa pastu.

Ko tu sūtīji pirmajā reizē?

Tas bija smags, biezs sainis, varbūt iekšā bija grāmata. Es to nodevu pastā, kad vairāk nekā pirms mēneša biju Aviņonā.

Un otrajā reizē?

Tā bija vēstule. To es sūtīju pirmdien no Perpiņānas.

Kam vēstule bija adresēta?

Ernstam Skovilam uz Rennes-le-Chāteau.

Jaunais vīrietis ātri pārmeta krustu, un senešals pamanīja viņa sejā apmulsuma un aizdomu ēnu.

Kas noticis?

Mestrs teica, ka jūs uzdosiet šos jautājumus.

Senešals sasprindzināja uzmanību.

Viņš teica ja jūs jautāšot, lai sakot taisnību. Vēl viņš lika jūs brīdināt. Daudzi gribējuši paveikt to, ko esat iecerē­jis darīt jūs, bet tas nevienam nekad neesot izdevies. Viņš sacīja, lai novēlot jums Dieva palīdzību.

Skolotājs bijis ļoti gudrs vīrs, kas noteikti zinājis daudz vairāk, nekā jebkad sacījis.

Viņš ari teica, ka jums tie meklējumi jāpabeidz. Tas esot jūsu liktenis vai nu jūs to apzināties, vai ne.

Senešals bija dzirdējis diezgan. Tagad kļuva skaidrs, kā­pēc seifs mestra istabas skapī bija tukšs. Grāmatu, ko viņš tur meklēja, mestrs bija aizsūtījis projām. Senešals norādīja, ka palīgs var iet. Žofrē paklanījās, tad steidzās uz "Zelta durvju" pusi.

Senešalam kaut kas ienāca prātā.

Pagaidi! Tu nesacīji, uz kurieni sūtīji saini ar grāmatu.

Žofrē apstājās un pagriezās pret viņu, bet klusēja.

Kāpēc tu neatbildi?

Nav labi, ka mēs par to runājam šeit, kur viņš ir lī­dzās. Jaunais vīrietis pameta skatienu uz zārku.

Tu teici, ka viņš gribējis, lai es zinu.

Palīgs šķita satraukts.

Pasaki, kurp nosūtīji grāmatu! Lai gan atbildi sene­šals jau zināja, viņam vajadzēja to dzirdēt izteiktu skaļi.

Uz Ameriku. Sievietei, ko sauc Stefānija Nela.

KENNHS-LE-CHA TEAU

DIVI L'N TRĪSDESMIT MINŪTES DIENĀ

Malons pētīja Ernsta Skovila pieticīgi iekārtoto mājokli. Telpā bija savāktas daždažādas senlietas no Anglijas, divpa­dsmitā gadsimta mākslas priekšmeti no Spānijas un necilas franču gleznas. Te atradās vismaz tūkstotis grāmatu, lie­lākoties no vecuma apdzeltējušos mīkstajos vākos vai apbru­žātos cietajos vākos. Grāmatplaukti bija pavērsti pret telpas ārsienu un grāmatas rūpīgi sakārtotas pēc tematiem un apjo­ma. Veci laikraksti salikti kaudzēs hronoloģiskā kārtībā pa gadiem, tāpat kā žurnāli. Visi izdevumi attiecās uz Rennu, Sonjēru, Francijas vēsturi, baznīcu, templiešiem un Jēzu Kristu.

Šķiet, Skovils ļoti labi pārzinājis Bībeli, Malons teica, norādot uz grāmatām.

Viņš visu mūžu studējis Jauno Derību. Larss vērsās pie Skovila jebkurā jautājumā par Bībeli.

Neizskatās, ka telpas kāds būtu pārmeklējis.

To varēja izdarīt ļoti piesardzīgi.

Tiesa gan. Ko gan viņi varēja meklēt? Ko meklējam mēs?

Nezinu. Zinu vienīgi to, ka divas nedēļas pēc sarunas ar mani Skovils bija miris.

Ko viņš tādu varēja zināt, ka viņu vajadzēja nogalināt?

Stefānija paraustīja plecus.

Saruna ar viņu bija patīkama. Es domāju, ka tieši viņš atsūtīja man Larsa dienasgrāmatu. Viņš un Larss strādāja ko­pā. Tomēr par atsūtīto dienasgrāmatu viņš neko nezināja, lai gan vēlējās to izlasīt. Stefānija pārstāja šķirstīt kādu grā­matu. Paskaties uz šo! Tā taču bija gluži vai apsēstība. Viņa papurināja galvu. Tieši par to mēs ar Larsu strīdējā­mies gadiem ilgi. Es visu laiku domāju, ka viņš veltīgi šķiež savas zinātnieka spējas. Larss bija labs vēsturnieks. Viņam būtu vajadzējis strādāt universitātē, kur viņš saņemtu pie­klājīgu algu un varētu publicēt nopietnu pētījumu rezultā­tus. Taču viņš blandījās pa pasauli, dzīdamies pakaļ rēgiem.

Viņš rakstīja bestsellerus.

Bestsellers bija tikai Larsa pirmā grāmata. Vēl mēs pa­stāvīgi ķildojāmies par naudu.

Šķiet, tu tagad daudz ko nožēlo.

Vai tad tev nožēla ir sveša? Atminos, ka tu smagi pār­dzīvoji šķiršanos no Pemas.

Neveiksmes nepatīk nevienam.

Tava sieva vismaz nav izdarījusi pašnāvību.

Tur nu Stefanijai bija taisnība.

Braucot šurp, tu sacīji Larss ticējis, ka Sonjērs tajā stikla pudelītē atradis kādu vēstījumu. Kas to rakstījis?

Dienasgrāmatā Larss izsakās, ka to droši vien rakstījis Sonjēra priekšgājējs Antuāns Bigū, kas bijis draudzes pries­teris Rennā astoņpadsmitā gadsimta beigās, Franču revolū­cijas laikā. Es pirmīt jau minēju viņa vārdu. Viņš bija tas priesteris, kuram Marī d'Hotpūla de Blanšfora pirms nāves izstāstīja ģimenes noslēpumu.

Tātad Larss domāja, ka tajā pudelītes papīrā bijis ierak­stīts šis noslēpums?

Tas nav tik vienkārši. Ir vēl kaut kas vairāk. Marī d'Hotpūla apprecējās ar pēdējo marķīzu de Blanšforu tūk­stoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. De Blanšforu dzim­tas saknes Francijas vēsturē sniedzas līdz pat templiešu lai­kiem. Dzimtas locekļi piedalījušies gan krusta karos, gan albiģiešu karos. Kāds no viņu priekštečiem divpadsmitā gad­simta vidū pat bijis Tempļa ordeņa mestrs, un ģimene gad­simtiem ilgi pārvaldījusi Rennas pilsētu un apkārtējos zemes īpašumus. Kad tūkstoš trīs simti septītajā gadā templiešus apcietināja, de Blanšfori deva patvērumu daudziem, kuri bē­ga no Filipa Ceturtā vīriem. Lai gan skaidri nevienam nav zināms, tomēr runā, ka de Blanšforu ģimenes locekļi kopš tā laika allaž bijuši piederīgi pie Tempļa ordeņa.

Tu runā gandrīz kā Henriks. Vai tu tiešām domā, ka templieši aizvien yēl eksistē?

Nav ne jausmas. Taču man atmiņā nāk vārdi, ko sacīja tas cilvēks katedrālē. Viņš citēja svēto Bernāru no Klervo, divpadsmitā gadsimta mūku, kas palīdzēja templiešiem ie­gūt varu. Es izturējos tā, it kā nesaprastu, par ko viņš runā. Taču Larss par šo mūku ir rakstījis daudz.

Arī Malons atcerējās šo vārdu no grāmatas, ko bija lasījis Kopenhāgenā. Bernārs de Fontēns bija cisterciešu mūks, kas divpadsmitajā gadsimtā dibinājis klosteri Klervo. Viņš bijis izcila prāta cilvēks ar lielu ietekmi baznīcā un kļuvis par pā­vesta Inokentija Otrā padomdevēju. Bernāra tēvocis bijis viens no pirmajiem templiešiem, un tieši Bernārs pārliecinā­jis Inokentiju Otro piešķirt templiešiem pašiem savus statū­tus līdz tam nekas tāds netika darīts.

Tas vīrietis katedrālē pazina Larsa darbus, Stefānija teica. Pat lika noprast, ka runājis ar Larsu par dienasgrā­matu, bet Larss atteicies viņam to rādīt. Un pēc viņa pavē­les viņš pats man to pateica rīkojās arī tas jaunais cilvēks Apaļajā tornī, kurš, lēkdams lejā, izkliedza templiešu kaujas saucienu.

Iespējams, ka viņš tikai blefo, lai tevi samulsinātu.

Stipri šaubos.

Malons piekrita, īpaši tāpēc, ka bija kapsētā redzējis Sko­vila kapu, tomēr šobrīd viņš savas domas skaļi neizteica.

Larss savā žurnālā rakstījis par de Blanšforu noslēpu­mu, kas, šķiet, attiecināms uz tūkstoš trīs simti septīto ga­du, templiešu apcietināšanas laiku. Tā laika dokumentos viņš atradis ļoti daudz atsauču uz šo šķietamo ģimenes pienāku­mu, bet nekur nav bijis nekādu sīkāku datu. Acīmredzot Larss daudz laika pavadījis vietējos klosteros, pētīdams rak­stiskās liecības. Taču grāmatā, ko Torvaldsens nopirka, uz­zīmēts Marī kaps, un, manuprāt, norāde meklējama tieši tur. Marī nomira tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā ga­dā, bet pieminekli ar uzrakstu abats Bigū uzlika tikai tūk­stoš septiņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Atcerieties, kas tolaik notika. Brieda Franču revolūcija, un tika postītas ka­toļu baznīcas. Bigū bija noskaņots pret republikāņiem, tāpēc tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā bēga uz Spā­niju un divus gadus vēlāk tur nomira, tā arī nekad neatgriez­damies Rcnnes-le-Chdteau.

Ko, pec Larsa domam, Bigu noslēpa taja stikla pude­lītē?

Varbūt tur nebija rakstīts tieši de Blanšforu noslēpums, bet veids, kā to uzzināt. Larss dienasgrāmatā raksta viņš esot stingri pārliecināts, ka noslēpuma atslēga ir Marī kaps.

Malons sāka saprast.

Tāpēc tik liela nozīme ir grāmatai.

Stefānija pamāja.

Kapsētā pie baznīcas Sonjērs uzracis daudzus kapus, iz­ņemdams kaulus un salikdams tos kopīgā osuārijā, kas jo­projām atrodas aiz baznīcas. Larss raksta, ka tas izskaidro, kāpēc tagad tur nav kapu, kas būtu datēti agrāk par tūk­stoš astoņi simti astoņdesmit piekto gadu. Vietējie iedzīvo­tāji sacēluši lielu traci par Sonjēra rīcību, tāpēc pilsētas do­mes locekļi likuši viņam šos darbus pārtraukt. Marī dc Blanšforas kauli nav ekshumēti, bet Sonjērs iznīcinājis visus burtus un simbolus uz kapakmens. Taču viņš nav zinājis, ka vietējais mērs Ežēns Štibleins tos uzzīmējis un zīmējums sa­glabājies. Larss uzzinājis, ka zīmējums pastāv, bet tā arī nav varējis atrast grāmatu.

Kā Larss zināja, ka Sonjērs izdzēsis uzrakstus?

Dokumentos minēts, ka Marī kaps postīts tieši tajā lai­kā. Sevišķu nozīmi tam neviens nav piešķīris, taču kurš gan cits to būtu darījis, ja ne Sonjērs?

Un Larss uzskatīja, ka tas ļautu atrast dārgumus?

Dienasgrāmatā viņš raksta, ka tic Sonjērs atšifrējis aba­ta Bigū atstāto vēstījumu un atradis vietu, kur slēpjas tem­plieši. Viņš to pastāstījis tikai savai mīļākajai, bet viņa miru­si, nepateikdama to nevienam.

Ko tad tu gribēji darīt? Izmantot dienasgrāmatu un to grāmatu, lai atkal meklētu bagātības?

Nezinu, ko būtu darījusi. Zinu tikai, ka man kāds vēlē­ja doties uz Dāniju, nopirkt grāmatu un pētīt. Viņa apklu­sa. Turklāt tas bija aizbildinājums atbraukt uz šejieni, uz laiku apmesties viņa mājā un atcerēties.

To Malons saprata.

Kāpēc vajadzēja iesaistīt Pēteru Hansenu? Kāpēc tu glu­ži vienkārši nepirki to grāmatu pati?

Es joprojām strādāju ASV valdībai. Domāju, ka šādi būs drošāk mans vārds nekur neparādītos. Protams, man ne­bija ne jausmas, kas ar to saistās.

Malons apsvēra Stefānijas teikto.

Tātad Larss gāja pa pēdām, ko atstājis Sonjērs, tieši tā­pat kā Sonjērs sekoja Bigū atstātajām norādēm.

Stefānija pamāja.

Šķiet, pa tām pašam pedam dodas vel kads cits.

Malons atkal apskatīja istabu.

Lai cerētu, ka noskaidrosim vismaz kaut ko, mums va­jadzēs visu šo pārbaudīt ļoti rūpīgi.

Tad kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Ienākot mājā, viņi ar durvīm bija pastūmuši tuvāk sienai pasta sūtījumu kau­dzīti, kas acīmredzot bija iemesta caur spraugu durvīs. Ma­lons piegāja tai klāt un paņēma dažas aploksnes.

Stefānija pienāca tuvāk.

Parādi man to! viņa lūdza.

Malons pasniedza viņai pelēkbrūnu aploksni ar melnu uz­rakstu.

Zīmīte, ko man atsūtīja kopā ar Larsa dienasgrāmatu, bija rakstīta uz tādas pašas krāsas papīra, un arī rokraksts šķiet līdzīgs. Stefānija sameklēja pleca somā papīra lapu, un viņi salīdzināja rokrakstus.

Tieši tāds pats, viņa sacīja.

Esmu pārliecināts, ka Skovilam nebūtu iebildumu, Ma­lons teica un atplēsa aploksni.

Iekšā atradās deviņas lapas. Uz vienas bija ar roku rak­stīts ziņojums tinte un rokraksts tieši tāds pats kā vēstulē, ko bija saņēmusi Stefānija.

Viņa ieradīsies. Piedodiet viņai! Jūs esat ilgi mek­lējis un pelnījis to noskaidrot. Kopīgi tas varētu izdo­ties. Aviņonā atrodiet Kleridonu! Viņš var norādīt ceļu. Tikai prend garde l'Ingenieur.

Malons vēlreiz izlasīja pēdējo teikumu prend garde l'Ingenieur.

"Sargieties no inženieres". Ko tas nozīmē?

Labs jautājums.

Vai dienasgrāmatā nav pieminēta kāda inženiere?

Ne ar vienu vārdu.

Piedodiet viņai! Acīmredzot sūtītājs zinājis, ka tu un Sko­vils nebijāt visai labās attiecībās.

Tas ir biedējoši. Man nebija ne jausmas, ka to kāds va­rētu zināt.

Malons aplūkoja astoņas pārējās lapas.

Tās ir no Larsa dienasgrāmatas trūkstošās lapas. Viņš nopētīja pastmarku uz aploksnes. Tā bija sūtīta no Perpiņānas Francijā, netālu no jūras. Pirms piecām dienām. Skovils to nesaņēma. Tā pienāca pārāk vēlu.

Ernstu noslepkavoja, Koton. Tagad vairs šaubu nav. Malons domāja tāpat, bet viņam darīja raizes vēl kaut

kas. Klusi piegājis pie loga, viņš palūrēja caur žalūzijām.

Mums jābrauc uz Aviņonu, teica Stefānija.

Viņš piekrita, taču, uzmanīgi vērodams tukšo ielu, pama­nīja kaut ko pazibam, kā jau bija domājis, tāpēc sacīja:

Vispirms mums jāparūpējas par kaut ko citu.

ABATIJA DES FONTA!NES

SEŠI VAKARĀ

De Rokfors raudzījās uz brāļiem, kuri bija sapulcējušies. Savos amata tērpos viņi ģērbās reti. Statūti noteica, ka pa­rasti viņiem jāģērbjas pieticīgi un bez ārišķības. Taču konklāvā visam bija jānotiek oficiāli un katram tā loceklim jāvelk mu­gurā tērps, kas atbilst viņa amata pakāpei.

Skats bija iespaidīgs. Brāļi bruņinieki lepojās baltos vil­nas apmetņos virs īsām baltām sutanām, ko priekšpusē grez­noja tumšsarkana josla, darināta smalkā izšuvumā. Kāju stil­bus ietvēra sudrabainas zeķes. Galvu sedza balta kapuce. Uz tērpa krūtīm bija sarkanais ordeņa krusts ar četriem vie­nādiem zariem, kas galos kļūst platāki. Tērpu apņēma tumš­sarkana josta, un zobenu tagad aizstāja plata lente pāri ple­cam, kas atšķīra bruņiniekus no amatniekiem, fermeriem, rakstvežiem, priesteriem un palīgiem, kuru apģērba piegrie­zums bija tāds pats kā bruņiniekiem, tikai dažādos zaļās, brūnās un melnās krāsas toņos, bet klēriķus varēja atšķirt pēc baltajiem cimdiem.

Statūti noteica, ka konsistorijas sanāksmi vada maršals. Tādējādi tika novērsta iespēja, ka senešals, būdams otrais tūlīt pēc mestra, varētu ietekmēt sapulces gaitu.

Mani brāļi, ieteicās de Rokfors.

Visi apklusa.

Pienācis atjaunotnes laiks. Mums jāizvēlas mestrs. Pirms sākam, lūgsim mūsu Kunga vadību turpmākajām stundām.

De Rokfors noraudzījās, kā bronzas svečturu mirdzumā noliec galvas četri simti astoņdesmit astoņi brāļi. Aicinājums pulcēties bija nosūtīts tūlīt pēc rītausmas, un šurp bija devu­šies gandrīz visi brāļi, kuri kalpoja ārpus abatijas. Viņi bija sanākuši pils augšējā zālē. Pati pils jeb palais milzīgā, simt pēdu augstā, apaļā citadele ar septiņdesmit pēdu diametru un divpadsmit pēdu biezām sienām bija celta sešpadsmi­tajā gadsimtā. Kādreiz tā bija paredzēta kā abatijas pēdējā aizsardzības pozīcija uzbrukuma gadījumā, bet nu pārvēr­sta par ceremoniju centru. Šaujamlūkās ierīkoti logi ar vit­rāžām, uz dzeltenā apmetuma uzgleznoti Sv. Mārtiņš, Kār­lis Lielais un Jaunava Marija. Apaļajā zālē un divās ar margām apjoztajās galerijās virs tās viegli ietilpa gandrīz pie­ci simti vīru, un akustika tajā bija lieliska.

De Rokfors pacēla galvu un saskatījās ar četriem citiem augstākajiem ordeņa virsniekiem. Komandieris vienlaikus intendants un mantzinis bija viņa draugs. De Rokfors ga­diem ilgi bija veidojis labas attiecības ar šo atturīgo cilvēku un cerēja, ka viņa pūles drīz nesīs augļus. Apģērbu pārzinis, kas pārraudzīja ordeņa brāļu tērpus un drēbes, neapšaubā­mi bija gatavs nostāties maršala pusē. Tomēr sarežģījumi va­rēja rasties ar kapelānu, kas ordenī pārraudzīja visus garī­gos jautājumus. De Rokfors nekad nebija panācis, ka šis venēcietis kaut ko apliecinātu noteikti kapelāns izteica vie­nīgi miglainus vispārinājumus. Tad vēl bija senešals, kas stā­vēja, turēdams beauseant, ordeņa svēto melnbalto kaujas ka­rogu. Tērpies baltajā apmetnī un kapucē ar greznu uzšuvi uz kreisā pleca, kas norādīja viņa augsto amatu, viņš izska­tījās pārliecināts par sevi. De Rokforam radās nejauka, vel­koša sajūta pakrūtē. Tam cilvēkam nebija tiesību valkāt šādu tērpu.

Brāļi, konsistorija ir sapulcējusies. Laiks izvēlēties konklāvu.

Šī procedūra bija maldinoši vienkārša. No liela trauka, kur atradās zīmītes ar visu brāļu vārdiem, tika izņemta viena zī­mīte. Tas, kura vārds atradās uz zīmītes, brīvas izvēles kār­tā nosauca kādu citu no klātesošajiem, kurš atkal izņēma no trauka zīmīti ar kādu vārdu, pēc tam šis brālis atkal pēc sa­vas gribas izvēlējās nākamo, un šāda nejaušā atlase turpinā­jās, līdz bija izvēlēti desmit brāļi, šāda kārtība apvienoja ne­jaušības elementu ar personisku izvēli, ievērojami mazinot iepriekš organizētas neobjektivitātes iespēju. Automātiski konklāvā tika iekļauti de Rokfors kā maršals un sene­šals, tādējādi kopskaits bija divpadsmit. Lai kļūtu par mes­tru, kandidātam vajadzēja saņemt divas trešdaļas balsu.

De Rokfors vēroja izvēles norisi. Kad tā beidzās, izrādī­jās, ka izvēlēti četri bruņinieki, viens priesteris, rakstvedis, fermeris, divi amatnieki un strādnieks. Viņa piekritēju nebi­ja maz. Taču sasodītās nejaušās atlases dēļ konklāvā bija ie­kļauti vairāki tādi, kuru lojalitāte bija labākajā gadījumā apšaubāma.

Desmit izvēlētie panācās uz priekšu un izkārtojās puslokā.

Mums ir konklāvs, de Rokfors paziņoja. Konsisto­rija beigusies. Sāksim.

Visi brāļi atmeta atpakaļ kapuces tas nozīmēja, ka var sākties debates. Konklāvs nenotika slepeni. Kandidātu izvir­zīšana, apspriešana un balsošana norisinājās visu brāļu klāt­būtnē. Taču statūti noteica, ka skatītāji nedrīkst bilst ne puš­plēsta vārda.

De Rokfors un senešals nostājās kopā ar pārējiem. De Rokfors vairs nebija vadītājs konklāvā visi brāļi bija vien­līdzīgi. Viens no visiem divpadsmit, gados vecāks bruņinieks ar kuplu sirmu bārdu, sacīja:

Nākamajam mestram jābūt mūsu maršalam, vīram, kas daudzus gadus sargājis ordeni. Izvirzu viņu par kandidātu.

Piekrišanu izteica vēl divi brāļi. Tā kā par maršalu savu vārdu bija likuši jau trīs brāļi, viņš tika pieņemts par kandi­dātu.

Tad soli uz priekšu spēra viens no amatniekiem ieroču kalējs.

Es neesmu mierā ar to, kas tika nodarīts mūsu mestram. Viņš bija labs cilvēks, kas mīlēja ordeni. Pret viņu nedrīk­stēja vērst iebildumus. Es izvirzu par kandidātu senešalu.

Piekrītoši pamāja vēl divi brāļi.

De Rokfors stāvēja kā sastindzis. Nu pozīcijas bija ieņem­tas.

Lai sākas kauja!

Debates ilga jau otro stundu. Statūti nenoteica konklāvam laika ierobežojumu, taču visiem klātesošajiem vajadzēja stā­vēt, pieņemot, ka procedūras norises ilgumu varētu ietekmēt dalībnieku izturība. Vēl neviens nebija uzaicinājis balsot. Tie­sības to darīt bija ikvienam no divpadsmit konklāvā locek­ļiem, bet neviens negribēja pasteigties un tādējādi zaudēt ie­spēju tā būtu vājuma pazīme, tāpēc balsot uzaicināja vienīgi tad, kad par izvēli šķita pārliecinātas divas trešdaļas no kon­klāvā locekļiem.

Man nepatīk tas, ko tu plāno darīt, senešalam teica priesteris, viens no konklāvā.

Nezināju, ka man ir kāds plāns.

Tu turpināsi vadīt ordeni tā, kā to darīja iepriekšējais mestrs. Kā pagātnē. Vai taisnība?

Es palikšu uzticīgs savam zvērestam tāpat, kā vajadzētu darīt tev, brāli.

Manā zvērestā nekas nav teikts par vājumu, prieste­ris sacīja. Nav prasīts, lai esmu apmierināts ar pasauli, kas vārgst neziņā.

Savas zināšanas mēs esam sargājuši gadsimtiem ilgi. Kā­pēc tu gribi, lai mēs pārvēršamies?

Soli uz priekšu spēra vēl kāds konklāvā loceklis.

Esmu noguris no liekulības. Man tā rada nelabumu. Al­katības un nezināšanas dēļ mēs gandrīz aizgājām bojā. Laiks atdarīt.

Ar kādu nolūku? senešals jautāja. Kas ar to tiks pa­nākts?

Taisnīgums, iesaucās kāds cits bruņinieks, un piekri­šanu izteica vairāki citi konklāvā locekļi.

De Rokfors nolēma iesaistīties debatēs.

Evaņģēlijā teikts: "Lai tas, kurš meklē, nepārstāj mek­lēt, līdz atrod. Tas, kurš atrod, izjutīs satraukumu. To, kurš izjutīs satraukumu, pārņems apbrīna, un viņš valdīs pār visu."

Senešals pavērsās pret viņu.

Toms arī teicis: "Ja jūsu vadoņi jums saka raugieties, valstība ir debesīs, tad jūs redzēsiet putnus debesīs. Ja viņi jums saka valstība ir jūrā, tad jūs redzēsiet zivis ūdenī."

Mēs netiksim nekur, ja tā turpināsim, sacīja de Rok­fors.

Konklāvā locekļi piekrītoši māja ar galvu, tomēr neviens nebalsoja.

Senešals brīdi vilcinājās, tad teica:

Es jautāju tev, maršal. Kāds ir tavs plāns, ja tiksi ievē­lēts? Vai vari mums to pateikt? Vai arī tu darīsi kā Jēzus, atklājot noslēpumus tikai tiem, kuri ir noslēpumu vērti, un neļaujot kreisajai rokai zināt, ko dara labā roka?

De Rokfors izmantoja izdevību, lai pateiktu brāļiem, ko bija iztēlojies.

Jēzus arī teica: "Nav nekā apslēpta, kas netiks atklāts."

Kas tad mums būtu jādara?

De Rokfors pārlaida skatienu plašajai telpai un arī gale­rijai. Šis bija viņa brīdis.

Atceries! Pašu sākumu. Kad zvērestu deva tūkstošiem brāļu. Tie bija drosmīgi vīri, kuri iekaroja Svēto zemi. Hro­nikās stāstīts par kādu garnizonu, kas zaudējis kauju saracēņiem. Pēc kaujas diviem simtiem dzīvajos palikušo bruņi­nieku piedāvāja saglabāt dzīvību, ja viņi atteiksies no Kristus un pievienosies islāmam. Visi atteicās un ļāva, lai musulma­ņi viņiem nocērt galvu. Tas ir mūsu mantojums. Krusta karš bija mūsu karš. Lai radītu lielāku iespaidu, viņš brīdi klu­sēja. Tieši tāpēc ir tik grūti atzīt to, kas notika piektdienā, tūkstoš trīs simti septītā gada trīspadsmitajā oktobrī tik kaunpilnā, tik nicināmā dienā, ka Rietumu civilizācija arvien vēl to apzīmē par nelaimi. Tūkstoši brāļu tika netaisnīgi ap­cietināti. Dienu pirms tam viņi bija Kristus un Zālamana tem­pļa nabadzīgie bruņinieki, viņi iemiesoja visu, kas labs, un bija gatavi mirt par baznīcu, pāvestu un Dievu. Jau nākama­jā dienā viņus apsūdzēja ķecerībā. Un par ko? Viņus apvai­noja, ka viņi spļāvuši uz krustu, neķītri skūpstījušies, noturē­juši slepenas sapulces, dievinājuši kaķi, piekopuši sodomiju, pielūguši kādu bārdainu vīrieša galvu. Viņš apklusa. Tur nebija ne druskas patiesības, tomēr mūsu brāļus spīdzināja, un daudzi neizturēja un padevās, nepatiesi atzīdamies. Simt divdesmit brāļus sadedzināja uz sārta. Viņš atkal apklusa. Mūsu mantojums ir kaunpilns, un vēsture mūs piemin tikai ar aizdomām.

Un ko tu teiksi pasaulei? senešals mierīgā toni jau­tāja.

Patiesību.

Kāpēc lai tev ticētu?

Viņiem nebūs citas izvēles, de Rokfors atbildēja.

Kāpēc tad tā?

Man būs pierādījums.

Varbūt tu zini, kur atrodas mūsu Lielais mantojums?

Senešals bija pieskāries vienīgajai vājajai vietai, bet nedrīk­stēja izrādīt savu vājumu.

Tas man ir viegli pieejams.

Brāļi galerijā ieelsojās aiz pārsteiguma.

Senešala vaibsti palika tikpat mierīgi.

Tu saki, ka pēc septiņiem gadu simteņiem esi atradis nozaudētos arhīvus. Vai esi atradis arī mūsu bagātības, kas netika Filipam Skaistajam?

Arī tām es varu viegli piekļūt.

Pārdroši teikts, maršal.

De Rokfors cieši raudzījās uz brāļiem.

Esmu meklējis desmit gadus. Norādes ir sarežģītas, to­mēr drīz vien manā rīcībā būs pierādījums, ko pasaule ne­varēs noliegt. Nav svarīgi, vai kāds mainīs domas. Uzvara tiks gūta, pierādot, ka mūsu brāļi nav bijuši ķeceri. Ikviens no viņiem bijis svētais.

Pūlī iešalcās aplausi. De Rokfors izmantoja šo brīdi.

Romas katoļu baznīca likvidēja mūsu ordeni, pasludi­nāja, ka mēs pielūdzot elkus, taču baznīca godā pati savus tukšās greznības elkus. Viņš atkal brīdi klusēja, tad skaļi sacīja: Es atgūšu līķautu.

Atkal aplausi. Vēl skaļāki. Ilgāki. Tas bija statūtu pārkā­pums, bet šobrīd neviens par to neuztraucās.

Baznīcai nav tiesību uz mūsu līķautu, de Rokfors sau­ca, pārkliegdams aplausus. Mūsu mestru Žaku dc Molē spīdzināja, mocīja un sadedzināja uz sārta. Un ko viņš bija noziedzies? Uzticīgi kalpojis Dievam un savam pāvestam. Viņa mantojums nepieder viņiem. Tas ir mūsu mantojums. Mums ir līdzekļi, kā sasniegt šo mērķi. Tas notiks manā vadībā.

Senešals iedeva beauseant vīrietim, kas stāvēja viņam bla­kus, piegāja tuvu klāt de Rokforam un nogaidīja, līdz ap­lausi apklust.

Un kas būs ar tiem, kuri nedomā tā kā tu?

"Kas meklē, atrod, un, kas klaudzina, tam atver."

Un tie, kuri to nedarīs?

Arī par tiem evaņģēlijā pateikts skaidri. "Bēdas jums, ko pārņēmuši sātana dēmoni."

Tu esi bīstams cilvēks.

Nē, senešal, bīstams esi tu. Tu atnāci pie mums vēlu un ar gļēvu sirdi. Tev nav jēgas par mūsu vajadzībām, tu zini tikai to, ko pats un tavs mestrs uzskatīji par tām. Es šim or­denim esmu atdevis savu dzīvi. Neviens nav apšaubījis ma­nas spējas tikai tu. Es allaž esmu turējies pie ideāla un drī­zāk lūzīšu nekā liekšos. Viņš novērsās no pretinieka un pagriezās pret konklāvu. Diezgan. Uzaicinu balsot.

Statūti noteica, ka debates līdz ar to beigušās.

Es balsošu pirmais, sacīja de Rokfors. Par sevi. Tie, kuri piekrīt, sakiet!

Viņš vēroja, kā lēmumu apdomā desmit atlikušie konklā­vā locekļi. Kad viņš strīdējās ar senešalu, viņi bija klusējuši, bet klausījušies tik saspringti, ka bija skaidrs visi sapra­tuši. De Rokfors nopētīja viņus un cieši vērās uz tiem, ku­rus uzskatīja par pilnīgi uzticamiem.

Rokas sāka celties uz augšu.

Viena. Trīs. Četras. Sešas.

Septiņas.

Nu de Rokforam jau bija vajadzīgās divas trešdaļas, bet viņš gribēja vairāk, tāpēc vēl gaidīja, pirms varētu pasludi­nāt uzvaru.

Par viņu nobalsoja visi desmit.

Telpā atskanēja skaļi apsveikuma saucieni.

Senajos laikos viņu būtu nogāzuši no kājām un aiznesuši uz kapelu, kur viņam par godu noturētu misi. Vēlāk notik­tu svinības tā bija viena no retajām reizēm, kad ordenis atļāvās jautrību. Taču tagad tā vairs nenotika. Vīri sāka skan­dēt viņa vārdu, un brāļi, kuri nekad nemēdza izpaust emo­cijas, tagad izrādīja atzinību, skaļi aplaudējot. Aplausiem pie­vienojās saucieni beauseant, un šis vārds atbalsojās plašajā zālē.

Lai slava!

Skandēšanai turpinoties, de Rokfors paraudzījās uz senešalu, kas stāvēja viņam blakus. Viņi ielūkojās viens otram acīs, un de Rokfors lika saprast, ka mestra izvēlētais pēctecis ne vien zaudējis cīņā, bet zaudētājam turklāt draud nāves briesmas.

RENNESL E Cl 1Ā TE. 11 •

DEVIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES VAKARĀ

Stefānija klaiņoja pa mirušā vira māju.

Tās izskats bija raksturīgs šim apvidum. Stipru, aptēstu baļķu grīdas, griesti ar sijām, akmens kamīns, vienkāršas priežkoka mēbeles. Telpas nebija plašas, bet pilnīgi pietie­kamas divas guļamistabas, darbistaba, vannasistaba, vir­tuve un darbnīca. Larsam arī agrāk bija patikusi kokapstrā­de, un Stefānija ievēroja, ka viņa virpas, kalti, griežņi un grebļi arvien vēl ir te. Visi instrumenti bija salikti uz dēļa, un tos klāja plāna putekļu kārtiņa. Stefanijai mājās joprojām glabājās bļodas, kārbas un svečturi, ko Larss bija izgatavo­jis no vietējiem kokiem.

Laulības laikā viņa vīru šeit bija apmeklējusi tikai dažas reizes. Stefānija un Marks dzīvoja Vašingtonā, tad Atlantā. Larss lielākoties uzturējās Eiropā, pēdējā gadu desmitā viņš dzīvoja Rennā. Nekad viņi nemēģināja ielauzties viens otra teritorijā, neprasījuši atļauju. Lai gan abi ļoti daudzos jautā­jumos nesapratās, tomēr allaž palika savstarpēji laipni. Var­būt pat pārāk laipni, Stefānija daudzkārt tika domājusi.

Viņa vienmēr bija uzskatījusi, ka māju Larss nopircis par pirmās grāmatas honorāru, bet tagad zināja, ka nopirkt to palīdzējis Henriks Torvaldsens. Tas Larsam bija tik rakstu­rīgi. Par naudu viņš nemēdza rūpēties un visu, ko nopelnī­ja, tērēja ceļojumiem un savu ideju īstenošanai, atstājot Stefānijas ziņā pienākumu raudzīties, lai tiek samaksāti rēķini. Viņa tikai nesen bija atmaksājusi aizņēmumu, ar kuru finan­sēja Marka studijas koledžā un universitātē. Dēls vairākas reizes bija piedāvājis, ka parādu saistības uzņemsies pats, se­višķi kopš tā laika, kad viņi atsvešinājās, bet Stefānija vien­mēr atteicās. Vecāku uzdevums bija sniegt bērnam izglītību, un viņa to uztvēra nopietni. Tagad Stefanijai likās, ka var­būt pārāk nopietni.

Vairākus mēnešus pirms Larsa nāves viņi nebija sarunā­jušies viens ar otru. Abu pēdējā tikšanās bija nejauka, viņi atkal bija strīdējušies par naudu, atbildību, ģimeni. Mēģinā­jums aizstāvēt Larsu vakar pie Henrika Torvaldsena bija licies tukšvārdīgs, taču Stefanijai nebija nācis prātā, ka pa­tiesība par viņas un vīra atsvešināšanos kādam ir zināma. Tomēr Torvaldsens acīmredzot to zināja. Varbūt viņi ar Lar­su bijuši tuvi draugi. Diemžēl Stefānija to nekad vairs neuz­zinās. Tā jau allaž bija ar pašnāvību darot galu pašnāv­nieka ciešanām, tā radīja ilgstošas mocības tiem, kuri palika dzīvajos. Stefānija tik ļoti vēlējās atbrīvoties no nelāgās iz­jūtas, kas šķita iemitinājusies pakrūtē. Neveiksmes radītās sāpes tā šīs izjūtas reiz nosaucis kāds rakstnieks. Stefānija tam piekrita.

Beigusi apstaigāt telpas, viņa iegāja darbistabā un apsē­dās pretī Malonam, kas jau kopš pusdienām lasīja Larsa die­nasgrāmatu.

Tavs vīrs bijis pedantiski rūpīgs pētnieks, viņš teica.

Tekstā daudz kas ir noslēpumains. Arī Larss bija ļoti noslēpumains cilvēks.

Malons, šķiet, dzirdēja sarūgtinājumu, kas izskanēja vi­ņas balsī.

Vai gribi man pastāstīt, kāpēc tu jūties atbildīga par to, ka viņš izdarīja pašnāvību?

Stefānija nolēma, ka ļaus Malonam izprašņāt viņu. Viņai bija nepieciešams runāt par to.

Nevarētu teikt, ka es jūtos atbildīga. Gluži vienkārši jū­tu, ka esmu tur iesaistīta. Mēs abi bijām lepni. Arī ietiepīgi. Es strādāju Tieslietu ministrijā, Marks bija jau pieaudzis, mēs runājām, ka jāļauj man darīt, kā es pati vēlos, tāpēc pievēr­sos tam, kas, manuprāt, bija svarīgi. Larss darīja to pašu. Diem­žēl mēs viens otru nenovērtējām.

Pēc tik daudziem gadiem atskatā jau ir viegli runāt. To­reiz to zināt nebija iespējams.

Tur jau tā lieta, Koton. Es esmu šeit. Viņa vairs nav. Stefanijai bija ļoti grūti runāt par sevi, bet tas bija jāizsaka.

Larss bija talantīgs rakstnieks un labs pētnieks. Vai atce­ries, ko stāstīju par Sonjēru un šo pilsētu? Vai interesanti? Ja es būtu par to padomājusi tad, kad Larss vēl bija dzīvs, var­būt viņš joprojām būtu šeit. Stefānija saminstinājās. Viņš bija tik mierīgs cilvēks. Nekad nepacēla balsi. Nekad netei­ca nevienu sliktu vārdu. Viņa ierocis bija klusēšana. Viņš va­rēja staigāt apkārt nedēļām, neizteikdams ne vārda. Tas mani tracināja.

Nu, to es saprotu. Malons pasmaidīja.

Zinu. Mana ātrā daba. Larss ar to tā arī nevarēja sa­mierināties. Beigu beigās mēs nolēmām, ka būs labāk, ja viņš dzīvos savu dzīvi, bet es savējo. Šķirties negribējām ne viens, ne otrs.

Tas skaidri parāda, ko viņš pret tevi izjuta dziļi sirdī.

Es to nesapratu. Zināju vienīgi, ka starp mums ir Marks. Viņš tiecās pie Larsa. Man bija grūti tikt galā ar savām emo­cijām. Larss bija citāds. Un Markam piemita tēva zinātkāre reliģijas jautājumos. Viņi bija tik līdzīgi. Mans dēls izvēlējās tēvu un atraidīja mani, bet es pati to panācu. Torvaldsenam bija taisnība. Darbs man padevās izcili, bet es galīgi nepratu tikt galā ar savu dzīvi. Pirms Marks gāja bojā, es ar viņu ne­biju runājusi trīs gadus. Šīs patiesības apjauta un sāpes sa­trieca Stefāniju. Vai vari iedomāties, Koton? Mēs ar dēlu trīs gadus nebijām viens otram pateikuši ne vārda.

Kā radās tāda atsvešinātība?

Marks nostājās tēva pusē, tāpēc es nošķīros savā dzī­vē, bet viņi viņējā. Marks dzīvoja Francijā. Es paliku Ame­rikā. Pēc laiciņa jau vairs nebija grūti nelikties ne zinis par viņu. Neļauj, ka tā notiek ar tevi un Gēriju! Dari savu dar­bu, bet nepieļauj to!

Es esmu pārcēlies uz dzīvi četrus tūkstošus jūdžu attā­lumā no viņa.

Tavs dēls dievina tevi. Tām jūdzēm nav lielas nozīmes.

Esmu daudz domājis, vai rīkojos pareizi.

Tev jādzīvo sava dzīve, Koton. Jāiet savs ceļš. Šķiet, dēls ciena tavu izvēli, lai gan ir vēl pavisam jauns. Mans bija daudz vecāks un daudz skarbāks pret mani.

Malons paraudzījās pulkstenī.

Saule norietējusi jau pirms divdesmit minūtēm. Gandrīz īstais laiks.

Kad tu pirmo reizi pamanīji, ka mums seko?

Tūlīt pēc tam, kad atbraucām. Tie bija divi vīrieši. Abi līdzinājās tiem no katedrāles. Viņi sekoja mums kapsētā, tad pa pilsētu. Tagad viņi ir tur, ārā.

Vai viņi nenāks te, iekšā?

Malons papurināja galvu.

Viņi tikai novēro.

Tagad saprotu, kāpēc tu aizgāji no Magelāna nodaļas. Spriedze. Tas ir grūti. Nekad nedrīkst zaudēt modrību. Tev Kopenhāgenā bija taisnība. Es nezinu, kas ir aģenta darbs.

Man grūtības radās tad, kad tā pacilātībai līdzīgā trauk­sme sāka iepatikties. Tieši tad var draudēt nāve.

Mēs pārējie dzīvojam relatīvā drošībā. Taču kā ju­ties tu, zinādams, ka izseko ikvienu tavu soli, ka grib tevi nogalināt? Tagad es saprotu, ka tu biji pārmocījies. Galu galā tev vajadzēja rast kādu glābiņu.

Treniņš palīdz pārvarēt bailes. Cilvēks iemācās tikt galā ar nedrošības izjūtu. Taču tu nekad to neesi mācījusies. Ma­lons pasmaidīja. Tu esi tikai priekšniece.

Ceru, tu atceries, ka nebiju nodomājusi iesaistīt tevi šajā pasākumā.

Tu to pateici ļoti skaidri.

Tomēr es priecājos, ka esi šeit.

-Šo iespeju es nebūtu laidis garām ne par kādiem pasau­les labumiem.

Stefānija smaidīja.

Tu man biji pats labākais aģents.

Biju tikai pats veiksmīgākais. Un man pietika veselā sa­prāta.

Pēters Hansens un Ernsts Skovils ir noslepkavoti. Stefānija brītiņu klusēja, tad izteica domu, kurai bija sākusi ti­cēt. Varbūt Larss arī. Tas vīrietis katedrālē gribēja, lai es to zinu. Lika man netieši noprast.

Loģiski to ir grūti pamatot.

Zinu. Nav pierādījumu. Taču man ir tāda nojauta. Es gan neesmu aģente, bet esmu sākusi uzticēties savām nojau­tām. No otras puses, nevar izdarīt secinājumus, balstoties uz pieņēmumiem. Jāiegūst fakti. Šī lieta ir Joti dīvaina.

Bez šaubām, ļoti dīvaina. Tempļa bruņinieki. Noslēpu­maini uzraksti uz kapakmeņiem. Priesteri, kas atrod nozu­dušas bagātības.

Stefānija pameta skatienu uz Marka fotogrāfiju, kas atra­dās uz mazā galdiņa. Viņš bija nofotografēts dažus mēnešus pirms nāves. Jaunā vīrieša dzīvīgie vaibsti tik ļoti līdzinājās Larsam. Tāds pats šķelts zods, mirdzošas acis un tumsnēja āda. Kā gan viņa bija pieļāvusi, ka viņu attiecības kļūst tik sliktas?

Savādi, ka fotogrāfija ir šeit, Malons ieteicās, redzē­dams, uz ko Stefānija raugās.

Es to noliku pēdējo reizi, kad šeit biju. Pirms pieciem gadiem. Pavisam drīz pēc tās nelaimes lavīnā. Grūti bija ticēt, ka viņas vienīgais bērns jau piecus gadus ir miris. Bēr­ni nedrīkst mirt, domājot, ka vecāki viņus nav mīlējuši. Vīrs, no kura Stefānija bija atsvešinājusies, gulēja kapā, bet Marku bija dziļi aprakuši Pireneju sniegi trīsdesmit jūdzes uz dien­vidiem no šejienes. Man ar to jātiek galā, Stefānija dre­bošā balsī čukstēja, skatoties fotoattēlā.

Es joprojām nezinu, kas tas ir.

Arī Stefanijai tas nebija skaidrs.

Malons pacēla augšup dienasgrāmatu.

Vismaz mēs zinām, kur Aviņonā atrast Kleridonu, kas minēts vēstulē Ernstam Skovilam. Viņu sauc Ruā Kleridons. Dienasgrāmatā ir adrese un apzīmējums. Larss un viņš biju­ši draugi.

Nezināju, ka tu to atradīsi.

Vai es vēl kaut ko esmu palaidis garām?

Grūti pateikt, kas ir svarīgs. Tur daudz kas rakstīts.

Tev jābeidz melot man.

Stefānija rājienu bija gaidījusi.

Zinu. ,

Es nevaru tev palīdzēt, ja tu kaut ko slēp.

Viņa to saprata.

Ko tu vari teikt par trūkstošajām lapām, kas tika atsū­tītas Skovilam? Vai tur kaut kas ir?

To man pasaki tu. Malons iedeva viņai astoņas lapas. Stefanijai likās, ka tas palīdzēs novērst domas no Larsa un Marka, tāpēc viņa pārlasīja ar roku rakstīto tekstu. Lie­lākoties tur nekā īpaša nebija, taču, lasot pāris vietu, viņai

sažņaudzās sirds. /

… Sonjērs neapšaubāmi rūpējās par savu mīļāko. Viņa pārnāca dzīvot pie Sonjēra, kad viņas ģimene ieradās Rennā. Viņas tēvs un brālis bija prasmīgi amatnieki, un viņas māte aprūpēja draudzes priestera māju. 7ās bija tūkstoš astoņi simti deviņdesmit otrajā gadā, gadu pēc tam, kad Sonjērs daudz ko bija atra­dis. Kad viņas ģimene pārcēlās uz dzīvi citur, lai strā­dātu tuvējā fabrikā, viņa palika pie Sonjēra līdz pat viņa nāvei divdesmit gadus vēlāk. Kopš kāda laika Son­jērs dokumentāri nodeva viņas īpašumā visu, ko iegā­dājās, tādējādi apliecinot, ka uzticas viņai. Viņa bija Sotijēratn bezgala uzticīga un glabāja viņa noslēpu­mu trīsdesmit sešus gadus pēc viņa nāves. Es apskau­žu Sonjēru. Viņš pazina sievietes atdevīgo mīlestību un atbildēja tai ar pilnīgu paļāvību un cieņu. Cik zi­nāms, viņš bijis ciets vīrs, kam grūti izpatikt, vīrs, kas tiecies paveikt ko tādu, lai ļaudis viņu atcerētos. Viņa atstātais mantojums ir krāšņā Marijas Magda­lēnas baznīca. Nekur nav minēts, ka viņa mīļāka kaut reizi iebildusi pret to, ko viņš dara. Visur rakstīts, ka viņa veltījusi sevi viņam un atbalstījusi savu labvēli it visās iecerēs. Droši vien viņiem dažreiz bija nesa­skaņas, tomēr viņa palika Sonjēram uzticīga līdz pat viņa pēdējai stundiņai un pēc tam vēl gandrīz četrus gadu desmitus. Par uzticību daudz ko varētu teikt. Vīrietis var paveikt brīnumus, ja sieviete, kuru viņš mīl, atbalsta viņu, lai arī varbūt domā, ka tas, ko viņš dara, nav visai gudri. Sonjēra mīļākā noteikti ne vie­nu reizi vien šūpoja galvu, noraugoties viņa šķietami bezjēdzīgajos darbos. Tiem laikiem smieklīga bija gan villa "Betānija", gan Magdalēnas tornis. Taču viņa nekad necentās atvēsināt abata degsmi. Viņa rūpējās

par Sonjēru, jaujot viņam būt tādam, kāds viņš gri­bēja būt, un iznākumu var skatīt tie tūkstoši, kuri katru gadu brauc uz Rennu. Tāds ir Sonjēra atstātais mantojums. Viņai jāpateicas par to, ka tas joprojām eksistē.

Kāpēc tu devi man to lasīt? Stefānija jautāja Malonam, kad bija beigusi.

Tev vajadzēja izlasīt.

No kurienes radās visi tie rēgi? Varbūt Rennes-le-Chāteau nebija nekādu dārgumu, taču šajā vietā perinājās ļauni gari, kas gribēja viņu mocīt.

Kad saņēmu dienasgrāmatu un lasīju to, sapratu, ka esmu bijusi netaisna pret Larsu un Marku. Viņi ticēja tam, ko mek­lēja, gluži tāpat kā es ticēju savam darbam. Marks mēdza teikt, ka es pret visu izturoties noraidoši. Stefānija pieklu­sa, cerot, ka mirušo gari klausās. Kad izlasīju dienasgrā­matu, sapratu, ka man nav bijusi taisnība. Lai ko meklēja Larss, viņam tas bija svarīgi, tāpēc vajadzēja, lai tas būtu sva­rīgi arī man. Tieši tāpēc es braucu šurp, Koton. Esmu to vi­ņiem parādā. Stefānija palūkojās uz Malonu ar nogurušu skatienu. Dievs zina, ka esmu parādā. Es tikai nezināju, ka likmes būs tik augstas.

Viņš atkal paraudzījās pulkstenī, tad palūkojās uz tumša­jiem logiem.

Laiks noskaidrot, cik augstas tās ir. Vai tu varēsi palikt

te?

Stefānija saņēmās un pamāja.

Sākšu kaut ko darīt. Tu ķeries pie tā, kas jādara tev.

No mājas Malons izgāja pa galvenajām durvīm, necenz­damies slēpties. Abi vīrieši, kurus viņš bija ievērojis jau ag­rāk, stāvēja ielas tālākajā galā aiz stūra netālu no pilsētas mū­ra, no kurienes varēja saskatīt Larsa Nela māju. Lai vīrieši tagad varētu Malonam sekot, viņiem būtu jāiet pāri tukšajai ielai. Amatieri. Profesionāļi būtu nostājušies katrs savā ielas galā, gatavi doties tajā virzienā, kur būtu izdevīgi atbilstoši situācijai. Šis secinājums mazināja Malona bažas tāpat kā Roskildē. Tomēr viņš nezaudēja modrību un saspringti vē­roja apkārtni, gudrodams, kas ir cilvēki, kurus tik ļoti inte­resē, ko dara Stefānija.

Vai tiešām tie būtu mūsdienu templieši?

Larsa mājā Stefānijas žēlabas viņam bija atsaukušas atmi­ņā Gēriju. Bērna nāve likās kaut kas neiedomājams. Grūti bija pat iedomāties, cik dziļas ir Stefānijas bēdas. Varbūt pēc atvaļināšanās vajadzēja palikt Džordžijā, bet Gērijs nebija gribējis par to pat dzirdēt. "Neraizējies par mani!" dēls tei­ca. "Es braukšu pie tevis ciemos." Četrpadsmit gadus vecs zēns, un jau tik gaiša galva. Tomēr tagad Malonu biedēja paša pieņemtais lēmums, īpaši šobrīd, kad viņš atkal riskēja ar savu galvu kāda cita dēļ. Lai gan viņa tēvs bija darījis tāpat viņš bija zemūdenes komandieris un gāja bojā, kad zemūde­ne mācību laikā nogrima Ziemeļatlantijas ūdeņos. Malonam tolaik bija desmit gadi, un viņš atcerējās, cik smagi tēva nāvi pārdzīvoja māte. Piemiņas dievkalpojumā viņa pat atteicās pieņemt salocīto karogu, ko viņai piedāvāja godasardzes vīri. Taču to paņēma Malons, un kopš tā laika sainītis sarkanajās, baltajās un zilajās krāsās glabājās pie viņa. Pie tēva kapa aiz­iet nebija iespējams, tāpēc karogs bija vienīgā piemiņa no vī­rieša, ko viņš tikpat kā nebija pazinis.

Malons aizgāja līdz ielas galam. Nemaz nebija jāskatās at­pakaļ, lai zinātu, ka viens vīrietis seko viņam, bet otrs pali­cis pie mājas vērot Stefāniju.

Malons nogriezās pa kreisi un devās uz Sonjēra īpašuma pusi.

Renna nekādā ziņā nebija vieta, kur dzīve arī naktī ir ro­sīga. Māju durvis bija cieši noslēgtas ar bultām, logu slēģi aizvērti. Slēgti bija arī restorāns, grāmatveikals un kioski. Iela tinās tumsas plīvurā. Aiz mūriem vējš gaudoja tik žēla­baini kā dvēseles sāpēs. Aina atgādināja Dimā romānus, kur dzīve risinās ēnu aizsegā un klusos čukstos.

Malons pa nogāzi gāja uz baznīcas pusi. Villa "Betānija" un priestera māja stāvēja tumšas un klusas, dārzu no tās pu­ses apgaismoja 'mēness sirpis, ko brīžam aizklāja skrejošie mākoņi.

Kapsētas vārti bija palikuši vaļā Stefānija jau teica, ka naktī tos neslēdz ciet. Viņš devās tieši uz tiem, zinādams, ka "aste" sekos. Iegājis iekšā, viņš izmantoja blīvo tumsu, lai paslēptos aiz milzīgas gobas. Pametis skatienu atpakaļ, Malons ieraudzīja, ka pa vārtiem straujā solī ienāk sekotājs. Kad viņš gāja garām kokam, Malons spēji metās uz priekšu un ar dūri iebelza viņam pa vēderu. Malons atvieglots'saju­ta, ka vīrietim nav bruņuvestes. Viņš sita vēlreiz pa seju, notriekdams sekotāju zemē, tad uzrāva viņu kājās.

Vīrietis bija gados jauns, neliela auguma, muskuļains, ar gludi noskūtu seju un īsi apgrieztiem gaišiem matiem. No saņemtajiem sitieniem viņš bija apdullis. Malons apčamdīja vīrieti un drīz vien atrada izspiedumu tur atradās ierocis. Pabāzis roku zem vīrieša jakas, viņš izvilka pistoli. Beretta Bobcat. Itālijas ražojums. Neliela pusautomātiskā pistole, pa­redzēta kā nodrošinājums ļaunākajam gadījumam. Kādreiz šādu pistoli bija nēsājis arī Malons. Viņš pielika stobru vī­rietim pie kakla un piespieda pretinieku pie koka stumbra.

Kā sauc to, kas tevi sūtīja? >

Vīrietis neatbildēja.

Tu saproti angliski?

Vīrietis purināja galvu, elsodams un mēģinādams atgū­ties.

Tā kā tu saprati jautājumu, varbūt sapratīsi šo? Ma­lons uzvilka pistoles mēlīti.

Vīrietis sastinga, nojautis, ko tas nozīmē.

Kas tevi sūtīja?

Atskanēja šāviens, un lode ieurbās kokā tieši viņiem virs galvas. Malons apcirtās riņķī un simt pēdu attālumā pama­nīja kādu tumšu stāvu, kas bija notupies vietā, kur terase pie­kļāvās kapsētas mūrim, un rokā turēja šauteni.

Vēl viens šāviens, un lode atlēca no zemes dažu collu at­statumā no Malona kājas. Viņš palaida vīrieti vaļā, un tas izbrāzās ārā no kapsētas.

Taču šobrīd Malonu vairāk uztrauca šāvējs.

Viņš redzēja, ka tumšais stāvs nozūd no terases un ieslīd galerijā. Viņu pārņēma jauns spēka uzplūds. Pistoli rokā tu­rēdams, viņš izskrēja no kapsētas un brāzās uz to pusi, kur starp villu "Betānija" un baznīcu atradās šaura eja. Malons atcerējās aiz tās bija dārzs, ko burta U veidā ietvēra gale­rija līdz pat Magdalēnas tornim.

Viņš iejoņoja dārzā un ieraudzīja, ka tas cilvēks skrien pa galeriju. Tur varēja nokļūt vienīgi pa akmens kāpnēm. Ma­lons brāzās turp un metās augšā pa trim pakāpieniem reizē. Tur viņam sejā ietriecās salta vēja brāzmas, tās bija tik spē­cīgas, ka traucēja tikt uz priekšu.

Viņš redzēja, ka uzbrucējs dodas tieši uz Magdalēnas tor­ni. Malonam ienāca prātā, ka varbūt varētu šaut, bet atkal uzbrāzmoja vējš, it kā brīdinot viņu. Malons nevarēja saprast, kurp uzbrucējs dodas. Galerijas pretējā pusē kāpņu nebija, un durvis uz torņa kāpnēm naktī noteikti bija slēgtas. Krei­sajā pusē stiepās kaltas dzelzs margas, aiz kurām atradās ko­ki, bet atstatums līdz zemei bija desmit pēdu. Labajā pusē aiz zemas akmens sienas bija tūkstoš piecsimt pēdu dziļa ai­za. Šķita, kuru katru brīdi vajadzēs tikties ar uzbrucēju vai­gu vaigā.

Malons apgāja ap terasi, izgāja cauri siltumnīcai un pama­nīja, ka tumšais stāvs ieiet Magdalēnas tornī.

Malons apstājās.

To viņš nebija paredzējis.

Viņš atcerējās, ko Stefānija bija stāstījusi par ēku tā bija būvēta kvadrāta veidā, katras sienas garums aptuveni as­toņpadsmit pēdas, un apaļajā tornī atradās spirālveida kāp­nes, kas veda uz jumtu ar robotu nožogojumu. Tornī kād­reiz bija atradusies Sonjēra privātā bibliotēka.

Malons nolēma, ka citas iespējas nav. Viņš klusi piegāja pie durvīm, redzēja, ka tās ir pavērtas, un nostājās vienā malā. Tad ar kājas spērienu atgrūda durvis vaļā un gaidīja, ka atskanēs šāviens.

Nekā.

Viņš riskēja ielūkoties un ieraudzīja, ka telpa ir tukša. Di­vas sienas aizņēma logi. Mēbeļu nebija. Arī grāmatu ne. Ti­kai koka kastes un divi polsterēti soli. No ķieģeļiem būvēts kamīns. Tad Malons saprata.

Jumts.

Viņš piegāja pie akmens kāpnēm. Pakāpieni bija īsi un šau­ri. Malons pa spirālveida kāpnēm tika līdz augšai, kur atra­dās tērauda durvis. Viņš mēģināja tās atvērt. Neizdevās. Viņš grūda stiprāk. Tās, šķiet, bija aizslēgtas no otras pu­ses.

Tad viņš izdzirdēja, ka aizcērtas durvis lejā.

Malons nokāpa lejā un atklāja, ka arī tās tagad ir aizslēg­tas. Viņš piegāja pie viena no iebūvētajiem logiem, no kura1 varēja redzēt dārzu, un ieraudzīja, ka no terases nolec tumšs stāvs, pieķeras pie kāda resna zara un ar pārsteidzošu veik­lību tiek līdz zemei. Stāvs skriešus devās cauri dārzam uz automašīnu stāvvietu, kas atradās kādu trīsdesmit jardu at­tālumā, uz to pašu stāvvietu, kur Malons bija novietojis Peugeot.

Viņš pakāpās atpakaļ un ielaida trīs lodes dubultloga krei­sajā pusē. Loga vitrāžas ieplaisāja, tad stikli saplīsa. Malons pieskrēja pie loga un ar pistoli novāca lauskas. Uzlēcis uz sola blakus palodzei, viņš izlīda caur izsisto spraugu. Līdz zemei bija aptuveni sešas pēdas. Viņš lēca, tad skrēja uz ma­šīnu stāvvietu.

Kad Malons tika ārā no dārza, viņš sadzirdēja motora rē­koņu un ieraudzīja tumšo stāvu uz motocikla. Braucējs vie­nā rāvienā apgrieza motociklu uz pretējo pusi un, vairīda­mies braukt pa vienīgo ielu, kas veda projām no stāvvietas, aizbēga pa kādu sānceļu starp mājām.

Malons ātri izlēma, ka izmantos ciemata blīvo apbūvi, un šāvās pa īsu celiņu kreisajā pusē, tad nokļuva uz galvenā ceļa. Nogāze veda lejup, tāpēc skriet bija vieglāk, un viņš sadzirdēja no labās puses tuvojamies motociklu. Iespēja va­rētu būt tikai viena, tāpēc Malons turēja ieroci gatavībā un palēnināja soli.

Kad motobraucējs parādījās skatienam, Malons divas rei­zes izšāva.

Viena lode aizlidoja garām, bet otra trāpīja motociklam, pašķīstot dzirkstelēm, tad ar rikošetu atlēca.

Motocikls rēcot aiztraucās cauri pilsētas vārtiem.

Logos sāka iedegties gaisma. Šāvieni šeit noteikti bija reta parādība. Malons pabāza pistoli zem jakas un pa citu sānce­ļu devās atpakaļ uz Larsa Nela māju. Aiz muguras bija dzir­damas balsis. Cilvēki nāca ārā pētīt, kas noticis. Pēc īsa brī­ža viņš jau būs mājā, drošībā. Malons šaubījās, ka tie divi vīrieši vēl ir tepat, taču, ja tomēr tā būtu, diezin vai viņi va­rētu sagādāt nepatikšanas.

Tomēr viņam nelika mieru kāda doma. /

Tā viņam bija iešāvusies prātā, skatoties, kā tumšais stāvs nolec no terases un skrien projām. Tās kustības.

Viņš bija gandrīz vai pilnīgi pārliecināts.

Tā bija sieviete.

ABATIJA DeS FONTAIneS

DESMIT VAKARĀ

Senešals atrada Žofrē. Savu palīgu viņš meklēja jau kopš brīža, kad izklīda konklāvs, un beidzot noskaidroja, ka jau­nais cilvēks devies uz vienu no mazākajām kapelām zieme­ļu spārnā aiz bibliotēkas tā bija viena no daudzajām vie­tām abatijā, kur brāļi varēja baudīt klusumu un atpūsties.

Senešals iegāja telpā, ko apgaismoja tikai sveces, un ie­raudzīja, ka Žofrē guļ uz grīdas. Brāļi bieži vien mēdza no­gulties Dieva altāra priekšā. Iniciācijas laikā tas simbolizēja pazemību, savu niecīgumu debesu priekšā, un turpmāk šī poza to allaž atgādināja.

Mums jārunā, senešals klusi teica.

Viņa jaunais biedrs vēl kādu mirkli palika guļam, tad lēni notupās uz ceļiem, pārmeta krustu un piecēlās.

Sīki izstāsti, ko jūs ar mestru runājāt! Senešals nebija tādā noskaņojumā, lai runātu aplinkus, turklāt Žofrē, par lai­mi, likās mierīgāks nekā Tēvu zālē.

Viņš cieši piekodināja, lai nododu pastā tos divus sūtī­jumus.

Vai viņš teica, kāpēc tas vajadzīgs?

Kāpēc lai viņš to darītu? Viņš bija mestrs. Es tikai viens no jaunākajiem brāļiem.

Acīmredzot viņš tev tā uzticējās, ka lūdza tavu palī­dzību.

Viņš teica, ka jūs jutīšoties aizvainots.

Es neesmu tik sīkumains. Senešals nojauta, ka brālis zina vēl kaut ko. Saki visu!

Nedrīkstu teikt.

Kāpēc ne?

Mestrs pamācīja, lai atbildu uz jautājumu par pasta sū­tījumiem. Taču es nedrīkstot teikt neko vairāk… kamēr kaut kas notiks.

Žofrē, kam tad vēl jānotiek? Ordeņa vadībā ir de Rok­fors. Tu un es būtībā esam palikuši vieni. Brāļi pieslejas de Rokforam. Kas vēl var notikt?

Par to man nav teikšanas.

De Rokfors nevar gūt panākumus bez Lielā mantoju­ma. Tu dzirdēji, kāda bija brāļu reakcija konklāvā. Brāļi viņu pametīs, ja viņam neizdosies to atrast. Vai par to jūs ar mes­tru slepenībā runājāt? Vai mestrs zināja vairāk, nekā teica man?

Žofrē brīdi klusēja, un senešals pēkšņi apjauta to, ko ag­rāk nebija manījis, sava palīga prāta briedumu.

Es kaunos, bet jāteic, ka mestrs man sacīja konklāvā maršals pārspēšot jūs.

Ko vēl viņš sacīja?

Šobrīd es neko vairāk nedrīkstu atklāt.

Žofrē izvairība bija kaitinoša.

Mūsu mestrs bija izcila prāta cilvēks. Kā tu jau teici, viņš paredzēja to, kas notika. Acīmredzot viņš domāja uz priek­šu diezgan tālu, lai tevi izvēlētos par savu orākulu. Pasaki kas man jādara? Senešals nespēja apslēpt balss lūdzošo toni.

Mestrs teica, lai uz šo jautājumu atbildu ar Jēzus vār­diem: "Ja kāds neienīst savu tēvu un māti tāpat kā mani, tas nevar būt mans māceklis."

Tie bija vārdi no svētā Toma evaņģēlija. Taču ko tie no­zīmēja šajā kontekstā? Senešals domāja par to, ko vēl bija rakstījis svētais Toms. "Ja kāds nemīl savu tēvu un māti tā­pat kā mani, tas nevar būt mans māceklis."

Viņš arī gribēja, lai es atgādinu, ko teicis Jēzus: "Lai tas, kurš meklē, nepārstāj meklēt, līdz atrod…"

"Tas, kurš atrod, izjutīs saviļņojumu. To, kurš izjutīs sa­viļņojumu, pārņems apbrīna, un viņš valdīs pār visu," se­nešals ātri izteica tālāk. Vai viņš visu sacīja tikai līdzībās?

Žofrē neatbildēja. Jaunais vīrietis bija daudz zemākā pa­kāpē nekā senešals, viņa ceļš uz zināšanām tikai sākās. Orde­nī brāļi pastāvīgi mācījās, lai pilnīgi apgūtu gnosticismu, tas bija ceļš, kuram parasti nepieciešami trīs gadi. Žofrē aba­tijā bija ieradies tikai pirms astoņpadsmit mēnešiem no kā­da jezuītu klostera Normandijā. Vecāki viņu bija pametuši pavisam mazu, un mūki bija uzaudzinājuši. Mestrs viņu ļoti drīz bija ievērojis un pieprasījis, lai jauno cilvēku iekļauj aba­tijas pārvaldes aprindās. Senešals bija brīnījies par šo, likās, sasteigto lēmumu, bet vecais vīrs pasmaidījis un teicis: "Ar tevi es darīju tāpat."

Senešals uzlika roku palīgam uz pleca.

Ja mestrs aicināja tevi palīdzēt, viņš noteikti bija aug­stās domās par tavām spējām.

Un es viņu nepievilšu. Bālajā sejā parādījās apņēmīga izteiksme.

Ordeņa brāļi gāja dažādus ceļus. Daži tiecās darboties pārvaldē. Citi kļuva par smalku amatu meistariem. Daudzi nodrošināja abatijas pastāvēšanu, strādājot roku darbu vai kopjot sējumus un lopus. Daži veltīja sevi tikai reliģijai. Ti­kai trešajai daļai bija lemts kļūt par bruņiniekiem. Žofrē bija izvēlēts kļūt par bruņinieku aptuveni piecu turpmāko gadu laikā. Viņš jau bija nokalpojis mācekļa laiku un pabeidzis ne­pieciešamo pamata apmācību. Vēl kādu gadu vajadzēja stu­dēt Svētos rakstus, un tikai pēc tam viņš varētū dot pirmo uzticības zvērestu. Tīrais kauns, senešals domāja, ka jaunais cilvēks var zaudēt visu, kā dēļ bija pūlējies.

Senešal, ko jūs domājat par Lielo mantojumu? Vai to va­rēs atrast, kā sacīja maršals?

Vienīgi tas varētu mūs glābt. Dc Rokforam tā nav, bet viņš droši vien domā, ka mēs zinām, kur tas ir Vai mēs to zinām?

Mestrs runāja par to. Vārdi izspruka tik žigli, it kā nemaz nebūtu izteikti.

Senešals gaidīja vēl kaut ko.

Viņš man teica, ka vistuvāk atminējumam nonācis kāds cilvēks Larss Nels. Viņš teica, ka Nels bijis uz pareizā ceļa. Žofrē bālā seja satraukumā raustījās.

Senešals un mestrs daudzkārt bija sprieduši par Lielo mantojumu. Dārgumi bija iegūti laikposmā pirms tūkstoš tris simti septītā gada, bet pēc tīrīšanas paslēpti, lai neļautu Fili­pam Ceturtajam iegūt templiešu mantojumu un zināšanas.

Dažus mēnešus pirms trīspadsmitā oktobra Žaks de Molē bija noslēpis visu, ko ordenis turēja dārgu. Diemžēl nekur nebija atrodama neviena rakstiska liecība par slēptuves at­rašanos, un "melnā nāve" beigu beigās paņēma visus, kas to varbūt zināja. Vienīgā norāde bija ieraksts hronikās tūk­stoš trīs simti septītā gada ceturtajā jūnijā. Kur vislabāk var paslēpt oli? Turpmākie ordeņa mestri bija pūlējušies rast at­bildi un meklējuši, līdz nolēma, ka pūliņi ir bezjēdzīgi. Tikai deviņpadsmitajā gadsimtā kļuva zināmas jaunas norādes nevis no ordeņa, bet no diviem Rennes-le-Chāteau draudzes priesteriem. No abatiem Antuāna Bigū un Beranžē Sonjēra. Senešals zināja, ka Larss Nels no jauna cēlis gaismā šo ap­brīnojamo notikumu, tūkstoš deviņi simti septiņdesmitajā gadā uzrakstot grāmatu, kas pasaulei pavēstīja par mazo Francijas ciematu un tā seno noslēpumu. Tagad frāzes viņš nonācis vistuvāk, viņš bijis uz pareizā ceļa senešalam šķita gan­drīz vai sirreālistiskas.

Viņš jau gribēja taujāt tālāk, kad izdzirdēja soļus. Pagrie­zies senešals ieraudzīja, ka stingrā solī ienāk četri brāļi bru­ņinieki viņš pazina šos cilvēkus. Kopā ar viņiem nāca de Rokfors, nu jau ietērpies mestra baltajā sutanā.

Vai sazvērestība, senešal? de Rokfors jautāja, pazibsnīdams ar acīm.

Vairs ne. Senešalu izbrīnīja tas, ka de Rokfors tik kla­ji demonstrē spēku. Tev vajadzīgi pavadoņi?

Viņi ieradušies tevis dēļ. Lai gan ceru, ka to var nokār­tot civilizētā veidā. Tu esi apcietināts.

Par ko mani apsūdz? senešals jautāja, neizrādot ne ma­zāko satraukumu.

Par zvēresta pārkāpšanu.

Vai paskaidrosi sīkāk?

To es darīšu tiesā. Šie brāļi pavadīs tevi līdz tavām istabām, kur pavadīsi nakti. Rīt atradīšu tev piemērotāku pajumti. Tavas istabas būs vajadzīgas tam, kas stāsies tavā vietā.

Tas ir laipni.

Arī es tā domāju. Vari priecāties. Tavai mājvietai jau sen vajadzēja būt grēku nožēlas cellei.

Senešals zināja par šīm cellēm. Tās bija tādas kā dzelzs kastes, pārāk mazas, lai tajās varētu stāvēt vai gulēt. Cie­tumniekam bija jāsaraujas un jātup, un ciešanas bija vēl lie­lākas tāpēc, ka viņš nesaņēma ne ēdienu, ne ūdeni.

Vai tu gribi atkal izmantot celles?

Senešals redzēja, ka de Rokforam nepatīk izaicinošais jau­tājums, taču francūzis tikai savilka lūpas smaidā. Šis izdzim­tenis nekad nemēdza smaidīt plati un atklāti.

Mani piekritēji atšķirībā no tavējiem ir uzticīgi zvēres­tam. Tāpēc tas nav vajadzīgs.

Gandrīz vai šķiet, ka tu pats tam tici.

Tieši šīs nekaunības dēj es nostājos pret tevi. Tie, kuri mācījušies dievbijīgu disciplīnu, nekad ar otru nerunātu tik necienīgā veidā. Taču tādi cilvēki kā jūs, kas nākat no laicī­gās pasaules, uzskatāt, ka augstprātība ir piedienīga.

Vai tu domā, ka, liedzot mūsu mestram pienācīgo godu, esi izturējies ar cieņu?

Tā bija atmaksa par viņa augstprātību.

Viņš tika uzaudzināts tāpat kā tu.

Tas parāda, ka arī mēs spējam kļūdīties.

Senešals bija noguris klausīties de Rokfora vārdos, tāpēc savaldījās un teica:

Saskaņā ar savām tiesībām es pieprasu tribunālu.

To tu dabūsi. Līdz tam tiksi ieslodzīts.

De Rokfors pamāja ar roku. Četri brāļi pagājās uz senešala pusi, un viņš nolēma pakļauties ar cieņu, lai gan bija no­bijies.

Viņš izgāja no kapelas, apsargu pavadīts, bet pie durvīm mirkli pavilcinājās un pameta skatienu atpakaļ uz Žofrē. Ka­mēr senešals strīdējās ar de Rokforu, jauneklis klusēja. Jau­nais mestrs, protams, nelikās ne zinis par brāli, kas bija tik jauns. Vajadzētu paiet daudziem gadiem, līdz Žofrē varētu kļūt par draudu mestram. Tomēr senešals nobrīnījās.

Žofrē sejā nebija ne miņas no bailēm, kauna vai bažām.

Viņa skatiens bija stingrs un apņēmīgs.

RENNESLECHĀTEAU

SESTDIENA. DIVDESMIT CETURTAIS JŪNIJS

DEVIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES NO RĪTA

Malons ielocīja savu garo augumu mazajā Peugeot. Stefānija jau sēdēja mašīnā.

Vai redzēji kādu? viņa jautāja.

Abi mūsu vakardienas draugi ir atgriezušies. Neatlai­dīgi gan, muļķi tādi.

Vai motocikla meitene nav manāma?

Malons bija pastāstījis Stefanijai par savām aizdomām.

Nedomāju, ka viņa tagad te rādīsies.

Kur ir tie abi atnigos?

Sēž tumšsarkanā Renault tur tālāk aiz ūdenstorņa. Neskaties! Neaizbiedēsim viņus.

Viņš pielāgoja sānskata spoguli tā, lai varētu redzēt Renault. Smilšainajā mašīnu stāvvietā jau atradās tūristu auto­busi un kāds desmits vieglo mašīnu. Šodien laiks vairs nebija skaidrs kā vakar, tagad debesīm pāri klājās svina pelēki vētras mākoņi. Drīz vien bija gaidāms pamatīgs lietus. Viņi brauca uz Aviņonu, kas atradās aptuveni deviņdesmit jūdžu attālumā, lai sameklētu Ruā Kleridonu. Malons jau bija iz­pētījis karti un izdomājis, kā vislabāk braukt, lai izvairītos no "astes".

Viņš iedarbināja mašīnu un izbrauca no ciemata. Kad viņi bija tikuši ārā pa pilsētas vārtiem un nokļuvuši uz līkumota ceļa, Malons pamanīja Renault, kas turējās labu gabalu aiz muguras.

Kā tu domā tikt no viņiem vaļā?

Pavisam vecmodīgā veidā. Malons smaidīja.

Tu vienmēr paredzi visu jau iepriekš, vai ne?

To man iemācīja kāds cilvēks, kuram es strādāju.

Viņi atrada D118 šoseju un brauca uz ziemeļiem. Kartē bija norādīts, ka pēc divdesmit jūdzēm var nokļūt uz A61 tā bija ātrgaitas šoseja dienvidos no Karkasonas, par kuras iz­mantošanu jāmaksā; braucot pa to uz ziemeļaustrumiem, va­rēja tikt līdz Aviņonai. Aptuveni sešas jūdzes tālāk pie Limū šoseja sazarojās. Viens atzarojums šķērsoja Odas upi, vedot uz Limū, bet otrs turpinājās tālāk uz ziemeļiem. Malons no­lēma, ka šī ir izdevība, kas jāizmanto.

Sāka līt. Vispirms tikai smidzināja, tad lietus kļuva arvien stiprāks.

Malons ieslēdza stiklu tīrītājus. Priekšā uz ceļa nebija ne­vienas mašīnas. Acīmredzot sestdienas rītā visi labprātāk sē­dēja mājās.

Renault ar ieslēgtiem miglas lukturiem sāka braukt arvien ātrāk. Malons atpakaļskata spogulī vēroja, kā Renault apdzen mašīnu aizmugurē un, iebraucot pretējā joslā, nonāk tieši blakus viņu mašīnai.

Renault loga stikls pasažiera pusē noslīdēja uz leju, un pa­rādījās pistoles stobrs.

Turies! Malons teica Stefanijai.

Viņš iespieda gāzes pedāli grīdā un iemeta mašīnu asā pa­griezienā. Renault zaudēja ātrumu un atpalika.

Šķiet, plāns mainījies. Mūsu "ēnas" kļuvušas agresīvas. Tu varētu paslēpties pieliecies labi tuvu grīdai!

Es esmu liela meitene. Brauc vien!

Malons vēlreiz asi iegriezās ceļa līkumā, bet Renault at­kal tuvojās. Noturēt mašīnu uz šosejas bija grūti. Segums bija slapjš, un tas ar katru brīdi kļuva slidenāks. Dzeltenās līni­jas, kas norobežoja ceļu, nebija saskatāmas, un asfalta malas daļēji apslēpa peļķes, tāpēc mašīna itin viegli varētu nolidot no ceļa.

Pret aizmugures stiklu atsitās lode.

Rūdītais stikls nesaplīsa, bet Malons šaubījās, vai tas iz­turēs vēl vienu triecienu. Viņš sāka braukt līkločiem, mēģi­not uzminēt, kur atrodas asfalta seguma malas. Tad viņš pa­manīja, ka pretējā joslā tuvojas kāda mašīna, un atgriezās savā braukšanas joslā.

Vai tu vari šaut? Malons jautāja, nenolaizdams skatie­nu no ceļa.

Kur ir pistole?

Zem sēdekļa. Es to vakar atņēmu tam džekam. Aptve­re ir pilna. Liec tiem puišiem trūkties! Man jāatraujas no vi­ņiem.

Stefānija atrada pistoli un nolaida savā pusē loga stiklu. Malons manīja, ka viņa nomērķē uz aizmuguri un piecas rei­zes izšauj.

Šāvieni radīja iespaidu. Renault nedaudz atpalika, tomēr neatstājās. Malons iemeta mašīnu vēl vienā pagriezienā, dar­bojoties ar bremzes un gāzes pedāļiem tā, kā bija mācījies pirms daudziem gadiem.

Pietiks bēgt kā lapsai.

Viņš asi iegrieza mašīnu pretējā joslā un bremzēja. Rie­pas iekaucās. Renault pašāvās garām. Malons atlaida brem­zes pedāli, ieslēdza otro ātrumu, tad piespieda gāzes pedāli līdz grīdai.

Riteņi savērpās, tad mašīna rāvās uz priekšu.

Malons pārslēdza ātrumus līdz piektajam.

Tagad Renault bija viņam priekšā. Viņš palielināja ātrumu. Sešdesmit jūdzes. Sešdesmit piecas. Septiņdesmit jūdzes stundā. Dīvaini, taču šī situācija viņu uzmundrināja. Malons krietnu laiku nebija šādi darbojies.

Viņš atkal iegrieza mašīnu pretējā joslā un nonāca bla­kus Renault.

Abas mašīnas tagad brāzās ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā pa samērā taisnu šoseju. Piepeši viņi uzbrau­ca uz kāda paugura; mašīna palēcās, tad riepas atkal smagi atsitās pret slapjo asfaltu. Malons sajuta spēju rāvienu uz priekšu, tūlīt atkal atpakaļ. Galva saļodzījās, bet drošības jos­ta viņu noturēja.

Tas tik bija joks! teica Stefānija.

Labajā un kreisajā pusē pletās zaļi lauki, kur auga lavanda un sparģeļi un viļņojās vīna dārzi. Renault rēkdams joņo­ja viņiem blakus labajā pusē. Malons zagšus paskatījās uz to. Viens no vīriešiem, ar īsi apgrieztajiem matiem, līda ārā pa logu pasažiera pusē un, turēdamies pie jumta, centās nostā­ties tā, lai varētu nomērķēt un šaut.

Šauj pa riepām! Malons teica Stefanijai.

Viņa jau grasījās to darīt, kad Malons priekšā ieraudzīja kādu lielu kravas mašīnu ar piekabi, kas aizņēma visu labās puses joslu. Viņš diezgan bieži bija braucis pa Eiropas šose­jām; te katrā kustības virzienā bija tikai pa vienai joslai, un Malons zināja, ka atšķirībā no Amerikas, kur kravas mašī­nas mēdz joņot neprātīgā ātrumā, šeit tās velkas gliemeža gaitā. Viņš bija cerējis, ka šāda izdevība radīsies nedaudz tu­vāk Limū, bet vajadzēja to izmantot tagad. Kravas mašīna atradās tikai pāris simtus jardu priekšā. Viņi to panāks pēc īsa brīža, un josla, pa kuru brauca Malons, bija brīva.

Pagaidi! viņš sacīja.

Malons nejāva Renault izkļūt no labās puses joslas. Tam šoferim bija vai nu jābremzē, vai jāietriecas kravas mašīnā, vai jānobrauc no ceļa tieši uz lauka. Viņš cerēja, ka kravas mašīna nemainīs joslu, citādi viņam pašam būs jāiebrauc laukā.

Otrs šoferis acīmredzot saprata savas trīs iespējas un strauji pagrieza mašīnu pa labi.

Malons pajoņoja garām kravas mašīnai. Pametis skatienu spoguli, viņš ieraudzīja, ka Renault iestidzis dzeltenbrūnos dubļos.

Malons atgriezās savā kustības joslā, mazliet nomierinā­jās, tomēr ātrumu nesamazināja un beigu beigās pie Limū nogriezās no galvenās šosejas, kā bija iecerējis.

Aviņonā viņi nonāca tūlīt pēc vienpadsmitiem. Lietus bi­ja mitējies jau pēc četrdesmitās jūdzes, un saule bārstīja zel­tu pār apkaimes mežiem un lēzenajiem zaļajiem pakalniem. Aina līdzinājās zīmējumam no sena manuskripta. Aviņonu, kas senos laikos bija kristīgās pasaules galvaspilsēta, ieskā­va viduslaiku mūris ar tornīšiem. Malons manevrēja ar ma­šīnu pa šauro ieliņu labirintu, līdz nokļuva pazemes stāv­vietā.

Viņi uzkāpa atkal virszemē, un Malons uzreiz ievēroja ro­māņu stila baznīcas, ko ietvēra saules nokveldēti nami ar brūngani dzelteniem jumtiem un sienām, radot Itālijai līdzī­gu iespaidu. Tā kā bija nedēļas nogale, tūristu te bija ka biezs; trokšņainajam pūlim, kas ieturēja lenču d'Orlo lauku­mā, paēnu sniedza krāsainās markīzes un platānu lapas.

Soļojot pa daudzajām ieliņām, viņi meklēja Larsa Nela die­nasgrāmatā minēto adresi. Malons domāja par četrpadsmito gadsimtu, kad pāvesti, nomainījuši Tibras upi Romā pret Fran­cijas Ronu, pārcēlās uz milzīgo pili pakalnā. Aviņona kļuva par patvērumu ķeceriem. Jūdi nopirka toleranci ar mēreniem no­dokļiem, noziedznieki dzīvoja cepuri kuldami, plauka spēļu nami un bordeļi. Policija skatījās caur pirkstiem, un pastaiga pēc tumsas iestāšanās varēja būt bīstama dzīvībai. Kā rakstīja Petrarka? "Bēdu mājoklī mitinās viss, kas dzīvs." Malons ce­rēja, ka sešos gadu simteņos situācija mainījusies.

Norādītajā Ruā Kleridona adresē atradās antikvariāts, kur pārdeva grāmatas un senlaicīgas mēbeles. Skatlogā va­rēja redzēt Žila Verna darbu sējumus no divdesmitā gadsimta sākuma. Malonam bija pazīstami krāsainie apvāki. Durvis bi­ja slēgtas, bet pie stikla piestiprinātā zīmīte vēstīja, ka šo­dien tirdzniecība pārcelta uz Žana Žorē bulvāri, kur notiek ikmēneša grāmatu tirgus.

Viņi noskaidroja, kā nokļūt līdz tirgum. Ar kokiem ap­stādītajā laukumā, rindojās saliekamie metāla stendi. Plast­masas kastēs bija saliktas grāmatas franču valodā, bija arī dažas angļu grāmatas, lielākoties filmu scenāriji. Grāmatu tirgus apmeklētāji atšķīrās no pārējā pūļa kārtīgi apgriezti mati vai bārda, brilles, kaklasaites, uzvalki… un neviena fo­toaparāta vai videokameras.

Garām aizlīgoja tūristu autobusi, kas brauca uz pāvesta pili. Motoru rēkšana pārspēja skaņas, kas plūda no bulvāra viņas puses tur uzstājās sitaminstrumentu grupa. Pa ietvi, skaļi grabot, aizripoja kokakolas skārdene un izbiedēja Ma­lonu. Viņš jutās uzvilkts kā stīga.

Vai kaut kas nav, kā vajag?

Pārāk daudz trokšņa.

Viņi lēni staigāja pa tirgu. Malons ar profesionālu intere­si aplūkoja preces. Visi vērtīgie izdevumi bija iesaiņoti plast­masas apvalkā. Katrai grāmatai bija pievienota kartīte ar norādi par tās izcelsmi un cenu; Malons ievēroja, ka cenas salīdzinājumā ar zemo kvalitāti ir augstas. No kāda pārde­vēja viņš uzzināja, kur atrodas Ruā Kleridona stends, un viņi to atrada laukuma tālākajā galā. Stendu apkalpoja maza au­guma, tukla sieviete ar gaišiem, krāsotiem matiem, kas bija sasieti mezglā. Viņa valkāja saulesbrilles, un jau tā nepievil­cīgo ārieni bojāja cigarete, kas turējās lūpu kaktiņā. Smēķē­šana Malonam allaž likās netīkama.

Viņi aplūkoja grāmatas, kas bija saliktas apbružātos plauk­tos. Grāmatas lielākoties bija audekla iesējumā un ļoti no­lietotas. Malons nobrīnījās, vai kādam vispār var ienākt prā­tā doma tās pirkt.

Viņš pateica savu un arī Stefānijas vārdu. Sieviete nestādījās priekšā, tikai turpināja smēķēt.

Mēs bijām aizgājuši uz jūsu veikalu, viņš teica fran­ciski.

Slēgts līdz dienas beigām. Strupais tonis lika noprast, ka sieviete negrib, lai viņu traucē.

No veikala mums neko nevajag, Malons paskaidroja.

Tad papriecājieties par šīm brīnišķīgajām grāmatām.

Vai ar biznesu neveicas?

Nekādā jēgā. Sieviete ievilka dūmu.

Kāpēc tad jūs esat šeit? Kāpēc neaizbraucat atpūsties uz laukiem?

Sieviete aizdomīgi nopētīja Malonu.

Man nepatīk jautājumi. Sevišķi tad, ja tos uzdod ameri­kāņi, kas slikti runā franciski.

Man likās, ka es runāju labi.

Nebūt ne.

Mēs meklējam Ruā Kleridonu. Malons nolēma runāt skaidru valodu.

Viņa pasmējās.

Kurš gan viņu nemeklē?

Varbūt pastāstīsiet, kas tie ir, kuri meklē viņu? Šī ra­gana Malonam jau bija apriebusies.

Viņa neatbildēja, bet palūkojās uz pāris cilvēkiem, kuri pētīja viņas grāmatas. Sitaminstrumentu grupa uz brīdi pie­klusa, tad ņēmās spēlēt citu gabalu. Sievietes potenciālie pir­cēji aizgāja.

Vienādiņ jāskatās uz nagiem, viņa murmināja. Tie var izzagt aci no pieres ārā.

Paklausieties, Malons ierunājās. Es nopirkšu visu kasti ar grāmatām, ja atbildēsiet uz vienu jautājumu.

Likās, priekšlikums viņu ieinteresēja.

Ko jūs gribat zināt?

Kur ir Ruā Kleridons?

Neesmu viņu redzējusi jau piecus gadus.

Tā nav atbilde.

Viņš ir aizbraucis.

Uz kurieni?

Tas ir viss, ko varu pateikt par vienas grāmatu kastes cenu.

Acīmredzot no viņas nebija iespējams uzzināt neko, un Malons nedomāja maksāt viņai vēl vairāk. Viņš nosvieda uz galda piecdesmit eiro naudaszīmi un paķēra kasti ar grāma­tām.

Atbilde nekur neder, bet es turēšu vārdu.

Malons aizgāja līdz atkritumu tvertnei un izgāza tajā vi­sas grāmatas no kastes. Tad nometa kasti atpakaļ.

Iesim! viņš teica Stefanijai. Viņi devās projām.

Ei, amerikāni!

Malons pagriezās.

Man tas patika. Sieviete piecēlās kājās.

Viņš gaidīja.

Ruā meklē daudzi kreditori, bet viņu ir viegli atrast. Aizbrauciet uz sanatoriju Villetieuvc-les-Avignon! Viņa pieli­ka pirkstu pie deniņiem un pagrozīja. Tas Ruā ir ķerts.

ABATIJA DUS FONTAINES

VIENPADSMIT UN TRĪSDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Senešals sēdēja savā istabā. Naktī viņš bija gulējis pavi­sam maz, jo pārdomāja savu dilemmu. Durvis apsargāja di­vi brāļi, un pie viņa nelaida nevienu, tikai atnesa ēdienu. Se­nešals jutās slikti ieslodzījumā, lai gan vismaz pagaidām šis bija visai ērts cietums. Viņa dzīvojamās telpas nebija tik lie­las kā mestram vai maršalam, taču te viņš bija atsevišķi no pārējiem, te bija vannasistaba un logs. Sargi varēja nebaidī­ties, ka viņš mēģinātu izbēgt caur logu, jo viņā pusē atradās klints un vairākus simtus pēdu dziļa aiza.

Taču senešals saprata, ka ar šo dienu veiksme no viņa no­vērsīsies. De Rokfors negrasījās viņam ļaut brīvi staigāt pa abatiju. Viņu droši vien turēs kādā no pazemes telpām, ku­ras jau sen izmantoja par noliktavām tās tagad lieliski no­derēja, kur turēt ienaidnieku. Atlika tikai minēt, kāds būs vi­ņa turpmākais liktenis.

Senešals kopš iniciācijas ordenī bija kalpojis ilgi.

Statūtos bija teikts skaidri: "Ja kāds vīrs vēlas atstāt ce­ļu, kas ved pazušanā, pamest laicīgo dzīvi un izvēlēties dzī­vi kopienā, neesiet ar mieru viņu nekavējoties uzņemt, jo svētais Pauls teicis: "Pārbaudiet to dvēseli, lai redzētu, vai tā nāk no Dieva." Ja visi brāļi piekrīt, lai viņam tiek nolasīti statūti, un, ja viņš vēlas ievērot statūtus, lai brāļi uzņem vi­ņu, ļauj viņam atklāt savu vēlēšanos un tiekšanos visu brāļu priekšā, lai ļauj viņam izteikt lūgumu no tīras sirds."

Tā patiešām notika, un senešalu uzņēma brāļu kopienā. Viņš labprāt bija devis zvērestu un kalpojis ar prieku. Nu viņš bija cietumnieks. Godkārīga politiska intriganta nepa­tiesas apsūdzības upuris. Gandrīz vai kā brālis de Molē, ko sagūstīja nicināmais Filips Skaistais. Senešalam allaž bija šķi­tis, ka šī iesauka ir ērmīga. īstenībā skaistumam nebija nekā­da sakara ar monarha raksturu, jo Francijas karalis Filips Ce­turtais bija salts un noslēgts cilvēks, kas gribēja valdīt pār katoļu baznīcu. Gaišmatainais karalis ar zilajām acīm spēja radīt patīkamu iespaidu, taču āriene bija maldinoša, jo iek­šēji Filips bija pavisam citāds. Senešals nodomāja gandrīz vai kā viņš pats.

Piecēlies no rakstāmgalda, viņš sāka soļot pa istabu šur­pu turpu tas bija ieradums no koledžas laikiem. Kustības palīdzēja domāt. Uz rakstāmgalda atradās divas grāmatas, ko viņš tonakt bija paņēmis no bibliotēkas. Senešals sapra­ta, ka viņa rīcībā ir varbūt tikai vēl dažas stundā, lai tŠs pārlapotu. Tiklīdz atklāsies, ka viņš paņēmis grāmata», nāks klāt apsūdzība par ordeņa īpašuma zādzību. Sodu/ķ^s.nšr to bija paredzēts, proti, izraidīšanu, senešals īstenībā sārtāffitu labprāt, taču zināja, ka viņa pretinieks neļaus viņam tik viegli likt cauri.

Viņš paņēma piecpadsmitā gadsimta kodeksu, dārgumu, par kuru ikviens muzejs būtu ar mieru maksāt nezin ķ^ La­pas bija aprakstītas ar izlocītiem burtiem, kas bija raksturīoi viduslaikiem tajā laikā šāds raksts bija parasts zinātniski darbiem. Pieturzīmju tikpat kā nebija, katra lappuse bija" p rakstīta pilna no augšas līdz apakšai, no vienas malas lī otrai. Pārrakstītājs bija pūlējies mēnešiem ilgi, vienatnē dēdams abatijas skriptorijā pie galda ar zoss s'palvu rokā un lēni izzīmēdams uz pergamenta katru burtu. Uz iesējuma vie­tām bija apdeguma zīmes, un daudzas lapas izraibināja no­pilējušā vaska traipi, tomēr kodekss bija saglabājies ļoti la­bi. Viens no ordeņa svarīgākajiem uzdevumiem bija saglabāt zināšanas, un senešalam bija laimējies nejauši uziet šo nozī­mīgo sējumu starp tūkstošiem grāmatu, kas glabājās biblio­tēkā.

Jums jāpabeidz meklējumi. Tas ir jūsu liktenis vai nu jūs to apzināties, vai ne. To mestrs bija licis Žofrē pateikt man. To­mēr es tiku arī brīdināts. Daudzi gribējuši paveikt to, ko esat iecerējis darīt jūs, bet tas nevienam nekad nav izdevies.

Tomēr vai tad viņi zināja to, ko zina viņš? Noteikti ne.

Senešals paņēma otru grāmatu. Ari tā bija rokrakstā. Taču tas nebija pārrakstītāja darbs. Tūkstoš astoņi simti deviņ­desmit septītā gada novembrī to bija rakstījis toreizējais or­deņa maršals, cilvēks, kas pats ticies ar abatu Žanu Antuānu Morisu Želī, Kustozas ciemata draudzes priesteri; šis ciemats arī atradās Odas upes ielejā netālu no Rennes-le-Chā­teau. Viņi bija sastapušies laimīgas nejaušības dēļ, jo maršals bija dabūjis zināt ārkārtīgi svarīgu informāciju.

Senešals apsēdās un atkal pāršķirstīja ziņojumu.

Viņa uzmanību piesaistīja daži fragmenti, kurus viņš pir­mo reizi ar interesi bija izlasījis pirms trim gadiem. Viņš pie­cēlās un, paņēmis grāmatu, piegāja pie loga.

Mani ļoti satrauca ziņa, ka abats Želī Visu svēto dienā noslepkavots. Pilnīgi apģērbies un ar garīdznie­ka cepuri galvā viņš atrasts guļam savās asinis uz vir­tuves grīdas. Viņa pidkstenis apstājies piecpadsmit mi­nūtes pēc pusnakts, bet nāve iestājusies laikā starp trim un četriem no rīta. Es uz devos par biskapa pār­stāvi un runāju ar vietējiem iedzīvotājiem un konsteblu. Želī bijis nervozs cilvēks, visi zināja teikt, ka viņš pat vasarā turējis logus aizvērtus un slēģus aizdarī­tus. Sava mājokļa durvis viņš nekad nav vēris vaļā sve­šiniekiem, un, tā kā nav bijis pazīmju, ka mājā kāds ielauzies, amatpersonas secināja, ka abats pazinis uz­brucēju.

Želī nogalināts septiņdesmit viena gada vecumā. Viņš saņēmis sitienu pa galvu ar kamīna knaiblēm, tad sacirsts ar cirvi. Visa virtuve bijusi pilna ar asinīm, tās uzšļakstijušās pat uz griestiem, bet asiņu peļķēs nav atrasts neviens pēdu nospiedums. Tas mulsinājis konsteblu. Līķis tīši bijis novietots uz muguras, rokas sakrustotas uz krūtīm kā parasti gulda mirušos. Mājā atrasti sešsimt trīs franki zelta monētās, bet bank­notēs vēl simt seši franki. Tādējādi slepkavības motīvs nekādā ziņā nav bijusi laupīšana. Vienīgais, ko varēja uzskatīt par pierādījumu, bija cigarešu papira paciņa. Uz viena papīra bija uzrakstīts Viva Angelina. Tas

bijis ievērības cienīgi, jo Želī nav smēķējis un nav va­rējis pat paciest tabakas smaku.

Manuprāt, slepkavības patiesais motīvs atklājies, apskatot priestera guļamistabu. Tur uzbrucējs atlau­zis vaļā dokumentu portfeli. Dokumenti vēl atradu­šies tajā iekšā, bet mv bijis iespējams noteikt, vai kaut kas paņemts. Gan portfelī, gan ap to atrasti asiņu pi­lieni. Konstebls secinājis, ka slepkava kaut ko meklē­jis, un iespējams, ka es zinu, ko.

Divas nedēļas pirms slepkavības es satikos ar abatu Želī. Mēnesi pirms tam Želī bija sazinājies ar bīskapu Karkasonā. Es ierados mājās pie Želī, uzdodamies par bīskapa pārstāvi, mi mēs sīki pārrunājām to, kas viņam darīja raizes. Beigu beigās viņš lūdza, lai pieņemu vi­ņa grēksūdzi. Tā ka īstenībā es neesmu priesteris, tā­dējādi mani nesaista zvērests par grēksūdzes noslēpu­ma glabāšanu, varu atstāstīt, ko viņš man sacīja.

Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada vasa­rā Želī savā baznīcā bija atradis stikla pudelīti. Vaja­dzēja nomainīt kora telpas margas, un, kad satrunē­jušo koku noņēma, atklājās slēptuve ar stikla pudelīti. Tā bija aizzīmogota ar vasku, un tajā atradās viena vienīga lapiņa, uz kuras bija šādas zīmes:

Iepriekšējā gadsimtā šāda kriptogramtna bija pa­rasts kodēšanas paņēmiens. Želī man teica, ka pirms sešiem gadiem abats Sonjērs no Rennes-le-Chāteau savā baznīcā arī atradis kriptogrammu. Viņi tās salīdzitiājuši, un izrādījies, ka abas ir pilnīgi vienādas. Sonjērs uzskatījis, ka abas pudelītes noglabājis abats Bigū, kas kalpojis Rennes-le-Chāteau Franču revo­lūcijas laikā. Toreiz priesteris no Rennas kalpojis arī Kustozas baznīcā. Tāpēc Bigū noteikti bieži apmek­lējis tagadējo Želī baznīcu. Sonjērs arī domājis, ka pastāv noteikta sakarība starp kriptogrammām un tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā mi­rušās Mafi d'Hotpūlas de Blanšforas kapu. Abats Bi­gū bijis viņas biktstēvs un pasūtījis kapakmeni, kur iegravēti neparasti vārdi un simboli. Diemžēl Son­jērs nav spējis neko atšifrēt, bet Želī pūlējies veselu gadu un kriptogrammu atrisinājis. Viņš sacīja, ka nav bijis pilnīgi atklāts pret Sonjēru, domādams, ka viņa motīvi nav gluži godīgi. Tāpēc viņš iegūto at­risinājumu no Sonjēra slēpis.

Abats Želī gribēja, lai bīskaps zina patieso risinā­jumu, un domāja, ka, uzticot noslēpumu man, viņš to tiešām izstāsta bīskapam.

Diemžēl maršals nebija uzrakstījis Želī stāstīto. Varbūt viņš domājis, ka šī informācija ir pārāk svarīga, lai to uzti­cētu papīram, varbūt viņš vērpis intrigas tāpat kā de Rok­fors. Savādi, bet hronikās bija teikts, ka pēc gada tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotajā gadā maršals pazudis. Kādu dienu viņš izgājis no abatijas un vairs nav atgriezies. Meklējumi bijuši nesekmīgi. Taču paldies Dievam, ka viņš pierakstījis kriptogrammu.

Zvani sāka iezvanīt ceturto kanonisko stundu, pavēstot, ka brāļiem jāpulcējas dienas vidus lūgšanām. Visi tikai vir­tuves darbinieki ne dosies uz kapelu, kur notiks psalmu lasījumi, himnu dziedāšana un lūgšanas līdz pat vieniem die­nā. Senešals nolēma veltīt šo laiku meditācijai vienatnē, bet viņu iztraucēja kluss klauvējiens pie durvīm. Viņš pagriezās un ieraudzīja Žofrē nākam iekšā ar paplāti, uz kuras bija ēdiens un dzēriens.

Es brīvprātīgi pieteicos to jums atnest, jaunais vīrietis teica. Man sacīja, kajūs neesot brokastojis. Jūs noteikti esat izsalcis. Savādi, ka Žofrē runāja visai dzīvespriecīgā tonī.

Durvis palika vaļā, un senešals varēja redzēt abus sargus, kuri stāvēja ārpusē.

Es arī viņiem atnesu dzērienu, Žofrē sacīja, pamājot ar roku uz sargu pusi.

Tu šodien esi devīgā noskaņojumā.

Jēzus teicis, ka Vārda pirmais aspekts ir ticība, otrais mīlestība, trešais labi darbi, un tie rada dzīvību.

Senešals pasmaidīja.

Taisnība, draugs. Viņš runāja možā balsī, zinot, ka ti­kai dažu pēdu attālumā viņa vārdus klausās sargi.

Vai jums klājas labi? Žofrē jautāja.

Tik labi, cik varēja sagaidīt. Senešals paņēma paplāti un nolika uz rakstāmgalda.

Es lūdzu par jums, senešal.

Iedrošinos sacīt, ka šis tituls man vairs nepieder. De Rokfors noteikti jau iecēlis citu.

Žofrē pamāja.

Savu virsleitnantu.

Posts nāks pār mums…

Viņš ieraudzīja, ka viens no sargiem sabrūk zemē. Pēc brī­ža arī otrs saļima un novēlās blakus biedram. Uz akmens plāksnēm grabēdami novēlās divi dzēriena kausi.

Bija jau laiks, teica Žofrē.

Ko tu izdarīji?

Tas bija miega līdzeklis. To man iedeva ārsts. Bez gar­šas un aromāta, bet iedarbojas ātri. Ārsts ir mūsu draugs. Viņš vēl jums Dieva palīgu. Tagad mums jāiet. Mestrs visu izplānojis, un mans pienākums ir gādāt, lai viņa plāns īste­nojas.

Žofrē pabāza roku zem sutanas un izvilka divas pistoles.

Arī ieroču glabātājs ir mūsu draugs. Mums tās būs va­jadzīgas.

Senešals bija mācījies lietot šaujamieročus šī prasme pie­derēja katra brāļa pamatapmācībai. Viņš satvēra ieroci.

Vai mēs pametīsim abatiju?

Žofrē pamāja.

Tas vajadzīgs, lai paveiktu mūsu uzdevumu.

Mīisu uzdevumu.

Jā, senešal. Es tam esmu gatavojies jau ilgu laiku.

Viņš saklausīja, cik dedzīgi izskan šie vārdi, un, lai gan

bija gandrīz desmit gadus vecāks par Žofrē, pēkšņi jutās nie­cīgs.

Kā vakar jau teicu, mestrs zinājis, ko dara, izvēlēda­mies tevi.

Manuprāt, to var sacīt par mums abiem. Žofrē smai­dīja.

Senešals sameklēja mugursomu un ātri salika tajā dažus tualetes piederumus, savas mantas un abas grāmatas, ko bija paņēmis bibliotēkā.

Man nav cita apģērba, tikai sutana.

Mēs kaut ko nopirksim, kad tiksim projām.

Vai tev ir nauda?

Mestrs visu mēdza pārdomāt pamatīgi.

Žofrē pielavījās pie durvīm un palūkojās uz vienu, tad uz otru pusi.

Brāļi būs kapelā. Mēs varēsim netraucēti aiziet.

Žofrē izgāja gaitenī, bet senešals vēl pēdējo reizi pārlai­da skatienu savam mājoklim. Šeit viņš bija pavadījis vienu no savas dzīves labākajiem posmiem un jutās noskumis, at­stājot vietu, ar kuru saistījās tik daudz atmiņu. Taču viņš arī juta iekšēju mudinājumu doties tālāk, pretī nezināmiem no­tikumiem, pretī patiesībai, kura mestram acīmredzot bijusi zināma.

Vil. L ENEL! VE /. ES-A VUiNON

PUSVIENS DIENA

Malons pētīja Ruā Kleridonu. Kārnā auguma cilvēks bi­ja ģērbies vaļīgās velveta biksēs, notrieptās ar kaut ko lī­dzīgu zilganzaļai krāsai, un krāsainā sporta kreklā. Viņš va­rēja būt nepilnus sešdesmit gadus vecs, ar tik tieviem locekļiem kā kukainis dievlūdzējs un pievilcīgiem, lai gan asiem sejas vaibstiem. Tumšās acis bija iegrimušas dziļi acu dobumos, to skatiens bija caururbjošs, taču prāta gaisma tajā tikpat kā vairs nebija manāma. Kājas bija basas un ne­tīras, nagi nekopti, bet sirmie mati un bārda sapinkājušies. Uzraugs viņus bija brīdinājis, ka Kleridonam esot murgai­nas idejas, bet bīstams viņš neesot, tomēr iestādē gandrīz visi no viņa izvairoties.

Kas jūs esat? Kleridons franciski jautāja, vērdamies abos ar atsvešinātu, mulsu skatienu.

Sanatorija atradās milzīgā pilī. Pie ieejas piestiprinātā plāksne vēstīja, ka tā kopš revolūcijas pieder Francijas val­dībai. Abpus galvenajai ēkai dīvainā leņķī pret to atradās pils spārni. Daudzas agrākās zāles tagad bija pārveidotas par pa­cientu palātām. Malons, Stefānija un Kleridons pašreiz atra­dās solārijā, ko ieskāva platas ailas ar logiem no griestiem līdz grīdai. Pa logiem pavērās skats uz apkārtējiem laukiem. Pusdienas saulei priekšā vilkās mākoņi. Kāds uzraugs bija teicis, ka dienā Kleridons lielākoties uzturas tieši te.

Vai jūs nākat no ordeņa? Kleridons jautāja. Vai jūs sūtīja mestrs? Man ļoti daudz jāpavēsta viņam.

Mēs nākam no mestra. Viņš mūs atsūtīja runāt ar jums. Malons nolēma izlikties.

Ā, beidzot. Esmu tik ilgi gaidījis. Balss skanēja sa­traukti.

Malons pamāja, un Stefānija pakāpās atpakaļ. Šis cilvēks acīmredzot uzskatīja Malonu par templieti, un sieviešu or­denī nebija.

Saki man, brāli, kas tev sakāms! Stāsti visu!

Kleridons nemierīgi sagrozījās krēslā, tad pielēca kājās un

ar visu augumu sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

Drausmīgi, viņš teica. Tik drausmīgi. Esam ielenkti no visām pusēm. Cik vien tālu sniedz skatiens, visur ir ie­naidnieki. Mums atlikušas tikai dažas bultas, ēdiens karstu­mā sabojājies, ūdens vairs nav. Daudzi krituši par upuri sli­mībām. Mūsu stundas ir skaitītas.

Izklausās patiešām nopietni. Kas notika?

Ārkārtīgi savādi. Viņpus mūra pacēla baltu karogu. Mēs raudzījāmies cits uz citu, un it visu brāļu apmulsušie vaibsti pauda vienu domu viņi grib runāt.

Malonam bija pazīstama viduslaiku vēsture. Krusta karu laikā sarunas bija parasta parādība. Karapulki, nonākuši strupceļā, bieži vien izstrādāja noteikumus, kas ļāva abām pusēm atkāpties un pasludināt uzvaru.

Vai jūs sapulcējāties? jautāja Malons.

Vecais vīrs pamāja un pacēla augšup četrus pirkstus.

Ik reizi, kad mēs jājām no cietokšņa cauri viņu pulkiem, viņi mūs sagaidīja draudzīgi, un sarunas beigu beigās bija veiksmīgas. Mēs vienojāmies.

Tad pasaki man to, kas jāzina mestram.

Tu esi nekaunīgs. Kleridons uzmeta viņam aizkaiti­nātu skatienu.

Kā tu to domā? Jūtu pret tevi dziļu cieņu, brāli. Tāpēc jau esmu šeit. Brālis Larss Nels teica, tu esot vīrs, kuram var uzticēties.

Saruna, šķiet, lika pūlēties vecā vīra smadzenēm. Tad Kleridona sejā parādījās sapratne.

Atceros viņu. Drosmīgs karotājs. Cīnījās ar godu. Jā. Jā. Patiešām atceros. Brālis Larss Nels. Lai Dievs mielo viņa dvēseli!

Kāpēc tu tā saki?

Vai tad tu neesi dzirdējis? Kleridons neticīgi jautaja. Viņš krita kaujā.

-Kur?

Kleridons papurināja galvu.

To es nezinu. Zinu tikai to, ka tagad viņš ir pie tā Kun­ga. Mēs par viņu noturējām misi un skaitījām daudzas lūg­šanas.

Vai esi dalījies maizes riecienā ar brāli Nelu?

Daudzkārt.

Vai viņš kādreiz runāja par saviem meklējumiem?

Kāpēc tu man to prasi? Kleridons, nenolaizdams ska­tienu no Malona, pavirzījās nostāk.

Viņš nemierīgi sāka mest lokus ap Malonu kā kaķis. Ma­lons nolēma izdibināt pēc iespējas vairāk par ainām, kas tē­lojās šā cilvēka neskaidrajā prātā. Sagrābis Kleridonu aiz sporta krekliņa, Malons pacēla mazo vīreli augšup. Stefānija paspēra soli uz priekšu, bet Malons uzmeta viņai ašu ska­tienu, norādot, lai neiejaucas.

Mestrs ir neapmierināts, viņš teica. Ārkārtīgi neap­mierināts.

Ar ko? Kleridona seja aiz kauna tumši pietvīka.

Ar tevi.

Es neko neesmu nodarījis.

Tu neatbildi uz manu jautājumu.

Ko tu gribi? Kleridons apmulsa vēl vairāk.

Pastāsti par brāļa Nela meklējumiem!

Kleridons papurināja galvu.

Es neko nezinu. Brālis Nels man neuzticējās.

Acīs, kas raudzījās uz Malonu, atkal parādījās bailes un galējs apjukums. Viņš palaida vīrieti vaļā. Kleridons atkāpās līdz stikla sienai un paķēra papīra dvieļu rituli un pudeli ar šķīdumu. Viņš apsmidzināja loga stiklu un sāka to tīrīt, lai gan tur neredzēja nevienu netīru plankumiņu.

Mēs te velti šķiežam laiku. Malons pagriezās pret Ste­fāniju.

Tev taču teica.

Man vajadzēja pārbaudīt. Viņš atcerējās zīmīti, kas bija sūtīta Ernstam Skovilam, un nolēma mēģināt pēdējo reizi. Izņēmis no kabatas papīra lapiņu, viņš pagājās tuvāk Kleridonam. Pa logu varēja redzēt, ka dažu jūdžu attālumā sle­jas Villeneuve-les-Avigno7i bāli pelēcīgās sienas.

Tur dzīvo kardināli, teica Kleridons, nepārstādams spodrināt stiklu. Nekaunīgi visi kā viens.

Malons zināja, ka agrākajos laikos kardināli bija uzcēluši nocietinātu pili ārpus Aviņonas mūriem, lai patvertos no pil­sētas šaurības un pāvesta modrās acs. Tagad viņu jau sen vairs nebija, bet senā pils bija palikusi tur vairs nebija dzī­vības, un tā lēni bruka kopā.

Mēs esam kardinālu reģenti, Malons teica, turpinā­dams iesākto spēli.

Lai viņi visi iet ellē! Kleridons nospļāvās uz grīdas.

Izlasi šo! »

Vīrelis paņēma papīra lapu un ar skatienu pārskrēja vār­diem. Viņš izbrīnā iepleta acis.

Es ordenim neko neesmu nozadzis. Apzvēru. Balss kļuva skaļāka. Tā ir nepatiesa apsūdzība. Varu apzvērēt pie Dieva. Neesmu neko nozadzis.

Tas cilvēks redzēja tikai to, kas eksistēja viņa iedomās. Malons paņēma papīru.

Tā ir laika šķiešana, Koton, Stefānija teica.

Kleridons panācās tuvāk.

Kas ir tā sieva? Kāpēc viņa ir šeit?

Malons gandrīz pasmaidīja.

Viņa ir brāļa Nela atraitne.

Es nezināju, ka brālis bija precējies.

Malons atsauca atmiņā to, ko pirms divām dienām bija lasījis grāmatā par templiešiem. i

Kā zināms, daudzi brāļi reiz bijuši precēti. Taču viņa bi­jusi neuzticīga, tāpēc laulība šķirta un viņa nosūtīta uz klos­teri.

Kleridons papurināja galvu.

Viņa izskatās ietiepīga. Ko viņa dara šeit?

Meklē patiesību par savu vīru.

Kleridons cieši paraudzījās uz Stefāniju un norādīja uz viņu ar pirkstu.

Tu esi grēciniece! viņš iesaucās. Brālis Nels cieta tavu grēku dēļ. Kauns pār tavu galvu.

Stefanijai pietika atjautas gluži vienkārši noliekt galvu.

Es tiecos vienīgi pēc piedošanas.

Redzot viņas pazemību, Kleridona vaibsti kļuva pieļāvī­gāki.

Es tev piedodu, masa. Ej ar mieru!

Malons sakustējās, un viņi devās uz durvju pusi. Kleri­dons atkal apsēdās krēslā.

Tik skumji, Stefānija teica. Un biedējoši. Cik šaus­mīgi ir zaudēt prātu! Larss bieži runāja par vājprātu un bai­dījās no tā.

Ikviens no tā baidās. Malons arvien vēl turēja rokā zīmīti, ko bija atradis Ernsta Skovila mājā. Atkal ieskatījies lapiņā, viņš izlasīja trīs pēdējās rindiņas:

Aviņonā atrodiet Kleridonu! Viņš var norādīt ceļu.

Tikai prend garde l'Ingēnieur.

Nezinu, kāpēc sūtītājs domāja, ka Kleridons var norā­dīt ceļu? viņš jautāja. Esam nonākuši strupceļā.

Nav tiesa.

Šie vārdi, izteikti angļu valodā, atskanēja no solārija vi­ņas puses.

Malons pagriezās un ieraudzīja, ka Kleridons pieceļas kā­jās. Vīrieša bārdainajā sejā vairs nebija ne miņas no apmul­suma.

Es varu parādīt virzienu. Un padoms, kas minēts zī­mītē, jāņem vērā. jums jāsargās no inženiera. Tā ir sieviete, un es slēpjos šeit viņas, kā arī vairāku citu dēļ.

ABATIJA DES FONTA INES

Senešals sekoja Žofrē pa velvēto gaiteņu labirintu. Viņš cerēja, ka Žofrē aprēķins būs pareizs un visi brāļi atrodas kapelā.

Pagaidām viņi nevienu nebija sastapuši.

Abi devās už palais, kur atradās augšējā zāle, administrā­cijas istabas un kopīgās telpas. Kad agrākajos laikos abatija bija pilnīgi norobežota no kontaktiem ar ārpasauli, nevie­nam, kas nepiederēja pie ordeņa, nebija ļauts iet tālāk par pirmā stāva vestibilu. Taču, kad divdesmitajā gadsimtā uz­plauka tūrisms un durvis vēra pārējās abatijas, tad, lai nera­dītu aizdomas, to paraugam sekoja arī abatija Des Fontaines, piedāvājot apmeklējumus un informatīvas sesijas, kuras daudzkārt tika rīkotas palais.

Viņi iegāja plašajā vestibilā. Caur logu biezo zaļgano stiklu saule meta blāvus starus uz grīdas flīžu rūtotā raksta. Mil­zīgs koka krucifikss gandrīz aizņēma vienu sienu, bet otru klāja tapetes.

Pie ieejas nākamajā gaitenī simt pēdu attālumā stāvēja Reimons de Rokfors, bet aiz viņa pieci brāļi, bruņojušies ar pistolēm.

Vai aizejat? jautāja de Rokfors.

Senešals sastinga, bet Žofrē pacēla ieroci un divas reizes izšāva. Kad lodes ar rikošetu atsprāga no sienas, pretinieki metās pie zemes.

Šurp! Žofrē sauca, norādot uz citu gaiteni kreisajā pusē.

No mugurpuses uz viņiem raidīja divus šāvienus.

Žofrē izšāva vēlreiz, un, tikuši gaitenī netālu no telpas, kur agrāk preces apskatei izlika tirgotāji, viņi ieņēma aiz­sardzības pozīciju.

Esmu jūs notvēris! de Rokfors iesaucās. Vai nepie­ciešams izliet asinis?

Tas ir tikai tavā ziņā, atbildēja senešals.

Man likās, ka zvērests tev ir dārgs. Vai tad tas nav tavs pienākums klausīt mestram? Es tev pavēlēju palikt istabās.

Ak tā? Būšu aizmirsis.

Interesanti, ka tev ir citi likumi nekā mums pārējiem. Lai arī tā, vai mēs nevarētu rīkoties saprātīgi?

Senešals brīnījās par de Rokfora pieklājīgo valodu.

Ko tu ierosini?

Es jau paredzēju, ka tu mēģināsi bēgt. Kanoniskā stun­da šķita pats izdevīgākais laiks, tāpēc es gaidīju. Redzi, es tevi pazīstu. Tomēr mani pārsteidz tavs sabiedrotais. Es re­dzu, ka viņš ir drosmīgs un uzticams. Es gribētu, lai jūs abi sadarbojaties ar mani.

Kādēj?

Lai palīdzētu atgūt mūsu bagātības, nevis to kavēt.

Kaut kas nebija lāgā. De Rokfors izlikās. Tad senešals sa­prata. Viņš centās iegūt laiku.

Senešals apcirtās riņķī.

Piecdesmit pēdu attālumā aiz stūra parādījās bruņots vīrs. Viņu ieraudzīja arī Žofrē. Senešals nomērķēja uz vīrie­ša sutanas apakšdaļu un izšāva. Viņš izdzirdēja kliedzienu, un vīrietis nokrita uz akmens plāksnēm. Dievs, piedod! Sta­tūti aizliedza darīt ļaunu otram kristietim. Taču pašreiz ci­tādi nevarēja. Vajadzēja izbēgt no ieslodzījuma.

Ejam, viņš teica.

Žofrē uzņēmās vadību, un viņi drāzās uz priekšu, pārlecot pāri brālim, kas locījās aiz sāpēm.

Viņi aplieca ap stūri un turpināja skriet.

Aiz muguras bija dzirdami soļi.

Ceru, tu zini, ko dari, viņš teica Žofrē.

Viņi vēlreiz apskrēja ap kādu stūri. Žofrē apstājās pie pus­pievērtām durvīm, viņi ielavījās iekšā un klusi aizvēra dur­vis. Pēc īsa brīža garām paskrēja vīri, un viņu soļi kļuva ar­vien klusāki.

Gaitenis beidzas pie sporta zāles. Viņi drīz vien aptvers, ka mūsu tur nav, Žofrē teica.

Abi atkal izlavījās pa durvīm ārā un, aiz satraukuma el­sodami, skrēja uz sporta zāles pusi, taču krustojumā pagrie­zās nevis pa labi, bet pa kreisi uz ēdamzāles pusi.

Senešals nevarēja saprast, kāpēc šāvieni nav piesaistījuši citu brāļu uzmanību. Taču mūzika kapelā allaž skanēja skaļi, un to, kas notiek aiz tās sienām, tikpat kā nebija iespējams dzirdēt. Tomēr, ja de Rokfors paredzējis viņu bēgšanu, va­rēja domāt, ka abatijā viņiem dzenas pakaļ vēl citi brāļi.

Pie ēdamzāles garajiem galdiem un uz soliem neviena ne­bija. No virtuves plūda sautētu tomātu un dārzeņu aromāts. Nišā trīs pēdu augstumā no grīdas stāvēja kāds brālis sutanā ar šauteni.

Senešals veikli metās zem galda, mugursomu izmantojot aizsegam, un Žpfrē meklēja patvērumu zem otra galda.

Biezajā galda virsā ieurbās lode.

Žofrē izlēca ārā un divas reizes izšāva. Viena lode trā­pīja. Vīrietis nišā sagrīļojās, tad nokrita uz grīdas.

Vai tu viņu nošāvi? jautāja senešals.

Ceru, ka ne. Manuprāt, trāpīju plecā.

Tas iet pārāk tālu.

Par vēlu atkāpties.

Viņi piecēlās kājās. No virtuves izskrēja brāļi ar ēdienu notraipītos priekšautos. Virtuves personāls. Tie nebija bīs­tami.

Tūlīt visi atpakaļ! senešals nokliedzās, un neviens ne­pretojās pavēlei.

Senešal, Žofrē ieteicās kā aicinādams.

Rādi ceļu!

No ēdamzāles viņi izkļuva pa citu gaiteni. Aiz muguras bija dzirdamas balsis, un uz akmens plāksnēm skanēja stei­dzīgi soļi. Tas, ka viņi ievainojuši divus brāļus, bija satraci­nājis pat pašus lēnprātīgākos. Senešals dusmojās, ka iekļuvis de Rokfora sarīkotajās lamatās. Nu bija zudusi visa kādrei­zējā brāļu uzticība. Tagad vairs neviens nebūs ar mieru pie­slieties viņam, un senešals lādēja pats savu muļķību.

Viņi nonāca guļamtelpu spārnā. Durvis gaiteņa viņā galā bija aizvērtas. Žofrē aizskrēja līdz tām un paraustīja. Aizslēg­tas.

Šķiet, musu izredzes ir visai vajas, senešals teica.

Nāciet! Žofrē aicināja.

Viņi ieskrēja guļamtelpā, lielā un garā zālē ar divstāvu gul­tām, kas bija novietotas zem šauro, augsto logu rindas per­pendikulāri sienai kā kazarmās.

Gaitenī atskanēja šāviens. Satrauktas balsis. Cilvēki nāca šurp.

No šejienes nav izejas, senešals teica.

Viņi bija tikuši līdz guļamzāles vidum. Aiz muguras bija durvis, kur tūlīt varēja parādīties uzbrucēji. Priekšā atradās tualetes telpas.

Uz dušas telpām, Žofrē sacīja. Cerēsim, ka viņi aiz­ies.

Žofrē aizskrēja līdz viņam galam, kur atradās divas dur-

vis.

Iesim te iekšā!

Nē. Tu ej tualetē! Paslēpies kabīnē, uzkāp uz poda! Es iešu otrā telpā. Ja būsim klusi, varbūt laimēsies. Turklāt… Senešals minstinājās, negribēdams atzīt īstenību. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

De Rokfors aplūkoja brāļa šāviena brūci. Vīrieša plecs asi­ņoja, viņš cieta sāpes, bet ļoti centās savaldīties un nezau­dēt samaņu. De Rokfors bija norīkojis šāvēju ēdamzālē, do­mādams, ka senešals bēgs turp. Un viņš nebija kļūdījies. Taču de Rokfors nebija novērtējis savu pretinieku apņēmību. Brāļi deva zvērestu nekad nedarīt ļaunu otram brālim. De Rok­fors uzskatīja, ka senešals būs ideālists un paliks uzticīgs zvē­restam. Tomēr tagad abus ievainotos vajadzēja nogādāt am­bulancē. De Rokfors cerēja, ka viņus nesūtīs uz Perpiņānas vai Monluī slimnīcu. Abatijas ārsts bija prasmīgs ķirurgs, te viņam bija labi aprīkota operāciju zāle, kas iepriekšējo gadu laikā daudzkārt lietota, tomēr iespējas bija ierobežotas.

Nogādājiet viņu pie ārsta un sakiet, lai sniedz palīdzī­bu tepat! de Rokfors pavēlēja leitnantam. Viņš paskatījās pulkstenī. Līdz lūgšanu stundas beigām atlikušas četrdesmit minūtes.

Pienāca klāt cits brālis.

Durvis aiz ieejas guļamtelpā ir aizslēgtas, kā jau jūs pa­vēlējāt.

De Rokfors saprata, ka bēgļi nav nākuši atpakaļ caur ēdamzāli. To zināja teikt ievainotais brālis. Tad palika tikai viena varbūtība. Viņš paņēma no brāļa revolveri.

Paliec šeit! Neļauj nevienam iet tālāk! Es pats to nokār­tošu.

Senešals iegāja spilgti apgaismotajā mazgāšanās telpā. Gar sienām rindojās marmora virsmās iedarinātas nerūsējošā tē­rauda izlietnes,,tualetes podi un kabīnes. Viņš dzirdēja, ka blakus telpā Žofrē iekārtojas kādā kabīnē. Senešals stāvēja un centās nomierināties. Viņš vēl nekad nebija iekļuvis šādā situācijā. Dažas reizes dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās ot­rādi un satvēra durvju rokturi, pavēra durvis par puscollu un palūkojās caur spraugu.

Guļamtelpa joprojām bija tukša.

Varbūt meklētāji bija aizgājuši citur. Gaiteņu abatijā bija tik daudz, tie bija tik sarežģīti kā ejas skudru pūznī. Lai iz­bēgtu, viņiem bija vajadzīgas tikai dažas tik dārgas mi­nūtes. Senešals atkal lādēja sevi par vājumu. Gadiem ilgās rūpīgās pārdomas un nodomi bija vējā. Nu viņš bija bēglis, un vairāk nekā četri simti brāļu droši vien kļūs par viņa ie­naidniekiem. Es zinu, cik liels ir mūsu pretinieku spēks. Tā viņš bija teicis savam mestram tikai pirms vienas dienas. Sene­šals papurināja galvu. Kaut kādu cieņu viņš tiem bija parā­dījis. Neko prātīgu gan pagaidām nebija paveicis.

Guļamtelpas durvis atvērās, yn ienāca Reimons de Rok­fors.

Viņš aizbīdīja durvju smago bultu.

Nu senešalam zuda pēdējā cerība.

Cīņai bija jānotiek šeit un tagad.

De Rokfors, turēdams rokā pistoli, pētīja telpu, droši vien prātodams, kur paslēpies viņa medījums. Viņiem nebija iz­devies apvest de Rokforu ap stūri. Tomēr senešals negribē­ja riskēt ar Žofrē dzīvību. Vajadzēja pievērst vajātāja uzma­nību sev. Viņš palaida vaļā durvju rokturi un ļava, lai dur­vis ar klusu būkšķi aizveras.

De Rokfors pamanīja vieglo kustību, sadzirdēja troksnī­ti. Viņš acumirklī pievērsa skatienu mazgāšanās telpas dur­vīm.

Izrādās, viņš spriedis pareizi. Viņi bija šeit.

Laiks tikt galā ar šo problēmu.

Senešals aplaida skatienu telpai. Dienasgaismas spuldzes spilgti apgaismoja katru stūrīti. Garais spogulis virs izliet­nēm telpu vizuāli padarīja vēl lielāku. Grīdu klāja flīzes, starp tualetes kabīnēm bija marmora starpsienas. Viss bija iekārtots rūpīgi un pārdomāti.

Senešals ieslīdēja otrā kabīnē un aizvēra eņģēs iekarinā­tās durvis. Uzkāpis uz tualetes poda, viņš pārliecās pāri starpsienai un aizbultēja pirmās un trešās kabīnes durvis. Tad viņš, tupēdams uz poda, savilkās čokurā un cerēja, ka de Rokfors uzķersies uz āķa.

Vajadzēja kaut kā pievērst uzmanību. Viņš noņēma no tu­rētāja tualetes papīra rulli.

Mazgātavas durvis ar joni atvērās.

Atskanēja soļi.

Senešals stāvēja uz poda ar ieroci rokā un centās elpot klusi.

De Rokfors pavērsa automātisko pistoli pret kabīņu dur­vīm. Senešals bija tur. Tas bija skaidrs. Tikai kurā kabīnē? Vai pieliekties un paskatīties no apakšas? Trīs kabīņu durvis bija pavērtas, trīs bija ciet. Nē.

De Rokfors nolēma šaut.

Senešals saprata, ka de Rokfors tūlīt šaus, tāpēc meta tua­letes papīra turētāju zem starpsienas, tā ka tas iekrita pir­majā kabīnē.

Metāls nošķindēja uz flīzēm.

De Rokfors šāva pa pirmās kabīnes durvīm un ar kāju at­spēra tās vajā, pajūkot marmora putekļiem, tad raidīja vēl vienu šāvienu kārtu, sašķaidot podu un sienas apmetumu. Uz grīdas sāka plūst ūdens.

Taču kabīne neviena nebija.

Tajā pašā mirklī, kad de Rokfors bija apjēdzis kļūdu, se­nešals pāri starpsienai divas reizes iešāva pretiniekam krū­tīs. Šāvieni atbalsojās no sienām, tā ka senešalam gandrīz aizkrita ausis.

Viņš redzēja, ka de Rokfors sagrīļojas, atmuguriski kriz­dams pret marmora virsmu, it kā būtu saņēmis sitienu pa krūtīm. Taču asinis nemanīja. Likās, viņš bija tikai apdullis. Tad senešals zem ieplēstās baltās sutanas ieraudzīja kaut ko zilganpelēku.

Ložu necaurlaidīga veste.

Senešals nomērķēja uz galvu un šāva.

De Rokfors to pamanīja un, saņēmis spēkus, novēlās zemē tieši tajā brīdī, kad lode izlidoja no stobra. Viņš ar sparu ie­krita ūdens peļķē un paslīdēja tuvāk durvīm.

Aiz viņa pa gaisu pašķīda porcelāna un marmora šķem­bas. Spogulis saplīsa sīkās druskās, tās nobira uz marmora. Mazgāšanās telpa bija šaura, un pretinieks izrādījies negai­dīti drosmīgs. Tāpēc de Rokfors izlīda ārā pa durvīm, un otrā lode no senešala pistoles trāpīja sienā.

Senešals nolēca no poda un izmetās ārā no kabīnes. Klu­si aizlavījies līdz durvīm, viņš sagatavojās mesties laukā. De Rokfors noteikti jau gaidīja. Taču senešals negrasījās atkāp­ties. Tagad vairs ne. Šo cīņu viņš bija parādā savam mes­tram. Evaņģēlijs teica skaidri. Jēzus bija nācis nest nevis mie­ru, bet šķēpu. To pašu tagad darīja viņš.

Senešals saņēmās, stingri satvēra pistoli un strauji atrāva vaļā durvis.

Vispirms viņš ieraudzīja Reimonu de Rokforu. Tad Žof­rē, kurš savas pistoles stobru bija cieši piespiedis de Rokfo­ram pie kakla. De Rokfora ierocis gulēja zemē.

VIL I. E.VE L ES-A VICNON

Malons cieši lūkojās uz Kleridonu un teica:

Jums izdodas.

Esmu daudz vingrinājies. Kleridons paskatījās uz Ste­fāniju. Vai jūs esat Larsa sieva?

Viņa pamāja.

Viņš bija mans draugs un izcils cilvēks. Tik gudrs! Un arī naivs. Viņš neprata novērtēt savus pretiniekus.

Solārijā joprojām bija viņi vien, un Kleridons, šķiet, pa­manīja, ka Malons vēro ārdurvis.

Mūs neviens netraucēs. Klausīties manā muldēšanā ne­grib neviena dzīva dvēsele. Es centos kļūt apnicīgs visiem un panācu to. Katru dienu visi to vien gaida, kad es bei­dzot aizvākšos uz šejieni.

Cik sen jūs šeit jau esat?

Piecus gadus.

Kāpēc? Malons bija pārsteigts.

Kleridons lēni soļoja gar podos sastādītajiem telpaugiem. Pa logu varēja redzēt, ka rietumu pusē savelkas melni mā­koņi. Saules stari, kas spraucās caur mākoņu spraugām, at­gādināja kvēlošas liesmas kurtuvē.

Ir cilvēki, kuri meklē to pašu, ko meklēja Larss. Viņi rīkojas slepeni, lai nepievērstu sev uzmanību, taču bez žē­lastības novāc tos, kas stājas viņiem ceļā. Tādēļ es atbrau­cu uz šejieni un izlikos par slimu. Te labi ēdina, aprūpē un pats galvenais neko nejautā. Piecus gadus neesmu runā­jis saprātīgu valodu ne ar vienu vienīgi ar sevi pašu. Va­ru apliecināt, ka sarunāties ar sevi vien nav nekāds lielais prieks.

Kāpēc jūs runājat ar mums? Stefānija jautāja.

Jūs esat Larsa atraitne. Viņa dēj esmu ar mieru darīt visu, Kleridons sacīja. Turklāt tā zīmīte. To sūtījis zinā­tājs. Varbūt pat manis pieminētie cilvēki, kuri nevienam ne­ļauj, lai stājas viņiem ceļā.

Vai tad Larss viņiem traucēja? jautāja Stefānija.

Kleridons pamāja.

Daudzi gribēja uzzināt, ko viņš izpētījis.

Kā viņu pazināt jūs?

F,s nodarbojos ar grāmatu tirdzniecību. Larsam bija ne­pieciešami daudzi mazpazīstami izdevumi.

Malons zināja, ka grāmatu antikvariātus bieži apmeklē kolekcionāri un zinātnieki.

Beigu beigās mēs sadraudzējāmies, un ar viņa pētīju­miem aizrāvos arī es. Šis ir mans dzimtais apvidus. Mana ģimene te dzīvojusi kopš viduslaikiem. Daži no maniem sen­čiem bijuši katari, un katoļticīgie viņus sadedzināja uz sār­ta. Taču Larss aizgāja bojā. Tas ir tik skumji. Pēc viņa galu ņēma arī citi. Tāpēc es paslēpos šeit.

Kādi citi?

Grāmattirgotājs Seviljā. Kāds bibliotekārs Marseļā. Stu­dents Romā. Nemaz jau nerunājot par Marku.

Arī Ernsts Skovils ir miris, teica Stefānija. Pagāju­šajā nedēļā viņu sabrauca automašīna drīz pēc tam, kad runāju ar viņu.

Kleridons ātri pārmeta krustu.

Tiesa, ka tiem, kuri meklē, par to ir jāmaksā. Sakiet, dār­gā lēdija, vai jūs kaut ko zināt?

Man ir Larsa dienasgrāmata.

Tad jūs esat nāves briesmās. Vīrieša sejā parādījās raižpilna izteiksme.

Kā tā? jautāja Malons.

Tas ir drausmīgi, Kleridons ātri ieteicās. Patiešām drausmīgi. Nav pareizi, ka esat tajā iesaistīta. Jūs zaudējāt vīru un dēlu…

Ko jūs zināt par Marku?

Es atnācu uz šejieni tieši pēc viņa nāves.

Mans dēls gāja bojā lavīnā.

Nav tiesa. Viņu nogalināja. Tāpat kā tos citus, kurus mi­nēju.

Malons un Stefānija klusējot gaidīja, līdz mazais, savādais vīrietis paskaidros.

Marks turpināja pētījumus, ņemot par pamatu to, ko bija atklājis viņa tēvs. Viņš nedarbojās ar tādu dedzību kā Larss, un pagāja vairāki gadi, līdz Marks atšifrēja Larsa piezīmes, taču galu galā viņš tur atrada kaut kādu norādi. Tad viņš devās meklējumos uz dienvidiem, uz kalniem, bet neatgrie­zās. Tāpat kā tēvs.

Mans vīrs pakārās pie tilta.

Zinu, dārgā. Taču es allaž esmu prātojis, kas tad notika patiesībā.

Stefānija neko neteica, bet viņas klusēšana liecināja, ka arī viņai tas nav gluži skaidrs.

Jūs teicāt, ka ieradāties šeit, lai izbēgtu no viņiem. Kas ir viņi? Malons jautāja. Vai Tempļa ordeņa bruņinieki?

Kleridons pamāja.

Divas reizes esmu ticies ar viņiem aci pret aci. Izjūtas nav patīkamas.

Malons kādu mirkli pārdomāja dzirdēto. Viņš arvien vēl turēja rokā zīmīti, kas bija sūtīta Ernstam Skovilam uz Ren­nes-le-Chāteau. Viņš pavēcināja ar papīru.

Kā jūs varat norādīt ceļu? Kurp mums jādodas? Un kas ir inženiere, no kuras jāuzmanās?

Arī viņa meklē to, ko tīkoja atrast Larss. Viņu sauc Kasiopeja Vita.

Vai viņa prot rīkoties ar šaujamieroci?

Viņa daudz ko prot. Esmu pārliecināts, ka šaušana ir viena no viņas stiprajām pusēm. Viņa dzīvo Živorā, kur se­nos laikos atradās citadele. Šī sieviete ir tumšādainā, musulmaniete un ļoti bagāta. Viņa strādā mežā, kur atjauno pi­li, izmantojot vienīgi trīspadsmitā gadsimta metodes. Viņas chāteau atrodas netālu no turienes, un viņa pārrauga celtnie­cību, dēvējoties par l'lngenieur. Inženiere. Vai esat ar viņu tikušies?

Šķiet, viņa Kopenhāgenā mani paglāba. Tāpēc nesapro­tu, kā var būt, ka mūs brīdina sargāties no viņas.

Viņas motīvi ir aizdomīgi. Tā sieviete grib atrast to pašu, ko meklēja Larss, tikai citu iemeslu dēj.

Ko tad viņa grib? Malons, kuru bija nogurdinājušas visas šīs mīklas, jautāja.

To, ko pirms vairākiem gadu simteņiem atstāja Zālama­na tempļa bruņinieki. Viņu Lielo mantojumu. To, kuru at­klāja priesteris Sonjērs un kuru visus šos gadu simtus mek­lējuši ordeņa brāļi.

Malons neticēja nevienam vārdam no dzirdētā, tomēr vēl­reiz pavēcināja ar papīru.

Tad norādiet mums pareizo virzienu.

Tas nav tik vienkārši. Pēdas ir sajauktas.

Vai jūs vismaz zināt, ar ko sākt?

Ja jums ir Larsa dienasgrāmata, tad jūs zināt vairāk nekā es. Viņš bieži runāja par savu dienasgrāmatu, bet nekad ne­ļāva man tajā ielūkoties.

Mums ir arī Pierres Gravees du Languedoc eksemplārs, teica Stefānija.

Kleridons noelsās.

Es pat neticēju, ka tā grāmata vispār ir.

Tā ir īsta. Stefānija izņēma no somas sējumu.

Vai drīkstu paskatīties uz kapakmeni?

Viņa atvēra lappusi ar zīmējumu un parādīja to Kleridonam. Viņš ar interesi to pētīja un smaidīja.

Larss priecātos. Tas ir labs zīmējums.

Vai jūs nepaskaidrotu sīkāk?

Abats Bigū no Marī d'Hotpūlas de Blanšforas uzzināja noslēpumu tieši pirms viņas nāves. Kad Bigū tūkstoš septi­ņi simti deviņdesmit trešajā gadā bēga no Francijas, viņš sa­prata, ka nekad neatgriezīsies, tāpēc to, ko zināja, paslēpa Rennes-le-Chāteau baznīcā. Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā Sonjērs šo zīmīti atrada stikla pudelītē.

To mēs zinām, Malons sacīja. Taču nezinām, kāds ir Bigū noslēpums.

Zināt gan, teica Kleridons. Ļaujiet ieskatīties Larsa dienasgrāmatā!

Stefānija iedeva to viņam. Kleridons satraukti šķirstīja la­pas un parādīja viņiem kodu.

Jādomā, ka tieši šī kriptogramma bijusi stikla pudelītē.

Kā jūs zināt? Malons jautāja.

Lai to zinātu, jāpazīst Sonjērs.

Mēs klausāmies ar abām ausīm.

Sonjēra dzīves laikā par naudu, ko viņš iztērēja baznī­cas atjaunošanai vai citām būvēm, nekur nav minēts neviens vārds. Neviens ārpus Rennas pat nezināja, ka tāda nauda vis­pār eksistējusi. Kad Sonjērs tūkstoš deviņi simti septiņpa­dsmitajā gadā nomira, visi viņu pilnīgi aizmirsa. Viņa doku­mentus un mantas vai nu nozaga, vai iznīcināja. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā Sonjēra mīļākā visu īpašumu pārdeva kādam Noelam Korbī. Mīļākā nomira se­šus gadus vēlāk. Tā saucamā leģenda par Sonjēra atrasto lielo bagātību pirmo reizi tika publicēta tūkstoš deviņi simti piec­desmit sestajā gadā. Vietējās avīzes La Depechc du Midi trīs laidienos bija publicēts it kā patiess stāsts. Taču materiālu avīzei bija devis Korbī.

To es zinu, teica Stefānija. Viņš visu bija izpušķojis, daudz ko piedomājis klāt un sagrozījis. Pēc tam presē parā­dījās vēl citi ziņojumi, un nostāsts kļuva aizvien fantastis­kāks.

Kleridons pamāja.

Izdomājumi pilnīgi aizēnoja faktus.

Vai jūs runājat par pergamentiem? jautāja Malons.

Lielisks piemērs. Sonjērs altāra stabā nekad nav atra­dis pergamentus. Nekad. So detaļu pievienoja Korbī un citi. Tos pergamentus nekad nav redzējis neviens cilvēks, tomēr to teksti iespiesti neskaitāmās grāmatās, un visur apgalvots, ka tajos it kā atrodams kodēts vēstījums. Tas viss ir tīrās blē­ņas, un Larss to zināja.

Taču Larss savās grāmatās publicēja pergamentu tek­stus, Malons teica.

Mēs abi par to runājām. Viņš tikai sacīja: "Cilvēkiem pa­tīk noslēpumi." Tomēr es zinu, ka viņam nepatika to darīt.

Tātad stāsts par Sonjēru ir nepatiess? Malons bija ap­mulsis.

Kleridons pamāja.

Tas, ko par viņu rakstījuši mūsdienās, lielākoties ir iz­domājumi. Daudzās grāmatās Sonjēra vārds ir saistīts ar Nikolā Pusēna darbiem, īpaši ar gleznu "Arkādijas aitu gani". Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit trešajā gadā Sonjērs it kā divus atrastos pergamentus aizvedis uz Parīzi atšifrēšanai un tur nopircis vienu tās gleznas kopiju, bet Luvrā iegādā­jies vēl divas kopijas. Tajās it kā bijuši ietverti slepeni vēstī­jumi. Īstenībā tajā laikā Luvra gleznu kopijas nepārdeva, tur­klāt nekur nav reģistrēts, ka togad Luvrā bijusi šī Pusēna glezna. Taču cilvēkus, kuri izplatīja šo izdomājumu, kļūdas neuztrauca. Viņi pieņēma, ka faktus neviens nepārbaudīs, un kādu laiku tas tiešām netika darīts.

Malons norādīja uz kriptogrammu.

Kur Larss to atrada?

Patiesību par Sonjēru Korbī bija ierakstījis manuskriptā.

Malons atcerējās dažus teikumus no tām astoņām lapām,

kas bija atsūtītas Ernstam Skovilam. To, ko Larss bija rak­stījis par Sonjēra mīļāko. Reiz viņa Noelam Korbī atklāja, kur atrodas viena no Sonjēra slēptuvēm. Korbi par to rakstījis savā ma­nuskriptā, kuru man izdevās atrast.

Lai gan reportieriem Korbī stāstīja visādus izdomāju­mus par Rennu, manuskriptā viņš sīki aprakstījis patiesību tā, kā to uzzinājis no Sonjēra mīļākās.

Malonam atmiņā atausa vēl citas rindiņas no Larsa rak­stītā. Korbī tā arī neatklāja, ko viņš atradis, ja vispār kaut ko atra­da. Tomēr bagātīgā informācija, kas ietverta viņa manuskriptā, liek krietni vien pārdomāt, kur viņš būtu varējis uzzināt visu to, ko rakstīja.

Protams, manuskriptu Korbī nevienam nerādīja, jo pa­tiesība nebija ne tuvu tik aizraujoša kā izdomājumi. Viņš no­mira sešdesmito gadu beigās, kad cieta autoavārijā, un ma­nuskripts pazuda. Bet Larss to atrada.

Malons pētīja burtu un simbolu rindas kriptogrammā.

Kas tas ir? Kaut kāds kods?

Jā, turklāt tas bijis ļoti izplatīts astoņpadsmitajā un de­viņpadsmitajā gadsimtā. Gadījuma rakstura burti un simbo­li, izkārtoti režģī. Kaut kur tajā juceklī iekļauts vēstījums. Bū­tisks, vienkāršs un tajos laikos ļoti grūti atšifrējams. Tāpat kā mūsu laikos, ja trūkst atslēgas.

Kā jūs to domājat?

Lai atrastu īstos burtus, no kuriem izveidojas vēstījums, vajadzīga noteikta skaitļu secība. Lai atšifrēšanu padarītu vēl sarežģītāku, dažreiz arī sākuma punktam režģī bija ga­dījuma raksturs.

Vai Larss kodu atšifrēja? Stefānija jautāja.

Kleridons papurināja galvu.

Nevarēja. Un jutās vīlies. Taču dažas nedēļas pirms nā­ves viņš, šķiet, atrada jaunu atslēgu.

Laikam gan jums viņš to nepateica. Malonam sāka zust pacietība.

Nē, monsieur. Tas bija tikai viņa ziņā.

Kur tad lai mēs meklējam? Norādiet ceļu šķiet, tā bija paredzēts.

Atgriezieties šeit piecos pēc pusdienas un gaidiet uz ceļa aiz galvenās ēkas! Es tikšos ar jums tur.

Kā jūs varēsiet aiziet?

Te nevienam nerūp, ka es eju.

Malons saskatījās ar Stefāniju. Arī viņa noteikti šaubījās, vai būtu prātīgi klausīt Kleridonu. Līdz pat šim brīdim viņu sastaptie cilvēki izrādījās vai nu bīstami, vai arī paranojāli kā šis ar saviem neprātīgajiem pieņēmumiem. Tomēr tas viss kaut ko nozīmēja, un, ja viņi gribēja uzzināt vairāk, Malons bija gatavs spēlēt pēc noteikumiem, kurus izvirzīja savādais vīrietis.

Tomēr viņš gribēja zināt.

Kurp mēs dosimies?

Kleridons pagriezās pret logu un norādīja uz austrumu pusi. Tālumā uz pakalna, no kura pavērās skats uz Aviņonu, slējās pils ar austrumniecisku izskatu, it kā būtu pārcē­lusies šurp no Arābijas. Saules apmirdzēta, tā pacēlās pret austrumu debesīm, atsevišķās celtnes savienojās cita ar citu, veidojot neieņemamu cietoksni tieši tāpat kā vairāk nekā simt gadu garumā, kad tajā mita septiņi franču pāvesti un valdī­ja pār kristīgo pasauli.

Uz palais des popes, teica Kleridons.

Uz pāvestu pili.

ABATIJA DES FONTA/NES

Senešals ielūkojās Žofrē acīs un ieraudzīja tajās naidu. Tā­das jūtas viņš tajās vēl nekad nebija redzējis.

Es teicu mūsu jaunajam mestram, sacīja Žofrē, ciešāk piespiezdams stobra caurumu pie de Rokfora kakla, lai stāv mierīgi, citādi es viņu nošaušu.

Senešals pagājās tuvāk un ar pirkstu pabakstīja aizsargvesti zem baltās sutanas.

Ja mēs nebūtu sākuši šaut, to darītu tu, vai ne? Tu gribēji mūs nogalināt, neļaujot aizbēgt. Tādējādi tava pro­blēma būtu atrisināta. Es būtu iznīcināts, bet tu ordeņa glābējs.

De Rokfors neteica neko.

Tādēļ jau tu šurp nāci viens. Lai pats to paveiktu. Redzēju, ka tu aizslēdz guļamistabas durvis. Tu negribēji lie­ciniekus.

Mums jāiet, teica Žofrē.

Senešals saprata briesmas, kas viņiem tādēļ varētu drau­dēt, bet šaubījās, vai jel kāds no brāļiem riskētu ar mestra dzīvību.

Uz kurieni?

Es jums parādīšu.

Turēdams pistoles stobru piespiestu de Rokforam pie kak­la, Žofrē veda gūstekni caur guļamtelpu. Senešals turēja pis­toli šaušanas gatavībā un pie durvīm uzvilka mēlīti. Gaitenī stāvēja pieci bruņoti vīri. Ieraudzījuši savu mestru briesmās, viņi pacēla ieročus un grasījās šaut.,

Nolaidiet ieročus! de Rokfors pavēlēja.

Vīri mērķēja uz senešalu un Žofrē.

Es pavēlu nolaist ieročus. Negribu, lai vēl tiek izlietas asinis.

Cēlsirdīgais teiciens viņus ietekmēja.

Atkāpieties! Žofrē teica.

Brāļi pakāpās dažus soļus atpakaļ.

Žofrē piebakstīja de Rokforam ar pistoli, un viņi izgāja gaitenī. Senešals sekoja. Tālumā zvans noskandināja vienu reizi. Pulkstenis bija viens. Tūlīt beigsies lūgšanu stunda, un gaiteņus atkal pildīs bruņoti vīri.

Mums jāpasteidzas, sacīja senešals.

Žofrē un viņa gūsteknis gāja pa gaiteni uz priekšu. Sene­šals, iedams atmuguriski, sekoja un uzmanīja piecus brāļus.

Palieciet, kur esat! viņš norīkoja.

Dariet, kā viņš liek! iesaucās de Rokfors, kad viņi pa­griezās ap stūri.

De Rokfors lauzīja galvu. Kā viņi domā izbēgt no abati­jas? Ko teica Žofrē? Es parādīšu. De Rokfors nolēma, ka uz­zināt, ko grib darīt viņa sagūstītāji, varēs vienīgi tad, ja ies viņiem līdzi, tāpēc viņš bija pavēlējis saviem vīriem palikt.

Senešals viņam bija trāpījis divas reizes. Ja viņš nebūtu paspējis izvairīties, trešā lode būtu ķērusi viņa galvu. Lik­mes neapšaubāmi kļuva augstākas. Viņa sagūstītāji devās pildīt kādu misiju, kam noteikti bija sakars ar de Rokfora priekšteci mestra amatā, uzdevumu, par kuru noteikti vaja­dzēja uzzināt kaut ko vairāk. Brauciens uz Dāniju bija izrā­dījies gandrīz vai bezjēdzīgs. Pagaidām de Rokfors neko ne­bija atklājis par Rennes-le-Chāteau. Un, lai gan viņam bija izdevies radīt brāļiem neuzticību pret veco mestru pēc viņa nāves, tomēr varēja gadīties, ka vecais slēpis ko tādu, lai pa­liktu uzvarētājs.

De Rokforam turklāt nepatika fakts, ka divi brāļi ievai­noti. Tas nebija pats labākais veids, kā uzsākt ordeņa vadī­bu. Brāļi gribēja kārtību. Juceklis tika uzskatīts par vājuma izpausmi. Vardarbība abatijas mūros pēdējo reizi bija noti­kusi Franču revolūcijas laikā, kad iekšā centās iekļūt sanik­notais pūlis, bet pēc tam, kad vairāki no viņiem šā mēģinā­juma laikā gāja bojā, viņi atkāpās. Abatija Des Fontaines bija miera un patvēruma vieta. Brāļiem mācīja lietot ieročus, un dažreiz viņi izmantoja šo prasmi, bet disciplīna viņus apval­dīja. Senešals bija apliecinājis, ka viņam pilnīgi trūkst discip­līnas. Svārstīgie, kuri varbūt vēl šaubījās, vai labāk nebūtu saglabāt uzticību senešalam, tagad no viņa novērsīsies, re­dzot, cik briesmīgi viņš pārkāpis statūtus.

Tomēr… kurp gan tie divi dodas?

Viņi turpināja soļot pa gaiteņiem, pagāja garām darbnī­cām, bibliotēkai, atkal gāja pa tukšiem gaiteņiem. Aiz mu­guras de Rokfors dzirdēja soļus tur viņiem sekoja pieci brā­ļi, būdami gatavi rīkoties, ja rastos izdevība. Taču, ja kāds iejauktos, iekams de Rokfors teiktu savu vārdu, tad ietu vaļā elle.

Viņi apstājās pie durvīm ar iegrebtiem lielajiem burtiem un vienkāršu dzelzs rokturi.

Mestra dzīvojamās telpas.

De Rokfora telpas.

Ejam iekšā! sacīja Žofrē.

Kāpēc? jautāja senešals. Mēs būsim kā lamatās.

Lūdzu, iesim iekšā.

Senešals atgrūda durvis un, kad viņi bija iegājuši, aizcir­ta slēdzeni.

De Rokfors juta izbrīnu.

Un ziņkāri.

Senešals bija noraizējies. Tagad viņi bija ieslodzīti mestra istabās, un izeja, neņemot vērā durvis, bija vienīgi apaļais logs, aiz kura bija tukšums. Senešalam uz pieres izspiedās sviedru lāses un ritēja lejup, viņš tās izslaucīja no acīm.

Sēdies! Žofrē pavēlēja de Rokforam, un tas apsēdās pie galda.

Senešals aplūkoja telpu.

Redzu, istaba jau ir pārkārtota.

Pie sienām bija nolikti vēl daži polsterēti krēsli. Iepriekš brīvajā vietā tagad atradās galds. Citāds bija gultas pārklājs, tāpat arī priekšmeti uz galdiem.

Tagad šī ir mana mājvieta, teica de Rokfors.

Viņš ievēroja uz rakstāmgalda papīra lapu, ko bija aprak­stījusi mirušā mestra roka. Saskaņā ar statūtiem viņš bija at­stājis vēstījumu pēctecim. De Rokfors paņēma aprakstīto lapu un lasīja.

Vai tu domā, ka tas, ko uzskati par nezūdošu esam, neiznīks? Tu savas cerības liec uz pasauli, un tavs Dievs ir šī dzīve. Tu nesaproti, ka tiksi iznīcināts. Tu dzīvo tumsībā un nāvē, tevi pilda naida uguns un dusmas. Tavu prātu apstulbojusi šī gruzdošā uguns, un tu priecājies, indējot un nokaujot savus ienaidnie­kus. Tumsība cēlusies pār tevi gaismas vietā, jo brīvī­bu tu esi iemainījis pret verdzību. Tu esi nolemts ne­veiksmei, tas ir skaidrs.

Tavs mestrs šo citātu no Toma evaņģēlija uzskatījis par iederīgu, teica de Rokfors. Acīmredzot viņš sapratis, ka balto sutanu pēc viņa aiziešanas valkāšu es, nevis tu. Šie vār­di noteikti nav domāti viņa izvēlētajam pēctecim.

Nē, tie nebija domāti senešalam. Viņš nesaprata, kāpēc skolotājs tik maz ticējis viņam, lai gan vēl pirms nāves mu­dinājis viņu tiekties pēc augstā amata.

Tev vajadzētu padomāt par viņa vārdiem, senešals sa­cīja.

Tas ir vārgas dvēseles vēlējums.

Kāds sāka dauzīt pa durvīm.

Mestr? Vai jūs tur esat? Ja vien brāji nebija nodomā­juši spridzināt, varēja nebaidīties, ka viņiem būtu pa spēkam uzlauzt masīvās durvis.

De Rokfors paskatījās uz senešalu.

Atbildi! senešals sacīja.

Man nekas nekait. Esiet mierīgi!

Žofrē piegāja pie loga un lūkojās uz ūdenskritumu aizas viņā pusē.

De Rokfors pārmeta vienu kāju pār otru un atspieda mu­guru pret krēsla atzveltni.

Ko tu ceri panākt? Tas ir muļķīgi.

Klusē! Taču brīnījās ari senešals.

Mestrs atstājis vēl citu vēsti, Žofrē teica no istabas pre­tējās puses.

Senešals un de Rokfors pagriezās pret Žofrē, kurš no sutanas izņēma aploksni.

Te ir viņa īstais vēstījums.

Dod man! pieprasīja de Rokfors, pieceldamies no krēsla.

Sēdi! Žofrē nomērķēja pistoli.

De Rokfors palika stāvam. Žofrē mērķēja uz viņa kājām.

Veste tev nelīdzēs.

Vai tu mani nogalināsi?

Sakropļošu.

De Rokfors apsēdās.

Tev ir drosmīgs sabiedrotais, viņš teica senešalam.

Viņš ir Tempļa ordeņa brālis.

Tīrais kauns, ka viņš nekad nevarēs dot zvērestu.

Ja de Rokfors bija cerējis ar šo teicienu aizvainot Žofrē, viņš cieta neveiksmi.

Jums nekas neizdosies, de Rokfors sacīja.

Senešals paskatījās uz savu biedru. Žofrē atkal lūkojās ārā pa logu, it kā gaidīdams kaut ko.

Priecāšos redzēt, kā jūs abus sodīs, ierunājās de Rok­fors.

Es jau reiz teicu klusē! sacīja senešals.

Tavs mestrs domāja, ka ir gudrs. Es zinu, ka viņš nebi­ja gudrs.

Senešals redzēja, ka de Rokforam ir vēl kas sakāms.

Labi, turpini! Ko tu gribi teikt?

Lielais mantojums. Tieši pēc tā tiecās viņš un visi ie­priekšējie mestri. Ikviens gribēja to atrast, bet neveicās ne­vienam. Tavs mestrs daudz laika veltīja pētījumiem, un tavs jaunais draugs viņam palīdzēja.

Senešals pameta skatienu uz Žofrē, bet viņa biedrs nenovērsdamies lūkojās pa logu. Tad viņš pateica de Rokfo­ram:

Šķiet, tu gandrīz jau esi atklājis noslēpumu. Tā tu sacīji konklāvā.

Tā ir taisnība.

Senešals viņam neticēja.

Tavs jaunais draugs un nelaiķa mestrs darbojās abi kopā. Esmu uzzinājis, ka viņi nesen ar jaunu dedzību pārmeklē­juši mūsu arhīvus, un tas mani ieinteresēja.

Žofrē pagriezās un ar smagiem soļiem nāca pāri istabai, atkal noglabādams aploksni sutanā.

Tu neuzzināsi neko. Tad viņš spalgā balsī iesaucās: Tas, kas atrodams, nav domāts tev!

Patiešām? jautāja de Rokfors. Un kur tad tu domā to atrast?

Tādi kā tu nesvinēs uzvaru. Mestram bija taisnība. Tevi pilda naida uguns un dusmas.

De Rokfors paraudzījās uz Žofrē ar stīvu skatienu.

Tu un mestrs kaut ko uzzinājāt, vai ne? Es zinu, ka tu nodevi pastā divus sūtījumus, un zinu arī, kam tos sūtīji. Esmu parūpējies par vienu no adresātiem un drīz vien tikšu galā arī ar otru. Pavisam drīz es zināšu visu, ko zini tu un ko zināja viņš.

Zofrē ar zibenīgu kustību trieca ar pistoli de Rokforam pa deniņiem. Mestrs sagrīļojās un apklusa, viņa acis pavēr­sās augšup, un viņš nogāzās uz grīdas.

Vai tā vajadzēja? jautāja senešals.

Viņam vajadzētu priecāties, ka nenošāvu viņu. Mestrs lika apsolīt, ka es tam muļķim nenodarīšu ļaunu.

Mums abiem jāaprunājas ļoti nopietni.

Vispirms mums jātiek projām.

Nedomāju, ka brāļi gaitenī to pieļaus.

Par viņiem mums nav jāraizējas.

Senešals kaut ko nojauta.

Vai tu zini, kā izkļūt no šejienes?

Žofrē smaidīja.

Mestrs to pateica pavisam skaidri.

.

ABATIJA DES FONTAINES

DIVI UN PIECAS MINŪTES DIENĀ

De Rokfors atvēra acis. Vienā galvas pusē sāpes dauzīja kā ar āmuru, un viņš nozvērējās, ka brālis Žofrē samaksās par uzbrukumu. Viņš pieslējās kājās un centās atjēgties. Otr­pus durvīm bija dzirdama satraukta kliegšana. De Rokfors ar piedurkni pieskārās deniņiem, un baltais audums notraipījās ar asinīm. Viņš iegāja vannasistabā un, samērcējis lupa­tu ūdenī, tīrīja brūci.

De Rokfors saņēmās. Vajadzēja parādīt, ka viņš ir situā­cijas noteicējs. Lēni piegājis pie durvīm, viņš tās atvēra.

Mestr, vai ar jums viss kārtībā? jautāja viņa jaunais maršals.

Nāc iekšā! de Rokfors teica.

Četri pārējie brāļi palika gaidām gaitenī. Viņi saprata, ka nedrīkst iet mestra istabā bez atļaujas.

Aizver durvis!

Maršals paklausīja.

Es biju zaudējis samaņu. Cik sen jau viņi ir projām?

Šeit, iekšā, viss bija kluss jau kādas divdesmit minūtes. Tāpēc mēs sākām baidīties.

Ko tu ar to gribi teikt?

Maršala vaibstos parādījās apjukums.

Es klusēju. Neko.

Kurp aizgāja senešals un brālis Žofrē?

Mestr, viņi bija te, iekšā, kopā ar jums. Mēs bijām ār­pusē.

Paskaties visapkārt! Viņi ir projām. Kad viņi aizgāja?

Viņi nav nākuši ārā. Vēl lielāks apjukums.

Tu saki, ka viņi nav izgājuši pa tām durvīm?

Ja viņi nāktu, mčs būtu viņus nošāvuši, kā pavēlējāt.

Dc Rokfors juta, ka galva atkal sāk sāpēt. Viņš pielika tai

klāt mitro lupatu un viegli berzēja pulsējošo vietu, domā­dams, ka nav varējis saprast, kāpēc Zofrē nācis tieši šurp.

Mums ir ziņas no Rennes-le-Chāteau, teica maršals.

De Rokfors saausījās.

Divi mūsu brāļi ļāvušies, lai viņus pamana, un Malons, kā jūs jau paredzējāt, uz ātrgaitas šosejas aizbēdzis no vi­ņiem.

De Rokfors pareizi bija secinājis, ka Stefāniju Nelu un Kotonu Malonu vislabāk varēs izsekot, ja ļaus viņiem domāt, ka vajātāji pazaudējuši pēdas.

Un tas šāvējs vakarnakt baznīcā?

Tas_aizbēga ar motociklu. Mūsu vīri redzēja, ka Malons centies viņu notvert. Šis gadījums noteikti ir saistīts ar uz­brukumu mūsu brāļiem Kopenhāgenā.

De Rokfors piekrita.

Vai tu zini, kas to varēja izdarīt?

Vēl ne.

Dc Rokfors negribēja to dzirdēt.

Un šodien? Kurp devās Malons un Nela?

Elektroniskā novērošanas ierīce, ko piestiprinājām pie Malona mašīnas, darbojas lieliski. Viņi brauca tieši uz Aviņonu. Tikko aizbrauca no sanatorijas, kur atrodas Ruā Kle­ridons.

De Rokforam Kleridons bija labi pazīstams, un viņš nevie­nu mirkli nebija ticējis, ka Kleridons ir psihiski slims, tāpēc Rokfors centās iegūt kādu ziņu no sanatorijas. Pirms mēneša, kad mestrs sūtīja Žofrē uz Aviņonu, lai viņš pastā nodod Ste­fanijai Nelai adresēto sainīti, de Rokfors cerēja, ka viņa no­doms izdosies. Tomēr jaunais cilvēks uz psihiatrisko slimnīcu nebija gājis. De Rokforam bija aizdomas, ka tieši otrajā paci­ņā, kura tika nosūtīta Erastam Skovilam uz Rennu, tajā pa­ciņā, par kuru viņš gandrīz neko nezināja, atrodas norāde, kas aizvedusi Stefāniju Nelu un Malonu pie Kleridona. Viens bija skaidrs. Kleridons un Larss Nels bija darbojušies kopā, un, kad pēc Larsa Nela nāves meklējumos iesaistījās Nela dēls, Kleridons palīdzēja arī viņam. Mestrs noteikti to bija zinājis. Un nu Larsa Nela atraitne devusies tieši pie Kleridona.

Laiks tikt ar šo sarežģījumu galā.

Pēc pusstundas es dodos uz Aviņonu. Lai četri brāļi ir gatavībā! Turpiniet elektronisko novērošanu un sakiet, lai mūsu cilvēki neļauj, ka to pamana! Ierīcei ir plašs darbības diapazons, izmantojiet to mūsu labā. Taču de Rokforam vēl kaut kas bija darāms. Tagad ej!

Maršals paklanījās un izgāja no istabas.

De Rokfors stāvēja, vēl nejuzdamies pilnīgi atžirdzis, un aplūkoja gareno telpu. Divas sienas bija no akmens, divas pārējās no simetriski novietotiem kļavas koka paneļiem. Pie vienas no tām dekoratīvi bija novietoti ieroči, bet pie pā­rējām atradās kumode, liela koka lāde, galds un krēsli. Ta­ču de Rokfora skatiens kavējās pie kamīna. Tur varbūtība bija vislielākā. Viņš zināja, ka senos laikos nevienai telpai ne­bija tikai viena ieeja un izeja. Šajā istabā mestri bija dzīvoju­ši kopš sešpadsmitā gadsimta, un, ja vien viņš atcerējās pa­reizi, kamīns bija uzbūvēts septiņpadsmitajā gadsimtā vecā akmens pavarda vietā. Tagad to lietoja reti, jo visu abatiju apsildīja ar centrālapkures sistēmu.

De Rokfors piegāja pie kamīna un pētīja koka apmali, tad pārbaudīja grīdu ap kamīnu un ievēroja tievas baltas svīt­ras, kas perpendikulārā virzienā stiepās uz sienas pusi.

Viņš pieliecās un ielūkojās tumšajā kamīna iekšpusē. Sa­liecis roku, viņš aptaustīja dūmvadu.

Un atrada.

Apaļu stikla rokturi.

De Rokfors mēģināja to pagriezt, bet tas nekustējās. Viņš centās pagrūst to augšup, tad lejup. Nekā. Tad viņš rokturi parāva, un tas padevās. Rokturis izvirzījās uz āru nedaudz, varbūt puscollu, un viņš izdzirdēja mehānisku klikšķi. De Rokfors palaida rokturi vaļā un sajuta, ka pirksti ir glumi. Eļļa. Kāds bija gatavojies.

Viņš lūkojās kamīnā.

Dibensiena nokrakšķēja. De Rokfors pagrūda, un akmens panelis atvērās uz sienas pusi. Ieeja bija liela diezgan, un de Rokfors ierāpās tajā. Aiz ieejas atradās gaitenis cilvēka augumā.

Viņš piecēlās kājās.

Šaurajā gaitenī dažu pēdu attāluma bija redzamas akmens kāpnes, kas spirālveidā veda lejup nez uz kurieni. Neap šaubāmi visā abatijā bija daudz citu ieeju un izeju. De Rok­fors bija maršals divdesmit divus gadus, tomēr neko nebija zinājis par slepenajām ejām.

Taču mestrs bija to zinājis, tāpēc zināja ari Žofrē.

De Rokfors ar dūri dauzīja pa akmens sienu, izgāžot dus­mas. Viņam noteikti bija jāatrod Lielais mantojums. No tā bija atkarīga viņa spēja vadīt ordeni. Mestrs bija glabājis Lar­sa Nela dienasgrāmatu, to de Rokfors zināja daudzus ga­dus, bet nebija varējis iegūt. Viņš domāja, ka sagaidīs savu iespēju, kad vecais vīrs būs šķīries no dzīves, bet mestrs to paredzēja un aizsūtīja dienasgrāmatu projām. Tagad Larsa Nela atraitne un viņas kādreizējais darbinieks labi apmā­cīts valdības aģents sazinājās ar Ruā Kleridonu. Tas neko labu nesolīja. <

De Rokfors piespiedās nomierināties.

Gadiem ilgi viņš bija pūlējies, būdams mestra ēnā. Tagad viņš bija mestrs. Un negrasījās ļaut, lai rēgs kļūst noteicējs viņa ceļam.

Dažas reizes dziļi ievilcis plaušās drēgno gaisu, de Rok­fors atcerējās sākotni. /ļmnoJDomini tūkstoš simt astoņpadsmi­to gadu. Svētā zeme beidzot bija atbrīvota no saracēņiem un nodibinātas kristīgās karaļvalstis, bet briesmas arvien vēl bija lielas. Tāpēc deviņi bruņinieki apvienojās un apsolīja jauna­jam Jeruzālemes kristīgajam karalim, ka svētceļnieki varēs ceļot uz Svēto zemi un atgriezties no tās droši. Taču kā gan deviņi vidēju gadu vīri, kuri bija devuši nabadzības solījumu, varēja aizsargāt garo ceļu no Jafas līdz Jeruzālemei, ja ceļam uzglūnēja simtiem laupītāju? Vēl jo mulsinošāk tas bija tāpēc, ka pirmajos desmit ordeņa pastāvēšanas gados tajā netika pie­ņemts neviens jauns bruņinieks, un ordeņa hronikās nebija mi­nēts, ka brāļi būtu palīdzējuši svētceļniekiem. Pirmie deviņi bruņinieki nodarbojās ar daudz nopietnāku uzdevumu. Viņu mītne atradās zem vecā tempļa, kur reiz bijuši ķēniņa Zāla­mana staļļi tā bija telpa ar nepārskatāmi daudzām velvēm un ejām, tik liela, ka tur pieticis vietas diviem tūkstošiem zir­gu. Tur viņi bija atraduši pazemes ejas, izcirstas klintī pirms gadu simteņiem, un daudzās ejās glabājās Svēto rakstu tīs­tokļi, apcerējumi, raksti par mākslu un zinātni un daudz lie­cību par jūdu un ēģiptiešu mantojumu.

Un pats svarīgākais atradums.

Tie deviņi bruņinieki sevi pilnīgi veltīja izrakumiem. Tūk­stoš simt divdesmit septītajā gadā viņi piekrāva kuģus ar dārgo guvumu un burāja uz Franciju. Tas, ko bruņinieki bija atraduši, sagādāja viņiem slavu, bagātību un varenus atbal­stītājus. Daudzi vēlējās pievienoties viņiem, un tūkstoš simt divdesmit astotajā gadā, tikai desmit gadus pēc dibināšanas, pāvests templiešiem piešķīra tādu juridisku autonomiju, ku­rai nebija līdzīgas Rietumu pasaulē.

Visu to viņi ieguva vienīgi zināšanu dēļ, kuras viņiem pie­derēja.

Tomēr šīs zināšanas viņi glabāja ļoti rūpīgi. Tām drīkstē­ja piekļūt vienīgi tie, kuri tika līdz augstākajam līmenim. Pirms daudziem gadu simteņiem mestra pienākums bija pirms nāves nodot zināšanas nākamajam mestram. Taču tas bija pirms tīrīšanas. Pēc tam mestri meklēja tās, bet veltīgi.

De Rokfors atkal ar dūri belza pa akmeni.

Pirmie templieši fanātiskā dedzībā bija kaldinājuši savu likteni pamestajās alās. Viņš darīs tāpat. Lielais mantojums bija tepat līdzās. De Rokfors bija ticis tam tuvu. Viņš to zi­nāja.

Un atbildes atradās Aviņonā.

AVINONA

PIECI PĒCPUSDIENA

Malons apstādināja Peugeot. Ruā Kleridons gaidīja ceļa ma­lā dienvidos no sanatorijas, tieši tur, kur bija solījies. Sapin­kātā bārda bija nozudusi, tāpat kā notraipītais apģērbs. Viņš bija tīri noskuvies, apgriezis nagus, uzvilcis džinsus un spor­ta krekliņu. Garie mati bija sasieti zirgastē un viņa solis kļu­vis apņēmīgs.

Patīkami bija tikt vaļā no tās bārdas, viņš teica, ie­kāpjot aizmugurējā sēdeklī. Lai izliktos par templieti, va­jadzēja līdzināties viņiem pēc izskata. Vai zināt, viņi nekad nemazgājās. To liedza statūti. Nedrīkstēja cits citam rādīt sa­vu kailumu, nedrīkstēja sakopties. Smaka droši vien bija ne­ciešama.

Malons ieslēdza pirmo ātrumu un sāka braukt. Debesis klāja negaisa mākoņi. Acīmredzot tas nāca šurp no Rennesle-Chāteau. Pamalē uz tumšo mākoņu fona plaiksnīja zibens un ducināja pērkons. Vēl nelija, bet lietus bija gaidāms pavi­sam drīz. Malons saskatījās ar Stefāniju, un viņa saprata, ka vīram aizmugurējā sēdeklī jāuzdod jautājumi.

Viņa pagriezās atpakaļ.

Mister Klēridon…

Sauciet mani par Ruā, madame!

Labi. Ruā, vai varat pastāstīt vairāk par Larsa domām? Mums ir svarīgi tās saprast.

Vai jums tās nav zināmas?

Vairākus gadus pirms Larsa nāves mēs bijām atsveši­nājušies. Viņš man daudz ko neuzticēja. Taču nesen es izla­sīju viņa grāmatas un dienasgrāmatu.

Vai drīkstu jautāt, kādēļ tad jūs tagad esat šeit? Larss ir miris jau sen.

Teikšu tā man šķiet, ka Larss būtu vēlējies, lai viņa darbs tiek pabeigts.

Tur jums taisnība, madame. Jūsu vīrs bija izcils zinātnieks. Viņa teorijas bija stingri pamatotas, un es ticu, ka viņam būtu paveicies. Ja viņš nebūtu gājis bojā.

Pastāstiet par tām teorijām!

Viņš gāja to pašu ceļu, ko abats Sonjērs. Tas priesteris bija gudrs. No vienas puses, viņš gribēja, lai neviens neuz­zina to, ko zina viņš. No otras puses, viņš atstāja daudzas norādes. Kleridons pašūpoja galvu. Runā, ka viņa mīļā­kā zinājusi visu, bet viņa nomira, neizpaužot ne vārda. Ne­ilgi pirms nāves Larss domāja, ka beidzot guvis panākumus. Vai jūs zināt visus tos notikumus, madame? īsto patiesību?

Diemžēl zinu vienīgi to, ko Larss rakstījis savās grāma­tās. Taču viņa dienasgrāmatā ir dažas interesantas atsauces, kuras viņš nav publicējis nekad.

Vai drīkstu ieskatīties tajās lappusēs?

Stefānija pāršķirstīja dienasgrāmatu, tad iedeva to Kleridonam. Malons atpakaļskata spogulī redzēja, ar kādu inte­resi vīrietis lasa.

īsti brīnumi, sacīja Kleridons.

Vai jūs varētu mums paskaidrot? jautāja Stefānija.

Protams, madame. Kā šodien jau teicu, Noela Korbī un pārējo izdomājumi par Sonjēru šķita noslēpumaini un satrau­coši. Bet Larss un ari es zināju, ka patiesība ir vēl aizraujo­šāka.

Sonjērs aplūkoja baznīcas jauno altāri, priecādamies par paveikto. Briesmīgās marmora plāksnes vairs nebi­ja, tā bija aiznesta uz kapsētu, bet vestgotu stabi iz­mantoti citām vajadzībām. Jaunais altāris bija skaists savā vienkāršībā. Pirms trim mēnešiem jūnijā Sonjērs bija sarīkojis pirmo komūnijas dievkalpojumu. Svinī­gā gājienā ciemata vīri bija nesuši Jaunavas Marijas statuju cauri visai Rennai un, atgriezušies līdz baz­nīcai, to bija novietojuši baznīcas dārzā uz kāda no vecajiem pīlāriem. Iemūžinot šā notikuma piemiņu,

Sonjērs lika uz pīlāra iegravēt vārdus PEN1TENCE, PENITENCE[3] , lai atgādinātu draudzei par pazemību, un M1SSION 189t, lai paliktu atmiņā viņu kopīgā veiku­ma gads.

Baznīcas jumts beidzot bija salabots, ārsienas no­stiprinātas. Vecā kancele bija prom, un jau būvēja jau­nu. Drīz vien grīdu klās flīžu kvadrāti tādā rakstā kā uz dambretes galdiņa, tad novietos jaunus solus. Taču vispirms vajadzēja sakārtot grīdas pamatni. Ūdens, sūkdamies no jumta, bija bojājis daudzus pa­matu akmeņus. Dažviet tie bija labojami, bet vairākās vietās akmeņi bija jānomaina.

Bija drēgns un vējains septembra rīts, un Sonjē­ram bija izdevies saaicināt vairākus ciemata iedzīvo­tājus palīgos. Viņiem vajadzēja divās nedēļās dabūt projām vairākas bojātās plāksnes un uzlikt jaunas, pirms ierodas flīžu licēji. Vīri tagad strādāja trīs da­žādās joma vietās. Sonjērs pievērsās apdauzītai, ļodzīgai akmens plāksnei, kas atradās pie altāra pakāpie­niem.

Viņu arvien vēl mulsināja stabā atrastā stikla pu­delīte. Izkausējis vasku un izņēmis saritināto papīriņu, viņš atklāja, ka uz tā nav rakstīti vārdi, bet burti un simboli trīspadsmit rindās. Kad viņš papīriņu parādī­ja kaimiņu ciemata priesterim, abatam Želī, tas vi­ņam pastāstīja, ka tāds izkārtojums ir kriptogramma un ka šķietami bezjēdzīgajos burtos iekļauts vēstījums. Lai to atšifrētu, bija nepieciešama matemātiska atslē­ga, bet Sonjērs nebija ticis noslēpuma risinājumam tuvāk arī pēc vairāku mēnešu pūliņiem. Viņš gribēja noskaidrot gan tā nozīmi, gan iemeslu, kāpēc tas pa­slēpts. Vēstījums noteikti bija ārkārtīgi svarīgs. Taču vajadzēja būt pacietīgam. To Sonjērs teica pats sev kat­ru nakti pēc kārtējā neveiksmīgā mēģinājuma rast at­bildi un, lai arī netika tālāk, vismaz bija pacietīgs.

Viņš paņēma āmuru ar īsu rokturi un nolēma pār­baudīt, vai biezo akmens plāksni nevar saskaldīt. Jo mazāki gabali, jo vieglāk tos iznest ārā. Sonjērs no­metās ceļos un trīs reizes spēcīgi trieca pa vienu galu jardu garajai plāksnei. Tā ieplaisāja visā garumā. Vēl daži sitieni, un plaisas kļuva dziļākas.

Sonjērs nometa āmuru un paņēma dzelzs stieni, lai atlauztu nost fragmentus. Pabāzis stieni zem garena, šaura plāksnes gabala, viņš to pacēla uz augšu, pēc tam ar kāju pabīdīja sānis.

Tad viņš kaut ko pamanīja.

Sonjērs nolika stieni un tuvināja atsegtajai vietai eļļas lampu. Ar roku uzmanīgi notrausis nost gružus, viņš ieraudzīja eņģi. Sonjērs pieliecās tuvāk un slau­cīja nost putekļus un gružus. Parādījās vēl citas sa­rūsējušas dzelzs daļas, pirksti notraipījās ar rūsu.

Tad viņš apveidu saskatīja skaidri.

Tās bija durvis.

Tās veda pazemē.

Kas atradās aiz tām?

Sonjērs pameta skatienu visapkārt. Citi vīri cītīgi strādāja, sarunādamies savā starpā. Sonjērs nolika lam­pu un klusi atlika atpakaļ dobumā fragmentus, ko nu­pat bija izcēlis ārā.

Labais priesteris negribēja, lai kāds uzzina par viņa at­radumiem, sacīja Kleridons. Vispirms stikla pudelīte, tad durvis. Viņa baznīca bija brīnumu pilna.

Uz kurieni veda durvis? Stefānija gribēja zināt.

Tas ir pats interesantākais. Larss man nekad nav izstās­tījis visu. Taču tagad, izlasījis ierakstus dienasgrāmatā, es sa­protu.

Sonjērs noņēma pēdējo akmens fragmentu no dzelzs durvīm zem grīdas. Baznīcas durvis bija slēgtas, sau­le norietējusi pirms vairākām stundām. Visu dienu viņš bija domājis par to, kas atrodas zem durvīm, bet

• ne vārda nebija bildis strādniekiem, tikai pateicies par darbu un paskaidrojis, ka viņš nolēmis dažas dienas atpūsties, tāpēc viņu palīdzība atkal būs vajadzīga tikai nākamajā nedēļā. Par atradumu viņš nebija stāstījis pat savai mīļotajai, tikai pēc vakariņām ieminējies, ka

pirms došanās pie miera grib pārbaudīt baznīcu. Pa jumtu bungoja lietus.

Aplūkojot durvis eļļas lampas gaismā, Sonjērs no­sprieda, ka to garums ir nedaudz lielāks par jardu, bet platums puse jarda. Durvis atradās vienā līmenī ar grīdas pamatni, bet slēdzenes nebija. Par laimi, grīda bija no akmens, bet Sonjērs raizējās par eņģēm, tāpēc viņš bija paņēmis līdzi lampas eļļu. Tas nebija pats la­bākais līdzeklis ieeļļošanai, bet neko labāku viņš ātru­mā nevarēja sameklēt.

Viņš iezieda eņģes ar eļļu, cerēdams, ka tās pado­sies. Tad Sonjērs pastūma laužņa galu zem vienas dur­vju malas un cēla.

Durvis nekustējās.

Viņš lauza spēcīgāk.

Eņģes sāka padoties.

Sonjērs kustināja lauzni, drupinādams sarūsējušo metālu, tad uzlēja eņģēm vēl eļļu. Kad viņš vairakas reizes bija tā pūlējies, eņģes iečīkstējās un durvis izcē­lās uz augšu.

Sonjērs iespīdināja gaismu mitraja caurumā.

Lejup veda šauras kāpnes, un piecu jardu dziļumā atradās nelīdzena akmens grīda.

Sonjēru pārņēma satraukums. Viņš bija dzirdējis citu priesteru stāstus par viņu atradumiem. Lielāko­ties tās bija slēptuves no revolūcijas laikiem, kad baz­nīcas kalpotāji slēpa relikvijas, svētbildes un dārglietas no republikāņu laupītājiem. luīngdokā tika aplaupītas daudzas baznīcas. Taču Rennes-le-Chāteau baznīca tolaik bija tik nožēlojamā stāvoklī, ka tur gluži vien­kārši nebija, ko laupīt.

Varbūt tā nebija taisnība.

Sonjērs pārbaudīja augšējo pakāpienu un nosprie­da, ka pakāpieni iecirsti klintī, uz kuras atradās baz­nīca. Paņēmis rokā lampu, viņš uzmanīgi kāpa lejup, cieši raudzīdamies četrstūrainajā telpā, kas ari bija iz­cirsta klinti. Arka dalīja telpu divās daļās. Tad viņš ieraudzīja kaulus. Ārsienās cits citam blakus atradās dziji dobumi, un katrā bija skelets kopā ar apģērba, apa­vu, līķautu un zobenu atliekām.

Pielicis lampu dažām kapenēm tuvāk, viņš redzē­ja, ka ikvienai blakus iegravēts vārds. Visi bija d'Hotpūli. Gadskaitļi liecināja, ka tie te novietoti laikā no sešpadsmitā līdz astoņpadsmitajam gadsimtam. Son­jērs skaitīja. Kapenēs bija divdesmit trīs skeleti. Viņš saprata, ka tie bijuši Rennas lordi.

Zem arkas telpas vidū viņa uzmanību piesaistīja lāde, bet tai blakus dzelzs pods.

Turēdams lampu, Sonjērs paspēra soli tuvāk un sa­trūkās, kad tur kaut kas pazibēja. Sākumā likās, ka acis viņu maldina, bet tūlīt pat viņš pārliecinājās, ka sa­skatījis pareizi.

Viņš noliecās. /

Dzelzs pods bija pilns ar monētām. Sonjērs vienu paņēma un redzēja, ka tās ir Francijas zelta monētas, uz daudzām bija gadskaitlis 1768. Viņš skaidri ne­zināja, cik tās vērtas, bet saprata, ka tai vajag būt ie­vērojamai summai. Grūti bija novērtēt, cik daudz mo­nētu ir podā, bet, kad viņš centās podu pacelt, to neizdevās pakustināt pat ne par milimetru.

Paskatījies uz lādi, viņš redzēja, ka aizliktnis nav aizslēgts. Atvēris vāku, Sonjērs ieraudzīja, ka vienā lā­des pusē atrodas dienasgrāmatas ādas iesējumā, bet otrā pusē kaut kas ir ietīts impregnētā audumā. Sonjērs uz­manīgi aptaustīja audumu un secināja, ka tajā ir daudz mazu un cietu drumslu. Viņš nolika lampu un no augšpuses atlocīja audumu vaļā.

Gaismā kaut kas iemirdzējās.

Dimanti.

Sonjērs atkal pārklāja tos ar audumu un pārstei­gumā noelsās. Lādē atradās dārglietu slēptuve.

Republikāņu laupītāji pirms simt gadiem bija kļū­dījušies, nepievēršot uzmanību noplukušajai Rennesle-Chateau baznīcai. Varēja arī būt, ka tas cilvēks vai cilvēki, kas izvēlējās šo vietu par slēptuvi, gluži vien­kārši bija gudri rīkojušies.

* # *

Kapenes eksistēja, sacīja Kleridons. Dienasgrāmatā es tikko izlasīju, ka Larss atradis draudzes ierakstus no tūk­stoš seši simti deviņdesmit ceturtā līdz tūkstoš septiņi simti divdesmit sestajam gadam, bet tajos nav minēts, kur atro­das ieeja kapenēs. Sonjērs savā dienasgrāmatā ierakstījis, ka atradis kādu kapu. Citā vietā viņš rakstījis: 1891. nesis visba­gātīgākos angļus. Larsam šis ieraksts vienmēr šķita svarīgs.

Malons apturēja mašīnu ceļa malā un pagriezās pret Kleridonu.

Tātad Sonjērs ieguva līdzekļus no tā zelta un dārgak­meņiem. Vai tos viņš izmantoja baznīcas atjaunošanai?

Kleridons smējās.

Sākumā. Taču stāsts, monsieur, ar to vēl nav galā.

Sonjērs piecēlās.

Vēl nekad viņš nebija redzējis vienviet tik daudz bagātību. Viņam bija uzsmaidījusi veiksme. Taču tā bija jāslēpj, lai nerastos aizdomas. Tāpēc bija vajadzīgs laiks. Nedrīkstēja pieļaut, lai kāds atklāj kapeņu atra­šanās vietu.

Sonjērs paņēma lampu un nolēma, ka var sākt jau šonakt. Viņš aizvāks zeltu un dārgakmeņus, lai paslēp­tu tos savā mājoklī. Kā tos pārvērst naudā, varēja iz­domāt vēlāk. Viņš devās uz kāpņu pusi un vēlreiz pa­lūkojās visapkārt.

Viņa uzmanību piesaistīja kāda kapavieta.

Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka nišā apglabāta sie­viete. Atlikuši bija tikai kaidi, ko klāja apģērbs. Pieli­cis tuvāk lampu, Sonjērs izlasīja gravējumu:

MAHIE D'HAUTPOUL DE BLANCHEFORT

Sonjēram grāfienes vārds bija pazīstams. Viņa bija pēdējā no d'Hotpūlu mantiniecēm. Kad viņa tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirmajā gadā nomira, cie­mats un apkārtējā zeme nonāca citas dzimtas īpašu­mā. Aptuveni pēc divpadsmit gadiem notika revolūci ja, uz visiem laikiem likvidējot aristokrātu īpašu­mus.

Taču Sonjēru kaut kas mulsināja.

Viņš ātri uzkāpa augšā. Aizslēdzis baznīcu no ār­puses, viņš, par spīti lietum, steidzās uz kapsētu un meklēja ceļu starp kapakmeņiem, kas šķita grimstam melnā tumsā.

Sonjērs apstājās pie viena kapakmens un pieliecās.

Paspīdinājis gaismu, viņš izlasīja uzrakstu.

Marī d'Hotpūla de Blanšfora bija apglabāta ari ārpusē, Kleridons teica.

Divi kapi vienai un tai pašai sievietei? jautāja Stefānija.

Acīmredzot. Taču ķermenis atradās kapenēs.

Malons atcerējās Stefānijas vakar stāstīto, ka Sonjērs un

viņa mīļākā kapsētā postījuši kapus, tad ar kaltu iznīcinājuši uzrakstu uz grāfienes kapakmens.

Tātad Sonjērs atraka ari to kapu, kas atradās kapsētā.

Tā domāja Larss.

Un tas bija tukšs?

To mēs neuzzināsim, bet Larss domāja, ka bijis tieši tā. Turklāt to apstiprina vēstures dati. Sieviete ar tādu stāvokli sabiedrībā kā grāfiene nekad nebūtu aprakta zemē. Viņa no­teikti būtu guldīta kapenēs, kur tiešām atradās viņas mir­stīgās atliekas. Kaps ārpusē bija gluži kas cits.

Uz kapakmens atradās vēstījums, teica Stefānija. To mēs zinām. Tāpēc tik svarīga nozīme ir Ežēna štibleina grā­matai.

Taču, ja nav zināms stāsts par kapenēm, tad par kapu kapsētā neviens neinteresēsies. Tas ir tāds pats memoriāls kā pārējie. Abats Bigū bija gudrs. Savu vēstījumu viņš pa­slēpa atklātā vietā.

Vai Sonjērs to atklāja? jautāja Malons.

Larss tā domāja.

Malons atkal iedarbināja mašīnu un izbrauca uz šosejas. Viņi vēl kādu laiciņu brauca pa šoseju, tad nogriezās pa krei­si un šķērsoja straujo Ronu. Priekšā atradās Aviņonas nocie­tinātie mūri, bet pāvestu pils slējās vēl tiem pāri. Malons no­griezās no bulvāra ar dzīvu satiksmi un nokļuva vecpilsētā, pabraukdams garām tirgus laukumam, kur viņi bija apmek­lējuši grāmatu tirgu. Pa līkumotajām ieliņām ticis līdz pilij, mašīnu viņš novietoja tajā pašā pazemes stāvvietā.

Man ir muļķīgs jautājums, teica Malons. Kāpēc ne­varēja izdarīt izrakumus zem baznīcas Rennā vai izmantot radaru, lai pārbaudītu kapenes?

Vietējā vara to neatļautu. Padomājiet, monsieur! Ja tur neko neatrastu, kas tad notiktu ar noslēpumu? Renna dzīvo no leģendas par Sonjēru. Labumu gūst visa Langdoka. Lai nu kas, bet pierādījumi nevienam nebija vajadzīgi. Peļņa, ko sagādā mīts, ir pārāk liela.

Malons no sēdekļa apakšas izņēma pistoli, ko iepriekšējā naktī bija atņēmis vajātājam. Viņš pārbaudīja aptveri. Atli­kušas trīs lodes.

Vai tas ir vajadzīgs? jautāja Kleridons.

Tā es jūtos nesalīdzināmi labāk. Malons atvēra mašī­nas durvis un izkāpa ārā, pistoli aizbāzdams aiz žaketes.

Kāpēc mums jāiet iekšā pāvestu pilī? Stefānija jautāja.

Tur noglabāta informācija..

Varbūt jūs paskaidrosiet?

Kleridons atvēra mašīnas durvis.

Nāciet, es parādīšu!

LAVLANĒ. FRANCIJA

SEPTIŅI VAKARĀ

Senešals apturēja mašīnu ciemata centrā. Piecas pēdējās stundas viņš ar Žofrē pa līkloču ceju bija braukuši uz zie­meļiem. Viņi tīši bija izvairījušies no lielākām apdzīvotām vietām pie Fuā, Kilanas un Limū un izvēlējās apstāties ne­lielā ciematā, kas atradās no visām pusēm norobežotā iepla­kā, kur ieklīda tikai retais tūrists.

Izkļuvuši no mestra istabām, viņi tika ārā no abatijas caur slepenām ejām tuvu lielajai virtuvei. Izeja veikli bija paslēp­ta ķieģeļu sienā. Žofrē paskaidroja, ka mestrs viņam iemā­cījis atrast šo eju, ko agrākajos gadsimtos izmantoja bēgša­nai. Pēdējos gadu simteņos par eju zināja tikai mestri, un to lietoja ļoti reti.

Tikko viņi bija ārā, tūlīt steidzās uz garāžu un, pievākuši vienu no abatijas automašīnām, izbrauca pa galvenajiem vār­tiem, iekams brāļi, kuri atbildēja par garāžu, atgriezušies no pusdienlaika lūgšanām. Tā kā de Rokfors savā istabā gulēja bez samaņas un viņa miesassargi gaidīja, līdz kāds atslēgs durvis, viņi bija ieguvuši krietnu laika rezervi.

Nu pienācis laiks aprunāties, senešals teica tādā tonī, kas liecināja, ka vilcināties viņš vairs negrib.

Esmu gatavs.

Izkāpuši no mašīnas, viņi devās uz kafejnīcu, kur pie āra galdiņiem staltu gobu paēnā sēdēja gados vecāki apmeklē­tāji. Aptuveni pirms stundas abi izbēgušie kādā veikaliņā bija iegādājušies parastas drānas un atbrīvojušies no sutanām. Pienāca oficiants, un viņi pasūtīja ēdienu. Vakars bija silts un jauks.

Vai tu saproti, ko esam izdarījuši? senešals jautāja. Mēs sašāvām divus brāļus.

Mestrs teica, ka bez vardarbības mēs neiztikšot.

Es zinu, no kurienes mēs bēgam, bet nezinu, uz kurieni.

Žofrē iebāza roku kabatā un izņēma aploksni, ko bija

rādījis de Rokforam.

Mestrs teica, lai to nodod jums, tiklīdz būsim brīvi.

Senešals paņēma aploksni un atplēsa to dedzīgā satrau­kumā.

Mans dēls, es daudzējādā ziņā Tevi turu kā dēlu, es zināju, ka konklāvā virsroku ņems de Rokfors, to­mēr bija svarīgi, lai Tu mērojies spēkiem ar viņu. Brāļi to atcerēsies, kad pienāks Tavs laiks. Pagaidām likte­nis Tevi gaida citur. Brālis Žofrē būs Tavs biedrs.

Es ticu, ka pirms aiziešanas no abatijas Tu esi no­gādājis drošībā tās divas grāmatas, kas dažu pēdējo ga­du laikā saistīja Tavu uzmanību, jā, es zināju, ka tās Tevi interesē. Tās jau labi sen esmu izlasījis arī es. Or­deņa īpašuma zādzība ir smags statūtu pārkāpums, to­mēr neuzskatīsim to par zādzību, tikai par aizņemša­nos, jo esmu pārliecināts, ka Tu abas grāmatas atkal nogādāsi atpakaļ. Tajās atrodamajai informācijai līdz­tekus tam, ko Tu jau zini, piemīt ļoti liela vara. Diem­žēl ar to vien nepietiek, lai atrastu risinājumu noslē­pumam. Tur vajadzīgs vēl kas vairāk, un tieši tas Tev tagad jāatrod. Pretēji tam, ko Tu varbūt domāji, es at­bildi nezinu. Tomēr nedrīkst pieļaut, ka Lielo manto­jumu atrod de Rokfors. Viņš zina daudz, arī visu to, ko Tev izdevies izprast no mūsu hronikām, tāpēc ne­novērtē par zemu viņa apņēmību.

Ir būtiski srmrīgi, lai Tu atstāj norobežoto dzīvi mūsu abatijā. Tevi nākotnē daudz kas gaida. Šos vār­dus rakstu savas dzīves pēdējā nedēļā un varu tikai pieņemt, ka Tava aiziešana no abatijas nenotiks bez vardarbības. Dari visu, kas nepieciešams, lai Tavi mek­lējumi būtu sekmīgi. Mestri gadu simteņiem ilgi atstā­juši savas slepenās zināšanas pēctečiem. To darīja arī mans priekštecis. Taču vienīgi Tu zini tik daudz, lai, saliekot visu kopā, atrisinātu mīklu. Es būtu vēlējies paveikt šo uzdevumu savas dzīves laikā kopā ar Tevi, bet tas nebija lemts. De Rokfors nebūtu pieļāvis, lai mums paveicas. Tagad Tu varēsi sasniegt mērķi ar brāļa Žofrē palīdzību. Vēlu Tev veiksmi. Rūpējies par sevi un Žofrē! Esi pacietīgs ar viņu, jo viņš dara vienīgi to, ko es viņam liku paveikt un apliecināt ar zvērestu.

Senešals paskatījās uz Žofrē un jautāja:

Cik tev gadu?

Divdesmit deviņi.

Tik jaunos gados tu esi uzņēmies lielu atbildību.

Es biju izbijies, kad mestrs pateica, ko gaida no manis. Es negribēju šo uzdevumu.

Kāpēc viņš neteica tieši man?

Žofrē neatbildēja uzreiz.

Mestrs sacīja, ka jūs mēdzot atkāpties, sastapdamies ar pretēju viedokli, un vairīties no cīņas. Jūs vēl neesot sevi ie­pazinis līdz galam.

Pārmetošie vārdi sāpināja senešalu, bet Žofrē patiesais un tīrais skatiens piešķīra tiem lielu uzsvaru. Un teiktais bija tais­nība. Senešals nekad nebija tiecies pēc cīņas, bet allaž vairī­jies no tās, ja vien bija iespējams.

Tomēr ne šajā reizē.

Viņš bija stājies pretī de Rokforam un patiešām būtu vi­ņu nošāvis, ja francūzis nereaģētu tik ātri. Šoreiz senešals gribēja cīnīties. Viņš apvaldīdamies dziļi ieelpoja un jautāja:

Kas man jādara?

Oficiants atgriezās ar divām salātu porcijām, svaigu mai­zi ar kraukšķīgu garoziņu un sieru.

Žofrē smaidīja.

Vispirms ēdīsim. Es vai mirstu aiz izsalkuma.

Un pēc tam? Senešals atsmaidīja pretī.

To varat pateikt vienīgi jūs.

Dzirdot, ar kādu dedzīgu cerību runā Žofrē, senešals pa­šūpoja galvu. Īstenībā, braucot no abatijas uz ziemeļiem, viņš jau bija domājis par turpmāko rīcību. Un, kad viņš saprata, ka ir tikai viena vieta, kurp doties, viņš kļuva mierīgs un apņēmīgs.

AVINONA

PIECI L'N TRĪSDESMIT MINŪTES PĒCPUSDIENĀ

Malons, galvu atgāzis, raudzījās uz pāvestu pili, kuras tor­ņi slējās debesīs simt jardu attālumā. Viņš, Stefānija un Kle­ridons sēdēja'kādā āra kafejnīcā ļaužu pilnā laukumā pie galvenās ieejas. No Ronas pretējās puses pūta ziemeļrietu­mu vējš vietējie to sauca par mistrālu un nevaldāmi plo­sījās pilsētā. Malons atcerējās viduslaiku teicienu par pretī­go smaku, kas reiz bija pildījusi pilsētas ielas. Vēju pilsēta Aviņona ar nežēlīgo x>ēju, kas aizpūš indigo gaisu. Un kā šo vie­tu dēvēja Petrarka? Vissmirdīgākā vieta pasaidē.

Tūristu ceļvedī viņš bija izlasījis, ka arhitektūras masīvu, kas pavērās skatienam un vienlaikus bija pils, cietoksnis un svētnīca, īstenībā veido divas celtnes vecā pils, kas būvēta tūkstoš trīs simti trīsdesmit ceturtajā gadā pāvesta Benedikta Divpadsmitā laikā, un jaunā pils, kas celta Klernenta Sestā pārraudzībā un pabeigta tūkstoš trīs simti piecdesmit otrajā gadā. Gan viena, gan otra pils atspoguļoja katra pāvesta per­sonību. Vecā pils demonstrēja romāņu stila konservatīvismu, tās arhitektūrā izdomas bija maz, bet jaunā pils bija izrotāta atbilstoši gotiskajam stilam. Diemžēl abas celtnes bija izpos­tījis ugunsgrēks, Franču revolūcijas laikā tās bija izlaupītas, skulptūras iznīcinātas un visas freskas nobalsinātas. Tūkstoš astoņi simti desmitajā gadā pils bija pārvērsta par kazarmām. Pils pārvaldi Aviņonas pilsēta atguva tūkstoš deviņi simti ses­tajā gadā, bet atjaunošana kavējās līdz tūkstoš deviņi simti sešdesmitajam gadam. Abos spārnos tagad bija izveidotas telpas sanāksmēm, bet pils pārējā daļa kļuvusi par tūristu apskates objektu, kas sniedza tikai paviršu ieskatu par tās kādreizējo diženumu.

Laiks iet iekšā, Kleridons teica. Pēdējā apskate sā­kas pēc desmit minūtēm. Mums jāpievienojas tūristu grupai.

Malons piecēlās.

Ko mēs darīsim?

Kaut kur pavisam tuvu nogranda pērkons.

Abats Bigū, kuram Marī d'Hotpūla de Blanšfora izstās­tīja lielo ģimenes noslēpumu, laiku pa laikam mēdza apmeklēt pili un apbrīnot gleznas. Tas bija pirms revolūcijas, tāpēc gleznu pie sienām bija daudz. Larss noskaidroja, ka vienu gleznu abats bija iecienījis sevišķi. Kad Larss atrada kripto­grammu, viņš uzgāja arī atsauci uz gleznu.

Kādu atsauci? jautāja Malons.

Tajā dienā, kad abats Bigū atstāja Franciju, lai dotos uz Spāniju, viņš Rennes-le-Chateau baznīcas draudzes žurnālā at­stāja pēdējo ierakstu: Lisez Ies Rčgles du Caridad.

Malons klusi pārtulkoja. "Lasi žēlsirdības likumus."

Sonjērs atrada šo ierakstu un noslēpa to. Par laimi, draudzes žurnāls netika iznīcināts, un Larss galu galā to at­rada. Acīmredzot Sonjērs uzzināja, ka Bigū bieži apmeklējis Aviņonu. Sonjēra laikā deviņpadsmitā gadsimta beigās no pils bija palikusi vairs tikai tukša čaula. Taču Sonjērs no­teikti varēja zināt, ka Bigū laikā tur bijusi Huana de Valdesa Leala glezna Lisez Ies Regles du Caridad.

Vai glezna arvien vēl ir tur? jautāja Malons, pāri pla­šajam laukumam lūkodamies uz Chapeaux Čalo pils galve­najiem vārtiem.

Kleridons papurināja galvu.

Sen vairs nav. Gājusi bojā ugunsgrēkā pirms piecdes­mit gadiem.

Pērkons nogranda spēcīgāk.

Kāpēc tad mēs esam šeit? Stefānija jautāja.

Malons nosvieda uz galdiņa dažus eiro un aši uzmeta skatienu citai āra kafejnīcai, kas atradās turpat netālu. Ap­meklētāji, redzot, ka gaidāms negaiss, devās projām, bet kā­da sieviete sēdēja zem audekla nojumes un malkoja kafiju. Malons ar skatienu pakavējās pie viņas tikai isu mirkli, bet ar to bija diezgan, lai ievērotu smalkos vaibstus un lielās acis. Sievietei bija gaišbrūna āda, un, kad oficiants atnesa vi­ņai pasūtījumu, Malons pamanīja, cik graciozas ir viņas kus­tības. Viņš šo sievieti bija tur ieraudzījis jau pirms desmit mi­nūtēm, kad viņi apsēdās pie sava galdiņa, un viņam bija ra­dušās aizdomas.

Nu vajadzēja pārbaudīt.

Malons no galdiņa paņēma papīra salveti un to cieši sa­gumzīja dūrē.

Nepublicētajā manuskriptā, sacīja Kleridons, tajā, kur Noels Korbī rakstījis par Sonjēru un Rennu un kuru at­rada Larss, Korbī minējis arī gleznu. Viņš zinājis, ka Bigū uz to atsaucies draudzes žurnālā. Korbī turklāt piezīmējis, ka pils arhīvos arvien vēl atrodas gleznas litogrāfija. Viņš pats to redzējis. Nedēļu pirms nāves Larss beidzot uzzinā­ja, kur tieši tā arhīvos atrodama. Mēs grasījāmies iet to ap­lūkot, bet Larss uz Aviņonu vairs nekad neatbrauca.

Un viņš jums nepateica, kur to atrast? Malons jautāja.

Nē, monsieur.

Dienasgrāmatā par gleznu nekas nav rakstīts, teica Malons. Es to izlasīju no viena gala līdz otram. Ne vārda par Aviņonu.

Ja Larss jums nepateica, kur atrodas litogrāfija, kāpēc mēs iesim pilī iekšā? Stefānija jautāja. Jūs nezināt, kur meklēt.

Taču jūsu dēls zināja to viņš pateica dienu pirms nā­ves. Es ar viņu gribēju doties apskatīt litogrāfiju, kad viņš atgriezīsies no kalniem. Taču, madame, kā jau zināt…

Arī viņš neatgriezās.

Malons redzēja, ka Stefānija pūlas apvaldīt emocijas. Šoreiz viņai tas visai 'labi nepadevās.

Kāpēc jūs nedevāties uz pili?

Es domāju, ka svarīgāk palikt dzīvam, tāpēc patvēros psihiatriskajā slimnīcā.

Viņas dēls gāja bojā lavīnā, Malons paskaidroja. Viņu nenoslepkavoja.

To jūs nezināt. Īstenībā, Kleridons sacīja, jūs nezi­nāt neko. Viņš palūkojās visapkārt. Mums jāsteidzas. Pē­dējās apskates ilgumu viņi ievēro sevišķi precīzi. Vairākums darbinieku ir gados vecāki pilsētas iedzīvotāji. Daudzi strā­dā brīvprātīgi. Durvis viņi slēdz tieši septiņos. Pilī nav ne drošības sistēmu, ne trauksmes ierīču. Neko patiešām vēr­tīgu tur vairs apskatei neizliek, turklāt mūri paši par sevi ir vislielākā drošība. Mēs atpaliksim no grupas un nogaidīsim, līdz viss apklusīs.

Viņi sāka iet.

Malons sajuta uz sejas lietus pilienus. Nostājies ar mugu­ru pret sievieti, kurai arvien vēl vajadzētu sēdēt pie galdi­ņa, ieturot maltīti, Malons pavēra plaukstu un ļāva vējam aizpūst sagumzīto salveti. Viņš strauji pagriezās un izlikās ķeram papīriņu, kas lidoja pār bruģi. Dabūjis rokā šķietami pasprukušo papīru, viņš pameta skatienu uz kafejnīcas pusi.

Sievietes pie galdiņa vairs nebija.

Viņa gāja uz pils pusi.

De Rokfors nolaida binokli. Viņš stāvēja pie Rochcr des Doms katedrāles klints, visgleznainākajā Aviņonas vietā. Cilvēki te bija dzīvojuši kopš neolīta laikmeta. Pāvestu laikā lielā klints bija aizturējusi nejauko mistrālu. Tagad klints augšpusē, kas tieši piekļāvās pāvestu pilij, atradās brīnišķīgs parks ar ezeriem, strūklakām, statujām un grotām. Skats bija elpu aizraujošs. Kad de Rokfors vēl strādāja netālajā semi­nārā un nebija iestājies ordenī, viņš bieži bija nācis šurp.

Uz rietumiem un dienvidiem pletās pakalni un ielejas. Le­jā ceļu bija izlauzusi straujā Rona, tā plūda zem slavenā St. Bēnčzet tilta, kas reiz šķērsoja upi un no pāvestu pils veda uz karaļa pili upes pretējā pusē. Kad tūkstoš divi simti divdes­mit sestajā gadā albiģiešu krusta kara laikā Aviņona pievie­nojās Tulūzas grāfam pret Luiju Astoto, Francijas karalis tiltu izpostīja. Beigu beigās tiltu tomēr atjaunoja. De Rokfors iztē­lojās četrpadsmito gadsimtu, kad kardināli mūļu mugurās jā­ja pāri tiltam uz savu pili ViUeneuve-Ies-Avignon. Sešpadsmita­jā gadsimtā lietus un plūdi bija sagrāvuši atjaunotā tilta vienu galu, un to vairs tā arī neuzcēla no jauna. De Rokfors vien­mēr bija domājis, ka tā ir vēl viena Aviņonas vājuma izpaus­me. Aviņona bija vieta, kam, šķiet, nekad neveicās lidz galam.

Viņi dodas iekšā pilī, de Rokfors sacīja brālim, kas stā­vēja viņam blakus. Viņš paskatījās pulkstenī. Gandrīz seši. Septiņos pili slēdz.

Viņš atkal pacēla pie acīm binokli un raudzījās uz laukumu, kas atradās piecsimt jardu attālumā. De Rokfors no abatijas bija braucis uz ziemeļiem un šeit ieradies pirms četrdesmit minūtēm. Malona automašīnas elektroniskā uzraudzības sis­tēma joprojām darbojās, tā bija norādījusi, ka viņš braucis no Aviņonas uz Villeneuve-les-Avigtton, tad atgriezies. Acīm­redzot viņi bija braukuši pēc Kleridona.

De Rokfors no pāvestu pils bija šurp atnācis pa kokiem apstādītu taku un nolēmis gaidīt pašā klints virsotnē, no kurienes lieliski varēja novērot vecpilsētu. Viņam bija laimē­jies Stefānija Nela un abi viņas pavadoņi bija iznākuši no automašīnu stāvvietas tieši lejā un apsēdušies labi pārska­tāmā āra kafejnīcā.

De Rokfors -nolaida binokli.

Gar viņa augumu brāzās mistrāls, vējš gaudoja, šūpoja laivas piestātnē, sakūla putās upi un dzina negaisa mākoņus arvien tuvāk.

Acīmredzot viņi nodomājuši pēc slēgšanas palikt pilī. Tā reiz darīja arī Larss Nels un Kleridons. Vai mums vēl ir durvju atslēga?

Mūsu brālis te, pilsētā, ir to sagādājis.

Dabū atslēgu!

De Rokfors jau sen bija atradis ceļu, kā caur katedrāli ie­kļūt pilī pēc apskates laika beigām. Larss Nels bija interesē­jies par arhīviem, tāpēc tiem pievērsa uzmanību ari de Rok­fors. Divas reizes viņš bija sūtījis brāļus pārmeklēt arhīvus, mēģinādams noskaidrot, kas interesē Nelu. Taču materiālu bija neiedomājami daudz, un viņi neko nevarēja uzzināt. Var­būt šovakar de Rokfors noskaidros vairāk.

Viņš atkal ielūkojās binoklī. Malons nejauši izlaida no ro­kām kādu papīriņu, un de Rokfors vēroja, kā viņš dzenas tam pakaļ.

Tad visi trīs nozuda skatienam.

DeVIņI VAKARĀ

Soļojot pa nemīlīgajām telpām, Malonu pārņēma rēgainas izjūtas. Kad pils apskate bija pusē, viņi aizlavījās no pārē­jiem, un Kleridons viņus aizveda uz augšstāvu. Tur viņi tornī aiz slēgtām durvīm gaidīja līdz pusdeviņiem, kad tika iz­dzēsts gandrīz viss iekštelpu apgaismojums, un iestājās pil­nīgs klusums. Kleridonam šī kārtība bija pazīstama, un viņš jutās apmierināts, ka piecu gadu laikā personāls to nav mai­nījis.

Labirintu, ko veidoja lielās zāles, garie gaiteņi un tukšie kambari, tagad apgaismoja tikai reti izvietotas, nespodras lampas. Malons varēja tikai iztēloties, kā te izskatījies agrāk izsmalcinātās mēbeles, sienu spilgtās freskas un krāšņās ta­petes, ļaudis, kuri te vai nu kalpoja, vai pulcējās, lai vērstos pie baznīcas augstākās varas. Šurp bija nākuši vēstnieki no hana, no Konstantinopoles imperatora, pat dzejnieks Petrarka un Sjēnas svētā Katrīna, sieviete, kas beigu beigās pārlie­cināja pēdējo Aviņonas pāvestu atgriezties Romā. Vēsturei te bija dziļas saknes, bet tagad redzamas vienīgi atliekas.

Jau bija sācies negaiss, lietus nikni kapāja jumtu, bet pēr­kona dārdi drebināja loga stiklu.

Šī pils reiz bija tikpat dižena kā Vatikāns, Kleridons čukstēja. Nu viss gājis zudībā. To iznīcinājusi aprobežotība un alkatība.

Malons nepiekrita.

Daži teiktu, ka tieši aprobežotības un alkatības dēļ tā tika uzcelta.

Ā, mister Malon, vai jūs studējat vēsturi?

Esmu par to lasījis.

Tad atļaujiet jums kaut ko parādīt.

Kleridons pa vaļējiem portāliem veda viņus uz telpām, kas izskatījās vairāk nolaistas. Pie katras telpas bija piestip­rināts uzraksts. Viņi apstājās kādā plašā, taisnstūrainā telpā. Uzraksts vēstīja, ka tās nosaukums ir Grand Tinel. Zāles vel­vētos griestus klāja koka paneļi.

Šī bija pāvesta banketu zāle, te pietika vietas vairākiem simtiem cilvēku, Kleridons teica, atskanot dobjai atbalsij no sienām un griestiem. Klements Sestais griestus lika tap­sēt ar tumšzilu, zeltītām zvaigznēm nobārstītu audumu, lai radītu debess velves iespaidu. Sienas kādreiz greznoja ko­šas freskas. Visu iznīcināja ugunsgrēks tūkstoš četri simti trīspadsmitajā gadā.

Un nekas netika atjaunots? jautāja Stefānija.

Pāvesti noAviņonas jau bija pārcēlušies uz Romu, tā­pēc šai pilij vairs nebija īpašas nozīmes. Kleridons ar roku norādīja uz tālāko galu. Pāvests maltītes ieturēja viens pats, viņš sēdēja tronī, kas atradās uz podesta zem kupola, kuru veidoja tumšsarkans samts un sermuļādas. Viesi sēdēja uz koka soliem gar sienām kardināli austrumu pusē, pārējie rietumu pusē. Galdi bija salikti uz steķiem burta U veidā, un ēdienus pasniedza, sākot ar centru. Viss norisinājās stīvi un ceremoniāli.

Tas šķiet raksturīgi visai pilij, Malons sacīja. It kā mēs ietu pa sagrautu pilsētu, kurai iznīcināta dvēsele. Pa­saule, kas iegrimusi pati sevī.

Tieši tā jau bija domāts. Francijas karaļi vēlējās, lai pā­vesti būtu pēc iespējas tālāk no visiem. Vienīgi karaļi notei­ca, ko pāvests domā un dara, tāpēc nebija vajadzīgs, lai pā­vesta rezidence būtu vieta, kas pieejama ļaudīm. Neviens no šiem pāvestiem nekad neapmeklēja Romu, jo itālieši viņus tūlīt būtu nogalinājuši. Tāpēc tie septiņi pāvesti, kuri kalpo­ja šeit, uzbūvēja savu cietoksni un neizteica iebildumus pret Francijas troni. Par savu pastāvēšanu viņiem bija jāpateicas karalim, un viņi jutās apmierināti šajā patvērumā Aviņo­nas gūstā, kā dēvē laikposmu, kad pāvesti dzīvoja šeit.

Nākamā telpa nebija tik plaša. Chambre du Parement bija kam­baris, kur pāvests un kardināli pulcējās slepenās konsistorijās.

Šeit parasti tika pasniegta "Zelta roze", teica Kleri­dons. Tas bija sevišķi augstprātīgs Aviņonas pāvestu žests.

Gavēņa ceturtajā svētdienā pāvests pagodināja kādu perso­nu, parasti vietējo monarhu, pasniedzot viņam zelta rozi.

Jūs neatzīstat par labu šo žestu? jautāja Stefānija.

Kristum zelta rozes nebija vajadzīgas. Kāpēc lai tās va­jadzētu pāvestiem? Šī vieta saistās ar svētuma zaimošanu. Klements Sestais pilsētu nopirka no Neapoles karalienes Joannas. Daļēji tas bija darījums, lai viņa saņemtu grēku atlai­di par līdzdalību sava vīra slepkavībā. Gadsimtiem ilgi šeit no taisnas tiesas varēja izvairīties noziedznieki, avantūristi, krāpnieki un kontrabandisti, ja vien viņi izrādīja pienācīgu cieņu pāvestam.

Viņi izgāja cauri vēl kādam kambarim un nonāca telpā, ko sauca Stag Room "Briežu istaba". Kleridons ieslēdza spuldzītes, kas maigi apgaismoja telpu. Malons vēl brīdi pa­kavējās durvīs, lai caur iepriekšējo telpu pamestu skatienu atpakaļ uz Grand Tinel. Pār sienu pazibēja ēna, un viņš sa­prata, ka viņi šeit nav vieni. Malons zināja, kas tur ir. Tā slai­dā, pievilcīgā un spēcīgā sieviete tumšādainā, kā bija teicis Kleridons, kas reizē ar viņiem bija devusies uz pili.

… Šeit savienojas vecā pils ar jauno, Kleridons stāstī­ja. Vecā ir aiz mums, bet jaunajā var nokļūt caur otru por­tālu. Šī bija Klementa Sestā darbistaba.

Malons suvenīru bukletā bija lasījis par Klementu, pāves­tu, kuram patika gleznas un dzeja, melodiska mūzika, reti dzīvnieki un izsmalcināta mīlestība. Viņš teicis: "Mani priekš­teči nezināja, ko nozīmē būt pāvestam," tāpēc veco Bene­dikta cietoksni pārveidojis par greznu pili. Lielisku paraugu Klementa mantiskajām vēlmēm sniedza gleznojumi uz sie­nām, kurās logu nebija. Lauki, mežu biezokņi un straujas upes zem zilām debesīm. Vīri ar tīkliem pie zaļa zivju dīķa, kurā peld līdakas. Bretaņas spanieli. Jauns augstmanis ar me­dību vanagu. Bērns koka zaros. Mauriņi, putni, peldētāji. Do­minēja zaļā un brūnā krāsa, bet spilgtus akcentus veidoja oranžs tērps, kāda zila zivs un koši augļi kokos.

Šīs freskas Klements lika gleznot tūkstoš trīs simti četr­desmit ceturtajā gadā. Tās atrada zem balsinājuma kārtas, ko uzlika kareivji deviņpadsmitajā gadsimtā, kad pilī iekār­toja kazarmas. Šī telpa labi parāda, kādi bijuši Aviņonas pā­vesti, īpaši Klements Sestais. Daži viņu sauca par Klementu

Lielisko. Viņam trūka aicinājuma dzīvot saskaņā ar reliģiju. Par naudu bija iespējams viss viņš atlaida grēkus, uzņēma atpakaļ baznīcā cilvēkus, kuri bija no tās izslēgti, pat saīsi­nāja šķīstītavā pavadāmos gadus kā mirušajiem, tā vēl dzī­vajiem. Vai varat ievērot, ka te kaut kā trūkst?

Malons vēlreiz aplūkoja freskas. Medību ainās skaidri bija redzama vairīšanās no realitātes cilvēki tur tikai priecājās, taču nekas īpašs nebija manāms.

Piepeši viņš saprata.

Kur ir Dievs?

Vērīga acs, monsieur. Kleridons paplēta rokas. Šajā Klementa Sestā mājoklī itin nekur nav neviena reliģiska sim­bola. Šis trūkums ir daiļrunīgs. Tā ir karaļa, nevis pāvesta guļamistaba, un Aviņonas pāvesti patiešām sevi uzskatīja par laicīgiem valdniekiem. Tie bija cilvēki, kuri iznīcināja templiešus. Tūkstoš trīs simti septītajā gadā to uzsāka Klements Piektais, kas bija sazvērestībā ar Filipu Skaisto, un līdz pat Gregoram Vienpadsmitajam tūkstoš trīs simti septiņdesmit astotajā gadā šie korumpētie cilvēki sagrāva ordeni. Larss uzskatīja, ka šī istaba pierāda, kas viņiem likās vērtīgs, un es Larsam piekrītu.

Vai jūs domājat, ka templieši tomēr ir vēl mūsdienās? jautāja Stefānija.

Omi. Viņi ir tepat līdzās. Esmu viņus redzējis. Nezinu gan, kādi viņi tagad ir. Tomēr templieši eksistē.

Malons īsti nesaprata, vai šis apgalvojums ir fakts vai arī tikai pieņēmums, ko izteicis cilvēks, kas saskata sazvērestī­bas tur, kur to nav. Viņš tikai zināja, ka viņus izseko sievie­te, kas spēj iešaut lodi koka stumbrā viņam virs galvas no piecdesmit jardu attāluma, turklāt naktī un spēcīgā vējā. Var­būt tieši viņa izglāba Malonu Kopenhāgenā. Un šī sieviete nebija iztēles auglis.

Iesim tālāk! aicināja Malons.

Kleridons izslēdza gaismu.

Sekojiet!

Viņi gāja caur veco pili uz ziemeļu spārnu un sanāksmju centru. Piestiprinātā plāksne vēstīja, ka tos nesen atjaunoju­si pilsēta, lai gūtu līdzekļus turpmākai restaurācijai. Kādrei­zējā konklāvā zālē, mantziņa kambarī un lielajā pagrabā bija iekārtoti koka soli, skatuves paaugstinājums un audiovizuā­lās sistēmas. Viņi devās pa gaiteņiem tālāk, paejot garām vēl vairāku Aviņonas pāvestu apbedījuma vietām ar kapakme­ņiem skulptūru veidā.

Kleridons beidzot apstājās pie stiprām koka durvīm un atdarīja vaļā slēdzeni.

Labi. Viņi joprojām neslēdz to uz nakti ciet.

Kāpēc ne? Malons jautāja.

Te nav nekā vērtīga, vienīgi informācija, un zagļus tā neinteresē.

Vini iegāja melnā tumsā.

Šeit kādreiz bija Benedikta Divpadsmitā kapela. Tas bija pāvests, kurš iecerēja un uzcēla lielāko vecās pils daļu. De­viņpadsmitā gadsimta beigās šajā telpā un vēl vienā virs šīs iekārtoja departamenta arhīvus. Te atrodas arī pils gadagrā­matas.

Gaismā, kas plūda no zāles, varēja saskatīt, ka telpu ar augstajiem griestiem pilda plauktu rindas. Tās atradās arī gar sienām, bet starp plauktu rindām izlocījās šauras ejas. Aiz plauktiem varēja redzēt arkveida logus. Pa tumšajām logu rūtīm lāsoja lietus.

Plauktu kopīgais garums ir četri kilometri, sacīja Kle­ridons. Milzums informācijas.

Vai jūs zināt, kur meklēt? jautāja Malons.

Es ceru.

Kleridons devās uz priekšu pa centrālo eju. Malons un Stefānija nogaidīja, līdz piecdesmit pēdu attālumā iedegās spuldze.

Šurp! sauca Kleridons.

Malons aizvēra zāles durvis un nodomāja kā gan tā sie­viete cer šeit iekļūt nepamanīta. Viņi gāja uz to pusi, kur spīdē­ja gaisma, un ieraudzīja Kleridonu, kas stāvēja pie lasītavas galda.

Vēsturei laimējies, viņš teica, ka visus pils mākslas darbus inventarizēja jau astoņpadsmitā gadsimta sākumā. Deviņpadsmitā gadsimta beigās fotografēja un zīmēja to, kas bija palicis pāri pēc revolūcijas. Mēs ar Larsu izpētījām, kā sakārtota informācija.

Un pēc Marka nāves jūs nenācāt šurp, jo domājāt, ka templiešu bruņinieki jūs nogalinās? jautāja Malons.

Es saprotu, monsieur, ka jūs daudz kam neticat. Tomēr varu apgalvot, ka rīkojos pareizi. Šie dokumenti šeit glabā­jušies gadsimtiem ilgi, tāpēc es domāju, ka tie var vēl pa­gaidīt. Šķita svarīgāk palikt dzīvam.

Kāpēc tad jūs tagad esat te? jautāja Stefānija.

Pagājis ilgs laiks. Kleridons paspēra pāris soļu tālāk no galda. Šajos plauktos atrodas pils inventāra saraksti. Man dažas minūtes jāpameklē. Jūs varētu pasēdēt un ļaut, lai es palūkoju, ko varu atrast. Kleridons izņēma kabatas lukturīti. To es paņēmu slimnīcā. Domāju, ka noderēs.

Malons un Stefānija paņēma krēslus. Kleridons nozuda tumsā. Varēja dzirdēt, kā viņš pārcilā sējumus. Pa velvēta­jiem griestiem dejoja gaismas stars no kabatas lukturīša.

Lūk, ar ko. nodarbojās mans vīrs, Stefānija čukstēja.

Ložņāja pa kaut kādu pusaizmirstu pili, meklēdams nezin ko.

Malons dzirdēja, cik saspringti skan viņas čuksti.

Līdz izjuka mūsu laulība. Es tikmēr strādāju divdesmit stundas dienā. Un viņš niekojās šeit.

Telpā atbalsojās pērkona dārdi, un viņi nodrebēja.

Viņam tas bija svarīgi, Malons tikpat klusi atbildēja.

Var jau būt, ka te patiešām slēpjas kaut kas nozīmīgs.

Kas tad, Koton? Dārgumi? Nu jā, Sonjērs kapenēs atrada tos dārgakmeņus. Tāda veiksme gadās tikai reizi mūžā un arī ne katram. Taču vairāk te nekā nav. Bigū, Sonjērs, Larss, Marks, Kleridons. Viņi visi ir sapņotāji.

Sapņotāji daudzkārt pārvērtuši pasauli.

Viņi tiecas atrast ko tādu, kas īstenībā neeksistē.

No tumsas iznira Kleridons un nometa uz galda appelējušus aktu vākus ar traipiem, ko bija atstājis ūdens. Vākos atradās melnbalto fotogrāfiju un zīmējumu kaudzīte.

Dažu pēdu attālumā no tās vietas, par kuru runāja Marks. Paldies Dievam, ka vecie vīri, kuri uzrauga šīs tel­pas, gandrīz neko nav pārkārtojuši.

Kā to atrada Marks? jautāja Stefānija.

Viņš nedēļas nogalēs meklēja norādes. Viņš nebija tik ļoti aizrāvies ar šo lietu kā tēvs, bet bieži brauca uz māju Rennā, un mēs ar viņu turpinājām meklējumus. Tulūzas uni­versitātē Marks bija uzgājis informāciju par Aviņonas arhī­viem. Viņš apkopoja visas norādes, un te ir atbilde.

Malons izklāja visus attēlus uz galda.

Ko mēs gribam atrast?

Es nekad neesmu redzējis to gleznu. Varam vienīgi ce­rēt, ka litogrāfija te ir.

Viņi sāka pārskatīt attēlus.

Lūk! satrauktā balsī sacīja Kleridons.

Malons pievērsās vienai litogrāfijai tas bija melnbalts, laikazoba apdeldēts zīmējums ar apdriskātām malām. Augš­pusē ar roku bija uzrakstīts nosaukums: DONS MIGELS DE MANJARA, LASOT CARIDAD LIKUMUS.

Attēlā vecs vīrs garīdznieka tērpā ar šķidru bārdiņu un plānām ūsām sēdēja pie galda. Pie vienas piedurknes no el­koņa līdz plecam bija piešūta sarežģīta emblēma. Ar kreiso roku viņš pieturēja grāmatu, bet labo roku ar plaukstu uz augšu pāri galdam, ko klāja izšūta galddrāna, bija pastiepis pret maza auguma vīrieti mūka tērpā, kas, apsēdies uz ze­ma ķeblīša, turēja pirkstu pie lūpām kā klusēšanas zīmi. Ma­zais mūks klēpī turēja atvērtu grāmatu. Grīdas flīzes bija iz­kārtotas kā šaha galdiņa kvadrāti, un uz ķebļa, kur sēdēja mūks, varēja saskatīt uzrakstu.

ACABOCE A° DE 1687

Ārkārtīgi savādi, Kleridons murmināja. Paskatieties šeit!

Malons paraudzījās uz attēla augšējo daļu kreisajā pusē, kur ēnā aiz mazā auguma mūka atradās galds un plaukts. Uz tā bija novietots cilvēka galvaskauss.

Ko tas nozīmē? Malons jautāja Kleridonam.

Caridad nozīmē "žēlsirdība", bet tā var būt arī mīlestī­ba. Sēdošā vīrieša melnais tērps apzīmē piederību pie Kalatrabas bruņinieku ordeņa tā bija Jēzum Kristum uzticīga reliģiska apvienība Spānijā. To var noteikt pēc emblēmas uz piedurknes. Acaboce ir "pabeigtība". A° varētu saprast kā at­sauci uz alfu un omegu, grieķu alfabēta pirmo un pēdējo bur­tu sākumu un beigām. Galvaskauss? Nav ne jausmas.

Malons atcerējās, ko Bigū tieši pirms bēgšanas uz Spāniju bija ierakstījis Rennas draudzes žurnālā. "Lasi Caridad likumus."

Kas tie ir par likumiem, kuri mums jālasa?

Kleridons vājajā gaismā pētīja zīmējumu.

Palūkojieties uz mazo mūku! Skatieties uz viņa kājām! Viņš nolicis kājas uz grīdas melnajiem kvadrātiem pa diago­nāli.

Grīda līdzinās šaha galdiņam, teica Stefānija.

Un laidnis virzās pa diagonāli, kā norāda mūka kājas.

Franču šaha variantā, Malons teica, laidnis noteiktā stāvoklī var aizstāt karali.

Vai esat studējis šo spēli? Kleridons jautāja.

Esmu kādreiz spēlējis.

Kleridons pielika pirkstu mazajam mūkam uz ķebļa.

Tas ir kā mēdza teikt viduslaikos "gudrais muļķis", kuram acīmredzot zināms noslēpums, kas saistās ar alfu un omegu.

Malons saprata.

Tā tajos laikos dažreiz sauca Kristu.

Oui. Un, ja pievieno vārdu acaboce, iznāk "alfas un ome­gas pabeigtība". Kristus pabeigtība.

Ko tas nozīmē? Stefānija iejautājās.

Madame, vai drīkstu paskatīties Štibleina grāmatā?

Stefānija sameklēja grāmatu un iedeva to Kleridonam.

Vēlreiz aplūkosim kapakmeni. Tam ir saistība ar glez­nu. Atcerieties, tieši Bigū atstājis abas šīs norādes. Viņš nolika grāmatu uz galda.

Lai saprastu kapakmeni, jāzina vēsture. D'Hotpūlu dzimtas izcelsme meklējama divpadsmitā gadsimta Franci­jā. Marī apprecējās ar Fransuā d'Hotpūlu pēdējo lordu tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. Tūkstoš seši simti četrdesmit ceturtajā gadā kāds no d'Hotpūlu senčiem uzrakstīja testamentu, ko kārtīgi reģistrēja un atstāja pie no­tāra Esperazā. Tomēr, kad šis sencis nomira, testaments ne­bija atrodams, bet vairāk nekā pēc simt gadiem tas pēkšņi atradās. Kad Fransuā d'Hotpūls devās pie notāra to paņemt, tas viņam pateica: "Nebūtu saprātīgi šķirties no tik nozīmī­ga dokumenta." Fransuā nomira tūkstoš septiņi simti piec­desmit trešajā gadā, un tūkstoš septiņi simti astoņdesmitajā gadā testamentu beidzot atdeva viņa atraitnei Marī. Kāpēc? To neviens nezina. Varbūt tāpēc, ka tad viņa bija vienīgā no

d'Hotpūlu dzimtas, kas vēl palikusi dzīvajos. Taču pēc gada ari viņa nomira, un stāsta, ka viņa atdevusi testamentu aba­tam Bigū un kā lielu dzimtas noslēpumu izstāstījusi viņam visu, kas ar to saistīts.

Vai to Sonjērs atrada kapenēs? Kopā ar zelta monētām un dārgakmeņiem?

Kleridons pamāja.

Taču kapenes bija noslēptas. Tāpēc Larss uzskatīja, ka patiesā norāde atrodas Marī neīstajā kapā kapsētā. Bigū noteikti nojautis, ka viņam uzticētais noslēpums ir pārāk no­zīmīgs, lai to paturētu pie sevis. Viņš bēga no valsts, lai vairs neatgrieztos, tāpēc atstāja mīklainu norādījumu. Kad jūs ma­šīnā parādījāt kapakmens zīmējumu, man daudz kas ienāca prātā. Kleridons paņēma tīru lapu un pildspalvu, kas atra­dās uz galda. Tagad saprotu, ka šajā gravējumā ietverts milzum daudz informācijas.

Malons pētīja burtus un simbolus uz kapakmeņiem.

CT OIT HOBU M AKU DI NCOR* DARLES DAMS DHAUPOUL T>» BLANCKEFORT ACEE DG »01X ANTE ЈE,T AUS DECBDEE LE XVII MNV1ER MDCOLXXXl RE9UICS CATIK PACE

Akmens, kas redzams labajā pusē, plakaniski uzlikts uz Marī kapa, un uzraksts atšķiras no parastajiem kapakmeņu uzrakstiem. Kreisajā pusē ir latīņu burti. Kleridons uzrak­

stīja uz papīra lapas ET JN PAX. Tas tulkojams kā and in peace[4] , bet kaut kas nesaskan. Pax ir vārda "miers" nomina­tīvs, un pēc in nav gramatiski pareizi lietot nominatīvu. La­bās puses stabiņā ir grieķu burti, un teksts šķiet gluži ap­lams. Tomēr es domāju un beigu beigās sapratu. Īstenībā tas ir latīņu teksts, uzrakstīts ar grieķu burtiem. Pārtulkojot at­bilstoši romāņu alfabētam, E, T, I, N un A saskan. Taču P ir R, X kļūst par K, un…

Kleridons vilka burtus uz papīra, tad apakšā uzrakstīja pilnu tulkojumu.

And in Arcadia I,[5] malons teica, pārtulkojot latīņu vārdus. Tas ir bezjēdzīgi.

Tieši tā, Kleridons piekrita. Tāpēc jāsecina, ka vārdi slēpj kaut ko citu.

Vai anagramma? Malons saprata.

Bigū laikā tās izmantoja ļoti bieži. Galu galā grūti ie­domāties, ka Bigū būtu atstājis vēstījumu, ko viegli atšifrēt.

Un ko nozīmē vārdi centrā?

Kleridons uzrakstīja tos uz papīra.

REDDIS RĒGIS CĒLLIS ARCIS

Reddis nozīmē atgūt kaut ko, kas paņemts. Taču tas ir arī latīņu ekvivalents vārdam Renna. Rēgis atvasināts no rex, kas nozīmē karali. Čella apzīmē noliktavu. Arcis atvasināts no arx cietoksnis,, citadele. Katru vārdu var saprast, bet kopā tiem nav nekādas jēgas. Vēl tur ir bulta, kas augšējos p-s savieno ar proe-cum. Ko nozīmē p-s, es nesaprotu. Prcecum tulkojams kā "lūdz, lai ieietu".

Un tas, simbols pašā apakšā? Stefānija jautāja. Izska­tās pēc astoņkāja.

Kleridons papurināja galvu.

Pēc zirnekļa, madame. Tomēr nezinu, ko tas nozīmē.

Un ko jūs sakāt par otru akmeni? prasīja Malons.

Tas, kurš zīmējumā ir kreisajā pusē, atradies stāvus un bijis labi saskatāms. Atcerieties, ka Bigū kalpojis Marī d'Hotpūlai ilgus gadus. Viņš bijis ārkārtīgi uzticams grāfienei, un pagājuši divi gadi, līdz viņš uzslējis šo kapakmeni, tomēr kļū­das ir gandrīz katrā rindiņā. Tajos laikos akmeņkaļi mēdza kļūdīties, bet tik daudz? Abats nekādā ziņā nebūtu pieļā­vis, ka tās paliek.

Tātad kļūdas pieder pie vēstījuma? Malons atkal jau­tāja.

Tā šķiet. Skatieties! Viņas vārds uzrakstīts nepareizi. Grāfienes vārds nebija Marie de Negre d'Aries datne d'Haupoul, bet Marie de Negri d'Ables d'Hautpoul. Turklāt daudzi vārdi ir uzrakstīti nepilnīgi. Burti bez kāda iemesla novietoti te aug­stāk, te zemāk. Un paskatieties uz gadskaitli!

Malons pētīja romiešu ciparus.

MDCOLXXXI

Šķiet, tam jābūt viņas miršanas gadam. 0 jāatmet nost, jo romiešu ciparu sistēmā nulles nav, un burts "O" tur ne­var nozīmēt neko. Tomēr Marī nomira tūkstoš septiņi sim­ti, nevis tūkstoš seši simti astoņdesmit pirmajā gadā. Vai nul­le tur iegravēta tādēļ, lai skaidri parādītu, ka Bigū zinājis šis gadskaitlis nav pareizs? Ari viņas vecums ir nepareizs. Kad Marī nomira, viņa bija sešdesmit astoņus, nevis sešdes­mit septiņus gadus veca.

Malons norādīja uz akmens zīmējumu lapas labajā pusē un romiešu cipariem apakšējā stūrī. ĻIXLIXL.

Piecdesmit. Deviņi. Piecdesmit. Deviņi. Piecdesmit.

Ārkārtīgi dīvaini, sacīja Kleridons.

Malons atkal palūkojās uz litogrāfiju.

Nesaprotu, kur šeit iederas tā glezna.

Tas ir rēbuss, monsieur. Tāds, kuru nav viegli atrisināt.

Taču atbildi es labprāt gribētu zināt, tumsā kāds ie­runājās dobjā balsī.

Malons bija gaidījis, ka parādīsies sieviete, bet šī nebija sievietes balss. Viņš sniedzās pēc pistoles.

Nekustieties, mister Malon! Uz jums notēmēti ieroči.

Vīrietis no katedrāles, sacīja Stefānija.

Es jau teicu, ka mēs tiksimies vēlreiz. Un arī jūs, monsieur Kleridon. Psihiatriskajā slimnīcā jūs netēlojāt visai pār­liecinoši. Vājprātīgs? Nav tiesa.

Malons centās tumsā kaut ko saskatīt. Telpa bija tik liela, ka grūti bija pateikt, no kuras puses nāk skaņas. Tomēr bei­dzot viņš pamanīja cilvēkus, kuri stāvēja augstāk par viņiem blakus grāmatplauktiem pie koka margām.

Viņš saskaitīja četrus.

Jūsu zināšanas ir iespaidīgas, monsieur Kleridon. Seci­nājumi par kapakmeni šķiet loģiski. Vienmēr esmu uzskatī­jis, ka no šiem gravējumiem var daudz uzzināt. Ari es esmu bijis te jau agrāk un rakņājies pa plauktiem. Tik grūti pūliņi. Tik daudz, ko pētīt. Atzinīgi vērtēju faktu, ka esat sašauri­nājis pētījumu loku. "Lasi Caridad likumus." Kas gan to būtu domājis?

Kleridons pārmeta krustu, un Malons pamanīja viņa ska­tienā bailes.

Lai Dievs mūs sargā!

Ko nu, monsieur Kleridon, neredzamā vīrieša balss tei­ca. Vai patiešam vajag vērsties pie debesu spēkiem?

Jūs esat tā Kunga karotāji. Kleridonam drebēja balss.

Kāpēc jūs tā domājat?

Kas gan cits jūs varētu būt?

Varbūt esam no policijas? Nē. Tam jūs neticētu. Varbūt esam piedzīvojumu meklētāji pētnieki, tāpat kā jūs. Tomēr ne. Tātad vienkāršības labad teiksim, ka esam Viņa karotāji. Kā jūs trīs varat palīdzēt mums?

Neviens neatbildēja.

Misis Nelai ir vira dienasgrāmata un tā grāmata no iz­soles. Viņa dos mums tās.

Ne velna! Stefānija nošņācās.

Lietus troksni pārskanēja paukšķis, it kā būtu pllsis ba­lons, un pavisam tuvu Stefanijai no galda virsas atlēca lode.

Nepareiza atbilde, balss sacīja.

Atdod tās viņam! teica Malons.

Stefānija nikni paskatījās uz viņu.

Nākamo lodi viņš raidīs uz tevi.

Kā jūs zināt? balss jautāja.

Tā darītu es.

Klusi smiekli.

Man jūs patīkat, mister Malon. Jūs esat profesionālis.

Stefānija izņēma no pleca somas abas grāmatas.

Pasviediet tās starp plauktiem uz durvju pusi! teica balss.

Viņa paklausīja.

Parādījās tumšs stāvs un paņēma tās.

Malons klusībā aprēķināja, ka arhīvā viņu tagad ir vis­maz pieci. Viņa pistole bija aizbāzta aiz jostas zem žaketes. Diemžēl to nebija iespējams dabūt rokā, jo viens no viņiem izšautu ātrāk. Turklāt aptverē bija vairs tikai trīs patronas.

Misis Nela, jūsu vīram izdevās apkopot daudzus fak­tus, un viņa secinājumi par trūkstošajiem elementiem visu­mā bija pareizi. Viņam bija vērā ņemamas prāta spējas.

Ko jūs gribat panākt? jautāja Malons. Es šajos noti­kumos iesaistījos tikai pirms pāris dienām.

Taisnīgumu, mister Malon.

Vai bija nepieciešams nogalināt vecu vīru Remies-le-Chateau, lai panāktu taisnīgumu? Malons domāja, ka varbūt izdotos slepus izvilkt pistoli.

Kuru tad?

Ernstu Skovilu. Viņš strādāja kopā ar Larsu Nelu. Jūs taču to zināt?

Mister Malon, gada laikā pēc atvaļināšanās jūsu pras­me, šķiet, notrulinājusies. Varbūt tad, kad vēl strādājāt, iz­jautāšana jums padevās labāk.

Tagad jums ir dienasgrāmata un grāmata. Varbūt do­sieties projām?

Man vajadzīga tā litogrāfija. Monsieur Kleridon, esiet tik laipns un iedodiet to manam biedram tur, galda pretējā pusē.

Kleridons acīm redzami negribēja to darīt.

Atkal kluss šāviena plīkšķis, un lode ieurbās galda vir­smā.

Man nepatīk atkārtot, ko esmu teicis.

Malons paņēma zīmējumu un pasniedza Kleridonam.

Dariet, kā viņš liek!

Kleridons ar drebošu roku to paņēma un spēra dažus so­ļus viņpus spuldzes gaismas apļa. Atskanēja apdullinošs pēr­kona grāviens, satricinot sienas. Lietus sāka gāzt vēl stip­rāk.

Tad atskanēja vēl kāds blīkšķis.

Šāviens.

Pašķīstot dzirkstelēm, sasprāga lampa.

De Rokfors dzirdēja šāvienu un ieraudzīja arī zibsni ņo pistoles stobra netālu no arhīva durvīm. Nolādēts! Te bija ieradies vēl kāds.

Telpa iegrima tumsā.

Kustieties! viņš uzkliedza saviem vīriem uz otrā stā­va platformas un cerēja, ka viņi zina, kā jārīkojas.

Malons saprata, ka spuldzi kāds sašāvis tīši. Tā sieviete. Viņa bija atradusi veidu, kā iekļūt iekšā.

Melnajā tumsā Malons satvēra Stefāniju un norāva sev blakus uz grīdas. Viņš cerēja, ka šāviens pārsteidzis arī vī­riešus, kuri atradās augšā.

Viņš izvilka pistoli.

Vēl divi šāvieni no lejas, un tie tur, augšā, laidās bēgt. Uz koka platformas dunēja steidzīgi soļi. Malonu vairāk uz­trauca vīrietis, kurš atradās netālu no galda, bet no tās pu­ses vairs nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Arī Kleri­dons nebija manāms.

Skriešana mitējās.

Lai kas jūs esat, atskanēja vīrieša balss, vai vajadzēja iejaukties?

Es varētu jautāt to pašu, sieviete vienaldzīgā tonī no­teica.

Šī nav jūsu darīšana.

Nepiekrītu.

Jūs Kopenhāgenā uzbrukāt diviem maniem brāļiem.

Teiksim tā es apturēju jūsu uzbrukumu.

Par to jūs saņemsiet sodu.

Mēģiniet dabūt mani rokā!

Apturiet viņu! vīrietis iesaucās.

Augšā pazibēja melni stāvi. Malonam acis jau bija apra­dušas ar tumsu, un platformas tālākajā galā viņš varēja sa­skatīt kāpnes.

Viņš iedeva Stefanijai pistoli.

Paliec šeit!

Kur tu iesi?

Atlīdzināt par pakalpojumu.

Malons pietupās un rāpus līda uz priekšu starp plauk­tiem. Tikko viens no vīriešiem nolēca no pēdējā pakāpiena, Malons saķēra un nogāza viņu zemē. Vīrietis bija aptuveni tādā pašā augumā kā "Sarkanā jaka", bet šoreiz Malons bija gatavs rīkoties. Iegrūdis celi vīrietim pakrūtē, Malons ar dūri spēcīgi iesita viņam pa skaustu.

Vīrietis saļima un nekustējās.

Malons vērīgi lūkojās tumsā. Vairākas ejas tālāk viņš iz­dzirdēja skrejošu soļu troksni.

Nē. Lūdzu, laidiet mani!

Kleridons.

De Rokfors devās tieši uz durvīm, kas veda ārā no arhī­viem. Viņš nokāpa lejā no platformas un saprata, ka sieviete gribēs steigšus atkāpties, taču viņas iespējas bija ierobežo­tas. Zālei bija tikai vienas durvis. Vēl varēja tikt ārā caur pār­ziņa kabinetu. Taču vīrs, ko de Rokfors tur bija norīkojis, nupat pa radio paziņoja, ka tur neviena nav.

Tagad viņš zināja, ka tā ir sieviete, kas traucējusi viņam Kopenhāgenā un droši vien ari iepriekšējā naktī Rennes-leChāteau. Šī apjauta lika de Rokforam sasparoties. Vajadzēja noskaidrot, kas viņa ir.

Arhīva durvis atvērās un atkal aizvērās. Gaismas staru kūlī, kas ielauzās telpā no gaiteņa, de Rokfors pamanīja kā­du augumu nekustīgi guļam starp plauktiem. Viņš metās turp un atrada kādu no saviem padotajiem bez samaņas skausta ādā bija iedūrusies maza bulta. Tas bija brālis, kurš arhīva pirmajā stāvā bija paņēmis no viņiem dienasgrāmatu, grāmatu un litogrāfiju.

Un tās bija nozudušas.

Nolādēts!

Dariet, kā es liku! de Rokfors uzsauca atlikušajiem vī­riem.

Tad viņš brāzās uz durvīm.

/

Malons dzirdēja vīrieša rīkojumu un nolēma atgriezties pie Stefānijas. Viņš nezināja, ko tie vīri nodomājuši darīt, bet nojauta, ka tas attiecas uz viņiem un nevar būt nekas labs.

Tāpat pustupus viņš devās atpakaļ pie galda.

Stefānija, Malons izdvesa.

Šeit, Koton.

Malons klusi pielīda viņai tuvāk. Tagad varēja dzirdēt ti­kai lietus šalkas.

Jābūt kādam citam ceļam, kā tikt no šejienes ārā, viņa tumsā čukstēja.

Malons paņēma no Stefānijas pistoli.

Kāds izgāja pa durv,īm. Varbūt tā sieviete. Es redzēju tikai ēnu. Pārējie noteikti mēģinājuši dabūt rokā Kleridonu un aizgājuši pa citu izeju.

Durvis atvērās atkal.

Tagad tas ir viņš, Malons teica.

Viņi piecēlās un metās cauri arhīva telpai uz durvīm. Tur Malons brītiņu pakavējās, bet, neko nemanīdams un nedzir­dēdams, gāja ārā.

*

De Rokfors pamanīja sievieti skrienam pa garo galeriju. Viņa pacirtās atpakaļ un, nepalēninot soli, izšāva.

Viņš pieplaka pie grīdas, un sieviete nozuda aiz stūra.

Piecēlies de Rokfors skrēja atkal. Pirms sieviete izšāva, viņš bija pamanījis, ka viņai ir abas grāmatas.

Sievieti vajadzēja apturēt.

Malons pamanīja, ka piecdesmit pēdu attālumā ap stūri nogriežas melnās biksēs un melnā svīterī tērpies vīrietis ar pistoli rokā.

Tas kļūst interesanti, viņš teica.

Abi sāka skriet.

*

De Rokfors turpināja vajāt sievieti. Viņa noteikti centās izkļūt no pils un, šķiet, labi zināja telpu izvietojumu. Ik reizi viņa izvēlējās pareizo pagriezienu. Sieviete izveicīgi bija da­būjusi to, pēc kā ieradusies, tāpēc jāpieņem, ka izkļūšanu viņa rūpīgi pārdomājusi.

Pa vēl kādu portālu viņš nokļuva zālē ar krustveidā vel­vētiem griestiem. Sieviete jau bija zāles tālākajā galā un no­griezās ap stūri. De Rokfors skrēja turp un ieraudzīja platas akmens kāpnes, kas veda lejup. Lielās goda kāpnes. Kād­reiz tās klāja Persijā austi kāpņu paklāji, uz sienām bija fres­kas, un kāpnes, ko sadalīja kaltas dzelzs vārti, veda uz ma­jestātiskajām pāvesta ceremonijām. Tagad kāpņu laukumiņi un sienas bija kaili. Apakšā, trīsdesmit jardus zemāk, valdī­ja pilnīga tumsa. De Rokfors zināja, ka tur ir durvis, pa ku­rām var nokļūt pagalmā. Viņš dzirdēja sievietes soļus, bet nevarēja saskatīt viņas stāvu.

Tāpēc viņš gluži vienkārši šāva.

Desmit reizes pēc kārtas.

Malons dzirdēja skaņu, kas atgādināja āmura sitienus. Klusināti šāvieni cits pēc cita.

Desmit pēdu attālumā no viņa atradās durvis, un tagad Malons tuvojās tām lēnākā gaitā.

Piķa melnajā tumsā kāpņu lejasgalā iečīkstējās eņģes. De Rokfors saprata, ka sieviete ver vaļā durvis. Lietus šalkoņa un vēja auri kļuva skaļāki. Acīmredzot viņš, šaujot uz labu laimi, nebija trāpījis. Viņa gāja projām no pils. Tad de Rok­fors aiz muguras saklausīja soļus un ierunājās mikrofonā, kas bija piestiprināts pie krekla.

Vai jums ir tas, ko man vajag?

Jā, ir, atskanēja atbilde.

Esmu konklāvā galerijā. Misters Malons un misis Nela ir aiz manis. Tieciet galā ar viņiem!

De Rokfors metās lejā pa kāpnēm.

Malons redzēja, ka vīrietis melnajā svīterī izskrien ārā no plašās zāles viņiem priekšā. Malons, turēdams rokā pistoli, skrēja viņam nopakaļ, bet Stefānija sekoja.

No citiem telpas portāliem parādījās trīs bruņoti vīri un aizšķērsoja viņiem ceļu.

Malons un Stefānija apstājās.

Lūdzu, nometiet pistoli! teica viens no vīriem. Malons nekā nevarēja novākt visus uzreiz, jo tie paspētu nošaut vai nu viņu, vai Stefāniju, vai abus. Tāpēc viņš izlai­da pistoli no rokas, un tā blarkšķēdama nokrita uz grīdas. Trīs vīrieši nāca tuvāk.

Ko lai mēs tagad darām? Stefānija jautāja.

Varbūt vari kaut ko ieteikt.

Jūs nevarat neko, ieteicās kāds cits. Malons un Stefānija stāvēja.

Pagrieziet muguru! atskanēja pavēle.

Malons skatījās uz Stefāniju. Viņam šad tad bija gadījies nokļūt šādās saspringtās situācijās. Pat ja izdotos notriekt vienu vai divus, tomēr vīri bija trīs un visi bruņoti.

Dobjš būkšķis, Stefānija iekliedzās un sabruka uz grīdas. Malons nepaspēja mesties viņai klāt. Viņš sajuta sitienu pa galvu, un pasaule izgaisa.

*

De Rokfors sekoja sievietei, kas, pārjoņojusi pāri tukša­jam pils laukumam, turpināja skriet pa Aviņonas ielām, ku­rās neredzēja nevienu cilvēku. Siltais lietus gāza kā ar strau­mēm. Debesis piepeši pavērās tās pāršķēla milzīga zibens šautra, uz mirkli pārraujot tumsas plīvuru. Tūlīt pat nodār­dēja pērkons.

Ēkas palika aiz muguras, un viņi tuvojās upei.

De Rokfors zināja, ka pāri upei stiepjas St. Benezet tilts. Viņš ieraudzīja, ka sieviete dodas tieši uz ieeju tiltā. Ko viņa dara? Kāpēc viņa skrien turp? Lai nu kā, de Rokforam bija jāseko. Viņas rokās bija tas, pēc kā viņš bija ieradies, un viņš negrasījās braukt no Aviņonas projām bez grāmatas un Nela dienasgrāmatas, lai gan ar bažām nodomāja, ko tām būs no­darījis lietus. De Rokforam mati bija slapji un pilēja, apģērbs izmircis līdz ādai.

Desmit metrus viņam priekšā nozibsnīja uguns no ieroča stobra sieviete šāva pa durvīm, kas veda uz tiltu.

Viņa nozuda ēkā.

De Rokfors pieskrēja pie durvīm un uzmanīgi palūkojās iekšā. Labajā pusē atradās biļešu kase. Kreisajā pusē daži suvenīru kioski. Uz tiltu veda trīs turniketi. Tilts, kuram trū­ka dažu laidumu, sen jau kalpoja vienīgi kā tūristu apskates objekts.

Nu sieviete atradās divdesmit metrus viņam priekšā, viņa skrēja pa tiltu uz upes vidu.

Tad viņa nozuda.

De Rokfors metās uz priekšu un, pārlēcis pāri turniketiem, sekoja.

Otrā pilona galā atradās gotiska kapela. Viņš zināja, ka tā ir Saint-Nicholas kapela. Kādreiz tur glabājās svētā Benezē mirstīgās atliekas, jo tieši šo svēto uzskatīja par tilta aiz­bildni. Taču revolūcijas laikā tās gāja zudībā, un palika vie­nīgi kapela, kuras augšdaļa bija būvēta gotiskajā, bet apakš­daļa romāņu stilā. Tieši tur bija nozudusi sieviete devusies lejup pa akmens kāpnēm.

Atkal noplaiksnīja zibens.

De Rokfors izslaucīja no acīm lietusūdeni un apstājās uz augšējā kāpņu laukumiņa.

Tad viņš sievieti ieraudzīja.

Nevis lejā, bet atkal uz tilta, un viņa brāzās uz ceturtā laiduma galu tas nozīmēja, ka viņa nokļūs līdz Ronas vi­dusdaļai, bet tālāk netiks, jo tilta laidumi upes pretējā pusē bija sagruvuši pirms trīssimt gadiem. Acīmredzot viņa bija izmantojusi kāpnes, lai nozustu viņa skatienam un varbūtē­jam šāvienam.

De Rokfors ap kapelu metās viņai pakaļ.

Viņš negribēja šaut. Sieviete viņam bija vajadzīga dzīva. Vēl jo svarīgāk, ka viņam vajadzēja to, kas bija pie viņas. Tāpēc viņš raidīja šāvienu pa kreisi no sievietes viņai pie kājām.

Viņa apstājās un pagriezās pret de Rokforu.

Viņš nolaida pistoles stobru uz leju un skrēja turp.

Sieviete stāvēja pie ceturtā laiduma gala, aiz viņas bija ti­kai tumsa un ūdens. Gaisu satricināja pērkona grāviens. Me­žonīgi brāzmoja vējš. Lietus pātagoja de Rokfora seju.

Kas jūs esat? viņš jautāja.

Sieviete bija ģērbusies melnā, pieguļošā kombinezonā. Vi­ņas augums bija slaids un muskuļains, galvu sedza kapuce, bija redzama tikai sejas tumšā āda. Kreisajā rokā viņai bija pistole, bet labajā plastmasas maisiņš. Viņa izstiepa roku un pārlika, maisiņu pār tilta margām.

Nepārsteidzieties! viņa teica.

Es varu jūs gluži vienkārši nošaut.

Jūs to nedarīsiet divu iemeslu dēļ.

Es klausos.

Pirmkārt, maisiņš iekritīs upē, un tas, ko jūs patiešām gribat dabūt, būs zudis. Otrkārt, es esmu kristiete. Jūs ne­nogalināt kristiešus.

Kā jūs zināt, ko es daru un ko ne?

Jūs esat Tempļa ordeņa bruņinieks, tāpat kā tie pārējie. Jūs esat zvērējis nedarīt ļaunu kristiešiem.

Man nebija ne jausmas, ka jūs esat kristiete.

Tad paliksim pie pirmā iemesla. Ja nošausiet mani, grā­matas aizpeldēs pa Ronu. Tās aiznesīs straume.

Acīmredzot mēs tiecamies iegūt vienu un to pašu.

Jūs esat apķērīgs.

Sieviete turēja maisiņu virs ūdens, bet de Rokfors prāto­ja, kur vislabāk tēmēt, tomēr viņai bija taisnība maisiņš no­zustu daudz ātrāk, nekā viņš paspētu pārvarēt desmit pēdu attālumu, kas abus šķīra.

Šķiet, ka rezultāts neizšķirts, viņš teica.

Es tā neteiktu.

Sieviete palaida maisiņu vaļā, un tas nozuda melnajā tum­sā. Izmantodama pārsteigumu, viņa pacēla ieroci un šāva, bet de Rokfors parāvās pa kreisi un nokrita uz slapjā ak­mens. Notrausis lietus lāses no sejas, viņš ieraudzīja, ka sie­viete pārlec pāri margām. Pielēcis kājās, viņš skrēja turp, do­mādams ieraudzīt apakšā Ronu, taču tur aptuveni astoņas pēdas zemāk bija akmens platforma, daļa no pilona, kas bal­stīja tilta ārējo arku. Viņš redzēja, ka sieviete paķer maisiņu un nozūd zem tilta.

De Rokfors vilcinājās tikai īsu brīdi, tad lēca un noturē­jās kājās, bet no trieciena iesāpējās potītes.

Ierēcās motors, un de Rokfors redzēja, ka no tilta apak­šas tālākajā galā izšaujas motorlaiva un aizjoņo projām uz ziemeļu pusi. Viņš pacēla pistoli, grasīdamies šaut, bet ie­raudzīja, ka laivā nozibsni uguns no ieroča stobra sievie­te šāva.

De Rokfors pieplaka pie slapjā akmens.

Motorlaiva nozuda skatienam.

Kas tā draņķe bija? Viņa zināja, ka viņš pieder pie Tempļa ordeņa, lai gan nezināja viņa amatu. Turklāt viņa noteikti saprata, cik nozīmīga ir grāmata un dienasgrāmata. Vēl sva­rīgāk bija tas, ka sieviete acīmredzot zināja visas viņa gai­tas.

Viņš piecēlās un, slēpjoties no lietus, pagāja zem tilta, kur sieviete bija piesējusi motorlaivu. Viņa bija izplānojusi gud­ru bēgšanas paņēmienu. De Rokfors jau gribēja kāpt augšā pa dzelzs kāpnēm, kas bija piestiprinātas tilta ārpusē, kad tumsā kaut ko pamanīja.

Viņš pieliecās.

Zem pārejas uz slapjā akmens gulēja grāmata.

De Rokfors to pacēla un centās saskatīt burtus. Beidzot viņam izdevās dažus vārdus izlasīt.

Larsa Nela dienasgrāmata.

Steigā bēgot, sieviete to bija pazaudējusi.

Viņš smaidīja.

Tagad viņam piederēja daļa no mīklas risinājuma ne jau viss, bet varbūt diezgan, un viņam bija skaidrs, kā uzzināt atlikušo.

Malons atvēra acis, pataustīja sāpošo sprandu un nosprie­da, ka lauzts nekas nav. Viņš ar roku masēja saspringtos mus­kuļus un centās atgūties no nesamaņas. Malons paskatījās pulkstenī. Divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Viņš bi­jis bez samaņas gandrīz stundu.

Dažas pēdas tālāk gulēja Stefānija. Malons pielīda viņai klāt, pieturēja viņas galvu un viegli papurināja aiz pleciem. Stefānija samirkšķināja acis un centās koncentrēt skatienu.

Sāp, viņa čukstēja.

Saprotu. Malons aplūkoja plašo zāli. Bija dzirdams, ka lietus nedaudz pierimis. Mums jātiek no šejienes ārā.

Un ko dara mūsu draugi?

Ja viņi gribētu mūs nogalināt, tad būtu jau to izdarī­juši. Manuprāt, mēs viņiem vairs neesam vajadzīgi. Viņiem ir grāmata, Larsa dienasgrāmata un Kleridons. Kam gan vairs mēs? Malons pamanīja, ka turpat blakus uz grīdas ir pistole. Redzi, viņiem ne prātā nenāk, ka mēs varētu būt bīstami.

Stefānija paberzēja galvu.

Tā bija aplama iecere, Koton. Kad saņēmu dienasgrā­matu, man nevajadzēja neko uzsākt. Ja es nebūtu zvanījusi Ernstam Skovilam, varbūt viņš vēl būtu dzīvs. Un es nebū­tu iesaistījusi nepatikšanās tevi.

Es taču pats uzstāju. Malons lēni piecēlās kājās. Mums jātiek projām. Necik ilgi, un šurp nāks apkopējas. Es negribētu atbildēt uz policijas jautājumiem.

Viņš palīdzēja Stefanijai piecelties.

Paldies, Koton! Par visu. Pateicos par visu, ko esi darī­jis manā labā.

Tu runā tā, it kā viss jau būtu beidzies.

Man vismaz ir beidzies. Lai ko meklēja Larss un Marks, tagad atradīs kāds cits. Es braucu mājās.

Un kā būs ar Kleridonu?

Ko mēs varam darīt? Mums nav ne jausmas, kas viņu aizveda un kur viņš tagad varētu būt. Un ko mēs teiksim policijai? Ka Tempļa ordeņa bruņinieki nolaupījuši kādu psi­hiatriskās slimnīcas iemītnieku? Domā reāli! Diemžēl viņam jātiek galā pašam.

Mēs zinām tās sievietes vārdu, Malons sacīja. Kleri­dons teica, ka viņu sauc Kasiopeja Vita. Viņš pastāstīja, kur viņa atrodama. Živorā. Mēs varētu viņu sameklēt.

Un tad? Vai pateiksimies, ka viņa izglāba mums ādu? Es domāju, ka viņa rīkojas pati uz savu roku un ir vairāk nekā spējīga tikt galā pati. Kā tu jau teici, mēs vairs nevie­nam neko nenozīmējam.

Viņai bija taisnība.

Mums jādodas uz mājām, Koton. Te nekas nav darāms ne man, ne tev.

Atkal taisnība.

Viņi atrada pils izeju un atgriezās pie nomātās mašīnas. Pēc tam kad viņi, izbraucot no Rennas, bija tikuši vaļā no sekotājiem, Malons zināja, ka uz Aviņonu viņiem neviens nav sekojis, tāpēc pieņēma, ka tie vīri vai nu gaidījuši viņus šeit, kas gan nebija ticami, vai arī izmantojuši kādu elektronisku novērošanas ierīci. Tas nozīmēja, ka pakaļdzīšanās un šau­dīšanās, iekams viņam izdevās iesēdināt Renault dubļos, bi­jusi tikai izrāde viņa modrības iemidzināšanai.

Tā bija izdevusies.

Taču tagad viņi vairs netika uzskatīti par spēlētājiem šajā spēlē, lai kāda tā būtu, tāpēc Malons nosprieda, ka viņi do­sies atpakaļ uz Rennes-le-Chateau un pavadīs nakti tur.

Viņi brauca gandrīz divas stundas un nonāca pie ciemata galvenajiem vārtiem īsu brīdi pirms diviem naktī. Kad viņi, novietojuši mašīnu stāvvietā, lēni gāja pa pilsētiņas ielām, pū­ta spirdzinošs vējš un pie debesīm mirdzēja Piena Ceļa zvaig­znes. Visi logi bija tumši. Ietves pēc pērkona lietus arvien vēl bija slapjas.

Malons jutās noguris.

Atpūtīsimies un brauksim projām ap pusdienlaiku. Tu noteikti vari paspēt uz kādu reisu no Parīzes uz Atlantu.

Stefānija atslēdza durvis. Malons iededza gaismu darb­istabā un uzreiz pamanīja uz krēsla nomesto mugursomu, kas nepiederēja ne viņam, ne Stefanijai.

Viņš sniedzās pēc pistoles, kas bija makstī pie jostas.

Guļamistabā kaut kas pavīdēja, un kāds vīrietis, iestājies durvīs, tēmēja uz viņu.

Malons pacēla pistoli.

Kas jūs tāds esat?

Vīrietis bija jauns, varbūt nedaudz pāri trīsdesmit ga­diem, ar tādiem pašiem īsi apgrieztiem matiem un spēcīgu augumu kā tiem vīriem, kurus Malons pēdējās dienās tik bie­ži bija sastapis. Seja bija izskatīga, bet tās izteiksme skarba, melnās acis zalgoja, gatavojoties cīņai, un ieroci viņš turēja stingri un droši. Tomēr Malons nojauta, ka vīrietis vilcinās, kā nezinādams, vai viņa priekšā ir draugs vai ienaidnieks.

Es jautāju, kas jūs esat.

Nolaid ieroci, Žofrē! no guļamistabas atskanēja kāda balss.

Vai esat pārliecināts, ka tā vajag?

Lūdzu!

Vīrietis nolaida pistoli. To pašu darīja Malons.

No tumsas parādījās vēl kāds gara auguma un musku­ļains vīrietis ar īsi apgrieztiem kastaņbrūniem matiem. Arī viņam rokā bija pistole, un, ieraudzījis viegli šķelto zodu, acis un melnīgsnējo ādu, Malons vienā mirklī pazina cilvē­ku, kura fotogrāfija arvien vēl stāvēja tepat uz galda.

Viņš dzirdēja, ka Stefanijai aizraujas elpa.

Augstais Dievs debesīs, viņa čukstēja.

Arī Malons jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.

Viņa priekšā stāvēja Marks Nels.

Stefānija drebēja ar visu augumu. Sirds smagi dauzījās. Viņa ar grūtībām atguva elpu.

Istabas pretējā pusē stāvēja viņas vienīgais bērns.

Viņa gribēja skriet Markam klāt, teikt, kā nožēlo visas domstarpības, kā priecājas, viņu redzot. Taču kājas neklau­sīja.

Māt, Marks sacīja. Tavs dēls augšāmcēlies no kapa.

Viņa saklausīja, cik salti skan Marka balss, un uzreiz sa­prata, ka viņš joprojām nav piedevis.

Kur tu biji?

Tas ir garš stāsts.

Viņa sejā nebija ne vēsts no līdzjūtības. Stefānija gaidīja, ka Marks kaut ko paskaidros, bet viņš klusēja.

Malons piegāja Stefanijai klāt, uzlika viņai roku uz pleca un pārtrauca neveiklo klusumu.

Varbūt apsēdies.

Stefanijai šķita, ka viņa nonākusi kādā citā realitātē, do­mas juceklīgi joņoja, un viņai bija grūti apvaldīt uztrauku­mu. Ak, sasodīts viņa taču vada vienu no visaugstāk spe­cializētajām ASV valdības nodaļām! Ar krīzes situācijām viņai vajadzēja tikt galā diendienā. Jā gan, tās nebija personiskas krīzes kā šobrīd, taču, ja Marks gribēja, lai viņu atkalredzē­šanās ir tik vēsa, lai notiek. Viņa neļaus domāt, ka emocijas valda pār viņu.

Tāpēc viņa apsēdās un teica:

Labi, Mark. Izstāsti šo garo stāstu!

Marks Nels atvēra acis. Viņš vairs neatradās Fran­cijas Pirenejos astoņi tūkstoši pēdu augstumā ar dzelk­šņu zābakiem kājās un mugursomu plecos, vairs ne­gāja pa tikko samanāmu taku, meklējot Beranžē Sonjēra dārgumu slēptuvi. Viņš atradās telpā ar ak­mens sienām un nomelnējušām griestu sijām. Vīrie­tis, kas stāvēja pie viņa guļvietas, bija garš un kalsns, ar baltiem, pūkām līdzīgiem matiem un sudrabaini sirmu, plānu bārdu. Vīrieša acis bija vijolīšu zilā krā­sā Marks vel nekad nebija redzējis tādas acis.

Uzmanīgi, vīrietis teica. Tu arvien vēl esi vārgs.

Kur es esmu?

Vietā, kas bijusi drošs patvērums gadsimtiem ilgi.

Kā sauc šo vietu?

Abatija des Fontaines.

Tas ir jūdzēm tālu no turienes, kur es biju.

Tev sekoja divi no maniem vīriem un izglāba tevi, kad sniegs grasījās tevi ieraut bezdibeni. Man stāstīja, ka tā bijusi joti liela lavīna.

Marks aizvien vēl atcerējās, kā nodrebējis kalns, kad virsotne sāka jukt un brukt, it kā sagrūstot milzu ka­tedrālei. No kalna tieši viņam virs galvas bija atdalī­jusies visa kore, un sniega masas gāzās lejup kā asinis no vaļējas brūces. Viņš joprojām sajuta saltumu kau­los. Tad atcerējās, kā kūleņojis lejup. Taču… vai viņš bija pareizi saklausījis, ko saka šis vīrietis?

Man sekoja?

Es viņiem liku to darīt. Tāpat kā agrāk dažreiz darīja tavs tēvs.

Jūs pazināt manu tēvu?

Viņa teorijas allaž ir mani interesējušas. Tāpēc man bija svarīgi uzzināt visu gan par viņu, gan par viņa darbu.

Marks centās piecelties sēdus, bet labajos sānos ie­sitās sāpes kā no elektrības trieciena. Viņš saviebās un saķēra ar rokām vidukli.

Tev ir lauztas ribas. Arī es jaunībā reiz biju lau­zis ribu. Tas ir sāpīgi.

Marks atkal apgūlās.

Vai mani atnesa šurp?

Vecais vīrs pamāja.

Mani brāļi ir mācījušies tikt galā ar grūtām si­tuācijām.

Marks ievēroja balto sutanu un virves sandales.

Vai šis ir klosteris?

šī ir vieta, kuru tu meklēji.

Viņš nesaprata, kā atbildēt.

Es esmu Kristus un Zālamana tempļa nabadzī­go bruņinieku ordeņa mestrs. Mēs esam templieši. Tavs tēvs mūs meklēja gadiem ilgi. Arī tu meklēji mūs. Tāpēc es nolēmu, ka pienācis istais laiks.

Kam?

Tas jāizlemj tev. Taču es ceru, ka tu izlemsi pie­vienoties mums.

Kāpēc lai es to darītu?

Man žēl to teikt, bet tava dzīve nonākusi pilnī­gā strupceļā. Tēva tev pietrūkst tik ļoti, ka tas nav izsakāms vārdos, un viņš ir miris jau sešus gadus. Tu esi atsvešinājies no mātes, un tas ir daudz smagāk, ne­kā var iedomāties. Tev ir skolotāja profesija, bet tu dar­bā neesi apmierināts. Tu vairākas reizes esi mēģinājis turpināt tēva pētījumus, bet neko īpašu nespēji panākt. Tieši tāpēc tu biji Pirenejos tu centies noskaidrot, kāpēc abats Sonjērs tik daudz laika pavadījis šeit. Son­jērs šajā apvidū kaut ko meklēja. Tu droši vien Sonjē­ra papīros atradi nomas kvītis, kuras pierāda, ka viņš no vietējiem iedzīvotājiem nomājis karieti un zirgus. Apbrīnojami, ka vienkāršs priesteris varēja atļauties tādu greznību kā savu karieti un zirgus, vai ne?

Ko jūs zināt par manu tēvu un māti?

Daudz ko.

jūs domājat, es ticēšu, ka esat templiešu mestrs?

Saprotu, ka tādu apgalvojumu varbūt ir grūti pieņemt. Ari man tas nebija viegli, kad pirms gadu desmitiem mani pirmo reizi uzrunāja brāļi. Varbūt pa­gaidām ārstēsim tavas brūces. Nesteigsimies! , '

Es paliku gultā trīs nedēļas, stāstīja Marks. Pēc tam drīkstēju staigāt tikai pa dažām abatijas telpām, bet mes ar mestru daudz runājām. Beidzčt piekritu palikt un dot zvē­restu.

Kāpēc tu tā darīji? jautāja Stefānija.

Padomā, māt! Ar tevi es nebiju runājis gadiem ilgi. Tētis bija miris. Mestrs teica taisnību. Es biju strupceļā. Tētis gri­bēja noskaidrot, kur atrodas templiešu bagātības, viņu ar­hīvi un viņi paši. Un viņi nu bija atraduši mani. Es gribēju palikt.

Lai kaut kā apvaldītu arvien augošo satraukumu, Stefānija pievērsās gados jaunākajam vīrietim, kas stāvēja aiz Mar­ki. Viņš izskatījās spirgts.un možs, turklāt klausījās ar tādu interesi, it kā šo stāstu nekad nebūtu dzirdējis.

Vai jūsu vārds ir Žofrē? Stefānija jautāja, atcerēdamās, kā Marks viņu bija nosaucis.

Viņš pamāja.

Jūs nezinājāt, ka esmu Marka māte?

Es par citiem brāļiem zinu ļoti maz. Tā nosaka statūti. Neviens brālis nestāsta par sevi pārējiem. Mēs visi esam vie­na brālība. Salīdzinājumā ar to, kas esam tagad, nav svarī­gi, ka? esam bijuši agrāk.

Izklausās ļoti bezpersoniski.

Es uzskatu, ka tas dod apskaidrību.

Žofrē tev nosūtīja sainīti, Marks teica. Tēta dienas­grāmatu. Vai tu saņēmi?

Tieši tāpēc esmu šeit.

Dienā, kad iekļuvu lavīnā, biju paņēmis to līdzi. Kopš tā laika, kad kļuvu par ordeņa brāli, dienasgrāmata glabā­jās pie mestra. Kad viņš nomira, es atklāju, ka tā ir projām.

Vai jūsu mestrs ir miris? Malons jautāja.

Mums ir jauns vadonis, Marks sacīja. Taču viņš ir īsts sātans.

Malons izstāstīja, kā izskatījies vīrietis, kas uzbruka vi­ņam un Stefanijai Roskildes katedrālē.

Tas ir Reimons de Rokfors, Marks teica. Kā jūs viņu pazīstat?

Mēs esam seni draugi, atbildēja Malons un pastāstīja daļu no tiem notikumiem, kas nesen bija risinājušies Aviņonā.

De Rokfors saņēmis Kleridonu gūstā, Marks sacīja.

Dievs, palīdzi Ruā!

Viņš ārkārtīgi baidījās no templiešiem, ieteicās Malons.

No šā cilvēka ir pamats baidīties.

Tu vēl neesi pateicis, kāpēc šos piecus gadus paliki aba­tijā, ierunājās Stefānija.

Tur bija tas, ko biju meklējis. Mestrs kļuva man kā tēvs. Viņš bija laipns un līdzjūtīgs cilvēks.

Atšķirībā no manis, vai ne? Stefānija uztvēra neizteikto.

Tagad nav īstais laiks par to runāt.

Kad tad būs īstais laiks? Es tevi uzskatīju par mirušu, Mark. Taču tu biji paslēpies abatijā un brāļojies ar templie­šiem…

Jūsu dēls bija mūsu ordeņa senešals, teica Žofrē.

Viņš un mestrs labi vadīja brāļus. Viņš bija ordenim par svētību.

Viņš bija otrais pēc mestra? Malons jautāja. Kā jūs tik strauji tikāt uz augšu?

Senešalu izvēlas mestrs. Tikai viņš nosaka, kurš brālis ir piemērots šim amatam, sacīja Žofrē. Un viņš izvēlējās labi.

Malons smaidīja.

Jums ir uzticams biedrs.

Žofrē zina ārkārtīgi daudz, tomēr neviens no viņa ne­uzzinās neko, iekams viņš būs gatavs mums to izpaust.

Vai jūs varētu paskaidrot? jautāja Malons.

Marks pastāstīja viņiem pēdējo četrdesmit astoņu stun­du notikumus. Stefānija klausījās ar aizrautību, taču vienlai­kus izjuta dusmas. Viņas dēls ar dziļu godbijību runāja par brālību. /

Templieši, Marks teica, no deviņu, nevienam nezi­nāmu bruņinieku grupiņas, kas it kā aizsargājusi svētceļnie­kus, izauguši par milzīgu organizāciju, ko ,veido desmitiem tūkstoši brāļu deviņos tūkstošos apgabalu. Viņus centušies iebiedēt karaļi, karalienes un pāvesti. Taču nevienam nav iz­devies viņus pārspēt līdz pat tūkstoš trīs simti septītajam ga­dam, līdz Filipam Ceturtajam. Vai zināt, kāpēc tas nevienam neizdevās?

Šķiet, viņi bija bezbailīgi un prasmīgi karotāji, Malons teica.

Marks noliedzoši papurināja galvu.

Viņu spēks nebija karamākslas prasme, bet zināšanas. Viņiem piederēja informācija, kas nebija zināma nevienam ci­tam.

Malons nopūtās.

Mark, mēs nepazīstam viens otru, bet tagad ir dziļa nakts, esmu gluži miegains, un man ļoti sāp sprands. Vai mēs varētu izlaist tās mīklainās runas un noskaidrot būtisko?

Templiešiem piederēja arī kāds lietisks pierādījums Kris­tus nāvei pie krusta. *

Istabā iestājās klusums. Visi pārdomāja dzirdēto.

Kāds pierādījums? jautāja Malons.

Es nezinu. Zinu, ka to sauc par Lielo mantojumu. Pierādījifmu atrada Svētajā zemē. Tas atradās zem Jeruzālemes tempļa un tika tur paslēpts laikā līdz septiņdesmitajam ga­dam pēc Kristus tajā gadā templi iznīcināja. Templieši to atveda uz Franciju un paslēpa vietā, kas zināma vienīgi or­deņa vadītājiem. Kad tūkstoš trīs simti četrpadsmitajā gadā uz sārta sadedzināja Žaku de Molē, kas bija ordeņa mestrs tīrīšanas laikā, viņš šo noslēpumu paņēma līdzi nāvē. Filips Ceturtais centās to uzzināt, bet neveiksmīgi. Tētis ticēja, ka Rennes-le-Chāteau abatiem Bigū un Sonjēram izdevies uzzi­nāt, kur paslēpts pierādījums. Viņš bija pārliecināts, ka Son­jērs atradis templiešu dārgumu slēptuvi.

Tāpat domāja arī mestrs, teica Žofrē.

Vai saprotat, kā es to domāju? Marks pameta skatie­nu uz draugu. Ja pasaka maģiskos vārdus, var iegūt in­formāciju.

Mestrs skaidri lika saprast, ka Bigū un Sonjēram bijusi taisnība, sacīja Žofrē.

Par ko? jautāja Marks.

Viņš neteica. Vienīgi sacīja, ka viņiem bijusi taisnība.

Marks palūkojās uz Malonu un Stefāniju.

Mister Malon, arī man mīklu ir diezgan.

Sauciet mani par Kotonu!

Interesants vārds. Kā jūs tikāt pie tā?

Tas ir garš stāsts. Kādreiz jums izstāstīšu.

Mark, sacīja Stefānija, nevar būt, ka tu tici konkrē­tam pierādījumam par Kristu pie krusta. Tavam tēvam tas nekad nav nācis prātā.

. Kā tu zini? Jautājumā izskanēja rūgtums.

Es zinu, kā viņš…

Tu neko nezini, māt! Tur jau tas suns aprakts. Tu ne­kad neesi pazinusi nevienu tēta domu. Tu uzskatīji, ka visi viņa meklējumi ir fantāzija, ka viņš izšķiež savas spējas vel­tīgi. Tu nekad neesi viņu mīlējusi tā, lai ļautu viņam būt tā­dam, kāds viņš bija. Tu domāji, ka viņš tiecas pēc slavas un bagātības. Nē. Viņš tiecās pēc patiesības. Kristus bija miris. Kristus augšāmcēlās no kapa. Kristus atnāks atkal. Tas vi­ņam bija svarīgi.

Stefānija saņēmās, lai neatbildētu uz pārmetumiem.

Tētis bija nopietns zinātnieks. Viņa darbs bija nozīmīgs, tikai viņš nekad atklāti nerunāja par to, ko patiesībā meklē. Kad septiņdesmitajos gados viņš atklāja Rennes-le-Chāteau un izstāstīja pasaulei par Sonjēru, tas bija tikai veids, kā nopel­nīt naudu. Nebija svarīgi, vai notikumi bija vai nebija risi­nājušies tieši tā, jo stāsts iznāca labs. Miljoniem cilvēku sa­gādāja prieku lasīt par to par spīti izpušķojumiem. Tu biji viena no retajiem, kas grāmatu nelasīja.

Mēs ar tavu tēvu centāmies atrisināt uzskatu atšķirības.

Kā? Tu viņam teici, ka viņš laiž postā savu dzīvi, ka dara pāri ģimenei, vai ne? Tu teici, ka viņš ir neveiksminieks, vai ne?

Jā, sasodīts, man nebija taisnība! Stefānija gandrīz klie­dza. Vai gribi, lai saku to vēlreiz? Man nebija taisnība. Izmisīgā apņēmībā viņa piecēlās no krēsla un ļāva sev vaļu:

Es kļūdījos. Vai to tu gribi dzirdēt? Es jau piecus gadus domāju, ka tu esi miris. Tagad tu esi šeit un gribi vien to, lai atzīstu, ka man nav bijusi taisnība. Skaisti. Ja es to varē­tu pateikt tavam tēvam, es tā darītu. Ja vajadzētu izlūgties no viņa piedošanu, arī to es darītu. Taču nu ēs to nevaru. Satraukumā vārdi plūda kā neapturama straume, un Stefānija gribēja pateikt visu, kamēr vēl nav izsīkusi drosme.

Atbraucu šurp palūkoties, ko vēl varu darīt. Lai mēģinātu izpētīt to, ko Larss un tu uzskatījāt par svarīgu. Tikai tādēļ es braucu. Es domāju, ka beidzot daru kaut ko pareizi. Iz­beidz mest man sejā tās svētulīgās blēņas! Ari tu esi pieļāvis kļūdas. Atšķirība ir tā, ka es piecu pēdējo gadu laikā esmu kaut ko sapratusi.

Stefānija atslīga krēslā, juzdamās kaut vai nedaudz labāk. Tomēr viņa saprata, ka bezdibenis, kas viņu šķir no dēla, kļuvis vēl dziļāks, un nodrebēja.

Drīz būs rīts, Malons ieteicās. Mēs varētu pagulēt un pabeigt sarunu pēc dažām stundām.

SVĒTDIENA. DIVDESMIT PIEKTAIS JŪNIJS

ABATIJA DkS FONTA INES

PIECI LJN DIVDESMIT PIECAS MINŪTES NO RlTA

De Rokfors aizcirta durvis. Tērauda mēlīte atsitās pret metālu tik spēcīgi, ka telpā atskanēja it kā šāviena atbalss, un durvis bija slēgtas.

Vai viss sagatavots? viņš jautāja vienam no palīgiem.

Tā, kā jūs teicāt.

Labi. Laiks parādīt savu varu. Viņš devās uz priekšu pa gaiteni, kas atradās pazemē, trīs stāvus dziļāk par pirmo stā­vu, tajā abatijas daļā, kur pirms tūkstoš gadiem apmetās pir­mie mūki. Nebeidzamo pārbūvju dēļ šīs telpas bija pārvēr­tušās par aizmirstu kambaru labirintu. Tagad pastāvīgā aukstuma dēļ šīs telpas izmantoja lielākoties kā noliktavas.

De Rokfors abatijā bija atgriezies pirms trim stundām. Vi­ņam bija izdevies iegūt Larsa Nela dienasgrāmatu un sagūs­tīt Kleridonu. De Rokforu nomāca doma, ka viņš zaudējis grāmatu no izsoles Pierres Gravees du Languedoc. Varēja vie­nīgi cerēt, ka ar dienasgrāmatu un Kleridonu pietiks, lai aiz­pildītu robus viņa zināšanās.

Un raizes viņam darīja tumšādainā sieviete.

De Rokfors bija dzīvojis tikai vīriešu pasaulē. Ar sievie­tēm viņam nebija gandrīz nekādas pieredzes. Viņš zināja, ka sievietes ir citas sugas radījumi, bet tā sieviete, kuru viņš bija vajājis uz St. Bezēnet tilta, šķita tikpat kā no citas pasau­les. Viņa ne brīdi nebija izrādījusi bailes un bija tikusi galā ar situāciju tik veikli un viltīgi kā lauvene. Aizvilinājusi viņu uz tiltu, skaidri zinot, kā izbēgs. Viņa vienīgi bija kļūdīju­sies, pazaudējot dienasgrāmatu. Vajadzēja noskaidrot, kas viņa ir.

Taču pašreiz kaut kas cits bija svarīgāks.

De Rokfors iegāja kambarī, kura griestus balstīja priežkoka sijas. Tās bija atlikušas vēl no Napoleona laikiem. Tel­pas vidū atradās garš galds, uz tā gulēja Ruā Kleridons. Viņa rokas un kājas bija piesietas pie tērauda smailēm.

Monsieur Kleridon, man nav daudz laika, bet jāuzzina no jums ļoti daudz. Ja būsiet pretimnākošs, viss būs daudz vienkāršāk.

Ko jūs gribat no manis? Balsī bija dzirdams izmisums.

Tikai patiesību.

Es zinu ļoti maz.

Nesāksim nu ar meliem.

Es nezinu neko.

De Rokfors paraustīja plecus.

Dzirdēju, ko jūs teicāt arhīvā. Jums ir zināms ārkārtīgi daudz.

Viss, ko sacīju Aviņonā, man tikai tur ienāca prātā.

De Rokfors pamāja brālim, kas stāvēja kambara pretējā pusē. Tas panāca tuvāk un uzlika uz galda vaļēju skārda kār­bu. Pastiepis pirkstus, viņš no tās izņēma lipīgu, baltu kun­kuli.

De Rokfors novilka Kleridonam kurpes un zeķes.

Ko jūs darāt? Kas tas ir? Kleridons pacēla galvu.

Cepamie tauki.

Brālis ierīvēja ar tiem Kleridona kailās pēdas.

Ko jūs darāt?

-Jūs noteikti zināt mūsu vēsturi. Kad templiešus tūkstoš trīs simti septītajā gadā apcietināja, tika izmantoti dažādi lī­dzekļi, lai piespiestu viņus atzīties. Izrāva zobus un tukša­jos dobumos lēja verdošu svinu. Zem nagiem dzina naglas. Dedzināšanu lietoja visādos radošos veidos, piemēram, ie­taukoja pēdas, tad tās cepināja uz vaļējas liesmas. Āda lēni izcepās un atdalījās kā no cepeša. Daudzi brāļi neizturēja šā­das ciešanas un nomira. Tie, kuri palika dzīvi, atzinās. Pat Žaks de Molē.

Brālis beidza ietaukot pēdas un izgāja no telpas. • Mūsu hronikās ir ieraksts par kādu templieti, kas pēc *pēdu cepināšanas un atzīšanās atnests uz inkvizīcijas kam­bari kopā ar maisu, kur iekšā bijuši viņa pārogļotie pēdu

kauli. Viņam tos jāvuši paturēt kā piemiņu par ciešanām. Vai inkvizitors nebija laipns?

De Rokfors piegāja pie ogju pannas, kas atradās vienā stū­ri. Viņš pirms stundas bija pavēlējis to sagatavot, un tagad ogles bija nokaitušas līdz baltkvēlei.

Šķiet, jus domājāt, ka uguns te ir tādēļ, lai sasildītu tel­pu. Te kalnos pazemē ir auksts. Tomēr šis kvēlošās ogles esmu paredzējis tieši jums.

De Rokfors piestūma ratiņus ar ogļu pannu kādu trīs pēdu attālumā no Kleridona kailajām kājām.

Man stāstīja, ka kvēlei jābūt pastāvīgai. Ne pārāk stip­rai, citādi tauki ātri iztvaikotu. Tieši tāpat, kā cepot gaļu, lēna uguns ir vispiemērotākā.

Kleridonam iepletās acis.

Kad četrpadsmitajā gadsimtā spīdzināja manus brāļus, uzskatīja, ka nevainīgajiem Dievs dos spēku paciest sāpes, tāpēc atzīsies tikai tie, kuri ir vainīgi. Turklāt atzīšanās, kas iegūta spīdzinot, tika uzskatīta par neatsaucamu. Varu pie­bilst man tas šķiet ļoti atbilstīgi. Ja cilvēks bija atzinies, ar to viss beidzās.

De Rokfors piebīdīja ogļu pannu tuvāk, līdz tā atradās divdesmit collu attālumā no pēdām.

Kleridons iekliedzās.

Tik drīz, monsieur? Vēl jau nekas nav noticis. Vai jūs esat tik gļēvs?

Ko jūs gribat?

Ļoti daudz. Taču sākumā pastāstiet, ko nozīmē glezna "Dons Migels de Manjara, lasot Caridad likumus".

Tajā ir norāde, kas saistās ar abatu Bigū un Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni. Larss Nels atrada kripto­grammu. Viņš uzskatīja, ka atslēga tās atrisināšanai rodama gleznā, Kleridons ātri runāja.

To visu es dzirdēju arhīvā. Gribu zināt, ko jūs nepaspējāt pateikt.

Es neko vairāk nezinu. Lūdzu! Man deg pēdas.

Tieši tā tas ir domāts. De Rokfors no sutanas apakšas izņēma Larsa Nela dienasgrāmatu.

Tā ir pie jums? Kleridons izbrīnījies jautāja.

Kāpēc jūs tā brīnāties?

Dienasgrāmata bija viņa atraitnei.

Tagad tā ir manās rokās. Atpakaļceļā no Aviņonas de Rokfors lielāko daļu bija izlasījis. Viņš šķirstīja lapas, līdz at­rada kriptogrammu un turēja tā, lai varētu redzēt Kleridons. Vai to atrada Larss Nels?

Oui. Oui.

Kas tajā teikts?

Es nezinu. Patiešām nezinu. Vai jūs varētu pavilkt tālāk uguni? Lūdzu! Man briesmīgi sāp.

De Rokfors nolēma, ka līdzjūtības izpausme varētu atrai­sīt gūstekņa mēli ātrāk. Viņš paripināja ratiņus tālāk.

Paldies! Paldies! Kleridons elpoja ātri un saraustīti.

Turpiniet runāt!

Larss Nels kriptogrammu atrada manuskriptā, ko seš­desmitajos gados uzrakstīja Noels Korbī.

To manuskriptu neviens nekad nav atradis. •

Larss atrada. Tas bija pie priestera, kuram Korbī to uz­ticēja pirms savas nāves tūkstoš deviņi simti sešdesmit as­totajā gadā.

De Rokfors zināja par Korbī no ierakstiem, ko bija atstā­jis kāds no viņa priekšgājējiem, arī tas maršals meklēja Lie­lo mantojumu.

Stāstiet vēl par kriptogrammu!

Atsauci uz gleznu minējis abats Bigū draudzes žurnālā neilgi pirms bēgšanas uz Spāniju, tāpēc Larss domāja, ka ta­jā rodama atslēga kriptogrammas atšifrēšanai. Taču viņš no­mira, nepaspējis atšifrēt.

De Rokfors nebija dabūjis gleznas litogrāfiju. To kopā ar grāmatu no izsoles bija paņēmusi sieviete. Taču diezin vai tā bija vienīgā gleznas litogrāfija. Tagad, kad de Rokfors zi­nāja, kas meklējams, droši vien varēs atrast vēl kādu.

Ko zināja dēls?; Marks Nels. Cik daudz bija zināms viņam?

Nekas īpašs. Viņš bija skolotājs Tulūzā. Meklējumi bija tikai viņa vaļasprieks nedēļas nogalēs. Taču viņš meklēja Son­jēra slēptuvi kalnos un tur gāja bojā lavīnā.

Viņš tur negāja bojā.

* Viņš ir miris, kā gan citādi. Pirms pieciem gadiem. , De Rokfors pagājās tuvāk Kleridojiam.

Marks Nels tos piecus gadus dzīvoja šeit abatijā. Viņu izglāba no lavīnas un atnesa šurp. Mūsu mestrs pieņēma vi­ņu un padarīja par mūsu senešalu, turklāt gribēja, lai viņš kļūst par nākamo mestru. Viņam tas neizdevās pateicoties man. Vakar pēcpusdienā Marks Nels no šejienes aizbēga. Pie­cus pēdējos gadus viņš rūpīgi pētījis mūsu arhīvus, meklē­dams norādes, kamēr jūs slēpāties trako mājā kā tarakāns, kas baidās no gaismas.

Tās ir blēņas.

Tā ir patiesība. Viņš bija šeit, bet jūs baidījāties un slē­pāties.

Es baidījos no jums un jūsu brāļiem. No jums baidījās ari Larss.

Viņam bija iemesls baidīties. Viņš vairākas reizes man meloja, un es nicinu viltību. Viņam tika dota iespēja to no­žēlot un laboties, bet viņš iestiga viļ) lielākos melos.

Jūs viņu pakārāt pie tā tilta, vai ne? Es jau pašā sākumā to zināju.

Viņš bija neticīgais, ateists. Jūs, šķiet, saprotat, ka es da­rīšu visu, kas nepieciešams, lai sasniegtu savu mērķi. Es val­kāju baltu sutanu. Esmu šīs abatijas mestrs. Manas pavēles gaida gandrīz pieci simti brāļu. Mūsu statūtos skaidri pa­teikts mestra pavēle ir tikpat kā Kristus pavēle, jo tie bija Kristus vārdi, ko izteica Dāvids: Ob auditu auris obedivit mihi. "Viņš paklausīja, tiklīdz izdzirdēja mani runājam." Arī šiem vārdiem jāsēj bailes jūsu sirdī. De Rokfors pavēcināja die­nasgrāmatu. Tagad sakiet, ko vēsta šī kriptogramma.

Larss domāja, ka tā atklāj, kur paslēpts Sonjēra atra­dums, lai kāds arī tas būtu.

De Rokfors pastiepa roku uz ogļu pannas pusi.

Zvēru, ka no jūsu kājām atliks tikai apdeguši stumbe­ņi, ja neatbildēsiet uz manu jautājumu.

Kleridons šausmās izbolīja acis.

Kas man jādara, lai pierādītu, ka runāju patiesību? Man ir zināmas tikai dažas detaļas. Larss bija noslēgts cilvēks. Viņš man daudz nestāstīja. Jums ir viņa dienasgrāmata.

Izmisīgais tonis ļāva noprast, ka vārdi ir patiesi.

Es joprojām klausos.

Zinu, ka Sonjērs kriptogrammu atrada Rennas baznīcā, kad rekonstruēja altāri. Viņš atrada ar! kapenes un atklāja, ka Marī d'Hotpūla de Blanšfora nav apglabāta kapsētā pie baznīcas, bet zem baznīcas grīdas.

De Rokfors to bija lasījis dienasgrāmatā, bet gribēja zi­nāt kaut ko citu.

Kā Larss Nels to noskaidroja?

Informācija par kapenēm bija vecās grāmatās, ko viņš atrada Simona de Monfora lēņu muižā Monforlamorī. Tur sīki bija aprakstīta Rennas baznīca. Vēl viņš atrada atsauces Korbī manuskriptā.

De Rokforam riebās dzirdēt Simona de Monfora vārdu tas bija vēl kāds no trīspadsmitā gadsimta oportūnistiem, kas komandēja /albiģiešus krusta karā, kad Baznīcas vārdā tika nopostīta Langdoka. Ja nebijis viņa, templieši būtu ie­guvuši patstāvību, kas noteikti novērstu viņu ordeņa sagrā­vi. Viens no ordeņa sākotnes trūkumiem bija atkarība no lai­cīgās varas likumiem. De Rokfors nekad nebija īsti sapratis, kāpēc daži pirmie ordeņa mestri jutās spiesti tik cieši bied­roties ar karaļiem.

Sonjērs uzzināja, ka Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kap­akmeni uzstādījis viņa priekšgājējs abats Bigū. Sonjērs do­māja, ka uzraksts uz tā un atsauce par gleznu, ko abats Bigū atstājis draudzes žurnālā, droši vien slēpj kriptogrammas at­slēgu.

Tas ir smieklīgi, ka viņi bijuši tik aizdomīgi.

Astoņpadsmitajā gadsimtā tas nemaz nebija smieklīgi, teica Kleridons. Toreiz vairums cilvēku bija analfabēti. Tā­pēc noderīgi varēja būt pat visvienkāršākie kodi. Un tā ari bijis, jo noslēpums nav atklāts līdz pat šim laikam.

De Rokforam ienāca prātā frāze no ierakstiem arhīvos pēc tīrīšanas. Vienīgā norāde uz Lielā mantojuma atrašanās vie­tu. Kur vislabāk var paslēpt oli? Piepeši atbilde kļuva skaidra.

Starp oļiem, viņš nomurmināja.

Ko jūs teicāt?

De Rokfors atjēdzās.

yai atceraties, ko redzējāt gleznas litogrāfijā?

Kleridons sparīgi māja ar galvu.

@ui, monsieur. Katru detaļu. *

Tas muļķis varēja noderēt.

Un pie manis ir zīmējums, Kleridons sacīja.

Vai de Rokfors bija sadzirdējis pareizi?

Kapakmens zīmējums?

Piezīmes, ko es rakstīju arhīvā. Kad izdzisa gaisma, es paķēru papīru no galda.

De Rokfors jutās iepriecināts, to dzirdot.

Kur tas ir?

Manā kabatā.

Viņš nolēma slēgt darījumu.

Kā būtu ar sadarbību? Mums katram ir kaut kas zināms. Mēs varētu apvienot pūles.

Un kāds man no tā būtu labums?

Jūsu kājas paliktu neskartas.

Ļoti labi, monsieur. Man tas ir pa prātam.

De Rokfors iedomājās, ka nenāktu par ļaunu apsolīt vēl kaut ko.

Lielo mantojumu mēs meklējam citu iemeslu dēļ nekā jūs. Ja to atradīsim, esmu pārliecināts, ka noteikta naudas summa noderēs kā atlīdzinājums par nepatīkamajiem brī­žiem, ko esat pieredzējis. Tad viņš pateica visu līdz ga­lam: Turklāt es nelaidīšu jūs projām no šejienes. Ja jums izdosies bēgt, es jūs atradīšu.

Šķiet, man nav izvēles.

Jūs taču zināt, ka viņi pameta jūs.

Kleridons neteica neko.

Malons un Stefānija Nela. Viņi pat necentās jūs glābt, bet glāba paši savu ādu. Es dzirdēju,, ka arhīvā jūs lūdzāties, lai palīdz. Taču viņi nedarīja neko. De Rokfors ļāva, lai Kle­ridons brītiņu pārdomā dzirdēto, cerot, ka šis cilvēks ar vājo raksturu pakļausies. Monsieur Kleridon, kopā mums varē­tu paveikties. Man ir Larsa Nela dienasgrāmata, un es varu piekļūt arhīvam, kas jums pat sapņos nav rādījies. Jums ir informācija par kapakmeni, un jūs zināt to, ko nezinu es. Mēs abi vēlamies vienu un to pašu, tāpēc centīsimies to atrast.

De Rokfors paņēma nazi, kas atradās starp Kleridona pie­sietajām kājām, un atsvabināja viņu no saitēm.

Nāciet, mums darāms darbs.

REHNES/. E-CHA TEA L'

DESMIT L'N ČETRDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Maloris sekoja Markam uz Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu. Vasarā dievkalpojumi nenotika. Acīmredzot svētdie­nu Joti bija iecienījuši tūristi, kuri jau drūzmējās ap baznīcu fotografējot un uzņemot videofilmas.

Mums vajadzēs biļeti, Marks teica. Šajā baznīcā ne­drīkst iet iekšā bez ieejas maksas.

Malons iegāja villā "Betānija" un nostājās nelielas rindas galā. Nopircis biļetes, viņš ārpusē ieraudzīja, ka Marks stāv pie dārza, ko ieskāva apmale un kur atradās vestgotu pīlārs un Jaunavas Marijas statuja, par ko bija stāstījis Ruā Kle­ridons. Uz pīlāra bija uzraksts PEN1TENCE, PEN1TENCE un MISSION 1891.

Lurdas Dievmāte, Marks teica, norādot uz statuju. Sonjēru valdzināja Lurda. Tur viņa laikos pirmo reizi ļau­dīm bija parādījies Jaunavas Marijas tēls. Sonjērs gribēja, lai Renna kļūst par svētceļojumu mērķi, tāpēc izveidoja šo dār­zu un uzstādīja pīlāru un statuju.

Malons ar roku pamāja uz ļaužu pusi.

Viņa vēlme piepildījusies.

Jā. Taču ne jau tā iemesla dēļ, kā vēlējās viņš. Esmu pār­liecināts, ka neviens no šiem cilvēkiem pat nezina, ka šis pī­lārs nav oriģināls. Tā ir kopija, kas uzstādīta pirms daudziem gadiem. Uz oriģināla uzraksts ir gandrīz nesalasāms. To sa­grauzis laikazobs, un tagad tas atrodas draudzes muzejā. No visa, kas šeit bija Sonjēra laikā, atlicis samērā maz.

Viņi tuvojās baznīcas galvenajai ieejai. Zem apzeltītās ar­kas Malons izlasīja uzrakstu TERRIBILIS EST LOCU ISTE. No Pir­mās Mozus grāmatas. "Bijājama ir Šī vieta." Viņš zināja stāstu par Jēkabu, kas sapņojis par kāpnēm, pa kurām kāpuši eņ­ģeļi, un, pamodies no miega, nomurminājis: "Bijājama ir ŠT vieta." Tas nozīmēja, ka viņš sapņojis par Bēteli "Dieva mā­jokli". Viņam ienāca prātā kāda doma.

Vecajā Derībā Bētele kļūst par sāncensi Jeruzālemei kā reliģiskam centram.

Tieši tā. Vēl viena netieša norāde, ko atstājis Sonjērs. Iekšā ir vēl citas.

Viņi bija gulējuši līdz vēlam rītam un piecēlušies aptuve­ni pirms pusstundas. Stefānija gulēja vīra guļamistabā un vēl nebija nākusi ārā, kad Malons izteica domu, ka viņš un Marks varētu aiziet uz baznīcu. Viņš gribēja parunāt ar Marku bez Stefānijas klātbūtnes, turklāt ļaut viņai šajā laikā nomierinā­ties. Malons saprata, ka Stefānija grib strīdēties un viņas dē­lam agrāk vai vēlāk būs jārunā ar māti. Taču Malonam šķi­ta, ka būtu labi šo sarunu novilcināt. Arī Žofrē bija pieteicies nākt līdzi, bet Marks nebija ļāvis. Malons nojauta, ka Marks Nels grib runāt ar viņu divatā.

Viņi iegāja baznīcā.

Tajā bija tikai viena aila ar augstiem griestiem. Viņiem pretī raudzījās kokgriezums derdzīgs sātana tēls zaļā ap­metnī ar saviebtu ģīmi, sagumis zem svētā ūdens trauka.

īstenībā tas ir dēmons Asmodejs, nevis sātans, sacīja Marks.

Vēl viena norāde?

Acīmredzot jūs zināt, kas viņš ir.

Ja atceros pareizi noslēpumu aizbildnis.

Tā ir. Palūkojieties uz pārējiem!

Virs svētā ūdens trauka atradās četri eņģeļi katrs atvei­doja vienu krusta zīmes daļu. Apakšā bija uzraksts PAR CE SIGNE TU LE VAINCRAS. Malons pārtulkoja uzrakstu no fran­ču valodas. "Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi."

Viņš zināja, ko nozīmē šie vārdi.

Tos sacīja Konstantīns, kad pirmo reizi devās cīņā ar savu sāncensi Maksentiju. Teikts, ka viņš sapnī redzējis uz saules krustu un zem tā šos vārdus.

Tomēr ir kāda atšķirība. Marks norādīja uz kokā ie­grebtajiem burtiem. Sākotnējā frāzē trūkst vārda viņu. Tur ir tikai ar šo zīmi tu uzvarēsi.

Vai tas ir tik nozīmīgi?

Tētis atrada kādu senu ebreju leģendu, kas stāsta, kā izdevies nepieļaut, ka dēmoni traucē celt Zālamana templi. Dēmonu Asmodeju apvaldīja, piespiežot viņu nest ūdeni elementu, kas viņam riebās. Tādējādi svētā ūdens trauka simbolisms šeit ir vietā. Taču vārdu viņam citātā noteikti pie­vienojis Sonjērs. Daži mēdz teikt, ka viņam gluži vienkārši attiecas uz faktu, ka, iemērcot pirkstu svētajā ūdenī un pār­metot krustu, kā dara katoļi, tiks uzvarēts sātans viņš. To­mēr citi ievērojuši šā vārda novietojumu franču frāzē. Par ce signe tu le vaincras. Vārds Ic "viņš" simbolizē trīspadsmi­to un četrpadsmito burtu alfabētā. 1314.

Malons atcerējās lasīto.

Tas ir gads, kad izpildīja nāvessodu Žakam de Molē.

Vai sakritība? Marks paraustīja plecus.

Tepat netālu grozījās aptuveni divdesmit cilvēku, viņi fo­tografēja un apbrīnoja spilgtos tēlus, kas radīja mistisku ie­spaidu. Logus greznoja vitrāžas, ko apspīdēja saule, un Ma­lons ieskatījās attēlotajās ainās. Marija un Marta Betānijā. Marija Magdalēna sastop augšāmcēlušos Kristu. Lācars pie­cēlies no kapa.

Tas atgādina pārsteigumu namiņu atrakciju parkā ar teoloģisku tematiku, viņš čukstēja.

Tā varētu teikt.

Marks norādīja uz flīžu grīdu pie altāra.

Ieeja kapenēs atrodas tur, tieši priekšā kaltās dzelzs rež­ģim, tā paslēpta zem flīzēm. Pirms vairākiem gadiem daži franču ģeogrāfi baznīcā slepeni veica zemes izpēti ar rada­ru, un viņiem izdevās izdarīt' dažus mērījumus, pirms vietē­jā vara viņus apturēja. Rezultāti,parādīja, ka zem altāra at­rodas anomālija, kas liecina, ka tur varētu būt kapenes.

Vai izrakumus neveica?

Vietējā vara to nekādā ziņā nepieļautu. Pārāk lieli draudi tūrisma industrijai.

Malons smaidīja.

Tāpat vakardien teica arī Kleridons.

Viņi apsēdās kādā baznīcas solā.

Viens gan ir skaidrs, Marks klusi sacīja. Šeit nekādi dārgumi neatrodas, ļaču Sonjērs baznīcu izmantoja, lai daritu zināmu visiem savu viedokli. Un, cik esmu lasījis par šo cilvēku, tāda rīcība atbilst viņa pašpārliecinātajam raksturam.

Malons ievēroja, ka visā baznīcas interjerā dominē pār­lieku spilgtas krāsas un zeltījums, bojājot skaistumu. Tad viņš ievēroja vēl kaut ko. Ikviens mākslas darbs, sākot ar statu­jām un bareljefiem un beidzot ar logiem, bija pilnīgi atšķi­rīgs neatkarīgi no temata, it kā jebkura darbu līdzība būtu aizvainojoša.

Malonam tas nepatika. Viņš bija apmeklējis daudzas baz­nīcas Eircn^ā, un tajās lielākoties bija jūtama laika un vēstu­res elpa. Sī baznīca atbaidīja.

Sonjērs pats pārraudzīja visu iekārtojumu, stāstīja Marks. šeit nekas netika novietots bez viņa ziņas. Marks norādīja uz kādu statuju. Padujas svētais Antonijs. Pie vi­ņa cilvēki vēršas ar lūgšanām, ja meklē kaut ko nozaudētu.

Malons uztvēra ironiju.

Vēl viens vēstījums?

Protams. Palūkojieties uz kokgriezumiem, kas atveido krusta ceļu!

Kokgriezumu rinda sākās pie kanceles. Septiņi bija novie­toti gar ziemeļu sienu, otri septiņi gar dienvidu sienu. Tie bija krāsoti koka bareljefi, kas attēloja Kristus ceļu līdz krus­tam. Spilgtā krāsa un detaļas šķita nepiemērotas tik nopiet­nam tematam.

Savādi, vai ne? jautāja Marks. Tūkstoš astoņi simti astoņdesmit septītajā gadā, kad bareljefus uzstādīja, tādu ša­jā apvidū bija daudz. Rokamadurā ir gandrīz tieši tādi paši. Gan tos, gan šos darināja Ziskāra darbnīcā Tulūzā. Par tiem izteikti daudzi minējumi. Sazvērnieki apgalvo, ka tiem ir saistība ar masoniem vai ka tie patiesībā ir savdabīga norā­de uz dārgumu atrašanās vietu. Tā nav taisnība. Tomēr ta­jos iekļauti vēstījumi.

Malona uzmanību piesaistīja dažas īpatnības. Melnais ver­gu zēns, kas turēja Pilāta mazgājamo bļodu. Pilāta apmet­nis. Trompete, ko pūta brīdī, kad Kristus pakrita zem krus­ta. Augšup paceltie trīs sudraba diski. Skotu rūtainajā segā ietītais bērns iepretī Kristum. Romiešu kareivis, kas, metot monētu, maksā par Kristus apmetni, un uz sejām redzamie skaitļi trīs, četri un pieci.

Paskatieties uz četrpadsmito bareljefu! Marks teica, pamājot ar roku uz dienvidu sienas pusi.

Malons piecēlās un aizgāja lidz baznīcas priekšpusei. Pie altāra plīvoja sveču liesmiņas, un viņš tūlīt ieraudzīja barel­jefu zem altāra. Kāda sieviete, laikam Marija Magdalēna, rau­dot tupēja uz ceļiem grotā pie krusta. Pie tā pamatnes bija nolikts galvaskauss, un Malons uzreiz iedomājās galvaskausu litogrāfijā, ko bija redzējis nakti Aviņonā.

Viņš pagriezās un pētīja krusta ceļa pēdējo, četrpadsmito atveidojumu, kur varēja redzēt, kā divi vīri nes Kristus mie­sas, bet trīs sievietes raud. Aiz viņiem slējās klinšaina nogā­ze ar pilnu mēnesi naksnīgajās debesīs virs tās.

Jēzu nes uz kapu, Malons čukstus teica Markam, kas bija nostājies tieši aiz viņa.

Atbilstoši romiešu likumiem krustā sistu cilvēku nebija ļauts apbedīt. Ar nāvi pie krusta sodīja tikai tos, kurus vai­noja noziegumos pret impēriju, un krustā sistajiem vajadzē­ja lēni nomirt turpat vairāku dienu laikā un tā, lai visi to redz, bet līķi atstāja maitasputniem. Tomēr Pilāts it kā to at­devis Jāzepam no Arimatijas, lai varētu apbedīt. Vai esat kādreiz domājis, kāpēc tā?

Neesmu vis.

Ir cilvēki, kas to pārdomājuši. Atcerieties, Kristu sita krustā sabata priekšvakarā. Saskaņā ar likumu viņu nedrīk­stēja apglabāt pēc saules rietā. Marks norādīja uz četrpa­dsmito bareljefu. Tomēr Sonjērs licis te novietot kokgrie­zumu, kur skaidri redzams, ka līķi nes pēc saules rieta.

Malons vēl nesaprata.

Un ja nu Kristu nes nevis uz kapu, bet pēc tumsas ie­stāšanās ārā no tā?

Malons neko neteica.

Vai jūs kaut ko zināt par gnostiķu evaņģēlija tekstiem? Marks jautāja.

Malons zināja. Tie bija atrasti tūkstoš deviņi simti četr­desmit piektajā gadā pie Nīlas augšteces. Septiņi beduīnu laukstrādnieki, rokot zemi, uzgāja cilvēka skeletu un aizzī­mogotu urnu. Domājot, ka tajā ir zelts, viņi to sašķaidīja un atrada trīspadsmit senus rokrakstus ādas iesējumā. Ne nu gluži grāmatu, bet tās priekšteci. Rūpīgi uzrakstītie teksti uz papīra ar apdriskātām malām bija seno koptu valodā. Tos, jādomā, bija rakstījuši mūki, kuri ceturtajā gadsimtā dzīvoja netālajā Pahomas klosterī. Tur bija četrdesmit seši seni kris­tiešu manuskripti, datēti ar otro gadsimtu, bet iesieti tie bi­ja ceturtajā gadsimtā. Vēlāk dažus nozaudēja, izmantoja ieku­ram vai izmeta, bet atlikušos tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā iegādājās vietējais muzejs.

Malons pastāstīja Markam, ko zināja.

Vēsture sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc mūki apra­ka rokrakstus, Marks teica. Ceturtajā gadsimtā Aleksandrijas bīskaps Atanazijs uzrakstīja vēstuli, kas tika izsūtīta visām baznīcām Ēģiptē. Viņš izdeva dekrētu, kas noteica, ka par Svētajiem rakstiem uzskatāmi tikai divdesmit septiņi tek­sti, kas iekļauti nesen formulētajā Jaunajā Derībā. Visi pārē­jie ķecerīgie teksti iznīcināmi. Neviens no četrdesmit sešiem manuskriptiem urnā neatbilda bīskapa prasībai. Tāpēc Pa­homas klostera mūki nolēma tos trīspadsmit tekstus paslēpt, nevis sadedzināt, varbūt gaidot, ka baznīcas vadība mainī­sies. Protams, nekādas pārmaiņas nenotika. Romas katoli­cisms uzplauka. Taču, paldies Dievam, teksti saglabājās. Tie ir gnostiķu evaņģēliji, ko pazīstam mūsdienās. Vienā, Pēte­ra evaņģēlijā, rakstīts: "Un, kamēr viņi stāstīja, ko redzēju­ši, viņi ieraudzīja trīs vīrus nākam no kapa, un divi no tiem balstīja trešo."

Malons cieši skatījās uz četrpadsmito bareljefu. Divi bal­stīja trešo.

Gnostiķu evaņģēliji bija neparasti teksti, Marks teica. Daudzi zinātnieki tagad apgalvo, ka Toma evaņģēlijs, kas pieder pie tiem, varbūt visprecīzāk atstāsta Kristus sacītos vārdus. Agrīnie kristieši ļoti baidījās no gnostiķiem. Nosau­kums ņemts no grieķu gnosis, kas nozīmē zināšanas. Gnostiķi gluži vienkārši bija cilvēki, kuriem piederēja plašākas zinā­šanas, bet kristietības katoliskā versija beigu beigās iznīdēja gnostiķu idejas un mācību.

Un templieši to saglabāja?

Marks pamāja.

Abatijas bibliotēkā atrodas gnostiķu un vēl daži citi evaņģēliji, kurus mūsdienu teologi nekad nav redzējuši. Templiešu attieksme pret Svētajiem rakstierh nebija aizspriedūmaina. No tā saucamajiem ķecerīgajiem darbiem var daudz mācīties.

Kā Sonjērs kaut ko zināja par tiem evaņģēlijiem? Tie tika atklāti vairākus gadu desmitus pēc viņa nāves.

Varbūt viņam bija pieejami pat labāki informācijas avoti. Es jums parādīšu vēl kaut ko.

Malons sekoja Markam atpakaļ uz baznīcas ieeju, un viņi izgāja uz lieveņa. Virs durvīm akmenī bija iekalts četrstūris, kurā ar krāsu ierakstīts teksts.

Izlasiet to! sacīja Marks.

Malons pūlējās saskatīt burtus. Uzraksts bija latīņu valo­dā, un daudzi burti bija pa pusei izdzisuši.

REGNUM MUNDI ET OMNEM ORNATUM SCOECULI CONTEMPS1, PROPTER ANOREM DOMININ MEI JEŠU CHRISTI: QUEN VIDI, QUEM AMAVI, IN QUEM CREMINI, QUEM DILEXl

Tulkojumā tas nozīmē: "Es nicinu šīs pasaules valstību un visu laicīgo greznību, jo mīlu savu Kungu Jēzu Kristu, ku­ru redzēju, kuru mīlēju, kuram ticēju un kuru pielūdzu." In­teresants formulējums, bet tur ir dažas aizdomīgas kļūdas. Marks pamāja. Vārdos scoeculi, anorem, quen un cremim ir pareizrakstības kļūdas. Sonjērs par akmens kalšanu un tek­sta uzkrāsošanu samaksājis simt astoņdesmit frankus, tiem laikiem ievērojamu summu. Mēs to zinām, jo kvītis ir sagla­bājušās. Viņš pārvarēja daudz grūtību, lai izveidotu ieeju šā­dā izskatā, tomēr pieļāva, ka tekstā paliek kļūdas. Tās būtu bijis viegli izlabot, jo burti ir tikai uzvilkti ar krāsu.

Varbūt viņš kļūdas nepamanīja?

Sonjērs? Viņš bijā ārkārtīgi vērīgs cilvēks. Viņa uzmanī­bai nekas nepaslīdēja garām.

Kad baznīcā sāka plūst iekšā jauns tūristu vilnis, Marks veda Malonu ārā. Viņi nostājās pie dārza apmales.

Uzraksts virs durvīm nav ņemts no Bībeles. Tas atrodams dziedājumā, ko sacerējis kāds Zans Tolers četrpadsmitā gad­simta sākumā. Dziedājumi bija lūgšanas vai dzeja, ko dziedā­ja Svēto rakstu lasījumu starplaikos, un Tolers Sonjēra dzīves laikā bija labi pazīstams. Tātad iespējams, ka Sonjēram gluži vienkārši patika šī frāze. Tomēr tas ir ļoti neparasti.

Malons piekrita.

% *

Kļūdas vārdu rakstībā varētu savā ziņā izskaidrot, kā­pēc Sonjērs izmantojis šo frāzi. Tur rakstīts quem cremini, ar to domājot "kuram ticēju", tikai pareizi būtu credidi, tomēr Sonjērs atstājis nepareizo vārdu. Vai tas varētu nozīmēt, ka Sonjērs neticēja Viņam? Un pats interesantākais. Quem vidi. "Kuru redzēju."

Malons uzreiz saprata nozīmi.

Lai ko viņš atrada, tas viņu noveda pie Kristus. Kuru viņš redzēja.

Tā domāja tētis, un es esmu vienisprātis. Sonjērs, šķiet, nav spējis pretoties tieksmei nosūtīt vēstījumus. Viņš gribē­ja, lai pasaule zina, ko zināja viņš, taču gandrīz vai jādomā viņš zinājis, ka viņa laikā to neviens nesapratīs. Un viņam bija taisnība. Nesaprata neviens. Vēl četrdesmit gadus pēc viņa nāves neviens to pat nepamanīja. Marks lūkojās uz seno baznīcu. Tur ir milzum daudz ačgārnību. Kokgriezu­mi, kas attēlo krusta ceļu, pie sienām novietoti pretējā kār­tībā nekā visās citās baznīcās pasaulē. Sātans pie durvīm ir Dieva pretstats. Tad Marks norādīja uz vestgotu pīlāru, kas atradās dažu pēdu attālumā. Tas uzsliets ar augšgalu uz leju. Paraugieties uz krustu un gravējumiem priekšpusē!

Malons pētīja pīlāra priekšējo virsmu.

Sonjērs apgrieza pīlāru otrādi un tikai pēc tam lika tajā iegravēt vārdus Mission 1891 apakšpusē un Penitence, Penitence augšpusē.

Apakšējā stūrī pa labi Malons ievēroja burtam V līdzīgu zīmi ar apli vidū. Piešķiebis galvu, viņš iztēlojās to otrādi.

Alfa un omega? viņš jautāja.

Daži tā domā. Arī tētis tā uzskatīja.

Cits nosaukums Kristum.

Pareizi.

Kāpēc Sonjērs apgrieza pīlāru otrādi?

Līdz šim neviens nav varējis iedomāties jēdzīgu iemeslu.

Marks pagāja nost no apmales, lai citi cilvēki varētu ap­lūkot attēlus. Viņš veda Malonu uz baznīcas aizmuguri, kur vienā Golgātas dārza stūrī atradās neliela grota.

Arī šis ir atdarinājums. Domāts tūristiem. Oriģināls gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Sonjērs to uzcēla no akmeņiem, ko atveda no saviem ceļojumiem. Reizi pa reizei viņš kopā ar mīļāko uz vairākām dienām aizceļoja un atveda ar akme­ņiem pilnu kasti. Savādi, vai ne?

Atkarībā no tā, kas tajā kastē patiešām atradās.

Marks smaidīja.

Vienkāršs veids, kā atvest nedaudz zelta, neradot aiz­domas.

Sonjērs taču bija savādnieks. Varbūt viņš gluži vienkārši vāca akmeņus.

Savādnieks ir ikviens, kas ierodas šeit.

Arī jūsu tēvs?

Marks nopietni palūkojās uz Malonu.

Bez šaubām. Tētim piemita apsēstība. Viņš deva šai vie­tai jaunu dzīvību, mīlēja katru zemes pēdu ciematā. Te viņš bija mājās jebkurā nozīmē.

Un jūs ne?

Es mēģināju turpināt viņa darbu. Tomēr man trūka aiz­rautības. Varbūt es sapratu, cik veltīgas ir visas pūles.

Kāpēc tad jūs piecus gadus slēpāties abatijā?

Man bija vajadzīga nošķirtība. Tā man darīja labu. Taču mestram bija lielāki plāni. Tāpat kā man. Bēglim no Tempļa ordeņa.

Ko jūs darījāt kalnos, kad jūs aizrāva lavīna?

*

Marks neatbildēja.

Jūs darījāt to pašu, ko šeit dara jūsu māte. Mēģinājāt kaut ko noskaidrot. Tikai nezinājāt, ka jūs novēro.

Paldies Dievam, ka viņi to darīja.

Jūsu mātei pašreiz ir grūti.

Vai jūs ar viņu kopā strādājāt?

Malons pamanīja, uz ko Marks mērķē.

Ilgus gadus. Viņa man ir draugs.

Man tā ir grūta problēma.

Zinu, bet to var atrisināt. Viņa ļoti cieš. Vaino sevi un nožēlo. Šī varētu būt otra iespēja viņai un jums.

Mēs ar māti izšķīrāmies pirms daudziem gadiem. Tā bija labāk mums abiem.

Ko tādā gadījumā jūs darāt šeit?

Atnācu uz sava tēta māju.

Un ierodoties redzējāt te svešas ceļasomas. Te bija pa­likušas arī mūsu pases. Jūs noteikti tās atradāt. Tomēr pali­kāt šeit.

Marks novērsās, un Malons domāja, ka viņš cenšas slēpt apmulsumu. Viņš pats negribēja atzīt, taču raksturā bija stipri līdzīgs mātei.

Man ir trīsdesmit astoņi gadi, bet arvien vēl jūtos kā zēns, Marks sacīja. Piecus pēdējos gadus esmu dzīvojis abatijas mierīgajā patvērumā, kur visu noteica stingri liku­mi. Cilvēks, ko uzskatīju par savu otru tēvu, bija pret mani labs, un es sasniedzu tik augstu stāvokli, kādu nekad agrāk neesmu pazinis.

Tomēr jūs esat te. Kaut kādu noslēpumainu notikumu pašā centrā.

Marks smaidīja.

Jums un mātei jāizrunājas.

Jaunais vīrietis paskatījās uz viņu ar nopietnu, raižpilnu seju.

Tā sieviete, par kuru vakar ieminējāties. Kasiopeja Vita. Es zinu par viņu. Viņa vairākus gadus strīdējās ar manu tēti. Vai viņu var atrast?

Malons ievēroja, ka Markam patīk izvairīties no atbildes uz jautājumu, uzdodot citu jautājumu, tāpat kā mātei.

Varbūt. Vai viņa ir bīstama?

Grūti pateikt. Viņa allaž grozījās ap šo vietu. Tētim viņa nepatika.

Arī de Rokforam ne.

Protams!

Pagājušajā nakti arhīvā tā sieviete nedevās rokā, un de Rokfors nezināja, kā viņu sauc. Ja nu Kleridons ir pie viņa, tad tagad viņš zina, kas tā sieviete ir.

Vai par to jāraizējas mums?

Viņa divas reizes paglāba mani. Tāpēc vajadzētu viņu brīdināt. Kleridons teica, ka viņa dzīvojot netālu Živorā. Es ar tavu māti gribēju šodien braukt projām. Domājām, ka meklējumi beigušies. Tomēr tagad ir citādi. Man jāaizbrauc pie Kasiopejas Vitas. Domāju, ka labāk to darīt man vienam.

Labi. Mēs gaidīsim šeit. Šobrīd man jāaiziet pie tēta kapa. Neesmu to apmeklējis piecus gadus.

Marks devās uz kapsētas vārtiem.

VIENPADSMIT UN PIECAS MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

Stefānija ielēja tasē karstu kafiju un piedāvāja Žofrē pa­pildu porciju, bet viņš atteicās.

Mums atjauts dzert tikai vienu tasi dienā, viņš pa­skaidroja.

Stefānija sēdēja pie virtuves galda.

Vai Bībele jums nosaka visu dzīvi?

Tā ir mūsu dzīve.

Man likās, ka jums brālībā ir ļoti svarīgi klusēt par savu dzīvi. Kāpēc jūs tagad tik atklāti runājat par to?

Mans mestrs, kas tagad mīt pie Dieva, teica, lai pret jums esmu atklāts.

Kā jūsu mestrs pazina mani? Stefānija jutās apmulsusi.

Viņš vērīgi sekoja jūsu vīra pētījumiem. Tas bija krietnu laiku pirms tam, kad ierados abatijā, bet mestrs man par to stāstīja. Viņš vairākas reizes sarunājies ar jūsu vīru. Mestrs bija jūsu vīra biktstēvs.

Šī ziņa Stefāniju dziļi pārsteidza.

Larss sazinājās ar templiešiem?

Īstenībā templieši sazinājās ar viņu. Mans mestrs uzmek­lēja jūsu vīru, taču pat tādā gadījumā, ja jūsu vīrs zināja, ka tas ir templietis, viņš to nekad nevienam neteica. Varbūt jū­su vīrs domāja, ka šis kontakts zudīs, ja viņš par to kādam pastāstīs. Taču viņš pats to noteikti zināja.

Jūsu mestrs bijis zinātkārs cilvēks.

Jaunā vīrieša seja iemirdzējās.

Viņš bija gudrs vīrs, kas centās darīt labu mūsu orde­nim.

Stefānija atcerējās, kā Žofrē naktī bija aizstāvējis Marku.

Vai mans dēls viņam palīdzēja?

Tieši tāpēc mestrs viņu izvēlējās par senešalu.

Vai viņa izvēli nemaz neietekmēja tas, ka Marks ir Lar­sa Nela dēls?

Par to, madame, es nevaru neko pateikt. Es tikai pirms dažām stundām uzzināju, kas ir senešals. Šeit, šajā mājā. Tā­pēc es nezinu.

Vai jūs cits par citu neko nezināt?

Tikpat kā neko, un dažiem tas sagādā grūtus brīžus. Dažs labs slepenībā kādam pastāsta kaut ko par sevi. Re­dziet, mēs visu laiku esam cits ar citu tik tuvu kopā kā cie­tumā. Pārāk liela atklātība var sagādāt grūtības. Tāpēc sta­tūti liedz ciešāku tuvību ar citiem brāļiem. Mēs visu paturam sevī, un kalpošana Dievam padara klusēšanu vieglāku.

Šķiet, tas nav viegli.

Tā ir dzīve, kādu esam izvēlējušies. Tomēr šis ir pie­dzīvojums. Žofrē papurināja galvu. Mestrs teica, ka es atklāšot daudz jauna. Viņam bija taisnība.

Stefānija iedzēra malciņu kafijas.

Vai jūsu mestrs bija pārliecināts, ka jūs un es tiksimies?

Viņš lika aizsūtīt jums dienasgrāmatu, cerot, ka jūs at­brauksiet. Viņš aizsūtīja arī vēstuli Ernstam Skovilam, kur bija iekšā lapas no dienasgrāmatas. Viņš cerēja, ka tā varēs jūs savest kopā. Mestrs zināja, ka Skovils agrāk nav licies par jums ne zinis to viņš uzzināja no' jūsu vīra. Taču mestrs noskaidroja, ka jūs esat ļoti enerģiska un gudra. Tāpēc viņš gribēja, lai jūs abi kopā ar senešalu un mani atrodat Lielo mantojumu.

Stefānija atcerējās šo nosaukumu un tā skaidrojumu.

Vai jūsu ordenis tiešām tic, ka ar Kristu' saistās tādi no­tikumi, par kuriem mēs neko nezinām?

Es pagaidām neesmu sasniedzis tādu līmeni zināšanās, lai atbildētu uz jūsu jautājumu. Man vēl jākalpo daudzi ga­di, iekams varēšu zināt visu, kas zināms ordenim. Taču tik daudz esmu sapratis, ka nāve ir pabeigtība. Svētās zemes kaujas laukos krita daudzi tūkstoši brāļu. Neviens vairs nav cēlies un turpinājis šīs zemes gaitas. •

To, ko jūs nupat teicāt, katoļu baznīca uzskatītu par ķe­cerību.

Baznīca ir organizācija, ko radījuši cilvēki un vada cil­vēki. Arī visu pārējo, kas saistas ar baznīcu, radījuši cilvēki.

Stefānija nolēma izaicināt likteni.

Kas man jādara, Žofrē?

Palīdziet savam dēlam! -Kā?

Viņam jāpabeidz tas, ko iesāka viņa tēvs. Nedrīkst pie­ļaut, ka Lielo mantojumu atrod Reimons de Rokfors. Šajā ziņā mestram bija ļoti stingra nostāja. Tāpēc viņš visu pare­dzēja uz priekšu. Tāpēc mācīja mani.

Marks mani nicina.

Viņš jūs mīl.

Kā jūs to zināt?

To man pateica mans mestrs.

Viņš to nevarēja zināt.

Mestrs zināja visu. Žofrē iebāza roku kabatā un izvil­ka aizzīmogotu aploksni. Viņš teica, lai piemērotā brīdī at­dodu to jums. Pasniedzis saburzīto aploksni Stefanijai, viņš piecēlās. Senešals un misters Malons aizgāja uz baznīcu. Es atstāšu jūs vienu.

Stefānija jutās pateicīga par jaunā cilvēka smalkjūtību. Grūti bija pateikt, kādas jūtas var izraisīt rakstītais, tāpēc viņa nogaidīja, līdz Žofrē bija iegājis darbistabā, tad atvēra aploksni.

Misis Nela, mēs neesam pazīstami, tomēr es par Jums zinu daudz, jo Larss man stāstīja par savām dvē­seles bēdām, jūsu dēls bija citāds. Viņš savas ciešanas paturēja sevī un tikpat kā nerunāja par tām. Dažreiz man izdevās kaut ko uzzināt, bet viņš savas jūtas neat­klāja tā, kā darīja viņa tēvs. Varbūt šo noslēgtību viņš mantojis no Jums? Es to nesaku tikai runāšanas dēļ. Šobrīd risinās nopietni notikumi. Reimons de Rokfors ir bīstams cilvēks. Viņu dzen darboties aklība, kas gad­simtu gaitā skārusi daudzus mūsu ordeņa brāļus. Aiz­spried umainība neļauj viņam saskatīt patiesību. Jūsu dels cīnījās ar viņu par tiesībām vadīt ordeni un zau­dēja. Markam diemžēl nepiemīt apņēmība, kas nepie­ciešama, lai pabeigtu iesākto ciņu. Uzsākt to Šķiet vieg­li, turpināt vēl vieglāk, bet izrādījies, ka izcīnīt līdz galam ir grūti. Cīņu ar Jums. Cīņu ar de Rokforu.

Ciņu ar savu sirdsapziņu. Visas šīs cīņas prasa no vi­ņa spēku. Es domāju, ja jūs abi apvienotu spēkus, tam būtu izšķiroša nozīme. Man šķiet, ka es jūs saprotu, jūsu vīrs ir miris, un ļoti daudz kas palicis neatrisi­nāts. Varbūt šie meklējumi beigu beigās sniegs atbildi uz visiem jūsu jautājumiem. Vēlos jums dot kādu pa­domu. Uzticieties savam dēlam, aizmirstiet pagātni, domājiet tikai par nākotni! Tas var izšķiroši iespaidot miera nodrošināšanu. Mans ordenis visā kristīgajā pa­saulē ir unikāls. Mūsu uzskati ir citādi, tie atšķiras no vispārpieņemtajiem baznīcas uzskatiem to zināšanu dēj, kuras ieguva un nodeva tālāk paši pirmie brāļi. Vai tāpēc mēs esam mazāk pārliecināti kristieši? Var­būt vairāk? Manuprāt, tas nav mērāms ar šādu mēr­auklu. Kad tiks atrasts Lielais mantojums, tas atbil­dēs uz daudziem jautājumiem, taču baidos, ka radīsies vēl daudz vairāk jautājumu, jūsu un Jūsu dēla ziņā būs izlemt, kā labāk rīkoties, kad pienāks izšķirošais brī­dis, un ceru, ka tas pienāks, jo ticu jums abiem. Aug­šāmcelšanās ir notikusi. Ir dota otra iespēja. Mirušais ir augšāmcēlies un atkal dzīvo starp jums. Protiet iz­mantot šo brīnumu, tomēr brīdinu atbrīvojiet prā­tu no ierastajiem aizspriedumiem. Atveriet prātu un sirdi plašākiem uzskatiem un spriediet, balstoties uz drošākām metodēm jo tikai tad gūsiet panākumus. Lai Dievs Jūs svētī!

Pār vaigu noritēja asara. Stefānija jutās savādi raudot. Raudas viņa atcerējās tikai no bērnības. Viņa bija augsti iz­glītota, viņai bija pieredze, ko devuši gadu desmiti, strādā­jot augstākajos izlūkošanas dienesta līmeņos. Savā profesijā viņa bija radusi diendienā risināt grūtas situācijas un daudz­kārt pieņēmusi lēmumus, no kuriem atkarīga dzīvība vai nā­ve. Taču šeit no šīs pieredzes nederēja nekas. Stefānija bija pametusi pasauli, kurā pastāv labais un ļaunais, pareizais un nepareizais, melnais un baltais, un nonākusi sfērā, kur vi­ņas visdziļākās domas ne vien ir zināmas, bet arī tiek sa­prastas. Šis mestrs, cilvēks, ar kuru viņa nekad pat vārdu nebija pārmijuši, šķita pilnīgi saprotam viņas sāpes.

Un viņam bija taisnība.

Marka atgriešanās bija augšāmcelšanās. Neiedomājams brīnums, kas sniedza bezgalīgas iespējas.

Vai tie vārdi jūs apbēdināja?

Stefānija pacēla skatienu. Durvīs stāvēja Žofrē. Viņa no­slaucīja asaras.

Vienā ziņā jā. Taču citā ziņā sagādāja prieku.

Mestrs pazina gan prieku, gan sāpes. Mūža pēdējās die­nās viņam bija jācieš lielas sāpes.

Kā viņš nomira?

Pirms divām diennaktīm viņu pieveica vēzis.

Vai jums viņa pietrūkst?

Es uzaugu bez ģimenes siltuma. Dzīvot man mācīja mūki un mūķenes. Viņi pret mani izturējās labi, bet neviens ne­kad mani nebija mīlējis. Tik grūti ir augt bez vecāku mīlestī­bas.

Dzirdot šo atzīšanos, Stefanijai iesmeldzās sirds.

Mestrs pret mani bija ļoti labs, varbūt pat mīlēja mani, taču pats svarīgākais bija tas, ka viņš man bezgalīgi uzticē­jās.

Tad attaisnojiet viņa uzticību.

Es to darīšu.

Vai es to varu paturēt? Stefānija pavēcināja vēstuli.

Žofrē pamāja.

Es to tikai nogādāju.

Viņa saņēmās.

Kāpēc Marks un Kotons gāja uz baznīcu?

Man šķiet, senešals gribēja aprunāties ar misteru Ma­lonu.

Stefānija piecēlās.

Varbūt arī mums vajadzētu…

Pie ārduvīm kāds klauvēja. Stefānija paskatījās uz neaiz­slēgtajām durvīm un saspringa. Kotons un Marks būtu uz­reiz nākuši iekšā. Viņa redzēja, ka arī Žofrē kļūst modrs, un viņam rokā parādījās pistole. Stefānija piegāja pie durvīm un palūkojās caur stiklu.

Pretī lūkojās pazīstama seja.

Ruā Kleridons.

De Rokfors bija zili melns aiz dusmām. Pirms četrām stundām viņam paziņoja, ka tajā vakarā, kad nomira mestrs, arhīva drošības sistēma reģistrējusi apmeklējumu vienpa­dsmitos un piecdesmit vienā minūtē. Senešals arhīvā bija pa­licis divdesmit' minūtes un iznācis no tā, paņemdams līdzi divas grāmatas. Katrai grāmatai bija piestiprinātas elektro­niskās identifikācijas uzlīmes, un izrādījās, ka viņš paņēmis trīspadsmitā gadsimta kodeksu, kas de Rokforam bija pa­zīstams, un maršala ziņojumu, kas rakstīts deviņpadsmitā gadsimta beigās. Arī to de Rokfors bija lasījis.

Pirms vairākām stundām, pratinot Ruā Kleridonu, de . Rokfors nebija teicis, ka redzējis Larsa Nela dienasgrāmatā iekļauto kriptogrammu. Taču kriptogramma bija arī deviņ­padsmitā gadsimta maršala ziņojumā kopā ar norādi, kur tā atrasta abata Želī baznīcā Kustozā netālu no Rennes-leChāteau. De Rokfors atcerējās, ka maršals runājis ar Želī ne­ilgu laiku pirms tam, kad abatu noslepkavoja, un uzzinājis, ka kriptogrammu savā baznīcā atradis arī Sonjērs. Salīdzi­not izrādījies, ka abas kriptogrammas ir pilnīgi vienādas. Želī acīmredzot atrisinājis mīklu un maršalam darījis zināmu ri­sinājumu, bet tas netika pierakstīts un pēc Želī nāves nekur nebija atrodams. Gan vietējai policijai, gan maršalam bija aiz­domas, ka slepkava kaut ko meklējis Želī portfelī. Noteikti šo risinājumu. Taču vai slepkava bijis Sonjērs? Grūti teikt. Noziegums tā arī netika atklāts. Tomēr, ņemot vērā to, ko zināja de Rokfors, Rennas priesteri būtu vajadzējis iekļaut aizdomās turamo sarakstā.

Tagad maršala ziņojums bija prom. Varbūt tā nebija tik liela nelaime, ja jau de Rokfors bija dabūjis Larsa Nela die­nasgrāmatu ar Sonjēra kriptogrammas zīmējumu. Tikai vai

kriptogramma patiešām bija tāda pati kā Želi atrastā? To no­skaidrot nebija iespējams, bet maršala ziņojums no arhīviem bija paņemts ar noteiktu iemeslu.

Pirms piecām minūtēm, kad de Rokfors, izmantojot pie aplodas piestiprināto mikrofonu, bija klausījies Stefānijas Nelas un brāļa Žofrē sarunā, viņš uzzināja, ka Marks Nels un Kotons Malons devušies uz baznīcu. Izlasījusi, ko rakstījis iepriekšējais mestrs, Nela pat raudāja. Cik aizkustinoši! Mestrs acīmredzot bija visu paredzējis, un pasākums strauji kļuva nevadāms. De Rokfors domāja, ka jāpievelk groži un jāpiebremzē notikumu attīstība. Kamēr Ruā Kleridons nodar­bosies ar tiem, kuri šobrīd atradās Larsa Nela mājā, de Rok­fors gribēja tikt galā ar abiem pārējiem.

Pie Malona nomātās mašīnas piestiprinātais retranslators liecināja, ka Malons un Stefānija Nela rīta gaismiņā no Avi­ņonas atgriezušies Rennā. Marks Nels turp noteikti devies tieši no abatijas.

Pēc vakarnakts notikumiem uz tilta ar to sievieti de Rok­fors bija domājis, ka Malons un Stefānija Nela vairs nav sva­rīgi, tāpēc saviem vīriem bija pavēlējis tos tikai uzraudzīt. Nogalinot amerikāņu bijušo slepenā dienesta aģentu un šā dienesta pašreizējo vadītāju, viņš saceltu kājās visus Ameri­kas izlūkošanas spēkus. De Rokfors bija braucis uz Aviņo­nu, lai atklātu pils arhīvu noslēpumus un sagūstītu Klerido­nu, nevis pievērstu sev lieku uzmanību. Iecerēto viņš bija paveicis, turklāt ieguvis Larsa Nela dienasgrāmatu. Galu galā vienai naktij tas bija labs panākums. Viņš pat bija gribējis likt mieru Markam Nelam un Žofrē, jo, atrazdamies ārpus aba­tijas sienām, viņi bija mazāk bīstami. Tomēr, uzzinot par abām nozudušajām grāmatām, de Rokfors mainīja plānus.

Mēs esam uz vietas, ausī ierunājās kāda balss.

Palieciet klusu, iekams es teikšu, viņš iečukstēja mik­rofonā.

De Rokfors bija paņēmis līdzi sešus brāļus, un viņi bija izvietojušies pa visu ciematu, iejūkot ļaužu drūzmā. Svētdie­na bija gaiša un saulaina, pūta diezgan stiprs vējš. Odas ie­lejā arvien bija silts un rāms laiks, bet tuvējās kalnu virsot­nēs pastāvīgi plosījās vēji.

Pa galveno ielu de Rokfors devās uz Marijas Magdalē­nas baznīcu, nemaz nepūlēdamies slēpties.

De Rokfors gribēja, lai Marks Nels zina, ka viņš ir šeit.

kZj

rj^.

Marks stāvēja pie tēva kapa. Piemineklis gan pie šā, gan pie citiem kapiem bija aprūpēts, jo tagad kapsēta, likās, bija neatņemama sastāvdaļa pilsētas augošajā tūrisma industrijā.

Pirmos sešus gadus pēc tēva nāves Marks pats bija kopis kapu, apmeklēdams to katru nedēļas nogali. Viņš rūpējās ari par māju. Rennas iedzīvotāji tēvu cienīja, jo viņš bija laipns pret visiem un cienīja Sonjēra piemiņu. Varbūt arī šā iemes­la dēļ tēvs savās grāmatās bija iekļāvis tik daudz izdomāju­mu par Rennu. Noslēpumi ienesa naudu visam apvidum, un rakstniekus, kuri šo noslēpumainību kritizēja, neviens negri­bēja lasīt. Tā kā patiesību neviens skaidri nezināja, fantāzi­jai tika ļauta brīva vaļa. Turklāt uzskatīja, ka tieši tēvs pie­vērsis pasaules uzmanību Rennai, lai gan Marks zināja, ka tēva interesi par šo vietu ierosinājusi kāda mazpazīstama franču rakstnieka Žerāra de Seda grāmata Le Tresor Mauiiit, kas izdota sešdesmito gadu beigās. Marks allaž bija domā­jis, ka grāmatas nosaukums "Nolādētā bagātība" ir ļoti at­bilstīga, īpaši nozīmīgi tas šķita pēc tam', kad tēvs pēkšņi gā­ja bojā. Tēva sarakstīto grāmatu Marks bija izlasījis pusaudža vecumā, taču to, kas patiesībā likts uz spēles, tēvs viņam pa­teica tikai pēc vairākiem gadiem, kad viņš pēc universitātes beigšanas specializējās viduslaiku vēsturē un reliģijas filozo­fijā.

Kristīgās ticības' pamatā ir fizisko ķermeņu augšāmcel­šanās. Tā nozīmē Vecās Derības apsolījuma piepildīšanos. Ja kristieši nekad nepieredzēs augšāmcelšanos, tad viņu ticī­bai nav jēgas. Ja nebūs augšāmcelšanās, tad evaņģēliji melo, tad kristīgā ticība domāta tikai šīszemes dzīvei, jo pēc tam vairs nekā nav. Tieši augšāmcelšanās dara vērtīgu visu, ko darījis Kristus. Citās reliģijās cilvēki lūdz par paradīzi un dzī­vi pēc nāves. Taču vienīgi kristietība sniedz Dievu, kas kļu­vis par cilvēku, miris savu sekotāju dēļ, tad cēlies no kapa, lai valdītu mūžīgi. Padomā par to! tēvs teica. Kristiešiem

var būt atšķirīgi uzskati daudzos jautājumos. Taču par aug­šāmcelšanos viņi visi ir vienisprātis. Tā ir viņu universālā konstante. Jēzus viens pats cēlās no mirušajiem visu dēļ. Viņš viens uzveica nāvi visu pārējo dēļ. Kristus ir dzīvs un dar­bojas, lai atpestītu viņus. Viņus gaida debesu valstība, jo arī viņi tiks modināti pēc nāves, lai dzīvotu mūžīgi Dieva val­stībā. Tādējādi ikviena traģēdija gūst nozīmi, jo augšāmcel­šanās sniedz cerību nākotnei.

Tad tēvs uzdeva jautājumu, kas Markam kopš tā laika ne­bija izgājis no prāta.

Un ja nu tas nekad nav noticis? Ja Kristus gluži vien­kārši nomira un pārvērtās par pīšļiem?

Patiešām ja nu tā?

Padomā par visiem tiem miljoniem, kas tika nogalināti Kristus vārdā! Albiģiešu krusta karā vien sadedzināja piec­padsmit tūkstošus vīriešu, sieviešu un bērnu tikai par to, ka viņi noliedza mācību par nāvi pie krusta. Inkvizīcija noslēpj kavoja daudzus miljonus. Krusta kari Svētajā zemē maksāja dzīvību simtiem tūkstošiem cilvēku. Un tikai Kristus tā sauj camās augšāmcelšanās dēļ. Pāvesti gadsimtiem ilgi izmanļ tojuši Kristus nesto upuri kā veidu karotāju motivēšanai. Ja j augšāmcelšanās nekad nebūtu notikusi, tātad nebūtu arī ap-/ solījuma dzīvei pēc nāves, kā tu domā cik daudzi būtu gā­juši bojā?

Atbilde bija vienkārša. Neviens.

Ja nu augšāmcelšanās nemaz nav bijusi?

Marks bija aizvadījis piecus gadus, meklējot atbildi orde­nī, ko pasaule uzskatīja par iznīdētu jau pirms septiņiem sim­tiem gadu. Taču no abatijas viņš bija aizgājis ar tikpat lielu mulsumu, kā tur pirmo reizi ieradies.

Ko viņš tur bija ieguvis?

Vēl svarīgāk ko bija zaudējis?

Marks atguvās un atkal sāka lūkoties uz tēva pieminekli. Viņš pats bija pasūtījis akmens plāksni un kādā drūmā maija pēcpusdienā uzraudzījis, kā to uzstāda. Tēvs tika atrasts ne­dēļu pirms tās dienas, pakāries pie tilta margām pusstun­das braucienā uz dienvidiem no Rennas. Kad piezvanīja poli­cija, Marks bija mājās Tulūzā. Viņš atcerējās tēva seju. līķa identificēšanas laikā pelnpelēka āda, pavērta mute, stiklainas

acis. Grotesks tēls Marks baidījās, ka nekad to neaizmir­sīs.

Māte tūlīt pēc bērēm bija atgriezusies Džordžijā. Tajās trīs dienās, kamēr viņa bija Francijā, viņi runāja ļoti maz. Markam toreiz bija divdesmit septiņi gadi, viņš tikko bija sācis studijas maģistrantūrā Tulūzas universitātē un praktis­kajai dzīvei bija sagatavots visai vāji. Tomēr nu bija pagājuši vienpadsmit gadi, un viņš šaubījās, vai tagad ir sagatavots labāk. Vakar viņš būtu varējis nogalināt Reimonu de Rokforu. Kas noticis ar visu, kas viņam mācīts? Kur palikusi dis­ciplīna, ko viņš šķila apguvis? De Rokfora izturēšanos bija viegli saprast aplama pienākuma izjūta kopā ar egoismu, bet paša vājības bija mulsinošas. Trīs dienu laikā viņš bija kļuvis no seneŠala par bēgli. No drošības iekļuvis juceklī. Noklīdis no mērķa.

Kādēļ?

Marks sajuta ieroci zem žaketes. Drošības izjūta, ko tas sniedza, viņu uztrauca vēl viena jauna un savāda izjūta, kas sagādā mierinājumu.

Viņš aizgāja līdz Ernsta Skovila atdusas vietai. Marks bi­ja pazinis noslēgto beļģi, viņam patika šis cilvēks. Acīmre­dzot Skovilu bija pazinis arī mestrs, jo vēl pagājušajā nedēļā tika sūtījis Skovilam vēstuli. Ko de Rokfors vakar teica par abiem pasta sūtījumiem? Esmu parūpējies par vienu no adresā­tiem. Acīmredzot. Ko vēl viņš sacīja? Driz vien tikšu galā ari ar otru. Mātei draudēja briesmas. Tās draudēja viņiem visiem. Taču Marks tikpat kā neko nevarēja līdzēt. Iet uz policiju? Viņiem neviens neticētu. Abatijai apkaimē bija laba slava, un neviens brālis ne vārda neteiktu pret ordeni. Tur atrastu vienīgi klusu klosteri, kura iemītnieki sevi veltījuši Dievam. Ordeni pastāvēja plāns, kā noslēpt visu, kas saistās ar brālību, un neviens pats abatijā neko neatklātu.

Par to viņš bija pārliecināts.

Tagad viņiem bija jātiek galā pašiem vien.

*

Malons Golgātas dārzā gaidīja, -līdz Marks atgriezīsies no kapsētas. Viņš nebija gribējis iejaukties tādā brīdī, jo sapra­ta, ka Marks jūt bēdas. Malonam bija tikai desmit gadu, kad gāja bojā viņa tēvs, bet sāpes par to, ka viņš nekad vairs ne­redzēs tēvu, nebija izgaisušas pilnīgi. Taču viņš tēvu neva­rēja apmeklēt kapsētā. Malona tēvs gulēja Atlantijas zieme­ļu daļas dibenā nogrimušās zemūdenes korpusā. Reiz viņš bija centies noskaidrot, kā tas noticis, bet viss incidents tika uzskatīts par slepenu.

Malona tēvs bija mīlējis floti un Ameriku, viņš bija pat­riots, kas labprāt atdeva dzīvību par savu dzimteni. Šī apzi­ņa Malonu allaž darīja lepnu. Markam Nelam bija laimējies. Viņš kopā ar tēvu bija pavadījis daudzus gadus, bijis tuvs tēvam un strādājis ar viņu kopā. Tomēr Malons un Marks daudzējādā ziņā bija līdzīgi. Abu tēvi bija nodevušies dar­bam. Abi miruši. Gan viena, gan otra tēva nāves apstākļi bija mīklaini.

Malons stāvēja pie dārza un noraudzījās, kā apmeklētāji ieiet kapsētā un nāk no tās ārā. Beidzot viņš ieraudzīja Mar­ku, kas nāca caur vārtiem aiz kādas japāņu tūristu grupas.

Tas bija grūti, Marks sacīja. Man viņa pietrūkst.

Jums vajadzētu salabt ar māti. Malons nolēma turpi­nāt pārtraukto sarunu.

Man ar viņu saistās daudz smagu atmiņu, un tagad, kad esmu bijis pie tēta kapa, tās atkal mani nomāc.

Viņai taču ir sirds. Zinu, tā paslēpta tērauda čaulā, to­mēr tā ir dzīva.

Marks smaidīja.

Šķiet, jūs viņu pazīstat.

Jau krietni sen.

Šobrīd mums jāpievērš uzmanība tagadējā mestra viltī­gajiem plāniem.

Jūs protat izvairīties, tāpat kā māte.

Tas ir gēnos. Marks atkal pasmaidīja.

Malons palūkojās pulkstenī.

Pusdivpadsmit. Man jādodas. Pirms iestājas krēsla, gribu apmeklēt Kasiopeju Vitu.

Uzzīmēšu jums, kā atrast ceļu. Tas nav tālu.

Viņi gāja projām no Golgātas dārza un pagriezās uz gal­venās ielas pusi. Malons ievēroja, ka aptuveni simt pēdu at­tālumā no viņiem tieši uz baznīcas pusi dodas kāds neliela auguma vīrietis ar raupjiem sejas vaibstiem, rokas sabāzis ādas jakas kabatās.

Viņš satvēra Marku pie pleca.

Mums ir kompānija.

Marks paskatījās uz to pusi un ieraudzīja de Rokforu.

Malons ievēroja vēl trīs vīrus ar īpatnējo īso matu grie­zumu un ātri novērtēja situāciju. Divi stāvēja pie villas "Betānija". Viens aizšķērsoja ceļu uz mašīnu stāvvietu.

Vai varat kaut ko ieteikt? Malons jautāja.

Marks devās uz baznīcu.

Sekojiet man!

Stefānija atvēra durvis, un Ruā Kleridons ienāca iekšā.

No kurienes jūs nākat? viņa jautāja, pamājot ar roku, lai Žofrē nolaiž ieroci.

Naktī viņi no pils mani atveda šurp un turēja kādā dzī­voklī divas ielas tālāk, bet man pirms dažām minūtēm izde­vās aizbēgt.

Cik brāļu ir pilsētā? jautāja Žofrē.

Kas jūs esat?

Viņa vārds ir Žofrē, sacīja Stefānija, cerot, ka viņš sa­pratīs jārunā pēc iespējas mazāk.

Cik daudz brāļu ir šeit? atkārtoja Žofrē.

Četri.

Stefānija piegāja pie virtuves loga un paskatījās uz vienu, tad uz otru pusi. Iela bija tukša. Taču viņa raizējās par Mar­ku un Malonu.

Kur tie brāļi ir?

Nezinu. Dzirdēju, viņi runā, ka jūs esot Larsa mājā, tā­pēc nācu tieši šurp.

Stefanijai šī atbilde nepatika.

Naktī mēs nevarējām jums palīdzēt. Mums nebija ne jausmas, kurp viņi jūs aizveduši. Centāmies dabūt rokā de Rokforu un to sievieti, bet dabūjām sitienu pa galvu un bijām bez samaņas. Kad atguvāmies, visi jau bija projām.

Francūzis pacēla rokas.

Ir jau labi, madame. Es sapratu. Jūs neko nevarējāt darīt.

Vai de Rokfors ir šeit? Žofre jautāja.

Kas?

Mestrs. Vai viņš ir te?

Viņi nesauca cits citu vārdā. Kleridons paskatījās uz Stefāniju. Tomēr dzirdēju viņus runājam, ka Marks esot dzīvs. Vai tiesa?

Stefānija pamāja.

Viņš un Kotons aizgāja uz baznīcu, bet viņiem drīz vien jāatgriežas

Tas ir brīnums. Es domāju, ka viņš ir miris.

Arī es tā domāju.

Kleridons aplūkoja istabu.

Es šajā mājā neesmu bijis krietnu laiku. Mēs ar Larsu bieži te sarunājāmies.

Stefānija piedāvāja Kleridonam apsēsties pie galda. Žof­rē nostājās pie loga, un viņa ievēroja tik savaldīgajā sejā ner­vozitātes pazīmes.

Kas ar jums notika? viņa jautāja Kleridonam.

Līdz pat rītam biju sasiets. Viņi atbrīvoja mani no sai­tēm, lai es varētu atviegloties. Tualetē izrāpos pa logu un nācu šurp. Viņi noteikti meklēs mani, bet citur man nebija, kur iet. Tikt no šīs pilsētas ārā ir ļoti grūti, jo vārti ir tikai vieni. Kleridons nemierīgi grozījās krēslā. Vai varu pa­lūgt ūdeni?

Stefānija atgrieza krānu un ielēja glazē ūdeni. Kleridons to izdzēra vienā paņēmienā. Viņa ielēja vēl.

Es briesmīgi baidos no viņiem, teica Kleridons.

Ko viņi grib? Stefānija jautāja.

Viņi meklē Lielo mantojumu, tāpat kā Larss.

Un ko jūs viņiem teicāt? Žofrē ar tikko jaušamu nici­nājumu jautāja.

Neko, bet viņi tikpat kā neko nejautāja. Sacīja, ka pra­tināšot mani vēlāk, kad tikšot galā ar kaut ko citu. Tikai ne­pateica, ar ko. Kleridons cieši lūkojās uz Stefāniju. Vai zināt, ko viņi no jums grib?

Viņiem ir Larsa dienasgrāmata, grāmata no izsoles un gleznas litogrāfija. Ko viņi vēl var gribēt?

Manuprāt, Marku.

To izdzirdējis, Žofrē manāmi saspringa.

Ko viņi grib no Marka? Stefānija jautāja.

Nezinu, madame. Lai nu ko viņi grib, es domāju, ka asi­nis viņi tādēļ negrasās izliet.

Gandrīz deviņus gadu simteņus brāļi miruši par to, kam ticējuši, Žofrē teica. Tagad nekas nav mainījies.

Jūs runājat tā, it kā piederētu pie ordeņa.

Es tikai citēju vēsturi.

Kleridons kāri dzēra ūdeni.

Mēs abi ar Larsu Nelu daudzus gadus pētījām ordeņa vēsturi. Esmu lasījis to, par ko jūs runājat.

Ko jūs lasījāt? Žofrē viegli uzjautrinātā toni jautāja. Grāmatas, ko rakstījuši cilvēki, kuri neko nezina. Viņi rak­sta par ķecerību un elku pielūgsmi, par to, ka brāļi cits citu skūpstījuši uz lūpām, par sodomiju un Jēzus Kristus nolieg­šanu. Tur nav ne vārda patiesības. Tikai meli, kuru nolūks ir iznīcināt ordeni un piesavināties tā bagātības.

Nu jūs patiešām runājat kā templietis.

Es runāju kā cilvēks, kam dārga patiesība.

Vai tad tas neraksturo templiešus?

Vai tādam nevajadzētu būt ikvienam cilvēkam? ,

Stefānija smaidīja. Žofrē bija atjautīgs.

Malons kopā ar Marku atgriezās Marijas Magdalēnas baz­nīcā. Pa galveno eju viņi steigšus devās garām tūristiem, kas laiski aplūkoja baznīcas iekšpusi, un aizgāja līdz altārim. Tur Marks pagriezās pa labi un caur kādām atvērtām durvīm ie­gāja nelielā telpā. Tur stāvēja trīs apmeklētāji ar fotoaparā­tiem.

Lūdzu, atvainojiet! Marks angliski teica. Esmu no muzeja, mums šī telpa uz laiciņu vajadzīga.

Neviens neapšaubīja šos autoritatīvos vārdus, un, kad cil­vēki izgāja, Marks klusi aizvēra durvis. Gaisma telpā ieplū­da caur loga vitrāžām. Pie vienas sienas atradās vairāki tukši skapji. Trīs pārējās sienas bija apšūtas ar koka paneļiem. Citu mē

De Rokforam vajadzēja būt klāt pēc nepilnas minūtes, tā­pēc Malons jautāja:

Vai jums kaut kas ir padomā?

Marks piegāja pie kāda skapja un taustījās gar augšējo plauktu.

Es jau stāstīju, ka Sonjērs Golgātas dārzā izveidoja grotu no akmeņiem, ko viņš atveda, atgriežoties no ceļojumiem uz ieleju kopā ar savu mīļāko. Marks turpināja kaut ko mek­lēt. Viņi allaž atveda pilnas kastes ar akmeņiem. Lūk!

Marks satvēra skapi un strauji parāva. Tas pavērās, un aiz tā parādījās istaba bez logiem.

Šī bija Sonjēra slēptuve. Visu to, ko viņš atveda reizē ar akmeņiem, viņš noglabāja šeit. Par slēptuvi zina tikai re­tais. Sonjērs to izveidoja, pārbūvējot baznīcu. Plānos, kas zī­mēti pirms tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmā gada, Šī telpa ir parādīta.

No žaketes iekškabatas Marks izņēma automātisko pis­toli.

Gaidīsim un redzēsim, kas notiks.

Vai de Rokfors zina par slēptuvi?

Tas drīz vien noskaidrosies.

De Rokfors pie baznīcas apstājās. Savādi, ka tie abi iebēguši tur iekšā. Lai jau. Viņš bija nolēmis izrēķināties ar Mar­ku Nelu pats. Nu de Rokfora pacietība bija galā. Drošības dēj viņš bija aprunājies ar saviem virsniekiem, pirms devās projām no abatijas. De Rokfors negrasījās atkārtot iepriek­šējā mestra kļūdas, viņš bija nolēmis vismaz skata pēc ievē­rot demokrātiju. Par laimi, vakardienas notikumi, kad tie abi aizbēga, sašaujot divus brāļus, bija vienojuši pārējos. Visi pie­krita, ka iepriekšējais senešals un viņa līdzzinātājs jāatgādā atpakaļ un jāsoda.

De Rokfors bija cieši nolēmis to izdarīt.

Viņš pārlaida skatienu ielai.

Ļaužu drūzma kļUva arvien lielāka. Siltā diena bija atvi­linājusi šurp ekskursijas. De Rokfors pievērsās brālim, kas stāvēja viņam blakus.

Ej iekšā un novērtē situāciju!

Vīrietis pamāja un gāja.

De Rokforam baznīcas telpu izvietojums bija pazīstams. Ieiet un iziet varēja tikai pa vienām durvīm. Ar vitrāžām rotātie logu stikli bija cieši nostiprināti. Lai izbēgtu caur logu, vajadzētu stiklu sasist. Neviens policists nebija redzams. Rennā tā bija parasta aina. Te nenotika tikpat kā nekas, cilvēki tikai tērēja naudu. Šī naudas pelnīšana de Rokforam riebās. Ja notiktu pēc viņa prāta, vajadzētu aizliegt visas eks­kursijas uz abatiju. Viņš zināja, ka bīskaps cels iebildumus, tomēr bija nolēmis ekskursijām atvēlēt tikai dažas stundas sestdienās, aizbildinoties ar to, ka brāļiem vajadzīga lielāka nošķirtība. To bīskaps sapratīs. De Rokfors bija nodomājis atjaunot daudzus senos ieradumus, metodes, kas sen bija at­mestas, rituālus, kuri reiz darīja templiešus atšķirīgus no pā­rējiem reliģiskajiem ordeņiem. Tādēļ vajadzēja, lai abatijas vārti būtu lielākoties slēgti.

Brālis, kuru de Rokfors bija sūtījis baznīcā, atgriezās.

Viņu tur nav, brālis sacīja, pienākot de Rokforam klāt.

Kā tu to domā?

Es pārmeklēju jomu, sakristeju, grēksūdzes kambarus. Tur viņu nav.

De Rokfors negribēja ne dzirdēt.

Šī ir vienīgā izeja.

Mestr, viņu baznīcā nav.

De Rokfors, saraucis pieri, pētīja baznīcu. Prātā joņoja da­žādas varbūtības.

Tad atbilde kļuva skaidra.

Nāc! viņš teica. Es zinu, kur viņi ir.

Stefānija klausījās Ruā Kleridona stāstījumā nevis kā sie­va un māte, kas veic savai ģimenei nozīmīgu uzdevumu, bet kā valdības slepenās aģentūras vadītāja, kam ik dienu jāno­darbojas ar izlūkošanas un pretizlūkošanas problēmām. Kaut kas nebija kārtībā. Tas, ka Kleridons tik pēkšņi atradies, šķita pārāk vienkārši. Stefānija nepazina Reimonu de Rokforu, bet tas, ko viņa zināja par šo cilvēku, lika domāt, ka Klerido­nam vai nu ļāvuši izbēgt ar nolūku, vai arī vēl ļaunāk mazais, bailīgais vīrietis, kas sēdēja pie galda, sācis sadar­boties ar ienaidniekiem. Vajadzēja runāt ar viņu ļoti piesar­dzīgi. Šķiet, arī Žofrē kaut ko nojauta, jo ļoti skopi atbildēja uz francūža daudzajiem jautājumiem. Kleridons pārāk daudz gribēja zināt tas šķita aizdomīgi tādam cilvēkam, kurš tik­ko izsprucis no nāves briesmām.

Vai tā sieviete pilī bija Kasiopeja Vita, ingēnieur, kas mi­nēta vēstulē Ernstam Skovilam? Stefānija jautāja.

Tā liekas. Sieviete sātans.

Iespējams, viņa mūs visus izglāba.

Kā? Viņa traucēja, tāpat kā agrāk Larsam.

Tāpēc, ka viņa iztraucēja, jūs pašreiz esat dzīvs.

Nē, madame. Esmu dzīvs tāpēc, ka viņiem vajadzīga in­formācija.

Un es brīnos, kāpēc jūs esat ne vien dzīvs, bet atroda­ties šeit, Žofrē, stāvot pie loga, teica. No de Rokfora nav viegli aizbēgt.

jūs aizbēgāt.

Kā jūs zināt?

Viņi runāja par jums un Marku. Acīmredzot bijusi ap­šaude. Ievainoti brāļi. Viņi ir dusmīgi.

Vai viņi runāja, ka grib mūs nogalināt?

Iestājās nepatīkams klusums.

Ruā, ierunājās Stefānija. Kas gan cits viņiem būtu vajadzīgs?

Zinu tikai, ka viņiem no arhīva nozudušas divas grā­matas. Viņi par to ieminējās.

Vēl pirms mirkļa jūs teicāt, ka jums nav ne jausmas, kā­pēc viņiem vajadzīgs madame Nelas dēls. Žofrē balss tonī varēja saklausīt aizdomas.

Es to nezinu. Tomēr zinu, ka viņiem vajadzīgas abas tās grāmatas.

Stefānija pameta skatienu uz Žofrē, bet viņa vaibstos ne­kas nebija lasāms. Ja grāmatas, ko meklēja de Rokfors, pa­tiešām bija pie Žofrē un Marka, jaunā cilvēka sejā par to ne­liecināja itin nekas.

Vakar, sacīja Kleridons, jūs man parādījāt Larsa die­nasgrāmatu un to grāmatu…

Kas tagad atrodas pie de Rokfora.

Nē. To viņam pagājušajā nakti nozaga Kasiopeja Vita.

Vēl viens jaunums. Kleridons zināja milzum daudz par

spīti tam, ka saskaņā ar viņa teikto sagūstītāji viņu ignorē­juši.

Tātad de Rokfors grib viņu atrast, Stefānija secināja. Tāpat kā mēs.

Šķiet, madame, ka vienā no grāmatām, ko Marks paņē­mis viņu arhīvā, arī ir kriptogramma. De Rokfors grib at­gūt to grāmatu.

Vai arī to jūs noklausījāties?

Kleridons pamāja.

Oui. Viņi domāja, ka esmu aizmidzis, bet es klausījos. Kāds no maršaliem Sonjēra laikos atklājis kriptogrammu un uzzīmējis to tajā grāmatā.

Mums nekādu grāmatu nav, teica Žofrē.

Ko jūs sakāt? Kleridona sejā bija redzams apjukums.

Mums nekādu grāmatu nav. Abatiju mēs atstājām lielā steigā un lidzi nepaņēmām neko.

Kleridons piecēlās kājās.

Jūs melojat.

Tukši vārdi. Vai varat pamatot savu apgalvojumu?

Jūs esat ordeņa brālis. Kristus kareivis. Templietis. Zvē­rests jums liedz melot.

Un kas liedz melot jums? Žofrē jautāja.

Es nemeloju. Esmu daudz pārcietis. Piecus gadus slē­pos vājprātīgo namā, lai neļautu, ka templieši mani sagūsta. Vai zināt, ko viņi gribēja ar mani darīt? Ierīvēt pēdas ar tau­kiem un turēt tās virs kvēlošu ogļu pannas. Sadedzināt tās līdz kaulam.

Grāmatu mums nav. Tās ir de Rokfora iedomas.

Nav tiesa. Kad bēgāt, tika ievainoti divi vīri, un abi tei­ca, ka Markam bijusi mugursoma.

Stefānija saausījās.

Un kā jūs zināt to? Žofrē jautāja.

De Rokfors iegāja baznīcā. Aiz viņa nāca brālis, kas tik­ko no turienes bija iznācis. De Rokfors devās pa galveno eju uz priekšu un iegāja sakristejā. Marks Nels bija labi infor­mēts. Tikai daži zināja par slepeno telpu baznīcā. Tūristiem to nekad nerādīja, un nojausma par to varēja būt vienīgi re­tajam no Rennas dziļi ticīgajiem cilvēkiem. De Rokfors bieži bija domājis, cik savādi, ka Rennas īpašnieki Sonjēra izbū­vēto baznīcas telpu nedara pieejamu tūristiem slepenas is­tabas vienmēr vairoja noslēpumainību taču ar baznīcu, pilsētu un tās vēsturi saistījās daudz neizskaidrojamu noti­kumu.

Vai šīs durvis bija vaļā, kad tu biji te pirmo reizi?

Brālis papurināja galvu un čukstēja:

Tās bija aizvērtas, mestr.

De Rokfors klusi aizvēra sakristejas durvis.

Neļauj nevienam nākt iekšā!

Viņš piegāja tuvāk skapim un izņēma pistoli. Slepeno telpu aiz tā viņš patiesībā nekad nebija redzējis, bet, arhīvos lasot iepriekšējo maršalu atskaites par pētījumiem Rennā, zināja, ka tā eksistē. Ja vien viņš atcerējās pareizi, atvienotājmehānismam vajadzēja būt skapja augšējā labajā stūri.

De Rokfors pastiepa roku un sataustīja metāla sviru.

Viņš saprata tikko paraus sviru, abi vīrieši, kas atrodas otrpus durvīm, sapratīs, kas notiek, un jādomā, ka abi bija bruņoti. Malons noteikti prata rīkoties šādās situācijās, un Marks Nels bija pierādījis, ka nav zemu vērtējams.

Sagatavojies! de Rokfors teica.

Brālis izvilka Isstobra automātisko pistoli un nomērķēja skapja virzienā. De Rokfors parāva sviru un strauji atkāpās, mērķēdams ar ieroci un gaidīdams, kas notiks.

Skapis pavērās, atsedzot ieeju.

De Rokfors nostājās cieši tai blakus un ar kāju atspēra dur­vis plaši vajā.

Slepenā telpa bija tukša.

Malons stāvēja blakus Markam grēksūdzes kambarī. Pā­ris minūšu viņi bija gaidījuši slepenajā telpā un vērojuši sakristeju caur mazu, nodevīgu atveri, kas tīši bija izurbta ska­pī. Marks redzēja, ka viens no brāļiem ienāk sakristejā un, ieraudzījis, ka tā ir tukša, atkal iziet. Viņi nogaidīja vēl mir­kli, tad gāja ārā, noraudzīdamies, ka brālis atstāj baznīcu. Tā kā vairāk neviena no brāļiem baznīcā nebija, abi žigli ie­spruka grēksūdzes kambari tieši tajā brīdī, kad de Rokfors un brālis atgriezās.

Marks bija spriedis pareizi, ka de Rokfors zina par sle­peno telpu, bet nevienam to neteiks, ja vien nebūs pilnīgi nepieciešams. Kad Marks un Malons pamanīja de Rokforu ārpusē vērojam baznīcu un sūtām iekšā vienu no brāļiem, viņi vilcinājās tikai pāris minūšu, jo zināja ja brālis pateiks de Rokforam, ka viņu baznīcā nav, tas uzreiz nopratīs, kur viņi slēpjas. Baznīcai bija tikai vienas durvis.

Pazīsti savu ienaidnieku un pazīsti pats sevi! Marks čukstēja, kad de Rokfors un viņa pakalpiņš iegāja sakristejā.

Malons smaidīja. Sun Ci bija gudrs vīrs. Durvis uz sakristeju aizvērās.

Nogaidām pāris mirkļu, tad pazūdam, Marks ieteica.

Ārā varbūt ir vēl citi.

Noteikti. Izmantosim izdevību. Man aptverē ir deviņas lodes.

Nesāksim šaut, ja vien nebūs citas izejas. Durvis uz sakristeju bija ciet.

Iesim! Malons mudināja.

Viņi izgāja no grēksūdzes kambara, pagriezās pa labi un devās uz izeju.

Stefānija lēni piecēlās, piegāja pie Žofrē un mierīgi paņē­ma no viņa pistoli, tad strauji apcirtās riņķī, uzvilka gaili un, pieskrējusi pie Kleridona, piespieda pistoles stobru viņam pie deniņiem.

Jūs, gļēvais nelieti! Jūs esat pievienojies viņiem.

Kleridonam iepletās acis.

Nē, madame. Zvēru!

Atpogājiet viņa kreklu! Stefānija teica.

Žofrē atrāva vaļā krekla priekšu. Parādījās mikrofons, kas bija piestiprināts pie kalsnā krūškurvja.

Nāciet! Ātrāk! Palīgā! Kleridons kliedza.

Žofrē spēcīgi iesita Kleridonam pa vaigu, notriekdams vi­ņu zemē. Stefānija, turot pistoli rokā, pagriezās un pa logu ieraudzīja, ka šurp skrien vīrietis ar īsi apgrieztiem matiem.

Viņš atgrūda durvis ar vienu kājas spērienu.

Žofrē bija sagatavojies.

Viņš stāvēja tieši pie durvīm kreisajā pusē un, kad vīrie­tis iebruka, apmeta iebrucēju riņķī. Stefānija pamanīja īsmatainā vīrieša rokā pistoli, bet Žofrē izveicīgi pasita tās stob­ru uz leju un iespēra vīrietim, piespiežot viņu pie sienas. Neļaujot viņam attapties, Žofrē spēra vēlreiz pa vēderu, un vīrietim aizrāvās elpa, viņš gāzās uz priekšu, bet Žofrē ar vēl vienu sitienu notrieca viņu uz grīdas.

Vai to jums māca abatijā? Stefānija izbrīnā jautāja.

To un daudz ko citu.

Mums jātiek projām.

Mirkli pagaidiet!

Žofrē ieskrēja guļamistabā un atgriezās ar Marka mugur­somu.

Kleridons teica taisnību. Mums ir tās grāmatas, un es nedrīkstu aiziet bez tām.

Stefānija ievēroja, ka Žofrē notriektajam vīrietim ir mik­rofons.

Viņš bija klausījies, ko runā Kleridons, un noteikti sazi­nājās ari ar citiem.

De Rokfors ir šeit, Žofrē secināja.

Mums jāatrod Marks un Kotons. Stefānija no virtu­ves galda paķēra savu mobilo tālruni.

Žofrē piegāja pie atvērtajām ārdurvīm un uzmanīgi palū­kojās uz vienu un otru pusi.

Jādomā, drīz vien te ieradīsies vēl citi brāļi.

Stefānija nostājās aiz viņa.

Iespējams, viņi ir aizņemti pie baznīcas. Mēs iesim turp gar pilsētas mūri un caur mašīnu stāvvietu, nevis pa galve­no ielu. Viņa atdeva Žofrē pistoli. Piesedziet mani no mu­gurpuses!

Ar prieku, madame. Viņš pasmaidīja.

De Rokfors vērās tukšajā telpā. Kur viņi ir? Baznīcā gluži vienkārši nebija citas vietas, kur slēpties.

Viņš ar spēku aizgrūda skapi ciet.

Brālis, ko de Rokfors bija paņēmis līdzi, droši vien ma­nīja apjukumu viņa sejā, kad slēptuve izrādījās tukša. De Rok­fors apvaldīja mulsumu.

Kur viņi ir, mestr? brālis jautāja.

Pārdomājot, ko teikt, de Rokfors piegāja pie loga un caur stiklu starp krāsainajām vitrāžām paskatījās ārā. Golgātas dārzs joprojām bija pilns ar apmeklētājiem. Tad viņš ierau­dzīja, ka Marks Nels un Kotons Malons ieskrien dārzā un pagriežas uz kapsētas pusi.

Ārā, viņš mierīgi sacīja un devās uz sakristejas durvīm.

Marks domāja, ka viltība ar slepeno telpu būs sagādājusi viņiem diezgan laika bēgšanai. Viņš cerēja, ka de Rokfors paņēmis iīdzi tikai pāris brāļu. Taču ārā gaidīja vēl trīs brāļi viens uz galvenās ielas, otrs uz ceļa, kas veda uz mašīnu stāv­vietu, un trešais pie villas "Betānija", lai neļautu viņiem aiz­bēgt caur dārzu. De Rokfors acīmredzot neuzskatīja, ka jāsar­gā arī kapsēta, jo aiz mūra atradās tūkstoš piecsimt pēdu augsta klints krauja.

Marks devās tieši uz kapsētu.

Viņš pateicās debesīm par vēlajiem vakariem, kurus viņš ar tēvu tik bieži bija pavadījis kapsētā, veicot pētījumus. Vie­tējiem iedzīvotājiem nepatika, ja cilvēki staigā pa kapsētu pēc tumsas iestāšanās, taču tēvs teica, ka tas ir vispiemērotākais laiks. Viņi te bija pavadījuši neskaitāmas stundas, meklējot norādes un mēģinot saprast Sonjēra šķietami neizskaidro­jamo rīcību. Dažas reizes viņus iztraucēja, tāpēc viņi izgud­roja citu ceļu, kā izkļūt no kapsētas, neejot caur vārtiem, ko rotāja kaltas dzelzs galvaskauss un sakrustoti kauli.

Tagad vajadzēja izmantot šo izgudrojumu.

Gandrīz vai baidos jautāt, kā mēs no šejienes izkļūsim, teica Malons.

Var likties biedējoši, bet tagad vismaz ir gaiša diena. Citreiz esmu to darījis nakts tumsā.

Marks pagriezās pa labi un pa akmens kāpnēm steidzās lejup uz kapsētas zemāko daļu. Pa kapsētu staigāja vismaz daži desmiti cilvēku, apbrīnojot pieminekļus. Debesis bija spodri zilas, un vējš aiz kapsētas mūriem vaimanāja kā bēdu sagrauzta dvēsele. Skaidrā laikā Rennā allaž pūta spēcīgs vējš, bet kapsētā nekustēja ne zariņš, jo baznīca un garīdz­nieka māja aizturēja vēja brāzmas, kas nāca no dienvidiem un rietumiem.

Marks veicīgi soļoja uz to pusi, kur pie austrumu sienas zem gobas lapotnes ēnā atradās kāds piemineklis. Viņš ie­vēroja, ka ļaudis uzturas gandrīz tikai kapsētas augšējā daļā, kur bija Sonjēra mīļākās kaps. Marks uzlēca uz izturīgā pie­minekļa un uzrāpās uz akmens sienas.

Sekojiet! viņš teica, otrā pusē nolēca no sienas, apvē­lās riņķi, tad piecēlās un nopurināja no apģērba smiltis.

Marks noskatījās, kā Malons nolec no astoņas pēdas aug­stās sienas uz šaurās takas.

Viņi stāvēja akmens sienas pamatnē uz klinšaina, aptu­veni četras pēdas plata kājceliņa. Stāvo nogāzi nostiprināja zemi dižskābarži un priedes, ko bija izkropļojis vējš, koku zari bija izlocīti un savijušies kopā, saknes ieķērušās klints spraugās.

Marks norādīja pa kreisi.

Šī taka beidzas aiz pils, tur ir strupceļš. Viņš pagrie­zās. Tāpēc mums jāiet turp, tad nonāksim pie automašīnu stāvvietas. Tur viegli var uzkāpt augšā.

Te vēja nav, bet, kad pagriezīsimies ap stūri… Malons pastiepa roku uz priekšu. Šķiet, tur būs pamatīgas brāz­mās.

Kā īstā vētrā. Taču citas iespējas nav.

Ieejot kapsētā, de Rokfors paņēma līdzi vienu brāli, bet citus atstāja gaidām ārpusē. Marks Nels bija rīkojies gudri, izmantojot slepeno telpu, lai novērstu uzmanību. Viņi tur droši vien palika vienīgi tikmēr, līdz de Rokfora sūtītais brā­lis izgāja no baznīcas, tad paslēpās grēksūdzes kambarī un izkļuva no baznīcas, kamēr viņš bija sakristejā.

Kapsētā de Rokfors apstājās un mierīgi lūkojās uz visām pusēm, bet meklētos neredzēja. Pateicis brālim, lai iet izpē­tīt kapsētas kreiso pusi, viņš pats devās pa labi un nonāca pie Ernsta Skovila kapa.

Pirms četriem mēnešiem, uzzinājis, ka iepriekšējais mestrs interesējas par Skovilu, de Rokfors bija sūtījis kādu brāli pār­baudīt, ar ko beļģis nodarbojas. De Rokfora spiegs bija ierī­kojis Skovila tālrunī noklausīšanās ierīci un uzzinājis par Stefānijas Nelas ieceri apmeklēt Dāniju, tad Franciju, par viņas nodomu iegūt grāmatu. Taču, kad noskaidrojās, ka Skovilam nepatīk Larsa Nela atraitne, ka viņš to maldina un nodomā­jis kavēt viņas centienus, tad problēmu ar šo varbūtējo ka­vēkli atrisināja lielā ātrumā joņojoša mašīna uz stāva ceļa pie Rennas. Skovils nebija uzskatāms par dalībnieku turpmākajā spēlē. Taču Stefānija Nela grasījās iesaistīties spēlē, un tobrīd nekas nedrīkstēja kavēt viņas rīcību. De Rokfors pats bija no­kārtojis problēmu ar Skovilu, jo nevarēja atļauties kādam aba­tijā skaidrot, kāpēc nepieciešama slepkavība.

Brālis, kas atgriezās no kapsētas pretējās puses, pavēstīja:

Tur viņu nav.

Kur viņi palikuši?

De Rokfors raudzījās uz dzeltenīgi pelēko sienu, kas ie­skāva kapsētu. Viņš aizgāja līdz vietai, kur siena bija tikai krūšu augstumā. Renna atradās tieši uz kalna kores, un trīs pusēs to ietvēra stāvas, klinšainas kraujas. Tālu lejā ar krā­sām bagāto zemi klāja zilgana dūmaka, un ielejā viss pil­sētas, celi un upe izskatījās tik sīks kā liliputu pasaulē. Otr­pus sienai brāzmoja vējš, tas svilpa gar ausīm un sūrstināja acis. De Rokfors ar abām rokām atspiedās pret sienas augš­malu, pievilkās un paliecās uz priekšu. Viņš paskatījās pa labi. Klinšainā dzega bija tukša. Tad viņš pagrieza galvu pa kreisi un pamanīja Kotonu Malonu, kurš pagriezās uz sie­nas rietumu pusi.

De Rokfors nolaidās atpakaj lejā.

Viņi ir uz dzegas un iet uz Magdalēnas torņa pusi. Ap­turi viņus! Es iešu uz galeriju.

i

Stefānija un Žofrē bēga no mājas. Viņa gāja pa priekšu. Saules izdedzināts cejš gar mūri rietumu pusē veda ziemeļu virzienā uz mašīnu stāvvietu un tālāk uz Sonjēra īpašumu. Žofrē steidzās. Stefānija nodomāja ņemot vērā, ka viņam vēl nav trīsdesmit gadu, viņš ticis galā ar profesionālu izveicību.

šajā pilsētas daļā māju nebija daudz. Vietvietām slējās egļu un priežu puduri.

Kaut kas nodžinkstēja Stefanijai gar labo ausi un atlēca no mājas kaļķakmens sienas viņai tieši priekšā. Viņa strauji pa­grieza galvu un ieraudzīja, ka uz viņu mērķē kāds īsmatainais no piecdesmit jardu attāluma. Stefānija aizslēpās aiz ma­šīnas, kas bija novietota pie mājas. Žofrē metās zemē, apvēlās riņķī, paslējās uz augšu un raidīja divus šāvienus caur kājstar­pi. Troksni apslāpēja vēja kaucieni, Viena lode trāpīja mērķī, un vīrietis sāpēs iekliedzās, satvēra augšstilbu un pakrita.

Labs šāviens, Stefānija teica.

Es nedrīkstēju viņu nogalināt. Esmu solījies to nedarīt.

Viņi piecēlās un traucās uz priekšu.

Malons sekoja Markam. Klinšainā nogāze, ko klāja brūn­ganas zāles stiebri, kļuva šaurāka, un vējš, kas pirms tam gandrīz nebija manāms, tagad šaustīja viņus kā ar pātagām, un tā auri pārmāca visas citas skaņas.

Viņi atradās pilsētas rietumu pusē. Koku audzes, kas slē­jās ziemeļu nogāzē, šeit vairs nebija redzamas. Zem viņiem bija kaila krauja, kas vizēja spilgtajā pēcpusdienas saulē, un tikai vietām to rotāja sūnu un viršu laukumiņi.

Augšā divdesmit pēdu garumā pletās galerija, kur Ma­lons bija dzinies pakaļ Kasiopejai Vitai. Priekšā slējās Mag­dalēnas tornis, un viņš redzēja, ka ļaudis torņa skatu lau­kumiņā apbrīno ieleju. Malonu skats nepriecēja. Augstumā viņam reiba galva kā no vīna šo vājību viņš bija slēpis no valdības psihologiem, kuru pienākums bija laiku pa laikam novērtēt viņa veselību. Tomēr viņš riskēja palūkoties lejup. Vairākus simtus pēdu dziļumā šur tur auga zemi krūmiņi. Tad krauja kļuva vēl stāvāka.

Marks bija desmit pēdu priekšā. Malons redzēja, ka viņš apstājas, atskatās, pagriežas un paceļ pistoli, mērķējot uz viņa pusi.

Vai es kaut ko esmu pateicis? Malons sauca.

Vējš pagrūda Marka roku un sašūpoja ieroci. Marks sa­tvēra to ar abām rokām. Malons pamanīja, ka viņa acis iedzalkstās, un pagriezies ieraudzīja vienu no īsmatainajiem, kas nāca tieši uz viņu pusi.

Diezgan, brāli, Marks centās pārkliegt vēju.

Vīrietis turēja rokā pistoli Glock 17, aptuveni tādu pašu

kā Markam.

Tikko tu celsi to augšup, es šaušu uz tevi, Marks pa­ziņoja.

Malonam nepatika šī situācija, un viņš piespiedās pie mūra, lai divkaujai pietiktu vietas.

Šī nav tava cīņa, brāli. Es saprotu, ka tu tikai pildi mes­tra pavēli. Tomēr, ja es tevi sašaušu kaut vai tikai kājā, tu gāzīsies lejā. Vai ir vērts?

Man jāseko mestram.

Viņš ved tevi briesmās. Vai esi padomājis, ko tu dari?

Atbildība nav jāuzņemas man.

Tev jāglābj pašam sava dzīvība, Marks teica.

Vai tu patiešām šautu uz mani, senešal?

Nepamirkšķinot ne aci.

Vai tas, ko tu meklē, ir tik svarīgs, lai darītu ļaunu ot­ram kristietim?

Malons vēroja, kā Marks pārdomā jautājumu, un šaubī­jās, vai apņēmība, ko viņš bija manījis Marka skatienā, nozī­mē arī drosmi rīkoties. Arī Malons reizēm bija saskāries ar līdzīgu dilemmu. Šaut uz otru cilvēku nekad nav viegli. To­mēr reizēm tas gluži vienkārši ir jādara.

Nē, brāli, tas nav cilvēka dzīvības vērts. Marks no­laida ieroci.

Malons ar acs kaktiņu pamanīja tādu kā kustību. Pagrie­zis galvu, viņš ieraudzīja, ka Marka piekāpību izmanto kāds cits īsmatainais viņam aiz muguras tas cēla augšup Glock pistoli un satvēra ar otru roku, lai varētu noturēt stingrāk.

Tomēr viņš tā arī neizšāva.

Kreisajā pusē noskanēja vēja apslāpēts plīkšķis, un vīrie­tis krita atpakaļ, kad viņam krūtīs ietriecās lode. Varbūt viņš bija uzvilcis aizsārgvesti, tomēr tas nebija svarīgi, jo no tuva attāluma raidītais šāviens lika viņam zaudēt līdzsvaru. Viņš sāka grīļoties. Malons metās uz vīrieša pusi, gribēdams vi­ņu pieturēt, un sastapās ar viņa skatienu tas bija rimts un mierīgs, tāds pats kā toreiz "Sarkanajai jakai" Apaļajā tornī. Vēl divi soļi, un Malons būtu vīrieti saķēris, bet vēja brāz­ma nogrūda viņu no dzcgas, un viņš novēlās lejā kā baļķis.

No augšas atskanēja kliedzieni. Daži apmeklētāji galeri­jā bija pamanījuši kritienu. Malons noraudzījās, kā vīrietis turpina velties un beidzot paliek nekustīgi guļam uz kāda izciļņa tālu lejā.

Malons pagriezās pret Marku, kas joprojām turēja ieroci paceltu.

Vai viss kārtībā?

Marks nolaida pistoli.

Tā gluži nevar teikt. Tomēr mums jāiet.

Malons piekrita.

Viņi pagriezās un žigli devās tālāk pa akmeņaino taku.

De Rokfors skrēja augšup pa kāpnēm uz galeriju. Viņš dzirdēja sievieti iekliedzamies un redzēja, cik satraukti pie mūra pulcējas cilvēki. Piegājis tuvāk, viņš jautāja: Kas noticis?

No dzegas nokrita kāds vīrietis. Novēlās tālu lejā.

De Rokfors pastūma cilvēkus sānis un tika pie mūra. Tas bija gandrīz metru plats, tāpat kā kapsētā, un ārsienu nebija iespējams redzēt.

Kur viņš krita? de Rokfors jautāja.

Tur! Ar pirkstu norādīja kāds skatītājs.

De Rokfors skatījās turp un ieraudzīja tālu lejā uz kailās nogāzes nekustīgi guļam figūru tumšā jakā un gaišās biksēs. Viņš zināja, kas ir nokritušais. Nolādēts! Atspiedies ar plauk­stām pret akmens mūri, viņš pavilkās augšup, tad paliecās uz priekšu un ieraudzīja, ka Marks Nels un Kotons Malons dodas uz nelielo slīpumu, kas ved uz mašīnu stāvvietu.

De Rokfors atkal nostājās uz kājām un aizgāja līdz kāp­nēm.

Piespiedis raidītāja pogu, viņš iečukstēja pie žaketes at­loka piestiprinātajā mikrofonā:

Viņi tuvojas jums no mūra puses. Aizturiet viņus!

$

Stefānija dzirdēja šāvienu. Plīkšķis, šķiet, atskanēja no mūra pretējās puses. Taču tas nebija saprotami. Kāpēc lai tur kāds būtu? Viņa un Žofrē bija simt pēdu attālumā no autostāv­vietas, kas bija pilna ar mašīnām. Netālu no ūdenstorņa stā­vēja arī četri autobusi.

Viņi sāka iet lēnāk. Žofrē paslēpa ieroci aiz gurna.

Lūk! Žofrē čukstēja.

Arī Stefānija ieraudzīja vīrieti. Viņš stāvēja tālākajā galā, aizšķērsojot ceļu uz baznīcu. Pagriezusies atpakaļ, viņa re­dzēja, ka no mugurpuses viņiem seko vēl kāds no īsmatainajiem.

Tad viņa pamanīja, ka mūra pretējā pusē skrien šurp Marks un Malons un pārlec tam pāri vietā, kur mūris ir ti­kai ceļgalu augstumā.

Viņa piesteidzās abiem klāt un jautāja:

Kur jūs bijāt?

Pastaigājāmies, Malons atbildēja.

Es dzirdēju šāvienu.

Tie nebijām mēs, Malons teica.

Mums ir kompānija. Viņa norādīja uz abiem vīriem. Marks novērtēja situāciju.

To visu izrīko de Rokfors. Laiks nozust. Tikai man nav mašīnas atslēgas.

Man ir mūsu mašīnas atslēga, Malons sacīja. Žofrē pasniedza Markam mugursomu.

Lieliski, Marks teica. Dodamies.

De Rokfors steidzās garām villai "Betānija", nelikdamies ne zinis par tūristiem, kas devās uz Magdalēnas torni, dār­zu un galeriju.

Pie baznīcas viņš nogriezās pa kreisi.

Viņi grib braukt projām, ausī ierunājās kāda balss.

Lai brauci de Rokfors atbildēja.

Malons atpakaļgaitā izbrauca no stāvvietas un, apbrau­cot pārējās mašīnas, virzījās uz galvenās ielas pusi. Viņš ievē­roja, ka īsmatainie necenšas viņus aizkavēt.

Tas viņu uztrauca.

Pretinieks mēģināja panākt, lai viņi brauc noteiktā vir­zienā.

Kāpēc?

Malons lēni brauca pa sānielu gar suvenīru kioskiem un nogriezās uz galveno ielu, ļaujot mašīnai ripot lejup pa slī­pumu uz pilsētas vārtu pusi.

Aiz restorāna ļaužu bija daudz mazāk, iela bija gandrīz tukša.

Priekšā Malons ievēroja Reimonu de Rokforu, kas stāvēja vārtos tieši ceļa vidū.

Viņš grib jūs izaicināt, Marks aizmugurējā sēdeklī ie­runājās.

Labi. Es lieliski protu spēli "kurš padosies pirmais".

Malons novietoja kāju virs gāzes pedāļa.

Līdz de Rokforam tikai pāris simtu pēdu.

Viņš stāvēja kā iemiets.

Ieroci Malons neredzēja. Laikam mestrs bija nolēmis, ka viņi apstāsies tāpat. Viņam aiz muguras ceļš šobrīd bija brīvs, bet tūlīt aiz vārtiem bija ass pagrieziens, un Malons cerēja, ka dažu turpmāko sekunžu laikā neviens aiz tā neparādīsies.

Viņš piespieda gāzes pedāli līdz grīdai.

Mašīna gandrīz palēcās un rāvās uz priekšu.

Simt pēdu.

Tu gribi viņu nogalināt, Stefānija ieteicās.

Ja vajadzēs.

Piecdesmit pēdu.

Malons stingri turēja stūri un skatījās tieši uz de Rokfo­ru, kura apveidi kļuva aizvien lielāki. Malons sagatavojās triecienam.

Pēkšņi no labās puses kāds izlēca un parāva de Rokforu nost.

Mašīna rēkdama izlidoja pa vārtiem.

De Rokfors nepriecājās par šādu iznākumu. Izaicinot pre­tinieku, viņš bija sagatavojies pašam ļaunākajam un jutās aiz­vainots par iejaukšanos.

Tad viņš ieraudzīja, kas ir glābējs.

Ruā Kleridons.

Tā mašīna būtu jūs nogalinājusi, viņš teica.

De Rokfors atgrūda Kleridonu un piecēlās.

To nevar zināt. Tad viņš jautāja par galveno: Vai jūs kaut ko uzzinājāt?

Viņi atklāja viltību, un es biju spiests saukt palīgā.

De Rokfors iekšēji vārījās aiz dusmām. Atkal nekas nebi­ja iznācis, kā gribēts. Tomēr kaut kas viņam ienāca prātā.

Mašīna, ar kuru viņi aizbrauca. Nomātā mašīna.

Tai arvien vēl bija elektroniskais monitors.

Vismaz viņš zinās, kurp viņi dodas.

Pa līkumaino nogāzi Malons nobrauca lejā tik ātri, cik vien uzdrošinājās. Tad viņš pagriezās uz rietumiem, kur atradās lielā šoseja, un jau pēc pusjūdzes pagrieza mašīnu uz dien­vidiem, uz Pireneju pusi.

Kurp mēs braucam? jautāja Stefānija.

Tikties ar Kasiopeju Vitu. Gribēju braukt viens, bet nu šķiet, ka pienācis laiks visiem iepazīties ar viņu. Malons vēlējās parunāties. Pastāstiet man par viņu! viņš lūdza Markam.

Es necik daudz nezinu. Esmu dzirdējis, ka viņas tēvs bijis bagāts spāņu uzņēmējs, bet māte musulmaniete no Tanzānijas. Viņa ir sieviete ar izcilu prātu. Ieguvusi zinātnisku grādu vēsturē, mākslā, reliģijā. Un bagāta. Mantojusi lielu naudu un sapelnījusi vēl vairāk. Viņai un tētim daudzkārt gadījās nopietni strīdi.

Par ko? Malons gribēja zināt.

Viņa uzskata par savu misiju pierādīt, ka Kristus nav miris pie krusta. Pirms divpadsmit gadiem uzskats par reli­ģisko fanātismu bija atšķirīgs. Cilvēkus vēl tik ļoti nebiedē­ja talibi vai ai Qaeda. Toreiz "karstais punkts" bija Izraēla, un Kasiopeju aizvainoja uzskats, ka visi musulmaņi ir eks­trēmisti. Viņai riebās kristiešu iedomība un jūdaisma augst­prātība. Tētis teiktu, ka viņa meklēja patiesību. Viņa gribēja atmest mītu un noskaidrot, cik patiesībā līdzīgi bijuši Jēzus Kristus un Muhameds. Kopīga izcelsme kopīgas intereses. Nu, aptuveni tā.

Vai tad to pašu nevēlējās arī jūsu tēvs?

Es allaž to viņam teicu.

Malons smaidīja.

Cik tālu ir līdz viņas pilij chāteau?

Mazāk nekā stundas brauciens. Pēc dažām jūdzēm pagriezīsimies uz rietumiem.

Malons raudzījās atpakaļskata spogulī. Neviens neseko­ja. Labi. Viņi iebrauca Senlū pilsētiņā, un Malons samazināja ātrumu. Tā kā bija svētdiena, viss bija slēgts, darbojās vie­nīgi benzīna uzpildes stacija un pirmās nepieciešamības pre­ču veikals dienvidu pusē. Malons apturēja mašīnu.

Pagaidiet! viņš teica. Man kaut kas vajadzīgs.

Malons nogriezās no šosejas un brauca pa grantētu ceļu, kas veda biezā mežā. Rādītājs liecināja, ka ŽIVORA VIDUS­LAIKU PIEDZĪVOJUMS MODERNAJĀ PASAULĒ atrodas pusjūdzi tālāk. No Rennas viņi bija atbraukuši nepilnās piecdesmit mi­nūtēs. Lielākoties ceļš bija vedis uz rietumu pusi. Viņi bija pabraukuši gar kataru cietokšņa drupām pie Monseguras, tad pagriezušies uz dienvidiem, kur pāri upju ielejām slējās ar kokiem apaugušas kalnu nogāzes.

Divvirzienu ceļš bija labi kopts, to apēnoja dižskābarži. Zem to zariem valdīja sapņains miers. Tad skatienam pavē­rās ar īsu zāli apaudzis izcirtums. Šur tur stāvēja mašīnas. Ap izcirtumu auga slaidas priedes un egles. Malons apturē­ja mašīnu, un visi kāpa ārā. Redzamā vietā atradās plāksne ar uzrakstu franču un angļu valodā.

ŽIVORAS SENVIETA ESIET SVEICINĀTI PAGĀTNĒ! ŠEIT, ŽIVORĀ, KURU PAŠĀ SĀKUMĀ IEŅĒMA LUIJS IX, 11FK BŪVĒTA PILS, IZMANTOJOT MATERIĀLUS UN METODES, KAS BIJA

PIEEJAMAS TRĪSPADSMITĀ GADSIMTA AMATNIEKIEM. NO

AKMEŅIEM MŪRĒTAIS TORNIS SIMBOLIZĒJA LORDA VARU,

UN ŽIVORAS PILS BIJA CELTA KĀ MILITĀRS CIETOKSNIS AR BIEZIEM MŪRIEM UN DAUDZIEM STŪRU TORNĪŠIEM. APKĀRTNE BIJA PĀRPILNĀM ŪDENS, AKMEŅU, ZEMES, SMILŠU UN KOKMATERIĀLU, KO IZMANTOJA PILS

CELTNIECĪBA. TAGAD TE STRĀDĀ KALNRAČI, AKMEŅKAĻI, MŪRNIEKI, GALDNIEKI, KALĒJI UN

PODNIEKI, DZĪVOJOT UN ĢĒRBJOTIES TIEŠI TĀ KĀ PIRMS SEPTIŅIEM SIMTIEM GADU. PROJEKTS TIEK ĪSTENOTS PAR PRIVĀTIEM LĪDZEKĻIEM, UN BUS VAJADZĪGI AITUVF.NI TRĪSDESMIT GADI, LAI PILI PABEIGTU. VĒLAM LABI PAVADĪT LAIKU TRĪSPADSMITAJĀ GADSIMTĀ.

Vai par to visu maksā Kasiopeja Vita? jautāja Malons.

Viņa kaislīgi aizraujas ar viduslaiku vēsturi, Marks tei­ca. Tulūzas universitātē viņu labi pazīst.

Malons nolēma rīkoties bez aplinkiem. Vita noteikti bija paredzējusi, ka viņš galu galā viņu atradīs.

Kur viņa dzīvo?

Marks norādīja uz austrumu pusi, kur zem ozolu un diž­skābaržu lapotnes aizvijās vēl kāds cejš.

Chateau ir tur.

Vai šīs ir apmeklētāju mašīnas?

Marks pamāja.

Viņi rīko ekskursijas uz būvvietu, lai gūtu ienākumus. Pirms daudziem gadiem, kad darbs vēl tikai sākās,, arī es te biju. Viņas iecerētais pasākums ir patiesi iespaidīgs.

Malons devās uz ceļu, kas veda uz chateau.

Sasveicināsimies ar namamāti.

Viņi gāja klusējot. Tālumā uz stāvas nogāzes Malons ie­vēroja drūmu, pa pusei sabrukušu akmens torni, kas bija ap­audzis ar dzeltenīgu sūnu. Gaiss bija silts un rāms. Abpus ceļam ziedēja sārti virši, irbulenes un savvaļas puķes. Ma­lons iztēlojās ieroču šķindu un kaujas saucienus, kas droši vien skanēja ielejā pirms gadu simteņiem, kad vīri cīnījās par šo vietu. Virs galvas ķērcot pārlidoja vārnu bars.

Aptuveni simt jardus tālāk viņš ieraudzīja chateau. Tā at­radās koku paēnā nelielā ieplakā un neapšaubāmi nodroši­nāja zināmu nošķirtību. Pils bija būvēta no tumšsarkaniem ķieģeļiem un akmens, kas simetriskā izkārtojumā veidoja čet­rus stāvus augstu ēku ar slīpu šīfera jumtu, kuras abās pu­sēs slējās ar efejām apauguši torņi. Ēkas fasādi apvija zaļi augi. Varēja redzēt aizsarggrāvjus, kas ieskava pili no trim pusēm un tagad bija aizauguši ar zāli. Aiz pils auga slaidi koki, bet tās pamatus apņēma apgriezts īvju dzīvžogs.

Pamatīga ēka, Malons teica.

Sešpadsmitais gadsimts, Marks ieteicās. Man stāstī­ja, ka viņa nopirkusi chateau un visu apkārtni ar senvietu. Viņa to nosaukusi par RoChatnpagne tā saucies viens no Luija Piecpadsmitā kavalērijas pulkiem.

Pie ēkas bija novietotas divas automašīnas. Pats pēdējais Beritley Continental GT modelis Malons atcerējās, ka tas maksā aptuveni simt sešdesmit tūkstošus dolāru, un Porsc­he Roadster, salīdzinājumā ar iepriekšējo tas bija lēts. Tur bija arī motocikls. Malons gāja tam klāt un aplūkoja kreiso mugurējo riepu un trokšņa slāpētāju. Uz spožās, hromētās vir­smas bija skramba.

Malons skaidri zināja, kā skramba radusies.

Te es trāpīju.

Pilnīgi pareizi, mister Malon.

Viņš pagriezās. Balss skanēja no portika puses. Pie atvēr­tajām durvīm stāvēja slaida auguma sieviete ar kastaņbrūniem matiem līdz pleciem. Viņas vaibstu skaistums atgādi­nāja ēģiptiešu dievieti smalkas uzacis, izcelti vaigu kauli, neliels deguns. Āda bija mahagonija krāsā, un viņa bija ģēr­busies glītā krekliņā bez piedurknēm, kas atsedza tumšos plecus, un zīda svārkos ar košu rakstu, kas sniedzās līdz ceļ­galiem. Kājās bija ādas sandales. Tērpam piemita nevērīga elegance, it kā viņa grasītos doties pastaigā pa Elizejas lau­kiem.

Sieviete uzsmaidīja Malonam.

Es jūs gaidīju. Viņi saskatījās, un Malons redzēja, cik apņēmīgs ir viņas tumšo, dziļo acu skatiens.

Tas ir interesanti, jo es tikai pirms stundas nolēmu braukt šurp.

Ak, mister Malon, esmu pārliecināta, ka domājāt par mani kopš tā brīža, kad Rennā šāvāt uz manu motociklu.

Malonam radās ziņkāre.

Kāpēc jūs mani ieslēdzāt Magdalēnas tornī?

Cerēju izmantot laiku un klusi aizbraukt. Taču jūs tikāt ārā daudz par ātru.

Kāpēc pirms tam šāvāt uz mani?

No tā cilvēka, kuram uzbrukāt, jūs neko nevarētu uz­zināt.

Malons ievēroja sievietes balss glāsmaino toni viņa no­teikti vēlējās mazināt sasprindzinājumu.

Varbūt jūs negribējāt, ka es ar viņu runāju? Tik un tā, paldies, ka paglābāt manu ādu Kopenhāgenā.

Viņa atvairījās no pateicības.

Jūs arī pats būtu atradis veidu, kā tikt ārā. Es vienīgi paveicināju šo procesu.

Malons redzēja, ka sieviete palūkojas viņam pār plecu.

Marks Nels. Priecājos beidzot iepazīties ar jums. Jauki, ka neesat aizgājis bojā tajā lavīnā.

Redzu, jums joprojām tīk iejaukties citu cilvēku darīša­nās.

Es to neuzskatu par iejaukšanos. Gluži vienkārši es rau­gos, kā veicas tiem, kuri mani interesē. Piemēram, jūsu tēvs. Kasiopeja pagāja garām Malonam un sniedza roku Stefani­jai. Priecājos iepazīties arī ar jums. Es labi pazinu jūsu vīru.

Cik esmu dzirdējusi, jūs ar Larsu nebijāt visai labi draugi.

Nespēju ticēt, ka tā kāds varējis runāt. Kasiopeja pa­lūkojās uz Marku ar neslēpti draisku skatienu. Vai jūs to teicāt mātei?

Nē. Viņš ne, Stefānija sacīja. To man pateica Ruā Kle­ridons.

Ā, no tā cilvēka jāuzmanās. Uzticoties viņam, var tikai iekulties nepatikšanās. Es jau brīdināju Larsu, lai piesargās, bet viņš neklausījās.

Šajā ziņā esmu ar jums vienisprātis, sacīja Stefānija.

Malons iepazīstināja namamāti ar Žofrē.

Vai jūs esat no ordeņa? Kasiopeja jautāja.

Žofrē neko neteica.

Nē, es negaidu atbildi. Tomēr jūs esat pirmais templietis, ar kuru iepazīstos pieklājīgā veidā.

Nav tiesa, Žofrē iebilda, norādot uz Marku. Viņš ir ordeņa senešals, un viņu jūs pazināt jau agrāk.

Malons brīnījās par Žofrē runīgumu. Līdz šim jaunais cil­vēks bija klusējis.

Senešals? Esmu pārliecināta, ka tas ir garš stāsts, Ka­siopeja teica. Nāciet iekšā! Pašreiz man gatavo lenču. Ie­raudzīju jūs un pateicu virssulainim, lai uzliek vēl dažus šķīv­jus. Nu jau visam vajadzētu būt gatavam.

Lieliski, ieminējās Malons. Es vai mirstu aiz izsal­kuma.

Tad ēdīsim. Mums ir daudz, ko pārrunāt.

Viņi sekoja Kasiopejai. Malons aplūkoja Itālijas dārgās ku­modes, senlaicīgos bruņutērpus, lāpu turekļus no Spānijas, Bovē tepiķus un flāmu gleznas. Šķita, visu bija izvēlējies liet­pratējs.

Kasiopeja veda viņus uz plašo ēdamzāli. Sienas bija ap­darinātas ar apzeltītu ādu. Caur sīkrūšu logiem, ko augšpu­sē rotāja smalks aizkars, plūda iekšā saules stari un meta zaļ­ganas ēnas uz baltās galddrānas un marmora grīdas. Pie griestiem greznojās lustra ar divpadsmit žuburiem. Kalpo­tāji kārtoja mirdzošus sudraba galda piederumus.

Viss izskatījās patiešām iespaidīgi, bet Malona uzmanību piesaistīja cilvēks, kas sēdēja galda viņā galā.

Forbes Europe viņu uzskatīja par astoto bagātāko cilvēku kontinentā, viņa vara un ietekme bija tieši proporcionāla eiro miljardiem, kas viņam piederēja. Viņu labi pazina valstu vadītāji un karaliskās ģimenes. Dānijas karaliene viņu sauca par savu draugu. Labdarības organizācijas visā pasaulē vi­ņu uzskatīja par dāsnu ziedotāju. Pagājušajā gadā Malons vis­maz trīs dienas nedēļā bija viesojies pie viņa un runājis par grāmatām, politiku, pasauli un dzīvi. Malons šā cilvēka mājā bija nācis un gājis, it kā būtu ģimenes loceklis, un daudzē­jādā ziņā tā arī juties.

Taču nu viņam sāka par to rasties šaubas.

Tagad viņš jutās kā muļķis.

Taču Henriks Torvaldsens tikai smaidīja.

Bija jau laiks, Koton. Es gaidu divas dienas.

..

De Rokfors sēdēja pasažiera sēdeklī un cieši raudzījās uz GPS ekrānu. Retranslators, kas bija piestiprināts pie Malona automašīnas, darbojās precīzi, pārraidot spēcīgu signālu. Viens no brāļiem vadīja mašīnu, bet otrs un Kleridons sēdē­ja aizmugurē. De Rokfors joprojām bija aizkaitināts par Kle­ridona iejaukšanos Rennā. Viņš nebija domājis mirt un būtu atlēcis nost pēdējā mirklī, bet viņš tiešām bija gribējis redzēt, vai Kotonam Malonam pietiks apņēmības braukt viņam virsū.

Brālis, kas pēc šāviena krūtīs krita lejup no klints, bija mi­ris. Bruņuveste viņu pasargāja, bet krītot viņš bija lauzis kak­la skriemeļus. Par laimi, nevienam no brāļiem nebija klāt nekādu personas dokumentu, taču problēmu varēja radīt Kevlar veste. Tā varēja izraisīt ievērību, lai gan nekas nelie­cināja, ka mirušais saistīts ar abatiju. Statūtus zināja visi brāļi. Ja kādu nonāvēja ārpus abatijas, tad līķis netika identificēts. Tāpat kā brālis, kurš nolēca no Apaļā torņa, arī šis nokļūs Rennas morgā, un viņa mirstīgās atliekas galu galā tiks ap­bedītas nabagu kapā. Taču pirms tam mestra pienākums bi­ja sūtīt ziņojumu garīdzniekam, kas pasludinātu, ka mirstī­gās atliekas pieder baznīcai, un apsolītu kristīgu apbedīšanu, par kuru laicīgajai varai nav jāmaksā. Garīdznieki nekad ne­bija atteikušies to darīt.

De Rokfors nebija steidzies aizbraukt no Rennas. Vispirms viņš bija pārmeklējis Larsa Nela un Ernsta Skovila mājas, bet neko nebija atradis. Viņa vīri ziņoja, ka Žofrē nesis mugur­somu, ko automašīnu stāvvietā atdevis Markam Nelam. Tajā noteikti atradās abas nozagtās grāmatas.

Vai ir zināms, kurp viņi devušies? aizmugurējā sēdeklī iejautājās Kleridons.

De Rokfors norādīja uz ekrānu.

Drīz vien zināsim.

Izjautājot ievainoto brāli, kurš bija noklausījies Klerido­na sarunu Larsa Nela mājā, de Rokfors uzzināja, ka Žofrē gandrīz neko nav sacījis. Acīmredzot viņam Kleridons licies aizdomīgs. Sūtot Kleridonu turp, de Rokfors bija pieļāvis kļūdu.

Jūs apgalvojāt, ka varat atrast tās grāmatas.

Kāpēc mums tās vajadzīgas? Mums ir dienasgrāmata. Jāpievēršas tai un jāmēģina atšifrēt tas, kas tur ir.

Var jau būt, bet dc Rokforu uztrauca, ka Marks Nels no visa milzīgā arhīva izvēlējies tieši tās divas grāmatas.

Ja nu informācija tajās atšķiras no tās, kas ir dienasgrā­matā?

Vai jūs zināt, ar cik daudzām vienas un tās pašas infor­mācijas versijām esmu sastapies? Visa Rennas vēsture ir vie­nas vienīgas pretrunas, kas klājušās cita pār citu. Ļaujiet man papētīt jūsu arhīvus! Pasakiet, ko zināt jūs, un redzēsim, kas iznāks mums abiem kopā.

Laba doma, diemžēl pretēji iespaidam, ko de Rokfors radīja ordeņa brāļiem, viņš zināja ļoti maz. Viņš bija rēķi­nājies ar to, ka mestrs savam pēctecim būs atstājis vēstīju­mu, kurā ordeņa līderis allaž nodeva visu vajadzīgo infor­māciju nākamajam līderim, kā bija parasts, sākot no de Molē laikiem.

jums došu šādu iespēju. Tomēr vispirms jānokārto šī lieta.

De Rokfors atkal domāja par abiem mirušajiem brāļiem. Viņu nāvi visi brāļi uzskatīs par ļaunu zīmi. Būdams reliģis­ka apvienība, kurā valda stingra disciplīna, ordenis tomēr bija apbrīnojami māņticīgs. Turklāt vardarbīga nāve bija re­ta parādība un nu pāris dienu laikā šādā nāvē bija miruši jau divi brāļi. Iespējams, kopiena sāks apšaubīt viņa spēju to vadīt. Pārāk daudz, pārāk strauji, viņi sauks. Un de Rok­fors būs spiests noklausīties visus pārmetumus, jo viņš at­klāti bija uzstājies pret iepriekšējā mestra novēlējumu, pa da­ļai to darīdams tāpēc, ka mestrs bija ignorējis brāļu vēlmes.

De Rokfors uzaicināja, lai mašīnas vadītājs paskaidro, ko nozīmē rādījumi uz ekrāna.

Cik tālu ir līdz viņu mašīnai?

Divpadsmit kilometri.

De Rokfors skatījās pa logu uz Francijas lauku ainavu. Reiz vajadzēja tikai pacelt acis, un pie apvāršņa varēja redzēt kā­du torni. Līdz divpadsmitajam gadsimtam templiešiem šajā apvidū piederēja vairāk nekā trešā daļa no visiem viņu īpa­šumiem. Par templiešu valsti būtu vajadzējis kļūt visai Langdokai. De Rokfors hronikās bija lasījis par šiem plāniem. Cie­tokšņi, robežposteņi, krājumu noliktavas, fermas un klosteri bija izvietoti stratēģiskā kārtībā, un tos savienoja labi uzturē­ti ceļi. Divus gadu simtus tika rūpīgi sargāta ordeņa varenī­ba, un, kad viņiem neizdevās nosargāt īpašumus Svētajā ze­mē un beigu beigās bija jāatdod Jeruzaleme musulmaņiem, viņu mērķis bija gūt panākumus Langdokā. Viss veicās labi, līdz ordenim nāvējošu triecienu deva Filips Ceturtais. Intere­santi, ka hronikās nekad nebija pieminēta Rennes-le-Chāteau. Templiešu vēsturē pilsētai nekad nav bijusi nozīmīga loma. Templiešu nocietinājumi atradās citās vietās Odas ielejā, bet ne Redā, kā tolaik sauca kalna virsotni. Tagad nelielais cie­mats šķita kļuvis par notikumu centru un vienīgi godkārī­gā priestera un zinātkārā amerikāņu zinātnieka dēļ.

Mēs tuvojamies mašīnai, sacīja šoferis.

De Rokfors jau bija veicis piesardzības pasākumus. Trīs pārējie brāļi, kurus viņš bija atvedis uz Rennu, atgriezās aba­tijā, vienam bija brūce augšstilba mīkstajos audos no Žofrē raidītās lodes. Tātad kopumā trīs vīri bija ievainoti, divi mi­ruši. De Rokfors nosūtīja ziņu, ka pēc atgriešanās abatijā gri­bēs apspriesties ar saviem virsniekiem, lai apspiestu neap­mierinātību, bet vispirms vajadzēja noskaidrot, kur palicis viņa medījums.

Augšup, sacīja šoferis. Piecdesmit metri.

De Rokfors lūkojās pa logu un brīnījās par vietu, ko Ma­lons un viņa sabiedrotie izvēlējušies paslēptuvei. Dīvaini, ka viņi braukuši šurp.

Šoferis apturēja mašīnu, un viņi izkāpa.

Netālu bija novietotas citas automašīnas.

Paņem pārnēsājamo uztvērēju!

Viņi gāja uz priekšu, un divdesmit metrus tālāk brālis, kas nesa uztvērēju, apstājās.

Šeit!

De Rokfors cieši skatījās uz mašīnu.

Tā nav mašīna, kurā viņi izbrauca no Rennas.

Signāls ir spēcīgs.

De Rokfors pamāja. Cits brālis pārmeklēja mašīnas apakš­daļu un atrada magnētisko retranslatoru.

De Rokfors papurināja galvu un raudzījās uz Karkasonas mūriem, kas desmit metru attālumā slējās pret debesīm. Zā­lainajā laukumā kādreiz bijis pilsētas aizsarggrāvis. Tagad te bija stāvvieta tūkstošiem apmeklētāju, kuri ieradās katru die­nu, lai aplūkotu vienu no pēdējām viduslaiku pilsētām, ko vēl ieskāva mūri. Gadu simteņos nobrūnējušie akmeņi te atradās kopš laikiem, kad apkārtnē klejoja templieši. Mūri bija redzējuši albiģiešu krusta karus un vēl daudzas kaujas vēlā­kajos laikos. Un tie nekad nebija sagrauti, tie turējās kā īsts piemineklis izturībai.

Tomēr tie liecināja ari par gudrību.

De Rokfors zināja vietējo nostāstu no laikiem, kad asto­tajā gadsimtā pilsētā neilgi valdīja musulmaņi. Beigu beigās no ziemeļiem ieradās franki, lai atgūtu cietoksni, un sākās aplenkums. Uzbrukuma laikā tika nogalinats mauru karalis, un pilsētas mūrus vajadzēja sargāt viņa meitai. Viņa bija gud­ra un, nosūtot dažus viņas rīcībā esošos karapulkus pārskriet no viena sargtorņa uz citu, kā arī piebāžot ar salmiem mi­rušo kareivju apģērbu, radīja mānīgu iespaidu,, ka viņai ka­rotāju ir vairāk nekā īstenībā. Galu galā pārtikas un ūdens sāka trūkt abām pusēm. Tad karaļa meita pavēlēja noķert pēdējo vepri un izbarot tam pēdējo graudu bušeli un pār­meta cūku pāri mūrim. Tā atsitās pret zemi, un no pārplīsu­šā kuņģa izbira graudi. Franki jutās satriekti. Neticīgajiem arī pēc tik ilga aplenkuma, šķiet, bija diezgan pārtikas, lai barotu ar graudiem cūkas. Tāpēc franki atkāpās.

De Rokfors nešaubījās, ka tas ir tikai mīts, tomēr intere­sants stāsts par atjautību.

Arī Kotons Malons bija parādījis atjautību, piestiprinot elektronisko ierīci citai mašīnai.

Kas noticis? jautāja Kleridons.

Mēs esam maldināti.

Vai tā nav viņu mašīna?

Nē, monsieur. De Rokfors pagriezās un devās atpakaļ uz savu mašīnu. Kurp viņi devušies? Tad viņam prātā ienā­ca kāda doma. Viņš apstājās. Vai Marks Nels zina par Ka­siopeju Vitu?

Oui, teica Kleridons. Viņš runāja par Kasiopeju ar tēvu.

Vai būtu iespējams, ka viņi braukuši turp? Vita pēdējās dienās bija iejaukusies trīs reizes un vienmēr bijusi Malona pusē. Varbūt viņš bija nojautis, ka viņa būs sabiedrotā.

Nāciet! Viņš gāja uz mašīnu.

Ko mēs tagad darīsim? Kleridons gribēja zināt.

Skaitīsim lūgšanu.

Kleridons nekustējās.

Par ko?

Par to, lai mana nojauta izrādītos pareiza.

Malons bija saniknots. Henriks Torvaldsens bija zinājis daudz vairāk, bet nebija teicis ne vārda. Viņš norādīja uz Kasiopeju.

Vai viņa ir viena no jūsu draugiem?

Es viņu pazīstu sen.

Kopš laika, kad Larss Nels bija vēl dzīvs, vai ne?

Torvaldsens pamāja.

Vai Larss zināja, ka jūs esat pazīstami?

Nē.

Tātad jūs vazājāt aiz deguna ari viņu, Malons sacīja dusmu pilnā balsī.

Dānis bija spiests atmest izvairīgo toni. Galu galā viņš nu bija iedzīts stūri.

Koton, es saprotu, ka esat aizkaitināts. Taču vienmēr nav iespējams visu paskaidrot. Jāaplūko dažādi aspekti. Esmu pārliecināts, ka arī jūs rīkojāties tāpat, kad strādājāt ASV valdībai.

Malons nereaģēja.

Kasiopeja sargāja Larsu. Viņš uzskatīja Kasiopeju par traucēkli. Taču viņas patiesais uzdevums bija aizsargāt viņu.

Kāpēc to nevarēja viņam pateikt?

Larsam bija stūrgalvīga daba. Kasiopeja viņu vēroja klu­sībā, tā bija vienkāršāk. Diemžēl nebija iespējams pasargāt Larsu no viņa paša.

Stefānija spēra soli uz priekšu ar tādu sejas izteiksmi, it kā dotos kaujā.

Tieši tas bija teikts jūsu raksturojumā. Apšaubāmi motī­vi, sadarbības partneru maiņa, krāpniecība.

Tas mani aizvaino. Torvaldsens veltīja viņai niknu ska­tienu. Jo īpaši tāpēc, ka arī jūs abus aizsargāja Kasiopeja.

Pret to Malons nevarēja iebilst.

Tomēr vajadzēja pateikt to mums.

Kādēļ? Cik atceros, jūs bijāt cieši apņēmušies braukt uz Franciju, jo sevišķi jūs, Stefānija. Kāda jēga būtu jums kaut ko teikt? Es parūpējos, lai Kasiopeja būtu šeit ja nu viņa izrādītos jums vajadzīga.

Malons negrasījās pieņemt tik paviršu skaidrojumu.

Lai nu ko, Henrik, taču jūs būtu varējis kaut ko bilst par Reimonu de Rokforu, kuru jūs abi acīmredzot pazināt. Mēs te iekūlāmies kā mušas tīklā.

Tur nebija daudz, ko teikt, sacīja Kasiopeja. Kad Larss bija dzīvs, arī ordeņa brāļi viņu tikai vēroja, vairāk neko. Es nekad nebiju tikusies ar de Rokforu, vienīgi pēdē­jās pāris dienās. Zinu par viņu tikpat daudz, cik jūs.

Kā tad jūs paredzējāt viņa gājienus Kopenhāgenā?

Neparedzēju. Gluži vienkārši sekoju jums.

Es pat nenojautu jūsu klātbūtni.

Ko daru, to daru labi.

Aviņonā gan jums tik labi neveicās. Es pamanīju jūs ka­fejnīcā.

Un ko lai saka par jūsu gājienu ar salveti, ko nomētāt, lai novērotu, vai es jums sekošu? F.s gribēju, lai jūs zināt, ka esmu tur. Kad ieraudzīju Kleridonu, sapratu, ka de Rokfors arī ir turpat. Viņš uzmanījis Kleridonu jau vairākus gadus.

Kleridons stāstīja par jums, Malons teica, bet Avi­ņonā viņš jūs nepazina.

Viņš mani nekad nav redzējis. Kleridons zina vienīgi to, ko viņam stāstījis Larss Nels.

Kleridons to neteica, sacīja Stefānija.

Esmu pārliecināts, ka Ruā daudz ko nav pieminējis. Larss tā arī nesaprata, ka problēmas, ko viņam sagādā Kle­ridons, ir daudz nopietnākas par domstarpībām ar mani, teica Kasiopeja.

Tētis jūs nicināja, Marks sacīja.

Kasiopeja veltīja viņam vēsu skatienu.

Jūsu tēvs bija izcili gudrs cilvēks, taču viņam trūka iz­pratnes par cilvēka dabu. Viņa ieskats par pasauli bija vien­kāršots. Slepenās sakarības, ko viņš mēģināja atrast un ko pēc viņa nāves pētījāt jūs, bija daudz sarežģītākas, nekā va­rat iedomāties. Tās ir saistītas ar zināšanām, kuru meklēju­mos cilvēki zaudējuši dzīvību.

Mark, teica Torvaldsens, tas, ko par jūsu tēvu saka Kasiopeja, ir taisnība. Domāju, ka jūs pats to saprotat.

Tētis bija labs cilvēks un ticēja tam, ko darīja.

Jā. Tomēr viņš daudz ko paturēja sevī. Jūs nezinājāt, ka mēs bijām tuvi draugi, un man žēl, ka jūs neiepazināt viens otru. Taču jūsu tēvs gribēja paturēt mūsu kontaktu slepenī­bā, un es izturos ar cieņu pret viņa vēlēšanos pat pēc viņa nāves.

Jūs būtu varējis pateikt man, sacīja Stefānija.

Nē, nevarēju.

Kāpēc jūs to stāstāt tagad?

Kad jūs ar Kotonu izbraucāt no Kopenhāgenas, es de­vos tieši šurp. Sapratu, ka jūs galu galā atradīsiet Kasiopeju. Aizvakar vakarā viņa bija Rennā tieši tādēļ, lai pievērstu sev jūsu uzmanību. Sākumā es gribēju palikt nomaļus, lai jūs ne­uzzinātu, ka mēs ar Kasiopeju esam pazīstami, tomēr pār­domāju. Notikumi pavērsās tā, ka jums vajadzēja zināt pa­tiesību, tāpēc esmu šeit, lai jums to izstāstītu.

Ļoti laipni, ieteicās Stefānija. >

Malons cieši vērās vecā vīra viegli pievērtajās acīs. Tor-

valdsenam bija taisnība. Arī viņš daudzkārt bija spēlējis du­bultu spēli. Tāpat kā Stefānija.

Henrik, es ar šādām spēlēm neesmu nodarbojies vai­rāk nekā gadu. Izstājos tāpēc, ka vairs negribēju spēlēt. Draņķīgi noteikumi, bēdīgas izredzes. Taču šobrīd esmu iz­salcis, un atzīšos mani māc ziņkāre. Tāpēc paēdīsim, un jūs pastāstīsiet to patiesību, kas mums jāzina.

Lenčā pasniedza truša cepeti, pagatavotu ar garšvielām pētersīļiem, timiānu un majorānu -, svaigus sparģeļus, salā­tus un jāņogu desertu ar vaniļas krēmu. Kamēr ,viņi ēda, Malons centās izvērtēt situāciju. Namamāte šķita izturamies brīvi un vaļsirdīgi, bet Malonu viņas sirsnīgā attieksme ne­pārliecināja.

Vakarnakt pilī jūs tīši izaicinājāt de Rokforu, viņš tei­ca. Kur jūs apguvāt šo prasmi?

Iemācījos pati. No tēva esmu mantojusi drosmi, bet māte mani apveltīja ar izpratni par vīrieša prātu.

Malons smaidīja.

Var pienākt diena, kad nojauta jūs pieviļ.

Priecājos, ka jums rūp mana nākotne. Vai jūs, Amerikas aģentu, nojauta ir kādreiz pievīlusi?

Daudzkārt, un tāpēc gājuši bojā cilvēki.

Ari Henrika dēls?

Malonu aizvainoja dzēlīgā piezīme, turklāt viņa par šo no­tikumu neko nezināja.

Tāpat kā šeit, arī Amerikā tika sniegta nepareiza infor­mācija. Nepareiza informācija noved pie nepareiziem lēmu­miem.

Jaunais cilvēks nomira.

Kajs Torvaldsens nepareizajā laikā nokļuva nepareizajā vietā, paskaidroja Stefānija.

Kotonam taisnība, Henriks teica, pārtraukdams ēst.

Mans dēls nomira tāpēc, ka netika brīdināts par briesmām apkārtnē. Kotons bija tur un darīja, ko varēja.

Nebiju domājusi, ka vainojams viņš, sacīja Kasiopeja.

Man tikai nepatīk, ka viņš gribēja aizrādīt, kā darāms mans darbs. Es gluži vienkārši iedomājos, vai viņš prot darīt pats savējo. Viņš taču no darba aizgāja.

Torvaldsens nopūtās.

Piedodiet viņai, Koton! Viņa ir ļoti gudra, talantīga māksliniece, mūzikas pazinēja, senlietu kolekcionāra. Taču no tēva viņa mantojusi sliktas manieres. Kasiopejas mātei, lai Dievs mielo viņas dvēseli, piemita smalka takta izjūta.

Henriks iedomājas, ka viņš man ir tēva vietā.

Jums laimējies, Malons teica, uzmanīgi vērodams Ka­siopeju, ka es jūs toreiz Rennā nenotriecu no motocikla.

Negaidīju, ka jūs tik ātri tiksiet ārā no Magdalēnas tor­ņa. īpašuma uzraugi noteikti bija ļoti satraukti par izsisto logu. Stikls bija oriģināls.

Gaidu, kad pastāstīsiet to patiesību, par kuru ieminējā­ties, Stefānija sacīja Torvaldsenam. Dānijā jūs teicāt, lai es mēģinu labāk saprast to, ko jūs un Larss uzskatījāt par nozīmīgu. Tagad redzam, ka jūs šajā lietā esat iesaistīts daudz vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Jūs taču sapro­tat, ka tas rada aizdomas.

Labi. Kādas ir jūsu zināšanas par Jauno Derību? Tor­valdsens nolika dakšiņu.

Savāds jautājums, Malons nodomāja. Tomēr viņš zināja, ka Stefānija ir katoļticīgā un apmeklē baznīcu.

Sākumam varu teikt, ka tajā ietverti čgtri^ evaņģēliji Mat^,_Markai _Lūkas un Jāņa evaņģēlijs un tie visi stāsta par Jēzu Kristu.

Torvaldsens pamāja.

Vēsture apgalvo, ka Jaunā Derība, kā mēs to pazīstam, uzrakstīta četru pirmo gadsimtu laikā pēc Kristus, lai vispā­rinātu kristīgo mācību, kas toreiz veidojās. To patiešām no-

i zīmē vārds catholic "vispārīgs^'. Paturiet prātā, ka senajā ( pasaulē politika un reliģija nebija šķirtas. Kad pagānisms sāka panīkt un jūdaisms norobežojās, cilvēki meklēja kaut ko jau­nu. Jēzus sekotāji, ebreji, kas pieņēma atšķirīgus uzskatus, izstrādāja savu Vārda versiju, bet to pašu darīja arī karpokrati, esīni, nasīrii, gnostiķi un simt citu sektu, kas radās cita pēc citas. Tās pamazām izzuda, bet kat oliskā versija j>agla^ bļjās tā pēc, kajsp ēja vispārināt savu t icību^ Katoļi apveltīja Svētos^ rakstus ar tādu autoritāti, ka beigu beigās neviens i neuzdrošinājās apšaubīt tos, citādi tika pasludināts par ķeļ ceri. Taču Jaunajā Derībā ir daudz pretrunu.

v Malons ļoti cienīja Bībeli. Viņš bija lasījis gan to, gan daut dzus vēsturiski analītiskus rakstus par to un zināja par pret­runām. Katrs evaņģēlijs bija faktu, baumu, leģendu un mītu ļ mistrojums, kas neskaitāmas reizes tulkots, rediģēts un laļj^ts.

Atcerieties, kristīga baznīca veidojās Romas impērija, teica Kasiopeja. Lai pievilinātu sekotājus, baznīcas tēviem vajadzēja sacensties ne vien ar dažādiem pagānu uzskatiem, bet arī ar tajā pastāvošo jūdu ticību. Vajadzēja nošķirties no citiem. Jēzum vajadzēja būt kaut kam dižākam nekā tikai pravietim.

Kāds tam sakars ar visiem šiem notikumiem? Malons kļuva nepacietīgs. >

Padomājiet ja atrastos Kristus kauli,, ko tas nozīmētu kristietībai? ierunājās Kasiopeja. Kristietības pamatā ir fakts, ka Kristus miris pie krusta, augšāmcēlies un uzkāpis debesīs.

Tas ir ticības jautājums, Žofrē klusi teica.

Viņam taisnība, sacīja Stefānija. To nosaka nevis fakts, bet ticība.

Torvaldsens pašūpoja galvu.

Pagaidām izņemsim no vienādojuma šo elementu, jo ti­cība nepieļauj loģiku. Padomājiet! Ja cilvēks, ko sauc par Jēzu, ir eksistējis, kā Jaunās Derības hroniķi varēja kaut ko zināt par viņa dzīvi? Pārdomājiet kaut vai valodas dilemmu! Vgciļ Derība tika uzrakstīta_e breju _ valodā. Jaunā rakstīta grieķu val odā, un visiem izziņas materiāliem, ja tie vispār pastāvē­juši, vajadzēja būt rakstītiem aramiešu valodā. Tad rodas jau­tājums par pašiem izziņas avotiem '

Matejs un Lūka stāsta par Kristus kārdināšanu tuksnesī, bet, kad tas notika, Jēzus tur bija viens. Un Jēzus lūgšana Ģetzemanes dārzā. Lūka saka, Jēzus lūdzis Dievu akmens sviedieiia tālumā no mācekļiem. Kad viņš pie tiem atgriezās, tie bija aizmiguši. Tūlīt pēc tam Jēzu apcietināja, tad sita krustā. Nekur nav minēts, ka Jēzus būtu kādam stāstījis par lūgšanu vai par kārdināšanu tuksnesī. Tomēr evaņģēlijā tas aprakstīts ļoti sīki. Kā tas var būt?

Visos evaņģēlijos teikts, ka mācekļi pēc Jēzus apcietinā-/ šanas bēga. Tātad kopā ar viņu tie nebija, tomēr visos čet­ros evaņģēlijos sīki aprakstīta krustā sišana. Kur radušās tās detaļas? Tur stāstīts, ko darījuši romiešu kareivji, ko darījis Pilāts un Sīmanis. Kā to varēja zināt tie, kuri rakstīja evaņ­ģēlijus? Ticīgie teiktu, ka to viņiem iedvesis Dievs. Taču čet­ros evaņģēlijos, kas tiek dēvēti par Dieva Vārdu, pretrunu ir vairāk nekā līdzību. Kāpēc Dieva Vārds rada tikai apmul­sumu?

Varbūt nav mūsu ziņā to apšaubīt, teica Stefānija.

Pagaidiet, turpināja Torvaldsens. Pretrunu ir pārāk daudz, lai tās gluži vienkārši atvairītu. Palūkosimies vispā­rināti. Jāņa evaņģēlijā pieminēts daudz kas tāds, ko trīs pā­rējie, tā saucamie sinoptiskie evaņģēliji pilnīgi ignorē. Jāņa evaņģēlijā atšķiras arī vēstījuma tonis un pats stāstījums ir izsmalcinātāks. Tas atgādina gluži citu liecību. Taču klajāk pretrunas izpaužas Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Tie ir vie­nīgie, kur kaut kas teikts par Jēzus dzimšanu un izcelsmi, un pat šajā ziņā tur ir nesaskaņas. Matejs apgalvo, ka Jēzus izcelsme bijusi aristokrātiska, ka viņš bijis Dāvida pēctecis, tātad no karaliskas dzimtas. Lūka piekrīt, ka Jēzus cēlies no Dāvida cilts, tomēr norāda uz zemāku Jēzus izcelsmi. Mar­ka evaņģēlijā teikts gluži kas cits, tur runāts par nabaga gald­nieku.

Arī par Jēzus dzimšanu stāstīts atšķirīgi. Lūka teicis, ka viņu apmeklējuši aitu gani. Matejs runā par gudrajiem. Lū­ka teicis, ka svētā ģimene dzīvojusi Nācaretē un devusies uz Betlēmi, kur jaundzimušais Jēzus gulējis silītē. Matejs ap­galvo, ka ģimene bijusi pārticīga un dzīvojusi Betlēmē, kur piedzimis Jēzus, taču nevis kūtī, bet savā mājā.

Taču vislielākās pretrunas ir stāstījumos par krustā siša­nu. Evaņģēliji nav vienisprātis pat par datumu, kad tas no­ticis. Jāņa evaņģēlijā rakstīts, ka dienu pirms Lieldienām, ci­tos teikts, ka trīs dienas pēc tam. Lūka teicis, ka Jēzus bijis lēnprātīgs. Kā jērs. Matejs runā citādi Jēzus nācis nest nevis mieru, bet zobenļt. Atšķirīgi ir pat Pestītāja pēdējie vārdi. Ma­teja un Marka evaņģēlijos lasāms, ka Jēzus teicis: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi atstājis mani?" Lūka min, ka Jēzus teicis: "Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu." Jāņa evaņģēlijā vēl vienkāršāk: "Ir piepildīts." Torvaldsens apklusa un iemalkoja vīnu. Pilns ar pretrunām ir stāsts par augšāmcelšanos. Katrā evaņģēlijā atšķirīgi stāstīts par to, kurš gājis uz kapu, kas tur atrasts; nav skaidras pat nedēļas dienas, kad tas noticis. Un par Jēzus parādīšanos pēc aug­šāmcelšanās nav nekādas vienprātības. Vai nedomājat, ka Dievam vajadzētu būt konsekventam pašam savā Vārdā?

Par evaņģēliju variantiem uzrakstīts milzum daudz grā­matu, sacīja Malons.

Tā ir, atbildēja Torvaldsens. Un pretrunas evaņģēli­jos bijušas jau kopš paša sākuma. Senajos laikos tās tikpat kā neviens neievēroja, jo toreiz evaņģēliji nebija apkopoti, tos izplatīja katru atsevišķi visā kristīgajā pasaulē. Dažviet cilvēkiem labāk patika viens, citviet kāds cits no visiem četriem. Tas jau pats par sevi lielā mērā izskaidro atšķirī, bas. Paturiet prātā, ka evaņģēliju uzdevums bija parādīt Jēzus bijis Vecās Derības pareģotais mesija, tie nebija domā­ti kā neapstrīdama Jēzus biogrāfija.

Manuprāt, evaņģēliju saturu veido mutvārdu stāstījumi, kas tika pierakstīti vēlāk, Stefānija teica. Vai tad nav gluži saprotami, ka pierakstot radušās kļūdas?

Bez šaubām, atbildēja Kasiopeja. Agrīnie kristieši ti­cēja, ka Jēzus drīz atgriezīsies un pasaulei pienāks gals, tā­pēc nedomāja, ka vajadzētu kaut ko pierakstīt. Taču piecdes­mit gadus vēlāk, kad Pestītājs vēl nebija atgriezies, kļuva svarīgi iemūžināt faktus par Jēzus dzīvi. Tad tika uzrakstīts pirmais Marka evaņģēlijs. Pēc tam, aptuveni astoņdesmi­tajā gadā piekristus, radās Mateja un Lūkas evaņģēliji. Jāņa evaņģēlijs tapa daudz vēlāk, pirmā gadu simteņa beigās, tā­pēc tas ievērojami atšķiras no iepriekšējiem.

Ja evaņģēliji būtu pilnīgi vienādi, vai tad tas nevarētu izraisīt vēl lielākas aizdomas? jautāja Malons.

Evaņģēliji būtībā ir četras atšķirīgas Vārda versijas, teica Torvaldsens.

Tas ir ticības jautājums, atkārtoja Stefānija.

Allaž viens un tas pats, teica Kasiopeja. Tiklīdz ro­das kāda neskaidrība par Bībeles tekstiem, risinājums ir viegls. Ticība. Mister Malon, jūs esat jurists. Ja ar Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa sniegtajām liecībām būtu tiesā jāpie­rāda, ka Jēzus ir dzīvojis, vai zvērinātie atzītu šos pierādī­jumus par pietiekamiem?

Protams, jo Jēzus pieminēts visur.

Ja nu tai pašai tiesai vajadzētu nospriest, kurš no čet­riem evaņģēlijiem ir pareizs, kāds būtu lēmums?

Pareizi ir tie visi. Malons zināja īsto atbildi.

Kā tad jūs atrisinātu pretrunas starp šīm liecībām?

Malons neatbildēja, jo nezināja, ko teikt.

Ernsts Skovils reiz veica pētījumu, sacīja Torvaldsens. To man pastāstīja Larss. Skovils aprēķinājis, ka, savstar­pēji salīdzinot jebkuru jebkuru fragmentu no Mateja, Mar­ka un Lūkas evaņģēlijiem, atšķirību procentuālais lielums ir no desmit līdz četrdesmit procentiem. Un ar Jāņa evaņģēli­ju, kas nepieder pie sinoptiskajiem, atšķirību procents ir vēl lielāks. Tāpēc Kasiopejas jautājums ir vietā, Koton. Vai visiem četriem evaņģēlijiem kā pierādījumiem ir jelkāda vērtība? Ja nu vienīgi tie apliecina faktu, ka Jēzus ir dzīvojis.

Malons jutās spiests sacīt:

Vai pretrunas nevar izskaidrot ar to, ka rakstītāji pēc sava prāta sagrozījuši mutvārdu stāstījumu?

Torvaldsens pamāja.

Tā varētu būt. Taču pieņemt šo izskaidrojumu traucē nejaukais vārds ticība. Miljoniem cilvēku evaņģēlijus neuz­skata par mutvārdu nostāstiem, ko radījuši ebreji, kuri di­bināja jaunu reliģiju, cenšoties pārliecināt jaunpievērstos un atbilstoši savam laikam kaut ko stāstījumiem pievienojot vai izlaižot. Nē. Evaņģēliji ir Dieva Vārds, un to pamats ir aug­šāmcelšanās. Jo tas Kungs sūtījis savu dēlu mirt par cilvē­kiem, un tas, ka Jēzus fiziski augšāmcēlies un uzkāpis debe­sīs, atšķir kristietību no visām citām reliģijām.

Vai templieši tam tic? Malons pagriezās pret Marku.

Templiešu ticībā pastāv gnosticisma elements. Zināša­nas brāļiem tiek sniegtas pakāpeniski, un visu zina tikai tie, kas ordenī sasnieguši augstāko līmeni. Taču kopš tā laika, kad pēc tīrīšanas tūkstoš trīs simti septītajā gadā tika no­zaudēts Lielais mantojums, pilnīgu zināšanu nav nevienam.

Ko viņi par Jēzu Kristu domā mūsdienās? Malons gri­bēja zināt.

Templieši raugās vienādi gan uz Veco, gan uz Jauno De­rību. Viņi uzskata, ka jūdu pravieši Vecajā Derībā paredzējušij^esij^jitnākšailU» un Jaunajā Derībā rakstīts, ka šis pa­reģojums piepildījies.

Tāpat kā ebreji, teica Torvaldsens, un es varu runāt viņu vārdā, jo pats esmu ebrejs. Kristieši gadu simteņiem ap­galvojuši, ka ebreji nav atzinuši mesiju, kad viņš atnācis, tā­pēc Dievs radījis jaunu Izraēlu kristīgās baznīcas veidolā, lai tā ieņemtu ebreju Izraēlas vietu.

"Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem," Ma­lons nomurmināja, citējot Mateja vārdus par to, ka jūdi lab­prātīgi uzņemas vainu.

Torvaldsens pamāja.

Šī frāze tika izmantota divus tūkstošus gadu, lai pama­totu ebreju nogalināšanu. Ko cilvēki varētu gaidīt no Dieva, ja viņi atraidījuši Viņa dēlu kā mesiju? Vārdi, kurus kāds ne­pazīstams evaņģēliju pierakstītājs nezin kāda iemesla dēļ uz­rakstījis, kļuva par aicinājumu slepkavot.

Beigu beigās kristieši norobežojās no pagātnes, domu turpināja Kasiopeja. Pusi no Bībeles viņi nosauca par Veco Derību, otru pusi par Jauno Derību. Viena puse ebrejiem,, otra kristiešiem. Vecās Derības izraēļu divp adsm it ciltis Jaunajā Derībā pārvērtās par divpadsmttjīpustuļiērnTPagānu un jūdu uzskati tika asimilēt^^īf^pārvēidoti. Saskaņa ar Jau­no Derību Jēzus piepildīja Vecās Derības pravietojumus, tā­dējādi pierādot tiesības uz mesijas lomu. Ideāli izveidota sis­tēma īstais vēstījums, pielāgots auditorijas vajadzībām, kas kristietībai nodrošināja valdošo stāvokli Rietumu pasaulē.

Parādījās apkalpotāji, un Kasiopeja norādīja, lai aizvāc traukus. Glāzēs atkal ielēja vīnu un pasniedza kafiju. Kad ap­kalpotāji aizgāja, Malons jautāja Markam:

Vai templieši tic, ka Kristus ir augšāmcēlies?

Kuri templieši?

Savāds jautājums. Malons paraustīja plecus.

Mūsdienu templieši, protams, tic. Ar dažiem iebildu­miem ordenis tomēr ievēro tradicionālo katoļu doktrīnu. Lai to saskaņotu ar statūtiem, izdarīja dažus pielāgojumus, taču tas bija nepieciešams visos klosteros. Taču tūkstoš trīs simti septītajā gadā? Es nezinu, kam viņi ticēja. To laiku hronikas ir šifrētas. Kā jau teicu, par šo jautājumu būtu varējuši iz­teikties vienīgi ordeņa augstākie vadītāji. Vairākums templie­šu bija,Analfabēti. Pat Žaks de Molē neprata ne lasīt/ne rakstīt. Tāpēc daži ordeņa brāļi noteica pārējo uzskatus. Pro­tams, toreiz pastāvēja Lielais mantojums, tāpēc, manuprāt, redzēt nozīmēja ticēt.

Kas ir tas Lielais mantojums?

Es labprāt vēlētos to zināt. Informācija par to ir nozau­dēta. Hronikās par to gandrīz nekas nav teikts. Manuprāt, tas ir pierādījums uzskatiem, kam ticēja ordenis.

Vai tādēļ viņi to meklēja? jautāja Stefānija.

Līdz pēdējam laikam viņi tā īsti nemaz nemeklēja. Par Lielā mantojuma atrašanās vietu tikpat kā nekas nebija zi­nāms. Taču mestrs teicis Žofrē, ka, viņaprāt, tētis bijis uz pa­reizām pēdām.

Kāpēc tas tik ļoti vajadzīgs de Rokforam? Malons jau­tāja Markam.

Ja atrastos Lielais mantojums, tad atkarībā no tā, kas tajā atrodas, tas varētu veicināt ordeņa atkārtotu parādī­šanos uz pasaules skatuves. Zināšanas, kas tam pieder, tur­klāt varētu pašos pamatos mainīt kristīgo pasauli. De Rok­fors vēlas atmaksāt pasaulei to, kas nodarīts ordenim. Viņš grib, lai tiek atmaskota katoļu baznīcas liekulība un atjau­nota ordeņa labā slava.

Ko jūs ar to domājat? Malons nesaprata.

Viena no apsūdzībām, kas tūkstoš trīs simti septītajā gadā tika izvirzīta templiešiem, bija elku pielūgšana. Tem­plieši it kā godājuši kauTISdubārdaumgā^ ne­kad netika pierādīts. Taču pat katoļi vēršas ar lūgšanām pie tēliem, piemēram, pie Turīnas līķauta.

Malons atcerējās, kas vienā no evaņģēlijiem teikts par Kristus nāvi: "Tad viņi satina Jēzus miesas audeklā kopā ar smaržām." Šis bija tik svēts simbols, ka vēlāk pāvests izde­va dekrētu, lai par audeklu allaž noturētu misi. Marka mi­nētais Turīnas līķauts bija skujiņveida rakstā austs audekls, uz kura bija redzams vīrieša atveids sešas pēdas garš, ar taisnu degunu, ar matiem, kas slīga līdz pleciem un galvvi­dū bija izšķirti ar celiņu, ar pilnu bārdu un durtām brūcēm rokās, pēdās un galvas ādā, kā arī pātagas cirtienu brūcēm uz muguras.

Tēls, kas redzams uz līķauta, teica Marks, neatveido Kristu. T^J2ļja_ŽaJsЈ_iie_MQlē. Viņu apcietināja tūkstoš trīs simti septītā gada oktobrī, bet tūkstoš trīs simti astotā gada janvārī pienagloja pie durvīm Parīzes templī gandrīz tāpat, kā sita krustā Kristu. Viņi ņirgājās par de Molē, jo viņš neticēja Kristum kā Pestītājam. Francijas lielinkvizitors Gijoms Imbērs vadīja spīdzināšanu. Pēc tam de Molē ietina audekla līķautā, ko ordenis glabāja Parīzes templī iniciācijas ceremoniju izdarīšanai. Tagad mēs zinām, ka pienskābe un asinis no de Molē savainotā auguma sajaucās ar vīraku, ar ko bija piesātināts audekls, un radīja tēlu. Mūslaikos ir lī­dzīgs gadījums. Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit pirmajā gadā kāds vēža slimnieks Anglijā palagos bija atstājis gan­drīz tādus pašus nospiedumus.

Malons atcerējās, ka astoņdesmito gadu beigās baznīca bei­dzot atteicās no tradīcijas un atļāva izmeklēt Turīnas līķautu mikroskopiski un ar radioaktīvā oglekļa metodi. Rezultāti pa­rādīja, ka uz tā nekas nav zīmēts vai uzvilkts ar otu. lekrāsojums bija vienā audekla pusē, un izrādījās, ka līķauts radies nevis pirmajā gadsimtā, bet laikā aptuveni no trīspadsmitā gadsimta beigām līdz četrpadsmitā gadsimta vidum. Taču daudzi šīs atradnes apšaubīja, apgalvojot, ka izmeklētais pa­raugs ir bojāts vai ņemts no kādas oriģināla labotas versijas.

Tēls uz līķauta atbilst de Molē fiziskajām īpašībām, Marks teica. Tās aprakstītas hronikās. Kad viņu spīdzinā­ja, mati bija atauguši un bārda nekopta. Audeklu, kurā bija ietīts de Molē līķis, no Parīzes tempļa paņēmis kāds Žofrē de Šarnī radinieks. De Šarnī tūkstoš trīs simti četrpadsmi­tajā gadā sadedzināts uz sārta kopā ar de Molē. Ģimene līķ­autu glabājusi kā relikviju un vēlāk ievērojusi, ka uz tā re­dzams tēls. Līķauts sākumā attēlots uz reliģiska medaljona aptuveni tūkstoš trīs simti trīsdesmit astotajā gadā, bet ap­skatei pirmo reizi izstādīts tūkstoš trīs simti piecdesmit sep­tītajā gadā. Tad ļaudis uzreiz to saistījuši ar Kristu, un de Šarnī ģimene nav centusies izgaisināt šo nepareizo priekš­statu. Sešpadsmitā gadsimta beigās baznīca pārņēmusi līķ­autu savā īpašumā, pasludinot to par achcrojntci "tāds, kas nav cilvēka roku darināts" -, par svētu relikviju. De Rok­fors grib atgūt līķautu. Tas pieder ordenim, ne baznīcai.

Tā ir muļķība. Torvaldsens pašūpoja galvu.

Viņš domā citādi.

Malons ievēroja Stefānijas aizkaitināto izteiksmi. Viņa teica:

Bībeles stunda bija aizraujoša, Henrik, bet es arvien vēl gaidu patiesību par to, kas šeit notiek pašreiz.

Jūs nu gan esat dedzīga. Dānis pasmaidīja.

Man ir strauja daba. Stefānija izņēma tālruni. Ar jūsu atļauju teikšu skaidri ja dažu turpmāko minūšu laikā ne­saņemšu kādu atbildi, zvanīšu uz Atlantu. Man tas Reimons de Rokfors jau ir līdz kaklam, tāpēc darīšu zināmu atklātī­bai par šīm dārgumu medībām. Jābeidz niekoties.

Izdzirdējis Stefānijas paziņojumu, Malons saviebās. Viņš jau bija paredzējis, ka viņai galu galā beigsies pacietība.

To tu nedrīksti darīt, Marks teica mātei. Valdības iesaistīšanās būtu pēdējais, kas mums vajadzīgs.

Kāpēc gan ne? Stefānija jautāja. Abatija jāpārmeklē. Lai ko viņi tur dara, tas nekādā ziņā nesaistās ar reliģiju.

Gluži otrādi, Žofrē ierunājās drebošā balsi. Tur val­da dzija svētbijība. Brāji ziedojas mūsu Kungam. Viņu dzī­ve ir kalpošana Dievam.

Un līdztekus jūs apgūstat zināšanas par sprāgstvielām, tuvcīņas mākslu un prasmi šaut kā snaiperi. Vai jums tas ne­šķiet pretrunīgi?

Nebūt ne, iebilda Torvaldsens. Paši pirmie templie­ši ziedoja dzīvi Dievam un bija prasmīgi karotāji.

Stefāniju teiktais neiespaidoja.

Tagad nav trīspadsmitais gadsimts. De Rokforam ir savs plāns un arī vara, lai šo plānu uzspiestu citiem. Mūs­dienās tādus cilvēkus sauc par teroristiem.

Tu esi tāda pati kā agrāk, Marks dusmīgi izgrūda.

Jā, esmu. Es joprojām uzskatu, ka slepenas organizāci­jas, kurām pieder nauda, ieroči un modernas noklausīšanās ierīces, ir aizdomīgas un var sagādāt nepatikšanas. Mans darbs ir tikt ar tādām galā.

Šis jautājums uz tevi neattiecas.

Kāpēc tad tavs mestrs mani iesaistīja?

Labs jautājums, nodomāja Malons.

Tu to nesaprati, kad bija dzīvs tētis, un nesaproti arī tagad.

Kāpēc tad tu neizskaidro?

Mister Malon, laipni ieteicās Kasiopeja. Vai jūs ne­vēlētos apskatīt pils restaurācijas projektu?

Acīmredzot namamāte vēlējās runāt ar viņu zem četrām acīm. Jauki arī Malons gribēja viņai šo to jautāt.

Labprāt.

Kasiopeja atstūma krēslu un piecēlās.

Ļaujiet, es jums parādīšu. Pārējie varēs aprunāties acīmredzot tas ir nepieciešams. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Mēs ar misteru Malonu drīz atgriezīsimies. .

Malons kopā ar Kasiopeju izgāja no mājas spilgtajā pēc­pusdienas saulē.

Kad pili pabeigs, Kasiopeja teica, tā būs tieši tāda kā trīspadsmitajā gadsimtā.

Tas ir vērienīgs pasākums.

Man sagādā prieku tādi pasākumi.

Viņi iegāja būvlaukumā pa platiem koka vārtiem un de­vās iekšā tādā kā šķūnī ar smilšakmens sienām izrādījās, ka tur atrodas moderns viesu uzņemšanas centrs. Viņpus va­rēja redzēt strādājam vismaz simt cilvēkus, no turienes plū­da putekju un zirgu smārds.

Ielikti visi pamati, un tiek būvēts rietumu aizsargmū­ris, Kasiopeja teica un norādīja turp. Grasāmies celt stū­ru torņus un ēkas. Taču vajadzīgs laiks. Jāgatavo ķieģeļi un java, jāapstrādā akmens un kokmateriāli tieši tā, kā pirms septiņiem simtiem gadu, izmantojot tieši tādas pašas meto­des un rīkus, pat ģērbjoties tādās pašās drēbēs.

Vai viņi arī ēd tāpat kā toreiz?

Esam piemērojušies mūsdienām. Viņa pasmaidīja.

Kasiopeja veda Malonu pa būvlaukumu, tad pa stāva kal­na nogāzi uzveda nelielā pakalnā, no kurienes visu varēja skaidri redzēt.

Es bieži nāku šurp. Simt divdesmit vīri un sievas tur lejā strādā pilnu darbadienu.

Tas tik ir algu saraksts!

Tā nav liela maksa par to, lai varētu skatīt vēsturi at­dzīvojamies.

Jums ir iesauka Ingenieur. Vai tā jūs sauc viņi? Inže­niere?

Tā mani iedēvēja personāls. Esmu studējusi viduslaiku celtniecības tehniku. Pati esmu visu projektējusi.

Vai zināt, no vienas puses, jūs esat visai iedomīga un nejauka. No otras puses interesants cilvēks.

Es saprotu, ka mana piezīme par to, kas notika ar Henrika dēlu, bija nevietā. Kāpēc jūs nedevāt pretī?

Kāda jēga? Jūs nemaz nezinājāt, par ko runājat.

Centīšos turpmāk neizsacīt pārsteidzīgus spriedumus.

Malons iesmējās.

Šaubos, vai tas jums izdosies'. Taču es neesmu jūtelīgs. Man jau sen uzaugusi bieza āda. Tādā darbā kā manā tas ir vajadzīgs.

Jūs taču esat atvaļinājies.

No tā nav iespējams aiziet pavisam. Es tikai retāk nokļūstu ugunslīnijā.

Tātad Stefanijai Nelai jūs palīdzat gluži vienkārši kā draugs?

Tas šķiet dīvaini, vai ne?

Nepavisam. Būtībā tas pilnīgi atbilst jūsu personībai.

Malonu tas ieinteresēja.

Ko jūs zināt par manu personību?

Kad Henriks mani lūdza iesaistīties šajā lietā, es daudz ko uzzināju par jums. Man ir draugi, kuri strādā turpat, kur iepriekš jūs. Viņi ir ļoti augstās domās par jums.

Priecājos dzirdēt, ka mani atceras.

Cik daudz jūs zināt par mani? Kasiopeja jautāja.

Pavisam nedaudz.

Man piemīt daudz dīvainību.

Tad jūs labi saprotaties ar Henriku.

Redzu, jūs viņu labi pazīstat. Kasiopeja pasmaidīja.

Cik sen viņu pazīstat jūs?

Kopš bērnības. Viņš pazina manus vecākus. Pirms dau­dziem gadiem viņš man pastāstīja par Larsu Nelu. Mani sa­valdzināja Larsa darbs. Tāpēc kļuvu par Larsa sargeņģeli, lai gan viņš mani uzskatīja par īstu sātanu brunčos. Diemžēl nevarēju Larsam palīdzēt viņa dzīves pēdējā dienā.

Vai jūs tur bijāt?

Kasiopeja papurināja galvu.

Viņš bija aizceļojis uz kalniem dienvidos. Es biju te, kad Henriks piezvanīja un pateica, ka atrasts viņa līķis.

Vai viņš izdarīja pašnāvību?

Larsam, protams, bija nosliece uz skumjām. Turklāt viņš jutās vīlies, viņu vajāja neveiksmes. Tik daudz bija amatie­ru, kuri izmantoja viņa darbu un sagrozīja to līdz nepazīša­nai. Lai kā viņš centās, viņam neizdevās atrisināt noslēpumu. Tāpēc domāju, ka tā varēja būt pašnāvība.

No kā jūs viņu sargājāt?

Daudzi centās bāzt degunu viņa pētījumos. Lielākoties tie bija godkārīgi dārgumu mednieki, bet tad parādījās Reimona de Rokfora vīri. Par laimi, man allaž izdevās palikt nepamanītai.

Tagad de Rokfors ir mestrs.

Kasiopeja sarauca uzacis.

Tāpēc viņš vēl jo cītīgāk turpinās meklējumus. Tagad viņa pārziņā ir visi templiešu īpašumi.

Kasiopeja acīmredzot neko nezināja par Marku Nelu un par to, kur viņš pavadījis piecus pēdējos gadus, tāpēc Ma­lons viņai to pastāstīja, tad sacīja:

Marks zaudēja de Rokforam jaunā mestra vēlēšanās.

Tātad viņu attiecības ir naidīgas?

Daļēji. Tomēr tas neizskaidro visu, Malons domāja, raudzīdamies lejup uz zirga pajūgu, kas pa sauso zemi vir­zījās uz mūra pusi.

šodien darbs domāts apskatei, viņa teica, ievērojusi, kurp skatās Malons. Tā ir daļa no izrādes. Nopietnu celt­niecību sāksim atkal rīt.

Uzraksts viņā pusē vēsta, ka būs vajadzīgi trīsdesmit gadi, lai pili pabeigtu.

Protams.

Kasiopejai taisnība. Viņai patiešām piemita dīvainības.

Es tīši pametu Larsa dienasgrāmatu Aviņonā, lai de Rok­fors to atrod.

Tāda vēsts ārkārtīgi izbrīnīja Malonu.

Kāpēc?

Henriks gribēja pats runāt ar Marku un viņa māti. Tā­pēc mēs atnācām uz šejieni. Turklāt viņš teica, ka jūs esat godavīrs. Es reti kuram ticu uz vārda, bet Henriks ir viens no šiem retajiem. Tāpēc es jums pastāstīšu to, ko nezina ne­viens cits.

Marks klausījās Henrika skaidrojumā. Tas, šķiet, intere­sēja arī viņa māti, bet Žofrē, gandrīz nemirkšķinādams, ti­kai skatījās vienā punktā kā transa stāvoklī.

Pienācis laiks, kad jums skaidri jāsaprot tas, kam Larss ticēja, Henriks teica Stefanijai. Varbūt jūs domājāt, ka viņš ir neprātis, kas dzenas pēc dārgumiem, bet tas nebija tiesa. Viņa meklējumiem bija nopietns pamats.

Nelikšos ne zinis par apvainojumu, jo gribu dzirdēt, kas jums sakāms.

Torvaldsena skatienā varēja jaust vieglu aizkaitinājumu.

Larsa teorija bija vienkārša, lai gan būtībā tā nebija ti­kai viņa teorija.. Lielāko daļu formulēja Ernsts Skovils. Šī teo­rija ietvēra jaunu viedokli par Jaunās Derības evaņģēlijiem un īpaši par to, kas tajos teikts par augšāmcelšanos. Kasio­peja par to jau ieminējās. ^ Sāksim ar Marka evaņģēliju. Tas bija pats pirmais, uzrak­stīts aptuveni septiņdesmitajā gadā, varbūt pat vienīgais evaņģēlijs, kas bija agrīno kristiešu rīcībā pēc Kristus nāves. Tajā iekļauti sešsimt sešdesmit pieci pa nti, tomēr tikai asto­ņos runāts par augšāmcelšanos. Pats ievērojamākais notP kums pieminēts tik īsi. Kāpēc? Atbilde ir vienkārša. Kad ti­ka rakstīts Marka evaņģēlijs, stāsts par augšāmcelšanos vēl nebija izveidots, un evaņģēlijs beidzas, nepieminot, ka mā­cekļi ticēja Jēzus ir augšāmcēlies. Toties tur teikts, ka^mā­cekļi aizbēga. Marka versijā par notikušo pie kapa atnāk ti­kai sievietes, un viņas neklausa rīkojumam pateikt mācekļiem, lai iet uz Galileju, jo tur viņi varēs tikties ar aug­šāmcēlušos Jēzu. Arī sievietes ir apjukušas un bēg, nevienam ļ nestāstot, ko redzējušas. Eņģeļu nav, tikai baltās drānās tēr­pies jauneklis, kas mierīgi pavēsta viņš ir augšāmcēlies. Nav sargu, nav sviedrauta, nav Kunga, kas augšāmcēlies.

Marks zināja, ka viss, ko runā Torvaldsens, ir patiesība. Viņš bija rūpīgi studējis evaņģēlijus.

Mateja liecība top desmit gadus vēlāk. Tad romieši jau bija izlaupījuši Jeruzālemi un iznīcinājuši templi. Daudzi jū­di aizbēga uz grieķu zemēm. Ortodoksālie ebreji, kuri pali­ka Svētajā zemē, jaunos kristiešus uzskatīja par tikpat lielu

apgrūtinājumu kā romiešus. Ortodoksālo ebreju un topošo ^ kristīgo ebreju attiecības bija naidīgas. Mateja evaņģēliju,, šķiet, rakstījis kāds nezināms ebreju kristietis. Marka evaņ­ģēlijā bija daudz nenoskaidrotu jautājumu, tāpēc Matejs mai-ļ nīja šo nostāstu atbilstoši viņa nemierīgajam laikposmam. \parNu par augšāmcelšanos pavēsta eņģelis. Viņš nāk reizē ) ar zemestrīci, viņa skats līdzinās zibenim. Sargi sastingst. Eņļ ģelis noveļ no kapa akmeni un apsēžas uz tā. Sievietes dreb ļ bailēs, kas ļoti drīz pārvēršas priekā. Pretstatā sievietēm Marka evaņģēlijā šeit viņas steidzas pastāstīt mācekļiem par notikušo un sastop augšāmcēlušos Kristu. Nu pirmo reizi tiek aprakstīts Kungs, kas augšāmcēlies. Un ko sievietes da­rīja?

Viņas apskāva Kristus kājas un pielūdza viņu, Marks klusi teica. Pēc tam Jēzus parādījās mācekļiem un pasludi­nāja, ka viņam dota visa vara debesīs un virs zemes. Viņš sacīja mācekļiem, ka būs ar viņiem līdz pasaules galam.

Kāda pārvērtība! teica Torvaldsens. Jūdu mesija, saukts par Jēzu, kļuvis par Kristu visas pasaules glābēju. Mateja evaņģēlijā viss attēlots daudz spilgtāk. Arī brīnumaināk. Tad ap deviņdesmito gadu parādās Lūkas evaņģēlijs. Tajā laikā ebreju TcristieSTvel vairāk bija attālinājušies no jūdaisma, tāpēc Lūka radikāli pārveidojis stāstu par augšām­celšanos, lai piemērotos savam laikam. Pie kapa atkal ir sie­vietes, bet šoreiz viņas atrod kapu tukšu un iet to pavēstīt mācekļiem. Atgriežas Pēteris un redz tikai nomestos līķau­tus. Tad Lūka pastāsta par notikumu, kas nekur citur Bībelē nav aprakstīts. Jēzus iet kopā ar mācekļiem, bet in maskējies^lai viņu nepazītu, ietur maltīti kopā ar viņiem, bet, tikko viņrjēziTļpāzist,"Viņš" nozūd. Pec tām~Jēzus velfeiz satie­kas ar visiem mācekļiem, tie šaubās par viņa fizisko realitāti, tāpēc Jēzus atkal ēd kopā ar viņiem, tad attālinās un pace­ļas debesīs tas stāstīts tikai Lūkas evaņģēlijā. Kas ir notij cis? Nu Kristus, kas augšāmcēlies, izraisa aizgrābtības jūtas. <

Marks templiešu arhīvos bija lasījis līdzīgus Svēto rakstu analīzes materiālus. Mācīti brāļi gadu simteņiem bija studē­juši Vārdu, ievērodami kļūdas, izvērtēdami pretrunas un iz­teikdami hipotēzes par pretrunīgajiem vārdiem, datumiem, vietām un notikumiem.

Tad ir Jāņa evaņģēlijs, teica Torvaldsens. Tas rak­stīts visvēlāk, ap simto gadu pēc Kristus. Šajā evaņģēlijā ir tik daudz atšķirību, ka gandrīz vai šķiet Jānis runā par glu­ži citu Kristu. Viņš nav dzimis Betlēmē, bet Nācaretē. Pārē­jos evaņģēlijos teikts, ka Jēzus sludinājis trīs gadus, Jāņa evaņģēlijā tikai vienu. Jāņa evaņģēlijā Pēdējās vakariņas no­tiek dienu pirms Lieldienām, un krustā sišana dienā, kad tiek upurēts Lieldienu jērs. Pārējos evaņģēlijos ir atšķirīgi. Tur­klāt tajos rakstīts, ka Jēzus izdzinis augļotājus no tempļa die­nu pēc iejāšanas Jeruzalemē, bet Jāņa evaņģēlijā tas notiek sludināšanas sākumā.

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna viena iet uz kapu un atrod to tukšu. Viņai pat prātā nenāk augšāmcelšanās, viņa domā, ka līķis nozagts. Tikai tad, kad viņa atgriežas ar Pē­teri un otru mācekli, viņa redz divus eņģeļus. Tad tie abi pār­vēršas par Jēzu.

Raugieties, kā pārvērtusies šī viena detaļa kas bijis ka­pā. Marka evaņģēlija jaunais, baltās drānās tērptais vīrietis Matejam kļūst par žilbinošu eņģeli, Lūkam jau ir divi eņģe­ļi, bet Jānim divi eņģeļi pārvēršas par Jēzu. Un vai Kungs, kas augšāmcēlies, dārzā parādās nedēļas pirmajā dienā, kā kristiešiem allaž teikts? Marks un Lūka to noliedz. Matejs raksta, ka tā patiešām bijis. Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalē­na sākumā viņu tur neredz, bet pēc tam ierauga. Pilnīgi skaidrs, ka laika gaitā augšāmcelšanās padarīta arvien brī­numaināka, lai pielāgotos pasaulei.

Tātad jūs neturaties pie principa, ka Bībele ir nekļūdīga? jautāja Stefānija.

-*Bībelē nekas nav precīzs. Tā ir leģ enda, kas pilna ar pretrunām, un izskaidrot tās var vienīgi, ņemot palīgā ticī­bu. Tas varbūt derēja pirms tūkstoš gadiem vai pat pirms pieciem simtiem gadu, taču tagad šāds skaidrojums vairs ļ nav pieņemams. Mūsdienās cilvēka prāts apšauba. Jūsu vīrs ļ apšaubīja.

1 Ko tad Larss bija nodomājis darīt?

Neiespējamo, nomurmināja Marks.

Stefānija palūkojās uz dēlu ar savādu, izprotošu skatienu.

Tomēr tas viņu neatturēja. Viņas balss skanēja klusi un melodiski, it kā viņa nupat būtu sapratusi kādu ilgi slēp­tu patiesību. Pat ja viņš neko neatrada, viņš bija brīnišķīgs sapņotājs.

Taču viņa sapņiem bija reāls pamats, sacīja Marks. Templiešiem reiz bija zināms tas, ko tētis gribēja uzzināt. Arī tagad viņi lasa un studē Svētos rakstus, kuri nav iekļauti Jaunajā Derībā. Filipa evaņģēliju, Barabas vēstuli, Pētera ak­tus, apustuļu vēstules, Jāņa slepeno grāmatu, Marijas evaņ­ģēliju, Didache. Un Toma evaņģēliju, kas varbūt vispareizāk atstāsta to, ko Jēzus varēja runāt, jo nav neskaitāmi daudz reižu tulkots un labots. Daudzi tā saucamie ķecerīgie teksti atklāj pārsteidzošus jaunumus. Tieši tāpēc templieši ir īpaši. Tas ir patiesais viņu spēka avots. Nevis vara vai bagātība, bet zināšanas.

Malons stāvēja paēnā zem slaidām papelēm, kas auga pa­kalnā. Pūta svaigs vējš, mazinot saules svelmi. Viņš gaidīja, līdz Kasiopeja pastāstīs to, ko nezina neviens cits.

Kāpēc jūs ļāvāt de Rokforam paņemt Larsa Nela die­nasgrāmatu?

Tāpēc, ka tai nav nekādas vērtības. Viņas tumšajās acīs pazibēja jautra dzirkstelīte.

Man šķita, ka tur ir Larsa domas. Informācija, ko viņš nekad nepublicēja. Šifra atslēga noslēpumam.

Daļēji tas ir tiesa, bet nekādas atslēgas gan tur nav. Tas, ko Larss tur rakstīja, bija domāts tieši templiešiem.

Vai Kleridons to zina?

Droši vien ne. Larss bija noslēgts cilvēks. Visu viņš ne­stāstīja nevienam. Reiz viņš teica, ka tādu darbu kā viņējais var izturēt tikai paranoiķis.

Kā jūs zināt, ka tas bija paredzēts templiešiem?

To zināja Henriks. Sīkumus Larss nekad nestāstīja, bet pateica Henrikam, ka viņam bijuši kontakti ar templiešiem. Larss apgalvoja, ka vairākas reizes runājis ar ordeņa mestru. Beigu beigās parādījās de Rokfors viņš bija agresīvs un ne­iecietīgs. Tāpēc Larss uzrakstīja dienasgrāmatu, kurai uzma­nību varētu pievērst de Rokfors. Larss rīkojās gandrīz vai kā Sonjērs, kad savulaik novirzīja uzmanību no patiesības.

Vai templiešu mestrs to zināja? Kad Marku aizveda uz abatiju, dienasgrāmata viņam bija līdzi. Mestrs turēja to pa­slēptu un tikai pirms mēneša nosūtīja Stefanijai.

Grūti teikt. Tomēr, ja mestrs sūtīja dienasgrāmatu Ste­fanijai, viņš, iespējams, aprēķināja, ka de Rokfors to medīs. Acīmredzot mestrs gribēja, lai šajā lietā iesaistās Stefānija, un šis bija pats labākais veids, kā viņu ieinteresēt.

Malonam bija jāatzīst, ka gājiens bijis gudrs. Un tas izde­vies.

Mestrs noteikti domāja, ka Stefānija izmantos visus lī­dzekļus, kas viņas rīcībā, lai veicinātu meklējumus, Kasio­peja teica.

Viņš nepazina Stefāniju. Pārāk stūrgalvīga. Sākumā viņa mēģināja rīkoties viena.

Tomēr palīgos gadījāties jūs.

Man paveicās.

Nu, tas nemaz nav tik bēdīgi. Citādi mēs nebūtu iepa­zinušies.

Es jau teicu man paveicās.

Uzskatīšu to par komplimentu, lai nejustos sāpināta.

Domāju, ka jūs tik viegli nemaz nevar Sāpināt.

Jūs labi tikāt galā Kopenhāgenā, vina sacīja. Arī Roskildē.

Vai jūs bijāt katedrālē?

Vienu brīdi biju, bet aizgāju, kad sākās apšaude. Es ne­būtu varējusi palīdzēt, neatklājot savu klātbūtni, un Henriks gribēja, lai paturu to slepenībā.

Ja nu es nespētu tikt galā ar tiem vīriem?

Ko nu! Jūs netiktu galā? Viņa pasmaidīja. Pastās­tiet kā jūs jutāties, kad tas templietis nolēca no Apaļā torņa?

Tādus skatus katru dienu vis neredz.

Viņš pildīja zvērestu. Iekļuvis lamatās, viņš izvēlējās nāvi, bet neriskēja ar iespēju, ka tiks atklāta ordeņa pastā­vēšana.

Šķiet, jūs tur bijāt tāpēc, ka es ieminējos Henrikam par Stefānijas braucienu.

Daļēji tāpēc. Kad uzzināju par Ernsta Skovila pēkšņo nā­vi, kāds no Rennas vecajiem vīriem man pateica, ka Skovils runājis ar Stefāniju un ka viņa brauc uz Franciju. Viņi visi ir

Rennas entuziasti un dienas pavada, spēlējot šahu un fanta­zējot par Sonjēru. Ikviens no šiem vīriem mīt tādā kā sazvēr­nieciskā sapnī. Skovils lielījies, ka nodomājis dabūt rokā Lar­sa dienasgrāmatu. Viņam par Stefāniju nebija ne silts, ne auksts, lai gan viņš radīja viņai citādu iespaidu. Acīmredzot ari viņš nezināja, ka dienasgrāmata visumā ir nenozīmīga. Viņa nāve radīja aizdomas man, tāpēc es sazinājos ar Henriku un uzzināju par Stefānijas gaidāmo braucienu uz Dāniju. Mēs nolēmām, ka arī man jāaizbrauc turp.

Un Aviņona?

Man psihiatriskajā slimnīcā ir informators. Neviens ne­ticēja, ka Kleridons ir vājprātīgs. Nodevīgs, neuzticams sa­va labuma meklētājs noteikti. Tikai ne vājprātīgs. Tāpēc es gaidīju, kad jūs atgriezīsieties pie Kleridona. Mēs ar Henriku zinājām, ka pils arhīvos kaut kas ir, tikai nezinājām, kas īsti. Henriks jau teica, ka Marks ar viņu nekad nav ticies. Ar Mafku bija daudz grūtāk nekā ar viņa tēvu Marks mek­lējumus veica tikai šad tad. Varbūt vienīgi tādēļ, lai sagla­bātu atmiņas par tēvu. Lai ko Marks varbūt atrada, viņš par to nevienam nestāstīja. Kādu laiciņu viņš sadarbojās ar Kle­ridonu, bet neko nopietnu viņi neveica. Kad Marks pazuda lavīnā, bet Kleridons paslēpās psihiatriskajā slimnīcā, mēs ar Henriku šai lietai atmetām ar roku.

Līdz šim laikam.

Meklējumi turpinās, un var gadīties, ka šoreiz tie mūs kaut kur aizvedīs.

Malons gaidīja, lai Kasiopeja paskaidro.

Mums ir grāmata ar kapakmens aprakstu, mums ir ari litogrāfija "Lasi Caridad likumus". Varbūt mēs kopīgi varē­sim noskaidrot, ko atrada Sonjērs, jo nu mūsu rokās ir tik daudz šīs mīklas fragmentu.

Ko mēs darīsim, ja kaut ko atradīsim?

Kā musulmaniete es par to vēlētos pavēstīt pasaulei. Taču, paraugoties reāli… Es nezinu. Kristietības vēsturiskā augst­prātība ir šķebinoša. Tā uzskata, ka jebkura cita reliģija ir maldi. Patiešām apbrīnojami. Visa Rietumu pasaules vēsture veidojusies atbilstoši kristietības šaurajiem priekšstatiem. Māksla, arhitektūra, mūzika, literatūra pat visa sabiedrī­ba kļuvusi par kristietības kalponi. Sākotnēji vienkāršā kustlba beigu beigās radījusi matrici, no kuras veidota Rietumu civilizācija, un var izrādīties, ka tā visa būvēta uz meliem. Vai jūs nevēlētos to uzzināt?

Es neesmu reliģiozs cilvēks.

Viņa atkal savilka lūpas smaidā.

Bet jūs esat zinātkārs cilvēks. Henriks ar godbijību runā par jūsu drosmi un intelektu. Bibliofils ar eidētisku atmiņu. Tā tik ir kombinācija!

Es turklāt protu gatavot ēst.

Kasiopeja iesmējās.

Mani jūs neapmānīsiet. Lielā mantojuma atrašana jums noteikti liktos nozīmīga.

Es teiktu, ka tas būtu pats brīnumainākais atradums pa­saulē. '

Tiesa. Taču, ja mums paveiksies, labprāt gribētu redzēt jūsu reakciju.

Vai esat tik pārliecināta, ka vispār eksistē kaut kas, ko var atrast?

Kasiopeja izstiepa rokas pret Pireneju tālajām aprisēm.

Nav šaubu, ka tur tas ir. Sonjērs atrada. Arī mēs va­ram atrast.

Stefānija vēlreiz pārdomāja, ko Torvaldsens teicis par Jau­no Derību, tad sacīja:

Bībele nav literārs darbs.

Torvaldsens pašūpoja galvu.

Ar šādu apgalvojumu būtu vienisprātis ļoti daudzi kris­tīgās ticības piekritēji. Viņiem Bībele ir Dieva Vārds.

Vai tēvs domāja, ka Bībele nav Dieva Vārds? Stefānija paskatījās uz Marku.

Mēs daudzkārt spriedām par šo tematu. Sākumā es ti­cēju un strīdējos ar viņu. Tad, tāpat kā viņš, sāku domāt. Bībele ir leģendu apkopojums. Tās ir izcilas leģendas, kuru nolūks ir rādīt cilvēkiem ceļu uz labu dzīvi. Tām pat piemīt cildenums ja vien cilvēks dzīvo saskaņā ar Bībeles morāli. Nedomāju, ka tam noteikti jābūt Dieva Vārdam. Pietiek jau ar to, ka šie vārdi pauž mūžīgas patiesības.

Paaugstinot Kristu līdz dievišķas būtnes statusam, glu­ži vienkārši tika uzsvērta vēstījuma nozīme, teica Torvald­sens. Kad trešajā un ceturtajā gadsimtā varu ieguva orga­nizētā baznīca, vēstījums jau bija tik ļoti papildināts, ka vairs nebija iespējams noskaidrot tā sākotnējo saturu. Larss ^gri­bēja to mainīt. Viņš gribēja atrast to, kas reiz piederējis tempļi^iem^ Kad pirms daudziem gadiem Larss uzzināja par Rennes-le-Chāteau, viņš uzreiz saprata, ka Sonjērs atradis tie­ši templiešu Lielo mantojumu. Tāpēc viņš veltīja dzīvi Ren­nas noslēpuma atrisināšanai.

Stefāniju tas nepārliecināja.

Kāpēc jūs domājat, ka templieši kaut ko noslēpa? Viņus taču pēkšņi apcietināja. Vai viņiem pietika laika kaut ko pa­slēpt?

Viņi tam bija sagatavojušies, Marks skaidroja. Tas rakstīts hronikās. Tam, ko izdarīja Filips Ceturtais, bija pre­cedents. Simt gadus pirms viņa notika incidents ar Vācijas un Sicīlijas karali Frederiku Otro. Tūkstoš divi simti divdes­mit astotajā gadā viņš ieradās Svētajā zemē, būdams izslēgts no baznīcas. Tas nozīmēja, ka viņš nedrīkst komandēt krus­ta karu. Templieši un Maltas ordeņa bruņinieki palika uzti­cīgi pāvestam un atteicās sekot karalim. Pie viņa palika ti­kai vācu teitoņu bruņinieki. Beigu beigās Frederiks noslēdza ar saracēņiem miera līgumu, kas sadalīja Jeruzālemi. Saska­ņā ar šo līgumu tempļa kalns, kur atradās templiešu galve­nā mītne, tika nodots musulmaņiem. Varat iedomāties tem­pliešu attieksmi pret šo karali. Viņš bija tikpat nekrietns kā Nerons, un viņu ienīda visi. Frederiks Otrais pat mēģināja nolaupīt ordeņa mestru. Svēto zemi viņš pameta tūkstoš di­vi simti divdesmit devītajā gadā, un, kad viņš devās uz Akras ostu, vietējie iedzīvotāji apmētāja viņu ar ekskrementiem. Viņš templiešus ienīda par nepaklausību un, atgriezies Sicī­lijā, konfiscēja templiešu īpašumus un daudzus no viņiem ap­cietināja. Tas viss aprakstīts hronikās.

Tātad ordenis bija sagatavojies šādiem notikumiem? Torvaldsens jautāja.

Ordenis jau bija pieredzējis, ko spēj nodarīt naidīgs valdnieks. Filips Ceturtais bija līdzīgs. Vēl būdams jauns cil­vēks, viņš lūdza, lai viņu uzņem Tempļa ordenī, bet saņēma atteikumu un sagādāto aizvainojumu neaizmirsa. Filipa val­dīšanas pašā sākumā templieši īstenībā viņu izglāba, kad viņš mēģināja devalvēt Francijas valūtu un tauta tāpēc sadumpo­jās. Karalis bēga meklēt patvērumu Parīzes templī. Pēc tam viņš saprata, ka būtu templiešiem jāpateicas, bet monarhi ne­grib nevienam būt pateicību parādā. Tādējādi tūkstoš trīs simti septītā gada oktobrī ordenis bija gatavs pārbaudīju­miem. Diemžēl nav nekādu pierakstu, kas ļautu sīki uzzināt par notikušo. Marks cieši palūkojās Stefānija. Tētis atde­va dzīvību, cenšoties atrisināt šo noslēpumu.

Viņam patika pētīt, vai ne? jautāja Torvaldsens.

Marks atbildēja, bet nenolaida skatienu no mātes.

Tā bija viena no nedaudzajām lietām, kas viņu patiesi iepriecināja. Viņš gribēja darīt prieku savai sievai un pats sev. Diemžēl viņam neizdevās ne viens, ne otrs. Tāpēc viņš iz­vēlējās aiziet. Nolēma atstāt mūs visus.

Es nekad tā īsti neesmu ticējusi, ka viņš izdarīja pašnā­vību, Stefānija teica dēlam.

To mēs nekad neuzzināsim, vai ne?

Varbūt uzzināsiet, teica Žofrē. Pirmo reizi kopš saru­nas sākuma jaunais cilvēks pacēla skatienu. Mestrs teica, ka jūs, iespējams, uzzināšot patiesību par viņa nāvi.

Ko jūs par to zināt? jautāja Stefānija. .

Zinu tikai to, ko man sacīja mestrs.

Kāpēc viņš tev stāstīja par manu tēti? Marka seja sa­viebās aiz dusmām. Stefānija nekad nebija redzējusi dēlu tā dusmojamies uz kādu vienīgi uz viņu.

To vajadzēs saprast jums pašam. Es nezinu. Žofrē ru­nāja savādi klusā, it kā mierinošā balsī. Mestrs man teica, lai esmu iecietīgs pret jūsu jūtām. Viņš sacīja, ka jūs esat mans vecākais, un man pret jums jāizturas tikai ar cieņu.

Taču jūs, šķiet, esat vienīgais, kas zina atbildes, Stefānija teica.

Nē, madame. Es zinu tikai iezīmes. Mestrs teica, ka at­bildes jāatrod jums visiem kopā.

Malons kopā ar Kasiopeju iegāja plašā telpā, kur griestus veidoja tēstas koka sijas, bet sienu paneļus klāja tepiķi ar ie­austiem bruņu, zobenu, šķēpu, bruņucepuru un sejsargu at­tēliem. Vienā telpas galā atradās melna marmora kamīns. Is­tabu apgaismoja žuburains svečturis. No ēdamzāles ienāca pārējie. Malons ievēroja, cik nopietnas ir viņu sejas. Zem sīkrūšu logiem atradās mahagonija rakstāmgalds, uz kura bija saliktas grāmatas, papīri un fotogrāfijas.

Laiks apspriest, vai varam nonākt pie konkrētiem seci­nājumiem, sacīja Kasiopeja. Uz galda ir viss, kas attiecas uz šo tematu.

Malons pastāstīja pārējiem par Larsa dienasgrāmatu, par to, ka daļa informācijas tajā ir maldinoša.

Vai arī tas, ko Larss teicis par sevi? Stefānija jautāja. šis jaunais cilvēks… Viņa norādīja uz Žofrē.

Ātsūtīja man tās lapas no dienasgrāmatas, ko mestrs bija no tās izgriezis. Tur Larss rakstījis par mani.

Tikai jūs varat spriest, vai tas, ko viņš teicis, ir patie­sība vai maldinājums, atbildēja Kasiopeja.

Viņai taisnība, sacīja Torvaldsens. Tomēr kopumā dienasgrāmata nav patiesa. Larss to izveidoja kā "ēsmu" templiešiem.

Arī par to jūs Kopenhāgenā neteicāt ne vārda. Stefānijas tonis liecināja, ka viņa atkal jūtas aizkaitināta.

Torvaldsenu tas neiespaidoja.

Pats svarīgākais, lai de Rokfors domā, ka dienasgrā­matā ir patiesība.

Jūs! Varēja gadīties, ka mūs nošauj, kad centāmies to atgūt. Stefānija saslējās.

Taču tas nenotika. Kasiopeja jūs pasargāja.

Vai tāpēc jūsu rīcību var saukt par pareizu?

Stefānija, vai jūs vienmēr saviem aģentiem izstāstāt visu? Torvaldsens apjautājās.

Stefānija neatbildēja.

Viņam taisnība, teica Malons.

Stefānija asi pagriezās un paskatījās uz viņu.

Cik bijis reižu, kad tu esi man sacījusi tikai daļu patie­sības? Cik reizes es pēc tam esmu sūdzējies, ka būtu varējis aiziet bojā? Ko tad tu teici? Pierodi! Tas pats ir šeit, Stefānija. Man tas nepatīk tikpat stipri kā tev, bet esmu pieradis.

Vai mēs nevarētu beigt strīdēties un palūkot, kā tikt pie kopīga viedokļa par Sonjēra atradumu? ieteicās Kasiopeja.

Ar ko jūs ieteiktu sākt? Marks jautāja.

Manuprāt/ ļoti piemērots sākums būtu Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmens, jo mums ir Štibleina grāmata, ko Henriks nopirka izsolē. Kasiopeja norādīja uz galdu. Tā ir atvērta lappusē, kur atrodas zīmējums.

Visi sapulcējās kopā un lūkojās uz attēlu.

Kleridons mums Aviņonā to skaidroja, teica Malons un pastāstīja par nepareizi iegravēto nāves gadskaitli 1681, nevis īsto 1781, proti, par romiešu cipariem MDCOLXXXI, kur ietverta nulle, kā arī par pārējiem romiešu cipariem LIXLIXL, kas iegravēti labajā apakšējā stūrī.

Marks paņēma zīmuli un uz papīra lapas uzrakstīja: 1681 un 59, 59, 50.'

-Šie ir tie paši cipari, tikai arābu rakstība. Nulli es neņe­mu vērā. Kleridonam taisnība, romiešiem nulles ciparu sistēmā nav.

Malons norādīja uz grieķu burtiem kapakmens zīmējuma kreisajā pusē.

Kleridons teica, ka tie esot latīņu vārdi, kas uzrakstīti, izmantojot grieķu alfabētu. Viņš pārvērta burtus par latīņu alfabēta burtiem, un iznāca Et in arcadia ego. Un esmu Arkā­dijā es. Viņš domāja, ka tā varētu būt anagramma, jo frāzei pašai par sevi nav jēgas.

Marks vērīgi pētīja vārdus, tad palūdza Žofrē mugurso­mu un izņēma no tās priekšmetu, kas bija cieši ietīts dvielī, tad uzmanīgi izsaiņoja no tā nelielu kodeksu. Lapas bija sa­locītas uz pusēm, sašūtas kopā un iesietas Malonam šķita, ka tās ir pergamenta lapas. Viņam vēl nekad nebija izdevies aplūkot tik tuvu vai aptaustīt pergamentu.

Tas ņemts no templiešu arhīviem. Es to atradu pirms dažiem gadiem tūlīt pēc tam, kad kļuvu par senešalu. To rakstījis kāds no abatijas mūkiem tūkstoš pieci simti četrdes­mit otrajā gadā, ar izcilu prasmi pārrakstot četrpadsmitā gadsimta manuskriptu, kur stāstīts, kā templieši atjaunojuši ordeni pēc tīrīšanas. Tur ari stāstīts par laikposmu no tūk­stoš trīs simti sestā gada decembra līdz tūkstoš trīs simti septītā gada maijam, kad Žaks de Molē bija Francijā un par viņu zināms ļoti maz.

Marks saudzīgi atvēra senlaicīgo sējumu un piesardzīgi šķīra lapas, līdz atrada vietu, kuru meklēja. Malons redzēja, ka latīņu teksta burti uzvilkti ar izrotājumiem un cilpiņām un rakstot savienoti kopā, nepaceļot spalvu no papīra.

Paklausieties!

Mūsu augsti godājamais un uzticamais mestrs Žaks de Molē 1306. gada 6. jūnijā pāvesta vēstnesi uz­ņēma ar tādu greznību un godu, kāds pienākas tik augstas kārtas ļaudīm. Ar vēstījumu pāvests ziņoja, ka Viņa Svētības pāvests Klements Piektais aicina mes­tru de Molē uz Franciju. Mūsu mestrs bija nodomā­jis pakļausit rīkojumam un jau gatavojās ceļam, ta­ču, pirms viņš devās projām no Kipras, kur atradās ordeņa galvenā mītne, uzzināja, ka aicinājumu saņē­mis arī Maltas ordeņa vadītājs, taču atteicies paklau­sīt, aizbildinoties ar nepieciešamību juku laikos palikt kopā ar savu ordeni. Tas mūsu mestram radīja stipras aizdomas, un viņš apspriedās ar saviem virsniekiem. Viņa Svētība turklāt bija norādījis, lai mūsu mestrs ceļo inkognito un tikai ar dažiem pavadoņiem. Tas šķi­ta vēl jo aizdomīgāk. Kādēļ gan Viņa Svētībai būtu jānorāda, kā mūsu mestram pārvietoties? Tad mūsu mestram tika nogādāts savāds dokuments, ko sauca De Recuperatione Terrae Sanctae ("Par Svētās ze­mes atgūšanu"). Dokumentu bija rakstījis kāds no Fi­lipa Ceturtā advokātiem, un tajā bija runa par jau­nu, lielu krusta karu, kur karaspēku vadīs pats karalis, lai atņemtu Svēto zemi neticīgajiem. Šāds nodoms bija tiešs apvainojums mūsu ordeņa plāniem un lika mū­su mestram apšaubīt uzaicinājumu ierasties karaļa gal­mā. Mūsu mestrs darīja zināmu, ka stipri neuzticas Francijas monarham, tomēr būtu muļķīgi un nepie­dienīgi paust šādu neuzticību ārpus mūsu tempļa sie­nām. Mūsu mestrs, nebūdams vieglprātīgs un atcerē­damies kādreizējo Frederika Otrā nodevību, rīkojās piesardzīgi un izdomāja, kā pasargāt mūsu dārgumus un zināšanas. Lūgdams Dievu, viņš sacīja, ka varbūt kļūdās, tomēr uzskata, ka jābūt gatavam dažādām var­būtībām. Mūsu mestrs aicināja pie sevis brāli Žilbēru de Blanšforu un pavēlēja jau laikus aizvest projām tempļa dārgumus. Viņš teica de Blanšforam: "Var ga­dīties, ka mēs ordeņa vadība nokļūstam briesmās. Tāpēc neviens no mums nedrīkst zināt to, ko zini tu, un tev jāraugās, lai tavas zināšanas tiek pienācīgā vei­dā nodotas tālāk citiem." Būdams mācīts vīrs, brālis de Blanšfors devās pildīt šo misiju un noslēpa visu, ko ordenis bija ieguvis īpašumā. Viņa sabiedrotie bija vēl četri brāļi, un viņi kā pazīšanas zīmi izmantoja četrus vārdus, vienu katram no četriem. ET IN ARCA­DIA ECO. Taču burtu kārtība bija sajaukta. Pareizi tos sakārtojot, top skaidrs, kāds bija viņu uzdevums. ITEGO ARCANA DEI.

"Es slēpju Dieva noslēpumu," Marks teica, pārtulko­jot pēdējo teikumu. Četrpadsmitajā gadsimtā bieži izman­toja anagrammas.

Tātad de Molē bija sagatavojies? jautāja Malons.

Marks pamāja.

Francijā viņš ieradās kopā ar sešdesmit bruņiniekiem, ņemot līdzi simt piecdesmit tūkstošus zelta florīnu un div­padsmit zirgus ar tīra sudraba nastām. Viņš zināja, ka gai­dāmas nepatikšanas. Naudu vajadzēja izmantot, lai atpirk­tos. Taču šajā grāmatā rakstīts kaut kas tāds, ko reti kurš zina. Tempļa ordeņa bruņinieku komandieris Langdokā bija senjors de Gots. Pāvestu Klementu Piekto, kas aicināja de Molē, laicīgajā dzīvē sauca Bertrāns de Gots. Pāvesta māte bija Ida de Blanšfora, kas bija rados ar Žilbēru de Blanšfo­ru. Tādējādi de Molē rīcībā bija laba iekšējā informācija.

Tas allaž noder, Malons teica.

De Molē turklāt kaut ko zināja par Klementu Piekto. Pirms viņš kjuva par pāvestu, Klements Piektais bija ticies ar Filipu Ceturto. Karaļa varā bija piešķirt pāvesta amatu ik­vienam, kam vien vēlējās. Filips Ceturtais pāvesta amatu Klementam piešķīra, izvirzot sešus noteikumus. Pieci saistījās ar neierobežotām karaļa pilnvarām, bet sestais attiecās uz tffiiplieŠLgm. Filips gribēja, lai ordenis tiek iznīcināts, un Kle­ments piekrita.

Interesanti, sacīja Stefānija, tomēr šobrīd svarīgāk šķiet tas, ko zināja abats Bigū. Tieši viņš izveidoja Marī kap­akmens uzrakstu. Vai viņš būtu zinājis par de Blanšforu ģi­menes noslēpuma saistību ar templiešiem?

Bez šaubām, teica Torvaldsens. Ģimenes noslēpu­mu abatam Bigū izstāstīja pati Marī d'Hotpūla de Blanšfo­ra. Viņas vīrs bija Žilbēra de Blanšfora tiešs pēctecis. Kad sākās ordeņa vajāšanas un templiešu dedzināšana uz sārta, Žilbērs de Blanšfors nebija nevienam teicis, kur atrodas Lie­lais mantojums. Tas Blanšforu ģimenes noslēpums noteikti ir saistīts ar templiešiem. Kā gan citādi?

Marks pamāja.

Hronikas stāsta par siena vezumiem, kas pa Francijas laukiem vesti uz dienvidiem, uz Pirenejiem, un tos pavadī­juši bruņoti vīri, kuri pārģērbušies par zemniekiem. Gandrīz visi tikai diviem neveicies tikuši līdz galam. Diemžēl ne­kas nav teikts par ceļamērķa atrašanās vietu. Hronikās ir ti­kai viena norāde. Kur vislabāk var paslēpt oli?

Akmeņu kaudzē, Malons teica.

Tieši tā sacīja arī mestrs, Marks atsaucās. Četrpa­dsmitajā gadsimtā uzskatīja, ka visdrošākā varētu būt vie­ta, kas atrodas acu priekšā.

Malons atkal palūkojās uz kapakmens zīmējumu.

Tātad Bigū lika iegravēt kapakmenī kodētu vēsti, ka viņš slēpj Dieva noslēpumu, un centās to parādīt atklāti. Ko tas nozīmē? Ko mēs esam palaiduši garām?

Marks no mugursomas izņēma vēl vienu grāmatu.

Šis ir ordeņa maršala ziņojums, kas uzrakstīts tūkstoš astoņi simti deviņdesmit septītajā gadā. Viņš pētījis faktus par Sonjēru un tuvējā ciematā uzgājis kādu citu priesteri, aba­tu Želī, kurš savā baznīcā atradis kriptogrammu.

Tāpat kā Sonjērs, ieteicās Stefānija.

Jā. Želī atšifrējis kriptogrammu un gribējis pastāstīt bīs­kapam, ko uzzinājis. Maršals uzdevies par bīskapa pārstāvi un nokopējis kriptogrammu, bet atrisinājumu paturējis no­slēpumā.

Marks parādīja klātesošajiem kriptogrammu, un Malons pētīja burtus un simbolus.

Vai atšifrēšanai vajadzīga skaitliska atslēga?

Marks pamāja.

Bez atslēgas to nav iespējams atrisināt. Pastāv miljardi iespējamo kombināciju.

Viena minēta arī jūsu tēva dienasgrāmatā, Malons sa­cīja.

Zinu. Tētis to atrada Noela Korbī nepublicētajā manu­skriptā.

To mums pastāstīja Kleridons.

Tas nozīmē, ka tā tagad ir de Rokfora rokās, teica Stefānija. Varbūt tas ir izdomājums un Larss to tur ierakstījis tīši?

Apšaubāms ir viss, ko teicis Korbī, paskaidroja Tor­valdsens. Viņš izpušķojis stāstu par Sonjēru, lai vairotu sa­vas sasodītās viesnīcas apmeklētāju skaitu.

Tomēr… manuskripts, Marks ierunājās. Tētis allaž domāja, ka tajā rakstītais ir patiesība. Korbī bijušas tuvas at­tiecības ar Sonjēra mīļāko līdz pat viņas nāvei tūkstoš devi­ņi simti piecdesmit trešajāi gadā. Daudzi uzskata, ka viņa Korbī kaut ko izstāstījusi un tieši tāpēc viņš manuskriptu ne­kad nav publicējis. Tas bijis pretrunā ar viņa sadomāto ver­siju.

Taču kriptogramma dienasgrāmatā, šķiet, ir izdomā­jums, sacīja Torvaldsens. Tieši kriptogrammas dēļ de Rok­fors gribējis dienasgrāmatu.

Varam vienīgi cerēt, ka tā ir, teica Malons. Viņš cie­šāk ieskatījās attēlā "Lasi Caridad likumus", kas atradās uz galda. Paņēmis rokā pastkartes lieluma reprodukciju, viņš pētīja uzrakstu zem mazā auguma vīra mūka tērpā, kas sē­dēja uz ķebļa un, pirkstu pie lūpām pielicis, aicināja klusēt.

ACABOCE A° DE 1681

Kaut kas nebija pareizi. Malons nekavējoties salīdzināja attēlu ar litogrāfiju.

Atšķīrās gadskaitļi.

Šorīt es vācu informāciju par to gleznu, teica Kasio­peja. Atradu to attēlu internetā. Glezna gājusi bojā uguns­grēkā divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet pirms tam audekls ticis notīrīts un sagatavots izstādei. Res­taurācijas laikā noskaidrojies, ka "1687" īstenībā ir "1681". Taču litogrāfija zīmēta tajā laikā, kad gadskaitlis nav bijis skaidri saskatāms.

Stefānija papurināja galvu.

Šī ir mīkla, kurai nav atminējuma. Ik pēc brīža kaut kas izrādās citādi.

Jūs pašreiz darāt tieši to, ko gribēja mestrs, ieteicās Žofrē.

Visi paskatījās uz viņu.

Viņš teica kad jūs apvienošot pūliņus, viss atklāšoties.

Jūsu mestrs mūs īpaši brīdināja sargieties no inženieres. Malons jutās apmulsis.

Varbūt jums vajadzētu sargāties no viņas. Žofrē ar roku pamāja uz Kasiopejas pusi.

Ko tas nozīmē? Torvaldsens jautāja.

Viņas rase divus gadu simteņus cīnījās pret templiešiem.

Īstenībā musulmaņi sakāva ordeņa brāļus un padzina no Svētās zemes, Kasiopeja paziņoja. Un Spānijas musul­maņi šeit, Langdokā, neļāva templiešiem paplašināt ietek­mes sfēru uz dienvidiem viņpus Pirenejiem. Jūsu mestram taisnība. Sargieties no inženieres!

Ko jūs darītu, ja atrastu Lielo mantojumu? Žofrē vi­ņai jautāja.

Atkarībā no tā, kāds ir šis mantojums.

Vai tas ir svarīgi? Tik un tā tas nav jūsu mantojums.

Visai atjautīgi, ņemot vērā, ka esat tikai vienkāršs or­deņa brālis.

Uz spēles likts ļoti daudz, un jūsu godkārīgajai tieksmei pierādīt, ka kristietība ir meli, šajā ziņā ir vismazākā nozīme.

Es neesmu teikusi, ka man būtu šāda godkārīga tiek­sme.

Mestrs zināja.

Kasiopejas vaibsti saspringa šī bija pirmā reize, kad Ma­lons viņas sejā pamanīja izpaužamies uzbudinājumu.

Jūsu mestrs neko nezināja par maniem motīviem.

Un, tos slēpjot, jūs tikai spēcināt aizdomas, ko izteicis viņš, atbildēja Žofrē.

Kasiopeja pavērsās pret Henriku.

Šis jaunais cilvēks var radīt sarežģījumus.

Viņu sūtījis mestrs, atbildēja Torvaldsens. Mēs ne­drīkstam šaubīties par viņu.

Viņš ir nepatīkams, Kasiopeja paziņoja.

Varbūt, Marks teica. Taču viņš piedalās meklējumos, tāpēc samierinieties ar viņu.

Kasiopeja apvaldīti jautāja:

Vai jūs viņam uzticaties?

Tas nav svarīgi, Marks atbildēja. <Henrikam taisnī­ba. Viņam uzticējās mestrs, un jāņem vērā vienīgi tas. Pat krietns brālis var šķist kaitinošs.

Kasiopeja vairs neiebilda, bet dumpīgā izteiksme viņas sejā saglabājās. Un Malons zināmā mērā piekrita viņas ne­patikai.

Malons atkal pievērsa uzmanību materiāliem uz galda un aplūkoja Marijas Magdalēnas baznīcas fotouzņēmumus. Viņš ievēroja dārzu ar Jaunavas Marijas statuju un vārdus MISSION 1891 un PEN1TENCE, PEN1TENCE, kas bija iegravēti otrādi ap­grieztā vestgotu pīlāra priekšpusē. Viņš pārskatīja baznīcas ba­reljefu tuvplāna fotogrāfijas, ciešāk ieskatīdamies desmitajā, kur redzams, kā romiešu kareivis met kauliņus par Kristus apmetni. Tad lūkojās uz četrpadsmitā bareljefa fotogrāfiju, kur tumsas aizsegā divi vīri nesa Kristus ķermeni.

Viņš atcerējās, ko baznīcā bija teicis Marks, un gudroja vai viņi to nes kapā iekšā vai no kapa ārā?

Malons pašūpoja galvu.

Augstā debess, kas te notiek?

PIECI UN TRĪSDESMIT MINŪTES PĒCPUSDIENĀ

De Rokfors atrada Živoras senvietu, kas skaidri bija pa­rādīta Michelin kartē, bet tuvojās tai ar piesardzību. Viņš ne­gribēja, lai viņa klātbūtni pamana. Pat tad, ja šeit nebūtu Ma­lona un pārējo, viņu varētu pazīt Kasiopeja Vita. Tāpēc de Rokfors lika šoferim lēni braukt pa zālaino pļavu, kur atra­dās automašīnu stāvvieta, līdz ieraudzīja Peugeot, kas pēc tipa un krāsas atbilda mašīnai, kuru viņš atcerējās. Uz priekšējā stikla bija nomas uzlīme.

Viņi ir šeit, de Rokfors teica. Novieto mašīnu!

Šoferis rīkojās, kā viņam lika.

Es izpētīšu situāciju, de Rokfors sacīja diviem pārē­jiem brāļiem un Kleridonam. Gaidiet un nerādieties nevie­nam!

De Rokfors izkāpa no automašīnas. Vēlās pēcpusdienas saule, kas atgādināja ugunīgu bumbu, jau grima aiz kaļķak­mens mūra, kas ietvēra laukumu. Viņš dziļi ievilka elpu, iz­baudot vēso, retināto gaisu, kas atsauca atmiņā abatiju. Šī vieta atradās krietni augstu virs jūras līmeņa.

Pārlaidis skatienu apkārtnei, de Rokfors pamanīja koku apēnotu ceļu un nolēma, ka tas ir īstais virziens, taču negāja tieši pa ceļu, bet gar to, slapstīdamies starp slaidajiem ko­kiem, kuru pakājē mēļu paklāju veidoja puķes un ziedoši vir­ši. Visa šī zeme reiz bijusi Tempļa ordeņa īpašums. Tuvējā augstienē bija atradusies viena no lielākajām templiešu ko­pienām Pirenejos. Te bija rūpnīca, kur brāļi pūlējās dienu un nakti, darinot ordenim ieročus. De Rokfors zināja, ka vaja­dzīga liela māka, lai koks, ādas un metāls pārtaptu par vai­rogiem, ko nevar tik viegli pāršķelt. Taču brāļa bruņinieka patiesais draugs bija zobens. Baroni bieži vien savus zobe­nus mīlēja vairāk par sievām un centās saglabāt vienu un to pašu zobenu līdz pat nāvei. Līdzīga aizrautība piemita arī brāļiem, un statūti to atzina par labu. Tomēr templiešu zo­beni nebija tādi kā baroniem. Rokturi nebija nedz apzeltīti, nedz rotāti ar pērlēm. Roktura poga nebija veidota no kris­tāla ar tajā ietvertu relikviju. Brāļiem bruņiniekiem nevaja­dzēja šādus talismanus, jo viņiem spēku deva uzticība Die­vam un paklausība statūtiem. Viņu biedrs bija allaž straujais un gudrais zirgs. Katram bruņiniekam piederēja trīs zirgi, kurus baroja, sukāja un posa katru dienu. Zirgi veicināja or­deņa uzplaukumu, un brāļu bruņinieku sirsnīgajām rūpēm tie atbildēja ar tādu pašu uzticību. De Rokfors bija lasījis par kādu brāli, kuru, atgriežoties no krusta kariem, nebija pazi­nis paša tēvs, taču acumirklī bija atcerējies uzticamais ērze­lis.

Tie allaž bija ērzeļi.

Jāt ar ķēvi bija neiedomājami. Kā teicis kāds bruņinieks lai sievietes paliek sievietem.

De Rokfors gāja tālāk. Koku mizas un zaru smarža rosi­nāja viņa iztēli, un viņš gandrīz vai varēja sadzirdēt dunam smagos pakavus, kas reiz bija minuši maigo sūnu un puķes. Viņš centās ieklausīties, bet traucēja sienāžu čirkstēšana. De Rokfors sargājās no elektroniskajām drošības sistēmām, bet pagaidām nelikās, ka viņu novēro. Viņš turpināja iet pa ta­ciņu, kas gar slaidām priedēm aizvijās tālāk mežā. Viņam bija karsti, pieri klāja sviedru lāses. Augstu virs galvas klinšu spraugās gaudoja vējš.

Mūki karotāji. Lūk, kas bija ordeņa brāļi.

De Rokforam patika šāds apzīmējums.

Pats svētais Bernārs no Klervo bija attaisnojis templiešu pastāvēšanu, slavinādams neticīgo nogalināšanu. Tas, kurš sēj vai pļauj nāvi Kristus vārdā, nav noziedzies, bet gan pelnījis slavu un atzinību. Kristus kareivis nogalina mierīgi un mirst vēl mierī­gāk. Viņš nēsā zobenu ar cildenu nolūku. Viņš ir rīks Dieva rokā, lai sodītu ļaundarus un aizstāvētu taisnību. Nogalinot ļaundarus, viņš nonāvē nevis cilvēku, bet ļaunumu, un viņš uzskatāms par Kristus gribas likumīgu izpildītāju.

De Rokfors labi pazina šos vārdus. Tie tika mācīti ikvie­nam jaunajam ordeņa brālim. Viņš tos bija klusībā atkārto­jis, noraugoties, kā mirst Larss Nels, Ernsts Skovils un Pē­ters Hansens. Viņi visi bija ķeceri. Cilvēki, kuri stāvēja ceļā ordenim. Ļaundari. Tagad šim sarakstam vajadzēja pievie­not vēl dažus vārdus. Tos, kuru īpašnieki atradās pilī, kas jau parādījās aiz kokiem, patvērusies pie klinšainajām nogā­zēm.

De Rokfors bija ievācis ziņas par chateau jau iepriekš, pirms atstāja abatiju. Sešpadsmitajā gadsimtā tā bijusi kara­liskā rezidence, viena no Katrīnas de Mediči daudzajām pi­līm un revolūcijas laikā nav izpostīta, jo atradusies tik no­šķirtā vietā. Tādējādi pils bija īsts renesanses laikmeta piemineklis ar gleznainiem tornīšiem, smailēm un stāviem jumtiem. Acīmredzot līdzekļu Kasiopejai Vitai netrūka. Šādas celtnes maksaja dārgi, tapat ka to uzturēšana, un de Rok­fors nedomāja, ka pils ir atvērta ekskursijām, lai papildinā­tu ienākumus. Nē, šī bija privāta rezidence vienpatīgai personai, kura trīs reizes bija iejaukusies viņa darīšanās. Personai, ar kuru vajadzēja tikt galā.

Taču de Rokforam vajadzēja arī tās divas grāmatas, kas atradās pie Marka Nela.

Tāpēc rupjš uzbrukums nebija iespējams.

Diena strauji dzisa, pili jau sāka apņemt dziļas ēnas. De Rokfors drudžaini domāja.

Vajadzēja pārliecināties, ka viņi visi ir iekšā. Taču pašrei­zējais novērošanas punkts bija pārāk tuvu. De Rokfors ievē­roja divsimt metru attālumā blīvu dižskābaržu audzi, kur ne­traucēti varētu novērot galveno ieeju.

De Rokfors uzskatīja, ka viņi paredzējuši viņa ierašanos. Pēc notikumiem Larsa Nela mājā viņi noteikti bija sapratu­ši, ka Kleridons ir nodevējs. Taču varbūt viņi negaidīja, ka de Rokfors viņus atradīs tik drīz. Tas bija labi. Viņam vaja­dzēja atgriezties abatijā. De Rokforu gaidīja viņa virsnieki. Tur bija sasaukts koncils, kurā de Rokforam bija jāpiedalās.

Viņš nolēma atstāt abus brāļus mašīnā par novērotājiem. Pagaidām ar to pietiktu.

Tomēr viņš atgriezīsies.

ASTOŅI NO RlTA

Stefānija vairs neatcerējās, kad viņa un Marks pēdējo rei­zi sēdējuši un runājušies. Varbūt tad, kad viņš vēl bija pus­audzis. Tik dziļš bija bezdibenis, kas šķira dēlu un māti.

Tagad viņi atradās kādā no torņu augšējām istabām. Tik­ko Marks tajā iegāja, tūlīt pat atvēra visus četrus logus, ļau­jot ieplūst spirgtajam vakara gaisam.

Varbūt tu neticēsi, bet es katru dienu domāju par tevi un tavu tēvu. Es mīlēju tēvu. Taču, kad viņš tika uz pēdām tam Rennas nostāstam, viņš kļuva citāds. Gluži vai apsēsts. Un toreiz es par to jutos aizvainota.

Es to varu saprast. Patiešām. Nesaprotu tikai to, kāpēc liki viņam izvēlēties vai nu tu, vai darbs, kas viņam bija ļoti nozīmīgs.

Marka skarbais tonis aizkaitināja Stefāniju, bet viņa apvaldījās.

Tajā dienā, kad viņu apglabāja, es sapratu, kā esmu maldījusies. Tomēr viņu atsaukt vairs nevarēja.

Todien es tevi ienīdu.

Zinu.

Tu aizlidoji uz mājām un mani atstāji Francijā.

Domāju, ka tu to vēlies.

Vēlējos. Taču pēdējos piecos gados man bijis daudz lai­ka pārdomāt. Mestrs tevi aizstāvēja, lai gan es tikai tagad saprotu, ko viņš domājis ar daudziem saviem izteicieniem. Toma evaņģēlijā Jēzus saka: "Tas, kurš neienīst savu tēvu un māti tāpat kā es, nevar būt mans māceklis." Tad Viņš saka: "Tas, kurš nemīl savu tēvu un māti tāpat kā es, nevar būt mans māceklis." Es sāku saprast šos pretrunīgos apgalvoju­mus. Es tevi ienīdu, māt.

Taču tu arī mīli mani, vai ne?

Iestājās nomācošs klusums, kas plosīja Stefānijas sirdi. Beidzot Marks teica:

Tu esi mana māte.

Tā nav atbilde.

Vairāk neko tu nedzirdēsi.

Marka vaibsti, kas tik ļoti atgādināja Larsu, bija pretru­nīgu emociju paraugs. Stefānija vairs neuzstāja. Iespēja kaut ko pieprasīt jau sen bija pagātnē.

Vai tu aizvien vēl vadi Magelāna nodaļu? Marks vai­cāja.

Stefānija prata novērtēt temata maiņu.

Līdz šim vadīju, bet mana rīcība dažās pēdējās dienās droši vien apdraudējusi manu posteni. Mēs ar Kotonu ne­esam bijuši piesardzīgi.

Šķiet, viņš ir krietns cilvēks.

Pats labākais. Negribēju viņu iesaistīt, bet viņš uzstāja. Viņš ilgu laiku strādāja pie manis.

Labi, ja ir tādi draugi.

Arī tev ir uzticams draugs.

Žofrē? Viņš ir drīzāk mans orākuls, nevis draugs. Mestrs licis viņam zvērēt, ka būs man uzticīgs. Kāpēc? Ne­zinu.

Viņš tevis dēļ atdotu dzīvību. Tas ir skaidri redzams.

Neesmu radis, ka manis dēļ cilvēki atdod dzīvību. Stefānija atcerējās mestra vārdus no vēstules, ka Markam

trūkst apņēmības, lai izcīnītu cīņas līdz galam. Viņa to at­kārtoja dēlam vārds vārdā. Viņš klausījās klusēdams.

Ko tu būtu darījis, ja kļūtu par mestru? viņa jautāja.

Pa daļai jūtos priecīgs, ka zaudēju.

Kāpēc? Stefānija brīnījās.

Esmu koledžas docētājs, nevis līderis.

Tu esi cilvēks, kas atrodas nozīmīga konflikta centrā. Citi gaida, lai tu to atrisini.

Mestram bija taisnība, raksturojot mani. Stefānija skatījās uz Marku ar neslēptu nepatiku.

Tavs tēvs kaunētos, ja dzirdētu tevi tā runājam. Viņa gaidīja, ka Marks sadusmosies, bet viņš sēdēja un klusēja, un Stefānija klausījās, kā ārā san kukaiņu spārni.

Šodien es droši vien nogalināju cilvēku, Marks čuk­stus pateica. Ko tētis domātu par to?

Stefānija jau bija gaidījusi, ka Marks par to ieminēsies. Kopš viņi izbrauca no Rennas, viņš par notikušo nebija tei­cis ne vārda.

Kotons man pastāstīja. Tev nebija citas iespējas. Tam cil­vēkam bija izvēle, un viņš tevi izaicināja.

Es noskatījos, kā viņš ripoja lejā. Savāda izjūta zināt, ka tikko esi atņēmis dzīvību.

Stefānija gaidīja, ka Marks paskaidros.

Es priecājos, ka nospiedu mēlīti, jo paliku dzīvs. Taču kaut kas manī pamira, jo bojā aizgāja tas otrs cilvēks.

Dzīvot nozīmē izdarīt izvēli. Viņa izvēle bija nepareiza.

Tu tā rīkojiēs pastāvīgi, vai ne? Izdari šāda veida izvē­li, vai ne?

Tas jādara katru dienu.

Man nav tik salta sirds, lai to darītu.

Vai mana sirds ir salta? Stefāniju aizvainoja netiešā norāde.

Pasaki to pati!

Es daru savu darbu, Mark. Tas vīrietis pats izvēlējās savu likteni, to neizlēmi tu.

Nē. To izlēma de Rokfors. Viņš sūtīja to brāli uz krau­ju, zinot, ka notiks sadursme. Izvēli izdarīja de Rokfors.

Tieši tā ir jūsu ordeņa problēma, Mark. Bezierunu pa­klausība nekur neder. Dzīvotspējīgs nav bijis neviens līde­ris, neviena valsts vai armija, kur prasīta tik muļķīga pakļā­vība. Mani aģenti izvēli izdara paši.

Iestājās saspringta klusuma pilns brīdis.

Tev taisnība, Marks beidzot nomurmināja. Tētis būtu kaunējies par mani.

Stefānija nolēma riskēt.

Mark, tēvs ir aizgājis. Viņš jau sen miris. Es piecus ga­dus arī tevi uzskatīju par mirušu. Taču tagad tu esi šeit. Vai patiešām tu nespēj piedot? Stefānija cerīgi lūdza. .

Marks piecēlās.

Nē, māt. Nespēju.

Un viņš izgāja no istabas.

Malons bija patveries ārpus pils kādā ar vīteņiem apau­gušā lapenē. Mieru traucēja vienīgi kukaiņi. Malons norau­dzījās, kā krēslā lidinās sikspārņi. Pirms brīža Stefānija bija pasaukusi viņu sānis, lai pateiktu, ka zvanījusi uz Atlantu un pieprasījusi pilnīgas ziņas par Kasiopeju Vitu. Izrādījies, ka viņas vārds neparādās nevienā ASV valdības izveidotajā te­roristu sarakstā. Viņas dosjē nebija nekā ievērības cienīga, lai gan viņa bija pa pusei musulmaniete, un šajā laikā tas li­ka vismaz saglabāt piesardzību. Vitai piederēja starpkontinentu konglomerāts ar centru Parīzē, kurš ietvēra plaša spektra uzņēmumus vairāku miljardu eiro vērtībā. Biznesu bija uzsācis viņas tēvs un Kasiopeja to mantojusi, lai gan tā ikdienas vadībā bija iesaistīta visai maz. Viņa bija arī priekš­sēdētāja kādā Holandes fondā, kas cieši sadarbojās ar Ap­vienoto Nāciju komitejām AIDS un bada starptautiskā ap­karošanā, īpaši Āfrikas valstīs. Nevienā ārvalstī viņa netika uzskatīta par draudu.

Tomēr Malons nebija pārliecināts.

Jauni draudi mēdza parādīties katru dienu, turklāt no pa­šām neticamākajām pusēm.

Tik dziļi iegrimis domās.

Malons pacēla galvu un ieraudzīja aiz lapenes stāvam Ka­siopeju. Viņa bija ģērbusies cieši pieguļošā jātnieces tērpā, kurā ļoti labi izskatījās.

Es domāju par jums.

Jūtos glaimota.

Tie nav glaimi. Malons norādīja uz viņas tērpu. Brī­nījos, kur jūs pazudāt.

Cenšos izjāt katru vakaru. Tas palīdz domāt.

Kasiopeja ienāca lapenē.

Liku to izveidot pirms vairākiem gadiem aiz cieņas pret māti. Viņai patika uzturēties ārā.

Kasiopeja apsēdās solā pretī Malonam. Viņš saprata, ka sieviete nākusi šurp ar noteiktu nolūku.

Pirmīt sapratu, ka jūs par to visu šaubāties. Vai tāpēc, ka negribat apstrīdēt to, kas teikts kristiešu Bībelē?

Malons īstenībā nevēlējās runāt par to, bet viņa neatlai­dās.

Tā nepavisam nav. Drīzāk gan tāpēc, ka jūs apstrīdat Bībeli. Šķiet, ikvienam, kas iesaistīts šajos meklējumos, ir cits viedoklis. Jums, de Rokforam, Markam, Sonjēram, Larsam, Stefanijai. Pat Žofrē, kas, saudzīgi izsakoties, šķiet nedaudz atšķirīgs, ir pašam savi uzskati.

Ļaujiet jums šo to pastāstīt, tad varbūt sapratīsiet, ka tur vismaz no manas puses nav nekā personiska.

Malons par to šaubījās, bet gribēja dzirdēt, ko viņa teiks.

Vai zināt, ka visās rakstītajās vēstures liecībās ir ziņas, ka Svētajā zemē atrasts tikai viens krustā sista cilvēka ske­lets?

Malons to nezināja.

Jūdi nevienu nesita krustā. Lai kādu sodītu ar nāvi, vi­ņi to nomētāja ar akmeņiem, sadedzināja, nocirta galvu vai nožņaudza. Saskaņā ar Mozus likumiem kokā pakārt drīk­stēja tikai jau sodītu noziedznieku. Tas bija papildu sods.

"Jo uz pakārtā ir Dieva lāsts," Malons teica, citējot piekto Mozus grāmatu.

Jūs pazīstat Veco Derību.

' Kristietībai ir senas saknes.

Kasiopeja smaidīja.

Taču Romā parasti sodīja ar nāvi, sitot krustā. Ceturta­jā gadā pirms Kristus Romas impērijā tika sisti krustā vai­rāk nekā divi tūkstoši. Sešdesmit sestajā gadā Romas impe­rators Floriāns šādi nogalināja gandrīz četrus tūkstošus. Septiņdesmitajā gadā Tits ik dienu nonāvēja piecus simtus. Tomēr līdz šim atrasts tikai viens krustā sista cilvēka ske­lets tas noticis tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā ga­dā ziemeļos no Jeruzālemes. Kaulu radiogrāfiskajā pārbau­dē konstatēts, ka to vecums atbilst pirmajam gadu simtam pēc Kristus, tāpēc šis atradums radīja lielu satraukumu. Ta­ču mirušais nebija Jēzus. Viņa vārds bijis Jehohanans, viņš bijis aptuveni piecarpus pēdu garš un divdesmit četrus līdz divdesmit astoņus gadus vecs. Viņa vārds un vecums bijis uzrakstīts uz osuārija. Turklāt viņš pie krusta bijis piesiets, nevis pienaglots, un kājas viņam nav bijušas pārlauztas. Vai saprotat, ko tas nozīmē?

Malons saprata.

Viņš pie krusta nosmacis. Galvai nokrītot uz krūtīm, aizžņaugušies elpceļi un radies skābekļa bads.

Krustā sišana nozīmēja publisku pazemojumu. Upurim nebija paredzēta ātra nāve. Lai nāves iestāšanos aizkavētu, pakarinātajam aiz muguras pie staba piestiprināja dēlīti, uz kura viņš varēja apsēsties, vai koka gabalu piesita zem kā­jām, lai viņš varētu atbalstīties ar pēdām. Tādējādi upuris varēja elpot. Ja pēc dažām dienām viņam spēki vēl nebija izsīkuši, kareivji pārlauza kāju kaulus. Upurim vairs nebija atbalsta, un drīz vien iestājās nāve.

Malons atcerējās evaņģēlijus.

Krustā sistais nedrīkstēja apgānīt sabatu. Jūdi gribēja līdz rietam noņemt no krusta Jēzu un divus noziedzniekus, kas bija sodīti kopā ar viņu. Tāpēc Pilāts pavēlēja, lai abiem noziedzniekiem salauž kāju kaulus.

Kasiopeja pamāja.

"Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka viņš ir jau mi­ris, tie viņa lielus nesatrieca." Tas ir no Jāņa evaņģēlija. Vai esat kādreiz pārdomājis, kāpēc Jēzus nomira tik ātri? Viņš bija karājies tikai dažas stundas. Parasti krustā sistie dzīvo­ja vēl dažas dienas. Un kāpēc romiešu kareivji nesalauza vi­ņa kāju kaulus, lai pārliecinātos, ka viņš patiešām ir miris? Jāņa evaņģēlijā teikts, ka viņi iedūra viņam sānos šķēpu un iztecēja asinis un ūdens. Taču Mateja, Marka un Lūkas evaņ­ģēlijos tas nav pieminēts.

Ko jūs par to domājat?

No visiem pie krusta mirušajiem atrasts viens vienīgs skelets. Iemesls ir vienkāršs. Jēzus laikā apbedīšanu uzska­tīja par pagodinājumu. Nevarēja būt lielāku šausmu kā at­stāt līķi dzīvniekiem. Visiem nāvessodu veidiem Romā vai nu sodītais tika sadedzināts, iemests pie zvēriem saplosīšanai, vai miris pie krusta bija viena kopīga iezīme, proti, nekādas apglabāšanas. Tos, kuri mira pie krusta, atstāja ka­rājamies, līdz putni noknābāja miesu līdz kauliem, tad atli­kušo sameta kopīgā bedrē. Tomēr visi četri evaņģēliji ir vienisprātis, ka Jēzus miris devītajā stundā trijos pēc pus­dienas, tad noņemts no krusta un apglabāts.

Romieši to nebūtu darījuši. Malons sāka saprast.

Lūk, šeit sākas neskaidrības. Jēzu notiesāja uz nāvi lai­kā, kad līdz sabatam bija atlikušas tikai dažas stundas. To­mēr viņam piesprieda nāvi pie krusta, kur sodītais parasti vilka dzīvību dažas dienas. Kā gan varēja domāt, ka viņš būs miris jau pirms krēslas stundas? Marka evaņģēlijā teikts, ka pat Pilātu apmulsinājusi tik drīza nāve un viņš jautājis centurionam, vai viss kārtībā.

Varbūt Jēzus bija izmocīts jau pirms nāves?

Jēzus bija stiprs cilvēks. Viņš bija radis tveicē staigāt tā­lus ceļus. Jā gan, viņu pēra ar pletni. Saskaņā ar likumu va­jadzēja saņemt trīsdesmit deviņus cirtienus. Tikai evaņģēli­jos nekur nav teikts, vai viņš tos visus saņēma. Turklāt pēc mocībām viņš acīmredzot vēl bija spēcīgs diezgan, lai skaļā balsī vērstos pr,et mocītājiem. Tātad nekas neliecina, ka viņš būtu novārdzis. Tomēr Jēzus mirst jau pēc trim stundām, kā­jas viņam nav pārlauztas, un viņam sānos it kā tiek iedurts šķēps.

Pravietojums no otrās Mozus grāmatas. Jānis par to runā savā evaņģēlijā, sakot, ka viss noticis, lai raksti tiktu piepil­dīti.

Otrajā Mozus grāmatā runāts par neraudzētās maizes svētku ierobežojumiem gaļu nedrīkst nest no mājas ārā. Tā jāēd vienā namā, un upurim kaulus nedrīkst lauzt. Tam nav nekāda sakara ar Jēzu. Jāņa atsauce ir vārgs mēģinājums sa­glabāt nepārtrauktību ar Veco Derību. Kā jau teicu, trīs pā­rējos evaņģēlijos šķēps vispār nav pieminēts.

Tātad jūs uzskatāt, ka evaņģēlijos nav teikta taisnība.

Informācijai, kas tajos iekļauta, trūkst jēgas. Tie ir pret­runā ne vien cits ar citu, bet arī ar vēsturi, loģiku un saprā­tu. Mums liek ticēt, ka krustā sists cilvēks, kuram nav pār­lauzti kāju kauli, mirst trīs stundu laikā, bet pēc tam viņš tiek pagodināts apbedījot. Protams, no reliģijas viedokļa tam ir noteikta jēga. Agrīnie teologi centās pievilināt sekotājus. Viņiem vajadzēja Jēzu paaugstināt no cilvēka līdz Dievam Kristum. Evaņģēlijus rakstīja grieķu valodā, tātad rakstītāji noteikti zināja hellēņu vēsturi. Ozīriss, grieķu dievietes Izī­das vīrs, miris no sātana rokas piektdienā, bet pēc trim die­nām augšāmcēlies. Kāpēc lai tā nenotiktu arī ar Kristu? Pro­tams, lai Kristus būtu augšāmcēlies no mirušajiem, bija vajadzīgs viņa līķis. Nederēja kauli, kam miesu noknābājuši putni un kas iemesti kopīgā bedrē. Tāpēc runāts par apbe­dīšanu.

Vai to gribēja pierādīt Larss Nels? Ka Kristus nav aug­šāmcēlies?

Kasiopeja papurināja galvu.

Man nav ne jausmas. Zinu vienīgi to, ka templiešiem kaut kas ir zināms. Kaut kas svarīgs. Tik svarīgs, ka no pul­ciņa nevienam nepazīstamu bruņinieku tas ordeni pārvērtis par starptautiski atzītu spēku. Šo pārvērtību rosinājušas zi­nāšanas. Zināšanas, kuras no jauna atklājis Sonjērs. Es gribu iegūt šīs zināšanas.

Vai ir pierādījumi, kas varētu kaut ko noteiktu aplieci­nāt?

Pierādījumiem jābūt, jūs redzējāt Sonjēra baznīcu. Viņš atstājis daudz zīmju, un visas norāda vienā virzienā. Kaut kam jābūt, un tas ir tik nozīmīgs, ka templieši nepārtrauc meklējumus.

Tas ir sapnis.

Patiešām?

Malons pamanīja, ka krēsla pārvērtusies par tumsu. Ap­kārtējie pakalni un mežs iezīmējās pret debesīm kā melni ma­sīvi.

Mēs neesam vieni, Kasiopeja nočukstēja.

Malons gaidīja, līdz viņa paskaidros.

Es biju aizjājusi līdz kādai augstienei un pamanīju di­vus vīrus. Viens dienvidu, otrs ziemeļu pusē. Viņi vēroja. De Rokfors ātri jūs atradis.

Nemaz nedomāju, ka viltība ar retranslatoru viņu aiz­kavēs ilgi. Viņš noteikti uzminēja, ka mēs dodamies uz še­jieni. Un Kleridons parādīja ceļu. Vai viņi jūs redzēja?

Diezin vai. Es biju piesardzīga.

Tas var kļūt bīstami.

De Rokfors ir neapdomīgs. Viņam trūkst pacietības, īpa­ši jau tad, ja viņš jūtas apvests ap stūri.

Vai jūs domājat par dienasgrāmatu?

Kasiopeja pamāja.

Kleridons sapratīs, ka tā ir pilna ar kļūdām.

De Rokfors mūs tomēr atradis.

Viņš noteikti tikpat kā neko nezina. Vai citādi viņš tā pūlētos? Viņš gluži vienkārši izmantotu savas iespējas un meklētu pats. Nē, mēs viņam esam vajadzīgi.

Gan šie, gan iepriekšējie Kasiopejas vārdi izklausījās pa­matoti.

Jūs devāties izjādē, paredzot, ka viņi parādīsies, vai ne?

Domāju, ka mēs tiekam novēroti.

Vai jūs vienmēr esat tik aizdomīga?

Kasiopeja palūkojās uz Malonu.

Tikai tad, kad cilvēki nodomājuši darīt man ļaunu.

Šķiet, jus jau esat apdomajusi, kā rīkoties.

Ak jā. Man ir plāns.

ABATIJA OES FONTA/NES

PIRMDIENA, DIVDESMIT SESTAIS JŪNIJS

DIVPADSMIT UN ČETRDESMIT MINŪTES DIENĀ

De Rokfors, tērpies oficiālajā, baltajā sutanā, sēdēja pie altāra galvenajā kapelā. Solos sēdēja brāļi, skandējot lūgsnas vārdus, kas nebija mainījušies kopš pašas sākotnes. Kleridons bija arhīvos un pētīja dokumentus. De Rokfors bija norādī­jis arhivāram, lai ļauj aprobežotajam muļķim ieskatīties vi­sur, kur vien viņš grib, bet lai nenolaiž no viņa acis. Brāļi, kuri novēroja Živoru viens no priekšpuses, otrs no aizmu­gures -, ziņoja, ka pilī, šķiet, visi devušies pie miera. Tā kā pašreiz nekas cits vairs nebija uzsākams, de Rokfors nolē­ma pildīt savus pienākumus.

Ordenī bija jāuzņem jauns brālis.

Pirms septiņiem simtiem gadu ikvienam jauniesvētāmajam vajadzēja būt dzimušam likumīgā laulībā, fiziski spēcī­gam, lai varētu cīnīties karā, un viņam nedrīkstēja būt parā­du. Lielākā daļa jauno ievēroja celibātu, bet precētiem vīriem piešķīra goda locekļa statusu. Ordenī drīkstēja uzņemt no­ziedzniekus, kā arī cilvēkus, kuri izslēgti no baznīcas. Gan vieniem, gan otriem ļāva izpirkt grēkus. Ikviena mestra pie­nākums bija raudzīties, lai brāļu pulks kļūtu lielāks. Statū­tos skaidri bija teikts: "Ja kāds laicīgs bruņinieks vai cits vīrs vēlas pamest ceļu, kas ved uz pazušanu, un aiziet no šā gad­simta, neliedziet viņam nākt šurp." Taču mūsdienīgo iesvē­tīšanas standartu noteica Svētā Pāvila vārdi. "Pieņemiet to garu, ja tas nāk no Dieva." Un tas, ka kandidāts metās ce­ļos mestra priekšā, simbolizēja pirmo mēģinājumu īstenot šo prasību. De Rokforam nebija patīkami, ka tik svinīgai cere­monijai jānotiek nakts tumsā aiz slēgtiem vārtiem. Taču' tā ordenī bija pieņemts. De Rokfors gribēja šo kārtību mainīt, lai arī pēc viņa nāves hronikās varētu lasīt, ka viņa laikā no­tikusi atgriešanās pie gaismas.

Skandēšana apklusa.

De Rokfors piecēlās no ozola krēsla, kur jau kopš sākot­nes bija sēdējuši ordeņa mestri.

Krietnais brāli, viņš teica kandidātam, kas tupēja vi­ņa priekšā ceļos, rokas uzlicis uz Bībeles. Tas, ko tu vē­lies, prasīs no tevis ļoti daudz. Tu mūsu ordeni pazīsti tikai no ārienes. Mēs dzīvojam šajā skaistajā abatijā, labi ēdam un dzeram. Mums ir apģērbs, medikamenti, mēs sagādājam iz­glītību un garīgu piepildījumu. Taču mēs dzīvojam saskaņā ar stingriem priekšrakstiem. Ir grūti pilnīgi pakļaut savu gri­bu otra gribai. Ja tu vēlēsies gulēt, tevi varbūt modinās. Ja būsi nomodā, tev, iespējams, pavēlēs gulēt. Tu varbūt negri­bēsi iet turp, kur liek, bet tev tas būs jādara. Tu gandrīz neko nevarēsi darīt pēc savas gribas. Vai spēsi mierīgi pa­ciest visas šīs grūtības?

Vīrietis, kas bija nepilnus trīsdesmit gadus vecs, īsi apgrieztiem matiem un gludi noskūtu seju, pacēla galvu un teica:

Es pacietīšu visu, kas ir tīkams Dievam.

De Rokfors zināja, ka šis ir tipisks kandidāts. Viņu pirms dažiem gadiem bija sameklējuši universitātē, un viens no or­deņa brāļiem bija uzraudzījis, kā šis kandidāts progresē, un izpētījis arī viņa radurakstus un dzīves gājumu. Jo vientulī­gāks kandidāts, jo labāk, un, par laimi, nomaldījušos dvēse­ļu pasaulē netrūka. Beigu beigās ar viņu nodibināja tiešu kontaktu. Jauniesvētāmais bija apveltīts ar asu prātu. Viņu pamazām iepazīstināja ar statūtiem un uzdeva viņam jautā­jumus, kas kandidātiem tika uzdoti jau gadsimtiem ilgi. Vai viņš ir precējies? Vai saderinājies? Vai kādreiz devis zvēres­tu citai reliģiskai apvienībai, vai lūdzis uzņemt viņu tajā? Vai viņam ir parādi, ko viņš nespēj nomaksāt? Vai ir kāda slēp­ta kaite? Varbūt viņš ir pateicību parādā kādam vīrietim vai sievietei?

Krietnais brāli, de Rokfors teica kandidātam, šeit tu nedrīksti tiekties pēc bagātības, slavas vai miesīgiem prie­kiem. Tev jācenšas pēc trim lietām. Pirmkārt, atsakies no šīs pasaules grēkiem un noraidi tos! Otrkārt, kalpo mūsu Kun­gam! Treškārt, esi nabadzīgs un nožēlo grēkus! Vai tu apso­li Dievam un Dievmātei Marijai, ka visu mūžu diendienā pa­klausīsi šā Tempļa ordeņa mestram? Ka dzīvosi šķīstībā un bez sava īpašuma? Ka pakļausies kārtībai, kas valda šajā na­mā? Ka nekad nepametīsi ordeni ne veselībā, ne slimībā, ne labos, ne sliktos laikos?

Šos vārdus katram jauniesvētāmajam uzdeva jau kopš sā­kotnes, un de Rokforam ienāca prātā laiks, kad pirms trīs­desmit gadiem to pašu jautāja arī viņam. Viņš aizvien vēl iz­juta uguni, kas toreiz iedegās viņa sirdī, uguni, kas tagad dega ar neprātīgu spēku. Būt templietim bija tik svarīgi. Tam bija dziļa nozīme. Un de Rokfors apņēmās raudzīties, lai ik­viens kandidāts, kas viņa valdīšanas laikā uzvelk sutanu, sa­prastu, ka ziedojas Dievam.

Viņš ielūkojās jauniesvētāmajam sejā.

Ko tu teiksi, brāli?

De par dicu. Dieva vārdā es to darīšu.

Vai saproti, ka tev varbūt vajadzēs ziedot dzīvību? Pēc dažu pēdējo dienu notikumiem šis jautājums šķita vēl jo svarīgāks.

Bez šaubīšanās.

Kāpēc tu būsi gatavs ziedot dzīvību?

Tāpēc, ka to pavēlējis mans mestrs.

Pareiza atbilde.

Un tu to darīsi bez ierunām?

Ceļot ierunas, es pārkāptu statūtus. Mans pienākums ir paklausīt.

De Rokfors pamāja audējam, un tas no koka lādes izņē­ma garu sarža audeklu.

Piecelies! viņš sacīja kandidātam.

Jaunais vīrietis piecēlās kājās. Viņš bija ģērbies melnā vil­nas tērpā, kas apņēma viņa kalsno augumu no galvas līdz kailajām kāju pēdām.

Noņem savu ietērpu! de Rokfors teica, un vīrietis pār galvu novilka melno apģērbu. Zem tā bija balts krekls un melnas bikses.

Audējs, turot audeklu, pienāca tuvāk un nostājās kandi­dātam vienā pusē.

Tu esi nometis materiālās pasaules apvalku, de Rok­fors paskaidroja. Tagad mēs tev apņemsim apkārt audek­lu, kas simbolizē mūsu brālību, un godināsim tavu atdzim­šanu kā mūsu ordeņa brālim.

Viņš pamāja ar roku, audējs aptina ap kandidātu audek­lu. De Rokfors bija redzējis, ka šajā brīdī daudzi pieauguši vīrieši sāk raudāt. Viņam pašam bija vajadzējis apvaldīt izjū­tas, kad viņu apņēma ar šo pašu audeklu. Neviens nezināja, cik vecs ir šis audekls, taču bija viens audekls, kas ar bijību tika glabāts iniciācijas lādē kopš pašas sākotnes. De Rokfo­ram labi bija zināms stāsts par to. Tajā bijis ietīts mestrs Žaks de Molē pēc tam, kad karājies pienaglots pie Parīzes tempļa durvīm. De Molē šajā audeklā bija gulējis divas dienas, bū­dams savainots, un nespēdams pat pacelties sēdus, tik vārgs viņš bijis. Pa to laiku baktērijas un viņa auguma izdalījumi bija notraipījuši audumu un radījuši uz tā tēlu, ko piecdes­mit gadus vēlāk lētticīgie kristieši sākuši godāt kā Kristus auguma nospiedumu.

De Rokfors allaž bija domājis, ka šī doma ir ļoti iederīga.

Tempļa bruņinieku mestrs, šķietami ķecerīgā ordeņa vadītājs, kļuvis par matrici, pēc kuras visi vēlākie mākslinieki modelējuši Kristus seju.

Viņš palūkojās uz brāļiem.

Jūsu priekšā ir pats jaunākais brālis. Viņš tērpts audek­lā, kas simbolizē atdzimšanu. Mēs visi esam pārdzīvojuši šo brīdi, kas mūs piepulcējis brālībai. Kad mani izvēlēja par jū­su mestru, es apsolīju, ka iestāsies jauni laiki, ordenis do­sies jaunā virzienā. Teicu, ka nebūs vairs tā, ka daži zina daudz vairāk par visiem pārējiem. Es teicu, ka atradīšu mūsu Lielo mantojumu.

Viņš spēra soli uz priekšu.

Pašreiz mūsu arhīvos atrodas cilvēks, kuram ir mums nepieciešamās zināšanas. Diemžēl laikā, kad mūsu iepriek­šējais mestrs nedarīja neko, citi, ka's nepieder pie mūsu orde­ņa, veica meklējumus. Esmu sekojis viņu pūliņiem, vērojis viņu darbošanos un gaidījis brīdi, kad arī mēs iesaistīsimies meklējumos. Viņš uz mirkli apklusa. Šis brīdis ir pienā­cis. Tieši tagad daži brāļi ārpus abatijas mūriem nodarbojas ar meklēšanu, un turp dosies vēl citi brāļi.

Runājot de Rokfors pievērsa skatienu kapelānam, kas sē­dēja baznīcas viņā galā. Tas bija itālietis ar nopietniem vaib­stiem, galvenais prelāts, visaugstākā ranga garīdznieks or­denī. Kapelāns vadīja priesterus aptuveni trešo daļu no brāļiem, tie bija cilvēki, kuri izvēlējušies veltīt dzīvi vienīgi Kristum. Kapelāna vārdiem bija liela nozīme, it īpaši tāpēc, ka šis cilvēks nemēdza runāt daudz. Iepriekšējā koncila lai­kā kapelāns bija izteicis bažas par vairākiem pēdējā laika nā­ves gadījumiem.

Jūs esat pārāk steidzīgs, sacīja kapelāns.

Es daru to, ko vēlas ordenis.

Jūs darāt to, ko vēlaties jūs.

Vai tas nav viens un tas pats?

Jūs runājat tāpat kā iepriekšējais mestrs.

Šajā ziņā viņam bija taisnība. Lai gan daudzkārt nebiju vienisprātis ar viņu, es viņam paklausīju.

De Rokforu aizvainoja gados jaunākā vīrieša tiešums, se­višķi tāpēc, ka to dzirdēja pārējie brāļi, bet viņš zināja, ka daudzi jūt lielu cieņu pret kapelānu.

Ko man vajadzētu darīt?

Saudzēt brāļu dzīvības.

Brāļi zina, ka viņi var saņemt aicinājumu upurēt dzī­vību.

Tagad nav viduslaiki. Mēs nepiedalāmies krusta karā. Šie cilvēki ir uzticīgi Dievam un, to apliecinot, solījušies pa­klausīt jums. Jums nav tiesību atņemt viņiem dzīvību.

Esmu nolēmis atrast Lielo mantojumu.

Kādēļ? Esam dzīvojuši bez tā septiņsimt gadu. Tas nav svarīgs.

De Rokfors jutās satriekts.

Kā jūs varat tā runāt? Tas ir mūsu mantojums.

Kāda tam būtu nozīme mūsdienās?

Tas mūs atpestītu.

Mēs jau esam atpestīti. Visiem šiem brāļiem ir tīras dvē­seles.

Ordenis nav pelnījis dzīvot izraidījumā.

Mēs paši esam to izvēlējušies un jūtamies apmierināti.

Es neesmu apmierināts.

Tad tā ir jūsu, nevis mūsu cīņa.

De Rokforam krūtīs brieda dusmas.

Nepieļaušu, ka mani apstrīd.

Mestr, pietiktu ar vienu nedēļu, un visi jau būtu jūs aiz­mirsuši.

Cieši raudzīdamies uz kapelānu, de Rokfors centās kaut ko izlasīt mierīgajos vaibstos. Mestrs bija pateicis, ko domā­jis, viņš negrasījās uzklausīt iebildumus. Lielais mantojums bija jāatrod. Un atbildes varēja sniegt Ruā Kleridons un tie ļaudis, kuri pašreiz atradās Kasiopejas Vitas chateau.

Tāpēc de Rokfors nelikās ne zinis par kapelāna skatienu un pievērsās brāļiem, kuri sēdēja solos.

Mani brāļi, lūgsim par veiksmi!

VIENS NAKTI

Malons bija Rennā un lēnā soli gāja iekšā Marijas Magda­lēnas baznīcā. Tāpat kā pirmajā reizē, viņu darīja nemierīgu savādās norādes. Joms bija tukšs, altāra priekšā stāvēja ti­kai viens cilvēks, tērpies melnā priestera sutanā. Viņš pagrie­zās. Seja šķita pazīstama.

Beranžē Sonjērs.

Kāpēc jūs esat šeit? Sonjērs jautāja spalgā balsī. Šī ir mana baznīca. To esmu radījis es. Tā pieder vienīgi man.

Kā var būt, ka tā pieder jums?

Es izmantoju izdevību. Es viens pats.

Kādu izdevību?

Tie, kuri izaicina pasauli, vienmēr stājas pretī briesmām.

Malons pamanīja grīdā tieši pie altāra tādu kā bedri un

kāpnes, kas veda melnā tumsā.

Kas tur, lejā, ir? viņš jautāja.

Pirmais solis cejā uz patiesību. Dievs lai svētī visus, kuri sargājuši šo patiesību. Dievs lai svētī viņu cēlsirdību.

Baznīcas sienas pēkšņi izgaisa, un Malons atradās kokiem apaugušā laukumā pie Amerikas vēstniecības Mehiko. Cil­vēki steidzās šurpu turpu, apdullinoši rēca automašīnu tau­res, kauca riepas, un skaļi rūca dīzeļmotori.

Tad atskanēja šāvieni.

Šāva no mašīnas, kas tikko bija apstājusies. No tās izlēca vairāki vīrieši. Viņi šāva uz kādu sievieti un jaunu dāņu dip­lomātu, kas paēnā baudīja lenču. Šurp sāka skriet jūras kāj­nieki, kuri apsargāja vēstniecību, taču viņi bija pārāk tālu.

Malons satvēra pistoli un izšāva.

Kaja Torvaldsena galvu sadragāja lodes, kas bija paredzē­tas sievietei. Malons nošāva divus uzbrucējus, tad juta, ka plecu sagrābj svelošas sāpes, tajā ieurbjoties lodei.

Sāpes viņu apdullināja.

No brūces plūda asinis.

Malons grīļodamies pakāpās atpakaļ, bet nošāva vīrieti, kas bija viņu savainojis. Lode caururba tumšo seju, taču tā pārvērtās tas atkal bija Beranžē Sonjērs.

Kāpēc tu mani nošāvi? Sonjērs mierīgi jautāja.

Atkal parādījās baznīca un bareljefi, kas attēloja krusta ceļu. Malons ievēroja, ka vienā baznīcas solā atrodas vijole. Uz stīgām bija uzlikta metāla plāksne. Sonjērs pieslīdēja tuvāk un uzbēra uz plāksnes smiltis. Tad viņš sāka vilkt ar lociņu pa stīgām, un smiltis izkārtojās noteiktā rakstā.

Sonjērs smaidīja.

Kad plāksne nevibrē, smiltis nekustas. Tikko rodas vib­rācijas, smiltīs rodas raksts. Ik reizi citāds.

Atdzīvojās statuja, kas attēloja Asmodeju ar savaikstīto ģīmi; sātanam līdzīgā figūra pameta ūdens trauku un virzī­jās tuvāk Malonam.

Bijājama ir šī vieta, sacīja dēmons.

Tevi te neviens nav aicinājis, iekliedzās Sonjērs.

Kāpēc tad tu mani šeit noliki?

Sonjērs neatbildēja. No ēnas iznira vēl kāds stāvs. Tas bija mazais vīriņš mūka brūnajā tērpā no gleznas "Lasi cari­dad likumus". Viņš joprojām turēja pirkstu pie lūpām, aici­not klusēt, un nesa tabureti ar uzrakstu ACABOCE A° ī681.

Tad viņš pavilka pirkstu nost un teica:

Es esmu alfa un omega, sākums un gals.

Mazais mūks nozuda.

Parādījās kāda sieviete tumšās drānās. Viņas seja nebija saskatāma.

Tu zini, kur ir mans kaps, viņa sacīja.

Marī d'Hotpūla de Blanšfora.

Vai tu baidies no zirnekļiem? viņa jautāja. Tie tev nedarīs ļaunu.

Viņai uz krūtīm spilgti iegaismojās romiešu cipari. LIXLIXL. Zem simboliem parādījās zirneklis tāds pats kā uz Marī kapakmens. Starp zirnekļa kājām varēja redzēt sep­tiņus punktus. Taču divas atstarpes tieši pie zirnekļa galvas bija tukšas. Marī vilka ar pirkstu līniju, sākot no kakla, tad uz leju pa krūtīm pāri spīdošajiem burtiem līdz zirnekļa at­tēlam. Tajā vietā, kur viņa bija pārvilkusi ar pirkstu, parādī­jās bulta.

Tāda pati bulta ar diviem galiem kā uz kapakmens.

Malons juta, ka paceļas gaisā un slīd projām no baznīcas cauri sienām iekšējā pagalmā, tad dārzā, kur uz vestgotu pī­lāra stāvēja Jaunavas Marijas statuja. Pīlāra akmens vairs ne­bija pelēks un laikazoba sagrauzts. Vārdi PENITENCE, PEN1TENCE un MISSION 1891 mirdzēja.

Atkal uzradās Asmodejs. Dēmons teica:

Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi.

Pie vestgotu pīlāra uz netīra asfalta savu asiņu peļķē gulē­ja Kajs Torvaldsens. Viņa rokas un kājas bija nedabiski izšķo­bītas kā "Sarkanajai jakai" no Apaļā torņa. Stingās acis bija palikušas vaļā, un tajās vēl varēja redzēt šausmu izteiksmi.

Malons izdzirdēja griezīgu balsi ar metālisku pieskaņu. Tad ieraudzīja televizoru. Ekrānā kāds ūsains vīrietis lasīja ziņas, runāja par meksikāņu advokātes un dāņu diplomāta nāvi. Slepkavību iemesls neesot zināms.

Tad atskanēja atbalss.

Septiņi mirušie, deviņi ievainotie.

Malons pamodās.

Par Kaja Torvaldsena nāvi viņš daudzkārt bija sapņojis ari agrāk, bet nekad šis sapnis nebija saistījies ar Rcnnes-le-Chdteau. Acīmredzot pirms divām stundām, kad viņš, iekārto­jies kādā Kasiopejas Vitas pils istabā, mēģināja iemigt, viņa prātu pildīja domas, ko viņš nespēja aizgaiņāt. Beigu beigās Malons tomēr bija iesnaudies. Kasiopeja viņu bija pārlieci­nājusi, ka viņas ļaudis paturēs novērotājus acīs un ka de Rok­fors nepārsteigs viņus nesagatavotus. Vismaz līdz rītdienai viņi varēja justies drošībā.

Tad Malons iemiga.

Taču viņa prāts turpināja risināt mīklu.

Lielākā daļa no sapņa bija pagaisusi, bet Malons atcerē­jās pašu pēdējo kā televīzijas reportieris bija ziņojis par uz­brukumu Mehiko. Vēlāk Malons bija uzzinājis, ka Torvald­sena dēls tur ieradies uz satikšanos ar meksikāņu advokāti. Viņa bijusi neatlaidīga sieviete un izmeklējusi lietu, kas sais­tīta ar kādu noslēpumainu karteli. Vietējā policija noskaid­roja, ka viņai draudēts, bet viņa draudus ignorējusi. Turpat netālu bijuši ari policisti, taču dīvainā kārtā neviena paša nav bijis klāt, kad no mašīnas izlēkuši šāvēji. Viņa un jaunais Tor­valdsens ieturējuši lenču, bet Malons nejauši gadījies tuvu­mā, atgriežoties vēstniecībā pēc paveikta uzdevuma. Ar au­tomātisko pistoli viņš novācis divus uzbrucējus, pirms divi pārējie apjautuši viņa klātbūtni. Malons nebija pamanījis trešo un ceturto uzbrucēju viens no tiem bija ielaidis viņam ple­cā lodi. Malons vēl paspēja novākt to, kurš šāva uz viņu, tad zaudēja samaņu. Pēdējo no uzbrucējiem nogalināja kāds jū­ras kājnieks no vēstniecības.

Taču pirms tam uzbrucēju lodes trāpīja daudziem cilvē­kiem.

Septiņi mirušie, deviņi ievainotie.

Malons piecēlās gultā sēdus.

Viņš tikko bija atrisinājis Rennas mīklu.

ABATIJA DES FONTA INES

PUSDIVI NAKTI

De Rokfors izvilka caur sensoru magnētisko karti, atbrī­vojot elektronisko aizslēgu. Viņš iegāja spilgti apgaismota­jās arhīva telpās un gar plauktiem devās turp, kur sēdēja Ruā Kleridons. Kleridonam priekšā uz galda bija dokumen­tu kaudzes. Arhivārs sēdēja galda vienā pusē un, kā viņam pavēlēts, pacietīgi noraudzījās. De Rokfors pamāja ar roku, norādot, lai arhivārs iet.

Ko esat noskaidrojis? viņš jautāja Kleridonam.

Materiāli, ko jūs man parādījāt, ir interesanti. Nevarēju pat iedomāties, ka pēc tūkstoš trīs simti septītā gada tīrīša­nas ordenis tā uzplaucis.

Mūsu vēsturē notikumu ir ļoti daudz.

Atradu ziņojumu par to, kā Žaks de Molē sadedzināts uz sārta. Acīmredzot daudzi brāļi Parīzē to noskatījušies.

Viņš kāpa uz sārta tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada martā ar paceltu galvu un sacīja pūlim: "Tas būs pareizi, ka tik izšķirošā brīdī, kad man dzīvot atlicis pavisam maz, jā­atklāj krāpšana un jāaizstāv patiesība."

Vai jūs esat iegaumējis viņa vārdus?

Viņš bija vīrs, kura vārdus der zināt.

Daudzi vēsturnieki vaino de Molē, ka viņš novedis or­deni līdz sabrukumam. Viņš esot bijis vājš un bezrūpīgs.

Un kas par viņu teikts ziņojumos, ko lasījāt?

Viņš, šķiet, bijis stiprs un izlēmīgs cilvēks un visu plā­nojis jau pirms ceļojuma no Kipras uz Franciju tūkstoš trīs simti septītā gada vasarā. Viņš būtībā paredzējis Filipa Ce­turtā rīcību.

Mūsu bagātības un zināšanas tika nosargātas. De Molē parūpējās par to.

Tas Lielais mantojums. Kleridons pašūpoja galvu.

Brāļi raudzījās, lai tas neietu zudībā. Par to gādāja de Molē.

Kleridons izskatījās noguris. Lai gan bija ļoti vēls, taču de Rokfors bija možs, viņa prāts naktī darbojās vislabāk.

Vai jūs lasījāt de Molē pēdējos vārdus?

Kleridons pamāja.

Dievs atriebs mūsu nāvi. Nav tālu tas brīdis, kad lāsts nāks pār tiem, kuri lēmuši mūs nāvei.

Viņš runāja par Filipu Ceturto un Klementu Piekto, kas rīkoja sazvērestību pret de Molē un ordeni. Pāvests mira pēc nepilna mēneša, bet Filips pēc septiņiem mēnešiem. Ne­vienam no Filipa mantiniekiem nebija dēla, tāpēc Kapetu karaliskā dzimta iznīka. Pēc četrsimt piecdesmit gadiem re­volūcijas laikā Francijas karaliskā ģimene tika ieslodzīta gandrīz vai tāpat kā savulaik de Molē Parīzes templī. Kad beigu beigās giljotīna nocirta Luija Sešpadsmitā galvu, kāds vīrietis iemērcis roku mirušā karaļa asinīs un metis asiņu lā­ses pūlī, saukdams: "Žak de Molē, tu esi atriebts."

Vai tas bija viens no jūsējiem?

De Rokfors pamāja.

Kāds ordeņa brālis, kas tobrīd atradies tur, lai noskatī­tos, kā iet bojā Francijas monarhija.

Tas jums ir ļoti svarīgi, vai ne?

De Rokfors nevēlējās dalīties jūtās ar svešinieku, tomēr paskaidroja:

Es esmu mestrs.

Ne tādēļ vien. Tas nozīmē ko vairāk, daudz vairāk.

Vai analīze ir jūsu profesijas daļa?

Jūs nostājāties pretī mašīnai, kas joņoja milzu ātrumā, izaicinot Malonu, lai jūs notriec. Un jūs būtu sadedzinājis manas kājas bez jebkādas nožēlas.

Monsieur Kleridon, tika apcietināti tūkstoši manu brāļu vienīgi karaļa alkatības dēļ. Vairākus simtus sadedzināja uz sārta. Ironiskā kārtā viņus būtu varējuši glābt tikai meli. Patiesība viņiem nozīmēja nāves spriedumu, jo ordenis nebija vainojams nevienā apsūdzībā, kas tam tika izvirzīta. Jā. Tas mani skar dziļi personiski.

Kleridons paņēma Larsa Nela dienasgrāmatu.

Man ir slikta ziņa. Esmu izlasījis krietnu tiesu no Larsa piezīmēm, un kaut kas nav pareizi.

De Rokforam nepatika dzirdētais.

Tur ir kļūdas. Nepareizi datumi. Atšķirīgi minētas kon­krētas vietas. Nepareizi norādīti informācijas avoti. Tās ir niecīgas iezīmes, bet vērīgam skatienam tās ir skaidri saska­tāmas.

Diemžēl de Rokforam trūka zināšanu, lai saprastu atšķi­rību nozīmi. Viņš tiešām cerēja, ka dienasgrāmata vairos iz­pratni par noslēpumu.

Varbūt tās ir tikai nejaušas kļūdas rakstībā?

Sākumā arī es tā domāju. Tad, pamanīdams arvien vai­rāk kļūdu, sāku šaubīties. Larss bija akurāts cilvēks. Lielu tiesu informācijas, kas iekļauta dienasgrāmatā, es pats palī­dzēju savākt. Tās ir tīšas kļūdas.

De Rokfors paņēma dienasgrāmatu un pārlapoja, līdz at­rada kriptogrammu.

Un šī? Vai šī ir pareiza?

Nezinu. Pat ja Larss bija dabūjis zināt šifra atslēgu, viņš to man nekad nav teicis.

De Rokfors bija nobažījies.

Vai jūs sakāt, ka dienasgrāmatai nav nekādas vērtības?

Es saku, ka tajā ir kļūdas. Pat daži citāti no Sonjēra die­nasgrāmatas ir aplami. Es pats to esmu kādreiz lasījis.

De Rokfors mulsa. Kas te notiek? Viņš atsauca atmiņā Larsa Nela dzīves pēdējo dienu un vārdus, ko amerikānis viņam bija pateicis.

Jūs nevarētu atrast itin neko pat tad, ja tas būtu jums acu priekšā.

Stāvot koku puduri, de Rokfors jutās aizvainots par Nela attieksmi, bet apbrīnoja šā pavecā vīrieša drosmi ņemot vērā to, ka viņam ap kaklu bija apmesta cilpa. Pirms vairākām minūtēm de Rokfors bija vērojis, kā amerikānis piestiprina virvi pie tilta balsta, tad izvei­do cilpu. Pēc tam Nels uzkāpa uz akmens sienas un raudzījās lejup tumšajā upē.

De Rokfors bija sekojis Nelam visu dienu, gudro­dams, ko gan viņš darījis augstajos Pirenejos. Tuvējam

ciematam nebija nekādas saistības ne ar Rennes-leChāteau, ne ar Larsa Nela pētījumiem. Tagad jau tu­vojās pusnakts stunda, un pasaule visapkārt tinās mel­nā tumsā. Klusumā bija dzirdama tikai upes šalkoņa zem tilta.

De Rokfors izgāja uz ceļa un tuvojās tiltam.

Es jau domāju, ka jūs parādīsieties, Nels sacī­ja, nepagriezdamies pret viņu. Pieņēmu, ka apvai­nojums liks jums nākt ārā no slēptuves.

Jūs zinājāt, ka esmu tepat?

Esmu pieradis, ka brāļi man seko. Nels beidzot pievērsās de Rokforam un norādīja uz cilpu, kas vi­ņam bija ap kaklu. Varbūt neiebildīsiet, es nupat gri­bēju izdarļt pašnāvību.

Acīmredzot nāve jūs nebiedē.

Esmu miris jau sen.

Vai jūs nebīstoties no sava Dieva? Viņš nejauj atņemt sev dzīvību.

Kāda tur Dievam daļa? Mūsu liktenis pārvēr­sties pīšļos.

Ja nu jūs maldāties?

Es nemaldos.

Un kā tad ar jūsu meklējumiem?

Tie nesuši tikai ciešanas. Un kāpēc jums rūp mana dvēsele?

Man nerūp tā, bet jūsu meklējumi.

Jūs mani vērojat jau sen. Jūsu mestrs pat runā­jis ar mani. Tas ir visai bēdīgi, ka ordenim vajadzēs meklējumus turpināt bez manām norādēm.

Jūs zinājāt, ka tiekat novērots?

Protams. Brāļi mēnešiem ilgi centušies dabūt rokā manu dienasgrāmatu.

Man stāstīja, ka jūs esat savāds cilvēks.

Es esmu nelaimīgs cilvēks, kas gluži vienkārši vairs nevēlas dzīvot. Savā ziņā tas man liek izjust nožēlu. Mana dēla dēļ, kuru es mīlu. Un sievas dēļ, kura mani mīl tā, kā prot. Taču man nav vēlēšanās turpināt dzīvi.

Vai tad nav cita veida, kā izbeigt dzīvi ātrāk?

Nels paraustīja plecus.

Es nicinu šaujamieročus, un doma par indi man šķiet aizvainojoša. Noasiņot līdz nāvei neliekas patī­kami, tāpēc nolēmu pakārties.

De Rokfors pašūpoja galvu.

Tāda rīcība liekas egoistiska.

Egoistiska? Es jums pateikšu, kas ir egoistiski. Tas, ko man nodarījuši cilvēki. Viņi tic, ka Rennā pa­slēptas pašas neiedomājamākās lietas sākot ar Fran­cijas monarha reinkarnāciju līdz pat citplanētiešiem. Padomājiet, cik daudz meklētāju ar saviem instrumen­tiem apgānījuši šo zemi. Nojaukti mūri, izraktas bed­res un tuneļi. Pat atrakti kapi un izņemti līķi. Rak­stītāji izvirzījuši visneprātīgākās teorijas un vienīgi tādēļ, lai taisītu naudu.

De Rokfors brīnījās par savādo pašnāvnieka runu.

Esmu redzējis mediju seansus un gaišreģus, kuri sarunājas ar mirušajiem. Tik daudz ticis sadomāts, ka patiesība tagad liekas garlaicīga. Viņi piespieda mani rakstīt tās blēņas. Man vajadzēja pieņemt to fanātis­mu, lai varētu pārdot grāmatas. Cilvēki gribēja lasīt tās aplamības. Tas ir smieklīgi. Es smejos pats par sevi. Egoistiski? Egoismu vajadzētu piedēvēt visiem tiem idiotiem.

Un kāda ir patiesība par Rennu? de Rokfors mierīgi jautāja.

Esmu drošs, ka jūs gribētu gan to dzirdēt.

De Rokfors nolēma izmēģināt citu pieeju.

jūs taču saprotat, ka esat vienīgais, kas varētu atrisināt Sonjēra mīklu.

Varētu? Esmu to atrisinājis.

De Rokfors atcerējās kriptogrammu, ko bija redzējis maršala ziņojumā abatijas arhīvos, to pašu kriptogram­mu, ko savās baznīcās atraduši abati Želī un Sonjērs, to kriptogrammu, kuras dēļ varbūt bija gājis bojā Želī.

Vai varat man to pastāstīt? Tas izskanēja gan­drīz lūdzoši, un de Rokforam tāpēc sametās šķērmi.

jūs esat tāds pats kā visi pārējie meklējat vieglu atbildi. Kur tad paliek aizrautība? Man bija vajadzīgi ilgi gadi, līdz atradu īsto kombināciju.

Un jūs, šķiet, tikpat kā neko neesat pierakstījis.

Tas jānoskaidro jums.

jūs esat augstprātīgs.

Nē, es esmu vīlies. Tas ir kas cits. Visi tie sava labuma meklētāji, kuri nāca un gāja prom ar tukšām rokām, man kaut ko iemācīja.

De Rokjors gaidīja, ka Nels paskaidros.

Īstenībā nav pilnīgi nekā, ko atrast.

Jūs melojat.

Nels paraustīja plecus.

Varbūt. Varbūt ne.

De Rokfors nolēma atstāt Nelu.

Novēlu jums rast mieru. Viņš pagriezās un gāja projām.

Templieti! Nels iesaucās.

De Rokfors pagriezās.

Gribu jums izdarīt pakalpojumu. Jūs to neesat pelnījis, jo viss, ko darījuši brāļi, man tikai traucē­jis. Taču ordenis nav pelnījis to, kas notika. Tāpēc sniegšu jums norādi. Ko tādu, kas palīdzēs likt uz priekšu. Tas nekur nav pierakstīts. Ari dienasgrāma­tā ne. Tā nonāks jūsu rokās, un, ja būsiet apķērīgs, varbūt varēsiet mīklu atrisināt.' Vai jums ir papīrs un zīmulis?

De Rokfors piegāja sienai tuvāk, pagrābājās pa kabatu un izvilka piezīmju blociņu un pildspalvu, ko pasniedza Nelam. Vecais virs kaut ko uzrakstīja, tad pasvieda de Rokforam blociņu un pildspalvu.

Lai veicas! sacīja Nels.

Tad amerikānis lēca lejā. De Rokfors dzirdēja, kā nostiepjas virve, tad atskanēja īss paukšķi», kad lūza kakla skriemeļi. Pievirzījis blociņu tuvāk sejai, viņš vā­jajā gaismā izlasīja, ko rakstījis Larss Nels.

ARDIEVU, STEFANIfA!

Nela sievas vārds bija Stefānija. De Rokfors pašū­poja galvu. Nekādas norādes. Tikai vīra atvadu svei­ciens sievai.

Tagad viņš par to vairs nebija tik pārliecināts.

De Rokfors bija nolēmis, ka, atstājot zīmīti pie līķa, tā sniegs apliecinājumu pašnāvībai. Tāpēc viņš satvēra virvi, uz­vilka līķi augšā un iebāza zīmīti Nela krekla kabatā.

Varbūt tie vārdi patiešām bijuši šifra atslēga?

Tajā naktī, kad Nels nomira, viņš teica, ka atrisinājis kriptogrammu, un piedāvāja man šo. De Rokfors paņēma zīmuli un uz lapiņas uzrakstīja vārdus ARDIEVU STEFĀNIJA [6] .

Kā var būt, ka tie sniedz atrisinājumu? jautāja Kleri­dons.

Nezinu. Es līdz šim brīdim nebiju pat iedomājies, ka tie kaut ko varētu nozīmēt. Ja tas, ko jūs sakāt, ir tiesa ka die­nasgrāmatā ir tīšas kļūdas, tad viņš bija gribējis, lai mēs to atrodam. Es meklēju dienasgrāmatu jau tad, kad Larss Nels bija dzīvs, pēc tam gribēju to iegūt no Marka Nela, bet viņš to bija noslēpis. Kad Marks Nels ieradās abatijā, uzzināju, ka dienasgrāmata viņam bijusi līdzi kalnos. Šeit to paņēma mestrs un turēja ieslēgtu. De Rokfors atcerējās Kasiopejas Vitas šķietamo kļūmi Aviņonā. Tagad viņš saprata, ka sie­viete nav dienasgrāmatu nejauši nozaudējusi. Jums taisnī­ba. Dienasgrāmatai nav nekādas vērtības. Nels bija paredzē­jis, ka tā nonāks mūsu rokās. Viņš norādīja uz lapiņu.

Tomēr var gadīties, ka šie vārdi kaut ko nozīmē.

Varbūt tie var maldināt vēl vairāk?

Tas bija iespējams.

Kleridons pētīja tos ar dzīvu interesi.

Ko Larss sacīja, iedodams jums zīmīti?

De Rokfors precīzi atkārtoja:

Sniegšu jums norādi. Ko tādu, kas palīdzēs tikt uz priekšu, ja būsiet apķērīgs, varbūt varēsiet mīklu atrisināt.

Es kaut ko atcerējos. Larss reiz to ieminējās. Kleri­dons meklēja, līdz uz galda atrada dažus salocītus papīrus.

Tās ir piezīmes, ko Aviņonā izrakstīju no Štibleina grāma­tas par Marī d'Hotpūlas kapakmeni. Paskatieties! Kleri­dons norādīja uz romiešu cipariem. MDCOLXXXI. Tie bija iegravēti akmenī un, šķiet, norāda viņas miršanas gadu. 1681. Neņemot vērā 0, jo romiešu ciparu sistēmā nulles nav. Taču Marī nomira tūkstoš septiņi simti astoņdesmit pirma­jā, nevis tūkstoš seši simti astoņdesmit pirmajā gadā. Un ari viņas vecums norādīts kļūdaini. Kad Marī nomira, viņa bija sešdesmit astoņus, nevis sešdesmit septiņus gadus veca. Kleridons paņēma zīmuli un uz papīra uzrakstīja 1681, 67 un GOODBYE STEPHANIE. Vai ievērojat kaut ko?

De Rokfors cieši skatījās uz rakstīto. Viņš neko neredzēja, taču rēbusi viņam nekad nebija padevušies.

Jādomā tā, kā domāja astoņpadsmitajā gadsimtā. Kap­akmena gravējumu izgudroja Bigū. Vienā ziņā risinājums va­rētu būt vienkāršs, bet citādā ziņā grūts bezgala daudzo iespēju dēļ. Sadaliet gadskaitli 1681 divās daļās: 16 un 81. Viens plus seši ir septiņi. Astoņi plus viens ir deviņi. Septi­ņi, deviņi. Tad paskatieties uz sešdesmit septiņi. Ciparu sep­tiņi nav iespējams apgriezt otrādi, bet, ja apgriež ar kājām gaisā sešnieku, tas kļūst par devītnieku. Tātad atkal iznāk septiņi un deviņi. Saskaitiet burtus vārdos, ko Larss jums uzrakstīja. GOODBYF. septiņi. STEPHANIE deviņi. Manuprāt, viņš jums atstājis šifra atslēgu.

Atveriet dienasgrāmatā to lappusi, kur ir kripto­gramma, un mēģiniet.

Kleridons šķīra lapas un atrada zīmējumu.

Iespējas ir vairākas. Septiņi, deviņi. Deviņi, septiņi. Seš­padsmit. Viens, seši. Seši, viens. Es sākšu ar visvairāk iespē­jamo. Septiņi, deviņi.

De Rokfors noraudzījās, kā Kleridons skaita burtu un sim­bolu rindas, apstādamies pie katra septītā, tad pie devītā un pierakstīdams attiecīgo burtu. Kad viņš pabeidza, pieraksts izskatījās šādi: 1TEGOARCANADEI.

Tas ir latīņu valodā, de Rokfors sacīja. I tego arcana dei. Viņš pārtulkoja. Es slēpju Dieva noslēpumu.

Nolādēts!

Tā dienasgrāmata ir bezjēdzīga, de Rokfors kliedza. Nels izveidojis pats savu rēbusu.

Tad viņam prātā ienāca kāda cita doma. Maršala ziņo­jums. Arī tajā bija kriptogramma, ko maršals dabūjis no aba­ta Želī. Ta, kuru abats it ka atrisinājis, un maršals noradījis, ka kriptogramma ir identiska ar Sonjēra atrasto.

De Rokforam vajadzēja to dabūt.

Grāmatā, kas atrodas pie Marka Nela, ir vēl kāds zī­mējums.

Kleridonam iezibējās acis.

Jūs taču dosieties pēc tās.

Kad uzausīs saule.

ŽIVORA. FRANCIJA

PUSDIVI NAKTI

Malons stāvēja viesistabā, plašā zālē, ko apgaismoja lam­pas. Ap galdu bija sapulcējušies pārējie. Viņš pirms vairākām minūtēm bija visus pamodinājis.

Es zinu, kā risināt, viņš sacīja.

Vai kriptogrammu? Stefānija jautāja.

Viņš pamāja.

Marks stāstīja par Sonjēra rakstura īpašībām. Viņš bijis drosmīgs un pārgalvīgs. Stefānija, piekrītu tam, ko tu viņ­dien teici par Bigū. Tās zīmes, kas atrodas Rennas baznīcā, nenorāda uz dārgumu atrašanos. Sonjērs negribēja atstāt no­rādes, viņš gluži vienkārši nespēja atturēties, mazliet neizplātījies. Taču, lai šo rēbusu atrisinātu, jādabū kopā visi gali. Par laimi, lielākā daļa mums jau ir rokā.

Malons paņēma grāmatu Pienes Gravees du Laiiguedoc, kas arvien vēl bija atvērta lappusē ar Marī d'Holpūlas kapak­mens zīmējumu.

īstās norādes atstājis Bigū. Viņš bēga no Francijas uz neatgriešanos, tāpēc paslēpa kriptogrammas abās baznīcās un atstāja divus kapakmeņus ar gravējumiem uz tukša ka­pa. Tur iegravēts nepareizs grāfienes nāves gads tūkstoš seši simti astoņdesmit pirmais, nepareizs viņas vecums seš­desmit septiņ? gadi. Un paskatieties uz romiešu cipariem pa­šā apakšā: LIXLIXL piecdesmit, deviņi, piecdesmit, devi­ņi, piecdesmit. Tos saskaitot, iegūstam simt sešdesmit astoņi. Turklāt draudzes žurnālā viņš atstājis norādi uz gleznu "Lasi Caridad likumus". Varbūt atceraties, ka Bigū laikā gadskaitlis nebija izdzisis tas bija tūkstoš seši simti astoņdesmit

viens, nevis tūkstoš seši simti astoņdesmit septiņi. Tur var saskatīt noteiktu sistēmu.

Malons norādīja uz kapakmens zīmējumu.

Paskatieties uz zirnekli apakšējā daļā! Starp kājām iezī­mēti septiņi punkti, bet to nav abās pusēs starp priekškājām un galvu. Kāpēc tur nav iegravēti punkti? Tad palūkojieties, ko Sonjērs izdarījis dārzā pie baznīcas. Apgriezis vestgotu pīlāru otrādi un tā priekšpusē licis iegravēt MISSION 1891 un PENITENCE, PENITENCE. Zinu, ka tas izklausīsies neprātīgi, ta­ču es tikko nosapņoju, kāda ir saistība starp tiem visiem.

Visi sāka smaidīt, bet nepārtrauca Malonu.

Henrik, es laiku pa laikam mēdzu sapņot par Mehiko, kad tur nogalināja Kaju un citus. Psihē joprojām glabājas tā laika notikumi. Toreiz bija daudz mirušo un ievainoto…

Septiņi mirušie. Deviņi ievainotie, Stefānija nomurmi­nāja.

Tā pati doma ienāca prātā arī pārējiem, un Malons viņu sejās saskatīja izpratni.

Koton, jums droši vien taisnība. Marks apsēdās. Tūkstoš seši simti astoņdesmit viens. Ja saskaita divus pir­mos un divus pēdējos ciparus, iznāk septiņi un deviņi. Tas gravējums uz kapakmens. Sonjērs apgrieza to otrādi, lai no­dotu vēstījumu. Kapakmeni viņš uzlika tūkstoš astoņi simti

deviņdesmit pirmajā gadā, taču, ja gadskaitli apgriež otrādi, dabū tūkstoš seši simti astoņdesmit viens. Pīlārs apgriezts, lai norādītu pareizo virzienu. Atkal septiņi un deviņi.

Tad saskaitiet burtus! Malons teica. Septiņi vārdā MISSION. Deviņi PENITENCE. Tā nav tikai sakritība. Un simt sešdesmit astoņi 168, ko dabūjam, saskaitot romiešu skait­ļus, kuri redzami uz kapakmens. Ja vieninieku pieskaita seš­niekam un ari astoņniekam, dabū septiņi un deviņi. Visur tā pati shēma. Viņš paņēma krāsu foto no Marijas Magdalē­nas baznīcas desmitā bareljefa. Paskatieties! Romiešu ka­reivis met kauliņus par Kristus apmetni. Uz kauliņa trim skaldnēm redzam trīs, četri un pieci. Kad mēs ar Marku bi­jām baznīcā, es gudroju, kāpēc tur attēloti tieši šie skaitļi. Mark, jūs teicāt, ka Sonjērs pats pārraudzījis ikvienu baznī­cas iekārtojuma detaļu. Tātad šos skaitļus viņš izvēlējies ar noteiktu nolūku. Manuprāt, svarīga ir secība. Vispirms trīs, tad četri, tad pieci. Trīs plus četri ir septiņi, četri plus pieci ir deviņi.

Tātad septiņi un deviņi atrisina kriptogrammu? jau­tāja Kasiopeja.

Tas ir viens veids, kā to atrisināt. Marks pamāja, un Žofrē pasniedza viņam mugursomu. Marks saudzīgi atvēra maršala ziņojumu un sameklēja zīmējumu.

Viņš sāka pārbaudīt burtu un simbolu rindas, secīgi iz­mantojot septiņi un deviņi un pierakstot katru noskaidroto burtu.

TEMPLIERTRESORENFOUIAULAGUSTOUS

Tas ir franču valodā, sacīja Kasiopeja. Bigū dzimtajā valodā.

Marks pamāja.

Saprotu.

Viņš sakārtoja burtu virkni tā, lai izveidotos jēgpilns tei­kums.

TEMPLIER TRESOR EN FOUI AU LAGUSTOUS

Templiešu dārgumus var atrast lagustous.

Kas ir lagustous? jautāja Henriks.

Nav ne jausmas, sacīja Marks. Neatceros arī, ka tem­pliešu arhīvos būtu minēta šāda vieta.

Es šajā apvidū dzīvoju kopš dzimšanas, teica Kasio­peja, bet tādu vietu neesmu dzirdējusi.

Marks šķita vīlies.

Hronikās īpaši norādīts, ka vezumi ar mantojumu brau­kuši uz dienvidiem līdz pat Pirenejiem.

Kāpēc gan lai abats būtu padarījis atminējumu tik vien­kāršu? mierīgi iejautājās Žofrē.

Viņam taisnība, sacīja Malons. Iespējams, ka Bigū ir tā nodrošinājies, lai ar secības atrisinājumu vien nebūtu diez­gan.

Es teiktu, ka bija grūti tikt jau līdz šai frāzei vien. Stefānija izskatījās apmulsusi.

Grūti bija vienīgi tāpēc, ka rēbusa fragmenti laika gaitā bija kļuvuši neskaidri vai pat izgaisuši, sacīja Malons. Taču Bigū laikā viss bija savās vietās, un kapakmeni viņš uzstā­dīja tā, lai to varētu skatīt visi.

Taču Bigū nodrošinājās, Marks teica. Maršala ziņo­jumā īpaši uzsvērts, ka Želī atradis kriptogrammu, kas biju­si identiska Sonjēra baznīcā atrastajai. Astoņpadsmitajā gad­simtā Bigū kalpoja ari Rennā, tāpēc paslēpa norādes abās baz­nīcās.

Cerot, ka zinātkārs cilvēks kādu no tām atradīs, Hen­riks teica. Tieši tā arī notika.

Mīklu īstenībā atrisināja Želī, Marks sacīja. To mēs zinām. Viņš risinājumu izstāstīja maršalam. Turklāt teica, ka viņam Sonjērs šķiet aizdomīgs. Pēc dažām dienām viņu no­slepkavoja.

Vai Sonjērs? iejautājās Stefānija.

Marks paraustīja plecus.

Neviens nezina. Es allaž esmu turējis maršalu aizdo­mās. Dažas nedēļas pēc Želī nāves viņš nozuda no abatijas, bet savā ziņojumā par risinājumu neko nebija ierakstījis.

Malons norādīja uz bloknotu.

Tagad risinājums ir mums rokā. Tikai jānoskaidro, kas ir lagustous.

Tā ir anagramma, sacīja Kasiopeja.

Marks pamāja.

Tāpat kā uz kapakmens, kur Bigū izmantojis anagrammu Et in arcadia ego frāzei I tego arcana dei. To pašu viņš var­būt darījis arī šeit.

Kasiopeja pētīja bloknota lapu, un viņas sejā atmirdzēja izpratne.

Jūs sapratāt, vai ne? jautāja Malons.

Šķiet, jā.

Visi gaidīja.

Desmitajā gadsimtā kāds bagāts barons Hildemars iepa­zinās ar cilvēku, vārdā Agulouss. Hildemara radiem nepati­ka šā cilvēka ietekme uz baronu, bet Hildemars, spītēdams ģimenei, atdeva visus savus zemes īpašumus Agulousam, kurš pārveidoja pili par abatiju, kurai pievienojās ari Hilde­mars. Kad viņi, tupēdami uz ceļiem, abatijas kapelā lūdza Dievu, abus noslepkavoja saracēņi. Pēc nāves katoļu baznī­ca viņus iecēla svēto kārtā. Tur vēl tagad ir neliela pilsētiņa. Aptuveni deviņdesmit jūdžu attālumā no šejienes. St. Agulous.

Tur kādreiz bija liela templiešu apmetne, Marks teica.

Pils, kas tika pārveidota par abatiju, pastāv vēl šodien, paskaidroja Kasiopeja.

Mums jādodas turp, teica Henriks.

Tas var radīt sarežģījumus. Malons ātri paskatījās uz Kasiopeju. Viņi vēl nebija teikuši pārējiem par vīriem, kuri novēro pili, bet tagad Malons to pastāstīja.

De Rokfors neliksies mierā, sacīja Marks. Mūsu na­mamāte ļāva viņam iegūt tēta dienasgrāmatu. Kad viņš at­klās, ka tai nav nekādas vērtības, viņš sāks rīkoties.

Mums jādodas projām nemanītiem, Malons teica.

Mūsu šeit ir pārāk daudz, ieminējās Henriks. Tas var radīt grūtības.

Man patīk grūtības. Kasiopeja pasmaidīja.

SEPTIŅI UN TRĪSDESMIT MINŪTES NO RiTA

Dc Rokfors soļoja pa slaidu priežu mežu. Zem kājām sud­rabaini vizēja baltie virši. Rita gaiss smaržoja pēc medus. Ro­žainā kaļķakmens klinšu spraugas skatienam aizsedza mig­las vāli. Augstu Virs galvas no dūmakas te parādījās, te atkal nozuda ērglis, kas planēja, meklējot brokastis. De Rokfors bija brokastojis kopā ar brāļiem. Maltīte, kā parasti, norisi­nājās klusumā, jo šajā laikā priekšā lasīja Svētos rakstus.

Kleridona pūles bija atzinības vērtas. Viņš bija atšifrējis kriptogrammu ar septiņi un deviņi kombināciju. Diemžēl ie­gūtais vēstījums bija bezjēdzīgs. Kleridons teica, ka Larss Nels atradis kādu kriptogrammu Noela Korbī nepublicētajā manuskriptā. Vai Nels pats bija sagrozījis .kriptogrammu, vai arī to izdarījis Sonjērs? Varbūt vilšanās, to atrisinot, spieda Nelu izdarīt pašnāvību? Tik ilgi meklējumi, taču, kad viņš beidzot atšifrēja Sonjēra atstāto kriptogrammu, atbildi tā arī neieguva. Vai to bija domājis Nels, teikdams: "Īstenībā nav pilnīgi nekā, ko atrast?"

Grūti pateikt.

Tomēr de Rokfors bija cieši apņēmies to noskaidrot.

Tālumā no pils puses atskanēja taures pūtiens. Droši vien tur sākās darbadiena. Priekšā de Rokfors pamanīja vienu no saviem sargkareivjiem. Pirms došanās šurp viņš no abatijas bija sazvanījies ar abiem sargiem pa mobilo tālruni un uzzi­nājis, ka nekas nav noticis. Caur kokiem pāris simtu metru attālumā varēja manīt chateau, ko apmirdzēja rīta gaisma.

De Rokfors piegāja klāt brālim, kas ziņoja, ka pirms stun­das no būvlaukuma uz pili kājām atnākuši vienpadsmit vī­rieši un sievietes, tērpušies viduslaiku apģērbā, un līdz šim nav iznākuši no pils. Otrs sargs teica, ka pils aizmugurē viss bijis kluss un mierīgs. Neviens nav pilī iegājis vai iznācis no tās. Pirms pāris stundām pilī sākusies rosība iedegtas lam­pas, kustējušies kalpotāji. Vienu brīdi parādījusies Kasiopeja Vita un aizgājusi līdz staļļiem, tad atgriezusies.

Arī ap vieniem naktī pilī kaut kas notika, brālis teica de Rokforam. Iedegās gaisma guļamistabās, tad apakšstāva telpā. Aptuveni pēc stundas gaisma tika nodzēsta. Šķiet, viņi kādu laiciņu bijuši nomodā, tad atkal devušies gulēt.

Varbūt naktī viņi atklājuši kaut ko tikpat svarīgu kā de Rokfors ar Kleridonu abatijā.

Vai ārā neviens neiznāca?

Brālis noliedzoši papurināja galvu.

De Rokfors paņēma rāciju un sazinājās ar bruņinieku gru­pas komandieri; grupā bija desmit vīru. Automašīnas viņi bi­ja atstājuši pusjūdzi no pils un kājām nāca caur mežu uz pils pusi. De Rokfors bija pavēlējis, lai viņi klusi aplenc pili un gaida norādījumus. Tagad viņš uzzināja, ka visi desmit ir vie­tās. Ņemot vērā divus sargus un viņu pašu, šeit atradās trīs­padsmit bruņoti vīri vairāk nekā pietiekami, lai paveiktu uzdevumu.

Kāda ironija, domāja de Rokfors. Brāļi atkal karo ar saracēņiem. Pirms septiņiem simtiem gadu musulmaņi sakāva kristiešus un atņēma Svēto zemi. Tagad musulmaniete Kasio­peja Vita bija iesaistījusies ordeņa pasākumā.

Mestr!

Sargs pievērsa de Rokfora uzmanību pils galvenajām dur­vīm, pa kurām nāca ārā cilvēki, ģērbušies krāsainās vidus­laiku zemnieku drānās. Vīrieši valkāja vienkāršus brūnus kreklus, kas ar auklu bija savilkti kopā ap jostasvietu, tum­šas bikses un plānus ādas apavus. Sievietes bija tērpušās ga­rās pelēkās kleitās, ko ap vidukli saņēma kopā priekšauta saites. Galvu ļaudīm sedza salmu platmales, cepures ar pla­tām malām vai kapuces. De Rokfors iepriekšējā dienā bija ievērojis, ka visi strādnieki Živorā valkā autentiskus tērpus, lai būvlaukumā radītu senlaicīgu gaisotni. Pāris strādnieku sāka jokoties, un visa grupiņa lēni devās atpakaļ uz vidus­laiku pils būvi.

Varbūt viņiem tur iekšā bija sanāksme, brālis, kas stāvēja līdzās de Rokforam, sacīja. Viņi atnāca no būvlaukuma un atgriežas tur.

De Rokfors domāja tāpat. Kasiopeja Vita pati uzraudzīja būvdarbus, tāpēc pamatoti varēja pieņemt, ka strādnieki tie­kas ar viņu.

Cik strādnieku iegāja iekšā?

Vienpadsmit.

De Rokfors skaitīja. Vienpadsmit. Lieliski. Laiks rīkoties. Pacēlis rāciju, viņš klusi sacīja:

Ejiet iekšā!

Kādi rīkojumi? jautāja balss rācijā.

De Rokforam bija apnicis spēlēties ar pretinieku.

Dariet visu, kas nepieciešams, lai viņus savaldītu, līdz ieradīšos es.

De Rokfors iekļuva pilī caur virtuvi, milzīgu telpu, kas bija pilna ar nerūsošā tērauda aprīkojumu. Pirms piecpadsmit minūtēm viņš bija devis pavēli ieņemt ēku, un iebrukums bija noticis bez viena šāviena. Kad brāļi iegāja pilī pa apakšējo stāvu, tās iemītnieki brokastoja. Bruņinieki ieņēma posteņus pie visām pils izejas durvīm un arī pie ēdamistabas logiem, lai neviens nevarētu izbēgt.

De Rokfors bija apmierināts. Viņš negribēja pievērst uz­manību.

Ejot cauri pils zālēm, viņš apbrīnoja ar brokātu apšūtās sienas, apgleznotos griestus, pilastrus ar kokgriezumiem, stikla lustras un ar dažādu toņu damasta audumu apvilktās mēbeles. Kasiopejai Vitai bija laba gaumes izjūta.

Atradis ēdamistabu, De Rokfors sagatavojās tikties ar Marku Nelu. Pārējos nogalinās, līķus apraks mežā, bet Mar­ku Nelu un Žofrē vajadzēs vest atpakaļ uz abatiju un sodīt. De Rokfors nolēma viņus izmantot kā 1 biedinājuma parau­gu. Tā brāļa nāve Rennā bija jāatriebj.

Pa plašo gaiteni viņš aizgāja līdz ēdamistabas durvīm un vēra tās vaļā.

Pie visām telpas sienām stāvēja brāļi, turot ieročus gata­vībā. De Rokfors pārlaida skatienu cilvēkiem, kuri sēdēja pie garā galda.

Neviena seja nebija pazīstama.

Viņš te neredzēja Kotonu Malonu, Stefāniju Nelu, Marku Nelu, Žofrē un Kasiopeju Vitu, bet sešus pilnīgi nepazīsta­mus cilvēkus, vīriešus un sievietes, kas bija ģērbušies džin­sos un kreklos.

Strādnieki no būvlaukuma.

Nolādēts!

Pretinieki bija aizlaidušies tieši viņa acu priekšā.

De Rokfors apvaldīja dusmas.

Neļaujiet šiem iet, līdz es atgriezīšos, viņš teica kā­dam bruņiniekam.

Viņš izgāja no pils un pa kokiem apstādīto ceļu soļoja uz automašīnu stāvvietu. Agrajā rīta stundā tur atradās tikai dažas mašīnas. Taču Kotona Malona nomātās mašīnas, kas te bija atradusies, kad de Rokfors ieradās, vairs nebija.

Viņš papurināja galvu.

Nu viņš bija palicis zaudētājos, un nebija ne jausmas, kurp viņi devušies.

Šurp skrēja kāds brālis, ko viņš bija atstājis pilī. De Rok­fors nesaprata, kāpēc tas atstājis posteni.

Mestr, vīrietis sacīja, kāds no ļaudīm man pateica, ka agri no rīta viņus uz pili aicinājusi Kasiopeja Vita un tei­kusi, lai nāk savos darba apģērbos. Sešiem vēlēts pārģērb­ties, sēsties pie galda un ieturēt brokastis.

To de Rokfors jau bija sapratis. Kas vēl?

Brālis sniedza viņam mobilo tālruni.

Tas pats strādnieks stāstīja, ka viņiem atstāta zīmīte, kur teikts, ka jūs ieradīšoties. Tad vajagot atdot jums tālruni un arī šo.

De Rokfors atlocīja vaļā papīra gabaliņu un lasīja.

Risinājums ir atrasts. Es zvanīšu pirms saules rieta un sniegšu ziņas.

Kas to rakstījis? de Rokfors jautāja.

Strādnieks teica, ka papīrs atstāts pie maiņas apģērba kopā ar norādījumu, lai to atdod tieši jums.

Kā tu to dabūji?

Kad viņš minēja jūsu vārdu, pateicu viņam, ka tas esmu es, un viņš man iedeva.

Kas te notiek? Vai starp viņa pretiniekiem ir nodevējs? Acīmredzot. Tā kā de Rokforam nebija ne miņas, kurp viņi devušies, cits nekas neatlika kā gaidīt.

Atsauc brāļus un atgriezieties abatijā!

DESMIT NO RITA

Malons apbrīnoja Pirenejus, kuru majestātiskās aprises tik ļoti līdzinājās Alpiem. Kalnu kores, kas šķīra Franciju no Spā­nijas, šķita stiepjamies bezgalīgās tālēs. Stāvās virsotnes ro­tāja mirdzoši balts sniegs, bet zemāk pletās zaļas nogāzes un purpursarkanas klintis. Virsotnes citu no citas šķīra sau­les izkveldētas, dzijas un noslēpumainas ielejas, kur, šķita, vēl mājoja Kārļa Lielā, franku, vestgotu un mauru gari.

Viņi brauca divās mašīnās Malona nomātajā un Kasiopejas Land Rover, ko viņa bija atstājusi būvlaukumā. No pils viņi bija izkļuvuši atjautīgi viltība acīmredzot izdevās, jo sekotājus nemanīja, un, kad viņi bija pabraukuši nedaudz tā­lāk, Malons pārbaudīja abas mašīnas, vai nav piestiprinātas elektroniskās izsekošanas ierīces. Kasiopejas izdoma bija pel­nījusi atzinību.

Pirms stundas, kad viņi grasījās braukt tālāk kalnos, viņi apstājās un nopirka apģērbu tirgus laukumā netālu no Aksletermas, plaukstoša spa kūrorta, kas apkalpoja kalnu tūris­tus un slēpotājus. Ar viduslaiku tērpiem viņi bija sev pievēr­suši vienu otru izbrīna pilnu skatienu, bet nu visi, ģērbušies džinsos, kreklos, zābakos un vilnas jakās, bija gatavi tam, kas viņus gaidīja turpmāk.

Uz St. Agulous veda šaurs ceļš, kas vijās kalnup pa mā­koņos ieskautu pāreju, un ciemats atradās uz kraujas, kurai apkārt slējās terasveida pakalni. Ciemats nebija lielāks par Rennes-le-Chdteau, to veidoja laika gaitā nomelnējuša kaļķak­mens ēkas, kas šķita saplūstam ar klintīm.

Netālu no ciemata Malons pa šauru, netīru taku iegrieza mašīnu koku pudurī un apturēja. Kasiopeja sekoja. Viņi iz­kāpa un ieelpoja dzeldīgo kalnu gaisu.

Nedomāju, ka bija prātīgi visiem braukt šurp, viņš teica. Tūristi šeit, šķiet, nemēdz bieži iegriezties.

Viņam taisnība, sacīja Marks. Tētis vienmēr bija ļoti piesardzīgs šādās vietās. Ļaujiet to paveikt man un Žofrē! Pāris puišu, kas apceļo kalnus, tas vasarā nav nekas nepa­rasts.

Vai jūs domājat, ka es neradīšu labu iespaidu? jautāja Kasiopeja.

Radīt iespaidu nav grūti, Malons smaidot sacīja. Taču jāpanāk, lai ļaudīm iespaids nerodas vai arī lai viņi to drīz vien aizmirst.

Kas jūs iecēlis par noteicēju? Kasiopeja prasīja.

Es, pavēstīja Torvaldsens. Marks pazīst šos kalnus. Viņš ainā šejieniešu valodā. Lai viņš un brālis iet!

Protams, Kasiopeja sacīja. Tādā gadījumā ejiet.

Marks gāja pa priekšu. Abi ar Žofrē lēni soļoja caur gal­venajiem vārtiem un nonāca šaurā laukumā, ko apēnoja ko­ki. Žofrē joprojām nesa mugursomu ar abām grāmatām, tā­pēc viņi izskatījās pēc tūristiem, kas izgājuši pastaigā. Virs melnajiem šīfera jumtiem riņķoja baloži, cīnīdamies ar brāz­maino vēju, kas ielauzās caur klinšu spraugām un dzina mā­koņus pāri kalniem uz ziemeļu pusi. Laukuma centrā no zaļ­gani apsūbējušas strūklakas lāsoja ūdens. Neviens cilvēks nebija redzams.

Bruģētā iela, kas veda tālāk, bija tīra. Saules stari, izlauz­damies caur koku lapotni, bija izraibinājuši bruģi. leklaudzējās nagi, un parādījās kaza ar garu, pinkainu spalvu, tad no­zuda ielas pretējā pusē. Marks pasmaidīja. Seit, tāpat kā daudzos citos apvidus ciematos, ļaudis nesteidzās un neraudzījās pulkstenī.

Par kādreizējo slavu liecināja baznīca, kas slējās laukuma viņā pusē. Platas kāpnes veda uz romāņu stila durvīm, to­mēr pati baznīca bija celta drīzāk gotiskajā stilā. Tās zvanu tornis un savādais astoņstūra veidols uzreiz piesaistīja Mar­ka uzmanību. Viņš neatcerējās, ka šajā apvidū būtu redzējis kaut ko līdzīgu. Milzīgā un diženā baznīca vēstīja par agrā­ko, tagad zudušo varu un labklājību.

Interesanti, ka tik mazam ciematam ir tik liela baznīca, ieminējās Žofrē.

Citos apvidos esmu redzējis tik lielas baznīcas. Pirms pieciem simtiem gadu te bijis plaukstošs tirdzniecības centrs, tāpēc baznīca bija nepieciešama.

Parādījās jauna sieviete ar vasarraibumainu seju tā at­gādināja lauku meiteni. Viņa pasmaidīja un iegāja mazā vei­kalā. Tam blakus atradās pasta nodaļa. Marks brīnījās par dīvaino likteņa untumu, kas St. Agulous ciematu acīmredzot bija pasargājis no saracēņiem, spāņu, franču un albiģiešu krusta karotājiem.

Sāksim te, viņš teica, norādot uz baznīcu. Varbūt mums varēs palīdzēt vietējais priesteris.

Viņi iegāja jomā ar augstiem, spilgti ziliem griestiem, ko rotāja zvaigznes. Pie vienkāršajām akmens sienām nebija ne­vienas statujas. Virs altāra bija piestiprināts koka krusts. Grī­das seguma nodeldētie dēļi bija vismaz divas pēdas plati, jādomā, pirms vairākiem gadsimtiem izgatavoti no apkār­tējo neskarto mežu kokiem, un tie čīkstēja pie katra soļa. Rennas baznīcā skatienu piesaistīja dažādas dīvainas deta­ļas, bet šeit valdīja pārdabisks miers.

Marks pamanīja, ka Žofrē ieinteresējuši griesti. Viņš sa­prata, ko jaunākais biedrs domā. Dzīves pēdējās dienās mestrs tērpās zilā sulanā ar zeltītu zvaigžņu rotājumu.

Vai tā būtu sakritība? Žofrē jautāja.

šaubos.

No ēnas pie altāra iznira gados vecs vīrs. Vaļīgā brūnā sutana nevarēja apslēpt sakumpušos plecus. Viņš soļoja raustīgā gaitā, kustības atgādināja marioneti.

Vai jūs esat abats? Marks franciski jautāja.

Oui, monsieur.

Kā sauc šo baznīcu?

Svētā Agulousa kapela.

Marks noskatījās, kā Žofrē iet tālāk līdz pirmajam solam pie altāra.

Šī ir klusa vieta.

Tie, kuri te dzīvo, pieder vienīgi sev. Šī patiesi ir miera vieta.

Cik sen jūs esat šīs vietas abats?

Ak, ilgus gadus, šķiet, neviens cits negrib te kalpot. Bet man te patīk.

Marks atcerējās, ko zināja no vēstures.

Šajā apvidū reiz slēpās spāņu laupītāji, vai ne? Viņi sle­pus ielavījās Spānijā, terorizēja vietējos iedzīvotājus, aplau­pīja fermas, tad atkal nozuda kalnos Francijā un jutās te dro­šībā.

Priesteris pamāja.

Lai laupītu Spānijā, viņiem bija jādzīvo Francijā. Un viņi nekad nebija aizskāruši nevienu francūzi. Taču tas bija sen.

Marks pētīja baznīcas askētisko iekšpusi. Nekas nelika do­māt, ka celtne devusi patvērumu kādam lielam noslēpumam.

Abat, viņš ierunājās. Vai esat kādreiz dzirdējis vār­du Beranžē Sonjērs?

Vecais vīrs bridi domāja, tad papurināja galvu.

Vai kāds ciemata iedzīvotājs nav pieminējis šo vārdu?

Neesmu radis noklausīties savu draudzes locekļu saru­nas.

Tā es nebiju domājis gribu tikai zināt, vai neatcera­ties dzirdējis tādu vārdu.

Abats atkal papurināja galvu.

Kad celta šī baznīca?

. Tūkstoš septiņi simti trīsdesmit otrajā gadā. Taču pir­mā celtne te uzbūvēta trīspadsmitajā gadsimtā, daudzas,ci­tas vēlāk. Diemžēl no senajām ēkām nekas nav palicis pāri.

Vecais vīrs paraudzījās uz Žofrē, kas arvien vēl staigāja ap altāri.

Vai viņš jums traucē? jautāja Marks.

Ko viņš meklē?

Labs jautājums, nodomāja Marks.

Varbūt viņš skaita lūgsnu un grib būt tuvāk altārim.

Abats ielūkojās viņam sejā.

Jūs neprotat melot.

Marks saprata, ka vecais vīrs ir daudz atjautīgāks, nekā izrāda.

Jūs varētu man pateikt to, ko gribu zināt.

Jūs izskatāties tik līdzīgs viņam.

Marks pūlējās apslēpt pārsteigumu.

Vai jūs pazināt manu tēti?

Viņš daudzkārt brauca uz šejieni. Mēs bieži sarunājā­mies.

Vai viņš jums kaut ko pastāstīja?

Priesteris papurināja galvu.

Jums pašam tas zināms labāk.

Vai jūs nojaušat, ko es grasos darīt?

Jūsu tēvs teica ja jūs tikšot līdz šejienei, tad jau zinā­šot, kas jums darāms.

Vai zināt, ka viņš ir miris?

Protams. Man stāstīja. Viņš izdarīja pašnāvību.

Tas vēl nav skaidrs.

Tā ir fantāzija. Jūsu tēvs jutās nelaimīgs. Viņš brauca šurp un meklēja, bet diemžēl neko neatrada. Tas viņu sa­trieca. Kad dzirdēju, ka viņš nonāvējies, nebiju pārsteigts. Viņam šajā saulē nebija miera.

Vai viņš jums stāstīja par saviem meklējumiem?

Daudz reižu.

Kāpēc jūs man melojāt, ka nekad neesat dzirdējis Be­ranžē Sonjēra vārdu?

Es nemeloju. Patiešām šo vārdu nekad neesmu dzirdē­jis.

Vai tēvs to nepieminēja?

Nekad.

Atkal jauna mīkla, un Marku tā kaitināja tikpat stipri kā Žofrē, kurš tagad nāca atpakaļ. Baznīcā acīmredzot nebija rodams risinājums, tāpēc Marks iejautājās:

Ko jūs varat teikt par Hildemara abatiju, pili, ko Hil­demars desmitajā gadsimtā pārveidoja par Agulousa abati­ju? Vai tā vēl pastāv?

Jā gan. Drupas vēl ir turpat. Kalnos. Tas nav tālu.

Vai tur vairs nav abatijas?

Augstā debess, nē. Tur neviens nemīt jau trīs gadu sim­teņus.

Vai tēvs nekad nepieminēja šo vietu?

Viņš to apmeklēja daudzas reizes, bet neko neatrada, tāpēc jutās vēl jo vairāk vīlies.

Viņiem bija jāiet. Taču Marks vēl gribēja zināt.

Kam pieder abatijas drupas?

Tās pirms daudziem gadiem nopirka kāds dānis. Hen­riks Torvaldsens.

,,

ABATIJA DeS FONTAINES

VIENPADSMIT L'N ČETRDESMIT MINŪTES PRIEKŠPUSDIENĀ

De Rokfors pāri galdam raudzījās uz kapelānu. Kad de Rokfors atgriezās no Živoras, priesteris viņu gaidīja. Tas bija labi. Pēc vakardienas sadursmes viņš gribēja runāt ar itālieti.

Jūs nekad vairs neapšaubīsiet manus vārdus, de Rok­fors paziņoja. Viņa varā bija atcelt kapelānu no amata, ja sa­skaņā ar statūtiem kapelāns radīja nemierus vai bija par traucēk­li, nevis atbalstu.

Mans pienākums ir modināt jūsu sirdsapziņu. Kapelāni šādā veidā kalpojuši ordeņa mestriem kopš pašas sākotnes.

De Rokfors zināja, ka lēmums atcelt kapelānu jāapstipri­na visai brāļu kopienai. Tas varētu izrādīties grūti, jo šo cil­vēku brāļi cienīja. Tāpēc de Rokfors mazliet piekāpās.

Jūs neapstrīdēsiet mani brāļu priekšā.

Es jūs neapstrīdēju. Vienīgi pieminēju, ka mūs smagi no­spiež divu brāļu nāve.

Tāpat kā mani.

Jums jārīkojas ļoti piesardzīgi.

Viņi sēdēja de Rokfora istabā aiz slēgtām durvīm. Logs bija vaļā, un varēja dzirdēt tālumā dunam ūdenskritumu.

Ar tādu attieksmi mēs nekur netiksim.

Varbūt jūs to nesaprotat, bet brāļu nāve satricinājusi jūsu autoritāti. Jau sākušās valodas, un pagājušas tikai dažas die­nas, kopš jūs esat mestrs.

Es nepieļaušu nekādus iebildumus.

Kapelāns pasmaidīja skumji un mierīgi.

Jūs runājat tā kā vīrs, pret kuru jūs tik enerģiski nostā­jāties. Kas noticis? Vai senešals jūs tik spēcīgi iespaidojis?

Viņš vairs nav senešals.

Diemžēl es viņu zinu saukt tikai šajā vārdā. Jūs acīmre­dzot zināt daudz vairāk.

De Rokfors nevarēja saprast, vai atturīgais venēcietis, kas sēdēja viņam iepretī, ir pilnīgi atklāts. Spiegi viņam bija zi­ņojuši, ka abatijas kapelāns joti interesējas par to, ko dara mestrs, daudz vairāk, nekā pienāktos garīgajam padom­devējam. De Rokfors prātoja, vai šis cilvēks, kas izliekas draudzīgs, īstenībā necer uz kaut ko vairāk. Galu galā de Rokfors pats pirms gadiem bija lolojis šādas cerības.

īstenībā de Rokforam gribējās aprunāties par savu dilem­mu, paskaidrot notikušo, pastāstīt, ko viņš zina, un rast pa­domu, taču dalīties šajās domās ar kādu citu būtu pārdroši un vieglprātīgi. Uzticēties Kleridonam bija nelāgi diezgan, bet viņš vismaz nepiederēja pie ordeņa. Ar šo vīru bija glu­ži citādi. Viņš varēja kļūt par ienaidnieku. Tāpēc de Rokfors skaļi pavēstīja to, kas bija skaidrs tāpat.

Es meklēju mūsu Lielo mantojumu un drīz vien zināšu, kur tas atrodas.

Maksājot par to ar divu brāļu dzīvību.

Mūsu ticības dēļ miruši daudzi, de Rokfors ieteicās skaļāk. Divos pirmajos ordeņa pastāvēšanas gadsimtos dzī­vības atdevuši divi tūkstoši brāļu. Salīdzinājumā ar to divu nāvei nav gandrīz nekādas nozīmes.

Mūsdienās cilvēka dzīvībai ir daudz lielāka vērtība ne­kā toreiz. De Rokfors ievēroja, ka tagad kapelāns runā teju vai čukstus.

Nē, dzīvības vērtība ir tieši tāda pati. Taču vājāka kļu­vusi mūsu atdevība tam, kam ticam.

Šis nav karš. Šeit nav neticīgo, kas sagrābuši Svēto zemi. Tagad jūs meklējat ko tādu, kas droši vien nemaz neeksistē.

Tie ir zaimi.

Tā ir patiesība. Un jūs to zināt. Jums šķiet, ka, atrodot Lielo mantojumu, viss pārvērtīsies. Nav tiesa. Jums arvien vēl vajadzēs pūlēties, lai iegūtu visu to cilvēku cieņu, kuri ir jums padoti.

Ja es izpildīšu solīto, tad šo cieņu iegūšu.

Vai esat pamatīgi pārdomājis šos meklējumus? Tas nav tik vienkārši, kā jums šķiet. Problēmas ir daudz lielākas ne­kā ordeņa sākotnes laikā. Pasaule vairs nav neizglītota un aprobežota. Jums jātiek galā ar daudz sarežģītākiem jautā­jumiem nekā tā laika brāļiem. Par nelaimi, nevienā laicīgā grieķu, romiešu vai ebreju vēstures materiālā par Jēzu Kris­tu nav minēts itin nekas. Nevienas atsauces tekstos, kas sa­glabājušies no tiem laikiem. Tikai Jaunajā Derībā. Par Kris­tus eksistenci runāts vienīgi tur. Kāpēc? Atbildi jūs zināt. Ja Jēzus vispār kādreiz ir dzīvojis, viņš sludinājis Jūdejā klusi un nemanāmi. Neviens viņam nepievērsa īpašu uzmanību. Romiešiem viņš nesagādāja sevišķas raizes, jo nemusināja ļaudis uz dumpi. Jēzus atnāca un aizgāja. Neko būtisku viņš nepaveica. Tomēr tagad viņš valda pār vairākiem miljardiem prātu. Kristietība ir pasaules lielākā reliģija. Un Jēzus jebku­rā nozīmē ir kristiešu mesija. Viņu Kungs, kas augšāmcēlies no kapa. Lai ko jūs atrastu, tas neko nemainīs.

Ja nu es atradīšu viņa kaulus?

Kā jūs zināsiet, ka tie pieder viņam?

Kā to zināja deviņi pirmie templieši? Un lūk, ko viņi panāca. Karaļi un karalienes lieca viņu priekšā galvas. To var izskaidrot vienīgi ar viņu atradumu, citādi ne.

Vai domājat, ka viņi kādam stāstīja to, ko bija uzzināju­ši? Vai viņi rādīja Kristus kaulus ikvienam karalim, katram, kas viņus apveltīja ar lielām naudas summām, un ikvienam ticīgajam?

Es nezinu, ko viņi darīja. Tomēr viņu paveiktais izrādī­jās iespaidīgs. Vīri bariem sāka nākt uz ordeni, gribēdami tam pievienoties. Laicīgās varas sacentās par ordeņa labvē­lību. Kāpēc tā nevarētu notikt arī tagad?

Tā var notikt. Vienīgi ne jau tādā veidā, kā jums šķiet.

Mani tas aizvaino. Mēs tik daudz esam darījuši baznī­cas labā. Par Jēzu Kristu miruši divi tūkstoši brāļu un seši mestri. Salīdzinājumā ar to Maltas ordeņa veikums ir nie­cīgs. Tomēr neviens no templiešiem nav iecelts svēto kārtā, bet no viņiem kanonizēti daudzi. Es gribu šo netaisnību la­bot.

Kā tas iespējams? Kapelāns negaidīja atbildi. To, kas pastāv, nav iespējams mainīt.

De Rokfors atcerējās zīmīti: RISINĀJUMS IR ATRASTS. Un tālruni kabatā: ES ZVANĪŠU PIRMS SAULES RIETA UN SNIEGŠU ZIŅAS. Viņš glāstoši aptaustīja tālruni, kas atradās bikšu ka­batā. Kapelāns turpināja runāt par "veltīgiem meklējumiem". Ruā Kleridons joprojām bija arhīvā, cenšoties kaut ko atrast. De Rokforam prātā bija tikai viena doma. Kāpēc tālrunis klusē?

Henrik! Malons iesaucās. Tas ir neciešami!

Viņš tikko bija dzirdējis Marku stāstām, ka abatijas dru­pas pieder Torvaldsenam. Viņi atradās mežā pusjūdzes at­tālumā no St. Agulous, kur bija novietojuši mašīnas un gai­dīja.

Koton, man nebija ne jausmas, ka esmu drupu īpašnieks.

Un mums jātic šim apgalvojumam? jautāja Stefānija.

Man vienalga, vai jūs man ticat vai ne. Līdz šim brīdim es par to nekā nezināju.

Kā tad jūs to izskaidrosiet? Malons jautāja.

Nevaru izskaidrot. Varu vienīgi pateikt, ka trīs mēne­šus pirms nāves Larss no manis aizņēmās simt četrdesmit tūkstošus dolāru. Viņš neteica, kam vajadzīga nauda, bet es nejautāju.

Jūs devāt viņam tik lielu naudu, neko nevaicājot? Stefānija noprasīja.

Larsam naudu vajadzēja, tāpēc es devu. Es viņam uzti­cējos.

Abats ciematā teica, ka pircējs īpašumu iegādājies no vietējās pārvaldes. Tā gribēja tikt vaļā no drupām, bet gri­bētāju bija maz, jo kādreizējā abatija bija ļoti sliktā stāvoklī, turklāt augstu kalnos. Tā pārdota izsolē šeit, St. Agulous cie­matā. Marks palūkojās uz Torvaldsenu. Jūs esot solījis visvairāk. Priesteris pazina tēti un teica, ka viņš neesot bijis starp solītājiem.

Acīmredzot Larss sarunājis kādu, kas sola viņa vietā, jo es šeit neesmu bijis. Larss nosaucis manu vārdu, lai palik­tu nezināms. Viņš bija ārkārtīgi aizdomīgs cilvēks. Ja es zi­nātu, ka man pieder tas īpašums, es pagājušajā naktī to būtu pateicis.

Varbūt ari ne, Stefānija nomurmināja.

Uzklausiet mani, Stefānija! Es nebīstos nedz no jums, nedz no citiem, kuri šeit ir kopā ar mani. Man nav nekas jums jāpaskaidro. Taču es jūs visus uzskatu par saviem drau­giem, un, ja man piederētu šis īpašums, ja es to zinātu, tad būtu jums pateicis.

Varbūt varat pieņemt, ka Henriks saka patiesību, tei­ca Kasiopeja. Strīda laikā viņa bija izturējusies neparasti klu­si. Un dosimies turp. Kalnos satumst strauji. Es gribu re­dzēt to vietu.

Malons piekrita.

Viņai taisnība. Ejam! Strīdēties varam vēlāk.

Braucienam kalnup vajadzēja piecpadsmit minūtes, turklāt stiprus nervus un labas bremzes. Viņi virzījās pa ceļu, ko bi­ja parādījis abats, un beidzot ieraudzīja pussabrukušo klos­teri, kas gandrīz vai atgādināja ērgļa ligzdu, tā apdrupušais četrstūra tornis atradās uz pašas bezdibeņa malas. Ceļš beidzās kādas pusjūdzes attālumā no drupām. Kāpjot aug­šup pa taku zem augstu priežu zariem starp klintsakmeņiem, kuru plaisās ziedēja timiāns, pagāja vēl desmit minūtes.

Viņi iegāja drupās.

Viss liecināja par pamestību. Biezie mūri bija kaili. Malons aptaustīja pelēki zaļgano granīta slānekli. Visi akmeņi noteik­ti bija ņemti no tuvējiem kalniem, un pirms daudziem gadu simteņiem tos pacietīgi bija apstrādājušas sen aizgājušu cil­vēku rokas. Milzīgajai galerijai jumta vairs nebija, tagad pret debesīm slējās tikai kolonnas un kapiteļi, ko lietus, saule un vējš bija pārvērtuši līdz nepazīšanai. Zem kājām bija sūnas, oranži ķērpji un pelēka, asa zāle. Akmens grīda sen bija pār­tapusi par smiltīm. Skaļi čirkstēja sienāži.

Grūti bija noteikt abatijas telpu robežas, jo gandrīz visas sienas bija sabrukušas, bet vēl varēja manīt, kur atradušās mūku celles, tāpat kā liela zāle un vēl kāda plaša telpa var­būt tā bijusi bibliotēka vai skriptorijs. Malons saprata, ka dzī­ve šajā vietā bijusi vienkārša, pieticīga un askētiska.

Tas tik ir īpašums! viņš teica Henrikam.

Es apbrīnoju, ko pirms divpadsmit gadiem varēja no­pirkt par simt četrdesmit tūkstošiem dolāru.

Kasiopeju šis skats bija apbūris.

Varu iedomāties mūkus, kuri ievāc skopo ražu no ne­lielajiem auglīgās zemes lauciņiem. Vasaras šeit ir īsas, tāpat kā dienas. Gandrīz vai dzirdu, kā viņi skandē dziesmas.

šī bijusi diezgan pamesta vieta, teica Torvaldsens. Mūki te dzīvojuši aizmirstībā.

Larsam bijis noteikts iemesls reģistrēt īpašumu ar jūsu vārdu, Stefānija teica. Viņš šeit ieradies ar nolūku. Te kaut kam jābūt.

Varbūt, sacīja Kasiopeja. Taču abats ciematā Mar­kam teicis, ka Larss neko nav atradis. Drīzāk šķiet, ka šis bijis tikai viens no viņa nemitīgo meklējumu objektiem.

Marks papurināja galvu.

Mūs šurp atveda kriptogramma. Te bijis tētis. Viņš neko neatrada, tomēr uzskatīja par svarīgu nopirkt to, kas atlicis no abatijas. Šai jabut īstajai vietai.

Malons apsēdās uz kāda akmens un raudzījās debesīs.

Gaišs būs vēl tikai kādas piecas vai sešas stundas. Ie­rosinu izmantot tās lietderīgi. Naktis šeit noteikti ir ļoti auk­stas, un ar vilnas jakām nepietiks.

Esmu paņēmusi līdzi šo to noderīgu, ieteicās Kasio­peja. Domāju, ka varbūt vajadzēs iet pazemē, tāpēc man ir lukturi, elektrisko lampu komplekti un neliels ģenerators.

Jūs tiešām allaž par visu padomājat, Malons sacīja.

Nāciet šurp! sauca Žofrē.

Malons paskatījās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss. Viņš nebija pamanījis, ka Žofrē pagājies nostāk.

Visi steidzās dziļāk iekšā drupās un ieraudzīja, ka Žofrē stāv pie kādām romāņu stila durvīm. Laikazobs tās bija kriet­ni vien bojājis, un tagad uz durvīm bija jaušami tikai neskaid­ri attēli vērši ar cilvēku galvām, spārnoti lauvas un palmu lapu raksts.

Baznīca, teica Žofrē. Tā izcirsta klintī.

Malons redzēja, ka sienas nav cilvēka roku darinātas, bet ir daļa no klints, kas slējās pāri kādreizējai abatijai.

Mums vajadzēs tās spuldzes, viņš sacīja Kasiopejai.

Nē, Žofrē iebilda. Iekšā ir gaišs.

Malons gāja pa priekšu. Paēnā dūca bites. Caur šaurajām spraugām, kas klintī bija izcirstas dažādos leņķos acīmre­dzot tādēļ, lai saule, metot loku pa debess jumu, raidītu iek­šā, starus no rīta līdz vakaram, ieplūda gaismas strēles. Malons kaut ko ievēroja. Viņš piegāja tuvāk kādai gludai, kailai klints sienai, pie kuras desmit pēdu augstumā atradās gre­bums akmenī. Vidū varēja redzēt bruņucepuri ar audekla sai­tēm, kas nokarājās abpus vīrieša sejai. Vaibsti bija izdzisuši, deguns saplacināts, acis nedzīvas. Virs bruņucepures atradās sfinksa. Zemāk akmens vairogs ar trim āmuriem.

Tas ir templietis, Marks teica. Gandrīz tādu pašu esmu redzējis mūsu abatijā.

Kāpēc tas šeit atrodas? jautāja Malons.

Katalonieši, kuri te dzīvoja četrpadsmitajā gadsimtā, necieta Francijas karali. Templiešus šeit uzņēma laipni arī pēc tīrīšanas. Arī tāpēc šo apvidu viņi izvēlējās par patvē­rumu.

Augšā virs masīvajām sienām atradās ieapaļi griesti. Kād­reiz baznīcu droši vien greznoja freskas, bet tagad vairs nebija redzams nekas. Ūdens, kas sūcās caur klinti, sen jau bija iznīcinājis visus mākslas darbus.

Tā līdzinās alai, sacīja Stefānija.

Vairāk cietoksnim, ieteicās Kasiopeja. Iespējams, šis bijis pēdējais patvērums bruņiniekiem, kuri aizsargāja aba­tiju.

Malons domāja tāpat.

Taču no šejienes nevar izkļūt. Viņš norādīja uz blāvi apgaismoto telpu.

Tad viņš pamanīja vēl kaut ko. Pagājies tuvāk, viņš cieši skatījās uz sienu, kas slēpās ēnā.

Derētu kāds lukturis.

Tuvāk panācās arī citi.

Desmit pēdu augstumā varēja redzēt pusizdzisušus bur­tus, kas bija iegravēti pelēkajā akmenī.

P, R, N, V, I, R, viņš lasīja.

Nē, Kasiopeja teica. Tur ir vairāk. Vēl viens I, var­būt E un vēl R.

Malons sasprindzināja redzi, ielūkodamies burtos.

PRILR EN VENIR

Malons sāka spraigi domāt. Viņš atcerējās vārdus uz Marī d'Hotpūlas kapakmens. REDDIS RĒGIS CELLIS ARCIS. At­cerējās, ko par tiem Aviņonā teicis Kleridons.

Reddis nozīmē "atgūt kaut ko, kas paņemts". Regis at­vasināts no rex, kas nozīmē karali. Čella apzīmē noliktavu. Arcis atvasināts no arx cietoksnis, citadele.

Tolaik šie vārdi šķita bezjēdzīgi. Taču nu tos varbūt va­jadzēja tikai sakārtot citādi.

Noliktava, cietoksnis, atgūt paņemto, karalis.

Pievienojot dažus vārdus, vēstījums varētu izskatīties šādi: Noliktavā, cietoksnī atgūsti to, ko paņēmis karalis.

Vēl atlika bulta, kura stiepās kapakmenim pa vidu starp vārdiem un kuras augšdaļā bija burti P-S, bet apakšdaļā PRCE-CUM.

Prce-cum. Tulkojumā no latīņu valodas "lūdz, lai ieietu".

Malons atkal skatījās uz klintī iekaltajiem burtiem.

PR1ER EN VENIR

"Lūdz, lai ieietu", tulkojot franču valodā.

Malons pasmaidīja un pateica pārējiem, ko domā.

Jāatzīst, ka abats Bigū bijis gudrs vīrs.

Bulta noteikti ir svarīga, Marks sacīja. Tā atrodas cen­trā, pašā redzamākajā vietā.

Malons bija modrs, prāts rosīgi darbojās, un viņš sāka ap­lūkot grīdu. Daudzu akmens plākšņu trūka, atlikušās bija saplaisājušas un apdrupušas, tomēr viņš ievēroja noteiktu sistēmu. Četrstūrainu plākšņu rinda, ko norobežoja šaura akmens svītra, stiepās no telpas priekšpuses uz mugurpusi un no kreisās uz labo pusi.

Malons skaitīja.

Vienā norobežotajā taisnstūrī viņš saskaitīja septiņas šķēr­sām un deviņas gareniski novietotas akmens plāksnes. Viņš skaitīja plāksnes citā taisnstūrī. Tas pats. Tāpat nākamajā.

Plāksnes uz grīdas sakārtotas pa septiņām un deviņām kopā, viņš sacīja pārējiem.

Marks un Henriks gāja uz altāra pusi un arī skaitīja.

No durvīm līdz altārim ir deviņi nodalījumi, Marks teica.

Šķērsvirzienā septiņi, teica Stefānija, beigusi skaitīt nodalījumus.

Šķiet, esam nokļuvuši īstajā vieta, Malons sacīja. Viņš atkal domāja par kapakmeni, l.udz, lai ieietu. Viņš lūkojās uz klintī iegravētajiem franču vārdiem, tad uz grīdu. Netālu no altāra dūca bites. Atnesīsim šurp lampas un ģeneratoru. Mums jāredz, ko darām.

Manuprāt, šovakar mums vajadzētu šeit palikt, teica Kasiopeja. Tuvākā viesu māja ir Elnā, trīsdesmit jūdžu at­tālumā no šejienes. Mēs varētu apmesties tur.

Mums vajadzīga pārtika, sacīja Malons.

To mēs varam nopirkt tur, viņa atbildēja. Elna ir samērā liela pilsēta. Varam iegādāties visu vajadzīgo, nepie­vēršot cilvēku uzmanību. Taču man negribas doties projām.

Malons saprata, ka to nevēlas arī pārējie. Visi jutās saviļ­ņoti. Satraukums pārņēma ari Malonu. Noslēpums vairs ne­bija tikai abstrakts jēdziens, ko nav iespējams saprast. Risi­nājums atradās tepat līdzās. Pretstatā tam, ko Malons vakar bija teicis Kasiopejai, viņš gribēja to atrast.

Es aizbraukšu, teica Žofrē. Jūs palieciet un nosprie­diet, kas darāms tālāk. Tas vajadzīgs jums, ne man.

Mēs būtu pateicīgi, sacīja Torvaldsens.

Kasiopeja no kabatas izņēma žūksni eiro.

jums vajadzēs naudu.

Žofrē to paņēma un pasmaidīja.

Iedodiet man sarakstu, kas jānopērk, un es līdz tumsai atgriezīšos.

Malons spīdināja luktura gaismu uz baznīcas sienām, meklējot vēl kādu norādi. Viņi bija izkrāvuši no mašīnas visu Kasiopejas paņemto aprīkojumu un ienesuši abatijas drupās. Stefānija un Kasiopeja ārpusē sagatavoja apmetni. Henriks bija pieteicies pameklēt, kur atrodami zari ugunskuram. Ma­lons un Marks atgriezās baznīcā, lai pārbaudītu, vai nav kaut ko palaiduši garām nepamanītu.

Šī baznīca jau sen stāv tukša, sacīja Marks. Trīssimt gadu. Tā teica priesteris ciematā.

Savulaik tā droši vien bijusi visai ievērojama.

Šāda konstrukcija nav tik neparasta. Visā Langdokā var atrast baznīcas, kas ierīkotas klintīs. Netālu no Karkasonas, Valsā ir viena no pašām slavenākajām. Tā ir labi saglabāju­sies, arvien vēl redzamas sienu un griestu freskas. Sajā ap­vidū apgleznotas visu šo baznīcu sienas. Tā tolaik bija pie­ņemts. Diemžēl revolūcijas laikā lielākā daja mākslas darbu ir nopostīti.

Te, augšā, dzīve droši vien bijusi sūra.

Mūki dzīvoja ļoti vienkārši. Viņiem nebija avīžu, radio, televīzijas, mūzikas vai teātra uzvedumu. Tikai dažas grā­matas un freskas baznīcās.

Malons pētīja sienas pustumsā, kas atgādināja aptumšotu teātra skatuvi. Krēslaino telpu tikai vietumis pāršķēla blā­vas gaismas strēles, šur tur izceļot kādu detaļu.

Jādomā, ka kriptogramma maršala ziņojumā ir auten­tiska, Marks teica. Nav iemesla šaubīties.

Jā, taču drīz pēc ziņojuma nodošanas maršals nozuda.

Es allaž esmu domājis, ka tas maršals bija tikpat apsēsts kā de Rokfors. Manuprāt, viņš meklēja dārgumus. Viņam no­teikti bija zināms stāsts par de Blanšforu ģimenes noslēpu­mu. Šis fakts, kā ari tas, ka abatam Bigū noslēpums, šķiet, bijis zināms, jau sen iekļauts mūsu hronikās. Maršals varbūt domāja, ka abas kriptogrammas atstājis Bigū un ka tās ļauj atrast Lielo mantojumu. Būdams godkārīgs, maršals gribēja to iegūt.

Kāpēc tad viņš uzzīmēja kriptogrammu?

Vai tas vairs bija svarīgi? Viņam bija risinājums, ko pa­teica abats Želī. Nevienam citam nebija ne jausmas, ko nozī­mē kriptogramma. Kāpēc gan neiesniegt ziņojumu, šādi ap­liecinot mestram, ka viņš centies?

Ja domājam šādi, ir iespējams, ka maršals nogalināja Želī, atgriezās un uzrakstīja ziņojumu pēc tam, lai slēptu pēdas.

Ļoti var būt.

Malons piegāja tuvāk vārdiem PRIER EN VENIR -, kas bija iegravēti klintī.

Nekas cits te nav saglabājies, viņš nomurmināja.

Tiesa gan. Tīrais kauns. Šeit ir daudz nišu, un tajās dro­ši vien bijušas statujas. Kad te bija freskas, baznīcas iekšpuse noteikti izskatījās skaista.

Kā gadījies, ka saglabājušies šie vārdi?

Arī tie jau gandrīz izdzisuši.

Tomēr vēl salasāmi, Malons teica, iedomājies, ka var­būt abats Bigū par to parūpējies.

Viņš atkal atcerējās Marī de Blanšforas kapakmeni. Bultu un PRCE-CUM. Lūdz, lai ieietu. Viņš lūkojās uz grīdu un ak­mens plākšņu izkārtojumu septiņi, deviņi.

Agrāk te noteikti bijuši baznīcas soli, vai ne?

Protams. Gari koka soli.

Ja Sonjērs no Želī uzzināja kriptogrammas risinājumu vai atrisināja to pats…

Maršala ziņojumā teikts, ka Želī nav uzticējies Sonjēram.

Malons papurināja galvu.

Varbūt maršals tā tikai rakstījis, lai maldinātu. Sonjērs noteikti bija secinājis ko tādu, ko maršals nezināja. Tāpēc uz• skatīsim, ka Sonjērs bija atradis Lielo mantojumu. Cik mums zināms, Sonjērs daudzkārt kaut kur braucis. Rennā jūs stās­tījāt, ka Sonjērs un viņa mīļākā izbraukuši no pilsētas un at­griezušies ar pilnu vezumu akmeņu grotas būvei. Varbūt viņš brauca šurp, lai izņemtu no savas "bankas" daļu dārgumu.

Sonjēra laikā šo ceļojumu būtu vieglāk veikt vilcienā.

Viņam vajadzēja tikt klāt paslēptajai naudai, taču patu­rēt noslēpumā, kur tā atrodas.

Malons atkal raudzījās uz burtiem. PR1ER EN VENIR. Lūdz, lai ieietu.

Tad viņš nometās ceļos.

Šķiet, tam ir sava jēga. Kas jums tads redzams no tās vietas, ko es no šejienes neredzu? Marks jautāja.

Maloris pārlaida skatienu baznīcai. Iekšā nebija nekā cita vienīgi altāris, kas atradās divdesmit pēdu attālumā no viņa. Akmens plāksne uz altāra virsmas bija apmēram trīs collas bie­za, to balstīja taisnstūraini granīta kluči. Malons saskaitīja klu­čus horizontālā virzienā. Deviņi. Tad viņš tos skaitīja verti­kāli. Septiņi. Viņš pavērsa luktura gaismas staru uz ķērpju apaugušajiem akmeņiem. Vēl varēja saskatīt javu vietās, kur akmeņi bija sastiprināti. Viņš nopētīja vairākas šuves, tad pa ­vērsa gaismas kūli pret granīta plāksnes apakšējo daļu.

Un ieraudzīja.

Nu viņš saprata.

Un pasmaidīja.

Lūdz, lai ieietu.

Gudri.

De Rokfors neklausījās, ko runā abatijas mantzinis. Kaut ko par budžetu un pārpalikumiem. Abatijas fondā kopumā bija vairāki miljoni eiro. Šī nauda bija iegūta jau sen un tika rūpīgi glabāta, lai ordenim nekad nebūtu jācieš finansiālas grūtības. Īstenībā abatija varēja uzturēt pati sevi. Tai piede­rošie lauku īpašumi, fermas un maizes ceptuves ražoja tik daudz, ka apmierināja gandrīz visas vajadzības. Vīna darī­tavas un piena fermas gādāja dzērienus. Ūdens bija tādā pārpilnībā, ka to pa caurulēm novadīja uz ieleju, kur pildīja pudelēs un pārdeva visā Francijā. Protams, vajadzēja pirkt daudz ko tādu, kas papildināja maltītes un nodrošināja pā­rējās vajadzības. Taču ienākumi no vīna darītavām un ūdens kopā ar ieejas maksu ekskursijām bija tik lieli, ka pietika atliku likām. Kāpēc tad vēl jārunā par pārpalikumiem?

Vai mums trūkst naudas? viņš jautāja, pārtraucot mant­zini.

Nebūt ne, mestr.

Kāpēc tad tu mani traucē?

Mestram jāpārzina visi lēmumi, kas saistās ar naudu.

Tam stulbenim bija taisnība. De Rokfors negribēja, ka viņi

traucē. Tomēr mantzinis varēja būt noderīgs.

Vai esi pētījis mūsu finansiālo vēsturi?

Jautājums viņu, šķiet, pārsteidza.

Protams, mestr. Tas jādara ikvienam, kas kļūst par mantzini. Pašreiz es mācu tos, kas pēc amata zemāki par mani.

Cik lielas bija mūsu bagātības tīrīšanas laikā?

Neskaitāmi lielas. Ordenim piederēja vairāk nekā de­viņi tūkstoši zemes īpašumu, un nav iespējams aprēķināt, cik tur kopā bijis akru zemes.

Un likvīdie līdzekļi? Nauda?

Atkal grūti teikt. Bijuši gan zelta dināri, gan Bizantijas monētas, zelta florīni, drahmas, markas, kā arī tīrs sudrabs un zelts. Tūkstoš trīs simti sestajā gadā de Molē ieradās Francijā, un viņam bija līdzi divpadsmit nastu zirgi, apkrau­ti ar tīru sudrabu, kura vērtība nekad nav aprēķināta. Tad vēl tas, ko mēs glabājām seifos.

De Rokfors zināja, par ko mantzinis runā. Ordenis pir­mais bija ieviesis seifus, kur glabāja bagātnieku testamentus un vērtīgus dokumentus, kā arī dārglietas un citus vērtīgus priekšmetus. Ordeņa reputācija bija nevainojama, tam uzti­cējās, tāpēc ordeņa pakalpojumus izmantoja visa kristīgā pa­saule protams, par maksu.

Tās mantas gāja zudībā tīrīšanas laikā, sacīja mantzi­nis. Inventāra saraksti pazuda kopā ar mūsu arhīviem. Tā­pēc nav iespējams aprēķināt, kas tur bijis. Tomēr droši var teikt, ka kopsumma mūsdienu valūtā būtu rēķināma dau­dzos miljardos eiro.

De Rokfors zināja par siena vezumiem, ko uz dienvidiem veduši īpaši izvēlēti brāļi un viņu vadītājs Žilbērs de Blanšfors, kuram pavēlēts, pirmkārt, nevienam neatklāt, kur viņi paslēpj bagātības, un, otrkārt, raudzīties, lai savas zināša­nas viņš atbilstīgiī veidā nodod pēcnācējiem. De Blanšfors šo

uzdevumu bija pildījis labi. Pagājuši septiņi gadsimti, bet jo­projām neviens nezināja, kur atrodas slēptuve.

Kas tur bija tik vērtīgs, ka Žaks de Molē tik rūpīgi no­drošinājis paslēptuvi?

De Rokfors. trīsdesmit gadus bija lauzījis par to galvu.

Sutanas kabatā ieliktais tālrunis sāka vibrēt, iztrūcinot

vinu. /

Beidzot.

Kas tas ir, mestr? jautāja mantzinis.

De Rokfors savaldījās.

Atstāj mani vienu!

Brālis piecēlās, paklanījās, tad izgāja no istabas. De Rok­fors atvāza tālruni un teica:

Ceru, ka mans laiks netiks izšķiests veltīgi.

Kā patiesība var šķiest laiku veltīgi?

De Rokfors uzreiz pazina balsi.

Žofrē.

Kāpēc lai es ticētu jel vienam vārdam? viņš jautāja.

Tāpēc, ka jūs esat mans mestrs.

Tu biji uzticams manam priekštecim.

Kamēr viņš elpoja. Taču pēc viņa nāves brālībai dotais zvērests liek, lai esmu uzticams tam, kas valkā balto sutanu…

Pat tad, ja tev šis cilvēks nerūp.

Jūs daudzus gadus darījāt tieši tāpat.

Vai uzbrukums mestram nozīmē, ka esi uzticams? De Rokfors nebija aizmirsis sitienu pa galvu ar pistoles rokturi, pirms Žofrē un Marks Nels izbēga no abatijas.

Vajadzēja to demonstrēt senešalam.

Kur tu ņēmi šo tālruni?

To iedeva iepriekšējais mestrs, lai es tālruni izmantotu ārpus abatijas mūriem. Tomēr es nolēmu to likt lietā citādi.

Tu un mestrs esat rūpīgi plānojuši.

Viņam bija svarīgi, lai mēs gūtu panākumus. Tāpēc viņš sūtīja dienasgrāmatu Stefanijai Nelai. Lai iesaistītu viņu.

Tā dienasgrāmata ir nevērtīga.

Tā man pateica. Taču to es uzzināju tikai vakar.

De Rokfors jautāja to, ko gribēja zināt.

Vai viņi atrisinājuši kriptogrammu? To, kura redzama maršala ziņojumā?

Jā, atrisinājuši.

Pastāsti, brāli! Kur tu esi?

Pie St. AguJous. Netālu no abatijas drupām ciemata zie­meļu pusē. Netālu no jums.

Vai Lielais mantojums ir tur?

Visas norādes ved uz šejieni. Viņi pašreiz darbojas, mek­lējot pašu slēptuvi. Mani sūtīja uz Elnu pēc pārtikas.

De Rokfors sāka ticēt Žofrē, tikai nezināja, vai viņš šim cilvēkam tic izmisīgas vēlmes vai skaidra sprieduma dēļ.

Brāli, ja tu melo, es tevi nogalināšu.

Par to es nešaubos. Jūs esat nogalinājis ari agrāk.

Ko es esmu nogalinājis? De Rokfors Paprata, ka neva­jag jautāt, tomēr nevarēja atturēties.

Jūs noteikti esat nonāvējis Ernstu Skovilu. Varbūt Lar­su Nelu? Par to ir grūti spriest, vismaz no tā, ko man stāstī­jis iepriekšējais mestrs.

De Rokfors gribēja prašņāt vēl, bet saprata, ka turpmā­kie jautājumi nozīmētu tikai atzīšanos, tāpēc sacīja:

Tu esi fantazētājs, brāli.

Esmu dzirdējis daudz sliktākus apzīmējumus.

Kādi ir tavi motīvi?

Gribu kļūt par bruņinieku. To varat izlemt vienīgi jūs. Pirms dažām dienām kapelā, kad apcietinājāt senešalu, jūs teicāt, ka tas nekad nenotiks. Tad es nolēmu iet pa citu ceļu pa ceļu, ko iepriekšējais mestrs nebūtu atzinis par labu. Tā­dēļ devos tālāk, uzzināju, ko vien varēju, un gaidīju, līdz va­rēšu jums piedāvāt to, ko vēlaties. Savukārt es jums lūdzu tikai piedošanu.

Ja tas, ko saki, ir patiesība, tu to saņemsi.

Es drīz vien atgriezīšos drupās. Viņi tur grib palikt pa nakti. Jūs jau esat redzējis, cik lielas ir viņu iespējas. Lai gan es nekādā ziņā nedomāju, ka varu spriest jūsu vietā, tomēr ieteiktu rīkoties enerģiski.

Varu galvot, brāli, ka rikošos ārkārtīgi enerģiski.

Malons piecēlās un devās uz altāra pusi. Luktura gaismā viņš bija ievērojis, ka altāra virsmas plāksni ar granīta klu­čiem nesavieno cementa javas šuve. Viņa uzmanību bija pie­saistījis atbalsta kluču izkārtojums septiņi un deviņi, bet, no­metoties uz ceļiem, viņš bija pamanījis plaisu.

Pie altāra viņš noliecās un paspīdināja lukturi tuvāk.

Virsma nav nostiprināta ar javu.

Tas nav vajadzīgs, sacīja Marks. To notur smagums. Paskatieties! Plāksne ir trīs collas bieza un sešas pēdas gara.

Bigū savu kriptogrammu bija paslēpis Rennas baznīcas altāra stabā. Es gudroju, kāpēc viņš izvēlējies šādu slēptuvi. Tā ir īpaša, vai ne? Lai tiktu tai klāt, vajadzēja pacelt plāk­sni tā, lai tapa atbrīvotos, tad iebīdīt stikla pudelīti nišā. Pa­bīdot plāksni atpakaļ vietā, pudelīte bija apbrīnojami labi no­slēpta. Taču tas nav viss. Šādi Bigū arī atstāja vēsti. Malons nolika lukturi. Jāmēģina plāksni pacelt.

Marks ķērās pie viena gala, Malons pie otra. Satvēris plāksni ar abām rokām, viņš mēģināja to izkustināt no vie­tas.

Plāksne mazliet pavirzījās.

Jums taisnība, viņš teica Markam. Tā ir tikai uzlikta uz pamata. Šķiet, piesardzība ir lieka. Grudīsim to nost.

Abi grozīja un grūstīja akmens plāksni, līdz tā nosvērās uz sāniem un nogāzās uz grīdas.

Malons raudzījās taisnstūra caurumā, kas pavērās skatie­nam, un redzēja vaļīgi saliktus akmeņus.

Tā bedre ir pilna ar akmeņiem, Marks teica.

Malons smaidīja.

Protams. Ņemsim tos ārā.

Kāpēc?

Ja jūs būtu Sonjērs un negribētu, lai kāds uziet slēptu­vi, šī akmens plāksne labi noderētu ziņkārīgo atvairīšanai. Taču akmeņi ir vēl noderīgāki. Jūs pats vakar teicāt. Mums jādomā tā, kā ļaudis domāja pirms simt gadiem. Palūkojie­ties visapkārt! Neviens nenāktu šurp meklēt dārgumus. Te ir tikai drupas. Kas gan būtu mēģinājis ārdīt altāri? Tas te stāvējis vairākus gadu simteņus. Taču, ja nu kādam tomēr ienāktu prātā to izkustināt, viņš ieraudzītu tikai akmeņus.

Altāra pamats pacēlās aptuveni trīs pēdu augstumā no grīdas, un viņi sāka žigli mest akmeņus ārā. Pēc desmit mi­nūtēm iedobe bija tukša. Apakšā varēja redzēt netīrumus.

Malons ielēca iekšā. Viņam šķita, ka sajutis vieglu vibrā­ciju. Viņš pieliecās un pataustīja zemi. Augsne bija izkaltusi un atgādināja tuksneša smiltis. Marks rādīja gaismu, bet Ma­lons ar sauju grāba nost zemi. Sešu collu dziļumā viņš kaut ko sataustīja. Ar abām rokām norausis smiltis no pēdu plata laukumiņa, viņš saskatīja koka dēļus.

Palūkojies augšup, viņš pasmaidīja.

Jauki just, ka esi spriedis pareizi.

De Rokfors iebrāzās kapelā un pievērsās koncilam. Pēc sarunas ar Žofrē viņš bija izziņojis steidzamu ordeņa virs­nieku sanāksmi.

Lielais mantojums ir atrasts, viņš teica.

Visi vērās viņā ar mēmu izbrīnu.

Slēptuvi atradis iepriekšējais senešals ar saviem sabied­rotajiem. Viens no viņiem ir mūsu brālis mans spiegs. Viņš ziņoja, ka meklējumi bijuši veiksmīgi. Laiks atgūt mūsu man­tojumu.

Kā jūs domājat rīkoties? jautāja kāds virsnieks.

Došos turp kopā ar bruņinieku pulciņu, un mēs viņus sagūstīsim.

Atkal līs asinis? kapelāns iejautājās.

Ja rīkosimies uzmanīgi, tas nenotiks.

Kapelānu teiktais, šķiet, neietekmēja.

Iepriekšējais senešals un Žofrē, kurš acīmredzot ir jūsu spiegs, jo starp viņa sabiedrotajiem neviena cita brāļa nav, jau nogalinājuši divus brāļus. Nav iemesla cerēt, ka viņi ne­nošaus vēl kādu.

De Rokforam bija diezgan.

Kapelān, šis nav ticības jautājums. Jūsu norādījumi šo­reiz nav vajadzīgi.

Par ordeņa brāļu drošību esam atbildīgi mēs visi.

Jūs iedrošināties teikt, ka es nedomāju par ordeņa dro­šību? De Rokfors pacēla balsi. Vai apšaubāt manu auto­ritāti? Apstrīdat manu lēmumu? Sakiet, kapelān, es gribu dzirdēt.

Pat ja venēcietis bija izbijies, ne viņa izturēšanās, ne balss nelika to manīt. Viņš tikai sacīja:

Jūs esat mans mestrs. Man jābūt lojālam pret jums… jeb­kurā gadījumā..

Dc Rokforam nepatika nekaunīgais tonis.

Taču, mestr, turpināja kapelāns, jūs pats teicāt, ka mums visiem jāpiedalās tik nopietnu jautājumu izlemšanā, vai ne? Daži virsnieki pamāja. Vai jūs konklāvā neteicāt brā­ļiem, ka uzsāksiet atšķirīgu ievirzi?

Kapelān, mēs gribam doties tik nopietnā misijā, kādu ordenis nav pieredzējis gadu simteņiem ilgi. Man nav laika strīdēties ar jums.

Manuprāt, pati galvenā mūsu misija ir slavēt mūsu Kun­gu un Dievu. Un tas ir ticības jautājums, par kuru man ir tiesības izteikties.

De Rokfors neizturēja.

Jūs tiekat atlaists.

Kapelāns nekustējās. Neviens neteica ne vārda.

Ja jūs tūlīt pat neiesiet projām, likšu jūs saņemt ciet un vēlāk atvest pie manis, lai sodītu. De Rokfors brītiņu klu­sēja. Tas nebūs patīkami.

Es iešu. Kā pavēlējāt. Kapelāns piecēlās un ar pirkstu galiem viegli pieskārās galvai.

Un vēlāk es noteikti runāšu ar jums.

De Rokfors gaidīja, līdz kapelāns iziet ārā, tad sacīja pā­rējiem:

Mēs ilgi esam meklējuši savu Lielo mantojumu. Tagad tas drīz vien būs mums rokā. Lai kas atrodas glabātavā, tas pieder vienīgi mums. Esmu nolēmis pieprasīt to, kas ir mūsu likumīgais īpašums. Man palīdzēs divpadsmit bruņinieku. Atstāju jūsu ziņā tos izvēlēties. Lai viņi apbruņojas un stun­das laikā sapulcējas sporta zālē!

%

Malons pasauca Stefāniju un Kasiopeju un lūdza atnest lāpstu no Kasiopejas mašīnas. Abas sievietes ienāca baznīcā kopā ar Henriku, un Malons izstāstīja, ko viņi ar Marku at­raduši.

Varen atjautīgi, viņam teica Kasiopeja.

Reizēm man šis tas padodas.

ļāizvāc no turienes netīrumi, bilda Stefānija.

Dodiet lāpstu!

Malons meta ārā no bedres smiltis. Pēc dažām minūtēm bija atsegti trīs nomelnējuši dēļi. Vienā pusē tie bija savie­noti ar metāla sloksnēm. Otra puse veidoja lūku, kas bija ie­stiprināta eņģēs un vērās uz āru.

Malons noliecās un uzmanīgi pieskārās metālam.

To saēdusi rūsa. Eņģes simt gadu laikā ir sairušas. Viņš izslējās un ar lāpstu atskaldīja nost eņģu atliekas.

Kā tu to domā simt gadu? jautāja Stefānija.

Lūku uzbūvējis Sonjērs, sacīja Kasiopeja. Koks ir sa­glabājies pavisam labi, tas nekādā ziņā nav tur atradies vai­rākus gadsimtus. Turklāt tas nolīdzināts ar ēveli, bet vidus­laikos dēļus nemēdza šādi apstrādāt. Sonjēram vajadzēja nodrošināt ērtu pieeju šai vietai, tāpēc, to atradis, viņš pār­būvēja lūku.

Es domāju tāpat, teica Malons. Tagad es saprotu, kā viņš tika galā ar smago akmens virsmu. Viņš to gluži vien­kārši pabīdīja nost līdz pusei, izņēma akmeņus, kas bija sa­krauti lūkai virsū, nokāpa lejā, tad atkal visu salika atpakaļ vietā. Cik man zināms, viņš bijis spēcīgs vīrs. Turklāt saso­dīti gudrs.

Iespiedis lāpstu kā ķīli spraugā pie lūkas malas, viņš cēla lūku uz augšu. Marks satvēra tās malu un turēja. Malons no­svieda lāpstu, un divatā viņi izcēla lūku ārā, atklājot skatie­niem tumšu ieeju.

Torvaldsens lūkojās tukšumā.

Apbrīnojami. Šķiet, te patiešām ir īsta vieta.

Stefānija iespīdināja atverē luktura gaismu. Pret vienu no

bedres akmens sienām bija atbalstītas trepes.

Vai tās izturēs? Kā jūs domājat?

To var noskaidrot tikai kāpjot.

Malons laida kāju lejā un uzmanīgi atspiedās pret pirmo šķērskoku. Trepes bija izgatavotas no resniem baļķēniem. Malons cerēja, ka naglas joprojām tos satur kopā. Viņš pa­manīja dažas aprūsējušas naglu galviņas. Tad viņš pārnesa visu svaru uz kāju, ar rokām cieši pieķēries pie altāra ma­las. Taču šķērskoks izturēja. Viņš uzlika otru kāju uz šķērs­koka.

Šķiet, turēs.

Man ir mazāks svars, ieteicās Kasiopeja. Es labprāt kāptu pirmā.

Malons pasmaidīja. jaujiet to godu man!

A, es zināju, viņa sacīja. Jūs to ļoti gribat.

Jā, Malons patiešām gribēja. Viņu vilināja tas, kas atra­dās bedrē, viņš jutās tāpat, kā slepenos plauktos meklējot retu grāmatu. Nekad nevarēja zināt, kas atradīsies.

Arvien vēl turēdamies pie altāra malas, Malons uzkāpa uz otrā šķērskoka. Attālums starp tiem bija aptuveni astoņ­padsmit collas. Ātri satvēris ar rokām augšējo šķērskoku, viņš kāpa vēl zemāk.

Šķiet, viss kārtībā, viņš ieteicās.

Uzmanīgi pārbaudot katru šķērskoku, Malons laidās ar­vien zemāk. Stefānija un Kasiopeja rādīja gaismu ar luktu­riem. Malons redzēja, ka trepes beidzas. Zemi klāja grants un akmeņi dūres lielumā vai vēl lielāki.

Pasviediet lukturi! viņš sauca.

Torvaldsens nometa lejā vienu lukturi. Malons to noķēra un paspīdināja gaismu visapkārt. Trepju augstums no zemes līdz griestiem bija aptuveni piecpadsmit pēdas. Viņš redzē­ja, ka atrodas gaitenim līdzīgas ejas galā; alu kaļķakmenī bija izgrauzis lietus un kūstošā sniega ūdens, miljoniem gadu sū­coties caur klintīm. Malons zināja, ka šādu eju un tuneļu Pirenejos ir ļoti daudz.

Kāpēc jūs nekāpjat zemē? Kasiopeja jautāja.

Tas nav tik vienkārši. Malons juta, ka muguru apņem saltums, kas, šķiet, nebija izskaidrojams tikai ar vēso gaisu. Es aizlīdīšu trepēm otrā pusē. Nometiet lejā kādu akmeni! Viņš iekārtojās uz šķērskoka trepju aizmugurē.

Vai kārtībā? sauca Stefānija.

Met!

Garām aizlidoja akmens. Malons noraudzījās, kā tas atsi­tas pret oļiem un lido tālāk.

Viņš paspīdināja gaismu uz vietu, kur bija trāpījis akmens.

Jums taisnība, teica Kasiopeja. Zem virskārtas tieši trepju galā ir bedre.

Metiet vēl akmeņus, iekams atradīsim cietu zemi.

Lejup lidoja vēl četri akmeņi un dobji atsitās pret zemi.

Tagad Malons zināja, kur likt kāju, tāpēc nokāpa un ar luk­turi pētīja ierīkotās lamatas. Bedre bija aptuveni trīs pēdas plata un vismaz trīs pēdas dziļa. Malons pastiepa roku un izvilka no tās plānos dēlīšus, kas bija pārlikti pār bedri. Tie bija tik plāni, ka neizturētu vīrieša auguma svaru, bet biezi diezgan, lai noturētu grants kārtiņu. Bedres dibenā atradās metāla piramīdas ar asiem galiem, uz kuriem iebrucējs, neko nenojauzdams, varētu uzdurties. Laika gaitā metāls bija oksidējies, bet gali arvien vēl asi.

Sonjērs pamatīgi nodrošinājies, Malons sacīja.

Tās lamatas varbūt ierīkojuši templieši, Marks iemi­nējās. Vai tas ir misiņš?

Bronza.

Ordenī bija ļoti lietpratīgi metālkalēji. Viņi prata strā­dāt gan ar misiņu, gan ar bronzu un varu. Baznīca aizliedza zinātniskus eksperimentus, tāpēc viņi šīs zināšanas apguva no arābiem.

Dēļi virs bedres nevar būt septiņsimt gadus veci, tei­ca Kasiopeja. Sonjērs droši vien labojis templiešu aizsargiekārtas.

Tas nozīmē, ka šīs varbūt ir tikai pirmās lamatas.

Malons skatījās, kā Stefānija, Marks un Kasiopeja kāpj lejā. Torvaldsens palika augšā gaidot, kad atgriezīsies Žofrē, un bija gatavs pasniegt vajadzīgos instrumentus.

Es runāju nopietni, Marks sacīja. Templieši pirmie sāka ierīkot lamatas. Esmu lasījis hronikās par metodēm, ko viņi izgudrojuši.

Turiet acis vaļā! teica Malons. Ja gribam atrast to, kas te atrodams, jāmeklē.

Pulkstenis ir jau pāri trijiem, Kasiopeja ierunājās. Pēc divām stundām saule rietēs. Šeit jau tā ir auksti. Drīz vien iestāsies nakts.

Jaka bija silta, bet Malons domāja, ka ļoti noderētu cim­di un siltās zeķes, ko vajadzēja atvest Žofrē. Ejā, kas stiepās uz abām pusēm, gaisma ieplūda tikai no augšas. Malons do­māja, ka bez lukturiem viņi nevarētu saskatīt pat savus pirk­stus.

Dienas gaisma te neko nevar līdzēt. Tik un tā vajadzī­gi lukturi. Vienīgi jāsagaida, kad atgriezīsies Žofrē ar ēdie­nu un siltām drēbēm. Henrik! viņš sauca. Pasakiet, kad krietnais brālis būs atgriezies.

Lai veicas, Koton!

Malonam iztēlē drūzmējās visdažādākās varbūtības.

Ko jūs par šo domājat? viņš jautāja pārējiem.

Šī varbūt ir daļa no horreum, teica Kasiopeja. Kad šeit valdīja romieši, viņi ierīkoja pazemes noliktavas, kur gla­bāt produktus, kas ātri bojājas. Agrīna saldētavas versija. Vairākas saglabājušās līdz mūsdienām, un šī varbūt ir viena no tām.

Vai templieši to zināja? Stefānija jautāja.

Arī viņiem bija tādas noliktavas, Marks paskaidroja. Viņi mācījās no romiešiem. Kasiopeja zina, ko saka. Kad

Žaks de Molē lika Žilbēram de Blanšforam jau laikus noslēpt tempļa dārgumus., viņš noteikti varēja izvēlēties šādu vietu. Zem necilas baznīcas pie nelielas abatijas, kurai nebija nekā­das saistības ar ordeni.

Malons pavērsa luktura staru kūli uz priekšu, tad pagrie­zās un paspīdināja gaismu pretējā virzienā.

Uz kuru pusi?

Labs jautājums, ieteicās Stefānija.

Jūs ar Marku ejiet turp! viņš sacīja. Es un Kasiopeja dosimies uz otru pusi. Malons redzēja, ka šāds lēmums ne­patīk ne Markam, ne Stefanijai. Tagad nav īstais laiks jūsu ķildām. Atlieciet tās! Dariet, kas jādara! Tā tu mēdzi teikt man, Stefānija.

Stefānija neiebilda.

Viņam taisnība. Ejam! viņa sacīja Markam.

Malons noraudzījās, kā abi nozūd tumsā.

Gudri, Malon, Kasiopeja čukstēja. Tomēr… vai bija prātīgi sūtīt viņus abus kopā? Starp viņiem valda pamatīgas nesaskaņas.

Neliela spriedze liks viņiem novērtēt vienam otru.

To pašu var teikt par mani un jums, vai ne?

Malons iespīdināja viņai sejā luktura gaismu.

Ejiet pa priekšu, tad jau redzēsim.

De Rokfors un divpadsmit brāļi no dienvidu puses tuvo­jās senās abatijas drupām. Viņi bija apgājuši ap St. Agulous ciematu un novietojuši mašīnas biezā mežā kilometru no cie­mata, tad kāpuši arvien augstāk caur krūmājiem, pār iesar­kaniem akmeņiem. De Rokfors zināja, ka šo apvidu iecienī­juši kalnu tūristi. Apkārt varēja redzēt zaļas nogāzes un purpurkrāsas klintis, bet taka bija labi iemīdīta. To varbūt izmantoja vietējie aitu gani, un tā viņus aizveda līdz vietai, kas atradās nepilna kilometra attālumā no sen pamestās aba­tijas sabrukušajām sienām.

De Rokfors apstājās un palūkojās pulkstenī. Gandrīz Čet­ri. Brālis Žofrē bija teicis, ka atnāks šurp četros. Viņš paska­tījās visapkārt. Simt metrus augstāk uz klints varēja redzēt drupas. Malona nomātā mašīna bija novietota zemāk uz no­gāzes.

Ejiet un paslēpieties kokos! de Rokfors pavēlēja. Iz­turieties klusi!

Pēc brīža uz grantētā ceļa parādījās Land Rover, kas rāpās augšup pa nogāzi un apstājās pie nomātās mašīnas. De Rok­fors redzēja, ka no tās izkāpj Žofrē, un ievēroja, ka jaunais vīrietis vēro apkaimi, taču de Rokfors nerādījās, jo nebija pārliecināts, vai tās nav lamatas.

Žofrē brīdi pamīņājās pie mašīnas, tad atvēra aizmugu­res durvis un izņēma divas kastes. Uzcēlis tās uz pleca, Žof­rē pa taku devās uz abatijas drupu pusi. De Rokfors gaidīja, līdz viņš paiet garām, tad izgāja no slēptuves un teica:

Esmu šeit, brāli.

Žofrē pagriezās.

Jaunā vīrieša vaibsti saspringa, seja kļuva bāla kā krīts. Viņš neko neteica, tikai nolika kastes, pabāza roku zem ja­kas un izņēma deviņu milimetru automātisko pistoli. De Rokfors pazina ieroci. Austrijā ražotā pistole bija no abati­jas arsenāla.

Žofrē pielādēja ieroci.

Ņemiet savus vīrus, un nokārtosim to lietu.

Neizsakāms sasprindzinājums bija aizgaiņājis visas domas. Malons gāja aiz Kasiopejas pa apakšzemes eju, kas bija ap­tuveni sešas pēdas plata un astoņas pēdas augsta. Akmens sienas bija sausas un nelīdzenas. Viņi atradās aptuveni piec­padsmit pēdu dziļi zemē. Malonam šaurā pazeme izraisīja netīkamas izjūtas. Taču Kasiopeja šķita gluži bezbailīga. Ma­lons bija redzējis šādu drosmi dažiem aģentiem galējas spriedzes situācijās viņiem darbs veicās vislabāk.

Malons uzmanījās no lamatām, vērodams granti, kur vi­ņi spēra soļus. Viņu allaž bija uzjautrinājušas piedzīvojumu filmas, kur šķietami tūkstošiem gadus vecas, kustīgas ak­mens masas, ar metāla virām joprojām darbojās tā, it kā bū­tu ieeļļotas iepriekšējā dienā. Tēraudu un akmeni parasti saēda gaiss un ūdens, tāpēc šādas ierīces nebija ilglaicīgas. Taču ar bronzu bija citādi. Tas bija izturīgs metāls, tieši tā­pēc to lietoja. Varēja gadīties, ka priekšā ir vēl kāda bedre ar asiem metāla mietiem.

Kasiopeja apstājās un virzīja gaismas starus uz priekšu.

Kas tur ir? Malons jautāja.

Paskatieties!

Viņš paspīdināja lukturi uz to pašu vietu desmit pēdu at­tālumā un ieraudzīja.

Stefānija nevarēja ciest slēgtas telpas, bet viņa negrasījās izteikt savas bažas, īpaši jau dēlam, kuram viņas izjūtas gan­drīz nerūpēja. Lai atgaiņātu netīkamās domas, viņa jautāja:

Kā bruņinieki būtu varējuši te noglabāt savus dārgu­mus?

Ienesa uz pleciem citu pēc cita. Viņus aizturēt nevarētu nekas, pat gūsts vai nāve ne.

Tas bijis grūts darbs.

Laika viņiem bija diezgan.

Abi cieši vēroja pamatu zem kājām, un Marks pirms kat­ra soļa uzmanīgi pataustīja zemi.

Templiešu aizsargierīces nebija sarežģītas, teica Marks. Taču tās bija efektīvas. Ordeņa pazemes noliktavas atra­dās visā Eiropā. Lielākoties tās apsargāja, lai gan tur bija ie­kārtotas arī slepenas lamatas. Taču šī vieta atradās noma­ļus, tāpēc pietika vienīgi ar lamatām. Bruņoti sargi būtu tikai lieki piesaistījuši uzmanību.

Tēvs būtu priecājies. Stefānija juta, ka tas jāpasaka.

Zinu.

Staru kūlī, kas no Stefānijas luktura krita uz ejas sienu, kaut kas pavīdēja. Viņa satvēra Marka plecu un apturēja dēlu. Paskaties!

Klintī bija iegrebti burti.

NON NOBIS DOMINĒ NON NOBIS SED NOMINE TUO DA GL OR1UM l'AUPERS COMMILITONES CHRIST1TEMPLIQUE SALAMONIS

Kas tur teikts? Stefānija jautāja.

"Nevis mūsu, Kungs, nevis mūsu, bet Tavs vārds lai top slavēts. Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki." Tas ir templiešu moto.

Tātad tā ir taisnība. Te tas ir.

Marks neteica neko.

Lai Dievs man piedod, Stefānija čukstēja.

Dievam ar to nav nekāda sakara. Šis ir cilvēka roku darbs, un cilvēkam ar to jātiek galā. Viņš pacēla lukturi un paspīdināja gaismu. Skaties!

Stefānija lūkojās tur, kur krita gaisma, un ieraudzīja me­tāla režģi vārtus, aiz kuriem atradās cita eja.

Vai viss būtu noglabāts tur? viņa jautāja.

Nenogaidot atbildi, viņa paspēra tikai dažus soļus Mar­kam garām un vēl izdzirdēja viņu iesaucamies:

Nē!

Tad zeme pazuda zem kājām.

Malons raudzījās uz to vietu, ko apgaismoja abi lukturi. Skelets. Tas gulēja uz grīdas, bet pleci, kakls un galva bal­stījās pret sienu.

Iesim tuvāk, viņš teica.

Abi lēni virzījās uz priekšu, bet Malons pamanīja, ka ejas grīda ir mazliet ieliekusies. Viņš satvēra Kasiopeju aiz pleca.

Es redzu, viņa teica un apstājās. Tā ir gara. Vismaz divi jardi.

Tās nolādētās bedres tajā laikā droši vien nebija pama­nāmas, bet tagad dēļi virs tām ir ietrunējuši un mazliet ieliekušies. Viņi apgāja ieliekumam apkārt pa cietu zemi un tuvojās skeletam.

Atlikuši tikai kauli, viņa teica.

Paskatieties uz krūškurvi! Uz ribām. Un uz sejas kau­liem. Tiem cauri iztriekušās smailes. Viņš iekritis lamatās.

Kas viņš ir bijis?

Malons kaut ko pamanīja.

Viņš pieliecās un pacēla nomelnējušu sudraba ķēdi, kas atradās starp kauliem. Pie tās vēl turējās medaljons. Malons to apgaismoja.

Templiešu zīmogs. Divi viri uz viena zirga. Tas simbo­lizēja nabadzību. Pirms dažām dienām redzēju šādu zīmēju­mu grāmatā. Varu derēt, tas bijis maršals, kas uzrakstījis mūsu izmantoto ziņojumu. No abata Žēli uzzinājis kriptogrammas risinājumu, viņš nozuda no abatijas. Ieradās šeit, bet nebija piesardzīgs. Sonjērs droši vien skeletu atrada, bet atstāja tepat.

Kā Sonjērs atrisināja miklu? Kā viņš atšifrēja kriptogrammu? Marks man ļāva ziņojumu izlasīt. Želī teicis, ka Sonjērs nav varējis atrisināt Rennas baznīcā atrasto rēbusu, bet Želī viņam nav uzticējies, tāpēc nav neko stāstījis.

Ja vien maršals rakstījis patiesību. Želī nogalinājis vai nu Sonjērs, vai maršals, lai nepieļautu, ka priesteris kādam iz­stāsta par atšifrējumu. Ja Želī noslepkavojis maršals, un jādo­mā, ka tā patiešām bijis, tad ziņojumu viņš uzrakstījis tikai tādēļ, lai slēptu noziegumu. Lai nevienam nenāktu prātā, ka viņš atstājis abatiju ar nolūku ierasties te un sameklēt ordeņa mantojumu. Nav svarīgi, ka viņš uzzīmējis kriptogrammu. Bez konkrētās matemātiskās secības to nebija iespējams atšifrēt.

Malons paspīdināja gaismu tālāk ejā.

Skatieties!

Kasiopeja izslējās, un abi redzēja krustu ar četriem vie­nādiem, galos platākiem zariem, kas bija iegrebts klintī.

Ordeņa krusts, viņa teica. Atbilstoši pāvesta dekrē­tam to drīkstēja nēsāt tikai templieši

Malons atsauca atmiņā to, ko bija lasījis grāmatā par templiešiem.

Sarkans krusts uz balta apmetņa simbolizēja labprātīgu vēlēšanos ciest vai mirt mocekļa nāvē, cīnoties ar neticīga­jiem. Viņš apgaismoja burtus zem krusta.

PAR CE SIGNE TU LE VAINCRAS

Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi, Malons teica, iztulkojot frāzi. Tie paši vārdi ir Rennas baznīcā virs svētā ūdens trauka pie ieejas durvīm. Tos tur licis iegrebt Sonjērs.

Konstantīna teiciens, dodoties pirmajā kaujā ar Maksentiju. Stāsta, ka pirms kaujas viņš redzējis uz saules krustu, bet zem tā šos vārdus.

Tikai viena atšķirība. Marks sacīja, ka sākotnējā frāzē nav vārda viņu. Vienīgi ar šo zirni tu uzvarēsi.

Viņam taisnība.

Sonjērs pēc tu pievienojis le. Frāzes burtu trīspadsmita­jā un četrpadsmitajā vietā pēc secības. Tūkstoš trīs simti četr­padsmit.

Tas ir gads, kad Žaku de Molē sodīja ar nāvi.

Šķiet, Sonjēram patika viegla ironija, izmantojot simbo­lus, un viņš šo ideju radis tieši šeit.

Malons spidināja gaismu tālāk un redzēja, ka pēc divdes­mit pēdām eja beidzas. Taču viņš ieraudzīja ari kādu sāneju, ko aizšķērsoja metāla režģi, kurus slēdza aizliktnis un ķēde.

To ieraudzīja ari Kasiopeja.

šķiet, esam atraduši.

Kaut kur aiz muguras pēkšņi atskanēja dārdoņa, un kāds iekliedzās:

Nē!

Abi pagriezās.

De Rokfors apstājās pie ieejas drupās un pamāja saviem vīriem, lai ielenc tās no abām pusēm. Tur valdīja nepatīkams klusums. Nekādu balsu. Nevienas kustības. Nekā. Brālis Žof­rē stāvēja de Rokforam blakus. De Rokfors joprojām šaubī­jās, vai Žofrē nedomā apvest viņu ap stūri. Tieši tāpēc viņš bija ieradies kopā ar bruņotajiem vīriem. Viņš jutās apmieri­nāts ar koncila izvēlētajiem bruņiniekiem tie bija no pa­šiem labākajiem, pieredzējuši kaujinieki, drosmīgi un spēcī­gi. Varēja gadīties, ka tie de Rokforam būs vajadzīgi.

Paslējis galvu pāri ķērpju klātiem akmeņiem un garas zāles ceriem, viņš uzmanīgi palūkojās sabrukušajā celtnē dziļāk. Saule grima aiz kalniem, un debesjums strauji sāka bālēt. Drīz iestāsies tumsa. Turklāt dc Rokfors raizējās, ka laiks va­rētu piepeši mainīties vasarā Pirenejos negaidītas vētras un lietusgāzes bija parasta parādība.

Viņš pamāja ar roku, un vīri nāca tuvāk, kāpjot pāri lie­liem akmeņiem un sabrukušo mūru fragmentiem. Viņš pama­nīja, ka starp trim sienām, kas bija pa daļai saglabājušās, tiek rīkota nometne. Tur bija salikti zari un koka gabali uguns­kuram.

Es iešu turp, čukstēja Žofrē. Viņi gaida mani.

De Rokfors saprata, ka tas ir atjautīgi, un pamāja.

Žofrē lēni izgāja no slēptuves un tuvojās nometnes vie­tai. Joprojām neviens nebija redzams. Tad jaunais vīrietis no­zuda dziļāk drupās. Pēc brīža viņš atkal parādījās un māja, lai viņi nāk tuvāk.

De Rokfors lika vīriem palikt un gāja viens. Viņš jau bija devis pavēli leitnantam uzbrukt, ja būtu nepieciešams.

Baznīcā ir tikai Torvaldsens, ziņoja Žofrē.

Kādā baznīcā?

Mūki klintī izcirtusi baznīcu. Malons un pārējie zem al­tāra atrada ieeju alās. Viņi tagad tās pēta. Teicu Torvaldsenam, ka iešu paņemt iepirkumus.

De Rokforam dzirdētais patika.

Es gribu tikties ar Henriku Torvaldsenu.

Turēdams rokā pistoli, de Rokfors sekoja Žofrē kazemātam līdzīgajā telpā, kas bija izcirsta klintī. Torvaldsens stā­vēja ar muguru pret viņiem un raudzījās uz izārdītu altāri.

Kad viņi piegāja tuvāk, vecais vīrs pagriezās.

De Rokfors pacēla pistoli.

Neviena vārda! Citādi es jūs acumirklī apklusināšu.

*

Zem Stefānijas kājām bija iebrukuši zeme, un viņa krita lamatās, no kurām tā bija centusies vairīties. Kur gan viņai bijis prāts? Ieraudzījusi klintī iegrebtos vārdus un metāla vārtus, viņa saprata, ka vīram bijusi taisnība, tāpēc aizmirsa piesardzību un metās uz priekšu. Marks centās viņu attu­rēt. Viņa dzirdēja dēla kliedzienu, bet bija jau par vēlu.

Stefānija krita bedrē.

Viņa pameta rokas uz augšu, cenšoties saglabāt līdzsva­ru, un jau gaidīja, ka uzdursies uz iesmiem, taču tad sajuta, ka viņu cieši satver zem padusēm. Tad viņa atmuguriski no­gāzās uz zemes, bet kritienu mīkstināja otra cilvēka augums.

Pēc acumirkļa viss aprima.

Stefānijai blakus gulēja Marks.

Vai tev nekas nekait? viņa jautāja, paveldamās sānis.

Dēls piecēlās no zemes, ko klāja grants un oļi.

Jauki sajust, ka muguru spiež tie akmeņi.

Tumsā aiz viņiem atskanēja smagi soļi un parādījās divi lēkājošas gaismas apļi. Malons un Kasiopeja.

Kas noticis? Malons jautāja.

Es biju neuzmanīga, atbildēja Stefānija, traušot no drē­bēm smiltis.

Malons iespīdināja gaismu taisnstūrainajā bedrē.

Tas būtu nāvējošs kritiens. Tā ir pilna ar asiem mietiem.

Stefānija piegāja tuvāk, ielūkojās atverē, novērsās un tei­ca Markam:

Paldies, dēls!

Nav par ko. Marks berzēja skausta sāpīgos musku­ļus.

Malon! pasauca Kasiopeja. Paskatieties!

Stefānija noraudzījās, kā Malons un Kasiopeja pēta tem­pliešu moto, ko bija atradusi viņa kopā ar Marku.

Es devos uz vārtiem, un zeme iebruka.

Divi, Malons nomurmināja. Abos ejas galos.

Vai tur ir vēl viens režģis? jautāja Marks.

Tikai uzraksts ir cits.

Stefānija klausījās Malona stāstījumā par to, ko viņi bija atraduši.

Arī es domāju, ka skelets pieder sen pazudušajam mar­šalam. No krekla apakšas viņš izvilka ķēdi. Mēs visi nē­sājam šādu medaljonu. Tos piešķir iniciācijas ceremonijā.

Acīmredzot templieši nodrošinājās, sadalot guvumu vai­rākās daļās. Malons sacīja un norādīja uz lamatām. Un papildus sarīkoja aizsardzību. Maršalam vajadzēja būt piesar­dzīgākam. Tad viņš paskatījās uz Stefāniju.

Tāpat kā mums visiem.

Saprotu, viņa teica. Tomēr es neesmu aģente, kā tu ne reizi vien esi man atgādinājis.

Palūkosimies, kas atrodas aiz režģiem. Malons pa­smaidīja par sarkasmu.

De Rokfors pavērsa ieroča īso stobru tieši pret Henrika Torvaldsena saraukto pieri.

Man stāstīja, ka jūs esat viens no visbagātākajiem cilvē­kiem Eiropā.

Un man stāstīja, ka jūs esat viens no pašiem godkārī­gākajiem prelātiem pēdējo gadu laikā.

Jums nevajadzēja klausīties, ko saka Marks Nels.

Es to neesmu darījis. Man pastāstīja viņa tēvs.

Viņa tēvs mani nepazina.

Es tā neteiktu. Jūs viņu bieži izsekojāt.

Izrādījās, ka tā bijusi tukša laika šķiešana.

Vai tādēļ jums bija vieglāk viņu nogalināt?

Jūs tā domājat? Ka es nogalināju Marku Nelu?

Viņu un Ernstu Skovilu.

Jūs neko nezināt, vecais.

Es zinu, ka jjūs gādājat citiem nepatikšanas. Torvaldsens norādīja uz Žofrē. Zinu, ka viņš ir nodevējs. Nodevis savu draugu un savu ordeni.

De Rokfors noskatījās, kā Žofrē uztver apvainojumu. Jau­nā vīrieša bālpelēkajās acīs pazibēja nicinājums, tad tas no­zuda.

Esmu uzticīgs savam mestram. Esmu zvērējis.

Tātad jūs nododat mūs zvēresta dēļ?

Nedomāju, ka jūs to sapratīsiet.

Nesaprotu un nekad nesapratīšu.

De Rokfors nolaida pistoli, tad pamāja vīriem. Viņi brā­zās baznīcā iekšā, bet de Rokfors ar žestu norādīja, lai iztu­ras klusu. Jau pēc dažiem rokas mājieniem viņi bija sapra­tuši, ka sešiem jāpaliek ārā, bet sešiem jāieņem pozīcijas baznīcas iekšpusē.

Malons apgāja apkārt lamatām, kurās gandrīz bija iekļu­vusi Stefānija, un tuvojās metāla režģim. Pārējie sekoja. Viņš ievēroja sirdsveida piekaramo slēdzeni pie ķēdes.

Misiņš. Malons aptaustīja vārtus. Taču vārti darināti no bronzas.

Slēdzeni un ķēdi droši vien ierīkojis Sonjērs, Marks teica. Viduslaikos misiņš bija retums. Lai to pagatavotu, vajadzēja cinku, un to bija grūti iegūt.

Tā ir coeur-de-brass slēdzene, sacīja Kasiopeja. Tādas senāk šajā apvidū lietoja, lai sastiprinātu kopā vergu ķēdes.

Neviens negāja vārtiem klāt. Malons saprata, kāpēc. Tur varēja būt vēl vienas lamatas.

Ar zābaka purngalu viņš uzmanīgi parušināja nost smil­tis un granti un pārbaudīja pamatu. Cieta zeme. Apgaismo­jis vārtus, viņš tos aplūkoja rūpīgāk. Labajā pusē tie turējās divās bronzas eņģēs. Tad Malons paspīdināja gaismu tālāk par režģiem. Dažas pēdas aiz vārtiem eja spēji pagriezās pa labi, un tur neko nevarēja saskatīt. Lieliski. Malons pārbau­dīja ķēdi un slēdzeni.

Misiņš joprojām ir izturīgs. Mēs nevarēsim to notriekt nost.

Va'būt to var pārgriezt? ievaicājās Kasiopeja.

Varbūt, tikai ar ko?

Es paņēmu metāla grieznes. Tās ir instrumentu somā augšā pie ģeneratora.

Iešu tās paņemt, teica Marks.

Vai tur, augšā, kāds ir?

Vārdi atbalsojās tukšajā altāra bedrē un izbiedēja de Rok­foru. Taču viņš tūlīt saprata, ka tā ir Marka Nela balss. Tor­valdsens jau gribēja atbildēt, bet de Rokfors sagrāba veco vīru un aizspieda viņam muti, pirms tas bija paspējis bilst vārdiņu. Tad viņš deva zīmi kādam no brāļiem, kas metās klāt un, pārtvēris dāni, kurš mēģināja izrauties, aizspieda tam muti un pēc de Rokfora mājiena ievilka baznīcas tālā­kajā stūrī.

Atbildi! de Rokfors čukstus pavēlēja Žofrē.

Interesanta pārbaude jaunatrastā sabiedrotā lojalitātei.

Žofrē aizbāza pistoli aiz jostas un piegāja tuvāk altārim.

Esmu šeit.

Tu esi atgriezies. Labi. Vai kāda kļūme?

Nē. Nopirku visu, kas bija sarakstā. Kas tur, lejā, no­tiek?

Mēs kaut ko atradām, bet vajag metāla grieznes. Tās ir instrumentu somā blakus ģeneratoram.

Marks skatījās, kā Žofrē aiziet līdz ģeneratoram un pa­ņem smagās metāla grieznes.

Ko viņi atraduši?

Žofrē nosvieda grieznes lejā.

Paldies! teica Marks Nels. Vai nāksi?

Palikšu te kopā ar Torvaldsenu un uzraudzīšu. Mums nav vajadzīgi nelūgti viesi.

Laba doma. Kur ir Henriks?

Izsaiņo to, ko atvedu, un gatavo nometni naktij. Saule jau gandrīz norietējusi. Iešu viņam palīgā.

Tu varētu sagatavot ģeneratoru un vadus, ko pievie­not lampām. Varbūt tās drīz vien vajadzēs.

Izdarīšu.

Žofrē bridi kavējās, tad atgāja no altāra tālāk un čukstēja:

Viņš ir projām.

De Rokfors zināja, kas darāms.

Laiks pārņemt šīs ekspedīcijas vadību.

Malons satvēra misiņa ķēdi starp griežņu zobiem, tad sa­spieda kopā rokturus, un atsperes mehānisms ar klikšķi pār­cirta ķēdi, kas nokrita zemē kopā ar aizliktni.

Kasiopeja pieliecās un paņēma ķēdi.

Jebkurš muzejs būtu priecīgs tādu iegūt. Domāju, ka nav daudz šādu ķēžu, kas būtu saglabājušās līdz mūsdienām.

Un mēs to tikko pārgriezām, sacīja Stefānija.

Citas iespējas nebija, atteica Malons. Mums jāpastei­dzas. Viņš paspīdināja gaismu caur režģi.

Paejiet visi malā! Es lēni vēršu to vajā. Izskatās, ka ne­kas nedraud, bet nekad jau nevar zināt.

Viņš ieķīlēja metāla grieznes režģi, tad atkāpās sānis un atbalstījās pret klints sienu. Eņģes bija ierūsējušas, un Malonam vajadzēja iekustināt režģi ar spēku. Beidzot vārti atvē­rās.

Viņš jau gribēja doties iekšā, kad izdzirdēja no augšas balsi.

Mister Malon, man ir Henriks Torvaldsens. Jūs un visi pārējie kāpiet augšā. Tūlīt. Dodu jums minūti laika, citādi vecais vīrs mirs.

Malons kāpa pēdējais. Ticis augšā, viņš ieraudzīja, ka baz­nīcu ieņēmuši seši bruņoti vīri, kurus komandē de Rokfors. Saule bija norietējusi. Iekšpusi apgaismoja divi nelieli uguns­kuri. Dūmi plūda ārā pa vaļējām logu spraugām.

Mister Malon, beidzot mēs tiekamies, sacīja Reimons de Rokfors. Roskildes katedrālē jūs veikli tikāt galā.

Priecājos dzirdēt, ka protat novērtēt.

Kā jūs atradāt mūs? jautāja Marks.

Par to nekādā ziņā nevar pateikties jūsu tēva viltīgi sa­fabricētajai dienasgrāmatai. Viņš tur mainījis detaļas vienīgi tik daudz, lai padarītu rakstīto nevērtīgu. Kad monsieur Kle­ridons atšifrēja tajā uzzīmēto kriptogrammu, vēstījums, pro­tams, neko nedeva. Tur bija teikts, ka viņš slēpj Dieva no­slēpumus. Tā kā esat bijis lejā, pasakiet vai tur kaut kas ir paslēpts?

Man nav bijis iespējas to noskaidrot, Malons atbildēja.

To mēs varam labot. Atbildot uz jūsu jautājumu…

Žofrē nodevis mūs, teica Torvaldsens.

Markam izbrīnā pārvērtās seja.

Ko?

Malons jau bija pamanījis Žofrē rokā pistoli.

Vai tas tiesa?

Es esmu ordeņa brālis, uzticīgs savam mestram. Pildīju savu pienākumu.

Savu pienākumu? iekliedzās Marks. Tu, melīgais draņķis! Marks metās pie Žofrē, bet divi brāļi aizšķērsoja viņam ceļu. Žofrē stāvēja ka iemiets. Tu mani ievilināji šajā pasākumā tikai tādēļ, iai de Rokfors gūtu virsroku? Vai tā tu pildīji mūsu mestra novēlējumu? Viņš tev uzticējās. Es tev uzticējos.

Es zināju, ka jūs sagādāsiet nepatikšanas, Kasiopeja pavēstīja. Par to liecināja itin viss.

Un jums jāzina, ka man nepatikšanas esat sagādājusi jūs, de Rokfors sacīja. Atstājot Larsa Nela dienasgrāmatu Aviņonā, lai es to atrodu. Jūs domājāt, ka tā izdosies mani aiz­kavēt. Tomēr nu jūs, mademoisellc, redzat, ka lojalitāte orde­nim guvusi pārsvaru. Jūsu pūles bijušas veltīgas. De Rokfors pavērsās pret Malonu.

Seši viri ir šeit, seši ārpusē, un viņi prot rīkoties ar ie­ročiem. Jums ieroču nav vismaz brālis Žofrē tā stāstīja. To­mēr nebūs par ļaunu pārliecināties. De Rokfors pamāja, un viens no vīriem pārmeklēja Malonu, tad pārējos.

Vai tu zvanīji uz abatiju, kad devies pēc iepirkumiem? Marks jautāja Žofrē. Es jau brīnījos, kāpēc tu pieteicies braukt. Divas dienas tu no manis nebiji atgājis ne soli.

Žofrē stingā seja pauda nesatricināmu pārliecību.

Tu esi nožēlojams riebeklis, nevis virs! Marks iesau­cās.

Piekrītu, teica de Rokfors, un Malons nolūkojās, kā de Rokfors paceļ pistoli un trīs reizes iešauj Žofrē krūtis. Jau­nais vīrietis sagrīļojās, un de Rokfors vēl iešāva lodi viņam galvā.

Zofre sabruka zeme. No brūcēm plūda asinis. Malons ie­koda lūpā. Viņš neko nevarēja darīt lietas labā.

Marks klupa virsū de Rokforam.

Tas pavērsa pret Marku pistoli.

Marks apstājās.

Viņš man uzbruka abatijā, de Rokfors teica. Uzbru­kums mestram sodāms ar nāvi.

Tas nav darīts piecus gadu simteņus! Marks kliedza.

Viņš bija nodevējs. Nodeva jūs un mani. Viņš nekur ne­der. Spiegam jārēķinās ar šādām sekām. Viņš noteikti zinā­ja, ar ko riskē.

Vai jums ir skaidrs, ar ko riskējat jūs?

Savāds jautājums no cilvēka, kas nogalinājis ordeņa brāli. Arī tāda rīcība sodāma ar nāvi.

Malons saprata, ka tā ir apkārtējiem domāta izrāde. De Rokforam vajadzēja vismaz bridi parādīt, ka ienaidnieks ir viņa varā.

Es darīju to, kas bija jādara, Marks iebilda.

De Rokfors noklikšķināja automātiskās pistoles gaili.

Tāpat darīšu es.

Stefānija nostājās starp abiem vīriešiem, ar augumu aiz­segdama Marku.

Vai jūs nogalināsiet arī mani?

Ja vajadzēs.

Esmu kristiete un neesmu darījusi brāļiem ļaunu.

Tie ir vārdi, dārgā lēdija. Tukši vārdi.

Stefānija izvilka ķēdi ar medaljonu, kas viņai bija ap kaklu.

Jaunava Marija. Viņa allaž ir kopā ar mani.

Malons zināja, ka de Rokfors neiedrošināsies šaut uz Ste­fāniju. Ari viņa nojauta, ka tas ir teātris, un šobrīd parādīja de Rokfora vīriem, ka viņš blefo. De Rokfors nevarēja at­ļauties liekuļot. Viņš saprata, ka vajadzīga drosme stāties pretī pielādētam ierocim.

De Rokfors nolaida pistoli.

Malons metās pie Žofrē. Kāds no vīriem pacēla roku, lai viņu apturētu. Malons iesaucās:

Jūsu vietā es to roku nolaistu!

Lai viņš iet, de Rokfors teica.

Malons piegāja līķim tuvāk. Henriks stāvēja un raudzījās uz mirušo. Viņa seja bija savilkusies sāpēs, un Malons tajā ieraudzīja to, ko nebija redzējis, kopš pazina Torvaldsenu.

Asaras.

Jūs kopā ar mani atgriezīsieties tur, de Rokfors teica Markam, un parādīsiet man, ko atradāt. Pārējie paliks šeit.

Ejiet…

De Rokfors paraustīja plecus un pavērsa pistoles stobru pret Torvaldsenu.

Viņš ir jūds. Cita ticība.

Neuzstājiet! Malons sacīja Markam. Dariet, kā viņš liek. Malons cerēja, ka Marks sapratīs šobrīd jāpiekāpjas.

Labi. Kāpsim lejā, Marks piekrita.

Ari es gribētu iet kopā ar jums, Malons ieteicās.

Nē, sacīja de Rokfors. Tas attiecas tikai uz ordeni. Lai gan es nekad neesmu Nelu uzskatījis par vienu no mums, tomēr viņš devis zvērestu, un ar lo jārēķinās. Turklāt man var noderēt viņa ieteikumi. Savukārt jūs varat sagādāt ne­patikšanas.

Kā jūs zināt, ka tās nesagādās Marks?

Zinu. Citādi jūs visi mirsiet, pirms viņš paspēs izrāp­ties no tās bedres lai ari varbūt esat kristieši.

Marks devās lejā pa trepēm, aiz viņa kāpa de Rokfors. Marks norādīja pa kreisi un pastāstīja par kambari, ko viņi tikko bija atraduši.

De Rokfors ielika pistoli makstī un pavērsa lukturi uz priekšu.

Rādiet ceļu! Un atcerieties, kas notiks, ja radīsies sarež­ģījumi. '

Marks sāka iet uz priekšu, spīdinot savu lukturi. Viņi ap­gāja ap nodevīgo bedri, kur gandrīz bija iekritusi Stefānija.

Atjautīgi, sacīja de Rokfors, to aplūkodams.

Viņi atrada atvērto režģi.

Marks atcerējās Malona brīdinājumu un spēra soļus ļoti piesardzīgi. F.ja kļuva arvien šaurāka, tad spēji pagriezās pa labi. Vēl pēc dažiem soļiem bija ass pagrieziens pa kreisi. Viņš virzījās collu pa collai.

Tad Marks pagriezās pēdējo reizi un apstājās.

Luktura gaismā viņš ieraudzīja aptuveni desmit jardus platu un garu kambari ar augstiem, ieapaļiem griestiem. Kasiapejas minējums, ka apakšzemes velves ierīkojuši romieši, šķita pareizs: Galerija veidoja ideālu glabātavu, un skatie­nam atklājās brīnumaini dārgumi.

Vispirms Marks saskatīja nelielas, krāsainas skulptūras. Vairākas Jaunavas Marijas un Bērna statuetes. Apzeltītas sta­tujas, kas attēloja Mariju sērās pie Jēzus, kurš noņemts no krusta. Eņģeļi. Krūšutēli. Visi salikti rindās pie mugurējās sienas. Tad luktura gaismā zeltaini iemirdzējās taisnstūra lā­des. Dažas bija apdarinātas ar ziloņkaulu, citas izgreznotas ar oniksa un zelta mozaīku, vēl citas laistījās zeltītā un vara spīdumā un bija rotātas ar ģerboņiem un reliģiska rakstura ainām. Visas bija pārāk dārgas, lai būtu paredzētas tikai man­tu turēšanai. Tie bija relikviju šķirsti, izgatavoti svēto atlie­ku glabāšanai. Droši vien, steidzoties pārvest dārglietas šurp, tajos tika salikts viss, ko vien varēja.

Marks dzirdēja, ka de Rokfors noņem mugursomu, un telpu piepeši appludināja spilgti oranža gaisma no lampas, kam strāvu piegādāja baterijas. De Rokfors pasniedza tādu pašu ari Markam.

Šī derēs labāk.

Markam nepatika sadarboties ar šo briesmoni, bet viņš saprata, ka tas vajadzīgs. Viņš paņēma lampu, un abi sāka pētīt visu, kas atradās kambarī.

>5

Apklājiet viņu! Malons teica vienam no brāļiem, no­rādot uz Žofrē.

Ar ko? tas jautāja.

Elektrisko lampu vadi ietīti segā. Varu izmantot to. Malons norādīja uz baznīcas pretējo pusi aiz ugunskura.

Vīrietis īsu bridi apsvēra ierosinājumu, tad sacīja:

Oui. Dariet tā!

Malons lēni aizgāja līdz ģeneratoram un sameklēja segu, visu laiku pārdomādams situāciju. Atgriezies viņš apklāja Žofrē augumu. Trīs sargi bija aizgājuši pie otra ugunskura. Trīs pārējie atradās pie ieejas.

Viņš nebija nodevējs, čukstēja Henriks.

Visi palūkojās uz Torvaldsenu.

Viņš ienāca iekšā viens un pateica, ka de Rokfors ir šeit. Žofrē viņu atveda. Viņam tas bija jādara. Iepriekšējais mestrs licis apsolīt, ka jāpastāsta de Rokforam, tiklīdz būs atrasts Lielais mantojums. Žofrē citādi nevarēja. Viņš nav gribējis to darīt, bet paļāvies uz veco mestru. Viņš teica, lai es izlie­kos, lūdza man piedošanu un sacīja, ka raudzīsies, lai man nenotiek nekas ļauns. Diemžēl es nevarēju viņu nosargāt.

To viņš darīja muļķīgi, teica Kasiopeja.

Varbūt, Torvaldsens sacīja. Taču viņam ārkārtīgi sva­rīgs bija dotais vārds.

Vai viņš zināja, kāpēc par mantojumu vajadzēja stāstīt de Rokforam? Stefānija klusi jautāja.

Viņš tikai teica, ka mestrs paredzējis Marka sadursmi ar de Rokforu. Žofrē uzdevums bija raudzīties, lai viņi sa­stopas.

Marks nav pretinieks tādam kā de Rokfors, Malons sacīja. Markam vajadzīga palīdzība.

Gluži manas domas, Kasiopeja izrunāja tikai ar lūpām vien.

Malonam patika, kā viņai iezibsnījās acis.

Marks pētīja dārgumus. Viņš vēl nekad nebija redzējis tā­du bagātību. Relikviju šķirstos bija sudrabs un zelts gan monētas, gan neapstrādāts metāls. Tur bija zelta dināri, sud­raba drahmas un bizantiešu monētas, saliktas kārtīgās rin­dās. Un dārgakmeņi. Trīs šķirsti bija pilni ar tiem. Neaptve­rams daudzums. Marks redzēja arī vīna kausus un relikviju traukus no ziloņkaula, stikla un sudraba. Dažus rotāja relje­fas figūras un dārgakmeņi. Marks gudroja, kādu svēto at­liekas tur glabājas. Ielūkojies kādā kristāla traukā un izlasī­jis uzrakstu, viņš iesaucās:

De Molē!

De Rokfors pienāca tuvāk.

Traukā atradās nomelnējušu kaulu fragmenti. Markam bi­ja zināms šis nostāsts. Žaks de Molē bija sadedzināts dzīvs uz kādas salas Sēnas upē Parīzes Svētās Dievmātes katedrā­les tuvumā, viņš kliedzis, ka nav vainīgs, un lādējis Filipu Ceturto, kurš vienaldzīgi nolūkojies nāvessoda izpildē. Nak­tī brāļi pārpeldējuši pār upi un izrakņājuši karstos pelnus, tad peldējuši atpakaļ, mutē turēdami pa pusei pārogļotos de Molē kaulus. Nu viņš raudzījās uz šiem kauliem.

De Rokfors pienāca klāt un nomurmināja lūgsnu.

Skat, ko viņi izdarījuši!

Taču Marks saprata vēl ko vairāk.

Tas nozīmē, ka šo vietu kāds apmeklējis pēc tūkstoš trīs simti četrpadsmitā gada. Brāļi droši vien turpināja nākt šurp, līdz visi bija miruši. Par šo vietu zināja pieci. Četrpadsmitā gadsimta vidū viņus, jādomā, paņēma "melnā nāve". Taču noslēpumu viņi neizstāstīja nevienam, un ziņa par šīs velves atrašanās vietu bija zudusi uz mūžīgiem laikiem. Marku pārņēma skumjas.

Viņš pavērsa gaismu pret kambara sienu un ieraudzīja ap­tuveni četrdesmit krucifiksus, kā arī melnkoka statuetes da­žādos st'los, sākot ar romāņu un bizantiešu stilu līdz pat vē­lajai gotikai. Kokgriezumi bija tik smalki, ka tēli gandrīz Šķita elpojam.

Iespaidīgi, sacīja de Rokfors.

Tās bija neaprēķināmas bagātības. Akmens nišas gar divām sienām bija pieblīvētas pilnas. Marks bija sīki pētījis viduslaiku kokgriezumu vēsturi un saturu muzeju krājumos, bet nu viņa priekšā atradās plaša, iespaidīga viduslaiku amatnieku mākslas izstāde.

Labajā pusē uz akmens pjedestāla viņš ieraudzīja milzīga apjoma grāmatu. Apvāks arvien vēl mirdzēja šķiet, tas bi­ja apzeltījums un bija rotāts ar pērlēm. Acīmredzot grā­matu kāds jau bija vēris vajā, jo zem tās atradās sagumzīta pergamenta lapas. Marks pieliecās, apgaismoja sadriskātās lapas un redzēja latīņu burtus. Viņš izlasīja dažus vārdus un saprata, ka tā reiz bijusi inventāra grāmata.

De Rokfors arī to pamanīja.

Kas tas ir?

Grāmatvedības atskaites. Sonjērs droši vien gribējis tās aplūkot, kad atradis šo vietu. Taču ar pergamentu jāapietas uzmanīgi.

Zaglis. Lūk, kas viņš bijis. Parasts zaglis. Viņam nebija tiesību te neko ņemt.

Vai mums ir tiesības?

Tas pieder mums. To atstājis pats de Molē. Viņu piesita pie durvīm kā pie krusta, tomēr viņš neko neizstāstīja. Šeit ir viņa kauli. Tas viss ir mūsu īpašums.

Marka uzmanību piesaistīja daļēji atvērta lāde. Viņš to ap­gaismoja, ieraudzīja pergamenta lapas un lēni vēra vaļā vā­ku. Marks neuzdrošinājās pieskarties lapām, kas bija salik­tas kaudzē, tāpēc nolēma izlasīt, kas rakstīts uz pašas augšējās. Tā bija senā franču valoda. Marks to zināja labi diezgan, lai saprastu, ka tas ir testaments.

Dokumenti, ko glabājis ordenis. Šī lāde droši vien ir pil­na ar trīspadsmitā un četrpadsmitā gadsimta testamentiem un aktiem. Viņš pašūpoja galvu. Brāļi līdz pašām beigām rūpējās, lai pienākums būtu izpildīts. Marks pārdomāja var­būtējās iespējas. Ko mēs varam uzzināt no šiem dokumen­tiem?

Tas nav viss, pēkšņi ieteicās dc Rokfors. Te nav grā­matu. Nevienas pašas. Kur ir zināšanas?

Tas, ko jūs redzat, ir viss.

Jūs melojat. Vajag būt vairāk. Kur?

Marks ielūkojās de Rokforam sejā.

Viss ir tepat.

Nekrāpiet mani! Mūsu brāļi paslēpa zināšanas. Jūs to zināt. Filips tās neatrada. Tām jābūt kaut kur šeit. Es redzu pēc jūsu sejas. Ir kaut kas vēl. De Rokfors paņēma pistoli un pielika stobru Markam pie deniņiem.

Pasakiet!

Es drīzāk miršu.

Varbūt gribat, lai mirst jūsu māte? Vai jūsu draugi tur, augšā? Jo viņus es nošaušu vispirms, jums noskatoties, līdz uzzināšu to,'ko gribu zināt.

Marks pārdomāja. Viņš nebaidījās no de Rokfora savā­di, bet bailes viņu nemāca nemaz -, taču viņš pats gribēja uzzināt patiesību. Tēvs bija meklējis ilgus gadus, bet neko netika atradis. Ko mestrs par viņu bija rakstījis mātei? Mar­kam diemžēl nepiemīt apņēmība, kas nepieciešama, lai pabeigtu iesākto cīņu. Blēņas! Līdz tēva meklējumu risinājumam bija tikai daži soļi.

Labi. Nāciet!

Te ir drausmīgi tumšs, Malons teica brālim, kas, li­kās, bija noteicējs. Vai neiebilstat, ka iedarbināsim ģenera­toru un iedegsim lampas?

Mēs gaidām, kad atgriezīsies mestrs.

Viņiem lampas būs vajadzīgas lejā, un, kamēr sakārto­sim aparatūru, paies vairākas minūtes. Jūsu mestrs negribēs gaidīt, kad pieprasīs gaismu. Malons cerēja, ka šis pare­dzējums var iespaidot sarga lēmumu. Vai no tā kāds ļau­nums? Mēs tikai visu sagatavosim.

Labi. Lai iet!

Malons atgriezās pie pārējiem.

Viņš uzķērās. Sākam darboties. Stefānija un Malons paņēma vienu komplektu, bet Henriks un Kasiopeja otru. Katrā no abiem komplektiem ietilpa halogēnlampa uz oran­ža statīva. Ģenerators bija darbināms ar benzīnu. Viņi no­vietoja pa statīvam baznīcas abās pusēs un pavērsa lampas uz augšu. Vadi stiepās līdz altārim, kur atradās ģenerators.

Turpat blakus bija instrumentu soma. Kasiopeja sniedzās pēc tās, bet sargs viņu apturēja.

Man jāsavieno vadi. Šai ierīcei nav kontaktligzdu. Es tikai paņemšu skrūvgriezi.

Sargs minstinājās, tad atkāpās un nolaida pistoli. Kasio­peja iebāza roku somā un lēni izņēma skrūvgriezi. Uguns­kura gaismā viņa savienoja vadus ar ģeneratora kontaktiem.

Pārbaudīsim savienojuma vietas ar lampām, viņa tei­ca Malonam.

Viņi nevērīgā solī piegāja pie pirmā statīva.

Instrumentu somā ir mana bultu pistole, Kasiopeja čukstēja.

Šķiet, tās ir tieši tās jaukās mantiņas, ko izmantojāt Ko­penhāgenā? Malons sacīja, nekustinot lūpas gluži kā vē­derrunātājs.

Tās iedarbojas zibenīgi. Lai izšautu, man vajag tikai da­žas sekundes.

Kasiopeja niekojās ap statīvu.

Cik bultu jums ir?

Viņa izlikās, ka beidz darboties.

Četras.

Abi devās pie otra statīva.

Mums ir seši viesi.

Divi pārējie ir jūsu ziņā.

Viņi apstājās pie otra statīva. Malons izdvesa:

Vajadzēs uz mirkli novērst viņu uzmanību un viņus ap­mulsināt. Man ir kāda ideja.

Kasiopeja izlikās kaut ko darām lampas mugurpusē.

Šķiet, īstais bridis.

Marks gāja atpakaļ pa apakšzemes eju gar trepēm uz to vietu, ko pirmīt bija pētījuši Malons un Kasiopeja. Baznīca šķita pilnīgi tumša. Viņš bija paņēmis līdzi metāla grieznes, jo domāja, ka arī otrus vārtus droši vien slēdz ķēde.

Viņi nonāca -līdz sienā iegrebtajiem vārdiem.

Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi, de Rokfors izlasījis teica, tad pavērsa gaismu pret otrajiem vārtiem. Vai tur?

Marks pamāja un norādīja uz skeletu, kas bija atsliets pret sienu.

Viņš bija atnācis apskatīt. Tad Marks pastāstīja par mar­šalu, kas dzīvojis Sonjēra laikā, par Malona atrasto medal­jonu, kas apstiprināja skeleta identitāti.

To viņš bija pelnījis, de Rokfors teica.

Vai jūsu rīcība ir krietnāka?

Es ierados te brāļu labā.

Gaismas aplī Marks ievēroja, ka zeme priekšā ir mazliet ieplakusi. Neteicis ne vārda, viņš apgāja melim apkārt, tu­rēdamies tuvāk sienai un izvairīdamies no lamatām, ko de Rokfors, šķiet, nepamanīja, jo skatījās uz skeletu. Piegājis pie vārtiem, viņš ar grieznēm pārknieba misiņa ķēdi. Paturot prātā Malona brīdinājumu, viņš atbalstījās pret sienu un ti­kai tad vēra vaļā režģi.

Aiz tā bija tādi paši asi līkumi kā otrā ejā. Marks ļoti uz­manīgi virzījās uz priekšu. Lampas zeltainajā gaismā viņš pa­gaidām redzēja vienīgi klintis.

Marks pagriezās ap pirmo, tad ap otro stūri. De Rokfors turējās viņam aiz muguras, un abu lampu gaismā parādījās vēl kāda galerija, kas bija lielāka par pirmo bagātību kambari.

Telpā atradās dažāda lieluma un formas akmens plintusi. Uz tiem bija rūpīgi sakrautas grāmatas. Simtiem grāmatu.

Markam sažņaudzās pakrūtē, iedomājoties, ka manuskripti droši vien būs pilnīgi sabojāti. Lai gan kambaris bija vēss un sauss, laikazobs noteikti nebija saudzējis lapas un tinti. Būtu daudz labāk, ja grāmatas atrastos slēgtā konteinerā. Taču brā­ļi, kas grāmatas te bija noslēpuši, laikam gan nedomāja, ka paies septiņi gadu simteņi, līdz tās kāds atradīs.

Marks piegāja pie vienas kaudzes un aplūkoja augšējās grāmatas apvāku. Apzeltītais sudrabs, kas klāja koka vākus, bija nomelnējis. Marks pētīja gravīras, kas attēloja Kristu un, šķiet, Pēteri un Pāvilu. Viņš zināja, ka figūras izveidotas no māliem un vaska zem apzeltījuma. Itāļu meistarība. Vācu iz­doma. Marks saudzīgi pavēra vāku un tuvināja gaismu. Aiz­domas apstiprinājās. Daudzi vārdi nebija salasāmi.

Vai varat izlasīt? jautāja de Rokfors.

Marks papurināja galvu.

Tas jādara laboratorijā. Vajadzīga profesionāla restau­rācija. Mēs nedrīkstam tās aiztikt.

Šķiet, kāds to ir jau darījis.

Marks palūkojās uz to pusi, kur de Rokfors pavērsa gais­mu, un ieraudzīja uz grīdas sagāztu grāmatu kaudzi. Vāku detaļas bija pajukušas, lapas sačokurojušās kā pēc dedzinā­šanas.

Atkal Sonjērs, Marks teica. Paies gadi, iekams no tām varēs kaut ko uzzināt. Pieņemot, ka tajās patiešām at­rodams kaut kas noderīgs. Tagad tām ir tikai vēsturiska vēr­tība.

Tās pieder mums.

Kāds gan no tām labums, Marks domāja.

Taču viņam nelika mieru citas domas. Sonjērs bija brau­cis Šurp. Neapšaubāmi. Dārgumu kambaris viņam bija no­drošinājis bagātību viņš gluži viegli laiku pa laikam aizve­dis no šejienes tīru sudrabu un zeltu. Ja viņš ņemtu monētas, varētu rasties jautājumi. Banku ierēdņi vai eksperti gribētu uzzināt, kur tās ņemtas. Taču neapstrādāts dārgmetāls va­rēja lieliski noderēt divdesmitā gadsimta sākumā, kad eko­nomikas pamatā daudzviet bija zelta vai sudraba krājumi.

Taču abats bija darījis ko vairāk.

Bagātību viņš izmantoja baznīcas labiekārtošanai, tur ierī­kojot bezgala daudzas norādes par ko tādu, kam Sonjērs ticē­ja, par ko bija tik pārliecināts, ka padižojas ar to. Ar šo zīmi tu viņu uzvarēsi. Šie vardi bija ne vien apakšzemes ejā, bet ari Rennas baznīcā. Es nicinu šīs pasaules valstību un visu laicīgo greznību, jo mīlu savu Kungu Jēzu Kristu, kuru redzēju, kuru mīlē­ju, kuram ticēju un kuru pielūdzu. Miglains izteiciens no senas kapličas? Varbūt. Tomēr Sonjērs to izvēlējies ar nolūku.

Kuru redzēju.

Marks apgaismoja telpu un aplūkoja akmens plintusus.

Tad viņš ieraudzīja.

Kur paslēpt oli?

Patiešām kur.

Malons aizgāja atpakaļ pie ģeneratora, kur stāvēja Stefānija un Henriks. Kasiopeja joprojām pūlējās ap statīvu. Ma­lons pieliecās un pārbaudīja, vai ierīcē ir benzīns.

Vai tas darbojas ar troksni? Malons klusi iejautājās.

Atliek tikai cerēt. Diemžēl mūsdienās šo aparatūru iz­gatavo tā, ka trokšņa gandrīz nav.

Malons neaizskāra instrumentu somu, negribēdams pie­vērst uzmanību. Pagaidām neviens sargs nebija pūlējies pār­baudīt somas saturu. Acīmredzot bruņotās aizsardzības ap­mācība abatijā bija visai vāja. Ko gan varēja gribēt? Protams, bija iespējams iemācīt šaut, rīkoties ar aukstajiem ieročiem, kā arī tuvcīņas paņēmienus. Taču iespējas izvēlēties kandi­dātus apsardzei bija ierobežotas. ,

-'Viss ir gatavs, Kasiopeja teica tik skaļi, lai būtu dzir­dams ikvienam.

Man jātiek pie Marka, čukstēja Stefānija.

Saprotu, atčukstēja Malons. Taču vēl jānogaida.

Vai tu kaut mirkli iedomājies, ka de Rokfors ļaus vi­ņam kāpt augšā? Žofrē viņš nošāva, nepamirkšķinājis ne aci.

Malons redzēja, cik Stefānija ir satraukta.

Mēs visi saprotam situāciju, viņš ļoti klusi sacīja. Sa­glabā mieru!

Arī viņš gribēja dabūt rokā de Rokforu. Žofrē dēļ.

Man jāieliek skrūvgriezis somā, Kasiopeja izdvesa un notupās, lai atliktu instrumentu vietā. Četri sargi stāvēja baz­nīcas otrā galā pie viena ugunskura. Divi pārējie slaistījās ap otru ugunskuru kreisajā pusē. Šķita, šurp viņi neskatījās, bū­dami pārliecināti, ka gūstekņi neko nevar pasākt.

Kasiopeja turēja roku instrumentu somā un viegli pamāja Malonam. Gatavs. Viņš izslējās un iesaucās:

Mēs iedarbināsim ģeneratoru!

Sargs pamāja.

Malons pagriezās un pačukstēja Stefanijai:

Kad es iedarbināšu, mēs tuvosimies tiem diviem vīriem, kuri stāv kreisajā pusē pie ugunskura. Es ņemu vienu, tu otru.

Ar prieku.

Malons zināja, ka Stefānija ir satraukta.

Mierīgi, lauvu māte. Tas nav tik vienkārši, kā tev šķiet.

Gan redzēsi.

-tffh.

Marks piegāja pie viena akmens plintusa. Viņš kaut ko bi­ja ievērojis. Visi pārējie bija novietoti uz dažāda lieluma sta­biem, bet šim pamatā atradās taisnstūrains balsts, kas līdzi­nājās baznīcas altārim. Turklāt Marka uzmanību piesaistīja balsta akmeņu izkārtojums. Deviņi kvadrātveida akmens kluči garenvirzienā, septiņi no apakšas līdz augšai.

Viņš pieliecās un paspīdināja gaismu no apakšas. Virs klu­ču augšējās rindas cementa javas nebija. Tāpat kā altārim.

Sīs grāmatas jānoņem, Marks teica.

jūs sacījāt, ka tās nedrīkst aiztikt.

Pats svarīgākais atrodas iekšpusē.

Viņš nolika gaismekli un satvēra senos manuskriptus. Pa­cēlās putekļu mākonis. Marks saudzīgi nolika tos uz gran­tētās grīdas. De Rokfors darīja to pašu. Pēc trim reizēm uz plintusa vairs nekā nebija.

To var pabīdīt, Marks sacīja.

Abi satvēra plintusu aiz gala, un tas izkustējās daudz vieglāk nekā altāra virsma, jo plintuss bija par pusi mazāks. Viņi nobīdīja to pavisam nost. Kaļķakmens plāksne nogāzās un sašķīda. Zem tās Marks saskatīja vēl vienu akmens tilpni. Tā bija mazāka aptuveni divdesmit četras collas gara, div­padsmit plata un astoņpadsmit augsta, darināta no pelēki brūngana kaļķakmens un ļoti labi saglabājusies.

Marks paķēra spuldzi un apgaismoja plintusa pamatnes iekšpusi. Tā jau viņš bija domājis uz tilpnes viena sāna bija uzraksts.

Tas ir osuārijs, sacīja de Rokfors. Ko liecina uzraksts?

Marks pētīja burtus un nopriecājās, ieraudzījis, ka tā ir ara­miešu valoda. Tai vajadzēja būt aramiešu valodai, jo tas lie­cināja, ka uzraksts ir autentisks. Paraža glabāt mirušos pa­zemes velvēs, līdz atlikuši tikai kauli, tad savākt tos un ievietot akmens tilpnē bija raksturīga jūdiem pirmajā gad­simtā. Marks zināja, ka līdz mūsdienām saglabājušies daži tūkstoši osuāriju. Taču tikai ceturtajai daļai bija uzraksti, kas identificēja kaulus; jādomā, tas izskaidrojams ar apstākli, ka tolaik cilvēki lielākoties bija analfabēti. Gadsimtu gaitā bija radīti daudzi viltojumi. Vēl pirms dažiem gadiem uzraksts uz kāda osuārija šķietami liecināja, ka tur atrodas Jēzus pus­brāļa kauli. Autentiskumu vēl varēja apstiprināt osuārija da­rināšanai izmantotais akmens tas bija krīta kaļķakmens no raktuvēm netālu no Jeruzālemes -, tāpat arī gravējuma stils, apsūbējuma mikroskopiskā analīze un radioaktīvā oglekļa pārbaude.

Aramiešu valodu Marks bija mācījies maģistrantūrā. Grū­to valodu vēl sarežģītāku darīja dažādie stili, slenga iztei­cieni un seno pārrakstītāju daudzās kļūdas. Turklāt bieži vien nebija viegli saprast burtus, kas iegrebti akmenī. Lielākoties tie bija tikai ieskrāpēti ar naglu, citreiz grūtības sagādāja tas, ka burti bija uzšvīkāti pavirši kā grafiti. Dažreiz tie bija rū­pīgi iegravēti ar metāla irbuli kā šeit. Tāpēc šos vārdus nebija grūti izlasīt un pārtulkot. Marks tos bija redzējis jau agrāk. Viņš lasīja no labās uz kreiso pusi, tad domās apgrie­za otrādi.

YESHUA BAR VEHOSEF

Jēzus, Jāzepa dēls, viņš teica pārtulkodams.

Viņa kauli?

Paskatīsimies. Marks aplūkoja osuārija augšpusi. Ce­liet to nost!

De Rokfors satvēra plakano vāku un grozīja to uz visām pusēm, līdz akmens padevās. Tad viņš nocēla vāku un noli­ka vertikāli.

Marks ievilka elpu. Osuārijā atradās kauli.

Daži bija pārvērtušies putekļos. Daudzi joprojām bija sa­glabājušies. Augšstilbu kauli. Apakšstilbi. Dažas ribas. Iegur­ņa kauli. Pirkstu un mugurkaula skriemeļu atliekas. Un galvaskauss. Vai to bija atradis Sonjērs?

Zem galvaskausa bija neliela grāmata, ļoti labi saglabāju­sies. Tas bija saprotams, jo tā bijusi ieslēgta osuārijā, ko sa­vukārt aizsargāja lielāka akmens tilpne. Grāmatas apvāks bija ļoti grezns, apvilkts ar zelta foliju un izrotāts ar dārg­akmeņiem, kas bija sakārtoti krusta veidā. Kristus kauli bija uzlikti uz zeltīta krusta. Ap to bija salikti tumšsarkani, dzel­tenzaļi un citrondzelteni dārgakmeņi.

Marks paņēma grāmatu, nopūta no apvāka putekļus un gružus, tad atbalstīja pret akmens stūri. De Rokfors ar lam­pu pienāca tuvāk. Marks atvēra grāmatu un lasīja incipit tas bija rakstīts latīņu valodā ar plūstošiem gotu burtiem bez pieturzīmēm, ar zilas un tumšsarkanas tintes maisī­jumu.

TE SĀKAS ATSKAITE PAR BRĀĻU ATRADUMU LAIKĀ KAD VIŅI PĒTĪJUŠI TEMPĻA KALNU TŪKSTOŠ SIMT DIVDESMIT PIRMĀ GADA ZIEMĀ ORIĢINĀLS BIJIS STIPRI BOJĀTS PĀRRAKSTĪTS TIEŠI TA KĀ BIJIS NO VALODAS KO TIKAI VIENS NO MUMS VARĒJIS SAPRAST PEC MESTRA VILJAMA DE ŠARTRĒ PAVĒLES TŪKSTOŠ DIVI SIMTI SEPTIŅPADSMITĀ GADA CETURTAJĀ JŪNIJĀ TEKSTS PĀRTULKOTS BRĀĻU VĀRDOS UN SAGLABĀTS VISIEM ZINĀŠANAI

De Rokfors lasīja Markam pār plecu un teica:

Grāmata ielikta osuārijā ar noteiktu nolūku. Marks piekrita.

Vai saprotat, kas notiks tālāk?

Es domāju, ka jūs ieradāties šeit brāļu dēļ. Vai to neva­jag vest uz abatiju un darīt zināmu visiem?

To es izlemšu, kad izlasīšu pats.

Marks nodomāja, ka diezin vai brāļi to jekad dabūs zināt. Tomēr viņš gribēja zināt, tāpēc pētīja nākamo lappusi un pazina ķeburus.

Tas ir aramiešu valodā. Es varu izlasīt tikai dažus vār­dus. Šī valoda mirusi pirms diviem tūkstošiem gadu.

Vārds incipit norāda, ka jābūt tulkojumam.

Marks saudzīgi šķīra lapas un ievēroja, ka aramiešu bur­ti ir tikai četrās pirmajās. Tad viņš ieraudzīja vārdus, ko sa­prata. BRĀĻU VĀRDI. Latīņu valoda. Papīrs bija veca perga­menta tonī un saglabājies lieliski. Arī krāsainā tinte bija skaidri saskatāma. Virsraksts vēstīja: SĪMAŅA LIECĪBA

Marks sāka lasīt.

sešdesmit ceturta nodaļ a

Malons tuvojās vienam no brāļiem, kas, tāpat kā pārējie, bija ģērbies džinsos un vilnas jakā, ar cepuri galvā. Seši vēl bija ārpusē, tā teica de Rokfors, bet Malons nolēma, ka par tiem domās tad, kad būs ticis galā ar šiem sešiem.

Vismaz tad viņš būs bruņots.

Viņš vēroja, kā Stefānija paņem lāpstu un sāk rušināt ugunskuru, saraušot kopā pagales. Kasiopeja un Henriks jo­projām atradās pie ģeneratora un gaidīja, kad Malons un Stefānija ieņems pozīcijas.

Viņš paskatījās uz Kasiopeju un pamāja.

Viņa parāva startera auklu.

Ģenerators pāris reižu nošķaudījās, tad apklusa. Viņa pa­rāva vēl divas reizes, un motors sāka dobji rūkt. Lampas uz statīviem iekvēlojās un sāka spīdēt arvien gaišāk. Tās ātri sakarsa, un, iztvaikojot mitrumam, no stikla cēlās augšup sīki garaiņi, kas ātri izgaisa.

Malons redzēja, ka sargi vairs nav tik modri, jo raugās uz ģeneratoru un lampām. Tā bija kļūda no viņu puses. Taču viņu uzmanību vajadzēja novērst vēl ilgāk, lai Kasiopejai pie­tiktu laika izšaut četras bultas. Malonam vienu mirkli uzmā­cās šaubas par viņas šaušanas prasmi, bet viņš atcerējās, cik trāpīgi jaunā sieviete šāvusi Rennā.

Ģenerators turpināja trokšņot.

Kasiopeja tupēja blakus ģeneratoram pie instrumentu so­mas, izlikdamās, ka regulē skalas.

Lampas tagad dega vienmērīgi, un sargus, šķiet, tās vairs neinteresēja.

Pēkšņi viena lampa pārsprāga.

Pēc īsa brīža pārsprāga otra.

Uzzibsnīja balta gaisma un acumirklī atkal izdzisa. Malons šo brīdi izmantoja, lai belztu pa žokli brālim, kuram bija pie­gājis klāt.

Vīrietis sagrīļojās, tad sabruka zemē.

Malons atņēma viņam pistoli.

&

Stefānija paķēra no ugunskura degošu pagali un pavēr­sās pret sargu, kas dažu pēdu attālumā no viņas blenza uz pārsprāgušo lampu.

Ei! viņa iesaucās.

Vīrietis pagriezās. Stefānija svieda pagali. Sargs pastiepa roku, gribēdams atvairīt kvēlojošo lādiņu, bet tas trāpīja vi­ņam pa krūtīm.

Vīrietis iekliedzās, bet Stefānija plakaniski ar lāpstu blie­za viņam pa seju.

Malons redzēja, ka Stefānija met sargam ar pagali un ie­sit ar lāpstu. Tad viņš pameta skatienu uz Kasiopeju. Jaunā sieviete vienu bultu jau bija izšāvusi, jo pie tālākā ugunskura stāvēja vairs tikai trīs vīri. Tad viens no tiem ķēra ar roku pie stilba, otrs sarāvās un grābstīja jaku mugurpusē.

Abi saļima.

Pēdējais no īsmatainajiem sargiem redzēja, kas notiek ar viņa biedriem, un ātri apcirtās riņķī, lai paskatītos uz Kasio­peju, kura trīsdesmit pēdu tālāk bija nomērķējusi gaisa šau­teni tieši uz viņu.

Vīrietis lēca, lai paslēptos aiz altāra.

Kasiopeja netrāpīja.

Malons zināja, ka viņai bultu vairs nav, un saprata, ka pēc brīža sargs šaus.

Viņš pasvārstīja pistoli rokā, bet negribēja to izmantot. Šāviena troksnis noteikti brīdinātu de Rokforu un saceltu kā­jās brāļus ārpus baznīcas. Tāpēc Malons metās uz altāri, at­balstījās pret altāra pamatni un, tikko sargs paslēja galvu, lai šautu, izklupa uz priekšu un spēra, notriekdams brāli zemē.

Tas jums izdevās, teica' Kasiopeja.

Manuprāt, jūs teicāt, ka neaizšausiet garām.

Viņš lēca.

Kasiopeja un Stefānija atbruņoja pakritušos brāļus. Pienā­ca Henriks un jautāja:

Vai viss kārtībā, Koton?

Pagājis laiciņš, kopš neesmu vingrinājies reaģēt. Patīka­mi apzināties, ka prasme nav zudusi.

Kā jūs izstrādājāt to numuru ar lampām? jautāja Hen­riks.

Malons smaidīja.

Gluži vienkārši paaugstinājām spriegumu. Viņš ar ska­tienu pētīja baznīcas iekšpusi. Kaut kas nebija lāgā. Kāpēc neviens no brāļiem ārpusē nereaģēja uz sprādzienu troksni? Vajadzēja jau būt klāt arī citiem.

Pistoles rokā turēdamas, pienāca klāt Kasiopeja un Stefānija.

Varbūt viņi ir tur tālāk drupās, Stefānija teica.

Varbūt viņu nemaz nav. Malons lūkojās uz baznīcas durvīm.

Viņi bija, to es varu apliecināt, baznīcā atskanēja vī­rieša balss.

Malons pacēla pistoli.

Kas jūs esat?

Vīrietis apstājās blakus ugunskuram un pievērsa dziļi do­bumos iegrimušo acu nopietno skatienu Žofrē apklātajam lī­ķim.

Vai mestrs viņu nošāva?

Bez žēlastības.

Vīrieša sejā ievilkās cieti vaibsti, un viņš kaut ko murmi­nāja. Varbūt lūgšanu. Tad viņš teica:

Esmu ordeņa kapelāns. Brālis Žofrē zvanīja arī man pēc tam, kad bija piezvanījis mestram. Es ierados, lai novēr­stu vardarbību. Taču mēs aizkavējāmies.

Malons nolaida pistoli.

Vai arī jūs piedalījāties uzdevumā, ko pildīja Žofrē?

Kapelāns pamāja.

Viņš negribēja neko stāstīt de Rokforam, bet bija devis vārdu iepriekšējam mestram, kapelāns klusi un maigi sa­cīja. Nu viņš atdevis arī dzīvību.

Malons gribēja zināt.

Kas te īsti notiek?

Saprotu jūsu apmulsumu.

Nē, jūs nesaprotat, ieteicās Henriks. Nabaga jaunek­lis ir miris.

Un es sēroju par viņu. Viņš godam kalpoja ordenim.

Viņš darīja muļķīgi, zvanot de Rokforam, sacīja Kasio­peja. Viņš sagādāja nepatikšanas.

Mūsu iepriekšējais mestrs dzīves pēdējos mēnešos ie­rosināja sarežģītu notikumu virkni. Viņš man stāstīja par sa­vu plānu, pateica» kas ir mūsu senešals un kāpēc viņš uzņē­mis senešalu ordenī. Mestrs izstāstīja par senešala tēvu, par to, kas gaidāms turpmāk. Es, tāpat kā brālis Žofrē, apsolīju paklausīt mestram. Mēs zinājām, kas notiek. Taču senešals nezināja. Viņš arī nezināja par manu lomu. Mestrs teica, ka es nedrīkstu iesaistīties, līdz brālis Žofrē lūgs man palīdzību.

Jūsu mestrs ir lejā kopā ar manu dēlu, teica Stefānija. Koton, mums jādodas turp.

Malons dzirdēja, cik satrauktā tonī viņa to saka.

Senešals un de Rokfors nespēj pastāvēt līdzās, sacīja kapelāns. Viņi atrodas it kā spektra pretējos galos. Ordenī abiem nav vietas. Taču iepriekšējais mestrs šaubījās, vai se­nešals spēs uzveikt de Rokforu vienatnē. Viņš cieši pavē­rās uz Stefāniju. Tāpēc šeit esat jūs. Mans mestrs ticēja, ka jūs varat dot dēlam spēku.

Stefanijai, šķiet, nebija noskaņojuma mistiski prātot.

Šīs muļķības dēļ mans dēls var aiziet bojā.

Šis ordenis gadsimtiem ilgi pastāvējis, piedaloties kau­jās un sadursmēs. Tāds ir mūsu izvēlētais ceļš. Iepriekšējais mestrs patiešām rosināja konfrontāciju. Viņš zināja, ka de Rokfors un senešals cīnīsies. Taču viņš gribēja, lai šī būtu no­zīmīga cīņa, lai tā beidzas ar noteiktu rezultātu. Tāpēc viņš abiem sniedza norādes par Lielo mantojumu. Mans mestrs zināja, ka mantojums ir kaut kur netālu, taču es šaubos, vai viņš ticēja, ka viens vai otrs to atradīs. Tomēr mestrs zināja, ka radīsies sadursme un noskaidrosies uzvarētājs. Mestrs arī zināja ja uzvarētājs būs de Rokfors, tad viņš drīz vien at­svešinās brāļus, kas bijuši viņa sabiedrotie, un tas ir jau no­ticis. Divu brāļu nāve mūs smagi nomāc. Visi ir vienisprātis, ka būs jāmirst vēl citiem…

Kotor., ieteicās Stefānija, es eju.

Kapelāns nekustējās.

Vīri, kuri ir ārpusē, pakļāvās man. Dariet, kas jums da­rāms. Šeit, augšā, vairs nelīs asinis.

Malons nojauta vārdus, ko nopietnais vīrs nebija izteicis.

Tomēr lejā ir pavisam cita situācija.

SĪMAŅA LIECĪBA

Esmu klusējis, domādams, ka būs labāk, ja visu pie­rakstīs citi. Tomēr neviens to nav darījis. Tāpēc esmu rakstījis šo, lai jūs zinātu, kas noticis.

Vīrs, vārdā jēzus, daudzus gadus staigāja pa Jūde­jas un Galilejas zemēm, izplatīdams savu vēsti. Es biju pirmais viņa sekotājs, bet mūsu skaits auga, jo dau­dzi ticēja, ka viņa vārdiem ir liela nozīme. Mēs gājām kopā ar viņu un vērojām, ka viņš atvieglina ciešanas, vieš cerību un rosina atpestīšanu. Viņš allaž palika tāds, kā bija, lai kur mēs būtu, lai kas notiktu. Ja ļau­dis viņu slavināja, viņš tos pieņēma. Ja viņu saņēma ar naidu, viņš neizrādīja ne dusmas, ne bailes. Viņu nekad neiespaidoja tas, ko citi par viņu domāja vai tei­ca, ko darīja. Viņš reiz sacīja: "Mēs visi esam Dievam līdzīgi, visi tik vērti, lai taptu mīlēti, visi spējam augt garā kopā ar Dievu." Es redzēju, kā viņš apskauj spi­tālīgos un nekrietnos. Viņš turēja dārgus bērnus un sievietes. Ļāva man saprast, ka mēs visi esam pelnīju­ši mīlestību. Viņš mēdza teikt: "Dievs ir mūsu tēvs. Viņam rūp viss, Viņš mīl visus, Viņš piedod visu. Neviena avs nevar noklīst no Viņa ganāmpulka. Sa­kiet Dievam visu, jo tikai tādā atklātibā jūs varat gūt sirdsmieru."

Jēzus mācīja mani lūgt. Viņš runāja par Dievu, par pēdējo tiesu un par laika galu. Es domāju, ka viņš var valdīt pat pār vēju un viļņiem, jo viņš bija neiz­sakāmi pārāks par mums visiem. Reliģijas vecajie mā­cīja, ka sāpes, slimības un nelaimes ir Dieva lemtas un ka mums grēku nožēlā jāpieņem šis Dieva dusmas. Jēzus teica, ka tas nav pareizi, un sniedza slimajiem drosmi kļfit veseliem, vājajiem deva spēku augt garā stivriem un neticīgajiem radīja spēju ticēt. Pasaule šķita pašķiramies viņa priekšā. Jēzum bija savs mēr­ķis, viņš dzīvoja, lai sasniegtu šo mērķi, un viņa mērķis bija skaidrs tiem, kuri sekoja viņam.

lāču savos ceļojumos Jēzus ieguva ienaidniekus. Ve­cajie uzskatīja viņu par draudu, jo viņš ļaudīm rādī­ja citas vērtības un jaunus likumus un apdraudēja ve­cajo autoritāti. Viņi bažījās ja Jēzum ļaus brīvi staigāt un sludināt pārmaiņas, tad Roma stingrāk savilks varas grožus un cietīs visi, sevišķi augstie pries­teri, kuri kalpoja tā, lai izpatiktu Romai. Tāpēc Jēzu apcietināja par zaimošanu, un Pilāts pavēlēja, lai vi­ņu piesien pie krusta. Es tajā dienā tur biju. Pilātam nepatika to pavēlēt, bet vecajie prasīja Jēzu notiesāt, un Pilāts nevarēja to liegt.

Jeruzalemē Jēzu un vel sešus citus aizveda uz kā­du vietu pakalnā un ar saitēm piesēja pie krusta. Tajā pašā dienā vēlāk trīs vīriem pārlauza kājas, un viņi līdz krēslai nomira. Vēl divi nomira nākamajā dienā. Jēzum Jāva karāties līdz trešajai dienai un tad beidzot pārlauza viņam kājas. Kamēr viņš cieta, es pie viņa negāju, bet kopā ar pārējiem viņa sekotājiem paslēpos, baidoties, ka mūs ari var saķert. Kad Jēzus nomira, vi­ņu atstāja karājamies vēl sešas dienas, līdz putni no­knāba viņam miesu no kauliem. Beigu beigās viņu no­ņēma no krusta un iemeta bedrē, kas bija izrakta zemē. Es to noskatījos, tad pa tuksnesi bēgu no Jeruzalemes, apstādamies "Betānijā", majā, kura piederēja Marijai, sauktai arī par Magdalēnu, un viņas māsai Martai. Viņas pazina Jēzu un skuma par viņa nāvi. Sievietes dusmojās uz mani, ka neesmu viņu aizstāvējis, esmu atteicies viņu atzīt un slēpies, kamēr viņš cieta. Es jautāju, ko man, viņuprāt, vajadzēja darīt, un viņas atbildēja pavisam skaidri: "Pievienoties viņam." Bet man tas nekad nebija nācis prātā. Visiem, kas jautāja, es noliedzu Jēzu un to, ko viņš mācīja. Es aizgāju no viņu mājām un pēc dažām dienām atgriezos Galilejā un mierīgajā dzīvē, ko tur pazinu.

Galilejā atgriezās arī divi, kuri bija ceļojuši kopā ar jēzu, Jēkabs un ļānis. Mēs dalījāmies sērās par Jēzus zaudējumu un turpinājām zvejnieku dzīvi. Mūs mocīja bēdas, un laiks nedziedēja mūsu sāpes. 7,vejojot Galilejas jūrā, mēs runājām par jēzu un visu, ko viņš darīja un kam mēs bijām liecinieki. Pirmo reizi mēs viņu iepazinām uz ezera pirms daudziem gadiem, kad viņš mācīja ļaudis no mūsu laivas. Atmiņas par viņu bija it visur, un mēs savās sērās nekur nevarē­jām rast mieru. Kādu nakti, kad pār ezeru brāzās vēt­ra un mēs krastā sēdējām un ēdām maizi un zivis, man likās, ka miglā redzu Jēzu. Bet, kad migla izklīda, es sapratu, ka tā vīzija bijusi tikai manā prātā. Katru rī­tu mēs lauzām maizi un ēdām zivis. Atceroties, ko reiz darīja Jēzus, viens no mums svētīja maizi un ziedoja to par godu Dievam. Tad mēs visi jutāmies labāk. Reiz ļānis sacīja, ka lauztā maize viņam liek domāt par Jē­zus salauztajiem kauliem. Pēc tam mums visiem maize allaž lika domāt par ļēzus miesu.

Pagāja četri mēneši, un kādu dienu Jēkabs mums atgādināja, ka Tora sludina tas, kurš pakārts kokā, ir nolādēts. Es viņam sacīju, ka par Jēzu tas nevar būt tiesa. Šī bija pirmā reize, kad kāds no mums apšaubī­ja senos Toras vārdus. Tie gluži vienkārši nepiederējās tik labam cilvēkam kā Jēzus. Kā gan senie rakstu mā­cītāji lai varētu zināt, ka visi, kas tiek pabirti kokā, ir nolādēti? Tas nebija iespējams. Tā nu sacensībā starp Jēzu un senajiem vārdiem Jēzus bija uzvarētājs.

Sēras mūs mocīja un neatkāpās. Jēzus bija miris. Viņa balss apklususi. Vecajie dzīvoja, un dzīvoja vi­ņu mācība. Nevis tāpēc, ka viņiem būtu taisnība, bet vienīgi tāpēc, ka viņi bija dzīvi un runāja. Vecajie svi­nēja uzvaru pār Jēzu. Bet kā gan kaut kas tik labs va­rēja būt nepareizs? Kāpēc Dievs pieļāva, ka labais zūd?

Vasara beidzas, pienāca tabernākula svētki, kad prie­cājas par ražu. Mēs domājām, ka var droši ceļot uz

Jeruzalemi un piedalīties svinībās. Tur notika gājiens uz altāri, kad lasīja psalmus. Un tajos bija teikts, ka mesija nemirs, bet dzīvos un sludinās par tā Kunga darbiem. Viens no vecajiem paziņoja lai gan tas Kungs smagi sodījis mesiju, Viņš nav to atdevis nā­vei. Bet akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūrakmeni. Templi mēs klausījāmies lasī­jumus no Cakarijas grāmatas, kur teikts, ka būs die­na, kad nāks tas Kungs un plūdis no Jeruzalemes dzīvi tekoši ūdeņi, un tas Kungs būs ķēniņš pār visu zemes virsu. Tad kādu vakaru es dzirdēju citu vietu Cakari­jas grāmatā. Viņš runā, ka tas Kungs izlies pār Dāvi­da namu žēlastības un lūgšanas garu. Tur teikts kad mēs paskatīsimies uz to, ko sadūruši, mēs vaimanā­sim par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu.

Klausoties es domāju par Jēzu un to, kas ar viņu notika. Kad lasītājs runāja par Dieva ieceri sist ganu, lai izklīdinātu ganāmpulku, likās, ka viņš to saka tie­ši man. Tajā brīdī mani pārņēma mīlestība, un tā ne­izzuda. Naktī es no Jeruzalemes aizgāju uz to vietu, kur romieši bija aprakuši Jēzu. Es nometos ceļos tur, kur bija apraktas viņa mirstīgās atliekas, un gudroju, kā var būt, ka vienkāršs zvejnieks ir visas patiesības avots. Augstie priesteri un rakstu mācītāji bija nosau­kuši Jēzu par krāpnieku. Bet es zināju, ka viņiem nav taisniba. Dievs neprasa paklausīt senajiem likumiem, lai iegūtu atpestīšanu. Dieva mīlestība ir bezgalīga. Jē­zus to bija teicis neskaitāmi daudz reižu, un, pieņe­mot nāvi ar lielu drosmi un cieņu, Jēzus mums bija sniedzis pēdējo mācību. Nāvē mēs atrodam dzīvību. Mīlēt nozīmē tapt mīlētam.

Šaubas atstājās no manis. Bēdas izgaisa. Apmul­sums pārvērtās skaidrībā. Jēzus nebija miris. Viņš bija dzīvs. Tas Kungs bija augšāmcēlies manī. Jutu viņa klātbūtni tikpat tieši kā tad, kad viņš kādreiz stāvēja man blakus. Atcerējos, ko viņš man daudzkārt bija tei­cis. "Sīmani, ja tu mani mili, tad atradīsi manas avis." Beidzot es sapratu, ka, mīlot tā, kā mīlēja viņš, ikviens spēs iepazīt to Kungu. Darot tā, ka darīja viņš.

mēs visi varam iepazit to Kungu. Dzīvot tā, kā dzī­voja viņš, mēs atradīsim ceļu uz atpestīšanu. Dievs bija nācis no debesim, lai iemiesotos Jēzū un taptu pa­zīstams caur viņa vārdiem un darbiem. Viņa mācība bija skaidra. Rūpējies par tiem, kuri trūkumā, mierini apbēdinātos, palīdzi atraidītajiem. Dari tā, un tas Kungs būs iepriecināts. Dievs ņēma Jēzus dzīvību, lai mēs varētu saprast. Es gluži vienkārši biju pirmais, kas pieņēma šo patiesību. Uzdevums kļuva skaidrs. Mācībai jādzīvo ar mani un citiem, kuri tic tāpat kā es.

Kad pastāstīju par savu vīziju Jānim un Jēkabam, arī viņi saprata. Pirms gājām projām no Jeruzālemes, mēs atgriezāmies vietā, kur redzēju vīziju, un izrakām no zemes Jēzus ķermeņa atliekas. Paņēmām tās līdzi un noglabājām alā. Nākamajā gadā atgriezāmies un savācām viņa kaulus. Tad es uzrakstīju šo stāstu un noliku pie Jēzus, jo kopā tie ir Vārds.

Marks bija apmulsis un izbrīnījies. Viņš zināja, kas ir Sī­manis.

Sākumā viņa vārds aramiešu valodā bija Cephas, tad grie­ķu vārds Petros, kas nozīmēja akmeni. Beidzot viņš kļuva par Pēteri, un evaņģēliji vēstīja, ka Kristus sacījis: "Uz šās klints es gribu celt savu draudzi."

Šī liecība bija pirmais jēgpilnais no visiem' senajiem vēstī­jumiem, ko Marks bija lasījis. Nekādu pārdabisku notikumu vai brīnumainu parādību. Nekā, kas būtu pretrunā ar vēs­turi vai loģiku. Nevienas neatbilstīgas detaļas, kura liktu šaubīties par ticamību. Tikai vienkārša zvejnieka liecība par diženu cilvēku, kura labie darbi un laipnie vārdi dzīvojuši vēl pēc viņa nāves, vārdi, kas iedvesmojuši zvejnieku turpi­nāt to, ko bija uzsācis šis cilvēks.

Sīmanim trūka tāda intelekta un spēju, lai sīki izstrādātu reliģiskās idejas, kas tapa daudz vēlāk. Viņa izpratne saistī­jās tikai ar cilvēku Jēzu, kuru viņš pazina un kuru Dievs bija paņēmis ar vardarbīgu nāvi. Sīmanim bija skaidrs lai pazītu Dievu, lai kļūtu par daļu no Viņa, jālīdzinās Jēzum. Mācība var dzīvot tikai tad, ja Sīmanis un citi, kas nāk pēc viņa, tai iedveš dzīvību. Tādējādi nāvei nav varas pār Jēzu. Notiks augšāmcelšanās nevis burtiskā, bet garīgā nozīmē. Sīmanis juta, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvo, un šajā ne­parastajā brīdī kādā rudens vakarā sešus mēnešus pēc Jēzus sodīšanas ar nāvi dzima kristīgā baznīca.

Tie augstprātīgie stulbeņi, de Rokfors murmināja. Ar savām lepnajām baznīcām un teoloģiskajām mācībām. Viss ir aplams no viena gala līdz otram.

Nav vis.

Kā jūs tā varat teikt? Nav ne krustā sišanas, ne tukša kapa, ne eņģeļu, kas pasludinātu par Kristus augšāmcelša­nos. Tā ir fikcija, ko radījuši cilvēki paši sava labuma dēļ. Taču šai liecībai ir noteikta jēga. Viss sācies ar vienu cilvē­ku, kurš kaut ko sapratis savā prātā. Mūsu ordeni noslaucī­ja no zemes virsas, mūsu brāļus spīdzināja un slepkavoja tā saucamās Kristus augšāmcelšanās vārdā.

Iznākums ir viens un tas pats. Radās baznīca.

Vai jūs kaut mirkli varat iedomāties, ka baznīca būtu piedzīvojusi tādu uzplaukumu, ja visas teoloģijas pamatā bū­tu viena vienkārša cilvēka personiskā atklāsme? Cik daudz piekritēju baznīca tad būtu ieguvusi?

Jēzus taču bija vienkāršs cilvēks.

. Taču vēlāk .cilvēki viņam piešķīra Dieva statusu. Un, ja kāds to apšaubīja, viņu pasludināja par ķeceri un sadedzi­nāja uz sārta. Katarus tieši šeit, Pirenejos, iznīcināja par ne­ticību.

t Tie agrīnie baznīcas tēvi rīkojās tā, kā toreiz vajadzēja. Lai izdzīvotu, viņiem notikumi bija jāizpušķo.

Vai jūs atzīstat par labu to, ko viņi darīja?

Kas darīts padarīts.

Mēs to varam vērst par labu.

Markam ienāca prātā kāda doma.

Sonjērs noteikti šo ir lasījis.

Un viņš nevienam nestāstīja.

Pareizi. Pat viņš saprata, cik tas būtu veltīgi.

Viņš nestāstīja tāpēc, ka tad būtu zaudējis personisko bagātības krātuvi. Viņš bija negodīgs. Zaglis.

Varbūt. Taču uzzinātais noteikti viņu iespaidoja. Viņš baznīcā atstājis tik daudz norāžu. Sonjērs bija mācīts vīrs un prata latīņu valodu. Ja viņš šo atrada un esmu pārliecināts, ka tā bija, viņš saprata. Tomēr nolika visu atpakaļ slēptu­vē un aizslēdza vārtus. Marks lūkojās osuārijā. Vai patie­šām viņš redz Jēzus kaulus? Viņu pārņēma skumjas, iedo­mājoties, ka arī no tēva tagad palikuši tikai kauli. Marks stingri raudzījās uz de Rokforu un uzdeva jautājumu, kura atbildi viņš no tiesas gribēja zināt. Vai jūs nogalinājāt manu tēti?

bļ*

Malons redzēja, ka Stefānija steidzas uz trepju pusi, rokā turot sargam atņemto pistoli.

Vai tu domā kāpt lejā?

Varbūt viņš mani ienīst, tomēr ir mans dēls.

Malons saprata, ka Stefanijai jāiet, bet negribēja laist viņu vienu.

Iešu kopā ar tevi.

Es gribu to nokārtot viena.

Man pie astes, ko tu gribi. Es eju.

Iešu ari es, ieteicās Kasiopeja.

Henriks satvēra viņas roku.

Nē. Palieciet! Tas jāatrisina viņiem pašiem.

Kas jāatrisina? Kasiopeja noprasīja.

Kapelāns spēra soli uz priekšu.

Senešalam un mestram nepieciešams izaicināt vienam ot­ru. Senešala māte ir šajā notikumā iesaistīta ar noteiktu no­lūku. Lai iet! Viņai jābūt lejā pie viņiem.

Stefānija nozuda altāra bedrē, un Malons no augšas no­skatījās, kā viņa sāniski nolec no trepēm, izvairoties no la­matām. Tad viņš sekoja, turot lukturi vienā rokā, bet pistoli otrā.

Uz kuru pusi? Stefānija čukstēja.

Malons ar žestu norādīja, lai viņa klusē. Tad izdzirdēja balsis. No kreisās puses, kur viņš un Kasiopeja bija atraduši kambari.

Turp, viņš bez skaņas izteica.

Malons zināja, ka ejā lamatu nav gandrīz līdz ieejai kam­bari. Tomēr viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni. Ieraudzījis ske­letu un sienā iegrebtos vārdus, Malons saprata, ka jābūt pie­sardzīgiem.

Balsis bija saklausāmas skaidrāk.

• 'T ■

>J<

Es jautāju, vai jūs nogalinājāt manu tēti, Marks skaļi sacīja.

Jūsu tēvs bija vājš cilvēks.

Tā nav atbilde.

Tajā naktī, kad viņš izdarīja pašnāvību, es biju tur. Se­koju viņam līdz tiltam. Mēs sarunājāmies.

Marks klausījās.

Viņš jutās vīlies. Un dusmīgs. Viņš bija atrisinājis to krip­togrammu, kas bija viņa dienasgrāmatā, bet tā neko neiz­skaidroja. Jūsu tēvam gluži vienkārši nebija spēka turpināt pētījumus.

Jūs par manu tēti nezināt neko.

Gluži otrādi. Es viņu esmu vērojis gadiem ilgi. Viņš ķē­rās te pie viena temata, te pie cita, neko neatrisinot līdz ga­lam. Tas viņam radīja profesionālas un personiskas problē­mas.

Acīmredzot viņš atrada diezgan, lai norādītu mums ceļu šurp.

Nē. To atrada citi.

Jūs nemēģinājāt viņu atturēt, neļaut, lai viņš pakaras?

De Rokfors paraustīja plecus.

Kāpēc? Viņš bija nolēmis mirt, un es nedomāju, ka man vajadzētu viņu atturēt.

Tātad jūs gluži vienkārši aizgājāt un ļāvāt viņam mirt?

Es neiejaucos lietās, kas neattiecas uz mani.

Jūs esat nelietis. Marks spēra soli uz priekšu. De Rok­fors pacēla pistoli. Marks arvien vēl turēja rokā grāmatu no osuārija. Nu. Šaujiet!

De Rokfors neapmulsa.

Jūs nogalinājāt brāli un zināt, kāds par to ir sods.

Tā bija jūsu vaina, ka viņš gāja bojā. Jūs viņu sūtījāt.

Te nu bija. Vai jūs esat izņēmums un likumi attiecas ti­kai uz mums pārējiem? Lodi raidījāt jūs.

Tā bija pašaizsardzība.

Nolieciet grāmatu!

Ko jūs ar to darīsiet?

To, ko darīja paši pirmie mestri. Es to izmantošu pret Romu. Vienmēr esmu brīnījies, kā ordenim tik strauji izde­vās gūt panākumus. Kad pāvesti mūs mēģināja apvienot ar Maltas ordeni, mēs to nekad nepieļāvām. Izrādās, tikai tā­pēc, ka bija šī grāmata un kauli. Romas baznīca nevarēja at­ļauties, lai par tiem uzzina sabiedrība.

Ko domāja viduslaiku pāvesti, uzzinot, ka Kristus fiziskā augšāmcelšanās ir mīts? Protams, viņi nevarēja būt par to droši. Šī liecība varēja būt tikpat fiktīva kā evaņģēliji. To­mēr šīs liecības vārdi bija pārliecinoši, un kaulus ignorēt bija grūti. Tolaik bija tik daudz relikviju. Svēto atliekas greznoja ikvienu baznīcu. Cilvēki ticēja un nešaubījās. Nav iemesla domāt, ka šie kauli tiktu ignorēti, turklāt tie bija visnozīmī­gākā relikvija. Tāpēc mestri izmantoja to, ko zināja, un drau­di bija iedarbīgi.

Un mūsdienās?

Tagad ir pilnīgi citādi. Pārāk daudz cilvēku, kuri netic nekam. Modernajā pasaulē ir milzum daudz jautājumu, un evaņģēliji uz tiem reti sniedz atbildi. Tomēr šī liecība ir kas cits. To ļoti daudzi uzskatīs par jēgpilnu.

Tātad jūs grasāties kļūt par moderno Filipu Ceturto.

De Rokfors nospļāvās.

Lūk, ko es domāju par viņu. Viņam šīs zināšanas bija vajadzīgas, lai valdītu pār baznīcu un lai pār to varētu val­dīt arī viņa mantinieki. Taču viņš par alkatību samaksāja. Tā­pat kā visa viņa dzimta.

Vai jūs domājat, ka spēsiet valdīt pār kaut ko?

Es nevēlos valdīt. Taču es gribētu redzēt visu to uzpū­tīgo prelātu sejas, kad viņi skaidros šo Sīmaņa jeb Pētera lie­cību. Viņa kauli galu galā glabājas Vatikānā. Ap viņa kapu ir uzbūvēta katedrāle, viņa vārdā nosaukta bazilika. Viņš ir pir­mais svētais, viņu pirmais pāvests. Kā viņi izskaidros Pēte­ra vārdus? Vai jūs gribētu paklausīties, kā viņi mēģina to da­rīt?

Kas var apgalvot, ka tie ir viņa vārdi?

Kas var apgalvot, ka Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju vārdus teikuši viņi paši?

Varbūt, pārvēršot visu, nekas labs netiks sasniegts.

Jūs esat tikpat vājš kā tēvs. Trūkst dūšas cīņai. Vai jūs to slēptu? Neteiktu nevienam? Ļautu, lai ordenis nīkuļo aiz­mirstībā, kritis negodā alkatīga karaļa dēļ? Tādu vārguļu dēļ kā jūs mēs esam nokļuvuši šādā situācijā. Jūs un jūsu mestrs labi saderējāt kopā. Ari viņš bija vājš.

Marks bija dzirdējis diezgan un pēkšņi pacēla kreiso ro­ku, kurā turēja lampu, pavērsdams staru kūli tā, ka tas uz, mirkli apžilbināja de Rokforu. Viņš samiedza acis un pacēla roku, lai aizsargātos no spilgtās gaismas, bet vienlaikus no­laida pistoli.

Marks izspēra ieroci viņam no rokas, tad metās projām no kambara. Aiz metāla vārtiem viņš pagriezās uz trepju pusi, bet paspēra tikai dažus soļus.

Desmit pēdu attālumā viņš ieraudzīja gaismu. Tur bija Malons un viņa māte.

Mugurpusē parādījās de Rokfors.

Atskanēja pavēle "Stāt!", un Marks apstājās.

De Rokfors nāca tuvāk.

Marks redzēja, ka māte paceļ pistoli.

Meties zemē, Mark! viņa sauca.

Tomēr viņš palika stāvam.

De Rokfors nu bija tieši aiz muguras. Marks juta pakau­sim pieskārāmies pistoles stobru.

Nolaidiet ieroci! viņš teica Stefanijai.

Pistoli pacēla Malons.

Jūs nevarat nošaut mūs abus.

Nē. Bet šo vienu es varu nošaut.

Malons apsvēra iespējas. Nevarēja šaut uz de Rokforu, netrāpot Markam. Taču kāpēc Marks bija apstājies un ļā­vis, lai de Rokfors viņu paņem uz grauda?

Nolaid pistoli! Malons klusi sacīja Stefanijai.

Nē.

Es darītu tā, kā viņš ieteic, de Rokfors piebilda.

Stefānija nepakustējās.

Viņš tā kā tā grasās Marku nošaut.

Varbūt, sacīja Malons. Tomēr neprovocēsim viņu.

Malons zināja, ka Stefānija agrāko kļūdu dēļ jau reiz zau­dējusi dēlu. Viņa negrasījās pieļaut, lai Marku viņai atņem. Malons vērīgi pētīja Marka seju. Tajā nebija ne miņas no bai­lēm. Viņš pavērsa lukturi pret grāmatu, ko Marks turēja rokā.

Vai tas ir meklētais?

Marks pamāja.

Lielais mantojums, turklāt vēl tur ir daudz dārgumu un dokumentu.

Vai bija vērts?

Ne jau es varu spriest par to.

Bija vērts, paziņoja de Rokfors.

Un ko nu? Malons jautāja. Jums vairs nav, kur iet. Jūsu vīri ir atbruņoti.

To izdarījāt jūs?

Ne gluži. Šeit ir jūsu kapelāns ar bruņinieku grupu. Šķiet, noticis dumpis.

Marks saprata, ka šis ir tas brīdis. Mestrs mātei bija rak­stījis, ka Markam nepiemīt apņēmība pabeigt iesākto cīņu. Sākt šķita viegli, turpināt vēl vieglāk, bet kaut ko pabeigt

To mēs vēl redzēsim, sacīja de Rokfors. Es teikšu vēl tikai vienu reizi, misis Nela, nolaidiet ieroci! Misters Malons pareizi sapratis. Ko es varu zaudēt, nošaujot jūsu dēlu?

Malons aizvien vēl centās novērtēt situāciju un apsvērt ie­spējas. Tad Marka lampas gaismā viņš ievēroja, ka ejas grī­da ir mazliet ieplakusi. Ieliekums bija pamanāms tikai tad, ja cilvēks jau iepriekš zināja, kam pievērst uzmanību. Lama­tas pletās gandrīz visā ejas platumā no tās vietas, kur stāvē­ja Malons, līdz Markam. Malons ielūkojās Markam acīs un redzēja, ka viņš zina par lamatām. Jaunais vīrietis viegli pa­māja, un Malons saprata, kāpēc Marks apstājies. Viņš gribē­ja, lai de Rokfors nāk viņam tieši aiz muguras.

Acīmredzot bija īstais brīdis pielikt punktu.

Šeit un tagad.

Malons ar ātru kustību izrāva Stefanijai no rokas pistoli.

Ko tu dari? viņa iesaucās.

Malons tūlīt atkal pievērsa skatienu de Rokforam, bet ar lūpām vien, bez skaņas izteica: "Grīda," un redzēja, ka Stefānija sapratusi.

Viņš saspringti domāja, kā rīkoties tālāk.

Gudrs gājiens, de Rokfors teica.

Stefānija apklusa. Malons teica:

Lai tā būtu. Nākamais gājiens ir jūsu. Lai gan viņš skatījās uz de Rokforu, šie vārdi bija domāti Markam.

allaž bija izrādījies pārāk grūti. Taču šoreiz vairs tā nebūs. Viņa mestrs bija veicis režiju un lomu tēlotāji rīkojušies at­bilstoši scenārijam. Laiks pabeigt spēli. Reimons de Rokfors radīja draudus ordenim. Viņa dēļ jau miruši divi brāļi, un grūti bija pateikt, cik tālu viss vēl var iet. Marks un de Rok­fors ordenī nevarēja pastāvēt līdzās. Viņa mestrs to acīmre­dzot bija sapratis. Tāpēc vienam vajadzēja aiziet.

Marks zināja, ka vienu soli uz priekšu grīdā ir dziļa bed­re, kuras dibenā atrodas bronzas iesmi vismaz viņš cerē­ja, ka tie tur ir. De Rokforu bija pārņēmis niknums, tāpēc viņš steidzās bez apdoma, neapjaušot briesmas. Tieši tādā pašā veidā Marka ienaidnieks vadītu ordeni. Upuri, ko sep­tiņos gadu simteņos nesuši brāļi, izrādītos veltīgi tie tiktu ziedoti mestra augstprātībai.

Kad Marks lasīja Sīmaņa liecību, viņš beidzot guva vēs­turisku apstiprinājumu savam reliģiskajam skepticismam. Bī­belē sastopamās pretrunas un to trūcīgais izskaidrojums vi­ņam vienmēr bija licis raizēties. Markam šķita, ka reliģija ir līdzeklis, ko cilvēki izmanto, lai manipulētu ar citiem cilvē­kiem. Cilvēka prāta tieksme rast atbildes pat uz tādiem jau­tājumiem, uz kuriem atbildes nebija, radīja iespēju, ka neti­camais kļūst par evaņģēliju. Ticība, ka nāve nenozīmē beigas, sniedza zināmu mierinājumu. Vēl vairāk. To it kā bija pierā­dījis Jēzus, fiziski augšāmceldamies no kapa un piedāvādams šādu atpestīšanu visiem, kuri ticēja.

Taču dzīve pēc nāves neeksistēja.

Neeksistēja burtiskā nozīmē.

Toties cilvēka dzīve turpinājās tajās domās un darbos, ko viņš bija devis citiem cilvēkiem. Atminoties, ko Jēzus teicis un darījis, Sīmanis Pēteris saprata, ka mirušā drauga ticī­ba ir augšāmcēlusies viņā. Jēzus mācības sludināšana, viņa darbu turpināšana kļuva par Sīmaņa atpestīšanas mēru. Ne­viens nedrīkst spriest tiesu par otru, tiesāt var tikai pats sevi. Dzīve nav bezgalīga. Mums ikvienam dots noteikts laiks, pēc tam kļūstam par pīšļiem gluži kā tie kauli osuārijā.

Marks varēja vienīgi cerēt, ka viņa dzīve bijusi kaut ko vērta, ka citiem viņš tādēļ paliks atmiņā.

Viņš ievilka elpu.

Un .pasvieda grāmatu Malonam, kas to saķēra.

Kāpēc jūs tā darījāt? jautāja de Rokfors.

Marks redzēja, ka Malons saprot, ko viņš grasās darīt.

Piepeši to saprata ari māte.

Marks to izlasīja viņas asaru apmiglotajās acīs. Viņš gri­bēja mātei teikt, ka nožēlo, ka viņam nav bijusi taisnība, ka viņš nedrīkstēja māti tiesāt. Viņa, šķiet, uztvēra Marka do­mas un spēra soli uz priekšu, bet Malons viņu atturēja.

Paej nost, Koton! viņa teica.

Marks šo brīdi izmantoja, lai pavirzītos dažus centimet­rus tālāk, kur zem kājām arvien vēl bija cieta grīda.

Ejiet! de Rokfors teica. Dabūjiet grāmatu atpakaļ!

Noteikti.

Vēl viens solis.

Zeme vēl bija cieta.

Taču Marks negāja pie Malona, kā pavēlēja de Rokfors. Viņš pašāvās sānis, izvairīdamies no pistoles stobra pie pa­kauša, un apcirtās riņķī, ar elkoni iebelzdams de Rokforam pa ribām. Gados vecākajam vīrietim bija spēcīgi muskuļi, un Marks zināja, ka viņš nav līdzvērtīgs pretinieks de Rokfo­ram. Taču viņam bija sava priekšrocība. De Rokfors sagata­vojās cīņai, bet Marks tikai aptvēra viņu ar abām rokām un spēcīgi grūda uz priekšu, tā ka abi gāzās uz grīdas, kura Marks to zināja viņu svaru nenoturēs.

Viņš dzirdēja, ka māte iekliedzas: "Nē," tad izšāva de Rokfora pistole.

Marks bija pagrūdis viņa roku ar pistoli sānis, bet nezi­nāja, kur trāpījusi lode. Viņi triecās pret ejas pamatni. De Rokfors bija gaidījis, ka atsitīsies pret cietu zemi, un sasprin­dzināja muskuļus, lai lēktu kājās. Taču, kad viņi iegāzās bed­rē, Marks atslābināja tvērienu un palaida de Rokforu vaļā, tāpēc tas ar visu smagumu uzgāzās uz asajām smailēm.

Viņš pavēra muti un ievaidējās. Pār lūpām plūda asiņaini burbuļi.

Tajā dienā, kad iebildāt pret mestru, es teicu, ka jūs to nožēlosiet, Marks čukstēja. Jūsu laiks amatā ir beidzies.

De Rokfors centās runāt, bet asinis plūda straumēm, un viņam trūka elpas.

Tad viņš kļuva ļengans un vairs nekustējās.

Vai ar jums viss kārtībā? no augšas jautāja Malons.

Marks piecēlās. Viņa auguma svars bija palīdzējis uztriekt de Rokfora ķermeni uz smailēm. Viņš izrāpās no bedres un notīrīja granti un netīrumus no drēbēm un sejas.

Es tikko nogalināju cilvēku.

Viņš būtu nogalinājis tevi, teica Stefānija.

Tas nav visai labs aizbildinājums, tomēr man cita nav.

Pa mātes seju plūda asaras.

Man jau likās, ka tu atkal aiziesi.

Es cerēju, ka izvairīšos no tiem iesmiem, bet nezināju, kā rīkosies de Rokfors.

Jums vajadzēja viņu nonāvēt, sacīja Malons. Viņš ne­būtu norimies.

Kur trāpīja lode? jautāja Marks.

Aizsvilpa garām, Malons teica. Viņš pacēla augšup grāmatu. Vai šo jūs meklējāt?

Marks pamāja.

Ir vēl daudz kas vairāk.

Es jau reiz jautāju vai bija vērts?

Marks ar roku pamāja uz eju.

Iesim paskatīties, un tad pasakiet.

ABATIJA DES FONTAINES

TREŠDIENA. DIVDESMIT ASTOTAIS JŪNIJS

DIVPADSMIT UN ČETRDESMIT MINŪTES DIENA

Marks lūkojās uz apļveida zāli. Brāļi atkal bija ģērbušies oficiālajos tērpos un pulcējušies konklāvā, lai izvēlētu mes­tru. De Rokfors bija miris un iepriekšējā naktī novietots Tēvu zālē. Bēru ceremonijas laikā kapelāns bija iebildis pret de Rokfora piemiņas saglabāšanu, un visi vienbalsīgi lēma, ka viņš nav pelnījis iekļaušanu hronikās. Klausoties kapelāna ru­nā, Marks bija sapratis, ka visi pēdējo dienu notikumi bijuši nepieciešami. Diemžēl viņš bija nonāvējis divus brāļus vie­nu ar nožēlu, bet otru bez žēlastības. Marks lūdza Dievam piedošanu par pirmā brāļa nāvi, bet par de Rokfora bojāeju izjuta vienīgi atvieglojumu.

Tagad kapelāns uzrunāja konklāvu.

Klausieties, brāļi! Liktenis nav lēmis tā, kā cerēja mūsu pēdējais mestrs. Viņš gāja pa maldu ceļu. Pateicoties seneša­lam, esam atguvuši mūsu Lielo mantojumu. Viņš bija iepriek­šējā mestra izraudzītais pēctecis. Viņš bija tas, kuru vecais mestrs sūtīja meklējumos. Viņš stājās pretī ienaidniekam, tu­rot mūsu kopīgo labumu augstāk par savējo, un piepildīja to, ko mestri bija centušies panākt gadsimtiem ilgi.

Marks redzēja, ka brāļi piekrītot māj ar galvu. Vēl nekad viņš nebija izraisījis cilvēkos tik dziļu aizkustinājumu. Aka­dēmijā viņš bija turējies nomaļus no citiem, nedēļu nogalēs klejojis kopā ar tēvu, tad atkal bijis vientuļš, un dažu pēdē­jo dienu piedzīvojums bija pats pirmais viņa dzīvē.

Vakar no rīta Lielo mantojumu, nevienam nemanot, izcē­la augšzemē un pārveda uz abatiju. Marks un Malons bija izcēluši osuāriju un grāmatu ar liecību. Atradumu viņš pa­rādīja kapelānam, un viņi vienojās, ka jaunais mestrs izlems, kā ar to rīkoties.

Tagad pienācis laiks izlemt.

Šoreiz Marks nestāvēja kopā ar ordeņa virsniekiem. Viņš bija tikai viens no brāļiem, tāpēc atradās viņu pulkā. Viņš netika ievēlēts konklāvā, tāpēc kopā ar pārējiem nopietni vēroja, kā divpadsmit konklāva locekļi veiks savu uzde­vumu.

Man nav šaubu, kā jārīkojas, sacīja viens no konklāva. Iepriekšējam senešalam jākļūst par mestru. Lai notiek tā.

Telpā iestājās klusums.

Markam gribējās iebilst. Taču to liedza statūti, un viņš tos bija pārkāpis jau diezgan.

Piekritu, teica otrs.

Pārējie desmit piekrītoši pamāja.

Tad lai tā notiek, runātājs sacīja. Tas, kurš bija mūsu senešals, tagad būs mūsu mestrs.

Vairāk nekā četrsimt brāļu izteica piekrišanu, un atska­nēja skaļi aplausi.

Visi sāka skandēt vārdu beauseant.

Viņš vairs nebija Marks Nels.

Nu viņš bija mestrs.

Visi raudzījās uz viņu. Pagājies uz priekšu, viņš iegāja aplī, ko izveidoja konklāva locekļi. Viņš lūkojās uz vīriem, kurus apbrīnoja. Ordenim viņš bija pievienojies gluži vienkārši tā­dēļ, lai īstenotu sava tēva sapni un izvairītos no mātes. Viņš bija šeit palicis, jo iemīlēja gan ordeni, gan mestru.

Prātā ienāca vārdi no Jāņa evaņģēlija.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Caur viņu viss ir radies. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur viņu radusies, bet pasaule viņu ne­pazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņē­ma. Bet tiem, kas viņu uzņēma, kas tic viņa vārdam, viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.

Sīmanis Pēteris viņu pazina un uzņēma, tāpat kā visi, kuri nāca pēc Sīmaņa, un viņu tumsība kļuva par gaismu. Var būt, ka viņi visi tagad ir Dieva bērni, pateicoties Sīmaņa ne­parastajai atklāsmei.

Skaļie saucieni aprima.

Viņš gaidīja, līdz zālē iestājās klusums.

Biju domājis, ka man pienācis laiks atstāt šo vietu, viņš klusi teica. Dažu pēdējo dienu laikā vajadzēja pieņemt dau­dzus grūtus lēmumus. Manis izdarītās izvēles dēļ domāju, ka vairs nebūšu brāļu pulkā. Esmu nogalinājis vienu no mums un nožēloju to. Tomēr tobrīd man nebija citas iespē­jas. Esmu nogalinājis mestru, bet par to neizjūtu nožēlu. Viņš sāka runāt skaļāk. Viņš apstrīdēja visu, kam mēs ti­cam. Viņa alkatība un pārsteidzība novestu mūsu ordeni līdz bojāejai. Viņam rūpēja viņa vajadzības un viņa vēlmes, ne­vis mūsējās. Viņš it kā dzirdēja sava skolotāja balsi un sa­juta spēka pieplūdumu. Atceries visu, ko tev mācīju. Būdams jūsu vadītājs, es izvēlēšos jaunu virzienu. Mēs iznāksim at­klātībā, taču nevis tādēļ, lai atriebtos, bet lai pasludinātu šai pasaulei, ka esam Kristus un Zālamana tempļa nabadzīgie bruņinieki. Tie mēs esam un būsim. Mūs gaida lieli uzdevu­mi. Nabadzīgajiem un apspiestajiem vajadzīgs aizstāvis. Mēs varam kļūt par viņu atpestītājiem.

Viņam ienāca prātā Sīmaņa rakstītie vārdi. "Mēs visi esam Dievam līdzīgi, visi tik vērti, lai taptu mīlēti, visi spējam augt garā kopā ar Dievu." Viņš nu bija pirmais mestrs pēc sep­tiņsimt gadiem, ko vadīs šie vārdi.

Viņš cieši bija nolēmis rīkoties saskaņā ar tiem.

Tagad, krietnie brāļi, laiks atvadīties no Žofrē, kura upuris ļāva pienākt šai dienai.

Uz Malonu abatija atstāja dziļu iespaidu. Viņš, Stefānija, Henriks un Kasiopeja bija aicināti un ieradušies jau iepriekš, un viņiem tika izrādīta visa abatija. Šāds gods vēl nebija pa­rādīts nevienam cilvēkam, kas nepiederēja pie ordeņa. Viņus pavadīja kapelāns, parādīja ikvienu stūrīti abatijā un sīki pa­stāstīja tās vēsturi. Tad viņš aizgāja, teikdams, ka drīz sāk­sies konklāvs. Pirms dažām minūtēm viņš bija atgriezies un ievedis viņus kapelā. Viņi bija nākuši piedalīties Zofrē bēru ceremonijā, ņemot vērā to, cik svarīga bijusi viņu loma Lie­lā mantojuma atrašanā.

Viņi sēdēja pirmajā solu rindā tieši pie altāra. Krāšņā ka­pela pati par sevi jau bija katedrāle, vieta, kur gadsimtu gaitā pulcējušies Tempļa ordeņa bruņinieki. Malons spēja nojaust viņu klātbūtni.

Stefānija sēdēja viņam blakus, bet otrpus viņai Henriks un Kasiopeja. Kad dziedāšana apklusa un Marks no altāra viņas puses ienāca kapelā, Malons dzirdēja, ka viņai aizrau­jas elpa. Pārējie brāļi bija ģērbušies rūsganās sutanās ar ap­segtām galvām, bet Marks bija tērpies mestra baltajā apmet­nī. Malons saņēma viņas trīcošo roku. Stefānija to cieši satvēra un uzsmaidīja viņam.

Marks piegāja pie Žofrē vienkāršā zārka.

Šis brālis atdeva dzīvību mūsu dēļ. Viņš izpildīja to, ko bija zvērējis. Tāpēc viņš tiks pagodināts, apglabājot viņu Tēvu zālē. Līdz šim tur bijuši tikai mestri. Tagad viņiem pie­vienosies šis varonis.

Neviens neteica ne vārda.

Turklāt tiek anulēts iebildums, ko izteicis brālis de Rok­fors pret mūsu iepriekšējo mestru. Viņš tiks godināts, iekļau­jot viņa vardu hronikās. Tagad atvadīsimies no brāļa Žofrē. Ar viņu mēs esam augšāmcēlušies.

Dievkalpojums ilga stundu, un Malons kopā ar pārējiem sekoja brāļiem uz Tēvu zāli. Tur zārku novietoja locolus bla­kus vecā mestra zārkam.

Tad viņi devās ārā no abatijas uz savām mašīnām.

Malons pamanīja Marka iekšējo mieru un redzēja, ka viņa attieksme pret māti kļuvusi siltāka.

Ko tagad darīsiet jūs, Malon? jautāja Kasiopeja.

Turpināšu grāmatu tirdzniecību. Drīz atbrauks mans dēls, lai vienu mēnesi pavadītu kopā ar mani.

Dēls? Cik viņam gadu?

Četrpadsmit, bet tiklab varētu būt trīsdesmit. Viņam ir pašam sava galvā.

Kasiopeja pasmaidīja.

Tad jau ļoti līdzīgs tēvam.

Vairāk gan mātei.

Malons pēdējo dienu laikā daudz bija domājis par Gēriju. Vēroiot, kā ķildojas Stefānija un Marks, Malonam nāca atmiņā doma, ka viņš cietis neveiksmi kā tēvs. Tomēr Gērija izturēšanās to neliecināja. Marks bija jurtes dziļi aizvainots, bet Gērijam lieliski veicās gan mācībās, gan sportā, un viņš nekad nebija iebildis, ka Malons pārceļas uz Kopenhāgenu. Gluži otrādi, Gērijs bija mudinājis Malonu tā darīt, sapraz­dams, ka arī tēvam dzīvē jājūtas laimīgam. Malonu mocīja vainas izjūta par šo lēmumu, taču viņš ļoti gaidīja tikšanos ar dēlu. Pagājušajā vasarā viņi pirmo reizi bija Eiropā abi ko­pā. Šogad viņi bija iecerējuši apceļot Zviedriju, Norvēģiju un Angliju. Gērijam patika ceļot arī tas abiem bija kopīgs.

Mēs labi pavadīsim laiku, Malons teica.

Viņš, Stefānija un Henriks grasījās braukt uz Tulūzu un no turienes lidot uz Parīzi. Stefānija tālāk lidotu uz Atlantu. Malons un Henriks atpakaļ uz Kopenhāgenu. Kasiopeja Ijrnd Rover devās uz savu chateau.

Viņa stāvēja pie mašīnas, kad Malons piegāja klāt.

No visām pusēm ap viņiem bija kalni. Pēc pāris mēnešiem ziema tos ietīs sniega segā. Mūžīgais ritums gan dabā, gan dzīvē. Gaišās dienas mijās ar tumšajām. Malons atcerējās, ko atvaļinoties teicis Stefanijai ka viņam tās blēņas ir līdz kak­lam. Viņa bija pasmaidījusi par naivo frāzi un teikusi, ka uz zemes mierīgas vielas nebūs nekad, kamēr vien tā pastāvēs. Spēle visur bija viena un tā pati. Mainījās tikai spēlētāji.

Tas bija labi. Pagājušās nedēļas notikumi Malonam bija rā­dījuši, ka viņš ir un vienmēr būs spēlētājs. Taču, ja kāds jautātu, viņš teiktu, ka ir grāmattirgotājs.

Sargājiet sevi, Malon! teica Kasiopeja. Es vairs nepiesegšu jums aizmuguri.

Man šķiet, ka mēs viens otru atkal sameklēsim.

Nekad jau nevar zināt. Varbūt. Kasiopeja pasmaidīja.

Viņš devās atpakaļ uz savu mašīnu.

Un kas noticis ar Kleridonu? Malons jautāja Markam.

Viņš lūdza piedošanu.

Un jūs žēlīgi piedevāt.

Marks smaidīja.

Viņš teica, ka de Rokfors grasījies cepināt viņam pēdas, un pāris brāļu to apstiprināja. Viņš grib pievienoties mums.

Malons īsi iesmējās.

Vai esat gatavi viņu pieņemt?

Mūsu pulkā bijuši daudz ļaunākas dabas vīri. Mēs iztu­rēsim. Es viņu uztveru kā personisku sodu.

Stefānija un Marks kādu bridi klusi parunājās. Viņi jau bija atvadījušies iepriekš, būdami divatā. Stefānija šķita mierīga un atbrīvota. Acīmredzot viņi bija salabuši. Malons par to priecājās.

Kas notiks ar osuāriju un liecību? Malons jautāja Mar­kam. Tuvumā nebija neviena brāļa, tāpēc viņam šķita, ka var droši jautāt.

Tie paliks noslēpumā. Pasaule ir apmierināta ar to, kam tic. Es nedomāju celt jukas.

Malons piekrita.

Šķiet, ta ir laba doma.

Taču ordenis atdzims pasaulei.

Tas ir pareizi, sacīja Kasiopeja. Es jau runāju ar Mar­ku par ordeņa iesaistīšanos manis vadītajā labdarības orga­nizācijā. Starptautiskai AIDS apkarošanai un nabadzības no­vēršanai derēs kapitāla ieguldījums, un ordenim tagad ir daudz, ko dot.

Ari Henriks ir ļoti pūlējies, lai mēs iesaistītos viņa iece­rētajos pasākumos, Marks teica. Un mēs bijām ar mieru palīdzēt. Tādējādi Tempļa ordenim būs daudz darāmā. Mēs varēsim likt lietā savas zināšanas un prasmi.

Viņš sniedza roku, un Malons to satvēra.

Ticu, ka templieši ir labās rokās. Vēlu jums veiksmi!

Ari jums, Koton. Es arvien vēl gribu zināt, kā esat ticis pie šā vārda.

Piezvaniet man kādreiz, un es izstāstīšu.

Viņi iekāpa Malona nomātajā mašīnā. Iekārtojoties sēdek­ļos un sprādzējot ciet drošības jostas, Stefānija ieteicās:

Esmu tev parādā.

Malons paskatījās uz viņu.

Tā ir pirmā reize.

Ceru, ka tā būs ari pēdējā. Viņš smaidīja.

Esi saprātīgs!

Klausos!

Un viņš iedarbināja mašīnu.

Sēžot kafejnīcā Hojbro Plads, nolēmu, ka manam grāma­tas varonim jādzīvo Kopenhāgenā. Tā patiesi ir viena no pa­saules vislieliskākajām pilsētām. Tādējādi šajā rosīgajā lau­kumā parādījās grāmattirgotājs Kotons Malons. Daudz laika es pavadīju arī Dienvidfrancijā, sīki pētot tās vēsturi un ie­pazīstot vietas, ko esmu iekļāvis šajā grāmatā. Ceļojumu laikā man radās lielākā daļa ideju par grāmatas sižetu, un tas ir gluži saprotami, ņemot vērā iedvesmu, ko ikvienam var sniegt Dānija, Rennes-le-Chāteau un Langdoka. Taču nu laiks darīt lasītājam zināmu, kur novelkama robeža starp faktiem un izdomu.

Žaka de Molē krustā sišana, kas attēlota prologā, un ie­spēja, ka Turīnas līķautā redzams viņa ķermeņa atveids (četr­desmit sestajā nodaļā) ir Kristofera Naita un Roberta Lomasa secinājumi. Mani intriģēja šī ideja, ko atradu viņu darbā "Ot­rais mesija" (The Second Messiah, Christopher Knight, Robert Lo­mas), tāpēc ietvēru grāmatā šo novatorisko viedokli. Dau­dzi Naita un Lomasa izteikumi, kurus atstāsta Marks Nels četrdesmit sestajā nodaļā, ir jēgpilni un saskan ar zinātnis­kajiem pētījumiem par līķautu, kas veikti pēdējo divdesmit gadu laikā.

Abatija Des Fontaines ir fikcija, taču tās pamatā ir fakti un novērojumi daudzos Pireneju nomaļos klosteros. Visas vie­tas Dānijā, kas aprakstītas grāmatā, patiešām eksistē. Ros­kildes katedrālei un Kristiāna Ceturtā kapelai (ceturtajā no­daļā) piemīt patiess diženums, un skats no Apaļā torņa Kopenhāgenā (pirmajā nodaļā) tiešām liek atcerēties senatni.

Veidojot Larsa Nela tēlu, esmu apkopojis īpašības, kas raksturīgas daudziem vīriešiem un sievietēm, kuri veltījuši dzīvi Rennes-le-Chāteau izpētei un aprakstīšanai. Esmu lasījis daudz materiālu, dažos minētie dati bijuši dīvaini, citos pat smieklīgi. Tomēr visi kopā ļāvuši gūt unikālu priekšstatu par šo patiesi noslēpumaino vietu. Šajā ziņā īpaši jāakcentē vai­rāki aspekti.

Ežēna Štibleina grāmata Pierres Gravees du iMnguedoc (kas pirmo reizi pieminēta ceturtajā nodaļā) ir daļa no Rennas folkloras, lai gan neviens to nekad nav redzējis. Kā teikts četrpadsmitajā nodaļā, grāmata ierakstīta Parīzes Nacionā­lās bibliotēkas katalogā, bet pašas grāmatas tur nav.

Marī d'Hotpūlas de Blanšforas sākotnējais kapakmens nav saglabājies, jādomā, ka to iznīcinājis pats Sonjērs. Eksistē tā zīmējums, ko tūkstoš deviņi simti piektā gada divdesmit piektajā jūnijā izgatavojusi kāda zinātniskās biedrības eks­pedīcija un publicējusi tūkstoš deviņi simti sestajā gadā. Taču pastāv vismaz divi zīmējuma varianti, tāpēc nav iespējams precīzi pateikt, kāds bijis oriģināls.

Visi fakti, kas attiecas uz d'Hotpūlu ģimeni un tās saistī­bu ar Tempļa ordeni, ir patiesi. Kā stāstīts divdesmitajā no­daļā, abats Bigū bijis Marī biktstēvs, un desmit gadus pēc viņas nāves viņš patiešām licis uzstādīt kapakmeni. Viņš bē­dzis no Rennas tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā ga­dā un nekad vairs nav atgriezies. Tas, ka viņš atstājis slepe­nus vēstījumus, ir pieņēmums (daļa no Rennas leģendām), bet šī varbūtība ļau[ izveidot intriģējošu stāstījumu.

Abata Antuāna Želī slepkavība ir fakts, turklāt notikusi tā, kā aprakstīts divdesmit sestajā nodaļā. Želī patiešām bi­jis saistīts ar Sonjēru, un daži izteikuši minējumus, ka viņa nāvē vainojams Sonjērs. Tomēr tam nav pierādījumu, un no­ziegums nav atklāts līdz pat šai dienai.

To, vai zem Rennas baznīcas atrodas kapliča, uzzināt nav iespējams.' Kā norādīts trīsdesmit otrajā un trīsdesmit devī­tajā nodaļā, vietējās varas pārstāvji nepieļautu nekādus pē­tījumus. Taču Rennas lordi noteikti kaut kur tika apglabāti, un viņu kapliča nav atrasta vēl līdz šai dienai. Atsauces par kapliču, kas it kā atrastas draudzes žurnālā (tas minēts trīs­desmit otrajā nodaļā), ir patiesas.

Trīsdesmit devītajā nodaļā pieminētais vestgotu pīlārs ek­sistē un ir aplūkojams Rennā. Sonjērs patiešām to apgriezis otrādi un licis tajā iegravēt vārdus. Sakarība starp gadskaitļiem "1891" (apgriežot otrādi, "1681") un Marī d'Hotpūlas de Blanšforas kapakmeni varētu būt sakritība, bet tā eksis­tē, tāpēc iespējams, ka tā nozīmē kaut kādu vēstījumu.

Visas ēkas un tas, ko Sonjērs izveidojis, atjaunojot baznī­cu Rennā, ir reāls. Katru gadu desmitiem tūkstošu apmek­lētāju aplūko Sonjēra domēni. Sakarība "septiņi deviņi" ir mans izdomājums, kura pamatā ir mani novērojumi, pētot vestgotu pīlāru, kokgriezumus, kas atveido krusta ceļu un daudzus citus objektus gan Rennas baznīcā, gan ārpus tās sienām. Cik man zināms, par sakarību "septiņi deviņi" ne­viens vēl nav rakstījis, tāpēc tā varbūt ir mans papildinājums Rennas leģendām.

Noels Korbī ir dzīvojis Rennā, un viņa loma fantāziju ra­dīšanā par šo vietu ir patiesa (divdesmit devītajā nodaļā). Bills Patnems un Džons Edvins Vuds uzrakstījuši lielisku grā­matu "Rennes-le-Chāteau dārgumi: atrisinātais noslēpums" ("The Treasure of Rennes-le-Chāteau: A Myslery Solved, Bili Put­nam, John Edivin Wood), kurā apraksta Korbī izdomājumus. Korbī nopirka Sonjēra domēni no viņa gados vecās mīļākās. Lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis ja Sonjērs kaut ko zi­nāja, viņš to varēja izstāstīt mīļākajai. Daļa no leģendas (var­būt arī tā ir Korbī izdomājums) vēsta, ka pirms nāves tūk­stoš deviņi simti piecdesmit trešajā gadā Sonjēra mīļākā izstāstījusi Korbī patiesību. Tomēr to mēs nekad neuzzinā­sim. Noteikti zināms ir tas, ka Korbī guva peļņu no izdomājiimiem par Rennu, un tieši no viņa reportieri guva in­formāciju pašiem pirmajiem rakstiem, kas tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā parādījās presē par apslēpto bagātību. Kā teikts divdesmit devītajā nodaļā, Korbī patie­šām uzrakstīja manuskriptu par Rennu, bet pēc viņa nāves tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotajā gadā tas pazuda.

Beigu beigās Rennas leģenda tika iemūžināta Zerāra de Seda grāmatā "Rennes-le-Chāteau nolādētās bagātības". Tā bija pirmā grāmata par šo tematu. Tajā ir daudz izdomājumu, lie­lākoties Korbī sākotnējo fantāziju atstāstījumi. Beigu beigās nostāstu izmantoja britu filmu režisors Henrijs Linkolns, un viņam piedēvē nopelnus Rennas popularizēšanā.

Glezna "Lasi Caridad likumus" atrodas Spānijas Santa Ca­ridad baznīcā. Es piedēvēju gleznas atrašanās vietu Franci­jai, jo gleznai ir neatvairāma simboliska nozīme. Tādējādi tās iekļaušana Rennas leģendā ir mans izgudrojums (trīsdesmit ceturtajā nodaļā). Pāvestu pils Aviņonā ir aprakstīta precīzi, vienīgi arhīvu apraksts ir manis izdomāts.

Kriptogrammas patiešām ir daļa no Rennas leģendas. To­mēr tās, kuras iekļautas šajā grāmatā, radījusi mana iztēle.

Pils rekonstrukcijai Živorā par pamatu esmu ņēmis pro­jektu, kas tiek īstenots Francijā, Gedelonā, kur amatnieki bū­vē trīspadsmitā gadsimta pili, izmantojot tā laika instrumen­tus un materiālus. Darba pabeigšanai tiešām būs vajadzīgi vairāki gadu desmiti, un būvniecības vieta pieejama apska­tei.

Templieši, protams, ir eksistējuši, un viņu vēsture grāmatā atspoguļota precīži. Ari statūti citēti atbilstoši patiesībai. Dze­jolis, kas ievietots desmitajā nodaļā, ir vēsturiski patiess, lai gan autors nav zināms. Visi ordeņa sasniegumi, kas atspo­guļoti grāmatā, ir patiesi kā apliecinājums organizācijai, kas apsteigusi savu laiku. Taču templiešu nozudušās zināšanas un bagātības tā arī nav atrastas kopš tūkstoš trīs simti sep­tītā gada oktobra tīrīšanas, lai kā Francijas karalis Filips Ceturtais tās meklēja. Stāsts par vezumiem, kas no Francijas devušies Pireneju virzienā (četrdesmit astotā nodaļa), ņemts no seniem vēstures avotiem, lai gan droši uz tiem paļauties nevar.

Diemžēl ordeņa hronikas nav atrastas. Taču var būt, ka šie dokumenti gaida kādu dēkaini, kas reiz atradīs templie­šu zudušo mantu. Iniciācijas ceremonija, kas aprakstīta piec­desmit pirmajā nodaļā, atstāstīta saskaņā ar ordeņa statū­tiem. Taču apbedīšanas norise deviņpadsmitajā nodaļā ir fikcija, lai gan pirmajā gadsimtā jūdi mirušos patiešām ap­glabāja šādā veidā.

Sīmaņa liecība ir mans izdomājums. Tomēr alternatīvo viedokli par to, kā Kristus varētu būt "augšāmcēlies", esmu ņēmis no izcili uzrakstītās Džona Šelbija Spondža grāmatas "Augšāmcelšanās mīts vai realitāte" (Resurrection, Mi/th or Realitij, John Shelby Spong).

Četru Jaunās Derības evaņģēliju pretrunas, kas attiecas uz augšāmcelšanos (četrdesmit sestajā nodaļā), rosinājušas zi­nātnieku prātus gadsimtiem ilgi. Fakts, ka atrasts tikai viens krustā sista cilvēka skelets (piecdesmitā nodaļa), patiešām rada jautājumus, tāpat kā daudzās diskusijas un apgalvoju­mi visas vēstures gaitā. Manu uzmanību saistīja īpaši viens no tiem, kas tiek piedēvēts pāvestam Leonam Desmitajam (1513-1521). Leons bija no Mediči dzimtas, ārkārtīgi ietek­mīgs cilvēks, ko atbalstīja vareni sabiedrotie, un vadīja baz­nīcu, kurai toreiz piederēja augstākā vara. Viņa apgalvojums ir īss, vienkāršs un savāds ņemot vērā, ka viņš bija Romas katoļu baznīcas galva.

Būtībā tieši tas kļuva par ierosmi šīs grāmatas tapšanai.

Šis mīts par Kristu tas mums ir labi noderējis.

Stīvs Berijs

TEMPĻA ORDEŅA MANTOJUMS

Redaktore Sarmīte Paegle Korektore Ligita Smilga Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 26275026.

S. Berijs

Be 560 Tempļa ordeņa mantojums / No angļu vai. tulk. Ieva Kalnciema. R., "Apgāds "Kontinents"", 2007. 509 Ipp.

ISBN 9984-35-249-8

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīc

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

/

Informāciju par šo grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

[1] Beauseniit uzraksts uz Tempļa ordeņa melnbaltā karoga. (Tulk. piez.)

[2] pierres cravees du imigticdoc ("Gravējumi Langdokas kapakmeņos"). (Tulk. piez.)

[2] Eidētiska atmiņa spēja ilgu laiku pēc objekta uztveršanas saglabāt skaidru tā tēlu. (Tulk. piez.)

[3] penilence, penitence grēku nožēla. (tulk. piez.)

[4] and in pcace (angļu vai.) un mierā. (Tulk. piez.)

[5] and in arcadia i (angļu vai.) un esmu Arkādijā es. (Tulk. piez.)

[6] Oriģinālā GOODBYE STEPHAN1E. (Tulk. piez.)