Aleksandrijas sargs

fb2

Stīvs Berijs

Aleksandrijas sargs

Slavenais stāstnieks Stīvs Berijs savā darbā pārzīmē Vidējo Austrumu robežas. Globāli mērogi un briljants vēsturiskais ekvivalents.

ASV Valsts departamenta īpašās izlūkošanas nodaļas bijušais aģents Kotons Malone saņem draudpilnu e-pasta vēstuli: „Pie jums ir kaut kas tāds, kas man vajadzīgs. Jūs to paslēpāt, un jūs esat vienīgais, kas zina, kur to atrast. Sameklējiet to. Jums ir 72 stundas laika. Ja nesaņemšu no jums ziņu, atvadieties no sava bērna." Malones šķirtā sieva, šausmu pārņemta, apstiprina šos draudus viņu pusaudzis dēls ir nolaupīts. Redzot nolaupītāju apņēmību, Malonem ir skaidrs, ka pretinieki centīsies sasniegt mērķi ar jebkādiem līdzekļiem. Bet mērķis ir ne vairāk, ne mazāk kā pazudusī Aleksandrijas bibliotēka.

Stīvs Berijs savā visslavenākajā romānā stāsta par Aleksandrijas bibliotēku vēstures, filosofijas, literatūras, dabaszinātņu un reliģijas ideju šūpuli. Šis unikālais fenomens pirms 1500 gadu piepeši pazuda mītu un leģendu dzīlēs. Vai tiešām?

Stīva Berija izcilie, vēsturiski daudzslāņainie spriedzes romāni tulkoti 35 valodās un tiek pārizdoti 34 valstīs. Savrupā kaujinieka tēlu Kotonu Maloni Latvijas lasītāji jau iepazinuši romānā "Tempļa ordeņa sargs".

Bijušais ASV Valsts departamenta īpašās izlūkošanas nodaļas aģents Kotons Malone, aizgājis no riskantā dienes­ta, sācis mierīgu dzīvi kā retu grāmatu tirgotājs. Taču miers tiek satricināts, kad viņš saņem anonīmu e-pasta vēstuli: "Pie jums ir kaut kas tāds, kas man ir vajadzīgs. ]us to pa­slēpāt, un jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina, kur to atrast. Sameklējiet to. Jums ir 72 stundas laika. Ja nesaņem­šu no jums ziņu, atvadieties no sava bērna." Bijusī sieva, šausmu pārņemta, apstiprina šos draudus viņu pusaudzis dēls ir nolaupīts. Kad tiek nodedzināts Malones grāmatu vei­kals Kopenhāgenā, ir skaidrs, ka pretinieki centīsies sa­sniegt mērķi ar jebkādiem līdzekļiem. Bet mērķis ir ne vairāk ne mazāk kā pazudusī Aleksandrijas bibliotēka.

Bibliotēkas ir cilvēces atmiņa.

johans Volfgangs fon Gēte

Stīva Berija romāna "Aleksandrijas sargs" publicēšanas tiesības pieder "Apgādam "Kontinents""

No angļu valodas tulkojusi Aija Čerņevska Vāka dizains Dairis Hofmanis

© Stīvs Berijs, 2007 © Deivids Lindrots, 2006 © Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums "Apgāds "Kontinents"", 2007

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Veltīts Keitijal un Kevinam, divām spožām zvaigznēm, kas atgriezušās manā orbītā

Kontinents Rīga

Stīvs Berijs

Aleksandrijas sargs

PATEICĪBAS

Rakstniekiem jāuzmanās, lietojot vietniekvārdu es. Grāmata ir kopīga darba auglis, un man ir bijusi lieliska izdevība darboties kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Tāpēc liels paldies viņiem vēl piekto reizi. Vispirms manai aģentei Pemai Eihernai, kas varonīgi pārcieta viesuļvētru "Katrīna". Tāpat ari lieliskajiem cilvēkiem iz­devniecībā Random House Džinai Senlrello, izcilai izdevējai un bezgala apburošai sievietei; Markam Tavani, manam redaktoram, kurš tagad jau ir precēts vīrs un joprojām neparasti gudrs savam vecumam; Sindijai Murejai, kura ikreiz pārspēj pati savus sasnie­gumus publicitātes jomā; Kimai Hovijai, kuras mārketinga spējas nav aprakstāmas; Bekām Stvanam, talantīgajam māksliniekam, īs­tam grāmatu vāku meistaram; Laurai Jorstedai, kas atkal rūpīgi veica korektūru; Kerolai Lovenšteinai, kuras veidotās lappuses vienmēr ir patīkami lasīt; un visbeidzot visiem reklāmās un pār­došanas dienestu ļaudīm bez viņu izcilajiem centieniem nekas netiktu panākts.

Īpaši jāpiemin vēl kāds cilvēks. Kenets 1 īārvijs. Pirms dažiem gadiem kādās vakariņās Dienvidkarolīnā Kens man pastāstīja par libāniešu zinātnieku, vārdā Kamāls Salībī, un neparastu teoriju, kas vēlāk kļuva par pamatu šai grāmatai. Idejas rodas visnepa­rastākajos brīžos un no pašiem negaidītākajiem avotiem rakst­nieka uzdevums ir tās saskatīt. Paldies, Ken!

Manā dzīvē ari ir ienākusi jauna Elizabete gudra, skaista un mīloša. Protams, mana astoņgadīgā meita Elizabete joprojām ienes dzīve daudz prieka. Un noslēgumā šī grāmata ir veltīta abiem maniem pieaugušajiem bērniem Kevinam un Keitijai, kas liek man justies reizē vecam un jaunam.

Vēsture ir laika pārbaudi izturējušu pagātnes liecību koncentrāts.

Oskars hendlins "patiesība vēsturē" (1979)

Kopš brīža, kad pirmais Ādams skatīja nakti un dienu, un pats savas rokas apveidu, cilvēki ir sacerējuši stāstus un iemūžinājuši akmenī, metālā vai pergamentā visu, ko novērojuši pasaulē vai iztēlojušies sapnī. Šeit ir viņu pūliņu augļi Bibliotēka… Neticīgie saka ja tā sadegtu, līdz ar to sadegtu arī vēsture. Viņi maldās. Šis bezgalīgi bagātīgais grāmatu krājums ir radīts neatlaidī­gā darbā. Pat ja tās visas ietu bojā, cilvēki tomēr atkal atjaunotu ik lappusi, ik rindiņu.

Horhe Luiss Borhess Par Aleksandrijas Bibliotēku

Bibliotēkas ir cilvēces atmiņa.

Johans Volfgangs Fon Gēte

Stīvs Berijs

ALEKSANDRIJAS SARGS

PROLOGS PALESTINA 1948. GADA APRĪLIS

Zaudējis pacietību, Džordžs Hadāds nikni raudzījās uz vīrieti, kas bija piesiets pie krēsla. Gūsteknim tapat ka vi­ņam bija sīriešiem un libāniešiem raksturīgā melnīgsnējā ādas krāsa, ērgļa deguns un brūnas, iekritušas acis. Taču šim vīram piemita kaut kas tāds, kas Hadādam nepatika.

Pēdējo reizi jautāju kas tu esi?

Hadāda kareivji bija notvēruši svešinieku pirms trim stun­dām, neilgi pirms rītausmas. Viņš gāja viens un neapbruņots. Bet tas bija muļķīgi. Kopš briti pagājušā gada novembrī bija izdomājuši sadalīt Palestīnu divās valstis arābu un ebreju starp abām nometnēm plosījās sīva ciņa. Un tomēr šis nejē­ga bija iesoļojis tieši arābu pozīcijās, nepretojas aizturēšanai un kopš piesiešanas pie krēsla neteica ne vārda.

Vai dzirdi, plānprātiņ? Es jautāju, kas tu esi. Hadāds runāja arābu valodā, nešaubīdamies, ka svešinieks to saprot.

Es esmu Sargs.

Šī atbilde Hadādam neko neizteica. Ko tas nozīmē?

Mēs esam zinību glabātāji.

Hadādam nebija noskaņojuma minēt mīklas. Vēl tikai va­kar ebreju partizāni bija uzbrukuši tuvējam ciematam. Četrdesmit palestīniešu vīriešu un sieviešu tika sadzīti raktuvēs un nošauti. Tas nebija nekas neparasts. Arābus sistemātiski slepkavoja un izraidīja. Konfiscēja zemi, kas sešpadsmit gad­simtus bijusi šo ļaužu īpašumā. Tā bija īsta nakba katastro­fa. Hadāda pienākums bija cīnīties pret ienaidnieku, nevis tērēt laiku, uzklausot tādas blēņas.

Mēs visi esam zinību glabātāji, viņš atbildēja. Ma­nas zināšanas ir tādas, kā iznīdēt visus cionistus lidz pēdē­jam.

Tāpēc arī esmu ieradies. Karš nav nepieciešams.

Viņam tiešām visi nav mājās. Vai tu esi akls? Žīdi mūs

aplenkuši. Spiež no visām pusēm. Karš ir vienīgais, kas mums atlicis.

Jūs nepietiekami novērtējat ebreju neatlaidību. Viņi ir izturējuši gadsimtiem ilgi un izturēs arī turpmāk.

Šī ir mūsu zeme. Mēs uzvarēsim.

Ir arī spēcīgāki ieroči nekā lodes, un tie var jums palī­dzēt uzvarēt.

Pareizi. Spridzekļi. Tādu mums netrūkst. Mēs piebeig­sim jūs visus, zaglīgie cionisti.

Es neesmu cionists.

Viņš to pateica pavisam mierīgi un tūlīt pēc tam apklusa. Hadāds saprata, ka laiks pielikt pratināšanai punktu. Viņš nedrīkstēja nonākt strupceļā.

Esmu ieradies no bibliotēkas runāt ar Kamālu 1 ladādu, gūsteknis beidzot paziņoja.

Hadāda niknumu nomainīja apjukums. Tas ir mans tēvs.

Man teica, ka viņš dzīvojot šajā ciematā.

Tēvs bija zinātnieks, Palestīnas vēstures speciālists, pa­sniedzējs Jeruzalemes koledžā. Dūšīga auguma vīrs ar spē­cīgu balsi, skaļiem smiekliem un krietnu sirdi. Vēl nesen viņš darbojās kā arābu sūtnis sarunās ar britiem, cenšoties aptu­rēt ebreju pārmērīgo ieceļošanu un novērst nakba. Viņa pūli­ņi bija neveiksmīgi.

Mans tēvs ir miris.

Gūstekņa vienaldzīgajās acīs pirmoreiz pazibēja nemiers. Es nezināju.

Hadāds atkal atcerējās to, ko vēlējās aizmirst uz visiem laikiem. Pirms divām nedēļām viņš ielika mutē šautenes stobru un izšķaidīja sev smadzenes. Pirmsnāves vēstulē tēvs uzrakstīja, ka nespēj vairs noraudzīties savas dzimtenes bojāejā. Viņš jutās vainīgs, ka nespēja apturēt cionistus. Hadāds pielika gūsteknim pie sejas revolveri. Kāpēc tu gribēji satikt manu tēvu?

Man jānodod viņam informācija. Viņš ir aicinātais.

Niknums pieņēmās spēkā. Par ko tu runā?

Tavs tēvs bija ļoti cienījams vīrs. Viņš bija izglītots, tāpēc mūsu zināšanu cienīgs. Tāpēc es ierados uzaicināt viņu pie­dalīties.

Svešinieka mierīgā balss kā auksta ūdens šalts nāca pār Hadāda sakarsušo galvu. Kur piedalīties?

Sargs papurināja galvu. Tas bija domāts tikai viņam.

Viņš ir miris.

Tas nozīmē, ka tiks izraudzīts cits aicinātais.

Ko tas plānprātiņš murgo? Hadāds bija sagūstījis daudz ebreju un spīdzinājis viņus, lai izspiestu atbildes, bet pēc tam pusdzīvos mocekļus nošāvis. Pirms nnkba Hadāds nodarbo­jās ar olīvu audzēšanu, bet, tāpat kā tēvs, viņš vēlējās izglī­toties un kļūt par zinātnieku. Tagad tas nebija iespējams. Ielaužoties senajās arābu zemēs, tika dibināta Izraēlas valsts, jo laikam visa pasaule vēlējās atlīdzināt jūdiem par holokausta ciešanām. Taču tas notika uz palestīniešu rēķina.

Viņš pielika pistoles stobru gūsteknim starp acīm. Es tikko iecēlu sevi par aicināto. Stāsti nu, ko zini.

Šķita, ka svešinieka caururbjošais skatiens ietiecas viņam tieši sirdī, un Hadāds uz mirkli samulsa. Šis sūtnis nebija ne­kāds vārgulis. Hadāds apbrīnoja viņa drosmi.

Jūs cīnāties nevajadzīgā karā ar pretinieku, kas ir licis maldināts, paziņoja gūsteknis.

Ko tu te muldi?

To drīkst zināt tikai nākamais aicinātais.

Saule cēlās arvien augstāk. Hadādam nāca miegs. Viņš bija cerējis uzzināt no šā aizturētā dažu ebreju partizānu, varbūt pat vakardienas slaktiņā vainojamo neliešu vārdus. Nolādē­tie briti apgādāja cionistus ar šautenēm un tankiem. Gadiem ilgais britu aizliegums arābiem turēt ieročus bija nostādījis tos ļoti neizdevīgā pozīcijā. Tiesa gan, arābu bija vairak, bet ebreji bija labāk sagatavoti, un Hadāds baidījās, ka kara iz­nākums būs Izraēlas valsts likumīga apstiprināšana.

Viņš raudzījās gūstekņa apņēmīgajā sejā, viņa acīs, kas ne mirkli nevairījās no viņa skatiena, un saprata, ka šis vīrs ne­baidās mirt. Dažu pēdējo mēnešu laikā nogalināt bija kļuvis daudz vieglāk. Ebreju zvērības palīdzēja atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa sirds jau bija pārvērtusies akmeni.

Karš paliek karš.

Tāpēc viņš nospieda mēlīti.

1 DAĻA

.

1, NODAĻA KOPENHĀGENA. MŪSDIENAS OTRDIENA, 4. OKTOBRIS, 1:45

Kotons Malone bija piedzīvojis nepatīkamu pārsteigumu. Grāmatveikala atvērtajās durvīs stāvēja viņa bijusī sieva cilvēks, kuru viņš nepavisam nebija gaidījis un nevēlējās re­dzēt. Pamanījis paniku sievietes sejā un atcerēdamies izmi­sīgo dauzīšanos, kas pirms brīža bija viņu pamodinājusi, viņš uzreiz iedomājās par dēlu.

Kur ir Gerijs? viņš jautāja.

Tu maitasgabals! Viņu aizveda! Tevis dēļ! Aizveda! Sieviete metās ar priekšu un ar sažņaugtām dūrēm sāka dau­zīt Malonem pa pleciem. Tu, maitasgabals nelaimīgais! Kad Malone satvēra viņas plaukstu locītavas, sieviete sāka raudāt. Tāpēc arī es no tevis aizgāju. Domāju, ka tagad tas viss jau beidzies.

Kas aizveda Geriju? Atbildes vietā skanēja tikai šņuk­sti. Viņš neatlaida sievietes rokas. Pema! Klausies! Kas aiz­veda Geriju?

Sieviete raudzījās viņā. Kā lai es to zinu?

Bet kāpēc tu esi šeit? Kāpēc negāji uz policiju?

-Tāpēc, ka viņi neļāva. Viņi teica ja es kaut vai paska­tīšos uz policijas pusi, viņi Geriju nogalinās. Viņi teica, ka uzzinās, un es noticēju.

Kas ir tie viņi?

Zvērodama dusmās, Pema atbrīvoja rokas. Nezinu! Viņi tikai lika man nogaidīt divas dienas, bet pēc tam braukt šurp un nodot tev šo. Parakņājusies plecu somā, viņa izvilka mo­bilo tālruni. Viņi teica, lai tu pieslēdzies internetam un pārbAudi savu e-pastu.

Vai viņš nepārklausījās? Pieslēgties internetam un pārbaudīt e-pastu?

Atvēris tālruņa vāciņu, viņš pārbaudīja frekvenci. Pietie­kami daudz megahercu, lai spētu sazināties ar visu pasauli. Tas izraisīja aizdomas. Viņš pēkšņi sajutās apdraudēts. Hojbro laukumā valdīja klusums. Šajā vēlajā stundā neviens ne­klaiņoja pa ielām.

Beidzot viņš atguvās.

Nāc iekšā. Paķēris Pemu aiz rokas, viņš ierāva to vei­kalā un aizvēra durvis. Gaismu viņš nebija ieslēdzis.

Kas noticis? Pema jautāja bailēs drebošā balsī.

Viņš ieskatījās sievietei acīs. Pema, es nezinu. Paskaid­ro pati. Kā noprotu, nezināmi ļaundari nolaupījuši mūsu dēlu, bet tu veselas divas dienas klusē un nevienam nesaki? Prātu esi zaudējusi?

Negribēju pakļaut briesmām dēla dzīvību.

Vai es viņu apdraudētu? Kad es esmu to darījis?

Pietiek jau ar to, kas tu esi, Pema vēsi atbildēja, un Malone uzreiz atcerējās, kāpēc viņi vairs nedzīvo kopā.

Tad viņam kaut kas ienāca prātā. Pema nekad nebija biju­si Dānijā. Kā tu mani atradi?

Viņi man pateica.

Kas, pie velna, ir šie viņi?

Nezinu, Koton. Divi vīrieši. Runāja tikai viens no viņiem. Gara auguma, tumšiem matiem, plakanu seju.

Amerikānis?

Kā lai es to zinu?

Kā viņš runāja?

Pema pamazām sāka nomierināties. Nē. Viņi nebija ame­rikāņi. Viņi runāja ar akcentu. Eiropieši.

Malone pavicināja rokā telefonu. Un kas man jādara ar

šo?

Viņi teica, lai tu atver e-pastu, un tur viss būs paskaid­rots.

Pema bailīgi paraudzījās apkārt uz tumšajiem grāmatu plauktiem. Iesim augšā, labi?

Laikam Gerijs bija pastāstījis, ka viņš dzīvo turpat virs veikala. Viņš pats noteikti nebija to teicis. Gada laikā kopš aiziešanas no darba Tieslietu departamentā un aizbraukša­nas no Džordžijas viņš bija runājis ar Pemu tikai vienu reizi. Tas bija pirms diviem mēnešiem, augustā, kad viņš bija at­vedis Geriju mājās no brīvdienu viesošanās. Pema ledainā balsī bija paziņojusi, ka Gerijs nemaz nav viņa dēls. Izrādī­jās, ka zēna bioloģiskais tēvs bija kāds, ar kuru Pemai pirms sešpadsmit gadiem bijis romāns kā atriebība vīram par ne­uzticību. Šī ļaunā ziņa viņu sāpināja joprojām, un pat līdz šim viņš nebija ar to īsti samierinājies. Vienu viņš tobrīd bija stin­gri izlēmis nekad vairs nerunāt ar Pemu Maloni. Turpmāk

viņš sazināsies tikai ar dēlu. /

Taču tagad, šķiet, viss bija mainījies.

Jā, viņš piekrita. Iesim augšā.

Viņi iegāja dzīvoklī, un Malone apsēdās pie rakstāmgal­da, ieslēdza piezīmjdatoru un gaidīja, kad tas būs gatavs darbam. Pema beidzot bija nomierinājusies.'Tas viņai bija raksturīgi. Vētrainas garastāvokļa maiņas. No padebešiem līdz dziļiem bezdibeņiem. Tāpat kā Kolons ari viņa bija ju­riste, taču atšķirībā no vīra, kurš strādāja valsts darbā, viņa miljoniem vērtās tiesas prāvās pārstāvēja lielos, bagātos uz­ņēmumus, kuri varēja atļauties maksāt juristu firmas iespai­dīgos honorārus. Kad Pema iestājās Juridiskajā fakultātē, Malone nodomāja, ka viņa vēlas būt viņam tuvāk, saistīties ar kopīgām interesēm. Vēlāk viņš bija sapratis, ka šādi viņa ieguva neatkarību.

Tāda nu Pema bija.

Piezīmjdators bija gatavs darbam. Malunt ^vcra Pastkas­tīti.

Tukša.

Te nekā nav.

Pema pieskrēja pie galda. Kā nav? Viņš teica, lai tu atver e-pastu.

Tas bija pirms divām dienām. Un, starp citu kā tu te nokļuvi?

Viņi iedeva biļeti, tā jau bija nopirkta.

Malone nespēja noticēt savām ausīm. Prātu esi izkūko­jusi? Tu devi viņiem divas dienas laika noslēpt visas pēdas.

Domā, ka es to nesaprotu? viņa iekliedzās. Domā, ka esmu galīgi stulba? Viņi teica, ka manus telefonus noklau­sās un mani novēro, un, ja es kaut mazliet atkāpšos no viņu norādījumiem, viņi nogalinās Geriju. Viņi parādīja fotogrā­fiju. Pemas balss aprāvās un asaras atkal sāka plūst pār vai­giem. Viņa acis… ak, viņa acis. Viņa atkal sabruka šņuk­stos. Viņš bija pārbijies.

Malone juta, kā dauzās sirds un sāpīgi pulsē deniņi. Viņš apzināti bija pagriezis muguru pagātnei, kur briesmas drau­dēja katru dienu, un sācis jaunu dzīvi. Vai pagātne tomēr bija sākusi viņu vajāt? Viņš pieķērās pie rakstāmgalda malas. Viņš nedrīkstēja krist izmisumā. Ja šie nezināmie viņi būtu vēlē­jušies Gerija nāvi, tad zēns tagad jau būtu miris. Nē, Gerijs bija saņemts par ķīlnieku droši vien tādēļ, lai varētu dik­tēt noteikumus viņam, zēna tēvam.

Dators iepīkstējās.

Malones skatiens pievērsās ekrāna labajam apakšējam stū­rim: PIENĀK PASTS. Tad sūtītāja adreses aile parādījās vārds SVEICIENS, bet temata ailē JŪSU DĒLA DZĪVĪBA. Ar pū­lēm valdot kursoru, viņš atvēra ziņojumu.

PIE JUMS IK KAUT KAS TĀDS, KAS MAN IR VAJA­DZĪGS. ALEKSANDR1JAS SAIKNE. JŪS TO PASLĒPĀT, UN JŪS ESAT VIENĪGAIS CILVĒKS PASAULĒ, KURŠ ZINA, KUR TO ATRAST. SAMEKLĒJIET TO. JUMS IR 72 STUN­DAS LAIKA. KAD BŪSIET IZLASĪJIS ŠO VĒSTULI, NO-

SPIEDIET TALRUŅA TAUSTIŅU 2. JA PEC 72 STUNDĀM NESAŅEMŠU NO JUMS ZIŅU, ATVADIETIES NO SAVA BĒRNA. JA ŠAJĀ LAIKĀ PASĀKSIET KĀDAS MUĻĶĪBAS, JŪSU DĒLS ZAUDĒS VITĀLI SVARĪGU ĶERMEŅA DAĻU. 72 STUNDAS. ATRODIET TO, UN TAD MAINĪSIMIES.

Pema stāvēja viņam aiz muguras. Kas ir Aleksandrijas saikne?

Viņš neatbildēja. Malone tiešām bija vienīgais cilvēks pa­saulē, kas to zināja, un viņš bija devis solījumu klusēt.

Tas rakstītājs skaidri zina, ko prasa. Kas tas ir?

Malone drūmi raudzījās ekrānā un zināja, ka atrast sūtī­tāju nebūs iespējams. Tāpat kā viņš arī šie ļaundari noteikti labi zina, kā izmantot melnos caurumus serverus, kas pārvirza sūtījumus tīkla labirintos apkārt visai pasaulei. Tiem izsekot ir ja ne gluži neiespējami, tad ļoti grūti gan.

Piecēlies no krēsla, viņš pārvilka plaukstu pār matiem. Vakar viņš bija nolēmis iet pie friziera. Viņš pakustināja ple­cus, lai aizdzītu nogurumu, un dažas reizes dziļi ieelpoja. Pēkšņi pamodināts, viņš bija uzrāvis džinsus un kreklu ar garām piedurknēm virs pelēkā apakškrekla un tagad juta saltus baiļu drebuļus.

Sasodīts, Koton…

Apklusti, Pema. Man jāpadomā. Tu man traucē.

-Traucēju? Nu vai zini…

lezvanijās tālrunis. Pema metās pēc tā, bet Malone viņu atturēja, pavēlot: Neaiztiec!

Kāpēc? Varbūt tas ir Gerijs?

Neesi naiva.

Pēc trešā zvana viņš paņēma aparātu un nospieda atbil­dēšanas pogu.

Ilgi gan gaidījāt, klausulē atskanēja vīrieša balss. Viņš pazina holandiešu akcentu. Un, lūdzu, tikai nesāciet to veco dziesmiņu ja jūs aiztiksiet manu dēlu, es jūs nogalinošu.

Mums nav laika tādām muļķībām. Jūsu septiņdesmit divas stundas jau ir sākušās.

Malone bridi klusēja, bet tad atcerējās kādu sen apgūtu likumu. Nedrīkst ļaut pretiniekam diktēt noteikumus. Varat iet kārties. Es nekur nebraukšu.

Jūs pārāk riskējat ar sava dēla dzīvību.

Gribu redzēt Geriju. Runāt ar viņu. Pēc tam braukšu.

Paskatieties pa logu.

Viņš pieskrēja pie loga. Četrus slāvus zemāk Hojbro lau­kumā joprojām valdīja klusums, likai tā pretējā malā bija pa­rādījušies divi viri.

Abi svešinieki pacēla ieročus.

Granātmetējus.

Diez vai tā būs, paziņoja balss klausulē.

Nakts klusumā norībēja divi šāvieni, sašķaidot stiklus apakšstāva logiem.

Abi šāviņi eksplodēja.

2 . NODAĻA VĪNE 2:12

Zilā krēsla padomnieks vēroja, kā zem apgaismotās arkas divi cilvēki izkāpj no auto. Tas nebija lepns vai uzkrītošs limuzīns, bet parasts, tumšs, Eiropā ražots sedans, kādu uz Austrijas ceļiem nav mazums. Lieliski piemērots pārvieto­šanās līdzeklis, lai izvairītos no teroristiem, noziedzniekiem, policijas un ziņkārīgiem žurnālistiem. Piebrauca vēl viens auto, izlaida pasažierus, pēc tam aizripoja tālāk uz bruģēto stāvlaukumu. Pēc dažām minūtēm ieradās vēl divi. Pārlieci­nājies par to, Zilā krēsla padomnieks atstāja otrā stāva guļamistabu un devās uz apakšstāvu.

Tikšanās notika ierastajā vietā.

Uz ungāru paklāja plašā aplī bija izvietoti pieci zeltīti klubkrēsli ar augstām atzveltnēm. Visi krēsli bija vienādi, ti­kai vienam pār polsterēto atzveltni bija pārklāta šalle kara­liski zilā krāsā. Līdzās katram krēslam stāvēja zeltīts galdiņš ar bronzas lampu, bloknotu un kristāla zvaniņu. Pa kreisi no apļa akmens pavardā sprēgāja uguns, metot nemierīgu atblāzmu uz apgleznotajiem griestiem.

Katrā krēslā sēdēja vīrietis.

Vietas bija ierādītas atbilstoši katra svarīgumam lejupejošā secībā. Divi no šiem vīriem joprojām varēja lepoties ar ma­tiem un veselību. Trīs bija plikgalvaini un savārguši. Visi bija vismaz septiņdesmit gadus veci, ģērbušies atturīgos uzval­kos, bet tumšie mēteļi un pelēkās platmales karājās uz misi­ņa pakaramajiem pie sānu sienas. Katram vecajam kungam aiz muguras stāvēja jaunāks vīrietis amata mantinieks, kurš drīkstēja klausīties un mācīties, bet nedrīkstēja runāt. No­teikumi bija iedibināti jau sen. Pieci padomnieki, četras ēnas. Zilā krēsla padomnieks bija galvenais.

Atvainojiet par vēlo stundu, bet pirms neilga brīža es saņemu Jaunu ziņu. Zilā krēsla padomnieka balss bija ne­skaidra un čerkstoša. Iespējams, apdraudēts mūsu jaunā­kais pasākums.

To var atklāt? jautāja Otrais padomnieks.

Varbūt.

Trešais padomnieks nopūtās. Vai sarežģījumu iespējams atrisināt?

Es ceru. Tikai jārīkojas nekavējoties.

Es brīdināju, ka mums nevajadzētu tur iejaukties, bar­gi atgādināja Otrais padomnieks. Vajadzēja ļaut noliku­miem ritēt savu gaitu.

Tāpat kā iepriekšējā sapulcē Trešais padomnieks viņam piekrita. Varbūt tā ir zīme, ka mums nevajag iejaukties. Vienmēr ir labāk, ja ļauj notikumiem ritēt savu gaitu.

Zilā krēsla padomnieks papurināja galvu. Iepriekšējais balsojums liecināja par pretēju nostāju. Lēmums ir pieņemts, un tas jāievēro. Viņš brīdi klusēja. Situācija prasa mušu uzmanību.

Uzdevuma paveikšanai nepieciešama piesardzība un prasme, ierunājās Trešais padomnieks. Pārmērīga uzma­nība kaitēs mērķim. Ja gatavojamies turpināt, es iesaku pie­šķirt pilnīgu rīcības brīvību die Klauen der Adler.

Ērgļa nagiem.

Divi no pārējiem klātesošajiem pamāja ar galvu.

Es jau to izdarīju, paziņoja Zilā krēsla padomnieks. Sasaucu šo sapulci tāpēc, ka bija nepieciešams apstiprinā­jums manai iepriekšējai vienpusējai rīcībai.

Lēmums tika pieņemts, rokas paceltas.

Balsojums bija apstiprinošs četri pret vienu.

Zilā krēsla padomnieks bija apmierināts.

3. NODAĻA KOPENHĀGENĀ

Malones māja nodrebēja kā zemestrīcē, kāpņutelpā aug­šup pacēlās karstuma vilnis. Viņš metās pie Pemas, un abi nogāzās uz apdilušā paklājiņa, kas sedza dēļu grīdu. Viņš aizsedza sievieti ar savu augumu, kad norībēja vēl viens sprādziens un liesmas pieņēmās spēkā.

Viņš paraudzījās arā pa durvīm.

Lejā plosījās uguns.

Biedējoši tumšs dūmu mākonis cēlās augšup.

Pielēcis kājās, viņš metās pie loga. Šāvēji bija pazuduši. Nakts tumsā kvēloja liesmas. Viņš saprata, kas noticis. Bija aizdedzināts apakšējais stāvs. Uzbrucēji negribēja viņus no­galināt.

Kas notiek? iekliedzās Pema.

Neklausīdamies viņā, Malone atvēra logu. Istabu strauji pildīja dūmi.

Nāc, viņš pavēlēja un steidzās uz guļamistabu.

Pasniedzies zem gultas, viņš izvilka mugursomu, kuru

vienmēr turēja gatavībā arī tagad, pēc aiziešanas no dienes­ta tāpat kā divpadsmit gadus, būdams Magelāna nodaļas aģents. Somā bija viņa pase, tūkstoš eiro, rezerves identifi­kācijas dokuments, daži apģērba gabali un Beretta ar patro­nām. Viņa ietekmīgais draugs Henriks Torvaldsens tikai ne­sen bija atguvis pistoli no Dānijas policijas, kas bija to konfiscējusi, kad Malone pirms dažiem mēnešiem bija iesais­tījies apšaudē ar Tempļa ordeņa bruņiniekiem.

Uzmetis somu plecā, viņš uzāva sporta kurpes. Auklas siet nebija laika. Ari guļamistabā sāka ieplūst dūmi. Viņš at­vēra abus logus, lai ielaistu svaigu gaisu.

Paliec tepat, viņš pavēlēja.

Aizturējis elpu, viņš caur darbistabu izskrēja kāpņutelpā. Tur pavērās skats uz apakšējiem stāviem. Pirmajā stāva atra­dās viņa grāmatveikals, otrajā un trešajā noliktavas, bet ceturtajā dzīvoklis. Pirmais un trešais stāvs bija liesmu pār­ņemti. Karstums sitās sejā, liekot atkāpties. Liesmu granā­tas. Tā izskatās.

Viņš steidzās atpakaļ uz guļamistabu.

Pa kāpnēm nevar tikt projām. To viņi ir panākuši.

Pema, sakņupusi pie loga, drudžaini kampa gaisu un kle­poja. Aizspraucies viņai garām, Malone izbāza galvu pa logu. Guļamistaba bija mājas stūrī. Blakus esošā eka, kurā atra­dās juvelieru darbnīca un apģērbu veikals, bija vienu stāvu zemāka, tai bija plakans jumts ar ķieģeļu apmalēm, kuras esot saglabājušās no septiņpadsmitā gadsimta. Viņš paraudzījās augšup. Virs loga stiepās milzīga karnīze, kas apņēma visu mājas fasādi un sanu sienu.

Droši vien kāds jau ir izsaucis ugunsdzēsējus un glābē­jus, taču Malone nedomāja gaidīt, kad tiks padotas trepes.

Pema klepoja vēl mokošāk, un arī viņš pats tik tikko spēja paelpot. Viņš satvēra sievietes plecus. Skaties uz augšu, viņš pavēlēja, norādīdams uz karnīzi. Pieķeries pie tās un virzies uz sānu sienas pusi. Tur varēsi nolēkt uz blakus mā­jas jumta.

Pema iepleta acis. Traks esi? Mēs esam ceturtajā stāvā.

Pema, šī māja tūlīt var uzsprāgt. Iekšā ir gāzes vadi. Šāvēji gribēja izraisīt ugunsgrēku. Viņi nešāva šajā stāvā, jo vēlējās, lai mēs izglābtos.

Pema, šķiet, neko no viņa teiktā nesaprata.

Mums jātiek projām, pirms ierodas policija un uguns­dzēsēji.

Viņi var palīdzēt.

Vai gribi pavadīt turpmākās astoņas stundas, atbildot uz jautājumiem? Mums ir tikai septiņdesmit divas.

Pema uzreiz aptvēra viņa domu gailu un paraudzījās uz karnīzi. Koton, es nevaru. Viņas balsi vairs nebija dzir­dams pārmetums.

Mums jāglābj Gerijs. Nedrīkst kavēties. Skaties uz mani un dari tieši tāpat.

Uzmetis plecā mugursomu, viņš izrausās pa logu un pie­ķērās pie karnīzes raupjajiem akmeņiem, kas bija pietiekami plāni, lai varēlu stingri noturēties. Karādamies aiz rokām, viņš sprīdi pa sprīdim virzījās uz priekšu, uz mājas stūra pusi. Vēl tikai mazs gabaliņš ap stūri, un viņš nolēca uz bla­kus mājas plakanā jumta.

Pieskrējis pie nama fasādes malas, viņš paraudzījās uz augšu. Pema vēl stāvēja pie loga. Nāc, nekavējies! Dari tā­pat kā es.

Viņa vilcinājās.

Trešajā stāvā norībēja sprādziens. Pār Hojbro laukumu nobira stikla lausku lavīna. Liesmas iekvēlojās spožāk. Pema paslēpās istabā. Nepareizi. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās logā, mežonīgi klepodama.

Nāc tūlīt! Malone uzkliedza.

Beidzot Pema laikam bija sapratusi, ka citas izvēles nav. Tāpat kā Kotons viņa izliecās pa logu un pieķērās pie karnī­zes. Tad izrāpās ārā un palika karājamies aiz rokām.

Malone redzēja, ka viņa ir aizmiegusi acis. Vari neska­tīties. Tikai pārvieto plaukstas sprīdi pa sprīdim.

Pema tā arī darīja.

Malone atradās astoņu pēdu attālumā no viņas. Taču vi­ņai izdevās tīri labi. Soli pa solītim ar plaukstām. Tad viņš pamanīja lejā abus uzbrucējus. Viņi bija atgriezušies, šoreiz ar šautenēm.

Viņš aši sameklēja mugursomā pistoli un divreiz izšāva uz figūrām piecdesmit pēdu attalumā. Šāvienu troksnis asi atbalsojās pret namu sienām laukuma malās.

Kāpēc tu šauj? jautāja Pema.

Nāc tikai.

Atskanēja vēl viens šāviens, un lejā stāvošie cilvēki me­tās bēgt.

Pema bija nonākusi lidz ēkas stūrim. Malone aši uzmeta viņai skatienu. Apej apkārt un nāc uz manu pusi.

Viņš raudzījās tumsā, bet no svešiniekiem nebija ne vēsts. Pema karājās gaisā, ar vienu roku turēdamās pie karnīzes, bet ar otru taustīdamās pēc atbalsta. Tad viņa zaudēja līdzsvaru. Un krita.

Malone pasniedzās, joprojām turēdams rokā ieroci, un pa­manījās satvert sievieti. Bet tad viņi abi sabruka uz jumta. Pema smagi elpoja. Viņš arī. Iezvanījās mobilais.

Malone aizrāpoja pie mugursomas, sameklēja telefonu un atrāva vaļā vāciņu.

Izklaidējaties? apjautājās jau pazīstamā balss.

Vai varat pateikt, kāpēc bija jāuzspridzina mans veikals? -Jūs taču teicāt, ka nekur nebrauksiet.

Man jārunā ar Geriju.

Noteikumus izvirzu es. Jūs jau esat iztērējis trīsdesmit sešas minūtes no savām septiņdesmit divām stundām. Es ieteiktu pasteigties. No tā atkarīga jūsu dēla dzīvība.

Klausulē iestājās klusums.

Iekaucās sirēnas. Malone paķēra somu un pielēca kājās. Jāiet.

Kas zvanīja?

Mūsu ļaundaris.

Kas viņš ir?

Maloni pārņēma pēkšņas dusmas. Man nav ne jausmas.

Bet ko viņš grib?

To, ko es nedrīkstu viņam dot.

Kā to saprast nedrīksti? No tā atkarīga Gerija dzīvība. Paskaties apkārt! Viņi uzspridzināja tavu veikalu.

Ak, Pema! Ja tu nebūtu pateikusi, es nebūtu to pamanī­jis.

Viņš pagriežas, lai ietu.

Pema sagrāba viņa roku. Uz kurieni?

Meklēt atbildes.

4. NODAĻA

Dominiks Seibrs stāvēja Hojbro laukuma talākaja gala un vēroja, kā deg Kotona Malones grāmatveikals. Spilgti dzel­tenas ugunsdzēsēju mašīnas jau stavēja pie majas un no šļū­tenēm šļāca ūdeni liesmojošajos logos.

Tiktāl viss kārtībā. Malone devies ceļā. Kārtība no hao­sa. Viņa devīze. Viņa dzīve.

Viņi nokāpa no blakus esošās mājas jumta, paziņoja balss viņa rācijas austiņā.

Uz kurieni viņi devās? viņš iečukstēja mikrofonā pie žaketes atloka.

Uz Malones auto.

Tieši mērķī.

Ugunsdzēsēji skraidīja pa laukumu, vilkdami šļūtenes uz visam pusēm, laikam lai neļautu liesmām izplatīties. Uguns trakoja ar baudu. Laikam senas un retas grāmatas ir labs ku­rināmais. Drīz no Malones mājas paliks pāri tikai pelnu kau­dzīte.

Vai viss pārējais kārtībā? viņš noprasīja blakus stāvo­šajam vīrietim, vienam no diviem nolīgtajiem holandiešiem.

Es pats parbaudīju. Pilnā gatavībā.

Gaidāmajam pasākumam bija nepieciešama rūpīga planošana. Viņš pat nebija pārliecināts, vai tas var izdoties, mēr­ķis bija pārāk netverams un grūti sasniedzams. Taču, ja pē­das, kurām viņš sekoja, kaut kur arī aizvedīs, viņš būs sagatavojies.

Taču viss bija atkarīgs no Malones.

Viņa īstais vārds bija Harolds Erls, un nekur biogrāfijā nebija atrodams izskaidrojums, kā radusies iesauka Kolons [1] malonem bija četrdesmit astoņi viņš bija vienpadsmit ga­dus vecāks par Seibru. Taču viņi abi bija amerikāņi, dzimuši Džordžijā. Malones māte bija dzimusi dienvidniece, bet tēvs flotes virsnieks, kura komandētā zemūdene bija nogrimusi, kad dēlam bija tikai desmit gadu. Interesanti bija tas, ka Ma­lone bija sekojis tēva pēdās, mācījies Flotes akadēmijā un li­dotāju skolā, bet tad pēkšņi mainījis plānus un ar valsts sti­pendiju izstudējis juristos. Viņš tika norīkots darbā tieslietu korpusā, kur pavadīja deviņus gadus. Pirms trīspadsmit ga­diem viņš atkal mainīja plānus, pārgāja uz Tieslietu depar­tamentu, bet no turienesT uz nesen izveidoto Magelāna no­daļu, kas nodarbojās ar Amerikas visslepenāko izmeklēšanu starptautiskā mērogā.

Tur viņš palika līdz pagājušajam gadam, kad, uzdienējis līdz augstāka virsnieka amatam, aizgāja agrīnā pensijā, at­stāja Ameriku, pārcēlās uz Kopenhāgenu un iegādājās tur seno grāmatu veikalu.

Pusmūža krīze? Nepatikšanas ar valdību?

Seibrs droši nezināja.

Malone bija šķiries. Varbūt tāpēc? Kas zina… Malone bija no­slēpumains lips. Lai gan viņš, protams, bija grāmatu mīļotājs, tomēr nekas visos izlasītajos psiholoģiskajos raksturojumos pie­tiekami neizskaidroja viņa krasās dzīvesveida izmaiņas.

Viss uzzinātais tikai vēl vairāk apstiprināja Malones kom­petenci.

Viņš tīri labi prala vairākas valodas, viņam nebija manī­tas nekādas atkarības vai fobijas, raksturīga patstāvīga mo­tivācija un nelokāma uzticība mērķim, turklāt viņš bija ap­veltīts ar eidētisko atmiņu, par ko Seibrs viņu apskauda.

Kompetents, pieredzējis, gudrs. Pavisam citāds nekā Scibra nolīgtie muļķi četri holandieši ar niecīgām prāta spē­jām, zemu morāles līmeni un apšaubāmu disciplīnu.

Viņš palika stāvot ēnā, bet Hojbro laukumā sāka pulcē­ties ziņkārīgo pūļi, lai vērotu ugunsdzēsēju darbu. Aukstais nakts gaiss saldēja vaigus. Dānijas rudens vairāk atgādināja ziemu, un viņš sabāza kabatās dūrēs sažņaugtās rokas.

Nosvilināt visu, ko Malone gada laikā bija sarūpējis, bija nepieciešams. Nekā personiska. Tikai darbs. Un, ja Malone nesagādās prasīto, Seibrs bez mazākās vilcināšanās nogali­nās puiku.

Blakus stāvošais holandietis tas, kurš bija zvanījis Malonem, ieklepojās, taču turpināja klusēt. Viens no Seibra stin­grākajiem noteikumiem, ko viņš bija licis ielāgot jau no paša sākuma, bija runāt tikai tad, kad tevi uzrunā. Viņam nebija ne laika, ne patikas pļāpāt.

Vēl dažas minūtes viņš pavēroja ugunsgrēku. Tad iečuk­stēja mikrofonā pie atloka:

Visiem palikt gatavībā. Mēs zinām, uz kurieni viņi dodas, un jūs zināt, kas jādara.

5. NODAĻA 4:00

Malone novietoja auto pie Kristiangādes llenrika Torvaldsena savrupnama, kas slējās Dānijas Zēlandes austrumu krastā, līdzās Orezundam. Viņš bija atbraucis divdesmit jū­dzes uz ziemeļiem no Kopenhāgenas ar savu auto jaunāka modeļa Mazda, ko naktīs vienmēr atstāja dažu kvartālu at­tālumā no grāmatveikala, pie Kristianburgas pils.

Norāpies no jumta, viņš bridi vēroja, kā ugunsdzēsēji pū­las apvaldīt liesmas, kas plosījās viņa mājā. Viņš saprata, ka grāmatas ir pagalam; tās, kuras nebūs sadegušas, neglābja­mi sabojās karstums un dūmi. Vērodams posta ainu, viņš pretojās niknuma uzplūdiem, atcerēdamies kādu sen apgūtu patiesību nedrīkst dusmoties uz ienaidnieku, Tas aptumšo spriešanas spējas. Nē. Viņam nebija laika dusmoties. Bija jā­domā.

Taču Pema traucēja.

Kas tur dzīvo? viņa jautāja.

Kāds draugs.

Pema sāka iztaujāšanu jau pa ceļam, bet viņš neko daudz nestāstīja, un tas, šķiet, Pemu vēl vairāk saniknoja. Bet vi­ņam vispirms bija jāparunā ar kādu citu cilvēku.

Tumšais nams bija īsts dāņu baroka meistardarbs trīs stāvus augsts, būvēts no ķieģeļiem, ar smilšakmens apdari, rotāts ar eleganti izliektu vara jumtu. Viens spārns bija pa­vērsts pret jūru, otrs projām no tās. Pirms trīssimt gadiem to bija uzcēlis kāds Torvaldsenu dzimtas pārstāvis, kam bija veiksmīgi izdevies pārvērst lielus daudzumus it kā nevērtī­gas kūdras par kurināmo stikla ražošanai. Nākamās Torvaldsenu paaudzes gadsimtu gaitā rūpīgi uzturēja šo namu un padarīja Adelgade Glasvaerker, kura firmas zīme bija divi apļi ar līniju zem tiem, par Dānijas izcilāko stikla ražošanas uz­ņēmumu. Šo mūsdienīgo koncernu vadīja pašreizējais ģime­nes galva Henriks Torvaldsens cilvēks, kura dēļ Malone pārvācās dzīvot uz Dāniju.

Malone piesoļoja pie masīvajām parādes durvīm. Atska­nēja zvanu melodija, kas atgādināja Kopenhāgenas baznīcu pašā dienas vidū. Viņš nospieda zvana pogu vēl un vēlreiz, tad sāka dauzīt durvis ar dūri. Vienā augšstāva logā iede­gās gaisma, tad vēl vienā. Pēc brīža nograbēja slēdzenes un durvis atvērās. Lai gan vīrietis, kas nostājās viņa priekšā, bija tikko piecēlies no gultas, viņa rūsganie mati bija saķem­mēti, sejā savaldīgas pieklājības izteiksme, bet mugurā rū­pīgi izgludināti kokvilnas rītasvārki.

Jespers. Torvaldsena namzinis.

Pamodiniet viņu! Malone dāņu valodā pavēlēja.

Un kāds būtu iemesls tik pārsteidzīgai rīcībai četros no rīta?

Paskatieties uz mani. Viņš bija nosvīdis, nokvēpis un novārtījies ar netīrumiem. Vai ir pietiekami svarīgs?

Jāatzīst, ka laikam gan.

Mēs pagaidīsim kabinetā. Man vajag datoru.

Malone vispirms atvēra savu Dānijas e-pasta kastīti, lai pārbaudītu, vai nav pienākusi vēl kāda ziņa, bet nekā nebi­ja. Pēc tam viņš pieslēdzās Magelāna nodaļas slepenajam ser­verim, izmantojot paroli, ko viņam bija piešķīrusi bijusī priekšniece Stefānija Nelle. Lai gan Malone bija aizgājis no dienesta un vairs nestrādāja Tieslietu departamentā, Stefā­nija kā atlīdzību par nesen Francijā sniegtu palīdzību bija sagādājusi viņam tiešu saziņas līniju. Ņemot vēra laika star­pību -Atlantā vēl bija tikai desmit pirmdienas vakarā -, viņš zināja, ka sūtījums nonāks tieši pie viņas.

Kad istabā ienāca Torvaldsens, viņš pacēla skatienu no ek­rāna. Pavecais dānis acīmredzot bija ģērbies bez steigas. Viņa nelielo, salīkušo augumu, kam izslieties neļāva stīvais mu­gurkauls, sedza plats džemperis ķirbju krāsā. Biezie, sud­rabainie mati bija pieglausti uz vienu pusi, kuplās uzacis spī­tīgi spurojās. Lūpu kaktiņos un pierē bija gadu ievilktas dziļas rievas, bet bālā āda liecināja, ka viņš nemēdz uzturē­ties saulē. Malone zināja, ka tā ari ir viņa dāņu draugs reti izgāja no mājas. Eiropā, kur mantota dzimtas nauda bija mērāma miljardos, Torvaldsens bija visu bagātāko cilvēku sarakstu augšgalā.

Kas notiek? noprasīja Torvaldsens.

Henrik, tā ir Pema, mana bijusi sieva.

Torvaldsens viņai uzsmaidīja. Priecājos iepazīties.

Mums nav laika tādām muļķībām, atcirta Pema, nepie­vēršot uzmanību namatēvam. Mums jāglābj Gerijs.

Torvaldsens pievērsās Malonem. Koton, tu izskaties briesmīgi, bet viņa izskatās noraizējusies.

Noraizējusies? atkārtoja Pema. Es tikko izrāpos no degošas mājas. Mans dels ir pazudis. Esmu pārguruši pēc lidojuma un divas dienas neesmu neko ēdusi.

Likšu kaut ko pagatavot. Torvaldsena balss joprojām bija pavisam mierīga, it kā notiekošais nebūtu nekas nepa­rasts.

Es negribu ēst. Man jāglābj dēls.

Malone izstāstīja Torvaldsenam visu, kas bija noticis Ko­penhāgenā, un piebilda: Māja diemžēl ir pagalam.

Tā ir mazākā bēda.

To dzirdot, Malone gandrīz pasmaidīja. Tas viņam Torvaldsenā vislabāk patika. Vienmēr uzticams draugs, lai kas arī notiktu.

Pema soļoja šurpu turpu kā būrī ieslodzīta lauvene. Ma­lone ievēroja, ka viņa kopš iepriekšējās tikšanās ir mazliet novājējusi. Viņa vienmēr bija bijusi slaida, ar gariem, sarka­nīgiem matiem, un ari bālā, vasarraibumainā āda laika gaitā nebija mainījusies. Viņas drēbes bija tikpat saplosītas ka nervi, tomēr kopumā viņa izskatījās tikpat pievilcīga kā to­reiz, pirms daudziem gadiem, kad Malone bija viņu appre­cējis drīz pēc iestāšanās flotes juridiskajā korpusa. Tā bija Pē­rnas galvenā nelaime lielisks izskats apvienojumā ar smagu raksturu. Pat tagad viņas no asarām apsarkušajās zilajās acis zvēroja nevaldāmas dusmas. Viņa bija gudra un izglītota sie­viete, bet pašlaik viņu bija pārņēmis apjukums, izmisums, niknums un bailes. Malone zināja, ka tas nesola neko labu.

Ko tu gaidi? viņa nošņācās.

Malone uzmeta skatienu datora ekrānam. Viņš vel gaidī­ja atļauju piekļūt aģentūras serverim. Bet, tā ka viņš vairs neatradās aktīvajā dienestā, viņa pieprasījums tika nosūtīts apstiprināšanai pašai Stefānijai. Viņš zināja ari to, ka, pama­nījusi viņa vārdu, Stefānija uzreiz atsauksies.

Vai tas ir tava darba dēļ? Pema nerimās. Tev node­dzināja māju. Mēģināja tevi nošaut. Vai tāds bija tavs darbs? Redzi, ko esi panācis? Redzi, kas tagad notiek?

Malones kundze, ierunājās Henriks.

Nesauciet mani tā! viņa atcirta. Vajadzēja nomainīt uzvārdu. Kad šķīrāmies, veselais saprāts lika man tā darīt. Taču es nepaklausīju. Negribēju, lai tas ir citāds nekā Geri­jam.. Nedrīkst teikt nevienu sliktu vārdu par viņa dārgo tētuku. Ne vārdiņa. Jā, Koton, tu viņam esi īsts ideāls. Varo­nis tā zēna acīs. Kaut kas neticams!

Viņa vēlējās izlādēt dusmas strīdā, un Malone gandrīz vai ilgojās, kaut būtu laiks atbildēt ar to pašu.

Dators iepīkstējās. Ekrānā parādījās Magelāna nodaļas piekļuves lappuse.

Viņš ievadīja paroli, un jau pēc mirkļa tika atvērts divpu­sējas saziņas kanāls. Parādījās vārdi TEMPĻA ORDEŅA BRUŅINIEKI. Stefānijas kodētā pieteikšanās. Viņš ierakstī­ja FONTĒNAS ABATIJA šajā vietā viņi abi pirms dažiem mēnešiem bija atraduši šā viduslaiku ordeņa mūsdienu at­liekas. Pēc mirkļa ekrānā parādījās jautājums:

Koton, kas noticis?

Viņš īsuma aprakstīja notikušo. Stefānija atbildēja:

Pie mums bija ielaušanās. Pirms diviem mēnešiem. Kāds piekļuva slepenajiem failiem.

Vai varētu paskaidrot tuvāk?

Tagad ne. Mēs gribējām paturēt to noslēpumā. Man jāno­skaidro daži jautājumi. Mazliet uzgaidi, es tūlīt došu ziņu. Kur tu esi?

Tava labākā dāņu drauga mājā.

Nodod viņam miļus sveicienus.

Viņš dzirdēja, kā dānis aiz muguras klusi iesmejas, un zi­nāja, ka Stefānija un Henriks gluži kā šķīrušies vecāki ir spiesti paciest viens otru tikai viņa dēļ.

Mēs tagad te sēdēsim un gaidīsim? noprasīja Pema. Viņa arī bija lasījusi Malonem pār plecu.

Jā, tieši tā ari darīsim.

Pema nikni metās uz durvju pusi. Kā gribat. Es gan kaut ko darīšu.

Piemēram, ko? apjautājās Malone.

Iešu uz policiju.

Viņa atrāva durvis. Gaitenī stāvēja Jespers, aizšķērsojot ceļu. Pema nikni raudzījās uz namzini. Ejiet nost no ceļa!

Jespers nekustējās ne no vietas.

Pema noskaitusies pievērsās Henrikam. Lieciet savam sulainim paiet nost, vai arī es viņu pagrūdīšu!

Varat mēģināt, atbildēja Torvaldsens.

Malone nopriecājās, ka Henriks bija paredzējis Pcmas neapdomību. Klausies, Pema! Es esmu panikā tāpat kā tu.

Taču policija neko nespēs līdzēt. Mums ir darīšana ar profe­sionāli, kurš mūs apsteidz vismaz par divām dienām. Lai vis­labāk varētu palīdzēt Gerijam, man vajadzīga informācija.

Tu nemaz nebēdājies par Gerija pazušanu. Nemaz ne­esi pārsteigts. Tev, kā vienmēr, viss vienalga.

Tas bija netaisnīgs pārmetums, sevišķi tāpēc, ka to iztei­ca sieviete, kura tikai pirms diviem mēnešiem bija mierīgi paziņojusi, ka viņš nav dēla tēvs. Tagad Malone bija sapra­tis, ka šis atklājums nemaina viņa attieksmi pret Geriju zēns bija un vienmēr paliks viņa dēls -, bet bijušās sievas meliem gan bija liela nozīme. Dusmas aizžņaudza elpu. Tu pati visu sabojāji. Vajadzēja piezvanīt man tajā pašā bridī, kad tas no­tika. Tu esi pietiekami gudra, lai atrastu kādu iespēju slepus sazināties ar mani vai Stefāniju. Viņa ir turpat Atlantā. Taču tu devi tiem neliešiem divas dienas laika. Es nevaru cīnīties reizē ar tevi un viņiem. Apsēdies un paklusē!

Saspringtajā klusumā Pema bridi stāvēja kā sastingusi. Tad beidzot padevās un bezspēkā noslīga uz ādas dīvāna.

Jespers klusi aizvēra durvis un palika ārpusē aiz tām.

Pasaki man tikai vienu, Pema ierunājās, nodūrusi ska­tienu grīdā, ar stingu sejas izteiksmi.

Malone jau zināja, ko viņa jautās. Kāpēc es nevaru dot viņiem to, ko viņi prasa?

Zēna dzīvība ir apdraudēta.

Nevis kura katra zēna, bet mūsu dēla dzīvība.

Pema neatbildēja. Varbūt viņa beidzot bija sapratusi, ka Kotonam taisnība. Pirms rīkoties, bija nepieciešama informā­cija. Tāpēc viņš bija spiests nogaidīt. Tāpat kā dienā pēc ju­ridiskās fakultātes eksāmeniem vai tad, kad viņš lūdza viņu pārcelt no flotes uz Magelāna nodaļu, vai tad, kad viņš ieso­ļoja Stefānijas Nelies kabinetā, lai iesniegtu atlūgumu.

Nepacietība, ilgošanās, cerības, un tas viss apvienojumā ar neziņu.

Tāpēc viņš arī gribēja zināt, ko īsti Stefānija dara.

6. NODAĻA VAŠINGTONA PIRMDIENA, 3. OKTOBRIS, 22:30

Stefānija Nelle priecājās, ka ir viena. Viņu nomāca rai­zes, bet to viņa nevēlējās nevienam izrādīt, sevišķi priekš­niecībai. Viņa reti atļāvās pārdzīvot par ārpasaules notiku­miem, taču Gerija Malones nolaupīšana Stefāniju tiešām satrieca. Viņa bija ieradusies galvaspilsētā darba darīšanās un tikko bija atgriezusies no vēlas vakariņu tikšanās ar pa• domnieku nacionālās drošības jautājumos. Arvien mērenāk noskaņotie kongresmeņi bija ierosinājuši izmaiņas vairākos pēc 11. septembra pieņemtos likumos. Pieauga atbalsts līdz noteiktam termiņam spēkā esošu likumu atcelšanai, tāpēc administrācija gatavojās cīņai. Vakar vairāki augsti valdī­bas ierēdņi TV sarunu šovos bija nosodījuši drošības kriti­ķus, un arī rīta laikrakstos bija publicēti administrācijas propagandas mašīnas sagatavotie raksti. Stefānija bija atai­cināta no Atlantas, lai palīdzētu svarīgāko senatoru lobešanā. Šāvakara tikšanās bija gatavošanās rītdienas pasāku­mam. Viņa zināja, ka visi grib iepriekš izdibināt, ko tieši viņa gatavojas teikt.

Stefānija necieta politiku.

Savas karjeras laikā Tieslietu departamentā viņa bija kal­pojusi trim prezidentiem. Tomēr nebija šaubu, ka pašreizē­jai administrācijai bija visgrūtāk izpalikt. Izteikti labēji noska­ņotais prezidents ar katru dienu kļuva kategoriskāks. Viņš atradās amatā jau otro termiņu, vēl bija atlikuši trīs gadi,

tāpēc viņš sāka domāt par to, kā ieiet vēsturē, un kāds tituls gan būtu labāks par Terorisma iznicinātāju!

Stefānijai tas viss bija vienaldzīgs.

Prezidenti nāca un gāja.

Un, tā kā konkrētie apdraudētie pretterorisma drošības pasākumi tiešām bija izrādījušies noderīgi, viņa bija nomie­rinājusi nacionālās drošības padomnieku, teikdama, ka rīt uzvedīsies labi un Kapitolijā teiks to, ko vajag.

Taču tad viņa vēl nezināja par Kotona Malones dēla no­laupīšanu.

Torvaldsena kabinetā griezīgi iezvanījās telefons, pārbie­dējot Maloni.

Henriks pacēla klausuli. Prieks tevi dzirdēt, Stefānij. Mīļi sveicieni tev arī. Dāņu uzņēmējs smaidīja pats par savu zobgalību. Jā. Kotons ir šeit.

Malone paķēra klausuli. Runā!

Ap Darba svētkiem mēs atklājām ielaušanos sistēmā, kas bija notikusi daudz agrāk. Kāds bija pamanījies izskatīt sle­penos failus, jo īpaši vienu.

Malone zināja, kas tas ir par failu. Vai saproti, ka, no­klusējot šo informāciju, jūs pakļāvāt briesmām manu dēlu?

Klausulē iestājās klusums.

Atbildi, sasodīts!

Koton, es nevaru. Un tu zini, kāpēc. Labāk pasaki, ko tu tagad domā darīt.

Viņš saprata šā jautājuma īsto nozīmi. Vai viņš atdos no­slēpumainajam zvanītājam Aleksandrijas saikni? Kāpēc lai es to nedarītu?

Tu esi vienīgais, kurš var atbildēt uz šo jautājumu.

Kas ir tā vērts, lai riskētu ar mana dēla dzīvību? Man jāsaprot viss kopumā. Ko man pirms pieciem gadiem nepa­teica?

Es ari to gribētu zināt, atbildēja Stefānija. Man ari neko neteica.

Šo dziesmiņu viņš jau bija dzirdējis. Nemēģini mani ap­vārdot. Man nav tāda noskaņojuma.

Es nemeloju. Man tiešām neko nepaskaidroja. Tu pats pieteicies, un man tika dota atļauja. Es jau sazinājos ar ģe­nerālprokuroru un drīz saņemšu atbildes.

Kā vispār kāds uzzināja par to saikni? Tas viss taču bija klasificēts kā slepens daudz augstākos līmeņos par tavējo. Tādi bija noteikumi.

Lielisks jautājums.

Tu vēl neesi pateikusi, kāpēc nepaziņoji man par ielau­šanos.

Nē, Koton, neesmu.

Vai tev neienāca prātā, ka es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas par to zina? Tik vienkāršs secinājums?

Kā es varēju paredzēt to visu?

Tāpēc, ka tev ir divdesmit gadu pieredze. Tāpēc, ka neesi muļķe. Tāpēc, ka mēs esam draugi. Tāpēc… Viņš vairs nespēja valdīties. Tava stulbuma cena var būt mana dēla dzīvība.

Viņš redzēja, ka šie vārdi ir atkal satraukuši Pemu, un cerēja, ka viņa neuzsprāgs.

Es to saprotu, Koton.

Viņš neļaus sevi iežēlināt. Nu gan es jūtos labāk.

Es palikšu un rīkošos tepat. Taču varu tev kaut ko pie­dāvāt. Man ir aģents Zviedrijā, kas rīt no rīta var ierasties Dānijā. Viņš tev visu pateiks.

Kur un kad?

Viņš ieteica Kronborgas pili. Vienpadsmitos.

Malone zināja šo vietu. Netālu, uz tuksnesīga zemes ple­ķīša, ar skatu uz Orezundu. Šekspīrs bija iemūžinājis šā drū­mā cietokšņa piemiņu, padarot to par "Hamleta" darbības vietu. Mūsdienās tas bija populārākais tūrisma objekts Skan­dināvijā.

Viņš ierosināja tikties balles zālē. Ceru, tu zini, kur tā atrodas?

Es būšu tur.

Koton, es darīšu visu, ko spēju, lai tev palīdzētu.

Ņemot vērā visu notikušo, tas ir mazākais, ko tu vari pasākt.

Un viņš nolika klausuli.

7. NODAĻA VAŠINGTONA OTRDIENA. 4. OKTOBRIS, 4:00

Stefānija iegāja Savienoto Valstu ģenerālprokurora O. Brenta Grīna mājā. Šoferis tikko bija atvedis viņu no Džordžtaunas. Viņa bija zvanījusi Grīnam pirms pusnakts, īsi pastāstījusi par notikušo un lūgusi tikšanos aci pret aci. Prokurors lūdza mazliet laika informācijas ievākšanai, un Stefānija bija spiesta piekrist.

Grīns gaidīja viņu savā kabinetā.

Viņš bija kalpojis prezidentam visu pirmo termiņu un bija viens no nedaudzajiem kabineta locekļiem, kas bija ar mieru palikt arī uz otro. Viņš bija populārs kristīgo un konservatī­vo ideju aizstāvis Jaunanglijas vecpuisis, kura godīgo vār­du nebija aptraipījusi pat skandāla ēna. Pat šajā agrajā stun­dā viņš bija možs un enerģijas pilns. Viņa kazbārdiņa un mati bija rūpīgi frizēti, kalsnais augums ietērpts ierastajā sīksvītrotajā uzvalkā. Kad prezidents uzaicināja Grīnu darbā Ties­lietu departamentā, viņš sešus termiņus bija pavadījis Kon­gresā un ticis ievēlēts par Vermontas gubernatoru. Atklātība un tiešums nodrošināja viņam labas attiecības ar abām poli­tiķu nometnēm, bet spilgta rakstura trūkums, šķiet, neļāva virzīties vēl augstāk pa karjeras kāpnēm.

Stefānija nekad nebija bijusi Grīna mājā un bija iedomā­jusies, ka mājoklis būs padrūms un garlaicīgs, līdzīgs tā saimniekam. Taču izrādījās, ka telpas ir siltas un mājīgas iekārtotas dzeltenīgos, pelēkbrūnos un bāli zaļos toņos ar sarkanbrūniem un oranžiem akcentiem. Hemingveja stils tā līdzīgus interjerus reklamēja kāda mēbeļu firma Atlan­tā.

Šis ir ļoti neparasts jautājums pat jums, Stefānij, pēc sasveicināšanās paziņoja Grīns. Vai ir kādi jaunumi no Malones?

Viņš atpūtās pirms došanās uz Kronborgu. Ņemot vērā laika starpību, tagad viņš droši vien jau ir ceļā.

Grīns aicināja Stefāniju apsēsties. Šķiet, ka problēma kļūst arvien nopietnāka.

Brent, mēs jau esam par to runājuši. Kāds okšķeris, kurš ieņem augstu amatu, piekļuvis slepenajai datu bāzei. Mēs zi­nām, ka nokopēti Aleksandrijas saiknes faili.

FIB to izmeklē.

Jāsmejas! FIB direktors ir tik dziļi ielīdis prezidenta pa­kaļā, ka nav ko baidīties par Baltā nama darboņu atmasko­šanu.

Kolorīti, kā vienmēr, bet precīzi. Diemžēl tā ir vienīgā pieejamā izmeklēšanas procedūra.

Mēs varētu to papētīt.

Tā var izpelnīties tikai nepatikšanas.

Pie tām es esmu pieradusi.

Grīns pasmaidīja. Jā, esi gan. Viņš brīdi klusēja. In­teresanti, cik daudz jūs pati īsti zināt par šo saikni?

Kad pirms pieciem gadiem sūtīju Kotonu cīniņā, man lika saprast, ka man nekas nav jāzina. Tas nebija nekāds brī­nums. Šādas slepenas lietas gadās bieži, un es toreiz nerai­zējos. Bet tagad man ir jāzina.

Grīna sejai pārslīdēja raižu ēna. Es droši vien tūlīt pār­kāpšu veselu kaudzi federālo likumu, tomēr piekritu, ka pienācis laiks jums uzzināt.

Malone raudzījās pār klinšaino piekalni uz Kronborgas cietoksni. Kādreiz tā lielgabali bija pavērsti pret ārzemju kuģiem, kas šķērsoja jūras šaurumus ceļā uz Baltijas jūru un atpakaļ, un ievāktās nodevas pildīja Dānijas valsts kasi. Tagad bāli dzeltenīgie mūri cienigi slējās pret dzidri zilajām debesīm. Vairs nekalpojot par cietoksni, šī ēka bija ziemeļu renesanses arhitektūras piemineklis ar astoņstūrainiem tor­ņiem, asām torņu smailēm un zaļiem vara jumtiem, kas vai­rāk atgādināja Holandi nekā Dāniju. Tas gan nebija nekāds brīnums, nosprieda Malone, jo pils projektēšanā sešpadsmi­tajā gadsimtā bija aktīvi piedalījies kāds holandietis. Viņam patika šī vieta. Ļaužu pilnos tūrisma objektos ir viegli pa­likt neredzamiem. Aģentūras laikos viņš bieži bija rīkojis tik­šanās tieši šādās vielās.

Brauciens no Kristiangādes ilga tikai piecpadsmit minū­tes. Torvaldsena nams atradās pusceļā starp Kopenhāgenu un Helsingoru rosīgo ostas pilsētu līdzās cietoksnim. Ma­lone savulaik bija apmeklējis gan Kronborgu, gan Helsingo­ru, klaiņojis pa pludmalēm, meklēdams dzintaru jauka at­pūta svētdienas pēcpusdienā. Šodien viss bija citādi. Viņš bija sasprindzis un modrs. Gatavs cīņai.

Ko mēs gaidām? jautāja Pema. Viņas seja bija sastin­gusi kā maska.

Viņš bija spiests ņemt līdzi ari Pemu. Viņa izmisīgi uzstāja, draudot sagādāt vēl lielākas nepatikšanas, ja nevarēs braukt. Malone gan saprata, kāpēc Pema negrib palikt un gaidīt viņu Torvaldsena mājā. Spriedze un gaidīšana neziņā ir mokoša.

Aģents teica vienpadsmitos, viņš atgādināja.

Mēs jau esam zaudējuši pietiekami daudz laika.

Tā nebija veltīga laika zaudēšana.

Pēc sarunas ar Stefāniju viņš dažas stundas bija pagulē­jis. Pārguris un bezmiega nomocīts, viņš nespēs glābt Geri­ju. Viņš bija ari pārģērbies, uzvelkot rezerves drēbes no mu­gursomas. Pemas apģērbu iztīrīja Jespers. Viņi bija paēduši vieglas brokastis.

Tagad viņš bija gatavs visam.

Viņš ieskatījās pulkstenī. Divdesmit pāri desmitiem.

Stāvlaukumu sāka piepildīt mašīnas. Drīz parādīsies arī autobusi. Visi grib redzēt Hamleta pili.

Viņam tā bija tukša vieta.

Ejam.

Šī saikne ir cilvēks, iesāka Grīns. Viņa vārds ir Džordžs Hadāds. Bībeles pētnieks no Palestīnas.

Stefānija zināja šo vārdu. Hadāds bija personiski pazīs­tams ar Maloni un pirms pieciem gadiem bija īpaši lūdzis Ma­lones palīdzību.

Un kas ir šis noslēpums, kas ir Gerija Malones dzīvības vērts?

Pazudusī Aleksandrijas bibliotēka.

Jūs jokojat.

Grīns pašūpoja galvu. Hadāds domāja, ka ir to atradis.

Un kāda tam nozīme šodien?

Tam var būt visai liela nozīme. Ši bibliotēka bija vislie­lākais zināšanu krājums pasaulē. Tā darbojās sešsimt gadu, līdz septītā gadsimta vidum, kad musulmaņi beidzot ieka­roja Aleksandriju un iznīcināja visu, kas bija pretrunā ar islāmu. Pusmiljons pergamenta tīstokļu, rokraksti, kartes viss. Bibliotēkā glabājās viss. Bet mūsdienās nav atrasta ne mazākā papīra skranda.

Bet Hadāds atrada?

-Tā viņš lika noprast. Viņš strādāja pie kādas Bībeles teo­rijas. Nezinu, kāda tā bija, bet šīs teorijas pierādījums it kā atradās pazudušajā bibliotēkā.

Kā viņš to zināja?

To arī es nezinu, Stefānij. Bet pirms pieciem gadiem, kad mūsu cilvēki Rietumkrastā, Sīnajā un Jeruzālemē, pieprasīja dažas pavisam nekaitīgas atļaujas vīzas, piekļuvi arhīviem, arheoloģisko izrakumu veikšanai -, izraēlieši pēkšņi satra­kojās. Tad arī Hadāds lūdza Malones palīdzību.

Aklu misiju, kas man nepalika.

Akla misija nozīmēja, ka Malonem bija uzdots aizsargāt Hadādu, bet viņš nedrīkstēja uzdot tam jautājumus. Stefā­nija atcerējās, ka ari pašam Malonem nepatika šis notei­kums.

Hadāds, turpināja Grīns, uzticējās tikai Malonem. Tāpēc arī Kotons viņu paslēpa un šodien vienīgais zina Hadāda atrašanās vietu. Acīmredzot administrācijai nebija iebildumu pret Hadāda slēpšanos, ja vien viņi bija noteicēji par piekļuvi viņam.

Kāpēc?

Grīns pašūpoja galvu. Grūti saprast. Taču ir kāda no­rāde uz to, kas varētu būt uz spēles.

Stefānija uzmanīgi klausījās.

Kādā ziņojumā uz maliņas bija uzrakstīts: Pirmā Mozus grāmata 13:14-17. Vai zināt, kas tas ir?

Nepārzinu Bībeli tik labi.

Un tas Kungs teica Ābrahāmam: "Pacel savas acis un rau­gies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācē­jiem ."

To Stefānija zināja. Gadsimtiem ilgi jūdi ar šo derību pa­matoja savas tiesības uz Svēto zemi.

Ābrams pārvietoja savu telti un dzīvoja Mamres līdze­numā un uzbūvēja tur altāri Tam Kungam, turpināja Grīns. Mamre ir Hebrona mūsdienu Rietumkrasts, zeme, ko Dievs dāvāja jūdiem. Ābrams kļuva par Ābrahāmu. Un šis viens Bībeles fragments ir pamatā visiem Vidējo Austrumu konfliktiem.

To zināja arī Stefānija. Vidējo Austrumu konflikts starp ebrejiem un arābiem nebija politiska cīņa, kā daudziem šķita. Tā bija nebeidzama kauja par Dieva vārdu.

Un ir vēl viens interesants fakts, stāstīja Grīns. Drīz pēc tam, kad Malone bija paslēpis Hadādu, saūdi iesūtīja Rie­tumu Arābijā buldozerus un nolīdzināja līdz ar zemi vairā­kas pilsētas. Postīšana ilga trīs nedēļas. Cilvēki tika pārvie­toti, ēkas nojauktas. No tām pilsētām nekas nepalika pāri.

Tā, protams, ir slēgta teritorija, tāpēc par to neuzzināja ne prese, ne sabiedrība.

Kāpēc viņi tā darīja? Izklausās visai ekstrēmi pat saūdiem.

Neviens tā arī nespēja to pienācīgi izskaidrot. Bet viņi to darīja ļoti apzināti.

Mums jāzina vairāk, Brent. Kotonam jāzina. Viņam jā­pieņem lēmums.

Pirms stundas es sazinājos ar nacionālās drošības pa­domnieku. Dīvainā kārtā viņš par to visu zina vēl mazāk nekā es. Viņš ir kaut ko dzirdējis par šo saikni, bet ieteica man parunāt ar kādu citu.

Stefānija saprata. Ar Leriju Deiliju.

Lorenss Deilijs bija nacionālās drošības padomnieka viet­nieks, tuva persona prezidentam un viceprezidentam. Dei­lijs nemēdza piedalīties svētdienas ritu TV sarunu šovos, nebija redzēts ari CNN vai Fox Neios. Viņš bija ietekmīga per­sona, kas darbojas aizkulisēs. Starpnieks starp Baltā nama augstākajiem ešeloniem un visu pārējo politiķu pasauli.

Taču bija arī kāda problēma.

Es viņam neuzticos, paziņoja Stefānija.

Grīns, šķiet, saprata, ko viņa ar to gribēja teikt, taču neko neatbildēja, tikai raudzījās viņā ar vērīgām, pelēkām acīm.

Mēs nespējam kontrolēt Maloni, paskaidroja Stefāni­ja. Viņš rīkosies tā, kā pats atzīs par pareizu. Un pašlaik viņu vada dusmas.

Kotons ir īsts profesionālis.

Kad apdraudēta dēla dzīvība, viss ir citādi. To viņa zināja no savas pieredzes, jo pati vēl nesen bija cīnījusies ar pagātnes rēgiem.

Viņš vienīgais zina, kur atrodas Džordžs Hadāds, Grīns atgādināja. Visas kārtis ir viņa rokā.

Un tieši tāpēc uz viņu tagad izdara spiedienu.

Grīns cieši raudzījās viņai acīs.

Stefānija zināja, ka šaubas viņas skatienā nav noslēpjamas.

Sakiet, Stefānij, kāpēc jūs man neuzticaties?

8. NODAĻA OKSFORDŠĪRA, ANGLIJA 9:00

Džordžs Hadāds stāvēja pūļa vidū un klausījās ekspertu runas, zinādams, ka viņi kļūdās. Šis pasākums bija tikai mēģi­nājums piesaistīt preses uzmanību Tomasa Beinbridža muze­jam un nepelnīti aizmirstajiem Blečlija parka kriptoanalītiķiem. Tiesa gan, šie nezināmie vīrieši un sievietes Otrā pasaules kara laikā darbojās stingrā slepenībā un atšifrēja vāciešu Enigmas kodu, paātrinot kara beigas. Diemžēl par viņiem nebija izstāstīts viss, un daudzi no viņiem jau bija miruši vai pārāk veci, lai kaut kam pievērstu uzmanību. Hadāds saprata viņu sarūgtinājumu. Viņš ari bija vecs jau gandrīz astoņdesmit gadu zinātnieks. Savulaik arī viņš bija strādājis slepenībā.

Viņš arī bija izdarījis lielu atklājumu.

Viņu vairs pat nesauca par Džordžu Hadādu. Savā mūžā viņš bija pieņēmis tik daudz segvārdu, ka nespēja visus at­cerēties. Piecus gadus viņš bija pavadījis pilnīgā noslēgtībā, nesaņemot nekādas vēstis no ārpasaules. Vienā ziņā tas bija labi, bet citādā šis klusums viņu nomāca. Paldies Dievam, vismaz viens cilvēks zināja, ka viņš ir dzīvs, un šim cilvē­kam viņš pilnībā uzticējās.

Viņš tam bija parādā savu dzīvību.

Šodien, izejot no mājām, viņš riskēja. Taču viņš gribēja dzirdēt, ko teiks šie tā saucamie eksperti. Viņš bija izlasījis pasākuma programmu laikrakstā Times un bija spiests atzīt, ka briti pelnījuši atzinību. Viņi prata rīkot šādus preses pie­saistīšanas pasākumus viss iestudēts tik rūpīgi kā Holivu­das filmā. Daudz smaidīgu seju, solīdi uzvalki, foto un video­kameras. Hadāds centās izvairīties no to objektīviem. Tas nebija grūti, jo visu uzmanība bija pievērsta piemineklim.

Pavisam bija astoņi akmeņi, izkaisīti muižas dārzos; visus 1784. gadā bija uzstādījis toreizējais grāfs Tomass Beinbridžs. Hadāds zināja šīs dzimtas vēsturi. Beinbridži nopirka šo Oksfordšīras dižskābaržu mežu nostūrī paslē­pušos zemes īpašumu 1624. gadā un sešsimt akru zemesga­bala vidū uzcēla milzīgu karaļa Džeimsa laika stila savrupnamu. Nākamajām Beinbridžu paaudzēm izdevās paturēt šo īpašumu līdz 1848. gadam, kad to izsolē atpirka kronis un karaliene Viktorija atvēra namu un parku publikas ap­skatei kā muzeju. Kopš tā laika apmeklētāji nāca, lai kaut ar acs kaktiņu palūkotos uz bagātnieku grezno dzīvi pirms daudziem gadsimtiem. Beinbridžu nama bibliotēka tika uz­skatīta par vienu no izcilākajiem astoņpadsmitā gadsimta interjeru paraugiem. Taču pēdējos gados lielākā daļa apmeklētāju nāca pieminekļa dēļ, jo Beinbridža namā atra­dās mīkla, un divdesmit pirmā gadsimta tūristiem ļoti pa­tīk noslēpumi.

Viņš raudzījās uz balto marmora lapeni.

Augšā, viņš zināja, bija Les Bergers d'Arcadie 11 "Arkādijas gani II", nenozīmīgs Nikolā Pusēna darbs, ko viņš uz­gleznojis 1640. gadā kā iepriekšējā darba "Arkādijas gani" spoguļattēlu. Pastorālajā ainavā bija attēlota sieviete, kura noraugās uz trim ganiem, kas sastājušies ap kapakmeni un rāda uz tajā iegravētajiem burtiem. ET IN ARCADIA EGO. Hadāds zināja tulkojumu. Ari Arkādijā es esmu. Mīklaina frāze, kas neko jēdzīgu nenozīmē. Zem šā attēla dižojās vēl viens noslēpums noteiktos attālumos iekalti atsevišķi burti.

D O.V.O.S.V.A.V.V. M

Hadāds zināja, ka jauno reliģiju un sazvērestības teoriju piekritēji gadiem ilgi bija nopūlējušies ar šo burtu sakopoju­mu, kopš to pirms desmit gadiem bija no jauna atklājis kāds Guardian žurnālists, apmeklējot muzeju.

Dārgie viesi, dūšīgs gara auguma vīrietis teica mik­rofonos. Mēs ar prieku sveicam jūs visus Beinbridža namā. Varbūt tagad mēs beidzot uzzināsim, ko nozīmē šis vēstī­jums, ko Tomass Beinbridžs atstājis mums šajā piemineklī pirms vairāk nekā divsimt gadiem.

Hadāds zināja, ka runātājs ir muzeja kurators. Viņam bla­kus stāvēja divi cilvēki vīrietis un sieviete, abi paveci. Viņi abi bija kādreizējie Blečlija parka kriptoanalītiķi, kuriem bija uzdots izvērtēt iespējas uņ atšifrēt piemineklī it kā apslēpto kodu. Vismaz vairākuma viedoklis bija tāds, ka piemineklī ir apslēpts kods.

Kas gan cits tas varētu būt? daudzi jautāja.

Hadāds klausījās kuratora stāstījumu par to, kā ticis pub­licēts paziņojums par pieminekli un dažādi kriptogrāfi, teo­logi, valodnieki un vēsturnieki piedāvājuši simt trīsdesmit risinājumu.

Daži bija visai dīvaini, turpināja kurators. Saistīti ar Svēto Grālu, NLO un Nostradamu. Protams, šādiem risinā­jumiem nebija pietiekama pamatojuma, tāpēc tie ātri vien tika atmesti. Daži minētāji uzskatīja, ka šie burti ir anagramma, taču viņu piedāvātajiem vārdu sakopojumiem nebija lielas jēgas.

Par to Hadads nemaz nebrīnījās.

Diezgan cerīgu risinājumu piedāvāja kāds bijušais ame­rikāņu militārais atšifrētājs. Viņš izveidoja astoņdesmit divas atšifrēšanas matricas un gala rezultātā no šā sakopojuma ieguva burtus SEļ. Otrādā secībā JES. Izmantojot sarežģī­tu režģi, viņš ieguva Jesns H dcfy. Mūsu Blečlija parka kon­sultanti pieņēma, ka tas ir ziņojums, kas noliedz Kristus dievišķumu. Šis risinājums ir, maigi izsakoties, pārdrošs, tomēr intriģējošs.

Hadāds pasmīnēja par šīm muļķībām. Tomass Beinbridžs bija ļoti ticīgs cilvēks. Viņš neparko nebūtu noliedzis Kristu.

Uz paaugstinājuma uzkāpa vecā dāma. Viņas mati bija sudraba krāsā, mugurā pelēcīgi zils kostīms.

Šis piemineklis mums deva lielisku iespēju, viņa ieru­nājās melodiskā balsī. Kad mēs ar kolēģiem strādājām Blečlijā, mums bija krietni jānopūlas ar vāciešu kodiem. Tas bija tiešām grūts uzdevums. Bet, ja cilvēka prāts spēj izgudrot kodu, tas spēj arī to atšifrēt. Šie burti ir sarežģītāki. Perso­niski. Tas apgrūtina interpretāciju. Mūsu kolēģi, kuriem bija uzdots izpētīt visus simt trīsdesmit iespējamos risinājumus, nebija vienisprātis. Mūsu viedokļi atšķīrās tāpat kā visai sabiedrībai. Bet viena nozīme šķita tīri iespējama. Viņa pa­griezās un norādīja ar roku uz pieminekļi sev aiz muguras. Manuprāt, tā ir mīlestības vēstule.

Viņa apklusa, it kā ļaujot klausītājiem aptvert dzirdēto.

OVOSVAVV nozīmē Optimae Uxoris Optimae Sororis Viduus Amantissimus Vovit Virtutibus. Aptuvenā tulkojumā tas būtu uzticīga atraitņa veltījums vislabākajai no sievām un vis­labākajai no māsām. Tas nav īsti precīzs tulkojums. Sororis kla­siskajā latīņu valodā var nozīmēt gan no biedriem, gan no mā­sām. Un arī vir vīrs būtu labāk nekā viduus atraitnis. Taču galvenā nozīme ir skaidra.

Kāds žurnālists jautāja par burtiem D un M, kas atradās galvenās burtu kopas sākumā un beigās.

Pavisam vienkārši, atbildēja vecā dāma. Dis Manibus. Romiešu uzraksts. Sveiciens Pazemes dieviem. Līdzīgs mū­su novēlējumam dusi Dieva mierā. Šie burti atrodami uz daudziem romiešu kapakmeņiem.

Viņa šķita gluži apmierināta ar sevi. Hadāds vēlējās uz­dot dažus būtiskus jautājumus, kas liktu pārplīst viņas pār­gudrības burbulim, taču neteica neko, tikai vēroja, kā abi Blečlija parka veterāni fotografējas pie pieminekļa ar kādu no vāciešu Enigma atšifrēšanas ierīcēm, ko speciāli šim ga­dījumam bija aizņēmušies no muzeja. Smaidi, jautājumi, sla­vinošas runas.

Tomass Beinbridžs tiešām bija gudrs virs. Diemžēl viņš nespēja pārliecinoši izteikt savas domas, tāpēc viņa gudrība nīkuļoja un tā arī netika pienācīgi novērtēta. No astoņpa­dsmitā gadsimta viedokļa viņš šķita fanātiķis. Bet Hadāds viņu uzskatīja par pravieti. Beinbridžs tiešām kaut ko zinā­ja. Un šis savādais piemineklis mazsvarīgas gleznas spo­guļattēls un neizprotams desmit burtu sakopojums bija uz­stādīts ar noteiktu mērķi.

Vienu Hadāds zināja droši.

Tā nebija mīlestības vēstule, kods vai ziņojums.

Kaut kas pavisam cits. ,

Karte.

9. NODAĻA KRONBORGAS PILS 10:20

Malone samaksāja sešdesmit kronas par ieejas biļetēm sev un Pemai. Viņi sekoja ļaužu grupai, kas bija izkāpusi no kāda autobusa.

Ieejot pilī, viņi vispirms ieraudzīja fotoizstādi par daudza­jiem "Hamleta" iestudējumiem. Malonem ienāca prātā ar vietas izvēli saistītā ironija. "Hamlets" vēstīja par dēlu, kas atriebj tēvu, bet viņš bija tēvs, kas cīnās par dēla dzīvību. Iedomājoties par Geriju, sažņaudzās sirds. Viņš vienmēr bija centies pasargāt dēlu no briesmām un, divpadsmit gadus strādādams izlūkdienestā, bija stingri nošķīris darbu no ģimenes dzīves. Un tomēr tagad, gadu pēc labprātīgas aiz­iešanas, kāds bija nolaupījis viņa dēlu.

Un ar to tu arī nodarbojies visu laiku? Pema nopra­sīja.

Daļēji.

Kā tu varēji to izturēt? Mani nervi jau ir pagalam. Es vēl joprojām trīcu pēc pagājušās nakts.

Pie tā pierod. To viņš teica neliekuļojot, lai gan pats sen jau bija noguris no meliem, puspatiesībām, apšaubāmiem faktiem un nodevējiem.

Tev patika tāda spriedze, vai ne?

Malone jutās pārguris un nemaz nebija noskaņots iesais­tīties kārtējā strīdā. Nē, Pema. Man tas nepatika. Bet tas bija mans darbs.

Egoists. Tāds tu vienmēr esi bijis. Vienmēr.

Bet tu biji īsts saulstariņš. Mīloša sieva, draugs un atbalsts savam vīram. Tik uzticīga, ka piegulēji bērnu ar citu vīrieti un piecpadsmit gadus meloji man, ka tas ir mans dēls.

Es nelepojos ar to. Bet mēs jau nezinām, cik daudzām sievietēm tu esi pagādājis bērnus.

Malone apstājās. Tas bija jāizbeidz. Ja tu tūlīt pat neaizvērsies, Gerijs tevis dēļ aizies bojā. Es esmu viņa vienīgā cerība, un tev nepavisam nav ieteicams pašlaik mani spī­dzināt.

To dzirdot, Pemas niknajās acīs pazibēja acumirklīga izpratne; atmiņa par to Pemu Maloni, kuru viņš savulaik mīlēja. Viņš ilgojās, kaut §ī atblāzma uzkavētos ilgāk, taču Pema, kā vienmēr, tūdaļ atguvās un pievērsa viņam drūmi stingu skatienu.

Ej pa priekšu, viņa izrīkoja.

Viņi iegāja balles zālē.

Četrstūrainā telpa bija divsimt pēdas gara. Gar abām sānu sienām stiepās logu rinda, katrs no tiem atradās dzi­ļā nišā biezajā mūrī, un saules stari, iespīdot caur to, uz šaha galdiņam līdzīgās grīdas veidoja noslēpumainus rak­stus. Pa zāli pastaigājās kāds ducis apmeklētāju, apbrīnojot milzīgās eļļas gleznas pie bāli dzeltenajām sienām, galve­nokārt kauju ainas.

Telpas tālākajā galā pie pavarda Malone pamanīja tievu maza auguma vīrieti ar sarkanīgi brūniem matiem. Viņš to atcerējās no dienesta laikiem. Lī Durāns. Viņi Atlantā dažas reizes bija runājuši. Pamanījis Maloni, aģents izslīdēja pa durvīm.

Malone devās pāri zālei.

Viņi izgāja caur vairākām telpām, kuras rotāja nelielas Eiropas renesanses mēbeļu grupas un gobelēni. Durāns turē­jās piecdesmit pēdu attālumā.

Tad Malone redzēja viņu apstājamies.

Viņš ar Pemu iegāja telpā, kas bija nosaukta par Stūra kambari. Baltās sienas rotāja gobelēni ar medību ainām. Uz vienmuļi melnbalti rūtainās grīdas bija izvietotas tikai nedaudzas mēbeles.

Malone sarokojās ar aģentu un iepazīstināja viņu ar Pemu. Stāsti, kas notiek.

Stefānija lika nodot ziņas tev, nevis viņai.

Lai kā es arī vēlētos, lai viņas šeit nebūtu, viņa tomēr te ir, un tas ir jāpiecieš.

Durāns, šķiet, brīdi apdomāja šo jautājumu, tad piebilda:

Man teica arī darīt visu, ko tu liksi.

Priecājos dzirdēt, ka Stefānija ir tik izpalīdzīga.

Tuvāk pie lietas, iejaucās Pema. Laiks negaida.

Malone papurināja galvu. Neklausies viņā. Pastāsti, kas

notiek.

Kāds piekļuva mūsu slepenajiem failiem. Nekas nelie­cina par hakeru uzbrukumu vai ielaušanos caur ugunsmūriem, tāpēc laikam izmantota parole. Tā tiek regulāri mainī­ta, tomēr piekļuve ir atļauta vairākiem simtiem cilvēku.

Nav nekādu pēdu uz kādu konkrētu datoru?

Nekādu. Un arī datos nav nekādu pirkstu nospiedumu. Tas nozīmē, ka okšķeris labi zinājis, ko dara.

Droši vien notiek izmeklēšana.

Durāns pamāja ar galvu. FIB izmeklē, bet pagaidām nekas nav atrasts. Tika apskatīts kāds ducis failu, un viens no tiem bija "Aleksandrijas saikne".

Tā arī varētu būt atbilde uz jautājumu, kāpēc Stefānija uz­reiz viņu nebrīdināja. Taču bija arī citas iespējas.

Un tagad sākas pats interesantākais. Izraēlieši pēkšņi aktivizējušies, sevišķi pēdējā diennaktī. Mūsu ziņu avoti vēs­ta, ka vakar Rietumkrastā par to uzzināja no kāda palestī­niešu aģenta.

Bet kāda tam visam saistība ar mums?

Tika pieminēti vārdi "Aleksandrijas saikne".

Cik daudz tev ir zināms?

Kontaktpersona man to pavēstīja tikai pirms stundas. Es vēl neesmu visu paziņojis Stefānijai.

Bet kā tas var palīdzēt mums? iejaucās Pema.

Malone turpināja runāt ar Durānu. Man jāzina vairāk.

Es uzdevu jautājumu, Pema paaugstināja balsi.

Malones pacietība bija galā. Es teicu, ļauj man pašam

tikt galā!

Tu nemaz negatavojies viņiem kaut ko dot, vai ne? Viņas acis dusmās zvēroja, un viņa šķita gatava mesties dūru cīņā.

Es gatavojos atgūt Geriju.

Vai esi gatavs riskēt ar viņa dzīvību? Tikai tādēļ, lai aiz­sargātu kaut kādu sasodītu failu?

Telpā ienāca fotoaparātiem apkrāvušos tūristu bariņš. Viņš atvieglots pamanīja, ka Pemai pietika prāta pieklusināt balsi, un bija pateicīgs par šo nelielo iejaukšanos. Nevajadzē­ja ņemt Pemu līdzi. Jātiek no viņas vaļā tūlīt pēc Kronborgas atstāšanas, pat ja vajadzēs ieslēgt viņu istabā Torvald­sena namā.

Tūristi aizklīda tālāk.

Malone pievērsās Durānam un jautāja: Pastāsti kaut ko vairāk par…

Norībēja šāviens, un stūrī pie griestiem piestiprinātā no­vērošanas kamera uzsprāga, pašķīstot dzirkstelēm. Norībē­ja vēl divi šāvieni. Durāns sagrīļojās, un uz viņa olīvkrāsas krekla izplūda sarkani traipi.

Trešais šāviens, un Durāns sabruka uz grīdas.

Malone apsviedās apkārt.

Divdesmit pēdu attālumā stāvēja vīrietis ar Glock rokā. Malone ar labo roku sniedzās zem jakas pēc sava ieroča.

Nevajag, mierīgi ierunājās svešinieks un pasvieda pis­toli.

Malone to noķēra. Satvēra, nomērķēja un nospieda gaili.

Atskanēja klikšķis.

Viņš steigšus nospieda mēlīti vēl un vēlreiz.

Tikai klikšķi.

Svešinieks pasmaidīja. Jūs taču nedomājāt, ka došu jums pielādētu ieroci.

Tad šāvējs izskrēja pa durvīm.

10. NODAĻA VAŠINGTONA 4:40

Stefānija apdomāja Brenta Grīna jautājumu kāpēc jūs man neuzticaties? un nolēma runāt ar priekšnieku skaidru valodu.

Šajā administrācijā visi grib tikt no manis vaļā. Pati ne­saprotu, kāpēc vēl esmu šeit. Tāpēc pašlaik neuzticos nevie­nam.

Grīns par šīm aizdomām pašūpoja galvu.

Tiem failiem bija piekļuvis kāds, kas zināja paroli, viņa piebilda. Tiesa gan, tika izskatīts vismaz kāds ducis failu, taču mēs abi zinām, kāds bija viņu mērķis. Par Aleksandrijas saikni ir zināms tikai dažiem. Pat es nezinu visus sīku­mus tikai to, ka mēs pielikām lielas pūles kaut kā tāda dēļ, kas šķita it kā bezjēdzīgs. Jautājumu ir daudz. Atbilžu nav. Saprotiet, Brent… Mēs nekad neesam bijuši tuvi draugi. Kāpēc lai es tagad jums uzticētos?

Teikšu skaidri, atbildēja Grīns. Es neesmu jūsu ienaidnieks. Ja tā būtu, tad mēs tagad šeit nerunātos.

Draugi un kolēģi man daudzreiz ir to teikuši, bet ne­varēja ticēt nevienam viņu vārdam.

Nodevēji tādi ir.

Stefānija nolēma pārbaudīt viņu vēl. Vai jūs nedomājat, ka vajadzētu piesaistīt vēl vairāk cilvēku?

Ar to jau nodarbojas FIB.

Brent, mēs taustāmies tumsā. Mums jāzina, kas īsti zināms Džordžam Hadādam.

Tad pienācis laiks ķerties pie Lerija Deilija Baltajā namā. Lai kādu ceļu mēs izvēlētos, visi vedis tieši pie viņa. Tāpēc labāk uzreiz vērsties pie pirmavota.

Stefānija piekrita.

Un Grīns pasniedzās pēc tālruņa klausules.

Malone dzirdēja, kā Lī Durāna slepkava aiz durvīm kliedz, ka šeit ir bruņots uzbrucējs, kas tikko nošāvis cilvēku.

Un viņam vēl joprojām rokā bija Glock.

Vai viņš ir miris? murmināja Pema.

Muļķīgs jautājums. Bet stāvēt šeit ar slepkavības ieroci bija vēl muļķīgāk. Nāc!

Mēs nedrīkstam viņu atstāt.

Viņš ir miris.

Pemas acīs pavīdēja histērija. Malone atcerējās, kā jutās pats, kad pirmoreiz redzēja kādu mirstam. Tev nevajadzēja to redzēt. Bet tagad mums jāiet.

Aiz durvīm atskanēja draudīgu soļu klaudzoņa uz grīdas plāksnēm. Droši vien apsardze. Saķēris Pemu aiz rokas, viņš parāva to uz Stūra kambara pretējo galu.

Viņi izskrēja cauri vairākām telpām. Tās visas bija līdzī­gas, ar nedaudzām senlaicīgām mēbelēm, blāvas rīta gais­mas apspīdētas. Viņš pamanīja novērošanas kameras un sa­prata, ka jāizvairās no tām. Iebāzis Glock jakas kabatā, viņš izvilka Beretta.

Viņi iegāja Karalienes kambarī.

Aiz muguras atskanēja balsis. Laikam bija atrasts līķis. Vi­ņiem tuvojās soļu duna un saucieni.

Karalienes kambarim bija trīs durvis. Aiz vienām bija kāp­nes, kas veda uz augšu, aiz otrām kāpnes uz leju, bet tre­šās durvis veda uz blakus esošo telpu. Neviena novērošanas kamera nebija redzama. Viņš nopētīja istabas iekārtojumu, pulēdamies izlemt, ko darīt. Pie ārējās sienas slējās milzīgs skapis.

Viņš nolēma riskēt.

Pieskrējis pie skapja, viņš sagrāba divviru durvju dzelzs rokturus. Skapis bija plašs un tukšs. Pietiekami daudz vie­las viņiem abiem. Viņš pamāja Pemai. Šoreiz viņa paklausīja bez vārda runas.

Lien iekšā, viņš čukstēja.

Pirms paslēpšanās skapī viņš atrāva vaļā abas durvis, kas veda uz kāpnēm. Tad ielīda slēptuvē, aizvēra aiz sevis dur­vis cerībā, ka vajātāji nodomās, ka viņi aizbēguši pa kāpnēm un tālāk pils dzīlēs.

Stefānija klausījās, kā Brents Grīns stāsta Lerijam Deilijam par notikušo. Viņu neatstāja doma, vai tas augstprātī­gais ēzelis jau tāpat nezina visu un vēl vairāk.

Es zinu par Aleksandrijas saikni, skaļrunī atskanēja Deilija balss.

Vai pastāstīsiet mums arī? pajautāja Grīns.

Kaut es to varētu. Nav atļauts.

Pat ģenerālprokuroram un elitārākā izlūkdienesta va­dītājai?

Tikai dažām personām. Atvainojiet, jūs abi pie tām ne­piederat.

Kā tad kādam izdevās ielūkoties? jautāja Stefānija.

Jūs vēl neesat atklājuši?

Varbūt esmu.

Iestājās saspringts klusums. Deilijs acīmredzot apdomāja Stefānijas teikto.

—Tas nebiju es.

Ko citu jūs teiktu?

Pievaldiet muti.

Viņa izlikās šo piezīmi nedzirdam. Malone atklās viņiem saikni. Viņš neriskēs ar savu dēlu.

Tad viņš būs jāaptur, atbildēja Deilijs. Mēs to nedo­sim nevienam.

Stefānija saprata, ko viņš gribēja teikt. Jūs gribat to sev, vai ne?

Tieši tā.

Viņa nespēja tam noticēt. Apdraudēta ir zēna dzīvība.

Tā nav mana problēma, paziņoja Deilijs.

Zvans Deilijam bija kļūda, un Stefānija redzēja, ka arī Grīns tagad to ir sapratis.

Lerij, Grīns neatlaidās. Palīdzēsim Malonem. Nesa­režģīsim viņa uzdevumu vēl vairāk.

Brent, tas ir nacionālās drošības jautājums, nevis lab­darības pasākums.

Interesanti gan, ierunājās Stefānija. Jūs it nemaz ne­raizējaties par to, ka kāds piekļuvis mūsu slepenajiem fai­liem un uzzinājis visu par bezgala svarīgo Aleksandrijas saikni. Tas taču ari it kā ir nacionālās drošības jautājums.

Jūs ziņojāt par ielaušanos pirms vairāk nekā mēneša. Lietu izmeklē FIB. Bet ko darāt jūs, Stefānij?

Man tika pavēlēts nedarīt neko. Un ko darījāt jūs, Lerij?

Skaļrunī atskanēja nopūta. Jūs tiešām protat krist uz

nerviem.

Bet viņa ir mana darbiniece, stingri noteica Grīns.

Es domāju tā, turpināja Stefānija. Lai kas arī ir šī saikne, tā kaut kā labi sader kopā ar jūsu Baltā nama ģeni­ālās ārpolitikas intrigām. Jums pat ir izdevīgs fakts, ka kāds ir piekļuvis failiem un informācija nonākusi svešās rokās. Tas nozīmē, ka jūs viņiem atļausiet paveikt visu netīro darbu.

Dažkārt, Stefānij, ienaidnieki var būt draugi. Deilijs pieklusināja balsi līdz čukstam. Un otrādi.

Stefānijas kaklu aizžņaudza kamols. Visļaunākās aizdomas bija apstiprinājušās. Jūs upurēsiet Malones dēlu preziden­ta labās slavas dēļ?

Es to neiesāku, atbildēja Deilijs. Bet gatavojos to iz­mantot.

Jums tas neizdosies, es par to parūpēšos.

Iejaucieties tikai, un jūs atlaidīs. Ne jau Brents, bet pats prezidents.

Tas nebūs tik vienkārši, iebilda Grīns.

Viņa balsī bija saklausāmi draudi.

jūs gribat teikt, ka aizstāvēsiet viņu? noprasīja Deilijs.

Bez šaubām.

Stefānija zināja, ka šos draudus Deilijs nevar neņemt vērā. Administrācija zināmā mērā varēja ietekmēt Grīnu kā ģenerālprokuroru. Bet, ja viņš aizietu vai tiktu atcelts no amata, Baltajam namam sāktos grūti laiki.

Skaļrunī iestājās klusums. Stefānija iztēlojās, kā Deilijs sēž savā kabinetā, lauzīdams galvu.

Būšu jūsu mājā pēc trīsdesmit minūtēm.

Kāpēc mums jātiekas? jautāja Grīns.

Varat man ticēt, tas būs tā vērts.

Atskanēja klikšķis, un saruna bija galā.

Stāvēdams skapī, Malone ieklausījās steidzīgajos soļos, kas atskanēja Karalienes kambarī. Pema stāvēja viņam cieši līdzās; tik tuvu viņi nebija bijuši gadiem ilgi. Viņš sajuta pa­zīstamo smaržu, saldu vaniļas aromātu, kas atsauca atmiņā gan prieku, gan bezgalīgu izmisumu. Savādi gan, kā smar­žas spēj uzjundīt atmiņas.

Viņš joprojām turēja rokā Beretta, cerēdams, ka nevajadzēs to likt lietā. Taču ari aizturēt viņu nedrīkst tikai ne tagad, kad jāglābj Gerijs. Protams, viens no iemesliem Durāna slep­kavībai bija nostādīt Maloni ārpus likuma. Vēl viens ne­ļaut uzzināt kaut ko noderīgu. Taču viņš nesaprata, kā vajā­tāji uzzinājuši par šo tikšanos. No Kristiangādes neviens nesekoja, par to viņš bija pārliecināts. Tas nozīmēja, ka Tor­valdsena telefonus noklausās. Tas nozīmēja, ka pretinieki zi­nāja, ka viņš dosies taisnā ceļā uz šejieni.

Viņš neredzēja Pemu, bet juta viņas saspringumu. Lai cik tuvi viņi kādreiz būtu bijuši, tagad viņi bija tikai svešinieki.

Varbūt pat ienaidnieki.

Viņa uzmanību piesaistīja balsis ārpusē. Soļi attālinājās, tad pazuda klusumā. Viņš gaidīja, turēdams pirkstu uz ieroča mēlītes, satraukumā nosvīdušām rokām.

Joprojām klusums.

Lai kaut ko redzētu, bija jāatver skapja durvis. Bet tas bija bīstami, ja istabā kāds bija palicis.

Taču nevarēja ari palikt te mūžīgi.

Viņš piesardzīgi pavēra durvis, turēdams ieroci gatavībā.

Karalienes kambaris bija tukšs.

Lejā pa kāpnēm, viņš bez skaņas nočukstēja, un viņi izskrēja pa atvērtajām durvīm un steidzās lejā pa vītņu kāp­nēm, kas piekļāvās pils ārējai sienai. Lejā viņi nonāca pie me­tāla durvīm, kuras, cerams, nebija aizslēgtas.

Durvis varēja atvērt.

Viņi izgāja ārā, saulainā rītā. No pils mūriem līdz jūrai ple­tās lekns zālājs, kurā gozējās gulbji. Pie apvāršņa vīdēja Zviedrijas krasts trīs jūdžu attālumā pār pelēcīgi brūno ūdeni.

Malone paslēpa Beretta zem jakas.

Jātiek no šejienes ārā, viņš paziņoja. Tikai lēni. Ne­piesaisti uzmanību. Juzdams, ka Pema joprojām ir satriek­ta pēc slepkavības, viņš uzmanīgi ieminējās: Tas tev kādu laiku rēgosies acu priekšā, bet tad pāries.

Aizkustinoša līdzjūtība. Viņas balss atkal bija niknu­ma pilna.

Tad sāc pierast. Šis droši vien nebūs vienīgais līķis, līdz viss būs galā.

Viņi devās uz aizsargvaļņu pusi, kas bija pavērsti pret jū­ras šaurumu. Tūristu šeit nebija daudz. Viņi nonāca vietā, kur savulaik bija Karogu baterija ar senlaicīgiem lielgaba­liem. Tieši šeit Šekspīrs bija licis Hamletam satiki tēva garu. Krastmalā slējās augsts mūris. Viņš iesvieda Glock nemierī­gajos viļņos.

Pils otrā pusē iekaucās sirēnas.

Viņi lēnām soļoja uz galvenās ieejas pusi. Pamanījis mir­gojošas bākugunis un skrienošus policistus, viņš pirms do­šanās ārā nolēma nogaidīt. Diez vai kāds bija aprakstījis viņu

izskatu, un viņš šaubījās, ka šāvējs būtu uzkavējies, lai to pa­ziņotu. Viņi noteikti negribēja, lai Maloni apcietina. Tāpēc viņš iejuka pūlī. Tad viņš pamanīja šāvēju.

Piecdesmit jardu attālumā pastaigas solī, lai nepiesaistītu uzmanību, tas devās tieši uz galveno ieeju,. Pema arī viņu pamanīja.

Tas ir šāvējs.

Es zinu.

Viņš sāka soļot ātrāk.

Tu to nedarīsi.

Tu mani neapturēsi.

11 .NODAĻA VĪNE 11:20

Zilā krēsla padomnieks apdomāja jautājumu, vai padome izvēlējusies pareizo rīcības taktiku. Jau astoņus gadus die Klauen der Adler Ērgļa nagi bija apzinīgi pildījis viņa rī­kojumus. Tiesa gan, viņš bija nolīgts ar kopīgu lēmumu, bet ikdienas darbā viņš atradās tiešā Zilā krēsla padomnieka pa­kļautībā, un tas nozīmēja, ka viņš bija iepazinis Dominiku Seibru daudz labāk nekā pārējie.

Seibrs bija amerikānis, dzimis un audzis Štatos, un pado­mei viņš tāds bija pirmais. Līdz šim viņi vienmēr bija izvēlē­jušies eiropiešus, tikai vienreiz bija lieti noderējis kāds dienvidamerikānis. Visi šie vīri, ari Seibrs, bija izraudzīti ne tikai savu spēju, bet arī neuzkrītošā izskata dēļ. Visi bija vidēja au­guma, vidēja svara, ar neuzkrītošiem sejas vaibstiem. Seibram vienīgā raksturīgā iezīme bija rētas, ko bija atstājušas pārcies­tās vējbakas. Melnie mati bija taisni apgriezti un vienmēr ne­daudz ieziesti ar eļļu, kas piešķīra tiem spīdumu. Vaigus bie­ži klāja bārdas rugāji; Zilā krēsla padomnieks zināja, ka gan tādēļ, lai noslēptu rētas, gan tādēļ, lai maldinātu apkārtējos.

Seibrs izturējās bezrūpīgi, valkāja apģērbu, kas viņam bija mazliet par lielu un apslēpa viņa kalsno, muskuļaino augu­mu protams, ari tikai tādēļ, lai izskatītos vārgāks un neci­lāks.

Psiholoģiskajā raksturojumā, kas tika sastādīts pēc pār­baudēm, kas Seibram bija jāpārcieš, Zilā krēsla padomnieks uzzināja, ka šim amerikānim ir spītīga attieksme pret aug­stākstāvošām personām. Taču tas pats raksturojums vēstīja ja Seibram ir dots uzdevums, paskaidrots sasniedzamais rezultāts un atļauts darboties patstāvīgi, viņš vienmēr to izpildīs.

Un tas arī bija galvenais.

Gan viņam, gan pārējiem padomniekiem bija pilnīgi vien­alga, kā tika paveikts viens vai otrs uzdevums. Galvenais bija panākt vēlamo rezultātu. Un sadarbība ar Seibru bija veiksmīga. Tomēr cilvēkam bez morāles principiem un pie­nācīgas cieņas pret priekšniecību bija nepieciešama stingra uzraudzība.

Sevišķi tad, kad likmes, bija tik augstas.

Kā tagad.

Tāpēc Zilā krēsla padomnieks pasniedzās pēc tālruņa un sastādīja numuru.

Seibrs atbildēja uz mobilā telefona zvanu, cerēdams, ka zvana viņa cilvēks no Kronborgas pils. Taču klausulē atska­nēja darba devēja raižpilnā balss.

Kā Malones kungam patika jūsu pirmais sveiciens? painteresējās Zilā krēsla padomnieks.

Viņš neapjuka. Kopā ar bijušo sievu izrāpās pa logu.

Kā jau jūs paredzējāt. Bet vai mēs nepiesaistām pārmē­rīgu uzmanību?

Vairāk, nekā man patiktu, bet tas bija nepieciešams. Viņš mēģināja apgalvot, ka mēs tikai blefojam, tāpēc bija skaidri jāparāda, ka viņš nav situācijas noteicējs. Bet turpmāk es rīkošos diskrētāk.

Dariet tā. Mums nav vajadzīga lieka uzmanība no likumsargu puses. Viņš apklusa. Vismaz ne vairāk kā paš­laik.

Seibrs bija apmeties īrētā mājā Kopenhāgenas ziemeļu ra­jonā, dažu kvartālu attālumā no Amalienborgas karaļa pils jūras krastā. Viņš bija atvedis Geriju Maloni uz šejieni, iestās­tot viņam, ka tēvs ir briesmās, un Gerijs tam noticēja, jo Seibrs parādīja viltotu Magelāna nodaļas apliecību.

Kā uzvedas puika? apjautājās Zilā krēsla padomnieks.

Sākumā viņš uztraucās, bet tagad domā, ka tā ir ASV valdības operācija. Tāpēc pagaidām ir mierīgs.

Viņi bija draudējuši Pema i, rādot dēla fotogrāfiju. Puisis bija piekritis arī tās uzņemšanai, domādams, ka foto nepie­ciešams kādai drošības caurlaidei.

Vai puika neatrodas pārāk tuvu Malonem?

Nekur citur viņš labprātīgi nebūtu braucis. Tagad viņš zina, ka tēvs ir tuvumā.

Redzu, ka jūs pārvaldāt situāciju. Tikai esiet uzmanīgs. Malone var rīkoties negaidīti.

Tāpēc jau pie mums ir viņa dēls. Viņš to nepakļaus briesmām.

Mums ir vajadzīga Aleksandrijas saikne.

Malone mūs aizvedīs tieši pie tās.

Taču vīrs no Kronborgas vēl nebija piezvanījis. Lai viss izdotos, kā iecerēts, bija svarīgi, lai šis aģents precīzi izpil­dītu pavēles.

Viss jāatrisina dažās tuvākajās dienās.

Tiks izdarīts.

Spriežot pēc jūsu stāstītā, turpināja Zilā krēsla padom­nieks, tas Malone ir brīvs un neatkarīgs kā putns gaisā. Vai droši zināt, ka viņš būs pienācīgi motivēts?

Par to neraizējieties. Pašlaik viņam tiek sagādāta vai­rāk nekā pietiekama motivācija.

Malone izgāja no Kronborgas pils teritorijas un pamanīja šāvēju mierīgi iesoļojam Helsingorā. Viņam patika šī pilsēti­ņa ar tirgus laukumu, šaurajām ieliņām, koka un ķieģeļu mā­jām. Taču pašlaik renesanses laikmeta pievilcība viņam ne­bija ne prātā.

Tālumā atkal iekaucās policijas sirēnas.

Viņš zināja, ka slepkavības Dānijā ir retums. Un, tā kā šī tika pastrādāta nacionālas nozīmes vēstures piemineklī, tā noteikti piesaistīs lielu uzmanību. Viņam bija jāpaziņo Stefā­nijai par aģenta nāvi, bet nebija laika. Ja Durāns ceļoja ar savu īsto vārdu, kā parasti darīja Magelāna nodaļas darbi­nieki, tad vietējās varasiestādes, uzzinājušas, ka nogalinātais strādājis Amerikas valdības labā, uzreiz sazināsies ar vaja­dzīgajiem cilvēkiem. Viņš atcerējās Durānu. Kāds zaudējums! Taču viņš sen jau bija iemācījies nenomocīties ar bēdāšanos, kad neko vairs nevar līdzēt.

Viņš palēnināja gaitu un parāva Pemu aiz rokas atpakaļ. Jāturas pa gabalu. Viņš nepievērš mums uzmanību, tomēr var pamanīt.

Viņi šķērsoja ielu un sāka iet gar glītu namiņu rindu pa šauru ietvi, kas stiepās gar jūras krastu. Šāvējs bija simts pēdas priekšā. Malone vēroja, kā tas nogriežas ap stūri.

Viņi sekoja.

Ko mēs darām? jautāja Pema.

Vienīgo, ko varam darīt.

Kāpēc tu nevari vienkārši iedot viņiem to, ko viņi prasa?

Tas nav tik vienkārši.

Ir gan.

Malone raudzījās taisni uz priekšu. Paldies par padomu.

Tu esi idiots.

Es arī tevi mīlu. Tagad, kad esam to noskaidrojuši, pie­vērsīsim uzmanību tam, kas jādara.

Izsekojamais pagriezās pa labi un pazuda.

Malone steidzās uz priekšu, paraudzījās ap stūri un redzēja, kā šāvējs tuvojas vecam, netīram Volvo. Viņš cerēja, ka tas nedomā braukt projām. Sekot nebija iespējams. Viņa auto atradās pārāk tālu. Viņš vēroja, kā svešinieks atver va­dītāja puses durvis un iesviež kaut ko mašīnā. Pēc tam viņš aizvēra durvis un sāka soļot atpakaļ pretī sekotājiem.

Viņi paslēpās apģērbu veikalā, kamēr šāvējs pagāja tam ga­rām, iedams tajā virzienā, no kurienes viņi bija nākuši. Malo­ne pielavījās pie durvīm un redzēja, ka viņš ieiet kafejnīcā.

Ko viņš dara? brīnījās Pema.

Gaida, kad norims tracis. Negrib riskēt. Sēž un nogai­da, paslēpies pūlī. Pēc tam brauks projām.

Kaut kāds ārprāts! Viņš nogalināja cilvēku.

Un mēs vienīgie zinām, kāpēc.

Kāpēc vajadzēja viņu nogalināt?

Lai mūs pabiedētu. Neļautu mums saņemt informāciju. Iemeslu ir daudz.

Tas ir kaut kas drausmīgs!

Un kā tev šķiet, kāpēc es izstājos no spēles? Viņš no­lēma izmantot šo pārtraukumu sev par labu. Ej pēc mašī­nas un brauc uz turieni. Viņš norādīja pa šķērsielu uz pie­jūras dzelzceļa staciju. Apstājies un gaidi mani tur. Kad viņš dosies projām, viņam būs jābrauc garām. Tas ir vienī­gais ceļš ārā no pilsētas.

Viņš pasniedza Pemai auto atslēgas, un pēkšņi prātā at­ausa atmiņas par citiem laikiem, kad tās tika nodotas no ro­kas rokā. Viņš atcerējās aizgājušos gadus. Doma par to, ka Pema un Gerijs gaida viņu mājās pēc uzdevuma, vienmēr bija liels atbalsts. Un, lai gan neviens no viņiem negribēja to at­zīt, viņu attiecības kādreiz bija labas. Viņš atcerējās Pemas smaidu, viņas pieskārienus. Diemžēl viņas meli par Geriju visas patīkamās atmiņas saindēja ar aizdomām. Lika šaubī­ties. Jautāt, vai visa viņu kopdzīve nav bijusi tikai teātris.

Šķita, ka Pema nojauš viņa domas, jo viņas skatiens atmaiga, atgādinot Pemu tajos laikos, kad sarežģījumi vēl ne­bija abus nocietinājuši. Tāpēc viņš teica:

Es atradīšu Geriju. Zvēru. Viņam nekas slikts nenotiks.

Viņš ilgojās, kaut Pema atbildētu, bet viņa neteica neko.

Klusums bija mokošs.

Tad viņa devās projām.

12, NODAĻA OKSFORDŠĪRA, ANGLIJA 10:30

Džordžs Hadāds iegāja Beinbridža namā. Pēdējos Iris gadus, kopš bija nospriedis, ka atbilde uz viņa dilemmu slēpjas šajās sienās, viņš šeit iegriezās bieži.

Nams bija īsts marmora grīdu, Mortleikas gobelēnu un košu rotājumu meistardarbs. Greznās kāpnes ar smalkiem ziedu griezumiem rotātiem paneļiem bija saglabājušās no Čārlza II laikiem. Griestu gleznojumi no septiņpadsmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Visas mēbeles un gleznas bija no astoņpadsmita un deviņpadsmitā gadsimta. Itin viss bija patiesas angļu lauku namu stila vēstures liecības.

Taču te bija arī kas vairāk.

Mīkla.

Tāpat kā baltais marmora piemineklis, ap kuru bija sapul­cējušies preses pārstāvji, klausīdamies tā saucamajos eksper­tos. Tāpat kā pats Tomass Beinbridžs mazpazīstamais an­gļu grāfs, kas pavadījis šeit astoņpadsmitā gadsimta nogali.

Hadāds zināja šis dzimtas vēsturi.

Beinbridžs bija dzimis privilēģiju un cerību spārnotā ģi­menē. Viņa tēvs bija dienējis kā Oksfordšīras skvairs. Lai gan viņa augsto stāvokli sabiedrībā noteica paaudzēs mantota pārticība un ģimenes tradīcijas, Tomass Beinbridžs izvairī­jās no tradicionālā karadienesta un pievērsās zinībām gal­venokārt vēsturei, valodām un arheoloģijai. Kad nomira viņa tēvs, Tomass mantoja grāfa titulu un gadu desmitiem ceļoja pa pasauli. Viņš bija viens no pirmajiem rietumniekiem, kas tuvāk iepazina Ēģipti, Svēto zemi un Arābiju, publicējot ce­ļojumu aprakstu sērijas žurnālos.

Viņš pašmācībā apguva senebreju valodu, kurā sākotnēji bija sarakstīta Vecā derība. Tas bija liels sasniegums, ņemot vērā, ka šis dialekts bija ļoti specifisks un izzudis no ikdie­nas lietošanas ap sesto gadsimtu pirms Kristus. 1767. gadā tika izdota viņa grāmata, kurā viņš apstrīdēja visus zināmos Vecās derības tulkojumus, piesaucot daudzas sava laika strī­dīgās idejas. Mūža nogali viņš pavadīja, aizstāvēdams savas teorijas, nomira vientuļš un sarūgtināts, zaudējis visas dzim­tas bagātības.

Hadāds labi pārzināja šo grāmatu, jo bija rūpīgi izpētījis ik lappusi. Viņš gluži labi varēja saprast Beinbridža likstas. Viņš pats arī bija uzdrošinājies apšaubīt vispārpieņemtās zinātnes patiesības, izraisot smagas sekas.

Viņam patika iegriezties šajā namā, tikai žēl, ka lielākā daļa oriģinālo mēbeļu un piederumu sen jau bija nonākuši kreditoru rokās, tāpat ari Beinbridža iespaidīgā bibliotēka. Tikai pēdējo piecdesmit gadu laikā tika atrastas dažas mēbe­les. Vairākums grāmatu joprojām ceļoja no kolekcionāriem pie tirgotājiem, līdz nonāca izgāztuvē, kas, šķiet, bija neiz­bēgams liktenis daudzām pagātnes liecībām. Tomēr Hadādam bija izdevies uzmeklēt dažus sējumus, rakņājoties Londonas neskaitāmajos reto grāmatu veikaliņos.

Un internetā.

Kāda apbrīnojama bagātību krātuve! Kā šis ātrais infor­mācijas tīkls būtu viņiem noderējis pirms sešdesmit gadiem Paies tīnā!

Pēdējā laikā viņš bieži atcerējās 1948. gadu.

Toreiz viņš nēsāja šauteni un šāva ebrejus nakba laikā. Viņu vienmēr pārsteidza mūsdienu ļaužu augstprātība, ņemot vē­rā viņu priekšteču nestos upurus. Astoņsimt tūkstoši arābu tika aizdzīti trimdā. Jau deviņpadsmit gadu vecumā viņš cī­nījās Palestīnas pretošanās kustībā, bija viens no kauju va­doņiem, taču tas viss izrādījās veltīgi. Cionisti uzvarēja. Arā­bi tika sakauti. Palestīnieši kļuva par izraidītajiem.

Bet atmiņa palika.

"Hadāds bija centies aizmirst. Viņš tiešām vēlējās aizmirst. Taču slepkavošana nepalika bez sekām, un viņam tā bija no­žēla visa mūža garumā. Viņš kļuva par zinātnieku, atteicās no vardarbības un pārgāja kristietībā, taču sāpes tas nema­zināja. Acu priekšā joprojām bija mirušo sejas. Sevišķi viena. Tā piederēja vīram, kurš sauca sevi par Sargu.

Jūs cīnāties nevajadzīgā karā ar pretinieku, kas ir ticis maldi­nāts.

šie vārdi kā ar karstu dzelzi tika iededzināti viņa atmiņā tajā 1948. gada aprīļa dienā, un to ietekme mainīja viņa dzī­vi uz visiem laikiem.

Mēs esam zinību glabātāji. No bibliotēkas.

Šie vārdi pārvērta Hadāda dzīvi.

Viņš turpināja apstaigāt namu, vērojot krūšutēlus un glez­nas, kokgriezumus, dīvainos zeltījumus un mīklainos uzrak­stus. Soļodams pretī ienākušu cilvēku grupai, viņš iegriezās viesistabā, kur valdīja koledžas bibliotēkas senlaicīgais cie­nīgums apvienojumā ar sievišķīgu eleganci un asprātību. Viņš nopētīja plauktus, kuros savulaik glabājās daudzu gadsimtu zinātnieku darbi. Un gleznas, kurās iemūžināti cilvēki, kas mainījuši vēstures gaitu.

Tomass Beinbridžs bija aicinātais tāpat kā Hadāda tēvs. Taču Sargs bija ieradies Palestīnā divas nedēļas par vēlu, lai nodotu aicinājumu, un Hadāda šautenes lode bija izdzēsusi vēstneša dzīvību.

To atceroties, viņš sāpīgi sarāvās.

Jaunības nesavaldība.

Bija pagājuši sešdesmit gadi, un tagad viņš raudzījās pa­saulē daudz pacietīgākām acīm. Ja vien viņš būtu spējis tik pacietīgi uzlūkot Sargu toreiz, 1948. gada aprīlī, viņš varbūt ātrāk būtu atradis meklēto.

Bet varbūt arī ne.

Aicinājums laikam jānopelna. Bet kā?

Viņš nopētīja visus telpas stūrus. Atbilde bija šeit.

13,NODAĻA VAŠINGTONA 5:45

Stefānija noraudzījās, kā Lerijs Deilijs atslīgst vienā no Brenta Grīna kabineta klubkrēsliem. Nacionālās drošības padomnieka vietnieks, kā bija solījis, ieradās pusstundas laikā.

Jauka vietiņa, Deilijs teica Grīnam.

Mājas.

Jūs gan pārāk daudz nerunājat, vai ne?

Vārdi jāizvēlas uzmanīgi tāpat kā draugi.

Draudzīgais smaids no Deilija sejas pazuda. Es cerēju,

ka mēs uzreiz neklupsim viens otram pie rīkles.

Stefānija bija noraizējusies. Pierādiet, ka jūsu apmeklē­jums ir mūsu laika vērts, kā solījāt pa telefonu.

Deilijs sažņaudza polsterētos krēsla roku balstus. Cerēju, ka jūs abi būsiet saprātīgi.

Tas atkarīgs no jums, atbildēja Stefānija.

Deilijs pārvilka plaukstu pār īsi apgrieztajiem, sirmajiem matiem. Viņš bija izskatīgs vīrietis, kura āriene pauda jau­neklīgu sirsnību, kas viegli spēja maldināt cilvēkus, tāpēc Stefānija sev atgādināja, ka jāsaglabā modrība.

Es pieņemu, ka jūs joprojām nevēlaties mums teikt, kas ir šī saikne? viņa jautāja.

Negribētos nonākt tiesas priekšā par Nacionālās drošī­bas likuma pārkāpšanu.

Kopš kura laika jūs baidāties pārkāpt likumus?

Kopš šā brīža.

Ko tad jūs meklējat šeit?

Cik daudz jūs zināt? jautāja Deilijs. Un nesāciet stās­tīt, ka nezināt neko, jo tad es tiešām būšu jūsos abos vīlies.

Grīns vēlreiz atkārtoja nedaudzās ziņas par Džordžu Hadādu.

Deilijs pamāja ar galvu. Izraēlieši Hadāda dēļ kļuva kā traki. Pēc tam jezgā iesaistījās ari saūdi. Tas gan mūs pār­steidza. Viņi parasti neinteresējas par Bībeles vai vēstures jautājumiem.

Un es pirms pieciem gadiem iesūtiju Maloni tajā purvā, neko nezinot? jautāja Stefānija.

Cik man zināms, tas ietilpst jūsu darba pienākumos.

Stefānija atcerējās, kā pasliktinājās situācija. Un kas bija

ar to sprādzienu?

Tad ari sākās lielākie mēsli.

Automobilī ievietota bumba bija nolīdzinājusi ar zemi kafejnīcu Jeruzālemē, kurā atradās Hadāds un Malone.

Sprādziens bija domāts Hadādam, stāstīja Deilijs. Protams, tā kā misija bija akla, Malone to nezināja. Tomēr viņam izdevās izdabūt šo vīru no turienes sveiku un veselu.

Kā mums paveicās, ironiski piebilda Grīns.

Nemaz nesāciet! Mēs nevienu nenogalinājām. Hadāda nāvi mēs nepavisam nevēlējāmies.

Stefānijas dusmas pieņēmās spēkā. Jūs pakļāvāt riskam Malones dzīvību.

Viņš ir profesionālis. Tas pieder pie darba.

Es nesūtu savus aģentus pašnāvnieku misijās.

Stefānij, skatieties patiesībai acīs. Vidējo Austrumu gal­venā nelaime ir tā, ka viena roka nekad nezina, ko dara otra. Šis atgadījums ir tipisks piemērs. Palestīniešu kaujinieki izvē­lējās nepareizo kafejnīcu.

Varbūt ari ne, iebilda Grīns. Varbūt izraēlieši vai saūdi izvēlējās īsto?

Deilijs pasmaidīja. Jūs sākat labi saprast. Tieši tāpēc mēs piekritām Hadāda noteikumiem.

Tad pastāstiet, kāpēc ASV valdībai ir tik svarīgi atrast pazudušo Aleksandrijas bibliotēku?

Deilijs klusi sasita plaukstas. Bravo! Labs gājiens, Brent. Es jau iedomājos ja jūsu ziņu avoti zina par Hadādu, tad gan jau būs izokšķerējuši ari to.

Atbildiet uz jautājumu, atgādināja Stefānija.

Kādreiz svarīga informācija glabājas visdīvainākajās vie­tās.

Tā nav atbilde.

Tas ir viss, ko jūs saņemsiet.

Jūs esat iesaistīts šajos notikumos, paziņoja Stefānija.

Nē, neesmu. Taču nenoliegšu, ka administrācijā ir daži cilvēki, kuri vēlas izmantot to kā ātrāko problēmas atrisinā­šanas veidu.

Un kāda ir problēma?

Izraēla. Uzpūtīgu ideālistu bariņš, kas negrib uzklausīt nevienu saprātīgu vārdu. Un tomēr katra sīkuma dēļ viņi sū­tīs tankus vai karakuģus iznīcināt visu un visus drošības vārdā. Kas notika pirms dažiem mēnešiem? Viņi sāka apšau­dīt Gazas joslu, viens no šāviņiem novirzījās no mērķa, izni­cinot veselu ģimeni piknikā jūras krastā. Un ko viņi saka? At­vainojiet. Žēl gan. Deilijs pašūpoja galvu. Ja vien izrādītu kaut nelielu piekāpību, kaut mazāko kompromisu, daudz ko varētu atrisināt. Bet nē. Viņiem vajag visu vai neko.

Stefānija zināja, ka pēdējā laikā arābu pasaule bija kļuvu­si daudz piekāpīgāka nekā Izraēla. Tas, protams, bija Irākas dēļ, kur amerikāņu apņēmība lika skaidri parādīta. Visā pa­saulē joprojām pieauga līdzjūtība pret palestīniešiem, ko vei­cināja vadības maiņa, mērenāka militāristu politika un izra­ēliešu stingrās rokas piekritēju ietiepība. Viņa atcerējās ziņās redzēto vienīgo dzīvo palikušo no nogalinātās ģimenes jaunu meiteni, kas skaļi vaimanā pie tēva līķa. Iespaidīgi. Taču viņa gribēja zināt, ko īsti iespējams darīt. Kā viņi ga­tavojas risināt Izraēlas problēmu? Tad atbilde radās pali no sevis. Lai to paveiktu, nepieciešama saikne?

Deilijs klusēja.

Malone vienīgais zina, kur tā ir, atgadināja Stefānija.

Tas ir sarežģījums. Bet nav nepārvarams.

Jūs gribējāt, lai Malone sāk rīkoties. Tikai nezinājāt, kā to panākt.

Nenoliegšu, ka šī ir tīri laba izdevība.

Ak, jūs, maitasgabals! nošņācās Stefānija.

Klausieties, Stefānij. Hadāds gribēja pazust. Viņš uzti­cējās Malonem. Izraēlieši, saūdi un pat palestīnieši visi do­māja, ka Hadāds gāja bojā tajā sprādzienā. Tāpēc mēs izpil­dījām viņa vēlēšanos un pēc tam atkāpāmies no visas šīs lietas un pievērsāmies citām. Bet tagad visu interese atkal ir uzkurināta, un mums ir vajadzīgs Hadāds.

Stefānija negribēja ļaut viņam justies tik apmierinātam. Bet kā tad visi pārējie, kas arī viņu medī?

Ar tiem es tikšu galā kā politiķis.

Grīna seja dusmās satumsa. Jūs gatavojaties noslēgt da­rījumu?

Tā tas pasaulē ir pieņemts.

Stefānijai bija jāuzzina vairāk. Ko gan tādu varētu at­rast divtūkstoš gadu vecos dokumentos? Un arī tikai pieņe­mot, ka manuskripti saglabājušies, kas ir maz ticams.

Deilijs iesāņus uzmeta viņai skatienu. Stefānija saprata, ka viņš ieradies, lai pierunātu viņu un Grīnu neiejaukties, tāpēc varbūt pasviedīs viņiem kādu kaulu.

Septaguint.

Stefānijai bija grūti apslēpt neizpratni.

Es neesmu speciālists, turpināja Deilijs, bet man tika pastāstīts, ka pāris simtus gadu pirms Kristus dzimšanas Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieki pārtulkoja ebreju Svētos rakstus jeb Veco derību grieķu valodā. Tajos laikos tas bija liels sasniegums. Šis tulkojums ir vienīgais, kas mums pali­cis no oriģinālā senebreju teksta, jo tas ir pazudis. Hadāds apgalvoja, ka šajā tulkojumā un ari visos turpmākajos esot kāda fundamentala kļūda. Viņš teica, ka šī kļūme esot mai­nījusi visu, un viņš varot to pierādīt.

Nu un tad? jautāja Stefānija. Kā tas varētu kaut ko mainīt?

To es nedrīkstu teikt.

Nedrīkstat vai negribat?

šajā gadījumā tas ir viens un tas pats.

Pieminiet mūžīgi viņa derību, čukstēja Grīns. Vārdu, ko Viņš pavēlējis tūkstoš audzēm, derību, ko Viņš ir slēdzis ar Āb­rahāmu, un Viņa zvēresta apsolījumu, ko Viņš zvērējis īzākam. Un ko Viņš arī Jēkabam apstiprinājis kā likumu un izraēliešiem kā mū­žīgu derību, sacīdams: "Tev Es došu Kārnām zemi, ko es jums pie­šķīru kā dzimtīpašuma daļņ."

Stefānija redzēja, ka šie vārdi Grīnu patiesi aizkustina.

Svarīgs solījums, piebilda Grīns. Viens no daudziem Vecajā derībā.

Tātad jūs saskatāt mūsu intereses?

Grīns pamāja ar galvu. Es redzu domu, taču apšaubu iespēju to pierādīt.

Stefānija tomēr visu nesaprata, tāpēc taujāja tālāk. Ko jūs īsti darāt, L-erij? Dzenaties pakaļ rēgiem? Tas taču ir ne­prāts.

Varat man ticēt, ka tā nav.

Viņa beidzot apjauta biedējošo saistību. Malonem bija visas tiesības pārmest Stefānijai. Vajadzēja uzreiz paziņot viņam par ielaušanos. Un tagad bija apdraudēts Malones dēls ASV valdības dēļ, kas acīmredzot bija gatava upu­rēt zēnu.

Stefānij, ierunājās Deilijs. Es pazīstu šo skatienu. Ko jūs gatavojaties pasākt?

Viņa pat nedomāja šim ļaunajam dēmonam kaut ko atklāt. Tāpēc pazemojuma kauss bija jāizdzer līdz galam. Viņa pa­smaidīja un atbildēja: Tieši to, ko jūs vēlaties, Lerij. Itin neko.

14. Nodaļa KOPENHĀGENA 12:15

Dominiks Seibrs zināja, ka nākamā stunda būs izšķirošā. Viņš jau bija redzējis Kopenhāgenas televīzijā reportāžu par slepkavību Kronborgas pilī. Tas nozīmēja, ka Malone un viņa bijusī sieva bija devušies bēgļu gaitās. Beidzot bija piezva­nījis uz pili aizsūtītais vīrs, un Seibrs priecājās, uzzinot, ka tas pareizi izpildījis pavēles.

Viņš ieskatījās pulkstenī, tad no viesistabas iegāja guļamis­tabā, kur tika turēts Gerijs Malone. Viņiem bija izdevies savākt zēnu skolā, uzrādot oficiālas apliecības un izturoties bargi it kā rīkojoties ASV valdības vārdā. Jau pēc divām stundām viņi ar čārterreisu atstāja Atlantu. Pemai Malonei piezvanīja lidoju­ma laikā un sīki paskaidroja, kā viņai jārīkojas. Visos ziņojumos viņa tika raksturota kā sieviete ar nevaldāmu raksturu, taču fotogrāfija un draudi zēna dzīvībai palīdzēja panākt vēlamo.

Atvēris guļamistabas durvis, viņš savilka seju smaidā. Gribēju pateikt, ka saņēmām ziņu no tava tēta.

Zēns sēdēja pie loga, lasīdams grāmatu. Vakar viņš bija lūdzis dažus sējumus, un Seibrs bija tos iegādājies. Pusau­dža seja atplauka priekā, dzirdot jaunums par tēvu. Kā viņam iet?

Lieliski. Viņš priecājas, ka tu esi pie mums. Tava mam­ma arī ir kopā ar viņu.

Mamma ir šeit?

Viņu atveda cita vienība.

Tā ir pirmā reize. Viņa šeit nekad nav bijusi. Zēns mir­kli klusēja. Mamma ar tēti lāgā nesatiek.

Zinādams Malones laulības vēsturi, Seibrs kaut ko nojau­ta. Kāpēc tā?

Viņi izšķīrās. Jau daudzus gadus nedzīvo kopā.

Vai tas tevi apbēdina?

Gerijs apdomāja jautājumu. Viņš bija diezgan garš savam vecumam, izstīdzējis, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem. Nemaz nelīdzinājās tēvam. Kotonam Malonem bija gaiša ādas krāsa, gaiši mati, spēcīgas rokas un kājas. Lai kā arī Seibrs censtos, viņam neizdevās atrast zēna izskatā nekādu līdzību ar tēvu.

Būtu jau labāk, ja viņi būtu kopā. Bet es saprotu, kāpēc tā nav.

Tas labi, ka saproti. Tu gudri spried.

Gerijs pasmaidīja. Tētis ari vienmēr tā saka. Vai jūs viņu pazīstat?

Protams. Mēs gadiem ilgi strādājām kopā.

Kas šeit notiek? Kāpēc man draud briesmas?

Es nedrīkstu par to runāt. Daži bīstami ļaundari grib atriebties tavam tēvam un gatavojas izrēķināties arī ar tevi un tavu mammu, tāpēc mēs iejaucāmies, lai jūs pasargātu. Viņš redzēja, ka šis paskaidrojums Geriju īsti neapmierina.

Bet mans tētis vairs nestrādā valdības labā.

Diemžēl ienaidnieki to neņem vērā. Viņi tikai grib viņu sāpināt.

Tas viss ir ļoti dīvaini.

Seibrs ar pūlēm pasmaidīja. Diemžēl jāteic, ka šajā dar­bā tas ir neizbēgami.

Vai jums ir bērni?

šis jautājums viņu pārsteidza. Nē. Nekad neesmu bijis precējies.

Man šķiet, ka jūs esat jauks cilvēks.

Paldies. Es tikai daru savu darbu. Viņš pakustināja roku un jautāja: Vai tu sporto?

Spēlēju beisbolu. Bet tagad sezona jau beigusies. Es gan neatteiktos vēl pamētāt bumbu.

Dānijā tas būtu sarežģīti. Šeit beisbols nav nacionālais sporta veids.

Es te viesojos abas pēdējās vasaras. Man te tiešām pa­tīk.

Pavadīji laiku kopā ar tēvu?

Gerijs pamāja ar galvu. Gandrīz vienīgā iespēja mums būt kopā. Bet tas nekas. Es priecājos, ka viņš dzīvo šeit. Tas viņam patīk.

Seibrs, šķiet, atkal saklausīja kaut ko neizteiktu. Bet vai tas patik arī tev?

Dažkārt. Bet citreiz es ilgojos, kaut viņš būtu tuvāk.

Vai esi kādreiz domājis, ka varētu dzīvot kopā ar viņu?

Zēna seja savilkās raižpilnā izteiksmē. Mamma to neiz­turētu. Viņa neparko man to neatļautu.

Dažkārt jārīkojas tā, kā ir pareizāk.

Esmu par to domājis.

Seibrs pasmaidīja. Pārāk nenomokies ar domām. Un centies negarlaikoties.

Es ilgojos pēc mammas un tēta. Ceru, ka viņiem nekas nekaiš.

Viņš bija dzirdējis pietiekami daudz. Puika bija nomieri­nāts. Viņš nesagādās sarežģījumus, vismaz ne tuvākās stun­das laikā, bet tas arī bija viss, kas Seibram vajadzīgs.

Pēc tam vairs nebūs svarīgi, ko darīs Gerijs Malone.

Iedams uz durvju pusi, viņš vēl piebilda:

Neraizējies. Esmu pārliecināts, ka drīz viss būs beidzies.

Malone stāvēja Helsingoras ielās un vēroja kafejnīcu. Pa durvīm iekšā un ārā plūda apmeklētāju straume. Šāvējs sēdēja pie galdiņa līdzās logam un kaut ko malkoja no lielas krūzes. Pema droši vien jau gaida, novietojusi auto pie dzelzceļa stacijas. Kaut nu tā būtu. Kad šis puisis izkustē­sies, viņiem būs tikai viena iespēja. Ja pretinieki bija kaut kur tepat tuvumā, bet tam viņš nešaubīgi ticēja, šis varētu būt vienīgais ceļš pie tiem.

Pemas ierašanās Dānijā bija izsitusi viņu no līdzsvara. Bet tas jau viņai vienmēr bija raksturīgi. Kādreiz viņus vienoja mīlestība un cieņa, vai vismaz viņam tā šķita. Bet tagad viņus saistīja tikai Gerijs.

Viņš atkal atcerējās sarunu augustā. Par Geriju.

Pēkšņi sadomāji teikt patiesību pēc visiem šiem melu gadiem?

Tu pats, Koton, arī toreiz nebiji nekāds svētais.

Un tu, lai atriebtos, padarīji visu manu dzīvi par elli.

Viņa paraustīja plecus. Es atļāvos nelielu vaļību.

Man šķita, ka tev būs vienalga, ņemot vērā visu.

Es no tevis neko neslēpu.

Kā nu ne, Koton. Es tevi pieķēru.

Bet tu ļāvi man domāt, ka Gerijs ir mans dēls.

Viņš tāds arī ir visādā citādā ziņā, izņemot asinis.

Vai tā tu centies sevi attaisnot?

Man nav jātaisnojas. Es tikai domāju, ka tev būtu jāzina patiesība. Vajadzēja pateikt to pagājušajā gadā, kad mēs šķīrāmies.

Kā tu zini, ka viņš nav mans dēls?

]a gribi, izdari pārbaudes. Man vienalga. Es tikai zinu, ka tu neesi Gerija tēvs. Vari tagad rīkoties, kā vēlies.

Vai viņš to zina?

Protams, ne. Tagad viss tikai tavā ziņā. No manis viņš to nekad neuzzinās.

Viņš atkal sajuta dusmas, kas viņu pārņēma, kamēr Pema palika pavisam mierīga. Viņi bija tik dažādi, un arī tas varē­ja būt viens no iemesliem, kāpēc viņi vairs nebija kopā. Viņš tēvu bija zaudējis jau bērnībā, viņu bija uzaudzinājusi māte, kas viņu dievināja. Pemas bērnībā bija valdījis viens vienīgs juceklis. Viņas māte bija gaisīga, pretrunu mocīta sieviete, kas vadīja dienas aprūpes centru. Viņa bija izšķiedusi ģime­nes ietaupījumus ne tikai vienreiz, bet pat divreiz. Viņas vājī­ba bija astrologi. Tiem viņa nekad nespēja pretoties un kāri uzklausīja liekulīgās pasaciņas. Pemas tēvs bija tikpat neno­pietns sapņaina dvēsele, kas vairāk interesējās par radiovadāmiem lidmašīnu modeļiem nekā par sievu un trim bēr­niem. Viņš četrdesmit gadus nostrādāja saldējuma vafeļu trauciņu fabrikā, nespēdams tikt augstāk par vidējā līmeņa darbu vadītāja amatu. Lojalitāte apvienojumā ar viltus apmie­rinātību ar dzīvi tāds bija Malones sievastēvs līdz pat savai pēdējai stundiņai, kad viņa sirds beidzot neizturēja pārmē­rīgo smēķēšanu.

Līdz viņu iepazīšanās brīdim Pema nebija pazinusi mīles­tību un drošību. Tāpēc viņa bija skopa jūtu izpausmē, pie­prasīja bezierunu uzticību un vienmēr daudz mazāk deva nekā vēlējās saņemt pretī. Bet atgādinājums par to izraisīja tikai dusmas. Malones sānsoļi viņu laulības dzīves sākumā tikai vēlreiz apstiprināja Pemas pārliecību nekam un ne­vienam nevar uzticēties.

Ne mātēm, ne tēviem, ne brāļiem un māsām, ne vīriem.

Visi viņu pievīla.

Un viņa atbildēja ar to pašu.

Laida pasaulē ārlaulības bērnu un nepateica vīram, ka viņš nav tā tēvs. Šķiet, viņa vēl joprojām maksāja par šo kļūdu.

Vajadzēja izturēties saudzīgāk. Taču, lai vienotos, nepie­ciešami divi, bet viņa nevēlējās vismaz pagaidām ne par ko vienoties.

Šāvējs bija pazudis no galdiņa pie loga.

Malone atkal pievērsa uzmanību kafejnīcai.

Viņš vēroja, kā svešinieks iziet pa durvīm, dodas pie sa­vas mašīnas, iekāpj un aizbrauc. Malone atstāja novērošanas posteni, metās skriešus pa ieliņu un pamanīja Pemu.

Šķērsojis ielu, viņš ielēca pasažieru sēdeklī. Iedarbini un esi gatavībā!

Es? Kāpēc tu pats negribi braukt?

Nav laika. Tur viņš ir.

Viņš redzēja, kā Volvo parādās šosejas līkumā pie jūras krasta un aizjoņo tālāk.

Brauc! viņš pavēlēja.

Un viņa paklausīja.

Džordžs Hadāds iegāja savā Londonas dzīvoklī. Ceļo­jums uz Beinbridža namu bija atkal atmodinājis sarūgtināju­mu, tāpēc viņš nepievērsa uzmanību datora signāliem par saņemtiem e-pasta ziņojumiem un apsēdās pie virtuves galda.

Piecus gadus visi uzskatīja viņu par mirušu. Kā ir zināt, tomēr nezināt. Saprast, tomēr mocīties neizpratnē.

Viņš papurināja galvu.

Kāda dilemma.

Viņš paraudzījās apkārt. Dzīvokļa maģiskā, mierinošā gai­sotne vairs nelīdzēja. Bija pienācis laiks. Cilvēkiem tas jāuz­zina. Viņš bija šo atklāsmi parādā katrai nakba pazudinātajai dvēselei, visiem, kuriem bija atņemta zeme, nolaupīts īpa­šums. Un viņš bija to parādā arī ebrejiem.

Visiem ir tiesības uzzināt patiesību.

Iepriekšējais mēģinājums pirms vairākiem mēnešiem bija neveiksmīgs. Tāpēc vakar viņš atkal sniedzās pēc tālruņa klausules.

Tagad viņš jau trešo reizi sastādīja numuru ar starptau­tisku kodu.

Malone vēroja ceļu, kamēr Pema vadīja auto pa šoseju gar jūru uz dienvidiem, uz Kopenhāgenas pusi. Volvo bija pusjūdzi viņiem priekšā. Viņš bija ļāvis aizbraukt priekšā vairā­kām mašīnām, lai aiz tām paslēptos no vajājamā, taču pie­kodināja Pemai pārāk neatpalikt.

Es neesmu aģente, atbildēja Pema, neatraudama ska­tienu no ceļa. Nekad agrāk neesmu to darījusi.

Juridiskajā fakultātē to nemāca?

Nē, Koton. Tu to iemācījies spiegu skolā.

Būtu jau labi, ja būtu tāda spiegu skola. Diemžēl man viss bija jāapgūst darba gaitā.

Volvo paātrināja gaitu, un Malone iedomājās, ka varbūt viņi ir pamanīti, taču tad redzēja, ka tas tikai apdzen kādu auto. Viņš pamanīja, ka arī Pema palielina ātrumu. Nedari tā. Ja viņš mūs vēro, tad tieši šādi viņš grib noteikt, vai mēs sekojam. Es viņu redzu, tāpēc nesteidzies un nevienu neapdzen.

Es zināju, ka Tieslietu departamenta izglītība atmaksā­sies.

Joks. Kāds retums Pemai. Taču viņš atzinīgi novērtēja šo mēģinājumu. Viņš cerēja, ka sekošana nebūs veltīga. Geri­jam jābūt kaut kur tuvumā, un viņam pietiks ar vienu izde­vību izpestīt zēnu.

Viņi sasniedza galvaspilsētas nomali. Satiksme palēninā­jās. Starp viņiem bija četras mašīnas, kad Volvo izlīkumoja caur Charlottenlund Slotspnrk, iebrauca pilsētas ziemeļdaļā un turpināja ceļu uz dienvidiem, tālāk pilsētā. Tieši pirms kara­ļa pils Volvo pagriezās uz rietumiem un sāka virzīties pa lī­kumainu ielu dzīvojamo namu rajona dzīlēs.

Uzmanīgi, viņš brīdināja. Šeit mūs viegli var pama­nīt. Paliec iepakaļ.

Pema palielināja distanci. Malone pazina šo pilsētas daļu. Dažu kvartālu attālumā atradās Rozenborga pils, kur bija iz­liktas apskatei Dānijas karaliskās ģimenes dārglietas, netālu no tās botāniskais dārzs.

Viņš dodas uz kādu noteiktu vietu, secināja Malone. Šīs mājas visas izskatās līdzīgas, tāpēc ir jāzina, uz kurieni brauc.

Vēl divi pagriezieni, un Volvo lēni aizripoja pa klusu, koku ieskautu ieliņu. Malone lika Pemai apstāties uz stūra un vē­roja, kā slepkavas auto iegriežas piebraucamajā ceļā.

Piestāj pie ietves malas, viņš norādīja.

Kamēr Pema novietoja auto, viņš sameklēja Beretta un at­vēra durvis. Paliec tepat. Es to saku nopietni. Var izcelties cīniņš, bet es nevaru vienlaikus meklēt Geriju un sargāt tevi.

Tu domā, ka viņš ir tur?

Varbūt.

Malone cerēja, ka Pema necels skandālu.

Labi, es pagaidīšu tepat.

Viņš sāka kāpt ārā no auto. Pema satvēra viņa roku. Tvē­riens bija stingrs, bet ne naidīgs. Atkal uzviļņoja atmiņas.

Viņš ieskatījās Pemas acīs, kas pauda neslēptas bailes.

Ja viņš tur ir, izglāb viņu.

1 5. nodaĻa VAŠINGTONA 7:20

Stefānija nopriecājās, kad Lerijs Deilijs bija aizgājis. Šis tips ar katru tikšanās reizi kļuva arvien nepatīkamāks.

Ko jūs domājat? jautāja Grīns.

Viens ir skaidrs. Deilijam nav ne jausmas, kas ir Aleksandrijas saikne. Viņš tikai zina par Džordžu Hadādu un cer, ka tas zinās kaut ko vairāk.

Kāpēc jūs tā domājat?

Ja viņš kaut ko zinātu, tad netērētu laiku ar mums.

Viņam vajag, lai Malone atrod Hadādu.

Bet kāpēc viņam vajadzīgs Hadāds, lai atrastu kādu saistību? Ja slepenie faili būtu pilnīgi, viņš netērētu laiku ar Hadādu. Viņš tikai nolīgtu dažus gudrus šifrētājus, noskaid­rotu, ko vajag, un dotos tālāk. Stefānija papurināja galvu. Deilijs prot aizmālēt acis, un tieši to viņš izdarīja ar mums. Viņam vajag, lai Kotons atrod Hadādu, jo viņš pats nenieka nezina. Viņš cer, ka Hadāds zina visas atbildes.

Grīns atlaidās krēslā, viņa sejā bija redzamas neslēptas raizes. Stefānija iedomājās, ka varbūt nav pienācigi novēr­tējusi šo Jaunanglijas džentlmeni. Viņš nostājās viņas pusē sarunā ar Deiliju un pat skaidri lika saprast, ka aizies no amata, ja Baltais nams atlaidis Stefāniju.

Politika ir netīra spēle, murmināja Grīns. Prezidents ir īsts neveiksminieks. Viņa darbā iestājies apsīkums. Laiks iet uz beigām. Viņš, protams, gudro par savu labo reputā­ciju, par savu vietu nākotnes vēstures grāmatās, un tādi cil­vēki kā Deilijs uzskata par savu pienākumu sagādāt to. Es jums piekritu. Viņš zvejo. Taču nespēju iedomāties, kas no­derīgs tur var atrasties.

Acīmredzot tas ir kaut kas pietiekami iedarbīgs, ja jau pirms pieciem gadiem par to cīnījās gan saūdi, gan izraēlieši.

Un tas ir zīmīgi. Izraēliešiem parasti nav noslieces uz tādiem untumiem. Kāds svarīgs iemesls lika viņiem vēlēties Hadāda nāvi.

Kotons ir īstā ķezā, atgādināja Stefānija. Viņa dē­lam draud briesmas, un viņš nesaņems no mums nekādu pa­līdzību. Oficiāli mēs sēdēsim dīkā un noskatīsimies, bet pēc tam izmantosim viņu savā labā.

Manuprāt, Deilijs pienācīgi nenovērtē savus pretiniekus. Viņu gājieni ir rūpīgi izplānoti.

Stefānija piekrita. Tāda ir visu birokrātu nelaime. Viņi domā, ka par visu var vienoties.

Viņa sarāvās, kad kabatā iezvanījās mobilais tālrunis. Viņa bija atstājusi ziņu netraucēt, izņemot īpaši svarīgus gadīju­mus. Viņa atbildēja, brīdi klausījās, tad pabeidza sarunu.

Es tikko zaudēju aģentu. To, kuru aizsūtīju satikt Ma­loni. Viņš nogalināts Kronborgas pilī.

Grīns klusēja.

Stefānijas skatienā iezagās sāpes. LI Durānam bija sie­va un bērni.

Vai no Malones ir kāda ziņa?

Stefānija papurināja galvu. Viņš nav zvanījis.

Varbūt jums tomēr bija taisnība. Varbūt ir jāiesaista ci­tas aģentūras?

Viņai aizžņaudzās kakls. Nekas neizdotos. Šoreiz jārī­kojas citādi.

Grīns nekustīgi sēdēja, sakniebis lūpas un raudzīdamies taisni uz priekšu, it kā zinādams, kas jādara.

Es esmu nolēmusi palīdzēt Kotonam, paziņoja Stefā­nija.

Un ko jūs varat darīt? Jūs neesat kaujas aģente.

Viņa atcerējās, ka Malone pirms dažiem mēnešiem Fran­cijā bija teicis to pašu, taču viņai misija bija izdevusies tīri labi. Es pieaicināšu palīgus. Cilvēkus, kuriem varu uzticē­ties. Man ir daudz draugu, kas man ir pakalpojumus parādā.

Es arī varu palīdzēt.

Negribu jūs tur iejaukt.

Bet es jau esmu iesaistījies.

Jūs neko nevarat darīt, viņa iebilda.

Jūs būtu pārsteigta, ja zinātu.

Un ko par to teiktu Deilijs? Mums nav ne jausmas, kas ir viņa sabiedrotie. Labāk būs, ja es rīkošos slepeni. Jūs pa­lieciet malā.

Grīna sejas izteiksme nemainījās. Un kā ar šārīta ziņo­jumu Kapitolijā?

To es sniegšu. Tas varētu nomierināt Deiliju.

Es jūs piesegšu, kā vien varēšu.

Stefānijas lūpu kaktiņos iezagās smaids. Vai zināt, šīs varbūt bija vispatīkamākās stundas, ko esam pavadījuši kopā.

-Žēl, ka neesam biežāk tā tikušies.

Man arī žēl, piekrita Stefānija. Bet tagad man jāpa­līdz draugam.

16.NODAĻA

Malone izkāpa no auto un lavījās tuvāk mājai, pie kuras bija novietots Volvo. Viņš nedrīkstēja tai tuvoties no fasādes puses pārāk daudz logu, pārāk maz vietas, kur paslēpties -, tāpēc iegriezās zaļā šķērsieliņā līdzās kaimiņmājai un tuvo­jās no sētas puses. Šis Kopenhāgenas rajons bija līdzīgs tam, kādā viņš mitinājās Atlantā, ēnainas ielas, nelieli ķieģeļu namiņi ar tikpat nelieliem pagalmiņiem priekšā un aizmugurē.

Paslēpis Beretta pie sāna un patvēries zem koku lapotnes, viņš lavījās tuvāk mājai. Pagaidām viņš nevienu nebija re­dzējis. Pagalmus citu no cita norobežoja dzīvžogs plecu aug­stumā. Atradis vietu, kur var palūkoties pāri dzīvžogam, viņš pamanīja tās mājas sētas durvis, kurā bija iegājis šāvējs. Pirms viņš paguva izlemt, kurp doties, durvis atvērās un iz­nāca divi vīrieši.

Kronborgas slepkava un vēl viens drukns maza augu­ma tēvainis ar īsu kaklu.

Abi sarunādamies soļoja uz parādes durvju pusi. Paklau­sot saviem instinktiem, Malone atstāja slēptuvi un ieskrēja pagalmā caur robu dzīvžogā. Viņš metās tieši uz sētas dur­vīm un, turot ieroci šaušanas gatavībā, ieslīdēja pa tām.

Vienstāva mājā valdīja klusums. Divas guļamistabas, darbistaba, virtuve un vannasistaba. Vienas guļamistabas durvis bija aizvērtas. Viņš ātri aplūkoja pārējās telpas, lūk­šas. Viņš tuvojās aizvērtajām durvīm, ar kreiso roku satvē­ra rokturi, bet labajā turēja ieroci ar pirkstu uz mēlītes. Viņš lēni pagrieza rokturi, tad atgrūda vaļā durvis.

Un ieraudzīja Geriju.

Zēns sēdēja krēslā pie loga, lasīdams grāmatu. Vispirms viņš satrūkās, pacēla skatienu no lappusēm, tad, ieraugot at­nācēju, viņa seja atplauka smaidā.

Malone arī sajuta pēkšņu saviļņojumu.

Tēti! Tad, pamanījis ieroci, Gerijs jautāja: Kas no­tiek?

Nevaru paskaidrot, bet mums tūlīt jāiet.

Viņi teica, ka tev draud briesmas. Vai mums uzbrūk tie, kuri gribēja izrēķināties ar mani un mammu?

Malone pamāja ar galvu, jūtot uznākam paniku. Jā, viņi nāk. Mums jābēg projām.

Gerijs piecēlās no krēsla, un Malone vairs nespēja no­valdīties. Viņš cieši apkampa dēlu. Šis bija viņa bērns viņa mīļotais dēls. Pie velna Pemu!

Viņš pavēlēja:

Turies man aiz muguras. Dari visu, kā es teikšu. Saprati?

Vai mums draud briesmas?

Ceru, ka ne.

Viņš piegāja pie sētas durvīm un palūkojās ārā. Pagalms bija tukšs. Lai tiktu brīvībā, bija vajadzīgs tikai īss mirklis.

Viņš metās ārā, un Gerijs sekoja pa pēdām.

Piecdesmit pēdu attālumā rēgojās robs dzīvžogā.

Viņš lika Gerijam nostāties priekšā, jo abus svešiniekus iepriekšējo reizi bija redzējis dodamies uz ielas pusi. Turē­dams pistoli gatavībā, viņš metās tieši uz kaimiņmājas pa­galmu. Viņš raudzījās, vai kāds tos neapdraud no sāniem, ļaudams Gerijam iet pa priekšu.

Viņi izgāja pa caurumu dzīvžogā.

Cik iepriekšparedzama rīcība.

Divdesmit pēdu attālumā stāvēja īskaklis, sagrābis Pemu un piespiedis viņai pie kakla Glock ar klusinātāju. Turpat ne­tālu bija arī Kronborgas šāvējs, mērķēdams tieši uz Maloni.

Satiku jūsu bijušo kundzīti klaiņojam tepat netālu, īskaklis ierunājās ar holandiešu akcentu. Jūs droši vien likāt viņai gaidīt mašīnā?

Malone pievērsa skatienu Pemai. Viņas acīs bija mēms lūgums pēc piedošanas.

Gerij, viņa izdvesa, nespējot pakustēties.

Mamm…

Malone abu balsīs saklausīja izmisumu. Viņš pastūma Ge­riju sev aiz muguras.

Ko nu esat panācis, Malone? Jūs izsekojāt manu aģentu no pils līdz pilsētai, nogaidījāt, kad viņš brauks projām, tad sekojāt, cerēdams, ka puika varētu būt šeit.

Bez šaubām, tā bija .vakar pa telefonu dzirdētā balss.

Un izrādījās, ka jums taisnība.

Otrs bandīts stāvēja nekustēdamies. Malone sajuta pēk­šņu nelabumu.

Viņu uz šejieni atvilināja.

Izņemiet aptveri un aizsviediet projām.

Malone vilcinājās, bet tad saprata, ka citas izvēles nav. Viņš paklausīja.

Tagad mainīsimies. Es jums dodu kundzīti, bet jūs man puiku.

Bet ja es teikšu paturiet kundzīti?

īskaklis iesmējās. Jūs noteikti negribēsiet, lai jūsu dēls noskatās, kā es izšķaidu viņa mātei smadzenes, bet tieši tā es darīšu, jo viņa man nav vajadzīga.

Pemas acis iepletās, ar šausmām apjaušot, kādas sekas ir viņas muļķīgajai rīcībai.

Tēt, kas notiek? jautāja Gerijs.

Dēls, tev būs jāiet viņam līdzi…

Nē! iekliedzās Pema. Neej!

īskaklis neatlaida pirkstu no Glock mēlītes, un Malone cerēja, ka Pema cietīs klusu. Viņš ieskatījās Gerijam acīs.

Tev tas jādara mammas dēļ. Bet es atgriezīšos un atbrīvo­šu tevi, es apsolu. Vari uz mani paļauties. Viņš atkal apkam­pa zēnu. Es tevi mīlu. Esi stiprs manis dēļ. Labi?

Gerijs pamāja ar galvu, mirkli vilcinājās, tad spēra soli uz Iskakļa pusi, bet tas atlaida Pemu. Viņa uzreiz apskāva Ge­riju un sāka raudāt.

Tev nekas nekaiš?

Nē, viss labi.

Ļaujiet man palikt ar viņu kopā, viņa lūdzās. Es jums netraucēšu. Kolons atradīs to, kas jums vajadzīgs, un viss būs kārtībā. Es apsolu.

Aizveries, uzrūca īskaklis.

Es apsolu, ka nemaz jus neapgrūtināšu.

īskaklis pavērsa ieroča stobru pret Pemas pieri. Vācies projām un turi muti!

Netracini viņu, Malone brīdināja Pemu.

Pēdējoreiz apskāvusi dēlu, viņa lēni atkāpās.

īskaklis iesmējās. Pareiza izvēle.

Malone bargi ieskatījās viņam acīs.

Pēkšņi druknā bandīta ierocis pavērsās pa labi, atskanēja trīs klusinātāja slāpēti šāvieni, un lodes ieurbās Kronborgas slepkavas krūtis. Viņš sagrīļojās, tad uz muguras nogāzās zemē.

Pema pielika roku pie mutes. Ak dievs!

Malone ieraudzīja šausmas Gerija acīs. Piecpadsmitgadīgi pusaudži nedrīkstētu redzēt neko tādu.

Viņš izdarīja visu tieši tā, kā es liku. Bet es zināju, ka jūs sekosiet. Viņš nezināja. Viņš pat teica, ka neviens nav se­kojis. Man nav laika krāmēties ar idiotiem. Šis nelielais vin­grinājums bija iecerēts tādēļ, lai atvēsinātu jūsu bravūru. Tagad pazūdiet un sadabūjiet to, ko es liku. Viņš pavērsa Glock stobru pret Gerija pieri. Mums jātiek projām bez jūsu iejaukšanās.

Visas mana ieroča lodes ir aizmestas projām.

Viņš vēroja Geriju. Pārsteidzošā kārtā viņa jauneklīgajā sejā nebija pat baiļu ēnas. Nekādas panikas. Tikai apņēmība.

īskaklis ar Geriju pagriezās, lai aizietu.

Malone turēja ieroci pie sāna, bet viņa prātā joņoja da­žādas iespējas. Viņa dēls atradās tikai dažu collu attālumā no pielādēta Glock. Viņš zināja tikko Gerijs būs aizvests, viņam vairs nebūs citas izvēles kā vienigi izpaust saikni. Viņš visu dienu bija izvairījies no šīs netīkamās izvēles, jo tā izraisītu pārāk daudz dilemmu. īskaklis laikam jau no paša sākuma bija paredzējis viņa rīcību un zināja, ka viņi satiksies šeit.

Asinis dzīslās šķita sasalstam ledū, un viņu pārņēma bie­dējoša sajūta.

Nepatīkama.

Bet pazīstama.

Viņš kustējās brīvi uņ nepiespiesti. Tāds bija noteikums. Viņa bijušajā profesijā veiksmei bija liela nozīme. Izredžu iz­vērtēšana. Panākumi vienmēr bija izredžu un riska attiecī­ba. Ne vienu reizi vien viņa paša āda bijusi uz spēles, un trīsreiz viņš bija pārvērtējis izredzes un nokļuvis slimnīcā.

Šoreiz bija citādi. Uz spēles bija viņa dēla dzīvība.

Paldies Dievam, ka visas izredzes bija viņam labvēlīgas.

īskaklis ar Geriju tuvojās dzīvžoga robam.

Atvainojiet, ierunājās Malone.

īskaklis pagriezās.

Malone izšāva no Beretta, un lode ietriecās bandīta krū­tīs. Viņš, šķiet, nesaprata, kas notiek viņa seja pauda reizē sāpes un apjukumu. Beidzot no mutes kaktiņiem sāka sūk­ties asinis un acu skatiens apdzisa.

Viņš nogāzās kā nocirsts koks, noraustījās un sastinga.

Pema pieskrēja pie Gerija un apskāva viņu.

Malone nolaida ieroci.

Seibrs noraudzījās, kā Kotons Malone nogalina viņa pē­dējo kaujas aģentu. Viņš stāvēja pie kaimiņmājas virtuves loga ar skatu uz aizmugures pagalmu mājai, kurā Gerijs Malo­ne trīs dienas tika turēts gūstā. Viņš bija noīrējis abas mājas.

Viņš smaidīja.

Malone bija slīpēts tips, bet viņa aģents nejēga. Aizme­tot aptveri, tika aizmestas visas lodes, izņemot vienu, kura jau bija patrontelpā. Tik labs aģents kā Malone vienmēr pa­tur vienu lodi patrontelpā. Viņš atcerējās kādu gadījumu ap­mācību laikā īpašajā armijas vienībā, kad jaunkareivis bija iešāvis sev kājā no it kā izlādēta ieroča, jo bija aizmirsis pat­rontelpā atstāto lodi.

Viņš bija cerējis, ka Malone kaut kā tiks galā ar viņa nolīg­tajiem pakalpiņiem. Tāda bija viņa iecere. Un izdevība radās, kad viņš pamanīja Pemu Maloni dodamies uz mājas pusi. Viņš bija pa rāciju sazinājies ar savu rokaspuisi un pamācījis, kā izmantot šo neuzmanību, lai vēl stingrāk pārliecinātu Maloni. Apsolīdams prēmiju, viņš sakūdīja aģentu nošaut savu biedru.

Par laimi, Malone parūpējās, lai tā nebūtu jāmaksā.

Tas arī nozīmēja, ka nebija vairs palicis dzīvs neviens, kas varētu saistīt Seibru ar notikušo.

Pat vēl labāk. Malone bija atguvis savu dēlu, un tam vaja­dzētu apklusināt ienaidnieka bīstamākos instinktus.

Taču tas nenozīmēja, ka viņa misija bija beigusies

Nepavisam.

Patiesībā tikai tagad tā varēja īsti sākties.

2 DAĻA

.

17, NODAĻA VĪNE TREŠDIENA, 5. OKTOBRIS, 13:30

Seibrs apturēja auto pie* vārtiem un atvēra vadītāja puses logu. Viņš nerādīja nekādu apliecību, tomēr sargs viņu tūlīt ielaida. Lepnā pils atradās trīsdesmit jūdžu attālumā no pil­sētas centra, apvidū, ko sauca par Vīnes mežiem. Pils bija trīs gadsimtus veca, aristokrātu būvēta, un tās greznās ba­roka fasādes sinepju krāsas sienas apņēma septiņdesmit pie­cas plašas telpas, ko droši sargāja ar Alpu šīferi klāts jumts ar stāvām korēm.

Aiz Audi tonētā vējstikla spoži spīdēja saule, un Seibrs pa­manīja, ka asfaltētais piebraucamais ceļš un stāvlaukumi tā malās ir tukši. Pils teritorijā valdīja klusums un miers, ko pār­trauca tikai sargi pie vārtiem un daži strādnieki, kas rosījās uz gājēju celiņiem.

Acīmredzot šī būs privāta saruna.

Viņš novietoja auto zem iebraucamo vārtu arkas un izkā­pa, ieelpojot rāmo pēcpusdienas gaisu. Salīgi aizpogājis Burberry jaku, viņš pa oļiem klātu celiņu devās uz Schmetterlinghaus metāla un stikla celtni simt jardu uz dienvidiem no galvenās pils. Šī iespaidīgā deviņpadsmitā gadsimta ēka ar neuzkrītoši zaļi krāsotām sienām, kas rotātas ar simtiem Un­gārijas stikla paneļu, labi iekļāvās mežainajā apkārtnē. Mā­jas iekšienē vietējā augsnē ar mēslojuma piedevu auga da­žādi eksotiski augi, bet nosaukums bija dots par godu tūkstošiem tauriņu, kuri tur brīvi lidinājās.

Viņš atrāva vaļā vecās koka durvis un iegāja priekšnamā ar zemes klona grīdu. Ēkas silto, mitro gaisu sargāja ādas aizkars.

Viņš pavēra to un gāja tālāk.

Gaisā klusas instrumentālās mūzikas pavadījumā lidinā­jās tauriņu bari. Laikam Bahs. Daudzi tropiskie augi ziedē­ja, un šī idilliskā aina krasi atšķīrās no pelēcīgi rudenīgās ār­pasaules aiz aizsvīdušajiem logiem.

Ēkas īpašnieks Zilā krēsla padomnieks sēdēja zaļumu valstības vidū. Viņa seja liecināja par to, ka viņš pārāk daudz strādā, pietiekami neizguļas un nemaz nerūpējas par veselī­gu uzturu. Vecais vīrs bija ģērbies tvīda uzvalkā, zem kura bija pavilcis vilnas svīteri. Tas droši vien nav diez ko ērti, nodomāja Seibrs. Tomēr, viņš secināja, aukstasiņu dzīvnie­kiem nepieciešams siltums.

Novilcis jaku, viņš tuvojās brīvam koka krēslam.

Cnten morgen, Herr Sabre.

Viņš apsēdās un atbildēja sveicienam. Acīmredzot šodien paredzēta saruna vācu valodā.

Augi, Dominik. Es nekad neesmu to jautājis, bet cik daudz, jūs par tiem zināt?

Tikai to, ka tie uzņem oglekļa dioksīdu un izdala skā­bekli.

Vecais vīrs pasmaidīja. Vai tas ir vienīgais, ko par tiem var teikt? Un kā ar to krāsu, siltumu, skaistumu?

Seibrs paraudzījās uz mākslīgi izveidoto tropisko mežu, pavēroja tauriņus un ieklausījās mierpilnajā mūzikā. Šādi no­mierinošie līdzekļi viņam bija dziļi vienaldzīgi, taču viņš zi­nāja, ka labāk paturēt savu viedokli pie sevis, tāpēc atbildē­ja īsi:

Tiem ir sava vieta.

Cik daudz jūs zināt par tauriņiem?

Vecā vīra klēpī bija porcelāna šķīvis ar izšķīdušiem, no­melnējušiem banāniem. Ar tiem kāri mielojās kukaiņi ar sa­fīra krāsas, purpursārtiem un ziloņkaula krāsas spārniem.

Tos piesaista smarža. Vecais vīrs maigi noglāstīja kāda tauriņa spārnus. Tie ir brīnumskaisti. Lidojoši dārgakme­ņi, kas parādās pasaulē kā daudzkrāsains salūts. Žēl tikai, ka to mūžs ir tik īss. Jau pēc pāris nedēļām tie atkal atgrie­žas barības ķēdē.

Pie mielasta galda ieradās četri zaļi zeltaini spārnaini.

Šī ir visai reta šķirne. Papilio dardanus. Bezdelīgastes. Es to kūniņas īpaši pasūtu no Āfrikas.

Seibrs nevarēja ciest kukaiņus, taču izlikās klausāmies ar interesi un gaidīja, kas sekos..

Beidzot vecais vīrs jautāja: Vai Kopenhāgenā viss nori­tēja veiksmīgi?

Malone devies ceļā meklēt saikni.

Kā jau jūs paredzējāt. Kā jūs to zinājāt?

Viņam nebija citas izvēles. Lai aizsargātu dēlu, viņam jāatklāj saikne cerībā, ka tad viņam liks mieru. Šādiem cil­vēkiem viegli var redzēt cauri.

Viņš var saprast, ka ar viņu manipulē.

Es nešaubos, ka Malone to saprot, taču viņš pats tie­šām tic, ka galu galā viņam izdevās gūt virsroku. Šaubos, vai viņš iedomājās, ka es vēlējos, lai tie vīri mirst.

Vecā vīra seja savilkās viegla smaida grimasē. Jums pa­tīk šī spēle, vai ne?

Brīžiem tā ir tīri aizraujoša. Mirkli klusējis, viņš pie­bilda: Ja spēlē pareizi.

Pie barības trauka pielidoja vēl daži tauriņi.

Līdzīgi kā ar šīm jaukajām radībiņām, ieminējās Zilā krēsla padomnieks. Tie kāri barojas, viegli iegūstamas ba­rības pievilināti. Ar mezglainajiem pirkstiem viņš satvēra kādu taureni aiz spārniem. Tas izmisīgi locījās un raustījās, pūlēdamies atbrīvoties. Es pavisam viegli varētu to nonā­vēt. Kā tas būtu?

Vecais vīrs atlaida taureni. Oranži dzeltenie spārni nodre­bēja, tad tas pacēlās gaisā.

Bet tikpat viegli varu to palaist brīvībā. Sirmgalvja acis iemirdzējās mednieka azarts. Izmantojiet Malones instink­tus mūsu labā.

Tāda ir mana iecere.

Ko jūs darīsiet, kad saikne būs atrasta?

Tas atkarīgs no apstākļiem.

Malone būs jānogalina.

To es varu izdarīt.

Vecais vīrs uzmeta viņam skatienu. Tas var izrādīties grūti.

Es esmu gatavs.

Ir kāds sarežģījums.

Seibrs jau bija sācis gudrot, kāpēc īsti izsaukts uz Vīni.

Izraēlieši ir brīdināti. Šķiet, ka Džordžs Hadāds atkal zvanījis uz Rietumkrastu, un ebreju spiegi palestīniešu teri­torijā ziņoja par to uz Telavivu. Viņi zina, ka Hadāds ir dzīvs, un droši vien zina arī to, kur viņš atrodas.

Tas tiešām bija sarežģījums.

Padomnieki zina par šo informācijas noplūdi un ir ap­stiprinājuši manis dotās pilnvaras jums atrisināt šo jautāju­mu pēc saviem ieskatiem.

Tieši tā arī viņš gatavojās rīkoties.

Kā jūs zināt, izraēliešu motivācija ir pilnīgi pretēja mū­sējai. Mēs vēlamies iegūt saikni. Viņi vēlas to iznīcināt.

Seibrs pamāja ar galvu. Viņi tajā kafejnīcā uzspridzināja savus tautiešus tikai tādēļ, lai nogalinātu Hadādu.

Ebreji ir liels traucēklis, klusi paziņoja Zilā krēsla pa­domnieks. Vienmēr sagādājuši sarežģījumus. Citādība un stūrgalvība rada pārmērīgu lepnību.

Seibrs izlēma paklusēt.

Mēs vēlamies darīt galu šai ebreju problēmai.

Es nemaz nezināju, ka ir tāda problēma.

Tā nav mums, bet mūsu arābu draugiem. Tāpēc jums jāapsteidz izraēlieši. Viņiem nedrīkst ļaut iejaukties.

Tad man jādodas ceļā.

Uz kurieni devās Malone?

Uz Londonu.

Zilā krēsla padomnieks apklusa un uzmanīgi vēroja spār­noto mūdžu baru sev klēpi. Beidzot viņš ar rokas vēzienu aizgaiņāja taureņus. Ceļā uz Londonu jums kādā vietā būs jāapstājas.

Vai tam ir laiks?

Nav citas izvēles. Kāds ziņu pienesējs no izraēliešu val­dības vēlas kaut ko paziņot, bet tikai jums personiski. Un viņš grib saņemt samaksu.

Vai tad to negrib viņi visi?

Viņš ir Vācijā. Tas neprasīs daudz laika. Lidojiet ar vie­nu no uzņēmuma lidmašīnām. Man ziņoja, ka šis aģents ir bijis nevīžīgs. Viņš ir atmaskots, bet pats vēl to nav pamanī­jis. Noslēdziet ar viņu rēķinus.

Seibrs saprata.

Un lieki būtu piebilst, ka to vēros arī citi. Lūdzu, sarī­kojiet iespaidīgu izrādi. Izraēliešiem jāsaprot, ka šī ir spēle ar augstām likmēm. Vecais virs sagrozījās koka krēslā, tad nolieca seju ar ērgļa degunu tuvāk šķīvim. Jūs taču zināt, kas notiks šajā nedēļas nogalē?

Protams.

Man vajadzīgs kādas personas finanšu dosjē. Līdz piektdienai. Vai varēsiet?

Seibrs zināja, kāda atbilde tiek gaidīta, lai gan laika šim uzdevumam viņam nebija. Protams.

Zilā krēsla padomnieks nosauca vajadzīgās personas vār­du un piebilda: Informācija jāpiegādā šeit. Bet līdz tam lai­kam dariet to, ko protat vislabāk.

18. NODAĻA VAŠINGTONA 19:30

Stefānija nolēma palikt galvaspilsētā. Šeit atradās visi sva­rīgākie spēles dalībnieki, un, lai palīdzētu Malonem, viņai jābūt visiem tuvumā. Ar Atlantu un Magelāna nodaļu viņa sazinājās, izmantojot piezīmjdatoru un mobilo tālruni, un tik­ko bija aizsūtījusi uz Dāniju divus aģentus. Vēl divi bija ga­tavībā Londonā, bet viens ceļā uz Vašingtonu. Viņas vies­nīcas numurs bija kļuvis par vadības centrāli.

Viņa bija gaidījusi divdesmit minūtes un, kad telefons bei­dzot iezvanījās, pasmaidīja. Vismaz viena laba īpašība Torvaldsenam piemīt viņš ir punktuāls. Viņa pacēla klausuli. Jā, Henrik!

Tik droši zināji, ka tas esmu es?

Tieši laikā.

Kavēt ir nepieklājīgi.

Gluži manas domas. Ko uzzināji?

Pietiekami daudz, lai saprastu, ka esam iekūlušies lie­lās ziepēs.

Torvaldsens iepriekšējā dienā bija izsūtījis veselu armiju detektīvu ievākt ziņas par diviem vīriem, kurus Malone bija nošāvis. Tā kā viens no viņiem bija nogalinājis federālo aģen­tu, izmeklēšanā varēja iesaistīt arī Interpolu.

Vai esi kaut ko dzirdējusi par der Orden des Goldenen Vliesses? Zelta aunādas ordeni?

Tas ir ekonomikas kartelis Eiropā. Es zinu par to.

Man vajadzīgs interneta savienojums ar tavu datoru.

Tas ir slepens, Stefānija bezrūpīgi atgādināja.

Vari man ticēt tas, ko es zinu, ir visu atjauju vērts.

Viņa pateica savienojuma adresi. Pēc brīža datora ekrānā

parādījās piecas fotogrāfijas. Trīs portreti, divi uzņēmumi visā augumā. Visiem pieciem vīriem bija pāri septiņdesmit, viņu sejas atgādināja karikatūras stūrainas, vēsas un neiz­teiksmīgas, tās pauda augstmanību kā aristokrātiem, kas pieraduši, ka viss notiek pēc viņu prāta.

Zelta aunādas ordenis tika atjaunots četrdesmito gadu beigās, tūlīt pēc tam, kad Austrijas rūpniecību savās rokās bija pārņēmuši komunisti. Tas tika organizēts Vīnē, un sā­kotnējie dalībnieki bija tikāi nedaudzi izredzētie rūpnieki un finansisti. Piecdesmitajos gados tas paplašinājās, pievienojot fabriku un raktuvju magnātus, kā arī vēl vairāk finansistu.

Stefānija pievilka tuvāk bloknotu un paņēma lodīšu pild­spalvu. Ko nozīmē atjaunots?

Šis nosaukums ņemts no franču viduslaiku ordeņa, ko 1430. gadā nodibināja Burgundijas hercogs Filips. Bet šis bru­ņinieku grupējums noturējās kopā tikai dažus gadu desmi­tus. Gadsimtu gaitā tas tika atjaunots vairākkārt, un Franci­jā vēl tagad Zelta aunādas ordenis pastāv kā sabiedriska organizācija. Taču bīstamākais ir tieši šis ekonomikas karte­lis.

Neatraudama skatienu no ekrāna, Stefānija centās iegau­mēt bargās sejas.

Interesants grupējums, turpināja Torvaldsens. Or­deņa darbību nosaka ļoti stingri likumi. Dalībnieku skaits ir ierobežots septiņdesmit viens. Valda piecu ordeņa padom­nieku padome. Tas, kuru dēvē par Zilā krēsla padomnieku, vada gan padomi, gan visu ordeni. Šie ļaudis tērpjas sarka­nos apmetņos un kaklā kar zelta medaljonus. Katrā medal­jonā attēlota liesmām apņemta zelta aunāda. Visai drama­tiski.

Stefānija piekrita.

Svarīgi zināt, kas ir pieci ekrānā redzamie vīri. Kreisa­jā augšējā stūrī austriešu rūpnieks Alfrēds Hermans. Viņš pašlaik ir Zilā krēsla padomnieks. Multimiljardieris, kuram pieder tēraudlietuves Eiropā, raktuves Āfrikā, kaučuka plan­tācijas Tālajos Austrumos un banku koncerni visā pasaulē.

Torvaldsens pastāstīja ari par pārējiem četriem. Vienam piederēja VRN bankas, kas bija nacionāla mēroga banka Aus­trijā, Vācijā, Šveicē un Holandē, akciju kontrolpakete, kā arī farmācijas un automobiļu rūpniecības uzņēmumi. Kāds cits bija noteicējs Eiropas vērtspapīru tirgos ar investīciju firmu starpniecību, kuras rīkojās ar daudzu Eiropas Savienības val­stu finanšu portfeļiem. Trešajam pilnībā piederēja divi Fran­cijas uzņēmumi un viena Beļģijas firma, kas, neskaitot ASV, bija pasaulē lielākie lidmašīnu ražotāji. Pēdējais bija pašpasludinātais cementa karalis viņa uzņēmumi bija lielākie šā materiāla ražotāji Eiropā, Āfrikā un Vidējos Austrumos.

Iespaidīgs grupējums, atzina Stefānija.

Tas vēl ir maigi teikts. Vadības groži tikai āriešu rokās, un tā bijis vienmēr augstajos amatos tikai vācieši, austrieši un šveicieši. Padomniekus ievēl no ordeņa biedru vidus, un viņi kalpo visu mūžu. Vienlaikus tiek izvēlēta ēna viet­nieks, kas padomnieka nāves gadījumā var nekavējoties stā­ties viņa vietā. Zilā krēsla padomnieku ievēl pārējie padom­nieki, un viņš arī kalpo šajā amatā visu mūžu.

Labi organizēts.

Viņi ar to lepojas. Visi ordeņa biedri divreiz gadā pa­vasara beigās un vēlā rudenī pulcējas oficiālā asamblejā Hermanam piederošā četrsimt akru lielā muižā netālu no Vī­nes. Pārējā laikā darbību vada padomnieki vai pastāvīgās ko­mitejas. Viņiem ir kanclers, mantzinis un sekretārs, kā arī tiem pakļautie darbinieki, kas strādā Hermana pilī. Darbība organizēta pēc iespējas racionālāk, lai nebūtu liekas aizka­vēšanās, pieņemot lēmumus.

Stefānija visu pierakstīja.

Zilā krēsla padomniekam nav atļauts balsot ne pado­mē, ne asamblejā tikai tad, ja balsis sadalās vienādi. Tā kā dalībnieku un padomnieku skaits ir nepāra septiņdesmit viens un pieci -, tas ir iespējams.

Stefānija varēja tikai apbrīnot Torvaldsena pētījumu pa­matīgumu. Pastāsti par ordeņa biedriem.

Vairākums ir eiropieši, bet pašreizējo vidū ir arī četri amerikāņi, divi kanādieši, trīs no Āzijas, viens no Brazīlijas un viens no Austrālijas. Gan vīrieši, gan sievietes. Dzimu­mu līdztiesība tika ieviesta jau pirms vairākiem gadu des­mitiem. Dalībnieki mainās reti, bet pretendentu saraksts no­drošina to, ka vajadzīgais skaits septiņdesmit viens tiks saglabāts.

Stefānija pajautāja: Kāpēc galvenā mītne ir tieši Austrijā?

Tā paša iemesla dēļ, kāpēc daudzi tur glabā naudu. Šīs valsts konstitūcijā īpašs noteikums aizsargā banku slepenī­bu. Grūti izsekot naudai. Ordenis tiek bagātīgi finansēts. Dalības maksas tiek iemaksātas vienlīdzīgi, vadoties pēc plānotā budžeta. Pagājušajā gadā tas pārsniedza simt piec­desmit miljonus eiro.

Un kā viņi tērē šādus līdzekļus?

Tāpat kā tas bijis gadsimtiem ilgi politiskās ietekmes saglabāšanai, galvenokārt pretojoties Eiropas Savienības cen­tieniem centralizēt valūtu un mazināt tirdzniecības barjeras. Viņi ieinteresējušies ari par Austrumeiropu. Čehijas Repub­likas, Slovākijas, Ungārijas, Rumānijas un Polijas infrastruk­tūras atjaunošana ir apjomīgs process. Ar dažiem pareizi mērķētiem maksājumiem ordeņa biedri ieguvuši lielu daļu pasūtījumu šajās valstīs.

Tomēr, Henrik, simt piecdesmit miljonus eiro nevar iz­tērēt tikai līgumu slēgšanai un politiķu piekukuļošanai.

Tev taisnība. Šā grupējuma darbībai ir kāds vēl lielāks mērķis.

Stefānija sāka zaudēt pacietību. Es gaidu.

Vidējie Austrumi. Tā ir viņu galvenā prioritāte.

Kā tu vari to visu zināt? Klausulē iestājās klusums. Viņa gaidīja.

Es esmu ordeņa biedrs.

19, NODAĻA LONDONA 12:30

Malone un Pema izkāpa no British Airivcnjs lidmašīnas. Nakti viņi bija pavadījuši Kristiangādē, pēc tam kopā aizli­dojuši no Kopenhāgenas uz Angliju. Pemai Londona bija tikai pārsēšanās punkts, jo viņa devās tālāk uz Džordžiju, bet Malonem galamērķis. Gerijs bija atstāts pie Torvald­sena. Dāņu rūpnieku zēns pazina jau no abām iepriekšējām Dānijā pavadītajām vasarām. Malone uzskatīja, ka pagai­dām, kamēr viņš nav noskaidrojis, kas īsti notiek, Kristi­angādē būs Gerijam visdrošākā vieta. Lai to nodrošinātu vēl vairāk, Torvaldsens savrupnama uzraudzībai nolīga privātas apsardzes firmas vienību. Pemai šis lēmums nebi­ja pa prātam, un viņi atkal sastrīdējās. Tomēr beidzot viņa saprata, ka tā ir labāk, sevišķi, ņemot vērā visu Atlantā no­tikušo. Tā kā visjaunākais jau bija garām, viņai bija jāatgrie­žas darbā. Viņa bija aizbraukusi steigā, pat nebrīdinot kolē­ģus. Viņa, protams, negribēja atstāt dēlu, tomēr beidzot bija spiesta piekrist, ka Malone spēs to aizsargāt daudz labāk nekā viņa.

Ceru, ka neesmu zaudējusi darbu, viņa ieminējās.

Es domāju, ka summas, ko klienti maksā par tavām dar­ba stundām, ir pietiekams iemesls piedošanai. Vai darbā pastāstīsi, kas bija noticis?

Vajadzēs.

Tas nekas. Saki visu, kas jāsaka.

Kāpēc tu vēl kaut ko darīsi? jautāja Pema. Kāpēc neliksi tam visam mieru?

Malone pamanīja, ka naktsmiers nācis Pemai par labu. Viņa nemitīgi lūdza piedošanu par savu vakardienas rīcību, bet Malone tikai atmeta ar roku. Viņš tiešām negribēja ar Pemu runāt, un, tā kā biļetes tika pasūtītas pēdējā brīdī, viņi lidmašīnā nesēdēja blakus. Labi, ka tā. Vēl nebija izrunāts viss par Geriju. Nepatīkami jautājumi. Bet tagad nebija īstais laiks.

Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai tas neatkārtotos, viņš paskaidroja. Ja es nebūšu vienīgais, kas zina par saikni, tad vairs nebūšu uzbrukumu mērķis. Tātad arī tu un Gerijs ne.

Ko tu gatavojies darīt? taujāja Pema.

To Malone tiešām nezināja, tāpēc atbildēja: Izdomāšu, kad nokļūšu tur.

Viņi spraucās caur drūzmu uz termināļa pusi. Viņu klu­sēšana un piesardzīgā izturēšanās skaidri liecināja, ka labāk iet katram savu ceļu. Malone juta atmostamies divpadsmit gadus ilgajā Tieslietu departamenta aģenta darbā izkoptās asās novērošanas spējas. Lidmašīnā viņš bija kaut ko pama­nījis. Kādu vīrieti. Viņš sēdēja trīs rindas priekšā, pretējā salona pusē. Garš un kalsns, brūni iededzis, ar bārdas rugā­jiem apaugušiem vaigiem. Viņš iekāpa lidmašīnā Kopenhā­genā, un kaut kas viņa izskatā piesaistīja Malones uzmanību. Lidojuma laikā nekas ārkārtējs nenotika. Taču, lai gan sve­šinieks bija izkāpis no lidmašīnas pirms viņiem, tagad tas bija nokļuvis viņiem aiz muguras.

Un tas vairs nebija labi.

Tu vakar nošāvi to cilvēku, ne aci nepamirkšķinot, at­cerējās Pema. Un tas mani biedē.

Gerija drošība bija apdraudēta.

Vai arī agrāk tu tā darīji?

Katru dienu.

Es jau esmu redzējusi nāvi vairāk, nekā vajag.

Viņš varēja tikai piekrist.

Viņi soļoja tālāk. Malone juta, ka Pema saspringti domā. Viņš vienmēr prata noteikt, kad ritenīši viņas smadzenēs sāk griezties.

Vakar nepaspēju pateikt, viņa ieminējās. Bija pārāk daudz citu rūpju. Bet manā dzīvē tagad ir cits vīrietis.

Malone nopriecājās, tikai nesaprata, kāpēc Pema viņam to saka. Mēs jau sen vairs nejaucamies viens otra dzīvē.

Es zinu. Bet viņš ir ipašs. Pema pacēla roku un parā­dīja plaukstas locītavu. Viņš man uzdāvināja šo pulksteni.

Pema šķita tik lepna, tāpēc Malone izrādīja pienācīgu at­zinību. TAG Heuer. Nav slikti.

Es arī tā domāju. Tas bija tāds pārsteigums!

Vai viņš labi izturas pret tevi?

Viņa pamāja ar galvu. Man patik būt ar viņu kopā.

Malone nezināja, ko lai saka.

Es par to ieminējos tikai tāpēc, ka domāju varbūt mums vajadzētu salīgt mieru.

Viņi iegāja ļaužu pārpilnajā termināli. Bija laiks atvadīties.

Vai drīkstu doties tev līdzi? viņa iejautājās. Mans reiss uz Atlantu ir tikai pēc septiņām stundām.

Malone bija īpaši gatavojies šim atsveicināšanās brīdim un centās saglabāt bezrūpīgu toni. Tā nav laba doma. Man tas jādara vienam. Un nemaz nebija jāpiebilst tas, ko abi uzreiz nodomāja: sevišķi pēc vakardienas.

Pema pamāja ar galvu. Es saprotu. Man tikai šķita, ka tā varētu būt jauki pavadīta pēcpusdiena.

Maloni pārņēma ziņkāre. Kāpēc tu gribi nākt man lī­dzi? Man šķita, ka tu ilgojies ātrāk tikt projām no tā visa?

Tās saiknes dēļ es gandrīz aizgāju bojā, tāpēc gribētos zināt kaut ko vairāk. Un turklāt ko lai es sadaru lidostā?

Malone bija spiests atzīt, ka bijusī sieva izskatās lieliski piecus gadus jaunāka par viņu, bet izskatījās vēl jaunāka. Un arī sejas izteiksme gandrīz atgādināja seno laiku Pemu reizē bezpalīdzīga un neatkarīga, ar skatienu, kas izaicina uz vieglprātību. Vasarraibumainā seja un zilās acis uzjundīja atmiņu vilni, visu to, ko viņš bija pūlējies aizmirst, sevišķi kopš augusta, kad viņš uzzināja par Geriju.

Viņi bija precējušies ilgi. Dzīvojuši kopīgu dzīvi. Labas un ļaunas dienas. Viņš bija četrdesmit astoņus gadus vecs, šķī­ries ilgāk nekā gadu, atsevišķi dzīvoja gandrīz sešus.

Varbūt tiešām bija pienācis laiks tikt tam visam pāri. Lai pagātne paliek pagātnē. Un arī viņš pats nav bijis nekāds eņ­ģelis.

Taču ar miera līguma noslēgšanu vēl būs jāpagaida, tā­pēc viņš tikai piekodināja:

Atgriezies Atlantā un neiekulies nepatikšanās, labi?

Viņa pasmaidīja. To pašu es varētu teikt tev.

Man tas nav iespējams. Taču nešaubos, ka jaunais draugs tevi gaida sveiku un veselu.

Koton, mums vēl jāizrunājas. Mēs abi no tā izvairāmies.

Mēs runāsim, bet tad, kad tas viss būs galā. Pagaidām lai būtu pamiers?

Sarunāts.

Es došu tev ziņu, kā man veiksies, un neraizējies par Geriju. Henriks par viņu parūpēsies. Viņš tiks labi apsargāts. Telefona numurs tev ir, vari zvanīt, kad vien gribi.

Ar možu smaidu sejā viņš pamāja Pemai ar roku un de­vās uz termināļa izejas un taksometru stāvvietas pusi. Somu viņš nebija paņēmis līdzi. Atkarībā no tā, cik ilgi būs jāuz­kavējas, viņš nepieciešamākās lietas nopirks vēlāk, kad būs atradis saikni.

Taču pirms lidostas atstāšanas vēl bija par kaut ko jāpār­liecinās.

Pie izejas durvīm viņš piegāja pie informācijas letes un pa­ņēma no statīva pilsētas karti. Tad bezrūpīgi pagriezās un sāka pētīt karti, pāri tās malai piesardzīgi vērodams cauri plašajai telpai plūstošo ļaužu straumi.

Viņš bija domājis, ka Kārnais gaidīs, kad viņš ies projām, ja tas tiešām seko viņam.

Taču izrādījās, ka okšķeris uzmana Pemu.

Tas Malonem nemaz nepatika.

Nosviedis karti uz letes, viņš steidzās cauri terminālim. Pema iegāja kādā no daudzajām kafejnīcām, laikam nolēmusi īsināt laiku ar kafiju vai maltīti. Kārnais iekārtojās duty-free veikalā, no kura varēja ērti novērot kafejnīcu.

Interesanti gan. Acīmredzot šodien Malone nebija uzma­nības centrā.

Viņš arī iegāja kafejnīcā un piegāja pie galdiņa, pie kura sēdēja Pema. Viņas sejā parādījās neviltots izbrīns. Ko tu te meklē?

Es pārdomāju. Vai vēl gribi nākt līdzi?

Jā, protams!

Ar vienu noteikumu.

Es zinu. Neteikšu ne vārda.

Stefānija domās vēlreiz atkārtoja Torvaldsena vārdus. Pēc tam mierīgi pārjautāja:

Tu esi Zelta aunādas ordeņa biedrs?

Jau trīsdesmit gadu. Es to vienmēr esmu uzskatījis ti­kai par tādu saviesīgu klubu bagātajiem un ietekmīgajiem. Un visbiežāk tā arī ir…

Kad jūs neuzpērkat politiķus un nedodat kukuļus, lai iegūtu pasūtījumus.

Stefānij, nomierinies! Tu taču zini, kā šajā pasaulē viss notiek. Es nenosaku noteikumus, tikai spēlēju saskaņā ar jau esošajiem.

Pastāsti visu, ko zini, Henrik. Un beidz sprediķot.

Mani detektīvi izpētīja, ka abi vakar nošautie ir no Am­sterdamas. Vienam bija draudzene. Tā pastāstīja, ka viņas mīļotais regulāri strādājot kāda vīra labā. Reiz viņa to bija redzējusi, un pēc viņas apraksta es sapratu, ka ari pats esmu šo vīru redzējis.

Stefānija gaidīja, kas sekos.

Interesanti, ka jau gadiem ilgi ordeņa pasākumos esmu daudz ko dzirdējis par pazudušo Aleksandrijas bibliotēku.

Zilā krēsla padomnieks Alfrēds Hermans ir kā apsēsts ar šo jautājumu.

Vai zini, kāpēc?

Viņš domā, ka mēs varētu daudz ko mācīties no seno laiku gudrībām.

Par to Stefānija šaubījās, bet viņai bija jāzina vairāk. Kāda ir abu nošauto saistība ar ordeni?

Vīrietis, kuru šī sieviete aprakstīja, bija klāt ordeņa pa­sākumos. Taču ne kā biedrs. Kā darbinieks. Viņa vārdu sie­viete nedzirdēja, bet viņas draugs reiz nosauca to segvār­dā, kas ir zināms arī man. Die Klauen der Adler.

Stefānija domās pārtulkoja. Ērgļa nagi. Vai vēl kaut ko pastāstīsi?

Varbūt tad, kad būšu pārliecināts?

Kad viņa jūnijā pirmo reizi satika Torvaldsenu, viņš ne­būt nebija tik atsaucīgs, un tas vēl vairāk saasināja viņu jau tā saspringtās attiecības. Taču kopš tiem laikiem viņa bija iemācījusies nenovērtēt šo dāņu kungu pārāk zemu. Labi. Tu teici, ka galvenās ordeņa intereses ir Vidējie Austrumi. Ko tu ar to domāji?

Paldies, ka tu neuzstāj.

Beidzot jāiemācās ar tevi sadarboties. Turklāt tu nebū­tu teicis tik un tā.

Torvaldsens klusi iesmējās. Mēs esam tik līdzīgi.

Tas gan mani biedē.

Nav jau tik ļauni. Bet, atbildot uz tavu jautājumu par Vidējiem Austrumiem arābu pasaule diemžēl ciena tikai spēku. Taču viņi prot arī vienoties, un viņiem ir ko piedā­vāt, sevišķi nafta.

Stefānijai nebija ko iebilst.

Kas ir arāba ļaunākais ienaidnieks? jautāja Torvald­sens. Amerika? Nē, Izraēla. Tā viņam ir kā dadzis acī. Tāpēc, ka tā atrodas tur tieši arābu pasaules vidū. Ebreju valsts. Norobežota 1948. gadā, piespiedu kārtā pārvietojot gandrīz miljonu cilvēku, ja var ticēt arābu datiem. Zemi, kuru gadsimtiem ilgi sev pieprasījuši palestīnieši, ēģiptieši, jordānieši, libānieši un sīrieši, pasaule vienkārši atdeva ebre­jiem. Arābi to nosauca par nakba katastrofu. Piemērots apzī­mējums. Torvaldsens brīdi klusēja. Abām pusēm.

Un uzreiz sākās karš, teica Stefānija. Pirmais no dau­dziem.

Par laimi, tajos visos uzvarēja Izraēla. Šo sešdesmit gadu laikā izraēlieši visiem spēkiem turējušies pie savas zemes tikai tāpēc, ka Dievs teica Ābrahāmam, ka tā tam būs būt.

Stefānija atcerējās Brenta Grīna citētos vārdus. Un tas Kungs teica Ābramam: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz aus­trumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz miižīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem."

Dieva solījums Ābrahāmam ir viens no iemesliem, kāpēc Palestīna tika atdota ebrejiem, turpināja Henriks. It kā viņu senču dzimtene, ko novēlējis pats Dievs. Kurš gan to apstrīdēs?

Vismaz viens man zināms palestīniešu zinātnieks.

Kotons man stāstīja par Džordžu Hadādu un biblio­tēku.

To gan nevajadzēja.

Šaubos, vai viņam pašlaik rūp noteikumu ievērošana, un patlaban arī tu neesi viņa labāko draugu sarakstā.

To Stefānija bija pelnījusi.

Mani ziņu avoti Vašingtonā stāsta, ka Baltais nams vē­las, lai Hadāds tiktu atrasts. Tu droši vien to zini.

Viņa neatbildēja.

Nemaz necerēju, ka tu to apstiprināsi vai noliegsi. Bet kaut kas tur notiek, Stefānij. Kaut kas svarīgs. Augsti varas­vīri nemēdz tērēt laiku nieku dēļ.

Viņa piekrita.

Var rīkot sprādzienus. Terorizēt cilvēkus katru dienu. Tā neko nevar atrisināt. Bet, ja tev pieder kaut kas tāds, ko tavs ienaidnieks grib iegūt vai negrib ļaut iegūt nevienam citam, tad tev ir īsta vara. Es pazīstu Zelta aunādas ordeni. Ietekme. Pēc tās tiecas Alfrēds Hermans un viņa ordenis.

Un ko viņi ar to iesāks?

Ja tas trāpīs Izraēlai pašā sirdī un tas tiešām ir iespē­jams -, tad arābu pasaule gribēs tirgoties, lai to iegūtu. Visi ordeņa biedri būs ieguvēji no draudzīgām attiecībām ar arā­biem. Viņu uzmanības piesaistīšanai pietiek jau ar naftas cenu, bet jauni tirgi viņu precēm un pakalpojumiem ir vēl lielāks ieguvums. Kas zina? Šī informācija varbūt pat apšaubīs pa­šas ebreju valsts pastāvēšanu, aizdziedējot daudz sāpīgu brū­ču. Ilgstoša Izraēlas aizsardzība Amerikai izmaksā dārgi. Cik reižu jau ir tā noticis? Kāda arābu valsts pieprasa Izraēlas iznīcināšanu. Iejaucas ANO. Savienotās Valstis to atmasko. Visi sadusmojas. Sāk šķindināt zobenus. Lai nomierinātu aiz­kaitinātos, jāizdala tiem koncesijas un dolāri. Iedomājies ja tas vairs nebūtu vajadzīgs, cik brīvāka kļūtu pasaule un arī Amerika.

Varbūt tieši to bija iecerējis Lerijs Deilijs kā prezidenta sa­sniegumu, ar ko viņš ieietu vēsturē. Taču viņai bija jājautā:

Kas gan var būt tik spēcīgs?

Es nezinu. Bet mēs taču pirms dažiem mēnešiem lasī­jām kādu senu dokumentu, kas mainīja visu pašos pamatos. Arī šeit var slēpties kaut kas ar līdzvērtīgu ietekmi.

Viņam bija taisnība, bet īstenība bija skarba. Kotonam ir vajadzīga šī informācija.

Viņš to saņems, bet vispirms mums pašiem viss jāuz­zina.

Un kā tu domā to paveikt?

Šajā nedēļas nogalē notiks ordeņa ziemas kopsapulce. Es negribēju doties uz to, bet tagad braukšu gan.

20. NODAĻA LONDONA 13:20

Malone izkāpa no taksometra un nopētīja kluso ielu. Namu fasādes ar jumtu korēm, grezni metāla kalumi un puķes uz palodzēm. Ikviena no šīm gleznainajām karaļa Džordža laika mājām šķita īsta miera osta, kur mīt grāmatu tārpi un zinātnieki. īstā vieta Džordžam Hadādam.

Viņš dzīvo šeit? jautāja Pema.

Es ceru. Jau gandrīz gadu neesmu saņēmis no viņa nevienu ziņu. Bet šī ir adrese, ko man iedeva pirms trim gadiem.

Pēcpusdiena bija vēsa un sausa. Nesen viņš laikrakstā Times bija izlasījis, ka Angliju pārņēmis šim gadalaikam ne­parasts sausums. Kārnais nebija viņiem sekojis no Hītrovas, bet varbūt stafeti bija pārņēmis kāds cits, jo viņš noteikti sa­zinājās ar saviem līdzdalībniekiem. Taču neviens cits takso­metrs tuvumā nebija redzams. Savādi, ka Pema vēl jopro­jām bija līdzās, taču viņš bija pelnījis šo neērtības sajūtu. Pats bija to sagādājis, aicinot Pemu līdzi.

Viņi uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja mājā. Malone uz­kavējās vestibilā, lai nopētītu ielu.

Taču neparādījās ne mašīnas, ne cilvēki.

Trešā stāva dzīvokļa durvju zvans klusi iešķindējās. Mel­nīgsnējais vīrs, kas atvēra durvis, bija maza auguma un tukls, ar pelēcīgi sirmiem matiem un platu seju. Ieraugot atnācēju, brūnās acis priecīgi iemirdzējās, un platajā smaidā Malone pamanīja apvaldītu sajūsmu.

Koton! Kāds pārsteigums! Es vēl vakar par jums iedo­mājos.

Viņi sirsnīgi sarokojās, un Malone iepazīstināja Hadādu ar Pemu. Hadāds aicināja viesus ienākt. Biezi mežģīņu aiz­kari apslāpēja dienas gaismu. Ātri pārlaidis skatienu dzīvok­lim, Malone redzēja, ka interjers tīši veidots juceklīgs kla­vieres, vairākas bufetes, klubkrēsli, lampas ar grezniem zīda abažūriem un ozolkoka galds ar datoru un milzīgām grā­matu un papīru kaudzēm.

Hadāds ar rokas mājienu norādīja uz visu šo haosu.

Mana pasaule, Koton.

Sienas bija noklātas ar kartēm. To bija tik daudz, ka zaļganpelēkais krāsojums bija redzams tikai vietām. Malone pārlaida skatienu kartēm un redzēja, ka tajās attēlota Svētā zeme, Arābija un Sīnaja pussala dažādos laikos no mūs­dienām līdz senlaikiem. Dažas bija kopijas, citas oriģināli, bet visas interesantas.

Vēl viena mana apsēstība, paskaidroja Hadāds.

Pēc sirsnīgā ievada Malone nolēma ķerties pie galvenā.

Notikušas izmaiņas. Tāpēc esmu ieradies. Viņš izstāstīja, kas bija noticis iepriekšējā dienā.

Vai jūsu dēls nav cietis? jautāja Hadāds.

Viņam nekas nekaiš. Bet pirms pieciem gadiem es neko nejautāju, jo tāds bija mans darbs. Tagad tā vairs nav, tāpēc vēlos zināt, kas notiek.

Jūsu izglābāt man dzīvību.

Par to man pienāktos patiesība.

Hadāds ieveda viesus virtuvē, kur visi apsēdās pie ovā­la galda. Smacīgajā gaisā bija jūtams iesīkstējis vīna un taba­kas dūmu aromāts. Tas ir sarežģīti, Koton. Es pats to īsti sapratu tikai dažu pēdējo gadu laikā.

Džordž, man jāzina viss.

Viņus abus pārņēma kāda netīkama apjausma. Veca drau­dzība var apsīkt. Cilvēki mainās. Tas, kas reiz vienoja divus cilvēkus, var kļūt par traucēkli. Taču Malone zināja, ka Ha­dāds viņam uzticas, un vēlējās atbildēt ar to pašu. Beidzot vecākais vīrs ierunājās. Malone klausījās, kā Hadāds stāsta par 1948. gadu, kad deviņpadsmit gadu vecumā cīnījies pa­lestīniešu pretošanās kustībā, pūloties apturēt cionistu invā­ziju.

Es nošāvu daudzus cilvēkus, teica Hadāds. Bet vie­nu nekad nespēšu aizmirst. Viņš bija ieradies satikt manu tēvu. Diemžēl viņš jau bija izdarījis pašnāvību. Mēs notvē­rām šo svešinieku, domājot, ka viņš ir cionists. Es biju jauns, naida pilns un nepacietīgs', bet viņš runāja galīgas muļķības. Tāpēc es viņu nošāvu. Hadāda acu kaktiņos sariesās asa­ras. Viņš bija Sargs, bet es viņu nogalināju un neko neuz­zināju. Vecais vīrs apklusa. Un tad, pēc vairāk nekā piec­desmit gadiem, pavisam neticamā kārtā mani apmeklēja vēl viens Sargs.

Malonem tāda sakritība šķita aizdomīga.

Viņš ieradās manās mājās un, stāvēdams tumsā, teica to pašu, ko 1948. gadā teica pirmais Sargs.

Es esmu Sargs.

Vai Hadāds sadzirdēja pareizi? Jautājums pazibēja prātā vienā mirklī. No bibliotēkas? Vai man tiks piedā­vāts uzaicinājums?

Kā jūs to zināt?

Hadāds pastāstīja viņam visu, kas notika tajā senajā dienā. Runādams viņš nopētīja savu viesi. Tas bija kalsns, ar ogj melniem matiem, biezām ūsām un saulē iedegušu, vēja aprautu seju. Kārtīgi un neuzkrītoši ģērbies un at­bilstoši izturējās. Diezgan līdzīgs pirmajam sūtnim.

Atnācējs sēdēja un klusēja, un šoreiz Hadāds apņēmās saglabāt pacietību. Beidzot Sargs ierunājās:

Mēs lasījām jūsu grāmatas un pētījumu publikāci­jas. Jūsu zināšanas par seno Bībeles tekstu ir iespaidīgas, tāpat kā jūsu spēja interpretēt senebreju tekstu. Un jūsu argumenti pret oficiālo tulkojumu ir pārliecinoši.

Hadāds priecājās par šo uzslavu. Rietumkrastā tādas bija liels retums.

-Mēs esam sena brālība. Pirms daudziem gadsimtiem pirmie Sargi izglāba no bojāejas daudzus Aleksandrijas bibliotēkas dārgumus. Tas bija cēls darbs. Laiku pa laikam mēs piedāvājam uzaicinājumu tādiem cilvēkiem kā jums, kuriem tas var nākt par labu.

Hadādam uzreiz radās daudz jautājumu, bet viņš izteica šo vienu:

Sargs, kuru es nošāvu, teica, ka mēs cīnoties neva­jadzīgā karā. Un ka esot arī daudz spēcīgāki ieroči nekā lodes. Ko viņš ar to domāja?

Nezinu. Acīmredzot jūsu tēvs nebija ieradies biblio­tēkā un tātad neguva no tās nekādu labumu un arī mēs neguvām labumu. Cerams, ka jūs gan ieradīsiet ies.

Kā to saprast neieradās?

Lai iegūtu tiesības piekļūt bibliotēkai, jums jāiztur varoņa pārbaudījums. Svešinieks izvilka aploksni. In­terpretējiet šos vārdus ar prātu, un es jūs sagaidīšu pie ieejas. Man būs godpilnais pienākums ielaist jūs bibliotē­kā.

Hadāds paņēma aploksni. Es esmu jau vecs. Kā lai dodos tālā ceļojumā?

Jūs atradīsiet spēkus.

Kāpēc?

Jo bibliotēkā jūs atradīsiet atbildes.

Mana kļūda, turpināja Hadāds, bija tāda, ka es pastāstīju par šo apciemojumu palestīniešu varasiestādēm. Taču es teicu patiesību. Es nespēju doties šādā ceļojumā. Kad paziņoju par notikušo, domāju, ka runāju ar draugiem

Rietumkrastā. Bet visu noklausījās izraēliešu spiegi, un jau pēc mirkļa es kopā ar jums nonācu kafejnīcā, kura uzsprāga.

Malone atcerējās to dienu, vienu no baisākajām savā mūžā. Viņiem abiem tik tikko izdevās dzīviem izkļūt no gruvešiem.

Kā tu tur nokļuvi? raižpilnā balsī jautāja Pema.

Mēs ar Džordžu pazīstam viens otru jau daudzus gadus. Mums ir kopīga interese par grāmatām, sevišķi par Bībeli. Šis vīrs ir viens no izcilākajiem ekspertiem pasaulē. Man patīk no viņa izvilināt kādas zinību druskas.

Nemaz nezināju, ka tev ir arī kādas intereses, nobrī­nījās Pema.

Laikam mēs abi daudz ko nezinājām viens par otru. Viņš redzēja, ka Pema ir sapratusi mājienu, tāpēc neko vairs nepiebilda un mainīja tematu. Kad Džordžs nojauta, ka draud briesmas, viņš, neuzticēdamies palestīniešiem, lūdza palīdzību man. Stefānija aizsūtīja mani noskaidrot, kas no­tiek. Pēc sprādziena kafejnīcā Džordžs gribēja pazust no ska­tuves. Visi nosprieda, ka viņš sprādzienā gājis bojā. Tāpēc es palīdzēju viņam pazust.

Un piešķiri segvārdu Aleksandrijas saikne, piebilda Pema.

Acīmredzot kāds par mani uzzināja, paziņoja Hadāds.

Malone pamāja ar galvu. Notika ielaušanās datora fai­los. Taču tur nav minēta jūsu adrese, tikai tas, ka es vienī­gais zinu jūsu atrašanās vietu. Tāpēc viņi nolaupīja Geriju.

To es tiešām nožēloju. Neparko nebūtu vēlējies, lai ma­nis dēļ jūsu dēls nonāk briesmās.

Tad izstāstiet, Džordž, kāpēc jūs grib nogalināt?

Tajā laikā, kad pie manis ieradās Sargs, es strādāju pie kādas teorijas saistībā ar Veco derību. Jau pirms tam biju publicējis dažus pētījumus par šā Svēto rakstu teksta tālaika statusu, taču gatavoju vēl ko vairāk.

Grumbas Hadāda acu kaktiņos šķita padziļināmies, un Malone vēroja, kā draugs cīnās ar smagām domām.

Kristieši mēdz pievērst lielāku uzmanību Jaunajai derī­bai, turpināja Hadāds. Jūdi ticēja Vecajai. Uzdrošinos ap­galvot, ka vairākums kristiešu īsti neizprot Veco derību, tikai domā, ka Jaunā derība ir Vecajā izteikto pareģojumu piepil­dījums. Taču Vecā derība ir svarīga, un tās tekstā ir tik daudz pretrunu tādas, kuras tiešām varētu likt apšaubīt tās vēsti.

Malone jau iepriekš bija dzirdējis Hadādu runājam par šo jautājumu, bet šoreiz viņš tai pievērsās ar jaunu dedzību.

Piemēru ir daudz. Pirmajā Mozus grāmatā ir divi pret­runīgi piemēri par pasaules radīšanu. Parādītas divas dažā­das Ādama pēcnācēju ģenealoģijas. Pēc tam grēku plūdi. Dievs liek Noasam atvest septiņus tīru dzīvnieku pārus un vienu pāri netīru. Citā Pirmās Mozus grāmatas daļā ir mi­nēts tikai viens pāris no katra veida. Vienā pantā Noass pa­laiž gaisā kraukli meklēt zemi, bet citā pantā tā ir dūja. Pat plūdu ilgums ir pretrunīgs. Četrdesmit dienas un naktis vai trīssimt septiņdesmit? Parādās abi šie skaitļi. Nemaz neru­nājot par stāstījumos atrodamajām sīkajām neprecizitātēm, piemēram, dažādi vārdi, kuros nosaukts Dievs. Dažos frag­mentos YHWH, Jahve, citos Elohim. Kā jums šķiet, vai vis­maz Dieva vārds nebūtu jāsauc konsekventi?

Malone atcerējās, kā pirms dažiem mēnešiem Francijā bija dzirdējis līdzīgas sūdzības par četriem Jaunās derības evaņ­ģēlijiem.

Tagad vairākums piekrīt, turpināja Hadāds, ka Veco derību sarakstījuši daudzi autori ļoti ilgā laikā. Pārrakstītāji prasmīgi apkopojuši visdažādākos avotus. Šis secinājums ir neapgāžams un ir jau pietiekami sens. Kāds divpadsmitā gad­simta spāņu filosofs viens no pirmajiem norādīja, ka Mozus nevarēja sarakstīt Pirmās Mozus grāmatas 12:6 bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. Un kā gan Mozus varētu būt sarakstījis visas piecas grāmatas, ja pēdējā no tām visos sī­kumos aprakstīts viņa nāves laiks un apstākļi?

Un daudzās literārās novirzes. Piemēram, tiek lietoti se­nie vietu nosaukumi, bet pēc tam tekstā tiek pieminēts, ka šīs vietas vel ir redzamas līdz šai dienai. Tas neapšaubāmi norāda uz vēlāku laiku ietekmēm, kas pārveido, paplašina un izdaiļo tekstu.

Malone piebilda:

Un līdz ar katru šādu pārveidojumu arvien vairāk tika zaudēta sākotnējā nozīme.

Bez šaubām. Ticamākais pieņēmums ir tāds, ka Vecā derība tika sarakstīta laikā no 1000. līdz 586. gadam pirms mūsu ēras. Vēlākie sacerējumi parādījās ap 500.-400. gadu pirms mūsu ēras. Bet varbūt teksts ticis pieslīpēts vēl pat 300. gadā pirms mūsu ēras? To neviens droši nezina. Mēs zinām tikai to, ka Vecā derība ir kā ielāpu sega katra tās daļa sarakstīta citādos vēsturiskos un politiskos apstākļos, paužot dažādus reliģiskus uzskatus.

Es protu to novērtēt, atbildēja Malone, atkal atcerē­damies Francijā atklātās Jaunās derības pretrunas. Varat man ticēt. Taču tas nav nekas revolucionārs. Cilvēki vai nu tic, ka Vecā derība ir Dieva vārds, vai arī uzskata to par senu teiksmu apkopojumu.

Bet ja nu vārdi ir izmainīti līdz tādai pakāpei, ka zudu­si sākotnējā vēsts? Bet ja nu Vecā derība, kādu mēs to pazīs­tam, nav un nekad nav bijusi īstā, sākotnējā Vecā derība? Tas gan varētu daudz ko mainīt.

Es klausos.

Tieši tas man jūsos patīk, pasmaidīja Hadāds. Jūs esat tik labs klausītājs.

Malone pēc Pemas sejas izteiksmes redzēja, ka viņa gan tam nepiekrīt, tomēr viņa klusēja, kā bija solījusi.

Mēs jau esam par to runājuši, turpināja Hadāds. Vecā derība pašos pamatos atšķiras no Jaunās. Kristieši Jau­nās derības tekstu uztver burtiski, pat tiktāl, ka uzskata to par vēsturi. Turpretī stāsti par patriarhiem, iziešanu no Ēģip­tes un Kānaānas iekarošanu nav vēsture. Tās ir tikai tēlai­nas alegorijas, kas vēsta par reliģijas reformu, kas pirms dau­dziem gadiem notika kādā zemē, sauktā par Jūdeju. Protams, savs patiesības kodols šajos vēstījumos ir, taču tie drīzāk ir nostāsti nekā fakti.

Labs piemērs ir Kains un Ābels. Šo notikumu laikā uz ze­mes esot bijuši tikai četri cilvēki Ādams, Ieva, Kains un Ābels. Taču Pirmās Mozus grāmatas 4:17 teikts Kains atzi­na savu sievu, un tā kļuva grūta. No kurienes radās sieva? Vai tā bija Ieva? Viņa māte? Vai tas nav pietiekami zīmīgs pie­mērs? Pēc tam, uzskaitot Ādama pēcnācējus, Piektajā Mozus grāmatā teikts, ka Mahalaleēls nodzīvoja astoņsimt deviņ­desmit piecus gadus, Jareds astoņsimt gadus, bet Ēnohs trīssimt sešdesmit piecus gadus. Un Ābrahāms? Viņam it kā bija simts gadu, kad Sāra dzemdēja īzaku, pati būdama de­viņdesmit gadu veca.

Neviens to neuztver burtiski, ieminējās Pema.

Reliģiozi ebreji varētu pret to iebilst.

Ko jūs ar to gribat teikt, Džordž? jautāja Malone.

Vecā derība, kādu mēs to pazīstam šodien, ir tulkoju­mu rezultāts. Oriģinālā teksta senebreju valoda izzuda ap 500. gadu pirms mūsu ēras. Tāpēc, lai izprastu Veco derību, mums jāpieņem tradicionālā ebreju interpretācija vai jāmek­lē norādes mūsdienu dialektos, kas ir cēlušies no zudušās senebreju valodas. Pirmā metode neder, jo ebreju zinātnie­ki, kuri pirmie interpretēja tekstu 500.-900. gadā pirms mūsu ēras, vairāk nekā tūkstoš gadus pēc tā tapšanas, paši nezi­nāja senebreju valodu un atveidoja tekstu uz minējumu pa­mata. Vecā derība, ko daudzi dziļi ciena kā paša Dieva vār­dus, patiesībā ir tikai stipri aptuvens tulkojums.

Džordž, mēs jau esam par to runājuši. Zinātnieki gad­simtiem ilgi lauzuši šķēpus par šiem jautājumiem. Tas nav nekas jauns.

Hadāds viņam viltīgi uzsmaidīja. Bet es vēl neesmu pa­teicis visu.

21. NODAĻA VĪNE 14:45

Alfrēds Hermans savā namā bieži jutās kā kapenēs. Viņa vientulību pārtrauca tikai ordeņa asamblejas vai padomnie­ku sanāksmes.

Šodien nekas tāds nebija paredzēts.

Un par to viņš bija pateicīgs.

Viņš bija ērti iekārtojies savos privātajos apartamentos plašās istabās pils otrajā stāvā, kuras franču arhitektūras stilā plūstoši pārgāja cita citā, neatdalītas ar gaiteņiem. Pēc ne­pilnām divām dienām tiks atklāta ordeņa 49. asamblejas zie­mas sesija, un Hermans priecājās, ka tajā piedalīsies visi Zelta aunādas ordeņa biedri septiņdesmit viens cilvēks. Pat Henriks Torvaldsens, kurš bija ziņojis, ka nebūšot, tagad bija apstiprinājis savu ierašanos. Ordeņa biedri nebija kopīgi apspriedušies kopš pavasara, tāpēc Hermans zināja, ka tuvā­kajās dienās gaidāmi karsti strīdi. Viņa kā priekšsēdētāja pie­nākums bija gādāt, lai viedokļu apmaiņa būtu produktīva. Ordeņa darbinieki jau gatavoja pils sapulču zāli un līdz ne­dēļas nogalei, kad ieradīsies viesi, viss būs kārtībā -, taču Hermans neraizējās par asambleju. Viņa domas nodarbināja Aleksandrijas bibliotēkas atrašana. Par to viņš bija sapņojis jau gadu desmitiem.

Viņš šķērsoja istabu.

Tās ziemeļu stūri aizņēma bibliotēkas makets, ko viņš bija licis izgatavot pirms daudziem gadiem. Smalks darbs, kas mi­niatūrā attēloja, kā Aleksandrijas bibliotēka varēja izskatīties Cēzara laikos. Viņš pievilka tuvāk krēslu un apsēdās, pievēr­sis skatienu celtnes detaļām, ļaujot domām klīst tālumā.

Ēkas galveno daļu veidoja divas pīlāriem rotātas kolonā­des. Viņš iztēlojās, kā savulaik tās bija rotātas ar statujām, grīdas klāja paklāji, sienas greznoja gobelēni. Gaiteņos izvie­totajos sēdekļos zinību vīri strīdējās par kāda vārda nozīmi vai dzejas rindu ritmu vai dedzīgi aizstāvēja jaunu atklāju­mu. No šīm plašajām, augstajām telpām atzarojās mazākas telpas, pilnas ar papirusiem, pergamenta tīstokļiem un vēlā­ku laiku rokrakstu krājumiem, kas bija noglabāti lādēs, sa­krauti kaudzēs, apzīmēti apstrādei vai salikti plauktos. Citās telpās rosījās pārrakstītāji, izgatavojot rakstu darbu kopijas pārdošanai. Bibliotēkas darbinieki saņēma lielas algas, bija atbrīvoti no nodokļiem un tika nodrošināti ar mājokli un pusdienām. Tur bija lekciju zāles, laboratorijas un observa­torijas, pat zoodārzs. Gramatiķi un dzejnieki saņēma aug­stākos amatus, bet fiziķi, matemātiķi un astronomi visla­bāko aprīkojumu darbam. Arhitektūra bija izteiktā grieķu stilā, un kopskats atgādināja cēlu templi.

Brīnumaina vieta, viņš nodomāja.

Un brīnumains laiks.

Visā cilvēces vēsturē ir bijuši tikai divi tādi periodi, kad zināšanas tika aktīvi izplatītas visas pasaules mērogā. Viens sākās renesanses laikā un turpinājās līdz pat mūsdienām, bet otrs ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Grieķija val­dīja pār pasauli.

Viņš iztēlojās laiku trīssimt gadus pirms Kristus dzimša­nas un Aleksandra Lielā pēkšņo nāvi. Ģenerāļi cīnījās par viņa vareno impēriju, tā tika sadalīta trīs daļās, un sākās he­lēnisma periods grieķu vispasaules valdīšanas laiks. Vienu no zemju trešdaļām pieprasīja tālredzīgais maķedonietis Ptolemajs, kurš 304. gadā pirms mūsu ēras pasludināja sevi par Ēģiptes valdnieku, liekot pamatus Ptolemaja dinastijai, kuras galvaspilsēta bija Aleksandrija.

Ptolemaji bija intelektuāļi. Ptolemajs 1 bija vēsturnieks, Ptolemajs II zoologs, Ptolemajs III literatūras patrons, Ptolemajs IV dramaturgs. Viņi visi saviem bērniem par skolotājiem izvēlējās izcilākos zinātniekus un mudināja zinī­bu vīrus apmesties uz dzīvi Aleksandrijā.

Ptolemajs I izveidoja muzeju vietu, kur zinātnieki varē­ja pulcēties un apmainīties ar zināšanām. Lai atbalstītu zinī­bu viru centienus, viņš ierīkoja arī bibliotēku. Ptolemaja II laikā, 246. gadā pirms mūsu ēras, tā atradās divās vietās galvenā bibliotēka līdzās valdnieka pilij un otra, mazāka, die­va Serapis templī, saukta par Serapeum.

Ptolemaji bija dedzīgi grāmatu krājēji un sūtīja ekspedī­cijas meklēt tās visā tolaik zināmajā pasaulē. Ptolemajs II nopirka visu Aristoteļa bibliotēku. Ptolemajs III pavēlēja pār­meklēt visus kuģus, kas ienāca Aleksandrijas ostā. Ja tika at­rastas grāmatas, tās tika atņemtas, pārrakstītas, īpašniekiem atdotas kopijas, bet oriģināli ievietoti bibliotēkā. Grāmatu saturs bija visdažādākais dzeja, vēsture, retorika, filosofija, reliģija, medicīna, dabas zinātnes un tieslietas. Serapeum bija uzkrāts ap 43 000 pergamenta tīstokļu, kas bija pieejami visiem lasītājiem, un muzejā 500 000, kas bija atvēlēti tikai • zinātniekiem.

Kur tas viss pazuda?

Viena versija bija tāda, ka visa šī bagātība sadega 48. gadā pirms mūsu ēras, kad Ptolemajs XIII cīnījās ar Jūliju Cēzaru. Cēzars pavēlēja aizdedzināt valdnieka flotes kuģus, bet uguns izplatījās pa visu pilsētu un varēja iznīcināt ari bibliotē­ku. Citā versijā tika vainoti kristieši, kas 272. gadā it kā esot iznīcinājuši galveno bibliotēku, bet Serapeum 391. gadā, cīnī­damies pret pagānisma ietekmi pilsēta. Pēdējais pieņēmums bija tāds, ka bibliotēku iznīcinājuši arābi, kad tie 642. gadā iekaroja Aleksandriju. Tika apgalvots, ka kalifs Omārs uz jau­tājumu par valdnieka grāmatu kolekciju esot atbildējis šādi: "ja tas, kas rakstīts grāmatās, saskan ar Dieva grāmatu, tās nav vajadzīgas, ļa nesakrīt, tad tās nav vēlamas. Tās jāiznīcina." No­stāsti vēsta, ka veselus sešus mēnešus ar manuskriptiem ku­rinātas krāsnis Aleksandrijas pirtīs.

Šī doma Hermanam vienmēr sāpīgi iedūrās sirdī kā var tik vienkārši sadedzināt vienu no izcilākajām zināšanu krā­tuvēm cilvēces vēsturē?

Bet kas īsti notika?

Protams, tā kā Ēģipti pārņēma arvien lielāki nemieri un cīņas ar ārzemju iebrucējiem, bibliotēka zaudēja visas privi­lēģijas un krita par upuri vajāšanām, pūļa uzbrukumiem un militārai okupācijai.

Kad tā pazuda pavisam?

To nezina neviens.

Un vai leģenda atbilst patiesībai? Tā vēsta, ka drosmīgi ļaudis glābuši manuskriptus citu pēc cita, dažus pārrakstī­juši, citus nozaguši, rūpīgi saglabājot bagātīgo kolekciju. Vēsturnieki gadsimtiem ilgi piemin šos zinību glabātājus.

Sargus.

Hermanam patika iztēloties, ko šie nezināmie varoņi varētu būt saglabājuši. Nezināmus Eiklīda, Platona, Aristo­teļa, Augustīna darbus? Vai tekstus, kuru autori bija neskai­tāmi citi zinību vīri, kas vēlāk tika uzskatīti par attiecīgo zi­nātnes nozaru pamatlicējiem.

Kas to lai zina.

Un tāpēc meklēšana bija tik aizraujoša.

Nemaz nerunājot par Džordža Hadāda teorijām, kuras piedāvāja Hermanam iespēju vēl labāk īstenot ordeņa mēr­ķus. Politikas komiteja jau bija noteikusi, kā nestabilitāti Iz­raēlā varētu izmantot peļņas gūšanai. Biznesa plāns bija gan godkārīgs, gan izpildāms. Ja varēs pierādīt Hadāda pētīju­mus…

Pirms pieciem gadiem Hadāds bija ziņojis par kādu ap­meklētāju, kas bija nosaucis sevi par Sargu. Izraēliešu spiegi bija par to pavēstījuši Telavivai. Ebreji, kā vienmēr, pārāk uztraucās un uzreiz mēģināja nogalināt Hadādu. Par laimi, iejaucās amerikāņi, un Hadāds bija dzīvs vēl joprojām.

Hermans priecājās ari par to, ka viņa ziņu avoti amerikāņu politiķu aprindās tagad ielaidās sarunās un nesen apstipri­nāja jau zināmos faktus, papildinot tos ar jauniem, un tāpēc ari Seibrs tika sūtīts uzbrukumā Kotonam Malonem.

Bet kas īsti ir zināms? Varbūt Seibram kaut ko pavēstīs divkosīgais izraēliešu spiegs, kas viņu gaida Vācijā?

Vienīgais drošais pieturas punkts bija Džordžs Hadāds.

Viņš bija jāatrod.

22. Nodaļa ROTENBURGA. VĀCIJA 15:30

Seibrs soļoja pa bruģēto ieliņu. Rotenburga atradās simts kilometru uz dienvidiem no Vircburgas. Tā bija mūru ap­ņemta pilsēta, ko rotāja aizsargvaļņi un sargtorņi, kas bija saglabājušies no viduslaikiem. Mūru iekšienē šauras ieliņas vijās gar senlaicīgām ķieģeļu un mūra ēkām ar koka apdari. Tieši uz tādu māju devās Seibrs.

Baumeisterhaus atradās līdzās tirgus laukumam, netālu no torņa ar senu pulksteni. Metāla plāksne pie ša trīsstāvu na­ma vēstīja, ka ēka celta 1596. gadā, bet pēdējos simt gadus lajā atrodas viesnīciņa un restorāns.

Seibrs iegāja pa durvīm un uzreiz sajuta svaigi ceptas mai­zes, ābolu un kanēļa saldo aromātu. Pirmajā stāvā šaurās ēdamzāles otras durvis veda uz iekšējo pagalmu, baltās sie­nas bija rotātas ar briežu ragiem.

Pie ozolkoka galdiņa jau gaidīja viens no ordeņa ziņu pie­nesējiem kārns, slimīgs vīrelis, pazīstams ar segvārdu Jo­nass. Seibrs pienāca un apsēdās viņam pretī. Galds bija ap­klāts ar smalku, rožainu galdautu. Jonasa priekšā stāvēja porcelāna tase ar melnu kafiju un šķīvītis ar pusapēstu dāņu smalkmaizīti.

Notiek dīvainas lietas, Jonass angliski paziņoja.

Vidējos Austrumos tā ir vienmēr.

Šoreiz ir dīvaināk nekā parasti.

Jonass bija norīkots darbā Izraēlas Iekšlietu ministrijas Vācijas misijā.

Jūs likāt uzmanīt visus jaunumus par Džordžu Hadā­du. Šķiet, ka viņš ir piecēlies no miroņiem. Mūsējie ir īstā panikā.

Seibrs izlikās neko nezinām. Un no kurienes nāk šī at­klāsme?

Pirms dažām dienām viņš pats zvanīja uz Palestīnu. Vē­las tiem kaut ko pastāstīt.

Seibrs līdz šim Jonasu bija saticis trīs reizes. Tādi cilvēki kā viņš, kuriem nauda bija svarīgāka par uzticību, bija no­derīgi, tomēr ar viņiem bija jāuzmanās. Nodevēji krāpjas vienmēr. Varbūt pieliek runāt aplinkus. Sakiet skaidri, kas jums ir ziņojams?

Jonass ar baudu iedzēra malciņu kafijas. Pirms pazuša­nas toreiz, pirms pieciem gadiem, Hadādu apmeklēja kāds cilvēks, kurš nosauca sevi par Sargu.

Seibrs to jau zināja, taču neko neteica.

Viņam tika nodota kāda informācija. Tas vien jau ir mazliet dīvaini, bet vēlāk būs vēl dīvaināk.

Seibrs nevarēja ciest Jonasa teatrālo ziņošanas manieri.

Hadāds nav pirmais, pie kura ieradies šāds apmeklē­tājs. Es redzēju dokumentus. Kopš 1948. gada vēl trīs citas personas apciemojis cilvēks, kas nosaucis sevi par Sargu. Izraēlieši zina par visiem, bet šie trīs cilvēki dažas dienas vai nedēļas pēc šīs tikšanās gāja bojā. Jonass uz brīdi apklusa. Ja atceraties, arī Hadāds gandrīz gāja bojā.

Seibrs pamazām sāka saprast. Jūsu ļaudis cenšas kaut ko pasargāt?

Acīmredzot.

Cik bieži notika šie apmeklējumi?

Apmēram ik pēc divdesmit gadiem pēdējo sešdesmit gadu laikā. Visi bija zinātnieki viens izraēlietis un trīs arābi, ieskaitot Hadādu. Visas slepkavības izdarīja Mossad.

Seibram bija jānoskaidro. Un kā jums izdevās to uzzi­nāt?

Kā jau teicu, ieskatījos dokumentos. Jonass apklusa. Pirms dažām stundām pienāca ziņojums. Hadāds dzīvo Londonā.

Man vajag adresi.

Jonass to nosauca un piebilda: Aģenti jau ir aizsūtīti. No likvidēšanas vienības.

Kāpēc jānogalina Hadāds?

Es uzdevu vēstniekam to pašu jautājumu. Viņš kā biju­šais Mossad aģents pavēstīja man interesantu stāstu.

Droši vien tāpēc arī esmu izsaukts uz šejieni?

Jonass viņam uzsmaidīja. Es zināju, ka.jūs esat attapīgs.

Dāvids Ben-Gurions saprata, ka viņa politiķa karjera ir beigusies. Kopš bērnības Polijā, kad viņu nomocīja sli­mības, viņa mūža sapnis bija palīdzēt ebrejiem atgriezties Bībelē noteiktajā dzimtenē. Tāpēc viņš nodibināja Izraē­las valsti un vadīja to nemierīgajos laikos no 1948. līdz 1963. gadam, rīkojoties gan kā karavadonis, gan kā valsts­vīrs.

Grūts uzdevums cilvēkam, kurš vienmēr bija vēlējies būt intelektuālis.

Viņš kāri lasīja filosofijas grāmatas, studēja Bībeli, viegli koķetēja ar budismu, pat iemācījās sengrieķu valo­du, lai varētu lasīt Platonu oriģinālā. Viņš aizrautīgi in­teresējās par dabas zinātnēm un necieta daiļliteratūru. Viņa iecienītais saziņas veids bija vārdu cīņas, nevis iz­smalcināti dialogi.

Tomēr viņš nebija abstrakts domātājs.

Viņš bija sīksts un skarbs vīrs ar sudrabainu matu ore­olu, enerģisku žokļa līniju un strauju raksturu.

1948. gada maijā viņš proklamēja Izraēlas neatkarību, neklausīdamies pēdējā brīdī nākušos Vašingtonas brīdinā­jumus un neņemdams vērā savu tuvāko sabiedroto drū­mos pareģojumus. Viņš atcerējās, kā tikai dažas stundas pēc viņa paziņojuma Izraēlā iebruka piecu arābu valstu karaspēks, pievienojoties palestīniešu kaujiniekiem atklātā mēģinājumā iznīcināt ebrejus. Viņš pats vadīja armiju kaujā, un viens procents ebreju iedzīvotāju gāja bojā līdz ar tūkstošiem arābu. Vairāk nekā pusmiljons palestīniešu zaudēja mājas. Galu galā ebreji uzvarēja, un daudzi go­dināja savu glābēju kā Mozu, ķēniņu Dāvidu, Garibaldi un pašu Visuvareno Dievu vienā personā.

Viņš vadīja valsti vēl piecpadsmit gadus. Bet bija jau 1965. gads, un viņš bija gandrīz astoņdesmit gadus vecs un noguris.

Vēl ļaunāk viņš bija kļūdījies.

Viņš raudzījās uz iespaidīgo bibliotēku. Tik daudz zināšanu. Svešinieks, kurš bija nosaucis sevi par Sargu, bija brīdinājis, ka pārbaudījums būs grūts, bet, ja izdo­sies to izturēt, balva būs nenovērtējama.

Un šim vēstnesim bija taisnība.

Viņš kaut kur bija lasījis, ka idejas mēraukla ir tās sva­rīgums ne tikai savā laikā, bet arī plašākā mērogā.

Viņš savā laikā bija izveidojis mūsdienu Izraēlas val­sti, bet tās tapšanas gaitā tūkstošiem cilvēku bija gājuši bojā. Un viņš baidījās, ka vēl daudzi citi mirs turpmāka­jos gadu desmitos. Šķita, ka ebrejiem un arābiem liktenis lēmis mūžīgi karot. Viņš bija uzskatījis, ka mērķis ir cēls un cīņa taisnīga, bet tagad vairs ne.

Viņš bija kļūdījies.

Pašā galvenajā.

Viņš atkal uzmanīgi pāršķirstīja uz galda atvērto biezo grāmatu. Kad viņš ieradās, viņu gaidīja trīs šādi sējumi. Sargs, kurš pirms sešiem mēnešiem bija viņu apmeklējis, stāvēja pie ieejas durvīm ar platu smaidu vēja aprautajā sejā.

Ben-Gurions nebija pat sapņojis, ka Šāda zinību val­stība pastāv, un bija pateicīgs liktenim, ka paša zinātkāre

bija palīdzējusi viņam saņemt drosmi pārbaudījumam.

No kurienes tas viss ir nācis? viņš ieiedams jautāja.

No daudzu vīru un sievu sirdīm un prātiem.

Mīklaina atbilde, kas tomēr izteica patiesību, un, būdams filosofs, Ben-Curions to saprata.

Ben-Gurions to pastāstīja 1973. gadā, dažas dienas pirms nāves, piebilda Jonass. Daži apgalvo, ka viņš mur­goja. Citi ka viņa prāts bija aptumšojies. Taču viens ir skaidrs. Pēc 1965. gada Ben-Guriona politika un filosofija ra­dikāli mainījās. Viņš vairs nebija tik kareivīgs, kļuva piekā­pīgāks. Aicināja piešķirt arābiem tiesības. Vairākums to pie­dēvēja viņa lielajam vecumam, bet Mossad uzskatīja, ka tur slēpjas kas vairāk. Ben-Gurions pat tika turēts aizdomās. Tāpēc arī viņam neļāva atgriezties politikā. Vai varat iedo­māties? Pats Izraēlas tēvs tiek uzskatīts par nevēlamu per­sonu.

Kas ir tas Sargs?

Jonass paraustīja plecus. Par to dokumentos nekā nav. Toties ir ziņas par tiem, kurus tas apmeklējis. Mossad kaut kā uzzināja par katru no viņiem un rīkojās ātri. Lai ko arī tas viss nozīmētu, izraēlieši negrib ļaut tiem ne ar vienu runāt.

Tātad jūsu kolēģi gatavojas likvidēt Hadādu?

Jonass pamāja ar galvu. Tas notiek pašlaik.

Viņš jau bija dzirdējis pietiekami daudz, tāpēc piecēlās no galdiņa.

Un samaksa? Jonass steidzīgi iejautājās.

Seibrs izvilka no kabatas aploksni un nosvieda uz galda. Tagad būsim norēķinājušies. Dodiet ziņu, kad būs vēl kādi jaunumi.

Jonass ielika naudu kabatā. Jūs būsiet pirmie.

Seibrs vēroja, kā ziņu pienesējs pieceļas un dodas nevis uz izejas durvju pusi, bet uz nišu, kur atradās labierīcības.

Viņš nolēma, ka šis ir gluži piemērots brīdis, un sekoja Jona­sam.

Pie tualetes durvīm viņš uz mirkli apstājās.

Restorāns bija patukšs, pustumšs un trokšņains. Viesi bija aizņemti ar ēšanu un tērzēšanu dažādās valodās.

Seibrs iegāja tualetē, aizslēdza durvis un aši pārlaida ska­tienu telpai. Divas kabīnes, izlietne un spogulis, dzeltenīga kvēlspuldžu gaisma. Jonass atradās pirmajā kabīnē, otra bija tukša. Seibrs paņēma sauju papīra dvieļu, nogaidīja, kad ka­bīnē tiek nolaists ūdens, tad izņēma no kabatas nazi.

Jonass iznāca no kabīnes, vilkdams ciet bikšu rāvējslē­dzēju.

Seibrs pagriezās un ietrieca viņam krūtīs nazi, pagriežot to uz augšu, pēc tam ar otru roku piespieda pie brūces pa­pīra dvieļus. Viņš vēroja, kā izraēlieša acīs pavīd šausmas, bet tad dzīvība tajās apdzisa. Atstājot dvieļus piespiestus, viņš izvilka nazi.

Jonass saļima uz grīdas.

Seibrs izvilka no viņa kabatas aploksni, tad noslaucīja naža asmeni pie Jonasa biksēm, ātri satvēra nedzīvo, asinīm noplūdušo ķermeni aiz rokām, ievilka kabinē un apsēdināja uz poda.

Pēc tam aizvēra kabīnes durvis un devās projām.

Uz ielas Seibrs sekoja tūristu grupai, kas gides vadībā devās uz rātsnamu. Pavecā sieviete norādīja uz seno pilsē­tas domes namu un stāstīja par Rotenburgas bagāto vēsturi.

Viņš uzkavējās un klausījās. Zvani noskandināja ceturto pēcpusdienas stundu.

Skatieties uz pulksteni un vērojiet divus mazos, apaļos lodziņus abās pusēs ciparnīcai.

Kad lodziņi atvērās, visi pagriezās. Parādījās mehāniska vīriņa figūra, kas iztukšoja lielu vīna kausu, kamēr otra figūra to vēroja. Gide kaut ko klāstīja par šīs ainas vēsturis­ko nozīmi. Klikšķēja fotoaparātu slēdži. Dūca videokame­ras. Priekšnesums ilga apmēram divas minūtes. Soļodams projām, Seibrs pamanīja tūristu vidū kādu vīrieti, kurš veikli pavērsa fotoaparāta objektīvu no pulksteņa torņa pret viņu.

Seibrs pasmaidīja.

Ja nodevība kļuvusi par dzīvesveidu, tad vienmēr pastāv risks iekrist. Par laimi, viņš bija uzzinājis no Jonasa visu, kas bija nepieciešams, tāpēc viņu mierīgi varēja likvidēt. Taču iz­raēlieši tagad zināja, kas ir Jonasa kontaktpersona. Šķiet, ka Zilā krēsla padomnieks par to neraizējas, jo viņš bija īpaši piekodinājis sarīkot labu izrādi.

Tas arī tika izdarīts.

Gan izraēliešiem, gan Alfrēdam Hermanam.

23. NODAĻA LONDONA 14:30

Malone gaidīja, kad Džordžs Hadāds beigs skaidrot. Vecais draugs runāja pārāk izvairīgi.

Pirms sešiem gadiem es uzrakstīju pētījumu, turpinā­ja Hadāds. Tas atspoguļoja kādu teoriju, pie kuras es tolaik strādāju un kas ir saistīta ar Vecās derības sākotnējo tulko­jumu no senebreju valodas.

Hadāds pastāstīja par Septuagint, kas tika sarakstīts no trešā līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras un ir visse­nākais un pilnīgākais Vecās derības tulkojums grieķu valo­dā, tapis Aleksandrijas bibliotēkā. Tad viņš pieminēja Codex Sinaiticus mūsu ēras ceturtā gadsimta manuskriptu ar Veco un Jauno derību, ko vēlāko laiku zinātnieki izmantoja citu Bībeles tekstu salīdzināšanai, lai gan neviens nezināja, vai tas ir pareizs. Un Vulgate, ko apmēram tajā pašā laikā Sv. Hieronims pirmais bija iztulkojis tieši no senebreju valo­das latīņu valodā, bet sešpadsmitajā, astoņpadsmitajā un div­desmitajā gadsimtā tas ticis būtiski pārstrādāts.

Pat Mārtiņš Luters, stāstīja Hadāds, pielika savu roku Vulgate, īsinot to atbilstoši savai luteriskajai ticībai. Šā tulkojuma nozīme ir pamatīgi sagrozīta. Daudzi prāti pār­veidojuši tā vēstījumu.

Karaļa Džeimsa Bībele. Daudzi uzskata, ka tā atspoguļo oriģinālu, taču tā ir tapusi septiņpadsmitajā gadsimtā no Vulgate teksta tulkojuma angļLi valodā. Šie tulkotāji nekad nebija redzējuši sākotnējo senebreju tekstu un, pat ja būtu redzējuši, nevarētu to saprast. Koton, tā Bībele, ko mēs pa­zīstam šodien, ir piecu tulkojumu attālumā no sākotnēji uz­rakstītās. Karaļa Džeimsa Bībele pasludināta par oficiālo un oriģinālo. Taču tas nenozīmē, ka tā ir īsta, autentiska un pa­tiesa.

Vai ir kādas Bībeles senebreju valodā? jautāja Pema.

Hadāds pamāja ar galvu. Senākais saglabājies ir Alepo

kodekss, kas izglābts no bojāejas Sīrijā 1948. gadā. Taču tas ir mūsu ēras desmitā gadsimta manuskripts, ko gandrīz div­tūkstoš gadus pēc oriģinālā teksta tapšanas sarakstījis nezi­nāms autors.

Malone bija redzējis šo manuskriptu Jeruzālemes Nacio­nālajā bibliotēkā trausls krēmkrāsas pergaments, aprakstīts ar brūnu, pabalējušu tinti.

Šajā rakstā, turpināja Hadāds, es izteicu hipotēzi, ka daži manuskripti varētu palīdzēt atrisināt šīs problēmas. Mēs zinām, ka senie filosofi Aleksandrijas bibliotēkā studē­ja Veco derību. Cilvēki, kuri saprata senebreju valodu. Un zinām arī, ka viņi pierakstīja savas domas. Manuskriptos, kuri saglabājušies līdz mūsu dienām, ir atsauces uz šiem dar­biem, fragmenti un citāti, bet paši darbi diemžēl ir zuduši. Turklāt bibliotēkā varēja būt arī senie senebreju teksti mēs zinām, ka tie tika uzkrāti. Vēlākos laikos izplatīta kļuva sen­ebreju tekstu masveidīga iznīcināšana, un sevišķi tā skāra Veco derību senebreju valodā. Inkvizīcija vien sadedzināja divpadsmit tūkstošus Talmūda eksemplāru. Ja varētu izpē­tīt kaut vienu no tiem, varētu iegūt atbildi uz visiem neskaid­rajiem jautājumiem.

Un kāda tam nozīme? nesaprata Pema.

Liela nozīme, atbildēja Hadāds. Sevišķi, ja atrod kļūdu.

Kādā ziņā? Malone sāka zaudēt pacietību.

Mozus pašķir Sarkanās jūras ūdeņus. Iziešana no Ēģip­tes. Pasaules radīšana. Dāvids un Zālamans. Kopš astoņpa­dsmitā gadsimta arheologi nemitīgi rakņājušies Svētajā zemē, lai pierādītu, ka Bībelē aprakstīti vēsturiski fakti, taču nav atrasts neviens taustāms pierādījums, kas apstiprinātu Vecajā derībā teikto. Labs piemērs ir Otrā Mozus grāmata. Grāmatā teikts, ka tūkstošiem izraēliešu esot klejojuši pa Sīnaja pussalu. Bībelē ļoti konkrēti norādītas viņu apmeša­nās vietas, kas ir atrodamas arī šodien, taču nav atrasta ne­viena šā perioda keramikas lauska, ne rokassprādze vai kas cits, kas apstiprinātu Otrajā Mozus grāmatā teikto. Tāds pats pierādījumu trūkums vērojams, kad arheologi mēģina rast apstiprinājumu citiem Bībeles notikumiem. Vai jums tas ne­šķiet dīvaini? Vai tad nevajadzēja saglabāties kaut niecīgiem sīkumiem, kas liecinātu vismaz par kādu no Bībelē aprak­stītajiem notikumiem?

Malone zināja, ka Hadāds tāpat kā daudzi citi ticēja Bībe­lei tikai kā vēstures liecībai. Šīs zinātnieku nometnes pār­stāvji uzskatīja, ka sava tiesa patiesības tajā ir, taču pavisam maz. Malone ari to visu stipri apšaubīja. No izlasītā viņš bija secinājis, ka tie, kuri aizstāv šo vēstījumu kā patiesu vēstu­ri, vadās drīzāk no teoloģiskiem nekā zinātniskiem apsvē­rumiem.

Bet vai nav vienalga?

Džordž, jūs jau iepriekš esat to visu teicis, un es jums piekrītu. Man jāzina, kas ir tik svarīgs, ka uz spēles likta jūsu dzīvība?

Hadāds piecēlās no krēsla un veda viesus pie kartēm no­klātajām sienām. Es tās vācu visus pēdējos piecus gadus. Tas nebija viegli. Kauns atzīties, bet dažas pat esmu noza­dzis.

No kurienes? jautāja Pema.

Galvenokārt no bibliotēkām. Retas grāmatas daudzviet nav atļauts kopēt. Turklāt kopējot zūd detaļas, bet tieši tās ir svarīgākās.

Hadāds piegāja pie kartes, kurā bija attēlota mūsdienu Izraēlas valsts. Kad 1948. gadā šī zeme tika sadalīta un cionistiem piešķirts prasītais gabals, daudzi runāja par Ābra­hāma derību. Par Dieva vārdu, ka šis reģions… Hadāds pielika pirkstu pie kartes, …tieši šī zeme esot piederējusi Ābrahāmam.

Malone ievēroja robežas.

Tā kā es saprotu senebreju valodu, man bija iespēja no­jaust kaut ko vairāk. Varbūt pat pārāk daudz. Pirms apmē­ram trīsdesmit gadiem es ievēroju kaut ko interesantu. Bet, lai pienācīgi novērtētu šo atklāsmi, ir pienācīgi jānovērtē Āb­rahāms.

Malone zināja šo stāstu.

Pirmajā Mozus grāmatā, iesāka Hadāds, aprakstīts kāds notikums, kas dziļi ietekmēja pasaules vēsturi. To va­rētu pat nosaukt par svarīgāko dienu cilvēces vēsturē.

Malone klausījās, kā Hadāds stāsta par Ābramu, kurš ce­ļoja no Mezopotāmijas uz Kanaānu, klejodams ļaužu vidū un uzticīgi izpildīdams Dieva pavēles. Viņa sieva Sarai jopro­jām bija neauglīga, tāpēc ieteica Ābramam pārgulēt ar viņas uzticīgo kalponi, ēģiptiešu verdzeni, vārdā Hagara, kas bija palikusi kopā ar viņiem, kopš faraons bija izdzinis viņu dzim­tu no Ēģiptes.

Ābrama un Hagaras pirmā dēla Ismaēla dzimšana, turpināja Hadāds, iegūst svarīgu nozīmi mūsu ēras septī­tajā gadsimtā, kad Arābijā top jauna reliģija. Islāms. Korāns sauc Ismaēlu par apustuli un pravieti. Viņa Kungs viņu labi ieredzēja. Ābrama vārds parādās divdesmit piecās no simt četrpadsmit Korāna nodaļām. Līdz pat mūsdienām Ibrāhīms un Ismaēls ir izplatīti musulmaņu vārdi. Pašā Korānā mu­sulmaņiem pavēlēts sekot Ābrahāma reliģijai.

Viņš nebija ne jūds, ne kristietis, bet bija patiess ticībā un pie­vienojās nevis dieviem, bet Dievam.

Labi, Koton. Redzu, ka pēc mūsu iepriekšējās tikšanās esat pārlasījis Korānu.

Malone pasmaidīja. Mazliet iemetu aci. Aizraujoša la­sāmviela.

Korānā skaidri teikts, ka Ābrahāms un Ismaēls lika pa­matus Namam.

Kaāba, ieminējās Pema. Islāma svētākajam templim.

Malone bija pārsteigts. Kad tad tu sāki pētīt islāmu?

Nesāku. Taču skatos Histon/ Channel.

Viņš pamanīja Pemas smaidu.

Kaāba atrodas Mekā. Katram pieaugušajam musulma­nim jādodas uz turieni svētceļojumā. Nelaime tikai tāda, ka ik gadu sapulcējas tik daudz cilvēku, ka vairāki simti tiek sabradāti līdz nāvei. Ziņās par to bieži stāsta.

Arābi, sevišķi arābu musulmaņi, uzskata sevi par Ismaēla pēctečiem, turpināja Hadāds.

Malone zināja, kas sekos. Trīspadsmit gadus pēc Ismaēla dzimšanas Dievs pavēstīja Ābramam, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām. Vispirms viņš pavēlēja tam mainīt vārdu uz Ābrahāmu un viņa sievai no Sarai uz Sāru. Pēc tam Dievs paziņoja, ka Sārai piedzims dēls. Ne Sāra, ne Ābra­hāms tam nenoticēja, tomēr pēc gada piedzima īzāks.

Viņa piedzimšanas diena, iespējams, bija vissvarīgākā diena cilvēces vēsturē, paziņoja Hadāds. Pēc tam viss mainījās. Bībeles un Korāna vēstījums par Ābramu atšķiras. Katrā tas ir citāds. Bet Bībelē teikts, ka Tas Kungs teicis Āb­rahāmam, ka viņam un viņa mantiniekam īzākam piederēs visa zeme, kas atrodas viņiem apkārt Kanaānas zeme.

Pārējo Malone zināja. Dievs vēlreiz parādījās īzāka dēlam Jēkabam, atkārtoja zemes solījumu un piebilda, ka Jēkaba pēcteči būs tauta, kuriem uz mūžīgiem laikiem piederēs Ka­naānas zeme. Jēkabam bija pavēlēts mainīt vārdu uz Izraē­lu. Jēkaba divpadsmit dēli izveidoja atsevišķas ciltis, kuras kopā saturēja Dieva un Ābrahāma noslēgtā derība. No visu dēlu ģimenēm izauga divpadsmit izraēliešu ciltis.

Ābrahāms ir visu triju pasaules galveno reliģiju tēvs, turpināja Hadāds. Ar viņu saistās islāma, jūdaisma un kris­tietības pirmsākumi, taču viņa dzīvesstāsts katrā reliģijā ap­rakstīts citādi. Viss Vidējo Austrumu konflikts, kas ilgst jau tūkstošiem gadu, ir tikai strīds par to, kurš vēstījums ir pa­reizais un kurai reliģijai piešķirtas dievišķās tiesības uz zemi. Arābiem kā Ismaēla pēctečiem. Jūdiem kā Izāka pēctečiem. Kristiešiem kā Kristus pēctečiem.

Malone atcerējās Bībeli un piebilda:

Tas Kungs sacīja Ābramam izej no savas zemes, no savas cilts uti no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vār­du, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolā­dēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.

Tu to saki ar tādu pārliecību, brīnījās Pema.

Tie ir svarīgi vārdi, paskaidroja Hadāds. Ebreji uz­skata, ka tie piešķir viņiem ekskluzīvas tiesības uz Palestīnu. Daudzus savas dzīves gadus esmu veltījis Bībeles pētī­jumiem. Tā ir apbrīnojama grāmata. Un tās atšķirība no visām citām episkajām leģendām ir vienkārša. Nav nekā mistiska vai maģiska, tikai cilvēku atbildība.

Vai jūs ticat? jautāja Pema.

Hadāds pašūpoja galvu. Reliģijai? Nē. Pārāk skaidri esmu redzējis tās negodīgumu. Dievam? Tas ir pavisam kas cits. Bet es esmu redzējis, kā Viņš pagriež mums muguru. Es piedzimu musulmaņu ģimenē. Mans tēvs bija musulma­nis tāpat kā viņa tēvs. Taču pēc 1948. gada kara pār mani nāca kāda atklāsme. Tad Bībele pārņēma visas manas do­mas. Es vēlējos izlasīt to pašā sākotnējā formā. Uzzināt, ko īsti tā nozīmē.

Kāpēc izraēlieši grib jūs nogalināt? jautāja Malone.

Viņi ir Ābrahāma pēcteči. Tie, kurus Dievs solīja svētīt, bet viņu ienaidniekus nolādēt. Miljoniem cilvēku gājuši bojā gadsimtu gaitā, tūkstošiem pēdējo piecdesmit gadu laikā tikai tādēj, lai pierādītu šos vārdus. Nesen es biju spiests iesaistīties strīdā. Kāds īpaši augstprātīgs virs vietē­jā krodziņā apgalvoja, ka Izraēlai esot absolūtas tiesības pa­stāvēt. Viņš nosauca sešus iemeslus, kuriem pamatā bija ar­heoloģija, vēsture, praktiskums, cilvēcība, aizsardzība un viņam pašam vissvarīgākais tiesības. Hadāds bridi klu­sēja. Tiesības, Koton. Bībelē dotās tiesības. Dieva zeme, kas piešķirta izraēliešu tautai, par ko svinīgi paziņots Vecajā derībā.

Malone gaidīja.

Bet ja nu mēs esam visu pārpratuši? Hadāds uzmeta niknu skatienu Izraēlas kartei, kas atradās līdzās Saūda Arābijas kartei.

Turpiniet, lūdzu, atskanēja sveša balss.

Visi pagriezās.

Dzīvokļa durvīs stāvēja maza auguma vīrietis ar brillēm un paplāniem matiem. Viņam līdzās sieviete pāri trīsdes­mit, sīciņa, tumšmataina. Abiem rokās bija pistoles ar klusi­nātājiem. Pazinis šo ieroču marku, Malone uzreiz saprata, kā­das valsts labā viņi strādā.

Tā bija Izraēla.

24. N odala VAŠINGTONA 9:50

Paēdusi brokastis, Stefānija pamāja viesmīlim, lai atnes rē­ķinu. Viņa sēdēja restorānā Dipona lokā, netālu no viesnī­cas, kur bija apmetusies. Viņa bija mobilizējusi visus Magelāna nodaļas spēkus, un septiņi no divpadsmit šā dienesta juristiem tieši palīdzēja viņai. Lī Durāna slepkavība bija pa­matots iemesls rīkoties, taču šie centieni bija saistīti arī ar zināmu risku. Drīz par Stefānijas izmeklēšanu uzzinās arī citas izlūkošanas aģentūras, bet tas nozīmēja, ka tas nepa­liks noslēpums arī Lerijam Deilijam. Pie velna viņus visus! Malonem bija vajadzīga Stefānijas palīdzība, un viņa to nepie­vils. Vēlreiz…

Viņa samaksāja rēķinu, iekāpa taksometrā un pēc piecpa­dsmit minūtēm izkāpa Septiņpadsmitajā ielā pie Nacionālās alejas. Diena bija jauka un saulaina, un sieviete, kurai viņa pirms divām stundām bija zvanījusi, sēdēja uz ēnaina sola ne­tālu no Otrā pasaules kara memoriāla. Tā bija sportiska, gar­kājaina blondīne, turklāt Stefānija zināja, ka arī pietiekami gudra, lai sarunās ar viņu visi ievērotu piesardzību. Stefānija pazina Heteri Diksoni gandrīz desmit gadus. Diksone bija Iz­raēlas pilsone, šo uzvārdu ieguvusi neilgā laulībā. Viņa dar­bojās Vašingtonas misijā, kas bija daļa no Mossad Ziemeļame­rikas kontingenta. Viņas bija strādājušas gan kopā, gan pretējās nometnēs, un jautājumā par Izraēlu viņas bija pretinieces. Ste­fānija cerēja, ka šīsdienas tikšanās būs draudzīga.

Priecājos tevi redzēt, viņa apsēzdamās teica.

Diksone, kā vienmēr, bija ģērbusies stilīgi brūni zeltaini

rūtainās biksēs, baltā Oksfordas stila kreklā un melnā buklē vestē.

Pa telefonu izklausījās, ka esi noraizējusies.

Tā ir. Man jāzina, ko jūsu valdībai vajag no Džordža Hadāda.

Izlūkdienesta aģentiem raksturīgā māksloti vienaldzīgā izteiksme pazuda no Diksones pievilcīgās sejas. Tu neesi velti tērējusi laiku.

Tāpat kā jūsējie. Dažas pēdējās dienas visi runā tikai par Hadādu. Viņa atradās neizdevīgā situācijā, jo viņas kontaktpersona ar izraēliešiem bija Lī Durāns, kurš nepaguva paziņot visu uzzināto.

Un kāpēc tas interesē amerikāņus? noprasīja Dikso­ne.

Pirms pieciem gadiem viens no maniem aģentiem Hadā­da dēļ gandrīz aizgāja bojā.

Un tad jūs šo palestīnieti paslēpāt. Paturējāt tikai sev. Nepapūlējāties pateikt sabiedrotajiem.

Saruna jau sāka kļūt bīstama. Bet jūs pat nepapūlējāties mums pateikt, ka mēģinājāt nogalināt šo cilvēku kopā ar manu aģentu.

Par to es neko nezinu. Tas nav manā kompetencē. Toties zinu, ka Hadāds atkal ir uzradies un mums viņš ir vajadzīgs.

Mums arī.

Un kāpēc tas jums ir tik svarīgi?

Stefānija nesaprata, vai Diksone pūlas kaut ko izokšķe­rēt vai tikai velk laiku.

To tu pasaki, Hetere. Kāpēc saūdi pirms pieciem gadiem nolīdzināja līdz ar zemi vairākus ciematus Rietumu Arābijā? Kāpēc Mossad vajā Hadādu?

Viņa ieurbās ar skatienu aģentes sejā.

Kāpēc viņam bija jāmirst?

Maloni pārņēma rāmas nolemtības apziņa. Izlūkdienestā bija kāds dzelžains likums nekaitināt izraēliešus. Malone bija pārkāpis šo likumu, ļaudams izraēliešiem noticēt, ka Ha­dāds ir gājis bojā sprādzienā kafejnīcā. Tagad viņš saprata, ka tie zina patiesību. Lī Durāns teica, ka izraēlieši ir aktivi­zējušies, taču neieminējās par to, ka Hadāda noslēpums ir atklāts. Citādi Malone nebūtu ļāvis Pemai nākt līdzi.

Dzīvokļa durvis tomēr vajadzētu aizslēgt, paziņoja iebrucējs. Visādi ļaudis klīst apkārt.

Vai jums ir vārds? noprasīja Malone.

Sauciet mani par Ādamu. Viņa ir Ieva.

Interesanti segvārdi izraēliešu likvidēšanas vienībai.

Ko tas nozīmē? satraucās Pema. Likvidēšanas?

Malone pagriezās pret viņu. Viņi ieradušies pabeigt dar­biņu, ko iesāka pirms pieciem gadiem. Viņš pievērsās Hadādam, kurš neizrādīja ne mazākās bailes. Ko viņi grib ap­klusināt?

Patiesību, atbildēja Hadāds.

Par to es neko nezinu, paziņoja Ādams. Es neesmu nekāds politiķis. Tikai algots darbinieks. Man dota pavēle likvidēt. Jūs to saprotat, Malone. Jūs arī strādājāt šajā jomā.

Jā, to nevarēja noliegt. Taču Pemai viss šķita pavisam citādi.

Jūs visi esat jukuši! viņa iesaucās. Jūs runājat par nogalināšanu kā par pavisam parastu darbu.

Patiesībā, atbildēja Ādams, tas ir mans vienīgais darbs.

Kad Malone tikko bija sācis strādāt Magelāna nodaļā, viņš bija iemācījies, ka izdzīvošana daudzos gadījumos atkarīga no lēmuma, kad nogaidīt un kad bēgt. Ieskatījies sejā savam senajam draugam, pieredzējušajam kareivim, viņš saprata, ka Hadāds ir gatavs izdarīt izvēli.

Man ļoti žēl, čukstēja Malone.

Man arī, Koton. Bet es jau pieņēmu lēmumu, kad zvanīju.

Vai viņš nepārklausljās? Zvanījāt?

Pirmoreiz pirms kāda laika un vēl divreiz nesen. Uz Rietumkrastu.

Džordž, tas bija muļķīgi.

Varbūt. Taču es zināju, ka jūs atnāksiet.

Tas gan labi, jo es pats to nezināju.

Hadāda skatiens kļuva bargāks. Jūs man daudz iemā­cījāt. Es atceros katru noteikumu un vēl nesen tos stingri ievēroju. Arī to, kā glabāt vissvarīgāko. Viņa balsī skanēja rūgtums un nolemtība.

Vajadzēja vispirms piezvanīt man.

Hadāds papurināja galvu. Es to esmu parādā Sargam, kuru nošāvu. Tagad jāatdod parāds.

Kāda pretruna! ierunājās Ādams. Godīgs palestīnie­tis.

Un izraēlietis, kas slepkavo, atbildēja Hadāds. Bet Vnēs esam tādi, kādi esam.

Malone domās apsvēra visas iespējas. Kaut kas bija jāda­ra, bet Hadāds laikam nojauta viņa plānus. Jūs esat izda­rījis visu, ko spējat. Vismaz pagaidām. Hadāds norādīja uz Pemu. Sargājiet viņu.

Koton, tu nedrīksti ļaut viņu nogalināt, Pema izmisī­gi čukstēja.

Kā nu ne, rūgti iebilda Hadāds. Tad viņš uzmeta nik­nu skatienu Ādamam. Vai drīkstu pēdējoreiz noskaitīt lūg­šanu?

Ādams pamāja ar ieroci. Kā lai atsaka tik saprātīgam lūgumam?

Hadāds piegāja pie kādas kumodes un norādīja uz atvilkt­ni. Tur ir spilventiņš, ko es parasti lieku zem ceļiem. Vai drīkst?

Ādams paraustīja plecus.

Hadāds lēni atvēra atvilktni un ar abām rokām izņēma tumši sarkanu spilvenu. Pēc tam vecais vīrs devās uz loga pusi, un Malone ieraudzīja, kā spilvens noslīd uz grīdas.

Parādījās pistole.

Cieši satverta Hadāda labajā rokā.

Stefānija gaidīja atbildi uz jautājumu.

Hadāds apdraud Izraēlas drošību, teica Diksone. Tā bija pirms pieciem gadiem, un tāpat ir arī tagad.

Varbūt paskaidrosi?

Kāpēc tu to nejautā saviem cilvēkiem?

Stefānija bija cerējusi izvairīties no šādas iztaujāšanas, taču nolēma atbildēt godīgi. Mums ir domstarpības.

Un kurā pusē esi tu?

Mans bijušais aģents iekļuvis nepatikšanās. Esmu nolē­musi viņam palīdzēt.

Kotons Malone. Mēs zinām. Taču viņš pats zināja, ar ko riskē, kad paslēpa Hadādu.

Viņa dēls nezināja.

Diksone paraustīja plecus. Daudzus manus draugus ir nogalinājuši teroristi.

Vai tu neesi pārāk svētulīga?

Nedomāju vis. Palestīnieši mums neatstāj izvēli, kā rī­koties ar tiem.

Viņi nedara neko sliktāku kā ebreji 1948. gadā. Stefā­nija nespēja novaldīties.

Diksone pasmīnēja. Ja es būtu zinājusi, ka mēs atkal sāk­sim veco strīdu, nebūtu nākusi.

Stefānija zināja, ka Diksone neko nevēlējās dzirdēt par četrdesmito gadu beigu terorismu, kas daudz vairāk nāca no izraēliešu, nevis arābu puses. Taču viņa nedomāja dot ko­lēģei atlaides. Ja vēlies, varam atkal parunāt par viesnīcu King Dāvid.

Šī Jeruzālemes viesnīca kalpoja par britu militārās un kriminālās izmeklēšanas dienestu galveno štābu. Pēc rei­da kādā vietējā ebreju aģentūrā un slepenu dokumentu aizvešanas uz viesnīcu kaujinieki 1946. gadā atbildēja ar bumbas sprādzienu. Deviņdesmit viens cilvēks nogalināts, četrdesmit pieci ievainoti, piecpadsmit no bojāgājušajiem ebreji.

Briti tika brīdināti, atcirta Diksone. Mēs neesam vai­nīgi, ja viņi to neņēma vērā.

Ko gan maina tas, ka viņiem piezvanīja? Stefānija ne­atlaidās. Tas bija terora akts ebreji pret britiem -, lai dik­tētu savas prasības. Ebreji vēlējās, lai briti un amerikāņi at­stāj Palestīnu, un centās to panākt ar jebkādiem līdzekļiem. Tāpat kā gadu desmitiem bija rīkojušies palestīnieši.

Diksone papurināja galvu. Man apriebušās tās stulbības. Nakba ir tikai joks. Arābi četrdesmitajos gados paši aizbēga no Palestīnas, jo bija pārbijušies līdz nāvei. Bagātnieki krita panikā, bet pārējie bēga tāpēc, ka arābu līderi lika. Viņi visi tiešām ticēja, ka dažu nedēļu laikā mēs tiksim sakauti. Tie, kuri aizbēga, devās uz arābu kaimiņvalstīm ne tālāk par da­žām jūdzēm. Un neviens, ieskaitot tevi, nesaka ne vārdiņa par daudzajiem ebrejiem, kuri tika izdzīti no tām pašam arā­bu valstīm. Diksone paraustīja plecus. Iznāk tā nu un tad? Par viņu likteni nospļauties. Bet nabaga nelaimīgie arā­bi! Tā gan ir traģēdija!

Ja cilvēkam atņem zemi, viņš cīnīsies par to visu mūžu.

Mēs neko neatņēmām. Mēs nopirkām zemi, un tās lie­lākā daļa bija neapstrādāti purvi un krūmāji, kas nevienam nebija vajadzīgi. Un, starp citu, astoņdesmit procenti arābu, kuri devās projām, bija zemnieki, nomadi vai beduīni. Ze­mes īpašnieki, kuri sacēla visu to brēku, dzīvoja Beirūtā, Kai­rā un Londonā.

Stefānija to visu jau bija dzirdējusi. Izraēlieši joprojām skandina vienu un to pašu.

Diksone neatlaidās. Arābiem tikai vajadzēja pieņemt ANO 1947. gada rezolūciju, kurā tika paredzēta divu valstu arābu un ebreju izveidošana, un visiem būtu labi. Taču nē! Neparko! Nekādus kompromisus! Lai sāktu sarunas, obli­gāts priekšnosacījums gan toreiz, gan tagad ir repatriācija, bet tā nav iespējama. Izraēla ir realitāte, kas nekur nepazudls. Riebjas klausīties, kā visi jūt līdzi arābiem. Viņi dzīvo nometnēs kā bēgļi tāpēc, ka tā grib arābu vadoņi. Ja viņiem tas nebūtu pa prātam, viņi kaut ko darītu, lai situāciju labo­tu. Taču viņi izmanto šīs nometnes un nometinājuma zonas, lai kauninātu visu pasauli par 1948. gadā nodarīto. Taču vi­ņus pašus nekaunina neviens, arī amerikāņi ne.

Pašlaik, Hetere, mani interesē tikai Kotona Malones dēls un Džordžs Hadāds.

Balto namu arī. Mūsu ļaudis ziņoja, ka tu iejaucoties Ha­dāda lietā. Lerijs Deilijs teica, ka tu viņiem traucējot.

Viņš zina gan.

Telaviva nevēlas nekādu iejaukšanos.

Stefānija pēkšņi sāka nožēlot, ka aicinājusi Diksoni uz tik­šanos. Taču jautājums bija jāuzdod. Kas ir tik svarīgs? Pa­saki, un varbūt es vairs nejaukšos.

Diksone klusi iesmējās. Labs mēģinājums. Vai kāds tie­šām uz to iekrīt?

Es domāju, ka šoreiz varētu iedarboties. Stefānija bija cerējusi, ka viņu draudzībai ir kāda nozīme. Mums.

Diksone pameta skatienu apkārt uz betona celiņiem. Cil­vēki pastaigājās pa aleju, baudīdami jauko laiku. Šis ir no­pietns gadījums, Stefānij.

Cik ļauni ir?

Diksone aizslidināja roku aiz muguras, un tajā parādījās ierocis.

Tik nopietni.

25. NODAĻA LONDONA

Ieraudzījis ieroci Hadāda rokā, Malone saprata, ka viņa draugs ir sagatavojies pēdējai cīņai. Slēpšanās bija galā. L.aiks stāties pretī dēmoniem, kas viņu vajāja.

Hadāds izšāva pirmais. Lode ietriecās Ievai krūtis, trie­ciens nogāza sievieti no kājām, un no brūces sāka plūst asi­nis.

Tad izšāva Ādams, un Hadāds agonijā iekliedzās, kad lode ieurbās viņam krūtīs un sadragāja mugurkaulu, nošķiežot sienu un kartes ar sarkanām šļakatām.

Hadāda kājas sagrīļojās, viņš atvēra muti, bet nespēja iz­dvest ne skaņas, un noslīga uz grīdas.

Pema griezīgi iespiedzās.

Šķita, ka no istabas ir pazudis viss gaiss. Malones dzīvī­ba bija algota slepkavas varā.

Viņš pagriezās pret Ādamu, bet tas nolaida ieroci.

Es ierados nogalināt viņu, nevis jūs, teica Ādams, ne­maz necenzdamies izlikties draudzīgs. Manai valdībai nav nekāda naida pret jums, Malone, lai gan jūs mūs piekrāpāt. Taču tas bija jūsu darbs. Tāpēc mēs to aizmirsīsim.

-Cik laipni.

Es neesmu slepkava, tikai likvidētājs.

Un kas būs ar viņu? jautāja Malone, norādot uz Ievas līki.

Tur es neko nevaru darīt. Tāpat kā jūs neko nevarat da­rīt viņa labā. Par kļūdām jāmaksā.

Malone neteica neko, taču bija pārbijies līdz nāvei. Kāds noteikti būs dzirdējis šāvienus un izsaucis policiju.

Izraēlietis pagriezās un pazuda.

Uz kāpnēm nodunēja soļi, pamazām attālinoties.

Pema stāvēja kā sastingusi, neticīgi raudzīdamās uz Ha­dāda nedzīvo ķermeni. Vecā vīra mute joprojām bija pavēr­ta mēmā iebildumā. Viņa un Malone saskatījās, bet neteica ne vārda. Viņš gandrīz vai saprata izraēlieša domu gaitu. Viņš tiešām bija algots likvidētājs, suverēnas valsts aģents ar tiesībām nogalināt. Tomēr šis maitasgabals bija un palika slepkava.

Džordžs Hadāds bija miris.

Un arī par to kādam būs jāmaksā.

Maloni bija pārņēmušas drūmas domas. Viņš pieliecās, pa­ņēma Hadāda ieroci, tad piecēlās un devās uz durvju pusi.

Paliec tepat, viņš pavēlēja Pemai.

Ko tu domā darīt?

Novākt to maitasgabalu.

Ieraugot pistoli, Stefānija bija drīzāk pārsteigta nekā no­bijusies. Hetere, noteikumi laikam mainījušies. Es domāju, ka mēs esam sabiedrotās.

Tas ir pats jocīgākais ASV un Izraēlas attiecībās. Reizēm grūti pateikt, kurā pusē mēs īsti esam.

Un tu esi uzņēmusies zināmu rīcības brīvību kopš Bal­tā nama zvana.

Vienmēr ir patīkami, kad amerikāņi sāk naidoties ar sa­vējiem.

Lerijs Deilijs grib Hadādu sev To taču tu saproti, vai ne? Tā ir tikai uzmanības novēršana, lai aizkavētu tevi, ka­mēr mūsu aģenti viņu atradīs.

Labu veiksmi! Tikai Malone un mēs zinām, kur viņš ir.

Stefānijai tas nepatika. Tas bija jāizbeidz. Kopš apsēšanās

uz soliņa viņas labā roka gulēja klēpī, ar pirkstu galiem uz

rācijas pults, kas bija paslēpta pie kājas zem platajām biksēm. Tas atkarīgs no tā, vai ASV izlūkdienestam ir ziņu avoti jūsu organizācijā.

šī operācija ir visai slepena, tāpēc šaubos, vai iespēja­ma informācijas noplūde. Mūsu aģenti tika aizsūtīti jau pirms vairākām stundām.

Stefānija ar kreiso roku norādīja uz ieroci, nepaceļot labo no bikšu staras. Kāda jēga šai izrādei?

Diemžēl tu esi sākusi apgrūtināt dzīvi savas valsts val­dībai.

Nu un tad! Es domāju, ka pietiks ar manu atkāpšanos no amata.

Vairs ne. Cik man zināms, tevi brīdināja nejaukties šajā lietā, un tomēr tu esi sacēlusi kājās visu Magelāna nodaļu. Pilnīgi pretēji ieteikumiem.

Lerijs Deilijs man nav noteicējs.

Bet viņa priekšnieks gan.

Stefānija ātri apjauta ja tagad viņa ir kļuvusi par mērķi, tad varbūt arī Brents Grīns. Taču ģenerālprokurora nogali­nāšana būtu saistīta ar lielākiem sarežģījumiem nekā viņas nāve. Baltajā namā laikam bija secinājuši, ka svētdienas rīta ziņās līķi parasti netiek rādīti. Viņas pirksti gatavojās spiest trauksmes pogu. Vai tu tagad dari Deilija netīros darbus?

Teiksim tā mūsu intereses ir līdzīgas. Turklāt mums patīk, ja Baltais nams ir mums pateicību parādā.

Gribi nošaut mani šeit?

Tas nav nepieciešams. Daži sabiedrotie labprāt to iz­darīs.

Jūsu cilvēki?

Viņa papurināja galvu. Apbrīnojami, Stefānij, tev ir iz­devies panākt to, kas politiķiem nav izdevies gadsimtiem ilgi. Piedabūt ebrejus un arābus sadarboties. Saūdi mums šajā lietā palīdz. Acīmredzot mums ir kopīgs mērķis, jo visas domstarpības ir atliktas. Diksone paraustīja plecus. Tikai šoreiz.

Un tiek ari novērsti sarežģījumi, kādi būtu, ja izraēlie­tis nogalinātu amerikāni.

Diksone izsmējīgi savilka seju pārdomu grimasē. Redzi priekšrocības? Mēs atrodam problēmu, viņi to likvidē. Visi apmierināti.

Izņemot mani.

Tu zini noteikumus. Tas, kurš šodien ir tavs draugs, rit var būt ienaidnieks, un otrādi. Izraēlai šajā pasaulē nav daudz draugu, bet briesmas draud no visām pusēm. Mēs darām to, kas jādara.

Stefānija pirmo reizi ieroča stobrā bija raudzījušies toreiz, kad kopā ar Maloni meklēja Tempļa ordeņa bruņiniekus. Tad viņa arī bija bijusi lieciniece citu nāvei. Paldies Dievam, ka šoreiz viņa bija paredzējusi visjaunāko. Dari, kas jādara.

Ar labās rokas rādītājpirkstu viņa nospieda pogu, kas no­raidīja signālu viņas aģentiem, kuri būs klāt pēc nepilnas mi­nūtes.

Tagad tikai jānovilcina laiks.

Heteres Diksones acis pēkšņi pavērsās pret debesīm, tad tās aizvērās, galva noslīga uz priekšu un augums sakņupa.

Pistole nokrita zālē.

Stefānija pieturēja saļimušo pretinieci. Tad viņa pamanīja vainīgo saindētu šautriņu, kas bija ieurbusies tās kaklā. Viņa jau bija tādu redzējusi.

Viņa mierīgi pagriezās.

Dažu pēdu attālumā aiz sola stāvēja sieviete. Gara augu­ma, ar blāvi brūnu ādas krāsu un gariem, melniem matiem. Viņa bija tērpusies dārgā kašmira jakā un džinsos ar zemu jostasvietu, kas izcēla viņas slaido, graciozo figūru. Kreisajā rokā viņai bija Magnum gaisa pistole.

Paldies par palīdzību, pateicās Stefānija, cenzdamās neizrādīt pārsteigumu.

Tāpēc jau es nācu šurp.

Un Kasiopeja Vita pasmaidīja.

Malone skrēja lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu. Ādamu no­galināt nebūs viegli kā jau istu profesionāli.

Lēkdams pa diviem pakāpieniem, viņš pārbaudīja pistoles aptveri. Bija atlikušas septiņas lodes. Viņš pavēlēja sev ievē­rot piesardzību. Izraēlietis, protams, zināja, ka Malone sekos. Viņš pat izaicināja Maloni uz šādu rīcību, jo aiziedams nepa­ņēma Hadāda ieroci. Profesionāļi tā nekad nedara. Un arī tas teiciens par profesionālo pieklājību bija bezjēdzīgs. Algotajiem slepkavām labas manieres ir tukša skaņa. Viņi ir izlūkošanas nozares apkopēji, tiek sūtīti tikai mēslu novākšanai. Un ari liecinieki pieder pie mēsliem. Tāpēc labāk taču visu satīrīt, vai ne? Varbūt Ādams vēlējāi? konfrontāciju? Amerikāņu aģenta, pat atvaļināta, nogalināšanai var būt netīkamas sekas. Savu­kārt, ja aģents uzbrucis pirmais tas ir pavisam kas cits.

Nokļuvis apakšstāvā, Malone izmeta visas šaubas no gal­vas. Turēdams rādītājpirkstu uz ieroča mēlītes, viņš sagata­vojās cīņai.

Atgriezās pazīstamas sajūtas. Pirms dažiem mēnešiem viņš jau pārliecinājās, ka tās bija kļuvušas par neatņemamu viņa būtības daļu. Francijā viņš pat bija samierinājies ar šiem dēmoniem, saprazdams, ka ir spēlmanis un vienmēr tāds paliks, ari pēc aģenta karjeras izbeigšanas. Vakar Kronborgā Pema pārmeta, ka viņam bija nepieciešams šāds risks, ka dzīve ar viņu un Geriju viņam nešķita pietiekami piepildīta. Šis apgalvojums viņu aizvainoja, jo tas neatbilda patiesībai. Risks viņam nebija vajadzīgs, taču viņš labi prata ar to tikt galā.

Malone izgāja ārā, oktobra saulē, kas šķita tik spoža pec dzīvokļa puskrēslas, un mierīgi nokāpa pa pakāpieniem. Ādams soļoja pa ietvi piecdesmit jardu attālumā.

Malone viņam sekoja.

Šaurās ieliņas abās pusēs bija novietotas mašīnas. No lie­lajām ielām abos kvartāla galos skanēja satiksmes troksnis. Pa pretējās puses ietvi pastaigājās daži cilvēki.

Runāt nozīmētu tikai zaudēt laiku.

Tāpēc viņš pacēla ieroci.

Bet Ādams apsviedās apkārt.

Malone zibenīgi nometās uz ietves.

Lode nosvilpa garām un atlēca no kādas mašīnas. Malo­ne apvēlās uz sāniem un izšāva uz Ādama pusi. Izraēlietis rīkojās gudri, atstādams ietvi un slēpdamies aiz stāvošajām mašīnām.

Malone izspruka uz ielas starp diviem automobiļiem.

Tupēdams uz ceļiem, viņš caur auto vējstiklu lūkojās pēc pretinieka. Ādams bija paslēpies desmit mašīnu attālumā. Gājēji ielas pretējā pusē metās bēgt.

Tad viņš izdzirdēja vaidu.

Viņš pagriezās un ieraudzīja Pemu guļam uz Džordža Ha­dāda mājas pakāpieniem.

Viņas kreisā roka bija vienās asinīs.

26. NODAĻA VAŠINGTONA

Stefānija priecājās, redzot Kasiopeju Vitu. Iepriekšējo rei­zi viņa ar šo noslēpumaino marokānieti bija darbojusies kopā Francijas Pirenejos, risinot pavisam citādu dilemmu.

Apguldi viņu, un pazūdam, izrīkoja Vita.

Stefānija piecēlās un atlaida Heteri Diksoni, ļaujot tās gal­vai nobūkšķēt pret sola dēļiem.

Būs sāpīgs puns, ieminējās Vita.

Vai nav vienalga? Viņa gribēja likt mani nogalināt. Vai pateiksi, kā tu te gadījies?

Henriks domāja, ka tev noderēs palīdzība. Viņam nepa­tika no Vašingtonas pienākošās ziņas. Es biju tepat netālu, Ņujorkā, tāpēc viņš palūdza man tevi pieskatīt.

Kā tu mani atradi?

Tas nebija grūti.

Stefānija pirmo reizi atzinīgi novērtēja Torvaldsena noslēpumainību.

Atgādini, lai iekļauju viņu savā Ziemassvētku apsvei­kumu sarakstā.

Kasiopeja pasmaidīja. Tas viņam varētu patikt.

Stefānija norādīja uz Diksoni. Sasodīta vilšanās. Man šķita, ka mēs esam draudzenes.

Jūsu darbā tas būtu retums.

Kotonam draud lielas briesmas.

Henriks arī tā domā. Viņš cerēja, ka tu varēsi palīdzēt.

Pašlaik es esmu kļuvusi par mērķi, atbildēja Stefānija.

Un tas ari noved pie nākamas ķibeles.

Šie vārdi Stefāniju biedēja.

Diksones kundze neieradās viena. Kasiopeja norādīja uz Vašingtona pieminekļa pusi. Divi viri mašīnā pie tā uz­kalniņa. Neizskatās pēc izraēliešiem.

Saūdi.

Vēl labāk! Kā tu tā pamanījies nokaitināt visus?

Uzkalniņā parādījās divi vīrieši, kas nāca uz viņu pusi.

Nav laika skaidrot, atteica Stefānija. Ejam?

Viņas metās uz pretējo pusi, būdamas piecdesmit jardus priekšā vajātājiem, bet tas neko nelīdzētu, ja viņi uzdroši­nātos šaut.

Tu droši vien esi paredzējusi šādu gadījumu? jautāja Stefānija.

Ne gluži. Bet es protu improvizēt.

Malone atmeta domu par Ādamu un no drošās slēptu­ves aiz stāvošajiem auto metās pie ievainotās Pemas. Viņa drēbes bija novārtītas ielas putekļos. Uz mirkli pagriezies at­pakaļ, viņš pamanīja izraēlieti bēgam projām.

Kā jūties? viņš jautāja Pemai.

Viņas seja sāpēs saviebas, ar labo plaukstu viņa bija sa­spiedusi savainoto plecu.

Sāp, viņa ar pūlēm izdvesa.

Ļauj paskatīties.

Viņa papurināja galvu. Mazāk sāp… turot.

Malone pasniedzās un mēģināja noņemt plaukstu no brū­ces. Pemas acis iepletās sāpēs un dusmās. Neaiztiec!

Man jāredz.

Nemaz nebija jāsaka tas, kas abiem tāpat bija prātā. Kāpēc viņa nepalika dzīvoklī?

Viņa padevās, atlaida asiņaino pirkstu tvērienu, un Malo­ne ieraudzīja to, ko jau bija gaidījis. Lode bija plecu tikai aiz­ķērusi. Tikai mīksto audu brūce. Smagāks ievainojums būtu redzams uzreiz. Sašautus cilvēkus pārņem šoks. Viņu ķer­meņi it kā pamirst.

Tikai skramba, viņš paziņoja.

Pemas plauksta atkal sažņaudza brūci. Paldies par diagnozi.

Esmu pārcietis šādus ievainojumus.

To dzirdot, viņas skatiens atmaiga.

Jāiet prom, viņš mudināja.

Pemas seja sāpēs saviebās. Man tek asinis.

Citas izvēles nav. Viņš palīdzēja sievietei piecelties.

Sasodīts, Koton!

Es zinu, ka sāp. Bet, ja tu būtu palikusi dzīvoklī, kā es teicu…

Tālumā iekaucās sirēnas.

Jāpazūd. Bet vispirms vēl kaut kas jāizdara.

Pema šķita atgūstam savaldību un bija apņēmības pilna saglabāt mieru un palikt pie samaņas, tāpēc Malone veda viņu atpakaļ mājā.

Turi roku sažņaugtu, viņš pamācīja, kāpjot pa kāpnēm uz Hadāda dzīvokli. Asiņošanai vajadzētu apstāties. Brūce nav dziļa.

Sirēnas tuvojās.

Ko mēs darām? jautāja Pema, kad viņi bija nokļuvuši trešajā stāvā.

Malone atcerējās, ko Hadāds teica tieši pirms apšaudes. Jūs man daudz iemācījāt. Es atceros katru noteikumu un vel nesen tos stingri ievēroju. Arī to, kā glabāt vissi'arīgāko. Kad viņš pirmoreiz bija paslēpis Hadādu, viņš bija iemācījis viņam turēt vissvarīgākās lietas gatavībā, lai ātri varētu doties pro­jām. Laiks pārbaudīt, vai vecais zinātnieks tiešām bija to ievērojis.

Viņi iegāja dzīvoklī.

Ej uz virtuvi un sameklē dvieli, viņš izrīkoja, kamēr es tikšu galā šeit.

Viņu rīcībā bija kādas divas vai trīs minūtes.

Viņš metās uz guļamistabu. Mazā istabiņa nebija daudz lielāka par viņa paša guļamtelpu Kopenhāgenas dzīvokli. Uz grīdas kaudzēs stāvēja noputējušas grāmatas un papīri. Gulta nebija saklāta, naktsgaldiņi un kumode bija apkrauti kā krā­mu tirdziņa letes. Arī šeit pie sienām bija kartes. Izraēla se­nos laikos un mūsdienās. Nebija laika tās pētīt.

Viņš nometās uz ceļiem pie gultas, cerēdams, ka nojauta nebūs viņu pievīlusi.

Hadāds zvanīja uz Vidējiem Austrumiem, zinādams, ka sekos konfrontācija. Kad neizbēgamais uzbrukums notika, viņš nevairījās no cīņas, bet metās pretuzbrukumā, lai gan zināja, ka cietīs sakāvi. Bet ko viņš īsti teica Malonem? Es zināju, ka jūs atnāksiet. Sasodīti muļķīgi. Hadādam nebija ne­kādas vajadzības sevi upurēt. Laikam vainas apziņa par to­reiz, pirms daudziem gadu desmitiem, noslepkavoto vēst­nesi bija mocījusi veco viru jau sen.

Es to esmu parādā Sargam, kuru nošāvu. Tagad jāatdod pa­rāds.

To Malone varēja saprast.

Viņš pasniedzās zem gultas un kaut ko sataustīja, izvilka ādas mugursomu un ātri atsprādzēja tās siksnas. Somā bija grāmata, trīs bloknoti un četras salocītas kartes. Viņš cerēja, ka šeit apkopots vissvarīgākais no milzīgās zinību bagātības, ar ko bija pieblīvēts dzīvoklis.

Laiks doties projām.

Viņš steidzās atpakaļ uz darbistabu. Pema iznāca no vir­tuves, piespiedusi pie brūces dvieli.

Koton? viņa ierunājās.

Viņš saklausīja jautājumu viņas balsī. Vēlāk.

Turēdams rokā mugursomu, viņš izstūma Pemu pa dur­vīm un pēdējā brīdī paķēra šalli no kāda krēsla atzveltnes.

Viņi aši kāpa lejā.

Kā asiņošana? viņš apjautājās.

Izdzīvošu. Koton?

Sirēnas jau bija tikai viena kvartāla attālumā. Viņš apme­ta šalli Pemai ap pleciem, lai noslēptu ievainojumu.

Viņi soļoja be/rūplgā gaitā.

Turi dvieli pie rokas, viņš atgādināja.

Vēl simts pēdas, un viņi bija nokļuvuši uz bulvāra, ieniruši svešu seju jūrā, pretodamies vēlmei pielikt soli.

Malone pameta skatienu atpakaļ.

Kvartāla galā parādījās mirgojošas bākugunis un apstājās Hadāda mājas priekšā.

Koton?

Es zinu. Pazūdam ātrāk prom no šejienes.

Viņš zināja, ko Pema gribēja teikt. Atgriežoties dzivoklī, viņš ari bija to pamanījis. Asins traipu uz sienas vairs nebija. Ari uz grīdas ne. Vairs nebija jūtama biedējošā nāves dvaka.

Un arī Ievas un Džordža Hadāda līķi bija pazuduši.

27, . nodaļa REINAS IELEJA, VĀCIJA 17:15

Seibrs raudzījās uz augstajiem kalniem, kas apņēma upes krastus. Šaurās aizas abās pusēs slējās stāvas kraujas. Visap­kārt kuploja skujkoku meži, kuros tikai retumis pavīdēja sīki, zaļi krūmāji un izstīdzējuši vīnogulāji. Gandrīz septiņsimt gadu augstākajās kalnu virsotnēs lepojās cietokšņi ar tādiem nosaukumiem kā Reinšteina, Zoneka un Pfalca. Apbraucot bīstamo Lorelejas līkumu, kura klintis un straumes savulaik bijušas liktenīgas daudziem kuģiem, augstu upes kreisajā krastā viņš pamanīja Katcas pils apaļo galveno torni. Tālāk slējās Štolcenfelsa tā divsimt gadu vecie dzeltenbrūnie smilšakmens mūri no tālienes bija tikko saskatāmi. Pēc dažām minūtēm parādījās pēdējais orientieris.

Raksturīgais Marksburgas siluets.

Pirms divām stundām viņš bija atstājis Rotenburgu un braucis pa automaģistrāli uz ziemeļiem ar nemainīgu ātru­mu deviņdesmit jūdzes stundā, palēninot gaitu tikai Frank­furtes nomalēs, kur bija sākusies pēcpusdienas satiksmes ro­sība. No turienes uz Ķelni veda divi ceļi A60 vai divu joslu N9, kas stiepās gar Reinas krastu. Viņš bija nolēmis pirmo ceļa pusi braukt gar upi, bet atlikušo pa maģistrāli. Tāpēc viņš tagad lēni virzījās ārā no senās ielejas un sekoja A60 zilajām norādēm.

Parādījās uzbraukšanas rampa, un tūlīt jau viņš joņoja pa ātrgaitas maģistrāli. Piedevis gāzi nomātajam BMW, viņš iekārtojās kreisajā malējā joslā. Aiz logiem kā milzīga ielāpu sega zibēja pakalni, meži un ganības.

Viņš ielūkojās atpakaļskata spoguli.

Sekotājs sudrabkrāsas Mercedes vēl bija turpat.

Tas turējās drošā attālumā, paslēpies aiz trim citiem auto, un viegli varēja palikt nepamanīts. Taču viņš jau bija paredzē­jis sekošanu, un pretinieki nebija viņu pievīluši. Viņš iedo­mājās, vai līķisBaumeisterhaus jau ir atrasts. Nogalinot Jona­su, viņš droši vien aiztaupīja šīs pūles izraēliešiem, jo Vidējos Austrumos par nodevību jāmaksā visaugstākā cena, taču no otras puses ebreji bija zaudējuši izdevību nopratināt no­devēju, un tas viņus sarūgtināja.

Seibram patika Vācijas ātrgaitas automaģistrāles trīs pla­šas joslas, gandrīz bez līkumiem, retas nobrauktuves. Izcili piemērotas ātrai un netraucētai braukšanai. Uzraksts vēstī­ja, ka līdz Ķelnei atlikuši astoņdesmit divi kilometri. Viņš zināja, kur pašlaik atrodas, nedaudz uz dienvidiem no Koblencas, piecpadsmit kilometru uz austrumiem no Reinas, strauji tuvojoties Mozeles upei.

Viņš mainīja braukšanas joslu.

Tālāk aizmugurē aiz mersedesa viņš pamanīja vēl četras mašīnas.

Tieši laikā.

Deviņus gadus viņš bija meklējis Aleksandrijas bibliotē­ku, bet tikai Zilā krēsla padomnieka uzdevumā. Vecais vīrs bija kā apsēsts ar šā teiksmainā brīnuma atrašanu, un Seib­ram sākumā šie centieni šķita muļķīgi. Taču, uzzinot vairāk, viņš sāka apjaust, ka mērķis nemaz nav tik nesasniedzams, kā pirmajā brīdī šķita. Vēlāk viņš pat sāka ticēt, ka tur tie­šām varētu būt kaut kas atrašanas vērts. Vismaz izraēlieši ar to bija aizrāvušies visā nopietnībā. Alfrēds Hermans vel­tīja tam daudz laika un pūļu. Seibrs bija daudz ko uzzinājis. Tagad bija pienācis laiks šīs zināšanas izmantot.

Savā labā.

Jau pirms vairākiem mēnešiem viņš bija nojautis, ka šī va­rētu būt laba izdevība. Atlika tikai cerēt, ka Kotons Malone būs pietiekami veikls, lai izvairītos no izraēliešu uzbruku­miem Londonā. Tie bija rīkojušies ātri kā vienmēr. Taču, spriežot gan no visa uzzinātā, gan no Seibra paša pieredzes, Malone bija īsts profesionālis, ja nu vienīgi mazliet ierūsējis. Gan jau viņš spēs tikt ar visu galā.

Priekšā parādījās viadukts.

Seibrs vēroja, kā pirmais no četriem sedaniem pabrauc garām sudrabainajam mersedesam, maina joslu un strauji piebrauc tam priekšā.

Divi citi auto tūdaj ieņēma pozīciju līdzās mersedesam kreisajā joslā.

Vēl viens piebrauca cieši aizmugurē.

Visi traucās uz tilta pusi.

Tilts stiepās vairāk nekā pusjūdzes garumā, četrsimt pē­das zem tā Mozeles upe vijās uz austrumiem. Pusceļā, pre­cīzi paklausot Seibra norādījumiem, priekšā braucošā auto vadītājs nobremzēja, un arī sudrabainā mersedesa vadītājs bija spiests nekavējoties darīt to pašu.

Tieši tajā brīdī abi blakus braucošie auto atsitās pret mer­sedesa vadītāja puses sāniem, bet aizmugurē braucošais pret bamperu.

Šis apvienotais trieciens, ko pastiprināja ātrums, atsvie­da mersedesu pa labi, pret tilta margām.

Vienā mirklī automobilis uzlidoja gaisā.

Seibrs iztēlojās, kas notiek.

Augšup vērstā paātrinājuma griezes moments iespiež auto pasažierus sēdekļos. Viņi droši vien drudžaini meklē drošības jostu slēdžus, taču nepaspēs tās atsprādzēt. Un, ja arī tas izdotos, kur viņi glābtos? Četrsimt pēdu kritiens ilgst tikai dažas sekundes, bet auto korpusa atsitiens pret ūdeni būs tikpat smags kā pret betonu. To nespētu izturēt neviens. Ledainais ūdens, iesūcoties salonā, ātri nogremdēs vraku upes duļķainajās dzīlēs, kur straume laika gaitā aiznesīs to uz austrumiem līdz straujajai Reinai.

Pagalam.

Visi četri uzbrucēji pabrauca garām, un pēdējā auto vadī­tājs pamāja Seibram. Viņš atbildēja ar to pašu. Šie vīri bija izmaksājuši dārgi steidzamības dēļ un ari citādi -, taču bija katra izdotā eiro vērti.

Viņš turpināja traukties uz ziemeļiem, uz Ķelni.

Paies dažas dienas, līdz izraēlieši noskaidros, kas noti­cis. Rotenburgā nogalināts nodevējs un pazudusi kaujas aģen­tu grupa. Seibrs iedomājās, vai viņa personība ir atklāta. Drī­zāk ne. Ja pretinieki zinātu, kas viņš ir, kāpēc tad tērētu laiku fotografēšanai? Nē. Viņš joprojām bija nezināma parādība.

Valdīja apjukums. Izraēlā un drīz vien ari Austrijā.

Tas viņam patika.

Pienācis laiks ieviest šajā haosā kārtību.

28. NODAĻA VAŠINGTONA

Stefānija nezināja, vai viņas glābējai ir kāds rīcības plāns. Kasiopeja Vita bija gudra, bagāta un drosmīga sieviete, kas neapjuka sarežģītās situācijās. Tas bija labs īpašību apvieno­jums. Tikai, ja viņa bija iepriekš apdomājusi savu rīcību…

Kā mēs tiksim ārā no šejienes? skrienot pa aleju, jau­tāja Stefānija.

Vari ko ieteikt?

Vispār Stefānija varēja gan, taču noklusējs. Tu taču esi tā, kura te uzradās kā no gaisa.

Kasiopeja pasmaidīja. Iztiksim bez tavām asprātībām.

Mēs esam aplenktas. Ceru, ka to tu saproti.

Priekšā, alejas rietumu galā, slējās Linkolna memoriāls. Atspulgu baseins aizšķērsoja ceļu uz dienvidiem. Uz zieme­ļiem aiz augstiem kokiem stiepās rosīgs bulvāris.

Pretēji tavām un Henrika bažām, turpināja Stefānija, es neesmu bezpalīdzīga. Konstitūcijas avēnijā man ir divi aģenti. Tieši pirms tavas ierašanās es nospiedu trauksmes pogu.

Sliktas ziņas. Tie abi vīri ir projām.

Kā to saprast?

Tūlīt pēc tam, kad tu apsēdies kopā ar Diksoni. Viņi aiz­brauca.

Aleja beidzās Linkolna memoriāla pakājē. Stefānija parau­dzījās atpakaļ. Abi sekotāji bija apstājušies.

Laikam esam nonākušas tur, kur viņi gribēja.

Viņām pretī no Neatkarības avēnijas puses joņoja takso­metrs.

Sen jau bija laiks, noteica Kasiopeja un pamāja ar mel­nu kabatlakatiņu.

Taksometrs apstājās, un abas sievietes steidzīgi iekāpa.

Es zvanīju pirms dažām minūtēm, paziņoja Kasiope­ja, aizcērtot aizmugures durvis. Pabraukājiet tāpat apkārt. Mēs pateiksim, kur mūs izlaist.

Taksometrs sāka braukt.

Stefānija izņēma no kabatas mobilo tālruni. Viņa piezva­nīja aģentiem, kurus bija norīkojusi dežurēt. Tūlīt divi vīri tiks patriekti no darba.

Vai varat pateikt, kāpēc jūs mani atstājāt? viņa mie­rīgi apjautājās, izdzirdējusi klausulē atbildi.

Mums pavēlēja braukt projām, atbildēja aģents.

Es esmu jūsu priekšniece. Kas var atcelt manas pavēles?

Jūsu priekšnieks.

Kaut kas neticams. Kurš?

Ģenerālprokurors. Brcnts Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām.

Malone nosvieda uz gultas Džordža Hadāda dzīvokli atrasto somu. Viņš un Pema atradās viesnīcā netālu no Haidparka, pazīstamā vietā, ko viņš bija izvēlējies pēc principa vislabāk var paslēpties pūlī. Viņam patika arī tas, ka blakus atradās aptieka. Tur viņš bija nopircis marli, antiseptiskos līdzekļus un pārsējus.

Man jāsakopj tavs plecs, viņš paziņoja.

Kā to saprast? Iesim uz kādu slimnīcu.

Kaut tas būtu tik vienkārši!

Viņš apsēdās uz gultas līdzās Pemai.

Tas būs tik vienkārši. Gribu pie ārsta!

Ja tu būtu palikusi dzīvoklī, kā es teicu, nekas nebūtu noticis.

Es domāju, ka tev vajadzīga palīdzība. Tu gribēji noga­lināt to vīru.

Pema, vai tev tiešām nepielec? Vai nepietika ar Džordža nāvi tavu acu priekšā? Tie maitas ir bīstami. Viņi tevi novāks, ne aci nepamirkšķinot.

Es gribēju tev palīdzēt, klusi atkārtoja Pema.

Un Malone ieraudzīja viņas acīs kaut ko tādu, ko nebija redzējis gadiem ilgi. Patiesas rūpes. Tas izraisīja veselu vir­kni jautājumu, ko viņš nevēlējās uzdot. Un bija pārliecināts, ka arī Pema nevēlas uz tiem atbildēt. Ārsti paziņotu poli­cijai, bet to mēs nevaram atļauties. Viņš dažas reizes dziļi ieelpoja. Viņš bija pārguris no piepūles un raizēm. Pema, šajā spēlē ir daudz dalībnieku. Geriju nenolaupīja izraēlieši…

Kā tu zini?

Sauc to par intuīciju. Iekšējā balss man vēsta, ka tie ne­bija viņi.

Toties Hadādu gan nogalināja viņi.

Tieši tāpēc es toreiz viņu paslēpu.

Koton, viņš tiem piezvanīja. Tu dzirdēji, ko viņš teica. Piezvanīja, zinādams, ka viņi ieradīsies.

Viņš izpirka savus grēkus. Slepkavošana nepaliek bez sekām. Džordžam bija jāsastopas ar tām šodien. Atcero­ties nogalināto draugu, sirdī atkal sāpīgi iedūrās nožēla. Jāapstrādā tavs ievainojums.

Noņēmis šalli no Pemas pleciem, viņš pamanīja, ka dvie­lis ir piemircis ar asinīm. Vai brūce atkal atvērās?

Viņa pamāja ar galvu. Pa ceļam uz šejieni.

Viņš uzmanīgi noņēma kompresi. Visi šie notikumi ir sarežģīti. Džordža nāvei bija iemesls…

Koton, viņa līķis bija pazudis. Un tās sievietes līķis ari.

Acimredzot izraēlieši ātri satīrīja aiz sevis. Viņš uz­manīgi aplūkoja Pemas roku un pārliecinājās, ka ievainojums tiešām ir sekls. Tas tikai pierāda manu domu. Spēlētāju ir daudz. Vismaz divi, varbūt trīs, iespējams, četri. Izraēliešiem nav tāda paraduma nogalināt amerikāņu aģentus. Taču tiem, kuri noslepkavoja Lī Durānu, šķiet, viss ir vienalga. Viņi it kā tīšām uzprasās pēc nepatikšanām. Bet izraēlieši tā nekad nerīkojas.

Viņš piecēlās un iegāja vannasistabā. Atgriezies viņš atvē­ra antiseptiskā līdzekļa pudeli un iedeva Pemai tīru dvieli. Iekodies tajā.

Viņas sejā parādījās neizpratne. Kāpēc?

Man jādezinficē brūce, un negribu, lai visa viesnīca dzir­dētu tavu kliegšanu.

Viņas acis iepletās. Vai sāpēs?

Vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

Stefānija izslēdza mob.ilo tālruni. Brents Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām. Šausmu drebuļi pārskrēja mugur­kaulam, bet gadu desmitiem ilgā pieredze izlūkdienestā ļā­va neizrādīt pārsteigumu.

Viņa paraudzījās uz blakus sēdošo Kasiopeju. Šķiet, ka pašlaik tu esi vienīgā, kam es varu uzticēties.

Izklausās, ka esi vīlusies.

Es tevi nepazīstu.

Pazīsti gan. Francijā tu mani pārbaudīji.

Kasiopejai bija taisnība viņa tika rūpīgi izpētīta, un Ste­fānija uzzināja, ka tumšādainā skaistule dzimusi pirms trīs­desmit septiņiem gadiem Barselonā. Pa pusei musulmaniete, bet par aktīvu ticīgo netiek uzskatīta, ieguvusi maģistra grādu inženierzinībās un viduslaiku vēsturē. Viņa bija vie­nīgā akcionāre un īpašniece daudznacionālam konglomerā­tam, kura galvenais birojs atradās Parīzē un darbība aptvē­ra plašu starptautisku uzņēmumu loku ar daudzmiljardu dolāru aktīviem. Šo uzņēmumu bija dibinājis viņas tēvs ma­rokānis, un viņa bija mantojusi tā vadību, taču pati visai maz piedalījās ikdienas darbos. Viņa bija ari priekšsēdētāja kā­dam holandiešu fondam, kas ciešā sadarbībā ar ANO cīnī­jās pret AIDS un badu visā pasaulē, sevišķi Āfrikā. Stefānija no savas pieredzes zināja, ka Vita nebaidās ne no kā un prot rīkoties ar šauteni ne sliktāk par īstu snaiperi. Dažkārt viņa mēdza būt pat pārāk nekaunīga. Viņa bija pazinusi arī Ste­fānijas nelaiķi vīru, tāpēc zināja par tās personisko dzīvi vai­rāk, nekā Stefānijai šķita pieņemami. Taču viņa uzticējās šai sievietei. Bez šaubām, Torvaldsens bija viņu izvēlējies pa­reizi.

Man ir nopietna problēma.

To mēs jau zinām.

Un Kotons iekļuvis nelaimē. Man noteikti ar viņu jāsa­zinās.

Henriks nav saņēmis no viņa nekādu ziņu. Malone tei­ca, ka piezvanīs, kad būs gatavs, un tu viņu pazīsti tik labi kā neviens.

Kā jūtas Gerijs?

Viņš ir līdzīgs tēvam. Brašs puisis. Viņš ir drošībā pie Henrika.

Kur ir Pema?

Atpakaļceļā uz Džordžiju. Viņa kopā ar Maloni aizlido­ja uz Londonu un no turienes devās tālāk.

Izraēlieši arī ir Londonā. Likvidēšanas vienība.

Kotons nav nekāds mazais bērns. Viņš tiks ar tiem ga­lā. Mums jāizlemj, ko darīt ar tavu problēmu.

Stefānija arī visu laiku lauzīja galvu par šo mīklu. Brents Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām. Tas varētu arī izskaidrot to, kāpēc nekur nebija manāmi Kapitolija policis­ti. Parasti viņi ir visās malās. Paraudzījusies pa taksometra logu, viņa redzēja, ka viņi tuvojas Dipona lokam. Jāpārlie­cinās, vai mums neseko.

Labāk būtu braukt ar metro.

Viņa piekrita.

Uz kurieni mēs dodamies? jautāja Kasiopeja.

Viņa pamanīja aiz Kasiopejas jakas aizbāzto gaisa pistoli. Vai tev vēl ir tās šautriņas, ar ko var ātri iemidzināt cilvēkus?

Pietiekami.

Tad es zinu, uz kurieni mums jādodas.

29, nodaĻa LONDONA 19:30

Malone vēroja aizmigušo Pemu. Viņš bija atlaidies krēslā pie viesnīcas istabas loga ar Džordža Hadāda somu klēpi. Par dezinfekcijas līdzekli viņam bija taisnība. Pema no visa spēka iekodās dvielī, kamēr viņš tīrīja brūci. Viņas acis pie­plūda asarām, tomēr viņa turējās godam un neizdvesa nevie­nu skaņu. No sirds juzdams Pemai līdzi, viņš bija viesnīcas veikalā nopircis tai jaunu kreklu.

Malone arī bija noguris, taču viņa aģenta nervi, kā viņš pats mēdza teikt, deva muskuļiem jaunus spēkus. Viņš atce­rējās, kā kādreiz nācies vairākas dienas iztikt bez ēšanas, ne­mitīgā adrenalīna spriedzē, ar vienu vienīgu domu paliki dzīvam un izpildīt uzdevumu. Viņš bija domājis, ka tas viss jau pieder pagātnei. Ka vairs nekas tāds nebūs jāpiedzīvo.

Un te nu viņš bija.

Pašā notikumu degpunktā.

Dažas pēdējās stundas varētu salīdzināt ar ļaunu murgu, tikai atšķirībā no sapņiem notikumi atmiņā tēlojās pilnīgi skaidri. Viņa draugs Džordžs Hadāds nošauts viņa acu priekšā. Slepeno dienestu aģenti kaut ko meklē. Citkārt viņam par to nebūtu nekādas daļas. Taču šoreiz šie nelieši bija nolaupījuši viņa dēlu un uzspridzinājuši grāmatu veika­lu. Nu nē! Tas jau bija personisks apvainojums.

Viņš bija tiem parādā atriebību.

Tāpat kā Hadāds, viņš bija nolēmis atdot parādu.

Taču viņam bija jāzina vairāk.

Hadāda paskaidrojumi bija mīklaini gan pirms, gan pēc izraēliešu ierašanās. Vēl ļaunāk viņš tā arī nepaguva pa­stāstīt, ko īsti bija atklājis pirms daudziem gadiem un kas tieši lika izraēliešiem viņu nogalināt. Cerēdams, ka atbildes uz šiem jautājumiem būs atrodamas ādas somā, kas gulēja viņa klēpī, Malone atsprādzēja somas siksnas un izņēma grā­matu, trīs piezīmju bloknotus un četras kartes.

Grāmata bija astoņpadsmitā gadsimta sējums, smalki ap­strādātie ādas vāki trausli kā saulē izkaltuši. Uzraksts uz vāka nebija salasāms, tāpēc viņš uzmanīgi atšķīra grāmatu un ieskatījās titullapā.

Eisēbijs Hieronīms Sofronijs. "Varoņa ceļojums".

Viņš pāršķirstīja lappuses.

Romāns, kas sarakstīts pirms vairāk nekā divsimt gadiem diezgan sausā un pedantiskā stilā. Grūti iedomāties, kāda varētu būt tā nozīme, taču varbūt izskaidrojums atradīsies piezīmju grāmatās.

Viņš pāršķirstīja visas trīs.

Tās bija pierakstītas Hadāda sīkajā rokrakstā angļu valo­da. Malone ielūkojās ciešāk.

…Sargu atstātās norādes radīja nemieru. Varoņa pār­baudījums ir grūts. Baidos, ka esmu bijis muļķis. Taču nebiju pirmais tāds. Tomass Beinbridžs arī bija muļķis. Acīmredzot astoņpadsmitā gadsimta beigās arī viņam tika izteikts uzaicinājums uz bibliotēku, un viņš bija izturē­jis varoņa pārbaudījumu. Uzaicinājumam noteikti bija tāds nosacījums, ka šis apmeklējums jāpatur noslēpumā. Ne jau tāpēc Sargi divtūkstoš gadu sargājuši bibliotēkas bagātības, lai kāds no aicinātajiem izpaustu noslēpumu. Taču Beinbridžs pārkāpa šo uzticēšanos un uzrakstīja par pieredzēto, l/ii noslēptu nodevību, viņš izveidoja savu sa­cerējumu kā romānu, nosaucot to ne pārāk izteiksmīgi "Varoņa ceļojums". Grāmata tika izdota nelielā tirāžā un palika gandrīz nepamanīta. Beinbridža laikos pasaule bija fantastisku stāstu pārpilna (šie romāni nebaudīja lielu cie­ņu), tāpēc grāmatas varoņa ceļojumu uz kādu mītisku bib­liotēku lasītāji neuzņēma ar lielu sajūsmu. Pirms trim gadiem es kādā Velsas muižā atradu šīs grāmatas eksem­plāru un to nozagu. To lasot, nekādu interesantu ieskatu nevar gūt. Tomēr Beinbridžs nespēja pretoties kārdināju­mam vēlreiz pārkāpt Sargiem doto klusēšanas solījumu. Pēdējos mūža gados viņš sava Oksfordšīras nama dārzā lika uzcelt lapeni. Marmorā tika iekalts kādas gleznas atveidojums un romiešu burti. Glezna bija Nikolā Pusēna darbs, kura sākotnējais nosaukums bija "Laime, ko pār­traukusi nāve", bet mūsdienās tas vairāk zināms kā "Arkādijos gani II".

Malone neko daudz nezināja par Pusēnu, taču bija dzir dējis šo vārdu. Par laimi, citā piezīmju grāmatā Hadāds pa skaidroja sīkāk.

Pusēns bija likteņa pabērns līdzīgi kā Beinbridžs. Viņš bija dzimis Normandijā 1594. gadā un pirmos trīs­desmit dzīves gadus pavadījis vienās mocībās. Viņam cie­šanas sagādāja mecenātu trūkums, nepateicīgas kurtizā­nes, vāja veselība un parādi. Pat darbs pie Luvras Lielās galerijas griestu apgleznošanas viņu neiedvesmoja. Viss mainījās tikai tad, kad 1642. gadā Pusēns atstāja Fran­ciju un devās uz Itāliju. Ceļojums, kas parasti ilga tikai dažas nedēļas, Pusēnām prasīja gandrīz sešus mēnešus. Romā Pusēns sāka gleznot citādā stilā, ar lielāku pārlie­cību, ātri guva ievērību un tika atzīts par Romas izcilāko mākslinieku. Ir bijis daudz minējumu, ka ilgā ceļojuma laikā Pusēns uzzinājis kādu lielu noslēpumu. Interesants fakts kad tika pabeigta glezna "Arkādijas gani", tnecenāts, kurš bija to pasūtījis kardināls Rospiljosi, kas vēlāk kļuva par pāvestu Klementu IX, neiztika gleznu pub­liskai apskatei, bet turēja savos privātajos apartamentos. Viņam piederēja izcila bibliotēka, un vēsturnieki vēlāk nosauca viņu par pāvestu brīvdomātāju.

Norāde uz to, ko Pusēns varēja piedzīvot, atrodama vēstulē, kas rakstīta sešus gadus pēc "Arkādijos ganu" pa­beigšanas. Vēstules autors, priesteris, Luija XIV finanšu ministra brālis, domāja, ka tas, ko viņš uzzinājis no Pusēna, varētu interesēt Francijas monarhiju. Es atradu šo vēstuli pirms dažiem gadiem Kosē-Brisaka ģimenes arhīvos.

Mēs ar viņu apspriedām dažas lietas, kuras viegli varēšu jums raksturot sīkāk; lietas, kuras ar Pusēna kunga starpniecību piešķirtu jums tādas priekšrocības, kuras pat karaļiem būtu ļoti grūti no viņa iegūt un kuras, kā viņš pats apgalvo, varbūt turpmākajos gados neviens cits nespēs atklāt. Un vēl vairāk tās atklāt ir tik grūti, ka nekas pašlaik visā pasaulē nevar izrā­dīties vērtīgāks vai līdzvērtīgs.

Iespaidīgs paziņojums turklāt tik mīklains. Bet pie­mineklis, ko Beinbridžs lika uzcelt savā dārzā, bija vēl mīklaināks. Pēc "Arkādijos ganu" pabeigšanas Pusēns nezin kāpēc uzgleznoja tās spoguļattēlu, kas tika nosaukts "Arkādijos gani II". Un tieši to Beinbridžs izvēlējās mar­mora bareljefam. Nevis oriģinālu, bet tā pretējo līdzinie­ku. Beinbridžs bija gudrs, un veselus divsimt gadus šis simboliem piesātinātais piemineklis bija nogrimis aizmir­stībā.

Malone lasīja tālāk, maldoties varbūtību labirinta. Diem­žēl Hadāds neko daudz vairāk neatklāja. Pārējās piezīmes bija saistītas ar Veco derību, tās tulkojumiem un vēstījuma pretrunām. Nebija arī nekāda ziņojuma no Sarga. Nekāda sīkāka apraksta par varoņa pārbaudījumu, tikai niecīga pie­zīme vienas piezīmju grāmatas beigās.

Beinbridža nama viesistabā vēl viens Beinbridža augst­prātības piemērs. Ļoti daiļrunīgs nosaukums. "Sv. Hieronīma atklāsme". Apbrīnojami un atbilstoši, jo diži meklē­jumi bieži sākas ar atklāsmi.

Vismaz kāda norāde, tomēr neatbildētu jautājumu jopro­jām bija pārāk daudz. Un viņš bija pārliecinājies, ka mocīša­nās ar jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu, ātri vien notruli­na smadzenes.

Ko tu lasi?

Viņš pacēla skatienu. Pema joprojām gulēja gultā, ar gal­vu uz spilvena, tikai bija atvērusi acis.

To, ko atstāja Džordžs.

Pema lēni piecēlās sēdus, izberzēja miegu no acīm un ieskatījās pulkstenī. Cik ilgi es gulēju?

Kādu stundu. Kā plecs?

Smeldz.

Dažas dienas tā būs.

Viņa izstiepa kājas. Cik reizes tu, Koton, esi bijis sašauts? Trīs? '

Viņš pamāja ar galvu. To nevar aizmirst.

Es arī neaizmiršu. Ja atceries es rūpējos par tevi.

Tā tiešām bija.

Es tevi mīlēju, Pema turpināja. Zinu, ka tu varbūt tam neticēsi. Bet es tiešām mīlēju.

Tad vajadzēja pastāstīt par Geriju.

Tu mani sāpināji ar savu rīcību. Es nevarēju saprast, kā­pēc tev vajadzēja mani krāpt. Kāpēc tev ar mani nepietika.

Es biju jauns. Dumjš. Sava svarīguma pārņemts. Dieva dēj, tas bija pirms divdesmit gadiem. Un vēlāk es to nožē­loju. Centos būt labs vīrs. Tiešām centos.

Cik sieviešu tev bija? Tu tā ari nepateici.

Viņš negribēja melot. Četras. Tikai vienas nakts romāniņi ar viņām visām. Tagad viņš gribēja zināt. Un tev?

Tikai viens. Bet mēs satikāmies vairākus mēnešus.

Tas sāpināja. Tu viņu mīlēji?

Tik daudz, cik precēta sieviete spēj mīlēt kādu citu, ne­vis savu viru.

Malone saprata, kas ar to domāts.

No tā ari radās Gerijs. Viņa, šķiet, cīnījās ar mokošu jautājumu, kas uzmācās no pagātnes. Kad es raugos uz Ge­riju, dažkārt dusmojos uz sevi par šādu rīcību lai Dievs man piedod -, bet vienlaikus esmu ari pateicīga liktenim. Ge­rijs vienmēr bija kopā ar mani. Tu nāci un gāji.

Pema, es tevi mīlēju. Gribēju būt tavs vīrs. Un tiešām ļoti nožēloju savu rīcību.

Ar to nepietika, viņa nomurmināja, nodūrusi skatie­nu grīdā. Toreiz es to neapzinājos, bet vēlāk apjautu, ka ar to nekad nepietiks. Tāpēc mēs pirms šķiršanās piecus ga­dus nodzīvojām atsevišķi. Es vēlējos saglabāt mūsu laulību, bet vienlaikus tomēr ne.

Tu tik stipri man ienīdi?

Nē, es ienīdu pati sevi par to, ko biju nodarījusi. Pa­gāja gadi, līdz es to sapratu. Vari man ticēt cilvēks, kurš ienīst pats sevi, ir dziļi nelaimīgs. Viņš tikai pats to neapzi­nās.

Kāpēc tad neizstāstīji par Geriju, kad tas bija noticis?

Tu nebiji pelnījis patiesību. Vismaz tā es toreiz domāju. Tikai pagājušajā gadā es īsti apjautu šo kļūdīšanos. Tu mani krāpi. Es arī tevi krāpu, taču man gadījās bērns. Tev taisnī­ba. Vajadzēja uzreiz izstāstīt. Taču tā spriež nobrieduši cil­vēki, bet mēs, kā jau tu teici, abi bijām jauni un dumji.

Viņa apklusa. Malone neiejaucās.

Tāpēc arī es visu laiku dusmojos uz tevi, Koton. Jo no­sodīju sevi. Taču tāpēc arī beidzot pateicu tev par Geriju. Tu taču saproti, ka mani neviens nespieda teikt. Ja es būtu tur­pinājusi klusēt, tu tā arī nemūžam neuzzinātu. Bet es gribē­ju izbeigt melus. Gribēju noslēgt mieru ar tevi.

Un arī ar sevi pašu.

Viņa lēni pamāja ar galvu. Visvairāk. Viņas balss ap­rāvās.

Kāpēc tu sekoji man pie Hadāda mājas? Tu taču zināji, ka būs apšaude.

Teiksim, ka tas bija kārtējais muļķīgais gājiens.

Taču viņš zināja labāk. Laiks pateikt patiesību. Tu ne­vari atgriezties Atlantā. Lidostā tev sekoja kāds vīrietis. Tā­pēc es aicināju tevi līdzi.

Viņas sejā parādījās domīgas neizpratnes izteiksme. Tev vajadzēja to pateikt.

Jā, vajadzēja.

Kāpēc lai kāds man sekotu?

Meklē izdevīgu bridi. Varbūt labāk jānoslēpj pēdas.

Viņš redzēja, ka Pema saprot, ko viņš grib teikt.

Viņi grib mani nogalināt?

Viņš paraustīja plecus. Nav ne jausmas. Tur jau tā ne­laime. Mēs tikai minam.

Viņa atlaidās gultā, pārāk nogurusi, sāpju nomocīta un ap­stulbusi, lai strīdētos. Ko tu tagad darīsi? Hadāds ir mi­ris. Izraēliešiem vajadzētu likties mierā.

Un tas mums dod lielisku priekšrocību sameklēt to, ko meklēja Džordžs. To varoņa pārbaudījumu. Viņš atstāja vi­sas šīs lietas ar nolūku. Viņš vēlējās, lai mēs to izdarām.

Pema nolaida galvu uz spilvena. Nē. Viņš gribēja, lai tu to izdari.

Malone redzēja, kā viņa sāpēs saviebjas. Atnesīšu ledu, ko pielikt pie pleca. Tas palīdzēs.

Es ar tevi nestrīdēšos.

Viņš piecēlās, paņēma tukšo spainīti un devās uz durvīm.

Es gribētu zināt, kas ir tik svarīgs, lai tā dēļ būtu vērts mirt, viņa teica.

Viņš apstājās. Tu būtu pārsteigta, uzzinot, cik maz tas var būt.

Laikam piezvanīšu Gerijam, kamēr tu būsi projām, ieminējās Pema. Gribu pārliecināties, ka viņam klājas labi.

Pasaki, ka es ilgojos pēc viņa.

Viņam tur ir labi?

Henriks rūpēsies par viņu. Neraizējies.

Kur tad sāksim meklējumus?

Labs jautājums. Taču, raugoties pāri istabai uz somā at­rastajām grāmatām, viņš zināja, ka atbilde ir tikai viena.

30. NODAĻA LONDONA 21:00

Seibrs raudzījās pa logu tumsā. Viņa aģents bija sagaidī­jis Maloni Hītrovas lidostā un izsekojis viņu līdz šim dzī­voklim, kurš atradās cienīgā divslīpju jumtiem rotātu namu kvartālā, kur cilvēku dzīve rit rāmi, netraucēti un piedienīgi.

Kā jau īstiem britiem.

Aģents arī bija dzirdējis mājas iekšienē šāvienus un redzējis Malones un kāda svešinieka apšaudi, kurā lode aizķēra amerikāņa bijušo sievu. Uzbrucējs aizbēga, bet Malo­ne ar bijušo sievu uz brīdi atkal iegriezās mājā, tad aizgāja, nesdami ādas mugursomu.

Tas bija pirms vairākām stundām, un kopš tā brīža viņš no šā aģenta vairs nebija saņēmis nekādu ziņu. Tiesa gan, krietnu laiku viņš bija pavadījis lidojumā no Ķelnes uz Lon­donu, tomēr nu jau aģentam bija pēdējais laiks pieteikties.

Viņš bija noguris, taču, arvien vairāk tuvojoties mērķim, juta jaunu enerģijas pieplūdumu.

Džordža Hadāda dzīvoklī iekļūt nebija grūti. Seibrs iedomājās, vai Hadāds vēl būs tur, taču neviena nebija. Sienas bija izraibinātas ar kartēm. Gaismodams ar mazLi lukturīti, Seibrs izpētīja kartes un nebija pārsteigts, redzot, ka visās attēloti Vidējie Austrumi. Arī lielākā daļa grāma­tu un nekārtīgās kaudzēs sakrauto papīru bija veltīti šai tēmai.

Aleksandrijas bibliotēkai.

Jau veselu stundu viņš trūcīgajā lukturīša gaismā pētīja šos materiālus. Viņš iedomājās par Hadāda likteni. Vīrs, kuru Kotons Malone vajāja uz ielas, neapšaubāmi bija izraē­lietis. Jonass Rotenburgā bija skaidri pavēstījis, ka uz Lon­donu dodas likvidētāju vienība. Vai Malone tos iztraucēja? Vai viņi paguva izpildīt uzdevumu? Vai arī Hadāds ir aiz­bēdzis un atkal paslēpies? Tas nebija zināms, jo Seibra aģents rīkojās pareizi, palikdams kopā ar Maloni.

Seibrs nejuta uzvaras prieku, lai gan saskaņā ar plānu bija izdevies atrast Hadāda mājokli. Atlika tikai cerēt, ka arī aģents tikpat sekmīgi tiks galā ar savu uzdevumu.

Datora pārbaudīšanu Seibrs bija pataupījis saldajam ēdie­nam, taču tagad bija pienācis laiks ķerties pie tā. Tāpēc viņš ieslēdza datoru un pievērsa skatienu ekrānam.

Par spīti juceklim dzīvoklī, izrādījās, ka elektronisko in­formāciju Hadāds glabājis pedantiski.

Seibrs atvēra dažus failus un ieskatījās tajos.

Hadāds bija rūpīgi ievācis ziņas par Aleksandrijas biblio­tēku. Interesanti bija tas, ka viņš bija pievērsies ari Sargiem. Seibram par tiem bija pastāstījis Alfrēds Hermans. Dažas trūkstošās ziņas bija piegādājis Jonass. Taču kādā no Hadā­da failiem atklājās kaut kas vairāk.

…to izcelsme nav zināma, visas liecības zudušas jau senos laikos, kad ļaudis savā neprātā nesodīti iznīcināja cilvēces vēsturi.

l.īdz otrajam gadsimtam cilvēki bija labi apguvuši kara un spīdzināšanas mākslu. Daudzās pasaules malās bija iz­veidojušās impērijas, kurās bija iedibināti likumi un zi­nāma drošība. Taču tas neglāba pavalstniekus no pašu valdniekiem. Izveidojās reliģija, un priesteri labprāt kļu­va par despotu sabiedrotajiem. Taču ap otro gadsimtu Ēģiptē izveidojās kāds reliģisks ordenis, kura biedri pielū­dza nevis varu, bet zināšanu saglabāšanu.

Tika ierīkoti pavisam vienkārši klosteri, kuros pulcējās līdzīgi domājoši cilvēki ar līdzīgiem mērķiem. Tie atradās vientuļās, nepieejamās vietās, un ļaudis no tiem vairījās. Viena ordeņa grupa bija īpaši veiksmīga. Tās biedri strā­dāja Aleksandrijas bibliotēkā par rakstvežiem un kalpotā­jiem. Šādā amatā viņiem bija pieejamas visas zināšanu ba­gātības, un, kamēr cilvēce arvien vairāk uzkrāja mantību un apguva slepkavošanas mākslu, šis grupējums noslēdzās sevī.

Sākotnēji viņi tikai pārrakstīja tekstus, bet vēlāk sāka tos piesavināties. To darīt viņi bija spiesti bibliotēkas mil­zīgā apjoma dēļ (vairāki simti tūkstoši manuskriptu), tur­klāt nākamajos trīssimt gados, kad bibliotēka arvien vai­rāk grima nežēlastībā, tekstus zagt kļuva arvien vieglāk, jo nebija arī precīzas uzskaites. Kad septītajā gadsimtā sā­kās musulmaņu iebrukums, Sargiem jau piederēja liela daļa Aleksandrijas bibliotēkas. Un tad viņi arī pazuda un parādījās tikai laiku pa laikam, lai uzaicinātu izraudzī­tus cilvēkus nākt studēt viņu krājumus.

Seibrs turpināja lasīt, brīnīdamies, kur gan Džordžs Hadāds ieguvis tik sīkas ziņas. Šis palestīnietis tiešām prata sagādāt pārsteigumus.

Pēkšņi viņš ar acs kaktiņu uztvēra kustību. Ēnas bija sakustējušās. Kāds tumšs stāvs lavījās viņam tuvāk.

Viņš atrāva rokas no tastatūras. Diemžēl viņam nebija ieroča. Seibrs apsviedās apkārt, gatavs cīņai.

Datora ekrāna gaismā parādījās sieviete.

Viņa aģente.

Tik muļķīgi riskējot, vari nokļūt briesmās, viņš aizrā­dīja.

Man nav tāda noskaņojuma.

Viņš regulāri izmantoja šīs aģentes pakalpojumus visā Lielbritānijā. Viņa bija slaida, ar smalkiem sejas vaibstiem. Melnie mati šoreiz bija gludi sasukāti un sapīti biezā bizē.

Kur tu biji?

Sekoju Malonem. Viņi ir viesnīcā netālu no Haidparka.

Un kas ir ar Hadādu?

Sieviete papurināja galvu. Nezinu. Es paliku kopā ar Maloni. Viņš noriskēja un uznāca augšā vēlreiz policija jau bija ceļā. Un devās projām ar mugursomu.

Seibrs atzinīgi novērtēja aģentes intuīciju. Mums tomēr jāatrod palestīnietis.

Viņš atgriezīsies, ja vien nav jau novākts. Tu izskaties citādi.

Viņš bija šķīries no kuplajiem, melnajiem matiem un ne­vīžīgajām drēbēm. Tagad viņa mati bija īsi, gaiši brūni, atsukāti atpakaļ. Viņš bija kārtīgi ģērbies džinsos, audekla krek­lā un jakā. Pirms aizbraukšanas no Vācijas viņš vispirms bija ziņojis Zilā krēsla padomniekam visu, ko uzzinājis, bet pēc tam izmainījis savu izskatu. Tas viss piederēja pie rūpīgi izstrādāta plāna, par kuru Alfrēdam Hermanam nebija ne jausmas.

Ko teiksi? viņš apjautājās.

Man labāk patika iepriekšējais izskats.

Viņš paraustīja plecus. Varbūt nākamreiz. Kas notiek?

Viesnīcu novēro. Viņi zvanīs, ja Malone kaut kur do­sies.

Par izraēliešiem nav nekādu jaunumu?

Viņu aģents aizdrāzās projām no šejienes.

Seibrs paraudzījās apkārt. Varbūt viņš pagaidīs tepat, līdz Hadāds atgriezīsies. Tā šķita visvienkāršākā iespēja. Viņam noteikti bija vajadzīga visa Hadāda datorā esošā informā­cija, bet pašu datoru stiept līdzi viņš negribēja. Pārāk apgrū­tinoši. Labāk būtu failus nokopēt, un viņš jau bija pamanījis juceklī mētājamies flash atmiņas karti. Viņš to paņēma un ieslēdza brīvā USB portā, atvēra un pārbaudīja atmiņas karti. Tukša.

Tikai daži peles klikšķi, un visi cietā diska faili bija pār­kopēti.

Tad viņš aiz monitora pamanīja vēl kaut ko.

Mazu, sarkanu gaismiņu.

Ieskatījies ciešāk, viņš uz galda starp juceklīgajām papīru kaudzēm atrada mazu kabatas diktofonu. Pacēlis to, viņš atklāja, ka putekļu kārta zem tā bija tikpat bieza kā visur citur uz galda. Tātad diktofons tur nolikts nesen. Kasete bija pierakstīta pilna, bet pati ierīce palikusi ieslēgta.

Viņš nospieda attīšanas pogu.

Aģente klusēdama stāvēja līdzās.

Viņš nospieda atskaņošanas pogu.

Bija ierakstīta visa Malones un Hadāda saruna un vēlāk arī izraēliešu ierašanās. Seibrs pārsteigts noklausījās Hadāda slepkavības ierakstu. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Kotona Malones paziņojums, ka viņš novāks to maitasgabalu.

Seibrs izslēdza diktofonu.

Hadāds ir miris? brīnījās aģente. Nogalināts šeit? Kāpēc te neizskatās kā nozieguma vietā?

Acīmredzot izraēlieši pirms policijas ierašanās visu satī­rīja.

Ko tagad?

Mums ir Malone. Paskatīsimies, uz kurieni viņš mūs aizvedīs.

31. NODAĻA

Malone izgāja no numura un aizsoļoja pa gaiteni. Viņš jau ierodoties bija pamanījis ledus automātu un nobrīnījies. Arī Eiropas viesnīcās parādās arvien vairāk amerikānisku ērtību.

Viņš dusmojās uz sevi par to, ka pakļāvis Pemu briesmām. Taču kāda viņam tobrīd bija izvēle? Viņš nevarēja atstāt Pemu lidostā, kur viņai sekoja kāds vīrietis. Kas viņš bija? Varbūt saistīts ar Gerija nolaupītājiem? Tas šķita loģiski. Taču Malone joprojām zināja pārāk maz.

Izraēlieši bija ātri reaģējuši uz Hadāda ziņojumu, ka viņš ir dzīvs. Tomēr Pemai bija taisnība. Tagad, kad Hadāds bija miris, izraēliešu intereses bija aizsargātas, viņu problēma at­risināta. Un tomēr kāds sekoja Pemai. Nevis viņam.

Kāpēc?

Nonākot pie ledus automāta, izrādījās, ka tas nedarbo­jas. Kompresors dūca, bet ledus trauks palika tukšs. Tāpat kā Amerikā, viņš nodomāja.

Viņš atvēra kāpņutelpas durvis un nokāpa vienu stāvu ze­māk.

Šeit automāts bija pārpilns ar ledu. Iegājis mazā kabīnītē gaiteņa stūrī, viņš piepildīja spainīti.

Viņš dzirdēja, kā aizveras kāda numura durvis, tad at­skanēja balsis. Viņš vēl joprojām bēra spainītī ledu, kad ga­rām pagāja divi vīrieši, satraukti sarunādamies. Pagriezies, lai ietu projām, viņš ar acs kaktiņu pamanīja viena profilu, kalsno augumu un tumšo iedegumu.

Kārnais. No Hītrovas lidostas.

Šeit, viesnīcā, vienu stāvu zemāk par viņiem.

Viņš paslēpās dziļāk nišā un vēroja, kā abi svešinieki iekāpj liftā.

Un brauc uz augšu.

Viņš metās uz kāpnēm un joņoja augšup. Atverot durvis nākamajā stāvā, viņš dzirdēja nošķindam lifta zvaniņu un re­dzēja, kā abi vīrieši iznāk no kabīnes.

Malone izslīdēja pa durvīm un piesardzīgi ieskatījās gai­tenī. Viņš redzēja, kā viens no svešajiem paņēma no paklāja paplāti ar traukiem un pacēla to vienā rokā. Otrs izvilka revolveri ar īsu stobru. Viņi devās tieši uz numuru, kur gai­dīja Pema.

Malone nikni sevi nolamāja.

Hadāda pistole bija palikusi numurā uz galda. Viņš nebi­ja to paņēmis līdzi. Gudri gan. Tagad nāksies improvizēt.

Abi nepazīstamie apstājās pie durvīm. Vīrs ar ieroci rokā pieklauvēja un pakāpās sāņus. Otrs izlikās par viesmīli, aug­stu pacēlis paplāti vienā rokā.

Viņi pieklauvēja vēlreiz.

Varbūt Pema vēl runā pa telefonu ar Geriju? Tad Malone iegūtu mazliet laika.

Apkalpošana numurā, ierunājās viens no svešiniekiem.

Atšķirībā no Amerikas viesnīcām, kur actiņa durvīs ir

vienmēr, britiem tādas parasti nav, un ari šī viesnīca nebija izņēmums. Atlika tikai cerēt, ka Pemai pietiks prāta nepa­griezt durvju rokturi.

Es atnesu pasūtīto ēdienu, skaļā balsī paziņoja viens no svešiniekiem.

Klusums.

Kungs pasūtīja.

Sasodīts! Pema mierīgi var noticēt, ka viņš pasūtījis ēdie­nu, kamēr viņa gulēja. Bija jārīkojas. Pacēlis ledus spainīti, lai aizsegtu seju, viņš sāka iet pa gaiteni.

Ēdiens tika pasūtīts šim numuram, skaidroja vīrietis.

Malone dzirdēja noklikšķam durvju slēdzenes.

Palūkojies pāri spainīša malai, viņš redzēja, ka virs ar pis­toli ir viņu pamanījis. Ierocis uzreiz tika paslēpts. Izmanto­jot šo atelpas brīdi, Malone iesvieda bruņotajam sejā ledus spainīti, bet vīram ar paplāti iezvēla ar labo dūri pa žokli. Viņš dzirdēja, kā nokrakšķ kauli, un svešinieks nogāzās uz paklāja, izmētājot pa grīdu paplātes saturu.

Ar ledu apbērtais atguvās no šoka un atkal pacēla ieroci, bet Malone viņam divreiz iegāza pa galvu un iespēra ar celi pa krūtīm.

Uzbrucējs sakņupa un palika nekustīgi guļam.

Numura durvis atvērās.

Pema raudzījās viņam pretī.

Kāpēc tu atvēri durvis? Malone noprasīja.

Es domāju, ka tu pasūtīji ēdienu.

Viņš paķēra pistoli un aizbāza aiz jostas. Un es tev ne­būtu pateicis? Viņš ātri pārmeklēja abus svešiniekus, bet neatrada nekādus dokumentus.

Kas viņi ir? jautāja Pema.

Šis tev sekoja lidostā.

Satvēris Kārnā rokas, viņš ievilka to numurā. Pēc tam sa­grāba otru aiz kājām un arī ievilka iekšā pa durvīm. Tu esi spītīga. Viņš aizcirta durvis ar kājas spērienu.

Es biju izsalkusi.

Kā klājas Gerijam?

Labi. Bet es nepaspēju neko daudz parunāties.

Viens no svešiniekiem sāka vaidēt. Drīz viņi atgūs sama­ņu. Malone paņēma ādas somu un Hadāda pistoli. Ejam.

Mēs dodamies projām?

Ja vien tu nevēlies sagaidīt, kad šie atjēgsies.

Varēja redzēt, ka šādas izredzes Pemu nevilina.

Tev ir ierocis, viņa atgādināja.

Kuru es nevēlos izmantot. Šeit nav Mežonīgie Rietumi. Mēs esam viesnīcā, apkārt cilvēki. Tāpēc labāk rīkosimies gudri un pazudīsim. Šajā pilsētā viesnīcu netrūkst.

Pema paņēma šalli un uzmanīgi aplika ap pleciem. Viņi izgāja no numura un ātri iekāpa liftā. Nobraukuši lejā, viņi izgāja ārā, vēsajā naktī. Paraudzījies apkārt, Malone secinā­ja, ka būs grūti noteikt, vai viņiem kāds seko. Pārāk daudz kas būtu jāievēro. Tuvākā metro stacija bija divu kvartālu attālumā, un viņš devās uz turieni, cenzdamies saglabāt modrību.

Domas prātā mežonīgi joņoja.

Kā Hītrovas lidostas okšķeris viņus atrada? Un vēl ļau­nāk kā tas, kurš izlikās par viesmīli, zināja, ka Malones pašlaik nav numurā?

Kungs pasūtīja.

Viņš pievērsās Pemai. Vai tu pateici tiem tipiem aiz dur­vīm, ka neesi neko pasūtījusi?

Viņa pamāja ar galvu. Tad viņš atbildēja, ka pasūtīji tu.

Nav gluži pareizi. Viņš teica kungs pasūtīja.

Un tomēr? Veiksmīgs minējums?

Nevar būt.

32,NODAĻA VAŠINGTONA 21:00

Stefānija veda Kasiopeju pa kluso apkaimi. Vairākas stun­das viņas bija slēpušās priekšpilsētā. Viņa bija piezvanījusi uz Magelāna nodaļas galveno biroju no maksas tālruņa res­torānā Crackcr Barrel un uzzinājusi, ka Malone nav devis ne­kādu ziņu. Turpretī no Baltā nama Lerija Deilija biroja bija zvanījuši trīs reizes. Stefānija bija likusi saviem darbi­niekiem atbildēt, ka viņa piezvanīs, tiklīdz varēs. Nepatīka­mi, viņa saprata. Taču lai Deilijs pamokās neziņā, vai tūlīt neieraudzīs Stefānijas smaidošo seju CNN tiešraidē. Pagai­dām ar šīm bailēm vajadzētu pielikt, lai noturētu nacionālās drošības padomnieka vietnieku mierā. Turpretī Hetere Dik­sone un izraēlieši bija pavisam kas cits.

Uz kurieni mēs ejam? jautāja Kasiopeja.

Risināt problēmu.

Rajona apbūvē lepojās beaux arts stila nami, un Stefānija secināja, ka šāda arhitektūra īpaši patikusi deviņpadsmitā gadsimta rūpniekiem, kuri pirmie apmetās uz dzīvi šajās koku ieskautajās ielās. Koloniālā stila rindu mājas un bruģē­tās ietves lieliski papildināja miera un pārticības noskaņu naksnīgajās ielās.

Es neesmu tava aģente, iebilda Kasiopeja. Gribu zināt, kur iesaistos.

Vari iet projām, kad vien vēlies.

Labs mēģinājums. Tik viegli no manis vaļā netiksi.

Tad beidz uzdot jautājumus. Vai Torvaldscnu tu ari tā iztaujā?

Kāpēc tev viņš nepatīk? Francijā tu viņam neuzticējies.

Kasiopeja, paskaties, kur es esmu nonākusi. Kotons ir nelaimē. Mani darbinieki vēlas manu nāvi. Mani vajā izraē­lieši un šaudi. Kā tev šķiet, vai man var būt pret kādu siltas jūtas?

Tā nav atbilde uz manu jautājumu.

Tas tiesa, nav gan. Taču patiesību viņa nespēja izteikt skaļi. Tā kā Torvaldsens savulaik bija pazinis Stefānijas nelai­ķi vīru, viņš labi zināja viņas stiprās puses un vājības, tāpēc viņa Henrika tuvumā jutās neaizsargāta.

Teiksim tā mēs pārāk labi pazīstam viens otru.

Henriks raizējas par tevi. Tāpēc viņš lūdza mani atbraukt. Viņš nojauta, ka tev draud briesmas.

Par to es esmu pateicīga. Taču tas nenozīmē, ka tagad viņš man patiks labāk.

Viņa pamanīja meklēto māju vienu no daudziem simet­riskajiem ķieģeļu savrupnamiem ar bareljefiem, portiku un mansardu. Gaisma dega tikai pirmā stāva logos. Stefānija pārlaida skatienu ielai.

Joprojām viss mierīgi.

Seko man.

Alfrēds Hermans reti gulēja. Viņš sen jau bija iemācījies iztikt ar nepilnu trīs stundu atpūtu.

Viņš nebija tik vecs, lai pats būtu pieredzējis Otro pasau­les karu, taču viņam bija spilgtas bērnības atmiņas par nacis­tu armijas maršēšanu Vīnes ielās. Dažus gadu desmitus vēlāk viņš bija aktīvi cīnījies pret padomju režīmu un tā marione­tēm, kas bija pārņēmušas Austriju. Hermana nauda bija krā­jusies kopš Habsburgu dinastijas laikiem un veiksmīgi pārdzīvojusi divus gadsimtus ilgu politisku nestabilitāti. Pēdējos piecdesmit gados viņa ģimenes bagātības bija pie­augušas desmitkārt, un liela nozīme tur bija arī Zelta aun­ādas ordenim. Personiski pazīstot izmeklētu ietekmigu per­sonu grupu no visas pasaules, viņš bija ieguvis tādas priekš­rocības, par kādām viņa tēvs un vectēvs nevarēja pat sapņot. Bet būt galvenajam viņu vidū tā bija vēl lielāka priekšro­cība.

Taču viņa amata laiks tuvojās beigām.

Pēc viņa nāves visu mantos meita. Šī doma viesa viņā ne­mieru. Tiesa gan, viņa daudzējādā ziņā bija līdzīga tēvam. Droša un apņēmīga, viņa cienīja pagātni un tāpat kā viņš tie­cās pēc visvērtīgākajām cilvēces bagātībām zināšanām. Taču viņa vēl nebija guvusi īstu slīpējumu. Vēl daudz bija viņai jāiemāca. Un, iespējams, viņš visu vairs nepagūs.

Viņš raudzījās uz meitu, kura gulēja tikpat maz kā viņš. Vārdu viņš tai bija devis par godu mātei Margarete. Viņa apbrīnoja Aleksandrijas bibliotēkas modeli.

Vai mēs varam to atrast? viņa klusi jautāja.

Viņš pienāca tuvāk. Manuprāt, Dominiks ir tuvu mēr­ķim. /

Meita paraudzījās viņā ar savām zaļajām acīm. Seibram nevar uzticēties. Tāpat kā nevienam citam amerikānim.

Viņi jau iepriekš bija par to runājuši. Es neuzticos ne­vienam.

Pat man ne?

Viņš pasmaidīja. Arī par to viņi jau bija runājuši. Pat tev

ne.

Seibram ir dota pārāk liela brīvība.

Kāpēc viņam to pārmest? Mēs dodam grūtus uzdevu­mus. Nevar prasīt, lai viņš tos veic tā, kā mums šķiet pa­reizi.

Viņš ir bīstams ar savu amerikānisko atjautību un tā tālāk, tu tikai to nezini.

Viņš pēc dabas ir dumpinieks. Viņam nepieciešams mēr­ķis. Mēs viņam to sagādājam. Kā atlīdzību par to viņš īste­no mūsu nodomus.

Pēdējā laikā es nojaušu, ka viņam ir kaut kas aiz ādas. Viņš visiem spēkiem cenšas noslēpt savu godkāri, bet tā ir jūtama. Tev jābūt uzmanīgam.

Hermans nolēma meitu pakaitināt. Varbūt tev viņš patīk?

Viņa nicīgi saviebās, to dzirdot. Nekā tamlīdzīga. Patie­sībā esmu nolēmusi viņu atlaist, kad tevis vairs nebūs.

Hermans iedomājās par meitas pārliecību, ka viņa man­tos visu, kas pieder tēvam. Nevar garantēt, ka tu kļūsi par Zilā krēsla padomnieci. Šo izvēli izdara visi padomnieki.

Es būšu padomē. Par to vari nešaubīties. Un no turie­nes līdz tavam amatam ir tikai viens solis.

Taču viņš nebija tik pārliecināts. Viņš zināja par meitas da­rījumiem ar četriem pārējiem padomniekiem. Viņš pat bija veicinājis tos kā pārbaudi. Viņa bagātība vecuma, apjoma un ietekmes ziņā daudzkārt pārsniedza pārējo īpašumus. Viņa pārvaldītās finanšu iestādes bija cieši saistītas ar daudziem ordeņa biedriem, arī ar trim padomniekiem. Neviens no tiem nevēlējās, lai pārējie uzzinātu par šīm vājajām vietām, tāpēc lojalitāte bija maksa par klusēšanu. Gadu desmitiem viņš bija izmantojis šīs vājības, bet meitas mēģinājumi šajā jomā bija vārgi. Tāpēc brīdinājums bija īsti vietā. Kad ma­nis vairs nebūs, tev un Dominikam būs jānoskaidro attiecī­bas. Taču nepārsteidzies. Tādi cilvēki kā viņš bez liekām emocijām? Bez morāles? Ar drosmīgu sirdi? Tādi var būt ļoti vērtīgi.

Viņš cerēja, ka Margarete klausās, taču zināja, ka visbie­žāk viņa šādas pamācības laiž gar ausīm. Viņas māte nomi­ra, kad meitenei bija tikai astoņi gadi, un bērnībā viņa šķita īsta tēva meita kauls no viņa kaula, kā viņš mēdza teikt -, bet vēlāk šīs cerības neapstiprinājās. Margaretes skološanās bija sākusies Francijā, turpinājusies Anglijā un noslēgusies Austrijā, biznesa pieredze tika apgūta Hermana daudzo uz­ņēmumu valdēs.

Taču ziņojumi no tām nebija iepriecinoši.

Ko tu darītu, ja atrastu bibliotēku? viņa jautāja.

Flermans klusībā nosmējās. Acīmredzot viņa vairs negri­bēja runāt ne par Seibru, ne par sevi. Grūti pat iztēloties, kādas gudrības tajā slēpjas.

Es dzirdēju, kā tu vakar par tām runāji. Pastāsti kaut ko vairāk.

Ak tā, par 1513. gada Piri Reisa karti, kas atrasta Stam­bulā. Es to pieminēju. Nezināju, ka tu klausies.

Es vienmēr klausos.

To dzirdot, viņš pasmaidīja. Viņi abi zināja, ka tā nav.

Es stāstīju kancleram, kā šo karti uz gazeles ādas uzzī­mēja admirālis, kādreizējais pirāts. Tā bija neticami detali­zēta. Tur ir Dienvidamerikas krasta līnija, lai gan Eiropas jū­rasbraucēji vēl nebija šo reģionu iezīmējuši kartēs. Ir parādīts arī Antarktidas kontinents, kad tas vēl nebija pārklāts ar ledu. Tikai pavisam nesen ar zemes radara palīdzību ir iz­devies noteiktais krasta līnijas kontūru. Un tomēr 1513. ga­da attēlojums ir tikpat precīzs kā mūsdienās. Kartogrāfs uz kartes izdarījis piezīmi, ka izmantojis shēmas, kuras zīmē­tas Aleksandra, Divu ragu pavēlnieka, laikos. Vai vari iedo­māties? Varbūt senie jūrasbraucēji pirms gadu tūkstošiem bi­ja aizceļojuši uz Antarktīdu, kad to vēl neklāja ledus, un atzīmējuši redzēto.

Hermana prātā šaudījās simtiem minējumu, kādi darbi vēl varēiu būt pazuduši matemātikas, astronomijas, ģeometri­jas, meteoroloģijas un medicīnas jomā.

Nepierakstītas zināšanas tiek pazaudētas vai sagrozī­tas līdz nepazīšanai. Vai zini, kas ir Dēmokrits? Viņš pirmais izteica domu, ka pasaulē visi ķermeņi sastāv no noteikta skai­ta atsevišķu daļiņu. Šodien mēs tās saucam par atomiem, bet viņš pirmais atzina to esamību un formulēja atomu teoriju. Viņš sarakstīja septiņdesmit grāmatas tas ir zināms no atsaucēm citos avotos -, taču neviena no tām nav saglabāju­sies. Un pagāja daudzi gadsimti, līdz citi zinātnieki citā laik­metā nonāca pie tā paša secinājuma.

Nav saglabājies gandrīz neviens no Pitagora darbiem. Maneto aprakstīja Ēģiptes vēsturi. Viss pazudis. Galens, dižais romiešu dziednieks? Viņš sarakstīja divsimt traktātu par me­dicīnu. Saglabājušies tikai fragmenti. Aristarhs uzskatīja, ka Vi­suma centrs ir Saule, nevis Zeme, taču vēsture šo atklājumu pie­dēvē Kopernikam, kas dzīvoja septiņpadsmit gadsimtus vēlāk.

Viņš iedomājās vēl daudz ko. Erastotens un Strabo ģeogrāfi. Arhimeds fiziķis un matemātiķis. Zenodots un viņa darbi gramatikā. Dzejnieks Kallimahs. Taless pirmais filosofs.

Visas viņu domas ir zudušas.

Tā ir bijis vienmēr, viņš piebilda. Iegūstot varu, pir­mām kārtām tiek iznicinātas zināšanas. Vēsture to pierādī­jusi atkal un atkal.

No kā baidās Izraēla? jautāja Margarete.

Hermans zināja, ka agrāk vai vēlāk viņa novirzīs sarunu

par šo jautājumu.

Varbūt viņu bailes ir pārspīlētas, viņa ieminējās. Pa­sauli izmainīt ir grūti.

Taču tas ir iespējams. Gadsimtu gaitā to darījuši dau­dzi viri… viņš apklusa. …un ari sievietes. Un visnozīmī­gākās izmaiņas ne vienmēr panāktas vardarbīgā ceļā. Bieži tas ir paveikts ar vārdiem. Bībele pārvērta cilvēces dzīvi pa­šos pamatos. Tāpat arī Korāns. Un Magnn Carla[2] . amerikas konstitūcija. Miljardiem cilvēku pakļauj savu dzīvi šiem vār­diem. Tie izmainījuši sabiedrību. Vēstures gaitu būtiski iz­maina nevis kari, bet gan nolīgumi, kas tiem seko. Maršala plāns izmainīja pasauli pat vairāk nekā Otrais pasaules karš. Vārdi tiešām ir visīstākais masu iznīcināšanas ierocis.

Tu izvairījies no mana jautājuma, meita pārmeta rota­ļīgā tonī, kas Hermanam atsauca atmiņā sen zaudēto sievu.

No kā baidās Izraēla? viņš atkārtoja.

Kāpēc tu negribi man to teikt?

Varbūt es to nezinu.

Šaubos.

Viņš apsvēra iespeju izstāstīt meitai visu. Taču ne jau muļ­ķība ļāvusi viņam nodzīvot tik ilgi. Lieka pļāpība izrādīju­sies liktenīga ne vienam vien ietekmīgam cilvēkam.

Teiksim, ka patiesību vienmēr ir grūti pieņemt. Cilvē­kiem, kultūrām, pat veselām valstīm.

Stefānija pirmā iegāja dārzā un bija pārsteigta, ieraugot, cik rūpīgi tas ir kopts. Krāšņi ziedēja puķes košas asteres, vaska zvaniņi, zeltgalvītes, atraitnītes un krizantēmas. Te­rase bija izveidota pussalas formā, uz akmens plākšņu grī­das dižojās kaltas dzelzs mēbeles, bet dekoratīvos podos kuploja ziedoši augi.

Viņas paslēpās aiz milzīgas kļavas resnā stumbra. Tas bija viens no trim staltajiem kokiem, kas slējās dārzā.

Stefānija ieskatījās pulkstenī 21:43.

Atnākt uz šejieni viņu bija mudinājušas dusmas un ziņ­kārība, taču nākamais solis jau būtu neatgriezeniska robe­žas pārkāpšana.

Sagatavo gaisa pistoli, viņa čukstēja.

Kasiopeja ieslidināja stobrā šautriņu. Ceru, ka esi ievē­rojusi manu aklo pakļaušanos šādai muļķībai.

Stefānija apsvēra nākamo soli.

Protams, varēja ielauzties mājā. Kasiopejai bija tam nepie­ciešamās iemaņas. Bet varbūt viss izdosies ari, ja viņa vien­kārši pieklauvēs pie durvīm. Tāda taktika viņai patika pat labāk. Taču rīcības plāns acumirklī mainījās, kad atvērās sē­tas puses durvis un starp slaidajām kolonām, kas balstīja ne­lielu kolonādi, parādījās melns stāvs. Tas bija gara auguma vīrietis, ģērbies ar jostu sajoztos rīlasvārkos; kājās uzauto čību zoles čirkstēja uz terases grīdas.

Stefānija norādīja uz pistoli, pēc tam uz vīrieti.

Kasiopeja nomērķēja un izšāva.

Atskanēja kluss paukšķis, tad šautriņa nošalcot aizlidoja.

Tās smaile sasniedza vīrieti, tas iekliedzās un pielika ro­ku pie pleca. Kādu mirkli viņš it kā pūlējās izvilkt šautriņu, bet tad ievaidējās un saļima.

Stefānija pieskrēja pie viņa. Iedarbojas ātri.

Tā tas ir domāts. Kas viņš ir?

Apsveicu. Tu tikko sašāvi Savienoto Valstu ģenerālpro­kuroru. Tagad palīdzi ievilkt viņu mājā.

33. NODAĻA CETURTDIENA, 6. OKTOBRIS LONDONA 3:15

Seibrs raudzījās piezīmjdatora ekrānā. JaLi trīs stundas viņš pētīja no Džordža Hadāda datora leju pielādētos failus.

Un bija bezgala pārsteigts.

Viņš bija uzzinājis tikpat daudz kā tad, ja būtu noprati­nājis pašu palestīnieti, turklāt nebija jānopūlas, lai piespiestu viņu runāt. Hadāds acīmredzot daudzus gadus bija pētī­jis ziņas par Aleksandrijas bibliotēku un noslēpumainajiem Sargiem un uzkrājis iespaidīgu datu apjomu.

Vesela virkne failu bija veltīti angļu grāfam Tomasam Beinbridžam, par kuru viņš bija dzirdējis arī no Alfrēda Her­mana. Hadāds apgalvoja, ka šis Beinbridžs astoņpadsmitā gadsimta beigās apmeklējis Aleksandrijas bibliotēku un vē­lāk aprakstījis piedzīvoto romānā, kurā, kā bija teikts piezī­mēs, bija iekļautas norādes uz tās atrašanās vietu.

Vai Hadāds bija sadabūjis šo grāmatu?

Vai to aiznesa Malone?

Bija ari ziņas par Beinbridža senču īpašumu uz rietumiem no Londonas. Hadāds acīmredzot vairākkārt bija to apmek­lējis un uzskatīja, ka tur arī ir paslēptas norādes, sevišķu uz­manību pievēršot marmora lapenei un kaut kam ar nosau­kumu "Sv. Hieronīma atklāsme". Taču par abu šo objektu nozīmi nekas sīkāk nebija paskaidrots.

Vēl bija ari varoņa pārbaudījums.

Pirms stundas viņš bija atradis stāstījumu par to, kas no­tika pirms pieciem gadiem Hadāda Rietumkrasta mājā. Seibrs ar lielu interesi izlasīja šis piezīmes un domās apkopoja noti­kumus, satraukumam pieaugot arvien vairāk.

Jūs sakāt, ka bibliotēka joprojām pastāv? Hadāds jautāja Sargam.

Mēs to sargājam gadsimtiem ilgi. Saglabājām to, kas būtu aizgājis bojā tumsonības un alkatības dēj.

Hadāds pacilāja aploksni, ko viesis bija viņam pasnie­dzis. Vai šis varoņa pārbaudījums rāda ceļu?

Sargs pamāja ar galvu. Tiem, kuri saprot, ceļš būs acīm redzams.

Bet ja es nesapratīšu?

Tad mēs nekad vairs neredzēsimies.

Hadāds apsvēra iespējas un teica:

Baidos, ka tam, ko es vēlos atrast, labāk būtu palikt apslēptam.

Kāpēc jūs tā sakāt? No zināšanām nevajag baidī­ties. Es pazīstu jūsu darbu. Es arī pētu Veco derību. Tā­pēc arī mani izraudzījās sūtīšanai pie jums. jaunākā vīrieša seja atplauka smaidā. Mums ir tādas bagātības, ko jūs nevarat pat iedomāties. Oriģinālie teksti. Sarakste. Analīze. To veikuši seno laiku pētnieki, kas zināja vairāk nekā jūs un es. Es nezinu senebreju valodu tik labi kā jūs. Saprotiet, Sargiem ir sasniegumu līmeņi, un vienīgais veids, kā tikt augstāk, ir gūstot panākumus. Tāpat kā jūs mani piesaista Vecās derības interpretācija kristietībā un manipulācijas ar to. Vēlos uzzināt ko vairāk, un jūs, kungs, varat mani pamācīt.

Un mācīšanās palīdzēs jums tikt augstāk?

Ja jūsu teorija būs liels sasniegums mums abiem.

Tad viņš atvēra aploksni.

Seibrs sameklēja aploksnes satura aprakstu. Hadāds acīm­redzot dokumentu bija ieskenējis. Vārdi bija rakstīti asi sturainā, vīrišķīgā rokrakstā, viss teksts latiņu valodā. Par laimi, Hadāds vēstījumu bija iztulkojis. Seibrs izlasīja varoņa pār­baudījuma aprakstu, kas it kā rādīja ceļu uz Aleksandrijas bibliotēku.

Cik savādi ir manuskripti, dižais ceļotāj nezināmajā. Tie šķiet atsevišķi, taču ir kā viens vesels tam, kurš zina, ka varavīksnes krāsas saplūstot veido baltu gaismu. Kā atrast šo vienu staru? Tas ir noslēpums, bet iegriezies ka­pelā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aiz­bildnim. Sāc ceļojumu ēnās un noslēdz to gaismā, kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdien­laikā sajūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu. Ta­ču pievērs uzmanību burtiem. Briesmas draud tam, kurš ierodas lielā ātrumā, ja izraudzītais ceļš būs pareizs, ce­ļojums būs drošs.

Seibrs papurināja galvu. Mīklas. Tā nebija viņa stiprā puse. Un viņam arī nebija laika ar tām nopūlēties. Viņš bija izska­tījis visus no datora pārkopētos failus, taču Hadāds nekur nebija atšifrējis šo vēstījumu.

Un tas bija slikti.

Viņš nebija ne vēsturnieks, ne valodnieks vai Bībeles pēt­nieks. Alfrēds Hermans it kā bija lietpratējs šajās jomās, taču Seibrs nebija pārliecināts, ka austrietis ir īpaši izglītots. Viņi abi bija oportūnisti, kas centās gūt labumu no unikālas situ­ācijas.

Tikai dažādu iemeslu dēļ.

Hermans centās izpelnīties slavu, ieiet Zelta aunādas or­deņa vēsturē. Varbūt pat atvieglot Margaretei varas pār­ņemšanu. Palīdzība viņai bija pat ļoti vajadzīga. Seibrs zinā­ja, ka pēc tēva nāves Margarete uzreiz izrēķināsies ar viņu. Ja viņš varētu šo sievieti apsteigt, tikt soli priekšā, drošībā no viņas tvēriena, viņa plāns varētu izdoties. Viņš vēlējās biļeti ceļojumam uz augstākajām aprindām. Vietu izredzēto vidu. Pietiekami lielu varu, lai kļūtu par pilntiesīgu Zelta aun­ādas ordeņa biedru. Ja pazudušajā Aleksandrijas bibliotēkā tiešām bija tādas bagātības, kā domāja Alfrēds Hermans, tad tās iegūšana nozīmēja daudz vairāk nekā ģimenes bagātības.

Iezvanījās mobilais tālrunis.

Ekrānā parādījās aģentes vārds. Sen jau bija laiks. Viņš atbildēja.

Malone devies ceļā, viņa paziņoja. Sasodīti agri. Ko man darīt?

Uz kurieni viņš devās?

Ar autobusu līdz Pedingtonas stacijai, pēc tam ar vil­cienu uz rietumiem.

Vai Oksfordšīra ir uz to pusi?

Tieši tajā maršrutā.

Acīmredzot arī Maloni māca ziņkārība. Vai pieaicināji papildspēkus, kā es liku?

Viņi ir šeit.

Gaidiet mani Pedingtonas stacijā. Es jau braucu.

Viņš nospieda sarunas beigšanas pogu.

Laiks sākt nākamo posmu.

Stefānija iešļāca Brentam Grīnam sejā glāzi ūdens. Viņas bija ievilkušas sazāļoto vīrieti virtuvē un piesējušas pie krēsla ar iepakošanas līmlenti, ko Kasiopeja bija atradusi atvilkt­nē. Ģenerālprokurors atguvās no bezsamaņas un samirkšķi­nāja acis, lai dabūtu no tām ārā ūdeni.

Vai labi izgulējāties? apjautājās Stefānija.

Grīns vēl nebija gluži atmodies, tāpēc Stefānija palīdzēja viņam ar vēl vienu šļācienu.

Pietiek, izdvesa Grīns, plaši iepletis acis slapjajā sejā, rītasvārkiem mirkstot ūdenī. Pieņemu, ka jums bija pama­tots iemesls pārkāpt tik daudzus federālos likumus. Vārdi no viņa mutes nāca bezgala gausi un tik klusi kā apbedīša­nas kantora vadītājam, bet Grīnam tas bija gluži dabiski. Ste­fānija nekad nebija dzirdējusi viņu runājam ātri vai skaļi.

To jūs man pasakiet, Brent. Kā labā jūs strādājat?

Brents palūkojās uz kāju un roku apsējiem. Bet es cerē­ju, ka mūsu attiecības sāk attīstīties tālāk.

Tā arī bija, līdz jūs mani nodevāt.

Stefānij, man jau gadiem ilgi visi stāsta par jūsu straujo dabu, taču pats vienmēr esmu apbrīnojis šo jūsu īpašību. To­mēr tagad sāku saprast, par ko citi žēlojas.

Stefānija pienāca tuvāk. Es jums neuzticējos, bet jūs bijāt manā pusē pret Deiliju, un es nodomāju, ka varbūt tikai varbūt man nebija taisnība.

Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja apsargi ienāktu mani apraudzīt? Starp citu, to viņi dara katru nakti.

-Jauks mēģinājums. Jūs atteicāties no apsardzes jau pirms vairākiem mēnešiem. Teicāt, ka tā nav nepieciešama, ja vien nepaaugstināsies draudu līmenis, bet pašlaik tā nav.

Un kā jūs zināt, ka pirms nokrišanas uz terases es ne­nospiedu trauksmes pogu?

Stefānija izņēma no kabatas raidītāju. Brent, es tur ale­jā nospiedu savu trauksmes pogu, un vai zināt, kas notika? Itin nekas!

-Šeit varētu būt citādi.

Viņa zināja, ka Grīns tāpat kā citas augstākās administra­tīvās amatpersonas nēsā līdzi signalizācijas ierīci. Tā momen­tā noraida signālu tuvākajam apsardzes postenim vai slepe­nā dienesta komandcentram. To varēja izmantot arī, lai noteiktu raidītāja īpašnieka atrašanās vietu.

Es vēroju jūsu rokas, viņa paziņoja. Abas bija tukšas. Jūs bijāt pārāk aizņemts, pūloties saprast, kas jums iedzēla.

Grīna seja saspringa, un viņš paraudzījās uz Kasiopeju. Jūs man iešāvāt?

Viņa graciozi paklanījās. Vienmēr laipni.

Kas tā bija par vielu?

Ātras iedarbības līdzeklis, ko atradu Marokā. Aši, nesā­pīgi, īslaicīgi.

Varu apstiprināt to visu. Grīns atkal pievērsās Stefā­nijai. Tā laikam ir Kasiopeja Vita. Viņa pazina jūsu vīru Larsu, pirms viņš padarīja sev galu.

Kā, ellē, jūs to zināt? Viņa par to nebija stāstījusi ne­vienam šajā Atlantijas okeāna krastā. To zināja tikai Kasio­peja, Henriks Torvaldsens un Malone.

Jautājiet to, kā dēļ esat ieradusies, Grīns klusi un apņē­mīgi atbildēja.

Kāpēc atsaucāt manu apsardzi? Jūs atstājāt mani izraē­liešiem saplosīšanai. Atzīstieties, ka jūs to izdarījāt.

Jā, izdarīju.

Šī atzīšanās Stefāniju pārsteidza. Viņa bija pārāk pieradusi pie meliem. Zinot, ka saūdi mēģinās mani nogalināt?

To arī es zināju.

Stefānija juta uzbangojam dusmas un, apspiedusi vēlmi cirst pļauku, tikai noteica:

Es gaidu.

Vitas kundze, ierunājās Grīns. Vai jūs varētu pie­skatīt šo sievieti, līdz visas briesmas būs garām?

Kas jums par daļu? dusmojās Stefānija. Jūs man neesat nekāds sargs.

Kādam tas ir jāuzņemas. Zvanīt Heterei Diksonei nebi­ja prāta darbs.

Varat man to neatgādināt.

Paskatieties uz sevi. Te nu jūs esat uzbrūkat Savieno­to Valstu augstākajai tiesībsargāšanas amatpersonai, neko vai gandrīz neko nezinot. Turpretī jūsu ienaidniekiem ir pie­ejams visplašākais spiegošanas tīkls, ko viņi pilnībā ari iz­manto.

Ko, pie velna, jūs tur vervelējat? Jūs neatbildējāt uz jau­tājumu.

Tas tiesa. Neatbildēju. Jūs gribējāt zināt, kāpēc es atsaucu jūsu apsardzi. Atbilde ir vienkārša. Mani lūdza to izdarīt, un es paklausīju.

Kas jūs lūdza?

Grīns raudzījās viņā rāmi un nesatricināmi kā Buda.

Henriks Torvaldsens.

34. NODAĻA BEINBRIDŽA NAMS, ANGLIJA 5:20

Malone apbrīnoja marmora lapeni dārzā. Viņi bija ar vil­cienu atbraukuši divpadsmit jūdzes uz ziemeļiem no Lon­donas, pēc tam no tuvējās pilsētas stacijas ar taksometru līdz Beinbridža namam. Malone bija izlasījis visas somā atrastās Hadāda piezīmes un pāršķirstījis arī romānu, cenzdamies sa­prast notiekošo un atsaukt atmiņā visu, ko viņi ar Hadādu pārrunājuši šo gadu laikā. Tomēr viņš bija nonācis pie seci­nājuma, ka vissvarīgākos noslēpumus senais draugs paņē­mis sev līdzi kapā.

Virs galvas pletās samtainas debesis. Naksnīgais gaiss bija vēss. Rūpīgi kopis mauriņš pletās uz visām pusēm kā alvas krāsas jūra ar krūmiem kā ēnu saliņām. Netālajā strūklakā čaloja ūdens. Malone bija nospriedis, ka pirms saullēkta būtu vislabākais laiks, lai kaut ko mēģinātu izpētīt, un pie viesnī­cas dežuranta bija iegādājies lukturīti.

Nama teritorija nebija iežogota, arī signalizācija nekur ne­bija manāma. Pašā namā gan ir citādi, nodomāja Malone. No Hadāda piezīmēm viņš bija uzzinājis, ka tajā ierīkots neliels muzejs, viens no daudzajiem, kas pieder britu karaļnamam. Vairākos pirmā stāva logos bez aizkariem dega gaisma un bija redzami kustīgi cilvēku stāvi laikam apkopēji.

Viņš atkal pievērsa uzmanību lapenei.

Vējš iešalcās koku lapās, tad pieņēmās spēkā un sāka dze­nāt mākoņus. Mēnessgaisma pazuda, taču Malones acis jau bija apradušas ar rēgaino puskrēslu.

Varbūt beidzot pateiksi, kas tas ir? noprasīja Pema. Brauciena laikā viņa bija neparasti klusa.

Malone pavērsa lukturīša gaismas staru pret marmorā iekalto attēlu. Tā ir glezna ar nosaukumu "Arkādijas gani II". Tomass Beinbridžs pielika lielas pūles, lai liktu to iekalt marmorā. Viņš pastāstīja, kas Hadāda piezīmēs bija teikts par šo attēlu, tad pievērsa staru burtiem zem tā.

D O.V.O.S.V.A.V.V. M

Un ko viņš teica par tiem? jautāja Pema.

Ne vārda. Tikai to, ka tas ir vēstījums un namā ir vēl citi.

Protams, un tas ari izskaidro, kāpēc esam ieradušies pie­cos no rīta.

Viņš saklausīja aizkaitinājumu Pemas balsī. Man nepa­tīk drūzma.

Pema ciešāk ieskatījās uzrakstā. Diez kāpēc D un M ir tā atdalīti?

Malonem nebija ne jausmas. Taču kaut ko citu viņš saprata gan. Pastorālajā ainavā "Arkādijas gani II" bija attēlota sie­viete, kura vēro trīs ganus, kas sapulcējušies ap kapakmeni un rāda uz tajā iegravētajiem burtiem. ET 1N ARCADIA EGO. Viņš zināja arī tulkojumu.

Arī Arkādijā es esmu.

Mīklaina frāze bez īpašas jēgas. Taču viņš jau iepriekš bija redzējis šos vārdus. Francijā. Sešpadsmitā gadsimta manu­skriptā, kurā aprakstīts noslēpumains darbs, ko Tempļa or­deņa bruņinieki paveikuši pēdējos mēnešos pirms to mas­veida apcietināšanas 1307. gada oktobrī.

Et in arcadia ego.

Anagramma, kas nozīmē 1 tego arcana dei.

Es slēpju Dieva noslēpumus.

Viņš pastāstīja Pemai par šiem vārdiem.

Tu taču to nedomā nopietni! viņa atbildēja.

Malone paraustīja plecus. Es tikai saku, ko zinu.

Bija jāizpēta māja. No droša attāluma dārzā, starp milzī­gu ciedru rindām, viņš aplūkoja pirmo stāvu. Gaismas lo­gos iedegās un nodzisa, kad apkopēji pārvietojās no vienas telpas uz citu. Sētas puses terases durvis bija atvērtas un at­balstītas ar krēslu. Viņš vēroja, kā iznāk vīrietis, nezdams divus atkritumu maisus, nosviež tos kaudzē un atkal ieiet mājā.

Malone ieskatijās pulkstenī. 5:40.

Viņi drīz beigs, viņš teica. Kad viņi būs projām, mums būs pāris stundu laika, pirms ieradīsies muzeja dar­binieki. Tas tiek atvērts tikai desmitos. Tas bija rakstīts uz plāksnes pie galvenajiem vārtiem.

Lieki pat teikt, cik tas ir muļķīgi.

Tu vienmēr kāroji uzzināt, ko īsti es daru savā darbā, bet es nedrīkstēju neko teikt. Stingri slepeni un tā tālāk. Pie­nācis laiks pašai pārliecināties.

Man bija labāk, kad es to nezināju.

Neticu gan. Atceros, kā tu dusmojies.

Bet vismaz nebiju ievainota.

Viņš pasmaidīja. Iesvētīšanas cena. Tad norādīja uz priekšu. Pēc jums.

Seibrs vēroja, kā Kolons Malone un viņa bijusi sieva kā divi ēnu tēli slēpjas starp kokiem aiz Beinbridža nama. Ma­lone bija braucis taisnā ceļā uz Oksfordšīru. Tas labi. Viss bija atkarīgs no Malones ziņkārības. Arī aģente bija izpildī­jusi uzdevumu. Viņa bija nolīgusi prasītos trīs vīrus un at­vedusi Seibram ieroci.

Viņš ar baudu dziļi ieelpoja spirgto nakts gaisu, tad iz­ņēma no jakas kabatas Sig Sauer.

Laiks tikties ar Kotonu Maloni.

Malone tuvojās atvērtajām sētas puses durvīm, turēda­mies malā un slēpdamies ēnā, tad piesardzīgi ielūkojās iekšā.

Skatienam pavērās smalks salons. Spoža gaisma no vel­vētajiem griestiem apspīdēja zeltītās mēbeles un paneļiem klātās sienas, ko atdzīvināja gobelēni un gleznas. Cilvēki ne­bija redzami, bet tālāk aiz durvju arkām dūca grīdu spodri­nāšanas mašīna un spēlēja radio.

Viņš pamāja Pemai, un abi iegāja iekšā.

Malonem nebija ne jausmas par nama ģeogrāfiju, bet uz­raksts vēstīja, ka šī ir Apolona zāle. Viņš atcerējās Hadāda rakstīto. Beinbridža nama viesistabā vēl viens Beinbridža augst­prātības piemērs. Ļoti daiļrunīgs nosaukums. "Sv. Hieronīma at­klāsme". Apbrīnojami un atbilstoši, jo diži meklējumi bieži sākas ar atklāsmi.

Tātad bija jāatrod viēsistaba.

Viņš veda Pemu uz vienām no durvīm, kuras veda uz ves­tibilu, kas bija majestātisks kā katedrāle, ar lepnām dažāda augstuma arkām. Cik strauja stila un arhitektūras maiņa! Ap­gaismojums šeit bija vājāks, mēbeles sliga pelēkās ēnās. Kādā arkā viņš pamanīja krūšutēlu.

Viņš uzmanīgi spēra soļus, lai gumijas zoles uz marmora grīdas nečīkstētu, un ieraudzīja Tomasa Beinbridža skulp­turālu portretu. Pusmūža vīra seju vagoja rievas un grum­bas, zobi stingri sakosti, ērgļa deguns, acu skatiens vērīgs un salts. Spriežot pēc Hadāda piezīmēm, Beinbridžs bijis la­bi izglītots zinātnē un literatūrā, kā arī kolekcionārs iegā­dājies mākslas darbus, grāmatas un skulptūras, katru pirku­mu rūpīgi apsverot. Viņš bijis arī piedzīvojumu meklētājs, ceļojis uz Arābiju un Vidējiem Austrumiem, kas tālaika rie­tumniekiem šķita tik sveši kā citas planētas.

Koton, Pema čukstēja.

Viņš pagriezās. Pema bija pielavījusies pie galda, uz kura stāvēja bukleti. Ēkas plāns.

Malone pienāca un paņēma no kaudzes vienu bukletu. Viņš ātri atrada plānā telpu ar nosaukumu VIESISTABA. Paraudzījās apkārt. Uz to pusi.

Grīdas spodrināšanas mašīnas un radio trokšņošanas sa­censības turpinājās augšstāvā.

Viņi izgāja no krēslainā vestibila un līkumoja pa plašiem gaiteņiem, līdz iegāja apgaismotā zālē.

Oho, noelsās Pema.

Arī Malone bija pārsteigts. Plašā telpa atgādināja romie­šu imperatora pils vestibilu. Atkal krasa atšķirība no pārē­jām mājas daļām.

Šeit ir kā Epcot*, viņš secināja. Katra telpa kā cits laikmets un valsts.

Siltā lustras gaisma apspīdēja baltas marmora kāpnes, ku­rām vidū stiepās tumši sarkans paklājs. Kāpnes veda uz slai­du jonisku kolonnu kolonādi. Rožainās marmora kolonnas savienoja grezni izlocītas melna metāla margas. Abos stāvos nišās kā muzeja galerijā lepojās krūšutēli un statujas. Malo­ne paraudzījās augšup. Šādi griesti iederētos pat Sv. Pāvila katedrālē.

Viņš pašūpoja galvu.

Raugoties no ārpuses, nekas neliecināja par šādu grez­nību.

Uz viesistabu jāiet augšā pa tām kāpnēm, teica Malone.

Man ir tāda sajūta, ka tūlīt satiksim karalieni, atzinās Pema.

Viņi devās augšup pa grezno paklāju, kas rotāja kāpnes bez margām. To augšgalā paneļiem rotātas divviru durvis veda uz tumšu istabu. Malone nospieda slēdzi, un spoži iedegās no ilkņiem izgatavota lustra, apgaismojot ērtu un mā­jīgu, mēbelēm piebāztu salonu, kura sienas rotāja samta drapērijas zirņu zupas krāsā.

Varēja sagaidīt arī ko greznāku, viņš secināja. Pēc tās krāšņās ieejas.

Viņš aizvēra durvis.

Ko mēs meklējam? jautāja Pema.

Malone nopētīja gleznas pie sienām, galvenokārt sešpa­dsmitā un septiņpadsmitā gadsimta portretus. Nevienu no šīm sejām viņš nepazina. Zem portretiem pie sienām slējās kļavas koka grāmatu skapji. Būdams pieredzējis grāmatu pazinējs, viņš uzreiz saprata, ka šie sējumi ir gaužām neno­zīmīgi, bez vēsturiskas vai literāras vērtības, izvietoti šeit tikai kā dekorācija. Uz grāmatu skapjiem dižojās bronzas krūšutēli. Atkal nevienas pazīstamas sejas.

Sv. Hieronīma atklāsme, viņš atbildēja. Varbūt tas ir kāds no šiem portretiem.

Pema apgāja apkārt istabai, nopētot katru gleznu. Malo­ne tās saskaitīja. Četrpadsmit. Galvenokārt sievietes grez­nos tērpos vai vīrieši parūkās un kuplos apmetņos, kādi bija modē pirms trīssimt gadiem. Pie akmens pavarda U burta veidā bija novietoti divi dīvāni un četri krēsli. Viņš iedomā­jās, ka Tomass Beinbridžs droši vien šeit pavadīja daudz laika.

Nevienam no tiem, paziņoja Pema, nav nekādas sais­tības ar Sv. Hieronīmu.

Malone samulsa. Džordžs rakstīja, ka tas ir šeit.

Varbūt kādreiz bija. Bet vairs nav.

35. N odaĻa VAŠINGTONA

Stefānija raudzījās uz Brentu Grīnu, un bezkaislīgo mie­ru viņas sejā nomainīja pārsteigums. Torvaldsens lūdza jūs atsaukt manu apsardzi? Kā jūs vispār viņu pazīstat?

Es pazīstu daudzus cilvēkus. Grīns norādīja uz sa­sietajām rokām un kājām. Taču pašlaik esmu pilnīgi jūsu varā.

Atsaukt viņas apsardzi bija muļķīgi, paziņoja Kasio­peja. Ja nu manis tur nebūtu?

Henriks teica, ka jūs tur esat un tiksiet ar visu galā.

Stefānija pūlējās apvaldīt dusmas. Uz spēles bija likta

mana pakaļa.

Jūs to ļoti muļķīgi pakļāvāt riskam.

Nevarēju iedomāties, ka Diksone mēģinās man uzbrukt.

Tieši to es ari gribu pierādīt. Jūs nemaz nedomājat. Grīns atkal ar galvas mājienu norādīja uz līmlentes žņaugiem. Vēl viens muļķības piemērs. Varat ticēt vai neticēt, bet drīz ieradīsies apsardzes vienība. Tā viņi dara vienmēr. Varbūt es arī ilgojos pēc netraucētas privātās dzīves, taču atšķirībā no jums drošību vērtēju augstāk.

Ko jūs darāt? noprasīja Stefānija. Kāpēc esat iesais­tījies? Vai sadarbojaties ar Deiliju? Vai tā saruna ar viņu bija tikai teātris, lai aizmālētu man acis?

Man nav ne laika, ne patikas spēlēt teātri.

Stefāniju tas nepārliecināja. Man apnikuši meli. Manis dēļ tika nolaupīts Malones dēls. Kotons pašlaik ir Londonā kopā ar izraēliešu slepkavu vienību. Es nevaru ar viņu sazi­nāties, tātad nevaru ari brīdināt. Varbūt ir apdraudēta Džordža Hadāda dzīvība. Tad es uzzinu, ka priekšnieks pamet mani pliku un neaizsargātu, zinot, ka saūdi grib mani noga­lināt. Ko lai es domāju par to visu?

To, ka jūsu draugs Henriks Torvaldsens bija pietiekami tālredzīgs, lai norīkotu jums palīgu. Un es kā vēl viens jūsu draugs nolēmu, ka šim palīgam labāk darboties vienam. Ko teiksiet par to? Izklausās ticami?

Stefānija apdomāja viņa vārdus.

Un vēl kas, piebilda Grīns.

Viņa pievērsa tam niknu skatienu.

Šim draugam īpaši rūp jūsu drošība.

Malone bija sapīcis. Viņš bija ieradies Beinbridža namā ce­rībā atrast atbildes. Hadāda piezīmēs bija norāde tieši uz še­jieni. Un tomēr nekā.

Varbūt ir vēl kāda viesistaba? ieminējās Pema.

Taču, ieskatījies bukletā, Malone pārliecinājās, ka šādi ap­zīmēta ir tikai viena telpa. Ko viņš bija palaidis garām? Tad viņš pamanīja kaut ko sayādu. Līdzās vienai no loga nišām, kur smalkās vitrāžas gaidīja rīta saules starus, bija tukšs sie­nas laukums. Visas sienas bija noklātas ar portretiem, bet šeit nekā. Turklāt uz sienas seguma vīdēja tikko saskatāma taisn­stūraina kontūra.

Viņš piesteidzās pie tukšās sienas. Viens portrets pazu­dis.

Koton, es negribu krist tev uz nerviem, taču iespējams, ka esam uz nepareizām pēdām.

Viņš papurināja galvu. Džordžs gribēja, lai mēs nākam šurp.

Viņš domīgi apstaigāja telpu, tad saprata, ka ilgi vairs ne­drīkst kavēties. Var ienākt kāds apkopējs. Lai gan viņš bija paņēmis līdzi Hadāda un Kārnā ieročus, viņš nevēlējās tos likt lietā.

Pema pētīja galdus, kas stāvēja abu dīvānu galos. Uz tiem līdzās skulptūrām un puķu podiem bija glīti sakrautas grā­matu un žurnālu kaudzītes. Viņa aplūkoja nelielu bronzas statueti tas bija pavecs, bārdains vīrietis ar krunkainu seju un muskuļainu augumu, tērpies tikai gurnu apsējā. Viņš sē­dēja uz akmens, iegrimis grāmatas lasīšanā.

Tas tev jāredz, viņa paziņoja.

Malone pienāca un ieraudzīja uzrakstu uz statuetes pa­matnes.

Sv. HieronIms Baznīcas doktors

Viņš tik ļoti bija centies atrast slēptas norādes, ka nebija pamanījis acīm redzamo. Pema norādīja uz grāmatu zem sta­tuetes.

"Sv. Hieronīma atklāsme", viņa pavēstīja.

Malone aplūkoja grāmatas muguriņu. Vērīga acs.

Pema pasmaidīja. Es varu būt noderīga.

Viņš pacēla smago bronzas figūru. Nu tad esi noderīga un ņem grāmatu.

Stefānija īsti nesaprata, kā uzņemt šos Brenta Grīna vār­dus. Ko tas nozīmē? Šis īpašais draugs?

Pašlaik nav īsti ērti to apspriest.

Tad viņa Grīna acīs pamanīja kaut ko savādu. Nemieru. Piecus gadus viņš kā buldogs bija kalpojis administrācijai ne­skaitāmās ciņās ar Kongresu, presi un īpašu interešu gru­pām. Viņš bija rūdīts profesionālis. Jurists, kurš pārstāv ad­ministrāciju nacionāla mēroga lietās. Taču viņš bija arī dziļi reliģiozs cilvēks un, cik Stefānijai bija zināms, viņa labo sla­vu nebija aptumšojusi ne mazākā skandāla ēna.

Teiksim tā, Grīns pusčukstus noteica. Es negribētu, lai saūdi jūs nogalina.

Pašlaik tas man ir vājš mierinājums.

Kā būs ar to apsardzes vienību? ieminējās Kasiopeja. Man ir tādas aizdomas, ka viņš neblefo.

Pārbaudi parādes durvis un pavēro ielu, Stefānija iz­rīkoja, ar skatienu skaidri liekot saprast, ka vēlas uz brīdi palikt divatā ar Grīnu.

Kasiopeja izgāja no virtuves.

Tā, Brent. Ko lādu jūs gribējāt teikt, ko viņa nedrīkstē­ja dzirdēt?

Stefānij, cik jums gadu? Sešdesmit viens?

Es nerunāju par savu vecumu.

Jūsu virs jau daudzus gadus ir miris. Jums droši vien ir skumji. Es nekad neesmu bijis precējies, tāpēc nezinu, kā tas ir zaudēt dzīvesbiedru.,

Jā, viegli nav. Bet kāda tam saistība ar visu notiekošo?

Es zinu, ka pirms Larsa nāves jūs bijāt atsvešinājušies. Laiks atkal sākt kādam uzticēties.

Vai zināt ko? Es noteikšu tikšanās laikus, un visi, ieskai­tot tos, kuri cenšas mani nogalināt, varēs nākt un mēģināt pārliecināt mani par savu uzticamību.

Henriks necenšas jūs nogalināt. Kasiopeja ari ne. Ko­tons Malone arī ne. Viņš brīdi klusēja. Es arī ne.

Jūs atsaucāt manu apsardzi, lai gan zinājāt, ka man draud briesmas.

Un kas notiktu, ja nebūtu atsaucis? Abi jūsu aģenti būtu metušies uzbrukumā, izceltos apšaude, un kas ar to tiktu atrisināts?

Hetere Diksone tiktu aizturēta.

Bet jau nākamajā rītā pēc valsts sekretāra vai paša pre­zidenta iejaukšanās viņu atbrīvotu. Tad jūs atlaistu no dar­ba, un saūdi varētu novākt jūs vienā mierā. Un zināt, kā­pēc? Jo visiem būtu vienalga.

Izklausījās gluži ticami. Sasodīts!

Jūs rīkojāties pārāk ātri un visu nepārdomājāt. Grīna skatiens bija atmaidzis, un viņa tajā pamanīja vēl ko nere­dzētu.

Rūpes.

Es vienreiz jau piedāvāju jums savu palīdzību. Jūs at­teicāties. Tagad pateikšu jums kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Ko nepateicu toreiz.

Viņa gaidīja.

Es pieļāvu Aleksandrijas saiknes faila slepenības pārkā­pumu.

Malone atšķīra grāmatu par Sv. Hieronīmu plānu sējumiņu, tikai septiņdesmit trīs sadzeltējušas lappuses, iespies­tu 1845. gadā. Viņš to pāršķirstīja, iegaumējot dažas deta­ļas.

Hieronims dzīvoja no 342. līdz 420. gadam. Viņš labi zi­nāja latīņu un grieķu valodu un jaunībā pat necentās apval­dīt savas tieksmes pēc priekiem un baudām. Kad 360. gadā pāvests viņu kristīja, viņš veltīja sevi Dievam. Turpmākos sešdesmit gadus viņš ceļoja, rakstīja traktātus, aizstāvēja ti­cību un kļuva par vienu no ievērojamākajiem kristīgās reli­ģijas pamatlicējiem. Vispirms viņš pārtulkoja Jauno derību, pēc tam mūža beigās pārtulkoja Veco derību no grieķu va­lodas latīņu valodā, radot Vulgate, ko pēc vienpadsmit gad­simtiem Trentas koncils pasludināja par katoļu baznīcas au­toritatīvo tekstu.

Malones skatienu piesaistīja trīs vārdi.

Eisēbijs Hieronīms Sofronijs.

Hieronīma īstais vārds.

Viņš atcerējās ādas mugursomā atrasto romānu "Varoņa ceļojums", autors Eisēbijs Hieronīms Sofronijs.

Acīmredzot Tomass Beinbridžs bija ļoti rūpīgi izvēlējies pseidonīmu.

Kaut kas ir? apjautājās Pema.

Viss. Taču tad atklājuma prieku nomainīja netīkama apjausma. Laiks pazust no šejienes.

Viņš pieskrēja pie durvīm, izslēdza gaismu un uzmanīgi tās pavēra. Marmora zāle bija tukša un klusa. Kādā tālākā telpā joprojām skanēja radio, tagad tā bija kāda sporta re­portāža auroja skatītāji, klaigāja komentētājs. Grīdas spod­rināmā mašīna bija apklususi.

Viņš devās uz kāpņu pusi, Pema aiz viņa.

Lejā, zālē, ieklupa trīs vīri ar ieročiem rokās.

Viens pacēla pistoli un izšāva.

Malone nogāza Pemu uz grīdas.

Lode atsitās pret akmeni. Viņš aši paslēpās aiz kolonnas un rāva Pemu sev līdzi, tad pamanīja viņu sāpēs saviebja­mies.

Plecs, viņa paskaidroja.

Vēl trīs lodes atsitās pret marmoru, meklējot viņus. Viņš izvilka Hadāda automātisko revolveri un sagatavojās. Līdz šim neviens šāviens nebija sacēlis lielu troksni tikai klusus paukšķus, kā purinot spilvenus. Klusinātāji. Viņam vismaz bija izdevīgākas pozīcijas, atrodoties augšstāvā. No slēptu­ves viņš pamanīja divus šāvējus apakšstāvā tuvojamies no labās puses, kamēr trešais palika stāvam pa kreisi. Nedrīk­stēja ļaut tiem diviem pienākt tuvāk, jo tad viņi varēs šaut, slēpjoties aiz kolonnas, tāpēc viņš izšāva.

Viņš netrāpīja, taču tuvu garām pazibējusī lode lika uz­brucējiem uz mirkli apstāties, un Malone paguva labāk no­mērķēt un izšaut uz pirmo no diviem, nogāžot to kā smilšu maisu. Otrs mēģināja paslēpties, bet Malone izšāva vēlreiz, un svešinieks steigšus metās uz zāles durvju pusi. Nošauta­jam no brūces plūda asinis, krājoties spilgti sarkanā peļķē uz baltā marmora.

Atskanēja vēl vairāki šāvieni. Visapkārt smirdēja pēc šau­jampulvera.

Hadāda revolverī bija palikušas piecas lodes, bet Malo­nem kabatā bija arī Kārnajam atņemtais ierocis. Varbūt vēl kādas piecas lodes. Viņš pamanīja bailes Pemas acīs, taču viņa saglabāja mieru.

Viņš iedomājās, ka varētu atkāpties viesistabā. Aizbarikadējot divviru durvis ar mēbelēm, varētu iegūt nedaudz laika, lai izbēgtu pa logu. Taču viņi atradās otrajā stāvā, un tas visu sarežģīja. Un tomēr tā varētu būt vienīgā iespēja iz­glābties, ja vien lejā palikušie vīri nesadomātu iznākt no slēp­tuves, lai viņš tos netraucēti nošautu.

Bet tas bija maz ticams.

Viens no uzbrucējiem pieskrēja kāpņu pakājē. Otrs piese­dza viņu ar četriem šāvieniem, kas trāpīja sienā viņiem aiz muguras. Malonem bija jātaupa munīcija, šaut drikstēja tikai uz drošu mērķi.

Tad viņš saprata, kas tiem padomā.

Lai varētu izšaut uz vienu no tiem, viņam būtu jāiznāk no slēptuves, kļūstot par mērķi otram. Tāpēc viņš rīkojās pretēji gaidītajam nepievēršot uzmanību kreisajai pusei, ap­metās ap kolonnu pa labi un raidīja lodi sarkanajā paklājā augšup kāpjošā uzbrucēja priekšā.

Vīrietis nolēca no kāpnēm un metās slēpties.

Pema pieskārās plecam, un parādījās asinis. Brūce bija at­vērusies. Pārāk daudz kustību. Viņas zilās acis bija bailēs ieplestas.

Zālē norībēja divi šāvieni.

Bez klusinātāja. Liela kalibra ierocis.

Pēc tam klusums.

Sveiki! atskanēja vīrieša balss.

Malone paraudzījās gar kolonnu. Lejā stāvēja gara augu­ma vīrietis ar īsi apgrieztiem gaišiem matiem. Viņam bija pla­ta piere, strups deguns un apaļš zods. Viņa sportiskais au­gums bija ietērpts džinsos, brezenta kreklā un ādas jakā.

Šķiet, jums bija vajadzīga palīdzība, paziņoja vīrietis, nolaidis gar sāniem labo roku ar ieroci.

Abi uzbrucēji gulēja uz asinīm nošķaidītās marmora grī­das. Svešinieks acīmredzot bija labs šāvējs.

Malone atkal paslēpās aiz kolonnas. Kas jūs esat?

Draugs.

Atvainojiet, ja neticēšu.

Es jūs par to nevainotu. Tad palieciet vien tepat un gai­diet policiju. Varēsiet izskaidroties par šiem līķiem. Atska­nēja soļi, kas attālinājās. Un, starp citu vienmēr laipni.

Malonem kaut kas ienāca prātā. Kas nolicis ar apkopē­jiem? Kāpēc viņi neskrien šurp?

Soli apstājās. Viņi augšstāvā guļ bezsamaņā.

jūsu darbs?

Nav mans.

Ko jūs vēlaties?

To pašu, ko daudzi citi, kas nākuši šurp nakts melnu­mā. Es meklēju Aleksandrijas bibliotēku.

Malone klusēja.

Vai zināt ko? Es esmu apmeties viesnīcā Savoy, 453. nu­murā. Man ir kāda informācija, kuras jums, visticamāk, nav. Ja vēlaties aprunāties, nāciet un sameklējiet mani. Ja ne mēs droši vien vēl laiku pa laikam tiksimies. Jūsu izvēle. Bet kopā mēs varētu paātrināt procesu. Viss jūsu ziņā.

Uz grīdas noklaudzēja stingri soļi, pamazām attālinoties nama iekšienē.

Ko, pie velna, tas nozīmēja? brīnījās Pema.

Viņš mums stādījās priekšā.

Viņš nogalināja divus cilvēkus.

Par to esmu viņam pateicīgs.

Koton, mums jātiek projām no šejienes.

It kā es pats nezinātu. Bet vispirms jānoskaidro, kas ir šie tipi.

Iznācis no slēptuves, viņš steidzās lejā pa marmora pa­kāpieniem. Pema sekoja. Viņš pārmeklēja visus trīs līķus, bet neatrada nekādus dokumentus.

Paņem ieročus, viņš pavēlēja, ieliekot kabatā pie no­šautajiem atrastās sešas rezerves aptveres. Šie puiši iera­dās, sagatavojušies kaujai.

Es tiešām sāku pierast pie asiņainiem skatiem, teica Pema.

Es taču teicu, ka kļūs vieglāk.

Malone domāja par tikko satikto svešinieku. Savoy. 453. numurs. Tas bija domāts kā varat man uzticēties. Pema jo­projām bija sažņaugusi rokā grāmatu par Sv. Hieronīmu, bet viņš nesa Hadāda dzīvoklī paņemto ādas mugursomu.

Pema pagriezās, lai ietu projām.

Uz kurieni? viņš apjautājās.

Esmu izsalkusi. Cerams, ka Savoy pasniedz labas bro­kastis.

Malone pasmaidīja.

Viņa ātri iejūtas jaunos apstākļos.

36,N odaĻa VAŠINGTONA

Stefānija no visa dzirdētā jutās kā apdullusi. Viņa cieši ieskatījās Brentam Grīnam acīs. Paskaidrojiet.

Mēs pieļāvām piekļuvi failiem. Mūsu vidū ir nodevējs, un mums viņš vai viņa jāatmasko.

Kas ir mēs?

Tieslietu departaments. Tā ir īpaši slepena izmeklēša­na. Par to zinu tikai es un vēl divi cilvēki. Mani tuvākie viet­nieki, kuriem es uzticētu savu dzīvību.

Meļiem par jūsu uzticēšanu nospļauties.

Piekrītu. Taču informācijas noplūde nav Tieslietu depar­tamentā. Tā ir augstāk. Ārpus departamenta. Mēs izmetām ēsmu, un kāds uz tās uzķērās.

Stefānija nespēja noticēt savām ausīm. Un tā, it kā starp citu, jūs riskējāt ar Gerija Malones dzīvību.

To neviens nevarēja paredzēt. Mums nebija ne jausmas, ka par Džordžu Hadādu interesējas vēl kāds, izņemot izra­ēliešus un saūdus. Informācijas noplūde, ko mēs cenšamies likvidēt, ved tieši pie tiem, nekur citur.

Cik jums zināms. Stefānija uzreiz atcerējās Zelta aun­ādas ordeni.

-Ja man būtu kaut mazākā nojausma, ka Malones ģime­ne var tikt apdraudēta, es nebūtu ļāvis izmantot šo taktiku.

Stefānija gribētu tam noticēt.

Mēs tiešām domājām, ka Hadāda atrašanās vieta ir sa­līdzinoši nekaitīga informācija. Mums nešķita pārāk riskanti ļaut izraēliešiem uzzināt, ka Hadāds ir dzīvs, jo vairāk tā­pēc, ka failā nav nekādu ziņu par to, kur viņš slēpjas.

Tikai vistiešākā norāde uz Kotonu.

Mēs pieņēmām, ka Malone neapjuks un zinās, ko darit.

Viņš ir atvaļināts, Brent! Stefānija dusmās iesaucās. Viņš vairs nestrādā pie mums. Bijušos aģentus nedrīkst pa­kļaut briesmām, sevišķi tad, ja viņi paši to nezina.

Mēs apsvērām risku un nolēmām, ka informācijas no­plūdes atklāšanas dēļ ir vērts to uzņemties. Zēna nolaupīša­na visu mainīja. Priecājos, ka Kotonam izdevās viņu atgūt.

Cik laipni no jūsu puses. Varēsiet priecāties, ja viņš jums nesalauzīs degunu.

Tas Baltais nams ir īsts kauna traips, nomurmināja Grīns. Korumpētu liekuļu banda.

Stefānija vēl nekad nebija dzirdējusi viņu tā runājam.

Viņi tikai skandina par saviem kristīgajiem principiem, par savu Amerikas patriotismu, bet paši dolāra dēļ pārdos visu. Lēmumi tiek pieņemti cits pēc cita, visi Amerikas karo­ga aizsegā, bet visiem tikai viens mērķis pildīt lielo kor­porāciju kabatas pateicībā par atbalstu partijas kampaņai. Man no tā vēmiens nāk! Es piedalos sanāksmēs, kur par po­litiku spriež no tāda viedokļa, lai tā labāk izskatītos televī­zijā, nevis lai darītu labu tautai. Es klusēju. Nesaku neko. Esmu komandas spēlētājs. Taču tas nenozīmē, ka ļaušu pazu­dināt šo valsti. Es devu zvērestu, un atšķirībā no daudziem šīs administrācijas darboņiem tas man kaut ko nozīmē.

Kāpēc tad neatmaskot tos skaidri un gaiši?

Pagaidām neesmu atklājis klajus likuma pārkāpumus. Pretīgi, amorāli, alkatīgi? Jā, tā viņi rīkojas, bet nepārkāp­jot likumu. Varat man ticēt ja kāds, ari pats prezidents, pār­kāptu robežu, es būtu rīkojies. Taču tik tālu neviens nav gājis.

Ja neskaita informācijas noplūdi.

Un tieši tāpēc esmu tik ļoti ieinteresēts. Lai sagrautu dambi, vispirms tajā jāizsit plaisa.

Stefāniju tik viegli nevarēja piemuļķot. Brent, skatieties patiesībai acīs. Jums patīk atrasties savā ģenerālprokurorā amatā, bet, ja jūs neveiksmīgi mēģinātu atmaskot kādu aug­stu personu, jūs ilgi lajā nepaliktu.

Grīns pievērsa viņai raižpilnu skatienu. Man labāk pa­tīk, ja jūs esat dzīva.

Viņa atmeta tam ar roku. Vai atradāt informācijas no­plūdi?

Domāju, ka mēs…

Virtuvē iesteidzās Kasiopeja. Mums ir viesi. Tikko pie­brauca divi vīri. Uzvalkos, ar austiņām ausīs. Slepenais die­nests.

Mana apsardze, apstiprināja Grīns. lkvakara pārbau­de.

Mums jāpazūd, paziņoja Kasiopeja.

Nē, iebilda Grīns. Atbrīvojiet mani, un es tikšu ar viņiem galā.

Kasiopeja devās uz sētas durvju pusi.

Stefānija pieņēma lēmumu, tāpat kā līdz šim bija darījusi simtiem tūkstošiem reižu. Un, lai gan šajā dienā visi lēmu­mi bija izrādījušies drausmīgi neveiksmīgi, viņa atcerējās tēva vārdus: "Nav svarīgi, pareizi vai nepareizi. Galvenais ir rī­koties!"

Pagaidi.

Stefānija piegāja pie letes, pārmeklēja dažas atvilktnes un atrada nazi. Atbrīvosim viņu. Tuvodamās Grinam, viņa noteica:

Cerams, ka es zinu, ko daru.

Seibrs spraucās caur Oksfordšīras mežiem uz vielu, kur bija atstājis auto. Anglijas laukos pamazām ausa rīts, pļavas klāja miglas vāli, gaiss bija vēss un mitrs. Viņš bija apmieri­nāts ar pirmo tikšanos ar Kotonu Maloni. Pietiekami, lai uz­kurinātu amerikāņa ziņkāri un arī mazliet pabiedētu. Paša nolīgto uzbrucēju nogalināšana Seibram šķita lielisks iepazī­šanās paņēmiens. Viņš būtu mierīgi novācis visus tris, ja Ma­lone pats nebūtu vienam trāpījis.

Pēc Seibra aiziešanas Malone noteikti pārmeklēja nošau­tos, bet viņš bija noteicis, lai tie neņem līdzi nekādus doku­mentus. Viņš bija norīkojis šos vīrus uzbrukt Malonem un viņu sagūstīt. Taču, kad Malone vienu no tiem nošāva, spē­le mainījās. Seibru tas nepārsteidza. Malone jau Kopenhāge­nā bija pierādījis, ka prot sevi aizstāvēt.

Seibrs pateicās liktenim par Hadāda dzīvoklī atrasto dik­tofonu. Noklausītā saruna un no datora uzzinātā informāci­ja ļāva viņam pietiekami sagatavoties, lai iegūtu Malones uz­ticību. Tagad atlika tikai atgriezties viesnīcā un gaidīt.

Malone atnāks.

Izgājis caur mežu, viņš ieraudzīja savu auto. Tam līdzās bija novietots vēl viens, un viņa aģente nervozi soļoja šurpu turpu.

Tu, riebekli! viņa uzkliedza. Tu viņus nogalināji!

Un kas tev nepatīk?

Es viņus nolīgu. Kā tev šķiet, vai es turpmāk varēšu at­rast palīgus, ja visi zinās, ka mēs novācam savējos?

Kurš vēl to zinās, neskaitot tevi un mani?

Maita tāds! Es no ārpuses visu redzēju. Tu nošāvi vi­ņus no aizmugures. Viņi pat neko nenojauta. Tā tu jau biji iecerējis.

Seibrs piegāja pie auto. Attapīga, kā vienmēr.

Ej dirst, Dominik! Viņi bija mani draugi.

Tas jau kļuva interesantāk. Vai tu gulēji ar kādu no vi­ņiem?

Kas tev par daļu!

Viņš paraustīja plecus. Tas tiesa.

Man pietiek. Uz mani vairs neceri. Atrodi kādu citu. Viņa devās pie sava auto.

Es gan šaubos, uzsauca Seibrs.

Aģente apsviedās apkārt, gaidot pārmetumus. Viņi jau iepriekš bija strīdējušies. Taču šoreiz viņš iešāva sievietei sejā.

Nekas un neviens nestāsies viņam ceļā. Pārāk daudz bija likts uz spēles. Viņš gatavojās piekrāpt vienu no varenāka­jiem ekonomikas karteļiem pasaulē. Neveiksmei būtu pārāk smagas sekas. Tāpēc kļūdas nebija pieļaujamas. Nedrīkstēja atstāt nekādas pēdas, kas vestu pie viņa.

Viņš atvēra mašīnas durvis un iekāpa.

Vēl tikai jātiek galā ar Kotonu Maloni.

Stefānija stāvēja virtuvē līdzās Kasiopejai un klausījās, kā Brents Grīns atver parādes durvis un runā ar abiem slepe­nā dienesta aģentiem. Ja nojauta būs viņu pievīlusi, tad vi­ņas abas tūlīt apcietinās.

Tas ir muļķīgi, čukstēja Kasiopeja.

Mana muļķība, turklāt es nelūdzu ne tevi, ne Henriku iejaukties.

Tu esi spītīga maita.

Lai nu kurš to teiktu! Varēji nenākt man līdzi. Vai tikai pati arī neesi spītīga?

Viņa ieklausījās, kā Grīns bezrūpīgi tērzē par silto nakti un stāsta, kā nejauši izlējis ūdens glāzi uz halāta. Viņa atbrīvoja Grīnu no krēsla un uzjautrināta vēroja, kā viņš loba līmlenti no rokām un kājām. Naksnīgo komēdijseriālu autori dārgi maksātu, lai redzētu, kā viņš sāpēs saraujas ikreiz, kad lente noplēš roku un kāju apmatojumu. Tad Jaunanglijas vecpuisis veikli pieglauda mitros matus un izsteidzās no virtuves.

Viņa atkal atcerējās patiesā pārliecībā izteiktos Grīna vār­dus.

Šim draugam īpaši rūp jūsu drošība.

Viņš nuis nodos, un tad būs ziepes, čukstēja Kasiopeja.

Nenodos.

Kāpēc tu esi tik pārliecināta?

Divdesmit gadu ilgas kļūdīšanās pieredze.

Beidzot Grīns atsveicinājās no aģentiem. Stefānija pavē­ra virpuļdurvis un skatījās, kā viņš pa ārdurvju lodziņu vē­ro tos aizejam. Pagriezies atpakaļ, viņš noprasīja:

Esāt apmierināta?

Stefānija caur ēdamistabu tuvojās viņam. Kasiopeja se­koja.

Tā, Brent. Ko tālāk?

Tagad mēs kopīgiem spēkiem glābsim jūsu ādu un vien­laikus arī likvidēsim noplūdi.

Starp citu, jūs tā arī nepateicāt, kas ir vainīgais.

Nepateicu. Jo es to nezinu.

Es domāju, jūs teicāt, ka atklājāt šo personu?

Gribēju teikt, ka varbūt esam atklājuši problēmu.

Es gaidu.

Jums nepatiks tas, ko teikšu.

Pārliecinieties.

Pašlaik galvenā ziņu pienesēja izraēliešiem ir Pema Ma­lone.

TREŠĀ DAĻA

.

37, nodaĻa 7:40

Henrikam Torvaldsenam nepatika lidot, tāpēc nevienam no viņa uzņēmumiem nepiederēja lidmašīnas. Lai kaut cik atvieglotu ciešanas, viņš vienmēr sēdēja pirmajā klasē un li­doja agri no rīta. Lielie sēdekļi, ērtības un agrais laiks ma­zināja netīkamās bailes. Turpretī Gerijs Malone, šķiet, bija sajūsmā par šo piedzīvojumu. Viņš bija notiesājis savas bro­kastis un arī krietnu daļu Henrika porcijas.

Drīz nolaidīsimies, Torvaldsens teica Gerijam.

Kolosāli. Man tagad vajadzētu būt skolā, bet es esmu Austrijā.

Pēdējo divu gadu laikā viņi bija sadraudzējušies. Vasaras brīvdienās viesojoties pie tēva, Gerijs bieži bija palicis pa nak­ti Kristiangādē. Tēvs un dēls labprāt brauca jūrā ar četrdes­mit pēdas garo jahtu, kas bija pietauvota piestātnē pie Torvaldsena nama. Jahta bija nopirkta sen un domāta ceļo­jumiem pāri Orezundam uz Norvēģiju un Zviedriju, bet tagad tā gandrīz netika lietota. Torvaldsena dēls Kajs savu­laik mīlēja ūdeņus. Viņu atceroties, tēva sirds allaž sažņau­dzās sāpēs. Kopš viņa nāves bija pagājuši gandrīz divi gadi. Nošauts Mehiko līdz pat šim brīdim nezināma iemesla dēļ. Malone tur bija aizsūtīts uzdevumā un darīja visu iespēja­mo, un tā arī viņi iepazinās. Taču Torvaldsens nebija aizmir­sis Meksikā notikušo. Gan viņš beidzot atklās patiesību par sava dēla nāvi. Šādus parādus nedrīkst atstāt neatmaksātus. Tomēr kopā ar Geriju pavadītais laiks dāvāja vecajam vīram kaut nedaudz prieka, ko liktenis viņam bija tik neželīgi lau­pījis.

Labi, ka tu varēji braukt līdzi, viņš ieminējās. Ne­gribēju atstāt tevi mājā.

Es nekad neesmu bijis Austrijā.

Skaista zeme. Biezi meži. Sniegaini kalni. Ezeri augstu kalnos. Brīnišķīgas ainavas.

Vakar visu dienu viņš bija uzmanīgi vērojis Geriju, un šķi­ta, ka puisis labi pārcietis visus pārdzīvojumus, sevišķi, zi­not to, ka viņa acu priekšā lika nošauti divi cilvēki. Kad Ma­lone un Pema devās uz Angliju, Gerijs saprata, kāpēc viņiem jābrauc. Mātei bija jāatgriežas darbā, bet tēvam jānoskaid­ro, kāpēc Gerijs tika apdraudēts. Kristiangāde bija pazīsta­ma vieta, un Gerijs bija priecīgs tur palikt. Taču vakar pēc sarunas ar Stefāniju Torvaldsenam bija skaidrs, kas tagad jā­dara.

Tas pasākums, kur jums jāpiedalās, jautāja Gerijs, vai tas ir svarīgs?

Varētu būt. Man jāpiedalās vairākās sēdēs, bet gan jau atradīsim arī tev kādas izklaides tajā laikā.

Bet tētis? Vai viņš zina, ka mēs braucam? Mammai es neko neteicu.

Pema Malone pirms pāris stundām zvanīja un pārmija da­žus vārdus ar Geriju. Taču viņa nolika klausuli, pirms Tor­valdsens paguva ar viņu aprunāties. Es nešaubos, ka viens vai otrs no viņiem piezvanīs vēlreiz un Jespers paziņos, kur mēs esam.

Ņemdams Geriju līdzi, viņš riskēja, taču uzskatīja, ka tas ir arī viltīgs gājiens. Ja Alfrēds Hermans bija organizējis no­laupīšanu un Torvaldsens bija pārliecināts, ka tā ir -, tad, uzturoties asamblejā kopā ar šīs pasaules varenajiem, viņu pavadoņiem un miesassargiem, Gerijs varētu būt visdrošāk pasargāts. Viņš atkal atcerējās nolaupīšanu. Spriežot pēc sko­pajam ziņām, ko viņš bija ieguvis par Dominiku Seibru, šis amerikānis ir īsts profesionālis, kas diez vai izmantotu tik nemākulīgus pakalpiņus kā tie trīs holandieši, kuri salaida visu grīstē. Kaut kas tur nebija kārtībā. Malone ir spējīgs aģents, tas jāatzīst, tomēr notikumi risinājās kaut kā aizdo­mīgi gludi. Vai viss šis cirks bija iestudēts tieši Malones dēļ? Lai pamudinātu viņu rīkoties? Tādā gadījumā Gerijam bries­mas vairs nedraudēja.

Atceries, ko mēs runājām, viņš atgādināja. Esi uz­manīgs un daudz nepļāpā. Arī sienām ir ausis.

Sapratu.

Viņš pasmaidīja. Lieliski.

Tagad atlika tikai cerēt, ka viņš pareizi atšifrējis Alfrēdu Hermanu.

38.NODAĻA VĪNE 8:00

Hermans pastūma projām brokastu šķīvi. Ēšana viņam šķita pretīga nodarbe, sevišķi sabiedrībā, taču viņam patika pils ēdamzāle. Viņš pats bija izvēlējies tās dizainu un neogotiskos rotājumus. Logu ailes un griestus rotāja slavenu krustnešu ģerboņi, pie sienām lepojās gleznas, kurās bija at­tēlots kristiešu iebrukums Jeruzālemē.

Brokastis, kā vienmēr, bija krāšņs pasākums, kur viesus apkalpoja vesela armija viesmīļu baltās žaketēs. Viņa meita sēdēja garā galda pretējā galā, bet pārējās divpadsmit vie­tas aizņēma īpaši izredzētu ordeņa biedru grupa Politikas komiteja, kas iepriekšējā vakarā bija ieradušies, lai nedēļas nogalē piedalītos asamblejā.

Ceru, ka visi ir apmierināti, Margarete uzrunāja vie­sus. Sabiedrībā viņa jutās kā zivs ūdenī.

Hermans pamanīja, ka meita pikti sarauc pieri, ieraugot viņa neaizskarto šķīvi, taču viņa neko neteica. Pārmetumus izteiks bez lieciniekiem it kā laba ēstgriba vien varētu no­drošināt stipru veselību un ilgu mūžu. Kaut nu tas būtu tik vienkārši.

Vairāki komitejas locekļi tērgāja par pili un tās izsmalci­nāto iekārtojumu, ievērojot dažas izmaiņas, kas ieviestas kopš pavasara. Lai gan visi šie ļaudis bija turīgi, viņu īpašu­mi ne tuvu nevarēja sacensties ar Hermana bagātībām. Tomēr katrs no viņiem bija savā ziņā noderīgs, tāpēc viņš

pateicās tiem par atzinību un gaidīja. Beidzot viņš iejautājās:

Es vēlētos uzzināt, ko Politikas komiteja gatavojas ziņot asamblejai par 1223. koncepciju.

Šī iniciatīva, kas tika pieņemta pirms diviem gadiem pa­vasara asamblejā, paredzēja daudzpusīgu plānu situācijas destabilizēšanai Izraēlā un Saūda Arābijā. Šis plāns Hermanam patika, tāpēc viņš bija iefiltrējis spiegus Izraēlas un ASV val­dībā, kuri negaidīti noveda viņu pie Džordža Hadāda.

Pirms sākam, ierunājās komitejas priekšsēdētājs, vai varat pateikt, vai jūsu darbībai ir kādi rezultāti? Ja tā nav bijusi veiksmīga, mums būs jāmaina plāni.

Hermans pamāja ar galvu. Notikumi attīstās. Un strau­ji. Bet, ja man viss izdosies, vai informācijai ir sagatavots tir­gus?

Viens no komitejas locekļiem pamāja ar galvu. Mēs ap­jautājāmies Jordānijā, Sīrijā, Ēģiptē un Jemenā. Visi ir ieinte­resēti vismaz sākt sarunas.

Tas Hermanu iepriecināja. Viņš bija pārliecinājies, ka arā­bu valstīm interese par precēm, pakalpojumiem vai tero­rismu mēdz pieaugt tieši proporcionāli kaimiņu interesei.

Saūdus ignorēt ir riskanti, ieminējās kāds cits. Viņi ir saistīti ar daudziem mūsu ordeņa biedriem. Atriebība var izmaksāt dārgi.

Jūsu sarunu veicējiem, atbildēja Hermans, būs jāpa­nāk, lai tie saglabā mieru līdz brīdim, kad sadarbība ar vi­ņiem būs izdevīga mums.

Vai nav pienācis laiks mums atklāt, par ko tieši ir runa? gribēja zināt kāds komitejas loceklis.

Nē, atbildēja Hermans. Vēl ne.

Alfrēd, jūs mūs dziļi iesaistāt tādā lietā, kas, atklāti sa­kot, liek man šaubīties.

Un par ko jūs šaubāties?

Kas var būt tik kārdinošs Jordānijai, Sīrijai, Ēģiptei, bet slēpjams Saūda Arābijai?

Izraēlas likvidēšana.

Ēdamzālē iestājās klusums.

Tas, protams, būtu kopīgs mērķis visām šīm valstīm, taču tas nav iespējams. Izraēlai neko nevar nodarīt.

To pašu kādreiz teica par Padomju Savienību. Un to­mēr, kad tās mērķis tika nopietni apšaubīts, pēc tam tika pie­rādīts tā melīgums, jūs atceraties, kas notika. Sabrukums dažu dienu laikā.

Un jūs spējat to panākt? brīnījās kāds viesis.

Es netērētu jūsu laiku, ja nebūtu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Kāds komitejas loceklis, sens Hermana draugs, šķita sarūgtināts par izvairīgajām atbildēm, tāpēc viņš maz­liet piekāpās. Teiksim tā. Kā būtu, ja tiktu apšaubīts Vecās derības patiesums?

Daži brokastotāji paraustīja plecus. Viens pajautāja:

Nu un tad?

Tas varētu pašos pamatos mainīt Vidējo Austrumu kon­flikta būtību, paskaidroja Hermans. Ebreji stingri kā klints aizstāv savas Toras patiesumu. Dieva vārds un tā tālāk. Neviens nav to īsti nopietni apstrīdējis, ir bijušas tikai runas, spriedelēšana. Ja pierādītu, ka Tora ir kļūdaina, iedo­mājieties, kā tas ietekmētu uzticēšanos ebrejiem. Iedomājie­ties, kā tas varētu uzkurināt pārējās Vidējo Austrumu valstis!

Viņš to domāja nopietni. Nevienam apspiedējam nebija iz­devies uzvarēt jūdus. Daudzi bija to mēģinājuši. Asīrieši. Ba­bilonieši. Romieši. Turki. Inkvizīcija. Pat Mārtiņš Luters tos nevarēja ciest. Tomēr tā saucamie Dieva bērni bija stūrgal­vīgi pretojušies. Hitlers laikam bija ļaunākais pārbaudījums. Un tomēr, kad karš bija beidzies, pasaule vienkārši ņēma un piešķīra jūdiem viņu bībelisko tēvzemi.

Kas jums ir pret Izraēlu? jautāja kāda komitejas lo­cekle. Es jau no paša sākuma pūlos saprast, kāpēc mēs iz­niekojam laiku.

Kopā ar vēl diviem cilvēkiem šī sieviete tiešām bija at­kritēja no šā plāna. Viņi bija mazākumā un salīdzinoši ne­kaitīgi, tāpēc viņš bija jāvis tiem izteikt savus iebildumus, lai radītu kaut vai demokrātijas ilūziju.

Runa nav tikai par Izraēlu, bet par daudz ko vairāk. Viņš redzēja, ka ir piesaistījis visu komitejas locekļu uzma­nību, pat savas meitas. Pareizi izspēlējot šo kārti, mēs va­rētu destabilizēt gan Izraēlu, gan Saūda Arābiju. Šajā lietā tās abas ir saistītas. Ja varēsim izraisīt pietiekami lielu saju­kumu abās valstīs, turēt to savās rokās un laist atklātībā īsta­jā laikā, mēs varētu neglābjami sašķobīt abu valstu valdības. Viņš pievērsās Politikas komitejas priekšsēdētājam. Vai esat apspriedušies, kā mūsu ordeņa biedri varēs izmantot šo pro­cesu, kad būsim to izraisījuši?

Vecais vīrs pamāja ar galvu. Viņš bija Hermana draugs jau daudzus gadu desmitus un viens no pirmajiem kandidātiem uz vietu padomē. Mūsu iecerētajam scenārijam pamatā ir pieņēmums, ka to, ko mēs varam piedāvāt, vēlas palestīnie­ši, jordānieši, sīrieši un ēģiptieši…

Tas nekad nenotiks, iebilda viens no atkritējiem.

Un kurš būtu varējis iedomāties, ka pasaule pieļaus gan­drīz miljona arābu pārvietošanu, lai piešķirtu ebrejiem dzim­to zemi? noprasīja Hermans. Daudzi Vidējos Austrumos teica, ka arī tas nekad nenotiks. -Šie vārdi izskanēja skar­bi, tāpēc viņš piekāpīgākā tonī piebilda: Mēs vismaz va­ram likt nojaukt to stulbo mūri, ko izraēlieši uzcēluši savu robežu aizsardzībai, un apšaubīt visas viņu izteiktās vēstu­riskās prasības. Cietīs cionistu augstprātība, varbūt pietie­kami, lai rosinātu apkārtējās arābu valstis kopīgai rīcībai. Turklāt es vēl neesmu pieminējis Irānu, kas ar lielāko prie­ku noslaucītu Izraēlu no zemes virsmas. Viņiem tā būtu īsta svētiba.

Kā to visu var panākt?

Ar zināšanām.

Jūs jokojat. Tam visam pamatā ir kaut kādas zinības?

Viņš nebija gaidījis šādu atklātu sarunu, taču šis bija sva­rīgs brīdis. Pie brokastgalda sapulcētajai komitejai ordeņa statūtos bija uzdots pienākums formulēt ordeņa kopīgo po­litisko rīcības plānu, kas bija cieši saistīts ar Ekonomikas ko­mitejas plāniem, jo ordenim politika un peļņa bija nešķirami jēdzieni. Ekonomikas komiteja bija noteikusi mērķi vismaz par trīsdesmit procentiem palielināt ieņēmumus tiem orde­ņa biedriem, kuri vēlas dāsni ieguldīt līdzekļus Vidējos Aus­trumos. Tika veikts pētījums, noteikts sākotnējo ieguldījumu apjoms eiro, izvērtēta potenciālā peļņa pašreizējos ekonomis­kajos un politiskajos apstākļos, pēc tam paredzēti vairāki scenāriji. Galarezultātā trīsdesmit procentu mērķis tika atzīts par sasniedzamu. Taču Vidējo Austrumu tirgi labākajā gadī­jumā bija ierobežoti. Viss reģions varēja sabrukt no visma­zākā satricinājuma. Katru dienu varēja izcelties katastrofa. Tāpēc Politikas komiteja centās nodrošināt sadarbības pastāvīgumu. Tradicionālās metodes uzpirkšana un draudi ne­iedarbojās uz cilvēkiem, kuri bija pieraduši pie spridzekļu jostām. Vīri, kuri bija lēmumu noteicēji Jordānijā, Sīrijā, Kuveitā, Ēģiptē un Saūda Arābijā, bija pārāk bagāti, pārāk labi aizsargāti un pārāk fanātiski. Tāpēc ordeņa biedri bija no­nākuši pie secinājuma, ka jāatrod jauna veida valūta, un Her­mans uzskatīja, ka drīz tā būs viņu rīcībā.

Zināšanas ir daudz iedarbīgākas par visiem ieročiem, viņš noslēpumaini nočukstēja.

Atkarībā no tā, kādas zināšanas, iebilda kāds viesis.

Hermans piekrita. Panākumi būs atkarīgi no tā, vai spē­sim izplatīt to, ko būsim uzzinājuši, īstajiem pircējiem par īsto cenu īstajā laikā.

Alfrēd, es jūs pazīstu, ieminējās viens no vecākajiem vīriem. Jūs noteikti esat visu rūpīgi izplānojis.

Hermans pasmaidīja. Notikumi beidzot sāk attīstīties. Arī amerikāņi izrāda interesi, un tas paver vēl bagātīgākas iespējas.

Kas ir ar tiem amerikāņiem? Margarete nepacietīgi no­prasīja.

šis jautajums Hermanu sadusmoja. Viņai jāiemācās neiz­rādīt savu nezināšanu. Šķiet, ka arī daži Savienoto Valstu varasvīri vēlas pazemot Izraēlu. Viņi uzskata, ka tas būtu labvēlīgi ASV ārpolitikai.

Bet kā tas viss ir iespējams? jautāja kāds no komitejas locekļiem. Arābi un arābi, tāpat kā arābi un ebreji karo jau gadu tūkstošiem. Kas tur tik sasodīti biedējošs?

Hermans bija noteicis sev un ordenim augstu mērķi, bet nojauta vēstīja, ka viņa centība tiks atalgota. Tāpēc viņš stin­gri ieskatījās acīs pie galda sēdošajiem vīriešiem un sievie­tēm un paziņoja:

Varbūt es zināšu atbildi uz šo jautājumu, pirms vēl būs beigusies šī nedēļas nogale.

39. NODAĻA VAŠINGTONA 3:30

Stefānija pārguruši sēdēja krēslā, Brents Grīns bija atlai­dies uz dīvāna viņai pretī. Viņš bija sašļucis pusguļus, kā viņa to vēl nekad nebija redzējusi. Kasiopeja augšstāvā bija aizmi­gusi. Vismaz viņa vienīgā būs atpūtusies. Stefānija gan jutās kā salauzta. Šķita, ka pagajušas četrdesmit astoņas dienas, nevis stundas, kopš viņa šeit sēdēja iepriekšējo reizi neuz­ticēdamās Grīnam, ar aizdomām uzklausīdama viņa teikto un nikna uz sevi par to, ka pakļāvusi briesmām Malones dēla dzīvību.

Galvenā ziņu pienesēja izraēliešiem ir Pema Malone.

Viņa turēja rokā diētisko Dr. Pepper, ko bija atradusi Grī­na ledusskapī. Viņa pacēla skārdeni. Vai jūs tiešām tādus dzerat?

Grīns pamāja ar galvu. Garšo tieši tāpat kā oriģinālais, tikai bez cukura. Man tā šķita laba doma.

Stefānija pasmaidīja. Jūs esat savādnieks, Brent.

Es tikai nemēdzu daudz, pļāpāt par to, kas man patīk.

Stefānija mocījās uzmācīgās raizēs un sirdssāpēs, un tas

neļāva pievērst uzmanību sarunai ar Grīnu. Viņi bija izslē­guši visas gaismas, lai ziņkāriem vērotājiem liktos, ka mājas vienīgais iemītnieks devies pie miera.

Vai domājat par Maloni? Grīns tumsā apjautājās.

Viņš ir nelaimē.

Jūs neko nevarat darīt, kamēr viņš nepieteiksies.

Viņa pašūpoja galvu. Ar to nepietiek.

Jums Londonā ir aģents. Kādas ir izredzes atrast Kotonu?

Diezgan vājas. Londona ir liela pilsēta, un kas zina, vai Malone tur vēl ir. Viņš varēja doties uz jebkuru vietu Liel­britānijā. Taču Stefānija negribēja domāt par neiespējamo, tā­pēc jautāja:

Cik ilgi jūs jau zināt par Pemu?

Neilgi.

Sarūgtināta, ka viņai tas noklusēts, Stefānija saprata lai kaut ko uzzinātu, kaut kas jādod pretī. Jūsu spēlē ir jauns dalībnieks.

Es klausos. Grīna balss liecināja, ka viņa interese ir uzkurināta. Beidzot Stefānija zināja kaut ko tādu, ko nezi­nāja viņš.

Viņa pastāstīja visu, ko Torvaldsens bija pavēstījis par Zel­ta aunādas ordeni.

Henriks man par to nav teicis ne vārda.

Vai tas kāds brīnums? Viņa iedzēra vēl malku limo­nādes. Viņš stāsta tikai to, ko vēlas.

Vai viņi nolaupīja Malones dēlu?

Man viņi ir galvenie aizdomās turamie.

Tas daudz ko izskaidro, secināja Grīns. Izraēlieši vi­sas šīs operācijas laikā bija neparasti piesardzīgi. Mēs izme­tām ēsmu cerībā, ka uz tās uzķersies viņu šejienes kontaktpersona. Jau vairākus gadus viņu diplomāti neoficiāli ievāc ziņas par Džordžu Hadādu. Kad Malone viņu paslēpa, mums neizdevās piemuļķot izraēliešus. Viņi pārmeklēja kafejnīcas drupas, taču tā bija iznīcināta pilnībā. Un tomēr, kad mēs izmetām makšķeri ar slepeno informāciju, izraēlieši rīkojās ļoti uzmanīgi.

Pasakiet ko tādu, ko es nezinu.

Malones dēla nolaupīšana izjauca mūsu plānus. Tāpēc es novilcināju mūsu tikšanos, kad jūs pirmo reizi piezvanī­jāt, lai to pavēstītu.

Bet es domāju, ka tas ir tikai tāpēc, ka jūs mani nevarat ciest.

Jūs protat krist uz nerviem, bet es jau esmu pieradis.

Stefānija pasmaidīja.

Grīns pasniedzās pēc sālītiem riekstiņiem kristāla traukā uz kafijas galdiņa. Stefānija arī bija izsalkusi, tāpēc pagrāba sauju.

Mēs zinājām, ka izraēlieši nebija vainojami Gerija Ma­lones nolaupīšanā, turpināja Grīns. Un mēs nevarējām saprast, kāpēc viņi nemaz neuztraucās, kad tas notika. Viņš apklusa. Kad jūs man piezvanījāt, es uzzināju par Pemu Maloni.

Stefānija klausījās.

Pirms apmēram trim mēnešiem viņa sāka attiecības ar kādu vīrieti. Tas bija veiksmīgs jurists kādā Atlantas firmā, vecākais partneris, taču arī ebreju patriots, dedzīgs Izraēlas aizstāvis. Drošības departaments uzskata, ka viņš palīdzējis finansēt vienu no kareivīgākajām frakcijām Izraēlas valdībā.

Stefānija zināja, ka amerikāņu nauda jau sen balsta Izraē­las politiku. Man nebija ne jausmas, ka jūs nodarbojaties arī ar tādām lietām.

Atkal tas pats, Stefānij! Jums nav ne jausmas par daudz ko no tā, ko es daru. Man ir publiskais tēls, kādu prasa šis amats. Taču, to uzņemoties, es negribēju būt tikai runājoša galva. Es esmu šīs valsts augstākā tiesībsargāšanas amatper­sona un veicu savu darbu.

Stefānija pamanīja, ka Grīns nav apēdis nevienu rieksti­ņu. Turēdams tos labajā plaukstā, viņš ar kreisās rokas pirk­stiem tumsā tos pārcilāja.

Ko jūs darāt?

Meklēju pusītes.

Kāpēc?

Uz tām ir vairāk sāls.

Kā, lūdzu?

Veselam zemesriekstam vidū nav sāls. Bet, ja rieksts ir pāršķelts uz pusēm un apbērts ar sāli, tad sāls ir divreiz vai­rāk.

Jūs jokojat.

Paņēmis divos pirkstos riekstiņu, Grīns iemeta to mutē.

Kāpēc riekstiņa pusei ir vairāk sāls nekā veselam?

Vai jūs nemaz neklausāties? viņš uzjautrināts atjautā­ja. Divām sālītām pusītēm ir vairāk sāls nekā vienam ve­selam. Viņš atkal iemeta mutē riekstiņu.

Stefānija nesaprata, vai Grīns runā nopietni vai tikai kai­tina viņu, taču prokurors turpināja meklēt riekstu pusītes. Un ko jūs darāt ar veselajiem riekstiem?

Pataupu vēlākam laikam. Ēdu tos tikai tad, kad nekā labāka nav. Bet labprāt iemainītu veselu pret pusīti.

Šādos brīžos Brents Grīns viņai patika. Viegls rotaļīgums. Savdabīga humora izjūta. Pēkšņi viņa sajuta vēlmi to aizstā­vēt. Jūs gribat atmaskot tos Baltā nama augstprātīgos lie­kuļus tikpat ļoti kā es. Jūs noteikti zināt, ko par jums runā. Viņi jūs saukā par godīgo cienīgtēvu Grīnu. Jums daudz ko noklusē. Jūs izmanto tikai sava tēla spodrināšanai.

Uzdrošinos domāt, ka neesmu sīkumains.

Kas gan tur sīkumains iedurt viņiem skabargu pakaļā? Lai nu kurš, bet viņi to ir pelnījuši. Arī pats prezidents.

Piekritu. Viņš notrauca no plaukstas riekstiņu atlie­kas un turpināja košļāt. Stefānija sāka viņu vērtēt arvien atzi­nīgāk.

Pastāstiet vēl kaut ko par Pemu.

Viņa ar to juristu satiekas kādus trīs mēnešus. Mēs zinām, ka viņš ir saistīts ar Heteri Diksoni. Viņi ir vairāk­kārt tikušies.

Stefānija samulsa. Es kaut ko nesaprotu. Kā izraēlieši varēja iedomāties, ka Pema piekritīs iesaistīties viņu spēlēs? Viņa un Malone jau gadiem ilgi nedzīvo kopā. Gandrīz ne­sarunājas. Un jūs pats teicāt, ka neticat, ka Geriju nolaupīja izraēlieši.

Izraēlieši laikam zināja kaut ko tādu, ko mēs nezinā­jām. Viņi to visu paredzēja, zināja, ka tas notiks, un zināja, ka Pema Malone sazināsies ar Kotonu. Tas ir vienīgais iz­skaidrojums. Viņa tika tīši gatavota. Tagad pastāstiet par to Zelta aunādas ordeni! Manuprāt, izraēlieši zināja, ka ari tas ir iesaistīts un kādā brīdī zēns tiks nolaupīts. Varbūt viņi paši gatavojās to darīt?

Pema ir spiedze?

Viņas līdzdalības apjoms mums nav zināms. Un Atlan­tas jurists, ar kuru viņa satikās, diemžēl aizvakar gāja bojā. Grīns brīdi klusēja. Nošauts autostāvvietā.

Tas nebija nekas jauns. Vidējo Austrumu ļaudis bieži no­vāca savējos.

Ko jūs par viņu zināt? jautāja Stefānija.

Mēs izmeklējām viņa līdzdalību ieroču iegādes finan­sēšanas darījumā. Telavivas oficiālās aprindas apgalvo, ka tie tiekot apkaroti, bet slepenībā tie tiek veicināti. Man ziņoja, ka tas jurists cītīgi aplidoja Pemu, pavadīja kopā ar viņu daudz laika. Pirka dāvanas. Viss, kā pienākas. Lai gan Pema izliekas stipra un droša, patiesībā viņa ir vientuļa un viegli ievainojama.

Stefānija viņa balsī kaut ko saklausīja. Vai tas raksturo arī jūs?

Grīns uzreiz neatbildēja, un Stefānija iedomājās, ka var­būt jautājums bijis pārāk uzmācīgs. Beidzot viņš klusi nočuk­stēja: Vairāk, nekā jūs varat iedomāties.

Stefānija vēlējās turpināt šo tematu un gatavojās jautāt vēl kaut ko, bet tad uz kāpnēm nodimdēja soļi. Durvīs parādī­jās Kasiopejas siluets.

Mums ir viesi. Tikko piebrauca auto.

Grīns piecēlās. Es neredzēju gaismas.

Tas piebrauca ar izslēgtiem lukturiem.

Stefānijai tas nepatika. Es domāju, ka tu guli.

Kādam taču jūs abus jāapsargā.

Iezvanījās tālrunis.

Neviens nepakustējās. Vēl viens zvans.

Grīns tumšajā istabā sameklēja bezvadu klausuli un atbil­dēja. Stefānija ievēroja, ka viņš izliekas samiegojies. Kādu brīdi viņš klusēdams klausījās.

Jā, protams, nāciet iekšā. Es pēc mirkļa būšu leja. Grīns nolika klausuli.

Lerijs Deilijs. Viņš ir ārā un grib mani satikt.

Tas nav labi, uztraucās Stefānija.

Varbūt nav. Bet jūs tagad paslēpieties, un noskaidrosim, ko tam velnam vajag.

40. NODAĻA LONDONA 8:15

Malonem patika viesnīca Savoy. Viņš tur dažas reizes bija apmeties uz amerikāņu un britu valdības rēķina. Viena laba īpašība Magelāna nodaļai bija priekšrocības bija tikpat lie­las kā risks. Viņš nebija redzējis Savoy vairākus gadus un no­priecājās, ieraudzījis, ka vēlīnā Viktorijas stila viesnīcā jopro­jām valda tas pats greznības un nerātnības apvienojums. Viņš zināja, ka viena nakts numurā ar skatu uz Temzu mak­sā vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku pasaulē nopelna gadā. Tas nozīmēja, ka viņu glābējam laikam patīk ceļot ar vērienu.

Viņi veikli tika projām no Beinbridža nama, nozogot ap­kopēju busiņu un pēc tam atstājot to dažas jūdzes pirms dzelzceļa stacijas. Ar vilcienu 6:30 viņi atgriezās Londonā. Pedingtonas stacijā viss izskatījās mierīgi, un, neuzticoties taksometriem, viņi devās uz Savoy ar metro.

Pemas ievainojums lielas raizes nesagādāja. Asiņošana, kas sākās Beinbridža namā, bija pierimusi. Viesnīcā viņi at­rada vietējo telefonu un lūdza savienot ar 453. numuru.

Ātri gan esat klāt, atsaucās balss klausulē.

Ko jūs vēlaties?

Pašlaik esmu izsalcis, tāpēc svarīgākais ir brokastis.

Malone saprata viņa domu. Nāciet lejā.

Varbūt kafejnīcā pēc desmit minūtēm? Tur ir lieliska bu­fete.

Mēs gaidīsim.

Pie viņu galdiņa pienāca tas pats pirms divām stundām redzētais vīrietis, tikai tagad ģērbies olīvkrāsas brezenta biksēs un brūnā velveta kreklā. Glītajā, gludi skūtajā sejā staroja sirsnība un labvēlība.

Mans vārds ir Makolums. Džeimss Makolums. Visi mani sauc par Džimiju.

Malone bija pārāk noguris un aizdomīgs, lai izturētos draudzīgi, tomēr piecēlās un sasveicinājās. Svešinieka rokas­spiediens bija stingrs un noteikts, gaiši zaļo acu skatiens atklāts. Pema palika sēžot. Malone nosauca savu un viņas vārdu, tad uzreiz ķērās pie galvenā. Ko jūs darījāt Bein­bridža namā?

Varējāt vismaz pateikties par dzīvības glābšanu. Man tas nebija jādara.

Jūs tikai nejauši gadījāties tuvumā?

Makoluma lūpas savilkās smīnā. Jūs vienmēr tā darāt? Bez priekšspēles uzreiz ķeraties pie lietas?

Jūs izvairāties no jautājuma.

Makolums pievilka krēslu un apsēdās. Es mirstu badā. Varbūt uzēdīsim kaut ko, un es jums visu izstāstīšu?

Malone nekustējās. Varbūt tomēr atbildiet uz jautājumu.

Labi, labi, saprašanās vārdā. Es esmu bagātību mek­lētājs, kas nonācis uz pēdām Aleksandrijas bibliotēkai. Jau vairāk nekā desmit gadus meklēju to, kas varētu būt no tās palicis pāri. Beinbridža namā ierados, sekojot tiem diviem vīriem. Pirms četrām dienām viņi bija nogalinājuši kādu sie­vieti sasodīti labu ziņu avotu, tāpēc es gāju viņiem pa pē­dām cerībā uzzināt, kā labā viņi strādā. Taču viņi aizveda mani pie jums.

Beinbridža namā teicāt, ka jums esot kāda informācija, kuras man nav. Kāpēc jūs tā domājat?

Makolums atgrūda krēslu un piecēlās. Es teicu, ka man varētu būt kāda informācija, kuras jums nav. Vai zināt, man nav ne laika, ne pacietības tādai pratināšanai. Es jau iepriekš esmu bijis tajā namā. Jūs neesat pirmie, kas dodas uz turie­ni. Katrs no jums, amatieriem, vienmēr zina kripatiņu patie­sības, kas izpušķota ar visādām fantāzijām. Esmu ar mieru atklāt kaut ko no visa man zināmā apmaiņā pret to patiesī­bas drusku, kas varētu būt jūsu rīcībā. Tas arī viss, Malone. Nekā ļaunāka.

Tātad jūs ielaidāt diviem cilvēkiem lodi pakausī tikai tādēļ, lai pierādītu savu viedokli? noprasīja Pema, un Ma­lone uzreiz saklausīja skeptiskas juristes toni.

Makolums cieši ieskatījās Pemai acīs. Es nošāvu tos vī­rus, lai izglābtu jūsu dzīvību. Tad viņš paraudzījās apkārt.

Man patīk šī viesnīca. Vai zinājāt, ka pats pirmais martīni tika ieliets Savoy Amerikas bārā? Hemingvejs, Ficdžeralds, Gēršvins viņi visi šeit dzēra. Bagātīga vēsture.

Jums patīk vēsture? paprasīja Pema.

Profesionāla nepieciešamība.

Kaut kur iesiet? jautāja Malone.

Makolums nekustīgi stāvēja, saglabājot nesatricināmu mieru, lai gan Malone tīši centās izsist viņu no līdzsvara.

Jūs esat pārāk aizdomu mākti, lai ar jums runātu. Rīkojie­ties vien paši. Veiciet varoņa pārbaudījumu. Ceru, ka jums tas izdosies.

Kaut kāda nojausma viņam bija. Ko jūs par to zināt?

Kā jau teicu, es krietnu laiku eju pa pēdām šim noslē­pumam. Un cik ilgi jūs ar to nodarbojaties? Ļaujiet minēt. Jūs esat iesācēji. Vēl ļaunāk lepni un pašapzinīgi iesācēji. Esmu saticis milzumdaudz šādu cilvēku. Viņi domā, ka zina visu, bet patiesībā nezina nenieka. Ne velti bibliotēka pali­kusi apslēpta tūkstoš piecsimt gadu. Makolums apklusa.

Vai zināt, Malone, jūs esat kā ēzelis, kas līdz ceļiem iebri­dis leknā, zaļa zālē, bet, pastiepis galvu pāri sētai, grauž nezāles. Bija patīkami iepazīties. Tagad iešu pie tā galdiņa paēst brokastis.

Makolums aizsoļoja pa pustukšo kafejnīcas zāli.

Kā tev šķiet? Malone jautāja Pemai.

Augstprātīgs. Taču nedrīkst viņam to pārmest.

Malone pasmaidīja. Viņš kaut ko zina, un, ja mēs palik­sim tepat, tad gudrāki netiksim.

Pema piecēlās. Piekrītu. Nu tad paēdīsim brokastis kopā ar jauno draugu.

Seibrs sēdēja pie galdiņa un gaidīja. Ja viņš bija šos ļau­tiņus novērtējis pareizi, tad viņi tūlīt bus klāt. Malone nespēs pretoties kārdinājumam. Viņš noteikti zina tikai to, ko Džordžs Hadāds paguva pastāstīt, bet, spriežot pēc ierak­sta, tas nebija daudz. Varbūt kādu derīgu informāciju viņš bija guvis no materiāliem, ko paņēma no Hadāda dzīvokļa, taču Seibrs bija pārliecināms, ka paši svarīgākie jautājumi bija palikuši neatbildēti.

Tāpat kā viņam pašam.

Viņš piespieda sevi kontaktēties ar cilvēkiem. Diezgan ne­parasti. Viņš bija pieradis būt vienatnē ar savām domām tuvas attiecības ar līdzcilvēkiem bija retums, tās aizstāja īs­laicīgi sakari tikai seksa dēļ. Visbiežāk viņš sievietēm mak­sāja. Tās bija profesionāles tāpat kā viņš. Darīja savu dar­bu, naktī čukstot visu to, ko viņš vēlējās dzirdēt, bet no rīta laikus pazuda. Skarbā ikdiena, kur valdīja dzīvības briesmas un prāta spriedze, drīzāk apslāpēja nekā iekvēlināja dzimum­tieksmi vismaz viņam. Nevēlamas sekas traucēja skaidri domāt. Dažkārt viņš pārgulēja ar savām aģentēm. Taču, kā pieradīja gadījums ar britu aģenti, šādi varēja rasties netī­kamas blakusparādības. Romantikas vietā viņš alka pēc vien­tulības.

Pašreizējo lomu viņš bija spēlējis jau iepriekš ar citiem, kad bija nepieciešams iegūt cilvēku uzticību. Vārdus un rīcī­bu, gaitu un izturēšanos, bravūrīgo balsi to visu viņš bija aizguvis no mātes kārtējā mīļākā. Šis bija policists Čikāgā, kur viņi dzīvoja, kad Dominikāni bija divpadsmit gadi. Viņš atcerējās, kā šis vīrietis pūlējās iegūt mātes uzticību. Viņš at­cerējās VVIiite Sox spēli un izbraukumu uz ezermalu. Vēlāk viņš bija sapratis, ka šis policists tāpat kā daudzi citi mātes mīļākie bija centies tikai paspīdēt viņas priekšā. Panākuši ce­rēto, kas parasti aprobežojās ar gultas priekiem, viņi drīz vien pārtrauca izrādīt uzmanību. Seibrs no sirds ienīda vi­sus mātes pielūdzējus. Viņas bērēs nebija ieradies neviens no tiem. Viņa nomira vientulībā un nabadzībā.

Bet viņš neatkārtos mātes kļūdas.

Viņš piecēlās un devās uz bufetes rindu.

Viņam tiešām patika Savoy ar tās dārgajām, senlaicīgajām mēbelēm un klasiski cienīgo apkalpošanu. Greznība, kas Al­frēdam Hermanam un citiem Zelta aunādas ordeņa biedriem bija ikdiena. Viņš arī vēlējās šādas privilēģijas. Ar saviem, nevis viņu noteikumiem. Taču, lai izmainītu dzīves īstenību, viņam bija vajadzīgs Kotons Malone, un viņš ilgojās uzzināt, vai vismaz daļēja noslēpumu atslēga nebija ādas somā, ko Malone nēsāja līdzi. Līdz šim Seibram bija izdevies turēties vienu soli priekšā pretiniekiem, un, raugoties ar acs kakti­ņu, viņš pārliecinājās, ka šī priekšrocība ir saglabāta.

Malone ar bijušo sievu tuvojās viņam, lavierējot caur ka­fejnīcu, kas strauji pildījās ar cilvēkiem.

Labi, Makolum, Malone pienācis paziņoja. Mēs esam klāt.

Vai izmaksāsiet?

Protams. Tas ir mazākais, ko varu darīt jūsu labā.

Seibrs piespieda sevi iesmieties. Atliek tikai cerēt, ka

tas nav viss, ko jūs spējat darīt.

41. NODAĻA VAŠINGTONA

Stefānija un Kasiopeja atgriezās virtuvē, bet Grīns aizgā­ja atvērt ārdurvis. Viņas atkal nostājās slēptuvē aiz virpuļdurvīm un klausījās, kā Grīns ieved Deiliju ēdamistabā un abi vīrieši apsēžas pie galda.

Brent, paziņoja Deilijs. Mums jāapspriež daži jautā­jumi.

Tādi ir bijuši vienmēr, Lerij.

Mums ir nopietna problēma. Un daudzskaitlī es to saku tāpēc, ka atnācu palīdzēt tev to atrisināt.

Es cerēju, ka tas būs kaut kas svarīgs, ja jau nācāt šādā laikā. Varbūt pastāstīsiet, kas tā ir par problēmu?

Pirms neilga brīža kādā muižā netālu no Londonas tika atrasti trīs līķi. Diviem iešauts galvā, vienam krūtīs. Dažu jūdžu attālumā atrasts vēl viens līķis sieviete. Ar lodi galvā. Tā paša kalibra ierocis, ar kuru nogalināti abi vīri. Muižā bija nozagts apkopēju dienesta busiņš, paši apkopēji apdullināti. Busiņš pamests tuvējā pilsētā. Kāds redzējis, ka no tā izkāpj vīrietis un sieviete, bet pēc tam iekāpj vilcienā uz Londonu. Pedingtonas stacijas novērošanas kameru ierak­sti apstiprināja, ka no tā vilciena izkāpa Kotons Malone un viņa bijusī sieva.

Stefānija saprata, uz ko viņš mērķē.

Es pieņemu, atbildēja Grīns, jūs domājat, ka šos čet­rus cilvēkus nogalināja Malone.

Tā izskatās.

Acīmredzot jūs, Lerij, nekad neesat izmeklējis slepka­vību.

Un jūs esat?

Veselas sešas lietas. Kad biju štata prokurora palīgs, jums nav ne jausmas, vai tas bija Malone, kas nošāva šos cil­vēkus.

Varbūt nav. Tomēr man ir pietiekami daudz ziņu, kas britus satracinātu ne pa jokam. Pierādījumus lai viņi samek­lē paši.

Stefānija saprata, ka tas Kotonam var radīt nopietnus sa­režģījumus, un Kasiopejas skatiens liecināja, ka ari viņa domā tāpat.

Briti ir identificējuši Maloni. Viņš vēl nav saņemts ciet tikai tāpēc, ka viņi jautāja mums, ko viņš tur meklē. Viņi vē­las zināt, vai viņš ir oficiālā uzdevumā. Vai jūs gadījumā ne­zināt atbildi?

Iestājās saspringts klusums, un Stefānija iztēlojās akmenscieto izteiksmi Grīna sejā. šāda loma viņam padevās visla­bāk.

Tas nav manā jurisdikcijā. Un kurš apgalvos, ka Malo­nes darbība tur ir kaut kādā ziņā saistīta ar mums?

Tad es laikam izskatos pēc muļķa.

Ne vienmēr.

Jauki, Brent. Jūs jokojat. Tas ir kas jauns. Bet, kā jau tei­cu, Malone tur ir ieradies ar kādu noteiktu mērķi, un viņa dēļ gājuši bojā četri cilvēki neatkarīgi no tā, vai tieši viņš nospieda gaili. Un es nojaušu, ka tas ir saistīts ar Aleksan­drijas saikni.

Ļoti pārsteidzīgi secinājumi. Vai tā tiek noteikta Baltā nama politika?

Neiesaku iesaistīt Balto namu. Pašlaik jūs neesat viņiem tīkamāko cilvēku sarakstā.

Ja prezidents vairs nevēlas, lai kalpoju savā amatā, es tur varu līdzēt pavisam vienkārši.

Šaubos, vai ar aiziešanu no amata pietiks.

Stefānija saprata, ka Deilijs beidzot nonācis pie sava ap­meklējuma istā mērķa.

Kas jums padomā? noprasīja Grīns.

Lieta ir tāda. Prezidenta popularitātes rādītāji nav pā­rāk labi. Tiesa gan, līdz otrā termiņa beigām vēl ir trīs gadi, bet mēs gribētu aiziet, slavas apmirdzēti. Kurš gan to nevē­lētos? Un nekas tā neuzspodrina popularitāti kā uzvara, un vislabākie ienaidnieki, ko uzvarēt, ir teroristi.

Šoreiz jums taisnība.

Kur ir Stefānija?

Kā lai es zinu?

To jūs man pasakiet. Pirms pāris dienām jūs bijāt ga­tavs aiziet no amata, lai Viņu atbalstītu. Es viņai ieteicu ne­iesaistīt šajā lietā Magelāna nodaļu, bet viņa tūdaļ sacēla kā­jās visu sasodīto aģentūru. Vai viņa rīkojās ar jūsu ziņu?

Es viņai neesmu nekāds uzraugs.

Prezidents viņu atlaida. Viņa ir atbrīvota no amata.

Neapspriežoties ar mani?

Viņš apspriedās pats ar sevi, un ar to pieliek. Stefānija ir patriekta.

Un kas tagad vadīs Magelāna nodaļu?

Vai vēlaties dzirdēt kādu stāstiņu? To neesmu sacerējis es. Tas bija vienā no manām iecienītākajām grāmatām. "Skar­bais", autors Kriss Metjūss. Viņš gan ir citā politiskajā no­metnē, tomēr gudrs vīrs. Viņš stāsta, kā bijušais senators Bils Bredlijs piedalījies viņam par godu rīkotā pieņemšanā. Bredlijs vēlējās vēl mazliet sviesta, bet nekādi nevarēja sasaukt viesmīli, kurš nesa paplāti. Beidzot viņš pats piegāja pie vies­mīļa un paziņoja, ka tas laikam nezina, kas viņš ir. "Es esmu Bils Bredlijs, Roudsa stipendijas ieguvējs, profesionāls bas­ketbolists, ASV senators, un es vēlētos vēl mazliet sviesta." Viesmīlis to visu uzklausīja rāmā garā un atbildēja, ka Bred­lijs laikam nezinot, kas ir viņš. Tāpēc viņš to pateica. "Es esmu cilvēks, kurš ir atbildīgais par sviestu." Saprotiet,

Brent, tas, kas ir mūsu rokās, dod mums varu. Un tātad pašlaik es esmu atbildīgais par Magelāna nodaļu.

Vai tad jūs pirms darba Baltajā namā nebijāt korporatī­vais lobijs? Bet vēl pirms tam politiskais konsultants? Kas jums tik pēkšņi ļāva kļūt par Tieslietu departamenta vissle­penākās izlūkdienesta aģentūras vadītāju?

Tas, ka prezidents augstu vērtē manu viedokli.

Un ari tas, ka jūs viņam katrā izdevīgā brīdī bučojat pa­kaļu?

Es nenācu šurp strīdēties par piemērotību amatam. Lē­mums ir pieņemts. Tātad kur ir Stefānija?

Droši vien viesnīcā.

Esmu izdevis orderi viņas arestam.

Un kurš Tieslietu departamentā palīdzēja jums to pa­nākt?

Formalitātes nokārtoja Baltā nama padomnieks. Šī sie­viete ir pārkāpusi vairākus likumus.

Varbūt pateiksiet, kurus tieši?

Ko teiksiet par uzbrukumu ārvalsts pilsonim? Izraēlas misijas darbiniece man apzvērēja, ka Stefānija mēģināja vi­ņu nogalināt. Nejauks puns uz šīs sievietes galvas ir skaidrs pierādījums.

Jūs gatavojaties izvirzīt apsūdzību?

Gatavojos aizsūtīt šo sievišķi kaut kur labi tālu, kur nav žurnālistu.

Un no turienes viņa nekad vairs neatgriezīsies.

Atkal klusums.

Visādi sūdi gadās, Brent.

Tas attiecas arī uz mani?

Vispār jā. Šķiet, ka izraēlieši jūs necieš, bet negrib teikt, kāpēc. Varbūt viņiem krīt uz nerviem jūsu muļķīgā spredi­ķošana par kristīgo konservatīvismu. Deilijs apklusa. Vai varbūt tāpēc, ka jūs esat tāds idiots. īsti nezinu.

Savādi gan izpaužas jūsu cieņa pret manu amatu.

Es cienu cilvēkus, kuri iecēla mani amatā, un jums arī vajadzētu viņus cienīt. Runāsim skaidru valodu. Mums no­derētu iespaidīgs teroristu uzbrukums, un jūs kā tā upuri ne­viens pārāk neapraudās. Mums tas ir īpaši izdevīgi. Divi zaķi ar vienu šāvienu un tā tālāk. Jūs tiekat novākts. Izraēlieši ir apmierināti. Mūsu popularitātes rādītāji uzlabojas. Visi rau­gās uz prezidentu kā uz nācijas vadoni. Dzīve ir skaista.

Tātad jūs esat ieradies, lai draudētu Savienoto Valstu ģenerālprokuroram?

Kā jūs varat tā teikt? Es ierados, lai nodotu tālāk drau­dus. Ir tikai taisnīgi, ja jūs to uzzināt, lai varētu veikt kādus drošības pasākumus. Stefānija arī. Kaut kāda iemesla dēj iz­raēlieši ir nikni uz viņu.-Bet jūs jau, protams, nezināt, kur viņa atrodas, tāpēc viņu brīdināt nevar. Žēl gan. Bet ar jums ir pavisam citādi. Uzskatiet, ka jums tas ir darīts zināms.

Pieņemu, ka izraēlieši paši nemaz neiesaistīsies slepka­vošanā?

Protams, ne. Tā nav teroristu valsts. Taču viņi ir pietie­kami attapīgi un prot nolīgt izpildītājus. Viņi ir saistīti ar teiksim tā nejaukiem tipiem. Tāpēc arī jūs tiekat brīdināts.

Stefānija dzirdēja, kā viens no runātājiem pieceļas.

Tas viss pieder pie darba, Brent.

Bet, ja es uzvedīšos labi un nepārkāpšu robežu, tie ne­jaukie tipi liks man mieru.

To es nevaru droši apsolīt. Bet pamēģiniet, un tad jau redzēs.

Iestājās mokoši ilgs klusums. Stefānija iztēlojās, kā preti­nieki raugās viens otrā kā nikni lauvas.

Vai prezidenta slava ir tādu upuru vērta? jautāja Grīns.

Jūs domājat, ka tas viss ir tikai tāpēc? Nepavisam. Tas ir manas labās slavas dēļ. Ko es varu sniegt. Un tāds poli­tiskais kapitāls ir vērtīgāks par zeltu.

Viņa dzirdēja attālināmies soļus uz cietkoksnes grīdas.

Lerij! iesaucās Grīns.

Soļi apstājās.

Es no jums nebaidos.

Bet vajadzētu.

Izmantojiet savu labāko izdevību. Pēc tam es izmanto­šu savējo.

Jā, kā tad, Brent. Kad būšu izmantojis savu izdevību, jus atgriezīsieties Vermontā sešas pēdas zem zemes.

Neesiet tik pārliecināts.

Deilijs klusi iesmējās. Jocīgākais visā šajā lietā ir tas, ka divi neciešamākie traucēkļi var palīdzēt šai administrācijai izlīst no mēsliem. Ne velti saka jāprot izmantot to, kas ir.

Mēs vēl varam jūs pārsteigt.

Domājiet vien tā. Lai jums jauka diena!

Durvis atvērās un atkal aizvērās.

Viņš ir projām, teica Grīns.

Stefānija iznāca no virtuves un paziņoja:

Tagad laikam jūs vairs nevarat mani izrīkot.

Viņa redzēja pārgurumu Grīna pelēkajās acīs. Arī viņa bija nogurusi.

Beidzot panācāt gan, ka jūs atlaiž.

Par to mums vismazāk jāraizējas, atteica Kasiopeja.

Valdībā ir nodevējs, pavēstīja Grīns. Un es esmu no­lēmis viņu atrast.

Varat man ticēt, ģenerālprokurora kungs, brīdināja Ka­siopeja. Jums nav ne jausmas, kādi ir šie nejaukie tipi. Deilijam taisnība. Izraēlieši paši nedarīs netīro darbu. Tam viņi nolīgst izpildītājus. Un viņu algotņi ir tiešām bīstami.

Tad mums visiem būs jāievēro īpaša piesardzība.

Stefānija gandrīz pasmaidīja. Brents Grīns bija drosmī­gāks, nekā viņa spēja iedomāties. Taču bija vēl kas. Viņa to nojauta jau iepriekš, bet tagad pārliecinājās. Jums ir plāns, vai ne?

Jā gan. Pavisam bezpalīdzīgs neesmu.

42, nodaĻa VĪNE 10:50

Alfrēds Hermans atsveicinājās no Politikas komitejas locekļiem, atvainojās un atstāja ēdamzāli. Viņš bija saņēmis ziņu, ka beidzot ieradies īpašais viesis.

Viņš aizsoļoja pa apakšstāva gaiteņiem un nokļuva plaša­jā vestibilā tieši tajā bridi, kad Henriks Torvaldsens ienāca pa ārdurvīm. Hermans savilka seju smaidā un sveica viesi angļu valodā:

Henrik! Kāds prieks tevi redzēt!

Torvaldsens arī pasmaidīja, ieraugot namatēvu. Alfrēd! Es biju nolēmis nebraukt, tomēr sapratu, ka ir visi jāapcie­mo.

Hermans pienāca tuvāk, un abi sarokojās. Viņš pazina Torvaldsenu četrdesmit gadus, un dāņu rūpnieks šajā laikā gandrīz nebija mainījies. Stīvais, greizais mugurkauls jau sen bija sašķiebis augumu kā saspiestu skārdeni. Hermans allaž apbrīnoja Torvaldsena savaldību, izmeklētās, atturīgās ma­nieres, izturēšanos kā spēlējot labi iestudētu lomu. Tam bija nepieciešams talants. Taču Torvaldsens bija ebrejs. Nebija ti­cīgais vai patriots, tomēr jūds. Vēl ļaunāk viņš bija tuvs draugs Kotonam Malonem, tāpēc Hermans bija pārliecināts, ka Torvaldsens nav ieradies uz asambleju saviesīgi pavadīt laiku.

Priecājos, ka ieradies, teica Hermans. Man ar tevi daudz kas pārrunājams.

Asamblejās viņi bieži pavadīja laiku divatā. Torvaldsens bija viens no nedaudzajiem ordeņa biedriem, kurš bagātī­bas ziņā varēja sacensties ar Hermanu. Viņš bija cieši sais­tīts ar daudzu Eiropas valstu valdībām, un uzkrātie miljar­di eiro daiļrunīgi liecināja par viņa labklājību.

Torvaldsena acis viltīgi iemirdzējās. Gaidu ar nepacietību.

Un kas ir viņš? apjautājās Hermans, ar galvas mājie­nu norādot uz pusaudzi, kas stāvēja līdzās Torvaldsenam.

Gerijs Malone. Viņš tēva prombūtnes laikā dažas nedē­ļas pavada kopā ar mani, tāpēc nolēmu paņemt viņu līdzi.

Apbrīnojami! Torvaldsens viņu pārbauda. Lieliski. Mums ir vēl daži tādi jaunieši, kas atbraukuši līdzi ordeņa biedriem. Parūpēšos, lai viņiem būtu pienācīgas izklaides.

Es jau zināju, ka tu tā teiksi.

Ienāca kalpotāji ar bagāžu. Paklausot Hermana mājienam, viņi ar visām somām devās uz otro stāvu. Viņš jau bija no­rādījis Torvaldsenam paredzēto guļamistabu.

Nāc, Henrik. Iesim uz manu kabinetu, kamēr sanes jū­su mantas. Margarete tevi ļoti gaida.

Bet Gerijs?

Lai nāk līdzi. Viņš netraucēs.

Ēzdams brokastis, Malone centās izdibināt, kas īsti ir aiz ādas šim Džimijam Makolumam, lai gan tas diez vai bija viņa īstais vārds.

Vai atklāsiet, kāda ir jūsu ieinteresētība šajā lietā? jau­tāja Makolums. Aleksandrijas bibliotēka nav gluži Svētais Grāls. To ir meklējuši arī citi, bet parasti tie ir fanātiķi vai ķertie. Jūs neizskatāties ne pēc vieniem, ne otriem.

Jūs arī ne, atbildēja Pema. Kāda ir jūsu ieinteresē­tība?

Kas noticis jūsu plecam?

Kāpēc jūs domājat, ka tam kaut kas noticis?

Makolums ar dakšiņu ielika mutē olu kulteņa kumosu.

Jūs to turat tā, it kā tas būtu salauzts.

Varbūt tā ari ir.

Nu labi, ja negribat, nesakiet. Tāda neuzticēšanās cil­vēkam, kas izglāba jūsu pakaļas.

Viņa uzdeva labu jautājumu. Kāpēc jūs interesējaties par bibliotēku?

Teiksim tā ja es kaut ko atrastu, tad daži cilvēki par to bagātīgi atlīdzinātu. Es pats to uzskatu tikai par laika izniekošanu. Taču, kad cilvēki sāk cits citu nogalināt, rodas citi jautājumi. Kāds kaut ko zina.

Malone nolēma izmest ēsmu. Jūs pieminējāt varoņa pārbaudījumu. Es par to zinu. Norādes, kas ved uz bibliotē­ku. Viņš bridi klusēja. It kā.

-Jā, tā ir. Varat man titēt. Citi ari to ir izmēģinājuši. Nees­mu ne ar vienu ticies vai runājis, bet esmu dzirdējis par šādu pasākumu. Varoņa pārbaudījums ir īsts tāpat kā'Sargi.

Vēl viens atslēgas vārds. Šis vīrs bija labi sagatavojies. Malone atkal pievērsa uzmanību angļu kēksam un bagātīgi apzieda to ar plūmju ievārījumu. Kā mēs varam viens ot­ram palīdzēt?

Varbūt pastāstiet, kāpēc devāties uz Beinbridža namu?

"Sv. Hieronīma atklāsme".

Tas ir kaut kas jauns. Vai paskaidrosiet?

No kurienes jūs esat? pēkšņi noprasīja Malone.

Makolums klusi iesmējās. Vēl joprojām mani pētāt? Nu

labi, spēlēšu jums līdzi. Esmu dzimis dižajā Kentuki štatā. Luisvilā. Un, pirms jautājat, koledžā neesmu mācījies. Die­nēju armijā. īpašajā vienībā.

Tātad, ja es pārbaudītu, tad atrastu jaunkareivi, vārdā Džimijs Makolums? Pietiek spēlēt teātri.

Negribu jūs apbēdināt, taču man ir pase un dzimšanas apliecība, un tur ir atrodams mans vārds. Nodienēju savu laiku. Tiku atvaļināts ar godu. Bet kāda tam visam nozīme? Svarīgākais taču ir tas, kas notiek šeit un tagad.

Ko jūs meklējat? jautāja Malone.

Ceru, ka pēc bibliotēkas atrašanas saņemšu bagātīgu at­līdzību. Bet jūs tā arī neatklājāt, kāda ir jūsu interese.

Pārbaudījums var izrādīties grūts.

Beidzot jūs pateicāt pirmos prātīgos vārdus.

Es gribēju teikt varbūt to meklē ari citi.

Pasakiet kaut ko tādu, ko es nezinu.

Un kā ar izraēliešiem?

Makoluma možajās acīs uz mirkli pazibēja apmulsums, bet tad atklātais skatiens atgriezās reizē ar smaidu. Man patīk grūti uzdevumi.

Laiks pievilkt makšķeri. Mums ir "Sv. Hieronīma atklāsme".

Un kāds no tās labums, ja nezināt tās nozīmi?

Malone piekrita.

Man ir varoņa pārbaudījums, paziņoja Makolums.

Šis atklājums uzreiz lika Malonem saausīties, sevišķi tā­pēc, ka Džordžs Hadāds nebija atstājis nekādu šā ceļojuma aprakstu.

Es vēlos zināt, turpināja Makolums, vai jums ir To­masa Beinbridža romāns?

Pema joprojām darbojās ar augļiem un jogurtu. Viņa, pro­tams, atcerējās juristu zelta likumu nekad neatklāt, ko zini. Tomēr Malone secināja lai kaut ko iegūtu, kaut kas jādod preti. Jā, ir. Un, lai iekārdinātu klausītāju, piebilda: Un ne tikai tas.

Makolums savilka seju apbrīnas grimasē. Es jau zināju, ka bija vērts glābt jūsu ādu.

Hermans vēroja, kā Torvaldsens kopā ar zēnu iziet no ka­bineta. Margarete stāvēja viņam līdzās. Viņi bija pavadījuši pusstundu patīkamās sarunās.

Ko tu domā? viņš jautāja meitai.

Henriks ir tāds pats kā vienmēr. Daudz vairāk klausās, nekā pasaka pats.

Tāda ir viņa daba. Un arī manējā. Un tev arī tā vaja­dzētu, viņš nodomāja. Vai kaut kas nešķita aizdomīgs?

Viņa papurināja galvu.

Saistībā ar zēnu nekas? viņš jautāja.

Viņš prot labi uzvesties.

Hermans nolēma, ka jāpastāsta meitai kaut kas, ko viņa vēl nezināja. Henriks ir nedaudz iesaistīts kādā iniciatīvā, ko padome pašlaik īsteno. Tas ir vitāli svarīgi saistībā ar to jautājumu, ko mēs apspriedām brokastu laikā.

Aleksandrijas bibliotēku?

Viņš pamāja ar galvu. Nolikumos iesaistīts kāds viņa tuvs draugs, Kotons Malone.

Operāciju vada Seibrs?

Un gluži veiksmīgi. Viss norit, kā plānots.

Tā zēna uzvārds ir Malone. Viņš arī ir iesaistīts?

Kotona Malones dēls.

Margaretes sejā parādījās izbrīns. Kāpēc viņš ir šeit?

Vispār tas ir gudrs gājiens no Henrika puses. Kad ir klāt visi ordeņa biedri, mums jāuzvedas ļoti rātni. Šī varētu būt visdrošākā vieta viņiem abiem. Protams, nelaimes gadījumi iespējami vienmēr.

Tu nodarītu pāri zēnam?

Hermana skatiens bija bargs. Es darīšu to, kas nepie­ciešams mūsu interešu aizsardzībai. Un tāpat vajadzētu da­rīt ari tev.

Margarete neko neatbildēja, un tēvs ļāva viņai brīdi pa­domāt. Tad viņa noprasīja:

Vai mums vajag, lai notiktu negadījums?

Viņš priecājās, ka meita sāk novērtēt jautājuma nopietnī­bu. Viss atkarīgs no tā, ko iecerējis mūsu dārgais draugs Henriks.

No kurienes jums tāds vārds? brīnījās Makolums. Kotons?

Vispār tas ir… iesāka Pema.

Malone viņu pārtrauca. Pārāk garš stāsts. Parunāsim par to citreiz. Tagad gribu kaut ko uzzināt par varoņa pārbau­dījumu.

Vai jūs vienmēr tā uztraucaties par savu vārdu?

Drīzāk uztraucos par izniekotu laiku.

Makolums beidza tiesāt augļu porciju. Malone ievēroja, ka viņš izvēlas veselīgus ēdienus. Auzu putru, zemenes, olas, sulu.

Labi, Malone. Man ir varoņa pārbaudījums. Es to da­būju no kāda aicinātā, kurš pirms došanās ceļā nomira.

Jūsu roku darbs?

Šoreiz ne. Dabiska nāve. Es viņu atradu un nozagu pār­baudījuma tekstu. Nejautājiet, kas viņš ir, jo to es neteikšu. Taču norādes man ir.

Un jūs zināt, ka tās ir īstas?

Makolums klusi iesmējās. Manā darbā to nekad nevar droši zināt, kamēr nenonāk pie mērķa. Bet es esmu gatavs riskēt.

Ko jums īsti vajag? noprasīja Pema. Visā brokastu lai­kā viņa bija neparasti klusa. Spriežot pēc visa, jūs zināt vai­rāk nekā mēs. Kāpēc tad tērēt laiku ar mums?

Godīgi sakot, man ir kāda ķibele. Jau vairākas nedēļas es nopūlos ar to pārbaudījumu. Tas ir uzrakstīts kā mīkla. Un es to nespēju atminēt. Es iedomājos, ka varbūt jūs abi varētu palīdzēt. Par to esmu ar mieru atklāt visu, kas man zināms.

Un arī ielaist diviem cilvēkiem lodi pakausi, atgādi­nāja Malone.

Viņi būtu to pašu izdarījuši ar jums. Starp citu, vai tas jums neliek aizdomāties? Kam tas varētu būt izdevīgi?

Lielisks jautājums, nodomāja Malone. No Londonas vi­ņiem neviens nesekoja, par to viņš bija pārliecināts. Nevar būt, ka slepkavas gaidīja viņus Beinbridža namā. Viņš pats tikai dažas stundas iepriekš bija izdomājis doties uz turie­ni.

Šis pārbaudījums, turpināja Makolums, ir daudz no­pietnāks, nekā es sākumā domāju. Un tagad jūs sakāt, ka iesaistīti arī ebreji.

Vakar tika nogalināts kāds mans draugs, un Izraēlas in­teresei ar to vajadzētu beigties.

Šis draugs kaut ko zināja par bibliotēku?

Tāpēc arī viņu nogalināja.

Viņš nav pirmais.

Malonem bija jāuzdod kāds svarīgs jautājums. Ceru, ka neesat nolēmis iztirgot atrastos manuskriptus dīleriem?

Makolums paraustīja plecus. Es gribu gūt atlīdzību par pūlēm. Jums ir kādi iebildumi?

Ja tie manuskripti vēl pastāv, tie jāsaglabā un jāpēta.

Malone, es neesmu alkatīgs. Protams, ka atradumu vidū būs dažas rakstu driskas, ko es varētu pārdot atlīdzībai par pūlēm. Makolums apklusa. Protams, paturot sev pirmat­klājēja godu. Tas vien jau ir liela vērtība.

Slava un bagātība, secināja Pema.

Jau kopš neatminamiem laikiem, piekrita Makolums,

abiem šiem ieguvumiem piemīt kaut kas tīkams.

Malone vairs nevēlējās to klausīties. Sakiet norādes.

Makolums sēdēja viņiem pretī, lepns kā dievība un vil­tīgs kā dēmons. Ar viņu jāuzmanās. Viņš pārāk viegli spēj nogalināt. Taču viņa rīcībā bija varoņa pārbaudījuma teksts, un varbūt tas bija vienīgais ceļš tālāk.

Makolums pasniedzās kabatā un izņēma papīra lapiņu.

Tas sākas šādi.

Malone paņēma mazo lapiņu un nolasīja:

Cik savādi ir manuskripti, dižais ceļotāj nezināmajā. Tie šķiet atsevišķi, taču ir kā viens vesels tam, kurš zina, ka varavīksnes krāsas saplūstot veido baltu gaismu. Kā at­rast šo vienu staru? Tas ir noslēpums, bet iegriezies kape­lā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aizbild­nim.

Un kur ir pārējais? viņš jautāja.

Makolums klusi iesmējās. Tieciet galā ar šo fragmentu, tad jau redzēs. Visu pamazām. Malone piecēlās.

Uz kurieni? jautāja Makolums.

Pelnīt savu tiesu.

43. NODAĻA VAŠINGTONA 5:30

Stefānija bija pieredzējusi daudz ko,' bet apcietināšanu gan vēl ne. Lerijs Deilijs bija pārspējis visus.

Mums tagad jāuzbrūk Deilijam, viņa paziņoja.

Stefānija, Grīns un Kasiopeja stāvēja virtuvē un gaidīja,

kad uzvārīsies kafija. Sajūtot tās smaržu, Stefānija atcerējās, ka ir izsalkusi.

Kas tev padomā? jautāja Kasiopeja.

Ne reizi divpadsmit gadu laikā Stefānija nebija pārkāpu­si Magelāna nodaļas drošību. Zvērests viņai nebija tikai tukši vārdi. Taču tagad, šaubu bezdibeņa priekšā, viņa vairs ne­zināja, ko darīt. Beidzot secinājusi, ka ir tikai viena iespēja, viņa teica:

Mēs ievācām ziņas par Deiliju.

Grīna sejā atgriezās nopietnība. Paskaidrojiet.

Es gribēju zināt, kādi ir viņa rīcības motīvi, tāpēc norī­koju aģenti to izdibināt. Viņa pētīja šo tipu gandrīz veselu gadu. Es daudz ko uzzināju.

Jūs gan nebeidzat mani pārsteigt, Stefānij. Vai zināt, kas notiktu, ja viņš to uzzinātu?

Droši vien mani atlaistu, bet kāda tagad vairs tam no­zīme?

Viņš grib jūs nogalināt. Varbūt ir uzzinājis?

Šaubos. Aģente rīkojās uzmanīgi. Bet Deilijs ir mēslos līdz ausīm. Jūs teicāt, ka neatradāt nekādus likumu pārkāpurnus. Es gan atradu. Un daudz. Kampaņu finansēšana, ku­kuļošana, krāpšana. Deilijs ir starpnieks bagātu ļaužu darī­jumos ar Balto namu; tādu ļaužu darījumos, kuri negrib iz­paust savus vārdus atklātībā.

Kāpēc viņu neapsūdzējāt?

Es gatavojos to darīt, bet tad notika tā informācijas no­plūde. Bija jānogaida.

Un tagad, kļuvis par Magelāna nodaļas vadītāju, viņš uzzinās par šo izmeklēšanu? jautāja Kasiopeja.

Stefānija papurināja galvu. Visas iegūtās ziņas man ir droši noglabātas, un aģente, kas veica izmeklēšanu, jau pirms vairākiem mēnešiem pārcelta darbā citur. Mēs vienī­gās par to zinājām.

Grīns ielēja kafiju divās krūzēs. Ko jūs domājat darīt?

Tā kā man šeit ir tik izveicīgs draugs, tad, manuprāt, būtu labi pabeigt izmeklēšanu.

Tas mani biedē, atzinās Kasiopeja.

Grīns norādīja uz kafijas krūzēm. Dāmas, pienu vai cu­kuru pievienojiet pašas.

Un kā tad jūs? brīnījās Stefānija.

Es nedzeru kafiju.

Kāpēc tad jums ir kafijas automāts?

Pie manis nāk viesi. Viņš apklusa, tad piebilda: Pa­retam.

Jauneklīga sirsnība uz mirkli nomainīja Grīna cienīgumu un vīrišķīgo nopietnību, un Stefānijai tas patika.

Kāds, ko es pazīstu? viņa apjautājās.

Grīns pasmaidīja.

Jūs nebeidzat vien pārsteigt, viņa secināja.

Tāpat kā vēl kāds mūsu kopīgais paziņa, ieminējās Ka­siopeja, malkodama kafiju.

Grīns pamāja ar galvu, šķiet, pateicīgs par sarunas tēmas maiņu. Henriks ir apbrīnojams cilvēks. Vienmēr soli priek­šā. Bet ko teiksiet jūs, Stefānij? Kā gatavojaties pabeigt iz­meklēšanu?

Stefānija ar baudu iemalkoja aromātisko dzērienu, jūtot, kā siltums ieplūst kaklā. Mums jāiegriežas viņa mājā.

Kāpēc? nesaprata Kasiopeja. Pat ja mums izdotos tur iekļūt, viņa dators ir nodrošināts ar paroli.

Stefānija pasmaidīja. Tas nekas.

Grīns ziņkārīgi viņu nopētīja un vairs nespēja slēpt ap­brīnu. Jums nevajag paroli, vai ne?

Viņa papurināja galvu. Laiks piespiest pie sienas to maitasgabalu.

Malone iegāja Savoy biznesa centrā. Plašā telpa bija bagā­tīgi aprīkota ar datoriem, faksiem un kopētājiem. Viņš pa­skaidroja centra darbiniekam, ko viņam vajag, un tas uzreiz pavadīja Maloni pie datora, pieskaitot tā izmantošanas mak­su Makoluma rēķinam.

Malone jau gribēja apsēsties, bet Pema viņu apturēja.

Vai drīkstu? viņa jautāja.

Malone nolēma neliegt viņai to prieku. Ceļā no kafejnī­cas viņš bija pārliecinājies, ka Pema zina, ko viņš vēlas pasākt.

Kāpēc ne? Izmēģini veiksmi.

Viņš pasniedza Pemai papīra lapu ar pārbaudījuma tek­sta sākumu, tad pievērsās Makolumam. Jūs teicāt, ka iegu­vāt to nesen?

Nē, es nemaz nepieminēju laiku. Labs mēģinājums, Ma­lone.

Man tas jāzina. Tas ir svarīgi. Vai dažu pēdējo mēnešu laikā?

Viņu labdaris brīdi vilcinājās, tad pamāja ar galvu.

Malone aizdomājās. Cik man zināms, Sargi jau gadsim­tiem ilgi aicina cilvēkus uz bibliotēku. Tātad norādes laika gaitā jāmaina. Jāpielāgo attiecīgajam laikam. Varu saderēt, ka viņi tās pielāgo pat katram aicinātajam. Kāpēc ne? Pada­ra to personisku. Visās citās sava darba jomās viņi pūles ne­žēlo. Kāpēc arī ne šeit?

Makolums pamāja ar galvu. Izklausās ticami.

Pirmā daļa, turpināja Malone. Cik savādi ir manu­skripti, dižais celotāj nezināmajā. Tie šķiet atsevišķi, taču ir kā viens vesels tam, kurš zina, ka varavīksnes krāsas saplūstot veido baltu gaismu. Kā atrast šo vienu staru? Tas viss ir muļķības. Tikai izpušķotā veidā pateikts, ka viņiem ir bagātiga infor­mācija. Bet tālāk. Tas ir noslēpums, bet iegriezies kapelā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aizbildnim. Ar to ari jāsāk.

Ir jau darīts, atsaucās Pema.

Malone pasmaidīja. Pema bija viņu apsteigusi, un tas vi­ņam patika.

Es meklēju ziņas par Težo un Betlēmi.

Vai tas nav pārāk vienkārši? šaubījās Makolums.

Sargi nav akli pret apkārtējo pasauli. Internets pastāv, un viņi taču zina, ka aicinātais to izmantos.

Viņš raudzījās ekrānā. Pema bija atradusi ceļojumiem un tūrismam veltītu Portugāles lapu, kurā bija parādīta Lisabo­nas un tās apkārtnes apskates objekti.

Belema, viņa paziņoja. Netālu no pilsētas centra. Kur Težo upe ietek jūrā. Belema ir Betlēme portugāļu valodā.

Malone lasīja aprakstu par šo apvidu uz dienvidrietumiem no Lisabonas centra. No turienes senos laikos portugāļu karavelas devās ceļā uz Rietumu pasauli. Da Gama uz Indiju, Magelāns apkārt pasaulei, Diass apkārt Labās Cerības ra­gam. Belemas pārticība uzplauka, pateicoties bagātībām, gal­venokārt garšvielām, kas ieplūda valsti no Jaunās pasaules. Portugāles karalis šeit uzbūvēja sev vasaras pili, un bagātie pavalstnieki steidzās apmesties tās tuvumā. Savulaik tā bija atsevišķa municipalitātes teritorija, bet tagad magnēts tū­ristiem, pievilinot tos ar veikaliņiem, kafejnīcām un muze­jiem.

Ar šo vietu ir saistīts Henrijs Jūrasbraucējs, ieminējās Pema.

Pameklēsim kaut ko par mūsu svētajam aizbildnim vel­tīto kapelu, ieteica Malone.

Daži peles klikšķi, un Pema norādīja uz ekrānu. Vien­mēr soli tev priekšā.

Ekrānu piepildīja milzīga raupju akmeņu ēka. Smalkas torņu smailes slējās mākoņainās debesīs. Ēkas izskatā bija apvienota gotikas un renesanses arhitektūra ar acīm redza­mu mauru ietekmi. Akmens fasāde bija rotāta ar izteiksmī­giem attēliem.

Belemas Svētās Marijas klosteris, Malone lasīja.

Pema paritināja lapu uz leju, un viņš izlasīja, ka šis ir viens

no slavenākajiem Portugāles senatnes pieminekļiem, bieži saukts arī par Hieronīma, klosteri. Tajā bija daudzu vēstu­risku personu, ari karaļu un karalieņu kapenes.

Kāpēc tas parādījās? viņš jautāja Pemai.

Viņa noklikšķināja uz kādas saites.

Es ierakstīju vairākus atslēgas vārdus, un meklētājs no­rādīja tieši uz šejieni. 1498. gadā, kad da Gama atgriezās no ceļojuma, kurā bija atklājis ceļu uz Indiju, Portugāles karalis piešķīra naudu klostera būvei. 1500. gadā šī vieta nonāca Sv. Hieronīma ordeņa rokās, un 1501. gada 6. janvāri tika ielikts pamatakmens.

Malone kopš bērnības zināja šā datuma nozīmīgumu. Viņa māte bija katoliete, un viņi regulāri apmeklēja baznīcu, se­višķi pēc tēva nāves. 6. janvāris. Zvaigznes diena.

Ko Hadāds rakstīja savā dienasgrāmatā?

Diži meklējumi bieži sākas ar atklāsmi.

Klostera galvenā kapela, turpināja Pema, vēlāk tika veltīta Sv. Hieronīmam. Koton, vai atceries, ko Hadāds par viņu teica?

Viņš atcerējās. Viens no agrīnajiem baznīcas pamatlicējiem, kas ceturtajā gadsimtā iztulkoja latīņu valodā daudzus Svē­to rakstu tekstus, ari Veco derību.

Te ir vēl viena saite uz informāciju par Hieronīmu, teica Pema, un pēc peles klikšķa ekrāna saturs atkal mainījās.

Visi trīs sāka lasīt. Malone to pamanīja pirmais, Viņš ir bibliotēku svētais aizbildnis. Šķiet, ka meklējumi jāsāk Lisa­bonā.

Nav slikti, Malone.

Mēs pelnām savu daļu.

Kā jau teicu, neprotu minēt mīklas. Jūs gan laikam esat īsti meistari. Bet pārējais uzdevums ir grūtāks.

Viņš pasmaidīja. Varbūt ķeramies klāt visi kopā, lai re­dzētu, kur tas mūs aizvedīs?

44. NODAĻA VĪNE 13:00

Iznācis no vannasistabas, Torvaldsens vēroja, kā Gerijs izkravā mantas. Viņam nebija citu drēbju, izņemot tās, kuras bija mugurā nolaupīšanas brīdī pirms dažām dienām. Tāpēc Jespers vakar bija devies uz Kopenhāgenu, lai iegādātos dažas nepieciešamākās lietas.

Ši māja ir veca, vai ne? jautāja Gerijs.

Būvēta pirms daudzām paaudzēm, tāpat kā Kristiangāde.

Eiropā ir daudz kā veclaicīga. Ne tā kā pie mums.

Torvaldsens pasmaidīja. Mēs te dzīvojam mazliet ilgāk.

Lepna istaba.

Henriks atzina, ka istaba tiešām ir iespaidīga. Otrajā stā­vā. Līdzās pašam namatēvam. Pirmo reizi viņam tāds gods. Eleganta telpa ar sievišķīgi smalkām mēbelēm, kas savulaik droši vien piederējušas ar labu gaumi apveltītai dāmai.

Vai tev patīk vēsture? viņš pajautāja.

Gerijs paraustīja plecus. Agrāk ne pārāk, tikai tagad pēc šīs un pagājušās vasaras. Ir daudz interesantāk, ja var to redzēt savām acīm.

Torvaldsens nolēma, ka pienācis laiks paskaidrot zēnam notiekošo. Kādi tev šķita mūsu namatēvs un viņa meita?

Ne pārāk draudzīgi. Taču izskatās, ka jūs viņiem patīkat.

Es pazīstu Alfrēdu jau sen, taču man ir tādas aizdomas, ka viņš kaut ko perina.

Gerijs apsēdās uz gultas.

Man šķiet, tie bija viņi, kas lika tevi nolaupīt.

Torvaldsens vēroja, kā zēns sāk apjaust viņu sarežģīto stā­vokli. Droši zināt?

Viņš papurināja galvu. Tāpēc jau mēs esam šeit. Lai no­skaidrotu.

Es ari gribu zināt. Tie tipi apbēdināja manu mammu, un tas man nepatīk.

Vai baidies?

Jūs nebūtu atvedis mani uz šejieni, ja tas būtu bīstami.

Šāda atbilde Torvaldsenam patika. Puisim galva strādā.

Tavu acu priekšā tika nošauti divi cilvēki. Piecpadsmit gadu vecumā to pieredz tikai retais. Kā jūties?

Tas, kuru nošāva tētis, bija to pelnījis. Viņš gribēja aiz­vest mani projām. Tētis centās mani glābt. Un ko jūs tagad darīsiet?

Vēl īsti nezinu. Taču tuvāko pāris dienu laikā šeit iera­dīsies daudz cilvēku. Ietekmīgi cilvēki. No viņiem vajadzē­tu uzzināt visu, kas mums nepieciešams.

Šis ir tāds kā klubs vai kas tamlīdzīgs?

Tā varētu teikt. Cilvēki ar kopīgām interesēm sapulcē­jas apspriesties par šim interesēm.

Uz naktsgaldiņa iezvanījās mobilais tālrunis. Torvaldsens piegāja un ieskatījās ekrānā. Jespers. Viņš nospieda atbildes pogu.

Jums zvana. No Telavivas.

Savieno. Paklausīsimies.

Pēc mirkļa klausulē atskanēja dobjš baritons. 1 lenrik, ko jūs esat pasācis?

Kā to saprast?

Nemaz, neizliecieties. Kad jūs vakar zvanījāt, man radās aizdomas, bet tagad es jau esmu pārbijies.

Torvaldsens vakar piezvanīja uz Izraēlas premjerministra biroju. Tā kā viņš ebreju mērķiem ziedoja miljoniem dolāru un finansēja daudzus izraēliešu politiķus, tostarp ari pašrei­zējo premjerministru, viņa zvans tika uzklausīts. Viņš uzdeva vienkāršu jautājumu kāpēc izraēlieši interesējas par Džordžu Hadādu? Viņš speciāli nerunāja ar pašu premjerminis­tru, bet nodeva jautājumu viņa biroja vadītājam, kurš tagad šķita visai apmulsis. Tāpēc Torvaldsens noprasīja:

Vai atradāt atbildi uz manu jautājumu?

Mossad ieteica mums nebāzt degunu svešās darīšanās.

Tā viņi runā ar svarīgām personām?

Tad, ja vēlas, lai mēs nejaucamies viņu darīšanās.

Tātad jūs nevarat atbildēt?

Tā es neteicu. Viņi vēlas nogalināt Džordžu Hadādu un apturēt Kolonu Maloni. Malone ar savu bijušo sievu pašlaik ir ceļā uz Lisabonu, bet pagājušajā nakti kādā muzejā uz rie­tumiem no Londonas tika nogalināti četri cilvēki. Interesanti ir tas, ka briti zina, ka Malone ir saistits ar šīm slepkavībām, bet nevajā viņu, ļauj viņam mierīgi izbraukt no valsts. Mū­sējie uzskata, tas ir tāpēc, ka viņš rīkojas ar amerikāņu pie­krišanu. Viņi domā, ka amerikāņi atgriezušies cīņas arēnā ciktāl tas attiecas uz Džordžu Hadādu.

Kā jūsu darbinieki to zina?

Viņiem ir tiešais ziņu pienesējs par Maloni. Viņi precīzi zina, kur viņš atrodas un ko dara. Turklāt viņi jau kādu lai­ku bija to bija gaidījuši.

Šķiet, ka visi ir sacelti kajas.

Tas vēl ir maigi teikts. Mēs ar premjerministru augsti vērtējam jūsu draudzību. Jūs esat mūsu valsts patrons. Tā­pēc arī es jums zvanu. Mossad gatavojas likvidēt Maloni. Aģenti jau ir ceļā uz Lisabonu. Brīdiniet viņu, ja tas ir iespē­jams.

Kaut es to varētu, bet diemžēl tādas iespējas nav.

Tad lai Dievs viņu sargā. Tas viņam būs vajadzīgs.

Balss klausulē apklusa.

Torvaldsens nospieda sarunas beigšanas pogu.

Kaut kas noticis? jautāja Gerijs.

Torvaldsens centās saglabāt mieru. Tikai neliela ķibele vienā no maniem uzņēmumiem. Es taču joprojām tos vadu, tu jau zini.

Šķiet, ka zēns šai pasaciņai noticēja. Jūs teicāt, ka mēs esam ieradušies uz kāda kluba saietu, bet tā ari nepateicāt, kā tas viss ir saistīts ar mani.

Lielisks jautājums. Iziesim ārā, un es tev pastāstīšu. Nāc, es tev izrādīšu apkārtni.

Alfrēds Hermans dzirdēja, kā aizveras Henrika Torvald­sena istabas durvis. Guļamistabā uzstādītā noklausīšanās ierīce darbojās teicami. Viņš izslēdza skaļruni un paraudzī­jās uz pretī sēdošo Margareti.

Tas dānis ir bīstams, viņa secināja.

Pagāja pārāk ilgs laiks, lidz viņa to apjēdza. Protams, Tor­valdsens bija šeit ieradies spiegot, bet ko nozīmēja šī tele­fonsaruna? Viņa senais draugs bija pateicis pārāk maz, lai va­rētu kaut ko noprast par tās saturu, un Hermans šaubījās, vai tā ir kaut kā saistīta ar viņa uzņēmējdarbību.

Vai viņam taisnība? jautāja Margarete. Vai zēnu no­laupīja ar tavu ziņu?

Viņš tīši bija ļāvis meitai klausīties un tagad pamāja ar gal­vu. Tas pieder pie mūsu plāna. Taču mēs arī jāvām viņu izglābt. Pašlaik Dominiks kopj mūsu iedēstītās sēklas.

Bibliotēkas lietā?

Hermans pamāja ar galvu. Šķiet, esam tikuši uz pēdām.

Un tu uzticēsi Seibram tādu informāciju?

Viņš ir mūsu emisārs.

Margarete riebumā papurināja galvu. Tēvs, viņš ir al­katīgs oportūnists. Es jau gadiem ilgi pūlos tev to ieskaid­rot.

Hermana pacietība bija galā. Ne jau tādēļ es tev visu atklāju, lai tu sāktu strīdu. Man vajadzīga tava palīdzība.

Viņš redzēja, ka meita saklausījusi spriedzi viņa balsi.

Protams. Es negribēju pārkāpt robežu.

Margarete, šī ir sarežģīta pasaule. Jāizmanto tie līdzekļi, kuri ir pieejami. Koncentrējies. Palīdzi man tikt galā ar to, kas mūs sagaida, un ļauj Dominikam pašam raizēties par vi­ņa uzdevumu.

Viņa dziļi ievilka elpu un lēni izpūta gaisu caur sakostiem zobiem kā vienmēr, kad nervozēja. Kas man jādara?

Izej pastaigāties. Nejauši saskrienies ar Henriku. Viņš šeit jūtas droši. Gādā, lai tā būtu arī turpmāk.

45,NODAĻA VAŠINGTONA 10:30

Jaunais izskats Stefānijai nepatika. Sudraboti blondie mati ar Kasiopejas palīdzību bija kļuvuši gaiši kastaņbrūni. Pār­vērtības papildināja citāda kosmētika, jaunas drēbes un bril­les. Nekas sevišķs, tomēr pietiekami, lai paslēptos ļaužu drūzmā.

Sen neesmu valkājusi Geraldine vilnas bikses, viņa tei­ca Kasiopeja i.

Es samaksāju krietnu summiņu, tāpēc izturies pret tām saudzīgi.

Stefānija pasmaidīja. lt kā tu nevarētu to atļauties.

Komplekta ar biksēm bija blūze ar taisnu plecu līniju un tumši zila žakete. Viņas sēdēja aizmugures sēdeklī taksomet­rā, kas gausi virzījās caur vēlīnā rīta cēliena satiksmi.

Tevi ir grūti pazīt, atzina Kasiopeja.

Tu gribi teikt, ka parasti es ģērbjos kā vecene?

Nenāktu par ļaunu atjaunot garderobi.

Varbūt aiziesim kopā iepirkties, ja tikšu tam visam svei­kā cauri?

Kasiopejas acis priekā iemirdzējās. Stefānijai patika šī sie­viete. Viņas pārliecība uzmundrināja.

Viņas brauca uz Lerija Deilija māju. Viņš dzīvoja Klīvlendas parkā greznā rajona netālu no Nacionālās katedrāles. Savulaik tas pilsētniekiem bija vasaras patvērums no karstu­ma, bet tagad tur lepojās stilīgi veikaliņi, modīgas kafejnī­cas un populārs teātris dekoratīvā stila ēkā.

Viņas lika šoferim apturēt auto trīs kvartālus pirms Deilija mājas, samaksāja un izkāpa. Tālāk viņas devās kājām.

Deilijs ir iedomīgs kretīns, ieminējās Stefānija. Domā, ka neviens viņu nenovēro. Taču viņš glabā ierakstus. Manu­prāt, tas ir ellīgi stulbi, tomēr viņš tā dara.

Kā tu tiki viņam tik tuvu?

Viņš ir brunču mednieks. Es tikai sagādāju labu ķērienu.

-Gultas sarunas?

Pašas riebīgākās.

Deilija māja bija viena no daudzajām kādreizējām Vikto­rijas laikmeta vasaras rezidencēm. Stefānija sākumā brīnījās, kā gan viņš spēj maksāt tik milzīgu hipotēkas kredītu, bet pēc tam uzzināja, ka māja tiek īrēta. Uzlīme pirmā stāva loga vēstīja, ka ēkā darbojas signalizācija. Bija darbadienas vidus, un Deilijs droši vien bija Baltajā namā, kur pavadīja vismaz astoņpadsmit stundas. Konservatīvā prese mēdza slavināt viņa čaklumu, taču Stefāniju tas nespēja piemuļķot. Viņš ti­kai gribēja visu laiku palikt notikumu degpunktā, neatrau­joties ne uz mirkli.

Sarunāsim kaut ko, viņa teica.

Kasiopejas sejā parādījās viltīgs smaids. Tu gribi, lai es ielaužos mājā?

Tad es tikšu galā ar signalizāciju.

Seibrs sāka iejusties Džimija Makoluma lomā. Pats vārds gan viņam nepatika. Viņš sen nebija to izmantojis, tomēr no­lēma, ka tagad būs prātīgi to pieņemt, jo Malone varētu mē­ģināt to pārbaudīt. Ja tā, tad armijas reģistros tas parādī­sies. Bija arī dzimšanas apliecība, sociālās apdrošināšanas numurs, bet vairāk nekā, jo pēc ierašanās Eiropā viņš vārdu bija mainījis. Dominiks Seibrs izklausījās pārliecinoši un no­slēpumaini. Cilvēki, kas viņu nolīga, neko daudz par viņu nezināja, tikai vārdu, tāpēc tam bija jārada vajadzīgais iespaids. To viņš bija atradis kādā Vācijas kapsētā, un tas pie­derēja 19. gadsimtā mirušam aristokrātam.

Tagad viņš atkal bija Džimijs Makolums.

Māte bija nosaukusi viņu par Džeimsu par godu savam tēvam, kuru Džimijs dēvēja par Lielo tēti un kurš bija viens no nedaudzajiem vīriešiem, kas izturējās pret zēnu ar cieņu. Savu tēvu viņš nekad nebija pazinis un šaubījās, vai māte pati zina, kurš no daudzajiem mīlniekiem ir vainojams. Lai gan viņa bija laba māte un rūpējās par dēlu, viņa bija arī bezce­rīga neveiksminiece, kas mētājās no viena vīrieša pie cita, trīsreiz apprecējās un izšķieda visu naudu. Džimijs aizgāja no mājām astoņpadsmit gadu vecumā, lai iestātos armijā. Māte vēlējās, lai dēls mācās koledžā, bet zinības viņu neaiz­rāva. Tāpat kā māti viņu vilināja izdevīgums.

Taču atšķirībā no viņas Džimijs prata pienācīgi izmantot katru radušos izdevību.

Armija. īpašā vienība. Eiropa. Ordeņa padomnieki.

Sešpadsmit gadus viņš bija vergojis citu labā, izpildīdams viņu pavēles, uzņemdamies risku viņu vietā un samierinā­damies ar skopām uzslavām.

Tagad pienācis laiks pacensties pašam savā labā.

Riskanti? Protams.

Taču ordeņa vadība cienīja varu, apbrīnoja gudrību un rē­ķinājās tikai ar spēcīgiem pretiniekiem. Viņš vēlējās kļūt par ordeņa biedru. Varbūt pat par padomnieku. Vēl vairāk ja zudušajā Aleksandrijas bibliotēkā tiešām bija tas, uz ko ce­rēja Alfrēds Hermans, viņš varētu ietekmēt visas pasaules likteni.

Tas nozīmēja varu.

Viņa rokās.

Viņam bija jāatrod bibliotēka.

Un viņam palīdzēs vīrietis, kurš sēdēja otrā pusē celiņam lidmašīnā, kas lidoja no Londonas uz Lisabonu.

Kotons Malone un viņa bijusī sieva dažu minūšu laikā bija atrisinājuši varoņa pārbaudījuma uzdevuma pirmo daļu. Viņš bija pārliecināts, ka tikpat labi viņiem veiksies ari ar visu pā­rējo, un, kad tas būs paveikts, abus varēs novākt.

Taču viņš nebija muļķis. Malone noteikti būs piesardzīgs.

Būs jārīkojas negaidīti.

Stefānija vēroja, kā Kasiopeja atmūķē Lerija Deilija mājas sētas durvju slēdzeni.

Nepagāja pat minūte, viņa nobrīnījās. Nav slikti. Vai to māca Oksfordā?

Vispār tieši tur es pirmo reizi atmūķēju slēdzeni. Ja ne­maldos, tas bija dzērienu skapītis.

Viņa atvēra durvis un ieklausījās.

Tuvējā gaitenī skanēja pīkstieni. Stefānija pieskrēja pie sig­nalizācijas pults un ievadīja četrciparu kodu cerībā, ka muļ­ķis Deilijs nebūs to nomainījis.

Pīkstieni apklusa, un sarkano indikatora gaismiņu nomai­nīja zaļa.

Kā tu zināji?

Mana aģente noskatījās, kā viņš to ievada.

Kasiopeja pašūpoja galvu. Vai viņš ir galīgi stulbs?

To sauc par domāšanu ar nepareizo vietu. Viņš bija pār­liecināts, ka šī meiča ir tikai viņa priekam.

Stefānija nopētīja saules apgaismoto interjeru. Moderns noformējums. Daudz melnas, sudrabainas, baltas un pelēkas krāsas. Pie sienām abstrakti mākslas darbi. Nekā perso­niska. Nekādu emociju. Cik atbilstoši.

Ko mēs meklējam? jautāja Kasiopeja.

Ejam tur.

Pa īsu gaiteni viņa devās uz nišu, kas kalpoja kā mājas birojs. Aģente bija ziņojusi, ka Deilijs visu informāciju lejup­ielādē ar paroli aizsargātās flash atmiņas kartēs, neatstājot datus ne savā piezīmjdatorā, ne Baltā nama datorā. Meite­ne pēc izsaukuma, ko aģente bija nolīgusi Deilija pavedinā­šanai, bija pamanījusi šo savdabīgo rīcību kādā vakarā, kad Deilijs darbojās ar datoru, bet meiča apstrādāja viņu.

Stefānija pastāstīja Kasiopejai, ko viņa zināja. Diemžēl viņa īsti neievēroja, kur atrodas slēptuve.

Bija pārāk aizņemta?

Stefānija pasmaidīja. Katram jādara savs darbs. Un ne­maz nenoniecini viņu. Meitenes pēc izsaukuma ir ļoti node­rīgas ziņu pienesējas.

Un tu vēl sauc mani par samaitātu…

Jāatrod slēptuve.

Kasiopeja iesēdās koka krēslā, kas zem viņas nelielā sva­ra iečīkstējās un iekrakšķējās. Tai jābūt ērti aizsniedzamai.

Stefānija izpētīja nišu. Uz rakstāmgalda stāvēja vēstuļu prese, zīmuļu un pildspalvu statīvs, galda lampa un fotogrā­fijas, kur Deilijs bija redzams kopā ar prezidentu un vice­prezidentu. Divas sienas sedza šauri, augsti plaukti. Visa niša bija tikai kādas sešas kvadrātpēdas liela. Grīda tāpat kā visā mājā bija no cietkoksnes.

Nav daudz vietas slēptuvei.

Viņas uzmanību piesaistīja grāmatas plauktos. Šķiet, Dei­lijs aizrāvās ar politiskiem traktātiem. To nebija pārāk daudz tikai kāds simts. Papīra vāki juku jukām ar cietajiem iesēju­miem, daudzas muguriņas nodilušas un ieplaisājušas, lieci­not par cītīgu lasīšanu. Viņa pašūpoja galvu. Mūsdienu po­litikas lietpratējs, kas lasa visu pušu viedokļus.

Kāpēc tu tik ļoti viņu neciet?

Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka pēc atrašanās viņa tuvumā jānomazgājas dušā. Nemaz nerunājot par to, ka viņš jau no paša sākuma tīkoja padzīt mani no darba. Viņa ap­klusa. Un beidzot viņam tas izdevās.

Ārdurvju slēdzenē noskrapstēja atslēga.

Stefānija apcirtās apkārt un ieskatījās gaitenī uz. mājas fa­sādes pusi.

Durvis atvērās, atskanēja Lerija Deilija balss. Tad ierunā­jās vēl kāds. Sieviete.

Hetere Diksone.

Stefānija pamāja Kasiopejai, un abas metās pa gaiteni uz kādu no guļamistabām.

Atslēgšu signalizāciju, Deilijs paskaidroja.

īsu bridi valdīja klusums.

Savādi gan, nobrīnījās Deilijs.

Kaut kas noticis?

Stefānija saprata uzreiz. Pēc ienākšanas mājā viņa nebija atkal aktivizējusi signalizāciju.

Es skaidri atceros, ka pirms aiziešanas to ieslēdzu, teica Deilijs.

Atkal neilgs klusums, tad noklikšķēja pistoles aptvere.

Iesim paskatīties, paziņoja Diksone.

46. NODAĻA LISABONA 15:30

Malone vēroja Belemas Svētās Marijas klosteri. Viņš, Pema un Makolums bija atlidojuši no Londonas uz Lisabo­nu un no lidostas ar taksometru atbraukuši līdz piekrastei.

Lisabona atradās uz plašas pauguru grēdas, kas slējās pār jūrai līdzīgo Težo grīvu. Pilsētu veidoja plati, simetriski bul­vāri un koku lapotņu apēnoti laukumi. Vareno upi šķērsoja viens no pasaulē lielākajiem vanšu tiltiem, vedot tieši pretī milzīgajai Kristus statujai, kas ar ieplestām rokām slējās pāri pilsētai austrumu krastā. Malone bija daudzreiz šeit iegrie­zies, un vienmēr pilsēta viņam atgādināja Sanfrancisko gan pēc izskata, gan pēc lielās noslieces uz zemestrīcēm. Dau­dzas no tām bija atstājušas pēdas.

Katrā valstī ir savi izcili vēstures pieminekļi. Ēģiptē piramīdas. Itālijā Sv. Pētera katedrāle. Anglijā Vestminsteras abatija. Francijā Versaļa. Klausīdamies taksometra šofera stāstījumu ceļā no lidostas, viņš saprata, ka portugā­ļiem nacionālais lepnums ir abatija, kas tagad slējās viņa acu priekšā. Tās baltā kaļķakmens fasāde bija garāka par futbo­la laukumu, laika gaitā nobalojusi veca ziloņkaula krāsā. Tajā bija apvienots mauru, bizantiešu un franču gotikas stils, ar detaļu pārbagātību iedvešot dzīvību augstajos mūros.

Visapkārt drūzmējās cilvēki. Ar fotokamerām apkārušos tūristu straume plūda iekšā un ārā pa durvīm. Otrpus rosī­gam bulvārim un dzelzceļa sliedēm, kas stiepās gar iespai­dīgo dienvidu fasādi, novietoti kārtīgā rindā kā kuģi ostā, tūristu autobusi gaidīja pasažierus. Uzraksts uz plakāta vēs­tīja, ka abatija uzcelta 1500. gadā, pildot solījumu, ko kara­lis Manuels devis Jaunavai Marijai. Tā uzbūvēta vietā, kur kādreiz atradās prinča Henrija Jūrasbraucēja celta klostera viesnīca veciem jūrniekiem. Kolumbs, da Gama un Magelāns savulaik ieradušies šeit lūgt Dievu pirms lielajiem ceļoju­miem. Gadsimtu gaitā varenā celtne kalpojusi kā dievnams, veco ļaužu patversme un bāreņu nams. Tagad tas bija pa­saules mēroga kultūras piemineklis, atjaunots visai tuvu kād­reizējai greznībai.

Baznīca un abatija ir veltītas Hieronīmam, viņš dzir­dēja, kā gide itāliešu valocļā stāsta tūristu grupai. Simbo­liski ir tas, ka gan Hieronīms, gan šis klosteris ir jaunu ceļu sākumpunkti kristietībai. Kuģi no šejienes devās atklāt Jau­no pasauli un nest turp Kristus vēsti. Sv. Hieronīms iztulko­ja latīņu valodā senos Bībeles tekstus, lai vairāk ļaužu varē­tu iepazīt tās brīnumu. Viņš redzēja, ka arī Makolums saprot sievietes stāstījumu.

Saproti itāliski?

Pietiekami daudz.

Tev ir daudz talantu.

Pēc vajadzības.

Makolums bija saīdzis un nerunīgs. Kas uzdevumā ir tālāk?

Makolums izņēma vēl vienu papīra lapiņu, uz kuras bija daļa no pirmā fragmenta un vēl dažas noslēpumainas frāzes.

Tas ir noslēpums, bet iegriezies kapelā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aizbildnim. Sāc ceļoju­mu ēnās un noslēdz to gaismā, kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atroda­ma cita vieta. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma.

Viņš pasniedza papīra lapu Pemai un teica:

Labi. Ieiesim un paraudzīsimies, kas tur atrodams.

Viņi pievienojās blīvajai tūristu straumei, kas plūda uz ieeju. Uzraksts vēstīja, ka ieeja baznīcā ir bez maksas, bet pārējo ēku apskatei nepieciešama biļete.

Baznīcā telpā ar zemiem griestiem un krusta velvēm, kas bija nosaukta par zemāko kori valdīja noslēpumaina krēsla. Pa kreisi vīdēja Vasko da Gamas kapa piemineklis. Tas bija vienkāršs un svinīgs, rotāts ar navigācijas simbo­liem. Pa labi bija vēl vienas kapenes dzejniekam Luisam de Kamoesam, tām līdzās kristību trauks. Telpas svinīgo un askētisko noskaņu papildināja abu nišu kailās sienas. Ni­šās drūzmējās cilvēki. Zibēja zibspuldzes. Gidi stāstīja par šeit apglabāto cilvēku nopelniem.

Malone iegāja baznīcas jomā, un kora telpas krēslu no­mainīja pārsteidzoši spoža gaisma. Pret debesīm slējās sešas slaidas kolonnas, katra bagātīgi rotāta ar akmenī kaltiem zie­diem. Pa lielajiem vitrāžu logiem plūda vēlās pēcpusdienas saule. Gaisma un ēnas ņirbēja uz pelēcīgajām kaļķakmens sie­nām. Velvētie griesti atgādināja ribas, kolonnas baldahīna balstus, bet tās savienojošie režģi kuģa takelāžu. Malone juta Lisabonā kādreiz valdījušo saracēņu klātbūtni un pama­nīja bizantiešu stila ietekmi. Tūkstošiem detaļu rotājās acu priekšā, ne reizi neatkārtojoties.

Apbrīnojami.

Un vēl apbrīnojamāk ir tas, viņš nodomāja, ka senajiem celtniekiem pietika drosmes uzsliet tik varenu būvi uz Lisa­bonas nedrošās zemes.

Koka solos, kuros savulaik lūgšanās gremdējās mūki, tagad bija sasēduši ziņkārīgie. Baznīcā valdīja klusa balsu murdoņa, ko laiku pa laikam pārskanēja rāma balss skaļ­ruņos, kas dažadās valodās aicināja ievērot klusumu. Malo­ne pamanīja šīs balss īpašnieku krustveida telpas vidū pie draudzes altāra stāvēja priesteris ar mikrofonu rokā. Neviens nepievērsa uzmanību viņa aizrādījumiem, visma­zāk jau tūristu gidi, kuri pilnā sparā turpināja apmaksātos stāstījumus.

Brīnišķīga baznīca, jūsmoja Pema.

Malone piekrita. Pie ieejas rakstīts, ka piecos tā tiks slēg­ta. Lai tiktu pārējās ēkās, vajadzīgas biļetes.

Es iešu nopirkt, piedāvājās Makolums. Bet vai tad norāde neved tieši uz šejieni, uz baznīcu?

Nav ne jausmas. Drošības labad apskatīsim arī visu pā­rējo.

Makolums spraucās cauri drūzmai uz ieejas pusi.

Ko tu par to domā? jautāja Pema, joprojām turēdama rokā papīra lapiņu.

Par viņu vai par pārbaudījumu?

Abi ir sarežģīti.

Viņš pasmaidīja. Pemai taisnība. Taču, runājot par pār­baudījumu, kaut ko jau var sākt saprast. Sāc ceļojumu ēnās un noslēdz to gaismā. Ieeja tam lieliski atbilst. Sākumā tumšs kā pagrabā, pēc tam gaišs kā pilī.

Priesteris atkal saudzīgi lūdza apmeklētājus ievērot klusumu> un atkal neviens viņā neklausījās.

Viņam gan grūts darbs, ieminējās Pema.

Kā skolēnam, kurš atstāts klasē par atbildīgo, kad sko­lotājs uz brīdi izgājis.

Tātad, ģēnija kungs, turpināja Pema. Ko teiksi par šo kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta?

Malone jau domāja par to, un viņa uzmanību piesaistīja altārtelpa, kur taisnstūraina grīdas plāksne stiepās līdz iz­liektai sienai aiz augstā altāra. To visu vainagoja pusapaļš kupols, vienkārša velve un griesti ar akmens ornamentiem. Trīs pusēs altārtelpai simetriski slējās joniešu un korintiešu kolonnas, ieskaujot velvētu akmens kambari, kur bija ierī­kotas smalki rotātas valdnieku kapenes. Izliekto sienu rotāja pieci gleznojumi, un viss piesaistīja skatienu majestātiskajam baroka stila relikvārijam, kas slējās pašā centrā virs augstā altāra.

Viņš aizspraucās garām tūristiem, kas slaistījās draudzes altāra tālākajā pusē. Ieeju altārtelpā aizžogoja samta virves. Plakāts vēstīja, ka relikvāriju no tīra sudraba izgatavojis zelt­kalis Žoans de Sousa laikā no 1674. līdz 1678. gadam. Pat no piecdesmit pēdu attāluma greznais, smalki rotātais trauks izskatījās iespaidīgi.

Viņš pagriezās un raudzījās atpakaļ, cauri baznīcas jomam, garām pīlāriem un soliem, uz zemāko kora telpu, kur viņi bija ienākuši.

Tad viņš to pamanīja. Augšējā korī, aiz masīvas akmens balustrādes, piecdesmit pēdu augstumā virs baznīcas grīdas. Augstu no tālākās aizmugures sienas viņā raudzījās milzī­ga, spoža acs. Apaļā loga diametrs bija vismaz desmit pē­das. No tā centra stiepās spraišļi un ornamenti. Izliektās jum­ta ribas sniedzās uz loga pusi un šķita bez ēnām izgaistam spožajā gaismā, kas plūda kā no skatuves prožektora, izgais­mojot plašo baznīcas telpu.

Viduslaiku baznīcās bieži sastopams arhitektūras ele­ments. Nosaukts atbilstoši tā neparastajai formai.

Rozes logs.

Vērsts tieši pret rietumiem. Pēcpusdienā. Mirdz kā saule.

Taču tas vēl nebija viss.

Augšējā kora balustrādē slējās liels krusts. Viņš paspēra soli uz priekšu un pamanīja, ka krusts precīzi iekļaujas apa­ļajā logā un spožie saules stari plūst tam apkārt baznīcas jomā.

Kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pār­vērš sudrabu zeltā.

šķiet, viņi bija atraduši īsto vietu.

47, nodaĻa VĪNE 16:30

Torvaldsens ar apbrīnu vēroja krāšņos Hermana īpašu­mus, ko rotāja puķes, ūdeņi un marmors plašo dārzu, kas izskatījās rūpīgi kopts daudzās paaudzēs. Ēnainas alejas stie­pās no nama uz gludiem zālieniem, ķieģeļiem klāto celiņu malās slējās statujas, bareljefi un strūklakas. Ik pa brīdim franču stilu nomainīja skaidri saredzama itāļu ietekme.

Kam tas viss pieder? jautāja Gerijs.

Hermani Austrijā ir sen zināma dzimta tāpat kā ma­na ģimene Dānijā. Bagāti un ietekmīgi.

Vai viņš ir jūsu draugs?

Interesants jautājums, zinot viņa aizdomas. Vēl pirms dažām dienām es tā domāju. Bet tagad vairs neesmu tik pār­liecināts.

Zēna zinātkāre Torvaldsenam bija pa prātam. Viņš zināja visu par Gerija izcelsmi. Kad Malone atgriezās no Amerikas, aizvedis zēnu mājās pēc vasaras ciemošanās, viņš izstāstīja Pemas atklāto noslēpumu. Tovakar, pirmoreiz ieraugot Pemu, Torvaldsens izlikās viņu nepazīstam, lai gan uzreiz saprata, kas viņa ir. Pemas ierašanās viņa mājā kopā ar Ma­loni liecināja par sarežģījumiem, tāpēc arī viņš lika Jesperam stāvēt sardzē aiz kabineta durvīm. Pema Malone bija satraukta ne pa jokam. Par laimi, vēlāk viņa nomierinājās. Tagad viņai sen jau vajadzētu būt mājās, Džordžijā. Taču zva­nītājs no Telavivas bija pavēstījis Malone ar savu bijušo sievu pašlaik ir ceļā uz Lisabonu.

Kas notiek? Kāpēc jādodas uz turieni? Un kur ir Ērgļa nagi?

Mēs esam ieradušies, viņš teica Gerijam, lai palidzētu tavam tēvam.

Tētis neko neteica par braukšanu projām. Viņš lika man palikt pie jums un ievērot piesardzību.

Bet viņš arī lika klausīt mani.

Nu, ja viņš būs nikns uz mani, ceru, ka jūs uzņemsieties vainu.

Torvaldsens pasmaidīja. Labprāt.

Vai esat kādreiz redzējis, kā nošauj cilvēku?

Viņš zināja, ka otrdien piedzīvotais noteikti moka Geri­ju, lai cik varonīgs viņš censtos izlikties. Vairākas reizes.

Tētis nošāva vienu no tiem svešajiem. Un vai zināt ko? Man bija vienalga.

Torvaldsens pašūpoja galvu, dzirdot šo bravūru. Uz­manies, Gerij. Pie nogalināšanas nedrīkst pierast, lai kā arī dažs labs būtu to pelnījis.

Es jau to nedomāju tā. Tikai viņš bija slikts cilvēks. Viņš draudēja nogalināt mammu.

Viņi apstājās pie marmora kolonnas ar Diānas statuju. Viegls vējiņš glāstīja koku zarus, un lapotņu ēnas ņirbēja uz paugurainā zāliena. Tavs tēvs nevarēja rīkoties citādi. Tas viņam nesagādāja prieku. Vienkārši tā bija jādara.

Es arī rīkotos tāpat.

Pie velna visu ģenētiku! Gerijs ir Malones dēls. Un, lai gan puisim bija tikai piecpadsmit gadu, viņš tāpat kā tēvs spēja iedegties taisnīgās dusmās, sevišķi tad, ja tika apdrau­dēts tuvs cilvēks. Gerijs zināja, ka vecāki aizbraukuši uz Lon­donu, bet nezināja, ka arī māte vēl joprojām ir iesaistīta šajā pasākumā. Viņš bija pelnījis zināt patiesību.

Tava māte un tēvs ir ceļā uz Lisabonu.

Telefona zvans bija par to?

Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja, redzot, cik izlēmīgi zēns uzņem šo ziņu.

Kāpēc mamma vēl ir kopā ar viņu? Kad viņa vakar va­karā zvanīja, viņa par to neteica ne vārda. Viņi taču labi ne­satiek.

Man nav ne jausmas. Būs jāgaida, līdz kāds no viņiem piezvanīs vēlreiz. Taču arī viņš izmisīgi ilgojās uzzināt at­bildi uz šo jautājumu.

Viņš pamanīja pastaigas galamērķi apaļu krāsaina mar­mora paviljonu ar zeltītu metāla jumtu. No vaļējās balustrādes pavērās skats uz kristāldzidru ezeru, kura rāmo, sud­rabaino virsmu klāja ēna.

Viņi iegāja paviljonā, un Torvaldsens piegāja pie margām.

Telpu rotāja masīvas vāzes ar lieliem smaržīgu ziedu puš­ķiem. Hermans, kā vienmēr, bija parūpējies, lai nams un ap­kārtne būtu īsts mākslas darbs.

Kāds nāk, paziņoja Gerijs.

Torvaldsens neatskatījās. Tas nebija vajadzīgs. Viņš iztē­lē jau redzēja nācēju. Maza, tukla, soļojot skaļi izpūš elpu. Viņš turpināja vērot ezeru, izbaudot burvīgo ziedu un zāles aromātu un šā brīža skaistumu.

Vai viņa nāk ātri?

Kā jūs zinājāt, ka tā ir sieviete?

Gan jau sapratīsi, Gerij, ka uzvarēt var tikai tad, ja kaut daļēji spēj uzminēt pretinieka rīcību.

Tā ir Hermana kunga meita.

Viņš turpināja vērot ezeru, noraudzīdamies, kā pīļu ģi­mene peld uz krasta pusi. Nesaki viņai neko. Klausies, bet daudz nerunā. Tikai tā var uzzināt to, kas jāuzzina.

Viņš dzirdēja noklaudzam soļus uz paviljona akmens grī­das un pagriezās, kad Margarete piesoļoja pie viņa.

Mājā man teica, ka jūs nāksiet uz šejieni, viņa pazi­ņoja. Un es atcerējos, ka šī ir viena no jūsu iemīļotajām vietām.

Torvaldsens pasmaidīja, saklausot gandarījumu viņas balsī. Šeit neviens netraucē. Tālu projām no nama. Mierī­ga vieta koku paēnā. Man tiešām te patīk. Atceros, ka arī tavai mātei šī bija iemīļota vieta.

Tēvs lika to uzbūvēt tieši viņai. Šeit viņa pavadīja sava mūža pēdējās dienas.

Vai tu ilgojies pēc viņas?

Viņa nomira, kad es vēl biju maza. Tāpēc mēs tā arī ne­bijām īsti tuvas. Bet tēvs gan skumst bez viņas.

Jūs neskumstat pēc mātes? brīnījās Gerijs.

Lai gan zēns bija pārkāpis brīdinājumu neiejaukties, Tor­valdsens nedusmojās par šo jautājumu. Viņš arī gribēja to zināt.

Protams, es skumstu pēc viņas. Taču mēs nebijām pārāk tuvas kā māte un meita.

Šķiet, ka tu esi sākusi intereseties par ģimenes biznesu un ordeņa lietām.

Viņš vēroja, kā Margaretes galvā rosās domas. Viņa bija vairāk mantojusi tēva raupjos austriešu sejas vaibstus nekā mātes prūšu skaistumu. Ne pārāk izskatīga sieviete tumši mati, brūnas acis, plāns, taisns deguns. Bet kas gan viņš bija, lai uzdrīkstētos par to spriest pats ar greizu mugurkaulu, kuplu matu ērkuli un apvītušu ādu? Viņš iedomājās par pre­ciniekiem, bet tad secināja, ka šī sieviete nespēs nevienam atdot savu roku. Viņa bija pārāk valdonīga.

Esmu vienīgā Hermanu dzimtas atvase. Šos vārdus pavadīja smaids, kas bija iecerēts kā nomierinošs, bet izska­tījās drīzāk pikts.

Vai tas nozīmē, ka tu mantosi visu?

Protams. Kāpēc gan ne?

Torvaldsens paraustīja plecus. Man nav ne jausmas, ko domā tavs tēvs. Taču esmu pārliecinājies, ka šajā pasaulē ne par ko nevar būt drošs.

Viņš redzēja, ka šādi mājieni Margaretei nepatīk. Neat­vēlot viņai laiku attapties, viņš noprasīja:

Kāpēc tavs tēvs gribēja nodarīt pāri šim zēnam?

Viņš redzēja, ka negaidītais jautājums ir apstulbinājis Margareti. Atšķirībā no tēva viņa nepavisam neprata slēpt savas izjūtas.

Nesaprotu, par ko jūs runājat.

Viņš iedomājās varbūt Hermans neizpauž meitai visus savus plānus?

Tad varbūt nezini ari, ko dara die Klauen der Adler?

Viņš nav manā kompeten… Viņa aprāvās.

Neraizējies, dārgā. Es zinu, kas viņš ir. Gribēju tikai pārliecināties, vai tu ari zini.

Tas cilvēks ir bīstams.

Tagad Torvaldsens saprata, ka Hermana meita nekur nav iesaistīta. Viņa pārāk daudz un brīvi pļāpāja. Piekritu no visas sirds. Bet, kā jau tu teici, mēs par viņu neesam atbil­dīgi. Tikai padome.

Nezināju, ka ordeņa biedri zina par viņu.

Es zinu daudz ko. Piemēram, par tava tēva plāniem. Un tie arī ir bīstami.

Šķiet, viņa uztvēra pārliecību Torvaldsena balsī. Tuklajā sejā pazibēja nervozs smaids. Atcerieties, Henrik, kur jūs atrodaties. Šī ir Hermanu zeme. Mēs šeit esam noteicēji. Tā­pēc jums nevajadzētu raizēties.

Interesants novērojums. Centīšos to neaizmirst.

Man šķiet, ka jums šī saruna būtu jāturpina ar tēvu.

Viņa pagriezās, lai ietu, bet tajā mirklī Torvaldsens aši pa­cēla roku.

No veco ciprešu resnajiem stumbriem pēkšņi iznira trīs vīri, ģērbušies armijas maskēšanās tērpos. Viņi metās skriet un nokļuva pie paviljona, kad Margaretē izgāja no tā.

Divi vīri viņu sagrāba.

Trešais aizlika plaukstu priekšā mutei.

Viņa pretojās.

Henrik, iesaucās Gerijs. Kā Jespers te nokļuvis?

Trešais uzbrucējs bija Torvaldsena namzinis, kurš bija atli­dojis ātrāk un ielavījies savrupnama teritorijā. Iepriekšējos ap­meklējumos Torvaldsens bija pārliecinājies, ka pretēji Margaretes lielībai visstingrākā drošība bija tikai pašā namā. Simtiem akru lielā teritorija nebija ne nožogota, ne apsargāta.

Stāvi mierā, viņš pavēlēja.

Viņa pārstāja cīnīties.

Tu iesi līdzi šiem kungiem.

Viņa drudžaini purināja galvu.

Torvaldsens zināja, ka viņa tik viegli nepadosies. Tāpēc viņš pamāja ar galvu, un plaukstu gūsteknes mutes priekšā nomainīja ar nomierinošu līdzekli samitrināts drānas gabals. Tvaiki iedarbojas dažās sekundēs. Sieviete saļima.

Ko jūs darāt? jautāja Gerijs. Kāpēc jūs viņai darāt pāri?

Es nedaru neko ļaunu. Taču vari man ticēt ja tavs tevs nebūtu rīkojies, tad tu būtu dabūjis ciest. Viņš pievērsās Jesperam. Turi viņu drošībā, kā norunāts.

Kalpotājs pamāja ar galvu. Viens no svešiniekiem uzmeta uz pleca Margaretes dūšīgo augumu, un visi trīs atkal pazu­da koku ēnā.

Jūs zinājāt, ka viņa nāks uz šejieni? brīnījās Gerijs.

Kā jau teicu pazīsti savu ienaidnieku.

Kāpēc jūs viņu nolaupījāt?

Torvaldsenam patika pamācīt un pietrūka sarunu ar dēlu. Lai brauktu ar auto, nepieciešama apdrošināšana. Arī mūsu ieceres ir saistītas ar risku. Viņa ir mūsu apdrošināšanas po­lise.

48. NO daĻa VAŠINGTONA

Stefānija sastinga. Hetere Diksone bija bruņota un mod­ra. Kasiopejas skatiens drudžaini šaudījās pa guļamistabu, un viņa zināja, ka draudzene meklē kaut ko, kas varētu no­derēt kā ierocis.

Kas ir? Deilijs jautāja Diksonei.

Signalizācija izslēgta. Tas nozīmē, ka šeit kāds ir.

Spožs loģikas sasniegums, vai ne?

Vai tu pirms aiziešanas ieslēdzi signalizāciju?

Sekoja īss klusuma brīdis. Stefānija zināja, ka viņas ir iekritušas slazdā.

Nezinu, atbildēja Deilijs. Varbūt aizmirsu. Nebūtu jau pirmā reize.

Varbūt tomēr drošības pēc ļauj man paskatīties.

Man nav laika ļaut tev spēlēt kariņus, un tas šaujamais tavā rokā mani uzbudina. Tu esi tik seksīga.

Glaimotājs! Tā tu tālu tiksi.

Atkal klusums, tad apslāpēts vaids.

Uzmanīgi, neaiztiec galvu. Tas puns sāp.

Tagad labi? apjautājās Deilijs.

Nošvirkstēja rāvējslēdzējs.

Nomet ieroci, teica Deilijs.

Uz kāpnēm nodunēja soļi.

Stefānija paraudzījās uz Kasiopeju. Nespēju tam noticēt.

Tagad vismaz zinām, kur viņi abi ir.

Laba doma, bet vājš mierinājums. Jāpārbauda.

Kasiopeja satvēra viņas elkoni. Netraucē viņus.

Atšķirībā no iepriekšējām divpadsmit stundām, kad Ste­fānija pieņēma vismaz apšaubāmus lēmumus, tagad viņas prāts darbojās skaidri. Viņa zināja, kas jādara.

Izlavījusies no guļamistabas, viņa atkal iegāja darbistabā. Turpat līdzās kāpnes veda uz augšu, bet ārdurvis atradās pa labi. Viņa dzirdēja klusas balsis, smieklus un grīdas dēļu čīkstoņu.

Kas tur, ellē, notiek? brīnījās Stefānija.

Vai to tava aģente nenoskaidroja?

Viņa papurināja galvu. Neteica ne vārda. Laikam tas ir kas jauns.

Kasiopeja pazuda gaitenī. Stefānija vēl brīdi uzkavējās un pamanīja uz kāda krēsla to pašu revolveri, ar kuru Hetere Diksone vakar viņai draudēja.

Viņa paņēma ieroci un izgāja no darbistabas.

Malone raudzījās uz rozes logu un ieskatījās pulkstenī 16:40. Tagad, rudenī, saule sāks rietēt apmēram pēc pusot­ras stundas.

Šī ēka atrodas uz austrumu-rietumu ass, viņš teica Pe­mai. Tas logs paredzēts vakara saules gaismas uztverša­nai. Mums jāiet tur augšā.

Viņš pamanīja durvis, kur bulta norādīja uz augšējo kori. Piegājis pie tām, viņš ieraudzīja pie baznīcas ziemeļu sienas ierīkotas platas akmens kāpnes ar velvētiem griestiem, kas padarīja tās līdzīgas tunelim.

Viņš devās augšup, sekojot citiem apmeklētājiem.

Nonākuši augšā, viņi iegāja korī.

Tur viena otrai pretī atradās divas koka solu rindas ar augstām atzveltnēm, rotātas ar vītnēm un arabeskām. Virs tiem pie sienām karājās baroka stila gleznas, kurās bija attē­loti apustuļi. Eja starp soliem veda pie baznīcas rietumu sie­nas un apaļā loga trīsdesmit pēdu augstumā.

Viņš paraudzījās augšup.

Spožajos saules staros lidinājās putekļu plēksnites. Viņš pagriezās un aplūkoja krustu, kas slējās augšējās kora telpas tālākajā galā. Kopā ar Pemu piegājis pie balustrādes, viņš ap­brīnoja kokā grieztā Kristus tēla satriecošo reālismu. Uz plāksnes tā pakājē bija uzraksts divās valodās.

CRISTO NA CRUZ KRISTUS PIE KRUSTA C. 1550

ESCULTURA EM MADEIRA POLICROMA DAUDZKRĀSAINA KOKA SKULPTŪRA

Kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu, teica Pema. Te tas ir.

Malone piekrita. Taču viņš domāja par nākamajiem vār­diem.

Un pārvērš sudrabu zeltā.

Viņš paraudzījās atpakaļ uz saulē mirdzošo rozes logu un sekoja putekļiem pilnajiem stariem garām krustam un lielajā baznīcas jomā. Lejā gaisma iezīmēja līniju uz grīdas plāksnēm pa centrālo eju starp solu rindām. Cilvēki, staigādami šurpu turpu, to nemaz neievēroja. Gaismas josla stiepās tālāk uz austrumiem, uz draudzes altāri, un iezīmēja tikko manāmu joslu uz tā sarkanā paklāja.

Makolums izgāja no zemākā kora un pa centrālo eju so­ļoja uz baznīcas fasādes pusi.

Viņš nesapratīs, kur mēs esam pazuduši, ieminējās Pema.

Nekur viņš bez mums nepaliks. Mēs viņam esam vaja­dzīgi.

Makolums apstājās starp divām pēdējām no sešām kolon­nām un paraudzījās apkārt, tad pagriezās un pamanīja vi­ņus. Malone pacēla roku, liekot viņam palikt turpat, tad ar rādītājpirkstu parādīja, ka viņi pēc minūtes nāks lejā.

Viņš Makolumam nebija melojis viņš tiešām labi prata minēt miklas. ŠI mīkla iesākumā šķita nesaprotama, bet ta­gad, raugoties lejup uz neskaitāmajiem kokgriezumiem, si­jām un arkām, līniju un saistītu akmeņu harmoniju, kam laiks, daba un nevērība nebija daudz kaitējuši, viņš bija atradis ri­sinājumu.

Viņa skatiens sekoja rietošās saules stariem, kas šķērsoja altārtelpu, pāršķēla uz pusēm augsto altāri un nonāca pie sudraba relikvārija.

Tas iemirdzējās kā zelts.

Pārvērš sudrabu zeltā.

Viņš redzēja, ka tagad arī Pema ir to pamanījusi.

Apbrīnojami, viņa ierunājās. Kā gaisma to panāk.

Apaļais logs neapšaubāmi bija ierīkots tieši tā, lai rietošā saule vismaz uz dažām minūtēm apgaismotu relikvāriju. Acīmredzot sudraba trauks bija novietots rūpīgi izvēlētā vie­tā, noņemot vienu no sešām gleznām, kas atradās tam ap­kārt, un izjaucot viduslaiku celtnieku izloloto simetriju.

Viņš atcerējās pārbaudījuma teksta pēdējo daļu.

Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta.

Un steidzās lejā pa kāpnēm.

Nokļuvis lejā, viņš tuvojās samta virvēm, kuras joprojām aizšķērsoja piekļuvi altārtelpai. Viņš ievēroja, kā melna, bal­ta un sarkana marmora krāsu saskaņa piešķir telpai dižciltī­bas noskaņu gluži atbilstoši, jo altārtelpā atradās karalis­kās ģimenes mauzolejs.

Relikvārijs atradās trīsdesmit pēdu attālumā.

Tūristiem nebija ļauts aplūkot to tuvumā. Priesteris pie draudzes altāra mikrofonā paziņoja, ka baznīca un klosteris pēc piecām minūtēm tiks slēgti. Daudzas ekskursantu gru­pas jau devās un izeju, un arī pārējie sekoja.

Malone jau iepriekš bija pamanījis iegravēto zīmējumu uz relikvārija durvīm, aiz kurām laikam kādreiz ticis glabāts svētais sakraments. Varbūt tur vēl tagad glabājās hostija. Lai gan baznīca bija pasaules kultūras mantojums un vairāk tū­risma objekts nekā dievnams, tomēr tajā noteikti vēl tika rī­kotas īpašas ceremonijas, līdzīgi kā Sv. Pāvila katedrālē un Vestminsteras abatijā. Tas arī varētu būt iemesls, kāpēc ap­meklētāji nedrīkstēja iet tuvāk pašam krāšņākajam mākslas darbam.

Pienāca Makolums. Es nopirku biļetes.

Malone norādīja uz relikvāriju. Man tas jāapskata tu­vāk un bez lieciniekiem.

Tas varētu būt grūti. Kā noprotu, jau pēc pāris minū­tēm visus dzīs ārā.

Tu neizskaties pēc cilvēka, kurš klausa visiem aizliegu­miem.

Tu arī ne.

Viņš atcerējās Avinjonu un to, ko viņš un Stefānija tur no­strādāja kādā lietainā jūnija naktī.

Tad atradīsim vietu, kur paslēpties, līdz visi būs pro­jām.

Stefānija atkal ielavījās nišā. Bija jāatrod Deilija slēptuve, kamēr mīlnieki augšstāvā nebija beiguši priecāties. Viņa ce­rēja, ka tiem nav pārāk jāsteidzas, lai gan Deilijs bija izklau­sījies nepacietīgs.

Kasiopeja klusi turpināja meklējumus.

Ziņojumā bija teikts, ka, pieceļoties no rakstāmgalda, atmiņas kartes pie viņa nebija. Viņš tajās kopēja failus no pie­zīmjdatora, bet neņēma tās līdzi. Tikai teica meičai, lai iet uz guļamistabu, un viņš arī tūlīt būs klāt, Stefānija čukstē­ja gandrīz bez skaņas.

Mēs pārāk riskējam, uzkavējoties šeit.

Viņa apklusa un ieklausījās. Šķiet, ka viņiem tur vēl iet jautri.

Kasiopeja atvēra rakstāmgalda atvilktnes, meklējot slepe­nus nodalījumus. Taču Stefānija neticēja, ka tur kaut kas atra­dīsies. Tas būtu pārāk acīm redzami. Viņa vēlreiz pārlaida skatienu grāmatplauktam un pamanīja kādu politisku trak­tātu plānu, pelēkbrūnu sējumu ar ziliem burtiem.

Kriss Metjūss. "Skarbais".

Viņa atcerējās, ko Deilijs bija stāstījis Grīnam, lielīdamies ar tikko iegūto augsto amatu Magelāna nodaļā.

Ko viņš īsti teica?

Tas, kas ir mūsu rokās, dod mums varu.

Viņa pasniedzās pēc grāmatas, atšķīra to un atklāja, ka grāmatas beigās lappuses salīmētas kopā un izgriezts apmē­ram ceturtdaļcollu dziļš iedobums. Tajā bija paslēptas pie­cas flash atmiņas kartes, katra apzīmēta ar romiešu ciparu.

Kā tu uzminēji? čukstēja Kasiopeja.

Man pašai bail, ka tā izdevās. Es jau sāku domāt tāpat kā tas idiots.

Kasiopeja devās mājas dziļumā uz sētas durvju pusi, bet Stefānija satvēra viņas roku un norādīja uz parādes durvīm. Kasiopejas izbrīnītais skatiens pauda kāpēc izaicināt nepa­tikšanas?

Viņas iegāja darbistabā, pēc tam vestibilā.

Signalizācijas pults līdzās ārdurvīm liecināja, ka sistēma joprojām nedarbojas. Stefānijai rokā bija Diksones ierocis.

Lerij! viņa iesaucās.

Klusums.

Lerij! Varētu palūgt jūs uz mirkli?

Augšstāvā nodunēja soļi, un guļamistabas durvīs parādī­jās Deilijs ar biksēm kājās, bet bez krekla.

Skaista matu krāsa, Stefānij. Jauns stils? Un drēbes. Modīgi.

Tikai jūsu dēļ.

Ko jūs te meklējat?

Stefānija pavicināja grāmatu. Atnācu pēc jūsu krājumiem.

Deilija jauneklīgajā sejā pazibēja bailes.

Pareizi. Laiks pasvīst. Un Hetere? Viņa ierunājās ska­ļāk. Esmu vīlusies jūsu mīļāko izvēlē.

Diksone kaila lepni iznira no guļamistabas, it nemaz nekaunēdamās. Tu esi līķis.

Stefānija paraustīja plecus. To nevar zināt. Pašlaik tavs šaujamais ir pie manis. Viņa pacēla un parādīja ieroci.

Ko jūs domājat darīt? jautāja Deilijs.

Vēl neesmu izlēmusi. Taču vienu viņa gribēja zināt.

Jūs abi sen jau esat sadziedājušies?

Nav tava darīšana, atcirta Diksone.

Tikai ziņkāre. Es jūs iztraucēju tikai tādēļ, lai paziņotu, ka tagad uz spēles ir likts kaut kas vairāk nekā tikai mana āda.

Jūs laikam šo to zināt, secināja Deilijs. Kas ir jūsu draudzene?

Kasiopeja Vita, paziņoja Diksone.

Jūtos pagodināta, ka pazīstat mani.

Paldies par šautriņu kaklā.

Nav par ko.

Atpakaļ gultā, jūs abi! pavēlēja Stefānija.

Es gan tā nedomāju. Diksone sāka kāpt lejā pa kāp­nēm, bet Stefānija pacēla ieroci. Hetere, neizaicini mani. Es tikko esmu zaudējusi darbu, un ir izdots orderis manam arestam.

Izraēliete apstājās, laikam nojauzdama, ka nav īstais brī­dis izrādīt varonību.

Uz guļamistabu, izrīkoja Stefānija. Diksone vilcinājās.

Ātri!

Diksone atkāpās augšstāvā. Stefānija savāca visas izraē­lietes drēbes un arī kurpes. Jūs neuzdrošinātos riskēt ar publisku atmaskošanu, sekojot mums, viņa teica Deilijam.

Bet viņa gan varētu. Tā es viņu vismaz nedaudz aizkavēšu.

Un viņas devās projām.

49. NODAĻA VĪNE 18:40

Torvaldsens uzvilka purpursarkano mantiju. Asamblejas laikā visiem ordeņa biedriem bija jāģērbjas šādos tērpos. Septiņos sāksies pirmā sēde, kuru viņš gaidīja bez lielas sa­jūsmas. Kā vienmēr, pārāk daudz runu, pārāk maz rīcības. Viņš spēja sasniegt savus mērķus bez citu palīdzības. Taču viņam patika vakara noslēgums saviesīgā garā.

Gerijs sēdēja vienā no polsterētajiem krēsliem.

Kā es izskatos? Torvaldsens jokojot apvaicājās.

Kā karalis.

Karaliskā samta mantija bija garumā līdz potītēm, uz tās ar zelta diegiem krāšņi izšūta ordeņa devīze ]E L'AY EMPRINS. Es esmu uzdrošinājies. Šis bija piecpadsmitā gad­simta tērps, tāds pats kā sākotnējā Zelta aunādas ordeņa biedriem.

Viņš pasniedzās pēc kakla ķēdes. Tā bija no tīra zelta ar melnas emaljas kramu un liesmām. Vidū karājās grezna zel­ta aunādas figūriņa.

To uzņemšanas ceremonijā uzdāvina katram ordeņa biedram. Mūsu simbols.

Izskatās dārga.

Tā arī ir.

Vai tas viss jums tiešām ir tik svarīgs?

Torvaldsens paraustīja plecus. Tas man sagādā prieku.

Taču nav nekas līdzīgs reliģijai.

Tētis teica, ka jūs esat ebrejs.

Viņš pamāja ar galvu.

Es neko daudz par ebrejiem nezinu. Tikai to, ka Otrajā pasaules karā miljoniem tika nogalināti. To es īsti nevaru sa­prast.

Tu neesi vienīgais. Gadsimtiem ilgi daudzi ir brīnīju­šies par to, kā mēs spējam izdzīvot.

Kāpēc cilvēki ienīst ebrejus?

Torvaldsens bieži bija domājis par šo jautājumu līdz ar filosofiem, teologiem un politiķiem, kuri par to strīdējušies gadsimtiem ilgi. Tas sākās ar Ābrahamu. Viņam bija de­viņdesmit deviņi gadi, kad Dievs ieradās pie viņa un noslē­dza derību, pasludinot izredzēto tautu ļaudis, kuri man­tos Kānaānas zemi. Diemžēl šis gods bija saistīts ar lielu atbildību.

Viņš redzēja, ka zēns klausās ar interesi.

Vai esi kādreiz lasījis Bībeli?

Gerijs papurināja galvu.

Palasi gan. Tā ir lieliska grāmata. No vienas puses, Dievs piešķīra izraēliešiem svētību. Padarī]a par izredzēto tautu. Taču, atbildot uz šo svētību, viņi paši izlēma savu likteni.

Kas notika?

Vecajā derībā teikts, ka viņi sadumpojās, dedzināja vīra­ku, piedēvēja savu labklājību elkiem, staigāja, kur vien sirds kāroja. Tāpēc Dievs par sodu izmētāja viņus neebreju vidū.

Un tāpēc cilvēki viņus ienīst?

Torvaldsens bija aizpogājis mantiju. Grūti teikt. Taču kopš tiem laikiem ebreji nemitīgi tiek vajāti.

Izklausās, ka šis Dievs ir diezgan dusmīgs.

Vecajā derībā attēlotais Dievs stipri atšķiras no Jaunās derības Dieva.

Diez vai man tāds patiktu.

Tu neesi vienīgais. Viņš apklusa. Ebreji pirmie sāka apgalvot, ka cilvēks pats ir atbildīgs par savu rīcību. Ja dzī­ve nav izdevusies, tā nav Dieva vaina. Tā ir tava paša vaina.

Un ar to mēs atšķiramies. Kristieši šo domu attīstīja tālāk. Cilvēks pats izpelnījās izraidīšanu no Paradīzes, bet, tā kā Dievs mīlēja cilvēku, viņš to izpirka ar sava dēla asinīm. Jūdu Dievs ir dusmīgs. Viņa mērķis ir taisnā tiesa. Kristiešu Dievs ir žēlsirdības Dievs. Tā ir liela atšķirība.

Dievam jābūt labam, vai tad ne?

Torvaldsens pasmaidīja, tad pārlaida skatienu greznajai istabai. Laiks pievērsties galvenajam. Saki, ko tu domā par to, kas notika paviljonā?

Baidos, Hermana kungam nepatiks, ka jūs nolaupījāt viņa meitu.

Tāpat kā taviem vecākiem nepatika tas, kas notika ar tevi. Atšķirība tikai tāda, ka viņa ir pieaugusi sieviete, bet tu pusaudzis.

Kāpēc tas viss notiek?

Domāju, ka drīz mēs to uzzināsim.

Pēkšņi guļamistabas durvis atvērās un iesteidzās Alfrēds Hermans. Viņš arī bija ģērbies karaliskā mantijā ar zelta me­daljonu, bet viņa tērps bija rotāts ar zilu zīdu.

Mana meita ir pie tevis? Hermans noprasīja, zvērojot niknumā.

Torvaldsens stāvēja kā klints. Jā.

Un tu droši vien zini, ka šo istabu noklausās.

Liela gudrība nebija vajadzīga.

Viņš juta, kā spriedze pieaug. Hermans atradās svešā te­ritorijā.

Henrik, es to nepacietīšu.

Ko tad tu darīsi? Atsauksi Ērgļa nagus izrēķināties ar mani?

Hermans vilcinājās. Vai to tu vēlies?

Torvaldsens piegāja viņam tuvāk. Tu pārkāpi robežu, nolaupot šo jaunekli. Viņš norādīja uz Geriju.

Kur ir Margarete?

Drošībā.

Tev nepietiek dūšas nodarīt viņai pāri.

Man pietiek dūšas darīt visu, kas vien vajadzīgs. Tik daudz tev vajadzētu mani pazīt.

Hermana vērīgais skatiens ieurbās viņā kā bulta. Viņam vienmēr šķita, ka austrieša skarbie sejas vaibsti vairāk pie­derētos zemniekam, nevis aristokrātam. Un es domāju, ka mēs esam draugi.

Es arī tāpat domāju. Taču laikam tas neko nenozīmēja, kad tu atņēmi šo jaunekli mātei un iznīcināji viņa tēva grāmatveikalu.

Bija laiks sākt asamblejas pirmo sēdi, tāpēc Torvaldsens bija rūpīgi izvēlējies laiku šai atklāsmei. Hermanam kā jau Zilā krēsla padomniekam vienmēr jāizrāda disciplīna un savaldība. Viņš nedrīkst izpaust ordeņa biedriem neko par saviem personiskajiem sarežģījumiem.

Un nedrīkst arī nokavēt.

Jāiet, Hermans beidzot noteica. Bet vēl nekas nav beidzies, Henrik.

Es piekrītu. Tev viss vēl tikai sākas.

50,NODAĻA VAŠINGTONA 13:30

Vai jūs pārāk neizaicinājāt Deiliju? Grīns jautāja Stefā­nijai.

Viņa un Kasiopeja sēdēja Grīna limuzīnā, kura salonu no šofera atdalīja skaņu necaurlaidīga organiskā stikla starpsie­na. Grīns bija sagaidījis abas sievietes pilsētas centrā pēc tam, kad viņas bija atstājušas Deilija māju.

Viņš nebūtu mūs vajājis. Hetere varētu uzvilkt viņa drē­bes, bet ne apavus. Šaubos, vai viņa skrietu mums pakaļ ba­sām kājām un neapbruņota.

Grīnu tas, šķiet, nepārliecināja. Droši vien ir kāds iemesls, kāpēc atklājāt Deilijam, ka esat ielauzušās viņa mājā.

To es arī gribētu zināt, ierunājās Kasiopeja. Mēs būtu varējušas izkļūt no mājas tā, ka viņš neko nenojaustu.

Un es joprojām būtu dzīvs mērķis. Tagad viņam būs jāuzmanās. Pie manis ir kaut kas tāds, kas viņam vajadzīgs. Un Deilijs ir tirgonis, ja arī nekas cits.

Grīns norādīja uz grāmatu "Skarbais". Kas tur tik sva­rīgs?

Stefānija pasniedzās pēc piezīmjdatora, ko bija likusi Grī­nam paņemt līdzi. Viņa ielika vienu no atmiņas kartēm brīvā pieslēgumvietā un paroles ailē ierakstīja KRUSTMĀTE B.

To arī uzzināja tava aģente? jautāja Kasiopeja.

Viņa pamāja ar galvu. Ēstuve kaut kur Mērilendā. Deilijs bieži dodas uz turieni nedēļas nogalēs. Ēdieni laucinieku gaumē. Viņš tādus iecienījis. Man tas šķita savādi biju iedo­mājusies, ka Deilijs ir pieczvaigžņu restorānu gardēdis.

Ekrānā parādījās failu saraksts, un katrs no tiem bija ap­zīmēts ar vienu vārdu.

Kongress, viņa paziņoja.

Viņa noklikšķināja uz kāda faila.

Es uzzināju, ka Deilijs ir lielisks laiku un datumu pārzi­nātājs. Kad viņš grib piespiest kādu kongresmeni attiecīgi nobalsot, viņa rīcībā ir precīzas ziņas par visām naudas sum­mām, ko šis kongresmenis jebkad saņēmis. Savādi, jo viņš pats nekad tieši nerīkojas ar naudu. Netīro darbu paveic lobiji, kuriem patik iztēloties, ka viņi ir labi ieredzēti Balta­jā namā. Tas man lika pieņemt, ka viņš veic uzskaiti. Tik laba atmiņa nevienam nevar būt. Viņa norādīja uz ekrānu. Šeit ir piemērs. Viņa saskaitīja. Sešu gadu laikā šis vīrs saņēmis četrpadsmit maksājumus, kuru kopsumma ir simt astoņdesmit tūkstoši dolāru. Te ir katra maksājuma datums, vieta un laiks. Viņa pašūpoja galvu. Nekas tā nebiedē politiķus kā detaļas.

Mēs runājam par kukuļiem? jautāja Grīns.

Viņa pamāja ar galvu. Maksājumi skaidrā naudā. Kaba­tas nauda. Ne tik daudz, lai piesaistītu uzmanību, bet pie­tiekami, lai saziņas kanāli paliktu atvērti. Vienkārši un jau­ki, bet Deilijs šādi krāj politisko kapitālu. Un Baltais nams to izmanto. Tā viņi ir pamanījušies pieņemt dažus burvīgus likumus.

Grīns raudzījās ekrānā. Laikam vismaz simts kongresmeņu.

Viņš rīkojas efektīvi. Tas jāatzīst. Nauda tiek izplatīta visur. Abās politisko spēku nometnēs.

Viņa noklikšķināja uz kāda cita faila, kas izrādījās sena­toru saraksts. Apmēram trīsdesmit vārdu. Viņam ir savi cilvēki arī federālo tiesnešu vidū. Arī tie mēdz iekļūt nau­das grūtībās tāpat kā visi citi, un Deilijam ir cilvēki, kuri labprāt izpalīdz. Es Mičiganā atradu vienu, kurš bija ar mieru runāt. Viņš bija uz bankrota robežas, un tad uzradās draugi ar naudu. Beidzot tomēr sirdsapziņa viņam nelika mieru, se­višķi pēc tam, kad Deilijs gribēja ietekmēt viņa spriedumu. Šķiet, ka advokāts tiesājamajā lietā bija liels ziedotājs parti­jai un vēlējās nelielu nodrošinājumu savai uzvarai.

Federālās tiesas ir īsts korupcijas perēklis, nomurmi­nāja Grīns. Es to saku jau gadiem ilgi. Ieceliet kādu amatā uz mūžu, un uzreiz sāksies ziepes. Pārāk liela vara, pārāk maza pārraudzība.

Stefānija paņēma vēl vienu atmiņas karti. Ar to vien jau pietiek, lai iesēdinātu vairākus no tiem maitasputniem.

Kāds daiļrunīgs apzīmējums!

Tas ir melno mantiju dēļ. Viņi izskatās pēc maitasput­niem, kas tup un gaida, kad varēs noskrubināt kādam upu­rim visus kauliņus.

Nekādas cieņas pret tiesu sistēmu, Grīns pasmaidīja.

Cieņa ir jānopelna.

Vai drīkstu iejaukties? ieminējās Kasiopeja. Kāpēc mums to visu nenodot atklātībai? Piesaistīt uzmanību? Es pa­rasti tā nerīkojos, bet šoreiz tas varētu iedarboties.

Grīns pašūpoja galvu. Kā jau teicāt, es neko daudz ne­zinu par izraēliešiem. Bet jūs neizprotat, kāda ir šīs admi­nistrācijas sabiedrisko attiecību mašinērija. Viņi visu sagrie­zīs kājām gaisā un nogremdēs aizmirstībā. Tā mēs zaudēsim gan Deiliju, gan nodevēju.

Viņam taisnība, piekrita Stefānija. Tur nekas nesa­nāktu. Mums jārīkojas pašiem.

Limuzīns apstājās sastrēgumā, un klusi iezvanījās Grīna mobilais tālrunis. Viņš pasniedzās, izņēma to no kabatas un ieskatījās ekrānā. Tas varētu būt interesanti. Nospiedis divas pogas, viņš atbildēja. Es jau gaidīju jūsu zvanu.

Par to es nešaubos, skaļrunī atsaucās Deilijs.

Varbūt tomēr nenonākšu tajā zārkā Vermontā.

Tāda jau ir šaha spēle. Katrs gājiens kā jauns piedzīvo­jums. Labi, atzīstu, ka jūsējais bija labs.

Par to uzslava pienākas Stefānijai.

Droši vien viņa ir turpat jums līdzās, tāpēc malacis, Stefānij!

Vienmēr laipni, Lerij.

Tas neko daudz nemaina, paziņoja Deilijs. Manis pie­minētie elementi joprojām ir aizkaitināti.

Jums viņi ir jānomierina, atbildēja Stefānija.

Vai vēlaties sākt sarunas? jautāja Deilijs.

Stefānija gribēja kaut ko iebilst, bet Grīns pacēla roku. Un kāds no tā būs labums?

Varētu būt liels. Uz spēles ir likts daudz.

Stefānija nespēja novaldīties. Vairāk nekā jūsu pakaļa?

Daudz vairāk.

Jūs melojāt, kad teicāt, ka neko nezināt par Aleksan­drijas saikni, vai ne? noprasīja Grīns.

Meli ir tik skarbs vārds. Pareizāk būtu teikt, ka es no­klusēju faktus nacionālās drošības interesēs. Un par to grē­ku man tagad jācieš?

Tas būtu tikai saprātīgi, ņemot vērā visu.

Stefānija zināja Deilijs apjēgs, ka viņi var nodot atklātī­bai viņa noslēpumus, kad vien grib. Gan viņai, gan Grīnam bija paziņas žurnālistu vidū, kuri ar lielāko prieku izceltu gaismā administrācijas netīros darījumus.

Nu labi. Deilija balsī iezagās sarūgtinājums. Kā vē­laties tikties?

Stefānija zināja atbildi. Publiskā vietā. Kur ir daudz cil­vēku.

Tā nav laba doma.

Mēs esam ar mieru tikai tā.

Telefona skaļrunis brīdi klusēja, tad Deilijs ierunājās:

Sakiet, kur un kad.

51. NODAĻa LISABONA 19:40

Malone pamodās un attapās, ka sēž, atbalstījies pret raup­ju mūra sienu.

Ir pāri pusastoņiem, Pema čukstēja viņam ausī.

Cik ilgi es nogulēju?

Kādu stundu.

Viņš neredzēja Pemas seju. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Malone atcerējās notiekošo. Tur augšā viss kārtībā? viņš jautāja Makolumam.

Klusums un miers.

Neilgi pirms pieciem viņi bija izgājuši no baznīcas un aizlavījušies uz augšējo kori, kur kādas durvis veda uz kloste­ri. Apmeklētāji nesteidzās atstāt baznīcu, vēlās pēcpusdie­nas saules staros fotografēdami greznos mauru stila rotājumus. Augšējā galerijā droša slēptuve nebija atrodama, bet apakšstāvā pie baznīcas ziemeļu sienas bija vienpadsmit koka durvis. Uzraksts uz plāksnītes vēstīja, ka mazie kam­barīši savulaik kalpojuši grēksūdzēm.

Desmit grēksūdžu telpu durvis bija aizslēgtas, bet vienas Makolumam izdevās atvērt, izmantojot zem aizbīdāmās bul­tas izurbtu caurumu. Acīmredzot slēdzene bija bojāta, un baznīcas darbinieki bija izurbuši caurumu, lai atvērtu dur­vis. Makolums izņēma no kabatas iespaidiga izskata nazi un ar to pavirzīja bultu. Kad viņi bija iegājuši telpā, viņš bultu atkal aizbīdīja ciet. Malone nebija iedomājies, ka viņu ceļa­biedrs ir apbruņots. Lidmašīnā viņu ar šādu nazi noteikti neielaistu, taču Londonas lidostā Makolums no bagāžas pa­ņēma nelielu somu, kas tagad glabājās skapītī Lisabonas lid­ostā. Arī Malone turpat Lisabonas lidostā atstāja glabāšanā Hadāda dzīvoklī atrasto ādas mugursomu. Tas, ka Mako­lums neko nebija teicis par nazi, tikai pastiprināja Malones aizdomas.

Grēksūdzes telpā aiz metāla režģiem atradās vēl viens tumšs kambarītis. Tam bija durvis uz baznīcu, pa kurām va­rēja ienākt grēku sūdzētāji. Aizbīdāma režģu starpsiena at­dalīja abas mazās telpas, lai grēksūdze varētu notikt, kā pie­nākas.

Uzaudzis katoļu ģimenē, Malone atcerējās līdzīgu, tikai vienkāršāku telpu arī savā baznīcā. Viņš nespēja saprast, kā­pēc nedrīkst redzēt priesteri, kas atlaiž viņam grēkus. Kad viņš jautāja mūķenēm, tās atbildēja, ka tā tam jābūt. Viņš bija pārliecinājies, ka katoļu baznīca prot tikai izvirzīt dažādas prasības, bet nevēlas paskaidrot, kāpēc. Tas arī daļēji bija ie­mesls, kāpēc viņš bija novērsies no reliģijas.

Viņš ieskatījās Pemas TAG pulksteņa spīdošajā ciparnīcā. Gandrīz astoņi. Vēl agrs, bet baznīca bija slēgta jau trīs stun­das.

Ārā ir kāda kustība? viņš klusi jautāja Makolumam.

Ne skaņas.

Nu tad aiziet, viņš tumsā nočukstēja. Nav jēgas te ilgāk sēdēt.

Viņš dzirdēja, kā atkal tiek atvāzts Makoluma nazis un tā asmens skrāpējas pret metāla bultu.

Kambarīša durvis čīkstot atvērās.

Viņš piecēlās kājās, bet zemie griesti neļāva izslieties visā augumā.

Makolums atvēra durvis uz iekšpusi. Viņi izgāja apakšējā galerijā, kur vēsais vakara gaiss šķita atspirdzinošs pēc trim šaurajā būcenī pavadītajām stundām. Atklātās krusta ejas otrā pusē augšējā un apakšējā galerija bija blāvi apgaismota ar kvēlspuldzēm, atstājot ēnās smalkos rotājumus starp ar­kām. Iegājis zem tuvākās arkas, Malone paraudzījās augšup uz naksnīgajām debesīm. Ēnainā krusta eja šķita vēl tumšā­ka, jo debesīs nebija zvaigžņu.

Viņš devās taisnā ceļā uz kāpnēm, kuras veda uz augšējo kori. Viņš cerēja, ka durvis, pa kurām viņš iepriekš bija iegā­jis korī, nebūs aizslēgtas.

Ar prieku viņš pārliecinājās, ka tās ir vaļā.

Baznīca bija klusa kā kapenes.

Vitrāžu logus no ārpuses apgaismoja prožektori, kas ap­spīdēja baznīcas fasādi. Iekšā dažas nelielas spuldzes spēja kliedēt tumsu tikai apakšējā kora telpā.

Naktī viss izskatās citādi, brīnījās Pema.

Malone piekrita un saglabāja modrību.

Viņš devās tieši uz altārtelpu un pārkāpa pāri samta vir­vēm. Pie augstā altāra viņš uzkāpa piecus pakāpienus un no­stājās relikvārija priekšā.

Viņš pagriezās un paraudzījās atpakaļ uz augšējo kori tā­lākajā galā.

Apaļais logs raudzījās viņam pretī kā blāvi pelēka acs, ko vairs neatdzīvināja saules stari.

Šķiet, Makolums bija paredzējis, kas būs vajadzīgs, jo pie­nāca, nesdams sveci un sērkociņus. Tie bija nolikti lūdzē­jiem tur, pie kristību trauka. Es jau iepriekš pamanīju.

Malone paņēma sveci, un Makolums to aizdedzināja. Pie­licis blāvo liesmiņu tuvāk relikvārijam, viņš pētīja attēlu uz tā durvīm.

Jaunava Marija sēž ar bērnu klēpī, viņai aiz muguras stāv Jāzeps, visiem trim ap galvu oreoli. Viņus sveic trīs bārdai­ni vīri, viens no tiem nometies ceļos bērna priekšā. Uz to noraugās trīs citi vīri, un vienam no viņiem galvā tāda kā savāda armijas ķivere. Virs šīs ainas debesīs pašķīrušies mā­koņi un spīd piecstaru zvaigzne.

Kristus dzimšana, aiz muguras ierunājās Pema.

Viņš piekrita. Tā izskatās gan. Trīs gudrie, sekojot zvaig­znei, ieradušies sveikt jaundzimušo ķēniņu.

Viņš atcerējās pārbaudījumu un to, kas jāmeklē šeit, kur sudrabs pārvēršas par zeltu. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta.

Viltīga mīkla.

Mums jātiek ārā no šejienes, taču ir vajadzīga šā trauka fotogrāfija. Fotoaparāta nevienam no mums nav. Ko ieteik­siet?

Kad nopirku biļetes, ieminējās Makolums, es uzgā­ju augšā. Tur ir suvenīru veikaliņš, pilns ar grāmatām un pastkartēm. Tur noteikti jābūt arī šai bildei.

Laba doma, piekrita Malone. Rādi ceļu.

Seibrs uzkāpa pa kāpnēm uz augšējo galeriju, priecā­damies par savu pareizo izvēli. Kad Alfrēds Hermans bija viņam uzdevis atrast bibliotēku, slepenais plāns ātri bija gatavs, un izraēliešu sekotāju grupas likvidēšana Vācijā vēl vairāk atviegloja tā īstenošanu.

Hermans nekad nebūtu piekritis tīšai ebreju izaicināšanai, un grūti būtu izskaidrot, kāpēc šīs slepkavības bija nepie­ciešamas. Vienkārši tādēļ, lai izsistu pretiniekus no līdzsva­ra uz dažām dienām, kas viņam bija nepieciešamas mērķa sasniegšanai.

Ja vien tas tiešām ir iespējams.

Taču tā varētu būt.

Viens viņš nekad nebūtu spējis atšifrēt varoņa pārbaudī­jumu, bet, iesaistot kādu citu, nevis Maloni, viņš tikai būtu palielinājis atmaskošanas risku. Vienīgā pareizā rīcība bija pieaicināt Maloni it kā par sabiedroto.

Riskanti, taču panākumi nebija ilgi jāgaida. Puse mīklas jau laikam atrisināta.

Nonācis kāpņu augšgalā, viņš iegāja augšējā galerijā, pagriezās pa kreisi un devās pie stikla durvīm, kuras šajā viduslaiku celtnē bija pavisam neiederīgas. Bikšu kabatā paslēptais mobilais tālrunis bezskaņas režīmā jau bija uzkrājis četrus Alfrēda Hermana zvanus. Seibrs bija apsvēris iespēju piezvanīt Hermanam un nomierināt satraukto veco vīru, taču nolēma, ka tas būtu muļķīgi. Pārāk daudz jautājumu, bet viņš varētu sniegi pārāk maz atbilžu. Viņš bija labi iepa­zinis ordeni, sevišķi Alfrēdu Hermanu, un uzskatīja, ka iz­prot viņu stiprās un vājās puses.

Vispirmām kārtām visi ordeņa biedri bija tirgoņi.

Tāpēc pirms spiediena izdarīšanas uz saūdiem un izraē­liešiem Zelta aunādas ordenim būs jānoslēdz darījums ar vinu.

Un tas nebūs lēti.

Malone sekoja Pemai un Makolumam augšējā galerijā ar ribu velvēm, apbrīnodams seno celtnieku meistarību. No dzirdētajiem gidu stāstījuma fragmentiem viņš bija uzzinā­jis, ka Sv. Hieronīma ordenis, kas 1500. gadā pārņēma savās rokās klosteri, bija noslēgta ļaužu grupa, kas veltīja savu dzī­vi lūgšanām, kontemplācijai un reformisma idejām. Viņiem nebija tieša evaņģelizācijas vai mācītāju kalpošanas uzdevu­ma. Viņiem galvenais bija rādīt piemēru citiem, dzīvojot īs­tena kristieša cienīgu dzīvi, kas veltīta pielūgsmei stipri līdzīgi viņu svētajam aizbildnim Hieronimam, par kuru Ma­lone bija lasījis Beinbridža namā atrastajā grāmatā.

Viņi apstājās pie stikla durvīm, kas bija īpaši pielāgotas vienai no skaistajām arkām.

Diez vai te ir signalizācija, ieminējās Makolums. Ko tad te zags? Suvenīrus?

Biezā stikla durvis rotāja melna metāla eņģes un hromēti rokturi.

Tās veramas uz ārpusi, secināja Malone, tāpēc nevar izgāzt uz iekšpusi. Un stikls ir puscollu biezs.

Kāpēc tu nepārbaudi, vai tās ir aizslēgtas? jautāja Pema.

Viņš satvēra rokturi un pavilka durvis.

Tās atvērās.

Tagad es saprotu, kāpēc klienti tik augstu vērtē tavu viedokli.

Kāpēc lai tās durvis slēgtu ciet? atbildēja Pema. Baz­nīca ir kā īsts cietoksnis. Turklāt viņam taisnība ko lai te zog? Durvis ir daudz vērtīgākas nekā visas preces.

Malone pasmaidīja par Pemas loģiku. Bija atgriezies arī viņas piktums, bet par to viņš tikai priecājās. Tas neļauj zau­dēt asumu.

Viņi iegāja veikaliņā. Tumšā, smacīgā telpa atgādināja grēksūdzes kambari, tāpēc viņš plaši atvēra durvis un no­stiprināja tās tāpat kā dienā, kad visu laiku šurpu turpu stai­gā apmeklētāji.

Ātri pārlaidis veikalam skatienu, viņš ievēroja, ka tas ir apmēram divdesmit kvadrātpēdas liels, pie vienas sienas sle­jas trīs augstas vitrīnas, pie divām pārējām grāmatu plauk­ti, bet pie ceturtās sienas bija piespiedies kases aparāts. Tel­pas vidū atradās ar grāmatām apkrauta lete.

Mums vajag gaismu, viņš ieminējās.

Makolums piegāja pie vēl vienām divviru stikla durvīm, kas veda uz nomelnējušām kāpnēm. Tur pie sienas rēgojās trīs elektrības slēdži.

Mēs esam klostera iekšienē, secināja Malone. Gaismu ārpusē nekur nevarēs redzēt. Tomēr vispirms ātri ieslēdz un izslēdz, lai redzētu, kas notiks.

Makolums nospieda vienu slēdzi. Iedegās četras mazas halogēna spuldzītes, kas apgaismoja stikla vitrīnas. To gais­ma bija vērsta uz leju un apspīdēja tikai nelielus laukumus. Viņiem tas bija vairāk nekā pietiekami.

Būs labi, teica Malone. Tagad pameklēsim kādu grā­matu ar bildēm.

Uz letes bija sakrauta kaudze grāmatu cietos vākos por­tugāļu un angļu valodā, visas ar nosaukumu "Hieronīma Svētās Marijas abatija". Krītpapīra lapas, daudz teksta. Foto­grāfijas arī. Divu blakus sakrautu plānāku grāmatu kaudzī­tēs bija vairāk attēlu nekā vārdu. Viņš pāršķirstīja pirmās kaudzītes grāmatas, bet Pema otrās. Makolums pārmeklē­ja plauktus. Izšķirstījis vienu no grāmatām jau pāri pusei,

Malone atrada altārtelpai veltītu nodaļu un relikvārija sud­raba durvju krāsainu attēlu.

Viņš piegāja tuvāk gaismai. Fotogrāfija bija uzņemta tuv­plānā un detalizēta. Atradu.

Viņš palasīja relikvārija aprakstu, lai redzētu, vai kaut kas tajā varētu būt noderīgs, un uzzināja, ka tas ir izgatavots no koka un pārklāts ar sudrabu. Lai to novietotu uz altāra, bija jānoņem apakšējās rindas centrālā glezna, kas vēlāk pazu­da. Šīs pazudušās gleznas attēls tika iegravēts relikvārija durvīs, noslēdzot gleznu kopējo ikonogrāfisko ciklu tās vi­sas bija veltītas Kristus dzimšanai. Uz durvīm bija attēlots Gaspars viens no gudrajiem, pielūdzot jaundzimušo bēr­nu. Grāmatā bija rakstīts, ka epifānija tiek skaidrota kā lai­cīgā pakļaušanās dievišķā priekšā, un trīs gudrie simbolizē trīs tolaik zināmās pasaules daļas Eiropu, Āziju un Āfriku.

Tad viņš atrada interesantus vārdus.

Aculiecinieki stāsta, ka noteiktos gada laikos šeit esot vērojama neparasta parādība, ko izraisa baznīcā iespīdošie saules stari. Divdesmit dienas pirms pavasara ekvinokci­jas un trīsdesmit dienas pēc rudens ekvinokcijas saules zeltainie stari no vakarlūgšanas stundas līdz saulrietam, ieplūstot no rietumiem un sniedzoties 450 soļu attālu­mā, virzās taisnā līnijā caur kori un visu baznīcu līdz relikvārijam, pārvēršot tā sudrabu zeltā. Kāds no Belemas draudzes priesteriem, dedzīgs vēstures pētnieks, sendienās bija izteicis šādu novērojumu: "Šķiet, ka saule lūdz Ra­dītājam atļauju uz dažām nakts stundām atstāt godpil­no kalpošanas posteni un apsola rītausmā atkal atgriez­ties un spīdēt."

Nolasījis šo fragmentu, viņš secināja:

Acīmredzot Sargi ir labi izglītoti.

Un prot izvēlēties īsto laiku, piebilda Pema. Pagāju­šas divas nedēļas pēc rudens ekvinokcijas.

Malone izplēsa attēlu no grāmatas un atcerējās pārējo mīklas tekstu. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Tas ir nākamais uzdevums. Un grūtāks.

Koton, tu noteikti jau esi pamanījis saistību.

Viņš bija pamanījis un priecājās, ka arī Pemai galva strādā.

Kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu. Viņa norādīja uz attēlu no grāmatas. Relikvārija durvis. Betlēme. Kristus dzimša­na. Šeit ir Belema. Atceries, ko mēs no rīta Londonā lasī­jām. Belema portugāļu valodā Betlēme. Un ko rakstīja Ha­dāds? Lieli ceļojumi bieži sākas ar atklāsmi.

Izskatās, ka tu pirmā tiksi cauri visām briesmām līdz uzvarai, viņš uzslavēja.

Tālumā nošķindēja plīstoši stikli.

Tas bija no krusta ejas puses, teica Makolums.

Malone metās pie gaismas slēdža un izslēdza halogēna

spuldzītes. Viņus atkal apņēma tumsa, un pagāja brīdis, līdz acis ar to aprada.

Vēl viens blīkšķis.

Viņš pielavījās pie durvīm un noteica, no kurienes nāk ska­ņa. Slīpi pāri krusta ejai, tālākajā galā, apakšējā stāvā.

Viņš pustumsā pamanīja kustību un ieraudzīja trīs vīrus iznākam pa kādām stikla durvīm.

Visiem rokās bija ieroči.

Viņi izklīda apakšējā galerijā.

52. Nodaļa VAŠINGTONA 14:45

Stefānija pasniedza kontrolierim biļeti un iegāja Nacionā­lajā aviācijas un kosmosa muzejā. Grīns viņām līdzi nenāca, jo ģenerālprokurora klātbūtne šādā sabiedriskā vietā nepa­liktu nepamanīta. Stefānija bija izvēlējusies šo muzeju tā ēkas daudzo caurspīdīgo stikla sienu dēļ un tāpēc, ka tas bija iz­slavēts kā pasaulē vislabāk apmeklētais muzejs, tajā bija stin­gra apsardze un metāla detektori. Viņa šaubījās, vai Deilijs pašlaik uzdrošinātos vērsties pret viņu oficiāli, jo tas izrai­sītu netīkamus jautājumus, taču viņš varētu paņemt līdzi Heteri Diksoni un viņas jaunos arābu sabiedrotos.

Viņas izspraucās cauri drūzmai un pārlaida skatienu milzī­gās, trīs kvartālus garās celtnes interjeram, kas bija veidots no tērauda, marmora un stikla. Angāram līdzīgajā telpā ar gandrīz simts pēdas augstiem griestiem bija parādīta lido­šanas vēsture no brāļu Raitu lidaparāta līdz Lindberga Spirit of St. Luis un Apollo 11, kas devās uz Mēnesi.

Daudz cilvēku, nomurmināja Kasiopeja.

Viņas pagāja garām 1MAX kinoteātrim, pie kura stāvēja liela rinda, un iegāja rosības pilnajā Kosmosa zālē. Deilijs stā­vēja pie dabiskā lielumā izgatavota zirneklim līdzīga Mēness moduļa, kas bija novietots, it kā nolaižoties uz Mēness vir­smas ar astronautu uz kāpnītēm.

Ņemot vērā visu notikušo, Deilijs izskatījās mierīgs. Ierasti elegantajā frizūrā nebija izspūris neviens mats.

Atkal esat apģērbies, Stefānija ierunājās, nākdama tu­vāk.

Es jūs pietiekami nenovērtēju, Stefānij. Tā bija kļūda. Tādas es vairs nepieļaušu.

Vai visus pavadoņus atstājāt mājās? Viņa zināja, ka Deilijs reti kaut kur iet bez miesassargiem.

Visus, izņemot vienu.

Viņš pamāja ar roku, un Stefānija un Kasiopeja pagriezās. Shjlab ekspozīcijas tālākajā galā parādījās Hetere Diksone.

Tā nebija runāts, Lerij, Stefānija iebilda.

Jūs jautājāt par Aleksandrijas saikni? Viņa var pastāstīt to, ko jūs vēl nezināt.

Diksone cauri ļaužu pūlim soļoja pie viņiem. Pie Mēness moduļa bija sapulcējies bariņš trokšņainu bērnu, spiežoties pie koka margām, kas iežogoja ekspozīciju. Deilijs piegāja tu­vāk šaurajam celiņam moduļa aizmugurē, kas stiepās para­lēli stikla sienai, aiz kuras atradās ļaužu pārpilnā muzeja ka­fetērija.

Tu tomēr esi līķis, Diksone paziņoja Stefānijai.

Es nenācu šurp klausīties draudus.

Bet es esmu te tikai pēc savas valsts valdības pavēles.

Vispirms svarīgāko, atgādināja Deilijs.

Diksone izņēma elektronisku ierīci apmēram mobilā tāl­ruņa lielumā un to ieslēdza. Pēc dažām sekundēm viņa pa­purināja galvu. Viņām nav mikrofonu.

Stefānija zināja, kā šī ierīce darbojas. Magelāna nodaļas aģenti tādas lietoja katru dienu. Viņa paņēma detektoru un pavērsa pret Diksoni un Deiliju.

Tas neko neuzrādīja.

Viņa pasvieda aparātu Diksonei. Labi, tā kā esam vieni, vari runāt.

Tu esi maita, paziņoja Diksone.

Jauki. Varbūt tagad beidzot vari pievērsties galvenajam.

īsi un skaidri stāsts ir tāds, ierunājās Deilijs. Pirms trīsdesmit gadiem Džordžs Hadāds lasīja Rijādā izdotu

Saūda Arābijas avīzi, pētīja Rietumu Arābijas vietu nosauku­mus un tulkoja tos senebreju valodā. Kāpēc viņš tā darīja, man nav ne jausmas. Izklausās bezjēdzīgi. Taču viņš bija sācis ievērot, ka daži nosaukumi ir saistīti ar Bībeli.

Senebreju valoda ir grūta, ieminējās Kasiopeja. Nav patskaņu. Grūti tulkojama un pārpilna ar neskaidrām nozī­mēm. Nepieciešama pieredze.

Viņš ir eksperts?

Diez vai.

Hadāds ir eksperts, iebilda Deilijs. Un nelaime ir tāda. Šie viņa pamanītie bībeliskie vietu nosaukumi bija kon­centrēti apmēram četrsimt jūdžu garā un simts jūdžu platā zemes joslā Saūda Arābijas rietumdaļā.

Asirā? jautāja Kasiopeja. Tur, kur ir Meka?

Deilijs pamāja ar galvu. Hadāds gadiem ilgi pētīja citas teritorijas, taču šādu senebreju bībelisko vietu nosaukumu koncentrāciju neatrada nekur citur pasaulē, arī pašā Palestīnā ne.

Stefānija apjauta, ka Vecā derība bija seno jūdu vēstures pieraksts. Tātad, ja mūsdienu Rietumu Arābijas vietu nosau­kumi tulkojumā senebreju valodā tiešām ir minēti Bībelē, tam būtu satriecošas politiskas sekas. Jūs gribat teikt, ka Svētajā zemē nebija jūdu?

Protams, ne. Mēs tur bijām. Viņš tikai grib teikt, ka Hadāds uzskatīja, ka Vecajā derībā ir aprakstīta jūdu dzīve Rietumu Arābijā. Pirms pārceļošanas uz ziemeļiem, uz taga­dējo Palestīnu.

Bībele ir nākusi no Arābijas? brīnījās Stefānija.

Varētu teikt arī tā, atbildēja Deilijs. Hadāda secinā­jumi apstiprinājās, kad viņš sāka salīdzināt ģeogrāfiju. Vai­rāk nekā gadsimtu arheologi Palestīnā pūlējās atrast Bībeles aprakstiem atbilstošas vietas. Taču nekas nesaskanēja. Ha­dāds atklāja, ka, salīdzinot Rietumu Arābijas vietas ar Bībe­les ģeogrāfiju, iztulkojot to nosaukumus senebreju valodā, tās visas saskan.

Stefānija joprojām šaubījās. Kāpēc neviens iepriekš nebi­ja to pamanījis? Hadāds taču nav vienīgais, kas saprot seneb­reju valodu.

Ir pamanījuši, atbildēja Diksone. Trīs cilvēki no 1948. līdz 2002. gadam.

Stefānija uztvēra šo vārdu liktenīgo pieskaņu. Bet jūsu valdība par viņiem parūpējās? Tāpēc arī Hadādu vajadzēja nogalināt?

Diksone neatbildēja.

Iejaucās Kasiopeja. Tas viss ir saistīts ar pretrunīgiem apgalvojumiem, vai ne? Dievs noslēdza derību ar Ābrahāmu un deva viņam Svēto zemi. Pirmajā Mozus grāmatā teikts, ka derība ar Ābrahāma dēla īzāka starpniecību pārgāja pie jūdiem.

Gadiem ilgi tika pieņemts, turpināja Deilijs, ka zeme, ko Dievs dāvāja Ābrahāmam, atrodas tur, kur tagad Paies-, tīna. Bet ja nu tā nebija? Ja nu Dieva norādītā zeme atrodas kaut kur citur? Tālu no Palestīnas? Rietumu Arābijā…

Kasiopeja klusi iesmējās. Jūs esat traks? Tur ir Vecās de­rības saknes? Pašā islāma sirdī? Dieva apsolītajā ebreju zemē atrodas Meka? Pirms dažiem gadiem islāmisti sacēla traci vi­sā pasaulē par Muhameda karikatūrām. Vai varat iedomā­ties, ko viņi darītu, ja uzzinātu to?

Deilijs saglabāja mieru. Tāpēc arī saūdi un izraēlieši gri­bēja nogalināt Hadādu. Viņš teica, ka šīs teorijas pierādījums esot atrodams zudušajā Aleksandrijas bibliotēkā. Un to viņam esot pavēstījis kāds, ko saucot par Sargu.

Tāpat kā iepriekšējiem trim cilvēkiem, piebilda Dik­sone. Viņus bija apmeklējis sūtnis, saukts par Sargu, kas piedāvājis iespēju atrast bibliotēku.

Kāds pierādījums tur varētu būt? jautāja Stefānija.

Deilijs sāka zaudēt pacietību. Pirms pieciem gadiem

Hadāds paziņoja Palestīnas varasiestādēm, ka, pēc viņa do­mām, viņa slēdzienus varētu apstiprināt ar seniem dokumen­tiem. Izšķiroša varētu izrādīties Vecā derība oriģinālajā senebreju valodā, kas sarakstīta pirms Kristus laikiem. Ta­ču mūsdienās tā nav pieejama vecāka par desmito gadsim­tu. Hadāds zināja no citiem rakstiem, kas bija saglabājušies, ka Aleksandrijas bibliotēkā bija Bībeles teksti. To atrašana būtu vienīgā iespēja kaut ko pierādīt, jo saūdi nejauj veikt arheoloģiskos izrakumus Asirā.

Stefānija atcerējās, ko Grīns bija teicis agrā otrdienas rītā. "Tāpēc viņi nolīdzināja ar buldozeriem tos ciematus. Viņi baidījās. Negribēja, lai kaut kas tiek atrasts. Nekas tāds, kas būtu saistīts ar ebreju Bībeli."

Tāpēc arī viņi tagad vēlas tavu nāvi, paskaidroja Dik­sone. Tu iejaucies viņu darīšanās. Viņi negrib riskēt.

Stefānija raudzījās Kosmosa zālē. Tur izvietotās raķetes sniedzās līdz pat griestiem. Sajūsmināti skolēni skraidīja tām apkārt. Viņa uzmeta Diksonei niknu skatienu. Jūsu valdī­ba tam visam tic? Tāpēc tika nogalināti tie trīs vīri. Tāpēc arī vajāja Hadādu.

Viņa norādīja uz Deiliju. Viņš nav nekāds Izraēlas draugs. Viņš liktu lietā jebkādus līdzekļus, lai nospiestu jūsu valdību uz ceļiem.

Diksone iesmējās. Stefānij, tu jau murgo.

Nav ne mazāko šaubu, ka tādi ir viņa motīvi.

Jums nav ne jausmas par maniem motīviem, Deilijs arvien vairāk aizsvilās dusmās.

Es zinu, ka jūs esat melis;

Deilijs raudzījās viņā ar mīklainu skatienu. Viņš šķita pat samulsis, tāpēc Stefānija pārsteigta noprasīja:

Lerij, kas īsti notiek?

Tas, ko jūs nespējat pat iedomāties.

53. NODAĻA LISABONA 20:45

Malone atkāpās suvenīru veikaliņā, neatraujot skatienu no trim bruņotajiem vīriem, kuri veikli tuvojās, šķērsojot apak­šējo galeriju. Profesionāļi. Lieliski.

Viņš kā aiz vairoga paslēpās aiz vienas no stikla vitrīnām līdzās atvērtajām durvīm, lika Pemai apmesties līdzās un tur­pināja vērot krusta eju. Makolums bija notupies aiz letes tel­pas vidū.

Viņi ir lejā, bet mēs augšā. Tā mēs iegūstam nedaudz laika. Baznīca un galerijas ir lielas. Tās nevar tik ātri pār­meklēt. Tās ir aizslēgtas? viņš jautāja Makolumam, norā­dot uz otrām stikla durvīm, kas veda ārā no veikala.

Droši vien. Aiz tām kāpnes ved lejā un ārā. Tāpēc tās būtu jāaizslēdz.

Malonem nepatika viņu atrašanās vieta. Mums jātiek ārā no šejienes.

Koton, iečukstējās Pema, un viņš atkal pievērsa uz­manību augšējai galerijai. Viens no svešiniekiem bija uzkā­pis pa kāpnēm un nāca uz suvenīru veikaliņa pusi.

Makolums pielavījās Malonem aiz muguras. Aizved Pemu pie kases un paslēpieties aiz letes.

Vīrs, kurš bija ielaidis lodi galvā diviem cilvēkiem un pēc tam ar baudu ieturējis brokastis, bija pelnījis cieņu. Tāpēc Malone nolēma nestrīdēties, satvēra Pemas roku un aizve­da viņu līdz letes tālākajam galam.

Viņš redzēja, kā Makolums izvelk nazi.

Starp trim stikla vitrīnām bija pietiekami plata atstarpe, lai viņš varētu tur paslēpties. Tumsa viņu aizsegs līdz brī­dim, kad upurim jau būs par vēlu bēgt.

Bruņotais vīrs nāca tuvāk.

Lerijs Deilijs sāka krist Stefānijai uz nerviem. Kā to saprast tas, ko es nespēju pat iedomāties?

Administrācijā ir daži, kuri grib pierādīt Hadāda teori­ju, atbildēja Deilijs.

Viņa atcerējās, ko Deilijs teica Brentam Grīnam, nezinā­dams, ka viņus noklausās. Jūs arī.

Tas nav tiesa.

Stefānija nebija tik lētticīga. Lerij, attopieties! Jūs esat šeit tikai tāpēc, ka man ir jūsu slepenie materiāli.

Deilijs nemaz neapjuka. Stefānij, laiks realitātes pārbau­dei. Mūsu mediju ļaudis visiem iestāstīs, ka jūs esat safabri­cējusi pierādījumus aiz atriebības par darba zaudēšanu. Pro­tams, būs nepatīkami brīži, žurnālisti uzdos jautājumus, taču jums nav pietiekami daudz pierādījumu, lai piespiestu pie sienas mani vai kādu citu. Es nevienam neesmu devis ne gra­ša. Un tie lobiji? Tās būs tikai nomelnošanas sacensības. Kau­ja, kurā jūs zaudēsiet.

Varbūt. Bet jūs kļūtu radioaktīvs. Jūsu karjerai būtu bei­gas.

Deilijs paraustīja plecus. Profesijas risks.

Kasiopeja vēroja muzeja zāli, un Stefānija nojauta, ka viņa sāk raizēties, tāpēc pavēlēja Deilijam:

Nenovirzieties no tēmas!

Tēma, iejaucās Diksone, ir tāda, ka mēs vēlamies, lai tas viss nogrimst aizmirstībā. Bet kāds jūsu valdībā ne­grib to pieļaut.

Pareizi. Viņš. Stefānija norādīja uz Deiliju.

Kasiopeja aizslīdēja līdz Mēness modulim un pusaudžu

bariņam, kas drūzmējās tā pakājē.

Stefānij, iebilda Deilijs, jūs vainojāt mani informāci­jas noplūdē par Aleksandrijas saikni. Taču jūs neprotat at­šķirt draugus no ienaidniekiem, jūs ienīstat šo administrā­ciju. Domājat, ka prezidents ir idiots. Taču citi ir vēl daudz ļaunāki. Bīstami cilvēki.

Nē, viņa atbildēja. Viņi visi ir fanātiķi. Partijas lojā­listi, kuri gadiem ilgi tikai klaigājuši. Tagad viņiem radusies iespēja kaut ko darīt.

Un pašlaik viņu uzmanības centrā ir Izraēla.

Pietiek runāt mīklās, Lerij. Pasakiet skaidri, kas man, jūsuprāt, būtu jāzina.

Aiz tā visa ir viceprezidents.

Vai viņa nepārklausījās? Ko nu stāstāt?!

Viņš ir saistīts ar saūdiem. Tie viņu jau sen finansē. Viņš jau sen ir uz skatuves. Dažus termiņus Kongresā, trīs gadus Valsts kases sekretārs, tagad otrā galvenā persona. Viņš grib tikt pašā augšā, pats to nemaz neslēpj, un partija uzticīgi ap­solījusi viņu izvirzīt. Viņam ir draugi, kuriem vajadzīgas la­bas attiecības ar saūdiem, un šie draugi apgādās viņu ar nau­du. Viņam ar prezidentu ir domstarpības Vidējo Austrumu jautājumā. Viņam ir labas attiecības ar Saūda Arābijas kara­lisko ģimeni, taču viņš tās slēpj. Publiski viņš tos dažas rei­zes ir nozākājis. Taču viņš parūpējās, lai saūdi uzzinātu par informācijas noplūdi par Aleksandrijas saikni. Pateicībā par labajām attiecībām.

Tas nesaskanēja ar Brenta Grīna teikto, jo ģenerālproku­rors pats bija uzņēmies vainu par informācijas noplūdi.

Atgriezās Kasiopeja.

Kas ir? noprasīja Stefānija.

Beidziet pļāpāt.

Kaut kas noticis?

Slikta priekšnojauta.

Tavā dzīvē ir pārāk daudz intrigu, Diksone teica Ka­siopejai.

Bet tavā pārāk daudz melu.

Pretrunīgu domu mocīta, Stefānija pievērsās Deilijam. Man šķita, pirms brīža jūs teicāt, ka administrācijā daži grib pierādīt Hadāda teoriju. Bet tagad jūs apgalvojat, ka viceprezidents nopludinājis to saūdiem. Tie vēlas teoriju iz­nīcināt. Kā tad īsti ir?

Stefānij, tas, ko jūs paņēmāt no manas mājas, mani no­beigtu. Es darbojos ēnā. Tā ir bijis vienmēr. Bet kādam tas ir jādara. Vai gribat izrēķināties ar mani vai uzzināt, kas pa­tiesībā aiz tā visa slēpjas?

Tā nebija atbilde uz viņas jautājumu. Gribu jūs visus.

Tas nav iespējams. Vai jūs beidzot klausīsieties? Var visu dienu dauzīt baļķi ar cirvi, un varbūt izdosies to pārcirst pušu. Bet, ja iedzen vidū ķīli, bajķi var pāršķelt uzreiz.

Jūs tikai cenšaties glābt savu ādu.

Pasaki viņai, Deilijs pievērsās Diksonei.

Jūsu valdībā ir šķelšanās. Jūs vēl joprojām esat mums labvēlīgi, bet daži grib to mainīt.

Stefāniju tas nepārliecināja. Tā ir bijis vienmēr. Visur ir divas puses.

Šoreiz ir citādi, apgalvoja Diksone. Notiek kaut kas vairāk. Un Malone ir Portugālē.

Tas uzreiz piesaistīja Stefānijas uzmanību.

Mossad gatavojas tur ar viņu izrēķināties.

Deilijs ar plaukstu pieglauda matus. Stefānij, šajā spēlē ir divas pretējas nometnes. Vieni arābi, otri izraēlieši. Viņi abi vēlas vienu un to pašu, turklāt šoreiz viņi to vēlas viena kopīga iemesla dēļ. Viceprezidents ir saistīts ar arābiem…

Iekaucās signalizācija, atbalsojoties milzīgajā telpā, bet pēc tam barga balss skaļruņos pavēlēja nekavējoties atbrīvot ēku.

Stefānija sagrāba Deilija roku.

Tā nav mana vaina, viņš aši atbildēja.

Seibrs stāvēja klusi un nekustīgi. Viņš gaidīja, kad vīrs ar ieroci ienāks veikaliņā.

Ienāks.

Viņam tas jādara.

Seibrs iedomājās, kur gan palikuši abi pārējie. Atbilde ra­dās uzreiz aiz durvīm kaut kas pazibēja.

Interesanti.

Laikam šī trijotne pārzināja ēkas ģeogrāfiju un zināja arī, ka meklējamie devušies uz suvenīru veikaliņu.

Vai viņi pamanīja gaismu?

Divi bruņotie vīri pa kreisi no viņa paraustīja durvis, ku­ras izrādījās aizslēgtas. Tad viņi atkāpās un izšāva stiklā.

Blīkšķis neatskanēja, tikai nodunēja. Kā āmurs naglai uz galvas. Lode atsitās pret stiklu, nobūkšķēja, bet to nesadra­gāja-

Ložu necaurlaidīgais stikls.

Trešais pistoļvīrs augšējā galerijā ieskrēja veikalā pa at­vērtajām durvīm, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Seibrs nogaidīja vilcināšanās brīdi, kad iebrucējs apstājās, lai no­vērtētu situāciju, tad metās uz priekšu, iespēra tam pa vē­deru un ar nazi pārgrieza rīkli. Upuris pat nepaguva apjēgt, kas notiek, kad asmens jau bija dziļi viņa kakla bedrītē.

Apslāpēti iegārdzies, viņš sabruka uz grīdas.

Pret slēgtajām stikla durvīm nodunēja vēl dažas lodes. Arī spērieni durvis neizkustināja. Tad atskanēja soļi, un abi uz­brucēji devās lejā pa kāpnēm.

Seibrs paņēma nogalinātā ieroci.

Sirēna turpināja gaudot. Simtiem apmeklētāju steidzās uz muzeja izeju pusi. Stefānija joprojām neatlaida Deilija roku.

Viceprezidentam ir sabiedrotie, viņš teica. Viens viņš to nespēj.

Viņa klausījās.

Stefānij, Brents Grīns sadarbojas ar viņu. Viņš nav jums draugs. Viņš pievērsās Diksonei, un tā piebalsoja:

Viņš saka patiesību. Kas vēl zināja, ka tu nāksi uz šejie­ni? Ja mēs vēlētos tevi nogalināt, tikšanās vieta nebūtu šeit.

Stefānija domāja, ka pārvalda situāciju, taču tagad sāka šaubīties. Grīns tiešām vienīgais zināja, ka viņas ir šeit pro­tams, ja Diksone un Deilijs nemeloja.

Viņa atlaida Deiliju, un tas atkal atkārtoja:

Grīns ir viceprezidenta nometnē. Jau kādu laiku. Viņam apsolīts otrs augstākais amats. Brentam nebūtu nekādu ce­rību uzvarēt vēlēšanās. Šī viņam ir vienīgā iespēja tikt uz augšu.

Balss skaļruņos atkal pavēlēja atstāt ēku. No kafetērijas iznāca apsargs un lūdza viņus iet projām.

Kas notiek? jautāja Deilijs.

Tikai drošības pasākums. Jāatbrīvo ēka.

Stefānija caur stikla sienām redzēja, kā cilvēki dodas pro­jām no ceļa un kokiem, kas atdalīja muzeju no zaļās alejas.

Ir nu gan drošības pasākums.

Viņi steidzās uz galvenās ieejas pusi. Cilvēki joprojām plū­da ārā pa durvīm. Skanēja satrauktas balsis, vīdēja raižpilnas sejas. Tie lielākoties bija pusaudži un ģimenes, un visi izteica minējumus, kas noticis.

Atradīsim kādu citu ceļu, ieteica Kasiopeja. Vismaz rīkosimies negaidīti.

Stefānija piekrita. Viņas devās projām. Deilijs un Dikso­ne stāvēja nekustīgi, it kā cenzdamies viņas pārliecināt.

Stefānij! iesaucās Deilijs.

Viņa pagriezās.

Es esmu jūsu vienīgais draugs. Sameklējiet mani, kad būsiet to sapratusi.

Stefānija nenoticēja šiem vārdiem, taču viņu bija pārņē­musi ļoti netīkama nedrošības izjūta.

Jāiet, steidzināja Kasiopeja.

Viņas izskrēja caur vairākām galerijām, kur dižojās spoži lidaparāti, garām suvenīru veikaliņam, kuru strauji atstāja pircēji. Kasiopeja bija stingri nolēmusi doties ārā pa kādu no avārijas izejām laba doma, jo trauksmes signāli skanēja pilnā sparā.

Priekšā, aiz vitrīnas ar maziem lidmašīnu modeļiem, parā­dījās vīrietis. Gara auguma, ģērbies tumšā, lietišķā uzvalkā. Viņš pacēla labo plaukstu. Stefānija pamanīja, ka no viņa krei­sās auss stiepjas tievs, viļņains vadiņš.

Viņas apstājās un pagriezās. Aiz muguras stāvēja vēl divi vīri, tāpat ģērbušies un aprīkojušies ar vadiņiem. Stefānija uzreiz pazina viņu izskatu un izturēšanos.

Slepenais dienests.

Pirmais kaut ko pateica pie žaketes atloka piestiprinātā mikrofonā, un sirēna apklusa.

Nelies kundze, vai varam to nokārtot mierīgi?

Kāpēc gan?

Vīrietis pienāca tuvāk. Jo ar jums vēlas runāt Savienoto Valstu prezidents.

54. NODAĻA lisabona 21:30

Malone apgāja apkārt letei un notupās līdzās Makolumam, kurš pārmeklēja nogalinātā kabatas. Viņš redzēja, cik veikli un prasmīgi šis tā saucamais bagātību meklētājs nonāvē uz­brucēju.

Tie abi izstaigāja baznīcu un nāk atkal šurp, viņš teica.

Saprotu, atbildēja Makolums. Te ir pāris rezerves ap­tveres un vēl viens ierocis. Vai ir kāda nojausma, kas viņi ir?

Izraēlieši. Visticamāk.

Es domāju, tu teici, ka viņi ir likušies mierā.

Bet es domāju, ka tu esi amatieris. Tu tikko parādīji apskaužaniLi prasmi.

Kad jāglābj sava āda, katrs dara, ko vien spēj.

Malone pamanīja kādu ierīci, kas bija piestiprināta pie no­galinātā jostas. Viņš atāķēja metāla korpusu.

Raidītājs lokators. Viņš tādus bija bieži izmantojis seko­šanai ar elektronisku tagu apzīmētam mērķim. Ieslēdzis videoekrānu, viņš redzēja, ka sekošana notiek bezskaņas re­žīmā. Mirgojošs indikators rādīja, ka mērķis ir tuvu.

Jāiet projām, ierunājās Pema.

Tas būs grūti, atbildēja Malone. Vienīgā izeja ir caur to galeriju. Bet abi pārējie uzbrucēji tagad jau droši vien ir kāpņu tuvumā. Jāatrod cits ceļš lejā.

Viņš ielika izsekošanas ierīci kabatā. Ar ieročiem rokā viņi izslīdēja no veikaliņa.

Abi pistoļvlri izlēca no arkas deviņdesmit pēdu attālumā un sāka šaut.

Krusta ejā atskanēja paukšķi, it kā plīstu baloni.

Malone nometās uz galerijas grīdas, paraujot Pemu sev līdzi. Galerijas stūri nebija taisnā leņķī, bet platāki, veidojot astoņstūra formu. Viņš paslēpās stūrī.

Ejiet uz to pusi, teica Makolums. Es viņus aizkavēšu.

Gar ārējo perimetru stiepās garš akmens sols, kas savie­noja arkas, veidojot sarežģītu balustrādi. Zemu pieliekušies, Malone un Pema lavījās projām no veikaliņa, kamēr Mako­lums apšaudīja abus uzbrucējus.

Lodes atsitās pret akmens sienu desmit pēdas pa kreisi no viņa, citas aiz muguras, citas priekšā. Viņš attapās, kāpēc tā. Viņu klātbūtni nodeva ēnas, kuras krita uz sienas kvēl­spuldžu blāvi apgaismotajā galerijā. Viņš apstājās, apturēja Pemu un nometās uz grīdas, nomērķēja un ar trim šāvieniem sašķaidīja spuldzes tālāk priekšā.

Tagad viņus apņēma tumsa.

Makolums bija pārstājis šaut.

Uzbrucēji arī.

Malone pamāja, un viņi steidzās uz priekšu, joprojām pie­liekušies, slēpdamies aiz arkām, rotājumiem un akmens sola.

Viņi nonāca galerijas galā.

Pa labi stiepās nākamās galerijas iekšējā siena. Durvju nebija. Tālākajā galā vīdēja vēl viena nepārtraukta siena. Pa kreisi bija divviru stikla durvis, kuru viena puse bija aici­noši pavērta. Uzraksts uz plāksnītes vēstīja, ka šī telpa ir ēdamzāle. Varbūt no tās ir kāda izeja uz ārpasauli?

Viņš pamāja, un viņi iegāja pa durvīm.

Trīs lodes nodunēja, atsitoties pret tām no ārpuses. Ne­viena netika cauri. Arī šeit bruņustikls. Paldies Dievam par tādu durvju izvēli.

Koton, mēs esam ķezā, paziņoja Pema.

Tumsā, ko kliedēja tikai atsevišķi gaismas stari, kas iespraucās pa logiem, viņš ieraudzīja plašu taisnstūrveida telpu ar ribu velvju griestiem, līdzīgu baznīcas telpai. Visap­kārt telpai stiepās zema akmens karnīze, bet zem tās krā­saina flīžu mozaīka. Otru durvju nebija. Logi atradās desmit pēdu augstumā, un piekļūt tiem nebija iespējams.

Viņš pamanīja tikai divas atveres.

Viena bija telpas tālākajā galā, un, aizskrējis tur, viņš pār­liecinājās, ka tas ir kādreizējais kamīns, kas tagad bija tikai dekoratīva niša.

Aizmūrēta.

Otra atvere bija mazāka, varbūt kādas četras reiz piecas pēdas liela, trīs pēdu dziļumā ārējā sienā. Tā kā šeit savu­laik bija abatijas ēdamzāle, tad tur laikam tika pagatavoti ēdieni pirms pasniegšanas.

Pemai bija taisnība. Viņi bija ķezā.

Rāpies tur iekšā, viņš pavēlēja.

Pema neiebilstot iespraucās uz akmens plaukta virs tuk­šas akmens bļodas. Laikam biju zaudējusi prātu, nākot šurp.

Mazliet par vēlu to pamanīji.

Viņš nenovērsa skatienu no durvīm, kas veda uz augšējo galeriju. Blāvajā gaismā parādījās ēna. Pārliecinājies, ka Pema ir drošībā, viņš pats arī iekāpa slēptuvē un piespiedās ar mu­guru pie plaukta, pēc iespējas dziļāk nišā.

Ko tu darīsi? viņa iečukstēja tam ausī.

To, kas jādara.

Seibrs redzēja, ka abi vajātāji pašķiras. Viens sekoja Ma­lonem, bet otrs ielavījās arkā, kas veda atpakaļ uz baznīcu. Nolēmis, ka augšā ir drošāk, Seibrs piesardzīgi virzījās tuvāk tām pašām durvīm, cerēdams, ka tās ved uz augšējo kori, kur bija uzgājis Malone kopā ar savu bijušo sievu.

Viņam patika medības, sevišķi tad, ja medījums bija grū­ti notverams. Viņš atkal nodomāja, kas varētu būt šie vīri. Vai izraēlieši, kā teica Malone? Varētu būt. No Jonasa viņš bija uzzinājis, ka uz Londonu nosūtīta likvidēšanas vienība, bet Džordžu Hadādu taču jau novāca. Par to viņš bija pār­liecinājies, noklausoties ierakstu, un arī Malone to apstipri­nāja. Ko tad izraēlieši meklēja šeit? Vajāja viņu? Diez vai. Bet kuru tad?

Viņš atrada durvis un ieslīdēja iekšā.

Pa kreisi kāpnes veda lejā uz baznīcu. Melnajā tumsā viņš lejā dzirdēja soļus.

Seibrs iegāja korī, apstājās balustrādes savienojuma vietā ar ārējo sienu un uzmanīgi paraudzījās lejup. Augstu novie­totajos baznīcas dienvidu fasādes logos no ārpuses spīdēja gaisma. Melna cilvēka figūra ar ieroci rokā lavījās pa eju starp solu rindām uz ziemeļu sienas pusi, turoties ēnās un virzoties uz apakšējā kori.

Viņš divreiz izšāva.

Klusinātāja apslāpētie paukšķi atbalsojās milzīgajā jomā. Viena lode trāpīja mērķī, un vīrietis iekliedzās, sagrīļojās un atslīga pret solu. Seibrs vēlreiz nomērķēja, kas tumsā bija ti­kai nedaudz grūtāk, un ar diviem šāvieniem nogāza sveši­nieku uz grīdas.

Nav slikti.

Izmetis no ieroča aptveri, viņš nomainīja to ar jaunu.

Tad pagriezās, lai ietu projām. Laiks sameklēt Maloni.

Viņa acu priekšā parādījās pistoles stobrs.

Nomet ieroci, kāda balss angļu valodā pavēlēja.

Viņš vilcinājās un mēģināja saskatīt runātāju, taču tumsā

bija redzama tikai ēna. Tad viņš saprata, ka svešajam uz galvas ir kapuce. Vēl viens auksts stobrs pieskārās viņa kaklam.

Divi naidnieki.

Vēlreiz atkārtoju, atkal ierunājās pirmais. Nomet ieroci.

Izvēles nebija. Pistole noklaudzēja uz grīdas.

Pret viņa seju pavērstais stobrs noslīdēja zemāk. Tad gaisā kaut kas pazibēja un atsitās pret viņa deniņiem. Pirms viņš paspēja sajust sāpes, visa pasaule apklusa un pazuda.

55. NODAĻA

Cieši satvēris automātisko pistoli, Malone gaidīja, tad pie­sardzīgi palūkojās gar nišas malu, kur viņi bija paslēpušies.

Ēna pletās lielāka, jo uzbrucējs tuvojās.

Malone iedomājās, vai vajātājs zina, ka no telpas nav iz­ejas. Droši vien nezina. Jo kāpēc tad tas nāca tuvāk? Varēja mierīgi gaidīt galerijā. Taču viņš sen jau bija pārliecinājies, ka daudzi no tiem, kuri pelna iztiku ar nogalināšanu, mēdz būt nepacietīgi. Ātrāk izdarīt darbiņu un pazust. Gaidīšana tikai palielina iekrišanas risku.

Pema smagi elpoja, bet viņai to nedrīkstēja pārmest. Vi­ņam pašam arī sirds dauzījās kā negudra. Viņš pavēlēja sev nomierināties. Domā! Esi gatavībā!

Tagad ēna stiepās pāri ēdamzāles sienai.

Svešais ieskrēja pa durvīm, mērķēdams ar ieroci.

Skatienam pavērās tukša, tumša telpa bez mēbelēm. Viņa uzmanību uzreiz piesaistīja niša tālākajā galā, bet pēc tam otra atvere sienā. Taču Malone negaidīja, pirms uzbrucējs visu apjēdz. Viņš izvēlās no slēptuves un šāva.

Lode aizlidoja garām mērķim un atlēca no sienas. Iebru­cējs uz mirkli apstulba, bet tad ātri atguvās un pavērsa ieroci pret Maloni.

Tātad šī būs divkauja.

Malone izšāva vēlreiz un trāpīja uzbrucējam gurnā.

Tas sāpēs iekliedzās, bet nekrita.

Nākamo lodi Malone ietrieca viņam krūtīs. Svešais sagrī­ļojās un atmuguriski nogāzās uz grīdas.

Malone, jūs gan grūti novākt, aiz durvīm ierunājās vī­rieša balss

Viņš pazina šo balsi. Ādams, kurš bija Hadāda dzīvoklī. Tagad viņš zināja. Izraēlieši. Bet kā tie viņu atrada?

Atskanēja soļi. Kāds skrēja projām.

Brīdi vilcinājies, viņš metās uz durvju pusi, nolēmis pa­beigt Londonā iesākto atriebību.

Viņš apstājās un paraudzījās ārā.

Šurp, Malone! sauca Ādams.

Viņš raudzījās pāri plašajai krusta ejai, kur pretējā pusē zem vienas no arkām stāvēja Ādams. Šo seju viņš pazina ne­kļūdīgi.

Jūs esat labs šāvējs/bet ne tik labs. Tagad esam pali­kuši tikai mēs abi.

Viņš redzēja, kā Ādams pazūd durvīs, kas ved uz baz­nīcu.

Pema, paliec te. Ja šoreiz nepaklausīsi, tad pati varēsi tikt galā ar tiem bandītiem.

Viņš izskrēja no ēdamzāles un metās uz priekšu pa gale­riju. Kur palicis Makolums? Divi uzbrucēji tika nošauti. Sā­kumā viņš redzēja tikai trīs. Vai Ādams nogalinājis Makolumu? Tikai mēs abi. Tā šis izraēlietis teica.

Viņš nosprieda, ka sekot Ādamam lejā baznīcā būtu muļ­ķīgi. Jārīkojas negaidīti. Tāpēc viņš pakāpās uz viena no so­liem, kas stiepās gar galerijas ārējo malu, un paraudzījās le­jup. Krusta ejas rotājumi bija gan iespaidīgi, gan izturīgi. Aizbāzis ieroci aiz jostas, viņš izliecās uz ārpusi, pieķērās pie akmens sola augšpuses, bet ar kājām sameklēja uz āru izvir­zītu dekoratīvu lietus notekcaurules rotājumu. Saglabādams līdzsvaru, viņš noliecās, pieķērās pie akmens un pārvietojās uz karnīzes, kas stiepās no kādas arkas balsta. No turienes bija sešas pēdas līdz zālienam klostera dārzā.

Pēkšņi Ādams parādījās no baznīcas puses, skriedams pa tālāko galeriju.

Malone satvēra ieroci un izšāva. Viņš netrāpīja, toties pie­saistīja pretinieka uzmanību.

Ādams pazuda, paslēpies aiz tiem pašiem soliem vidukļa augstumā, aiz kuriem bija slēpies arī Malone.

Tad izraēlietis atkal parādījās un izšāva.

Malone nolēca starp diviem rotājumu atbalstiem apakšē­jā galerijā un smagi atsitās pret grīdas flīzēm. Viņam aizrā­vās elpa. Četrdesmit astoņu gadu vecumā izturībai bija savas robežas, lai ko arī viņš agrāk būtu spējis paveikt katru die­nu. Paslēpies aiz sola, viņš uzmanīgi palūkojās pāri klostera pagalmam.

Ādams skrēja atkal.

Malone pielēca kājās un metās pa kreisi, ap stūri un tieši pretī Ādamam. Tas pazuda vēl vienās divviru stikla durvīs, kas bija rūpīgi ierīkotas divās greznās arkās ar statujām abās pusēs.

Viņš devās pie tām un apstājās ārpusē.

Uz plāksnītes bija rakstīts, ka tumšā telpa aiz durvīm ir ordeņa sapulču telpa, kur savulaik pulcējušies mūki. Atvērt stikla durvis būtu muļķīgi. Nebija pietiekami gaišs, lai saska­tītu, kas ir otrā pusē. Tikai logi divi, skaidri saredzami.

Viņš nolēma rīkoties, paļaujoties uz to, ko zina.

Tāpēc viņš atvēra vienu stikla durvju pusi un paslēpās aiz otras, kam vajadzētu pasargāt viņu no šāvieniem.

Tie neatskanēja.

Augstās astoņstūru telpas vidū slējās milzīgs kapakmens.

Viņš pārlaida skatienu telpai. Nekā. Tad pievērsās logiem. Labās puses loga rūts bija izsista, grīda pilna stikliem, bet gaisā nozibēja virve, ko kāds vilka uz augšu no ārpuses.

Ādams bija aizbēdzis.

Uz akmens grīdas noklaudzēja soļi, un viņš ieraudzīja Pemu un Makolumu skrienam šurp. Izgājis galerijā, viņš jau­tāja Makolumam:

Kas tev notika?

Iegāza pa galvu. Divi no viņiem. Augšā, korī. Es baz­nīcā vienu novācu, bet pēc tam viņi mani sagrāba.

Kāpēc tad tu vēl esi dzīvs?

Nezinu, Malone. Varbūt pajautā viņiem.

Malone ātri sarēķināja. Trīs nogalināti. Vēl divi it kā uz­bruka Makolumam. Pieci? Tomēr viņš redzēja tikai trīs uz­brucējus.

Viņš nolaida ieroci, ko bija pavērsis pret Makolumu. Tie puiši te iebrūk, dzenas mums pakaļ, mēģina nogalināt mani un Pemu, bet tev tikai iegāž pa pauri un atstāj. Vai nav kaut kā savādi, kā tev šķiet?

Ko tu gribi teikt, Malone?

Viņš izvilka no kabatas lokatoru. Viņi strādā tavā labā. Ieradušies novākt mūs, lai tev pašam tas nebūtu jādara.

Tici man, ja es gribētu jūsu nāvi, jūs jau tagad būtu līķi.

Viņi nāca augšā tieši uz to suvenīru bodīti. Riņķoja ap to kā maitasputni. Viņi pārzina šīs ēkas ģeogrāfiju. Viņš pacēla lokatoru. Un viņi mums sekoja. Augšā es vienu no­šāvu un gandrīz nobeidzu arī trešo. Bet pēc tam viņš vien­kārši aizmūk projām? Tik dīvainu likvidēšanas vienību es vēl nebiju redzējis.

Viņš ieslēdza ierīci un pavērsa to pret Makolumu. Ieslē­dza skaņu, un klusi pīkstieni vēstīja, ka uztvērējs ir atradis mērķi.

Viņi izsekoja tevi. Tūlīt pārliecināsimies.

Uz priekšu, Malone. Dari, kas tev jādara.

Pema klusēdama stāvēja malā. Malone viņu uzrunāja:

Man šķiet, es liku tev palikt augšā.

Es paliku, līdz atnāca viņš. Un, Koton, viņam tiešām ir nejauks puns uz galvas.

Maloni tas nepārliecināja. Viņš ir pietiekami izturīgs un var paciest arī šāvienu no saviem aģentiem, lai mūs piemuļķotu.

Viņš notēmēja lokatoru pret Makolumu, bet pīkstienu ritms nemainījās.

Esi apmierināts? tas noprasīja.

Malone pašūpoja ierīci pa labi un pa kreisi, bet skaņa ne­mainījās. Makolums nebija meklējamais objekts. Pema pagā­ja garām, aplūkodama sapulču telpu. Pavēršot ierīci pret Pemu, pīkstieni kļuva straujāki.

Viņa arī to sadzirdēja un pagriezās atpakaļ.

Viņš nolaida ieroci un paspēra divus soļus viņai pretī, jo­projām šūpodams ierīci. Pīkstoņa pavājinājās, pavājinājās, tad, pavēršot ierīci tieši pret Pemu, kļuva nepārtraukta.

Bezgala pārsteigta viņa jautāja:

Ko tas nozīmē?

Viņi sekoja tev. Tā arī viņi atrada Džordžu. Tu! Viņu pārņēma dusmas. Viņš nosvieda lokatoru, aizbāza ieroci aiz jostas un sāka aptaustīt Pemu.

Ko, pie joda, tu dari? viņa iekliedzās.

Viņa tiešām bija pārbijusies, taču Malone nedomāja viņu saudzēt.

Pema, pat ja man būs tevi jāizģērbj kailu un jāpārmeklē visas atveres, es atradīšu, ko tu nēsā līdzi. Tāpēc labāk pa­saki pati, kur tas ir.

Viņa, šķiet, neko nesaprata. Par ko tu runā?

Par to, kas sūta signālu lokatoram.

Pulkstenis, ieminējās Makolums.

Malone pagriezās. Makolums rādija uz Pemas roku.

Droši vien tas. Darbojas ar bateriju un ir pietiekami liels, lai tajā ievietotu signālu raidītāju.

Malone sagrāba Pemas plaukstu, atāķēja pulksteni un aiz­svieda pa galerijas grīdu. Tad pacēla lokatoru un nomērķēja uz to. Nepārtraukts pīkstiens liecināja, ka pulkstenis tiešām ir mērķis. Atkal pavēršot ierīci pret Pemu, pīkstiens pieklusa.

Ak dievs, viņa izdvesa. Manis dēļ nogalināja veco vīru.

56,NODAĻA

Malone iegāja viesnīcas Ritz Four Seasons biznesa centrā. Viņi bija izgājuši no klostera pa galveno ieeju. Tā kā durvis varēja atvērt no iekšpuses, šādi visātrāk varēja tikt ārā.

Pēc tam viņi apgāja apkārt ēkai un atrada vietu, kur Ādams un viņa tautieši bija iekļuvuši iekšā. Sapulču zāles greznie logi, ko rotāja smalki akmens ornamenti, vienīgie nebija aizrestoti. Tie bija sešu pēdu augstumā no zemes un pavērsti pret tumšu sānieliņu. Divi kupli koki iebrucējiem bija lielisks aizsegs.

Pēc tam viņi aizgāja dažus kvartālus uz austrumiem līdz Belemas biznesa rajonam un ar trolejbusu aizbrauca uz Lisa­bonas centru. No turienes viņi ar taksometru aizvizinājās dažas jūdzes uz ziemeļiem, uz viesnīcu. Brauciena laikā ne­viens neteica ne vārda. Malone joprojām mocījās neizprat­nē. Visu laiku viņš bija domājis, ka Makolums ir bīstams, bet tad izrādījās, ka īstie draudi ir daudz tuvāk. Taču turpmā­ku izsekošanu viņš izbeidza, iemetot pulksteni bukšu dzīv­žogā, kas apņēma klostera dārzu.

Viņam bija jāpadomā.

Tāpēc viņi iegāja vienā no biznesa centra konferenču tel­pām un aizvēra durvis. Uz galda gaidīja dators un tālrunis, arī papīrs un pildspalvas. Tas viņam Four Seasons patika. Pasa­ki, ko vēlies, un tas tūlīt tiks sagādāts.

Koton, Pema steidzīgi ierunājās. Tas pulkstenis bija dāvana. Es jau tev teicu. No tā vīrieša, ar kuru es satiekos.

Viņš atcerējās sarunu par to Londonā. TAG. Dārga manta. Visu cieņu. Kas viņš ir?

Jurists citā firmā. Vecākais partneris.

Cik ilgi jūs jau esat kopā? Izklausījās, it kā tas viņu interesēti!, bet tā nebija.

Dažus mēnešus. Beidz, Koton! Kā viņš varēja zināt, ka notiks kaut kas tāds? Viņš man to uzdāvināja jau pirms vai­rākām nedēļām.

Malone vēlējās viņai ticēt, taču aģentu sievas arī agrāk bija pārgājušas pretinieku pusē. Viņš pasniedzās pēc tālruņa klausules un sastādīja Magelāna nodaļas Atlantas numuru. Nosauca atbildētājam savu vārdu un pateica, ar ko vēlas ru­nāt. Viņam lika uzgaidīt. Pēc pāris minūtēm viņa ausī atska­nēja vīrieša balss. Koton, te Brents Grīns. Jūsu zvans tika pāradresēts man.

Man jārunā ar Stefāniju.

Viņa nav atrodama. Te notiek lielas pārmaiņas, jums būs jārunā ar mani.

Kāda gan darīšana ģenerālprokuroram ar Magelāna no­daļu? Parasti jūs no tās turaties pa gabalu.

Koton, tas ir sarežģīti. Stefānija ir atlaista no darba, un mēs abi esam sākuši cīņu.

Maloni tas nepārsteidza. Un tas viss ir saistīts ar to, ko es šeit daru.

Tieši tā. Šajā administrācijā ir daži cilvēki, kuri pakļāva tavu dēlu briesmām.

Kas?

To mēs vēl droši nezinām. Stefānija cenšas to noskaid­rot. Vai varat pastāstīt, kas notiek tur?

Svētki. Viena balle pēc otras. Lisabona ir īsts dinamīts.

Vai šādam sarkasmam ir iemesls?

Varu nosaukt simtiem. Bet man ir vajadzīga jūsu palī­dzība. levāciet ziņas par vīru, vārdā Džeimss Makolums. Viņš apgalvo, ka dienējis armijā, īpašajā vienībā. Viņš īsumā aprakstīja jaunā paziņas izskatu. Man jāzina, vai tas ir īstais vārds, un kāda ir viņa biogrāfija. Izteikdams šo lūgumu, viņš cieši raudzījās Makoluma sejā, bet tas ne aci nepamirk­šķināja. Kas noticis Stefānijai?

Pārāk garš stāsts. Taču mums jāzina, ar ko nodarboja­ties jūs. Tas varētu viņai palīdzēt.

Nezināju, ka jums tas ir tik svarīgi.

Nesaprotu, kāpēc visi domā, ka es šo sievieti neciešu. Viņai ir tik daudz labu īpašību. Bet pašlaik viņai ir nepatik­šanas. Jau vairākas stundas neesmu saņēmis nekādu ziņu ne no viņas, ne no Vitas kundzes.

Kasiopeja ir tur?

Kopā ar Stefāniju. Viņu aizsūtīja jūsu draugs Henriks Torvaldsens.

Grīnam bija taisnība. Tiešām lielas izmaiņas. Man arī ir nepatikšanas ar bijušo sievu, šķiet, izraēlieši viņu izsekoja.

To mēs zinām. Vīrietis, ar kuru viņa Atlantā satikās, bija izraēliešu atbalstītājs. Mossad lika viņam uzdāvināt Pemai da­žas lietiņas. Pulksteni, rokassprādzi, kokteiļu gredzenu. Vi­sas ar GPS funkciju. Droši vien viņi cerēja, ka vismaz kādu no tām viņa nēsās.

Tas nozīmē, ka izraēlieši zināja, ka tiek gatavots uzbru­kums manam dēlam, un sagatavojās to izmantot.

Tas ir drošs secinājums. Vai Aleksandrijas saikne vēl ir neskarta?

Nezināju, ka jūs arī par to kaut ko zināt.

Tagad zinu.

Izraēlieši vakar to apklusināja uz visiem laikiem un pirms brīža gandrīz piebeidza arī mūs. Tagad viņam tie­šām bija jāpadomā. Man jābeidz runāt. Vai jums ir kāds numurs, pa kuru jūs var sazvanīt tieši? Grīns nosauca nu­muru. Nekur nepazūdiet. Es drīz atkal ar jums sazināšos.

Koton, ieminējās Grīns. Tas jurists, ar kuru satikās jūsu sieva. Viņš ir miris. Nošauts pirms dažām dienām. Mossad slēpj pēdas.

Malone to iegaumēja.

Iesaku uzmanīt Pemu, piebilda Grīns. Viņa ari ir ne­vēlama lieciniece.

Vai kas vairāk.

Jebkurā gadījumā viņa ir jāpieskata.

Malone nolika klausuli. Pema raudzījās uz viņu. Tavs mīļākais ir nogalināts. Izraēlieši viņu novāca. Viņš ar tiem sadarbojās.

Pemas seja sāpēs saviebās. Maloni tas nemaz neaizkusti­nāja. Tas vīrietis bija piedalījies pret Geriju vērstā sazvēres­tībā. Tā notiek, ja grib pieradināt klaburčūsku. Es brīnījos, kā mūs sameklēja viesnīcā Londonā. No Hadāda dzīvokļa mums noteikti neviens nesekoja.

Viņš redzēja, cik apbēdināta ir Pema, taču līdzjūtībai ne­bija laika. Raizējoties par to, ko nav iespējams mainīt, var ātri aiziet bojā. Viņš pievērsās Makolumam. Tu dzirdēji. Es liku ievākt ziņas par tevi.

Vai beidzi spēlēt teātri? Neaizmirsti, ka viss pārbaudī­jums vēl nav pabeigts un mēs arī nezinām, uz kurieni doties tālāk.

Kas to teica? Viņš nolika uz galda fotogrāfiju, ko bija izplēsis no grāmatas suvenīru veikalā, un atlocīja to. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Labi, mēs atradām vietu, kur sudrabs tiek pārvērsts zeltā. Šeit. Kristus dzimšana. Betlēme. Belema. Kam ir adrese, bet nav vietas? Viņš norādīja uz datoru. Daudz adrešu, bet ne ar vienu nav saistīta reāla vieta. Interneta adreses.

Viņš apsēdās pie datora.

Sargiem nepieciešama iespēja ietekmēt norādes. Viņi ne­izskatās pēc tādiem, kas pasviež ēsmu un vairs neliekas par to ne zinis. Kad uzaicinātais svešinieks ir ticis tik tālu, viņiem nepieciešama iespēja apturēt pārbaudījumu, ja tas būtu ne­pieciešams. Un kur gan tas iespējams vēl labāk nekā internetā?

Viņš ierakstīja BETHLEHEM.COM, taču nonāca komer­ciālā lapā, pilnā ar reklāmām. Izmēģināja BETHLEHEM.NET un atrada apmēram to pašu. Taču pēc BETHLEHEM.ORG ekrāns kļuva balts un parādījās ar melniem burtiem rakstīts jautājums.

KO TU MEKLĒ?

Kursors mirgoja zem jautājuma, virs melnas līnijas, gai­dot atbildi. Malone ierakstīja: ALEKSANDRIJAS BIBLIO­TĒKU. Ekrāns nomirgoja, un uzraksts mainījās.

VAIRĀK NEKO?

Viņš ierakstīja atbildi, ko, viņaprāt, vēlējās dzirdēt jautā­tāji.

ZINĀŠANAS.

Uzraksts ekrānā atkal mainījās.

28° 41.41Z

33° 38.44A

Malone zināja, ko nozīmē šie skaitļi. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Tā ir tā cita vieta.

GPS koordinātas, secināja Makolums.

Malone piekrita, taču vajadzēja noskaidrot, ko tās ap­zīmē, tāpēc viņš atrada vajadzīgo lapu un ievadīja lajā skaitļus.

Pēc mirkļa parādījās karte.

Viņš uzreiz pazina šo formu otrādi apgrieztu vienādsā­nu trijstūri kā ķīli, kas atdala Āfriku no Āzijas, unikālu kal­nu un tuksnešu valstību, ko no rietumiem apņem šaurais Suecas līcis, no austrumiem vēl šaurākais Akabas līcis, bet no dienvidiem Sarkanā jūra.

Sīnaja pussala.

GPS koordinātas apzīmēja vietu pussalas tālākajos dien­vidos, kalnos, tuvu pie otrādi apgrieztā vienādsānu trijstū­ra virsotnes.

Šķiet, esam atraduši īsto vietu.

Un kā tu domā tur nokļūt? noprasīja Makolums. Tā ir Ēģiptes teritorija, kur patrulē Apvienotās Nācijas. Izraē­las tuvumā.

Malone pasniedzās pēc klausules. Tas nebūs pārāk sa­režģīti.

CETURTĀ DAĻA

.

57,NODAĻA vīne 22:30

Sēdēdams pils lielajā zālē, Torvaldsens vēroja Zelta aun­ādas ordeņa ziemas asamblejas sēdes norisi. Tāpat kā pārē­jie viņš sēdēja senlaicīgā zeltītā krēslā. Tie bija novietoti rin­dās pa astoņiem, bet pretī sēdēja padomes locekļi, un pašā vidū Alfrēds Hermans ar zilu zīdu rotātā krēslā. Šķiet, visi nepacietīgi vēlējās izteikties, un sarunas ātri vien pievērsās Vidējiem Austrumiem un Politikas komisijas pavasarī izvir­zītajam priekšlikumam. Tad plāni vēl bija tikai aptuveni. Tagad bija citādi. Un visi nebija vienisprātis.

Iebildumu bija pat vairāk, nekā Alfrēds Hermans bija pa­redzējis. Zilā krēsla padomnieks jau divas reizes bija iejau­cies debatēs, lai gan parasti viņš tā nemēdza darīt. Torvald­sens zināja, ka parasti Hermans klusēja.

Ebreju pārvietošana ir neiespējama un muļķīga, pazi­ņoja kāds no zāles. Torvaldsens viņu pazina tas bija nor­vēģis, Ziemeļatlantijas zvejas magnāts. Hronikās skaidri teikts, ka Dievs izvēlējās Jeruzālemi un tur svētīja Templi. Esmu lasījis Bībeli. Pirmajā Ķēniņu grāmatā teikts, ka Dievs piešķīra Zālamanam vienu cilti, lai Dāvidam būtu gaisma Viņa acu priekšā. Pilsēta, ko Viņš sev izvēlējās. Mūsdienu Izraēlas atjaunošana nebija nejaušība. Daudzi tic, ka to dik­tējusi dievišķa iedvesma.

Vairāki klātesošie piebalsoja, citējot piemērus no Laiku grāmatām un psalmiem.

Bet ja nu avots, ko jūs citējat, ir nepatiess?

Jautājums atskanēja no zāles priekšas. Zilā krēsla padom­nieks piecēlās. Vai atceraties, kad tika izveidota mūsdienu Izraēlas valsts?

Neviens neatbildēja.

1948. gada 14. maijā. Četros un trīsdesmit divās minū­tēs pēcpusdienā Dāvids Ben-Gurions, stāvēdams Telavivas muzejā, paziņoja, ka ebreju tautas dabisko un vēsturisko tie­sību vārdā tiek nodibināta Izraēlas valsts.

Pravietis Jesaja skaidri pavēstīja, ka valsts tiks radīta vienā dienā, ieminējās kāds no dalībniekiem. Ābrahāma derība. Jūdi atguva savu zemi.

Bet kā mēs zinām par šo derību? jautāja Hermans. Ir tikai viens avots. Vecā derība. Daudzi no jums šodien piemi­nēja tās vārdus. Ben-Gurions runāja par ebreju tautas dabis­kajām un vēsturiskajām tiesībām. Viņš arī atsaucās uz Veco de­rību. Tā ir vienīgā reālā liecība, kurā pieminētas šīs dievišķās atklāsmes, taču tās autentiskums tiek nopietni apšaubīts.

Torvaldsens pārlaida skatienu zālei.

Ja man būtu pirkuma līgumi par jūsu visu īpašumiem gadu desmitiem veci dokumenti, kurus no jūsu valodām tul­kojuši cilvēki, kuri tās neprata un tagad sen jau ir miruši, vai katrs no jums neapšaubītu to īstumu? Vai nepieprasītu drošāku pierādījumu nekā šāds neapstiprināts un nepārbau­dīts tulkojums? Hermans apklusa. Taču Veco derību mēs pieņemam bez iebildumiem kā visīstākos Dieva vārdus. Tās teksts vēlāk ietekmēja arī Jauno derību. Tās vārdiem jo­projām ir ģeopolitiskas sekas.

Klātesošie gaidīja, kad Hermans nonāks pie galvenā.

Pirms septiņiem gadiem kāds vīrs, vārdā Džordžs Ha­dāds, Bībeles pētnieks no Palestīnas, uzrakstīja rakstu, ko publicēja Beirūtas universitāte. Tajā viņš apgalvoja, ka Vecā derība pašreizējā tulkojumā ir nepareiza.

Ir nu gan apgalvojums, atskanēja kāda balss. Piecēlās drukna auguma sieviete. Es uzņemu Dieva vārdus nopiet­nāk nekā jūs.

Hermanu tas, šķiet, uzjautrināja. Tiešām? Ko tad jūs zi­nāt par šiem Dieva vārdiem? Vai zināt to vēsturi? To auto­ru? Tulkotāju? Šos vārdus pirms gadu tūkstošiem sarakstīja nevienam nezināmi ļaudis senebreju valodā, kas tagad jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu ir mirusi. Ko jūs zināt par senebreju valodu?

Sieviete klusēja.

Hermans pamāja ar galvu. Jūsu zināšanu trūkums ir sa­protams. Tā bija ļoti fleksīva valoda, kurā vārdu nozīmi no­teica drīzāk konteksts, nevis rakstība. Vienam un tam pašam vārdam atkarībā no lietojuma varēja būt un arī bija vairākas atšķirīgas nozīmes. Tikai vairākus gadsimtus pēc Vecās derī­bas sarakstīšanas jūdu zinību vīri pārtulkoja to sava laika eb­reju valodā, lai gan paši nemaz nerunāja senebreju valodā. Viņi tikai uzminēja nozīmi vai vēl ļaunāk sagrozīja to. Pagāja gadsimti, un citi zinību vīri, šoreiz kristieši, vēlreiz iztulkoja tos pašus vārdus. Arī viņi arī neprata senebreju valodu, tā­tad arī nodarbojās ar minēšanu. Visu cieņu jūsu ticībai, taču mums nav ne jausmas, kas īsti ir Dieva vārdi.

Jums nav ticības, paziņoja sieviete.

Šajā ziņā tiešām nav, jo tas nav saistīts ar Dievu. Tas ir cilvēka darbs.

Kādi bija Hadāda argumenti? jautāja kāds vīrietis, un viņa balsī bija jūtama interese.

Viņš pareizi apgalvoja, ka tad, kad pirmoreiz tika pa­vēstīti stāsti par Dieva derību ar Ābrahāmu, jūdi jau dzīvo­ja savā Apsolītajā zemē tagadējā Palestīnā. Protams, tas bija daudzus, daudzus gadsimtus pēc tam, kad pats solījums it kā tika izteikts. Saskaņā ar Bībelē teikto Apsolītā zeme it kā esot pletusies no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei. Ir doti daudzi vietu nosaukumi. Bet, kad Hadāds salīdzināja Bībelē minētos vietu nosaukumus, pārtulkojot tos senebreju valodā, ar īstajām teritorijām, viņš atklāja kaut ko pārstei­dzošu. Hermans uz brīdi apklusa, kā priecādamies par savu runu. Mozus Apsolītā zeme un Ābrahāma zeme at­rodas Saūda Arābijas rietumos, Asiras reģionā.

Tur, kur Meka? zālē kāds iejautājās.

Hermans pamāja ar galvu. Torvaldsens redzēja, ka dau­dzi klātesošie uzreiz saprata teiktā nozīmīgumu.

Tas nav iespējams, kāds iebilda.

Patiesībā, atbildēja Hermans, es jums varu parādīt.

Viņš pamāja, un no griestiem tika nolaists atritināms ekrāns.

Iedarbojās projektors. Parādījās karte, kur Saūda Arābijas rie­tumdaļas robainā krasta līnija stiepās no.ziemeļiem uz dienvi­diem gar Sarkano jūru. Mēroga atzīme rādīja, ka šis apgabals ir apmēram četrsimt kilometru garš un trīssimt plats. Kalnaini apvidi pletās vairāk nekā simt kilometrus uz austrumiem no krasta, pēc tam pārgāja lielā Arābijas tuksneša līdzenumos.

Es zināju, ka daži no jums neticēs, pasmaidīja Her­mans, kad asamblejas dalībnieku vidū atskanēja nervozi smiekli. Šī ir mūsdienu Asira.

Viņš pamāja, un attēls ekrānā mainījās.

Projicējot Bībeles Apsolītās zemes robežas uz kartes, iz­mantojot Džordža Hadāda precīzi atrasto vietu nosaukumus, ar punktoto līniju apzīmēta Ābrahāma zeme, ar nepārtrauk­to līniju Mozus zeme. Bībelē minētie vietu nosaukumi, pār­tulkojot tos senebreju valodā, nekļūdīgi atbilst šā reģiona upēm, pilsētām un kalniem. Daudzviet pat ir saglabājušies senebreju nosaukumi, protams, pielāgoti arābu valodai. Pa­jautājiet sev kāpēc nav atrastas paleogrāfiskas vai arheo­loģiskas liecības, kas apstiprinātu Bībelē minēto vietu atra­šanos Palestīnā? Atbilde ir vienkārša. To tur nav. Tās atrodas simtiem jūdžu uz dienvidiem, Saūda Arābijā.

Un kāpēc neviens to nebija pamanījis agrāk?

Torvaldsens nopriecājās par šo jautājumu, jo tas nodarbi­nāja ari viņu.

Mūsdienās ir dzīvi tikai daži zinātnieki, kuri pietiekami labi saprot senebreju valodu. Un laikam neviens no viņiem, neskaitot Hadādu, nebija pietiekami ziņkārīgs, lai pētītu šo jautājumu. Taču, lai pārliecinātos, es pirms trim gadiem no­līgu vienu no šiem speciālistiem pārbaudīt Hadāda atklāju­mus. Un viņš tos apstiprināja. Visos sīkumos.

Vai mēs varam aprunāties ar šo speciālistu? kāds aši iejautājās.

Diemžēl viņš jau bija vecs vīrs un pagājušajā gadā no­mira.

Droši vien viņam kāds palīdzēja, nodomāja Torvaldsens. Hermanam nepavisam nebija vajadzīgs vēl viens zinātnieks, kas pretendētu uz šo vēsturisko atklājumu.

Taču man ir detalizēts rakstisks ziņojums, ar kuru var iepazīties. Tas ir visai pārliecinošs.

Ekrānā parādījās nākamā karte. Vēl viens Asiras reģiona attēlojums.

Viens no Hadāda atklājuma piemēriem. Soģu grāmatas 18. nodajā izraēliešu Dana cilts izveidoja apmetni pilsētā, ko sauca par Laišu, tāda paša nosaukuma reģionā. Bībelē teikts, ka šī pilsēta atradās tuvu citai pilsētai ar nosaukumu Sidona. Netālu no Sidonas atradās nocietinātā Coras pilsēta. Kris­tiešu vēsturnieki mūsu ēras ceturtajā gadsimtā it kā identi­ficēja Danu ar ciematu pie Jordānas upes iztekas. 1838. gadā pētnieku grupa meklēja un atrada kapukalnu, kuru pasludi­nāja par bībeliskās Dana apmetnes atliekām. Tagad tā tiek uzskatīta par vispārpieņemto Dana apmetnes atrašanās vie­tu. Mūsdienās tur atrodas pat plaukstoša izraēliešu apdzī­vota vieta ar nosaukumu Dana.

Torvaldsens ievēroja, ka Hermans ar prieku izbauda šo uzstāšanos, it kā sen jau būtu tai gatavojies. Taču tad viņam ienāca prātā, ka varbūt namatēva rīcību paātrinājis negaidī­tais uzbrukums Margaretei.

Arheologi jau četrdesmit gadus pēta šo kapukalnu. Nav atrasts neviens pierādījums, kas apstiprinātu tā saistību ar

Bībeles Danu. Hermans pamāja, un attēls ekrānā atkal mai­nījās. Parādījās nosaukumi otrā Asiras kartē.

Tas ir Hadāda atklājums. Bībelē minēto Danu viegli var identificēt ar Rietumarābijas ciematu ar nosaukumu al-Danadinah, kas atrodas piekrastes reģionā, ar nosaukumu alLith, kura galveno pilsētu arī sauc al-Lith. Tulkojumā šis no­saukums precīzi atbilst Bībeles vārdam Laiša. Turklāt turpat netālu līdz pat mūsdienām saglabājies ciemats ar nosauku­mu Sidona. Un vēl tuvāk al-Danadinah atrodas al-Sur, kas tul­kojumā nozīmē Cora.

Torvaldsens bija spiests atzīt, ka ģeogrāfiskās sakritības ir intriģējošas. Noņēmis bezrāmju brilles, viņš ar pirkstu paber­zēja degunā iespiesto rievti, cenzdamies sakopot domas.

Ir arī citas topogrāfiskās atbilstības. 2. Samuela grāma­tā 24:6 Danas pilsēta atradās netālu no zemes ar nosauku­mu Tahtima. Nekur Palestmā nav saglabājusies vieta ar šādu nosaukumu. Taču Rietumarābijā ciemats ar nosaukumu al-Danadinah atrodas līdzās piekrastes kalnu grēdai ar nosauku­mu Jabnl Tahyatayan, kas ir tā pati Tahtima arābu valodā. Tā nevar būt sagadīšanās. Hadāds rakstīja ja arheologi veik­tu izrakumus šajā teritorijā, tiktu atrasti pierādījumi, kas ap­stiprinātu, ka tur bijusi sena jūdu apmetne. Taču tas nebija iespējams. Saūdi stingri aizliedza veikt izrakumus. Turklāt pirms pieciem gadiem, apzinoties Hadāda zinātnisko seci­nājumu iespējamos politiskos draudus, saūdi iznīcināja šajā apvidū esošos ciematus, izpostot visu tiktāl, lai nebūtu iespē­jams atrast kādas pārliecinošas arheoloģiskas liecības.

Torvaldsens ievēroja, ka asamblejas dalībnieki sāk ieklau­sīties uzmanīgāk un pieaug arī Hermana pārliecība par sevi.

Un tas vēl nav viss. Visā Vecajā derībā Jordāna apzīmē­ta ar ebreju valodas vārdu yarden. Taču nekur šis vārds ne­nozīmē upi. Tā īsta nozīme ir nolaisties lejā, zemes nogā­ze. Tomēr visos tulkojumos Jordāna aprakstīta kā upe, un tās šķērsošana ir svarīgs notikums. Palestīnas Jordānas upe nav nekāds dižais ūdens ceļš. Abu krastu iedzīvotāji gad­simtiem ilgi briduši tai pāri. Taču šeit… Viņš norādīja uz kalniem, kas stiepās pāri kartei, …ir lielā Rietumarābijas nogāze. To šķērsot iespējams tikai vietās, kur kalnu grēdas saskaras, un arī tad ar milzu grūtībām. Visos gadījumos, kur Vecajā derībā pieminēta Jordāna, ģeogrāfija un notikumi at­bilst šeit attēlotajam apvidum Arābijai.

Jordāna ir kalnu grēda?

Neviens cits tulkojums no senebreju valodas neder.

Hermans ieskatījās klausītājiem acīs un turpināja:

Vietu nosaukumi tiek nodoti no paaudzes paaudzē kā svēta tradīcija. Seni vietu nosaukumi paliek tautas atmiņā, un to izcelsme parasti apstiprinās. Hadāds īpaši skaidri par to pārliecinājās Asirā.

Vai nav bijuši atklājumi, kas saista Palestīnu ar Bībeli?

Tādi ir bijuši. Taču pagaidām neviens no atrastajiem uz­rakstiem neko nepierāda. 1868. gadā atrastais Moābiešu ak­mens [3] liecina par kariem starp Moābu un Izraēlu, kas aprak­stīti Ķēniņu grāmatā. Par to pašu liecina vēl kāds artefakts, kas atrasts 1993. gadā Jordānas ielejā. Taču neviens no tienv nepierāda, ka Izraēla atradās Palestīnā. Asīriešu un babilo­niešu hronikas stāsta par iekarojumiem Izraēlā, taču nekur nav teikts,-kur atradās Izraēla. Ķēniņu grāmatā teikts, ka Iz­raēla, Jūdas un Edoma armijas septiņas dienas soļoja pa tuk­snesi, kur nebija ūdens. Taču šaurā Palestīnas ieleja, kas pa­rasti tiek uzskatīta par šo tuksnesi, ir pārvarama vienā dienā, un ūdens tur netrūkst.

Tagad Hermana vārdi plūda brīvi, it kā viņš pārāk ilgi būtu glabājis noslēpumā patiesību.

Nav saglabājušās nekādas atliekas no Zālamana tempļa. Nekas nav atrasts, lai gan Ķēniņu grāmatā teikts, ka tika iz­mantoti lieli akmeņi, dārgi akmeņi, tēsti akmeņi. Kāpēc neviens bluķis nav saglabājies?

Tad viņš pārgāja pie galvenā.

Notika, luk, kas zinātnieki pieļāva, lai aizspriedumi ietekmē interpretāciju. Viņi vēlējās, lai Palestīna būtu Vecajāderībā minētā seno jūdu zeme, un šim mērķim bija pakļauti arī līdzekļi. Īstenībā ir pavisam citādi. Arheoloģiski ir tie­šām pierādīts viens fakts tas, ka Vecās derības Palestīnas iedzīvotāji mitinājās ciematos vai mazās pilsētiņās, tie bija trūcīgi zemnieki, un augstākas kultūras pārstāvju bija tikai nedaudz. Zemnieku sabiedrība, nevis pēc Zālamana laikme­ta augsti attīstītie izraēlieši. Tas ir zinātnisks fakts.

Kas teikts psalmā? iejautājās kāds ordeņa biedrs. Pa­tiesība izlauzīsies no zemes.

Ko jūs vēlaties darīt? jautāja kāds cits.

Hermanu šī interese iepriecināja. Par spīti saūdu aizlie­gumam veikt arheoloģiskos pētījumus, Hadāds ticēja, ka viņa teorijai ir arī cits pierādījums. Mēs pašlaik cenšamies samek­lēt šo pierādījumu. Ja šo teoriju izdosies apstiprināt vis­maz tiktāl, lai varētu apšaubīt Vecās derības solījumu tica­mību, iedomājieties par sekām! Tiks destabilizēta ne tikai Izraēla, bet arī Saūda Arābija. Bet tās valdības korumpētība sen jau mūs sarūgtina. Iedomājieties, kā rīkosies turienes ra­dikālie musulmaņi. Viņu vissvētākā vieta patiesībā ir bībe­liskā jūdu dzimtene? Tas būtu kaut kas līdzīgs Kalna tem­plim Jeruzālemē, kuru par savu uzskata visas trīs galvenās reliģijas. Tur jau tūkstošiem gadu valda haoss. Rietumarābijas haoss būs tikpat neaprēķināms.

Torvaldsens bija klusējis pietiekami ilgi. Viņš piecēlās. Nevar pieņemt, ka šie atklājumi, pat ja tie tiks pierādīti, izraisīs tik tālejošas sekas. Kas vēl ir tik ļoti ieinteresējis Poli­tikas komiteju?

Hermans raudzījās viņā ar nicinājumu, kura iemesls bija saprotams tikai viņiem abiem. Ordenis bija uzbrucis Kotonam Malonem, nolaupot viņa dēlu. Tagad viņš bija uzbrucis Hermanam. Protams, Zilā krēsla padomnieks nekad neizrā­dīs savu vājību. Torvaldsens bija veiksmīgi izspēlējis savu spēcīgāko kārti šeit, asamblejā, kur Hermans bija spiests rī­koties piesardzīgi. Taču nojauta brīdināja, ka austrietim vēl kāda kārts ir rezervē.

Tāpēc smaids, kas pavīdēja vecā vīra plānajās lūpās, lika Torvaldsenam apklust.

Tieši tā, Henrik. Ir vēl kāds aspekts. Tas liks ari kris­tiešiem iesaistīties cīņā.

58. NODAĻA VĪNE 22:50

Alfrēds Hermans aizvēra savu privāto apartamentu dur­vis, novilka mantiju un noņēma ķēdi. Pārāk smaga nasta viņa nogurušajam ķermenim. Viņš izklāja tērpu uz gultas, apmie­rināts ar asamblejas norisi. Pēc trim stundām ordeņa biedri beidzot bija sākuši saprast. Ordeņa plāns bija reizē grandi­ozs un asprātīgs. Tagad bija nepieciešams apstiprinājums so­lījumam, ka pierādījums drīz būs klāt.

Taču viņš jau bija sācis raizēties.

Pārāk sen nebija saņemta nekāda ziņa no Seibra.

Sirds nemierā sažņaudzās. Neierasta sajūta. Lai nezaudētu laiku, viņš bija pasteidzinājis grafiku. Iespējams, ka šis būs viņa pēdējais lielais pasākums Zilā krēsla padomnieka amatā pilnvaru termiņš tuvojās beigām. Zelta aunādas ordeņa mēr­ķis bija izdevīgums un panākumi. Daudzas valdības tikušas pārveidotas, dažas pat gāztas, lai nodrošinātu šis organizā­cijas labklājību. Hermana jaunākā iecere varētu nospiest uz ceļiem vēl dažas, varbūt pat amerikāņus, ja vien viņš pietie­kami gudri izspēlēs savas kārtis.

Viņš jau iepriekš zināja, ka Torvaldsens varētu traucēt, tāpēc arī bija licis Seibram sagatavot finanšu dosjē. Toreiz, sēdēdams Schmetterlinghaus un vērodams, kā Seibrs neiebilstot uzņemas šo uzdevumu, viņš pat nespēja iedomāties, ka Torvaldsens varētu būt tik agresīvs. Viņi taču bija seni pazi­ņas. Varbūt ne gluži tuvi draugi, bet domubiedri gan. Tomēr dānis pārsteidzoši ātri saskatīja Kopenhāgenas notikumu saistību ar Hermanu un ordeni.

Viņš nebija domājis, ka ir kāda norāde.

Tas atkal lika aizdomāties par Seibru.

Cik neuzmanīgi viņš ir rīkojies?

Vai varbūt tīši?

Atmiņā atausa Margaretes brīdinājumi par šo cilvēku. Pārāk liela brīvība. Pārāk liela uzticēšanās. Kāpēc šis darbo­nis nezvana? Pēdējo ziņu no Seibra viņš bija saņēmis, kad tas devās uz Londonu meklēt Džordžu Hadādu, pa ceļam iegrie­žoties Rotenburgā. Hermans vairākkārt bija zvanījis aģentam, bet neveiksmīgi. Seibrs viņam bija vajadzīgs. Šeit. Tagad.

Pie durvīm klusi pieklauvēja.

Viņš šķērsoja istabu un pagrieza durvju rokturi.

Laiks izrunāties kārtīgi, paziņoja Torvaldsens.

Hermans piekrita.

Torvaldsens ienāca un aizvēra aiz sevis durvis. Alfrēd, tu taču to visu nedomā nopietni. Vai spēj iedomāties, kādas tam var būt sekas?

Henrik, tu runā kā ebrejs. Tas ir tavs trūkums. Tev ap­tumšojuši skatu iedomātie Dieva solījumi par to, kas tev it kā pienākas.

Es runāju kā cilvēks. Kā var zināt, vai Vecā derība ir pareiza? Man par to nav ne jausmas. Taču islāma pasaule nepacietīs nekādus mājienus par to, ka viņu svētāko zemi ap­traipījis jūdaisms. Viņi nikni pretosies.

Saūdiem, atbildēja Hermans, pirms informācijas no­došanas atklātībai tiks dota iespēja patirgoties. Tā mums ir pieņemts. Un tu to zini. Bruņota pretošanās būs viņu vaina, nevis mūsu. Mūsu mērķis ir tikai peļņa. Politikas komisija uzskata, ka varēs iegūt daudzas mūsu ordeņa biedriem izde­vīgas koncesijas. Un es piekrītu.

Tas ir vājprāts! iesaucās Torvaldsens.

Un ko tu gatavojies darīt?

Visu, kas nepieciešams.

Tev nav tik stiprs mugurkauls, Henrik.

Es vēl varu tevi pārsteigt.

Hermans nobrīnījās, tāpēc nolēma izaicināt sarunas bied­ru. Varbūt tev vajadzētu vairāk pievērst uzmanību savām darīšanām. Es ievācu ziņu par tavu finansiālo stāvokli. Kas to būtu domājis, ka stikla ražošana ir tik nedroša. Tava Adelgade Glasvaerker panākumi ir atkarīgi no veselas virknes ne­pastāvīgu faktoru.

Un tu domā, ka vari tos ietekmēt?

Esmu gluži pārliecināts, ka varu izraisīt sarežģījumus.

Mana tīrā vērtība ir tāda pati kā tava.

Hermans pasmaidīja. Bet tu augstu vērtē labu reputā­ciju. Būtu kaut kas neiedomājams, ja kādu no taviem uzņē­mumiem sāktu vajāt neveiksmes.

Vari mēģināt, Alfrēd, ja vēlies.

Hermans iedomājās, ka viņiem katram pieder miljardiem eiro, ko lielākoties uzkrājušas iepriekšējās paaudzes, un viņi šo bagātību tagad uzticīgi sargā. Un neviens no viņiem nav muļķis.

Atceries, atgādināja Torvaldsens, pie manis ir tava meita.

Hermans paraustīja plecus. Bet pie manis esi tu un zēns.

Tiešām? Tu esi gatavs riskēt ar viņas dzīvību?

Hermans vēl nebija izlēmis, kā atbildēt uz šo jautājumu,

tāpēc noprasīja:

Vai tas viss ir Izraēlas dēļ? Es zinu, ka tu iedomājies sevi par patriotu.

Bet es zinu, ka tu esi liekulis.

Hermanu pārņēma dusmas. Tā tu vēl nekad nebiji ar mani runājis.

Tavi uzskati man nav nekas jauns. Tavs antisemītisms ir acīm redzams. Tu centies to neizrādīt ordenī tomēr ir vairāki ebreji -, taču tas nav noslēpjams.

Laiks atmest izlikšanos. Tava reliģija ir traucēklis. Tā ir bijis vienmēr.

Torvaldsens paraustīja plecus. Ne vairāk kā kristietība. Mēs tikai atteicāmies no karošanas un vērojām, kā kristieši Augšāmcēlušā Kunga vārdā nogalina arvien vairāk cilvēku.

Es neesmu reliģiozs cilvēks. Tu to zini, Henrik. Mani mērķi ir politika un peļņa. Un ordeņa biedri ebreji? Viņu in­tereses ari ir tādas pašas. Asamblejā neviens neizteica iebil­dumus. Izraēla ir traucēklis progresam. Cionisti baidās no patiesības.

Ko tu domāji ar to, ka iesaistīsies arī kristieši?

Ja Aleksandrijas bibliotēka tiks atrasta, tur ir teksti, kas varētu atmaskot visas Bībeles melīgumu.

Torvaldsenu tas nepārliecināja. To nebūs viegli panākt.

Vari man ticēt, Henrik. Es esmu visu sīki pārdomājis.

Kur ir Ērgļa nagi?

Hermans uzmeta viņam atzinīgu skatienu. Visu cieņu. Bet par viņu tu neesi noteicējs.

Toties tu gan esi.

Viņš nolēma runāt bez aplinkiem. Tu nevari uzvarēt. Pie tevis ir mana meita, bet tas mani neapturēs.

Varbūt man jāizsakās skaidrāk. Mana ģimene Dānijā pārcieta nacistu okupāciju. Daudzi tika nogalināti, un mēs nogalinājām daudzus vāciešus. Esmu bieži sastapies ar bries­mām. Margarete man ir vienaldzīga. Viņa ir augstprātīga, izlutināta, dumja sieviete. Man visvairak rūp mans draugs Kotons Malone, viņa dēls un mana pieņemtā dzimtene. Ja vajadzēs nogalināt Margareti, es to izdarīšu.

Hermans bija raizējies par draudiem no ārpuses, taču vis­lielākie sarežģījumi bija radušies paša mājās. Šis vīrs jāno­mierina. Vismaz uz neilgu laiku.

Es varu tev kaut ko parādīt.

Tev tas jāaptur.

Uz spēles ir likts daudz kas vairāk nekā tikai mūsu biz­nesa intereses.

Tad parādi.

Likšu to sagatavot.

59. NODAĻA MĒRILENDA 16:50

Stefānija sēdēja Suburban aizmugures sēdeklī, Kasiopeja viņai līdzās. Auto bez apstāšanās iejoņoja pa galvenajiem vārtiem, ga­rām bruņotajiem sargiem. Viņi bija izbraukuši no Vašingtonas ziemeļu virzienā, nokļūstot paugurainā Mērilendas lauku apvi­dū. Stefānija uzreiz uzminēja, kas ir viņu ceļamērķis.

Kempdeivida. Prezidenta brīvdienu rezidence.

Pabraucis garām vēl dažiem sargiem un vēl vienam kon­trolpunktam, apvidus auto apstājās pie glīta baļķu namiņa koku paēnā ar apjumtu lieveni visapkārt. Slepenā dienesta aģents, kas bija atvedis viņas no muzeja, pamāja ar roku, un mājas durvis atvērās.

No mājas iznāca prezidents Roberts Edvārds Danielss jau­nākais.

Stefānija zināja, ka prezidents nekad nelieto savu kristī­to vārdu. Viņš jau sen bija pieņēmis segvārdu Denijs. Bū­dams līksma un sabiedriska rakstura cilvēks ar skanīgu ba­ritona balsi, Denijs Danielss bija apveltīts ar talantu uzvarēt vēlēšanās. Pirms kandidēšanas prezidenta amatam viņš bija pavadījis trīs termiņus gubernatora amatā un vienu sena­tora krēslā. Pārvēlēšana uz otru termiņu pagājušajā gadā bija viegla uzvara.

Stefānij, cik labi, ka atbraucāt, iesaucās Danielss, no­lēkdams no lieveņa pakāpieniem. Viņš bija ģērbies džinsos, rievota auduma kreklā un zābakos.

Saņēmusi drosmi, viņa spēra soli uz priekšu. Vai man bija izvēle?

Diez vai. Tomēr labi, ka esat šeit. Dzirdēju, ka jums ir nepatikšanas.

Danielss māksloti iesmējās, taču Stefānijai nebija noska­ņojuma uz jokiem pat no brīvās pasaules līdera puses. Pateicoties jūsu ļaudīm.

Prezidents kā padodoties pacēla rokas. To mēs vēl redzēsim, jūs vēl neesat dzirdējusi, ko vēlos jums teikt. Kāds jums jauns tēls! Frizūra un tērps! Man patīk.

Neļaujot Stefānijai atbildēt, viņš pievērsās Kasiopejai.

Jūs laikam esat Vitas kundze. Esmu daudz par jums dzirdējis. Jums gan ir aizraujoša dzīve. Jūs atjaunojat pili Francijā? To gan es gribētu redzēt.

Atbrauciet ciemos, parādīšu.

Esmu dzirdējis, ka jūs liekat to būvēt tieši tāpat kā seš­padsmitajā gadsimtā. Apbrīnojami!

Stefānija saprata, ka Danielss šādi liek viņai kaut ko no­prast. Viņas ir šeit, viņš visu zina, tāpēc var nomierināties.

Lai tā būtu. Laiks noskaidrot, ko tas viss īsti nozīmē.

Pretēji jūsu domām, Stefānij, Danielss paziņoja, es neesmu idiots.

Viņi sēdēja uz lieveņa namiņa priekšā koka šūpuļkrēslos ar augstām atzveltnēm. Danielss šūpojās tik sparīgi, ka grīdas dēļi čīkstēja zem viņa spēcīgā, sešas pēdas un trīs collas garā auguma svara.

Nedomāju gan, ka būtu kādreiz nosaukusi jūs par idi­otu, viņa atbildēja.

Mans tēvs mēdza teikt mātei, ka viņš to nekad atklāti nav nosaucis par kuci. Viņš uzmeta Stefānijai bargu skatie­nu. Un tā bija taisnība.

Viņa neatbildēja.

Es sacēlu lielu troksni, lai izdabūtu jūs ārā no muzeja. Tā ir viena no manām iemīļotajām vietām. Man ļoti patīk lidmašinas un kosmoss. Jaunībā daudz par to lasīju. Un cik izdevīgi būt prezidentam! Varu noskatīties kosmosa kuģa palaišanu, kad vien vēlos. Danielss sakrustoja kājas un atlaidās šūpuļkrēslā. Man ir kāda problēma, Stefānij. Nopietna problēma.

Tad jau mēs esam līdzīgi. Es esmu palikusi bez darba un, kā apgalvo jūsu nacionālās drošības padomdevēja viet­nieks, man draud arests. Un vai tieši jūs neatlaidāt mani?

Jā. Lerijs mani palūdza, un es piekritu. Taču tas bija jā­dara, lai jūs tagad varētu atrasties šeit.

Kasiopeja paliecās uz priekšu. Man bija tādas aizdomas. Bet tagad es zinu. Jūs sadarbojaties ar izraēliešiem, vai ne? Es visu laiku pūlējos izgudrot. Tagad viss saskan. Viņi vēr­sās pie jums.

Esmu dzirdējis, ka jūsu tēvs bija viens no gudrākajiem vīriem Spānijā. No pašiem pamatiem izveidoja finanšu im­pēriju. Un tagad to vadāt jūs.

Tā nav mana stiprākā puse.

Bet, cik man zināms, jūs esat talantīga, neticami dros­mīga un ar ģēnija cienīgu IQ.

Bet pašlaik esmu iepinusies politiskā ķezā.

Danielsa acis uzjautrināti iezibējās. Ķezā. Tieši tur mēs visi esam iekūlusies. Un jums taisnība, Izraēlas pārstāvji sa­zinājās ar mani. Viņi ir noskaitušies uz Kotonu Maloni.

Stefānija zināja, ka Danielss ciena Maloni. Pirms diviem gadiem Malone bija iesaistīts slepkavības lietas izmeklēšanā Meksikā. Upuris narkotiku apkarošanas aģentūras vadī­tājs, Danielsa koledžas laika istabas biedrs bija aukstasinī­gi nošauts. Stefānija bija aizsūtījusi Maloni uzraudzīt vainī­gā notiesāšanu, taču pusdienas pārtraukumā izcēlās apšaude, kurā lika nogalināts meksikāņu prokurors un Henrika Tor­valdsena dēls. Malone nošāva uzbrucējus, atgriezās mājās ar lodi plecā, taču panāca slepkavas notiesāšanu. Kad viņš kā atlīdzību par paveikto vēlējās ātrāku atvaļināšanu no dienes­ta, Danielss personiski parūpējās, lai viņš saņemtu flotes virsnieka pensiju.

Un jūs, ser? viņa jautāja. Ari esat noskaities uz Ma­loni?

Ser? Tas ir kas jauns. Līdz šim retajās reizēs, kad esam sarunājušies, esmu pamanījis, ka jūs šo vārdu nelietojat.

Nebiju domājusi, ka jūs visam tik ļoti pievēršat uzma­nību.

Stefānij, es daudz kam pievēršu lielu uzmanību. Piemē­ram, pavisam nesen Kotons Malone zvanīja uz Magelāna no­daļu. Protams, jūs pēdējā laikā esat ļoti aizņemta, tāpēc zvans tika pāradresēts Brentam Grīnam pēc ģenerālprokurora per­soniska rīkojuma.

Es domāju, ka Deilijs tagad ir priekšnieks.

Es arī tā domāju. Kāpēc Grins tā darīja?

Kā jūs zināt, ka tā bija? jautāja Kasiopeja.

Vina telefonus noklausās.

Vai Stefānija nepārklausījās? Jūs noklausāties viņa tele­fonus?

Tieši tā. Viņu un vēl dažus citus. Un, starp citu, viens no tiem ir Lerijs Deilijs.

Stefānija apjuka un pūlējās sakopot domas. Laikam šo mo­zaīku veidoja daudz gabaliņu.

Stefānij, es visu mūžu smagi strādāju, lai nokļūtu šeit. Šajā amatā viens cilvēks tiešām var paveikt daudz. Un man ir, ar ko palepoties. Bezdarba līmenis ir zemākais trīsdes­mit gadu laikā. Inflācijas nav. Procentu likmes ir mērenas. Pirms diviem gadiem man pat izdevās panākt nodokļu sa­mazināšanu.

Nav jau grūti, ja Lerijs Deilijs dancina kongresu, kā tik vajag. Stefānija nevarēja novaldīties. Lai gan šis vīrs bija prezidents, viņa pašlaik nespēja mierīgi uzklausīt stulbu mul­dēšanu.

Danielss savā krēslā šūpojās klusēdams, raudzīdamies biezajos mežos. Vai atceraties filmu "Rokijs-3"?

Stefānija neatbildēja.

Man šīs filmas ļoti patika. Rokijs vienmēr cīnījās līdz spēku izsīkumam, bet tad atskanēja tā lieliskā mūzika trompetes un tā tālāk. Viņš uzreiz skaidri visu saskata, at­gūst otro elpu un sadauza pretinieku lupatās.

Stefānija uzjautrināta klausījās.

Filmā "Rokijs-3" viņš uzzina, ka viņa treneris Mikijs gādā, lai cīņas būtu vieglas. Drošas uzvaras. Lai Rokijs pa­turētu savu titulu un nedabūtu ciest. Stallone lieliski to no­spēlēja. Viņš grib cīnīties ar misteru T., bet Mikijs saka nē, viņš tevi nositīs. Rokijs kļūst nikns, kad apjēdz, ka varbūt nemaz nav tik lielisks, kā pats domā. Protams, vēlāk Mikijs mirst un Rokijs uzvar misteru T.

Prezidenta vārdos skanēja patiesa cieņa.

Deilijs ir mans Mikijs, viņš pavēstīja gandrīz čukstus. Viņš sarunāja manas cīņas. Es esmu līdzīgs Rokijam. Man tas nepatīk.

Un jūs to nezinājāt? jautāja Stefānija.

Viņš papurināja galvu reizē dusmīgi un ziņkāri. Es pats gribēju viņu piespiest pie sienas, bet tad uzzināju, ka jūs esat sākusi izmeklēšanu. Nolīgāt prostitūtu? Laba doma. Mani ļaudis nerīkojas tik radoši. Jāatzīst, kad es to uzzinā­ju, mans viedoklis par jums mainījās vienā mirklī.

Viņai tas bija jānoskaidro. Kā jūs uzzinājāt, ka es to daru?

Maniem puišiem patīk noklausīšanās un videokameras. Tā nu viņi klausījās un skatījās. Mēs zinām par flash atmiņas kartēm. Un arī par slēptuvi. Mēs tikai nogaidījām.

Tā izmeklēšana notika pirms vairākiem mēnešiem. Kā­pēc nevērsāties pret viņu?

Un jūs?

Atbilde bija pašsaprotama. Es nevaru viņu atlaist. Jūs varat.

Danielss uzcēla kājas uz margām un balansēja uz šūpuļkrēsla malas. Skandāls ir bīstams pasākums, Stefānij. Neviens visā valstī nenoticēs, ka es nezināju, ko Deilijs dara. Man viņš bija jāizmet no spēles, neatstājot pirkstu nospiedumus.

Tātad Deilijam tas bija jāizdara pašam, secināja Kasi­opeja.

Danielss ieskatījās viņai acīs. Tā būtu vislabāk. Taču Dei­lijs ir īsts izdzīvotājs. Jāatzīst, ka tas viņam tiešām izdodas.

Un kas viņam ir par jums? noprasīja Stefānija.

Viņas nekaunība prezidentu drīzāk iepriecināja nekā aiz­kaitināja. Ja neskaita kompromitējošas bildes ar kazu, tad nekā.

Viņa pasmaidīja. Man bija tas jāpajautā.

Jā, bija. Saprotu, kāpēc par jums tā runā. Jūs protat krist uz nerviem. Varbūt atgriezīsimies pie mana jautājuma, kas jums abām nešķiet svarīgs. Kāpēc Brents Grīns gribēja pats runāt ar Kotonu?

Stefānija atcerējās, ko Deilijs bija teicis muzejā. Deilijs teica, ka Brents grib kļūt par viceprezidentu.

Un te nu mēs nonākam pie šīs tikšanās mērķa. Da­nielss atlaidās krēslā un atkal sāka šūpoties. Man patīk būt vecā labā zēna lomā. Tas ir manī no Tenesī lauku audzinā­šanas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu iemīļojis Kempdeividu. Tā man atgādina mājas. Bet tagad laiks būt prezi­dentam. Kāds piekļuva mūsu slepenajiem failiem un redzēja Aleksandrijas saikni. Pēc tam šī informācija tika nopludinā­ta divām ārvalstu valdībām, kuras tagad sacēlušas traci. Izra­ēlieši ir nikni ne pa jokam. Jā, oficiāli izskatās, ka mēs esam uz nažiem. Bet personiski man šie ļaudis patīk. Neviens, pavisam nopietni neviens neaiztiks izraēliešus, kamēr es esmu amatā. Diemžēl kādam manā administrācijā ir citādi uzskati.

Stefānija gribēja jautāt, kurš tas ir, bet nolēma labāk nepārtraukt.

Ir kaut kāda sazvērestība, kas sākās ar Kotona Malo­nes dēla nolaupīšanu. Par laimi, šie ļaudis ir pārrēķinājušies ar Maloni un paši nezina, ar ko saķērušies. Viņš tiem parā­dīs velnu. Tas mums dod iespēju izvērst darbību. Viens no maniem tēvočiem mēdza teikt: "Gribi iznīcināt čūskas? Tas ir vienkārši. Aizdedzini krūmus un gaidi, kad šīs līdīs ārā. Tad varēsi visām nocirst galvas." Tā mēs darīsim arī tagad.

Kasiopeja papurināja galvu. Kā jau teicu, prezidenta kungs, tā ir ista ķeza. Es tajā esmu iesaistīta tikai pāris die­nu, bet vairs nespēju atšķirt patiesību no meliem.

Tas attiecas ari uz mani?

Kasiopejas smaragdzaļo acu skatiens kļuva nopietnāks. Arī uz jums.

Tas labi. Jums viss jāuztver ar aizdomām. Viņa balsī ieskanējās patiesa sirsnība. Bet man ir vajadzīga jūsu palī­dzība. Tāpēc es jūs atlaidu, Stefānij. Jums nepieciešama rīcī­bas brīvība. Tagad jums tā ir.

Un kas man jādara?

Jāatrod mans nodevējs.

60. NODAĻA VĪNE 23:20

Torvaldsens veda Geriju no pils otrā stāva uz apakšstā­vu. Pēc neilgās šāvakara sarunas viņš vairs nebija saņēmis nekādu ziņu no Alfrēda Hermana. Gerijs bija pavadījis va­karu kopā ar dažiem citiem viesiem. Divi ordeņa biedri bija atveduši savus pusaudžu vecuma bērnus, un Hermans bija sarīkojis viņiem vakariņas siltumnīcā nama aizmugurē.

Tas bija superīgi, jūsmoja Gerijs. Tauriņi lidinās tie­ši šķīvī.

Torvaldsens vairākas reizes bija redzējis tauriņu māju, un arī viņam tā šķita burvīga. Viņš pat bija apsvēris iespēju ierī­kot tādu Kristiangādē.

-Tās ir apbrīnojamas radībiņas, kam nepieciešama rūpīga kopšana.

Tur bija kā īstā tropu mežā.

Viņi abi nespēja aizmigt. Acīmredzot arī Gerijs bija nakts­putns. Tāpēc viņi devās uz Hermana bibliotēku.

Torvaldsens bija dzirdējis, ka Zilā krēsla padomnieks gatavojas tikties ar Ekonomikas komiteju. Šīs sarunas ilgs kādu laiku, un viņš paspēs izlasīt vajadzīgo un sagatavoties. Rītdienas asamblejā tiks pieņemts lēmums. Debatēm jābūt konkrētām un precīzām. Svētdien visi brauks projām. Asam­blejas nekad nevilkās ilgi. Darbinieki un komisijas sašauri­nāja apspriežamo jautājumu loku, atstājot tikai tos, kuru izlemšanai nepieciešams visu ordeņa biedni balsojums. Tie ari tika izteikti, apspriesti un atrisināti noteikts ordeņa dar­bības virziens turpmākajiem mēnešiem lidz pavasarim.

Tāpēc viņam bija jāsagatavojas.

Milzīgā bibliotēka bija divu stāvu augstumā, ar spīdīgiem riekstkoka sienu paneļiem. Vienu sienu aizņēma melns mar­mora kamīns ar baroka figūriņām un franču gobelēniem ma­lās. Visas pārējās sienas no grīdas līdz griestiem klāja iebū­vēti grāmatu plaukti, bet augstos griestus rotāja izteiksmīgs gleznojums, kas atgādināja atklātu debesjumu.

Uz augšējiem plauktiem veda vītņu kāpnes. Pieķēries pie gludajām dzelzs margām, viņš lēni sāka kāpt pa šaurajiem pakāpieniem.

Ko mēs te meklējam? jautāja Gerijs, kad viņi bija no­kļuvuši augšā.

Man kaut kas jāizlasa.

Viņš zināja par Hermana bibliotēkā goda vietā novietoto grezno Bībeli. Hermans lepojās, ka šis esot viens no vecā­kajiem drukātajiem izdevumiem. Atradis seno sējumu, Tor­valdsens ar cieņu aplūkoja smalki izrotāto vāku.

Bībele bija pirmā grāmata, kas tika iespiesta, kad piec­padsmitajā gadsimtā šī metode beidzot tika izstrādāta un pilnveidota. Gūtenbergs izdeva daudzas Bībeles. Šī ir viena no tām. Kā jau teicu, tev vajadzētu to palasīt.

Gerijs raudzījās uz grāmatu, un Torvaldsens zināja, ka zēns īsti nespēj novērtēt tās nozīmi. Tāpēc viņš piebilda:

Šie vārdi pārvērta cilvēces vēstures gaitu. Tie izmainīja sabiedrības attīstību un izveidoja politiskās sistēmas. Bībeli un Korānu varētu atzīt par divām vissvarīgākajām grāma­tām uz šīs planētas.

Kā vārdi var būt tik svarīgi?

Gerij, tie nav tikai vārdi. Tā ir rīcība, ko tie izraisa. Pēc tam kad Gūtenbergs sāka drukāt grāmatas lielos daudzu­mos, tās ātri izplatījās. Tās nebija lētas, tomēr 1500. gadā vairs nebija nekāds retums. Labāka piekļuve informācijai nozīmēja lielāku viedokļu dažādību, pamatotākus strīdus, plašāku valdošo aprindu kritiku. Informācija pārvērta pasau­li. Padarīja to citādu. Viņš norādīja uz Bībeli. Un ši grā­mata izmainīja visu.

Viņš uzmanīgi atvēra vāku.

Kādā valodā tā ir? jautāja Gerijs.

Latīņu.

Jūs protat tajā lasīt?

Torvaldsens pasmaidīja, saklausot Gerija neticību. To es apguvu jau bērnībā. Viņš papliķēja zēnam pa plecu. Tev arī vajadzētu iemācīties.

Un kāds no tā būtu labums?

Piemēram, varētu izlasīt šo Bībeli.

Viņš ieskatījās satura rādītājā. Trīsdesmit deviņas grā­matas. Ebreji godā pirmās piecas no Pirmās līdz Piektajai Mozus grāmatai. Tās stāsta par senās Izraēlas tautas vēstu­ri, sākot no pasaules radīšanas, grēku plūdiem, iziešanas no Ēģiptes, klejojumiem tuksnesī līdz Likuma nodošanai Mo­zum Sīnajā. Varens eposs.

Viņš zināja, ka ebrejiem šie raksti nozīmē daudz. Tāpat kā nākamās praviešu Jozua, Soģu, Samuēla un Ķēniņu grā­matas -, kuras turpina vēstījumu par izraēliešiem no Jordānas upes šķērsošanas līdz Kānaānas iekarošanai, par dau­dzu karaļvalstu uzplaukumu un krišanu, un sakāvi no asiriešu un babiloniešu rokas.

Tiek uzskatīts, viņš paskaidroja Gerijam, ka šis grā­matas stāsta par Izraēlas tautas vēstures attīstību tūkstošiem gadu pirms Kristus. Šīs tautas liktenis bija tieši saistīts ar Die­vu un Viņa dotajiem solījumiem.

Bet tas bija tik sen!

Torvaldsens pamāja ar galvu. Pirms četriem tūkstošiem gadu. Un tomēr arābi un ebreji kopš tiem laikiem karo savā starpā, cenzdamies pierādīt šo vārdu patiesumu.

Viņš lēni atšķīra Pirmo Mozus grāmatu un atrada meklē­to nodaļu. Un tas Kungs teica Ābrahāmam: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dien­vidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācē­jiem." Viņš bridi klusēja. Šo vārdu dēļ miljoniem cilvēku zaudējuši dzīvību.

Viņš klusībā vēlreiz pārlasīja sešus vissvarīgākos vārdus.

Ko tas nozīmē? jautāja Gerijs.

Torvaldsens raudzījās uz zēnu. Cik reižu Kajs bija viņam jautājis to pašu? Būdams ebreju ticības piekritejs, dēls bija iemācījies arī latīņu valodu un izlasījis Bībeli. Viņš bija krietns cilvēks, taču kļuva par kārtējo bezjēdzīgas varmācības upuri.

Patiesība ir svarīga, viņš teica drīzāk pats sev, nevis Gerijam.

No tās vietas, kurā tu atradies.

Vai esi saņēmis kādas ziņas no tēta? jautāja Gerijs.

Torvaldsens uzmeta viņam skatienu un papurināja galvu.

Ne vārda. Viņš ir devies meklēt kaut ko līdzīgu tam, ko mēs redzam šeit. Bibliotēku. Tajā varētu būt atslēga, kas ļau­tu saprast šos Bībeles vārdus.

Viņa uzmanību piesaistīja kāda skaņa lejā. Bibliotēkas dur­vis atvērās, ierunājās divas balsis. Vienu viņš pazina tas bija Alfrēds Hermans.

Viņš pamāja zēnam, un abi paslēpās loga nišā aiz plauk­tiem. Telpu lejā blāvi apgaismoja dažas spuldzes, bet augšē­jo balkonu griestos paslēpti gaismekļi. Viņš deva zīmi Geri­jam būt klusam. Zēns pamāja ar galvu.

Viņš klausījās.

Otrs vīrietis runāja angliski.

Amerikānis.

Tas ir svarīgi, Alfrēd. Pat vēl vairāk nekā svarīgi. Dzī­vības un nāves jautājums.

Man ir zināma jūsu situācija, atbildēja Hermans. Taču tā nav kritiskāka par mūsējo.

Malone ir ceļā uz Sīnaju. Jūs teicāt, ka viss būs kārtībā.

Būs arī. Vai drīkstu ieliet vēl konjaku?

Mēģināt mani nomierināt?

Es mēģinu ieliet jums vēl konjaku.

Torvaldsens ar rokas mājienu lika Gerijam palikt turpat, bet pats izlavījās no nišas un piesardzīgi pameta skatienu pāri greznajām dzelzs margām. Lejā stāvēja Alfrēds Her­mans, liedams no karafes konjaku. Viņam līdzās bija jaunāks vīrietis, varbūt nedaudz pāri piecdesmit gadiem, ģērbies tumšā uzvalkā. Viņa galvu rotāja kupli, gaiši mati. Gludi skū­tā seja izstaroja enerģiju un labvēlību kā portretu glezno­tāja modelim vai aktierim.

Un tas nemaz nebija tālu no patiesības.

Torvaldsens pazina šo cilvēku.

Tas bija Savienoto Valstu viceprezidents.

61. NODAĻA kempdeivida, mērilenda

Stefānija pūlējās aptvert prezidenta teikto. Kā to saprast jūsu nodevēju?

Danielss uzmeta viņai bažīgu skatienu. Daži šajā valdī­bā rīkojas man aiz muguras. Perina intrigas, virza savus plā­nus, domādami, ka es esmu pārāk slinks, pārāk neattapīgs vai stulbs, lai to pamanītu. Nav jābūt gaišreģim, lai noteik­tu, kurš ir viņu vadonis. Mans tā saucamais uzticīgais vice­prezidents. Godkārīgais maita.

Prezidenta kungs… ierunājās Stefānija.

Tas ir kas jauns prezidenta kungs! Varbūt mūsu attie­cības beidzot sāk uzlaboties.

Man bija zināmas šaubas par jums un šo administrāciju.

Tāda nelaime piemīt visiem birokrātiem karjeristiem. Mēs, politiķi, nākam un ejam. Bet jūs, ļautiņi, paliekat vēl un vēl. Tas nozīmē, ka jums ir, ar ko salīdzināt. Man par no­žēlošanu, šajā ziņā, jums, Stefānij, taisnība. Man apkārt ir no­devēji. Viceprezidents ir tā iekārojis manu amatu, ka nevar vien nociesties. Un, lai to iegūtu, ir gatavs noslēgt darījumu ar pašu nelabo. Danielss apklusa, un Stefānija viņu nepār­trauca. Ar Zelta aunādas ordeni.

Vai viņa nepārklausījās?

Viņš ir tur. Pašlaik, l iekas ar ordeņa vadītāju. Vīru, vār­dā Alfrēds Hermans.

Stefānija bija pārāk zemu novērtējusi Deniju Danielsu. Tā­pat kā Brentu Grinu. Viņi abi bija gluži labi informēti. Kasi­opeja šūpojās krēslā, bet Stefānija redzēja, ka viņa uzmanīgi klausās. Viņa bija pastāstījusi Kasiopejai par ordeni.

Mans tēvs bija tā biedrs, paziņoja Kasiopeja.

Sarunā ar Stefāniju viņa to nebija pieminējusi.

Daudzus gadus viņš kopā ar Henriku apmeklēja orde­ņa tikšanās. Pēc tēva nāves nolēmu nepārņemt šo dalību.

Pareiza izvēle, atbildēja Danielss. -Šis grupējums ir saistīts ar daudziem starptautiskiem konfliktiem. Un viņi rī­kojas prasmīgi. Neatstāj pirkstu nospiedumus. Protams, gal­venie spēles dalībnieki parasti iet bojā. Kā katrai kārtīgai ban­dai, viņiem ir arī savs izsitējs tips ar segvārdu Ērgļa nagi. Kā jau īstiem eiropiešiem. Algots slepkava ar lepnu vārdu. Viņi arī nolaupīja Malones dēlu.

Un jūs tikai tagad mums to sakāt?

Jā, Stefānij. Viena no priekšrocībām, esot brīvās pasau­les līderim, varu darīt, ko vien iedomājos. Viņš uzmeta Stefānijai caururbjošu skatienu. Notiek daudz kas svarīgs. Notikumi risinās strauji. Visās frontēs, šajos apstākļos esmu darījis visu, kas iespējams.

Atgriežoties pie galvenā, viņa jautāja:

Kāpēc viceprezidents tiekas ar Zilā krēsla padomnieku?

Zilā krēsla padomnieku? Redzu, ka jūs arī kaut ko zi­nāt. Es jau cerēju, ka tā būs. Viceprezidents pārdod savu dvē­seli. Tas ordenis ir iekārojis ne vairāk, ne mazāk kā Alek­sandrijas bibliotēku. Viņi meklē pierādījumu kādai teorijai, un, lai gan, manuprāt, tas viss ir kaut kāds murgs, acīmre­dzot tur slēpjas kas vairāk.

Ko saka izraēlieši? jautāja Kasiopeja.

Viņi negrib, lai kaut kas tiktu atrasts. Un punkts. Lai viss paliek, kā bijis. Izskatās, ka ordenis gadu desmitiem ir izdarījis spiedienu uz Saūda Arābijas karalisko ģimeni un ta­gad nolēmis sacelt lielu troksni, satracināt ebrejus un arā­bus ne pa jokam. Nav slikts plāns. Mēs savulaik esam darī­juši to pašu. Bet šis tracis izvērtīsies plašumā. Fanātiķu rīcī­bu nevar paredzēt vienalga, vai tie ir arābi vai izraēlieši… Viņš apklusa. Vai amerikāņi.

Un kas man būtu jādara? jautāja Stefānija.

Ļaujiet man pastāstīt vēl kaut ko, ko jūs nezināt. Kotons vēlreiz piezvanīja Grīnam. Viņš lūdza pakalpojumu. Tā nu Grīns atļāva Malonem, viņa bijušajai sievai un vēl vienam vī­rietim ar kara lidmašīnu lidot ja spējat tam noticēt uz Sīnaju. Pašlaik viņi ir ceļā. Mēs domājam, ka trešais ceļabiedrs ir tas ordeņa algotnis. Malone lūdza Grīnam arī pārbaudīt kāda cilvēka identitāti, bet to ģenerālprokurors neņēma vērā. Nemaz nesāka ievākt ziņas. Mēs gan painteresējāmies. Malo­ne nosauca vārdu Džeimss Makolums. Apraksts neatbilst, bet ir atrodams cilvēks ar šādu vārdu bijušais armijnieks, spec­dienesta kareivis, tagad brīvs algotnis. Šķiet piemērota bio­grāfija, lai strādātu ordeņa labā, vai ne?

Kā viņš satikās ar Maloni? jautāja Kasiopeja.

Danielss papurināja galvu. Nezinu, bet man prieks, ka

Kotons ir kopā ar viņu. Diemžēl mēs nekādi nespējam palī­dzēt.

Varam sazināties pa rāciju ar to lidmašīnu, ieminējās Kasiopeja.

Prezidents papurināja galvu. Nevar. Nedrīkstam nevie­nam izrādīt, ka esam iesaistīti. Man jānotver nodevēji. Un, lai tiktu tiem klāt, jārīkojas piesardzīgi.

Un finālisti ir, paziņoja Stefānija, Lerijs Deilijs un Brents Grīns.

Danielss piešķieba galvu. Uzvarētājs balvā saņems ap­maksātu ceļojumu taisni uz federālo cietumu. Kad es pats būšu viņam iespēris pa pakaļu.

Bija atgriezies viņa ieradums visus izrīkot.

Jūs abas esat vienīgās, kam varu uzticēt atrisināt šo jau­tājumu. Nevienu citu aģentūru nevaru iesaistīt acīm redza­mu iemeslu dēļ. Es ļāvu visām intrigām attīstīties, lai jums būtu izdevība. Stefānij, es zināju, ka jūs vajājāt Deiliju, bet, par laimi, nevērsāties pret viņu. Tagad mums jāatrod patie­sība.

Jūs tiešām domājat, ka iesaistīts ģenerālprokurors? jautāja Kasiopeja.

Nav ne jausmas. Brents tik veiksmīgi tēlo svētuļa lomu un varbūt arī ir istens dievbijīgs kristietis. Taču viņš arī ne­vēlas zaudēt ietekmīgu amatu un kļūt par konsultantu vai drīzāk izkārtni kādai Vašingtonas juristu firmai. Tāpēc viņš palika arī otru termiņu. Pie velna, visi pārējie aizmuka no kuģa uzspodrināja savas biogrāfijas ar lepnu pieredzi valdības darbā un devās izmantot iegūtās pazīšanās. Taču Brents ne.

Stefānija juta, ka nedrīkst to noklusēt. Viņš teica, ka pats esot nopludinājis informāciju par Aleksandrijas saikni, lai va­rētu meklēt nodevēju.

Varbūt tā arī bija, nezinu. Toties zinu to, ka mans naci­onālās drošības padomnieka vietnieks nodarbojas ar Kon­gresa uzpirkšanu. Mans viceprezidents perina intrigas kopā ar dažiem no pasaulē bagātākajiem cilvēkiem. Un divas val­stis Vidējos Austrumos, kuras parasti ir uz nažiem, pašlaik sadarbojas, lai nepieļautu tūkstoš piecsimt gadu vecas bib­liotēkas atrašanu. Vai tāds apkopojums derēs, Stefānij?

Jā, prezidenta kungs. Mēs saprotam.

Tad atrodiet manu nodevēju!

Un kā jūs iesakāt to darīt?

Danielss pasmaidīja par jautājuma apņēmīgo toni.

Es esniu daudz par to domājis. Vispirms kaut ko uzēdīsim, pēc tam jums abām mazliet jāpaguļ. Jūs izskatāties pārgurušas. Šeit varēsiet atpūsties drošībā.

Tas nevar gaidīt līdz rītam, iebilda Stefānija.

Būs jāpagaida. Vai zināt, kā var pagatavot labu putru? Nevārot. Ļaujot tai sutināties katlā zem vāciņa uz lēnas uguns. Tā kukurūzas miltus var pārvērst par dievu ēdienu. Lai intrigas arī dažas stundas pasutinās, pec tam es jums pa­stāstīšu, kas man padomā.

62.NODAĻA VĪNE

Torvaldsens atkāpās loga nišā, bet turpināja ieklausīties lejā notiekošajā sarunā. Amerikas viceprezidenta ierašanās Hermana namā izraisīja daudz jautājumu. Viņš aši uzmeta skatienu Gerijam un pielika pirkstu pie lūpām, liekot sagla­bāt klusumu.

Lejā nošķindēja glāzes.

Par mūsu draudzību, teica Hermans.

Tas man jūsos patīk, Alfrēd. Uzticība. Tā šajos laikos ir liels retums.

Varbūt jūsu priekšnieks domā tāpat.

Amerikānis iesmējās. Danielss ir muļķis. Viņš pārāk vienkāršoti raugās uz dzīvi un pasauli.

Un jūs teiktu, ka esat uzticīgs?

Pilnīgi. Piecus gadus es piecietu Deniju Danielsu, paklau­sīju viņam itin visā. Smaidīju. Aizstāvēju viņu. Viņa vietā uz­ņēmos dažas vētras. Bet vairs nevaru to izturēt. Amerikāņi nevar to izturēt.

Ceru, ka laiks netika pavadīts veltīgi.

šo gadu laikā es veidoju koalīcijas. Ieguvu draugus. Izlī­gu ar ienaidniekiem. Man ir viss nepieciešamais…

Izņemot naudu.

Es gan tā neteiktu. Man netrūkst uzticamu atbalstītāju. Arābu draugi ir visai dāsni.

Arī ordenis prot novērtēt tos, kas atbalsta tā mērķus. Jūsu prezidents nav labvēlīgs pret pasaules biznesu. Viņam laikam patīk tarifi, tirdzniecības ierobežojumi, atklāta ban­ku darbība.

Un tā ir vēl viena svarīga problēma. Varat man ticēt, Vašingtonā daudzi nav vienisprātis ar Danielsu.

Lejā nočīkstēja krēsli, liecinot, ka abi sarunas biedri ap­sēžas. Torvaldsens pielavījās tuvāk margām. Hermans sēdēja krēslā, bet viceprezidents uz viena no dīvāniņiem. Rokās viņiem bija glāzes.

Izraēla cenšas noskaidrot, kas notiek, ieminējās vice­prezidents. Viņi zina, ka saikne ir atklāta.

To es zinu, atbildēja Hermans. Kāds mans sabied­rotais tieši pašlaik ar to nodarbojas.

Mans biroja vadītājs ziņoja, ka Vācijā esot pazudusi iz­raēliešu novērošanas grupa, turklāt viens no viņu Ārlietu mi­nistrijas ierēdņiem, kurš turēts aizdomās par informācijas pārdošanu, atrasts nogalināts Rotenburgā. Uz Londonu no­sūtīta likvidēšanas vienība. Savādi, ka Telaviva tiešām vēlē­jās, lai mēs to uzzinātu.

Arī to, mans draugs, es jau zinu.

Tad jūs droši vien zināt arī to, ka viens no mūsu biju­šajiem aģentiem, Kotons Malone, ir cejā uz Sīnaju, turklāt pārsteidzošā kārtā kopā ar savu bijušo sievu un vēl vienu vīrieti.

Atbildes nebija.

Mums tas šķita interesanti, turpināja viceprezidents. Tāpēc mēs noņēmām šā vīrieša pirkstu nospiedumus no trapa margām, kam viņš pieskārās, kāpjot kara lidmašīnā uz Sīnaju. Viņš ir amerikānis. Džeimss Makolums. Vai pazīstat tādu?

Otrs vina vārds ir Dominiks Seibrs. Viņš strādā mūsu labā.

Un, tā kā jūs, Alfrēd, esat mans draugs, tad teikšu ar cieņu jūs esat īsts blēdis. Es to redzēju jūsu acīs. Jūs nezi­nājāt, ka šis jūsu cilvēks dodas uz Sīnaju.

Atkal klusums.

Viņam nav man jāatskaitās par katru soli. Svarīgi ir ti­kai rezultāti.

Nu tad pasakiet, kāpēc viņš ir kopā ar Kotonu Maloni un vai viņš atradis to bibliotēku?

Jus teicāt uz Sinaju. Tā, bez šaubām, varētu būt īstā vieta. Pietiekami tuvu Aleksandrijai, lai senajos laikos butu iespējams pārvadāt manuskriptus, bet arī pietiekami apslēp­ta. Tirdzniecības ceļi tur pastāvēja gan pirms, gan pēc Kris­tus laikiem. Faraoniem tur bija vara un tirkīza raktuves. Ēģiptieši Sīnaju labi pazina.

jūs pārzināt vēsturi.

Zināšanas ir liela vērtība. Sevišķi šeit.

Alfrēd, šis nav īstais brīdis intelektuāliem vingrināju­miem. Es cenšos būtiski izmainīt Amerikas ārpolitiku. Mēs ar Danielsu esam par to strīdējušies. Tagad es beidzot varu kaut ko darīt lielas labā. Pienācis laiks izrādīt arābiem tādu pašu labvēlību, kādu esam vienmēr atvēlējuši izraēliešiem. Un tāpat kā jums attiecībā pret jūsu algotņiem, arī mani in­teresē rezultāti, jūs ar savu grupējumu vēlaties gūt peļņu. Es gribu kļūt par noteicēju.

Un mēs vēlamies, lai jūs būtu šajā amatā.

Tad sakiet man, Alfrēd kad Savienoto Valstu prezi­dents mirs?

Dzirdot šos vārdus, pār Torvaldsena stīvo muguru pār­skrēja auksti drebuļi.

Šķiet, jūs sākat atbalstīt šo ieceri.

-Jūs mani pārliecinājāt.

Viss ir nokārtots, atbildēja Hermans. Danielsa sle­penajam braucienam uz Kabulu būs spožs noslēgums.

Kad viņa lidmašīna būs pacēlusies gaisā, teica vice­prezidents, es likšu visu apstiprināt, kā jau vienojāmies. Pagaidām tiek plānots, ka viņš dodas ceļā nākamajā ceturt­dienā. To zina tikai četri cilvēki. Viņš, es un mūsu abu biro­ju vaditāji. Pat Afganistānas prezidents nezina par viņa iera­šanos. Viņam tiks paziņots neilgi pirms lidmašīnas nosēšanās. Viss šis pasākums ir Baltā nama sabiedrisko attiecību dar­boņu iecerēts teātris. Prezidenta popularitātes celšana ar iedvesmojošu vizīti pie kareivjiem.

Raķetes jau ir tur, paziņoja Hermans. Darījums tika noslēgts ar vienu no galvenajiem bin Ladena vietniekiem. Viņš bija ļoti atsaucīgs. Šis būs viņu pirmais nozīmīgais uz­brukums Amerikai vairāku gadu laikā. Mēs jau iepriekš esam sadarbojušies ar šiem velniem, vienmēr ar apdomu un pie­sardzīgi, bet veiksmīgi.

Man tomēr kaut kas nedod mieru. Arābi nogalinās Da­nielsu. Bet mani draugi Arābijā uzskata, ka arī bin Ladens tur visiem ir apnicis. Viņi labprāt no tā atbrīvotos. Viņa iz­lēcieni neļauj mainīt pasaules viedokli. Viņi vienkārši nespēj saistīties ar mums, kamēr Izraēlas nostāja ir tik kategoris­ka. Bet, kad Danielsa vairs nebūs un politikas virziens mai­nīsies, viņi pievienosies mums, lai izrēķinātos ar bin Ladenu.

Mana Politikas komiteja uzskata, ka ar arābiem vieno­ties nebūs grūti.

Viņi to zina? viceprezidents pārsteigts jautāja.

Protams, ne. Viņi tikai pēta dažādus scenārijus, un viens no tiem ir Amerikas ārpolitikas maiņa. Mēs jau sen pēc tās ilgojamies.

Vai zināt, Alfrēd, par ko es raizējos?

Hermans klusi iesmējās. Nekādu pēdu nebūs. Sūtņi, kas mūsu uzdevumā apspriedās ar bin Ladenu par šo darījumu, nākamnedēļ tiks aizsūtīti pie Allāha. Par to parūpēsies jūsu pieminētais aģents. Nekāda saistība nebūs atrodama.

Jūs gan šim cilvēkam ļoti uzticaties, ieminējās vice­prezidents.

Viņš nekad nav mūs pievīlis.

Svarīgi, lai viņš tagad to nesāktu. Danielsa izbraukša­nas dienā es būšu Čikāgā. Baltais nams neko nepaziņos. Visi domās, ka prezidents Vašingtonā strādā, un pēkšņi viņu pa­rāda ziņās no Afganistānas. Tad mani paslēpj, līdz viņš atgriezīsies. Standarta procedūra pēc 11. septembra.

Un ko jūs darīsiet pēc tam, kad lidmašīna būs notriek­ta? jautāja Hermans.

Nodošu zvērestu un valdīšu turpmākos trīs gadus. Pēc tam kandidēšu vēlēšanās, palikšu vēl četrus gadus, bet pēc tam pacelšu cepuri.

Jums jāsaprot ja izdosies atrast pazudušo bibliotēku, tad nekavējoties sāksim īstenot savu plānu.

Protams! Jo ātrāk, jo labāk. Man vajag, lai Izraēla un arābi tiktu izsisti no līdzsvara. Es viņus pažēlošu, bet jīis sitīsiet. Saūdiem būs jāmeklē vienošanās. Viņi nevar atļau­ties savas valsts sagrāvi. Un es tikpat ļoti kā jūs vēlos naf­tas cenu pazemināšanos. Daži dolāri par barelu izmainīs mūsu valsts iekšējo kopproduktu par miljardiem dolāru. Es mobilizēšu Ameriku atriebties par Danielsa nāvi. Tur man neviens neuzdrošināsies iebilst. Mums pievienosies visa pa­saule. Arābi karāsies mata galā, lūgdamies pēc palīdzības. Tad viņi iekāps mūsu kuģī, un mēs visi uzvarēsim.

Mana Politikas komiteja uzskata, ka destabilizācija būs plaša.

Vai nav vienalga? Mans reitings celsies līdz debesīm. Nekas tā neiedvesmo amerikāņus kā vienotība ap karogu. Un es gatavojos turēt to savās rokās turpmākos septiņus ga­dus. Arābi ir tirgoņi. Viņi sapratīs, ka pienācis laiks sadar­boties, jo īpaši tad, ja tas kaitēs Izraēlai.

Jūs gan esat visu labi pārdomājis.

Dažus pēdējos mēnešus neesmu domājis gandrīz ne par ko citu. Mēģināju pierunāt Danielsu mainīt kursu, bet viņš attiecībā pret Izraēlu ir nelokāms. Tā sasodītā valstiņa, kas ir tikai tāda ASV apgabala lielumā, mūs visus piebeigs. Ret to es negribu pieļaut.

Kad mēs tiksimies nākamreiz, teica Hermans, jūs jau būsiet Savienoto Valstu prezidents.

Alfrēd, neskaitot teroristus, kuri dos liktenīgo triecie­nu, mēs esam vienīgie cilvēki uz šis planētas, kuri zina, kas notiks. Es par to parūpējos.

Es arī.

Nu tad lai tas notiek, un baudīsim ieguvumu.

63. NODAĻA

Hermans mēģināja novērtēt pretī sēdošo vīrieti. Tas tie­šām bija Savienoto Valstu viceprezidents, taču bija tāds pats kā neskaitāmie politiķi, kurus viņš bija pircis un pārdevis vi­sās pasaules malās, varaskāri vīrieši un sievietes bez ma­zākās sirdsapziņas. Amerikāņi parasti mēdza izlikties labā­ki, taču godkāre bija nepārvarama ikvienam, kurš nobaudījis varas saldumu. Arī šis vīrs, kas ziemas asamblejas vakarā sēdēja šeit, bibliotēkā, nebija nekāds izņēmums. Runāja par augstiem politiskiem mērķiem un ārpolitikas kursa maiņu, taču jau no paša sākuma bija gatavs nodot savu valsti, savu prezidentu un sevi pašu.

Paldies Dievam.

Zelta aunādas ordenis prata izmantot sev par labu citu morāles trūkumus.

Alfrēd, ierunājās viceprezidents. Paskaidrojiet man. Vai tiešām iespējams, ka ir pierādījumi tam, ka Izraēlai nav bībelisku tiesību uz Svēto zemi?

Protams. Vecā derība bija viena no galvenajām pētīju­mu tēmām Aleksandrijas bibliotēkā. Arī topošā Jaunā derī­ba tika sīki analizēta bibliotēkas pastāvēšanas beigu perio­dā. To mēs zinām no manuskriptiem, kas ir saglabājušies. Ir tikai saprātīgi pieņemt, ka vēl joprojām pastāv abi teksti un Bībeles analīzes darbi oriģinālajā senebreju valodā.

Viņš atcerējās, ko Seibrs bija ziņojis no Rotenburgas. Izra­ēlieši bija nogalinājuši vēl trīs cilvēkus. Pie katra no tiem bija ieradies Sargs. Viņi bija nodarbojušies ar Vecās derības pētī­jumiem. Arī Hadāds bija saņēmis uzaicinājumu. Kāpēc gan citādi viņam būtu izrādīts tāds gods? Un kāpēc izraēlieši mēģināja šo palestīnieti nogalināt?

Saikne noteikti bija.

Es nesen biju Anglijā, turpināja viceprezidents, un redzēju Sīnajas Bībeli. Man stāstīja, ka tā esot no ceturtā gadsimta, viens no senākajiem mūsdienās pieejamajiem Vecās derības izdevumiem. Sarakstīta grieķu valodā.

Tas ir lielisks piemērs, atbildēja Hermans. Vai zināt tās vēsturi?

Tikai aptuveni.

Hermans pastāstīja viesim par vācu zinātnieku Tišendorfu, kurš 1844. gadā apceļoja Austrumus, meklējot senus manuskriptus. Iegriezies svētās Katrīnas klosteri Sīnajā, viņš pamanīja grozu ar četrdesmit trim lappusēm ar tekstu sengrieķu valodā. Mūki paskaidroja, ka tās domātas krāsns kurināšanai tāpat kā citas pirms tam. Tišendorfs atklāja, ka lappuses ir no Bibeles, un mūki atļāva viiiam tās paturēt. Pēc piecpadsmit gadiem viņš vēlreiz devās uz svētās Katrī­nas klosteri, šoreiz Krievijas cara uzdevumā. Viņam izdevās atrast pārējās Bībeles lapas un aizvest tās uz Krieviju. Vēlāk, pēc revolūcijas, komunisti pārdeva manuskriptu britiem, kuri to izrāda līdz pat šai dienai.

Sīnajas Bībele, piebilda Hermans, ir viens no senāka­jiem manuskriptiem, kas ir saglabājies. Daži ir izteikuši pie­ņēmumus, ka tās sagatavošanu pasūtījis pats Konstantīns. Taču neaizmirstiet tā ir sarakstīta grieķu valodā, tātad to no senebreju valodas tulkojis kāds mums pilnīgi nezināms cilvēks no tikpat nezināma oriģinālā manuskripta. Ko tas mums vēsta?

To, ka svētās Katrīnas klostera mūki joprojām, pec vairāk nekā simts gadiem, ir nikni par to, ka Bībele vi­ņiem netika atdota. Gadu desmitiem viņi prasa, lai Savie­notās Valstis sauc britus pie kārtības. Tāpēc ari es devos apskatīt to grāmatu. Gribēju redzēt, kāpēc īsti ir sacelts tāds tracis.

Es esmu pateicīgs Tišendorfam par šo rīcību. Mūki būtu manuskriptu sadedzinājuši vai ļāvuši tam satrūdēt. Diemžēl šāds liktenis piemeklējis daudzas zināšanu liecības. Atliek tikai cerēt, ka Sargi bijuši rūpīgāki glabātāji.

Jūs tiešām ticat tam visam, vai ne?

Hermans brīdi apdomāja, vai teikt ko vairāk. Notikumi risinājās strauji, un šim cilvēkam, kurš drīz būs prezidents, bija jāizprot situācija.

Viņš piecēlās.

Vēlos jums kaut ko parādīt.

Torvaldsens pārbijās, kad Alfrēds Hermans piecēlās no krēsla un nolika glāzi uz galda. Vēlreiz uzmanīgi palūkojies lejā, viņš redzēja, ka nama saimnieks kopā ar vicepreziden­tu soļo pa cietkoksnes grīdu uz vītņu kāpņu pusi. Aši nopē­tījis augšējo galeriju, viņš redzēja, ka cita ceļa lejup nav. Pie pārējām trim sienām starp plauktiem bija tādas pašas logu nišas, taču tajās viņš ar Geriju nevarēja meklēt slēptuvi.

Viņus uzreiz pamanītu.

Taču Hermans un viceprezidents pagāja garām kāpnēm un apstājās pie stikla vitrīnas.

Hermans norādīja uz apgaismoto vitrīnu. Tajā atradās sens sējums robainos, it kā kukaiņu sagrauztos koka vākos.

Tas arī ir ceturtā gadsimta manuskripts. Traktāts par agrīnajām baznīcas mācībām, ko sarakstījis pats Augustīns. Mans tēvs to nopirka pirms daudziem gadu desmitiem. Tam nav nekādas vēsturiskas nozīmes tam ir arī kopijas -, taču tas izskatās iespaidīgi.

Pasniedzies aiz paaugstinājuma, viņš nospieda pogu, kas bija nomaskēta kā viena no nerūsējošā tērauda skrūvju gal­viņām. Vitrīnas augšējā trešdaļa pagriezās ap stūrī ierīkotu asi, atdaloties no pārējās daļas. Apakšējās daļas slēptuvē gla­bājās deviņas trausla papirusa loksnes.

Turpretī šie ir pat ļoti vērtīgi. Tos ari mans tēvs iegā­dājās pirms daudziem gadu desmitiem no tā paša cilvēka, kurš pārdeva Augustīna traktātu. Dažus no tiem sarakstījis Eisēbijs Hieronīms Sofronijs, kas dzīvoja ceturtajā un piek­tajā gadsimtā. Viens no baznīcas pamatlicējiem. Viņš iztul­koja Bībeli no senebreju valodas latiņu valodā, un šis darbs ar nosaukumu Vulgate vēlāk tika atzīts par noteicošo. Vēs­turē viņš pazīstams ari ar citu vārdu. Hieronīms.

Jūs esat savāds cilvēks, Alfrēd. Jūsmojat par visdīvai­nākajām lietām. Kā gan šīm vecajām, sačākstējušajām lok­snēm varētu būt kāda nozīme mūsdienās?

Varat man ticēt, tās ir pat ļoti svarīgas. Varbūt pat pie­tiekami, lai mainītu mūsu uzskatus. Daži ir arī Augustīna rokraksti. Tās ir vēstules, ko Hieronīms un Augustīns rak­stīja viens otram. Viņš redzēja, ka amerikānis joprojām ir tikpat vienaldzīgs.

Vai tajos laikos bija pasts?

Primitīvā veidā. Vēstules pārvadāja ceļotāji, kuri devās attiecīgajā virzienā. Dažas no to laiku labākajām vēstures lie­cībām ir iegūtas tieši no sarakstes.

Tas gan ir interesanti.

Hermans pievērsās galvenajam. Vai esat kādreiz aizdo­mājies, kā radusies Bībele?

Ne pārāk.

Bet ja nu tas viss bija meli?

Alfrēd, tas ir ticības jautājums. Kāda tam nozīme?

Pat ļoti liela. Bet ja nu senie baznīcas pamatlicēji tādi cilvēki kā Hieronīms un Augustīns, kuri ietekmēja reliģisko uzskatu attīstību, nolēma sagrozīt faktus? Atcerieties, kāds bija viņu laiks. Četrsimt gadu pēc Kristus, ilgi pēc tam, kad Konstantīns sankcionēja jauno kristīgo reliģiju, laiks, kad veidojās baznīca un tika apkaroti tās mācībai pretēji uzska­ti. Jaunā derība tikko sāka veidoties. Tika apkopoti dažādi evaņģēliji un sakārtoti vienotā vēstījumā. Galvenokārt par to, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Kristus ir atnācis. Taču bija arī

Vecā derība. To lasīja jūdi. Kristieši vēlējās arī to pievienot savai reliģijai. Par laimi šiem senajiem baznīcas tēviem, Ve­cās derības tekstu nebija daudz un tie visi bija senebreju va­lodā.

Bet jūs teicāt, ka šis Hieronīms pārtulkoja Bībeli latīņu valodā.

Tieši tā. Pasniedzies vitrīnā, viņš izcēla vienu brūno loksni. Tā ir sarakstīta grieķu valodā Hieronīma laika va­lodā. Zem pergamenta bija apdrukātas papīra lapas. Viņš tās izcēla. Es liku pārtulkot vēstules trim dažādiem speciā­listiem, lai varētu pārliecināties par pareizību. Vēlos jums kaut ko nolasīt, tad jūs noteikti sapratīsiet, ko es gribēju teikt.

Es zinu, cik grūti pārliecināt lepnos, cik liels ir paze­mības tikums, kas mūs ceļ godā nevis ar ļaužu augstprā­tību, bet ar Dieva žēlsirdību. Mūsu uzdevums ir gādāt, lai cilvēka gars tiek pacilāts un vēsts nodota skaidri ar Kristus vārdiem. Tavi gudrie padomi, ko devi man, kad es sāku šo darbu, izrādījās pareizi, šis darbs, kam es vel­tu savas pūles, būs pirmais seno rakstu atveidojums valo­dā, ko spēj saprast pat visneizglītotākie. Šķiet tikai saprā­tīgi, ka senajiem un jaunajiem rakstiem jābūt saistītiem, ļa šo rakstu starpā nebūs atbilstības, tas tikai kaitēs, jo jūdu filosofija nonāks izdevīgākā stāvoklī, jo tā pastāvēja daudz senāk par mūsu ticību. Kopš mūsu iepriekšējās sarakstes es esmu turpinājis cīņu ar seno tekstu. Manu darbu apgrūtina tas, ka pārāk daudziem vārdiem ir dažā­das nozīmes. Atkal lūdzu tavu padomu ļoti svarīgā jau­tājumā. Jeruzaleme ir senajā tekstā minētā svētā pilsēta. Vārds "yeruwshalayim" bieži tiek lietots, lai apzīmētu kādu vietu, taču esmu pamanījis, ka nekur senajos rak­stos nav lietoti vārdi "(yur yeruwshalayim", kas skaidri nozīmētu "Jeruzalemes pilsēta". Ļauj paskaidrot, kādi sarežģījumi radušies. Senebreju valodā Ķēniņu grāmatā jahve saka Zālamanam: "Jeruzaleme, pilsēta/galvaspilsē­ta, ko esmu izvēlējies tajā." Tālāk Jahve paziņo: "Tā, lai pilsēta Jeruzalemē, kas glabā atmiņas par Dāvidu pirms manis pilsēta, kur esmu nolēmis iedibināt savu vārdu tiek saglabāta." Mans brāli, vai redzi šo pretrunu? Sena­jā tekstā Jeruzaleme minēta nevis kā pilsēta, bet kā apga­bals. Vienmēr tiek pieminēta "pilsēta Jeruzalemē", nevis pati Jeruzaleme. Samuēls tiešām runā par to kā par apvi­du, kur senebreju valodā "ķēniņš ar saviem vīriem de­vās uz ļeruzālemi pret jebusiešiem, kas apdzīvoja šo apvi­du". Esmu nopūlējies ar tulkojumu cerībā, ka atklāsies kāda kļūda, taču itin visur senebreju valodā nosaukums lietots šādi. Vārds "yeruwshalaim" Jeruzaleme vien­mēr attiecas uz apvidu, kur ir daudzas pilsētas, nevis uz vienu pilsētu ar šādu nosaukumu.

Beidzis lasīt, Hermans paskatījās uz viceprezidentu. Hieronīms rakstīja to Augustīnam tajā laikā, kad tulkoja Veco derību no senebreju valodas latīņu valodā. Tagad no­lasīšu, ko Augustīns kādā brīdī rakstīja Hieronīmam.

Viņš sameklēja kādu citu tulkojuma lapu.

Mans skolotais brāli, tavs darbs šķiet gan smags, gan cēls. Cik apbrīnojami ir celt gaismā to, ko pierakstījuši sen aizsaulē aizgājuši ļAudis, un veikt to, pateicoties mūsu visaugstākā Dieva vadībai un gādībai. Tev noteikti ir zi­nāms, kādas grūtības mums visiem jāpārvar šajos bīsta­majos laikos. Pagānu dievi izzūd aizmirstībā. Kristus vēsts pieņemas spēkā. Viņa vārdi par mieru, žēlsirdību un mīlestību atrod dzirdīgas ausis. Daudzi atklāj mūsu jau­no vēsti tikai tāpēc, ka tā tagad ir pieejama. Un tas pie­šķir vēl lielāku svarīgumu taviem pūliņiem atdzīvināt se­nos vārdus. Savās vēstulēs tu skaidri esi apgaismojis sarežģīto jautājumu, ar ko esi saskāries. Taču no mums ir atkarīga šīs baznīcas un mūsu Dieva nākotne. Senlai­ku vēstījuma pielāgošana, pieskaņošana jaunajam nav ne­kāds grēks. Kā jau pats teici, daudziem vārdiem ir vairā­kas nozīmes, tāpēc kurš noteiks, kura ir pareizā? Ne jau nu tu vai es. Tu lūdzi padomu, un es to dodu. Pieskaņo senos vārdus jaunajiem. Jo, ja senie būs atšķirīgi no jau­najiem, tas noteikti izraisīs neizpratni un apjukumu ticī­go vidū un uzkurinās nesaskaņas, palīdzot mūsu daudza­jiem ienaidniekiem. Tev uzticēts dižs uzdevums. Ļoti svarīgi ir gādāt, lai visi varētu izlasīt seno rakstu vār­dus. Tad zinību vīri un rabīni nebūs vienīgie noteicēji pār tik svarīgiem tekstiem. Tāpēc, mans brāli, strādā cītīgi, un mēs zināsim, ka tu veic Dieva darbu.

Jūs gribat teikt, ka viņi apzināti izmainīja Veco derību? jautāja viceprezidents.

Tieši tā. Labs piemērs ir šī atsauce uz Jeruzālemi. Hie­ronīma tulkojumā, ko vēl šodien atzīst par pareizu, Jeruzāleme ir minēta kā pilsēta. Hieronīma tulkotajā Ķēniņu grā­matā ir teikts ļeruzāleme, pilsēta, ko esmu izvēlējies. Tas ir pilnīgi pretēji tam, ko pats Hieronīms rakstīja vēstulē ļe­ruzāleme, pilsēta/galvaspilsēta, ko esmu izvēlējies tajā. Milzīga atšķirība, vai piekrītat? Un šis Jeruzālemes raksturojums ir visā Hieronīma tulkojumā. Vecās derības Jeruzāleme pārvēr­tās par pilsētu Palestīnā, jo Hieronīms tā gribēja.

Tas ir neprāts, Alfrēd. Neviens tam nenoticēs.

Tas nemaz nav nepieciešams. Kad pierādījums tiks at­rasts, neko vairs nevarēs noliegt.

Kāds pierādījums?

Vecās derības manuskripts, kas sarakstīts pirms Kris­tus. Tad mēs varētu izlasīt īstos vārdus bez kristiešu sagro­zījumiem.

Vēlu veiksmi.

Vai zināt ko? Es atstāšu jūsu ziņā Amerikas pārvaldīša­nu, bet jūs atstājiet manā ziņā šo lietu.

Torvaldsens vēroja, kā Hermans ieliek loksnes vitrīnā un aizver slepeno nodalījumu. Abi vīri vēl brīdi uzkavējās, tad izgāja no bibliotēkas. Bija vēls, bet miegs viņam nebija ne prātā.

Viņi grib nogalināt prezidentu, satraukti čukstēja Gerijs.

Es zinu. Nāc, jātiek projām.

Viņi nokāpa pa metāla kāpnēm.

Bibliotēkā joprojām dega gaisma. Torvaldsens atcerējās, kā Hermanam patika lielīties ar to, ka viņam pieder ap div­desmit pieciem tūkstošiem grāmatu, lielākoties gadsimtiem seni pirmizdevumi.

Viņš Gerijam pa priekšu devās pie rokrakstu vitrīnas. Zēns nebija redzējis to, ko bija novērojis viņš. Pasniedzies aiz vitrīnas, viņš meklēja .slēdzi, bet neko nevarēja sataustīt. Noliekties būtu grūti. Tāda nelaime piemīt greizai mugurai.

Ko jūs meklējat? jautāja Gerijs.

Mēģinu atvērt vitrīnu. Paskaties, vai lejā nav kāda poga.

Gerijs nometās ceļos un sāka meklēt.

Droši vien būs paslēpta. Viņš tramīgi pameta skatie­nu uz durvīm, tad atkal uz vitrīnu. Atradi kaut ko?

Atskanēja klikšķis, un vitrīnas augšējā trešdaļa viegli no­virzījās sāņus.

Gerijs piecēlās. Viena no skrūvēm. Smalka viltība. Ka­mēr to neaiztiek, neko nevar pateikt.

Malacis!

Atvēris slepeno nodalījumu, viņš ieraudzīja stīvās papi­rusa loksnes, aprakstītas no vienas malas līdz otrai, un saskaitīja tās. Deviņas. Pametis skatienu uz plauktiem, viņš pamanīja dažus liela formāta atlantus un norādīja uz tiem. Atnes vienu no tām lielajām grāmatām.

Gerijs paklausīja. Torvaldsens uzmanīgi ieslidināja papi­rusus un tulkojumus starp lappusēm, lai tos paslēptu un pa­sargātu.

Tad viņš atkal aizvēra vitrīnu.

Kas tie ir? jautāja Gerijs.

Ceru, ka tieši tas, ko mēs meklējām.

64. NODAĻA piektdiena, 7. oktobris 9:15

Malone atlaidās pret starpsienu milzīgajā transportlidmašīnā C13ŪH. Brents Grīns bija rīkojies ātri, sarunājot viņiem vietu gaisa karaspēka piegādes lidmašīnā, kas no Anglijas lidoja uz Afganistānu. Tā nolaidās Lisabonā, Montižo kara­bāzē, it kā nelielam remontam, ļaujot viņiem iekāpt, nevie­na nemanītiem. Viņiem bija sagatavots apģērbs Malone, Pema un Makolums saņēma armijas formastērpus ar dažādu toņu bēšiem, zaļiem un brūniem raibumiem, tuksneša zāba­kus un izpletņus. Ieraugot izpletni, Pema sāka bažīties, taču bija ar mieru pieņemt paskaidrojumu, ka tas pieder pie stan­darta ekipējuma.

Lidojums no Lisabonas līdz Sīnajai ilga astoņas stundas, un Malonem bija izdevies uz brīdi aizmigt. Viņš bez mazā­kās sajūsmas atcerējās citus lidojumus transportlidmašinās, un aviācijas degvielas smaka atsauca atmiņā laikus, kad viņš bija jaunāks. Gandrīz nekad nebija mājās. Pieļāva kļūdas, kas sāpēja vēl tagad.

Pirmās trīs lidojuma stundas Pema neslēpa nepatiku. Tas arī bija saprotams, jo kara aviācijā pasažieru komforts nav svarīgākais. Taču beidzot viņa samierinājās un aizmiga.

Makolums turpretī jutās kā zivs ūdenī. Kā īsts lietpratējs viņš uzlika mugurā somu ar izpletni. Varbūt viņš tiešām ir dienējis specvienibā. Malone nebija saņēmis no Grīna nekā­das ziņas par Makolumu. Taču, lai ko viņš būtu uzzinājis, tam drīz vairs nebūs lielas nozīmes. Drīz viņi atradīsies tuk­sneša vidū, bez saziņas iespējām.

Viņš raudzījās ārā pa logu.

Uz visām pusēm stiepās sakaltusi, putekļaina zeme, ne­auglīgs līdzenums, kura reljefs pamazām slējās augšup, Sīnaja pussalai sašaurinoties, līdz pārgāja robainos bruņos, pelēkos un sarkanos granīta kalnos. Šeit lejā it kā esot liesmojis ērkšķu krūms un Dievs parādījies Jehovam. Otrajā Mozus grāmatā aprakstītais varenais un skarbais plašums. Mūki un vientuļnieki gadsimtiem ilgi izvēlējās to par patvērumu, it kā, būdami vieni, varētu nokļūt tuvāk debesīm. Varbūt var arī. Nezin kāpēc prātā ienāca Sartra lugas "Aiz slēgtām dur­vīm" vīzija.

Elle ir apkārtējie cilvēki.

Pagriezies projām no loga, viņš vēroja, kā Makolums beidz runāt ar kravas pārzini un nāk atpakaļ, lai apsēstos uz alumīnija režģa, kas stiepās gar starpsienu. Pema gulēja desmit pēdas tālāk, pie pretējās sienas, joprojām aizmigusi. Malone ēda armijas konservus bifšteku ar sēnēm un dzē­ra ūdeni no pudeles.

Paēdi? viņš jautāja Makolumam.

Kamēr tu gulēji. Cāļa fajitas. Nebija ne vainas. Armijas barība man vēl pārāk labā atmiņā.

Tu laikam te jūties kā mājās.

Neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

Viņi abi bija izņēmuši ausu aizbāžņus, kas tikai nedaudz spēja pasargāt no nemitīgās motoru rūkoņas. Lidmašīna bija piekrauta ar autodetaļām uz paliktņiem, ko veda uz Afga­nistānu. Malone iedomājās, ka šādi lidojumi droši vien no­tiek vairākas reizes nedēļā. Kādreiz piegādes tika veiktas ar zirgu vilktiem ratiem, dzelzceļa vagonos un autofurgonos, bet tagad ar gaisa un jūras transportu tas bija daudz ātrāk un drošāk.

Tu gan arī neizskaties pēc jauniņā šajā jomā, ieminē­jās Makolums.

Jā, tas kaut ko atsauc atmiņā.

Viņš piesardzīgi izvēlējās vārdus. Tas, ka Makolums bija palīdzējis viņiem sveikiem un veseliem izkļūt no Belemas, vēl neko nenozīmēja. Viņš tomēr bija noslēpumains tips. Un nogalināja prasmīgi, bez mazākās žēlastības. Kāda bija viņa labā īpašība? Pie viņa bija varoņa pārbaudījuma uzdevums.

Tev gan ir pazīšanās augstās aprindās, turpināja Ma­kolums. To nokārtoja pats ģenerālprokurors?

Man ir draugi.

Tad jau tu esi no CIP, militārās izlūkošanas vai kaut kā tamlīdzīga.

Neviens no minētajiem. Turklāt es esmu atvaļināts.

Makolums iesmējās. Savu pasaciņu tu neaizmirsti. Tas

man patīk. Atvaļināts. Ko neteiksi! Tu esi pāri galvai iekū­lies kādā jezgā.

Beidzis ēst, Malone pamanīja, ka kravas pārzinis viņu vēro. Viņš atcerējās, ka šie ļaudis mēdz dusmoties par kon­servu kārbu izmešanu, kur pagadās. Kravas pārzinis pamā­ja ar roku, un Malone saprata. Atkritumu tvertne sola tālā­kajā galā.

Tad kravas pārzinis četras reizes pacēla gaisā izplestu plaukstu.

Divdesmit minūtes.

Viņš pamāja ar galvu.

65, nodaĻa vīnē 8:30

Sēdēdams tauriņu mājā, Torvaldsens atšķīra atlantu. Viņi ar Geriju bija pamodušies pirms stundas, nomazgājušies dušā un paēduši vieglas brokastis. Uz Schmetterlirtghaus viņš bija atnācis ne tikai tādēļ, lai izvairitos no elektroniskajām noklausīšanās ierīcēm, bet arī, lai gaidītu nenovēršamo. Hermans, protams, atklās zādzību tas bija tikai laika jau­tājums.

Rīta cēliens ordeņa biedriem bija brivais laiks, jo nākamā asamblejas sēde bija paredzēta tikai vēlā pēcpusdienā. Visu nakti Torvaldsens glabāja atlantu ar tajā paslēptajiem rok­rakstiem zem gultas. Tagad viņš dega nepacietībā uzzināt kaut ko vairāk. Lai gan viņš prata lasīt latīņu valodā, viņa grieķu valodas zināšanas bija niecīgas, bet sengrieķu valo­du, kurā, visticamāk, bija rakstītas Hieronīma un Augustīna vēstules, viņš neprata nemaz. Viņš bija pateicīgs Hermanam par sagādātajiem tulkojumiem.

Gerijs sēdēja krēslā viņam pretī. Jūs vakarnakt teicāt, ka tas varētu būt tas, ko mēs meklējām.

Torvaldsens nosprieda, ka zēns ir pelnījis uzzināt patie­sību. Tevi nolaupīja, lai piespiestu tavu tēvu atrast kaut ko, ko viņš pirms daudziem gadiem bija paslēpis. Man šķiet, ka šie rokraksti ir ar to saistīti.

Kas tie ir?

Divu zinību viru Augustīna un Hieronīma vēstules. Viņi dzīvoja ceturtajā un piektajā gadsimtā un palīdzēja iz­veidot kristīgo reliģiju.

Vēsture. Man tā sāk patikt, taču brīžiem tās jau šķiet par daudz.

Henriks pasmaidīja. Un šodien nelaime ir tāda, ka mums ir pārāk maz dokumentu no tiem laikiem. Kari, poli­tika, laika zobs un cilvēku ļaunprātība iznīcinājuši vēstures liecības. Taču šīs ir divu zinību vīru pašrocīgi pierakstītas domas.

Viņš par tiem nedaudz zināja. Augustīns bija dzimis Āfri­kā, viņa māte bija kristiete, bet tēvs pagāns. Kļuvis pieau­dzis, viņš pieņēma kristīgo ticību un savu jaunību aprakstīja grāmatā "Atzīšanās". Torvaldsens zināja, ka daudzās univer­sitātēs tā vēl joprojām ir obligātās literatūras sarakstā. Augus­tīns kļuva par Hipo bīskapu, Āfrikas katolicisma intelektuālo līderi un nelokāmu stingras ticības aizstāvi. Viņš tiek uzska­tīts par lielas daļas baznīcas agrīno teoriju pamatlicēju.

Arī Hieronīms bija dzimis pagānu ģimenē un izlaidīgi pa­vadījis jaunību. Viņš arī bija izglītots un tika godāts kā inte­lektuālākais no visiem baznīcas pamatlicējiem. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un trīsdesmit gadus veltīja Bībeles tulkoša­nai. Kopš tiem laikiem viņa vārds vienmēr tika saistīts ar bibliotēkām, un viņš pat tika pasludināts par to svēto aiz­bildni.

No naktī noklausītās sarunas Torvaldsens noprata, ka abi šie zinību vīri, kas dzīvoja dažādās senās pasaules malās, Hieronīma mūža darba tapšanas laikā apmainījās ar vēstu­lēm. Hermans bija paskaidrojis viceprezidentam par Bībeles manipulācijām, bet Torvaldsens vēlējās izprast to pilnībā. Tāpēc viņš sameklēja tulkojuma lappuses un sāka skaļi lasīt angļu tekstu.

Mans skolotais brāli Augustiņ, bija laiks, kad es ticē­ju, ka "Septuagint" ir brīnumains darbs. Es to izlasīju Aleksandrijas bibliotēkā. Uzzinot seno rakstītāju domas,

kas paustas stāstījumā par izraēliešu grūto likteni, ticī­ba, kas pilda manu dvēseli, uzliesmoja jaunā spēkā. Taču tagad šim priekam sekoja apjukums. Strādājot pie senā teksta tulkojuma, arvien vairāk pārliecinos, kāda vaļība pieļauta "Septuagint". Veselas lappuses iztulkotas nepa­reizi. ļeruzāleme nav atsevišķa apdzīvota vieta, bet apga­bals, kur atrodas daudzas apdzīvotas vietas. Vissietākā no upēm jordāna nav upe, bet gan kalnu grēda. Arī vie­tu nosaukumi lielākoties ir nepareizi. Grieķu tulkojums neatbilst senebreju oriģinālam. Izskatās, ka ir mainīts viss vēstījums, un nevis nezināšanas pēc, bet tīši.

Hieronīm, mans draugs, tev uzticēts grūts uzdevums, ko vēl vairāk sarežģī mūsu dižā misija. Tas, ko tu atklāji, nav palicis nepamanīts arī citiem. Es arī esmu daudz lai­ka pavadījis Aleksandrijas bibliotēkā. Daudzi no mums ir lasījuši šos manuskriptus. Es izlasīju llerodota aprakstu par ceļojumu uz Palestīnu piektajā gadsimtā pirms mūsu Kunga dzimšanas. Viņš redzēja, ka šajā persiešu pārval­dītajā apgabalā dzīvo sīrieši. Viņš neatrada neko, kas lie­cinātu par izraēliešu vai jūdu klātbūtni. Nebija ne Jeru­zalemes, ne Jūdas. Tas man šķita visai pārsteidzoši, ņemot vērā, ka vecajā tekstā minēts, ka tieši tajā laikā Jeruzale­mē ticis pārbūvēts jūdu templis un Jūda bija liela un varena province, ļa tā būtu, tad šis grieķu zinību vīrs būtu to pamanījis, jo viņš ir izslavēts kā dedzīgs vēro­tājs. Es izpētīju, ka pirmoreiz senās Izraēlas atrašanās vie­tu tagadējā Palestīnā minējis romietis Strabo. Viņa dar­bā "Vēsture" viss ir sīki aprakstīts, un man bija izdevība izlasīt to bibliotēkā. Strabo darbs tika pabeigts divdesmit trīs gadus pēc mūsu Kunga dzimšanas, tātad viņš to rak­stīja laikā, kad Kristus dzīvoja. Strabo atzīmē, ka vārds "Jūdeja" pirmoreiz tiek attiecināts uz Palestīnu grieķu valdīšanas laikā, jo grieķu valodā jūdu apzīmētu zemi ap­zīmē ar vārdu "loudaia". Tas bija tikai gadsimtu pirms mūsu Kunga dzimšanas. Tātad kādā brīdi, starplaikā starp Herodota un Strabo ceļojumu, kurus šķīra kādi četrsimt gadi, jūdi apmetās Palestīnā. Pats Strabo rakstīja par lielu skaitu izraēliešu, kuri aizbēga no kādas zemes dienvidos un apmetās Palestīnā. Viņš skaidri nepateica, no kādas zemes, taču, ņemot vērā Ēģiptes tuvumu un vieglo pie­kļūšanu tai, iziešana droši vien notikusi no turienes uz Palestīnu. Taču šim secinājumam nav nekādu pierādīju­mu. Strabo rakstīja, ka šo stāstu uzzinājis no Aleksan­drijas jūdiem, ar kuriem kopā pavadījis daudz laika. Viņš brīvi pārvaldīja ebreju valodu un savā grāmatā "Vēstu­re" minēja, ka atradis kļūdas "Septuagint". Viņš rakstī­ja, ka Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieki, kuri pārtulko­ja veco tekstu grieķu valodā, vienkārši saistīja šo tekstu ar to, ko uzzināja no saviem laikabiedriem jūdiem. Strabo rakstīja, ka Aleksandrijas jūdi bija aizmirsuši savu pagātni un tāpēc mierīgā garā veidoja to no jauna.

Mans skolotais brāli Augustiņ, esmu izlasījis ļosifa Flāvija darbus. Šī jūda rakstiem ir liels svars. Viņš dzī­voja gadsimtā pēc mūsu Kunga dzimšanas. Viņš skaidri norāda, ka Palestīna ir vecajā tekstā minētā zeme, un pie­zīmē, ka šis apvidus ir vienīgais viņam zināmais, kur pa­stāvēja jūdu politiska sistēma. Vēlākā laikā Cēzarejas Ei­sēbijs mūsu visaugstākā imperatora Konstantīna vārdā piešķīra vecajā tekstā minētos nosaukumus vietām Pales­tīnā. Esmu lasījis viņa darbu "Par vietu nosaukumiem Svētajos rakstos". Taču pēc vecā senebreju teksta izpētes skaidri redzams, ka Eisēbija darbā ir kļūdas. Viņš, šķiet, brīvi piemērojis vietvārdiem nozīmes un dažos gadījumos vienkārši minējis, tomēr viņa darbam ir liela nozīme. Dievbijīgi un ticīgi svētceļnieki izmanto to kā ceļvedi.

Hieronīm, mans draugs, šis uzdevums mums jāveic ar lielu uzcītību. Mūsu reliģija vēl tikai veidojas, un no

visām pusēm to apdraud briesmas. No taviem centieniem ir atkarīga mūsu izdzīvošana. Vecā teksta tulkojums la­tīņu valodā ļaus to izlasīt daudziem. Lūdzu tevi nemai­nīt to, ko iesākuši "Septuagint" radītāji. Mūsu Kungs Kristus dzīvoja Palestīnā. Vēstī, ko mēs gatavojamies paust jaunajā derībā, mums jābūt vienotiem. Es sapro­tu, ko tu vēlies pateikt ka vecajā tekstā laikam nav ap­rakstīta izraēliešu dzīve zemē, ko mēs tagad saucam par Palestīnu. Kāpēc lai tas būtu tik svarīgi? Mūsu mērķis ir pavisam citāds nekā "Septuagint" radītājiem. Mūsu Jaunajai derībai jābūt Vecās piepildījumam. Tikai šādi tās vēstījums tiks pacelts augstākā pakāpē nekā Vecajai derī­bai. Savienojot Veco ar ļauno, mēs pierādīsim, cik liela nozīme bija mūsu Kungam Kristum un cik svarīga ir Viņa vēsts. Kļūdas, ko esi pamanījis "Septuagint", ne­vajag labot. Kā jau pats teici, jūdi, kuri palīdzēja tulko­tājiem, bija aizmirsuši savu pagātni. Viņi neko nezināja par savas tautas dzīvi senos laikos, bet tikai to, kas ar tiem notika viņu pašu laikā. Tāpēc tavā tulkojumā Palestīnai, kuru mēs pazīstam, jāpaliek tādai pašai abās derībās. Tāds ir mūsu uzdevums, dārgais brāl, mūsu misija. No mums atkarīga mūsu reliģijas un mūsu Kunga Kristus nākotne, un Viņš mūs iedvesmo izpildīt Viņa gribu.

Torvaldsens beidza lasit.

Šeit bija skaidri redzams, ka divi baznīcas pamatlicēji, iespējams, gudrākie un izcilākie, nodarbojas ar Vecās deribas latīņu tulkojuma sagrozīšanu. Hieronīma rīcībā nenolie­dzami bija oriģinālais senebreju valodā sarakstītais manu­skripts, un viņš bija pamanījis kļūdas tā iepriekšējā tulkojumā grieķu valodā. Augustīns zināja par Herodotu un Strabo. Pirmais no tiem tiek uzskatīts par vēstures, otrais ģeogrā­fijas pamatlicēju. Viens grieķis, otrs romietis. Vīri, kuri dzī­voja dažādos gadsimtos un būtiski izmainīja vēsturi. Strabo "Ģeogrāfija" pastāvēja vēl joprojām un tika uzskatīta par vie­nu no vērtīgākajiem senajiem tekstiem, kas daudz ko atklāj par tā laika pasauli, bet "Vēsture" bija zudusi.

Nebija saglabājusies neviena kopija.

Tomēr Augustīns to bija lasījis.

Aleksandrijas bibliotēkā.

Ko tas viss nozīmē? jautāja Gerijs.

Ļoti daudz.

Ja senā baznīca viltojusi Vecās derības tulkojumu, pielā­gojot tās vārdus atbilstoši saviem mērķiem, tam varētu būt graujošas sekas.

Hermanam bija taisnība. Kristieši noteikti iesaistīsies cīņā.

Domas drudžaini šaudījās Torvaldsena galvā, pūloties ap­tvert Zilā krēsla padomnieka plānus. Šajos gados viņš no sa­runām bija nopratis, ka Hermans nav ticīgs. Viņš uzskatīja reliģiju par politisku instrumentu, bet ticību par spieķi vā­jajiem. Viņš ar lielu prieku noskatīsies triju galveno reliģiju mokās, uzzinot, ka Vecā derība ir pavisam citāda, nekā visi domājuši līdz šim.

Lappuses Torvaldsena rokās bija neizsakāmi vērtīgas. Tās bija daļa no Hermana pierādījumiem. Taču Zilā krēsla pa­domniekam bija vajadzīgs vēl kas vairāk. Un tāpēc tik sva­rīga bija Aleksandrijas bibliotēka. Ja tā vēl pastāvēja, tā varēja būt vienīgā vieta pasaulē, kur atrodams mīklas atminējums. Taču tās atrašana bija Malones ziņā, ja jau viņš bija ceļā uz Sīnaju.

Viņš novēlēja draugam veiksmi.

Taču nedrīkstēja aizmirst Savienoto Valstu prezidentu. Nā­kamajā ceturtdienā bija plānots viņu nogalināt.

To novērst gan bija Torvaldsena ziņā.

Viņš izvilka no kabatas mobilo tālruni un sastādīja nu­muru.

66,NODAĻA sīnaja pussala

Malone pamodināja Pemu. Viņa piecēlās sēdus uz sola un izņēma ausu aizbāžņus.

Esam klāt, viņš paziņoja.

Pema izberzēja miegu no acīm un izslējās. Vai nolaižamies?

Esam klāt, viņš atkārtoja, pārkliedzot motora troksni.

Cik ilgi es gulēju?

Dažas stundas.

Pema piecēlās, vēl joprojām ar izpletņa somu pie mugu­ras. C130 lēkādams lauzās caur rīta gaisu. Vai drīz nolai­dīsimies?

Tūlīt jau liksim ārā. Vai esi ēdusi?

Viņa papurināja galvu. Ne uz to pusi. Man kuņģis bija sakāpis kaklā, bet tagad tas beidzot nomierinājies.

Iedzer ūdeni. Viņš norādīja uz kasti.

Viņa atvēra pudeli un iedzēra pāris malku. Šī grabaža ir kā kravas vagons.

Malone pasmaidīja. Labs salīdzinājums.

Vai tu esi ar tādām lidojis?

Visu laiku.

Tev bija grūts darbs.

Šī bija pirmā reize, kad Pema tik saprotoši izteicās par viņa bijušo darbu. Es pats to izvēlējos.

Es tikai tagad sāku to apjēgt. Vēl joprojām esmu kā ap­stulbusi par to pulksteni ar spiegošanas ierīci. Muļķīgi bija domāt, ka es tiešām patiku šim tipam.

Varbūt tomēr patiki.

Kā tad! Viņš mani izmantoja, Koton.

Šī atziņa bija sāpīga. Cilvēku izmantošana ir šā darba neatņemama daja. Brīdi klusējis, viņš piebilda: Man tas nekad nav paticis.

Pema iedzēra vēl ūdeni. Es izmantoju tevi, Koton.

Viņai bija taisnība. Tā bija.

Vajadzēja pateikt tev par Geriju. Bet es noklusēju. Kā es drīkstu kādu tiesāt?

Tagad nebija īstais laiks šādām sarunām. Taču viņš redzē­ja, ka viss notikušais ir dziļi skāris Pemu. Nesaspringsti. Tiksim galā ar šo visu un pēc tam parunāsim.

Es nesaspringstu. Tikai gribēju, lai tu zini, kā es jūtos.

Tas arī bija kas jauns.

Lidmašīnas pakaļgalā ar netīkamu kaucienu atvērās aiz­mugures rampa. Kravas nodalījumā iebrāzās auksta gaisa šalts.

Kas notiek? viņa jautāja.

Saimniecības darbi. Atceries, ka mēs esam tikai pasa­žieri. Aizej uz pakaļgalu un nostājies tur, kur stāv kravas pārzinis.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņi tā lika. Es arī iešu tev līdzi.

Kā uzvedas mūsu draugs?

Ziņkārīgs. Mums abiem viņš jāpieskata.

Viņš vēroja, kā Pema dodas uz lidmašīnas pakaļgalu. Tad piegāja pie pretējās starpsienas un teica Makolumam:

Laiks izkāpt.

Viņš bija pamanījis, ka Makolums vēro viņa sarunu ar Pemu.

Viņa zina?

Vēl ne.

Mazliet nežēlīgi, vai tev tā nešķiet?

Ja tu viņu pazītu, tad tā neteiktu.

Makolums pašūpoja galvu. Atgādini man, ka nevajag ar tevi naidoties.

Vispār tas ir ļoti vērtīgs padoms.

Viņš redzēja, ka mājiens saprasts. Protams, Malone. Es taču tikai izglābu tev dzīvību.

Un tāpēc ari tu esi šeit.

Cik augstsirdīgi no tavas puses, ņemot vērā, ka pārbau­dījuma teksts ir pie manis.

Malone pacēla darbarīku maisu, kurā bija sabāzis Džordža Hadāda atstātās mantas un grāmatu par Sv. Hieronimu. Pirms došanās ceļā viņi bija to paņēmuši no Lisabonas lid­ostas. Viņš piesprauda saini pie drēbēm uz krūtīm. Bet pie manis ir šis. Tāpēc esam līdzīgi.

Makolums arī piestiprināja pie drēbēm mugursomu. Krā­jumus, kas viņiem var noderēt. Ūdeni, pārtiku, GPS lokato­ru. Spriežot pēc kartes, trīs jūdžu attālumā no viņu mērķa atradās ciemats. Ja neko neizdosies atrast, viņi varēs doties turp, bet no turienes ceļš ved divdesmit jūdzes uz dien­vidiem, uz lidostu, kas atrodas līdzās Mozus kalnam un Sv. Katrīnas klosterim, kas ir populāri tūrisma objekti.

Uzlikuši brilles un ķiveres, viņi devās uz pakaļgalu.

Ko viņi dara? jautāja Pema, kad Malone pienāca pie viņas.

Viņam bija jāatzīst, ka armijas kombinezonā viņa izska­tās lieliski. Viņiem jāveic izpletņu operācija.

Ar kravu? Viņi to kaut kur nometīs?

Lidmašīna samazināja ātrumu līdz 120 mezgliem, ja viņš atcerējās pareizi, un priekšgals pacēlās uz augšu.

Viņš uzlika Pemai galvā Kevlar ķiveri un veikli aizsprādzē­ja siksniņu ap kaklu.

Ko tu dari? Viņas balsī skanēja patiess apjukums.

Viņš uzlika tai uz acīm brilles un paskaidroja:

Aizmugures rampa ir atvērta. Mums visiem tās jāuzliek. Drošības pasākums.

Viņš pārbaudīja Pemas izpletni un pārliecinājās, ka visas četras siksnas piesprādzētas pie ātrās atvēršanas skavas.

Savu izpletni viņš jau bija pārbaudījis. Viņš piestiprināja savu un Pemas izpletni pie troses.

Viņš redzēja, ka Makolums jau ir piesprādzējies.

Kā var nolaisties, ja rampa ir vaļā? iesaucās Pema.

Malone ieskatījās viņai acīs. Nenolaidīsies.

Viņš redzēja, kā tajās parādās apjausma. Ko tu runā? Tu taču nedomā, ka es…

Tas atvērsies automātiski. Tikai turies un izbaudi lido­jumu. Šis ir lēns izpletnis. Paredzēts iesācējiem. Kad nokri­tīsi zemē, tas būs kā lēciens no triju vai četru pēdu augstuma.

Koton, tu esi prātu zaudējis! Man vēl sāp plecs. Es neva­ru…

Kravas pārzinis pamāja, ziņojot, ka sasniegtas norādītās GPS koordinātas. Nebija laika strīdēties. Viņš no aizmugu­res pacēla Pemu un pastūma uz priekšu.

Viņa mēģināja izrauties brīvībā. Koton, lūdzu! Es ne­varu. Lūdzu!

Viņš nosvieda Pemu no rampas.

Viņas kliedziens ātri attālinājās.

Viņš zināja, ko Pema tagad pārdzīvo. Pirmās piecpadsmit pēdas ir īsts brīvais kritiens, bezsvara stāvoklis, kamēr izri­tinās trose. Viņai noteikti tagad sirds kāpj pa muti ārā. Pēc tam viņa sajutīs rāvienu, kad trose atbrīvos izpletni no so­mas. Malone vēroja, kā Pemas izpletnis uzplaukst rita debe­sīs.

Viņas augums noraustījās, kad izpletnis nonāca uz gaisa viļņa.

Jau pēc piecām sekundēm viņa tuvojās zemei.

Viņa būs nikna! Makolums iekliedza viņam ausī.

Malone neatrāva skatienu no Pemas.

Jā. Bet es vienmēr esmu vēlējies to izdarīt.

67.NODAĻA

Karādamies trosēs, Seibrs izbaudīja lidojumu lejup. Rīta gaiss un modernais izpletnis palēnināja kritienu. Malone bija stāstījis par jauno kupolu, kas tik ļoti atšķīrās no vecajiem, ar kuriem cilvēks krita kā akmens, cerēdams, ka nesalauzis kāju.

Viņi abi sekoja Pemai ārā no lidmašīnas, kas tagad ātri attālinājās austrumpuses debesīs. Komandai vairs nerūpēja, vai viņi sveiki un veseli nokļūs zemē. Viņu uzdevums bija izpildīts.

Seibrs raudzījās uz skarbo apvidu.

Uz visām pusēm pletās smiltīm un akmeņiem klāts bez­galīgs līdzenums. Viņš bija dzirdējis Alfrēda Hermana stās­tus par Sīnajas dienviddaļu. It kā vissvētākais tuksnesis pa­saulē. Civilizācijas šūpulis. Tilts, kas savieno Āfriku un Āziju. Taču nemitīgi karu plosīts. Visvairāk uzbrukumus pārcietusi teritorija pasaulē. To iekarojuši sīrieši, bitīti, asīrieši, persie­ši, grieķi, romieši, krustneši, turki, franči, angļi, ēģiptieši un izraēlieši. Viņš bija daudzkārt klausījies Hermana spriedelē­šanu par šā reģiona lielo nozīmi. Tagad viņš to redzēs pats savām acīm.

Viņš bija kādas tūkstoš pēdas virs zemes. Pema planēja zem viņa, Malone virs. Klusums zvanīja ausīs dīvaina sa­jūta pēc nemitīgā lidmašīnas trokšņa. Viņš atcerējās šo klu­sumu ari no citiem lēcieniem. Motora rēkoņa pagaist, atslajot aiz sevis tukšumu. Bezgalīgu mieru, ko var iztraucēt tikai vējš, bet šodien pat tas nebija pamodies.

Ceturtdaļjūdzi uz austrumiem kailo līdzenumu nomainī­ja drūmas granīta klintis, kas neizteiksmīgi slējās juku jukām, virsotnēm mijoties ar nogāzēm. Vai Aleksandrijas bibliotē­ka bija tur? Visas zīmes nenoliedzami rādija uz to.

Viņš turpināja planēt lejup.

Kādas robainas klints pakājē apmēram ceturtdaļjūdzes at­tālumā viņš pamanīja nelielu ēku. Viņš pavilka stūrēšanas troses, virzīdamies tuvāk vietai, kur gatavojās nolaisties Pema Malone. Gluda tuksneša smilšu josla. Bez akmeņiem. Tas labi.

Pametis skatienu augšup, viņš redzēja, ka Malone seko viņa piemēram.

Šo novākt būs grūtāk, nekā viņš bija domājis sākumā. To­ties viņš bija apbruņots. Viņš tāpat kā Malone bija paturējisklosterī paņemto pistoli kopā ar rezerves patronām. Baznī­cā, pamostoties no bezsamaņas pēc sitiena pa galvu, ierocis vēl bija pie viņa. Tas viņam šķita savādi.

Kāda jēga bija tam uzbrukumam?

Vai nav vienalga?

Vismaz viņš bija gatavs uz visu.

Malone parāva virves, lai virzītu nolaišanos. Instruktors Lisabonas gaisa karabāzē teica, ka jaunie izpletņi ir citādi, un viņam bija taisnība. Lēna, līgana nolaišanās. Armijnieki nebija sajūsmā par Pemu iesācēja, kas līdz pat pēdējam brī­dim nemaz nezinās, ka būs jālec -, taču rīkojums sadarbo­ties bija saņemts no Pentagona, tāpēc viņi neiebilda.

Koton, tu maitasgabal! viņš izdzirdēja Pemas ķērcie­nu. Tu, nolādētais maita!

Viņš paraudzījās lejup.

Pema bija piecsimt pēdas virs zemes.

Piezemējoties saliec ceļus, viņš uzsauca. Tev labi sa­nāk. Viss būs kārtībā.

Ej dirst! viņa bļāva.

Tas nelīdzēs. Uzmanies! Gatavojies!

Viņš vēroja, kā Pema nokrīt un aizslīd pa smiltīm, un iz­pletnis saplok viņai aiz muguras. Viņš redzēja, kā Makolums atsprādzē somu, kas atritinājās viņa priekšā, un piezemējas, paliekot stāvus.

Malone pievilka stūrēšanas auklas un palēnināja nolaiša­nos, gandrīz apturot to. Viņš atlaida piesprādzēto somu un juta, kā zābaki pieskaras smiltīm.

Viņš arī palika uz kājām.

Krietns laiks bija pagājis kopš iepriekšējā lēciena, taču viņš ar prieku pārliecinājās, ka vēl spēj to paveikt. Atsprādzējis slēdžus, viņš atbrīvojās no izpletņa saitēm.

To pašu darīja arī Makolums.

Pema joprojām gulēja zemē. Viņš piegāja klāt, jau iepriekš zinādams, kas tagad sekos.

Viņa pielēca kājās. Tu, sūdabrāli! Tu izmeti mani no tās velna lidmašīnas. Viņa gribēja uzklupt Malonem, taču ne­bija atbrīvojusies no izpletņa, un tas tagad kā enkurs iero­bežoja viņas kustības.

Viņš turējās drošā attālumā.

Nojūdzies esi? viņa auroja. Tu neteici ne pušplēsta vārda, ka būs jālec.

Kā tad citādi mēs šeit nokļūtu? viņš mierīgi apjautājās.

Vai esi ko dzirdējis par nolaišanos?

Šī ir Ēģiptes teritorija. Pietiekami bīstami jau bija lēkt dienā. Taču naktī lēkt pat man šķita par traku.

Pemas zilajās acīs uzliesmoja tāds niknums, kādu viņš vēl nebija redzējis.

Mums bija jānokļūst šeit tā, lai izraēlieši neko neuzzi­nātu. Nolaisties nebūtu iespējams. Ceru, ka viņi vēl joprojām seko tam tavam pulkstenim, kas viņus neaizvedīs nekur.

Tu esi idiots, Koton. Pilnīgi nojūdzies kretīns. Tu izme­ti mani no lidmašīnas.

Izmetu gan, vai ne?

Viņa trīcošām rokām ķērās pie slēdžiem, pūlēdamās at­brīvoties no izpletņa.

Pema, vai tu nomierināsies?

Viņa turpināja meklēt īsto sprādzi, tad pārtrauca.

Mums bija jānokļūst šeit, viņš turpināja. Lidmašīna bija lieliski piemērota. Mēs tikai pa ceļam izlēcām, un neviens neko neuzzināja. Šis ir diezgan neapdzīvots apvidus, mazāk par trim cilvēkiem uz kvadrātjūdzi. Šaubos, vai mūs kāds redzēja. Un, kā jau teicu tu vienmēr gribēji zināt, ko es īsti daru. Lūdzu. Tagad tu redzi.

Vajadzēja atstāt mani Portugālē.

Tā nebūtu laba doma. Izraēliešiem tu būtu nevēlama lie­ciniece. Tev drošāk bija pazust kopā ar mums.

Ne. Tu man neuzticies. Tāpēc tev labāk paturēt mani sev tuvumā.

Jā, tas arī man ienāca prātā.

Kādu bridi viņa klusēja, it kā sākdama kaut ko apjaust. Nu labi, Koton, viņa ierunājās pārsteidzoši mierīgi. Tu pierādīji savu taisnību. Mēs esam šeit. Sveiki un veseli. Vai tagad tu varētu atbrīvot mani no tiem pinekļiem?

Viņš piegāja un atsprādzēja Pemas izpletņa siksnas.

Viņa pacēla rokas un ļāva izpletņa somai noslīdēt zemē. Tad ar labo ceļgalu iespēra viņam pa kājstarpi.

Apdullinošas sāpes izšāvās caur mugurkaulu un ietriecās smadzenēs. Kājas sagrīļojās, un viņš sabruka zemē.

Elpa aizžņaudzās.

Sen viņš nebija dabūjis tādu kāvienu.

Saliecies embrija pozā, viņš gaidīja, kad mokošās sāpes pierims.

Ceru, ka tas tev nāca par labu, aiziedama noteica Pema.

68. NODAĻA vīne 9:28

Hermans iegāja bibliotēkā un aizvēra durvis. Viņš nebi­ja īsti labi gulējis, taču, kamēr Torvaldsens nebija pieļāvis kļūdu, neko nevarēja pasākt. Kad tas notiks, viņš būs gatavs. Seibrs varbūt ir pazudis, bet Hermanam bija ari citi vīri, kuri darīs visu, ko vien viņš liks. Viņa apsardzes priekšnieks itālietis sen jau skaidri bija licis saprast, ka lab­prāt vēlētos Seibra amatu. Viņš nekad nebija pievērsis uz­manību šim ierosinājumam, taču, tā kā Ērgļa nagu tuvumā nebija un viņam bija vajadzīga palīdzība, viņš bija licis itā­lietim būt gatavībā.

Vispirms jāizmēģina diplomātiski līdzekļi. Tie vienmēr ir labāki. Varbūt izdosies vienoties ar Torvaldsenu, kad tas būs pārliecinājies, ka Vecās derības sagrozījumu pierādīšana pa­saulei ir iedarbīgs politikas instruments, ja ar to pareizi rī­kojas. Vēsture liecina, ka sajukums un haoss daudzkārt ir veiksmīgi pārvērsts peļņā. Visi satricinājumi Vidējos Austru­mos ietekmē naftas cenas. Zināt, kas sekos, būtu nenovēr­tējami, bet pašiem ietekmēt notiekošo kaut kas neiedomā­jams. Ordeņa biedri gūs bagātīgu peļņu.

Un savs labums atlēks ari jaunajam sabiedrotajam Baltajā namā.

Taču, lai to visu panāktu, bija vajadzīgs Seibrs.

Ko viņš meklēja Sīnajā?

Un kopā ar Kotonu Maloni…

Tās abas viņam šķita labas zīmes. Seibra plāns bija iekār­dināt Maloni doties meklēt Aleksandrijas saikni. Pēc tam veiksme bija atkarīga no Malones. Seibrs vai nu izspiedīs no viņa visu, ko tas zina, un pēc tam viņu novāks, vai arī metī­sies ar Maloni uz vienu roku, lai redzētu, uz kurieni viņš aizvedīs. Laikam Seibrs bija izvēlējies otro variantu.

Vairākus gadus Hermans bija domājis, kas notiks, kad viņa vairs nebūs, jo saprata, ka Margarete nesīs ģimenei pos­tu. Vēl ļaunāk viņa pati neapzinājās savu muļķību. Viņš bija mēģinājis meitu izglītot, taču visi pūliņi bija veltīgi. Patiesī­bu sakot, viņš priecājās, ka Torvaldsens nolaupījis Margareti. Varbūt izdosies atbrīvoties no šā traucēkļa? Taču par to viņš šaubījās. Dānis nebija slepkava, lai cik bravūrīgi arī iz­runātos.

Seibrs viņam tiešām bija iepaticies. Daudzsološs jauns cil­vēks. Viņš labi prata klausīties un rīkojās ātri, bet nekad ne­apdomīgi. Hermans bieži bija iedomājies, ka Seibrs varētu būt lielisks augstā amata pārņēmējs. Hermanu dzimtā ne­viens cits nebija palicis. Un viņam bija jānodrošina bagātī­bas saglabāšana.

Bet kāpēc Seibrs nebija pieteicies?

Vai notika vēl kaut kas?

Aizgaiņājis šaubas, viņš pievērsās steidzamākajam jautā­jumam. Drīz būs nākamā asamblejas sēde. Vakar viņš bija iekārdinājis ordeņa biedrus ar savu plānu. Šodien viņš pa­teiks visu līdz galam.

Viņš piegāja pie atvilktnes, kas bija iebūvēta grāmatplauk­ta apakšējā daļā. Tur viņš glabāja karti, kuras izgatavošanu bija pasūtījis pirms trim gadiem. Tas pats zinātnieks, kuram viņš bija uzdevis pārbaudīt Hadāda teoriju, bija arī atzīmē­jis savus atklājumus kartē. Viņš bija pavēstījis, ka daudzi bī­beliskie vietu nosaukumi lieliski iederas Asiras ģeogrāfijā.

Taču Hermans vēlējās redzēt pats savām acīm.

Salīdzinot Svētajos rakstos minētās vietas ar vietu nosau­kumiem ebreju valodā gan Vecajā derībā, gan dabā, eksperts

bija atradis tādas Bībelē minētas vietas kā Gilgala, Sidona, al-Laiša, Dana, Hebrona, Beršeba un Dāvida pilsēta. Viņš izņēma karti.

Tās attēls jau bija saglabāts arī sapulču zāles datorā. Drīz ordeņ? biedri redzēs to, ko viņš pats apbrīnoja jau sen.

Tika atrisināts pat jautājums par Jeruzālemes divdesmit sešiem vārtiem, kas minēti Laiku, Ķēniņu, Cakarijas un Nehemijas grāmatā. Mūru ieskautai pilsētai parasti bija ne vai­rāk par četriem vārtiem pa vieniem uz katru debesspusi. Tāpēc divdesmit seši šķita apšaubāmi jau no paša sākuma.

Taču visur Vecajā derībā vārtu apzīmēšanai bija lietots vārds shaar. Šim vārdam tāpat kā daudziem citiem bija vairākas no­zīmes, un viena no tām bija kalnu pāreja. Interesanti bija tas, ka kalnu grēdā, kas atdalīja jaunatklāto Jeruzālemes teri­toriju no jūdas, bija tieši divdesmit sešas vienādas ejas. Viņš atcerējās savu pārsteigumu, to uzzinot. Ķēniņa vārtus, Cie­tuma vārtus, Strūklakas vārtus, Ielejas vārtus un citus, kas aprakstoši apzīmēti Vecajā derībā, gandrīz pilnīgi precīzi vadoties pēc to atrašanās vēl joprojām esošu ciematu tuvu­mā varēja saistīt ar kalnu pārejām Jordānas kalnu grēdā, kas atrodas Asirā.

Bet Palestīnā nebija nekā pat attāli līdzīga.

Pierādījumi šķita neapgāžami.

Vecās derības notikumi nerisinājās Palestīnā. Tas viss no­tika simtiem jūdžu uz dienvidiem Arābijā. To zināja ari I Iieronīms un Augustīns, taču tīši atļāva Septuagint kļūdām ne tikai saglabāties, bet arī izvērsties, vēl vairāk pārveido­jot Veco derību, lai tās vārdi kļūtu par neapstrīdamiem pa­reģojumiem viņu Jaunās derības evaņģēlijiem. Jūdiem nebūs ļauts tas prieks baudīt monopoltiesības uz Dieva vārdu. Lai jaunā reliģija varētu uzplaukt, kristiešiem bija vajadzīga sais­tība.

Tāpēc viņi to izveidoja.

Vislabāk butu atrast Bībeli senebreju valodā no pirmskristietības laikiem, taču arī Strabo "Vēsturē" atrastos atbildes uz daudziem jautājumiem. Ja bibliotēka vēl pastāv, viņam at­lika tikai cerēt, ka vismaz viena vai abas šīs grāmatas būs saglabājušās.

Viņš piegāja pie vitrīnas, ko vakarnakt bija rādījis vice­prezidentam. Amerikānis nebija sajūsmā, bet vai nav vien­alga? Jaunais Amerikas prezidents pieredzēs šo atklājumu iz­raisīto haosu. Tomēr viņš cerēja, ka Torvaldsens gan pratīs novērtēt šos senos rokrakstus. Pasniedzies apakšā, viņš no­spieda slepeno pogu. Atverot vitrīnu, viņš pirmajā mirklī ne­ticēja savām acīm.

Tukšums.

Vēstules un tulkojumi bija pazuduši. Kā? Taču ne jau vi­ceprezidents. Viņš redzēja, kā tas ar visu autoeskortu atstāj pili. Neviens cits par šo slēptuvi nezināja.

Bija tikai viens iespējams izskaidrojums.

Torvaldsens.

Dusmās viņš pieskrēja pie rakstāmgalda, pacēla tālruņa klausuli un lika izsaukt apsardzes priekšnieku. Tad izņēma no atvilktnes revolveri.

Lai Margarete iet pie velna!

69. NODAĻA sīnaja pussala

Malonem vēl joprojām ļodzījās kājas un smeldza kājstar­pe. Pema pēc niknā strīda klusēja, bet Makolums tālredzīgi turējās nomaļus un neiejaucās. Taču Malone nedrīkstēja žē­loties. Viņš pats bija Pemu izaicinājis, un viņa tikai pienācīgi atbildēja.

Viņš paraudzījās uz visām pusēm vientulīgajos plašumos. Saule ātri cēlās augstāk un gaiss sakarsa kā cepeškrāsns. Iz­ņēmis no somas GPS ierīci, viņš pārliecinājās, ka mērķa pre­cīzā atrašanās vieta 28° 41.41Z, 33° 38° 38.44A ir nepil­nas jūdzes attālumā.

Labi, Makolum. Kas tālāk?

Tas izņēma no kabatas papīra lapiņu un nolasīja: "Tad tā­pat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi ap­mirdzēs iedvesmas gaisma. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdienlaikā sa­jūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu. Taču pievērs uzmanību burtiem. Briesmas draud tam, kurš ierodas lielā ātrumā, ja izraudzītais ceļš būs pareizs, ceļojums būs drošs."

Tas arī ir viss pārbaudījums, viņš paziņoja.

Malone domās atkārtoja mīklainos vārdus.

Pema apsēdās zemē un iedzēra malku ūdens. Anglijā lapenē bija Pusēna gleznas attēls. Kas tur bijn? Kapakmens ar uzrakstu? Acīmredzot arī Tomass Beinbridžs atstājis mums dažas norādes.

Arī Malone jau bija iedomājies to pašu.

Vai nolaižoties redzēji to ēku? viņš jautāja Makolu­mam. Kādu ceturtdaļjūdzi uz rietumiem. Koordinātas no­rāda uz turieni.

šķiet, ka virziens ir skaidrs.

Malone uzmeta plecā mugursomu. Pema piecēlās. Viņš pa­jautāja:

Vai esi pietiekami izgāzusi dusmas?

Viņa paraustīja plecus. Izmet vēlreiz mani no lidmašī­nas, tad redzēsi.

Jūs abi vienmēr tā plēšaties? brīnījās Makolums.

Malone sāka iet. Tikai tad, kad esam kopā.

Malone tuvojās ēkai, ko bija redzējis no gaisa. Nekāda iz­cilā tā nebija. Zema, strupa, ar izdrupušu dakstiņu jumtu, izļodzītiem pamatiem, kas it kā pamazām grima zemē. Ārējās sienas bija tikpat platas, cik augstas, un tās rotāja tikai divi logi bez stikliem apmēram desmit pēdu augstumā. Biezās, satrunējušās ciedru koka durvis greizi karājās melnās dzelzs eņģēs.

Viņš atvēra tās ar kājas spērienu.

Viņus sveica tikai ķirzaka, metoties bēgt pār zemes klo­na grīdu.

Koton!

Viņš pagriezās. Pema rādīja uz kādu klinti. Viņš piegāja tuvāk, sausajai zemei čirkstot zem kājām.

Izskatās līdzīga kapakmenim tajā iekaltajā attēlā Bein­bridža namā.

Labs novērojums. Viņš nopētīja augsto akmens taisnstūri ar noapaļoto augšmalu. Aplūkoja sānus, meklēdams kalu­mus, sevišķi uzrakstu Et in areadia ego. Nekā nebija. Tas nebija nekāds brīnums, jo tuksnesis sen būtu izdzēsis visas zīmes.

Mēs esam īstajā vietā, un šis bluķis tiešām izskatās pēc kapakmens lapenes attēlā.

Viņš atcerējās varoņa pārbaudījuma vārdus. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma.

Viņš atbalstījās pret izdrupušajiem akmeņiem.

Ko tagad, Malone? jautāja Makolums.

Ziemeļpusē slējās pakalni, pamazām pārejot akmeņainos

kalnos, kur šauras takas stiepās dziļi starp melnām klintīm. Saule cēlās augstāk, tuvojoties dienas vidum, un debesis kvē­loja kā uguns.

Viņš atkal pārcilāja atmiņā pārbaudījuma vārdus.

Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Pusdienlaikā sajūti sarkanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sar­kani kvēlojošu.

Belemā viss bija tik acīm redzams vēstures un tehnolo­ģijas maisījums, kas laikam bija Sargu raksturīgākais paņē­miens. Turklāt mērķis taču bija panākt, lai aicinātajam izdo­das izturēt pārbaudījumu. Šī daļa bija grūtāka.

Bet ne neiespējama.

Viņš pārlaida skatienu pussabrukušajai ēkai un primitīva­jam kapakmenim.

Tad viņš tos pamanīja un saskaitīja.

Četrpadsmit.

Seibrs gudroja, ka varbūt jau ir laiks tos abus novākt. Vai viņš bija pietiekami tuvu, lai pats izgudrotu pārējo? Malone bija atvedis viņu tik tālu un, kā jau viņš bija cerējis, izman­tojis savus līdzekļus, lai nokļūtu no Anglijas uz Portugāli un pēc tam uz šejieni.

Taču vēl nedrīkstēja steigties.

Viens viņš nekad nebūtu ticis galā ar šo uzdevumu, kur nu vēl tik ātri. Zilā krēsla padomnieks tagad droši vien jau viņu meklē. Pašlaik noritēja asambleja, un viņš cerēja, ka tā piesaistīs visu Hermana uzmanību. Taču viņš zināja, cik joti Hermans ilgojās uzzināt, vai viņš ir uz pareizā ceļa. Viņš zi­nāja arī, ko vēl vecais vīrs iecerējis un cik svarīga nākamne­dēļ būs viņa piedalīšanās. Sarunās ar bin Ladenu piedalījās trīs sūtņi. Viņš apciemos visus trīs, bet nogalinās divus, vie­nu atstājot dzīvu.

Šis cilvēks un bibliotēka būs viņa vērtīgākās kārtis.

Tiesa gan, pieņemot, ka šeit kaut kas ir atrodams.

Ja ne, tad viņš novāks Maloni un viņa bijušo sievu un ce­rēs, ka izdosies kaut ko samelot un paglābties no nepatik­šanām.

Malone raudzījās uz vienu no grausta sienām. Desmit pēdu augstumā rēgojās tukšā loga atvere. Apgājis apkārt, viņš atrada tādu arī otrā pusē tādā pašā augstumā.

Viņš atgriezās pie Pemas un Makoluma un paziņoja:

Laikam esmu izgudrojis. Ēka ir kvadrātveidīga, tāpat arī tie abi logi.

Liec lietā kvadrātu un kompasu, atkārtoja Pema.

Viņš teica:

Tās abas aklās logu ailes ir atslēga.

Kā tu to domā? jautāja Makolums. Tur būs diezgan grūti uzrāpties.

Ne pārāk. Paskaties apkārt. Smiltīs bija izmētāti ak­meņi un klints bluķi. Vai vari ievērot kaut ko īpašu?

Pema piegāja pie akmeņiem un notupās. Viņš vēroja, kā viņa aptausta to sānus. Kvadrātveidīgi. Apmēram pēdu ga­ras malas.

Es arī tā domāju. Atceries norādi. Pārkārto četrpadsmit akmeņus, pēc tam liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku. Te mētājas tieši četrpadsmit akmeņi.

Pema pieceļas. Acīmredzot pārbaudījumā iekļauta ari fi­zisko spēju pārbaude. Kurš katrs nevarētu tos akmeņus pār­kārtot. Tie droši vien palīdzēs nokļūt līdz logiem?

Malone nometa mugursomu smiltīs.

Tāpat darīja arī Makolums, piebilzdams:

Ir tikai viena iespēja to uzzināt.

Pagāja divdesmit minūtes, kamēr viņi savāca četrpadsmit kvadrātveida akmeņus un sakrāva tos piramīdā ar plakanu virsotni seši apakšā, pēc tam četri, augšējā kārtā trīs. Ja vajadzēs augstāku, vienu no šiem trim varēs uzlikt uz abiem pārējiem, taču Malone nosprieda, ka krāvums jau ir pietie­kami augsts.

Viņš uzkāpa uz piramīdas un nostājās virsotnē.

Makolums un Pema raudzījās, lai tornis nesāktu jukt ārā.

Malone ieskatījās kvadrātveida loga ailē grausta sienā. Caur pretējo logu, kas atradās divdesmit pēdu attālumā, viņš pamanīja kalnus pusjūdzi no šejienes. Pusdienlaikā sajūti sar­kanās gaismas klātbūtni, skati bezgalīgos līkumos savijušos čūsku, niknumā sarkani kvēlojošu.

Noplukuši ēka ar iegruvušo jumtu speciāli bija novietota pret austrumiem un rietumiem.

Tā nebija dzīvojamā māja. Nē. Tāpat kā rozes logs Bele­ma, kas arī bija pavērsts pret austrumiem un rietumiem, šī ēka bija kompass.

Liec lietā kvadrātu un kompasu, lai atrastu taku.

Viņš ieskatījās pulkstenī.

Pēc stundas viņš tieši tā arī darīs.

70, nodaĻa mērilenda 7:30

Stefānija sēdēja pie stūres prezidenta Danielsa atvēlētajā Suburban. Viņš bija arī izsniedzis divus slepenā dienesta re­volverus un rezerves aptveres. Viņa vēl īsti nesaprata, kur viņas ir iesaistījušās, taču prezidents acīmredzot vēlējās, lai dāmas būtu labi sagatavojušās.

Vai saproti, ka šis auto noteikti tiek elektroniski izse­kots? ieminējās Kasiopeja.

Jācer, ka tā ir.

Un vai saproti arī, ka viss šis pasākums ir bezjēdzīgs? Mums nav ne jausmas, kam var uzticēties, ieskaitot ari Sa­vienoto Valstu prezidentu.

Protams. Mēs esam bandinieki uz šaha galdiņa. Taču bandinieks var nosist karali, ja ir īstajā pozīcijā.

Stefānij, mēs esam ēsma.

Viņa piekrita, tomēr neko neteica.

Viņas iebrauca mazā pilsētiņā apmēram trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Vašingtonas, vienā no neskaitāmajiem guļamrajoniem, kas apņēma galvaspilsētu. Sekojot saņemtajām norādēm, viņa pazina restorānu, kura stiklotā fasāde gozē­jās kuplu koku lapotnes paēnā.

"Krustmāte B".

Viena no Lerija Deilija iecienītajām vietām.

Viņa apturēja auto, un abas sievietes iegāja restorānā, kur viņas sagaidīja cepta šķiņķa un kartupeļu asā smarža.

Apmeklētāji bija kāri apstājuši garaiņu ieskauto ēdienu iz­sniegšanas leti. Viņas pagāja garām kasei un pamanīja Deiliju vienu sēžam pie galdiņa.

Paņemiet kaut ko ēdamu, viņš ieteica. Es cienāju. Viņam priekšā bija šķīvis, piekrauts ar ceptām olām, auzu putru un cūkgaļas kotleti.

Kā viņas bija norunājušas, Kasiopeja apsēdās pie cita gal­diņa, no kurienes varēja pārskatīt visu telpu. Stefānija apsē­dās pie Deilija. Nē, paldies. Viņa pamanīja virs letes pla­kātu ar divām milzīgām rozā cūkām un uzrakstu ATGŪSTI SAVUS TAUKUS PIE KRUSTMĀTES 13. Viņa norādīja uz to. Vai tāpēc jūs nākat šeit ēst? Lai atgūtu taukus?

Man te patīk. Atgādina mātes gatavotos ēdienus. Zinu, ka jums būs grūti noticēt, bet es esmu dzīvs cilvēks.

Kāpēc nevadāt Magelāna nodaļu? jūs taču tagad esat galvenais.

Ar to nodarbojas citi. Mums ir kāds svarīgāks uzde­vums.

Piemēram, glābt savu pakaļu.

Deilijs sagrieza cūkgaļas kotleti. Tās gan ir gardas, leēdiet kaut ko, Stefānij. jums arī derētu mazliet atgūt taukus.

Cik jauki, ka pamanījāt manu slaido figūru. Kur ir jūsu draudzene?

Nav ne jausmas. Viņa laikam gulēja ar mani tikai tādēļ, lai kaut ko uzzinātu. Taču tas viņai neizdevās. Un arī mans mērķis bija tāds pats. Atkal, lai ko jūs Stefānij, domātu, es neesmu pilnīgs idiots.

Pēc Danielsa ieteikuma viņa pirms divām stundām bija piezvanījusi Deilijam un ierosinājusi tikties. Viņš dedzīgi pie­krita. Stefānija nesaprata tikai vienu ja jau Danielss vēlē­jās, lai viņa runā ar Deiliju, kāpēc tad pārtrauca tikšanos mu­zejā? Taču šo neskaidro jautājumu atlika tikai pievienot citiem tādiem pašiem. Mēs nepabeidzām sarunu.

Stefānij, laiks realitātes pārbaudei. Materiāli, kas ir pie jums? Varat tos paturēt. Varat izmantot. Man vienalga. Ja es kritīšu, prezidents man sekos. Patiesību sakot, es pat gribēju, lai jūs tos atrastu.

Stefānijai bija grūti tam noticēt.

Es zinu visu par jūsu izmeklēšanu. Tā ielene, ko pie­spēlējāt man? Es neesmu tik vājš. Vai domājat, ka šī bija pir­mā reize, kad sieviete mēģina kaut ko no manis uzzināt? Es zināju, ka jūs okšķerējat, tāpēc atviegloju jums iespēju atrast meklēto. Un tomēr jūs tik ilgi kavējāties.

Laba pasaciņa, Lerij. Taču es neesmu no muļķu mājām.

Viņš ķērās pie ceptajām olām un auzu putras. Es zinu,

ka jūs neticēsiet nevienam manam vārdam. Taču vienreiz mē­ģiniet aizmirst, cik ļoti mani ienīstat, un ieklausieties.

Tāpēc arī viņa bija atnākusi.

Es tā mazliet paspiegoju. Briest visādi sūdi. Dīvainas lietas. Es nepiederu pie prezidentam tuvākajām aprindām, tomēr esmu pietiekami tuvu, lai kaut ko saostu. Kad atklā­ju, ka jūs ievācat par mani ziņas, nospriedu, ka pienāks bri­dis, kad gribēsiet piespiest mani pie sienas, un tad mēs va­rēsim vienoties.

Kāpēc vienkārši nepalūdzāt manu palīdzību?

Ko niekus! Jūs taču nespējat atrasties ar mani vienā tel­pā. Vai tad būsiet ar mieru palīdzēt? Es iedomājos ja ielūrēsiet pa logu un redzēsiet, kas notiek, tad arī daudz lab­prātīgāk ieklausīsieties. Kā tagad.

Vai jūs vēl kukuļojat Kongresu?

Jā. Es un vēl kāds tūkstotis citu lobiju. Pie velna, tas jau ir gandrīz vai olimpiskais sporta veids.

Stefānija uzmeta skatienu Kasiopejai, bet nekādi trauk­smes signāli netika doti. Daudzus galdiņus bija aizņēmušas ģimenes un paveci pāri.

Aizmirstiet to visu. Tā ir mazākā no mūsu galvassāpēm.

Es nezināju, ka mums ir galvassāpes.

Notiek vēl daudz kas. Viņš kāri iedzēra dažus mal­kus apelsīnu sulas. Velns, viņi liek klāt cukuru. Bet garšī­ga gan.

Ja jūs tik daudz ēdat, kā varat palikt tik tievs?

Stress. Labākā diēta pasaulē. Viņš nolika glāzi uz gal­da. lr sākta sazvērestība, Stefānij.

Ar kādu mērķi?

Mainīt prezidentu.

Tas bija kaut kas jauns.

To var izskaidrot tikai tā. Viņš atstūma šķīvi. Vice­prezidents atrodas Eiropā, ekonomikas samita. Bet man zi­ņoja, ka viņš vēlu pagājušajā naktī atstāja viesnīcu un devās satikties ar cilvēku, vārdā Alfrēds Hermans. It kā pieklājī­bas vizītē. Taču viceprezidents nav tas cilvēks, kas kaut ko darītu tikai pieklājības pēc. Viņš visu dara ar noteiktu mēr­ķi. Viņš jau iepriekš ir ticies ar šo Hermanu. Es pārbaudīju.

Un atklājāt, ka Hermans vada organizāciju ar nosauku­mu Zelta aunādas ordenis.

Deilija sejā parādījās izbrīns. Es zināju, ka jūs palīdzē­siet. Tātad jūs jau to zinājāt.

Es tikai gribu zināt, kāpēc tas ir tik svarīgi.

Šis grupējums nodarbojas ar politisku ietekmēšanu un jau ir aptvēris visu pasauli. Hermans un viceprezidents ir draugi jau kādu laiku. Esmu dzirdējis baumas par viņu un ordeni, taču viceprezidents nav no runīgajiem. Es zinu, ka viņš grib kļūt par prezidentu, gatavojas kandidēt vēlēšanās, taču, manuprāt, viņš meklē īsāku ceļu.

Par to Danielss nebija teicis ne vārda.

Vai jums vēl ir tās atmiņas kartes, ko paņēmāt no ma­nas mājas?

Viņa pamāja ar galvu.

Vienā no tām ir digitāli telefonsarunu ieraksti. Tikai daži, bet sasodīti interesanti. Tās ir viceprezidenta biroja vadītāja sarunas īsts sūdabrālis, ne pielikt, ne atņemt. Viņš nopludināja Aleksandrijas saikni taisnā ceļā Alfrēdam Hermanam.

Un kā jūs to uzzinājāt?

Es tur biju.

Stefānijas sejā nepakustējās ne vaibsts.

Biju klāt, tieši līdzās viņam. Tāpēc ierakstīju visu saru­nu. Mēs pirms pieciem mēnešiem Ņujorkā satikāmies ar Hermanu. Atdevām viņam visu. Tad arī es iesaistīju Diksoni.

Arī tas bija kas jauns.

Jā. Es devos pie viņas un pastāstīju, kas notiek ar saik­ni. Pateicu arī par tikšanos ar Hermanu.

Tas nebija diez ko saprātīgi.

Tobrīd šķita, ka tā vajag. Izraēlieši bija vienīgie sabied­rotie, ko es varēju sadabūt. Taču viņi nodomāja, ka Hermans to visu iecerējis, lai radītu viņiem sarežģījumus. Un tāpēc da­būju sev uz kakla Diksoni kā auklīti. Viņš iedzēra vēl sulu. Bet tas nemaz nebija tik slikti.

Es tūlīt apvemšos.

Deilijs papurināja galvu. Pēc tam, kādu mēnesi vēlāk, mēs ar viceprezidenta biroja vadītāju bijām divatā. Lai kāds sūdabrālis būdams, viņš tomēr ir arī lielībnieks. Tieši tas arī pazudina šādus tipus. Mēs iedzērām pa glāzei, un viņš sāka pļāpāt. Tad man jau bija radušās aizdomas, tāpēc kabatā nē­sāju diktofonu. Tovakar izdevās ierakstīt interesantas lieti­ņas. t

Kasiopeja piecēlās no galdiņa un piegāja pie stikla sienas. Ārā, ēnainajā stāvlaukumā, mašīnas piebrauca un aizbrauca.

Viņš runāja par divdesmit piekto labojumu. Kā viņš to pētījis, iedziļinājies visos sīkumos. Jautāja, ko es par to zinu, bet tas nebija daudz. Es izlikos vienaldzīgs un piedzēries, lai gan nebiju ne tāds, ne tāds.

Stefānija zināja, kas teikts Konstitūcijas divdesmit piek­tajā labojumā.

Ja prezidents tiek atlaists no amata, kā arī viņa nāves vai atkāpšanās gadījumā par prezidentu kļūst viceprezidents.

71. NODAĻA sīnaja pussala

Malone ieskatījās pulkstenī. 11:58. Viņš jau vienreiz bija ielūkojies caur loga ailēm, bet nekas nebija redzams. Pema un Makolums stāvēja lejā un noraudzījās, kā viņš balansē uz četrpadsmit akmeņiem.

Pienāca pusdienlaiks, un tālumā ieskanējas baznīcas zva­nu melodija.

Cik spocīgi, ieminējās Pema. Šeit, tuksneša vidū.

Viņš piekrita. Izklausās savādi. Kā no debesim, viņš no­domāja.

Saule cepināja. Armijas formastērps bija sviedriem piemir­cis.

Viņš atkal ieskatījās logu ailēs.

Acu priekšā parādījās vesela virkne punktu, kas stiepās pār kalnu grēdas muguru. Kā melnas acis tie iespējams, vientuļnieku alas izraibināja klinšu sienu. Tad viņš kaut ko pamanīja. Uz viena kalna nogāzes augšup stiepās akmeņai­na taka. Kamieļu ceļš? Pirms aizbraukšanas viņš Lisabonā bija uzzinājis, ka šā reģiona kalnos slēpjas ieplakas ar auglīgu zemi, ko vietējie beduīni sauc par farsh. Parasti tur ir atro­dams ūdens, un tieši tur arī apmetas nedaudzie šā apvidus iedzīvotāji. Sv. Katrīnas klosteris dienvidos, pie Mozus kal­na, atradās šādā farsh. Viņš pieņēma, ka apkart jābūt ari ci­tām šādām ielejām.

Viņš vēroja, kā ēnas izgaist un granīta kalnu krāsa no zil­ganpelēkas pārvēršas par biešu sarkanu. Līkumainā taka uz kalna nogāzes, tagad tumši sarkanbrūna, atgādināja čūskas siluetu. Abas logu ailes apņēma šo skatu kā gleznas rāmis.

Skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvē­lojošu.

Kaut ko redzi? prasīja Pema.

Visu.

Stefānija sašutusi paskatījās uz Leriju Deiliju. Jūs gribat teikt, ka viceprezidents gatavojas noslepkavot prezidentu?

Manuprāt, tieši tas pašlaik notiek.

Un kā gan var būt, ka jūs vienīgais visā pasaulē esat to pamanījis?

Nezinu, Stefānij. Varbūt vienkārši esmu tik gudrs. Taču zinu, ka kaut kas briest.

Stefānijai bija jāuzzina vairāk. Tāpēc arī Danielss bija viņu sūtījis.

Lerij, jūs tikai cenšaties glābt savu ādu.

Stefānij, jūs rīkojaties kā tajā anekdotē, kur cilvēks mek­lē pazaudētu monētu zem ielas laternas. Iet garām kāds cits un jautā, ko viņš dara. Tas atbild: "Meklēju pazudušo nau­das gabalu." Otrs jautā: "Kur tu to pazaudēji?" Pirmais no­rāda tālumā un saka: "Tur kaut kur." Otrs brīnās: "Kāpēc tad meklē šeit?" Tas atbild: "Tāpēc, ka te ir gaisma." Tā ir arī jūsu kļūda, Stefānij. Beidziet meklēt tur, kur ir gaisma, un skatieties tur, kur jāskatās.

Tad dodiet kādu konkrētu pierādījumu.

Kaut es varētu. Ir tikai tādi sīkumi, kas papildina cits citu. Tikšanās, no kurām viceprezidents izvairās, lai gan kā kandidātam viņam tās būtu vajadzīgas. Naidojas ar cil­vēkiem, kuri viņam vēlāk būtu noderīgi. Neliekas ne zi­nis par partiju. Nekā uzkrītoša. Tikai tādi sīkumi, kurus es kā pieredzējis politikas vilks pamanu. Tas viss ir zināms tikai dažiem administrācijas ļaudīm. Bet tie neko nemēdz izpaust.

Vai Brents Grīns ir viens no viņiem?

Nav ne jausmas. Brents ir savāds cilvēks. Svešinieks vi­siem. Es vakar mēģināju viņu mazliet ietekmēt. Piedraudē­ju. Taču viņš nenobijās. Es gribēju redzēt, kā viņš to uzņems. Pēc tam kad jūs uzradāties manā mājā un atradāt to grāma­tu, es sapratu, ka jūs būsiet mana sabiedrotā.

Kļūdījāties, Lerij. Es neticu nevienam jūsu vārdam. Pre­zidentu nogalināt nav viegli.

Es gan tā nedomāju. Katrs, kurš izdarījis vai mēģinājis izdarīt atentātu pret prezidentu, bijis vājprātīgs, fanātiķis vai veiksminieks. Iedomājieties, ko varētu paveikt profesionāļi.

Tur viņam bija taisnība.

Kur tad ir tās atmiņas kartes?

Pie manis.

Es ceru, ka tā, jo, ja tās ir pie kāda cita, mums ir zie­pes. Viņi zinās, ka esmu tiem uz pēdām. Būs grūti izskaid­rot, kāpēc ierakstīju sarunas ar viceprezidenta biroja vadī­tāju. Man vajag tās kartes, Stefānij.

Nedabūsiet, Lerij. Man ir šāds ieteikums. Varbūt vien­kārši piesakieties pats, atzīstieties, ka uzpirkāt kongresmeņus, un lūdziet federālo aizsardzību. Tad varēsiet stāstīt šīs pasaciņas visiem, kam nebūs slinkums klausīties.

Deilijs atlaidās krēslā. Vai zināt, man šķita, ka mēs abi beidzot varēsim parunāt kā cilvēki. Taču nē, jūs atkal palie­kat pie sava. Es darīju to visu tāpēc, ka tā vēlējās prezidents.

Tas jau bija interesantāk.

Viņš zināja, kā jūs izrīkojaties ar Kongresu?

Kā gan citādi es Baltajā namā tik strauji varēju virzīties uz augšu? Viņš gribēja, lai lēmumi tiktu pieņemti, un es gā­dāju, lai tas notiek. Prezidentam bija labi panākumi Kongre­sā, un tas arī izskaidro, kāpēc viņš tik viegli tika pie otrā termiņa.

Vai jums ir kādi pierādījumi, ka viņš ir tajā iesaistīts?

Danielsa sarunu ieraksti? Nē. Tikai realitāte, Stefānij. Kādam jāgādā, lai viss notiek. Tā tas pasaulē iekārtots. Es esmu Danielsa cilvēks. Es to zinu, un viņš to zina.

Stefānija pameta skatienu uz Kasiopeju un atcerējās, ko viņa bija teikusi, braucot šurp. Viņas tiešām nezināja, kam var uzticēties, ieskaitot prezidentu.

Deilijs piecēlās no galda un nosvieda pāris dolāru dze­ramnaudai. Jūs ar Grīnu līdz šim domājāt, ka tas notiek Danielsa politiskā mantojuma dēļ. Es jums sastāstīju to, ko jūs vēlējāties zināt, lai iemidzinātu jūsu modrību. Deilijs papurināja galvu. Runa ir par to, vai Danielss paliks pie dzīvības. Nav vērts ar jums tērēt laiku. Es ar to tikšu galā citādi.

Malone soļoja pa priekšu pa drūmo kalnu nogāzi. Virs gal­vas lidinājās ērgļi un maitasputni. Zeltainā saules gaisma ce­pināja galvu un karsēja sasvīdušo ķermeni. Uz takas bija sa­biruši sīki akmeņi, cieto augsni veidoja sakaltis māls un smiltis.

Pa līkumaino čūskas taku viņi uzkāpa līdz virsotnei, kur trīs sagāzušies klints bluķi veidoja tuneli pāri kalna korei. No akmeņiem nobira smalki putekļi, nošalcot kā ūdens. Par spīti karstajai saulei, koridorā bija vēsi. Viņš ēnā atviegloti uzelpoja. Izeja vīdēja trīsdesmit pēdu attālumā.

Pēkšņi priekšā nozibēja kaut kas sarkans.

Redzējāt? viņš jautāja.

Jā, atbildēja Pema.

Viņi apstājās un vēroja, kā zibsnis atkārtojas.

Tad viņi saprata, kas notiek. Pusdienlaika saules stari, iespraucoties plaisās starp trim klinšu bluķiem, apspīdēja sār­to granītu un iekrāsoja tuneli tumši sarkanā krāsā.

Neparasta parādība.

Skati bezgalīgos līkumos izvijušos čūsku, niknumā sarkani kvē­lojošu.

Acīmredzot, viņš ieminējās, šajā apvidū ir daudz niknu sarkanu čūsku.

Pusceļā viņš pamanīja granītā iegrebtus vārdus. Viņš ap­stājās, nolasīja latīņu vārdus un iztulkoja tos angliski.

Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vie­ta, kur tu stāvi, ir svēta zeme. Viņš zināja šos vārdus. No Otrās Mozus grāmatas. To Dievs teica Mozum no degošā ērkšķu krūma.

Vai tas notika šeit? jautāja Pema.

To neviens nezina. Visas trīs reliģijas pieņem, ka īstā vie­ta bija Džebel Musa kalns kādas divdesmit jūdzes uz dien­vidiem no šejienes. Bet kas gan to var zināt?

Tuneļa galā viņu sagaidīja pēkšņs silta gaisa vilnis, un viņš ielūkojās izliektajā farsh, kur zaļoja cipreses. Dzidri zilajās de­besis slīdēja viegli, balti mākonīši kā sausas zāles kušķi. Viņš kā ķirzaka piemiedza acis zvērojošajā saulē.

Cieši pie pretējās nogāzes milzīgu krauju paēnā slējās mūri un celtnes, kas šķita izaugušas no pašām klintīm. To krāsas dzeltena, brūna un balta kā maskēšanās tērps saplūda ar apkārtni. Sargtorņi slējās mākoņos. Zaļie slaido ciprešu silu­eti izcēlās pret oranžajiem jumta dakstiņiem. Celtņu izmē­ros un formās nebija vērojama skaidra loģika. Savādais ēku sablīvējums Malonem atgādināja Itālijas kalnu pakājē redzē­ta zvejnieku ciemata mežonīgo burvību.

Klosteris? jautāja Pema.

Kartē bija norādīts, ka šajā apvidū tādi ir tris. Un ne­viens nav īpaši slepens.

Akmens pakāpienu taka veda lejup. Pakāpieni bija stāvi, pa trim kopā starp slīpiem gludas klints posmiem. Apakšā cita taka stiepās pāri ieplakai, garām mazam ezeriņam cip­rešu paēnā un līkločiem vijās augšup uz klostera ieeju.

Šī ir īstā vieta.

Stefānija vēroja, ka Deilijs iziet no restorāna. Kasiopeja pienāca, apsēdās pie galdiņa un apjautājās:

Uzzināji ko noderīgu?

Viņš apgalvo, ka Danielss zinājis, ko viņš dara.

Ko citu viņš varēja teikt?

Deilijs nepieminēja to, ka mēs vakar bijām Kempdeividā.

Neviens mūs neredzēja, tikai tie aģenti un Danielss.

Tā tiešām bija. Viņas vienas pārnakšņoja namiņā, kur pie

durvīm dežurēja divi aģenti. Kad viņas piecēlās, cepeškrās­nī bija sagatavotas brokastis. Danielss pats viņām piezvanī­ja un lika sarunāt tikšanos ar Deiliju. Tātad Deilijs tiešām to nezināja vai izlikās nezinām.

Kāpēc lai prezidents vēlētos, lai mēs tiekamies ar Dei­liju, zinot, ka tas var pateikt kaut ko pretēju viņa apgalvoju­miem? viņa jautāja drīzāk pati sev, nevis Kasiopejai.

Pievieno šo jautājumu pārējo neskaidrību sarakstam.

Pa lielo skatlogu Stefānija vēroja, kā Deilijs smagi soļo pa

grantēto stāvlaukumu pie sava Ltind Rover. Šis cilvēks viņai nekad nebija paticis. Beidzot atradusi pierādījumus viņa ne­tīrajiem darījumiem, viņa juta patiesu gandarījumu.

Taču tagad viņa sāka šaubīties.

Atradis auto stāvlaukuma tālākajā galā, Deilijs iesēdās pie stūres.

Viņām arī bija jādodas projām. Laiks sameklēt Brentu Grī­nu un noskaidrot, ko viņš uzzinājis. Danielss nebija licis ru­nāt ar Grīnu, taču viņas nolēma, kas tas būs noderīgi.

Jo īpaši tagad.

Norībēja sprādziens, satricinot ēku.

Pārbīli nomainīja apjausma, ka restorāns nav cietis. Ska­ļie izsaucieni un daži kliedzieni pieklusa, kad arī pārējie at­skārta, ka ēka stāv kā stāvējusi.

Viss bija kārtībā.

Tikai ne ārā.

Pa lielo fasādes logu viņa vēroja liesmu apņemto Lerija Deilija Land Rover.

72, nodaĻa sīnaja pussala

Malone piegāja pie koka vārtiem ar metāla apkalumiem. Saulē sakarsuši granīta mūri, kuru pamati balstījās uz milzī­giem kontrforsiem, pārgāja slīpās terasēs, kur auga cipreses, apelsīnu, citronu un olīvu kociņi. Pamati bija cieši apvīti ar vīnstīgām. Silts vējš dzenāja smiltis.

Nevienas dzīvas dvēseles.

Virs vārtiem Malone pamanīja vēl vienu latīņu uzrakstu, šoreiz no 118. psalma, un nolasīja šo vēstījumu.

ŠIE IR TAISNĪBAS VĀRTI, TAISNIE PA TIEM IEIES.

Ko darīsim? jautāja Pema. Malone bija pamanījis, ka naidīgās apkārtnes ietekmē arī viņas oma kļuva arvien drū­māka.

Tā droši vien domāta apmeklētājiem. Viņš norādīja uz zvana auklu.

Augstu virs vārtiem koka tornī karājās dzelzs zvans. Viņš piegāja un parāva auklu. Zvans nošķindēja vairākas reizes. Viņš jau gatavojās paraut vēlreiz, kad augstu vārtu tornī atvērās logs un parādījās bārdains jauns vīrietis ar salmu cepuri galvā.

Kā varu jums palīdzēt? viņš angļu valodā jautāja.

Mēs esam atnākuši uz bibliotēku, atbildēja Mako­lums.

-Šis ir tikai klosteris, vientuļš patvērums. Mums nav bib­liotēkas.

Malone jau bija iedomājies, kā Sargi nodrošinās pret viltvāržiem. Ceļojums varēja prasīt daudz laika, un nevienā pār­baudījuma posmā nebija noteikts ilguma ierobežojums. Tā­pēc droši vien bija vēl kāds pēdējais uzdevums, kas nebija minēts pārbaudījuma tekstā.

Mēs esam aicinātie un esam izturējuši pārbaudījumu, viņš paziņoja. Mēs meklējam ieeju bibliotēkā.

Torņa logs aizvērās.

Tas bija rupji, pukojās Pema.

Malone noslaucīja no pieres sviedrus. Viņi nesteidzas vērt vaļā vārtus katram, kas var te atklīst.

Logs atvērās atkal, un jaunais vīrietis jautāja:

Jūsu vārds?

Makolums jau gribēja atbildēt, bet Malone satvēra viņa roku. Ļauj man, viņš čukstēja. Pacēlis skatienu augšup, viņš paziņoja:

Džordžs Hadāds.

Un kas ir šie cilvēki?

Mani draugi.

Vīrietis stingri raudzījās viņā, it kā pūlēdamies noteikt, vai var viņam uzticēties.

Vai drīkstu jautāt?

Protams.

Jūsu ceļš uz šejieni. Izstāstiet to.

Vispirms uz Belemu un Sv. Hieronīma klosteri, pēc tam uz Bethlehem.org un beidzot uz šejieni.

Logs aizvērās.

Malone dzirdēja, kā no vārtiem tiek noņemti aizbīdņi, pēc tam smagās koka vērtnes mazliet pavērās un iznāca bārdai­nais jauneklis. Viņš bija ģērbies platās, apakšdaļā sašaurinā­tās biksēs, rūsganā apmetni, kas bija sabāzts aiz bikšu jostas un apsiets ar auklu. Kājās viņam bija sandales.

Nostājies Malones priekšā, viņš paklanījās. Esiet sveici­nāts, Džordž Hadād. Jūs esat izturējis pārbaudījumu. Vai vēlaties redzēt bibliotēku?

Jā gan.

Jauneklis pasmaidīja. Tad nāciet iekšā un atrodiet mek­lēto.

Viņi pa vienam sekoja iekšā pa vārtiem, tumšā koridorā ar augstām akmens sienām, kas aizsedza sauli. Trīsdesmit soļi, pēc tam pagrieziens taisnā leņķī, un viņi atkal bija no­kļuvuši dienas gaismā mūru iekšienē, zaļojošā dārzā, kur au­ga cipreses, palmas, vīnstīgas, ziedi un pat pastaigājās pāvs.

Skanēja maiga flautas melodija. Malone pamanīja ari pašu spēlētāju, kas sēdēja uz viena no balkoniem, kas bija uzcelti uz masīviem koka balstiem. Ēkas bija saspiedušās cieši kopā, visas dažāda lieluma un izskata. Viņš pamanīja pagalmus, kāpnes, dzelzs margas, velvētas arkas, smailus jumtus un šauras galerijas. Miniatūrā akveduktā no vienas laukuma puses uz otru plūda ūdens. Visas celtnes šķita nejauši sara­dušās cita citai līdzās. Tas atgādināja viduslaiku ciematu.

Viņi sekoja Salmcepurim.

Ja neskaita flautistu, nebija redzams neviens cilvēks, bet visapkārt valdīja tīrība un kārtība. Saules stari apspīdēja aiz­karus pie logiem, taču aiz rūtīm nebija manāma nekāda kus­tība. Terasveidīgās sakņu dobēs bagātīgi sārtojās tomāti. Tad viņš pamanīja vēl kaut ko. Pie jumtiem bija nemanāmi pie­stiprināti saules paneļi un vairāki satelīta antenu šķīvji, paslēpti aiz koka vai akmens nojumēm, kas šķita pilnīgi pie­derīgas šīm ēkām. Kā Disnejlendā, viņš nodomāja, kur teh­niskas lietas nepamana, pat ja tās ir acu priekšā.

Salmcepuris apstājās pie koka durvīm un atslēdza tās ar lielu misiņa atslēgu. Viņi iegāja milzīgā ēdamzālē, ko rotāja Mozum veltīti sienu gleznojumi. Smaržoja pēc desām un skābiem kāpostiem. Griestu dēļi bija pamīšus šokolādes brū­ni un sviesta dzelteni, bet vidū tos rotāja blāvi zils dimanta formas panelis ar zeltainām zvaigznēm.

Jūsu ceļojums noteikti bija ilgs, teica Salmcepuris. Mums ir ēdiens un dzēriens.

Uz viena galda stāvēja paplāte ar brūniem maizes klai­piem un trauki ar tomātiem, sīpoliem un eļļu. Citā traukā bija dateles. Vēl vienā trīs lieli granātāboli. No tējkannas cēlās tvaiki un uzvirmoja tējas smarža.

Cik laipni no jūsu puses, pateicās Malone.

Ļoti laipni, piebilda Makolums. Bet mēs vēlētos re­dzēt bibliotēku.

Jaunekļa kalsnajā sejā pavīdēja īgnums, bet tikai uz mir­kli. Mēs ieteiktu vispirms paēst un atpūsties. Turklāt pirms ieiešanas jums vajadzētu nomazgāties.

Makolums paspēra soli. uz priekšu. Mēs esam izturējuši jūsu pārbaudījumu. Tagad vēlamies redzēt bibliotēku.

Vispār jau pārbaudījumu izturēja Hadāda kungs, un viņš arī ir pelnījis ieejas tiesības. Jums vai sievietei uzaicinājums netika izteikts. Salmcepuris pievērsās Malonem. Par šo cilvēku iesaistīšanu jūsu uzaicinājums būtu zaudējis spēku.

Kāpēc tad es esmu šeit?

Tika pieļauts izņēmums.

Kā jūs zinājāt, kas es esmu?

-Jūs pateicāt pārbaudījumā minēto ceļu uz šejieni.

Neteicis vairs ne vārda, Salmcepuris izgāja no ēdamzāles un aizvēra aiz sevis durvis.

Viņi stāvēja klusēdami.

Beidzot Pema ierunājās: Es esmu izsalkusi.

Malone piekrita. Viņš nolika mugursomu uz galda. Nu tad pieņemsim viņu viesmīlību.

73, nodaĻa mērilenda

Stefānija un Kasiopeja izskrēja no restorāna. Lerijam Dei­lijam vairs nevarēja līdzēt. Viņa auto bija pārvērties melnā, vēl degošā lūžņu kaudzē. Sprādziens bija iznīcinājis tikai šo vienu mašīnu, gandrīz nemaz neskarot blakus stāvošās.

Uzbrukums noteiktam mērķim.

Pazūdam, mudināja Kasiopeja.

Stefānija piekrita.

Viņas pieskrēja pie Suburbart un ielēca iekšā, Stefānija pie stūres. Ielikusi atslēgu aizdedzē, viņa tomēr vilcinājās un no­prasīja: Kā tev šķiet?

Ja vien prezidents nav ielicis šajā vāģī spridzekli, mums nekas nedraud. Kamēr bijām iekšā, neviens pie tā nepienāca.

Stefānija pagrieza atslēgu. Motors iedarbojās. Braucot projām, viņas redzēja, kā policijas auto nogriežas ap stūri un iebrauc stāvlaukumā.

Ko viņš tev pastāstīja? jautāja Kasiopeja.

Stefānija īsuniā atstāstīja sarunu. Es nodomāju, ka viņš gvelž muļķības. Par sazvērestībām, lai nogalinātu Danielsu. Bet tagad…

Pa pretējo joslu garām aizjoņoja ātrās palīdzības auto.

Tiem nav kur steigties, viņa noteica. Viņš aizgāja bojā, pat nepaguvis attapties.

Tik dramatiski, ieminējās Kasiopeja. Ir arī daudz klu­sāki veidi, kā viņu novākt.

Ja vien tīši nevēlas piesaistīt tam uzmanību. Nacionālās drošības padomnieka vietnieks uzspridzināts savā automa­šīnā… Tā būs liela sensācija.

Stefānija brauca mierīgi, daudz lēnāk par atjauto ātrumu, virzīdamās ārā no pilsētas, uz šoseju. Pie krustojuma viņa apstājās un pagriezās uz dienvidiem.

Uz kurieni tagad? jautāja Kasiopeja.

Jāatrod Grīns.

Pēc piecām jūdzēm atpakaļskata spogulī parādījās kāds auto, kas strauji tuvojās. Stefānija domāja, ka tas tūlīt viņu panāks un aizjoņos tālāk pa gandrīz tukšo divjoslu brauktu­vi. Taču pelēkais Ford turējās cieši aiz Suburban. Viņa pama­nīja priekšējā sēdeklī divus cilvēkus.

Mums ir aste.

Viņas brauca ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā pa līku­mainu ceļu mežainā lauku apvidū. Tīrumu un mežu vidū vī­dēja tikai retas lauku mājas.

Ford pasažieru puses logā parādījās pistole. Nopaukšķēja šāviens, un lode atsitās pret apvidus auto aizmugures vēj­stiklu, taču tas nesaplīsa.

Lai Dievs svētī slepeno dienestu, noteica Stefānija. Necauršaujams stikls.

Bet riepas gan ne.

Kasiopejai bija taisnība. Stefānija piedeva gāzi, bet arī se­kotāji neatpalika. Viņa strauji parāva stūri pa kreisi un iegrie­zās pretējā joslā, samazinot ātrumu, lai vajātāji pabrauktu garām. Tie, garām braukdami, raidīja vairākus šāvienus Suburban sānos, bet lodes atlēca no mašīnas.

Mums ir arī bruņu pārklājums virsbūvei, secināja Ka­siopeja.

Vislabāk derētu tanks. Vai ir kāda doma, kas tie varētu būt?

Tas, kurš šāva, toreiz dzinās mums pakaļ alejā. Man šķiet, mūs atraduši saūdi.

Laikam sekoja Deilijam, un pēkšņi parādījāmies mēs.

Kā mums paveicās!

Stefānija atkal pagrieza Suburban dienvidu virziena joslā un tagad brauca aiz Foni. Kasiopeja atvēra logu un ar diviem šāvieniem sašķaidīja tā aizmugures vējstiklu. Ford vadītājs mēģināja veikt līdzīgu manevru, iebraucot pretējā joslā, taču bija spiests atgriezties savējā, lai izvairītos no sadursmes ar pretī braucošu kravas furgonu. Izmantojot šo bridi, Kasio­peja raidīja vēl vienu lodi vajātāju aizmugures logā.

Ford pasažieris nomērķēja pa izsisto logu, taču Kasiopeja izšāva pirmā.

-Šie nav vienīgie, paziņoja Stefānija. Vēl viens auto. Aizmugurē.

Otrs vajātāju auto turējās cieši aiz Suburban aizmugures bampera. Tajā arī bija divi vīrieši. Stefānija turpināja braukt apstājoties viņas nonāktu četru bruņotu uzbrucēju varā.

Kasiopeja paskatījās atpakaļ, lai novērtētu stāvokli, un iz­lēma. Sašaušu priekšā braucošajam riepas. Pēc tam tiksim galā ar sekotājiem.

Ārpusē atskanēja paukšķis, tam sekoja blīkšķis.

Stefānija pēkšņi sajuta, kā Suburban pakaļgals sagrīļojas pa labi, un uzreiz saprata, kas noticis. Bija sašauta riepa. Nospiedusi bremžu pedāli, viņa savaldīja automobili.

Vēl viens paukšķis, un auto pakaļgals sašķiebās pa kreisi.

Viņa zināja, ka ar parastām lodēm nevar sašaut riepas tā, lai tās pārsprāgtu. Taču gaiss strauji izplūda, un jau pēc da­žām minūtēm riepas būs tukšas. Viņa ļāva automobilim slidēt pa peļķēm cerībā iegūt vēl vismaz kādu jūdzi.

Kasiopeja pasniedza viņai pistoli un nomainīja aptveri savam ierocim. Sākumā viņas varēs patverties Suburban no­cietinātajā salonā, bet pēc tam sāksies apšaude. Agrā rīta stunda un nomaļais apvidus ļaus uzbrucējiem justies pārāk droši.

Automobiļa pakaļgals noslīga uz ceļa un ar skaļu būkšķi pavēstīja, ka brauciens beidzies.

Stefānija nobremzēja un satvēra ieroci.

Priekšā braucošais autos apstājās pie ceļa nomales.

Aizmugurē braucošais sekoja tā piemēram.

No abām mašīnām izlēca bruņoti vīri.

Malone beidza tiesāt granātābolu, kas bija viens no viņa iecienītākajiem augļiem, un izdzēra vēl vienu tasi rūgtās tē­jas. Viņi jau kādas četrdesmit piecas minūtes bija vieni, taču viņš nespēja atvairīt sajūtu, ka viņus kāds novēro. Viņš rū­pīgi nopētīja telpu, pūlēdamies noteikt, vai tajā nav paslēp­tas videokameras. Visi galdi bija tukši, tāpat arī bufete pie sienas. Viņš iztēlojās klusu, apvaldītu dakšiņu šķindoņu pret šķīvjiem un sarunas dažādās valodās, kas droši vien pava­dīja šejienes iemītnieku maltītes. Telpas tālākajā galā bija aiz­vērtas durvis, kuras laikam veda uz virtuvi. Ēdamzālē bija vēsi laikam biezo mūra sienu dēļ.

Atvērās ārdurvis un ienāca Salmcepuris.

Malone bija ievērojis, ka šis jaunais vīrietis izturas līdzīgi sulainim, it kā katrā brīdī būtu spējīgs pievērsties tikai vie­nai domai.

Hadāda kungs, vai esat gatavs ieiet bibliotēkā?

Malone pamāja ar galvu. Vēders pilns, un esmu atpū­ties.

Tad varam iet.

Makolums pielēca no krēsla. Malone jau bija gaidījis, ka viņš kaut ko izdomās. Vai mēs drīkstētu vispirms aiziet uz labierīcībām?

Salmcepuris pamāja ar galvu. Es varu jūs aizvest. Bet pēc tam jums būs jāatgriežas šeit. Hadāda kungs ir aicinā­tais.

Makolums atmeta ar roku. Lai tā būtu. Tikai aizvediet mani uz labierīcībām.

Salmcepuris jautāja: Hadāda kungs, vai jums arī jāap­meklē labierīcības?

Malone papurināja galvu. Jūs esat Sargs?

Jā, esmu.

Viņš nopētīja vīrieša jauneklīgo seju. Viņa āda bija nepa­rasti gluda, augstie vaigu kauli un ovālās acis radīja austrum­niecisku iespaidu. Kā jūs tiekat galā ar visu saimniecību tikai daži cilvēki? Mēs ienākot redzējām tikai vienu.

Pavisam vienkārši.

Bet kā ar iebrucējiem? jautāja Makolums.

Hadāda kungs ir izglītots cilvēks. Mums nav no kā baidities.

Malone neko neiebilda. Vediet viņu uz labierīcībām. Mēs pagaidīsim.

Sargs pievērsās Pemai.

Nē, paldies, viņa atbildēja.

Mēs tūlīt atgriezīsimies.

Stefānija saņēma drosmi cīņai. Kāds bija nogalinājis Leriju Deiliju un tagad vajāja viņu. Viņa bija dusmīga, ka viņas dēļ arī Kasiopeja tagad pakļauta briesmām, taču tā bija drau­dzenes brīva izvēle. Un viņa Kasiopejas acīs neredzēja ne bailes, ne nožēlu, bet tikai apņēmību.

Četri vajātāji tuvojās Suburban.

Tu ņem abus priekšējos, izrīkoja Kasiopeja. Es pievērsīšos aizmugurējiem.

Stefānija pamāja ar galvu.

Viņas abas gatavojās atvērt durvis un šaut. Tas šķita cerīgāk nekā sēdēt dīkā un ļaut vajātājiem uzbrukt pirmajiem. Varbūt pārsteiguma moments dos viņām kādu priekšrocību. Viņa slēpsies aiz durvīm un loga kā aiz vairoga, cik vien ilgi varēs.

Atskanēja arvien pieaugoša dunoņa, un auto sāka drebēt.

Stefānija ieraudzīja, ka abi priekšējie uzbrucēji pašķiras, pāršalc vēja brāzma un virs galvas parādās helikopters.

Tad piebrauca kāds auto un, bremzēm kaucot, apstājās.

Sāka rībēt šāvieni.

Abu priekšējo uzbrucēju ķermeņi sagriezās kā vilciņi. Viņa ieskatījās atpakaļskata spoguli. Aizmugures sekotāju auto mēģināja braukt projām. Viens no tā vīriem nošauts gu­lēja zemē.

Auto apgriezās pretējā virzienā.

Helikopters karājās gaisā piecdesmit pēdu augstumā.

Atvērās sānu durvis un parādījās vīrs ar šauteni. Helikop­ters panāca bēgošo auto, un Stefānija redzēja, bet nedzirdē­ja šāvienus. Auto strauji pagriezās pa kreisi un ietriecās kokā.

Abi priekšējie uzbrucēji asins peļķē gulēja uz asfalta.

Viņa atvēra Suburban durvis.

Jums viss kārtībā? noprasīja vīrieša balss.

Viņa pagriezās un ieraudzīja muzejā satikto slepenā die­nesta aģentu stāvam pie mašīnas, kas bija apstājusies aizmugurē.

Ja. Viss labi.

Suburban salonā iezvanījās mobilais tālrunis. Viņa to pa­ķēra un atbildēja.

Es nodomāju, ka jums varbūt vajadzīga palīdzība, teica Danielss.

Seibrs sekoja Sargam ārā pa durvīm un cauri klusu ēku labirintam. Saules apspīdētie jumti meta garas ēnas pāri ne­līdzenajai ielai. Rēgu pilsētiņa, viņš nodomāja. Izmirusi, to­mēr dzīva.

Viņu aizveda uz citu ēku, kurā atradās tualete ar metāla grīdu. Ūdens uzliešanai kalpoja pie griestiem piekārts skār­da trauks. Viņš nosprieda, ka pienācis īstais laiks, tāpēc iz­ņēma klosterī paņemto ieroci, atkāpās no tualetes un iegrū­da stobru jauneklim sejā.

Uz bibliotēku!

Jūs neesat aicinātais.

Viņš runāja skaidru valodu. Un ko teiksi par to? Es tev iešauju galvā un pats to atrodu.

Jauneklis šķita drīzāk apmulsis nekā nobijies.

Sekojiet man.

74. NODAĻA vīne

Hermans drīz vien uzzināja, ka Torvaldsens devies uz Schmetterlinghaus. Apsardzes priekšnieks, drukna auguma virs ar melnīgsnēju ādas krāsu un dedzīgu raksturu, sekoja Hermanam uz turieni. Ordeņa vadītājs nevēlējās lieki pie­saistīt uzmanību, tāpēc soļoja mierīgi, smaidīdams un bez­rūpīgi sveicinādams viesus, kas pastaigājās rožu dārzā pie mājas.

Torvaldsena atrašanās vieta bija viņam pa prātam. Tauri­ņu māja bija pietiekami tālu, lai varētu klusi un nemanāmi nokārtot netīkamo jautājumu.

Un tieši tas arī bija vajadzīgs.

Torvaldsens cauri augiem un stikla sienām redzēja, ka tu­vojas namatēvs. Viņš pamanīja tā stingro gaitu un apņēmīgo izturēšanos. Pazina arī apsardzes priekšnieku.

Gerij, nāk Hermana kungs. Aizej tālākajā galā un pa­slēpies aiz tām puķēm. Viņš droši vien būs nikns, un man būs jātiek ar viņu galā. Tu nedrīksti iejaukties, kamēr es tevi nepasaukšu. Vai apsoli?

Zēns pamāja ar galvu.

Nu tad ej un stāvi klusu.

Zēns aizlavījās pa taciņu mākslīgi veidotajā tropu mežā un pazuda lapotnē.

Hermans apstājās ārpusē. Gaidi šeit, viņš pavēlēja ap­sardzes priekšniekam. Gādā, lai neviens man netraucē.

Tad viņš atvēra koka durvis un iespraucās iekšā garām ādas priekškaram. Tauriņi klusi lidinājās šurpu turpu siltajā gaisā. Mūzika vēl nebija ieslēgta. Torvaldsens bija iekārto­jies vienā no krēsliem, kuros pēdējās sarunas laika sēdēja Hermans un Seibrs. Uzreiz pamanījis vēstules, Hermans iz­vilka no kabatas ieroci.

Pie tevis ir mans īpašums, viņš stingri paziņoja.

Jā, ir. Un tu droši vien vēlies dabūt to atpakaļ.

Henrik, tas vairs nav smieklīgi.

Pie manis ir tava meita.

Esmu nolēmis, ka varu dzīvot ari bez viņas.

Par to es nešaubos. Tikai diez vai viņa arī to zina?

Man vismaz vēl ir mantinieks.

Šis bija sāpīgs dūriens. Vai tev kļuva labāk, to pasakot?

Daudz labāk. Bet, kā tu trāpīgi norādīji, Margarete ne­sīs postu šai ģimenei, kad manis vairs nebūs.

Varbūt viņa ir līdzīga savai mātei? Cik atceros, viņa ari bija emocionāla sieviete.

Daudzējādā ziņā. Taču es neļaušu Margaretei kaitēt mūsu panākumiem. Ja esi nolēmis nodarīt viņai ko ļaunu, lai notiek. Man vajag manu īpašumu.

Torvaldsens pacilāja vēstules. Tu droši vien esi tās lasījis.

Daudzreiz.

Runājot par Bībeli, tu vienmēr izteicies ļoti stingri. Tavi iebildumi bija trāpīgi un, jāatzīst, labi pamatoti. Torvald­sens brīdi klusēja. Es tā padomāju… Pasaulē ir divi miljar­di kristiešu, mazliet vairāk par miljardu musulmaņu un ap­mēram piecpadsmit miljoni ebreju. Un šajās lappusēs rakstītie vārdi sadusmos viņus visus.

Tāds ir reliģijas trūkums. Nekādas cieņas pret patiesī­bu. Viņiem visiem ir vienalga, kāda ir īstenība, viņiem pie­tiek ar to, kas tiek par tādu uzdots.

Torvaldsens paraustīja plecus. Kristiešiem būs jāuzzina netīkamais fakts, ka viņu Bībele gan Vecā, gan Jaunā de­rība ir sagrozīta, jūdi uzzinās, ka Vecā derība ir stāsts par viņu senču dzīvi citur, nevis Palestīnā. Bet musulmaņi atklās, ka viņu svētā zeme, vissvētākā vieta pasaulē, sākotnēji bija ebreju dzimtene.

Henrik, man nav laika tādām runām. Atdod vēstules, un mans apsardzes priekšnieks pavadīs tevi projām no mana īpašuma.

Un kā tu to paskaidrosi ordeņa biedriem?

Tevi izsauca uz Dāniju. Steidzamās darba darīšanās. Viņš paraudzījās apkārt. Kur ir Malones dēls?

Torvaldsens paraustīja plecus. Kaut kur klaiņo pa parku. Es viņam pieteicu neiekulties nepatikšanās.

Tev pašam vajadzētu klausīt šādam padomam. Es zinu par tavu saistību ar Izraēlu un pieņemu, ka esi jau paziņojis viņiem par mūsu plāniem. Taču, kā jau droši vien esi dzir­dējis, viņi zina, ka mēs tāpat kā viņi meklējam Aleksandri­jas bibliotēku. Viņi ir mēģinājuši mūs aizkavēt, taču līdz šim tas nav izdevies. Bet tagad jau ir par vēlu.

Tu Joti uzticies savam darbiniekam. Viņš var tevi pie­vilt.

Hermans nedrīkstēja izrādīt šaubas. Viņš lepni paziņoja:

Nekad!

Malone piecēlās no galda un izvilka no mugursomas ieroci.

Es jau domāju, cik ilgi tu tā sēdēsi? teica Pema.

Pietiekami ilgi, lai saprastu, ka mūsu draugs neatgriezī­sies.

Viņš uzlika plecā mugursomu un atvēra ārdurvis. Ne cil­vēku balsu. Ne pakavu klaudzoņas. Ne flautas skaņas. Klos­teris šķita reizē svēts un rēgains.

Zvani ieskandēja trešo pēcpusdienas stundu.

Viņš devās uz priekšu gar dažādām ēkām, kuru sienām bija sakaltušu lapu krāsa un izskats. Dzeltenbrūns tornis ar izliek­tu jumtu svinīgi slējās debesīs. Nelīdzenais ielas segums lieci­nāja par tās lielo vecumu. Vienīgās dzīvības pazīmes bija drē­bes apakšveļa, zeķes, bikses -, kas žāvējās uz kāda balkona.

Ap stūri sinpēdu attālumā viņš pamanīja Makolumu un Salmcepuri šķērsojam nelielu laukumu ar strūklaku. Acīm­redzot klosterim bija pieejama aka, ja jau ūdens netrūka. Tāpat arī elektrības, spriežot pēc saules enerģijas paneļu un satelītu antenu skaita.

Makolums turēja pie Salmcepura galvas pistoles stobru.

Prieks apzināties, ka esam pareizi novērtējuši savu sa­biedroto, viņš čukstēja.

Viņš laikam grib redzēt to brīnumu pirmais.

Tas gan ir rupji. Vai iesim?

Seibrs turēja ieroci pie Sarga pakauša. Viņi pagāja garām vēl dažām ēkām un devās arvien dziļāk klosterī, kur cilvē­ka roku darinājums saplūda ar dabu.

Šis rēgainais klusums viņam bija pretīgs.

Cieši pie klints sienas atradās pieticīga baznīca prīmulu dzeltenā krāsā. Tās velvētais joms ar dabisko apgaismoju­mu bija pārpildīts ar ikonām, altārgleznām un freskām. Ve­sels sudraba un zelta svečturu mežs slējās pār bagātīgām mozaīkām rotāto grīdu. Šāds krāšņums pārsteidzoši atšķī­rās no baznīcas necilās fasādes.

Šī nav bibliotēka, viņš iebilda.

Pie altāra parādījās kāds vīrs. Viņš arī bija melnīgsnējs, bet mazāks augumā un ar pelēcīgi sirmiem matiem. Un ve­cāks. Varbūt ap septiņdesmit.

Laipni lūdzu, viņš ierunājās. Es esmu Bibliotēkas gla­bātājs.

Atbildīgais par to?

Man ir tas gods.

Gribu redzēt bibliotēku.

Tad jums vispirms jāatbrīvo cilvēks, kuru esat sagrābis.

Seibrs atgrūda Sargu. Labi. Viņš pievērsa stobru Bib­liotēkas glabātājam. Vediet mani.

Protams.

Malone un Pema iegāja baznīcā. Divas rindas balti krā­sotu monolīta granīta kolonnu ar zeltītiem kapiteļiem un Vecās derības praviešu un Jaunās derības apustuļu medal­joniem. Freskās pie sienām attēlots, kā Mozus saņem Derī­bas šķirstu un ierauga degošo ērkšķu krūmu. Stikla vitrīnās glabājās relikvāriji, svētā vakarēdiena šķīvji, vīna kausi un krusti.

No Makoluma un Salmcepura nebija ne vēsts.

Nišā labajā pusē Malone pamanīja divas bronzas lādes. Vienā bija simtiem nodzeltējušu galvaskausu, sakrautu bai­sā grēdā. Otrā lādē bija atbaidošā juceklī sasviesti visdažā­dākie cilvēku kauli.

Sargi? jautāja Pema.

Droši vien.

Saules apgaismotajā jomā vēl kaut kas piesaistīja viņa uz­manību. Nebija solu. Viņam ienāca prātā, vai varbūt tā ir pa­reizticīgo baznīca. Pēc rotājumiem bija grūti spriest, jo tie šķi­ta raibs dažādu reliģiju sajaukums.

Viņš šķērsoja mozaīkas grīdu un devās pie pretējās nišas.

Tur uz akmens plaukta spoža vitrāžas loga fonā sēdēja cilvēka skelets izšūtā purpurkrāsas mantijā ar kapuci, it kā jautājoši piešķiebis galvu. Kaulainajos pirkstos, uz kuriem vēl bija saglabājušās sakaltušas miesas un nagu atliekas, viņš bija sažņaudzis zizli un rožukroņi. Granīta pamatnē bija iekalti trīs vārdi.

CVSTOS RERVM PRVDENTIA

Apdomība ir lietu sargs, viņš pārtulkoja, taču, pietieka­mi labi saprazdams grieķu valodu, viņš zināja, ka pirmo vār­du varētu tulkot ari kā gudrība. Vēstījuma jēga bija skaidra abējādi.

Baznīcas priekšpusē aiz ikonostasa atskanēja troksnis, it kā atvērtos un aizvērtos durvis. Turēdams ieroci gatavībā, viņš spēra soli uz priekšu un ieslīdēja pa durvīm grezni ro­tāta paneja vidū.

Tālākajā galā atradās vienkāršas durvis.

Viņš piegāja tuvāk.

Paneļi bija no ciedru koka, un tajos bija iegriezti 118. psal­ma vārdi ŠIE IR TAISNĪBAS VĀRTI, TAISNIE PA TIEM IEIES.

Viņš satvēra virvju rokturi un pavilka. Durvis atvērās, griezīgi čīkstot. Taču viņš pamanīja vēl kaut ko. Senais pa­nelis bija papildināts ar mūsdienīgu piedevu otrā pusē ierī­kotu elektronisku bloķēšanas bultu. Vads stiepās līdz eņģei, tad pazuda akmeni izurbtā atverē.

Arī Pema to pamanīja.,

Ērmīgi, viņa noteica.

Viņš piekrita.

Ieskatoties pa durvīm, viņa apjukums pieauga vēl vairāk.

75. NODAĻA mērilenda

Stefānija izlēca no helikoptera, kas bija atvedis viņu un Kasiopeju uz Kempdeividu. Danielss viņas sagaidīja nolaišanās laukumā. Stefānija apņēmīgi soļoja pie viņa, kamēr helikopters pacēlās rīta debesīs un pazuda virs koku galotnēm.

Lai gan jūs esat Savienoto Valstu prezidents, viņa asi paziņoja, jūs tomēr esat īsts maitasgabals. Aizsūtījāt mūs uz turieni, zinot, ka mums uzbruks.

Danielss neticīgi raudzījās viņā. Kā es to varēju zināt?

Un helikopters ar snaiperi nejauši gadījās tuvumā? no­prasīja Kasiopeja.

Prezidents pamāja ar roku. Aiziesim pastaigāties.

Viņi sāka soļot pa platu celiņu. Divdesmit jardu attālumā viņiem sekoja trīs slepenā dienesta aģenti.

Pastāstiet, kas notika, teica Danielss.

Stefānija nomierinājās, atcerējās visu no rīta notikušo un nobeigumā piebilda:

Viņš domāja, ka kāds gatavojas jūs nogalināt. Cik sa­vādi runāt par Deiliju pagātnes formā.

Viņam taisnība.

Viņas apstājās.

Man pietiek, paziņoja Stefānija. Es vairs pie jums ne­strādāju, bet jūs liekat man rīkoties pilnīgā tumsā. Kā lai es, jūsuprāt, tieku ar to galā?

-Jūs droši vien gribētu atgriezties savā amatā, vai ne?

Stefānija uzreiz neatbildēja, bet klusēšana, lai kā viņa to nevēlējās atzīt, liecināja, ka tā tiešām ir. Viņa bija izveidojusi Magelāna nodaļu un vadījusi to visā tās darbības laikā. Paš­laik notiekošais sākumā neattiecās uz viņu, bet tagad viņu izmantoja cilvēki, par kuriem viņa nemaz nejūsmoja. Tāpēc viņa atbildēja prezidentam vaļsirdīgi:

-Ja man tāpēc jābučo jums pakaļa, tad ne. Viņa uz brīdi apklusa. Vai ja Kasiopeja atkal jāpakļauj briesmām.

Danielss neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Nāciet man līdzi.

Viņi klusēdami soļoja caur mežu uz vēl vienu namiņu. Iegājis iekšā, prezidents paņēma portatīvu CD atskaņotāju.

Paklausieties šo.

Brent, es nevaru izskaidrot visu, bet varu tikai teikt, ka vakar vakarā noklausījos jūsu viceprezidenta sarunu ar Alfrēdu Hermanu. Ordenis vai, precīzāk, Hermans gata­vojas nogalināt jūsu prezidentu.

Vai dzirdējāt kaut ko konkrētāku? jautāja Grīns.

Danielss nākamnedēļ dodas neizziņotā vizītē uz Afganistānu. Hermans ir nolīdzis bin Ladena ļaudis un piegādājis raķetes lidmašīnas notriekšanai.

Tā ir nopietna apsūdzība, Henrik.

Ar kādām es nemēdzu svaidīties. Es to dzirdēju pats savām ausīm, un Kotona Malones dēls ari. Vai varat brī­dināt prezidentu? Lai viņš atceļ šo braucienu. Tā tiks atrisināta steidzamākā problēma.

Protams. Kas tur īsti notiek, Henrik?

Vairāk, nekā es varu izstāstīt. Es vēl piezvanīšu.

Tas tika ierakstīts pirms piecām stundām, paskaidro­ja Danielss. Mans uzticamais ģenerālprokurors nav devis nekādu ziņu. Vismaz mēģināt taču vajadzēja. It kā mani būtu tik grūti sazvanīt.

Stefānijai nelika mieru kāds jautājums. Kas nogalināja Deiliju?

Lerijs, lai Dievs mielo viņa dvēseli, pats parakstīja sev nāves spriedumu. Viņš acīmredzot pārāk okšķerēja. Zināja, ka kaut kas notiek, un nolēma cīnīties viens pats. Tā bija viņa kļūda. Ļaudis, pie kuriem ir tās atmiņas kartes? Viņi arī no­galināja Leriju.

Stefānija saskatījās ar Kasiopeju. Beidzot viņa noteica:

Grīns.

Laikam būsim atraduši uzvarētāju konkursā "Kurš ir nodevējs?".

Tad apcietiniet viņu, teica Stefānija.

Danielss papurināja galvu. Mums vajag ko vairāk. Kon­stitūcijas trešās nodaļas trešajā punktā ir skaidri teikts: "No­devība pret Savienotajām Valstīm ir palīdzības un atbalsta sniegšana ienaidniekam." Cilvēki, kuri grib mani nogalināt, ir mūsu ienaidnieki. Taču apsūdzēt nodevībā var tikai uz divu liecinieku liecības pamata par šādu atklātu rīcību. Mums vajag kaut ko vairāk.

Tad varbūt jūs varat aizlidot uz Afganistānu, un, kad jūsu lidmašīna būs notriekta, tā arī būs atklātā rīcība. Mēs ar Kasiopeju būsim tās divas liecinieces.

Nikni gan, Stefānij. Nu labi. Jūs bijāt ēsma. Bet es liku jūs piesegt.

Cik laipni no jūsu puses.

Nevar izdzenāt putnus no krūma bez laba suņa. Bet šau­šana pirms tam ir tikai ložu tērēšana.

Stefānija saprata. Viņa pati arī daudzkārt bija devusi šā­dus rīkojumus.

Kas mums jādara?

Viņa šķita samierinājusies ar nenovēršamo.

Jāsatiekas ar Brentu Grīnu.

Malone ieraudzīja dīvainu skatu. Durvis no baznīcas veda tieši klints sienā. Priekšā bija taisnstūrveida telpa, apmēram piecdesmit pēdas gara un plata. Sudraba svečturos degošu elektrisko sveču blāvi apgaismotās granīta sienas bija glu­das kā spoguļi, grīdu rotāja skaista mozaīka, griestus sar­kanas un brūnas apmales un arabeskas. Telpas pretējā malā slējās sešas rindas pelēki melnu marmora pīlāru, ap kuriem bija apsietas bāli dzeltenas lentes. Starp pīlāriem bija septi­ņas durvis kā tumšas mutes. Virs katrām durvīm bija ro­miešu burts VSOVODA. Virs burtiem bija vēl viens Bībeles cilāts. No Jāņa atklāsmes grāmatas. Latīņu valodā.

Viņš iztulkoja.

"Neraudi! Redzi, uzvarējis ir lauva nu Jūdas cilts, Dāvida sak­ne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus."

Viņš dzirdēja soļus atbalsojamies aiz kādām durvīm, taču nebija iespējams noteikt, aiz kurām.

Makolums ir tur iekšā, secināja Pema. Bet kur?

Malone iegāja pa vienām durvīm. Aiz tām klintī iesnie­dzās tunelis, ko apgaismoja ik pēc divdesmit pēdām izvie­totas nelielas elektriskas svecītes. Viņš ielūkojās blakus dur­vīs, aiz kurām ari bija eja klintī, tikai citā virzienā.

Interesanti gan. Vēl viens pārbaudījums. Septiņi dažā­di ceļi, pa kuriem iet. Viņš nometa no pleciem mugurso­mu. Kur palikuši lie laiki, kad pielika ar lasītāja karti?

Varbūt turpat, kur izkāpšana no lidmašīnas, kad tā ir nolaidusies.

Viņš pasmaidīja. Bet tu tiešām labi nolēci.

Neatgādini.

Viņš raudzījās uz septiņām durvīm.

Tu zināji, ka Makolums rīkosies, vai ne? Tāpēc arī ļāvi viņam iet kopā ar lo Sargu.

Viņš nav nācis uz šejieni meklēt zinātniskus atklājumus. Un nav arī bagātību meklētājs. Šis tips ir profesionālis.

Tāpat kā tas jurists, ar kuru es satikos, nebija tikai jurists.

Izraēlieši tevi izmantoja. Nebedā tik ļoti. Viņi izman­toja arī mani.

Tu domā, ka tas viss bija sarīkots?

Viņš papurināja galvu. Lielāka mēroga manipulācija. Mēs pārāk viegli atguvām Geriju. Varbūt jau bija paredzēts, ka es nogalināšu tos nolaupītājus? Pēc tam, kad devos pie Džordža, viņi vienkārši sekoja. Protams, tu biji kopā ar ma­ni, un tev sekoja izraēlieši. Tāpēc viņi gādāja, lai es tevi ņem­tu līdzi, biedējot mani lidostā un viesnīcā. Viss saskan. Izra­ēlieši nogalina Džordžu, un viņiem pasakums ir galā. Gerija nolaupītājs apvienojas ar mums, lai atrastu šo bibliotēku. Tas nozīmē, ka nolaupītāju plāni ir pavisam citādi nekā izraēlie­šiem.

Tu domā, ka Makolums nolaupīja Geriju?

Viņš vai vismaz kāds, kura labā viņš strādā.

Un ko mēs darīsim?

Malone izvilka no somas rezerves aptveres un ielika for­mastērpa kabatā. Sekosim viņam.

Pa kurām durvīm?

Uz šo jautājumu tu jau atbildēji Lisabonā, kad teici, ka Tomass Beinbridžs atstājis norādes. Es lidmašīnā izlasīju viņa romānu. Tur nav nekā pat attāli līdzīga mūsu pieredzētajam. Viņa pazudusī bibliotēka atrodas Ēģiptes dienvidos. Nav ne­kāda varoņa pārbaudījuma. Nekā. Bet tā lapene dārzā tas ir pavisam kas cits. Es visu laiku domāju par Makoluma ie­dotā pārbaudījuma pēdējo daļu. Nebūtu jēgas, nokļūstot šeit, tā vienkārši iesoļot iekšā.

Ja vien nepieliek kādam pie pieres ieroci.

Tas tiesa. Tomēr kaut kas nav kārtībā. Viņš norādīja uz durvīm. Ar šādu nodrošinājumu iebrucēju var viegli maldināt. Un kur visi pazuduši? Viss klosteris kā izmiris.

Viņš vēlreiz pārlasīja burtus virs durvīm.

VSOVODA

Un tad viņš saprata.

Tu visu laiku man neliki mieru, prašņādama, kāds la­bums no eidētiskās atmiņas.

Nē. Es tikai gribēju zināt, kāpēc tu neatceries manu dzimšanas dienu vai mūsu kāzu jubileju.

Viņš pasmaidīja. Šoreiz laba atmiņa lieti noder. Pārbau­dījuma pēdējā daļa. Pievers uzmanību burtiem. Lapene Beinbridža namā. Romiešu burti.

Viņš skaidri iztēlojās tos acu priekšā.

D O. V. O. S. V. A. V. V. M

Atceries, tu jautāji, kāpēc D un M atdalīti no pārējiem astoņiem. Viņš norādīja uz durvīm. Tagad mēs zinām. Ar vienu var iekļūt iekšā. Ar otru laikam izkļūt ārā. Par vidējo daļu man nav īstas skaidrības, bet to mēs uzzināsim.

76. nodaĻa vīne

Torvaldsens novērtēja situāciju. Viņam bija jāpārspēj Hermans, un tieši tāpēc viņš bija zem svītera paslēpis ieroci. Sv. Augustīna un Sv. Hieronīma vēstules joprojām bija viņa rokā. Taču ari Hermanam bija ierocis.

Kāpēc tu nolaupīji Geriju Maloni? viņš jautāja.

Nevēlos, lai tu mani pratini.

Varbūt darīsi man to prieku, ja jau es drīz dodos pro­jām?

Lai viņa tēvs darītu to, kas vajadzīgs mums. Un tas iedarbojās. Malone aizveda mūs taisnā ceļā uz bibliotēku.

Torvaldsens atcerējās viceprezidenta pieņēmumus iepriekšējā vakarā un nolēma uzstāt. Tu to zini?

Es vienmēr zinu, Henrik. Tāda ir mūsu atšķirība. Tāpēc arī es vadu šo organizāciju.

Tās biedriem nav ne jausmas par taviem plāniem. Viņi tikai domā, ka saprot. Viņš mēģināja izdibināt vēl kaut ko. Viņš bija aizsūtījis Geriju paslēpties divu iemeslu dēļ. Pirm­kārt, tādēļ, lai nejauši netiktu izpausts iepriekšējā vakarā no­klausītais. Tad viņiem abiem draudētu vislielākās briesmas. Un otrkārt viņš zināja, ka Hermans būs bruņots, tāpēc vi­ņam bija jāstājas tam pretī vienam.

Viņi uzticas padomei, teica Hermans. Un mēs ne­kad neesam viņus pievīluši.

Torvaldsens pacilāja vēstules. Vai šīs tu vēlējies man rādīt?

Hermans pamāja ar galvu. Es cerēju, ka, pārliecinājies par Bībeles nepatiesumu, kļūdām pašā tās būtībā, tu sapra­tīsi, ka mēs tikai gatavojamies pavēstīt pasaulei to, ko vaja­dzēja uzzināt jau pirms tūkstoš piecsimts gadiem.

V&i pasaule ir tam gatava?

Par to es negribu strīdēties, Henrik. Viņš draudoši pavērsa ieroča stobru pret Torvaldsenu. Toties gribu, lai tu pasaki, kā uzzināji par šīm vēstulēm.

Tāpat kā tu, Alfrēd, es vienmēr visu zinu.

Ieroča stobrs nepakustējās. Es tevi nošaušu. Šī ir mana dzimtene, un es pratīšu visu noklusināt, kad tevis vairs ne­būs. Tā kā pie tevis jau ir mana meita, es to izmantošu savā labā. Izgudrošu kādu pasaciņu par neveiksmīgu izpirkuma izspiešanas plānu. Tas nav tik svarīgi. Tev jau būs vienalga.

Tu laikam tiešām vēlies manu nāvi.

Bez šaubām. Tā daudz ko atvieglotu.

Tajā bridi Torvaldsens izdzirdēja steidzīgus solus un ieraudzīja, kā Gerijs izlec no krūmiem un metas virsū Alfrē­dam Hermanam. Zēns bija gara auguma, slaids un spēcīgs. Ar savu svaru viņš nogāza veco vīru no kājām, un pistole izslīdēja tam no rokas.

Gerijs atrāvās no pretinieka un paķēra ieroci.

Uzbrukuma pārsteigtais Hermans pieslējās uz ceļiem, pū­lēdamies atgūt elpu.

Torvaldsens piecēlās un paņēma no Gerija ieroci. Stingri to satvēris, viņš, neļaudams Hermanam piecelties, iesita tam pa galvu ar pistoles spalu.

Austrietis apdullināts nogāzās zemē.

Tas bija muļķīgi, Torvaldsens norāja Geriju. Es pats būtu ticis galā.

Kā? Viņš uz jums mērķēja ar ieroci.

Torvaldsens negribēja atzīt, ka tiešām bija nonācis beziz­ejas situācijā, tāpēc tikai saspieda zēna plecu. Labi teikts, puis. Tikai citreiz gan tā nedari.

Labi, Henrik. Kā teiksiet. Citreiz ļaušu, lai jūs nošauj.

Torvaldsens pasmaidīja. Tāds pats kā tēvs.

Ko tagad? Tur ārā ir vēl viens tips.

Viņš aizveda Geriju līdz durvīm un pačukstēja:

Izej ārā un saki viņam, ka Hermana kungs viņu sauc. Tad ļauj viņam ienākt. Es par viņu parūpēšos.

Malone iegāja tunelī, kas bija apzīmēts ar burtu D. Tas bija šaurs, divu cilvēku platumā, un stiepās dziļi klints iek­šienē. Ceļš divreiz pagriezās. Tuneli apgaismoja nelielas elek­triskas svecītes. Vēsajā, noslēpumainajā gaisā bija jaušams kāds kodīgs aromāts, kas dzēla acīs. Vēl pēc dažiem pagrie­zieniem viņi iegāja telpā, ko rotāja krāšņi sienu gleznojumi. Malone ar apbrīnu nopētīja mākslas darbus. Pastarā tiesa, kur elles liesmas gāžas upē, jesaja koks. Tajā pusē, no kuras viņi bija iznākuši, bija izkaltas septiņas durvis ar vienu ro­miešu burtu virs katrām no tām. Arī pretējā sienā bija septi­ņas durvis, katras apzīmētas ar vienu burtu.

DM VSOAI

Mēs iesim pa O durvīm, vai ne? jautāja Pema.

Viņš pasmaidīja. Tu esi apķērīga. Lapenē parādīts šā labi­rinta plāns. Vēl būs septiņi šādi krustpunkti. V O S V A V V. Tie vēl ir atlikuši. Tomass Beinbridžs atstāja svarīgu norādi, taču tai nav nekādas nozīmes, kamēr nenokļūst šeit. Tāpēc Sargi trīssimt gadu nelikās par to ne zinis. Tā neko nenozī­mē.

Kamēr nenonāk šajā žurku alu labirintā.

Viņi devās arvien tālāk pa līkumainām ejām, maldinošiem gaiteņiem un strupceļiem. Malone nespēja aptvert, kāds laiks un izdoma veltīti šo tuneļu izbūvei. Taču Sargi ar to nodar­bojās vairāk nekā divtūkstoš gadu pietiekami daudz laika gan atjautībai, gan pamatīgumam.

Viņi nonāca vēl septiņās krustcelēs, un Malone ar ganda­rījumu katrā no tām virs kādām durvīm ieraudzīja vajadzī­go burtu. Viņš turēja ieroci gatavībā, bet priekšā nekas ne­bija dzirdams. Katru krustceļu telpu rotāja citādi brīnumaini hieroglifi, ēģiptiešu ornamenti, alfabēta burtu gravējumi un ķīļraksta simboli.

No septītajām krustcelēm ieejot kārtējā tunelī, viņš zinā­ja, ka atlicis pēdējais ceļa posms.

Viņi nogriezās ap stūri, un gaisma, kas plūda no pretē­jām durvīm, bija daudz spilgtāka nekā pārējās krustcelēs. Varbūt tur gaidīja Makolums, tāpēc viņš lika Pemai turēties aiz muguras un lavījās uz priekšu.

Gaiteņa galā viņš, turēdamies ēnā, ielūkojās pa durvīm.

Telpa bija plaša, kādas četrdesmit kvadrātpēdas liela, to apgaismoja kroņlukturi pie griestiem. Divdesmit pēdas aug­stās sienas bija klātas ar mozaīku kartēm. Ēģipte. Palestīna. Jeruzāleme. Mezopotāmija. Vidusjūra. Kartes nebija detali­zētas, krasta līnijas izzuda nezināmās tālēs, un uzraksti bija grieķu, arābu un ebreju valodā. Pie pretējās sienas atkal bija septiņas durvis. Ar burtu M apzīmētās droši vien arī bija ieeja pašā bibliotēkā.

Viņi iegāja telpā.

Esiet sveicināts, Malones kungs, ierunājās vīrieša balss.

No tumšajām pārējo durvju ailēm iznira divi vīri. Viens bija Sargs, kuram pirms brīža Makolums draudēja ar pisto­li, tikai tagad bez salmu cepures. Otrs bija Hadāda dzīvoklī un Lisabonas klosterī sastaptais Ādams.

Malone pacēla ieroci.

Sargs un Ādams nepakustējās, tikai raudzījās viņā ar raižpilnu skatienu.

Es neesmu jūsu ienaidnieks, teica Ādams.

Kā jūs mūs atradāt? jautāja Pema.

Es neatradu. Jūs atradāt mani.

Malone atcerējās, ka pretī stāvošais vīrs bija nošāvis Džordžu Hadādu. Tad viņš pamanīja, ka viņš ir ģērbies tāpat kā jaunākais Sargs platās biksēs, aiz jostas aizbāztā apmetnī, ap vidu apsieta aukla, kājās sandales.

Ieroču nevienam no viņiem nebija.

Malone nolaida pistoli.

jūs esat Sargs? viņš jautāja Ādamam.

Uzticīgs kalps.

Kāpēc nogalinājāt Džordžu Hadādu?

Es nenogalināju.

Malones uzmanību piesaistīja kustība abiem vīriešiem aiz muguras. Pa durvīm iznāca vēl kāds.

Hadāda dzīvoklī sastaptā Ieva. Dzīva un vesela.

Malones kungs, viņa ierunājās. Es esmu Bibliotēkas glabātāja palīdze, un mēs esam jums parādā paskaidrojumu, tikai tam jābūt pavisam īsam.

Malone saglabāja mieru.

Mēs bijām ieradušies Londonā radīt ilūziju. Bija ļoti sva­rīgi, lai jūs turpinātu rīkoties, un Bibliotēkas glabātājs uzska­tīja, ka šāds triks būs vislabākais līdzeklis, lai to panāktu.

Bibliotēkas glabātājs?

Viņa pamāja ar galvu. Viņš mūs vada. Mūsu nav daudz, bet vienmēr tas ir bijis pietiekami bibliotēkas nosargāšanai. Šeit ir kalpojuši daudzi Sargi. Jus noteikti redzejat baznīcā viņu kaulus. Taču pasaule mainās. Mums kļūst arvien grū­tāk veikt savu misiju. Mums drīz beigsies nauda, un arī cil­vēkus piesaistīt vairs neizdodas. Turklāt mums draud bries­mas.

Malone gaidīja paskaidrojumu.

Jau vairākus gadus kāds mūs meklē. Iesaistot pat val­dības. Incidents ar Džordžu Hadādu pirms pieciem gadiem, kad jums izdevās viņu paslēpt, nodeva atklātībai uzaicinātā vārdu un pakļāva viņu briesmām. Līdz šim tas vēl nekad nebija noticis. Visi iepriekšējie uzaicinātie bija pildījuši klu­sēšanas solījumu, neskaitot vienu Tomasu Beinbridžu. Taču mums laimējās tādā ziņā, ka viņa pārkāpums izrādījās no­derīgs. Beinbridža vājība palīdzēja jums doties meklējumos.

-Jūs zinājāt, ka mēs nākam? jautāja Pema.

Mēs jums palīdzējām ceļojuma gaitā, taču izraēlieši iz­misīgi pūlējās jūs atrast. Iesaistījās pat amerikāņi, taču lai­kam cita iemesla dēļ. Visi centās dabūt mūs nost no ceļa. Bib­liotēkas glabātājs nolēma ķerties pie pašiem riskantākajiem līdzekļiem, lai atvestu svarīgākos spēles dalībniekus tieši uz šejieni.

Kā tas iespējams? jautāja Malone.

Jūs taču esat šeit, vai ne?

Mēs ieradāmies Londonā, paskaidroja Ādams, lai liktu jums rīkoties. Izmantojām dažus teatrālus efektus, lai pārliecinātu, ka šaušana ir īsta. Viņš pievērsās Pemai. -Jums trāpīju netīšām. Negaidīju, ka iznāksiet ārā.

Tāpat kā es, piebilda Malone. Taču tas vēl nebija viss. Viņš pievērsās Ievai. Džordžs jūs sašāva. Es paņēmu viņa ieroci. Tas bija pielādēts ar kaujas patronām.

Jā, paldies Dievam, ka viņš prot labi mērķēt. Vēl maz­liet sāp, taču bruņu veste nepievīla.

Mēs devāmies uz Lisabonu, turpināja Ādams, lai lik­tu jums virzīties uz priekšu un aizkavētu izraēliešus. Mums vajadzēja, lai jūs trīs šeit ierastos vieni. Pārējie, kas bija aba­tijā, bija no Mossad likvidēšanas vienības. Taču jūs viņus no­galinājāt.

Malone paraudzījās uz Pemu. Izrādās, ka tu nepavisam nebiji vienīgā, kurn vazāja aiz deguna.

Vīrieti, kurš devās jums līdzi, sauc Dominiks Seibrs, pavēstīja Ieva. Taču viņa īstais vārds tiešām ir Džeimss Ma­kolums. Viņš strādā Zelta aunādas ordeņa labā. Viņš ir iera­dies pārņemt bibliotēku.

Un es viņu atvedu, dusmojās Malone.

Nē, iebilda Ādams. Mēs ļāvām jums viņu atvest.

Kur ir tas Bibliotēkas glabātājs? noprasīja Pema.

Ādams norādīja uz durvīm. Tur iekšā. Viņš iegāja kopā

ar Seibru. Ar pistoles stobru pie deniņiem.

Koton, iesaucās Pema. Vai apjēdz, ko viņi saka? Ja Ieva nav nogalināta, tad…

Bibliotēkas glabātājs ir Džordžs Hadāds.

Ieva pamāja ar galvu, un viņai acīs bija asaras. Viņu no­šaus.

Viņš ieveda Seibru iekšā, zinādams, ka neatgriezīsies, teica jaunākais Sargs.

Kā viņš to zina? jautāja Malone.

Ordenis vai Seibrs pats vēlas piesavināties bibliotēku. Kurš īsti? Tas vēl nav skaidrs. Taču mūs visus nogalinās. Tā kā mūsu ir tik maz, to izdarīt nebūs grūti.

Ieroču šeit nav?

Ādams papurināja galvu. Tie šeit nav atļauti.

Vai bibliotēkas krājumi ir tā vērti, lai atdotu dzīvību? jautāja Pema.

Bez šaubām, atbildēja Ādams.

Malone saprata, kas notiek. Jūsu Bibliotēkas glabātajs savulaik nogalināja Sargu. Tagad viņš domā, ka ar savu nāvi izpirks šo grēku.

Es zinu, atbildēja Ieva. Šorīt viņš vēroja, kā jūs nolēcāt ar izpletņiem, un zināja, ka šī ir viņa pēdējā diena. Viņš teica, kas viņam jādara. Viņa paspēra soli uz priekšu. Asa­ras tagad plūda pār vaigiem. Viņš teica, ka jūs apturēsiet notiekošo. Tāpēc glābiet viņu. Viņš nedrīkst mirt. Glābiet mūs visus!

Malone pagriezās pret durvīm ar M burtu un stingri sa­žņaudza rokā ieroci. Nometis mugursomu uz grīdas, viņš pavēlēja Pemai:

Paliec te.

Nē, viņa iebilda. Es eju tev līdzi.

Viņš ieskatījās Pemai acīs. Šī sieviete, kuru viņš reizē mī­lēja un ienīda, šķiet, bija nonākusi krustcelēs tāpat kā Hadāds.

Es gribu palīdzēt, viņa uzstāja.

Malone nevarēja paredzēt, kas notiks klinšu ejās. Geri­jam vajadzīgs vismaz viens no vecākiem.

Pema nenovērsa skatienu. Vecajam vīram arī mēs esam vajadzīgi.

77. Nodaļa mērilenda

Stefānija klausījās Fox Neius radio. Jau bija paziņots par uzspridzināto auto, pārbaudīts tā numurs un pazīts Deilijs. Restorāna apmeklētāji bija aprakstījuši viņa izskatu un rak­sturojuši arī sievieti, ar kūru viņš sēdējis kopā. Liecinieki pa­stāstīja, ka šī sieviete kopā ār vēl vienu tumšādainu aiz­bēgusi no notikuma vietas pirms policijas ierašanās.

Nebija nekāds brīnums, ka ziņās neko neteica par bru­ņoto vīru līķiem, kas atrasti uz ceļa dažas jūdzes no sprā­dziena vietas. Slepenais dienests visu bija sakopis ātri un rūPīgi-

Viņas brauca ar vel vienu Danielsa atvēlētu valdības die­nesta auto, Chevy Tahoe. Prezidents gribēja, lai viņas pirms zvanīšanas atstāj Kempdeividu. Tagad viņas jau bija septiņ­desmit jūdzes uz dienvidiem, Vašingtonas ziemeļu priekš­pilsētās. Stefānija paņēma tālruni un piezvanīja Grīnam uz mobilo.

Es jau gaidīju, atsaucās Grins. Vai dzirdējāt par Deiliju?

Mēs to redzējām no labākajām vietām. Stefānija pa­stāstīja par restorānā notikušo.

Ko jūs tur meklējāt?

Brokastojām. Viņš izmaksāja.

Vai šādai jūsu vieglprātībai ir kāds iemesls?

Redzot, kā acu priekšā iet bojā cilvēks, mainās attiek­sme pret dzīvi.

Kas notiek? jautāja Grīns.

Tie paši, kas nogalināja Deiliju, mēģināja nogalināt arī mani un Kasiopeju. Bet mums izdevās izglābties. Viņi acīm­redzot bija sekojuši Deilijam un pēc tam pievērsās mums, tik­ko bijām atstājušas restorānu.

Jums, Stefānij, laikam ir vairākas dzīvības.

Brent, Deilijs man kaut ko pastāstīja. Daudz kas notiek. Viņš to zināja. Viņam bija arī pierādījumi.

Vai viņš bija nodevējs?

Diez vai. Tas gods pienākas viceprezidentam. Deilijs bija par viņu savācis bagātīgus pierādījumus.

Neatraudama skatienu no ceļa, viņa ieklausījās klusumā klausulē.

Droši pierādījumi?

Pietiekami labi Washington Post. Viņš bija pārbijies. Tāpēc ari tikās ar mani. Viņš lūdza palīdzību. Viņš man kaut ko iedeva.

Tad tagad jūsu dzīvība ir apdraudēta, Stefānij.

To jau mēs pašas esam sapratušas. Tagad mums vaja­dzīga jūsu palīdzība.

Protams. Palīdzēšu. Kas man jādara?

Tās atmiņas kartes no Deilija mājas. Tās ir saistītas ar pierādījumiem, kas ir pie manis. Ar to visu kopā pietiek, lai piespiestu viceprezidentu pie sienas. Kad viņš kritīs, mēs uz­zināsim visu pārējo, jo šaubos, vai viņš cēlsirdīgi uzņemsies vainu viens. Par nodevību pienākas bargs sods. Līdz pat nā­vessodam.

Atkal klusums.

Nezināt, vai Kotons ir devis kādu ziņu? viņa painte­resējās.

Vismaz man nekas nav teikts. Man neviens nav zvanī­jis. Un kā Torvaldsens? Vai ir devis kādu ziņu Kasiopejai?

Ne vārda.

Stefānijas sirds sažņaudzās, apjaušot, ka arī Brents Grīns ir iesaistīts notiekošajā. Sāpju izteiksme viņas sejā pavēstīja Kasiopejai par Grīna nodevību.

Brent, mums jāsatiekas. Bez lieciniekiem. Tikai jūs, es un Kasiopeja. Vai esat ļoti aizņemts?

Nav nekā tāda, ko nevarētu atcelt.

Tas labi. Deilijam bija ari citi pierādījumi. Viņš teica, ka tie neapgāžami parādītu, kas vēl ir iesaistīti. Viņš tos vāca jau krietnu laiku. Atmiņas kartēs, kas ir pie jums, ir ierak­stītas viceprezidenta biroja vadītāja sarunas, kur viņš apspriež varas maiņu pēc prezidenta nāves. Taču ir vēl kas. Mums jāsatiekas Deilija mājā. Vai varat aizbraukt uz turieni?

Protams. Jūs zināt, kur paslēpta informācija?

Viņš man to pateica.

Nu tad liksim ar to galā.

Tāds arī ir mans plāns. Tiekamies tur pēc pusstundas.

Viņa beidza sarunu.

Man ļoti žēl, teica Kasiopeja.

Stefānija negribēja apcerēt vilšanos. Mums jāsaglabā modrība. Grīns lika nogalināt Deiliju. To mēs tagad zinām. Viņš arī plāno nogalināt prezidentu.

Un mūs, atgādināja Kasiopeja. Tie šāvēji strādāja saūdu labā. Acīmredzot saūdi domā, ka Grīns un viceprezi­dents ir viņu pusē. Taču viceprezidents sadarbojas arī ar or­deni. Tas nozīmē, ka saūdi tiks piekrāpti. Visu ieguvumu dabūs ordenis un varēs to izmantot, kā vien vēlas.

Tuvojoties Vašingtonas centram, satiksme kļuva blīvāka. Stefānija samazināja Tahoe ātrumu un noteica:

Cerēsim, ka arābi to sapratis, pirms sadomās izrēķinā­ties ar mums.

78. NODAĻA sīnaja pussala

Džordžs Hadāds ieveda savu bendi Aleksandrijas bibli­otēkā. Spoži apgaismotā pazemes telpa pirmajā brīdī varēja apžilbināt. Uz sienām košās mozaīkās bija attēlotas ikdienas dzīves ainas bārddzinis skuj bārdu, darbojas pedikīra meis­tars, gleznotājs, audēji. Viņš joprojām atcerējās savu pirmo apmeklējumu, taču bruņotais iebrucējs palika vienaldzīgs.

No kurienes nāk elektrība?

Vai jums ir vārds? apjautājās Hadāds.

Tā nav atbilde.

Hadāds apjukumā sarauca kuplās uzacis. Es esmu vecs vīrs, diez vai varu jūs apdraudēt. Es tikai gribēju zināt.

Mans vārds ir Dominiks Seibrs.

Vai esat nācis savā vai citu uzdevumā?

Savā. Esmu nolēmis kļūt par bibliotekāru.

Hadāds pasmaidīja. Jūs redzēsiet, ka tas nav viegls darbs.

Seibrs mazliet nomierinājās un paraudzījās apkārt. Telpa bija milzīga kā katedrāle, ar slīpām sienām un velvētiem griestiem. Pulētais granīts spīdēja kā dārgakmens. Kolonnas slējās no grīdas līdz griestiem, izkaltas no klints, izrotātas ar burtiem, sejām, augu un dzīvnieku tēliem. Visas šīs tel­pas un tuneļi savulaik bija faraonu raktuves, kas pamestas daudzus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, bet vēlākajos gadsimtos tās atjaunojuši dedzīgi zinību glabātāji. Toreiz gaismas avots bija tikai lāpas un eļļas lampas. Tikai pēdējos simts gados tehnoloģijas jāva notīrīt sodrējus, atklājot telpu sākotnējo skaistumu.

Seibrs norādīja uz lielu mozaīkas emblēmu pie tālākās sie­nas. Kas tas ir?

Ēģiptiešu ragavu priekšgals, rotāts ar šakāļa galvu, un smags akmens bluķis ragavās. Hieroglifs apzīmē brīnumu. Katrai bibliotēkas zālei ir savs simbols, kas ir arī tās nosau­kums. Šī ir Brīnumu zāle.

jūs tā arī nepateicāt, no kurienes nāk elektrība.

Saules enerģija. Spriegums ir zems, bet pietiekams ap­gaismojumam, datoriem un saziņas ierīcēm. Vai zinājāt, ka saules enerģijas ideja radās pirms vairāk nekā divtūkstoš ga­diem? Gaismas pārvēršana enerģijā. Taču tā tika aizmirsta, līdz tikai pēdējo piecdesmit gadu laikā tā kādam atkal ienā­ca prātā.

Seibrs norādīja ar ieroci. Uz kurieni ved tās durvis?

Uz četrām pārējām zālēm. Uz Darbības, Mūžības, Dzī­vības zāli un Lasītavu. Katrā ir rokrakstu tīstokļi, kā jau redzat, šajā zālē to ir ap desmit tūkstošiem.

Hadāds nesteidzīgi āizsoļoja uz zāles centru. Garās rin­dās sakrautās uz sāniem novietotās dimanta formas akmens tvertnēs bija vaļīgi sakrauti rokrakstu ruļļi. Daudzi no tiem vairs nav salasāmi. Laika zobs darījis savu. Taču ir vēl daudz vairāk. Matemātiķa Eiklīda darbi. Herofila raksti par medi­cīnu. Maneto "Vēsture" par pirmajiem faraoniem. Dzejnieks un gramatiķis Kallimahs.

Jūs gan daudz runājat.

Es tikai iedomājos, ja jau jūs gatavojaties kļūt par Bib­liotēkas glabātāju, jums būtu jāiepazīstas ar tās krājumiem.

Kā tie visi saglabājās?

Pirmie Sargi ļoti pareizi izvēlējās šo vietu. Kalns ir sauss. Sīnajā mitrums ir retums, bet ūdens ir rakstīta vārda lielākais ienaidnieks protams, neskaitot uguni. Viņš norādīja uz ugunsdzēšamajiem aparātiem, kas vienādos attālumos bija no­vietoti pie sienām. Šādai nelaimei esam sagatavojušies.

Parādiet pārējās zāles.

Protams. Jums jāredz viss.

Viņš apmierināts veda Seibru uz durvju pusi.

Šis iebrucējs acīmredzot pat nenojauta, kas viņš ir.

Tas vismaz izlīdzinās viņu izredzes.

Hermans atvēra acis. Uz žaketes piedurknes sēdēja trīs tauriņi, viņa roka bija izstiepta uz Schmetterlinghaus zemes grīdas. Sāpēja galva, un viņš atcerējās Torvaldsena sitienu. Viņam nebija ne jausmas, ka šis dānis ir spējīgs uz tādu var­darbību.

Pieslējies kājās, viņš ieraudzīja apsardzes priekšnieku gar­šļaukus zemē divdesmit pēdu attālumā.

Viņa ierocis bija pazudis.

Viņš piesteberēja pie gulošā, pateikdamies liktenim, ka tu­vumā neviena nebija, un ieskatījās pulkstenī. Viņš nesamaņā bija pavadījis divdesmit minūtes. Deniņi kreisajā galvas pu­sē sāpīgi pulsēja, un viņš ar pirkstiem piesardzīgi sataustīja punu.

Torvaldsens par šo uzbrukumu dārgi samaksās.

Visa pasaule joprojām grīļojās, tomēr viņš saņēmās un no­trauca zemi no drēbēm, pieliecās un sapurināja apsardzes priekšnieku.

-Jāiet, viņš paziņoja.

Tas paberzēja pieri un piecēlās.

Hermans izslējās un pavēlēja:

Nevienam par to ne vārda!

Apsardzes priekšnieks pamāja ar galvu.

Hermans piegāja pie telefona un pacēla klausuli. Lūdzu, sameklējiet Henriku Torvaldsenu.

Viņam par pārsteigumu, atskanēja atbilde, ka meklējamā atrašanās vieta jau ir zināma.

Ārā, pie galvenajām durvīm. Gatavojas doties projām.

79. NODAĻA sīnaja pussala

Seibrs nespēja noticēt tik pārsteidzošai veiksmei. Viņš bija atradis Aleksandrijas bibliotēku! Visapkārt bija ruļļi, papiru­si, pergamenti un grāmatas, ko vecais virs sauca par kodek­siem nelieli sējumi ar trauslām, nobrūnējušām lapām, sagul­dīti plauktos cits citam līdzās kā līķlši.

Kāpēc gaiss ir tik svaigs? viņš jautāja.

Ventilatori pievada sauso gaisu no ārpuses, bet šeit kalns to atvēsina. Tas arī ir viens no pēdējo gadu desmitu jauninājumiem. Mani priekšteči Sargi bija izdomas bagāti. Viņi ļoti nopietni izturējās pret saviem pienākumiem. Vai jūs arī tā darīsiet?

Viņi stāvēja trešajā telpā ar nosaukumu Mūžības zāle. Augstu pie sienas lepojās vēl viens mozaīkas hieroglifs tu­pošs vīriņš ar augstu paceltām rokām kā futbola tiesnesim. Visā telpas garumā ar šaurām ejām stiepās plaukti ar kodek­siem. Bibliotēkas glabātājs bija paskaidrojis, ka šīs ir septītā gadsimta grāmatas no laikiem neilgi pirms tam, kad īsto Aleksandrijas bibliotēku pēdējoreiz izlaupīja musulmaņi.

Daudz kas tika izglābts pēdējos mēnešos pirms politis­kās varas maiņas, stāstīja Bibliotēkas glabātājs. Šo vārdii vairs nav nekur citur uz šis planētas. Ja tos izpētītu, mainī­tos daudzi fakti un notikumi, ko pasaule uzskata par vēs­turi.

Šādas runas Seibram' patika. Tas viss nozīmēja vienu varu. Viņam bija jāuzzina vairāk, turklāt airi. Malone droši vien jau piespiedis kādu citu Sargu izvest viņu caur labirin­tu. Taču sāncensis varēja ari vienkārši gaidīt, kamēr viņš iz­nāks ārā. Tas šķita pat ticamāk. Seibrs bija iezīmējis katras durvis, pa kurām viņi izgāja, ieskrāpējot akmenī krustiņu. Atrast atpakaļceļu nebūs grūti. Un tad viņš tiks galā ar Maloni.

Bet vispirms bija jānoskaidro jautājums, kas nelika mieru Alfrēdam Hermanam.

Vai šeit ir kādi manuskripti par Veco derību?

Hadāds nopriecājās, ka viesis beidzot nonācis pie sava ap­meklējuma mērķa. Viņš bija ļoti nopūlējies, lai to panāktu. Pēc savas nāves inscenēšanas Londonā viņš gaidīja, vai ar noklausīšanās mikrofoniem un videokamerām aprīkotajā dzīvoklī iegriezīsies vēl kāds. Un, protams, šis pats vīrs, kurš tagad draudēja viņam ar ieroci, atrada datorā atstāto informāciju un audiokaseti.

Beinbridža namā Hadāds gaidīja Maloni, jo zem gultas paslēptajos materiālos bija skaidra norāde uz turieni. Seibra ierašanās bija pārsteigums. Tas, ka viņš nogalināja divus vī­rus, kurus pats bija iesūtījis namā, tikai apstiprināja aizdo­mas par viņa jaunajiem nodomiem.

Viens no Sargiem sekoja Malonem uz viesnīcu Savoy un redzēja, kā tas brokasto kopā ar Seibru. Pēc tam tas pats Sargs novēroja, kā abi šie vīrieši un Malones bijusī sieva iekāpj lidmašīnā uz Lisabonu. Tā kā Malones pārbaudījuma tekstu bija sarakstījis pats Hadāds, viņš lieliski zināja, uz ku­rieni dodas trijotne.

Tāpēc uz Lisabonu tika aizsūtīti Ādams un Ieva. Pārlieci­nāties, ka nekas netraucēs Malonem un viņa jaunajam sabied­rotajam doties uz Sīnaju.

Hadāds bija domājis, ka viņus apdraud valdības Izraē­las, Saūda Arābijas un ASV -, taču tagad viņš saprata, ka vis­lielākās briesmas draud no divu metru attālumā stāvošā cil­vēka. Viņš cerēja, ka Seibrs darbojas pats uz savu galvu. Un nepacietība iebrucēja vārdos un rīcībā lika ticēt, ka briesmas ir novēršamas.

Mums ir daudz tekstu par Bībeli, viņš atbildēja. Šai tēmai bija svarīga vieta bibliotēkas pētījumos.

Vecā derība. Senebreju valodā. Vai tādi manuskripti šeit ir?

-Trīs. Divi tiek uzskatīti par senāku tekstu kopijām. Viens oriģināls.

Kur?

Hadāds norādīja uz durvīm, pa kurām viņi bija ienākuši. Pirmajā telpā. Darbības zālē. ja vēlaties kļūt par Bibliotē­kas glabātāju, jums jāzina, kur atrodas materiāli.

Kas ir teikts tajās Bībelēs?

Hadāds izlikās nesaprotam. Kādā ziņā?

Es esmu redzējis vēstules. No Hieronīma un Augustī­na. Tajās ir rakstīts, ka Vecā derība tikusi izmainīta. Tulko­jumi pārveidoti. Šo jautajumu pētīja arī citi aicinatie četri cilvēki. Viens no tiem, palestīnietis, pirms pieciem gadiem apgalvoja, ka Vecā derība nav stāsts par jūdu tautas dzīvi Palestīnā, bet kaut kur citur, Saūda Arābijā. Ko jūs par to zināt?

Daudz ko. Un tiem cilvēkiem ir taisnība. Vispārpieņem­tie Bībeles tulkojumi ir nepareizi. Vecā derība tiešām vēsta par jūdu dzīvi citur, nevis Palestīnā. Arābijas rietumos. Es­mu šeit, bibliotēkā, izlasījis daudzus manuskriptus, kas to pierāda. Esmu pat redzējis senās Arābijas kartes, kurās no­rādīti Bībelē minēti vietu nosaukumi.

Ieroča stobrs atkal pavērsās tieši pret viņu. Parādiet!

Tie jums neko nenozīmēs, ja vien neprotat lasīt seneb­reju vai arābu valodā.

Saku vēlreiz, vecais! Parādi, vai arī es tevi nošaušu un pēc tam ķeršos klāt taviem darbiniekiem.

Hadāds paraustīja pleus. Es tikai cenšos palīdzēt.

Seibram nebija ne jausmas, vai viņa priekšā noliktās rok­rakstu loksnes un sējumi ir tas, ko meklēja Alfrēds Hermans.

Tas nebija tik svarīgi. Viņš bija nolēmis pārņemt savā ziņā visu šo saimniecību.

Tie ir traktāti, ko otrajā gadsimtā sarakstījuši filosofi, kas Aleksandrijā nodarbojās ar pētījumiem, stāstīja Biblio­tēkas glabātājs. Tad judi sāka veidoties par politisku spē­ku, piesaucot savas it kā vēsturiskās saknes, pieprasot tiesī­bas uz zemi. Izklausās pazīstami? Šie zinātnieki noskaidroja, ka nekādu vēsturisko sakņu nav. Viņi izpētīja Vecās derības tekstus senebreju valodā, kas glabājās bibliotēkā, un notei­ca, ka stāsti, ko jūdi tajos laikos vēstīja mutiski, stipri atšķiras no rakstītajiem tekstiem, sevišķi pašiem senākajiem. Šķiet, ka laika gaitā stāsti arvien vairāk un vairāk tika pielāgoti jūdu toreizējai dzimtenei, par kādu bija kļuvusi Palestīna. Viņi vienkārši bija aizmirsuši savu pagātni Arābijā. Ja nebū­tu vietu nosaukumu, kas palika nemainīgi, un senebreju va­lodā rakstītās Vecās derības, šie vēstures fakti nekad netik­tu atklāti.

Bibliotēkas glabātājs norādīja uz vienu sējumu.

Šis ir daudz vēlāks. Piektais gadsimts. Kad kristieši no­lēma, ka vēlas, lai Vecā derība tiktu iekļauta viņu Bībelē. Šajā traktātā skaidri pateikts, ka tulkojumi tikuši izmainīti, lai sa­skaņotu Veco derību ar topošo Jauno. Apzināts mēģinājums sagrozīt vēstījumu, izmantojot vēsturi, reliģiju un politiku.

Seibrs raudzījās uz grāmatām.

Bibliotēkas glabātājs norādīja uz kādu pergamentu kau­dzīti caurspīdīgā plastmasas kastē. Šī ir visvecākā Bībele, kāda mums ir. Sarakstīta četrsimt gadus pirms Kristus dzim­šanas. Visa senebreju valodā. Nekur pasaulē nav nekā tam­līdzīga. Cik man zināms, visvecākā Bībele ārpus šīm sienām ir tapusi deviņsimt gadus pēc Kristus dzimšanas. Vai to jūs meklējat?

Seibrs klusēja.

-Jūs esat savāds cilvēks, pēkšņi paziņoja Bibliotēkas gla­bātājs.

Kā to saprast?

Vai zināt, cik aicināto uzdrošinājušies šeit iekļūt? Dau­dzi tūkstoši gadsimtu gaitā. Mūsu viesu saraksts ir iespai­dīgs. Tas sākās divpadsmitajā gadsimtā ar arābu filosofu Averoesu, kurš savos darbos kritizēja Aristoteli un izaicinā­ja Augustīnu. Viņš šeit pētīja rakstus. Tālaika Sargi izlēma, kad ir pienācis laiks dalīties zināšanās, bet rūpīgi izvēloties tā cienīgos. Daudzi no tiem ir cilvēki, par kuriem neviens neko nezina, vienkārši cilvēki, vīrieši un sievietes ar izci­lām prāta spējām, kas bija nonākuši Sargu uzmanības lokā. Šie gaišie prāti deva savu ieguldījumu mūsu zināšanu krāju­mā. Laikos, kad vēl nebija radio, televīzijas un datoru, Sar­gi dzīvoja visās lielākajās pilsētās, vienmēr modri raugoties pēc aicināmajiem. Akvinas Toms, Dante, Petrarka, Bokačo, Pusēns, Čosers visi šie dižie cilvēki ir bijuši šajā telpā. Montēns Šeit sarakstīja savas "Esejas". Frensiss Bēkons šeit, Dar­bības zālē, izteica savu slaveno paziņojumu: "Mana darbī­bas joma ir visas zināšanas."

Vai tas viss kaut kādā ziņā attiecas uz mani?

Vecais vīrs paraustīja plecus. Es tikai cenšos izskaidrot jūsu pienākumus. Jūs teicāt, ka vēlaties būt Bibliotēkas gla­bātājs. Tādā gadījumā jums tiks piešķirts liels gods. Ļaudis, kuri šeit kalpojuši agrāk, tikušies ar Koperniku, Kepleru, De­kartu, Robespjēru, Bendžaminu Frenklinu. Pat Ņūtonu! Un visi šie dižie vīri šeit smēlās jaunas zinības un savos darbos dāvāja tās pasaulei.

Un neviens no viņiem neteica ne vārda, ka bijis šeit?

Kāpēc gan? Mēs netīkojam pēc atzinības. Slavu gūst viņi. Mēs viņiem palīdzējām. Tas ir mūsu pienākums. Apbrīnojams sasniegums nosargāt šo tradīciju. Vai jūs spēsiet to turpi­nāt?

Tā kā Seibram pat prātā nenāca vēl kādam rādīt šīs bagā­tības, viņš jautāja to, ko tiešām vēlējās uzzināt. Cik Sargu ir šeit?

Deviņi. Mūsu rindas ir ļoti sarukušas.

Kur viņi ir? Es ārā redzēju tikai vienu.

Klosteris ir liels. Viņi devušies savos darbos. Seibrs pamāja ar ieroci. Iesim atpakaļ uz pirmo zāli. Man ir jāredz vēl kaut kas.

Vecais vīrs pagriezās, lai ietu.

Seibrs apsvēra iespēju nogalināt viņu tūlīt. Taču tagad jau Malone droši vien bija apjēdzis, kas notiek. Viņš vai nu gai­dīja pie labirinta izejas, vai bija ceļā caur to. Jebkurā gadījumā večuks vēl varēja noderēt.

80. NODAĻA

Malone nogriezās ap pēdējo stūri un ieraudzīja durvis, ko ieskāva divi spārnoti lauvas ar cilvēku galvām. Viņš pazina šos simbolus. Cilvēka prāts, zvēra spēks un putna brīvība. Marmora durvis bronzas eņģēs bija atvērtas.

Viņi iegāja pa tām un pārsteigti raudzījās uz lielo bagā­tību.

Viņš iedomājās cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai izveido­tu kaut ko tik apbrīnojamu? Uz flīžu grīdas rindās ar šau­rām ejām starp tām bija novietotas diagonālas lādes, ar kau­dzi pilnas ar rokrakstu ruļļiem. Piegājis pie vienas no tām, viņš izvilka augšējo rulli. Dokuments bija lieliski saglabājies, taču viņš neuzdrošinājās to atritināt. Ieskatījies rulli, viņš re­dzēja, ka teksts vēl ir salasāms.

Nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv, brīnī­jās Pema. Prātam neaptverami.

Malone bija redzējis daudz ko pārsteidzošu, taču nekas nevarēja sacensties ar šo brīnumaino telpu. Augstu pie vie­nas no sarkanajām sienām viņš ieraudzīja latiņu vārdus. AD COMMUNEM DELECTATIONEM. Visu priekam. Sargi ir paveikuši neiedomājamu darbu.

Viņš pamanīja griezumus vienā sienā. Piegājis tuvāk, Ma­lone atklāja, ka tas ir pārējo telpu plāns ar to nosaukumiem latiņu valodā. Viņš pārtulkoja tos Pemai.

Piecas telpas, viņš secināja. Viņi var būt jebkur.

Viņa uzmanību piesaistīja kustība pie tālākajām durvīm.

Viņš ieraudzīja Makolumu, pēc tam Džordžu Hadādu.

-Slēpies, viņš pavēlēja Pemai un pacēla ieroci.

Makolums viņu pamanīja, nogrūda Hadādu uz grīdas, no­mērķēja pāri telpai un izšāva. Malone nometās uz grīdas, pa­slēpdamies aiz plauktiem. Lode atsitās pret granīta kolon­nām viņam aiz muguras.

Jūs gan esat veikli, Makolums noteica.

Negribējām atstāt tevi vienu.

Mani izklaidē Bibliotēkas glabātājs.

Vai esat jau iepazinušies?

Viņš pārāk daudz runā, taču pārzina savu saimniecību.

Malone gribēja zināt. Ko tagad?

Tev un kundzītei diemžēl būs jāmirst.

Es brīdināju, ka nevajag ar mani naidoties.

Beidz, Malone. Es esmu nonācis tik tālu un nedomāju tagad zaudēt. Vai zini ko spēlēsim godīgi! Mēs abi viens pret otru. šeit. Ja uzvarēsi, večuks un kundzīte būs drošībā. Sarunāts?

Tu izvirzi noteikumus. Rīkojies saskaņā ar tiem.

Hadāds klausījās Seibra un Malones sarunu. Tiem abiem bija jānokārto rēķini, bet viņam pašam bija jāatmaksā parāds. Viņš atkal atcerējās Sargu, ko satika toreiz, pirms daudziem gadu desmitiem, jauno vīrieti, kas apņēmīgi un bez bailēm raudzījās viņam sejā. Viņš toreiz neko nesaprata. Taču tagad, redzējis bibliotēku un kļuvis par tās Glabātāju, viņš saprata, kas toreiz, 1948. gadā, bija prātā nelaimīgajam vēstnesim.

Viņš bija bez iemesla nogalinājis krietnu cilvēku.

Un nožēloja to visu mūžu.

Piecelieties, Seibrs pavēlēja Bibliotēkas glabātājam un noraudzījās, kā vecais virs pieslejas kājās. Labi, Malone. Es rīkojos. Viņš nāk. Viņš pamāja ar ieroci. Ejiet.

Bibliotēkas glabātājs lēni devās pa eju starp diagonālajām lādēm. Seibrs palika turpat, paslēpies aiz rindas gala.

Nogājis trīsdesmit pēdas, Bibliotēkas glabātājs apstājās, pagriezās un ieskatījās viņam sejā ar caururbjošu skatienu. Seibrs nevarēja izprast šo veco vīru. Kaut kas viņā vēstīja par briesmām, it kā viņš jau būtu paredzējis tādu notikumu attīstību un tāpēc nebaidījās. Atkal radās doma nogalināt Bibliotēkas glabātāju, taču tas pārāk sakaitinātu Maloni.

Un to viņš nevēlējās.

Vēl ne.

Malone bija vienīgais atlikušais šķērslis. Kad tas būs no­vākts, bibliotēka piederēs viņam.

Tāpēc viņš atviegloti nopūtās, kad sirmgalvis beidzot bija aizgājis.

81,NODAĻA vašingtona

Stefānija novietoja auto netālu no Lerija Deilija mājas un atlikušo ceļu kopā ar Kasiopeju nogāja kājām. Nebija ma­nāms ne Brents Grins, ne kāds cits. Viņas piegāja pie galve­najām durvīm, kur Kasiopeja atkal atmūķēja slēdzeni un Ste­fānija atslēdza signalizāciju. Viņa ievēroja, ka kods nebija mainīts Deilijs nebija tam ķēries klāt pat pēc viņu iekļūša­nas mājā. Muļķība vai vēl viens pierādījums, ka viņa bija šo cilvēku novērtējusi nepareizi.

Namā valdīja klusums. Kasiopeja izstaigāja visas istabas, lai pārliecinātos, ka viņas ir vienas. Stefānija iegriezās darb­istabas nišā, kur viņas bija atradušas atmiņas kartes. Tad vi­ņas abas gaidīja pie ārdurvīm.

Pēc desmit minūtēm pie mājas apstājās auto.

Palūkojusies pa aizkaru spraugu, Stefānija redzēja, kā Grīns izkāpj no vadītāja vietas un nāk uz. durvju pusi.

Viens.

Viņa pamāja ar galvu Kasiopejai un atvēra durvis.

Grīns, kā vienmēr, bija ģērbies tumšā uzvalkā ar kakla­saiti. Kad ģenerālprokurors bija ienācis, Stefānija aizvēra un aizslēdza durvis. Kasiopeja nostājās pie viena loga.

Nu tā, Stefānij. Vai varat pastāstīt, kas notiek?

Vai atnesāt atmiņas kartes?

Pasniedzies žaketes kabatā, viņš tās izņēma.

Noklausījāties ierakstus?

Viņš pamāja ar galvu. Protams. Interesanta saruna, bet nav inkriminējoša. Runas par divdesmit piekto labojumu, bet ne vairāk. Tikai runas. Nekāda sazvērestība netiek apspriesta vai netieši pieminēta.

Tāpēc Deilijs savāca arī citus pierādījumus, atbildēja Stefānija. Viņš teica, ka esot dzinis pēdas jau labu laiku.

Kam dzinis pēdas?

Viņa ģenerālprokurora balsī saklausīja aizkaitinājuma pie­skaņu.

Sazvērestībai, Brent. Viceprezidents gatavojas nogalināt Danielsu. Viņš iecerējis to paveikt nākamnedēļ, prezidenta pārsteiguma vizītes laikā Afganistānā. Viņa vēroja, kā Grīns uzņem vārdus, kuri liecināja, ka viņa tiešām zina, ko runā.

Grīns saglabāja mieru. Kādus pierādījumus Deilijs at­rada?

Vēl citas sarunas. Viņš pat ierīkoja mikrofonus vicepre­zidenta privātajā kabinetā. Tas nemaz nebija tik grūti, jo tieši viņa pienākums bija gādāt, lai noklausīšanās nebūtu. Šķiet, ka viceprezidents ir saistīts ar Zelta aunādas ordeni. Tā va­dītājs Alfrēds Hermans organizējis raķešu uzbrukumu pre­zidenta lidmašīnai. Pats vienojies ar bin Ladena ļaudīm.

Stefānij, es ceru, ka viņš savācis pietiekami pārliecino­šus pierādījumus. Šādi apgalvojumi ir neticami.

Jūs teicāt, ka visa administrācija ir atejas bedre. Teicāt, ka vēlaties visus atmaskot. Tagad jums ir izdevība.

Kā mēs to pierādīsim?

Ieraksti ir šeit. Deilijs man par tiem pastāstīja. Viņš teica, ka tie ļauj apsūdzēt visus sazvērestībā iesaistītos. Mēs gata­vojāmies braukt uz šejieni, kad uzsprāga viņa auto.

Grīns stāvēja foajē kāpņu priekšā, turpat, kur vakar atra­dās Deilijs un Hetere Diksone. Viņš šķita dziļi iegrimis domās. Tāda bija viņa maska. Protams, lai gan viņš bija melo­jis par Torvaldsenu un nebija paziņojis prezidentam par Henrika atklājumiem, Stefānijai bija nepieciešami droši viņa nodevības pierādījumi.

Es zinu, kur viņš slēpa ierakstus, viņa piebilda.

Beidzot Grīna acīs parādījās interese. Kasiopeja palika

drošā attālumā pie loga.

Stefānija veda Grīnu uz mājas biroja nišu ar mazo rak­stāmgaldu un šaurajiem grāmatplauktiem. Uz viena no tiem stāvēja kompaktdisku rinda plastmasas vāciņos. Tikai instru­mentāla mūzika no dažādām pasaules malām, arī daži diski ar gregoriāņu dziedājumiem, kas viņai šķila savādi. Pasniegusies pēc diska "Tibetas brīnumi", viņa atvēra vāciņus. Mū­zikas albuma vietā tajos atradās pavisam cits disks. Izņēmusi disku no vāciņiem, viņa noteica:

Viņam patika glabāt šādas lietas pa rokai.

Kas tieši tajā ierakstīts?

Viņš teica, ka pierādījums par šīs sazvērestības dalīb­niekiem. Teica, ka tās patiesais apjoms nevienam pat sapņos nav rādījies. Viņas sirds sāka sisties straujāk. Vēlaties pa­klausīties?

Grīns neatbildēja.

Kāpēc jūs nopludinājāt Aleksandrijas saiknes failu? viņa jautāja.

Es jau teicu. Lai atrastu nodevēju. Tā mēs guvām vai­rākas norādes. Atklājām izraēliešu saistību ar Pemu Maloni. Faila nopludināšana visu iekustināja.

Un jums bija piekļuve?

Kāpēc jūs tā jautājat, Stefānij?

Jo nemaz nenojautu, ka jūs vispār zināt par Aleksandri­jas saikni, kur nu vēl tādus sīkumus, kas jautu to izmantot par ēsmu izraēliešiem.

Grīns jautājoši piešķieba galvu. Kaut kas negaidīts. Tāda pratināšana.

Stefānija pat nedomāja piekāpties. Tikai ne tagad. Kad mēs pirmoreiz runājām par to visu, jūs skaidri pateicāt, ka tīši nopludinājāt failu, ka tajā nebija nekā daudz vairāk par norādi, ka Malone zina, kur dzīvo Džordžs Hadāds. Un to­mēr jūs konkrēti pieminējāt Ābrahāma derību. Kā jūs to zi­nājāt?

Fails nemaz nebija tik ļoti slepens.

Tiešām? Deilijs gan teica kaut ko citu. Viņš apgalvoja, ka tajā iekļautā informācija ir liels retums un zināma tikai dažām augstām amatpersonām. Viņa runāja tīši nekaunīgā tonī. Jūs neesat to vidū, tomēr tik daudz zināt.

Grīns iznāca no nišas un devās atpakaļ uz foajē pusi.

Stefānija sekoja.

Kasiopeja bija pazudusi.

Stefānija noraizējusies palūkojās apkārt.

Par viņu parūpējās mani darbinieki, paskaidroja Grīns.

Stefānijai tas nepalika. Un kas parūpēsies par mani?

Grīns pasniedzās žaketes iekškabatā un izvilka ieroci.

Tas ir mans uzdevums. Taču vispirms man jāparunā ar jums divatā.

Lai noskaidrotu, cik daudz es zinu? Cik daudz zina Ka­siopeja? Un kas vēl zina?

Šaubos, vai jums kāds palīdz. Galu galā, Stefānij, jūs ne­esat valdībā vislabāk ieredzētais cilvēks. Deilijs mēģināja ar jums saprasties, taču tas neizdevās.

Jūsu darbs?

Grīns pamāja ar galvu. Mēs uzstādījām mašīnā spri­dzekļus un gaidījām īsto brīdi. Tas viss pieder pie plaša mē­roga teroristu uzbrukuma šai valstij, kas sākās ar Deiliju un beigsies ar Danielsu. Tiks sacelts milzīgs tracis.

Un viceprezidents to izmantos savā labā, kad būs no­devis zvērestu. Pēc tam viņam vajadzēs viceprezidentu, un pienāks jūsu slavas brīdis.

Nav vairs daudz izdevību tikt uz augšu, Stefānij. Jāiz­manto tas, kas tiek piedāvāts. Es bušu ideāls kandidāts krī­zes situācijā. Mani apstiprinās vienbalsīgi.

Cik nožēlojami.

Grīns savilka seju pazemīgā grimasē. Es to pieņemšu. Galu galā jums vairs nav atlicis ilgi dzīvot. Starp citu, jums arī bija jākļūst par uzbrukuma upuri. Kad jūs parādījāties tajā restorānā, es nolēmu papildināt šo pasākumu, bet jūs kaut kā pamanījāties izvairīties no uzsūtītajiem vajātājiem. Vēl ta­gad nesaprotu, kā jums tas izdevās.

Laba apmācība. Tā arī visu izšķir.

Grīns viņai vēsi uzsmaidīja. Man pietrūks jūsu asprātī­bas.

Vai apzināties, kur jūs iesaistāties? Likumīgi ievēlēta prezidenta varmācīgā gāšanā?

Cik man zināms, to sauc par nodevibu. Taču Denijs Da­nielss ir vājš, nemākulīgs cilvēks, kurš nesaprot, kas šai val­stij vajadzīgs. Viņš ir nelokāms Izraēlas atbalstītājs, un tas vien ir sašķobījis mūsu situāciju Vidējos Austrumos. Laiks mainīt Amerikas labvēlību. Arābi var piedāvāt daudz vairāk.

Un tas tiks panākts ar Aleksandrijas saikni?

Viņš paraustīja plecus. Es nezinu. Tā būs jaunā prezi­denta rūpe, un viņš apgalvo, ka viss tiekot kontrolēts.

Jūs tik ļoti gribat turēties pie viņa?

Es gan nesauktu Savienoto Valstu viceprezidenta ama­tu par turēšanos. Tā kā būšu sniedzis tik svarīgu palidzību varas maiņai, mans stāvoklis būs ipašs. Liela vara un liela slepenība.

Stefānija norādīja uz ieroci. Jūs mani nogalināsiet?

Nav citas izvēles. Šajā diskā noteikti ir pierādījumi arī pret mani. Es nevaru izlaist to no rokām un nevaru arī at­brīvot jūs.

Viņa gudroja, uz kurieni gan aizvesta Kasiopeja. Nekas vairs nenotika saskaņā ar plānu. Un viņa nebija paredzējusi, ka Grīns būs bruņots. Prātā ienāca tikai viena doma.

Novilcināt.

Savienoto Valstu ģenerālprokurors grib mani nogalināt?

Es domāju par to visu dienu. Diemžēl citas iespējas nav.

Un kā tad kristīgās vērtības, par kurām jūs allaž runājat?

Cīņas karstumā noteikumi ir citādi. Tas ir izdzīvošanas jautājums, Stefānij. Kā jau teicu, es noklausījos ierakstus, ko Deilijs bija saglabājis atmiņas kartēs. Viceprezidenta biroja vadītājs daudz pļāpāja par prezidenta amata mantošanu. Pā­rāk daudz. Tas nav inkriminējoši, taču izraisīs jautājumus. Deilijs acīmredzot veica izmeklēšanu. Šajā diskā, kas jums rokās, ir vēl kas vairāk. Tam visam tūdaļ jāpieliek punkts. Protams, jūsu līķi nekad neatradīs. Saūda Arābijas vēstnie­cībā jau ir sagatavots zārks. Miris viens no viņu darbinie­kiem, kurš vēlējās tikt apglabāts dzimtenē. Jūs kopā ar viņu ceļosiet uz Arābiju ar diplomātisko reisu.

Viss ir pārdomāts, vai ne?

Draugi labi noder. Sāku par to pārliecināties. Ilgu laiku darbojos viens, bet tagad man patīk būt komandā. Saūdi vē­las tikai Izraēlas iznīcināšanu. Mēs viņiem to apsolījām. Iz­raēlieši domā, ka šajā lietā saūdi sadarbojas ar viņiem. Taču tā nav. Viņi sadarbojas ar mums. Jau no paša sākuma.

Viņi pat nenojauš, kādi nodevīgi sūdabrāļi jūs visi esat. Jums vajadzīga tikai nauda un vara. Nekas cits.

Vai vēlaties teikt vēl kaut ko?

Viņa papurināja galvu.

Un norībēja šāviens.

82. NODAĻA vīne

Torvaldsens ar Geriju stāvēja pie durvīm. Viņš tūlīt pēc iziešanas no tauriņu mājas bija piezvanījis Jesperam un licis atsūtīt auto ar šoferi. Kad viņš un zēns būs cejā uz Kopen­hāgenu, viņš dos rīkojumu savam palīgam atbrīvot Margareti. Torvaldsens nekavējās, lai paņemtu no istabas drēbes. Nebija laika. Toties viņam bija no bibliotēkas paņemtais at­lants, kurā bija paslēptas Sv. Hieronīma un Sv. Augustīna vēs­tules.

Pa ceļu caur parku uz galvenajiem vārtiem mašīnas brau­kāja šurpu turpu. Visi ordeņa biedri nebija apmetušies Hermana pili. Daudzi apciemoja draugus vai bija izvēlējušies sa­vas iecienītākās Vīnes viesnīcas. Pazinis dažus atbraucējus, viņš brīdi ar tiem patērzēja. Tas viņam Jāva arī labāk paslēp­ties apkārtējā rosībā. Taču viņiem bija jātiek projām ar vēs­tulēm, pirms Hermans atgūsies.

Vai mums draud briesmas? jautāja Gerijs.

īsti nezinu. Tā arī bija.

Jūs tiem abiem pamatīgi iegāzāt.

Torvaldsens saklausīja apbrīnu zēna balsī. Iegāzu gan, vai ne?

Es negribētu būt klāt, kad viņi atjēgsies.

Viņš tam varēja tikai piekrist. Mums jāpatur šis vēstu­les, bet baidos, ka īpašnieks to neparko nepieļaus.

Un kā tad viņa meita? Viņam laikam vienalga, kas ar to notiek.

Tā tas bijis vienmēr. Viņas nolaupišana vienkārši bija ne­gaidīts pavērsiens, kas viņu uz bridi apmulsināja, ļaujot mums rīkoties. Viņš atcerējās savu bojāgājušo dēlu. Tādiem cilvēkiem kā Hermans ģimene nerūp.

Cik gan tas ir briesmīgi. Viņš skuma pēc savas sievas un dēla. Redzot, kā Gerijs Malone metas viņam palīgā, viņš bija gan nobijies, gan iepriecināts. Viņš viegli uzsita zēnam pa plecu.

Kas ir? tas brīnījās.

Tavs tēvs ar tevi lepotos.

Ceru, ka viņam viss kārtībā.

Es arī.

Pa galvenajiem vārtiem iebrauca trīs automobiļi un iegrie­zās bruģētajā celiņā. Tie apstājās pie pils durvīm, un no pir­mās un trešās mašīnas izkāpa tumšos uzvalkos ģērbušies vīri. Viņi aši pārlaida skatienu apkārtnei, tad viens atvēra vidējā auto aizmugures durvis.

Pēcpusdienas saules apspidēts, izkāpa Savienoto Valstu viceprezidents, ģērbies vienkāršā tumšzilā vējjakā un svīterī.

Stāvēdami divdesmit jardu attālumā, Torvaldsens un Gerijs vēroja, kā drošības dienesta aģenti nostājas abās pu­sēs viceprezidentam un visi kopā dodas uz pils galveno ieeju. Pusceļā viceprezidents apstājās un pagriezās uz citu pusi.

Devās tieši pie viņiem.

Torvaldsens vēroja nācēju ar dusmām un riebumu. Šis godkārīgais muļķis laikam bija gatavs uz visu.

Klusē, puis, viņš piekodināja Gerijam. Atceries au­sis vaļā, muti ciet.

To jau es zinu.

jūs laikam esat Henriks Torvaldsens, sacīja viceprezi­dents, pienācis un nosaucis savu vārdu.

Jā. Priecājos iepazīties, ser.

Tikai nekādus serus, labi? Jūs esat viens no bagātāka­jiem cilvēkiem pasaulē, bet es esmu tikai politiķis.

Kā mēdz teikt tikai viena sirdspuksta attālumā no pre­zidenta goda?

Amerikānis iesmējās. Tā jau gan. Tomēr tas ir diezgan garlaicīgs darbs. Toties var daudz ceļot, un man ļoti patīk apmeklēt šādas vietas.

Un kas jūs šoreiz šurp atvedis?

Alfrēds Hermans ir mans draugs. Ierados apliecināt viņam savu cieņu.

Pa piebraucamo ceļu tuvojās vēl viens auto gaišs BMVJ ar šoferi formastērpā. Torvaldsens pamāja, un auto pieripo­ja pie viņa.

Vai jūs aizbraucat? jautāja viceprezidents.

Mums jādodas uz pilsētu.

Amerikānis norādīja uz Geriju. Un kas ir viņš?

Torvaldsens viņus iepazīstināja, nosaucot Gerija īsto vār­du, un abi sarokojās.

Vēl nekad nebiju saticis viceprezidentu, teica Gerijs.

BMW apstājās, šoferis izkāpa, apgāja apkārt mašīnai un

atvēra aizmugures durvis.

Bet es vēl nebiju saticis Kotona Malones dēlu, atbil­dēja viceprezidents.

Torvaldsens saprata, ka tagad viņi ir sprukās. To vēl vai­rāk apstiprināja Alfrēda Hermana parādīšanās kopā ar ap­sardzes priekšnieku.

Viceprezidents paziņoja:

Brents Grīns sūta jums sveicienus.

Un Torvaldsens viņa drūmajā skatienā ieraudzīja Grīna nodevību.

Baidos, ka nekur jūs nebrauksiet, viceprezidents klu­si noteica.

Pienāca Hermans un aizcirta auto aizmugures durvis. -Torvaldsena kungam nevajadzēs mašīnu. Varat braukt projām.

Torvaldsens gribēja iebilst, sacelt traci, taču pamanīja, ka apsardzes priekšnieks nostājies Gerijam aiz muguras. Zem žaketes paslēpta ieroča stobrs bija pavērsts tieši pret zēnu.

Viss bija skaidrs. Viņš uzrunāja šoferi:

Tieši tā. Paldies, ka atbraucāt.

Hermans paņēma no viņa atlantu. Tavas izredzes strauji sarūk, Henrik.

Tā gan, piekrita viceprezidents.

Hermans nesaprata. Kāpēc jūs esat šeit? Kas notiek?

Ievediet viņus abus iekšā, un es visu pastāstīšu.

83.NODAĻA Sīnaja pussala

Malone nogaidīja, līdz Džordžs Hadāds bija drošībā aiz grāmatplaukta gala, kur viņš un Pema bija iekārtojušies aiz­sardzības pozīcijās.

Esat atgriezies no mirušajiem? viņš noprasīja Hadādam.

Augšāmcelšanās var būt tik brīnišķīga.

Džordž, tas cilvēks grib jūs visus nogalināt.

Tā jau es sapratu. Labi, ka jūs esat šeit.

Bet ja nu es nespēšu viņu apturēt?

Tad visi šie centieni būs veltīgi.

Viņam bija jāzina. Kas ir tur tālāk?

Vēl trīs zāles un Lasītava. Visas telpas līdzīgas šai. Nav daudz vietu, kur paslēpties.

Viņš atcerējās telpu plānu. Un man tagad ir viņš jāuz­var divkaujā?

Es jūs šurp atvedu. Nepieviliet mani.

Viņu pārņēma dusmas. To varēja panākt arī vienkāršāk. Varbūt viņš atvedis papildspēkus.

Šaubos. Bet man ārā ir novērotāji, kas raugās, vai vēl kāds ienāks fnrsh. Esmu pārliecināts, ka viņš ir viens un tā arī paliks.

Kā jūs to varat zināt? Izraēlieši mūs vajāja visu laiku.

To vairs nav. Hadāds norādīja pāri zālei. Viņš vie­nīgais ir palicis.

Malone pamanīja, kā Makolums izskrien caur arku un pa­zūd bibliotēkas dzijumā. Vēl trīs zāles un Lasītava. Viņš tū­līt pārkāps veselu virkni noteikumu, kas palīdzēja izdzīvot divpadsmit gadus Magelāna nodaļas dienestā. Viens bija skaidrs nekad neej iekšā, ja nezini, kā tiksi ārā. Taču prātā ienāca vēl viena patiesība, par ko viņš bija pārliecinājies. Grū­tā situācijā viss var nākt par ļaunu, ari bezdarbība.

Ja gribat zināt, piebilda Hadāds, šis cilvēks nolau­pīja jūsu dēlu. Viņš arī iznicināja jūsu grāmatveikalu. Viņš arī ir vainojams pie tā, ka jūs esat šeit. Ja vajadzētu, viņš būtu nogalinājis Geriju. Un ar lielāko prieku nogalinās jūs.

Kā jūs zināt par Geriju? jautāja Pema.

Sargiem ir pieejama bagātīga informācija.

Un kā jūs kļuvāt par Bibliotēkas glabātāju? jautāja Malone.

Sarežģīts stāsts.

Par to es nešaubos. Kad tad viss būs beidzies, mūs gaida ilga saruna.

Hadāds pasmaidīja. Jā, draugs, noteikti izrunāsimies.

Malone norādīja uz Pemu un teica Hadādam:

Gādājiet, lai viņa paliek šeit. Viņa nemaz negrib klau­sīt pavēlēm.

Ej vien, atbildēja Pema. Mums nekas nenotiks.

Viņš nolēma beigt strīdēties un metās skriet pa eju starp

plauktiem. Pie durvīm viņš apstājās, turēdamies malā. Div­desmit pēdu attālumā skatienam pavērās vēl viena telpa. At­kal augstas sienas, akmens plaukti, burti, attēli un mozaīkas no grīdas līdz griestiem. Viņš lavījās uz priekšu, turēdamies pie koridora gludajām sienām. Iegājis nākamajā zālē, viņš at­kal paslēpās aiz kādas plauktu rindas gala. Telpa bija izteik­tākā kvadrāta formā nekā pirmā, un viņš pamanīja, ka tajā ir gan rokrakstu ruļļi, gan kodeksi.

Nekāda kustība nebija manāma. Sasodīti muļķīgi. Viņu cenšas ievilināt dziļāk. Kādā bridi Makolums pēkšņi uzradīsies un sāks cīniņu pēc saviem noteikumiem.

Bet kad?

Hadāds vēroja Pemu Maloni. Londonā viņš bija pūlējies izprast šo sievieti, nesaprazdams, kāpēc vispār viņa devu­sies turp. Sargi bija savākuši ziņas par Kotona Malones per­sonisko dzīvi, daudz ko tādu, ko Hadāds nezināja, jo Malo­ne nemēdza runāt par sievu un ģimeni. Viņu draudzībai bija tīri zinātnisks raksturs, to veicināja abu mīlestība pret grā­matām un cieņa pret zināšanām. Taču tagad viņš zināja ga­na daudz, un bija pienācis laiks to izmantot.

Mums jāiet atpakaļ, viņš paziņoja.

Kotons teica palikt tepat.

Hadāds izturēja viņas ciešo skatienu. Mums jāiet atpa­kaļ. Lai uzsvērtu savus vārdus, viņš no apmetņa apakšas izvilka pistoli.

Kā par brīnumu, Pema nemaz nenobijās. Es jau to redzēju, kad jūs skatījāties uz Makolumu.

Tā viņš sevi nosauca?

Pema pamāja ar galvu.

Viņa vārds ir Seibrs, un viņš ir slepkava. Londonā es teicu patiesību. Man ir jāatmaksā kāds parāds, un nevēlos, lai Kotons to izdara manā vietā.

Es to redzēju jūsu acīs. Jūs gribējāt, lai viņš šauj. Taču zinājāt, ka viņš lo nedarīs.

Tādi cilvēki kā Seibrs skopojas ar drosmi. Viņi taupa to brīdim, kad tā tiešām būs vajadzīga. Kā tagad.

Jūs zinājāt, ka tā notiks?

Viņš paraustīja plecus. Zināju, domāju, cerēju. Nezinu. Mēs visu laiku gaidījām Seibru. Zinājām, ka viņš Kopenhā­genā kaut ko perina, un, kad viņš nolaupīja Geriju, sapra­tām, ka viņš cenšas sameklēt mani. Tad arī es nolēmu iesais­tīties spēlē. Manu otro zvanu uz Rietumkrastu pārķēra Izraēlas spiegi, un tas beidzot pamudināja viņus rīkoties. Pēc tam Lisabonā parūpējos, lai jūs visi trīs nokļūtu šeit bez iz­raēliešiem.

Jūs paveicāt to visu tikai tādēļ, lai varētu nomirt?

Es to darīju, lai aizsargātu bibliotēku. Seibrs darbojas kādas organizācijas labā, kura neapšaubāmi vēlas izmantot šīs zināšanas saviem politiskajiem un ekonomikas mērķiem. Viņi jau kādu laiku vāc ziņas par mums. Taču jūs dzirdējāt, ko viņš teica. Viņš ieradies pats savā vārdā. Nevis viņu uz­devumā. Apturiet viņu, un viss būs apturēts.

Ko jūs domājat darīt?

Es ne. Jums ari tas būs jādara.

Man?

Jūs esat vajadzīga Kotonam. Vai pagriezīsiet viņam mu­guru?

Viņš vēroja, kā Pema apdomā šo sarunu. Viņš zināja, ka šī sieviete ir gudra, drosmīga un straujas dabas. Taču arī viegli ievainojama. Un bieži mēdz kļūdīties. Visu mūžu viņš bija pētījis cilvēkus un cerēja, ka ari Pemu Maloni bija izpra­tis pareizi.

Nu nē, viņa atbildēja.

Atstājis Darbības zāli, Seibrs iegāja Lasītavā, kurā bija vai­rāk galdu un mazāk plauktu. No iepriekšējās apskates viņš zināja, ka nākamā telpa, Mūžības zāle, ved uz pēdējo telpu, un visa bibliotēka ir burta U formā. Viltus logi un nišas, ko rotāja tālu ainavu gleznojumi, kā ari īpašs apgaismojums radīja mānīgu iespaidu par skatu uz ārpasauli. Visu laiku bija jāatgādina sev, ka šeit ir pazeme.

Lasītavā viņš apstājās.

Laiks izmantot to, ko viņš bija pamanījis jau iepriekš.

Malone devās uz priekšu, turēdams ieroci gatavībā. Viņš bija ielādējis pēdējo rezerves aptveri, taču tagad viņa rīcībā bija deviņas lodes. Vēl trīs bija palikušas kabatā paslēptajā aptverē. Tātad viņam bija divpadsmit iespēju apturēt Ma­kolumu.

Skatiens šaudījās no vienas sienas uz citu, no griestiem uz grīdu, uzmanība sasprindzināta līdz pēdējam. Uz mugu­ras un krūtīm bija izspiedušies sviedri, un vēsais pazemes gaiss uzdzina drebuļus. Izgājis cauri otrajai zālei, viņš devās pa gaiteni uz nākamo apgaismoto telpu, kas atzarojās taisnā leņķi. Nekas nebija dzirdams, un šis klusums viņu biedēja. Viņu dzina uz priekšu Hadāda vārdi Makolums bija nolau­pījis Geriju. Šis maitasgabals bija aizskāris viņa dēlu. Aizve­dis projām. Piespiedis Maloni nogalināt cilvēku. Šādi noda­rījumi nepaliks nesodīti. Makolums gribēja cīnīties. Nu tad pacīnīsimies arī.

Viņš nonāca pie ieejas trešajā zālē.

Lasītavā.

Starp plauktiem pa visu zāli bija izvietoti kādi divdesmit galdi, darināti no bieziem, raupji apstrādātiem dēļiem, kas bija tumši un apdiluši.

Pie pretējās sienas viņš pamanīja izejas durvis.

Šī telpa bija lielāka par abām pārējām, taisnstūraina, ap­mēram sešdesmit pēdas gara. Pie sienām bija bizantiešu ak­mens plāksnes un reljefi, un mozaīkas, kurās bija attēlotas sievietes. Vienas vērpa un auda, bet citas nodarbojās ar spor­tu. Atrāvis skatienu no mākslas darbiem, Malone atkal pie­vērsa uzmanību savam uzdevumam.

Viņš gaidīja, ka Makolums kuru katru bridi izlēks aiz kāda galda. Viņš bija sagatavojies. Taču nekas nenotika.

Viņš apstājās.

Kaut kas nebija kārtībā.

Tad otrā telpas pusē, tālākās sienas pakājē, viņš pamanī­ja tumšu atspulgu spoži sārtajā granītā. Rēgainu tēlu, kas vī­dēja spoguļgludajās virsmas, kā raugoties caur burbuļūdens pudeli.

No grīdas.

Aiz galdiem.

Un tad viņš saprata.

84. NODAĻA Vašingtona

Stefānija dzirdēja šāvienu, bet lode viņai netrāpīja. Tad viņa pamanīja brūci Brenta Grīna deniņos un saprata, kas noticis.

Viņa pagriezās.

Tur stāvēja Hetere Diksone ar ieroci rokā.

Grīna ķermenis nogāzās uz cietkoksnes grīdas, bet viņa turpināja raudzīties uz Diksoni, kura nolaida ieroci.

Izraēlietei aiz muguras parādijās Kasiopeja.

Viss beidzies, paziņoja Diksone.

Stefānija pievērsās Kasiopejai. Kas notika?

Kad tu ar Brentu iegāji darbistabā, parādījās viņa. Mums bija taisnība. Grīns bija atvedis līdzi dažus draugus, kas gaidīja pie sētas puses durvim. Slepenais dienests saņē­ma viņus ciet, un tad… Kasiopeja norādīja uz Diksoni. Viņa gāja iekšā.

Stefānija saprata. Tu strādā prezidenta labā?

Tā vajadzēja. Tas maita gribēja mūs visus nodot. Tas, ko viņš un jusu viceprezidents bija iecerējuši, varētu izraisīt trešo pasaules karu.

Kaut kas viņas toni lika Stefānijai jautāt:

Kas tev īsti bija ar Deiliju?

Man Lerijs patika. Viņš mums lūdza palīdzību, pastās­tīja, kas notiek, un tā mēs satuvinājāmies. Tici vai ne, bet viņš gribēja to visu apturēt. Tas nu ir jāatzīst.

Būtu bijis daudz vieglāk, ja jūs abi vienkārši atnāktu pie manis ar visiem pierādījumiem.

Diksone papurināja galvu. Tā ir tava nelaime, Stefānij. Tu dzīvo savā iedomu pasaulē. Tu necieti Leriju. Tev nepa­tika Grīns. Tu domāji, ka Baltais nams tevi neieredz. Kā gan tu būtu varējusi palīdzēt?

Taču viņa bija lieliska ēsma, ieminējās Kasiopeja. Vai ne?

Katrai makšķerei vajadzīja ēsma, un šoreiz jūs abas par tādu kalpojāt.

Stefānija joprojām turēja rokā kompaktdisku, ko pati bija novietojusi Deilija kabinetā. Disks bija tukšs. Tas bija vajadzīgs tikai Grīna izaicināšanai. Vai viss ir ierakstīts? Pirms aizbraukšanas no Kempdeividas viņas drēbēs bija paslēpts mikrofons.

Kasiopeja pamāja ar galvu. Jā, viss.

Un kā ar saūdiem? viņa jautāja Diksonei. Mūsu pir­mās sarunas laikā tu sadarbojies ar tiem.

Tipiski arābi. Spēlē abās pusēs. Sākotnēji viņi bija uz vie­nu roku ar viceprezidentu, cerēdami, ka tas palīdzēs aptu­rēt visu, kas notiek saistībā ar Aleksandrijas saikni. Tad viņi saprata, ka tam nevar ticēt, tāpēc atgriezās pie mums, un mēs noslēdzām darījumu. Toreiz alejā viņu uzdevums bija tikai pamudināt tevi rīkoties, nekas vairāk. Protams, neviens no mums nenojauta, ka tev parādījusies sabiedrotā. Viņa ar ieroci norādīja uz Kasiopeju. Es vēl esmu tev parādā par to šautriņu.

Varbūt kādreiz varēsi atmaksāt.

Diksone pasmaidīja. Varbūt.

Stefānija raudzījās uz Brenta Grīna nedzīvo ķermeni. Viņa atcerējās, kā Grīns bija izrādījis interesi par viņu, un viņai kādu brīdi tas šķita patīkami. Viņš Stefāniju aizstāvēja, it kā pat bija ar mieru aiziet no amata, lai varētu viņai palīdzēt, un viņa bija sākusi pārvērtēt savu viedokli par šo cilvēku.

Taču tas viss bija tikai teātris.

Prezidents atsūtīja mani visu izbeigt, Diksone pārtrau­ca viņas pārdomas. Bez tiesas. Bez preses. Ģenerālproku­rors bija nonācis depresijā un padarija sev galu. Viņa līķis tiks kremēts, un armijas medicīnas eksperti izrakstīs mirša­nas apliecību. Pašnāvība. Viņam sarīkos greznas bēres un pie­minēs ar labu vārdu. Stāsta beigas.

Un Aleksandrijas saikne?

Džordžs Hadāds ir pazudis. Mēs ceram, ka Malone ir kopā ar viņu. Hadāds zvanīja uz Palestīnu pirms dažiem mē­nešiem un atkal pirms pāris dienām. Pēc pirmās reizes un pēc tam, kad Lerijs bija man visu izstāstījis, mēs pievērsāmies Pemai Malonei. Mossad gatavojās nolaupīt Geriju Maloni. Taču mūsu premjerministrs to negribēja piejaut. Un tad or­denis mūs apsteidza. Kad Pemai Malonei bija iemānītas vil­tus dāvanas, mēs viņai sekojām, taču tas neizdevās tik labi. Pēc tam notika viss šis tracis. Danielss apgalvoja, ka mums nekas nedraudot. Mūsu valdība viņam uzticas.

Vai ir saņemta kāda ziņa no Kotona?

Diksone papurināja galvu. Pēdējais, ko mes zinām, ir tas, ka viņš nolēca ar izpletni kaut kur Sīnaja pussalā. Bet tas nav svarīgi. Ja kaut kas tiks atrasts, mēs par to nekad neuzzināsim.

Bet kad Danielss vairs nebūs prezidents?

Līdz tam laikam visi jau būs par to aizmirsuši. Ja ne, tad izraēlieši rīkosies tāpat kā līdz šim gadsimtiem ilgi. Cī­nīsies kā lauvas. Mēs to spējām līdz šim un spēsim turpmāk.

Tam Stefānija ticēja. Taču bija vēl kas. Viceprezidents. Kas būs ar viņu?

Cik mums zināms, tikai Grīns, viceprezidents un Alfrēds Hermans zināja, kas tieši noliks. Kad Grīns noklau­sījās Lerija ierakstīto sarunu ar viceprezidenta biroja vadī­tāju, viņš krita panikā un lika saūdiem novākt Deiliju. Kā jau vienmēr, viņi mums par to neteica ne vārda, citādi mēs būtu viņus apturējuši. Taču arābiem uzticēties nedrīkst. Dikso­ne apklusa. Kad parādījāties jūs abas un satikāties ar

Leriju, Grīns krita panikā un pierunāja saūdus uzbrukt ari jums. Kad Danielss apturēja uzbrukumu, nogalinot visus al­gotņus, un arī Grīna vairs nav, viss ir beidzies.

Stefānija norādīja uz Grīnu. Un kā ar šo?

Mūsu ļaudis gaida, lai aizvestu šo mēslu atpakaļ uz viņa māju, kur viņš vēlāk tiks atrasts. Lerija nāve netiks saistīta ar teroristu uzbrukumu, kā bija plānojis Grīns.

Tas var būt grūti. Mašīna taču uzsprāga.

Šī lieta vienkārši paliks neatrisināta. Taču tā palīdzēs iz­darīt dažus secinājumus, kas noderēs Danielsam, piemēram, par to idiotu plāniem. Lerijam tas droši vien patiktu. Viņš vēl varēs palīdzēt, pat gulēdams kapā.

Tu tomēr nepaskaidroji, iebilda Kasiopeja, kā iespē­jams visu noklusēt, ja viceprezidents vēl ir dzīvs?

Diksone paraustīja plecus. Tā ir Danielsa rūpe. Tad izraēliete sameklēja mobilo tālruni, nospieda pogu un teica:

Prezidenta kungs, Grīns ir miris, kā jūs vēlējāties.

8 5. nodaļa

sīnaja pussala

Seibrs no četrdesmit pēdu attāluma izšāva uz Malones kā­jām. Pie galdiem nebija krēslu, tāpēc redzamība bija laba. Viņš vēlējās savainot pretinieka kājas, lai varētu vieglāk viņu no­galināt.

Viņš Malones raidīja virzienā trīs lodes.

Taču kājas bija pazudušas.

Velns parāvis!

Viņš izvēlās no viena galda apakšas, paslēpās zem nāka­mā un piesardzīgi paraudzījās pāri tā malai, taču Malone ne­kur nebija redzams.

Tad viņš saprata.

Malone nojauta, ka Makolums grib sašaut viņa kājas, tā­pēc uzlēca uz tuvākā galda īsu mirkli pirms tam, kad zālē norībēja trīs šāvieni. Ar troksni nogāzās zeltaina kvarca vēs­tuļu preses. Makolums uzreiz sapratīs, kur palicis Malone, tāpēc viņš nolēma rikoties, lai gūtu pārsvaru.

Brīdi nogaidījis, viņš nolēca un ieraudzīja Makolumu pa­slēpušos aiz kāda galda. Viņš nomērķēja un divreiz izšāva, taču Makolums atstāja šo slēptuvi un patvērās aiz viena no biezajiem pjedestāliem.

Šī šaušanas galerija bija pārāk atklāta.

Viņš metās aiz plauktu rindām kreisajā pusē.

Nav slikti, Malone, uzslavēja pretinieks otrā telpas pusē.

Cenšos.

Tu netiksi ārā no šejienes.

Tad jau redzēsim.

Esmu novācis ari veiklākus par tevi.

Malone nezināja, vai šīs runas ir lielība vai prāta spēles.

Taču viņam tas bija vienalga.

I ladāds veda Pemu Maloni caur bibliotēku, dodoties pre­tējā virzienā Seibram un Malonem. Viņi jau dzirdēja šāvie­nus. Bija jāpasteidzas. Viņi iegāja piektajā telpā ar atbilstošu nosaukumu Dzīvības zāle, ko simbolizēja mozaīkas krusts, kura augšējās vertikālās līnijas vietā bija olveidīgs ovāls.

Izsteidzies tai cauri, viņš nonāca Mūžības zālē un apstā­jās pie izejas durvīm. Gaitenī aiz taisnā leņķa pagrieziena skanēja balsis. Acīmredzot divkauja notika Lasītavā. Daudz galdu, mazāk plauktu, vairāk brīvas vietas. Seibrs bija izstai­gājis bibliotēku, lai izlūkotu apstākļus, un bija pamanījis visu, ko vajadzēja. Viņš pats savulaik rīkojās tāpat, cīnīdamies pret ebrejiem. Vienmēr pazīsti kaujas lauku.

Šo viņš pazina pat ļoti labi.

Pirms pieciem gadiem viņš bija slepus paveicis varoņa pārbaudījumu, pirms vērsās pie Kotona Malones pēc palīdzī­bas. Pirmoreiz ieradies šeit, iekļuvis bibliotēkā un uzzinājis, ka visas viņa aizdomas attiecībā uz Bībeli ir apstiprinājušās, viņš bija sajūsmas pārņemts. Bet, kad Sargi lūdza viņa palī­dzību, viņš nopriecājās vēl vairāk. Daudzi Sargi bija nākuši no aicināto vidus, un visi toreizējie Sargi bija vienisprātis, ka viņam jākļūst par Bibliotēkas glabātāju. Viņi pastāstīja par draudošajām briesmām, un Hadāds apņēmās tās novērst. Taču galu galā arī viņam pašam bija vajadzīga palīdzība. Un tāpēc tika iesaistīts Malone.

Pacietība un zināšanas bija viņam labi noderējušas.

Viņš tikai cerēja, ka nav kļūdījies savos pieņēmumos.

Viņš joprojām stāvēja pie Mūžības zāles izejas durvīm, vi­ņam aiz muguras Pema Malone.

Gaidiet te, viņš čukstēja.

Viņš aizlavījās pa gaiteni, pagriezās ap stūri un zaglīgi ielūkojās Lasītavā. Bija manāma kustība pa kreisi un pa labi. Viens cilvēks paslēpies aiz plauktiem, otrs aiz galdiem.

Viņš atgriezās pie Pemas Malones un pasniedza viņai ieroci.

Man jāiet tur iekšā, viņš klusi paskaidroja.

Uz neatgriešanos?

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir viss.

-Jūs apsolījāt Kotonam ilgu sarunu.

Es sameloju. Viņš apklusa. Un jūs to zinājāt.

Mans juristes prāts.

Nē, jūsu cilvēcīgā dyēsele. Mēs visi pieļaujam kļūdas, kas vēlāk jānožēlo. Arī es tādas esmu pieļāvis. Taču vismaz pašās mūža beigās esmu spējis nosargāt šo bibliotēku. Viņš ieraudzīja sievietes acīs sapratnes dzirksti. Jūs zināt, ko es domāju, vai ne?

Viņa pamāja ar galvu.

Tad jūs zināt, kas jādara.

Pamanījis Pemas apjukumu, viņš viegli uzsita sievietei pa plecu. Jūs redzēsiet, kad būs pienācis īstais brīdis. Viņš norādīja uz ieroci. Vai esat ar tādu šāvusi?

Viņa steidzīgi papurināja galvu. Nē.

Tikai nomērķējiet un nospiediet gaili. Būs atsitiens, tā­pēc turiet stingri.

Pema neko neteica, taču Hadāds redzēja, ka viņa ir visu sapratusi.

Lai jums labi klājas. Sakiet Kotonam, ka vienmēr esmu viņu cienījis.

Tad viņš pagriezās un devās uz Lasītavas pusi.

Mēs nevaram te sēdēt visu dienu, sauca Malone.

Tu esi ķezā līdz ausīm, atbildēja Makolums. Mazliet ierūsējis, vai ne?

Es tev vēl parādīšu.

Makolums iesmējās. Vai zini, ko es darīšu? Laikam iešu atpakaļ un nošaušu tavu bijušo kundzīti. Es būtu novācis arī puiku, ja tu nebūtu nošāvis tos idiotus, ko es nolīgu. Un, starp citu, domā, ka tas bija tavs nopelns? Es pats visu sarī­koju, un tu sekoji kā suns pa lapsas pēdām. Rezerves plāns būtu novākt puiku. Jebkurā gadījumā es būtu atradis Džordžu Hadādu.

Malone saprata, ko Makolums cenšas panākt. Nokaitināt viņu. Izsist no līdzsvara. Piespiest rīkoties. Taču tad viņam ienāca prātā kaut kas cits. Vai tu vispār atradi Hadādu?

Nē. Tu taču biji klāt, kad izraēlieši viņu novāca. Es dzir­dēju to visu ierakstā.

Dzirdēja? Tad jau Makolumam nav ne jausmas, kas ir Bib­liotēkas glabātājs. Tāpēc viņš jautāja:

Kur tu dabūji to pārbaudījumu?

Es viņam to iedevu.

Tā bija Džordža Hadāda balss.

Malone ieraudzīja palestīnieti stāvam tālākajās durvīs.

Seibra kungs, es jūs vazāju aiz deguna tāpat kā jūs Kotonu. Es atstāju audiokaseti un informāciju datorā, lai jūs varētu to atrast, arī pārbaudījumu, ko biju sarakstījis pats. Varat man ticēt, ceļojums, ko veicu es, lai pirmoreiz nokļūtu šai vietā, bija daudz grūtāks.

Melīgais sūdabrālis! dusmojās Makolums.

Pārbaudījumam vajadzēja būt nopietnam. Pārāk viegls, un jūs to noturētu par lamatām. Pārāk grūts, un jūs nespētu to paveikt. Taču jūs bijāt tik nepacietīgs. Es pat atstāju pie datora flash atmiņas karti, un jums arī tas nešķita aizdomī­gi. Vēl viena ēsma lamatās.

Malone redzēja, ka no vietas, kur stāv Hadāds, ir labi pārskatāma Makoluma slēptuve. Taču abas Hadāda rokas bija tukšas. To noteikti bija pamanījis ari pretinieks.

Džordž, ko jūs darāt? viņš uzsauca.

Pabeidzu iesākto.

Hadāds spēra soli uz Makoluma pusi.

Uzticieties savējiem, Koton. Viņa jūs nepievils.

Un senais draugs sojoja tālāk.

Seibrs vēroja, kā Bibliotēkas glabātājs viņam tuvojas. Šis virs bija Džordžs Hadāds? Un viss notiekošais bija tīši sarī­kots? Viņš bija apmuļķots?

Kā vecais to nosauca? Lamatas? Nu, diez vai.

Tāpēc viņš izšāva.

Bibliotēkas glabātāja galvā.

Malone iekliedzās "Nē!", kad lode ieurbās Džordža Ha­dāda galvā. Viņš vēlējās tam uzdot tik daudz jautājumu, tik daudz bija palicis neskaidrs. Kā vecais virs nokļuva no Rie­tumkrasta Londonā, bet pēc tam šeit? Kas īsti notika? Ko Hadāds bija uzzinājis, kas bija tādu upuru vērts?

Dusmu pārņemts, viņš divreiz izšāva uz Makoluma pusi, taču lodes tikai izsita robus tālākajā sienā.

Hadāds nekustīgi gulēja, un ap viņa galvu izplūda asiņu peļķe.

Večukam gan bija drosme, iesaucās Makolums. Taču es būtu viņu nošāvis tik un tā. Varbūt viņš to jau zināja?

Tu esi līķis! atcirta Malone.

Otrā zāles pusē atskanēja klusi smiekli. Vai tik ne tu pats? Tev būs grūti tikt man klāt.

Viņš zināja, ka tas viss jāizbeidz. Sargi paļāvās uz viņu. Hadāds bija paļāvies uz viņu.

Tad viņš ieraudzīja Pemu.

Izejas durvis. Ēnā, kur Makolums viņu neredzēja.

Viņai rokā bija ierocis.

Uzticies savējiem.

Hadāda pēdējie vārdi.

Viņš un Pema bija pavadījuši kopā lielāko daļu savas dzī­ves, pēdējos piecus gadus ienistot viens otru. Taču viņi bija kā viens otra daļa un vienmēr būs saistīti. Ja ne ar Geriju, tad ar kādu citu neredzamu spēku, ko viņi nespeja izskaid­rot. Ja ne ar mīlestību, tad pieķeršanos. Viņš nepieļautu, lai Pemai notiktu kas slikts, un cerēja, ka art viņa rīkosies tāpat.

Viņa jūs nepievils.

Viņš izņēma no pistoles aptveri, tad nomērķēja uz Makolumu un nospieda gaili. Cilindrā palikusi lode atsitās pret kāda galda virsmu.

Pēc tam klikšķis. Vēl viens.

Un vēl viens, lai būtu pārliecinošāk.

Spēlīte cauri, Malone! uzsauca Makolums.

Malone piecēlās, cerēdams, ka pretinieks gribēs izbaudīt uzvaru. Ja Makolums šaus no slēptuves, tad neglābsies ne viņš, ne Pema. Taču viņš pazina savu ienaidnieku. Makolums piecēlās un, turēdams ieroci gatavībā, tuvojās, virzīdamies garām Pemas slēputvei. Tagad viņš bija ar muguru pret dur­vīm. Un pakausī acu viņam nebija.

Viņš bija jāaizkavē. Tavs vārds ir Seibrs?

To es izmantoju darba. Mans īstais vārds ir Makolums.

Ko tu domā darīt?

Apšaut te visus un paturēt visu bagātību sev. Pavisam vienkārši.

Tev nav ne jausmas, kas te ir. Ko tu ar to visu iesāksi?

Atradīšu cilvēkus, kuri zina. Varu saderēt, ka labumu te netrūkst. Vecā derība vien ļaus man kļūt par lielu viru.

Pema nebija pakustējusies. Viņa noteikti dzirdēja klikšķus un zina, ka tagad viņš ir pakļauts Makoluma žēlastībai. Viņš iztēlojās, cik ļoti viņa ir pārbijusies. Dažu pēdējo dienu lai­kā viņa bija redzējusi cilvēkus mirstam. Tagad viņa droši vien ir šausmu pārņemta, zinot, ka pašai būs jānogalina. Viņš pats bija izjutis šo mokošo nedrošību. Nav viegli nospiest gaili. Šai rīcībai būs sekas, un bailes no tām var laupīt spē­ku. Viņš tikai cerēja, ka sirdsbalss būs stiprāka.

Makolums pacēla ieroci. Pasveicini Hadādu no manis.

Pema izskrēja no arkas, un viņas soļi uzreiz piesaistīja Makoluma uzmanību. Viņš aši pagrieza galvu pa labi un lai­kam ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Malone izmantoja šo mirkli, lai ar kājas spērienu izsistu ieroci no pretinieka rokas. Pēc tam viņš iegāza tam ar dūri pa seju, liekot Makolumam sagrīļoties. Viņš atkal uzklupa nelietim ar dūrēm, bet tas jau bija attapies un metās pretī. Viņi abi uzgāzās uz kāda galda un noripoja no tā. Malone iespēra pretiniekam ar celi pa vēderu un juta, kā tam aizraujas elpa.

Viņš piecēlās un paslēja Makolumu no grīdas, domādams, ka tas būs zaudējis spēkus. Taču tas sāka atkauties ar dūrēm.

Visa pasaule acu priekšā sagriezās, un sāpes apdullināja smadzenes.

Pagriezies viņš ieraudzīja Makoluma rokā nazi.

To pašu, kas bija Lisabonā.

Viņš sagatavojās.

Taču nepaspēja neko pasākt.

Atskanēja šāviens.

Makolums šķita pārsteigts. Tad no brūces labajos sānos sāka plūst asinis. Vēl viens šāviens, un viņš savicināja rokas un atmuguriski sagrīļojās. Pēc tam trešais, ceturtais, un viņa ķermenis sasvērās uz priekšu, acis izvalbijās pret debesīm, no mutes sāka gāzties asinis, un viņš smagi nogāzās ar seju uz grīdas.

Malone pagriezās.

Pema nolaida ieroci.

Bija jau pēdējais laiks, viņš paziņoja.

Taču Pema neteica neko, tikai raudzījās plati ieplestām acīm. Malone piegāja un satvēra viņas roku ar pistoli. Viņas skatiens bija sastindzis un nedzīvs.

No durvju ēnām iznira cilvēku stāvi.

Lēni tuvojās deviņi vīrieši un viena sieviete.

Viņu vidū bija arī Ādams un Salmcepuris. Ieva raudāda­ma nometās ceļos pie Hadāda līķa.

Pārējie nometās ceļos viņai līdzās.

Pema nekustīgi stāvēja un skatījās. Malone arī.

Beidzot tomēr nācās pārtraukt atvadu brīdi. Jums droši vien ir kādas saziņas ierīces?

Ādams pacēla skatienu un pamāja ar galvu. Man tās vajadzēs.

86 . nodaĻa VĪne

Torvaldsens ar Geriju bija atgriezušies bibliotēkā, tikai šo­reiz Hermans un viceprezidents zināja par viņu klātbūtni. Viņi bija vieni, durvis aizvērtas, aiz tām stāvēja drošības die­nesta aģenti.

Viņi pagājušajā nakti bija šeit, satraukts stāstīja vice­prezidents. Droši vien tur kaut kur. Viņš norādīja uz aug­šējiem plauktiem. Te jau ir kā sasodītā koncertzālē. Viņš piezvanīja ģenerālprokuroram un visu izstāstīja.

Vai tas ir slikti? jautāja Hermans.

Paldies Dievam, nē. Kad tas būs noticis, Brents būs mans viceprezidents. Viņš manas prombūtnes laikā uzrauga visu Vašingtonā. Vismaz tajā pusē briesmas nedraud.

Tas tur, Hermans norādīja uz Torvaldsenu, vakar nolaupīja manu meitu. Viņš to izdarīja vēl pirms vakarnakts noklausīšanās.

Viceprezidents satraucās vēl vairāk. Tas izraisa milzum­daudz jautājumu. Alfrēd, es neapšaubu jūsu rīcību. Jūs gri­bējāt Aleksandrijas saikni un dabūjāt to. Es par to parūpē­jos. Nezinu, kā jūs izmantojāt šo informāciju, un nevēlos zināt, taču acīmredzot ir radušies sarežģījumi.

Hermans berzēja deniņus. Henrik, tu dārgi samaksāsi par to, ka man iesiti. To vēl neviens nebija uzdrošinājies.

Torvaldsens ne aci nepamirkšķināja. Varbūt bija pienā­cis laiks.

Un tu, jaunais cilvēk!

Torvaldsenam aizžņaudzās elpa. Viņš negribēja pakjaut Geriju briesmām.

Alfrēd, turpināja viceprezidents, plāna īstenošana ir iesākta. Jums būs jātiek galā ar šo situāciju.

Apjaušot šo vārdu nozīmi, Torvaldsenam uz pieres izspie­dās sviedri.

Tie abi vairs neteiks ne vārdiņa.

Tu nogalinātu zēnu? jautāja Torvaldsens.

Tu nogalinātu manu meitu? Nu un tad? Jā, es nogalinā­tu zēnu. Hermans nikni ievilka elpu, un viņa acīs zvēroja neslēptas dusmas.

Neesi pie tā pieradis, Alfrēd, vai ne?

Ar nicīgām piezīmēm tu neko nepanāksi.

Taču šādi Torvaldsens varēja iegūt laiku, un nekādu citu glābiņu viņš nevarēja iedomāties. Viņš pievērsās viceprezi­dentam. Brents Grīns bija labs cilvēks. Kas ar viņu noti­cis?

Neesmu viņa biktstēvs, tāpēc nezinu. Droši vien sapra­ta, cik izdevīgi būs pārņemt manu amatu. Amerikai vajadzī­ga spēcīga vadība, vīri, kuriem pieder vara un kuri nebai­dās to izmantot. Brents tāds ir. Un arī es.

Un kā ar terorismu?

Tas ir pārāk stipri teikts. Man labāk patīk to uztvert kā Savienoto Valstu sadarbību ar pasaules biznesa aprindām ab­pusēji izdevīgu mērķu sasniegšanai.

Jūs esat slepkava, atcirta Gerijs.

Pie durvīm klusi pieklauvēja, un Hermans gāja tās atvērt. Viens no viceprezidenta apsardzes vīriem viņam kaut ko pa­čukstēja. Vecā vīra sejā parādījās apmulsums, tad viņš pamāja ar galvu, un apsardzes vīrs aizgāja.

Zvana prezidents, paziņoja Hermans.

Viceprezidenta seja pauda milzu izbrīnu. Kāda velna

pēc?

Slepenais dienests palīdzēja viņam jūs atrast. Jūsu es­korts ziņoja, ka jūs esat šeit kopā ar mani un diviem citiem, no kuriem viens ir zēns. Prezidents vēlas runāt ar mums vi­siem.

Torvaldsens saprata, ka viņiem nav citas izvēles. Prezi­dents droši vien zināja daudz.

Viņš ari jautāja, vai man ir telefons ar skaļruni, pie­bilda Hermans, pieiedams pie rakstāmgalda un nospiezdams divas pogas.

Labdien, prezidenta kungs, sveicināja Hermans.

Mēs laikam neesam tikušies. Zvana Denijs Danielss no Vašingtonas.

Nē, ser. Neesam tikušies. Patīkami iepazīties.

Vai mans viceprezidents ir tur? Ar Malones dēlu?

Viņš ir kopā ar mani,atbildēja Torvaldsens.

Vispirms man ir traģiski jaunumi. Pats vēl nespēju at­gūties. Brents Grīns ir miris.

Torvaldsens pamanīja pārbīli viceprezidenta sejā. Pat Hermans sarāvās.

Pašnāvība, paskaidroja Danielss. Iešāva sev galvā. Man par to paziņoja tikai pirms dažām minūtēm. Briesmīgi. Mēs gatavojam paziņojumu presei, kamēr avīžnieki nav sacē­luši troksni.

Kā tas notika? jautāja viceprezidents.

Nezinu, kā, bet notika, un viņa vairs nav. Arī Lerijs Deilijs ir miris. Uzspridzināts mašīnā. Nav zināms, kas ir vai­nīgie.

Izmisums viceprezidenta sejā pieauga, viņa pleci nedaudz saguma.

Situācija ir tāda, turpināja Danielss. Šādos apstākļos es nākamnedēļ nevarēšu doties uz Afganistānu. Es Ameri­kai esmu vajadzīgs šeit, tāpēc manā vietā jālido viceprezi­dentam.

Viceprezidents klusēja.

Vai jūs mani dzirdat? Danielss noprasīja jau skaļāk.

Jā, ser, atsaucās viceprezidents. Es klausos.

Labi. Atgriezieties šodien un nākamnedēļ esiet gatavs doties ceļā. Protams, ja nevēlaties apciemot kareivjus, varat iesniegt atlūgumu. Jūsu izvēle. Taču man labāk patiktu, ja jūs dotos uz turieni.

Kā to saprast?

Šī nav droša līnija, tāpēc šaubos, vai jūs vēlaties, lai es saku to, ko tiešām domāju. Labāk pastāstīšu nelielu pasaku. To man mēdza stāstīt tēvs. Kāds putns rudenī lidoja uz dien­vidiem, bet iekļuva ledainā vētrā un nokrita zemē. Tas no­sala, bet tad pienāca govs un uzkakāja tam virsū. Siltie mēs­li atkausēja putnu, un tas no lieliem priekiem sāka čivināt. Pienāca kaķis palūkoties, kas notiek, pajautāja, vai nevajag palīdzēt, saprata, ka tas ir ēdamais, un aprija putnu. Šim stāstiņam ir šāda morāle ne visi, kas tev kakā uz galvas, ir tavi ienaidnieki. Ne visi, kas nāk un piedāvā palīdzību, ir tavi draugi. Un, ja esi siltā, ērtā vietiņā, kaut vai sūdu kau­dzē, turi muti ciet. Vai sapratāt manu domu?

Protams, ser, atbildēja viceprezidents. Un kā lai es izskaidroju savu demisiju?

Parastais variants gribu vairāk laika veltīt ģimenei šo­reiz nederēs. Tik augstus amatus ģimenes dēļ neatstāj. Pado­māsim… Iepriekšējam viceprezidentam, kurš atkāpās, drau­dēja apsūdzība. Tas arī nederēs. Protams, nevar teikt patiesību, ka jūs tikāt pieķerts valsts nodevībā. Varbūt varētu šādi mēs ar prezidentu vairs neredzam iespēju strādāt kopā? Zinot, cik pieredzējis politiķis jūs esat, nešaubos, ka jūs ļoti rūpīgi izvēlēsieties vārdus, jo, ja es dzirdēšu kaut ko tādu, kas man nepatīk, es izstāstīšu visu, kā ir. Runājiet par pro­blēmām, uzsveriet mūsu domstarpības, sauciet mani par idiotu. Tas nekas. Taču neko tādu, ko es negribu dzirdēt.

Torvaldsens vēroja viceprezidentu. Šķiet, tas vēlējās kaut ko iebilst, taču gudri saprata, ka tas būtu veltīgi.

Prezidenta kungs, ierunājās Torvaldsens. Kā klājas Stefānijai un Kasiopejai?

Viņām viss kārtībā, Henrik. Vai drīkstu jūs tā saukt?

Bez šaubām.

Viņas man ļoti palīdzēja šeit visu atrisināt.

Un mana mamma un tētis? nenocietās Gerijs.

Tas laikam ir Kotona dēls. Priecājos iepazīties, Gerij. Ta­vai mammai un tētim klājas labi. Es tikko pirms brīža runā­ju ar tavu tēvu. Un tāpēc man ir kas sakāms ari jums, Her­mana kungs.

Torvaldsens prezidenta balsī saklausīja nicinājumu.

-Jūsu aģents Seibrs atrada Aleksandrijas bibliotēku. Pa­reizāk sakot, to izdarīja Kotons, bet Seibrs mēģināja to at­ņemt. Seibrs ir miris. Un jūs esat zaudējis. Bibliotēka paliek mums, un varat man ticēt, ka neviena dzīva dvēsele neuzzi­nās, kur tā atrodas. Savukārt jūs, Hermana kungs, gādāsiet, lai Henriks un zēns netraucēti atstāj jūsu namu, un es vairs nevēlos dzirdēt no jums nevienu vārdu, vai arī izraēlieši un saūdi uzzinās, kurš to visu bija sarīkojis. Tad jums būs mil­zīgas nepatikšanas. Nekur visā pasaulē nevarēsiet paslēpties.

Viceprezidents nespēkā atkrita krēslā.

Un vēl kas, Herman. Nesakiet ne vārda bin Ladenam un viņa ļaudīm. Mēs gribam nākamnedēļ viņus salikt, kad viņi gaidīs manu lidmašīnu. Ja viņi tur nebūs gatavībā ar ra­ķetēm, es sūtīšu savus kaujiniekus jūs iznīcināt.

Hermans klusēja.

Pieņemu, klusēšana liecina, ka esat sapratis. Tādas priekšrocības ir brīvās pasaules līderim. Man ir daudz cilvē­ku, kuri labprāt izpilda manas pavēles. Cilvēki ar dažādiem talantiem. Jums ir nauda, bet man ir vara.

Torvaldsens nebija salicis Amerikas prezidentu, bet jau tagad tas viņam patika.

Gerij, turpināja prezidents. Tavs tētis pēc pāris die­nām atgriezīsies Kopenhāgenā. Un, Henrik, paldies jums par visu.

Es gan šaubos, vai varēju īsti palīdzēt.

Mēs taču uzvarējām, vai ne? Un tas šajā spēlē ir galve­nais.

Atskanēja klikšķis, un saruna bija galā. Hermans neteica ne vārda.

Torvaldsens norādīja uz atlantu. Tām vēstulēm nav ne­kādas vērtības, Alfrēd. Tās neko nepierāda.

Vācies!

Labprāt.

Danielsam bija taisnība. Spēle beigusies.

87. NODAĻA vašingtona pirmdiena, 10. oktobris, 8:30

Stefānija sēdēja Ovālajā kabinetā. Viņa tur bija viesojusies jau daudzkārt un parasti jutusies nelāgi. Taču šodien bija ci­tādi. Viņa un Kasiopeja bija ieradušās uz tikšanos ar prezi­dentu Danielsu.

Vakar Vermontā ar pienācīgu godu bija apglabāts Brents Grīns. Prese slavēja viņa godīgumu un sasniegumus. Demo­krāti un republikāņi apgalvoja, ka skumšot pēc viņa. Pats Da­nielss teica aizkustinošu atvadu runu. Lerijs Deilijs klusā ce­remonijā tika apglabāts Floridā. Tikai ģimene un tuvākie draugi. Stefānija un Kasiopeja ari bija klāt.

Savādi gan, kā viņa bija nepareizi novērtējusi abus šos vī­rus. Deilijs, protams, nebija nekāds svētais, taču nebija arī slepkava un nodevējs. Viņš centās apturēt notiekošo. Diem­žēl notiekošais apturēja viņu.

Vēlos, lai jūs atgrieztos Magelāna nodaļā, paziņoja Da­nielss.

To būs grūti izskaidrot.

Man nevienam nekas nav jāpaskaidro. Es nekad nees­mu gribējis atlaist jūs no amata, bet toreiz nebija citas izvēles.

Stefānija gribēja atgriezties darbā. Viņai tas patika. Taču bija vēl kāds jautājums. Un kas būs ar kongresmeņu ku­kuļošanu?

Es jau teicu, Stefānij. Es neko par to nezināju. Bet ta­gad viss ir beidzies un cauri. Taču valstij tāds skandāls par labu nenāks tāpat kā ar Grīnu. Pieliksim tam punktu un iesim tālāk.

Stefānija nebija īsti pārliecināta par Danielsa vienkāršajiem risinājumiem, taču bija jāpiekrīt. Tā bija pareizākā riciba.

Neviens tā arī neuzzinās, kas noticis? jautāja Kasio­peja.

Danielss sedeja pie rakstāmgalda, uzcēlis kājas uz tā ma­las un atbalstījis garo augumu pret krēsla atzveltni. Ne­viena vārda.

Viceprezidents sestdien bija atkāpies no amata, kā iemes­lu minot politiskas domstarpības ar administrāciju. Žu rnalisli izmisīgi centās pierunāt viņu sniegt interviju televīzijā, bet pagaidām neveiksmīgi.

Es pieļauju, turpināja Danielss, ka mans bijušais vice­prezidents centīsies kļūt par tādu kā slavenību. Mēs atļausimies dažus publiskus strīdus par politiku vai ko tamlīdzī­gu. Varbūt viņš pat mēģinās startēt nākamajās vēlēšanās. Taču es nebaidos no tādas cīņas. Un, runājot par cīņām uz­maniet Zelta aunādas ordeni! Tie ļautiņi var būt bīstami. Pagaidām mēs viņiem izsitām pamaļu zem kājām, taču driz viņi atkal piecelsies.

Un izraēlieši? jautāja Kasiopeja. Kā būs ar tiem?

Esmu devis viņiem solījumu, ka nekādās ziņas par bib­liotēku netiks izpaustas atklātībā. Kotons un viņa bijusī sie­va vienīgie zinās, kur tā atrodas, bet es to pat nekur neatzī­mēšu. Lai tā sasodītā padarīšana paliek apslēpta. Danielss paraudzījās uz Stefāniju. Vai salīgāt mieru ar Heteri?

Vakar bērēs. Viņai Deilijs tiešām patika. Viņa man pa­stāstīja par viņu daudz, ko tādu, ko es nezināju.

Redzat nu, nevajag tā tiesāt cilvēkus. Grīns lika nogali­nāt Deiliju, kad bija izpētījis atmiņas kartes. Tās norādīja uz sazvērestības vājajām vietām, kas bija jālikvidē. Hetere ir laba aģente. Viņa dara savu darbu. Grīns un viceprezidents būtu iznīcinājuši Izraēlu. Viņiem nerūpēja nekas, tikai pašu labums. Un jūs domājāt, ka es neesmū uzticams.

Stefānija pasmaidīja. Arī šajā ziņā es kļūdījos, preziden­ta kungs.

Danielss pievērsās Kasiopejai. Atgriezīsieties Francijā būvēt savu pili?

Kādu laiku esmu bijusi projām. Darbinieki droši vien nesaprot, kas ar mani noticis.

Ja jūsējie ir tādi paši kā mani, tad viņiem viss vienalga, kamēr vien pienāk algas čeki. Danielss piecēlās. Paldies jums abām par visu, ko paveicāt.

Stefānija palika sēžot. Viņa kaut ko nojauta. Ko jūs vēl noklusējat?

Danielsa acis iezibējās. Varbūt daudz ko.

Par bibliotēku. Vēl pavisam nesen jūs bijāt tik dedzīgs tās aizstāvis. Jūs taču neļausiet tai palikt slepenībā, vai ne?

To neizlemšu es. Par bibliotēku ir atbildīgs kāds cits, un mēs visi zinām, kurš tas ir.

Malone klausījās, kā Kopenhāgenas zvani ieskandina tre­šo pēcpusdienas stundu. Hojbro laukumā valdīja parastā ik­dienas kņada. Viņš, Pema un Gerijs sēdēja pie āra galdiņa un tikko bija paēduši pusdienas. Viņš un Pema vakar bija at­lidojuši no Ēģiptes, kur bija pavadijuši dienu kopā ar Sar­giem, atvadoties no Džordža Hadāda.

Viņš pamāja, lai atnes rēķinu.

Torvaldsens stāvēja piecdesmit jardu tālāk, vērodams Ma­lones veikala pārbūvi, kas tika sākta iepriekšējā nedēļā, ka­mēr viņi paši bija projām. Tagad četrstāvu ēkas fasādi se­dza sastatnes un strādnieki rosījās gan iekšā, gan ārā.

Aiziešu atsveicināties no Henrika, paziņoja Gerijs un aizsteidzās cauri pūlim.

Cik žēl, ka Džordžam bija tā jāmirst, teica Pema.

Malone zināja, ka viņu nomoka vēl daudz skumju domu.

Viņi nebija neko daudz runājuši par bibliotēkā notikušo.

Kā jūties? viņš apjautājās.

Es nogalināju cilvēku. Viņš bija pēdējais maitasgabals, taču es viņu nogalināju.

Viņš neatbildēja.

Tu piecēlies, viņa turpināja. Nostājies viņam pretī, zinādams, ka es esmu viņam aiz muguras. Tu zināji, ka es šaušu.

Es nebiju pārliecināts. Taču zināju, ka tu kaut ko darīsi, un ar to man pietika.

Es pirms tam nekad nebiju šāvusi. Kad Hadāds iedeva man to ieroci, viņš tikai pateica, ka vajag mērķēt un šaut. Viņš zināja, ka es to izdarīšu.

Pema, beidz mocīties. Tu darīji to, kas bija jādara.

Tāpat kā tu visus tos gadus. Viņa apklusa. Man tev kaut kas jāsaka, bet tas nav viegli.

Viņš gaidīja.

Lūdzu, piedod man. Piedod par visu. Es pat nespēju iedomāties, kas viss tev tajā darbā bija jāpārcieš. Es domā­ju, ka tā ir tikai tāda bravūra, mačo lielīšanās. Bet tagad sa­protu. Man nebija taisnība. Daudzos jautājumos.

Es varu teikt to pašu. Es arī lūdzu piedošanu. Par visu, kas tajos gados sagāja greizi.

Viņa padodoties pacēla rokas. Labi, manuprāt, tagad mums jau pietiek emociju.

Malone pastiepa roku. Miers?

Viņa to satvēra. Miers.

Bet tad viņa pieliecās un viegli noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija tik negaidīti, ka pār muguru pārskrēja skudriņas.

Ko tad tas nozīmē?

Nemaz nesasapņojies. Manuprāt, mums ir labāk būt šķirtiem, taču tas nenozīmē, ka esmu visu aizmirsusi.

Tad varbūt abi visu atcerēsimies?

Tas būtu labi, viņa atbildēja. Pēc brīža viņa piebil­da: Un kā būs ar Geriju? Ko darīsim? Viņam jāzina pa­tiesība.

Malone bija par to domājis. Un viņš to uzzinās. Lai pa­iet vēl kāds laiks, un pēc tam visi trīs izrunāsimies. Nezinu gan, vai tas kādam no mums kaut ko mainīs. Taču tev tais­nība viņam ir tiesības zināt patiesību.

Viņš samaksāja rēķinu, un viņi abi devās pie Torvaldsena.

Man tā puikas pietrūks, teica Henriks. Mēs bijām laba komanda.

Malone un Pema jau bija dzirdējuši visu par Austrijā no­tikušo.

Manuprāt, tagad viņam pietiek piedzīvojumu ilgam lai­kam, teica Pema.

Malone piekrita. Jāatgriežas skolā. Jau tā tev bija jāpār­cieš pārāk daudz. Viņš redzēja, ka Torvaldsens saprot, ko viņš domā. Viņi vakar bija to apsprieduši. Un, lai gan doma par to, ka Gerijs uzbrūk bruņotam vīrietim, Maloni biedēja, tomēr klusībā viņš lepojās. Zēna dzīslās neplūda Malones asi­nis, tomēr viņš bija mantojis viņa raksturu. Viņu kopība bija nenoliedzama. Jums laiks doties ceļā.

Viņi aizsoļoja uz laukuma galu, kur gaidīja Jespers ar Tor­valdsena auto.

Jums arī pietika piedzīvojumu? Malone jautāja Jesperam.

Tas pasmaidīja un pamāja ar galvu. Torvaldsens vakar bija teicis, ka divas dienas kopā ar Margareti Hermanu Jesperam bijušas kā ļauns murgs. Viņa tika atbrīvota sestdien, kad Torvaldsens un Gerijs aizlidoja uz Dāniju. Spriežot pēc Torvaldsena teiktā par Hermanu, tēva un meitas attiecības nebija apskaužamas. Viņus gan vienoja asinssaites, bet nekas vairāk.

Malone apkampa dēlu. Es tevi mīlu. Sargā mammu.

Viņai tas nav vajadzīgs.

Neesi tik pārliecināts.

Viņš pievērsās Pemai. Ja esmu tev vajadzīgs, tu zini, kur mani var atrast.

Tu tāpat. Ja ne vairāk, tad mēs zinām, kā vienam otru aizstāvēt.

Viņi nebija pastāstījuši Gerijam par Sīnajā notikušo un ne­kad arī nestāstīs. Torvaldsens bija piekritis ņemt bibliotēku savā aizgādnībā un nodrošināt līdzekļus klostera un biblio­tēkas uzturēšanai. Jau sāka veidoties ieceres par manuskriptu elektronisku arhivēšanu. Tiks pieaicināti ari piemēroti cilvē­ki, lai papildinātu Sargu rindas līdz vajadzīgajam skaitam. Dāņu rūpnieks ar sajūsmu uzņēma šo iespēju palīdzēt un ne­pacietīgi vēlējās redzēt bibliotēku pats savām acīm.

Taču visam jāpaliek noslēpumā.

Torvaldsens bija apsolījis Izraēlai, ka nekas netiks iz­pausts, un, tā kā to pašu apgalvoja arī amerikāņi, ebreji, šķiet, bija ar to mierā.

Pema un Gerijs iekāpa mašīnā. Malone pamāja un norau­dzījās, kā auto pazūd satiksmes straumē, virzoties uz lidos­tas pusi. Tad viņš izspraucās cauri pūlim pie Torvaldsena, kas vēroja, kā strādnieki aizvāc gružus no ēkas.

Vai tagad miers? jautāja Henriks.

Malone zināja, ko draugs ar to domā. Dēmons izdzīts.

Pagātne tiešām var saēst dvēseli.

Viņš piekrita.

Vai arī kļūt par labāko draugu.

Viņš saprata, ko Torvaldsens gribēja pateikt. Cik brī­numaini būs uzzināt, kas glabājas tajā bibliotēkā.

Nevar pat iedomāties, kādas bagātības mūs gaida.

Viņš vēroja, kā vīri uz sastatnēm ar tvaika strūklu tīra

sodrējus no sešpadsmitā gadsimta ēkas fasādes.

Izskatīsies kā jauna, solīja Torvaldsens. Tagad tavs uzdevums ir atjaunot krājumus. Daudz grāmatu, ko pirkt.

Viņš to gaidīja ar prieku. Tas bija viņa darbs. Tirgot grā­matas. Taču dažās pēdējās dienās viņš bija kaut ko iemācī­jies. Viņš atkal atcerējās, kā visiem trim Malones ģimenes

locekļiem draudēja briesmas un kas bija vissvarīgākais. Viņš norādīja uz ēku.

Taču nekam no tā visa nav lielas nozīmes. Vecais virs viņam saprotoši uzsmaidīja.

Tās ir tikai lietas, Henrik. Un viss. Tikai lietas.

AUTORA PIEZĪME

Lai sarakstītu šo grāmatu, es daudz ceļoju. Devos uz Dāniju, Angliju, Vāciju, Austriju, Vašingtonu un Portugāli. Galvenā iecere radās kādās vakariņās Dienvidkarolīnā, kad viens no to rīkotājiem Kenets Hārvijs jautāja, vai esmu kaut ko dzirdējis par libāniešu zinātnieku Kamālu Salībī. Kad es teicu, ka ne, Kens iedeva man četras viņa grāmatas. Ap­mēram pēc gada radās doma par šo romānu. Kā vienmēr, šis stāsts ir faktu un izdomas apvienojums.

Tagad laiks norādīt robežu starp tiem.

Prologā aprakstītā nakba ir pat pārāk reāla traģēdija, kas joprojām posta attiecības Vidējos Austrumos.

8. un 34. nodaļā aprakstītajam piemineklim par ierosmi kalpoja īsta marmora lapene, kas atrodas Šagboro namā An­glijā. Neiv Age un sazvērestības teoriju piekritēji gadu des­mitiem lauzuši šķēpus par tās nozīmi. 8. nodaļā aprakstītā preses konference tiešām notika Šagboro namā, un piedā­vātie pieminekļa skaidrojumi atbilst īstu ekspertu izteikta­jām versijām. Doma, ka romiešu burti ir kartes apzīmējumi, ir mans izgudrojums.

Kā jau teicu, doma, ka Vecā derība ir vēstījums par seno jūdu dzīvi citā vietā, nevis Palestīnā, nepieder man. 1985. ga­dā Salībī šo teoriju aprakstīja grāmatā The Bible Came from Arabia ("Bībele ir nākusi no Arābijas"). Salībī izvērsa šīs teorijas vēl trijās citās grāmatās Who Was jesus ("Kas bija Jēzus", 1988), Secrets of the Bible People ("Bībeles tautas noslēpumi", 1988) un The Historiciti/ of Biblical Israel ("Bībeles Izraēlas vēs­turiskums", 1998). Džordža Hadāda atklājums Bībeles sais­tība ar Rietumarābiju kas aprakstīts 52. nodaļā, ir Salībī at­klājuma attēlojums. Turklāt pēc Salībī pirmās grāmatas iznāk­šanas Saūda Arābijas valdība tiešām lika ar buldozeru nolīdzināt veselus ciematus. Un vēl līdz pat šai dienai saūdi neļauj Asirā veikt arheoloģiskus izrakumus.

57. un 68. nodaļā redzamās kartes ir ņemtas no Salībī pē­tījumiem. Doma, ka zeme, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam, at­rodas tik tālu no mūsdienu Palestīnas, ir, maigi izsakoties, strīdīga. Taču, kā norādīja Salībī un Džordžs Hadāds, šo te­oriju varētu viegli pierādīt vai apgāzt ar arheoloģijas palī­dzību. Vēl jāpiemin ari valoda. Grāmatā senās ebreju Bībeles valoda nosaukta par senebreju valodu. Par tās pareizrakstī­bu, gramatiku, sintaksi vai idiomām mūsdienās nav daudz zināms. Tā bija mācīto ļaužu valoda, reti lietota sarunās, kas izzuda no ikdienas lietošanas sestajā vai piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Apzīmējums senebreju valoda pretstatā Bī­beles vai rabīnu ebreju valodai vai vēl kādam citam aprak­stošam apzīmējumam izvēlēts tikai, lai lasītājam būtu vieg­lāk saprast.

20., 23. un 57. nodaļā minētās neatbilstības Bībelē nav ne­kas jauns. Zinātnieki jau gadsimtiem ilgi strīdas par šiem jau­tājumiem. Bībele ir dzīvs un plūstošs dokuments, kuras in­terpretācijā katra paaudze devusi savu ieguldījumu.

Stāsts par Dāvidu Ben-Gurionu 22. nodaļā atbilst patie­sībai. Mūsdienu Izraēlas pamatlicējs tiešām pēc 1965. gada radikāli mainīja savu politiku, kļūstot arvien piekāpīgāks pret arābiem. Tāpēc viņš tika izstumts no Izraēlas politiskās darbibas līdz pat savai nāvei 1973. gadā. Protams, bibliotē­kas apmeklējums bija mans izgudrojums.

Stāsts par Nikolā Pusēnu 29. nodaļā ir patiess. Arī viņa dzīvē notika dramatisks pavērsiens. Gleznas "Arkādijas gani" liktenis aprakstīts atbilstoši patiesībai, un fragments no vēstules, kur aprakstīts, ko Pusēns varēja nejauši uzzi­nāt, ir īsts. Kāpēc Pusēns radīja darbu "Arkādijas gani II", pirmās gleznas spoguļattēlu (kas iekalts piemineklī Šagboro namā) tā joprojām ir mīkla.

Sargiem nav reālu prototipu. Ja tādi būtu bijuši, tad var­būt Aleksandrijas bibliotēka būtu izglābta. 21. nodaļā snieg­tais bibliotēkas izskata apraksts ir labākais, kāds bija pie­ejams. Izskaidrojums 21. nodaļā, kā varēja pazust vairāk nekā miljons manuskriptu, ir ticamākais no ekspertu minējumiem. 23. nodaļā aprakstītie zinību vīri visi ir dzīvojuši, taču diem­žēl, tā kā bibliotēka tika iznīcināta, neviens viņu darbs nav saglabājies. 32. nodaļā minētā Piri Reisa karte joprojām pa­stāv un sniedz nelielu ieskatu par zudušajām bagātībām.

Varoņa pārbaudījums,ir izgudrojums, kuram par pamatu izmantots kāds noslēpumains manuskripts ar nosaukumu "Sarkanā čūska". To es atradu Rennes-le-Cliateau, veicot pētī­jumus grāmatai The Templar l.egacy.

Zelta aunādas ordenis bija viduslaiku biedrība Francijā, kas tika izveidota, kā aprakstīts 18. nodaļā. Sabiedrisks or­denis ar šādu nosaukumu joprojām pastāv Austrijā, taču tam nav nekā kopīga ar šajā grāmatā aprakstīto izdomāto orga­nizāciju. Grāmatā aprakstītos ordeņa biedru tērpus un rotā­jumus iedvesmojuši 15. gadsimta vēstures materiāli.

Belemas Svētās Marijas klosteris atrodas Lisabonā. Es to apmeklēju divas reizes, un tā vēsturiskums un majestātis­kums, kas aprakstīti 46., 48., 51., 53. un 54. nodaļā, atbilst patiesībai. Tas ir apbrīnojams piemineklis tāpat kā pati Li­sabona.

Relikvārijs, kam ir tik svarīga loma varoņa pārbaudīju­mā, atrodas klosterī Belemā. Sudraba virsmas izskata pār­vēršanās zeltā, kad to apspīd saule, ir pamanīta jau pirms daudziem gadsimtiem. Mūsdienās, lai šis efekts būtu pastā­vīgs, sudrabs tiek apgaismots ar starmešiem. Protams, grā­matā tas netiek pieminēts.

Nacionālais aviācijas un kosmosa muzejs ir viena no ma­nām iecienītākajām vietām, un es priecājos, ka beidzot ra­dās izdevība iekļaut to grāmatā. Kronborgas pils (9. noda­ļa), Helsingora (11. un 14. nodaļa), Baumeisterhaus Rotenburgā (22. nodaļa) un Reinas ieleja un tilts, kas šķērso Mozeles upi Vācijas vidienē (27. nodaļa), visi ir reāli.

Sv. Hieronīma un Sv. Augustīna vēstules (63. un 65. no­daļa) ir mans izgudrojums. Šie abi zinību vīri aktīvi piedalī­jās agrīnās baznīcas veidošanā. Vēstulēs parādīts, kā Hiero­nīma Vecās derības tulkojums no senebreju valodas latīņu valodā varēja tikt sagrozīts, lai kalpotu topošās baznīcas mēr­ķiem. Norādītās neatbilstības Hieronīma tulkojumā ir Salībī, nevis mans atklājums, taču tās tiešām izraisa interesantus jau­tājumus.

Es nekad neesmu lēcis ar izpletni no C130H, bet pulkve­dis Berijs Kings ir to darījis un pastāstīja man savus iespai­dus.

Abatija Sīnajā (72. nodaļa) ir daudzu šajā nomaļajā reģio­nā izvietoto abatiju apvienojums. Saglabātās Aleksandrijas bibliotēkas atrašanās pazemē zem tās (78. nodaļa) nav ne­maz tik neiespējama. Senie ēģiptieši šajos kalnos veica pla­šus rakšanas darbus, un tuneļi varēja saglabāties arī līdz lai­kam pēc Kristus dzimšanas.

Stāsts par Sīnajas Bībeli (63. nodaļa) atbilst patiesībai. Alepo kodekss (23. nodaļa) no mūsu ēras 900. gada ir izlikts apskatei Jeruzālemē un joprojām ir visvecākais saglabājies Vecās derības manuskripts. Tomēr Bībele, kas tapusi pirms Kristus dzimšanas kā 79. nodaļā aprakstītā bez šaubām, izmainītu visu, kas ir zināms par Veco derību.

Konflikts Vidējos Austrumos turpinās. Apbrīnojami, kā trīs pasaules lielākās reliģijas jūdaisms, islams un kristietī­ba pielūdz vienu un to pašu vietu Jeruzālemē. Divus tūk­stošus gadu šīs karojošās ideoloģijas cīnījušās par prioritāti, taču, kā teikts 7. nodaļā, pašos pamatos šī cīņa nav par zemi, brīvību vai politiku. Patiesībā tās centrā ir pavisam citas vēr­tības.

Dieva vārds.

Katrai no šīm trim reliģijām ir sava versija. Un katra de dzīgi tic, ka abām pārējām nav taisnība.

Un tieši tas daudz labāk nekā visi citi argumenti izskaid ro, kāpēc konflikts turpinās.

PAR AUTORU

STĪVS BERIJS ir Neiv York Times bestselleru The Templar Legacy, The Third Secret, The Romnnov Prophecij un The Amber Room autors. Viņa grāmatas tulkotas trīsdesmit piecās valo­dās un tiek pārdotas trīsdesmit četrās valstīs. Viņš ir jurists, daudz ceļojis pa Eiropu, Meksiku, Kārību jūras reģionu un Krieviju, dzīvo Džordžijas piekrastē. Pašlaik viņš strādā pie nākamās grāmatas. Iegriezieties viņa mājaslapā vvvvvv.steveberry.org .

Stīvs Berijs

ALEKSANDRIJAS SARGS

Redaktore Inga Žebere Korektore Inguna Sudmale Maketētāja Helēna Daņilova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LVRīgā, Puškina ielā 12. Pašūt. Nr. 27328519.

S. Berijs

Be 560 Aleksandrijas sargs / No angļu vai. tulk. Aija Čerņevska. R., "Apgāds "Kontinents"", 2007. 509 lpp.

ISBN 978-9984-35-350-0

"Apgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvija aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par šo grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

[1] colton kokvilna (miglu vai.).

[2] Magna Caria Lielā harta, Anglijas likumu krājums, izdots 1215. gadā. Tam bija liela ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, kas noveda pie konsti­tucionālo likumu iedibināšanas.

[2] Epcot (Experime>ītal Prototļ/pe Commuiūli/ of Tomorrmv) eksperimentāls rītdienas sabiedrības prototips starptautiskai kultūrai un tehnoloģiskam inovācijam veltīts tematisks parks Floridā, ASV, kūrortā Wnll Dismy World.

[3] moābiešu akmens (saukts ari Mešas stela) melns bazalta akmens ar 9. gs. p. m. ē. moābiešu valdnieka Mešas uzrakstu, atklāts 1868. gadā. Uzraksts ir 34 rindas garš, lielakais atrastais senas Izraēlas uzraksts, senebreju alfabē­ta. Akmens uzstādīts ap 850. g. p. m. e. Pašlaik atrodas Luvras muzejā.